Podcasts about latvijas nacion

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska; pārraides producente – Inta Zēgnere 18. gadsimta beigās Pārdaugavā izveidoja jaunu dambi. Laika gaitā tam "pielipa" tuvumā dzīvojošo Raņķu ģimenes uzvārds un jau 19. gadsimta kartēs tas ir oficiālais Raņķa dambja nosaukums. Tas ir ļoti rets gadījums Rīgas vēsturē, kad ir skaidri fiksējams, ka kādai vietai ir 18. gadsimta Rīgā dzīvojušas latviešu izcelsmes dzimtas vārds. Šī ģimene skaidri izsekojama no 1733. gada, kad Sīmanis Raņķis kļuva par Rīgas zvejnieku amata locekli. Vēlāk par zvejniekiem kļuva trīs viņa dēli. Zvejnieku amats bija vienīgais, kurš ļaudīm atļāva zvejot zivis Daugavā pie Rīgas un pārdot tās Rīgas tirgū. Vēlāk šīs pašas dzimtas locekļi bija arī pārcēlāju amatā, kuri savukārt ne tikai pārcēla cilvēkus pāri Daugavai, kas nebija ienesīgi šajā laikā, bet pārvadāja tirdzniecības preces no un uz kuģiem Rīgas reidā, kuri Daugavas sekluma dēļ nevarēja ienākt līdz pilsētai. Vairāk – ierakstā.

28. septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika Vijas Celmiņas fonda stipendijas pasniegšanas svinīgā ceremonija. Šogad to ieguva māksliniece Dzelde Mierkalne. Viņas rokrakstu pasvītro interese par formas un grafikas saplūsmi senā marmora imitācijas tehnikā. Kultūras rondo tiekamies ar laureāti. Šoreiz stipendijas ieguvēja ir Dzelde, bet sarunas beigās viņa atzīst, ka nākotnē, lai arī pagaidām vēl nezina kādā veidā, arī pati gribētu palīdzēt mākslas pasaulei plaukt. -- Vijas Celmiņas stipendija ir rets tik dāsna mecenātisma žests Latvijas mākslā. Šogad stipendijai bija pieteikušies 96 pretendenti. Vispirms mākslinieku radošās biogrāfijas, atsūtītos portfolio un motivācijas pamatojumus izvērtēja  stipendijas Latvijas žūrija, kas atlasīja 11 finālistus, kuru darbi tika nodoti Vijas Celmiņas fonda žūrijai ASV. Uz stipendiju varēja pretendēt jebkurā vizuālās mākslas medijā strādājoši autori. Pieteikumos dominēja glezniecība un jaukta tipa instalācijas, ietverot visdažādāko materiālu priekšmetus, digitālus attēlus un video darbus.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns; raidījuma producente – Inga Saksone 4. maijā Augstākās Padomes balsošanu par neatkarības atjaunošanu tiešajā ēterā translēja gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzija. Radio vidējos viļņos tai varēja sekot Zviedrijas latvieši. Par iespēju vēsturisko sēdi dzirdēt visdažādākajos veidos bija parūpējušies mūsu trimdinieki visā pasaulē. Pie Augstākās Padomes ēkas Jēkaba ielā tūkstošiem neatkarības atbalstītāju, turēdami rokās portatīvos radio, skaļi skaitīja balsis. Pēc ļoti gaidītā vairākuma sasniegšanas sēdes vadītājam Anatolijam Gorbunovam nācās lūgt sanākušos pieklusināt gaviles, lai parlaments spētu turpināt darbu. 21. augusta Konstitucionālā likuma apspriešanu netranslēja nedz sabiedriskais radio, nedz televīzija. Nedarbojās starptautiskā telefonu centrāle Rīgā. To visu bija okupējuši desantnieki. Augstākās Padomes deputāti daudz neko nezināja arī par Maskavā un citur notiekošo. Pučistu kontrolētajos tālrādes kanālos varēja redzēt gandrīz tikai Čaikovska baletu "Gulbju ezers" vai ko līdzīgu – to, ko, atbilstoši čehu rakstnieka Milana Kunderas novērojumiem, Krievija okupētajās teritorijās ieved līdz ar saviem tankiem, bet neizved arī tad, kad tanki izvākti. Taču 21. augustā padomju tanki vēl stāvēja uz visiem Rīgas pievadceļiem un tiltiem, kā arī daudzās militārajās bāzēs. Tanki, ja tā var dēvēt arī cita veida bruņu tehniku, kopā ar padomju militāristiem aiz Augstākās padomes logiem Doma laukumā sarīkoja tādu trokšņošanu, ka bija ne tikai grūti, bet arī baisi strādāt. Viņus  nevarēja palūgt uzvesties klusāk arī brīdī, kad Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti cēlās kājās, lai aplausiem sveiktu valsts neatkarību de facto. Ārpusē neviens par šo lēmumu nezināja. Vairāk – audioierakstā.

Iespējams, komponistu darbu aranžijas un pārcēlumus attāli varētu salīdzināt ar literāru darbu tulkošanu un atdzejošanu. Smalks, virtuozs un neredzams darbs, kurā jāspēj atrast reizēm neesoši tilti starp valodām, vārdu spēlēm, gramatikas konstrukcijām… Ieraudzīt šo "oderi" mazliet ļāva diskusija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kurā par mūsdienu latviešu literatūras tulkotājiem, tulkotāja radošajiem un ētiskajiem izaicinājumiem sarunājās un klausītājus ar saviem stāstiem smīdināja Ieva Lešinska, Inga Ābele, Laura Vinogradova un Jānis Joņevs un Kaija Straumane no ASV. Saruna notika pasākumu ciklā „Starp valodām un kopienām”.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente – Inta Zēgnere Rīgas rāte gadsimtiem ilgi algoja pilsētas mūziķus, un viņu pienākumi bija visai plaši – viņi spēlēja baznīcās, pilsētas svētkos un oficiālās ceremonijās, bet papildu ienākumus varēja gūt, muzicējot kāzās un citās privātās svinībās. Tādēļ nav pārsteigums, ka pilsētas mūziķi visai bieži parādās arī Rīgas rātes protokolos. Tajos varam lasīt par viņu pieņemšanu darbā, atalgojumu, pienākumiem, savstarpējiem strīdiem un reizēm pat visai asu cīņu par tiesībām muzicēt pilsētā. Pilsētas mūziķa amatu nevarēja iegūt kurš katrs. Pretendentam bija jāpierāda savas prasmes, un būtisks bija arī citu mūziķu un Rīgas Doma skolas kantora vērtējums. Un te Rīgas rātes protokolos atrodams kāds īpaši intriģējošs ieraksts. 1723. gada 16. augustā rāte izskatīja Tomāzo Albinoni lūgumu uzņemt viņu pilsētas mūziķu sastāvā. Lūgumam bija pievienota paša komponēta opera, kurai vajadzēja apliecināt viņa prasmes. Rāte norādīja uz lūdzēja "vispārzināmo meistarību" un nolēma viņu uzņemt. Ļoti iespējams, ka protokolā minētais Tomāzo Albinoni ir slavenais Venēcijas baroka komponists. Taču paliek jautājums – vai Albinoni pats jebkad ieradās Rīgā? Pagaidām to nezinām. Vairāk – portālā lsm.lv.  

Rudens ir laiks, kad no mums atvadās gājputni un ziemas miegam lēnām pošas dažādi savvaļas dzīvnieki, taču tas ir arī laiks, kad mūsu pagrabus apdzīvot sāk ne tikai rudens raža un ievārījumu burkas, bet šādi tādi dzīvnieki. Neapzināti sniedzam viņiem dažādas ērtības – gan pārtiku, gan ziemošanai piemērotu temperatūru, gan drošu patvērumu. Kāpēc mājas neapkurinātie stūri ir izcila ziemošanas vieta kā zīdītājiem, tā bezmugurkaulniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange, sikspārņu eksperts, Latvijas Universitates docents, biologs Viesturs Vintulis un Latvijas Entomoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja, LU Bioloģijas institūta pētniece, bioloģijas doktore Inese Cera.

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone. Līdz šim diezgan daudz pētīts, kā, kur un kādos strīdos tapusi Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 4.maija deklarācija. Mazāk runāts par 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu, kas līdzvērtīgi Satversmei un 4. maija deklarācijai iegūlis mūsu valsts tiesiskajos pamatos. Šogad, kopā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu un kādreizējo Augstākās padomes preses centra vadītāju Aleksandru Mirlinu apkopojām liktenīgā augusta žurnālistu, deputātu un Augstākās padomes darbinieku atmiņas grāmatā ar nosaukumu “Posteņos augustā”.  Palikām pie versijas, ka Konstitucionālā likuma  nepieciešamību  augusta puča dienās pirmā 19. augusta vakarā izteikusi Nacionālas Neatkarības kustības valde. Mirkli pirms Latvijas sabiedrisko radio ieņēma padomju desantnieki, Visvaldis Lāsis un Antons Mikoss tiešraidē nolasījuši lakonisko rezolūciju: “Ņemot vērā, ka PSRS centrālās varas struktūru darbība ir pārtraukta un varu sagrābusi militāra hunta, LNNK uzskata, ka turpmāk nav nozīmes 1990. gada 4. maija “Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” noteiktajam pārejas periodam, un aicina Latvijas Republikas Augstāko padomi pasludināt pilnīgu Latvijas Republikas neatkarību.” Tūlīt pat konspiratīvā privātmājā atbalstu šai rezolūcijai izteikusi Tautas frontes valde. Tās priekšsēdētājs Romualds Ražuks atcerējies: “Secinājām, ka tādā gadījumā pat pēc likumīgās varas gāšanas Latvija paliktu kā pilnīgi neatkarīga valsts, kuras varu atkārtoti gāzusi PSRS." Vairāk – audioierakstā. Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente - Inta Zēgnere. Arī uz šo jautājumu atbildi mums sniedz unikālie Rīgas rātes protokoli. Un izrādās, ka apģērbs senajā Rīgā bija daudz vairāk nekā tikai nepieciešamība vai modes lieta. Apģērbs bija dārgs īpašums, reizēm daļa no atalgojuma, bet vienlaikus arī zīme, pēc kuras apkārtējie varēja nolasīt cilvēka nodarbošanos, sociālo stāvokli un piederību noteiktai sabiedrības grupai. To, cik vērtīgs bija apģērbs, labi parāda pilsētas karavīru atalgojums. 1755. gada 2. jūnijā rātei tika ziņots par visai bēdīgo pilsētas sardzes stāvokli. Karavīru esot maz, turklāt viņi pārsvarā esot „vāji un neuzticami”, bet atrast kārtīgu cilvēku, kurš vēlētos stāties pilsētas dienestā, kļuvis gandrīz neiespējami.Iemesls bija pavisam vienkāršs – dienests nebija izdevīgs. Pilsētas karavīrs gadā saņēma tikai 21 ar pusi Alberta dāldera, bet formas tērpam – vienu mēteli un vienu cepuri gadā, „bet neko vairāk”. Tas, ka mētelis un cepure tika uzskaitīti līdzās naudā izmaksātajai algai, labi parāda apģērba vērtību. Audums bija dārgs, drēbes darināja ar rokām, tās valkāja ilgi, laboja un nodeva tālāk. Tādēļ cilvēka garderobe bija arī daudz mazāka nekā mūsdienās. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv

2026. gada Dzejas dienas turpinās. Neparasts notikums bija Muzeju krātuvē. Tā bija “Skaņu dzeja”. Vispirms dzejnieka un atdzejotāja Guntara Godiņa lekcija “Skaņu dzeja”. Pēc tam – dzejas lasījumi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. Iedvesmojušies no skaņu dzejas, nākamajā dienā ar pieciem dzejniekiem tikāmies Latvijas Radio studijā. Lasāmo dzeju un skanošo dzeju lasa dzejnieki Elīna Vendija Rībena, Patrīcija M. Keiša, Māra Ulme, Valters Liberts un Aleksandrs Barons. Esiet gatavi skaniskiem un cita veida pārsteigumiem!

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone. Latvijas Augstākās padome 1991. gada  21.augusta rīta sēdes noslēgumā pieņēma vēsturisku lēmumu par Latvijas Republikas valstiskā statusa maiņu. Taču trešo dienu mājas arestā atradās PSRS prezidents Gorbačovs. Varu padomju impērijā bija uzurpējusi Vissavienības Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja. Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs jau 19. augusta rīta pusē Latvijas radio tiešraidē bija nolasījis Augstākās padomes Prezidija paziņojumu par Latvijas nepakļaušanos pučistiem.  Tūlīt pat PSRS Piebaltijas karaspēka pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins, sevi pieteikdams kā Ārkārtas stāvokļa garantu – višij načaļņik v Pribaltike – piedraudēja Gorbunovu arestēt. Arī medijiem jāpārtrauc Ārkārtas stāvokli neatbalstošu ziņu raidīšana. Vairāk – audioierakstā. Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.

“Svaiga gaisa malks”, “interesanta pieredze”, “atšķirīgi skatpunkti” – tā starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” notikumus raksturo apmeklētāji. Festivāls šogad norisinās no 4. līdz 12. septembrim Rīgā un reģionos, dažādās spēles vietās. Festivāla vadmotīvs šogad – atelpa un apzināta dzīves tempa palēnināšana. Festivāls turpinās, apkopojam iespaidus pirmās puses norisēs.  Festivāls “Homo Novus” notiek līdz 12.septembrim, savukārt teātra izstāde “Meitenes pa labi, zēni pa kreisi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 20.septembrim.

Ar Anšlava Eglīša romāna "Līgavu mednieki" jauniestudējumu Paulas Pļavnieces režijā 10. septembrī Latvijas Nacionālais teātris atklās 108. sezona. Izrādei dots žanra apzīmējums "precību sāga" – tajā Eglīša asprātīgais skats uz trīsdesmito gadu Rīgas sabiedrību sastapsies ar mūsdienu skatījumu uz jaunu cilvēku izvēlēm. Iestudējums ir vēltījums autoram 120. jubilejas gadā. Kultūras rondo pirmizrādes rītā viesojas izrādes režisore Paula Pļavniece un scenogrāfs Kristaps Kramiņš. Ierakstā uzklausām trīs aktierus – Lauru Siliņu, kura spēlē šķietami kaprīzo meiteni precību gados Grizeldu Surģenieci, Igoru Šelegovski, kurš atveido vienu no līgavu medniekiem Ati Dušeli, kura alkas pēc labas dzīves ieved gan pazemojumā, gan atriebē, un Gustu Ābeli jaunā korporeļa Vanckara lomā, kurš meklē savu veidu, kā tikt ieraudzītam un novērtētam. Runājam par to, ko kopīgu šodien varam sajust ar pagājušā gadsimta 30.gadu Latvijas „zelta jaunatnes” un viņu vecāku alkām un rīcībām, un kādā skatuves valodā to šodien stāstīt. Lai arī "Līgavu mednieki" ir uzskatāms par vienu no populārākajiem literārajiem darbiem starpkaru periodā, šis ir pirmais romāna iestudējums uz Rīgas teātru skatuvēm. 

