Podcasts about padomju

„VEF”  un „Rīgas Radiorūpnīcas” radioaparāti, magnetolas un telefoni, rūpnīcas „Straume” kafijas dzirnaviņas, veļas mašīna „Rīga” - tie bija daži padomju pilsonim pieejamie pašmāju ražojumi no tolaik ne pārāk bagātā  elektrotehnikas klāsta. Plašāk par PSRS laiku sadzīves elektrotehniku, tās kvalitāti un to, cik daudz no inženieru iecerēm nonāca veikalu plauktos, stāsta uzņēmuma „Latvijas Mobilais Telefons” vadītājs Juris Binde, kurš savulaik kā inženieris-konstruktors strādājis Valsts elektrotehniskajā fabrikā „VEF”. Laikos, par kuriem mēs runāsim, tagad zināmais uzņēmējs un Latvijas mobilais telefons vadītājs Juris Binde,  bija Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) sadzīves radioelektroniskās aparatūras inženieris-konstruktors, un vēlāk, tas ir 20. gs 80. gadu otrajā pusē, arī darbojās  VEF Zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pārskatot to gadu padomju Latvijas  pilsoņu mājsaimniecību, teju katrā mājā varēja atrast nelielo tranzistoru „Selga”, vai Rīgas radiorūpnīcā ražoto pamatīgāku akustisko veidojumu uz virpotām kājām - radio un skaņu plašu atskaņotāju „Rigonda”. Ja, tā teikt, pa blatu palaimējās dabūt kafiju, tad to mala „Straumes” dzirnaviņās, ar netīrās veļas kalniem daudzmaz ciešami līdzēja tikt galā Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā ražotā veļas mašīna „Rīga”. Gan par šiem ražojumiem, bet plašāk par padomju laikos VEF rūpnīcā tapušiem izstrādājumiem to kvalitāti un arī dizainu stāsta Juris Binde. VEF ražoja arī tālruņa aparātus; teju katrā mājā kā saziņas priekšmeti bija sērijveida aparāti, sākotnēji ar grozāmo ciparu ripu, 80. gadu otrajā pusē jau ar podziņām. Dažiem izredzētajiem viesistabā kā stilīgs interjera priekšmets gozējās VEF ražotais telefona aparāts „Retro” vai „Stella”, kas attiecīgi bija veidots tālruņu pirmsākumu dizainā. Interesanta novitāte tolaik bija aparāts „TA 32”, kurā bija iebūvēta atmiņa 32 telefona numuriem.   Raidījuma ievadā atskats uz nedēļas nogales norisēm. Interneta dzīlēs rodams interesants fakts, ka Lielbritānija jau vairākus gadus darbojas tā saucamais "sugar tax" jeb cukura nodoklis, kura mērķis ir mazināt cukura patēriņu, un aizvadītajā nedēļā briti lēmuši, vai šim cukura nodoklim nevajadzētu pakļaut arī saldinātos kafijas dzērienus, tostarp, tik populāro kafijas dzērienu latte. To lasot atmiņā nāk cits fakts, ka antīkajā pasaulē ar cukuru ārstēja, mūsdienās - ārstējam atkarību no tā. Daudzi sportisti un arī cilvēki, kuri grib nomest liekos kilogramus, turpināt ēst saldu - ikdienā bieži lieto mākslīgos saldinātājus. Ne reizi vien dzirdēts, ka tie ir kaitīgi, var izraisīt vēzi. Kā ir patiesībā, jautājām zinātniskā institūta "BIOR" Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadītājai Inesei Siksnai. Viņa norāda, ka šobrīd vismaz Eiropā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde regulāri pārbauda sorbitola, mannīta, saharīna, aspartāma un vēl citu mākslīgo saldinātāju drošību. Un lai pievienotu kādu no minētajiem saldinātājiem kādam pārtikas produktam, tam ir jāatbilst konkrētiem drošības standartiem.  Pētījumi notiek nepārtraukti un ja kas nevēlams tiks atklāts kādā saldinātājā, varam gaidīt jaunu informāciju par to. Arī pašiem jāseko līdz, kādas citas vielas ir konkrētā produkta sastāvā un ēdot kaut ko, kur uz iepakojuma norādīts “maz kaloriju” vai “bez pievienota cukura” jāatceras, ka arī šadas lietas ēdot, ir jāievēro mērenība.

Turpinām iepazīt Purvīša balvas vizuālajā mākslā finālistus. Kriša Salmaņa personālizstāde „Rūgts” lakoniskos, bet ietilpīgos objektos atsedz ilgstošās sekas, kuras Latvijas kultūrtelpā un mentalitātē atstājis padomju okupācijas režīms. Padomju mantojumu mākslinieks salīdzina ar dzīvi simbolu pasaulē, un šie simboli ir rūgti un biedējoši. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā izstāde rādīta 2023.gada pavasarī.

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par poļu režisora Konrāda Šolaiska dokumentālo filmu "Putina spēļlaukums" Kultūras rondo saruna ar režisoru un filmas Latvijas producenti Artu Ģigu. Kāpēc režisors Konrāds Šolaiskis nevienam no filmas varoņiem nesaka: "Tu melo?" Un kāpēc filma joprojām nav parādīta plašākai publikai Polijā? Divi poļu dokumentālisti dodas aizraujošā izmeklēšanas ceļojumā, lai atklātu Kremļa hibrīdkara patieso mērogu Centrālajā un Austrumeiropā. Vai Vladimira Putina mērķis ir tikai Ukraina – vai arī viņš tiešām cenšas atdzīvināt Padomju impēriju? Konrāds Šolaiskis stāsta, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā jautāts ne tikai par pašu filmu, bet arī, ko darīt tālāk, lai situācija mainītos, ko varam mācīties, kā to varam ietekmēt? Viņš arī atzīst, ka filma ir veidota ne tikai, lai skatītos, bet arī lai mudinātu jautāt, ko mēs varam mācīties, lai būtu stiprāki. Režisors neslēpj, ka zinājis, ka iela problēma ir Krievijas ietekmi, bet nebija iedomājies, ka tai ir tik daudz slāņu un tik plaši izplatījusies. Valstīs, kur ir lielāka Krievijas ietekme, cilvēki nevēlējās piedalīties neatkarīgu producentu veidotā filmā. Tā bijis Bulgārijā daudzās vietās un Moldovā.  "Arī Polijā tajā laikā oficiālās iestādes mūs neuztvēra nopietni," bilst Konrāds Šolaiskis. Arta Ģiga stāsta, ka režisoru Konrādu Šolaiski satikās Kannu kino tirgū, režisors bija ienācis Lavijas paviljonā un prasīja, vai kādu producentu neinteresētu sadarbība šāda satura filmas līdzveidošanā.  "Kondrāts iepriekšējās Polijas valdības laikā bija nonācis tādā kā izslēgto sarakstā, tāpēc nav šajā filmā oficiālas Polijas naudas. Tā ir producēta un finansēta no citu valstu naudas. Tas ir īstais Eiropas kopprodukcijas spēks, kas ļauj notikt filmām, kurām nav nacionāla atbalsta, bet kas ir nepieciešamas starptautiski," atzīst Arta Ģiga. Polijā filmu redzējuši tikai nedaudz cilvēku, tā rādīta divos festivālos, kur saņēmusi labas atsauksmes. Taču joprojām filmas veidotāji gaida atbalstu no Polijas filmu institūta un dažām partijām, lai parādītu parlamentā. Filma ir rādītā kinoteātros Čehijā, arī rādīta televīzijā Čehijā, Dānijā un Zviedrijā, bet Polijas televīzjā nav ieinteresēta un tur joprojām nav rādīta. Konrāda Šolaiska dokumentālā filma “Putina spēļlaukums” (Putin's Playground) ir Polijas, Latvijas, Norvēģijas, Vācijas, Bulgārijas un Čehijas kopražojums. Filmā pētīts, kā Krievijas prezidents Putins soli pa solim panācis, ka apdraudēta ir visa Eiropa. Pētot Krievijas slepenās operācijas un informatīvos uzbrukumus, filmas autori apceļo Poliju, Čehiju, Bulgāriju, Moldovu un Latviju, seko pa pēdām GRU aģentiem, kas atbildīgi par sprādzieniem munīcijas noliktavās un slepkavībām ar nervus paralizējošo vielu "Novičok". Dokumentālisti sastopas ar prezidentiem, premjerministriem, ministriem un pat sagūstītu krievu spiegu, atklājot, cik dziļi un sistēmiski draudi ir iesakņojušies mūsu reģionā. Latvijā dokumentālisti tiekas ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un NATO Stratcom pētnieci Elīnu Langi-Ionatamišvili, kuras skaidro Putina plānu un rīcības modeli. Tālāk dokumentālisti dodas uz Daugavpili, kur tiekas ar prokrieviskiem aktīvistiem, paviesojas partijas "Stabilitātei!" birojā un pēta krievu attieksmi pret karu Ukrainā. Filma atklāj laikmetam būtisku stāstu par drošību, suverenitāti un brīvības cenu. "Putina spēļlaukums" ir izmeklējoša dokumentālā filma, kurā autori paši kļūst par stāsta dalībniekiem, daloties savās emocijās, pieredzē un reakcijās. Filma piedāvā hibrīdu formu – dokumentālu liecību, novērošanu, intervijas, arhīvu materiālus, kas atklāj, kā mūsdienu Eiropā tiek īstenots hibrīdkarš. Filma tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu. Mūziku filmai komponējis Rihards Zaļupe, filmas Latvijas puses producenti – studija "Red Dot Media".

Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas notika pēc mažoritārā principa. Katrā no 201 vēlēšanu apgabala kandidātam vēlētāju priekšā nācās izturēt sīvu konkurenci ar vairākiem sāncenšiem. Galvenās prasības Latvijas Tautas frontes atbalstītajam kandidātam bija konkurētspēja un drosme balsot par neatkarību, kā arī gatavība bez palīgiem, kādu tā laika deputātiem nebija, atjaunot tiesisku valsti pat ne no nulles, bet mīnuszīmes. Tautas frontes frakcija saliedēja izcilas, izglītotas, dažās jomās pat visizcilākās Latvijas personības un spilgtus oratorus. Viņiem nācās stāties pretī gadu desmitos koptai padomju demagoģijai, provokācijām un rupjībai. Katras komisijas vadītājs Augstākajā padomē bija lielisks savas jomas pārzinātājs. Izglītībā un kultūrā – vēlākais Kultūras akadēmijas dibinātājs, profesors Pēteris Laķis, ārlietās – Mavriks Vulfsons, pašvaldību reformā – Jānis Škapars un ne tikai viņi. Par Latvijas leģendu kļuva pirmā Augstākās padomes cilvēktiesību komisijas vadītāja, Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas izveidotāja Ita Kozakeviča... Apbrīnojama bija daudzu deputātu māka runāt bez iepriekš uzrakstītiem tekstiem, filigrāni argumentēt un pierādīt. Turēties pie taisnības un patiesības. Taču 4. maijā centrālo runu par tautas tiesībām uz atņemto valsti lūdzām teikt rakstniekam Albertam Belam. Nesen rakstnieka meita Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļai nodeva tēva Augstākās padomes laika arhīvu ar dokumentiem, likumu uzmetumiem, to labojumiem, tīrrakstiem un melnrakstiem. Starp tiem viena liela bieza klade, kurā Alberts fiksējis vai katru deputāta darba dienu. Tajā atradās arī četru mašīnraksta lapu garās 4. maija runas uzmetumi un sēdē nolasītais teksts ar pēdējā brīža labojumiem. "Ja še zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu," gluži vai dzirdu Alberta mazliet uztraukto, saspringto balsi, "tad ieteicu mazliet pagaidīt. Mēs vēl elpojam. Šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību. Latvijai, Lietuvai Igaunijai… Ukrainai, visām valstīm, kur cilvēka dzīvība jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama." Kopumā 4.maija sēdes gaita ir stenografēta, daudz filmēta un fotografēta. Iespējams pārbaudīt katra deputāta balsošanas lapiņu ar apvilkto PAR. Zināmi balsojuma  boikotētāji no frakcijas "Līdztiesība". Tomēr dokumentētas ne visas dramatiskās epizodes Neatkarības deklarācijas ceļā uz pasludināšanu. To, ka par tās izgāšanu ne vien ar  frakcijas "Līdztiesība", bet arī ar vientiešu un bailuļu spēkiem Maskava gādāja, apliecina  kaut vai 4. maija rītā negaidīti uzradušies alternatīvie, maigi prokremliskie Augstākās padomes lēmuma projekti, kas, gods kam gods, visdrīzāk tika veiksmīgi noairēti sekretariāta papīrkurvī un līdz izskatīšanai nenonāca.  Toties 30. aprīlī Rīgas lidostā čekas vīri apcietināja, lai ar verdiktu – "uz mūžu – no PSRS uz Vāciju deportētu vienu no svarīgākajiem Deklarācijas autoriem un konsultantiem Egilu Levitu. Par laimi mums un viņam, kā arī pateicoties pareizas 4. maija Deklarācijas pareizai pieņemšanai, Padomju Savienības atlikušais mūžs izrādījās īss. Neatkarības atjaunošana nebija vienreizējs akts. PSRS Prezidenta 1990. gada 14. maija dekrēts, ar ko viņš Latvijas Neatkarības Deklarāciju pasludināja par antikonstitucionālu, vairs nespēja ietekmēt Latvijas Augstākās padomes nostāju vai pašu neatkarības atgūšanas procesu. Tas 1990. gada 4. maijā bija formāli pasludināts un nenovēršami turpinājās ar virkni citu soļu. Tas noslēdzās 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālā likuma pieņemšanu un Latvijas starptautisku atzīšanu. 4. maija Deklarācija Latvijā ārēji un tūlīt it kā neko nemainīja. PSRS varas struktūras saglabājās paralēli atjaunotās Latvijas radītajām un reformētajām. Padomju armija un karabāzes tepat. Stūra mājas čekisti savos posteņos. Vissavienības militārās rūpnīcas darbojas kā darbojušās. Noplūda gan ziņas, ka no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīviem kaut kur kaut kas tiekot pārvietots uz Maskavu, bet Zviedrijas izlūkdienests piefiksējis kodolgalviņu izvešanu. Viskardinālāk tomēr bija mainījusies latviešu kolektīvā apziņa. Tajā iemājoja kaut kas tāds, ko nav iespējams nošaut, arestēt, deportēt, iebiedēt. Pēc Deklarācijas pieņemšanas deputāti un cilvēki kopā ar tik laimīgām sejām kā nekad  agrāk, savstarpēju simpātiju skauti,  plūda uz Daugavmalu, uz neviena īpaši neorganizētu sadziedāšanos. Latvijas Nacionālās enciklopēdijas 4. maija šķirklī to labi ilustrē Ulda Brieža fotogrāfija ar koklētāju, kurš rokās tur notis augšupceļošai melodijai "E-si brīv-a, Lat-vi-ja!" Ziedi klājās Brīvības pieminekļa pakājē. Tomēr dziesmoto manifestāciju nācās beigt ātrāk, nekā pienāktos un gribētos. Krastmalai tuvojās padomju bruņutehnikas kolonna uz 9. maija militārās parādes mēģinājumu. Neviens nevarēja zināt, ka tā būs pēdējā okupācijas armijas "Uzvaras dienas" parāde Rīgā.  Tautas frontes vēlēšanu centra un administrācijas darbinieki ar daļu no deputātiem vēl atgriezās Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā, lai viens otram pateiktos par darbu un simboliski pieliktu punktu komplicētajam Neatkarības deklarācijas ceļam uz  pasludināšanu. Tai pašā laikā, kā rakstījis viens no Tautas frontes muzeja un Valsts valodas centra 4. maija 35. gadadienai veltītā eseju konkursa "Mana balss brīvībai" dalībnieks, Rīgas 88. vidusskolas 10. klases audzēknis Renāts Derjugins, "Latvijas neatkarība nav  akmenī cirsta – tā ir kā koka laiva, kas mums pašiem jākopj un jāstūrē pasaules politiskajos viļņos".

Stāsta Saulkrastu novada kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Skultes zvejnieku sabiedrības zivju kopžāvētava jeb, mūsdienu valodā sakot, – kūpinātava. Vecā kopžāvētava bija nodegusi, un 1937. gadā, kad Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis ieradās Skultē, lai izvēlētos vietu ostai, Skultes zvejnieku sabiedrība saņēma prezidenta svētību arī jaunās zivju kopžāvētavas celtniecībai. Skultes zvejnieku sabiedrība tika dibināta, apvienojoties gan Pēterupes, gan Skultes zvejniekiem, tomēr Zvejniekciems un Skultes osta atrodas Saulkrastu novadā. Tā ir ceturtā lielākā osta Latvijā, un tās būvniecība bija ļoti būtiska Vidzemes piekrastei. 20.gadsimta trīsdesmitajos gados fotogrāfs un vēstures biedrības (Latviešu Senatnes pētītāju biedrība)  viceprezidents Mārtiņš Sams ceļo gar Vidzemes piekrasti – gan no Kuršu kāpas līdz Rīgai, gan no Ainažiem līdz Rīgai, un viņš viesojas arī pie Skultes zvejniekiem. Aprakstā “Latvijas jūras zvejnieki” (1932) atspoguļots Vidzemes zvejnieku lūgums: “Dodiet ostas! Dodiet ostas!”, un tieši 1937. gadā, ierodoties Kārlim Ulmanim, šis lūgums tiek īstenots. 1939. gada 7. oktobrī zemkopības ministrs Jānis Birznieks ar vilcienu ierodas Saulkrastu stacijā un ar zirgu pajūgu dodas uz Skultes ostas atklāšanu. Kopā ar Jāni Birznieku ierodas daudzi prominenti Latvijas valdības pārstāvji un Valsts zemes bankas vadība. Pēc Skultes ostas atklāšanas visa delegācija dodas uz zivju kopžāvētavu. [1] Zvejniecības mēnešraksta 1939.gada oktobra numurā tiek aprakstīta arī zivju kopžāvētavas atklāšana. To iesvēta vietējais mācītājs Alfrēds Sudārs, ir klāt arī vietējās pašvaldības pārstāvji un kuplā skaitā arī zvejnieku sabiedrības pārstāvji. [2] Liktenīgi, ka zemkopības ministra Jāņa Birznieka uzrunā skan vārdi:”Esiet mierīgi un strādājiet savu darbu. Nekādi apstākļi mūs no tā nenovirzīs.” [3]  Taču 1939. gads ir arī Otrā pasaules kara sākuma gads. Pavisam nedaudz Skultes zvejnieku sabiedrības dalībnieki varēja baudīt sava darba augļus jaunajā zivju kopžāvētavā. 1949. gada 25. martā zivju kopžāvētavas pagalmā tiek sapulcēti ļaudis, lai dotos savā tālajā ceļā uz Sibīriju. Tieši šajā vietā viņi redz savu pēdējo Latvijas saulrietu, un tieši tie, kuri nepaspēja zvejnieku laivās doties uz Zviedriju, atceras gan šo laiku, kad viņi priecīgi atklāja zivju kopžāvētavu, gan savus sapņus, kuru šūpulis bija Skultes ostas atklāšana. Padomju gados Latvijā palikušie zvejnieki, mīlot savu darbu, arvien piegādāja zivis Skultes zivju fabrikai, bet 20. gadsimta deviņdesmitajos gados šeit iestājās pamestība uz trīs gadu desmitiem. Tomēr šobrīd vecās zivju fabrikas un senās zivju kopžāvētavas vietā atkal darbojas latviešu uzņēmēji. Pie jaunās ēkas zivju kūpināšanas rāmīšos, kas kā prototips izmantoti vēsturisko stendu ietvaram, var izlasīt stāstus par Skultes ostu, veco zivju fabriku, zivju kopžāvētavu un šeit var iegādāties arī šo to no kūpinātu zivju produkcijas. *** [1] Kinožurnāls "Latvijas skaņu hronika" Nr. 529, 1939. gada vēsturiskā reportāža: “Piepildīts Prezidenta ierosinājums. Zemkopības ministrs atklāja uz Valsts Prezidenta ierosinājuma celto zvejnieku ostu Skultē”  [2] Raksts “Skultes zvejnieku lielā diena” Zvejniecības mēnešrakstā Nr.10 (01.10.1939)  [3] 1939. gada “Zvejniecības Mēnešrakstā” publicētā reportāža par Skultes ostas atklāšanu aktiera Kaspara Znotiņa lasījumā, kas ievietota Saulkrastu virtuālajā muzejā; turpat iespējams izlasīt par zvejniecības attīstību Vidzemes piekrastē un Skultes ostas tapšanas vēsturi

Vairākas desmitgades 20. gadsimtā Latvijas piekraste daudzās vietās bija slēgta cilvēku acīm. Kāda bija Baltijas jūras piekraste padomju periodā? Kā tur sadzīvoja zvejnieki, atpūtnieki, padomju militārās struktūras un daba? Kāda bija dabas daudzveidība laikā, kad vairākas vietas Latvijas piejūras teritorijās apmeklētājiem bija liegtas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un meklēšanas savienības "Leģenda" pārstāvis Viktors Duks. Atmiņas dalās kino režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura bērnību pavadīja Alsungā un par to arī savulaik stāstīts Ilzes veidotajā animācijas filmā “Mans mīļākais karš”.  

