POPULARITY
Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā. Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk. Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst. Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.
Kaut elektronerģijas pārrāvuma iemesli 28.aprīlī Spānijā un Portugālē vēl oficiāli nav noskaidroti, visticamāk, tie ir vairāki un tie saistīti ar saules paneļu un vēja ģeneratoru lielo īpatsvaru šai valstī. Vai tas nozīmē, ka atjaunojamie energoresursi ir nedroši? Uz šo jautājumu atbild 14.Saeimas deputāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts) un AS "Augstprieguma tīkls" valdes loceklis Gatis Junghāns.Vai Latvijā var atkārtoties tāds aptumsums kā Spānijā un vai energotīkla operators ir gatavs līdzīgam gadījumam? Pieņemot, ka Spānijā tā bija tehniska kļūme, Baltijā nevar izslēgt trešo pušu ļaunprātību un sabotāžu. Cik gatava Latvija ir pārvarēt šādus mākslīgi izraisītus incidentus elektrenerģijas tīklā.Raidierakstu sagatavojis žurnālists Ivars Bušmanis.aidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.
"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies. Vairāk – ierakstā.
Latvija pirmā Baltijā nolemj izstāties no Otavas konvencijas; oficiāla izstāšanās – vēl priekšā. Aizsardzības ministrija varētu tērēt 900 000 eiro parādes zobenu iegādei; amatpersonas aicina uz samērību. Iesaka ļaut vecākiem attaisnot skolēnu slimošanu līdz piecām dienām. Lielbritānijas Augstākā tiesa lemj, ka juridiskā definīcija par to, kas ir sieviete, balstās uz bioloģisko dzimumu. Vecrīgā, pie rātsnama notika pikets, kurā aktīvisti kārtējo reizi prasīja, lai pašvaldība risina nakts izklaižu vietu radīto troksni.
Raidījumā Pievienotā vērtība stāsts par uzņēmumu, kurš ar visai ambicioziem mērķiem jau vairākas reizes naudu piesaista, biržā izlaižot obligācijas. Tas ir tehnikas nomas uzņēmums „Storent”. Ja akciju tirgus Baltijā un jo īpaši Latvijā klibo, tad obligāciju tirgus ir karsts. Un birža ir kļuvusi par vietu, kur naudu attīstībai meklē aizvien vairāk uzņēmumu. Raidījumā par vienu no tādiem – tehnikas nomas uzņēmumu „Storent”, kurš obligāciju tirgū ir biežs viesis un ar pieredzi.
Grupas SOVVAĻNĪKS Videogrāfija METĀLKĀSTS LV Podkāsts #178Šajā epizodē patestējam iepriekš nedarītas lietas un kopā ar Ingaru Gusānu atskatāmies uz grupas SOVVAĻNĪKS videogrāfiju.Klausies un noskaidro kā rīkoties, ja ir vēlme uzfilmēt mūzikas video baznīcā, kā vecticībnieki reaģē uz melnā ādas mētelī ietērptu vīru, kurš viņu ciematā ierok katoļu krustus u.c interesantus filmēšanas stāstus.Sovvaļnīks videoklipi:"Vysi Vieji" (2010) -https://youtu.be/E-m3kjhQdDw?si=rr4UZU9W3GAywQ8z"Vosoruošonai" (2010) -https://youtu.be/pWs0Z2Sw9ZI?si=bzxKKaKZ6m_806oD"Nikas Nav Najaušs" (2011) -https://youtu.be/B_wKeUtAtKA?si=PTpVySEItvbzeLNa"Aiz Azara Bolti Bārzi" (2011) -https://youtu.be/5Km2JAy68Ao?si=Gj_XqtngqBLnXdFf"Latgola" (2012) -https://youtu.be/v4iQrgJ53EI?si=5VBJZ8UKjZm5P89G"Ceļš" (2016) -https://youtu.be/Kz06XMqT9F4?si=XCrfJG_nYkim3Io0Bonus:"Pa Skurstini Bolti Dyumi" -https://youtu.be/nwvYZTYODro?si=ystXce2DGoA0FfVtGrupa Sovvaļnīks:https://www.facebook.com/Sovvalnikshttps://sovvalniks.bandcamp.com/https://open.spotify.com/artist/3hkQ5e95EJB6sOAaQ5WZBG?si=po54ovjsQ8aKZRSbfOPp5w0:00 - Ievads2:00 - Mūzikas videoklipu nozīme10:05 - Sovvaļnīks "Vysi Vieji" videoklips (2010)22:15 - Sovvaļnīks "Vosoruošonai" videoklips (2010)30:12 - Sovvaļnīks "Nikas Nav Najaušs" videoklips (2011)41:22 - Sovvaļnīks "Aiz Azara Bolti Bārzi" videoklips (2011)50:00 - Sovvaļnīks "Latgola" videoklips (2012)57:40 - Sovvaļnīks "Ceļš" videoklips (2016)1:03:40 - Nākotnes plāni un izskaņasŠī gada ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://fb.me/e/2uVYqdDuH10 gadu jubileja, 6.-8. jūnijs, jaudīgas un unikālas grupas, būtiskākais pašmāju metāla festivāls, tiekamies tur! Šī gada KILKIM ŽAIBU festivāls:https://fb.me/e/5L4gHTWr325 gadu jubileja, 20.-22. jūnijs, vispusīgākais un lielākais metāla festivāls Baltijā, tiekamies tur! SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/
Kā funkcionēja tiesu sistēma totalitārā režīmā un ko ar šo padomju mantojumu izdarīja 90. gados? Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas atzītajiem pētījumiem ir profesores Daigas Rezevskas tiesību teorija. Skaidrojam, kāda bija tiesiskuma loma vēsturē un kāda tā ir mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā. Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātes profesore, tiesību zinātnes doktore Daiga Rezevska. Saruna ar pētnieci izskanēja arī raidījumā Labrīt. Liecības par mantošanas vēsturi Latvijā Mantošanas tiesības gadsimtu gaitā, no vienas puses, mainījušās pamatīgi, bet, no otras puses, tās saglabājušas visai nemainīgu kodolu. Lai kādi laiki būtu, nemainīgas palikušas arī ar mantojumu saistītās ķildas. Kādas ir senākās liecības par mantošanas vēsturi Latvijā, ko varēja mantot sievietes un vai arī jaunākie bērni varēja kļūt par mantiniekiem? Mantošanas vēstures pēdas varam samanīt jau antīkās pasaules laikos - grieķu un romiešu kultūrā -, un šie pamati saglabājušies līdz mūsu dienām. Šoreiz skatu vēršam tieši uz Baltijas tiesību telpu, tātad arī Latviju, un skaidrojam mantošanas tiesību pirmsākumus mūsu teritorijā. Kādi avoti sniedz liecības par mantošanas kārtību sākotnēji un pārmaiņām laika gaitā? Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš. Profesors vispirms ieskicē to, kas zināms par rakstītajām jeb pozitīvajām tiesībām. Fakts, ka mantojuma saraksta augšgalā parasti ir vecākais dēls, ir diezgan nostiprinājies priekšstats. Tāpēc Jānim Lazdiņam vaicāju, vai arī jaunākais bērns varēja izvirzīties priekšplānā un būt pirmais mantinieks. Profesors norāda, ka liela nozīme tam, par kuru laika posmu runājam. Ja skatāmies pēc pozitīvajām tiesībām no baltu un līvu zemes vai zemnieku tiesībām, tad tur netiek izdalīts ne vecākais, ne jaunākais bērns. Skandalozas prāvas tieši par mantošanas tiesībām Baltijā īsti nav zināmas. Skaidrs ir tas - kur mantošana, tur notiek strīdi neatkarīgi no kārtas un mantojuma apjoma. Varbūt, ja mūsu zemē būtu valdījuši karaļi un hercogi, tad mantojumu skandāli mums būtu labāk zināmi. Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties ģeoloģes doktore Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcijas eksperte Vija Hodireva. Viņa atklāj, ka daudz iegūst ne tikai no zinātniskām publikācijām, bet arī no populārzinātniskām, un iepazīstina ar emeritētā profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu “Tā bija, atgadījās, notika… Ģeologa dzīves atsegums” "Tā ir atmiņu grāmata. Tā ir vēsture ģeoloģijai, vēsture laikam jau no 50. gadiem pagājušajā gadsimtā, kur viņš savās izjūtas un emocijās par savu dzīvi stāstot, parāda šo posmu no sava skatupunkta," atzīst Vija Hodireva.
“Mums nevajadzētu uztraukties, bet ir jābūt sagatavotiem,” – tā intervijā LTV norādīja Igaunijas prezidents Alars Kariss, vērtējot drošības situāciju Baltijā. Viņš ir pārliecināts, ka Eiropai vajadzētu savu drošību stiprināt NATO un neatšķelties no ASV.
Bunkura Hronikas XIV METĀLKĀSTS LV Podkāsts #177Šajā bunkuru epizodē:- Apspriežam mūsu organizēto un nu jau notikušo Death Metal Vakara koncertu, padalāmies ar savu pieredzi kā realizējām šo koncertu. - Atskatāmies uz 2024. gada Latvijas metālmūzikas gada balvas koncertu, balvu nominācijām un to uzvarētājiem.- Cenšamies saprast ko darīt ar veco atribūtiku, jeb merch.- Dokumentējam to, ka esam iemūžināti metāla vēsturē.- Ieskats Dr. Forge veiktajos pētījumos.- Pieminam pagaidām gaidītākos koncertus.0:00 - Ievads un bezsakars7:27 - Silvestra pētījums par fiziskā formāta patēriņu10:50 - Silvestra pētījums par metālmūzikas internetveikaliem16:40 - Ko darīt ar veco atribūtiku(merch)?25:30 - Death Metāla Vakars - Kāpēc organizējām?30:40 - Death Metāla Vakars - Ar ko sākt organizējot?37:02 - Death Metāla Vakars - Koncertvielas izvēle, skaņa44:19 - Death Metāla Vakars - Kur, kā pārdot biļetes?50:00 - Death Metāla Vakars - Spekulēšana par apmeklētību56:30 - Death Metāla Vakars - Pēdējā mirkļa darbi un kuriozi1:02:03 - Death Metāla Vakars - Silvestra pieredze un mikromenedžments1:08:58 - KĀDS IR NONĀCIS METĀLA ARHĪVOS!!!1:15:37 - Death Metāla Vakars - Domas par koncertu un tā grupām1:30:51 - Death Metāla Vakars - Kas notika pēc koncerta?1:33:48 - Nākotnes plāni koncertu organizēšanā1:36:50 - Death Metāla Vakars - Iegūtais merch1:41:00 - Metālkāsta reklāma Metālkāstā1:43:36 - LV metālmūzikas gadabalvas 2024 koncerta un nomināciju/uzvarētāju atskats2:01:16 - Gaidāmie koncerti2:06:23 - NoslēgumsŠī gada ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://fb.me/e/2uVYqdDuH10 gadu jubileja, 6.-8. jūnijs, jaudīgas un unikālas grupas, būtiskākais pašmāju metāla festivāls, tiekamies tur! Šī gada KILKIM ŽAIBU festivāls:https://fb.me/e/5L4gHTWr325 gadu jubileja, 20.-22. jūnijs, vispusīgākais un lielākais metāla festivāls Baltijā, tiekamies tur! SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/
Lauksaimniecības, mežsaimniecības un citas aktualitātes, kas skar Zemkopības ministrijas atbildību, šodien raidījuma uzmanības lokā. Krustpunktā izvaicājam zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Zviedru mežsaimnieku lēmums atbrīvoties no īpašumiem Baltijā izraisīja gan satraukumu, kādēļ šāds lēmums šajos ģeopolitiskajos apstākļos, gan interesi šos mežus atgūt pašiem. Tikmēr saistībā ar cenu samazināšanas pasākumiem lielveikalos un nepieciešamību atbalstīt vietējos ražotājus, arī no Zemkopības ministrijas tiek gaidīti noteikti pasākumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.
Lauksaimniecības, mežsaimniecības un citas aktualitātes, kas skar Zemkopības ministrijas atbildību, šodien raidījuma uzmanības lokā. Krustpunktā izvaicājam zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Zviedru mežsaimnieku lēmums atbrīvoties no īpašumiem Baltijā izraisīja gan satraukumu, kādēļ šāds lēmums šajos ģeopolitiskajos apstākļos, gan interesi šos mežus atgūt pašiem. Tikmēr saistībā ar cenu samazināšanas pasākumiem lielveikalos un nepieciešamību atbalstīt vietējos ražotājus, arī no Zemkopības ministrijas tiek gaidīti noteikti pasākumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.
