Podcasts about viss

Kas gan var būt jaukāks par veldzējošu peldi karstā vasaras dienā? Tomēr peldēšanās ir aktivitāte, kurai ir savi nosacījumi, kas jāievēro. Viss par un ap peldēšanos – raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījumā sarunājas "Zilā karoga" nacionālās programmas operators Jānis Ulme un biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze. "Viss sākas kādā brīdī ar savu spēju apzināšanos. Brīdī, kad cilvēks dodas atveldzēties, par izteiktu peldēšanu atklātās ūdenstilpēs nevaram runāt, tā tiešām ir došanās uz mirkli ūdenī atveldzēties. Retos gadījumos mēs redzam, ka cilvēks tiešām peld, tas, ko nozīmē vārds peldēt īstākajā izpratnē," norāda Zane Gemze. "Bet te parādās kompetenču šķautne, par ko pārliecinos ar katru dienu arvien vairāk. Cilvēkam šķietami liekas, ka viņam ir zināšanas, prasmes, iemaņas, līdz ar ko viņš ir bezatbildīgs kaut kādā situācijā vai nespēj izvērtēt adekvāti riskus, kas var iestāties.  Protams, ir virkne ieteikumu - izvēlēties drošas peldvietas, lietot peldvesti, pārliecināties par savu drošību, pieskatīt bērnus, nelietot piepūšamos [peldlīdzekļus], nedodaties tālā par savu nedrošo dziļumu, kas parasti ir no nabas līdz krūšu līmenim. Bet pirms vispār tas notiek, man ir aicinājums - aizejiet uz peldbaseinu, samaksājiet 12 eiro, mēģiniet nopeldēt 200 metrus. Varat nopeldēt peldaseinā 200 metrus? Tad jums ir zināšanas par to, kas ir jādara ūdenī un savā ziņa arī sapratīsiet, kā izvērtēt riskus un kas būs jādara, ja nonāksiet atklātā ūdenstilpē neveiklā situācijā. Ja jūs to nevarat, tad jāapzinās, ka ir jāievēro nosacījumi par vestēm, par drošām peldvietām." Zane Gamze arī piebilst, ka peldēt cilvēks var iemācīties jebkurā vecumā. Ir brīnišķīgi piemēri, kad peldētprasmi apguvuši arī seniori. Radžu ūdenskrātuve Jēkabpilī ir karjerā izveidota mākslīga ūdenstilpne ar astoņām salām, kas radusies pēc dolomīta karjera applūdināšanas. Ūdenskrātuve un tās krastos atrodošais Mežaparks 158 ha platībā ir iecienīta vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta un 2. jūnijā Radžu ūdenskrātuvē jau sešpadsmito gadu pēc kārtas tika pacelts zilais karogs. Jēkabpilī tiekamies ar pludmales glābējiem un Mežaparka apmeklētājiem. Lai gan saule mūs šovasar nelutina, tomēr katram ir vērts atcerēties par dažām vienkāršām lietām, ko darīt, lai saulainā laikā sevi pasargātu gan no saules, gan karstuma. Uzklausām dermatologa Raimonda Karla ieteikumus.  Ārsts norāda, ka šobrīd ir pierādīts, ka saules aktivitāte var būt augsta jau pirms 10 un 11 no rīta. Tāpēc iesaka sekot līdzi laika ziņām Latvijas Sabiedriskajā medijā, kur regulāri informē par saules aktivitāti. "Tad arī var plānot savas ikdienas aktivitātes. Ja ir zem trijām vienībām, tad varam iziet saulītē drošāk. Ja saules aktivitāte ir vairāk par trijām vienībām, UV indekss, tad ir vērts padomāt arī par saules aizsardzību. Līdz ar to - cepuri galvā, lai pasargātu galvu, lai pasargātu matus. Noteikti jāpasargā acis. Ir arī tas, ko mēs saucam par svarīgākajiem diviem kvadrātmetriem - tā ir āda. Šeit ir divas iespējas: vai mēs lietojam apģērbu - tas var būt arī ikdienas apģērbs, kas mūs pasargā, vai arī, ja strādājam saulē vai atpūšamies, vai sportojam saulē, tad ir arī speciāls apģērbs, kas ir paredzēts šādām lietām. Ķermeņa atklātām daļām būtu saules aizsargkrēmi lietojami. Stiprums būs atkarīgs no tā, cik jūtīga vai mazjūtīga ir cilvēka āda pret ultravioletajiem stariem, un, protams, kāda ir saules aktivitāte," norāda Raimonds Karls.

Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs.  Latvijas pastmarkas nav tikai pasta apmaksas zīmes, tās ir arī kultūras, vēstures un dabas vēstneši. Tajās atspoguļota valsts daudzveidība un bagātība. Latvijas Pasts katru gadu izdod aptuveni 20 pastmarkas. Tematu klāsts ir bagātīgs. Laikā no 1991.gada līdz šai dienai ir izdotas vairāk nekā 500 dažādas tematikas pastmarku un to kopējais skaits pārsniedz 1000 marku. Pastmarku tirāžas gadu laikā ir mainījušās no vairākiem miljoniem līdz dažiem desmitiem tūkstošu.  Dažas pastmarku sērijas ir ilgdzīvotājas, citas uzmirdz tikai vienu reizi. Tā, piemēram, “Tautastērpu” sērija. Šī sērija tiek izdota kopš 1993. gada, un līdz šim ir izdotas vairāk nekā 12 pastmarkas, kas attēlo dažādu Latvijas novadu tautastērpus. Sērija ir nozīmīga, jo palīdz saglabāt un popularizēt Latvijas kultūras mantojumu. Sērijas autore ir māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja. “Ziemassvētku” pastmarku sērija tiek izdota katru gadu sākot no 1994.gada. Šī sērija ir kļuvusi par tradīciju un tiek gaidīta gan sūtītāju, gan kolekcionāru vidū. Šī sērija top sadarbībā ar dažādiem māksliniekiem un bieži ir sākums produktīvai sadarbībai starp mākslinieku un Latvijas Pastu. Arī pastmarku sērija “Latvijas Republikai 100” bija viena no visilgāk izdotajām un nozīmīgākajām Latvijas filatēlijas vēsturē. Tā tika uzsākta 2008.gadā un noslēgta 2018.gadā. Tā bija tematiski visaptveroša un kalpoja kā vizuāla Latvijas simtgades hronika. Pastmarku sērijā desmit gadu laikā pa posmiem atspoguļoja dažādus Latvijas valstiskuma aspektus – Valsts simboliku (valsts ģerboni, karogu), Latvijas Republikas prezidentus, Saeimu un Satversmes sapulci, nozīmīgas tautsaimniecības nozares, kultūras, sporta un politikas pārstāvjus. Tās noslēguma posms 2018. gadā sakrita ar valsts simtgades svinību kulmināciju, tādējādi piešķirot sērijai īpašu simbolisku vērtību. Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gadā tika izdota īpaša pastmarka ar nosaukumu “Latvijas karogs – karte”. Šī pastmarka bija unikāla ar savu dizainu un formu. Tā bija pirmā Latvijā izdotā neregulāras formas pastmarka, veidota kā Latvijas kartes kontūra ar valsts karoga motīvu. Pastmarkas tirāža bija miljons eksemplāru, un šobrīd tā faktiski ir izpārdota. Šī pastmarka tika atzīta par gada pastmarku Latvijas Pasta un Delfi rīkotajā konkursā, saņemot visvairāk balsu no sabiedrības. Mākslinieks: Ģirts Grīva.  Īpaši pieprasītas un interesantas ir Atmodai veltītās pastmarkas un filatēlijas izdevumi. Tā piemēram pagājušajā gadā tika izdota īpaša aploksne veltīta Baltijas ceļa 35 gadu jubilejai. Arī pastmarkas veltītas sportistu sasniegumiem parasti kļūst par filatēlijas retumiem.  Īpaši gribas izcelt šī gada februārī izdoto pastmarku, kas veltīta Ginta Zilbaloža animācijas filmai "Straume". Šī pastmarka kļuva par vienu no visātrāk izpārdotajiem filatēlijas izdevumiem Latvijas vēsturē. Tās tirāža bija 10 000 eksemplāru. Viss izdevums tika izpārdots nepilnas nedēļas laikā pēc izdošanas. Reaģējot uz sabiedrības pieprasījumu, Latvijas Pasts izdeva papildu 15 000 eksemplāru, un arī tās šobrīd faktiski ir izpārdotas. Šogad sadarbībā ar Latvijas Radio izdosim tā simtgadei veltītu pastmarku. Pastmarkas dizains tiks izstrādāts, ņemot par pamatu dizaina konkursa uzvarētāja darbu. Ceru, ka šī pastmarka iekaros gan pasta sūtītāju, gan kolekcionāru atzinību un būs īpašs kolekcijas papildinājums.

The incomparable Leila Viss joins Christina for the kickoff of the 2025 Summertime Conversation Series. We're talking curiosity, perfectionism, and a million things in between. For complete shownotes - including a link to save $10 off the online Teacher Turboboost Event, visit ChristinaWhitlock.com/episode219.

Jo siltāks laiks, jo žirgtākas ir ērces. Un arī vēsā laikā īpaši mežā ir jābūt uzmanīgiem un zinošiem arī apģērba izvēlē. Ērces sastopamas ne tikai mežos un krūmājos, bet arī garā zālē un izcirtumu brikšņos. Kas jāzina par ērču ieradumiem, lai varētu no tām izvairīties? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Ineta Salmane un Dr. biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem, vai cilvēku imunitāte ir vājāka? "Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi," vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas." Antra Bormane atgādina, ka arī cilvēkiem, kas ieiet pļavā vai mežā uz īsu brīdi, būtu jānodrošinās, lai ērces nepiesūktos. "Ejot mežā, vienmēr ir jāuzmanās. Nav svarīgi, vai ērču ir vairāk vai mazāk konkrētā gadā, kādu ērci, neuzmanīgi bradājot pa pļavām un laukiem, vienmēr var dabūt. Noteikti vajadzētu nodrošināt apģērba apakšējo daļu tā, lai ērces nevarētu ielīst zem apģērba, lai varētu izejot no pļavas, pārsvarā no garām zāļainām vietām, nopurināt bikses, lai ērces nelīstu pa tām," skaidro Antra Bormane. Ja ērce ir piesūkusies, ja cilvēks prot to noņemt tā, lai viņas iekšējais saturs neiekļūtu brūcē, vēlams to darīt pēc iespējas ātrāk. "Latvijā ir biotopi, kur ir daudz ērču, tās ir mežmalas, lapu koku meži, aizauguši krūmāji un pamestas pļavas. Ir biotopi, kur ērci nevar ar uguni atrast, piemēram, sausi zālāji, kāpas. Mazāk ērču ir priežu mežos, pļautos zālājos," norāda Voldemārs Spuņģis. Šobrīd ideāli laikapstākļi ērču izplatībai – mēreni silts un mitrs. Karstumā un aukstumā ir mazāk. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem? Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi, vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas."

Sommaren är kommen! De Vet Du påbörjar sin turné och tack till samarbete med Fordonsboden kommer gänget ha en riktigt nice ride! En gäst i studion från Norge beskriver vikten av midsommar och nationaldagen i Norge medans Tor berättar om klasskampen.. Senaste nytt! Vem är 5e medlemmen i De Vet Du? Är det Jason Derulo?.. Mycket spänning i Förrädarna(spoilers).. Viss misstanke att saker och ting kan vara riggat.. trots det otroligt underhållsvärde 5/5 Golfklubbor från Tor. 2 avsnitt kvar..Vem vinner? Vem vet.. En sak e säkert Arga Snickaren™ BÄR programmet. Vi avslutar med NBA!

