Podcasts about latvijas nacion

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Lai gan mākslīgais intelekts spēj uzrādīt tikai ap simt dažādu papīra veidu, patiesībā to ir vairāki simti – gan informācijas pārnesei un tehniskiem risinājumiem, gan mākslai, sociālajai sfērai un higiēnai. Variējot šķiedru izejvielas, pildvielas, līmvielas un apstrādes veidus, iespējams iegūt no plāna, zirnekļtīklam līdzīga līdz biezam, jau par kartonu sauktam papīram. Piemēram, drukai paredzēto papīru ražo no dažāda garuma šķiedrām, lai, iespiežot tekstu, palielinātu krāsas saķeri ar virsmu, bet rakstāmpapīru pārklāj ar līmes slāni, kas neļauj tintei izplūst. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos senajā Ķīnā papīru izgatavoja dažādiem nolūkiem – dokumentiem, mākslai, naudai, un – tika ražots pat tualetes papīrs! Tas, pretēji maldīgajam priekšstatam par zemu ilgmūžību, veco ļoti lēni, jo ražots no tīrām šķiedrām, bez piedevām. Bet vēl krietni pirms tam, 2. gadsimtā p. m. ē.  Pergamas pilsēta Mazāzijā jau sacentās ar Aleksandriju Ēģiptē par varenākās bibliotēkas statusu. Ja Ēģiptē rakstīja uz niedru papirusa, kura eksportu aizliedza, lai kavētu citu valstu rakstniecības attīstību, tad Pergamas meistari, savukārt, pilnveidoja līdz tam Persijā pazīstamo diftēru – rakstīšanai sagatavotu ādu. Teļu, kazu vai aitu ādas mērcēja kaļķu šķīdumā, vilka uz rāmja, attīrīja no abām pusēm ar speciālu diskveida nazi, žāvēja, grieza loksnēs, pārklāja ar krītu un tad – lietoja rakstīšanai un zīmēšanai. Rakstīto, turklāt, varēja nodzēst, jeb noskrāpēt, kas pieļāva vairākkārtēju izmantojumu. Par godu Pergamas pilsētai šo materiālu nosauca par pergamentu.  Dažādos Eiropas reģionos pergamenta izgatavošanai izmantoja atšķirīgas ādas: Itālijā – tās bija kazas, Spānijā un Anglijā – aitas, bet Francijā – teļādas. Pergamenta biezums variēja no bieza līdz ultraplānam, sasniedzot vien milimetra desmito daļu. Šādu materiālu izgatavoja no nedzimušu dzīvnieku ādām. Vēlākajos gadsimtos pergaments, pārspējot papirusu, bija galvenais  rakstāmmateriāls, līdz to nomainīja papīrs, bet dokumentus uz pergamenta rakstīja līdz pat 19. gadsimtam, jo materiāla izvēle norādīja arī uz dižciltību un varu. Jāpiebilst, ka mūsu dienās par pergamentu dēvē ne tikai apstrādātu ādu, bet arī taukizturīgu, ar silikona kārtu pārklātu papīru, ko pielieto gan kā iepakojuma, gan kā cepampapīru. Pergamentu atdarina arī citas papīra šķirnes, ko lieto mākslas darbu reprodukcijām, grāmatzīmēm un suvenīriem. Latvijas Valsts vēstures arhīvā pergamentu kolekcija ietver ap trīs tūkstošiem vienību. Pergaments ticis lietots gan atsevišķu dokumentu veidošanai, gan iesējumu lapām, gan vāku apvilkšanai, piemēram, Rīgas Rātes 17.–18. gadsimta protokolu grāmatām. Vecākais pergamenta dokuments – bīskapa Alberta rīkojums  par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu Rīgā – datēts ar 1220. gadu. Ir pieņemts, ka Rīgas pilsēta dibināta, bīskapam Albertam pārceļoties no Ikšķiles, 1201. gadā. Tomēr skaidrs, ka tai laikā pilsēta vēl tikai veidojās un par pilsētnieku kopienas un pašpārvaldes noformēšanās brīdi var uzskatīt 1226. gadu, kad tapis pirmais dokuments ar senāko Rīgas pilsētas zīmogu. Viduslaiku pergamenti izceļas ar izsmalcinātiem rokrakstiem un kaligrāfiskiem zīmējumiem – dokumentu saturu rotā  eņģeļi, vienradži, putni un pat kaķis ar peli. Interesanti, ka skaistākie – ar zeltu un krāsām iluminētie pergamenti, bieži vien nav tie vēsturiski nozīmīgākie. Viens no pašiem greznākajiem ir kāds 15. gadsimta beigās no Romas sūtīts salīdzinoši maznozīmīgs dokuments. Tā kā Latvijas teritorija gadsimtu gaitā ir atradusies vairāku varu krustcelēs, tad pergamentu kolekcijā ir gan 13.–14. gadsimta pāvestu bullas par teritoriju sadali Eiropā, gan Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa 1621. gada apstiprinājums Rīgas pilsētas privilēģijām. Iespējams, dzirdot vārdus “pāvesta bulla”, iedomājamies kādu ļoti iespaidīgu dokumentu. Tomēr bullas var būt arī visai necilas. Tas, kas dokumentu padara par bullu, ir pievienotais svina zīmogs. Tieši pergamenta dokumentos pirmoreiz nosaukti senākie pilsētu, muižu un apdzīvoto teritoriju vietvārdi, piemēram, Viļņas senākais pieminējums atrodams 1323. gada dižkunigaiša Ģedimina vēstulē, kuru ik pa laikam Lietuvas kolēģi deponē izstādēm. 2020. gadā Latvijas Nacionālajā arhīvā tika izveidots pergamentu reģistrs, kolekcija digitalizēta un šobrīd pieejama arī arhīva lasītavā.

Mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstāde “Birutas stāstiņi” mākslas telpā “Aminori” pamudināja mūs uz sarunu ar mākslinieci un viņas dzīvesbiedru Jāni Robertu Jansonu par radošumu un mākslas skolu nozīmi viņu dzīvē.   Biruta un Jānis Roberts Jansoni paši saka – esam no Akmeņkalna brīvvalsts, kas ir viņu lauku sēta Skaņkalnes pagastā un kurā 13 gadus viņi vadīja savu Skaņkalnes Mākslas skolu (pašlaik Mazsalacas Mākslas un Mūzikas skola, kurā Biruta ilgus gadus strādājusi arī par skolotāju). Biruta un Jānis Roberts ir vieni no pirmajiem, kas Latvijā dibinājuši mākslas skolu, uzreiz pēc studijām Mākslas akadēmijā, pārceļoties uz Valmieru, viņi abi radīja Valmieras Bērnu Mākslas skolu (šobrīd Valmieras Mākslas vidusskola). Līdz 28. jūnijam grāmatnīcā un mākslas telpā „Aminori” var aplūkot mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstādi „Birutas stāstiņi”. Māksliniece radoši strādā kopš 1976. gada un aktīvi piedalās izstādēs Latvijā un aiz tās robežām. Viņas darbi atrodas Latvijas Mākslas fonda kolekcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Museum Ludvig Koeln un privātpersonu kolekcijās Latvijā, Krievijā, Dānijā, Vācijā, Kanādā, Izraēlā, Francijā u.c. Par nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā apbalvota ar Atzinības krustu.    

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Papīra rūpnieciskās ražošanas pirmsākums ir 1803. gads, kad Frogmoras dzirnavās Herfordšīrā, Anglijā iedarbina pirmo papīrmašīnu jeb nepārtrauktās darbības lentveida sietu, kas rotē pa apli, nodrošinot vienlaidus papīra loksnes ražošanu. Latvijas teritorijā šādu iekārtu 1849. gadā uzstāda Līgatnes papīrfabrikā. Papīrmašīnu darbina ūdens turbīna, bet izejvielas ir lini vai kokvilna. Tā kā savākt nepieciešamo lupatu daudzumu ir sarežģīti, bieži tiek rīkotas un pat presē izziņotas akcijas. Papīrrūpniekiem nākas intensīvi meklēt jaunas izejvielas, tā nonākot pie koksnes. Tā kā koksne bija viegli pieejams izejvielu resurss, papīrrūpniecība strauji attīstījās, sadaloties divās plašās nozarēs: izejvielu un paša papīra izgatavošanā. 19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā darbojas ap 10 papīra ražotņu – Rīgā, Bišumuižā, Juglā, Jaunciemā, Liepājā, Staicelē, Ogrē, Rankā, Slokā un lielākā – Līgatnē, kuras saražoto papīru eksportēja uz visiem pieciem pasaules kontinentiem. Rūpnieciskajā ražotnē papīrs ieguva jaunu – gludāku veidolu. Šķiedru baltums tiek iegūts, tās balinot ar hloru saturošiem savienojumiem. Tā kā koksnes šķiedras ir trīsreiz īsākas par tekstila šķiedrām, nācās pievienot vairāk līmvielas skābas dabas vielas – kolofoniju un alaunu, kas uzlaboja sasaisti ar šķiedrām. Šāds papīrs bija piemērots ātrai patērēšanai, tomēr to raksturoja zema ilgmūžība. Īsākas šķiedras, skāba vide izgatavošanas, balināšanas un līmēšanas dēļ bija cēlonis papīra dzeltēšanai, brūnēšanai, trauslumam un rakstītā teksta dzišanai. Pagājušā gadsimta 90. gados skābi saturošā papīra problemātiku plaši pētīja. Vairākas Šveices, Vācijas un Spānijas kompānijas izstrādāja metodikas un izveidoja automātiskas apstrādes līnijas: šķēla papīru slāņos, lai ielīmētu balsta starpslāni, mērca grāmatas speciālos šķīdumos vai ievietoja tvaika kamerās. Tas prasīja apjomīgus finanšu līdzekļus, turklāt solītajam simts gadu ilgmūžības pieaugumam realitātē izrādījās uz pusi īsāks ieguvums. Šobrīd pasaules lielākie arhīvi un bibliotēkas izmanto citu stratēģiju – tādu glabāšanas apstākļu uzturēšanu, kas palēnina visu vecošanas procesu norisi, kā arī digitālo kopiju izmantošanu. Latvijas valsts vēstures arhīvā vizualizējamas materiāla izmaiņas – no viduslaiku muižnieku  arhīvu gaišā un izturīgā papīra nonākot pie zemes un baznīcas grāmatu iedzeltenā, viegli lūstošā, un apstājoties pie brūnganajiem, jau gabalos sabirušajiem pasu reģistru un pauspapīra karšu fragmentiem. Pētniecībai šobrīd aktuālākais ir tieši rūpnieciskā perioda – skābi saturošais papīrs: baznīcas un zemes grāmatas, būvvaldes lietas, pagastvalžu pasu grāmatas, statistikas pārvaldes, apriņķu iesaukšanas komisiju un tiesu dokumenti. Šī arhīva daļa jau sākotnēji tikusi aktīvi lietota, piedzīvojusi kara un padomju represiju laikus un izraisa interesi mūsdienu vēstures un ģenealoģijas entuziastiem. Liela daļa šo dokumentu ir digitalizēti, tomēr daļa joprojām ir tikai papīra oriģināla formā. Izteikti brūnējušie un trauslākie dokumenti pirms izsniegšanas nonāk pie restauratoriem, kur piedzīvo plašu apstrādes ciklu, tā atgūstot daļu no savas jaunības. Prioritāti restaurācijā piešķir fondiem, kurus pēc viegliem labojumiem iespējams digitalizēt, tad dokumentiem, kuru bojājumi strauji progresē – trauslums, plīsumi, zudumi, tintes korozija vai izbalošana; kā pēdējie paliek tādi, kuru bojājumi ir neprogresējoši – ietecējumi, deformācija vai nodilums. Īpašs prieks ir tad, ja no maziem fragmentiem izdodas salikt salasāmu attēlu, kā, piemēram, 19. gadsimta beigu Ādažu draudzes plāna sīkos pauspapīra gabaliņus izdevās salikt pārskatāmā uzmērījumā. Taču dokumentu apjoms ir milzīgs un restaurācijas process sarežģīts, tāpēc arī Latvijas Nacionālā arhīva saglabāšanas speciālisti cīnās par dokumentu ilgmūžības paaugstināšanu, gan mēģinot noturēt klimatiskās normas glabātavās, gan dokumentus atbilstoši iepakojot un cerot iegūt jaunu, plašu, atbilstoša klimata ēku dokumentārajam mantojumam.

