Podcasts about caur

30. maija vakarā Zviedrijas karaliskajā Mūzikas Koledžā norisinājās Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens. Vienlaikus Jānis piedāvāja iepazīties ar jaunām radošām idejām un sadarbībām. Uz skatuves šajā vakarā muzicēja arfiste un džeza dziedātāja Anna Jelkius, Kristīne Botros ar elektroniku un balsi, basists Joels Henrisons un bundzinieks Jēkabs Rēders. Jēkabs Rēders jau jūnijā vidū Kopenhāgenā, Dānijas Ritmiskās Mūzikas konservatorija sniegs savu eksāmenkoncertu ar savu solo projektu. Taču par to, kāds ir Jēkaba muzikālais ceļš, kā viņš nonāca Dānijā, kādiem šķēršļiem gājis cauri un kādas muzikālās ieceres plāno turpmāk, uzzinām sarunā ar Jēkabu Rēderu.

Kā cilvēks, kuram pasaule dota pa gabaliem, fragmentiem, var apjaust tās veselumu? Apjēgt tās jēdzīgumu? Caur atrasto izlauzties līdz neatrastajam? Atbildes meklējam kopā ar dzejnieku Māri Salēju viņa jaunākajā dzejas krājumā „Atsevišķa gaisma”. Krājumā apkopoti Māra Salēja pēdējo gadu dzejoļi un tajos atbalsojas laiks, kuru mēs, iespējams, jau esam noguruši atspoguļot, jo tas šķeļ, aptumšo. Bet vai tumsa tiešām ir tik tumša, kā sākotnēji šķiet? Protams, klausāmies arī dzejoļus autora lasījumā.

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

4. maijā Latvijas filmu maratonā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Dzimuši Sibīrijā. Mārtiņš Vilsons”. Filma, kurā aktieris Mārtiņš Vilsons Magadanā meklē savu dzimšanas vietu. Kultūras rondo tiekamies ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un režisori Dzintru Geku. "Mēs bijām Krasnojarskas apgabalā laikam 2019. gadā, un viņi saka: brauciet atpakaļ, jums tur ir "natovci", bēdziet no viņiem,  brauciet atpakaļ, paskatieties šeit ir neapstrādāti lauki, nav latviešu, kas strādā. Brauciet šurp!" atminoties filmas tapšanu un braucienus uz Sībīriju, stāsta Dzintra Geka, kurā arī sarunā min, ka jau pēdējos braucienos attieksme kļuvusi daudz nelabvēlīgāka pret latviešiem. Filmas tapšanā ir bijuši vairāki posmi. "Mēs kopš 2000. gada, kad pirmoreiz aizbraucām uz Sibīriju meklēt tur palikušos latviešu pēctečus, kuri bija kā bērni izsūtīti, katru gadu tur braucām un katru gadu mums pieteicās cilvēki, kuri gribēja nokļūt vietās, kur viņi tika izsūtīti vai kur ir jau dzimuši viņiem bērni," atminas Dzintra Geka. "2013. gadā bija ekspedīcija uz Magadanu, kuru bija diezgan sarežģīti noorganizēt. Mārtiņš ar Ēriku [Vilsoni] un vēl Astrīda Salmiņa, kura arī dzimusi tajā apgabalā, bija braucienā. Materiāls ir ļoti interesants, un pa šiem gadiem mums ir uzkrāti tādi materiāli, kādi droši vien nav nevienam Latvijā un arī Krievijā varbūt reti kuram. Mēs šos materiālus varam tagad izmantot filmās. Bet šeit sakrita šai filmai vēl tas, ka mēs pēc brauciena vēl satikām Ērika un Mārtiņa mammu Zentu Vilsoni un intervējām viņu. Tagad, kad vajadzēja veidot filmu,  skatījāmies materiālus. Mēs arī esam Mārtiņu filmējuši pēdējos gadus arī viņa koncertdarbībā un likās, ka visi materiāli ir, lai izveidotu filmu," atklāj Dzintra Geka. Mārtiņ, kāpēc jums bija svarīgi aizbraukt uz Magadanu? Mārtiņš Vilsons: Tāpēc, ka es tur tomēr dzimu. Vienmēr cilvēkam ir svarīgi apzināties, kur viņš ir dzimis. Es zināju, ka tā nav nekāda labā vieta, bet es gribēju redzēt, kā tur izskatās, gribēju vispār arī šo to atcerēties un saprast. Es jau līdz šim vēl neesmu sapratis... Faktiski, kas tur ko saprast, ko tas "lielais brālis" domā un kā viņš dara. Tas ir skaidri redzams. Bet es arī ieguvu to, ko es gribēju, es redzēju, es šo to saprotu. Es varu tikai pateikt, ka daudziem cilvēkiem tika izpostītas dzīves un daudzi arī neatkopās no tā visa, bet mani kaut kā liktenis varbūt ir nedaudz saudzējis vai pavirzījis. Tāpēc es varu tādu jau zinošāku skatienu skatīties, kā tiek ir iznīcinātas tautas. Filma atklāj izsūtīto bērnu un viņu pēcteču likteņus – stāstus par piedzimšanu izsūtījumā, atgriešanos Latvijā un cīņu par identitāti svešā, nereti atsvešinātā vidē. Caur personīgām intervijām un atklātām atmiņām atklājas ne tikai vēstures rētas, bet arī mantojums, kas dzīvo nākamajās paaudzēs. Tas ir stāsts par bērnību, kas sākās svešumā, par atgriešanos, kas neatnesa mieru, un par cilvēka spēku būt, neskatoties uz vēstures uzlikto nastu. Vienas dzimtas un visas tautas stāsts.

Šajā dziļajā un atklātajā sarunā teologs, mācītājs un lektors Indulis Paičs ielūkojas pašvērtības un jēgpilnas dzīves noslēpumos. Viņš vedina izprast mūsdienu sabiedrībā tik aktuālo pašapziņas konceptu, atklājot, ka tā nav tikai maska vai sacensība ar citiem, bet gan dziļa sajūta par savu piederību pasaulei un Universam. Caur personīgiem piemēriem un garīgām atziņām Paičs atsedz ceļu, kā atrast savu īsto aicinājumu un dzīvot saskaņā ar to – ieklausoties savā iekšējā balsī un netraucējot tam avotam, kas mūsos ir, brīvi izpausties. Šī saruna ir vērtīgs ceļvedis ikvienam, kas meklē dziļāku dzīves jēgu un vēlas justies patiesi dzīvs.Iegūsti BEZMAKSAS mājaslapas analīzi 300 EUR vērtībā no Cilvēkjaudas atbalstītāja Premium Solutions. Viņu speciālisti izpētīs tavas mājas lapas ātrdarbību, lietojamību, vizuālās un funkcionālas nepilnības. Saņemsi ieteikumus vismaz 10 risinājumiem bez tehniska žargona, kā tava mājas lapa var strādāt labāk, lai sasniedz savus biznesa mērķus. Piesakies ps.lv/jauda!Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads4:38 Uz kā balstās pašvērtības koncepts 10:22 Pašapziņas jēdziena “zelta standarts”, Nathaniel Branden grāmata “The Six Pillars of Self-Esteem”12:00 Savā pieredzē balstīta neticība sev14:16 Sajūta, ka “man nepienākas”18:03 Būt uzmanīgam, kad ārēji izcila pašapziņa var būt arī tikai maska20:09 Vai pastāv kaut kāds objektīvs cilvēka pašvērtības mērītājs25:27 ”Pašapziņa – tas ir stāsts par to, kā es sevi izjūtu”28:26  Bezmaksas mājas lapas efektivitātes analīze (300 EUR vērtībā), lai tavs bizness aug - Premium Solutions īpašais piedāvājums Cilvēkjaudas klausītājiem. Piesakies: ps.lv/jauda29:26 Vai pašapziņas var būt par daudz31:38 Pašvērtība kā mērīšanās. Jā vai nē34:10 “Es esmu piederīgs, iederīgs šai pasaulei, es esmu šī Universa izpausme”39:48 Sastapšanās ar augsta līmeņa garīgu pieredzi43:21 “Mīlestības pieredze iedod mums iederēšanās un piederēšanas sajūtu”45:26 Vai augsta līmeņa garīgu pieredzi ir iespējams panākt, izplānot vai nopelnīt50:08 Ilūzija par vienotību, kuru būtu vērtīgi izprast53:47 Kā teologs un mācītājs Indulis Paičs nonāca līdz sapratnei, ka mēs visi esam vienots veselums57:27 Stāsts par Ābrahamu, kas simbolizē sava ES un sava aicinājuma atrašanu1:03:24 Maldīgie priekšstati, kā izskatās brīdis, kad esi atradis savu aicinājumu1:09:04 ‘Netraucēt tam avotam, kas manī ir, izpausties. Un gribēt to, ko viņš grib, un darīt to, ko viņš dara.”1:12:22 Kad tā vietā, lai ļautos savam aicinājumam, mēs paši saliekam šķēršļus 1:16:04 Galvenie orientieri, kas palīdz mums saprast, kas ar mums notiek1:19:23 Justies dzīvam - kā galvenā vēlme dzīvē1:24:52 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:25:52 Kad tu saproti, kas tu esi1:24:51 Iemācīties uzticēties savai iekšējai balsij

Jau sen vēlējos interviju ar uzņēmēju Ievu Plaudi. Lielākajai daļai cilvēku, kuri zina viņas vārdu, tas saistās ar skaistumkopšanas nozari. Mani vienmēr ir pārsteigusi Ievas spēja runāt ne tikai biznesu, bet arī par savu dzīves ceļu - biznesu skarbajos laikos, pārcelšanos uz dzīvi Vācijā, darbu un biznesu tur, vēža diagnozi un ārstēšanos, atgriešanos Latvijā, sava izskata pārvērtībām, veselīgu dzīvesveidu un sava ceļa iešanu.Ieva ir Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas (LAKRA) valdes priekšsēdētāja un AS “Lawrence Asset Management” direktore. Sarunā pievērsāmies viņas ceļam uzņēmējdarbībā, iespējām un dzīvesmākslai, ko paver briedums, kas ir privilēģija, nevis iemesls pārdzīvojumiem.Šo epizodi filmējām izcilā vietā – Power-Up SPACE Rīgas centrā. Šeit atgriezīsimies vēl un iesakām arī tev, ja meklē vietu, kur īstenot savus radošos projektus. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas, kur ierakstīt video vai audio, un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur vari rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Visa komanda ir atsaucīga un profesionāla. Apmeklē powerupspace.eu un piesakies iepazīšanās tūrei!Saites uz intervijā pieminēto informāciju atradīsi Cilvēkjaudas 223. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:01 Četrdesmit piecu instensīvu darba gadu pieredze. Ar ko tā sākās9:06 “Caur darbu es esmu mēģinājusi izprast sevi, izprast pasauli”10:07 Kā divas dažādas pasaules - tēvs mākslinieks un māte stomatologs veidoja jaunas meitenes dzīves uztveri12:05 “Latvijā sievietes nav apspiestas. Sievietēm ir iespējas. Bet iespēja nav apsolījums”15:27 Bezgalīga cīņa par varu, 17 gadus strādājot kopā ar vīru18:02 Par spēju novērtēt, kas mums ir dots19:16 Kā atšķiras darījumu vides dažādās valstīs 22:15 Kas bija grūtāka - emigrācija uz Vāciju vai reemigrācija Latvijā26:07  “Es domāju, ka mēs  izvēlamies profesiju intuitīvi, atbilstoši tam, kurā mēs labi jūtamies”29:09 Novērojumi par to, kas raksturīgs katram cilvēka gadu desmitam31:57 Kas ir Ievas Plaudes profesija33:13 “Kosmētikas ražošana ir kaut kas pa vidu starp mašīnbūvi un ķīmisko rūpniecību” 36:12 Vai Ieva Plaude pati izmēģina visus iespējamos kosmētikas līdzekļus38:19 Kas ir skaistumkopšanas pamatu pamats40:42 Sastapšanās ar vēža diagnozi, secinājumi un radikālas izmaiņas dzīvesveidā46:02 Badošanās kā sava rakstura treniņš48:12 Veids, kā izlādēties, kad nedrīksti ne uz vienu sabļaut50:03 “Cīņa ar sevi nebeidzas nevienu brīdi” - par pašdisciplīnu52:54 Ieva par veiktajām plastiskajām operācijām57:40 Kāda ir brieduma priekšrocība59:34 Par komentāriem par cita cilvēka izskatu1:01:43 Ievas Plaudes kļūdu apstrādes algoritms1:06:54. “Katram cilvēkam ir ēnas puse. Katra diena ir melna un balta”1:08:22  Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu1:09:22 Konkrētā vecuma posma pozitīvās lietas un izaicinājumi1:15:05 Ieva Plaude - dzīves māksliniece

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Cik nozīmīga ir dažādu sabiedrības grupu un mākslas formu mijiedarbība un kā kino māksla aplūko to no jauniem skatu punktiem, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Rīgas Starptautiskā īsfilmu festivāla "2Annas" veidotajiem. Vērtē kino kritiķe Dace Čaure un pētniece, kuratore un režisore Astra Zoldnere. No 4. līdz 10. aprīlim Rīgā jau 29. reizi norisināsies starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas", kas šogad skatītājiem piedāvās kino pasaulē ielūkoties caur simbiozes prizmu. Šogad īpaša uzmanība tiks pievērsta tam, kā kino māksla mijiedarbojas ar sabiedrību, vidi un citām mākslas disciplīnām, radot jaunus kultūras dialogus un mākslinieciskus risinājumus. Festivāla rīkotāji apmeklētājiem sola ne tikai pārsteidzošu kino pieredzi, bet arī virkni pasākumu, kuros varēs iesaistīties gan skatītāji, gan kino industrijas pārstāvji un eksperti.

