Podcasts about darba

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenais mākslas eksperts Ingus Barovskis. Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas piektā daļa, kurā ierodas viesi, ir veltīta tiem, kuriem ir svarīga ne tikai radošā intimitāte, radošā vientulība un vienatne, bet arī sabiedrība, atrašanās cilvēkos, troksnis, iespējams, varētu teikt, skaņu telpas intensitāte, kas rezultējas unikālos dzejas un prozas tēlos, aizgūtos no reālās dzīves. Ar viesiem šeit saprotam ne tikai viesus, kas ierodas mājās, bet arī to, ka cilvēks pats kļūst par viesi, piemēram, radošās prokrastinācijas momentos dodoties uz dažādām publiskām vietām vai vienkārši ciemos pie kāda. Šajā laikā – tas ir  20. gs. sākumā – ir attīstīta t. s. kafejnīcu kultūra, kurās pulcējas ne tikai svinētgribētāji, krogusbrāļi, spēcīgu vai ne tik spēcīgu dziru cienītāji, bet arī radošās personības, gan lai vienatnē pasēdētu, gan lai komunicētu ar citiem, gan lai novērotu dažādo pūli, vācot raksturus, vācot tēlus saviem radošajiem darbiem. Šajā aspektā kā vienu no ievērojamākajiem tēlu vācējiem var minēt Jāni Ezeriņu. Viņš strādājis ļoti intensīvi, bet tikpat intensīvi arī prokrastinējis, dodoties uz dažādām kafejnīcām, kur dažkārt pavadījis visu nakti, vērodams cilvēkus, notikumus, jā, arī noklausīdamies sarunas. Vai arī – ja intensīvi strādājis, arī tad Ezeriņš ir devies garā pastaigā, kuras laikā mēdzis ieklīst kādā krogā, kur sagaidījis rītu ļaužu vidū. No šiem krogu un kafejnīcu apmeklējumiem izaugusi lielākā daļa Ezeriņa noveļu, turklāt tēlus un stāstus viņš fiksējis piezīmju grāmatiņā. Un, kad stāsts nobriedis, Ezeriņš varējis rakstīt jebkur – viesnīcā, svešās mājās, laikrakstu redakcijās, publiskā vidē. Uz galda bieži vien atradusies alus pudele, apkārt izmētāti papirosu gali un sērkociņi. Iegrimis darbā, viņš pilnīgi mehāniski aizdedzinājis papirosu pēc papirosa, telpa pildījusies ar dūmiem. Visbiežāk stāstu viņš uzrakstījis vienā vakarā, vienā paņēmienā. Minētā piezīmju grāmatiņa ieraudzīsiet arī ekspozīcijā, tāpat arī Ezeriņa radošās telpas recepciju. Sabiedriskā dzīve ir aktuāla un radošo potenciālu gan sekmējoša, gan, kā atzīst pati dzejniece, brīžiem traucējoša Austrai Skujiņai. Skujiņas ikdiena noris aktīvā sabiedriskajā dzīvē: dienā viņa strādā Zemkopības ministrijā, bet vakarus pavada saviesīgos pasākumos, kafejnīcās, restorānos, arī Darba jaunatnes sanāksmēs. Bohēma ir neatņemama Skujiņas ikdienas dzīves daļa, ar kuras palīdzību viņa mēģina kliedēt vientulību, baudot vīnu un līksmojot starp cilvēkiem. Laikabiedri Skujiņas publisko dzīvi uztvēruši dažādi, piemēram, Kārlis Fimbers saka, ka “Viņas uzvešanās Šīrona restorānā neko neatšķīrās no ielasmeitas izturēšanās”. Taču  ikonisks ir viņas dzejolis “Meitenei kafejnīcā”, kas, šķiet, izsaka pašas Skujiņas būtību. Skujiņas dzīve ir ļoti intensīva, viņa raksta: ”Nu cik tad atliek man priekš sevis laika? – Naktīs! Jā, naktīs es satinos vecajā mētelī un nolieku sev priekšā veselu kaudzi grāmatu un papīru, bet laiks aizvien par īsu, un aizvien man jāredz, ka padarīts bezgala maz. Ap diviem, trim es nospriežu līst gultā, jo otrā dienā ir darbadiena, un, lai arī miegs nenāk, mazākais, acis jāatpūtina.” Un tad atkal ir jauna diena Zemkopības ministrijā un jauni vakari viesību dzīvē. Pie viesību cienītājiem pieder arī  Linards Tauns, kuram bija daudz draugu un paziņu, kas iegriezās Elles ķēķī viņa miteklī viesos pie Tauna un izmantoja arī tur esošo otro gultu brīžos, kad viesības jau bija tā nogurdinājušas, ka mājas šķita saviem spēkiem vairs nesasniedzamas. Linards Tauns, lai arī strādāja V. Štāla spiestuvē par burtlici, savu ikdienu Ņujorkā pavadīja diezgan bohēmiski, tāpēc gadījās reizes, kad pietrūka naudas rēķiniem. Vienā no šādām reizēm Tauns nebija samaksājis par elektrību, tāpēc draugs un domubiedrs Gunars Saliņš izsludināja akciju ķēķiniekiem, lai tie samet naudu. Jānis Krēsliņš šo palīgā saucienu kolorīti iedēvēja par “Linarda Tauna apgaismošanas fondu” – par to liecina ekspozīcijā atrodamais glāzes paliktnis un citi Tauna saviesīgās dzīves elementi. Noslēgumā: viesības, publiskā dzīve, kas mijas ar radošā darba vientulību, vai tieši pretēji radīšanas process, kam nepieciešama publiskā telpa, kur cilvēks var justies viens pūlī, ir viens no tiem veidiem, kā nonākt pie radošā darba rezultāta, to mēs redzēsim M6 ekspozīcijas piektajā daļā, kurā ierodas viesi.

Vai un cik lielā mērā valstij jānosaka, ko pēta zinātnieki? Vai katram pētījumam ir jānes labums tautsaimniecībai? Diskusija par to ir raisījusies pēc tam, kad Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors sociālajos medijos ielika saiti uz 16,8 miljoniem vērtām fundamentālo un lietišķo pētījumu programmām ar pavadtekstu – „pētiet paši, kas no šī varētu noderēt tautsaimniecībai vai ekonomikai un kas sociālās vides uzlabošanai vai paredzami pašsaprotamu lietu konstatācijai”. Pēc tam šo jautājumu pārtvēra arī politiķi. Vai zinātniekiem jābūt pilnīgi brīvām rokām, izvēloties pētījumu tēmas un kādēļ nodokļu maksātājiem to finansēt? Par to Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Vidzemes Augstskolas akadēmiskā prorektore Ieva Zaumane, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Mārcis Auziņš, un Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece cilvēkkapitāla, zinātnes un inovāciju attīstības jautājumos Lana Frančeska Dreimane.  

Vai un cik lielā mērā valstij jānosaka, ko pēta zinātnieki? Vai katram pētījumam ir jānes labums tautsaimniecībai? Diskusija par to ir raisījusies pēc tam, kad Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors sociālajos medijos ielika saiti uz 16,8 miljoniem vērtām fundamentālo un lietišķo pētījumu programmām ar pavadtekstu – „pētiet paši, kas no šī varētu noderēt tautsaimniecībai vai ekonomikai un kas sociālās vides uzlabošanai vai paredzami pašsaprotamu lietu konstatācijai”. Pēc tam šo jautājumu pārtvēra arī politiķi. Vai zinātniekiem jābūt pilnīgi brīvām rokām, izvēloties pētījumu tēmas un kādēļ nodokļu maksātājiem to finansēt? Par to Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Vidzemes Augstskolas akadēmiskā prorektore Ieva Zaumane, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Mārcis Auziņš, un Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece cilvēkkapitāla, zinātnes un inovāciju attīstības jautājumos Lana Frančeska Dreimane.  

It-timijiet tal-Marsa u Bormla qed jippreparaw għal regatta tradizzjonali Maltija fil-Port ta' Wollongong, li qed issir għall-ewwel darba fl-Awstralja. Is-Sur Louis Parnis, president tal-George Cross Falcons Community Centre ta' Cringila, New South Wales, u organizzatur tal-avveniment, jitkellem dwar l-ippjanar u l-koordinazzjoni ta' din it-tiġrija.

Augusta beigās izsludināja ikgadējo sociālās uzņēmējdarbības piču konkursu „Tam labam būs augt”. Par konkursu un citiem ar sociālo uzņēmējdarbību saistītiem jaunumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītājas vietniece Līva Švarce, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis, sociālā uzņēmuma "BJMK Rokskola" vadītāja Zane Rožkalna, sociālā uzņēmuma "Mājas TUVU" projektu vadītāja Zane Dreimane. Līdz 19. septembrim esošie un topošie sociālie uzņēmēji no visas Latvijas var pieteikties ikgadējā sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursā “Tam labam būs augt 2025”. Kopējais balvu fonds – finansējums sociālās biznesa idejas realizēšanai vai organizācijas attīstībai – ir 8000 eiro. Konkursā var piedalīties gan juridiskas, gan fiziskas personas. Tie var būt uzņēmumi ar vai bez sociālā uzņēmuma statusa, biedrības un nodibinājumi, kam nepieciešamas finansējums kādas jaunas idejas realizēšanai vai organizācijas attīstībai. Tāpat var pietiekties individuālas personas, kuras vēl tikai lolo savu sociālās uzņēmējdarbības ideju un meklē tai starta finansējumu. Pieteikt var organizāciju vai biznesa ideju, kas atbilst sociālās uzņēmējdarbības būtībai un definīcijai – ražot preces vai sniegt pakalpojumus ar mērķi risināt kādu sociālo problēmu un radīt labumu sabiedrībai. Konkursu rīko Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija kopā ar Luminor banku lai stiprinātu un attīstītu sociālo uzņēmējdarbību.

Empātija nav tikai vārds. Tā ir spēja un prasme izprast gan savas, gan citu cilvēku emocijas un tas var izrādīties būtiski dažādu situāciju risināšanā. Kāpēc empātija ir tik svarīga darba vidē, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un Kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe.

Cik maksāt par nostrādātajām virsstundām? Darba devēji un darba ņēmēji par to nav vienojušies, un lēmums būs jāpieņem Saeimai. Valdība ir atbalstījusi izmaiņas Darba likumā, kas ļauj par virsstundām maksāt vien 50% apmērā. Kā tas ietekmētu ekonomiku un strādājošos? Krustpunktā diskutē Latvijas Brīvo arodbiedŗibu savienības jurists Kaspars Rācenājs, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris, Latvijas darba devēu konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis un Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Ingrīda Circene.  

Cik maksāt par nostrādātajām virsstundām? Darba devēji un darba ņēmēji par to nav vienojušies, un lēmums būs jāpieņem Saeimai. Valdība ir atbalstījusi izmaiņas Darba likumā, kas ļauj par virsstundām maksāt vien 50% apmērā. Kā tas ietekmētu ekonomiku un strādājošos? Krustpunktā diskutē Latvijas Brīvo arodbiedŗibu savienības jurists Kaspars Rācenājs, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris, Latvijas darba devēu konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis un Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Ingrīda Circene.  

