Podcasts about latvijas nacion

"Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi – Vāgners un Mocarts – ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš," saka Tarmo Peltokoski - šosezon vēl Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. 9. augustā Cēsu Mākslas festivālā viņa vadībā atkal skanēs Riharda Vāgnera mūzika, un Cēsu koncertzāle atkal kļūs par "Ziemeļu Baireitu", kā to dēvē diriģents Peltokoski, kuram "Parsifāls" būs jau trešais Vāgnera operas koncertiestudējums Cēsīs pēc "Zīgfrīda" un "Dievu mijkrēšļa", savukārt simfonisko koncertu programmās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri viņš vēris arī citu Vāgnera operu – "Valkīras", "Tanheizera", "Tristana un Izoldes lappuses". "Parsifāla" koncertuzvedumā piedalīsies daudz mūsu lielisko opersolistu: Edgars Ošleja, Marlēna Keine, Ilze Grēvele-Skaraine, Gunta Gelgote, Tatjana Trenogina, Inna Kločko, Irma Pavāre, Artjoms Safronovs, Edgars Auniņš un Viesturs Vītols, kā arī Valsts Akadēmiskais koris "Latvija". Notiks arī ieraksts, ko "Klasikas" vilnī paredzēts raidīt 30. augustā. Ar Tarmo Peltokoski tiekamies nelielā, bet svarīgā sarunā, kas notika spraigā mēģinājumu gaisotnē, īsi pirms mēģinājuma 1. augusta pēcpusdienā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šībrīža mājvietā Kongresu namā, diriģenta darbistabā. "Parsifāls" ir visaptverošs  Maruta Rubeze: Sveicot jūs Rīgā un Cēsīs jeb vietā, sauktā Wenden, kā to, ziņojot par sava mākslinieka aktivitātēm, raksta ierakstu kompānija Deutsche Grammophon, lūdzu, raksturojiet Vāgnera operas "Parsifāls" īpašo vietu jūsu personīgajā "apsēstībā" gan ar Vāgneru, gan operas žanru kopumā, zinot arī to, ka iestudēt "Parsifālu" ir viens no jūsu sapņu piepildījumiem. Tarmo Peltokoski: Diezgan objektīvi raugoties, tā ir viena no divām smagnējām Vāgnera partitūrām - "Parsifāls" un "Tristans UN Izolde. Tās abas savā ziņā paceļas augstu pāri virs "Nībelunga gredzena" savas hromatiskās rakstības un filozofiskās sarežģītības ziņā, kas arī padara tās ļoti īpašas. Protams, tas ir viņa pēdējais un savā ziņā sarežģītākais darbs, īpaši otrais cēliens, un Kundri tēls ir dīvainākā lieta, ko viņš jelkad ir izdomājis, un kurā viņam bija jāapvieno dažādas mitoloģijas un tēlus. "Parsifāls" savā veidā ir visaptverošs – reliģiju, filozofiju, tradīciju un dažādu leģendu apkopojums, un viss šeit saplūst kopā, dažkārt pat nedaudz šizofrēniskā veidā. Arī muzikālo stilu daudzveidība šeit ir satriecoša. Mums ir pilnībā diatoniskā Grālu raksturojošā mūzika ar pasaulē maģiskāko orķestrāciju, un tad mums ir Amfortasa ciešanu hromatismi, un Kundri un Klingzora šausminošās disonanses, un naivās fanfaras, kas raksturo jauno Parsifālu, kurš pēc tam, veicot garu līdzjūtības un apgaismības ceļojumu, kļūst par Grāla karali. Šī opera patiešām ir bijusi viena no manām lielākajām mīlestībām jau kopš 11, 12 gadu vecuma... No Vāgnera pirmās idejas par "Parsifālu" līdz pirmuzvedumam pagāja veseli 25 gadi, akurāt jūsu šībrīža vecums, vai varat raksturot šo ceļu, kas nebūt nebija vienkāršs? Jā, tas tā ir, kaut kā viņam visu savu darbu idejas radušās krietni iepriekš. Savā autobiogrāfijā, kuru patiesībā rakstīja viņa sieva Kozima,  Vāgners atsaucas uz kādu Lielo Piektdienu, - der Karfreitag - Šveicē. Bet ir pierādījumi, ka šis stāsts patiesībā ir izdomājums, kā tas ir ar daudziem stāstiem Vāgnera autobiogrāfijā Mein Leben. Bet šī ideja tiešām viņu pavadīja vairākus gadu desmitus. Viņš lasīja Volframa fon Ešenbaha Parsifālu un citas tā paša virziena leģendas. Bet vispirms viņš, protams, 40. gadu beigās komponēja "Loengrīnu", un "Parsifāls" prasīja diezgan ilgu laiku. Visbeidzot, pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes un pārcelšanās uz Baireitu 1876. gadā  viņš varēja veltīt visu savu laiku "Parsifālam", un tas ir vienīgais darbs, kas rakstīts tieši Baireitas Svētku namam jo, līdz tam viņš joprojām īsti nezināja, kā tas darbosies. Pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes beidzot tas tapa skaidrs, kāds patiesībā ir šis uzceltais nams, un tad tika uzrakstīts "Parsifāls", paturot prātā šī nama specifisko akustiku. Sākotnēji "Parsifālu" drīkstēja atskaņot tikai Baireitā  Parsifāla pirmajā un trešajā cēlienā ir tikpat kā vienīgi lēna mūzika, kas sarakstīta tā, lai perfekti atbilstu Baireitas akustikai.  Un mēs zinām, ka sākotnēji bija aizliegts to atskaņot jebkur citur, tikai Baireitā. Diemžēl pēc Vāgnera nāves šis aizliegums tika atcelts. Metropolitēna opera vēlējās to atskaņot, un, protams, ikviens vēlas to atskaņot. Un ar prieku mūsdienās mēs varam teikt, ka Cēsis ir mūsu "Ziemeļu Baireita", par ko esmu ļoti laimīgs. Tas ir Vāgnera pēdējais darbs. Pirmizrāde notika 1882. gada jūlijā, tikai pusgadu pirms viņa nāves Venēcijā. Vai šajā partitūrā  ir kas tāds, kas apliecina to, ka Vāgners apzinājās šo sava pēdējā darba vēstījumu, to, ka tas ir tāds kā viņa testaments? Domāju, viņš zināja, ka mirs… Bet pēdējās lappuses mani aizkustina jo īpaši, paturot prātā, ka tas bija viņa pēdējais darbs. Un mēs zinām, kā viņa, tā teikt, audžudēls tajā laikā, Frīdrihs Nīče, ļoti agresīvi vērsās pret darbu, sakot, ka pat Vāgners paklanījies krusta priekšā, un sāka aktīvi Vāgneru par to ienīst. Bet pat Nīče atzina, ka šī skaņdarba Prelūdija, stingri muzikāli runājot, bija kaut kas tik skaists, ka viņš nevarēja atrast neko līdzvērtīgu nekur citur nevienā citā mākslā, kam  es pilnībā piekrītu. To nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai Kāda nozīme šajā darbā ir Vāgneram tik raksturīgajiem vadmotīviem, vai tie kaut kādā veidā īpaši izcelti arī partitūrā? Vāgners, protams,  izmanto savas tehnikas, bet ne tik acīmredzamā veidā kā "Gredzenā". Jo "Gredzenā" ir neticami sarežģīta vadmotīvu sistēma. Un gan "Tristanā", gan "Parsifālā" motīvu nav tik daudz, un viņam nav tik daudz vietas, lai tos attīstītu. Tomēr mēs varam skaidri redzēt, kā viņš attīsta Parsifāla motīvu, kas pirmajā un otrajā cēlienā savā formā ir ļoti vienkāršs, fanfarveidīgs, un kā III cēlienā tas kļūst klīstošāks, un rodas sajūta, ka viņš ir apmaldījies. Un tad pavisam drīz pēc tam, kad viņš ir svaidījis karali, tad tas beidzot kļūst tikpat triumfāls, kādam tam vienmēr bijis lemts būt. Un, piemēram, pats sākums: šī garā, lidojošā melodija Labemol mažorā, tā sastāv no daudziem dažādiem motīviem, kas pēc tam atsevišķi parādās visu laiku. Un man īsti nepatīk dot tiem nosaukumus, jo arī pats Vāgners nebija mierā, ka cilvēki viņa tēmām mēģina dot nosaukumus, tieši to viņš nevēlējās, jo tas kaut kā viņa mūziku trivializē un padara to pārāk vienkāršu, un kaut kā liek tai izskatīties pēc mūsdienu filmu mūzikas, kā tas patiesībā nav. Tā ir daudz sarežģītāka un pārdomātāka, un to nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai. Baireitā jūtos kā debesīs Vai esat bijis Baireitā? Jā, es nupat tur atkal biju, pagājušajā mēnesī pat divas reizes, "Parsifālu" tur skatījos gan pagājušajā gadā, gan gadu iepriekš, un tā patiešām ir mana iecienītākā vieta, kur atrasties, Baireitā es jūtos kā debesīs. Un ir interesanti, ka pirmos Grāla zvanus būvēja vietējais klavieru fabrikas uzņēmums Steingraeber & Söhne, un man ir ļoti paveicies apmesties Šteingrēberu mājā, kad vien esmu Baireitā. Pazīstu šo ģimeni un šo Šteingrēberu klavieru fabriku, ko 1852. gadā dibināja Eduards Šteingrēbers un par kuru tagad rūpējas jau septītā paaudze. Viņiem ir milzīga, 18. gadsimtā celta māja, un es tur apmetos katru reizi, kad esmu Baireitā. Tur ir daudz oriģinālo Grāla zvanu kopiju, kuras Vāgners personīgi pasūtīja Eduardam Šteingrēbera kungam "Parsifāla" pirmatskaņojumam 1882. gadā. Un ir patiešām jautri šos zvanus spēlēt, tā kā šī saikne ar Baireitu tiešām ir ļoti īpaša. Ir zināms, ka Tarmo Peltokoski vadībā Somijā Eurajoki festivālā "Bel Canto" ir iestudēts Riharda Vāgnera "Nībelunga gredzena" cikls, kā arī "Tristans un Izolde". Vai Somijā Vāgners ir mīlēts komponists? Domāju, nepietiekami. "Parsifāls" Somijā pēdējo reizi tika spēlēts Nacionālajā operā 2018. gadā, un es, protams, biju tur klāt. Betto varētu darīt daudz biežāk.  Vāgners un Mocarts ir mani mīļākie komponisti Lūkojot ierakstu kompānijas Deutsche Grammphon mājaslapā, kur atrodamas ziņas par Tarmo Peltokoski aktualitātēm, līdzās Vāgneram izceļas arī Mocarta vārds: tuvākā laikā uz vairākām skatuvēm Tarmo Peltokoski vadībā tiks uzvestas operas "Burvju flauta" un "Dons Žuans". Vai tā ir sagadīšanās vai apzināta vēlme? Jā. Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš. Protams, jums labi pazīstams ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet šogad mēs iepazīsim arī virkni jaunu dziedātāju, no kuriem vairākiem tās būs arī šo lomu debijas?  Jā, šeit ir daži debitanti:  Martina Dike dzied savu pirmo Kundri lomu, arī Klingzors to dara pirmo reizi. Bet mums ir ļoti paveicies, ka galvenajās lomās ir Stefens Millings un Mihaels Veiniuss, kuri to ir darījuši daudzas, daudzas reizes. Stefens ir dziedājis Gurnemancu simtiem reižu. Amfortass ir Nikolass Braunlijs -  jauna superzvaigzne uz Vāgnera skatuves, kurš jau ir Baireitā un nākamajās sezonās dziedās savu pirmo Votānu Bavārijas Valsts operā. Tāpēc mums ir ļoti paveicies ar šo jauno, superlielo vārdu. Ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam Tuvākajā laikā mēs piedzīvosim vēl vienu ar Jums saistītu lielo notikumu – Rīgā ar somu mūzikas programmu atkal atgriezīsies jūsu skolotājs Jorma Panula… Vai arī viņš savulaik ko ieteicis, ko mācījis par Vāgneru? Nē, ne gluži. Vāgners nekad nav bijusi Jormam tuva  lieta. Viņš nekad nav bijis īsts operas diriģents un nekad īsts Vāgnera cienītājs, mēs gan kopā uztaisījām vairākus iestudējumus "Zīgfrīdam",  kas Jormam ļoti patīk. Man laikam vēl nebija pat 15 gadu, kad darīju to pirmoreiz kopā ar viņu. Bet es vienmēr esmu zinājis, ka Vāgners ir man tuvs, un arī Jorma to ir zinājis, un vienmēr par to uzjautrinājies. Bet ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam, un, galvenais, es ļoti priecājos, ka Jorma atkal būs Rīgā. Es tur parādīšos pavisam nedaudz, tas būs Jormas koncerts.

Turpinām, iespējams vērienīgākās un ilgākās svinības, kas jelkad veltītas grāmatām. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB pārstāvi Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Dodoties pastaigā pa Rīgas parkiem vai izbraukājot ar velosipēdu dažādas apkaimes, ikviens aicināts atrast 35 dažādas tematikas un noskaņas citātus no latviešu literatūras, lielākoties dzejas, kas izvietoti uz soliņiem Uzvaras parkā, Arkādijas parkā, pie Māras dīķa, Dzegužkalnā, Nordeķu parkā, Bolderājas velo ceļā, Ķengaraga promenādē, Strēlnieku laukumā, pie Bastejkalna, Brīvības laukumā, Operas nama skvērā, pie Rīgas Doma, pie Latvijas Universitātes, Vērmanes parkā, Esplanādē, Viestura dārzā, Neatkarības laukumā, Ziedoņdārzā, kā arī pie Mežaparka estrādes un citur. Latvijas Nacionālā bibliotēka notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB sabiedrisko attiecību vadītāju Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Runājot par cikla "Latviešu grāmatai 500" kulminācijas pasākumiem, Aiva Rozenberga atzīst, ka vēlētos lai tie būtu "grāmatniecības dziesmu svētki".  "Mes runājam par notikumiem Rīgā, bet ir svarīgi, lai visas publiskās bibliotēkas, cilvēki, kas dzīvo dažādos novados, diasporā visā pasaulē, lai mēs visi justos vienoti. Jau šobrīd ir daži ieteikumi, lai iesaistītos šajos grāmatniecības dziesmu svētkos," atzīst Aiva Rozenberga. Plašāk par pasākumiem informēs rudenī bet jau tagad var ielūkoties cikla mājaslapā un sadaļā "Piedalies" izvēlēties, kurā aktivitātē vēlētos iesaistīties. Bet noteikti kalendārā ir jāatzīmē 8. novembris, tas ir datums, kurā pirmā latviešu grāmata fiksēta vēstures liecībās. Pētnieki arvien meklē, kur tā vienīgā grāmata varētu būt.  

28. jūlijā 100. gadskārta aprit Lidijai Doroņinai-Lasmanei, un pateicībā par viņas mūžu, kas kalpo kā iedvesma, viņas domubiedru grupa šovasar rīko vairākus pasākumus ciklā "Lidijas vasara". Svētku kulminācija notiks 26. jūlijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā -  izstādes atklāšana un notikums mūzikā un dzejā “Lidija 100” Ziedoņa zālē. Tā režisors ir Viesturs Kairišs, māksliniece – Ieva Jurjāne, producents – Arnis Šablovskis. Koncertuzvedumā piedalīsies pianists Vestards Šimkus, Latvijas Radio kora grupa, dziedātājas Iveta Apine un Marta Ozoliņa, Mateja draudzes koris Māra Dravnieka vadībā, kā arī aktieri Guna Zariņa un Vilis Daudziņš. Ar notikuma scenārija autori, dzejnieci Ivetu Šimkus tikās Ieva Zeidmane. Iveta Šimkus: Man vienmēr šķitis, ka ir svarīgi atcerēties un godināt cilvēkus, kas ir mūsu tautai ļoti nozīmīgi, un tāda patiešām ir Lidija, jo viņas mūžs un dzīvesstāsts ir ne tikai īpaši notikumi, kuri saistās ar okupācijas laiku, ļoti tumšu Latvijas vēstures brīdi, bet, izejot cauri visiem šiem notikumiem, Lidijai ir radusies īpaša garīga pieredze, un tieši šīs pieredzes dēļ, ne tik daudz atskatoties uz pagātni, bet vairāk domājot par mūsu šodienu un Latvijas nākotni, ir svarīgi atcerēties šos cilvēkus un uzklausīt un dalīties ar viņu pieredzi. Cik tieša saskarsme Jums pašai ir bijusi ar Lidiju Doroņinu-Lasmani? Lidija man ir ļoti tuvs un dārgs cilvēks. Mēs esam kopā gan bijušas, gan veidojušas, gan piedalījušās dažādos pasākumos. Mums abām rūp Latvija. Lidija vienmēr ir bijusi liela mūzikas un dzejas cienītāja, un arī šādā kontekstā mums ir bijusi saskare - gan koncertos, gan caur dzeju. Lidija ir tāds… Es negribētu teikt “tuvs draugs”, bet garīgi tuvs cilvēks. Nē, tomēr es teikšu, ka ļoti tuvs un mīļš draugs. Māksliniece Ieva Jurjāne, kura līdzdarbojusies izstādes veidošanā, ir atzinusi, ka viņai ar Lidiju satiekoties ir tādas pusaudžu attiecības. Kāda Jums ir sajūta? Kaut kas līdzīgs. Protams, vienmēr ir bažas, ka varētu traucēt kādā atpūtas brīdī, nav tā, ka iedomājos un piezvanu, bet tad, kad esmu zvanījusi, ir ļoti sirsnīga saruna, un tā nav ar iepriekš paredzamiem formulējumiem, kas ir sen izdomāti, pareizi un jauki - Lidija vienmēr var pateikt kaut ko negaidītu un pat aušīgu. Es piekrītu Ievai, ka tas raksturo cilvēka dzīvi un īstu attieksmi pret pasauli, nekādā veidā neko neuzspiežot vai nedeklarējot, bet pārrunājot un ļoti dziļi izprotot notikumus un situācijas, un cilvēkus. Par ko Jūs esat domājusi, veidojot scenāriju šai muzikālajai pēcpusdienai, muzikālajam uzvedumam? Protams, esmu ļoti domājusi, jo no vienas puses tie ir tie labie vārdi, kurus mēs varam Lidijai veltīt un teikt dzimšanas dienā. Starp citu, atklāšu vienu aušību - Lidija pavisam nesen sarunā ir teikusi, ka izturēt labos vārdus, kas varbūt reizēm ir nepelnīti, ir daudz grūtāk nekā sēdēt lēģerī, tā kā varbūt tie vārdi nav nekāds pašmērķis. Protams, Lidijai ir ļoti svarīgi, ka mēs ne jau izsakām tos vārdus, bet - es pāriešu uz arī savu redzējumu - man šķiet, ka mums ir jāveic inventarizācija vai sirdsapziņas izmeklēšana, godinot Lidiju vai svinot viņas dzimšanas dienu. Gan katram cilvēkam, domājot par savu dzīvi, par savu likteni, par savām izvēlēm, gan arī tautai kā kopumam. Mēs esam garīga kopība, kā teica Rainis - tauta nav cilvēku bars, kuri tikai kaut ko ražo un producē, bet tauta ir garīga kopība. Šādā nozīmē - kā mēs esam izdzīvojuši 20. gadsimtā to vēsturi, tos ļoti smagos brīžus, kad mēs esam zaudējuši brīvību, un kā mēs redzam savas attiecības ar varu? Un, ja Lidija ir spējusi nostāties pret varu, tad kādēļ viņa to ir darījusi? Tādēļ, ka tā vara ir bijusi pret Dievu, pret cilvēku, un tā vara ir demonstrējusi milzīgu brutalitāti, melus, propagandu. Es domāju, ka arī šodien mēs redzam, cik trausla ir demokrātija, cik trausla ir cilvēcība pasaulē. Šodien to smalki sauc par dehumanizāciju, Lidija dzīvoja totalitārisma laikā, bet tas pats vien ir - mēs otrā cilvēkā redzam politisko uzskatu pretinieku vai cīnāmies par savām šaurām interesēm, kas ir mūsu  partija, mūsu vide, un mēs neredzam to kopumu, mēs sevī nokaujam cilvēcību. Lidija ir gribējusi uzturēt spēkā šīs vērtības un apliecināt Dievu, Latviju un brīvību - tie būtu tie trīs jēdzieni, kas ir viņas lielās vērtības. Vēl man šķiet būtiski, ka viņa ir runājusi par izvēlēm. Grūtajos brīžos viņai vienmēr ir bijusi izvēle - nostāties gaismas vai tumsas pusē, vai iet kompromisu ceļu, it kā sevi attaisnojot un aizbildinoties ar grūtiem laikiem. Tad jautājums: kāpēc Latvija šodien ir krīzes situācijā pat bez visas starptautiskās situācijas, ka mēs neuzticamies viens otram? Varbūt tiešām mēs esam pazaudējuši garīgos orientierus un izdarījuši nepareizas izvēles, bet, izvēloties kaut ko, mēs izvēlamies savu nākotni, mēs paši sevi izvēlamies, un Lidija to ir ļoti labi sapratusi, ka nav iespējams sevi nodot. Tās ir pārāk augstas likmes.  

