Podcasts about latvijas nacion

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo?  "Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa. "Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš. "Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti." "Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

No 12. līdz 14. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē pirmo un vienīgo reizi būs skatāma multimediāla instalācija “Saulrieta stunda”, kas apvieno Annas Heinrihsones, MAREUNROL'S, Reiņa Sējāna un Jāņa Šipkēvica radošās prakses vienotā telpiskā pieredzē. Kultūras rondo par gaidāmo mākslas notikumu stāsta kuratore Auguste Petre un Rolands Pēterkops (MAREUNROL'S). “Saulrieta stunda” iezīmē pārejas stāvokli – brīdi starp dienas noslēgumu un nākamā cēliena sākumu. Tā ir robežzona, kurā ierastā telpas uztvere mainās: formas kļūst nenoteiktākas, gaisma pieklust, bet uzmanība saasinās. Saulriets instalācijā kļūst par metaforu pasaules trauslumam un tās nepārtrauktajai kustībai, vienlaikus pievēršoties jautājumam – ko nozīmē būt klātesošam pārejas brīdī? Ekspozīcija dekonstruētā veidā savieno visu iesaistīto autoru radošās valodas, veidojot nevis lineāru naratīvu, bet uztveres lauku, kurā skatītājs aicināts pārvietoties starp klātbūtni un atsvešinājumu, troksni un klusumu, autentisko un simulēto. Anna Heinrihsone telpā ienes meža motīvu – vienlaikus kā atspulgu un dziļuma konstrukciju. Savukārt MAREUNROL'S lielformāta skulptūras turpina mākslinieku praksē būtisko interesi par cilvēka attiecībām ar apkārtējo vidi, identitātes konstrukcijām un vizuālās uztveres nestabilitāti. Ekspozīcijā iekļauts arī video darbs “Mežs”, kas pirmoreiz tika izrādīts izstādē “Fieldwork: Invisible Exercises” (Rīgas mākslas telpa, 2023). Skaņas ainavu veido Reinis Sējāns un Jānis Šipkēvics, radot telpā vibrāciju starp trauksmi un meditāciju.

Latvijā pirmoreiz sarunās un izrādē "Vardarbības vēsture" viesojas viens no nozīmīgākajiem mūsdienu režisoriem, teātra "Berlin Schaubühne" vadītājs Tomass Ostermeiers. Viņš pieskaitāms pie Eiropas interesantākajiem režisoriem, kura izrādes joprojām ir izpārdotas un tiek izrādītas daudzviet pasaulē. Izrādi "Vardarbības vēsture" 5. un 6. jūnijā izrāda Latvijas Nacionālajā teātrī. Raidījumā skan telefonsaruna no Berlīnes ar Tomasu Ostermeijeru, kas ierakstīta vēl pirms viņa ierašanās Latvijā. Bet studijā tiekamies ar teātra kritiķi Ati Rozentālu un tulkotāju no franču valodas Agnesi Kasparovu, jo Ostermeieram blakus Ibsenam, Šekspīram un Šnicleram ļoti būtiski ir mūsdienu franču autori, arī Eduārs Luī. Bet sarunā no Berlīnes piedalās Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Sarunas ieraksta laikā viņa ir vienīgā no mums, kas redzējusi izrādi "Vardarbības vēsturi". "Vardarbības vēsture" ("Im Herzen der Gewalt") ir pasaules slavens iestudējums, kurā aktualizētas tēmas par kurām esam tik ļoti pieraduši klusēt. Izrādes pamatā ir franču rakstnieka Eduarda Lui autobiogrāfiskais romāns, kas stāsta par satricinošu un nežēlīgu vardarbību un tās radīto dziļo un nepanesamo traumu. Ostermeiera raksturīgajā stilā vardarbības tēma kļūst par intensīvu, psiholoģiski precīzu un mūsdienīgu problēmu, ar ko var saskarties ikkatrs.

Nedēļas nogalē jau 54. reizi uz tradicionālo lietišķās mākslas darinājumu gadatirgu cilvēku tūkstošus pulcēs Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Bet tā vien liekas, ka garas automašīnu rindas pie Rīgas robežas muzeja tuvumā, kas senākos laikos bija tikai jūnija gadatirgus pazīme, redzam arvien biežāk. Par to, kā šodien klājas Brīvdabas muzejam, Kultūras rondo runājam ar muzeja vadītāju Zandu Ķergalvi un Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja keramikas krājuma speciālisti Elīnu Guščiku, jo nupat muzejā atklāta izcilā keramiķa Jāņa Krieva darbnīcas simtgadei veltīta izstāde. Arī Brīvdabas muzeja gadatirgus šogad notiks keramikas zīmē. -- Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē atklāta izstāde “Uzmanīgi! Māla trauki. Jāņa Krieva keramikas darbnīcai 100”. Izstāde tapusi sadarbībā ar Tukuma muzeju un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju. Izstāde ir veltīta Jāņa Krieva keramikas darbnīcas simtgadei. Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Tukuma muzejā un Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā glabājas lielākās Tukuma keramikas kolekcijas. Izstādē kopumā būs apskatāmi vairāk nekā 450 Jāņa Krieva keramikas darbnīcas un kombināta “Māksla” Tukuma darbnīcas priekšmeti, pēc iespējas pilnīgāk atklājot to veidu, formu, glazūru un ornamentu daudzveidību. Izstādē būs eksponēta arī kafijas servīze no Latvijas Lauksaimniecības muzeja krājuma. Jāņa Krieva keramikas darbnīca darbojās līdz 1945. gadam, kad uz tās pamata tika izveidota PSRS Mākslas fonda Latvijas republikāniskās nodaļas ražošanas kombināta “Māksla” Tukuma keramikas darbnīca. Jānis Krievs līdz 1948. gadam bija arī šīs darbnīcas vadītājs, lielā mērā turpinot 20. gs. 20. – 30. gados aizsāktās keramikas tradīcijas. Izstāde “Uzmanīgi! Māla trauki. Jāņa Krieva keramikas darbnīcai 100” būs apskatāma Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē līdz 16. augustam.

Latvijas Nacionālajā operā 4. jūnijā notiks Džakomo Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējuma pirmizrāde, ar kuru sāksies šīgada Rīgas Operas festivāls. Vai esat kādreiz domājuši, kādēļ vienai no pasaulē populārākajām Džakomo Pučīni operām ir nosaukums “Bohēma”, lai gan šajā klasiskajā stāstā ir daudz nabadzības, neārstējama slimība un spēja mīlestība, ko neizbēgami pārtrauc nāve? Krāšņu dzīves svinēšanu par spīti grūtībām operas “Bohēma” jauniestudējuma centrā Latvijas Nacionālajā operā likusi režisore LAURA ar savu radošo komandu, kurā uz Rīgas operskatuves spilgti debitē pasaulē pazīstamais Latvijas tērpu dizainers Fjodors Podgornijs un Latvijas teātrī jau iepazītais franču scenogrāfs un gaismu mākslinieks Fabjēns Ledē. Kā tapis šis jauniestudējums, vaicājam režisorei LAURAI un tērpu māksliniekam Fjodoram Podgornijam.  Par jauno iestudējumu un arī Fjodora Podgornija radītajiem ekstravagantajiem tērpiem ir ko teikt arī Mimī lomas atveidotājai Ingai Šļubovskai-Kancēvičai un Mizetei – Katrīnai Paulai Felsbergai. Bet pirmizrādē galveno vīriešu lomu Rūdolfu dziedās ukraiņu tenors Dmitro Popovs, kurš tieši ar šo lomu pirms 13 gadiem ieguva starptautisku ievērību. Savukārt Šonāra lomu atveidos jaunais baritons Daniils Pogoriless. Jauniestudējuma muzikālais vadītājs ir Igaunijas Nacionālās operas galvenais diriģents Arvo Volmers (Arvo Volmer), diriģents – Kaspars Ādamsons.

Sirsnīgā un smiekliem piepildītā gaisotnē vakar, 2. jūnijā, pasniegtas Teātra dienas izcilības balvas. Latvijas teātra vidē šī balva tiek dēvēta par pašu nozīmīgāko, jo tās kandidātus vērtē un to piešķir tieši teātra profesionāļi. Par aktiermeistarību, režiju, baleta mākslu, izglītību un šogad pirmo reizi - arī par scenogrāfiju. Lilitas Bērziņas balvu saņēma Valmieras teātra aktrise Māra Mennika, kuras 23 gadu profesionālā pieredze aizvadītajās sezonās sublimējusies un atklājusies jaunā aktiermeistarības jaudā un mākslinieciskajā kvalitātē.  Harija Liepiņa balvu saņēma Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita par plašo aktiermeistarības amplitūdu galvenajās lomās un radošo briedumu spilgtās raksturotāja otrā plāna lomās pēdējo sezonu laikā. Eduarda Smiļģa balvu saņēma režisors Pēteris Krilovs par profesionāli spožo un oriģinālo Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvaja” iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī 2025. gadā.  Veras Singajevskas balvu saņēma Latvijas Leļļu teātra ilggadējā aktrise un režisore Vija Blūzma, kuras daudzu gadu laikā uzkrātā profesionālā pieredze un zināšanas, apvienotas ar mūsdienīgu un laikmetīgu pieeju bērnu teātrim, ir devušas nozīmīgu ieguldījumu šī teātra žanra attīstībā. Jēkaba Dubura balvu saņēma Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras asociētā profesore, aktiermeistarības un režijas pasniedzēja Indra Roga. Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu saņēma Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošā baleta soliste Sabīne Strokša par ieguldījumu Latvijas profesionālā baleta attīstībā.  Pirmo Andra Freiberga balvu saņēma scenogrāfe un māksliniece Monika Korpa par izcilu un smalki niansētu vizuālo redzējumu teātra mākslā, kā arī par izcilu sniegumu Eiropas opernamos. Teātra dienas izcilības balva ir Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) iedibināta tradīcija, un balvas kandidātus iesaka Latvijas profesionālie teātri, Latvijas Profesionālā baleta asociācija, Latvijas Kultūras akadēmija un LTDS.   Kā ierasts, balvas ieguvēju vārdi kļuva zināmi 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, bet balvas pasniegšanas svinīgā ceremonija allaž noris jūnija sākumā.