Kultūras rondo sākam jaunu sadaļu „Iepazīstam tekstus”. Saruna par mūsdienu kontekstu Timotija Snaidera darbā „Par tirāniju” un Platona darbā „Valsts”. Diskutē tulkotāja Ieva Lešinska, filozofs Artis Svece un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. „Ja neviens no mums nav gatavs mirt par brīvību, tad mēs visi mirsim tirānijā.” Ar šādiem vārdiem savu grāmatu noslēdz vēsturnieks, domātājs publiskais intelektuālis Timotijs Snaiders. Viņa darbs „Par tirāniju: divdesmitā gadsimta divdesmit mācības” latviešu valodā iznāca 2017. gadā un joprojām skaudri sasaucas ne tikai ar tiem notikumiem, kas šobrīd risinās pasaules politiskajā arēnā, bet arī ar to, ko domājis un sarakstījis sengrieķu filozofs, matemātiķis un rakstnieks Platons. "Tas, no kā viņš brīdināja tolaik un kas varbūt tā gluži nepiepildījās Trampa pirmās prezidentūras laikā, tas šobrīd piepildās, godīgi sakot, diezgan tādā satraucošā veidā," vērtē Ieva Lešinska. "Un es domāju, ka viena no galvenajām lietām, kas notiek, ir... es atceros, ka tajā grāmatā viņš brīdina no diktatūras, tā teikt, apsteigšanu. Tu dari kaut ko, pirms tev tas ir jādara, tāpēc ka tu jau steidzies, ne gluži pakalpot, tomēr izdarīt tā, lai būtu pareizi un mierīgi. Un tas nu gan notiek, cik es varu spriest no Amerikas preses un arī pat no sociālajiem medijiem." "Šobrīd vēsture ir diezgan akadēmiska disciplīna. Bet kopš vēstures sākumiem tā vienmēr ir kalpojusi sabiedrībai, politiķiem kā tāda pieredzes krātuve, kuru tu izmanto, lai saprastu mūsdienas," norāda Artis Svece. "Es domāju, ka tas vēstures uzdevums nekur nav pazudis. Un tiešām akadēmiskajos pētījumos varbūt mazlietiņ kaut kur tas aizmirstas, bet es domāju, tieši tāpēc mums vēsture ir vajadzīga un Snaiders šajā ziņā dara to, ko jebkuram publiskajam intelektuālim vajadzētu darīt." Kas padara Snaideru aktuālu tieši Baltijā? "Tas pats, kas Snaideru un šo grāmatu "Par tirāniju" aktuālu vispār šodien politikā. Un mums - tāpēc, ka Snaiders, šķiet, labāk pazīst tieši Austrumeiropas situāciju," atzīst Mārtiņš Mintaurs. "(..) Patiešām, pārlasot šo grāmatu šīs dienas sarunas, man arī ir pavisam cita sajūta nekā tad, kad es to lasīju pirmo reizi, kad šī grāmata iznāca, un es to iegādājos. Tad likās, jā, protams, tā tāda trauksmes celšana un vajag brīdināt, bet 2017. - 2018. gadā man tas šķita mazāk aktuāli, nezinu, droši vien dažādu iemeslu dēļ, nekā tas šķiet šodien. Jo šodien tā situācija tiešām ir, jāteic, ļoti tuvu tam, par ko Snaiders raksta, un to tiešām var izmantot kā rokasgrāmatu, lai saprastu tās situācijas, kādas veidojas patlaban, un to mehānismu, to loģiku, kāpēc mēs dzirdam prezidenta Trampa otrajā termiņā šādus tekstus, kāpēc ir šāda attieksme pret globālo ekonomisko sistēmu. Pilnīgi it kā neracionāla. Bet Snaiders jau par to raksta, jau citējot pašu Trampu, ka vislabākā situācija ir tad, kad mēs graujam kaut kādas esošas struktūras, un tad mēs parādīsim galarezultātā savu diženību, varenību vai ko nu mums kuro reizi vajadzēs parādīt. Un jāteic, ka tas, ko Snaiders šajā grāmatā nosaucis par fašisma atgriešanos vai fašisma politiskās prakses parādīšanos no jauna, tas tagad mūsu acu priekšā arī notiek šādā formātā." Artis Svece atzīst, ka Timotija Snaidera darbs ir ļoti laikmetīgs brīdinājums, "proti, mēs dzīvojam tieši tajā laikā, kad šī grāmata būtu laiku pa laikam jācaurskata". Ieva Lešinska mudina lasīt vēl arī citas grāmatas, tai skaitā citas Timotija Snaidera grāmatas, kuras arī ir tulkotas latviski. Piemēram, "Asinszeme", "Melnā zeme". "Tur ir divas lietas, kas mums šobrīd ir svarīgas un kas ir arī Snaidero grāmatas nodaļu nosaukumi - "Saglabāt mieru tad, kad notiek neiedomājamais" un "Nepakļauties priekšlaikus". Tāpēc tas ir svarīgs," bilst Mārtiņš Mintaurs.
Iepazīšanās ar jaunu nunciju Baltijas valstīs, par viņa iespaidiem par Latviju un gūtajām mācībām no kalpošanas pāvestam Benediktam un pāvestam Franciskam.
Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Jau pats vārds “muzejs” asociējas ar mūžības elpu. Bet vai muzeji mūsdienu izpratnē kā senlietu, dokumentu, mākslas darbu, dabaszinātņu paraugu glabātāji un pētnieki tiešām radušies tik sen? 16. un 17. gadsimtā Eiropā aristokrātu vidē attīstījās kolekcionēšanas mode un veidojās tā saucamie “brīnumu vai kuriozitāšu kabineti”. Par muzejiem tos neviens nesauca. Galvenais atlases kritērijs sākotnēji bija – “lai būtu neparasti”: gan dabā atrastas lietas – dzīvnieku skeleti, eiropieša acīm eksotiski augi un minerāli, gan cilvēka roku darināti objekti – mērinstrumenti, monētas, kartes, arī mākslas darbi. Tās bija privātkolekcijas, apskatāmas ierobežotam cilvēku lokam, izvietotas vai nu atsevišķās istabās vai īpašos skapjos ar daudzām atvilknēm un slēptuvēm. Tā, piemēram, jau vienā no nesenajiem raidījumiem pieminētajam šī laika lielākajam kolekcionāram imperatoram Rūdolfam II Habsburgam (1552–1612), piederēja ne tikai svešzemju dzīvnieku zvēru dārzs un botāniskie dārzs, bet līdzās iespaidīgai mākslas darbu kolekcijai ar Dīrera, Ticiāna, Brēgeļa, Veronēzes gleznām arī 37 kabineti ar retiem minerāliem un dārgakmeņiem. “Brīnumu kabineta” stila priekšmetu eksponēšanas veids nebūt nav nogrimis pagātnē, un kā paņēmienu ekspozīciju iekārtojumā to izmanto arī šodienas kuratori un dizaineri, lai atceramies kaut vai 2024. gada izstādes “Iekāres vārdā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un “Sadursmes harmonija. Modes zīmola Fyodor Golan retrospekcija” Skulptūru mežā. Laika gaitā, mainoties Eiropas ideoloģiskajiem uzstādījumiem, daudzas privātkolekcijas kļuva atvērtākas plašākai publikai un kalpoja par pamatu šodien slaveniem muzejiem: Britu muzejam Londonā, Ufici galerijai Florencē, Prado muzejam Madridē un daudziem citiem. Pie pirmajiem mākslas muzejiem, kā mēs to uztveram šodien, jāatzīmē arī Luvra Parīzē (1793), Nacionālā galerija Londonā (1824), Minhenes Vecā pinakotēka (1836). Baltijā vecākais publiskais muzejs saistās ar vācbaltu Rīgas ārsta, ceļotāja un kaislīga kolekcionāra Nikolausa fon Himzela (1729–1764) vārdu. Himzels nomira trīsdesmit piecu gadu vecumā, paspēdams izveidot ļoti plašu kolekciju – naturālijas, grāmatas, mākslas darbi. Pēc dēla nāves, māte, pildot viņa gribu, tā tika novēlēta Rīgas pilsētai, un 1773. gadā atvērās Himzela muzejs. Tagad bijušā Himzela muzeja priekšmeti pamatā glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Muzejs kā kultūras vērtību krātuve, no latīņu un grieķu valodas tulkojot – “mūzu templis”, sākotnēji saistās tieši ar Eiropas sabiedrības priekšstatiem. Un lielo Eiropas muzeju krājumi, kas īpaši papildinājās koloniālisma politikas rezultātā, 19. gadsimtā muzejus savā ziņā padarīja arī par valstu varenības reprezentācijas vietām. Šodien arvien konsekventāk izskan aicinājumi nolikt malā stereotipisko muzeja kā tempļa uzlūkošanas pieredzi un pieņemt, ka izpratne par jēdzienu “muzejiska vērtība” var būt atšķirīga dažādās pasaules daļās un kopienās – Eiropā, Āzijā, Austrālijā, Amerikā. Un tāpēc es vēlētos šoreiz ne tikai sākt, bet arī beigt ar jautājumu – vai jebkas var kļūt par muzeja eksponātu? Kādas un kam adresētas ekspozīcijas mēs veidojam, un kādu valodu lietojam, aprakstot tās?
Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis māksliniekus Alīnu Grinpauku un Arnoldu Andersonu, kuru kopdarbs izstādē „Adrenalīns” skatāms galerijā ASNI. Personālizstādē Arnolds Andersons preparē savas atmiņas par bērnību 1990. gadu Rīgā, reflektējot par šo desmitgadi caur seksualizētu skatījumu, kurā vienlaikus sastopas skaistais, neglītais, patīkamais un riebīgais. Asociācijas ar 90. gadu vidi un dažādajiem kultūras uzslāņojumiem izstādē rosina smaržu mākslinieces Alīnas Grinpaukas aromāti. Sadarbībā ar Arnoldu Andersonu, viņa jaunradījusi četras unikālas smaržu kompozīcijas jeb stāstus par uzaugšanu un pieaugšanu postsociālistiskajā Baltijā. Sarunā par bērnības atmiņām un mākslas spēku, par ziņkāri un sapņiem kā galveno virzītāju, smaržu pasauli un noslēpumiem…. Kaspars Zariņš: Alīna, kur rodi drosmi iet nezināmā virzienā vai pēkšņi mainīt diapazonu no modes ilustrācijas uz tādu gaistošu, ēterisku lietu kā smarža? Alīna Grīnpauka: Tā ir liela un globāla ziņkāre. Man ir ļoti interesanti izprast lietas, tās analizēt un par tām stāstīt - pētīt un pēc tam caur to, kā es esmu izpratusi, par to runāt. Tev ir gadījies, ka tu zini, kā kāda smarža smaržo, bet uzsmidzinot to Arnoldam tā mainās (smejas)? Alīna Grīnpauka: Jā, protams. Mūsu ožas orgāns katram ir ļoti atšķirīgs, līdzīgi, kā mēs esam ļoti atšķirīgi. Katrs uztver aromātus ļoti dažādi. Arī uzpūšot aromātu uz atšķirīgiem cilvēkiem tas smaržo savādāk. Nesen bija interesants pētījums par to, ka cilvēka DNS spēj ietekmēt to, kā cilvēki uztver vienu un to pašu aromātu. Ļoti interesanti. Tā kā jums ir pieredze, dzīvojot rietumos, savu dzīvi vairāk plānojat šeit vai gribētu būt multikulturāli un atrasties dažādās pasaules vietās? Alīna Grīnpauka: Man liekas, ka dzīvošana un bāzēšanās Latvijā mūsdienās nekādā veidā netraucē būt multikulturālam un daudz ceļot. Dzīvojot uz pusi Amerikā, uz pusi Latvijā, atgriešanās Latvijā man ir veids, kā atgūt spēkus, izelpot un arī mierīgi izdarīt darbu. Lielpilsētās tas paņem daudz vairāk enerģijas - ļoti daudz notikumu, troksnis, kas īstenībā nomāc. Iespējams, tas tāpēc, ka es nāku no Latvijas un esmu pieradusi pie miera, kurā darboties. Bet vai nav tā, runājot par karjeru, kad esi šeit, tomēr būt klātbūtnē tur, kur katls mutuļo, ir svarīgi? Alīna Grīnpauka: Protams. Ir jābrauc, ko mēs arī darām. Arnolds Andersons: Es tev pilnībā piekrītu. Desmit gadi Londonā bija superīgi un tā ir forša pieredze, bet pagaidām esmu šeit, ir jau trešais gads, un esmu ļoti apmierināts. Ir forši būt atpakaļ. Es domāju, ir veselīgi [ko] pamainīt ik pa laikam. Ja ir iespēja aizbraukt kaut kur citur un padzīvot tur kādu gadu, tad šī iespēja ir jāizmanto, tad atkal atpakaļ. Man tas no mammas, kura vienmēr saka “klausies, brauc, tev vienmēr ir mājas, bāze šeit”. Vai nav tā, ka tu esi šeit un tad aizbrauc, teiksim, atpakaļ uz Londonu vai citu lielpilsētu, un tev atkal tas ceļš ir jāizlauž kā ledlauzim, tas lēnām aizsalst? Arnolds Andersons: Jā, es domāju, ja ir ilgs laiks pagājis, tad iespējams, ka ir nedaudz jāpacīnās, lai tevi atkal ievērotu. Tajā pašā laikā, tas varbūt ir jautājums par attiecībām ar cilvēkiem, ar domubiedriem.