Nu 24. da 27. marta Rēzeknis SPA centrā nūtiks storptautyskys muokslys forums “Crossroads X Krustceļi”7. – rodūšuos darbneicys, lekcejis, paneļdiskusejis, taipat ari Latvejis Muokslys akademejis Latgolys filialis studentu i pasnīdzieju dorbu izstuode “Plunkšķis”. Muokslinīki, redzīņa lideri, uzjiemieji i rodūšūs industreju puorstuovi saīs kūpā, kab dūmuotu ap muokslys i kulturys jūmu regionalajā atteisteibā. Muokslys foruma sova ceļa guojiejim prīškvokorā, kab runuotu par muokslu kai izpausmis veidu Latgolā i latgaliski, muokslu kai reiku sadarbeibai, jaunim suokumim i izaugsmei, runuosim ar rodūšūs procesu vierzeituoju, reklamistu, Muokslys akademejis Latgolys filialis vadeituoja asistentu Raimondu Plataci i drēbu dizaineri i modys muokslineicu Laimu Jurču. Raimonds Platacs izsver, ka dzeive i dareišona Latgolā prosa zynomu spāku i drūsmi, puorlīceibu pošam par sevi i tū, kū tu dori. “Lai dzeivuotu ite, Latgolā, i ītu tū sovu ceļu, juobyut ir stypram, juobyut taidai speiteibai i koč  kaidai misejis sajiutai. Ka tu gribi ite dareit lītys, tod tī ir koč kaids procents misejis sajiutys. Deļtuo munejuo, pošam sova ceļa īšona satur tū miseju, drūsmi i mīlesteibu pret sovu zemi.” Pasauļa leimiņa dizainere i muokslineica Laima Jurča kaidu laiku ir dzeivuojuse Reigā i dorbuojusēs tī, sopvus niu jei dzeivoj Latgolā. Taipat obeji ar veiru sepinej par sova lauku eipašuma atteisteišonu ite, kur byutu, radeitu i dzeivuotu naviņ jī poši, bet tei byutu ari vīta cytim pasauļa muokslinīkim. Laima modu redz kai autentiskuo vaicuojumus vītā, kurā tu esi. “Atsagrīsšona ite, Latgolā, īt ar daudzim izaicynuojumim, eipaši stereotipu lauzšonu, kam es puorstuovu taidu nūzari kai moda, kas bīžai viņ pīprosa tev dzeivuot lelpiļsātā. Byut vysu laiku taidā dinamiskā ritmā. Tī apstuokli vīnkuoršai ir taidi, kas maņ kai personeibai nader. Es saprūtu, ka maņ ir vajadzeigs atsagrīzt pi koč kuo autentiska, pi koč kuo cīši eistyna… maņ redzīs, ka itymā laikmatā mes taišni asam privilegeiti ar tū, ka mes varim byut, kai mes gribim. Muns taids eksperimentalais pīguojīņs modai ir turpynuot radeit naatkareigi nu tuo, kur mes asam.Tei jau ari ir muna pošpīteikameiba i profesionalitate, kam es asu izguojuse itū ceļu piec standarta, kai vajag, dzeivojūt Reigā i tamleidzeigi. Niu es varu īt i dareit jau pa sovam. Pamatā muna rodūšuo darbeiba itūšaļt nūteik nu Latgolys.” Raimonds izsver, ka muokslys i kulturys patieriešonys parodumi i gribiešona piec juos iz vysa bīžuok suocās taišni saimē. “Tū navar nu augšys cylvākam izmīgt, es dūmoju, ka tī ir juobyut kaidai iņteresei. Daudzim tei iņterese rūnās saimē, ka jī ir nu bierneibys apmekliejuši pasuokumus, i tei ir taida tradiceja, ka cylvāks, jis īt piec inercis tuoļuok, iņteresejās, paplašynoj sovu redzis lūku. Var īiņteresēt, bet tys vaira atkareigs nu poša cylvāka. Kultura i muoksla boguotynoj cylvāku, taipat kai volūdys i daudzi kas cyts… Muoksla i kultura ir par cylvāka augšonu, kam nav gola.” Muokslinīka vīns nu aizdavumu ir sabīdreibys kulturizgleiteiba. Par juos lūmu sabīdreibys redzīņa paplašynuošonā i storpnūzaru diskusejis veicynuošonā turpynoj Raimonds. “Muoksla navar byut neitrala i es ari varu pasaceit, ka ir sabīdreibā taidi prīškstoti, par kurim nivīns narunoj. Ite, Latgolā, ari ir vysaidys lītys, par kurom mes narunojam, koč ari saprūtam, ka itys eksistej. Caur taidim muokslys i kulturys formatim eistineibā tī ir taidi tylti komunikacejai, diskusejai. Deļtuo taišni itymā laika, kod cylvāki dzeivoj kotrys sovā informacejis burbulī, ar taidim naīrostim formatim var izsist jūs nu itūs īrostūs burbuļu i ļaut jim pasavērt nu cytim redzisleņkim iz tū informaceju, kuru jis patierej i vyspuor iz procesim, iz pasauļa i dzeivē.” Storptautyskais muokslys forums “Crossroads X Krustceļi”, kas nu 24. da 27. marta nūtiks drupeit biedeigi slovonajā Rēzeknis SPA centrā, byus juo pyrmais pasuokums. “Daudzi runoj ap Latgolu, ka ite cylvāku nav, ka ite nav, kū dareit, nūsaceiti par tukšumu, i tys SPA centrs ir kai taida metafora Latgolys situacejai jeb prīškstotam par Latgolu. Ar tim pasuokumim, kū mes organizejam, muokslys tierdzeņu “Neskarts”, kur mes īmam vydā tukšuos vītuos i pīpyldom tuos vītys ar pasuokumim, ar cylvākim, ar muokslu, ar nūtykumim. Mes paruodom, ka estineibā, ka tu gribi, tu ari vysu regionu vari pīpiļdeit, ka tu vīnkuorši dori i aizpiļdi tū telpu. Ite telpys iraida, daudz.” Atsokūt iz vaicuojumu par tū, voi muokslai vajag reklamu, Laima ar Raimondu izsver, ka muosklai vajag dialogu i parunuošonu, i vinnej tys, kurais īt sovai auditorejai preteimā. Laima vys pīzeist, ka tys nav vīglai. “Cīši profesionali itam juopīīt, kai dorbam. Tu vīnkuoršai īmi i runoj. Maņ pošai tys ir cīši lels izaicynuojums…Tu pats sovu personeibu taidā veidā pylnveidoj, ka tu praktizej tuos lītys i tod jau vīnā šaļtī tys aizīt teiri organiski.” Latgolys muokslinīki Latvejis i pasauļa kontekstā – voi jī izaceļ, i kai ir byut muokslinīkam nu Latgolys? Turpynoj Laima. “Tys ari sovā ziņā izlīk taidu atbiļdeibu, ka tev tys vuords ir juonas i juopastuov par koč kaidom vierteibom, i tymā pošā laikā juorauga lauzt koč kaidi streotipi, kas ar tū saistuos. Īt otkon taidu sovu ceļu i dūmuot, kai tu vari tū latgaliskū stuosteit pa sovam. Vystik cīnejūt tradiceju i vidi, nu kurys tu īmi.” Raimonds Platacs skaita, ka niu byut muokslinīkam nu Latgolys ir cīši pateiceigi, kam globali vierzīņs ir autentiskums. “Tys ir ap tū, ka lokalais, specifiskais, autentiskais. Vyss, kas ir naglobals, bet taids, mozs, specifiskys. Deļtuo byut niu latgalīšam ir eistynais laiks. Mums ir vysys īspiejis byut iņteresantim. Vyss pasauļs sastuov nu pogostu. Tu aizbrauc jebkur i saprūti, ka tu eistineibā, tys ir ni nu tuo, ka tu bēdz nu pasauļa, bet tu saprūti, ka tu vysur vari byut, bet tova izalaseišona ir byut ite.”  

Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs turpina meklēt mākslas un medicīnas vēstures krustpunktus, aicinot māksliniekus interpretēt muzeja kolekcijas un dot skatītājiem jaunu vielu pārdomām. Pašlaik muzejā skatāms rezultāts līdz šim nopietnākajai sadarbībai: māksliniece Laimdota Malle pērn pusgadu pavadīja rezidencē Anatomijas muzejā, veidojot vizuālu dialogu ar tā kolekciju un meklējot metaforas starp cilvēku un citu sugu ķermeņu anatomiju – gan formā, gan neredzamās atmiņu un emociju saiknēs. Izstādē „Biedē mani, mierini mani, biedē mani” Laimdota Malle daudz domājusi par sērošanas procesu un beigām kā jaunu sākumu, kas atspoguļojas viņas neparastos skulpturālo formu darbos. Īpaši šai izstādei radītā Sarmas Gabrēnas mūzika apņem skatītāju, kurš dodas augšup no Anatomijas muzeja pirmā stāva preparātu konkrētībām uz mākslinieces Laimdotas Malles izstādi, kurā skatāmie skulpturālie darbi piedāvā ļauties filozofiskam vispārinājumam par cilvēka un dabas vienotību. „Nebeidz pārsteigt tas, ka cilvēka ķermeņa anatomija ir ārkārtīgi līdzīga dabā sastopamajam. Ne tikai citās sugās, bet arī – koku saknes un zari ir līdzīgi asinsvadiem vai pietuvinājumā – mata struktūrai, kas ir mazliet plēkšņaina. Gliemežnīca ir līdzīga auss vestibulārajai sistēmai vai deguna dobumiem... Caur šīm līdzībām es meklēju ne gluži, kurš bija pirmais, bet – kā tā?” smaidot saka māksliniece. Par atmiņām un aiziešanu Laimdota Malle domājusi arī agrākos darbos. Viņas mākslinieciskās prakses apbrīnojamā līdzība ar Anatomijas muzeja kolekcijā sastopamajiem materiāliem – ķermeņa nospiedumi ģipša atlējumā, korozijas preparāti no vaska – bija viens no iemesliem, kādēļ pirms gada tieši Laimdota Malle uz pusgadu kļuva par Anatomijas muzeja rezidences mākslinieci. Rezidencē pavadītais laiks ļāvis māksliniecei attālināties no burtiskām vizuālām līdzībām un caur tām doties vispārinājuma virzienā. Laimdotas Malles izstādes „Biedē mani, mierini mani, biedē mani” apskate RSU Anatomijas muzejā ir pagarināta līdz 26.aprīlim, un līdz tam izstādē gaidāmi arī vairāki publiski pasākumi, par kuriem var uzzināt muzeja mājaslapā. Turpat publicēta arī mākslinieces Laimdotas Malles un kuratora Alekseja Beļecka eseja tiem, kuri vēlas ciešāk pietuvoties abu autoru pārdomām izstādes tapšanas gaitā.

Aktieris Uldis Siliņš Nacionālajā teātrī nesen iedzīvojies galvenajā lomā – Midzogučī tēlā – filozofiskajā drāmā par skaistuma dabu "Zelta templis". "Atsperes" Rīta intervijā runājam par jauno izrādi, Ulda jaunākajām lomām un laiku šodienas teātrī... Liene Jakovļeva: Viens no iemesliem, kāpēc esi atceļojis no teātra līdz Radiomājai, ir tava jaunākā loma: izrādē "Zelta templis" tu atveido jaunekli Midzogučī. Izrāde ir filozofiska drāma par skaistuma dabu ar tādu japānisku noskaņu, kuru mums mazliet uzbur arī Platona Burvicka mūzika, kas caurvij visu izrādi. Skaņu partitūra ir palīdzoša izrādei? Tā uzbur īsto toni? Uldis Siliņš: Jā, kaut gan reizēm mēs runājam arī par to, ka nevajag iet līdzi mūzikai un tamlīdzīgi, tomēr mūzika iedod atmosfēru un ir brīži, kad tā patiesi palīdz, tai ir jāļaujas un jāļauj tai palīdzēt. Šajā izrādē svarīgs ir arī ritms, tādi akcentiņi, un mēs varam izmantot šo ļoti smalko Platona Buravicka mūziku, lai mēģinātu ar šo mūziku kopā darboties un kustēties. Jaunais režisors Henrijs Arājs, manuprāt, ķēries pie diezgan sarežģīta uzdevuma, jo romānu uzlikt uz skatuves ir diezgan riskants ceļš. Bet kopā ar Leldi Stumbri un romāna tulkotāju Ingūnu Beķeri tas izdevies pārsteidzoši skaisti, poētiski un varbūt pat negaidīti.  Man liekas, ka atbilde ir tajā, ka Henrijam Arājam šis darbs ir ļoti personīgs: slēdzot vaļā romānu un mēģinot to dramatizēt, viņš runājis par sev svarīgām tēmām un zinājis, ko vēlas pateikt, par ko viņš vēlas runāt. Tā nav tikai vienkārša vēlme – sak', šis tāds interesants romāns, pamēģināsim parotaļāties. Nē, tas Henrijam ir personīgs darbs, kas man pašam ļoti, ļoti palīdzēja un mani suģestēja. Arī es pats, lasot šo romānu, mēģināju to izlaist caur sevi, nevis mēģinot maksimāli pietuvoties stāstam, kas tad tur ir,  bet gan mēģinot šo jauno puisi Midzogučī slēgt caur sevi. Es pats esmu bijis jauns un gājis cauri dažādiem dzīves līkločiem un meklējumiem, atbildot uz jautājumiem, kas šajā dzīvē ir svarīgs, pareizs vai nepareizs, kā dzīvot, kam ticēt, kam neticēt... Arī man šis darbs ir personīgs. Tie četri vārdi, kas likti zem nosaukuma – filozofiska drāma par skaistuma dabu, man liekas, ir tikai viena šķautne. Par ko vēl tev ir šī izrāde? Man personīgi šī izrāde ir par jauna cilvēka izaugsmi, par viņa centieniem atrast sevi šajā pasaulē; par to sāpīgo procesu, kad mums ir metaforiski jāiznīcina savi elki un ideāli, lai atbrīvotos no kaut kādiem priekšstatiem par to, kāda ir pasaule. Jo to, kāda tā ir, patiesībā nezina neviens. Izejot cauri sāpīgajam procesam, puika kļūst par vīrieti. Par vilšanos arī ir šis stāsts? Protams! Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu un iespēju doties tālāk jaunos meklējumos. Kādiem skatītājiem tu neieteiktu šo izrādi? Pieņemu, ka laikam jau tiem, kuriem patīk absolūti reālistisks teātris. Negribētu ierobežot skatītājus, jo man pašam šī ir īpaša pieredze: šis ir teātris kā haika, kā meditācija, īpatnējs process. Jo es jau arī līdz šim vairāk vai mazāk biju pieradis pie reālpsiholoģijas; ka runājam ļoti sadzīviski un tamlīdzīgi. Bet šeit kaut kā ir mums visiem kopā jāuzbur tāds dzejas lasījums divu stundu garumā. Arī jūsu ķermeņa kustības un attiecības ir pilnīgi savādākas nekā dzīvē, ko redzam uz ielas vai citās izrādēs. Tas, ka tā ir buto estētika, ir nolasāms, bet šeit izmantota arī kintsugi tehnika, kas ir plīsušo trauku vietu aizpildīšana ar zeltu. Te jāsaka liels paldies mūsu scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par telpu. Viņš ir ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, kas mūs ietērpis melnajā telpā, kas izskatās kā sasists trauks, kas pēc tam atkal ir salīmēts kopā ar zelta dzīslām. Savukārt Simona Orinska droši vien jums bija ļoti klātesoša, lai iestudētu kustības... Milzīgs paldies arī Simonai! Mēs, protams, pieskārāmies buto tehnikām, dažādām maskām, bet viņa ļāva mums pilnu brīvību un teica: jums jāmeklē savs tēls no iekšējās pasaules, sava fizika; ka sevi jāizmanto kā materiālu, dramaturģiju saslēdzot kopā ar sevi un veidojot kaut ko, kas mūs pašus pārsteidz. Viņa teica: pārsteidziet sevi! Nedomājiet, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi, bet vienkārši ļaujieties. Un vēl jau ir pieminētā mūzika, telpa, tērpi, aktieri... Milzīgs paldies visai komandai: gan skaņu departamentam, gan gaismu departamentam. Visi iesaistījās procesā, lai uzburtu maģiju. Vairāk – ierakstā.

2025. gadā Liepāja ar daudzveidīgiem pasākumiem, kas apvieno kultūru, sportu, mākslu, uzņēmējdarbību un citas nozares, svin savu 400 gadu jubileju. Svinību centrālais notikums būs koncertuzvedums “Personas kods: Liepāja” 18. martā, bet pēc tā uzmirdzēs gaismas pastaiga "Izgaismotā Liepāja". Šajā nedēļas nogalē sāksies apstādījumu akcija “Liepāja plaukst”, bet 1. martā svētku maratons iesākās Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē ar garīgās mūzikas "Caur gaismu nāk un sudrabs top", kas izskanēja arī LR3 "Klasika" tiešraidē.   Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē glabājas unikāla Liepājas kantorāta (“Libauer Cantorat”) nošu kolekcija ar 170 mūzikas rokrakstiem un iespieddarbiem, kurus apņēmies digitalizēt Latvijas Nacionālais arhīvs. Par Liepājas 400. dzimšanas dienu un svinību kulmināciju 18. martā, svētku pasākumiem visa gada garumā un Liepājas Svētās Trīsvienības draudzes arhīva digitalizāciju stāsta Liepājas valstspilsētas pašvadības un "Liepāja 2027" sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne. Kulminācijas punkts gaidāms 18. martā. Esat gatavi kārtīgi svinēt? Šis tiešām ir ļoti, ļoti svarīgs un nopietns gads - Liepājai 400 gadu ir vienreiz mūžā. Man ļoti patīk, kā Orests Silabriedis, atklājot jubilejas mēnesi 1. marta koncertā teica - mums jābūt ļoti gandarītiem un lepniem par to, ka mums ir iespēja piedzīvot šo četrsimtgadi. Mēs esam gatavi, jo esam sākuši gatavoties jau pagājušā gada sākumā. Programma ir ļoti plaša un daudzveidīga, esam iesaistījuši gan profesionāļus, gan amatierus, gan iedzīvotājus ļoti dažādās sfērās. Kulminācijas brīdis būs marta vidū, sākot no 18. marta. Vai varat teikt, ka šo svētku gaisotni jūt ikviens liepājnieks un Liepājas viesis? Jā. Liepājnieks ir īpašs ar to, ka ir ļoti liels lokālpatriots un ar ļoti lielu lepnumu nes Liepājas vārdu. To mēs novērojam ne tikai iedzīvotājos, kas šobrīd tur dzīvo, bet arī bijušajos liepājniekos, kuri šobrīd atrodas gan citās Latvijas pilsētās, gan citās valstīs. Tie ir svētki ne tikai šobrīd Liepājā dzīvojošajiem, bet ikvienam, kurš bijis saistīts ar Liepāju. To mēs ļoti izjūtam. Kas notiks 18. martā? Sākot ar 18. martu, Liepājas četrsimtgades jubilejas svinības notiks veselas nedēļas garumā. 18. marts ir īstā Liepājas dzimšanas diena. Ļoti sen mums nav bijis āra koncerts, jo 18. marts parasti ir lietains un vējiens, ļoti liels izaicinājums. Tagad tā nebūs? Varbūt, bet mēs esam gatavi. Esam sagatavojuši ļoti lielu un daudzveidīgu āra koncertu, kur iesaistīti ļoti daudzi mūziķi, zināmi un mazāk zināmi, vecāka un jaunāka paaudze. Uldis Marhilēvičs komponē jaundarbu, būs īpašs koncertuzvedums. Koncerta nosaukums ir “Personas kods - Liepāja”, kur mēģinās apvienot dažādākos Liepājas kodus un laikmetus. Pusotras stundas garumā centīsimies parādīt labāko, jaudīgāko un zīmīgāko, kas Liepāju raksturo. Par jubilejas sajūtu runājot, cik lielas iespējas katram liepājniekam ir bijušas šo sajūtu radīt, pielikt savu roku? Sabiedrības līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai pilsētas kontekstā kā pašvaldībai, bet arī saistībā ar "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" titulu. Jau pagājušā gada vidū veicām aptauju iedzīvotājiem, pajautājām, kā viņi vēlētos svinēt šo notikumu. Interesanti, ka pirmajā vietā bija lieli bezmaksas pasākumi, bet otrajā vietā - sabiedrība izteica vēlmi pašiem līdzdarboties vides apzaļumošanā. 8. martā uzsāksim akciju “Liepāja plaukst”, kur iedzīvotājiem būs iespēja pieteikties sēklām, pašiem diedzēt, pašiem audzēt, tad kopā ar Liepājas dārzniecēm veikt apstādījumus gan publiskajā vidē, gan pie savām organizācijām, skolām, ģimenēm. Būs arī lekcijas par dārzkopību un vides tēmām, kā arī mēs ceram iestādīt jaunu un skaistu ābeļdārzu par godu četrsimtgadei. Kas Liepājā vislabāk aug? Liepas, bet ābeles arī. Liepāja ir pateicīga vieta dažādām apzaļumošanas aktivitātēm. Mums ļoti liels prieks, ka iedzīvotāji paši izrādīja vēlmi un pateica, kā gribētu iesaistīties. Bet neatkarīgi no tā, ir ļoti daudz dažādu kultūras notikumu, kur visdažādāko paaudžu un nozaru pārstāvji paši aktīvi piepilda programmu ar dažādām aktivitātēm - gan uzņēmēji, gan skolēni, gan amatierkustības. Gads mums iesākās ar uzņēmējdarbības izstādi “Ražots Liepājā”, kur parādījām labāko, ko šobrīd Liepājā ražo. Tas aizvirpinājās tālāk ar dažādiem koncertiem, izstādēm, amatierfotogrāfi ir atklājuši un plāno atklāt savas izstādes, bibliotekāri ir sarosījušies, bērni izdos savu īpašo zīmējumu, stāstu un pasaku grāmatu. Nav vairs tā, ka programmu nodrošina tikai 3 vai 4 organizatori - lielākais spēks un jauda ir pašos liepājniekos, kuri ar ļoti lielu atbildību un patiesu vēlmi grib parādīt, kas ir tas, ko viņi var parādīt, kā viņi grib iesaistīties. Šī programma ir ļoti daudzveidīga, no uzņēmējdarbības līdz mūzikai, kas ir Liepājas lielākais smagsvars, bet būs arī dažādi sporta notikumi.    

