Podcasts about zelta

Neticami, bet fiziskās aktivitātes var kļūt par atkarību. Vai tā ir bīstama atkarība un kā rast līdzsvaru? Par sportošanu raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas sporta laboratorijas FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits,  fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko. Rūdolfs Cešeiko norāda, ka ir daudz iemeslu, kādēļ cilvēki pārlieku daudz iesaistās fiziskās aktivitātēs un tās dara pārmērīgi bieži. Viens piemērs - dažādi emocionālie aspekti, vai kā katrs uztveram savu ķermeni, arī dzīšanās pēc kāda rezultāta vai cenšanās aizmukt no problēmām arī veselības jautājumos. "Cilvēki, kas saskaras ar veselības problēmā, lai izvēdinātu galvu un nedomātu par veselības lietām, katru dienu izteikti daudz sporto, piemēram, brauc ar velosipēdu 50 km, tādā veidā nerisinot šos emocionālos jautājumus, bet nododties fiziskai slodzei" bilst Rūdolfs Cešeiko. Raidījuma dalībnieki atzīst, ka visi pazīst sajūtu, kad ir par daudz vai, ka ir grūti, kad tiek  atņemta iespēja aktīvi sportot kādu iemeslu dēļ. Zelta vidus ceļš arī fizisko aktivitāšu jautājumos ir pareizākais. Kas ir par daudz,  mehānismi sāk darboties ne par labu cilvēkam. Rūdolfs Cešeiko min faktorus, kas cilvēkam liek darīt vairāk, nekā spēj un vajadzētu. "Mazvērtības komplekss, bailes, neziņa, depresija, iekšēja trauksme, ka netiek izpildītās kādas cerības vai sasniegti rezultāti. To novēro arī cilvēkiem, kas sporto arī dažas reizes nedēļa, nesaistīti ar amatier- vai profesionālo sportu, kuri sporto veselības nolūkos. Tas kaut kādā ziņā ir pareizi, bet uzstādītā latiņa ir salīdzinoši augsta, ka ir jānoskrien tik un tik kilometru vai nevar noskriet lēnāk, vai ir jāskrien un jāsoļo noteiktā pulsā vai ātrumā. Ideja kaut kādā ziņā ir pareiza, jo fiziskām aktivitātēm atslēgas faktors ir intensitāte, bet tajā visā ir balanss," vērtē Rūdolfs Cešeiko. "Bieži vien cilvēki dara un pats esmu darījis, ka noteikti gribas izdarīt šodien to, lai gan pats jūtu, ka nebūs. Ir nogurums, pagaidi, atpūties, izdarīsi rīt. Neņemu es to vērā un izdaru šodien. Ir grūti, kaut kā treniņu izmoku, ir apmierinājums, bet tajā pašā laikā jūtos slikti. Ir bijusi pieredze, kad sev paklausu un saku - šodien atpūtīšos, rīt aiziešu uz nodarbību. Pilnīgi cita sajūta un pievienotā vērtība. Nosacījums - tas nav slinkums, bet izdarīšu nākamajā vai aiznākamajā dienā. Nebūtu labi, ja tas ievelkas ilgāk par nedēļu. "Visbiežāk atkarība no sporta ir sastopama spēka sporta veidos, vidēji tie ir 8%, spēka sporta veidos tie ir 13%," norāda Sandra Rozenštoka. "Aizraušanās ar rādītājiem un instrumentiem ir tas, kas veicina. Man vajag to sasniegt un to sasniegt, grupā teica, ka vajag tā darīt. Spēka sporta veidi to veicina. Te parādās risks, ja neizdodas iegūt rezultātu, dopinga vielām." Raidījuma viesu piedāvātie āra vingrinājumi ir pieejami Latvijas Radio youtube kontā.

Būt par detektīvu un nenogurstoši jautāt, atgriežoties pie viena vai otra fakta, kam figurē dažādas versijas. Iesaistīt jaunās tehnoloģijas, lai gūtu apstiprinājumu. Tā varētu raksturot darbu, ko veikusi Brigita Ducmane, pētot Aspazijas dzīvi. Viņa pati gan nesagaidīja pētījuma iznākšanu vienos vākos, iespējams, ka tajā ir vēl arī nepabeigti teksti, bet tieši Aspazijas dzimšanas dienā – 16. martā – varam vērt vaļā Brigitas Ducmanes grāmatu "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" – Jelgavas vēsturi Aspazijas atmiņās un dzīves mistērijās. Brigita Ducmane savu pētījumu ir turpinājusi arī pēc darba Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā un Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros, tā priekšvārdā raksta literatūrzinātniece Gaida Jablovska, kura ir arī "Lasītavas" stāstniece. Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, par kādu fotogrāfiju gan būs īpašs stāsts – tā ir Aspazijas mātes fotogrāfija, bet viss pārējais būs sakārtots mistērijās – vārda mistērija, Dorotejas skolas mistērija, skaitļu mistērija, precību mistērija. Kas to lai zina – varbūt kādam uzņēmīgam jaunam pētniekam, pielietojot jaunākās tehnoloģijas, izdodas kādu mistēriju atšķetināt, vai, piemēram, noskaidrot, kāds izskatījās Ivans Kucevalovs. Kas to lai zina, varbūt jaunās muzeoloģijas metodes dos jaunu elpu arī Raiņa un Aspazijas muzejam Kastaņolā, kurā šogad Aspazijas 160.dzimšanas dienu svinēs Itālijas–Šveices latvieši kopā ar "Radio mazo lasītavu"? Brigitas Ducmanes "Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita" izdevis „Madris", stāstīja Gaida Jablovska. Raidījumu atbalsta:  

Jukio Mišima ir viens no nozīmīgākajiem autoriem pagājušā gadsimta Japānas kultūrā. Par režisora Henrija Arāja izvēli iestudēt viņa filozofisko drāmu „Zelta templis” uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves un darba mūsdienīgo interpretāciju saruna Kultūras rondo ar režisoru Henriju Arāju, horeogrāfi Simonu Orinsku un aktrisi Ināru Slucku. Iezīmējot izrādes pieteikumu, "Nekas šajā pasaulē nav tik skaists kā Zelta templis. Sasniegt šo skaistumu jaunajam Midzogučī nozīmē radīt dzīvei jēgu un atrast piepildījumu, un tādu nākotni viņam novēl arī vecāki. Tomēr... Kā lai sadzīvo ar vēlmi kļūt par daļu no skaistā, par daļu no mūžības, apzinoties, ka tu vienmēr paliksi tikai ēna? Zelta templis vienmēr būs pārāks par tevi. Varbūt cilvēka dzīves jēga ir atrodama kur citur, bet – kur?"

Aktieris Uldis Siliņš Nacionālajā teātrī nesen iedzīvojies galvenajā lomā – Midzogučī tēlā – filozofiskajā drāmā par skaistuma dabu "Zelta templis". "Atsperes" Rīta intervijā runājam par jauno izrādi, Ulda jaunākajām lomām un laiku šodienas teātrī... Liene Jakovļeva: Viens no iemesliem, kāpēc esi atceļojis no teātra līdz Radiomājai, ir tava jaunākā loma: izrādē "Zelta templis" tu atveido jaunekli Midzogučī. Izrāde ir filozofiska drāma par skaistuma dabu ar tādu japānisku noskaņu, kuru mums mazliet uzbur arī Platona Burvicka mūzika, kas caurvij visu izrādi. Skaņu partitūra ir palīdzoša izrādei? Tā uzbur īsto toni? Uldis Siliņš: Jā, kaut gan reizēm mēs runājam arī par to, ka nevajag iet līdzi mūzikai un tamlīdzīgi, tomēr mūzika iedod atmosfēru un ir brīži, kad tā patiesi palīdz, tai ir jāļaujas un jāļauj tai palīdzēt. Šajā izrādē svarīgs ir arī ritms, tādi akcentiņi, un mēs varam izmantot šo ļoti smalko Platona Buravicka mūziku, lai mēģinātu ar šo mūziku kopā darboties un kustēties. Jaunais režisors Henrijs Arājs, manuprāt, ķēries pie diezgan sarežģīta uzdevuma, jo romānu uzlikt uz skatuves ir diezgan riskants ceļš. Bet kopā ar Leldi Stumbri un romāna tulkotāju Ingūnu Beķeri tas izdevies pārsteidzoši skaisti, poētiski un varbūt pat negaidīti.  Man liekas, ka atbilde ir tajā, ka Henrijam Arājam šis darbs ir ļoti personīgs: slēdzot vaļā romānu un mēģinot to dramatizēt, viņš runājis par sev svarīgām tēmām un zinājis, ko vēlas pateikt, par ko viņš vēlas runāt. Tā nav tikai vienkārša vēlme – sak', šis tāds interesants romāns, pamēģināsim parotaļāties. Nē, tas Henrijam ir personīgs darbs, kas man pašam ļoti, ļoti palīdzēja un mani suģestēja. Arī es pats, lasot šo romānu, mēģināju to izlaist caur sevi, nevis mēģinot maksimāli pietuvoties stāstam, kas tad tur ir,  bet gan mēģinot šo jauno puisi Midzogučī slēgt caur sevi. Es pats esmu bijis jauns un gājis cauri dažādiem dzīves līkločiem un meklējumiem, atbildot uz jautājumiem, kas šajā dzīvē ir svarīgs, pareizs vai nepareizs, kā dzīvot, kam ticēt, kam neticēt... Arī man šis darbs ir personīgs. Tie četri vārdi, kas likti zem nosaukuma – filozofiska drāma par skaistuma dabu, man liekas, ir tikai viena šķautne. Par ko vēl tev ir šī izrāde? Man personīgi šī izrāde ir par jauna cilvēka izaugsmi, par viņa centieniem atrast sevi šajā pasaulē; par to sāpīgo procesu, kad mums ir metaforiski jāiznīcina savi elki un ideāli, lai atbrīvotos no kaut kādiem priekšstatiem par to, kāda ir pasaule. Jo to, kāda tā ir, patiesībā nezina neviens. Izejot cauri sāpīgajam procesam, puika kļūst par vīrieti. Par vilšanos arī ir šis stāsts? Protams! Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu un iespēju doties tālāk jaunos meklējumos. Kādiem skatītājiem tu neieteiktu šo izrādi? Pieņemu, ka laikam jau tiem, kuriem patīk absolūti reālistisks teātris. Negribētu ierobežot skatītājus, jo man pašam šī ir īpaša pieredze: šis ir teātris kā haika, kā meditācija, īpatnējs process. Jo es jau arī līdz šim vairāk vai mazāk biju pieradis pie reālpsiholoģijas; ka runājam ļoti sadzīviski un tamlīdzīgi. Bet šeit kaut kā ir mums visiem kopā jāuzbur tāds dzejas lasījums divu stundu garumā. Arī jūsu ķermeņa kustības un attiecības ir pilnīgi savādākas nekā dzīvē, ko redzam uz ielas vai citās izrādēs. Tas, ka tā ir buto estētika, ir nolasāms, bet šeit izmantota arī kintsugi tehnika, kas ir plīsušo trauku vietu aizpildīšana ar zeltu. Te jāsaka liels paldies mūsu scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par telpu. Viņš ir ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, kas mūs ietērpis melnajā telpā, kas izskatās kā sasists trauks, kas pēc tam atkal ir salīmēts kopā ar zelta dzīslām. Savukārt Simona Orinska droši vien jums bija ļoti klātesoša, lai iestudētu kustības... Milzīgs paldies arī Simonai! Mēs, protams, pieskārāmies buto tehnikām, dažādām maskām, bet viņa ļāva mums pilnu brīvību un teica: jums jāmeklē savs tēls no iekšējās pasaules, sava fizika; ka sevi jāizmanto kā materiālu, dramaturģiju saslēdzot kopā ar sevi un veidojot kaut ko, kas mūs pašus pārsteidz. Viņa teica: pārsteidziet sevi! Nedomājiet, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi, bet vienkārši ļaujieties. Un vēl jau ir pieminētā mūzika, telpa, tērpi, aktieri... Milzīgs paldies visai komandai: gan skaņu departamentam, gan gaismu departamentam. Visi iesaistījās procesā, lai uzburtu maģiju. Vairāk – ierakstā.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

6. martā aizsākas triju dienu grāmatniecības slavinājuma maratons, jo šovakar tiks pasniegtas balvas ikgadējā grāmatu mākslas konkursā „Zelta ābele”, bet jau no rīt, 7. martā, sāksies Rīgas grāmatu svētki, kas ilgs līdz pat sestdienai. Vienlaikus priecājoties par to, ka grāmatniecība ir atgriezusies pirmspandēmijas līmenī, svarīgi ir saprast, kādas ir izdevēju, tulkotāju un mākslinieku šī brīža prioritātes. Kā literatūra pārvar valodas un kultūras robežas. Un kā mainās latviešu valodas nozīme un vērtība. Kultūras rondo studijā izvaicājam tulkotājas Intu Geili-Sīpolnieci un Ingmāru Balodi, ka arī izdevniecības "Jānis Roze" izpilddirektori Renāti Punku, kura ir arī Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja. Grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2024" apbalvošanas ceremonijā, kas notiks 6. martā, balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā saņems tulkotāja un izdevēja Inta Geile no izdevniecības “Omnia Mea”.

Lāči Berlīnē sadalīti. 75.starptautiskā Berlīnes kinofestivāla galveno balvu – "Zelta lāci" – saņēmis norvēģu režisors Dāgs Juhans Heugerūds par filmu "Sapņi (sekss, mīlestība)" ("Dreams (Sex, Love"). Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, seksualitāti un literatūru. Kultūras rondo runājam par Latvijas profesionāļu darbu Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un spilgtākajiem kinodarbiem šī gada filmu programmā. Diskutē kinokritiķe Dārta Ceriņa un producents Gints Grūbe, attālināti kinokiritiķe Elīna Reitere. Latvija Berlīnē izpelnījās uzmanību ar filmu restauratoru darbu un ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Raidījumā noslēgumā Dārtas Ceriņas intervija ar aktieri Larsu Eidingeru Viena no 75. Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla filmām, kas izpelnījās īpašu uzmanību, bija festivāla atklāšanas filma “Gaisma” (The Light, 2025). To režisējis 90. gados un agrīnajos divtūkstošajos par vācu kino reanimatoru dēvētais Toms Tikvers. Satīriskajā ģimenes dramēdijā “Gaisma” sastopam Berlīnē dzīvojošu vidusšķiras ģimeni, kurā “katrs gatavo vakariņās savu mazo zupu un no nakts līdz rītam viens otram nepievērš uzmanību”. Reklāmists Tims (Lars Eidingers), Āfrikas mākslas organizācijas menedžere Milena (Nikoleta Krebica), bērni Frīda un Jons ir viens par otru atšķirīgāki, un, sastopoties ar sīriešu sievieti, viņu dzīves izmainās. Filmas žanriskie un tematiskie vaibsti mainās vairākas reizes – sociāla drāma, ielu mūzikls, satīra par apjukušajiem un paēdušajiem eiropiešiem, misticisma nobarota alegorija par vāciešu un bēgļu atiecībām –, padarot filmu par neticami blīvu analīzi un komentāru par mūslaiku vāciešu ģimeni un tās ideju. Šajā raibajā kolāžā nemainīgi spilgts un savā ekrāna organikā atraisīts ir vācu aktieris Larss Eidingers, kurš Berlinālē tapušajā sarunā piesaka, ka viņa tēls Tims ir zināms alter ego režisoram Tikveram. Eidingers ir viens no hameleoniskākajiem šobrīd Eiropā strādājošiem aktieriem, kurš ir Berlīnes "Schaubühne" teātra trupā kopš 1999. gada. Par Eidingeru sacīts, ka viņš ir izcilākais Šekspīra interprets uz skatuves, par kuru retais ārpus Vācijas ir dzirdējis. Sarunā viņš dalās ne tikai par filmas “Gaisma” nozīmi nokaitētajā politiskajā klimatā, improvizāciju kā spēju uzņemties atbildību par savām kļūdām un to, kāpēc nepieciešams pārskatīt attiecības ar laikmetu, kad pēdējā mēneša laikā pasaule apliecina haosa kārtību.

Vācijas pilsētā Minhenē 14. februārī pulcējas desmitiem valstu līderu un valdību pārstāvju, lai Minhenes drošības konferencē apspriestu drošības izaicinājumus pasaulē. Lai arī kara beigas Ukrainā vēl nav saskatāmas, pilnā sparā ir sākusies gatavošanās parlamenta un prezidenta vēlēšanām. "Zelta ābele 2024" mūža ieguldījuma balvu saņems tulkotāja un izdevēja Inta Geile. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja amatam izvirzīta bijusī pārvaldes Rīgas reģiona vadītāja Ināra Bula. Aizvadītais gads robežsardzei bijis izaicinošs, bet vērtējams kā sekmīgs.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa 1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta trupas solisti un horeogrāfi kļuva Anna Stedelaube. Tā kā nopietnā apmācība bija tikko kā sākusies, Operas atklāšanas izrādē dejotāju sniegums vēl bija salīdzinoši vājš. Bet jau pāris gadus vēlāk horeogrāfe varēja piedāvāt skatītāju vērtējumam pirmo baleta vakaru ar fragmentiem no Leo Delība baleta "Kopēlija" un Rikardo Drigo "Arlekinādes". 1925./1926. gada sezonā Anna Stedelaube savā dzīvoklī atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus apguva Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi un citi dejas mākslas interesenti. Atzīmējot savas skatuves darbības 15. jubileju, Anna Stedelaube  iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu "Leļļu pasaka" (The Fairy Doll) ar Vīnes Galma baleta direktora un komponista Jozefa Baijera (Josef Bayer) mūziku. Laikraksta "Kurzemes Vārds" slejās uzsvērts, ka publika baleta pirmizrādi gaidījusi ar lielu nepacietību, par ko liecinājusi arī pārpildītā teātra zāle. Vienlaikus likts saprast, ka baleta trupa vēl atrodas tikai attīstības sākumā. Liepājas baleta dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets "Jūras teika" ar Maskavā studējušā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku. Kritikās atzīmēts, ka baletam bijis spilgti izteikts fantastiskais saturs, tajā darbojušās pasaku būtnes – ūdens meitas, meža gari, gulbji. Figurējis arī Neptūns, kurš kopā ar astoņām nārām izcēlies no jūras dziļuma. Sākot ar 1932. gadu, Liepājā darbojās pat divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa ar Annu Stedelaubi un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa, kuras baletmeistars bija Alberts Kozlovskis. Katrai bija sava mākslinieciskā un administratīvā vadība, bet izrādes notika vienās un tajās pašās telpās, kas vienlaikus gan veicināja konkurenci, gan traucēja attīstīties. 1934. gada decembrī ar Izglītības ministra rīkojumu Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera, līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta baletmeistaram Albertam Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums bija Pētera Čaikovska balets "Gulbju ezers". Pirmizrāde notika 1935. gada 27. februārī un prese (Rītiņš, 1935. 26.04., “Kurzemes Vārds”, Nr.94.) rakstīja: "Tā liepājniekiem bija sensācija – nevarēja domāt, ka izdosies sastādīt corps de ballet. Uzvedums radīja pārsteigumu: balets izdevās pie maziem apstākļiem, neuzstādot augstas prasības, teicami. Alberts Kozlovskis rekomendēja sevi kā spējīgu baletmeistaru. Kā atsevišķi, tā grupējumos un aranžējumos varēja vērot prasmi, fantāziju. Baleta dvēsele un spēks bija Edītes Feiferes personā. Viņas vieglums un grācija aizkustināja." Te jāpiebilst, ka Edīte Feifere bija tā laika spožākā primabalerīna, un Liepājas baleta trupa nereti vērsās pēc papildinājuma pie galvaspilsētas spēkiem. Turpmākajos gados Alberts Kozlovskis Liepājas baletam iestudē savu horeogrāfisko versiju komiskajam baletam "Veltīgā uzmanība" (La Fille mal gardée) ar Pētera Ludviga Hertela un Rikardo  Drigo  mūziku, kā arī  trīs viencēliena baletus: "Šopeniāna", "Spāņu kapričo" ar Rimska-Korsakova mūziku un, izmantojot dažādu autoru mūziku, "Baletmeistara sapnis". Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, jo īpašs bija 1939. gads,  kad tika iestudēts oriģinālbalets  pēc Kristiana Andersena stāsta motīviem "Meitene ar sērkociņiem". Mūzikas autors bija nacisma vajāšanu dēļ no Vīnes atbēgušais Valters Hāns. Kritika atzīmēja, ka pirmo reizi oriģinālbalets tapis pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem. 40. gadu sākumā Liepājā iestudējumus veidoja arī Helēna Tangijeva-Birzniece, kura Latvijā bija ieradusies pēc laulībām ar diplomātu Aleksandru Heinrihu Birznieku un ar panākumiem darbojās uz Baltā nama skatuves, kā arī Latvijas Nacionālās operas baleta trupas vadītājs un baletmeistars Osvalds Lēmanis: tika uzvests Šarla Adāna "Korsārs" un Ludviga Minkusa "Dons Kihots". 1944. gadā, izvairoties no gaidāmajām okupācijas varas represijām, uz Zviedriju kopā ar dzīvesbiedri baletdejotāju Ņinu Dombrovsku pārcēlās Alberts Kozlovskis, turpinot veiksmīgu māksliniecisko un pedagoģisko darbību Zviedrijas Karaliskajā baletā un tā baletskolā, vēl pirms došanās bēgļu gaitās iestudējot Aleksandra Glazunova baletu "Raimonda", kuram veidoja savu horeogrāfisko versiju, organiski savijot klasiskās un raksturdejas. 20. gadsimta 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidoja Alberta Kozlovska un Ņinas Dombrovskas piemiņas balvu – vienreizēju stipendiju – baleta mākslu studējošajiem, ko saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti. Bija noslēdzies nozīmīgs posms Liepājas baleta vēsturē, kurā laika periodu no 1931. līdz 1944. gadam varētu dēvēt par Liepājas baleta Zelta laikmetu. Bija iegūta pilnīga patstāvība, sasniegts augsts mākslinieciskais līmenis, Latvijas baleta māksla papildināta ar jaunradītām vērtībām. Pēckara gados Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra mākslinieciskās darbības atdzimšana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanas periodā pienākas spilgtajai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Tomēr 1950. gada aprīlī Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvalde nolēma pārveidot Liepājas Muzikāli dramatisko teātri par Liepājas Valsts Drāmas teātri, tā muzikālo daļu, tostarp baletu, likvidējot.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi. Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties  no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš  Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”. Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus. Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs. Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī  citos mākslas žanros. Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā  iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa  Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”. Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri. Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma. Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”. Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai. Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz  Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris). Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālajā Operas un  baleta teātrī  iestudēti seši Šekspīra literārajos  darbos balstītie  baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.   Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien.

Latvijas metāla jaunās relīzes - 2024. gada 4. ceturksnis - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #174 Aprit gads kopš veidojam šīs ceturkšņu epizodes, tāpēc noslēgsim 24. gadu ar vērienu! Kā jau ierasts, apspriežam un uzskaitam visas LV smagās mūzikas relīzes, kuras tika izdotas aizgājušajā ceturksnī (oktobrī, novembrī, decembrī). Šoreiz uz sarunu par saviem jaunajiem un albumiem pievienosies VESELI 4 PROJEKTI/GRUPAS: GHETOZLOBA, NEKAD, PURVA METĀLS un vēl viens mistisks projekts! - GHETTOZLOBA pēc ilga skatuves pauzes un vairākus gadus pēc pēdējā jaunizdotā materiāla nākusi klajā ar viņu jauno albumu "Prognoze Mainīsies". Apspriest viņu jauno veikumu, grupas radošās gaitas un sastāva maiņas mums pievienojās grupas vokālists Vilnis Bekmanis un bundzinieks Mārtiņš Kokars. Albums ved lielu emociju vezumu! - NEKAD šajā ceturksnī izdeva savu 3. relīzi "Amence", kura ir vēl nežēlīgāka, smagāka un tumšāka, kā abas iepriekšējās relīzes. Uz sarunu par jauno relīzi pievienojās grupas balss un ģitāra - Raitis Rags un grupas bass - Tomass Beķeris. Pilnā saruna tiks publicēta atsevišķā epizodē, pavisam drīz! - PURVA METĀLS, mistiskais un mitoloģiskais projekts šajā ceturksnī izdeva savu 2. EP, "Murgu Purvā", kurš ir turpinājums viņu pirmajai EP relīzei, jeb pilnā albuma otrā puse. Projekts turpina VELNA KRUSTI grupā iesākto un pārsteidz ar savu radošo tumšumu. Par savu jauno relīzi pastāstīt mums pievienojās "Armaggeddons" Andrejs Planders, bet par pašu Purva Metālu un pārējiem Andreja metālmūzikas projektiem varēsiet plašāk dzirdēt pilnajā sarunas epizodē, drīzumā! Ja vēlies lai tavu jaunizdoto metālmūziku nepalaižam garām un pieminam nākamajā ceturkšņa sērijā, droši dod mums ziņu! Saites uz pieminētajām relīzēm atrodamas google sheets saitē, jo apraksta sadaļā nepietiek vietas. 2024. gada 4. ceturkšņa relīzes: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1oNlGwlsXdvk978gr-vfLvPbBdC-alzHx/edit?usp=sharing&ouid=106956594396342401891&rtpof=true&sd=true PURVA METĀLS: https://purvametals.bandcamp.com/album/murgu-purvs https://open.spotify.com/album/1qVah5gJGDZGHrlXwHcnae?si=HLME0Bj9RMWuNWnB6b3gHw NEKAD: https://www.nekad.us/ https://www.facebook.com/nekadhc https://www.instagram.com/nekad_band/ https://nekad.bandcamp.com/album/amence https://open.spotify.com/album/2zwgl8lx5V3QvjdBSeB0kW?si=kdI2JTMkRaOMPz7zd_MJIA Dziesmas "Elpa" videoklips: https://youtu.be/ljLCau-Bxho?si=0fddYn3Os4L7vRh1 GHETTOZLOBA: https://www.facebook.com/ghettozloba https://www.instagram.com/ghettozloba_band/ https://ghettozloba.bandcamp.com/album/prognoze-main-sies https://open.spotify.com/album/7j8u50vAYedf4COoXFvmb1?si=N2kJYsxzQuyOXRw0SUlB0g Dziesmas "Prognoze Mainīsies" liriku videoklips: https://youtu.be/Lp8QeyWgk_4?si=pUWF_2gWZ4QMGPZy 0:00 - Ievads 6:55 - Rīkojam Death Metāla koncertu 7. martā 11:10 - Black metāla relīzes 17:20 - Saruna: Mistisks pārsteiguma viesis 25:12 - PURVA METĀLS sarunas ievads 27:38 - Purva Metāls "TTC" atskaņojums 30:30 - Saruna: Purva Metāls, par jauno EP 1:04:50 - Death metāla un ekstrēmās relīzes 1:12:30 - Post metāla relīzes 1:14:45 - Zelta mikrofona rants 1:19:00 - Post metāla relīzes 1:20:45 - Prog metāla relīzes 1:23:12 - NEKAD sarunas ievads 1:24:25 - Nekad "Simts Naktis" atskaņojums 1:28:27 - Saruna: Nekad, par jauno albumu 2:02:20 - Metālkāsta pateicības rants 2:05:10 - Doom un ambient relīzes 2:08:40 - Grind relīzes 2:10:35 - Punk relīzes 2:12:45 - Grunge relīzes 2:14:00 - Rock relīzes 2:16:50 - Random stila relīzes 2:20:14 - Metalcore un modernā metāla relīzes 2:25:50 - Relīžu apskata noslēgums, izskaņas 2:27:35 - GHETTOZLOBA sarunas ievads un atvadas 2:31:40 - Ghettozloba "Viens Elpas Vilciens" atskaņojums 2:36:20 - Saruna: Ghettozloba biedru aktīvās un bijušās grupas 2:43:35 - Saruna: Saistība ar LV HC scēnām 2:46:46 - Saruna: Par grupas klusajiem laikiem, sastāva maiņas 2:58:33 - Saruna: Jaunā albuma tapšana 3:14:25 - Saruna: Par albuma un Ghettozlobas tekstiem 3:26:30 - Saruna: Kurš albums ir smagākais? Kas jauns briest? 3:29:39 - Saruna: Ghettozloba nākotnes plāni, koncerti 3:36:50 - Saruna: Izskaņas un pateicības 3:41:12 - Ghettozloba "Tepat" atskaņojums SEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija. Jā – kā tieši sākās? Mūsu priekšstatos reklāma vispirms ir attēls, bilde un teksts, vai abi kopā. Taču pirmsākumi pavisam nav tie. Senās Romas filozofs Lūcijs Āpulejs 2. gadsimtā  sarakstītajā romānā “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, ir iejuties lopiņa ādā. Viņš apraksta, kā ilgstoši nākas klīst pa Grieķiju, līdz nokļūst tirgus laukumā. Tur līdzās citiem nastu nesējiem ēzeļiem notiek preces pārdošanas process. To vada nolīgts izsaucējs. Viņš skaļā balsī, plīsdams vai pušu, ar aizsmakušu rīkli izkliedz katra ēzeļa cenu. Un, protams, ķeras pie pārspīlējumiem, – lielīdams ietiepīgā lopiņa labās īpašības. Atjautīgi improvizēta reklāma panāk savu un – darījums ir noslēgts! Šis ir viens no daudzskaitlīgiem piemēriem, kā izteiksmīgi kāpinot intonāciju, tiek sniegta ziņa par vēlamo objektu. Tikko aprakstītais attiecas uz Senās Grieķijas un Romas laiku mutvārdu reklāmu. Tieši mutvārdu reklāma ir pirmā reklāmas forma, kurā stilīgām vārdu konstrukcijām nāca talkā ritmiski organizēti izsaucieni, reālu un arī izdomātu argumentu komplekti. Tajos tika piesaukti zvēresti un atsauces uz visaugstākajām instancēm! Protams, ka tolaik tie bija dievi! Tā pamazām tika izkopta pirmo profesionālo reklāmistu darbība, no kurienes arī nācis pats apzīmējums reklāma. Reclamare – nozīmē “aicinošs sauciens”, kas būtiski atšķirīgs no neitrāla, bezkaislīga paziņojuma. Ne tikai mutvārdu, bet  arī rakstītās reklāmas pirmsākumi meklējami laikos pirms mūsu ēras. Kā viena no svarīgākajām dokumentālajām liecībām zinātnieku uzskatā ir  – grafiti. Un tie nav tādi, kā šodien mums pazīstamie krāsojumi. Tie bija sienā ieskrāpēti uzraksti un zīmējumi. Pirmie tika atrasti 19. gadsimta izrakumos uz Pompeju sienām, pilsētā, kas gāja bojā vulkāna izvirdumā m. ē. 79. gadā. Tur tika uzietas gan liriskas vārsmas, gan tipiski sludinājumi, gan operatīvi politiski uzsaukumi. Taču arī jau senajā pasaulē nācās grafiti nevaldāmo stihiju regulēt. Tiek pieļauts, ka tieši tāpēc radusies tā saucamā albuma ideja – uz namu sienām tika izdalīti balti krāsoti laukumi, kuros ar melnu krāsu varēja rakstīt aktuālo informāciju. No tā cēlies vārds “album” – balts. Šos albumus apkalpoja īpaši “balsinātāji”, kuri tekstiem noklātās sienas atkal darīja tīras. Reklāmtekstus uz svaigi uzliktā baltuma rakstveži darināja ar kaligrāfiski meistarīgiem burtiem un nereti zem tiem atstāja savu autogrāfu. Arī  viduslaikos, – kā raksta to sadzīves pētnieki – klaigas ir katras viduslaiku pilsētas laika un telpas atribūtika. Kāds no pētniekiem tos nosaucis par “Parīzes kliedzieniem”. To autori bija krogos iekšā saucēji, izrāžu, balagānu rīkotāji. Šo “Parīzes kliedzienu” loma pilsētu laukumu un ielu dzīvē bija milzīga – gaiss žvindzēja no daudzveidīgajām klaigām. Katrai precei – kāpostam, vīnam vai kurpēm – bija savi īpaši vārdi un melodija, sava intonācija. Tas nozīmē – savs mutiskais un muzikālais tēls.

Atskatījāmies uz pagājušo Eitanāzijas gadu un pa vidu pievilkām kaut kādas it kā aktualitātes. Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Eitanāzijas kino stūrītim! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā. 1932. gadā ar filmu “Doktors Džekils un Misters Haids” tika atklāts Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmais no regulāri, ik gadu notiekošajiem plašiem starptautiskajiem festivāliem. 1939. gadā Parīzē tika izziņots, ka septembra sākumā gaidāms pirmais Kannu kinofestivāls, bet Otrā pasaules kara norises ieviesa drūmas izmaiņas arīdzan festivālu vēsturē, un pirmoreiz Kannas pulcēja kino zvaigznes no visas pasaules vien 1946. gada oktobrī. Tajā piedalījās delegācijas no 19. valstīm, tika izrādītas pēdējos sešos gados tapušas Amerikas filmas, notika dažādas pieņemšanas un svinības. Uz Kannu iedvesmas viļņa pirmajos pēckara gados tika izveidota virkne joprojām pastāvošu, ievērojamu festivālu Lokarno, Karlovivaros, Edinburgā, Briselē, un 1951. gadā arīdzan Berlīnē. Berlīnes starptautiskais kino festivāls jeb Berlināle tās dibināšanas brīdī pildīja divas funkcijas. Pirmkārt, vācu kino industrija, īpaši Berlīnē bāzētās producentu kompānijas, piedzīvoja dziļu krīzi, tādēļ festivālu redzēja kā kino tradīciju atjauninātāju un Berlīnes kā kino metropoles popularizētāju. Otrkārt, tā bija stratēģiska amerikāņu investīcija Vācijas pēckara kultūras dzīvē – festivāla organizētājiem nācās cieši sadarboties ar Berlīnē esošajām amerikāņu institūcijām, notikumam bija jākļūst par Rietumvācijas un Berlīnes atdzimšanas simbolu, par nozīmīgu Eiropas kultūras centru. 1971. gadā Berlināles programma tika papildināta ar sadaļu Forum des Jungen Films, kas mūsdienās ieguvis saīsinātu nosaukuma versiju – Forum. Tam tiek atlasīti avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Tieši Forumā pagājušogad tika izrādīta un INTERFILM žūrijas balvu saņēma Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”. Sākotnējais festivāla izveides mērķis ir piepildīts ar uzviju – kopš 1951. gada Berlināle ir transformējusies no Aukstā kara instrumenta par vienu no trim Eiropas nozīmīgākajiem kino festivāliem, līdztekus Kannām un Venēcijai. Ik gadu tajā tiek izrādītas ap 200 filmu, kuras noskatās ap 500 000 skatītāju. Nemierīgā pēckara perioda un sadalītās pilsētas unikālās situācijas radītā Berlināle ir kļuvusi par starpkultūru apmaiņas vietu un platformu sociālo problēmu kritiskai kinematogrāfiskai izpētei. Līdz šai dienai Berlināle tiek uzskatīta par vispolitiskāko no visiem lielākajiem kino festivāliem. Tas nereti atspoguļojas arī žūrijas lēmumos – pagājušogad festivāla galveno balvu – Zelta lāci saņēma Francijas un Senegālas dokumentālā filma “Dahomejas republika” par kolonizācijas mantojumu.

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru” „garajā sarakstā”. Šobrīd režisore strādā pie savas nākamās filmas „Karmas mezgls”. Ar viņu sazinājāmies, lai uzklausītu emocijas par „Straumes” triumfu un jautāju par kinoakadēmijas aizkulisēm. Signe Baumane atzīst, ka ir priecīga un gandarīta par "Straumes" panākumiem un ļoti gaidījusi nomināciju sarakstu. "Man tiešām bija milzīgs, milzīgs prieks, es no laimes apraudājos. Laba, laba sajūta ir," atzīst Signe Baumane.  "Man prieks ir vairākos līmeņos; man ir prieks par Latviju, par Latvijas filmas panākumiem, par filmas komandu, par Gintu Zilbalodi un par mums visiem man prieks. Bet arī man ir milzīgs prieks par visiem neatkarīgajiem animatoriem. Tā taču ir mazā budžeta filma - tikai trīs miljoni, kur viņa sacentās ar filmām, kurām 200 miljonu budžeti bijuši. Un arī, kā atzīmēja sociālajos tīklos, vienīgā filma, kas ir uztaisīta ar brīvi pieejamo programmu. Šīs filmas panākumi iedvesmos ļoti daudzus jaunus cilvēkus, un es ceru, ka būs mums vairāk neatkarīgo filmu un vairāk tādu mākslinieku un vizuālā integritāte filmās. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīga es esmu." Signe Baumane skaidro, kā noris balsošana par "Oskaram" nominētajām filmām "īsajā sarakstā", un atklāj, ka gan daudzi viņas draugi, gan viņa pati pieteikusies vērtēt starptautiskajā kategorijā darbus tieši tāpēc, lai balsotu par "Straumi". Jautāta, kādas ir viņas prognozes, vai Gintam Zilbalodim un "Straumei" ir iespēja iegūt "Oskaru", Signe Baumane atzīst, ka viņai šķiet, ka ir liela iespēja. "Es tiešām domāju, ka iespēja ir daudz lielāka, nekā mēs to pašu varam pat iedomāties. Es domāju, ka ļoti liela iespēja," uzskata Signe Baumane. "Bieži vien ir tā bijis, ka viena izcila animācijas filma ir parādījusies un tikusi nominēta, un viņa nesaņem šo galveno balvu, bet lielā studijas filma saņem balvu, jo lielā studija ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus šajā kampaņā un pārliecinājusi akadēmijas biedrus vienā veidā vai otrā veidā, ka jābalso noteikti par to studijas filmu. Cik tas ir iespējams šinī gadā ar visām šīm milzīgajām izmaiņām un ugunsgrēkiem Losandželosā, es īsti nezinu, kā var to pārliecināt. Man pašai liekas, ka izredzes ir 99,99%. Bet es esmu optimists. Tā, kā es ļoti ceru. Varbūt nevienam neko nesakām, sakām, ka ir jau labi, ka nominēta, ka labāk vairs nevar. Tas jau arī ir milzīgs gods. Tad, kad saņemsim "Oskaru", tad dziedāsim." Janvāra sākumā, kad „Straume” saņēma „Zelta globusu”, Māra Rozenberga arī viesojās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, kuru savulaik absolvējis Gints Zilbalodis.