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) līdz 9. novembrim aplūkojama izstāde par muzeja agrīno vēsturi "Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905-1919". Tā veidota kā veltījums 120. gadadienai kopš muzeja galvenās ēkas atvēršanas apmeklētājiem un stāsta par muzeja darbību pirmā direktora Vilhelma Neimaņa vadības laikā. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas vēsturnieci, šīs izstādes kuratori Baibu Vanagu un izstādes mākslinieci Ievu Stūri. 1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā tika atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, kas ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, Rīgas laikraksta “Rigasche Rundschau” vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka “jaunā staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji”, bet gleznotājs Janis Rozentāls žurnālā “Vērotājs” vairākos turpinājumos publicētajā recenzijā par tikko atvērto muzeju un tā atklāšanai par godu organizēto Baltijas mākslinieku izstādi nodēvējis to par “jauno mākslas templi”. Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849–1919), kurš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, šos pienākumus pildot līdz 1919. gada sākumam, kad vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim, un muzejā sākās nākamais attīstības posms. Rīgas pilsētas mākslas muzejs tika izveidots uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes, kuras kolekcijā pamatā bija dažādu Rietumeiropas glezniecības skolu paraugi un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.

24. jūlijā svinēsim dabas dzejnieka un rakstnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienu ar Starptautiskajiem bērnu literatūras lasījumiem, piemiņas brīdi Meža kapos un balvas pasniegšanas ceremoniju Botāniskajā dārzā. Kultūras rondo iztaujājam pasākumā organizatores un žūrijas pārstāves par teksta kvalitāti un ilustrāciju daudzveidību konkursam iesniegtajos darbos. Sarunājas Silvija Tretjakova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja, un žūrijas pārstāves -  literatūrzinātniece Ilze Stikāne un Ilgnese Avotiņa, Jaņa Rozentāla mākslas skolas zīmēšanas un grafikas skolotāja Ilgnese Avotiņa. "Līmenis ir stabils un man ir liels prieks, un tas atkārtojas gadu no gada, ka mums ir spēcīgas dzejas grāmatas, ka izdevniecība  "liels un mazs" rūpējas, lai ienāktu jauni dzejnieki. Tāds šogad ir Krišjānis Zeļģis ar krājumu "Patīk", nupat ir iznākusi Ivara Šteinberga dzejoļu grāmata, ko vērtēsim nākamajā gadā," stāsta Ilze Stikāne. "Ir arī diezgan spēcīgi fantāzijas žanra rakstītāji. Šogad Baibas Liepiņas "Viņpus dzīvžoga" ir fantāzijas žanrs ar fantastiku un alūzijām uz agrāko laiku klasiku, kas arī latviešu bērnu literatūrā ir jaunums, tāda, kas atgādina datorspēli, kur var izvēlēties, pa kuru ceļu iesi tālā, pāršķirt uz to lappusi vai to un tā lasīt. Visus gadus mazliet žēlojamies, ka trūkst labu grāmatu pusaudžiem oriģinālliteratūrā." Kopumā ekspertiem bija jāizlasa un jāizvērtē 69 grāmatas, pievēršot uzmanību ne tikai teksta kvalitātei, bet arī ilustrāciju daudzveidībai, lai noteiktu pretendentu grāmatu mākslas balvai. ""Tagad papīra veidi ir tik dažādi, gan glancētie, gan samtainie, gan cietie vāki, gan maigāki vāki, reljefie vāki, ka tev, jau paņemot rokā, ir viedoklis, vai tu gribi to grāmatu vērt vaļā vai negribi," ... "Tad krāsa ir pilnīgi nesalīdzināma ar to laiku, kad es augu. Tipogrāfijas kvalitāte ir fantastiskā, un bērns jau to redz, ka tas nav vienkārši tapis, ka tur ir rūpīgi zīmējumi veidoti, gan šausmīgi, gan pārsteidzoši, brīnumaini, fantastiski. Tad viņš atver grāmatu un sāk lasīt," atzīst Ilgnese Avotiņa. "Es visas grāmatas neesmu līdz galam izlasījusi, man bija jāvērtē vairāk vizuālais tēls. Bet lielāko daļu es "izgrauzu". Pārsteidzoši, interesanti sižeti, pārsteidzoši skatupunkti. Ļoti dzīvelīga sižeti. Šīs grāmatas visas varētu ieteikt lasīt. Jebkuru." Šogad par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti ir kļuvusi vācu rakstniece Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" (Liels un mazs, 2024) un tās tulkotāja Signe Viška, kuras veikums tika novērtēts arī par otru grāmatu – Andreasa Šteinhēfela "Ja mans mēness būtu tava saule" (Jāņa Rozes apgāds, 2024). Jāņa Baltvilka balvas nominantu sarakstu var iepazīt LSM.lv. Vēl līdz pusnaktij var balsot par savu favorītu. Balvas žūrijā šogad strādāja literatūrzinātnieces Ilze Stikāne un Zita Kārkla, mākslinieks Aleksejs Naumovs, Jaņa Rozentāla mākslas skolas zīmēšanas un grafikas skolotāja Ilgnese Avotiņa, kā arī sabiedrības pārstāvji – Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa kopā ar čaklo lasītāju, meitu Gunu, un Bērnu slimnīcas fonda vadītāja, Bērnu un pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja, četru bērnu mamma Liene Dambiņa.      

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns, divi tenori un skaisti dueti "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Inguna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violetas Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingunas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes – ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē." "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties," neslēpj Jūlija Vasiļjeva. "Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Inguna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām!" Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. "Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus," stasta opersvētku rīkotājs Kalns. To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncerts "Ielūdz Jānis Apeinis" notiks 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni – Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē – Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī tā ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Inguna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Inguna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet mani ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"," prāto Dainis Kalns.  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku: "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, ka skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Inguna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās.Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties." Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā nākamā gada vasarā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. Dainis Kalns, opermūzikas svētku patrons un organizators, 27. novembrī tiekoties Rīgas Latviešu biedrības namā ar žurnālistiem un ārvalstu vēstniekiem Latvijā, atklāja, ka nākamvasar XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam.  Uz tikšanos par gaidāmo opermūzikas svētku norisi bija ieradusies arī Somijas vēstniece Latvijā Anni Solorantu, Igaunijas vēstnieks Ēriks Marmei un Igaunijas konsule Marika Keiva-Urma, kā arī Dantes Aligjēri biedrības Latvijā prezidente Hella Milbreta Holma. Svētku organizators Dainis Kalns iepazīstināja klātesošos ar nākamās vasaras svētku programmu, apliecinot, ka arī 2025. gada vasarā opermūzikas svētku cienītājiem būs iespēja baudīt operas “Traviata” brīvdabas iestudējumu. Viņš atklāja, ka šogad operas iestudējums saņēmis lielu atzinību no apmeklētājiem, un, salīdzinot operas “Traviata” izrādes citviet pasaulē slavenos opernamos, brīvdabas iestudējums Siguldas pilsdrupās novērtēts kā viens no spilgtākajiem iestudējumiem, kas redzēts. “Traviatas” operu Siguldas pilsdrupu estrādē būs lieliska iespēja baudīt arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja to redzēt šovasar. XXXII Starptautisko Siguldas opermūzikas svētku gaidāmā programma: 25. jūlijā plkst. 19.00 Svētku uvertīra – atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā; 26. jūlijā plkst. 21.00 Džuzepes Verdi operas “Traviata” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 27. jūlijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās operas solista Jāņa Apeiņa jubilejas koncerts “Ielūdz Jānis Apeinis”; 2. augustā plkst. 21.00 Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 3. augustā plkst. 18.00 Galā koncerts “Visu laiku skaistākās operas melodijas” (skaistāko āriju izlase no opermūzikas svētkiem Siguldā).

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns un divi tenori "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Ingūna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 20.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violets Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingūnas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes - ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē. "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties. Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Ingūna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām," smaida Kalns. Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus." To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncertā "Ielūdz Jānis Apeinis" 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni - Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Ingūna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Ingūna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet man ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"."  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku. "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, kas skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Ingūna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās. Arī pārējie. Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties."

Vai esat kādreiz domājuši par to, kā atšķiras gaisma Latvijā un, piemēram, Itālijas dienvidos? Latvijas Nacionālās mākslas muzejā (LNMM) nesen atklāta izstāde „Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi”. Izstādē Ufici galeriju meistardarbi no Piti pils Modernās mākslas galerijas Florencē veido dialogu ar izcilākajiem 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma darbiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Kultūras rondo saruna ar izstādes kuratoriem. Projekts ir unikāls ar to, ka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma izpētē piedalījās ievērojami Itālijas mākslas zinātnieki, kuri kopā ar mūsu muzeja ekspertiem veidoja ne vien izstādes, bet arī zinātnisko lasījumu un kataloga konceptu. Īsi pirms izstādes atklāšanas Kultūras rondo tikās ar Ufici galeriju Piti pils Modernās mākslas galerijas vadītājām Vanesu Gavjoli (Vanessa Gavioli) un Elenu Markoni (Elena Marconi), kā arī mākslas pētnieku, kuratoru Gvičardo Sasoli (Guicciardo Sassoli de' Bianchi Strozzi) un izvaicāja viņus par izstādes tapšanu un pārsteigumiem tās gaitā. Šie mākslas zinātnieki pēdējos gados veltījuši ļoti daudz laika, lai iedziļinātos ne vien paši savas valsts, bet arī Latvijas 19.-20.gadsimta mākslinieku darbos un veidotu kopīgu izstādi. Ja dosieties uz izstādi, rēķinieties ne vien ar pastaigu gar gleznām, bet – kā jau intervijā min kurators Gvičardo Sasoli – arī ar iespēju tikt pie jaunām zināšanām, jo izstādes iesākumā jūs sagaidīs plaša laika līnija, kas sākas ar 1825.gadu, kad Livorno piedzima mākslinieks Džordžo Fatori, bet Ārlavas pagastā – Krišjānis Valdemārs, un iet cauri Itālijas un Latvijas vēsturei līdz pat 20.gadsimta vidum. Par izstādes tapšanu un ieguvumiem Latvijas skatītājiem stāsta arī projekta kuratore no Latvijas puses, LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule. Izstāde „Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi” LNMM apskatāma līdz 20. novembrim.

18. jūlijā Jūrmalas festivālā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu uzstāsies akordeoniste Ksenija Sidorova. Programmā izskanēs Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija, Otorīni Respīgi "Romas strūklakas", kā arī bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas Akordeona koncerta pirmatskaņojums Latvijā. Koncerts akordeonam un orķestrim, kas veltīts Ksenijai Sidorovai, pirmatskaņojumu piedzīvoja 2025. gada maijā Štutgartes Liederhalle ar Štutgartes Filharmonijas orķestri un diriģentu Mihalu Nesteroviču, jūnijā tas izskanēja arī Sofijas filharmoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā. Sarunā ar komponisti Dobrinku Tabakovu uzzinām, ka akordeonam viņa rakstījusi visu mūžu, bet šis ir pirmais akordeona skaņdarbs viņas daiļradē. Komponiste atzīst, ka akordeona mehāniskajā dabā viņa atrod arī cilvēcisko, jo instruments skan tā, it kā elpotu. Vai Koncerta izstrādes procesā atklājāt ko tādu par akordeonu, ko iepriekš nezinājāt? Varbūt nebijāt iedomājusies, ka uz akordeona var nospēlēt konkrētu paņēmienu, ka tam ir kāda noteikta īpatnība… Vai varat pastāstīt par saviem iespaidiem, šo Koncertu komponējot? Akordeons ir ļoti daudzpusīgs, un es vēl joprojām to apgūstu. Šī Koncerta radīšana bija kā atvērtas durvis, un jūtu, ka tas ir atvēris vēl vairāk durvju. Akordeons ir arī ļoti sarežģīts instruments – kā pārnēsājamas ērģeles ar visiem reģistriem, krāsām un iespējām. Es arī nezināju, ka akordeona dažādiem reģistriem katram ir savas īpatnības, kas atšķiras dažādiem instrumenta modeļiem. Piemēram, ja gribat veikt nelielu glissando, tas uz viena instrumenta var būt daudz vienkāršāk nekā uz cita. Ja vēlaties radīt darbu, ko varētu spēlēt visi akordeonisti, neatkarīgi no viņu instrumenta modeļa, jums jāņem vērā šīs īpatnības. Ievēroju, ka runājot jūs veicāt kustību ar roku tā, it kā spēlētu akordeonu – vai pati šo instrumentu arī izmēģinājāt? Man ir draugs Londonā, kuram ir akordeons, un tas ir tik smags! Vairāk kā 20 kilogramu. Ksenija man teica, ka viņai vienmēr ir jāceļo ar šo instrumentu, līdz ar to viņai ir jābūt labā fiziskā sagatavotībā. Es savā Koncertā iekļāvu ļoti daudz “bellow shakes” jeb plēšu kustināšanu, kad rokas kustas ļoti ātri un plēšu vidus vibrē. Būtībā šis paņēmiens ir kā treniņš sporta zālē, un viņai bija jāsagatavojas, lai izturētu šo tehnisko darbu. Jā, tas tiešām ir sarežģīts instruments. Šo Koncertu radījāt īpaši Ksenija Sidorovai. Cik daudz sadarbojāties ar viņu vai citiem akordeonistiem šī darba tapšanas laikā? Vai “dzirdējāt” šo instrumentu savā prātā? Kāds bija process? Jā, tas pārsvarā bija instruments pats par sevi, kā arī iztēlojoties Kseniju uz skatuves. Arī tāpēc, ka viņa ir trīs bērnu mamma, vienmēr ceļā… Viņai ir tik daudz darāmā. Mūsu sadarbība lielākoties notika pēc tam, kad Koncerts jau bija uzrakstīts. Tad viņai bija materiāls, un viņa ieteica dažas izmaiņas – piemēram, šī frāze labāk skanētu citā reģistrā uz viņas instrumenta, vai šī krāsa būtu labs papildinājums. Tātad bija daži viņas ierosinājumi, bet tikai pēc tam, kad darbs jau bija sarakstīts. Pirms tam pārsvarā bija vienkārši viņas klausīšanās. Es Kseniju pazīstu jau 15 gadus, tāpēc zinu viņas skanējumu, viņas klātbūtni uz skatuves. Un vispār, tas ir brīnišķīgi – vienkārši ienirt akordeona pasaulē, atklāt tādus darbus kā Berio "Sekvenci" akordeonam un visu pārējo, pilnībā iegremdēties šajā mūzikā, un tad aizvērt durvis un iztēloties pašai sava skaņdarba tēlu. Kāda jums ir bjusi pieredze ar akordeonu līdz šim? Vai jau bijāt tam komponējusi? Jā, jā. Viens no maniem agrākajiem studiju laika darbiem bija ar nosaukumu “Akordeons”, bet tajā vispār nebija akordeona. Tas bija rakstīts tādam pašam sastāvam kā Edgara Varēzes Oktets. Ideja bija radīt skaņdarbu par kaut ko, kas līdzinātos dzīvai mašīnai. Tātad instrumenti veido tādu kā salauztas mašīnas efektu – tā, it kā kaut kas ir saplīsis, ieklemmējies un tad tas atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas… un tad turpinās. Pēc tam ir ļoti liriska daļa. Man kaut kā vienmēr prātā bija akordeons, par dzīvu mašīnu domājot. Tad man ir Stīgu trio “Insight”, kurā piedalās čelliste Kristīne Blaumane, viņa bija arī Trio pirmatskaņotāja. Te ideja bija radīt akordeona skanējumu ar stīgu instrumentiem. Tātad jau agrīnie darbi kaut kā atspoguļo manu fascināciju ar šo instrumentu. Bet es nekad nebiju rakstījusi akordeonam tiešā veidā. Pirmo reizi to izmantoju aranžijā, ko veidoju ar nosaukumu “Frozen River Flows”, kas sākotnēji bija rakstīts vibrofonam, krotālēm un obojai. Pēc tam to aranžēju kontrabasam, akordeonam un vijolei. Tātad tā bija pirmā reize, kad es faktiski izmantoju akordeonu skaņdarbā, bet tā vēl nebija īsta rakstīšana tieši šim instrumentam – neiedziļinoties tā tehniskajās īpatnībās. Šis Akordeona koncerts ir pirmais īstais skaņdarbs, ko esmu rakstījusi, veicot patiešām dziļu instrumenta izpēti. Interesanti, ka jums ir tik plaša vēsture ar akordeonu. No kurienes, jūsuprāt, tas nāk? Tā vien šķiet, ka zemapziņā šis instruments jūs ir pavadījis visus šos gadus. Man ļoti patīk rakstīt stīgu instrumentiem. Galvenā priekšrocība, rakstot stīgām, ir tā, ka nav jādomā, kur viņi elpo. Arī ar akordeonu ir kaut kas līdzīgs – skaņa ir līdzīga pūšaminstrumentiem, bet nav jādomā par to, kurās vietās mūziķim jāieelpo. Esmu dzimusi Bulgārijā, kur akordeons ir daļa no mūsu tautas tradīcijas. To var dzirdēt uz ielas, televīzijā – tas vienmēr man bija kaut kur fonā. Atceros, ka man vienmēr likās, ka akordeons izskatās pēc rakstāmmašīnas. Pēc ļoti dīvainas mašīnas. Tāpēc mašīnas un akordeona jēdzieni man vienmēr ir bijuši kaut kā saistīti. Plašāk - audioierakstā.  