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Toms ir atpakaļ, izlaidis veselu nedēļu, un laiks uzzināt viņa viedokli par Rodrigo Ābolu – vai būs vārti vai nē! Kā arī, protams, par gaļu! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Edgars Trankalis savā draugu lokā zināms ar aizrautību uz piedzīvojumiem un video. Šajā sarunā viņš stāsta, kā no cilvēka, kurš sākotnēji nebija nekāds velo fans, kļuva par apsēsto, kurš veica vairāk nekā 3000 kilometru garu solo ceļojumu ar divriteni un vienlaicīgi filmēja dokumentālo filmu "Rucava-Rīga-Roma".Arī viņa gatavošanās piedzīvojumi ir labu labie. Noderēs gan ārstiem, mācot studentus, kā darīt nevajag, gan citiem piedzīvojumu mīļiem un viņu radiem. Edgars atklāti stāsta par kļūdām, ko pieļāva, īpaši vienas dienas velobraucienā no Rīgas uz Liepāju.Un es nu nekā nevarēju uzminēt, ka šajā sarunā atklāsies, ka baisais cukurmīlis savu pašdisciplīnu ieslēdza arī, lai mainītu savus ēšanas paradumus, atsakoties no saldumiem.Edgars ir pārsteidzošs piemērs tam, ka viss ir iespējams, kad izlem, ko gribi, un tad ej uz to ar devīzi "Galvenais ir nemīzt." Viņa bērnība pagāja audžuģimenē. Pagājušajā gadā viņš filmēja video Valsts policijas pretterorisma vienībai "Omega".Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads0:27 Projekts Rucava-Rīga-Roma – ar ko tas sākās6:40 Puika, kas uzdod neērtus jautājumus7:45 Caur grūtībām uz kaifu – kā pēc nedienām ar velosipēdiem, tomēr izdevās tos iemīlēt14:12 Virkne kļūdu, kas tika pieļautas vienas dienas velobraucienā no Rīgas uz Liepāju 23:12 Latviešu sportisti, kuri netieši pamudināja Edgaru ķerties klāt 3000km distancei ar velosipēdu28:12 Kā sešu mēnešu garumā izskatījās mērķtiecīgā gatavošanās braucienam 32:23 Radināt sevi pie “tev tas nepatīk, bet tev tas ir jāizdara”37:00 Kā cilvēks, kurš pārtika gandrīz tikai cukura, spēja no tā pilnībā atteikties44:09 Cik bezjēdzīgi ir melot sev, un kā iet uz nosprausto mērķi48:10 Par nākamajiem trakajiem piedzīvojumiem50:04 Pieredze, veidojot video Valsts policijas pretterorisma vienībai “Omega” 56:17 Bērnība audžuģimenē un tās ietekme uz Edgaru1:02:04 Ko nozīmē būt režisoram, filmētājam un galvenajam aktierim vienā personā1:06:51 Ar kādu naudas summu ir jārēķinās, dodoties šādā vai līdzīgā braucienā1:10:26 Kādēļ filmai Rucava-Rīga-Roma netika piesaistīti sponsori1:13:51 Kā filma nokļuva kinoteātrī, un kas ir galvenais iemesls, kāpēc tā joprojām ir skatāma bez maksas1:20:20 Bedre pēc filmas pirmizrādes

Pārdomas par latvisko identitāti paspilgtinās, dzīvojot ārzemēs, uzsver Arta Raituma. Māksliniece pēc četriem Portugālē pavadītiem gadiem Rīgā sarīkojusi personālizstādi „Kodols”, kas skatāma galerijā "Look!". Mākslas darbi veidoti autortehnikā, apdedzinot koku. Arta Raituma gandarīta par sadarbību ar galeriju "Look!", jo aicinājums, rīkot izstādi, nācis pašā laikā. Divi liela izmēra darbi apskatāmi vispirms, bet  pretī spoguļu sienai izkārtoti mazāki kvadrātformas darbi, visi tapuši uz koka virsmas  un veidoti autortehnikā. Arta izstādei devusi nosaukumu „Kodols”, iekļautie darbi sniedz poētisku vēstījumu, pētot kolektīvās un individuālās atmiņas caur dabas pieredzi, procesiem un cikliskumu. Arta Raituma sarīkojusi vairākas personālizstādes un bijusi dalībniece daudzās grupu izstādēs arī Latvijā. Lūk, pāris: 2021.gadā kopā ar mākslinieci Lindu Vilku sarīkotas izstāde Rīgas augstākajā galerijā, bet pirmā personālizstāde „Prizma” notikusi jau pirms septiņiem gadiem galerijā "Sukubs", Miera ielā, toreiz darbos dominēja spilgtas krāsas. Pa šo laiku mākslinieces radošais rokraksts stipri mainījies. Kopā ar mākslinieci aplūkojam izstādes darbus tuvāk, lai izprastu autortehnikas sniegtās iespējas. Sākam ar diptihu, diviem izstādes lielākajiem darbiem, kas eksponēti viens otram pretī. Autortehnikā, kādā strādā Arta Raituma, vēl ir daudz ko attīstīt un eksperimentēt, māksliniece atklāj, ka viņai gribētos veidot milzīgas formas darbus, tādus, ko viena pati nemaz fiziski nevarētu paveikt.

Itūreiz runojam par Krīvejis ītekmi caur kulturu iz pīrūbeža dzeivuotuoju pruotim  i Latgolys sabīdreibu. Napaseņ Rēzeknē i Daugovpilī beja planavuots Kīvejis komika Valerija Ponamorenko pasuokums, kas vys tik nanūtyka, tai kai muokslinīks eisi pyrma koncertu tyka īkļauts Latvejai navālamūs personu sarokstā. Raidejumā vaira par tū, kai iz prīšku nūvērst Latvejai navālamu cylvāku īspiejamū tikšonu iz myusu kulturys īstuožu skotivu, voi mums pošim i pošvaļdeibu īstuožu vadeituojim ir skaidri riski, i voi ir skaidrys, kai tūs nūvērst. Sarunā pīsadola Rēzeknis pošvaļdeibys Nacionalūs bīdreibu kulturys noma direktore Svetlana Semeņaka, Daugovpiļs pošvaļdeibys īstuodis „Vīneibys noms” vadeituoja Diāna Soldāne, sabīdriskuo aktīviste Vladislava Romanova, Daugovpiļs Universitatis lektors i politiskūs procesu vāruotuojs Dmitrijs Olehnovičs.

Jau 2. novembrī Rēzeknē, Latgolys kulturviesturis muzejā, plānuota dzejnīka Seimaņa Putāna gruomotys “Kūpuotī roksti” i vinila platis “Caur bolsim as eju”  attaiseišona, taipat ari byus īspieja satikt  projekta "Putāns. Toreiz un Tagad" rodūšū komandu. Gruomotā pi dzejūļu byus atrūnami kvadratkodi, ar kurūs paleidzeibu skaiteituojs varēs nūsaklauseit dzīsmis, kurys radeja komponists Nikita Grapp i muokslinīki Ūga, ansis, Gustavo, Jānis Skutelis, Bruolāns, Amanda Lapsa, Laura Svikša, Dana Vasiļjeva, DJ Straume i cyti. Bet 9. novembrī Rēzeknē gaidoma ari koncertizruode, kurā 20. godu symta latgalīšu dzejnīka Seimaņa Putāna dumpeigais gors tiks īdzeivynuots myuslaiku hip-hopa apdarē.  Deļtuo šudiņ pi myusu gostūs ir īroksta i koncertizruodis "Putāns. Toreiz un Tagad" rodūšuo vadeituoja Ūga i par pasuokuma režisiešonu i dzejis dekmaliešonys variacejom atbiļdeigais akters i komikis Juoņs Skuteļs

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Uz sarunu aicinām aktieri, režisoru, mednieku un makšķernieku Intaru Rešetinu Pētersonu. Runājam par pirmajiem iespaidiem, par emocijām un sajūtām, par to, ko Intaram nozīmē medības. Tad neliela saruna ar SIA Ieroči pārstāvi Arni Ruško - par viņa dalību šaušanas sacensībās "Ievas siers", par šā rudens trofejām un vēl šo un to! Lasi žurnālu Medības: https://lasi.lv/e-izdevumi/medibas-e-izdevums-kioska.34/md-2024-10-01

Šī luga ir veltījums manai meitai, un es ar to dalos, jo ticu – kādam tas var palīdzēt kaut nedaudz nejusties vientuļam. Vismaz man tāds stāsts būtu noderējis,” jaunās Liepājas teātra izrādes „Dievs ir šeit” programmiņā raksta dramaturģe Ludmila Roziņa. Teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa režijā skatuves dzīvi sācis viņas pieredzes stāsts par neauglību un zaudējumu, kurā liela cerība un ticība labajam mijas ar bezspēcību un skaudru realitāti. Caur šo iestudējumu, kurā ir arī daudz gaišuma un melnā humora, izrādes komanda veido telpu sarunai par sāpīgo neauglības pieredzi, ar ko saskaras daudzi, bet par ko sabiedrībā joprojām trūkst sapratnes un iejūtības. Ar ieilgušu klusuma pauzi pēc godīga, bet neērta dialoga sākas izrāde „Dievs ir šeit”. Dzirdēt citu sāpes reizēm ir grūti, izteikt līdzjūtību var šķist neveikli vai pārāk privāti. Nezinot, kā reaģēt, prāts sāk ražot padomus un standartfrāzes. Taču cilvēkiem, kas piedzīvo zaudējumu, tas nepalīdz, drīzāk otrādi. Tā ir viena no tēmām, par ko liek aizdomāties izrāde „Dievs ir šeit”, kas balstās dramaturģes Ludmilas Roziņas personīgajā pieredzē, saskaroties ar ilgstošiem mēģinājumiem tikt pie bērniņa un divām zaudētām grūtniecībām. „Pagājušā gada rudenī es biju stāvoklī, gaidīju bērnu. Tad mēs ar vīru saņēmām diagnozi par 18. hromosomas trisomiju [hromosomāla patoloģija, pazīstama arī ar nosaukumu Edvardsa sindroms – red.]. Tas bija tik drausmīgs, šokējošs un dzīvi mainošs notikums, ka viss, ko varēju darīt – es varēju tikai rakstīt. Kaut kāda teksta daļa ir tapusi tajā laikā, kad tas ar mani reāli notika. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru to turēt pie sevis. Tad piedāvāju Valteram [Sīlim] šo ideju. Es arī šaubījos, vai tādu izrādi vajag, vai kāds nāks kaut ko tādu skatīties, jo tēma ir smaga. Nav varbūt pirmā izvēle, ko darīt piektdienas vakarā – aiziesim paskatīties izrādi par neauglību! Bet Valters uzreiz atbildēja: jā, tādu stāstu vajag. Un tad es uzrakstīju lugu,” atkāj Ludmila Roziņa. Režisors Valters Sīlis atceras, ka Ludmilas Roziņas atsūtīto stāstu izlasījis autobusā un tas trāpījis tieši pakrūtē. „Nākamajā dienā zvanīju Ludmilai un teicu: tam vienkārši ir jābūt! Redzēs, cik daudz būs skatītāju, bet to ir vērts izdarīt. (..) Viscaur šim darbam ir cerību un realitātes mīšanās. Tas, kā mēs gribam ticēt un kā kas izvēršas. Un tajā pašā laikā ir ļoti labi portretēta mūsu vide. (..) Man liekas, ka cilvēki nevar būt ārkārtīgi uzmanīgi, mums dabiski gadās sāpināt vienam otru, tā ir daļa no dzīves. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ir lietas, kas kļūst par politiku, neapzinoties, ka tās ir īstu cilvēku dzīves, kas tiek apspriestas. Par šiem jautājumiem, tai skaitā par ētiskas dabas jautājumiem, tiek vairāk runāts teorētiskā plāksnē, nedodot balsi realitātei,” stāsta Valters Sīlis. Dramaturģe Ludmila Roziņa lugai devusi nosaukumu „Dievs ir šeit”. Tas ir arī ļoti atklāts stāsts par viņas attiecībām ar Dievu apstākļos, kad cerības aptumšo nepielūdzama realitāte un jāizdara izvēles, kur labu variantu vienkārši nav.

Rīgas projektu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) divos koncertos pirmatskaņos komponistes Lauras Jēkabsones "Folk pasiju", kas tapusi par godu Franča Trasuna 160. jubilejai. Rīgas projektu koris savu septīto sezonu atklās ar pasaules pirmatskaņojumu divos koncertos – Rīgā un Rēzeknē. Jēkabsones "Folk pasija" ir koncerta garuma jaundarbs, kas atspoguļo latgaliešu priestera un valstsvīra Trasuna dzīvesgājumu. Klasikas studijā tiekamies ar komponisti, grupas "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. Mūsu sarunā par tautiskā un sakrālā sapludināšanu, par saknēm Latgalē un to, vai Franča Trasuna upuris nav bijis veltīgs, par mūziķu lielo pietāti pret radīto materiālu un pasijā ieslēptajiem citātiem. Sarunas otrajā daļā par 26. oktobrī paredzēto "Latvieša mīta" pirmatskaņojumu. Tā radīšanas gaitā Laura pētījusi latviešu tautasdziesmas, lai pēc iespējas bagātīgāk atveidotu latviešu vīrieša jūtu pasauli. * Darba "Folk pasija" libreta autore ir latgaliešu dzejniece un Saeimas deputāte Anna Rancāne, kura izmantojusi gan paša Trasuna dzeju, gan savu oriģināldzeju. Rīgas projektu korim šajā koncertā pievienosies LNSO, postfolkloras grupa "Rikši" ar solistu Ēriku Zepu, kā arī solists Jānis Strazdiņš Trasuna lomā. Trasuns (1864–1926) bija katoļu priesteris, literāts un politiķis, viens no galvenajiem pirmā Latgales kongresa rīkotājiem 1917.gadā, kā arī Latvijas Satversmes sapulces, pirmās un otrās Saeimas deputāts. Trasuna politiskajai darbībai bija liela nozīme Latgales lēmumā apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, lai vēlāk kopīgi dibinātu Latvijas Republiku. Viņa stāsta, ka savas politiskās darbības un baznīcas vadības kritikas dēļ Trasuns 1925.gadā tika izslēgts no katoļu baznīcas. Trasuns nomira 1926.gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. "Trasuna dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta, taču Latgalei un Latvijai ārkārtīgi nozīmīga," izvēli rakstīt pasiju par Trasunu pamato Laura Jēkabsone, kura pati nāk no Balvu novada. "Un Trasuna dzīves gājumu nav iespējams izstāstīt bez Latgales tautas mūzikas klātbūtnes, jo Latgalē tā ir cieši savijusies ar kristīgajām tradīcijām. Tāpēc arī šāds nosaukums – "Folk pasija", uzsver komponiste. "Folk pasijas" pirmatskaņojums notiks Rīgā 18.oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Savukārt 14.novembrī jaundarbs tiks atskaņots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS.

Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska. Marģera Zariņa (1910–1993) radošajā darbā bijušas divas mūzas – mūzika un literatūra. Pamatā Marģeris Zariņš darbojies kā komponists, rakstniecībai pievēršoties jau pāri pusmūžam. Tomēr mūža nogalē ar jaunu sparu tapuši vairāki ievērojami skaņdarbi, kuru starpā arī mazāk zināmā “Poēma par pienu” (1979) pēc Imanta Ziedoņa tā laika jaundarba ar tādu pašu nosaukumu tekstiem. “Poēma par pienu” ir viena no pēdējām kompozīcijām, par kuru Marģeris Zariņš 1980. gada 23. februārī vēstulē savam draugam, literatūrzinātniekam Harijam Hiršam (1937–2007), lūdzot sniegt atsauksmi par jaunākajiem veikumiem literatūrā, rakstījis: "[..] Patlaban nodarbojos atkal ar komponēšanu – taisu augšā “Poēma par pienu” ar Ziedoņa dzeju diviem koriem un ērģelēm, tas būs grandiozi, ja neizgāzīsies". Vēstulē komponists norāda arī to, ka gatavojas savai 70 gadu jubilejai. Ar vārdu “grandiozi”Marģeris Zariņš bija domājis ne tikai izpildītāju sastāvu, bet, izvēloties laikmetīgus kompozīcijas tehnikas paņēmienus, vēl vairāk paplašinājis savu stilistisko varavīksni. Pats komponists ar savu ieceri bija ļoti aizrāvies, ko poētiski un īsti “zariņiskā” stilā atklājis 1980. gadā žurnālam “Karogs” ”Literārās autobiogrāfijas” noslēgumā: "Ko tagad saceru? Literatūrā – neko! Esmu tukšs kā izšauta plinte. Toties pa šo laiciņu uzpildījies mans skaņu akumulators. Aizgūdamies rakstu mūziku Imanta Ziedoņa “Poēmai par pienu”. Diviem koriem, ērģelēm un zvanam. Padomājiet – zvanam! Poēmu par Miru Māru, dzīvības sācēju un beidzēju, no abām pusēm pretī nācēju, steidzēju... Vai paspēšu, vai spēšu, to zina tikai Marah, indiešu faķīrs. Bet mēģināšu turēties kā vīrs." Lai arī “Poēmu par pienu”  kā centrālo programmas skaņdarbu bija paredzēts pirmatskaņot Marģera Zariņa 70 gadu jubilejas koncertā 1980. gada 19. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tomēr plašāka publika to iepazina jau tā paša gada 4. aprīlī Latvijas PSR Komponistu savienības plēnuma ietvaros. Poēmas pirmatskaņojumā tāpat kā vēlāk jubilejas koncertā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris un sieviešu koris “Dzintars”  diriģenta Imanta Cepīša vadībā. Komponistu savienības plēnuma atsauksmēs var lasīt, ka Marģera Zariņa “Poēma par pienu” pārsteigusi ar laikmetīgumu vairāk kā jaunāko kolēģu veikumi. Interesanti, ka pēc periodikā atrodamajām atsauksmēm var noprast, ka Marģera Zariņa sākotnējā iecere bijusi rakstīt vairākdaļīgu darbu, uz to vedina arī mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes atsauksme laikrakstā “Cīņa” par plēnumā dzirdēto. Vija Briede norāda, ka skanējusi “Poēmas par pienu” otrā daļa “Maijs” un ka “kārtējo reizi pārsteidz tas, cik organiski tieši un vitāli autors izjūt aktualitātes strāvojumus mākslā. Caur seno pavasara ieražu atbalsīm, caur it kā reālistisku tēlu filozofiskiem un reizē – apbrīnojami dzīvīgiem vispārinājumiem! Darbs intriģē, rosina gaidīt visu daļu pirmatskaņojumu komponista jubilejā.” Latvijas Radio arhīvā atrodas divi ieraksti, kas datēti attiecīgi ar 1980. gada 4. aprīli un tā paša gada 19. jūniju, neatklājot iepriekš minēto ieceri par vairākdaļīgu darbu. Iztrūkst arī recenzijas, atsauksmes un citas kritikas formas par komponista 70 gadu jubilejas koncertu, kas apstiprinātu ieceri par vairākdaļīga skaņdarba realizēšanu. Lai arī par eksistenciāliem jautājumiem komponists labprāt ironizēja un jokoja, tomēr “Poēma par pienu” atklāj pavisam citādu Marģeri Zariņu – filozofiskāku un savā ziņā dramatiskāku. Šķiet, drīz pēc pirmatskaņošanas “Poēma par pienu”, iespējams, sarežģītības dēļ “iegūlusies” plauktā teju jau 45 gadus un gaida savu renesansi.

Izstāde "Pagājusī nākotne" piedāvā apmeklētājiem iejusties 20. gadsimta 70.–80. gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu. Jānis Krievs (1942–2016) bija viens no spilgtākajiem latviešu grafiskā dizaina, vides un interjera māksliniekiem un kinētiskās mākslas pārstāvjiem. Jāņa Krieva likteņa paradokss ir tāds, ka viņa aktīvākā darbība norisinājās laikā, kad padomju iekārta raustījās konvulsijās – ideologi to sauca par “attīstīta sociālisma” periodu, bet vēlāk tas tika nodēvēts par stagnāciju. Tomēr mākslinieka iztēlei nebija nekā kopīga ar politiski smacīgo gaisotni un ekonomikas atpalicību: viņš strādāja nākotnei, redzot to rietumniecisku, moderni skaistu un tehnoloģiski attīstītu. Autora radošajam mantojumam ir īpaša, izcila vieta Latvijas dizaina vēsturē, un tā lielākā daļa glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā.  

Caur sirdi uz maciņu - tā var teikt par krāpniekiem, kuri savus upurus atrod iepazīšanās portālos. Ar jums vēlas iepazīties miljardu mantinieks, ASV armijas ģenerālis un pat Nigērijas princis, tikai viņiem visiem nez kāpēc ir nepieciešama neliela finansiālā palīdzība. Un tas ir tikai interneta krāpnieku izdomātā stāsta sākums, lai pilnībā iztukšotu jūsu bankas kontu. Kā neiekrist romantisko krāpnieku ķetnās un kāpēc cilvēki uztic savus līdzekļus kādam, ar ko tikko ir iepazinušies? Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Finanšu nozares asociācijas stratēgiskās komunikācijas vadītājs Kaspars Zālītis, "Swedbank Latvija" pārstāvis Jānis Krops, Finanšu nozares asociācijas un "Luminor" bankas krāpšanas novēršanas eksperte Marija Celma un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. "Neuzzinām par romantiskās krāpšanas stāstiem bieži, jo cilvēkiem ir liela kauna sajūta. Ja vēl uzķeries uz kādas bankas vai policijas, bet šeit ir dziļi emocionāla saikne, aiziet un pateikt, ka esmu uzķēries, ir smagāk," atzīst Kaspars Zālītis. Vairāk romantiskās krāpšanas upuri ir sievietes. Bieži vien krāpnieki saka, ka ir ja ne bagāti, tad turīgi cilvēki. Reizēm romantiskās krāpšanas upuri ir arī seniori un viņus pasargāt un no neapdomīgas rīcības apturēt cenšas bērni. "Cilvēks tiek apvārdots tik tālu... Ar mani kaut kas ir noticis, esmu nonācis slimnīcā. Saruna jau ir ilgstoša un ir uzticība. Īpaši, ja cilvēki ilgstoši jūtas vientuļi, viņiem gribas ar kādu parunāt un uzticība veidojas ātrāk," norāda Kaspars Zālītis. Artūrs Utināns piebilst, ka viena no leģendām ir - es gribētu atbraukt pie tevis, esmu turīgs, bet šobrīd manai firmai ir finanšu problēmas, prasa biļetēm naudu. Dažreiz vienkārši saka, ka firmai ir parādi, vai nevarētu palīdzēt izkļūt no nepatikšanā.  "Ja cilvēks ir ļoti iededzies par partneri, tad pārskaita naudu ne tikai lidmašīnas biļetei," bilst Artūrs Utināns. Tomēr romantiskās krāpšanas gadījumi nav tik izplatīti kā investīciju un telefona krāpšana. Arī izkrāptās summas ir lielākas. "Pat ja tas cilvēks būtu īsts, vai man viņam uzreiz ir jāpērk aviobiļete. Ja ir tik slikti, ka nevar atlidot, varbūt var paciesties. Kad sākas it kā jūtas, pacietība mēdz pazust," vērtē Jānis Krops. "Ja kāds nopērk biļeti Marijai Celmai, ir augsta ticamība, ka arī Marija atbrauks. Bet krāpšanā saraksties ar ģenerāli Bērziņu, bet maksājumus veic viņa biznesa partnerim, radiem, vēl kādam, jo viņam ir grūtības ar kontu, naudu pa tiešo nevar saņemt. Tas uzreiz liecina, ka cilvēks neeksistē, jo kuram mūsdienās nav bankas konta? Vai tas, ka dienē armijā vai strādā naftas ieguves stacijā, liedz būt konta īpašniekam? Nē!," skaidro Marija Celma. "Ja neskaiti uz viņa kontu, vai nepērc biļeti uz viņa vārdu, bet veic kā maksājumu kādam citam, uzreiz skaidrs, ka tā ir krāpšana." Romantiskajā krāpšanā naudas pārskaitījumu lūdz veikt kādam citam - biznesa partnerim, radiniekam. "Romantiskā krāpšana ir īpaša ar ro, ka klienti atklāti stāsta, kas notiek, kāpēc skaita naudu. Ja lūdzam iesniegt darījumu pamatojošus dokumentus, visbiežāk arī tos saņemam. Bet sniegtie skaidrojumi un dokumenti ir pilnīgi atrauti no reālās dzīves. It kā ir lapiņa, kurā ir reģistrēts sūtījums vai saka, ka gaida atsūtīs pastā paku ar zelta stieņiem, bet Turcijas muita ir apturējusi un jāmaksā Turcijas muitai, lai sūtītu tālāk. Krāpšana, kad nonāk redzes lokā, ir acīmredzama un to ir viegli pazīt komunikācijā. Tā kā paralēli notiek komunikācija ar krāpnieku, visi bankas argumenti tiek noliegti. Jautājums, kam cilvēks vairāk uzticēsies, personai, ko uzskata par savu vīru, lai gan nekad dzīvē nekad nav tikušies, vai kaut kādam bankas darbiniekam," analizē Marija Celmiņa. Vēl romantiskai krāpšanai raksturīga ir iežēlināšana - tu esi mana līgava, kā vari nepalīdzēt!

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Vasarnīcai top muzikāls sapnis "Japānas pasaka". Tas būs īpašs koncertuzvedums festivāla jaunākajiem apmeklētājiem, kur Riharda Zaļupes daiļrade tiekas ar Japānas folkloru, bet LNSO mūziķi – ar Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas dalībniekiem un iemīļoto aktieri Andri Keišu. Kopīgā sadarbībā mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm būs iespēja doties neparastā sapņu pasaulē, kas ne vienmēr ir acīmredzami šķirta no realitātes. Caur pasakas "Akinosukes sapnis" rindām uzveduma veidotāji mēģinās atklāt svarīgas atziņas, kas palīdz mums pasauli darīt arvien labāku. Kultūras rondo tiekamies ar koncertuzveduma veidotājiem – režisori Annu Klišāni, stāstnieku Andri Keišu un Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas dalībniekiem.

No episódio de hoje, Paulo Augusto e Ananda Porto conversam com o biólogo Luciano Lima sobre o cauré (Falco rufigularis). Um pequeno falcão que é popularmente conhecido como falcão morcegueiro pela habilidade de caçar morcegos em voo. Além disso, você sabia que esse rapinante é considerado a ave símbolo da felicidade? Essa e outras curiosidades são abordadas nesse bate papo. Assista e confira! Foto: Ney Matsumura