Prezidenta Trampa ārpolitikas emisāri Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners aizvadītās nedēļās nogalē apmeklēja gan Maskavu, gan Kijivu. Partijas "Alternatīva Vācijai" spožie rezultāti Saksijas-Anhaltes federālās zemes landtāga vēlēšanās pārsteidz Vāciju. Pieaug Krievijas diversijas Eiropas Savienības valstīs.  Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Šoks Saksijā-Anhaltē “Mēs esam dziļi šokēti,” – tā pēc 6. septembrī notikušajām vēlēšanām Saksijas-Anhaltes federālajā zemē izteicās Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē kādā tās daļā teju neapstrīdamā varas pozīcijā ir nonākusi galēji radikāla partija, kuru daži dēvē par fašistisku. Runa ir par partiju “Alternatīva Vācijai” jeb, pēc vācu abreviatūras, AfD, kura vēlēšanās ieguvusi gandrīz 44% balsu un, attiecīgi, trīsdesmit deviņas no astoņdesmit trīs vietām landtāgā. Par līdzīgu rezultātu vedināja domāt jau pagājušā gada februārī notikušās Vācijas Bundestāga vēlēšanas, kurās ne tikai Saksijā-Anhaltē, bet visās kādreizējās Austrumvācijas federālajās zemēs vislabākie rezultāti bija tieši “Alternatīvai Vācijai”. Saksijā-Anhaltē AfD pirmoreiz reitingos apsteidza Kristīgi demokrātisko partiju 2024. gada rudenī, un kopš tā laika kristīgo demokrātu reitingi šai federālajā zemē turpinājuši pastāvīgi slīdēt uz leju. Vēlēšanās kanclera Merca partija ieguvusi tikai 15 vietas landtāgā, kur līdz tam tai bija četrdesmit. Skaidrs, ka pie AfD pārceļojusi daļa no kristīgo demokrātu vēlētājiem, tomēr daļēji šo labējo populistu panākumi skaidrojami arī ar agrāk nebalsojušo piesaisti. Saksijas-Anhaltes Landtāga vēlēšanas tiek raksturotas kā vienas tēmas vēlēšanas, proti, “Alternatīvai” izdevies koncentrēt elektorāta uzmanību uz imigrantu jautājumu. Tomēr sava loma bijusi arī vispārējam noskaņojumam Vācijas austrumdaļā, kur sabiedrība uzskata, ka kādreizējie austrumvācieši apvienotajā valstī joprojām ir otrās šķiras cilvēki, un ka valdībai Berlīnē nerūp darba ņēmēju un trūcīgākās sabiedrības daļas liktenis. Pa astoņām deputātu vietām landtāgā ieguvušas trīs partijas – sociāldemokrāti, zaļie un radikāli kreisā partija “Kreisie”, pie kam pēdējie zaudējuši trešdaļu līdzšinējo mandātu. Tie, visdrīzāk, nonākuši pie politiskā spektra jaunpienācēja – partijas “Zāras Vāgenknehtas savienība”, kas apvieno radikāli kreisu ekonomisko programmu un nacionālistisku, eiroskeptisku un ultrakonservatīvu vērtīborientāciju. Vēlēšanu uzvarētājai AfD tomēr pietrūkst dažu balsu, lai izveidotu federālās zemes valdību. Pastāvot šo galēji labējo izolēšanas politikai no tradicionālo Vācijas partiju puses, vienīgā iespēja tās iegūt būtu vienošanās ar “Zāras Vāgenknehtas savienību”, lai gan runa varētu būt drīzāk par atbalstu mazākuma valdībai nekā par koalīciju. “Alternatīva Vācijai” līderis Saksijā-Anhaltē Ulrihs Zīgmunds paziņojis, ka esot gatavs sarunām ar kristīgajiem demokrātiem un vāgenknehtiešiem. Trampa miernešu tūre Sestdien, 5. septembrī, no Maskavas pienāca ziņas, ka tur ieradies prezidenta Trampa ārpolitisko emisāru pāris – diplomātijas amatieri Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners. Vairāk nekā trīs stundas ilgusi abu saruna Kremlī ar Krievijas vadoni Vladimiru Putinu, apspriežot iespējamo virzību uz miera procesu Ukrainā. Publiski pieejamajā vizītes daļā netrūka komplimentu no viesu puses agresorvalsts vadonim un viņa paustu vislabāko novēlējumu un cieņas apliecinājumu prezidentam Trampam. Cik var noprast no pušu izteikumiem, aiz slēgtām durvīm abiem viesiem pamatā nācies noklausīties namatēva prātuļojumus par kara cēloņiem un stāstus par to, kādi spoži panākumi viņa armiju jau tuvākajā laikā gaida Ukrainas kauju laukos. Krievija nav atteikusies no ambīcijām pievākt četrus Ukrainas apgabalus – Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes – un liegt kaimiņvalstij tiesības pievienoties NATO aliansei. Citiem vārdiem – nekā jauna un nekādu cerību uz saprāta gaismu aiz robotās Kremļa sienas. Savukārt svētdien, 6. septembrī, Trampa miernešu pāris pirmo reizi savas kopīgās karjeras laikā pagodināja ar vizīti arī Ukrainas galvaspilsētu Kijivu, tiekoties ar prezidentu Zelenski. Ukrainas līderis iezīmējis plānus trīspusējam dialogam ar Ukrainas, Savienoto Valstu un Eiropas Savienības piedalīšanos. Kā tiek ziņots, īslaicīgi sarunām pievienojušies arī Kijivā akreditētie Lielbritānijas, Francijas un Vācijas drošības padomnieki. Tā kā Trampa emisāru vizītes laikā Krievija atturējās no gaisa triecieniem Kijivai, tad prezidents Zelenskis skumji pajokoja, ka abi varētu braukt biežāk, lai sagādātu kijiviešiem drusku atelpas no krievu raķetēm un lidrobotiem. Runājot nopietni, viņš norādīja, ka sarunās būtiski skarta iespēja atbalstīt Ukrainu ar pretgaisa aizsardzības spējām un enerģētiskas jaudām, ciktāl ir puslīdz skaidrs, ka jāgatavojas vēl vienai smagai kara ziemai. Kā izdevumam „Guardian” atklājis prezidenta Zelenska padomnieks aizsardzības tehnoloģiju jautājumos Serhijs Beskrestnovs, valdībai, iespējams, būs jāapsver vecāku ļaužu masveidīga evakuēšana no galvaspilsētas. Vakar, 8. septembrī, tika publiskota informācija, ka prezidentam Trampam bijusi stundu ilga telefona saruna ar Putinu. Spriežot pēc informācijas, kuru pēc tam publiskojis Kremlis, arī šī komunikācija nav pievienojusi kādas jaunas nozīmīgas nianses emisāru vizītes ieskicētajai ainai. Putina padomnieks ārpolitikas jautājumos Jurijs Ušakovs atklājis, ka Tramps paudis vēlmi pieredzēt kara noslēgumu vēl savas prezidentūras laikā, solot pēc tam ātru un pilnvērtīgu attiecību atjaunošanu ar agresorvalsti, un Putins, kā pauda Ušakovs, Savienoto Valstu vadītāju šai ziņā visnotaļ atbalstot. Eiropu gaida jaunas Kremļa hibrīdcūcības 2. septembrī parādījās informācija par to, ka Vācijas valdība pēc izmeklēšanas oficiāli apstiprina – 4. augusta incidentā Leipcigas-Halles lidostā vainojama Krievija. Par to īsā preses brīfingā Berlīnē informējuši iekšlietu ministrs Aleksanders Dobrints un ārlietu ministrs Johans Vadepūls. Toreiz minētajā lidostā netālu no Ukrainas gaisa spēkiem piederošās transportlidmašīnas „Antonov”, kura tiek izmantota ieroču pārvadāšanai, tika atrasts ar sprāgstvielām aprīkots lidrobots. Kā noskaidrots, gan sprāgstvielas, gan ierīces tehnoloģija nāk no agresorvalsts, savukārt operācijas īstenošanā iesaistīti zema līmeņa vietējie aģenti. Ja eksplozija notiktu, sekas varētu būt katastrofālas. Kā izteicās ārlietu ministrs Vadepūls: “Šī Krievijas Federācijas bīstamā rīcība ir daļa no tās īstenotajiem destabilizācijas, dezinformācijas, draudu, sabotāžas un agresijas mēģinājumiem.” Paziņots, ka par šīm izdarībām Krievija saņems papildu sankciju komplektu. Konkrēti, Vācija slēdz Krievijas konsulātu Bonnā un joprojām eksistējošais “Krievijas nams” Berlīnē, jau sen zināms kā spiegu perēklis, tiks izlikts no tā īrētajām telpām. Tāpat Vācija apņēmusies iesaistīties Krievijas “ēnu flotes” kuģu izsekošanā un aizturēšanā, ko jau īsteno Somija un Zviedrija. Par atbildi Krievija slēdz Vācijas konsulātu Sanktpēterburgā un visas Gētes institūta nodaļas Krievijā. Solidaritāti ar Vāciju paudušas kā Eiropas Savienības vadošās institūcijas, tā vairāku NATO dalībvalstu vadītāji. Itālijas premjerministre Džordža Meloni paziņojusi: “Mūsu sabiedroto drošība ir mūsu visu drošība. Mēģinājumi mūs iebiedēt vai iedzīt ķīli starp sabiedrotajiem neizdosies: hibrīddarbības pret jebkuru no mums ir iemesls mūsu visu rūpēm, un uz tām tiks reaģēts vienoti.” Savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, 2. septembrī uzstājoties preses konferencē kopā ar NATO ģenerālsekretāru Marku Riti, teikusi, ka šim līdzīgi Krievijas īstenoti sabotāžas akti ir Eiropas drošības situācijas “jaunā normalitāte”. Augusta nogalē divi aizdomīgi ugunsgrēki notikuši lidrobotu ražotnēs Polijā – Skaržisko–Kamennas un Ļubļanas pilsētās; uzsākta izmeklēšana ar aizdomām par terorismu. Savukārt vakar Rumānijā arestēts Krievijas pilsonis, kurš fotografējis militāros objektus un ukraiņu transportlidmašīnu „Antonov” vienā no lidlaukiem. Rumānijas izlūkdienests paziņojis, ka novērsta Krievijas plānota diversiju operācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente - Inta Zēgnere. Arī uz šo jautājumu atbildi mums sniedz gandrīz trīssimt gadu garumā rakstītie Rīgas rātes protokoli. Mūsdienās kāzas vispirms uztveram kā privātu un ģimenisku notikumu. Taču 18. gadsimta Rīgā laulība bija daudz vairāk – vienlaikus reliģisks, juridisks, sociāls un ekonomisks notikums, kuru dažādos veidos uzraudzīja ģimene, baznīca, pilsētas rāte, un pati sabiedrība un cilvēka brīvība gan izvēlēties laulāto, gan sarīkot pašas kāzas pēc saviem ieskatiem bija daudz ierobežotāka nekā mūsdienās. Pirmais solis ceļā uz laulību bija tās izsludināšana baznīcā – parasti trīs reizes. Tās mērķis bija publiski darīt zināmu nodomu precēties, lai ikviens, kam bija zināms kāds šķērslis laulības noslēgšanai, varētu par to ziņot. Tomēr arī šai sistēmai bija savas vājās vietas – piemēram, ja līgava un līgavainis baznīcā uzdevās par pavisam citiem cilvēkiem. 1720. gada 13. jūlijā rātes sēdē tika izskatīts jautājums par Annu Mariju Greilu. Viņa jau bija laulāta ar vīru Kurzemē, un konsistorija bija viņai skaidri aizliegusi turpināt attiecības ar Johanu Haselbergu, liekot atgriezties pie sava likumīgā vīra. Tomēr abi bija izdomājuši risinājumu. Uzdodoties viens otra uzvārdos un lietojot citus izdomātus vārdus abi bija panākuši laulību izsludināšanu Jēkaba baznīcā un pēc tam arī salaulājušies. Krāpšana drīz vien nāca gaismā. Konsistorija lietu nodeva rātei, un tā lēma, kas abas personas bija jāaiztur un jānodod Fogtijas tiesas izmeklēšanai. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv

Kas notiek, kad skatītājs kļūst par izstādes dalībnieku? Tādu jautājumu uzdod mākslinieču dueta „Poētiskais robotisms” izstāde „AERO”, kas iekārtota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. Mākslinieces Laura Prikule un Eva Vēvere tajā mudina līdzdarboties un caur šo spēli vairāk iepazīt sevi pašu. „AERO” ir izstāde, kurā daļa ekspozīcijas objektu ir pārvietojami un pārveidojami, tādēļ ik nedēļu apmeklētājiem atklājas cita izstādes versija.

Ja dzīvnieku pasaulē meklēsim labāko mednieku, iespējams, jālūkojas uz sīkajiem dzīvniekiem, jo viens otrs dzīvnieku karalis, izrādās, visai bieži cieš neveiksmi medībās. Cik daudz laika, enerģijas un neveiksmju piedzīvo pasaules prasmīgākie mednieki medībās? Kādas stratēģijas un viltības izmanto pasaules lielie un mazie dzīvnieki, lai iegūtu medījumu? Kuri ir talantīgākie mednieki un kuri gluži pretēji ir tie, kas biežāk piedzīvo neveiksmes medību laukā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns. Pirms nedēļas runājām par to, kā dzīvnieki mācās, un nenoliedzami viena no lietām, kas dzīvniekiem ir jāapgūst jo ātrāk jo labāk - kā veiksmīgi tikt pie ēdamā? Šoreiz lūkojam, kā dzīvnieki iemācās medīt un cik daudz neveiksmju ir jāpiedzīvo, lai kļūtu par labu mednieku?

Nespējot ilgāk klusēt ppar kultūras nozares dziļākajām problēmām valsts finansētajās kultūras iestādēs, to pārstāvji vakar, 7. septembrī, uz sarunu aicināja 15. Saeimas deputātu kandidātus no vairākām partijām. Budžeta samazināšanas un lielās inflācijas dēļ tās ir samilzušas tiktāl, ka šobrīd vairs neklusē pat allaž tolerantā un pieticīgā kultūras nozare. Kāda ir situācija, un vai vakar izdevās sadzirdēt arī kādus racionālus priekšlikumus tās uzlabošanai? Kultūras rondo saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Tomu Ķikutu, Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītāju Sandi Voldiņu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktori Dagniju Baltiņu.  