Lai gan valstī vērojams darba roku trūkums, cilvēkiem ar invaliditāti atrast darbu joprojām ir problēmas. Cik pieprasītas darba tirgū ir personas ar invaliditāti un kā ieinteresēt darba devējus nodarbināt šādus cilvēkus? Par integrāciju darba tirgū sarunā piedalās biedrības "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam" un sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja Liene Reine-Miteva, Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis, kā arī sociālā mentore Inese Raisa-Reisa, kas darbojas kā asistents darba procesā. "Visgrūtāk ir cilvēkiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, kuriem neesam pievērsuši uzmanību tik daudz. Kur nav speciālas atbalsta politikas, nav speciāli integrējošu pasākumu, lai radītu izpratni par dažādām invaliditātēm. Darba devēji arī ir neizpratnē, nezina, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā. Labprāt ņemtu kādu darbā, bet nav gatavi ieguldīt daudz laika un pūļu, lai vienu vai otru lietu iemācītu. Rezultātā sabiedrība bieži ir neizpratnē," vērtē Ivars Balodis. Bieži vien arī paši cilvēki nav motivēti, jo sociālo pakalpojumu politika ir tāda, ka bieži strādāt ir neizdevīgāk, nekā saņemt pabalstu. Tas arī atspoguļojas nodarbinātībās situācijā. "Mēs cenšamies pārvarēt attieksmi, ka no vienas puses labprāt kaut ko nodrošinātu, no otras puses - ļaut cilvēkiem strādāt. Nebūs tā, ka tagad visiem ir jāstrādā, šim procesam jābūt no bērnības, jāmācās skolā kopā, jābūt atbalsta mehānismiem gan darba devējiem, gan pašiem cilvēkiem, jābūt sistēmai, kas darba prasmes un iemaņas iemāca. Tikai pēc tam varam runāt, ka sistēma ir mainījusies un attieksme ir mainījusies," atzīst Ivars Balodis. Kā cilvēki ar invaliditāti šobrīd tiek iesaistītidarba tirgu? Par pieredzi kādā no mazumtirdzniecības veikalu tīklā un ēdināšanas iestādē interesējās Daina Zalamane. Runājot par mentoru piesaisti cilvēku ar invaliditāti iesaistei darbā, Ivars Balodis vērtē, ka lielāka atbildība jāuzņemas valstij un finansējumam vajadzētu būt no Valsts nodarbinātības aģentūras budžeta.  "ja būtu atbilstošs atalgojums, mentorus varētu atrast ļoti daudz," uzskata Inese Raisa-Reisa. "Tikai vajadzētu atrast pareizo pieeju apmaksas sistēmai. Mums ir daudz bijušo mediķu, kas labi saprot šo tēmu, pedagogi visās vecuma grupās. Domāju, ka cilvēki būtu ieinteresēti." Liene Reine-Miteva piebilst, ka vērtīgas būtu apmācības mentoriem.

“Mēs bieži runājam par daudzveidību – pēc dzimuma, etniskās piederības, bet par vecumu joprojām klusējam. Vecums nav trūkums, tā ir vērtība.”— Ināra Mukāne–Mirtezani, Pasta personāla vadības daļas vadītāja.Kad mūsu darba vide spēs patiesi iekļaut visas paaudzes? Latvijas sabiedrība noveco, un līdz 2030. gadam vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju būs vecāki par 55 gadiem. Tajā pašā laikā "sudraba paaudzes" darbinieki jau šobrīd veido būtisku daļu darba tirgū – ar savām vērtībām, lojalitāti. Būt vērtīgam, noderīgam - tā ir viena no vērtībām ar kuru mēs ikviens dzīvojam. Un, jo vecāki paliekam, jo spēcīgāk to izjūtam.Šajā HR PODCAST sarunā ar Ināru Mukāni–Mirtezani runājām par to, kā veidot organizāciju, kurā vecums netiek ignorēts vai romantizēts, bet uztverts kā daļa no kopīgās spēka struktūras.Mēs runājām par:– kā apzināti lauzt stereotipus par vecāka gadagājuma darbinieku “nespēju” mācīties vai pielāgoties– kā mācīšanās kļūst iespējama, ja pielāgojam tempu, formātu un saturu– kā dus "punus" no ilūzijām Ināra piedzīvojusi darbā ar "sudraba paaudzi"– kā veidot elastīgu, iekļaujošu, cilvēcīgu darba vidi visām paaudzēm– kāpēc dažādība nav tikai dzimums vai tautība, bet arī dzīves posms un uzkrātā pieredze

Krustpunktā diskusija par Darba likuma grozījumiem. Vai nav pienācis laiks svītrot no likuma normu, kas paredz darba devējam prasīt arodbiedrības atļauju atlaist no darba cilvēkus, kas ir arodbiedrības biedri? Diskusijā piedalās Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadīāja Inga Vanaga, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Gita Oškāja, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras loceklis Jānis Lielpēteris un "Veselības centra 4" valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds.  

Protestu pavadībā Lietuvā šodien apstiprināta jaunā premjerministre; Darba devēji uzskata, ka budžeta izdevumu samazināšana ne tuvu nav tādā līmenī, kādā tai vajadzētu būt, turklāt rosināta lielā mērā uz pašvaldību rēķina; Ja nākamgad celsies preses piegādes tarifs, to sola kompensēt no valsts budžeta.

Krustpunktā diskusija par Darba likuma grozījumiem. Vai nav pienācis laiks svītrot no likuma normu, kas paredz darba devējam prasīt arodbiedrības atļauju atlaist no darba cilvēkus, kas ir arodbiedrības biedri? Diskusijā piedalās Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadīāja Inga Vanaga, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Gita Oškāja, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras loceklis Jānis Lielpēteris un "Veselības centra 4" valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds.  

Aizvadītājā gadā Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūts aicināja piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem un ar to saistītos veselības riskus. Iegūti pirmie rezultāti lauka pētījumos, aizvien aktīvi aicināti pieteikties dažādu vecumu grupu iedzīvotāji!

Krustpunktā diskusija - Darba nespējas lapas - kā ierobežot to negodprātīgu izmantošanu? Uz sarunu raidījumā viesojās Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītāja Marika Petroviča, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste dr. Alise Singha.   

Krustpunktā diskusija - Darba nespējas lapas - kā ierobežot to negodprātīgu izmantošanu? Uz sarunu raidījumā viesojās Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītāja Marika Petroviča, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste dr. Alise Singha.   

Darba vietā būtu jājūtas labi katram - kā to panākt un kādi kritēriji ļauj iegūt "Ģimenei draudzīgas darbavietas" nosaukumu, skaidrojam raidījumā Kā labak dzīvot. Stāsta Sabiedrības integrācijas fonda eksperte dažādības vadības jautājumos Karolīna Auziņa, Sabiedrības integrācijas fonda Ģimeņu atbalsta programmu nodaļas vadītājas vietnieks Lauris Liepiņš, Getliņi EKO Ilgtspējas vadītāja Inese Avota un "Draugiem Group" Personāla attīstības un pieredzes vadītāja Agnese Bergmane. Līdz 9. septembrim uzņēmumi var pieteikties Sabiedrības integrācijas fonda novērtējumiem "Dažādībā ir spēks!" un "Ģimenei draudzīga darbavieta". "Abu novērtējumu mērķis ir rosināt darba devēju interesi un motivāciju veidot atvērtu un iekļaujošu darba vidi visiem. Darba devējus aicināt būt atvērtiem dažādībai, kas mūsu sabiedrībā ir, atzīstot, ka tas labs resurss un virzītājspēks organizācijām attīstīties, augt, pilnveidoties. Novērtējumi veidoti tā, lai darba devēji varētu izvērtēt jau esošo praksi, kā arī iegūt ieteikumus no ekspertiem, kā pilnveidoties, skaidro Karolīna Auziņa. 2024. gadā veiktās Sabiedrības integrācijas fonda aptaujas dati liecina, ka 24% darbinieku kā būtiskāko ieguvumu no iekļaujošas darba vides ieviešanas atzīst labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, 22% - lojalitātes pieaugumu darba vietai. "Mūsu lielākais mērķis bija paskatīties pašiem uz sevi, kur esam dažādības vadības un ģimenei draudzīga uzņēmuma jomās," par izvēli iesaistīties stāsta Inese Avota. "Ikdienā tā nav pirmā lieta, uz ko koncentrēties, bet šāds atskaites punkta, ka reizi trijos gados veicam novērtējumu par ģimenes statusu un par dažādības vadību katru gadu, tas ir labs brīdis paskatīties, kas ir izdarīts, kāds ir ir progress un kas ir jādara rīt, lai kļūtu vēl labāki." Viņa arī atzīst, ka neatsverams ir ekspertu padoms un idejas, kā virzīties tālāk. 

Rīcības grupā birokrātijas mazināšanai izskanējis priekšlikums pastāvīgās birokrātijas mazināšanas komandas vadību uzticēt Ministru prezidenta parlamentārajam sekretāram, "Rīta Panorāmā" sacīja Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs.

Vai lielajos uzņēmumos nepieciešams ar likuma palīdzību nodrošināt dzimumu līdzsvaru? Valdībā ir skatīts šāds projekts, tas attiektos uz atsevišķiem lielajiem uzņēmumiem. Jāteic, ka to arī nosaka Eiropas Savienības direktīva. Pēc gada arī stāsies spēkā direktīva par vienlīdzīgu atalgojumu un darba samaksas publiskošanu. Kāda ir situācija darba tirgū šai jomā, kā šie noteikumi ietekmēs mūsu uzņēmumus, par to Krustpunktā diskutē Krista Kalnbērziņa, Latvijas Bankas Monetārās politikas analīzes daļas vadītāja, Kaspars Gorkšs, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, un Alda Sebre, Sabiedrības integrācijas fonda Sociālās saliedētības departamenta direktore.  

Vai lielajos uzņēmumos nepieciešams ar likuma palīdzību nodrošināt dzimumu līdzsvaru? Valdībā ir skatīts šāds projekts, tas attiektos uz atsevišķiem lielajiem uzņēmumiem. Jāteic, ka to arī nosaka Eiropas Savienības direktīva. Pēc gada arī stāsies spēkā direktīva par vienlīdzīgu atalgojumu un darba samaksas publiskošanu. Kāda ir situācija darba tirgū šai jomā, kā šie noteikumi ietekmēs mūsu uzņēmumus, par to Krustpunktā diskutē Krista Kalnbērziņa, Latvijas Bankas Monetārās politikas analīzes daļas vadītāja, Kaspars Gorkšs, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, un Alda Sebre, Sabiedrības integrācijas fonda Sociālās saliedētības departamenta direktore.  

2025. gada 28. jūnijā stāsies spēkā Preču un pakalpojumu piekļūstamības likums. Kādas izmaiņas gaidāmas, īpaši cilvēkiem ar invaliditāti, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā veidot iekļaujošāku darba tirgu? Spriežam par idejām, jauno preču un pakalpojumu piekļūstamības likumu, kā arī intersējamies par aizvadīto sociālo hakatonu, tā rezultātiem un izvirzītajām idejām. Sarunājas Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča un Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa.