Kino filmom týždňa 93. epizódy Vertiga je dôležitý nemecký film Mníchov 1972 nominovaný na Oscara v kategórii najlepší scenár. Množstvo divákov a diváčok určite očakáva aj netradičné juhokórejsko-americké sci-fi Mickey 17, ale my sa pozrieme aj na menej známe filmy, ako česko-slovenskú detskú vojnovú drámu Tichá pošta, či francúzsku dramédiu o mlieku s nešťastným slovenským názvom Panebože. Streamovacie platformy zastúpia výborné Sovietske džínsy, dramatický seriál podľa skutočných udalostí Toxické mesto, ale aj dokumentárna séria o odhalení príbehu Kevina Spaceyho. Stále platí, že Vertigo hľadá dlhodobých reklamných partnerov a ak nás mate radi a zároveň máte úspešnú firmu v ktorej milujete filmy, určite nám napíšte na vertigo@sme.sk. Bez vás sa filmový happyend nekoná. Kapitoly: (kapitoly v epizóde môžu byť v niektorých prípadoch o pár sekúnd posunuté) 00:00 Úvod 01:36 Výsledky Oscarov 09:37 Mickey 17 15:43 Mníchov 1972 / September 5 21:16 Tichá pošta 25:36 Baby 30:56 Panebože / Vingt dieux / Holy Cow 34:55 Sovietske džínsy / Padomju dzinsi (Max) 39:28 Spacey: Odhalenie / Spacey Unmasked (Max) 43:36 Toxické mesto / Toxic Town (Netflix) 47:28 Pan Bates versus Britská pošta / Mr Bates vs. The Post Office (ČT) 51:19 Záver _ Ak nám chcete napísať, ozvite sa na vertigo@sme.sk _ Ďakujeme, že počúvate podcast Vertigo a zaujímate sa o filmový svetSee omnystudio.com/listener for privacy information.

2025. gads visā pasaulē iezīmēsies kā Arvo Perta deviņdesmitās jubilejas gads. Un arī Latvijas klausītāji varēs piedalīties Arvo Perta jubilejas gada ieskaņas koncertā, baudot vispasaules slavu iemantojušā igauņu komponista mūziku – mūziku, kura personiski uzrunā visu paaudžu klausītājus ar tās pārpasaulīgumu un vienlaikus cilvēcību, ar savu mieru un reizē dramatismu. Sestdien, 8. februārī, Rīgā, Lutera (Torņkalna) baznīcā skanēs Arvo Perta "Te Deum" un Georga Fridriha Hendeļa "Dixit Dominus", ko izpildīs Latvijas Radio koris un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Pie diriģenta pults – Kaspars Putniņš, ar kuru tiekamies arī uz sarunu "Klasikas" viļņos. "Ar Perta mūziku jūtu visnotaļ ciešu un ilgstošu saikni. Tas varētu būt 1986. gada ziemā, kad es Mūzikas akadēmijas basketbola komandas sastāvā biju Tallinā," stāsta diriģents. "Tā kā sākās pārmaiņu laiki Padomju savienībā, tad tieši 86./87. gada ziemā bija pirmais Arvo Perta autorkoncerts Padomju Igaunijā pēc viņa emigrēšanas uz rietumiem. Viņš pats šajā pasākumā nepiedalījās, bet Estonijas koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, un kādā dīvainā, nesaprotamā kārtā, neskatoties uz to, ka tur bija vispārēja sajūsma, kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem (mūsdienās to neviens nepieļautu ugunsdrošības noteikumu neievērošanas dēļ!), bet mūsu draugi mūs tur iedabūja iekšā. Es nekad tādu mūziku savā dzīvē agrāk nebiju dzirdējis, un tas bija pilnīgs kultūršoks. Turklāt vēl biju tikko atnācis no armijas, biju ilgāku laiku nodzīvojis tādā informācijas un mūzikas vakuumā. Tūlīt pēc tam sāku intensīvi meklēt iespējas šo mūziku iepazīt tuvāk un ar to nodarboties, un Sigvarda [Kļavas] organizētajā festivālā "Satikšanās mūzikā" Universitātes aulā, tas varēja būt astoņdesmito gadu beigās, iespējams, ka mēs ar Rīgas vokālo grupu toreiz ka tik nebijām pirmie, kas Arvo Perta mūziku pēc viņa emigrācijas, došanās trimdā atskaņoja Rīgā. Kamēr viņš bija Igaunijā, Perta mūzika šad un tad tika atskaņota arī pie mums. Tā ka attiecības ir senas un man personīgi ļoti, ļoti svarīgas."

Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme Mūzikas dzīve Liepājā pirms Otrā pasaules kara ir notikumiem bagāta: teātrī operas un operetes diriģē Valters Hāns un Oto Karls, viesojas Nacionālās operas baleta solisti, kafejnīcās un kinoteātros spēlē vietējās džeza kapelas, bet Petersa kafejnīcā vairākus mēnešus uzstājas pat Rīgas tango karalis Oskars Stroks ar savu kvartetu.  Vārds “džezs” kļuvis par modes saukli un tiek piesaukts visāda veida populārās mūzikas sakarā. Droši vien tāpēc, lai viestu liepājnieku prātos par to kādu lielāku skaidrību, ar referātu par moderno mūziku Liepājas mākslas veicināšanas biedrībā 1939. gada 19. martā aicināts uzstāties Aleksandrs Okolo-Kulaks. Viņa vēstījums tiek uztverts ar ievērību un citēts arī vietējā presē: „Vieglu spriedumu par džesu pamudina apstāklis, ka džess pazīstams galvenā kārtā kā viegla dejas vai operetes mūzika, - noslēgumā konstatēja referents, bet ņemot vērā tā bezgalīgās iespējamības, referenta domas ir, ka nākotnes mūzikā džesam būs ievērojama loma”. No kurienes jaunajam ekonomikas doktoram ar neparasto uzvārdu šāds visnotaļ kompetents spriedums? Viņš dzimis Liepājā, poļu izcelsmes arhitekta ģimenē, absolvējis Liepājas Aleksandra ģimnāziju, klavierspēli apguvis privāti. Jaunumus izklaides mūzikā iepazinis, kad studējis komerczinības Eiropas augstskolās un tur iztiku pelnījis, spēlējot klavieres gan restorānos, gan kā tapieris mēmā kino seansos. Ar panākumiem komponējis dziesmas, kas ar pseidonīmu Saša Vladi izdotas Latvijā, Polijā un citās valstīs. Viņa tango “Skumjas” īsā laikā piedzīvo tulkojumus divpadsmit valodās un iemanto plašu popularināti arī ārzemēs. Latvijā to vairākkārt ieraksta un izdod skaņuplatēs izdevniecība “Bellaccord-Electro”. Šajos gados Okolo-Kulaks komponē arī opereti “SOS”, un septiņpadsmit dziesmas no šīs operetes izdotas Polijā. Aleksandra Okolo-Kulaka talantu pamana Liepājas teātra vadība, piedāvā viņam darbu, un viņš izlemj no ierēdņa kļūt par profesionālu mūziķi. Sākumā piedalās teātra koncertos gan kā pianists, gan kā diriģents, vadot orķestri, kurš reklāmās un recenzijās parasti dēvēts par džeza orķestri. 1942. gada vasarā Aleksandrs Okolo-Kulaks īsteno ilgi lolotu ieceri: kļūst par jaunā varietē teātra “Diāna” māksliniecisko vadītāju, veido programmas kā aranžētājs, pianists un diriģents, kā arī komponē teātrim veltītu dziesmu, maršu-fokstrotu “O, Diāna!”. Liepājā tas ir kaut kas vēl nebijis un piedzīvo milzīgu interesi. Par teātra “Diāna” atklāšanu prese raksta: “Tikko kā sastādītais džeza orķestris Aleksandra Okolo-Kulaka vadībā jau teicami saspēlējies un arī priekšnesumā dzīvs un elastīgs”. Taču pēc dažiem mēnešiem Okolo-Kulaks no šī darba atsakās, jo nevēlas pakļauties vācu okupācijas varas prasībām iestudēt programmas tikai vācu armijas izklaides vajadzībām. Drīz pēc tam viņš Liepājas teātrī sekmīgi debitē jau kā operešu un baletu diriģents. Viņa pirmo uzstāšanos operetē “Zilā maska” vietējais laikraksts vērtē atzinīgi: “Operetes muzikālā vadība atradās Aleksandra Okolo-Kulaka rokās. Savu uzdevumu viņš visumā veica apmierinoši un ar labu izpratni izvadīja izrādi cauri visiem džesa mūzikas sinkopisko ritmu bangojumiem”. Liepājas teātris, atbalstot talantīgā mūziķa izaugsmi, izkārto komandējumu uz diriģentu kursiem Zalcburgas Mozarteum, kur Aleksandrs Okolo-Kulaks mācījies pie slavenajiem diriģentiem Klemensa  Krausa un Hansa Svarovska. Diemžēl Otrā pasaules kara dēļ viņš vairs nevar Liepājā atgriezties un ar ģimeni dodas uz Parīzi un vēlāk uz Ņujorku. Amerikā viņš izmēģina spēkus kā diriģents, piemēram, vadot orķestri Kola Portera mūziklā “Skūpsti mani, Ket!”, diriģējot audzēkņu orķestri Lindenvudas mūzikas skolā, turpina darbu populārajā mūzikā kā redaktors un aranžētājs izdevniecībā Robins Music Corp. Ņujorkā viņš komponē otru opereti “Padomju miljonāri” un virkni deju dziesmu, tomēr ar gadiem vairāk pievēršas komponēšanai akadēmiskās mūzikas žanros.

Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.  Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru  centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka  Latvijā  padomju gados.  «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.».  Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi   fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās  krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes  Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.”  Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.

Fri, 15 Nov 2024 03:00:00 +0000 https://geschichteeuropas.podigee.io/t414-414 3eed9aee083cddfce6ea472afc64ca3a Y: Quellen Ressourcen Wochenschau "Padomju Latvija" zum 2. Jahrestag der Befreiung Rigas, 1946. Der im Trailer vorgelesene Text ist eine Übersetzung des ersten Beitrags! Verknüpfte Folgen Jahrestage der "Befreiung" Rigas in sowjetischen Wochenschauen, mit Paul Birkner (16.11.2024) Den Podcast unterstützen UNTERSTÜTZE DEN PODCAST BEI STEADY! Marlon unterstützt den Podcast seit März 2023 mit einem Betrag, der den monatlichen Hosting-Kosten entspricht. Dafür möchte ich ihm hier ganz besonders danken! EINZELSPENDE ÜBER PAYPAL SENDEN Ab dem 10. September 2024 nenne ich regelmäßig in der Anmoderation die Vornamen von neuen, den Podcast unterstützenden Personen. Widerspruch dagegen bitte ich im Zusammenhang mit dem Zusenden der Unterstützung anzuzeigen. Feedback und Kommentare! Podcast-Blog mit Kommentarfunktion #historytelling - Netzwerk unabhängiger Geschichtspodcasts Schick mir Kommentare und Feedback als Email! Der Podcast bei Fyyd Folge mir bei Mastodon! Frag mich nach deiner persönlichen Einladung ins schwarze0-Discord! Die Episoden werden thematisch und nicht nach Erscheinungsdatum nummeriert. Für einen chronologischen Durchgang zur europäischen Geschichte sollten die Episoden nach Namen sortiert werden. schwarze0fm hatte als Hobbyprojekt begonnen - inzwischen habe ich aber durch Auftragsproduktionen und Crowdfunding die Möglichkeit gewonnen, mehr und bessere Folgen für Geschichte Europas zu produzieren. Das Prinzip "schwarze Null" bleibt - die Einnahmen werden verwendet, für mich Rahmenbedingungen zu schaffen, den Podcast zu betreiben und weiterzuentwickeln. In dieser Folge habe ich das ausführlich erklärt. This episode of "Geschichte Europas" by schwarze0fm (Tobias Jakobi) first published 2024-11-15. CC-BY 4.0: You are free to share and adapt this work even for commercial use as long as you attribute the original creator and indicate changes to the original. Der Podcast ist Teil des Netzwerks #historytelling und von Wissenschaftspodcasts.de. 414 trailer Y: Quellen no Quelle,Zeitgeschichte,Osteuropa,Lettland,Riga,Sowjetunion,Wochenschau,Mediengeschichte,Propaganda Tobias Jakobi

Atzīmējot UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā 70. gadadienu, Latvijā 14. oktobrī aizvadīta starptautiska konference “Kultūras mantojums un drošība”. Kā bruņoti konflikti ietekmē kādas kopienas kultūrvēsturisko mantojumu? Vai kultūra var eksistēt teritorijā, kur ilgstoši nav miera, un kā saglabāt to, kas ir tik trausls, kā sena ēka vai muzeja kolekcija, un nebūs pirmais, ko parasti glābsim krīzes laikā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Inga Surgunte, Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (ICUMUS) pārstāve Alma Kaurāte un Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Civilmilitārās sadarbības vecākais eksperts Ričards Batarags. UNESCO Konvencijas par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā mērķis ir stiprināt mieru, veicinot kultūru daudzveidību un savstarpēju cieņu valstu starpā. 1954. gadā Hāgā pieņemtā Konvencija ir pirmais starptautiskais tiesiskais regulējums, kas pilnībā veltīts kustamā un nekustamā mantojuma aizsardzībai. Konvencija un tās divi Protokoli nosaka pamatprincipus un rīcību mantojuma aizsardzībai bruņotu konfliktu gadījumā. Konference Lativjā turpināja Eiropas kultūras mantojuma dienu Latvijā uzsākto tēmu “Kultūras mantojuma pieejamība un drošība” un pasteidzināja kopējo kultūras nozares civilās aizsardzības plāna izstrādi, kā arī pievienošanos Hāgas konvencijas 2. protokolam. Seno ēku atjaunošanas principi Jā vēlamies labu vēsturisko ēku restaurāciju, tad, pirmkārt, šis darbs jāuztic speciālistiem un otrkārt, nav jāvairās ēku atjaunošanas gaitā izmantot autentisko materiālus, tā, runājot par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, saka arhitekts Reinis Liepiņš. Kāpēc jāuzmanās ar cementu, slavas dziesma kaļķim un stiklam un kāpēc jāciena savs mantojums, par to saruna ar arhitektu. Ejot intervēt arhitektu Reini Liepiņu, ceļš veda gar Okupācijas muzeju, kur Strēlnieku laukumā vēl līdz oktobra beigām ir skatāma ceļojošā izstāde   “1944. gads – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Tur var aplūkot, kā 1944. gadā  Vācijas un Padomju armijas karadarbībā tika izpostītas sešas Latvijas  pilsētas – Rēzekne, Gulbene, Bauska, Jelgava, Valmiera un Rīga. Lielfromāta fotogrāfijās var redzēt minētās pilsētas pirms un pēc to vēsturisko ainavu iznīcināšanas, un var salīdzināt, kāds skats tur ir šodien: vai tā ir restaurēta baznīca, vai tukšs betona plāksnēm izklāts laukums, vai pagājušā gadsimta 60.-80. gados saceltie kastīšu formas daudzdzīvokļu nami.    Sižetu sāku ar šādu ievadu, jo saruna ar Reini Liepiņu  ir par to, kādā veidā gan laika zoba sagrauztais, gan arī reiz sapostītais kulturvēsturiskais mantojums tiek atjaunots. Ar piebildi, ja vispār ir kas palicis pāri no vēsturiskām ēkām. Arhitekts atzīst – galvenais ir cieņa un sapratne par senu  ēku. Reiņa Liepiņa un viņa dibinātā arhitektu biroja „Sudraba arhitektūra” zināmākais  darbs ir  Rīgas preču stacijas  noliktavas ēkas pārveide par  kultūras telpu, ko pazīstam ar nosaukumu „Hanzas perons”, tāpēc jautāju viņam, vai pieeja ir vienāda – atjaunojot, piemēram, senu noliktavas ēku,  Kurzemes zemnieku sētu vai baroka stilā celtu pili?        

Rīgas Porcelāna muzejā pašlaik skatāma neliela, kompakta izlase no Kauņas mākslas keramikas „Jiesia” rūpnīcas produkcijas. Dažādi kaula porcelāna izstrādājumi – servīzes, trauku komplekti un atsevišķi priekšmeti sniedz ieskatu  mākslinieciski augstvērtīgu priekšmetu ražošanā 80. – 90.gados, kā arī rāda studentu darbus, kas Lietuvā apgūst kaula porcelāna rūpniecisko tehnoloģiju. Kauņas mākslas keramikas fabrikas „Jiesia” porcelāna darbu izstāde pie mums ir gaidīta, uzsver mākslas vēsturniece, Rīgas Porcelāna muzeja vadītāja Iliana Veinberga, jo muzeja stratēģijā svarīga Baltijas dimensija, skatīšanās kaimiņu  Lietuvas un Igaunijas virzienā. Pirms ieskatīties kaula porcelāna produkcijas ekspozīcijā, svarīgi zināt, ka „Jiesia” rūpnīcas aizsākumus var attiecināt uz 20. gadsimta 30. gadu vidu, kad Kauņas piepilsētā Viljampolē, Lietuvā, tika dibināta Zālbera podiņu un keramikas fabrika. Padomju okupācijas laikā ražotne nacionalizēta un 60.gados uzsākta sadzīves keramikas ražošana. 1967.gadā ražotni pārdēvēja par eksperimentālo mākslas keramikas rūpnīcu „Jiesia”. Nedaudz vēlāk notika meklējumi smalkāku izstrādājumu ražošanas virzienā, savukārt 1981. gadā nodibināja Kaula porcelāna cehu. Atšķirībā no Rīgas Porcelāna rūpnīcas, „Jiesia” porcelāna cehs izmanto kaula porcelānu. Tā ir porcelāna masa, kuras sastāvā ir pievienoti kaulu pelni un tie ietekmē gala produkta izskatu un fizikālās īpašības, skaidro Iliana Veinberga. Ekspozīcijā dažādi 80.  – 90. gados tapuši kaula porcelāna izstrādājumi. Izstādē tiekos ar kolekcionāri Daivu Šņukaiti, ekspozīcijā ir vairāki viņai piederoši trauku komplekti, servīzes, arī atsevišķi priekšmeti.

Grafiskais dizains, vide un interjers, kinētiskā māksla – jomas, kurā strādāja mākslinieks Jānis Krievs. Viņa retrospekcijai Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā dots zīmīgs nosaukums „Pagājusī nākotne”. Kā bija iespējams padomju stagnācijas gados radīt modernu dizainu bez datoriespējām un aiz dzelzs priekškara. Par Jāņa Krieva devumu 20. gadsimta 70.–80. izvaicājam izstādes kuratoru Vilni Vēju un arhitektu, Jāņa Krieva dēlu Niklāvu Krievu. Ja arī Jāņa Krieva vārdu dzirdat pirmoreiz, Rīgas Centrālajā stacijā noteikti esat bijuši. Laikā no 1980. gada. Vilcieniem ir būtiska nozīme arī izstādē. No 18. oktobra līdz 2025. gada 26. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma latviešu dizainera un vides mākslinieka Jāņa Krieva pirmā retrospekcija “Pagājusī nākotne”, kas daudzpusīgi iepazīstina ar viņa sniegumu dizainā, kinētikas, vides un interjera mākslā. Izstāde piedāvā apmeklētājiem iejusties 20. gadsimta 70.–80. gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu. Jānis Krievs (1942–2016) bija viens no spilgtākajiem latviešu grafiskā dizaina, vides un interjera māksliniekiem un kinētiskās mākslas pārstāvjiem. Autora radošajam mantojumam ir īpaša, izcila vieta Latvijas dizaina vēsturē, un tā lielākā daļa glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā. Jānis Krievs bija novators vairākās nozarēs: sākot ar glezniecību, ko viņš studēja, turpinot ar interjeru projektiem un beidzot ar meklējumiem kinētiskās un protodigitālās mākslas jomā. Jāņa Krieva likteņa paradokss ir tāds, ka viņa aktīvākā darbība norisinājās laikā, kad padomju iekārta raustījās pirmsnāves konvulsijās – ideologi to sauca par “attīstīta sociālisma” periodu, bet vēlāk tas tika nodēvēts par stagnāciju. Tomēr Jāņa Krieva iztēlei nebija nekā kopīga ar politiski smacīgo gaisotni un ekonomikas atpalicību: viņš strādāja nākotnei, redzot to rietumniecisku, moderni skaistu un tehnoloģiski attīstītu.