Varam droši teikt, ka sev tuvo Visumu pazīstam labāk nekā pasauli zem mūsu kājām. Vairāku metru dziļumā ir neparasta augu un sēņu saziņas sistēma, augsnē – vesela pasaule ar bezmugurkaulniekiem, bez kuriem nebūtu iedomājama dzīvība uz šīs planētas. Turpat – senas liecības par cilvēces un šīs planētas pirmsākumiem. Ko zinām par pasauli zem mūsu kājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas arheoloģe, pēcdoktorantūras pētniece Leidenas universitātē Dita Auziņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Lai gan Jani Rozentālu ierasts izcelt kā vienu no latviešu nacionālās kultūras pamatlicējiem un viņa veikums šajā ziņā ir neapstrīdami grandiozs, vērts atcerēties arī gleznotāja ciešās radošās saiknes ārpus tautiešu loka. Baltijas vācu sabiedrībā viņš iemantoja ne tikai savas mākslas cienītājus un darbu pasūtītājus, bet arī tuvus draugus un domubiedrus. Vislielākā nozīme šajā lokā bija draudzībai un sadarbībai ar diviem Rīgas vācu māksliniekiem – Bernhardu Borhertu (Bernhard Borchert, 1862 – pazudis 1945) un Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964). Atbilstoši viņu pašu un Rozentāla mākslas tēlu saimes raksturam Borhertu pāri var iztēloties kā jūgendstila laikmeta Rīgas faunu un nimfu. Viņu dzīves un mākslas liecības pārliecina, ka “radīšanas prieka un drosmes” pilnajā mākslas modernizācijas vilnī, kas 20. gadsimta sākumā pāršalca Baltiju, ir aplami vai pārāk vienkāršoti akcentēt pretstatu starp “jaunās zemnieciskās tautas neizšķiesto spēku krājumos” sakņotu “svaigumu, veselīgo dzīves sparu” un “vācbaltu provinciālās gurdenības gaisu”, kā to savulaik darīja mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Gan “Ievas meitas” krāšņuma un profesionālas pašcieņas vienlīdz dāsni apveltītā sieviete, gan izteiksmīgais kalsnais vīrietis, vairāku Rozentāla darbu modelis, kura veidols viesa tiklab dievišķas, kā fauniskas asociācijas, savos 20. gadsimta sākuma darbos un dzīves ainās izstrāvo neikdienišķu vitalitātes, artistiskuma un izdomas pārpilnību, kas iedvesmoja un aizrāva arī Rozentālu. Topošo latviešu mākslinieku draudzība ar Bernhardu Borhertu aizsākās kopīgo studiju laikā Pēterburgā. Būvuzņēmēja dēls, kas pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas grāmatu ziņām izrādās tieši gadu vecāks, nekā jau viņa dzīves laikā bija ierasts norādīt uzziņu literatūrā, 19. gadsimta 80. gados studēja Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, cieši draudzēdamies ar Ādamu Alksni. Borherts jau agri izkopa noslieci uz ilustratīvu sižetisku saceri par vēsturiskām, mitoloģiskām un folkloras tēmām, padarīdams to par savas turpmākās daiļrades vadlīniju. Rīgas vīntirgotāja Šveinfurta meita Eva Margarēte, sešpadsmit gadus jaunāka par topošo vīru, pēc Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling) zīmēšanas skolas pabeigšanas un skolotājas tiesību iegūšanas 19. gadsimta pēdējos gadus pavadīja Parīzē, kur skolojās privātās akadēmijās un pieredzēja 1900. gada Pasaules izstādi. 1901. gada beigās vienlaikus ar Evas Margarētes debiju Rīgas Mākslas biedrības salonā daļa jaunāko darbu bija izstādīti Minhenē, kur pirms atgriešanās dzimtenē noslēdzās viņas studiju ceļojumi. Izšķiroties par kopīgu nākotni, jauno mākslinieci fascinēja Borherta simbolistiskās fantāzijas un vilināja savam laikam drosmīgais solījums, ka viņai būs sava darbnīca un iespēja turpināt patstāvīgu gleznotājas karjeru. Pēc 1902. gadā noslēgtajām laulībām Bernhards apņemšanos pildīja, un 1904. gada presē bija lasāms: “E. M. Borhert-Šveinfurt kundze ieņem (..) tūliņ ceturto vietu aiz Purvīša, Valtera un Rozentāla. No Baltijas māksliniekiem tā ir viena starp ievērojamākiem.” (“Balss”, Nr. 29, 1904). Kad “Rūķa” mākslinieki studiju laikā un vēlāk devās uz Rīgu, daudzu ierastā apmešanās vieta bija pie Borherta Āgenskalnā, Kalnciema ielā 39. Toreizējā apbūve nav saglabājusies, taču iekšskati redzami vairākās fotogrāfijās, jo 1903.–1904. gadā Borhertu mājā pagāja arī Jaņa un Ellijas Rozentālu kopdzīves sākums līdz īpaši mākslinieka ģimenei projektētā dzīvokļa un darbnīcas pabeigšanai arhitekta Konstantīna Pēkšēna namā Alberta ielā 12. Rozentālu viesistabā tur  joprojām redzams Borherta darināts un apgleznots plauktiņš, ko viņš dāvināja jaunajam latviešu-somu pārim kāzās. Privātā krājumā saglabājies Rozentālam piederējis Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes pašportrets, un to nākamgad noteikti ieraudzīsim 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas mākslinieču darbu izstādē, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gatavo mākslas vēsturniece Baiba Vanaga. Rozentālam un Borhertam Rīgā un Jelgavā 1901. un 1902. gadā notika kopīgas personālizstādes. Savukārt Rīgas Mākslas biedrības jauno telpu atklāšanas izstādē, ar kuru 1905. gadā durvis vēra Pilsētas mākslas muzejs, izcēlās visi trīs – kā rakstīja Pāvils Gruzna, “[..] pietiek ar Borhertiem un Rozentālu. Priekš viņiem vajadzēja nodalīt sevišķas telpas. Aiz viņiem viss ēnā.” (“Dienas Lapa”, Nr. 217, 1905) Jani un Bernhardu saistīja kopīgas intereses simbolisma tēlu pasaulē, savukārt Eva Margarēte, ko Rozentāls godāja par “ģeniālo sievieti” (“Vērotājs”, Nr. 12, 1905), latviešu kolēģim bija tuvākā meklējumu biedre portreta žanrā un pagarinātu triepienu tehnikas lietojumā. Mākslinieku trijotne bija ne tikai eļļas glezniecības meistari, bet arī izsmalcināti pastelisti. Borhertu pēdas Latvijas mākslas vēsturē gaisināja gan viņu aizbraukšana no dzimtenes pēc 1919. gada sarkanā terora, gan darbu bojāeja abos pasaules karos, gan jo sevišķi gandrīz visu 20. gadsimtu caurvijušais etnocentriskais skatījums, ilgstoši izslēdzot Latvijas cittautiešu veikumu no mākslas vēstures tēmu loka. Viņu klātbūtnes atgūšanu Latvijas kultūras ainā sekmēja gan 2010. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Melngalvju namā sarīkotās Borhertu dzimtas pamatlicēju un pēcteču darbu viesizstādes, aptverot četras mākslinieku paaudzes, gan Evas Margerētes Borhertes-Šveinfurtes memuāru izdošana Vācijā. Abu veikums ir raksturots “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumā “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014), kur viņu glezniecību aplūko Eduards Kļaviņš, un vairākos kopš gadu tūkstošu mijas radītos citu Latvijas mākslas vēsturnieku pētījumos. Līdzās atsevišķiem Borhertu darbiem, kas dažādos laikos nonākuši muzejos un jau pabijuši speciālistu redzeslokā, pašlaik Andreja Upīša memoriālais muzejs restaurē un pēta savā krājumā jaunatklātu Bernharda Borherta gleznojumu, savukārt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir guvis iespēju tuvākajā laikā  papildināt kolekciju ar vienu no viņa pazīstamākajām vēsturiskajām kompozīcijām “Ordeņa bruņinieki” (1911).

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms simt gadiem grāmatā “Latvju rakstniecība portrejās” (sast. Alberts Prande, Rīga: Leta, 1926) iekļauta arī nodaļa “Literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību”, kurā mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš (1896–1991) – viens no tolaik nedaudzajiem šīs nozares profesionāļiem Latvijā – uzsvēra: “Parādoties mūsu mākslai kā tautas gara dzīves izteicējai, palēnām mostas ari latviešu mākslas kritikas pirmie pasākumi. Kritiķu speciālistu toreiz nebij un viņu lomu pa lielākai daļai bija jāuzņemas pašiem māksliniekiem. Vēl tagad, kad mākslas kritika un vēsturiski pētījumi jau sāk ievērojami kuplināties, kritiķu-teorētiķu vairums ir mākslinieki.” Apzīmējums “tolaik” te attiecas uz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta pirmajiem gadiem. Studentu pulciņa “Rūķis” lokā izveidojušos nacionālās mākslas celmlaužu paaudzē Janis Rozentāls (1866–1916) bija viens no tiem autoriem, kuru raksti ne tikai ir nozīmīgi kā individuālas radošo uzskatu liecības, bet arī mērķtiecīgi kalpoja sabiedrības izglītošanai par sava laika latviešu, Baltijas un ārzemju mākslas parādībām un personībām. Rozentāla rakstu mantojuma iepazīšanu pirms publikāciju meklējumiem pie vēsturisko žurnālu plauktiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas lasītavās vai tagad visbiežāk Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā resursā Periodika.lv interesentiem ieteicams sākt ar monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (sast. Aija Brasliņa un Laima Slava, Rīga: Neputns, 2017) bibliogrāfijā iekļauto rādītāju. Ceļvedis vajadzīgs, jo liela daļa viņa rakstu parakstīti tikai ar iniciāli R. un pirmais zināmais 1897. gada beigās Rīgas vācu avīzei Düna-Zeitung iesūtīts bez autora norādes. Šajā apskatā “Divi Baltijas mākslinieki” Rozentāls no Pēterburgas vēstīja par savu draugu Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Johana Valtera (1869–1932) diplomdarbiem Ķeizariskās mākslas akadēmijas konkursa izstādē. Toreiz godalgoto Purvīša gleznu “Pēdējie stari” pazīstam tikai pēc reprodukcijām un aprakstiem, savukārt pie Johana Valtera “Tirgus Jelgavā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā arvien nāk prātā Rozentāla trāpīgie vārdi, piesakot svaigas, modernas un vienlaikus dzimtenes vidē sakņotas mākslas dzimšanu: “Viss tur ir gaisma un dzīvība. Karstā pusdienas saule žilbinoši apstaro gan kustīgo ļaužu drūzmu gleznas vidū, gan ēkas pie tirgus laukuma un slīd pāri divām jaunām elegantām dāmām, kuras gaišos vasaras tērpos priekšplānā soļo pa trotuāru. Kopumā asprātīgi risināts, tas ir gabals no īstas un, proti, Jelgavas dzīves.” Kā lasāms vēstulēs, Rozentālam rūpēja, lai arī latviešu prese rosīgāk pievērstos jaunās tautiešu mākslas popularizēšanai. Iespēja daudz paveikt šī mērķa labā viņam radās Jāņa Veismaņa (1867–1913) vadītajā žurnālā “Vērotājs”, kas iznāca Jelgavā 1903.–1905. gadā kā “mēnešraksts sirds un prāta izglītošanai”. Šajā izdevumā pilnā mērā izpaudās Rozentāla daudzpusība, strādājot gan par žurnāla mākslinieku, kas darina tā vizuālo ietērpu un izvēlas reproducēšanai citu autoru mākslas darbus, gan redakcionāli vadot mākslas nodaļu, ko viņš lielā mērā piepildīja ar saviem rakstiem. Šajā īsajā posmā latviešu lasītāji saņēma ar iniciāli R. parakstītas Rozentāla apceres par viņa laikabiedriem – gan jau mirušajiem Ādamu Alksni (1864–1897) un Arturu Baumani (1867–1904), gan mākslas dzīvē vērienīgi darbīgajiem Vilhelmu Purvīti un Rihardu Zariņu (1869–1939). Ņemot talkā citzemju izdevumus, Rozentāls plaši rakstīja par savai un citu laikabiedru jaunradei būtiskiem ārzemju māksliniekiem – šveiciešu simbolistu Arnoldu Beklīnu (Arnold Böcklin, 1827–1901), amerikāni Džeimsu Abotu Maknīlu Vistleru (James Abbott McNeill Whistler, 1834–1903) un somu Albertu Edelfeltu (Albert Edelfelt, 1854–1905). Vairākos turpinājumos Rozentāla skatījumā atklājās somu un krievu mākslas kopaina. Atsevišķos apskatos viņš komentēja Rīgas Mākslas biedrības rīkotās izstādes tās mākslas salonā un visbeidzot 1905. gada rudenī atklātajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Šie apcerējumi nebija atturīgi un distancēti parādību vērojumi, bet ļoti līdzdalīgi un dedzīgi vēstījumi, apvienojot informatīvu bagātību ar spilgti subjektīviem vērtējumiem un retoriskiem pārspīlējumiem. Tā, piemēram, draudzīgi zobgalīgu klātbūtnes sajūtu rada apgalvojums, ka pulciņā “Rūķis” “gandrīz vienīgais rīkotājs un vadītājs” pastāvīgi bijis Rihards Zariņš – jaunāko biedru stingrais “vagars”, kas vēlējies “visus sabāzt zem vienas cepures”. Rozentāla mērķis bija uzveikt tautiešu sabiedrības kūtrumu attieksmē pret mākslu. Tūdaļ pēc “Vērotāja” gadiem, kas Rozentālam pie rakstāmgalda bija paši intensīvākie, ļoti nozīmīgs viņa teorētiskajā mantojumā ir 1906.–1907. gadā Ata Ķeniņa (1874–1961), Augusta Saulieša (1869–1933) un Rozentāla kopīgi rediģētajā žurnālā “Zalktis” divās daļās publicētais raksts “Māksla un tehnika”. Tas 2016. gadā kļuva par atslēgu Aijas Brasliņas īstenotajai mākslinieka 150 gadu jubilejas izstādes iecerei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un pilnā apjomā lasāms arī nākamajā gadā izdotajā monogrāfiskajā albumā. Formulējot savu radošo kredo, Rozentāls apliecināja, ka “būt jaunam ar katru darbu ir mākslinieka ideāls”. Turpat viņš rakstīja: “Katrai mākslai jābūt pirmā vietā iekšēja prieka un kairinājuma sajūtas izteiksmei. Katris darbs, kuram nav par pirmavotu šī stiprā prieka dziņa, var būt viss kas cits, tikai ne māksla.” Gan publicētajos rakstos, kuru klāstam turpmākajos gados latviešu un vācu laikrakstos pievienojās daži papildinājumi, gan Rozentāla piezīmēs, kas saglabātas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, spraigi atklājas vēl kāds viņa paaudzei būtisks un papildu izpēti mūsdienās pelnījis uzdevums – mākslas terminoloģijas un leksikas veidošana un iedzīvināšana latviešu valodā. Mūžam apraujoties piecdesmit gadu vecumā, Rozentāls atšķirībā no Riharda Zariņa nepieredzēja iespēju kļūt par memuāristu, taču viņš bija atstājis būtiskas rakstu liecības un atziņas par sava laika mākslu un māksliniekiem. Desmit gadus pēc gleznotāja nāves Jānis Siliņš sprieda: “Viņa rakstiem stils vietām pasmags, tiem nav veiklas uzbūves, bet te runā mākslinieka dvēseles siltums, te vērojama nopietna, R[ozentāla] un viņa laikabiedru centienus izteicoša doma.” Šī daļa Rozentāla veikumā ir pašsaprotami svarīga mākslas un estētisko ideju vēstures pētniekiem. Oriģināltekstu sniegto pieredzi iespējams papildināt, piemēram, ar Intas Pujātes (1957–2025) pētījumu par jūgendstila estētiku žurnālā “Vērotājs” no rakstu krājuma “Latvijas māksla tuvplānos” (Rīga: Neputns, 2003; pieejams LNB digitālajā kolekcijā https://gramatas.lndb.lv/) un Rozentāla uzskatiem veltīto nodaļu Stellas Pelšes grāmatā “Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940)” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2007). Viņa publikācijas varētu saistīt arī plašāku 19.–20. gadsimta mijas kultūras interesentu loku, tāpēc bagātīgajam “Rozentāla plauktam” Latvijas mākslas grāmatniecībā līdzās mākslinieka sarakstes izdevumam “Dzīves palete” (sast. Inta Pujāte un Anita Putniņa-Niedra, Rīga: Pils, 1997) droši vien būtu vērts pievienot arī rakstu antoloģiju ar plašiem komentāriem.