Raidījumā Pievienotā vērtība par darba tirgu un ko no tā gaidīt šajā vasarā, arī par to, kas notiek Baltijas biržās un mūsu portfeļos. Runājot darbaspēka un ekonomikas nākotnes tēmu, kam jau pieskārāmies ziņu sadaļā, līdz ar ekonomikas sabremzēšanos Latvijā mazinās aktivitāte darba tirgū. Tajā pašā laikā saglabājas zems bezdarba līmenis, aug algas, bet uzņēmēji joprojām saskaras ar grūtībām atrast darbiniekus. Uzņēmēji izeju rod trešo valstu darba spēka piesaistīšanā. 

Mainoties darba apstākļiem un darbam kā tādam, iespējams, mainījies arī arodslimnieka tipiskais portrets. Kādas pārmaiņas vērojamas un kā novērst arodslimības, kas sastopamas mūsdienās, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Valsts darna inspekcijas pārstāve Linda Matisāne. Kā mainījies arodslimnieka portrets Latvijā? RSU asociētā profesore un Darba drošības un vides veselības institūta Aroda un vides medicīnas katedras pētniece Jeļena Reste vērtē, ka pēdējos 10 gados būtiskas izmaiņas nav notikušas. "Latvijā pēdējos gados vidējais arodslimnieka portrets ir diezgan maz mainījies. Tā ir sieviete pamatā ap 54 gadiem, kura kaitīgu faktoru ietekmē bija strādājusi apmēram 28 gadus," norāda Jeļena Reste. "No slimībām, kas visbiežāk tiek reģistrētas, ir sāpes rokās, piemēram, dažādu cīpslu iekaisumi, karpālā kanāla sindroms un arī sāpes mugurā, dažādus muskuloskeletālās slimības. Visbiežāk ir tās, ko izraisīja pārslodze vai slikta ergonomika.  Tipiski, ka paciente ir cietusi no sāpēm diezgan ilgi, pirms viņa atnāca pie ārstiem un tika reģistrēta arodslimība. Taču visbiežāk viņa turpināja strādāt, ilgi neko nemainot savā darbā." "Daudz retāk mēs redzam elpošanas orgānu slimības. No vienas puses, tas varētu tādēļ, ka uzlabojas darba apstākļi un varbūt putekļi nav tik izteikti daudz darbavietas,  individuālie aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti vairāk. Bet daudzas elpošanas orgānu slimības varbūt netiek atpazītas kā arodslimības, vienkārši tās tiek ārstētas, bet netiek nosūtīts pie arodslimību ārsta reģistrēt arodslimību," turpina Jeļena Reste. Pētniece min, ka trīs galvenās nozares, kur ir vairāk arodslimnieku, ir apstrādes rūpniecība, transports un uzglabāšana, un veselības un sociālā aprūpe. Savukārt no profesiju klāsta tie ir dažādu iekārtu un mašīnu operatori, izstrādājumu montieri un arī kvalificētie strādnieki un amatnieki. "Pēdējos gados aizvien vairāk ir arodslimnieku no pakalpojumu un tirdzniecības sfēras. Pārējās profesijās ir pārstāvētas nedaudz mazāk. Vairāk nekā puse no visiem arodslimniekiem pēdējos gados ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem, pirmspensijas vecums, bet ir pietiekami daudz arī arodslimnieku, kas ir 45 - 54 gadu vecumā, un ir arī neliels procents ar samērā jauniem cilvēkiem - ap 30 - 35 gadiem, norāda Jeļena Reste. "Vēl redzam, ka biežāk sāk parādīties izdegšanas sindroms, kas tiek atpazīts un beidzot reģistrēts. It kā par izdegšanas sindromu tiek daudz runāts, bet reģistrētas arodslimības bija pavisam maz. Lielākās izmaiņas ir tās, ka mēs vairāk redzam psihoemocionālo faktoru izraisītas arodslimības, piemēram, izdegšanas sindromu," atzīst Jeļena Reste. Ivars Vanadziņš norāda, ka arodslimnieki kļūs gados jaunāki un ja arodslimība konstatēta jau 45 gadu vecumā, kad vēl vismaz 20 gadi būs jāstrādā, tas ir brīdis, kad cilvēks var veiksmīgi karjeru vēl paspēt mainīt, tikai vajadzētu to drosmi pateikt, ka tā, kā strādāju, vairs nevaru. Viņš arī min, ka arodslimniekiem Latvijā ir pieejama apmaksāta profesijas maiņa, mācības, bet to ļoti daudzi nezina un neizmanto. Linda Matisāne skaidro, ka ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. "Ja par strādājošo tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, daļa no tā, kas tur ir, aiziet tieši dažādām kompensācijām, kas ir saistītas ar nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Tur ir gan ārstēšanās izdevumi, gan medikamentu apmaksa, gan rehabilitācija. Un profesionālā rehabilitācija," norāda Linda Matisāne. "Tad caur Nodarbinātības valsts aģentūru var šādus kursus iziet. Kursus apmaksā. Piemēri varētu būt, puķu pārdevējai, kurai ir alerģija parādījusies pret ķīmiskajām vielām, ar ko puķes apstrādā, viņa var jau izmācīties, piemēram, par grāmatvedi, kur tādas ķīmiskās vielas nav. Protams, ja tu biji mikroķirurgs un tu gribēsi mainīt profesiju uz psihiatriju, visticamāk, tas nebūs iekļauts, bet kaut kādu atbalstu var saņemt."

Lai nu kam, bet tieši sēdoša darba darītājiem ir nepieciešama regulāra vingrošana arī darba dienas laikā. Un vēlams to darīt vairākas reizes. Par vingrošanu tiem, kas darba stundas pavada sēžot pie galda, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Sporta laboratorijas FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka un fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks. Sandra Rozenštokanorāda, ka pirmais ir svarīgis saprast, ko nozīmē taisni stāvēt - nostāties pie sienas, papēži, gurni un lāpstiņas un galva ir pielikta pie sienas. Tas dod pirmo impulsu, ko nozīmē pareizi stāvēt. Ja cilvēks to var, viņš ar 20 - 30 sekundes to var izdarīt, kad ir pagājis nost no sienas. Ja dod sev tādu impulsu un atgādinājumu, cilvēks arī sēdus atcerēsies, kāda bija taisnā pozīcija. Bieži vien, strādājot pie datora, cilvēki uzrauj plecus, tas raisa daudzas problēmas secīgi.  Lai no tā izvairītos, vienkāršākais ir nostāties taisni pie sienas un secīgi apļot abas rokas uz aizmuguri. Bet negriezties līdzi.  Vienkāršs biroja vingrojums: piecelties kājās, uzlikt rokas uz galda un iet atkaļ, cik vien tālu  iespējams. Tas izstiepj krūšu muskuļus.  Šis nav kaitīgs vingrojums. Par kaitīgu uzskata liekšanos taisnās kājās. Nostāties un nesaliecot kājas, censties aizsniegt zemi. Ja ir pārslogota jostas daļa, tas ir kaitīgs vingrinājums. Tas būtu jādara, kad kājas ir viegli ieliktas. 

Dr. Arvīds Irmejs šajā sarunā atklāj dzīvību glābjošus faktus par vēzi. Dakteris parāda, kā vēzis attīstās un kā tas kļūst arvien viltīgāks laika gaitā, tāpēc agrīnai diagnostikai un mamogrāfijas metodei ir izšķiroša nozīme, lai glābtu dzīvību un saglabātu dzīves kvalitāti. Pat neliela kavēšanās var dramatiski mazināt izveseļošanās iespējas. Dakteris arī norāda, kā 40% vēža gadījumu ir novēršami ar dzīvesveida izmaiņām.Dr. Arvīds Irmejs ir krūts ķirurģijas virsārsts PSKUS. Viņš ir RSU asociētais profesors, Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūta direktors. Latvijas ārstu biedrības ceremonijā "Gada balva medicīnā" viņš saņēma balvu "Gada cilvēks medicīnā 2021".Šajā sarunā ārsts stāsta par mūsdienu ārstēšanas iespējām, pateicoties kam 80% sieviešu ar krūts vēzi vairs nav jāuztraucas par krūts zaudēšanu. Dakteris sniedz gan praktisku informāciju par skrīninga iespējām Latvijā, gan emocionālu atbalstu un cerību. Tā ir saruna, kas daudzas sievietes un viņu ģimenes var pasargāt no priekšlaicīgas nāves novēloti konstatēta vēža dēļ.Šīs intervijas saturs ir veidots sociālās kampaņas ietvaros, kas veltīta krūts veselībai. Kampaņa Latvijā tiek organizēta sadarbojoties ar krūts vēža pacientēm, pacientu organizācijām, vēža pacientu atbalsta organizāciju Onkoalianse, vadošajiem ārstiem ķīmijterapeitiem un farmācijas uzņēmumu Novartis.Sarunā pieminētos informācijas avotus un saites atradīsi 228. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 - Agrīnā diagnostika glābj dzīvības00:02 – Iepazīšanās ar Dr. Arvīdu Irmeju00:04 - Krūts slimību centra darbība un komanda00:05 - Darba ikdiena un izmaiņas ārsta karjerā00:06 - Vīriešu krūts vēzis - retāk sastopams, bet tas pastāv00:08 - Ticības loma ārsta darbā, kas Dr. Irmejam dod spēku 00:10 - Pozitīva komunikācija ar pacientiem, kad svarīgi fokusēties uz risinājumiem, nevis sliktākajiem scenārijiem.00:14 - Svarīgi, lai pacients nebūtu viens, saņemot diagnozi.00:19 - Mūsdienu iespējas saglabāt krūti00:22 - Māņticības ietekme uz vēža ārstēšanu00:26 - Komplementārās medicīnas loma - fizisko aktivitāšu, uztura un garīgās veselības nozīme vēža ārstēšanas procesā.00:28 - Dzīvesveida ietekme uz vēža attīstību00:30 - Reproduktīvie faktori un krūts vēža risks00:32 - Garīgās veselības ietekme uz imunitāti un vēža attīstību.00:36 - Traģiskās kavēšanās sekas, kuras var mazināt00:40 - Vēža attīstības process un agrīnas diagnostikas nozīme00:44 - Krūts vēža statistika un jaunāku sieviešu risks, kas jāņem vērā00:45 - Mamogrāfijas pieejamība, valsts apmaksātais skrīnings sievietēm no 50 gadu vecuma un ieteikumi jaunākām sievietēm00:47 - Mamogrāfijas metodes drošības skaidrojums00:48 - Krūts vēža statistika Latvijā00:49 - Agrīna diagnostika var samazināt mirstību par trešdaļu00:51 – Skaidrojums, kādas ir mamogrāfijas priekšrocības pār citām metodēm00:54 - Godīga saruna par mamogrāfijas diskomfortu, kad ieguvumi no šī skrīninga atsver īslaicīgo diskomfortu.01:01 - Kā vīriešiem atbalstīt sievas, māsas, draudzenes krūts veselības pārbaudēs un ārstēšanas procesā01:03 - Pārmantotā vēža risks un ģenētiskās pārbaudes sievietēm01:06 – Interesanti pētījumi par krūšu palielināšanu un vēža risku01:07 - Nākotnes prognozes krūts vēža ārstēšanā, kad prevencija un veselīgs dzīvesveids ir efektīvākie risinājumi01:11 - Kā Dr. Irmejs saglabā līdzsvaru un atjaunojas01:14: Tava svarīgākā fotosesija