Dokumentālo filmu forums “Baltic Sea Docs” šogad atzīmē 30. jubileju, un tas norisināsies no 8. līdz 13. septembrim. Forumā tiks prezentēti 26 projekti, no kuriem septiņi top Latvijas studijās vai ar to līdzdalību. Kultūras rondo saruna ne tikai par filmām, kuras varēs redzēt foruma laikā, bet arī par sarunām, kas paredzētas ar filmu veidotājiem. Lai gan forums ik gadu piedāvā daudzveidīgu kino programmu skatītājiem, tas nav vienkārši kino festivāls, bet gan ļoti būtisks profesionāļu starptautiskās sadarbības un redzamības veicinātājs. Stāsta foruma vadītāja un filmu projektu atlases komisijas locekle Zane Krūmiņa, Latvijas Nacionālā kino centra pārstāve Lelda Ozola un producents un „VFS films” dibinātājs Uldis Cekulis. Foruma seansi notiks kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē un Jēkabpils novadā Salā. Daļa programmas būs skatāma arī tiešsaistē Nacionālā kino centra platformā filmas.lv. Tāpat skatītāji aicināti apmeklēt īpašo pasākumu programmu Jūrmalā. 

2026 Chico Attendees SeriesBook arts artist, teacher, and photographer, Alexander Mouton joins Michael Chovan-Dalton from the 2026 Chico Review to talk about his work from the former East Germany and his research in the German National Archives in Berlin. They will also discuss his imprint, Unseen Press.http://www.unseenproductions.nethttps://www.instagram.com/theunseenpress/Alexander Mouton has an MFA in photography from Indiana University, where he studied photography, film, literature, book arts, and digital media. For four years Alexander lived in Berlin directly following the fall of the Berlin Wall, during which time he was the recipient of a Fulbright Scholarship. In the early 2000's he developed his photographic processes to include net art, interactive video installations, and hypermedia performances. With a primary interest in sequencing images, Alexander's Unseen Press has been producing limited-edition photo books and zines since the nineties, many of which are in collections internationally including MoMA, NYC; the Getty Research Institute, LA; the Kunstbibliothek, Berlin; and most recently Latvijas Nacionālā bibliotēka, Riga, Latvia. Alexander's time-based media is included in Rhizome.org's ArtBase and has been exhibited at SFcamerawork, the Istanbul Contemporary Art Museum, the Walker Art Center and online at chico.art.net, Fylkingen Hz Journal #9, and SpringgunPress issue 5.As Associate Professor of Art at Seattle University, during the spring quarter of 2023, Alexander took a sabbatical to travel through the former East Germany with his camera conducting an ethnographic study of the GDR's 15 largest socialist housing settlements. Further research in the summer of 2024 included time in the German National Archives in Berlin, as well as at the Leibniz Institute for Research on Society and Space and the Hellersdorf District Museum Archives. Subsequent exhibition and publication is being pursued for 2025-26.This podcast is sponsored by the Charcoal Book ClubBegin Building your dream photobook library today athttps://charcoalbookclub.comThe Chico Review is the country's premier Photobook Retreat. Organized by Charcoal Book Club, The Chico Review takes place over six nights at Chico Hot Springs Resort, near Livingston Montana. Applicants will spend the week with over twenty of the most influential and creative photographers, book makers, gallerists, museum curators, and photobook publishers in the industry.https://chicoreview.comhttps://www.charcoalworkshops.com

Stāsta Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis; pārraides producente – Inga Saksone Neatkarība nevienai no Baltijas valstīm neiekrita rokās pati par sevi. Uz to neatkarīgi no datumiem mūs vedis kopīgais Baltijas brīvības ceļš. Bet vai zini, kāpēc Lietuva un Latvija neatkarības atjaunošanas 35. gadadienu atzīmēja pērn, bet Igaunija – šogad? Atbilde nav meklējama nostāstos par igauņu lēnīgumu. Baltijas valstu neatkarības atgūšana noritēja diezgan līdzīgi. Latvijas Tautas frontes, igauņu "Rahvarinne", leišu "Sajūdis" politiku saskaņojām kopīgā Baltijas padomē. Tomēr katrai kustībai bija savs jājamzirdziņš jeb joma, ar ko tā izcēlās. Igauņi pirmie unitārajā Padomju Savienībā ieviesa ekonomiskās patstāvības programmu. Igaunijas PSR Augstākā padome pirmā pieņēma suverenitātes deklarāciju, ar ko padomju impērijā sākās tā sauktā "suverenitāšu parāde".  Lietuvas komunistiskā partija savukārt pirmā izstājās no Padomju Savienības Komunistiskās partijas. Impēristus tas gremzda pat vairāk nekā PSRS centralizētās ekonomikas drupināšana. Vissavienības kompartija kā kolektīvs diktators līdz šim bija saturējusi kopās visas krievu apspiestās tautas. PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs arī mani kā Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju brīdināja: "Neuzdrošinieties šķelt kompartiju! Nebūs tās, nebūs Padomju savienības!" Vairāk – audioierakstā. Tekstu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv.  

Teksasas varas iestāžu izveidots 850 aizliegto grāmatu saraksts, kurā galvenokārt iekļauti darbi par rasu jautājumiem un LGBTQ+ tematiku, izraisīja negaidīti plašu atsaucību arī citos štatos, bet bibliotekāriem nācās cīnīties par demokrātiju un vārda brīvību. Dokumentālā filma "Bibliotekāri", kas uzņemta ASV un stāsta par bibliotekāru un sabiedrības cīņu par demokrātiju un vārda brīvību ASV, ir aktuāla arī Latvijā, īpaši priekšvēlēšanu laikā. Kultūras rondo par filmas tematiku, arī par bērnu un jauniešu literatūras saturu un to, vai grāmatu aizliegšanas degsme ir bijusi un ir arī Latvijas problēma, pārrunājam ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktori Katrīnu Kukaini un Latvijas bibliotekāru biedrības iniciatīvas "Bibliodoma" idejas autori, Salaspils bibliotēkas bibliotekāri Baibu Īvāni. „Bibliotekārs ikdienā var saskarties ar situācijām, kad ir vēlme ietekmēt krājumu,” par situāciju Latvijā bilst Baiba Īvāne. „Ir bijuši daži gadījumi Latvijā, kad ir vērsta uzmanība uz grāmatām bērniem, kur ir nepiemēroti temati, to ir darījuši atsevišķi politiskie spēki,” piekrit Katrīna Kukaine.

Krievija gatavojas būtiskai kara eskalācijai šajā ziemā. Tā var būt izšķiroša gan Ukrainai, gan pašai Krievijai. Tā ir teicis Polijas premjers, sakot, ka drošības riski nopietni pieaug arī mums, tajā skaitā Latvijā. Krustpunktā cenšamies saprast, kāda ir pašreizējā realitāte un ko tas nozīmē? Analizēa nalītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" vadošais partneris, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un atvaļināts vēstnieks Andris Teikmanis.  

Mode savulaik bija ciešissavijusies ar sociālekonomisko dzīvi. Sieviešu rokassomas vēsture nebūt nav stāsts tikai par modes aksesuāru vai pratisko nepieciešamu pārnēsāt priekšmetus – tā sevi ietver lielākas sabiedrības izmaiņas – sieviešu finansu neatkarību. Kabatas, kas savulaik bija tik ierastas vīriešu un tā sieviešu apģērbā, 19. un 20. gadsimtā sieviešu garderobē nomainīja somas, kļūstot par simbolu sieviešu dalībai kopējā darba tirgū un finanšu neatkarībai. Kopš tā laika tieši rokassomiņa ir kļuvusi par luksusa simbolu modes pasaulē un viesienesīgāko modes namu preci.  Kāpēc sieviešu apģērbā pazuda kabatas un kā to vietā ienāca somiņas un ko viena rokassoma var pastāstīt par gadsimtu ilgu sabiedrības vēsturi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tekstīliju krājuma glabātāja Agnija Cigelniece. Rīgas lombarda vēsture Naudas aizdevumi pret ķīlu ir sens finansiāls darījums. Šis termins sākotnēji cēlies no lombardiem – tautas, kas 6. gadsimtā iekaroja Itāliju un apmetās tās ziemeļu reģionā, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Lombardija. Šī reģiona bagātās pilsētas bija modernās banku sistēmas šūpulis, un daudzi lombardu baņķieri viduslaikos kļuva ievērojami visā Rietumeiropā kā finansisti, naudas aizdevēji un ķīlas ņēmēji. Latvijā pirmo lombardu vēsture ir datējama ar 19. gadsimta sākumu, bet oficiāli šī finanšu iestāde Rīgā sāk darbu 1895. gadā. Vairāk par lombardiem to darbiniekiem un klientiem Latvijā 20. gs. 20. – 30. gados stāsta vēsturniece un "Latvijas Avīzes" Kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane, kura par šo laika posmu un minēto tematu ir arī sarakstījusi grāmatas „Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst". -- "Dadzītis, kuru mēdz dēvēt arī par cigli, ir putniņš, kurš dzīvo vairāk laukos, bet sastopams arī pilsētas parkos. Jūsu dzīve noteikti kļūs krāsaināka un priecīgāka, ja to pazīsiet, jo putns tiešām ir ļoti košs. Savukārt, ja iemācās dziesmu, tad var arī pamanīt un nojaust, cik daudz šo putniņu patiesībā ir," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Stāsta Enija Rubina, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja; pārraides producente – Inta Zēgnere Izrādās, uz šo jautājumu var atbildēt Rīgas rātes protokoli. Līdz mūsdienām saglabājušās 386 Rīgas rātes protokolu grāmatas par laiku no 1603. līdz 1890. gadam. Tajās rūpīgi pierakstīti Rīgas rātes sēdēs apspriestie jautājumi un pieņemtie lēmumi. Līdzās lieliem politiskiem un saimnieciskiem jautājumiem protokolos nonākuši arī pavisam ikdienišķi un reizēm ļoti neparasti pilsētas notikumi. Un izrādās – arī stāsti par apslēptu un atrastu mantu. Pirmā vieta, kur būtu vērts meklēt, ir pats Rīgas rātsnams. 1751. gada 8. novembrī rātes sēdē birģermeistars Berenss ziņoja par dārgumiem, kas atrasti zem vecā rātsnama - skaidra nauda un dažādi sudraba priekšmeti. Tobrīd vecais rātsnams tika pārbūvēts, lai tā vietā celtu jaunu, un atrastā manta bija nodota fogtijas tiesas pārziņā. Rātei bija jāizlemj, ko ar to darīt. Lēmums bija ļoti praktisks. Dārgumus nolēma nodot Tirdzniecības kasei un izmantot jaunā rātsnama celtniecības finansēšanai. Tātad vismaz daļa jaunā Rīgas rātsnama savā ziņā tika uzcelta par dārgumiem, kas atrasti zem vecā. Diemžēl protokols neatklāj pašu interesantāko – kas šo naudu un sudrabu tur bija paslēpis un cik sen tas bija noticis. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv  

