Podcasts about darba

Dr. Arvīds Irmejs šajā sarunā atklāj dzīvību glābjošus faktus par vēzi. Dakteris parāda, kā vēzis attīstās un kā tas kļūst arvien viltīgāks laika gaitā, tāpēc agrīnai diagnostikai un mamogrāfijas metodei ir izšķiroša nozīme, lai glābtu dzīvību un saglabātu dzīves kvalitāti. Pat neliela kavēšanās var dramatiski mazināt izveseļošanās iespējas. Dakteris arī norāda, kā 40% vēža gadījumu ir novēršami ar dzīvesveida izmaiņām.Dr. Arvīds Irmejs ir krūts ķirurģijas virsārsts PSKUS. Viņš ir RSU asociētais profesors, Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūta direktors. Latvijas ārstu biedrības ceremonijā "Gada balva medicīnā" viņš saņēma balvu "Gada cilvēks medicīnā 2021".Šajā sarunā ārsts stāsta par mūsdienu ārstēšanas iespējām, pateicoties kam 80% sieviešu ar krūts vēzi vairs nav jāuztraucas par krūts zaudēšanu. Dakteris sniedz gan praktisku informāciju par skrīninga iespējām Latvijā, gan emocionālu atbalstu un cerību. Tā ir saruna, kas daudzas sievietes un viņu ģimenes var pasargāt no priekšlaicīgas nāves novēloti konstatēta vēža dēļ.Šīs intervijas saturs ir veidots sociālās kampaņas ietvaros, kas veltīta krūts veselībai. Kampaņa Latvijā tiek organizēta sadarbojoties ar krūts vēža pacientēm, pacientu organizācijām, vēža pacientu atbalsta organizāciju Onkoalianse, vadošajiem ārstiem ķīmijterapeitiem un farmācijas uzņēmumu Novartis.Sarunā pieminētos informācijas avotus un saites atradīsi 228. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Agrīnā diagnostika glābj dzīvības00:02 – Iepazīšanās ar Dr. Arvīdu Irmeju00:04 - Krūts slimību centra darbība un komanda00:05 - Darba ikdiena un izmaiņas ārsta karjerā00:06 - Vīriešu krūts vēzis - retāk sastopams, bet tas pastāv00:08 - Ticības loma ārsta darbā, kas Dr. Irmejam dod spēku 00:10 - Pozitīva komunikācija ar pacientiem, kad svarīgi fokusēties uz risinājumiem, nevis sliktākajiem scenārijiem.00:14 - Svarīgi, lai pacients nebūtu viens, saņemot diagnozi.00:19 - Mūsdienu iespējas saglabāt krūti00:22 - Māņticības ietekme uz vēža ārstēšanu00:26 - Komplementārās medicīnas loma - fizisko aktivitāšu, uztura un garīgās veselības nozīme vēža ārstēšanas procesā.00:28 - Dzīvesveida ietekme uz vēža attīstību00:30 - Reproduktīvie faktori un krūts vēža risks00:32 - Garīgās veselības ietekme uz imunitāti un vēža attīstību.00:36 - Traģiskās kavēšanās sekas, kuras var mazināt00:40 - Vēža attīstības process un agrīnas diagnostikas nozīme00:44 - Krūts vēža statistika un jaunāku sieviešu risks, kas jāņem vērā00:45 - Mamogrāfijas pieejamība, valsts apmaksātais skrīnings sievietēm no 50 gadu vecuma un ieteikumi jaunākām sievietēm00:47 - Mamogrāfijas metodes drošības skaidrojums00:48 - Krūts vēža statistika Latvijā00:49 - Agrīna diagnostika var samazināt mirstību par trešdaļu00:51 – Skaidrojums, kādas ir mamogrāfijas priekšrocības pār citām metodēm00:54 - Godīga saruna par mamogrāfijas diskomfortu, kad ieguvumi no šī skrīninga atsver īslaicīgo diskomfortu.01:01 - Kā vīriešiem atbalstīt sievas, māsas, draudzenes krūts veselības pārbaudēs un ārstēšanas procesā01:03 - Pārmantotā vēža risks un ģenētiskās pārbaudes sievietēm01:06 – Interesanti pētījumi par krūšu palielināšanu un vēža risku01:07 - Nākotnes prognozes krūts vēža ārstēšanā, kad prevencija un veselīgs dzīvesveids ir efektīvākie risinājumi01:11 - Kā Dr. Irmejs saglabā līdzsvaru un atjaunojas01:14: Tava svarīgākā fotosesija

Šajā epizodē kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūras direktori Evitu Simsoni un Teamdash pārstāvi Jāni Dubinski analizējam, kas šobrīd notiek Latvijas darba tirgū. Runājam par reģionālām atšķirībām, bezdarba skaitļiem, kandidātu prasībām, trešo valstu darba spēka piesaisti, māmiņu un senioru potenciālu darba tirgū, jauniešu iesaisti un tehnoloģiju lomu. Sarunā skaidrojam, kā pilnveidot atlases procesu, lai tas būtu efektīvāks un cilvēcīgāks, un kā izmantot automatizāciju, lai uzlabotu kandidātu un darba devēju pieredzi. Epizodes laikā pieskaramies arī tam, ko uzņēmēji var mācīties no savām kļūdām un kāpēc dialogs ar kandidātiem ir izšķirošs.Galvenie secinājumi pēc sarunasDarba tirgus plaisa starp reģioniem – Latgalē bezdarbs ir >10%, Rīgā tikai ~4%, un šīs atšķirības būtiski ietekmē atlases stratēģijas.Kandidātu un darba devēju abpusēja atbildība – bieži pazūd ne tikai kandidāti, bet arī darba devēji, kuri nesniedz atbildes un vilcinās ar lēmumiem.Automatizācija kā palīgs, nevis drauds – tehnoloģijas, piemēram, automatizētas atbildes, CV analīze, SMS saziņa, palīdz paātrināt procesu un uzlabot kandidāta pieredzi.Nepietiekami izmantots potenciāls – māmiņas, seniori un cilvēki no ekonomiski neaktīvajām grupām joprojām ir “neredzami” darba tirgū, bet tur ir liels resurss.Trešo valstu darba spēks nav viegls risinājums – tā piesaiste prasa rūpīgu sagatavošanos, skaidrus procesus un sapratni par kultūras un valodas izaicinājumiem.

Hormonālie traucējumi var radīt virkni veselības problēmu - izsitumi, liekais svars, pastāvīgs nogurums un tas vēl nebūs pilns problēmu saraksts, ar ko cilvēks var saskarties , ja endokrīnā sistēma sāk streikot.  Par hormonu lomu un izplatītākajiem hormonālajiem traucējumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārste Kristīne Geldnere, Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja, ārste Una Gailiša, Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra virsārste, un ārste Lauma Jaunozola, Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra virsārste. Vai plastmasas patēriņš tiešām ietekmē hormonālo veselību, ierakstā skaidro asociētais profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Ar literatūrfilozofi Ievu Kolmani sarunājamies par Baltijas Asamblejas balvu. Ievadam pieskaramies balvu situācijai Latvijā vispār, paraugāmies, ar ko BA balva īpaša, kādas ir žūrijas darba īpatnības, kādus jaunus cilvēkus tur satiekam un ko žūrijas darbā jaunu uzzinām.  Mēģinām arī uzminēt, kāpēc BA balva nav sabiedrībā zināma, parunājamies par taustāmo ieguvumu literatūras jomā (BA balvas ieguvēju darbi tiek tulkoti abās citās Baltijas valstu valodās), diskutējam par dalījumu: literatūra, māksla un zinātne.  Visubeidzot aicinām pievērst uzmanību paziņojumam: līdz 2. jūnijam iespējams (un vēlams!) pieteikt darbus ikgadējai Baltijas Asamblejas balvai literatūrā, mākslā un zinātnē. Katras balvas apjoms ir 5000 eiro. Balvu literatūrā piešķir latviski, igauniski vai lietuviski uzrakstīta romāna, lugas, dzejoļu, stāstu un apcerējumu krājuma vai tamlīdzīga sacerējuma autoram. Darba pirmpublicējumam jābūt izdotam pēdējo piecu gadu laikā. Balvu mākslā piešķir autoram vai izpildītājam par pēdējo trīs gadu laikā radītu mākslas darbu vai darbu ciklu tēlotājmākslā, lietišķajā mākslā, mūzikā, arhitektūrā, teātra mākslā vai kinomākslā. To var piešķirt arī režisoram, solistam, aktierim, baleta māksliniekam vai izpildītājmākslinieku grupai par izcilu māksliniecisku sniegumu pēdējo trīs gadu laikā. Savukārt balvu zinātnē piešķir izcila zinātniska darba vai pētījumu sērijas autoram humanitārajās, sociālajās vai dabas zinātnēs, ja darbam ir starptautiska nozīme, tas rada nopietnu stimulu Baltijas reģionā un ir publicēts pēdējo piecu gadu laikā.  

Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.

Ukrainā 14. aprīlī izsludinātas sēras pēc Krievijas asiņainā uzbrukuma Sumu pilsētai, kurā desmitiem cilvēku nogalināti, bet vairāk nekā simts ievainoti. Izglītības un zinātnes ministrija otro gadu pēc kārtas nolēmusi iesaldēt 9. klases eksāmenu nokārtošanas slieksni pie 10 procentiem. Darba grupa pirmos priekšlikumus birokrātijas mazināšanai rosina izpildīt jau līdz Jāņiem. Valsts aizsardzības dienesta jauniešu, kas dienestam piesakās brīvprātīgi, veselības stāvoklis ir labāks nekā obligātā kārtā iesaukto vidū, kam galvenās problēmas ir dažāda veida psiholoģiska rakstura problēmas.

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Izsakoties Jura Ābola vārdiem, "intonēma ir runas zīme un katrai no tām piemīt noteikta emocionāla nokrāsa". No komponista Andreja Selicka esmu saņēmusi Jura Ābola traktātu par intonēmām. Darbs ir rakstīts ar rakstāmmašīnu, un nu jau apdzeltējušās lappuses nav iesietas. Materiāls ir ticis uzglabāts vien plāna kartona mapē un titullapa ir nozudusi. Ar darbu ir iespējams iepazīties, sākot no satura rādītāja, un, spriežot pēc 1. nodaļas nosaukuma "Valodas un mūzikas mijiedarbības estētiski filosofiskie aspekti", arī kopējais darba nosaukums varētu būt līdzīgs. Citām nodaļām nosaukumi nav piedēvēti. Darba rakstīšanas gads varētu būt 1977., vadoties pēc literatūras atsaucēm un 1977. gada avots ir darbā jaunākais. Traktātam ir piecas nodaļas un katrai no tām ir vairākas apakšnodaļas. Intonēmas ir aprakstītas 3. nodaļas 2. apakšnodaļā 53. lappusē. Lūk, kādu definīciju intonēmām piedēvē Juris Ābols: "Intonēma – ar šo jēdzienu mēs negribam uzstiept mūzikas zinātnei kādus lingvistiskus postulātus vai preambulas. […] Kamēr pirmatnējam cilvēkam vēl nebija attīstījusies skaņas augstuma sajūta, nevar būt runas par kādu muzikālu uztveri vai pat psihiskiem un emocionāliem muzikālo izjūtu veidojošiem spēkiem. Šie spēki sākumā darbojās valodas spēju attīstīšanas virzienā. Tad, kad šīs spējas bija nonākušas uz zināma attīstības līmeņa tālākas komunikatīvas pilnveidošanās nolūkos, valoda sāka muzikalizēties. Kā tas notika? Liekas, ka šeit vispirms darbojās p a t s k a ņ u  s i m b o l i k a, un viens no primitīvākajiem jēdzieniem, ko pauda vēl runāt neprotošais neandertālietis, bija "liels" – vai arī šī jēdziena pretstats – "mazs". Varam puslīdz droši apgalvot, ka šiem jēdzieniem sava pirmatnējā veidā atbilst attiecīgi patskaņi "i", "u" vai "o". Lai significētu mazu dzīvnieku, neandertālietis izrunāja vai intonēja attiecīgi augstākā un zemākā balsī. Šos jēdzienus padara skaidrākus attiecīgo patskaņu dubultošana vai akcentēšana. Piemēram, varēja teikt: "i-i-i-i" augstāk intonēts, quasi staccato un "o-o-o" zemāk intonēts, pie kam šī intonācija varēja būt arī krītoša, stiepta, izdziestoša. Loģiski, ka mazs priekšmets vai dzīvnieks varēja izraisīt prieku, bet liels dzīvnieks varēja iedvest bailes un šeit ir visu signifikantu saskares punkts. Bailes savienotas ar kustību, savu izpausmi varēja rast augstu intonētā un stieptā "o" vai "a" utt." Ņemot vērā to, ka Juris Ābols nesniedz priekšvārdus saviem skaņdarbiem, tad intonēmas tulkojums ir atstāts gan katra izpildītājmākslinieka interpretācijas, gan arī klausītāja individuālās uztveres ziņā. Interesanti, ka muzikoloģe Inese Lūsiņa atceras: "Viņā eksperimentētāja, meklētāja gars vienmēr gāja kopā ar humoru. Piemēram, viņš ļoti daudz strādā ar fonēmām, ar tādām pirms valodas esošām formām, kur dažādas intonācijas, tas, kā tu pasaki dažādas zilbes, izsaka to, ko mēs šodien mēģinām izteikt ar valodu, ar gatavu noformulētu valodas formu un it kā nepārprotamiem vārdiem un teikumiem, kas ir ielikti kontekstā. Un viņa konteksts bija fonēmas pašas. Juris Ābols līdz šim pirmais un vienīgais mūsu dadaists mūzikā." Nedaudz atskatoties vēsturē, ir zināms, ka dadaistu mūzikas žanru klāstā bija arī viņu iedomāta "Negro" mūzika. Tās izcelsme bija rodama Tristana Carā vaļaspriekā – afrikāņu masku kolekcionēšanā un arī darināšanā, bez tam nereti dzejas priekšlasījumos tika lietotas maskas. 1916. gadā Carā un Balss aizrāvās arī ar mūzikas (skaņas) un dzejas apvienojumu. "Negro" mākslas eksperimentu pamatā bija idejas par to, kā mūzika vai runa varētu izklausīties pirmatnējo cilvēku izpildījumā, piemēram, aizvēsturiskai mūzikai nav nosakāma tonalitāte un tajā nav nekādu likumu, ir tikai noskaņa vai transa stāvoklis. Tā pati ideja attiecās arī uz dzeju un fonētiku – pateiktais vārds vai nevārds zaudēja savu jēgu, tāpat kā mūzika zaudēja savus izteiksmes līdzekļus. Brīdī, kad pazuda vārda un mūzikas jēga, tad pāri palika ritma funkcija, kas savā veidā padarīja dzeju par "mūziku" un mūziku par "dzeju". Kopumā par vārda būtību dadaistiem bija arī savi īpaši uzskati, kas tika pausti jau sākot kopš "Voltēra kabarē" atklāšanas vakara. Jau toreiz Balls savā manifestā deklarēja: "Man negribas vārdus, ko izgudrojuši citi. Visus vārdus ir izgudrojuši citi. Es gribu pats savu bezjēgu (…) Katrai lietai ir savs vārds; vārds pats tur ir kļuvis par lietu. Kāpēc koks nevarētu saukties "pupluš" vai "pluplubaš", ja ir lijis? Un kāpēc vispār ir kaut kā jānosauc? Vai tiešām visam jāatskan no mūsu mutēm? Vārds – vietai šai tagad ir dzemdību sāpju smārds, vārds, mani kungi, ir kļuvis par visaugstākā ranga publisku nodarbošanos."  

Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

Raidījumā Piespēle runājam ar kolēģiem, kurus gandrīz nekad nedzirdam stāstām par savu ikdienas darbu. Tie ir sporta fotogrāfi, kuru darbus ierasti pirmos redzam publicētus, vēl pirms radio reportāžām vai rakstiem medijos. Studijā par sava darba ikdienu un aizkulisēm stāsta nacionālās informācijas aģentūras LETA fotogrāfs Edijs Pālens un neatkarīgais sporta fotogrāfs Romans Kokšarovs. Nedēļas notikumu topā: Latvijas vīriešu futbola izlase ar uzvaru Andorā pār vietējo valstsvienību sāk Pasaules kausa kvalifikāciju, vienīgos vārtus gūst Dario Šits, bet vārtos lieliski debitē Krišjānis Zviedris; Latvijas 19 gadīgo un jaunāku puišu futbola izlase izbraukumā nospēlē 1:1 pret vienaudžiem no Itālijas Eiropas čempionāta kvalifikācijas elites kārtā; Čehijas ekstralīgas regulārā čempionāta rezultatīvākais spēlētājs Eduards Tralmaks parakstījis divvirzienu līgumu uz vienu sezonu ar Nacionālās hokeja līgas klubu Detroitas “Red Wings”; Par Starptautiskās Olimpiskās komitejas jauno prezidenti ievēl zimbabvieti Kirstiju Koventriju, kas kļūst par pirmo dāmu šajā amatā; Latvijas Olimpiskās komitejas kongresā nenotiek nekas - visi apmierināti gan ar vadību, gan ar sportā notiekošo, kritizēti tiek tikai mediji.

Šī ir pirmā saruna projektā: Cilvēkjauda BIZNESĀ. Atklāj savas slēptās darba superspējas, kas tiešā veidā ietekmē tavu produktivitāti. Tā ir iespēja saprast, kāpēc dažas darba situācijas tev padodas kā no rokas, bet citas izraisa bezgalīgu nogurumu.Cilvēkjaudas podkāsta jaunākajā epizodē pārdošanas un komandas prasmju trenere Elīna Pelčere parāda Patrika Lencioni praktisko "6 darba ģēniju" modeli, kas palīdzēs tev ieraudzīt, vai esi Izzinātājs ar detektīva instinktiem, Inovators, kas darbojas teju kā ChatGPT, Analizētājs ar neapstrīdamu "čuju, ņuhu un poņu", kaislīgs Iedvesmotājs, neaizstājams Atbalstītājs vai neapturams Darītājs.Elīna, kas ir uzņēmuma Training Lab vadītāja, parāda:- kāpēc tik daudzi cilvēki velk smagu darba jūgu savā kompetences, bet ne ģenialitātes zonā. Kā to mainīt,- kāpēc sapulces bieži cieš neveiksmi un cilvēki nejūtas saprasti, no kā cieš viņu spējas strādāt veiksmīgi. Ko te iespējams uzlabot,- un kā šīs zināšanas par sevi un komandas biedriem var radikāli uzlabot darba vidi, palielināt produktivitāti un, jā, arī pelnīt vairāk.Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 218. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:52 Darba 6 ģenialitātes - metode, kas palīdz gan darbiniekiem, gan uzņēmējiem un vadītājiem vienam otru labāk uztvert un saprast8:47 Kad pa mazam pilienam neapmierinātība ar laiku pieaug bīstamā apmērā11:26 Izzinātājs – kā darbojas un kādu vērtīgu pienesumu uzņēmumam sniedz šīs ģenialitātes cilvēks17:11 “Inovatori ir kā tāds iekšējais ChatGPT – tikai pasaki, kāda problēma ir neatrisināma, un viņi vienkārši sāk ģenerēt risinājumus.”19:56 Kļūda, kāda bieži vien tiek pieļauta, organizējot sapulces21:23 Analizētāji kā “čujs, ņuhs un poņa”, bez kuriem biznesa attīstība un izvērtēšana nebūs efektīva.26:42 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv27:38 Iedvesmotāji – tie, kas apkārtējos spēj mobilizēt un iedegt uguni katrā cilvēkā visdažādākajiem projektiem30:42 Piemēri, kādēļ ir tik svarīgi saprast katra komandas spēlētāja ģenialitāti, kompetences un frustrācijas36:44 Atbalstītājs, kurš nav vienkārši labs cilvēks, bet gan nenovērtējams uzņēmuma resurss47:27 Kas notiek, ja ilgstoši nākas strādāt KOMPETENČU jomā, nevis savas ģenialitātes zonā54:28 Darītāji – dara, kamēr ir rezultāts. Kas motivē šīs ģenialitātes cilvēkus59:56 Cik praktiska ir šī metode, ko iegūst komanda un tās vadītājs1:02:18 Dažādās jomās mēs spējam darboties atšķirīgās ģenialitātēs1:07:08 Kā mainās cilvēka enerģija un gandarījums, ja darbojamies savā ģenialitātes, kompetenču vai frustrāciju zonā1:10:01 Laiks paiet, kamēr mēs pieciešam un paciešamies

Jaunākie pētījumi rāda, ka Latvija ar 62,6 punktiem no 100 Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā pērn ieņēma 19. vietu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Indekss tiek veidots no 31 rādītāja par sieviešu un vīriešu situāciju sešās dzīves jomās: darbs, nauda, zināšanas, laiks, vara, veselība. Kāda ir dzimumu līdztiesība Latvijas darba tirgū? Par to saruna studijā, kurā piedalās Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa, bet attālināti sazināmies ar Personāla vadības un atalgojuma jomas praktiķi un eksperti Kristiānu Bošu. Uzklausām arī darba devēju pārstāvjus – "Rimi Baltic" personāla direktoru Mečislavu Maculēviču un Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" Sabiedrisko attiecību daļas vadītāju Baibu Bartaševiču-Feldmani.

2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?

12. martā risināsies Tiesu izpildītāju diena, kad iedzīvotājiem visā Latvijā atkal būs pieejamas speciālistu bezmaksas konsultācijas. Šī gada aktualitāte - parāda piedziņas vēršana uz darba samaksu. Par to vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka un zvērināta tiesu izpildītāja Elīna Balasanjana.

Darba tiesības (sieviešu, bērnu, imigrantu). Algai jābūt cilvēka cienīgai, kas var nodrošināt materiālās, sociālās, kultūras un garīgās vajadzības. Arodbiedrību streiks ir derīgs līdzekls, lai ietekmētu un veicinātu kopīgo labumu.

Darba intervija var sagādāt ne mazums spriedzes un daudz cilvēku atzīst, ka tā nav bijusi iedrošinoša pieredze. Kā uzvesties darba intervijā, spēt pieteikt sevi un vienlaikus atstāt labu iespaidu, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga. "Darba intervija ir pirmā tikšanās darba ņēmējam ar darba devēju. Tas ir pirmais iespaids, ko nevar atkārtot," atzīst Eva Selga. Pirmā intervija ir iepazīšanās un svarīgi, lai būtu labvēlīga gaisotne no darba devēja puses, jo cilvēks, kas atnāk, ir izrādījis vēlmi. Lai viņš atvērtos un spētu par sevi pastāstīt, gaisotnei ir jābūt pozitīvai. CV ir tas, kā sevi pasniedzam, profesionālais apraksts par iepriekšējo pieredzi un izglītību, kā vēlamies pasniegt. Motivācijas vēstulē pasakām to, ko nevarēja iekļaut CV, kāpēc gribam konkrētā darba vietā būt, kāpēc esmu labāks par citiem. Strīdīgs ir jautājums, vai pievienot fotogrāfiju. Tas nav obligāti. Jana Strogonova min, ka cilvēki norāda, ka neraksta vecumu CV, lai uzaicinātu uz interviju. Cilvēki atzīst, ja viņi norādīs, ka ir 50+, tad pastāv iespēja, ka nemaz neaicinās uz interviju. "Vecuma diskriminācija, ko diemžēl izjūtam Latvijā, neskatoties uz to, mums cilvēku pietrūkst, speciālistu pietrūkst. Diskriminē divas grupas – cilvēkus 50+ un jauniešus, kas tikko pabeiguši vidusskolu, viņiem nav nekādu profesionālo iemaņu un īsti neviens darba devējs negrib ieguldīties, jo viņi ir sevis meklējumos, sava īstā darba meklējumos, viņi, iespējams, pēc pusgada, pēc kādiem mēnešiem mainīs darbu. Šīs ir divas grupas, ka Latvijā tiek diskriminētas, diemžēl," norāda Eva Selga. Ekspertes min, ka svarīgi ir arī motivācijas vēstulē parādīt, ka potenciālais darba ņēmējs ir izpētījis uzņēmumu un tā parāda ieinteresētību. Motivācijas vēstulē vēlams atsaukties uz organizācijas vērtībām caur savu stāstījumu. Parādīt, ka esmu iepazinies. Jo personīgāk uzrakstīs konkrētai organizācijai, tas var būt arī izšķirošs faktors, lai uzaicinātu uz pārrunām. Cilvēki atzīst, ka izjūt lielu stresu, ejot uz darba interviju. "Saprotu, ka bailes un pārdzīvojums, un uztraukums, ir. Pirms intervijas, tīri praktiski padomi. Noteikti ir svarīgi labi izgulēties. Es saprotu, ka priekšā grūta diena, bet vienalga izdarīt visu, lai būt labs miegs. Otra lieta, kas vēl var palīdzēt "sazemēties", ir silts, labi pagatavots ēdiens, piemēram, kāda putra vai gaļa. Bet ne pārāk daudz, lai nav tā, ka strādā vēders, bet nestrādā galva. Ķermenis, prāts un emocijas ir saistīti, izdarām visu, ko varam, ar ķermeni - paēdam, izguļamies," iesaka Jana Strogonova. "Pirms intervijas vai uzstāšanās man pašai palīdz "spēka pozas". Tās ir visas atvērtās pozas, piemēram, rokas salikt sānos, kājas - plati un pastāvēt tā divas minūtes. Varbūt uzgaidāmajā telpā pirms intervijas tā nedarīs, bet kaut vai aizej uz labierīcībām un divas minūtes pastāvi tādā pozā. Man tas palīdz. Vai arī  sēdēt tā, ka esi atvērts." Piezīmes uz darba interviju var droši ņemt līdz, kad esam uztraukušies, prāts skraida un nomierināties ir grūti. Jana Strogonova iesaka uzrakstīt visu, ko gribētu par sevi pateikt. "Varbūt tajā papīrā nemaz neieskaties, bet kā jau zinām, špikeri rakstot, vislabāk iemācamies," norāda Jana Strogonova. Tāpat vēlams padomāt par to, kas ir stiprās puses, ko es labi daru, varbūt pašam liekas nieks, bet tieši tas, iespējams, ir vajadzīgs. Otrs – uzrakstīt, sagatavot jautājumus, ko pajautāt intervētājiem. Tāpat ekspertes iesaka būt pašiem un netēlot. Ja pajautā kaut ko un gribas pateikt tikai "jā", vajadzētu saņemties pateikt vairāk, kaut vienu teikumu.

Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. "Izdegšana ir process," norāda Marija Ābeltiņa. "Hronisks stress ir izdegšanas pamatā," atzīst Ivars Vanadziņš un piebilst,izdegšanā ir arī ļoti sarežģīta lieta. "Troksnis vai ķīmija mūs ietekmē visus vienādi. Skaļumā būs sabojātas ausis. Savukārt stress - vienam tas ir un otram tas nav. Katram noteikti ir bijuši darba kolektīvi, ģimenes vai kaut kādi draugi, kur ir vienāda situācija un cilvēki reaģē... Vienam tas ir - par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā. Un ir pilnīgi vienāda situācija. Trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, stresa gadījumā - viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spēja, vai tā kompetence, vai treniņš, vai vai dzīves pieredze, otram viņa nav," analizē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa kādā intervijā ir teikusi, ka problēma ir tajā, ka izdegšana nenotiek tā pēkšņi, vienā dienā. Vai tas nozīmē, ka paši nemaz nespējam fiksēt, kad sākas izdegšana? "Domāju, ka tas ir arī atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi. Vai mēs vispār esam pieraduši, ka jaunieši saka - "iečekoties sevī", ieklausīties sevī. Un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau "jumts deg un ir nobraucis", bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums. Ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina," pieredzē dalās Marija Ābeltiņa. "Es pēc kaut kādas inerces vēl varu kustēties. Protams, ka izdegšanas pazīmes, ja mēs paskatāmies trīs tos klasiskos veidus, ka spēki izsīkst, ka mēs paliekam tādi īgņas, mums nepatīk tas, ko mēs darām, ar ko mēs esam kopā, un mums tā produktivitāte samazinās, tad tas nenotiek vienā dienā, ka mēs esam tādi totālākie grinči vai mēs esam soli super izsīkuši, ka nevaram piecelties no gultas, vai mēs vienkārši pieļaujam kļūdu pēc kļūdas, tā jau nenotiek." Ivars Vanadziņš norāda, ka oficiālie dati liecina, ka izdegšanas sindroms pieaug, lai arī to nav viegli diagnosticēt. "Dati nav iepriecinoši un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs. Un lai tā nebūtu, droši vien ir gan šādi raidījumi, gan citādi raidījumi, gan mācības, gan viskautkas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēja līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā. Jo mums tā stigma ir, ja es salauzu kāju, to es saprotu, ka tā ir problēma, nevar nākt uz darbu, bet tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties tur vēl kaut kāds, kas tā tagad ir par simulešanu. Rokas, kājas kustās, nāc!" komentē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa atklāj, ka kādās mācībās viņai vaicāts, vai tiešām darbā būtu jājūtas labi. "Es aizdomājos, ka mēs pirmām kārtām paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem, ka tev jābūt pārstrādātam, jābūt ar pārgrieztām acīm, tādam kā izsīkušam, tad tu esi pierādījis, ka tu strādā. Kas ir pilnīgi, man liekas, kaut kas ačgārns. Un arī tas, ko mēs arī paši no sevis varbūt sagaidām," vērtē Marijā Ābeltiņa. "Pārstrādāšanās ir viens no veidiem, kas ved līdz izdegšanai. Un mēs kļūstam neefektīvi dienas beigās, mēs pieļaujam vairāk kļūdas, un mēs patiešām nevaram arī realizēt to savu potenciālu. Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt. Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums - kas notiek gadiem? Jo tas, ko ar ko es saskaros... Bija finanšu krīze 2008. gadā, cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana, un cik ir pagājuši gadi, viņi aizvien aizvieto. Un tad viņi nomet to atlūgumu un saka - es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kaut kāds īstermiņa variants, sen jau ir atnākušos citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu." "Kāds teiks: hei, man sākās tās trakās galvassāpes, es aizeju pie ārsta, visu pārbaudu, nav nekas tāds. Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir veids, kā ķermenis reaģē," par pārslodzi, kas rada izdegšana bilst Marija Ābeltiņa. "Ja ilgstošais hroniskais disbalanss ir, tas novedīs pie psihosomatiskas izpausmes. Pievienojas arī ķermeniskā izpausme, vienam tās būs galvassāpes, vienam sāpēs vēders biežāk, vienam vēl kaut kas. Svarīgi atcerēties, ka hronisks stress ir bioķīmija un to mēs nespējam kontrolēt. Sandra paliks mierīga, Ivars paliks nervozs un abiem mums būs augstāks kortizola līmenis, viņš katram izpaudīsies savādāk, bet abiem mums bojās veselību ilgtermiņā," norāda Ivars Vanadziņš. Vai iespējamā izdegšanā ir atkarīga arī no personības tipa? "Kā man gribētos teikt, ka tas nav no iedzimtības atkarīgs. Bet ir. Es to saucu par tādu ģenētisko loteriju, jo tu nekad nezini, ar ko tu piedzimsi, kāds tev būs tas sākotnējais "kāršu komplekts"," atzīst Marija Ābeltiņa. "Ir cilvēki, kas piedzimst ar tā saucamo augstāku neirotisma līmeni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manas spējas, piemēram, regulēt emocijas... man ir vairāk pie tā jāpiestrādā. Vai man ir realitātē lielāka nosliece satraukties, es esmu vairāk jūtīgs cilvēks, es visu uztveršu nopietnāk, un man būs lielāka nosliece uz negatīvām emocijām, kā arī nomāktību, augstāks stresa līmenis. Un līdz ar to, ja man ir šāda iedzimtība, tas nozīmē, ka man vairāk būs jāpiestrādā pie tā, lai sevi balansētu. Un kādam būs, protams, zelta ģenētiskā karts - ļoti viss stabili, ļoti sabalansēts, augsta stresa noturība. Tie būs cilvēki, kuri teiks - kolēģi, kur te ir problēma?" Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem Termins "izdegšana"  kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados,  kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta ar darbu. Kādas tolaik bija terapijas metodes šī sindroma ārstēšanai un cik senā vēsturē var runāt par „izdegšanu” darbavietās, vaicājām Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājam, profesoram Mārim Taubem.  Vispirms Māris Taube raksturo pašu traucējumu, uzsverot, ka no vienas puses nav tik viegli pateikt, vai cilvēkam ir izdegšanas sindroms, bet, no otras puses, ir visai skaidri iemesli – enerģijas izsīkuma vai izsīkuma sajūta,  palielināta garīgā attālināšanās no darba,  negatīvisma vai cinisma sajūta saistībā ar darbu. Un ja darba vide tiek mainīta, šie simptomi pazūd. Daži psihologi uzskata, ka pirmās ziņas par izdegšanas sindromu jau varam rast Bībelē Vecajā Derībā, kur aprakstīts, kā pravietis Elija pēc  dažādu brīnumu veikšanas ir bijis izmisis un iekritis dziļā miegā. Patiesību sakot, tas  gan vairāk izklausās pēc pārguruma, ne izdegšanas sindroma. Tāpat speciālisti atsaucas uz  Šekspīra  darba „Kaislīgais svētceļnieks” rindām: „Un  mīlestībā dega viņa, kā salmi ar uguns liesmu.” Tiek uzskatīts, ka šeit pirmo reizi ir aprakstīta sajūta, kas liecina par enerģijas izsīkuma procesu, tiesa gan, ne darbā, bet mīlestībā. Vēl atsauces uz  izdegšanas sindromu  literatūrā  var atrast Tomasa Manna romānā „Budenbroki”, kur aprakstīts, kā konsula dēls  Tomass Budenbroks  jūtas izsmelts, ir vīlies un zaudējis interesi par notiekošo, darbojoties tēva firmā un pildot senatora pienākumus.  Tā  savā pētījumā par izdegšanas sindromu sociālās un kultūras vēstures aspektā raksta Nīderlandes klīniskais psihologs un psiholoģijas profesors Viljams Šaufelī. Profesoram Taubem vaicājam par 19. gadsimtu, kad pasauli skara industriālā revolūcija un  ļaudis masveidā sāka strādāt fabrikās. Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties hidrobioloģe Marta Dieviņa. Viņa stāsta par Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas grāmatu “Ūdenstornis”. Grāmatā pētniece saredz iespēju ikkatras paaudzes cilvēkam ieraudzīt sevi dzīves meklējumos.

Valsts pārvaldē strādājošajiem ir pēdējais laiks pāriet uz darbu klātienē. Tā stingri ir norādījis Valsts prezidents. Vai tiešām, strādājot attālināti, zūd padarītā darba apjoms un kvalitāte? Par attālināta darba plusiem un mīnusiem spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Latvijas Personālvadības asociācijas pārstāve Gundega Dambe un darba un organizāciju psiholoģe Veronika Skorodihina. "Nekas nav melnbalts un vienkāršs, attālinātais darbs ir uz palikšanu," pārliecināts Ivars Vanadziņš. "Droši vien vairāk jautājums ir par to, ko kurš īsti vēlas un kā to sasniegt un panākt, un kā atrast optimumu. Pētījuma rezultāti un Latvijas darbinieku sajūta rāda, ka tas ir atbalstīts. Arī attālināto darbu var organizēt dažādi, var atstāt pašplūsmā un haosā, tad, protams, viss ir slikti. To var darīt jēgpilni un tad vairums ir priecīgi, jo visi priecīgi nebūs nekad."  Atsaucoties uz pētījumu, Vanadziņš norāda, ka cilvēki sāk vērtēt pozitīvāk balansu, trešā daļa norāda, ka ir spējuši atrast kompromisu starp darbu mājās un klātienē. Gundega Dambe arī norāda, ka vairumā gadījumu cilvēki vēlas hibrīdrežīmā strādāt, kas ir normāli. Viņa atzīst, ka attālinātā darba piekritēja, bet uzskata, ka Valsts kancelejas vadītāja lēmums par valsts pārvaldes darbu klātienē ir pareizs. Tomēr viņa norāda par blaknēm. "Attālinātajam darbam ir daudz blaknes. Pēdējos gados konferencēs runā par divām būtiskām lietām, ko gribu arī uz publisko sektoru attiecināt, jo ir atšķirīga motivācija un pašdisciplīna publiskajā sektorā un tiem, kas strādā paši un paši sev nopelna naudu, turpina Gundega Dambe. "Viena blakne ir pašdisciplīna, kurai ir jābūt, pašmotivācija un efektivitāte. Šos vārdus neviens nav atcēlis. Ja jūt kancelejas vadītājs, ka viņam "neiet ar viņa kuģi, viņš nestūrē pareizā virzienā", jāmēģina drusciņ disciplinēt un tad atgriezties pie tiem modeļiem, kas var." Vēl viņa min, ka ir tāds fenomens, ko dēvē "klusais aizgājējs", tas ir darbinieks, kurš ir zaudējis piesaisti, viņš izdara darbu minimālā līmenī un principā ir neefektīvs. Bet viņš neiet prom, jo viņam ir ērti. Viņš ir izdarījis neiesaistoties. Klausies arī raidījumu Krustpunktā, kur sprieda par klātienes un attālinātā darba efektivitāti.  

Darba un kapitālisma attiecības, uzsverot, ka galvenais ir cilvēks un viņa darbs, kam jāveido mijiedarbība ar kapitālu. Kapitāls nevar ekspluatēt cilvēku, jāveido kapitāla sistēma, kas kalpo kopējam labumam.

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sacītais, ka valsts pārvaldei ir pēdējais laiks atgriezties darbā klātienē ir izraisījis plašu diskusiju. Bet droši vien jāatzīst, ka darba organizācijas forma ir tikai viena daļa stāstā par valsts pārvaldes darba efektivitāti kā tādu. Kā to celt? Cik liela nozīme ir klātienes vai neklātienes darbam, cik liela – tiešās un arī politiskās vadības spējai skaidri nodefinēt darba uzdevumus. Par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Analizē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā Andris Grafs, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs.    

Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā vēja parki ietekmē dzīvo dabu un cilvēku. Pētījumu šajā jomā kļūst arvien vairāk, tam klāt nāk asās diskusijas par vēja parku izbūvi iekšzemes teritorijās. Kas atklāts un izpētīts par putnu un sikspārņu migrāciju? Vai vēja parki jūrā ietekmē jūras dzīvniekus un kā ir ar pašu cilvēku? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Uzņēmumiem, kuri joprojām darba drošības jomā strādā pēc principa – gan jau paveiksies, klāsies arvien grūtāk. Sabiedrība vairs nav gatava pievērt acis uz nepilnībām darba vidē un Valsts darba inspekcija pievērš lielāku uzmanību šādiem uzņēmumiem. Par darba drošības uzlabojumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadītāja Sandra Zariņa un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne. Nelaimes gadījumu ziņā darba vietā 2024. gads ir bijis labāks nekā 2023. gads. Lai arī pilnībā dati vēl nav apkopoti, situācija uzlabojas. "Viss orientēts uz to, lai nelaimes gadījumu būtu mazāk," norāda Sandra Zariņa. Nozares, kurās notiek visvairāk nelaimes gadījumu, paliek nemainīgas, tā ir apstrāde (metālpastrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana), tirdzniecība, transports, būvniecība, mežizstrādē. Tām attiecīgi Valsts darba inspekcija pievērš īpašu uzmanību.

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sacītais, ka valsts pārvaldei ir pēdējais laiks atgriezties darbā klātienē ir izraisījis plašu diskusiju. Bet droši vien jāatzīst, ka darba organizācijas forma ir tikai viena daļa stāstā par valsts pārvaldes darba efektivitāti kā tādu. Kā to celt? Cik liela nozīme ir klātienes vai neklātienes darbam, cik liela – tiešās un arī politiskās vadības spējai skaidri nodefinēt darba uzdevumus. Par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Analizē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā Andris Grafs, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs.    

HR PODCAST: Jauniešu priekšstats par darba tirgu un realitāte – saruna ar Zani ČulkstēnuŠajā epizodē kopā ar Zani Čulkstēnu, ERDA īpašnieci un Latvijas Izglītības Akseleratora vadītāju, apspriežam, kā jaunieši redz darba tirgu un cik lielā mērā viņu priekšstats atbilst realitātei. Vai jauniešu ekspektācijas ir neracionālas, vai arī darba tirgus nespēj piedāvāt pievilcīgas iespējas? Vai skolēniem vajadzētu pielāgoties darba tirgus pieprasījumam, vai tomēr uzņēmumiem jāmaina savs piedāvājums jaunajai paaudzei?Epizodē diskutējam par:

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Darba jēga un mērķis ir pasaules pērveide un uzlabošana. Slinkums ir pretrunā krristieša dzīvesstāstam, bet darbs ir tas, kas atklāj kristieša aicinājumu un cieņu, būt par Kristus rokām pasaulē, kas rada un dara labu.

Baznīcas sociālās mācības darba teoloģiskie un bibliskie aspekti. Mācības no radīšanas un Jēsus dzīves piemēra.

Raidījumā Pievienotā vērtība analizējam, kurp dodas Eiropas ekonomika un arī par vecuma diskrimināciju darba tirgū. Veidojas paradokss - visās valstīs trūkst darba roku, bet tajā pašā laikā cītīgi noraidām būtisku darba meklētāju daļu. No visiem darba meklētājiem 40 % ir vairāk nekā 50 gadu. Un tieši par diskrimināciju vecuma dēļ darba meklejumos dzirdam bieži. Darba meklētāji sūdzas: no vienas puses darbinieku trūkstot, nav kas strādā, no otras - vecāki cilvēki netiekot pat izskatīti kā potenciālie kandidāti. To apstiprina arī personāla atlases kompānijas "Alma Career Latvia" aptaujas dati.  Aivis Brodiņš, “Alma Career Latvia” vadītājs, Sabiedrības integrācijas fonda rīkotajā vebinārā par izvairīšanos no diskriminācijas skaidroja, ka par diskrimināciju vecuma dēļ sūdzas ne tikai vecāki darbinieki, bet arī jaunieši un jaunie darbinieki. Bet kādēļ tā? Nozares pārstāvji saka: protams, reizēm ir klaja un atklāta diskriminācija, bet bieži vien tā ir neapzināta rīcība. Sākot jau ar to, kā rakstam darba piedāvājumu. Un tad - kur ievietojam darba sludinājumu? Sociālajos tīklos varam atdot darba sludinājumu algoritmu varā, un tie mūsu aicinājumu var rādīt tikai kādai konkrētai vecuma grupai. Un arī atlases procesā - ko izvēlamies virzīt tālāk, ko jautājam intervijās un kā izturamies pret dažādiem kandidātiem? Kādas iespējas piedāvājam? Un kā pieņemam lēmumu, kuru tad aicināt pievienoties kolektīvam?

Dzīve reizēm nav vienkārša – mēs piedzīvojam dažādus psihoemocionālos stāvokļus un dažreiz ir nepieciešams atbalsts un izpratne arī darba vidē. Par to, kā pamanīt un palīdzēt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Raidījuma viešņu pieredze liecina, ka tas, kas notiek darba intervijā, ir brīnišķīgs atspoguļojums tam, kas vēlāk notiek uzņēmumā.  "Ja jau darba intervijā darba devējs runā vairāk nekā tu, tas ir rādītājs, ka tieši tāpat būs arī vēlāk. Ja tevi sāk pamācīt jau darba intervijā, prasa piemērus un kritizē iepriekšējo uzņēmumu, tu vari būt simtprocentīgi drošs, ka šāda pati kritika būs arī vēlāk par kādiem citiem tematiem," norāda Eva Selga. "Protams, var gadīties, ka intervija ir ar personālā vadītāju, bet vēlāk strādā citā kolektīvā un ir atšķirības, bet kopumā ņemot, darba intervija ir brīnišķīgs spogulis un mini modelis tam, kas notiks darba vidē vēlāk." Ja izdegšana ir apstiprināta kā diagnoze, jārēķinās, ka veseļošanās var paņemt pat pusgadu, atkarībā no smaguma pakāpes. "Pozitīvā lieta ar izdegšanu ir tā, ka no var atkopties, bet negatīvā - lai atkoptos ir vajadzīgs miers, laiks un atbilstoši apstākļi. Diemžēl problēma ir tāda, ka cilvēkam, kuram ir nepieciešami ienākumi... Labi, var paņemt slimības lapu un kaut kādu brīdi, bet arī tas ir ierobežots," norāda Agnese Orupe. "Tā kā izdegšana pati par sevi pēc definīcijas grāmatā ir neveiksmīgi pārvaldīts profesionālais stress, man gribas to vārdu profesionālais svītrot, jo stress var nākt no jebkurienes, tad tāda nestrādāšana vai finansiālā apdraudētība arī papildinās un radīs stresu." Viņa atzīst, ka cilvēka satraukums par to, kur es likšos, ja mani atbrīvos, ir tieši pretējs tam, kas ir vajadzīgs, lai no izdegšanas atbrīvotos, tā ir atpūta un atslābums. Ja diagnoze ir uzstādīta, ir jāņem slimības lapa un jācenšas atpūsties labākajā veidā, kāds ir iespējams. Kad domāšana ir kaut nedaudz atbrīvojusies, varbūt ir iespēja meklēt veidu, kā atgriezties darbā pakāpeniski vai citā pozīcijā.  Speciāliste arī atzīst, ka šis ir ļoti teorētisks ieteikums, skatoties no malas.    

Kā pateikt paldies darba vidē – gan darbiniekam, gan šefam?  Kā nosvinēt individuālus un kopīgus panākumus, sniedzot arī saturīgu atgriezenisko saiti un uzmundrinot vienam otru? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Ziemassvētki ir vairāk ģimenes svētki, bet šis ir arī laiks, kad uzņēmumā pateikt paldies darbiniekiem par paveikto.  "Tradīcijas katrā uzņēmumā ir atšķirīgas, bet jāņem vērā, kā cilvēki tajās jūtas. (..) Uzspiest svētkus tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, nebūtu prātīgi," norāda Eva Selga. Agnese Orupe vērtē, ka arī lielākā daļa cilvēku gaida, lai arī uzņēmumā būtu kāds pasākums Ziemassvētku laikā, vēlme svinēt. Cilvēkiem ir atšķirīgas vajadzības pēc svinībām un svētkiem. "Pat ja mēs katram darbiniekam uzdāvināsim "Ferrari", būs kāds kurš teiks, kāpēc tik dārgu, tik dārgs benzīns būs, kur es tagad to turēšu un man to nozags. Mēs kā cilvēki vienmēr protam atrast kādu vainu ikvienā lietā. Bet ne jau dāvanas rada svētkus. Svētku sajūta nāk no mums pašiem," atzīst Agnese Orupe.

Studijā Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šī saruna noderēs, ja tev nav sveša sajūta, kad darbā, rados vai mācību vietā tevi apceļ, ar tevi nerēķinās vai noniecina slēptā vai atklātā veidā. Varbūt tu saskaries ar situāciju, kad vadītājs vai kolēģi, runājot ar vai par tevi, paceļ balsi, lieto nepatīkamus apzīmējumus vai attieksmi, ignorē tavas idejas vai vajadzības. Varbūt tu redzi, ka tā rīkojas ar kādu citu kolēģi vai tev svarīgu cilvēku? Ko darīt, ja tā notiek. Kā novilkt robežas. Kā pasargāt sevi un citus, kas iesaistīti šajā situācijā. Līga Bērziņa no uzvediba.lv izglīto kolektīvus emocionālās vardarbības jautājumos – darba vietā un mācību iestādēs. Līga ne tikai trenē cilvēkus, kā atpazīt, ko darīt un kā sevi un citus pasargāt no emocionālās vardarbības, bet arī ir radījusi ļoti iedarbīgas spēles, ar kuru palīdzību gan lieli, gan mazi iemācās, kā nepieļaut pret sevi un citiem vērstu bīstamu rīcību.Es ļoti ceru uz tavu palīdzību, lai Līgas Bērziņas stāstītais par varmācīgu uzvedību aizsniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un kolektīvu. Līga palīdz ieraudzīt, kādu uzvedību mums nav izdevīgi pieļaut ne savā, ne citu rīcībā gan tad, kad uzvedamies kā varmāka, gan esot upura lomā, gan arī tad, kad esam šādas uzvedības liecinieki. Saku tev paldies, ja šo sarunu iesaki noskatīties citiem cilvēkiem!Līgas ieteiktos materiālus un grāmatas atradīsi sarunas lapā.PAR ŠO EPIZODI ĪPAŠS PALDIES dalībniekiem programmā „Jaudīga Partnerība“. To Laura un Mišels radīja, lai cilvēkiem ir vēl foršākas attiecības un ar partneri izdodas būt spēcīgākai komandai, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja tas tev ir aktuāli, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:02 Privilēģija palīdzēt4:44 Kas ir un kas nav vardarbība darba vietā, kā to identificēt10:37 Cik svarīgi ir mācēt pateikt NĒ, un kā to iemācīt bērniem12:45 Kas jāzina par favorītismu uzņēmumā18:27 Kā izpaužas lēmuma gatavība un kāpēc to bieži interpretē nepareizi25:26 Sociālās izolācijas bīstamība29:41 Ko darīt, ja vecāki vai vecvecāki kādu no bērniem uzskata par īpašāku un mīļāku35:01 ”Darba vietā notiek tās lietas, ko pieļauj viss kolektīvs”41:09 Kādas ir personības robežas, kā tās noteikt un kā nosargāt47:25 Karpmana trijstūris un tā likumi, kā tie izpaužas darba dzīvē52:06 Cik spēcīga sajūta ir vainas apziņa, un kā ar to manipulē56:15 Kā iemācīties sarežģītās situācijās paļauties uz sevi1:02:04 Kur var uzzināt, kā ir jāuzvedas darba kolektīvā, lai nekļūtu par kāda upuri vai pats nesastrādātu muļķības negribot1:06:39 Psiholoģiskie kontrakti darba vidē, kā tos ieviest1:10:45 Kā izskatās autoritātes graušana jeb vertikālā vardarbība1:16:31 “Ja Tu jūties vientuļš, apstājies un aprunājies ar sevi”1:17:46 Nerakstītie likumi vardarbīgos darba kolektīvos, kad nākas staigāt kā pa mīnu lauku1:27:33 Ko tu varī darīt lietas labā kā darbinieks, kā vadītājs un kā pāridarītājs1:31:07 Jaunā spēle “Neatliec sapņus, dzīvi, darbus” – kam tā ir adresēta un kam tā visvairāk noderēs

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.  Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru  centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka  Latvijā  padomju gados.  «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.».  Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi   fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās  krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes  Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.”  Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.

Arodbiedrības: Darba likumā plānotas vairākas pozitīvas izmaiņasdarba ņēmēju aizsardzībā. Eksporta palielināšana, birokrātijas mazināšana un lielāka konkurence – šie ir tikai daži no soļiem, lai pārtikas cenas veikalos kļūtu pieejamākas. Reportāža: Kādā stāvoklī ir Brīvības piemineklis, un kas slēpjas tā iekšienē.

Ko īsti nozīmē labbūtība darba vidē, kas to veido? Kā nodrošināt to, lai saglabājas līdzsvars starp darba un privāto dzīvi un lai neviena no jomām netiek atstāta novārtā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jana Strogonova iepazīstina ar pētījumu, kas tiek veikts jau piekto gadu par cilvēku sajūtām darba vidē. "Cilvēki darba vietā jūtas patstāvīgi. Tā ir laba ziņa, cilvēki var plānot savus darbus, realizēt uzdevumus, vadītājs uzticas," norāda Jana Strogonova. "Darbinieki arī atzīst, ka jūtas gana novērtēti, bet šī sajūta krītas, un tas nav jautājums par atalgojumu, bet cilvēki norāda, ka vēlas saņemt vienkāršu paldies no kolēģiem, no vadītājiem, grib būt pamanīti, ka darbs ir jēgpilns, novērtēts. Grib saņemt atgriezenisko saiti un atbalstu. Bet šī sajūta krītas." Runājot par sliktajām sajūtām, cilvēki atzīst, ka jūtas stresā, kā arī izsmelti. Tas nemainās visus piecus gadus, kopš tiek veikts pētījums. Pieaug arī netaisnības sajūta kopš 2022. gada. Tas arī saistīts ar atalgojumu. "Ja krītas informētībā, pieaug arī netaisnības sajūta," analizē Jana Strogonova. "Pārsteidz, ka darba vietā arvien mazāk cilvēku jūtas laimīgi. Skumji, ka šī sajūta nav darba vietā. Cilvēki arī nesagaida, ka darba vietā var justies priecīgi. Tā, liekas ir negatīva tendence," vērtē Jana Strogonova. Cilvēki vēlas draudzīgus kolēģus, iespēju strādāt attālināti un redzēt sava darba jēgu. Eva Selga atzīst, ka uzņēmumā vadītājs nosaka daudz, iedod vadlīnijas par to, kā savstarpēji komunicēsim, kā sniegsim informāciju, kā svinēsim uzvaras un sasniegumus.  "Ja emocionālā vide ir depresīva, nestabila, saspringta, protams, nav ne prieka, ne rezultātu, ne varam runāt par foršu kopā būšanu," vērtē Eva Selga. Bet viņa arī norāda, ka ne viss ir atkarīgs no vadītāja. "Labbūtības momenti ir no abām pusēm, ko es ieguldu un ko dod darba devējs. Nevar darba devējs tikai dot un dot, bet es nākšu nīgrs un viss man būs slikti. No tā nekas nemainīsies. Abām pusēm jāspēlē kopā," vērtē Eva Selga. "Arī runājot par fizisko labbūtību. Kā es rūpējos par veselību, kā uztveru lietas. Var būt vislabākais galds, bet ja man kaut kas sāp un es neārstējos, galds neglābs. Arī cilvēkiem pašiem ir jādomā, ko viņi dara, lai justos labāk. Veselības apdrošināšanu darba devējs var nopirkt, cik mēs to izmantojam, vai mēs vingroja, vai kustamies? Neviens darba devējs mums rokas, kājas neizvingrinās. Tas jādara pašiem." Agnese Orupe min, ka daudz nav piemēroti darbam atvērtā birojā. Tas var izvērsties par problēmu. Viņai piekrīt arī Eva Selga un mudina kā risinājumu piedāvāt - ļaut strādāt no mājām.     

Nodokļu reforma pēc vairāk nekā divu gadu pūliņiem darba grupās ir pieņēmusi noteiktu apveidu valdībā. Līdz pēdējam ir bijušas smagas diskusijas ar sociālajiem partneriem, bet tagad redzam jau noteiktus procentus, kā mainīsies darbaspēka nodokļi un arī citi nodokļi, kam būs jākompensē tas, ko neiekasēs darbaspēka nodokļos. Vērtējam panākto rezultātu. Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas darba devēju konfederācijas vadītāju Kasparu Gorkšu.   

Diennaktī ir tikai 24 stundas un nedēļā - septiņas dienas. Bet cik gan bieži nākas dzirdēt, ka, lai paspētu paveikt visu iecerēto darbā vai mājas dzīvē, prasītos papildu dienas un papildu stundas… Vai strādājam par daudz? Kas ir veselīgais līdzsvars starp darba un privāto dzīvi - par to Latvijā tapis kāds interesants pētījums. Ar pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Kristiāna Lapiņa. Par to, ka laiks, ko pavadām darbā, un tas, cik daudz strādājam, ir jāsabalansē ar atpūtu un savu dzīvi ārpus darba gaitām, tiek runāts daudz un ik pa laikam. Par to ir arī uzrakstītas dažādas grāmatas. Bet arvien ir cilvēki, kuri darbā pavada ļoti lielu savas ikdienas dzīves daļu un nespēj brīvdienās darbu neņemt mājās un atvaļinājumu nereti arī izmanto, lai paspētu padarīt nepadarīto. Kāpēc tā un kā Latvijā ļaudis ievēro līdzsvaru darba un privātajā dzīvē? "No manas puses divi aktuālākie uzdevumi ir: viens ir atrast un varbūt izstrādāt padomus darba devējiem, kuri varētu palīdzēt to līdzsvaru vairāk darbiniekiem iegūt; otrs - paskatīties varbūt kaut kādas prakses vai darbības, ko paši darbinieki jau dara, kuriem varbūt tas līdzsvars ir labāks nekā citiem, un tad uz tā pamata sagatavot arī kaut kādus individualizētus ieteikumus vai individuālus ieteikumus, ko katrs varētu varētu praktizēt," atzīst Linda Matisāne. "Tas, ko mēs redzējām no pirmajiem aptauju datiem jau iepriekš, ka bieži vien nav vajadzīgs kaut kas ļoti kosmisks, bet bieži vien pietiek pareizā brīdī kaut ko pareizi pateikt tam darba devējam, lai līdzsvars uzlabotos un tā cilvēka pašsajūta uzlabotos. Nevajag kaut ko ļoti smalku pirkt un investēt nenormāli daudz, bet bieži vien ir runa tiešām par tādiem praktiskiem padomiem, ieteikumiem, attieksmi galu galā. Un tas ir ļoti daudz," norāda Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, atsaucoties uz citu pētījumu, līdzsvara trūkumu starp privāto un darba dzīvi ietekmē ne tikai tas, cik daudz tu strādā, bet tas, kas notiek tavā darba vidē. Piemēram, ja darbinieki sūdzas vai saka, ka viņiem ir emocionālā vardarbība darba vidē, vai viņiem ir konflikti ar saviem kolēģiem, konflikti darbinieku grupu starpā, konflikti ar klientiem, tas viss pasliktina šo privātās un darba dzīves līdzsvaru. Un tas nozīmē, ka, pat ja tu fiziski nestrādā, tas, kas darās tavā galvā, tu turpini domāt, tas būtiski pasliktina šo sajūtu.  Ivars Vanadziņš atzīst, ka vairāk uztrauc tas, kas notiek tālāk, jo tam ir kādas īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa ietekmes uz veselību, tai skaitā darbaspējām, par visu pārējo nemaz nerunājot.  "Noteikti darba devējs var palīdzēt savam darbiniekam justies labāk un to līdzsvaru atrast. Bet jāpatur prātā ir arī tas, ka darbs nozīmē ļoti daudz cilvēkiem un tas noteikti būs saistīts arī ar personību un ar pasaules redzējumu. Ja darbs tiek uztverts kā dzīves galvenais saturs vai satura devējs, tādā gadījumā ar to būs saistītas ļoti daudzas lietas, piemēram, pašvērtējums, vai arī dzīves kvalitātes izjūta. Tā arī tiks saistīta ar darbu," analizē Kristiāna Lapiņa. "Tās pārējās jomas, kas arī ir ļoti būtiskas, ko arī pētījumi pierāda, ka tiešām ir jāspēj atpūsties tādā saturīgā, pilnvērtīgā veidā, ir jāspēj veidot attiecības arī ar citiem cilvēkiem ārpus darba. Ja tas nenotiek un darbs ir pats galvenais, tādā gadījumā, protams, varam no tā visa secināt, ka, jā, tieši darba devējs citreiz būs tieši tas cilvēks, kuram būs jāuzņemas tā lielākā slodze - aizvest mazliet tālāk to darbinieku no paša darba, mēģināt pārvērtēt darba saturu un arī galu galā paskatieties uz to, ko tieši darbs man nozīmē, kas tad tas ir manā dzīvē." "Kādreiz var būt arī tā, ja mēs izvēlamies privāto dzīvi kā dzīves daļu, kur notiek reizēm ne visai labas lietas, tur arī mēdz būt konflikti, tur ir ļoti daudzas personiskas, lielākas un mazākas, gan traģēdijas, gan dažādi notikumi. Šī dzīve ir ļoti piesātināta. Var gadīties arī tā, ka neizdodas tikt galā ar to, kas tur notiek, un tad cilvēks burtiskā nozīmē bēg. Un viņš bēg darbā, viņš kļūst par darbaholiķi: viņš ierodas pirmais, viņš ir pulksten pusseptiņos darbā un pulksten pusdivpadsmitos viņš iet prom, un tas ir tā iemesla dēļ, ka viņam ir ļoti grūti atrisināt šo privātās dzīves dažādo problēmu daudzumu, ja un ar to tikt galā," atzīst Kristiāna Lapiņa.   Pārlieku liela darba slodze iespaido sirds veselību Zinām, ka, lai cik ļoti mēs censtos strādāt bez stresa, atpūsties veselīgiun sabalansēt darbu ar atpūtu, bieži vien ikdienā tās tas nenotiek. Nedzīvojam ideālā pasaulē un zinām, ka arī mūsu ķermenis var īslaicīgi pielāgoties saspringtākiem darba un dzīves cēlieniem, betjāuztraucas ir tad, kad garās darba dienas kļūst par normu, nevis izņēmumu. Ja pats cilvēks tam nepievērš uzmanību, tad vienā brīdī sirds var pagurt no šāda režīma. Kas notiek ar sirdi, pie pārlieku lielas darba slodzes, skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis. Lai parūpētos par sirds veselību atbilde vienkārša, bet reizumis grūti realizējama – ik dienu jāatrod tas zelta vidusceļš, vai maza zelta taciņa, lai sabalansētā daudzumā un kvalitātē varam strādāt un atpūsties tā, lai pasaudzētu savu veselību.

Lai cilvēks varētu droši funkcionēt, izplatījumā neaizstājams un neiztrūkstošs ir astronauta skafandrs. Kā astronauta aprīkojums ir mainījies laika gaitā? Kādas funkcijas nodrošina šis kostīms un kāds varētu izskatīties kosmosa ceļotājs tālā nākotnē, kad dosies uz Marsu? Kosmosa misijas cita pēc citas dodas izpētīt pasauli ārpus mūsu planētas un gūt atbildes uz dažādiem fundamentāliem jautājumiem, bet, vai tas būtu teleskops vai visurgājējs, satelīts vai zonde - tās ir iekārtas. Vienīgais risks, kas saistās ar nebūšanām šādās misijās ir lieli materiāli zaudējumi. Cita lieta ir misijas, kurās kosmosa kuģis pārvieto cilvēku. Ne velti tiek meklēti visi iespējamie veidi, kā cilvēks varētu droši funkcionēt izplatījumā. Viens no šādiem risinājumiem, neaizstājams un neiztrūkstošs, ir astronauta skafandrs. Kā veidoti astronauta skafandri, kādas funkcijas tiem jāveic un kāpēc viena skafandra izmaksas var sasniegt vairākus simtus miljonu dolāru, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raits Misa. Ir divu veidu skafandri, vieni, ko izmanto lidojumos, otri – lai izietu atklātā kosmosā. Tās ir divas fundamentāli atšķirīgas lietas. Lidojumam domātiem skafandriem jānodrošina spiediena zuduma gadījumā gaisa pieejamība, lai varētu normāli elpot. Lidojumam domātos skafandrus izmanto paceļoties, nolaižoties vai kādos citos gadījumos, kad var rasties ekstremālas situācijas. Lielākoties katrs skafandrs ir pielāgots kosmosa kuģim, ar kuru izplatījumā dodas astronauti. Skafandram, lai izietu atklātā kosmosā, ir pavisam citas prasības un izaicinājumi. Tas ir kosmosa kuģis pats par sevi. To uzbūvēt ir sarežģīti un dārgi, tā bijusi lielākā problēma gan kosmisko lidojumu pirmsākumos, gan tas ir izaicinājums arī mūsdienās. Raidījuma viesi skaidro, ka NASA šobrīd jau vismaz piecus gadus būvē "Artemis" jaunos skafandrus. Līdz šim izmaksas varētu būt līdz 3,5 miljardiem ASV dolāru. Kad būs gatavi, katra skafandra izgatavošana maksās no 2250 miljoniem par vienu līdz pat 500 un vairāk miljoniem. Jārēķinās, ka tos vajadzēs vairākus desmitus. Baudām arī vasarai raksturīgo astronomisko parādību - sudrabainos mākoņus Sudrabainie mākoņi - tas ir poētisks apzīmējums mākoņiem, kas novērojami tikai noteiktā diennakts laikā un platuma grādos. Mākoņi ilgi raisījuši pētnieku interesi, arī Latvijā pēdējos gados mākoņi fiksēti, un šajā darbā ļoti palīdz amatieru iesaiste. Kā veidojas mākoņi, kam latviešu valodā piešķirts skaistais poētiskais apzīmējums “sudrabainie mākoņi”, bet citā valodā - “naktī spīdošie mākoņi”, un ko tie mums varētu pavēstīt par meteorītiem, par to stāsta Mārtiņš Gills no Latvijas Astronomijas biedrības. Sena tautas paruna vēstī, ka “katram mākonim ir zelta maliņa”, un, protams, pie šīs gudrības vērts pieturēties, bet varbūt tas mirdzums patiesībā ir sudrabains, nevis zeltains? Sudrabaino mākoņu pētniecības vēstures sākumi Latvijā saistīti ar pagājušā gadsimta 50.-60. gadiem, kad mākoņi fiksēti no novērojumu stacijas Siguldā. Pašlaik attēlu iegūšanas tehnoloģija, metodika un pēcapstrāde, protams, ir atšķirīga. Mārtiņš Gills raksturo, kā tehniski notiek sudrabaino mākoņu fiksēšana un kāds aprīkojums tam būtu nepieciešams.

Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju izstrādājusi priekšlikumu, rosinot samazināt summas, ko darba devēji sedz darbnespējas lapas ņēmējam. Darba devēji uzskata, ka maksā pārāk daudz. Arodbiedrības tam kategoriski iebilst. Vai ir iespējams kompromiss? Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Kaspars Gorkšs, ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un zemnieku savienība), labklājības ministrs Uldis Augulis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns.  

Lai arī pagaidām šis gads Latvijai vēl ir bijis saudzējošs, tveice gadu no gada pārņem pasauli un vidējās gada temperatūras nepielūdzami pieaug. Cilvēks un karstums nav laba kombinācija, jo mūsu spējas pielāgoties un dzesēties ir visai ierobežotas. Cik karsts ir par karstu, lai veiktu savas ikdienas darbības un kas ekstrēmā tveicē notiek ar infrastruktūru, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Vai tiesa, ka nodrošināt puslīdz labus darba apstākļus mīnuss 25 grādu salā ir vieglāk nekā plus 40 grādu karstumā? Ivars Vanadziņš: Karstumā, ja tie ir tie paši 40 grādi, vairums cilvēku tomēr teiksim, pusstundu, stundu, pusotru, visticamāk, viņš spētu adaptēties un spētu tomēr tikt galā, un tas ķermenis neciestu ilgtermiņā. Ar aukstumu ir problēma, ka pie viņa, protams, nevar tā pierast, pierašana ir daudz grūtāka. Problēma, ka mīnus 25 grādi var radīt lokālus audu apsaldējumus, un tie gan notiek īstenībā varbūt 30, 60, 90 sekunžu laikā. Ja tie ir mīnu 25 grādi un vēl ir vējš, tur pietiek tiešām ar mazām minūtēm, lai būtu tāds pietiekami jau dziļš un pamatīgs audu bojājums. To mēs nu nekādā veidā nevaram ietekmēt. Tie, protams, nav letāli, viņi ir ārkārtīgi nepatīkami, sāpīgi, grūti dzīstoši. Visi ir redzējuši filmas par alpīnistiem ar nosaldētiem pirkstu galiem un kaut ko tamlīdzīgu. Līdz ar to es teiktu tā: ka abi šie ekstrēmi ir bīstami. Ķermenim, silts vai auksts, līst vai snieg, iekšējai temperatūrai ir jābūt praktiski konstantai, gan temperatūrai, gan arī elektrolītu balansam ir jābūt ārkārtīgi precīzam. Vanadziņš norāda, ka karstumā svīstot, cilvēks zaudē arī elektrolītus - magniju, kalciju, nātriju, kāliju un visus sāļus. Daļa no tiem ir ārprātīgi būtiski nervu audiem, nervu impulsu pārvadei. Ivars Vanadziņš: Par elektrolītiem runājot, viena mūsu biežākā kļūda ir tā, ka mēs dzeram ūdeni. Un ūdeni var dzert stundu, pusotru, divas, bet, ja tu svīsti ilgāk, ja tu strādā profesionāli tajā karstajā vidē, tad faktiski ir jādzer minerālūdens ar pievienotiem sāļiem. Dietologi, protams, skandina rītā un vakarā, ka jādzer ūdens, jādzer ūdens, parasts krāna ūdens, viss kārtībā, viss labi. Un tas ir pareizi, ja nav šī milzīgā papildu svīšana un fizisks darbs, jo tad ir jādzer minerālūdens ar sāļiem. To daudzi diemžēl aizmirst. Un otra problēma - to jau arī gana grūti nopirkt. Ar to dzeršanu karstajā laikā ir problēma, ka cilvēki dzer tad, kad sāk slāpt, un tas ir kā reiz apmēram stundu par vēlu. Būtībā ir jādzer reizi 15 - 20 minūtēs atbilstošs daudzums, bet jādzer praktiski ilgi vēl pirms mums ir slāpju sajūta vai sausa mute, jo tad jau ir par vēlu. Precīzi neņemos pateikt, jo tas arī drusku individuāli, bet tiešām pietiek zaudēt 1 - 2 procentus no ķermeņa masas un faktiski mums jau sākās šīs fizioloģiskās izmaiņas. Liekas, kas ir procents, bet tas nozīmē, ka pieaudzis tāds vidējais latviešu vīrietis, kas ēd karbonādi un kartupeļus, sver ap centneru, būsim reāli, ap simts kilogramiem, un procents, izrādās, ir viens litrs, un to vienu litru viņš tajā stundā var izsvīst vispār pat apkārt nepaskatoties, nepamanot, ka viņš izsvīdis vienu litru. Īpaši, ja vēl ir vējiņš, sviedri nožūst, mēs neko nejūtam, viss ir baigi jauki. Īstenībā viņam jau litru ir jāizdzer tajā stundā. Bet viņš pēc trijām stundām sāk domāt: nu beidzot jāpadzeras! Un tad jau ir 2 - 3 procenti no ķermeņa masas, tad faktiski jau sākas iespējami potenciāli bīstamas izmaiņas, kuras tiešām apturēt, nobremzēt ir daudz, daudz grūtāk nekā aukstumā sasildīties Darba vide nozīmē ne tikai cilvēkus, bet arī iekārtas. Par cilvēkiem, kas vispār apkalpo elektrotīklus, būvē, labo ceļus, ēkas, šīs karstās vietas - tas ir vēl papildu riska faktors, kur vēl vairāk ir jāpiedomā? Ivars Vanadziņš: Noteikti jā. Ir tiešām klasiskās profesijas, ku ļoti bieži tu nevari darba laiku izvēlēties, bet tev ir jāiet tad, kad ir tas bojājums. Piemēram, ja runājam par tiem pašiem elektrotīkliem vai dzelzceļa satiksmi, vai ceļu satiksmi. Tā ir viena lieta. Otrs - mums tas pamata avots ir saule, bet, ja mēs esam, teiksim, tuvumā karstai iekārtai, kas ir, teiksim, 100, 150 vai 200 grādu uzkarsusi, vai ceļa virsmai, uz kuras var būt, teiksim, 80 90 grādu temperatūra, tad mums tā karstuma slodze faktiski ir dubultā vai pat, iespējams, trīskārša, jo mums gan no augšas, gan no apakšas. Tad, protams, svīšana un visi šie procesi, kurus mēs pieminējām, viņi  ir daudz, daudz ātrāki. Un tur tiešām ir problēma. Ja mēs, teiksim, varam izvēlēties, kad ravēt dārzu, rīta agrumā, kamēr ir rasa un ēna vai saule vēl nav uzlekusi, vai ir pietiekami zemu, tad ir virkne profesiju, kur šīs izvēles iespējas diemžēl nav. Un jāiet, kad ir jāiet, un jādara, jādara. Un šiem cilvēkiem, protams, tas ir vēl bīstamāk. Karstums ietekmē arī ceļotāju plānus Vidusjūras reģionā Spānijas pilsētu Alikantes un Valensijas tūrisma nozares pārstāvji aicina steidzami rīkoties citus savus kolēģus Eiropas dienvidu reģionos un pagarināt tūrisma sezonu pavasara un rudens periodā. Prognozes liecina, ka aizvien biežāk būs karstas vasaras ar sausuma viļņiem, vētrām un mežu ugunsgrēkiem, kas jau  tagad ietekmē  tūristu plūsmu uz iecienītām atpūtas vietām vasarā. Vairāk par vasaras atvaļinājuma galamērķiem Dienvideiropā saistībā ar temperatūras paaugstināšanos stāsta Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un vadošais pētnieks tūrisma jomā Andris Klepers. Pagājušā gada vasara ir bijusi karstākā kopš 1940. gada. Vidusjūras reģiona valstīs gaisa temperatūra sasniedza + 45 grādus pēc Celsija un Sardīnijā pat + 48 grādus. Karstuma ietekmē palielinājās mežu ugunsgrēki un rezultātā izdega aptuveni desmit procenti no Grieķijai piederošās Rodas salas zemes platības. Tiek prognozēts, ka nākotnē aizvien biežāk minētajos reģionos būs šādas vasaras, tāpēc tūrisma  nozarei nāksies piemēroties klimata pārmaiņām. Vairāk ceļotāju uz iecienītajām Spānijas, Grieķijas arī Turcijas pludmalēm brauks vēsākos gada laikos, vai arī vasaras pavadīs Baltijas jūras piekrastē. Kādi jau ir un kādi būs nākotnē tūrisma scenāriji, stāsta Andris Klepers. Pirms pāris gadiem tika aptaujāti britu tūristi, kas sākotnēji bija iecienījuši Vidusjūras valstis kā vasaras atpūtas vietas, un Spānija un Itālija vairs nebija prioritāte britu atpūtniekiem tieši tā iemesla dēļ, ka vasaras mēnešos tur ir pārlieku karsts. Lai veicinātu  tūrismu uz iecienītajiem galamērķiem, ir plānots organizēt  muzeju apmeklējumus vēsākajās  diennakts stundās, kā arī nodrošināt iespēju vairāk uzturēties telpās ar  gaisa kondicionētājiem. Savukārt paši ceļotāji, iespējams, nākotnē aizvien vairāk dos priekšroku vasaras atpūtai vēsākos Eiropas reģionos. Andris Klepers atzīst, ka jārēķinās ar to, ka nākotnē mēs runāsim par klimata bēgļiem un tie vairs nebūs tikai tūristi, bet jau nākamajā paaudzē šobrīd populārie Eiropas dienvidu reģioni vairs nebūs apdzīvojami  karstuma, ūdens trūkuma un vētru dēļ, un cilvēki būs spiesti pārcelties uz vēsāka klimata vietām.  

Pirmajā brīdi, aplūkojo darba un uzņēmuma līgumus, liekas, ka lielu atšķirību starp tiem nav. Bet tā ir tikai šķietamība. Par kopīgo un atšķirīgo šajos līguma veidos saruna raidījumā Kā labā dzīvot. Skaidro maģistre tiesību zinātnēs un personāla vadībā Karīna Platā, jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs un Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītāja Dace Stivriņa. Civillikuma nodaļā "Prasījumi no darba attiecībām" ir noteikts regulējums darba līgumam un uzņēmuma līgumam. Šķiet, daudziem darba ņēmējiem Latvijā īsti nav skaidrs, ko tad nozīmē darba līgums un uzņēmuma līgums, kur ir atšķirības, kur ir riski, ja sākam strādāt ar uzņēmumu līgumu, nevis darba līgumu un kādas tam visam ir sekas? "Ja mēs runājam par darbiniekiem, tad uzņēmuma līgumu aizmirstam," norāda Kaspars Rācenājs. "Ar darbiniekiem mēs slēdzam darba līgumu. Kaut arī mēs darba attiecībās piemērojam Civillikumu, Darba likums ir speciālais likums, kurā lielākā daļa visu jautājumu ir noklāti. Ja mēs sākam jau lietot terminu uzņēmuma līgums, tad atkāpjamies no darbinieka jēdziena, un tad jau mēs runājam Civillikuma izpratnē par tiem gadījumiem, kad pēc būtības divas vienlīdzīgas personas slēdz līgumu par dažādu pakalpojumu sniegšanu." Rācenājs norāda, bieži "vai nu jauc šos jēdzienus neapzināti, vai gluži otrādi - apzināti" "Tajā brīdī, ja jums uz galda uzliks uzņēmuma līgumu, jums ir jāsaprot, ka tās garantijas, kas ir noteiktas Darba likumā, uz jums neattieksies. Piemaksas par virsstundu darbu, nakts darbu, darba atpūtas laika regulējums - par to visu aizmirstiet, ja būs noslēgts uzņēmuma līgums," skaidro Rācenājs. "Bet tas, kas ir jāskatās, ka ļoti bieži darba devēji cenšas darba līgumu noslēpt kā uzņēmuma līgumu un saraksta tās lietas, kuras pēc būtības atbilstu uzņēmuma līgumam, kaut gan praksē dzīvē persona strādā kā darbinieks," tā Rācenājs. "Un tad jau būs strīds, ar kuru jūs nāksiet pie juristiem un iesiet uz tiesu, lai tiesas ceļā pierādītu, ka pēc būtības jums ir faktiski darba attiecības, nevis uzņēmuma līguma attiecības. Arī to ir iespējams tiesā apstrīdēt." "Darbiniekam noteikti, parakstot līgumu, jāpievērš [uzmanība] ir ne tikai nosaukumam, bet arī tīri saturiski, kas ir ielikts iekšā. Arī  pie uzņēmuma līguma, kur varbūt puses vienojas it kā varbūt nevar saukt viņu par darba devēju, jo tad viņš ir pasūtītājs, var būt pārliecina otru pusi, ka uzņēmuma līgums ir labāks. Bet ja tur ir arī šī pakļautība, ir pienākumi, kas ir jāpilda, lai sasniegtu galarezultātu, tas tomēr vairāk norāda uz uz darba līguma darba tiesiskajām attiecībām," skaidro Karīna Platā. Uzņēmuma līgums būtībā ir kā attiecības starp diviem uzņēmumiem.  

Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Grandiozā vēlēšanu diena Meksikā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists un politologs Arturs Bikovs. Runājot par Izralēlas un palestīniešu konfliktu, sazināmies ar Frederiku Ozolu, savukārt, analizējot notiekošo Meksikā, uzklausām meksikāni, kurš dzīvo Latvijā, Havjeru Garsiju. Ar paragrāfiem pret bumbām Vakar, 28. maijā, pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Rafaha ir trešā lielākā pulsēta Gazas joslā, tā atrodas pašos teritorijas dienvidos, pie robežas ar Ēģipti, un tajā pēdējo mēnešu laikā saplūduši vairāki simti tūkstošu bēgļu no kara skartajiem rajoniem tālāk ziemeļos. Tagad viņiem atkal nākas bēgt vai arī riskēt ar dzīvību, paliekot kauju zonā. Dažās pēdējās dienās karadarbības rezultātā Rafahā un tās apkārtnē jau nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, t.sk. vismaz 45 svētdien, kad pēc Izraēlas gaisa spēku trieciena vietai, kur, kā apgalvo Izraēlas puse, uzturējušies divi „Hamās” komandieri, izcēlās plašs ugunsgrēks. Tā kā cauri Rafahai ved galvenie piegādes ceļi, līdz ar karadarbības intensificēšanos strauji sarukušas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes Gazas joslai. Tikām Izraēla izjūt arvien nozīmīgāku starptautiskās sabiedrības spiedienu ar prasījumiem pārtraukt karadarbību. Šai ziņā atzīmējami vairāki neseni starptautisko tiesvedības institūciju lēmumi. Pagājušajā piektdienā, 24. maijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā tiesa lēma pieprasīt Izraēlas militāro operāciju pārtraukšanu Rafahā. Tiesa ir augstākais Apvienoto Nāciju orgāns starpvalstu konfliktu juridiskai risināšanai, taču tās lēmumu izpildei trūkst piespiešanas mehānisma. Pagājušās nedēļas sākumā citas institūcijas – Starptautiskās Krimināltiesas – pārstāvis, prokurors Karims Hans paziņoja, ka ir pieprasījis aresta orderus sakarā ar pašreizējā karā pastrādātajiem noziegumiem gan trim „Hamās” līderiem, gan Izraēlas premjerministram Bejaminam Netanjahu un aizsardzības ministram Joavam Galantam. Izraēlas politiķu iespējamais noziegumu sastāvs ir mērķtiecīgi militāri uzbrukumi civiliedzīvotājiem, humānās palīdzības piegāžu bloķēšana un apzināta bada izraisīšana militāro mērķu sasniegšanai, un šī ir pirmā reize, kad šī tiesa apsūdz kādas demokrātiskas valsts vadītājus. Starptautiskās krimināltiesas rīcību, vienādojot teroristisko organizāciju „Hamās” un Izraēlas valsti, jau asi kritizējusi Savienoto Valstu administrācija, un izskanējuši aicinājumi ieviest pret tiesas pārstāvjiem sankcijas, kādas savulaik jau bija ieviesusi prezidenta Trampa valdība. Vēl viens starptautiskās sabiedrības mēģinājums ietekmēt Izraēlu ir vairāku Eiropas valstu valdību paziņojumi par Palestīnas valstiskuma atzīšanu. Pēdējās dienās šādu soli spērušas Īrija, Norvēģija un Spānija. Palestīnas valstiskumu jau pirms tam bija atzinušas 142 pasaules valstis, lielākoties Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas pārstāves. No Eiropas Savienības dalībvalstīm tādas bija Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kas atzīšanu veica 1988. gadā, pieskaņojoties toreizējās Padomju Savienības ārpolitikai; kā arī Zviedrija, kas pievienojās atzīšanai 2014. gadā. Vēl trīs Rietumeiropas valstu stāšanās atzinēju rindās liecina par zināmu noskaņojuma pārbīdi attiecībā pret Izraēlas politiku. Kā vakar, pēc attiecīgā Spānijas valdības akta pieņemšanas paziņoja premjerministrs Pedro Sančess, šīs rīcības mērķis esot tikai un vienīgi veicināt karadarbības pārtraukšanu, tas nekādā ziņā neesot jāuztver kā Izraēlas nācijai naidīgs solis. Pagaidām gan šķiet, ka Izraēlā tas izraisījis vien sašutumu un stingrāku atbalstu valdības rīcībai. Meksikas vēsturiskās vēlēšanas Nākamsvētdien Meksikā būs grandioza vēlēšanu diena – pilsoņi dosies pie urnām, lai dotu uzticības mandātu apmēram 20 700 tautas kalpu, ar valsts prezidentu un divu parlamenta palātu deputātiem sākot, ar vietvaru vadītājiem un deputātiem beidzot. Meksika ir federatīva prezidentāla republika, tāpēc galvenā intriga ir valsts galvas izraudzīšanās. Prezidents tiek ievēlēts vienā vēlēšanu kārtā uz vienu sešu gadu pilnvaru termiņu, tātad līdzšinējais prezidents Andress Manuels Lopess Ovradors nevar pretendēt uz atkārtotu nonākšanu amatā. Toties visai labas izredzes ir viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam – kreisajai partijai Nacionālās Atdzimšanas kustība jeb, spāņu valodas abreviatūrā, „Morena”. Kopā ar mazākiem spēkiem – Darba partiju un Meksikas zaļo ekoloģistu partiju – „Morena” veido šobrīd ietekmīgāko kreiso bloku „Turpināsim veidot vēsturi!”. Bloka kandidāte, inženiere-enerģētiķe un agrākā Mehiko pilsētas galva Klaudija Šeinbauma visās aptaujās ieguvusi vairāk nekā 50% atbalstu, par apmēram 20% apsteidzot savu galveno konkurenti – uzņēmēju un parlamenta augšpalātas deputāti Sočitlu Galvesu. Galvesa pārstāv partiju bloku „Spēkus un sirdis Meksikai”, par kuru tiek teikts, ka to vieno pamatā tikai opozīcija prezidentam Ovradoram un viņa partijai. Blokā ietilpst konservatīvā Nacionālās rīcības partija, labēji centriskā Institucionāli revolucionārā partija un sociāldemokrātiskā Demokrātiskās revolūcijas partija. Nedaudz virs 10% aptaujās ieguvis trešais nopietnākais kandidāts, centriski kreisās partijas „Pilsoņu kustība” pārstāvis Horhe Mainess. Viss liecina, ka svētdien meksikāņi pirmoreiz valsts vēsturē ievēlēs prezidenti sievieti, kas tiek vērtēts kā nozīmīgs notikums šai sabiedrībai, kurā joprojām ir ļoti izteiktas t.s. mačisma, respektīvi, maskulīnā šovinisma iezīmes. Diemžēl Meksikas priekšvēlēšanu periods saistās arī ar dramatisku vardarbību, ciktāl pašvaldību līmenī politika cieši saaugusi ar kriminālo karteļu un bandu ietekmi, kam cīņā par varu visi līdzekļi labi. Šogad vien šīs varas cīņas jau prasījušas vismaz 145 cilvēku dzīvības, apmēram desmitā daļa no viņiem ir vietvaru amatu kandidāti. Aizejošais prezidents Ovradors savulaik tika solījis apkarot šo vardarbību, taču solījumi lielākoties palika deklarāciju līmenī. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Biedrība “Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam” jau piekto reizi organizē darba iespēju festivālu “Visiem!”  Kuri darba meklētāji šogad būs īpaši gaidīti pasākumā un kāds būs darba devēju piedāvājums? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro darba iespēju festivāla "Visiem!" direktore Liene Reine-Miteva, Valsts izglītības attīstības aģentūras direktore Dita Traidās, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone. Pieredzē daās aktrise, medmāsa Zane Aļļēna. Ja šobrīd esat bez darba vai pārdomās par darba vietas maiņu, iespējams, būs jāizbrīvē 24. maija pēcpusdiena, lai nokļūtu Rīgā, kur Vērmanes piektais darba iespēju festivāls "Visiem!". Tā mērķis ir palīdzēt atrast darbu tādām sociālā riska grupām, kā cilvēkiem ar invaliditāti, jauniešiem bez iepriekšējas darba pieredzes, pirmspensijas vecuma cilvēkiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un jaunajām māmiņām, kurus nereti daļā sabiedrības uzskata par neiederīgiem darba vidē. Festivālu organizē sociālais uzņēmums "Ligero" un biedrība "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam". Šogad festivālā arī aicināti piedalīties uzņēmumi, kas var piedāvāt darbu skolēniem vasaras brīvlaikā, kā arī augstskolas, koledžas un tehnikumi, kas vēlas praktiskā veidā parādīt piedāvātās izglītības iespējas un apgūstamo profesiju daudzveidību.

Dienas tumšais laiks ir kluss laiks iedzīvotāju mājokļos, bet ne pilsētas ielās. Izklaide, infrastruktūras darbi, transporta plūsma un arī noziedzība ir daļa no lielpilsētu nakts dzīves, bieži šis ir laiks, kad tiek paveikti "neredzamie" darbi. Kā to uzraudzīt, regulēt un plānot tā, lai pilsēta būtu droša, sakārtota un ekonomiski aktīva arī dienas tumšajā laikā, vienlaikus netraucējot iedzīvotājiem? Ko par to saka pilsētpētnieki? Atbildes meklējam kopā ar pilsētvides pētnieku, politikas plānotāju Mārtiņu Eņģeli. Mūsu darba dzīve neapstājas arī naktī, un naktī nekad neapstājas pilsētas dzīve. Pat ja šķiet, ka ielas ir klusas un transporta plūsma ir mazāka, paraugoties uz pilsētu naktī šķērsgriezumā, tajā pavērtos liela rosība. Kas to veido? Un kā tiek saskaņoti dažādi procesi, lai naktī viss varētu noritēt tikpat sekmīgi kā dienā?   Nakti raksturo arī izklaides un jautrība, un kur jautrība, tur dažkārt sabiedrotais var būt alkohols. Bet ne visos laikos ar alkohola pieejamību bijis tik vienkārši. Par alkohola aprites vēsturi stāsta vēsturniece Ineta Lipša.  „Darba tauta visur dabon alkohola ģifti, kas grauj tautas kultūras līmeni un darba spējas, un turklāt atņem strādniekiem spēku un prātu un tādā ceļā pamazina viņu darba ražīgumu,” tā pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Latvijas pretalkohola biedrība pamatoja savu prasību ierobežot traktieru darba laiku.   Pilnīgs alkohola aizliegums kā tolaik Amerikā, Latvijā netika noteikts, bet bija  laika posms no 1925. līdz 1928. gadam, kad alkohola tirdzniecība Latvijā tika stingrāk ierobežota. Par to, kādi bija šie aizliegumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. Stingros alkohola ierobežošanas likumus mainīja pasaules ekonomiskā krīze 30. gadu sākumā, nelegālā alkohola tirdzniecība un nosacītais trīs gadu sausais likums Latvijā  tika atzīts kā neveiksmīgs, teic vēsturniece Ineta Lipša.

Inese Pučeka veido podkāstu "Retinātā gaisā", kur notiek sarunas ar pašmāju alpīnistiem un klinšu kāpējiem, lai neatstātu "gājienus uz virsotnēm tikai to cilvēku atmiņās, kas kopā saluši vienā teltī". Ineses mērķis ar podkāsta stāstiem ir iedvesmot ikvienu, kuru vilina šauras kalnu taciņas, kilometru augstas granīta klinšu sienas, saplaisājuši ledāji un sniegotas virsotnes.Darba ikdienā Inese ir TV izpildproducente, bet savu brīvo laiku viņa pavada piedzīvojumos - garos pārgājienos, klinšu kāpšanā un kalnos. Viņas stāsti izraisa vēlmi atļauties sev vēl kādu piedzīvojumu un varēt vairāk.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:15 Uzkāpt iepriekš nekāptā virsotnē Kirgizstānā4:36 Māksla katru grūtību pārvērst piedzīvojumā13:20 “Uzskriet” Kazbegā18:04 Trīs iemesli, kāpēc radās podkāsts ar kalnu un klinšu kāpējiem “Retinātā gaisā”24:07 Kāda ir klinšu kāpējas ikdienas treniņu rutīna27:48 “Vispār man patīk varēt lietas”30:02 Vai vienkāršam ikdienas skrējējam ir vajadzīgs skriešanas treneris34:50 Psiholoģiskie un fiziskie izaicinājumi, kāpjot 7000 metru augstā virsotnē39:31 Būt gatavam pieņemt neparedzētas situācijas izmaiņas46:08 Fiziskie un pašsajūtas izaicinājumi, atrodoties augstkalnos51:57 Trilleris galvā un sarunāšanās ar klintīm56:23 “Vienmēr pirmā pieredze tev daudz ko iemāca”1:00:03 Piedzīvojumi, vienai ejot Karaļa kalnu taku Zviedrijā1:07:13 Doties dabā iepazīt īsto sevi1:11:59 Kādus pārgājienu apavus izvēlas piedzīvojumu meklētāja Inese Pučeka1:13:47 Cik izmaksā brauciens uz augstkalniem1:17:18 Pirmā pieredze ar kāpšanu pa ledus sienu1:20:48 Kādus ieteikumus no klinšu kāpšanas profesionāļiem Inese ņēma vērā, dodoties 7000 metru augstajā virsotnē1:27:41 Trīs epizodes no podkāsta “Retinātā gaisā”, kuras Inese iesaka noklausīties ikvienam1:34:51 Komandas un biedra pleca nozīme, esot augstu kalnos1:45:00 Kas atrodas alpīnistu somās, un kā tiek sadalīts nesamais1:46:50 Ieteikumi un novērojumi no pieredzes, kas var noderēt citiem kalnos kāpējiem1:55:05 “Tu pats izdomā lietas, no kā tu baidies”

Jaunais pedagogu darba samaksas modelis paredz valsts finansējumu piešķirt tikai tām skolām, kuras izpilda prasības par minimālo skolēnu skaitu. Kā tās ietekmēs mazās skolas un skolu tīklu kopumā? Krustpunktā analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa, Saeimas deputāte Agita Zariņa-Stūre (Jaunā Vienotība), Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības eksperte vispārējās izglītības jautājumos, Mārupes valsts ģimnāzijas direktora vietniece Andžela Sokolova un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos Ināra Dundure. Pašvaldībām ir jāizvēlas, vai tās pašas daļēji vai pilnībā finansē skolas, kur ir maz skolēnu – klasē mācās vien daži bērni, vai arī tās tiek slēgtas. Valsts nodrošinās līdzekļus pedagogu algām tad, ja skolēnu skaits būs pietiekams.  Šis ir ļoti vispārīgs raksturojums finansējuma modeļa maiņai, kuru no septembra grib ieviest Izglītības un zinātnes ministrijas ministrija. No vienas puses, šis princips nav nekas jauns, jo galu galā par mazām skolām runājam jau vairākus gadus. No otras puses, jautājums ir grūts, jo te ir daudz saskaitāmo - gan bērnu un vecāku intereses, gan pedagogu algas, reģionālā attīstība, centralizācija, viss pārējais. Kādi būs ieguvumi, kādi - zaudējumi, ja šīs pārmaiņas tiks īstenotas?