Stāsta pianists Ventis Zilberts Vai zini, ka daudzu izcilu komponistu opusi dažkārt pie klausītājiem nonāk simtiem gadu pēc viņu nāves? Viens no autoriem, kura skaņdarbs tikai pēc apmēram 150 gadiem "ieraudzīja dienas gaismu", bija austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts. Runa ir par viņa Rondo klavierēm un orķestrim La mažorā ar Keheļa kataloga numuru 386. Pēc autoritatīva amerikāņu muzikologa-pētnieka Alfrēda Einšteina (nesajaukt ar fiziķi Albertu Einšteinu!) domām tas komponēts 1782. gada beigās. Lūk, īsa šīs partitūras likteņa biogrāfija. Šī Koncertrondo manuskriptu savulaik Mocarta atraitne pārdeva izdevējam Johanam Antonam Andrē, kurš to netika publicējis, jo trūka manuskripta pēdējo lappušu. Tāpēc viņš to pārdeva tālāk, un notis galu galā nonāca Anglijā kāda Sterndeila Beneta īpašumā. 1838. gadā cits anglis – komponists Cipriani Poters – izveidoja visa darba aranžējumu klavierēm solo, kurā pazudušo lappušu vietā bija iekļauts viņa paša radīts noslēgums. Pēc simt gadiem jau pieminētais Alfrēds Einšteins publicēja Rondo partitūras rekonstrukciju, izmantojot šo aranžējumu klavierēm solo. Tas bija 1936. gadā. Tad vēl dažu nozaudēto oriģinālo lapaspušu atradumi laiku pa laikam, un visbeidzot, 1980. gadā, gandrīz 200 gadus pēc skaņdarba radīšanas, Britu bibliotēkā tika atrastas četras no septiņām pēdējām partitūras lapām! Partitūras ērkšķainais ceļš, lai to pilnvērtīgi atskaņotu koncertzālēs vai veidotu ierakstus, bija noslēdzies! Bet kā pie mums, Latvijā? Mūzikas vēsture nesniedzas gadsimtu garumā, tomēr arī XX gadsimts devis vienu otru pārsteigumu klausītājiem, – gandrīz līdzīgi kā mazajā vēstījumā par Mocarta Rondo likteņgaitām. Stāsts ir par diriģentu un komponistu Leonīdu Vīgneru un viņa sacerēto Klaviersonāti. Tālajā 1928. gadā, divus gadus pirms Jāzepa Vītola kompozīcijas klases absolvēšanas Latvijas konservatorijā, Leonīds Vīgners sava kompozīcijas skolotāja vadībā sacerēja Sonāti klavierēm, ļoti apjomīgu darbu četrās daļās. Domājams, ka sonātes žanrā rakstīts darbs bija obligāta prasība visiem tā laika kompozīcijas klases studentiem, jo līdzīga veida opusi atrodami arī citu tā laika konservatorijas studentu skaņdarbu sarakstos  – te var minēt gan Haraldu Berino, gan Jāni Ivanovu, gan Ādolfu Skulti.  Pēc Sonātes nospēlēšanas eksāmenā, ko īsti nevar skaitīt par publisku atskaņojumu, Leonīda Vīgnera darbs pie klausītājiem nonāca tikai 60 gadus pēc uzrakstīšanas – 1988. gadā. Jutos ļoti pagodināts, kad Meistars man uzticēja pirmatskaņot to koncertā mūsu mūzikas augstskolas Lielajā zālē. Vēlāk mēģināju izzināt, kāds ir bijis pirmais publiskais skaņdarba eksponējums un kāpēc nošu materiāls tik ilgus gadus gulējis plauktā. Lūk, daži momenti no Leonīda Vīgnera paskopi stāstītā: vispirms par šo izvērstā opusa atskaņojumu viņa kompozīcijas eksāmenā. Kā jau tas studentiem visos laikos raksturīgi, sonātes pēdējās lappuses tapušas burtiski dažas stundas pirms priekšā spēlēšanas Jāzepam Vītolam. To atskaņojusi topošā diriģenta studiju biedrene Tatjana Babina – pēc Leonīda Vīgnera paustā – izcili talantīga pianiste. Saprotams, pēdējā brīdī rakstītais Sonātes noslēguma posms bijis jālasa no lapas. Vīgners pats atskaņojis skaņdarba lēno daļu. Viss izdevies lieliski, darbs novērtēts ar augstāko atzīmi. Vēlākajos gados autors, būdams aizņemts ar darbošanos diriģēšanas jomā, esot gluži vienkārši piemirsis par savu opusu. Piemirsis vairāk nekā pusgadsimtu! Skaņdarba atdzimšanas sākuma  impulss bija tik pat īss, cik maestro sacītais: "Es, krāmējoties pa šūflādi, atradu notis, – varbūt ņemsi nospēlēt!" Pēc pirmatskaņojuma tapa radio ieraksts, vēlāk Sonāti atskaņoja arī pianiste Jautrīte Putniņa, viņa par tās materiālu izsacījās visai jūsmīgi, kas nebūt nebija viņai raksturīgi. Sonāti iepazinis arī viens otrs students, atskaņojot atsevišķas daļas. Un, visbeidzot, vēl viens pārsteigums, atkal ar skatu uz plašo pasauli.  Pagājušā gada oktobrī masu medijos parādījās lakoniska ziņa: "Ņujorkas Morgana bibliotēkā atrasts manuskripts ar partitūru, kuru, domājams, 19. gadsimta 30. gados sarakstījis Šopēns." Tikai 24 taktis! Eksperti spriež, ka var dot 98% garantijas, ka šo miniatūru – Valsi – pirms gandrīz 200 gadiem rakstījusi slavenā poļa roka. Tikai trīs, manuprāt, saviļņojoši  gadījumi, bet līdzīgu mūzikas vēsturē ir gana daudz, bet par tiem – kādu citu reizi.

Kultūras rondo aicinām ļauties klausīšanās baudai, jo mūsu lielās intervijas viesis ir izcilais stāstnieks Imants Lancmanis. Uzklausām viņa pārdomas pirms savu gleznu izstādes Rundāles pilī. Es varbūt neesmu labākais sportists fiziskā ziņā, bet garīgajā plāksnē esmu noskrējis milzīgus attālumus – tā saka gleznotājs un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, kura gleznu izstāde šajā nedēļas nogalē vērs durvis viņa atjaunotajā un pusgadsimtu vadītajā Rundāles pilī. Retrospekciju, kas pirms diviem gadiem bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, papildinājušas trīs pavisam jaunas gleznas, kurās Imants Lancmanis turpina rezonēt ar ģeopolitiski dramatisko laiku, kurā pašlaik dzīvojam. Tomēr tam līdzās viņš turpina izkopt sporta veidu, kurā ir kļuvis nepārspējams: baudīt skaistumu un mēģināt to atraisīt arī citos. Ar Imantu Lancmani tikāmies Rundāles pilī vēl izstādes iekārtošanas laikā. Sarunā ieskanās arī kuratores Gintas Gerhardes-Upenieces un pašreizējās muzeja direktores Lauras Lūses balss. Saruna risinās mirkli pēc tam, kad Imants Lancmanis pirmo reizi redzējis savas gleznas izstādītas pilī, kuras atjaunošanai veltījis visu savu mūžu. Viņš klusi atzīstas, ka jūtas mazliet kā sapnī. Imants Lancmanis: Tā ir ļoti dīvaina sajūta, jo Rundāles pils man ir viena lieta, viena mana dzīves sastāvdaļa. Mana glezniecība it kā pilnīgi atšķirīga. Līdz šim es viņas biju nodalījis un it kā pārkāpu vienmēr no vienas sfēras otrā, gleznojot vai strādājot pilī. Un pēkšņi viņas abas satikušās. Tāpēc man ir gluži tāda kā sapņa sajūta, ka divas lietas, gandrīz vai neiespējamas lietas, tagad ir vienkopus.  Un šī telpa, ko es tik labi atceros kopš skaistās izstādes, kas bija veltīta princesei Fanijai Bīronai, te pēkšņi es ieraugu viņas akvareļu vietā savas gleznas. Tas ir tik dīvaini, bet ļoti simpātiski. Protams, ka varētu teikt, ka tas ir brīdis, kad divas manas esības daļas saplūst kopā. Mākslinieks atzīst, ka ir sajūta, ka gleznas beidzot ir mājās. Imants Lancmanis: Tā tiešām ir. Pils ir manas mājas tiešā un pārnestā nozīmē. Es arī šeit esmu au samērā ilgi dzīvojis pirmajā stāvā un arī otrajā stāvā dažādās telpās. Tā kā es viņu sajūtu kā daļu no sevis. Tāpēc arī, ja pirmajā brīdī es ieraugu savas bildes šeit un satrūkstos, bet pēkšņi, es domāju, tas viss tik skaisti saplūdis vienā - manas mājas, manas gleznas, mana dzīve. Viss šeit ir kopā. Kad es ieraugu gleznas, kas tapušas kaut kad pirms vairāk par 60 gadiem, sajūta ir savāda, bet tā nav tāda skumja nostaļģija, tā ir apziņa, ka viss ir bijis kaut kā harmoniski, sakarīgi. Visas manas aizrautības, visas manas nepieciešamības kaut ko paveikt vai varētu teikt, pat manas misijas, tas viss ir sanācis kopā un ir devis rezultātu. Tagad es kaut kādā mērā varētu teikt - es baudu savus darba augļus, gan ejot cauri pilij un redzot, ka pils ir restaurēta, ka viss ir savā vietā, gan arī attiecībā uz gleznām, redzot, ka es tiešām tik daudz esi sagleznojis. Arī par tiem gadiem, kas man likās galīgi tukši, vai tādi gadi, kur viena bilde tapa divus, pat trīs gadus ilgi. Bet jā, viss tagad ir savā vietā, viss sanācis kopā, un es varu teikt, ka es jūtos pilnā mērā gandarīts. Imanta Lancmaņa izstāde Rundāles pils muzejā būs apskatāma no 25.maija līdz 31.augustam. Bet par to, kā pašlaik klājas Rundāles pils muzejam ārpus šīs izstādes, plašāku sarunu ar direktori Lauru Lūsi dzirdēsiet nākammēnes, kad tuvosies Rundāles pils dārza svētki.

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

Les CAPSULES sont des fictions sonores jouées en Live sur twitch. Ici vous écoutez une rediffusion de notre quatrième édition faite en mars 2024. Nous sommes un collectif de comédien.nes, d'auteur.ices et de musicien.nes qui mettons toute notre énergie et notre savoir faire pour faire voyager nos viewers. Si tu as aimé ce contenu, n'hésites pas à le partager et à en parler autour de toi. DISTRIBUTION : C'était SPACE HUNTER EPISODE 1, écrite par Nathan HADJAJE, interprétée par Alice James dans le rôle de Pok, Lou Heyman dans le rôle du Capitaine Beam, Marie Seguin dans le rôle de Viss, Frédéric Souterelle dans le rôle de Crack, Laura Bauchet dans le rôle de Heum Clément Supparo dans le rôle de l'Exopulse. Nathan Hadjaje dans le role du terrien i Et c'était suivi par Life on Mars de David Bowie, avec Marie au chant, Alice et Lou aux choeurs, Jérémy Breut, à la basse et Marcian Buffard au synthé.

Les CAPSULES sont des fictions sonores jouées en Live sur twitch. Ici vous écoutez une rediffusion de notre quatrième édition faite en mars 2024. Nous sommes un collectif de comédien.nes, d'auteur.ices et de musicien.nes qui mettons toute notre énergie et notre savoir faire pour faire voyager nos viewers. Si tu as aimé ce contenu, n'hésites pas à le partager et à en parler autour de toi. DISTRIBUTION : C'était SPACE HUNTER EPISODE 2, écrite par Nathan HADJAJE, interprétée par Alice James dans le rôle de Pok, Lou Heyman dans le rôle du Capitaine Beam, Marie Seguin dans le rôle de Viss, Frédéric Souterelle dans le rôle de Crack, Laura Bauchet dans le rôle de Heum Clément Supparo dans le rôle de l'Exopulse. Nathan Hadjaje dans le role du terrien i Suivi de Compo Space hunter, une composition originale des Capsules, écrite et composée par Lou, Alice, Marcian Buffard et Marie Seguin et Laura Bauchet avec Lou, Marcian, Marie, Alice, Laura et Fred au chant Jérémy à la batterie Marcian au piano Nathan à la basse

Pasaules hokeja čempionātā 10. maija vakarā pirmā spēle arī Latvijas izlasei. Pulksten 21.20 mūsu hokejisti mērosies spēkiem ar Francijas izlasi. Vakar treniņā Latvijas izlase lielāko uzmanību pievērsa spēlei nevienādos sastāvos. Treneris Harijs Vītoliņš bija gandarīts par treniņā sasniegto. Treneris atzīst, ka jābūt pašatdevei augstā līmenī, disciplīnai, nedrīkst būt noraidījumi, jo tie lauž spēles ritmu. "Viss būs atkarīgs no mums pašiem," norāda Harijs Vītoliņš. Francija ir trešā vecākā komanda šajā pasaules čempionātā, tās vidējais vecums ir 28,7 gadi. Tā ir ļoti pieredzējusi komanda. Francijas izlasi raksturo hokejists Rolands Vīgners, kurš jau ilgus gadus spēlē Francijā. Latvijas – Francijas savstarpējo spēļu vēsture bagāta – 39 spēles, Latvija tajās guvusi 23 uzvaras. Savukārt pagājušā gada pasaules čempionātā latvieši frančus uzvarēja tikai papildlaikā. Uz Stokholmu ir devušies arī daudzi Latvijas līdzjutēji un varētu būt, ka pirms spēles fani dosies simboliskā gājienā uz ledus halli, kur norisināsies spēle. Savukārt vakar, čempionāta pirmajā dienā, notika četras spēles, laukumā devās arī abas mājinieku izlases Zviedrija un Dānija. Zviedri ar 5:0 uzveica Slovākiju, bet Dānija ar 0:5 zaudēja ASV. Vēl somi tikai ar 2:1 uzveica Austriju, bet pasaules čempione Čehija papildlaikā ar 5:4 uzvarēja Šveici.