Latvijas Nacionālie bruņotie spēki šodien, 19. maijā, pusdienlaikā informēja par vienu Latvijā ielidojušu dronu. Turpinās valdības veidošanas sarunas. Saeimas Ārlietu komisija vērtē Latvijas uzņēmumu sadarbības ar Krieviju un Baltkrieviju mazināšanu. Prezentēts praktisks atbalsta rīks speciālistiem darbā ar bērniem, kas nosaukts par “Bērnu seksuālās uzvedības novērtēšanas luksoforu”. Situāciju Oleškos Hersonas apgabalā raksturota uz "humanitārās katastrofas sliekšņa".

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi. Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Lai izskaustu telefonu lietošanu izrāžu laikā, Dailes teātris uzsācis akciju “Teātris bez telefona”.  Šobrīd teātris šādu akciju nolēmis īstenot pirms atsevišķām repertuāra izrādēm, aicinot skatītājus, ienākot teātrī, paņemt īpašu uzlīmi, lai ieejot zālē simboliski tiktu aizlīmēta telefona kamera. Līdz ar šo uzlīmi skatītājs izrāda atbalstu mākslinieku privātumam un iestājas par brīvu, drosmīgu, atklātu teātri bez viedierīcēm. Šis Dailes teātra aicinājums pirms atsevišķām izrādēm aizlīmēt telefonu kameras burtiski uzspridzināja komentāru sadaļu soctīklos, un tas bija tieši tas, ko teātris bija gaidījis. Jo, kā sarunā atzīst Dailes teātra direktors Juris Žagars, “ir vajadzīgs skandāls, lai tevī vispār kāds sāktu klausīties”. Ideālu recepšu telefonkāres savaldīšanai kultūras pasākumos nav arī citur pasaulē, bet kas šai ziņā varētu palīdzēt celt pašu skatītāju iekšējo ētikas latiņu, par to saruna ar Juri Žagaru, Latvijas Nacionālas operas un baleta direktoru Sandi Voldiņu un teātra zinātnieci Laumu Mellēnu-Bartkeviču.

Baltijas Universitāte – fenomens pasaules vēsturē. Lai arī universitāte pastāvēja vien trīs gadus tūlīt pēc Otrā pasaules kara, tā deva iespēju jauniešiem no Baltijas valstīm iegūt augstāko izglītību. Ne mazāk svarīgs bija  emocionālais pamats: pēckara trimdas apstākļos sniegtā cerība un drošāks pamats nākotnei. Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā pašlaik skatāma izstāde “Baltijas Universitātei - 80”. Stāsts par unikālu universitāti trimdā, kas pastāvēja laikā no 1946. līdz 1949. gadam.   Baltijas Universitāte ir nozīmīgs tomēr nedaudz piemirsts fakts mūsu kultūrvēsturē, tāpēc to vērts izzināt dziļāk. Izstāde “Baltijas Universitātei - 80” Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā skatāma līdz 31. augustam.

“Rīgas filharmoniķi” – jauna, topoša kultūras kapitālsabiedrība un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra simtgade – Kultūras rondo iztaujājam LNSO valdes locekli Indru Lūkinu.  Ar vienu no gaišākajiem Ludviga van Bēthovena opusiem – viņa spožo Vijolkoncertu – un Pētera Vaska Otro simfoniju rītvakar, 14. maijā, uz savas simtās sezonas noslēguma koncertu igauņu diriģentes Kristīnas Poskas vadībā Rīgas Kongresu namā aicina Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Jubilejas sezona nav bijusi viegla – tā pavadīta pagaidu mājvietā, bez galvenā diriģenta un pastāvīga koncertmeistara, nodrošinot augsta līmeņa programmas un skanējumu ar algām mūziķiem, kas pat Baltijas valstu līmenī ir nekonkurētspējīgas. Cauri pastāvīgai izaicinājumu jūrai orķestri jau trīspadsmito gadu stūrē direktore Indra Lūkina. Tagad priekšā nākamais izaicinājums – LNSO un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” apvienošana kapitālsabiedrībā “Rīgas filharmoniķi”. Spilgtus muzikālus notikumus šajā sezonā orķestrim izdevies radīt, neskatoties uz to, ka šobrīd LNSO ir ārpus savas pastāvīgās mājvietas, jo līdzšinējā mājvieta - Lielā ģilde - joprojām ir remontā, kā arī sezona aizvadīta bez mākslinieciskā vadītāja. Raksturojot noskaņojumu kolektīvā, Indra Lūkina vērtē, ka tas ir tomēr pozitīvs. Bet vērtējot Rīgas kongresu namu, kas ir orķestra šī brīža mājvieta, viņa atzīst, ka tā ir "pārmaiņu laikos ir gana laba zāle, lai rīkotu tur koncertus". Viņa vērtē, ka mūziķi šajā zālē jūtas komfortabli, jo gan mēģinājumu gan koncerta telpas ir vienuviet. "Klausītāji arī ir pieņēmuši šo zāli kā tādu, kur tuvākos, iespējams, vēl varbūt pat pāris gadus būs koncerti," atzīst Indra Lūkina. "Tagad arī mēs, orķestris, it īpaši mūziķi, protams, arī skatītāji zālē izjūt to, kā ir spēlēt lielā telpā, kubatūra Kongresu nama zālē, kaut arī tā vēl nav piemērota kā īsta koncertzāle, ir daudz lielāka nekā, piemēram, Lielajā ģildē. Arī vietu skaits ir pāri par 900, kas ļoti priecē mūs, jo varam pārdot vairāk biļešu un cilvēki arī nāk." Plānots, ka Lielajā ģildē LNSO varēs atgriezties 2027. gada rudenī. -- Kultūras ministrija (KM) rosina apvienot Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un Valsts akadēmisko kori "Latvija", izriet no ministrijas sagatavotā rīkojuma projekta anotācijas.  Atbilstoši anotācijai, kas pieejama Tiesību aktu projektu portālā, kori "Latvija" kā mazāko kapitālsabiedrību pievienotu LNSO, un apvienotās valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību nosaukums būtu "Rīgas filharmoniķi".  Paredzēts, ka valsts līdzdalība reorganizētajā kapitālsabiedrībā tiktu saglabāta, par valsts kapitāla daļu turētāju nosakot KM. 

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere. “Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.” Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās: “Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments. Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās: “Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās. Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē. Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu. Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām. 2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi aprīļa pēdējā dienā piedzīvojis režisores Ināras Sluckas iestudējums "Intīmās dzīves", kura pamatā ir britu dramaturga sera Noela Kovarda luga ar šādu pašu nosaukumu. Teātrī norāda, ka britu kultūrā Kovarda nozīme ir tik būtiska, ka tūkstošgades mijā viņš atzīts par nozīmīgāko teātra cilvēku aiz dramaturga Viljama Šekspīra.  Jaundarba centrā ir Eliots un Amanda, kuri reiz bijuši precējušies un tagad pavada medusmēnesi ar jaunajiem dzīvesbiedriem. Sagadīšanās rezultātā viņi nonāk vienā un tajā pašā viesnīcā Franču Rivjērā. Abi nejauši satiekas un izvēlas aizbēgt, bet jaunā apņemšanās visu sākt no vietas, kurā laulība reiz bija beigusies, sagādā ne vienu vien pārbaudījumu. "Klasikas" studijā tiekamies ar iestudējuma režisori Ināru Slucku. Sarunas sākumā par ekstrēmo situāciju, kas režisori aizvedusi pie Kovarda lugas, turpinām par angļu humoru un aktieru attieksmi pret tekstu, askētismu scenogrāfijā un trāpīgo mūzikas izvēli. Izrunājam, kā prāts uztver izrādi un darbu, kas jebkurai izrādei dzimst tikai pie publikas. Savukārt sarunas otra puse veltīta Ināras Sluckas darbam operstudijā " Figaro", kur darbs ar jauniešiem sagādā patiesu gandarījumu, jo īpaši tad, kad izdodas solistos atklāt jaunas šķautnes. Iestudējuma "Intīmās dzīves" radošo komandu veido arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, tulkotājs Jānis Elsbergs, muzikālā noformējuma autors Indriķis Veitners un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomas izrādē atveido Evija Krūze, Līga Zeļģe, Ivars Kļavinskis un Ainārs Ančevskis.

Raidījums Šīs dienas acīm skan starp divām Latvijas valstiskumam svarīgām svētku dienām: piektdien bija 1. maijs, kad atzīmējām Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 106. gadadienu, savukārt rīt, 4. maijā, atzīmēsim 36. gadskārtu, kopš Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Raidījumā pieminām abus šos vēsturiskos notikumus. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Uzsākusi savu darbību 1. maijā, Satversmes sapulce deva neatkarīgajai Latvijai tās konstitucionālo ietvaru - Satversmi, kas ir spēkā joprojām. Par Satversmes sapulces vēlēšanām un tajās iesaistītajiem nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis. Gluži citas vēlēšanas gluži citos apstākļos Latvijā notika 1990. gada 18. martā. Tas, ka šajās vēlēšanās, kas notika vēl saskaņā ar toreizējiem padomju likumiem, pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie un tās idejas atbalstošie kandidāti, noteica to, ka šī likumdevēja institūcija pieņēma Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanai izšķirošo lēmumu. Par priekšvēlēšanu procesu un 4. maija deklarācijas pieņemšanas apstākļiem stāsta toreizējie Augstākās Padomes deputāti - publicists Dainis Īvāns, toreiz Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis.

Vēl tikai līdz 3. maijam Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Sniegs kūst. Japānas māksla”, ko mākslas mīļotājiem bija iespēja aplūkot kopš februāra beigām. Izstādē iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas atšķirīgos redzējumos ilustrē šo Japānai tik svarīgo gadalaiku. Pa ceļam ar "Klasiku" tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Mileri.  "Diendienā, strādājot muzejā, mēs redzam to, cik ātri cilvēki izstādi apskatās. Un arī paši pēc sevis mēs redzam, cik strauji rit mūsu dzīve. Mums ir viena stunda tam, varbūt divas stundas, lai apskatītu kaut ko citu. Un tad tu izskrien visam cauri. Bet es gribēju izstādē radīt vietu, lai mēs tomēr varam apstāties un reāli nodoties šim lēnajam vērošanas procesam. Tas, kas ir arī būtisks pavasarī. Ka mēs dzīvojam kopā ar dabas mošanos, kas arī nenotiek ātri, bet lēnām." Japāņiem ir svarīgs šis dabas vērojums, esot kopā, taču šajā ziņā saskatāmas līdzības arī ar latviešiem, Kristīne norāda. "Mums arī ir hanami, tikai mēs to tā nesaucam. Kā mēs to saucam, tas ir jāizdomā, bet, piemēram, sākas rododendru ziedēšanas laiks – mēs ejam uz parkiem skatīties rododendrus. Sāk ziedēt ceriņi – kur mēs dodamies? Uz Dobeli! Rapši, rudzupuķes... Tad mēs esam laukos un baudām ziedēšanu un to, ko mums sniedz daba."