Šajā epizodē kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūras direktori Evitu Simsoni un Teamdash pārstāvi Jāni Dubinski analizējam, kas šobrīd notiek Latvijas darba tirgū. Runājam par reģionālām atšķirībām, bezdarba skaitļiem, kandidātu prasībām, trešo valstu darba spēka piesaisti, māmiņu un senioru potenciālu darba tirgū, jauniešu iesaisti un tehnoloģiju lomu. Sarunā skaidrojam, kā pilnveidot atlases procesu, lai tas būtu efektīvāks un cilvēcīgāks, un kā izmantot automatizāciju, lai uzlabotu kandidātu un darba devēju pieredzi. Epizodes laikā pieskaramies arī tam, ko uzņēmēji var mācīties no savām kļūdām un kāpēc dialogs ar kandidātiem ir izšķirošs.Galvenie secinājumi pēc sarunasDarba tirgus plaisa starp reģioniem – Latgalē bezdarbs ir >10%, Rīgā tikai ~4%, un šīs atšķirības būtiski ietekmē atlases stratēģijas.Kandidātu un darba devēju abpusēja atbildība – bieži pazūd ne tikai kandidāti, bet arī darba devēji, kuri nesniedz atbildes un vilcinās ar lēmumiem.Automatizācija kā palīgs, nevis drauds – tehnoloģijas, piemēram, automatizētas atbildes, CV analīze, SMS saziņa, palīdz paātrināt procesu un uzlabot kandidāta pieredzi.Nepietiekami izmantots potenciāls – māmiņas, seniori un cilvēki no ekonomiski neaktīvajām grupām joprojām ir “neredzami” darba tirgū, bet tur ir liels resurss.Trešo valstu darba spēks nav viegls risinājums – tā piesaiste prasa rūpīgu sagatavošanos, skaidrus procesus un sapratni par kultūras un valodas izaicinājumiem.

1. maijā Latvijā brīvdiena ir ne tikai par godu Darba svētkiem, bet arī Satversmes sapulces sasaukšanas dienai. Aprit 105 gadi kopš Latvijas pirmā parlamenta pirmās darba dienas, kad sāka izstrādāt Latvijas konstitūciju jeb Satversmi, kas ir galvenais mūsu valsts likums, kurā atrunātas Latvijas vērtības, tiesības, pienākumi un valsts pārvaldes struktūra. Kā un kāpēc vairāk nekā gadsimtu izkoptajā likumā vērtības vajag saglabāt, un vai Satversme joprojām ir aktuāla? Par to saruna ar Augstākās tiesas senatoru, Latvijas Universitātes asociēto profesoru un grāmatas „Satversmes iztulkošana” autoru Jāni Plepu. Vārdu “satversme” pirms vairāk nekā pirms 150 gadiem izgudroja valodnieks un jaunlatvietis Atis Kronvalds, veidojot no vārda “tvert”. Viņa galvenais vēstījums: “cilvēki pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes”. Kā jūs domājat, vai visi Latvijas iedzīvotāji var pilnīgi un droši patverties vai tomēr šajā jumta likumā laika gaitā radušies kādi robi? Jānis Pleps: Patiešām konstitūcijas jēga ir katram garantēt brīvību, cilvēktiesības un īpaši vājākajiem, jo stiprākais sevi var pasargāt vai nu ar spēku, vai ar naudu, ietekmi, bet to vājāko vajag aizsargāt sabiedrībā. Un tā ir konstitūciju jēga visā Eiropā. Tas ir dokuments, uz kuru atsaucoties, katrs var pieprasīt taisnību, tas lai pret viņu izturētos godīgi, respektēt viņa cilvēka cieņu. Un tas, no otras puses, ir valsts un arī sabiedrības uzdevums dot šo aizsardzību, respektēt vājāko katru atsevišķo personību ar viņa īpatnībām, savdabību, unikalitāti. Ja mēs raugāmies uz Satversmi, Satversme darbojas, un tā arī ir tā būtiskā ziņa, jo mēs redzam, ka Satversme tiek piemērota tiesās – Satversmes tiesā, administratīvajās tiesās, citās tiesās – un mēs varam redzēt, ka cilvēki nāk uz tiesu, atsaucas uz Satversmi, prasa aizsardzību, un tad, kad tas spriedums dod šo aizsardzību, kāds likums, piemēram, tiek atzīts par neatbilstošu Satversmei, mēs varam redzēt, ka tas strādā. Droši vien neviena konstitūcija nebūs perfekta. Un droši vien arī, ja mēs skatāmies, katram ir kaut kāda vīzija, kā vajadzētu izskatīties ideālajai Satversmei. Bet šeit vēl viena būtiska lieta, ka mēs esam kā sabiedrība kopā. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgs kaut kāds vairākums, kas spēj vienoties par kaut ko. Un šeit ir tā doma, ka katram kaut kur ir mazliet jāpiekāpjas, jārēķinās, ka varbūt nebūs tā, kā man gribētos, bet visā kopumā vajadzētu būt pareizai virzībai uz priekšu. Un galvenais ir nepazaudēt šo ideju, ka Satversme aizsargā vājāko grūtā brīdī un nebaidīties pašam iestāties, prasīt savu tiesību aizsardzību. Tas ir ļoti svarīgi, ka katrs iedzīvotājs zina, ko Satversme sola un ir gatavs un prasmīgs, zinošs, kā par to iestāties, kā to pieprasīt.

Hormonālie traucējumi var radīt virkni veselības problēmu - izsitumi, liekais svars, pastāvīgs nogurums un tas vēl nebūs pilns problēmu saraksts, ar ko cilvēks var saskarties , ja endokrīnā sistēma sāk streikot.  Par hormonu lomu un izplatītākajiem hormonālajiem traucējumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārste Kristīne Geldnere, Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja, ārste Una Gailiša, Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra virsārste, un ārste Lauma Jaunozola, Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra virsārste. Vai plastmasas patēriņš tiešām ietekmē hormonālo veselību, ierakstā skaidro asociētais profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Ar literatūrfilozofi Ievu Kolmani sarunājamies par Baltijas Asamblejas balvu. Ievadam pieskaramies balvu situācijai Latvijā vispār, paraugāmies, ar ko BA balva īpaša, kādas ir žūrijas darba īpatnības, kādus jaunus cilvēkus tur satiekam un ko žūrijas darbā jaunu uzzinām.  Mēģinām arī uzminēt, kāpēc BA balva nav sabiedrībā zināma, parunājamies par taustāmo ieguvumu literatūras jomā (BA balvas ieguvēju darbi tiek tulkoti abās citās Baltijas valstu valodās), diskutējam par dalījumu: literatūra, māksla un zinātne.  Visubeidzot aicinām pievērst uzmanību paziņojumam: līdz 2. jūnijam iespējams (un vēlams!) pieteikt darbus ikgadējai Baltijas Asamblejas balvai literatūrā, mākslā un zinātnē. Katras balvas apjoms ir 5000 eiro. Balvu literatūrā piešķir latviski, igauniski vai lietuviski uzrakstīta romāna, lugas, dzejoļu, stāstu un apcerējumu krājuma vai tamlīdzīga sacerējuma autoram. Darba pirmpublicējumam jābūt izdotam pēdējo piecu gadu laikā. Balvu mākslā piešķir autoram vai izpildītājam par pēdējo trīs gadu laikā radītu mākslas darbu vai darbu ciklu tēlotājmākslā, lietišķajā mākslā, mūzikā, arhitektūrā, teātra mākslā vai kinomākslā. To var piešķirt arī režisoram, solistam, aktierim, baleta māksliniekam vai izpildītājmākslinieku grupai par izcilu māksliniecisku sniegumu pēdējo trīs gadu laikā. Savukārt balvu zinātnē piešķir izcila zinātniska darba vai pētījumu sērijas autoram humanitārajās, sociālajās vai dabas zinātnēs, ja darbam ir starptautiska nozīme, tas rada nopietnu stimulu Baltijas reģionā un ir publicēts pēdējo piecu gadu laikā.  

Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.

Ukrainā 14. aprīlī izsludinātas sēras pēc Krievijas asiņainā uzbrukuma Sumu pilsētai, kurā desmitiem cilvēku nogalināti, bet vairāk nekā simts ievainoti. Izglītības un zinātnes ministrija otro gadu pēc kārtas nolēmusi iesaldēt 9. klases eksāmenu nokārtošanas slieksni pie 10 procentiem. Darba grupa pirmos priekšlikumus birokrātijas mazināšanai rosina izpildīt jau līdz Jāņiem. Valsts aizsardzības dienesta jauniešu, kas dienestam piesakās brīvprātīgi, veselības stāvoklis ir labāks nekā obligātā kārtā iesaukto vidū, kam galvenās problēmas ir dažāda veida psiholoģiska rakstura problēmas.

Kopš marta beigām darbojas pēc premjeres rīkojuma izveidotā Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Jau izskanējuši pirmie piedāvājumi, bet Arodbiedrību savienība, kas rīcības grupā nav pārstāvēta, jau paudusi bažas, vai birokrātijas mazināšana beigās neizvērtīsies par darba devēju izdevumu mazināšanu uz darbinieku rēķina. Katrā ziņā publiski izskanējušie termiņi rīcības grupas darbībai nav tālu, bet plāni, ko tā apņēmusies paveikt, ir diezgan visaptveroši. Pēc kādiem principiem lemj, kur un kā mazināt birokrātiju? Krustpunktā diskutē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska.  

Šī ir pirmā saruna projektā: Cilvēkjauda BIZNESĀ. Atklāj savas slēptās darba superspējas, kas tiešā veidā ietekmē tavu produktivitāti. Tā ir iespēja saprast, kāpēc dažas darba situācijas tev padodas kā no rokas, bet citas izraisa bezgalīgu nogurumu.Cilvēkjaudas podkāsta jaunākajā epizodē pārdošanas un komandas prasmju trenere Elīna Pelčere parāda Patrika Lencioni praktisko "6 darba ģēniju" modeli, kas palīdzēs tev ieraudzīt, vai esi Izzinātājs ar detektīva instinktiem, Inovators, kas darbojas teju kā ChatGPT, Analizētājs ar neapstrīdamu "čuju, ņuhu un poņu", kaislīgs Iedvesmotājs, neaizstājams Atbalstītājs vai neapturams Darītājs.Elīna, kas ir uzņēmuma Training Lab vadītāja, parāda:- kāpēc tik daudzi cilvēki velk smagu darba jūgu savā kompetences, bet ne ģenialitātes zonā. Kā to mainīt,- kāpēc sapulces bieži cieš neveiksmi un cilvēki nejūtas saprasti, no kā cieš viņu spējas strādāt veiksmīgi. Ko te iespējams uzlabot,- un kā šīs zināšanas par sevi un komandas biedriem var radikāli uzlabot darba vidi, palielināt produktivitāti un, jā, arī pelnīt vairāk.Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 218. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:52 Darba 6 ģenialitātes - metode, kas palīdz gan darbiniekiem, gan uzņēmējiem un vadītājiem vienam otru labāk uztvert un saprast8:47 Kad pa mazam pilienam neapmierinātība ar laiku pieaug bīstamā apmērā11:26 Izzinātājs – kā darbojas un kādu vērtīgu pienesumu uzņēmumam sniedz šīs ģenialitātes cilvēks17:11 “Inovatori ir kā tāds iekšējais ChatGPT – tikai pasaki, kāda problēma ir neatrisināma, un viņi vienkārši sāk ģenerēt risinājumus.”19:56 Kļūda, kāda bieži vien tiek pieļauta, organizējot sapulces21:23 Analizētāji kā “čujs, ņuhs un poņa”, bez kuriem biznesa attīstība un izvērtēšana nebūs efektīva.26:42 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv27:38 Iedvesmotāji – tie, kas apkārtējos spēj mobilizēt un iedegt uguni katrā cilvēkā visdažādākajiem projektiem30:42 Piemēri, kādēļ ir tik svarīgi saprast katra komandas spēlētāja ģenialitāti, kompetences un frustrācijas36:44 Atbalstītājs, kurš nav vienkārši labs cilvēks, bet gan nenovērtējams uzņēmuma resurss47:27 Kas notiek, ja ilgstoši nākas strādāt KOMPETENČU jomā, nevis savas ģenialitātes zonā54:28 Darītāji – dara, kamēr ir rezultāts. Kas motivē šīs ģenialitātes cilvēkus59:56 Cik praktiska ir šī metode, ko iegūst komanda un tās vadītājs1:02:18 Dažādās jomās mēs spējam darboties atšķirīgās ģenialitātēs1:07:08 Kā mainās cilvēka enerģija un gandarījums, ja darbojamies savā ģenialitātes, kompetenču vai frustrāciju zonā1:10:01 Laiks paiet, kamēr mēs pieciešam un paciešamies