Lai arī šogad par karstumu vasarā pagaidām sūdzēties nevaram, ierasti ik gadu pāris nedēļas kārtīgi svīstam. Cilvēks var patverties telpās pie kondicionieriem un ventilatoriem un plānot savas ikdienas gaitas, neuzturoties karstākajā saulē, bet kā tiek galā daba? Kā dzīvnieki pārcieš sauli un karstumu? Kādas stratēģijas tie ir radījuši, lai pasargātu sevi no tveices? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dzīvnieku pazināji - Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Cilvēkam it kā ir vienkāršāk, mums drēbes ļoti palīdz, vai nu mēs saģērbjamies, vai izģērbjamies. Brīdī, kad vairāk vairs nevar izģērbties, mums vienmēr ir iespēja vai nu ielīst ēnā, vai dzesēties kaut kur vēsumā, vai doties peldēties. Mēs tomēr savu dzīvi turam tādos rāmjos, ja jums ir jābūt ārā, mēs esam pieturā, gaidām autobusu karstumā, saulē. Bet dzīvniekus dabā tas skar mazāk, jo viņiem vienmēr ir izvēles iespējas - ielien ēnā, viņi ielien mitrā zemē, pārrok sev bedrīti, noslēpjas kaut kur. Mums ir grūtāk," vērtē Inta Lange. "Bet dzīvniekiem savukārt ir grūtāk izģērbties. Ja pēkšņi strauji ir karsts vai auksts, nevar kā  cilvēks noģērbt savu biezo jaku un pēkšņi ir mazajā t-krekliņā, tad dzīvnieks vēl ilgi pinkaini staigās, viņam kažoka noģērbšana ir krietni ilgāka un pēc tam uzaudzēt vietā arī ir ilgāk." "Dzesēšanas variantu ir daudz dažādi," norāda Māris Lielkalns. "Kā nu kurš māk. Viens attaisa muti, atver knābi, papleš spārnus un tad elso, mēģina tādā veidā atdzesēties, cits izrakņā kaut kādu iedobi, ielien un tādāveidā dzēsējās, cits atkal pamēģina atrast kaut kur vējaināku vietu, kur izstiept visas četras kājas uz visām pusēm un tā turēties. Citi vienkārši nenāk ārā dienas laikā, sēž savā alā, iedobē, slēptuvē un viss, čuč, atpūšas. Kad tas briesmīgais karstums ir pārgājis, sākās nakts dzīve. Piemēram, tuksnesī."  Ja pēkšņi uznāk liels karstums, vai dzīvnieki var un mēdz "pārplānot" savas dienas gaitas?  "Latvijas dabā viņi ir ļoti elastīgi. Dzīvnieki nenāk pa dienu, mēs viņus tikpat kā neredzam, viņi guļ kaut kur vēsumā, ēnā, krūmos, nenāk ārā. Viņiem varbūt plānošana ir mazāk sarežģīta nekā cilvēkam, jo mums ir jāiet uz darbu, ir savi pienākumi, ir saplānota diena, tad dzīvniekiem galvenais ir būt drošībā, paēst un varbūt par ģimeni parūpēties," atzīst Inta Lange. "Latvijā, kad ir karstākais laiks, daļai dzīvnieku jau bērni ir pietiekami lieli, viņiem par bērniem īpaši nav vairs jārūpējas, un tad viņi vairāk domā par kaut kādu savu komfortu, izdzīvošanu. Tad nakts un krēslas laiks ir īstais.  Lai cik sauss un karsts pa dienu Latvijā arī būtu, tad vakarā rasa ir klāt, mitrums zem krūmiem, nokritušas lapas, zāle, viss ir tomēr mitrs. Un Latvija ir tā laimīgā zeme, kur kilometriem tālu nebūtu neviena ūdens avota, mums ir vai nu upes, vai ezeri, vai dīķi, vai purvi.  Arī pilsētas dzīvē, kad uznāk ilgāks karstuma periods, tad visi uztraucas pilsētā par dzīvo dabu, jo pilsēta krietni vairāk uzsilst nekā ārpusē un arī krietni vēlāk atdziest. Tomēr kaut vai Rīgā ūdens avotu ir daudz. Un savvaļas dzīvnieki ikdienā diezgan tālu pārvietojas no savām ierastajām vietām. Cilvēki varbūt vairāk ap māju dzīvojas, bet dzīvniekiem tie ir pat vairāki kilometri dienā. Līdz ar to ūdens vienmēr ir sasniedzamā attālumā." Ir karsts laiks, cilvēkiem daudz jādzer, jo tā mēs svīstam. Vai citi dzīvnieki arī tā svīst? Zināms, mājas kaķi svīst tikai ar ķepiņām. Kā ir ar citiem dzīvniekiem? "Ir, kas svīst, ir, kas nesvīst. Tāpēc jaukais teiciens - nosvīdis kā cūka ir absolūti garām un nepareizs, jo cūka ir viens no tiem dzīvniekiem, kas nesvīst," bilst Māris Lielkalns. "Ja reiz nesvīst, ir jāmēģina savādāk dzesēties. Un to viņa dara, ne tikai viņa, arī degunradži, arī citi cūku radinieki. Viņi vienkārši sameklē dubļu peļķi un iegāžas tajā ar  lielu, lielu sajūsmu. Arī brieži ļoti labprāt zoodārzā, mums tāds purviņš ir uztaisīts, un tad viņi tur priecājas. Tad izlien laukā tāds dubļains un apmeklētāji nevar saprast - fui, kādi, jūs netīrāt un nepucējat  dzīvniekus, bet viņš ir sajūsmā par to, ka ir atdzesējies un ļoti labi jūtas." Dubļu kārta palīdz arī pret odiem, mušām un citiem kukaiņiem un ārējiem parazītiem. Viņi iekalst tajā dubļu kārtā, tad atliek tikai noberzēties un atkal ir tīrs. Vislabākais ir sveķains koks - egle, priede. "Arī bez biezkažokainajiem ir savas dzesēšanas sistēmas. Ir aita, vēl daži citi, kam ir biezāks kažoks, bet ausis ir plikas, tās ir gandrīz kailas. Tāpat arī trusim, zaķim ausis ir garas pietiekami daudz, ne jau tāpēc lai labāk dzirdētu, bet gan lai atdzesētos. Tur ir daudz sīkie asinsvadi un tādā veidā vienkārši - ausis gaisā, vējiņš staigā, ausis dzesējas, arī pats dzesējās," turpina Māris Lielkalns. "Ūdensputniem tīri labi noderētu arī pēdas. Protams, arī spalvu kārtai ir krietni plānāka vasarā nekā ziemā, bet vienalga, ja paliek par karstu, tad plunčājas un dzesējas ar pekām. Ziemā savukārt šīs pēdas kalpo pilnīgi pretēji." "Attiecībā uz pārkaršanu tomēr gribētu piebilst, ka visneaizsargātākie Latvijā ir mūsu mājdzīvnieki - suņi, kaķi, varbūt kādam mājās trusīši vai jūras cūciņas un kāmīši, jo cilvēks par sevi padomās. Zoodārzā arī par visiem ir padomāts, savvaļā dzīvnieki paši var aiziet un atrast savu komforta līmeni, bet mājdzīvniekiem tādas iespējas bieži vien netiek dotas, jo mēs viņus ieliekam dzīvokļos vai mēs viņus mašīnās atstājam, vai varbūt kāds suns laukos pie ķēdes. Vai kādi dzīvnieki palaisti aplokā, kur nav pat nojumes," atgādina Inta Lange. "Mājdzīvnieki līdz ar to paši nevar nodrošināt savu komfortu, atrodot ēnu vai atrodot vēsāku vietu, jo kur viņš ir, tur viņš ir diemžēl. Te gan gribētos teikt, ka pieskatām esam uzmanīgi, un pagalmos varbūt izliekam āra kaķīšiem un sunīšiem varbūt kādu bļodiņu ar ūdeni, šie dzīvnieciņi gan būs ļoti pateicīgi par to visu, jo viņi paši nepratīs. Tā ir cilvēku atbildība." Cilvēkiem svīst ir dabiski, bet ko svīšana var liecināt par mūsu veselību? Lai gan šovasar ilgstošu karstumu vēl neesam pieredzējuši, svīšana ir dabiska mūsu ķermeņa izpausme ne jau tikai karstās vasarās vien. Organismam svīst ir svarīgi, bet mums pašiem un apkārtējiem sviedri un to aromāts var radīt diskomfortu. Bet vai tie patiešām ir sviedri, kas smaržo, vai varbūt aromātu rada kas cits? To skaidro Anda Apine, dermatoloģe-veneroloģe Lāzerplastikas klīnikā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā, kā arī Latvijas Dermatoonkoloģijas asociācijas priekšsēdētāja.

„Mācītāji, rakstīdami latviski, ir sacerējuši „kurlam ēzelim stāstītas pasaciņas”,” pirms 200 gadiem pukojās viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā Garlībs Merķelis. Tas notiek laikā, kuru šodien apjaušam kā vienu no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Par kultūras paradoksiem laikmetu lūzumos Kultūras rondo izvaicājam monogrāfijas „Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā 1815 – 1848.” autoru, Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) vadošo pētnieku Paulu Daiju. LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Eiropā šis ir revolūciju laiks, bet pie mums to sauc par kluso laiku. "To sauc par tukšo un kluso laiku. Man ļoti patika, kā Māris Zanders vienā sarunā jautāja: kāpēc ir tā, ka mēs labi zinām veco Stenderu, Garlību, Merķeli un Krišjāni Valdemāru, un pa vidu it kā nekas nenotiek? Mani ļoti ieinteresēja, kas notiek pa vidu," bilst Pauls Daija. "Ir ļoti daudz labu pētījumu par šo tēmu, bet man liekas, ka mēs kopumā joprojām pārāk maz zinām, kas notika apgaismības laikmetā un kāpēc tas ir svarīgi. Bija ļoti interesanti strādāt pie šīs grāmatas, bet man visu laiku bija sajūta, ka man ļoti gribētos, lai arī citi par to uzzina, jo man liekas, ka mūsdienu latviešu sabiedrībā šī ir svarīga tēma, lai gan sena un pirmajā brīdī šķietami varbūt pat neaktuāla."  "Es sāku šo tēmu pētīt pirms gadiem 20, un, ja es nodarbojos ar to vēl joprojām, tas ir tāpēc, ka šajā tēmā ir tāda spriedze. Īstenībā viens grāmatas nosaukuma variants bija "Plāns ledus", jo pētīt vācbaltiešu ieguldījumu latviešu kultūrā ir drusku staigāt pa plānu ledu, jo ļoti viegli iekrist galējībās - vai nu nosodīt vācbaltiešu kopienu, vai arī teikt, ka viņi ir tie, kas ienesa mums, latviešiem, kultūru," atklāj Pauls Daija. "Neokultūrtrēģerisms  ir vēsturnieka Kaspara Zeļļa ieteikts termins, kas man liekas ļoti labs. Es domāju, ka mums ir attiecībā uz ļoti daudzām tēmām Latvijas vēsturē melnbalts skatījums, ir lietas, kas ir ļoti labas, un ir lietas, kas ir sliktas. Latvijas vēsture ir pilna ar šīm galējībām, un tas ir normāli, ka mums ir šāds skatījums. Tiešām dramatiskas pieredzes mums, iespējams, ir daudz vairāk nekā citiem. Tajā pašā laikā drusku biju noguris no tā melnbaltā skatījuma, man gribējās iedot citas krāsas. Man liekas, ka vācbaltiešu un latviešu attiecības ir ļoti pretrunīgas. Domāju, ka taisnība savā ziņā ir gan vieniem, gan otriem. Un viens veids, kā varbūt pārvarēt šo pretrunīgumu vai pietuvoties tam no tādas produktīvas puses, ir no jauna lasīt pirmavotus un vairāk runāt nevis par abstraktām idejām, bet par konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir tas, ko es darīju savā pētījumā, kas ir 10 biogrāfiskas esejas par savulaik ļoti interesantiem cilvēkiem."  

Izdienas pensiju sistēmas nesamērība pret vecuma pensijas saņēmējiem ir galvenais iemesls, kāpēc politiķu darbakārtībā atkal ir nonācis jautājums par šī jautājuma pārskatīšanu. Negatīvu Ukrainas un citu valstu reakciju ir izsaucis Amerikas Savienoto Valstu (ASV) lēmums apturēt atsevišķu ieroču piegādi Ukrainai. "Baltic Photonics" iepazīstina ar Eiropā lielākās militārās optikas rūpnīcas projektu. Vien trīs mēnešus pirms plānotās pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā atcelts grandiozais Riharda Vāgnera operas “Parsifals” iestudējums.

Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti. Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā. Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē. Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās arī jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Un aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā.  Ārvalstu aktualitātes studijā pārspriežam kopā ar Austrumeiropas Politikas pētījumu centra pētnieku Armands Astukeviču un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzēju Jāni Kapustānu. * Putins nogalina, Tramps apsver Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Vairākos sektoros visā 1200 kilometru garajā frontē notiek intensīvi uzbrukumi ukraiņu pozīcijām, bet to raksturs liecina, ka agresorvalsts militāristi acīmredzami joprojām cer uz savu kvantitatīvo pārākumu. Taktiskas pamatā joprojām ir kājnieku uzbrukumi lielākoties bez bruņutehnikas atbalsta, un šajos uzbrukumos tiek sūtīti praktiski neapmācīti un, maigi izsakoties, vāji motivēti karavīri. Ar viņu asinīm tiek pirkti pavisam pieticīgi teritoriāli ieguvumi, ja tādi vispār ir. Frontes ziemeļu galā, kur Krievijas spēki iespiedušies Ukrainas Sumu apgabala teritorijā, viņu uzbrukums ir apturēts dažu kilometru attālumā no robežas. Donbasā agresora galvenais mērķis ir Kostjantiņivka – nozīmīgs transporta mezgls, kura ieņemšana pavērtu ceļu tālākajam uzbrukumam Kramatorskas un Slavinskas pilsētām un, līdz ar to, Putina kārotajai pilnīgai kontrolei pār Donbasa reģionu, bet nekas neliecina par kādiem izšķirošiem Krievijas panākumiem šai virzienā. Pēc vairāk nekā gadu ilgām kaujām krieviem nav izdevies pilnībā ieņemt Torecku, tāpat drīz jau būs gads, kopš norit kaujas Pokrovskas pilsētas apkārtnē. Tiesa, viens nozīmīgs ieguvums agresora kontā šonedēļ ir – tā ir Ukrainas bagātākā litija atradne pie Ševčenko ciema uz rietumiem no Doņeckas. Kā izdevumam "The Telegraph" izteicies Lielbritānijas Karaliskā apvienotā aizsardzības pētījumu institūta eksperts Niks Reinoldss, Krievija acīmredzot cerot, ka Ukrainas spēki neizturēs šo intensīvo karadarbību. Otra šīs stratēģijas daļa ir slepkavnieciskie gaisa uzbrukumi Ukrainas pilsētām, kas jūnijā sasnieguši jaunu rekordu, Krievijai raidot pret kaimiņvalsti vairāk nekā 5300 lidrobotus, kā arī vairākus simtus spārnoto un ballistisko raķešu. Ukrainas pretgaisa aizsardzībai nākas arvien grūtāk atvairīt šos triecienus. Ukraiņu žurnāliste, kura uzrunāja prezidentu Trampu preses konferencē pēc viņa tikšanās ar Ukrainas prezidentu Zelenski NATO samita laikā pagājušonedēļ, jautāja viņam par iespēju piegādāt Ukrainai vēl kādas pretgaisa sistēmas "Patriot". Baltā nama saimnieka atbilde bija, ka viņš lūkošot, vai kādas no šīm pieprasītajām iekārtām esot pieejamas. Tikām senators no Republikāņu partijas Lindsijs Greiems pēc golfa mača ar prezidentu intervijā telekompānijai ABC paziņojis, ka Tramps atbalstot Greiema virzīto likumprojektu par 500 % tarifa ieviešanu to valstu importam, kuras iepērk Krievijas energoresursus, bet pie tam nesniedz atbalstu Ukrainai. Pirmās šai sarakstā ir Ķīna un Indija, bet grūti spriest, kā šādi represīvi tarifi būtu salāgojami ar kopējo Savienoto Valstu tarifu politiku. Aizkaukāzs dzirksteļo Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Maija beigās premjerministrs Nikols Pašinjans nāca klajā ar apgalvojumu, ka baznīcas galva, katolikoss Karekins II esot pārkāpis celibāta zvērestu un viņam esot ārlaulības meita. Valdības vadītājs pat nodibināja īpašu koordinācijas grupu jauna baznīcas galvas ievēlēšanas organizēšanai, kaut arī saskaņā ar Armēnijas likumdošanu valsts ir šķirta no baznīcas. Konfesijas vadība atbildēja ar paziņojumu, ka valdības galva graujot armēņu garīgo vienotību, taču katolikosam piedēvēto neatspēkoja. Pagājušajā trešdienā drošības struktūras arestēja sešpadsmit personas, apsūdzot tās noziedzīgas organizācijas izveidošanā ar mērķi veikt terora aktus un gāzt pastāvošo valsts varu. Starp arestētajiem ir opozicionārās kustības „Svētā cīņa” līderis, arhibīskaps Bagrats Galstanjans, kā arī miljardieris, Armēnijas un Krievijas dubultpilsonis Samvels Karapetjans. Premjers Pašinjans paudis, ka Karapetjans darbojoties pēc Krievijas dotām instrukcijām, un ka valdība plānojot nacionalizēt miljardierim piederošos Armēnijas Elektrotīklus. Pikantu motīvu šai visai nopietnajai pretstāvei piešķīra kāda provinces garīdznieka sociālo tīklu ieraksts ar pagalvojumu, ka premjerministrs esot apgraizīts, kas liecinot, ka viņš nav kristīgs cilvēks. Uz to Pašinjans atbildējis, ka esot gatavs atrādīt attiecīgo intīmo ķermeņa daļu katolikosam Karekinam un baznīcas oficiālajam pārstāvim, lai pierādītu, ka garīdznieka paustais ir meli. Jaunu saasinājumu piedzīvojušas Krievijas un Azerbaidžānas attiecības, kuras pamatīgi pabojāja incidents ar Azerbaidžānas pasažieru lidmašīnas apšaudīšanu Krievijas teritorijā, kā rezultātā dzīvību zaudēja 38 cilvēki. Pašreizējā spriedzes kāpuma iemesls ir policijas rīcība Krievijas pilsētā Jekaterinburgā, aizturot vairākus desmitus azerbaidžāņu tautības iedzīvotāju. Viss noticis ļoti brutāli, aizturētie smagi piekauti, par ko liecina videoierakstos redzamie miesas bojājumi, bet divi no aizturētajiem – brāļi Huseins un Zijadins Safarovi – visa notikušā rezultātā zaudējuši dzīvību. Baku reakciju nenācās ilgi gaidīt. Azerbaidžāna atcēlusi visus ar Krieviju saistītos politiskos un kultūras pasākumus, t. sk. Krievijas premjerministra vietnieka vizīti. Savukārt pirmdien policija ieradās Krievijas medija „Sputņik” birojā Baku, kur arestēja vairākus tā darbiniekus. „Sputņika” licence darbībai Azerbaidžānā atsaukta jau februārī, bet šis Kremļa rupors turpinājis darbību. Tagad vismaz diviem tā darbiniekiem – galvenajam redaktoram Belousovam un redkolēģijas vadītājam Kartaviham – draud kriminālatbildība par nelikumīgu uzņēmējdarbību, krāpšanu un pretlikumīgu īpašuma piesavināšanos. Balkānu patriarhu svelmainā vasara Aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā. Sestdien apmēram 140 000 protestētāju, kuru vidū bija daudz studentu, izgāja Serbijas galvaspilsētas Belgradas ielās. Tā ir kārtējā epizode protestu sērijā, kuras katalizators bija pagājušā gada 1. novembrī notikusī traģēdija, kad Novisadas pilsētā sabruka nule uzbūvēta stacijas nojume, nogalinot sešpadsmit cilvēkus. Protestētāju galvenā prasība ir ārkārtas vēlēšanu sarīkošana, negaidot kārtējo prezidenta un parlamenta pārvēlēšanu 2027. gadā. Nacionālists un populists Aleksandars Vučičs ir prezidenta amatā nu jau divpadsmit gadus, un viņa valdīšanai tiek pamatoti pārmestas autoritāras tendences un plašumā vērsusies korupcija. Vučiča pārstāvētajai Progresīvajai partijai ir vairākums parlamentā. Sestdien starp protestētājiem un policiju izcēlās sadursmes, varas kalpiem laižot darbā asaru gāzi un trokšņa granātas, vismaz 38 cilvēki tika aizturēti. Prezidents Vučičs svētdien uzstājās televīzijā, pasludinot protestētājus par valsts pamatu grāvējiem un draudot ar represijām, savukārt demonstranti bloķēja ielas, nosprostojot tās ar metāla barjerām un atkritumu konteineriem, ko policija novāca tikai pirmdien. Nav pamata domāt, ka šie protesti Belgradā paliks pēdējie. Tāpat desmiti tūkstošu – pēc dažām aplēsēm līdz pat 200 000 – svētdien devās praida gājienā pa Budapeštas ielām. Šis pasākums noteikti nebūtu pulcējis tādu dalībnieku masu, ja ne premjerministra valdošās varas mēģinājums gājienu aizliegt. Aizlieguma pamatā ir konstitūcijas grozījumi, par kuriem konservatīvās partijas "Fidesz" dominētais parlaments nobalsoja martā, un kas nosaka, ka nepilngadīgajiem liegts demonstrēt ar homoseksualitāti vai dzimuma maiņu saistītu saturu. Taču Budapeštas mērs Gergejs Karāčoņs pasludināja praidu par pašvaldības pasākumu, uz ko valdības aizliegumi neattiecas. Tā nu, par spīti biedēšanai ar sejas atpazīšanas tehnoloģiju izmantošanu, desmiti tūkstošu demonstrēja savu attieksmi – pirmām kārtām pret varas mēģinājumiem ierobežot izpausmes brīvību. Klātesošā policija izturējās toleranti, raugoties vienīgi, lai nekrustotos praida dalībnieku un paralēli notiekošo pretpraida demonstrētāju maršruti. Tas gan nenozīmē, ka pret notikuma organizētājiem un arī pilsētas galvu Karāčoņu netiks vērsti tiesu darbi. Tomēr šis ir arī spilgts signāls premjerministram Orbanam, kura partijai vēlēšanās nākamgad parādījies nozīmīgs konkurents – četrdesmit četrus gadus vecā jurista Petera Maģāra vadītā Cieņas un Brīvības partija, pazīstama ar abreviatūru TISZA. Sagatavoja Eduards Liniņš.

3. jūlijā Dzintaru koncertzālē notiks jau trešais starptautiskais jauno operdziedātāju galā koncerts, kurā Lihtenšteinā dibinātā labdarības fonda „Sic itur ad astra” (“SIAA foundation”) stipendiāti muzicēs Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā, otrais - pirms diviem gadiem izskanēja Dzintaru koncertzālē. Trešajā ar Festivāla orķestri uzstāsies: mecosoprāns Eglė Wyss (Lietuva), baritons Romanas Kudriašovas (Lietuva), soprāns Fan Zhou (Ķīna), tenors Lian Wang (Ķīna), soprāns Sandra Sarikovaite (Lietuva), mecosoprāns Léontine Maridat-Zimmerlin (Francija) un bass Msimelelo Mbali (Dienvidāfrika). Par gaidāmo notikumu stāsta diriģents Mārtiņš Ozoliņš un Baltijas koncertu aģentūras menedžere Marija Graudiņa. Mārtiņš Ozoliņš: Vasaras pasākumi vienmēr ir ar īpašu garšu. Organizācija, kas veicina jauno solistu attīstību - starptautiskais Luksemburgas labdarības fonds - izvēlējusies perspektīvus jaunos dziedātājus no dažādām valstīm un ved viņus pie mums. Ir liels prieks redzēt, dzirdēt jaunas balsis un iepazīt jaunus cilvēkus. Šī attīstība no gada uz gadu dod daudz ko gan pašiem dziedātājiem, gan mūsu publikai, kas var iepazīt jaunus vārdus, ko agrāk vai vēlāk mēs varbūt redzēsim arī uz lielo opernamu skatuvēm. Kāda būs programma, kā vakars kopumā muzikāli veidosies? Dzintaru koncertzāle ir brīnišķīga vieta, arī laikapstākļus sola skaistus. Opermūzika brīvā dabā - tam ir īpaša garša un publikai tas patīk. Mūsu opernamā bieži vien vasaras laikā mēs cīnāmies ar bezgaisu, krēslu ērtumu vai neērtumu, bet tur ir akustiskās priekšrocības, savukārt Dzintaru koncertzālē ir dabas klātbūtne. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Par programmu - šādos koncertos, kur ir daudz solistu, tā ir raiba, krāšņa un daudzveidīga, sākot no Mocarta un Verdi un beidzot ar Štrausu, Ofenbahu un Kālmānu. Bet gribētu akcentēt, ka arī šeit ir interesanti darbi, kas Latvijā tik bieži neskan - šis tas no Rosīni operas “Bruskino kungs”, Masnē “Herodiāde” - tie ir nosaukumi, kas varbūt ir svešāki ikdienas lietošanā, tā kā tas arī mums ir interesants un izziņas process. Tur droši vien balsis var īpaši parādīties. Jā, domāju, tāds arī ir uzdevums, ka jaunie dziedātāji meklē un atved kaut ko tādu, kas varbūt ir ārpus ierastā un klasiskā. Vai būs īpašs Festivāla orķestris? Jā, tas būs vasaras festivāla orķestris, kur liela daļa, protams, ir Operas mūziķi, kas līdzīgi šādos opermūzikas festivālos piedalās visā Latvijā, un šis ir pirmais koncerts kopš atvaļinājuma sākuma. Tas palīdz mūziķiem uzturēt formu. To varbūt neizmanto visi mākslinieki, bet tie, kam ir interese, piedalās šādos koncertos.

18. jūnijā Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju, Borisa un Ināras Teterevu fondu un Rīgas valstspilsētas pašvaldību preses konferencē paziņoja 2024./2025. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 16 kategorijās. Pārliecinošos līderos ar 22 nominācijām ir Latvijas Nacionālais teātris. Vienpadsmit nominācijas ieguvis Jaunais Rīgas teātris, kam seko Valmieras un Dailes teātris ar deviņām un astoņām nominācijām. Saruna ar teātra kritiķiem, lai teātra sezonas izskaņā ne tikai pārskatītu svarīgākos notikumus, bet arī izvērtētu nupat paziņoto "Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstu. Studijā teātra kritiķi Zane Radzobe, Ieva Rodiņa un Atis Rozentāls, kā arī gleznotāja Sandra Krastiņa, kas bija "Spēlmaņu nakts" žūrijā.  "Spēlmaņu nakts" nominanti 2024./2025. gada sezonā.

No 15. jūnija Mālpils kultūras centra deju zālē būs apskatāma Džemmas Skulmes fonda digitālā arhīva atklāšanas izstāde, kurā skatāma mākslinieka Artura Dimitera instalācija – Skulmju ģimenes arhīva ekspozīcija. Līdz ar to tiks uzsākta fonda ziedojumu vākšanas akcija arhīva saglabāšanai un digitalizācijai. Šis notikums uzskatāms par būtisku soli latviešu kultūras mantojuma saglabāšanā un pieejamības nodrošināšanā nākamajām paaudzēm. Rudenī gaidāma Džemmas Skulmes simtgade, tiesa, viņa pati jubilejas neesot svinējusi, teikusi, ka pat kūku nevajag – tā stāsta Džemmas Skulmes mazdēls, mākslinieks Artūrs Dimiters. Viņš viesojās Latvijas Radio studijā , lai pastāstītu par Skulmju dzimtas arhīvu un tā izstādi Mālpils kultūras centrā. Sazinājāmies arī ar Esmeraldu Tāli, kura ir Skulmju mājas ekspozīcijas kuratore Mālpilī. Bet kopumā šoruden gaidāmas vairākas izstādes, ne tikai Mālpilī, bet arī Jūrmalā un Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Lai gan mākslīgais intelekts spēj uzrādīt tikai ap simt dažādu papīra veidu, patiesībā to ir vairāki simti – gan informācijas pārnesei un tehniskiem risinājumiem, gan mākslai, sociālajai sfērai un higiēnai. Variējot šķiedru izejvielas, pildvielas, līmvielas un apstrādes veidus, iespējams iegūt no plāna, zirnekļtīklam līdzīga līdz biezam, jau par kartonu sauktam papīram. Piemēram, drukai paredzēto papīru ražo no dažāda garuma šķiedrām, lai, iespiežot tekstu, palielinātu krāsas saķeri ar virsmu, bet rakstāmpapīru pārklāj ar līmes slāni, kas neļauj tintei izplūst. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos senajā Ķīnā papīru izgatavoja dažādiem nolūkiem – dokumentiem, mākslai, naudai, un – tika ražots pat tualetes papīrs! Tas, pretēji maldīgajam priekšstatam par zemu ilgmūžību, veco ļoti lēni, jo ražots no tīrām šķiedrām, bez piedevām. Bet vēl krietni pirms tam, 2. gadsimtā p. m. ē.  Pergamas pilsēta Mazāzijā jau sacentās ar Aleksandriju Ēģiptē par varenākās bibliotēkas statusu. Ja Ēģiptē rakstīja uz niedru papirusa, kura eksportu aizliedza, lai kavētu citu valstu rakstniecības attīstību, tad Pergamas meistari, savukārt, pilnveidoja līdz tam Persijā pazīstamo diftēru – rakstīšanai sagatavotu ādu. Teļu, kazu vai aitu ādas mērcēja kaļķu šķīdumā, vilka uz rāmja, attīrīja no abām pusēm ar speciālu diskveida nazi, žāvēja, grieza loksnēs, pārklāja ar krītu un tad – lietoja rakstīšanai un zīmēšanai. Rakstīto, turklāt, varēja nodzēst, jeb noskrāpēt, kas pieļāva vairākkārtēju izmantojumu. Par godu Pergamas pilsētai šo materiālu nosauca par pergamentu.  Dažādos Eiropas reģionos pergamenta izgatavošanai izmantoja atšķirīgas ādas: Itālijā – tās bija kazas, Spānijā un Anglijā – aitas, bet Francijā – teļādas. Pergamenta biezums variēja no bieza līdz ultraplānam, sasniedzot vien milimetra desmito daļu. Šādu materiālu izgatavoja no nedzimušu dzīvnieku ādām. Vēlākajos gadsimtos pergaments, pārspējot papirusu, bija galvenais  rakstāmmateriāls, līdz to nomainīja papīrs, bet dokumentus uz pergamenta rakstīja līdz pat 19. gadsimtam, jo materiāla izvēle norādīja arī uz dižciltību un varu. Jāpiebilst, ka mūsu dienās par pergamentu dēvē ne tikai apstrādātu ādu, bet arī taukizturīgu, ar silikona kārtu pārklātu papīru, ko pielieto gan kā iepakojuma, gan kā cepampapīru. Pergamentu atdarina arī citas papīra šķirnes, ko lieto mākslas darbu reprodukcijām, grāmatzīmēm un suvenīriem. Latvijas Valsts vēstures arhīvā pergamentu kolekcija ietver ap trīs tūkstošiem vienību. Pergaments ticis lietots gan atsevišķu dokumentu veidošanai, gan iesējumu lapām, gan vāku apvilkšanai, piemēram, Rīgas Rātes 17.–18. gadsimta protokolu grāmatām. Vecākais pergamenta dokuments – bīskapa Alberta rīkojums  par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu Rīgā – datēts ar 1220. gadu. Ir pieņemts, ka Rīgas pilsēta dibināta, bīskapam Albertam pārceļoties no Ikšķiles, 1201. gadā. Tomēr skaidrs, ka tai laikā pilsēta vēl tikai veidojās un par pilsētnieku kopienas un pašpārvaldes noformēšanās brīdi var uzskatīt 1226. gadu, kad tapis pirmais dokuments ar senāko Rīgas pilsētas zīmogu. Viduslaiku pergamenti izceļas ar izsmalcinātiem rokrakstiem un kaligrāfiskiem zīmējumiem – dokumentu saturu rotā  eņģeļi, vienradži, putni un pat kaķis ar peli. Interesanti, ka skaistākie – ar zeltu un krāsām iluminētie pergamenti, bieži vien nav tie vēsturiski nozīmīgākie. Viens no pašiem greznākajiem ir kāds 15. gadsimta beigās no Romas sūtīts salīdzinoši maznozīmīgs dokuments. Tā kā Latvijas teritorija gadsimtu gaitā ir atradusies vairāku varu krustcelēs, tad pergamentu kolekcijā ir gan 13.–14. gadsimta pāvestu bullas par teritoriju sadali Eiropā, gan Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa 1621. gada apstiprinājums Rīgas pilsētas privilēģijām. Iespējams, dzirdot vārdus “pāvesta bulla”, iedomājamies kādu ļoti iespaidīgu dokumentu. Tomēr bullas var būt arī visai necilas. Tas, kas dokumentu padara par bullu, ir pievienotais svina zīmogs. Tieši pergamenta dokumentos pirmoreiz nosaukti senākie pilsētu, muižu un apdzīvoto teritoriju vietvārdi, piemēram, Viļņas senākais pieminējums atrodams 1323. gada dižkunigaiša Ģedimina vēstulē, kuru ik pa laikam Lietuvas kolēģi deponē izstādēm. 2020. gadā Latvijas Nacionālajā arhīvā tika izveidots pergamentu reģistrs, kolekcija digitalizēta un šobrīd pieejama arī arhīva lasītavā.

No 15. jūnija līdz pat 21. septembrim Šveices pilsētā Bāzelē prestižā Fondation Beyeler muzeja telpās skatāma latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Vijas Celmiņas personālizstāde. Tā ir plašākā Vijas Celmiņas personālizstāde Eiropā pēdējo 20 gadu laikā tagad skatāma Bāzelē. Sazināmies ar mākslas zinātnieci Elitu Ansoni, kura bija kuratore Vijas Celmiņas personālizstādei Rīgā 2014. gadā., kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzej direktori Māru Lāci.

Mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstāde “Birutas stāstiņi” mākslas telpā “Aminori” pamudināja mūs uz sarunu ar mākslinieci un viņas dzīvesbiedru Jāni Robertu Jansonu par radošumu un mākslas skolu nozīmi viņu dzīvē.   Biruta un Jānis Roberts Jansoni paši saka – esam no Akmeņkalna brīvvalsts, kas ir viņu lauku sēta Skaņkalnes pagastā un kurā 13 gadus viņi vadīja savu Skaņkalnes Mākslas skolu (pašlaik Mazsalacas Mākslas un Mūzikas skola, kurā Biruta ilgus gadus strādājusi arī par skolotāju). Biruta un Jānis Roberts ir vieni no pirmajiem, kas Latvijā dibinājuši mākslas skolu, uzreiz pēc studijām Mākslas akadēmijā, pārceļoties uz Valmieru, viņi abi radīja Valmieras Bērnu Mākslas skolu (šobrīd Valmieras Mākslas vidusskola). Līdz 28. jūnijam grāmatnīcā un mākslas telpā „Aminori” var aplūkot mākslinieces Birutas Jansones zīmējumu izstādi „Birutas stāstiņi”. Māksliniece radoši strādā kopš 1976. gada un aktīvi piedalās izstādēs Latvijā un aiz tās robežām. Viņas darbi atrodas Latvijas Mākslas fonda kolekcijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, Museum Ludvig Koeln un privātpersonu kolekcijās Latvijā, Krievijā, Dānijā, Vācijā, Kanādā, Izraēlā, Francijā u.c. Par nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā apbalvota ar Atzinības krustu.    

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Papīra rūpnieciskās ražošanas pirmsākums ir 1803. gads, kad Frogmoras dzirnavās Herfordšīrā, Anglijā iedarbina pirmo papīrmašīnu jeb nepārtrauktās darbības lentveida sietu, kas rotē pa apli, nodrošinot vienlaidus papīra loksnes ražošanu. Latvijas teritorijā šādu iekārtu 1849. gadā uzstāda Līgatnes papīrfabrikā. Papīrmašīnu darbina ūdens turbīna, bet izejvielas ir lini vai kokvilna. Tā kā savākt nepieciešamo lupatu daudzumu ir sarežģīti, bieži tiek rīkotas un pat presē izziņotas akcijas. Papīrrūpniekiem nākas intensīvi meklēt jaunas izejvielas, tā nonākot pie koksnes. Tā kā koksne bija viegli pieejams izejvielu resurss, papīrrūpniecība strauji attīstījās, sadaloties divās plašās nozarēs: izejvielu un paša papīra izgatavošanā. 19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā darbojas ap 10 papīra ražotņu – Rīgā, Bišumuižā, Juglā, Jaunciemā, Liepājā, Staicelē, Ogrē, Rankā, Slokā un lielākā – Līgatnē, kuras saražoto papīru eksportēja uz visiem pieciem pasaules kontinentiem. Rūpnieciskajā ražotnē papīrs ieguva jaunu – gludāku veidolu. Šķiedru baltums tiek iegūts, tās balinot ar hloru saturošiem savienojumiem. Tā kā koksnes šķiedras ir trīsreiz īsākas par tekstila šķiedrām, nācās pievienot vairāk līmvielas skābas dabas vielas – kolofoniju un alaunu, kas uzlaboja sasaisti ar šķiedrām. Šāds papīrs bija piemērots ātrai patērēšanai, tomēr to raksturoja zema ilgmūžība. Īsākas šķiedras, skāba vide izgatavošanas, balināšanas un līmēšanas dēļ bija cēlonis papīra dzeltēšanai, brūnēšanai, trauslumam un rakstītā teksta dzišanai. Pagājušā gadsimta 90. gados skābi saturošā papīra problemātiku plaši pētīja. Vairākas Šveices, Vācijas un Spānijas kompānijas izstrādāja metodikas un izveidoja automātiskas apstrādes līnijas: šķēla papīru slāņos, lai ielīmētu balsta starpslāni, mērca grāmatas speciālos šķīdumos vai ievietoja tvaika kamerās. Tas prasīja apjomīgus finanšu līdzekļus, turklāt solītajam simts gadu ilgmūžības pieaugumam realitātē izrādījās uz pusi īsāks ieguvums. Šobrīd pasaules lielākie arhīvi un bibliotēkas izmanto citu stratēģiju – tādu glabāšanas apstākļu uzturēšanu, kas palēnina visu vecošanas procesu norisi, kā arī digitālo kopiju izmantošanu. Latvijas valsts vēstures arhīvā vizualizējamas materiāla izmaiņas – no viduslaiku muižnieku  arhīvu gaišā un izturīgā papīra nonākot pie zemes un baznīcas grāmatu iedzeltenā, viegli lūstošā, un apstājoties pie brūnganajiem, jau gabalos sabirušajiem pasu reģistru un pauspapīra karšu fragmentiem. Pētniecībai šobrīd aktuālākais ir tieši rūpnieciskā perioda – skābi saturošais papīrs: baznīcas un zemes grāmatas, būvvaldes lietas, pagastvalžu pasu grāmatas, statistikas pārvaldes, apriņķu iesaukšanas komisiju un tiesu dokumenti. Šī arhīva daļa jau sākotnēji tikusi aktīvi lietota, piedzīvojusi kara un padomju represiju laikus un izraisa interesi mūsdienu vēstures un ģenealoģijas entuziastiem. Liela daļa šo dokumentu ir digitalizēti, tomēr daļa joprojām ir tikai papīra oriģināla formā. Izteikti brūnējušie un trauslākie dokumenti pirms izsniegšanas nonāk pie restauratoriem, kur piedzīvo plašu apstrādes ciklu, tā atgūstot daļu no savas jaunības. Prioritāti restaurācijā piešķir fondiem, kurus pēc viegliem labojumiem iespējams digitalizēt, tad dokumentiem, kuru bojājumi strauji progresē – trauslums, plīsumi, zudumi, tintes korozija vai izbalošana; kā pēdējie paliek tādi, kuru bojājumi ir neprogresējoši – ietecējumi, deformācija vai nodilums. Īpašs prieks ir tad, ja no maziem fragmentiem izdodas salikt salasāmu attēlu, kā, piemēram, 19. gadsimta beigu Ādažu draudzes plāna sīkos pauspapīra gabaliņus izdevās salikt pārskatāmā uzmērījumā. Taču dokumentu apjoms ir milzīgs un restaurācijas process sarežģīts, tāpēc arī Latvijas Nacionālā arhīva saglabāšanas speciālisti cīnās par dokumentu ilgmūžības paaugstināšanu, gan mēģinot noturēt klimatiskās normas glabātavās, gan dokumentus atbilstoši iepakojot un cerot iegūt jaunu, plašu, atbilstoša klimata ēku dokumentārajam mantojumam.

Raidījumā pievēršamies nodarbei, kas vasarā - atvaļinājumu sezonā - aizrauj daudzus - tā ir lasīšana. ASV pētnieki secinājuši, ka aizvien samazinās cilvēku skaits, kas ikdienā lasa. Tikai nepilna puse no aptaujātajiem gadā izlasījuši vismaz vienu grāmatu. Vai arī Latvijā esam kļuvuši slinki grāmatu lasītāji, vai šī sērga mūs neskar? Kāpēc šodien cilvēkiem ir tik grūti koncertēties sarežģītākiem tekstiem un ilgākai lasīšanai, kā to maina formāts, kādā lasām, un vai tomēr grāmatnīcas sastapsim arī pēc vairākām desmitgadēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile. "Samizdats" padomju gados Pagrīdes tipogrāfijas, mūzika uz kauliem, nevēlamas recepšu un budisma grāmatas - tas viss raksturo veselu subkultūru Padomju Savienībā, ko dēvē par "samizdatu". Bet padomju sistēmā cilvēki izcēlās ar lielu radošumu, tāpēc noteikumus allaž mēģināja kaut kā apiet un aizliegtās lietas izdot jebkurā gadījumā. Kurā laika posmā un cik plaši cilvēku dzīvi raksturoja "samizdats"? Sižeta ievadā skan grupas “Dzeltenie pastnieki” dziesma “Zaļais garais vilciens”, kas iekļauta 1981. gada albumā “Bolderājas dzelzceļš”. Taču grupas mūzika un dziesmu teksti padomju iekārtā tika noraidīti, “Dzeltenie pastnieki” kļuva par pagrīdes grupu, kurai nebija tiesību oficiāli uzstāties koncertos. Aizliegtie mūzikas ieraksti, ko cilvēki tomēr mēģināja pavairot un izplatīt, bija viena no "samizdata" formām. "Samizdats" no krievu valodas tulkojams kā “pašizdošana”, to, ko šis vārds ietver, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, kura šobrīd pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Par ukraiņu režisora Vladislava Troicka debiju Nacionālaja teātrī ar iestudējumu “Karalis Ibī un citi monstri” un tajā klātesošo oriģināldramaturģiju ar folkloras motīviem Kultūras rondo pārrunājam ar iestudējuma radošo komandu. Studijā dramaturģe Elza Marta Ruža un folkloras eksperts Edgars Lipors, ierakstos uzklausām izrādes komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu un aktrisi Mariju Bērziņu. Ko iesākt māksliniekam, kura valstī jau trīs gadus ir karš – klusēt, karot vai veidot mākslas darbus, lai brīdinātu un neļautu ieslīgt pašapmānā, ka uz pārējām Eiropas valstīm tas neattiecas. Ukraiņu režisors Vladislavs Troickis (1964) kara laikā patvērumu radis Francijā un turpina darboties teātra režijā, veidojot izrādes melnā humora estētikā. Savai debijai uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņš izvēlējies Alfrēda Žarī lugu "Karalis Ibī", bet papildinājis to gan ar jaunās latviešu dramaturģes Elzas Martas Ružas, gan pats saviem tekstiem, ievijot pat latviešu folkloras motīvus, informēja teātrī. Izrāde ir gan protests pret stulbuma varu, gan absurds šovs par pakļaušanos stulbumam, gan spilgts manifests ar muzikālu ievirzi, meklējot universālu teatralitāti. Vladislavs Troickis ir Ukrainas pirmā neatkarīgā teātra un laikmetīgās mākslas centra "Dakh", postfolka grupas "Dakha Brakha" un frīkkabarē "Dakh Daughters" izveidotājs, ko latviešu skatītājs jau iepazinis 2024. gadā, kad "Dakh Daughters" uzstājās kopā ar britu leģendāro grupu "The Tiger Lillies" un trim Dailes teātra aktrisēm programmā "Stulbā dzīve". Luga  "Karalis Ibī" bija skandāls 19. gadsimta beigu Parīzē. Tā ir parodija par Šekspīru: bezjēdzīgā pasaulē valda stulbuma karalis. Makbetiskais pāris – Ibī tēvs un māte – ir vienlaikus banāli un cietsirdīgi, muļķīgi un asinskāri. Ibī tēvs ir pārāks par visu un viņa pasaulē nav nekā svarīgāka par pašu Ibī. Tas ir savā pārspīlējumā aizkustinošs egocentriskums. Vēstījums slēpj fundamentālas šausmas par stulbuma un muļķības būtību, taču Alfreds Žarī to pasniedz ar dzirkstošu humoru visaptveroša absurda atmosfērā. Lugu latviski tulkojis Uldis Krastiņš, un tā pirmizdota žurnāla “Avots” 1992. gadā.

Stāsta "Latvijas Pasta" filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs Latvijas pastmarka nav tikai neliels papīra gabaliņš, kas apliecina sūtījumu apmaksu — tā ir arī kultūras, mākslas un vēstures nesēja. Katra jauna pastmarka ir kā logs uz Latvijas identitāti, dabas bagātībām, notikumiem vai ievērojamiem cilvēkiem. Bieži cilvēki jautā: "Kā rodas šīs pastmarkas?" Ceļš līdz pastmarkai sākas ar Pastmarku emisijas komisiju. Tā ir īpaša ekspertu grupa, kas darbojas “Latvijas Pasta” paspārnē. Komisijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt nākamā gada pastmarku tēmas. Tajā strādā pārstāvji no "Latvijas Pasta", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Mākslas akadēmijas, kā arī citi kultūras un filatēlijas jomas eksperti. Tēmas tiek izvēlētas ar mērķi atspoguļot Latvijas daudzveidību – vēsturi, dabu, arhitektūru, sportu, svarīgus notikumus un personības. Tēmu ierosinātāji var būt gan institūcijas, gan arī iedzīvotāji. Kad tēmas ir apstiprinātas, sākas mākslinieciskā daļa. Pastmarku dizainu izstrādei mākslinieki tiek izraudzīti ar uzaicinājuma kārtību vai konkursa ceļā. "Latvijas Pastam" ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem profesionāliem māksliniekiem – Alekseju Naumovu, Elitu Viliamu, Liliju Dineri, Artu Ozolu Jaunarāju, Robert Rūrānu un citiem, kuri ir veidojuši desmitiem oriģinālu pastmarku. Māksliniekiem tiek dota izvēlētā tēma un norādes, bet dizaina interpretācija paliek viņu radošajā ziņā. Kad dizains ir apstiprināts, pastmarkas tiek nodotas drukāšanai. Pirmās Latvijas Republikas pastmarkas dažkārt tika drukātas uz karšu un naudas zīmju aizmugurēm – tas papīra trūkuma dēļ. Savukārt atjaunotajā Latvijas Republikā pastmarkas tika drukātas ārzemēs, jo tāda tipa augstas kvalitātes drošības druka Latvijā netika veikta. Pastāvīga sadarbība bija izveidojusies ar Austrijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs bāzētām specializētām tipogrāfijām, kur tiek ievēroti visi drošības standarti. Taču jau no 2008. gada pastmarkas tiek drukātas Latvijas vērtspapīru tipogrāfijā "Baltijas Banknote", kura veiksmīgi konkurē ar ārvalstu tipogrāfijām. Jāatceras, ka pastmarka ir vērtszīme. Tā, līdzīgi kā nauda, apliecina vērtību – konkrētu samaksu par pasta pakalpojumu. Tāpēc to ražošana notiek ar stingru kontroli. Pastmarkām bieži ir iestrādāti arī pretviltošanas elementi – mikrodruka, neredzamās tintes un speciāli perforācijas risinājumi. Katru gadu Latvijā tiek izdotas vidēji 20 līdz 25 jaunas pastmarkas, un katra no tām kļūst par daļu no Latvijas vizuālās un kultūras vēstures. Tās kolekcionē ne tikai filatēlisti, bet arī mākslas cienītāji, vēstures interesenti un tautieši visā pasaulē. Aiz katras pastmarkas slēpjas rūpīgs darbs, izvērtēšana, mākslinieciska radošuma process un tehniska precizitāte. Un katra no tām, nonākot uz aploksnes, nestāsta tikai par adresātu — tā stāsta arī par Latviju. Atbildot uz jautājumu – pastmarka nav vienīgā vērtszīme, uz kuras redzams uzraksts "Latvija", taču tā noteikti ir viena no redzamākajām un simboliskākajām vērtszīmēm. Latvijā ir vēl dažas vērtszīmes, uz kurām tiek norādīta valsts identitāte, tostarp eiro monētas un īpašās kolekciju monētas, valsts vērtspapīri un akcīzes markas tomēr, ja runājam par plaši pieejamu un ikdienā redzamu vērtszīmi, kurā ir uzraksts "Latvija", tad pastmarka tiešām ir unikāla savā nozīmē – tā regulāri nes valsts vārdu gan iekšzemē, gan starptautiski, un to papildina simboliska un mākslinieciska valsts reprezentācija.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu krājums ļauj izsekot papīra mūžam astoņu gadsimtu garumā – gandrīz no tā pirmsākumiem Eiropā līdz mūsdienām, kad to nomaina elektroniskie dokumenti. Pirmo papīru izgatavoja Ķīnā jau mūsu ēras 105. gadā. Piecus gadu simtus vēlāk recepte ar mūku starpniecību aizceļoja uz Koreju un Japānu, bet 8. gadsimtā izgatavošanas mākslu iekaroja arābi, uzvarot kaujā un sagūstot ķīniešu amatniekus. Papīra izgatavošanas pirmsākumi Eiropā saistāmi ar arābu iekarotajām teritorijām Itālijā un Spānijā ap 12.–13. gadsimtu. Itāļu Fabriano un spāņu Ksativas pilsētu ļaudis joprojām sacenšas par pirmo papīrdzirnavu īpašnieku statusu Eiropā. Sākotnēji papīra ieviešana Rietumu zemēs, nomainot pergamentu, bija lēna. Kristīgā baznīca norādīja, ka tā izgatavošanas māksla aizgūta no musulmaņu zemēm – svešas reliģijas, un sauca to par "sātanu materiālu". Tikai pēc 15. gadsimtā atklātās grāmatu drukāšanas tehnikas izplatības papīrs pēkšņi piedzīvoja savu uzvaras gājienu Eiropā un tā ražošana strauji izplatījās līdz pat ziemeļiem Skandināvijā un aiz okeāna Amerikā. Svētos rakstus šādi varēja pavairot un, lētāk nekā no ādas izgatavotā pergamenta iesējuma veidā, izplatīt sabiedrībā. Vienlaicīgi ar kristīgo literatūru papīru sāka izmantot gan rakstvedībā, gan filozofiskās un zinātnes literatūras radīšanā. Visstraujāk  papīrdzirnavu attīstība notika Holandē, tās meistari ražoja dažādus papīra veidus un eksportēja tos pa jūras un sauszemes ceļiem uz daudzām Eiropas valstīm. Papīru izgatavoja no balinātām un samaltām linu vai kaņepju lupatu šķiedrām, smeļot tās ar metāla stiepļu sietiem koka rāmī, un stiprībai un tintes raksta noturībai iemērcot dzīvnieku līmes šķīdumā. Tāpēc radies termins "roksmēluma" papīrs. Kā meistara vai īpašnieka piederības zīmi sietā iepina smalku stiepļu zīmējumu – ūdenszīmi – iniciāļus, simbolus vai ģerboņus, tā ļaujot noteikt papīra izcelsmi. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā pirmie papīra dokumenti datēti ar 14. gadsimtu, piemēram, Tērbatas rātes raksti Rīgas rātei (attēlā) vai Rīgas rātes raksts Lībekas rātei par tirdzniecības ar Krievzemi aizliegumu. Līdz pat 19. gadsimta sākumam papīru ražoja papīrdzirnavās no lupatām – drēbēm, zvejas tīkliem, virvēm, maisiem, kuras savāca no iedzīvotājiem. Lielu daļu Vēstures arhīva fondu veido tieši šādi papīra dokumenti. Pazīstamākie no tiem ir Rīgas rātes, Kurzemes hercogu, Kurzemes bruņniecības, muižnieku dzimtu rokraksti – protokoli, vēstules, ceļojumu apraksti, līgumi, reģistri, kartes. Lai iegūtu biezāku papīru vai kartonu iesējumu vākiem, roksmēluma papīru līmēja vairākās kārtās. Piemērs tam ir divās kārtās salīmētā droši datētā Tobāgo karte, kuru zīmēja kāds no Kurzemes hercoga Jēkaba sūtītajiem pirmajiem kolonistiem, kas Tobāgo ieradās 1654. gada maijā. Atbraucēji salu nosauca par Jauno Kurzemi (Neew Coerlande). Rīgas rātes dokumenti no tās pirmsākumiem līdz 19. gadsimta sākumam rakstīti uz iepirkta papīra, visbiežāk Holandes meistaru radīta, ko varam noteikt pēc ūdenszīmju  kataloga datiem. Latvijas teritorijā pirmās papīrdzirnavas uzceltas tieši Kurzemes hercogistes laikā Tomē 17. gs otrajā pusē. Ūdens darbināja dzirnavu ratu, kas, savukārt, nodrošināja stampu darbību lupatu mīcīšanai. Kopumā Latvijas teritorijā līdz 19.gadsimta beigām darbojās ap 20 šādu ražotņu, celtas pie Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas pieteku krastiem – Popē, Vilcē, Rendā, Carnikavā, Iecavā, Zasulaukā un vislielākās – Līgatnē. Šajās dzirnavās papīra smelšanai lietoja gan iepirktus sietus ar Holandes meistaru ūdenszīmēm, gan uz vietas darinātus, kurus iespējams identificēt pēc zīmējumiem – ģerboņiem, iniciāļiem, uzrakstiem. Tā, piemēram, Zasulauka paīrdzirnavās ūdenszīmē attēlots Rīgas ģerbonis, bet Vilcē – ģerbonis un uzraksts "Wiltzen". Viduslaiku roksmēluma papīru ir viegli atpazīt pēc sieta nospieduma līnijām, bieži nevienmērīga blīvuma lējuma un ūdenszīmes, ko labi saredzam aplūkojot pret gaismu. Ūdenszīmju noteikšanai interneta pārlūkā atrodamas vairākas datubāzes, bet Latvijas teritorijas papīrdzirnavu ūdenszīmes apkopojis un manuskriptā aprakstījis ilggadējais arhīva darbinieks un pētnieks Georgs Jenšs (1900–1990). Viduslaikos gatavotais roksmēluma papīrs ir ilgmūžīgs materiāls, jo izgatavots no dabīgām sastāvdaļām – augu šķiedrām un dzīvnieku līmes. Gadsimtu gaitā tas izturējis gan viduslaiku aukstās ziemas, gan kara laikus. Tā saglabāšana un restaurācija, salīdzinot ar mūsdienu rūpniecisko papīru, ir krietni patīkamāka.

Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".

Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”.  Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.  

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Skaņu pasaule Baumaņu Kārli saistījusi jau kopš bērnības, kad katru svētdienu tēvs noturēja sprediķi un lūgšanas, un zēns ar savu skanīgo balsi līdz ar visu saimi dziedāja baznīcas dziesmas. Vēlāk pamatus viņa muzikālajai audzināšanai ielicis Limbažu draudzes skolas skolotājs Šmits un elementārskolas skolotājs J. Oheims. Pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas jauneklis, neilgi strādājot par palīgskolotāju Valmierā, pats apguva klavierspēli un ar sava krusttēva, Limbažu mācītāja Karla Kristofa Noienkirhena (Carl Christoph Neuenkirchen, 1791–1855) atbalstu 18 gadu vecumā iestājās Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kur nopietni apguva harmoniju, kontrapunktu, kordziedāšanu, vijoles un ērģeļu spēli, visos priekšmetos iegūstot pašu augstāko novērtējumu. Arī uzsākot darba gaitas Pēterburgā, viņš paralēli skolotāja darbam gan pašmācībā, gan privāti pie dažādiem pedagogiem, turpināja savu muzikālo izglītību un radīja pirmās latviešu oriģināldziesmas. Kompozīciju Baumaņu Kārlis mācījies pie čehu diriģenta, ērģelnieka un komponista Voiteha Hlavāča (Vojtӗch Hlaváč,1849–1911 ), kurš jaunekli iepazīstinājis arī ar čehu nacionālajiem centieniem un tautasdziesmām. Iespējams, tā iespaidā arī Baumaņu Kārlis 19. gadsimta 60./70. gadu mijā veidojis kopskaitā ap 50 latviešu tautasdziesmu apdares. 1865. gadā Baumaņu Kārlis uzsācis arī  privātas klavierspēles studijas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černija (Franz Czerny, 1830–1900), pie kura 80. gados mācījies arī Jāzeps Vītols un vēl daži latvieši. Lai apgūtu visus uzdotos pirkstu vingrinājumus, etīdes un nelielos skaņdarbus, Baumaņu Kārlim bija nepieciešams instruments. Reformātu baznīcas skolas piešķirtajā dzīvoklī Moikas ielā 36 bija pietiekami plašas telpas, lai komponists varētu tur novietot kabineta flīģeli, kā viņš to iezīmējis sava dzīvokļa plānojumā. Iegādājies Pēterburgas Dīderiha firmas (C.Diederich/ St.Petersbourg) brūni pulētās, ar palisandru finierētās klavieres, veiksmīgais skolmeistars sava pirkuma rezonatorā pašrocīgi iegravējis savu parakstu (C. Baumann) un datumu: 1868. gada 18. marts. Baumaņa dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši: studenti un kultūras darbinieki, kurus vienoja jaunlatviešu idejas un domas par nacionālās pašapziņas veidošanu. Viņu vidū bija Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis, Mārtiņš Remiķis, Māteru Juris u.c. Sanākušie lasīja dzeju, diskutēja, kopīgi dziedāja, bet mājastēvs kuplināja šīs sanāksmes ar klavieru improvizācijām. Ādolfs Alunāns rakstījis: "Šinī telpā pulcējušies latvju jaunie censoņi, tur Baumaņu Kārlis rakstījis mūsu tautas lūgšanu, tur viņš lasījis priekšā savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur atskanējušas viņa patriotiskās dziesmas, tur dzimuši un veidojušies brīvības ideāli". (Alunāns Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. – Rīga/Jelgava1887, 1.burtnīca, 33.–36. lpp.) Rakstnieks Māteru Juris (1845–1885) raksturojis komponista dzīvokli šādi: "(..) Te valda savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divi gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau tīri liels pulks latviešu kompozīciju cēlies. (Māteru Juris. Baumaņu Kārlis. Baltijas Zemkopis, 1879,  nr. 52). Kad 1882. gadā Baumaņu Kārlis dažādu iemeslu dēļ zaudēja darbu, viņam bija jāpamet arī Pēterburgas lepnais dzīvoklis un jāatgriežas Limbažos, uz Latviju ceļoja daudzas grāmatu un dokumentu kastes, kā arī viņa klavieres. Pēc komponista nāves 1905. gadā daļa viņa iedzīves nonāca izsolē un lepno flīģeli iegādājās ilggadējais Lēdurgas skolotājs Jānis Zvirgzdiņš (1880–1962). Instruments no Limbažiem tika nogādāts uz Turaidu, Zvirgzdiņu ģimenes māju "Kalniņi", kur tas atradies vairāk nekā 65 gadus, līdz par to uzzinājis toreizējā  Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad LN RMM)  speciālists Romāns Pussars (1932–2011) un kārtojis šo vēsturisko klavieru iegādi muzejam. Kā liecina muzeja krājumā saglabātie viņa rokraksti, sarakste ar toreizējo Latvijas PSR Kultūras ministriju ilgusi trīs gadus (RTMM 845909). Līdz 1972. gada 2. novembrī muzejs varēja šo instrumentu par 300 rubļiem atpirkt no pensionētās skolotājas Annas Zvirgzdiņas, kura to bija mantojusi no sava tēva. Baumaņu Kārļa klavieres tika eksponētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču padomju apstākļos netika minēts, kas ir to īpašnieks. Tikai pēc trīsdesmit pieciem muzejā pavadītiem gadiem instrumentam, uz kura Baumaņu Kārlis sabalsoja savu vēsturisko lūgsnu, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu, tika  atdots pelnītais gods. 2007. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika šī flīģeļa profesionāla un saudzējoša restaurācija, ko veica lietpratīgie meistari Alvis Melbārdis, Kārlis Rubenis un Imants Murziņš (1970–2016). Leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule (1923–2018) ieskaņoja vēsturiskā instrumenta īpatnēji mīksto, dziedošo un mazliet aizplīvuroto skanējumu Baumaņu Kārlim veltītā albumā. Pats instruments ir vairākkārt eksponēts muzeja telpās, un 2018. gadā arī Latgales vēstniecībā "Gors", kur vēstījis savu stāstu par laiku, kad tapa mūsu valsts himna.  

Lielākajai daļai Latvijas sabiedrības daba ir vērtība, iedzīvotājiem šķiet svarīgi saudzēt dabu un rūpēties par to, taču cilvēki aktīvi neiesaistās dabas aizsardzībā. Un arī zināšanas par dabu sabiedrībā gadu gaitā samazinājušās. Tā secināts jaunā pētījumā, ko Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LatViaNature" ietvaros veikusi Vidzemes augstskola. Ko iedzīvotāji zina par dabu un saprot par tās aizsardzības praktiskiem pasākumiem? Un kā izpratni par bioloģisko daudzveidību un dabas aizsardzību veicinājusi Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstāde "Kā būtu, ja nebūtu?", kas nesen noslēgusies? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes augstskolas profesore, vadošā pētniece Agita Līviņa, Dabas aizsardzības pārvaldes biotopu eksperte Maija Medne un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange.   Zinātnes ziņas Pētījums liecina, ka Āfriku pamazām sadala karstu iežu mantijas strūkla no Zemes dzīlēm. Pētnieki ir atraduši jaunus pierādījumus tam, ka gigantiskas karsto iežu veidotas mantijas strūklas zem Āfrikas kontinenta izraisa vulkānisko aktivitāti un acīmredzot sadala kontinentu divās daļās. Vai un kā zivis guļ? “Nacionālās ģeogrāfijas” vietne aicina iepazīties ar to, kas ekspertiem ir zināms par zivju miegu. Jaunas kontaktlēcas ļauj cilvēkam redzēt infrasarkano gaismu. Gluži kā no zinātniskās fantastikas, bet cilvēkiem ir radīts jauns veids, kā redzēt infrasarkano gaismu, neizmantojot neērtas nakts redzamības brilles. Pētnieki ir izgatavojuši pirmās kontaktlēcas, kas nodrošina infrasarkano redzi, un šīs ierīces darbojas pat tad, kad cilvēkiem ir aizvērtas acis. Latvijas vides organizācijas: atbalstām vēja enerģiju, taču ne uz dabas rēķina Vēja enerģijas infrastruktūras attīstībai ir jābūt atbildīgai un tā nedrīkst notikt uz dabas vērtību rēķina, uzsver Latvijas vides organizāciju iniciatīva “Zaļais barometrs”. Organizāciju kopējā pozīcija par vēja enerģijas ieguvi Latvijā aicina politikas veidotājus, uzņēmējus un sabiedrību atbalstīt atbildīgu vēja enerģijas attīstību, kas respektē dabas vērtības un ietekmi uz sabiedrību. Pozīcijas autori: Latvijas Dabas fonds, Pasaules dabas fonds, “Zaļā brīvība”, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija un Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne Vai zini, ka Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijā Mārstaļu ielā 6 paralēli paredzētajai ekspozīcijai tiks parādītas arī ēkas vēsturiskās vērtības? Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega. Samērā atturīgo fasādes arhitektūru bagātina reprezentatīvs kaļķakmens portāls centrālajā asī. Plato apaļloka arku ietver joniskie pilastri ar kapiteļu volūtās iekarinātām drapērijām un ziediem, arī kapiteļu augšdaļu papildina plastisks augu ornaments. Pilastri balsta krepētu antablementu ar nedekorētu frīzes joslu. Galvenais dekoratīvais akcents ir virs arkas arhivoltas novietotā rokaja kartuša ar monogrammu “S” centrā. Portāls datējams ne agrāk kā ar 18. gs. trešo ceturksni. Tas demonstrē pārejas etapu stilu maiņas periodā: rokaja kartuša virs portāla arkas ir spilgts rokoko mākslas piemērs – plastisks, asimetriski kārtots ornaments, perforētas rokaja gliemežnīcas papildina ziedu motīvi. Arkas paduses aizpilda reljefas dekoratīvu rozešu virknes, kas grupējas starp liektām profiljoslām uz uzirdināta fona. Līdztekus rokoko stilam raksturīgiem rotaļīgajiem akcentiem portāla stilistikā ienāk klasicizējoša atturība un gludas plaknes. Domājams, liela daļa senākās interjeru apdares zaudēta jau 19. gs. pārbūvju rezultātā; sākotnējais plānojums daļēji nolasāms nesošo sienu izvietojuma konfigurācijā. Sešus gadus pēc poļu restauratoru veiktajiem logailu dekoratīvo gleznojumu nostiprināšanas pasākumiem bija vērojami krāsu slāņa pacēlumi un daļēji zudusi saikne ar apmetumu. Lai novērstu apdraudējumu, bija nepieciešama grunts un krāsu slāņa nostiprināšana, restaurācijas grunts iepildīšana un tonālā retuša. 1994. gadā restauratori Staņislavs Astičs un Jānis Bokmanis nostiprināja gleznojumus logu ailās un uz sienām. 2000. gadu sākumā ēka piedzīvoja virkni nesaskaņotu degradējošu remontdarbu un pārbūvju. Šodien ēka Mārstaļu ielā 6 ir ieguvusi jaunu piepildījumu – kļuvusi par Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietu. Pielāgojot to jaunajai funkcijai, pirmo reizi ēkas vēsturē tajā veikti sistemātiski un kompleksi restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, kas bija vērsti gan uz pilnvērtīgu muzeja darbības nodrošināšanu, gan maksimālu oriģinālās substances saglabāšanu. Projekts ietvēra galvenās un pagalma fasādes apdares restaurāciju. Tā kā fasāde iepriekš tikusi pārkrāsota ar neatbilstošām sintētiskām krāsām, konstatēta krāsas lobīšanās. Fasādes virsma attīrīta no pārkrāsojuma slāņiem, lai apsekotu vēsturisko apmetumu un to nostiprinātu; atjaunotas bojātās vietas, restaurēta profilētā dzega un plastiskie dekori. Fasādes galvenais dekoratīvais elements – dolomītakmens portāls – ir valsts nozīmes mākslas piemineklis, un tā restaurācijai tika izstrādāta atsevišķa programma. Apsekojuma rezultātā fiksēti portāla bojājumi un sastādīta defektu kartogramma, norādot plaisas, zudumus, sāļu bojājumu zonas un sekundāros labojumus. Restaurācijas procesā portāls attīrīts no sekundāriem uzslāņojumiem un nekvalitatīviem pielabojumiem; veikta virsmas nostiprināšana, zudumu atjaunošana ar atbilstošiem materiāliem un laboto vietu gruntēšana. Būvdarbu laikā 2022. gada februārī otrā stāva telpās zem apmetuma tika konstatēts lielāks polihromās apdares apjoms, nekā bija sākotnēji prognozēts. Atsegtie gleznojumi – dekoratīvās vāzes, florālie motīvi, rāmju sistēma, iluzorās balkona margas – vērtējami kā ļoti vērtīgs klasicisma un bīdermeijera perioda dekoratīvās glezniecības paraugs. Lai nodrošinātu jaunatklāto vērtību saglabāšanu, tika papildināta projekta dokumentācija un 2022. gadā izstrādāta interjeru polihromās apdares konservācijas programma, kas paredzēja veikt virsmas saudzīgu attīrīšanu, krāsu slāņa nostiprināšanu,– apmetuma atjaunošanu ar kaļķa bāzes javu zudumu zonās, plakņu gruntēšanu, tonēšanu, retušu ar oriģinālam atbilstošām krāsām un fiksāciju. Līdz ar saglabāšanas pasākumiem tika nodrošināta gleznojumu eksponēšana plašākai sabiedrībai topošā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju telpās. Restaurācijas gaitā saglabāti vērtīgie būvgaldniecības elementi, kas attiecināmi uz Vilhelma Bokslafa laika pārbūvēm un ieviestajām izmaiņām: atjaunotas vēsturiskās iekšdurvis un ārdurvis, to vidū 20. gs. sākumā ierīkotās galvenās ieejas koka ārdurvis ar virslogu, sienu panelējums, vējtveris, kā arī koka kāpnes. Viena no šī Mārstaļu ielas nama nozīmīgākajām saglabājamām vērtībām ir 18. gs. oriģinālās labi saglabājušās jumta konstrukcijas – sijas un apdares dēļi. Restaurācijas gaitā konstrukcijas attīrītas, veikta protezēšana un tonēšana zudumu vietās. Restaurācijas darbi paredzēja arī senākā ķieģeļu mūra restaurāciju pagrabā un citās telpās, tos atbrīvojot no sekundāra nevērtīga apšuvuma un apmetuma, uzslāņojumiem un izsāļojuma. Būvdarbu laikā ēkas pagrabā konstatētas senākās saglabājušās kāpnes, mūrētas no pilnķieģeļiem kaļķu javā, iespējams, 18. gs. pēdējā ceturksnī veikto plašo pārbūvju laikā. Kā vērtīga ēkas oriģinālās substances daļa kāpnes integrētas restaurācijas un rekonstrukcijas projektā. Ēkai iegūstot jaunu saturu, vienlaikus tika dota iespēja apzināt līdz šim nepētīto, izglābt un atdot sabiedrībai aizmirstībai lemtās vērtības. Jau zināmos faktus papildinājusi jauna informācija, atklājot ēkas komplicēto būvvēsturi no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimtam. Līdzīgi kā citu Vecrīgas vēsturisko dzīvojamo ēku arhitektūrā, arī šajā gadījumā arhitektūras un mākslas vērtību kopuma definēšanai nevar uzskaitīt kādas precīzas viena stila pazīmes. Uzlūkojot vienkopus formālās pazīmes, vēsturisko informāciju, praktiskās izpētes rezultātus un pašu objektu šodienas situācijā, tā vizuālajā tēlā, telpu dažādībā un plānojumā nolasāma specifika, kas veido šīs ēkas un arī visas agrākās Iekšpilsētas apbūves unikalitāti – viduslaiku gruntsgabalu plānojuma ietekme uz ielas ainavas veidošanos, gotikas laika būvju fragmentu klātesamība ēkas struktūrā, sākotnēji barokālā fasādes kompozīcijā, klasicisma un bīdermeijera dekoratīvās apdares principu iedzīvināšana, kā arī historisma perioda uzslāņojumi no 19. gadsimta akadēmisma līdz neobarokālai izteiksmei Bokslafa izpildījumā.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa. Pie Latvijas Nacionālās operas un baleta bieži sastopami operas kolēģi, kuri īpaši smaidīgi izkāpj no tramvaja iepretim opernamam. Sabiedriskajā transportā atskaņotais operas zvans publikai ir samulsinājis. Šie zvani ir rekordisti, jo izrādes vakarā izskan pat līdz 24 reizēm, ja kopā saskaitām visus starpbrīža zvanus. To radītājs, komponists Arturs Maskats, strādājot pirms daudziem gadiem operā un esot nemierā ar atstāto mantojumu, lēmis, ka jāķeras klāt pie šī žanra mūzikas rakstīšanas. Pieaicinātais mūziķis Edgars Saksons atklāj daudzveidīgo zvanu krāsu pielietojuma mākslu. Komponists spēlēto pārklāj ar spainī birstoša stikla lausku glazūru. Kā uz puantēm pastiepies Do mažora sekstakords, kas atspēries uz augšējo skaņu, vēja zvanu noglāstīts, rosina skatītāju doties zālē, lai, gaismām izdziestot, ienirtu mākslas pasaulē. Publikas pusē melodiskos zvanus atskaņo 32 maskēti skaļruņi. Skaņas pastiprinātāju kopējā jauda ir 1000 vatu. Zvanu atskaņo ar speciālu digitālu atskaņotāju. Ja gadās kāda tehniska kļūme, ir iespēja publiku aicināt arī ar vienkāršu vibrozvanu signāliem. Operas gaiteņos klīst teiksmains pastāsts: Salāgojot operas vēsturiskās ēkas zvanu sistēmu ar jauno operas piebūvi, sanācis misēklis, un publikas zvanus nav varējuši atskaņot. Attapība zelta vērtē. Rekvizitoru noliktavā, kur mājo dārgumi un raritātes, atrasts glābējzvans. Izrāžu vadītājs, skandējot zvanu, izstaigājis visus stāvus un aicinājis viesus doties uz skatītāju zāli. Jādomā, ka daudzi operas apmeklētāji tovakar kavējās arī tālajās skolas laika atmiņās, kad uz klasēm skolēnus mudinājis doties skolotāja ieskandināts zvans. Teātra ēkās svarīga ir translācija, Tā ir iespēja māksliniekiem dzirdēt gan orķestra mūziku savās ģērbtuvēs un gaiteņos, gan atsaukties izrāžu vadītāja aicinājumam doties uz skatuvi. Ja šī iespēja liegta, teātrī valda zināms satraukums. Dažkārt translācijā dzirdamas viļņu šalkas vai čerkstoņa, tātad ir klāt vadu nomaiņas pasākums. Kad Verdi operā “Aīda” Ramfisa vietā kulisēs ierodas Radamess, steidzamības kārtā ierīko arī “ausu saspicēšanas” – brīdinājuma signālu, tad nu ir droši, ka ieklausīsies runātājā. Ir zvans, ko respektē visi izrādes dalībnieki – „uzmanību, gatavību…” aicinājums piecas minūtes pirms izrādes sākuma. Tā iedarbības spēks ir milzīgs, visiem uzrunātajiem jādodas uz starta pozīcijām. Tas ir arī bīstams, jo zvanam piemīt īpašas atmodināšanas spējas un tieksme ielauzties arī publikas pusē. Zvans, kuru operas darbinieks vai viesis nevēlētos dzirdēt, ir brīdinājums par ārkārtas situāciju ēkā. Šos zvanus un brīdinājuma ierakstu sevišķi rūpīgi pārbauda visas sezonas garumā. Pārbaudes tiek veiktas vēlos pirmdienu vakaros, kad teātrī rimusi kņada un iestājies naktsmiers. Kad jautā kolēģiem, kā tad tie skan, atbilde pārsteidz – kā drūmi kapu zvani, šķiet, citējot kādu literatūrklasiķi. Gluži vai baznīcas zvanu sauciens, Vecrīgas gotikai piestāvošs, bet rokmūzikas mīļotājiem atgādina grupas “Metallica” kāda episka hita ievadu. Sava dziesma ir arī operas dzelzs priekškaram. To kustinot, atskan nepārtraukts, uzmanību piesaistošs signāls, līdz cēlais bruņnesis savu darāmo paveicis. Par visu šo plašo skaņu signālu valstības labklājību rūpējas opernama  signālsistēmu tehniķi Vilnis Straume un Aivars Lukovskis. Tā opernamā it visur skan mūzika, un pat zvaniem ļauj dziedāt!

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē durvis vērusi izstāde ar neparastu nosaukumu „Tukku Magi: Ritms”. „Tukku Magi” ir starptautisks mākslas projekts, kas veltīts dialogam starp Ziemeļeiropas, Āfrikas un Amerikas kultūrām. Pirms vairākiem gadiem Tukumā to izveidoja mākslinieku pāris Jānis Jākobsons un Zoja Frolova, kuri jau kopš 1990. gadu sākuma dzīvo starp Latviju un ASV. Tagad viņu pārziņā esošā Āfrikas tradicionālās mākslas kolekcija satikusies ar mūsdienu mākslinieku darbiem izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, aicinot uz dialogu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tradicionālo un laikmetīgo, starp dabu un cilvēku.  Ekskursijā pa izstādi kuratore Kristīne Milere vispirms apstājas pie Mufata Takadivas (Moffat Takadiwa) darba. Takadiva ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Zimbabves 40-gadnieku paaudzes māksliniekiem, kura darbi pērn bija skatāmi arī Venēcijas biennālē. Takadiva strādā ar savas etniskās grupas Korekore mantojumu, savos darbos izmantojot otrreiz pārstrādātus materiālus. Takadiva ir viens no desmit laikmetīgajiem māksliniekiem, kuru darbi veido sarunu ar „Tukku Magi” Āfrikas tradicionālās mākslas kolekciju, ko pārvalda starp Latviju un ASV dzīvojošie mākslinieki Jānis Jākobsons un Zoja Frolova. Pirms vairākiem gadiem Zojas Frolovas un Jāņa Jākobsona rokās nonāca ap 500 vērtīgu afrikāņu tradicionālās mākslas priekšmetu – tā ir daļa no kolekcijas, ko mūža garumā vākuši viņu draugi, amerikāņu kolekcionāru pāris Bobija un Tims Hamili. Kopš kolekcijas nonākšanas Latvijā mākslinieki mērķtiecīgi veidojuši dialogu starp tradicionālo un laikmetīgo, starp ziemeļiem un dienvidiem. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā briedusi vairākus gadus, un tā veidota speciāli Kupola zālei, ko mākslinieki uztver kā vienu no sarunas dalībniekiem. Izstādes veidošanu viņi sāka ar britu fotogrāfa Nika Branta darbiem. Viņa melnbalto darbu sērija “Kad ausīs diena“ attēlo cilvēkus un dzīvniekus, kurus skārusi dabas postīšana un iznīcināšana.   Izstāde „Tukku Magi: Ritms” LNMM Kupola zālē būs skatāma visu vasaru – līdz 7.septembrim. Vieglāk orientēties dažādajos izstādes darbos un uzzināt par tiem vairāk palīdz arī Kristīnes Mileres sagatavotie QR kodi pie 15 darbiem, kas aizved uz plašākiem to aprakstiem LNMM mājaslapā un ļauj katram skatītājam veidot pašam savu dialogu ar izstādē redzēto.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šogad atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Tā nosaukums ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Boderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim. Sarunā ar Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi - par LLMC pirmsākumiem, sociālpolitiski interesējošām tēmām mākslas zinātnē un šo tēmu realizēšana LLMC darbībā. Par to, kā latviešu mākslinieki citādi runā par mākslu, par LLMC sasniegumiem gadu gaitā un pasākumu programmu 31. maijā. Vai svētkus un programmu esat veidojuši, atsaucoties uz saviem pagātnes notikumiem? Solvita Krese: Tieši tā, jo šos svētkus ar dažādām pastaigām svinēsim visu gadu. Mēs izdomājām, ka pastaigas ir mums adekvātākais formāts, jo mums ir šī nomadiskā daba. Mēs veidojam savas izstādes dažādu institūciju telpās, dažādās tukšās telpās, reģionos, starptautiski, un redzam mūsu ietekmi, kas pa šiem gadiem ir akumulējusies kā tāds micēlijs, kas izplešas mums apkārt. Tad mums likās - pastaigas, jā, mēs visu gadu staigāsim. Pirmā pastaiga, ar ko atklājam savas svinības, notiks 31. maijā. Tā ir 25 stundu performatīva pārvietošanās pilsētā, un mēs apstāsimies vairākās vietās, kur mums ir bijušas izstādes, un atsauksimies uz mūsu pagātni, rekonstruējot pagātnes pasākumus, bet kopā ar jauniem cilvēkiem, pārsvarā 25-gadniekiem. Rītu sāksim plkst. 11 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar vingrošanu - kā man rīts parasti sākas ar vingrošanu. Tur rekonstruēsim Kristīnes Kursišas veidota “Total Body Workout” performanci 2002. gada izstādei “Sestais elements”, bet kopā ar jauno horeogrāfi Ramonu Levāni un daudzām jaunām, skaistām, gudrām māksliniecēm, mūsu bijušajiem kolēģiem un arī tās performances dalībniekiem. Es pati tagad aktīvi trenējos, lai varētu izpildīt visus šos soļus un vingrinājumus, tā kā būs ļoti aizraujoši. Pēc tam mēs kopā ar “Grāfienēm” virzīsimies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un dārzā notiks rekonstrukcija performancei no pirmā “Survival Kit”, kad Katrīna Neiburga un Agnese Krivade veidoja zupas virtuvi un aicināja zupu vārīt dažādus tajā laikā zināmus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus. Šogad Katrīna un Agnese veidos zupu pēc savas receptes, bet tie, kas toreiz veidoja ēdienkarti, tagad nāks palīgā griezt un kapāt dārzeņus. Piedalās arī filozofijas žurnāls “Tvērums”, kuri vadīs sarunas ar zupas virtuves apmeklētājiem un runās caur mūsu izdevumu prizmu. Mēs jau vairāk nekā 20 gadus izdodam tulkojumus dažādiem, mūsuprāt, svarīgiem mākslas un kultūras teorijas tekstiem. “Tvērumieši” sarunāsies ar zupas ēdāju kompāniju par šīm tēmām. Diena tāda arī ir - vingrošana, pusdienas un tad ekskursija Nacionālajā Mākslas muzejā, kur skatāma Viktora Timofejeva izstāde, un Medicīnas muzeja dārzā notiks darbnīca bērniem. Bērnu programma ir neatņemama mūsu darbības daļa. Piedzīvosim mākslinieka Andra Eglīša personālizstādes “Joprojām zem debess juma” atklāšanu  Spirits & Wine telpās Andrejostā, bet nobeigums būs bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” teritorijā Sarkandaugavā ar koncertu un ballīte līdz rītam, kurā Platons Buravickis nāks klajā ar saullēkta muzikālu performanci.  

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski. Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas  aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu. Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību. Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898). 1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015). Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi). Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi. Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta  60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un  patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā. Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).

Tuvojoties festivāla „Kamēr… 35” kulminācijai, Kultūras rondo studijā esam aicinājuši visu paaudžu kora dziedātājus – Sandi Voldiņu, Janu Krievu, Lauru Ozoliņu un Andreju Stupinu-Jēgeru. Uzklausām viņu stāstu par tiekšanos pēc izcilības mūzikā un profesionālajā darbā.     Jana Krieva strādā ar finansēm Rīgas Cirkā un arī dažās nevalstiskās organizācijās, "Kamēr..." bija otrais alts no 1993. gada līdz 2002. gadam. Sandis Voldiņš šobrīd ir Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis, korī "Kamēr..." viņš iesaistījās sezonas vidū 2003. gada ziemā un dziedāja līdz 2008. gadam. Sākumā bija otrais tenors, vēlāk - pirmais.  Andrejs Stupins-Jēgers ir Satversmes tiesas priekšsēdētājas padomnieks, korī "Kamēr..." dziedāja no 2006. gada, kad pievienojās pirmo tenoru grupai. Dziedājis pie trim diriģentiem līdz 2019. gadam un tagad producē kori pie ceturtā diriģenta, ir arī kora direktors. Laura Ozoliņa ir kora mūzikas nozares pārstāve, gan diriģē, gan dzied, gan ir pedagoģe. Korī "Kamēr..." kā pirmais alts dziedāja no 2014. līdz 2023. gadam.  Un Sandis Voldiņš jau atklāja savā pieteikumā, ka kora "Kamēr..." dziedātāja ir bijusi arī raidījuma vadītāja Māra Rozenberga, viņa bija pirmais soprāns no 2002. līdz 2007. gadam. Kora „Kamēr…” 35. dzimšanas dienas festivāla noslēgumā gaidāmi vēl divi muzikāli notikumi - 24. maijā festivālu turpinās Jozefa Haidna oratorijas "Pasaules radīšana" atskaņojums Rīgas Domā. Savukārt festivāla izskaņā, galā koncertā 31. maijā Nacionālās mākslu vidusskolas koncertzālē, koris kopā ar visiem četriem mākslinieciskajiem vadītājiem, izcilajiem diriģentiem Māri Sirmo, Jāni Liepiņu, Aivi Greteru un Jurģi Cābuli, pāršķirs vēl vienu jaunu savas vēstures lapaspusi – prezentēs par godu jubilejai tapušo pirmo vinila plati.  

Kad jaunie komponisti satiekas ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), rodas nākotne – tā īsumā skaidrojams koncerta “Future” nosaukums. 23. maijā koncertā Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā (JVLMA) skanēs studentu Diānas Gritānes, Marinas Annas Timofejevas, Renāra Veličko, Andra Sējāna un Ansela Kaugera jaundarbu pirmatskaņojumi un Romualda Kalsona Koncerta čellam ar orķestri atskaņojums. Līdz ar šo koncertu tiek aizsākta ļoti vērtīga sadarbība – tuvāko pāris gadu laikā ik pavasari notiks koncerts, kurā LNSO pirmatskaņos JVLMA Kompozīcijas katedras 4–5 studējošo simfoniskās mūzikas jaundarbus, kā arī pēc katedras docētāju ieteikuma iekļaus koncertprogrammā iepriekš atskaņotu mūziku. Pie diriģenta pults šīs nedēļas koncertā stāsies – Jānis Stafeckis, ar kuru tiekamies uz sarunu "Pa ceļam ar Klasiku". Runājam par šāda koncerta ieceres rašanos un tās nozīmīgumu jauno komponistu tālākajā izaugsmē. Izzinām kompozīcijās ietvertos autoru vēstījumus un unikālo iespēju uzklausīt orķestra mūziķu ieteikumus. Un to, kāpēc Romualda Kalsona Čellkoncerts tiek atskaņots nepamatoti reti.  Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir gatavs vairākkārt doties uz Mūzikas akadēmiju, skatīt pēc jaunajiem komponistiem. Četriem, pieciem veiksminiekiem tiks dāvāta iespēja atskaņot droši vien pat pirmos viņu simfoniskos opusus, un jaunie autori varēs dzirdēt, kā tas skan realitātē. No kuras puses nāk sadarbības iecere? Jānis Stafeckis: Ja pareizi atceros, ieinteresētas bija abas puses. Saruna, šķiet, sākās ar Līgu Pētersoni un Andri Vecumnieku, un es turpat tuvumā biju. Pagājušajā gadā jau viens šāds pilotprojekts bija, un mums šķita – jā, tam ir nākotne. Tas ir liels ieguldījums mūsu jauno skaņražu izaugsmē – viņiem saprast orķestra drēbi, kā tas strādā, kā tā vai cita ideja dabā realizējas. Un arī orķestris var iepazīt jaunos, iespējams, mūsu nākamās Maijas Einfeldes un Pēterus Plakidus un citus izcilus komponistus. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai tev ir zināms, kā norit atlase Mūzikas akadēmijā? Vai tas ir Kompozīcijas katedras vadītājs Ēriks Ešenvalds kopā ar saviem kolēģiem nolemj, kuri tad būs šie studenti, kuru opusus Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iestudēs un atskaņos koncertā? Vai tur ir jāiztur kāds konkurss, un studenti izrāda paši savu aktivitiāti, iesūtot darbus? Jānis Stafeckis: Cik man zināms, studentiem tika piedāvāts, un beigās atlasīja partitūras. Arī šobrīd šie pieci skaņdarbi un pieci autori ir dažādās studiju fāzēs. Vieni ir tikko iekāpuši komponistu kurpēs, citi tajās jau jūtas ļoti ērti un jau daudz ko var tajās nodejot. Atlase notika ļoti organiski, un darbi, kas tiks prezentēti, visi ir pelnījuši, lai klausītāji tos dzirdētu.  

Lielākā daļa pasaules dzīvnieku ir bezmugurkaulnieki. Un daudziem no viņiem ļoti būtiska dzīves telpa ir tieši ūdens vide. Lai kā arī nezinātājam gribētos visus ūdens bezmugurkaulniekus saukt par līdzīgām vabolēm, tārpiem, garnelēm vai citiem “kukaiņiem” - tie ir ļoti atšķirīgi organismi un radniecība to starpā nebūt nav tuva. Cik dažāda ir ūdens bezmugurkaulnieku pasaule, kas dabai nozīmīgs attīstās un dzīvo dažādās ūdenstilpēs un kā šie organismi ietekmē cilvēku dzīvi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Uģis Piterāns, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs, un Dāvis Ozoliņš, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks. Mēs pirms brīža ar Tomu Brici kavējamies atmiņās par 2005. gadu, kad esot bijis ļoti liels mitruma daudzums un nokrišņu daudzums, tad strauji iesākās vasara maija beigās un ļoti savairojās dažādi knišļi. Vai tajos brīžos, kad ir lielāks ūdens daudzums dabā visapkārt un ūdenstilpēs sāk vairoties dažādi organismi, vairāk ir to, kas pēc tam mums dzeļ un dažādi apgrūtina dzīvi, vai patiesībā tā ir vide, kurā attīstās arī ļoti daudz tādu organismu, kas palīdz regulēt to līdzsvaru? "Droši vien kā savairojas gan vieni, gan otri, bet tos, kas mums ir nepatīkami, mēs vienkārši labāk pamanām, vieglāk ieraugam, ka viņu ir vairāk. Bet citi ūdens iemītnieki arī izmanto tādas iespējas, ja ūdens ir vairāk kā citus gadus, ūdens kukaiņu attīstība daudzos gadījumos ir pietiekami ātra. Viņi spēj diezgan ātri savairoties. Bet tos asinssūcējus mēs pamanām vairāk," vērtē Uģis Piterāns. "Par to ir daudz jāstāsta, ka arī odus mēs varam saukt par ūdens kukaiņiem. Starp ūdens kukaiņiem ir pietiekami daudz tādu sugu grupu, kuru kāpuri dzīvo ūdenī, bet pieaugušais kukainis ar ūdeni faktiski nav saistīts. Viņš lido apkārt un var būt jebkur sastopams. Odu faktiski varam dēvēt par ūdens kukaini."

Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus.  Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes. Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu. Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva. Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs. “Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana. Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas. Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem. “Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances. Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes. “Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu. Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu. Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās. Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem. To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi. Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā.

Kultūras rondo aicinām ļauties klausīšanās baudai, jo mūsu lielās intervijas viesis ir izcilais stāstnieks Imants Lancmanis. Uzklausām viņa pārdomas pirms savu gleznu izstādes Rundāles pilī. Es varbūt neesmu labākais sportists fiziskā ziņā, bet garīgajā plāksnē esmu noskrējis milzīgus attālumus – tā saka gleznotājs un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, kura gleznu izstāde šajā nedēļas nogalē vērs durvis viņa atjaunotajā un pusgadsimtu vadītajā Rundāles pilī. Retrospekciju, kas pirms diviem gadiem bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, papildinājušas trīs pavisam jaunas gleznas, kurās Imants Lancmanis turpina rezonēt ar ģeopolitiski dramatisko laiku, kurā pašlaik dzīvojam. Tomēr tam līdzās viņš turpina izkopt sporta veidu, kurā ir kļuvis nepārspējams: baudīt skaistumu un mēģināt to atraisīt arī citos. Ar Imantu Lancmani tikāmies Rundāles pilī vēl izstādes iekārtošanas laikā. Sarunā ieskanās arī kuratores Gintas Gerhardes-Upenieces un pašreizējās muzeja direktores Lauras Lūses balss. Saruna risinās mirkli pēc tam, kad Imants Lancmanis pirmo reizi redzējis savas gleznas izstādītas pilī, kuras atjaunošanai veltījis visu savu mūžu. Viņš klusi atzīstas, ka jūtas mazliet kā sapnī. Imants Lancmanis: Tā ir ļoti dīvaina sajūta, jo Rundāles pils man ir viena lieta, viena mana dzīves sastāvdaļa. Mana glezniecība it kā pilnīgi atšķirīga. Līdz šim es viņas biju nodalījis un it kā pārkāpu vienmēr no vienas sfēras otrā, gleznojot vai strādājot pilī. Un pēkšņi viņas abas satikušās. Tāpēc man ir gluži tāda kā sapņa sajūta, ka divas lietas, gandrīz vai neiespējamas lietas, tagad ir vienkopus.  Un šī telpa, ko es tik labi atceros kopš skaistās izstādes, kas bija veltīta princesei Fanijai Bīronai, te pēkšņi es ieraugu viņas akvareļu vietā savas gleznas. Tas ir tik dīvaini, bet ļoti simpātiski. Protams, ka varētu teikt, ka tas ir brīdis, kad divas manas esības daļas saplūst kopā. Mākslinieks atzīst, ka ir sajūta, ka gleznas beidzot ir mājās. Imants Lancmanis: Tā tiešām ir. Pils ir manas mājas tiešā un pārnestā nozīmē. Es arī šeit esmu au samērā ilgi dzīvojis pirmajā stāvā un arī otrajā stāvā dažādās telpās. Tā kā es viņu sajūtu kā daļu no sevis. Tāpēc arī, ja pirmajā brīdī es ieraugu savas bildes šeit un satrūkstos, bet pēkšņi, es domāju, tas viss tik skaisti saplūdis vienā - manas mājas, manas gleznas, mana dzīve. Viss šeit ir kopā. Kad es ieraugu gleznas, kas tapušas kaut kad pirms vairāk par 60 gadiem, sajūta ir savāda, bet tā nav tāda skumja nostaļģija, tā ir apziņa, ka viss ir bijis kaut kā harmoniski, sakarīgi. Visas manas aizrautības, visas manas nepieciešamības kaut ko paveikt vai varētu teikt, pat manas misijas, tas viss ir sanācis kopā un ir devis rezultātu. Tagad es kaut kādā mērā varētu teikt - es baudu savus darba augļus, gan ejot cauri pilij un redzot, ka pils ir restaurēta, ka viss ir savā vietā, gan arī attiecībā uz gleznām, redzot, ka es tiešām tik daudz esi sagleznojis. Arī par tiem gadiem, kas man likās galīgi tukši, vai tādi gadi, kur viena bilde tapa divus, pat trīs gadus ilgi. Bet jā, viss tagad ir savā vietā, viss sanācis kopā, un es varu teikt, ka es jūtos pilnā mērā gandarīts. Imanta Lancmaņa izstāde Rundāles pils muzejā būs apskatāma no 25.maija līdz 31.augustam. Bet par to, kā pašlaik klājas Rundāles pils muzejam ārpus šīs izstādes, plašāku sarunu ar direktori Lauru Lūsi dzirdēsiet nākammēnes, kad tuvosies Rundāles pils dārza svētki.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa Reizēm man ir vēlme paskatīties kādu no "Midsomeras slepkavībām". Vienā no filmām, kas risinājās angļu teātrī amatierizrādes laikā, skatuves aizkulisēs pamanu personāžu, kurš ik pa brīdim, neizlaižot no rokām adīkli, ielūkojas lugas eksemplārā. Tas ir izrāžu vadītājs. Tā šo amatu dēvē Latvijā. Angliski runājošajās zemēs viņu sauc par "stage manager", savukārt vācieši pārliecinoši pieturas pie stingrā "Inspizient". Mūsdienās profesionālajā teātrī paveras pavisam cita aina – izrāžuu vadītājs ir koncentrējies amata lietpratējs, kurš, aprīkojies ar dažādām saziņas ierīcēm, gatavs lidojumam izrādes garumā, gandrīz vai pacelt gaisa kuģi un maigi nosēdināt! Izrāžu vadītāja darbs ir saikne starp iestudējuma māksliniecisko un tehnisko norisi. Katrā teātrī viņa pienākumi ir dažādi. Mūsu operteātrī izrāžu vadītājs pārliecinās par pilnīgu un drošu skatuves uzbūvi, kā arī par izrādē iesaistīto klātbūtni, informē dalībniekus un organizē izrādes gaitu. Pats svarīgākais uzdevums ir precīzi novadīt visus tehniskos procesus, vadoties pēc klavierizvilkumā ieliktajām atzīmēm, tā, kā iecerējis režisors vai horeogrāfs. Latvijā šo amatu apgūst prakses ceļā, savukārt Lielbritānijā un citviet pasaulē – īpašās Drāmas skolās. Operas un baleta teātrī izrāžu vadītājam ir muzikālā izglītība, jo jālasa notis. Piemēram, mana kolēģe Gundega Maizīte ir diplomēta muzikoloģe, es pati esmu beigusi Liepājas mūzikas vidusskolas klavieru nodaļu, pēc tam apgūstot režijas mākslu Latvijas Valsts konservatorijā. Mums ir jāstrādā ne tikai ar orķestra partitūrām, bet arī ar komponista roku rakstītu nošu materiālu, ar lielu bijību izpētot gan labojumus, gan remarkas. Mūzikā "jāiesēdina" ne tikai dažādi skaņu efekti, bet arī muzikālas fonogrammas, pat atsevišķi instrumenti vai solistu balsis. Priekškara muzikāla atvēršana un aizvēršana ir iekļaujama izrāžu vadītāju mūžizglītības sarakstā. Te jāpiemin mūsu opernama priekškaru meistars, "Aldara" balvas laureāts, orķestra mūziķis un izrāžu vadītājs Andris Dalbiņš. Dodoties viesizrādēs uz Itāliju, kur vēsturiskajos teātros priekškara vēršana vēl notiek manuāli – ar virves palīdzību, var atviegloti uzelpot, atliek vien bilst vietējiem meistariem: tagad lūdzu "allegro" vai "andante". Mūsu darbs ir īsta stresa noturības pārbaude. Ja izrāde novirzījusies no maršruta, jāspēj tā "iegriezt" pareizajā trajektorijā. Te palīgā tad traucas teju viss teātris. Kolēģu atsaucība, pieredze, zināšanas ir neatsveramas. Kā gan izskanētu "Traviatas" izrāde, ja diriģents Farhads Stade laicīgi nebūtu izdzirdējis izrāžu vadītāja izmisuma pilno balsi, saucot Violetu – Kristīni Gailīti, kura ģērbtuvē, kolēģes nejauši ieslēgta, prāto, kā aizkļūt līdz skatuvei? Radoša pieeja problēmsituācijām vienmēr bijusi lielā cieņā. Izrādē "Džanni Skiki" uz skatuves nolūst atzveltnes krēsla kāja. Galvenajam varonim, tur sēžot, svarīga mizanscēna. Izrāžu vadītājs, pieplacis dekorācijām, lūdz citam solistam krēslu "salabot|, izmantojot scenogrāfijā iekļautās grāmatu kaudzes. Izrādes laikā dažkārt nākas aizrāpot līdz videoprojektora slēdzim, jo kāds to nejauši atvienojis, bet jaunais kolēģis darbā ieradies žilbinoši baltā kreklā. Tieši tāpēc izrāžu vadītājiem garderobē dominē tumšas krāsas apģērbs. No scenogrāfijas viedokļa raugoties, izrādes mūsdienās ir kļuvušas sarežģītas. Iestudējuma laikā uz skatuves gan pamanāmas, gan neredzamas risinās neskaitāmas dekorāciju pārbūves, kuras jāveic īsā laikā. Izrāžu vadītājs kopā ar savu tehnisko komandu izdarīs visu, lai skatītājiem dāvātu mākslas brīnuma sajūtu. Un tieši tāpēc Dmitrijs Hvorostovskis pēc tehniski sarežģītās "Jevgēņija Oņegina" izrādes Londonas "Covent Garden" saņemt aplausus uz skatuves aicināja izrāžu vadītāju.

Starpstāvoklis starp miegu un nomodu  ir mākslinieces Paulas Zvanes uzmanības lokā. Viņas darbos apvienojas eksperimentāli materiālu meklējumi, starpstāvokļi starp zināmo un svešādo un vēlme izaicināt tēlniecības robežas. Par izstādi „Neredzams”, kas pērn bija skatāma galerijā "LOOK!", Paula Zvane nokļuvusi Purvīša balvas finālistos. Paula Zvane  ir māksliniece, kas dzīvo  un strādā Londonā. Studējusi glezniecību, performanci un tēlniecību Latvijā, Islandē un Apvienotajā Karalistē, piedalījusies daudzos mākslas projektos, rezidencēs un izstādēs. Savos darbos apvieno un pārveido dabas formas un veidolus, lai rastu saikni un kopīgu valodu starp savstarpēji svešām sugām un vēstījumiem. Viņa strādā ar plašu materiālu spektru – metālu, augu šķiedrām, kažokādām, tējas sēni, radot radījumus, kas nepieder nevienai konkrētai sugai. Par to varējām pārliecināties izstādē „Neredzams” galerijā „LOOK!” 2024.gada februārī, kurā kā skatītāji tikām ievilkti sirreālā vidē ar vienlaikus gan pievilcīgiem, gan biedējošiem objektiem.   Purvīša balvas ieguvēju noteiks starptautiska žūrija un uzvarētāju paziņos šajā piektdienā, 23. maijā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Galvenajā ēkā, kur arī aplūkojama finālistu izstāde. Bet visu finālistu stāstus varat meklēt Latvijas Radio mājaslapā pie raidījuma Kultūras rondo, un portālā LSM.lv.     

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Vairākas desmitgades 20. gadsimtā Latvijas piekraste daudzās vietās bija slēgta cilvēku acīm. Kāda bija Baltijas jūras piekraste padomju periodā? Kā tur sadzīvoja zvejnieki, atpūtnieki, padomju militārās struktūras un daba? Kāda bija dabas daudzveidība laikā, kad vairākas vietas Latvijas piejūras teritorijās apmeklētājiem bija liegtas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un meklēšanas savienības "Leģenda" pārstāvis Viktors Duks. Atmiņas dalās kino režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura bērnību pavadīja Alsungā un par to arī savulaik stāstīts Ilzes veidotajā animācijas filmā “Mans mīļākais karš”.  

Meži, purvi, jūras piekraste un lauki... Latvijas ainavas ir tik dažādas! Gan tuvas un pazīstamas, gan zudušas un tādas, kas par sevi liecina vairs tikai senās fotogrāfijās. Zīmīgākās ainavas savulaik pat iekļautas Latvijas kultūras kanonā, taču arī tās pamazām piedzīvo pārmaiņas. Kā mūsu saimniekošana ir mainījusi Latvijas ainavu un kādus skatus Latvijas laukos un pilsētās mēs vairs neredzēsim? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfs, Latvijas Universitātes profesors Oļģerts Nikodemus un bibliotekāre, Latvijas Nacionālās bibliotēkas porjekta "Zudusī Latvija" vadītāja Ginta Zalcmane.   Neparasta ar ainavām saistīta profesija - lokāciju skauts Latvijā salīdzinoši nelielā attālumā var atrast filmēšanai derīgas vietas - vecpilsētu, jūru, laukus un padomju mantojumu vairāku pilsētu arhitektūrā, stāsta filmēšanas vietu administratore Ieva Eihe. Iztaujājam viņu par ainaviskākajām kino vietām, kā arī uzzinām, kāpēc Zirgu iela Vecrīgā ir visvairāk filmētā vieta un kā kino vajadzībām  izrīkojas ar elektrības stabiem, stikla pakešu logiem un siena ruļļiem.  

Pieminot starptautisko Sieviešu dienu, stāsts par pirmajām Latvijas sociāli aktīvajām sievietēm. Latvijā sievietes apvienoties sabiedriskās organizācijās sāka pēc Pirmā pasaules kara, kad bija spiestas pārņemt karā zaudēto vīriešu pienākumus, un secīgi arī uzstāt uz savām tiesībām. Vēsturnieces Ineta Lipša un Aiga Bērziņa-Kite šobrīd gatavo Latvijas  Sieviešu organizāciju padomes dibināšanas simtgadei veltītu izdevumu Latvijas Nacionālajā arhīva avotu sērijā. Grāmatā būs apkopoti gan tā laika sieviešu organizāciju protokoli, gan arī tiek veidota biogrāfiska vārdnīca par tajos minētajām sievietēm.  Sieviešu dienu svinēt sāka Amerikas Savienotajās valstīs, 1909. gadā tolaik Amerikas sociālistiskā partija izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Gadu vēlāk, jau Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Latvijā starptautisko sociālistisko sieviešu dienu sāka svinēt 1924. gadā, to svinēja marta beigās, nenosakot konkrētu datumu. Šai dienā tika rīkotas sieviešu masu sapulces, kuras organizēja Latvijas Sociāldemokrātu un strādnieku partijas sieviešu centrs ar Klāru Kalniņu priekšgalā. Iedibinātā tradīcija turpinājās līdz 1935. - 40. gadam, kad pamazām visas partijas Latvijā tika aizliegtas, un secīgi – arī to rīkotie pasākumi. Mans vārds ir Anda Buševica, un es svinu Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu, jo saskatu tajā jēgu. Padomjlaikā iedibinātais 8. marts ir tā diena, kad es pieminu savas dzimtas un arī Latvijas vēstures stiprās sievietes. Un mums ir ko svinēt. Šogad aprit simtgade kopš pirmās Latvijas sieviešu konferences un Latvijas sieviešu organizāciju padomes dibināšanas. Šim notikumam veltīts Latvijas universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta gada garumā Siguldas novadā rīkotais pasākumu cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”. Bet gada noslēgumā Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijā plānots izdot Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolus  (1925-1940) ar zinātniskajiem komentāriem un biogrāfisku vārdnīcu. Pie šī izdevuma strādā divas Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša, kuras tad nu arī aicināju uz sarunu. Viena no sadaļām Latvijas Nacionālā arhīva avotu sērijas topošajā izdevumā, ir  biogrāfiskā vārdnīca par visām Latvijas Sieviešu organizāciju padomes protokolos   minētajām sievietēm. Izdevuma autores Ineta Lipša un Aiga Bērziņa Kite paraugam atsūtījušas šķirkli par vienu no redzamākajām sievietēm politiķēm – Bertu Pīpiņu. Dzimusi 1883. gadā. Codes Spārniņos rentnieka ģimenē, mācījās Bauskā Beķera proģimnāzijā. Ģimnāzijas izglītību nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Taču ar iegūto izglītbu pietika, lai viņa varētu strādāt par guvernanti, un tādā veidā aizceļoja uz Harkivu Ukrainā, vēlāk Berlīni, Vācijā, visurs izmantojot pašizglītības un izglītojošu kursu apmeklējuma iespējas. Pēc atgriešanās Latvijā laulība ar literatūras kritiķi, latviešu sociāldemokrātiskās preses redaktoru Ērmani Pīpiņu-Vizuli ievērojami uzlabo viņas sociālo statusu. Berta Pīpiņa ir trīs bērnu māte, pēc vīra nāves 1927. gadā pārņem arī viņa uzņēmējdarbību, paralēli ieņemot dažādus politiskus amatus. Bertas Pīpiņas biogrāfijā patiesi pārsteidz daudzpusība. Taču Ineta Lipša uzreiz arī norāda, ka Bertas Pīpiņas stāsts nav gluži tipisks savam laikam. Latvijas Sieviešu organizāciju padomes veidošana tika uzsākta 1925. gada vasarā, bet lēmums par šādas organizācijas izveidi tika apstiprināts Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gada 26.–27.septembrī. Šogad atzīmējam šīs organizācijas dzimšanas simtgadi, lai arī oficiāla statūtu izstrāde un organizācijas reģistrēšana Rīgas apgabaltiesā ieilga līdz par 1929. gadam. Tā darbojās līdz 1940. gadam, kad autoritārā režīma apstākļos tās darbība tika izbeigta.

Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis. "Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs,  tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība." Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem".  Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai. "Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns. Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem. Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos. Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā. "Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns. Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.    

Sociālā antropoloģija ir brīnišķīgs veids kā pētīt trauslāko, dārgāko un visgrūtāk zinātniski izmērāmo fenomenu, kas novērojams cilvēku dzīvēs - attiecības. Kā birojā satiekas dažādi pasaules skatījumi un kā attiecības tiek kārtotas darba vidē? Kā seniori iepazīstas un kā veido partnerattiecības dzīves nogalē? Un, kāda saistība ciemata vienotībai ar vecu pili? Par to stāsta jauno sociālantropologu pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģijas studiju maģistri Ilze Žukova, Zane Rone un Rihards Ginters. Kā radies uzskats, ka latviešiem vislabāk patīk dzīvot viensētās? Viensēta kā tipisks latvieša dabas raksturojošs dzīvesvietas modelis – vai tiešām, skatoties atpakaļ pagātnē, mūsu senči vienmēr ir dzīvojuši atstatu cits no cita, un, ja dzīvojuši, vai tas bijis tāpēc, ka vēlējušies distancēties no apkārtējie? Lai arī latviešu viensēta ir iekļauta mūsu kultūras kanonā, tomēr situācija vēsturē nav bijusi tik viendabīga. Kur un kāpēc Latvijas  teritorijā senāk ļaudis dzīvojuši vienkopus vai atsevišķi, skaidro vēsturnieks Latvijas Universitātes docents un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Skatot senās mērvienības, rakstītos avotos ir uziets tāds apzīmējums, kā „suņa rējiena attālums”, kas ietvēris 3-4 kilometrus, kuru robežās var dzirdēt  vienas sētas suni rejam – tā skaidro Mārtiņš Mintaurs. Tātad, no vienas puses, latvietis ir viensētnieks un to pierāda šodien etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā  apkopotās  senās celtnes, no otras puses, mūsu senči dzīvojuši arī ciemos jeb kopus esošās mājās. Un abu šo  mītņu izvietojumam ir bijis vairāk praktisks raksturs, ne tāpēc, ka tāda ir latvieša daba. Vēl arī īss skaidrojums, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenu. Tā kā nesen bija Valentīna diena un arī raidījumā daudz runājam par savstarpējām attiecībām, tostarp arī par romantiku, intersējamies, kāpēc cilvēki valkā laulības gredzenus un kāpēc Latvijā mēs tos velkam biežāk uz labās rokas pirksta, un vēl uz ceturtā pirksta, ko dēvē arī par zeltnesi. Interesanti, ka dažādās pasaules kultūrās cilvēki gredzenu vietā ietetovē īpašas zīmes, kas apliecina piederību partnerim un ģimeņu apvienošanai, piemēram, maoru kultūrā. Bet kāpēc rietumu kultūrā to apliecina gredzeni, skaidro etiķetes un protokola konsultante Aija Strautmane.  

Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas.  Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē. Cilvēku no citām dzīvām būtnēm atšķir sarežģīta domāšana, kas ļauj mums radīt ne tikai abstraktus tēlus un sistēmas, bet apgūt aizvien jaunas prasmes, radīt jaunus instrumentus un jaunus pasaules uzskatus. Šo attīstību cilvēces pastāvēšanas vēsturē lieliski apliecina arheoloģiskie atklājumi. Kā cilvēka prāts attīstījies līdz ar pašu cilvēku un tā ceļiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Guntis Zemītis, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Diemžēl nav radīta laika mašīna, kas ļautu ceļot pagātnē, mēs nevaram pateikt, ko tieši domāja pirmie cilvēki, kas ienāca Latvijas teritorijā, vai tie, kuri sāka apdzīvot Senās Grieķijas kalnus un lejas.  Par laimi mums ir ļoti noderīgs instruments - arheoloģija, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties tajā, ko par sevi un pasauli domāja cilvēks senatnē. Senie alfabēti Nesen arheologi ir uzgājuši šobrīd senāko alfabētu – Sīrijas ziemeļos uz nelielas māla plāksnītes atrasts zīmju raksts, kas  tapis pirms aptuveni četriem ar pusi tūkstošiem gadu. Par to, kā  veidojušies senie alfabēti – feniķiešu, grieķu un romiešu – un kā cilvēki tolaik ir sapratušies, lietojot šos agrīnos burtu rakstus, stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas profesore Ilze Rūmniece. Līdz šim par senāko alfabētu jeb zīmju rakstu, kur noteiktu skaņu apzīmēja burts, uzskatīja feniķiešu alfabētu, bet 20024.gada nogalē ASV pētnieciskās Džona Hopkinsa universitātes arheologi publicēja rakstu par atradumu Sīrijā, proti, par pirksta lieluma cilindriskiem māla veidojumiem, uz kuriem bija ieskrāpētas zīmes, kas, kā uzskata universitātes pētnieku komanda, ir izkārtotas alfabētiskā secībā. Šie mālā iespiestie raksti tiek attiecināti četri ar pusi tūkstošu gadu senu laika posmu. Un šie arheoloģiskie atklājumi liecina, ka alfabētiskā rakstība varētu būt aptuveni 500 gadus vecāka nekā līdz šim datētais feniķiešu alfabēts, kas nāk no mūsdienu Libānas teritorijas. Tiesa gan, ja paskatās kartē, tad senās tautas un ciltis dzīvojušas ne pārāk tālu cita no citas Vidusjūras austrumos.  Lai vai kā, kamēr zinātnieki vēl tikai šifrē visus uzietos rakstus mālā, tikām aplūkojam, no kurienes nācis un kā veidojies šodien Eiropā  lietotais alfabēts. Zinātnieka grāmatu plaukts Šoreiz vēsturniece Ineta Lipša stāsta par savu izvēlēto grāmatu. Atbilstoši raidījuma tēmai arī grāmata ir par vēsturi – par to, kas vēsture ir pašlaik un to, kā pagātne un tagadne viena ar otru mijiedarbojas. Ineta Lipša ir Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece un žurnāla "Latvijas Arhīvi" atbildīgā redaktore. Viņa iesaka grāmatu "What is History, Now? How the past and present speak each other" ("Kas ir vēsture tagad?") Grāmatas redaktores Sjūzena Lipkomba (Suzannah Lipscomb) un Helena Karra (Helen Carr) ir noorganizējušas 19 vēsturnieku esejas, kas rakstītas vieglā valodā. Katrai esejai pievienota ieteicamā literatūra. Dažas tēmas, kurām veltītas esejas šajā grāmatā: kāpēc globālā vēsture ir svarīga?; kāpēc vēsture ir pelnījusi būt kino filmas? Kas ir tautas vēsture?; kā varam rakstīt impēriju vēsturi?; slavējošā atmiņa; vai mūsu emocijām ir vēsture.

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krustpunktā Lielā intervija: Ogres novada domes izpilddirektora vietniece Dana Bārbale. Gada nogalē jau desmito gadu pēc kārtas tiesībsargs kopā ar biedrību "Apeirons" un Latvijas Nacionālo bibliotēku godināja labākās organizācijas un labākos ļaudis, kas ir ļoti daudz darījuši un ir atbalstījuši cilvēkus ar invaliditāti. Desmit gadus šis ir bijis emocionāli viens no skaistākajiem notikumiem Latvijā. Un šogad pirmo reizi konkursa vēsturē vienam cilvēkam nācās iet skatuves priekšā divas reizes pēc kārtas, lai saņemtu apbalvojumu. Tā bija Ogres novada pašvaldības izpilddirektora vietniece Dana Bārbale.  Ja ierakstām Bārbales kundzes vārdu un uzvārdu interneta meklētājā, redzam, ka vispār viņa pēdējo pāris gadu laikā presē ir pieminēta daudzkārt, bet šī pieminēšana ir bijusi pretrunīga iemeslu dēļ. Un uzreiz grūti pateikti, biežāk tās ir pozitīvas vai negatīvas publikācijas. Šķiet, pretrunīga persona.