Daugavpilī sākas darbi pie tramvaju industriāla mantojuma saglabāšanas. Uzņēmums “Daugavpils satiksme” jau tuvākajā laikā uzsāks vēsturiskās tramvaju tehnikas restaurācijas darbus. Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons. Vēsturiskās tehnikas restaurācijas darbus veiks pats uzņēmums “Daugavpils satiksme” par saviem līdzekļiem. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā. Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas jau tālajā 1895. gadā. Pēc piecpadsmit gadiem tika ierosināti tramvaja būvniecības projekti, bet līdzekļu trūkums un Pirmais pasaules karš plānus izjauca. Tomēr 1946. gada 5. novembrī, tātad pirms 78 gadiem, Daugavpilī tapa pirmā tramvaja līnija. Tehnika, kas tolaik kursēja pa šīm tramvaja sliedēm nav saglabājusies, daudz kas norakstīts metāllūžņos, taču uzņēmuma rīcībā ir vēl palikušas lietas, kas varētu būt vēsturiski saistošas un interesantas ne vienam vien. Tās norakstīt, tikai tāpēc, ka to izcelsmes valsts ir PSRS jeb Padomju savienība, un pārdot metālos, būtu nesaudzīgi pret savu vēsturi, uzskata uzņēmuma “Daugavpils satiksme” valdes loceklis Artis Druvinieks. Atšķirībā no saviem daudzajiem līdzgaitniekiem, kas nu jau metāllūžņos izmesti un iespējams pārkausēti citās lietderīgās lietās, pirmie četri "Daugavpils satiksmes" izraudzītie, ja tā var teikt – darba zirgi nu pakļauti atdzimšanai – restaurācijai. Viens no tiem – vairāk nekā pusgadsimtu vecs Krievijas pilsētā Ustj-Katavā ražots tramvaja vagons. „71-608К (КТМ-8) Kādreiz tas bija pasažieru vagons, un es pats kādreiz strādāju uz tā. Tagad jau stāv te no 2019. gada.” „Daugavpils satiksmes” tehniskais inspektors Gunārs Groza, pats savulaik strādāja šī tramvaja vagona vadīšanas kabīnē. Viņš stāsta, ka šis eksemplārs nonāca Daugavpils pašvaldībā kā Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcas dāvinājums, un vēl līdz 2010. gadam, lai arī cik tas neliktos dīvaini, tas bija visjaunākais tramvajs Latvijā. Turklāt, šis tramvaja vagons, pēc Daugavpils satiksme rīcībā esošajiem datiem, ir saglabājies līdz mūsdienām vien pāris eksemplāros pasaulē.

"Man Dņipro upe ir simbols cīņai par brīvību," saka Ukrainas jauno mediju mākslinieks Oleksandrs Siruss (Oleksandr Sirous), kura izstāde "Es esmu tavs paplašinājums" pašlaik skatāma RIXC galerijā Rīgas Klusajā centrā. Siruss pēta, kā katastrofālā Kahovkas dambja sagraušana uz Dņipro upes pērnvasar kļuvusi par katalizatoru jaunu sugu un cilvēku radītu fenomenu mijiedarbībai. Par ekoloģiju, jauno mediju mākslu Ukrainā un māksliniekiem, kas pašlaik savas zināšanas vairāk spiesti pielietot frontē, nevis mākslā, saruna ar Oleksandru Sirusu. Nelielās RIXC izstāžu zāles centrā ir uz grīdas izklāta Kahovkas reģiona karte ar sagrautā dambja skartajām teritorijām gadu pēc katastrofas. Šķietami bezpersonisko satelītuzņēmumu caurauž koši rozā iekrāsoti Dņipro upes ūdeņi. „Man Dņipro upe ir simbols cīņai par brīvību. Padomju laikā to centās iznīcināt, sabūvējot neskaitāmas spēkstacijas, bet tā joprojām plūst. Es to redzu kā lielu asinsvadu mūsu planētas ķermenī, tāpēc savā darbā spēlējos ar košām krāsām.” Mākslinieks atceras – kad dambi sagrāva, nevienam nebija skaidrs, kas notiks tālāk. Pat ārzemju vadošie ekologi, kuri tika aicināti izteikt prognozes par skartās apkaimes nākotni, neko neesot varējuši pateikt. „Šajā kartē mēs redzam pārrautā dambja skarto apkārtni, kad tā jau ir nosacīti „atguvusies” – tur, kur pirms tam bija milzīgais rezervuārs, ūdenim atkāpjoties, ir parādījušās jaunas augu sugas, radušies nelieli purvi un mitrāji. Kad padomju laikā uz Dņipro upes tika sabūvēti dambji, tika domāts tikai par elektrības ieguvi, nevis par dabu. Tagad daba sevi izgudro no jauna. Un caur to arī mēs varam pārdomāt savas attiecības ar dabu un pastiprināt idejas, kas varētu dot šai vietai jaunu elpu.” Šis darbs ir turpinājums Dņipro upes izpētei mākslā, ko Siruss aizsāka jau agrāk un daļēji prezentēja šopavasar digitālās kultūras centrā „MEET” Milānā. Darba gaitā mākslinieks sapratis, ka viņu visvairāk interesē saites starp dažādām sugām. Viņš strādāja kopā ar ekologiem un arhitektiem no projekta „Ro3kvit”, kurā apvienojušies profesionāļi no Ukrainas un ārvalstīm, lai meklētu risinājumus Ukrainas infrastruktūras atjaunošanai, tai skaitā Dņipro upes un iznīcinātā dambja skartās apkārtnes nākotnei. Ukraiņu mākslinieka Oleksandra Sirusa izstāde „Es esmu tavs paplašinājums” RIXC galerijā būs skatāma līdz 28.septembrim.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe 1944. gada rudenī Aina Zemdega (1924–2006) ar vecākiem un māsām devās bēgļu gaitās, Kurzemes piekrastē kāpa bēgļu laivā pie Ģipkas-Žocenes un 8. oktobra naktī nonāca Gotlandē – Zviedrijā. 1950. gadā gan ar jaunizveidoto ģimeni izlēma izceļot uz Kanādu. Atmiņā spilgti patvērās tēva mājas, harmoniski piepildītie bērnības un agrās jaunības gadi. Lubes dzirnavas bija neaizsniedzamā attālumā. Padomju gados viņas dzimtās mājas kļuva par padomju kolhoza "Cīņa" īpašumu. Rakstnieces dzimtā vieta savā ziņā zaudēja savu vietas identitāti un kļuva bezpersoniska. No vienas puses, Lubes ūdensdzirnavas pamazām, tādas pussaimniekošanas ietekmē, tika pakļautas sabrukšanai, no otras puses, tās neskartas dzīvoja viņas atmiņās. Bija iznākuši jau trīs dzejas krājumi, kad autore pievērsās prozai. 1979. gadā iznāca romāns "Toreiz Lubes dzirnavās", kuru autore nodēvējusi – sapnis par īstenību. Līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai Aina Zemdega vairākas reizes bija viesojusies Latvijā. Pirmoreiz tas notika 1976. gadā. Tomēr tolaik pastāvošo ierobežojumu dēļ [1] savas dzimtās mājas apmeklēt nedrīkstēja. Un tomēr – viņa zināja, kādas izskatās viņa Lubes dzirnavas, jo to fotogrāfiju kādā vēstulē bija aizsūtījis dzejnieks Māris Čaklais (1940–2003), kurš, izlasījis romānu "Toreiz Lubes dzirnavās", bija ieintriģēts tās apskatīt. Šis foto kontrastaini atklāja to, cik ļoti ir mainījusies dzejniecei tuvā vieta gandrīz četrdesmit gadu laikā. Saņēmusi Māra Čaklā vēstuli ar fotogrāfiju, 1985. gada 9. janvāra vēstulē Aina Zemdega raksta: "... paldies par bildēm! Tagad kā nātrēs. Bet kaut kur smaržo jasmīni un siens. Skatos – tā kā ledus vižņi uz ūdens, un jums salst [2]. Man teica: dzirnavās vairs nemaļot. Bet no ūdens kambara skrien ārā ūdens. Kā tā?" Kopš šīs vēstules un fotogrāfijas pagāja vēl gandrīz seši gadi, līdz Aina Zemdega no jauna skatīja dzimto vietu. Kopš 1991. gada rakstniece Aina Zemdega ik gadu no Kanādas brauca uz Latviju, uz savām Lubes dzirnavām. Sapnis pamazām kļuva par īstenību. Pēc Latvijas valsts atjaunošanas Aina Zemdega dzīvoja divos krastos vai starp diviem krastiem – Kanādā un Lubes dzirnavās, pie kuru atjaunošanas viņa tūliņ, tikko kļuva skaidrs, ka mantojumu būs iespējams atgūt, nokārtoja īpašuma tiesības. "Es saucu sevi par laimīgu. Tēva dzirnakmens, kaut daļās sašķelts, vēl sētā, tagad ap puķu dobi aplikts. Pār to liecas tulpes un narcises un zied. Zinu, citiem vairs ne sētas, ne akmeņu, ne tulpju dobi atrast. Dzimtās mājas vietā līdzens lauks. Es saucu sevi par laimīgu – mani vēl atceras egle mājas galā un mana loga krampītis," Aina Zemdega raksta 1994. gadā. Tā kopš 1991. gada ik gadu vairākus mēnešus rakstniece dzīvoja Lubes dzirnavās – pamazām viss tika atjaunots, sakopts dārzs, dzirnavu slūžas atkal darbojās, tika salabots jumts. Viegli nebija. Bet bija skaidrs, ka tas jādara. Arī tēva piemiņai. Un šeit viņa jutās labi. Viņa te jutās kā savā īstajā vietā. "Kāds brīnums, ka es šeit atrodos! Un ka tas viss ir manā aizsardzībā un atbildībā, ka man iespējams veidot, sakopt, dzīvot, plānot," vēsta ieraksts viņas dienasgrāmatā. Un smeldzīga ir katra aizbraukšana. "Izstaigāju ābeļdārzu, skatos uz mīļajām margrietiņām, uz vasarīgajām debesīm un kluso lauku ainavu un asi izjūtu, ka atkal viss, kas šeit – jāatstāj. Visu dienu ik pa brīdim jāatceras 44. gada aizbraukšanu, māti, tēvu, sevi pašu toreiz, un liekas, ka samazinātā veidā to atkal pārdzīvoju tagad. [..] Tā dzīve, kas tur, otrā okeāna krastā, vismaz šobrīd mani nevilina. Bet šeit pietrūkst manu mīļo." Tāds atkal ieraksts dienasgrāmatā. Aina Zemdega dokumentēja, proti, uzņēma lentē visu Lubes dzirnavu atjaunošanas gaitu, tapa tāda kā Lubes ūdensdzirnavu atdzimšanas hronika. 1998. gada 28. aprīlī Hamiltonas Latviešu biedrībā rakstniece Aina Zemdega rādījusi videofilmu par Lubes dzirnavu atjaunošanu, ietverot septiņas darba pilnas vasaras. Diemžēl nav izdevies noskaidrot, kur atrodas šī filma. "Cik tālu ir līdz Lubes dzirnavām? Pusstunda no Talsiem, divarpus no Rīgas, diena no Toronto – sirds attālumā – tepat krūšu kabatā," tā reiz teikusi rakstniece Aina Zemdega. Romāns "Toreiz Lubes dzirnavās" un atjaunotās Lubes ūdensdzirnavas ir spilgta vietas un vides liecība, jo tā bija veidojusi pašu Ainu Zemdegu. Meklējiet un lasiet romānu, kurā viss ir dzīvs un reāls. Romāna ievadā autore aicina: "Nāc, brauc man līdzi! Es tev parādīšu sava tēva dzirnavas!" ___ [1] Ārpus Rīgas drīkstēja doties tikai organizētās ekskursijās, lielākoties uz Siguldu vai Rīgas jūrmalu. [2] Dzirnavas apmeklējis ziemā.

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Mūsdienās bieži vien mēs vārdu “muiža” asociējam tikai ar vienu ēku – muižnieka dzīvojamo māju jeb kungu māju, vai citkārt sauktu par pili. Bet patiesībā muiža ir administratīvi saimnieciska un teritoriāla vienība, kas sevī ietver īpašumā esošās zemes un mežus, ļaudis un ēkas. Muižas centrālajā apbūvē, apkārt kungu mājai parasti bija izvietotas saimniecības ēkas – staļļi un ratnīca, kur par zirgu labsajūtu gādāja zirgu puiši ar pienākumu uzturēt kārtībā arī ratus un kamanas. Līdzās bija arī kalpu dzīvojamā māja, klēts un kūtis govīm un sīklopiem. Lielākajās muižās bija atsevišķas dzīvojamās ēkas arī dienestniekiem –  muižas pārvaldnieka māja, ārsta māja, dārznieka māja un kalēja māja. Saimniecības ēku pudurī bija siernīcas un smēde. Mūsdienām šķietami eksotiskas būves, kas tobrīd bija pašsaprotamas – oranžērija, fazānu māja, teātra māja, medību suņu stallis un hipodroms. Muižās nereti notika arī rūpnieciskā ražošana, ko nodrošināja papīrfabrikas, sīrupfabrikas, spirta un alus brūži, kā arī zāģu dzirnavas kokmateriālu apstrādei. Kā garīgās pasaules stiprinātāji bija dievnami un zemnieku skolas, bet laicīgās dzīves remdinātāji bija krogi, kas muižās bija pat vairāki.  Muižu saimniecības ērtākai pārvaldīšanai teritorija tika dalīta mazākās vienībās tās iedalot pusmuižās, kas bija autonomas lielsaimniecības ar zemi, apbūvi un cilvēkiem. Mežiem bagātos apvidos veidoja atsevišķas meža muižas, kur sava saimniecība bija mežkungam, kura pakļautībā bija mežsargi, kas pārraudzīja muižas mežus. Tāpat arī mācītājam bija sava atsevišķa saimniecība, ko dēvēja par mācītājmuižu.   Pēc teritorijas platības Baltijā lielākā muiža bijusi Dundaga ar četrām draudzes baznīcām, ko no vienas puses ieskāva Baltijas jūra, bet iekšzemē – plašie meži un purvi. Muižas saimniecība bija sadalīta vienpadsmit pusmuižās, bet ceļmalās slējās astoņi krogi. 18. gadsimta sākumā redzams, ka daļa muižnieku dzīvojamās mājas vēl līdzinās zemnieku celtajām koka guļbūvēm. Līdz mūsdienām no tām saglabājušās gan tikai dažas, jo tās modernizējot tika nojauktas vai radikāli pārbūvētas, kā tas noticis, piemēram, Bērvircavas muižas gadījumā. Un tikai līdz ar Kurzemes hercoga galma nestajām Eiropas līmeņa idejām mākslā un arhitektūrā, muižnieki sāka tiekties pēc līdzvērtīgas greznības, būvējot savas rezidences. Starp masīvajām viduslaiku mūra būvēm un nelielajām koka ēkām kā rets izņēmums 18. gadsimta sākumā ar Eiropas līmenim atbilstošu barokālu apbūvi izceļama ir fon Bēru dzimtas būvētā Zlēku muiža. Kurzemes hercogu Bīronu būvētā Jelgavas un Rundāles pils neapšaubāmi ir ierindojamas starp Eiropas izcilākajiem arhitektūras un mākslas sasniegumiem piļu un muižu arhitektūrā. Turklāt Jelgavas pils arī sava izmēra dēļ ir ierindojama starp Eiropas lielākajam rezidencēm. Pēc nemitīgiem gadsimtu satricinājumiem, 19. gadsimta beigas Latvijas teritoriju iezīmē kā precīzi sadalītu un ainaviski izcili veidotu, bet tad postošā 1905. gada revolūcija iznīcināja 117 muižu kungu mājas un pilis, kas jau bija kā pirmais gadsimta sākuma trieciens, kad zuda izcilas mākslas vērtības no muižnieku dzimtu kolekcijām. Lai arī dažas no izpostītajām kungu mājām dažu gadu laikā tika atjaunotas vai uzbūvētas no jauna, tomēr to mūžs nebija ilgs, jo drīz vien tās izpostīja Pirmais pasaules karš, kas kultūras mantojumam Latvijas teritorijā nesa lielākos postījumus Eiropā. Tad sekoja agrārā reforma, kas muižas pakārtoja citai funkcionalitātei, līdz Padomju okupācija tās iznīcināja pavisam. Fiksējot 19. un 20. gadsimta miju, skaitliski tiek vērtēts, ka Kurzemē un Zemgalē kopā bija 324, Vidzemē 934 un Latgalē 232 muižu saimniecības. Šodien no tā saglabājusies tikai arhitektoniska čaula, kuru sargājam kā paraugu un piepildām ar jaunu saturu.

Satikšanās, sarunas, ēdiens ārpus ierastā vai varbūt malks pasaules elpas, kuras ikdienā ir par maz… Varbūt tā ir noskaņa, kas rosina apstāties ikdienas ritējumā, vai tieši otrādi - vieta, kur stundas rit straujāk, dzirdot jaunākās ziņas, gan tās, kas visiem labi zināmas, gan tās, kas sabiedrības acīm slēptas. Kafejnīcas un restorāni - šīs sabiedriskās ēdināšanas iestādes vienmēr ir bijušas kas vairāk nekā tikai vieta, kur iedzert kafiju vai paēst. Nesen raidījumā iepazinām padomju detektīvus un tajos ievītās ikdienas dzīves problēmas un noziegumus, šodien aicinu atskatīties vēsturē kafejnīcu dzīvē 20. gadsimtā. Kā darbojās padomju sabiedriskā ēdināšana, ko ēda un kādās telpās uzturējās kafejnīcu apmeklētāji? Kā kafejnīcu arhitektūrā ienāca rietumu elpa un kas bija firmas ēdiens? No ēdienkartes, līdz interjeram un arhitektūrai - par to visu runājam raidījumā ar ēdienu kultūras pētnieci Astru Spalvēnu un mākslas vēsturnieci, Rīgas vēsturisko kafejnīcu pētnieci Agnesi Strautiņu. Padomju laikā būtiskākā funkcija ir paēdināt, aizstāt mājas virtuvi ar sabiedriskās ēdināšanas virtuvi. Tādējādi plaši attīstās ēdnīcu tīklojums. Ir trīs kategorijas padomju laika sabiedriskajā ēdināšanās – ēdnīcas, kafejnīcas, restorāni. Iestāžu tipi ir skaidri definēti.  "Mēs nevaram, runājot par padomju okupācijas periodu, saukt kaut ko tādu kā "Makdonalds" par restorānu, to vienkārši nedrīkst darīt. Arī restorānu klases, ja nemaldos bija trīs, kur augstākajā klasē obligāti ir dzīvā mūzika un jābūt auduma galdautiem," stāsta Astra Spalvēna. Šajā laikā restorāna apmeklējums ir īpaša pieredze, kas arī nav viegli pieejama.  Agnese Strautiņa vērtē, ka kafejnīcas tomēr bija pulcēšanas vietas, piemēram, "Putnu dārzs", "Kaza" vai "Skapis", kur sanāca, ne tikai, lai paēstu, lai socializētos, būtu kopā. Apmeklētāji nebija klasiski disidenti, vienkārši jauni cilvēki, kas vēlējās būt kopā, izbaudīt brīvību. Viņi varbūt interesējās par lietām, kas attīstījās Rietumu pasaulē, piemēram, franču literatūra. Pamatprincipi interjerā - modernisma arhitektūras principi, kas nemaz nebija unikāli Padomju Savienībai. Receptes bija standartizētas visās Padomju Savienības republikās. Pamatu veidoja pamatīgs receptūru krājums, kur bija uzskaitītas receptes, kas ir atļautas.  "Tur bija noteikts, kādi produkti ietilpst receptē, cik daudz - produktu proporcijas. Ir atsevišķas ailītes - šo ēdienu taisot ēdnīcā vai šo ēdienu taisot restorānā. Tas maina ēdiena proporcijas, gaļas vai citas proporcijas tā paša nosaukuma ēdienam. Tas bija visos ēdināšanas uzņēmumos saistošs," norāda Astra Spalvēna. Krājuma pamatā ir Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas ēdieni, ir vēl atsevišķi papildinājumi katrai republikai.  Līdzvērtīgi bija arī vietējie apstiprināto recepšu krājumi, kas ir obligāti visiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Restorānos, kas īpaši rūpējās par savu kvalifikāciju, ir ēdienu kategorija, ko sauc par firmas ēdieniem. Tiem nozīmīgs izskats un pat pārsteiguma elements. Tie nav ierindas ēdieni. Firmas ēdiens bija svarīgs arī, lai ēdināšanas uzņēmums iegūtu augstāku kvalifikāciju. Protams, arī firmas ēdiena recepte bija jāapstiprina pirms ēdienu iekļaut restorāna piedāvājumā. Firmas ēdiena pagatavošanā bija svarīgs pavāra radošums, izmantojot pieejamos produktus. Ēdieniem bija jābūt arī ideoloģiski pareiziem. "Piemēram, hamburgeru nevar pasniegt padomju ēdnīcā, bet kotleti ar baltmaizi var," min Astra Spalvēna. Lai arī bija standartizētas receptes, kotlete Rīgā negaršoja tāpat, kā kotlete Vladivostokā. Tas saistīts ar produktu pieejamību, ar zagšanu un arī ar atšķirīgiem produktiem dažādas republikās.     Sabiedriskās ēdināšanas kontrole vēsturē Padomju okupācijas periodā ne katra sabiedriskās ēdināšanas iestāde drīkstēja saukties par restorānu vai kafejnīcu, un bija stingras prasības attiecībā pret receptūru, ēdiena temperatūru, higiēnu un pat apmeklētāju apģērbu. Mūsdienās vairs nav padomju aparāta, kas šos noteikumus diktētu, tāpēc ēdinātājiem pašiem jāorientējas daudzos jautājumos. Kādi noteikumi sabiedriskajā ēdināšanā pastāvēja agrāk un kas tos regulēja? Vai varat iedomāties, ka mūsdienās restorāni darbotos pēc vienas un tās pašas receptūras, un neatkarīgi no tā, kurp jūs dotos, visur varētu nobaudīt gandrīz vienu un to pašu ēdienu? Bet vēl pirms dažām desmitgadēm – padomju okupācijas periodā – tā patiešām bija, un vienlaikus līdzi nāca citas stingras sabiedriskās ēdināšanas iestāžu prasības, tostarp attiecībā uz higiēnu. Kādi likumi agrāk valdīja ēstuvēs un kas to kontrolēja, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Ilga Zepa. Pārtikas uzraudzības jomā Ilga Zepa ir strādājusi vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un strādā joprojām, un viņas atmiņās ir gan tas laiks, kad Pārtikas un veterinārais dienests sācis veidot uzraudzību atbilstoši Eiropas Savienības likumdošanai, gan pavāru un konditoru konkursi krietni agrākos laikos. Pārtikas un veterinārais dienests darbojas kopš 2002. gada, un pašlaik tā ir galvenā uzraudzības institūcija saistībā ar pārtikas apriti. Bet, protams, ka pārtikas un sabiedriskās ēdināšanas kontrole bija svarīga arī pirms tam.  

