Podcasts about nekas

Aizvadītajā nedēļas nogalē Latvijā piedzīvojām itin bargas salnas. Nekas neparasts Latvijas pavasarim, bet ik gadu sāpīgi tiem, kas kaut ko audzē - vai tie būtu piemājas dārziņi vai plaši lauki, bet ir kultūras, kas cieš. Klimata pārmaiņas situāciju diemžēl ir padarījušas riskantāku. No vienas puses tas varētu šķist pretrunīgi - ja kopumā kļūst siltāks, kāpēc salnas varētu kļūt bīstamākas? Un nav pat runa par klimata pārmaiņu radītām straujākām laika svārstībām. Tādas pavasaros mums bijušas vienmēr. Taču tagad, ja uznāk siltums martā un aprīļa pirmajā pusē, tas ir krietni siltāks, nekā agrāk. Un pēdējos gados ir jau vairākkārt sasniegti iepriekš nepiedzīvoti siltuma viļņi tik agri pavasarī. Tas liek augiem pāragri attīstīties. Un ja viengadīgos augus mēs vēl varam paši kontrolēt - kad sēt, kad stādīt, tad ogulājus un augļukokus mēs nepierunāsim mazliet pagaidīt. Ja ir silts, tie sāk ziedēt, bet salnas, pat sasilstošā klimatā, tik drīz nepazudīs. Jau vēsturiski aukstuma viļņi aprīļa beigās un maijā ir bijuši ar temperatūru krietni zem nulles, bet tad bija mazāk kam nosalt. Tagad salnas un aukstuma viļņi lielākoties pat ir vājāki, bet zem nulles temperatūra noslīd, taču sazaļojis un saziedējis ir daudz vairāk. Aukstums mūs sasniedz no Skandināvijas un Arktikas. Kamēr Skandināvijā ir plaši sniega lauki un Arktikā gaiss vēl nav sasilis, tikmēr jekurš divu trīs dienu ziemeļu vēja plūsmas periods vēso gaisu atnes līdz mums. Un ir ārkātīgi reti tādi pavasari, kad atmosfēras cirkulācija sakritību un nejaušību dēļ mūsu reģionā neieslēdz šo ziemeļu vēju režīmu. Pēdējā izteiktā reize bija 2018. gadā, kad maija sākumā kā sāka valdīt dienvidu gaisa masas, tā visu mēnesi turpināja, un kad pēc tam sāka ieplūst gaisa masas no Skandināvijas, tās vairs nebija tik aukstas, lai radītu salnas. Tiesa, ziemeļos tagad gaiss kopumā sasilst gana ātri, jo dienas Arktikā jau ir daudz garākas, nekā pie mums, un daļā Arktikas jau ir sākusies polārā diena, kad saule nenoriet nemaz un lai arī vājāk, nekā pie mums, bet silda visu diennakti. -- Atskatoties uz aprīli kopumā, var teikt, ka tas nav palicis kaunā uz citu gadu aprīļu fona, jo šomēnes bija gan sniegs, gan vasarīgs siltums un spēcīgi pērkona negaisi, kam atkal sekoja aukstums, salnas un aizvadītajās brīvdienās arī dažviet snidzis.

Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas  paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Jukio Mišima ir viens no nozīmīgākajiem autoriem pagājušā gadsimta Japānas kultūrā. Par režisora Henrija Arāja izvēli iestudēt viņa filozofisko drāmu „Zelta templis” uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves un darba mūsdienīgo interpretāciju saruna Kultūras rondo ar režisoru Henriju Arāju, horeogrāfi Simonu Orinsku un aktrisi Ināru Slucku. Iezīmējot izrādes pieteikumu, "Nekas šajā pasaulē nav tik skaists kā Zelta templis. Sasniegt šo skaistumu jaunajam Midzogučī nozīmē radīt dzīvei jēgu un atrast piepildījumu, un tādu nākotni viņam novēl arī vecāki. Tomēr... Kā lai sadzīvo ar vēlmi kļūt par daļu no skaistā, par daļu no mūžības, apzinoties, ka tu vienmēr paliksi tikai ēna? Zelta templis vienmēr būs pārāks par tevi. Varbūt cilvēka dzīves jēga ir atrodama kur citur, bet – kur?"

Kamēr 28. februāra vakarā pasaule mainījās (atkal), mēs ierakstījām sarunu par mēneša grāmatu – ukraiņu autores Taņas Maļarčukas romānu "Nejauša brīnuma biogrāfija".Stāsts risinās absurdajos un skaudrajos deviņdesmitajos. Norises laiks – simbolisks, kad Ukraina, tāpat kā Latvija, atguva neatkarību. Nekas nav tā, kā bijis, Krievija, pametot savus laupījumus (lasīt – okupētās valstis), nu atstājusi tās ar to, ko šīs tautas alkušas visvairāk – brīvību. Bet ko ar to iesākt? Kā saglabāt? Kā iemācīties brīvību un pašpaļāvību saviem spēkiem? Grāmata par sistēmu un cilvēkiem tajā.Vai gan vēl kāds tic nejaušībām? Viss ir vienas vienīgas likumsakarības, par kurām reizēm pārsteigumā saraucam uzacis un kurām nespējam noticēt. Sarunā piedalās Kristīne, Ieva, Zane un Aija.Paldies Mārai Poļakovai par grāmatas tulkojumu un apgādam Jānis Roze par izdevumu latviešu valodā. Grāmatu vislētāk iegādājies šeit. Sarunas sākumā atskaņotā tatāru izcelsmes krievu dziedātāja Zemfira dzimtenē Krievijā iekļauta ārvalstu aģentu sarakstā un ir atklāti iestājusies PRET Krievijas izvērsto karu Ukrainā.

Valsts pārvaldē strādājošajiem ir pēdējais laiks pāriet uz darbu klātienē. Tā stingri ir norādījis Valsts prezidents. Vai tiešām, strādājot attālināti, zūd padarītā darba apjoms un kvalitāte? Par attālināta darba plusiem un mīnusiem spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Latvijas Personālvadības asociācijas pārstāve Gundega Dambe un darba un organizāciju psiholoģe Veronika Skorodihina. "Nekas nav melnbalts un vienkāršs, attālinātais darbs ir uz palikšanu," pārliecināts Ivars Vanadziņš. "Droši vien vairāk jautājums ir par to, ko kurš īsti vēlas un kā to sasniegt un panākt, un kā atrast optimumu. Pētījuma rezultāti un Latvijas darbinieku sajūta rāda, ka tas ir atbalstīts. Arī attālināto darbu var organizēt dažādi, var atstāt pašplūsmā un haosā, tad, protams, viss ir slikti. To var darīt jēgpilni un tad vairums ir priecīgi, jo visi priecīgi nebūs nekad."  Atsaucoties uz pētījumu, Vanadziņš norāda, ka cilvēki sāk vērtēt pozitīvāk balansu, trešā daļa norāda, ka ir spējuši atrast kompromisu starp darbu mājās un klātienē. Gundega Dambe arī norāda, ka vairumā gadījumu cilvēki vēlas hibrīdrežīmā strādāt, kas ir normāli. Viņa atzīst, ka attālinātā darba piekritēja, bet uzskata, ka Valsts kancelejas vadītāja lēmums par valsts pārvaldes darbu klātienē ir pareizs. Tomēr viņa norāda par blaknēm. "Attālinātajam darbam ir daudz blaknes. Pēdējos gados konferencēs runā par divām būtiskām lietām, ko gribu arī uz publisko sektoru attiecināt, jo ir atšķirīga motivācija un pašdisciplīna publiskajā sektorā un tiem, kas strādā paši un paši sev nopelna naudu, turpina Gundega Dambe. "Viena blakne ir pašdisciplīna, kurai ir jābūt, pašmotivācija un efektivitāte. Šos vārdus neviens nav atcēlis. Ja jūt kancelejas vadītājs, ka viņam "neiet ar viņa kuģi, viņš nestūrē pareizā virzienā", jāmēģina drusciņ disciplinēt un tad atgriezties pie tiem modeļiem, kas var." Vēl viņa min, ka ir tāds fenomens, ko dēvē "klusais aizgājējs", tas ir darbinieks, kurš ir zaudējis piesaisti, viņš izdara darbu minimālā līmenī un principā ir neefektīvs. Bet viņš neiet prom, jo viņam ir ērti. Viņš ir izdarījis neiesaistoties. Klausies arī raidījumu Krustpunktā, kur sprieda par klātienes un attālinātā darba efektivitāti.  

Epizodi sākam, nemierīgi trinoties krēslos, jo ierakstā gaidām ļoti svarīgas viešņas, kas pagaidām vēl ietur lielmeistaru cienīgu pauzi, lai pieslēgtos izšķirošajā brīdī. Kamēr gaidām, varam arī parunāt par pāris Svaigi gardām spēlēm. Toms stāstīs, kā sagatavojis ziedus, spēlējot Windmill Valley! Savukārt, Kristaps romantiskos iespaidus meklēs Parīzē, spēlējot Chronicles of Crime: 1400 un 1900. Nekas tā neīsina gaidīšanas laiku kā stratēģiju analīze Stiķī, kur Toms noslēgs savu triloģiju par pareizo lēmumu pieņemšanu īstajos spēles brīžos! Taču, kad gaidīšanas spriedze vairs nav izturama, nākas pieķerties kam ekvivalentam boksa mačam jeb Bezgalīgajam duelim, ko no jauna iekurbulējam sestajā sezonā. Nu tad beidzot viņas ir ieradušās - lieliskās sievas Kristīnes! Dāmas iekurinās pamatīgu intrigu, sagatavojot savas Kreisā TOP 5 visu laiku mīļākās spēles, kā arī nosaucot, kura spēle saņems Sievu tokenu un tiks atzīta kā spēle, ar kuru aizsniegt katras dāmas sirdi! Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

I detta avsnitt gästas vi av Jenny Hedin, som nyligen fick uppmärksamhet i media efter att ha nekats tandvård på grund av sin vikt. Jenny delar sin personliga berättelse om hur denna upplevelse påverkat henne, både känslomässigt och fysiskt, och de utmaningar hon mött på vägen. Vi pratar om hennes resa mot bättre hälsa och den mentala styrka hon byggt upp längs vägen. Jenny berättar också om sina insikter, mål för framtiden och delar med sig av råd till andra som kanske står inför liknande hinder. Ett inspirerande och ärligt samtal om vikten av självrespekt, mod och att stå upp för sig själv. 00:05:40 – Jenny in 01:02:30 – Jenny ut Mange och Pischa är två populära coacher med helt olika bakgrunder men som sammanstrålar i en DUO som vill hjälpa människor mot en bättre hälsa och relation till sig själva. Podden kommer även gästas av personer som på ett eller annat sätt berörs av ämnet övervikt. Du som lyssnar på vår podd får gärna betygsätta den på den plattform du lyssnar på – lämna gärna en recension. Då blir podden mer synlig för andra plus att vi värdar blir glada.

Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

Sagatavojis sociologs, zinātniskā institūta „Baltic Studies Centre” vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Tālis Tisenkopfs. Šodien es jums nolasīšu Adas Tisenkopfas esejas “Biarica” pirmo daļu “Chanel No 5”. Tas ir stāsts par Koko Šaneles leģendārajām smaržām. Latviski to tulkojusi Jolanta Treile. Biarica (Biarizz) ir leģendām apvīts kūrorts Francijas basku zemē, Atlantijas okeāna Biskajas līča piekrastē. Tā pievelk atpūtniekus jau vairāk nekā simt gadu. 19. gadsimtā Biarica bija neliels zvejnieku ciems, kura dzīvi izmainīja Napoleona III sievas lēmums uzcelt tur karaļa rezidenci – tagadējo Pils viesnīcu (Hôtel du Palais). Te imperatoru pāris vadīja vasaras. Tīrais gaiss un okeāna viļņi vilināja arī citas karaliskās ģimenes un aristokrātus no dažādām Eiropas zemēm. Rudeņos te apmetās arī rakstnieks Vladimirs Nabokovs ar ģimeni. “Biarica tajos laikos vēl bija saglabājusi savu smalko būtību” – atmiņās raksta Nabokovs. 1915. gadā savu trešo modes nama veikalu pēc Parīzes un Dovilas (Deauville) Biaricā atver Gabriela jeb Koko Šanele. Vārds Koko viņai pielipis no jaunībā kādā Dovilas bārā dziedātās dziesmiņas piedziedājuma “Koko, Koko”. Par pirmajām salona apmeklētājām kļūst turīgas dāmas, kas Biaricā patvērušās no Pirmā pasaules kara vētrām. Viņām patīk Šaneles piedāvātais stils  – vienkāršs, bet reizē elegants un ērts. Biaricā Gabriela iepazīstas ar Lielkņazu Dmitriju Pavloviču, Krievijas cara ģimenes pārstāvi. Viņu savaldzina Dmitrija skaistums un liktenis. Lielkņazs bija gara auguma, ar noslēpumainām zaļām acīm. Viņš bija cara Aleksandra II mazdēls un cara Nikolaja II brālēns, izsūtīts no Krievijas, jo ar draugu Fēliksu Jusupovu bija iejaukts Rasputina slepkavībā. Izsūtījums izglāba Lielkņaza dzīvību. Šanelei ar Dmitriju izveidojās draudzīgas attiecības. Reiz Gabriela un Dmitrijs dodas ceļojumā uz Kannām. Dmitrijs ierosina mainīt maršrutu un iegriezties Grasā – pilsētā, ko dēvē par smaržu galvaspilsētu. Šanele iedomājās, ka Dmitrijs pasniegs viņai kādu smaržu flakonu, taču dāvana izrādījās citāda. Grasā Dmitrijs iepazīstina Šaneli ar parfimēru Ernestu Bo, kuru pazina kopš Pēterburgas laikiem. Ernesta vecāki bija kalpojuši cara galmā par parfimēriem. Dmitrijs teica, ka Ernests var radīt īpašas smaržas. Kad Šanele izrādīja interesi, Bo pasniedza viņai flakonu. Šanele uzreiz sajuta ko neparastu. Viņa vērsās pie Bo: “Jums jārada elegantas sievietes smarža. Sievietei neklājas smaržot pēc tā, kam viņa gājusi garām. Viņa nedrīkst smaržot arī pēc oranžērijas. Tā nav elegances smarža. Iegaumējiet, jums jārada sievietes, nevis puķu vāzes smarža.” Nākamajā tikšanās reizē Ernests sarindoja Gabrielas priekšā piecas sanumurētas aptiekas zāļu pudelītes. Beigusi testēt, Šanele izlēmīgi ar pirkstu norādīja uz piekto paraugu. “Un kādu flakonu?” – jautāja parfimērs. Tolaik firma “Lalique” (Lalik) izgatavoja izsmalcināta dizaina smaržu flakonus. Taču Gabrielai prātā ienāca nelielā degvīna pudele, ko ko reiz bija rādījis Dmitrijs. Viņš to bija atvedis līdzi emigrācijā kā piemiņu no armijas dienesta laika. Vienkāršais flakons № 5 viņai atgādināja Dmitrija saglabāto pudelīti. “Šo pašu,” – izlēmīgi noteica Šanele. Bo jutās pārsteigts – tā bija parasta aptiekas pudelīte. “Nekas nav jāizskaistina,” – Koko noteica, – “Izskaistināts ir visiem, bet mums būs vienkārši flakons!” Kad Dmitrijs painteresējās par smaržu nosaukumu, Gabrielas atbilde bija –  “Šanel № 5”. Tas Dmitriju izbrīnīja: “Jūs vienmēr esat tiekusies būt pirmā!” Uz to Šanele atbildēja: “Atcerieties, – Šanele vienmēr ir pirmā, pat ja tā ir “Šanel № 5”. Savus pirmos smaržu flakonus Šanele nelaida pārdošanā, bet dāvināja draudzenēm un paziņām. Runas par jaunajām smaržām  izplatījās ātri. Dāmas interesējās kad un kur kāroto jaunumu varēs nopirkt. 1921. gadā visa Parīze smaržoja pēc “Šanel № 5”. Pat pēc simt gadiem “Šanel № 5” ir starp pirktākajām smaržām pasaulē.

Nyheter och fördjupning från Sverige och världen. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radio Play.

"Nekas nav bezgalīgs, izņemot visumu un cilvēka muļķību. Un par visumu es neesmu tik drošs, " tā reiz teicis Alberts Einšteins. Vai Visumam ir gals, vai tomēr tas ir bezgalīgs? Ja reiz tas izplešas, tad tam vajadzētu būt arī "galam un malai"? Kā var noteikt Visuma izmērus un uzzīmēt karti kaut kam tik nepatverami milzīgam? Vai cilvēks no mazas saules sistēmas vēl mazākas planētas maz to var apjēgt un izdarīt? Gluži kā Dullais Dauka savulaik vēlējās noskaidrot, kas paveras aiz horizonta, tā arī mēs mēģināsim palūkoties, cik tālu stiepjas Visums. Stāsta astronoms, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Sarunas sākumā jau izskanēja, ka Alberts Einšteins pats īsti līdz galam nav ticis skaidrībā, vai Visums ir bezgalīgs vai tomēr nē. Kāda šobrīd ir tā valdošā doma astronomijā, kosmoloģijā par šo jautājumu? Ilgonis VIlks: Arī astronomi nav tikuši līdz galam skaidrībā, vai galīgs vai bezgalīgs. Es piedāvātu sarunu sākt ar mazākiem mērogiem, lai izveidotu sev galvā to Visuma modeli, un tad varbūt būs vieglāk pieskarties šim jautājumam. Es gribētu sākt ar to, ka pieņemsim, ka mēs dzīvojam kaut kādā mājā, kur ir viens dzīvoklis, tajā ir viena istaba, un tā ir mūsu Saules sistēma. Piemēram, kā šeit studijā, te ir galds, vairāki krēsli, un mēs sēžam uz tā viena krēsla - uz Zemes, un esam tā sakot, līdz krēsla balstam tikuši - uz Mēness. Un priecājamies, ka esam ļoti tālu tikuši. Tad viņi ir aizsūtījuši savas zondes pa istabu uz citiem krēsliem, citām planētām, un četras zonas pat izsūtījuši ārā no istabas, un konstatējuši, ka tur ir kaimiņa istaba, kas ir diezgan tukša. Lūk, tas ir tas, ko mēs esam izdarījuši saviem kosmiskajiem lidojumiem. Tad ir nākamais solis, ir šī starpzvaigžņu telpā. Pieņemsim, šeit deg pie galda spoža lampa, tā mūsu Saule, tad kaut kur ir, ko mēs varētu uzskatīt, tāda cita māja, kurā arī ir spoža lampa - cita zvaigzne. Un pa tām tuvējām mājām mēs zinām diezgan daudz. Mēs pazīstam kaimiņus, kādi viņiem ir niķi, stiķi, kādas tām zvaigznēm ir īpašības, cik tālu viņas atrodaās, ko viņi tur dara, domā darīt vai ir darījuši. Tas ir diezgan skaidrs. Mūsu tuvējais kvartāls ir diezgan labi iepazīts. Bet, jo tālāk, jo grūtāk. Vēl mēs diezgan labi pazīstam savu pilsētas rajonu. Jo viens kosmiskais aparāts ir kartējis divus miljardus zvaigžņu, uzskaitījis katru zvaigzni individuāli, izmērījis viņas atrašanās vietu, kustības ātrumu, ko nu vēl pa zvaigzni var dabūt zināt. Bet divi miljardi zvaigžņu ir tikai simtā daļa no 200 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā, mūsu zvaigžņu sistēmā. Var teikt, ka mēs savu piepilsētas kvartālu zinām. Bet tālākais jau ir stipri maz zināms. Ja, tur ir daudzi miljardi zvaigžņu, bet par tām mēs jau varam pateikt daudz mazāk. Kaut arī kopumā, protams, skatoties teleskopos visos virzienos, cilvēki savu pilsētu ir izpētījuši diezgan labi. Mēs dzīvojam Piena Ceļa galaktikā, izzinām tās formas, saturu, sastāvu, arī apmēram, kā tas viss ir radies un kā tas varētu mainīties nākotnē. Lūk, tā mēs jau tikām no viena dzīvokļa, mūsu Saules sistēmas - līdz galaktikai, kas ir jau tāds diezgan liels Visuma struktūras objekts. Pilnīgas skaidrības par tām Visuma telpas īpašībām tomēr nav. Ir izveidotas visādas teorijas, matemātiskas teorijas, kas apraksta dažādas telpas. Aprakstā ieliektu telpu, izliektu un plakanu. (..) Visums tomēr ir izveidojies no kaut kāda galīga lieluma objekta, kurš izpletās, bet nebija tā, ka kaut kādu gaisa balonu sāka piepūst vienā istabā un viņš kļuva arvien lielāks. Tā tas īsti nav. Izpletās pati telpa. Viņa arī tagad turpina visuma, Visumam izplešoties, palielināties. Nav tā, ka mēs runājot tagad pakāpeniski attālinātos viens no otra vai citi cilvēki uz Zemes, jo mūs tur kopā gan gravitācijas spēki, gan visādi citi elektromagnētiskie spēki. Bet tādā ļoti lielā mērogā, ja mēs runājam par milzīgām galaktiku kopām, tad jau viņas arī plešas lielākas un attālums starp tām galaktiku kopām arī aug. Un to var iztēloties varbūt atkal analoģijā ar māju. Tomēr iztēlosimies tādu dīvainu māju, kas aug lielāka, un tajā mājā mēs sēžam, teiksim, divi vienā istabā, attālums starp mums nemainās. Bet, tā kā tās istabas kļūst lielākas, tad tomēr attālums līdz kaimiņa dzīvoklim palielinās. Drīz būs simts gadu pagājuši, kopš šis fakts eksperimentāli konstatēts. Pēc tam to vajadzēja, protams, interpretēt, ko tas īsti nozīmē. Bet šī Visuma izplešanās tagad ir tāds kā neapstrīdams fakts. Vienīgais, par ko šobrīd debatē, vai tā notiek paātrināti. Ja Visums sākās, bija kaut kas līdzīgs lielajam sprādzienam, kurā sākās šī izplešanās, un pēc tam tur visur iekšā darbojas gravitācija, tad viņam vajadzētu izplesties arvien lēnāk. Un tā visiem šķita līdz apmēram laikam pirms 20 gadiem. Tad atklājumi parādīja, ka nē, cienītie, tā nav, Visums izplešas arvien ātrāk. Tas jau nevar tā kā pats no sevis notikt, un tam ir jābūt kādam iemeslam. To iemeslu izveidoja teorija, ko nosauca par tumšo enerģiju. Pagaidām nav daudz uz priekšu virzījušies priekšstati par to, kas tā tāda ir. Ir veikti ļoti daudzi novērojumi pēdējos 20 gados un jauni teleskopi, kas tieši ar to nodarbojas, bet tādas skaidras atbildes vēl nav, vai šāda tumšā enerģija ir un kas tā īsti ir. Te atkal varbūt jāsauc palīgā Einšteins, kurš savulaik šādu kosmoloģisko konstanti bija definējis, ieviesis, lai viņam skaistāki iznāktu vienādojumi, lai visi gali kopā. Un pēc tam, kad izrādījās, ka Visums izplešas, viņš teica: "Tā ir mana mūža lielākā kļūda." Un pēc tam nākamās paaudzes saka: "Nē, varbūt, Einštein, tev bija taisnība." Bet laiks rādīs, pagaidām nav skaidrs, kas tas ir. Mēs zinām, slavenā formula E=MC2, ka ir iespējams masu M sasaistīt ar enerģiju E caur gaismas ātrumu C. Un tad ir enerģijai var rēķināt atbilstošo nosacīti masu, un tad izrādās, ka tā tumšā enerģija, tā, kas dominē Visumā, ir 85% no visa, kas mums ir. Un pārējais? Tur ir vēl kaut kas, tur ir tumšā matērija varbūt. Un tad tikai beidzot tās zvaigznes, galaktikas, ko astronomi tik labi izpētījuši. 21. gadsimts visādā ziņā ir nācis ar pārsteigumiem un licis pārvērtēt šo pasaules uzbūves priekšstatu diezgan būtiski. Tas lielais jautājums šobrīd ir: tieši kā šī tumšā enerģija sekmē Visuma izplešanos? Ilgonis Vilks: Teiksim, tās izplešanās ātruma izmaiņas ir nomērītas, ir saprasts, ka tas notiek paātrināti un cik strauji tie izmēri pieaug. Bet kas ir tā tumšā enerģija, tur ir dažādas teorijas, un pagaidām nevienu no tām nav iespējams apstiprināt vai noraidīt. Un cik liels ir ātrums, ar kādu Visums izplešas? Ilgonis Vilks: Ātrums ir, jāsaka, nosacīti mērāms. Piemēram, kad mēs atrodamies uz Zemes, veicam novērojumus teleskopā, raugāmies uz tālām galaktikām. Un, jo tālāk galaktika atrodas, jo ātrāk viņa attālinās. Un uz Visuma robežas nosacītās jau tas ātrums tuvojas gaismas ātrumam. Tā kā telpa aug visa, tad skaidrs, ka it kā katru gabaliņu šiem ātrumiem ir jāsummējas, viņi tuvojas tai universālai robežai - gaismas ātrumam pie Visuma redzamās robežas. Tas viss ir ļoti grūti aptverams, tas viss ir jādomā, jālasa, atkal jādomā daudzas reizes. Man ar tas ir prasījis ļoti daudz laika, līdz esmu kaut cik to drusku sapratis populārā līmenī.