Šudiņ ar kontrabasistu i komponistu Jāni Rubiku, kai ari muziki i dzejneicu Vaidu Voveri runojam par jūs latgaliskajom saknem i tūs steigom jūs rodūšajā darbeibā – muzykā i tekstūs. Par Latgolu sirdī i Latgolu muzykā. Latgolu, kur autentiskais sasavyn ar myusdīneigū i īguļst vidē. Latgolys viestnīceibā GORS nu 23. da 25. augusta skanēs Latvejis Nacionaluo simfoniskuo orkestra festivals “LNSO vasarneica”, kura svātdīnē, 25. augustā, nūsaslēgs ar koncertu “SIMFO. ETNO. DŽEZS”. Attīceiguos programys tapšonā ir īsaisteiti ari myusu ituos dīnys gosti – Jānis Rubiks i Vaida Vovere. Vaida pīzeist, ka sajamūt pīduovuojumu raksteit tekstus koncertam “SIMFO. ETNO. DŽEZS”  jutusēs cīši pagūdynuota. “Es cīši grybu i bīžai viņ rokstu dzeju taišni par Latgolu i taidom sajiutom, kai jau es saceju, tei ir taida miļzeiga daļa nu mane. Vyss īt uorā ar laiku i vysaidim nūtykumim. Maņ ruodejuos – kaida sakriteiba, ka taišni par itū es lobpruot pīraksteitu i tai tys vyss suoce rytynuotīs iz prīšku.” Poša Vaida latgaliski vys narunoj, bet saprūt i jiut volūdu i Latgolu. “Munys saimis sīvītis sovā vydā sasarunoj latgaliski i leidz ar tū koč kai jau tei sajiuta i volūdys garša atsakluoj i, saprūtams, palīk ar mani.” Jānis Rubiks doluos stuostā par tū, kai nūtyka dorbs pi skaņdorba “Zem (es) apziņas”, kas izskanēs koncertā “SIMFO. ETNO. DŽEZS” Latgolys viestnīceibā GORS. “Mes ar Juoni Stafecki i Edgaru Cīruli bejom nūbraukuši iz Rēzekni, mums beja mieginuojums kūpā ar etnodzīduotuojom, kurys pīsadaleis skaņdorba atskaņuojumā. Dzierdēt juos dzīžam, maņ redzīs, ka juos ir vīnpadsmit, ka nasaklaidu, dzierdēt kryušu registrā tū, kū tu esi rakstejs datorprogramā, tū vibraceju i spāku. Maņ redzīs, ka maņ vysa mieginuojuma laikā beja zūssuoda. Tei jauda i vibraceja, kod ir eistyna muzyka i eisti cylvāki, tys ir koč kas. Tys ir tys, deļkuo es itū doru.” Par sovom latgaliskajom saknem i pīdereibu Latgolai Juoņs i Vaida vaira suokuši dūmuot i vaicuot ari saimei, kod aizasuocs dorbs pi ituo koncerta programys. Izzinuošona apzinis leiminī. Turpynoj Juoņs. “Ļaunūtīs impulsam, kas tev īt nu zamapzinis, koč kaidā ziņā taida ir ituo dorba vadlineja i veids, kai es raksteju muzyku. Vaira īsaklauseit tymā, kas tevī jau ir i kas grib izapaust. Mozuok izdūmuot koč kū jaunu matematiskā veidā.” Skaņdorba teksta suokūtnejais impulss guojs nu Jāņa apceriejuma. “Suokumā es sovam dorbam beju sarakstejs taidu nalelu apceriejumu breivā formā par tū, kas ir tys, kū jiutu i par kū grybu raksteit. Muns dorbs saucās “Zem (es) apziņas” i taitod tī sasaspieļoj vairuoki jiedzīni. Zeme. Zeme kai matereja. Zeme kai Latgola, kai regions. Zeme kai planeta. Zinis i apzinis, zemis apziņa i zamapziņa. Mes vysi zynim itū psihologiskū procesu i zinis, apzinis, tuos ir koč kaidys viests, kas kruojušuos caur folkloru i kulturu. Tai ka te ir taidys jiedzīņu spēlis. Tū vysu apceriejumu, kuru es beju sarakstejs, nūdevu Vaidai, lai jei paskaita, pameditej iz tuo i praktiski. Cīši dreiži, maņ pat redzīs, ka piec dīnys voi diveju, jei jau atsyutieja maņ dzejūli, kurā beja taišni tys, kū es vaicuoju. Kur vysys ituos lītys teik pasaceitys skaistā, poetiskā veidā. Es puorskaiteju tekstu i tys par reizi koč kai skanēja munā golvā, kai taida mantra, kai taidi šveiksti, kai taida tautysdzīsme, kas ari byus dzieržams dorbā. Byuteibā es tū ritmiskū strukturu izveiduoju nu teksta… faktiski teksts nūsoka tū, kai veiduojuos muzyka i ritmys. Tai ka koč kaidā ziņa mani cīši ītekmēja teksts.” Tuoļuok jau dorbu pi teksta dalis turpynuoja Vaida Vovere. Kai pīzeist jei poša, tys atguojs dreiži i pieški – sarakstejuse, braucūt tramvajā. Vys tik suokūtnejais teksts raksteits latvīsu literarajā volūdā i tod puorlykts latgaliski. “Intuitivi daīmūt volūdys sajiutom, tys kai tu dzierdi volūdu, sakūšļoj jū. Tys kai tu vari lauzt volūdu, nui, tys vyss automatiski nūteik kotru reizi unikalai i cytaižuok. Itys dorbs beja vaira kai taidi būršonuos vuordi, gondreiž voi, ka tī speciali beja tei lauzšona i koč kaida īšona ritmā, kurs teik puormaineits.” Jānis Rubiks stuosta par tū, kaids saīs i kaidam žanram vaira daskaitoms byus koncerts “SIMFO. ETNO. DŽEZS” . “Tī byus vyss, vīnā taidā sakausejumā, izlaists caur myusu prizmom kai cylvākim, kai paaudzei, kas mes asam. Skaņdorba nūsaukumā, ka pasaver, kai tys rokstuos, tys nūšaukums ir “Zem (es) apziņas” vydā ir īkovys, tys “es” ir īkovuos. I tys ir nav, kab izcaltu sovu ego, bet vīnkuorši taida atsauce iz tū, ka es rokstu muzyku, Edgars roksta muzyku i Vaida roksta vuordus. Caur sovu prizmu, caur sovu pīredzi i ari, deļkuo nā, caur myusu genim i tū, kas mums nūdūts myusu paaudzēs, kai nu Latgolys, tai cytu vītu. Tys vyss gribūt voi nagribūt myus veidoj i tys vyss, kai maņ redzīs, gols golā ari izaalauž uorā. Itamā reizē audaklys, kurā mums pīduovuoja izapaust, beja itaids, nui, simfoniskais orkestris, trio, vuords i bolss. Mes vīnkuorši darejom lobuokū, kū varējom, kab byutu piec īspiejis autentiskuoki, piec īspiejis rodūsuoki i patīsuoki. Par tū, kai itū žanru lobuok nūsaukt vaira sprīss laikam muzykologi voi klauseituoji.” Myusdīnu Latgola Jāņa Rubika acim i juo dorbūs. Juoņs stuosta par kaidys vejūļneicys juo dorba raksturojumu. “Tovs dorbs ir kai myusdīnu Latgola, kur pa vīnu īlu brauc zyrga pajiugs i jis ībrauc piļsātā, kur ir Latvejā modernuokuo koncertzāle. Tī ir tys senejais, aizmierstais, laucinīciskais ituo vuorda lobā nūzeimē i tī ir ari modernais, myusdīneigais. Piļsāta, kurā sasavej vysi itī laiki. Taids interesants redzīņs jai beja par munu dorbu.” Vaida izsver, ka Latgolā jai vysumeiluokuo ir taišni doba i tuos autentiskums. “Eistyn iz vysa svareiguokuo līta par Latgolu maņ ir doba i tys, cik jei ir tyva. Jei ir plota, maņ redzīs, ka ari itymūs dorbūs tū var dzierdēt. Itū dobys kluotyn byušomi i tū, kai tys sasavyn ar cylvākim. Deļtuo maņ ir cīši lela prīca par tū, ka tys, kas nūteik Latgolys viestnīceibā GORS, vysod ir taids, nu saceisim, deļ munys saimis tei ir cīši lela līta… Tys ir tik svareigi, ka mes nasam augstvierteigu kulturu i ari jaunu kulturu, kai ari koč kū radeitu speciali itai vītai.”    

„Mēs esam šeit, lai provocētu,” saka ukraiņu melnā kabarē grupas „The Dakh Daughters” aktrises un dziedātājas, kas ar savām spēcīgajām balsīm un burleskas skatuves valodu šovakar, 9. augustā, Cēsīs uzstāsies vēl nebijušā un visai neparastā kompānijā – kopā ar britu melnā humora vecmeistariem „The Tiger Lillies” un trim Dailes teātra aktrisēm. Caur šķietami vieglu izklaides formu un spilgtu satīru viņi kā galma āksti stāstīs jums neērtas patiesības par šodienas pasauli un Latvijas sabiedrību, kuras jūs tāpat vien varbūt nemaz negribētu dzirdēt. Dāmas un kungi – „Stulbā dzīve”!. Caur šķietami vieglu izklaides formu un spilgtu satīru viņi kā galma āksti stāstīs jums neērtas patiesības par šodienas pasauli un Latvijas sabiedrību, kuras jūs tāpat vien varbūt nemaz negribētu dzirdēt. Dāmas un kungi – „Stulbā dzīve”!

29. un 30. jūnijā Liepājā norisināsies Latvijas mazākumtautību festivāls "Vaļā vērti atslēdziņ'!", pulcējot teju 1500 dalībniekus – dziedātājus, dejotājus, amatniekus – savas tautas tradicionālā kultūras mantojuma kopējus no visas Latvijas. Divu dienu garumā uz centrālās skatuves Rožu laukumā un citviet pilsētvidē skanēs krāšņas koncertprogrammas, notiks mākslas darbu izstāde, tērpu skate, svētku gājiens, nacionālo ēdienu degustācijas, lekcijas, meistarklases un citas aktivitātes. Daudzveidīgajā programmā būs iespēja tuvāk iepazīt 16 dažādas mazākumtautības - azerbaidžāņu, baltkrievu, bulgāru, ebreju, gruzīnu, krievu, ķīniešu, itāļu, lietuviešu, moldāvu, poļu, romu, spāņu, pakistāņu, ukraiņu un vācu. Liepājā festivāls notiks jau trešo reizi, bet festivāla mākslinieciskais vadītājs un noslēguma koncerta režisors Juris Jonelis atgādina, ka festivāla pirmreizējā vieta ir Daugavpils, savukārt pandēmijas laikā šis festivāls noticis arī Jelgavā. Bet tagad aktuāla ir Liepāja. "Pirmkārt – Liepāja ir vēju pilsēta. Otrkārt – Liepājā satek ne tikai sauszemes ceļi, bet dažādas vēsmas nāk arī no jūras. Un, tā kā šis festivāls notiek arī kontekstā ar Eiropas Savienību – jo Latvija šogad atzīmē savu divdesmito klātbūtnes gadskārtu tajā –, tad arī Liepāja šķiet tam visatbilstošākā vieta. Zinām arī, ka Liepāja un viss reģions godalgots ar Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā," atzīmē Juris Jonelis.  Vaicāts par mazākumtautību festivāla ideju – proti, kāpēc mums nepietiek ar pašu Dziesmu svētkiem un latviešu kultūru, Juris teic tā: "Nu jau ir vienpadsmitais gads, kopš mazākumtautību mākslinieciskie kolektīvi aktīvi piedalās arī Dziesmu svētku kustībā. Pirmā reize bija 2013. gadā, kad ieraudzījām to kopbildi – ka tik ļoti daudzas un dažādas tautības, kas dzīvo tepat mums kaimiņos, tur godā gan savu tradīciju, gan godu atdod arī mūsu tradīcijām. Un kāpēc ne? Kāpēc nebūt draugos ar kaimiņiem? Tā ir virzība uz to, ka paliekam arvien spēcīgāki un spēcīgāki, galu galā – arī latvieši dzīvo ārpus Latvijas robežām, un arī tur notiek līdzīga sadarbība un draudzība. Manuprāt, tā harmoniski, caur tradīciju un kultūru – tas ir vislabākais ceļš, kā vēstīt par mīlestību un mieru visai pasaulei, vienlaikus godājot tradīcijas." Sarunas gaitā Juris Jonelis iepazīstina ar festivāla programmu, dalībniekiem un viesiem.

Ieskatīties karalienes dzīvē caur 24 logiem – tas ir veids, kā britu vēsturniece, kuratore Lūsija Vērslija, kuras kontā ir arī televīzijas raidījumi, raksta par karalieni Viktoriju. Kāds saulessargs no melnām mežģīnēm iedvesmo  meklēt vēstules un dienasgrāmatas, kurām galmā, protams, īsti uzticēties nevar, un rakstīt grāmatu "Karaliene Viktorija. Meita, sieva, māte, atraitne". Tas tomēr nav mežģīnēm apvīts romāns, bet gan dokumentāls stāsts par sievieti, kura radīja laikmetu. Karaliene Viktorija bija britu impērijas un vesela laikmeta simbols 19. gadsimtā. Radio mazā lasītava šoreiz iepazīstas arī ar jaunu tulkotāju – Līvu  Kukli, kurai ir nopietna interese par britu vēsturi un kultūru.  Lūsijas  Vērslijas dokumentālo stāstu "Karaliene Viktorija" izdevuši "Latvijas Mediji", no angļu valodas tulkojusi Līva Kukle. Raidījumu atbalsta:

Tartu laikmetīgās mākslas galerija „Kogo” no Igaunijas kļuvusi par oficiālo pārstāvi nu jau trim latviešu māksliniecēm – Elīnai Vītolai un Līgai Spundei nesen pievienojusies arī Sabīne Vernere. Šo notikumu izmantojām kā iespēju tuvāk iepazīties ar „Kogo” galeriju un noskaidrot, kā tā veido attiecības ar māksliniekiem, kāda var būt galerijas nozīme mākslinieka karjeras attīstībā un starptautiskajā pārstāvniecībā un kāpēc Igaunijā laikmetīgās mākslas galerijām pašlaik ir vieglāk izplest spārnus nekā pie mums. Uz mākslinieces Sabīnes Verneres studiju Alberta ielā Rīgā ved noskretušas, bet šarmantas kalpotāju kāpnes – vietām trūkst margu, no sienām nolupusi krāsa, bet visos stāvos durvis apgleznotas košās krāsās, radot sajūtu par veselu mākslinieku kopienu. „Nē, es esmu vienīgā, kas lieto šo kāpņutelpu, pārējiem dzīvokļiem tās droši vien ir virtuves durvis. Kāpēc tās ir tā apkrāsotas? Jo te jau no 80.gadiem ir mākslinieku darbnīca. Savulaik šos bēniņus atrada [Normunds] Brasliņš un [Valdis] Krēsliņš un iekārtoja te darbnīcu.” Verneres darbnīcā esmu tādēļ, ka tieši tobrīd tur viesojas Igaunijas galerijas „Kogo” komanda, lai tuvāk iepazītu viņas darbus. „Kogo” galerija ir dibināta 2018.gadā un jau no pirmsākumiem koncentrējas ne vien uz Igaunijas, bet uz visas Baltijas māksliniekiem. To vada Līna Rausa (Liina Raus). „Mēs izvēlamies māksliniekus, kuros redzam labu attīstības potenciālu un varam augt kopā ar viņiem. Un mums ir svarīgi, lai šie mākslinieki piestāv mūsu galerijas zīmolam un vērtībām. Caur viņu mākslu mēs stāstām arī par to, kas esam mēs. Jo labāk veicas mūsu māksliniekiem, jo labāk iet arī galerijai. „Kogo” var piedāvāt starptautisko redzamību – mums ir veicies, ka esam spējuši iegūt diezgan labu starptautisko reputāciju.” „Kogo” galerija pašlaik pārstāv astoņus jaunos māksliniekus – piecus no Igaunijas un trīs no Latvijas. Kontaktus ar Latvijas māksliniekiem un galerijām palīdz veidot arī kuratore no Latvijas Šelda Puķīte, kura agrāk strādājusi arī Latvijas mākslas institūcijās, bet nu jau ilgāku laiku viņas dzīve ir saistīta ar Igauniju. Un jau trīs gadus viņa ir „Kogo” galerijas komandā.    

Stāsta Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja pārstāvis Dainis Īvāns Vai zini, ka UNESCO "Pasaules atmiņas" starptautiskajā reģistrā iekļauto masu akciju jeb dzīvo ķēdi "Baltijas ceļš" (turpmāk tekstā – Baltijas ceļš) var uzskatīt par pasaules vēsturē nebijušu treju tautu pašnoteikšanās referendumu jeb tiešo balsojumu par brīvību un neatkarību?  Baltijas ceļš kā tautu solidaritātes fenomens sekmēja ne tikai baltiešu atbrīvošanos no Krievijas, bet atstāja paliekošas pēdas pasaules vēsturē, iedvesmoja un iedvesmo brīvībai citus. Tas tiešā veidā atkārtots 1990. gada janvārī Rietmukrainā no Ļvivas līdz Kijivai, 1990. gada vasarā Kišiņevā, bet 2013. gada 11. septembrī Katalonijā. Kataloņi Baltijas ceļa iespaidā par savu nāciju vienojošo himnu, veidodami savu dzīvo ķēdi, izvēlējās Mārtiņa Brauna dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". 2019. gada 23. augustā Baltijas ceļš atdzimis arī Honkongas jauniešu protestos pret Ķīnas komunistiem. Baltijas ceļš arvien rāda, kā bez ieročiem var stāties pretī bruņotam pārspēkam un to uzveikt. Tādēļ Latvijas pienākums ir vēsturiskās atmiņas institūcijās glabāt liecības par šo pasaules atmiņas dārgumu. Kā pirmā no tādām liecībām minama Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas "Latvijas Tautas frontes muzejs" rodamā Latvijas Tautas frontes, Igaunijas tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas kustības Sajūdis 1989. gada 15. jūlija parakstītā vienošanās – līdz 23. augustam (tātad – mēneša laikā) organizatoriski un tehniski sagatavoties dzīvās ķēdes izveidošanai. Tas, vai minimālais nepieciešamais cilvēku skaits Latvijas teritorijā tik īsā laikā atsauksies uz Tautas aicinājumu "Visi uz Baltijas ceļa!", bija atkarīgs no simtiem tautas kustības vietējo nodaļu, grupu un katra Latvijas patriota apzinīguma, nacionālās pārliecības, apķērīguma un drosmes – apstākļos, kad Maskava baltiešu protestus pasaulei centās pasniegt tikai kā maznozīmīgas ekstrēmistu saujiņas nemierus. Liecības par to snieguši un joprojām sniedz un aicināti sniegt paši notikuma dalībnieki, tai skaitā vietnē www.thebaltickway.eu. Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajam krājumam Baltijas ceļa stāstus ierakstīja 28 sabiedrībai plašāk pazīstami Baltijas ceļa dalībnieki, ieskaitot Baltijas valstu ministru prezidentus. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā atrodamas 300  visdažādākā vecuma Baltijas ceļa dalībnieku personiskās liecības, kas 2014. gadā vāktas pēc UNESCO Nacionālās komitejas ierosmes. Saīsinātā veidā piedāvājam tolaik 24 gadus vecās Viļakas bibliotekāres Viktorijas Stivriškas atmiņas, kas atklāj gan to, ko Latvijas cilvēki juta, gan to, kā viņi savā Baltijas ceļa vietā nonāca... "Mūsu Baltijas ceļa posms bija Rūjienas apkaimes Oleru ciems Jeru pagastā. No Viļakas izbraucām saulainā pēcpusdienā. Līdz Baltijas ceļa sākumam vajadzēja tur nokļūt. Kad autobusā brīvu vietu vairs nebija, papildus tika meklēti ķeblīši, un tālais ceļš varēja sākties. Šoseja mašīnām pārpilna, garām braucošie sveicienam cits citam māja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem. Veidojās sastrēgumi. Baltijas ceļa dalībniekos valdīja neaprakstāma kopības un vienotības sajūta. Pie Rūjienas nācās gaidīt un dziedāt no līdzpaņemtām dziesmu kladēm, jo pilsētā iebraukt nevarēja, tur veidojās ķēdes posms ar igauņiem, un mūsu mašīnu straumi virzīja uz Jeru pusi. Izkāpjot ceļš sadalījās. Vienā pusē – dzīvā cilvēku ķēde, otrā pusē – autobusi un vieglās automašīnas. Dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Iztrūkstošie cilvēki tika aizstāti ar tautiskām jostām. Balvu rajona Baltijas ceļa dalībniekiem bija jāsadodas rokās ar kaimiņiem no Ludzas rajona. Pirms un pēc notika dziedāšana, apspriešanās. Mājās steigties negribējās. Atslēgas vārdi tajā vakarā bija: brīvība, laisve, vabadus, Baltija, Latvija, neatkarība. Baltijas ceļa himna "Atmostas Baltija" trīs valstu valodās lika sariesties asarām visu paaudžu un tautību cilvēku acīs. Neaizmirstamās piecpadsmit minūtes, kurās sadodas rokās triju valstu iedzīvotāji, nav salīdzināmas ne ar ko. Caur radio aparātiem klausījāmies LTF priekšsēdētāja teiktos vārdus par ceļu, kas ejams Latvijai, Lietuvai un Igaunijai. Tas iedrošināja darīt iespējamo un neiespējamo, lai izrautos no PSRS važām." Maskava un tās vietvalži vēl 23. augusta rītā Latvijā kā visrusificētākajā un krievu militārajām bāzēm visvairāk piedrazotajā posmā Baltijas ceļu mēģināja izjaukt. Tika aizliegta vienīgā iespējamā koordinācijas iespēja – radio tiešraide. Globālo Baltijas ceļu izglāba tādu Latvijas cilvēku kā Viktorija pašaizliedzība, disciplīna un pašorganizēšanās spēja. Paldies par to!

Stāsta komponiste Anna Fišere Vai zini, ka savulaik pastāvēja uzskats, ka vaļi klusē vai ir kurli, taču tā nebūt nav – caur vaļu "degunu dobumiem" plūstošās dziesmas ir pārsteidzoši skaistas un daudzveidīgas! Pateicoties ASV Kara flotes slepenajiem petījumiem Aukstā kara laikā, jūras militārais inženieris Frenks Votlingtons, kurš dienēja Peliseidas sonārajā stacijā, Sentdeividā, Bermudu salās, tika norīkots noklausīties krievu zemūdenes, izmantojot hidrofonus (ūdens mikrofonus), kas bija iegremdēti okeāna dzelmē 700 metru dziļumā. Ar piekrastes ūdeņos uzstādītu mikrofonu palīdzību inženieris bija sekojis padomju zemūdeņu manevriem, taču klausoties ienaidnieka zemūdenēs, inženierim bija gadījies ierakstīt arī citas zemūdens skaņas. Votlingtona veiktie ieraksti nonāca pie dabas aizsardzības piekritēja Skota Makveja un Prinstonas Universitātes putnu pētnieka Marka Koniši, pēc tam tika nodoti vaļu pētniekiem Rodžeram un Keitijai Peiniem, kuri rūpīgi analizēja šo sonogrammu vizualizācijas. Izmantojot Votlingtona ieraktus, Peini un Makvejs izdeva "Kuprvaļu dziesmas" – šis albums vairākas nedēļas noturējās "Billboard TOP 200" sarakstā un tika pārdots vairāk nekā 100 000 eksemplāros. Tas deva sākotnējo impulsu ne vien kustībai "Glābiet vaļus!", bet arī globālajai dabas aizstāvju kustībai. Šis iespaidīgais stāsts izklāstīts Deivida Rotenberga grāmatā "Tūkstoš jūdžu dziesma". Rotenbergs apraksta Peinu atklāsmi, ka vaļu dziesmas ir ne tikai skaistas: tām ir arī sarežģīta, izmalcināta uzbūve, un tās ar vērā ņemamu precizitāti atkārtojas ik pēc dažām minūtēm. Viņi secināja, ka vaļu dziesmām piemīt tāda pati hierarhiska, valodai līdzīga struktūra kā putnu dziesmām, tās arvien pieaugošā sarežģītības līmenī kārtojas no vārdiem līdzīgām vienībām teikumiem līdzīgās frāzēs, kas veido dziesmu vai saucienu kā vienotu veselumu. Kuprvaļi savus skaņu virknējumus vienmēr atkārto noteiktā secībā: A, B, C, D, E, izmantojot Peina apzīmējumus, bet nekad ne, piemēram, A, B, D, C, E. Vaļi, tāpat kā putni, izmanto skaņu, lai tiktu sadzirdēti, tomēr gaisam un ūdenim ir atšķirīgas īpašības – ūdenī skaņa pārvietojas līdz pat piecām reizēm ātrāk nekā gaisā, ar ātrumu 1500m sekundē. Vaļu dziesmas ilgst no septiņām līdz trīsdesmit minūtēm, turklāt ar iespaidīgu precizitāti tās teju nemanāmi pāriet cita citā, turpinoties līdz pat 23 stundām. Iespējams, ka vispārsteidzošākais vaļu dziesmās ir fakts, ka tās gadu no gada mainās! Palēnām agrākās dziesmas pārtop jaunās, un, apmēram, pēc 5 gadiem kuprvaļa repertuārs ir pilnīgi citāds. 1991. gadā no janvāra līdz aprīlim – vaļu pārošanās sezonā – jūras biologs Salvatore Čerkjo ar kolēģiem klausījās vaļu dziesmas divās vietās, kas atrodas vairāk nekā četrarpus tūkstošus kilometru attālumā – Kauai Havaju salās un Meksikai piederošajā Sokorro salā. Zinātnieki atklāja, ka divas atšķirīgas populācijas dzied to pašu dziesmu, kas sastāv no sešām tēmām. Kuprvaļi iedvesmojuši daudzus sauszemes māksliniekus un, iespējams, iedvesmos arī kādu citplanētieti... 1977. gadā NASA kosmosā palaida starpplanētu zondes "Voyager 1" un "Voyager 2", kurās atrodas divi identiski zelta diski –kopā ar 27 Zemes mūzikas paraugiem un apsveikuma vārdiem 55 valodās; tajā ieskaņotas arī kuprvaļu dziesmas. Izmantotā literatūra: Maikls Spicers. "Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes" (izdevniecība "Jānis Roze", 2023). Laikraksta "The New Yorker" 2022. gada 6. jūnija numurs

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM)  atklāta neparasta portretu izstāde, kurā redzami vairāki desmiti pāru portretu. Caur tiem muzejs ļauj ielūkoties gan pāru attiecībās, gan arī pilsētas un paša muzeja vēsturē vairāku gadsimtu garumā. Izstāde tapusi kā īsts mākslas detektīvs, jo vairākiem muzeja krājumā esošajiem portretiem vēstures līkločos bija pazuduši gan viņu pāri, gan attēloto personību vārdi. Pāru vidū ir gan precēti pāri, gan slepeni mīļākie, laimīgi un nelaimīgi laulāti, aiz aprēķina saderināti un dažos gadījumos – joprojām nezināmi pāri. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja pirmajā stāvā iekārtotā pāru portretu izstāde veidota kā „istaba istabā”, akcentējot tēmas privāto dabu un aicinot to apskatīt vienatnē, divatā vai nelielā draugu lokā. Izstādes kuratore, muzeja gleznu un grafikas kolekciju glabātāja Inga Karlštrēma atradusi skatupunktu, no kura uz muzeja krājumu palūkoties ikvienam saistošā veidā, jo pāru būšana tā vai citādi ir par mums visiem.    „Paši cilvēki iznāk šīs izstādes priekšplānā. Tā nav klasiska mākslas vēstures izstāde, kas pretendē izveidot pārskatu par pāru portretēšanas tradīciju no 17. līdz 20.gadsimtam, bet drīzāk tā ir mūsu krājumā balstīta izstāde, kas prezentē darbus, kurus šajā muzejā jau kopš 19.gadsimta ir mērķtiecīgi komplektējuši, lai demonstrētu mūsu kultūras vēsturē iezīmīgas personas. Tas ir stāsts par cilvēkiem un viņu dzīvēm,” stāsta Inga Karlštrēma. Mūsdienu fotogrāfijas laikmetā par pāru portretiem lielākoties domājam kā par vienu attēlu ar diviem cilvēkiem, taču senāk tos nereti veidoja kā divus atsevišķus mākslas darbus jeb diptihu. Un reizēm vēstures gaitā zudušas gan ziņas par portretos attēlotajām personībām, gan izšķirti paši pāri. Kā, piemēram, gadījumā ar  18.gs. beigās gleznoto Blankenfeldes muižas īpašnieku grāfa Andreasa fon Kēningsfelsa un grāfienes Annas Barbaras fon Kēnigsfelsas portretiem, kas, pateicoties Ingas Karlštrēmas detektīvdarbam, šajā izstādē satikušies pēc daudziem gadu desmitiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā atbilstošs sievietes portrets neatradās, bet pētniece neatlaidās un sāka caurlūkot savulaik no krājuma izslēgtos portretus. Un patiesi – izrādījās, ka grāfienes Annas Barbaras kā „nezināmas sievietes” portrets 70.gados aizceļojis uz Rundāles pili. Līdzīgs detektīva darbs saistās ar vēl vienu portretu pāri turpat līdzās, kas muzeja krājumā nonāca nesen – kā dāvinājums no kādas ģimenes tepat Latvijā, kas arī paši vairs nezināja, kas portretos attēlots, stāsta Inga Karlštrēma. Izstādē izstādītie portretu pāri aptver četrus gadsimtus, ļaujot ielūkoties ne vien konkrēto personību, bet arī Rīgas pilsētas un paša muzeja vēsturē. Reizēm pavisam negaidītos veidos viņu stāsti „satiekas” pāri vairākiem gadsimtiem. Piemēram, izstādē senākajā portretu pārī no 17.gadsimta sākuma attēlots Rīgas pilsētas rātskungs Ludvigs Hintelmanis un viņa sieva Katrīna – abi lieli mecenāti. Tieši par Hintelmaņa naudu 17.gadsimta vidū tapa šodien slavenā Rīgas Doma kancele. Bet no iznīcības to 20.gadsimta vidū paglāba arhitekts Edgars Slavietis – arī viņa un sievas portreti redzami izstādē. Vairāku Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā izstādīto portretu pārus joprojām apvij noslēpumi. Piemēram, par divām miniatūrām oficiāli zināms vien tas, ka viņi ir no fon Korfu dzimtas, taču daudz kas vedina domāt, ka abi bijuši neprecēti mīļākie. Vīrieti izdevies atpazīt kā 18.gadsimta diplomātu. Bet dažus pāru portretus joprojām nav izdevies atpazīt, atstājot intriģējošas iespējas nākotnes vēsturniekiem. Nu, piemēram, kāds tumši gleznots pāris, kura portretus pirms gadiem 20 konfiscēja muita un nodeva muzejam – diemžēl bez jebkādām ziņām par tajos redzamajiem cilvēkiem. Izstāde „Saderīgi pāri” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā būs skatāma līdz 19.novembrim.

Intervija ir aizraujoša,jo pati Irēna ir ļoti īpaša. Ģide,kura dzied. Raidījums īpašs ar to,ka mums nevajag mūziku...skanēs akapella Preiļu kapelā Cilvēks,kas mīl to,ko dara. Caur sirdi un ar sirdi... ,,Byut pateiceigim par vysu,kas myusim ir! Pateiceiba ir vysproduktīvòkòs jyutys!...,, #Nūvadnīks= nūvadnīkam# Preiļi#kapela#akapella

Eposa meklējumi 19. gadsimta otrajā pusē - no Mālberģa un Dinsberga poēmām līdz Jēkaba Lautenbaha "Niedrīšu Vidvudam" un Andreja Pumpura eposam "Lāčplēsis". Pavērsim priekškaru arī Ineses Tālmanes lugas "Pumpurs. Ceļš uz Lāčplēši" iestudējamam Lielvārdes tautas teātrī. Ieskicējam eposa tapšanu priekšnoteikumus un idejas realizētājus latviešu literārajā vidē. Kāpēc 19. gadsimta otrajā pusē latviešiem bija vēlme radīt pašiem savu tautas eposu, kas bija tie literāti, kuri izmēģināja spēkus eposa žanrā? To noskaidrot palīdz literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, viņš savos pētījumos pievērsies arī eposa tapšanas un pastāvēšanas variantiem. 2008. gadā apgādā „Zinātne” klajā nāca Ojāra Lāma pētījums „Lāčplēša zvaigznājs. Latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā”. Vēl raidījumā tiksimies ar dramaturģi Inesi Tālmani, skaidrojam, kā 2021. gadā tapa luga par Andreju Pumpuru, kurā dzejnieks daudzkārt pauž vēlmi un solījumu sacerēt eposu.   Ja Andreja Pumpura eposs „Lāčplēsis” urda arī 21. gadsimta radošos ļaudis, tad pārējiem autoriem ir kultūrvēsturiska vērtība. Caur viņiem ieraugām laikmeta dinamiku, arī daudzveidību. Taču ļoti iespējams, ka Lautenbaha „Niedrīšu Vidvuds” vai Dinsberga „Maijas Roze” piedzīvos transformācijas, ja to ierauga citu jomu mākslinieki, - spriež Ojārs Lāms.

Šīs nedēļas "Eitanāzija" epizodē Mārtiņš dalās ar saviem jaunajiem rokdarbu piedzīvojumiem, atklājot, kā viņš ir iesaistījies 3D printēšanas kopienā un kā tā ir palīdzējusi viņam attīstīties. Savukārt Annija stāsta par savām cīņām un galda spēlēm, sniedzot ieskatu savā ikdienā un hobijos. Epizodē ietvertas arī citas ziņas, piemēram, Kristenas Stjuartes viesošanās Ikšķilē, Villija Vonkas ballīte Glāzgovā, Velsas princeses pazušana, Googles nepietiekamā lietojamība, Annijas ielas nepatīkamā smaka, Mārtiņa apšaubāmie draugi, atklājumi par čigāniem un fakts, ka abiem podkāsteriem besī Mārtiņš Špuris. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Antra Cilinska 1991.gada janvārī strādāja leģendā režisora Jura Podnieka filmēšanas komandā. Piedzīvoja barikādes un 20.janvāra apšaudi Bastejkalnā, kura viņus skāra īpaši sāpīgi, jo krita divi operatori – Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Pusotru gadu vēlāk, nirstot Zvirgzdu ezerā pie Kuldīgas, gāja bojā arī Podnieks. Šo trauksmaino laiku vēta jaunā Antras Cilinskas un Annas Vidulejas dokumentālā filma „ Podnieks par Podnieku”, kam pirmizrāde paredzēta 1.martā Kremļa opozicionāra Vitālija Manska festivālā „ArtDocFest”. Par barikādēm un jauno filmu saruna ar Antru Cilinsku.