Lai arī ne vienmēr kritiķu cienīts, detektīvam vienmēr bijusi īpaša vieta lasītāju sirdīs, ne velti detektīvi aizvien ir centrālā vietā grāmatnīcu plauktos vai seriālu piedāvājumā. Taču, kā detektīvs varēja funkcionēt Padomju Savienībā, kad noziedzība "nedrīkstēja" pastāvēt? Kāpēc filma "Aveņu vīns" bija tik iecienīta un ko detektīvi stāstīja par padomju laika noziedzības pasauli? Vasara ir atvaļinājumu laiks un, manuprāt, atvaļinājuma labākā formula ir patverties ēnā no kodīgās saules un lasīt labu detektīvu. Un, ja lasīt negribas, tad detektīvu var arī slinki skatīties, jo nu jau aizraujošus noziegumu stāstus kino un literatūras pasaule ražo citu pēc cita gluži kā fabrikā. Atliek vien nobrīnīties, kur autori rod jaunas ierosmes un dažbrīd arī pasmaidīt, kad sižeta līnija un varoņu portretējums aizdomīgi atgādina kaut ko jau reiz redzētu un lasītu. Piedāvajam ielūkoties padomju detektīvu lappusēs un iepazīt, ko tā laika autoru darbi stāsta par noziedzību padomju periodā. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes docentu un Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. "Nekad detektīvromānu rakstnieku nav bijis pārāk daudz, jo tā ir tomēr ļoti specifiska literatūra, kas var šķist lasītājam no malas un varbūt arī dažam labam kritiķim, ka tas ir ļoti vienkārši, ka tur ir gatavas receptes, kuras var izmantot. Tas varbūt ir tieši grūtāk tāpēc, ka vienmēr ir jāizdomā kaut kas jauns, jāizdomā kaut kas, lai nerastos tā sajūta, kuru sākumā pieminējāt, ka es jau to kaut kur esmu lasījis vai redzējis kādā filmā kādu līdzīgu sižeta pavērsieni un tamlīdzīgi," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc detektīvromāna autoram droši vien ir diezgan grūta dzīve, tev ir ne tikai jāizdomā sižets un notikums, bet arī jāizdomā, kā tu to izstāstīsi, lai tas neatgādinātu kaut ko jau reiz lasītu un dzirdētu." "Andris Kolbergs izmantoja arī, piemēram, reālu notikumu detaļas un fragmentus no reālām krimināllietām, kas tika izmeklētas un atšķetinātas, tāpēc tur arī lasot var just, ka ir zināma tāda autentiskuma piegarša, ka tas nav tikai rakstnieka fantāzijas auglis, pilnīga izdoma, kas varbūt arī ļoti rafinēta un ģeniāla, bet to jūt, ka tas ir konstruēts. Kolbergs joprojām ir interesants un vērtīgs, jo viņa darbos ir tā laikmeta garša diezgan labi jūtama, vērtē Mārtiņš Mintaurs. "Tas, kas atšķir varbūt to padomju perioda detektīvu no citiem detektīviem, arī no tiem, ko mēs šodien lasām, tur nav nekādu sensacionālu noziegumu, kas arī ir pilnīgi dabiski, tāpēc ka uz to, no vienas puses, diezgan stingri raudzījās cenzūra, jo padomju sabiedrībā nevar notikt nekas ārkārtējs, tur nevar būt, teiksim, maniaki vai kaut kādi smagi dzimumnoziegumi, vai kaut kas tamlīdzīgs, par ko mēs šodien lasām ziņās ikdienā un par ko arī gan filmas, gan gan literatūra," turpina Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc tas padomju detektīvs atšķiras ar to, ka tur ir tā pelēkā ikdiena, kurā notiek it kā sadzīviskas lietas, kas noved, piemēram, līdz slepkavībai. Un tad uzdevums tam, toreiz milicijas izmeklētājam, kurš nodarbojas ar šo noziegumu atrisināšanu, ir saprast, kas tad radīja situāciju, kāpēc cilvēks nonāca līdz tam, ka kļuva par noziedznieku. Tas ir tas, kā dēļ tie padomju laika latviešu detektīvromāni ir interesanti, jo tad tu redzi visu to sabiedrības šķērsgriezumu. Kā mēs arī to seriālos redzam un arī detektīvliteratūrā. Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis un kādēļ ir noticis, vajag parasti izmeklētājam vai detektīvam satikties ar dažādiem cilvēkiem, un tu redzi visu sociālo vidi, kāda tā tajā laikā bija. Ne tikai vienas grupas pārstāvji, ne tikai viena sociālā slāņa pārstāvji, bet tu redzi tur visu, sākot no sētnieka, kurš ir nejaušais liecinieks kaut kādam noziegumam, beidzot ar to upura vai, vai, vai aizdomās turamā draugu un paziņu loku, kā jau tas kriminālizmeklēšanā notiek. Ejot cauri tām biogrāfijām, tu būtībā ieraugi caur detektīvu visu tā laika situāciju, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu intereses, vēlmes, problēmas un kas rada to nozieguma augsni un noziegumu padara iespējamu," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Prāta mežģis – bridžs un šīs spēles vēsture “Es sāku spēlēt bridžu mājās. Mani vecāki spēlēja, viņiem nāca draugi. Visticamāk, tā bija kāda 5. – 6. klase, kad viens cilvēks no tās četrotnes nevarēja tikt vai nevēlējās, un tad vajadzēja ceturto spēlētāju. Tā es tiku ievilkts.” To saka Jānis Bethers, kurš šobrīd ir Latvijas bridža federācijas valdes loceklis, gan Eiropas, gan pasaules bridža federāciju meistars, Latvijas lielmeistars un starptautisks bridža spēlētājs jeb bridžists – tā sevi dēvē bridža spēlētāji. Jau pēc šīs „ievilkšanas” spēlē bridžam nopietnāk viņš pievērsies 8. klasē, kad sācis apmeklēt bridža pulciņu un tas kļuvis par nopietnāku hobiju un sporta veidu. Bridžs ir pasaulē populārākā kāršu spēle, un tās saknes ietiecas jau 16. gadsimtā. Bridžu spēlē četri cilvēki, no kuriem veidojas divi pāri, un spēlei nepieciešamas 52 kārtis. Bridža attīstību plašāk skaidro Jānis Bethers. Bridžs ir spēle, kas pieminēts vairākos literatūras un kinomākslas darbos. Viens no tiem ir Agatas Kristi romāns “Kārtis galdā”. Romāna sižeta pamatā ir mājas saimnieka Šaitana slepkavība viesību laikā, kamēr četri izmeklētāji un četri aizdomās turamie spēlē bridžu. Erkils Puaro pēc bridža partiju pierakstiem spēj atrisināt slepkavības norisi un atrast vainīgo.  Bridžs ir Starptautiskās olimpiskās komitejas atzīts sporta veids. Latvijas bridža federācija ir gan Eiropas bridža līgas, gan Pasaules bridža federācijas biedrs, un abas federācijas rīko čempionātus, kuros Latvija ir aktīvs dalībnieks. Protams, arī Latvijas bridža federācija rīko dažādas sacensības.

Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka tieši muzikologi, mākslas zinātnieki, rakstnieki un profesori vainoti PSRS graušanā un Baltijas ceļa organizēšanā? Nejauši, bet varbūt nemaz ne tik nejauši starp Baltijas tautas kustības pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas pirms 35 gadiem  12. augustā Cēsu apkaimes meža namiņā, nostāk no PSRS VDK acīm un ausīm, deva starta šāvienu vēsturiskajai akcijai –parakstīja Baltijas padomes komunikē un Baltijas ceļa dalībnieku vēstījumu pasaules tautām un valdībām – vairākumā nāca no humanitārajām un kultūras jomām. Tulkotājs Virgīlijs Čepaitis, filozofi Romualds Ozols un Broņus Kuzmickas, ekonomikas pasniedzēja Valentīna Zeile, vēsturnieki Edgars Savisārs un Killo Arjaks, šahists un visu trīs Baltijas valstu valodu zinātājs Marts Tarmaks, rakstnieks Reins Veidemans, muzikologi Vītauts Landsberģis un Arnolds Klotiņš. Baltiešu kopīgā aicinājuma tapšanā Cēsīs izmantota Tartu universitātes lingvista Mati Hinta pirmajā Baltijas asamblejas sanāksmē teiktā runa, kurā pirmo reizi formulēts Baltijas ceļa jēdziens un paredzēta Baltijas valstu atgriešanās Eiropā. Vēl nesen mājas arhīvā atradu un nodevu Tautas frontes muzejam vēsturiskās Cēsu tikšanās protokolu mākslas zinātnieces, LTF Domes atbildīgās sekretāres Sandras Kalnietes rokrakstā. Viņa bija galvenā Baltijas ceļa organizētāja un vezuma vilcēja Latvijā, kamēr vienam no LTF valdes priekšsēdētājiem – mūzikas vēstures korifejam Arnoldam Klotiņam – organizācija uzticēja procesa politisko pārraudzību. Kalnietei piekrita nepateicīgais uzdevums "izsist" atļaujas un saskaņojumus akcijai no okupācijas varas iestādēm. Valdes sēdē, kad skaitļojām minimāli nepieciešamo cilvēku skaitu Latvijas posmā, Sandra izpleta rokas. Attālumu starp viņas kreiso un labo plaukstu atlika samērot ar maršruta kilometriem un sanāca ap 200  000 "Kalniešu Sandru". Literātu un zinību vīru un sievu pārsvars pār funkcionāriem un prātīgiem "saimnieciskiem vīriem" bija viens no ieganstiem, kādēļ PSRS vadoņi uz Baltijas ceļa organizatoriem sākotnēji raudzījās kā uz pajoliņiem, kam tāpat nekas nesanāks, tāpēc arī nekas nav jāaizliedz. Bet vēlāk, kad izdevās viņiem inkriminēja visus pasaules grēkus. PSRS prezidents Gorbačovs baltiešu uzstājīgo prasību PSRS Tautu deputātu kongresā virzīt uz priekšu Ribentropa Molotova noziedzīgā pakta izmeklēšanu vēl pirms Baltijas ceļa vērtēja kā pagalam nenopietnu profesoriņu dumpi. Pēc Baltijas ceļa gan viņš mūsu mākslas akadēmijas profesoram Mavrikam Vulfsonam, kurš allaž izmantoja PSRS tautas deputāta iespēju iekļūt paša cara kabinetā, jautājis: "Ko man darīt ar tiem muzikologiem?", pirmām kārtām laikam tēmēdams uz Lietuvas Sajūža spītīgo un lecīgo līderi Vītautu Landsberģi, bet gan jau zinādams arī par Klotiņa un Kalnietes pamatprofesijām. Kremlī piesmietais "muzikologu dumpis" tad jau bija pāraudzis varenā dziesmotā revolūcijā, iespiedies katra igauņa, leiša,  latvieša pašapziņā. Par to liecina arī Nacionālajā vēstures muzejā nonākušais  27 gadus vecā, okupantu karaklausībai pakļautā baušķenieka Eduarda Ādmīdiņa stāsts par Baltijas ceļu Karalaučos, krievu armijas kazarmās. "Mans Baltijas ceļš notika Kaļiņingradas apgabalā, kur 1989. gada vasarā biju sboros. Visiem, kas Padomju laikā beiguši augstskolu, skaitījās militārā izglītība: absolventi saņēma jaunākā leitnanta vai leitnanta pakāpi un ik pēc laika viņus varēja paņemt armijā – uz desmit dienām, uz diviem, trijiem mēnešiem. Tā man 1989. gada jūlijā bija jābrauc uz Kaļiņingradu un jāierodas karaspēka daļā Aizbraucu, ierados. Tas bija izlūkdesanta bataljons. Bataljona komandieris moldāvs. Viņš saka: "Uz kūrortu atbraukuši?" Krievos iesauktajiem rezervistiem jau nekas nebija jādara. Tikvien kā piecelties un no rīta parādīties, ka esi izskrējis. Tanī pilsētā kādreiz bija trenējusies vācu olimpiskā peldēšanas izlase. Bija labi peldbaseini, kaut nolaisti, kā jau Padomju iekārtā. Mēs gājām uz peldbaseiniem un pusi dienas tur pavadījām it kā “taktiskajās mācībās”. No Latvijas bijām seši, seši no Lietuvas, seši no Igaunijas un četri krievi no Kaļiņingradas apgabala, kas arī ietilpa Baltijas kara apgabalā. Ideja par savu Baltijas ceļu nāca no leišiem. Viņi visu laiku kūdīja: mēs piedalīsimies! Ideja bija tāda: laikā, kad Baltijas ceļu rīko Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, arī mēs sastāsimies savā Baltijas ceļā ap kazarmām. Man liekas, arī Kaļiņingradas krievi sastājās. Sak, ja jau visi to dara, tad arī mēs. Ja visi vienos mēslos, tad visi. Precīzi tanī laikā pie kazarmām, sadevāmies rokās. Radio neklausījāmies, jo tāda tur nebija. Blakus bija krievu kursanti. Diezgan inteliģenti. Viņi aplaudēja  mūsu akcijai. Komandieris moldāvs arī noskatījās, bet neko neteica. "Tā ir jūsu darīšana!" Pēc sadošanās rokās gājām uz ēdnīcu. Bijām izdarījuši to, kas bija jādara. Baltijas ceļš man atklāja vienotības sajūtu spēku. Mūsdienās liekas, ka bieži vien tā nav, bet tautas zemapziņā tas ir saglabājies.  To, ka kritiskā brīdī varam vienoties tāpat kā Baltijas ceļā, pierādīja referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tautai jādomā un jāatceras."  Ko piebilst? To, ka tautas atmiņas un domāšanas avots patiešām ir kultūra. Vienota latviešu tauta piedzima pirmajos vispārīgajos dziedāšanas svētkos. Iespēju atdzimt vienotā  un taisnīgā Eiropā Latvijai deva Baltijas brīvības ceļš.

Apjomīga darba rezultātā beidzot ir tapis skaidrs, kās bijis Baltijas valstu iekšzemes kopprodukts, sākot no 1920. gada līdz 2022. gadam. To paveikusi starptautiska pētnieku komanda no Vidzemes Augstskolas, Norvēģijas Ekonomikas augstskolas, Viļņas Universitātes un Tartu Universitātes. Pētījums ļauj gan iegūt skaidrāku ainu par to, kas ar Latvijas ekonomiku notika padomju okupācijas periodā, gan izdarīt secinājumus par to, kāda ir Latvija salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Kāda ir okupācijas radītā ietekme uz Latvijas iekšzemes kopproduktu, skaidro starptautiskās pētnieku komandas vadītājs, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Ja mums nebūtu Krievijas impērijas plēšanās ar Vāciju mūsu teritorijā pirmajā pasaules karā, ja nebūtu otrais pasaules karš (...), mēs būtu valsts ar 5-6 miljoniem iedzīvotāju un attīstības līmenī noteikti ne zemāk kā Somija vai Dānija," vērtē Gatis Krūmiņš. Ir 17. jūnijs - diena, kad līdzās Latvijas karogiem plīvo arī melnās sēru lentes. Šodien tās atgādina par brutālo un vardarbīgo Latvijas okupāciju 1940. gadā. No okupācijas esam spējuši veiksmīgi piecelties un attīstīties pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet, protams, sekas jūtamas joprojām. Tās vērojamas gan mūsu ekonomikā, gan domāšanā. "Tā ir arī daļa no nācijas pašcieņas," - tā par pētījuma nepieciešamību izteicies Gatis Krūmiņš. Padomju režīma atstātais nospiedums mūsu domāšanā Nospieduma saknes meklējamas vēl senāk par Latvijas okupāciju - laikā, kad radās represīvā struktūra čeka, kurā iesaistījās arī latvieši. Plašāk stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. 1917. gadā Krievijā notiek divas revolūcijas: Februāra revolūcijas laikā no troņa tiek gāzts Krievijas impērijas cars Nikolajs II un izveidota Krievijas Pagaidu valdība. Savukārt oktobrī Vladimira Ļeņina vadītā boļševiku partija veic valsts apvērsumu un gāž Pagaidu valdību. Tad visai drīz - 1917. gada decembrī - Ļeņins par īpašas komisijas vadītāju ieceļ Fēliksu Dzeržinski, sauktu arī par Dzelzs Fēliksu, poļu izcelsmes komunistu revolucionāru. Īpašā komisija iezīmē represīvās struktūras jeb čekas izveidi, kas savu asinspirti turpinās tālākās desmitgades, atbrīvojoties no visiem saviem pretiniekiem. Skaidrojam, kāds bija šīs jaunizveidotās komisijas mērķis, kā tajā nonāca latvieši.

Stāsta literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis  Runājot par Vili Plūdoni, parasti izlīdzas ar vispārzināmo, parasti – ar skolas gadu atmiņām. Tad min "Atraitnes dēlu" un "Uz saulaino tāli" retāk nosauc "Rekviēmu", pēc tā atdzejošanas Aleksandrs Bloks nodēvējis Plūdoni par ģēniju. Dažkārt min balādes "Salgales Mada loms", "Jumis atriebējs" un 1905. gada balādes "Zagnicas kalējs", "Anss Bantiņš" un šausminoši mistisko "Tīreļa noslēpums". Mazāk atceras bērniem veltītās "Zaķīšu pirtiņa", "Eža kažociņš" un "Rūķīši un Mežavecis", kā arī sirsnīgo tēlojumu "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas". Vēl retāk tiek minēti Plūdoņa modernistiskie darbi "Rēgi"un "Baigi", un mūsu agrīnā modernisma šedevrs "Fantāzija par puķēm. Padomju laikā noklusēja Plūdoņa patriotisko liriku, galvenokārt populāro "Latvju himnu", kas sākta ar lepnajiem un pašcieņas caurstrāvotajiem vārdiem "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē", un himnisko "Tev mūžam dzīvot, Latvija!", kā arī "Dziesmu brīvajai Latvijai", ko mēs vairāk zinām pēc tās sākuma "Lai līgo lepna dziesma Tev, brīvā Latvija!". Plūdons pieder arī pie izcilākajiem un ražīgākajiem mūsu atdzejotājiem. Pēc 1905. gada revolūcijas Plūdons konģeniāli atdzejojis Nīčes "Tā runāja Zaratustra", viņš radījis arī pirmo cittautu dzejas antoloģiju latviešu valodā, 1913. gadā izdodot "Moderno vācu liriku", 20. gados izdota arī "Leišu dainu" izlase. Teicami Plūdons latviskojis tādus pasaules literatūras milžus kā Gēti, Puškinu (atcerēsimies lielisko, Emīla Dārziņa komponēto "Spāniešu romanci" ar tās pirmajām rindām "Nakts sumināts, / Gaiss klusi šņāc, / Gvadalkvivira skrej un krāc."), latviskojis Ļermontovu, franču modernistus, arābu klasiķi Hāfizu. Plūdoņa "Kopotajos daiļdarbos"publicēti vairāk nekā 260 atdzejojumi, neskaitot leišu dainas, bet manuskriptos palicis  kāds pustūkstotis atdzejojumu. Plūdoņa uzmanību saistījusi arī maz ievērotu Eiropas tautu dzeja. Viņš ir atdzejojis somus, norvēģus, serbus, bulgārus, čehus, slovēņus, katalāņus, turkus, eksotiskos malgašus un malajiešus. Nozīmīgu vietu ieņem arī ukraiņi. Viņu sakarā mani gaidīja pārsteigums. Un gandarījums. Zināju, ka Plūdons ir latviskojis gan ukraiņu tautas dziesmas, gan izcilo  romantiķi Tarasu Ševčenko, gan ukraiņu dzejniekus klasiķus Osipu Makoveju, Kasperu Cengļeviču, bet visvairāk ukraiņu simbolistu Oleksandru Oļesu, Rietumukrainas dzejniekus. Tomēr īpaša nozīme ir Ukrainas himnas vārdu autora, sabiedriskā darbinieka, etnogrāfa un dzejnieka Pavlo Čubinska dzejolim "Ukraina vēl nav pagalam" (Šče ņe vmerla Ukraini i slava i voļa) Plūdoņa versijā "Vēl nav beigta Ukrainija!". Šis atdzejojums publicēts 1926. gada februārī laikrakstā "Rīgas Ziņas", turklāt pilnā variantā. Tagadējais Ukrainas himnas teksts ir šī dzejoļa pirmie divi panti. Mūsdienās šo dzejoli atdzejojis Imants Auziņš 2009. gadā, bet tieši himnas tekstu Māris Salējs. Čubinska dzejolis sarakstīts 1862. gadā pusstundas radošā spriegumā, ietekmējoties no serbu dumpinieku un poļu patriotu dziesmām, publicēts gadu vēlāk Ļvivas ukraiņu periodikā (Ļviva tolaik bija Austroungārijas impērijā). Čubinskis dzejoli rakstījis kā lūgšanu par tolaik neesošo Ukrainas valsti, ticot tās atjaunošanai. 1865. gadā dzejolim melodiju devis ukraiņu garīdznieks Mihailo Verbickis, un jau tajā pašā gadā to Peremišļā (tolaik arī Austroungārijā) tas ir izpildīts kāda koncerta noslēgumā. Cariskajā Krievijā dzejolis bija aizliegts, tur to pirmoreiz publicēja tikai 1908. gadā. Kas mani piesaistīja šajā atdzejojumā? Tā ceturtā rinda "Būsim atkal kungi mēs, bāliņi, pašu pusē!", kas sabalsojas ar  Plūdoņa "Latvju himnas" pašcieņas pilno pārliecību "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē". Sabalsojas arī pagātnes cīņu par brīvību atgādinājums: Čubinskim – "Pieminēsim nebaltās dienas, kādas reiz bija, / Un tos, kas mirt prata par mūs' Ukrainiju!", Plūdoņa teksts ir dzejiski tēlaināks un lakoniskāks – "Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta." Var domāt, ka līdzīgas izjūtas nav retums tautas atmodas, valstsgribas un izšķirošu cīņu laikā, tomēr sliecos domāt, ka Čubinska dzejolis rosinājis Plūdoni savu dzejoli nosaukt par "Latvju himnu", kad Latvijas valsts vēl nebija, mūsu dzejniekam, iespējams, zinot, ka 1917. gadā, tiesa, uz neilgu laiku, Čubinska dzejolis kļuva par Ukrainas himnu. Ir kāda zīmīga paralēle. 1917. gada 17. aprīlī Ukrainas Centrālā rada pasludina Ukrainas autonomiju, bet Plūdons divas dienas vēlāk publicē "Latvju himnu". Mulsina vienīgi tas, ka Plūdoņa atdzejojums publicēts tikai 1926. gadā, bet ne 1917. vai 1918. gadā. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka daudzi Plūdoņa atdzejojumi publicēti vēlāk. Misiņa bibliotēkā izskatot vairākus simtus Plūdoņa vēstuļu, vēl nav izdevies atrast konkrētas norādes par Ukrainas tagadējās himnas teksta atdzejošanas laiku, taču bagātīgais  Plūdoņa vēstuļu krājums ļauj cerēt, ka ar laiku apstiprināsies hipotēze par Čubinska himnas atdzejošanu jau tad, kad Latvijas kā  valsts izcīnīšanas ideja spārnoja arī dzejniekus, tajā skaitā – Vili Plūdoni, un Ukrainas himnas lepnie vārdi tad būtu rosinājuši mūsu dzejnieku sacerēt savu "Latvju himnu".

Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti  arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs. Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Tadžikistāna Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām. Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu. Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm. Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos. Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm. Kirgizstāna Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju. Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm. Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem. 2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi. Uzbekistāna Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions. Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties. Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis. 2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova. Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot. Turkmenistāna Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules. Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa. Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli. Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs. Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kultūras rondo “Mēneša apskatniekā” kopā ar kultūras žurnālistiem un kritiķiem pārrunājam marta aktualitātes kultūras telpā. Sarunājas laikraksta "Diena" žurnālists, teātra kritiķis Atis Rozentāls, kino kritiķe Kristīne Simsone un Latvijas TV žurnālists Jānis Lācis. Martā noticis ir ļoti daudz. Marts jau tradicionāli ir balvu mēnesis - Lielā mūzikas balva, "Oskari", "Zelta mikrofons"... Marts ir bijis pārcelšanās mēnesis, jo beidzot savās vecajās/ jaunajās telpās ir atgriezies Jaunais Rīgas teātris. Rīgas cirka arēna arī ir iesildīta ar velobaleta izrādi. Valmieras teātris turpina aktualizēt jaunatnes teātra nepieciešamību, iestudējot ‘Valmieras puikas”. Bet Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Meistars un Margarita”, savukārt Čehova Rīgas Krievu teātris kopā ar pētniecisko žurnālistiku veido neparastu dokumentālu izrādi "Šķelšanās". Tikmēr kino ir seriālu ražas laiks. Tikko bija "Pansija pilī”, tagad - "Padomju džinsi”, kuri jau saņēmuši skatītāju simpātiju balvu Eiropas lielākajā seriālu festivālā Lillē un Kārlis Arnolds Avots – kā labākais aktieris.  Un jau tuvojas seriāla "Dumpis" pirmizrāde.

Aktieris, un nu jau arī rakstnieks Kaspars Pūce uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci. „Spītnieks no Gaiziņa pakājes” ir grāmata, kurā paralēli norisinās divi stāsti, arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses. Gaišās lappuses – tas ir stāsts par zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās “Lāčplēsis” un “Kaugurieši”. Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, tur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Taču, būdams labs organizators, viņš atrod veidu kā palikt virszemē. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša salatētus. Šie divi pretēja vektora stāsti – par cerību pilno jaunekli, kura dzīvi izjauc laikmetu grieži, un nāvei nolemto Vorkutas nometnē ieslodzīto, kurš atrod veidu kā izdzīvot – tuvojas viens otram pretim, līdz sastopas brīdī, kad Voldemāram Pūcem pēc Staļina nāves izdodas izkārtot amnestiju, atrast Sibīrijā mītošo ģimeni, un kopīgi atgriezties Latvijā. Sibīrijas stāstam Kaspars Pūce pievēršas ne pirmo reizi, šī paša stāsta bērna acīm skatītā versija ir Kaspara Pūces pirmajā grāmatā, kas iznāca pirms nu jau vairāk nekā desmit gadiem, un tagad piedzīvojusi atkārtotu izdevumu - “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā”. 1949. gada 25. martā tēvam pa pēdām izsūtīta tika arī viņa ģimene, aktrise Daila Kukaine–Pūce, tobrīd tikai septiņu mēnešus vecais Kaspars Inesis. Patiesi unikāls Kaspara Pūces rakstītajā šķiet tas, lai gan ar prātu saprotam, ka izstāstītie notikumi ir dziļi traģiski, lasīt tos var viegli, kā jautru pastāstiņu virknējumu, kurā ir kaut kas no latviešu tautas pasakām, kurās ganuzēns vienmēr uzveic Velnu. Voldemārs Pūce izdzīvoja, atgriezās, ne tikai fiziski, bet arī garīgi, ierakstīja savu vārdu vispirms Latvijas Leļļu teātra, pēc tam Operetes teātra vēsturē. Tas joprojām ir neatbildēts jautājums, kā bijušajam izsūtītajam, atšķirībā no diezgan daudziem, ļāva apmesties galvaspilsētā, ieņemt vadošus amatus. Grāmata “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” gan koncentrējas uz Voldemāra Pūces dzīves daļu LĪDZ iekāpšanai vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Taču arī šajā dzīves nogrieznī ir Latvijas teātra un kino vēsturei būtiski fakti. Stāsts par to, kā izcilajam krievu aktierim, režisoram un pedagogam Mihailam Čehovam pēc Ulmaņa apvērsuma nācās atstāt Rīgu, bet viņa studentiem aizmirst visu krievisko. Tas gan beidzās ar studentu dumpi un Latvijas Drāmas studijas dibināšanu. Tas, kas pārsteidz, Kaspars Pūce ir uzrakstījis ļoti dzīvīgu grāmatu, kur līdz sadzīviskām detaļām atstāstīti gadījumi, kas norisinājušies … patiesībā ilgi vēl pirms viņa dzimšanas.  Lai nebūtu jādodas ogļraktuvēs, latvieši lēģerī, ne bez apsviedīgā Voldemāra Pūces idejām,  nodibina mākslas cehu, kas ražo lietiņas, ar ko nometnes priekšnieks var tirgoties un paspīdēt priekšniecības acīs. Ģipša pelnu traukus ar kailiem bābiešiem,  Salatētus Latvijas karoga krāsās. Gleznas ar pārkopētiem Šiškina lācīšiem vai Aivazovska vilni. Neiespējamos apstākļos viņi ne tikai atrod veidu kā izdzīvot, bet iedibina  pat ko līdzīgu jēdzīgai dzīvei, izmanās svinēt Jāņus un Latvijas valsts dzimšanas dienu. Grāmatā “Spītnieks no Gaiziņa pakājes”, Kaspars Pūce uzrakstījis tādu kā varoņeposu par sava tēva dzīvi. No arhīvu izziņām, atmiņu druskām, atstātām piezīmēm, tēva tēlu viņš ir jaunradījis apmēram tāpat kā aktieris strādā pie lomas. Ja formāli Voldemārs Pūce ir ieslodzītais, cilvēks bez tiesībām, vergs uz divdesmit pieciem gadiem. Tad dēla rakstītajā viņš ir izdzīvotājs, uzvarētājs. Tāds, kurš visu mūžu spītējis liktenim. Spītējis zemnieka liktenim turpināt art zemi. Spītējis teātrī, neatteikdamies no sava skolotāja Mihaila Čehova mācītā. Lauzies iekšā tikko dzimstošajā Latvijas kino. Kaspara Pūces tūlīt izstāstītais stāsts attieksies uz laiku ap 1936. gadu, kad Voldemārs Pūce strādā kā režisors Latvijā pirmajai zinātniski populārajai pilnmetrāžas filmai “Mūsu pelēkais dārgakmens” par dolomīta ieguvi Latvijā. Izsūtītās Pūču ģimenes stāsts ir ar laimīgām beigām. Abi vecāki atgriežas Latvijā, Voldemārs Pūce drīkst strādāt profesijā, ģimenē piedzimst vēl divi bērni – komponists Valts Pūce, čella skolotāja Dace Pūce. Jā, tas ir ne tikai izdzīvotāja, bet arī supervaroņa, uzvarētāja stāsts. Un tikai ļoti ceru, ka sacerēto trilleri vēlāk vēstures pētnieki neuzskatīts par drošticamu avotu, jo grāmatas tēli saukti pavisam īstu, reiz dzīvojušu cilvēku vārdos. Ir diezgan interesanti vērot kā gadu gaitā mainījusies sabiedrības attieksme pret 25. martu, 14. jūniju. Bija laiks deviņdesmito gadu sākumā, kad izsūtīto stāsti tika vākti kā iespēja aizpildīt vēstures baltos plankumus, tā bija apsūdzība Padomju valstij par ilgstoši noklusētiem noziegumiem. Tad pienāca laiks, kas latvieši vairs negribēja būt bāreņu tauta, norobežojās arī no šiem stāstiem. Taču man ir sajūta, ka šobrīd no jauna svarīgākais šai vēstures mācībā ir uzvarētāja, izdzīvotāja stāsts, ko tik precīzi uzķēris Kaspars Pūce. Grāmatas “Spītnieks no Gaiziņa pakājes” atvēršanas svētki notiks 28. martā pulksten 16 Latvijas Okupācijas muzejā.

Seriāls „Padomju džinsi” – stāsts par nelegālu džinsu ražotni 70. gadu Latvijas psihiatriskajā slimnīcā saņēmis trīs „Lielos Kristapus”, pabijis Berlīnes seriālu tirgus atlases programmā, bet tā režisori – Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis – ir Kultūras rondo studijā. „Pirmais solis tautas likvidēšanā ir tās atmiņas izdzēšana. Iznīcināt tās grāmatas, kultūru, vēsturi. Tad lai raksta jaunas grāmatas, ražo jaunu kultūru, izgudro jaunu vēsturi. Drīz tā tauta sāks aizmirst, kas tas ir un kas tas bija. Cilvēka cīņa pret varu ir atmiņas cīņa pret aizmiršanu,” tā rakstījis čehu rakstnieks Milans Kundera. Bet šodien mēs no jauna mācāmies atcerēties. Kā vara padomju psihiatriskās klīnikas izmantoja brīvdomātāju savaldīšanai, lai arī brīvdomība izpaudās tikai rietumu mūzikas, radiostaciju un džinsu formā. Un kā varu mēģināja apiet, un reizēm tas arī izdevās. Jaunais seriāls „Padomju džinsi” Latvijā pirmizrādi piedzīvos pirmdien, 26. februārī, bet Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā seriāls piedalījās filmu tirgus sadaļā. Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonijā "Padomju džinsi" jau saņēmuši trīs balvas – labākā daudzsēriju filma, labākais scenārists – Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova un Valdemars Kalinovskis, un labākais aktieris – Kārlis Arnolds Avots.  Bet sāksim ar režisoriem Staņislavu Tokolovu un Juri Kursieti, kuri atgriezušies no Berlināles un gatavi pirmdienas „Padomju džinsu” pirmizrādei Rīgā. Seriālā „Padomju džinsi” nozīmīga vieta ir Dailes teātrim, tur arī kolēģe Baiba Kušķe tikās ar seriāla aktieriem – Kārli Arnoldu avotu, Baibu Broku, Juriju Djakonovu un Matīsu Ozolu. 

Uz Latvijas teātru skatuvēm uzplaucis sports: nesen Valmierā skatuves dzīvi sāka stāsts par soļotāju Jāni Daliņu, bet Liepājas teātrī rītvakar, 17. februārī,  pirmizrāde stāstam par Latvijas bobsleja pirmsākumiem jeb, kā to dēvē izrādes veidotāji, “dokumentālam varoņeposam”  ar nosaukumu “Latviešu raķetes”. Režisoru Regnāru Vaivaru piesaistījusi par Latvijas bobsleja “tēvu” sauktā trenera Rolanda Upatnieka neparastā personība, un stāsts par cilvēku aiz sporta virsrakstiem, medaļām un sekundēm aizrāvis arī teātra aktierus. Māra Rozenberga topošo izrādi skatījās kopā ar vienu no stāsta prototipiem – bobslejistu Zinti Ekmani, un sižetā dzirdēsim arī viņa iespaidus par redzēto. Bobslejists Zintis Ekmanis vēl pirms izrādes mēģinājuma telefonā rāda, kā izskatījās slavenais VEF bobs, ko bobsleja pasaulē 80.gados iesauca par “raķeti” un kas iedvesmojis arī Liepājas teātra izrādes nosaukumu. “Tā galvenā ideja bija uztaisīt [bobu], cik vien maziņu var, lai gaisa pretestība būtu pēc iespējas mazāka. Apsēdināja [Jāni] Ķipuru un [Aivaru] Šnepstu – viņi tolaik bija pirmais numurs -, novilka viņiem apkārt tā, lai tikai spētu iesēsties un rokas pakustināt, un sāka būvēt ar bolīdu. Parasti tā nav, parasti sāk ar rāmi un tad apaudzē apkārt. Bet šeit pa priekšu uzbūvēja to “raķeti”, tad aizveda uz VEF un pateica inženieriem: tagad salieciet visu iekšā! Un tas, ko VEF inženieri izdarīja, bija ģeniāli. Tie bija ģeniāli risinājumi.” Un tā mēs kultūras sižetu eleganti esam iesākuši ar sarunu par sportu un inženieru sasniegumiem, apliecinot, ka šīs jomas reizēm ir daudz tuvāk, nekā mums šķiet. Starp citu, izrādās, ka Ekmanis pats bērnībā spēlējis teātrī un mūzikas grupā. Jautāju, kā viņš uzņēma ideju par Latvijas bobsleja pirmsākumiem veltītu teātra izrādi. “Tas bija milzīgs pārsteigums, kad Regnārs [Vaivars] man piezvanīja un pateica par šādu ideju. Neliels šoks, pat varētu teikt! Mēs tikāmies, un man radās pārliecība – jā, tas puisis grib kaut ko uzbūvēt! (..) Tagad es ar nepacietību gaidu, kas tur būs par brīnumiem. Galvenais cenzors ir ieradies!” smejas Ekmanis. Ko viņam gribētos, lai izrāde nodod skatītājiem? “To darba smagumu. Pati braukšana jau ir skaista, bet tas brīdis ir tik īss, un ir jāiegulda tik daudz darba! Brīžam domāju – kā es vispār to varēju izturēt? Iekšējā konkurence bija tik liela... (..) Bet mums jau bija arī jautri! Mēs kopīgi lasījām Zoščenko un “Trīs vīrus laivā”, kad braucām uz treniņiem, mētājāmies ar asprātībām... Tad bija vieglāk to smagumu panest.” Savulaik, domājot par unikāliem latviešu sasniegumiem dažādās jomās, režisoram Regnāram Vaivaram īpaši aizķērusies leģenda par treneri Rolandu Upatnieku – par viņa spēju izcīnīt, ka par galveno jaunā bobsleja centru Padomju savienībā 1980.gadā kļūst tieši Sigulda, ka komandā gandrīz visi sportisti ir latvieši un ka četros gados viņi no iesācējiem kļūst par medaļniekiem. Tāpēc Vaivaram šis ir stāsts tieši par Upatnieku. Veidojot Rolanda Upatnieka portretu, režisors Regnārs Vaivars intervējis ap 20 tā laika bobslejam tuvu stāvošu cilvēku. Pats Upatnieks 1994.gadā gāja bojā autoavārijā, pēc trenera karjeras beigām vedot automašīnas no Vācijas. Izrādē viņu atveido aktieris Mārtiņš Kalita. Viņš ir arī režisora asistents. Kalita un viņa kolēģi izrādē Sandis Pēcis un Kaspars Kārkliņš brīdi pirms izrādes jau tērpušies sarkanos treniņtērpos, kuros vēlāk kāps uz skatuves, un viens caur otru ar lielu aizrautību stāsta par saviem varoņiem. Lai gan stāsts par “Latviešu raķetēm” ir balstīts patiesos notikumos, tā tomēr ir režisora un aktieru versija par šo leģendu, uzsver aktieris Kaspars Kārkliņš. Interesantā kārtā mūsu saruna ātri aizvirzās projām no izrādes un turpinās par bobsleja vēsturi un Upatnieka personību, par ko aktieri, šķiet, varētu runāt stundām. Arī viņus šī tēma ir “ievilkusi”. Un izrāde ir sākusies. Mūsu vērtējumam tiek nodots otrais cēliens, kas sākas ar 1984.gada Olimpiskajām spēlēm Sarajevā, kur Zinta Ekmaņa pilotētā PSRS bobsleja izlases otrā ekipāža ieguva bronzas medaļas. Izrādē gan visi sportisti ieguvuši iesaukas un Ekmaņa tēls kļuvis par “Hudīni”, bet bijušais sportists sevi bez grūtībām atpazīst.  

„Kur lai paslēpjās!” – māksliniekam Robertam Stārostam 1954.gadā tas bija izmisuma kliedziens ar izsaukuma, nevis jautājuma zīmi. To par pamatu jaunai izstādei ņēmis mākslas centrs „Zuzeum”, nosaukumā apzināti atstājot gramatisku aplamību – vārds „paslēpjās” rakstīts ar garo „ā”, kā to lietojis arī pats mākslinieks. Izstādē vienkop skatāmi vairāki simti mākslas darbu, kas tapuši padomju okupācijas laikā un uzdod arī šodien aktuālus jautājumus par mākslinieka izvēlēm ārējas nebrīves apstākļos. Ideja par padomju okupācijas gados tapušai Latvijas mākslai veltītu izstādi, kas aptver piecas desmitgades no 1945. līdz pat 1990.gadam, pieder mākslas centram „Zuzeum”. Izstādes kuratore ir gleznotāja Sandra Krastiņa, ar kuru tiekamies vēl topošajā izstādē. Izstādi Sandra Krastiņa veidojusi kā māksliniece, nevis mākslas teorētiķe. Aptvert tēmas plašumu palīdzējusi arī pieredze Mākslinieku savienībā divtūkstošo gadu sākumā. Veidot izstādes scenogrāfiju kuratore uzaicinājusi arhitektu Reini Liepiņu un viņa biroju „Sudraba arhitektūra”, izceļot Liepiņa interesi par vizuālo mākslu. Piedāvājums intriģējis. Kā izstāstīt veselu laikmetu vienā, kaut lielā izstāžu telpā? Reinis Liepiņš šo jautājumu scenogrāfiski risinājis, veidojot to kā ceļojumu atpakaļ laikā. Izstādē „Kur lai paslēpjās!” apkopoti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi dažādās tehnikās – no gleznām un grafikām līdz traukiem, ādas albumu vākiem, plakātiem, ideoloģiski pārblīvētiem bērnu žurnāla „Zīlīte” vākiem, un Ezopa valodā veidotiem pasūtījuma darbiem ar tikai zinātājiem nojaušamām atsaucēm uz Latvijas brīvvalsts laika mākslu. Izstāde „Kur lai paslēpjās” mākslas centrā „Zuzeum” Rīgā būs skatāma no 9.februāra līdz 19.maijam.

Emocijas un komentāri pēc Nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem. Bet studijā ar ekspertiem pārrunājam, kā celt balvas prestižu profesionāļu un skatītāju vidū? Kultūras rondo viesi: režisors, "Lielā Kristapa" ceremonijas režisors Matīss Kaža, kino kritiķe Dārta Ceriņa un režisore, žūrijas komisijas pārstāve Ieva Ozoliņa. Svētdienas, 4. februāra, vakarā svinīgā ceremonijā sadalītas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Ar balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja Ievu Romanovu. Gada labākās pilnmetrāžas spēlfilmas titulu ieguva režisores Elzas Gaujas lente "Pastkarte no Romas". Visvairāk balvu – kopskaitā četras – saņēma režisora Aika Karapetjana filma "Bezkaunīgie". Savukārt katra pa trīs balvām saņēma animācijas filma "Sirds likums" un daudzsēriju filma "Padomju džinsi".

Ciklā „Kino profesionālis - darbs aiz kadra”  šodien par grima mākslinieka profesiju un darbu filmēšanas laukumā. Maija Gundare šajā profesijā ir jau krietnu laiku un uzsver, ka „vienmēr jāmācās,  vienmēr ir kaut kas jauns”. Jau no agras bērnības zinājusi, ka vēlas būt grima māksliniece. „Lielā Kristapa” balvai kategorijā labākais grima mākslinieks izvirzīta sešas reizes un trīs reizes balvu saņēmusi. Grima māksliniece Maija Gundare ir arī starp balvas „Lielais Kristaps 2023”  nominantiem, šoreiz par darbu seriālā „Padomju džinsi”.

Kultūras rondo saruna ar mūžam možo, neatkarīgo un brīvprātības pilno aktieri un ceļotāju Jāni Jarānu, ar kuru runājam gan par nupat uz ekrāniem nonākušo Elzas Gaujas filmu "Pastkarte no Romas", kur Jānim atvēlēta teju galvenā – seniora Ernesta – loma, kā arī par neatkarīga aktiera dzīves reālijām kopumā. Smeldzīgs, bet gaišs divu senioru mīlas stāsts ir Elzas Gaujas jaunā spēlfilma "Pastkarte no Romas". Galvenās lomas – Alvīni un Ernestu – tajā atveido lieliskie aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņi iejūtas precēta pastnieku pāra lomā, kuru attiecībās sāk ielauzties Alvīnes strauji progresējošā Alcheimera slimība. Bet Alvīnes mūža sapnis turpina būt ceļojums uz Romu, ko Ernests viņai savulaik apsolījis. "Nekad neesmu aicināts uz kino lomām, jo esmu televīzijas aktieris, "Imanta - Babīte", kur tev jābūt  ķēmos, tādos tēlos. Skatoties, kā mani kolēģi kino, ir grūti. Tad pateicoties... gribu lielu paldies pateikt Elzai Gaujai, ka viņa manī saredzēja šo nopietno. (..) Viņai par mani nebija nekāda priekšstata, ko esmu darījis līdz tam, jo dzīvoja Francijā, tā dzīve bija iegrozījusies," sarunā atzīst Jānis Jarāns. "(..) Un viņa vienmēr man pienāca - varbūt tā bišķi paņem uz leju, jo man ir teātra skola - bišķi pārspīlēt, skaļi, precīza dikcija." Šobrīd Jānim Jarānam ir vairākas kino lomas, viņš filmējies seriālā "Pansija pilī", kā arī vēl topošajā seriālā "Padomju džinsi" "Es jau kino neko neesmu spēlēji, bijušas mazas epizodītes," atzīst Jānis Jarāns. "Pēdējo divu gadu laikā. Elza Gauja atvēra durvis un iestūma mani šajā kino pasaulē, pēkšņi uzreiz pie lielām lomām, tūlīt būs arī "Padomju džinsi".    Arī iepriekš par filmu esam stāstījuši Kultūras rondo:  

Tas, vai Tu esi “traks” vai neesi, nav galvenais. Padomju laiki, kad par Tavu diagnozi uzzināja priekšnieks, ir garām. Un mūsdienās atzīt grūtības ir drosme, nevis vājums. Bet kā saprast, kurā brīdī to ir par daudz? Kā sadzīvot ar diagnozi, kad tā uzstādīta? Un kā saņemties meklēt palīdzību? Sarunā piedalās: - Pusaudžu psihoterapijas speciāliste Romija Krēziņa; - TV personība un četru meitu tētis Armands Simsons. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.

Apgādā "Neputns" izdots 1990. gada izstādes "Maigās svārstības" albums, kurā apkopoti grupas - Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas, darbi. "Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības," Latvijas Radio 3 raidījumā "Pa ceļam ar klasiku" stāsta albuma sastādītāja Sandra Krastiņa. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā veidots katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, aplūkojot katra mākslinieka individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē. "Mēs sākām strādāt un lauzties tajā mākslas dzīvē jau būdami studenti. Bet vārdus "Maigās svārstības" katram no mums pieliek, šo izstādi-akciju, kas radās 90. gadā, kad mēs jau desmit gadus veidojām grupas izstādes, dzīvojām kopā, ballējāmies. Tad uztaisījām šo fundamentālo izstādi un, kā grupa izjukām. [..] Laiks mainījās, mēs pieaugām," skaidro Sandra Krastiņa. Grupas biedriem arī studiju laikā katram bijušas savas domas un katrs domāja ar savu galvu, uzsver māksliniece, bet vienmēr bijušas kopīgas intereses un vilkme darboties kopā. "Grāmata nav tāds akadēmisks, nostabilizējies kanons, kas varētu būt par sešiem māksliniekiem. Mēs visi aizvien strādājam, mēs esam dzīvi, mums katram ir sava versija, līdz ar to grāmata arī ir tāda dinamiska un dzīva," uzsver māksliniece un grāmatas sastādītāja. "Mēs visu laiku esam tādā sazobē, pat, ja neesam kopā, mēs visu laiku ar pakausi viens par otru domājam," atklāj Krastiņa. 1990. gada izstādē autori mākslas darbus radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija", un akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, ko vienas dienas laikā atklāja un arī slēdza. Kā skaidro māksliniece, izstādes būtiska daļa bija tieši tā brīža laikmets, 20. gadsimta 80. un 90. gadi. Šodien publiska gleznošana nav nekas jauns, to dara daudzi mākslinieki, bet toreiz ieiet tukšā izstāžu zālē, kurā ieradies arī tā brīža Kultūras ministrs Raimonds Pauls, bija kaut kas jauns, stāsta Krastiņa. "Tas laiks bija ļoti radošs ne tikai mums, māksliniekiem, bet arī funkcionāriem. [..] Padomju laikā cilvēki nemaz neko tik daudz pasaulē nebija redzējuši, bet uzticēšanās un vēlēšanās darīt kaut ko ārpus padomiskā bija ne tikai mums," uzsver grāmatas idejas autore. Izstādes kuratora Ivara Runkovska ideja bijusi tā, ka mākslas darba radīšana, process pats par sevi ir kustība un notikums. Daļa izstādes ietvaros tapušo darbu ir pazuduši vai mākslinieks darbu audekliem pāri radījis jaunus darbus, taču lielākā daļa no notikuma rezultāta ir apkopoti un fiksēti grāmatā "Maigās svārstības". "Toreiz un arī tagad mākslinieks dzīvo faktiski nākamajos darbos. Viņš to ir realizējis, tas kaut kādā veidā ir izdarīts, un galvā jau virmo nākamās idejas, tā mēs dzīvojam," skaidro Sandra Krastiņa, kura uzsver, ka izstādes kontekstā būtiska loma bijusi fotogrāfiem, kuru fiksējuši šo notikumu un mākslas darbus, kuri šobrīd vairs nav atrodami. Māksliniece akutalizē arī Laikmetīgā Mākslas muzeja neesamību, un to, ka cilvēki nevar ieraudzīt to, kas mākslā notika padomju laikā – 60., 70., 80. gados. "Manā draugu grupā, kad vajadzēja savākt to materiālus, tas nebija tika vienkārši. Jāsaka liels paldies, ka tomēr mums ir Mākslas muzejs un Mākslinieku savienības kolekcija, gan "Zuzeum" kolekcija, kur krājās darbi, dokumenti, un var precizēt [liecības]. Cerēt tikai uz pašu autoru nevar," uzsver Sandra Krastiņa. 2023. gada vasarā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika grupas izstāde "Svārstības", kuras centrālais temats bija laiks. "Šīs izstādes kopā sanākšanas iemesls bija tas mūsu kopā nodzīvotais laiks, jo tik cieši draugi vai domubiedri mēs vairs neesam. Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības. Viens ir liberāls, viens ļoti konservatīvs, vai mitoloģijā balstīti ideālisti, vai tādi, kam īstenībā drusku vienalga. Tā [grupa] ir tieši tāda, kāda tā sabiedrība šobrīd ir," skaidro māksliniece.

Stāsta LU Literatūras folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, dejas un teātra kritiķe Dita Jonīte Jēdziens "laikmetīgā deja" profesionālās dejas vidē mērķtiecīgi tika adaptēts 2007. gadā, kad Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas asociācija aicināja uz diskusiju dejas praktiķus un teorētiķus, lai vienotos par to, kā dažādo dejas virzienu, stilu un formu daudzveidībā nošķirt mākslas veidu, kuru starptautiskajā kontekstā definē kā "contemporary dance". Laikmetīgās dejas mākslas attīstību Latvijā virzīja un sekmēja Olgas Žitluhinas un viņas domubiedru aktivitātes 20. gadsimta 90. gados: 1996. gadā tika izveidota "Olgas Žitluhinas mūsdienu dejas trupa"; 1998. gada rudenī aizsākās pasākumu cikls, no kura vēlāk attīstījās starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls "Laiks dejot"; 1999. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā tika izveidota bakalaura līmeņa apakšprogramma "Modernās dejas horeogrāfija" (tagad "Laikmetīgās dejas māksla"). Ilgu laiku angļu valodā lietotais "contemporary dance" latviski tika tulkots gan kā mūsdienu deja, gan kā modernā deja un arī kā laikmetīgā deja. Taču žanram attīstoties, kā arī paralēli strādājot gan amatieriem, gan profesionāļiem, radās nepieciešamība definēt to, ka laikmetīgā deja ir uz mākslu vērsts žanrs, bet mūsdienu dejas aptver plašā spektrā daudzus dejas žanrus un stilus, kas patlaban tiek praktizēti (džeza dejas, hiphops, breikings un daudzi citi, kuru popularitāte visuzskatāmāk redzama bērnu un jauniešu vidū). Jēdziena "modernā deja" izmantošana (apzīmējot laikmetīgās dejas notikumus) 90. gadu beigās bija saistīta ar žanra attīstības kontekstu: 1999. gadā jaunās izglītības programmas izveidošanā Latvijas Kultūras akadēmijā atbalstu sniedza klasiskās modernās dejas māksliniece Šarona Perija (Sharon Parry, ASV). Mākslas vēstures kontekstā, tostarp Latvijā, moderno deju vispirms iespējams aplūkot periodā, kad 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā veidojās dažādi modernisma virzieni. Tolaik gan vēl šīs kustību prakses lielākoties dēvēja par "plastisko deju", "mākslas deju", "ritmiku", retāk par "moderno deju". Padomju okupācijas laikā par modernajām dejām tika dēvētas tagad zināmās sporta dejas. Visi dejas mākslinieki, kas 90. gadu otrajā pusē bija ārpus konvencionālajiem dejas žanriem (baletam un skatuviskajai tautas dejai), uz brīdi vienojās zem lietussarga jēdziena "mūsdienu dejas". Pārejas posmam dejā jēdziens "mūsdienu"acīmredzot bija visērtākais, bet pamazām laikmetīgā deja veidojās par spēcīgu un neatkarīgu dejas mākslas žanru, kādēļ bija nepieciešamas stingrākas robežas arī tās apzīmējošā jēdziena lietojumā. Laikmetīgā deja ir jautājumu uzdošana un reakcija uz aktuāliem sociālpolitiskiem notikumiem, un dejas mākslinieks par to reflektē kustību valodā. Laikmetīgās dejas notikumu veidošanā ļoti daudz laika tiek veltīts vērojumam un atbilžu meklēšanai, sekojot katra mākslinieka aktuālajiem jautājumiem. Laikmetīgās dejas darbos var pieredzēt arī atšķirīgus skatpunktus par jautājumiem "kas ir ķermenis? kā tas spēj kustēties? kā tas veic izvēles kustībai?", veidojot dialogu starp mākslinieku un vērotāju/skatītāju, staro mākslinieku un mākslas darbu, starp mākslinieku un viņa dzīves telpu visdažādākajos līmeņos. Pasaulē laikmetīgās dejas vēsturei tiek skaitīti jau aptuveni 50 gadi, bet plašāki pētījumi un populārzinātniski skaidrojumi  parādījušies vien pirms 10 gadiem. Tomēr, lai par mākslas darbiem nodrošinātu refleksiju, jāsaprot, ar kādiem jēdzieniem operēt, kādā kontekstā parādības un fenomenus vērtēt, uz ko atsaukties, kurā atskaites sistēmā katru konkrēto pieredzi ievietot. Diskusijas par to, kas ir un kas nav laikmetīga deja, arvien ir aktuālas un procesam ļoti svarīgas. Latvijā laikmetīgas dejas žanru lielā mērā definē laikmetīgās dejas mākslas horeogrāfu programma Latvijas Kultūras akadēmijā, kas nodrošina pēctecību, kontekstu un nozares attīstību. 2023. gadā (kopš programmas izveides) to būs absolvējuši jau ap 100 jauno mākslinieku. Laikmetīgā deja pēc savas dabas ir izteikts kosmopolīts – tā nepieder vienam stilam vai virzienam, un prot būt dialogā ar jebkuru citu mākslas formu vai pat kļūt neredzama. Tomēr pats būtiskākais – laikmetīgā deja ir mākslas forma, kurā pamatmateriāls darbam (darbībai) un darbu saturs ir cilvēka ķermenis visdažādākajās tā izpausmēs. ------- Izmantotā lieratūra Balode, Inta (2020). "Towards Invisible Choreography. Contemporary Latvian Theatre". Rīga: Zinātne, pp. 100–116. Balode, Inta (2010). "Deja. Studija, piel. Studijas špikeris", Nr. 73., aug./sept. Balode, Inta (2012). "Dance theatre in Latvia. In: Theatre in Latvia". Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, pp. 191.–201. Bakka, Egil (2020). "Can "contemporary dance" be defined? Academia". Pieejams: https://www.academia.edu/44790562/Can_contemporary_dance_be_defined?email_work_card=view-paper [sk. 02.03.2021.] Jonīte, Dita (2020). "Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas skola". No: "Tišheizere E., Rodiņa I., Jonīte D., Mellēna-Bartkeviča, Neatkarības laika teātris. Latvijas teātra parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā". Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 426.–453. lpp. Jonīte, Dita (2021). "Hronika. Laikmetīgā deja". No: "Jonīte D., Tišheizere, E., Neatkarības laika teātris. Hronika". Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 272.–289. lpp. Lūriņa, Rita (2021). "Žests latviešu dramatiskajā teātrī un aktiera izglītībā (19. gadsimta beigas – 20. gadsimta 30. gadi)". Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija. Noisette, Philippe (2011). "Talk about Contemporary Dance". Paris: Flammarion. Vidzemniece, Valda (2021). "Modernā deja Latvijā 20. gs. pirmajā pusē". Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija

Nacionālais Kino centrs kopā ar radošo komandu pārstāvjiem iepazīstināja ar deviņiem topošo kinodarbu projektiem, kas uz ekrāniem nonāks, sākot no 2024.gada janvāra. Šajā programmā top četras daudzsēriju filmas, viena pilnmetrāžas dokumentālā filma un četras pilnmetrāžas spēlfilmas. Gaidāmo kino piedāvājumu vērtē Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma. Pie skatītājiem 2024.gada sākumā nonāks daudzsēriju filmas "Pansija pilī", kuras režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis un Gints Grūbe, režisora Andreja Ēķa filma "Dumpis" un režisoru Jura Kursieša un Staņislava Tokalova filma "Padomju džinsi".  

Slovākijas parlamenta vēlēšanās uzvar prokrieviski spēki. Kevins Makartijs zaudē ASV Pārstāvju palātas spīkera krēslu. 33 gadus Vācija atkal ir viena valsts. Aktualitātes analizē laikraksta „Diena” komentētājs Andis Sedlenieks, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ierakstā uzklausām Vācijas Maršala fonda vecāko eksperti Kristīni Bērziņu. Pirmais vēsturē Kevinam Makartijam vajadzēja 14 balsojuma kārtas, lai iegūtu, un tikai vienu, lai zaudētu ASV Pārstāvju palātas spīkera amatu. Vakar, 3. okrobrī, viņš tika gāzts no amata pēc tam, kad republikāņu labējā spārna politiķus saniknoja viņa sadarbība ar demokrātiem, nedēļas nogalē ar Baltā nama atbalstīta pagaidu finansējuma pieņemšanu novēršot ASV valdības iestāžu darba apturēšanu. Balsojumu par spīkera atcelšanu no amata panāca konservatīvais republikāņu kongresmenis no Floridas štata Mets Geics. Viņš rēķinājās ar to, ka balsojums var izdoties tad, ja saujiņai republikāņu pievienosies demokrāti, kurus, savukārt, neapmierināja Makartija nesen uzsāktā impīčmenta izmeklēšana pret ASV prezidentu Džo Baidenu. Makartijs ir pirmais gāztais spīkers 234 gadu ilgajā Pārstāvju palātas vēsturē un ir paziņojis, ka nemēģinās šo amatu atgūt. Vairāki republikāņu politiķi ir sākuši vākt sev atbalstu, tomēr pagaidām nav neviens, kas varētu savākt vairākumu un Pārstāvju palātā valda tikai haoss. Prokremliski spēki uzvar Slovākijā Slovākijas parlamenta vēlēšanu rezultāti liek atsaukt atmiņā notikumus, kas šokēja pasauli pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, kad Slovākiju pāršalca ziņa par nežēlīgu žurnālista un viņa līgavas slepkavību. Žurnālists Jāns Kucjaks bija pētījis tā brīža valdības saikni ar Itālijas mafiju, un viņa slepkavība pamodināja visu sabiedrību. Cilvēki masveidā izgāja ielās, un protesti nerima līdz brīdim, kamēr valdība atkāpās. Tajā laikā premjerministrs bija Roberts Fico. Ir pagājuši tikai pieci gadi, un ļaudis atkal ir pauduši uzticību Fico. Viņa vadītā sociāldemokrātu partija 1. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās pārliecinoši ieguva pirmo vietu, apsteidzot pašreizējo labējo partiju par vairāk nekā pieciem procentiem. Lai gan nevienam nav dots mandāts veidot valdību bez koalīcijas partneriem, valsts prezidente Zuzana Čaputova jau ir uzticējusi šo procesu vadīt Robertam Fico. Te gan ir interesants arī fakts, ka pašai prezidentei ar uzvarējušās partijas līderi ir ļoti sliktas attiecības. Fico ir vairakkārt kritizējis liberālo prezidenti Čaputovu, dēvējot viņu par amerikāņu aģenti un pārmetot viņai kalpošanu ārvalstu interesēm. Un Čaputova par to ir iesūdzējusi Fico tiesā. 33 gadi atkal kopā 1990.gada 3.oktobrī pasaules kartē kļuva par vienu valsti mazāk. Pēc Otrā pasaules kara sadalītā Vācija atkal apvienojās. Protams, visa pamatā bija Padomju Savienības vājums un drīz vien sekojošais sabrukumus, taču pašā Vācijā tobrīd valdīja milzīgs emocionāls pacēlums. Padomju ietekmē esošās Austrumvācijas iedzīvotāji ar neslēptām ilgām raudzījās Rietumu virzienā, un perspektīva kļūt par vienu valsti izraisīja varenu sajūsmu. Nākamo gadu laikā, padomju sistēmai sabrūkot arī citās Austrumu bloka valstīs, daudzi uz vāciešiem raudzījās ar lielu skaudību. Jo viņiem šķietami nebija jāiziet cauri tai ekonomiskajai krīzei un bedrei, ko piedzīvoja citi Austrumeiropā. Vāciešiem finansiālās iespējas bija krietni lielākas. Tomēr tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, jāatzīst, ka ne viss ir bijis tik skaisti, kā izskatījās no ārpuses. Joprojām Austrumvācijā ir mazākas algas, grūtāk atrast labu darbu, turklāt austrumvācieši joprojām sūdzas, ka izjūt zināmu vecākā brāļa attieksmi no Rietumu tautiešiem. Lai arī redzami jebkādas barjeras, kas sadalīja Vāciju, vairs nav atrodamas, realitātē paši vācieši jūtas sašķelti. Turklāt, kā rāda aptauju dati, ja bijušajā Rietumvācijā tie ir 60 procenti iedzīvotāju, tad Austrumvācijā 75 procenti vāciešu uzskata, ka viņu valsts ir sašķelta. Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta pianists Ventis Zilberts Komponista Jāņa Ivanova daiļradē solodziesmas žanrs aizņem nelielu, bet diezgan būtisku vietu – apmēram 25 kompozīcijas. No tām tipogrāfiski iespiestas tikai trīs dziesmas 1959. gadā. Šajā izdevumā divām dziesmām – "Latgales līdumos" un "Manas dzimtenes pusē" – kā teksta autors minēts A. Eglājs. Vienmēr likās jocīgi, ka dzejniekam nav minēts pilns vārds. Man ik pa laikam dažos komponista daiļradei veltītajos koncertos nācies komentēt atskaņojamos darbus, tajā skaitā šīs pieminētās solodziesmas. Atceros, ka muzikologs Olģerts Grāvītis kādā sarunā, stāstot par pieminēto trīs dziesmu izdevumu, atcerējās, ka Jāņa Ivanova dziesmas "Latgales līdumos" teksta autora Andreja Eglīša vietā izdevuma veidotājiem minējis citu, vārda saknē mazliet līdzīgu uzvārdu - Eglājs. Kāpēc?  Lai tā laika cenzūra akceptētu nošu izdošanu. Saprotams, ka Andreja Eglīša vārds 1959. gadā pārsvītrotu ideju izdot kaut vai vienu dziesmu, un nebūtu iedomājams šāds konteksts – Jānis Ivanovs – tolaik Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesors, Valsts prēmijas laureāts, LPSR Tautas mākslinieks, un Andrejs Eglītis – trimdinieks un tā laika izpratnē  buržuāziskais nacionālists. 1939. gadā periodikā un arī dzejoļu krājumā "Varavīksna" var atrast publicētu dzejoli "Latgalē" – tas patiešām ir tas, kura rindiņas redzamas notīs dziesmā "Latgales līdumos" - tā tapusi 1940. gadā. Padomju laikā laikrakstu publikācijās, rakstot par šo Jāņa Ivanova dziesmu, autoriem droši vien vajadzēja visādi izlocīties, lai, pasarg' Dievs, nebūtu jāmin tolaik ļoti nevēlamā Andreja  Eglīša vārds. Tā, piemēram, 1956. gada  žurnālā "Karogs" muzikologs Artūrs Verners komponista  50. jubilejas  reizē, apcerot viņa daiļradi, piemin dziesmu "Latgales līdumos" ar it kā Kārļa Skalbes tekstu. Savukārt 1974. gadā kādā laikraksta "Cīņa" recenzijā (sakarā ar Jāņa Ivanova iemīļotā dziedoņa Tāļa Matīsa 70 gadu jubilejas koncertu) vēl viena nepareizība, varbūt apzināta. Recenzijā minēts, ka jubilejas koncertu jubilārs sāka ar sava novadnieka Jāņa Ivanova dziesmu "Latgales līdumos", kurai teksts paša dziedātāja sacerēts. Un kā ar otru dziesmas "Manas dzimtenes pusē" tekstu? Vismaz Andreja Eglīša  kopotajos rakstos nav atrodams tāds dzejolis. Atrisinājums ir gluži negaidīts – periodikā atrodama publikācija 1937. gada laikrakstā "Rīts". Dzejoļa autors – Kārlis Baltpurviņš, pēc kara trimdinieks ASV. Tikai rodas jautājums, kāpēc notīs arī šai dziesmai kā teksta autors minēts  mistiskais Eglājs? Mans minējums – iespējams, Olģerta Grāvīša domu gājiens bija, kā tautā saka: "Pie vienām sāpēm, varbūt izies cauri, liksim to pašu Eglāju arī šai dziesmai!" Runājot par dzejnieku, režisoru un aktieri Kārli Baltpurviņu – noteikti viņš un Jānis Ivanovs bija labi pazīstami, 30. gadu otrajā pusē komponists strādāja par diriģentu Rīgas radiofonā, savukārt Kārlis Baltpurviņš bija darbinieks radiofona literārajā daļā. Starp citu, viņš ir dziesmas “Pie Dzintarjūras”, jeb kā rakstīts 1939.gada izdotajās notīs “Dzintarjūras krastā”, latviskā teksta autors. Un šī dziesma, kā mēs zinām no vēstures, pirmo reizi skanējusi kinofilmā “Zvejnieka dēls”. Tā nu iznācis, ka viens pseidonīms jeb, kā teiktu literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, segburts un segvārds A. Eglājs, kas minēts notīs, ticis vienlaikus diviem dzejniekiem – Andrejam Eglītim un Kārlim Baltpurviņam, pašiem tos neizvēloties un droši vien nezinot par to... Iedvesmu sniegt šo mazo vēstījumu man deva lieliskā segburtu un segvārdu mednieka, jau pieminētā Ilgoņa Bērsona grāmatas par tiem. Tēlaini sakot, piemērīju viņa mednieka zābakus – tie derēja, gan jau tos uzvilkšu atkal kādu citu reizi.  

Stāsta Pasta un informācijas muzeja Aglonā veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule Ko mēs zinām par pastmarkām? Ka tas ir papīra taisnstūris ar robainu malu un līmes kārtu aizmugurē. Ka pastmarka ir jānolaiza un jāpiespiež pie pasta aploksnes, lai nosūtītu vēstuli. Ka pastmarkas var vākt sērijās un ievietot īpašos albumos-grāmatās, un šo kolekcionēšanu sauc par filatēliju. Daudziem nav noslēpums, ka pastmarka dzimusi Lielbritānijā: 1840. gada 6. maijā te tika izdotas pastmarkas ar nosaukumu "Penny Black". Bet vai pastmarku izgudrotājs Roulends Hills bija iecerējis, ka cilvēki pastmarkām iemācīs arī "runāt"? 20. gadsimta sākumā bija ierasts nodot svarīgu informāciju ne tikai ar vēstuli, bet arī ar pastmarkas palīdzību. Zīmogs, kas atrodas noteiktā leņķī uz vēlamās aploksnes daļas, varētu sniegt adresātam daudzveidīgu informāciju. Izdevēji kultivēja pastmarku valodu un izdeva oriģinālas pastkartes, kas palīdzēja sūtītājiem un saņēmējiem saprast vienam otru. Plaši bija izplatīts mīlnieku vidū. Ja pastmarku pielīmēji, kā ierasts, tas bija kā jautājums: "Vai varu cerēt?" Ja apgriezta kājām gaisā, tad: "Es būšu!" Ja pagriezienā pa kreisi, tad: "Mēs esam pieķerti!" Un tamlīdzīgi. Ikviens varēja izdomāt arī savu neatkarīgu šifru. Kā vēsta 1935. gadā izdotais Latvijas pasta, telegrāfa un telefona darbinieku biedrības žurnāla janvāra numurs, visnozīmīgāk pastmarkas "runā" spiegu rokās. Izrādās, ka pastmarkas tika izdotas kara pretizlūkošanas iestāžu vajadzībām un tika lietotas kā neuzkrītošs līdzeklis kara iestāžu spiegošanas dienestā. Šveice bija sen pazīstama ar pastmarku tirdzniecību. Tāpēc svešzemnieks tirgotājs netika uzskatīts par kaut ko neikdienišķu. Šādai pastmarku tirdzniecībai nevajadzēja ne lielu telpu, ne noliktavu, tāpēc nodarbi varēja ērti izmantot citiem nolūkiem. Pastmarku tirdzniecības vietas bieži kļuva par spiegu informācijas nodošanas punktiem.  Ar šo preci – pastmarku – varēja neuzkrītoši nosūtīt dažāda veida ziņas: līmējot markas uz atsevišķām lapām, dažādi grozot tās uz aploksnes, nolokot kādu tās stūri un tamlīdzīgi. Londonā tika izdotas speciālas pastmarkas, uz kurām varēja rakstīt ar neredzamu tinti. Saņēmējs, noņemot [pastmarku], tekstu varēja izlasīt. Pastmarkas ir spējušas apturēt pat karadarbību! Anglija Pirmajam pasaules karam bija sagatavojusies ātrāk nekā Vācija. Vācijai pirmajās kara nedēļās nebija kaut cik prasmīga spiega Anglijas teritorijā. Šim uzdevumam piekrita jūras leitnants K. Lodijs. Pateicoties savām spējām un angļu valodas zināšanām, viņam izdevās iekļūt Anglijā un no 1914. gada augusta līdz decembrim ievākt svarīgas ziņas. Ziņu pārsūtīšanai uz Vāciju viņš izlietoja pastmarku kolekcijas, par ko angļu pretizlūkošanas iestādēm nebija ne jausmas. Šādā veidā viņš informāciju nosūtīja arī uz Oslo, Holandi, Stokholmu, Šveici... Kara autoritātes ir pārliecinātas, Lodija darbībai liela loma bija daudzu uzbrukumu apturēšanai. Taču 1914. gada 6. decembrī viņš tika pieķerts un ar kara tiesas spiedumu nogalināts. Sūtītājs bija miris, bet pastmarka turpināja "runāt", kamēr nonāca galapunktā. Padomju laikā Latvijā daudzi pastmarkas otru pusi izmantoja, lai nosūtītu informāciju, kuru bija bīstami atklāti rakstīt, jo vēstules mēdza pārbaudīt. Reizēm vēstules saņēmējs, pat nesaņēmis vēstuli, varēja kļūt vainīgs un apdraudēts. Ja vēstule nāca no ārzemēm un, nedod Dievs, pastmarkas otrā pusē bija kaut kas uzķeksēts... Vai arī Latvijas pirmā pastmarka "runā"? Latvijas Republikā pirmā pastmarka tika nodrukāta 1918. gada 17. decembrī (apritē izlaista 19. decembrī). Pastmarkas otrajā pusē ir fragmenti no vācu kara kartes. Diemžēl tas nav kalpojis informācijas nodošanai, bet gan radies papīra taupības nolūkos. Pirmās Latvijas Republikas pastmarku drukai izmantoja 11 tūkstošus Vācijas impērijas armijas ģenerālštāba karšu lokšņu. Uz vienas puses pastmarka, uz otras – karte... Pastnieki pirms pastmarkas līmēšanas mēdza pasta kantoros iesmiet: "Ar baudu spļaujiet un līmējiet!"

Iznācis Martas Šustes pētījums “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” par trīspadsmit Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā, no kurām viena darbojās arī Rīgā. Februāra sākumā "Zuzeum" gaidāma arī plaša Kuzņecovu porcelāna izstāde. Šobrīd interneta vietnēs, kurās tiek tirgotas senas mantas,  esmu pamanījusi lielu interesi par porcelānu, jo īpaši tādu, kas saistās ar atmiņām. Kuzņecova, Jessena, arī daudz nesenākie Rīgas porcelāna fabrikas ražojumi tiek pārdoti par, kā man šķiet, nesamērīgām naudām. Taču tīri cilvēcīgi rodu tam izskaidrojumu. Porcelāna šķīvis ar zaķīti var atsaukt atmiņā bērnības cīņas ar mannā putru, servīze – viesošanos pie vecmāmiņas. Porcelāns ir trausls, tas skaisti noveco, un satraucoša ir arī apziņa, ka sasisti šie trauki tieši tādi paši kā agrāk vairs nebūs atgūstami. Arī  šai Andra Keiša, Jēkaba Nīmaņa 2009. gadā iedziedātajā dziesmā pieminētajam Kuzņecova porcelānam ir sava noskaņa – tas saistās ar mājīgumu, ko īpaši saglabātu. Marta Šuste pētījumu grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” sāk tieši ar šādu atskārtu. No vienas puses – Kuzņecova porcelāns patiešām ir Latvijas porcelāns, tādā nozīmē, ka viņi bija  pirmie, kas Latvijas teritorijā sāka ražot porcelānu: Kuzņecovu fabrika Rīgas pievārtē, toreizējā Dreilingbušā, tika nodibināta 1841. gadā un darbojās līdz pat Otrajam pasaules karam. Taču ir arī apsvērumi, kas šo priekšstatu par Kuzņecovu porcelānu kā specifiski Latvijas sagrauj. Kuzņecovu fabrika Rīgā bija tikai viena no 13 Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā. Grāmatā  “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” Marta Šuste aprakstījusi visas Kuzņecovu fabrikas filiāles, un arī Zuzānu kolekcijā ir priekšmeti no visām fabrikām. Mūsu saruna notiek Zuzānu kolekcijas krātuvē, tomēr pirms doties pie stikla vitrīnām, lūdzu Martu Šusti izstāstīt – kā var aizrauties ar porcelānu? Marta Šuste teica, ka porcelāns tie ir stāsti. Grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zūzānu kolekcija” ir gan stāsti par uz traukiem izvēlētajiem zīmējumiem, kas reaģēja uz sabiedrībā aktuālo. Ir stāsti par trauku pielietojumu, to dāvināšanas tradīcijām. Mani, piemēram, aizrāva stāsts par Kuzņecovu Volhovas fabrikā ražotajām vārda jeb eņģeļa dienas īpašajām tasēm Krievijā. Šis ir stāsts arī par Kuzņecovu dzimtu, par dzīvi vēstures juku laikos, kas aizsākās jau I Pasaules kara laikā, taču sevišķi sāpīgs trieciens bija 1917. gada revolūcija Krievijā. Padomju vara atņēma Kuzņecoviem visus īpašumu, izņemot Rīgas fabriku, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanas tagad atradās ārpus Krievijas jurisdikcijas. Kas notika nacionalizētajās Kuzņecovu rūpnīcās? Arī šo stāstu var izstāstīt caur Zuzānu kolekcijas priekšmetiem. Starpkaru periodā Kuzņecova porcelāns piedalījās prestižās izstādēs – 1935. gadā Pasaules izstādē Briselē, 1937. gada Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē, kur medaļas saņēma nupat uzskaitītie mākslinieki. Taču Romāna Sutas rīkotajiem porcelāna apgleznošanas kursiem, kuros piedalījās arī liels skaits mākslinieču sieviešu, bija vēl kādas tālejošas sekas. Lietišķā māksla bija joma, kurā sievietēm bija lielākas iespējas sekmīgi izpausties kā māksliniecēm, pat ja viņu vārdi netika mākslas vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Šos vārdus un dzīvesstāstus atgādināt 2020. gada rudenī bija uzņēmušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie arhīvi: mākslinieču stāsti” veidotāji. Viens no ārkārtīgi interesantiem stāstiem bija par Kuzņecova un Jessena, vēlāk – Rīgas Porcelāna fabrikas mākslinieci Olgu Neimani Kataņevu, kura cita starpā bija aktīva Rēriha biedrības dalībniece, kara laikā glābusi ebrejus, pabijusi gan Salaspils nometnē, gan Vorkutā. Olgas Neimanes Kataņevas dzīvesstāsts ieskicē arī, ka starpkaru periodā izskoloto porcelāna apgleznotāju prasmes un zināšanas atrada turpinājumu, strādājot arī citās fabrikās.  Savā pētījumā Marta Šuste pēc 1940. gada pavelk it kā svītru zem Kuzņecovu porcelāna vēstures, viņa raksta arī, ka Kuzņecovu porcelāna masas pareizās proporcijas bija Matveja Kuzņecova noslēpums, kas zuda līdz ar Kuzņecovu ģimenes klātbūtni šai uzņēmumā. 1941. gada 14. jūnijs, sāpju diena daudziem latviešiem, šai dienā uz Sibīriju tika deportēti arī deviņi Kuzņecovu ģimenes locekļi, arī fabrikas līdzīpašnieks Mārtiņš Kalniņš ar ģimeni.  Vēl divi Centrālcietumā tika nošauti gadu iepriekš, vāciešiem tuvojoties Rīgai. Matveja Kuzņecova mazdēls Matvejs arī pēc fabrikas nacionalizācijas turpināja tajā strādāt, līdz padomju varai ievajadzējās grēkāzi – kāds it kā esot rādījis no fabrikas zīmes vācu aviācijai. Dzīvi palikušie vai represijas pārcietušie ģimenes locekļi atgriezās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos, šobrīd dzīvo gan Rīgā, gan Krievijā, gan Amerikas Savienotajās valstīs un Austrālijā. Uzturot sakarus ar Rīgas Porcelāna muzeju, turpina godāt un kopt savas dzimtas vēsturi. Skarbie un traģiskie stāsti ir tik asā kontrastā ar to, kas Kuzņecova porcelāns mums ir šodien. Arī ar tapušā pētījuma “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” kvalitatīvās fotogrāfijās uzburto grezna vai kičīga porcelāna pasauli. Februāra sākumā gaidāma plaša Kuzņecova porcelāna izstāde mākslas centrā „Zuzeum”,  un paši centra darbinieki gaidāmo izstādi sauc par Kuzņecovu projekta trešo kārtu. Otrā kārta tad nu būtu nesen iznākusī grāmata. Bet aizsākums bija izstāde Durbes pilī. Mākslas centrā „Zuzeum” gaidāmajā izstādē būs tikai Zuzānu kolekcijas priekšmeti, taču daļa tiks pārstāvēta attēlu veidā, līdzīgi kā tas ir grāmatā. Sarunas noslēgumā uzdevu Martai Šustei šo jautājumu – kāpēc Kuzņecova porcelāna izpētē notiek koncentrēšanās tieši uz Zuzānu kolekciju? Jo izcili paraugi ir arī citos muzejos – kā grāmatā aprakstītā, piemēram, 1936. gadā Kuzņecova fabrikā pasūtītā 240 priekšmetu servīze, ko Rīgas pilsētas dome pasniedza kā dāvinājumu Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim. Servīzes lielākā daļa glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Rīgā ir arī Porcelāna muzejs. Marta Šuste palīdz šo sarakstu turpināt – arī Jūgendstila muzejs savācis izcilu Kuzņecova porcelāna kolekciju. Taču visos minētajos muzejos tie lielākoties esot dāvinājumi, reizēm arī vērtīgi un interesanti, taču ne mērķtiecīgi vākti priekšmeti. Ja patiešām vēlamies izzināt visu Kuzņecovu porcelāna fabrikas filiāļu vēsturi, Zuzānu kolekcija  ir šāds mērķtiecīgi veidots krājums. Tagad iepazīstams grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija”, kā izstādē “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi”, kas mākslas centrā „Zuzeum” būs apskatāma no 10. februāra līdz pat augusta sākumam.

Kad par veselīgu uzturu sarunājos ar ārstiem, viņu atbilde ik pa laikam ir: "Šis būtu jājautā uztura speciālistam." Man ir daudz jautājumu par pārtikas kaitīgumu un kā to novērst. Tāpēc uz sarunu aicināju Inesi Siksnu - vienu no zinošākajiem cilvēkiem par pārtikas drošības tēmām. Inesi rekomendēja vairāki atzīti speciālisti, kuriem lūdzu ieteikt sarunbiedru par to, kā mazināt pārtikas kaitīgumu uzturā.Biju priecīga par Ineses pretimnākšanu ar iespēju atbildēt uz maniem jautājumiem ar vienkāršiem terminiem. Man bija sajūta, ka šī ir saruna virtuvē ar foršu draudzeni, kura darbojas pārtikas zinātnē. Viņa saprotoši izturas pret jebkuru jautājumu un atbild veidā, kas var palīdzēt turpmāk dot priekšroku veselīgākām izvēlēm.Inese Siksna vairāk kā desmit gadus ir pētniece Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR” un strādā arī ar pārtikas riska novērtēšanas tēmām. "BIOR" ir vadošais pētniecības, laboratorisko izmeklējumu un zināšanu pārneses centrs Baltijā.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:28 Ar ko ikdienā nodarbojas Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR12:44 Kūpinājumi un benzopirēns – kā tika veikts pētījums un pie kāda secinājuma zinātnieki nonāca22:40 Kāpēc cilvēki pārtikas produktos esošās kancerogēnās vielas neuztver pietiekami nopietni27:44 Kurā laikā mūsu pārtika bija veselīgāka – Padomju laikā vai šobrīd31:05 Ko uztura zinātniece Inese Siksna ir mainījusi savā ikdienā un uzturā, balstoties uz veiktajiem zinātniskajiem pētījumiem33:13 Vai bērzu sulas drīkst ievākt no jebkur auguša bērza37:32 Cik daudz sāls lietošana uzturā nav kaitīga veselībai, un kā to izrēķināt41:43 Kā fermentētie produkti iedarbojas uz zarnu mikrobiomu43:50 Kāpēc ir tik svarīgi pirms produkta iegādāšanās izlasīt etiķeti49:44 Eļļas – kur un kā tās glabāt un lietot, no kā izvairīties1:05:21 Kā pareizi izvietot un glabāt produktus ledusskapī, galvenās kļūdas1:13:36 Ko darīt ar produktiem, kas mazliet iebojājušies, kuri bojājumi ir visbīstamākie1:29:46 Kas ir transtaukskābes, kur tās izmanto un kāpēc tās nav vēlamas. Margarīns.1:35:35 Patiesība par palmu eļļu1:40:14 Kā izvēlēties pannu, kas mazāk kaitē veselībai1:43:41 Produktu saldēšanas īpatnības1:48:46 Kā mēs varam labāk iedarboties uz savu mikrobiomu – ko atklāj zinātniskie pētījumi

Zinātne ir bijusi pārmaiņu virzītājspēks visos laikos. Dzelzs priekškara aizsegā Padomju Savienībā norisinājās daudz slepenu darbību, par kurām arī mūsdienās zinām maz. Spiegošana bija viens no veidiem, kā režīms varēja būt lietas kursā par rietumos notiekošo.  Aplūkojam specifisku lappusi PSRS vēsturē - zinātniskā un tehnoloģiskā spiegošana. Vai zinātne nepazina robežas arī tolaik un kādi slepeni izlūkošanas braucieni uz rietumiem notika tolaik? Kādas tehnoloģijas, preparātus un zināšanas padomju zinātnieki atveda atpakaļ? Stāsta ķīmiķis, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Padomju režīma represijas pret zinātniekiem Latvijai nonākot padomju varas gūstā 1940. gadā, sākās plašas represijas pret inteliģenci, un tās vidū bez šaubām bija zinātnieki. Ja vien zinātnieki nebija kreisi noskaņoti, tiem klājās grūti. Sarunā ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri aplūkojam dažādos okupācijas periodus Latvijā un kā tie uz ceļiem nospieda zinātnes pārstāvjus. Sākam ar pirmo padomju okupācijas periodu.  Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā attiecībā pret zinātniekiem atkal pastāvēja princips, ka cilvēkus represēja viņu politiskās vai sabiedriskās darbības dēļ, un rases dēļ - ebrejus. Daudzi zinātnieki nonāca apcietinājumā, Salaspils koncentrācijas nometnē vai krita karā. Otrā pasaules kara beigās un pēc kara visā Padomju Savienībā, arī Latvijā, bija vērojams zināma liberālisma jeb ideoloģiska atslābuma periods, kad attieksme pret inteliģenci šķietami kļuva pielaidīgāka, ļaujot runāt un darīt vairāk. Latvijā tāda attieksme bija ļoti aktuāla, jo trūka mācībspēku, kas pasniegtu augstskolās. Taču šis tā saucamais liberālisms bija ļoti relatīvs, drīz vien situācija mainījās, un varas groži Padomju Savienībā tika pievilkti ciešāk, arī attieksmē pret zinātniekiem. Laika posmā no 1949. līdz 1952. gadam zem sitiena nonāca nu jau arī bijušie sociāldemokrāti un citi zinātnieki, kuri bija spējuši kaut kā noturēties akadēmiskās pozīcijās, bet kurus apsūdzēja iepriekšējos grēkos - par darbību neatkarīgās Latvijas laikā vai vācu okupācijas laikā. Piemēram, matemātiķim Kārlim Zaltam tieši saistībā ar aktīvo publicistiku 20.-30. gados par etnogrāfiju un folkloru vēlāk neļāva darboties Latvijas Zinātņu akadēmijā. Juristu Pēteri Mucenieku 1944. gada novembrī apstiprināja par Lauksaimniecības akadēmijas katedras vadītāju, bet dažus mēnešus vēlāk apcietināja un izsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu par to, ka vācu okupācijas laikā viņš bija darbojies zemes pašpārvaldē. Un vēl - Daina Bleiere sarunas iesākumā teica, ka pirmās padomju okupācijas laikā no zinātnieku aprindām ar varu izteiktāk sadarbojās lauksaimnieki un biologi. Pēc Otrā pasaules kara tieši viņi piedzīvoja represijas, un saistībā ar Trofima Lisenko mācības ieviešanu sākās vajāšanas pret ģenētiķiem.