Krievija gatavojas būtiskai kara eskalācijai šajā ziemā. Tā var būt izšķiroša gan Ukrainai, gan pašai Krievijai. Tā ir teicis Polijas premjers, sakot, ka drošības riski nopietni pieaug arī mums, tajā skaitā Latvijā. Krustpunktā cenšamies saprast, kāda ir pašreizējā realitāte un ko tas nozīmē? Analizēa nalītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" vadošais partneris, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un atvaļināts vēstnieks Andris Teikmanis.  

Prasmes dzīvē jāapgūst ne tikai cilvēkbērniem, arī dzīvnieku mazuļiem. Jauns mācību gada sākums ir cilvēkbērniem, bet dzīvnieku pasaulē vasaras brīvlaika nav – jau no dzimšanas dažādu dzīvnieku mazuļi ātri vien nonāk pasaulē, kur prasmēm ir izšķiroša loma izdzīvošanā un skola ir katru dienu. Kā putnu, zīdītāju un citu dzīvnieku vecāki māca savus bērnus – cik daudz mantojumā atstāj vecāku ģenētika un cik ir pašu vecāku ieguldītais darbs savu mazuļu izaudzināšanā par patstāvīgiem zvēriem? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, zoologs Vilnis Skuja un ornitoloģe un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

Augusts ir dzejnieces un atdzejotājas Astrīdes Ivaskas simtgades mēnesis. Viņas dzeja šonedēļ skanēja Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzejā sarīkojumā ".. ir laiks atkal savā valodā varēt – Astrīde Ivaska dzīvē, dzejā un atmiņās". Kultūras Rondo ielūkojāmies Latvijas Radio arhīvā un uzklausījām viņas dzejas pētniekus.

Sestdien Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja Kurzemes sētā norisināsies “Suitu kultūras dienas”. Muzeja izstāžu zālē tiks atklāta izstāde, un arī suitu jaunākā izdevuma, tautas muzikanta, kokļu meistara un audēja Nikolaja Heņķa nošu burtnīcas atklāšana. Suiti dižosies ne tikai sestdien, bet to dara arī Kultūras Rondo, kur sarunājamies ar jaunās grāmatas sastādītāju, Rudenieku folkloras ansambļa "Basu suiti" vadītāju, etnomuzikoloģi, ērģelnieci Daci Nasteviču, suitu dūdinieku, arhitektu un ceļotāju Juri Lipsni, biedrības "Etniskās kultūras centrs "Suiti"" valdes priekšsēdātāju Daci Martinovu un koklētāju, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperti Laimu Jansoni.

Augusts ir sēņošanas sezonas centrālais mēnesis. Mežā vienlaikus aug baravikas, apšubekas, bērzubekas, gailenes un bērzlapes. Ja jāizvēlas viens mēnesis sēņošanai, tas ir šis. Raidījumā saruna ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģi, Lielās Latvijas sēņu grāmatas līdzautori Initu Danieli un Latvijas Nacionālā dabas muzeja jauno speciālistu, mikoloģijas entuziastu, dzīslkāta beku pētnieku Miku Riekstu-Hofmani. * Piezīme: siltā laikā baravikas mēdz būt tārpainas, tāpēc ej agrāk no rīta un pārbaudi kātus!

Šonedēļ Latvijas Nacionālajā Dabas muzejā notiek izstāde "Tomāti un garšaugi", bet nākamnedēļ gaidāma "Tomātu svētku" desmitā gadadiena Brenguļos. Tomāti ir tik dažādi - gan garšas, gan formas, gan citu īpašību ziņā, un tas pats sakāms par garšaugiem. Vairāk gan par vieniem, gan otriem uzzinām šīs dienas raidījumā, kad studijā viesojas tomātu audzētāja, kolekcionāre Linda Grotupe, garšaugu speciāliste un dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse, kā arī biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte.

Purvi ir nozīmīgi ne tikai plūdu un klimata pārmaiņu mazināšanā, bet arī nacionālās drošības kontekstā. Kādi pētījumi veikti par purvu lomu ne tikai dabas, bet arī militārajā aizsardzībā, kādā stāvoklī ir Latvijas purvi un kas ietekmē to ekosistēmas? Sarunā par šo tematu piedalās bioloģijas zinātņu doktore, LIFE PeatCarbon projekta vadītāja Māra Pakalne un vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Zinātņu prorektora dienesta Drošības pētniecības un inovāciju centra vadošais pētnieks Kārlis Dambītis.

Raimonds Staprāns – gleznotājs un dramaturgs. Duālists – starp Rīgu, kur dzimis 1926. gadā, un Sanfrancisko, kur nodzīvoja lielāko daļu savas dzīves un šā gada janvārī aizgāja mūžībā. Reālists un abstrakcionists. Gleznoja lēni un rakstīja lēni. Šaubījās – daudz. Tā savai simtgadei tuvojas Raimonds Staprāns – gan ne vairs pats, bet ar izstādi “Klusuma arhitektūra” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un grāmatu “46 epizodes ar un bez ironijas”. Taču mums ir viņa balss ieraksti, kas tapuši dažādos laikos un vietās – Sanfrancisko, Rīgā un mājā pie okeāna Sīrančā. Ik pa laikam viņš arī palasīja kādu lapu no tolaik topošajiem memuāriem. Tad atkal šaubījās. Tagad grāmatā apkopotas 46 epizodes, kurām priekšvārdus rakstījušas viņa meitas Maretta un Alda, bet pēcvārdu – literārā redaktore Ieva Struka. Lai izstāstītu Raimonda Staprāna stāstu, aicinājām vairākus viņam tuvus cilvēkus izvēlēties vienu no viņa gleznām – tādu, kas viņiem pašiem šķiet īpaša un caur kuru iespējams pastāstīt kaut ko būtisku par Raimondu. Viņa dzīvesbiedre Ilona Staprāns, mākslas zinātniece un izstādes kuratore Eliasa Ansone, teātra zinātniece Ieva Struka, "VFS Films" vadītājs un producents Uldis Cekulis, kā arī Raimonda galerists un draugs Pīters Mendelhols (Peter Mendenhall, ASV) – katrs no viņiem uz Raimondu Staprānu raugās citādi. Oktobrī gaidāma arī VFS Films un režisora Pētera Krilova dokumentālā filma par Raimondu Staprānu “Sarkanais šķūnis”.

Mākslas muzeja "Arsenāls" pārbūves un atjaunošanas darbu gaitā Torņa ielā 1, Rīgā, iegūts bagātīgs arheoloģiskais materiāls, kas ļauj izdarīt secinājumus par kvartāla vēsturi, paplašinot zināmo informāciju par Rīgu kā vēsturiski nozīmīgu tirdzniecības un amatniecības centru. Nozīmīgākais izpētes rezultāts ir nevis atsevišķi atradumi, bet informācija par visu arheoloģisko kompleksu un "Arsenāla" apkārtnes attīstību, vēsturisko reljefu un apbūvi no viduslaikiem līdz 19. gadsimtam. Kādas vērtīgas liecības par senās Rīgas iedzīvotāju dzīvi izdevies atklāt, ko tās mums pavēsta un kādus maldīgus līdzšinējos priekšstatus ļauj mainīt, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” stāsts par biedrībām un kustībām Latvijā modernizācijas periodā Modernizācijas laikmetā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā par ierastu parādību kļuva ne tikai transports, urbanizācija un rūpnīcu uzplaukums, bet arī cilvēku veidotas pašorganizētas biedrības un kustības.  Pilsētas krustojumā, kurā it kā satikušies un skaļus saukļus skandē piecu dažādu politisko, sociālo un kultūras ideju virzītāji, stāvu arī es kopā ar savu sarunas biedru - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Tomu Ķikutu. Un domās, airējot cauri gadsimtiem un muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” zālēm, esam nonākuši līdz 6. sadaļai “Kustības spēks”. 19. gadsimts pēc zemnieku brīvlaišanas pirmo reizi sniedza izvēles brīvību, ļaujot cilvēkam pašam saprast, kas tad man ir tie svarīgie jautājumi. Strādnieku un sieviešu kustības pamatā bija cīņa par savām tiesībām, par dzīves uzlabošanu, tostarp juridiskos jautājumos. Praktiskās, kooperatīvās biedrības, arodbiedrības - tām drīzāk bija ekonomiskie motīvi, proti, kā nopelnīt vairāk un kā virzīt tehnisko progresu. Protams, tām visām bija arī vienojoši faktori.