Raidījumā pievēršamies nodarbei, kas vasarā - atvaļinājumu sezonā - aizrauj daudzus - tā ir lasīšana. ASV pētnieki secinājuši, ka aizvien samazinās cilvēku skaits, kas ikdienā lasa. Tikai nepilna puse no aptaujātajiem gadā izlasījuši vismaz vienu grāmatu. Vai arī Latvijā esam kļuvuši slinki grāmatu lasītāji, vai šī sērga mūs neskar? Kāpēc šodien cilvēkiem ir tik grūti koncertēties sarežģītākiem tekstiem un ilgākai lasīšanai, kā to maina formāts, kādā lasām, un vai tomēr grāmatnīcas sastapsim arī pēc vairākām desmitgadēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile. "Samizdats" padomju gados Pagrīdes tipogrāfijas, mūzika uz kauliem, nevēlamas recepšu un budisma grāmatas - tas viss raksturo veselu subkultūru Padomju Savienībā, ko dēvē par "samizdatu". Bet padomju sistēmā cilvēki izcēlās ar lielu radošumu, tāpēc noteikumus allaž mēģināja kaut kā apiet un aizliegtās lietas izdot jebkurā gadījumā. Kurā laika posmā un cik plaši cilvēku dzīvi raksturoja "samizdats"? Sižeta ievadā skan grupas “Dzeltenie pastnieki” dziesma “Zaļais garais vilciens”, kas iekļauta 1981. gada albumā “Bolderājas dzelzceļš”. Taču grupas mūzika un dziesmu teksti padomju iekārtā tika noraidīti, “Dzeltenie pastnieki” kļuva par pagrīdes grupu, kurai nebija tiesību oficiāli uzstāties koncertos. Aizliegtie mūzikas ieraksti, ko cilvēki tomēr mēģināja pavairot un izplatīt, bija viena no "samizdata" formām. "Samizdats" no krievu valodas tulkojams kā “pašizdošana”, to, ko šis vārds ietver, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, kura šobrīd pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Par ukraiņu režisora Vladislava Troicka debiju Nacionālaja teātrī ar iestudējumu “Karalis Ibī un citi monstri” un tajā klātesošo oriģināldramaturģiju ar folkloras motīviem Kultūras rondo pārrunājam ar iestudējuma radošo komandu. Studijā dramaturģe Elza Marta Ruža un folkloras eksperts Edgars Lipors, ierakstos uzklausām izrādes komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu un aktrisi Mariju Bērziņu. Ko iesākt māksliniekam, kura valstī jau trīs gadus ir karš – klusēt, karot vai veidot mākslas darbus, lai brīdinātu un neļautu ieslīgt pašapmānā, ka uz pārējām Eiropas valstīm tas neattiecas. Ukraiņu režisors Vladislavs Troickis (1964) kara laikā patvērumu radis Francijā un turpina darboties teātra režijā, veidojot izrādes melnā humora estētikā. Savai debijai uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņš izvēlējies Alfrēda Žarī lugu "Karalis Ibī", bet papildinājis to gan ar jaunās latviešu dramaturģes Elzas Martas Ružas, gan pats saviem tekstiem, ievijot pat latviešu folkloras motīvus, informēja teātrī. Izrāde ir gan protests pret stulbuma varu, gan absurds šovs par pakļaušanos stulbumam, gan spilgts manifests ar muzikālu ievirzi, meklējot universālu teatralitāti. Vladislavs Troickis ir Ukrainas pirmā neatkarīgā teātra un laikmetīgās mākslas centra "Dakh", postfolka grupas "Dakha Brakha" un frīkkabarē "Dakh Daughters" izveidotājs, ko latviešu skatītājs jau iepazinis 2024. gadā, kad "Dakh Daughters" uzstājās kopā ar britu leģendāro grupu "The Tiger Lillies" un trim Dailes teātra aktrisēm programmā "Stulbā dzīve". Luga  "Karalis Ibī" bija skandāls 19. gadsimta beigu Parīzē. Tā ir parodija par Šekspīru: bezjēdzīgā pasaulē valda stulbuma karalis. Makbetiskais pāris – Ibī tēvs un māte – ir vienlaikus banāli un cietsirdīgi, muļķīgi un asinskāri. Ibī tēvs ir pārāks par visu un viņa pasaulē nav nekā svarīgāka par pašu Ibī. Tas ir savā pārspīlējumā aizkustinošs egocentriskums. Vēstījums slēpj fundamentālas šausmas par stulbuma un muļķības būtību, taču Alfreds Žarī to pasniedz ar dzirkstošu humoru visaptveroša absurda atmosfērā. Lugu latviski tulkojis Uldis Krastiņš, un tā pirmizdota žurnāla “Avots” 1992. gadā.

Stāsta "Latvijas Pasta" filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs Latvijas pastmarka nav tikai neliels papīra gabaliņš, kas apliecina sūtījumu apmaksu — tā ir arī kultūras, mākslas un vēstures nesēja. Katra jauna pastmarka ir kā logs uz Latvijas identitāti, dabas bagātībām, notikumiem vai ievērojamiem cilvēkiem. Bieži cilvēki jautā: "Kā rodas šīs pastmarkas?" Ceļš līdz pastmarkai sākas ar Pastmarku emisijas komisiju. Tā ir īpaša ekspertu grupa, kas darbojas “Latvijas Pasta” paspārnē. Komisijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt nākamā gada pastmarku tēmas. Tajā strādā pārstāvji no "Latvijas Pasta", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Mākslas akadēmijas, kā arī citi kultūras un filatēlijas jomas eksperti. Tēmas tiek izvēlētas ar mērķi atspoguļot Latvijas daudzveidību – vēsturi, dabu, arhitektūru, sportu, svarīgus notikumus un personības. Tēmu ierosinātāji var būt gan institūcijas, gan arī iedzīvotāji. Kad tēmas ir apstiprinātas, sākas mākslinieciskā daļa. Pastmarku dizainu izstrādei mākslinieki tiek izraudzīti ar uzaicinājuma kārtību vai konkursa ceļā. "Latvijas Pastam" ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem profesionāliem māksliniekiem – Alekseju Naumovu, Elitu Viliamu, Liliju Dineri, Artu Ozolu Jaunarāju, Robert Rūrānu un citiem, kuri ir veidojuši desmitiem oriģinālu pastmarku. Māksliniekiem tiek dota izvēlētā tēma un norādes, bet dizaina interpretācija paliek viņu radošajā ziņā. Kad dizains ir apstiprināts, pastmarkas tiek nodotas drukāšanai. Pirmās Latvijas Republikas pastmarkas dažkārt tika drukātas uz karšu un naudas zīmju aizmugurēm – tas papīra trūkuma dēļ. Savukārt atjaunotajā Latvijas Republikā pastmarkas tika drukātas ārzemēs, jo tāda tipa augstas kvalitātes drošības druka Latvijā netika veikta. Pastāvīga sadarbība bija izveidojusies ar Austrijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs bāzētām specializētām tipogrāfijām, kur tiek ievēroti visi drošības standarti. Taču jau no 2008. gada pastmarkas tiek drukātas Latvijas vērtspapīru tipogrāfijā "Baltijas Banknote", kura veiksmīgi konkurē ar ārvalstu tipogrāfijām. Jāatceras, ka pastmarka ir vērtszīme. Tā, līdzīgi kā nauda, apliecina vērtību – konkrētu samaksu par pasta pakalpojumu. Tāpēc to ražošana notiek ar stingru kontroli. Pastmarkām bieži ir iestrādāti arī pretviltošanas elementi – mikrodruka, neredzamās tintes un speciāli perforācijas risinājumi. Katru gadu Latvijā tiek izdotas vidēji 20 līdz 25 jaunas pastmarkas, un katra no tām kļūst par daļu no Latvijas vizuālās un kultūras vēstures. Tās kolekcionē ne tikai filatēlisti, bet arī mākslas cienītāji, vēstures interesenti un tautieši visā pasaulē. Aiz katras pastmarkas slēpjas rūpīgs darbs, izvērtēšana, mākslinieciska radošuma process un tehniska precizitāte. Un katra no tām, nonākot uz aploksnes, nestāsta tikai par adresātu — tā stāsta arī par Latviju. Atbildot uz jautājumu – pastmarka nav vienīgā vērtszīme, uz kuras redzams uzraksts "Latvija", taču tā noteikti ir viena no redzamākajām un simboliskākajām vērtszīmēm. Latvijā ir vēl dažas vērtszīmes, uz kurām tiek norādīta valsts identitāte, tostarp eiro monētas un īpašās kolekciju monētas, valsts vērtspapīri un akcīzes markas tomēr, ja runājam par plaši pieejamu un ikdienā redzamu vērtszīmi, kurā ir uzraksts "Latvija", tad pastmarka tiešām ir unikāla savā nozīmē – tā regulāri nes valsts vārdu gan iekšzemē, gan starptautiski, un to papildina simboliska un mākslinieciska valsts reprezentācija.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu krājums ļauj izsekot papīra mūžam astoņu gadsimtu garumā – gandrīz no tā pirmsākumiem Eiropā līdz mūsdienām, kad to nomaina elektroniskie dokumenti. Pirmo papīru izgatavoja Ķīnā jau mūsu ēras 105. gadā. Piecus gadu simtus vēlāk recepte ar mūku starpniecību aizceļoja uz Koreju un Japānu, bet 8. gadsimtā izgatavošanas mākslu iekaroja arābi, uzvarot kaujā un sagūstot ķīniešu amatniekus. Papīra izgatavošanas pirmsākumi Eiropā saistāmi ar arābu iekarotajām teritorijām Itālijā un Spānijā ap 12.–13. gadsimtu. Itāļu Fabriano un spāņu Ksativas pilsētu ļaudis joprojām sacenšas par pirmo papīrdzirnavu īpašnieku statusu Eiropā. Sākotnēji papīra ieviešana Rietumu zemēs, nomainot pergamentu, bija lēna. Kristīgā baznīca norādīja, ka tā izgatavošanas māksla aizgūta no musulmaņu zemēm – svešas reliģijas, un sauca to par "sātanu materiālu". Tikai pēc 15. gadsimtā atklātās grāmatu drukāšanas tehnikas izplatības papīrs pēkšņi piedzīvoja savu uzvaras gājienu Eiropā un tā ražošana strauji izplatījās līdz pat ziemeļiem Skandināvijā un aiz okeāna Amerikā. Svētos rakstus šādi varēja pavairot un, lētāk nekā no ādas izgatavotā pergamenta iesējuma veidā, izplatīt sabiedrībā. Vienlaicīgi ar kristīgo literatūru papīru sāka izmantot gan rakstvedībā, gan filozofiskās un zinātnes literatūras radīšanā. Visstraujāk  papīrdzirnavu attīstība notika Holandē, tās meistari ražoja dažādus papīra veidus un eksportēja tos pa jūras un sauszemes ceļiem uz daudzām Eiropas valstīm. Papīru izgatavoja no balinātām un samaltām linu vai kaņepju lupatu šķiedrām, smeļot tās ar metāla stiepļu sietiem koka rāmī, un stiprībai un tintes raksta noturībai iemērcot dzīvnieku līmes šķīdumā. Tāpēc radies termins "roksmēluma" papīrs. Kā meistara vai īpašnieka piederības zīmi sietā iepina smalku stiepļu zīmējumu – ūdenszīmi – iniciāļus, simbolus vai ģerboņus, tā ļaujot noteikt papīra izcelsmi. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā pirmie papīra dokumenti datēti ar 14. gadsimtu, piemēram, Tērbatas rātes raksti Rīgas rātei (attēlā) vai Rīgas rātes raksts Lībekas rātei par tirdzniecības ar Krievzemi aizliegumu. Līdz pat 19. gadsimta sākumam papīru ražoja papīrdzirnavās no lupatām – drēbēm, zvejas tīkliem, virvēm, maisiem, kuras savāca no iedzīvotājiem. Lielu daļu Vēstures arhīva fondu veido tieši šādi papīra dokumenti. Pazīstamākie no tiem ir Rīgas rātes, Kurzemes hercogu, Kurzemes bruņniecības, muižnieku dzimtu rokraksti – protokoli, vēstules, ceļojumu apraksti, līgumi, reģistri, kartes. Lai iegūtu biezāku papīru vai kartonu iesējumu vākiem, roksmēluma papīru līmēja vairākās kārtās. Piemērs tam ir divās kārtās salīmētā droši datētā Tobāgo karte, kuru zīmēja kāds no Kurzemes hercoga Jēkaba sūtītajiem pirmajiem kolonistiem, kas Tobāgo ieradās 1654. gada maijā. Atbraucēji salu nosauca par Jauno Kurzemi (Neew Coerlande). Rīgas rātes dokumenti no tās pirmsākumiem līdz 19. gadsimta sākumam rakstīti uz iepirkta papīra, visbiežāk Holandes meistaru radīta, ko varam noteikt pēc ūdenszīmju  kataloga datiem. Latvijas teritorijā pirmās papīrdzirnavas uzceltas tieši Kurzemes hercogistes laikā Tomē 17. gs otrajā pusē. Ūdens darbināja dzirnavu ratu, kas, savukārt, nodrošināja stampu darbību lupatu mīcīšanai. Kopumā Latvijas teritorijā līdz 19.gadsimta beigām darbojās ap 20 šādu ražotņu, celtas pie Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas pieteku krastiem – Popē, Vilcē, Rendā, Carnikavā, Iecavā, Zasulaukā un vislielākās – Līgatnē. Šajās dzirnavās papīra smelšanai lietoja gan iepirktus sietus ar Holandes meistaru ūdenszīmēm, gan uz vietas darinātus, kurus iespējams identificēt pēc zīmējumiem – ģerboņiem, iniciāļiem, uzrakstiem. Tā, piemēram, Zasulauka paīrdzirnavās ūdenszīmē attēlots Rīgas ģerbonis, bet Vilcē – ģerbonis un uzraksts "Wiltzen". Viduslaiku roksmēluma papīru ir viegli atpazīt pēc sieta nospieduma līnijām, bieži nevienmērīga blīvuma lējuma un ūdenszīmes, ko labi saredzam aplūkojot pret gaismu. Ūdenszīmju noteikšanai interneta pārlūkā atrodamas vairākas datubāzes, bet Latvijas teritorijas papīrdzirnavu ūdenszīmes apkopojis un manuskriptā aprakstījis ilggadējais arhīva darbinieks un pētnieks Georgs Jenšs (1900–1990). Viduslaikos gatavotais roksmēluma papīrs ir ilgmūžīgs materiāls, jo izgatavots no dabīgām sastāvdaļām – augu šķiedrām un dzīvnieku līmes. Gadsimtu gaitā tas izturējis gan viduslaiku aukstās ziemas, gan kara laikus. Tā saglabāšana un restaurācija, salīdzinot ar mūsdienu rūpniecisko papīru, ir krietni patīkamāka.

Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Skaņu pasaule Baumaņu Kārli saistījusi jau kopš bērnības, kad katru svētdienu tēvs noturēja sprediķi un lūgšanas, un zēns ar savu skanīgo balsi līdz ar visu saimi dziedāja baznīcas dziesmas. Vēlāk pamatus viņa muzikālajai audzināšanai ielicis Limbažu draudzes skolas skolotājs Šmits un elementārskolas skolotājs J. Oheims. Pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas jauneklis, neilgi strādājot par palīgskolotāju Valmierā, pats apguva klavierspēli un ar sava krusttēva, Limbažu mācītāja Karla Kristofa Noienkirhena (Carl Christoph Neuenkirchen, 1791–1855) atbalstu 18 gadu vecumā iestājās Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kur nopietni apguva harmoniju, kontrapunktu, kordziedāšanu, vijoles un ērģeļu spēli, visos priekšmetos iegūstot pašu augstāko novērtējumu. Arī uzsākot darba gaitas Pēterburgā, viņš paralēli skolotāja darbam gan pašmācībā, gan privāti pie dažādiem pedagogiem, turpināja savu muzikālo izglītību un radīja pirmās latviešu oriģināldziesmas. Kompozīciju Baumaņu Kārlis mācījies pie čehu diriģenta, ērģelnieka un komponista Voiteha Hlavāča (Vojtӗch Hlaváč,1849–1911 ), kurš jaunekli iepazīstinājis arī ar čehu nacionālajiem centieniem un tautasdziesmām. Iespējams, tā iespaidā arī Baumaņu Kārlis 19. gadsimta 60./70. gadu mijā veidojis kopskaitā ap 50 latviešu tautasdziesmu apdares. 1865. gadā Baumaņu Kārlis uzsācis arī  privātas klavierspēles studijas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černija (Franz Czerny, 1830–1900), pie kura 80. gados mācījies arī Jāzeps Vītols un vēl daži latvieši. Lai apgūtu visus uzdotos pirkstu vingrinājumus, etīdes un nelielos skaņdarbus, Baumaņu Kārlim bija nepieciešams instruments. Reformātu baznīcas skolas piešķirtajā dzīvoklī Moikas ielā 36 bija pietiekami plašas telpas, lai komponists varētu tur novietot kabineta flīģeli, kā viņš to iezīmējis sava dzīvokļa plānojumā. Iegādājies Pēterburgas Dīderiha firmas (C.Diederich/ St.Petersbourg) brūni pulētās, ar palisandru finierētās klavieres, veiksmīgais skolmeistars sava pirkuma rezonatorā pašrocīgi iegravējis savu parakstu (C. Baumann) un datumu: 1868. gada 18. marts. Baumaņa dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši: studenti un kultūras darbinieki, kurus vienoja jaunlatviešu idejas un domas par nacionālās pašapziņas veidošanu. Viņu vidū bija Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis, Mārtiņš Remiķis, Māteru Juris u.c. Sanākušie lasīja dzeju, diskutēja, kopīgi dziedāja, bet mājastēvs kuplināja šīs sanāksmes ar klavieru improvizācijām. Ādolfs Alunāns rakstījis: "Šinī telpā pulcējušies latvju jaunie censoņi, tur Baumaņu Kārlis rakstījis mūsu tautas lūgšanu, tur viņš lasījis priekšā savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur atskanējušas viņa patriotiskās dziesmas, tur dzimuši un veidojušies brīvības ideāli". (Alunāns Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. – Rīga/Jelgava1887, 1.burtnīca, 33.–36. lpp.) Rakstnieks Māteru Juris (1845–1885) raksturojis komponista dzīvokli šādi: "(..) Te valda savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divi gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau tīri liels pulks latviešu kompozīciju cēlies. (Māteru Juris. Baumaņu Kārlis. Baltijas Zemkopis, 1879,  nr. 52). Kad 1882. gadā Baumaņu Kārlis dažādu iemeslu dēļ zaudēja darbu, viņam bija jāpamet arī Pēterburgas lepnais dzīvoklis un jāatgriežas Limbažos, uz Latviju ceļoja daudzas grāmatu un dokumentu kastes, kā arī viņa klavieres. Pēc komponista nāves 1905. gadā daļa viņa iedzīves nonāca izsolē un lepno flīģeli iegādājās ilggadējais Lēdurgas skolotājs Jānis Zvirgzdiņš (1880–1962). Instruments no Limbažiem tika nogādāts uz Turaidu, Zvirgzdiņu ģimenes māju "Kalniņi", kur tas atradies vairāk nekā 65 gadus, līdz par to uzzinājis toreizējā  Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad LN RMM)  speciālists Romāns Pussars (1932–2011) un kārtojis šo vēsturisko klavieru iegādi muzejam. Kā liecina muzeja krājumā saglabātie viņa rokraksti, sarakste ar toreizējo Latvijas PSR Kultūras ministriju ilgusi trīs gadus (RTMM 845909). Līdz 1972. gada 2. novembrī muzejs varēja šo instrumentu par 300 rubļiem atpirkt no pensionētās skolotājas Annas Zvirgzdiņas, kura to bija mantojusi no sava tēva. Baumaņu Kārļa klavieres tika eksponētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču padomju apstākļos netika minēts, kas ir to īpašnieks. Tikai pēc trīsdesmit pieciem muzejā pavadītiem gadiem instrumentam, uz kura Baumaņu Kārlis sabalsoja savu vēsturisko lūgsnu, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu, tika  atdots pelnītais gods. 2007. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika šī flīģeļa profesionāla un saudzējoša restaurācija, ko veica lietpratīgie meistari Alvis Melbārdis, Kārlis Rubenis un Imants Murziņš (1970–2016). Leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule (1923–2018) ieskaņoja vēsturiskā instrumenta īpatnēji mīksto, dziedošo un mazliet aizplīvuroto skanējumu Baumaņu Kārlim veltītā albumā. Pats instruments ir vairākkārt eksponēts muzeja telpās, un 2018. gadā arī Latgales vēstniecībā "Gors", kur vēstījis savu stāstu par laiku, kad tapa mūsu valsts himna.  

Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”.  Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.  

Lielākajai daļai Latvijas sabiedrības daba ir vērtība, iedzīvotājiem šķiet svarīgi saudzēt dabu un rūpēties par to, taču cilvēki aktīvi neiesaistās dabas aizsardzībā. Un arī zināšanas par dabu sabiedrībā gadu gaitā samazinājušās. Tā secināts jaunā pētījumā, ko Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LatViaNature" ietvaros veikusi Vidzemes augstskola. Ko iedzīvotāji zina par dabu un saprot par tās aizsardzības praktiskiem pasākumiem? Un kā izpratni par bioloģisko daudzveidību un dabas aizsardzību veicinājusi Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstāde "Kā būtu, ja nebūtu?", kas nesen noslēgusies? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes augstskolas profesore, vadošā pētniece Agita Līviņa, Dabas aizsardzības pārvaldes biotopu eksperte Maija Medne un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange.   Zinātnes ziņas Pētījums liecina, ka Āfriku pamazām sadala karstu iežu mantijas strūkla no Zemes dzīlēm. Pētnieki ir atraduši jaunus pierādījumus tam, ka gigantiskas karsto iežu veidotas mantijas strūklas zem Āfrikas kontinenta izraisa vulkānisko aktivitāti un acīmredzot sadala kontinentu divās daļās. Vai un kā zivis guļ? “Nacionālās ģeogrāfijas” vietne aicina iepazīties ar to, kas ekspertiem ir zināms par zivju miegu. Jaunas kontaktlēcas ļauj cilvēkam redzēt infrasarkano gaismu. Gluži kā no zinātniskās fantastikas, bet cilvēkiem ir radīts jauns veids, kā redzēt infrasarkano gaismu, neizmantojot neērtas nakts redzamības brilles. Pētnieki ir izgatavojuši pirmās kontaktlēcas, kas nodrošina infrasarkano redzi, un šīs ierīces darbojas pat tad, kad cilvēkiem ir aizvērtas acis. Latvijas vides organizācijas: atbalstām vēja enerģiju, taču ne uz dabas rēķina Vēja enerģijas infrastruktūras attīstībai ir jābūt atbildīgai un tā nedrīkst notikt uz dabas vērtību rēķina, uzsver Latvijas vides organizāciju iniciatīva “Zaļais barometrs”. Organizāciju kopējā pozīcija par vēja enerģijas ieguvi Latvijā aicina politikas veidotājus, uzņēmējus un sabiedrību atbalstīt atbildīgu vēja enerģijas attīstību, kas respektē dabas vērtības un ietekmi uz sabiedrību. Pozīcijas autori: Latvijas Dabas fonds, Pasaules dabas fonds, “Zaļā brīvība”, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija un Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne Vai zini, ka Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijā Mārstaļu ielā 6 paralēli paredzētajai ekspozīcijai tiks parādītas arī ēkas vēsturiskās vērtības? Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega. Samērā atturīgo fasādes arhitektūru bagātina reprezentatīvs kaļķakmens portāls centrālajā asī. Plato apaļloka arku ietver joniskie pilastri ar kapiteļu volūtās iekarinātām drapērijām un ziediem, arī kapiteļu augšdaļu papildina plastisks augu ornaments. Pilastri balsta krepētu antablementu ar nedekorētu frīzes joslu. Galvenais dekoratīvais akcents ir virs arkas arhivoltas novietotā rokaja kartuša ar monogrammu “S” centrā. Portāls datējams ne agrāk kā ar 18. gs. trešo ceturksni. Tas demonstrē pārejas etapu stilu maiņas periodā: rokaja kartuša virs portāla arkas ir spilgts rokoko mākslas piemērs – plastisks, asimetriski kārtots ornaments, perforētas rokaja gliemežnīcas papildina ziedu motīvi. Arkas paduses aizpilda reljefas dekoratīvu rozešu virknes, kas grupējas starp liektām profiljoslām uz uzirdināta fona. Līdztekus rokoko stilam raksturīgiem rotaļīgajiem akcentiem portāla stilistikā ienāk klasicizējoša atturība un gludas plaknes. Domājams, liela daļa senākās interjeru apdares zaudēta jau 19. gs. pārbūvju rezultātā; sākotnējais plānojums daļēji nolasāms nesošo sienu izvietojuma konfigurācijā. Sešus gadus pēc poļu restauratoru veiktajiem logailu dekoratīvo gleznojumu nostiprināšanas pasākumiem bija vērojami krāsu slāņa pacēlumi un daļēji zudusi saikne ar apmetumu. Lai novērstu apdraudējumu, bija nepieciešama grunts un krāsu slāņa nostiprināšana, restaurācijas grunts iepildīšana un tonālā retuša. 1994. gadā restauratori Staņislavs Astičs un Jānis Bokmanis nostiprināja gleznojumus logu ailās un uz sienām. 2000. gadu sākumā ēka piedzīvoja virkni nesaskaņotu degradējošu remontdarbu un pārbūvju. Šodien ēka Mārstaļu ielā 6 ir ieguvusi jaunu piepildījumu – kļuvusi par Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietu. Pielāgojot to jaunajai funkcijai, pirmo reizi ēkas vēsturē tajā veikti sistemātiski un kompleksi restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, kas bija vērsti gan uz pilnvērtīgu muzeja darbības nodrošināšanu, gan maksimālu oriģinālās substances saglabāšanu. Projekts ietvēra galvenās un pagalma fasādes apdares restaurāciju. Tā kā fasāde iepriekš tikusi pārkrāsota ar neatbilstošām sintētiskām krāsām, konstatēta krāsas lobīšanās. Fasādes virsma attīrīta no pārkrāsojuma slāņiem, lai apsekotu vēsturisko apmetumu un to nostiprinātu; atjaunotas bojātās vietas, restaurēta profilētā dzega un plastiskie dekori. Fasādes galvenais dekoratīvais elements – dolomītakmens portāls – ir valsts nozīmes mākslas piemineklis, un tā restaurācijai tika izstrādāta atsevišķa programma. Apsekojuma rezultātā fiksēti portāla bojājumi un sastādīta defektu kartogramma, norādot plaisas, zudumus, sāļu bojājumu zonas un sekundāros labojumus. Restaurācijas procesā portāls attīrīts no sekundāriem uzslāņojumiem un nekvalitatīviem pielabojumiem; veikta virsmas nostiprināšana, zudumu atjaunošana ar atbilstošiem materiāliem un laboto vietu gruntēšana. Būvdarbu laikā 2022. gada februārī otrā stāva telpās zem apmetuma tika konstatēts lielāks polihromās apdares apjoms, nekā bija sākotnēji prognozēts. Atsegtie gleznojumi – dekoratīvās vāzes, florālie motīvi, rāmju sistēma, iluzorās balkona margas – vērtējami kā ļoti vērtīgs klasicisma un bīdermeijera perioda dekoratīvās glezniecības paraugs. Lai nodrošinātu jaunatklāto vērtību saglabāšanu, tika papildināta projekta dokumentācija un 2022. gadā izstrādāta interjeru polihromās apdares konservācijas programma, kas paredzēja veikt virsmas saudzīgu attīrīšanu, krāsu slāņa nostiprināšanu,– apmetuma atjaunošanu ar kaļķa bāzes javu zudumu zonās, plakņu gruntēšanu, tonēšanu, retušu ar oriģinālam atbilstošām krāsām un fiksāciju. Līdz ar saglabāšanas pasākumiem tika nodrošināta gleznojumu eksponēšana plašākai sabiedrībai topošā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju telpās. Restaurācijas gaitā saglabāti vērtīgie būvgaldniecības elementi, kas attiecināmi uz Vilhelma Bokslafa laika pārbūvēm un ieviestajām izmaiņām: atjaunotas vēsturiskās iekšdurvis un ārdurvis, to vidū 20. gs. sākumā ierīkotās galvenās ieejas koka ārdurvis ar virslogu, sienu panelējums, vējtveris, kā arī koka kāpnes. Viena no šī Mārstaļu ielas nama nozīmīgākajām saglabājamām vērtībām ir 18. gs. oriģinālās labi saglabājušās jumta konstrukcijas – sijas un apdares dēļi. Restaurācijas gaitā konstrukcijas attīrītas, veikta protezēšana un tonēšana zudumu vietās. Restaurācijas darbi paredzēja arī senākā ķieģeļu mūra restaurāciju pagrabā un citās telpās, tos atbrīvojot no sekundāra nevērtīga apšuvuma un apmetuma, uzslāņojumiem un izsāļojuma. Būvdarbu laikā ēkas pagrabā konstatētas senākās saglabājušās kāpnes, mūrētas no pilnķieģeļiem kaļķu javā, iespējams, 18. gs. pēdējā ceturksnī veikto plašo pārbūvju laikā. Kā vērtīga ēkas oriģinālās substances daļa kāpnes integrētas restaurācijas un rekonstrukcijas projektā. Ēkai iegūstot jaunu saturu, vienlaikus tika dota iespēja apzināt līdz šim nepētīto, izglābt un atdot sabiedrībai aizmirstībai lemtās vērtības. Jau zināmos faktus papildinājusi jauna informācija, atklājot ēkas komplicēto būvvēsturi no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimtam. Līdzīgi kā citu Vecrīgas vēsturisko dzīvojamo ēku arhitektūrā, arī šajā gadījumā arhitektūras un mākslas vērtību kopuma definēšanai nevar uzskaitīt kādas precīzas viena stila pazīmes. Uzlūkojot vienkopus formālās pazīmes, vēsturisko informāciju, praktiskās izpētes rezultātus un pašu objektu šodienas situācijā, tā vizuālajā tēlā, telpu dažādībā un plānojumā nolasāma specifika, kas veido šīs ēkas un arī visas agrākās Iekšpilsētas apbūves unikalitāti – viduslaiku gruntsgabalu plānojuma ietekme uz ielas ainavas veidošanos, gotikas laika būvju fragmentu klātesamība ēkas struktūrā, sākotnēji barokālā fasādes kompozīcijā, klasicisma un bīdermeijera dekoratīvās apdares principu iedzīvināšana, kā arī historisma perioda uzslāņojumi no 19. gadsimta akadēmisma līdz neobarokālai izteiksmei Bokslafa izpildījumā.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa. Pie Latvijas Nacionālās operas un baleta bieži sastopami operas kolēģi, kuri īpaši smaidīgi izkāpj no tramvaja iepretim opernamam. Sabiedriskajā transportā atskaņotais operas zvans publikai ir samulsinājis. Šie zvani ir rekordisti, jo izrādes vakarā izskan pat līdz 24 reizēm, ja kopā saskaitām visus starpbrīža zvanus. To radītājs, komponists Arturs Maskats, strādājot pirms daudziem gadiem operā un esot nemierā ar atstāto mantojumu, lēmis, ka jāķeras klāt pie šī žanra mūzikas rakstīšanas. Pieaicinātais mūziķis Edgars Saksons atklāj daudzveidīgo zvanu krāsu pielietojuma mākslu. Komponists spēlēto pārklāj ar spainī birstoša stikla lausku glazūru. Kā uz puantēm pastiepies Do mažora sekstakords, kas atspēries uz augšējo skaņu, vēja zvanu noglāstīts, rosina skatītāju doties zālē, lai, gaismām izdziestot, ienirtu mākslas pasaulē. Publikas pusē melodiskos zvanus atskaņo 32 maskēti skaļruņi. Skaņas pastiprinātāju kopējā jauda ir 1000 vatu. Zvanu atskaņo ar speciālu digitālu atskaņotāju. Ja gadās kāda tehniska kļūme, ir iespēja publiku aicināt arī ar vienkāršu vibrozvanu signāliem. Operas gaiteņos klīst teiksmains pastāsts: Salāgojot operas vēsturiskās ēkas zvanu sistēmu ar jauno operas piebūvi, sanācis misēklis, un publikas zvanus nav varējuši atskaņot. Attapība zelta vērtē. Rekvizitoru noliktavā, kur mājo dārgumi un raritātes, atrasts glābējzvans. Izrāžu vadītājs, skandējot zvanu, izstaigājis visus stāvus un aicinājis viesus doties uz skatītāju zāli. Jādomā, ka daudzi operas apmeklētāji tovakar kavējās arī tālajās skolas laika atmiņās, kad uz klasēm skolēnus mudinājis doties skolotāja ieskandināts zvans. Teātra ēkās svarīga ir translācija, Tā ir iespēja māksliniekiem dzirdēt gan orķestra mūziku savās ģērbtuvēs un gaiteņos, gan atsaukties izrāžu vadītāja aicinājumam doties uz skatuvi. Ja šī iespēja liegta, teātrī valda zināms satraukums. Dažkārt translācijā dzirdamas viļņu šalkas vai čerkstoņa, tātad ir klāt vadu nomaiņas pasākums. Kad Verdi operā “Aīda” Ramfisa vietā kulisēs ierodas Radamess, steidzamības kārtā ierīko arī “ausu saspicēšanas” – brīdinājuma signālu, tad nu ir droši, ka ieklausīsies runātājā. Ir zvans, ko respektē visi izrādes dalībnieki – „uzmanību, gatavību…” aicinājums piecas minūtes pirms izrādes sākuma. Tā iedarbības spēks ir milzīgs, visiem uzrunātajiem jādodas uz starta pozīcijām. Tas ir arī bīstams, jo zvanam piemīt īpašas atmodināšanas spējas un tieksme ielauzties arī publikas pusē. Zvans, kuru operas darbinieks vai viesis nevēlētos dzirdēt, ir brīdinājums par ārkārtas situāciju ēkā. Šos zvanus un brīdinājuma ierakstu sevišķi rūpīgi pārbauda visas sezonas garumā. Pārbaudes tiek veiktas vēlos pirmdienu vakaros, kad teātrī rimusi kņada un iestājies naktsmiers. Kad jautā kolēģiem, kā tad tie skan, atbilde pārsteidz – kā drūmi kapu zvani, šķiet, citējot kādu literatūrklasiķi. Gluži vai baznīcas zvanu sauciens, Vecrīgas gotikai piestāvošs, bet rokmūzikas mīļotājiem atgādina grupas “Metallica” kāda episka hita ievadu. Sava dziesma ir arī operas dzelzs priekškaram. To kustinot, atskan nepārtraukts, uzmanību piesaistošs signāls, līdz cēlais bruņnesis savu darāmo paveicis. Par visu šo plašo skaņu signālu valstības labklājību rūpējas opernama  signālsistēmu tehniķi Vilnis Straume un Aivars Lukovskis. Tā opernamā it visur skan mūzika, un pat zvaniem ļauj dziedāt!