Ceturtdien, 30. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) kopā ar solistēm – altisti Santu Vižini un čellisti Kristīni Blaumani – piedāvās ieskatīties Migela de Servantesa slavenā varoņa neparastajos piedzīvojumos caur Riharda Štrausa partitūru. Koncertā, ko varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, skanēs arī Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena simfoniskie opusi. Bet muzikālā vadība šoreiz diriģenta Aivja Gretera rokās. Sarunā ar Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini izzinām, vai viņa LNSO pēc krietna pārtraukuma jūtas kā savējā, kāda izvērtusies viņas pirmā sastapšanās mūzikā ar diriģentu Aivi Greteru, runājam arī par Variācijām kā žanru un to, cik svarīgi pirms tam iepazīties ar literāro pirmavotu. Vai Štrausa mūzikā, viņasprāt, drīzāk brauc ar zirgu un ēzeļiem vai modernu Toyota? Tāpat Santa stāsta par atrašanās vietu orķestrī, visu koncerta programmu kopumā, arī par latviešu mūzikas vēsmām Amsterdamā un savu sapni nākotnē nospēlēt Pētera Vaska Alta koncertu. Sarunas noslēgumā uzzinām mākslinieces domas par Amsterdamas "Concertgebouw" jauno māksliniecisko vadītāju Klausu Mekeli: "Mēs esam tādā kā rozā briļļu posmā, kad orķestris un diriģents fano viens par otru. Klauss Mekele, mūsu topošais galvenais diriģents, kad viņš ir pie pults, ir tāda sajūta, ka tu esi mājās un ka arī viņš ir mājās. Mums pagaidām ir ļoti laba sadarbība. Protams, tu nevari izpatikt pilnīgi visiem katrā programmā un katrā žanrā un stilā, bet pagaidām pretenziju nav, visi priecīgi. Atceros arī laiku, kad te bija Mariss [Jansons], tolaik biju orķestra akadēmijā. Un orķestris par viņu runā joprojām, Mariss Jansons daudziem pietrūkst kā personība, kā viņš attiecās pret orķestri personīgi. Piemēram, kad diriģents uznāk uz skatuves – ko dara mūziķi, kad viņi pieceļas, kad viņi pagriežas pret publiku – skatuves etiķete. Viņš tiešām rūpējās par cilvēkiem aiz instrumentiem, ne tikai par orķestra skanējumu, tāpēc viņa orķestrim ļoti pietrūkst." Iepriekš tikāmies arī ar ceturtdienas vakara koncerta otru solisti – Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līderi Kristīni Blaumani.  

Noslēdzies visaptverošs pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību - monitorings par cilvēka organismā sastopamajām kaitīgām ķīmiskajām vielām. Rezultāti nav unikāli Eiropai, taču ataino mūsdienu dzīvesveida paradumus, tostarp plasmatasas, kā arī pesticīdu un smago metālu klātbūtni mūsu dzīvē. Kādi izskatāmies uz Eiropas fona un kādas sekas mūsu veselībai var radīt šīs vielas? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)  Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Lāsma Akūlova un RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Linda Matisāne. Ivars Vanadziņš saka paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atsaucās arī pēc pētnieku stāstiem raidījumā Zināmais nezināmajā un iesaistījās pētījumā. Runājot par to, ko atklāj pētījuma rezultāti, pētnieki atzīst, ka viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem ir, ka Latvijas iedzīvotāju organismā ir kokteilis ar ļoti daudz un dažādām ķīmiskām vielām. Turklāt katram cilvēkam tas kokteilis ir diezgan individuāls.  "Mēs kopumā noteicām nedaudz vairāk kā simts dažādas vielas cilvēku asinīs un urīnā, gan sākotnējās vielas, ko mēs uzņemam, gan tās vielas, kas organismā pārveidojas, metabolītus. Kopumā secinājumi ir tādi, ka vidējais vielu skaits ir 43 no 103," atklāj Linda Matisāne.  Tāpat daļa vielu cilvēka organismā nav konstatēta, jo to koncentrācija bija zem laboratoriju iespējām noteiktās attiecīgās vielas. "Pētījuma nākotne vai turpinājums ir ne tikai vākt papildus paraugus, noteikt citas vielas, bet arī skatīties, kā attīstās dažādas laboratorijas iespējas noteikt [vielas]. Iespējams, ja mēs pēc 10 gadiem analizēsim šo pašu cilvēku paraugus ar citām laboratorijas metodēm, mēs atklāsim vēl kādas vielas," turpina Linda Matisāne. Pētījums atklāj, akrilamīds ir konstatēts visiem dalībniekiem, savukārt bisfenoli un daudzu pesticīdu līmeņi Latvijā ir zemāki vai līdzīgi Eiropas vidējam rādītājam.  "Akrilamīds, kas konstatēts visiem pētījuma dalībniekiem, ir viens no blakus produktiem, kas rodas degšanas procesā, cepšanas, fritēšanas, grauzdēšanas procesā. Mūsu paradumi, kā mēs gatavojām ēdienu un ko mēs ēdam, un arī protams, smēķēšana jāpiemin un grilēšana," skaidro Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, ka nevajadzētu domāt, ka nedrīkst cept. Svarīgi nepārcept. Nav jākrīt galejībās. "Neaicinām šašliku tvaicēt, bet cept saprātīgi," atzīst Ivars Vanadziņš. Mājaslapā "biomonitorings.lv" var iepazīsties ar kaitīgajām vielām un tur cilvēki varēs pieteikties arī turpmākajiem pētījumiem.   Iepazīstam viduslaiku Rīgu No 13. gadsimta sākuma par politiskiem, ekonomiskiem un kultūras dzīves centriem kļuva mūra aizsargātās pilsētas. Tas bija jauns apdzīvotības tips salīdzinājumā ar dzelzs laikmeta kopienu dzīves centriem pilskalniem, un Latvijas teritorijā tas parādījās līdz ar ienācējiem no Rietumeiropas. Tādējādi šeit mainījās sabiedrības struktūra un zināmā mērā arī etniskais sastāvs, jo ienācēji pamatā nāca no vāciski runājošām zemēm un bija tendēti uz tirdzniecību un ienesa jaunas amatniecības prasmes. Par šīm pārmaiņām stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 3. sadaļa “Pilsētas mūri vieno”, un šodien piestāsim tajā. Pieturvietā vispirms tiekamies ar muzeja pētnieci, vēstures doktori Mārīti Jakovļevu, kura izceļ būtiskākās pilsētu iezīmes. Pilsēta, no vienas puses, bija sadalīta dažādās sabiedrības kārtās, bet, no otras puses, tā sevi āreji reprezentēja kā kopiena, un viens no reprezentācijas elementiem bija zīmogs. Ekspozīcijā aplūkojami vairāku pilsētu zīmogu nospiedumi – Jaunjelgavas, Kuldīgas, Aizputes, Cēsu, Limbažu, Jelgavas, Grobiņas, Rīgas. Turpat līdzās zīmējums ar pilsētas galvenās iestādes – rātes – sēdi, ļaujot iepazīt tās hierarhiju un amatus. Sudraba saktas, gredzeni un jostas – ar šādiem grezniem priekšmetiem rotājušies pilsētnieki, un daļu no šīm bagātībām atklāj ekspozīcijas stends. Vēl viens vēsturisks dārgums skatāms izvelkamā atvilktnē, un tas ir birģera zvērests. Lai kļūtu par birģeri un baudītu tiesības gūt ienākumus no savas nodarbošanās, saņemt sociālo atbalstu un citus labumus, pretendentam bija jādod uzticības zvērests. Un vēl bija visas kopienas zvērests, ko tā nodeva politiskajai varai svinīgā ceremonijā rātslaukumā, bet no 17. gadsimta birģeri apliecināja zvēresta tekstu arī ar saviem parakstiem. Ekspozīcijā redzams Rīgas birģeru zvērests Zviedrijas karalim Kārlim XI ar Lielās ģildes locekļu parakstiem.  Viduslaiku pilsētā notika aktīva tirgošanās, un kur tirgošanās, tur nauda. Rakstītie avoti liecina, ka monētu kaltuve Rīgā atradusies Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī. Ļoti konkrētas un taustāmas pēdas gan par to atrodamas tikai dokumentos, ne vairs Rīgas ielās, bet, staigājot pa pilsētu, varam iztēloties, kā šajā vietā šķindējušas monētas. Par naudas kalšanu plašāk gatava stāstīt muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa.

12. maija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore būs Iveta Derkusova. Līdz šim viņa bijusi direktores vietniece krājuma darbā.  Kā jums šķiet, kas būtiski mainīsies jūsu darba dzīvē? Iveta Derkosova: Manā personīgajā darba dzīvē būs diezgan lielas pārmaiņas ikdienas pienākumos, jo es līdz šim esmu vadījusi vienu ļoti lielu, tomēr vienu jomu muzejā, kas ir krājuma darbs. Lielākais izaicinājums ir tas, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs darbojas sešās adresēs, līdz ar to tā laukuma aptveršana jebkurā gadījumā prasīs varbūt ne gluži simts dienas kā amatpersonām, kas sāk no nulles, tomēr zināmu laukuma pārskatīšanu, sarunas ar kolēģiem, lai mēs vienojāmies visi kopā par tiem veicamajiem darbiem, kuri nav varbūt ikdienas plānos iezīmēti.  Bet, paldies Dievam, direktora maiņa muzejā nedrīkst neko rīt uz brokastīm mainīt, jo muzejs strādā ar ilgtermiņa plāniem, ar ikgadējiem plāniem, un tie visi procesi un projekti, pie kuriem mēs strādājam, tas arī ir mans darba uzdevums. Protams, ka, piesakoties šim amatam, es redzu atsevišķas akcentu pārbīdes tajā ceļā uz mērķu sasniegšanu. Pie tiem arī būs jāstrādā. Muzeja direktoriem ir jārunā par visu mākslas ainu. Bet, kamēr jūs vēl neesat direktore, man jums tomēr ir jautājums, kas ir bijuši jūsu pētniecības lauki mākslā - kādi virzieni vai kādi autori? Iveta Derkusova: Ja mēs runājam par periodu, tad lielais periods, kurā es orientējos vislabāk, ir starpkaru māksla, bet arī ar tādu starptautiskā avangarda piesitienu, jo autors, kuru es esmu pētījusi faktiski 20 gadu garumā, tas ir Gustavs Klucis, kam es esmu arī veidojis daudzas izstādes. Līdz ar to ir gan šī sasaiste ar starptautisko ainu, ar konstruktīvismu. Un tādā aspektā man arī, protams, vairāk interesē tie latviešu autori, kuriem saskares punkti ar šo laikmetu vai kā pretmeti, vai kā līdzgaitnieki. Šis ir tas laukums, kurā es kā mākslas zinātniece esmu visspēcīgākā. Bet, protams, gribētos domāt, ka man ir zināms priekšstats par plašāku periodu. Protams, es sekoju visu laiku līdzi aktualitātēm, kas notiek. Īpaši šobrīd ar akcentu uz laikmetīgo mākslu, jo tā sadaļa savukārt, kas muzejā visu laiku ir bijusi fokusā faktiski visu 21. gadsimtu, bet es personīgi pie tā esmu bijis klāt pēdējos 10 gadus, tā ir komplektēšana, kas attiecas arī uz mūsdienu mākslas procesu dokumentēšanu. Tā kā tas arī man nav svešs. Vai šobrīd laikmetīgās mākslas komplektēšanai, iepirkšanai ir finanses? Iveta Derkusova: Diemžēl nav, mērķēta finansējuma papildus nav. Droši vien arī atceraties, 2020. gadā ar noturības finansējumu muzejam tika piešķirts pusmiljona apmērā finansējums, kad mēs varējām ļoti mērķtiecīgi izveidot arī atsevišķu speciālu darba grupu ar ārējiem ekspertiem un tādu plašāku iepirkumu veikt. Pārējie gadi vienmēr ir periodiski, ļoti atkarīgs no muzeja pašu finansējumu, cik mēs spējam šim veltīt. Bet lai mēs laikmetīgo mākslu komplektētu mērķtiecīgi, var teikt, ka finansējuma nav.