Gleznas ir ne tikai pauž mākslinieka domu vai rotā telpu, tās nav statiski objekti - par tām ir jārūpējas un reizēm arī jārestaurē. Kas jāzina par gleznām, lai tās neciestu no laika zoba vai nepiemērotas apiešanās, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro stājglezniecības restauratore Gunita Čakare un Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja restauratore-meistare, Latvijas Mākslas akadēmijas vieslektore Liene Visendorfa. Kādi nebūtu piemēroti apstākļi mākslas darbu, konkrēti gleznu izvietošanai telpās? "Svarīgākais, ja runājam par glezniecību, mājās glezniecības darbus nevajadzētu likt vietā, kur tos tieši apspīd saule, jo ultravioletais starojums ļoti negatīvi ietekmē dažādus materiālus," norāda Liene Visendorfa. "Ja ir kaut kādas izvēles iespējas, ir jāskatās, vai tā ir ārsiena vai starpsiena. Ieteicamākas vienmēr ir starpsienas, jo ārsienām mēdz būt dažāda izolācija arī no ārpuses. Mūsu klimatā ziemā nākošais aukstums un mitrums ietekmē materiālus, tie reaģē. Ja ir telpas, kurās gribas uzglabāt lielu apjomu ar objektiem, vēlams, lai tās nebūtu tādas, kur ir kāds potenciāls apdraudējums, teiksim, mitri pagrabi vai sausi, pārkarsuši bēniņi." "Es braukāju ekskursijās pa Latviju un redzu daudzus muižiņas labākā un sliktākā stāvoklī, izrotātas ar dažādiem mākslas darbiem. Principā es teiktu, ka stāvoklis nav slikts, ja tik tālu jau esam tikuši ar pašu būvi," vērtē Gunita Čakare. "Mākslas darbiem vispār patīk kaut arī ne ideāli apstākļi, bet lai tie būtu vienmērīgi, lai nebūtu kontrasti, ka temperatūras mainās, mitrums mainās. Tāpēc arī saulē nevajag turēt, josaulīte te ir, te nav, te aiziet, ir pusdienas laika saule, ir rīta saule. Ir jābūt kaut kādai optimālai atmosfērai, un glezna pierod pie tās." Svarīgs ir arī tīrības jautājums.

No 29. jūlija līdz 1. augustam Rīga pirmo reizi vēsturē kļūs par pasaules trombonu galvaspilsētu, uzņemot Starptautisko Trombonu festivālu 2026 (International Trombone Festival – ITF 2026), pasaulē nozīmīgāko profesionālo forumu, kas veltīts trombonam. Festivāla norisi Latvijā virza starptautiski novērtētais latviešu trombonists, multiinstrumentālists un Starptautiskā Trombonu festivāla 2026 namatēvs Vairis Nartišs, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies pirmdienas "Neatliekamajā sarunā". Vaira Nartiša iniciatīva un sadarbība ar International Trombone Association ļāvusi Rīgai kļūt par vietu, kur šovasar satiksies pasaules trombonu elite, jaunā mūziķu paaudze un Latvijas profesionālie kolektīvi. Vairis Nartišs: Festivāls notiek regulāri, katru gadu kādā citā valstī. Izņēmums bija 2020. gads, kad Osakā plānotais festivāls pandēmijas dēļ tika atcelts. Inta Pīrāga: Vai Rīga uz šo statusu – kļūt par trombonistu galvaspilsētu – tiecas jau sen? Un kas nostrādāja par labu tam, ka tas notiek mūsu valstī?  Tas darbiņš man sākās 2016. vai 2017. gadā: tad bija pirmās idejas un pirmā saziņa ar Starptautisko trombona asociāciju. Bija plāns, ka es braucu uz Osakas festivālu skatīties, pētīt, iepazīties, izzināt, uzzināt un pārliecināt visus kungus. Taču viss nobruka, un mūs nolika mājsēdē. Bet vienalga – bija ļoti aktīvs un padziļināts darbs, diezgan daudz asociācijas pārstāvju brauca uz Latviju, lai izpētītu un saprastu Latvijas situāciju. 2025. gada sākumā oficiāli tika parakstīts līgums ar Pasaules starptautisko trombonu asociāciju, un es oficiāli varēju nākt klajā ar paziņojumu, ka Rīgā – pirmoreiz Austrumeiropā – un vairāk nekā pēc desmit gadu pauzes vispār Eiropā notiks Starptautiskais Trombonu festivāls. Lai piedalītos šajā festivālā, svarīgs noteikums ir būt par asociācijas biedru. Cik sen jūs pats tāds esat? Vairāk nekā desmit gadus. Kad vēl strādāju Latvijas Nacionālās operas orķestrī, saņēmu jau pirmos žurnālus no Trombonu asociācijas ar nosaukumu "Trombone":   kolēģiem to rādīju, lasījām šīs intervijas, priecājāmies, cik labi būtu, ja arī Latvijā kaut kas tāds notiktu. Te nu mēs 2026. gadā esam nonākuši. Rīgas lidosta šajās dienās sagaida ļoti daudzus trombonistus. Preses relīzē rakstīts, ka Latvijā būs vismaz pieci simti viesu! Tas nav pārspīlēti? Apmēram tā arī būs. No visas pasaules. Vienīgi no Antarktīdas nav, arī Āfrika ir mazāk pārstāvēta. Bet visi pārējie kontinenti ir aptverti.  Trombons nav no tiem mazākajiem un vieglākajiem instrumentiem, turklāt tam ir dažādi paveidi. Jūs pats arī spēlējat tādus instrumentus, kuru garums ir četri, pieci metri. Kā ir ar ceļošanu? Kā ietiekat lidmašīnā? Kādreiz biju ļoti nekaunīgs. Kad vēl ceļoju kopā ar Operas orķestri, sagaidīju brīdi, kad pasažierus lidostā izsauca jau personīgi, un ar trombonu salonā gāju ar tādu teikumu: vai nu jūs izdomājat, kur šo trombonu likt, vai arī es kāpju ārā. Un parasti šī lieta tika atrisināta. Šobrīd tas kļūst aizvien sarežģītāk. Beidzamos gadus savu trombonu esmu uztaisījis ar noņemamu zvana daļu, un man ir ļoti, ļoti viltīgs futrālis, kas izskatās pēc vijoles futrāļa. Aizpagājušogad lidoju uz festivālu Amerikā. Lidojums no Rīgas uz Helsinkiem bija ar ļoti mazu lidmašīnu, kurā bija ļoti maz vietas. Tur to stratēģiju nospraudu tādu, ka pirmais ieeju salonā it kā ar vijoli, viltīgi ieslēpos savā vietā un uzreiz sāku tēlot, ka guļu. Ka manis nav. Viens no pēdējiem pasažieriem salonā ienāca viegli iereibis un apaļīgs somu kungs, kurš, redzot, ka viņam un viņa bagāžai vietas nav, diezgan skaļi sāka jautāt, kam, pie velna, pieder šī vijole! Tēloju, ka guļu un neko nezinu, līdz ar to kungs diezgan rupji nolamājās pa visu salonu un viņam vienkārši bija tālāk, jo neviens jau viņam neatbildēja... Līdz ar to ļoti bieži lidmašīnās jāpielieto viltības, bet trombonisti ir diezgan lielas personības, kuri spēj atrast šādus kreatīvus risinājumus tādās situācijās. (Smejas.) Sarunas turpinājumā par to, kāpēc trombonisti kļūst par plašas jomas speciālistiem, kuri nepazīst robežas un kālab tas vajadzīgs; par to, ko atšķirīgu šajā dienās ienesīs Latvija; par komandas darbu un koncerta dalībniekiem. *** Starptautiskais Trombonu festivāls jau vairāk nekā piecdesmit gadus ir nozīmīgākais ikgadējais notikums trombonu pasaulē. Katru gadu tas notiek citā valstī, pulcējot pasaules izcilākos trombonistus, pedagogus, komponistus, studentus un instrumentu ražotājus. Festivāls ir vieta, kur dzimst jaunas muzikālās idejas, profesionālas sadarbības un nākotnes projekti, bet 2026. gadā pirmo reizi tā mājvieta būs Rīga. "Pirms vairākiem gadiem ideja par Starptautisko Trombonu festivālu Rīgā šķita tikai sapnis. Tagad līdz tā sākumam atlikušas vien dažas dienas. Man ir patiess prieks, ka varēsim pasaulei parādīt ne tikai Latvijas mūziķus, bet arī mūsu kultūru, vēsturi un viesmīlību. Ceru, ka šis festivāls kļūs par notikumu, kuru atcerēsimies vēl daudzus gadus," saka festivāla namatēvs Vairis Nartišs. Līdzās pasaules līmeņa koncertiem festivāls piedāvās plašu profesionālo programmu – meistarklases, lekcijas, komponistu darbnīcas, starptautiskas diskusijas, studentu ansambļu koncertus, instrumentu un nošu izdevēju izstādi, kā arī daudzus citus pasākumus. Tā būs unikāla iespēja jaunajiem mūziķiem mācīties no pasaules vadošajiem trombonistiem, bet Latvijas klausītājiem – vienuviet dzirdēt māksliniekus, kuru koncerti ikdienā izskan pasaules prestižākajās koncertzālēs.    

Krievija piektdien veikusi triecienu ar aviobumbām pa Doneckas apgabala pilsētu Slovjansku, kur uzbrukumā cietusi arī Latvijas goda konsulāta ēka Drošības dienests izmeklē ugunsgrēku "Tavi draugi" noliktavā; biedrība pārliecināta par ļaunprātīgu dedzināšanu. Latvijas Nacionālā bibliotēka plāno ieviest 3 eiro ieejas maksu par Gaismas pils apskati un cels arī jau esošo pakalpojumu cenas. Mākslas muzeju "Arsenāls" apmeklētājiem plānots atvērt 2028. gada pavasarī. Motosporta cienītāji šajā nedēļas nogalē lielā skaitā pulcēsies Madonā – tur norisināsies pasaules čempionāta posms blakusvāģu motokrosā.