Jaunākie pētījumi rāda, ka Latvija ar 62,6 punktiem no 100 Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā pērn ieņēma 19. vietu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Indekss tiek veidots no 31 rādītāja par sieviešu un vīriešu situāciju sešās dzīves jomās: darbs, nauda, zināšanas, laiks, vara, veselība. Kāda ir dzimumu līdztiesība Latvijas darba tirgū? Par to saruna studijā, kurā piedalās Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa, bet attālināti sazināmies ar Personāla vadības un atalgojuma jomas praktiķi un eksperti Kristiānu Bošu. Uzklausām arī darba devēju pārstāvjus – "Rimi Baltic" personāla direktoru Mečislavu Maculēviču un Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" Sabiedrisko attiecību daļas vadītāju Baibu Bartaševiču-Feldmani.

2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?

12. martā risināsies Tiesu izpildītāju diena, kad iedzīvotājiem visā Latvijā atkal būs pieejamas speciālistu bezmaksas konsultācijas. Šī gada aktualitāte - parāda piedziņas vēršana uz darba samaksu. Par to vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka un zvērināta tiesu izpildītāja Elīna Balasanjana.

Darba intervija var sagādāt ne mazums spriedzes un daudz cilvēku atzīst, ka tā nav bijusi iedrošinoša pieredze. Kā uzvesties darba intervijā, spēt pieteikt sevi un vienlaikus atstāt labu iespaidu, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova un Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga. "Darba intervija ir pirmā tikšanās darba ņēmējam ar darba devēju. Tas ir pirmais iespaids, ko nevar atkārtot," atzīst Eva Selga. Pirmā intervija ir iepazīšanās un svarīgi, lai būtu labvēlīga gaisotne no darba devēja puses, jo cilvēks, kas atnāk, ir izrādījis vēlmi. Lai viņš atvērtos un spētu par sevi pastāstīt, gaisotnei ir jābūt pozitīvai. CV ir tas, kā sevi pasniedzam, profesionālais apraksts par iepriekšējo pieredzi un izglītību, kā vēlamies pasniegt. Motivācijas vēstulē pasakām to, ko nevarēja iekļaut CV, kāpēc gribam konkrētā darba vietā būt, kāpēc esmu labāks par citiem. Strīdīgs ir jautājums, vai pievienot fotogrāfiju. Tas nav obligāti. Jana Strogonova min, ka cilvēki norāda, ka neraksta vecumu CV, lai uzaicinātu uz interviju. Cilvēki atzīst, ja viņi norādīs, ka ir 50+, tad pastāv iespēja, ka nemaz neaicinās uz interviju. "Vecuma diskriminācija, ko diemžēl izjūtam Latvijā, neskatoties uz to, mums cilvēku pietrūkst, speciālistu pietrūkst. Diskriminē divas grupas – cilvēkus 50+ un jauniešus, kas tikko pabeiguši vidusskolu, viņiem nav nekādu profesionālo iemaņu un īsti neviens darba devējs negrib ieguldīties, jo viņi ir sevis meklējumos, sava īstā darba meklējumos, viņi, iespējams, pēc pusgada, pēc kādiem mēnešiem mainīs darbu. Šīs ir divas grupas, ka Latvijā tiek diskriminētas, diemžēl," norāda Eva Selga. Ekspertes min, ka svarīgi ir arī motivācijas vēstulē parādīt, ka potenciālais darba ņēmējs ir izpētījis uzņēmumu un tā parāda ieinteresētību. Motivācijas vēstulē vēlams atsaukties uz organizācijas vērtībām caur savu stāstījumu. Parādīt, ka esmu iepazinies. Jo personīgāk uzrakstīs konkrētai organizācijai, tas var būt arī izšķirošs faktors, lai uzaicinātu uz pārrunām. Cilvēki atzīst, ka izjūt lielu stresu, ejot uz darba interviju. "Saprotu, ka bailes un pārdzīvojums, un uztraukums, ir. Pirms intervijas, tīri praktiski padomi. Noteikti ir svarīgi labi izgulēties. Es saprotu, ka priekšā grūta diena, bet vienalga izdarīt visu, lai būt labs miegs. Otra lieta, kas vēl var palīdzēt "sazemēties", ir silts, labi pagatavots ēdiens, piemēram, kāda putra vai gaļa. Bet ne pārāk daudz, lai nav tā, ka strādā vēders, bet nestrādā galva. Ķermenis, prāts un emocijas ir saistīti, izdarām visu, ko varam, ar ķermeni - paēdam, izguļamies," iesaka Jana Strogonova. "Pirms intervijas vai uzstāšanās man pašai palīdz "spēka pozas". Tās ir visas atvērtās pozas, piemēram, rokas salikt sānos, kājas - plati un pastāvēt tā divas minūtes. Varbūt uzgaidāmajā telpā pirms intervijas tā nedarīs, bet kaut vai aizej uz labierīcībām un divas minūtes pastāvi tādā pozā. Man tas palīdz. Vai arī  sēdēt tā, ka esi atvērts." Piezīmes uz darba interviju var droši ņemt līdz, kad esam uztraukušies, prāts skraida un nomierināties ir grūti. Jana Strogonova iesaka uzrakstīt visu, ko gribētu par sevi pateikt. "Varbūt tajā papīrā nemaz neieskaties, bet kā jau zinām, špikeri rakstot, vislabāk iemācamies," norāda Jana Strogonova. Tāpat vēlams padomāt par to, kas ir stiprās puses, ko es labi daru, varbūt pašam liekas nieks, bet tieši tas, iespējams, ir vajadzīgs. Otrs – uzrakstīt, sagatavot jautājumus, ko pajautāt intervētājiem. Tāpat ekspertes iesaka būt pašiem un netēlot. Ja pajautā kaut ko un gribas pateikt tikai "jā", vajadzētu saņemties pateikt vairāk, kaut vienu teikumu.

Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. "Izdegšana ir process," norāda Marija Ābeltiņa. "Hronisks stress ir izdegšanas pamatā," atzīst Ivars Vanadziņš un piebilst,izdegšanā ir arī ļoti sarežģīta lieta. "Troksnis vai ķīmija mūs ietekmē visus vienādi. Skaļumā būs sabojātas ausis. Savukārt stress - vienam tas ir un otram tas nav. Katram noteikti ir bijuši darba kolektīvi, ģimenes vai kaut kādi draugi, kur ir vienāda situācija un cilvēki reaģē... Vienam tas ir - par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā. Un ir pilnīgi vienāda situācija. Trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, stresa gadījumā - viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spēja, vai tā kompetence, vai treniņš, vai vai dzīves pieredze, otram viņa nav," analizē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa kādā intervijā ir teikusi, ka problēma ir tajā, ka izdegšana nenotiek tā pēkšņi, vienā dienā. Vai tas nozīmē, ka paši nemaz nespējam fiksēt, kad sākas izdegšana? "Domāju, ka tas ir arī atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi. Vai mēs vispār esam pieraduši, ka jaunieši saka - "iečekoties sevī", ieklausīties sevī. Un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau "jumts deg un ir nobraucis", bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums. Ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina," pieredzē dalās Marija Ābeltiņa. "Es pēc kaut kādas inerces vēl varu kustēties. Protams, ka izdegšanas pazīmes, ja mēs paskatāmies trīs tos klasiskos veidus, ka spēki izsīkst, ka mēs paliekam tādi īgņas, mums nepatīk tas, ko mēs darām, ar ko mēs esam kopā, un mums tā produktivitāte samazinās, tad tas nenotiek vienā dienā, ka mēs esam tādi totālākie grinči vai mēs esam soli super izsīkuši, ka nevaram piecelties no gultas, vai mēs vienkārši pieļaujam kļūdu pēc kļūdas, tā jau nenotiek." Ivars Vanadziņš norāda, ka oficiālie dati liecina, ka izdegšanas sindroms pieaug, lai arī to nav viegli diagnosticēt. "Dati nav iepriecinoši un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs. Un lai tā nebūtu, droši vien ir gan šādi raidījumi, gan citādi raidījumi, gan mācības, gan viskautkas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēja līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā. Jo mums tā stigma ir, ja es salauzu kāju, to es saprotu, ka tā ir problēma, nevar nākt uz darbu, bet tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties tur vēl kaut kāds, kas tā tagad ir par simulešanu. Rokas, kājas kustās, nāc!" komentē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa atklāj, ka kādās mācībās viņai vaicāts, vai tiešām darbā būtu jājūtas labi. "Es aizdomājos, ka mēs pirmām kārtām paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem, ka tev jābūt pārstrādātam, jābūt ar pārgrieztām acīm, tādam kā izsīkušam, tad tu esi pierādījis, ka tu strādā. Kas ir pilnīgi, man liekas, kaut kas ačgārns. Un arī tas, ko mēs arī paši no sevis varbūt sagaidām," vērtē Marijā Ābeltiņa. "Pārstrādāšanās ir viens no veidiem, kas ved līdz izdegšanai. Un mēs kļūstam neefektīvi dienas beigās, mēs pieļaujam vairāk kļūdas, un mēs patiešām nevaram arī realizēt to savu potenciālu. Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt. Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums - kas notiek gadiem? Jo tas, ko ar ko es saskaros... Bija finanšu krīze 2008. gadā, cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana, un cik ir pagājuši gadi, viņi aizvien aizvieto. Un tad viņi nomet to atlūgumu un saka - es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kaut kāds īstermiņa variants, sen jau ir atnākušos citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu." "Kāds teiks: hei, man sākās tās trakās galvassāpes, es aizeju pie ārsta, visu pārbaudu, nav nekas tāds. Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir veids, kā ķermenis reaģē," par pārslodzi, kas rada izdegšana bilst Marija Ābeltiņa. "Ja ilgstošais hroniskais disbalanss ir, tas novedīs pie psihosomatiskas izpausmes. Pievienojas arī ķermeniskā izpausme, vienam tās būs galvassāpes, vienam sāpēs vēders biežāk, vienam vēl kaut kas. Svarīgi atcerēties, ka hronisks stress ir bioķīmija un to mēs nespējam kontrolēt. Sandra paliks mierīga, Ivars paliks nervozs un abiem mums būs augstāks kortizola līmenis, viņš katram izpaudīsies savādāk, bet abiem mums bojās veselību ilgtermiņā," norāda Ivars Vanadziņš. Vai iespējamā izdegšanā ir atkarīga arī no personības tipa? "Kā man gribētos teikt, ka tas nav no iedzimtības atkarīgs. Bet ir. Es to saucu par tādu ģenētisko loteriju, jo tu nekad nezini, ar ko tu piedzimsi, kāds tev būs tas sākotnējais "kāršu komplekts"," atzīst Marija Ābeltiņa. "Ir cilvēki, kas piedzimst ar tā saucamo augstāku neirotisma līmeni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manas spējas, piemēram, regulēt emocijas... man ir vairāk pie tā jāpiestrādā. Vai man ir realitātē lielāka nosliece satraukties, es esmu vairāk jūtīgs cilvēks, es visu uztveršu nopietnāk, un man būs lielāka nosliece uz negatīvām emocijām, kā arī nomāktību, augstāks stresa līmenis. Un līdz ar to, ja man ir šāda iedzimtība, tas nozīmē, ka man vairāk būs jāpiestrādā pie tā, lai sevi balansētu. Un kādam būs, protams, zelta ģenētiskā karts - ļoti viss stabili, ļoti sabalansēts, augsta stresa noturība. Tie būs cilvēki, kuri teiks - kolēģi, kur te ir problēma?" Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem Termins "izdegšana"  kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados,  kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta ar darbu. Kādas tolaik bija terapijas metodes šī sindroma ārstēšanai un cik senā vēsturē var runāt par „izdegšanu” darbavietās, vaicājām Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājam, profesoram Mārim Taubem.  Vispirms Māris Taube raksturo pašu traucējumu, uzsverot, ka no vienas puses nav tik viegli pateikt, vai cilvēkam ir izdegšanas sindroms, bet, no otras puses, ir visai skaidri iemesli – enerģijas izsīkuma vai izsīkuma sajūta,  palielināta garīgā attālināšanās no darba,  negatīvisma vai cinisma sajūta saistībā ar darbu. Un ja darba vide tiek mainīta, šie simptomi pazūd. Daži psihologi uzskata, ka pirmās ziņas par izdegšanas sindromu jau varam rast Bībelē Vecajā Derībā, kur aprakstīts, kā pravietis Elija pēc  dažādu brīnumu veikšanas ir bijis izmisis un iekritis dziļā miegā. Patiesību sakot, tas  gan vairāk izklausās pēc pārguruma, ne izdegšanas sindroma. Tāpat speciālisti atsaucas uz  Šekspīra  darba „Kaislīgais svētceļnieks” rindām: „Un  mīlestībā dega viņa, kā salmi ar uguns liesmu.” Tiek uzskatīts, ka šeit pirmo reizi ir aprakstīta sajūta, kas liecina par enerģijas izsīkuma procesu, tiesa gan, ne darbā, bet mīlestībā. Vēl atsauces uz  izdegšanas sindromu  literatūrā  var atrast Tomasa Manna romānā „Budenbroki”, kur aprakstīts, kā konsula dēls  Tomass Budenbroks  jūtas izsmelts, ir vīlies un zaudējis interesi par notiekošo, darbojoties tēva firmā un pildot senatora pienākumus.  Tā  savā pētījumā par izdegšanas sindromu sociālās un kultūras vēstures aspektā raksta Nīderlandes klīniskais psihologs un psiholoģijas profesors Viljams Šaufelī. Profesoram Taubem vaicājam par 19. gadsimtu, kad pasauli skara industriālā revolūcija un  ļaudis masveidā sāka strādāt fabrikās. Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties hidrobioloģe Marta Dieviņa. Viņa stāsta par Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas grāmatu “Ūdenstornis”. Grāmatā pētniece saredz iespēju ikkatras paaudzes cilvēkam ieraudzīt sevi dzīves meklējumos.

Valsts pārvaldē strādājošajiem ir pēdējais laiks pāriet uz darbu klātienē. Tā stingri ir norādījis Valsts prezidents. Vai tiešām, strādājot attālināti, zūd padarītā darba apjoms un kvalitāte? Par attālināta darba plusiem un mīnusiem spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Latvijas Personālvadības asociācijas pārstāve Gundega Dambe un darba un organizāciju psiholoģe Veronika Skorodihina. "Nekas nav melnbalts un vienkāršs, attālinātais darbs ir uz palikšanu," pārliecināts Ivars Vanadziņš. "Droši vien vairāk jautājums ir par to, ko kurš īsti vēlas un kā to sasniegt un panākt, un kā atrast optimumu. Pētījuma rezultāti un Latvijas darbinieku sajūta rāda, ka tas ir atbalstīts. Arī attālināto darbu var organizēt dažādi, var atstāt pašplūsmā un haosā, tad, protams, viss ir slikti. To var darīt jēgpilni un tad vairums ir priecīgi, jo visi priecīgi nebūs nekad."  Atsaucoties uz pētījumu, Vanadziņš norāda, ka cilvēki sāk vērtēt pozitīvāk balansu, trešā daļa norāda, ka ir spējuši atrast kompromisu starp darbu mājās un klātienē. Gundega Dambe arī norāda, ka vairumā gadījumu cilvēki vēlas hibrīdrežīmā strādāt, kas ir normāli. Viņa atzīst, ka attālinātā darba piekritēja, bet uzskata, ka Valsts kancelejas vadītāja lēmums par valsts pārvaldes darbu klātienē ir pareizs. Tomēr viņa norāda par blaknēm. "Attālinātajam darbam ir daudz blaknes. Pēdējos gados konferencēs runā par divām būtiskām lietām, ko gribu arī uz publisko sektoru attiecināt, jo ir atšķirīga motivācija un pašdisciplīna publiskajā sektorā un tiem, kas strādā paši un paši sev nopelna naudu, turpina Gundega Dambe. "Viena blakne ir pašdisciplīna, kurai ir jābūt, pašmotivācija un efektivitāte. Šos vārdus neviens nav atcēlis. Ja jūt kancelejas vadītājs, ka viņam "neiet ar viņa kuģi, viņš nestūrē pareizā virzienā", jāmēģina drusciņ disciplinēt un tad atgriezties pie tiem modeļiem, kas var." Vēl viņa min, ka ir tāds fenomens, ko dēvē "klusais aizgājējs", tas ir darbinieks, kurš ir zaudējis piesaisti, viņš izdara darbu minimālā līmenī un principā ir neefektīvs. Bet viņš neiet prom, jo viņam ir ērti. Viņš ir izdarījis neiesaistoties. Klausies arī raidījumu Krustpunktā, kur sprieda par klātienes un attālinātā darba efektivitāti.  

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sacītais, ka valsts pārvaldei ir pēdējais laiks atgriezties darbā klātienē ir izraisījis plašu diskusiju. Bet droši vien jāatzīst, ka darba organizācijas forma ir tikai viena daļa stāstā par valsts pārvaldes darba efektivitāti kā tādu. Kā to celt? Cik liela nozīme ir klātienes vai neklātienes darbam, cik liela – tiešās un arī politiskās vadības spējai skaidri nodefinēt darba uzdevumus. Par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Analizē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītājs Latvijā Andris Grafs, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai direktore Inese Vaivare, Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka un Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs.    

Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā vēja parki ietekmē dzīvo dabu un cilvēku. Pētījumu šajā jomā kļūst arvien vairāk, tam klāt nāk asās diskusijas par vēja parku izbūvi iekšzemes teritorijās. Kas atklāts un izpētīts par putnu un sikspārņu migrāciju? Vai vēja parki jūrā ietekmē jūras dzīvniekus un kā ir ar pašu cilvēku? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Uzņēmumiem, kuri joprojām darba drošības jomā strādā pēc principa – gan jau paveiksies, klāsies arvien grūtāk. Sabiedrība vairs nav gatava pievērt acis uz nepilnībām darba vidē un Valsts darba inspekcija pievērš lielāku uzmanību šādiem uzņēmumiem. Par darba drošības uzlabojumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadītāja Sandra Zariņa un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne. Nelaimes gadījumu ziņā darba vietā 2024. gads ir bijis labāks nekā 2023. gads. Lai arī pilnībā dati vēl nav apkopoti, situācija uzlabojas. "Viss orientēts uz to, lai nelaimes gadījumu būtu mazāk," norāda Sandra Zariņa. Nozares, kurās notiek visvairāk nelaimes gadījumu, paliek nemainīgas, tā ir apstrāde (metālpastrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana), tirdzniecība, transports, būvniecība, mežizstrādē. Tām attiecīgi Valsts darba inspekcija pievērš īpašu uzmanību.

Dzīve reizēm nav vienkārša – mēs piedzīvojam dažādus psihoemocionālos stāvokļus un dažreiz ir nepieciešams atbalsts un izpratne arī darba vidē. Par to, kā pamanīt un palīdzēt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Raidījuma viešņu pieredze liecina, ka tas, kas notiek darba intervijā, ir brīnišķīgs atspoguļojums tam, kas vēlāk notiek uzņēmumā.  "Ja jau darba intervijā darba devējs runā vairāk nekā tu, tas ir rādītājs, ka tieši tāpat būs arī vēlāk. Ja tevi sāk pamācīt jau darba intervijā, prasa piemērus un kritizē iepriekšējo uzņēmumu, tu vari būt simtprocentīgi drošs, ka šāda pati kritika būs arī vēlāk par kādiem citiem tematiem," norāda Eva Selga. "Protams, var gadīties, ka intervija ir ar personālā vadītāju, bet vēlāk strādā citā kolektīvā un ir atšķirības, bet kopumā ņemot, darba intervija ir brīnišķīgs spogulis un mini modelis tam, kas notiks darba vidē vēlāk." Ja izdegšana ir apstiprināta kā diagnoze, jārēķinās, ka veseļošanās var paņemt pat pusgadu, atkarībā no smaguma pakāpes. "Pozitīvā lieta ar izdegšanu ir tā, ka no var atkopties, bet negatīvā - lai atkoptos ir vajadzīgs miers, laiks un atbilstoši apstākļi. Diemžēl problēma ir tāda, ka cilvēkam, kuram ir nepieciešami ienākumi... Labi, var paņemt slimības lapu un kaut kādu brīdi, bet arī tas ir ierobežots," norāda Agnese Orupe. "Tā kā izdegšana pati par sevi pēc definīcijas grāmatā ir neveiksmīgi pārvaldīts profesionālais stress, man gribas to vārdu profesionālais svītrot, jo stress var nākt no jebkurienes, tad tāda nestrādāšana vai finansiālā apdraudētība arī papildinās un radīs stresu." Viņa atzīst, ka cilvēka satraukums par to, kur es likšos, ja mani atbrīvos, ir tieši pretējs tam, kas ir vajadzīgs, lai no izdegšanas atbrīvotos, tā ir atpūta un atslābums. Ja diagnoze ir uzstādīta, ir jāņem slimības lapa un jācenšas atpūsties labākajā veidā, kāds ir iespējams. Kad domāšana ir kaut nedaudz atbrīvojusies, varbūt ir iespēja meklēt veidu, kā atgriezties darbā pakāpeniski vai citā pozīcijā.  Speciāliste arī atzīst, ka šis ir ļoti teorētisks ieteikums, skatoties no malas.    