Stāsta JVLMA Muzikoloģijas nodaļas maģistrante Marta Liepiņa; pārraides producente – Zane Prēdele Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā un Latvijas Konservatorijas darbības uzsākšanas 20. gadsimta starpkaru periodā tika dibinātas tautas konservatorijas vairākās Latvijas pilsētās un arī – Ventspilī. Tautas konservatorijās varēja mācīties ikviens interesents ar vai bez priekšzināšanām, kam pateicoties Ventspils kultūras dzīve sāka ievērojami plaukt un, ja nebūtu šāda vēstures pagrieziena, arī mūsdienās, visticamāk, Ventspils neizveidotos par vietu, kur koncertdzīve kūsāt kūsā un ko labprāt ne reizi vien apmeklē Latvijas un pasaules mēroga mākslinieki. Otrā pasaules kara gados Vācijas okupācijas režīma laikā tautas konservatorijas turpināja darboties kā Valsts mūzikas skolas, un šobrīd pārsvarā visu tautas konservatoriju pēcteces ir Latvijas Republikas vairākās pilsētās darbojošās profesionālās mūzikas vidusskolas. Par Ventspils tautas konservatoriju un, it īpaši par tās personībām informāciju iespējams rast, protams, Ventspils, bet arī Rīgas arhīvos – gan Latvijas Valsts Vēstures arhīvā, gan Rakstniecības un mūzikas muzejā, un arīdzan - JVLMA Oļģerta Grāvīša arhīvā. Muzikologs Oļģerts Grāvītis mūža laikā apkopojis neticami daudz informācijas par Latvijas kultūras cilvēkiem, ar daudziem no viņiem uzturot personīgu kontaktu, un savulaik Grāvīti ieinteresējis arī Artūra Sīļa – komponista un diriģenta - vārds, kurš aptuveni desmit gadus – no 1931. līdz 1941. gadam -  bija Ventspils tautas konservatorijas direktors, amata pienākumus pārņemot no iestādes izveidotāja, dziedoņa Friča Puķīša, pazīstamās vokālās pedagoģes Alīdas Valmanes-Krūmiņas audzēkņa. Sīlis, kliedējot tautas konservatorijas parādus ar mantu loterijām un ziedojumu vākšanu, ļāva skolai patiesi uzziedēt, tādējādi nodrošinot Ventspils tautas konservatorijai stabilu vietu Latvijas mūzikas izglītības sistēmā. Vērā ņemami arī Jāzepa Vītola labie vārdi, ka profesors – jā, patiesi, savu studentu Artūru Sīli - pazīstot kā nopietnu un labi sagatavotu mūzikas darbinieku, kā arī apzinīgu un sociāli aktīvu jauno censoni. 1941. gada 14. jūnija naktī Sīlis arestēts savā dzīvesvietā Ventspilī, Peldu ielā 4, turēts ieslodzījumā Krievijā, kur 1942. gada augustā miris, Trešās Atmodas laikā reabilitēts. Kas zina, kāda būtu Ventspils mūzikas vidusskolas vēsture, ja nebūtu šīs iejaukšanās!             Savukārt, ja runājam par toreiz daudzsološajiem māksliniekiem, kas pirmās muzicēšanas prasmes attīstījuši Ventspils tautas konservatorijā, arī par viņiem Oļģerts Grāvītis kā arhivārs izrādījis interesi. Tā, piemēram, Grāvītis piefiksējis liecības par trimdas mūzikas aktīvistes un arī vijolnieka Alfrēda Dunkeļa dzīvesbiedres Irēnes Spriņģes-Dunkeles gaitām, kura 20. gadsimta 30. gados absolvēja Ventspils Valsts ģimnāziju un arī Ventspils tautas konservatoriju pianistes un ražīgas pasniedzējas Kleopatras Amatnieces-Langenfeldes klasē. Otrā pasaules kara beigās māksliniece emigrēja uz Zviedriju un strādāja Upsalas mūzikas skolā, kur bija apkārtējo augsti novērtēta, jo darbojās, apvienojot intereses gan par klavierspēli, gan pedagoģiju, arī etnomuzikoloģiju un valodniecību, turklāt viņa ir vairāku pētniecisku rakstu autore. Ievērojami Ventspils tautas konservatorijas audzēkņi bija arī diriģenta Ādolfa Tīsa ģimenes atvases. Vijolnieks Alfrēds Tīss 1936. gada rudenī Ventspils tautas konservatorijas sagatavošanas klasē tika uzņemts kopā ar māsām Ausmu un Liliju, obligāto klavierspēli apgūstot pie pedagoģes Helēnas Vanadziņas (vēlāk Viļumanes), kas, starp citu, ir ilggadējā Latvijas Nacionālās operas diriģenta Aleksandra Viļumaņa mamma. Vēl Tīsa skolotāji Ventspilī bija vijolnieks Voldemārs Lasmanis, vijolnieks, skaņu režisors Ābrams Gutkins, mūzikas teorijā – trombonists Rūdolfs Kripe un citi. Tāpat Alfrēda brālis, Latvijas Nacionālās operas orķestra čellists un arī čellu grupas koncertmeistars Jānis Tīss ceļu šī instrumenta spēlē uzsāka Ventspilī.             Oļģerta Grāvīša uzmanības lokā nonākušas arī vairākas citas mūziķu personības Ventspilī, piemēram, vijolnieks un diriģents Teodors Vējš, kurš, lai arī īsu brīdi, bet tomēr bija pirmais Ventspils tautas konservatorijas orķestra vadītājs, vēl arī basbaritons Herberts Ozolītis, mecosoprāns Vera Vilka-Večeroka un citi.             Būtiska lappuse Ventspils mūzikas vēsturē ir 20. gadsimta pirmās puses aktīvā koncertdzīve, kuru bagātinājuši daudzi zināmi mūziķi, bet tik garš un niansēts stāsts – lai paliek citai reizei!

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Turpinot iepazīt Latvijas Mākslas Gada Balvas nominantus, virtuāli tiekamies ar Viktoru Timofejevu, kurš ikdienu aizvada Ņujorkā, tomēr mēdz izrādīt savus darbus arī tuvāk pie mums, Eiropā, un arī tepat, Latvijā. Tostarp, novērtēts mākslinieka ieguldījums, veidojot izstādi “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Projektu caurvija simboli un mīklas, kā arī atsauce uz vilcieniem un to, cik nozīmīga ikdienas daļa māksliniekam aizrit, pārvietojoties ar šo transportlīdzekli. Izstādē laika nepārtrauktība un straujā virzība uz priekšu bija vērojama darbā ar vilcienu, kas brauc pa apli. Tomēr arī dzīve Viktoram Timofejevam nemitīgi ir kustībā.

Latvijas Nacionālā bibliotēka izdevusi grāmatzinātnieka Viestura Zandera sastādīto apjomīgo grāmatu "Ansis Gulbis. Raksti. Vēstules. Atmiņas". Grāmatizdevējs Ansis Gulbis savu izdevējdarbību 1903. gadā sāka ar Gētes rakstiem un noslēdza ar enciklopēdiju "Latviešu konversācijas vārdnīca", kuru apgāds turpināja izdot arī pēc Anša Gulbja nāves 1936.gadā. Beidzis Bigauņciema pamatskolu, tālāk izglītojies pašmācības ceļā un praksē, Ansis Gulbis kļuva par vienu  no ietekmīgākajiem latviešu grāmatniecības procesu veidotājiem. Viņš izdeva "Universālo bibliotēku", "Raiņa dzīvi un darbus", daudz sarakstījies ar Raini un Aspaziju. Ja grāmatu izdeva Ansis Gulbis, tā jau bija literatūras vērtības zīme. Pie tam - viņam ir svarīga loma ne tikai grāmatniecībā, bet arī presē, kā arī, dibinot Latvijas grāmattirgotāju un izdevēju biedrību. Anša Gulbja vēstules, atmiņas un rakstus lasa Gundars Āboliņš, par grāmatizdevēju Ansi Gulbi stāsta Viesturs Zanders.     Raidījumu atbalsta:

Ceturtdien, 16. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ciklā "Simfoniskais hits ar Goran Gora" piedāvā programmu "Mana iekšējā pasaule", aicinot uz sarunu par mentālās veselības izaicinājumiem. Uz skatuves stāstniekam pievienosies bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā skanēs Sergeja Rahmaņinova, Kamila Sensānsa, Roberta Šūmaņa un LNSO šīs sezonas rezidējošā komponista Pētera Vaska mūzika. Solo Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta 1. daļā atskaņos Georgs Kjurdians. Par gaidāmo notikumu stāsta koncertcikla producente Elīna Zeltiņa un diriģents, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, atklājot, vai gadu no gada atlasīt jauniešu auditorijai piemērotus simfoniskos hitus ir vienkārši un jauniešu paradumu rūpēties un runāt par savu mentālo veselību un psihiatra līdzdalību. Uzzinām par komponistu-romantiķu sakāpināto emociju atspoguļojumu mūzikā un LNSO daudzveidīgajām un gados jaunākajai auditorijai paredzētajām iniciatīvām. Vilhelms Vācietis: Domāju, ka šī tēma - mana iekšējā pasaule - šobrīd ir ļoti aktuāls temats. Šķiet, ka cilvēka mentālais stāvoklis ilgāku laiku bija tabu tēma. Tev kaut kādas problēmas - apsēdies, nomierinies un dzīvo tālāk, viss būs kārtībā. Tad nāca periods, kad par šo tematu sāka runāt pieaugušu, nobriedušu cilvēku kontekstā, kuri saskaras ar kaut kādām dzīves problēmām, bet aizvien vairāk arī skolās var izjust, ka mentālās cīņas un savu iekšējo sajūtu un mentālo stāvokļu izzināšana ir ļoti aktuāli jau stipri agrākā vecumā kā pieaugušo dzīvē. Jau vidusskolēni, īpaši profesionālā mūzikas vidusskolā, saskaras ar salīdzinoši lielām dzīves izvēlēm un lielu slodzi, un darbiem. Tā ir aktuāla lieta, par kuru viņi paši daudz runā. Patiesībā man ļoti daudz nodarbību notiek ne tikai mācot diriģēšanu, bet runājot par jebko - to, kā psiholoģiski tikt galā ar diriģenta pienākumiem, atbildību, kādas ir sajūtas pie kolektīva un tā tālāk. Tas ir liels psiholoģiskais darbs, ne tikai profesionālais amats. Vai vienmēr ir atbildes uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem? Vilhelms Vācietis: Nē. Tā lielākoties pārtop par diskusiju. Tas nav jautājumu un atbilžu vakars, tas vairāk ir par saprašanu, kas ir tā aktuālā lieta, sāpe, problēma, mēģināt iekāpt viņu kurpēs un saprast, kā tas varētu būt tajā vecumā, kā man pašam tas bija tajā vecumā, jo es jau to pašu ceļu esmu gājis - vai es par to domāju, vai man tas bija aktuāli. Tā ir diskusija, un bieži vien tie ir jautājumi bez atbildēm, bet pati diskusija ir svarīga, lai liktu domāt, un caur domāšanu kaut kad tā gala atbilde atnāks. Elīna, kāds no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra puses bija galvenais aicinājums veidot koncertprogrammu, kuras priekšplānā ir iekšējā pasaule? Elīna Zeltiņa: Pagājušgad, kad domājām par šo sezonu un to, uz kādām tēmām fokusēties, mēs uzreiz nonācām pie tā, ka varētu runāt par vidi - par pilsētvidi tapa pirmais koncerts “Urbānā simfonija”. Tad mēs domājām: zaļā domāšana, vides problēmas un daba - tas būtu otrs, par ko domāt. Tad doma aizvirzījās pie cilvēka - nonācām pie idejas, ka būtu svarīgi arī ielūkoties pašiem sevī, ne tikai sev apkārt, un kas gan labāk var mums palīdzēt atklāt tās sajūtas un emocijas, kuras varbūt gribas apslāpēt vai ar kurām neizdodas tikt galā, kā mūzika, šī universālā valoda.

Stāsta dziedātāja un JVLMA Profesionālās doktorantūras programmas studente Evija Hilmane; pārraides producente – Zane Prēdele Viens no svētku organizatoriem bija Jānis Reinholds – savulaik pazīstams komponists, vijolnieks, skolotājs un diriģents. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā esošais muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvs glabā daudzveidīgus avotus: vēstules, laikabiedru un kolēģu atmiņu pierakstus, kā arī svarīgus arhīva dokumentus. Šie materiāli ļauj no jauna ieraudzīt Jāni Reinholdu kā vienu no interesantākajām un mazāk novērtētajām personībām Latvijas mūzikas vēsturē. Diemžēl, lielākā daļa Reinholda kompozīciju gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, taču joprojām atpazīstami ir tādi darbi kā “Mosties, mosties, reiz svabadais gars” un citi, kas bijuši un vēl aizvien ir koru repertuārā. Reinholda mūžs ildzis 56 gadus. Savas dzīves laikā viņš strādājis par diriģentu vairāk nekā piecpadsmit dažādos koru kolektīvos. Tai skaitā arī Atturībnieku biedrības korī, kura darbība organiski sasaucās ar viņa personīgo pārliecību, jo viņš visu mūžu bija nelokāms alkohola un smēķēšanas pretinieks. Interesanti, ka tieši šajā korī savas vokālās gaitas sācis arī dziedātājs Jānis Ādolfs Kaktiņš – vēlāk viens no izcilākajiem Latvijas Nacionālās operas baritoniem starpkaru periodā. Reinholds strādājis vairākās skolās par mūzikas skolotāju un piedalījies dziesmu svētku organizēšanā un vadīšanā, tomēr viena no interesantākajām viņa dzīvesgājuma lappusēm saistās ar Pirmā pasaules kara laiku un pēckara gadiem. Līdzīgi daudziem citiem latviešiem, arī Reinholds sākotnēji ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu, kur viņa meitas Lauma un Ilga uzturējās visus kara gadus. [1] Tieši Sanktpēterburgā jeb tolaik Petrogradā Reinholdu beidzot sasniedz pavēste par iesaukumu strēlniekos un jau 1916. gadā viņš atgriežas dzimtenē, lai kļūtu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka kapelmeistaru. Dalība strēlniekos gan netraucēja darbīgajam Reinholdam koncertēt un gan 1916. gada nogalē, gan 1917. gada sākumā viņš sniedza vairākus koncertus kā vijolnieks, kapelmeistars ar strēlnieku pulku orķestri, kā arī atskaņojot savas kompozīcijas kopā ar dažādiem koriem. 1917. gadā Reinholds kopā ar latviešu strēlniekiem atkāpjas sākotnēji uz Valmieru un pēc tam uz Maskavu, kur 1918. gada sākumā tiek iecelts par apvienoto latviešu strēlnieku pulku orķestra vadītāju (līdz tam šo amatu pildīja Pāvuls Jurjāns). Arī šajā laikā Reinholds pastāvīgi domā par kultūras dzīvi, tādēļ kopā ar strēlnieku orķestriem sniedz koncertus dažādās Krievijas vietās, par ko tiek saņemta kritiķu atzinība. Taču lielākais viņa panākums neapšaubāmi ir 1918. gada 24. jūnijā (jeb 6. jūlijā pēc t. s. “jaunā stila” jeb Gregora kalendāra) Maskavā Sokoļņikos organizētie Jāņu pasākumi, kas oficiāli izskanējuši kā Latviešu strēlnieku II dziesmu svētki. Neskatoties uz neapšaubāmo mūziķa un arī organizatora talantu, kas parādās visā mūža garumā, Jānis Reinholds pēc rakstura, kā laikabiedri un kolēģi liecina arhīvā izlasāmajās atmiņu vēstulēs, bijis ļoti kautrīgs un atturīgs cilvēks, kurš nekad nav izcēlis savus panākumus. Tādēļ, kaut arī vēstures avotos tieši viņš ir minēts kā svētku organizators, pats Reinholds kautrīgi sevi piemin tikai kā apvienotā orķestra kapelmeistaru, ļaujot citiem saņemt slavu, kas pienāktos viņam. Ideja par Jāņu svinēšanu latviešu strēlniekiem, protams, nebija sveša. Taču 1918. gada Jāņi varēja iegūt simbolisku nozīmi kā ārpus dzimtenes esošo latviešu strēlnieku, to ģimeņu un bēgļu apvienotāji, kas padarīja šo Reinholda organizatorisko darbu vēl būtiskāku. Tie bija pirmie Jāņi pēc Rīgas atstāšanas, kas sekoja Vācijas Impērijas karaspēka uzbrukumam 1917. gada vasarā un smagajām kaujām pie Mazās Juglas, kurās dalību ņēma arī strēlnieku pulki. 1918. gada jūnijā, dažas nedēļas pirms svētku norises, parādījās pirmās afišas, kurās redzam iecerēto svētku programmu – jauktos strēlnieku un sieviešu korus vadīs Kārlis Jurģītis – vēlāk arī Ludzas kultūras svētku virsdiriģents 1926.gadā. Bija paredzēts, ka strēlnieku svētkos kā solisti piedalīsies arī vairāki ievērojami latviešu dziedātāji. Līdzās jau pieminētajam Ādolfam Kaktiņam te atzīmējams, piemēram, Pauls Sakss, kas pazīstams kā viens no Pāvula Jurjāna dibinātās Latviešu operas tenoriem un pirmajiem Latvijas Konservatorijas mācībspēkiem. Savukārt Amanda Liberte-Rebāne bija viena no spilgtākajām latviešu operdziedātājām, dziedājusi Maskavas un Sanktpēterburgas operās, Latvijas Nacionālajā operā, kā arī pēc Otrā pasaules kara uzstājusies Rietumvalstīs. Diemžēl šie latviešu strēlnieku dziesmu svētki vēsturē "pazuduši" pavisam prozaiska iemesla dēļ. 1918. gada 24. jūnijā 15:00 (vienlaikus ar dziesmu svētkiem) sākās t. s. kreiso eseru dumpis, kura apspiešanā naktī no 24. uz 25. jūniju tiek piesaistīti latviešu strēlnieki kā kaujasspējīgākā vienība Jukuma Vācieša vadībā. Atsevišķos avotos pat izteikts pieņēmums, ka tieši fakts, ka latviešu strēlnieki bija aizņemti ar Jāņu svinēšanu, tātad nebija pieejami citu funkciju izpildē, bija viens no iemesliem, kādēļ dumpim tika izvēlēts tieši šis datums. Tomēr ar latviešu strēlnieku palīdzību eseru sacelšanos izdevās apspiest jau līdz nākamās dienas pusdienlaikam.            Līdzās Jāņa Reinholda gaitām kā entuziastiskam un talantīgam kordiriģentam pieminēšanas vērtas ir arī citas viņa darbības jomas – vijoļspēle un komponēšana. Vijoļspēli Reinholds sāka apgūt vēlu, tikai 20 gadu vecumā, kad virtuozu spožumu vairs nebija iespējams sasniegt. Neraugoties uz to, atsauksmes par viņa sniegumu ir cildinošas. Lai gan daudzi Jāņa Reinholda kompozīciju manuskripti vācu okupācijas laikā gājuši bojā, līdz mūsdienām saglabājušās kora dziesmas, tostarp tautasdziesmu apdares korim, klavierminiatūras, kā arī solodziesmas, kurām viņa daiļradē bijusi nozīmīga vieta. Tā, piemēram, 1909. gadā Reinholds sarīko savu kompozīciju vakaru, par ko vēlāk Emīls Dārziņš raksta, ka Reinholds, kā jau gandrīz katrs jauns mūziķis, iesāk ar dziesmām, raksturojot, ka tajās mīt sirsnība, nopietnība un drūmums.[2] Dažus gadus vēlāk – 1911. gadā Jānis Reinholds sarīko vēl otro kompozīciju vakaru, un šoreiz savas domas izsaka Jānis Zālītis, uzsverot komponista sapņaino dabu un intuitīvo rakstības stilu. Reinholda biogrāfijas lappusēs vēl ievērību pelna fakts, ka Jānis Reinholds kopā ar domubiedriem – Ernestu Vīgneru, Ādamu Ori un Jāni Mediņu – dibināja Latvju komponistu biedrību 1923. gadā,  divus mēnešus pirms Latvijas Skaņražu kopas izveides. To var uzskatīt par pašu senāko mūsdienu Latvijas Komponistu savienības priekšteci. Jāņa Reinholda dzīvesgājums un veikums apliecina, ka viņš ir personība, kuru vērts ne vien pieminēt, bet arī no jauna iepazīt. Un arī strēlnieku dziesmu svētki, kuros viņš devis savu ieguldījumu, noteikti ir pelnījuši plašāku izpēti mūsu dziesmu svētku tradīcijas kontekstā. Līdz šim tie palikuši vēstures ēnā, muzikologa Oļģerta Grāvīša vārdiem runājot, kā nepelnīti aizmirsta Jāņa Reinholda biogrāfijas un Latvijas kultūras vēstures lappuse. [1] Dzimtenes Vēstnesis, Nr.269, 23.11.1916 [2] Mūzikas Nenedēļa, Nr.17, 01.05.1924.

Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo. Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā. „Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā. Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu. -- Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta. Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā. Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. 

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī atvērta jaunā Latvijas vēstures ekspozīcija “Straumējot laiku”. Tā pārsteidzot ne tikai ar saturu, bet arī ar mūsdienīgo ekspozīcijas dizaina un tehnisko risinājumu. Kultūras rondo par vērienīgo projektu izvaicājam muzeja direktoru Tomu Ķikutu, arhitektu, ekspozīcijas dizaina autoru Didzi Jaunzemu, uzņēmuma "SOLOVI" direktoru Intu Bērziņu, kurš veidoja tehnoloģiskos risinājumus.

Latviešu valodas institūta pētnieces radījušas personvārdiem veltīto elektronisko vārdnīcu, kas ļauj izsekot dažādu latviešiem doto personvārdu cilmes un vēstures ceļiem, sākot no 13. gadsimta hroniku ierakstiem līdz 18. gadsimta reģistrējumiem. Kāpēc Baibas 18. gadsimtā bija sastopamas tikai Kurzemē un kādus senus vārdus mūsdienas vairs nedzirdam? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar vārdnīcu iepazīstina Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. Šobrīd vārdnīcā var aplūkot pirmos 200 publicētos šķirkļus. Bet tā jau tagad, pašā tās iesākumā, parāda, cik bagāta un mainīga ir latviešu personvārdu vēsture. Līdzās mūsdienās pazīstamajiem personvārdiem vēsturiskajos avotos lielākoties sastopami vārdi, kas izzuduši vai saglabājušies tikai uzvārdos, piemēram, Andārte, Babe, Jaspers, Kriškjānis, Ķestens, Saplīze, Šķērstens, Tenīss. Ir tādi, ko latvieši savā mēlē pārveidojuši tik ļoti, ka cilmes vārds bez pētnieka darba grūti atpazīstams, piemēram, Baiba, Šķērsts. Ir tādi, kas rāda izlokšņu vai latviešu personvārdu darināšanas bezgalīgās iespējas, piemēram, Dārčus (sieviešu vārds), Baibuža, Binne, Ilžuks, Ortija. Un ir tādi, ar kuriem var lepoties tikai balti, piemēram, Nameitis, Dotis, Gailis. Paraksts uz dokumenta savulaik bija nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla „Nav svarīgi, kas tu esi, bet būtiski, ka tev ir dokuments.” Tā atzīst Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu  doktore Anita Čerpinska, rādot vienus no senākajiem šajā arhīvā pieejamiem dokumentiem. No hercoga  eleganti vilktiem kruzuļiem līdz  zemnieka drebelīgam parakstam. Viņa ir izlikusi dokumentus ar sarkaniem vaska zīmogiem, ar Kurzemes-Zemgales hercogistes, ar Impēriskās Krievijas ģerboņiem, dažādu grāfu un baronu dzimtas simboliem iespiestiem vaskā. Šis  ir stāsts par laiku, kad paraksts bija nevis vienkārša formalitāte, bet gan nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla. -- Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.   -- Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem. Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Teātra dienai par godu šogad Latvijas Nacionālais teātris sagatavojis koncertu "Ar mani atkal runā... Ilze!", kas notiks 27. un 29. martā, savukārt 30. martā gaidāms labdarības koncerts "Ja skatuves dēļi sāktu runāt" – veltīts aktieru veccmeistaru atbalstam. "Klasikas" studijā tiekamies ar fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāju, aktrisi Daigu Gaismiņu un aktrisi Zani Dombrovsku, lai runātu par teātra dienas koncertu tradīciju Nacionālajā teātrī, par nepieciešamību pēc pozitīvā tēla, ko koncertā "Ar mani atkal runā... Ilze!" iemiesos Ilze un Smuidris, par kritiskās domāšanas attīstīšanu caur humoru un veidiem, kā teātra valodā risināt problēmas. Koncertā satiksies gan latviešu tautasdziesmas un angļu hiti latviešu mēlē, gan kora dziedājums un trīs tenoru opera. Sarunas gaitā arī par teātra galveno uzdevumu – aicināt skatītājus domāt – un emociju atmodināšanu, arī dzīvās mākslas tēlu, fonda "Rampa" darbību un sadarbību ar visu teātru aktieriem, lai sniegtu atbalstu teātra vecmeistariem, kā arī labdarības izsoli, kurā ikvienam būs iespēja iegādāties aktieru un režisoru darinātus meistardarbus.

Līdzīgi kā piegādes kurjeri nogādā paciņu precīzā adresē, arī medikamentu devu varētu nogādāt konkrētai šūnai, kurai tas nepieciešams - mērķterapija ir nākotnes medicīnas stūrakmens un visas cerības liktas uz to. Pētījumi mērķterapijā top arī Latvijā*. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes vadošā pētniece Evita Rostoka, šīs pašas fakultātes pētniece Līga Kundrate un doktorants Matīss Bojārs. Pirms sarunas par mērķterapiju - aktualitāti medicīnā ceļojums vēsturē. Reportāža no Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja, kurā pavisam nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Turpmāko mēnešu laikā iepazīsim daudzveidīgās ekspozīcijas sadaļas, šoreiz pirmais stāsts.  Laika tvērums ekspozīcijā ir iespaidīgs - no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, aptverot 12 500 gadu, sniegts skatījums uz Latvijas vēsturi un tās iedzīvotājiem. Ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 1500 vēsturisku priekšmetu no muzeja bagātīgā krājuma, tas viss papildināts ar digitālu saturu un apvienots īpašā dizainā. Šī ir pirmā ekspozīcija pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī, un soli pa solim ar to iepazīstināsim arī raidījumā. Izstāstīt vairāk nekā 12 tūkstošus gadu vienā plūdumā, protams, nav iespējams, un “Straumējot laiku” ietver deviņas tematiskās sadaļas. Par jaunās ekspozīcijas tapšanu un tās sadaļu “Radošie cilvēki” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Toms Ķikuts, muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Baiba Dumpe. -- * Projektu finansē FLPP projekts (LZP-2024/1-0206), Latvijas Universitātes fonds (Nr. 2313) un Eiropas Reģionālās attīstības fonds (Nr. 1.1.1.8/1/24/I/003).

“Ja skatuves dēļi sāktu runāt” ir labdarības koncerts teātra vecmeistaru atbalstam, kuru rīko fonds “Rampa A”. Par tradīciju rūpēties par teātra senioriem Kultūras rondo saruna ar fonda pārstāvjiem. Par gaidāmo notikumu stāsta koncerta režisore Marija Bērziņa, viena no koncerta dalībniecēm, aktrise un režisore Dita Lūriņa, kā arī fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāja, aktrise Daiga Gaismiņa. 30. martā plkst. 19.00 Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē notiks labdarības koncerts, kura mērķis ir atbalstīt aktierus un režisorus, kuri savu mūžu atdevuši teātra skatuvei un skatītājiem. Koncertā uz vienas skatuves satiksies gandrīz 40 aktieru un topošo aktieru no visiem Latvijas teātriem. Ja skatuves dēļi sāktu runāt, tiem droši vien būtu tik daudz stāstu, ka teātri varētu pārdot biļetes uz tiem vien. Bet šoreiz koncertā ar šādu nosaukumu tiksies un stāstus stāstīs aktieri, kuri apvienojušies teātra senioru atbalstam. "Mēs mēģināsim aplūkot, protams, ar humoristisku piesitienu, aktieri kā fenomenu. Kā tas tā varētu būt, ka piedzimst mazs bērniņš, ka Dieviņš viņu nosūta no debesīm uz zemi un viņš pēkšņi izdomā kļūt par aktieri. Izsekot aktiera mūžam no bērnības līdz tam brīdim, kad viņš, iespējams, jau ir devies garajā mūžā, bet viņa atstātā enerģija uz skatuves vēl dzīvo," gaidāmā koncerta ieceri un nosaukumu skaidro Marija Bērziņa. "Tur, protams, ir daudzi stāstu. Mēs mēģināsim nevis pierādīt, bet vienkārši saprast, ka aktieris ir ļoti cilvēciskas, ļoti ievainojam, ka aktiera sirds ir ļoti trausla un sargājama. Mēģināsim tam iziet cauri ar skaņdarbu palīdzību, būs gan šūpuļdziesmas, gan arī dziesmas no teātra izrādēm. Tāds labs un feins rasols, kura laikā mēs iziesim cauri visam šim aktiera dzīves gājumam." Koncertā piedalīsies dažādu paaudžu aktieri, to svinīgi atklās vecmeistari Olga Dreģe un Uldis Dumpis.  Savukārt pasākuma otrajā daļā - labdarības izsolē "uz skatuves iznāks aktieru radītie darbi un varēsim redzēt, cik aktieri ir talantīgi dažādās sfērās".  Izsole ir notikusi arī iepriekšējos pasākumos, vienmēr ir kāda tematiska ievirze bijusi. "Šogad mēs nolēmām koncentrēties uz aktiera talantiem ārpus skatuves. Tur atklājas ļoti interesantas lietas, ko tikai mūsu kolēģi nedara," stāsta Daiga Gaismiņa. "Piemēram, man ir tādas lietas kā Valmieras teātra jauno aktieru audzēti un marinēti Halapenjo pipari. Tie, kas "Facebook" vairāk rosās, zina, ka Krišjānim Salmiņam ir tepiķīši, kurus viņš veido speciālā tehnikā. Nezinu, kā to tehniku sauc. Mīksti, pūkaini, skaisti tepiķīši. Protams, daudzi zina, ka Vilis Daudziņš zīmē. Mums būs arī Viļa Daudziņa veidots Andra Keiša portrets, ko varēs izsolīt. Piemēram, Baiba Broka piedāvāja, ka viņa varētu kādam nogriezt matus, jo viņa to dara savā ģimenē, savā paziņu lokā. Domāju, ka šī arī būs ļoti ekskluzīva iespēja kaut ko tādu iegādāties." Vēl izsolē varēs iegādāties Sigitas Pļaviņas veidotu māla šķīvi, kā arī viņa piedāvās savas meistarklases. Būs arī  Olgas Dreģes adīts lakats. Ilze Ķuzule-Skrastiņa piedāvās savu kombuču, būs Arta Drozdova medus,  Jura Hirša medīta brieža desa. "Laikam visvistrakākā lieta varētu būt Mārtiņa Brūvera ķerta bebra dziedzeru uzlējums. Būs visādām gaumēm," atzīst Daiga Gaismiņa. Kā atgādinājums parūpēties par tiem, kas reiz stāvējuši skatuves rampas spožajās ugunīs, 2008.gadā tika dibināts fonds Latvijas teātra vecmeistaru atbalstam. Un laiku pa laikam tas rīko arī publiskus labdarības pasākumus – gan lai vāktu līdzekļus, gan sarīkotu svētkus pašiem vecmeistariem. Šāds pasākums notiks arī 30.martā.

„Mans iekšējais ego pulkstenis notikumus personiskajā dzīvē dīvainā veidā sasaista ar skaņdarbiem” – tā raksta komponists Andris Dzenītis sava eseju grāmatā „Es esmu, manis nav”. Grāmatas atvēršanas svētki Rīgas Grāmatu svētkos, kas sākas šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vispirms tiekamies Kultūras rondo.  

Pievēršamies Latvijā veiktam pētījumam par vardarbību, tiesībām un sabiedrības atbildību pret bērniem 20. gadsimta sākumā. Citi laiki, citi tikumi - mūsdienās teju neaptverami. Tā varētu dēvēt Rīgas apgabltiesas vēsturiskās krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā. Bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. Kā uz to reaģēja sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes? Plašāk skaidro pētījuma autore - vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša. Brīdinām, ka sarunas gaitā ir pieminēta fiziska vardarbība un dzirdētais var būt nepatīkams! Vēsturniece Ineta Lipša analizējusi Rīgas apgabltiesas krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā ar mērķi detalizēt no literatūras zināmo apgalvojumu par to, ka fiziska vardarbība pret bērniem, piemēram, bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē.  Šajā laikā spēkā esošā likumdošana vardarbību ģimenē definēja par patriarhālās ģimenes iekšējo lietu, tāpēc pie kriminālatbildības par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, vecāki un aizbildņi tika saukti tikai ārkārtīgas nežēlības gadījumos. Noskaidrojot, kā apsūdzēto un liecinieku liecībās atspoguļojas viņu priekšstati par to, cik lielā mērā fiziskā vardarbība pret bērniem uzskatāma par, viņuprāt, nepieciešamu, pētniece secināja, ka bērnu biežu pēršanu laikabiedri uztvēra kā audzināšanas instrumentu. Par to, ko tolaik uzskatīja par biežu, liecina viens no laikabiedru  konstatējumiem, ka bērna nopēršana 2-3 reizes nedēļā netika uzskatīta par biežu pēršanu. -- Zinātnes ziņās stāsts par nešpetno dzīvnieku jenotu. Visai nešpetnais dzīvnieks jenots, kurš kaut ko izvanda cilvēku mājokļus vai to tuvumā, savā ziņā jau kļuvis par folklorizētu tēlu un izmantots arī kino. Jenots ir visēdājs, tas apdzīvo Ziemeļamerikas kontinentu, arī Panamas areālu, savukārt Eiropā un Japānā tā ir ievazāta suga. Tādējādi nav pārsteigums, ka jenota uzvedība jau gana ilgu laiku ir pētnieku uzmanības centrā, un tam pavisam nesen pievērsušies arī pētnieki no Britu Kolumbijas Universitātes Vankūverā, Kanādā, aprakstot savus secinājumus žurnālā “Dzīvnieku uzvedība”. Saskaņā ar pētnieku apgalvojumu jenoti nav tikai labuma meklētāji, dzīvnieki ir patiesi zinātkāri, un tāpēc ir gatavi risināt sarežģītus uzdevumus. Kas par to sakāms pašmāju pētniekiem? Uzklausām Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģi Intu Langi. Viņas vērtējums par publikācijas atziņām. 

Klāt pavasaris, un dabā redzam ne tikai pirmos ziemas odus, bet pamodusies arī pa kādai mušai un bitei. Latviešu ticējumi vēstī, ka Ģertrūdes dienā, 17. martā no miega mostas bites, skudras, čūskas un citas dzīvās radības. Kā kukaiņi uztver pasauli sev apkārt un kas "ieslēdz" pavasari šiem dzīvniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

„Boņuk, cik tu lels izaudzis!” – tā, citējot Jāņa Streiča kinofilmu „Cilvēka bērns”, var teikt par latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2025”. Šogad melnā svēpētā māla keramikas statuetes pasniegtas jau 18 reizi par Latgales kultūras bagātināšanu, godinot desmit spilgtākos notikumus un personības. Savukārt balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece Ruta Cibule. Latgaliešu kultūras gada balvas pasniegšanas ceremonija šogad sākās ar emocionālu brīdi – piemiņas mirkli nesen mūžībā aizgājušajam režisoram Jānim Streičam. Uz skatuves ekrāna bija redzami kadri ar pašu Jāni Streiču un viņa veidotajām kinofilmām, bija dzirdama arī režisora balss jeb precīzāk sauciens – stingrs, draudzīgs un cilvēcīgs. Ar savām balsīm skatītājus priecēja Balvu mūzikas skolas bērnu koris diriģentes Lindas Vītolas vadībā. Tieši šis koris pērn tika atzīts par Latvijā labāko, iegūstot galveno balvu Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Koru konkursa finālā 2025. gadā. Balvas pasniegšanas ceremoniju vadīja radio personība un influenceris Lauris Zalāns kopā ar Medņevas etnogrāfiskā ansambļa sievām. Šogad ar savu klātbūtni pasākumu pagodināja Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš savā uzrunā uzsvēra Latgales vēstniecības „Gors” lomu Latgalē un arī Latvijā. Kopumā „Boņuka” balvai šogad bija izvirzīti 155 pretendenti, no kuriem apbalvojumam žūrija nominēja 30 notikumus, personības un aktivitātes.   Viens no 2025. gada vērtīgiem notikumiem latgaliešu kultūrā ir folkloras kopas „Grodi” albums „Sudrabu smeldama”. Tas ir albums ar tradicionālās kultūras motīviem, kas interpretē latgaliešu folkloru mūsdienīgā skanējumā. Godināts tika arī jauns mūzikas projekts, kurā latgaliešu valoda un identitāte tiek integrēta populārās mūzikas stilā, etnodžeza noskaņās. Tā ir grupa „Bruoli i muosys” ar albūmu „Na pādejais”, kas saņēma gan „Boņuka” balvu, gan arī skatītāju simpātijas balvu „Žyks”. Boņuka balvu saņēma arī Nautrēnu kultūrtelpa, kas tagad iekļauta arī Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat starp laureātiem ir Rēzeknē esoša vietējā kopiena, kurai dots nosaukums „Nezināmā Rēzekne”. Tā ir domubiedru grupa, kuri pēta vēsturi, kultūru, dabu, rīko lekcijas, ekspedīcijas, talkas un iedrošina citus būt aktīviem. Tieši šie vietējie aktīvisti bija tie, kuri uzsāka parakstu vākšanu platformā „Manabalss.lv”, lai nosargātu Latgales vēstniecību „Gors” no privātā nomnieka. „Boņuka” balvu saņēma arī Latgales dziesmu svētki, kas pērn svinēja simtgadi. Latgaliešu kultūras gada balvu saņēma arī vairākas personības, proti, Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina, latgaliešu kultūras un literatūras kopēja Edīte Laime, latgaliešu folkloras pārrakstītāja Anna Putāne un arī bijusī Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Diāna Zirniņa. „Beidzot jūtos labi. Tā bija diezgan mulsinoša sajūta, izejot uz skatuves, redzēt, ka visa zāle ir piecēlusies kājās,” tā, saņemot „Boņuka” mūža balvu, pēc ceremonijas teica Ruta Cibule, kura ir Ziemļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja, projektu vadītāja un kultūrvēstures pētniece. Ruta Cibule novēl latgaliešu kultūrai mainīties un iet laikam līdzi. Latgales kultūras gada balvu „Boņuks” organizē Latgales vēstniecība „Gors”. Kā sarunā apliecināja Latgales vēstniecības „Gors” vadītāja Ilona Rupaine, „Boņuka” balva ir veids, kā pateikt vienkārši cilvēcisku paldies tiem, kuri dara.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Raidījumā runājam par dabu un kādu interesantu pētījumu, kas raksturo mūsu attiecības ar dabu šajā laikmetā. Ir skaidrs, ka šodien vairāk nekā jebkad laiku pavadām iekštelpās, pilsētās, atrauti no dabas. Vai šis varētu būt iemesls, kāpēc nesenā Lundas Universitates pētījumā secināts, ka mūsdienās sākam izjust bailes un trauksmi no atrašanās savvaļā? Vai daba patiesi ir biedējoša un bīstama un vai cilvēks var dzīvot bez dabas elpas? Un kā atgriezties pie dabas, mazinot trauksmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un cilvēks, kurš ikdienu pavada dziļā mežā - mežzinis Raimonds Mežaks. Lundas universitāte apkopojusi ap 200 dažādu pētījumu par cilvēka attiecībām ar dabu un secināts, ka šīs attiecības paslikintās, aizvien vairāk cilvēku attālinās no dabas un pat izjūt bailes vai nepatiku atrasties dabiskā vidē. Zviedrijas pētnieku apkopotā informācija nav pārsteigus arī speciālistiem Latvijā, kur arī novēro līdzīgu tendenci. Pētnieki brīdina, ka bieži lietotot pretblusu un ērču līdzekļus ir bīstami apkārtējai videi Populāras blusu un ērču zāles, konkrēti izoksazolīna zāles, ko dod suņiem un kaķiem, varētu radīt apdraudējumu apkārtējai videi. Tā savus secinājumus Francijas zinātnieki skaidrojuši publikācijā žurnālā “Vides toksikoloģija un ķīmija” (Environmental Toxicology and Chemistry). Zāļu aktīvās vielas nonāk mājdzīvnieku izkārnījumos, tādējādi toksiskām vielām pakļaujot kukaiņu sugas, kas barojas no mēsliem. Šie kukaiņi ir svarīgi barības vielu apritei un augsnes veselībai, tāpēc publikācijā minētais rada jautājumu par mājdzīvnieku ārstēšanas metožu ietekmi uz ekosistēmu. Komentāru pašmāju pētnieku vidū sniedz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes profesors Vadims Bartkevičs. Vai aprakstītais ir būtiska, iepriekš nepieredzēta situācija?

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri” ar Pirmā un Otrā pasaules kara laika armijās dienējušo karavīru sarakstiem. Datu bāzē būs atrodama informācija par apmēram 30 tūkstošiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara latviešu strēlniekiem, kā arī par gandrīz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri dienējuši vācu militārajās vienībās Otrā pasaules kara laikā. Kas redzams šajos sarakstos un kādus dzīvesstāstus slēpj daudzie tūkstoši karavīru vārdu un uzvārdu? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar datu bāzi iepazīstina Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Datubāzi nākotnē plānots papildināt ar citiem Latvijas Kara muzeja rīcībā esošiem vai muzejam uzticētiem karavīru sarakstiem. Ar laiku šī mājaslapa kļūs par vienotu platformu, kurā varēs atrast pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies 20. gadsimta pirmās puses militārajos konfliktos. Dabas objekti kā liecības par Pirmo pasaules karu "Bridīsim tā kā senos laikos," aicina ekspedīcijas vadītājs un sarunas biedrs - Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides un tūrisma eksperts Juris Smaļinskis. Mūsu gājiena mērķis - aplūkot liecības, kas veido priekšstatu par apstākļiem Pirmajā pasaules karā. Šīs liecības ir dabas objekti - priede ar lielām naglām kā izlūktornis un Lāčupītes avots kā iespējamā ūdens pasmelšanas vieta karavīriem. Rīgā, Pārdaugavā, nozīmīgu vietu aizņem Kleistu mežs, un mēs no braucamā ceļa dodamies mežā iekšā. Sarunas centrā ir Pirmā pasaules kara laiks, bet pa ceļam nevaram izvairīties no tā, kas piedzīvots pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Jura bērnībā, un, protams, no apjausmas par pašas vietas ģeogrāfiju. Stāsta Juris Smaļinskis.

Tūļīgs, kraupains un bieži nepamanīts – par 2026. gada dzīvnieku kļuvis parastais krupis. Pasakās attēlots kā apburts princis, realitātē visai apdraudēts abinieks, jo īpaši pavasaros, kad neskaitāms daudzums krupju iet bojā uz ceļa. Kā krupjiem un vardēm klājas Latvijā? Par gada dzīvnieka dzīves veidu un dzīves apstākļiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Ilze Reinika un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Dabas aizsardzības pārvalde jau vairākus gadus rīko krupju glābšanas misiju. Tāda notiks arī šajā pavasarī. Tās nosaukums ir "Misija Krupis - izglāb princi".  "Tās pamatuzdevums ir kļūt par brīvprātīgo vai arī ārpus šīs kampaņas palīdzēt krupjiem droši šķērsot auto brauktuvi," skaidro Ilze Reinika. "Problēma ir ne tikai Latvijā, bet tas ir arī pasaulē konstatēts, un to nosaka krupja ģenētika. Viņš piedzimst punktā A, dodas vairoties uz punktu B, tur pavada arī visu vasaru un savukārt ziemošanas vieta atkal viņam ir punktā A. Šādu ģenētiski iekodētu kustību starp punktu A un B pavasarī un rudenī no B uz A viņš iet visu savu mūžu. Ja šis mūžs 40 gadus garš, kāds ir maksimāli reģistrētais, viņš šo ceļa posmu iet. Nav izslēgts, ka kādu gadu viņš pamostas, dodas pa savu ierasto ceļu, bet cilvēki pa šiem gadiem ir uzbūvējuši savu ceļu. Sanāk, ka nevis krupis šķērso mūsu ceļu, bet mūsu ceļš šķērso krupja ģenētisko ceļu." Tāpēc krupjiem ir nepieciešama palīdzība tajā brīdī, kad viņš šķērso ceļu, jo ģenētiski iekodēti viņam ir ne tikai punkti A un B, bet arī lēnā rāpošana un dzīves uztvere. Viņš vidēja izmēra ceļu var šķērsot pat 15 minūtes.  "Otra lieta, kas krupi padara par viegli sabraucamu, ir viņa uztvere. Tajā brīdī, kad viņš pamana automašīnu un pats atrodas uz ceļa, viņš nevis izvairās no tās, bet sastingst, tādā veidā cerot, ka uzbrucējs mainīs savu uzvedību un neuzbruks viņam. Bet automašīna jau nav īsti uzbrucējs, cilvēka ceļi un domas ir citādas," turpina Ilze Reinika. Tāpēc ir izveidota palīdzības kampaņā, cilvēkus aicina iesaistīties un pārnest krupjus no vienas ceļa puses uz otru. -- Parastais krupis Bufo bufo, kas ir viens no lielākajiem abiniekiem Latvijā un var dzīvot līdz 40 gadu vecumam.  Pieauguša krupja ķermeņa garums ir 6–12 cm, retos gadījumos līdz 13 cm. Mātītes parasti ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi. Kājas ir īsas un spēcīgas, vairāk piemērotas lēnai rāpošanai, nevis lēkšanai. Āda ir sausa, raupja un ar izteiktiem kārpiņām līdzīgiem izaugumiem – tā ir viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras krupi atšķirt no vardes. Krāsa variē no dzeltenbrūnas un pelēcīgas līdz tumši brūnai, vēders ir gaišāks. Galvas sānos atrodas lieli, ovāli pieauss indes dziedzeri, kas piešķir rūgtu un citiem dzīvniekiem nepatīkamu garšu. Lielāko daļu dzīves parastais krupis pavada uz sauszemes un ir sastopams lapkoku un skujkoku mežos, pļavās, krūmājos, dārzu teritorijās un pilsētu zaļajās zonās. Tas ir nakts dzīvnieks un dienā slēpjas vēsās, mitrās un tumšās vietās, piemēram, zem kritalām, akmeņiem, blīvas veģetācijas vai augsnes spraugās. Aktīvāks kļūst vakaros un lietainā laikā. Parastais krupis ir aukstasiņu dzīvnieks, tāpēc tā ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides. Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā. Krupji ir nometnieki, bet pavasaros tie dodas sezonālā migrācijā uz nārsta vietām, nereti šķērsojot ceļus un nonākot satiksmes apdraudējumā. 

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci. Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi? Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā. Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai. Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Gada pēdējās dienās, kas aizvien tumšas, parunāsim par elektrību. Bez tās šodien nav iedomājama dzīve, jo īpaši ziemā un svētku laikā, kad bez mākslīgā apgaismojuma un svētku gaismiņām grūti būtu pārciest gada tumšākos mēnešus. Elektrība mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu ikdienas nepieciešamību un tāpēc raidījumā lūkojam, kurā brīdī tā ienāca pasaulē un Latvijā un kā mainīja sabiedrību. No Bendžamina Frenklina pūķa atgadījuma negaisa laikā līdz pirmajām Volta baterijām un Edisona spuldzītēm. Cilvēce ir pieradinājusi šo neprognozējamo dabas spēku, ielikusi to slēdžos un vados, iemācījusies saražot un naski patērēt - elektrības atklājumi ir viens no lielākajiem stāstiem civilizācijas vēsturē. Bez tās nebūtu iespējams teju nekas no tā, ko baudām šodien. Kā elektrība aizsāka savu ceļu līdz mūsu mājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. -- Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu ir brīdis gadā, kad daudz tiek runāts un domāts par to, kas no visa, kas nonāk mūsu rīcībā un apkārtējā vidē, ir bīstams vai traucējošs. Jaungada tradīcija ir ne tikai svētku uguņošana un dažādi gaismu šovi. Arī laimīšu liešana ir kas tāds, kas vismaz vidējai un vecākajai paaudzei labi palicis atmiņā. Taču pēdējos gados izskan ziņas, ka veikalos nopērkamās alvas “laimītes” patiesībā ir bīstami svina sakausējumi. Vai tiesa un kāpēc svina kausēšana un pārnēšana nav droša cilvēkam? Par to stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Savukārt Patērētāju Tiesību aizsardzības centrs atgādina, ka r aizliegts piedāvāt tirgū preces, kur svina koncentrācija ir 0,05% no masas vai vairāk; vismaz pagājušajā gadā pircēji bija atraduši tādu laimīšu liešanas komplektus, kur svina sastāvs bija gandrīz visi 100%.  -- Arī cilvēka organismā mājo elektrība Elektrības atklāšana ir radījusi revolūciju cilvēku sadzīvē - tā atvieglojusi ikdienas soli, pavērusi ceļu tālākiem zinātnes sasniegumiem un arī izklaides industrijai. Bet līdztekus centieniem saprast elektrības rašanos, ir notikuši cilvēka ķermeņa pētījumi, un vienā brīdī tapis skaidrs - elektrība rodama arī mūsu organismā. Tieši kā un kur tā veidojas, stāsta Tukuma valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. Apjausma, ka arī cilvēka organismā mājo elektrība, atklājusies pamazām.

Mājās Ziemassvētku rosība, pilsētā – garas rindas pie veikalu kasēm un sastrēgumu pirmssvētku drudzī. Tā vien šķiet, ka gada skrejošākais laiks cilvēkiem ir ap Ziemassvētkiem. Taču, kā šīs gada tumšās naktis aizvada dzīvnieki Latvijas dabā? Kuri zvēri guļ, kuri snauž un kuri ir nomodā? Kā savas dienas gaitas plāno tie, kuriem ziemā nav lāča miegs? Sarunājas Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Jau daudzus gadus redzam, cik ļoti informācijas tehnoloģijas un saziņas kanāli ietekmē informācijas apriti un iedzīvotāju noskaņojumu. Kā vairot sabiedrības noturību pret jauno tehnoloģiju radītajiem drošības riskiem? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, mākslīgā intelekta attīstītājs un startup uzņēmējs Zigmārs Bērziņš, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa un Rīgas Stradiņa universitātes RSU asociētā profesore Ilva Skulte. Pēdējo dienu notikumi ap Stambulas konvenciju ļoti spilgti izgaismo riskus, par kuriem esam runājuši jau iepriekš. Proti, ar mums var itin viegli manipulēt. Konvencija ir sašķēlusi sabiedrību divās pretējās nometnēs, abas puses viena otru vaino muļķībā, nespējā kritiski domāt. Ir argumenti, kas parādās publiskajā telpā, kuri reizēm liek saķert galvu. Ir skaidrs, ka mūsu spēja pašiem lasīt, izšķirt, pieņemt kādus atbildīgus lēmumus vismaz daļā sabiedrības ir ļoti vāja. Ja runa būtu tikai par konvenciju, varētu kaut kā vieglāk samierināties. Bet stāsts jau nav tikai par viena dokumenta lasīšanu. Tehnoloģijām attīstoties, mūsu spēja pamanīt apmānu nonāk arvien lielākā riska zonā. Notikumi citās valstīs rāda, ka tas var kļūt pat par nacionālās drošības jautājumu. Vai ir iespējams kaut ko darīt, lai paaugstinātu mūsu spēju pretoties apzinātiem nodomiem mūs apkrāpt, piemuļķot, varbūt pat pakļaut?