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Viss tas pats, bet tomēr greizs. Šo Zanes Dubinskas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min rakstniece Andra Manfelde ar meitu Augusti Ugāri (10 gadi) Liepājā.

Turpinām gatavoties sezonai, kad lietus mēdz uznākt pēkšņi, kopā ar negaisu un stihiskām parādībām – stirpu vēju vai krusu. Šīs parādības vislabāk iespējams novērot, novērtēt un pēc tam prognozēt ar meteoroloģiskā radara datiem. Kā tas darbojas un kāpēc Latvijā ar radaru mums joprojām ir problēmas? Vārds radars ir šīs tehnoloģijas nosaukuma saīsinātā vērsija. Tā gan ir tik plaši lietota, ka saīsinājums jeb abreviatūra ir kļuvusi par lietvārdu, bet patiesībā RADAR ir saīsināta angļu valodas frāze - "Radio Detecting And Ranging" - radio detektēšana un attāluma noteikšana. Diemžēl dažādas privātas meteoroloģiskās kompānijas, kas mūsdienās piedāvā laika prognožu lietotnes un interneta vietnes, šo terminu ir sabojājušas un raisījumas apjukumucilvēku galvās. Bieži nākas saņemt no cilvēkiem ekrānšaviņus ar kādām laika prognožu kartēm, ko viņi lieto telefonā vai datorā, un lai kāds būtu jautājums, tas bieži sākas: "šajā radara kartē rādā to un to, piemēram, ka ārā jābūt +10 grādiem, bet patiesībā ir +15, vai rādīja, ka pēc pāris stundām līs, paiet pāris stundas un nelīst". Radars faktiski piedāvā tikai vienu informāciju, karti, kas parāda, kur šobrīd līst. Vai snieg. Kur ir nokrišņi šobrīd rēālā laikā. Viss pārējais, ko dažādas lietotnes mēdz saukt par laikapstākļu radaru, ir vienkārši viņu izdomāts nosaukums, lai padarītu viņu lietotni uzticamāku vai it kā profesionālāku. Radars, tāpat kā termometrs, tikai konstatē esošo. Tas neko neprognozē. Viss, kas kartē parādās ar nākotnes laiku, ir prognoze, tas nav radars. Ļoti labi šo var atcerēties, veidojot asociāciju ar satiksmē izmantotajiem fotoradariem. Tie fiksē automašīnas braukšas ātrumu, tie neprognozē, cik ātri mašīna brauks pēc 10 minūtēm vai stundas. Radari gan ir spējīgi noteikt vēl citas atmosfēras īpašības, ne tikai konstatēt nokrišņu esamību vai neesamību parasti 100-200 kilometru radiusā, bet šos datus publiski parāda reti kurš meteodienests, jo tie ir specifiski. Radars var noteikt nokrišņu veidu un vēja ātrumu. Bet šīs nedēļas aktualitāte saistās ar Sahāras tuksneša smiltīm. Šonedēļ atkal par tām dzirdēsim ziņās, jo šādās situācijās, kad daļu Eiropas un tik tālu uz ziemeļiem kā Baltiju, sasniedz aprīlim netipiski siltas gaisa masas, tās nāk pa taisno no Ziemeļāfrikas. Turklāt, lai gaiss mūs sasniegtu tik silts - kā prognozēts, nedēļas otrajā pusē temperatūra var būt pat virs 25 grādiem, tam jānāk strauji, lai pa ceļam nepaspētu pārāk atdzist. Tas nozīmē, ka gaisa masā visos tās slāņos ir arī dinamiski vēji, kas parāvuši līdzi tuksneša smiltis. Šoreiz gan modelēšanas dati rāda, ka lielākā daļa šo putekļu izkliedēsies un izsēdīsies jau Eiropas centrālajā daļā, Baltiju sasniegs relatīvi mazākā koncentrācijā, un ir pamatotas cerības, ka šie putekļi lielākoties atradīsies arī atmosfēras augstākos slāņos, nevis piezemē, tāpēc gaisa kvalitāti būtiski nemainīs.

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane Vai zini, kā 18. gadsimta viola da gamba virtuozs Marins Marē (Marin Marais) mūzikā soli pa solim aprakstīja viņam veikto operāciju? Jau kopš viduslaikiem zinām mūziķus, kuri cieši saistīti ar medicīnu. Piemēram, Hildegarde no Bingenas, ievērojamā 12. gadsimta mistiķe, komponiste un ārstniecības augu pārzinātāja: viņas darbi par augu medicīnu tiek izdoti arī mūsdienās. Vairākas labi zināmas personības mūzikas vēsturē – piemēram, mūzikas teorētiķis Marins Mersenē 17. gadsimtā, mūzikas vēsturnieks Čārlzs Burnejs 18. gadsimtā un arī ērģelnieks un Johana Sebastiana Baha biogrāfs Alberts Šveicers savā profesionālajā darbībā apvienoja gan mūziku, gan medicīnu. Un ir daudz tiešu un netiešu atsauču mūzikā par tās dziedinošo spēku. Pieminēsim Heinriha Ignaca Franča Bībera "Rožukroņa sonātes" un vijoles stīgu pārskaņošanas izmantošanu, lai vēl spilgtāk atspoguļotu fiziskās un garīgās ciešanas un mūzikas spēju tās remdēt. Tāpat teju vai katram no mums būs kāds skaņdarbs, kas mūs uzmundrina, vai, gluži pretēji, liek ieslīgt vēl dziļākā melanholijā. Jā, mūzikas ietekme uz mūsu emocionālajiem un arī fizioloģiskajiem procesiem ķermenī ir nenoliedzama. Bet Marina Marē muzikālais operācijas apraksts tiešām ir unikāla kompozīcija. Darbs atrodams 1725. gadā izdotajā "5. grāmatā" violai da gamba ar pavadījumu, kurā apkopti 115 nelieli skaņdarbi. Un Nr. 108 "Le Tableau de l'Opération de la Taille" ir ar 14 operācijas gaitu aprakstošām un mūzikā atveidotām frāzēm! Medicīnā par litotomiju sauc ķirurģisku operāciju akmeņu izņemšanai no urīnpūšļa. Lai gan šādas operācijas tika veiktas jau Senajā Ēģiptē, 18. gadsimtā Parīzē ar to iepazīstina vairāki vadošie ķirurgi. Kā jau varat iedomāties, operācija tajā laikā tika veikta bez anestēzijas, izdarot iegriezumu un izņemot izveidojušos akmeni. Un, lai gan mirstības rādītāji šīs ķirurģiskās manipulācijas rezultātā bija 6-13%, Marins Marē tomēr piekrita veikt operāciju, jo viņam kā vienam no ievērojamākajiem karaļa Luija XIV galma mūziķiem bija pieeja pašiem labākajiem tā laika speciālistiem, kuri ārstē pašu karali. Lai gan partitūrā nav norādes par to, ka pavadošo tekstu jāatskaņo kopā ar muzikālo operācijas atainojumu, mūsdienās, izpildot šo skaņdarbu, Marina Marē detalizēti fiksētā operācijas gaita tiek lasīta atskaņojuma laikā, liekot klausītājam vēl spilgtāk iztēloties komponista piedzīvoto. Viss sākas ar epizodi "Operācijas galda parādīšanās. Trīsas no redzētā" – tā raksta Marins Marē, mūzikā to atainojot ar daudzām ātrām, atkārtotām notīm. "Apņēmība tajā nokļūt" un "Uzkāpšana uz tā" – operācija varētu sākties, bet… "Izkāpšana, apņēmības zudums" un "Nopietnas pārdomas" (Réflections sérieuses – atcerēsimies par mirstības rādītājiem!). Bet, uzticoties mediķiem, viņš atgriežas uz operāciju galda, un tā var turpināties. "Roku un kāju zīda saišu nostiprināšana" "Tiek veikts iegriezums" "Iepazīšanās ar knaiblēm" "Akmens tiek vilkts" " Balss pazūd" "Asinis plūst" "Zīda saites tiek atsietas" "Pacients tiek nogādāts guļvietā" Skaņdarbs ar Nr. 109 Marina Marē "5. grāmatā" violai da gamba ar pavadījumu ir Mimažorā, priecīgi kontrastējot ar iepriekš miminorā aprakstīto operācijas gaitu. Skaņdarba nosaukums " "Les Relevailles" – "Pamošanās" jeb "Atlabšana" – pārliecina mūs par veiksmīgo operācijas rezultātu, un mums atliek cerēt, ka pati operācija nebija garāka par tās atainojumu mūzikā…

Marta nogalē ceļu pie lasītāja sāk rakstnieka un tulkotāja Viļa Kasima romāns esejās "Svešuma grāmata", kurā autors, balansējot starp realitāti un iztēli, radījis literāri izsmalcinātu un dziļi personīgu stāstu par dzīvi un nāvi, mākslu un mīlestību. Kultūras rondo studijā tiekamies ar rakstnieku Vili Kasimu. Saruna par grāmatu, kurā arī subjektīvās pieredzes, ko nozīmē pārcelties no Ungurpils uz Rīgu, tad uz Londonu, tad – Barselonu, tad – atgriezties Latvijā. Liela daļa šīs pieredzes arī aprakstīta grāmatā. Ar mums kopā sarunā ir aktieris Gundars Āboliņš, kura lasītos "Svešuma grāmatas" fragmentus dzirdēsit raidījumā Radio mazā lasītava 20. aprīlī. "Es rakstīju diezgan instinktīvi šo grāmatu. Man pirmās esejas tika publicētas interneta portālos, šis tas arī žurnālos, un tad es sāku saprast, ka tur veidojās kaut kas lielāks par atsevišķiem stāstiem, atsevišķām esejām. Es izgāju no tā. Vienlaikus es apzinos, ka ir vēl viena lieta, kas ārzemju izdevējus mazāk interesē, proti, īsstāsti, īsformas. Mazāks risks, bet arī mazāka interese no pircējiem. Mēs varam paskatīties, cik Latvijā ir iznākušas īsstāstu grāmatas tulkojumā no citām valodām mūsdienu autoriem. Tādu ir ļoti maz. Lielākoties tie ir autori, kas jau ir zināmi romāniem," stāsta Vilis Kasims, kurš ir zināms arī kā literārais aģents. "Svešuma grāmata" ir atklāts mēģinājums atrast savu vietu mūždien mainīgajā pasaulē. Sākot ar tēva nāvi un beidzot ar meitas pirmajiem gadiem, grāmata stāsta arī par autora bērnību mazā Ziemeļvidzemes ciematā un vēlāko dzīvi Rīgā, Londonā un Barselonā, cenšoties izsekot šķietami neizbēgamajai svešuma sajūtai. Grāmatā ir svarīga arī tēva loma. "Viss sākās ar eseju par tēva nāvi, kuras uzrakstīšanai man vajadzēja aptuveni trīs gadus, jo es nevarēju. Zināju, ka es gribu par to uzrakstīt, bet ilgu laiku nevarēju nekādi saņemties tam pieķerties. Un tad vienā brīdī sapratu, kā tas varētu izskatīties, un uzrakstīju. Pēc tam saņēmu daudzus komentārus, ziņas no cilvēkiem, kurus bija uzrunājis šis stāsts, šīs atmiņas," atklāj Vilis Kasims. "Tajā laikā es jau daudz biju sācis domāt par sevi kā tēvu un par to, cik lielā mērā es līdzinos vai nelīdzinos savam tēvam ne tikai ikdienā, bet arī tēva lomā kā tādā. Vai tas, kā es izturos pret savu meitu, cik lielā mērā tur atbalsojas mana tēva pieeja, pasaules uztvere, pasaules redzējums. Drīz pēc pirmās esejas uzrakstīšanas, es sapratu, ka grāmata varētu noslēgties ar mani kā tēvu un līdz ar to būtu tāds kā ne gluži aplis, bet sava veida spirāle, kas ļautu izsekot dažāda veida tēva lomai. Un vienlaikus es arī atcerējos, ka mūsu sarunās ar manu tēvu viņš vairākkārt piesauca svešuma sajūtu, ka viņš jutās neiederīgs sabiedrībā, nevar atrast savu vietu tajā. Un tas bija tas, kur viņam jutos varbūt savā ziņā tuvāks. No otras puses, gribēju izsekot līdzi arī šim pavedienam." Viļa Kasima romānu esejās "Svešuma grāmata", kas sākas ar tēva nāvi un beidzas ar paša kā tēva pieredzi kopā ar meitu, izdevis apgāds "Latvijas Mediji". Izdevēju piedāvājums arī bijis darba žanrs - romāns esejās. "Man tas arī nešķiet kā vienkāršs eseju krājums, kurā ir viena eseja par vienu tēmu, otra par kādu citu saistītu tēmu un tā tālāk. Šeit tomēr ir kāds vienots stāstījums, ir savstarpēji saistītas gan atsevišķas esejas, gan kopējā doma par svešumu, par pieaugšanu, par tēva lomu, un līdz ar to man liekas, ka tas naratīva pavediens, kas tur cauri visai grāmatai, ja es to nosauktu par eseju krājumu, tas pazustu," vērtē pats autors.

Jāna Kaplinska eseju un viedokļrakstu tematu loks ir ārkārtīgi plašs: no mauriņa pļaušanas un parfīmiem līdz Lielajam sprādzienam un dievam, no šumeru eposiem un Laodzi līdz pilsētplānošanai un geju kultūrai. Tomēr brīvība, valoda, dvēsele, cilvēka eksistenciālie jautājumi un paša "es" attiecības ar pasauli ieņem īpašu vietu viņa domu apļos. Jāna Kaplinska pārdomu izlasi "Viss ir brīnumains" no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis "Neputns". Radio mazajā lasītavā Jāna Kaplinska eseju fragmentus lasa Gundars Āboliņš, par Jānu Kaplanski stāsta tulkotāja Maima Grīnberga. "Jāns Kaplinskis (1941-2021) igauņu kultūrā sešdesmit gadus bijis ārkārtīga starojuma avots, kura gaisma un siltums sniedzās arī tālāk. No vienas puses, viņš bija gluži kā viesis no nez kādiem tālumiem - no plašākas pasaules ar dienvidu klimatu vai pat no aizzvaigžņu kosmosa. No otras puses, viņa saknes tomēr bija dziļi vietējā augsnē - igauņu valodā un priekšstatu pasaulē," raksta Merts Veljatags par Jāna Kaplinska domu klejojumiem grāmatas pēcvārdā. Raidījumu atbalsta:

Tilkynningar Donalds Trumps um tolla á innfluttar vörur til Bandaríkjanna var beðið nokkuð lengi. Bandaríkin eru mikilvægur markaður fyrir íslenskar vörur þó að mestur vöruútflutningur héðan sé til Evrópu. Sigurður Hannesson, framkvæmdastjóri Samtaka iðnaðarins segir enn erfitt að átta sig á hver áhrif tollheimtunnar verða, þó sé jákvætt að dregið hafi úr óvissu og að íslenskar vörur lendi í lægsta tollþrepi 10%. Frá því að Ísraelar rufu vopnahléð við Hamas 18. mars hafa þeir drepið á annað þúsund almennra borgara á Gaza með beinum árásum og svelt hundruð þúsunda með því að loka á alla neyðaraðstoð og drepið starfsfólk hjálparsamtaka og Sameinuðu þjóðanna. Þeir komast enn upp með að fremja stríðsglæpi nánast dag hvern í skjóli Bandaríkjanna og aðrar þjóðir gera ýmist ekki neitt eða senda frá sér yfirlýsingar. Jafnvel Sameinuðu þjóðirnar fá engu breytt með öllum sínum fordæmingum og brýningum. Ævar Örn Jósepsson ræðir við Kára Hólmar Ragnarsson dósent í lögfræði við Háskóla Íslands og sérfræðing í þjóðarétti.

Miegs ir tikpat nepieciešams kā ēdiens – bez tā nekādi nevar iztikt. Kāpēc cilvēki cieš no bezmiega un kā palīdzēt šādās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa un psiholoģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Ilona Krone. Kā vislabāk atslēgties no domām, kas dažkārt, ejot gulēt, mācas virsū? Viss atkarīgs no dienas intensitātes, notikumiem. "Raizēšanās vai fokusēšanās uz domām arī varētu būt ieradums, un tik ātri tas nemainās," norāda Ilona Krone. "Ja ir daudz dažādu darba pienākumu, nepabeigtu stāstu, aicinām tiešām pierakstīt to, kas tajā galvā grozās, un atstāt to, kā Skārleta teica: Par to padomāšu rīt. Bet to pierakstīt, piefiksēt. Tad ir miers, rīt es to varēšu paskatīties." Speciāliste norāda arī, ka nakts nav arī tīri fizioloģiski visproduktīvākais laiks domāšanai. "Mums ir tāda tendence pārdomāt nepabeigtu stāstu, tad labāk viņu piefiksēt un sevi nomierināt ar to, ka par to domāšu rīt. Tas arī mazliet jātrenē. Jo ko dara prāts? Viņš atkal ved atpakaļ. Bet prāts mazliet kā tāds nepaklausīgs kucēns jātrenē atgriezties atpakaļ," turpina Ilona Krone. "Vislabāk, ja domājam par vakaru, ir prātu pārslēgt uz kaut ko pietiekami garlaicīgu. Visnotaļ garlaicīga aktivitāte ir savas elpas vērošana. Galva mums ir viena, ja es esmu uzmanību pieslēdzis kaut kam citam, piemēram, uz elpas vērošanai vai kādai citai meditācijai, tad paralēli ļoti aktīvi cita apdomāšana nevarētu notikt."  Lai to varētu darīt, ir jāpieņem šis lēmums, ka es vakarā nerisināšu visas rītdienas problēmas. Ja ir bažas, ka es nevarēšu tik viegli atslēgties, aicinu divas stundas varbūt pirms miega sarakstīt visas tās lietas. Varbūt kaut ko jau varu padomāt rītdienai , bet noteikti to nedarīt gultā." Vēl Ilona Krone iesaka uz sava "mentālā ekrāna" iztēloties, piemēram, akvāriju, kur peld zivtiņas, un tad domās viņas mēģināt pavērot, piefiksēt, kādas tur peld, kur peld. izvēlēties citu fokusu, kas ir neitrālāks, mierīgāks. Mierīgā prātā, protams, ir arī mierīgāks ķermenis. Bet tas ir jātrenē un var nepadoties ne ar pirmo, ne otro reizi. Prāts ir jāaudzina atgriezties atpakaļ tur, kur es gribu. To var darīt arī dienas laikā. Marta Celmiņa kā bijušais sliktais gulētājs piekrīt, ka tas ir lēmums un apzināts treniņš. Arī viņa pati ir pieņēmusi savulaik lēmumu apzināti mainīt savu rīcību. "Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem produktivitāte, labākās idejas nāk vakarā. Bieži vien biju pasākusi, atnākot mājās no darba, vēl domāt to, to, to. Tas nebija saistīts ar stresu, bet tas bija saistīts ar manām rīcībām, līdz es sapratu - tā vairs nedrīkst. Tad es pieņēmu lēmumu, es pateicu viss - uzlieku modinātāju, piemēram, uz pulksten 8 [vakarā]. Pulksten 8 dators ciet. Un es ar nolūku izdomāju dažādas citas lietas, ko darīt," pieredzē dalās Marta Celmiņa. "Kādam var palīdzēt elpošana. Kādam var palīdzēt pastaiga, kas ir mans gadījums. Un es esmu diezgan daudz darba pielikusi pie tā, lai jau ātri un produktīvi atpazītu to savu trauksmaino sajūtu. Ja es to atpazīstu, tad es zinu - hei, man ir trauksme. Es zinu, ka man tā trauksme turpināsies. Lai to mazinātu, man jāiziet ārā pastaigāties, klausoties mūziku. Tas ir individuāli katram, kas viņam palīdzēs? Bet tiešām - treniņš, muskulis, apzināta rīcība.   

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Ņemot vērā to, ka arī latviešu mūzikas vēsturē ir viens spilgts dadaists, proti, Juris Ābols, tad ir likumsakarīgi ieskatīties vēstures dzīlēs nedaudz dziļāk. Par dadas vai dadaisma kā 20. gadsimta modernisma perioda strāvojuma izcelsmes vietu tiek uzskatīta Cīrihe, jo tieši tur 1916. gadā rumāņu dzejnieks Tristans Carā (Tristan Tzara, 1896-1963), pēc vācu gleznotāja un tēlnieka Hansa Arpa (Hans Peter Wilhelm Arp, 1886–1966) atstātās liecības, radīja nosaukumu Dada Cīrihes kafejnīcā "Café de la Terrasse". Taisnības labad gan ir jāpiemin, ka nav vienota, vēsturiska uz faktiem balstīta apliecinājuma par dadas nosaukuma izcelsmi. Skanīgs pastāsts ir par vācu rakstnieka un psihoanalītiķa Riharda Hīlzenbeka (Richard Huelsenbeck, 1892–1974) zīmīgo vēstuļu naža nokrišanu tieši uz franču valodas vārdnīcas atvērumā atrodamo vārdu dada, kas tulkojumā nozīmē bērnu šūpuļzirdziņš. Kā sacīja vācu rakstnieks, teātra režisors un filozofs Hugo Balls (Hugo Ball, 1886–1927): "Dada ir cēlusies no vārdnīcas. Viss ir pavisam vienkārši: franciski tā nozīmē šūpuļzirdziņš, vāciski: "Ar dievu, lūdzu, rāpies nost no manas muguras, uz redzēšanos, līdz citai reizei!", savukārt rumāniski: "Jā patiesi, Jums ir taisnība, tā tas ir. Jā gan, patiesi. Darām tā." Hīlzenbeks to interpretēja šādi: "Dada ir vārds, kas sastopams visās valodās. Tas neizsaka neko vairāk kā vien kustības internacionālo raksturu ar bērnišķīgu stostīšanos, uz ko to vēlētos reducēt, tam nav nekāda sakara. Nūdeļu zupu ēdošs policists, kas ar pilnu muti norāda uz bēgoša slepkavas un laupītāja kustības virzienu (da-da), arī esot dada." Ceļu uz dadaismu bruģēja pirms Pirmā pasaules kara avangarda māksla un estētiskās gaumes maiņas. Viedokļi par jaunajām mākslas izpausmēm mēdza būt diametrāli pretēji un daļa sabiedrības nespēja pieņemt strauji mainīgo gan sadzīves, gan mākslas vidi. Sadzīvē ļoti lielu lomu spēlēja strauji augošā industriālā attīstība, kas, likumsakarīgi, tika atveidota arī mākslās. Ilgstoši nenorima sadursmes starp industriālās revolūcijas un tās iedvesmotās tērauda un stikla arhitektūras jūsmīgajiem piekritējiem un viņu pretiniekiem. Tā laika glezniecība tēlo izmisuma pilnas metropoļu un rūpniecisko rajonu ainas, rūgtas pārdomas par urbāno neglītumu. Kavējoties savās pārdomās, mākslas pētnieks, filozofs Umberto Eko (Umberto Eco, 1932–2016) uzdod jautājumu: "Kāds tad ir mākslas darbu un mūzikas uzdevums (?) – izraisīt estētisku baudījumu, svētas šausmas vai jautrību?" Dadaistu skatījumā 20. gadsimta sākumā modernā māksla un kultūra tika uzskatīta par fetišizācijas veidu, kurā tukšuma aizpildīšanai tiek izvēlēti patēriņa objekti, tostarp, filosofija un morāle, līdzīgi kā priekšroka kūkai vai ķiršiem. Jau sevi piesakot, dadaisma estētikas nostādnes paredzēja visai radikālu izteiksmes līdzekļu un formu meklējumus, piemēram, nesakarīgu valodu, kolāžas, skaņu dzeju, protestus pret buržuāzisko kultūras tradīciju. Dadaisma mākslinieki ar savu mākslu vēlējās pēc iespējas norobežot sevi no kara radītām šausmām, vardarbības, iznīcības, tautībām. Pirmajiem dadaistiem bija raksturīgi ne visai skaidri noformulētā veidā iekļaut savās mākslinieciskajās izpausmēs gan eksperimentus, gan futūrisma aspektus. Galvenā dadaistu doma bija visa loģiskā un skaidri definētā noliegums, jo šī ideoloģija ar nepārprotami definēto struktūru viņu uzskatā bija novedusi pie kara. Tādējādi dadaisms jau sākotnē bija pret tradicionālo estētiku, dadaisms kā antimāksla un dadaisma nolūks bija apvainot jebko, kas bija novedis pasauli pie savstarpējas destrukcijas. Dadaisti lūkoja atspoguļot cilvēku uztveri un sabiedrību. Jautājums – kā gan Juris Ābols nonāca pie dadaisma? Sarunās ar dažādiem pētniekiem Ābols pauda sekojošo: "Tas bija 1969. gads, kad es laikam pirmais sāku izvēlēties flautas avangarda repertuāru konservatorijā, tur pa melno nāca tādas poļu notis nošu veikalā, kas bija blakus Latvijas Valsts bibliotēkai. Es tās sapirkos un pamazām sāku studēt. Dadaismu iepazinu laikā, kad studēju kompozīciju, tad es pievērsu uzmanību, ka ir tāds sirreālisms, jo gribējās pašam savu ceļu iet. Mani piesaista paradoksi. Es tos uztveru nevis caur apziņu, bet caur zemapziņu un zemapziņā veidojas īpaša paradoksu sistēma, kuru caur apziņu transformēju mūzikā. Šādi varu to atkal izvilināt ārā." Dadaistu iecere nav vis veidot konkrētus, loģiski izprotamus tēlus, bet gan sapurināt klausītāju. "Dada vienmēr sit pa smadzenēm un velk cilvēkus ārā no letarģijas un sabrukuma […], lai viņi sāktu kaut ko darīt. Dada ir viss un viss ir dada. Dadaisti principā izgāja uz to pašu – uz imažinārajiem, proti, iztēlē pastāvošiem tekstiem. Viņi izgāja uz cilvēka spēju runāt īpašās mēlēs, kā saka Bībelē, un tad viņi gudroja paši savas imažinārās valodas. Jā, un es pat Strasbūrā atradu imažināro valodu vārdnīcu. Tur bija ap simtpiecdesmit dzejnieku, sākot ar Džonatanu Sviftu. Viņam zirgi Gulivera ceļojumos runā savā zirgu valodā. Tur bija diezgan gari citāti, un tulkots arī bij', ko tas viss nozīmē. Un tā ir tā imažinārā valoda. Un dadaisms. Ja mākslinieks pielieto dadaiskus līdzekļus, tad viņš atspoguļo pasauli, kā to redz caur savu prizmu."

Stāsta gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs Gleznotājs Valdis Kalnroze nodzīvoja ilgu mūžu – deviņdesmit deviņus gadus. 1932. gadā ar diplomdarbu "Darbs" viņš beidza Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Vilhelma Purvīša vadīto glezniecības meistardarbnīcu. Mākslas akadēmijā Valdis Kalnroze studēja kopā ar Eduardu Kalniņu – abi ar motociklu apceļoja Beļģiju, Holandi, Vāciju. Bet runājot par to punktiņu... Ir tāds stāstiņš, kam var ticēt vai neticēt, bet… Kalnrozem bija ļoti labi, tonāli interesanti darbi, bet Kalniņš par tiem reiz prātoja – kaut kā tur pietrūkst, un ieteica uzlikt kaut kādu akcentu. Kalnrozem akurāt bija tieši tāda brīnišķīga, rozīgi pelēka ainava, un viņš ielikta to punktiņu. Šķita, ka punktiņš tā kā traucē, bet brīdī, kad viņš to noņēma, Kalniņš viņam ieteica, ka punktiņu tomēr vajagot atstāt, jo tas pievērš uzmanību, dod savu centru. Un Valdim Kalnrozem tas sarkanais punktiņš parādās arī vēlāk – tas nepazuda, un tā bija veiksme! Man pašam bija tas gods mācīties pie Eduarda Kalniņa radošajā aspirantūrā kopā ar Vitu Merci, Miervaldi Poli. Viņš bija fantastisks gleznotājs un fantastisks cilvēks; sarunās par mākslu un dzīvi viņš ieteica: ja jums ir kāds darbs no agrīniem laikiem, nevajag to pārgleznot! Jo viņš mēdza pirkt antikvariātā savus darbus no Sicīlijas [posma], un pēc tam tos pielaboja vai pārgleznoja. Bet mums viņš teica – darbs nepaliks ne sliktāks, ne labāks, tas kļūs citādāks, bet atmosfēra var arī pazust. Noteikti tā nedariet! Labāk paņemiet vai nu kartonu, vai audeklu, un sāciet jaunu darbu. Kalniņš mums rādīja bildes, ko gleznojis Palermo. Kad pats turp aizbraucu, izdomāju: atradīšu to vietu, ko gleznojis Kalniņš. Ilgi meklēju, un pēc fotogrāfijām taču atradu! Protams, tur kaut kas bija mainījies, bet ne daudz. Uzgleznoju. Kā sarunu biedrs Eduards Kalniņš bija ļoti interesants. Viņš spēlēja arī ģitāru, un, ja kāds kolēģis, sēžot pie glāzītes, bija mazliet pāršāvis pār strīpu, viņš teica: "Tu esi zaļš salātiņš, ej prom! Tu nemāki dzert!" Un tam cilvēkam bija vien jāiet, jo kad meistars tā pasaka, neko nevar darīt... Kalniņš mēdza teikt arī tā: "Ja negribat noreibt, vajag ēst vairāk sviesta!" Tas palīdzot… Viens no viņa interesantajiem stāstiem ir par to, kā gleznotājs Jānis Pauļuks nācis pie viņa mācīties gleznot. Pie durvīm pieklājīgi kāds pieklauvē, Eduards Kalniņš atver durvis un redz: stāv cilvēks apģērbā, kas raksturīgs māksliniekam, ar bereti un cimdiem... Aicina jaunekli iekšā. Par ko runāsim? Pauļuks saka – gribot būt gleznotājs, un vai Kalniņš viņam nevarot palīdzēt par tādu tapt. Kalniņš Pauļukam atbildēja tā: kad nāksi nākamreiz, noņem visas beretes, aizmirsti īpašās drēbes, jo gleznošana – tas ir kaut kas cits. Lai tu būtu gleznotājs, nevajag obligāti ģērbties kā māksliniekam. Tas tev pašam jāsajūt iekšēji – ka tu gribi būt gleznotājs. Pēc nedēļas Jānis Pauļuks atnāca pie Kalniņa normālās drēbēs, un Kalniņš viņu faktiski arī ievirzīja mākslas sliedēs. Jānis Pauļuks abi ar brāli bija kaligrāfi. Jānis strādāja Zemes dienesta mērīšanas nodaļā, jo kaligrāfija – tā ir smalka lieta. Tāpēc arī viņam tie triepieni un tecējumi, ko dēvē par tašismu: tas deva tādu artavu, ka Pauļuks kļuva izcils gleznotājs! Mums bija tas gods viesosies viņa darbnīcā… Kad ieraudzīju, ka tur vis nav kaut kāds bardaks vai ekspresīva nekārtība… Kā viņam stāvēja tūbiņas un otiņas – nu, tas bija fantastiski! Jo viņš bija kaligrāfs. Vēl maza atmiņa par franču gleznotāju Klodu Monē. Reiz devos gleznot uz Živernī, viņa valstību – dārziņu un parku. Tur neatļāva gleznot pa dienu, teica – tikai pēc sešiem. Vajagot Kultūras ministrijas atļauju. Bet mani tā kā ielaida... Ap sešiem skatos: skrien ļoti daudz pavecāku kundžu ar molbertiem, cita citu grūstīdamas, un viena pieskrien pie manis un saka – tā esot viņas vieta un lai to atbrīvojot. Tās bija laikam amatieres, kas gribēja gleznot "kā Monē", un viņai tieši to vietu arī vajadzēja. Saku: nu labi, labi! Nostājos blakus. Bet – kad gleznoju dārzu, tik viegli nebija. Sveša teritorija. Tad vajadzēja "parunāt" ar Monē – viņš "atļāva", un es kaut ko uzgleznoju. Interesants ir arī stāsts par Jāni Brekti un viņa brīnišķīgajiem akvareļiem, kurus ļoti daudzi kopēja jeb viltoja ar visu parakstu. Reiz man bija jākonsultē, vai konkrētais darbs ir oriģināls vai nav. Viss norādīja uz to, ka tas ir oriģināls, bet… viņa triepieni bija tik brīvi, ka tos grūti atkārtot. Un pierādījās, ka tas diemžēl ir viltojums. Arī Purvīti ļoti daudzi viltoja.  Bet noslēgumam – kāds jauks stāsts par Konrādu Ubānu, pie kura mācījos otrajā kursā. Viņš daudz stāstīja par ainavu. Kāds kolēģis prasīja: nu, kā to ainavu uzgleznot, lai tā būtu laba un kvalitatīva? Viņš teica: "Ainavu vajag gleznot no rīta līdz vakaram, gan jau tā dvēselīte ienāks!"

Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs.   Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs  - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.

Mums labi zināmās "Futbolbumbas" Edmunds Novickis un Arkādijs Birjuks kopā ar Go3 Sport futbola komentētāju Kārli Krēgeru aplūko gaidāmo maču "Wembley" stadionā no Anglijas izlases skata punkta. Trio izrunāja, kādas izmaiņas gaidāmas ar vācu speciālista Tomasa Tuhela atnākšanu un šķietinām angļu potenciālo pamatsastāvu. Baudiet!

"Viss ir brīnumains" – tā Jāns Kaplinskis tulko Alberta Šveicera vārdus Ehrfurcht vor dem Leben, un par to raksta esejās, kuras tulkojusi Maima Grīnberga. Ar viņu tikāmies, kad tulkotāja bija ieradusies Rīgas grāmatu svētkos, lai iepazīstinātu ar somu komponista un muzikologa Osmo Tapio Reiheles grāmatu "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Sarunā par abām šīm grāmatām.

Šoreiz raidījumā lielā saruna ar bijušo Latvijas vīriešu futbola izlases galveno treneri Daini Kazakeviču, kurš ir viens no retajiem pašmāju futbola treneriem ārzemēs. Kazakevičs šosezon vada Šauļu klubu Lietuvas virslīgā. Sarunā ar viņu gan par futbolu kaimiņzemē, gan Latvijas izlases gaidāmajiem mačiem Pasaules kausa kvalifikācijā pret Andoru un Angliju. Nedēļas notikumu topā: Kaspars Daugaviņš paziņo, ka šopavasar cīnīsies par vietu Latvijas hokeja izlases pamatsastāvā dalībai pasaules čempionātā Stokholmā; Eduards Tralmaks Čehijas hokeja virslīgas regulārās sezonas pēdējā mača pēdējā trešdaļā gūst trīs vārtus un izpilda divas rezultatīvas piespēles, nosargā līgas rezultatīvākā spēlētāja godu; Sākas Latvijas futbola virslīgas jaunās sezona, aiz muguras jau pirmā kārta; Latvijas vīriešu basketbola izlase vasarā pirms Eiropas čempionāta aizvadīs piecas pārbaudesspēles, tiksies arī ar Lietuvu un Slovēniju, igauņi pirmajā dienā nopērk 14 000 biļešu uz Eiropas čempionāta spēlēm.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

Kamēr 28. februāra vakarā pasaule mainījās (atkal), mēs ierakstījām sarunu par mēneša grāmatu – ukraiņu autores Taņas Maļarčukas romānu "Nejauša brīnuma biogrāfija".Stāsts risinās absurdajos un skaudrajos deviņdesmitajos. Norises laiks – simbolisks, kad Ukraina, tāpat kā Latvija, atguva neatkarību. Nekas nav tā, kā bijis, Krievija, pametot savus laupījumus (lasīt – okupētās valstis), nu atstājusi tās ar to, ko šīs tautas alkušas visvairāk – brīvību. Bet ko ar to iesākt? Kā saglabāt? Kā iemācīties brīvību un pašpaļāvību saviem spēkiem? Grāmata par sistēmu un cilvēkiem tajā.Vai gan vēl kāds tic nejaušībām? Viss ir vienas vienīgas likumsakarības, par kurām reizēm pārsteigumā saraucam uzacis un kurām nespējam noticēt. Sarunā piedalās Kristīne, Ieva, Zane un Aija.Paldies Mārai Poļakovai par grāmatas tulkojumu un apgādam Jānis Roze par izdevumu latviešu valodā. Grāmatu vislētāk iegādājies šeit. Sarunas sākumā atskaņotā tatāru izcelsmes krievu dziedātāja Zemfira dzimtenē Krievijā iekļauta ārvalstu aģentu sarakstā un ir atklāti iestājusies PRET Krievijas izvērsto karu Ukrainā.