Es apbrīnoju to, kā strādā aktieris un komiķis Jānis Skutelis. Esmu noskatījusies daudzus viņa "Pusnakts šovs septiņos" video. Spriežot pēc to skatījuma skaita, tādu, kā es, ir daudz. Man viņa humors ir veids, kā uzlabot sev garastāvokli. Rudenī beidzot noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi "Linda Vista" (visiem iesaku) un kļuvu par vēl lielāku Skuteļa darba fanu. Uzjautrinājos arī par viņa uzstāšanos "Labāk nestrādāt" konferencē "Cilvēkfaktors".  Aicināju viņu uz sarunu, jo gibēju uzzināt vairāk par to, kā viņš strādā, kā rada, kā veido savu komandu. Kopš ierakstījām šo sarunu, es, kad man grūti pieķerties radošā darba mokošajai daļai, atgādinu sev Jāņa teikto. It īpaši - par drazu, lai sāktu.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:23 Izrādes LINDA VISTA veiksmes fenomens ar nospēlētām vairāk nekā 150 izrādēm10:26 Skatītāji zālē kā ceturtā siena16:19 Kā sākās Jāņa Skuteļa improvizatora ceļš20:58 Kādi ir rakstītie un nerakstītie likumi, kad spēlē improvizācijas izrādi ar skatuves partneri25:12 Kaķēns ūdenī jeb stand up aktiera karjeras sākums29:09 Iekšējais stulbums kā pamats drosmei32:10 Ļauties situācijai – vai un kā to var iemācīties. Situācija ar šahu, dzīvu zirgu un papīra kostīmu39:14 Kāds ir Jāņa Skuteļa personīgais priekšnoteikums, lai performance izdotos40:41 Kā sačakarēt izrādi pirms tā ir sākusies44:43 Pieskatīt pašsajūtu pārāk nepieskatot46:51 Noņemt pārmērīgo nozīmīguma smagumu51:18 “Ja mums ceļi nesakrīt, tad labāk ir to maksimāli ātri uzzināt”56:03 Ceļavārdi cilvēkam, kam nepieciešama deva drosmes1:01:32 Vai ir vēlme spēlēt neliešus1:02:56 Cik viegli ir pārslēgties starp dažādiem skatuves mākslas žanriem1:05:24 Caur drazu uz augļiem jeb cik mēslu jāizšķūrē, lai tiktu pie zelta

Latviski iztulkota norvēģu publicista un ceļotāja Riharda Beruga grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”. Fotogrāfijām bagātīgi ilustrētais  maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem tomēr nav gluži ceļojumu apraksts, autoru interesē varas un ticības attiecības. Tajās ir kāds rakstniekam nepieciešamais dramatiskais konflikts – ticība kā cilvēka vēlme kļūt labākam, un vienlaikus gandrīz visi kari ir notikuši ticības vārdā. Latviski lieliski runājošais norvēģis Rihards Berugs Latvijā ir labi pazīstama personība, taču varbūt daži fakti tomēr jāatgādina – Rihards Berugs ir Ziemeļvalstu informācijas biroja Rīgā izveidotājs, viens no Vidzemes Augstskolas dibinātājiem, mediju zinātņu doktors, poliglots, ceļotājs, norvēģu – latviešu vārdnīcas līdzautors.  Joprojām uztur saikni ar Latviju, lai gan nu jau padsmit gadus viņš par savējo sauc arī Svanetiju Gruzijā. Arī viņa jaunākā grāmata, pārgājienu maršrutu apraksts pa Kaukāzu, saistīta ar šo reģionu. Patiesu pārsteigumu raisa, ka nesen Lauras Stašānes tulkojumā latviski iznākusī grāmata “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos”, ir pirmā Riharda Beruga grāmata, kas tulkota latviski. Maršruts no Jeruzālemes līdz Norvēģijas ziemeļiem šķērso kopumā 20 valstis un apgabalus, pieminētas ap 80 svētvietu. Pleskavā, Pitalovas, agrākās Abrenes apgabalā īsi pirms izraidīšanas, Rihards Berugs tiekas ar pareizticīgo arhimandrītu Pjotru, arī šis stāsts ir grāmatā “Vara un ticība”. Svētais tēvs dzimis tepat netālu, Mazajā Djadno ciemā, bet jaunībā gājis uz dejām Žīguros un Katlešos, Latvijas pusē. Viņi sarunājas par II Pasaules kara notikumiem šai reģionā, kā ticība nav glābusi ne nogalinātos ebrejus, ne pareizticīgo mācītājus. Kā tēvs Pjotrs izmācījies Rīgā par kurpnieku, sastapis Mordovijas nometnēs pabijušu katoli, kā dziļos padomjlaikos pieņēmis lēmumu  doties uz Pečoru klosteri, kā visu viņam piederošo iztērējis baznīcu ēku atjaunošanā. Rihards Berugs ir mediju zinātņu doktors, tātad – ne tikai kaislīgs ceļotājs, bet arī cilvēks, kurš orientējas politikā un vēsturē, un šo neviennozīmīgo stāstu par varas un ticības attiecībām viņš stāsta ļoti delikāti, caur pieskārieniem. Caur paša pieredzēto, satikto cilvēku dzīvesstāstiem. Pieminētās Solovku salas Krievijā vien būtu veselas grāmatas vērtas. Koncentrācijas nometnēs vēsturiskais naids pagaisis starp katoļu un pareizticīgo mācītājiem, kuri šeit dalījuši kopīgu likteni, šeit notikusi vajāto mūku vecticībnieku pašsadedzināšanās. Viens no impulsiem grāmatas “Vara un ticība” tapšanai, kā Rihards Berugs jau minēja, bijusi Ukrainas neatkarīgās, no Krievijas patriarhāta neatkarīgas pareizticīgo baznīcas dibināšana. Pašlaik Ukrainā ir trīs galvenās pareizticīgo baznīcas. Lielākā ir Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca, kas darbojas autonomi, bet tomēr ir pakļauta Maskavai. Otra ir Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca, bet trešā - salīdzinoši mazākā Ukrainas autokefālijas pareizticīgo baznīca. Rihards Berugs Ukrainu apceļoja 2019. - 20.gadā, brīdi pirms bija sācies Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Grāmatas “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas austrumos” autors visos savos ceļojumos ļāvies notikumu gaitai, tas nozīmē, ka viņš parasti iepriekš nebrīdināja sarunbiedrus, nesarunāja tikšanos. Rihards Berugs saka, ka dotu iespēju viņa uzrunātajiem inscinēt viedokli. Pētniekam neracionāli, taču tēma to pieļauj, viņš uzticējies nejaušībai jeb Dieva prātam.  Arī šai gadījumā, lai noskaidrotu vai Ukrainas neatkarīgā pareizticīgo baznīca atņem ēkas un draudzes Maskavas patriarhātam, viņš iebakstījis ar pirkstu kartē, un uz dullo izvēlējies divas nelielas draudzes netālu no Kijivas. Vienkārši ieradies.

Mēdz teikt, ka tu esi tas, ko tu ēd. Tomēr korektāk būtu šajā “vienādojumā” pieminēt arīdzan mikrobiomu jeb cilvēka zarnu traktā mītošos mikroorganismus. Šajā DIENA PĒC autora Oskara Priedes sarunā ar zinātnieku un uzņēmēju, uzņēmuma “Valens Nutri” dibinātāju Ansi Zaueru uzzināsi saistošas nianses par mikrobioma lomu, tā ietekmi uz cilvēka ēšanas paradumiem, kā arī par uzņēmuma dibināšanu un LIAA atbalstu tā attīstīšanā. Klausies un dalies! #esfondi #EUfunds #LIAA #biznesainkubators #atbalstsbiznesam

Alas noteikti ir vilinoši dabas veidojumi. Ne velti dažas no Latvijas iecienītākajām tūristu takām vijas tieši gar alām. Garas un šauras, dziļas un platas, jūras krastā un mežu biezoknī - tik dažādas mēdz būt alas, ar kurām ir bagāta arī Latvija. Par alu sistēmām Latvijā raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertu, ģeologu Daini Ozolu. Dabas skaitīšanā, kas noslēgusies aizvadītajā vasarā, apsekotas un shematiski uzmērītas Latvijas alas.  "Pirmo reizi visas alas ir iegrāmatotas un pieejamas sabiedrībai," atzīst Dainis Ozols. "No ģeoloģijas viedokļa senākā ala varētu Bruņu ala Amatas krastos, kas ir vēl no tā laika, kad šļūdonis virzījās pāri pār zemes virsmu,"  atklāj Dainis Ozols. Runājot par alu pētniecību, eksperts atzīst, ka Latvijā nav zinātnieku pētījumu par alām, katrā ziņā ne doktordarbu līmenī. "Latvijā jau ģeologus var gandrīz uz rokas pirkstiem izskaitīt, kas pēta kaut ko. (..) Ja jau ģeologu ir tik maz, tad par speleologiem, kas ir ģeoloģijas mazas apakšnozare, nav ko runāt. Pārsvarā pēta "keiveri", "speleongeri", kas pietiekoši daudz zina un izlien visur un izpēta. Tie ir galvenie pētnieki šobrīd," norāda Dainis Ozols. "Bēdīgi ir ar alu pētīšanu Latvijā." Dabas skaitīšanas ietvaros atklātas arī jaunas alas, bet Dainis Ozols nemin to skaitu, jo alas pēta "kkeiveri", kas apzina daudzas alas, bet tie ir viņu dati.  "Tas ir viņu datoros, datu bāzītēs. Kad aiziet dabas skaitītājs, viņš šādu alu atrod, viņš paziņo - es esmu atradis jaunu alu, "keiveris" ir dikti sašutis, viņš saka - es jau pirms 30 gadiem to alu zināju. Tur ir ļoti slidens jautājums," skaidro Dainis Ozols. Dabas skaitīšanā fiksētas arī jaunas alas, kas arī izveidojušās no jauna, piemēram, Caurā ala Mazsalacas klintī. Dabas eksperts neiesaka ziemā apmeklēt alas, jo lielākās alas ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta. "Alās nevajadzētu iet ziemas periodā no septembra- oktobra līdz aprīlim, tad sikspārņi ziemo un pamodināti aiziet bojā. Ļoti ietekmē cilvēku apmeklētība," norāda Dainis Ozols. Neparastie veidojumi alās - stalaktīti un stalagmīti Alas mēdz pārsteigt ar neparastām lāstekām, bārkstīm, stabiem - tie ir stalaktīti un stalagmīti. Kā tie veidojas un kas ir karsta alas, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Stalagnāti, stalagmīti, heliktīti, sodas salmi, popkorns, alu pērles, suņa zobi, mēness piens un vēl vairāki simti nosaukumu ir speleotēmām jeb ģeoloģiskiem veidojumiem alās. To forma un izskats ir atkarīgs no konkrētiem minerāliem, kā arī no vides alās.  Kopā ar Ģirtu Stinkuli iepazītam dažus no šiem alu veidojumiem un skaidrojam, kā tie rodas.

Šogad aprit pieci gadi, kopš Latvijā spēkā ir Sociālo uzņēmumu likums. Ir, ar ko lepoties, un ir arī lietas, ko izvērtēt un darīt citādāk. Raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītāja Regita Zeiļa, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta ESF projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" vadītājs Juris Cebulis, sociālā uzņēmuma "Centra sevī" dibinātāja un vadītāja Madara Mickeviča un sociālā uzņēmuma "Veizāna deju skola" vadītājs Edmunds Veizāns. Ierakstos uzklausām par sociālo uzņēmumu darbību Siguldā un Valmierā. Veikals "Visi var" atrodas Siguldā un to dibinājusi biedrība "Cerību spārni". Veikalā strādā cilvēki ar invaliditāti un pērn veikals atzīts par vienu no labākajiem darba devējiem Siguldas novadā. Savukārt Valmierā pirms 10 gadiem pēc vecāku ierosmes darbu uzsāka Zaļā skola - privātā pamatskola, kurā ir arī sešas pirmsskolas grupas. Skola, kā sociālais uzņēmums darbojas ekoskolu programmā, piedāvā arī mājmācību. Edmunds Veizāns izvēlējies savai skolā sociālā uzņēmuma statusu, jo "atbalsta mērķa grupa ir bērni, jaunieši no daudzbērnu ģimenēm. Un, protams, ir arī Ukrainas civiliedzīvotāji, no bērnunamiem ļoti bieži".  "Katru gadu kāds [bērnunami] sūta savus dejotājus pie mums, pa vienam, pa diviem. Tad viņi tur pamācās kaut ko un iet atpakaļ uz savu internātskolu, bērnunamu un māca pārējiem. Tur ir izlases kārtībā, kurš būs nākošais "aģents", kuru sūtīs šeit, kurš varbūt tas vēstnesis. Sadarbība notiek tādā līmenī, un tā ir mūsu mērķauditorija," atklāj Edmunds Veizāns.  Jau kopš skolas dibināšanas atbalsts bijis daudzbērnu ģimenēm. "Es pats esmu no šādas ģimenes un saprotu, ka palaist vienu bērnu uz kaut kādu pulciņu ir dārgi, bet ja tev divi trīs jāpalaiž, nedod Dievs, četri pieci, tad matus var izplēst un atbalsts 10 eiro, 20 eiro katrambērnam, tas ir budžets, tas ir atspaids šai ģimenītei. Tas ir mūsu lauciņš," skaidro Edmumds Veizāns. Viņš min, ka sākumā Ukrainas civiliedzīvotāju bērni nākuši darboties pa brīvu, "bet tād mūsējie kļuva greizsirdīgi, kāpēc viņiem par velti un kāpēc mēs maksājam? Tad mēs arī viņiem ieviesām līdzmaksājumu, bet šī arī nav, tā teikt, masveida parādība." Lai šos sapņus īstenotu, nākas saskarties arī ar birokrātīju. "Zaudējums ir tāds, ka mēs esam zaudējuši horeogrāfu Veizānu, es esmu kļuvus par projektu rakstītāju," atzīst Edmumds Veizāns.  Varbūt vajadzīgs palīgs? "Horeogrāfus ir vieglāk apmācīt, nekā cilvēkus, kas sēž un raksta, iedziļinās, saprot no projektiem," uzskata Edmunds Veizāns. Madara Mickeviča piekrīt, ka arī kļuvusi par "pilna laika projektu rakstītāju, finansējuma piesaistītāju", lai arī turpina darbu kā kapelāne un garīgajā aprūpē. "Tas ir brīnišķīgi, ka izdodas parādīt sociālo uzņēmumu kā sociālo partneri un ka arī uzņēmumi novirza savu finansējumu šādās labdarības kampaņās, bet tas ir smags darbs, to izdarīt," atzīst Madara Mickeviča. "Kādēļ ne vienkārši uzņēmums, vai dzīvot no fondiem, tāpēc, ka tās visbiežāk ir paša īpašnieka ambīcijas, prasmes, spējas, talanti. Un tā viena nianse, manuprāt, kas atšķiras no parastiem uzņēmējiem, ir spēja nepadoties, spēja strādāt, neredzot sava darba augļus. Jo tas atšķir sociālu no nesociāla. Strādājot ar sociālā riska grupām, mēs ejam pie jauniešiem, kuri ir šī vardarbība, mobings, ar kuru netiek galā ne skolas, ne sociālie dienesti, ne terapeiti. Un mēs apmācām sociāli emocionālo prasmju trenerus, kuri spēj ar šīm situācijām tikt galā. Tāpat kā deju skolā, tāpat arī mūsu nodarbībās mēs strādājam ar bērniem, kuri ir zaudējuši cerības uz visu: viņu reģionā vairs nav skolu, viņu ciemā ir divas ielas un viens veikals. Viņi netic nekam, pat ne vairs sev. Viņiem nav ģimeņu, pie kā aiziet un pajautāt padomu vai paraugu, un tad šajā pilsētā ir palicis viens bibliotekārs, kurš raksta projektus par 300 eiro, un mēs braucam vadīt nodarbības šiem te jauniešiem, kuri turpat negrib nākt. Tā ir sociālā atbildība - turpināt to darīt. Tad ir viena reize, otra trešā reize, un šim jaunietim jau parādās cerība, ka pasaule tomēr ir laba vieta, kur dzīvot. Tāpēc ka kādam rūp viņa dzīve tajā brīdī, kad nevienam nerūp. Tas attiecas ne tikai uz jauniešiem, tas attiecas uz senioriem, uz veciem cilvēkiem, uz mirstošiem cilvēkiem, uz bēgļiem, uz cilvēkiem ar invaliditāti. Kāds viņiem ir noticējis, par spīti tam, ka viņš ir pretojies, par spīti tam, ka viņš ir spurojies, viņš ir noraidījis 10 reizes šo palīdzību, bet 11. reizē viņš pieņems. Un tikai tādā veidā ir iespējams izmainīt cilvēka dzīvi." "Būtiskākā atšķirība ir tieši tas sistemātiskums, jo tas ir vienkārši projekts, mēs aizbraucam uz divām nodarbībām, un tas beidzas. Nauda beidzas, beidzas arī aktivitātes.  Tas, ko es redzu, ka sociālie uzņēmumi tieši ar to nepadošanos iet uz priekšu un arī tā sistemātiski maina, kā mēs saprotam lietas, vai tā būtu izglītība, vai tie būtu sociālie pakalpojumi. Viņi cenšas iet cauri šiem mūriem un mūru ir ļoti, ļoti daudz, lai vispār ieraudzītu un novērtētu to, kas ir šis cilvēks otrā pusē. Lai izdarītu visu, kas ir nepieciešams, lai palīdzētu arī nodzīvot dzīvi jēgpilni ar visdažādākajiem papildu pakalpojumiem. Un man liekas, tieši tā sistemātiskā pieeja un tas, ka tur ir modelis, kas strādā, tas nav vienkārši projekts, un tā, man liekas, arī būtiska atšķirība," vērtē Regita Zeiļa.