Pilsētas svētku sezona rit pilnā sparā. Arī šovakar Cēsis pulcēs pilsētas iemītniekus un viesus, lai sāktos svētku svinības. Turklāt pilsētas svētku kulminācijas brīdī, jau rīt, 18. jūlijā, sāksies arī paralēlie pasākumi Cēsu Mākslas festivālā. Notikumu programmu aizsāks, atklājot vairākas izstādes, ko varēs aplūkot gan pilsētvidē, gan Cēsu Jaunajā pilī un koncertzāles “Cēsis” galerijā. Festivāla vizuālās mākslas programmas kuratore Daiga Rudzāte norāda, ka festivāla 20. jubilejā var secināt, ka ir paplašinājusies Cēsu iedzīvotāju un viesu izpratne par laikmetīgās mākslas norisēm. Savukārt paši mākslinieki izceļ vairākus izaicinājumus. -- Cēsu Mākslas festivāla laikā būs iespēja apmeklēt ne tikai izstādes, bet arī muzikālus notikumus. Augusta sākumā koncertzālē atskaņos Riharda Vāgnera operu “Loengrīns”. Diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā uzstāsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un starptautisks solistu ansamblis. Savukārt nedēļu vēlāk izskanēs Leonarda Bernsteina operetes “Kandids” Mārtiņa Meijera režijā. Pie diriģenta pults būs Jānis Liepiņš. Tāpat Cēsu iedzīvotājiem un viesiem būs iespēja baudīt teātri, Latvijas Nacionālā teātra “Ilgu tramvaju” un Dirty Deal Teatro izrādi “Alfas”.

Mežs ir īpaša valstība, kurā cilvēks ir tikai viesis. Ko jāzina par uzvedību mežā, lai netraucētu tā pastāvīgos iemītniekus - dzīvniekus un putnus, un arī pasargātu sevi, neieliekot grozā sēni, kurai tur nemaz nevajadzētu būt? Par to sarunājamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš. Diāna Meiere kā vienmēr atgādina grozā, kurā vāc sēnes ēšanai, likt tikai tās sēnes, kuras labi pazīst. Bet ir cilvēki, kas vienkārši interesējas par dabu un sēņu daudzveidību, un grib tās iepazīt, viņa iesaka iesaka lietotni "iNaturalist", kur ikviens var reģistrēties un ielikt sēņu fotogrāfijas, lai noteiktu, kas tā ir par sēni. Vadoties no attēliem, aplikācija piedāvā variantus. Protams, pašam jākrāj pieredze, jo neviena grāmata vai aplikācija nevarēs dot absolūtu padomu. Vēl var vērsties sociālo mediju kontos, kur pulcējas speciālisti, ne viedokļu apkopotāji. Bet kad grozi pilni un atnesti mājas, Diāna Meiere iesaka sēnes notīrīt uzreiz, īpaši bērzlapes un bekas. Gailenes var ielikt ledusskapī pat uz divām dienām. Ja atved mājās pilnu mašīnas bagažnieku ar sēnēm, jārēķinās ar darbu vairāku stundu garumā. Bet runājot par drošību mežā un iespēju sastapties ar kādiem meža zvēriem, sevišķi lāčiem, Jānis Ozoliņš atzīst, ka lāču skaits pieaug un arī varbūtība sastapties ar lāci pieaug.  "Sēņotāji ir labākās pozīcijās, viņi visu laiku pārvietojas un reti dodas uz mežu vienatnē. Ogotājiem ir lielāka iespēja [sastapties ar lāci], jo viņi ilgi uzturas vienā vietā, tad var gadīties, ka lācis nepamanīts un nesaklausīts pietuvojas," atzīst Jānis Ozoliņš. "Ja cilvēks aktīvi pārvietojas, kāpj uz zariem, speciāli nelien kādos brikšņos un vēl izdod kādu papildus troksni, tad lācis pats griež ceļu un satikšanās ir ļoti reta, bet ne neiespējama." Viņš iesaka piesargāties, bet nekādā ziņā nepamest sēņošanu, šo kaislību un labumu sniedzošo nodarbi, jo mūsu meži nav tik bīstami. Otrā lieta  – nedoties uz mežu vienam reģionos, kur zināms, ka lāči redzēti. Trešā lieta – iegādāties piparu gāzes baloniņu, ja cilvēki dzīvo reģionā, kur ir lāči. Tas varētu psiholoģisko drošību radīt. Tikai nevajadzētu domāt, ka ar to varētu lāci no meža izdzīt. Vēl pētnieks iesaka līdzi paņemtās sviestmaizes labāk atstāt mašīnā vai uzkārt kādā zarā, bet neatstāt zemē, jo smaržas lāci piesaista. Ja nu tiešām gadās, ka paceļot acis sev dažus metrus priekšā cilvēks ierauga lāci, vienīgais, ko var rekomendēt,  – lēnām atkāpties, doties prom un varbūt tajā dienā izvēlēties citu sēņošanas teritoriju.

Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš.  Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem.  "Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte. (..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga." Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem. Straumējot laiku: ekspozīcijas sadaļa “Dzimis savā kārtā” Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi. Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis. Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra. Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs.  -- Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni.  No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam. Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam. Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem. Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

Āfrikas cūku mēris rada pamatīgas galvassāpēs arī cilvēkiem, jo tā ceļš no savvaļas mežacūkām līdz saimniecībām ir tik nemanāms un ātrs, ka nozarei tas rada milzīgus zaudējumus. Zinātniskajā institūtā "BIOR" uzsākts pētījums, kas ļaus apkartot cūku mēri, slimību, kas no savvaļas "ielaužas" mājlopu saimniecībās. Kas īsti ir Āfrikas cūku mēris? Kā notiek inficēšanās un kā tas ietekmē gan mežacūku populāciju, gan cūku fermas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zinātniskā institūta "BIOR" Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Aivars Bērziņš un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš. Zemesvēži ir īsti "supervaroņi", tie spēj gan lekt, gan lidot, gan peldēt Ja dabā vai varbūt pat sava dārziņa puķu dobēs vakara stundā dzirdat skaņu, kas ievada sižetu, tas nozīmē, ka kaut kur tuvumā ir zemesvēzis. Cilvēki gan ne vienmēr ir sajūsmā par to, ka zemesvēži sākuši apdzīvot mazdārziņus. Šoreiz kopā ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecāko entomologu Uģi Piterānu zemesvēzi iepazīsim tuvāk. Kā atspēriena punkts mūsu sarunai kalpo pats zemesvēža nosaukums, jo to dēvē arī par racējcirceni, bet, ja zemesvēža latīnisko nosaukumu Gryllotalpa gryllotalpa tulkojam latviešu valodā, tad sanāk “circeņkurmis”. Kas tad no vēža, kurmja un circeņa piemīt zemesvēzim, par to Uģis Piterāns. Iespējams, ka kādam zemesvēzis šķita problēma arī 1915. gadā, kad tapa Raiņa luga “Spēlēju dancoju”, bet Rainis šajā lugā Zemesvēzītim piešķīra ļoti svarīgu nozīmi. Zemesvēzītis ir Zemes mātes sūtnis, viņš simbolizē dzīvības spēku, mūžību un saikni ar zemes saknēm.  Kad lugas galvenais varonis spēlmanis Tots ir atdevis trīs asins lāses, lai atdzīvinātu Leldi un pats tādējādi dotos nāvē, Zemesvēzīša sauciens "Dzīvs ir!" - tas ir apliecinājums, ka garīgā gaisma, dzīvība un dziesmas spēks nav uzveicams.  Varbūt tieši šī luga palīdzēs apzināties, ka zemesvēzis nav kaitēklis, un par to, ka tas pat var būt retums, noslēgumā piebilst Uģis Piterāns.

Latvijas folkoras pētnieki sadarbībā ar citu valstu kolēģiem lūko skaidrot, vai stāstniecība kā tradīcija nav izzudusi un digitālajā laikmetā neesam zaudējuši prieku klausīties.  "Tīkls Eiropas mutvārdu tradīcijas stāstu un pasaku ķeršanai" - šādā pētījumā piedalās Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras  un mākslas institūts kopā ar kolēģiem no citām valstīm. Mērķis ir stiprināt stāstīšanas un mutvārdu tradīcijas kopšanu Eiropā, laikā, kad stāsti, kurus stāstām un klausāmies, krietni mainījušies. Vai 21. gadsimta Eiropā stāstnieka tradīcija vēl turpinās un kāpēc šodien vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīgi stāsti? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas trīs pētnieki: stāstniece Māra Mellēna, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece Rita Zara un folkloras pētnieks, filoloģijas doktors, stāstnieks Guntis Pakalns. Rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls Mūsdienās cilvēki ar roku raksta mazāk, virsroku ir guvis glītais datorraksts. Taču rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls gan no agrākiem gadsimtiem, gan arī šajos laikos, jo tieši rokraksts atklāj cilvēka personību. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pētniekiem rakstnieku un dzejnieku rokrakstu analīze ir darba ikdiena, tāpēc par to, kā dažkārt orientēties grūti salasāmos tekstos, saruna ar muzeja vadošo mākslas ekspertu un Latvijas Universitātes docentu Ingu Barovski. Kādi teksti atrodami muzeja krājumā un ko var dēvēt sarežģītiem rokrakstiem, skaidro Ingus Barovskis. Retu, senu un sarežģītu rokrakstu atpazīšanā palīdz arī digitāli rīki. Nesen latviešu rokrakstu manuskriptu pētniecībai un digitalizācijai platformā "Transkribus" tapis pirmais atvērtais teksta atpazīšanas modelis. Tas būs noderīgs ikvienam, kurš strādā ar 19. gadsimta latviešu rokrakstu manuskriptiem. Protams, tas, cik daudz rīki palīdzēs, būs atkarīgs no tā, cik labi tie tiks apmācīti. Bet pētnieka redzīgā acs un uzkrātā pieredze jebkurā gadījumā būs ļoti nozīmīga tekstu atšifrēšanā arī turpmāk.