Joakim tar oss på en liten historialektion och Amanda har ett och annat att säga om en viss partiledare som är ansiktet utåt för hyckleri......KÄLLOR: https://www.history.com/news/gay-culture-roaring-twenties-prohibitionhttps://en.m.wikipedia.org/wiki/Pansy_Craze

Vai tu ģērbies tāpat kā pārējie vai apzināti - tā, lai atšķirtos? Kādreiz modes cikls bija 20 gadi un apģērbs - stratēģiska izvēle. Pankiem, gotiem un hipijiem apģērbs bija piederības zīme un politisks vēstījums. Soctīkli un ātrās modes veikali šobrīd aicina pielaikot visdažādākos stilus par to daudz nemaksājot. Šodien gots, rīt bārbija - kāpēc gan nē? Raidījuma vadītāja Nansija Garkalne sarunā ar modes pazinēju Denisu Ševeļovu un spilgto brīvmākslinieku Voitko apspriež vai modē ir absolūta brīvība un kādu cenu maksājam par mainīgajām modes tendencēm? #SIF_MAF2024

Tagad viss mums ir jaudīgs - jaudīgs priekšnesums, vēstījums un pat izaicinājums ir jaudīgs. Par modes vārdiem spriežam februāra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Tas ir modes vārds. Modes vārdiem atrast lielu loģiku ne vienmēr ir iespējams. Vienīgais, kas mūs var mierināt - modes vārdi ir pārejoši. Pēc pieciem gadiem būs cits," mierina Andrejs Veisbergs, runājot par vārda jaudīgs popularitāti. "Pirms kāda laika, piemēram, jestrs bija. Latvijas Bankas jestrā darbība p arī mazliet dīvaini. Jestrs bija ļoti izplatīts." Savulaik modē bija arī vārdi jēgpilns, integritāte. "Pirmkārt, modes vārdi rodas saistībā ar to, ka kaut kas jauns ir izdomāts vai kaut kas jauns notiek. Covid laikā bija ļoti daudz visdažādāko Covid veidojumu. Otra lieta ir, ka vienkārši tiek ņemts kāds valodā esošs vārds un tas kļūst moderns jeb modīgs, un visiem tas kaut kādu iemeslu dēļ patīk," turpina Andrejs Veisbergs. "Bieži vien nozīme tiek pamainīta, vārds tiek lietots vietā un nevietā. Es pēdējā laikā dzirdu, ka tiek runāts par Trampa kadenci. Es es saprotu, kas tiek domāts, - Trampa otrais termiņš jeb prezidentūra." Valodnieks skaidro, ka vārdam kadence ir kādas piecas nozīmes latviešu valodā, un mēģināt uzminēt, kura īsti ir domāta, ir ļoti sarežģīti.  "Kadence, pirmkārt, ir mūzikas termins - tas ir nobeigums, Turklāt atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē krist , varētu saprast, ka drīz būs krišana," komentē Andrejs Veisbergs. Kadence ir arī sporta termins, vēl ir otra nozīme mūzikā - instrumenta solo orķestra pavadījumā.  "Varētu domāt, ka te viens spēlē solo, katru dienu nāk ar citām idejām. Nezinu, kāpēc tā cilvēkiem patīk, un tas pēkšņi kļūst ļoti populārs," atzīst Andrejs Veisbergs.  "Manuprāt, ir arī ļoti liela mediju loma, jo ir bijis arī tā, ka, piemēram, iepriekšējā vakarā ir kāda preses konference vai kāds raksts publicēts, un tad nākamajā dienā, piemēram, par to runā, ir atskaņas, un tas tā ļoti pielīp arī," vērtē Dite Liepa. "Tā savulaik notika arī ar ne visai pareizo dižķibeli, kura tieši tāpat tika izplatīta pēc kādas preses konferences ar tādu ļoti lielu ātrumu." Andrejs Veisbergs vēl piebilst, ka šobrīd modes vārdi var ieviesties ar mākslīgā intelekta starpniecību, kas apstrādā dažādus tekstus un pārnes tos latviešu valodā.

Uzņēmumiem, kuri joprojām darba drošības jomā strādā pēc principa – gan jau paveiksies, klāsies arvien grūtāk. Sabiedrība vairs nav gatava pievērt acis uz nepilnībām darba vidē un Valsts darba inspekcija pievērš lielāku uzmanību šādiem uzņēmumiem. Par darba drošības uzlabojumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadītāja Sandra Zariņa un Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne. Nelaimes gadījumu ziņā darba vietā 2024. gads ir bijis labāks nekā 2023. gads. Lai arī pilnībā dati vēl nav apkopoti, situācija uzlabojas. "Viss orientēts uz to, lai nelaimes gadījumu būtu mazāk," norāda Sandra Zariņa. Nozares, kurās notiek visvairāk nelaimes gadījumu, paliek nemainīgas, tā ir apstrāde (metālpastrāde, kokapstrāde, pārtikas ražošana), tirdzniecība, transports, būvniecība, mežizstrādē. Tām attiecīgi Valsts darba inspekcija pievērš īpašu uzmanību.

"Lielā Kristapa" balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā piešķirta režisoram Pēterim Krilovam. Kultūras rondo devās pie režisora, kurš radījis nozīmīgas dokumentālās filmas un teātra  izrādes, ir aktiermeistarības pedagogs. Režisors, pasniedzējs, iedvesmotājs, darītājs, radītājs… Šodienas teātra un kino telpa Latvijā nav saraujama ar Pētera Krilova vārdu. Allaž, kad ir iespēja ar Pēteri parunāt ilgāk un apspriest ko vairāk nekā tikai ikdienas skrējiena virspusējās lietas, teju katrreiz saruna top par ko lielāku, dziļāku un būtiskāku. Tā vien šķiet, ka aiz tumšajām brillēm paslēptās Pētera acis redz ko vairāk, pat to, kas vēl tikai top, to, ko pārējie vēl neredz… pat nenojauš. Esmu uzaicināts pie Pētera mājās leģendārajā Nometņu ielas 73. nama dzīvoklī, kur Pēteris dzīvo visu mūžu. Pie mājas, neskatoties uz pelēcīgo ziemu, zaļo dārziņš un pie durvīm mani sagaida priecīgais labradors Timurs un Pēteris ir uzvārījis tēju… Tu kā režisors, kurš māca citiem gan kino, gan teātrī, gan pats esmu bijis uz bīnes, kā tu tulko mirkli - kādi mēs esam tagad šeit, Latvijā? Pēters Krilovs: Grūti ir atrast tādu precīzu īsu formulējumu. Es pateikšu tā: mēs dzīvojam ļoti īslaicīgas pašpietiekamības vajadzību apkalpošanai. Mēs dzīvojam uz īsu distanci, mums nav garas perspektīvas nevienam ne politikā, ne saimniecībā, ne ekonomikā globāli, ne mākslā, ne izglītībā. Mums visiem - šodien man vajag un mums vajag šito, "davai" uztaisam, kaut gan "davai" uztaisām arī neiet cauri, jo neko ātri mēs mēs neuztaisām. Bet mēs tomēr domājam par tādām ļoti īslaicīgām vajadzībām, šodien vajadzētu šito izdarīt, nu labi nu izdarām to. Ko tas dos, kā tas būs, kā tas atspēlēsies nākotnē? Neviens nedomā, neviens neprognozē. Viss tā kaut kā īslaicīgs, bet tāds arī ļoti... Ja būtu, teiksim, īslaicīgi, bet kaut kādas varbūt lielas lietas, piemēram, es nezinu, tur sastādīt mežu šausmīgi daudz. Šodien to darām, tas nevar būt īslaicīgs, meža izaugsme un kaut kas tur būs. Tas pat būtu skaisti. Bet mēs par daudz īsākiem mērķiem rūpējamies.  Tas ir tāpēc, ka ļoti zema paškritika un pašrefleksija - kas mēs esam, ko mēs darām. Tas ir atkarīgs no izglītības, kas ir ļoti slikta, ļoti arī īslaicīgi. Viņa nedomā par to, ka cilvēkam tās zināšanas, ko viņš iegūst, ka būs vajadzīgas tālu, tālu, tālu uz priekšu lietot, un būtu labi, ja viņam būtu iemaņas zināšanas lietot, ka viņš varētu tās arī mācēt attīstīt, ka viņš pats sevi izglītotu un papildinātu savā procesā.  Arī politikā. Es nezinu, kur Latvijas valsts iet politika. Es neko nesaprotu no tā, jo problēmas aug un tieši tas tukšums jau aug.  Kā tev šķiet, kādā formā šobrīd ir Latvijas kino? Pēteris Krilovs: Es domāju, ka ļoti labā, ka viņš ir ļoti labā tieši tāpēc, ka ļoti dažādi cilvēki, ļoti dažādi stili, žanri iet vaļā. Ir daudz arī mazās neveiksmes un tādas pusveiksmes. Bet tam ir jābūt. Saproti, tā ir tā augsne, uz kuras aug viss kaut kas. Es negribu teikt, ka Zilbalodis ir no tā ļoti attīstījies, kā lai saka, atgrūdies no tā. Gan jau viņš ir nenormāli spēcīgs pats individuāli. Viņš arī tuksnesī varbūt uztaisītu ģeniālu filmu, bet, protams, tas ir kopējais fons, kaut kāda domāšana...  Man ir tāda teorija, tas vairāk attiecas uz tādu aktieru būšanu, bet es domāju, ka tas ir uz jebkuru. Ka māksla, es tagad lietošu tādu sliktu vārdu, bet māksla ražo tēlus, māksla rada tēlus. Un tā tēlu pasaule, jo viņa ir bagātāka, jo viņa ir raibāka, viņa sāk eksistēt pati par sevi.

Lielāku un mazāku dārzu īpašnieku vidū šobrīd jau valda aktīva rosība, jo laiks iegādāties augu sēklas nākamai sezonai. Internetā čum un mudž dažāda veida piedāvājumi, bet visam ir sava gaišā un arī tumšā puse. Par augu sēklu formālās un neformālās aprites īpatnībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Dārzkopības sezonai palīdz sagatavoties Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta Fitosanitārās uzraudzības daļas vecākā inspektore Jūlija Sebeļeva, dārzniecības "Neslinko" vadītāja Elga Bražūne un biedrības "Latvijas dārznieks" eksperte Mārīte Gailīte. Jūlija Sebeļeva skaidro, ka sēklām, ko tirgo Latvijā, jābūt audzētām reģistrētās audzētavās, kur tiek veiktas pārbaudes un nav konstatēti karantīnas organismi, un sēklas ir brīvas no slimību ierosinātājiem. Latvijā nedrīkst ievest sēklas un tirgot, kas iegūtas nezināmas izcelsmes valstīs, kuras nav iekļautas kvalitātes novērtēšanas sistēmā vai tā nav atzīta kā līdzvērtīga Eiropas Savienībā esošai sistēmai. No trešajām valstīm nevar ievest vispār sēklas, pat savām vajadzībām rokas bagāžā. Nepieciešams fitosanitārais sertifikāts, kas apliecina, ka sēklas ir pārbaudītas un nesatur ne kaitēkļus, ne slimību ierosinātājus. "Lielāka problēma ir pirkšana internetā. Ļoti daudz sēklu nāk no Ķīnas. Tas ir lielākais risks. Tur ļoti interesantas paciņas. Uzzīmē, teiksim, zilu tomātu, cilvēks uz to uzķeras. Liels risks, ka neizaugs zils, tur nav, ko brīnīties, bet galvenais, ka ar tām Ķīnas sēklām varam ievazāt vīrusu," norāda Mārīte Gailīte. "Ja gribat kaut ko tik ļoti neparastu, pērciet no vietējiem Latvijas kolekcionāriem. Pagaidām nevienam kolekcionāram šī infekcija –brūnplankumainības vīruss – nav atrasta. Labāk strādāt ar tiem, kam tā lieta ir droša." "Otrs riska faktors – tomāti no veikala. Neskatoties uz to, ka par šo vīrusu runājam jau septiņus gadus, daudzi cilvēki ir vieglprātīgi," turpina Mārīte Gailīte. "Ja ierauga veikalā neparastu vai viņiem garšīgu tomātu, obligāti vajag paņemt sēklas un izaudzēt pašam. Neviens nedomā, ka tas tomāts vizuāli var izskatīties smuks, bet sēklas var būt inficētas. Ne vienmēr infekciju redzam vizuāli." Tomātu brūnplankumainības straujās izplatības vaininieks ir globalizācija. Tajā pašā laikā, pateicoties globalizācijai, salīdzinoši ātri ir izveidoti arī izturīgi hibrīdi, arī izstrādātas stratēģijas, kā ar vīrusu cīnīties un arī ar to sadzīvot. "Vīruss ir ļoti bīstams, ražas zudumi ir līdz 70 %, tomāti vienkārši paliek nesmuki. Briesmīgi. Teorētiski ēst tos var, bet neviens tādus ēst negribēs. Viss, ko mēs varam izradīt, ir viņu utilizēt. Tas nenozīmē likt komposta kaudzē, kur vīruss var saglabāties un atnākt atpakaļ. Jautājums - kā utilizēt, jo sadedzināt tomātu ir sarežģīti," atzīst Mārīte Gailīte. "Šobrīd pasaulē vairākās valstīs, kur vīruss parādījās agrāk, atsakās no tomātu audzēšanas, pāriet uz gurķiem, kaut ko citu, jo nav iespējams ar šo infekciju tikti galā. Tas saglabājas augsnē," atklāj Mārīte Gailīte. "Izraēlā, kur daudz tomātus audzē augsnē un kur pirmo reizi tika identificēts šis vīruss, tur ir milzīgas problēmas. Pirms vīrusa parādīšanās Izraēla tomātus eksportēja, tagad importē. Viņiem tomāti ir kā mums kartupeļi."  

Lai arī aizvadīts ar svinībām piepildītas dienas, jau vakar, 2. janvārī, jutām, ka esam atpakaļ īstā Latvijas realitāte. "airBaltic" paziņojums par atceltiem reisiem, runas par jaunām dotācijām aviosabiedrībai. Viss notiek, kā parasti. Arī gada pirmajā piektdienā analizējam aktualitātes. Krustpunktā studijā Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.   Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu  „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā. Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm. Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots. Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.

Summary In this episode, Liam interviews Philip Alm, co-founder and CEO of Norditech and Viss.AI. They discuss Philip's entrepreneurial journey, starting from his early days programming Minecraft servers to founding Norditech, a company focused on making AI accessible for everyone. The conversation covers the challenges of starting a business, finding product-market fit, and the vision behind Norditech's automation solutions. Philip shares insights on the technical challenges of AI, the importance of user experience, and the future of AI in the business landscape. He also emphasizes the significance of team culture and the role of mentorship in growth. Chapters 00:00 The Journey of an Entrepreneur 05:55 The Birth of Norditech AI 11:36 Finding Product-Market Fit 17:08 Technical Challenges and Solutions 22:54 The Future of AI Automation 29:41 Navigating the API Jungle 34:37 The Power of Natural Language in Automation 40:21 Building a Strong Company Culture 51:52 Predictions for the Future of AI 57:09 Advice for Aspiring Entrepreneurs Connect with Philip – LinkedIn

Par ņergu var saukt cilvēku, kas iznieko un peļ ēdienu, ir kaprīzs un slimīgs, arī pagļēvs, bet var būt arī kauslīgs vai gļēvulis. Mūsdienās par ņergu var saukt arī cilvēku, kam viss vienmēr būs slikti. Kā par tādu nekļūt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa. Marija Ābeltiņa atzīst, ka ir cilvēki, kam viss ir slikti, bet tas nenozīmē, ja internetā ieraugām 10 negatīvos komentārus, tad visi ir šādi cilvēki. Mums ļoti patīk vispārināt. "Nav tā, ka visi cilvēki jūtas tik nomākti vai tik ļoti vīlušies dzīvē, lai par visu sūdzētos," uzskata Marija Ābeltiņa. "Attieksme, ka viss ir slikti, var radīt dažādas lietas, tas var būt kaut kas par klīnisko depresiju, ka cilvēki dzīvo un skatās uz sevi un pasauli caur melnām brillēm. Tā ir diagnozes īpatnība, ka tiešām tā redzam pasauli. Būs cilvēki, kam nebūs klīniskās depresijas, bet viņiem kā izdzīvošanas stratēģija ir izveidojusies žēlošanās. Un šī žēlošanās arī izklausīsies pēc nepatīkamas lietas, tie, kas klausās vai lasa, teiks - kāds ņerga. Domāju, ka ir dažādi virzieni, kur skatīties." Viņa norāda, ka tas var būt arī situatīvi - šodien ierakstu negatīvo komentāru, bet kopumā es neesmu cilvēks, kas uzskata, ka viss ir slikti. "Ņergas var būt ļoti dažādi, tie procesi, kad mēs sūdzamies par dzīvi vai redzam tikai vai citiem stāstām tikai negatīvās lietas, tur varbūt dažādi iemesli un motivācijas," vērtē Marija Ābeltiņa. Mārcis Auziņš vārdu ņerga vairāk asociē ar nozīmi čīkstulis un iesaka lietot to par cilvēkiem, kas par visu nepārtraukti gaužas un čīkst. "Katrs mēs tādus cilvēkus esam sastapuši," uzskata Mārcis Auziņš. "Man vienmēr rodas par šiem cilvēkiem sajūta, ka viņiem šķiet, ka dzīve iet kaut kur garām. Viss notiek kaut kur citur, mani tur neaicina, es tur nepiedalos, tādēļ noteikti tur kāds kaut ko perina pret mani sliktākajā gadījumā.  Droši vien vienas receptes nav, kā ar šo tikt galā, katram no mums šādas situācijas kaut kādā mērā ir pazīstamas." Analizējot nedaudz līdzībās, Mārcis Auziņš atsaucas uz kādu savu kolēģi, kurš atzinis, ka cilvēkiem laicīgi ir jāizveido sev hobiji, lai nebūtu "kā no laivas izmest", kad dosies pensijā, būs ārā no aktīvās aprites. "Domāju, ka šeit arī ir tā situācija, ka kaut kas notiek blakus. Vai tam ir "pretinde" vai kā rīkoties pret, man liekas, ka ir," uzskata Mārcis Auziņš. "Atrodi kādas interesantas nodarbes sev dzīvē blakus savām profesionālām nodarbēm, apzinies, ka patiesībā no tevis daudz kas ir atkarīgs. Domāju, ka mēs brīžiem nenovērtējam ļoti nelielā valstī, "kompaktā, bet gudrā valstī", ar ļoti nelielu spēka pielikumu, ar to es domāju iniciatīvu, var izdarīt daudzas lietas. Mēs brīžam to neapzināmies."

Jacob och Wille diskuterar fysträning för kampsportare i avsnitt 472 av Tyngre Träningssnack. En ganska enkel lyssnarfråga leder till en längre diskussion om betydelsen att tänka på syftet man har med alla övningar man väljer på träningen. Varför är du på gymmet? Vilka egenskaper vill du förbättra som du tycker inte kan förbättras tillräckligt mycket bara av att köra din kampsport? Efter det diskuterar vi förmåga att kunna förflytta sig med tyngre utrustning likt det kan vara för personer inom armen eller inom räddningstjänsten. På Tyngre Träningssnacks instagram kan du hitta bilder relaterat till detta och tidigare avsnitt. Hålltider (00:00:00) Introsnack (00:06:44) Styrketräning för kampsportare - vad ska man tänka på? (00:36:00) Hur blir man bra på att röra sig med tung utrustning? (00:48:28) Är vi bäst?

Rudens ziemas periodā no zagļu uzbrukumiem visvairāk cieš vasarnīcas, kuras sargā vien vārti un viena durvju slēdzene. Paļauties uz veiksmi, ka garnadžiem īpašums neliksies interesants, vai tomēr veikt drošības uzlabošanas pasākumus? Kā labāk aizsargāt savu īpašumu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abašins, drošības eksperte Jūlija Bedenko un Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības biroja Daudznozaru prevencijas nodaļas priekšniece Vita Vīlistere. Ne tikai dārza mājiņas ir noziedznieku uzmanības lokā ziemas periodā, tas var būt arī dzīvoklis vai dzīvojamā māja laikā, kad cilvēki izvēlas doties pagarināt vasaru, dodoties uz siltām zemēm, atzīst Vita Vīlistere. "No paša cilvēka ir atkarīgs, kā viņš vērtē savas mantas. Ir cilvēki, kas novērtē katru sīkumu un pat zapts burka viņam ir ļoti nozīmīga, citam varbūt arī tas zāles pļāvējs nav - nākamgad plānoju pirkt jaunu, ja aizies, aizies. Arī tāda attieksme ir," norāda Vita Vīlistere. Protams, arī ieziemoti mazdārziņi, kur nav cilvēku uzraudzība. "Jāparūpējas par drošību aizslēdzot, jāparūpējas, lai atslēgas ir drošas, nav vienkārši atlaužamas, bet ļoti ieteicams parūpēties par elementārāko sensoru apgaismojumu, kas arī dara noziedznieku bažīgu, varbūt te neuzturēšos," iesaka Vita Vīlistere. "Labs līdzeklis ir video novērošana, kas dod signālus saimniekam uz telefonu. Viņš uzreiz redz, kas apkārt notiek, un arī var parunāties ar ciemiņu, apjautāties, ko viņš dara īpašumā. Viss tiek filmēts, fiksēts. Tas palīdz policijai arī pierādījumiem." "Zagļus piesaista, ja viņi redz, ka ir vērtīgas mantas viegli pieejamas: pār žogu redzamas, nav saslēgtas, zāles pļāvēji nav aizvesti prom, vienkārši nostumti pažobelē. Dažāda mazāka sadzīves tehnika, ko var viegli ieraudzīt caur logu. Arī telefoni un datori, kamīni, citas vērtīgas mantas - gleznas, arī rotas lietas," atzīst Vita Vīlistere. Noziedznieki izvēlas, ko var viegli paņemt un aiznest. Ja lielākas lietas, tad tas ir plānots pasākums, vērots un noteiktā laikā arī veikts, jo nepieciešams transports.  

OK. Think about three power poles on top of one another. Then think of a wave. Then think of surfing it. WILD hey! We'll unpack all that and more with Viss in his full ep! Firstly, get to know a bit about this elite big-wave surfer, speaker, and ocean adventurer who is known for his resilience, emotional intelligence, and innovative ocean survival techniques. ** This man is a powerful key note speaker, check him out www.markvisser.net and get him involved!!! And, if you're interested in mastering ocean or surf skills, visit www.theoceanwarrior.com for a variety of courses and programs—some even free! I've hit him up!See omnystudio.com/listener for privacy information.

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Galēji labējie triumfē Austrijā parlamenta vēlēšanās. Pilsoņu karš Sudānā. Priekšvēlēšanu laiks ASV. Aktualitātes komentē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sudāna – piemirstā asinspirts Pilsoņu karš Sudānā ilgst kopš pagājušā gada aprīļa, un, Gazas un Ukrainas karu aizēnots, palicis pasaules uzmanības perifērijā. Tajā pat laikā šis konflikts jau prasījis ne mazāk kā 20 000 dzīvību (lai gan tiek minēti arī krietni lielāki skaitļi), padarījis par bēgļiem apmēram desmit miljonus cilvēku, no kuriem divi miljoni pametuši valsti. Tiek lēsts, ka šobrīd karadarbība un ar to saistītā vardarbība, pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkums tiešā veidā apdraud vairāk nekā miljona civiliedzīvotāju dzīvības. Konflikta pamatā ir cīņa par varu starp militāro huntu ar ģenerāli Abdelu Fatāhu al-Burhānu priekšgalā un tā sauktajiem Ātrā atbalsta spēkiem, kas ir savulaik no valdībai lojālām paramilitāristu grupām saformēta struktūra, faktiski – paralēla armija. Ātrā atbalsta spēku varas bāze ir Sudānas dienvidrietumi – Dārfūras provinces dienviddaļa, kur šīs vienības sākotnēji radās no turienes arābu iedzīvotājiem un darbojās kā valdības spēku sabiedrotās, apspiežot neārābu iedzīvotāju pretošanās kustību. Līdzšinējās kaujas pierādījušas, ka agrākie paramilitāristi lielākoties pārspēj regulāro armiju motivētībā un kaujas spējās, ko valdības spēki pamatā cenšas kompensēt ar pārsvaru aviācijas un artilērijas ziņā. Jau kopš kara sākuma Ātrā atbalsta spēku rokās ir lielākā daļa galvaspilsētas Hartūmas aglomerācijas, kas atrodas valsts centrā, Zilās Nīlas un Baltās Nīlas satekā. Tāpat tiem izdevies arī sagrābt Zilās Nīlas lejteci uz dienvidiem no galvaspilsētās, tā sašķeļot divās daļās armijas kontrolēto teritoriju valsts dienvidos. Pēdējās nedēļās valdības spēki mēģina paplašināt savu teritoriju galvaspilsētā, laužoties pāri Nīlas tiltiem, tomēr pagaidām nav ziņu par kādiem nozīmīgiem panākumiem. Otrs šī pilsoņkara degpunkts šobrīd ir Fašīras pilsēta – pēdējais valdības armijas atbalsta punkts Dārfūras reģionā, kuru cenšas ieņemt Ātrā atbalsta spēki. Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja apmēram pusmiljons, saplūdis vēl vairāk nekā miljons bēgļu no apkārtējiem apgabaliem. Pilsētā katastrofāli trūkst pārtikas, pie tam ir pamatotas bažas, ka, ieņēmuši Fašīru, valdības pretinieki izvērsīs pret šiem nearābu iedzīvotājiem genocīdu. Viss liecina, ka pašreiz valdošās huntas un tās pretinieku spēki ir apmēram līdzsvarā, un, cerot uz uzvaru, abas puses nav motivētas uzklausīt starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt konfliktu. Vai būs uzvara „par purna tiesu”? Šobrīd, kad mazāk nekā mēnesis atlicis līdz Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, novērotāji spriež, ka tās var sagādāt spraigu cīņu līdz pašām beigām un uzvaru, tā sacīt, „par purna tiesu”. Ne eksprezidentam Trampam, ne viceprezidentei Harisai joprojām nav pamanāma pārsvara kā kopsummā, tā svārstīgajās pavalstīs. Prognožu kausos tiek svērti dažādi faktori, pie kam lielākoties tādi, kas varētu vienam no kandidātiem laupīt kādus vēlētāju atbalsta procentus – antireitingu sacīkste, tā sacīt! Kā riska faktors demokrātiem tiek piesaukta viesuļvētras Helēna plosīšanās Savienoto Valstu dienvidaustrumos, kas, pēc pašreizējiem datiem, prasījusi vairāk nekā divsimt dzīvību. Tā skārusi arī divas svārstīgās pavalstis – Džordžiju un Ziemeļkarolīnu; un, kā zināms, ja nelaimē nonākušie nesaņem pietiekami ātru un pilnīgu palīdzību, tad vainīgi pie tā ir pie varas esošie. Tramps jau paguvis izteikties, ka palīdzība katastrofā cietušajiem esot nepietiekama, jo valsts šķiežot naudu migrantu uzturēšanai, un droši vien lielum lielajam vairumam eksprezidenta mērķauditorijas lieki skaidrot, ka izdevumi vienai un otrai vajadzībai nāk no dažādām budžeta sadaļām, attiecīgi, tiešas saistības te nevar būt. Runājot par starptautisko politiku, fokusā ir Gazas karš, kas nupat jau šķiet pāraugam plašākā reģionālā konfliktā. Arī šai ziņā nozīmīgāki riski ir demokrātiem, jo viņu elektorātā pamatā ietilpst divas nozīmīgas grupas, kurām esošās administrācijas politika šķiet pārāk labvēlīga Izraēlai, proti – arābu izcelsmes amerikāņi un kreisi orientētā akadēmiskā vide. Tomēr ir arī labās ziņas Kamalas Harisas nometnei: darba tirgus uzrāda necerēti pozitīvas tendences, pēc pēdējiem datiem bezdarba līmenis tikai nedaudz pārsniedz četrus procentus, un ir izdevies novērst arī doku strādnieku streiku, kas draudēja apturēt preču plūsmu četrpadsmit Atlantijas okeāna un Meksikas līča ostās, izraisot patēriņa cenu kāpumu. Tiesa, gaidot Izraēlas atbildi uz neseno Irānas raķešu triecienu, pie apvāršņa atkal parādījies degvielas cenu kāpuma bieds. Republikāņu kandidātam, savukārt, kā žvadzoša ķēde līdzi velkas viņa pirmā termiņa fināla izraisītā tiesvedība. Federālā tiesneša pirms nedēļas publiskots ziņojums atklāj jaunas detaļas par eksprezidenta lomu  2021. gada 6. janvāra notikumos, ar to argumentējot, ka viņam nav piešķirama prezidentālā imunitāte šai lietā. Galēji labējie triumfē Austrijā 29. septembrī notikušās Austrijas parlamenta – Nacionālās Padomes – vēlēšanas apstiprināja tendenci, kas iezīmējās jau pirms pāris gadiem: radikāli labējās, nacionālkonservatīvās Brīvības partijas popularitātes kāpumu uz valdošās liberālkonservatīvās Tautas partijas reitingu krituma fona. Rezultātā līdzšinējā kanclera Karla Nehammera Tautas partija zaudējusi teju trešdaļu mandātu un palikusi otrajā vietā, savukārt Brīvības partija ieguvusi labāko rezultātu un savas frakcijas lielumu Nacionālajā Padomē bezmaz dubultojusi. Herberta Kikla vadītajiem nacionālistiem tagad būs 57 deputātu vietas no 183, Tautas partijai – 51. Sociāldemokrātiem, kuru rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, praktiski nav mainījies, būs 41 mandāts; savu sniegumu nedaudz uzlabojušajai liberālajai partijai NEOS – 18 mandāti, bet Nehammera valdības mazākajam partnerim – zaļajiem, kas arī piedzīvojuši pamatīgu kritumu, – 16 mandāti. Var piebilst, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Brīvības partija izlaužas līdz Austrijas varas virsotnei. 1999. gadā, harizmātiskā līdera Jerga Heidera vadīta, partija ieguva labāko rezultātu vēlēšanās un izveidoja valdošo koalīciju ar Tautas partiju. Tas izraisīja bezprecendenta reakciju Eiropas Savienībā – sankcijas un daļēju diplomātisku boikotu no pārējo dalībvalstu puses. Tiesa, sankcijas ātri izplēnēja, kad kļuva skaidrs, ka tās drīzāk veicinās eiroskeptiskus noskaņojumus Austrijā, savukārt politiski nepieredzējušajai Brīvības partijai varas nasta izrādījās par smagu, un partija sašķēlās, zaudējot ietekmi un pēc tam arī varas pozīcijas. Tomēr partija pamazām atkopās, kam visnotaļ līdzēja jauns tās politikas stūrakmens – antimigrācijas politika. 2017. gada vēlēšanās Brīvības partija tika pie apmēram 20% balsu un Tautas partija kopā ar to izveidoja valdību – Sebastiana Kurca kabinetu. Tas pastāvēja apmēram pusotru gadu, līdz tā dēvētajam Ivisas skandālam – atklātībā nonācis videoieraksts atklāja, ka Brīvības partijas līderis Haincs-Kristiāns Štrāhe ar savu partijas biedru apspriež sadarbību ar krievu biznesmeni Igoru Makarovu, kā arī Austrijas mediju vides „sakārtošanu” pēc Ungārijas līdera Orbana receptēm. Notikušā rezultāts bija 2019. gada ārkārtas vēlēšanas. Nav brīnums, ka pirms šīm vēlēšanām praktiski visas partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju. Arī Austrijas prezidents Aleksandrs Van der Bellens izteicās, ka, par spīti nerakstītam likumam, varot arī neuzticēt kā pirmajam veidot valdību lielākās frakcijas līderim Kiklam. 7. un 8. oktobrī prezidents tikās ar partiju pārstāvjiem, notika arī sarunas starp Tautas partiju un sociāldemokrātiem, un, iespējams, jau šodien tiks nominēts pirmais kanclera kandidāts. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

I'm delighted to be joined by Leila Viss today to talk about reusing and recycling objects for games in your studio.Leila Viss generates imaginative resources for her piano studio and website. She holds Composiums, which inspire pianists to nurture their creative voice through composition and arranging. Viss is known for her innovative pedagogy and engaging presentations and is Colorado's 2024 MTNA Foundation Fellow.Find out more about membership at vibrantmusicteaching.com.

Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Skicka din egen fredagsfråga till dummamanniskor@gmail.com. Vill du slippa reklamen? Prenumerera på Dumma Människor för 19 kr/månaden (ink moms). https://plus.acast.com/s/dummamanniskor. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Merriam-Webster's Word of the Day for December 17, 2023 is: visceral • VISS-uh-rul • adjective Visceral is an adjective that describes something as coming from or triggering an instinctive emotional (as opposed to intellectual) response. In medical contexts it means “of or related to internal organs of the body.” // Although she is best known for her film and television roles, Sabrina much prefers the visceral excitement of acting on stage in front of an audience. See the entry > Examples: “The truest, most visceral comedy to me is always going to be Warner Bros. cartoons that were made in the 1940s and '50s. That's the stuff I grew up on that was shown in reruns. So I liked that kind of comedy. I was never as comfortable with comedy where I needed to make a point about something…” — Conan O'Brien, quoted in New York Magazine, 11 Sept. 2023 Did you know? Apologies in advance for the offal puns, but we have a gut feeling it's going to be hard to resist serving them up for this particular word. After all, the English language is home to a bellyful of words that refer literally to body parts and figuratively to emotions associated with them. If something has ever tickled your funny bone or touched your heart, we trust you've got our back on this. The adjective visceral is another prime example. Something described as visceral has to do with the viscera—that is, the internal organs of the body (especially the heart, liver, or intestines). Yet even in the early years of its use, visceral often described emotional feeling, as the physical viscera were considered the seats of human passion, sentiment, et al. Though we no longer ascribe anger to, say, the spleen, we still use visceral to describe things that are felt deeply, as if in our physical bodies. In medical contexts the word still describes things related to our actual viscera.

T-shooting Terraform for DShield Honeypot in Azure https://isc.sans.edu/diary/T-shooting%20Terraform%20for%20DShield%20Honeypot%20in%20Azure%20%5BGuest%20Diary%5D/30484 Ubiquity Unifi Cameras Visible in Wrong Account https://community.ui.com/questions/Bug-Fix-Cloud-Access-Misconfiguration/fe8d4479-e187-4471-bf95-b2799183ceb7 Zoom Vulnerabilities and VISS https://viss.zoom.com/specifications https://www.zoom.com/en/trust/security-bulletin/ Squid Denial of Service Vulnerability https://github.com/squid-cache/squid/security/advisories/GHSA-wgq4-4cfg-c4x3

T-shooting Terraform for DShield Honeypot in Azure https://isc.sans.edu/diary/T-shooting%20Terraform%20for%20DShield%20Honeypot%20in%20Azure%20%5BGuest%20Diary%5D/30484 Ubiquity Unifi Cameras Visible in Wrong Account https://community.ui.com/questions/Bug-Fix-Cloud-Access-Misconfiguration/fe8d4479-e187-4471-bf95-b2799183ceb7 Zoom Vulnerabilities and VISS https://viss.zoom.com/specifications https://www.zoom.com/en/trust/security-bulletin/ Squid Denial of Service Vulnerability https://www.zoom.com/en/trust/security-bulletin/