Līdzīgi kā zeme šajā siltajā ziemā nekļūst balta, arī Baltijas jūrā nav ledus, vismaz Latvijas piekrastē. Tā kļūst arvien mazāk arī pēdējās desmitgadēs maigo ziemu dēļ. Tā kā jūra ir gana liela, īpaši virzienā ziemeļi-dienvidi, reģionālās atšķirības ir ievērojamas. Piemēram, pagājušajā ziemā, kas mūsu pusē bija vērtējama kā silta, ziemeļos bija gana auksta. Tāpēc ledus klāto platību bija vairāk par normu. Arī šogad Botnijas līcis ir aizsslis pamatīgāk, nekā vidēji šajā laikā, kamēr mūsu galā jūrā ledus nav un ūdens temperatūra ir augstāka, nekā tai vajadzētu būt. Vēsturiski arī iepriekš Baltijā ir bijušas ziemas, kad jūra neaizsalst un ledus nav. Viena no maigākajām ziemām bija nesen 2019./2020. gada ziema bija silta ne tikai pie mums, bet visā Baltijas jūras reģionā, kas rezultējās ar mazāko ledus klāto platību - 37 tūkstoši kvadrātkilometru, kas ir 10% no jūras. Visas jūras platība ir gandrīz 380 tūkstoši kvadrātkilometru, maigajā ziemā ar ledu bija klāti tikai 10 % pašos ziemeļos. Bargākajās ziemās aizsalst līdz pat 90 % jūras virsmas un pēdējo reizi tāds gadījums bija 1987. gadā. Statistika rāda, ka šādu ziemu kļūst arvien mazāk. Somijas pētnieki ir veikuši pētījumi, kur ziemas sadala bargās un ļoti bargās. Par ļoti bargu sauc ziemu, kad Baltijas jūrā ledus ir 91% un vairāk, par bargu - 61% un vairāk. Arī maigās ziemas kļūst arvien maigākas. Pēdējā bargā ziema reģionā bija 2010./2011. gadā, kad aizsala ap 61 % jūras. Tā bija barga ziema arī Rīgas jūras līcī, kad bija sarežģīti kuģošanas apstākļi.
„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.
Sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas" astotā grāmata "Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?". Grāmatā aplūkoti ceļi, kādus veidojuši senāk austrumslāvi, mūsdienās krievi Latvijas teritorijā; kādas bijušas saiknes, ietekmes un intereses šajā reģionā. Skaidrs, ka viena raidījuma ietvaros par visiem laikmetiem izrunāt nespēsim, tāpēc esam nolēmuši pievērsties kādam Latvijas vēsturē mazāk zināmam periodam Krievijas kontekstā – pašiem pirmsākumiem līdz pat skaidri redzamai Krievijas ekspansijai 19. gadsimtā. Vai līdz 18. gadsimtam Latvijā vispār bija manāma krievu kopiena un kurā brīdī Krievijas ekspansija Baltijā sāka vērsties plašumā. Skaidro vēsturnieki: Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Gvido Straube, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors. Grāmatas tapšanā piedalījušies vēsturnieki Andrejs Gusačenko, Mārtiņš Mintaurs, Nadežda Pazuhina, Gvido Straube, Andris Šnē un žurnālists Māris Zanders, tā veltīta latviešu kā nācijas un Latvijas kā teritorijas attiecībām ar krieviem (sākotnēji – austrumslāviem) un Krieviju no viduslaikiem līdz padomju okupācijai, atsevišķas nodaļas veltot vecticībai un pareizticībai Latvijā un krievu baltajiem emigrantiem starpkaru posmā. Izdevusi izdevniecība "Aminori".
Prezidents un premjere par nesaņemtām ziņām portālā «Latvija.lv»: Jāvērtē iesaistīto atbildība. Eiropas valstis aptur sīriešu patvēruma lūgumu izskatīšanu, arī Latvijā. "Rail Baltica" pamattrases būvniecība sāksies Iecavā. Starptautisks pieaugušo prasmju pētījums rāda, ka Latvijas iedzīvotājiem ir salīdzinoši augsti rezultāti rēķināšanā, bet zemāki rezultāti tekstpratībā un problēmu risināšanā. Rīgā atklāts Baltijā lielākais taromāts, kas spēj apstrādā iepakojumus trīs līdz četras reizes ātrāk nekā parastais taromāta modelis.
Spaudos apžvalga;Vytauto Bikulčiaus knygų apžvelgoje suomių rašytojo Joelio Haahtela romanas „Jokūbo kopėčios“ ir bulgarų rašytojo Georgio Gospodinovo romanas „Laiko slėptuvė“;Valentino Masalskio režisuoto spektaklio „Tiesiog pasaulio pabaiga“ premjera Juozo Miltinio dramos teatre. Pasakoja Evelina Povilavičiūtė;Filmą „Eretikas“ apžvelgia Dmitrij Gluščevskij;Pokalbis apie ekspediciją pėsčiomis aplink Baltijos jūrą „Išsaugokime Baltiją" su ekspedicijos dalyviais Giedriumi Buču ir Dovile Jadenkute;Pokalbis apie VDU kūrybinės grupės „Declamationes“ pokalbį-meninį vyksmą „Mes argonautai: Čiurlionio keliu“;Pokalbis su asociacijos „Demencija Lietuvoje“ steigėja ir vadove Ieva Petkute, apie asmenims turintiems demenciją skirtą programą „Susitikime muziejuje“.Ved. Donatas Šukelis
Kā noritēs "Rail Baltica" projekta turpmākā īstenošana – valdība šonedēļ to vēl nav gatava lemt. Bet ciktāl valdības partijām par to ir vienots redzējums? Kādus riskus saskata koalīcijas deputāti un arī Saeimas izmeklēšanas komisija, kas pēta projekta līdzšinējo realizāciju, par to diskutējam Krustpunktā ar Saeimas koalīcijas frakciju pārstāvjiem. Raidījuma viesi: Andris Šuvajevs (Prograsīvie), Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts). Satiksmes ministrijas sagatavotais projekta pirmās kārtas scenārijs Latvijā paredz izbūvēt vienu Eiropas platuma sliežu ceļu no Igaunijas līdz Lietuvai un to savienot ar vienu no abām Rīgas starptautiskajām stacijām. Rīgas centrālo staciju un staciju lidostā savstarpēji plānots savienot esošajā dzelzceļa infrastruktūrā. Tomēr šo piedāvājumu nesaskaņoja Finanšu ministrija, norādot, ka trūkst informācijas, kas tad veiks Rail Baltica tālāko uzturēšanu un pārvaldību un kāds būs šī projekta ekonomiskais ieguvums. "Rail Baltica" pirmās kārtas izmaksas Baltijā kopumā tiek lēstas 14,3 miljardus eiro, no tiem Latvijā - 5,5 miljardi, kuras vēl varētu samazināt par 400 miljoniem.
Kā noritēs "Rail Baltica" projekta turpmākā īstenošana – valdība šonedēļ to vēl nav gatava lemt. Bet ciktāl valdības partijām par to ir vienots redzējums? Kādus riskus saskata koalīcijas deputāti un arī Saeimas izmeklēšanas komisija, kas pēta projekta līdzšinējo realizāciju, par to diskutējam Krustpunktā ar Saeimas koalīcijas frakciju pārstāvjiem. Raidījuma viesi: Andris Šuvajevs (Prograsīvie), Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts). Satiksmes ministrijas sagatavotais projekta pirmās kārtas scenārijs Latvijā paredz izbūvēt vienu Eiropas platuma sliežu ceļu no Igaunijas līdz Lietuvai un to savienot ar vienu no abām Rīgas starptautiskajām stacijām. Rīgas centrālo staciju un staciju lidostā savstarpēji plānots savienot esošajā dzelzceļa infrastruktūrā. Tomēr šo piedāvājumu nesaskaņoja Finanšu ministrija, norādot, ka trūkst informācijas, kas tad veiks Rail Baltica tālāko uzturēšanu un pārvaldību un kāds būs šī projekta ekonomiskais ieguvums. "Rail Baltica" pirmās kārtas izmaksas Baltijā kopumā tiek lēstas 14,3 miljardus eiro, no tiem Latvijā - 5,5 miljardi, kuras vēl varētu samazināt par 400 miljoniem.
Dancis trijiem! Salīdzinām flagmaņu viedpulksteņus, lai saprastu vai tie ir tās naudas vērti, ko “Samsung” un “Apple” gadījumā dod “Ultra” birka un cik jaudīgs ir “Google” pieteikums viedpulksteņu tirgū Latvijā. Noklausies vēl Digitālās brokastīs nebijušu apskatu! * Viedpulksteņus neatkarīgam un neapmaksātam apskatam sagādāja "Google" un "Samsung" pārstāvji Baltijā.
Pēc vairāku automašīnu testa Artis salīdzina "Renault Captur", "Symbioz", "Scenic E-Tech Electric" un "Rafale" automašīnas ar citu konkurentu veikumu no Latvijā tik ļoti populārās C-SUV automašīnu klases. Kas ir moderno automašīnu tendences? Ar ko tās pārsteidza un kur ekspektācijas nepiepildijās? Noklausies apskatā! * Automašīnas neapmaksātiem un neatkarīgiem testa braucieniem sagādāja Renault pārstāvniecība Baltijā.
No 6. septembra līdz 12. oktobrim dažādās Rīgas kultūrvietās ar deviņu daudzveidīgu senās mūzikas notikumu programmu izskanēs Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivāls, pulcinot mūziķus no Latvijas, Lietuvas, Nīderlandes, Francijas un Itālijas. Festivālu rīko Rīgas Senās mūzikas centrs, kurš jau 10 gadus ir starptautiskā rezidenču projekta Eeemerging partneris Senās mūzikas centra vadītāja un producente Aija Dimza un dziedātāja Ieva Sumeja viesojās LR3 "Klasika", lai iepazīstinātu ar festivāla viesiem un atklātu gaidāmo koncertos. Aija Dimza: Šis ir festivāls, kas satiekas pamatā ar Rīgas klausītājiem, jo nav noslēpums, ka mums ļoti bieži koncerti notiek Bauskā un Bauskas pilī. Tagad Rīgā piedāvājam ļoti daudzveidīgu, krāšņu programmu, kurā vairākas reizes būs iespēja dzirdēt mūsu pašu baroka orķestri “Collegium Musicum Riga”. Būtiskākais ir tas, ka mēs esam Baltijā vadošais profesionālais kolektīvs, kurš izmanto tikai un vienīgi vēsturiskos instrumentus vai to kopijas, un mūsu mērķis ir tuvoties tikai un vienīgi šim vēsturiskajam atskaņojumam. Ansamblis “La Capriola” no Lionas Francijā būs tie, kas atklās šo festivālu. Pašlaik viņi jau nedēļu dzīvo Bauskas pilī. Viņiem ir radošā rezidence, gatavojot, manuprāt, ārkārtīgi interesantu un skaistu programmu, kas veltīta Venēcijas Svētā Marka katedrālei un komponistiem, kas šajā katedrālē strādājuši. Slavenākais vārds, protams, ir Monteverdi, bet noteikti ne vienīgais. 1. oktobrī būs unikāla iespēja dzirdēt Latvijas klausītājiem labi pazīstamo blokflautistu Ēriku Bosgrāfu kopā ar “Collegium Musicum Riga” Marijas Magdalēnas baznīcā. bezmaksas koncertā. Baha mūzika vienmēr neatstāj vienaldzīgu. Būs Bosgrāfa pārlikumi vijoļkoncertiem blokflautas izpildījumā. Festivāla noslēguma koncertā satiksies “Collegium Musicum Riga” ar kamerkori “Austrums”. Mums sadarboties ar amatierkori ir netipiskāka pieredze, bet patīk tieši tas, ka “Austrums” ir samērā neliels sastāvs, kas ir atbilstoši senās mūzikas dziedāšanai, jo nav 30-40 cilvēku, kas īsti neatbilst tradīcijai. Atskaņosim Grauna oratoriju “Jēzus nāve” jeb “Der Tod Jesu”, kas ir 18. gadsimtā Vācijā visbiežāk atskaņotā pasija.Tā tiks atskaņota ar oriģinālo Stendera tekstu latviski, kas arī 18. gadsimtā rakstīts - senā druka, pieraksta veids. Solisti būs brīnišķīgi mākslinieki - soprāns Monta Martinsone, soprāns Anete Viļuma, baritons Artis Muižnieks un, protams, diriģents Māris Kupčs.
Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs Mūsdienās bieži vien mēs vārdu “muiža” asociējam tikai ar vienu ēku – muižnieka dzīvojamo māju jeb kungu māju, vai citkārt sauktu par pili. Bet patiesībā muiža ir administratīvi saimnieciska un teritoriāla vienība, kas sevī ietver īpašumā esošās zemes un mežus, ļaudis un ēkas. Muižas centrālajā apbūvē, apkārt kungu mājai parasti bija izvietotas saimniecības ēkas – staļļi un ratnīca, kur par zirgu labsajūtu gādāja zirgu puiši ar pienākumu uzturēt kārtībā arī ratus un kamanas. Līdzās bija arī kalpu dzīvojamā māja, klēts un kūtis govīm un sīklopiem. Lielākajās muižās bija atsevišķas dzīvojamās ēkas arī dienestniekiem – muižas pārvaldnieka māja, ārsta māja, dārznieka māja un kalēja māja. Saimniecības ēku pudurī bija siernīcas un smēde. Mūsdienām šķietami eksotiskas būves, kas tobrīd bija pašsaprotamas – oranžērija, fazānu māja, teātra māja, medību suņu stallis un hipodroms. Muižās nereti notika arī rūpnieciskā ražošana, ko nodrošināja papīrfabrikas, sīrupfabrikas, spirta un alus brūži, kā arī zāģu dzirnavas kokmateriālu apstrādei. Kā garīgās pasaules stiprinātāji bija dievnami un zemnieku skolas, bet laicīgās dzīves remdinātāji bija krogi, kas muižās bija pat vairāki. Muižu saimniecības ērtākai pārvaldīšanai teritorija tika dalīta mazākās vienībās tās iedalot pusmuižās, kas bija autonomas lielsaimniecības ar zemi, apbūvi un cilvēkiem. Mežiem bagātos apvidos veidoja atsevišķas meža muižas, kur sava saimniecība bija mežkungam, kura pakļautībā bija mežsargi, kas pārraudzīja muižas mežus. Tāpat arī mācītājam bija sava atsevišķa saimniecība, ko dēvēja par mācītājmuižu. Pēc teritorijas platības Baltijā lielākā muiža bijusi Dundaga ar četrām draudzes baznīcām, ko no vienas puses ieskāva Baltijas jūra, bet iekšzemē – plašie meži un purvi. Muižas saimniecība bija sadalīta vienpadsmit pusmuižās, bet ceļmalās slējās astoņi krogi. 18. gadsimta sākumā redzams, ka daļa muižnieku dzīvojamās mājas vēl līdzinās zemnieku celtajām koka guļbūvēm. Līdz mūsdienām no tām saglabājušās gan tikai dažas, jo tās modernizējot tika nojauktas vai radikāli pārbūvētas, kā tas noticis, piemēram, Bērvircavas muižas gadījumā. Un tikai līdz ar Kurzemes hercoga galma nestajām Eiropas līmeņa idejām mākslā un arhitektūrā, muižnieki sāka tiekties pēc līdzvērtīgas greznības, būvējot savas rezidences. Starp masīvajām viduslaiku mūra būvēm un nelielajām koka ēkām kā rets izņēmums 18. gadsimta sākumā ar Eiropas līmenim atbilstošu barokālu apbūvi izceļama ir fon Bēru dzimtas būvētā Zlēku muiža. Kurzemes hercogu Bīronu būvētā Jelgavas un Rundāles pils neapšaubāmi ir ierindojamas starp Eiropas izcilākajiem arhitektūras un mākslas sasniegumiem piļu un muižu arhitektūrā. Turklāt Jelgavas pils arī sava izmēra dēļ ir ierindojama starp Eiropas lielākajam rezidencēm. Pēc nemitīgiem gadsimtu satricinājumiem, 19. gadsimta beigas Latvijas teritoriju iezīmē kā precīzi sadalītu un ainaviski izcili veidotu, bet tad postošā 1905. gada revolūcija iznīcināja 117 muižu kungu mājas un pilis, kas jau bija kā pirmais gadsimta sākuma trieciens, kad zuda izcilas mākslas vērtības no muižnieku dzimtu kolekcijām. Lai arī dažas no izpostītajām kungu mājām dažu gadu laikā tika atjaunotas vai uzbūvētas no jauna, tomēr to mūžs nebija ilgs, jo drīz vien tās izpostīja Pirmais pasaules karš, kas kultūras mantojumam Latvijas teritorijā nesa lielākos postījumus Eiropā. Tad sekoja agrārā reforma, kas muižas pakārtoja citai funkcionalitātei, līdz Padomju okupācija tās iznīcināja pavisam. Fiksējot 19. un 20. gadsimta miju, skaitliski tiek vērtēts, ka Kurzemē un Zemgalē kopā bija 324, Vidzemē 934 un Latgalē 232 muižu saimniecības. Šodien no tā saglabājusies tikai arhitektoniska čaula, kuru sargājam kā paraugu un piepildām ar jaunu saturu.
Runājot par 2. pensiju līmeni, terminu mūža pensija esam pieminējuši ne reizi vien, bet tā īsti, kas tā tāda ir, tomēr neesam analizējuši. Kas tad ir mūža pensija un kāpēc tai piesakās vismaz pagaidām kūtri, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro, Ervins Vēveris, "Compensa Life" Latvijas filiāles vadītājs, Kaspars Zvirgzdiņš, ERGO Dzīvības apdrošināšanas risku parakstīšanas un produktu attīstības nodaļas projektu vadītājs Baltijā, Jānis Mūrnieks, bankas "Citadele" privātpersonu apkalpošanas direkcijas vadītājs, un ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis. Iemaksas 2. pensiju līmenī ir līdz pensionēšanās vecumam, mūža pensija kā viena no iespējām ir pēc pensionēšanās vecuma. Abos šajos noguldījuma veidos var izvēlēties, kas uzkrājumus mantos. Pensiju 2. līmenī var izvēlēties norādīt, ja cilvēks aiziet mūžībā, nesasniedzot pensijas vecumu, kurš to mantos. Savukārt, kad cilvēks ir pensijā, viņš šos uzkrājumus novirza vecuma pensijai vai mūža pensijai. Arī mūža pensijā var izvēlēties garantēto izmaksas periodu līdz par 20 gadiem, kur arī var norādīt vienu vai vairākus labuma guvējus, ja ir vairāki, tad arī norādīt proporciju, kā izmaksāto atlīdzību garantijas perioda laikā saņemt.
Rakstīšanai kā procesam šovasar pievērsta īpaša uzmanība gan dažādās nometnēs, gan arī pirmajā rakstīšanai veltītajā festivālā "Rakstivāls". Par mērķiem un atziņām, ko rakstīšana maina mūsu dzīvē pārrunājam Kultūras rondo studijā. Rakstīšana kā dzīvesveids, komūna un terapija. Kas vēl – to var pateikt rakstniece Inga Žolude, dzejnieks Ivars Šteinbergs, dzejniece Ērika Bērziņa un Valtera Dakšas vasaras dzejas nometnes komandants Valters Liberts. 11. augustā radošajā kvartālā "Zeit" Līgatnē notiks pirmais rakstīšanai veltīts festivāls "Rakstivāls", kas būs īpašs, vienas dienas festivāls, kāds nav bijis ne Baltijā, ne Ziemeļeiropā. Tā mērķis ir atklāt rakstīšanas milzīgo spēku, ietekmi un dažādos virzienus. Piemēram, rakstīšanas nozīmi bērna attīstībā, rakstīšanu kā terapeitisku praksi un mākslīgā intelekta lomu rakstīšanā.
Stāsta Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka Baltijas ceļš bija redzams pat no kosmosa? Tā vismaz apgalvojis kāds trimdas latvietis, amerikāņu Valsts aeronautikas un kosmosa aģentūras jeb NASA darbinieks. Viņš tajā liktenīgajā brīdī vērojis mākslīgo zemes pavadoņu sūtītos attēlus. Varbūt tādēļ Baltijas ceļš tēlnieka Aigara Bikšes piemiņas zīmē "Baltijas valstu liktenis zvaigznēs rakstīts" Eiropas parlamenta ēkas gaitenī iezīmēts kā īpašs zvaigznājs izplatījumā? Tomēr svarīgāk, ka tas nav palicis nepamanīts gandrīz nekur. 1989. gadā Baltijas ceļš lielāko Rietumeiropas valstu līderiem lika būtiski mainīt savu attieksmi no vēsas atturības uz nepārprotamu atbalstu Baltijas tautu neatkarības centieniem un jūtami paātrināja Maskavas iedibināto režīmu sabrukumu Austrumeiropā. To apstiprina Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājumā glabātās tolaik 44 gadus vecā Pētera Augustova atmiņas: "Man nesanāca piedalīties Baltijas ceļā un nebūtu arī tagad ko rakstīt, ja tomēr negadītos tajās dienās saklausīt ziņu pārraides vācu valodā. Biju nokļuvis komandējumā Vācijas Demokrātiskajā Republikā jeb VDR Drēzdenē. Tur ar zinātnisku konferenci tika atzīmēta fotogrāfijas izgudrošanas 150. gadadiena. 23. augusta rītā vietējā VDR ziņu kanālā izdzirdēju, ka PSRS Baltijas valstīs notikuši pretvalstiski pasākumi, provokācijas, masveida nekārtības, iesaistīts liels skaits miliču kārtības atjaunošanai. Ziņas bija satraucošas. Vēlāk uzzināju skopas detaļas: cilvēku ķēde, Tallina, Rīga, Viļņa. Zinādams par situāciju Rīgā, nomierinājos, un šeit, Vācijā, izjutu lepnumu. Nonācu pie atziņas, ka Austrumvācijā tajā brīdī cenzūra bija stingrāka nekā Latvijā, un par "nekārtībām" pašā VDR nekas nebija dzirdams. No Drēzdenes nonācu Berlīnē, lai turpinātu ceļu uz Rīgu. Saulainā, siltā pēcpusdienā parkā pretī Brandenburgas vārtiem jautu otrā pusē svešu, noslēpumainu Rietumberlīni, kur nokļūt nav nekādu cerību. Nākamajā dienā pēc Baltijas dzīvās ķēdes vēroju, kā vārtu malās pie 3,6 metri augstas mūra sienas dežurē VDR kareivji ar automātiem un raksturīgajām apaļajām ķiverēm. Iedomājos, cik ilgi tā vēl būs. Divu mēnešu laikā, 9. novembrī, betona sienas vairs nebija. Brandenburgas vārti ir joprojām. Esmu caur tiem izgājis vēlāk un esmu pārliecināts, ka "Baltijas ķēde" piepalīdzēja īpaši izturīgo betona sienu sadragāt un nogāzt. Vispirms jātiek vaļā no baiļu mūra apziņā – tad to var izdarīt arī dabā." Papildinot Pēteri Augustovu, varu piemetināt, ka Baltijas ceļš bez Berlīnes mūra krišanas ievadīja arī Samta revolūciju Čehoslovākijā, Čaušesku diktatūras galu Rumānijā. Tikai pēc vērienīgās baltiešu demonstrācijas Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Kols atļāva Latvijas Tautas frontes deputātiem un visupirms tautfrontietim Mavrikam Vulfsonam, kas PSRS Augstākās padomes komisijā izmeklēja Maskavas un Berlīnes 1939. gada "sātana paktu", piekļūt bundestāga arhīviem, kas glabāja dokumentus par šo starptautisko noziegumu. Jau 1989. gada Ziemassvētkos Baltijas tautu kustību pārstāvji PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā divos dramatiskos balsojumos panāca Hitlera un Staļina slepeno vienošanos, tātad arī Baltijas valstu okupācijas atzīšanu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš parakstīšanas brīža. Jādomā, ka atšķirībā no mūsu stāsta autora Pētera Augustova, tagadējam Krievijas diktatoram, kurš Baltijas ceļa laikā Drēzdenē vadīja kādu čekistu klubiņu, tā nebija priecīgākā diena mūžā. Zinām arī, ka VDR festivālā "Cilvēks un jūra" tolaik tika aizliegta Zigmara Liepiņa dziesma "Brīvību Baltijai". Arī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova ārlietu padomnieks Anatolijs Čerņajevs savos memuāros nav slēpis paniku, kas Kremļa saimniekus pārņēmusi, skatoties 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļa video ierakstus. Tajā brīdī viņi sapratuši, ka Baltijas tautas nespēs noturēt impērijā. Kaut vai tā iegansta dēļ, ka ASV prezidents Bušs tūlīt pēc Baltijas ceļa PSRS vadībai darījis zināmu, ka varmācību Baltijā neuzskatīs par PSRS iekšējo lietu. Saskatīt nepārvaramas kosmiskas likumsakarības Maskava neprata toreiz un šķiet, ka nav to iemācījusies arī šodien.
Apjomīgajiem kodolizpētes projektiem CERN nepieciešamas spējīgas iekārtas un, izrādās, tās var atrasties arī krietni tālu no Šveices, tepat Latvijā. Sākot ar šo nedēļu superdatori no vairākiem zinātnes centriem Latvijā pieslēgsies CERN tīklam un kosmisko daļiņu meklējumi notiks arī Latvijā. Kā tas notiks, kādām ir jābūt šīm iekārtām un kādiem mērķiem piešķirsim savus superskaitļotājus CERN, raidījumā Zināmais nezināmajā par sadarbību plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims, RTU Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs Igors Makarkins un Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētniece Karina Šķirmante. Rīt, 5. jūnijā, gaidāmi nozīmīgi pasākumi - notiks federatīvā skaitļošanas centra “Latvia CERN CMS TIER2” atklāšana un Latvijas un CERN sadarbības memoranda parakstīšana. Noteikti esam pārmaiņu gaidās, un jāsaka - Eiropas Kodolizpētes centrs pats par sevi ir viens milzīgs inženierisks brīnums. Tas atrodas uz Francijas un Šveices robežas ar galveno biroju Ženēvas kantonā, un Lielā hadronu paātrinātāja (LHC) pasaules skaitļošanas tīkls (Worldwide LHC Computing Grid – WLCG) apvieno aptuveni 170 skaitļošanas centrus vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Vai tas ir būtiski, ka šādam tehnoloģiju milzim CERN ir arī daži datori, kas darbojas Latvijā? Toms Torims: Tas ir ļoti būtiski. Tas ir būtiski gan CERN, gan arī Latvijai un īstenībā visam Baltijas reģionam kopumā. Tas ir tāpat kā mūsu sportistu piedalīšanās, vienmēr izmantoju šo analoģiju, tas ir vai nu pasaules čempionāts hokejā, vai olimpiskās spēles, tas ir tas, ko mēs darām zinātnē, sadarbojoties ar CERN. Latvijai tas ir ārkārtīgi būtiski - spēlēt augstākajā līgā. Un CERN un zinātniekiem datu apstrāde ir ārkārtīgi svarīga, jo bez tās nevar "atkost" tos noslēpumus, ko mēs mēģinām saprast, šos Visuma noslēpumus, fizikas noslēpumus. Un, protams, ka tās jaudas, ko mēs lietojam CERN, viņas enerģija un intensitāte palielinās un tam ir vajadzīga lielāka apstrādes jauda. Tas datu apjoms, kas tiek apstrādāts CERN, ir apmēram līdzīgs tam, kas ir, piemēram, visiem google datiem kopā. Mēs runājam par petabaitiem, tāds liels skaitlis. Tas ir nozīmīgi arī no tīri tāda Latvijas valsts tēla veidošanas, jo šis ir pa spēkam tikai ļoti tehnoloģiski attīstītām valstīm. Arī šī centra izveidē prasīja mums piecus gadus, un tas jau nav tāds joks, tas ir ļoti nopietns un sarežģīts tehnoloģisks risinājums. Tā kā mēs spēlējam augstākajā līgā un CERN ir uzticams sadarbības partneris Baltijā. Un skaidrs, ka tas tiek novērtēts no CERN puses. CERN šogad svin 70. gadadienu un skaitļošanas centra atklāšana Latvijā ir viens no jubilejas pasākumiem mūsu reģionā. Liela apjoma zinātnes datu apstrāde, Eiropas Kodolpētniecības centra (CERN) zinātniekiem cenšoties atklāt jaunus fizikas fenomenus, notiks arī Latvijā, jo piecas Latvijas izglītības un zinātnes institūcijas kopējā tīklā ir apvienojušas savus augstas veiktspējas skaitļošanas jeb superdatoru resursus, kurus turpmāk CERN izmantos zinātniskajiem aprēķiniem. Kosmiskās zondes "Voyager" starpzvaigžņu telpā uzturēsies vēl vairākus tūkstošus gadu Kosmiskie izpētes aparāti „Voyager-1” un „Voyager- 2” tika palaisti izplatījumā 1977. gadā ar domu izpētīt tālākās Saules sistēmas planētas Saturnu un Jupiteru. Toreiz paredzēja, ka kosmiskās zondes uzturēsies izplatījumā līdz 1981. gadam, taču vēl šodien tās atrodas kosmosā. Kā sarunā atzīst datorzinātņu speciālists un Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills, tad zondēm prognozē vēl vairākus tūkstošus gadu ilgu eksistenci starpzvaigžņu telpā. Bet vispirms īss ieskats „Voyager” vēsturē. Abās kosmiskajās zondēs atrodas diskā ierakstīti vēstījumi par Zemes iedzīvotājiem – teikumi vairākās pasaules valodās, dabas skaņas un mūzika, sākot ar Mocartu un beidzot ar Čaku Beriju. Līdz šim nav ziņu, ka kādas citas saprātīgas būtnes kosmosā šo informāciju būtu saņēmušas un reaģējušas uz to, bet viss vēl ir priekšā, jo šie senie izpētes aparāti vēl ilgi var uzturēties miljardiem kilometru attālumā no Zemes.
Tekstu lasa Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagogs Miķelis Dāvids Rikveilis, tekstu sagatavojis vēsturnieks Dr.hist. Rūdolfs Brūzis un Etnogrāfijas departamenta vadītāja Dr.hist. Aija Jansone Dzintars (latīņu val. succinum, grieķu val. ἤλεκτρον (ēlektron), angļu val. amber, vācu val. Bernstein) ir viens no Baltijā biežāk sastopamajiem pusdārgakmeņiem, kā arī viens no retajiem vārdiem latviešu valodā, kas ir tieši pārņemts no kuršu valodas. Vārda latviskojums būtu – zītars jeb dzītars. Dzintars Baltijas jūras baseina teritorijā veidojies 58–37 miljonus gadu senā pagātnē, pārakmeņojoties skuju koku sveķiem. Tādējādi radās trīs veidu dzintari: dzeltenais caurspīdīgais, dzeltenais necaurspīdīgais un baltais necaurspīdīgais. Šī minerāla struktūru, caurspīdīgumu un krāsu nosaka dzintara ķīmiskais sastāvs un tajā ietvertie gāzes burbulīši. Dzintaru Baltijā sāka apstrādāt vidējā neolītā: to apskaldot ar krama rīkiem, griežot, urbjot, pēc tam ar smilšakmeni slīpējot un pulējot, izgatavoja savdabīgas rotaslietas – pogas, ripas, riņķus, krelles, trapecveida un citu formu piekariņus, cilvēku, dzīvnieku, putnu un zivju figūriņas. Dzintaru izmantoja arī maiņas sakaros. Neolīta perioda otrajā pusē jau bija izveidojusies vesela dzintara apstrādes industrija – tā laika apmetnēs Latvijā atrasti 4,2 tūkstoši gatavu dzintara izstrādājumu un 12,8 tūkstoši to fragmentu vai sagatavju. Bronzas un dzelzs laikmetā dzintara aprites un apstrādes tempi ļoti strauji samazinājās. Tas saistāms ar izmaiņām saimniecībā, kā arī cita vērtīga materiāla – bronzas – izmantošanas sākumu. Austrumbaltijas iedzīvotāji bija vairāk ieinteresēti iegūt prestižos bronzas ieročus un rotas, kamēr dzintars vairāk tika realizēts Centrālās un Dienvideiropas zemēs. Šī laika darinājumi veidoti rupji, bez rūpīgākas apstrādes, kas liecina, ka dzintara apstrādes jomā ir bijis kāds pārrāvums. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs vēsta par laikmetu no 17. gs. beigām līdz 20. gs. sākumam. 18.–19. gs. ar dzintara apstrādi nodarbojās īpaši mācīti meistari, kas ar savu arodu pelnīja iztiku. Rucavā un Nīcā vairākās vietās pastāvēja dzintara virpotavas, kurās izmantoja salīdzinoši vienkāršus dzintara apstrādes darbarīkus. Bija pat veselas dzimtas, kuras vairākās paaudzēs nodarbojās ar dzintara apstrādi. Tāda bija, piemēram, Trumpiku (Zvīnaiņu) dzimta no Rucavas pagasta Papes ciema, kuras atvase Margrieta Trumpika vēl 20. gs. sākumā darināja oriģinālas dzintara rotas, no kurām dažas 1920. gadā Liepājas muzejs ieguva savā krājumā. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Liepājā izveidojās vairākas profesionālu juvelieru darbnīcas, kurās tika darinātas arī dzintara rotas. Tajās strādāja galvenokārt citzemju izcelsmes meistari, kuri darināja rotas pēc jūgendstila paraugiem ar stingri izteiktām naturālām augu formām. Tā kā viņiem bija labāki darbarīki, viņi izkonkurēja vietējos latviešu meistarus. Tāpēc 20. gs. sākumā tautā dzintara apstrāde apsīka. Bet vai zini, ka pastāvēja arī tāds amats kā dzintarnieks? Brīvdabas muzeja zinātniskajā arhīvā saglabājusies avota teksta transkripcija no Latvijas Valsts vēstures arhīvā noglabātā, 1738. gadā fiksētā dzintarnieka jeb dzintara zvejnieka zvēresta. Tas skan šādi: "Es N. N. zvēru Dievam Augstākam un tās svētās biedrības, kad es manam cienīgam Lielam Kungam, kā viens godīgs dzinternieks, uzticīgs un paklausīgs gribu būt, pie tās dzinteru zvejošanas ar visu manu spēku strādāt, to dzinteru, ko Dievs dāvājis Lejas soģim, visu taisni atnest un iedot, ne vienu drusku, vai mazs, vai liels, ne vienam pārdot, nedz arīdzan dāvināt. Un kad es redzētu, kad cits dzinterus no jūrmalas sakrātu, tam to atņemt, un to krājēju ar visu dzinteru pie Lejas soģa aizvest. Par tām lietām, kad slēpj jeb kad rastos skāde no lielas laivas, Lejas soģim ziņu dot un par visām lietām tos cilvēkus glābt, palīdzēt un no visas sirds aktiņu dot, es tās lietas, kuras paglābtas, pieskatītu, un arīdzan pats, ne mana sieva ne bērni ko ņemtu un paslēptu. Nedotu nevienam vaļu ko pasākt, bet visas lietas taisni Lielajam Soģim parādīt un iedot, arīdzan, kad vēl jūra ko izmestu, Lielajam Soģim aizvestu un pie visām jūrmalas lietām, kā viens godīgs vīrs un dzinternieks, pareizi klausīt, tik tiešām, ka man Dievs pie manas dvēseles un laicīgās būšanas še laicīgi un tur mūžīgi palīdz, Amen." Dzintarnieki savulaik dzintarus cītīgi sazvejojuši un droši vien, ka daļa no tiem apskatāmi arī Latvijas muzejos. Tie dzintari, kas pārvērsti skaistās rotās un nonākuši Brīvdabas muzeja krājumā, šobrīd apskatāmi sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru veidotajā izstādē "Dzintargaisma".
Mokslo rubrikoje pokalbis apie karjeros pasirinkimus. Kodėl kartais būna taip sunku apsispręsti ir ką daryti, kad pasirinktume teisingą kryptį? VDU Psichologijos katedros tyrėjų grupės tyrimas.Ekspedicija „Išsaugokime Baltiją“. Kur šiuo metu yra ekspedicijos dalyviai ir kaip jiems sekasi vykdyti užsibrėžtus tikslus?Antrą laidos valandą – pokalbis apie elektronikos atliekas.Taip pat pasakojimas apie ponį senjorų globos namuose.Ved. Urtė Korsakovaitė
Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vien aptuveni simts metru no Nacionālā Mākslas muzeja ēkas, Skolas ielā 3, atrodas četrstāvu mūra nams ar romantizētu vēsturisko stilu elementiem. Šo ēku, kur tagad izvietojusies Latvijas Ārstu biedrība, 1905. gadā Rīgas arhitekts Augusts Reinbergs (1860–1908) uzcēla kā personisko īres namu. Paceļot skatienu, pret pagalmu vērstās fasādes augšmalā varam lasīt dzejas rindu no Frīdriha Šillera "Zvana dziesmas" (1799): "Arbeit ist des Bürgers Zierde" – jeb latviskā tulkojumā, "Darbs ir pilsoņa rota". Toties zemāk, virs viena no logiem sienā iekalta Ludviga van Bēthovena (1770–1827) mūzikas frāze. Vasarā šo nošu rindiņu parasti aizsedz pagalmā saplaukušais bērzs, taču vēstījums tik un tā paliek: tās ir pirmās četras taktis no Bēthovena dziesmas "Dieva gods" jeb oriģinālā sauktās "Die Ehre Gottes aus der Natur" ar 18. gadsimta vācu dzejnieka Kristiana Firhtegota Gellerta (1715–1769) tekstu. Ar ko tad šī dziesma ir bijusi tik svarīga nama būvētājam? Bēthovena sešas t.s. Gellerta dziesmas nāca klajā 1803. gadā, taču to pirmie uzmetumi radās vēl 18. gadsimta beigās, kad komponistam strauji pasliktinājās dzirde. Šajā izmisuma pilnajā laikā viņš iepazina Gellerta "Garīgas odas un dziesmas" (1757), kas bija jau ieguvušas rezonansi vācu sabiedrībā. Gellerta dzeja uzrunāja komponistu ar savu garīgo universālismu, kristīgās samierināšanās motīviem un vienlaikus cilvēka godbijību Dieva radītās pasaules priekšā: Tā debess izteic tā Mūžīgā spēku, Tās slavās viņa godu man'.[1] 19. gadsimta otrajā pusē dziesma kļuva populāra vīru dziedāšanas biedrībās. Tā ir skanējusi arī Baltijā: vācbaltiešu dziesmu svētkos Rīgā 1861. gadā un Rēvelē 1866. gadā, igauņu Pirmajos (1869), Otrajos (1879), Ceturtajos (1891) dziesmusvētkos Tērbatā, latviešu Pirmajos (1873) un Piektajos (1910) dziesmusvētkos – pēdējos virsdiriģenta Jāzepa Vītola vadībā, ar Alfrēdu Kalniņu pie ērģelēm. Vēl 1989. gadā dziesma tika iekļauta Sestajos Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – tiesa, šoreiz gan visai abstraktā pārdzejojumā ar nosaukumu "Himna dabai".[2] Vai Augusts Reinbergs, kurš cēla namu, būtu kādā veidā saistīts ar šo mūzikas vēstures daļu? Ir zināms, ka studējot Rīgas Politehnikumā, viņš tika uzņemts vācbaltiešu studentu korporācijā "Rubonia", bet korporācijās labprāt dziedāja. Taču iespējams, ka citētajai dziesmai ir gluži simboliska nozīme. Šillers un Bēthovens, nebūdami konkrētajā gadījumā viens ar otru tematiski saistīti, tomēr veido kādu jēgpilnu, mums visiem no "Odas priekam" atpazīstamu garatelpu. Droši vien nebūs mazsvarīgi arī piebilst, ka Reinberga sieva Agnese (dzim. Šrēdere, Schröder, 1864–1943), ar kuru viņš salaulājās arhitekta darba gados Pēterburgā, bija ievērojamās klavieru fabrikas C. M. Schröder īpašnieka meita.[3] 20. gadsimta sākumā tā bija lielākā klavierbūves firma Krievijas impērijā. Uzziņas avoti: [1] Krājums: "Pirmie Vispārīgi Latviešu dziedāšanas svētki" [..]. Rīga, 1873. [2] Krājums: "Padomju Latvijas skolu jaunatnes VI Dziesmu un deju svētki, 1989. Dziesmas zēnu koriem". Rīga, 1988. [3] Sk.: https://www.geni.com/people/August-Jacob-Reinberg/6000000011399662436
Raidījumā Pievienotā vērtība par tūkstošiem sīku griezumu, kas kavē augt Latvijas ekonomikai. Tas ir – no darbaspēka problēmām līdz tam, ka mēs vienkārši cits citam neuzticamies un tādēļ viss ir lēnāk, grūtāk un dārgāk. Esam pieraduši, ka ir problēma un tai ir arī viens un ātrs risinājums. To tikai jāatrod, jāizdomā, kāds jāpiespiež izdarīt. Problēma ir liela – kādēļ ekonomiski Latvija atpaliek ne tikai no Rietumeiropas valstīm, bet arī Baltijā ir pastarīte un ekonomikas rādītājos visbiežāk dažādos topos jāmeklē lejasgalā. Nesen Latvijas tautsaimniecības izaugsmei bija veltīta Latvijas Bankas organizēta ekspertu saruna. Tur arī uzklausījām viedokļus.
Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par dažādības vadību uzņēmumā - kas tā tāda ir, kādi ir tās ieguvumi, plusi un mīnusi un vai tā aprobežojas tikai ar sieviešu, vīriešu, minoritāšu īpatsvara balansēšanu. Ir aizvadīts 8. marts, Starptautiskā sieviešu diena, kurā daudz tiek runāts un atgādināts par patieso dzimumu līdztiesību, vērtēts, kādā situācijā esam Latvijā. Fakti ir acīmredzami – ir zems sieviešu īpatsvars vadošos amatos un pastāv atalgojuma atšķirības. Šajā kontekstā, bet to paplašinot, runājam par dažādību uzņēmumos. Aizvien vairāk tiek uzsvērts, cik tā ir svarīga, lai uzņēmums spētu radīt ko jaunu, inovatīvu un būtu konkurētspējīgs. Piemēram, Vidzemes inovāciju nedēļas viena no pamattēmām šogad bija "Dažādībā rodas inovācija". Bet kas tad īsti ir dažādība, tās vadīšana un kā uz to raudzīties, par to saruna ar pirmo sertificēto dažādības prakses vadītāju Baltijā, sociālantropoloģijas doktori Agnesi Cimdiņu, kura strādā "PricewaterhouseCoopers Latvia" personāla vadības komandā.
Londonas izdevniecība Scala Arts & Heritage Publishers Ltd sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Borisa un Ināras Teterevu fondu sērijā "Direktora izvēle" laidusi klajā grāmatu, veltītu Mākslas muzeja "Rīgas birža" krājuma meistardarbiem. Par to plašāk runājam ar izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd projekta "Direktora izvēle" vadītāju Neilu Titmanu (Neil Titman) un Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci. Grāmatu sērija "Direktora izvēle" (Director's Choice) ir Eiropas un Āzijas mākslas institūciju aprindās augsti vērtētās izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd (Lielbritānija) starptautiskais projekts, kas iepazīstina ar lielāko pasaules mākslas muzeju kolekcijām. Līdz šim publicētas jau aptuveni 60 grāmatas, pārstāvot tādus muzejus kā Londonas Nacionālā galerija, Dānijas Nacionālā galerija, Jaunā un Vecā Pinakotēka Minhenē, Albertīna Vīnē, Mauritshuis Hāgā, Polijas Nacionālais muzejs Varšavā, Frika kolekcija Ņujorkā, Gugenheima muzejs Bilbao, Āzijas civilizāciju muzejs Singapūrā un daudzi citi. Katras grāmatas saturs ietver konkrēta muzeja un tā kolekciju raksturojumu, īsu autora biogrāfiju un apmēram 30 mākslas priekšmetu aprakstus. Iestāžu direktori un vadītāji paši izvēlas tos eksponātus, kas, viņuprāt, ieņem īpašu vietu muzeja krājumā. Viņi dalās ar savām zināšanām, emocijām un stāstiem, kas uzkrāti īsākā vai ilgākā pētniecības periodā. Valoda ir viegla, taču teksta apjoms ir stingri noteikts, aicinot rakstītāju pateikt būtiskāko koncentrēti un reizē saistoši. Latvijā šādu grāmatu radīt bija uzaicināta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece, kura atlasījusi 30 izcilus darbus no glezniecības, tēlniecības un sudraba kolekcijām, stāstot par Nīderlandes un Itālijas 16.–17. gadsimta, Francijas, Austrijas, Baltijas un Vācijas 19. gadsimta glezniecību, Itālijas 19. gadsimta tēlniecību, kā arī Eiropā slavenās 20. gadsimta sākuma Meisenes manufaktūras porcelānu. Mākslas muzejs "Rīgas birža" kļuvis par pirmo Baltijā, kas piedalās Scala grāmatu sērijā "Direktora izvēle".
VARAM rosina kvoruma trūkumu pašvaldībās risināt ar sēžu sasaukšanu mazā sastāvā. Saeimā turpinās diskusijas par Latvijas ekonomikas konkurētspēju Baltijā. Nīderlandē notiek parlamenta vēlēšanas.
Pasaulio lyderių rubrikoje pokalbis apie muzikos legendą Edith Piaf, šiomis dienomis sukanka 60 m. nuo jos mirties.Ekspedicijos „Išsaugokime Baltiją“ dalyviai keliaus aplink Baltijos jūrą taip siekdami atkreipti dėmesį į šio vandens telkinio krizę. Dabar ekspedicijos vadovas Giedrius Bučas ieško žygeivių, kuriems bus mokamas atlygisKaip gali klostytis Izraelio karas su „Hamas“? Pokalbis su specialiųjų operacijų pajėgų atsargos karininku Aurimu Naviu.Pokalbis su Fizinių ir technologijos mokslų centro vyriausiuoju mokslo darbuotoju dr. Egidijumi Auksoriumi apie lazerius, kurie padeda iš labai arti pažiūrėti į akies tinklainę, kokia to reikšmė ir pritaikomumas?Ved. Agnė Skamarakaitė
Arī šodien daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs saņemti e-pasti ar terorisma draudiem. Salacgrīvā par 15 miljoniem eiro plāno jaunu tiltu; cer sākt būvēt nākamgad. Pieaudzis upuru skaits Krievijas triecienā Hrozas ciemam Ukrainā; drošības dienests uziet nodevējus. Rīgas Stradiņa universitāte kļūs par pirmo universitāti Baltijā, kas studentiem piedāvās militārās medicīnas apguvi.
Nacionalisnis judumo iššūkis kviečia įvairias Lietuvos bendruomenes burtis, du mėnesius judėjimą taršiomis transporto priemonėmis keisti į žingsnius ir pasivaržyti tarpusavyje.Rugsėjo 16-oji – Pasaulinė švaros diena. Ekspedicijos „Išsaugokime Baltiją!“ komanda jungiasi prie Švaros dienos pakrančių valymo renginio.Ekspedicijos narė, viena iš renginio organizatorių Rimantė Balsiūnaitė sako, kad jai ši akcija – prasminga, nes galima ne tik skambiai kalbėti apie ekologiją, bet ir imtis realių veiksmų.Vokietijoje prasideda Europos lietuvių kultūros dienos. Renginio metu vyks meno kolektyvų dirbtuvės su specialistais iš Lietuvos, diskusijos apie diasporos kultūros politiką ir pasirengimą 2024 m. dainų šventei.Ved. Darius Matas
Keturių milijonų rubrika. Giedrė Kurlinskaitė, Londono lituanistinės mokyklos „Pupa“ vadovė, papasakos, kaip vaikus užsienyje moko lietuvių kalbos ir koks tokios mokyklos poreikis.Partizanų palaikų paieškos. Visuomenininkas Algis Narutis šį birželį prisidėjo atrandant partizanų slėptuvę Rokiškio rajono miškuose. Šiuo metu šiuose miškuose ieškoma ir kitos partizanės - poetės Dianos Glemžaitės palaikų, kuri išduota kartu su savo mylimuoju žuvo 1949 metais Rokiškio miškuose.Iniciatyvos „Tvari Lietuva“ vadovė Rugilė Matusevičiūtė papasakos, kaip klimato kaita paveikė vieną skurdžiausią pasaulio valstybių - Hondūrą. Ko galime pasimokyti ir ką galime pritaikyti Lietuvoje.Keliautojas Donatas Žvirblis apkeliavo visą Baltijos jūros pakrantę. Pasidalins savo įspūdžiais ir patarimais, ką mes galime pamatyti ir naujo sužinoti apie Baltiją.Ved. Urtė Korsakovaitė
Aplikt bankas ar virspeļņas nodokli nav galvenais mērķis. Kopīgiem spēkiem jāmeklē veidi, kā veicināt kreditēšanu Latvijā un palielināt konkurenci banku tirgū. Tā par Lietuvā parādījušos ideju daļu komercbanku peļņas novirzīt valsts aizsardzības vajadzībām izsakās valdošās koalīcijas pārstāvji. Ideju par šādu pagaidu nodokli bankām šopēcpusdien apspriež koalīcijas sadarbības sanāksmē. Vairāk Jāņa Kinča sagatavotajā ierakstā. Lietuvā Finanšu ministrija un Centrālā banka apspriedušas jaunu nodokli komercbanku peļņai, kas būtiski pieaugusi, jo auga "Euribor" likme, kas sadārdzināja aizņēmumus. Tādējādi "Euribor" likmes kāpuma dēļ Lietuvas banku peļņa varētu augt trīskārtīgi – līdz miljardam eiro. Līdzīgu ideju par banku pagaidu solidaritātes maksu pēc finanšu ministra "Jaunās Vienotības" pārstāvja Arvila Ašeradena aicinājuma izvērtēs arī Latvijas valdību veidojošie politiskie spēki. Latvijas bankas eksperti šādu ideju nodēvējuši par galēju risinājumu, kam piekrīt arī Saeimas Budžeta un finanšu ( nodokļu) komisijas vadītājs Jānis Reirs no "Jaunās Vienotības". Viņš gan piebilst - bankām procentu ieņēmumu palielināšanās ir fakts. "Mūsu uzdevums ir ne jau sodīt par to, ka viņiem ir peļņa. Mūsu uzdevums ir panākt to, lai bankas samazinātu kreditēšanas procentus. Un, no otras puses, palielina depozīta likmes, lai iedzīvotājiem būtu lielāka interese savus līdzekļus novirzīt bankās, depozītos. Mūsu kredītprocenti ir ar vienu no lielākajiem Eiropas Savienībā un eiro zonā. Mūsu hipotekārā kreditēšana turas tikai tāpēc, ka ir valsts atbalsta programmas, nevis bankas veic savu funkciju un izsniedz šos kredītus." Par banku uzdevumu veicināt kreditēšanu runā arī pārējo koalīcijas spēku pārstāvji. Kreditēšanas apjomu stagnēšanu pārējo Baltijas valstu tautsaimniecībā un arī privātajā patēriņā varētu risināt, veicinot konkurenci banku jomā, uzsver Saeimas deputāts Ģirts Lapiņš no Nacionālās apvienības. "Tā ir šobrīd tā milzīgā problēma Latvijas ekonomikā, ka bankām ir milzīga peļņa, bet nav pietiekama kreditēšana tautsaimniecībā. Taču ir zināms, ka Latvijas Banka aktīvi strādā, lai uz Latviju atvestu vēl kādas finanšu institūcijas. Kāds ir statuss, to nezinu, bet šobrīd Latvijā tiešām izveidojies oligopols ekonomikā, jo tirgū dominē trīs vai četras lielas bankas. Vismērķis nav uzlikt kaut kādu lielu nodokli, bet sasniegt to, ka bankas vairāk kreditē uzņēmumus. Tas būtu ļoti svētīgi." Par ekonomikas procesus veicinošu pasākumu plašāku klāstu aicina domāt "Apvienotā saraksta" frakcija. Šo pasākumu apspriešanai steigšus jāveido darba grupa, uzsver "Apvienotā saraksta" pārstāve Aiva Vīksna. "Tā ir tautsaimniecības aktīvāka kreditēšana, jo tās tempi Latvijā ir zemākie Baltijā. Mums jādomā par valsts konkurētspēju tajā skaitā. Te noteikti jāpieskaras arī mūsu lielo energokompāniju milzīgajai peļņai. Tas ir plašāks konteksts, ne tikai bankas." Jāatgādina, ka Lietuvā ar 60% nodokli rosina aplikt peļņas daļu, kas vismaz par 50% pārsniedz četru gadu vidējo. Lietuvas Konkurences padome šādu piedāvājumu gan vērtē kā konkurenci kropļojošu un pirms tālākas virzības mudina to izvērtēt arī Eiropas Komisijai. Igaunijā šādu risinājumu neplāno. Arī Latvijas Finanšu nozares asociācija aicina nesekot Lietuvas piemēram. Tas neuzlabotu potenciālo investoru attieksmi, kā arī tradicionālās finanšu iestādes nostādītu nevienlīdzīgā situācijā pret mazāk regulētajām finanšu iestādēm.
Man ik pa laikam vajag aprunāties ar kādu treneri, jo tas palīdz uzturēt un pat pacelt manu un vīra motivāciju sportot. Turklāt - darīt to veselīgāk un jaudīgāk. Aprunāties ar treneri Kārli Vanagu man ieteica citi treneri. Tā ir sava veida kvalitātes zīme cilvēka reputācijai. Visvairāk mani uzrunāja Kārļa attieksme par treniņiem, ka tajos iegūstam lielāku kustību brīvību. Lai nu kas, bet brīvība man ļoti garšo.Kārlis ir vispārējās fiziskās sagatavošanas treneris, lektors un veselīga, sabalansēta dzīvesveida popularizētājs. Viņam ir maģistra grāds sporta zinātnē. Viņš ir pirmais Baltijā sertificētais: FRC (Functional Range Conditioning) un AnimalFlow speciālists, ir sertificēts FMS (Functional Movement Screening) un TRX speciālists. Viņam patīk izmantot netradicionālu treniņu inventāru, piemēram, svarbumbas, veserus (mace), vāles (clubbell), treniņu virves, bulgāru somas.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:34 Trenera ceļš no nesportiska stundu bastotāja līdz pieprasītam un atzītam trenerim11:21 Kas pamudināja izvērtēt savas attiecības ar alkoholu16:06 Ar ko atšķiras mobilitāte no lokanības, un kādēļ Latvijā šos terminus nereti jauc17:13 “Cilvēki ātri padodas, līdzko saskaras ar kādām grūtībām”19:07 Kas palīdz noturēt motivāciju sportot ilgstoši, nevis kampaņveidīgi20:20 Kā apgūt savu ķermeni24:53 Kā saorganizēt treniņus tā, lai ar minimālu laiku sasniegtu sev vēlamo rezultātu32:54 Kādas ir lielākās kļūdas, ko pieļauj cilvēki, kas nodarbojas ar skriešanu37:53 Kāpēc ir jāstrādā tieši ar ķermeņa vājajiem punktiem48:43 Kam cilvēkam ikdienā ir vajadzīga laba mobilitāte un efektīva kustību strereotipu izpilde57:46 Kādēļ sevis saudzēšana pēc traumām nav labākais veids kā atveseļoties1:07:26 Kā darbojas mūsu pēdas un kāpēc pareizo apavu izvēle ir tik svarīga1:13:39 Ar kādām grūtībām saskaras cilvēki līdzsvara un koordinācijas jautājumā, kā šīs spējas uzlabot
Kad par veselīgu uzturu sarunājos ar ārstiem, viņu atbilde ik pa laikam ir: "Šis būtu jājautā uztura speciālistam." Man ir daudz jautājumu par pārtikas kaitīgumu un kā to novērst. Tāpēc uz sarunu aicināju Inesi Siksnu - vienu no zinošākajiem cilvēkiem par pārtikas drošības tēmām. Inesi rekomendēja vairāki atzīti speciālisti, kuriem lūdzu ieteikt sarunbiedru par to, kā mazināt pārtikas kaitīgumu uzturā.Biju priecīga par Ineses pretimnākšanu ar iespēju atbildēt uz maniem jautājumiem ar vienkāršiem terminiem. Man bija sajūta, ka šī ir saruna virtuvē ar foršu draudzeni, kura darbojas pārtikas zinātnē. Viņa saprotoši izturas pret jebkuru jautājumu un atbild veidā, kas var palīdzēt turpmāk dot priekšroku veselīgākām izvēlēm.Inese Siksna vairāk kā desmit gadus ir pētniece Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR” un strādā arī ar pārtikas riska novērtēšanas tēmām. "BIOR" ir vadošais pētniecības, laboratorisko izmeklējumu un zināšanu pārneses centrs Baltijā.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:28 Ar ko ikdienā nodarbojas Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts BIOR12:44 Kūpinājumi un benzopirēns – kā tika veikts pētījums un pie kāda secinājuma zinātnieki nonāca22:40 Kāpēc cilvēki pārtikas produktos esošās kancerogēnās vielas neuztver pietiekami nopietni27:44 Kurā laikā mūsu pārtika bija veselīgāka – Padomju laikā vai šobrīd31:05 Ko uztura zinātniece Inese Siksna ir mainījusi savā ikdienā un uzturā, balstoties uz veiktajiem zinātniskajiem pētījumiem33:13 Vai bērzu sulas drīkst ievākt no jebkur auguša bērza37:32 Cik daudz sāls lietošana uzturā nav kaitīga veselībai, un kā to izrēķināt41:43 Kā fermentētie produkti iedarbojas uz zarnu mikrobiomu43:50 Kāpēc ir tik svarīgi pirms produkta iegādāšanās izlasīt etiķeti49:44 Eļļas – kur un kā tās glabāt un lietot, no kā izvairīties1:05:21 Kā pareizi izvietot un glabāt produktus ledusskapī, galvenās kļūdas1:13:36 Ko darīt ar produktiem, kas mazliet iebojājušies, kuri bojājumi ir visbīstamākie1:29:46 Kas ir transtaukskābes, kur tās izmanto un kāpēc tās nav vēlamas. Margarīns.1:35:35 Patiesība par palmu eļļu1:40:14 Kā izvēlēties pannu, kas mazāk kaitē veselībai1:43:41 Produktu saldēšanas īpatnības1:48:46 Kā mēs varam labāk iedarboties uz savu mikrobiomu – ko atklāj zinātniskie pētījumi
Indiešu literatūras un kultūras pētnieces Sigmas Ankravas adaptēts latviski izdots viens no senās Indijas epiem "Rāmajāna" jeb Rāmas ceļš. Mākslas muzejā "Rīgas birža" durvis ver izstāde „Indija – tradīciju zeme”. Kas rietumniekam jāpārslēdz savā racionālajā pasaules uztverē, lai ļautu Indijas kultūrai sevi pārsteigt? Raidījumā divas sarunas par Indijas kultūru, un šobrīd Latvijā pieejamajiem tās izziņas avotiem. Nesen grāmatā iznācis viens no senās Indijas epiem “Rāmajāna” jeb Rāmas ceļš, kuru latviešu valodā adaptējusi indiešu literatūras un kultūras pētniece autore Sigma Ankrava. Šīs nedēļas nogalē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiālē "Rīgas birža" durvis ver izstāde “Indija – tradīciju zeme”, kurā aplūkojami būs indiešu amatnieku darinājumi un mākslas darbi no muzeja Baltijā lielākās Indijas mākslas kolekcijas. Taču sāksim ar “Rāmajānu”, epa autors ir leģendārs dzejnieks Valmīkī, un tas ir stāsts ir par Rāmu, Ajodhas princi, viņa tēvu valnieku Dašarathu, Rāmas sirdsmīļoto Sītu, un neskaitāmiem, brīnumainiem notikumiem, kas norisinājās – kādā Rāmajānas pārstāstā pārsteigta izlasu, ka tiek lēsts – kādus divdesmit tūkstošus gadu senā pagātnē. Profesore Sigma Ankrava mani nomierina, ka tas saistīts ar indiešu mitoloģisko laika skaitīšanu. Stāstu par Ajodhas prinča Rāmas klejojumiem var lasīt arī kā liecību par mūsu kopējo senču indoeiropiešu jeb āriju ienākšanu Indijā, izspiežot un pazeminot tur jau dzīvojošās tautas. Rāmajānu var lasīt arī kā mīlas stāstu. Rāmas un Sītas mīlestība satur epa notikumus kopā, un arī šai dievības izpausmē ir kas apskaidrojoši cilvēcisks. Mākslas muzejā Rīgas birža šajās dienās durvis ver jauna izstāde “Indija – tradīciju zeme”, un arī šai izstādē mēs satiksim Indijā iemīļotos tēlus – Rāmu un Sītu. Brīdī, kad viesojos Rīgas biržā, izstāde vēl tikai top, kādreizējā biržas zālē skanīgi atbalsojas izstādes iekārtošanas trokšņi. Un es lūdzu izstādei veidotājām – kuratorei Kristīnei Millerei un muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātājai un izstādes līdzkuratorei Baibai Uburģei – pastāstīt ko izstādē “Indija – tradīciju zeme” varēsim redzēt. Mākslas muzeja Rīgas birža Indijas mākslas kolekcija esot lielākā Baltijā. Izceļot dienasgaismā mākslas muzeja "Rīgas birža" Indijas kolekciju, pirmkārt, notikusi tās izpēte un kontekstualizācija, sadarbojoties ar Indijas pētniecības institūciju no Ņūdelī "Eka Archiving Services". Otrs izpētes virziens bija priekšmetu restaurācija, jo īpaši vācbaltu diplomāta Karla Kēlera dāvinātajiem priekšmetiem, kuri ir senāki, iegādāti Indijas antikvariātos un senlietu tirdziņos, bija nepieciešama atjaunošana, lai sagatavotu tos izstādīšanai. Savā ziņā te ir atbilde, kāpēc mums būtu nepieciešams epa “Rāmajāna” pārstāsts arī latviešu valodā, nu kaut vai – lai dziļāk izprastu izstādē “Indija – tradīciju zeme” attēlotos sižetus un dievības. Izstādes izglītības programmā 19. janvārī plānota profesores Sigmas Ankravas lekcija, kurā viņa iepazīstinās ar eposa "Rāmajāna" notikumiem. Savukārt 9. februārī plānota lekcija “Indiešu dievi un dievietes – ieskats hindu mitoloģijā”, pirms gada iznāca arī līdzīga nosaukuma Sigmas Ankrava grāmata. Izstāde “Indija – tradīciju zeme” mākslas muzejā Rīgas birža apskatāma līdz 8. aprīlim.
Lai arī šobrīd aiz loga ir ziema un drīzāk sūdzamies par aukstumu birojā energotaupības dēļ, klimata pārmaiņas darba vidē sāk radīt problēmas tieši karstākajos gada mēnešos. Jau šogad fiksēti vairāki nāves gadījumi no pārkaršanas darba vietās karstuma viļņu laikā un, šķiet, ka šī vairs nav problēma tikai dienvidos, bet skar arī Eiropas vēsos reģionus. Nāve no pārkaršanas un jauni infekciju slimību uzliesmojumi ir lielākie izaicinājumi darba vidē Eiropā tuvākajā nākotnē. Klimata pārmaiņas ietekmē arī to, kā strādājam, īpaši smagi tas skar fiziskā un sociālā darba darītājus. Ko par to saka pētījumi, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Darba vide fabrikās 19. - 20. gadsimta mijā Man rītu agri jāceļas, Man saules nav tais istabās, Tur putekļi, tur lampas kūp, Tur lēni mana dzīve drūp, Tur nekas nav pārspīlēts un tā arī bija realitāte – par šim Raiņa rindām no dzejoļa ‘”Fabrikas meitenes dziesma” saka vēsturniece Līga Lapa. 19. gadsimta otrajā pusē sākusies industrializācija pārvērta Rīgu par vienu no lielākajiem rūpniecības centriem Baltijā – divas trešdaļas no Rīgas iedzīvotājiem bija rūpnīcu strādnieki, kas ienāca no laukiem labākas dzīves meklējumos. Ja 19. un 20. gs. mijā jau citviet pasaulē darba devēju un darba ņēmēju attiecības regulēja arodbiedrības, tad cariskajā Krievijā, kuras sastāvā arī tolaik atradās Latvijas teritorija, tā tas nenotika. Te iedzīvotāju iejaukšanās valsts pārvaldes darbā tika uzskatīta par mēģinājumu šo pārvaldi graut un līdz ar to strādnieku centieni sakārtot un uzlabot darba vidi bija nesekmīgi, skaidro Līga Lapa, kura ir padziļināti pētījusi 1905. gada revolūciju, kad strādnieki izgāja ielās, lai protestētu gan pret pastāvošo varu, gan pieprasītu uzlabot darba apstākļus. Vēl ieskatīsimies vienā konkrētā fabrikā un tur valdošajos darba apstākļos. Runa ir par 19. gs. 80. gados Ilģuciemā dibināto Jākoba Beka stikla fabriku. Par to stāsta vēstures zinātņu doktore Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča.
Novembra sākumā Rīgas mākslas telpā būs skatāma izstāde "Dekoloniālās ekoloģijas", ko veidojis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Rīgas pašvaldības Kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāli. Raidījumā trīs izstādes darbu tapšanas stāsts. Filozofs Haralds Matulis pievērsies glezniecībai, turpinot pirms gada aizsākto sajūtu ceļojumu uz Ukrainas pilsētiņu Černivciem. Māksliniece Linda Boļšakova, sadarbībā ar biologiem, mācās no augu izdzīvošanas īpatnībām. Māksliniece izzinājusi sevišķi retu augu sugu – Alpu kreimuli, kas Latvijā līdz pagājušā gadsimta vidum bija sastopama tikai un vienīgi uz Daugavas Staburaga klints. Māksliniece Līga Spunde stāsta par savu pandēmijas pieredzi, tverot vārdu "ekoloģija" plašākā – cilvēka labbūtības kontekstā: raksta digitālā detoksa dienasgrāmatu, un, no mākslinieces līdz šim praktizētās digitālās mākslas migrē uz sietspiedes tehniku un japāņu ziedu kārtošanas mākslas ikebanas apceri. Vairāki no izstādes "Dekoloniālās ekoloģijas" darbi tapuši ilgākā laika posmā, evolucionējot un pilnveidojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centra agrāk īstenotās projekta sadaļās. Izstādes darbi ir īpaši ar vēlmi pētīt zinātnē, sabiedrībā notiekošo, veidot dialogu ar izstādes skatītāju. Izstādes ideju ieskicē tās kuratore Ieva Astahovska. Izstāde "Dekoloniālās ekoloģijas" Rīgas mākslas telpā tiek pieteikta kā daļa no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra īstenotā projekta "Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā", kas pievēršas pagātnes un šodienas samezglotajām attiecībām Latvijā un Baltijā caur aktuālās ekoloģiskās krīzes un vides jautājumu prizmu. Vēl viena projekta daļa bija pirms gada notikusī māksliniecisko pētījumu publiskā programma "Pārmaiņu ekosistēmas" pilsētvidē. Arī filozofiju studējušais rakstnieks, publicists, kurš šai izstādē debitē kā mākslinieks, Haralds Matulis pagājušā gada rudenī piedalījās ceļojumu un pieredžu ciklā "Pārmaiņu ekosistēmas". Māksliniece Līga Spunde izstādei Rīgas mākslas telpā radījusi sietspiedes darbu sēriju "Maijpuķīšu pušķis nogurušai meitenei". Izstādes katalogam, un arī kā šī darba paskaidrojums, tapa kopā ar Klāvu Melli rakstītā autores digitālā detoksa dienasgrāmata. Izstādē Rīgas mākslas telpā būs skatāms Lindas Boļšakovas darbs "Staburadze corallia", kas arī aizsākās jau pirms gada. Uzklausot mākslinieku Haralda Matuļa, Līgas Spundes, Lindas Boļšakovas stāstus, tie liekas tik daudzslāņaini, tik izvērsti laikā! Jautāju kuratorei Ievai Astahovskai, kā tos vispār iespējams parādīt izstāžu zālē? Jā, būšot daudz teksta, šī ir izstāde sarunai gatavam skatītājam, kurš gatavs izzināt arī aiz vizuāli tveramā. Taču būs arī publisko pasākumu programma, kuras viens no mērķiem būs sociāli iekļaujoša mākslas pieredze, tajā būs arī notikumi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Izstāde "Dekoloniālās ekoloģijas" Rīgas mākslas telpā būs skatāma no 2. novembra līdz pat nākamā gada 15. janvārim.
Baltijas valstīs veiktajā aptaujā par dzimumu līdztiesību, 93% aptaujāto atzinuši, ka līdztiesība starp abiem dzimumiem ir svarīga vērtība, bet tkad jānovērtē reālā situācija, tikai puse aptaujāto atzīst, ka tāda patiešām pastāv. Kāpēc tāda atšķirība starp mūsu vēlmēm un reālās dzīves novertējumu un kā tas ietekmē indivīda iespējas veidot karjeru, raidījumā Ka labāk dzīvot analizē un skaidro organizācijas "Novatore" līdzdibinātāja Dagnija Lejiņa, augsta līmeņa vadītāju atlases kompānijas „Pedersen & Partners” vadošā konsultante Inga Ezera, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un vadītāju atlases speciālists, psihoterapeits Andris Jansons. Inga Ezera norāda, ka Baltijā ir lielākas iespējas sievietēm, salīdzinot ar citām kultūrām. "Izaicinājums ir, vai sievietes pašas tās iespējas paņem un sevī attīsta ambīciju muskuli trenēt savas prasmes, apzināties, kādas prasmes ir nepieciešamas līdz nākamajam līmeni, ko es gribu sasniegt, ko es varu sasniegt un kā es to varu sasniegt. Kas man šajā ceļā var palīdzēt," atzīst Inga Ezera. Latvijas vadītājas norādījušas, ka karjeras izaugsmē palīdzējuši mentori, kas atbalstīs, pamācīs, pamudinās uzdrīkstēties. Parādīs ceļu, kā sasnigt nākamo karjeras līmeni. Inga Ezera skaidro, ka, izvēloties pretendentu kādam amatam uzņēmumā, apzina tirgu, kur varētu būt vadītājs ar konkrētām prasmēm, kas nepieciešamas un sastāda "garo sarakstu" ar pretendentiem. Kad izraudzītos 200 - 300 cilvēkus uzrunā, piedāvājot konkrēto iespēju un aicinot aprunāties, vīrieši ir atvērtāki. "Sievietes saka, nē, mani viss apmierina, es negribētu aprunāties. Starpība ir tā, ka vīrietis un sieviete, kuri saka, ka mani viss apmierina esošajā amatā, vīrietis būs vairāk ar tendenci, bet es varētu parunāties. Sieviete būs vairāk ar tendenci - nē, paldies," skaidro Inga Ezera un aicina sievietes uzdrīkstēties. Ambiciozā uzdrīkstēšanās ir jātrenē, tāpat kā pieredze un prasmes. "Sievietēm vajadzētu vairāk trenēt ambiciozo uzdrīkstēšanos," uzskata Inga Ezera. Tas ir nepieciešams jebkurā dzīves jomā, it sevišķi, ja sieviete kļūst par vadītāju. "Sievietēm Latvijā vajadzētu būt "vokālākām" sava viedokļa izteikšanā pie apaļā galda. Un ir vadītājs, valdes locekles, uzņēmuma vadītājas, kas savos uzņēmumos šo te mērķtiecīgi veicina, jo viņas, redz, mums Latvijā ir ļoti daudz pieredzējušu, zinošu, intelektuālu sieviešu, gudru sieviešu, bet viņas ir diezgan paškritiskas un, ja viņām nav nekas citādāks, ko pateikt, viņas noklusēs varbūt sapulcē. Bet vīrietis tajā pat laikā, viņš varbūt pateiks to pašu, kas jau ir pateikts, pieliks mazliet savu versiju, un viņš izteiksies un kļūs pamanāmāks. Tā ir vēl viena atziņa - sievietēm neklusēt, izteikties un trenēt sava viedokļa izteikšanu, nevis kā saka tukšu runu, bet analizēt situāciju, ģenerēt savu viedokli un trenēt tā izteikšanu," analizē Inga Ezera.
No lāča bēgot, var arī lācim uzskriet! Latvijā dzīvo lāči, savukārt mums jāsadzīvo ar lāčiem. Kas jāzina un kā jāuzvedas, satiekot lāci, un ko jāzina par lāču dzīves veidu un paradumiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par lāču dzīvi stāsta labi lāču pazinēji - Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš, Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un Dabas muzeja pārstāve Polīna Šķiņķe. Iemesls sarunai par lāčiem ir ne tikai šo dzīvnieku populācijas pieaugums Latvijā, bet arī fotokonkurss "Lācis – mūsu kaimiņš", kuru kopīgi rīko Igaunijas un Latvijas kolēģi. Fotokonkursā līdz 3. oktobrim var iesniegt fotogrāfijas, kas ataino lāča dzīvi – ne tikai izcilus portretus, bet arī bildes, kurās redzamas meža karaļa darbības pēdas (skrāpējumi, izkārnījumi, miga, pēdu nospiedumi u.tml.) jebkurā vietā dabā. Konkursa rīkotājiem ir interese par visu, kas saistās ar lāci – gan bildes ar lāču mazuļiem, gan lāču papi, gan lāču dzīves dažādās ainas visa gada garumā. Tiek pieņemtas arī fotogrāfijas no novērošanas kamerām, kurās iemūžinātas aizraujošas lāču dzīves ainas. Labāko fotogrāfiju autoriem tiks piešķirtas balvas, tostarp viena nakts „ActivEst” lāču vērošanas slēpnī Alutagusē. Izlases darbu fotoizstāde Igaunijā tiks atklāta oktobra beigās, bet Latvijas Nacionālajā dabas muzejā – novembrī. Plašāk informācija par konkursu, kā arī iespēja iesniegt darbus ir Dabas muzeja mājaslapā. Brūnais lācis ir vienīgais Baltijā savvaļā sastopamais lāču dzimtas dzīvnieks. Tas izvēlēts par šī gada dzīvnieku Igaunijā, turklāt ideju par gada simbolu igauņi aizguva no Latvijas. Kaimiņvalstī gada dzīvniekam veltīts fotokonkurss notiek katru gadu un kļuvis par iecienītu platformu domu apmaiņai. Lai arī Latvijas sabiedrība varētu piedalīties konkursā un dalīties lāču fotomirkļu pieredzē, konkursa rīkošanā iesaistījies arī Dabas muzejs. Lācis ir ļoti uzmanīgs un gudrs dzīvnieks, kas zina, kā turēties tālāk no cilvēka. Daži jaunie lācēni ir drosmīgāki un mazāk baidās no cilvēkiem, bet īstie vecie lāči izvairās no cilvēka un tos var ieraudzīt tikai ar viltību un no speciāli izbūvētiem slēpņiem. Igaunijā ir ap 1000 lāču, tomēr cilvēku, kuri patiešām satikuši lāci, ir diezgan maz. Latvijā to ir vēl mazāk. Dabas aizsardzības pārvalde un citu dabas aizsardzības un izpētes institūciju speciālisti aicina ikdienā un fotomirkļu dēļ sabiedrību būt piesardzīgiem! Fotokonkursa dēļ nepievilināt lāčus, tos piebarojot, piemēram, atstājot ēdienu vai tā pārpalikumus, kā arī nenoslēgtās kompostkaudzēs nemest augļus un dārzeņus. Ja tomēr sanāk sastapt lāci, atcerēties, ka svarīgi ir: • tam netuvoties; • nemēģināt panākt un aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus; • iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom, paturot dzīvnieku acīs; • negriezt dzīvniekam muguru, bet atkāpies atmuguriski. Pēc 2022. gada Valsts Mežzinātnes institūta „Silava” monitoringa datiem Latvijā šobrīd dzīvo ap 60–70 lāču. Jānis Ozoliņš min, ka Latvijā vislielākā iespēja sastapt lāci ir pierobeža ar Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju. Aizstāvoties, aizstāvot gan sevi, gan mazuļus, lācis var nodarīt cilvēkam pāri. "Ja tiešām zināt, ka ir liela varbūtība kādā reģionā lāci satikt, varbūt neejiet ogās un sēnēs vienatnē. Vienkārši ejiet divatā, uzvedieties normāli, kā mežā dara, kādreiz sasaucieties. Maizi neēdiet pārāk atklāti uz celma. Janu pēkšņi iekārojas vēl kādam. Nav zināms gandrīz neviens gadījums Eiropā, ka diviem cilvēkiem reizē lācis būtu uzbrucis," norāda Jānis Ozoliņš. Viņš gan min, ka ir bijuši gadījumi, ka lācis uzbrūk vienam, bet otrs iet palīgā. Ja lācis redz reizē vairāk nekā vienu cilvēku, viņš vairs nebūs tik pašpārliecināts.
Vulkāns, kas satricināja teju visu pasauli. Tongas vulkāna izvirdums kļuvis par lielāko izvirdumu pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Šī gada janvārī Tongas karalistē izvirda dusošs milzis, kas sūtīja triecienviļņus visai pasaulei, un tie bija gana spēcīgi, lai tos fiksētu arī pat Baltijā. Izvirduma rezultātā bez mājām palika gandrīz visi karalistes iedzīvotāji, gandrīz 100 tūkstoši iedzīvotāju. Vulkāna izvirdums ir neatminama mīkla daudziem vulkanologiem, bet zinātnieki pamazām gabalu pa gabaliņam vāc kopā informāciju par to, kas izraisīja šo milzu eksploziju un kā tā ietekmējusi planētu. Skaidrojam, cik nozīmīgs bijis šis vulkāna izvirdums pasaules mērogā un kādas ilgtermiņa sekas tas radījis. Stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Eksotisko salu kukaiņu dzīve jo specifiskāki dzīves apstākļi, piemēram, alas vai vulkāniskās salas, jo lielākas prasības pret apkārtējo vidi, bet lielākas prasības rada mazākas izredzes izdzīvot klimata pārmaiņu rezultātā, tā, runājot par salu kukaiņu dzīvi, atzīst entomologs, Londonas dabas vēstures muzeja speciālists un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāvis Dmitrijs Teļnovs. Salas bioloģijas kontekstā nav tikai sauszemes veidojumi, ko no visām pusēm apskalo ūdens, bet pastāv arī ekoloģiskās salas – tā ir vides apstākļu kopa jeb biotops, ko ieskauj citi biotopi. Tāpēc, ja runājam par kādām dzīvām radībām, kuras mīt uz salas, ir jāņem vērā arī šis ekoloģiskās salas aspekts, kas ir ļoti būtisks tās vai citas sugas izdzīvošanā, skaidro Dmitrijs Teļnovs. Runājot par ģeogrāfiskajām salām, tās aizņem aptuveni 7% no kopējās zemes virsmas, bet uz šīm ģeogrāfiskajām salām dzīvo vairāk nekā 20% no visas mūsu planētas bioloģiskās daudzveidības, taču vairāk nekā puse no šīm sugām ir apdraudēto sarakstā – maz vietas kur dzīvot, specifiskas prasības mītnes vietai un līdz ar to nav spēju piemēroties apstākļu maiņai. Dmitrijs Teļnovs kā piemēru min plakanu salu, kur ir viscaur vienāds biotops, un vulkānisko salu, kur dzīvotne mainās, sākot no siltas piekrastes līdz kalna virsotnei, kur valda migla, vēsums un mitrums.