Kā pateikt paldies darba vidē – gan darbiniekam, gan šefam?  Kā nosvinēt individuālus un kopīgus panākumus, sniedzot arī saturīgu atgriezenisko saiti un uzmundrinot vienam otru? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Ziemassvētki ir vairāk ģimenes svētki, bet šis ir arī laiks, kad uzņēmumā pateikt paldies darbiniekiem par paveikto.  "Tradīcijas katrā uzņēmumā ir atšķirīgas, bet jāņem vērā, kā cilvēki tajās jūtas. (..) Uzspiest svētkus tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, nebūtu prātīgi," norāda Eva Selga. Agnese Orupe vērtē, ka arī lielākā daļa cilvēku gaida, lai arī uzņēmumā būtu kāds pasākums Ziemassvētku laikā, vēlme svinēt. Cilvēkiem ir atšķirīgas vajadzības pēc svinībām un svētkiem. "Pat ja mēs katram darbiniekam uzdāvināsim "Ferrari", būs kāds kurš teiks, kāpēc tik dārgu, tik dārgs benzīns būs, kur es tagad to turēšu un man to nozags. Mēs kā cilvēki vienmēr protam atrast kādu vainu ikvienā lietā. Bet ne jau dāvanas rada svētkus. Svētku sajūta nāk no mums pašiem," atzīst Agnese Orupe.

Šī saruna noderēs, ja tev nav sveša sajūta, kad darbā, rados vai mācību vietā tevi apceļ, ar tevi nerēķinās vai noniecina slēptā vai atklātā veidā. Varbūt tu saskaries ar situāciju, kad vadītājs vai kolēģi, runājot ar vai par tevi, paceļ balsi, lieto nepatīkamus apzīmējumus vai attieksmi, ignorē tavas idejas vai vajadzības. Varbūt tu redzi, ka tā rīkojas ar kādu citu kolēģi vai tev svarīgu cilvēku? Ko darīt, ja tā notiek. Kā novilkt robežas. Kā pasargāt sevi un citus, kas iesaistīti šajā situācijā. Līga Bērziņa no uzvediba.lv izglīto kolektīvus emocionālās vardarbības jautājumos – darba vietā un mācību iestādēs. Līga ne tikai trenē cilvēkus, kā atpazīt, ko darīt un kā sevi un citus pasargāt no emocionālās vardarbības, bet arī ir radījusi ļoti iedarbīgas spēles, ar kuru palīdzību gan lieli, gan mazi iemācās, kā nepieļaut pret sevi un citiem vērstu bīstamu rīcību.Es ļoti ceru uz tavu palīdzību, lai Līgas Bērziņas stāstītais par varmācīgu uzvedību aizsniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku un kolektīvu. Līga palīdz ieraudzīt, kādu uzvedību mums nav izdevīgi pieļaut ne savā, ne citu rīcībā gan tad, kad uzvedamies kā varmāka, gan esot upura lomā, gan arī tad, kad esam šādas uzvedības liecinieki. Saku tev paldies, ja šo sarunu iesaki noskatīties citiem cilvēkiem!Līgas ieteiktos materiālus un grāmatas atradīsi sarunas lapā.PAR ŠO EPIZODI ĪPAŠS PALDIES dalībniekiem programmā „Jaudīga Partnerība“. To Laura un Mišels radīja, lai cilvēkiem ir vēl foršākas attiecības un ar partneri izdodas būt spēcīgākai komandai, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja tas tev ir aktuāli, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads3:02 Privilēģija palīdzēt4:44 Kas ir un kas nav vardarbība darba vietā, kā to identificēt10:37 Cik svarīgi ir mācēt pateikt NĒ, un kā to iemācīt bērniem12:45 Kas jāzina par favorītismu uzņēmumā18:27 Kā izpaužas lēmuma gatavība un kāpēc to bieži interpretē nepareizi25:26 Sociālās izolācijas bīstamība29:41 Ko darīt, ja vecāki vai vecvecāki kādu no bērniem uzskata par īpašāku un mīļāku35:01 ”Darba vietā notiek tās lietas, ko pieļauj viss kolektīvs”41:09 Kādas ir personības robežas, kā tās noteikt un kā nosargāt47:25 Karpmana trijstūris un tā likumi, kā tie izpaužas darba dzīvē52:06 Cik spēcīga sajūta ir vainas apziņa, un kā ar to manipulē56:15 Kā iemācīties sarežģītās situācijās paļauties uz sevi1:02:04 Kur var uzzināt, kā ir jāuzvedas darba kolektīvā, lai nekļūtu par kāda upuri vai pats nesastrādātu muļķības negribot1:06:39 Psiholoģiskie kontrakti darba vidē, kā tos ieviest1:10:45 Kā izskatās autoritātes graušana jeb vertikālā vardarbība1:16:31 “Ja Tu jūties vientuļš, apstājies un aprunājies ar sevi”1:17:46 Nerakstītie likumi vardarbīgos darba kolektīvos, kad nākas staigāt kā pa mīnu lauku1:27:33 Ko tu varī darīt lietas labā kā darbinieks, kā vadītājs un kā pāridarītājs1:31:07 Jaunā spēle “Neatliec sapņus, dzīvi, darbus” – kam tā ir adresēta un kam tā visvairāk noderēs

Padomju savienībā homoseksuālas attiecības netika atzītas, tās izpelnījās īpašu uzraudzību, kontroli un dažkārt arī represijas, un tomēr cilvēki dzīvoja savas privātās dzīves ar dažādām lomām sabiedrībā. Arhīvu materiāli, intervijas - tas viss rezultējies rakstu krājumā ar nosaukumu "Klusumā. Kvīri, padomju vara un sabiedrība Latvijā, 1954–1991. gads". Kāda bija varas uzraudzība un represijas pret šiem cilvēkiem, un kāda ir kvīru personīgā pieredze par dzīvi Padomju Savienībā? Saruna ar pētījuma autoriem - vēsturniekiem Inetu Lipšu un Kasparu Zelli. Kolektīvās monogrāfijas mērķis ir (re)konstruēt kvīru pieredzes, kādas tās izveidojās padomju sociālās kontroles sistēmā. Grāmata ir veltīta Baltajai Māsai (viņš arī Baroniete, viņš arī Jānis Grīnbergs (1912–1992)). Neskatoties uz varas īstenoto kvīru uzraudzību, ko nodrošināja pārsvarā partijas, iekšlietu, tieslietu, kā arī veselības aizsardzības institūciju darbinieki, Grīnbergs dzīvoja, to ignorējot. Par četru gadu kopdzīvi viendzimuma attiecībās padomju tautas tiesas tiesnesis 1960. gadā viņu sodīja ar ieslodzījumu cietumā. Tomēr Baroniete arī pēc atbrīvošanas dzīvoja pēc sava prāta, baudot attiecības un iekuļoties dažādos piedzīvojumos līdz mūža nogalei. Darba laikā – strādnieks, ārpus tā – azartisks tautas vīru kora dziedonis un aizrautīgs savējais kvīru satikšanās vietās. Cilvēks ar neapšaubāmu rīcībspēku.  Monogrāfija ir viens no vēsturnieku Inetas Lipšas un Kaspara Zeļļa, literatūrzinātnieku Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa un politikas pētnieces Elizabetes Elīnas Vizgunovas-Vikmanes darba rezultātiem Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas zinātniskajā projektā nr. lzp-2021/1-0167 “Starp valsts iestāžu uzraudzību un neiejaukšanos: viendzimuma seksuālo subkultūru prakses padomju Latvijā, 1954–1991”, kas īstenots LU, Latvijas vēstures institūtā no 2022. gada. Audumu dizaineru  centieni realizēt savas idejas padomju gados Skaista, kolorīta ideja uz papīra un tās realizācija uz auduma. Krāsu laukumi, kas aizsedza nekvalitatīvo tekstila materiālu - tā bija apģerbu dizaineru ikdiena tekstilrūpniecībā Latvijas PSR laikos. Vairāk par audumu apdrukām un dizainu tolaik stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa, kura ir pētījusi, kā notika audumu apdruka  Latvijā  padomju gados.  «Rīgas auduma» ražojumi saista uzmanību ar savu košo kolorītu, zīmējumu savdabīgumu un audumu smalko struktūru. Autoritatīva komisija, kuras sastāvā ir ievērojami mākslinieki, kā arī rūpniecības un tirdzniecības organizāciju pārstāvji, pēc audumu apskates un apspriešanas dod savu novērtējumu.«Ar daudzveidīgu sortimentu un bagātīgu koloristisko apdari.» «Reprezentējās kombināta «Rīgas audums» ražojumi. Zīmējumi un kolorīts harmonē ar auduma struktūru un faktūru.».  Šādas rindas var lasīt 1957. gadā izdotajā grāmatā par rūpniecības uzņēmumu „Rīgas audums” – tas ir laiks, kad tikko ir sācies Hruščova atkusnis un visā plašajā Padomju Savienībā ar lielu sparu darbojas vieglās rūpniecības uzņēmumi un plašsaziņas līdzekļos un vissavienības skatēs redzam krāsainus stilīgus porcelāna, interjera un tekstila izstrādājumus, bet, ieskatoties tuvāk, var pamanīt, ka nereti aiz košām apdrukām slēpjas nekvalitatīvs materiāls. Gleznotāja Sandra Krastiņa savulaik ir iztaujājusi   fabrikas „Rīgas audums” mākslinieces un pētījusi, kā tolaik notika audumu apdruka. Sandra Krastiņa rāda grāmatu „Desmitgades ikdiena” par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā, kur tuvplānā var redzēt kā negludā auduma faktūra ir noklāta ar pelēcīgas nokrāsas dzeltenu zilu un zaļu ziedu apdruku. Lai arī zīmējums ir kolorīts un moderns, tomēr gala iznākums rāda tā laika ierobežoto tehnisko varēšanu mākslinieka iecerētās košās idejas realizēšanā. 60. - 70. gadi ir arī sintētisko audumu uzvaras gājiens – neburzīgās  krimplēna kleitas, ūdens necaurlaidīgās neilona jakas, un par pēdējām runājot, domāju, tagadējie piecdesmitgadnieki atcera neglīti brūnās vai pelēkās vai zilāsm žargonā runājot „kurtkas”. Kā teic gleznotāja Sandra Krastiņa, tad jau pāris desmitgades agrāk tika ražoti tikpat nepievilcīgu krāsu un arī materiāla lietusmēteļi. Padomju gadi arī bija laiks, kad skolās bija vienotas formas – tumši zili sarafāni, vēlāk kleitas, bluzoni un svārki meitenēm un uzvalki zēniem, un svītraini krekli. Gleznotāja Sandra Krastiņa atceras, ka arī tolaik visā šajā unificētajā izglītības sistēmā tomēr skola no skolas atšķīrās ne tikai pedagoģiskās pieejas ziņā, bet arī formās. Atgriežoties pie padomju gadu dizaina, citāts no Arhitektūras muzeja direktores mākslas zinātnieces Ilzes  Martinsones raksta minētajā grāmatā par 20.gadsimta 60. gadu dizainu Latvijā: „Tā laika radošajām personībām nācās lekt pār galvu divkārt, cīnoties kā ar informācijas, tā materiālu un tehnoloģiju deficītu.”  Tam, ka tolaik māksliniekiem vajadzēja žonglēt starp ierobežotajām tehniskajām iespējām un savu ideju realizāciju, piekrīt arī Sandra Krastiņa.