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē durvis vērusi izstāde ar neparastu nosaukumu „Tukku Magi: Ritms”. „Tukku Magi” ir starptautisks mākslas projekts, kas veltīts dialogam starp Ziemeļeiropas, Āfrikas un Amerikas kultūrām. Pirms vairākiem gadiem Tukumā to izveidoja mākslinieku pāris Jānis Jākobsons un Zoja Frolova, kuri jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo starp Latviju un ASV. Tagad viņu pārziņā esošā Āfrikas tradicionālās mākslas kolekcija satikusies ar mūsdienu mākslinieku darbiem izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aicinot uz dialogu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tradicionālo un laikmetīgo, starp dabu un cilvēku.  Ekskursijā pa izstādi kuratore Kristīne Milere vispirms apstājas pie Mufata Takadivas (Moffat Takadiwa) darba. Takadiva ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Zimbabves 40-gadnieku paaudzes māksliniekiem, kura darbi pērn bija skatāmi arī Venēcijas biennālē. Takadiva strādā ar savas etniskās grupas Korekore mantojumu, savos darbos izmantojot otrreiz pārstrādātus materiālus. Takadiva ir viens no desmit laikmetīgajiem māksliniekiem, kuru darbi veido sarunu ar „Tukku Magi” Āfrikas tradicionālās mākslas kolekciju, ko pārvalda starp Latviju un ASV dzīvojošie mākslinieki Jānis Jākobsons un Zoja Frolova. Pirms vairākiem gadiem Zojas Frolovas un Jāņa Jākobsona rokās nonāca ap 500 vērtīgu afrikāņu tradicionālās mākslas priekšmetu – tā ir daļa no kolekcijas, ko mūža garumā vākuši viņu draugi, amerikāņu kolekcionāru pāris Bobija un Tims Hamili. Kopš kolekcijas nonākšanas Latvijā mākslinieki mērķtiecīgi veidojuši dialogu starp tradicionālo un laikmetīgo, starp ziemeļiem un dienvidiem. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā briedusi vairākus gadus, un tā veidota speciāli Kupola zālei, ko mākslinieki uztver kā vienu no sarunas dalībniekiem. Izstādes veidošanu viņi sāka ar britu fotogrāfa Nika Branta darbiem. Viņa melnbalto darbu sērija “Kad ausīs diena“ attēlo cilvēkus un dzīvniekus, kurus skārusi dabas postīšana un iznīcināšana.   Izstāde „Tukku Magi: Ritms” LNMM Kupola zālē būs skatāma visu vasaru – līdz 7.septembrim. Vieglāk orientēties dažādajos izstādes darbos un uzzināt par tiem vairāk palīdz arī Kristīnes Mileres sagatavotie QR kodi pie 15 darbiem, kas aizved uz plašākiem to aprakstiem LNMM mājaslapā un ļauj katram skatītājam veidot pašam savu dialogu ar izstādē redzēto.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šogad atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Tā nosaukums ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Boderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim. Sarunā ar Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi - par LLMC pirmsākumiem, sociālpolitiski interesējošām tēmām mākslas zinātnē un šo tēmu realizēšana LLMC darbībā. Par to, kā latviešu mākslinieki citādi runā par mākslu, par LLMC sasniegumiem gadu gaitā un pasākumu programmu 31. maijā. Vai svētkus un programmu esat veidojuši, atsaucoties uz saviem pagātnes notikumiem? Solvita Krese: Tieši tā, jo šos svētkus ar dažādām pastaigām svinēsim visu gadu. Mēs izdomājām, ka pastaigas ir mums adekvātākais formāts, jo mums ir šī nomadiskā daba. Mēs veidojam savas izstādes dažādu institūciju telpās, dažādās tukšās telpās, reģionos, starptautiski, un redzam mūsu ietekmi, kas pa šiem gadiem ir akumulējusies kā tāds micēlijs, kas izplešas mums apkārt. Tad mums likās - pastaigas, jā, mēs visu gadu staigāsim. Pirmā pastaiga, ar ko atklājam savas svinības, notiks 31. maijā. Tā ir 25 stundu performatīva pārvietošanās pilsētā, un mēs apstāsimies vairākās vietās, kur mums ir bijušas izstādes, un atsauksimies uz mūsu pagātni, rekonstruējot pagātnes pasākumus, bet kopā ar jauniem cilvēkiem, pārsvarā 25-gadniekiem. Rītu sāksim plkst. 11 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar vingrošanu - kā man rīts parasti sākas ar vingrošanu. Tur rekonstruēsim Kristīnes Kursišas veidota “Total Body Workout” performanci 2002. gada izstādei “Sestais elements”, bet kopā ar jauno horeogrāfi Ramonu Levāni un daudzām jaunām, skaistām, gudrām māksliniecēm, mūsu bijušajiem kolēģiem un arī tās performances dalībniekiem. Es pati tagad aktīvi trenējos, lai varētu izpildīt visus šos soļus un vingrinājumus, tā kā būs ļoti aizraujoši. Pēc tam mēs kopā ar “Grāfienēm” virzīsimies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un dārzā notiks rekonstrukcija performancei no pirmā “Survival Kit”, kad Katrīna Neiburga un Agnese Krivade veidoja zupas virtuvi un aicināja zupu vārīt dažādus tajā laikā zināmus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus. Šogad Katrīna un Agnese veidos zupu pēc savas receptes, bet tie, kas toreiz veidoja ēdienkarti, tagad nāks palīgā griezt un kapāt dārzeņus. Piedalās arī filozofijas žurnāls “Tvērums”, kuri vadīs sarunas ar zupas virtuves apmeklētājiem un runās caur mūsu izdevumu prizmu. Mēs jau vairāk nekā 20 gadus izdodam tulkojumus dažādiem, mūsuprāt, svarīgiem mākslas un kultūras teorijas tekstiem. “Tvērumieši” sarunāsies ar zupas ēdāju kompāniju par šīm tēmām. Diena tāda arī ir - vingrošana, pusdienas un tad ekskursija Nacionālajā Mākslas muzejā, kur skatāma Viktora Timofejeva izstāde, un Medicīnas muzeja dārzā notiks darbnīca bērniem. Bērnu programma ir neatņemama mūsu darbības daļa. Piedzīvosim mākslinieka Andra Eglīša personālizstādes “Joprojām zem debess juma” atklāšanu  Spirits & Wine telpās Andrejostā, bet nobeigums būs bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” teritorijā Sarkandaugavā ar koncertu un ballīte līdz rītam, kurā Platons Buravickis nāks klajā ar saullēkta muzikālu performanci.  

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski. Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas  aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu. Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību. Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898). 1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015). Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi). Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi. Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta  60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un  patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā. Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).

Tuvojoties festivāla „Kamēr… 35” kulminācijai, Kultūras rondo studijā esam aicinājuši visu paaudžu kora dziedātājus – Sandi Voldiņu, Janu Krievu, Lauru Ozoliņu un Andreju Stupinu-Jēgeru. Uzklausām viņu stāstu par tiekšanos pēc izcilības mūzikā un profesionālajā darbā.     Jana Krieva strādā ar finansēm Rīgas Cirkā un arī dažās nevalstiskās organizācijās, "Kamēr..." bija otrais alts no 1993. gada līdz 2002. gadam. Sandis Voldiņš šobrīd ir Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis, korī "Kamēr..." viņš iesaistījās sezonas vidū 2003. gada ziemā un dziedāja līdz 2008. gadam. Sākumā bija otrais tenors, vēlāk - pirmais.  Andrejs Stupins-Jēgers ir Satversmes tiesas priekšsēdētājas padomnieks, korī "Kamēr..." dziedāja no 2006. gada, kad pievienojās pirmo tenoru grupai. Dziedājis pie trim diriģentiem līdz 2019. gadam un tagad producē kori pie ceturtā diriģenta, ir arī kora direktors. Laura Ozoliņa ir kora mūzikas nozares pārstāve, gan diriģē, gan dzied, gan ir pedagoģe. Korī "Kamēr..." kā pirmais alts dziedāja no 2014. līdz 2023. gadam.  Un Sandis Voldiņš jau atklāja savā pieteikumā, ka kora "Kamēr..." dziedātāja ir bijusi arī raidījuma vadītāja Māra Rozenberga, viņa bija pirmais soprāns no 2002. līdz 2007. gadam. Kora „Kamēr…” 35. dzimšanas dienas festivāla noslēgumā gaidāmi vēl divi muzikāli notikumi - 24. maijā festivālu turpinās Jozefa Haidna oratorijas "Pasaules radīšana" atskaņojums Rīgas Domā. Savukārt festivāla izskaņā, galā koncertā 31. maijā Nacionālās mākslu vidusskolas koncertzālē, koris kopā ar visiem četriem mākslinieciskajiem vadītājiem, izcilajiem diriģentiem Māri Sirmo, Jāni Liepiņu, Aivi Greteru un Jurģi Cābuli, pāršķirs vēl vienu jaunu savas vēstures lapaspusi – prezentēs par godu jubilejai tapušo pirmo vinila plati.  