Saulgrieži Turaidā 21. jūnijā – no saules modināšanas rītausmā līdz saules pavadīšanai vēlā vakarā. Dziesmas, vainagu pīšana, siera siešana, kokļu mūzika un citas saulgriežu tradīcijas pulcēs svinētājus vienā no skaistākajām Latvijas vietām. Kā svinēt Jāņus, saglabājot tradīcijas un radot svētkus sev un citiem? Par to runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte, Latvijas Nacionālā Kultūras centra pārstāve Jolanta Sausiņa. Ne tikai runā, bet ar skaistām līgotnēm raidījumu kuplina tradicionālās dziedāšanas kopas "Burdons" dalībnieki Iveta un Vidvuds Medeņi un Zoja Heimrāte.

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo?  "Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa. "Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš. "Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti." "Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Varam droši teikt, ka sev tuvo Visumu pazīstam labāk nekā pasauli zem mūsu kājām. Vairāku metru dziļumā ir neparasta augu un sēņu saziņas sistēma, augsnē – vesela pasaule ar bezmugurkaulniekiem, bez kuriem nebūtu iedomājama dzīvība uz šīs planētas. Turpat – senas liecības par cilvēces un šīs planētas pirmsākumiem. Ko zinām par pasauli zem mūsu kājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas arheoloģe, pēcdoktorantūras pētniece Leidenas universitātē Dita Auziņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Latvijas Nacionālie bruņotie spēki šodien, 19. maijā, pusdienlaikā informēja par vienu Latvijā ielidojušu dronu. Turpinās valdības veidošanas sarunas. Saeimas Ārlietu komisija vērtē Latvijas uzņēmumu sadarbības ar Krieviju un Baltkrieviju mazināšanu. Prezentēts praktisks atbalsta rīks speciālistiem darbā ar bērniem, kas nosaukts par “Bērnu seksuālās uzvedības novērtēšanas luksoforu”. Situāciju Oleškos Hersonas apgabalā raksturota uz "humanitārās katastrofas sliekšņa".

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi. Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Noslēdzies visaptverošs pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību - monitorings par cilvēka organismā sastopamajām kaitīgām ķīmiskajām vielām. Rezultāti nav unikāli Eiropai, taču ataino mūsdienu dzīvesveida paradumus, tostarp plasmatasas, kā arī pesticīdu un smago metālu klātbūtni mūsu dzīvē. Kādi izskatāmies uz Eiropas fona un kādas sekas mūsu veselībai var radīt šīs vielas? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)  Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Lāsma Akūlova un RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Linda Matisāne. Ivars Vanadziņš saka paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atsaucās arī pēc pētnieku stāstiem raidījumā Zināmais nezināmajā un iesaistījās pētījumā. Runājot par to, ko atklāj pētījuma rezultāti, pētnieki atzīst, ka viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem ir, ka Latvijas iedzīvotāju organismā ir kokteilis ar ļoti daudz un dažādām ķīmiskām vielām. Turklāt katram cilvēkam tas kokteilis ir diezgan individuāls.  "Mēs kopumā noteicām nedaudz vairāk kā simts dažādas vielas cilvēku asinīs un urīnā, gan sākotnējās vielas, ko mēs uzņemam, gan tās vielas, kas organismā pārveidojas, metabolītus. Kopumā secinājumi ir tādi, ka vidējais vielu skaits ir 43 no 103," atklāj Linda Matisāne.  Tāpat daļa vielu cilvēka organismā nav konstatēta, jo to koncentrācija bija zem laboratoriju iespējām noteiktās attiecīgās vielas. "Pētījuma nākotne vai turpinājums ir ne tikai vākt papildus paraugus, noteikt citas vielas, bet arī skatīties, kā attīstās dažādas laboratorijas iespējas noteikt [vielas]. Iespējams, ja mēs pēc 10 gadiem analizēsim šo pašu cilvēku paraugus ar citām laboratorijas metodēm, mēs atklāsim vēl kādas vielas," turpina Linda Matisāne. Pētījums atklāj, akrilamīds ir konstatēts visiem dalībniekiem, savukārt bisfenoli un daudzu pesticīdu līmeņi Latvijā ir zemāki vai līdzīgi Eiropas vidējam rādītājam.  "Akrilamīds, kas konstatēts visiem pētījuma dalībniekiem, ir viens no blakus produktiem, kas rodas degšanas procesā, cepšanas, fritēšanas, grauzdēšanas procesā. Mūsu paradumi, kā mēs gatavojām ēdienu un ko mēs ēdam, un arī protams, smēķēšana jāpiemin un grilēšana," skaidro Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, ka nevajadzētu domāt, ka nedrīkst cept. Svarīgi nepārcept. Nav jākrīt galejībās. "Neaicinām šašliku tvaicēt, bet cept saprātīgi," atzīst Ivars Vanadziņš. Mājaslapā "biomonitorings.lv" var iepazīsties ar kaitīgajām vielām un tur cilvēki varēs pieteikties arī turpmākajiem pētījumiem.   Iepazīstam viduslaiku Rīgu No 13. gadsimta sākuma par politiskiem, ekonomiskiem un kultūras dzīves centriem kļuva mūra aizsargātās pilsētas. Tas bija jauns apdzīvotības tips salīdzinājumā ar dzelzs laikmeta kopienu dzīves centriem pilskalniem, un Latvijas teritorijā tas parādījās līdz ar ienācējiem no Rietumeiropas. Tādējādi šeit mainījās sabiedrības struktūra un zināmā mērā arī etniskais sastāvs, jo ienācēji pamatā nāca no vāciski runājošām zemēm un bija tendēti uz tirdzniecību un ienesa jaunas amatniecības prasmes. Par šīm pārmaiņām stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 3. sadaļa “Pilsētas mūri vieno”, un šodien piestāsim tajā. Pieturvietā vispirms tiekamies ar muzeja pētnieci, vēstures doktori Mārīti Jakovļevu, kura izceļ būtiskākās pilsētu iezīmes. Pilsēta, no vienas puses, bija sadalīta dažādās sabiedrības kārtās, bet, no otras puses, tā sevi āreji reprezentēja kā kopiena, un viens no reprezentācijas elementiem bija zīmogs. Ekspozīcijā aplūkojami vairāku pilsētu zīmogu nospiedumi – Jaunjelgavas, Kuldīgas, Aizputes, Cēsu, Limbažu, Jelgavas, Grobiņas, Rīgas. Turpat līdzās zīmējums ar pilsētas galvenās iestādes – rātes – sēdi, ļaujot iepazīt tās hierarhiju un amatus. Sudraba saktas, gredzeni un jostas – ar šādiem grezniem priekšmetiem rotājušies pilsētnieki, un daļu no šīm bagātībām atklāj ekspozīcijas stends. Vēl viens vēsturisks dārgums skatāms izvelkamā atvilktnē, un tas ir birģera zvērests. Lai kļūtu par birģeri un baudītu tiesības gūt ienākumus no savas nodarbošanās, saņemt sociālo atbalstu un citus labumus, pretendentam bija jādod uzticības zvērests. Un vēl bija visas kopienas zvērests, ko tā nodeva politiskajai varai svinīgā ceremonijā rātslaukumā, bet no 17. gadsimta birģeri apliecināja zvēresta tekstu arī ar saviem parakstiem. Ekspozīcijā redzams Rīgas birģeru zvērests Zviedrijas karalim Kārlim XI ar Lielās ģildes locekļu parakstiem.  Viduslaiku pilsētā notika aktīva tirgošanās, un kur tirgošanās, tur nauda. Rakstītie avoti liecina, ka monētu kaltuve Rīgā atradusies Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī. Ļoti konkrētas un taustāmas pēdas gan par to atrodamas tikai dokumentos, ne vairs Rīgas ielās, bet, staigājot pa pilsētu, varam iztēloties, kā šajā vietā šķindējušas monētas. Par naudas kalšanu plašāk gatava stāstīt muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa.

Latviešu valodas institūta pētnieces radījušas personvārdiem veltīto elektronisko vārdnīcu, kas ļauj izsekot dažādu latviešiem doto personvārdu cilmes un vēstures ceļiem, sākot no 13. gadsimta hroniku ierakstiem līdz 18. gadsimta reģistrējumiem. Kāpēc Baibas 18. gadsimtā bija sastopamas tikai Kurzemē un kādus senus vārdus mūsdienas vairs nedzirdam? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar vārdnīcu iepazīstina Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. Šobrīd vārdnīcā var aplūkot pirmos 200 publicētos šķirkļus. Bet tā jau tagad, pašā tās iesākumā, parāda, cik bagāta un mainīga ir latviešu personvārdu vēsture. Līdzās mūsdienās pazīstamajiem personvārdiem vēsturiskajos avotos lielākoties sastopami vārdi, kas izzuduši vai saglabājušies tikai uzvārdos, piemēram, Andārte, Babe, Jaspers, Kriškjānis, Ķestens, Saplīze, Šķērstens, Tenīss. Ir tādi, ko latvieši savā mēlē pārveidojuši tik ļoti, ka cilmes vārds bez pētnieka darba grūti atpazīstams, piemēram, Baiba, Šķērsts. Ir tādi, kas rāda izlokšņu vai latviešu personvārdu darināšanas bezgalīgās iespējas, piemēram, Dārčus (sieviešu vārds), Baibuža, Binne, Ilžuks, Ortija. Un ir tādi, ar kuriem var lepoties tikai balti, piemēram, Nameitis, Dotis, Gailis. Paraksts uz dokumenta savulaik bija nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla „Nav svarīgi, kas tu esi, bet būtiski, ka tev ir dokuments.” Tā atzīst Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu  doktore Anita Čerpinska, rādot vienus no senākajiem šajā arhīvā pieejamiem dokumentiem. No hercoga  eleganti vilktiem kruzuļiem līdz  zemnieka drebelīgam parakstam. Viņa ir izlikusi dokumentus ar sarkaniem vaska zīmogiem, ar Kurzemes-Zemgales hercogistes, ar Impēriskās Krievijas ģerboņiem, dažādu grāfu un baronu dzimtas simboliem iespiestiem vaskā. Šis  ir stāsts par laiku, kad paraksts bija nevis vienkārša formalitāte, bet gan nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla. -- Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.   -- Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem. Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.