Man viņa ir cīnītāja, no kuras mācīties izturību un neatlaidību, turklāt - ar smaidu. Diāna Krūmiņa (agrāk - Dadzīte) ir sportiste, paraolimpisko spēļu daudzkārtēja čempione, pasaules līmeņa rekordiste. Kad pirmo reizi uzzināju Diānas dzīvesstāstu, manam prātam bija neaptverami, ka dzīve vienam cilvēkam gadiem ilgi var uzkraut tik daudz smagu pārbaudījumu. Sarunas gaitā kļuva skaidrs, ka viņas jauda tāpēc nav mazinājusies, drīzāk - tikai pieņēmusies spēkā. Piemēram, kad jautāju par ratiņkrēsla dzīves ierobežojumiem, viņa atbildēja, ka, ja neskaita grūtības virtuves augsto plauktu aizsniegšanā, tad ar visu pārējo viņa ļoti labi tiek galā.Saruna, kura paliks prātā arī tās pēcgaršas dēļ. Zemāk uzskaitījums ar dažiem Diānas sasniegumiem, kas pieminēti Wikipedia.Diāna ir piedalījusies 2016. gada vasaras paraolimpiskajās spēlēs Riodežaneiro, kur šķēpa mešanas F55/F56 medicīnas grupā, izcīnīja uzvaru ar jaunu pasaules rekordu F55 grupā — 23,26 m. Ieguva arī bronzas medaļu diska mešanā. 2017. gada pasaules čempionātā vieglatlētikā Londonā viņa izcīnīja zelta medaļu lodes grūšanā un šķēpa mešanā. Šķēpa mešanā savā medicīnas grupā F55 Dadzīte šķēpu aizmeta 27,07 metrus tālu, uzstādot jaunu personisko un pasaules rekordu. 2019. gada Pasaules čempionātā paravieglatlētikā Dubaijā Diāna izcīnīja zelta medaļu šķēpa mešanā. 2020. gada vasaras paraolimpiskajās spēlēs startējot F55 ieskaites grupā diska mešanā viņa izcīnīja sudrabu, bet šķēpa mešanā - bronzu. Par saviem sasniegumiem Diāna ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa 5. šķiru.Šobrīd Diāna aktīvi gatavojas nākamajām sacensībām.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:7:47 Uztura ierobežojumi, gatavojoties Pasaules čempionātam vieglatlētikā14:58 “Es jutos kā bedrē.” Izdegšanas iemesls pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm18:44 Vienā dienā sakravāt koferus un atgriezties Latvijā pēc Vācijā nodzīvotiem daudziem gadiem23:35 Kā sadzīvot ar bailēm26:37 Notikums pirms vienpadsmit gadiem, kas sagrieza Diānas dzīvi ar kājām gaisā32:11 “Ratiņnieku” melnais humors36:02 “Kad tev kaut kas tiek atņemts, tev kaut kas tiek iedots” – kā sākās Diānas ceļš profesionālā sporta pasaulē47:24 Klusībā noliktais mērķis – lauzt 20 gadus senu Pasaules rekordu šķēpmešanā51:41 Vai būt par profesionālu sportistu ir “īsts” darbs57:26 Kā spēt gūt mācības no dzīves grūtībām, kad tās tevi dauza kā boksa maisu1:15:23 Sporta loma Diānas dzīvē1:29:58 Kā piedabūt sevi darboties par tad, kad ir grūti1:37:58 Kāda būtu korekta uzvedība satiekot cilvēku ar invaliditāti; ko būtu svarīgi iemācīt bērniem

Ko par seksu zina un domā cilvēks, kuram sekss ir aizraušanās un ceļš uz sevis iepazīšanu un izprašanu? Šis pieredzes stāsts varētu nepatikt daudziem cilvēkiem, jo sekss ir tēma un aktivitāte, kas ietver milzu jaudu. Tā var izpausties gan pozitīvi, gan negatīvi, gan jebkur starp abām galējībām. Brīdinu, lai neklausies šo sarunu, ja tevi trigerē un izraisa diskomfortu saruna par pieeju seksam un cilvēka ķermenim veidos, kas varētu neatbilst taviem uzskatiem. Šīs un nākamās epizodes saturs tāds varētu būt. Tāpēc vispirms izpēti sarunas pieturpunktus, kas norādīti zemāk, lai vari pieņemt sev piemērotu lēmumu.Elīna Zesere ir intīmpreču veikalu ķēdes Sexy Style līdzīpašniece. Viņa arī rada miesai patīkamu apģērbu, kurā labi jūtas un izskatās visdažādāko izmēru sievietes. Elīna ir izaugusi gaisotnē, kur par seksu runā brīvi un detalizēti. Viņa mēdz pozēt kaila. Viņa vada apmācības par lielākas baudas gūšanu un mācās par kouču. Viņa ir trīs bērnu mamma un cilvēks, kura attiecības ir atvērta tipa - ne monogāmas. Cilvēki viņai bieži uzdod jautājumus par risinājumiem savai intīmajai dzīvei. Tie visi ir iemesli, kāpēc veidoju šo un nākamo sarunu ar Elīnu, kā arī tas, ka no pieredzes zinu, cik sirsnīgs, gudrs un drosmīgs cilvēks ir Elīna.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:1:33 Brīdinājums par saturu11:09 Intīmpreču biznesā no 15 gadu vecuma21:02 Kas ir galvenās tēmas un jautājumi, kurus cilvēki par seksu jautā Elīnai “zem četrām acīm”25:10 Ko nozīmē jēdziens BDSM32:37 Dēlu seksuāla izglītošana – kāda ir Elīnas pieredze40:02 Izšķirties civilizēti, netraumējot bērnus – kā tas ir iespējams44:42 “Atvērtās attiecības” un komunikācija1:01:35 Bīstamie faktori, kurus apsvērt, ja grasies “atvērt attiecības”1:10:28 Partnerattiecības kā spogulis attiecībām ar sevi1:18:15 Ieteikumi sievietēm par savas seksualitātes izpētīšanu

Metaversu dēvē par nākotnes internetu, ka piedēvē spēju līdz nepazīšanai mainīt veidu, kā sazināmies, kā piedzīvojam pasauli apkārt. Klajā nācis jauns jēdziens - metapilsēta. Metapilsēta - tā pati pasaule, tikai ar virtuālās realitātes papildinājumu. Vai Google brilles mums nākotnē ļaus saskatīt to, kā nav un, vai tavs digitālais es - avatārs - būs tikai izklaide, vai tam ir arī mūsu dzīvi atvieglojoša funkcija un kādas iespējas virtuālajā realitātē saredz dažādu nozaru speciālisti, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes padomes loceklis, VAS Elektroniskie sakari "5G Techritory" programmas direktors Neils Kalniņš. Eiropas Savienības kosmosa kopienas samitā gūtās atziņas “Copernicus”, “Galileo”, “Egnos”, “SSA”, “Govsatcom” – tās ir sistēmas, kas visas kopā un katra īpašā veidā raksturo Eiropas Savienības Kosmosa programmu. Piemēram, “Copernicus” ir zemes novērošanas programma – līderis Nr. 1 pasaulē, apgādājot mūs ar kosmosā iegūtajiem datiem. Lai apzinātu pašreizējās un nākotnes tehnoloģiju iespējas, oktobra sākumā Eiropas Savienības kosmosa kopienas pārstāvji pulcējās vienuviet – Čehijas galvaspilsētā Prāgā, un diskusijās daudz izskanējusi saikne starp kosmosu un drošību, kā arī kosmosu un klimata pārmaiņām. Tāpēc vispirms Rodrigu da Košta (Rodrigo da Costa), Eiropas Savienības Kosmosa programmas aģentūras izpilddirektors, stāsta, kā tieši kosmosa dati un zemes novērošanas programmas var palīdzēt drošības un aizsardzības veicināšanā. Kosmosa datu savienošana ar dažādām jomām – tas iespējams ar dronu palīdzību. Kosmosa nedēļas ietvaros dronus demonstrē Jakubs Karašs (Jakub Karas), Čehijas Bezpilota gaisa alianses prezidents. Sarunu turpinu ar Eiropas Savienības Kosmosa programmas aģentūras tehnoloģiju speciālistu Hoakinu Rejesu Gonsalesu (Joaquín Reyes González). Viņš demonstrē lauksaimniecībā izmantojamu robotu, ko varētu uzskatīt par trim traktoriem vienā - tas var darboties ar elektrību, tam ir arī dzinējs, un šos abus režīmus var kombinēt, kā arī robotam ir signālus uztverošā daļa jeb “smadzenes”. Tāpat kā drons arī šis robots ir darbināms attālināti, un tas izmanto gan “Galileo”, gan globālās pozicionēšanas sistēmas datus. Drošības un vides aspekti nav mazāk svarīgi automašīnām. Tāpēc piekrītu laipnam piedāvājumam izmēģināt autonomās braukšanas testa mašīnu, ko izstrādājis starptautisks uzņēmums “Valeo”. Pirms brauciena tiek uzlādēti mašīnas sensori un ekrāni. Iesēžoties automobiļa aizmugurējā sēdēklī, uz ekrāna paveras aina ar apkārtējo vidi, piemēram, vai mašīnas tuvumā staigā cilvēki. Savukārt brauciena laikā manā acu priekšā uz cita ekrāna veidojas nobrauktais maršruts, šoreiz vēl - šofera vadībā. Pašreizējā ideja ir veikt visas nepieciešamās sagataves, lai radītu autonomu braukšanu, tādējādi ekrānā uzzīmētais maršruts kā paraugs vēlāk tiktu iedots mašīnai bez šofera. Izkāpjot no automobiļa, uz mirkli aprunājos ar “Valeo” programmētāju no Vācijas Markusu Bahu (Markus Bach).

Viesojamies Imanta Ziedoņa muzejā “Dzirnakmeņi” Murjāņos. Laikā, kas šai paša celtajā mājā vēl dzīvoja dzejnieks un aktrise Ausma Kantāne, gada lielākā viesu sanākšana bija Imantos, mājas saimnieka vārda dienā - 1. jūlijā. Šis būs stāsts par dzejnieku Imantu Ziedoni, aktrisi Ausmu Kantāni un viņu “Dzirnakmeņiem”. Braucot pa Valmieras šoseju, neskaitāmas reizes biju acījusies, kur tad ir tas Ziedoņa muzejs. No Rīgas puses iebraucot Murjāņos, strauji jāgriež pa labi, un tālākais ceļš līdzinās kritienam pasaku akā. Nebruģētajam ceļam straujš kritums, nākas ienirt augstu koku zaļumā. Imanta Ziedoņa muzejs vairākkārt redzēts Latvijas televīzijā rādītos kadros, taču dzīvā pieredze salika gluži citus akcentus. Pirmais pārsteigums jau bija pats ceļš līdz muzejam, Murjāņi padomjlaikā kļuva par galvaspilsētas inteliģences iecienītu atpūtas vietu, pa ceļam virkne ar padomjlaika vasarnīcām. Šikākas par prastļaužu mazdārziņiem, bet līdz šur tur vēl nesagruvušo 20. gadsimta sākumā būvēto Gaujas malas villu greznībai (viena tāda seno laiku pils tiek šobrīd atjaunota “Dzirnakmeņiem” kaimiņos), tomēr netiek. Pieminot nesen mūzībā aizgājušo aktrisi Ausmu Kantāni, sociālos tīklus apceļoja youtube video – abi skaisti, vēl jauni, saspēlējušies, sēž pašu rokām, no Ragaciema atvestām zvejas tīklu auklām darinātos atpūtas krēslos, un ampelējas – viens otru  intervē. Tikusi pie muzeja ceļveža – burtnīcas “Muzeja ceļa piezīmes” noskaidroju, ka neparastā ēka “Dzirnakmeņos” tapusi laikā no 1970. līdz 1975. gadam, process sīki un smalki aprakstīts arī Aivara Berķa un Imanta Ziedoņa grāmatā “No Jāņiem līdz Murjāņiem”. Bet mana došanās uz “Dzirnakmeņiem” bija kā Antiņa jājiens stikla kalnā – tuvoties šai vietai mēģināju trīs dažādos lokos. Pirmais no tiem, medijos redzētie kadri un interneta vide – vietnē e-dzirnakmeņi muzejs izstaigājams virtuāli. Otrreiz uz “Dzirnakmeņiem” devos šī gada Muzeju naktī. Maijā bija iespēja izstaigāt tikai muzeja āra teritoriju, galveno iespaidu veidoja muzejnieku rosības nesenākais slānis -  pēc mājas saimnieku laika būvētas ēkas, muzejnieku radīti vides objekti – kā budistu lūgšanu dzirnas ar latvju zīmēm vai piramīdas spāru izcelts bišu strops. Trešo reizi “Dzirnakmeņos” ierodos iepriekš piesakoties, un patiešām esmu gaidīta. Caur stikla sienu mani ieraugot, Agnese Pētersone nāk pretim, piedāvā tēju. Pēc mirkļa ierodas muzeja vadītāja Rūta Šmite, kas šai amatā tikai trīs mēnešus kopš nomainījusi iepriekšējo vadītāju Žaneti Grendi, viņa ir atvedusi bišu stropu rāmīšus. Mani tas pārsteidz: Imanta Ziedoņa un Ausmas Kantānes laiks “Dzirnakmeņos” bija no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem līdz deviņdesmito gadu vidum. 1994. gadā dzejniekam pasliktinās veselība, Čikāgā tika veiktas vairākas sirds operācijas.  “Dzirnakmeņi” divtūkstošo sākumā tiek pārdoti fondam “Viegli”, un pirmos gadus te ir “mūzu mājoklis” burtiskā nozīmē – tiek ierakstīti “Viegli” divi pirmie albumi, taču līdz ar to šī ir diezgan elitāra, radošu nometņu, koncertu vieta. Plašākai sabiedrībai muzejs tiek atvērts jau pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā, 2015. gada rudenī. “Dzirnakmeņi” ir muzeja galvenā mājvieta, taču fondam “Viegli” paralēli ir vēl daudz citu iniciatīvu, un tāda bijusi arī Imanta Ziedoņa viena no viņa muzeja vīzijām. Ka viņa muzejam nemaz tik nav obligāti jābūt ēkai.

Saruna par cilvēkiem, kuri bērnībā atradās (vai joprojām atrodas) jebkāda veida disfunkcionālā vidē, lai vai cik ilgi vai pat ja tikai nedaudz. Saruna par to, kas par sevi jāsaprot, lai izdotos dzīvot pilnvērtīgi un pašiem savu dzīvi, kurā mūs nebremzē pagātnes pretīgās atraugas, kas ik pa laikam sapin kājas arī tagadnē. Svarīgi, lai saprotam, kā varam pasargāt un atbalstīt arī savus bērnus, ja gadījumā viņiem ir risks augt pat tikai daļēji disfunkcionālā vidē. Sākotnēji šī saruna bija plānota par pieaugušiem alkoholiķu bērniem (PAB) vai citu atkarībnieku bērniem, tai skaitā - darbaholiķu bērniem, bet jau sarunas laikā, līdz ar Kaspara Simanoviča definīciju par cilvēkiem no disfunkcionālām ģimenēm vai vides, kļuva skaidrs, ka saruna attiecas uz lielāko vairumu no mums.Manuprāt, Kaspara stāstītais iebliež pa galvu gan saudzīgi, gan vienlaicīgi tā, ka vairs nevar turēt acis aizžmiegtas un izlikties, ka "nemaz jau tik traki nebija" un "ar laiku jau viss pāries". Šī saruna ir būtiska daļa ceļam atpakaļ pie sevis, pie sava prieka, pie veselīgas pašapziņas pat tajos brīžos, kad iet pavisam draņķīgi. Tā ir saruna par iespēju un vajadzību atgūt brīvību.Šī ir 3. saruna ar teologu Kasparu Simanoviču, kurš ir neoētiskās veselības kopienas "Elizeja" līdzdibinātājs. Mūsu pirmā saruna bija par cilvēkiem ar atkarībām, bet otrā - par cilvēkiem, kuriem ir apgrūtinošas attiecības ar atkarīgiem cilvēkiem jeb līdzatkarību.Kaspars Simanovičs ir autors nesen izdotai grāmatai "Dienas līdzsvars. Mūžsena gudrība šodienas skatījumā".Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:2:49 Ko iekļauj jēdziens PAB (Pieaugušie Alkoholiķu Bērni) un vai tas attiecas tikai uz alkoholiķu bērniem15:49 Kāds izskatās normāls, veselīgs, autentisks cilvēks – galvenie kritēriji pēc Bila Plotkina20:38 Cik svarīgi ir justies labi pašam savā kompānijā22:23 Patiesas un sirsnīgas draudzības vērtība28:24 PABinieki un meli39:01 Kas patiesībā ir konflikts, un kā konfliktē veselīgs cilvēks44:35 Kas cilvēkā ieliek vērtības un pašvērtības izjūtu48:38 Kāpēc dažiem cilvēkiem ir grūti atvainoties un paust savas jūtas un sajūtas55:05 Kā mēs varam atpazīt, vai mums ir kādi traucējumi; PABinieku 12 pazīmes56:26 Divi iemesli, kāpēc PABiniekiem ir grūti izpildīt uzdevumu līdz galam1:03:22 PABinieku sačakarētās attiecības ar prieku1:10:07 Kā bērnības nedrošā vide ietekmē cilvēku tam pieaugot1:19:02 Kā perfekcionists var būt bezatbildīgs cilvēks1:28:25 Caurā sieta sindroms1:31:38 Uz kā ir balstīta Kaspara Simanoviča grāmata “Dienas līdzsvars”1:44:25 Kad ir un kad nav cilvēkā integritātes1:46:38 Ko darīt cilvēkam, kas atpazinis sevī kādu no PABinieku īpašībām