Kad jaunie komponisti satiekas ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), rodas nākotne – tā īsumā skaidrojams koncerta “Future” nosaukums. 23. maijā koncertā Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā (JVLMA) skanēs studentu Diānas Gritānes, Marinas Annas Timofejevas, Renāra Veličko, Andra Sējāna un Ansela Kaugera jaundarbu pirmatskaņojumi un Romualda Kalsona Koncerta čellam ar orķestri atskaņojums. Līdz ar šo koncertu tiek aizsākta ļoti vērtīga sadarbība – tuvāko pāris gadu laikā ik pavasari notiks koncerts, kurā LNSO pirmatskaņos JVLMA Kompozīcijas katedras 4–5 studējošo simfoniskās mūzikas jaundarbus, kā arī pēc katedras docētāju ieteikuma iekļaus koncertprogrammā iepriekš atskaņotu mūziku. Pie diriģenta pults šīs nedēļas koncertā stāsies – Jānis Stafeckis, ar kuru tiekamies uz sarunu "Pa ceļam ar Klasiku". Runājam par šāda koncerta ieceres rašanos un tās nozīmīgumu jauno komponistu tālākajā izaugsmē. Izzinām kompozīcijās ietvertos autoru vēstījumus un unikālo iespēju uzklausīt orķestra mūziķu ieteikumus. Un to, kāpēc Romualda Kalsona Čellkoncerts tiek atskaņots nepamatoti reti.  Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir gatavs vairākkārt doties uz Mūzikas akadēmiju, skatīt pēc jaunajiem komponistiem. Četriem, pieciem veiksminiekiem tiks dāvāta iespēja atskaņot droši vien pat pirmos viņu simfoniskos opusus, un jaunie autori varēs dzirdēt, kā tas skan realitātē. No kuras puses nāk sadarbības iecere? Jānis Stafeckis: Ja pareizi atceros, ieinteresētas bija abas puses. Saruna, šķiet, sākās ar Līgu Pētersoni un Andri Vecumnieku, un es turpat tuvumā biju. Pagājušajā gadā jau viens šāds pilotprojekts bija, un mums šķita – jā, tam ir nākotne. Tas ir liels ieguldījums mūsu jauno skaņražu izaugsmē – viņiem saprast orķestra drēbi, kā tas strādā, kā tā vai cita ideja dabā realizējas. Un arī orķestris var iepazīt jaunos, iespējams, mūsu nākamās Maijas Einfeldes un Pēterus Plakidus un citus izcilus komponistus. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai tev ir zināms, kā norit atlase Mūzikas akadēmijā? Vai tas ir Kompozīcijas katedras vadītājs Ēriks Ešenvalds kopā ar saviem kolēģiem nolemj, kuri tad būs šie studenti, kuru opusus Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iestudēs un atskaņos koncertā? Vai tur ir jāiztur kāds konkurss, un studenti izrāda paši savu aktivitiāti, iesūtot darbus? Jānis Stafeckis: Cik man zināms, studentiem tika piedāvāts, un beigās atlasīja partitūras. Arī šobrīd šie pieci skaņdarbi un pieci autori ir dažādās studiju fāzēs. Vieni ir tikko iekāpuši komponistu kurpēs, citi tajās jau jūtas ļoti ērti un jau daudz ko var tajās nodejot. Atlase notika ļoti organiski, un darbi, kas tiks prezentēti, visi ir pelnījuši, lai klausītāji tos dzirdētu.  

Lielākā daļa pasaules dzīvnieku ir bezmugurkaulnieki. Un daudziem no viņiem ļoti būtiska dzīves telpa ir tieši ūdens vide. Lai kā arī nezinātājam gribētos visus ūdens bezmugurkaulniekus saukt par līdzīgām vabolēm, tārpiem, garnelēm vai citiem “kukaiņiem” - tie ir ļoti atšķirīgi organismi un radniecība to starpā nebūt nav tuva. Cik dažāda ir ūdens bezmugurkaulnieku pasaule, kas dabai nozīmīgs attīstās un dzīvo dažādās ūdenstilpēs un kā šie organismi ietekmē cilvēku dzīvi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Uģis Piterāns, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs, un Dāvis Ozoliņš, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks. Mēs pirms brīža ar Tomu Brici kavējamies atmiņās par 2005. gadu, kad esot bijis ļoti liels mitruma daudzums un nokrišņu daudzums, tad strauji iesākās vasara maija beigās un ļoti savairojās dažādi knišļi. Vai tajos brīžos, kad ir lielāks ūdens daudzums dabā visapkārt un ūdenstilpēs sāk vairoties dažādi organismi, vairāk ir to, kas pēc tam mums dzeļ un dažādi apgrūtina dzīvi, vai patiesībā tā ir vide, kurā attīstās arī ļoti daudz tādu organismu, kas palīdz regulēt to līdzsvaru? "Droši vien kā savairojas gan vieni, gan otri, bet tos, kas mums ir nepatīkami, mēs vienkārši labāk pamanām, vieglāk ieraugam, ka viņu ir vairāk. Bet citi ūdens iemītnieki arī izmanto tādas iespējas, ja ūdens ir vairāk kā citus gadus, ūdens kukaiņu attīstība daudzos gadījumos ir pietiekami ātra. Viņi spēj diezgan ātri savairoties. Bet tos asinssūcējus mēs pamanām vairāk," vērtē Uģis Piterāns. "Par to ir daudz jāstāsta, ka arī odus mēs varam saukt par ūdens kukaiņiem. Starp ūdens kukaiņiem ir pietiekami daudz tādu sugu grupu, kuru kāpuri dzīvo ūdenī, bet pieaugušais kukainis ar ūdeni faktiski nav saistīts. Viņš lido apkārt un var būt jebkur sastopams. Odu faktiski varam dēvēt par ūdens kukaini."

Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus.  Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes. Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu. Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva. Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs. “Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana. Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas. Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem. “Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances. Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes. “Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu. Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu. Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās. Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem. To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi. Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā.

Kultūras rondo aicinām ļauties klausīšanās baudai, jo mūsu lielās intervijas viesis ir izcilais stāstnieks Imants Lancmanis. Uzklausām viņa pārdomas pirms savu gleznu izstādes Rundāles pilī. Es varbūt neesmu labākais sportists fiziskā ziņā, bet garīgajā plāksnē esmu noskrējis milzīgus attālumus – tā saka gleznotājs un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, kura gleznu izstāde šajā nedēļas nogalē vērs durvis viņa atjaunotajā un pusgadsimtu vadītajā Rundāles pilī. Retrospekciju, kas pirms diviem gadiem bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, papildinājušas trīs pavisam jaunas gleznas, kurās Imants Lancmanis turpina rezonēt ar ģeopolitiski dramatisko laiku, kurā pašlaik dzīvojam. Tomēr tam līdzās viņš turpina izkopt sporta veidu, kurā ir kļuvis nepārspējams: baudīt skaistumu un mēģināt to atraisīt arī citos. Ar Imantu Lancmani tikāmies Rundāles pilī vēl izstādes iekārtošanas laikā. Sarunā ieskanās arī kuratores Gintas Gerhardes-Upenieces un pašreizējās muzeja direktores Lauras Lūses balss. Saruna risinās mirkli pēc tam, kad Imants Lancmanis pirmo reizi redzējis savas gleznas izstādītas pilī, kuras atjaunošanai veltījis visu savu mūžu. Viņš klusi atzīstas, ka jūtas mazliet kā sapnī. Imants Lancmanis: Tā ir ļoti dīvaina sajūta, jo Rundāles pils man ir viena lieta, viena mana dzīves sastāvdaļa. Mana glezniecība it kā pilnīgi atšķirīga. Līdz šim es viņas biju nodalījis un it kā pārkāpu vienmēr no vienas sfēras otrā, gleznojot vai strādājot pilī. Un pēkšņi viņas abas satikušās. Tāpēc man ir gluži tāda kā sapņa sajūta, ka divas lietas, gandrīz vai neiespējamas lietas, tagad ir vienkopus.  Un šī telpa, ko es tik labi atceros kopš skaistās izstādes, kas bija veltīta princesei Fanijai Bīronai, te pēkšņi es ieraugu viņas akvareļu vietā savas gleznas. Tas ir tik dīvaini, bet ļoti simpātiski. Protams, ka varētu teikt, ka tas ir brīdis, kad divas manas esības daļas saplūst kopā. Mākslinieks atzīst, ka ir sajūta, ka gleznas beidzot ir mājās. Imants Lancmanis: Tā tiešām ir. Pils ir manas mājas tiešā un pārnestā nozīmē. Es arī šeit esmu au samērā ilgi dzīvojis pirmajā stāvā un arī otrajā stāvā dažādās telpās. Tā kā es viņu sajūtu kā daļu no sevis. Tāpēc arī, ja pirmajā brīdī es ieraugu savas bildes šeit un satrūkstos, bet pēkšņi, es domāju, tas viss tik skaisti saplūdis vienā - manas mājas, manas gleznas, mana dzīve. Viss šeit ir kopā. Kad es ieraugu gleznas, kas tapušas kaut kad pirms vairāk par 60 gadiem, sajūta ir savāda, bet tā nav tāda skumja nostaļģija, tā ir apziņa, ka viss ir bijis kaut kā harmoniski, sakarīgi. Visas manas aizrautības, visas manas nepieciešamības kaut ko paveikt vai varētu teikt, pat manas misijas, tas viss ir sanācis kopā un ir devis rezultātu. Tagad es kaut kādā mērā varētu teikt - es baudu savus darba augļus, gan ejot cauri pilij un redzot, ka pils ir restaurēta, ka viss ir savā vietā, gan arī attiecībā uz gleznām, redzot, ka es tiešām tik daudz esi sagleznojis. Arī par tiem gadiem, kas man likās galīgi tukši, vai tādi gadi, kur viena bilde tapa divus, pat trīs gadus ilgi. Bet jā, viss tagad ir savā vietā, viss sanācis kopā, un es varu teikt, ka es jūtos pilnā mērā gandarīts. Imanta Lancmaņa izstāde Rundāles pils muzejā būs apskatāma no 25.maija līdz 31.augustam. Bet par to, kā pašlaik klājas Rundāles pils muzejam ārpus šīs izstādes, plašāku sarunu ar direktori Lauru Lūsi dzirdēsiet nākammēnes, kad tuvosies Rundāles pils dārza svētki.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa Reizēm man ir vēlme paskatīties kādu no "Midsomeras slepkavībām". Vienā no filmām, kas risinājās angļu teātrī amatierizrādes laikā, skatuves aizkulisēs pamanu personāžu, kurš ik pa brīdim, neizlaižot no rokām adīkli, ielūkojas lugas eksemplārā. Tas ir izrāžu vadītājs. Tā šo amatu dēvē Latvijā. Angliski runājošajās zemēs viņu sauc par "stage manager", savukārt vācieši pārliecinoši pieturas pie stingrā "Inspizient". Mūsdienās profesionālajā teātrī paveras pavisam cita aina – izrāžuu vadītājs ir koncentrējies amata lietpratējs, kurš, aprīkojies ar dažādām saziņas ierīcēm, gatavs lidojumam izrādes garumā, gandrīz vai pacelt gaisa kuģi un maigi nosēdināt! Izrāžu vadītāja darbs ir saikne starp iestudējuma māksliniecisko un tehnisko norisi. Katrā teātrī viņa pienākumi ir dažādi. Mūsu operteātrī izrāžu vadītājs pārliecinās par pilnīgu un drošu skatuves uzbūvi, kā arī par izrādē iesaistīto klātbūtni, informē dalībniekus un organizē izrādes gaitu. Pats svarīgākais uzdevums ir precīzi novadīt visus tehniskos procesus, vadoties pēc klavierizvilkumā ieliktajām atzīmēm, tā, kā iecerējis režisors vai horeogrāfs. Latvijā šo amatu apgūst prakses ceļā, savukārt Lielbritānijā un citviet pasaulē – īpašās Drāmas skolās. Operas un baleta teātrī izrāžu vadītājam ir muzikālā izglītība, jo jālasa notis. Piemēram, mana kolēģe Gundega Maizīte ir diplomēta muzikoloģe, es pati esmu beigusi Liepājas mūzikas vidusskolas klavieru nodaļu, pēc tam apgūstot režijas mākslu Latvijas Valsts konservatorijā. Mums ir jāstrādā ne tikai ar orķestra partitūrām, bet arī ar komponista roku rakstītu nošu materiālu, ar lielu bijību izpētot gan labojumus, gan remarkas. Mūzikā "jāiesēdina" ne tikai dažādi skaņu efekti, bet arī muzikālas fonogrammas, pat atsevišķi instrumenti vai solistu balsis. Priekškara muzikāla atvēršana un aizvēršana ir iekļaujama izrāžu vadītāju mūžizglītības sarakstā. Te jāpiemin mūsu opernama priekškaru meistars, "Aldara" balvas laureāts, orķestra mūziķis un izrāžu vadītājs Andris Dalbiņš. Dodoties viesizrādēs uz Itāliju, kur vēsturiskajos teātros priekškara vēršana vēl notiek manuāli – ar virves palīdzību, var atviegloti uzelpot, atliek vien bilst vietējiem meistariem: tagad lūdzu "allegro" vai "andante". Mūsu darbs ir īsta stresa noturības pārbaude. Ja izrāde novirzījusies no maršruta, jāspēj tā "iegriezt" pareizajā trajektorijā. Te palīgā tad traucas teju viss teātris. Kolēģu atsaucība, pieredze, zināšanas ir neatsveramas. Kā gan izskanētu "Traviatas" izrāde, ja diriģents Farhads Stade laicīgi nebūtu izdzirdējis izrāžu vadītāja izmisuma pilno balsi, saucot Violetu – Kristīni Gailīti, kura ģērbtuvē, kolēģes nejauši ieslēgta, prāto, kā aizkļūt līdz skatuvei? Radoša pieeja problēmsituācijām vienmēr bijusi lielā cieņā. Izrādē "Džanni Skiki" uz skatuves nolūst atzveltnes krēsla kāja. Galvenajam varonim, tur sēžot, svarīga mizanscēna. Izrāžu vadītājs, pieplacis dekorācijām, lūdz citam solistam krēslu "salabot|, izmantojot scenogrāfijā iekļautās grāmatu kaudzes. Izrādes laikā dažkārt nākas aizrāpot līdz videoprojektora slēdzim, jo kāds to nejauši atvienojis, bet jaunais kolēģis darbā ieradies žilbinoši baltā kreklā. Tieši tāpēc izrāžu vadītājiem garderobē dominē tumšas krāsas apģērbs. No scenogrāfijas viedokļa raugoties, izrādes mūsdienās ir kļuvušas sarežģītas. Iestudējuma laikā uz skatuves gan pamanāmas, gan neredzamas risinās neskaitāmas dekorāciju pārbūves, kuras jāveic īsā laikā. Izrāžu vadītājs kopā ar savu tehnisko komandu izdarīs visu, lai skatītājiem dāvātu mākslas brīnuma sajūtu. Un tieši tāpēc Dmitrijs Hvorostovskis pēc tehniski sarežģītās "Jevgēņija Oņegina" izrādes Londonas "Covent Garden" saņemt aplausus uz skatuves aicināja izrāžu vadītāju.

Starpstāvoklis starp miegu un nomodu  ir mākslinieces Paulas Zvanes uzmanības lokā. Viņas darbos apvienojas eksperimentāli materiālu meklējumi, starpstāvokļi starp zināmo un svešādo un vēlme izaicināt tēlniecības robežas. Par izstādi „Neredzams”, kas pērn bija skatāma galerijā "LOOK!", Paula Zvane nokļuvusi Purvīša balvas finālistos. Paula Zvane  ir māksliniece, kas dzīvo  un strādā Londonā. Studējusi glezniecību, performanci un tēlniecību Latvijā, Islandē un Apvienotajā Karalistē, piedalījusies daudzos mākslas projektos, rezidencēs un izstādēs. Savos darbos apvieno un pārveido dabas formas un veidolus, lai rastu saikni un kopīgu valodu starp savstarpēji svešām sugām un vēstījumiem. Viņa strādā ar plašu materiālu spektru – metālu, augu šķiedrām, kažokādām, tējas sēni, radot radījumus, kas nepieder nevienai konkrētai sugai. Par to varējām pārliecināties izstādē „Neredzams” galerijā „LOOK!” 2024.gada februārī, kurā kā skatītāji tikām ievilkti sirreālā vidē ar vienlaikus gan pievilcīgiem, gan biedējošiem objektiem.   Purvīša balvas ieguvēju noteiks starptautiska žūrija un uzvarētāju paziņos šajā piektdienā, 23. maijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Galvenajā ēkā, kur arī aplūkojama finālistu izstāde. Bet visu finālistu stāstus varat meklēt Latvijas Radio mājaslapā pie raidījuma Kultūras rondo, un portālā LSM.lv.     

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Baumaņu Kārlis (1835–1905) nācis no daudzbērnu ģimenes. Bijušā Limbažu valsts ģimnāzijas direktora Ādama Reimaņa (1868–1943) 1935. gadā sarakstītajā Baumaņu Kārļa biogrāfijā teikts, ka viņa tēvam, drēbniekam Jēkabam Baumanim (1797–1870) un mātei, moderei Annai Baumanei (dz. Feldmane, 1804–1871) bijuši 12 bērni – 8 dēli un 4 meitas, no kuriem divas meitas un dēls miruši agri. Baumaņi jau vairākās paaudzēs bijuši amatnieki – arī dzimtas uzvārds iedots pēc vectēva Teņa (1770–1823) nodarbošanās, kurš bijis namdaris, tikai vāciskots par Baumann. Baumaņu Kārlis ģimenē bijis 9. bērns, un, atšķirībā no pārējiem, kuri apguvuši skrodera, kurpnieka, galdnieka vai maiznieka amatus, viņš jau kopš bērnības interesējies tikai par grāmatām un daiļajām mākslām. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī divi viņa vecākie brāļi Tenis (1823 –?) un Mārtiņš (1830–?) kādu laiku bijuši profesionālu gleznotāju mācekļi. Abu vecāko brāļu iespaidā arī Kārlis jau kā mazs zēns izmēģinājis roku gan zīmēšanā, gan gleznošanā – tas viņam labi padevies. Apkārtējā daba un cilvēki devuši iedvesmu dažādiem sižetiem, nelielām skicēm, zīmējumiem, vinjetēm vai izdomātiem plāniem. Par papīra “apķēpāšanu” viņš ne reizi vien iemantojis vecāko brāļu dusmas un rāšanos. Arī skolās un vēlāk Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Kārļa daiļdarbi izpelnījušies visaugstāko novērtējumu. 1953. gada 24. februārī viņš savā dienasgrāmatā  raksta: “Uzcītīgi strādāju pie zīmējumiem. Gleznu “Daugmales ūdensdzirnavas” nosūtīju Šarlotei.” Var teikt, ka zīmēšana zēnam sākumā bijusi pat stiprāka aizraušanās par mūziku un palikusi mīļa nodarbe līdz pat mūža beigām. Kā izpētījusi mūzikas vēsturniece Zane Gailīte (1952–2019), jauneklis šajā mākslā ievingrinājies tik labi, ka vēlāk “pieaugušos gados nereti ar to nopelnījis, skicējot plānus, nelielas ainavas, arī portretus” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: ZvaigzneABC, 2015, 29. lpp.). Pēc pieprasījuma var spriest, ka cilvēkiem viņa darbi patikuši. Protams, par profesionālu mākslinieku Baumaņu Kārli nevar saukt, bet tomēr ļoti noderīga bijusi saņemtā atlīdzība naudā vai graudā. Nelielas portretskices un glezniņas Baumaņu Kārlis kā jauku piemiņas lietu dāvinājis draugiem un paziņām jubilejās, par ko liecina viņa ieraksti piezīmju blociņos. Līdz mūsu dienām gandrīz nekas no tā visa nav saglabājies, ja neskaita skolas gadu burtnīciņu no 12 gadu vecuma ar smalki izzīmētiem ēku un baznīcu siluetiem, kas glabājas Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Arī savā pedagoģiskajā darbā viņš mācījis kaligrāfiju un zīmēšanu un ir saglabājušies vairāki viņa audzēkņu darbi. Baumaņu Kārlis kā satīriskā almanaha “Dunduri” līdzstrādnieks un izdevējs (kopā ar Pēteri Gūtmani (1848–1916) un Ausekli (dz. Miķelis Krogzemis, 1850–1879)), bijis arī tā ilustrators – karikatūrists. Viņš zīmējis titullapas saviem dziesmu krājumiem, piemēram, Kronvalda Ata piemiņai veltītajam četru dziesmu krājumam “Mortuos plango” (“Mirušo apraudu”).  Dziesmu krājuma “Līgo” titullapā ir Jurgensa litografēts Baumaņu Kārļa zīmējums – Vaidelotis ar ozola zaru rokā, ziedojot Līgo dievībai. Pašus no Pēterburgas atvestos krājumus kurā ietverta arī  patriotiskā dziesma “Dievs, svētī Latviju” (vēlākā Latvijas Valsts himna), toreizējais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations (Пётр Романович Багратион, 1818—1876) deva rīkojumu konfiscēt un turpat ostā sadedzināt. Saglabājušies tikai daži eksemplāri un viens no tiem ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Nav zināms, kā tas paglābies no iznīcības, bet kā liecība šim notikumam, uz tā redzamas degšanas pēdas. Pastāv versija par komponista iespējamo līdzdalību arī Līgo karoga tapšanā Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, jo abos izmantots līdzīgs Vaideloša motīvs. Tomēr “karoga un dziesmu krājuma ienākšana publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga”. Lai nu kā, bet šis jautājums vēl līdz galam nav noskaidrots.  

Muzeju nakts tēma šogad ir „mūsu vērtību stāsti”. Kultūras rondo iepazīstinām ar muzeju piedāvājumu, izvēloties nozīmīgākās vērtības no saviem krājumiem. Stāsta Starptautiskās Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas (ICOM Latvija) valdes pārstāve, Jāņa Akuratera muzeja vadītāja Maira Valtere un LNMM Komunikācijas daļas vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Annija Sauka. Par to, kas notiek mūsu attālākajos reģionos – sazināmies ar Valkas un Augšdaugavas novada pārstāvjiem. Stāsta Kristīne Saulīte no Augšdaugavas kultūras un tūrisma pārvaldes un Ligita Druviņa no Valkas novadpētniecības muzeja. Sestdien, 17. maijā, vairāk nekā 245 Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas aicinās apmeklētājus izbaudīt Muzeju nakti. Šis ir jau 21. gads, kad Latvijas muzeji piedalās starptautiskajā akcijā, piedāvājot gan bez maksas apmeklēt ekspozīcijas un izstādes, gan iesaistīties īpaši šim vakaram sagatavotās norisēs. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma – mūsu vērtību stāsti – izvēlēta, aicinot gan valsts, pašvaldību un privātos muzejus, gan citus sabiedriskās dzīves organizatorus akcentēt savos krājumos esošās nozīmīgākās vērtības, vēstīt par tām sabiedrībai. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties šeit.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā Tomu Ķikutu.  

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne Vēstures avotos bieži pieminētais 1677. gada ugunsgrēks nopostīja lielu daļu iekšpilsētas – nodega Sv. Jāņa un Sv. Pētera baznīca, gandrīz visas Grēcinieku, Peldu un Audēju ielas ēkas, arī puse Mārstaļu ielas māju. Līdzās atradās 17. gs. otrajā pusē celtas, taču 18. gs. gaitā pārveidotas ēkas – Reiterna nams Mārstaļu ielā 2, ēka Mārstaļu ielā 4, kuru pēc Paula Kampes leksikona datiem pilsētas mūrniekmeistars Heinrihs Henike 1686. gadā bija uzcēlis birģermeistaram Hermanim Samsonam, kā arī ēka Mārstaļu ielā 6, kur vērojamas stilistiskas transformācijas vēlāku pārveidojumu rezultātā.  1823. gada Vecrīgas fasāžu notikumos fiksēti atsevišķi ielu posmi, kuros jaunā tipa nami bijuši lielākā koncentrācijā: Svērtuves ielā pie Rātslaukuma, Mārstaļu, Grēcinieku, Audēju, Tirgoņu un Lielajā Mūku ielā (Doma laukumā) pretī Rīgas Doma baznīcai. Senākās ziņas par ēku Mārstaļu ielā 6, kur šobrīd mājvietu guvis Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs, attiecināmas uz 16. gadsimtu. No senākajiem būvvēstures periodiem saglabājušies atsevišķu sienu un ēku fragmenti, kas ir redzami pagrabā, bēniņu stāvā un pagalma korpusā. Poļu restauratoru darbības laikā 20. gs. 80. gados ēkas pagrabā tika atklāta senāka struktūra – gotikas laika apbūves daļas: 15. un 16. gs. gaismas nišas, dažādu 17.–19. gs. pārsegumu liecības, kā arī pašreizējais pārsegums – ar 1905./1906. gadu datētas mūrētas ķieģeļu segmentveida velves. Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē.    

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas kandidātus, kuru darbi pašlaik skatāmi izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Iepazīstam mākslinieci Elzu Sīli un uzklausām viņas stāstu par izstādi "Zaķīšu pirtiņa". Elza Sīle pārstāv pasaules pieredzi elpojošo trīsdesmitgadnieku paaudzi Latvijas mākslā. Absolvējusi glezniecības nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, dzīvojusi Oslo, vēlāk studējusi un astoņus gadus dzīvojusi Šveicē, papildinoties dažādās pasaules mākslinieku rezidencēs un izstādot darbus Francijā, ASV, Japānā, Šveicē, Puertoriko un citur. Pašlaik dzīvi dala starp Cīrihi un Rīgu. Savos darbos Elza Sīle izmanto ļoti dažādus medijus, un tos varēja vērot arī līdz šim plašākajā māksinieces personālizstādē Latvijā „Zaķīšu pirtiņa”, kas pērnruden bija skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā.

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un dalība Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri, kā arī mākslas dzīves apskatnieki. Kā citādi lai es zinātu, ko noteikti apskatīt, kad man galīgi nav laika mākslai? Arterritory.com ir svarīgs un ilgspēlējošs mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrs. Tas dibināts 2011. gadā, un šobrīd ir vienīgais specializētais vizuālās mākslas medijs Latvijā. "Arterritory" uzmanības lokā ir Baltijas, Ziemeļvalstu un Centrāleiropas mākslas procesi un to izpausmes citur pasaulē. Portāls nodrošina saturu gan latviski, gan angliski. Būtiski uzsvērt, ka saturs netiek tulkots automātiski. Saturiskā koncepcija katrai valodas redakcijai tiek veidota īpaši. "Arterritory" veidotāju uzskatā māksla ir nacionālās identitātes un saziņas instruments. Viņu mērķis ir informācijas maksimāla pieejamība, katru nedēļu veidojot aktuālo Latvijas mākslas notikumu ziņu apskatu. Ik pirmdienu portālā lasāma rubrika "Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā" par mākslas jaunumiem. "Arterritory" arhīvs pierādījis sevi arī kā māksas izglītības instrumentu. Tā veidotājas ir pārliecinātas, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tādēļ portālā var gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām. Manu interesi piesaistīja krievu valodas sadaļa. Tās saturs vairs netiek papildināts kara dēļ, bet arhīvs ir saglabājies un tajā (īpaši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) atrodami arī diezgan daudzi mākslinieciskās pretošanās piemēri no okupētās Krimas, Gruzijas kā arī pašas agresorvalsts, par kuriem citādi nebūtu uzzinājis. Līdzās darbībai interneta vidē "Arterritory.com" izdod arī drukātus izdevumus un nodarbojas ar izstāžu darbību. Tā vadītājas Una Meistere un Daiga Rudzāte regulāri uzņemas kuratoru lomu gan "Arterritory", gan sadarbības partneru projektos. Šobrīd, piemēram, ir skatāma viņu veidotā Bernāra Venē gleznu izstāde Mākslas muzejā "Rīgas birža", Purvīša balvas finālistu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Miervalža Poļa darbu izstāde "Egocentriķa ceļojumi" mākslas telpā "Ola". Viņu kontā ir arī trīs Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljoni. Visai iespaidīgi pāris cilvēku komandai, kas mitinās vienā īrētā, ar mākslu un grāmatām piekrautā istabā. Pastāvīgas izstāžu telpas vietā izveidota galerija-klejotāja, kas piedāvā iespēju ne tikai iepazīt daudzveidīgu mākslu, bet arī nokļūt dažādās privātās telpās, kuras parasti nav atvērtas svešiniekiem. Man šis risinājums šķiet simpātisks, jo arī savas izstāžu gaitas sāku, apgūstot ar mākslu nesaistītas telpas. Man vienmēr interesē arī tas, kas sakāms pašiem māksliniekiem. No vienas puses uzskatu, ka visam jābūt pietiekami skaidram, apskatot darbus, tomēr bieži vien ir aizraujoši uzzināt darbu tapšanas aizkulises. Sarunas ar māksliniekiem var atrast daudzviet tīmeklī, varbūt tāpēc "Arterritory" šim žanram piepulcējis interesantu variāciju – sarunas ar kolekcionāriem. Tā ir atsevišķa nodaļa portālā un tajā rodama atbilde arī uz šī stāsta sākumā uzdoto jautājumu. Beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē apgalvo, ka "māksla ir vislabākā pretnovecošanas terapija". Droši vien neko citu jūs arī negaidījāt, bet tomēr jauki, vai ne? Iekārtojot viņas kolekcijas izstādi Rīgā, man laimējās ar viņu iepazīties, un, ja tiešām pie vainas ir māksla, tad tai ir milzu spēks. Tādēļ skatīsimies mākslu, lasīsim par to un dzīvosim mūžīgi! Vai vismaz ilgi un radoši.  