Mītu sērijā iznākusi grāmata par padomju periodu "Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā." Raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkosimies šīs grāmatas lappusēs. Studijā grāmatas idejas autors, žurnālists, vēstures pētnieks Māris Zanders un grāmatas līdzautors vēsturnieks, Vidzemes augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Tāda instrumentāla attieksme pret vēsturi nav labs tonis, bet šajā gadījumā bija ļoti praktiski piezemēta attieksme, proti, šī situācija, ko mēs varam aprakstīt kā pielāgošanos vai, gluži otrādi, nepielāgošanos, tā ar nepatīkamu regularitāti cilvēces vēsturē atkārtojas. No šī viedokļa tā nav tēma, kas ir vienkārši akadēmiski pētāma un pāršķirama lappuse, bet tā ir tāda, ar ko mēs saskaramies un, domāju, saskarsimies arī turpmāk," grāmatas ideju pamato Māris Zanders. "Lielais jautājums varētu būt par to, vai tā pielāgošanās ir laba vai nav laba," norāda Gatis Krūmiņš. "Savā ziņā pielāgošanās, tā filozofiski sakot, tas ir arī kaut kādas vienas garīgas attīstības pakāpe - spēt pieņemt kaut ko citu un pielāgoties, nevis vienkārši aiziet bojā." Raidījumā arī neliels stāsts par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi, ieskatoties nule izdotajā grāmatā “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai (1886–1960)”. Viena no grāmatas autorēm Latvijas Mākslas akadēmijas docente, stikla māksliniece Ilze Dūdiņa rāda grāmatas ilustrācijās nelielus šķīvīšus ar cauru vidu, kādus agrāk palika zem svecēm, lai tām degot, kustošais vasks vai tauki nepilētu uz grīdas vai galda; apaļi un kantaini, daži ornamentēti cik lakoniskāki. Šādus traukus savulaik ražoja Iļģuciema stikla fabrikā. Šo uzņēmumu 19. gs. 80. gados nodibināja Rīgas tirgotājs Jākobs Beks, kurs ir studējis inženierzinātnes, viņa vadībā stikla ražošanas fabrika strauji uzplaukst. “Pēc Pirmā pasaules kara fabrika atsāka darbību, ar saviem ražojumiem piedaloties vairākās starptautiskās izstādās, tuvāko gadu laikā mainās fabrikas īpašnieki, līdz 1927. gadā tā tiek pārdēvēta par akciju sabiedrību “Iļģuciema stikla fabrika”. 30. gados uzņēmums ražo gan smalkus kristāla izstrādājumus, gan stikla burkas konservēšanai. Tajā laikā top mākslinieciski augstvērtīga produkcija sadarbībā ar profesionāliem māksliniekiem – Ansi Cīruli, Jēkabu Berķi, Romanu Sutu,” par fabrikas vēsturi stāsta vēstures zinātņu doktore Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča. Savukārt Otrā pasaules kara laikā Iļģuciema stikla fabrika turpina darbu, ražojot, galvenokārt, stikla taru un vienkāršus ikdienā nepieciešamus stikla izstrādājumus. Arī pēc kara uzņēmums turpina ražošanu un līdzās smalkām vāzēm, kuras gatavoja tā laika nozīmīgiem padomju varas svētkiem par godu, un kas arī tika dāvinātas arī tā laika valdības pārstāvjiem, top arī taras trauki, kas domāti gan smaržām, gan arī piena produktiem. Bet agrākos ziedu laikus fabrika vairs nepiedzīvo. Kā var lasīt grāmatā par Iļģuciema fabrikas vēsturi: „(..) Kuzņecovs vīlās arī stikla fabrikas „Komunārs” darbībā. Viņš vēlējās atgriezties atpakaļ Iļģuciemā, taču Iļģuciema fabrikas vadība vairs negribēja viņu ņemt atpakaļ darbā. Direktors aizbildinājās, ka uzņēmums ražo pārsvarā zemas kvalitātes produkciju, kuras apstrādei nav vajadzīgi tik daudzi augstas kvalifikācijas slīpētāji un gravieri. Ar augstāko amatpersonu atbalstu Viktoram Kuzņecovam izdevās panākt, ka viņu pieņem atpakaļ Iļģuciema ciema stikla fabrikā. Taču jau 1953.gadā meistars lūdza viņu atbrīvot specialitātei atbilstoša darba trūkuma dēļ.” Lai arī Iļģuciema stikla fabrika sen vairs nepastāv, izpēte par tās produkciju joprojām turpinās.

Viens no vadošajiem pētījumiem Alcheimera izpētē, iespējams, ir viltots. Tā ziņo žurnāls “Science”. Tas sašūpojis visu zinātnes pasauli. Pētījums ticis publicēts, citēts un uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem nesenajiem pētījumiem nozarē. Cik bieži notiek šādi pārkāpumi zinātnē, kā tos kontrolē un pēc kādiem kritērijiem atlasa tālākai lietošanai? Kā tiek pārkāpti zinātnes ētikas principi un kāpēc šādi kļūdaini pētījumi tiek citēti un izmantoti kā pamats medikamentu izstrādē, par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā diskutējam ar ētikas zinātnieci, Latvijas Universitātes asociēto profesori Signi Mežinsku un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, neiroloģi Zandu Priedi. Raidījumā arī stāsts par zinātnes pētījumu likteni agrākos laikos. Proti, zinātniekus jau izsenis nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvniekus. Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, raidījumā skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals. „Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” – Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide, ne iedzimtība. Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, stāsta Elmārs Grēns. „Balstoties uz šādas teorētiskās bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā “Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.

Koalīcija vienojusies pilnībā atteikties no obligātās iepirkuma komponentes (OIK) visiem elektroenerģijas lietotājiem, kā arī juridiskām personām 100% apmērā kompensēt sadales tarifa izmaksas. Igaunija demontē padomju laika pieminekļus. Šīs un citas šīs nedēļas aktualitātes pārrunājam kopā ar žurnāla "IR" komentētāju Aivaru Ozoliņu un žurnālistu Romānu Meļņiku.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja (LNVM)  izstāde “Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē” veltīta spilgtai modes parādībai – krimplēna apģērbam, kas bija 1960.-70. gadu modes kliedziens. Plašāk stāsta LNVM pārstāvji - izstādes veidotāji - Jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis un šīs nodaļas galvenā krājuma glabātāja Agnija Cigelniece, kā arī māksliniece Anna Aizsilniece, kuras kolekcija ir skatāma izstādē. Muzejā izstādīts viens no Latvijā bagātākajiem krimplēna tērpu vākumiem no mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcijas, ko papildina LNVM krājuma priekšmeti un privāti apģērbu deponējumi, kā arī privātpersonu atmiņas par savulaik valdījušo “krimplēnmāniju”, stāsti par to, kā šo audumu ieguva, šuva un valkāja. Vienlaikus izstādes vēstījumam ir daudz dziļāks 20. gs. otrās puses Latvijas un pasaules kultūrvēstures konteksts – tehnoloģiju progress, izmaiņas sabiedrības gaumē un estētikā, moderno dizaina formu ienākšana cilvēku ikdienā. Klātesošs ir arī tālaika pasaules dalījums divos ideoloģiski naidīgos blokos abpus Dzelzs priekškaram. Vienmēr izskatīgais krimplēns iemiesoja sava laikmeta realitāti un bija praktiskāks par jebkuru citu moderno audumu. 60. gados gan Rietumu pasaulē, gan PSRS notika līdzīgas pārmaiņas dzīvesveidā un modē. Tika uzsvērta tieksme pēc ērtības, vienkāršības un funkcionalitātes, kas atvieglotu steidzīga pilsētnieka dzīvi. To varēja nodrošināt krimplēna audums – neburzīgs, viegli kopjams, košs. Jau drīz pēc parādīšanās veikalos krimplēns kļuva par visiekārotāko garderobes daļu – no tā šuva kleitas, sarafānus, kostīmus, uzvalkus un vieglos mēteļus. Līdz ar krimplēnu populārākas kļuva košās, piesātinātās krāsas – fuksijas, rozā, zilā, tirkīzzilā, zaļā, sarkanā, dzeltenā un oranžā, kas mainīja līdz tam pelēcīgo padomju ikdienas vizuālo realitāti; blakus vienkrāsainajiem krimplēna tērpiem bieži parādījās arī drosmīgāki raksti – ar punktiņiem, rūtiņām, svītriņām, lieliem vai sīkiem ziediem un abstraktiem rakstiem. Krimplēna mode izgaismoja arī padomju sistēmas nepievilcīgo, pat traģikomisko pusi. Padomju Latvijā šis sintētiskais audums ienāca 60. gadu beigās – ar krietnu laika nobīdi, salīdzinot ar Rietumu pasauli. Sākumā tas bija ļoti ekskluzīvs, jo ražots ārpus PSRS. Krimplēnu paslepen pirka no jūrniekiem un tālbraucējiem, paciņās sūtīja Rietumos trimdā dzīvojošie radi, un pa retam, ar pazīšanos vai apmaiņā pret citiem labumiem to varēja sadabūt arī patukšajos Padomju Latvijas veikalos. Tādējādi “Krimplēnmānija” bija ne tikai “skriešana pakaļ modei”, kas raksturīga visiem laikmetiem un paaudzēm. Tā parādīja arī preču trūkuma jeb deficīta mērogus, kā arī privātas pazīšanās jeb “blata” izpausmes PSRS ikdienā. Paradoksāli, ka līdz brīdim, kad krimplēnu beidzot sāka ražot padomju tekstilrūpnīcās, auduma  popularitāte un prestižs jau bija pabalējis un pasaules mode savu skatu vērsa jaunos virzienos. Apakšveļas vēsture Apakšveļa ir kā starpnieks starp mūsu ķermeni un apģērbu. Tā izsenis ir bijusi acīm slēpta un diskrēta un tomēr tai veltīta īpaša lappuse modes vēsturē, sākot no gariem apakšsvārkiem, līdz korsetēm un mūsdienu funkcionālai veļai. Apakšveļa mainījusies līdz ar sabiedrības vērtībām, modes kaprīzēm un cilvēku dzīves veidu. Vairāk informācijas par apakšveļas pirmsākumiem un evolūciju ir rodamas vīriešu garderobē, jo ilgstoši par tiem auduma gabaliem, kas sedza sieviešu miesu, nebija piedienīgi runāt, teic  modes vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente un mākslas doktore Edīte Parute. Sarunā ar viņu  izsekojam apakšveļas attīstībai gadsimtu gaitā, tostarp krūšturu un garo apakšbikšu pirmsākumiem.  20. gs. sākums ir tas laiks, kad sievietes  iepazīst krūšturi, pateicoties tā izgudrotājai amerikānietei Mērijai Felpsai Džeikobai, kurai radās ideja sasiet kopā divus kabatlakatiņus, bet izrādās, sākotnēji šis izgudrojums nemaz neizraisīja tik lielu sajūsmu sieviešu aprindās un vēl labu laiku pēc tam konservatīvākās dāmas turpināja žņaugties korsetēs. Sākotnēji  apakšveļas audumi ir lins, kokvilna, un zīds, līdz pagājušā gadsimtā 30.- 40. gadiem, kad tās ražošanā sāk izmantot sintētiskus elastīgos audumus, bet  kā stāsta Edīte Parute, ir bijis laiks, kad apakšveļu gatavoja no vilnas un ne siltuma, bet higiēnisku apsvērumu  dēļ.  

  Zinātniekus nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvnieku. Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals. Gēnu zinātnes ceļi Padomju Savienībā „Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina  ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un  pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide  ne iedzimtība. Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, par to stāsta Elmārs Grēns. „Balstoties uz šādas teorētiskas bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā ”Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.

Ja ir kāda valoda, ko pēdējā laikā dzirdam teju ik uz soļa, atverot sociālos tīklus, tā ir ukraiņu valoda. Pēc skanējuma pazīstama un krievu valodas zinātājiem nedaudz saprotama, taču tā ir atšķirīga un ar savu vēsturi bagāta valoda. Iepazīsim ukraiņu valodas skanējumu, kopīgo un atšķirīgo ar krievu un latviešu valodām. Stāsta filoloģe Varvara Sproģe, kurai ukraiņu valoda ir dzimtā valoda. "Ukraiņu valoda ir vismīļākā valoda pasaulē, es tā runāju, jo tā ir mana dzimtā valoda, kā latviešiem latviešu valoda ir vismīļākā, tāpat arī ukrainim ukraiņu valoda ir vismīļākā valoda," atzīst Varvara Sproģe. Viņa atklāj, ka vienā no valodu konkursiem ukraiņu valoda ieguvusi otro vietu kā vismelodiskājā valoda, pirmajā vietā - itāļu valoda. "Visi runā, ka ukraiņu valoda ir ļoti līdzīga krievu valodai. Tā nav, ukraiņu valoda ir ļoti līdzīga baltkrievu valodai. Ar baltkrievu valodu sakritība ir 84%, tad ir poļu valoda un tikai apmēram 64% ir sakritība ar krievu valodu," norāda Varvara Sproģe. Visradnieciskākā ir baltkrievu valoda, bilst Varvara Sproģe un to pamato ar konkrētiem piemēriem abās valodās. "Mēs sevi nepazaudēsim," atzīst Varvara Sproģe, skaidrojot jautājumu par pāreju no kirilicas uz latīņu rakstību ukraiņu valodā. Viņa min, ka visā pasaulē ukraiņu valodā runā pa 45 miljoniem cilvēku. Vai karš mainīs arī attieksmi pret krievu valodu Ukrainā? "Mēs, ukraiņi, esam ļoti toleranti, bet tas mūs noved līdz tādām lietām, līdz karam... Visu laiku sekoju līdzi ziņām Ukrainā, jo man tur ir radi un daudz draugu, un viens karavīrs uzrakstīja sociālajos tīklos: "Lūdzu, jūs varētu runāt ukraiņu valodā, lai varam atšķirt, kur ir mūsējie un kur ir okupanti." Es domāju, ka būs tendence, ka cilvēki vairāk runās ukrainiski, to var manīt jau tagad," atzīst Varvara Sproģe. "Ja kāds runās krieviski, tas nenozīmē, ka tas ir noziegums. Pirms tam Austrumos gandrīz visi runājām krievisk,i un tas neko nenozīmēja, tāpat atnāca uz mūsu zemi. Es ceru, ka lielākā daļa vairāk runās ukraiņu valodā. Tas saglabās mūsu valodu un tautu. Tas izglābs arī, valoda ir ļoti nozīmīga lieta." Holodomors Ukrainā 20. gadsimta 30. gadu sākumā Padomju varas mākslīgi izraisītais milzu bads jeb holodomors Ukrainā ir viens no pagājušā gadsimta traģiskākajiem notikumiem. Vēsturnieki holodomoru ar miljoniem no bada mirstošu cilvēku, kanibālismu un aizvien pieaugošu vardarbību joprojām sauc par kaut ko prātam neaptveramu, bet šobrīd Ukrainā notiekošā kara laikā par šiem notikumiem atkal nākas domāt. Kādā veidā un kāpēc milzīgais terors Ukrainā savulaik tika īstenots, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece, vēstures zinātņu doktore Daina Bleiere. Lielais bads tiek dēvēts kā “golodomors”, ukraiņu valodā kā “holodomors”, un pie šīs ukraiņu versijas pieturēsimies visas sarunas laikā. Holodomora ideja netapa vienā dienā, un līdz mērķim iznīcināt Ukrainas zemnieku pretošanos un ukraiņu nacionālo identitāti padomju vara ar Josifu Staļinu priekšgalā nonāca pakāpeniski. 1928./29. gadā Padomju Savienībā sākās tā saucamais “lielais lēciens”, tas nozīmē - pāreja uz paātrinātu industrializāciju, uz vispārēju zemniecības kolektivizāciju jeb zemnieku sadzīšanu kolhozos un individuālu zemnieku saimniecību likvidāciju, kā arī turīgo zemnieku jeb “kulaku” izputināšanu un deportāciju uz Sibīriju. Tā bija kopēja Padomju Savienības politika. Taču šīs politikas ietvaros bija arī specifiska padomju vadības attieksme pret Ukrainu, ukraiņu apdzīvoto Kubaņu un ukraiņu nacionālismu. Padomju Savienības skatījumā musinātāji nāca no ārpuses. Toreiz par savu potenciālo pretinieku Padomju Savienība uzskatīja Poliju, kas it kā gatavojot agresiju pret Padomju Savienību un šajos plānos būtiska loma esot arī ukraiņu nacionālistiem. Un te mēs ļoti labi redzam, ka visu šo daudzo gadu laikā faktiski nekas nav mainījies, joprojām ir ārējie ienaidnieki, un pašreizējai Krievijai ar Vladimiru Putinu priekšgalā joprojām ir atšķirīgs viedoklis par Ukrainas vietu pasaules politikā. Holodomora saistībā līdz šim esam runājuši par padomju varas vēlmi pakļaut dumpīgos zemniekus, bet vēl viens būtisks aspekts ir ukraiņu nacionālās identitātes iznīcināšana. Sākotnēji tā tiek veicināta ar tā saucamo ukrainizāciju, bet pēc tam notiek pretējs process. Tomēr pēc visām šausmām Maskavai un arī Staļinam gribot negribot bija jānonāk pie secinājuma, ka viņi bez Ukrainas un tās zemniekiem iztikt nevar. Ukraina, Kubaņa, Pievolga bija Padomju Savienības maizes klēts, un, ja situācija bija tik slikta, skaidrs, ka tas apdraudēja arī pašas savienības piecgades attīstības plānus. Maskavas spiediens nedaudz samazinājās, un pārtikas sagādes plāni zemniekiem kļuva reālistiskāki. Zemnieku pretestība gan tika apspiesta, bija spēcīga rusifikācijas politika, tomēr iznīdēt šo pretestību līdz galam padomju varai nekad neizdevās. Vēlākā vācu iebrukuma sagaidīšana ar cerībām un arī ukraiņu sadarbošanās ar vāciešiem Otrā pasaules kara laikā bija vienas no holodomora sekām. Daudz būtiskākas sekas bija holodomora radītā trauma ukraiņu apziņā, par ko vispār nerunāja līdz pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, savukārt 90. gadu sākumā, kad Ukraina atguva neatkarību, sākās intensīva holodomora pētniecība. Tiesa, joprojām turpinās strīdi, vai holodomoru var traktēt kā etnisku, sociālu vai politisku genocīdu, kā noziegumu pret cilvēci vai kā citādi.