Försäkringsbolag ställer olika krav på hur personer som blivit utsatta för sexualbrott ska bete sig för att ha rätt till ersättning, visar Ekots granskning. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radio Play. ”Simon” nekades ersättning efter att han anmält, vad han beskriver som en våldtäkt, bland annat för att han utsatt sig själv för risk och ”stannat kvar i situationen”.Samtidigt menar experter att det inte är rimligt att ställa den typen av krav på hur man agerat vid sexbrott, då det till exempel är mycket vanligt att bli passiv.Försäkringsbolaget Hedvig vill inte kommentera Simons fall, men säger efter en intervju med Ekot att de kommer förtydliga i sina villkor att aktsamhetskrav aldrig ska tillämpas vid sexualbrott.Maria Ridderstedtmaria.ridderstedt@sverigesradio.se

Kā dažiem cilvēkiem izdodas saglabāt optimistisku skatījumu uz dzīvi, savukārt citi jūtas bezspēcīgi un paguruši? Kā spēt raudzīties uz notiekošo tā, lai glāze liktos pa pusei pilna, nevis pustukša, kā rast sevī dzīvesspēku, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē geštaltterapeite Elīna Zelčāne un centra "Skalbes" bezmaksas krīzes tālruņa projekta vadītāja Anda Švinka. Ko nozīmē dzīvesspēks, kas ir salīdzinoši jauns termins, skaidro Elīna Zelčāne. "Tas ir līdzīgi kā kaučuka bumbiņa, kad triec pret zemi, atlēkt atpakaļ, vai kad dārzā ravējat gārsu un liekas, viss ir izravēts, bet gārsa pamanās izlīst ārā. Tā ir mūsu spēja brīdī, kad dzīves grūtības mūs triec pie zemes un rada pārbaudījumus, adaptēties, atkopties un turpināt dzīvot. Līdzīgi kā ekosistēmās ir klimata pārmaiņas, bet ekosistēma pielāgojas un eksistē, kaut kas līdzīgs notiek arī ar cilvēku," skaidro Elīna Zelčāne. Uz jautājumu, ko darīt situācijā, kad, lai man būtu labi, nonāk pretrunā ar, lai maniem mīļajiem būtu labi, speciālistes iesaka vērtēt, vai tas ir saistīts ar paša grūtībām vai otra cilvēka problēmām. Zelčāne norāda, ja runājam par grūtībām, ar kurām saskārušies mūsu tuvinieki, svarīgākais ir būt līdzās un dot pleca sajūtu vai sirds siltumu. Ne vienmēr vajag padomus un kaut ko risināt. Tas arī atkarīgs no paša cilvēka, kādu palīdzību viņš vēlas. "Ja ar mums pašiem kaut kas ir noticis un ir doma, ka es negribu apgrūtināt tuviniekus, bet vienlaikus es gribu, lai arī man ir labi, varbūt jāmeklē līdzsvars, ka kādreiz es parunāju ģimenē, kādreiz varu piezvanīt uz palīdzības tālruni, man ir draugi, ir vēl cilvēki, ka nav tikai partneris vai kāds cits viens cilvēks, kuram visu vezumu iedot. Padalīt, pašķaidīt," uzskata Elīna Zelčāne. Viens ieteikums no speciālistēm - dzīvesspēku var palīdzēt uzturēt arī mērenība, neuzlikt sev pārāk augstus uzstādījumus "Reizēm ir tā, kā cilvēki uzliek sev pārāk lielus mērķus, viņi nespēj tos sasniegt un ir neapmierināti ar sevi un tas viņus grūž dziļāk  neapmierinātībā. Kad mērķus uzliekam mazākus, reālistiskākus, mums ir prieks. Veidojas tā saucamais dopomīns jeb atalgojuma hormons no tā, ka man sanāca," norāda Elīna Zelčāne. "Agrāk es pulkstenī, kas skaita soļus, uzliku 10000 un viss, ja es biju nogājusi kādus 4000, likās, es neizdarīju, man nav spēka, bet kad uzliku, ka ir minimālais, optimālais un maksimālais plāns, es par saviem 5000 soļiem priecājos. Nekas, man bija grūta diena, bet vismaz izdarīju minimumu. Tas ļoti maina."   Ierakstā uzklausām "Vecpiebalgas rūķus". Cēsu novada Vecpiebalgā darbojas biedrība "Vecpiebalgas rūķi". Ja sākotnēji biedrības mērķis bija atbalstīt trūcīgas ģimenes, tad tagad katru gadu pārtiku, apģērbu un citas nepieciešamas lietas biedrības pārstāvji ved ap 30 ģimenēm, kas nonākušas īslaicīgās grūtībās finansiālu iemeslu, veselības vai citu apstākļu dēļ.

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece  Vai zini, kas ir bandinieki? Ne tie, kas šahā. Kaut gan, arī ar viņu nosaukumu nav bijis tik vienkārši. Pirmais šīs šaha figūras nosaukums latviešu valodā 1885. gadā bija "bauris" (no vācu valodas – Bauer, t.i., zemnieks.). Šā vārda nievīgās nokrāsas dēļ nākamie autori izvēlējās citus apzīmējumus: kalps, zemnieks, zaldāts, kājnieks. Lai saglabātu simbolu atbilstību latviešu un vācu valodā, t.i., lai abi vārdi sāktos ar vienu un to pašu burtu, ieviesa nosaukumu "bandinieks". Šo paveica latviešu leksikogrāfs, grāmatizdevējs, skolotājs Jēkabs Dravnieks. Ko tad nozīmē šis jocīgais vārds – bandinieks? Vārdnīcās varam izlasīt – "kalps, kas par atlīdzību saņem bandu". Kas ir banda? Jā, šī jēdziena viena nozīme ir tā, ko zinām šodien – noziedzīgu cilvēku grupa. Bet otra nozīme – galīgi cita. Ņemot palīgā Etimoloģijas vārdnīcu, noskaidroju, ka banda ir arī "kalpa atalgojums – noteikts lauks vai tā raža". Dziļāks vārda skaidrojums – lappuses garumā. Ja interesē – sameklējiet. Taču tautasdziesmas rāda citu ainu. Bandinieks vis nav vienkāršs kalps. Dziesmās viņš ir tāds kā meiteņu sapņu puisis un vēlamais precinieks. Dod, Dieviņ, ka es būtu Bandenieka līgaviņa, Es mācetu stalti braukt Bandenieka kumeliņu... Vai arī Bandenieka līgaviņa Saujā naudu žvadzināja; Saimeniece, nabadzīte, Kulīt' lāpa, raudādama. Kāpēc tā? Lūk, ko raksta profesors Pēteris Šmits: "… citādu stāvokli ieņem kalps jeb bandinieks, kas dabū savu algu no paša apstrādātiem bandu laukiem. Kā jau jaunas saimniecības iesācējs, bandinieks audzina labību un linus tikai sev pašam, un viņš nav arī spiests iet uz muižu kungam par darbinieku. Daudziem bija cerība uzcelt arī savu māju. Vācu kungiem jaunu māju celšana bija taisni pa prātam, kādēļ viņi nāca tiem pretim, pagaidām atsvabinādami no klaušām un nodokļiem. Jaunam saimniekam vajadzēja arī saimnieces, kādēļ tautu meitai tas bija parasti labākais precību kandidāts." Jāpiebilst, ka Pēteris Šmits raksta par 16. gadsimtu. Šis bija ievads, lai pietuvotos kādam savam minējumam (neuzdrošinos teikt – atklājumam), par kuru  gribu pastāstīt. Proti, visiem zināmā dziesma "Seši mazi bundzinieki". Jau vairākus gadu desmitus ar "Iļģiem" dziedot dziesmas, kur pieminēti bandinieki, arī seši jauni bandenieki, esmu ar aizdomām sākusi raudzīties uz mums tik mīļajiem sešiem bundziniekiem. Kur, kad, no kurienes mums tādi uzradušies? Grāmatās par latviešu tautas mūzikas instrumentiem nekur nav minēts, ka mums bijušas tik varenas bungotāju grupas. Tad jau nebūtu dzirdamas ne vijoles, ne stabules, ar ko parasti dziesmās bungas kopā minētas. Varbūt kāds gaišreģis jau ieraudzījis "Auļus" bungojam?... Bet varbūt tie sākotnēji bijuši bandinieki, kuri, viņu laikam vēsturiski beidzoties, pārtapuši par ļaudīm saprotamākajiem bundziniekiem? Atveru Dainuskapis.lv un skaitu. Bandenieki jeb bandinieki (dažādos locījumos) minēti 118 dainās. Bundzinieki – tikai 8. Tās ir dziesmas, kas dziedātas 19. gadsimtā un, protams, senāk. Izšķirstu Emiļa Melngaiļa "Latviešu mūzikas folkloras materiālu" pirmo, Kurzemes grāmatu (vairāk nekā 1000 dziesmu), kas izdota 1951. gadā. Saskaitu 12 dziesmas par 6 maziem bundziniekiem, 12 – par 6 jauniem bandiniekiem, un 4 – par bandinieku sētajiem rudziem. Turklāt interesanti, ka no Rucavas, ko Melngailis nosaucis par "senās latvietības dzīvo muzeju", pa ceļu ziņģēdami jāj tikai "seši bandenieki" un neviens bundzinieks. Folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv lielākais vairums dziesmu jau par sešiem bundziniekiem, ne bandiniekiem. Te pārsvarā pagājuša gadsimta 60. gadu ieraksti, kā arī jaunāki. Secinu, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo bandinieki gan kā ļaužu kārta, gan kā dziesmu varoņi tikuši aizmirsti. Nekas traģisks jau tas nav. Kā ļaužu kārta ieplūst zemniekos, kā dziesmu varoņi kļūst par bundziniekiem. Vai tas nozīmē, ka nedziedāšu par bundziniekiem? Taču nē! Tā ir viena no bērnu mīļākajām dziesmām, un izcili noder, ievadot bērnus ritma pasaulē. Ritmi, saukti arī par rakstiem. Cimdu rakstus izadīju, bungu rakstus klausīdama… Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, “Avots”, 1992. Pēteris Šmits. “Ļaužu šķiras jeb kārtas”. Raksts izdevumā “Latvju tautas daiņas”. Rīga, “Literatūra”. 1928. Emilis Melngailis. Latviešu mūzikas folkloras materiāli”, 1.grāmata”Korsa”. Latvijas Valsts izdevniecība, 1951. Dainuskapis.lv Garamantas.lv  

Nyheter och fördjupning från Sverige och världen. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radio Play.

Rutas grāmata: Dieva darbs ikdienišķajā Dievs mūsu dzīvē ne vienmēr darbojas dramatiski! Dievs var darboties, ne tikai bazūnēm skanot un jūras ūdeņiem pašķiroties. Dievs mūsu dzīvē darbojas arī šķietam ikdienišķos notikumos, visparastākajās cilvēka dzīves “nejaušībās”, par kurām varbūt pat paši teiktu: Nekas īpašs! Un tomēr vēlāk, kad atskatāmies uz mūsu dzīves līkločiem, ieraugām, kā aiz tā visa ir stāvējis Dievs. Par to arī stāstīts Rutes grāmatā, kuru šodien studēsim

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

Šī gada Dzejas dienās J. Akuratera muzejā Pārdaugavā notika atceres vakars “Juris Kunnoss – Pieci septiņi un septiņdesmit pieci”. Tā iniciators bija dzejnieks un muzejnieks Aivars Eipurs. 1987. gadā Jurim Kunnosam iznāca dzejoļu krājums “Pieci septiņi”, tā nosaukumā bija iekodēts viņa vārds: “Juris” – pieci burti, “Kunnoss” – septiņi. Šogad 4. decembrī svinēsim Kunnosu Juri, jeb “septiņi pieci”. Šādu rotaļāšanos ar burtiem un skaitļiem, savu septiņdesmit piecu gadu jubileju dzejnieks, vēsturnieks un arhitekts būtu svinējis, ja vien 1999. gadā nebūtu devies mūžībā. Kādu laiku svārstījos, vai vispār veidot raidījumu Jura Kunnosa piemiņai, lai arī Kunnosu pati esmu satikusi, un man viņš atmiņā mūžam paliks kā viens no labestīgākajiem, dzejā sakņotākajiem un bezgrēcīgākajiem cilvēkiem. Taču kopš karadarbības eskalācijas Eiropā, gremdēšanās pagātnē liekas par lēnu trauksmainajam laikam. Nekas, tāpat vien paklausīšos Kunnosa dzeju, kas glabājas Radio arhīvā. 1990. gada raidījums “Dzejas vārda gaismā”, dzeja skan Jura Kunnosa paša lasījumā, un arī tajā viss ir tik trauksmains, tik piepildīts. Trauksme laikam bijusi klātesoša visos laikos. Blīva dzeja, šāds raksturojums izskanēja arī atceres vakarā Akuratera muzejā. Dzeju rakstīt Juris Kunnoss sāka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Dzīves laikā iznākuši vien trīs krājumi: “Drellis” 1981. gadā, jau pieminētais “Pieci septiņi”, “Slengs pilsētas ielās” 1991. gadā. Dzejnieku raksturo arī fakts, ka par vienu vairāk – četri  dzejoļu krājumi, iznāk jau pēc viņa nāves. “Ar jaunu mirdzumu acīs”, draugu sakārtota, ar Andras Otto Hvoinskas zīmējumiem,  iznāk īsi pēc dzejnieka nāves.  2007. gadā deviņdesmitajos rakstīto dzeju izdod “Jaunā Daugava”. Šajā tūkstošgadē par Kunnosa dzejas tālākvēstītāju kļūst dzejnieks un atdzejotājs Sergejs Moreino – top bilinguāla izlase “Contrabanda”, sadarbībā ar Amandu Aizpurieti – krājums “Jura Kunnosa X”. Juris Kunnoss deviņdesmito gadu labākajā sabiedrībā bija īpatns tēls. Viena no manām mīļākajām anekdotēm iz dzīves. Rakstnieku savienībā, ar otrās dienas seju, pārsistu pierīti pie loga klanās Juris Kunnoss. Paralēli tai pašā telpā notiek konsultācija, jauns dzejnieks atrādīt konsultantam atnesis savus dzejolīšus. Vecmeistars šķirsta, jā, potenciāls, ir, tagad tikai jāstrādā, jāpūlas, ja paveiksies, tad  tad varbūt kļūsiet par īstu dzejnieku. Tādu, pamāj uz loga pusi, kā Juris Kunnoss. Kādam Juris Kunoss varbūt izskatījās pēc nabadziņa, bet nabags viņš noteikti nebija. Par Juri Kunnosu un viņa dzeju saruna ar Aivaru Eipuru, Gaiķu Māri un Jāni Rokpelni.

Ep 257- Joining us this week is author and high school English teacher Christine Nekas-Thoma. When she went in to get a routine wisdom teeth removal at age 18, something incredible happened. Christine died. Or nearly died. Listen to her astonishing tale of what happened that day and how it affected her life afterward. (Being … Continue reading "Ep 257- “Love Monkeys” with Christine Nekas-Thoma"

Elbas filharmonijas goda ērģelniece Iveta Apkalna vakar, 13. jūlijā, ar ģimeni iebraukusi Rīgā, jo bērniem tikai šonedēļ beidzas skolas gads, un jau 16. jūlijā un spēles Saullēkta koncertā Jūrmalā. Kultūras rondo tiekamies ar mūziķi. Saullēkta koncerts Jūrmalā skanēs jau piekto reizi. "Sākumā bija traka ideja, kas dzima brīdī, kad "Dzintaru koncertzāle" un Guntars Ķirsis mani uzrunāja, jo viņi bija nobrieduši iegādāties digitālās ērģeles un mani uzrunāja kā māksliniecisku konsultantu un es arī pirms pieciem gadiem koncertā maijā šīs ērģeles ieskandināju," atminas Iveta Apkalna. Kad ērģeles iegādātās, māksliniece teikusi koncertzāles vadītājam, ka šo instrumentu ir iespēja pārvietot. Ivetas Apkalnas ideja bijusi par koncertu saullēktā. "Kas var būt skaistāks, kā būt brīvdabas koncertzālē pie jūras, bet brīdī, kad tur, kā šķiet, neviena nav. Šobrīd pēdējos piecus gadus, kad spēlēju šos saullēkta koncertus, tur ir daudzi un tūkstoši cilvēku," atzīst Iveta Apkalna. Šogad tiks veikts koncerta ieraksts un piekto saullēkta koncertu varēs redzēt ne tikai tie, kas tajā brīdī būs klāt, bet arī ikvienam, kurš to vēlas. "Nekas līdzīgs pasaulē nenotiek," bilst Iveta Apkalna. Ar desmit krāšņiem koncertiem no 15. līdz 23. jūlijam norisināsies devītais “Jūrmalas festivāls”. Festivālu jau tradicionāli atklās saullēkta koncerts 16. jūlijā plkst. 4.45 Dzintaru pludmalē ar Elbas Filharmonijas galveno ērģelnieci, par ērģeļu karalieni dēvēto Ivetu Apkalnu. Viņas veidotās saullēkta koncertu programmas allaž izceļas ar pārdomāto saturu un dramaturģiju, kurā izvēlētie skaņdarbi organiski sabalsojas ar dabas skaņām un pakāpeniski mūs sagatavo saullēkta brīnumainajam mirklim, dāvājot neaizmirstamu klausīšanās pieredzi. Sarunājamies arī par jaunāko Ivetas Apkalnas ieskaņojumu, kas tapis sadarbojoties Stavangeres simfonisko orķestri un tā galveno diriģentu Andri Pogu. Ieraksts tapis pirms gada, bet nesen izdots albumā – "Okeanic" – (okeānam piederošs vai no okeāna nākošs). To klajā laidis ierakstu nams "Berlin Classics".

16. jūlijā Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Viņš kopš 2019. gada septembra ir Manheimas Nacionālā teātra galvenais kapelmeistars, bet ar prieku allaž atsaucas aicinājumiem koncertēt Latvijā. Jūrmalas festvāla atklāšanas koncerta programmā - mūzika no Francijas un Amerikas Savienotajām Valstīm: Kamila Sensānsa Trešā simfonija (‘‘Ērģeļu'') un ‘‘Nāves deja'', kā arī Leonarda Bernsteina uvertīra operetei ‘‘Kandids'' un Džordža Gēršvina Klavierkoncerts ar Vestarda Šimkus solo. Plašāk sarunā - par koncertiem brīvdabā un tiem piemērotu repertuāru, patiku pret franču mūziku un jaunatklāto Džordža Gēršvina klavierkoncertu, piederības sajūtu Manheimas Nacionālajā teātrī, neparastu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" versiju vienam vakaram, sezonas noslēgumu un māju izjūtu. Jānis Liepiņš: Man tiešām liels prieks atkal būt Latvijā, noķert Dziesmusvētku sajūtas un just līdzi korim „Kamēr”. Tas bija fenomenāls notikums – viņi jau septīto reizi pēc kārtas ieguva Lielo balvu. Liels prieks un lepnums. Runājot par Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertu, man nav tik bieži nācies diriģēt Dzintaru koncertzālē. Ir bijuši daži koncerti, bet pasenāk. Protams, tur galvenais ir pārbaudīt skaņu un rēķināties ar brīvdabas faktoru – uzpūš vējš un notis aizlido (smiekli). Visādi brīnumi var notikt. Bet ir arī sava maģija tajā, ka dzirdi jūru, vēju, kādu putnu ieķērcamies. Tajā ir savs skaistums. Ņemot vērā vietu un to, kas šis ir par koncertu, programma ir ļoti būtiska. Manuprāt, šī programma ir ļoti skaista un piemērota notikumam un arī Dzintaru koncertzālei – kaut kas skanīgs, kaut kas svinīgs, arī kas drusku „vieglāks”. Otrajā daļā būs Džordžs Gēršvins - kaut kas starp akadēmisko un džeza mūziku. Būs skaista un kompakta programma. Jāsaka, ka ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tikāmies pavisam nesen – Dziesmusvētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā „Šūpulis”, kurā man bija uzticēts diriģēt tēva [Zigmara Liepiņa] vokāli simfonisko darbu „Dziedot dzimu, dziedot augu”. Tas, protams, gan bija tikai desmit minūtes garš skaņdarbs, tagad tā būs ir pilna programma. Man ļoti patīk šis process ar mūziķiem, orķestris ir ļoti augstas kvalitātes un aktīvs jau no pirmā mēģinājuma – viņi saprata šo mūziku, kaut gan to nav iepriekš spēlējuši. Programmā ir tādas lietas, kas it kā ir populāras, taču nez kāda iemesla dēļ orķestra repertuārā nav bijušas. Piemēram, Kamila Sensānsa Trešā simfonija pasaulē jau ir viena no standartrepertuāra sastāvdaļām, bet varbūt pie vainas tas, ka Rīgā nav tādas koncertzāles, kurā orķestrim likt klāt ērģeles. Šīs simfonijas fināls ir tik spēcīgs, jaudīgs un plašs, ka Lielā ģilde varbūt būtu par mazu. Man prieks, ka orķestris uzreiz uzķēra šīs mūzikas stīgu un sajūtu, viņiem tas izdevies brīnišķīgi. Otrajā daļā Gēršvina Klavierkoncertā pievienosies Vestards Šimkus – vakaru noslēgsim uz džezīgākas nots. Šajā skaņdarbā, manuprāt, ir lieliski notverta Amerikas 20. gs. sākuma sajūta – viss skaisti, brīnišķīga dzīve. Klausoties šo mūziku, var tiešām sajust tādu amerikāniskumu, kurš mūsdienu pasaulē vairs nav tāds, kādu esam redzējuši vecajās filmās. Amerikas zelta laiki, ja tā var teikt. Mūzika ir brīnišķīgi spoža, virtuoza un izklaidējoša, tajā ir arī skaistas melodiskās līnijas. Manuprāt, lielisks skaņdarbs. Salīdzinājumam atkal varētu likt pretī Sensānsu, jo viņš arī bija izcils pianists. Arī tas parādās viņa simfonijā. Simfonijām netipiski ir tas, ka izmantotas ērģeles un arī klavieres. Nepieciešami pat divi pianisti, jo brīžiem jāspēlē četrrocīgi. Komponists meklē dažādus inovatīvus risinājumus, lai attīstītu simfonisko žanru vēl tālāk. Daudzi varbūt nepārņēma viņa aizsāktās idejas, bet tā ir skaista krāsa, ka, klausoties simfoniju, tajā ienāk ērģeles. Tie ir maģiski, debešķīgi mirkļi. Arī instrumentācija ir absolūti izcila – vienkārši brīnišķīgi uzrakstīts orķestrim. Lai gan simfonijai ir divas daļas, var saskatīt zināmu četrdaļības struktūru. Ērģeles pusi simfonijas nemaz nespēlē, līdz ar to tās tiešām ir kā orķestra sastāvdaļa, nevis solo instruments. Bet, protams, tām ir ļoti nozīmīga loma.  Ļoti mazskaitlīgi Radio fonotēkā pārstāvēta Sensānsa „Nāves deja” – ir dažādi pārlikumi, bet orķestra versijā ierakstu nav, lai gan tā ir lieliska mūzika, efektīgs skaņdarbs, kurā spilgtas solo epizodes. Lielākā nozīme šajā gadījumā ir pirmajai vijolei, kas mums būs koncertmeistars Georgs Sarkisjans. Viņam ir šie velnišķīgie tritonu intervāli, kas iezīmē sākumu, kad skeleti nāk no kapiem ārā. Ļoti ilustratīvs darbs. Tas gan ir kompakts – 6 vai 7 minūtes garš, bet tur viss parādās – kā šī deja izaug no pusnakts zvaniem un skeletu lēkāšanas pa kapakmeņiem. Ksilofons, kas arī savā ziņā bija Sensānsa inovācija, jo tajā laikā to īsti orķestrī neizmantoja, ļauj vizuāli iztēloties skeletu grabēšanu. Beigās viss tiek pārtraukts – iekliedzas gailis vai, šajā gadījumā, oboja, un ir skaidrs, ka tuvojas rīts un skeleti aizmūk atpakaļ kapos. Tiešām ilustratīvs, melodisks skaņdarbs, iegriežas tādā kā virpulī. Tiešām nezinu, kāpēc tas nav bijis repertuārā. Varbūt nav rasts pie franču mūzikas. Latvijā kaut kā vairāk esam pieraduši pie Bēthovena vai Čaikovska – vācu, krievu mūzikas. Franču mūziku, šķiet, spēlē salīdzinoši reti. Man gan aprīlī bija koncerts ar Sinfonietta Rīga  - atskaņojām Ravela skaņdarbu „Kuperēna piemiņai”. Arī it kā standarta repertuārs, bet pēdējoreiz spēlēts pirms 20 gadiem. Manuprāt, franču mūzikai varam pievērsties vairāk un piešķirt tai lielāku nozīmi, jo tajā ir absolūti izcilas pērles, kuras ir vērts dzirdēt un spēlēt. Vēl neesam pieminējuši ceturto skaņdarbu šajā programmā, kas nu gan ir kas tāds, ko laikam spēlē visi. To spēlē visi – tā ir Leonarda Bernsteina „Kandida” uvertīra, ar ko iesāksim koncerta otru daļu – tieši pirms Gēršvina. Pirmajā daļā ir franču bloks – divi Sensānsa skaņdarbi, un otrajā daļā – Gēršvins un Bernsteins. Man ir bijis ļoti svarīgi skatīties, kā Bernsteins pats šo uvertīru diriģē, un ieraksti ir brīnišķīgi. Viņš ir fenomenāls gan kā mūziķis, gan kā komponists, gan kā diriģents. Un tik izcili uzrakstīts arī instrumentācijas ziņā, un tajā, cik mūzika spēj saglabāt vieglumu rakstura ziņā. Viņš ir radījis operetes sajūtu – nevis tādā Vīnes variantā, kā mēs to parasti zinām, bet tieši šo amerikānisko opereti, kas nav gluži mūzikls, bet kaut kas pa vidu. Efektīgs darbs, kurā orķestrim ir iespēja sevi parādīt virtuozi. Manuprāt, brīnišķīgs otrās daļas sākums.

Nyheter och fördjupning från Sverige och världen.

Mazuļa radīšana, izmantojot trīs cilvēku DNS, lai novērstu neārstējamu slimību nodošanu bērnam, ir risinājums, kas izmisumā varētu sniegt palīdzīgu roku daudzām ģimenēm. Pasaulē par šādu mazuli ar trīs personu DNS dzirdam ne pirmo reizi, bet šogad par šādu ārstu sasniegumu uzzinājām atkal. Lielbritānijā dzimis mazulis, kuram ir trīs vecāku DNS. Šī mākslīgās apaugļošanas metode palīdz izvairīties no mitohondriālo slimību pārnešanas no mātes - bērnam. Kā vērtējama šī un citas reproduktīvās tehnoloģijas, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe un vienlaikus klīnikas “IVF Rīga” ārste-ģenētiķe Ieva Grīnfelde. Ieva Grīnfelde skaidro, ka šīs ir jaunas tehnoloģijas, kas Latvijā vēl nav pielietotas, bet tās palīdz samazināt risku piedzimt bērniņam ar mitohondriālu slimību. "Mitohondriālas slimības nozīmē, ka cilvēkam ir traucēta mitohondrija funkcijas - tās ir šūnas enerģijas fabrikas, kas nodrošina mums visas dzīvībās funkcijas. Ja nestrādā mitohondriji, šūnā jeb organismā ir izslēgta elektrība. Nekas nenotiek. Visvairāk cieš tie audi, kuri visvairāk patērē enerģiju, - smadzenes, muskuļi, sirds un acis," norāda Ieva Grīnfelde. Mitohondriālos gēnus bērns pārmanto tikai no mātes. Tēvs savus mitohondrijus pēcnācējiem nenodod. Ja sievietei ir problēma mitohondriālajā DNS, viņa visiem saviem bērniem nodod šo patoloģisko DNS.  "Mitohondriālo slimību izpausmju spektrs ir ļoti plašs. Kā teica vienā konferencē - mitohondriālā slimība var izpausties jebkuram cilvēkam jebkurā vecumā ar jebkādiem simptomiem. Nekad nevar pateikt, ka tā nav mitohondriāla slimība. Biežākās ir epilepsija, muskuļu saslimšanas un dzirdes un redzes traucējumi. Var būt diabēts, neiroloģiskas problēmas," skaidro Ieva Grīnfelde.

Stāsta muzikoloģe, mākslas doktore Ingrīda Zemzare Pēdējā desmitgadē mēs tik bieži ar to saskaramies apkārtējā kultūrtelpā, ka sākam pie tā pierast un pat atbalstīt – jo baisais karš Eiropas viducī ir izsaucis tik daudz neapslāpējamu emociju! Pirms gada uz ekrāniem iznāca filma ar lielisko Keitu Blanšetu diriģentes Taras lomā. Viņa mēģināja ar kādu studentu runāt par Bēthovenu, bet BLM kustības pārņemtais tumšādainais jauneklis teica, ka nespēlēšot baltā vīrieša un vergu tirgotāja valsts mūziku. Tas šķita pagalam ironiski. Bet tagad? Uz laiku svītrojot visu krievisko no repertuāra var sajusties kā cēls atriebējs vai kā barbars, vai kā musulmanis, kurš iznīcina savu priekšteču mākslas darbus, nokaļot grezno sienas ciļņu putniem un zvēriem galvas – tāpēc, ka pēc priekšrakstiem, lūk, nedrīkst attēlot dzīvo dabu. Vai atceraties stāstu par Mogulu valdnieku Džahanu, kurš savai sievai uzbūvēja pasaules skaistāko mauzoleju – Tadžmahalu? Tas bija viņa paša dēls Aurangzebs, kurš pēc Džahana atteikšanās no troņa ieslodzīja tēvu fortā un nocirta galvas visiem pāviem un citām atveidotajām radībām uz sienām. Mīļotās sievas mauzolejs Tadžmahals bija pēdējais, ko viņš redzēja pa savas pils torņa logu. Skaists stāsts, vai ne? Bet kad tas pats notiek mūsdienās, man kļūst baisi. Nemaz nerunāsim te par nacistiskās Vācijas grāmatu dedzināšanu un komunistiskās Krievijas totālo kultūras cenzūru, kuras sekas nācās piedzīvot gandrīz visiem – visekstrēmākajā veidā latviešu inteliģences franču grupai, kuru 1950./1951. gadā izsūtīja uz Sibīriju, un dzejniekam Knutam Skujeniekam, kurš lēģeros pavadīja septiņus gadus jau sešdesmitajos, un daudziem citiem. Tās bija – un viena vēl ir! – totalitāras valstis. Bet demokrātiskajā sabiedrībā? Vai tur arī ir vieta sava veida atcelšanas kultūrai? Lūk, ko varam izlasīt komponista Jāņa Mediņa atmiņās par saviem trimdas gadiem Zviedrijā. Laikā, kad PSRS vardarbīgi apspieda ungāru brīvības centienus, mūždien neitrālajā Zviedrijā Stokholmas orķestris atcēla padomju vijolnieka Igora Oistraha koncertu. Patiesības labad jāpiezīmē, ka koncerts tomēr notika, bet tikai zālē bez klausītājiem. Igors Oistrahs spēlēja Stokholmas orķestra mūziķiem vieniem pašiem. Pretēja atcelšana notika lielā meistara Dāvida Oistraha koncertā: zviedri bija viņam paklājuši koši sarkanu deķīti. Oistrahs mēģinājumā pamīņājies, pārbaudījis, vai grīda nečīkst, un sarkanais simbols ticis atcelts. Pazudis. Cancel. Kā jau Jānim Mediņam pierasts, viss stāsts skatīts caur humora prizmu. Taču pašam viņam nācās piedzīvot rūgtum rūgtus brīžus tieši no saviem tautiešiem. Pēc Latvijas apmeklējuma 1965. gadā, kur viņš autorkoncertā vadīja Latvijas Radio simfonisko orķestri, pats pavadīja pēdējās piecas solo dziesmas – ar pirmskara Latvijas Radiofona bijušās kolēģes dzejnieces Mirdzas Ķempes vārdiem, kur viņu uzņēma ar milzīgu sajūsmu, pēc tam 75 gadus veco komponistu Zviedrijas trimdas sabiedrība vairs neesot laidusi iekšā baznīcā. Kaut ko līdzīgu piedzīvoja arī lieliskā dzejniece Velta Toma, no kuras pēc Latvijas apciemojuma novērsās Toronto latviešu sabiedrība. Un tagad par mums pašiem. Šogad aprit 70 gadi vijolniekam, ansambļa Hortus Musicus dibinātājam Andresam Mustonenam. Vēl nesen viņš ar savu ansambli viesojās Lielajā ģildē. Un jūlijā Kremerata Baltica ir apsolījusi ar šo leģendāro ansambli kopā nospēlēt trīs koncertus Igaunijā. Un te pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm: mūsu mīļais Mustiks – klauns tāds! – īsi pirms Lieldienām pa kluso aizdevies koncertēt ar Vadimu Repinu Novosibirskā, Krievijas Federācijā. Pirmais no Lieldienu Mesas viņa vadībā atteicās Igaunijas koris. Tālāk viņu atcēla no vadītāja amata Hortus Musicus. Kremeratas mūziķi arī teica – nu nevajag sadarboties ar tādu! Jā, māksla un kultūra ir pelnījušas plīvot virs sadzīves. Bet karš – tā nav sadzīve. Un es sapratu, ka mēs atturamies spēlēt tagad arī sava drauga Leonīda Desjatņikova Krievu sezonas un brīnišķīgo Alfrēda Šnitkes Klavierkoncertu. Jo nav šobrīd spēka nedz jūsmot par krievu ārēm, lai cik sāpīgi skaistas tās arī nebūtu Leonīda mūzikā, nedz izdzīvot Šnitkes klavierkoncerta krieviskās dvēseles sadursmi ar viņa vācisko "es". Ne tagad. Ne šogad. Labi? Man sarunas beigās gribas atgriezties pie demokrātiskās, pareizās Zviedrijas. Marisa Vētras grāmata par pēckara gadiem Stokholmā Karaļa viesis ir pilna humora, pateicības glābējiem zviedriem, un tad – pēkšņa nelabuma, dusmu un izmisuma lēkme: labie neitrālie zviedri izdod krieviem latviešu leģionārus. Pirms tam pārbaudot, vai dzīves apstākļi uz gūstekņu kuģa būšot pietiekami labi. Nu, nespēlēsim mēs to skaisto pasaku par Krievzemes skaistumu tagad. Piedod, mīļais draugs Ļoņa. Piedod, Andres…

“Katra diena sākas ar visai skumjām ziņām, reizēm ir tā labā ziņa, ka šodien neviens nav smagi cietis,” tā par uz ceļa cietušo vai bojā gājušo statistiku Juris Kreicbergs. Diemžēl, Latvijā satiksmes pārkāpumu, nelaimes gadījumu, cietušo vai bojā gājušo uz ceļa statistika nesarūk. Vai tā iemesls ir “ar mani taču nekas nenotiks”, ceļu satiksmes noteikumu nezināšana, pārlieku liela brīvība saprātā vai neuzmanība?  Šo un daudz ko citu raidījumā skaidros un informēs par drošību uz ceļa Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka, Ceļu satiksmes drošibas direkcijas Informāciju tehnoloģiju departamenta IS uzturēšanas un attīstības daļas Statistikas datu apstrādes vadītājs Juris Kreicbergs, Valsts policijas Latgales reģiona Ziemeļlatgales iecirkņa reaģēšanas nodaļas 1. grupas galvenais inspektors Ēriks Pudenko un Austrumlatgales prokuratūras prokurore Sanita Lazovska. Raidījumu vada Daiga Laizāne aba DJ Deila un Edgars Provejs. Asam uzmaneigi i breinojamīs kūpā!

Esmu piedevusi viņiem kā cilvēkiem, bet gribu viņus aizmirst, lai nav jānosoda – tā par saviem pāridarītājiem saka Lidija Lasmane-Doroņina, kas trīs reizes piedzīvojusi padomju lēģeru šausmas. Par Gulagā satiktajiem krievu inteliģentiem, par krievu okupantu kirzas zābaku smaku un par vecmammas paparžu matraci saruna ar Lidiju Lasmani Doroņinu Laikmeta krustpunktā. Ir 25. marts – viena no drūmākajām Latvijas vēstures kalendāra lappusēm. Īstenojot operāciju "Priboj", jeb no krievu valodas tulkojot, "Krasta banga", dažu dienu laikā padomju okupācijas vara salauza tūkstošiem likteņu. Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām jau savlaicīgi tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali. Lopu vagonos iesēdināja vairāk nekā 40000 cilvēku, viņu vidu 11000 bija bērni.  Par 25. marta operācijas "Krasta banga" rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas valsts arhīvā: "Pirmais ešelons nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas nosūtīts 25. martā pulksten 15.47." Šajā dienā Laikmeta krustpunktā saruna ar cilvēku, kurš Sibīriju, ļaunumu un lopu vagonus redzējis savām acīm. Bet viņa ir arī teikusi: "Es nekad neesmu gribējusi padoties ļaunumam un kalpot viņa priekšā." Par Latvijas mīlestību, par ticību Dievam okupācijas vara viņu centās pārmācīt ar 14 gariem gadiem ieslodzījumā, tiesājot pat trīs reizes. Ticība un mīlestība ir Lidijas Lasmanes-Doroņinas stiprais pamats tūlīt jau 98 gadu garumā. Zinot, kam esat gājusi cauri, kas ir jūsu spēks? Lidija Lasmane-Doroņina: Kas lai izmēra spēku? Es ticu Dievam, ticu, ka nekas bez viņa ziņas nenotiek. Viss, ko es stāstu ir tas, ko viņš man ļāvis piedzīvot. Cilvēki taču nav tikai slikti vien. Tie paši čekisti ir arī labi. Labu darīt nevienam nekad nekur nav aizliegts, jo vairāk centies darīt labu, jo arī vairāk pats saņem laba. Jo tu esi kopā ar to labo. No bērnības cilvēks saprot, kas ir labais un ļaunais, kas nāk no labā un kad uzbrūk ļaunais, to katrs bērns saprot. Kad un kur viņš pazaudē to? Ļaunais arī ir ļoti spēcīgs un viņš pārvelk mūs arī savā pusē bieži vien. Tumšā ir bijis daudz dzīvē, bet bijis arī daudz gaišu mirkļu, vispirms jau bērnībā. Lidija Lasmane-Doroņina: Gaišākā jau ir pati bērnība līdz karam, pirmie skolas gadi, tā bezrūpība un tāda liela mīlestība visapkārt. Saule debesīs, siltas mājas, mīļi vecāki un vecvecāki. Visi cilvēki bija jauki, mīļi. labi. Tu jūties kā tāds kaķēns, lolots, barots un sargāts. Nekas jaukāks jau laikam par tādām bērnības atmiņām nevar būt. Man bija gaiša bērnība, mani visi mīlēja, vecāki, vecvecāki, mūsu visi kalpotāji, viši ļaudis, kas mājās bija. Arī kaimiņi. Visi gājām viens pie otra kartupeļu talkās, siena pļaujā, ražas novākšanā. (..) Darbs jau toreiz nelikās kā smaga nelaime, neviens nedomāja piketēt laukos, jo nebūtu ko ēst pašiem un lopus barot. Tā tas vienkārši ir, ka cilvēks bez darba nevar dzīvot, un tas bija tik dabīgi, ka neviens par to nedomāja. No smaguma kāds kādreiz pavaidēja, bet atpūtās un gāja atkal. Un tādu darbu es neesmu redzējusi, ka kāds būtu palicis laukā, tāds netiktu pieļauts. Ikdienu izmainīja krievu okupantu ienākšana Latvijā 1940. gada jūnijā. Lidija Lasmane-Doroņina: Pirmo reizi krievu karavīru ieraudzīju Liepājā, jo tad es sāku mācīties ģimnāzijā. Toreiz mums viņi bija "augšā puļķītis, apakšā muļķītis", jo viņi staigāja tādās budjonovkās, cepurēs ar puļķīti. Tas bija šausmīgi. Liepājā mācoties, dzīvoju pie ģimnāzijas draudzenes Latvijas armijas virsnieka kapteiņa Tumševica ģimenē. Viņa meita ir mana vecuma cilvēks un dzīvo Kanādā, mēs vēl sazināmies, cik nu varam. Mums bija apsolīta kadetu balle pēc 16 gadu vecuma, man bija 15, kad ienāca krievi… Balle nenotika. Ienāca "augšā puļķītis, apakšā muļķītis" un balle nenotika. Man bija vecāks brālis, mācījās Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā, bet viņu izslēdza, jo lielam okupācijas kungam bija goda vārti jāceļ skolēniem, bet mans brālis ar draugiem bija pakāruši beigtu vārnu tajos goda vārtos. Tā mēs toreiz pretojāmies, kā pratām, tāda bija tā laika Latvijas jaunatne, mani vienaudži. Manu brāli izslēdza, viņš pārgāja uz Aizputi un vidusskolu pabeidza tur. Daloties atmiņās par Sibīrijā pieredzēto Lidija Lasmane atzīst:  Ir tādi mirkļi – es vēl kādreiz pamostos no sapņa no  tiem laikiem – vai tas ir sapnis vai tas ir tā mirkļa jauns pārdzīvojums tanī brīdī, kad es pamostos, pat ir grūti saprast. Bet tālu no manis tas nav, tas vēl ir ar mani kopā vēl kaut kur, to jūt šad un tad. Kaut gan man tagad ir labi un siltā mājā, un mēs esam brīvi. Es domāju to pašu varētu izjust vecs karotājs, izgājis visu cauri šausmām. Klausoties fragmentu, jūs teicāt, ka pa vidu visām briesmām bija arī blaktis. Lidija Lasmane-Doroņina: Krievija bez blaktīm nemaz nav iedomājama. Ar tām cīnās cilvēki. Tās pārnes pat tīrīgi cilvēki normālās mājās, vēl šad un tad pacīnās ar blaktīm. (..) Tas ir kaut kas šausmīgs, kas piemīt – es negribētu teikt tai tautai, bet tai zemei, jo tautas tur ir tik dažādas, bet... Jā, tā tas ir. Vāciešiem vismaz blaktis nebija. Pirmie krievi, kurus mēs šeit redzējām, nebija tie krievi, kurus es satiku Gulagā. Tur bija daudz brīnišķīgu cilvēku. Bija daži tādi, kuriem skatījos virsū un domāju, vai tad tas ir krievs, vai tā ir krieviete? Sevī brīnījos, kamēr iepazinos. Ir taču arī citādāki krievi, nav jau tikai šie Putina krievi vien. Ir jau patiešām arī tādi kā Puškins, nu lai būtu viņa iela Latvijā, man nekas nav pretī. Viņi taču ir normāli cilvēki. Mums pašiem vajag uzvesties tā, lai tā normālība nāk virspusē, nevis visu laiku mīdīt un nievāt to nesmuko. To vajag bīdīt kaut kur tālāk prom un vērst to labo virspusē, lai mēs sajūtam, ka mēs visi esam vienādi cilvēki Dieva priekšā. Ja negribam, lai Dievs ir, tad labā priekšā. Seko vēl divas tiesas, kur padomju vara jūs soda par jūsu uzskatiem. Skatoties tiesas procesus, var pamanīt, ka vairumā gadījumu apsūdzētāji, prokurori, tiesneši, liecinieki ir ar latviešu uzvārdiem. Vai tā bija? Lidija Lasmane-Doroņina: Tā jau ir. Tā tiešām ir. Tādi mēs esam sava labuma dēļ. Paši pirmie mani apcietinātāji bija krievi, pirmais izmeklētājs bija ukrainis. Toreiz gan mana apcietinājuma laikā arī visas kārtības čekā mainījās. Otrā apcietinājuma laikā [1972. gads] bija pilnīgi mainījusies čeka, tas jau bija pilnīgi izmanījies, vairs nebija cementa grīda, virsū bija koka grīda. Pirmajā apcietinājumā mēs gulējām uz cementa, un paldies tam čekistam, kas, mani apcietinot, teica, lai es paņemu segu līdzi. Citādi būtu bijis tikai mans mētelītis. 1972. gadā apcietināta viena teikuma dēļ: "Ja tagad atceras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu?" Kādēļ šī viena teikuma dēļ pakaļ atnāca čekisti? Lidija Lasmane-Doroņina: Šo teikumu man vienkārši inkriminēja kā noziedzīgu izteicienu. Tas bija no Solžeņicina, no "samizdata". Mēs visi lasījām, jo prese viņu nedrukāja, bet no rokas rokā tas gāja. (..) Es, piemēram, līksmoju, ka Krievijā vēl nav mirusi tā normālā doma, vēl kāds cilvēks ir, kas domā, kas kaut raksta, kas kaut ko saprot. Vai Latvijai atgūstot brīvību, savus vajātājus satikāt gluži nejauši? Lidija Lasmane-Doroņina: Domāju, viņi vēl tagad vēl nav miruši. Es viņus satiku, bet es viņus svītroju ārā ne no atmiņas, lai es viņus nepazītu. Es gribu viņus aizmirst, lai man viņi nav jānosoda. Atzīt viņus, kamēr viņi paši nav lūguši piedošanu manai Latvijai, es nevaru. Kamēr viņi paši bojā dzīvi sev un savai dzimtenei, es esmu viņiem piedevusi, tāpēc ka viņi ir cilvēki. Mēs visi zinām, ka savu māti ir jāciena. Un tā zeme, kuru Dievs mums ir paredzējis, mūsu zeme ir tik skaista, kādu reti kurai tautai viņš ir devis, (..) ka mēs varam nīst māti, tad mēs varam nīst to zemi, kurā mēs esam.  Tā brīvība, kuru viņš mums devis, tā bija Dieva dāvana, kuru viņš mums atdeva pēc apcietinājuma. Mēs viņu vienkārši saņēmām  kā dāvanu. Ne jau tajās barikādēs mēs viņu izcīnījām. Mēs varējām vispār nebūt. Tik maza tauta. Bet mums nav kauna strīdēties, balsojot par mūsu brīvību vai nebrīvību. Nav kauna sadalīties tik šausmīgi daudzās partijās. (..) Lielā Amerika var iztikt ar divām, bet mums vajag trīsdesmit. Man kauns par to.

LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, Bībeles teoloģijas doktors Jānis Priede Ar  jaunām tehnoloģijām izpētot Mešas stēlu jeb tā dēvēto moabiešu akmeni, ir atrisināts (un 2022. gadā prestižā arheoloģijas žurnālā publicēts) līdz šim strīdīgais jautājums par dažiem burtiem stēlā iekaltajā tekstā. Kad stēlu, senu bazalta plāksni, nevainojamā stāvoklī, netālu no Nāves jūras austrumu  krasta 19. gs. uzgāja kāds franču misionārs (Kleins), viņš diezgan avantūriskā stilā noorganizēja stēlā iekaltā uzraksta novilkumu. Tas tika izgatavots no slapjas papīra masas, tā sauktā papjē mašē. Tas bija visai tālredzīgi, jo vietējie iedzīvotāji, baidoties, ka stēlu viņiem kāds varētu atņemt, patriotisma uzplūdos vairāk nekā metru augsto akmens plāksni ugunskurā kārtīgi uzkarsēja un uzlēja virsū aukstu ūdeni. Varat iedomāties rezultātu! Lai gan tehnika ir vienkārša, tā ir ļoti efektīva, skaldot akmeni. Kad akmens bija sašķelts, fragmentus sadalīja un noglabāja nebaltām dienām, lai varētu tirgot pa gabaliņam. Visi klātesošie bija laimīgi, atskaitot pētniekus, kas nu bija spiesti dzīt pēdas katram atsevišķajam fragmentiem. Taču —pētniekiem par laimi — bija papīra masas novilkums, kaut arī  ne pārāk perfekts, izgatavots lielā steigā, neievērojot visas tehniskās prasības. No tirgoņiem atpirktos fragmentus varēja atkal salipināt kopā. Ja varbūt būsiet Parīzē, varēsiet apskatīt. Mešas stēla ir Luvras muzejā, diemžēl daži fragmenti joprojām trūkst. Lielais jautājums bija par pieciem burtiem, no kuriem pirmais un pēdējais salīmētajā akmenī un iepriekš izgatavotajā novilkumā bija skaidri salasāms, bet pārējie nē.  Tagad, pateicoties franču pētniekiem André Lemaire un Jean-Philippe Delorme un vismodernākajai tehnikai ir publicēti vairāk nekā piecu gadu pētījuma rezultāti. Izrādās, ka zudošos burtus jeb precīzāk divus vārdus tagad ir iespējams izlasīt. Vairs nav jābalstās uz hipotēzēm, mēģinot uzminēt trūkstošo tekstu. Šajā Mešas stēlas teksta daļā moabiešu valdnieks — un atcerēsimies, viņš  dzīvoja Nāves jūras austrumos, mūsdienu Jordānijas pusē, — lielās par saviem panākumiem, atgūstot teritorijas, kuras savā laikā bija nonākušas Rietumkrasta valdoša nama jeb dinastijas rokās. Un kas bija šī dinastija, to tagad skaidri apliecina akmenī iecirstais teksts. Šī dinastija bija bēt dāvīd — gan moābiešu, gan senebreju valodā tas skan gandrīz vienādi. Un ko nozīmē bēt dāvīd? — Dāvida nams. Mešas stēla, izrādās, ir viena no visai nedaudzajām kaimiņtautu rakstiskajām liecībām par Dāvida dinastiju. Tās izcilākais pārstāvis bija Dāvids - kurš gan nav vismaz kādā attēlā redzējis Mikelandželo brīnišķīgo Dāvida skulptūru. Skulptūra Dāvids ir, iespējams, nedaudz idealizēts, taču nenoliedzami viņs bija izcils karavadonis un lielisks dziesminieks. Un otrs šīs dinastijas izcilais valdnieks bija Dāvida dēls Sālamans. Gudrais Sālamans, kas tāpat kā pēc gadu tūkstošiem Austrijas impērija, paplašināja savas robežas un starptautisko ietekmi ne vien ar karagājieniem bet arī ar izdevīgām precībām. Taču svarīgāks par vēsturi ir valdnieka Dāvida un viņa dēla Sālamana literārais mantojums, kas saglabājies līdz mūsdienām. Turklāt ne tikai saglabājies, bet arī noslīpējies, paaudžu paaudzēm pārrakstīts, spodrināts, papildināts, tulkots dažādās valodās - gan pirms, gan pēc Kristus dzimšanas. Kurš gan, piemēram, nav dzirdējis dziedam psalmus? Lielu daļu no psalmiem ir rakstījis Dāvids. Tādēļ dažkārt grāmatu izdevēji, gan mazliet neprecīzi, visu psalmu krājumu dažkārt dēvē par Dāvida dziesmām. Citi tos par slavinājumiem, kā, piemēram, seno literatūras pieminekļu tulkotājs nelaiķis Uldis Bērziņš. Gadsimtiem ilgi mūki un askēti, mūsdienās arī viens otrs izglītotās sabiedrības daļas pārstāvis psalmus ir lasījuši un pārdomājuši diendienā. Taču Dāvida dēla Sālamana literārais mantojums ir vēl pārsteidzošāks. Vispirmām kārtam - dzīvesziņai piemērotais un savas sirdsbalss sadzirdēšanai lieti noderīgais Sakāmvārdu krājums, kas Tuvo Austrumu gudrības literatūras šedevrs. Taču ne jau visu sacerējis Sālamans pats, bieži viņš bija tikai senāku materiālu apkopotājs. Otrkārt, Sālamans ir kādas ļoti neparastas grāmatas autors, vismaz viņu par tādu mēdz uzskatīt. Uldis Bērziņš šīs grāmatas nosaukumu ļoti precīzi tulko kā Pulcētājs. Citi to sauc Ekleziastu, par Koheletu, vēl citi par Sālamanu mācītāju. Tas ir ārkārtīgi dziļš, filosofisks un sociāli ass darbs. Vērts izlasīt visiem, kas domā, ka netaisnīgi tiesneši vai uzpērkami valstsvīri ir mūsdienu Latvijas izgudrojums. Nekas nav jauns zem saules, saka Sālamans. Taču mērķis šai grāmatai ir cits — piespiest cilvēku padomāt par to, kas ir būtisks. Saprast, ar ko atšķiras dzīves bezjēdzīgums no jēgpilnas dzīves. Nonākt pie tā, ko mēdz saukt par atskārsmi un ko neviens cits nevar iemācīt — kā, piemēram, varam no citiem mācīties dzīvesziņu, lasot Sālamana Sakāmvārdus. Un treškārt, Sālamans ir uzrakstījis Dziesmu dziesmu savai savai mīļotajai, brīnišķīgajai Sulamītei. Visbrīnišķīgāko mīlestības dziesmu, ko nereti vedējtēvs un māte deklamē kāzu sarīkojumā, bet kas ir daudz dziļāka nekā mīlas lirika vien. Ne velti Baznīca šajā Dziesmu dziesmu saskata norādi uz attiecībām starp cilvēka dvēseli un  Dievu, vai arī Baznīcu un viņas līgavaini Kristu. Ir taču cilvēciska un ir dievišķa gudrība, Sālamana gudrība . Ir cilvēciska un dievišķa mīlestība. Kur šīs grāmatas varam atrast mēs? Nu paņemsim kādu Bībeles izdevumu, pašķirstīsim, un starp daudzām citām atradīsim. Ir vērts.

Reize, kad Oskars Treilihs @treilihs un Linda Dombrovska @lindadombrovska8867 cepjas un vāras par dažādām tēmām. Par binokļiem, lietotni "Mednis", bebriem Rīgā, sezonas kartēm un kad kādam Āfrikas cūku mēris nav nekas īpašs. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv @gpsprovideo https://www.gpspro.lv/ Paraksties par medību nākotni: https://signforhunting.com/ Militārā kafija - Daļa no ienākumiem tiek ziedota Latvijas Armijas Veterāniem. https://www.mil-coffee.eu/ https://tacsale.eu/brand/mil-coffee Uzrādot mednieka apliecību saņemsi Militaryshop.lv (Brīvības 132, Rīga) 10% atlaidi!

Supermasīvi melnie caurumi, tumšā enerģija un tumšā matērija - šie jēdzieni ik pa laikam parādās ziņu virsrakstos. Lai cik neparasti tie šķistu, tāli un līdz galam neizprasti tie eksistē un par to milzīgo lomu Visuma dzīvē un vēsturē ik pa laikam no jauna pārliecinās zinātnieki jaunos pētījumos. Kas notiek šajos melnajos caurumos? Jauna teorija min, ka melnie caurumi rada šo enerģiju, vai tas ir tiesa? Un kas ir tur, kur nekā nav - vai "nekas" tiešām eksistē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktors un Latvijas zinātnieku komandas CERN vadītājs Kārlis Dreimanis un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. "Zinātnieki ir atraduši to, ka īpaša melno caurumu grupa aug tādā pašā tempā, kā Visums izplešas, un viņi ar to spekulē, ka varbūt tā ir tumšā enerģija, kas ir melnajos caurumos. Bet šajā brīdī mums ir zināms tikai tas, ka melno caurumu izplešanās temps ir tāds pats, kā Visuma izplešanās, bet nav teikts, ka tā obligāti ir melnā enerģija melnajos caurumos," skaidro Andris Slavinskis.  Ja to varētu pierādīt, tas būtu jauns veids, kā domāt par tumšo enerģiju un to, kā tā rodas. Vienlaikus jautājumu arī pēc šiem zinātnieku atklājumiem joprojām ir vairāk nekā atbilžu, un liela daļa zinātnieku un teorētiķu par šo secinājumu izsakās skeptiski. "Šis nekādā veidā nemaina to paradigmu un domāšanu par melnajiem caurumiem vispārēji, tas vairāk maina mūsu domu par to, vai mūsu uzskati par tumšo enerģiju un to, kā tā rodas Visumā, ir plus mīnus pareizi. Mēs drusku apgāžam daudzus melno caurumu būvēšanas modeļus, bet apstiprinām tieši tumšās enerģijas faktu kā tādu," analizē Kārlis Dreimanis. 

Cilvēka acis jau izsenis vērsušās tālumā, domājot, vai mēs esam vienīgie Visumā, vai ir vēl kāda mums līdzīga ar saprātu apveltīta būtne gaismas gadu attālumā. Ārpuszemes dzīvības meklējumi var šķist kā meklēt smilšu graudiņu siena kaudzē, tomēr ne viens vien astronoms tam veltījis savu mūžu. Interese par to, vai esam vienīgie kosmosā, cilvēku prātus ir urdījusi jau no senām dienām, taču, vai šajā jomā ir bijusi nopietna izpēte? Kāds ir bijis slavenā "citplanētiešu meklētāja" - ASV astronoma Frenka Dreika ieguldījums un cik daudz ir nopietnas pētniecības, cik - spekulāciju, raidījumā Zināmais nezināmajā analīzē astronomijas interesents un IT speciālists Raitis Misa. "Jautājums ir nopietns tādā ziņā, ka visus interesē atbilde uz šo jautājumu," atzīst Raitis Misa. "Ir jānodala divas lietas, ir civilizācija, kas ir inteliģence tādā izpratnē, kā mēs to saprotam. Un vienkārši dzīvība kā tāda, ko varētu atrast, piemēram, tepat uz Marsa, kas nemaz nav izslēgts. Protams, atrasta vēl nav. Šobrīd nekas nekur atrasts nav, viss tas, kas ir, tas ir vairāk zinātniskā fantastika, kāda cilvēka iedomas, kāda vēlmes, ka tas tā būtu, bet tādu pierādītu faktisko atklājumu un konstatējumu šobrīd nav ne par mikrobu izmēra, ne arī par inteliģentu dzīvību." "Šobrīd, lielā mērā arī pateicoties Frenkam Dreikam, pētījumi notiek, ir finansējums, tiek veikti arvien jauni novērojumi un galvenais novērojamu virziens ir radio astronomijas, mēģinot uztvert šo civilizāciju pārraidītos signālus, turpina Raitis Misa. Frenka Dreika atbilde uz jautājumu par ārpuszemes civilizāciju bija - mēs neesam vieni. "Tas ir tas, ko viņš uzskatīja, un tam ir kaut kāds zināms pamatojums, jo Visums ir milzīgs, zvaigžņu ir triljoniem, planētu ir milzīgi daudz, un ir daudz zvaigžņu, pie kurām planētas ir tā sauktajā apdzīvojamajā zonā, līdz ar to iespēja, ka radīsies dzīvība un kādā brīdī kļūs inteliģenta, ir diezgan liela," norāda Raitis Misa. "Mūsu civilizācija šobrīd ir nosacīti radījusi radio burbuli, kas ir apmēram 100 gaismas gadu rādiusā, un tas ir tas attālums, kurā jebkurš cits, kas mūs klausītos - Saule radioteleskopa -  varētu dzirdēt un saprast, ka tie signāli ir mākslīgi. Viņi uztvertu "Radio Skonto" vai Latvijas Radio 1 un teiktu, jā, šis signāls nav dabiskas izcelsmes, to varam droši pateikt," skaidro Raitis Misa. "(..) Mēs esam milzīgā 92 gaismas gadus lielā Visumā maziņus simts gaismas gadiņus tikai piesārņojuši ar savu radio troksni. Tas uzskats tāds, ka, ja kāda civilizācija, kas mūs sadzirdētu, atbildētu, mums tas, protams, prasītu laiku, bet tas, kā viņi to sauc, kontaktu periods, varētu sākties apmēram pēc kādiem 400 gadiem." Ja kāds mūsu sadzird šodien un izdomā atbildēt, tad tie, kas uztvers signālu, ja tāds tiks sūtīts, būs pēc 400 gadiem, kas varbūt nesapratīs, kas ir tas, ko uztver, jo neko nav sūtījuši. Var teikt, tāda ļoti savdabīga komunikācija. Cik vispār reāli ir vienam otru sadzird? "Sadzirdēt varbūt arī ir reāli, bet jāsaprot, ka tāda komunikācija kā īsziņas vai čats tur nebūs, jo tur viens virziens komunikācijai aizņems daudzus gadus," bilst Raitis Misa. "Līdz ar to drīzāk būs tā, ka mēs vienkārši zināsim, ka tiešām mums atsūtīja signālu, mēs būsim droši, ka tur vēl kāds inteliģents ir. Mēs zināsim, no kuras zvaigznes tas nāca, un gan jau tajā brīdī arī zināsim, kādas tur ir planētas un kāds ir viņu atmosfēras sastāvs un visu pārējo. Bet tā parunāties un paspiest roku, lai to izdarītu, būs vēl droši vien vairāki tūkstoši gadu jāpagaida."   Vai ir kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Astronomiem ir zināmi vairāki tūkstoši to planētu, kas atrodas ārpus Saules sistēmas. Šādas planētas saucam par eksoplanētām. Bet, ja Saules sistēmā tieši Zeme ir unikāla, jo uz tās eksistē dzīvība, vai varētu atrasties arī kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Vai nosacījums dzīvībai uz eksoplanētas būtu ūdens krājumi? Apritējuši vairāk nekā 30 gadi kopš tā brīža, kad sākušies eksoplanētu jeb citplanētu pētījumi. Pirmajos gadījumos kaut kas no citplanētām drīzāk tika atrasts nejauši, bet pēdējos gados šādu planētu pētījumi ir ļoti apzināts solis, notiek speciālas misijas un arī uz Zemes ir vairākas observatorijas, kas mērķtiecīgi meklē citplanētas. Un, ja misijas ir mērķtiecīgas, tad skaidrs, ka arī atklāto citplanētu skaits pēdējos gados ir audzis. Tā skaidro Suntažu observatorijas saimniece un portāla “starspace.lv” redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Bet cik daudz zinām par pašām eksoplanētām? Apzīmējums “eksoplanētas” jeb “citplanētas” jau pasaka priekšā, ka runa ir par kaut ko, kas atrodas ārpus Saules sistēmas, bet vai tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko mēs saprotam ar Saules sistēmu? Uz šo jautājumu atbildi sniedz Anna Gintere. Bet tālāk mūžīgais un visai sarežģīti atbildamais jautājums par iespējamām dzīvības formām uz eksoplanētām. Saules sistēmā Zeme ar savām dzīvības formām ir īpaša. Protams, nevar izslēgt, ka šādas formas ir arī uz Veneras, ko klāj indīgu gāzu mākoņi. Iespējams, jaunu informāciju par dzīvību uz Marsa mums sniegs uz tā izvietotais pašgājējs robots. Tomēr Zeme ir unikāla. Kā būtu ar eksoplanētām? Cik apzināti uz tām tiek pētīta dzīvība un ko mēs par to zinām?

Nedēļā, kad olimpiskie čempioni iepazīstināja ar saviem nākotnes plāniem, kas iezīmē nopietnus izaicinājumus Latvijas 3x3 basketbola saimniecībai, “Basketstudijā 2+1” aicinājām valsts vīriešu izlašu treneri Raimondu Feldmani un LBS 3x3 basketbola koordinatoru Kristapu Gotfrīdu. Runājām par nākotni: - Latvijas “zelta komandas” dalībnieku ieguvumiem un riskiem, iesaistoties Ķīnas projektā; - trenera iespējām attālināti ietekmēt treniņprocesu; - kā tiks veidota Latvijas izlase Pasaules kausam un Eiropas čempionātam; - konkurenci un “iespēju logu” tuvākajiem rezervistiem; - kurai komandai varēs sekot Latvijas līdzjutēji; - plāniem un spējām; - konstruktīvas komunikācijas lietderību; - jaunatnes izlašu sasniegumiem un perspektīvām; - 3x3 basketbola jaunatnes līgas un Latvijas kausa izcīņas pienesumu. 53 minūtes par 2023. gada sezonas izaicinājumiem 3x3 basketbolā!

Aktīvā klausīšanās un atgriezeniskā saite ir komunikācijas atslēga. Tā savu pieredzi un panākumus biznesā īsi raksturo "Balticovo" valdes loceklis Toms Auškāps. Šajā raidījumā dzirdēsiet konkrētus padomus, kā arī atziņas par komunikāciju ar ārvalstu biznesa partneriem. Tomu iztaujā DIENA PĒC autors Oskars Priede.Support the show

2023. gadā sabiedriskā transporta lietotājus gan starppilsētu autobusu maršrutos, gan galvaspilsētā skars virkne būtisku izmaiņu. Kas īsti mainīsies, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Satiksmes valdes priekšsēdētāja Džineta Innusa, Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš un Rīgas domes vicemērs Vilnis Ķirsis. Kristiāns Godiņš skaidro, ka reģionālajos pārvadājumos sabiedriskajā transportā izmaiņas saistībā ar personalizētas e-ID kartes izmantošanu stāsies spēka vasarā un būs arī pārejas periods līdz 2023. gada beigām, ja kādam nav e-ID kartes, viņš atvieglojumus varēs saņemt, izmantojot esošo kārtību. "Aicinām jau laicīgi cilvēkus, lai nebūtu, ka pēdējā brīdī kaut ko mēģina skriet un kārtot, paskatīties, vai esošā e-ID karte ir atbilstoša," norāda Kristiāns Godiņš. Viņš aicina cilvēkus paskatīties, kad karte ir izdota, ja izdota līdz 2019. gada 1. septembrim, tajā nav iestrādāts risinājums, kas ļauj to izmantot sabiedriskajā transportā. Šī karte būtu jāmaina. Jaunajā kartē visa informācija būs pieejama un atlaides sabiedriskajā transportā piemēros automātiski, uzrādot karti. Ja karte ir izdota līdz 2021. gada 27. decembrim, tajā ir iestrādāta aplikācija, bet tā jāaktivizē. Nekas nav jāmaina cilvēkiem, kuru e-ID karte ir izdota pēc 2021. gada 28. decembra un arī nav vajadzīgs neviens cits papildus dokuments sabiedriskajā transportā. Džineta Innusa atklāj, ka no nākamā gad nebūs Rīgā sabiedriskajā transportā specifiskas atlaides tieši rīdziniekiem. "Visi pasažieri ir vienādi un saņems vienādus produktus, tajā skaitā visas atlaides, gan braukšanas maksa mēnesim, gan attiecīgās statusa atlaides. Speciāli rīdziniekiem veidoti produkti no nākošā gada 2. janvāra nebūs," atzīst Džineta Innusa. Jau no 2022. gada janvāra nevar iegādāties biļetes pie transporta vadītāja, tas darīts ar domu, lai attiektos no skaidras naudas aprites un tas arī atvieglo vadītāja darbu. Vienīgi 22. maršruta autobusā, kas dodas uz un no lidostu "Rīga", var iegādāties biļetes, izmantojot skaidru naudu.

Nothing.. Nekas? #DigitālāsBrokastis testē Nothing Ear (stick) jeb bezvadu austiņas, kas nāk ar solījumu, ka tās teju vairs nejutīsi, lai vari sajust apkārtējo pasauli. Vai tiešām to tām izdevās sasniegt? Noklausies Arta un Elmāra Ozoliņa apskatu. * Austiņas neatkarīgam un neatmaksātam apskatam mums sagādāja Nothing izplatītāji Latvijā TCCM.   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Laiks jaunumiem!Jaunākajā raidieraksta "Piedzīvot lappuses" sērijā klausies sarunu ar divām grāmatu ekspertēm jeb, kā es viņas esmu nosaukusi, grāmatu "koučiem" – jau labi zināmo Zani (IG @mom.who.reads.a.lot) un nu jau zināmo Agnesi (IG @agneseizmekle).Manas sarunbiedrenes atbildēja uz četriem jautājumiem:1) kas ir jaunākais tavā grāmatu plauktā;2)ko tu tikko esi izlasījusi;3)ko tu lasi šobrīd;4)ko noteikti iesaki izlasīt no pēdējā laikā lasītā.Un vēl grāmatu kouči palīdzēja risināt īstas grāmatu problēmas un atbildēja uz klausītāju jautājumiem. Ja arī Tev interesē, kā nejust vainas sajūtu, lasot grāmatas kara laikā, un ko darīt, ja lasīšanas laikā ir grūti noturēt uzmanību, noteikti noklausies šo sarunu.Ja arī Tev ir jautājums grāmatu koučiem, raksti man vēstuli IG vai arī anonīmi savu jautāju uzdod šeit https://ngl.link/piedzivotSērijā pieminētie autori un grāmatas.*Alekss Maiklīdess "Jaunavas", "Klusējošā paciente"*Abigeila Dīna "Meitene A"*Žoels Dikērs "622. istabas noslēpums"*Jana Tellere "Nekas"*Pumpkin Heads by Rainbow Rowell*Between Shades of Grey by Ruta Sepetys*Andra Manfelde "Poēma ar mammu"*Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"*Jū Nesbe*Lārss Keplers "Paganīni līgums", "Trušu mednieks", "Lācars"*Kamilla Grebe "Ledus zem viņas kājām", "Nemaņa", "Mājdzīvnieks"*Roberts Galbraits*Džūlija Smita "Kāpēc neviens man to iepriekš nav teicis?"*Lūsija Folija "Apartamenti Parīzē"*Emilija Nagoski "Mīli, kāda esi"*Svetlana Aleksejeviča "Černobiļa. Lūgšana"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Virdžīnija Grimaldi "Laiks atkal iedegt zvaigznes"*Rūta Šepetis "Klusējošās strūklakas"*Trīna Lāna "Skeleta Juhana gaitas"*Anna Poļitkovska "Putina Krievija"*Adams Kejs "Mazliet sāpēs. Jaunā ārsta slepenā dienasgrāmata"*Jurģis Liepnieks "Mans nabaga pirāts"*Džeimss Petersons "Kurš mirs pirmais", "Melnā grāmatiņa", "Pēdējā iespēja"*Jana Egle*Kolīna Hūvere*Lelde Kovaļova

Stāsta filosofs un filosofijas žurnāla "Tvērums" galvenais redaktors Toms Babincevs Atgriežos pie Platona dialoga Sofists. Iepriekšējā sērijā jau ieskicēju priekšnosacījumus, kā var domāt galējā pakāpē vispārīgos jēdzienus esamība, kustība, stāja. Laika ierobežojuma dēļ gan palika neizeikts, ka Sofists no šodienas skatpunkta ir stipri interesants arī tādēļ, ka Platons liek sarunas dalībniekiem pievērsties esamībai, vispirms konstatējot vairākas neskaidrības attiecībā uz maldiem, kļūdainību un meliem. Dialogā izskan jautājums, kādos vārdos būtu jāizsakās, lai pasacītu, ka ir kaut kas tāds kā nepatiesi izteikumi, reizē nenokļūstot verbālā konfliktā (Soph. 236e). Citiem vārdiem, ja saku, ka kāds dezinformācijas veterāns izplata viltus ziņas, tad esmu apgalvojis, ka viņa izteikumi ir nepatiesi – tie runā par ko tādu, kā nav, tie izsaka neesošo. Taču konkrētais  dezinformators varētu man iebilst (un to konstatē arī sarunas dalībnieki), ka kaut kas nav īsti kārībā ar šiem maniem apgalvojumiem – proti, esmu par neesošo runājis tā, kā runā par esošo.  Šis secinājums sākas ar pārdomām par to, uz ko ir attiecināms apzīmējums ''tas, kā nav''? (Soph. 237c) Ja izsakām, piemēram, apzīmējumu “kaut kas”, tad šie vārdi vienmēr ir attiecināmi uz kādu priekšmetu – apzīmējums “kaut kas” vienmēr paredz esamību. Paši par sevi (bez atbilstības kādam priekšmetam) šie vārdi vienkārši nav saprotami. (Soph. 237d) Tātad frāzi “tas, kā nav” nedrīkst attiecināt uz kaut ko, uz kādu priekšmetu, jo tādā gadījumā neesošajam tiktu piekabināta esamība, un šādi pat tiktu izteikts, ka neesošais pastāv. Taču mulsums ir vēl dziļāks. Vietniekvārdu ''tas'' attiecina uz ko vienu, bet vietniekvārds “tie” uzrāda daudzskaitli, līdz ar to pati izteiksme ''tas, kā nav'' ir gaužām problemātiska, ciktāl tā piedēvē skaitli kam tādam, ko skaitliskā izteiksmē nav iespējams domāt. (Soph. 238c) Uz to, kā nav, nevar arī neko attiecināt, citādi tas vairs nebūtu nekas — tādēļ, iespējams, labākā taktika ir paklusēt (Soph. 237E). Pasakot jebko par neesošo, tam tiek piedomāta esamība (Soph. 239B). Platonam, starp citu, ir brīnišķīgi asprātīgs risinājums, kā varētu mēģināt labāk domāt par neesošo, taču ļaušu jums ar to iepazīties pašiem. Vienīgi, lai nepaliktu spēcīgā aporijā, pašlaik tikai norādīšu uz filosofa Rūdolfa Karnapa daudz un pamatoti kritizēto, taču samērā vienkāršo risinājumu.  Karnapa uzstādījums ir tāds, ka vārdus nevajadzētu patvaļīgi izmantot — to pielietojums teikumā ir stingri nosacīts. Proti, pat ja izteikumā parādās vārdi, kas ir nozīmīgi, tie var tikt izmantoti nejēdzīgi, piemēram, kā bezjēdzīgajā teikumā ''Cēzars ir un'' – te konjunkcija jeb saiklis “un” nekorekti tiek izmantots kā īpašības vārds. Līdzīgi ir ar neesošo. Pēc Karnapa domām, vārdi “neesošais” vai “Nekas” patiesībā ir loģiskais operators “nav”, kas korektos apstākļos funkcionē, lai noliegtu kādu faktu (piemēram, “Tomam nav autovadītāja tiesību”). Tomēr minētajos piemēros, kur tiek jautāts par frāzi “tas, kā nav” vai par neesošo, operators “nav” tiek nekorekti izmantots kā lietvārds jeb tas ir iemānīts sintaktiskajā pozīcijā, kurai tas neatbilst. Piemēram, aplūkosim šādu teikumu: “Neesošais jeb Nekas ir pastāvošs, ciktāl esamība ir atšķirīga no kustības un stājas.” Šajā teikumā operators “nav” ticis pārvietots uz lietvārda pozīciju, pārtopot par “Neesošo” jeb par “Neko”. Ir noticis loģiskās sintakses nobrukums. Tādēļ vienīgais, ko var iesākt, ir vai nu patiešām klusēt, vai nu norādīt, ka šāda veida izteiksmes konstituē bezjēdzīgu valodas lietojumu. Noslēgumā var gan jautāt Karnapam, vai viņš pats konsekventi ir izmantojis loģisko operatoru “nav” tā korektajā pozīcijā teikumā? Vai arī teorētiska skaidrojuma nolūkā arī Karnaps ir pieļāvis to pašu kļūdu, kuru pārmet citiem? Vai vispār ir iespējams izteikt nosacījumus, kā operators “nav” būtu lietojams teikumā, ja postulē, ka to nedrīkst izmantot kā lietvārdu? Šie jautājumi drīzāk ir retoriski, un metafizisks apgalvojums paģēr metafizisku noliegumu, un dažreiz, noliedzot metafiziskus apgalvojumus, mēdz noliegt jebkādas teorētiskas domāšanas iespējamību. 

Mākslinieks Atis Jākobsons šovasar Padures muižā iekārtojis savu darbnīcu, kurā tikko, kā arī pēdējo trīs gadu laikā tapušās gleznas tika izstādītas muižas plašajās zālēs, tās papildinot ar scenogrāfijas elementiem. Izstāde, kas jau nominēta prestižajai Purvīša balvai, apskatāma līdz septembra beigām. Kas pamudināja mākslinieku no attālināties no tumšās matērijas noslēpumiem un pievērsties portretiem un klusajām dabām? Šai raidījumā mudinām jūs paspēt vēl septembrī aizbraukt uz Padures muižu – tā atrodas netālu no Kuldīgas un tur apskatāma mākslinieka Ata Jākobsona gleznu izstāde. Mākslinieks muižā šovasar bija iekārtojis darbnīcu, viņa paša un divu gleznieciska izskata suņu klātbūtne muižai piedeva īpašu auru. Atis Jākobsons ir arī savas izstādes iekārtotājs, gleznu izvietojums muižas apakšstāva istabās nesekoja gluži izstāžu zāļu kanoniem, tās nevis virknējās, bet pārsteidza negaidītos rakursos – ielūkojoties aizdurvē, vai gleznu vispirms pamanot spogulī. Reizēm par gleznas turpinājumu kļuva virs plīts nolupis sienas krāsojums, reizēm izstādes scenogrāfiju veidoja ikdienā lietoti priekšmeti vai mēbeles. Padures muiža pati ir kā glezna, muižas īpašnieks Jānis Lazdāns labprāt soctīklos ieliek pa bildei, kurā skats pa īpatnas formas logu vai sveču izgaismots muižas vakars. Pirms gada Padures muižā notika galerijas “Alma” rīkotā laikmetīgās mākslas izstāde. Dažas no sienām tā arī palikušas izkrāsotas vairāk izstādei nekā dzīvošanai piemērotās krāsās, no iepriekšējā gada izstādes muižā aizkavējušies scenogrāfu Reiņa un Kristas Dzudzilo apaļie spoguļi, kas bija daļa no darba “Tu mani padarīji par stiklu”. Spoguļu klātbūtne muižā pēc Dzudzilo ieceres bija atgādināt par trauslo robežu starp realitāti un domu, šovasar tajos Ata Jākobsona gelznotie citplanētieši atkārtojas atspulgos un izskatās sevišķi iespaidīgi. Padures muiža ir izcils piemērs atvērtībai un pieejamībai, muiža ir viesu uzņemšanas un sarunu vieta, vietējās dzīves centrs. Veiksmīga man liekas arī ideja kā atrast pielietojumu muižu ēkām mūsdienās, Padures gadījumā – padarīt to par Ata Jākobsona vasaras rezidenci. Bet kā jūtas pats mākslinieks muižas vidē? Atis Jākobsons Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis maģistra grādu glezniecībā, strādājis arī ar video un instalāciju. Taču šai izstādē Padures muižā viņš darbojas kā scenogrāfs, pārveidojot savai mākslai piemērotā veidā visu muižas telpu. Šī nav pirmā reize, kad māksliniekam ir bijusi šāda nepieciešamība veidot dialogu ar telpu, radīt vidi mākslas darba notikšanai. Vēl viens brīnišķīgs piemērs, kā padarīt kādu ēku sabiedrībai atvērtu, iedot saturu un dvēseli, ielaižot tajā mākslu, ir Liepājas Karaostas  ūdenstornis. Inženiertehniskā būve, kas savulaik apgādāja ar ūdeni visu Liepājas karostas ciematu, pēc mākslinieka Egona Peršēvica ierosmes nu jau trešo vasaru ir pieejama apmeklētājiem, kuriem ir iespēja apskatīt ne tikai ūdeni pumpējošās iekārtas, izbaudīt skatu no torņa augšas, bet arī, ja paveicas, satikt dzīvu mākslinieku. Jo katrā no torņa stāviem ir mākslinieka rezidence, un tā ir reta iespēja ielūkoties viņa darbnīcā, redzēt vēl pusgatavus darbus, mākslinieka radīto kārtību uz darba galda. Ata Jākobsona darbnīca, apmeklējot Liepājas Karaostas ūdenstorni, pārsteidza.  “Pēdējo trīs gadu laikā mākslinieks Atis Jākobsons radījis tādu kā cilvēku un priekšmetu portretējumu dienasgrāmatu, kurā ietverta skatīšanās jēga. Nekas netiek pateikts priekšā, jo pārlaicīgu emociju klātbūtnē vārdi nereti zaudē savu nozīmi. […] Jākobsona gleznotie cilvēki jeb būtnes dzīvo ārpus konteksta, viņus apņem transcendentāls miers un gaisma. Tēlu tiešums nav uzmācīgs, bet gan meklējošs un hipnotisks. Arī priekšmetu klusās dabas ir portretējošas,” teikts Padures muižā skatāmās izstādes aprakstā. Izstādē Padures muižā ir gan ziedu gleznojumi, gan Liepājas ūdenstornī tapušās klusās dabas, taču pamatā tie ir portreti. Izstāde jau nominēta prestižajai Purvīša balvai. Iepriekšējo reizi Atis Jākobsons Purvīša balvai nominēts tika par kardināli atšķirīgiem darbiem – par 2015. gada izstādi “Tumšā matērija”. Ata Jākobsona izstāde Padures muižā apskatāma līdz 21. septembrim.

Peppen inför Way Out West har börjat för David Druid och Kodjo Akolor. Våra ögon öppnas när gänget inser att fler filmer än vad man trott inte åldrats så bra. Förutom problematiska filmer, tar Sara Kinberg upp en viss AI-robot som är lika problematisk. P3 Nyheters Lisa Nord ger oss en fördjupning i ryssar som nekas turistvisum och en apokalyptiskliknande video. Officern David Bergman är dagens gäst och pratar om att lära ut konsten att döda. Programledare: David Druid, Sara Kinberg och Kodjo Akolor.

Babs Drougge och Lisa Nord på P3 Nyheter förklarar morgonens stora nyheter, alltid tillsammans med programledarna för Morgonpasset i P3: David Druid, Sara Kinberg och Kodjo Akolor. Vi snackar om att flera EU-länder vill göra det svårt för ryska turister att besöka Europa. I bland annat Finland höjs röster för att stoppa de ryska shoppingturisterna som tar sig landvägen till Helsingfors.Sedan lyssnar vi på delar ur USA:s förre president Donald Trumps apokalyptiska kampanjliknande video som publicerades timmar efter FBI-razzian mot hans bostad i Florida. Videon kan ses som ett tydligt tecken på att Trump vill göra comeback i Vita huset.

Alumīnijs kā adjuvants jeb reakcijas pastiprinātājs, dzīvsudrabs kā konservants un vēl daudz citu vielu, kas var būt dažādu vakcīnu sastāvā, var radīt priekšstatu, ka, saņemot vakcīnas injekciju, organismā tiek ievadīta kaudze ar toksiskām vielām. Par vakcīnu sastāvu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un profesore Juta Kroiča. Runājot par alumīnija sāļiem vakcīnās Dace Zavadska skaidro, ka alumīnijs arī cirkulē cilvēku asinsritē.  "Ar alumīniju tiekamies apkārtējā vidē, pārtikā un visur citur - mātes pienā ir alumīnijs, arī mākslīgajos zīdaiņu maisījumos ir maisījums. Tie alumīnija sāļi, kādi ir vakcīnās, tiek lietoti apmēram 80 gadus un mēs par viņiem zinām visu. Īsti nav vajadzības meklēt ko jaunu, jo alumīnija sāļi, ko lietojam vakcīnās, ir droši, daudzums ir tik minimāls, mazāks nekā mākslīgajā maisījumā," norāda Dace Zavadska. Daudzi no ķīmiskajiem elementiem, ko uzņemam ar vakcīnu, jau cirkulē mūsu asinsritē. "Visiem sazvērestību teoriju piekritējiem gribētu aicināt attaisīt viņu nakts skapīšus un vannas istabā paskatīties, ko viņi sev smērē uz sejas, ko viņi ikdienā nopērk veikalā. Vakcīnas ir visvairāk  pētītais medikaments un viens no vistīrākajiem medikamentiem. (..) Nekas dzīvē nav simtprocentīgs, bet par vakcīnām varam teikt, ka tie ir tuvu 98-99% drošība," atzīst Dace Zavadska. Neviens negrib, lai cilvēkiem būtu slikti, ir vairāk jāieklausās un jāuzticas. "Cilvēki jautā, prasa konsultāciju, kā man jārīkojas, ja ir kardioloģijas problēma, nefroloģijas problēma, kāda cita medicīniska problēma, tad ieklausās speciālistā. Bet vakcinācijas sakarā es esmu gudrāks, jo es dzirdēju, ka toreiz kaut kas kaut ko sliktu par vakcīnām pateica. Kāpēc neieklausās, cik cilvēku nomira, cik ģimenēs izmira bērni pirms vakcinācijas, pirms antibiotiku lietošanas. Jāpaskatās par labo efektu, ko vakcīnas ir devušas, vai gribam atgriezties viduslaikos, kad no septiņiem bērniem pieci nomira, divi izdzīvoja," vērtē Juta Kroiča. Dace Zavadska norāda, ka ir daudz mītu, ko vakcīnu pretinieki izvelk no veciem rakstiem par konservantiem. Viņa norāda, ka kopš 2006. gada nav neviena vakcīna, kas saturētu dzīvsudrabu. "Pat tajos laikos, kad vakcīnās bija dzīvsudrabs, viņš nemaz nekaitēja," skaidro Dace Zavadska. "Tas pats ar autismu. Tikai pēdējais muļķis var pateikt, ka vakcīnas izraisa autismu. Ir daudz pierādījumu, ka tas tā nav. Vienam vienreiz ienāca prātā, viņš tā pateica, pēc tam visa zinātne vismaz 20 gadus strādāja, lai pierādītu viena slima cilvēka ideju," komentē Dace Zavadska.

Vasara ir beidzot klāt — Jāņi, laivu braucieni, festivāli un ballītes! Nekas tā neiekustina publiku kā mūzika. Ārpus mājām to var palīdzēt nodrošināt mobilā tumbiņa, kas gan skan labi, gan ir pietiekami mobila, lai to nēsātu apkārt. Vai "Bose SoundLink Micro and Flex" to spēj nodrošināt? Kas testā patīkami pārsteidza un kas jāzina pirms pirkuma? Noklausies un atstāj savas pārdomas komentāros! *Tumbiņas uz testa laiku neatkarīgam un neatmaksātam apskatam piešķīra "iDeal". Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi LSM portālā.

Krievijas un Ukrainas miera sarunas. Armēnijas un Azerbaidžanas konflikta saasinājums. Nekas mainījies - visas pasaules uzmanības centrā joprojām ir karš Ukrainā. Tomēr vakardiena, 29.marts, nesa virkni jaunumu. Ukraiņi būtu gatavi runāt par Doneckas un Luhanskas apgabalu tālāko statusu, gan arī militāri necīnīties turpmākajos gados par Krimas atgūšanu. Savukārt Krievija varētu neiebilst tam, ka Ukraina iestājas Eiropas Savienībā. Vakar parādījās pirmie iespējamie kompromisa piedāvājumi miera sarunās starp Ukrainu un Krieviju. Tikmēr Krievija paziņojusi par kara taktikas maiņu. Kijivas virzienā militārā aktivitāte tikšot būtiski samazināta, galvenā uzmanība būšot veltīta Donbasa atbrīvošanai jeb, pareizāk teikt, iekarošanai. Kā šādas Krievijas paziņojums vērtēt, ko tad varam sagaidīt tālāk militārajā frontē? Un nevaram nepieminēt arī situācijas saasināšanos Kalnu Karabahā. Azerbaidžāņi, šķiet, cenšas izmantot Krievijas vājumu un mēģina pārņemt lielāku kontroli strīdīgajā teritorijā. Izskatās, ka Azerbaidžāna arvien vairāk cenšas tuvināties Ukrainai, savukārt Armēnija vēl ciešāk stiprina savas saites ar Krieviju. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu. Sarunas Stambulā. Pozitīvi signāli, bet… 29. martā pēc vairāk nekā divu nedēļu pārtraukuma Krievijas un Ukrainas delegācijas tikās klātienē Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā. Abu pušu sarunvežus šeit uzņem Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Ukrainas puse ir publiskojusi savus priekšlikumus karadarbības pārtraukšanai. Proti, Kijiva ir gatava atteikties no mērķa iestāties NATO aliansē un pieņemt pastāvīgi neitrālas valsts statusu, ja virkne valstu būtu gatavas sniegt tai drošības garantijas, kas faktiski būtu līdzvērtīgas NATO līguma 5. pantā definētajām. Kā šādus garantus Ukrainas puse nosaukusi ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – Savienotās Valstis, Lielbritāniju, Franciju un Ķīnu, kā arī Turciju un Poliju. Krimas jautājumā Ukraina gatava piekrist 15 gadus ilgam konsultāciju periodam, kurā atturētos no mēģinājumiem atgūt Krievijas pretlikumīgi anektēto teritoriju, savukārt par separātisko teritoriju likteni Ukrainas austrumos būtu jāvienojas Krievijas un Ukrainas sarunās augstākajā līmenī pēc karadarbības izbeigšanas. Krievijas puse tās aizsardzības ministra vietnieka Aleksandra Fomina personā paziņojusi ka tā būtiski samazina militārās aktivitātes Kijivas un Čerņihivas virzienos, pasniedzot to kā labas gribas žestu. Turcijas ārlietu ministrs Mevlits Čavušoglu paziņojis, ka abu pušu pozīcijas tuvinoties, un pirmais sarunu procesa rezultāts varētu būt Krievijas un Ukrainas ārlietu ministru tikšanās. Tomēr kopumā Krievijas puses gatavība kompromisiem, kura, domājams, joprojām pamatā atkarīga no Kremļa līdera Vladimira Putina ieskatiem, tiek vērtēta drīzāk skeptiski. Kā bildis Pentagona pārstāvis Džons Kērbijs, Krievijas spiediena atslābums pie Kijivas un Čerņihivas vērtējams tikai kā pozīciju maiņa, bet nav uzskatāms pat par spēku atvilkšanu, nemaz jau nerunājot par atkāpšanos. Arī dauzi analītiķi pauž uzskatu, ka Krievijas bruņotie spēki šādi rīkojas pamatā apstākļu spiesti, cenšoties iegūt laiku un sakopot spēkus jaunai ofensīvai nākotnē. Papildu jautājumus sarunu procesa sakarā liek uzdot krievu oligarha Romāna Abramoviča klātbūtne. Kopš vairākām nedēļām parādījusies informācija, ka šis miljardieris, kura aktīvu vērtība sankciju rezultātā varētu būt mazinājusies pat vairākas reizes, aktīvi līdzdarbojas sarunu procesā, taču par viņa lomu un funkcijām tikpat kā nekas nav zināms. Vēl mīklaināka ir ar pāris nedēļu novēlošanos izpaudusies informācija, ka pēc tikšanās ar Ukrainas pārstāvjiem Kijivā marta sākumā gan Abramovičs, gan divi viņa sarunu partneri no Ukrainas puses piedzīvojuši saindēšanās simptomus. Pieaug spriedze Kalnu Karabahā Pēc divus mēnešus ilgas karadarbības 2020. gada rudenī starp Azerbaidžānas un Armēnijas bruņotajiem spēkiem Kalnu Karabahā tika noslēgta trīspusēja vienošanās starp Armēniju, Azerbaidžānu un Krieviju. Azerbaidžāna paturēja teritorijas, kuras tās spēki bija ieņēmuši karadarbības rezultātā. Reģionā tika izvietoti krievu miera uzturētāji, kuri, cita starpā, nodrošina transporta koridoru, kas savieno Kalnu Karabahā izveidoto un starptautiski neatzīto Arcahas republiku ar Armēnijas teritoriju. Pagājušonedēļ izpaudās ziņas, ka 24. martā azerbaidžāņu spēki ieņēmuši krievu miera uzturētāju kontrolētajā zonā esošo Paruhas jeb Faruhas ciemu, no kurienes evakuēti armēņu iedzīvotāji. Sadursmēs ar azerbaidžāņu spēkiem nogalināti trīs un ievainoti 15 armēņu karavīri, azerbaidžāņu spēki īstenojuši arī vairākus bezpilota lidaparātu „Bairaktar” uzbrukumus armēņu pozīcijām. Sekoja Krievijas pieprasījums Azerbaidžānai pārtraukt karadarbību un atvilkt spēkus, un 27. martā Krievijas puse ziņoja, ka azerbaidžāņu daļas pametušas Paruhu. Savukārt Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija savā paziņojumā to noliedza, paziņojot, ka tās pozīcijas ciema apkārtnē paliekot nemainītas, ciktāl šī ir Azerbaidžānas teritorijas daļa. Armēnijas puse, savukārt, ziņoja, ka azerbaidžāņu spēki atstājuši pašu ciemu, taču turpina nozīmīgi koncentrēt spēkus tā tuvumā. Tiek atzīmēts, ka pamiera noteikumu pārkāpumu skaits no azerbaidžāņu puses nozīmīgi pieaudzis kopš karadarbības sākuma Ukrainā, tāpat arī asi izteikumi Azerbaidžānas medijos, kas vērsti t.sk. pret Krievijas miera uzturētājiem. Analītiķi to saista ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas, pirmkārt, novērsis starptautiskās sabiedrības uzmanību no situācijas Karabahā, otrkārt, atklājis, ka Krievijas bruņoto spēku efektivitāte ir krietni mazāka, nekā uzskatīts agrāk. Sociālajos tīklos parādījusies informācija par iespējamu daļēju Krievijas miera uzturētāju pārsviešanu no Kalnu Karabahas uz Ukrainu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ah, februāri! Tu sākies tik skaisti un rožaini. Kaut kur pa vidu mēs pilnām mutēm ēdām šokolādi un domājām savus rozā sapņus, bet tad... Tad pienāca 24. februāris, un pasaule mainījās.Šī saruna ar Zani @mom.who.reads.a.lot un Sandru @pielasit_sirdi ir ierastīta 25. februārī. Tā ir diena PĒC. Lai gan sarunas otrajā pusē to, iespējams, pat nevar nojaust, runāt un stāstīt par izlasīto nebija viegli. Īpaši tāpēc, ka mūsu mēneša grāmata, Marjus Marcinkevičus stāsts "Akmentiņš", bija tiešs trāpījums sirdī un saules pinumā. Mēs pārrunājām arī citus spilgtākos lappušu mirkļus februārī, taču visvairāk mēs ceram, ka reiz atkal par karu varēsim lasīt tikai grāmatās.Aicinu pievienoties marta grāmatas lasīšanā. Tā šoreiz ir ukraiņu autores Tamāras Horihas Zerņas grāmata "Meitiņa". Lasīt nebūs viegli, taču mēs ticam, ka arī lasīšana var būt atbalsta forma.Raidieraksta "Piedzīvot lappuses" februāra grāmatu, Marjus Marcinkevičus "Akmentiņš", iegādājies šeit https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/202474-akmentins.htmlRaidieraksta "Piedzīvot lappuses" marta grāmatu iegādājies šeit https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/dailliteratura/tulkota-dailliteratura/klasika-musdienu-literatura/meitina.htmlSeko raidierakstam Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Ziedo Ukrainas cilvēkiem https://www.ziedot.lv/ukrainas-cilvekiem-4203Sarunā pieminētie autori un grāmatas.*Marjus Marcinkevičus "Akmentiņš"*Jurga Vile, Lina Itagaki "Sibīrijas haiku"*Rūta Šepetis "Jūras sāļums", "Starp pelēkiem toņiem"*Anna Krasiļščika "Klau, aizbrauksim uz Unalašku!"*The Copenhagen Trilogy by Tove Ditlevsen*Zoī Beka "Lielpilsētas paradīze"*Ismails Kadare "Mirušo armijas ģenerālis"*Niklass Nats o Dāgs "1793"*Vinko Mēderndorfers "Sirds plaukstā"*Patriks Ness "Septiņas minūtes pēc pusnakts"*Iveta Troalika "Tūlīt paliks labāk"*Sigri Agnēte Hansena "Tu redzēji?"*The Storyteller: Tales of Life and Music by Dace Grohl*Filipa Perija "Jūs vēlēsieties, kaut šo grāmatu būtu izlasījuši jūsu vecāki"*Fredriks Bakmans "Nervozie ļautiņi"*Inga Ābele "Duna"*Karloss Ruiss Safons "Mirušo grāmatu kapsēta"*Kārlis Kazāks "Sākums mūs atrod pats"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Viktors Emīls Frankls "...tomēr teikt dzīvei, jā"*Mārtiņš Zvīdriņš "#Fudzi 161km"*Zane Nuts*Greguārs Delakūrs "Sieviete, kura nenovecoja"*Martins Pistoriuss "Neredzamais zēns"*Reičela Džoisa "Harolda Fraja neticamais svētceļojums"*Jana Tellere "Nekas"*Raimonds Platacis "Grāmata par nonullēšanos"*Kārena M. Makmanusa "Starp mums"*Adams Kejs "Mazliet sāpēs"*Anete Grīnberga "Draņķozols"*Katrīna Randela "Vilku meitene"*Tamāra Horiha Zerņa "Meitiņa" (mēneša grāmata MARTĀ)

No  3. līdz 8. martam Rīgā notiks Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls "Artdocfest/Riga". 5. martā festivāla konkursa “Baltijas fokuss” programmā notiks jaunās ukraiņu režisores Alīnas Gorlovas 2020. gada filmas “Šis lietus nekad nebeigsies” Latvijas pirmizrāde. Filmas nosaukumā minēts “lietus”, taču stāsts ir par karu. Tās galvenais varonis Andrejs Suleimans dzimis kurda un ukrainietes ģimenē, bērnībā bija spiests pamest vienu savu dzimteni kara dēļ, pāris gadus vēlāk karadarbība aizsākās arī Ukrainā. Karš noteicis Andreja dzīvi, un savdabīgā veidā pārtapis par viņa profesijā, viņš strādā Sarkanajā Krustā, palīdz iedzīvotājiem kara skartajos reģionos. Raidījumā telefonsaruna ar filmas režisori Alīnu Gorlovu. Filma “Šis lietus nekad nebeigsies” ir Ukrainas, Vācijas un Latvijas kopražojums, no Latvijas puses filmas tapšanā iesaistījušies "Avantis" producente Ilona Bičevska, filmas mūziku komponējis Goran Gora. Ar viņiem saruna Radio studijā. Alīna Gorlova stāsta par Andreju Suleimanu, kurā apvienojušās divu atšķirīgu kultūru – Sīrijas kurdu, ukraiņu asinis, taču abas šīs zemes šobrīd apvieno kara pieredze. Filmā mēs iepazīstam Andreja tēvu, kurš kā fizioterapeits palīdz atlabt sakropļotiem jauniem vīriešiem. Nekas netiek paskaidrots, bet filmas kopējā noskaņa mudina saprast, ka smagās traumas gūtas tieši kara laukā. Paralēli tiek rādīti kadri no militārām parādēm, tanku rūpnīcas. Andreja Suleimana brālis ieprecējies Vācijā. Filmā ir kadri arī no kurdu kopienas dzīves Berlīnē, kur arī maršē, taču pavisam citādi nekā Ukrainā, Berlīnē šai laikā notiek praids. Filmas notikumi aizved arī uz Sīriju. Turp filmēt režisore Andrejam līdzi esot brauksi viena pati. Vecvecāki iekrampējas, cik jaušams, sen nesatiktajā mazdēlā, negrib ne brīdi laist viņu vaļā. Ir neiespējami nejust līdzi skaistajam, mīlestības pilnajam kurdu pārim, kuru bērni, mazbērni izklīduši pasaulē. Un arī tāds ir karš. Plānots, ka ukraiņu režisore Alīna Gorlova  5. martā, filmas “Šis lietus nekad nebeigsies” Latvijas pirmizrādē būs klātesoša Rīgā. Tiesa, notikumi Ukrainā šobrīd attīstās ne dienām, bet stundām. Iepriekšējā dienā mums bija norunāta telefonintervija, brīdi pirms sarunas atnāk zīmīte, ka force major, saruna nevarēs notikt. Intervijas laikā producente Ilona Bičevska tomēr sazvana Alīnu, viņa piekrīt īsai sarunai. Arī sarunu ar Kijevā mītošo režisori mēs sākam nevis par filmu, bet gan par šobrīd notiekošo.

„Pārmaiņas” – tāds nosaukums Paulas Zariņas-Zēmanes jaunāko gleznu sērijai. Māksliniece galerijā „Māksla XO” rāda pēdējā gada laikā tapušus darbus, kuros ainavas un abstraktas gleznas. Jauno gleznu transformācijas procesu pati gleznotāja salīdzina ar marmora atradnēm, bet vācu kurators no Berlīnes ar mākoņu formām, kas plūst un mainās. Ar Paulu Zariņu-Zēmani tiekos galerijā „Māksla XO”, kur pirms Ziemassvētkiem atklāta viņas jaunākā izstāde „Pārmaiņas”. Paula kopš 2008.gada sarīkojusi septiņas personālizstādes un piedalījusies daudzās grupu izstādēs. Nesenākās – 2018. gada personālizstāde „Viens kā otrs” galerijā „Careva Contemporary” unn „Bangojošās pasaules miera punkts” 2017.gadā izstāžu zāles „Arsenāls” radošajā darbnīcā. No Paulas Zariņas-Zēmanes uzzinu, ka jaunākā gleznu sērija „Pārmaiņas” tapusi galvenokārt pēdējā gada laikā un tajā skatāmi 13 darbi. „Dažas no formām šķiet pazīstamas.. bet tas ir tikai mirklīgs iespaids; mākoņi virzās tālāk, zīmējums bija vien iztēles radīts un īslaicīgs.  Zariņas – Zēmanes gleznās sastopamā figurācija ir līdzvērtīga šai pieredzei. Darbi ir iespēju, kā arī – ja tā var teikt – krāsu mākoņu pilni, un šajās aprisēs ir saskatāmas formas, kas plūst un mainās, gluži tāpat kā mainās gaisma. Nekas nav statisks; mākslas darbu pamatā ir kustība jeb, kā to vēsta virsraksts, pārmaiņas,” Paulas jaunāko gleznu sēriju precīzi raksturojis Džurians Benšops [Jurriaan Benschop], salīdzinot to ar mākoņu kustību debesīs. Paulas Zariņas-Zēmanes personālizstāde „Pārmaiņas” galerijā „Māksla XO” skatāma līdz 17.janvārim.

Lai gan ziema mūsu platuma grādos nav nekas neparasts, tā atkal Rīgu pārsteigusi nesagatavotu. Iedzīvotāji sūdzas par neizbrienamām ietvēm, domnieki - par slinkiem namīpašniekiem, namīpašnieki par nevērīgiem ielu tīrītājiem. Kādēļ tā un ko darīt, Krustpunktā diskutē Rīgas pilsētas izpilddirektors Jānis Lange, Rīgas pilsētas vicemērs Vilnis Ķirsis un Rīgas namu pārvaldnieka valdes priekšsēdētājs Ronalds Neimanis. Sazināmies ar Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Tomu Sadovski.  

Lai gan ziema mūsu platuma grādos nav nekas neparasts, tā atkal Rīgu pārsteigusi nesagatavotu. Iedzīvotāji sūdzas par neizbrienamām ietvēm, domnieki - par slinkiem namīpašniekiem, namīpašnieki par nevērīgiem ielu tīrītājiem. Kādēļ tā un ko darīt, Krustpunktā diskutē Rīgas pilsētas izpilddirektors Jānis Lange, Rīgas pilsētas vicemērs Vilnis Ķirsis un Rīgas namu pārvaldnieka valdes priekšsēdētājs Ronalds Neimanis. Sazināmies ar Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Tomu Sadovski.  

“Es vēlētos, lai mans stāsts kaut nedaudz aizkustina vislielākos viendzimuma laulību pretiniekus, jo tas ir par pilnīgi visiem cilvēkiem.” Tā saka talantīgā čelliste Māra Botmane. Kāzu ielūgumi jau bija nodrukāti, un viņa ar savu dzīvesdraugu, mūziķi Jāni Tretjuku gatavojās kuplām kāzām 2019. gada 1. augustā. Taču kāzu vietā jūnijā nācās rīkot Jāņa bēres.

De kurdiska organisationer som spelat en central roll i kampen mot IS i Syrien ses av regeringen som en allierad i kampen mot terrorn. Samtidigt nekas personer som varit verksamma i dem regelmässigt svenskt medborgarskap, eftersom organisationerna, enligt Migrationsverket, begått systematiska övergrepp. Det här visar Ekots granskning. Besir Kavak besir.kavak@sverigesradio.se Daniel Öhman daniel.ohman@sverigesradio.se

Vienlaikus sīki un tomēr vareni - vīrusi uz šīs planētas ir daudzskaitlīgāki par cilvēkiem un bijuši te jau krietni senāk par mums. Tāpēc jāteic - kā organisms vīruss ir vērā ņemams, neskatoties uz savu primitīvo uzbūvi. Kas tad īsti ir vīrusi, kā tie vairojas, veido mutācijas un kāpēc tie ne vienmēr ir sliktie slimību izraisītāji, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro bioloģijas zinātņu doktore Baiba Niedre-Otomere. Pētniece arī savā "Facebook.com" profilā interesanti stāsta par vīrusiem. Vakcības pret vīrusu izraisītām saslimšanām Vīrusu izraisītas saslimšanas cilvēkiem nav nekas svešs, un arī vakcīnas pret tām jau radītas sen. Laika gaitā gan mainījušies principi vakcīnu izstrādē, un pret kādu saslimšanu tā arī nav izdevies vakcīnu radīt. Kāpēc tā un kas būtu jāzina par pašlaik tik aktuālo Covid-19 vakcīnu mehānismu, skaidro profesors Kaspars Tārs. Lai radītu vakcīnu, nepieciešams tuvāk izpētīt infekciju izraisošo organismu, un šāda izpēte sākusies jau pirms vairākiem gadsimtiem. Tā bijusi aktuāla arī pēdējā gada laikā, kad zinātnieku sadarbības rezultātā tapusi vakcīna pret koronavīrusa radīto saslimšanu Covid-19. Turpmāko stāstu lielā mērā veltām atšķirībām dažādu Covid-19 vakcīnu starpā, un to izstāstīt palīdzēs profesors Kaspars Tārs. Bet pašā sākumā būtiski noskaidrot - kāpēc pret vienu vīrusa saslimšanu iespējams strauji radīt jaunu vakcīnu, kamēr pret citu saslimšanu, par kuru zināms jau gadiem, tas tā arī nav izdevies, un te kā piemēru var minēt HIV infekciju.

Aus dem frisch bezogenen Haus begrüße ich diesmal Mario Dänekas im FWG-Podcast. Der Personalberater im Bereich "Executive Search" und "HR-Diagnostik" berichtet über die Digitalisierung, die sich durch Corona nicht nur in Unternehmen, sondern auch in Schulen bemerkbar macht. Der Vorsitzende des Fördervereins des Syker Gymnasiums erklärt, warum einige Schüler*innen bei dieser Entwicklung auf der Strecke bleiben könnten. Danach widmen wir uns der Syker Innenstadt. Zieht der Hachepark Kaufkraft von der Innenstadt ab? Wir sprechen darüber, warum man sich nicht auf "die gute alte Zeit" verlassen darf und welche Lösung erfolgsversprechender wäre. Sie haben Meinungsbeiträge, Fragen an unsere FWG-Mitglieder zu bestimmten Themen oder Verbesserungsvorschläge? Wir freuen uns auf Ihre Nachricht an fwg.syke@gmail.com. --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/fwg-syke/message

Zaļa varde ar rozā lietussargu baksta rozā vardi ar zaļu lietussargu – tas ir interešu konflikts un arī vāks grāmatai – „Ivars Poikāns. Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika 1999. – 2003”. Neparasta grāmata, kurā iekļauti mākslinieka Ivara Poikāna zīmējumi, kas tika veidoti Latvijas preses izdevumiem kā ilustrācijas žurnālistu slejām par politiskām un sociālām aktualitātēm. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātnieci un izdevuma sastādītāju Diānu Barčevsku un žurnālistu Māri Zanderu, kura teksts arī lasāms izdevumā, un, protams, ar pašu mākslinieku Ivaru Poikānu. "Doma par izdevumu radās pēc Ivara Poikāna veidoto ilustrāciju izstādes izdevumiem “Neatkarīgā rīta avīze” un ”Domas”, kas notika 2018. gadā Mūkusalas Mākslas salonā. Aplūkojot darbus kļuva skaidrs, ka Ivars Poikāns, ilustrējot 20 gadus senus notikumus, ir veicis sava veida hronista darbu, jo attēli ataino nozīmīgus politiska rakstura notikumus, kuru sekas sabiedrība “bauda” vēl joprojām," stāsta grāmatas sastādītāja mākslas zinātniece Diāna Barčevska. Grāmatā iekļauti vairāk nekā 80 Poikāna zīmējumi, kuru nosaukumi ir gana daiļrunīgi. Minot dažus no tiem: “Iepirkuma krustojums”, “Vispārējā vienotība”, “Šķēles lidojums”, “Pienaglis”, “Miers un Bērziņš”, “Nukleārā vecene” u. c. Zīmējumos aptverto laika periodu no politisko un sociālo notikumu skata punkta grāmatā komentē žurnālists Māris Zanders. Grāmatu Ivars Poikāns "Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika 1999–2003" izdevis apgāds "Neputns".

Tikko iznākušais Andra Zeibota romāns „Lēngaitis” atkal no jauna aktualizē Konstantīna Raudives personību. Ne tikai mūsdienu mūziķu uzmanību saistījuši viņa „balsu ieraksti”, bet joprojām svarīgas ir zinātnes un pseidozinātnes robežas. Ir svarīgi mehānismi, kā tikt galā ar personīgām vai kolektīvām traumām. Kā izturēties pret reliģijas dogmām. Kultūras rondo stāsts par par Konstantīnu Raudivi ar trim radošām versijām. Proti, ar topošo Anda Miziša un Bruno Aščuka filmu par Konstantīnu Raudivu; ar atgādinājumu par 2018. gadā tapušo izrādi „Raudives radio”, kurā sadarbojās režisore Daiga Kažociņa un filozofs Ainārs Kamoliņš, vairāki dažādu jomu mākslinieki un Raudives lomā – aktieris Gatis Gāga. Un Andra Zeibota romānu „Lēngaitis”. Cerams, ka Rauduve neņems ļaunā, ja šo raidījumu ļoti nosacīti nodēvētu par „balsu ierakstu”, jo mums šobrīd nav ļauts tikties klātienē radio studijā, taču tehnoloģijas mums ļauj sazināties. Vēl kāda piebilde: jebkas, ko dzirdēsit šīs stundas laikā, pieder mūsdienu interpretācijām par Konstantīna Raudives balss ierakstiem. Tur ir gan ļoti īsi vēsturiskie ieraksti, gan to izmantojums mūsdienu mūziķu un dīdžeju versijās. Nekas nav tikai tehniskais troksnis, ja arī sākumā tā varētu šķist. Ieklausieties un iztēlojieties, arī bez priekšrakstiem.

Vismaz vienu vakcīnu pret Covid-19 ir saņēmuši 390000 Latvijas iedzīvotāju, bet pilnībā vakcinētu cilvēku mums ir 79000. Tas nav pārāk daudz. Otrdienas rītā raidījumā Kā labāk dzīvot turpinām iztaujāt par vakcinācijas procesu un vakcīnām pret Covid-19. Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un profesore Juta Kroiča, komentējot jautājumu, kāpēc vakcinētajiem būs priekšrocībās, ja arī viņi var pārnēsāt infekciju, norāda, ka vakcinētie 84% gadījumu ir droši. "Nekas nav simtprocentīgs, bet atlikušie procenti, ka viņi varētu būt bīstami, šobrīd ir 16%. Tā rāda statistika, vēl pirms dažiem mēnešiem cerēja ražotāji, ja statistika būs 50:50, puse apdraudēs, puse vakcinēto - nē. Dzīve rāda, ka skaitļi ir daudzkārt labāki. 84% gadījumu vakcinētie cilvēki neizplata infekciju, nepārnes apkārtējiem. Tas ir milzīgi augsts procents,"  atzīst Juta Kroiča. "Iznāk, ka jautājums bija par nieka 16%. Varbūt pēc mēneša, kad vēl vēl vairāk būs dati un statistika, 84% vēl augs. Tas ir milzīgs vakcīnas sasniegums, ne tikai pasargā no smagas slimības gaitas, no nāves, bet arī no pārnešanas." Diemžēl ar Covid-19 slimo arī atkārtoti un nav garantija, ka otrā reize nebūs smagāka. Tāpēc arī cilvēkiem, kas pārslimojuši iesaka vakcinēties. Vakcinēties var 2-3 mēnešus pēc izslimošanas. "Arī vakcinētajiem ir jāievēro disciplīna, jo vakcinētie nav pasargātie no inficēšanās, bet vakcinētie ir nesalīdzinoši drošākā stāvoklī, viņi nemirst un neslimo smagā formā, " atgādina Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras vadītāja Ludmila Vīksna. "Apmēram pusotrs, divi gadi paies, kamēr iemācīsimies sadzīvot gan vakcinētie, gan pārslimojušie ar šo slimību, man liekas, ka mēs dzīvosim ar šo slimību viosu atlikušo mūžu," vērtē Ludmila Vīksna. Vakcinācijas projekta biroja pārstāve Ieva Stūre atgādina, ka jaunākai informācijai par brīvajām vietām vakcinācijai var seko tviterī, arī zvanīt 8989 vai ielūkoties manavakcina.lv  

“Sporta Bulvāris” ar Robertu Ūdri un Ādolfu atkal ir klāt! Šoreiz runājam par NBA aktualitātēm kopējā mērogā un vai Porziņģis vispār ir laimīgs Dalasā? Protams, spriežam subjektīvi, jo precīzas informācijas par situāciju klubā nav pat Ziemeļamerikā, bet latviešiem ir tāds teiciens - nav dūmu bez uguns! Un otra tēma būs atkal Latvijas basketbola kultūra... Tas ir kontekstā ar Gundara Vētras izvirzīšanos favorītos par galveno nākamo sieviešu izlases treneri. Daudzi atceras, bet daudzi nē - 1991.gadā Vētra izvēlējās starptautiskajā arēnā pārstāvēt svešas valsts izlasi, nevis dzimtenes. Un rodas jautājums - vai tā var? Spriedām par to. Nekas nav melns un balts, bet tas atsaucies jau citos formātos un jaunākai paaudzei, kad izlase ir otrajā plānā.

Lai arī kā tam negribētos piekrist, tomēr realitāte ir tāda, ka sabiedrības ieradumi digitālās vides drošībā ir visai zemi. Tā šodienas DIENA PĒC | TEHNOLOĢIJA epizodē pauž NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra “Stratcom” direktors Jānis Sārts.  Šodienas sarunā ari par to, kā savstarpēji saitīti mūsu dati internetā, vara, elite un demokrātija, kāda ir informācijas tehnoloģiju ietekme un procesiem sabiedrībā, kā tehnoloģiju izstrādātāji kļūdaini paredz nākotni, un kādus datus par katru individuāli var iegūt no datu “brokeriem” tepat Latvijā.Support the show (http://www.dienapec.lv)

Kinorežisora Federiko Fellīni grāmata "Veidot filmu" apstiprina, ka miglā var peldēt, kinokadrs var turpināties zvaigžņotās debesīs, brīnumainā klusumā jūrā var krist sniegs. Nekas nav neiespējams. Gundars Āboliņš atceras kinozinātnieces Valentīnas Freimanes lekcijas par Fellīni filmām, lasa, ko režisors domājis par žurnālistiku, personāžu tapšanu, televīziju un radio. Viņam nākas lasīt arī Italo Kalvīno ļoti garos teikumus, jo tieši Kalvīno Federiko Fellīni lūdzis uzrakstīt eseju ievadam. Federiko Fellīni " Veidot filmu"  no itāļu valodas tulkoja Līva Trektere un Jana Bērziņa, eleganti melnbaltu estētiku grāmatai radīja Artis Rutks, izdeva "Aminori".   Raidījumu atbalsta:

Māksla tāpat kā zinātne meklē un izzina pasauli, zinātnē sasniegums ir pierādāms rezultāts, bet māksla nevar būt pierādāma vai nepierādāma vērtība – LTV raidījumā “Kultūrdeva” sprieda Raitis Šmits. Mākslinieku Rasas un Raita Šmitu izveidotais mākslas, zinātnes un kultūras inovāciju centrs “RIXC” darbojas jau 20 gadus. Par darbu “Atmosfēriskais mežs” abi mākslinieki nominēti “Purvīša balvai”.

Rakstnieki turpina rakstīt un tulkot. Ir gandrīz tikai latvieši, jo ir atbraucis viens zviedru puisis, kurš ieradies mācīties latviešu valodu, dzīvi Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā raksturo tā direktore Andra Konste. Katrs rakstnieks norobežojoties turpina strādāt. "Brauc un arī tādi, kas agrāk nebija pieteikušies, jo domāja, ka noteikti nepaņems," stāsta Andra Konste. Piesakās, nokļūst šeit un strādā. Garās sarunas pie galda izpaliek. "Viss notiek saprātīgi un nav pat neviens ar trauku dvieli jādzenā," atklāj Andra Konste. Daži, kuru atbraukuši pirmo reizi, ir pārsteigti, ka mājā ir kluss un mierīgs. Arī ārvalstu rakstnieki vēlas braukt uz Ventspili, piesakās un gaida iespēju. Piesakās jau arī tādi, kuri ir vakcinējušies pret Covid. Nekas nav apstājies. Andra Konste stāsta par Literatūras gada balvas veidošanu. Jau martā būs zināmi nominanti. Aprīļa otraja pusē būs apbalvošanas ceremonija un uzzināsim laureātus.

No 12. līdz 15. februārim koncertzālē "Latvija" būs atvērta scenogrāfa Reiņa Suhanova veidota telpa gaidīšanai – performance "Nekas nav drošs, kad tevis nav", kur piestāt garāmgājējiem un kurā paviesoties virtuāli. „Nekas nav drošs, kad tevis nav”, saka scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs, veidojot telpu gaidīšanai Ventspils koncertzālē „Latvija”, iedvesmojoties no Semjuela Beketa lugas „Gaidot Godo” un Stīva Reiha skaņdarba. Kādas ir skatītāju iespējas būt klāt gaidīšanas performancē, atklāj Reinis Suhanovs. Viņš atzīst, ka labāk būt nejaušam garāmgājējam, nevis pastaigāties virtuāli. Performances norises vieta jeb telpa gaidīšanai iekārtota koncertzāles kafejnīcas zonā. Katru dienu noteiktos laikos telpā tiks īstenots kāds vienreizējs mūzikas vai mākslas notikums. Tur notiekošo garāmgājēji no droša attāluma – caur skatlogu – un distancējoties viens no otra varēs vērot gan nosacītā klātienē, gan tiešsaistē koncertzāles “Latvija” ''Facebook'' lapā.  

Finanšu izlūkošanas dienests ir sācis izglītojošu kampaņu "Zini naudas li(ī)kumus!", kas domāta plašam sabiedŗibas lokam, stāstot par riskiem, kas rodas, iesaistoties nelikumīgos finanšu darījumos. Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa skaidro, ka kampaņa notiek jau otro reizi, šoreiz vairāk koncentrējoties uz jaunatni, stāstot par to, ko nevajadzētu darīt, lai neapmaldītos naudas līkumos, lai nenonāktu nepatikšanās gan pats jaunietis, gan viņa ģimene, gan visa sabiedrība kopumā. Šogad kampaņā vairāk akcenti riski, kas rodas, strādājot ar virtuālajām valūtām, jo bieži jauni cilvēki nolemj spekulēt. Kampaņas mērķis ir stāstīt, ka finanšu noziegumi nav kaut kas tāls un nereāls, bet tas ir jautājums, kas svarīgs ikvienam, lai sabiedrība būtu labklājīgāka un valsts būtu drošībā. Ģenerālprokurors Juris Stukāns uzsver, ka izglītošana par finanšu jautājumiem ir ļoti svarīga un daudz jāskaidro riski un dažādu finanšu darbību digitālajā vidē būtība. “Izpratne par finanšu jautājumiem mums ir ļoti zemā līmenī, tāpēc ir būtiski skaidrot,” norāda Juris Stukāns, vērtējot ne tikai cilvēku prasmes rīkoties ar finansēm ne tikai digitālajā vidē. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks Jēkabs Straume skaidro, kādas finanšu pārkāpumu lietas nākas izskatīt viņa vadītā biroja darbiniekiem.    

"Nekas nav īpaši mainījies, tikai tas, ka nav mēģinājumu un pirmizrāžu. Bet iesāktie darbi turpinās, un tas, kas ir plānots nākamajā sezonā vai pat tālāk, darbs pie iestudējumiem notiek," sarunā ar Kultūras Rondo atzīst scenogrāfe monika Pormale. Šobrīd savu darbu scenogrāfe sauc par Vāgnera periodu - jo top "Tanheizers" Hamburgas operā un "Loengrīns" Minhenē. Māksliniece ir optimistiska un cer, ka varēs nākamajā sezonā gan strādāt klātienē un arī izrādes varēs skatīties klātienē. Šobrīd top maketi, skices un rasējumi un klātbūtne nav nepieciešama. "Viss notiek ar domu par nākamajām sezonām. Tas gan," atzīst Monoka Pormale. Viņa arī atsaucas uz Vācijas pieredzi, kur, piemēram, Barlīnes Valsts opera notiek pirmizrādes, tiesa, tās ieraksta un skatīties var tikai attālināti, bet tā ir zināmā mērā garantija tam, ka darbs, kas tiek darīts, nav veltīgs. Pormale arī stāsta par par V.A. Mocarta operas "Dons Žuans" pirmizrādi Permā (Krievija) pagājušā gada nogalē. Tā ir bijusi viņai pirmā pieredze, kur viss darbs notika zoom un e-pastu sarakstē.  "Ja es būtu klātienē, būtu savādāk. Bija kompromisi, bet pirmizrāde notika, tas ir liels notikums jebkurā gadījumā," vērtē Monika Pormale. Viņa arī bilst, ka šāda sadarbība ir pagaidu risinājums un izņēmums un negribētu tā turpināt.  

Nu jau vairākās pasaules valstīs uzsākta vakcinācija ar tikko radītajām Covid-19 vakcīnām. Tās tapušas triecientempā, tāpēc, protams, daļu sabiedrības dara bažīgus. Ko nozīmē šis ātrais temps un cik dažādas ir jaunās vakcīnas? Daļa no tām arī radītas, izmantojot pavisam jaunas pieejas. Kādi bijuši zinātnieku lielākie izaicinājumi kopš marta, kad sākušies jauno vakcīnu meklējumi, vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģe, Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska. Ja sāktu vakcinēties, vai varētu Covid uzveikt, vai cilvēkiem pašiem jābūt arvien atbildīgiem? "Vienmēr, kad vakcīnu veido un pēta, galvenais uzdevums ir un tā arī ir vakcīnas būtība, novērst to, ka cilvēks slimo smagi. Viņš var satikties [ar vīrusu], bet viegli simptomi ir absolūti pieņemami, gan pašam cilvēkam, gan veselības aprūpei," norāda Dace Zavadska. "Par daudzām vakcīnām ir izrādīties tā, ka tās spēj pārtraukt šo transmisiju, šo pārnešanu. Par Covid vakcīnām mēs patreiz nezinām, cik efektīvas tās būs uz transmisiju." Zavadska skaidro, ka vieni vakcīnas izstrādātāji savā pētījumā jau bija paredzējuši, ka vienlaicīgi skatīsies arī šo efektivitātes rādītāju, tāpec visus pētījuma dalībniekus katru nedēļu testēja uz Covid. "Kad sāksim kārtīgi vakcinēt un būs diez gan daudz vakcinēti, paies mēnesis, divi un trīs, varēs pateikt, vai ir iespēja arī ar vakcīnu pārtraukt transmisiju. Ja tas tā būs, tad vienkārši brīnišķīgi. Tad arī distancēšanas un maskas daudz ātrāk varēs beigt nēsāt, un varēs apskaut savus mīļos," vērtē Dace Zavadska. Analizējot vakcīnu drošību, Zavadska bilst, ka, protams, arī pēc Covid vakcīnas saņemšanas jārēķinās, ka līdzīgi kā pēc citas vakcīnas, var būt temperatūra, drudzis, apsārtums, pietūkums. "Kopumā pēc vakcīnas 28 dienas, varbūt maksimums divi mēneši, kad tie biežāki nevēlamiem notikumiem vajadzētu parādīties," uzskata Dace Zavadska. Speciāliste min, ka vakcinām ļoti cieši tiek uzraudzīts drošības aspekts, un tām vakcīnām, ko saņems Latvija, trešās fāzes pētījumi sākušies jau vasarā. Medicīnā vienmēr jāatceras, ka runājam par risku un ieguvumiem un kādas blaknes var parādīties vienam no miljona vai simts tūkstošiem "Runājot par vakcīnām mēs aizmirstam, ka mums ir daudz citu medikamentu, kas ir vēl mazāk pētīti. Mēs ar prieku tos gaidām un ceram no viņiem saņemt gaidīto efektu, piemēram, onkoloģijā vai citas inovatīvās tehnoloģijas medikamentiem. Nekas nav balts vai melns, bet saistībā ar vakcīnām ir milzum daudz zināšanu līdz šim," atzīst Dace Zavadska. Atjaunots Anatomijas muzejs Muzejam speciāli novēlēts skelets, galvaskauss šķērsgriezumā, asinsvadu tīklojumi un daudzi citi interesanti eksponāti. Iespēju redzēt šo un vēl vairāk drīzumā piedāvās atjaunotais Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Ar ekspozīciju, kuras pirmsākumi meklējami pirms simt gadiem, bet tagad ienākušas jaunas krāsas, iepazīstina šī muzeja vadītāja Ieva Lībiete un muzeja speciāliste Ilze Sirmā. Anatomikuma komplekss Rīgā, Kronvalda bulvārī, būvēts 19. gadsimta beigās Rīgas Pareizticīgo semināra vajadzībām. Kompleksā ir atradies arī zirgu stallis, bet, uz šo ēku veroties šobrīd, grūti tajā sazīmēt kādreizēju stalli. Ēka ir pārbūvēta, paplašināta, un tagad tajā atrodams atjaunotais Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Noslēdzoties ārkārtējai situācijai valstī, muzejs vērs durvis apmeklētājiem. Viens no muzeja saukļiem ir “Šeit viss ir pa īstam”, un šo sajūtu apmeklējuma laikā vēl jo vairāk piešķirs aplikācija “RSU Museum”. Noskenējot svītru kodu konkrētiem preparātiem muzejā, aplikācija palīdzēs atklāt vēl vairāk informācijas vai, piemēram, ieraudzīt galvaskausu šķērsgriezumā. Gan ieejot muzejā, gan atvadoties no tā, ar cilvēkiem satiekas vēl kāds skelets, un ar to saistīts īpašs stāsts.

Kārdinājums atklāt nezināmo ātrāk nekā citiem var būt gana liels, lai arī zinātnē, kur izmanto noteiktas metodes un skaidrus mērījumus, kurus var atkārtot, taptu paziņojumi par atklājumiem, kas vēlāk ir izrādījušies kļūdaini. Vēl pavisam nesen raidījumā Zināmais nezināmajā runājām par būtisku atklājumu - uz Venēras atrasta gāzveida viela fosfīns, ko vismaz uz Zemes saista ar dzīvības klātbūtni. Tomēr vēlāk izrādījās, ka šis atklājums ir bijis kļūdains. Kāpēc tā un kā dabaszinātnēs aizvien gadās arī kļūdas, skaidro Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš un Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas katedras profesors Vjačeslavs Kaščejevs. "Man šķiet, ka cilvēki nav pārāk vīlušies, cilvēki domā, ka tā ir intensīvas zinātnes sastāvdaļa," vērtē Jānis Liepiņš, skaidrojot par kļūdainiem atklājumiem vai paziņojumiem zinātnē. "Cilvēki ļoti grib publicēt idejas vai novērojumus, kas vai nu viņus pašus iecels kaut kādā slavas saulītē vai viņu pētījumu virzienu parādīs jaunā gaismā. Nemitīgā sacenšanās par to, kas būs pirmais, vai kurš izdarīs unikālāku atradumu var reizēm novest pie tā, ka tas galaprodukts - publikācija vai atradums - patiesībā ir kļūdains." "Jo vairāk publicējam, jo vairāk uz zemes ir zinātnieku un viņi kaut ko meklē un atrod, jo vairāk rodas arī kļūdainu atradumu. Ir pat veselas datubāzes, kur šos kļūdainos atradumus uzkrāj," norāda Jānis Liepiņš. "Brīnišķīgi, ja mums būtu drošticami, ka uz Venēras ir dzīvība vai dzīvības pazīmes. Tāpat kā citi revolucionāri atklājumi, tie sākotnēji tiek uztverti ar zināmu skepsi un ir jāpaļaujas uz labākajiem ekspertiem konkrētajā jomā, kas veiks visas nepieciešamās pārbaudes un prezentēs pierādījumus," vērtē Vjačeslavs Kaščejevs. Viņš norāda, ka arī fizikā ir līdzīgi piemēri. "Tas nav zinātnes trūkums, bet zinātnes procesa neatņemama sastāvdaļa un ir garants tam, ka ilgtermiņā zinātnē iegūtas atziņas ir drošticamas un negraujamas," norāda Vjačeslavs Kaščejevs. Vjačeslavs Kaščejevs skaidro, ka šajā gadījumā nav runa par tīšu datu sagrozīšanu, kļūdas gadās visiem, jo vairāk pētnieku, jo lielākas ambīcijas, jo lielāka kļūdas varbūtība. "Viņiem pretī ir tādi paši ambiciozi un kompetenti zinātnieki, kuri darīs visu, lai atrastu caurumu viņu argumentos, lai atklātu pretrunas viņu datu analīzē. Tas ir tieši tas, kas ir noticis ar fosfīnu. Pateicoties tam, ka primārie mērījumu dati bija pieejami, citi zinātnieki, kuriem ir atbilstošas kompetences, metās virsū tiem datiem, mēģinot apgāzt tos. Ambīcijas nostrādā pozitīvi. Pārbaudi iztur tikai tie dati un pierādījumi, kurus nekādi nav iespējams apgāzt," norāda Vjačeslavs Kaščejevs. "Otra tikpat būtiska komponente, kādēļ varam ilgtermiņā paļauties uz zinātnisku atklājumu un kādēļ būtu aplami teikt, re, zinātnieki paši nezina - šodien atklāja, rīt noliedz, ir tas, ka nav melnbaltas robežas - ir atklāts vai nav atklāts. Vienmēr būs kaut kas tieši uz robežas, kā monēta uz malas. Neviens atklājums, sevišķi ar tik tālejošām sekām nepaliek zinātnes vēsturē kā drošticams, ja tas nav atkārtots, ja nepiepildās no tā izrietošas sekas," atzīst Vjačeslavs Kaščejevs.    Arsēns - laika gaitā pilnveidojušās zināšanas par šo ķīmisko elementu Ķīmisko elementu arsēnu cilvēce pazīst sen, un gandrīz tikpat ilgi zina gan tā derīgās, gan bīstamās īpašības. Medicīna, māksla, arhitektūra – šīs ir dažas no jomām, kurās arsēnam bijusi būtiska loma. Mūsdienās par arsēna uzvedību esam noskaidrojuši daudz jauna, un vairākās nozarēs arsēns šobrīd vairs netiek izmantots. Kāpēc tā un kā tad pilnveidojušās zināšanas par šo ķīmisko elementu, iepazīstina Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes asociētais profesors Jānis Švirksts. Arsēns apkārtējā vidē var nonākt kalnrūpniecības rajonos, kur notiek metālu ieguve, kā arī kurināšanā izmantojot akmeņogles. Vēl arsēns raisīja pamatīgu zinātnieku diskusiju 2011. gadā. Kādā zinātniskā rakstā minēts, ka no Mono ezera ASV iegūtas baktērijas arsēnu spēj iekļaut sava DNS sastāvā, un tādējādi konkrētais astrobioloģijas atklājums it kā ietekmētu meklējumus ārpuszemes dzīvības liecībām. Taču citi pētnieki šo publikāciju kritizēja, norādot uz kļūdām un pārsteidzīgiem secinājumiem. Bet skaidrs ir tas, ka par arsēnu viss vēl pilnīgi skaidrs nav, piemēram, tā nozīme cilvēka organismā, tā ka iespējas to pētīt dziļāk vēl noteikti ir.

Profesors Andris Jumtiņš nule kā saņēmis Paula Stradiņa balvu par izcilu ieguldījumu ortopēdijā. Tas mudināna arī mūs pievērsties pētījumiem ortopēdijā un skaidrot, kas ir tie jautājumi, uz kuriem zinātnei šajā jomā aizvien nav atbilžu. "Tas ir ļoti augsts novērtējums manam darbam. Tas ir augstākais apbalvojums ķirurģijā Latvijā," atzīst Andri Jumtiņš. "Pauls Stradiņš teicis, ka medicīna ir arods, zinātne un māksla. Ceru, ka man ir izdevies katrā no šiem punktiem iedot kaut mazumiņu." “Rokas nomazgāji?” izstāde atgādina - rokas mazgāt vajag “Rokas nomazgāji?” - tas ir jautājums, ko Covid-19 pandēmijas laikā cilvēki noteikti būs sākuši cits citam uzdot aizvien vairāk. Taču ar šādu pašu nosaukumu interesentus aicina arī izstāde Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Tā iepazīstina ne tikai ar pašreizējās globālās situācijas saistību ar roku mazgāšanu, bet arī higiēnas vispārīgo nozīmi, vēsturi un dažādu infekciju izplatīšanos. Nereti, pieminot vārdu “viduslaiki”, tiek runāts par netīrību, nemazgāšanos un slimību izplatīšanos. Jā, tā tas bija, naktspodu saturs un viss cits tika izgāzts vienuviet, taču nebūtu pareizi uzskatīt, ka viduslaiki ir atskaites punkts tam visam. Patiesībā pilsētas, kurās nevaldīja nekāda tīrība, pastāvēja vēl agrāk, un problēmas ar tīrību bija arī pēc viduslaikiem. Lai gan ziepes vārīja jau no seniem laikiem un veļas mazgāšanai izmantoja arī pelnus, tikai pamazām cilvēki saprata, kā rodas saslimšanas un kā higiēna var pasargāt no dizentērijas, holeras, tuberkulozes, spāņu gripas, parazītiem un citām slimībām. Nekas nav mainījies arī šobrīd, Covid-19 apstākļos, un par mazgāšanās vēsturi stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja galvenais speciālists Artis Ērglis. Izstādi ar šim laikam tik atbilstošu nosaukumu “Rokas nomazgāji?” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā bija plānots atklāt šī gada martā, taču ironiskā kārtā izstādi par roku mazgāšanu ārkārtējās situācijas dēļ nācās slēgt, lai sabiedrība gan ievērotu distancēšanos, gan valkātu sejas maskas, gan mazgātu rokas. Atklāšana notika virtuālā vidē, bet kopš maija, kad muzeji atkal atvēra savas durvis, izstādi apmeklējuši daudzi interesenti. Lietojot mutes un deguna aizsegus un ievērojot citus drošības pasākumus, izstāde interesentiem apskatāma līdz šā gada 30. decembrim. Aktuālā informācija un izstādes fotogrāfijas pieejamas Paula Stradiņa Medicīnas vēsture muzeja mājas lapā un “Facebook” lapā.

Rīgu gaida pārmaiņas. Kaut arī vēlēšanu rezultāti ir apstrīdēti, un vēl nav zināms, kā viss beigsies, tomēr viens ir skaidrs – tā, kā bija, vairs nebūs. Viens no vēlēšanu sarakstiem ir apsteidzies pārējos ar lielu atrāvienu, un tas nozīmē, ka, visticamāk, Rīgā būs jauns mērs. Šobrīd tiek apspriesta tikai viena kandidatūra – saraksta „Attīstībai/Par un Progresīvie” līderis Mārtiņš Staķis. Ko mēs zinām par šo cilvēku, kurš spējis uzrunāt tik daudz vēlētāju, un ko no viņa varam sagaidīt? Krustpunktā Lielā intervija ar viņu – Mārtiņu Staķi. “Trīs vicemēri tik lielai pilsētai kā Rīga nav nekas īpašs un nebijis,” norāda Mārtiņš Staķis, atbildot uz jautājumu, kas saistījis daudzu uzmanību pēdējās dienās. Viņš arī skaidro, ka amatu skaits kopumā nav palielināts, sadalīti tikai akcenti. Tāpat Staķis neslēpj, ka svarīga ir koalīcijas stabilitāte un savā ziņā tāpēc ir šāds amatu sadalījums. “Man ir vajadzīga stabila koalīcija ar 39 balsīm, jo tieši šāda koalīcija, uzskatu, varēs veikt vislabāk uzdevumus, ko esam solījuši saviem vēlētājiem,” norāda Staķis. Staķis arī atzīst, ka meklēs sadarbības modeļus ar opozīciju.  

Rīgu gaida pārmaiņas. Kaut arī vēlēšanu rezultāti ir apstrīdēti, un vēl nav zināms, kā viss beigsies, tomēr viens ir skaidrs – tā, kā bija, vairs nebūs. Viens no vēlēšanu sarakstiem ir apsteidzies pārējos ar lielu atrāvienu, un tas nozīmē, ka, visticamāk, Rīgā būs jauns mērs. Šobrīd tiek apspriesta tikai viena kandidatūra – saraksta „Attīstībai/Par un Progresīvie” līderis Mārtiņš Staķis. Ko mēs zinām par šo cilvēku, kurš spējis uzrunāt tik daudz vēlētāju, un ko no viņa varam sagaidīt? Krustpunktā Lielā intervija ar viņu – Mārtiņu Staķi. “Trīs vicemēri tik lielai pilsētai kā Rīga nav nekas īpašs un nebijis,” norāda Mārtiņš Staķis, atbildot uz jautājumu, kas saistījis daudzu uzmanību pēdējās dienās. Viņš arī skaidro, ka amatu skaits kopumā nav palielināts, sadalīti tikai akcenti. Tāpat Staķis neslēpj, ka svarīga ir koalīcijas stabilitāte un savā ziņā tāpēc ir šāds amatu sadalījums. “Man ir vajadzīga stabila koalīcija ar 39 balsīm, jo tieši šāda koalīcija, uzskatu, varēs veikt vislabāk uzdevumus, ko esam solījuši saviem vēlētājiem,” norāda Staķis. Staķis arī atzīst, ka meklēs sadarbības modeļus ar opozīciju.  

Mēs visi, t.sk. ZEME, esam slimi un ārstējami. Ar svaigu gaisu, tīru ūdeni, veselīgu ēdienu un savstarpējām attiecībām. Nekas no minētā gandrīz vairs nav pieejams. To saprotot, mums ir jādara viss, lai ZEME un mēs atveseļotos. www.manataka.lv

Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tikvien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos. 2 Tim 4:7-8 Sludina Vilnis Gleške.

Kā teic kolēģi no Ziņu dienesta, tad ziņas ir radio centrālā ass un mugurkauls. Raidījumā Reiz radio... par to, kā tās mainījušās kopš teletaipa mašīnas lentas līdz interneta portāliem mūsdienās. Sākumā, 1925. gadā, Rīgas radiofons raidīja tikai divas stundas – no pulksten 20 līdz 22 un pārraide sākās ar jaunākajām ziņām, tad sekoja biržas jaunumi un laika prognoze.Vēlāk, 30. gados, ziņas jau skanēja divas līdz trīs reizes – pirmais ziņu izlaidums skanēja pulksten 12 dienā. Skatot 1957. gada radio programmu, kad radio sāk un beidz savu ikdienas skanējumu ar pieslēgšanos Maskavai, pirmās ziņas divu minūšu garumā skanēja 6.48 no rīta, tad pulksten 8, tad sešos vakarā un pēdējais ziņu izlaidums skanēja 21.30. Tagad informācijas pārbagātības laikā ir grūti iedomāties tik izretinātu ziņu pasniegšanu. Ziņas – ātras, aktuālas, svarīgas un gaidītas un tikpat ātri ierakstāmas vēsturē, jo uz šīs sprinta trases jau stājas nākamās. Kā ziņas ir tapušas vienā laika nogrieznī pirms aptuveni 30 gadiem – to dienu ideoloģija, cenzūras šķēres un kāda tehnika nodrošināja to ieguvi, un kā ziņas tiek raidītas šodien, par to šajā raidījumā. Teletaipa mašīnas skaņa pirms gadiem 40 – 50 nepārtraukti bija dzirdama Radiomājas pašā augšējā stāvā, kur atsevišķi no ziņu redakcijas darbiniekiem mazā skabūzītī teletaipa mašīna drukāja ziņas. Meitenes, kuras te dēvēja par teletaipistēm, izdrukātos papīru ruļļus nesa un nodeva informācijas redakcijas darbiniekiem, kuriem šie papīru palagi bija jāizlasa un tad jārediģē - tā atceras bijusī raidījuma „Krustpunktā” žurnāliste un vietējo ziņu redaktore Zaiga Grīnberga, kuru intervēju pirms pieciem gadiem, kad Zaiga uz šo sarunu bija atnesusi jau nodzeltējušas ziņu lapas - gan mašīnrakstā jau sagatavotas, gan gabaliņu no teletaipa izdrukātā materiāla. To, ka ziņas bija padomju ideoloģijas rupors un viss gāja caur cenzoru rokām, atceras arī tagadējā ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele. Padomju laikā galvenais informācija nāca no ziņu aģentūras LATINFORM, kas bija arī PSRS telegrāfa aģentūras TASS filiāle. Protams arī ārzemju ziņas tika vētītas, tā teikt, caur Maskavu, un pārsvarā ārzemju ziņās tika stāstīts par sociālistisko republiku lauksaimniecības un rūpniecības sasniegumiem vai to, kā kapitālistiskas valstis žvadzina ieročus. Radio ārzemju informācijas redakciju pagājušā gadsimta 80. gados vadīja Mihails Levins un viņa palīgs Bruno Zēbergs. Kā atminas toreizējie ārzemju ziņu korespondenti, šie vadītāji bija gudri, jo zināja, ka līdzās oficiālajam teletaipam, pa kuru nāca Padomju Savienības galvenās ziņu aģentūras TASS un toreizējās pašmāju aģentūras LATINFORM caurskatītā un apstiprinātā informācija, ir paslepens teletaipa aparāts, kur pienāca ziņas no rietumvalstu ziņu aģentūrām. Un viņi atļāva šīs ziņas izmantot. Piemēram, kad Polijā sākās nacionālās atmodas kustība, mūsu Radio ziņoja, ka Romas pāvests apsveic toreizējo  strādnieku kustības aktīvistu Lehu Valensu. Redakcijas vadītājiem pēc tam nācās skaidroties par šo izlēcienu, bet ziņas jau bija izskanējušas ēterā. Runājot par ziņu korespondenta aprīkojumu, agrāk tie bija plecā liekami lenšu magnetofoni, tad kasešu ierakstītāji svarā no 5 līdz 7 kilogramiem, un ar tādiem smagumiem žurnālisti skraidīja uz ierakstu vietām. Skatot tagadējo tehnoloģiju sasniegumu, ir noticis milzīgs lēciens žurnālistu tehniskajā aprīkojumā. Interneta un mobilo telefonu attīstība ir uzlabojusi mūsu operativitātes iespējas, saka dienesta darbiniece žurnāliste Māra Rozenberga. Kas bija sapņi pirms 90 gadiem, šodien jau realitāte: tiešraides kamera studijā un ziņas, kas tiek gan ierakstītas, gan nofilmētas un nofotografētas, un lielā ātrumā izplatītas interneta portālos - šādu ziņu tapšanas virtuvi plašāk atklāj Latvijas Radio ziņu dienesta multimediālā satura producente Justīne Savitska. Neatņemama ziņu korespondenta darba sastāvdaļa ir tiešraides no notikuma vietas, un šībrīža kārtējais tehnikas jauninājums vārdā LŪCIJA šo raidīšanu krietni uzlabo, stāsta Māra Rozenberga. Bet ko darīt žurnālistam, ja iecerētais notikums, par kuru ēterā jāstāsta, vai cilvēks, kurš jāintervē, vēl nav ieradies? Visai neveikla situācija bija Voldemāram Dūlmanim, kurš strādāja Latvijas radiofona ziņu redakcijā 1934. gadā. “Paredzētajā laikā mēs iesākām pārraidījumu no laukuma, izstāstīju, kā tur izskatās un kāda saposusies visa Rēzekne, īsumā atkārtoju, kas noticis iepriekš. Kad palūkojos pulkstenī, bija pagājusi gandrīz pusstunda, bet prezidents vēl nebrauca. Atgriezos atkal pie sporta laukuma turpināju vēlreiz par Rēzekni un priekšpusdienā redzēto, bet skats aizvien biežāk pievērsās pulkstenim un sporta laukuma ieejai. Pagāja vel 10, tad 15 minūtes, bet nekas nenotika. Mans stāstāmais apsīka. Izmisis mēģināju sadomāt ko teikt. Klusums. Tad pēkšņi aiz sevis dzirdu dusmīgu balsi – pie velna, runā! Stāsti kaut ko! Nekas neiet gaisā! Tas bija inženieris Janners. Kā slīkonis pie salma, tā es vēlreiz pie sporta laukuma, saules, mākoņiem, nomocījos vēl kādas piecas vai sešas minūtes. Tad nu orķestris sāk spēlēt apsveikumu, ļaudis gavilēt. Biju glābts – mana grūtākā cīņa pret laiku bija galā." Voldemāra Dūlmaņa Radio vēstures grāmatā rakstītās atmiņas ierunāja Ģirts Bišs. Arī šodien ziņu reportieri nav pasargāti no šādām ķibelēm, atzīst Māra Rozenberga. Bet vēl runājot par nemainīgām lietām un teju pat tradīcijām ziņu dienestā, joprojām līdzās ziņenieku darbagaldam uz grīdas guļ nesaplēstu un nesaburzītu papīru kaudze. Kāpēc šādi tiek glabāti, tā teikt, svaigi vecie jaunumi, stāsta ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele. Tas, kas skan šodien, rīt jau būs vēsture. Arī šis raidījums, bet pateicoties modernajām tehnoloģijām, to var un cerams arī nākotnē varēs atrast virtuālajā vidē.

Nekas nav svarīgāks šajā pasaulē!

Nekas nav svarīgāks šajā pasaulē!

"Ja cilvēks nevēlas, jūs viņu varat aplīmēt ar lapiņām ar informāciju, diez vai viņš arī tad izlasīs," norāda psihoterapeite Gunta Andžāne, atbildot uz jautājumu, kā informēt auditoriju, kas neizmanto latviešu medijus. Andžāne arī skaidro, kā viltus ziņas tik veiksmīgi atrod savu auditoriju. "Tas ir tīri psiholoģisks aizsardzības mehānisms, ja es saņemu kairinātāju jebkādā veidā - klausos, dzirdu, redzu vai piedzīvoju, tas pārdzīvojums būs tik emocionāli satricinošs, ka iestājās aizsargmehānisms noliegums un pēc tam nāk idealizācija un fantāzija, un tāda tirgošanās. Tā ir viena no fāzēm pie zaudējuma. Ja ir liels šoks un lielas bailes, tad psihe pati nostrādā ar aizsardzības mehānismu noliegumu. Līdz ar to tas, kas notiek, nē, īstenībā tā nenotiek. Tās ir katra viena bailes un ja tādi daudzi sazinās savā starpā, rodas meli un sazvērestības teorija. Otrs aspekts - katram ir sava pieredze par informācijas saņemšanu un tās patiesumu vispār. Jo biežāk cilvēks dzīvē saskāries, ka tiek mānīts, protams, tā ticība un neticība proporcionāli mainās," norāda Andžāne. Andžāne arī atzīst, ka esot mājās šādā ārkārtas situācijā drīkst aprunāties ar augu. "Drīkst, noteikti drīkst, var aprunāties gan ar augu, gan mīļo lācīti, gan ar spilvenu (..) Tas tik apliecina to, ka esam sociālas būtnes un mums nepieciešama komunikācija. Ja mēs dziļāk paskatāmies kontekstā ar apzinātības teoriju, ka visi augi un viss, kas ap mums, ir dzīvs, tad droši var sarunāties. Ja nu pēkšņi atbild, tad gan ir krīzes telefons vai tuvākais psihiatrs. Un ilgstoši atbild, ja vienu reizi piemiedz ar aci tas pat ir jautri," komentē Andžāne.  

Nekas jauns nav atnācis, tapēc vienkārši sarunas par visu ar vape saistīto. Gatavojam jautājumus, ja tādi ir. Šodien uz tiem atbildēsim.

Jo ceturtdienas ir labākās!

Jo ceturtdienas ir labākās!

Podkāsta mājaslapa: www.SvarigasDetalas.lv === Maija Arvena: "Jebkurā jautājumā es aicinu nebūt kritiskiem, bet domāt no dažādiem skatu punktiem. Jo tas ir tik interesanti." === Maija ir apguvusi aktiermāsklu Ņujorkas filmu akadēmijā, ir filmējusies TV seriālā "Viņas melo labāk", ir galvenais tēls Skyfordžer dziesmas "Nekas nav aizmirsts" videoklipā un redzama arī filmā Nameja Gredzens. Bet aktiermāksla nav vienīgais, kas viņu padara interesantu, viņa 4 gadus ir dzīvojusi Ķīnā un šobrīd, Latvijas Mākslas akadēmijā apgūst tēlniecību. Sērijā apspriežam: Kā nomierināties stresa situācijās. Cigun. Loģikas un intuīcijas loma ikdienā. Filmu uzņemšanas process. Iejušanās lomā. Gatavošanās tēliem. Un, daudz vairāk.   Ja tagad podkāstam vari veltīt tikai piecas minūtes, dodies uz 1:07:58 kur Maija noskaita savu mīļāko Jāņa Akuratera dzejoli.   Baudi un dalies! Sērijas saturs zemāk. 0:00:19 - Ievads par Maiju. 0:01:40 - Kas notiek filmu uzņemšanas laukumā. 0:07:00 - Kā Maija attīsta spēju ieslēgt konkrētas emocijas, lai strauji iejustos tēlā. 0:08:39 - Ar kādu Cigun veidu Maija nodarbojas. 0:09:56 - Kā Maija gatavojas tēliem, un kāda loma tajā ir Cigun. 0:13:47 - Maijas skatījums uz Cigun. 0:16:27 - Kā es mentāli sagatavojos jiu jitsu cīņām. 0:18:20 - Kā darba ikdienā mazinu stresu lielas slodzes brīžos. 0:21:59 - Vai pacietība ir tikums? 0:25:02 - Kā Maija nolēma doties uz Ameriku. 0:27:42 - Ko māca aktieru skolā. 0:35:26 - Kādas lomas Maijai patīk tēlot. 0:44:30 - Par aktieru iespēju doties uz dzīves tumšo pusi. 0:48:21 - Ko dara cigun praktizēšanas laikā. 0:50:19 - Vai Ķīnā bija viegli iejusties. 0:56:49 - Par loģikas un intuīcijas lomu ikdienā. 1:00:01 - Vai aktieriem viegli sadzīvot ar citiem aktieriem. 1:02:30 - Ko Maija darīja Zemessardzē. 1:07:58 - Maija noskaita savu mīļāko Jāņa Akuratera dzejoli. 1:09:42 - Kur Maiju atrast internetā. 1:10:35 - Kādu grāmatu Maija citiem iesaka visbiežāk. 1:11:16 - Vai Maijai ir kāds uzskats par ko citi viņai nepiekrīt. 1:12:29 - Kā Maija define panākumus. 1:13:14 - Ko Maija gribētu, lai viņai prasa biežāk. 1:14:18 - Ko cilvēki būtu pārsteigti uzzināt par Maiju. 1:15:27 - Fotosesiju loma Maijas darbā.   Maija Instagram: @maijaarvena   Podkāsta Patreon lapa: http://patreon.com/svarigasdetalas Podkāsta Facebook lapa: www.facebook.com/SvarigasDetalas Podkāsts itunes: https://itunes.apple.com/lv/podcast//id1455599870 Es twitterī: @JurisBaltacs   Titulbilde no Artūrs Matuzals Photography

Kristoffer Appelquist om tjackiga ekorrar, dialekter & spanskt tvättmedel.

Studijā notikumus pasaulē komentē portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks un žurnālists Juris Kaža. Telefonintervijās: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns. Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos Šī gada 3. februāris ir diena, kad Romas pontifiks pirmoreiz vēsturē spēra kāju uz Arābijas pussalas zemes. Pirmo reizi Katoļu baznīcas galva ieradās pasaules daļā, kas pirms 14 gadsimtiem kļuva par islāma šūpuli un centru, no kura šī reliģija izplatījās Tuvajos Austrumos, Āfrikā un tālāk pasaulē. Ievērojot visos laikos sarežģītās un konfliktiem bagātās attiecības starp divām lielajām pasaules reliģijām, var nešaubīties, ka pāvesta Franciska vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 3. līdz 5. februārim, prasījusi gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgus diplomātiskus pūliņus. Emirāti ir salīdzinoši Rietumu ietekmei atvērta valsts, kurā katoļu baznīca oficiāli pastāv jau kopš 1965. gada. Atšķirībā no kaimiņos esošās Saūda Arābijas, šeit atļauts celt baznīcas un noturēt kristiešu dievkalpojumus. Spriežot pēc reportāžām, uzņemšana Abū Dabī notika ar pienācīgo godu un vērienu, lai neteiktu – pompu: kavalērijas eskortu, artilērijas salūta zalvēm un iznīcinātājiem, kuri iezīmēja debesīs baltas un dzeltenas vērpetes – Vatikāna karoga krāsās. Tiesa, no valsts puses augsto viesi uzņēma nevis emirātu federācijas prezidents, Abū Dabī emīrs, bet gan kroņprincis un bruņoto spēku komandieris šeihs Muhameds bin Zajeds Al Nahajans. Tiekoties ar vienu no autoritatīvākajiem islāma garīgajiem līderiem – Al Ahzaras universitātes augstāko imāmu šeihu Ahmadu at-Taijību, tika parakstīts „Cilvēces brālības dokuments” – deklarācija, kurā, kā izteicies pāvests, „mēs apstiprinājām kopīgu aicinājumu visiem cilvēkiem būt brāļiem un māsām, ciktāl tie visi ir Dieva bērni”. Vēl viens pirmreizējs notikums bija pāvesta mesa, noturēta stadionā 135 tūkstošiem ticīgo – līdz šim kristiešu dievkalpojumi Apvienotajos Arābu Emirātos bija atļauti tikai baznīcās. Tiek lēsts, ka šai Persijas līča valstī dzīvo vismaz miljons katoļticīgo – lielāko tiesu imigranti no Filipīnām un Indijas. Donalda Trampa ikgadējā uzruna Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcija nosaka prezidenta pienākumu, citējot, „laiku pa laikam sniegt Kongresam informāciju par Savienības stāvokli un ieteikt viņu apsvēršanai tādus pasākumus, kurus viņš vērtē kā nepieciešamus un lietderīgus”. Pirmais, kurš uzrunāja Pārstāvju palātas un Senāta apvienoto sanāksmi, bija pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons 1790. gada 8. janvārī. Viņa piemēram sekoja arī nākamais prezidents Džons Adamss, taču trešais prezidents Tomass Džefersons šo praksi pārtrauca, uzskatot, ka tā pārāk atgādina monarhu troņa runas. Pēc tam vairāk nekā gadsimtu prezidenti savu konstitucionālo pienākumu izpildīja rakstiski, likumdevējiem to nolasīja kāds administrācijas pārstāvis, un arī pašu uzrunu saturs bija lielākoties sausi statistisks. Tradīciju katru prezidentūras gadu uzsākt ar personisku ziņojumu likumdevēju kopsapulcei 1913. gadā atjaunoja prezidents Vudro Vilsons, kuru, cita starpā, atceramies kā Latvijas vēsturē nozīmīgo „14 punktu” – tautu pašnoteikšanās tiesību nozīmīgākās deklarācijas – autoru. Ar spilgtām un programatiskām uzrunām vēsturē palicis arī prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kurš, starp citu, pirmais 1934. gadā lietoja apzīmējumu „State of the Union Address” – "Uzruna par Savienības stāvokli". Procedūra paredz, ka uzaicinājumu prezidentam uzstāties Kongresā nosūta Pārstāvju palātas spīkers, taču Kongresa un prezidenta budžeta pretstāves un valdības iestāžu finansējuma apturēšanas situācijā uz spīkeres Nensijas Pelosi uzaicinājumu prezidentam Trampam nācās pāris nedēļas pagaidīt. Galu galā Donalda Trampa uzstāšanās notika 5. februārī. Teju neviens komentārs presē pirms uzstāšanās neiztika bez aizrādījuma, ka Kongress nesagaida prezidentu ar triumfu. Konfliktsituācijai budžeta sakarā ir rasts vien pagaidu risinājums, un pastāv iespēja, ka administrācijas iestāžu finansējuma apturēšana var atsākties. Demokrātu partijas dāmas, kuru likumdevēju rindās šajā sasaukumā ir vairāk nekā jebkad agrāk, jau otro gadu ierodas šai notikumā ģērbtas baltā. Šī krāsa tiek asociēta ar 19. un 20. gs. mijas sufražistu – sieviešu politiskās emancipācijas kustību; šādi tiek pausts vērtējums kabineta politikai un paša prezidenta individuālajai stājai, kurā var saskatīt vīrišķā šovinisma akcentus. Nekas gan neliecināja, ka šī saspringtā atmosfēra kaut par nieku iespaidotu prezidenta pašpārliecinātību un oratora spējas. Pozitīvo ekonomikas un sociālās situācijas rādītāju uzskaitījums un vispārējās Savienoto Valstu varenību apliecinošās tēzes lika vienoties ovācijās kā prezidenta politiskajiem atbalstītājiem, tā oponentiem. Tomēr pēc tam, kad uzruna bija sasniegusi tradicionālo kulmināciju ar frāzi „State of our Union ir strong” – „mūsu Savienības stāvoklis ir spēcīgs” – un turpinājās ar konkrēto politikas aspektu iztirzājumu, zāles reakcija arvien biežāk kļuva dalīta. Pa kreisi no tribīnes – Republikāņu frakcijas rindās – ar entuziastiskām ovācijām tika uzņemta atkal jau paustā apņēmība celt aizsragbūves uz robežas ar Meksiku, apgalvojums, ka bez Trampa ASV šobrīd jau karotu ar Ziemeļkoreju, un jaunumi par ieplānoto nākamo tikšanos ar „priekšsēdētāju Kimu”, plāns uzsākt sarunas ar Taliban kustību Afganistānā un viss pārējais prezidenta teiktais. Tikām pa labi, kur atrodas Demokrātu frakcijas vietas, tie paši izteikumi tika uzņemti ar vīpsnājošām vai nīgrām grimasēm.

Svētrīts. Studijā katoļu priesteris Juris Jalinskis. Lasījums no Marka evaņģēlija 7. nodaļas Tanī laikā pie Jēzus  sapulcējās farizeji un kādi no Jeruzalemes atmākuši rakstu zinātāji. Viņi ievērojami, ka daži no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām ēda maizi, turpretim farizeji un visi jūdi, turēdamies pie senču tradīcijas, neēd, kamēr nav atvērtām plaukstām nomazgājuši rokas. Arī pārnākuši no tirgus, tie neēd, ja tie nav mazgājušies. Ir vēl daudz citu priekšrakstu, kurus viņi ir uzņēmušies pildīt kā dzeramu kannu un krūžu un vara trauku, un guļamvietu mazgāšanu. Tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicāja: "Kāpēc Tavi mācekļi neievēro senču ieradumu un maizi ēd nemazgātām rokām?" Bet Viņš uz tiem sacīja: "Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis. Velti viņi Mani cienī, mācot likumus, ko izdevuši cilvēki. Dieva likumu atmetuši, jūs turat cilvēku tradīcijas." Tad pieaicinājis ļaudis, Viņš tiem sacīja: "Klausieties mani visi un saprotiet. Nekas neieiet cilvēkā no ārpuses tāds, kas varētu viņu padarīt nešķistu, bet cilvēku nešķistu padara tas, kas no viņa iziet. No iekšienes cilvēku nešķīstu padara ļaunas domas, zādzības, netiklība, slepkavības, laulības pārkāpšana, viltība, mantkārība, nekaunība, skaudība, zaimošana lepnība, muļķība. Viss šis ļaunums iziet no iekšienes un padara cilvēku nešķīstu.”

Hög bevisbörda för att få ersättning vid förlust av värdesaker. Armband mäter julshoppingstress i forskningsprojekt. Kunder nekas att öppna bankkonto. Mikael Nyman svarar på lyssnarnas pensionsfrågor.

Svētrīts. Studijā priesteris Juris Jalinskis. Lasījums no Marka evaņģēlija 7. nodaļas Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. Un, redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām maizi ēdam, -jo farizeji un visi jūdi neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami un, no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie zņēmušies turēt, dzeramu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu. Tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicā: "Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?" Bet Viņš uz tiem sacīja: "Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis. Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus." (..) Un, ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš tiem sacīja: "Klausait Mani visi un saprotiet. Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku." Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird. Un, kad Viņš aizgāja no ļaudīm namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības. Un Viņš tiem saka: "Vai arī jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt? Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet laukā." Tā Viņš atzina par šķīstu katru barību. Bet Viņš sacīja: "Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku."

Literārie darbi „No cīruļiem līdz griezēm”, „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, „Ragana Ragnija”, „Sotto Voče” pieder rakstnieces Māras Svīres (attēlā) spalvai, arī scenārijs filmai „Likteņa līdumnieki”, kura pamatā ir viņas dzīvesbiedra rakstnieka Vladimira Kaijaka (1930-2013) tetraloģija. Taču literātes pirmās darba gaitas sākušās Latvijas Radio un viņas romāns „Audums kāzu kleitai” ataino vidi un cilvēkus radiomājā pagājušā gadsimta 50. - 60. gados. Par romānā aprakstītajiem personāžiem un Māras darbošanos radio arī šis raidījums. "…Kāpēc tevi pēkšņi saucu par Tēti Karlo? Vakar notika „Zelta atslēdziņas” noklausīšanās. Magnetofona lentē ierakstīts radiouzvedums ir liels notikums, sevišķi ja bērnu redakcijā, literātiem vairāk lugas ieraksta. Man šausmīgi patika Buratino - kā viņš izmisīgi kliedz: ”Tēti Karlo! Tēti Karlo!” - sava spiedzīgajā balstiņā. Zini kā tādu dabū? Lentu laiž caur galviņām ātrāk nekā ir pareizi. Dažas operatores tā arī montē - uz buratino. Operatori ir tāpēc, lai izgrieztu brāķa vietas, kad pārsakās. Cilvēku balsis piesietas pie brūnas, šauras, plānas plastmasas lentes! Nespēju saprast, kā tas iespējams. Te ir kā brīnumu pasaule.” (fragments no M.Svīres romāna „Audums kāzu kleitai”) Rakstnieces Māras Svīres romāns „Audums kāzu kleitai” iznāca 2011. gadā, stāsts par mīlestību valdošās varas un ideoloģijas fonā pagājušā gadsimta 50. gados. Galvenie varoņi Vizma un Kārlis ir reālas personas un Vizmas prototips dzīvē strādāja radio, gluži tāpat kā savulaik romāna autore, kura studiju laikā, meklējot kādu darbu, sāka te darboties ārštatā, iesākumā veidojot nelielus ierakstus un vēlāk raidījumus, kas domāti skolas bērniem. Romāna varones prototips ir Dzidra Gūtmane, kura strādāja bērnu un jauniešu redakcijā, veidoja sižetus skolēniem raidījumā „Pionieru sauksme” un vēlāk bija redaktore raidījumam „Parunāsim, padomāsim” kura autore savukārt bija Māra Svīre, kas raidījumā runāja par savstarpējo attiecību problēmām. “… Smagās durvis. Priekštelpa. Nākamās, kas veras šurpu turpu. Aiz tām cilvēku rinda līkumu līkumiem. Honorāru maksā tikai astotajā datumā, vienu dienu mēnesī no tikiem līdz tikiem. Tāpēc rindā stāv gan slavenības, gan iesācēji. Visi skaitās ārštatnieki. Kas nesaņems, tam sūtīs pa pastu un ne jau nākamajā dienā. Pārvedums varbūt pienāks pēc divām nedēļām, bet naudu vajag visiem.” „…Viņa vairs negaida, kad Pionieru sauksmes redaktore Violeta kaut kur sūtīs, bet brauc uz pilsētas pionieru nometni vai jūrmalu, pat ar autobusu uz Stopiņiem, kur mazas lauku skolas bērni strādā izmēģinājumu lauciņā. Dabūjuši sauju Lisenko daudzvārpu kviešu, iesējuši un nu redz, kā izskatās. Nekas īpašs nav, vienkārši drusku žuburota it kā neregulāra vārpa, bet Lisenko tās dēļ kļuvis par akadēmiķi un Sociālistiskā Darba varoni. Bet ķirbjus gan bērni izaudzējuši varenus! Žēl, ka radio nevar parādīt. Jāpacenšas aprakstīt.” (Fragmenti no M.Svīres romāna „Audums kāzu kleitai”)

Flyktingar som låsts in på Migrationsverkets Förvar nekas vård och när de protesterar, hotas de med att sättas i häkte. Det här vittnar flera intagna och organisationer om i dagens Kaliber. Vi är på Migrationsverkets Förvar i Åstorp i Skåne. Vi har hört att de intagna här nekas vård av den vårdpersonal som ska ta hand om de som blivit sjuka. Att de inte blir lyssnade på och att allvarliga sjukdomstillstånd ignoreras. Vi vill träffa de intagna och höra om det här stämmer. En av cheferna här Helena Blessenius har lovat att vi ska få göra ett besök. – Men inte med tolk. Det är det inte förberett för att man ska kunna stanna och prata med någon. Det går inte? – Nej för då måste vi prata med var och en om det och det är inte så vi jobbar. För att vi kan inte göra så. För då måste man gå igenom med var och en att det är okej att det kommer in en journalist. Det är väl mer om någon vill prata med mig, för de måste väl få prata med mig om de vill? – Jaja, absolut. För ni har väl ingenting emot det? – Nej, nej absolut inte. Det är inte så att de inte får berätta. Det är inte det det handlar om. Jag känner bara att de själva ska veta varför är man med. Så tänker jag. Okej, det är hänsyn till dem? – Ja absolut det är hänsyn till dem jag tänker. Det blir alltså inga intervjuer med de intagna. Men den operativa chefen Helena Blessenius vill ändå visa runt i lokalerna. Oj en stor gympasal! – Ja precis här är den stora delen där man äter, har aktiviteter, kan vistas, se på teve till exempel. Men ganska bra, ljus och fin lokal. I Sverige finns det fem förvar varav ett ligger här i Åstorp. Här låser man in människor som ska skickas tillbaka till sina hemländer. De flesta som sitter här har inte begått något brott utan sitter här för att de inte ska gå under jorden innan de har skickats hem. Den som har suttit längst i förvar har gjort det i fem år. Lokalerna är ljusa och fräscha och det är högt i tak, utanför fönstren skymtar den höga muren omsluten av stålstängsel. Här inne finns det plats för 50 intagna och just nu är det fullt. Det finns ett pingisbord, en darttavla, ett gym och ett datorrum. Men de flesta sitter just nu i en soffgrupp framför en stor platt-tv. Men hur fungerar det om det blir sjuka och så? – Vi har tillgång till sköterska som är här ett par dagar i veckan. Och de som är sjuka - får de hjälp när de behöver? – Ja, det är min uppfattning att de får. Vi jobbar mycket med att personerna ska känna att de är hela när de lämnar oss också. Och jag tycker det är ytterst sällan som vi ser att man mår väldigt dåligt när man åker härifrån. Jag tycker inte det, det är inte den bilden jag har faktiskt. Vi lämnar Förvaret och ska skicka in en skriftlig begäran om att få träffa folk därinne. Men vi hinner knappt komma utanför dörren innan vi blir uppringda av en av de intagna. Mannen heter Ivan. – They treat people like animals. When you have problem with your health. You go to doctor and you get recipe to drink more water. What kind of medical problems do you have?  – I have epilepsy. And when I came here for 20 days they refused to give me my medicine, and I have recept when I come here. De behandlar oss som djur, säger Ivan på telefon från andra sidan muren. När man har medicinska problem uppmanas man att dricka mer vatten, säger han och berättar att han har epilepsi. Han säger att han hade recept på den antiepileptiska medicinen Iktorivil när han kom, men att ändå han inte fick någon medicin. Why don´t you get any medication? – The doctor here says, I don´t want to give you anything. While I am working here you will not get anything. De vill inte ge mig någon medicin, förklarar Ivan. Han berättar också att en man bara för en vecka sen högg sig själv i handen med en kniv efter att han nekats hjälp av vårdpersonalen. Mannen kördes till akuten och sedan till häktet. Ivan berättar att personalen ofta hotar med häktet för att hålla de intagna i schack så att de inte ska protestera när de inte får vård. – That is everyday threat. If you wish to speak to someone - you will go in häkte. If you don´t calm down, you will go in häkte.  Kan det verkligen vara sant att man i Sverige låser in människor som inte begått något brott och sen vägrar att ge dem vård? I väntan på besked från Förvarets ledning om ytterligare ett besök träffar vi Rashidd Ali Weddai som tidigare suttit inlåst på Förvaret. Nu arbetar han på en pizzeria i Malmö. – Jag har diabetes och när jag kom till Förvaret så fick jag inte de mediciner jag behöver. De sa till mig att det finns ingen läkare som kan skriva ut medicin. Mitt sjukdomstillstånd förvärrades mycket, berättar Rashidd Ali Weddai på arabiska. Han berättar att det dröjde en hel månad innan han fick sina mediciner. Men problemen slutade inte här. – Mitt blodsocker var hela tiden väldigt högt. När man mäter blodsockret ska det ligga på runt fem-sex, det är de normala värdena. Men mina värden låg på över 20. Men de sa hela tiden att det är inget fel på dig och dina värden är normala - se dig själv i spegeln så ser du ju att du är frisk sa hon, berättar Rashidd Ali Weddai. – Jag var så rädd för jag kände att jag var nära att dö. Jag skrev flera gånger till Migrationsverket och bad om hjälp, men inget hjälpte, säger han. Enligt Rashidd är det många på Förvaret som nekas vård. Vi tar kontakt med Amnesty som är en av de organisationer som frekvent besöker Förvaret.  Madelaine Seidlitz är jurist och ansvarig för flykting - och migrationsfrågor. Hon hör ofta historier om hur de intagna nekas vård på Förvaren. – Det har varit personer som har olika former av värk, olika sjukdomstillstånd. Det vi har fått höra ibland mest är att om man pratar om det får man träffa en sjuksköterska och att man upplever att sjuksköterskan inte tar det man säger på allvar. Och att botemedlet är huvudvärkstabletter. Alltså oavsett vad man har problem med så blir det huvudvärkstabletter. Och hur allvarligt är det? – Förvarstagna ska ha samma rätt till hälso- och sjukvård som asylsökande även om man själv inte har sökt asyl. I de fall de inte får det så bryter Migrationsverket eller den tjänst som de nu köper upp mot utlänningslagsreglerna. Asylgruppen och Aktion Mot Deportation - är två löst sammansatta nätverk - och har som fokus att hjälpa flyktingar med deras asylärenden. Ulrika Andersson och Lina Myritz är engagerade i nätverken och besöker Förvaret i Åstorp regelbundet. – Alla som jag träffar berättar att de inte får tillgång till den vård som de behöver, säger Ulrika Andersson. Lina Myritz på Aktion mot Deportation är medicinskt kunnig då hon pluggar sin sista termin till läkare. Hon berättar om flera fall där intagna har nekats vård på Förvaret. – En man som har spinal stenos, vilket är ett tillstånd i ryggen som gör väldigt ont. Han hade ischias som gick ner i ena benet så han brukade slå sig själv med en hammare i andra benet för att avleda smärtan när han var hemma. Det kunde han så klart inte göra på Förvaret. Men då gav sjuksköterskan honom Alvedon, vilket inte gör någonting mot den smärta som han hade. Och han hade papper på att det var det här han led av och han hade genomgått flera röntgenundersökningar. Men ändå så krävdes det att vi som utifrån la oss i för att han överhuvudtaget skulle få en tid på vårdcentralen. Först då fick han hjälp då? – Ja, fast han fick ingen vidare hjälp där heller, för då fick han utskrivet starkare medicin som han ju själv inte kunde hämta ut. Utan då krävdes det flera veckor. – Det var ju då jag hälsade på honom och så sa jag hur är det nu medicinen och då hade han inte fått den. Lina Myritz och Ulrika Andersson räknar upp fler exempel. Det handlar om allvarliga sjukdomstillstånd, men också fysiska skador som man menar har ignorerats. Ett av exemplen handlar om en man som fick ett njurstensanfall mitt framför personalen som satt och tittade på teve. – Och njurstensanfall det ger en sådan intensiv smärta att man knappt står ut i sin egen kropp. Så han hade liksom skrikit och gråtit och han beskrev hur han rullade runt på marken och skrek och grät och bönade och bad om att få komma till sjukhuset och få smärtstillande. Men personalen gjorde ingenting och de andra försvarstagna försökte få dem att ringa ambulans för att han var uppenbart i nöd och fortsatte bara och skrika. Men att de bara satt och kollade på teve, och sa att nä han bara spelar, han vill bara komma till sjukhuset och det vill ni allihop, berättar Lina Myritz. Jag har åkt med Rashidd Ali Weddai till vårdcentralen i Örkelljunga. Här ska vi hämta ut hans sjukhusjournal. Det är vårdcentralen här som ansvarar för vården på Förvaret. Enligt Rashidd har den bristande vården som han fick på Förvaret förstört hans liv. Hans diabetes har förvärrats och han är numera tvungen att ta insulinsprutor varje dag. Han berättar också att han tycker att det är jobbigt ifall vi skulle stöta på vårdpersonalen igen. Han säger att han flera gånger blivit osams med dem. Han berättar att en gång blev så frustrerad över att inte få hjälp så att spottade mot personalen, något som han senare dömdes för. Domen blev dagsböter för ofredande. Verksamhetschefen på vårdcentralen som tar emot heter Titti Unosdotter. Det är också hon som har det övergripande ansvaret över den vård som ges på Förvaret. Med hjälp av en telefontolk ber Rashidd om sin journal. – Ni har förstört mitt liv och det är som vanligt - det är ingen fara om man förlorar sitt liv, säger Rashidd Ali Weddai till Titti Unosdotter med hjälp av tolken. – Alltså det kan inte jag svara på för jag har uppgift att lämna ut journalerna så allt det andra… Det bästa är att han läser sina journaler, samlar ihop alla journaler, så att han får en bild utav det och sen utifrån det får han gå vidare i så fall om han hittar någonting som är fel, säger Titti Unosdotter. Vi får ut Rashidds journaler. Och det man direkt kan se är att Rashidds blodsockervärden har varit extremt höga under en lång tid. Man har till slut satt in en tablettbehandling, men värdena har inte förändrats. Jag tar med mig Rashidds journaler till Skånes Universitetssjukhus i Lund. Vi vill veta om insatsen som gjorts på Förvaret var tillräcklig. Magnus Löndahl är överläkare och har specialiserat sig på diabetes. Han har skrivit läroböcker och bedrivit forskning om diabetes. Jag tänkte vi kunde kolla lite på de här blodsockervärdena vad de innebär. Vad är normalt när man ska mäta blodsockret? – Ett normalt värde är som det står här på listan att om man inte har diabetes så har man ett blodsocker före måltid på 5,5 eller där under. Men om man ligger på 20-24 under längre tid, vad kan det innebära för kroppen?  – Ja det kan ju leda till nervkomplikationer, det är njurarnas funktion och sen så har vi också en påverkan på de stora blodkärlen, det vill säga kärlen i hjärta och hjärna och då med följden att man kan få en ökad risk att drabbas av hjärtinfarkt och slaganfall till exempel. Magnus Löndahl går igenom journalen och reagerar främst på att man låtit värdena vara höga så länge och att man inte gått in med en kraftigare behandling. Han säger att om det hade varit hans patient hade han gått in med en insulinbehandling. – Det är höga blodsockervärden. Det är blodsockervärden som tydligt indikerar att man ska gå in med behandling, men sammantaget om man ligger på blodsockervärden uppåt mot 25 så mår man inte bra och det är något som kräver en aktiv behandling. Men det här är inga normala värden? – Nej detta är ju kraftigt stegrade blodsockervärden. Och om man fortsätter att ha så här så innebär det de här riskerna som vi pratade om innan? – På det korta perspektivet så innebär det att man mår dåligt och det finns en risk att man utvecklar en akut sjukdom på grund av att man får en rubbning i sina blodsalter, det kan vara så att om detta är en typ 1-diabetes så finns en klar risk att utveckla en ketoacidos med ett akut insjuknande. Vad är det för något? – Det är en ond cirkel helt enkelt och om man inte häver den är den många gånger dödlig. Vi återvänder med frågan om vården till verksamhetschefen Titti Unosdotter på vårdcentralen som hade ansvaret för Rashidds vård.  – Jag tycker att vården vi har gett är en god vård. Alltså han har ju fått den behandling som är den vård som vi ger för den sjukdom som han har. Men varför lät man värdena vara så höga så länge? – Det är en läkarfråga så det kan jag inte svara på. Det gäller ju också att patienten är aktiv i sin behandling. Titti Unosdotter säger att Rashidd själv brustit i sin egenvård och inte skött om sin kost. Hon medger att han blivit utan mediciner, men att det bara gått 10 dagar och inte 30 som Rashidd påstår. Hon förnekar också att de sagt att Rashidds blodsockervärden varit normala. Efter många om och men får vi ett beslut av Förvarets ledning. Vi är välkomna att besöka Förvaret, den här gången med tolk och vi får prata med de intagna. Hakim har suttit här sedan augusti. Han ser många brister med miljön härinne. – Especially with healthcare. They don´t help us you know. Hakim berättar att han har kraftigt nedsatt syn och att hans glasögon har gått sönder. Nu kan han knappt se, men han får ingen hjälp med att få några nya. – It´s very bad. Sometimes I feel pain in my eyes. Jag får ofta ont i ögonen och ibland blir de röda. Det har gått två månader nu och jag har ännu inte fått några glasögon, säger han. En bit bort står en man som heter Jackson. Han berättar att han blev misshandlad i Frankrike innan han kom hit. – Since I came from France all the time blood is coming. All the time blood is coming. Do you get any help? – No. No help. Mina sår går upp och jag blöder hela tiden, men jag får ingen hjälp. De säger bara nej, säger Jackson. Vi går runt och pratar med de intagna. Dennis är från Ghana och har ryggsmärtor, men han får ingen medicin, berättar han. – If you are sick and report that you are sick, they have to give you medicine. But they will tell you to go and drink water. Och Wazoume berättar på arabiska att han har ett stort sår i sitt ena öra. Det varar och när han vaknar på morgnarna är det ofta blod på kudden. Innan jag kom hit var jag på sjukhuset i Göteborg. De sa att jag var i behov av operation. Men sedan jag kom hit har jag inte fått någon hjälp överhuvudtaget, säger Wazoume.  En annan man - Prosper - visar upp ett kraftigt ärr som löper över hans ena knä. Han säger att har svårt att gå. Men inte heller han får någon hjälp. – Jag har alltid ont och särskilt när jag promenerar. De ger mig Panodil, bara Panodil.  Hjälper det då? – Nej. Flera vi pratar med berättar också om att det har växt fram en kultur bland personalen där man hotar med häkte om man protesterar mot att man inte får några mediciner eller vård. En av dem är Armin som lider av kraftig migrän. Flera gånger har inte ens vågat be om hjälp på grund av rädslan för att sättas i häkte, berättar han på persiska. Det händer ofta att de sätter folk i häktet. Många är rädda här, berättar Armin. Asylgruppen och Aktion mot deportation hör frekvent om den här rädslan. Enligt dem händer det ofta att de intagna hotas med att sättas i häkte om de protesterar mot vårdsituationen. – Jag vet folk som har suttit i häkte i ett par månader och då pratar vi i total isolering, och det här ser ju de andra, säger Ulrika Andersson. Och det är folk du har varit i kontakt med? – Ja, flera stycken. Den här rädslan för häktet. Vilket folk är jätterädda för att hamna i isoleringscell i polishäktet. Det gör att man inte vågar protestera eller vågar gå samman i den graden som man egentligen vill. Så den skräcken är stark att det påverkar hur man förhåller sig till sitt eget hälsoläge. Kaliber har begärt ut de incidentrapporter som upprättats på Förvaret. Här kan man läsa om alla häktningar som görs. Enligt de ansvariga på Förvaret sker detta varje vecka. Det finns lagstöd för att häkta förvarstagna, men häktningarna har fått kritik. Bland annat från Justitieombudsmannen som 2011 riktade allvarlig kritik mot Förvaren. Lina Forzelius är byråchef på JO. Hon berättar att kritiken kom efter att man upptäckt att Förvaren uteslutande satte intagna i häktet utan att först försöka avskilja dem på Förvaret. – Det här gjorde man inte utan man gick direkt på att sätta dem i häkte. Sen sa man också att det är principiellt felaktigt att placera förvarstagna tillsammans med personer som misstänks för att ha begått brott. Men i det här fallet handlade det mer om att de inte vågade be om medicinsk hjälp för om de är obekväma kan de sättas i häkte. – Om det är på den nivån. Att man använder det för att tysta förvarstagna som inte vågar be eller yttra sig eller framföra kritik så är det absolut fel om det är så det skulle förhålla sig. Och hur allvarligt är det i så fall? – Det är ju oerhört negativt att vifta med en maktbefogenhet som man inte har för det är klart - man kan inte sätta någon i häkte på grund av att någon ber om medicin. På Vårdcentralen som ansvarar över vården känner man inte till att så många upplever att de nekas vård. Verksamhetschefen Titti Unosdotter tycker inte att ansvaret är deras utan Migrationsverkets. – Alltså vi jobbar på Migrationsverkets uppdrag så prata med dem om det. Ja, ja, men det är ju ni som ansvarar för att ge vård till de förvarsintagna. – De köper timmar av oss. Men de upplever de som är intagna där att de inte får någon vård. De får ingen hjälp. – Och det kan jag inte svara på för den frågan har jag aldrig fått. Ingen har sagt det innan. Så det kan jag inte svara på och i så fall, om det är så att de tycker det så måste de ta det med Migrationsverket. De berättar saker som att när de kommer med allvarliga problem så får de bara Panodil. – Jaha nä, det vet jag ingenting om. Men prata med Migrationsverket för det är de som ger oss uppdraget. Till slut får vi även träffa Förvarets enhetschef Anna Eriksson. Som tar emot i sitt rum. – Vi nekar ingen vård. Ni gör inte det? Men de säger ju det, när man pratar med de intagna så säger de ju det att de ber om hjälp, men de får ingenting. – Migrationsverket har inget vårdansvar. Vi har sjuksköterska. Det är Landstinget som ska ge de asylsökande och förvarstagna vård. Men ni ansvarar ändå för de personer som är intagna här, eller hur? – Vi ansvarar över att de kommer till sjukvården. Men du ser det inte som ett problem då att de intagna upplever att de inte får den hjälpen som de ber om? – Vi förmedlar alltid kontakt med sjukvården. Är det någon som blir akut sjuk när det inte finns någon sjuksköterska här så åker vi till akuten. Men många berättar här att de söker hjälp, de har svåra problem, ibland njursten. En massa allvarliga tillstånd ändå och det enda de säger är här får du huvudvärkstabletter. – Jag pratar med många av våra boende också, man vill prata med chefen och då säger jag att vi tar till sjukvården. Det är ju vårdcentralen i Örkelljunga som har ansvaret. Här på Förvaret skjuter man alltså över ansvaret på vårdcentralen - som i sin tur ju säger att det Förvaret som ansvarar över om de intagna nekas vård. Men hur ser Anna Eriksson på de uppgifter om att personalen hotar de intagna med häkte? – Jag förutsätter att man inte hotar med häkte. Men varför berättar de det att det är så det går till? Av varandra oberoende personer berättar det här.  – Det är beklagligt om man har fått den uppfattningen att vi använder en häktesplacering som ett hot. Men att det finns en sådan här rädsla, vad tänker du om det? Kan du förstå vad det innebär för en person? – Jag förutsätter att vår personal inte hotar någon att man ska bli häktesplacerad. Men de säger ju det att det är så det är här. – Jag har fullt förtroende för vår personal och det här är en fråga som vi diskuterar väldigt ofta och jag förutsätter som sagt att man inte hotar med en häktesplacering. Men är du säker på att det inte har hänt att personal här har hotat med häkte? – Jag kan givetvis inte vara säker, men som sagt jag har högsta förtroende för vår personal som gör ett jättebra jobb. Vi tar också upp frågan om vården av Rashidd Ali Weddai. Men Anna Eriksson hänvisar till sekretessen. Men hon säger ändå hon kan uttala sig om ärendet om vi återkommer med en fullmakt där Rashidd godkänner att hon får uttala sig. Vi mailar Anna Eriksson den fullmakt som hon efterfrågat och vill boka in en ny intervju. Men Anna Eriksson vill inte träffas igen. Utan hänvisar till Migrationsverkets presstjänst. När vi vänder oss dit får vi beskedet att Anna Eriksson har lämnat de kommentarer hon kunnat ge och inte vill prata mer. Rashidd Ali Weddai rullar ihop ännu en kebab på den restaurang där han jobbar. – Mitt liv har blivit meningslöst och mina morgnar börjar med en insulininjektion. Det är så mitt liv ser ut idag - fylld av injektioner och sjukhusbesök, säger Rashidd. Och inne på Förvaret fortgår vardagen för de intagna. Ute på rastgården drar Wazoume - han med det varande örat en djup suck. – När man inte får hjälp så ger man upp efter ett tag. Men det är sorgligt, säger han.  Reporter Mikael Funke kaliber@sverigesradio.se Producent Sofia Boo sofia.boo@sverigesradio.se