11. maijā pirmo reizi vēsturē Rīgā muzicēja viens no vecākajiem un slavenākajiem ASV simfoniskajiem orķestriem – Bostonas Simfoniskais orķestris, kuru jau 11. sezonu diriģē latvietis Andris Nelsons. Orķestris ir devies Eiropas tūrē ar komponistam Dmitrijam Šostakovičam veltītu programmu – šogad aprit 50 gadi kopš viņa nāves. Par to, kāpēc Rīgas iekļaušana šajā tūrē ir īpašs notikums un kā vakar izvērtās pirmais no abiem koncertiem Latvijas Nacionālajā operā saruna ar muzikoloģi un LR3 „Klasika” direktori Gundu Vaivodi.   Vakar īsi pēc ierašanās Rīgā Andris Nelsons, Baiba Skride un Bostonas Simfoniskā orķestra vadība tikās arī ar Latvijas medijiem, un viņu teikto līdzās viedokļiem no pirmā koncerta varēsiet dzirdēt LR „Klasika” raidījumā „Pārmijas”.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa Priekškaru dēvē par teātra vizītkarti; to vērtē, salīdzina, tas saņem aplausus un atzinību. Iestudējot jaunu izrādi, skatuves meistariem pirmais no jautājumiem – kāds būs jauniestudējuma priekškars? Te paveras plašs lauks scenogrāfu idejām, inovatīva, radoša pieeja mijas ar ciešo tradīciju tvērienu. Latvijas Nacionālajai operai un baletam ir krāšņa vizītkarte – sarkanais samta priekškars. Darināts Vācijā, uzstādīts 1995. gadā. To darbina elektromotors, ātrums regulējams ar frekvenču pārveidotāju. Milzīgo priekškaru iekustina ar sviras palīdzību. Tas slīd pa vienu sliedi, piestiprināts pie daudzām vadīklām. Kopā ar oderi priekškars sver vairāk nekā septiņsimt kilogramu. Šos visus mehānismus atbildīgi piesedz arlekīns – drapērija, ko operā mīļi saucam par "mantelīti". Priekškaru vectētiņš opernamā ir ne tik bieži aplūkojamais dzelzs priekškars. Tas gan paredzēts citu, proti, ugunsdrošbas funkciju nodrošināšanai. Bet scenogrāfi ir neapturami! Desmit tonnu smagais, 1887. gadā Bolderājas mašīnfabrikā izgatavotais dzelzs priekškars joprojām kalpo kā sākumpriekškars Andra Freiberga ietērptajai izrādei "Nabuko". Pašlaik mūsu dzelzs seniors ir "uzplaucis", jo rotāts ar mākslinieka Andra Eglīša gleznojumiem, un tas vērtējams koncertu apmeklētājiem.   Priekškaru valstība ir daudzveidīga. Iestudējumos bieži izmanto iesieto melno vilnas priekškaru, ko dēvējam par starppriekškaru, izmanto arī video ekrānu, gleznotus un drukātus audeklus, pat vienkāršu tillu. Neaizmirstams bija darbs pie scenogrāfes Ievas Jurjānes iecerētā tautiskā priekškara operai "Vilkaču mantiniece". Tas tika veidots no 136 desmit metru garām sašūtām slejām, austs uz dekoratoru izgatavotām 12 metru platām "dzīvajām"' stellēm. Neskaitāmas krāsu upes daiļoja darbnīcas grīdu! Bet nu ielūkosimies noslēpumu sadaļā. Scenogrāfa Jura Salmaņa gleznotajā vēsturiskā priekškara kopijā ir iestrādāts mazs "lūramcaurumiņš" – actiņa, lai redzētu, kā pildās skatītāju sēdvietas. Kuriozas situācijas opernamā saistās ar priekškaru atvēršanu. Lietuviešu režisora Gintara Varnas iestudētajā operā "Masku balle" veram vaļā sarkano samta priekškaru, bet tas niķojas un neveras ne lūdzams. Izrāžu vadītājs kopā ar skatuves puišiem, pieliekot lielu spēku, manuāli lēnām ver vaļā sarkano spītnieku. Liels pārsteigums, ieraugot, ka atvērusies vien kreisā skatuves puse. Komanda pieliek spēkus, lai atvērtu arī labo pusi, un – kāda necerēta veiksme! – tas izdodas tieši tajā brīdi, kad sākas nākošās ainas mūzika un darība. Tovakar no publikas puses atvējoja smalki mājieni – cik ģeniāls interpretējums ar to priekškaru… Savukārt Andreja Žagara režisētās "Karmenas" pirmizrādē, kad titullomā debitēja Elīna Garača, skatuves iekārtu kompjūters pēkšņi "atteicās" pacelt Kubas karoga krāsās veidoto priekškaru. Spoži izskanēja operas ievadmūzika, ko diriģēja Karels Marks Šišons. Liels bija maestro samulsums, paveroties uz skatuves pusi – Moraless un vīru koris nebija uz tās ieraugāmi. Diriģents apstādināja mūziku un devās uz aizkulisēm. Izeja tika rasta pāris minūtēs, aizverot samta priekškaru un atsienot no stangas izrādes orģinālpriekškaru. Tikmēr operas direktors Andrejs Žagars izklaidēja publiku ar ieturētu atvainošanās runu. Izrādi atsākot, viss noritēja gludi un paredzami, vien izsietais orģinālpriekškars, maliņā saritināts, skumji gaidīja savu zvaigžņu stundu.  

Rīgas Domā 8. maijā izskanēs XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena "Kara rekviēms", kura atskaņojumā, kas veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, Hermaņa Brauna fonda aicināti, piedalīsies 170 dalībnieki. Poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā muzicēs Valsts akadēmiskais koris "Latvija", zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un izcili solisti: soprāns Inga Kalna, Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds un britu tenors Alans Kleitons, kurš 2024. gadā piedalījās "Kara rekviēma" atskaņojumā festivālā BBC Proms Londonā ar diriģentu Antonio Papano. Sarunā ar Dāvi Eņģeli Alans Kleitons stāsta par savu iepazīšanos ar Britena "Kara rekviēmu", šī darba aktualitāti un vēstījuma spēku. Runājam par operiskumu Britena rekviēmā, ietekmēm no Britena agrākiem skaņdarbiem. Sarunas noslēgumā - arī par Alana Kleitona sezonas plāniem: Stravinskis Zalcburgā, Britens Frankfurtē un Londonā. Alans Kleitons: Tas ir apjomīgs, bet brīnišķīgs skaņdarbs. Kā zēns visai daudz dziedāju Britena garīgo mūziku, tā iepazinu viņu kā komponistu. Ar šo skaņdarbu iepazinos, to atskaņojot Austrālijā pirms apmēram 20 gadiem. Šis ir ļoti operisks skaņdarbs - mūzika ir masīva. Man šķiet, komponists šajā skaņdarbā izjūt tādu brīvību, kādu varbūt nevar sasniegt operās. Britens vairāk rakstījis maza apjoma skaņdarbus pēckara iespaidā 40.-50. gadu Lielbritānijā. Daudzas no viņa operām ir kameroperas, tās nebija tik apjomīgas kā šis skaņdarbs. Šī bija iespēja viņam eksplodēt. "Kara rekviēms" ir emocionāli intensīvs skaņdarbs, kurš dod iespēju parādīt daudz vokālo krāsu, daudz psiholoģisku aspektu, par kuriem domāt.

Kultūras rondo turpinām tuvāk iepazīties ar Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistiem, kuru darbi pašlaik apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vienu no viņiem maija beigās starptautiska žūrija izraudzīsies par pēdējās Purvīša balvas ieguvēju. Iepriekš raidījumos jau esam dzirdējuši stāstus par Luīzes Rukšānes, Romāna Korovina, Ievas Kraules-Kūnas, kā arī Ingas Melderes un Luīzes Nešbertes darbiem, attiecībām ar skatītājiem un pasauli, bet šodien tiekamies ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. Indriķis Ģelzis ir spilgts vārds latviešu laikmetīgajā mākslā. Nācis no pazīstamas mākslinieku dzimtas, studējis gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Ģentes Augstākajā mākslu institūtā un pēdējos 15 gadus aktīvi veidojis karjeru starptautiskā mērogā ar vairākiem desmitiem personālizstāžu un grupu izstāžu. Savu ceļu viņš sāka videomākslinieks, bet vēlāk mērķtiecīgi pievērsās abstraktajai tēlniecībai, un šodien Ģelža pamata mākslas valoda ir objekti un instalācijas. Ilgāku laiku dzīvojis ārpus Latvijas – Beļģijā un Ņujorkā -, bet nu jau vairākus gadus viņa studija ir Latvijā. Purvīša balvai Indriķis Ģelzis nominēts par izstādi „Ūdeņaina dienas actiņa” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2023.gada rudenī. Interesanti, ka tagad Purvīša balvas finālistu izstādei pārradītajā izstādes versijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā viņš varējis īstenot sākotnēji iztēloto izstādes plānojumu, kur darbi skatāmi vienā telpā un izplešas vairāk uz augšu, nevis uz sāniem. 

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri un organizācijas. Trīs no šobrīd Purvīša balvas finālistu skatē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamajām izstādēm tapušas "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, to kuratore ir "Kim?" programmu direktore Zane Onckule. Daudzi manas paaudzes mākslinieki ir auguši kopā ar "Kim?", kas šogad atzīmēs gandrīz pilngadību, rīkojot festivālu "Ēdene: saldie sešpadsmit" savā nākotnes mājvietā Hanzas ielā 22. Un nu "Kim?" jau audzina jaunu, brīnišķu mākslinieku paaudzi, regulāri izsludinot pieteikšanos uz izstāžu rīkošanu. "Kim?" pirmā mītne bija baltais kubs Spīķeru kvartālā. Sākumā uzņemtais galvu reibinošais temps (pa trim jaunām izstādēm ik mēnesi) laika gaitā kļuvis skatītājiem un rīkotājiem draudzīgāks, bet apmeklējums gan toreiz, gan tagad rāda, cik ļoti Rīgai šāda institūcija ir nepieciešama. Man šķiet, "Kim?" dibinātājas Zanes Čulkstēnas radošo trakumu, dižķibeles ēnā uzsākot laikmetīgajai mākslai veltītu maratonu, labi raksturo atbilde uz manu jūsmošanu par viņas tolaik izloloto festivālu "Future shorts". Tas bija grandiozs īsfilmu, mākslas un radošas uzdzīves sajaukums. Zane atbildēja, ka tagad gribētos uztaisīt kaut ko lielu. Tas ir izdevies. 2008. gadā dibinātā mākslas centra mērķi ir veicināt jaunradi, sadarbību un laikmetīgās mākslas pieejamību. "Kim?" programmā tapušas vairāk nekā 250 izstādes, pārsniedzot miljonu apmeklējumu. Jau kopš pirmā darbības gada "Kim?" organizē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju mākslinieku izstādes. Sākumā tās notika rezidenču programmas ietvaros. Pēdējo desmitgažu laikā mākslas rezidenču kustība pasaulē ir īpaši uzplaukusi. Tā ļauj radošo profesiju pārstāvjiem uz laiku dzīvot un strādāt jaunā un tāpēc, cerams, iedvesmojošā vidē. Mākslas rezidences nes labumu gan to dalībniekiem (laiks un telpa ārpus ikdienas), gan rīkotājiem. Viesi ierodas ar savu pieredzi un skatījumu, bet dodas prom ar dziļāku izpratni par Latviju. Tik nedrošā ģeogrāfiskajā vietā un politiskajā laikā, kādā mēs dzīvojam, katrs jauns draugs ir no svara. Viens no pirmajiem "Kim?" rezidentiem, nīderlandiešu mākslinieks Bass de Būers, pat nosprauda savai turpmākajai dzīvei jaunu noteikumu – ik gadu atgriezties Rīgā. Vēl pagājušogad viņam bija lieliska izstāde "Tur" telpā. Pirms desmit gadiem "Kim?" dibināja Rezidences balvu. Tās ieguvēji devušies strādāt uz Laikmetīgās mākslas institūta "KW" rezidenci Berlīnē, "Gasworks" rezidenci Londonā, "Artport" rezidenci Telavivā un ISCP rezidenci Ņujorkā. "Kim?" atgriežas arī pie savas rezidences rīkošanas idejas. Jau šovasar Rīgā viesosies viens no pussimta pieteikumus iesniegušajiem ārvalstu māksliniekiem. Pēc divām dažādām īres mājvietām 2024. gada martā Saeimā tika pieņemts likums, kas paredz "Kim?" īpašumā nodot valsts nekustamo īpašumu Hanzas ielā 22. No 1948. gada līdz 2015. gadam ēkā atradās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikums un Rīgas Uzņēmējdarbības koledža. Pēdējo desmitgadi tā bijusi neizmantota.  Ēka pilnībā tiks atjaunota desmit gadu laikā un tur būs gan plašas izstāžu un pasākumu telpas, gan mākslinieku darbnīcas un rezidence. Atjaunošanas laikā "Kim?" turpinās savu darbību gan pašreizējās telpās Sporta ielā 2, gan ārpus tām. Piemēram, jaunākā "Kim?" iniciatīva – pirmā starptautiski vērienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijā "Riga Contemporary" – jūlija sākumā notiks "Hanzas peronā". Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma "Kas ir māksla?", atbildes meklēšana joprojām ir "Kim?" centrālais uzdevums. Pie reizes tas ir šī mākslas centra nosaukums: "Kas ir māksla?", saīsinājumā – "Kim?"

Ķirbīši, kabacīši, rūcoši māla objekti un mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas stāsts izstādē „Rīmas”, kas aplūkojama Purvīša balvas finālistu izstādē. Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Ieva Kraule-Kūna Purvīša balvas finālistu vidū ir otro reizi - pirms četriem gadiem balvai bija nominēts kopdarbs ar mākslinieci Elīnu Vītolu, bet šoreiz ekspertu komisija finālam izraudzījusies viņas personālizstādi "Rīma" galerijā "427". Viņa ir arī viena no šīs galerijas dibinātājām, vairākus gadus vadījusi arī galeriju "Low". Ieva Kraule-Kūna ir studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un maģistra grādu ieguvusi Sandberga institūtā Amsterdamā. Jau vairāk nekā 10 gadu viņa aktīvi piedalās un veido izstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Savā mākslinieciskajā praksē galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem. Šajā ierakstā daži amizanti izstādes "Rīma" objektu stāsti.

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Turpinām iepazīt šā gada Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus, kuru darbi līdz 8.jūnijam skatāmi vienkop Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. Šodien fokusā: Romāns Korovins un viņa izstāde „Nomirsim kopā”. Mākslinieks Romans Korovins Latvijas mākslas ainavā sevi pieteica pagājušā gadsimta 90. gados. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, bet mākslā strādā ar fotogrāfiju, zīmējumu, instalācijām un glezniecību. Purvīša balvai ir bijis nominēts vairākkārt, šajā reizē par personālizstādi "Nomirsim kopā", kas bija aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī 2024. gada pavasarī. Izstādes centrā bija iedomāts pāris, kas mūžu nodzīvojuši kopā un kopā arī nomiruši, atstājot skatītājiem atšķirīgas atmiņas par kopā piedzīvoto. Par izstādi stāsta tās kuratore Iliana Veinberga.

Vairākas desmitgades 20. gadsimtā Latvijas piekraste daudzās vietās bija slēgta cilvēku acīm. Kāda bija Baltijas jūras piekraste padomju periodā? Kā tur sadzīvoja zvejnieki, atpūtnieki, padomju militārās struktūras un daba? Kāda bija dabas daudzveidība laikā, kad vairākas vietas Latvijas piejūras teritorijās apmeklētājiem bija liegtas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un meklēšanas savienības "Leģenda" pārstāvis Viktors Duks. Atmiņas dalās kino režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura bērnību pavadīja Alsungā un par to arī savulaik stāstīts Ilzes veidotajā animācijas filmā “Mans mīļākais karš”.  

Meži, purvi, jūras piekraste un lauki... Latvijas ainavas ir tik dažādas! Gan tuvas un pazīstamas, gan zudušas un tādas, kas par sevi liecina vairs tikai senās fotogrāfijās. Zīmīgākās ainavas savulaik pat iekļautas Latvijas kultūras kanonā, taču arī tās pamazām piedzīvo pārmaiņas. Kā mūsu saimniekošana ir mainījusi Latvijas ainavu un kādus skatus Latvijas laukos un pilsētās mēs vairs neredzēsim? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfs, Latvijas Universitātes profesors Oļģerts Nikodemus un bibliotekāre, Latvijas Nacionālās bibliotēkas porjekta "Zudusī Latvija" vadītāja Ginta Zalcmane.   Neparasta ar ainavām saistīta profesija - lokāciju skauts Latvijā salīdzinoši nelielā attālumā var atrast filmēšanai derīgas vietas - vecpilsētu, jūru, laukus un padomju mantojumu vairāku pilsētu arhitektūrā, stāsta filmēšanas vietu administratore Ieva Eihe. Iztaujājam viņu par ainaviskākajām kino vietām, kā arī uzzinām, kāpēc Zirgu iela Vecrīgā ir visvairāk filmētā vieta un kā kino vajadzībām  izrīkojas ar elektrības stabiem, stikla pakešu logiem un siena ruļļiem.  

Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Austrumu slimnīca tuvākajā laikā izziņos iepirkuma uzvarētāji, paredzams, ka Infekciju slimnīcas būvniecība tiks uzsākta šogad. Latvijas Kara muzejs atklāj jaunu pastāvīgu ekspozīciju par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku attīstību. Saeima konceptuāli atbalsta atteikšanos no obligātās OCTA satiksmē neizmantotiem auto. Saeimā vērtēs iespēju aizliegt pasažieru pārvadājumus uz agresorvalstīm

Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis. "Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs,  tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība." Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem".  Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai. "Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns. Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem. Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos. Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā. "Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns. Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.    

Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters. Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās? Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Latvijas  teritorijā senāk ļaudis dzīvojuši vienkopus vai atsevišķi, skaidro vēsturnieks Latvijas Universitātes docents un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Skatot senās mērvienības, rakstītos avotos ir uziets tāds apzīmējums, kā „suņa rējiena attālums”, kas ietvēris 3-4 kilometrus, kuru robežās var dzirdēt  vienas sētas suni rejam – tā skaidro Mārtiņš Mintaurs. Tātad, no vienas puses, latvietis ir viensētnieks un to pierāda šodien etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā  apkopotās  senās celtnes, no otras puses, mūsu senči dzīvojuši arī ciemos jeb kopus esošās mājās. Un abu šo  mītņu izvietojumam ir bijis vairāk praktisks raksturs, ne tāpēc, ka tāda ir latvieša daba. Vēl arī īss skaidrojums, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenu. Tā kā nesen bija Valentīna diena un arī raidījumā daudz runājam par savstarpējām attiecībām, tostarp arī par romantiku, intersējamies, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenus un kāpēc Latvijā mēs tos velkam biežāk uz labās rokas pirksta, un vēl uz ceturtā pirksta, ko dēvē arī par zeltnesi. Interesanti, ka dažādās pasaules kultūrās cilvēki gredzenu vietā ietetovē īpašas zīmes, kas apliecina piederību partnerim un ģimeņu apvienošanai, piemēram, maoru kultūrā. Bet kāpēc rietumu kultūrā to apliecina gredzeni, skaidro etiķetes un protokola konsultante Aija Strautmane.  

Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas.  Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē. Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas.  Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē. Senie alfabēti Nesen arheologi ir uzgājuši šobrīd senāko alfabētu – Sīrijas ziemeļos uz nelielas māla plāksnītes atrasts zīmju raksts, kas  tapis pirms aptuveni četriem ar pusi tūkstošiem gadu. Par to, kā  veidojušies senie alfabēti – feniķiešu, grieķu un romiešu – un kā cilvēki tolaik ir sapratušies, lietojot šos agrīnos burtu rakstus, stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas profesore Ilze Rūmniece. Līdz šim par senāko alfabētu jeb zīmju rakstu, kur noteiktu skaņu apzīmēja burts, uzskatīja feniķiešu alfabētu, bet 20024.gada nogalē ASV pētnieciskās Džona Hopkinsa universitātes arheologi publicēja rakstu par atradumu Sīrijā, proti, par pirksta lieluma cilindriskiem māla veidojumiem, uz kuriem bija ieskrāpētas zīmes, kas, kā uzskata universitātes pētnieku komanda, ir izkārtotas alfabētiskā secībā. Šie mālā iespiestie raksti tiek attiecināti četri ar pusi tūkstošu gadu senu laika posmu. Un šie arheoloģiskie atklājumi liecina, ka alfabētiskā rakstība varētu būt aptuveni 500 gadus vecāka nekā līdz šim datētais feniķiešu alfabēts, kas nāk no mūsdienu Libānas teritorijas. Tiesa gan, ja paskatās kartē, tad senās tautas un ciltis dzīvojušas ne pārāk tālu cita no citas Vidusjūras austrumos.  Lai vai kā, kamēr zinātnieki vēl tikai šifrē visus uzietos rakstus mālā, tikām aplūkojam, no kurienes nācis un kā veidojies šodien Eiropā  lietotais alfabēts. Zinātnieka grāmatu plaukts Šoreiz vēsturniece Ineta Lipša stāsta par savu izvēlēto grāmatu. Atbilstoši raidījuma tēmai arī grāmata ir par vēsturi – par to, kas vēsture ir pašlaik un to, kā pagātne un tagadne viena ar otru mijiedarbojas. Ineta Lipša ir Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece un žurnāla "Latvijas Arhīvi" atbildīgā redaktore. Viņa iesaka grāmatu "What is History, Now? How the past and present speak each other" ("Kas ir vēsture tagad?") Grāmatas redaktores Sjūzena Lipkomba (Suzannah Lipscomb) un Helena Karra (Helen Carr) ir noorganizējušas 19 vēsturnieku esejas, kas rakstītas vieglā valodā. Katrai esejai pievienota ieteicamā literatūra. Dažas tēmas, kurām veltītas esejas šajā grāmatā: kāpēc globālā vēsture ir svarīga?; kāpēc vēsture ir pelnījusi būt kino filmas? Kas ir tautas vēsture?; kā varam rakstīt impēriju vēsturi?; slavējošā atmiņa; vai mūsu emocijām ir vēsture.

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras. No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra. Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu. Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai.  Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs. Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā. Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst. Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata. Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties. Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem.

Latvijas Dabas fonds šogad par gada dzīvotni izvēlējies ļoti neparastu un tomēr tik bieži sastopamu pāreju mūsu dabā - malu. Vieta, kurā dabā satiekas divas atšķirīgas vides. Ceļmala, grāvmala, jūrmala vai mežmala. Varbūt upes mala vai dzelzceļa mala. Ekologi tās dēvē par ekotoniem. Te satiekas dažādas sugas, uzkrājas piesārņojums un nonāk arī invazīvās sugas. Par Gada dzīvotni raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta botāniķe, Latvijas Dabas fonda padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Ainārs Auniņš. Redzamākās malas mūsu ainavā ir mežmalas, kas savieno pļavas un meža dzīvotnes, ūdensmalas, kurās satiekas ūdens ekosistēma un zālājs vai krūmājs, arī ceļmalas un dzelzceļa malas. Dažām sugām malas ir mājvietas, citas to izmanto kā patvērumu, vēl citām tās ir barošanās vieta. Laukmalās, kur mazāk tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi, varam atrast krāšņās lauku nezāles – magones, rudzupuķes, tīruma zilaušus. Grāvmalās, kurās ir avoksnāji, mēdz augt bezdelīgactiņas un parastās kreimules. Malas piesaista apputeksnētājus, savukārt tie – putnus, tā veidojot ļoti aktīvu zonu, kura pozitīvi ietekmē arī līdzās esošās dzīvotnes. Malas ir īpaši nozīmīgas tiem dzīvniekiem, kuriem dzīves laikā ir nepieciešamas dažādas dzīvotnes, piemēram, ir putni, kuriem olu dēšanai vajag mitrāku vietu, bet barības meklēšanai sausu. Raidījuma ievadā Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš iepazīstina ar Metjū Stjuarta grāmatu "Galminieks un ķeceris" (Matthew Stewart. "The Courtier and the Heretic: Leibniz, Spinoza, and the Fate of God in the Modern World"). Tā vēsta par diviem zinātniekiem, kas darbojās 17. gadsimta vidū. Galminieks ir Vilhelms Leibnics, viens no matemātikas ideju pamatlicējiem, ķeceris - Benedikts Spinoza, oriģināli domājošs cilvēks, kuru jau agrā jaunībā izdzina no ebreju kopienas. Vēl arī stāsts par Gada sēni un Gada gļotsēni Gada sēne izskatās kā aplaizīta stikla karamele, bet gada gļotsēne atgādina krāsainu spageti tīklu.  Skatot šī gada  sēņu pasaules nominanti, var droši pagalvot, ka tā jau pirms tam ir uzvarējusi sēņuskaistumkonkursā vai, pareizāk sakot, krāšņumkonkursā - spīdīgu cepurīti, sākot no zaļa toņa līdz oranžam -  zaļā jeb papagaiļu stiklene ir ļoti izskatīga sēne. Latvijas Mikologu biedrība izvēlējusies zaļo stikleni par gada sēni, lai pievērstu tai sabiedrības uzmanību, izceltu bioloģiskās daudzveidības un biotopu aizsardzības nozīmi.  Zaļā (papagaiļu) stiklene ir maza, krāšņa sēne, kuru grūti sajaukt ar citu – tās koši zaļā cepurīte un kātiņš ir īsts dabas brīnums. Šī sēne aug nabadzīgās augsnēs, īpaši zālājos un parkos. Tā nav indīga, bet nav arī ēdama sīkā izmēra dēļ. Latvijā pirmo reizi pamanīta 1951. gadā Lielplatones apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs atceļojis no Moricsalas 2012. gadā. Lai gan pasaulē tā  izplatīta suga, Latvijā šī stiklene ir ļoti reti sastopama: līdz 2024. gadam zināms vien nepilns desmits atradņu. Par gada sēni stāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele. Bet režģa gļotsēne šogad ierindota kategorijā Gada gļotsēne. Jāatgādina, ka patiesībā, neraugoties uz to nosaukumu, gļotsēnes nav sēnes. Tām kopīgs ir fakts, ka gan vienas, gan otras vairojas ar sporām, taču dzīves sākumā gļotsēnes vairāk atgādina dzīvniekus, jo jēlam olas baltumam līdzīgais plazmodijs var pārvietoties, meklējot labāko barošanās vietu. Kā savulaik žurnālistiem teikusi šo organismu pētniece un popularizētāja Julita Kluša, tad tas ir vienšūņa un sēnes apvienojums.  Tātad, šī gada gļotsēņu godā tikusi režģa gļotsēne. Dabā labi pamanāma pat neiesvaidītam šo organismu pazinējam, izskatās kā plaukstas lieluma tīkls jeb režģis, savīts no vārītiem spageti, un  arī  līdzīgi kā iepriekš pieminētā zaļā stiklene, šī gļotsēnes maina krāsu savā attīstības stadijā, sākot no baltas līdz tumši sarkanbrūnai. Tad, kad šis veidojums ir nobriedis, izskatās kā sērā izmērcēti un krietni papluinīti aizkari uz satrupējušiem kokiem. Vairāk par to, kāpēc šim titulam izvēlēta režģa gļotsēne, stāsta gļotsēņu entuziaste Vija Sīmansone. Ja dabā pamanāt  minēto organismu, tad  ieteicams to apbrīnot ar acīm, nepieskaroties mīkstajam tīklojumam, bet ja pirkstiem nav miera, tad drīkst pieskarties tā  saucamajiem  aizkariem - bāli dzeltenām skrandām, kas liecina, ka režģa gļotsēne ir sasniegusi  pilnbriedu un  iestājusies sporu  attīstības stadija. Visi dabas vērotāji ir aicināti ziņot par saviem režģa gļotsēņu atradumiem portālā dabasdati.lv vai arī facebook grupā "Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem". Tāpat arī portālā dabasdati.lv mikologi gaida ziņojumus un fotoattēlus  par gada sēni - zaļo jeb papagaiļu stikleni. 

Krustpunktā Lielā intervija: Ogres novada domes izpilddirektora vietniece Dana Bārbale. Gada nogalē jau desmito gadu pēc kārtas tiesībsargs kopā ar biedrību "Apeirons" un Latvijas Nacionālo bibliotēku godināja labākās organizācijas un labākos ļaudis, kas ir ļoti daudz darījuši un ir atbalstījuši cilvēkus ar invaliditāti. Desmit gadus šis ir bijis emocionāli viens no skaistākajiem notikumiem Latvijā. Un šogad pirmo reizi konkursa vēsturē vienam cilvēkam nācās iet skatuves priekšā divas reizes pēc kārtas, lai saņemtu apbalvojumu. Tā bija Ogres novada pašvaldības izpilddirektora vietniece Dana Bārbale.  Ja ierakstām Bārbales kundzes vārdu un uzvārdu interneta meklētājā, redzam, ka vispār viņa pēdējo pāris gadu laikā presē ir pieminēta daudzkārt, bet šī pieminēšana ir bijusi pretrunīga iemeslu dēļ. Un uzreiz grūti pateikti, biežāk tās ir pozitīvas vai negatīvas publikācijas. Šķiet, pretrunīga persona.