Ko īsti nozīmē labbūtība darba vidē, kas to veido? Kā nodrošināt to, lai saglabājas līdzsvars starp darba un privāto dzīvi un lai neviena no jomām netiek atstāta novārtā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jana Strogonova iepazīstina ar pētījumu, kas tiek veikts jau piekto gadu par cilvēku sajūtām darba vidē. "Cilvēki darba vietā jūtas patstāvīgi. Tā ir laba ziņa, cilvēki var plānot savus darbus, realizēt uzdevumus, vadītājs uzticas," norāda Jana Strogonova. "Darbinieki arī atzīst, ka jūtas gana novērtēti, bet šī sajūta krītas, un tas nav jautājums par atalgojumu, bet cilvēki norāda, ka vēlas saņemt vienkāršu paldies no kolēģiem, no vadītājiem, grib būt pamanīti, ka darbs ir jēgpilns, novērtēts. Grib saņemt atgriezenisko saiti un atbalstu. Bet šī sajūta krītas." Runājot par sliktajām sajūtām, cilvēki atzīst, ka jūtas stresā, kā arī izsmelti. Tas nemainās visus piecus gadus, kopš tiek veikts pētījums. Pieaug arī netaisnības sajūta kopš 2022. gada. Tas arī saistīts ar atalgojumu. "Ja krītas informētībā, pieaug arī netaisnības sajūta," analizē Jana Strogonova. "Pārsteidz, ka darba vietā arvien mazāk cilvēku jūtas laimīgi. Skumji, ka šī sajūta nav darba vietā. Cilvēki arī nesagaida, ka darba vietā var justies priecīgi. Tā, liekas ir negatīva tendence," vērtē Jana Strogonova. Cilvēki vēlas draudzīgus kolēģus, iespēju strādāt attālināti un redzēt sava darba jēgu. Eva Selga atzīst, ka uzņēmumā vadītājs nosaka daudz, iedod vadlīnijas par to, kā savstarpēji komunicēsim, kā sniegsim informāciju, kā svinēsim uzvaras un sasniegumus.  "Ja emocionālā vide ir depresīva, nestabila, saspringta, protams, nav ne prieka, ne rezultātu, ne varam runāt par foršu kopā būšanu," vērtē Eva Selga. Bet viņa arī norāda, ka ne viss ir atkarīgs no vadītāja. "Labbūtības momenti ir no abām pusēm, ko es ieguldu un ko dod darba devējs. Nevar darba devējs tikai dot un dot, bet es nākšu nīgrs un viss man būs slikti. No tā nekas nemainīsies. Abām pusēm jāspēlē kopā," vērtē Eva Selga. "Arī runājot par fizisko labbūtību. Kā es rūpējos par veselību, kā uztveru lietas. Var būt vislabākais galds, bet ja man kaut kas sāp un es neārstējos, galds neglābs. Arī cilvēkiem pašiem ir jādomā, ko viņi dara, lai justos labāk. Veselības apdrošināšanu darba devējs var nopirkt, cik mēs to izmantojam, vai mēs vingroja, vai kustamies? Neviens darba devējs mums rokas, kājas neizvingrinās. Tas jādara pašiem." Agnese Orupe min, ka daudz nav piemēroti darbam atvērtā birojā. Tas var izvērsties par problēmu. Viņai piekrīt arī Eva Selga un mudina kā risinājumu piedāvāt - ļaut strādāt no mājām.     

Nodokļu reforma pēc vairāk nekā divu gadu pūliņiem darba grupās ir pieņēmusi noteiktu apveidu valdībā. Līdz pēdējam ir bijušas smagas diskusijas ar sociālajiem partneriem, bet tagad redzam jau noteiktus procentus, kā mainīsies darbaspēka nodokļi un arī citi nodokļi, kam būs jākompensē tas, ko neiekasēs darbaspēka nodokļos. Vērtējam panākto rezultātu. Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas darba devēju konfederācijas vadītāju Kasparu Gorkšu.   

Diennaktī ir tikai 24 stundas un nedēļā - septiņas dienas. Bet cik gan bieži nākas dzirdēt, ka, lai paspētu paveikt visu iecerēto darbā vai mājas dzīvē, prasītos papildu dienas un papildu stundas… Vai strādājam par daudz? Kas ir veselīgais līdzsvars starp darba un privāto dzīvi - par to Latvijā tapis kāds interesants pētījums. Ar pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Linda Matisāne un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Kristiāna Lapiņa. Par to, ka laiks, ko pavadām darbā, un tas, cik daudz strādājam, ir jāsabalansē ar atpūtu un savu dzīvi ārpus darba gaitām, tiek runāts daudz un ik pa laikam. Par to ir arī uzrakstītas dažādas grāmatas. Bet arvien ir cilvēki, kuri darbā pavada ļoti lielu savas ikdienas dzīves daļu un nespēj brīvdienās darbu neņemt mājās un atvaļinājumu nereti arī izmanto, lai paspētu padarīt nepadarīto. Kāpēc tā un kā Latvijā ļaudis ievēro līdzsvaru darba un privātajā dzīvē? "No manas puses divi aktuālākie uzdevumi ir: viens ir atrast un varbūt izstrādāt padomus darba devējiem, kuri varētu palīdzēt to līdzsvaru vairāk darbiniekiem iegūt; otrs - paskatīties varbūt kaut kādas prakses vai darbības, ko paši darbinieki jau dara, kuriem varbūt tas līdzsvars ir labāks nekā citiem, un tad uz tā pamata sagatavot arī kaut kādus individualizētus ieteikumus vai individuālus ieteikumus, ko katrs varētu varētu praktizēt," atzīst Linda Matisāne. "Tas, ko mēs redzējām no pirmajiem aptauju datiem jau iepriekš, ka bieži vien nav vajadzīgs kaut kas ļoti kosmisks, bet bieži vien pietiek pareizā brīdī kaut ko pareizi pateikt tam darba devējam, lai līdzsvars uzlabotos un tā cilvēka pašsajūta uzlabotos. Nevajag kaut ko ļoti smalku pirkt un investēt nenormāli daudz, bet bieži vien ir runa tiešām par tādiem praktiskiem padomiem, ieteikumiem, attieksmi galu galā. Un tas ir ļoti daudz," norāda Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, atsaucoties uz citu pētījumu, līdzsvara trūkumu starp privāto un darba dzīvi ietekmē ne tikai tas, cik daudz tu strādā, bet tas, kas notiek tavā darba vidē. Piemēram, ja darbinieki sūdzas vai saka, ka viņiem ir emocionālā vardarbība darba vidē, vai viņiem ir konflikti ar saviem kolēģiem, konflikti darbinieku grupu starpā, konflikti ar klientiem, tas viss pasliktina šo privātās un darba dzīves līdzsvaru. Un tas nozīmē, ka, pat ja tu fiziski nestrādā, tas, kas darās tavā galvā, tu turpini domāt, tas būtiski pasliktina šo sajūtu.  Ivars Vanadziņš atzīst, ka vairāk uztrauc tas, kas notiek tālāk, jo tam ir kādas īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa ietekmes uz veselību, tai skaitā darbaspējām, par visu pārējo nemaz nerunājot.  "Noteikti darba devējs var palīdzēt savam darbiniekam justies labāk un to līdzsvaru atrast. Bet jāpatur prātā ir arī tas, ka darbs nozīmē ļoti daudz cilvēkiem un tas noteikti būs saistīts arī ar personību un ar pasaules redzējumu. Ja darbs tiek uztverts kā dzīves galvenais saturs vai satura devējs, tādā gadījumā ar to būs saistītas ļoti daudzas lietas, piemēram, pašvērtējums, vai arī dzīves kvalitātes izjūta. Tā arī tiks saistīta ar darbu," analizē Kristiāna Lapiņa. "Tās pārējās jomas, kas arī ir ļoti būtiskas, ko arī pētījumi pierāda, ka tiešām ir jāspēj atpūsties tādā saturīgā, pilnvērtīgā veidā, ir jāspēj veidot attiecības arī ar citiem cilvēkiem ārpus darba. Ja tas nenotiek un darbs ir pats galvenais, tādā gadījumā, protams, varam no tā visa secināt, ka, jā, tieši darba devējs citreiz būs tieši tas cilvēks, kuram būs jāuzņemas tā lielākā slodze - aizvest mazliet tālāk to darbinieku no paša darba, mēģināt pārvērtēt darba saturu un arī galu galā paskatieties uz to, ko tieši darbs man nozīmē, kas tad tas ir manā dzīvē." "Kādreiz var būt arī tā, ja mēs izvēlamies privāto dzīvi kā dzīves daļu, kur notiek reizēm ne visai labas lietas, tur arī mēdz būt konflikti, tur ir ļoti daudzas personiskas, lielākas un mazākas, gan traģēdijas, gan dažādi notikumi. Šī dzīve ir ļoti piesātināta. Var gadīties arī tā, ka neizdodas tikt galā ar to, kas tur notiek, un tad cilvēks burtiskā nozīmē bēg. Un viņš bēg darbā, viņš kļūst par darbaholiķi: viņš ierodas pirmais, viņš ir pulksten pusseptiņos darbā un pulksten pusdivpadsmitos viņš iet prom, un tas ir tā iemesla dēļ, ka viņam ir ļoti grūti atrisināt šo privātās dzīves dažādo problēmu daudzumu, ja un ar to tikt galā," atzīst Kristiāna Lapiņa.   Pārlieku liela darba slodze iespaido sirds veselību Zinām, ka, lai cik ļoti mēs censtos strādāt bez stresa, atpūsties veselīgiun sabalansēt darbu ar atpūtu, bieži vien ikdienā tās tas nenotiek. Nedzīvojam ideālā pasaulē un zinām, ka arī mūsu ķermenis var īslaicīgi pielāgoties saspringtākiem darba un dzīves cēlieniem, betjāuztraucas ir tad, kad garās darba dienas kļūst par normu, nevis izņēmumu. Ja pats cilvēks tam nepievērš uzmanību, tad vienā brīdī sirds var pagurt no šāda režīma. Kas notiek ar sirdi, pie pārlieku lielas darba slodzes, skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis. Lai parūpētos par sirds veselību atbilde vienkārša, bet reizumis grūti realizējama – ik dienu jāatrod tas zelta vidusceļš, vai maza zelta taciņa, lai sabalansētā daudzumā un kvalitātē varam strādāt un atpūsties tā, lai pasaudzētu savu veselību.

Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju izstrādājusi priekšlikumu, rosinot samazināt summas, ko darba devēji sedz darbnespējas lapas ņēmējam. Darba devēji uzskata, ka maksā pārāk daudz. Arodbiedrības tam kategoriski iebilst. Vai ir iespējams kompromiss? Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Kaspars Gorkšs, ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un zemnieku savienība), labklājības ministrs Uldis Augulis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns.