Podcasts about baltij

Iespēja satikt lāci ir diezgan jauns risks, kas parādījies Latvijā, dodoties mežā. Arvien vairāk cilvēku doties dabā attur arī ērces. Bet dabas tūrisms visos laikos ir bijis saistīts ar lielākiem riskiem, jo daba mēdz būt neparedzama, arī ar laikastākļiem jārēķinās, īpaši, ja dodas garākos pārgājienos vai nakšņo teltīs. Tāpēc šoreiz saruna ar cilvēku, kurš rīko pārgājienus gan tepat Latvijā, gan vēsākos gadalaikos ved tūristu grupas uz silto Āfriku. Tas ir Dzintris Kolāts. Sarunas sākumā viņš atminējās tos gadījumus, kad pārgājiena laikā laikapstākļi bijuši ekstrēmi, pat bīstami, bet ekskursantu grupa tomēr nolēmusi doties pārgājienā gar jūras krastu, lai izbaudītu stihiju. Kopumā Dzintris Kolāts nav pārāk pesimistisks attiecībā uz klimata pārmaiņām Latvijā. Tas lielā mērā sasaucas arī ar vienu no Eiropas Komisijas pirms dažiem gadiem publicēto pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz tūrisma nozari Eiropā. Baltijā un Skandināvijā klimats kļūs piemērotāks tūrismam. Lielākoties tas saistāms ar siltākām un garākām vasarām, kamēr Eiropas dienvidos, Vidusjūras reģionā, kur pagājušajā gadsimtā klimats vērtēts kā ļoti labs vai izcils tūrismam, tuvākajās desmitgadēs arvien biežāk vasaras būs tik karstas, ka, piemēram, Itālijā un Grieķijā klimata piemērotība tūrismam ir samazināta par vairākām pakāpēm. To mēs pēdējos gados jau ne reizi vien esam redzējuši, kad tur sākas plaši meža ugunsgrēki un tūristi burtiski pūļiem pamet Grieķijas salas. Tāpat arvien biežāk cilvēki nolemj nedoties vasarā uz dienvidiem, jo tur sanāk tāpat kā pie mums ziemeļos ziemā – atvaļinājums ir jāpavada telpās, jo uzturēties ārā nav patīkami vai kā Grieķijā, Itālijā un Spānijā, kad tas var būt pat bīstami, jo temperatūra dienām ilgi pārsniedz 40 grādus.

Jaunais premjers Andris Kulbergs solījis vadīt valdību citādi, runāt skaidru valodu ar sabiedrību un mazināt plaisu starp koalīciju un opozīciju. Mainoties Ministru kabineta sastāvam, mainās arī ministru biroji – daļa no jauno ministru padomniekiem un parlamentāriem sekretāriem jau ir zināma, bet daudzās ministrijās darbs pie biroju sastāva veidošanas aktīvi turpinās. Vēja izgāzti koki sabojājuši Līgatnes dabas taku lapsu voljēru, no kura trīs dzīvnieki izmukuši brīvībā. Eksperte: NATO jāizstrādā vienota rīcības stratēģija dronu apdraudējuma gadījumos. Kara gadījumā NATO spēkus Baltijā vadīs Vācijas un Nīderlandes kopīgais štābs – par to ir paziņojusi Aizsardzības ministrija.

Hemorāģiskā drudža ar nieru sindromu, leptospirozes, tularēmijas un citu cilvēka veselībai bīstamu slimību izraisītājus pārnēsā grauzēji. Vai šobrīd situācija ar šo infekciju izplatību pasliktinās? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis, Valsts zinātniskais institūts BIOR direktore Olga Valciņa, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un "Rīgas Namu pārvaldnieka" pārstāve Inita Kabanova. Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Sigita Geida stāsta, ka pēdējos gados Latvijā konstatētas vairākas slimības, ko izraisa grauzēji - leptospiroze, tularēmija un hantavīruss. Ierakstā uzklausām viņas ieteiktos drošības pamatprincipus. Olga Valciņa iepazīstina ar programmu, ko institūts BIOR kopā ar Zemkopības ministriju uzsāka 2025. gada beigās, kad sākās leptospirozes uzliesmojums.  Veiktas analīzes vairākām pelēm, žurkām un pat vienai ūdensžurkai, ko institūtam piegādāja iedzīvotāji, meklējot dažādas slimības. "Sapratām, ka Latvijā leptospirozes ierosinātāji pelēm un žurkām vismaz pagājušā gadā bija diezgan daudz. Vairāk nekā 30% gadījumu žurkas un peles bija inficētas," norāda Olga Valciņa. "Tas pats ir ar panhantavīrusiem - 15% žurku mēs atradām panhantavīrusu. Turklāt četriem no tiem, ko mēs atradām, ir tā saucamais Dobrava-Belgrade apakštips, kas Baltijā cirkulē." "Ja šie patogēni ir grauzējiem, kas ir visur esoši, mums ir jādomā līdzi un ir jāsaprot, kā jārīkojas, ja žurkām un pelēm, kas skraida pa pagrabiem, laukiem un mājām, ir šādas infekcijas," atzīst Olga Valciņa. Tik mērķtiecīgi peles un žurkas pētītas, meklējot infekcijas, pirmo gadu. BIOR cer pētījumu turpināt. Olga Valciņa skaidro, ka arī Eiropā tiek veikti līdzīgi pētījumi un konstatētais leptospirozes pozitīvo gadījumu skaits ir mazliet zemāks.  "Iespējams, ka tas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem, ar ļoti mitro vasaru, ar to, ka žurku un peļu čuras neizžūst un attiecīgi patogēnus vieglāk saglabāt ilgāk ārējā vidē. Attiecīgi nākamās peles žurkas, kas tur skraida, ir vieglāk inficējas," skaidro Olga Valciņa. Pētniece mudina pēc atkritumu iznešanas noteikti atgriezties mājās un nomazgāt rokas ar ziepēm, nevis doties tālāk dienas gaitās, jo ļoti iespējas, ka uz konteineru vākiem un rokturiem ir žurku čuras. Tas ir riska moments. Nevajadzētu vienkārši pa ceļam uz mašīnu iznest atkritumus un doties tālāk. Tāpat mānīgi droša ir kādu cimdu lietošana, ko pēc tam noliek, piemēram, kaut kur mašīnā. "Es teiktu, ka konteineri nav lielākais riska moments. Manuprāt, lielākais riska moments ir smilšainie augļi un dārzeņi, kas ir pagrabā izbērti un nav sapakoti maisos. It īpaši, ja redzam žurku vai peļu apgrauztus burkānus. Tas nozīmē, ka pa mūsu krājumu ir skraidījuši grauzēji. Tas ]ir signāls, ka ir jāpiesargājas. Ja es aiztiku un svaigus burkānus ar kailām rokām, tad ir jāmazgā rokas ar ziepēm, ir jāgriež biezāka miza nost, ir daudz ūdens jālieto skalošanai un mazgāšanai." Uga Dumpis mudina mazliet vēsāku prātu raudzīties, jo viņš kā praktizējošs ārsts nav redzējis slimību pieaugumu pēdējos gados.  "Ja cilvēks inficējās ar leptospirozi vai hantivīrusu, lielākā daļa ir uz rokām un cilvēki nesaslimst. Tāpat lielākā daļa nesaslimt smagi, ir temperatūru un slimība pāriet pati no sevis, varbūt pacients saņem antibiotikas. Un tikai nedaudzi pacienti nonāk slimnīcā, un viņiem ir nieru mazspēja," norāda Uga Dumpis. Viņš arī norāda, ka ir ļoti uzlabojusies diagnostika.  

Kāpēc svarīgi aktualizēt jautājumu par vizuālo teātri? Par formu un veidu, kā skatītājs un teorētiķi uztver vizuālo teātri, Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci un teātra kritiķi Kitiju Balcari. No 22. līdz 24. maijam pirmo reizi Latvijā norisināsies Baltijas Vizuālā teātra skate (BVTS), kas apvienos pēdējo gadu labākās vizuālā teātra izrādes Baltijā. Tas ir reģiona lielākais vizuālā teātra notikums un lieliska iespēja ne vien profesionāļiem veidot jaunus kontaktus un parādīt sevi starptautiskai auditorijai, bet arī skatītājiem – iepazīt, cik daudzveidīga var būt teātra valoda, kurā galvenā loma ir nevis tekstam, bet vizuālajai skatuves darbībai un asociatīvai domāšanai. Skate piedāvās rūpīgi veidotu inovatīvu un starpdisciplināru izrāžu izlasi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Šogad pirmo reizi programmā būs iekļauta arī pirmsfestivāla diena, kurā tiks prezentēta īpaša vizuālā teātra izrāžu izlase no Somijas. Skate piedāvās iestudējumus gan pašiem mazākajiem, gan pieaugušajiem, aicinot visu paaudžu skatītājus piedzīvot Baltijas labākās vizuālā teātra izrādes. Festivālā piedalās: Kauņas Valsts Leļļu teātris, Klaipēdas Leļļu teātris un Viļņas Leļļu teātris “Lelė” – pārstāvot Lietuvu; igauņi iepazīstinās ar VAT teātra un Igaunijas Jaunatnes teātra izrādēm un Somiju pārstāvēs “Babygonia” radošā komanda, Tehdas teātra un Grus Grus teātra kopprojekts. Latviju pārstāvēs Latvijas Leļļu teātris, Liepājas Leļļu teātris un KVADRIFRONS. Skates izrādes notiks trīs dažādās norises vietās – Latvijas Leļļu teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī un Rīgas cirkā.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits; pārraides producente – Liene Jakovļeva Baltijas valstu politiskā un militārā sadarbība ir bijusi aktuāla jau kopš šo valstu dibināšanas, taču vienlaikus tā vienmēr bijusi arī izaicinājumu pilna. Pēc Pirmā pasaules kara jaunizveidoto valstu teritoriālās domstarpības nereti kavēja sadarbības veidošanos. Spilgts piemērs ir noslēdzošā Brīvības cīņu bruņotā sadursme 1920. gadā starp Latviju un Lietuvu, abām pusēm saglabājot pretenzijas uz Ilūkstes apriņķi. Neraugoties uz domstarpībām, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados tika izvirzīta virkne ideju un iniciatīvu, kā veicināt gan šaurāku, gan plašāku Baltijas integrāciju kā ziemeļu, tā dienvidu virzienā. Piemēram, 1917. gadā igauņu valstsvīrs Jāns Tenisons (Jaan Tõnisson) rosināja izveidot Baltijas-Skandināvijas federāciju. Šai idejai laika gaitā attīstoties, tika pausti aicinājumi federācijai aptvert valstis no Zviedrijas līdz Lietuvai. Savukārt Polijas karavadonis un valsts vadītājs Juzefs Pilsudskis (Józef Piłsudski) iestājās par ciešāku integrāciju no Baltijas līdz Melnajai jūrai kā reģiona drošības un stabilitātes pamatu, tostarp, 1922. gadā noslēdzot Varšavas vienošanos par Polijas, Latvijas, Igaunijas un Somijas sadarbību. Trīspusēja Baltijas valstu sadarbība tika formalizēta 1934. gadā, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai noslēdzot līgumu par Baltijas Antantes izveidi. Tiesa, nosacītu militārās sadarbības dimensiju šī savienība ieguva krietni novēloti – vien Otrā pasaules kara priekšvakarā. To, ka ambīcija veicināt Baltijas valstu sadarbību bieži vien nerezultējas praktiskā rīcībā, ilustrē aizsardzības industriju attīstība starpkaru periodā. Lai gan tolaik, līdzīgi kā šodien, lielu daļu sarežģītākā un tehnoloģiski ietilpīgākā militārā aprīkojuma nodrošināja ārvalstu piegādātāji, arī vietējie ražotāji spēlēja svarīgu lomu aizsardzības spēju attīstībā. Uzskatāms piemērs ir kara aviācija. Lai gan vairums Latvijas militāro lidaparātu – 177 sauszemes un 18 jūras aviācijas lidmašīnas – bija ražotas ārvalstīs, 22 lidmašīnas bija ražotas Latvijā – gan Valsts elektrotehniskajā fabrikā VEF, gan Liepājas Kara ostas darbnīcā. [1] Visplašāk zināmās ir avioinženiera Kārļa Irbīša konstruētās mācību lidmašīnas VEF I-12 un I-15, kā arī vieglais iznīcinātājs I-16, kas tika nodots Vācijas Gaisa spēkiem. Tomēr jāatzīmē, ka Latvija nav vienīgā Baltijas valsts, kas starpkaru periodā ražoja militārās lidmašīnas. Piemēram, Lietuva 1925. gadā izveidoja aeroplānu darbnīcu, kurā tika ražotas Lietuvas aviācijas inženiera Antana Gustaiša (Antanas Gustaitis) konstruētās ANBO sērijas mācību un izlūklidmašīnas, kuru vēlākie modeļi (ANBO III un ANBO IV) pildīja arī vieglo bumbvedēju funkcijas. Vietējās aviācijas industrijas attīstība stiprināja Lietuvas Gaisa spēku spējas, tomēr ražošanas jaudas saglabājās salīdzinoši nelielas. Arī Igaunijā tika konstruētas un ražotas pamatā mācību lidmašīnas. Igaunijas militārās aviācijas industrijas aizsākumi tiek datēti ar 1934. gadu, kad trīs avioinženieri – Voldemārs Posts (Voldemar Post), Otto Orgs (Otto Org) un Reins Noidorfs (Rein Neudorf) – izstrādāja divu mācību biplānu (PON-1 un PON-2) prototipus Igaunijas paramilitārās Gaisa un gāzes aizsardzības līgas (Õhu‑ ja Gaasikaitse Liit) vajadzībām. Interesanti, ka PON-1 modeli Igaunijas konstruktori licencēja ražošanai Liepājas Kara ostas darbnīcā, kas kļuva par vienu no retajiem Baltijas aizsardzības industriju sadarbības piemēriem starpkaru periodā. [2] Kopumā secināms, ka Baltijas valstu militārās aviācijas industrija starpkaru periodā bija fragmentēta un primāri vērsta uz vietējo tirgu. Arī industrijas specializācijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā lielā mērā pārklājās – visu trīs valstu aviācijas industrija fokusējās uz mācību un vieglo kaujas lidaparātu izstrādi. Turklāt ražošanas mērogošanu lielā mērā ierobežoja atkarība no ārējām izejmateriālu un ražošanas komponenšu, it īpaši, dzinēju, piegādēm. Vājas industriālās sadarbības rezultātā, tehnoloģiski ietilpīgākas industriālās jaudas Baltijas valstīs neizveidojās, un sarežģītākās aviācijas sistēmas nodrošināja ārvalstu piegādātāji. Arī mūsdienās saspringtās drošības situācijas dēļ Baltijas valstis aktīvi stiprina aizsardzības spējas, lai pasargātu iedzīvotājus no visa veida apdraudējumiem. Baltijas valstu aizsardzības budžeti pēdējo desmit gadu laikā ir pieauguši teju septiņas reizes, šogad sasniedzot aptuveni 5% no iekšzemes kopprodukta. Lai veicinātu to, ka pieaugošie aizsardzības izdevumi pēc iespējas lielākā apmērā paliek vietējā ekonomikā un stiprina tautsaimniecību, Baltijas valstis aktīvi attīsta vietējās aizsardzības industrijas, kas jau šobrīd ne vien apgādā bruņotos spēkus, bet arī eksportē, aptverot plašu kompetenču loku no kiberaizsardzības risinājumiem un bezpilota lidaparātiem līdz munīcijai un bruņotiem transportlīdzekļiem. Aizsardzības industrijas attīstība paver iespējas jaunam uzrāvienam Baltijas valstu sadarbībā. Atšķirībā no 20. gadsimta, sadarbību neierobežo teritoriāli strīdi. Baltijas valstis vieno dalība NATO un Eiropas Savienībā, un nav nekādu šaubu par to, kas ir galvenais drauds reģiona drošībai. Vai spēsim sekmēt reģionālo sadarbību un attīstīt kopīgas pievienotās vērtības ķēdes? [1] Brūvelis, E. (2012). Latvijas aviācijas vēsture: 1919-1940. Rīgas Nami izdevums. [2] Humberstone, R. (1999). Estonian Air Force 1918-1940. Blue Rider Publishing.

Labākie laikmetīgās mūzikas spēki Baltijā pulcēsies festivālā “Baltijas Mūzikas dienas 2026. Mēs dzīvojam citos laikos”, kas norisināsies Rīgā un Liepājā no 9. līdz 17. aprīlim. Kultūras rondo “par citiem laikiem” mūzikā izvaicājam festivāla māksliniecisko vadītāju, komponistu Kristu Auznieku un jauno komponistu Aleksandru Avramecu. Baltijas mūzikas dienas ir centrālais mūsdienu mūzikas notikums Baltijas valstīs. Ik gadu tās notiek kādā no trim Baltijas valstīm un šogad atkal ir nonākušas Latvijā, kur gaidāmi 11 koncerti un notikumi Rīgā un Liepājā. Turklāt šogad festivāls sper vēl vienu platu soli uz priekšu un aizsāk sadarbību ar Ziemeļvalstu mūzikas dienām un Somijas, Zviedrijas, Īslandes, Norvēģijas, Dānijas, Skotijas un Fēru salu komponistu savienībām. Izskanēs ne vien Baltijas, bet arī Ziemeļvalstu komponistu darbi. Daudz jaundarbu, daudz jaunu vārdu un jaunas pieredzes. Arī abu raidījuma viesu mūzika būs starp tiem vairāk nekā 15 jaundarbiem, kas nākamajā nedēļā piedzīvos pirmatskaņojumu šai festivālā.

Jaunākie dati rāda, ka šobrīd tikai nepilna puse Latvijas iedzīvotāju (48 %) uzskata, ka valstī pastāv sieviešu un vīriešu vienlīdzība atalgojumā. Pie tam vīrieši bija optimistiskāki, atbildot uz šo jautājumu. Kā ir patiesībā? Raidījumā Kā lābāk dzīvot analizē "Novatore" pārstāve Dagnija Lejiņa, "Citadele" grupas personāla daļas vadītāja Anta Praņēviča, Latvijas Bankas pārstāve ekonomiste Krista Kalnbērziņa un Latvijas Darba devēju kofederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs. Jau ceturto tiek veikts pētījums par situāciju Latvijā un Baltijā saistībā ar dzimumu līdztiesību.  "No vienas puses, varētu teikt, ka situācija ir normāla, respektīvi, 68% - divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju domā, ka Latvijā pastāv dzimumu līdztiesība. Protams, varam uzdot jautājumu, vai divas trešdaļas ir daudz vai tas ir maz?" norāda Dagnija Lejiņa. "Problēma sākas tajā brīdī, kad mēs pajautājam atsevišķi sievietēm un vīriešiem. Tur redzam, ka sievietes "glāzi redz pustukšu", kamēr vīrieša glāzi redz "puspilnu"." "Sajūta, kas cilvēkiem pašiem ir, tā noteikti ir ļoti būtiska un ļoti svarīga. Ja uzdodam jautājumu ne tikai par sajūtām, bet arī faktiski, vai pēdējo divu gadu laikā esat saskārušies ar nevienlīdzību, tad situācija ir vēl dramatiskāka. Mēs redzam datos, ka 37% sievietes saka, ka viņas saskārušās ar nevienlīdzību. Tas ir daudz," turpina Dagnija Lejiņa. "Vīrieši divreiz mazāk. Arī vīriešiem ir situācijas gan saistībā ar mājas pienākumu sadali, gan situāciju darba tirgū, profesiju izvēli varbūt mazāk, bet atalgojums noteikti ir lielā tēma, lielā plaisa, kuru mēs redzam arī faktiski. Tur sievietes saka, jā, pastāv nevienlīdzība, kamēr vīrieši saka - nē, tā nav tik liela."

Lai labāk saprastu tehnoloģiju pasaules pārmaiņas, laiku pa laikam mums Digitālajās brokastīs patīk aprunāties ar cilvēkiem, kas ir pārmaiņu epicentrā — lielu tehnoloģiju uzņēmumu vadītājiem. Šoreiz rīta kafiju ir tā iespēja iedzert ar "Samsung" prezidentu Baltijas valstīs Sungdžinu Gangu (Seung Jin Kang). Aprunājāmies gan par viņa tehnoloģiju paradumiem, par tendencēm Baltijas valstīs un to, kurā virzienā attīstās tehnoloģijas kopumā. Piesēdi ar mums pie Digitālo brokastu galda! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.     Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska. Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai. Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit. -- Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas. Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

Eiropas Kinoakadēmija nosaukusi Eiropas kino industrijas izcilības. Balvu pasniegšanā klāt bija arī Latvijas Sabiedriskais medijs, sekojot līdzi mūsu „Dieva suņa” gaitām, kas bija nominēts animācijas filmu kategorijā. Lai gan filma balvu šoreiz neieguva, starptautiskajai kino pasaulei spoži apliecināja, cik dažāda animācijas valoda var nākt arī no tik nelielas valsts kā Latvija. ““Dieva suns” ir “smagais metāls”. Rotoskopēta animācijas filma, kuras darbība risinās 17. gadsimta Baltijā, par raganu medībām, vilkati un sātana pautiem. Murgs, kuru nespēsiet aizmirst,”  tik krāšņi animācijas pieciniekā Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijā tika pieteikta brāļu Ābeļu filma, nešaubīgi izceļoties uz ierastā bērnu un ģimenes animācijas fona. Balvu animācijas filmu kategorijā ieguva franču zinātniskās fantastikas filma bērniem „Arco”. Kad svētdienas rītā tiekamies ar “Dieva suņa” komandu – režisoriem Lauri un Raiti Ābelēm, mākslinieku Hariju Grundmani un scenāristu Ivo Briedi – viņu noskaņojums ir neviltoti pacilāts, un par neiegūto balvu viņi daudz nebēdā. Lielāki par balvu ir citi ieguvumi. Brāļi smejas, ka ballītē pēc ceremonijas sadraudzējušies ar slaveno katalāņu aktieri Serdži Lopezu (Sergi López), kurš bija nominēts par lomu filmā “Sirāts”, un aicināšot viņu spēlēt savā nākamajā filmā “Vāgners un Sātans”. Scenārists Ivo Briedis saticis un pie saviem studentiem uz Rīgu uzaicinājis britu avangarda klasiķi Džonu Smitu. Vārdu sakot, “Dieva suņa” starptautiskā parāde atvērusi durvis personiskiem kontaktiem, saka Lauris Ābele. Tas viņam ir svarīgākais. Raitis Ābele piekrīt. Eiropas Kinoakadēmijas balvai šogad esot tikuši izskatīti 42 animācijas filmu pieteikumi, tātad izredzes tikt nominantu pieciniekā bija vairāk nekā viens pret astoņi. ASV strādājošais filmas itāļu producents ar skanīgo vārdu Džovanni Labadesa (Giovanni Labadessa) “Dieva suņa” iekļūšanu starp nominantiem vērtē kā veselīgu attieksmi pret Eiropas kino daudzveidību.  

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē. Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā). Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!” Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu. Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā. Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894). Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas. Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām. Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega. Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā). Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947). Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās. Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju. Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937). Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma. Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos. Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu. 1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo. Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni. Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski. Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu. Literatūra: V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļi. Pieejams: https://enciklopedija.lv

Latvijā un Eiropā viens no populārākajiem auto segmentiem ir SUV, kamdēļ arī laikam senāk kosmosa kuģim līdzīgais "Renault Espace" ir ieguvis jaunus vaibstus. Kādas tehnoloģijas uz borta un priekš kam vēl viens auto "Renault" jau tā plašajā auto klāstā? Piesēdi pie Digitālo brokastu galda! * Automašīnu neatkarīgam un neapmaksātam testam sagādāja "Renault" pārstāvji Baltijā.

Jogu var praktizēt ikviens no mums. Tai nav vecuma, dzimuma vai fiziskās sagatavotības ierobežojumu. Tā nav tikai vingrošana, bet gan ļoti vērienīga sistēma, no kuras katrs var paņemt to, kas viņam nepieciešams. Par jogu runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Jivamukti jogas pasniedzēja un pirmā Jivamukti centra Baltijā dibinātāja Vineta Klotiņa, jogas pasniedzēja Kristīne Somere un jogas eksperte Liene Bogdanova.

Kā uzrunāt paaudzi, kas pieņem ātrus lēmumus, vēlas jēgu un nebaidās pateikt “nē”?Šajā HR Podcast epizodē sarunājos ar Kseniju Feldmani, Lidl Talantu piesaistes un atlases vadītāju Baltijā, par to, kā praksē izskatās atlases un onboardinga pieredze, kas strādā Gen Z darbiniekiem.

Gada atskata raidījumu ciklā piestājam Latvijas tehnoloģiju nozarē, kur kopā ar "LabsOfLatvia.com" žurnālisti Andu Aseri un "Kursors.lv" veidotāju Kristapu Skuteli šķetinam, kas ir aizejošā gada spigltākie un nozīmīgākie notikumi. Unikāls ieskats tādās tēmās kā jaunuzņēmumu panākumi, mākslīgais intelekts Latvijā un Baltijā, kiberdrošība, zinātnes sasniegumi, telekomunikācijas, sakari un digitālā identitāte, mobilitāte un e-auto attīstība un e-komercija. Un ko mums atnesīs 2026. gads? Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Ziema Latvijā it kā iesākās, bet tagad atkal ir kļuvis siltāks. Tāpēc šoreiz vispirms "ziemas stāsti" un tad informācija par kādu jaunu, interesantu avotu, kur smelties iepriekš neredzētu datus par Latviju. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) karšu un datu cienītājiem ir sagatavojis jaunu rīku, kas nākotnē vēl tiks papildināts, bet jau tagad ir interesantas lietas, ko tur apskatīt. Jau ieiepriekšējā reizē bija stāsts, ka Baltijā, tostarp, arī Latvijā, turpina ievērojami pieaugt saules un vēja saražotās enerģijas apjoms. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir publicējis noderīgu rīku, kas apvieno plašu informāciju vienuviet. Garais nosaukums ir "Rīks industriālai attīstībai piemērotāko teritoriju noteikšanai", bet realitātē tā ir informatīva karte, kurā starp dažādu tehnisku informāciju ir arī vides informācija. Šoreiz pievēršamies diviem elementiem - kartei, kurā redzams, kāds ir vēja ātrums 10 metru augstumā un 100 metru augstumā, kā arī kartei, kurā redzams, cik daudz saules enerģijas uz horizontālām virsmām saņem katra Latvijas vieta. Šo rīku un kartes ikviens var apskatīt internetā. Vēja ātrumu 10 metru augstumā mēra meteoroloģiskajās stacijās, bet kā izdevies nokartēt visu Latviju ar datiem par vēja ātrumu 100 metru augstumā? Par to, kā dati iegūti, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Šī gada septembrī apritēja 120 gadi kopš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, atvēršanas sabiedrībai. Tā ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā, un tās arhitekts Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) kļuva arī par muzeja pirmo direktoru. Tomēr līdzīgi kā mūsdienās ar Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības iecerēm, arī toreiz viss nevedās raiti un bija nepieciešami vairāk nekā 30 gadi, līdz ideja par mākslas muzeja nepieciešamību izvērtās jaunbūvē. Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tapšanas priekšvēsture saistāma ar 19. gadsimta 70. gadiem, kad Pilsētas gleznu galerijas direktors un vienlaicīgi arī Rīgas Mākslas biedrības vadītājs, rātskungs Augusts Holanders (August Hollander) meklēja piemērotākās telpas pilsētai piederošās gleznu kolekcijas eksponēšanai un rosināja uzbūvēt muzeju. 1876. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas un zinātnes muzeja ēkai, plānojot tajā izvietot ne tikai pilsētas un Rīgas Mākslas biedrības kolekcijas, bet arī vairāku zinātnisko biedrību – Vēstures un senatnes pētītāju, Praktizējošo ārstu un Dabaspētnieku biedrības – savāktos krājumus. 54 kandidātu konkurencē par labāko tika atzīts Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra (Rudolph Speer) piedāvājums. Tomēr izrādījās, ka pilsētai nepietiek līdzekļu muzeja celtniecībai, un Pilsētas gleznu galerija turpināja uzņemt apmeklētājus nomātās telpās – kopš 1879. gada rātskungam, vēlākajam pilsētas galvam Ludvigam Kerkoviusam (Ludwig Kerkovius) piederošajā namā Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvārī 4 – ēkā, kur mūsdienās mājo Latvijas Universitātes bibliotēka. 1897. gadā vēlreiz tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas muzeja ēkai, kas atrastos pie pilsētas kanāla. 18 piedāvājumu konkurencē uzvarēja Pēterburgas arhitekta Maksimiliana Kitnera (Maximilian Küttner) piedāvājums. Tomēr tas netika realizēts, jo muzejam paredzētā vieta tika atdota Otrā pilsētas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) būvniecībai. Interesanti, ka mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā saglabātajos projektu konkursa metos ir gan tāds variants, kur muzeja ēkas novietojums plānots tieši tajā vietā, kur mūsdienās stāv Latvijas Nacionālais teātris, gan tādi piedāvājumi, kuros muzeja atrašanās vieta ir nedaudz atvirzīta tālāk no toreizējās Nikolaja (tagadējās Krišjāņa Valdemāra) ielas, uzreiz aiz būvniecības laukuma teātrim. Pēc 1901. gadā notikušajām vērienīgajām Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām un Esplanādes nonākšanas pilsētas īpašumā tika nolemts tās malā celt mākslas muzeju. Tā būvprojekta izstrādi uzticēja tobrīd jau Rīgā strādājošajam arhitektam un mākslas vēsturniekam Vilhelmam Neimanim. Izvēle nebija nejauša, jo viņa interese par muzeju arhitektūru bija ilgstoša. Jau gatavojoties ārpusklašu mākslinieka grāda iegūšanai Pēterburgas Mākslas akadēmijā 19. gadsimta 70. gados, Neimanis izstrādāja gleznu galerijas ēkas projektu. Viņš bija sagatavojis arī 1897. gada muzeja konkursa programmu, un 1898. gadā tika atklāts viņa projektētais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā – pirmā speciāli muzeja vajadzībām celtā ēka Latvijā, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājusies. Par Neimaņa konsultantiem pilsētas mākslas muzeja ēkas projektēšanā tika uzaicināti starptautiski eksperti – vācu arhitekts Pauls Valots (Paul Wallot), kura zināmākais darbs ir Reihstāga ēka Berlīnē, un Baltijas izcelsmes mākslas vēsturnieks Voldemārs fon Zeidlics (Woldemar von Seidlitz), kurš bija Drēzdenes Karalisko mākslas un zinātnes kolekciju ģenerāldirekcijas galvenā amatpersona. Sākotnēji Neimanis piedāvāja mākslas muzeju būvēt kā stūra ēku ar izteiksmīgu akcenta kupolu un centrālo ieeju no Nikolaja un Elizabetes ielas stūra. Tomēr konsultācijās ar abiem ekspertiem tika izlemts par labu mūsdienās redzamajam variantam – garenbūvei ar majestātisku ieejas kolonādi un barokālu frontonu. Projektējot muzeja ēku Berlīnes historisma arhitektūras ietekmētās formās, Neimanis pats izstrādāja arī visus interjera risinājumus. Mūsdienās šīs oriģinālās detaļas vispilnīgāk redzamas vēsturiskās ēkas vestibilos. Atbilstoši arhitekta sākotnējai iecerei 1906. gadā tika uzaicināti ainavisti Vilhelms Purvītis un Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), lai augšstāva vestibilā uzgleznotu sešas monumentālas linetes ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku ainavām. Bet kāda cita augšstāva vestibila rotāšanas iecere – vērienīga plafona kompozīcija, kurā attēlota Rīgas personifikācija un mākslu alegorijas –, gan netika realizēta. Rīgas pilsētas mākslas muzeja pamatakmens ielikts 1903. gada 27. maijā (pēc vecā stila), un divu gadu laikā ēka tika pabeigta, izmaksājot pilsētai 234 tūkstošus rubļu un tikai par četriem tūkstošiem pārtērējot plānoto budžetu. Neskatoties uz revolūcijas dramatiskajiem notikumiem, 1905. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) notika muzeja svinīgā atklāšana. Uz to bija aicināti 400 viesi, un muzeja direktors Neimanis tiem vadīja īpašu ekskursiju, kas noslēdzās ar ziediem izrotātajā Skulptūru zālē, kur tika pasniegta tēja un atspirdzinājumi. Vietējā presē jauno muzeja ēku gan dēvēja par dārgumu un mākslas templi, kāda Rīgā nedrīkstētu trūkt, gan arī kritizēja kā brutāli neveiklu un estētiskās jūtas aizvainojošu. Mūsdienās, šķiet, varam piekrist gleznotājam Janim Rozentālam, kurš rakstā par muzeja atklāšanu žurnālā "Vērotājs" atzīmēja: "Vienkāršā, vēsi cienīgā baroko būve gan nedod neko jaunu un pārsteidzošu, bet ir skaidra un dabiski noteikta savās konstruktīvās daļās un atstāj ne greznu, bet atturīgi lepnu un dižu iespaidu." (1905, Nr. 10)  

Šogad darbu uzsākusi jauna mākslas grāmatu izdevniecība "Entropy.press", ko dibinājušas vizuālā māksliniece Katrīna Marta Riņķe un grafikas dizainere un tēlniece Anna Priede. Diezgan ambiciozs solis Latvijas nelielajā mākslas grāmatu tirgū Par laikmetīgās mākslas dokumentēšanu un aktīvu līdzdalību procesos Kultūras rondo saruna ar Katrīnu Martu Riņķi. "Vairāki iemesli, un arī ļoti konsekvences izvēles, kuru rezultātā un pāris sarunu ietekmē, kā arī mēnešiem garās pārdomās pēc maģistra studiju beigšanas es sapratu, ka vēlos izveidot kaut ko, kas ir ļoti augstu pievienoto vērtību," tā par izvēli veidot izdevniecību atklāj Katrīna Marta Riņķe. "Ja man ir jātērē sava enerģija un jāieliek savs radošais gars, vai arī domas kaut kur, tad es vēlos, lai tas ir kaut kas, kas pienes ļoti augstu vērtību ne tikai man, bet arī citiem. Man bija sajūta, ka, to darot Latvijas kontekstā vai ļoti mazā cilvēku grupā, kas nav varbūt Rietumeiropa vai cita veida apstākļi, kur kultūra un literatūra jau ir ļoti bagāta un pieejama, ka tam būtu daudz augstāka vērtība. Tas ieguldījums tad būtu nopietnāk novērtēts un tam būtu lielāka nozīme." Kāda ir tā niša, ko jūs ieraudzījāt mākslas grāmatu ainavā? Kas jūs ar Annu arī iedrošināja spert šo soli un saprast,- jā, mēs varam pienest kaut ko savu?  Katrīna Marta Riņķe: Nav tā, ka Latvijā nebūtu mākslas grāmatu izdevniecības vai vietas, kur apskatīt, izlasīt mākslas grāmatas. Bet mēs pamanījām, ka Latvijā nav vietu, kas būtu tikai un vienīgi uz to vērstas - uz mākslas grāmatām. Ne tikai vietējiem darbiem, bet arī ārzemju mākslas grāmatām. Tāda veida pieejamības nav. To es ļoti novērtēju un izjutu studiju laikā Ģentē, ka man bija pieeja mākslas grāmatu bibliotēkai, kur es varēju izlasīt Marka Rotko vēstules un dienasgrāmatas draugiem, arī Donalda Džada, mākslinieka, gleznotāja, pierakstu un citu pasaulē ievērojamu cilvēku domas. Tāda veida dokumentēšana vai pieeja mākslinieka redzējuma izprašanai bija man ļoti nozīmīga. Mēs runājam par to ar Annu. Arī citi draugi arī tika iesaistīti, Aleksejs Muraško, kas ir grāmatu dizaineris, kas arī ļoti atbalsta šo izdevniecību un kuram ļoti rūp grāmatas un to dizains un kvalitāte. Arī arhitekts, mākslinieks Pauls Rietums sākotnēji bija iesaistīts sākumā. Tā pamazām šī ideja apauga. Protams, tas balstījās arī uz manu izvēli pārcelties uz Latviju un tad pievērsties lietām, kas man ir svarīgas. Man ir jāpateicas arī Jūlijai Berkovicai no ISSP un Kamilai Kūnai, kuras arī palīdzēja man veikt šīs izvēles un pievērsties tam, kas ir nozīmīgs un svarīgs. Izdevniecības veidotāju mērķis ir dokumentēt laikmetīgās mākslas un citu radošo sfēru norises, kā arī veicināt mākslas izdevumu pieejamību Latvijā un Baltijā. "Entropy.press" meklē jaunas un neierastas publikāciju formas un aicina autorus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus vizuālajā mākslā, fotogrāfijā un grafikas dizainā. Izdevniecība aicina māksliniekus iesniegt grāmatu manuskriptus vai uzmetumus kādā no trīs kategorijām: vizuālajā mākslā, fotogrāfijā vai grafikas dizainā. Pieteikumā jāiekļauj: īss projekta apraksts; manuskripts, uzmetums vai koncepcija; radošās darbības CV un kontaktinformācija. Manuskriptam vai uzmetumam nav noteikta formāta vai apjoma — var iesniegt tekstus, attēlu sērijas, maketa skices, vizuālas koncepcijas, grafiskus paraugus u.c. Svarīgi, lai materiāli žūrijai ļautu saprast izdevuma ieceri un struktūru. Konkurss neparedz finansiālu balvu, tā mērķis ir veicināt jaunu, inovatīvu un eksperimentālu mākslas publikāciju tapšanu Latvijā, atbalstot māksliniekus un mākslas grāmatu dizainerus, kuri pēta grāmatu kā mediju. Plānots, ka izdevniecība ar atlasītajiem autoriem vienosies par tālāku sadarbību un publikācijas procesu, noslēdzot atsevišķu līgumu. Konkursa termiņš — 2026. gada 23. janvāris. Pieteikumu iesniegšana un konkursa nolikums — "Entropy.press" mājaslapā. "Es sagaidu, ka mākslinieki nenoslinkos, saņemsies un sagatavos PDF dokumentu un piedāvājumu, kas dot viņiem iespēju izmantot "Entropy.press" kā audeklu vai mediju, lai pastiprinātu savu radošo darbību. Ne tikai atskatītos uz to, kā izskatās viņu darbi varbūt plašākā kontekstā, bet arī atskatītos uz to, kas ir bijis ļoti labs un foršs un varbūt ko ir iespējams attīstīt, un tā rezultātā dokumentēt lietas, kas ir svarīgas, un dokumentēt darbus, vārdus, tekstus," vērtē Katrīna Marta Riņķe. "Ļoti daudzi mākslinieki arī raksta, par to runā muzeja darbinieki Elita Ansone, Māra Lāce. Daudzi mākslas vēsturnieki, kritiķi ir teikuši, ka ir daudz skaistu tekstu mākslā no māksliniekiem arī Latvijā. Bet šī problēma netiek risināta. Šis ir mēģinājums to risināt, publicējot dzīvo mākslinieku vizuālos teksta, fotogrāfijas, grafiskā dizaina, glezniecības darbus." Izklausās ļoti apņēmīgi, bet arī ārkārtīgi darbietilpīgi. Vai nav bail, žargonā runājot, aplauzties? Katrīna Marta Riņķe: Tieši tāpat kā kandidējot uz priekšsēdētājas amatu Cēsu novada Jauniešu domē. Tas ir diezgan traks gājiens. Varbūt ne visi to varētu uzņemties vai izdarīt. Sliktākais gadījums būtu nemēģināt un padoties, un to es neredzu kā iespēju. Labāk ir mēģināt.   

Raidījumā Pievienotā vērtība vairāk par to, kā sapelnīto un sakrāto ātri nepazaudēt. Kā neiekrist krāpnieku nagos, jo īpaši uzņēmumiem. Aizvadīta ir melnā piektdiena, kurai gatavojoties, šķiet, vairāk varēja pamanīt ne tik daudz kādus īpašus izdevīgus piedāvājumus, cik brīdinājumus neiekrist uz viltus atlaidēm un krāpniekiem.  Ļoti pateicīgs laiks ne tikai melnā piektdiena ir krāpniekiem, jo mūsdienu tehnoloģiskās iespējas ir plaši pavērušas durvis visdažādākajām krāpnieku shēmām un teju ik dienu dzirdam par kārtām summām, kas ar viltu izkrāptas Latvijas iedzīvotājiem.  Telefonkrāpnieki vien ik nedēļu izkrāpj ap 300 tūkstošiem eiro. Šogad gada pirmajos astoņos mēnešos kopā Latvijas banku klientiem tika izkrāpti vairāk nekā 13 miljoni eiro. Un jā, tās nav tikai privātpersonas, kuras iekrīt krāpnieku nagos - daļa ir uzņēmumi. Statistikā publiski to neviens atsevišķi neizdala. "Luminor" bankas uzņēmumu aptauja liecina, ka ar mēģinājumu izkrāpt naudu šogad saskāries katrs ceturtais uzņēmums Baltijā, stāsta bankas krāpniecības novēršanas eksperte Marija Celma. 

Latvijā un Baltijā kopumā arvien pieaug atjaunīgo energoresursu īpatsvars. Pirmais, kas nāk prātā, atminoties aizgājušo vasaru, – slapjš un vēss. Varētu būt, ka vairāk saražots elektrības hidroelektrostacijās, bet mazāk – saules parkos. Tapēc arī skaidrojam, kā šī gada laikapstākļi ietekmējuši gan enerģijas ražošanu, gan patēriņu. Pievērsties šim tematam rosināja kāda klausītāja jautājums, kurš norādīja, ka "Latvenergo" savā pirmā pusgada pārskatā minējis, ka Daugavas hidroelektrostacijās saražots mazāk elektrības, nekā attiecīgajā laika periodā pērn un tas disonēja ar slapjo vasaru. Izrādījās gan, ka lielās lietavas uz elektrības ražošanu iespaidu vairāk atstāja vasarā, savukārt pavasara mēneši šogad bija sausāki nekā pērn, sniega, kam kust, bija maz.  Protams, lietavu ietekme ir ļoti labi redzama vasaras hidroelektrostaciju datos, bet saules enerģiju ir grūtāk novērtēt, jo gan lielo saules enerģijas parku, gan mājsaimniecību skaits, kas izvēlas uzstādīt saules paneļus, pieaug tik strauji, ka kopējo saražoto elektrību no saules nav iespējams korekti salīdzināt pat ar pagājušā gada datiem. Uzņēmuma “Augstprieguma tīkls”, kas nodrošina savienojumu un pārvadi starp ražotājiem un patērētājiem un uzrauga visu mūsu energosistēmu, valdes loceklis Gatis Junghāns uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, jo esam cieši vienots energotīkls, atjaunīgo resursu ģenerācijas jaudas ir tik lielas, ka laikapstākļi atstāj ļoti būtisku ietekmi uz tiem. Baltijā pērn 68 % no visas saražotās enerģijas bija no atjaunīgajiem resursiem, bet šī gada pirmajos 10 mēnešos, tātad līdz oktobrim ieskaitot, 77 %. Tieši Latvijā šis rādītājs ir mazliet zemāks - pērn no ūdens, saules un vēja saražoja 60 % no visas enerģijas, protams, lielākais ražotājs ir Daugavas HESi. Baltijas mērogā raugoties, pērn no visiem atjaunīgajiem resursiem visvairāk saražoja no vēja. Un tas lielākoties pateicoties Lietuvā uzstādītajiem vēja ģenrātoriem, kas saražo pat vairāk, nekā Daugavas HESi.  “Augstsprieguma tīkla” dati rāda, ka lietavas vasarā ietekmējušas arī saražotās elektrības daudzumu. Jūnijā un jūlija Daugavas HESos saražots lielākais elektrības apjoms pēdējos 10 gadu laikā. Jūnijā, kad lietavas bija vispamatīgākās, šis rekords ir pat ar krietnu atrāvienu. Ja iepriekšējos 10 gados jūnijā saražoja pārsvarā 100-200 gigavatstunu elektroenerģijas, tad šogad jūnijā tās bija ap 350 gigavatstundām. Un tā kā pavasarī nebija sniega, kam kust, šis bijis ražīgāgais mēnēsis, kas nav pārāk laba ziņa. Šogad marts un aprīlis, kad vēsturiski var saražot vairāk elektrības, bija pēdējos 10 gados vieni no sliktākajiem mēnešiem. Turklāt iepriekšējos gados, kad ir bijis mazāk ražīgs marts, tam sekoja krietni ražīgāks aprīlis, savukārt sliktākais aprīlis bija 2020. gadā, pirms kura ne tikai marts, bet arī februāris bija ļoti ražīgi. Sanāk, ka šogad Daugavas HES kaskāde ir saražojusi aptuveni 1,8 tūkstošus gigavarstundu elektroenerģijas, vēl atlicis decembris, bet skaidrs, ka šis būs viens no neražīgākajiem gadiem pēdējo 45 gadu laikā. Dati kopš 1980. gada rāda, ka sliktākajos gados saražots mazliet zem 2000 gigavatstundu, bet ražīgākajos ap 4500. Tā tas bija 2017., 1998. un 1990. gadā. 

Studijā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz runājam par kosmosu un, kādēļ šajā joma bizness Eiropā nevedās tik labi, ka gribētos.  Kosmosa industrija – tā ir iespēja arī uzņēmumiem, tajā skaitā arī uzņēmējiem no Latvijas. To dzirdam laiku pa laikam, un arī Latvija ir kļuvusi par Eiropas kosmosa aģentūras biedru, paverot durvis arī Latvijas uzņēmumiem. Bet kas notiek šajā biznesa nozarē? Dānijā šā gada kosmosa konferencē krietna daļa no laika bija veltīta tieši kosmosa un uzņēmējdarbības mijiedarbībai. Galu galā – vairs jau nevienu pat nepārsteidz, ka kosmosā dodas astronauti, kuri par to maksā, uzsver Andreass Mogensens, Eiropas Kosmosa aģentūras astronauts no Dānijas. Eiropā un tajā skaitā arī Baltijā netrūkst uzņēmumu – lielu un mazu, pieredzējušu un jaunu, kuri būtu gatavi strādāt ar kosmosa tehnoloģijām un arī darboties duālā lietojuma, tas ir gan kosmosā, gan uz Zemes  lietojamu tehnoloģiju jomā. Tomēr ar to tik labi neveicas. Eiropas kosmosa aģentūras komercializācijas departamenta vadītājs Luka del Monte atzīst – galvenais kavēklis ir tas, ka uzņēmumi nekādi netiek pie paredzamiem pasūtījumiem.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai esat kādreiz, ejot pa Rīgas ielām, sajutuši, ka kāds jūs vēro no namu fasādēm, no balkoniem vai ieejas portāliem? Tās ir sievišķīgās akmens sejas, kas jau vairāk nekā gadsimtu vēro pilsētu un tās cilvēkus. Šīs akmens dāmas – skaistas, cēlas, reizēm biedējošas – ir eklektiskma un jūgendstila laikmeta mūzas, tapušas laikā, kad Rīga kļuva par vienu no Eiropas arhitektūras pērlēm. Tās stāsta par skaistumu, gudrību un spēku, kas reiz tika atveidots akmenī. Eklektisma un īpaši jūgendstila periods Rīgā bija laiks, kad arhitektūra kļuva personiska — katra ēka bija veidota kā stāsts, fasādes detaļas piesātinātu emociju pilnas. Un nereti sievietes tēls namu fasādēs atspoguļoja skaistuma, gara un dzīves alegoriju. 19. gadsimta beigās, kad pilsēta piedzīvoja strauju uzplaukumu, sievietes tēls arhitektūrā bija viens no namu fasāžu dekoratīvajiem elementiem, simbolizējot dabas spēku, mākslu, intuīciju un skaistumu. Daudzus no šiem tēliem radīja Augusts Folcs – vācu izcelsmes tēlnieks, kura darbnīca Rīgā bija viena no nozīmīgākajām Baltijā. Folca darbnīca sadarbojās ar arhitektiem Eizenšteinu, Pēkšēnu, Alksni, Šēlu un citiem.Tieši viņu darbnīcā tapa daudzi sieviešu tēli, kas šodien rotā Rīgas ēku fasādes – smalki, emocionāli un dzīvi. Alberta ielā – Rīgas jūgendstila sirdī, Mihaila Eizenšteina projektētajās ēkās – šīs sievietes ir visdažādākās, viņu sejās atspoguļojas viss emociju spektrs: skaistums, ekstāze, šausmas, sapnis. Šie tēli rada drāmu, kurā akmens kļūst par dzīvu būtni. Ne velti saka, ka Alberta iela ir Rīgas akmens galerija – vieta, kur arhitektūra runā arī caur sievietes tēlu. Savukārt Elizabetes ielas 10a nama fasādē pārsteidz dramatiskā sieviete ar čūsku matos – viņa simbolizē zināšanas, kaisli un cilvēka iekšējo konfliktu – to, kas vienlaikus pievelk un biedē. Tā ir jūgendstila būtība: noslēpumainais skaistums... Arī ārpus jūgendstila epicentra, Ģertrūdes ielā 10/12, sieviešu tēli veido harmonijas pilnas kompozīcijas. Tur portālu ieskauj sievietes figūras, kas saplūst ar ziedu un lapu ornamentiem – dzīves un dabas vienotība. Un tad – Smilšu iela. Te mājo īpašs noslēpums... Smilšu ielā 8, arhitektu Heinriha Šēla un Frīdriha Šefela projektētajā namā, virs portāla slejas divas akmens dāmas. Viņu sejās – gan maigums, gan noslēpums, it kā starp viņām noritētu klusa saruna. Tās it kā sarunājas – viena pavērsta gaismai, otra ēnai. Folca darbnīcas tēlnieki šeit radījuši sieviešu figūras, kas ir gan dekoratīvas, gan emocionāli patiesas. Un tomēr… Tikai dažu soļu attālumā ir viņa — skaistākā no visām. Smilšu ielā 2 – Konstantīna Pēkšēna projektētajā namā, kur virs portāla slejas majestātiska kariatīde. Tautā viņu sauc par "Akmens Mis Rīgu". Viņas sejas vaibsti ir gandrīz dzīvi – viegli pacelta galva, dziļš, mierīgs skatiens, lūpas, kas it kā tūlīt pasmaidīs. Kopā ar pāva tēlu, kas simbolizē skaistumu, un spārnoto sievietes galvu – saules simbolu, šī fasāde kļuvusi gandrīz vai par Rīgas jūgendstila emblēmu. Te Folca darbnīcas meistarība un Pēkšēna arhitektūra saplūst pilnīgā vienotībā – akmenī dzimst sieviete, kas pārdzīvojusi gadsimtus. Fasādes centrā, virs ieejas portāla, atrodas sievietes figūra ar mierīgu, cēlu sejas izteiksmi, kuru ieskauj bagātīgi jūgendstila ornamenti. "Akmens Mis Rīga" ir kļuvusi par neoficiālu Vecrīgas skaistuma un jūgendstila emblēmu. Tūristi to bieži fotografē, un tā tiek pieminēta arī Rīgas jūgendstila muzeja un arhitektūras vēsturez lekcijās kā viens no simboliskākajiem sievietes attēlojumiem Latvijas arhitektūrā. "Akmens Mis Rīga" ir ne tikai arhitektūras rotājums. Viņa ir pilsētas seja, rīdzinieces ideāls, skaistuma un spēka alegorija. Tāpēc, kad nākamreiz, kad iesiet cauri Vecrīgai, paskatieties augšup. Varbūt sastapsiet viņas skatienu!

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.

Nostaļģija mūs sajūsmina, bet var ar to pietiek automašīnas iegādei? "Renault" 4. un 5. versija atdzimusi ar elektroauto dvēseli un pārsteidz ar ekstravagantu dizainu un modernu tehnoloģiju aprīkojumu. Krāsas liek izpest acis un iekšējais dizains saintriģē. Bet kā ar vadāmību? Vai viss ir zelts, kas spīd? Noskaidrojam divu automašīnu apskatā! * Automašīnas neatkarīgam un neapmaksātam apskatam sagādāja Renault pārstāvniecība Baltijā.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2018. gadā, kad Latvija svinēja savu simtgadi, Orsē muzejs pieteica savu loloto izstādi „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” ar vārdiem: „Baltijas valstis, kas starptautiskajā apritē ir atgriezušās jau vairāk nekā pirms 25 gadiem, vēl arvien ir maz pazīstamas. Vēstures pavedienu šķetināšana ir viena no atslēgām, kas palīdzēs tās labāk izprast. Kā pārliecinātie eiropieši baltieši iekļaujas šodienas pasaulē, kas iet savu gaitu uz priekšu?” Atzīmējot Baltijas valstu simtgades, izstāde „Nepieradinātās dvēseles” bija apskatāma Orsē muzejā Parīzē no 2018. gada 10. aprīļa līdz 15. jūlijam. Kā tas radās? 2015. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nāca ar iniciatīvu veidot sadarbības projektu kopā ar kolēģiem Baltijā, kā arī uzrunāja franču kuratoru un simbolisma pētnieku Rūdolfu Rapeti, lai radītu vienotu mākslas skati Eiropas kultūras metropolē Parīzē. Par vietas atrašanu ir atsevišķs stāsts. Bet jau izstādes laikā tikās visu četru valstu prezidenti – tas bija milzīgs publiskās diplomātijas sasniegums. Izstādi pavadīja plaša kultūras programma, un no 22. līdz 29. maijam Orsē muzejā notika Baltijas festivāls jeb Festival Baltique, ierādot īpašu vietu mūzikai, kas ir bijusi Baltijas valstu identitātes veidošanā un saglabāšanā. Tika iekļauti vairāk nekā desmit koncerti, lekcijas, diskusijas, elektroniskās mūzikas koncerti, vizuālās mākslas instalācijas un, protams, arī mūsu prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lasījumi. Jāatzīst, ka lielāko sajūsmu izraisīja Baltijas amatieru koru koncerti, bet par kulmināciju kļuva 27. maija vakars, kad latviešu kori no Parīzes, Strasbūras, Briseles un Luksemburgas sniedza koncertus lielajā muzeja foajē. Latvijas diasporas kori, kas piedalījās pasākumā, dziedāja kopīgo Dziesmu svētku repertuāru, prezentēja latviešu tautastērpu valkāšanas tradīcijas, sniedza ne tikai divus koncertus, bet arī vienojās zibakcijās muzeja lielajā foajē un izstādes zālēs. Tika sniegta arī meistarklase, kas muzeja apmeklētājiem un arī muzeja darbiniekiem nodrošināja latviešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi!” iemācīšanos, ar kuru šie meistarklases dalībnieki varēja piedalīties noslēguma koncertā. Ja koncerta programmā bija minēti gan abi pasākuma koncerti un arī meistarklase, tad zibakcijas bija kā milzīgs pārsteigums visiem izstādes un muzeja apmeklētājiem.  Divu latviešu koru – Briseles kora „Ugunis” un Parīzes kora Latve” – dziedātais „Pūt, vējiņi!” pie Purvīša gleznām izraisīja milzīgu emocionālu pacēlumu visos izstādes apmeklētājos. Visu dienu muzejā dziedātāji staigāja latviešu tautas tērpos, tika uzņemti ar milzīgu entuziasmu un atbalstu. Visi muzeja darbinieki bija iesaistīti latviešu koru uzņemšanā. Visās iespējamās vietās stāvēja darbinieki, kas varēja norādīt kādu eju vai izeju kora dalībniekiem. Muzeja restorānā latviešiem tautastērpos tika dota priekšroka ārpus garās apmeklētāju rindas. Staigājot pa impresionistu izstādi, bija tik interesanti dzirdēt meistarklasē apgūtās dziesmas „Pūt, vējiņi!” dziedājumu, ko katrs izmēģināja, lai sagatavotos dalībai vakara koncertā. Šajā pašā dienā notika arī Vairas Vīķes-Freibergas diskusija, un tas bija ātrs lēmums uzaicināt Vairu Vīķi-Freibergu pievienoties mūsu korim koncerta noslēgumā. Īpaši tāpēc, ka bija paredzēta Latvijas vēstnieka Francijā Imanta Lieģa uzruna un tikšanās ar Orsē muzeja direktori Loransu Dekāru, kā arī Latvijas dāvinājuma – mākslas grāmatu – pasniegšana. Savā uzrunā, atbildot uz Lieģa atzinīgajiem vārdiem par izcilo organizāciju un sadarbību, Loransa Dekāra teica, ka, staigājot pa muzeju 2018. gada 27. maijā, viņa iztēlē un sajūtās redzēja virs Orsē muzeja plīvojam Latvijas karogu.

Būtu ideāli, ja primāri mēs izvēlētos Latvijā ražotu pārtiku, bet mūsdienās tikai ar patriotismu cauri netiksi. Vietējam ražotājam nepieciešami trumpji, ar ko pārliecināt patērētāju izvēlēties pašmāju preci. Ar ko iespējams "pārtrumpot" importēto pārtiku? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, uzņēmuma "FOOD UNION" vadītājs Eiropā un Latvijā Artūrs Čirjevskis un Latvijas maiznieku biedrības pārstāvis maizniekmeistars Normunds Skauģis. "Mūsu pircējs izvēlas vidusceļu, gan skatās kvalitāti, gan skatās, kas ir iepakojumā, gan arī skatās uz drošību," norāda Ināra Šure. "Jo loģistikas ķēde ir īsāka, jo drošāka ir pārtika," turpina Ināra Šure. "Tas nozīmē, ka visērtākā un vislabākā ir vietējā pārtika ar savu kvalitāti, jo mūsu pārtikā ir trīs galvenie kritēriji – drošība, kvalitāte un atbalstām vietējo ražotāju. Šie "trīs vienā" ir svarīgākais, ko vajadzētu saprast pircējam, pat ja ir nedaudz dārgāks produkts, ir savai veselībai labāk, tautai un valstij labāk." Artūrs Čirjevskis salīdzina ar Dāniju un vērtē, ka tur sentiments pēc vietējiem ražojumiem ir mazāks, nekā novēro Latvijā. "Tādu plašu plauktu ar svaigiem produktiem, kā Latvijā, varbūt arī Baltijā, jūs nekur neredzēsiet. Tik daudz svaiga sortimenta - deserti, jogurti, biezpiena sieriņi. Lielākoties Rietumeiropā plauktā var redzēt 4-5 jogurtus un tie paši būs vienkārši, bez lielām ogām, iekļāvumiem," atzīst Artūrs Čirjevskis. Ināra Šure tomēr norāda, ka piena produktu segmentā vajadzētu vairāk orientēties uz vietējiem, jo tikai 50 % ir vietējais piens.  "Igaunijā gandrīz 90% pērk vietējo produktu, Lietuvā tas ir nedaudz zemāk. Mums ir izteikti tas, ka aizvedam pienu daudz uz Lietuvu un atved jau ar pievieno vērtību produktu. Tas nav pareizi. Svarīgas ir tirgotāju stratēģijas," vērtē Ināra Šure. Ar savu produkciju noteikti varam nodrošināt Latviju gan ar jogurtiem, gan sieriņiem, gan pienu. Tas, ka plauktā stāv importa jogurti, sviests, ir ļoti nepareizi no vietējo tirgotāju stratēģijām." 

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Grupa "The Jacksons" – tās ir ne tikai mūzikas leģendas, bet arī dzīva popkultūras vēsture, kas jau vairāk nekā pusgadsimtu apbur fanus visā pasaulē. Viņu dziesmas joprojām pulcē pilnas koncertzāles dažādās paaudzēs – no jauniešiem, kas iedvesmojas no Maikla Džeksona stila, līdz vecākiem un vecvecākiem, kuri izauguši kopā ar Džeksonu piecnieka melodijām. LTV žurnālists Ēvalds Dukuls tikās ar grupas "The Jacksons" dalībniekiem Džekiju un Marlonu Džeksoniem, kuri pirms dažām dienām pirmo reizi viesojās Baltijā un uzstājās Tallinā. Par to, kā viņi joprojām izjūt skatuves maģiju, kādi ir viņu spilgtākie atmiņu mirkļi, kā arī par slavas ēnas pusēm, ko publika parasti neredz – plašāk intervijā.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) līdz 9. novembrim aplūkojama izstāde par muzeja agrīno vēsturi "Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905-1919". Tā veidota kā veltījums 120. gadadienai kopš muzeja galvenās ēkas atvēršanas apmeklētājiem un stāsta par muzeja darbību pirmā direktora Vilhelma Neimaņa vadības laikā. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas vēsturnieci, šīs izstādes kuratori Baibu Vanagu un izstādes mākslinieci Ievu Stūri. 1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā tika atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, kas ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, Rīgas laikraksta “Rigasche Rundschau” vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka “jaunā staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji”, bet gleznotājs Janis Rozentāls žurnālā “Vērotājs” vairākos turpinājumos publicētajā recenzijā par tikko atvērto muzeju un tā atklāšanai par godu organizēto Baltijas mākslinieku izstādi nodēvējis to par “jauno mākslas templi”. Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann, 1849–1919), kurš kļuva par Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktoru, šos pienākumus pildot līdz 1919. gada sākumam, kad vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim, un muzejā sākās nākamais attīstības posms. Rīgas pilsētas mākslas muzejs tika izveidots uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes, kuras kolekcijā pamatā bija dažādu Rietumeiropas glezniecības skolu paraugi un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu.

Finanšu ministrs: Nav plāna tuvākajā laikā virzīt biržā lielākos valsts uzņēmumus "Latvenergo" un "Latvijas valsts meži". Labvēlīgais Latvijas tiesas spriedums varētu nozīmēt telekanāla "Doždj" atgriešanos Baltijā. No jūlija Nacionālie bruņotie spēki sākuši rekrutēt papildu 500 profesionālā dienesta karavīrus. Latvijas regbija čempionāta fināls norisināsies Valmierā.

Rīgā no nākamā gada sola ērtāku sistēmu pieteikumiem 10. klasē. Skolēni centralizētos eksāmenus šogad nokārtojuši kopumā labāk. Jūnijā Baltijā straujākais vidējās elektroenerģijas cenas kritums Eiropā - par 37%. "Jaunās Vienotības" frakcijas vadītājs aicinās visu septiņu Saeimas frakciju pārstāvjus apspriesties par budžeta finansējuma mazināšanu partijām. Informē par lielāko ielu kultūras un ekstrēmo sportu festivālu Baltijā "GG Fest".

Eiropas Komisija paziņojusi, ka piešķirs teju 300 miljonus eiro "Rail Baltica" turpināšanai Baltijā, lielāko daļu summas paredzot Latvijai. Pirmo pasažieri plānotajā jauno ostas termināli Rīgā plāno sagaidīt 2030. gadā; neskaidras finanšu situācijas dēļ projektu domā īstenot pa daļām. Valsts policija informē par tehnisko un metodisko gatavību elektroniskās uzraudzības uzsākšanai. Pamiers Gazas joslā: Tramps gaida atbildi no Hamās; grupējums veic konsultācijas. Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā 4. jūlijā notiek Eiropas Savienības un Moldovas samits. Jaunievēlētajam Jūrmalas domes priekšsēdētājam Gatim Truksnim no Latvijas Zaļās partijas būs divi vietnieki - par vienu vairāk nekā iepriekšējā sasaukumā.

#DigitālāsBrokastis portretintervijā viens no Latvijas zināmākajiem finanšu tehnoloģiju uzņēmumu vadītājiem – Didzis Ādmīdiņš, “DelfinGroup” valdes priekšsēdētājs. Sarunā iepazīstam viņa ceļu līdz finanšu tehnoloģiju uzņēmuma vadītāja amatam, skatījumu uz tehnoloģiju nozīmi ikdienā un vadības praksē, kā arī spriežam par fintech nozares attīstību Latvijā un Baltijā. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā!  

ZOBENS UN LEMESS 2025 Festivāla Atskats - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #182Kā nepatīkami laikapstākļi var ne tikai sabojāt festivālu, bet arī zināmā mērā pastiprināt tā efektu? Kā cerības pārtop vilšanās un kā rodas pārsteigumi tur, kur iepriekš nebija cerību? Kāda ir potenciālā pasākuma nākotne un iespējas izdzīvot?Šajā epizodē atskatāmies uz nesen aizritējušo pašmāju smagās mūzikas un dzīvās vēstures festivālu Zobens un Lemess, kas (iespējams) pēdējo reizi norisinājās Bauskas pilskalna parka estrādē un notiek jau desmito gadu!ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://www.facebook.com/zobensunlemesshttps://www.zobensunlemess.lv/Šī gada KILKIM ŽAIBU festivāls:https://fb.me/e/5L4gHTWr325 gadu jubileja, 20.-22. jūnijs, vispusīgākais un lielākais metāla festivāls Baltijā, tiekamies tur!SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Lūkojamies uz Baltijas uzņēmumu no Latvijas, kurš savā nozarē kontrolē ceturto daļu tirgus, un lai gan procentu ziņā tam aizņemties naudu bankās attīstībai būtu lētāk, tomēr izdevīgāk ir bijis iet obligāciju ceļu. Pavasaris un vasaras sākums Baltijā ir bijis ļoti aktīvs obligāciju tirgū un lielākoties uzņēmumi ir spējuši šādā veidā piesaistīt kapitālu savai izaugsmei. Vēl 16. un 17. jūnijā investori var parakstīties vadošās redzes aprūpes grupas Baltijā „OC VISION” obligācijām par kopējo summu līdz 10 miljoniem eiro ar fiksētu gada procentu likmi 6% un dzēšanas termiņu četri gadi. Minimālais parakstīšanās slieksnis obligācijām ir 100 eiro, un piedāvājumā aicināti piedalīties gan privātie, gan profesionālie investori Baltijā. Obligācijas tiks nodrošinātas ar nekustamā īpašuma ķīlām un ķīlām uz „OC VISION” un meitas uzņēmumu aktīviem Latvijā un Lietuvā. Uzņēmums ir gana liels un stabils, lai varētu naudu piesaistīt un aizņemties dažādos veidos - kāpēc šoreiz izvēlētas obligācijas skaidro uzņēmuma valdes loceklis un līdzīpašnieks Gatis Kokins.  

Jautājums, vai kara darbība ietekmē laikapstākļus, protams, ļoti aktuāls kļuva pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Karš norisinās jau ceturto gadu. Katru dienu redzami kadri ar sprādzieniem, degošām degvielas un naftas bāzēm, no kurām gaisā paceļas milzu dūmu mutuļi, kas dažkārt ir saskatāmi pat meteoroloģiskajos satelītos, ne tikai augstas izšķirtspējas, ko lieto militārām vai dabas katastrofu novērtēšanas vajadzībām. Tas, protams, liek uzdot jautājumu, par to, kā tas ietekmē vidi? Skaidrs, ka kara darbība videi ir graujoša. Piesārņojums gan ūdeņos, gan augsnē ir tik liels, ka vajadzēs daudzus gadus, lai šīs vietas atjaunotu. Krievijas armija uzspridzināja arī Kahovkas ūdenskrātuves dambi un vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātkilometru lielā ūdenstilpne izzuda, kardināli mainot vidi. Šo stāstu no Ukrainas ir ļoti daudz, bet šoreiz nošķirsim ietekmi uz vidi no tiešas ietekmes uz laikapstākļiem. Laikapstākļus ietekmē fizikāli procesi, taču kā parasti, tie ir savstarpēji saistīti, mijiedarbojas un ķēde ir tik gara, lielākoties līdz galam neizzināma, jo jebkurai stihijai vai vētrai mēs varam izsekot tikai nelielu pēdējo posmu no tās izcelsmes ceļa. Parasti, kad Latvijā ir kādi neparasti laikapstākļi, jautā, no kurienes tie? Piemēram, šis aukstuma vilnis maijā. Nedēļām ilgi mūsu reģionā valda ziemeļvēju plūsma, to rada paaugstināts spiediens uz rietumiem no Latvijas virs Atlantijas okeāna un pazemināts spiediens virs Skandināvijas austrumiem un Krievijas. Šāda situācija ir klasiska aukstuma viļņiem mūsu reģionā, nekas neparasts, bet kāpēc tieši tagad tāda ir izvērtusies, tālāk jau šķetināt ir sarežģīti. Tāpēc par tūlītēju kara ietekmi runājot, jāsaka - karš Ukrainā neatstāj nekādu, vismaz kaut cik nomērāmu ietekmi uz laiku ne Latvijā, ne lielākoties arī pašā Ukrainā.  Jautājums parasti ir par lielajiem ugunsgrēkiem, dūmu mutuļiem, vai tie tiešām neietekmē laikapstākļus? Ne tik ļoti, lai tas būtu pamanāmi. Piemēram, pēc kādām lielām kaujām, bobardēšanām vai naftas rezervuāru degšanas nav manāms, ka tuvākā vai tālākā apkārtnē izmanās temperatūra vai citi atmosfēras parametri. Te noder ļoti vienkāršs salīdzinājums. Kad tiek uzspridzināta kāda degvielas noliktava, tur sadeg vairāki miljoni litru naftas produktu. Bet kaut vai Latvijā transporta vajadzībām vienas dienas laikā tiek iztērēts jeb sadedzināts 3-4 miljoni litru dīzeļdegvielas un benzīna. Ukrainā, rupji rēķinot, iedzīvotāju skaits ir aptuveni 20 reižu lielāks, tātad normālos apstākļos, kad saimnieciskā darbība norit kā ierasts, visticamāk, šis rādītājs arī būtu proporcionāli līdzīgs – dienā transportā vien tiktu sadedzināti ap 60-80 miljoniem litru naftas produktu. Tas ir vairāk, nekā vairumā šo degošo degvielas rezervuāru, ko mēs video kadros no kara zonas redzam. Tas nozīmē, ka rēķinot tīri fizikāli, cik daudz siltuma no sadegšanas un cik daudz gāzu nonāk atmosfērā, neiegūstam pēkšņu, ļoti ievērojamu palielinājumu. Mēs nemanāmi sadedzinām daudz vairāk.  Ir pētīts, cik daudz Krievija patērē degvielu un aplēses ir dažādas, robežās no 9 līdz 15 miljoniem litru dienā, bet Ukrainas patēriņš ir starp 3 un 4 miljoniem litru dienā. Arī sprādzieni paši par sevi lielākoties neizdala tik lielu siltumenerģijas daudzumu, lai ietekmētu gaisa temperatūru. Šeit atkal var veidot salīdzinājumu ar redzamo, iespaidīgo sprādzienu, kas izdala ap vienu gigadžoulu siltuma, bet, piemēram, lai apkurinātu 60 kvadrātmetru dzīvokli visu apkures sezonu, vajadzīgs pat 30 reižu vairāk enerģijas. Parēķinām, cik miljoni kvadrātmetru ik ziemu ir jāpkurina, cik tur aiziet daudz siltuma gaisā, bet to tā, ka piekurinām savas telpas, ārā siltāks uzreiz nekļūst.   Vēl arī stāsts par ziņu, kas aplidoja Latviju pagājušajā nedēļā, ka gaidāmā vasara Baltijā būs viena no karstākajām pēdējās desmitgadēs, temperatūra pārsniegs +34 grādus. Toms Bricis ir izsekojis, ka šī ziņa nāk no poļu meteoroloģijas entuziastiem. Uzreiz jāsaka, lai kāda būs vasara, šīs ziņa līdz Latvijai nonāca sagrozīta, ar piefantazētiem elementiem un droši ticamu prognožu tik ilgam termiņam tāpat nav.  

Latvija pirmā Baltijā nolemj izstāties no Otavas konvencijas; oficiāla izstāšanās – vēl priekšā. Aizsardzības ministrija varētu tērēt 900 000 eiro parādes zobenu iegādei; amatpersonas aicina uz samērību. Iesaka ļaut vecākiem attaisnot skolēnu slimošanu līdz piecām dienām. Lielbritānijas Augstākā tiesa lemj, ka juridiskā definīcija par to, kas ir sieviete, balstās uz bioloģisko dzimumu. Vecrīgā, pie rātsnama notika pikets, kurā aktīvisti kārtējo reizi prasīja, lai pašvaldība risina nakts izklaižu vietu radīto troksni.

Kā funkcionēja tiesu sistēma totalitārā režīmā un ko ar šo padomju mantojumu izdarīja 90. gados? Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas atzītajiem pētījumiem ir profesores Daigas Rezevskas tiesību teorija. Skaidrojam, kāda bija tiesiskuma loma vēsturē un kāda tā ir mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā. Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātes profesore, tiesību zinātnes doktore Daiga Rezevska. Saruna ar pētnieci izskanēja arī raidījumā Labrīt. Liecības par mantošanas vēsturi Latvijā Mantošanas tiesības gadsimtu gaitā, no vienas puses, mainījušās pamatīgi, bet, no otras puses, tās saglabājušas visai nemainīgu kodolu. Lai kādi laiki būtu, nemainīgas palikušas arī ar mantojumu saistītās ķildas. Kādas ir senākās liecības par mantošanas vēsturi Latvijā, ko varēja mantot sievietes un vai arī jaunākie bērni varēja kļūt par mantiniekiem? Mantošanas vēstures pēdas varam samanīt jau antīkās pasaules laikos - grieķu un romiešu kultūrā -, un šie pamati saglabājušies līdz mūsu dienām. Šoreiz skatu vēršam tieši uz Baltijas tiesību telpu, tātad arī Latviju, un skaidrojam mantošanas tiesību pirmsākumus mūsu teritorijā. Kādi avoti sniedz liecības par mantošanas kārtību sākotnēji un pārmaiņām laika gaitā? Stāsta Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Jānis Lazdiņš. Profesors vispirms ieskicē to, kas zināms par rakstītajām jeb pozitīvajām tiesībām. Fakts, ka mantojuma saraksta augšgalā parasti ir vecākais dēls, ir diezgan nostiprinājies priekšstats. Tāpēc Jānim Lazdiņam vaicāju, vai arī jaunākais bērns varēja izvirzīties priekšplānā un būt pirmais mantinieks. Profesors norāda, ka liela nozīme tam, par kuru laika posmu runājam. Ja skatāmies pēc pozitīvajām tiesībām no baltu un līvu zemes vai zemnieku tiesībām, tad tur netiek izdalīts ne vecākais, ne jaunākais bērns. Skandalozas prāvas tieši par mantošanas tiesībām Baltijā īsti nav zināmas. Skaidrs ir tas - kur mantošana, tur notiek strīdi neatkarīgi no kārtas un mantojuma apjoma. Varbūt, ja mūsu zemē būtu valdījuši karaļi un hercogi, tad mantojumu skandāli mums būtu labāk zināmi.   Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties ģeoloģes doktore Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcijas eksperte Vija Hodireva. Viņa atklāj, ka daudz iegūst ne tikai no zinātniskām publikācijām, bet arī no populārzinātniskām, un iepazīstina ar emeritētā profesora Ojāra Āboltiņa grāmatu “Tā bija, atgadījās, notika… Ģeologa dzīves atsegums”  "Tā ir atmiņu grāmata. Tā ir vēsture ģeoloģijai, vēsture laikam jau no 50. gadiem pagājušajā gadsimtā, kur viņš savās izjūtas un emocijās par savu dzīvi stāstot, parāda šo posmu no sava skatupunkta," atzīst Vija Hodireva.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un citas aktualitātes, kas skar Zemkopības ministrijas atbildību, šodien raidījuma uzmanības lokā. Krustpunktā izvaicājam zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Zviedru mežsaimnieku lēmums atbrīvoties no īpašumiem Baltijā izraisīja gan satraukumu, kādēļ šāds lēmums šajos ģeopolitiskajos apstākļos, gan interesi šos mežus atgūt pašiem. Tikmēr saistībā ar cenu samazināšanas pasākumiem lielveikalos un nepieciešamību atbalstīt vietējos ražotājus, arī no Zemkopības ministrijas tiek gaidīti noteikti pasākumi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.  

Līdzīgi kā zeme šajā siltajā ziemā nekļūst balta, arī Baltijas jūrā nav ledus, vismaz Latvijas piekrastē. Tā kļūst arvien mazāk arī pēdējās desmitgadēs maigo ziemu dēļ. Tā kā jūra ir gana liela, īpaši virzienā ziemeļi-dienvidi, reģionālās atšķirības ir ievērojamas. Piemēram, pagājušajā ziemā, kas mūsu pusē bija vērtējama kā silta, ziemeļos bija gana auksta. Tāpēc ledus klāto platību bija vairāk par normu. Arī šogad Botnijas līcis ir aizsslis pamatīgāk, nekā vidēji šajā laikā, kamēr mūsu galā jūrā ledus nav un ūdens temperatūra ir augstāka, nekā tai vajadzētu būt. Vēsturiski arī iepriekš Baltijā ir bijušas ziemas, kad jūra neaizsalst un ledus nav. Viena no maigākajām ziemām bija nesen 2019./2020. gada ziema bija silta ne tikai pie mums, bet visā Baltijas jūras reģionā, kas rezultējās ar mazāko ledus klāto platību - 37 tūkstoši kvadrātkilometru, kas ir 10% no jūras. Visas jūras platība ir gandrīz 380 tūkstoši kvadrātkilometru, maigajā ziemā ar ledu bija klāti tikai 10 % pašos ziemeļos. Bargākajās ziemās aizsalst līdz pat 90 % jūras virsmas un pēdējo reizi tāds gadījums bija 1987. gadā. Statistika rāda, ka šādu ziemu kļūst arvien mazāk. Somijas pētnieki ir veikuši pētījumi, kur ziemas sadala bargās un ļoti bargās. Par ļoti bargu sauc ziemu, kad Baltijas jūrā ledus ir 91% un vairāk, par bargu - 61% un vairāk. Arī maigās ziemas kļūst arvien maigākas. Pēdējā bargā ziema reģionā bija 2010./2011. gadā, kad aizsala ap 61 % jūras. Tā bija barga ziema arī Rīgas jūras līcī, kad bija sarežģīti kuģošanas apstākļi.   

Sērijas "Latvijas vēstures mīti un versijas" astotā grāmata "Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?". Grāmatā aplūkoti ceļi, kādus veidojuši senāk austrumslāvi, mūsdienās krievi Latvijas teritorijā; kādas bijušas saiknes, ietekmes un intereses šajā reģionā. Skaidrs, ka viena raidījuma ietvaros par visiem laikmetiem izrunāt nespēsim, tāpēc esam nolēmuši pievērsties kādam Latvijas vēsturē mazāk zināmam periodam Krievijas kontekstā – pašiem pirmsākumiem līdz pat skaidri redzamai Krievijas ekspansijai 19. gadsimtā.  Vai līdz 18. gadsimtam Latvijā vispār bija manāma krievu kopiena un kurā brīdī Krievijas ekspansija Baltijā sāka vērsties plašumā. Skaidro vēsturnieki: Andris Šnē, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, un Gvido Straube, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors. Grāmatas tapšanā piedalījušies vēsturnieki Andrejs Gusačenko, Mārtiņš Mintaurs, Nadežda Pazuhina, Gvido Straube, Andris Šnē un žurnālists Māris Zanders, tā veltīta latviešu kā nācijas un Latvijas kā teritorijas attiecībām ar krieviem (sākotnēji – austrumslāviem) un Krieviju no viduslaikiem līdz padomju okupācijai, atsevišķas nodaļas veltot vecticībai un pareizticībai Latvijā un krievu baltajiem emigrantiem starpkaru posmā. Izdevusi izdevniecība "Aminori".

Prezidents un premjere par nesaņemtām ziņām portālā «Latvija.lv»: Jāvērtē iesaistīto atbildība. Eiropas valstis aptur sīriešu patvēruma lūgumu izskatīšanu, arī Latvijā. "Rail Baltica" pamattrases būvniecība sāksies Iecavā. Starptautisks pieaugušo prasmju pētījums rāda, ka Latvijas iedzīvotājiem ir salīdzinoši augsti rezultāti rēķināšanā, bet zemāki rezultāti tekstpratībā un problēmu risināšanā. Rīgā atklāts Baltijā lielākais taromāts, kas spēj apstrādā iepakojumus trīs līdz četras reizes ātrāk nekā parastais taromāta modelis.

Kā noritēs "Rail Baltica" projekta turpmākā īstenošana –  valdība šonedēļ to vēl nav gatava lemt. Bet ciktāl valdības partijām par to ir vienots redzējums? Kādus riskus saskata koalīcijas deputāti un arī Saeimas izmeklēšanas komisija, kas pēta projekta līdzšinējo realizāciju, par to diskutējam Krustpunktā ar Saeimas koalīcijas frakciju pārstāvjiem. Raidījuma viesi: Andris Šuvajevs (Prograsīvie), Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts). Satiksmes ministrijas sagatavotais projekta pirmās kārtas scenārijs Latvijā paredz izbūvēt vienu Eiropas platuma sliežu ceļu no Igaunijas līdz Lietuvai un to savienot ar vienu no abām Rīgas starptautiskajām stacijām. Rīgas centrālo staciju un staciju lidostā savstarpēji plānots savienot esošajā dzelzceļa infrastruktūrā. Tomēr šo piedāvājumu nesaskaņoja Finanšu ministrija, norādot, ka trūkst informācijas, kas tad veiks Rail Baltica tālāko uzturēšanu un pārvaldību un kāds būs šī projekta ekonomiskais ieguvums. "Rail Baltica" pirmās kārtas izmaksas Baltijā kopumā tiek lēstas 14,3 miljardus eiro, no tiem Latvijā - 5,5 miljardi, kuras vēl varētu samazināt par 400 miljoniem.  

Runājot par 2. pensiju līmeni, terminu mūža pensija esam pieminējuši ne reizi vien, bet tā īsti, kas tā tāda ir, tomēr neesam analizējuši. Kas tad ir mūža pensija un kāpēc tai piesakās vismaz pagaidām kūtri, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro, Ervins Vēveris, "Compensa Life" Latvijas filiāles vadītājs, Kaspars Zvirgzdiņš, ERGO Dzīvības apdrošināšanas risku parakstīšanas un produktu attīstības nodaļas projektu vadītājs Baltijā, Jānis Mūrnieks, bankas "Citadele" privātpersonu apkalpošanas direkcijas vadītājs, un ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis. Iemaksas 2. pensiju līmenī ir līdz pensionēšanās vecumam, mūža pensija kā viena no iespējām ir pēc pensionēšanās vecuma. Abos šajos noguldījuma veidos var izvēlēties, kas uzkrājumus mantos.  Pensiju 2. līmenī var izvēlēties norādīt, ja cilvēks aiziet mūžībā, nesasniedzot pensijas vecumu, kurš to mantos. Savukārt, kad cilvēks ir pensijā, viņš šos uzkrājumus novirza vecuma pensijai vai mūža pensijai.  Arī mūža pensijā var izvēlēties garantēto izmaksas periodu līdz par 20 gadiem, kur arī var norādīt vienu vai vairākus labuma guvējus, ja ir vairāki, tad arī norādīt proporciju, kā izmaksāto atlīdzību garantijas perioda laikā saņemt.

Apjomīgajiem kodolizpētes projektiem CERN nepieciešamas spējīgas iekārtas un, izrādās, tās var atrasties arī krietni tālu no Šveices, tepat Latvijā. Sākot ar šo nedēļu superdatori no vairākiem zinātnes centriem Latvijā pieslēgsies CERN tīklam un kosmisko daļiņu meklējumi notiks arī Latvijā. Kā tas notiks, kādām ir jābūt šīm iekārtām un kādiem mērķiem piešķirsim savus superskaitļotājus CERN, raidījumā Zināmais nezināmajā par sadarbību plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims, RTU Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs Igors Makarkins un Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētniece Karina Šķirmante. Rīt, 5. jūnijā, gaidāmi nozīmīgi pasākumi - notiks federatīvā skaitļošanas centra “Latvia CERN CMS TIER2” atklāšana un Latvijas un CERN sadarbības memoranda parakstīšana. Noteikti esam pārmaiņu gaidās, un jāsaka - Eiropas Kodolizpētes centrs pats par sevi ir viens milzīgs inženierisks brīnums. Tas atrodas uz Francijas un Šveices robežas ar galveno biroju Ženēvas kantonā, un Lielā hadronu paātrinātāja (LHC) pasaules skaitļošanas tīkls (Worldwide LHC Computing Grid – WLCG) apvieno aptuveni 170 skaitļošanas centrus vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Vai tas ir būtiski, ka šādam tehnoloģiju milzim CERN ir arī daži datori, kas darbojas Latvijā? Toms Torims: Tas ir ļoti būtiski. Tas ir būtiski gan CERN, gan arī Latvijai un īstenībā visam Baltijas reģionam kopumā. Tas ir tāpat kā mūsu sportistu piedalīšanās, vienmēr izmantoju šo analoģiju, tas ir vai nu pasaules čempionāts hokejā, vai olimpiskās spēles, tas ir tas, ko mēs darām zinātnē, sadarbojoties ar CERN. Latvijai tas ir ārkārtīgi būtiski - spēlēt augstākajā līgā. Un CERN un zinātniekiem datu apstrāde ir ārkārtīgi svarīga, jo bez tās nevar "atkost" tos noslēpumus, ko mēs mēģinām saprast, šos Visuma noslēpumus, fizikas noslēpumus. Un, protams, ka tās jaudas, ko mēs lietojam CERN, viņas enerģija un intensitāte palielinās un tam ir vajadzīga lielāka apstrādes jauda. Tas datu apjoms, kas tiek apstrādāts CERN, ir apmēram līdzīgs tam, kas ir, piemēram, visiem google datiem kopā. Mēs runājam par petabaitiem, tāds liels skaitlis.  Tas ir nozīmīgi arī no tīri tāda Latvijas valsts tēla veidošanas, jo šis ir pa spēkam tikai ļoti tehnoloģiski attīstītām valstīm. Arī šī centra izveidē prasīja mums piecus gadus, un tas jau nav tāds joks, tas ir ļoti nopietns un sarežģīts tehnoloģisks risinājums. Tā kā mēs spēlējam augstākajā līgā un CERN ir uzticams sadarbības partneris Baltijā. Un skaidrs, ka tas tiek novērtēts no CERN puses.  CERN šogad svin 70. gadadienu un skaitļošanas centra atklāšana Latvijā ir viens no jubilejas pasākumiem mūsu reģionā. Liela apjoma zinātnes datu apstrāde, Eiropas Kodolpētniecības centra (CERN) zinātniekiem cenšoties atklāt jaunus fizikas fenomenus, notiks arī Latvijā, jo piecas Latvijas izglītības un zinātnes institūcijas kopējā tīklā ir apvienojušas savus augstas veiktspējas skaitļošanas jeb superdatoru resursus, kurus turpmāk CERN izmantos zinātniskajiem aprēķiniem. Kosmiskās zondes "Voyager" starpzvaigžņu telpā uzturēsies vēl vairākus tūkstošus gadu Kosmiskie izpētes aparāti „Voyager-1”  un „Voyager- 2” tika palaisti izplatījumā 1977. gadā ar domu izpētīt tālākās Saules sistēmas planētas  Saturnu un Jupiteru. Toreiz  paredzēja, ka kosmiskās zondes uzturēsies izplatījumā līdz 1981. gadam, taču vēl šodien tās atrodas kosmosā. Kā  sarunā atzīst datorzinātņu speciālists un Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills, tad zondēm prognozē vēl vairākus tūkstošus gadu ilgu eksistenci starpzvaigžņu telpā. Bet vispirms īss ieskats „Voyager” vēsturē. Abās kosmiskajās zondēs atrodas diskā ierakstīti vēstījumi par Zemes iedzīvotājiem – teikumi vairākās pasaules valodās, dabas skaņas un mūzika, sākot ar Mocartu un beidzot  ar Čaku Beriju. Līdz šim nav ziņu, ka kādas citas saprātīgas būtnes kosmosā šo informāciju būtu saņēmušas un reaģējušas uz to, bet viss vēl ir priekšā, jo šie senie izpētes aparāti vēl ilgi var uzturēties  miljardiem kilometru attālumā no Zemes.  

Mokslo rubrikoje pokalbis apie karjeros pasirinkimus. Kodėl kartais būna taip sunku apsispręsti ir ką daryti, kad pasirinktume teisingą kryptį? VDU Psichologijos katedros tyrėjų grupės tyrimas.Ekspedicija „Išsaugokime Baltiją“. Kur šiuo metu yra ekspedicijos dalyviai ir kaip jiems sekasi vykdyti užsibrėžtus tikslus?Antrą laidos valandą – pokalbis apie elektronikos atliekas.Taip pat pasakojimas apie ponį senjorų globos namuose.Ved. Urtė Korsakovaitė