Jaunais gads ierīb ar jaunu Kreisā Tokena sezonu, kurā priecēsim ar apšaubāma humora jokiem, pārrunāsim ģeopolitiskos notikumus, dalīsimies kokteiļu receptēs un spēlēsim ļoti daudz galdaspēļu! Taču jāsāk ar balvām, tāpēc sāksim ar gada pirmo atzinību galdaspēļu nozarē jeb Zelta un Tautas tokenu izdalīšanu! Kuras spēles ieies vēsturē ar Tokena kvalitātes zīmi? Turpināsim ar epizodes vienīgo Svaigi gardo un aktuālo spēli Flow, kur apskatīsim, kas kaķim aiz ūsām un kādu vietu spēle ieņem sūro spēlmaņu plauktos! Jau Flow apskatā daudz ieskatīsimies un analizēsim dažādus datus, bet ar to nepietiek; mēs apskatīsim arī Kristapa un Toma spēļu statistiku un izvērtēsim, cik daudz un kas spēlēts aizvadītajā gadā. Noslēgumā unikāla pop-up sadaļa - Mazkona hronikas! Tajā apskatīsim piedzīvojumus, kuru laikā četri džeki izolējās meža namiņā un izspēlēja pamatīgu kaudzi svaigu un klasisku spēļu. Šoreiz īsi pastāstīsim par katru no tām! Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens  Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Neilgi pēc tam, kad 1927. gadā tika dibināta Amerikas Kinomākslas un kinozinātnes akadēmija, Losandželosas centrā, „Biltmore” viesnīcas kristāla zālē notika vakariņas, lai apspriestu jaunās organizācijas mērķus. Viens no šiem mērķiem bija izstrādāt metodi, kā godināt izcilus sasniegumus nozarē, tādējādi veicinot augstāku kustīgā attēla radīšanas procesa kvalitātes līmeni. Tobrīd gan Akadēmijas dienas kārtībā aktuālāki bija jautājumi, kas saistīti ar darbaspēku, nozares publisko tēlu, kā arī informācijas nodrošināšanu tehnoloģiskos un producēšanas jautājumos, un tikai 1929. gada maijā Rūzvelta viesnīcā Holivudā tika pasniegtas pirmās 12 apzeltītās statuetes, ko pazīstam kā “Oskarus”. Balvas dizaina — bruņinieka, kurš stāv uz filmas ruļļa un tur rokās zobenu – autors bija „Metro Goldwyn Mayer” jeb MGM mākslinieciskais direktors Sedriks Gibonss. Kinolentes ruļļa spoles pieci spieķi simbolizēja sākotnējās piecas akadēmijas filiāles – aktierus, režisorus, producentus, tehnisko profesiju speciālistus un scenāristus, bet zobens – nozares attīstības un labklājības aizsardzību. Ilgus gadus statuetes tika lietas bronzā un apzeltītas, bet Otrā pasaules kara gados tās tika izgatavotas no ģipša. Kādēļ Oskars? Pastāv vismaz trīs versijas – aktrise Beta Deivisa apgalvoja, ka statuetes aizmugure izskatījās gluži tāda pati kā viņas vīra Harmona Oskara Nelsona mugura. Žurnālists Sidnijs Skolskis tā nodēvēja balvu, rakstot par Ketrīnas Hepbernas uzvaru 1934. gadā, bet Akadēmijas tobrīd bibliotekārei, vēlāk izpilddirektorei Mārgaretai Herikai statuete esot atgādinājusi viņas tēvoci Oskaru. 1939. gadā laikraksts “Los Angeles Times” pārsteidzīgi nodrukāja uzvarētāju vārdus savā vakara izdevumā, kas iznāca īsu brīdi pirms ceremonijas – pateicoties šai rūgtajai mācībai, balvu ieguvējus turpmāk prese uzzināja vien kopā ar citiem, skatoties ceremoniju. 1953. gadā ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu pirmo reizi demonstrēja televīzijā, bet kopš 1969. gada ceremonija tiek pārraidīta arī ārpus ASV. Skatītāju miljoniem lēnām sarūkot pēc 2010. gada, tika nolemts ceremoniju saīsināt, kā arī sākt to agrāk. Tomēr Latvijā “Oskara” ceremoniju joprojām skatās vien rūdītākie kino fani –  tās norise pēc vietējā laika sākas nakts vidū. Mūsdienās Amerikas kinoakadēmijai ir 55 cilvēku valde, kas pārrauga 17 atsevišķas filiāles, kas pārstāv dažādas kino jomas: aktiermākslu, režiju, scenāriju, skaņas montāžu un citas. Kopš 2016. gada, kad valde paziņoja, ka dažādos Akadēmijas biedru sastāvu, tās rindas ir paplašinājušās līdz aptuveni 8000 biedriem. Uzskaitot pāris kritērijus dalībai Akadēmijā: tajā netiek uzņemti ne televīzijas profesionāļi, ne preses pārstāvji, turpretī iepriekšējo gadu nominantiem uz balvu bieži dalība tiek piedāvāta automātiski. “Oskari” tiek piešķirti 24 kategorijās, un divās no tām, pateicoties Ginta Zilbaloža filmas “Straume” neticamajiem starptautiskajiem panākumiem, šogad ir cerība izskanēt arī Latvijas vārdam. Šobrīd ir izziņoti īsie pretendentu saraksti uz nominācijām 10 kategorijās, tai skaitā arī kategorijā “labākā ārzemju filma”. Tajā līdztekus tādām Latvijā redzētām filmām kā Metjū Renkina režisētajai “Universālajai valodai”, Magnusa fon Horna “Meitenei ar adatu”, norvēģu drāmai “Armands” un Berlināles „Zelta lāča” ieguvējai Senegālas dokumentālajai filmai “Dahomejas karaliste” ierindojusies arī “Straume”.

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

Ginta Zilbaloža animācijas filmas „Straume” panākumi turpina būt viens no apspriestākajiem sarunu tematiem arī jaunā gada sākumā: šonedēļ kā kronis visām līdzšinējām balvām piepulcējās „Zelta globuss”, vēl vairāk pastiprinot izredzes uz „Oskara” nomināciju. Kā uz „Straumes” uzvaras gājienu skatās vēl topošie animatori, kuri pašlaik mācās Zilbaloža savulaik absolvētajā Jaņa Rozentāla Mākslas skolā? Un kādu nozīmi Latvijas animācijas nākotnē filmas panākumiem redz Zilbaloža agrākie pedagogi? Uz tāfeles uzzīmēts melns kaķītis kā simbolisks sveiciens mani sagaida Rozentāla skolas klasē, kur tiekamies uz sarunu ar pasniedzējiem Dzintaru Krūmiņu un Madaru Gulbis. Krūmiņš vēl mazliet pielabo kaķīša acis. Ilggadējais studijas „Dauka” animators un režisors Dzintars Krūmiņš „rozīšos” pasniedz animāciju, bet gleznotāja Madara Gulbis bija Ginta Zilbaloža klases audzinātāja, tāpēc „Straumes” panākumiem abi seko ar īpašām emocijām. Pasniedzēji spriež, ka Ginta Zilbaloža radošais ceļš un filma „Straume” ir lielisks piemērs topošajiem animatoriem, ka ir jāmeklē pašiem savs ceļš un pārliecība, neapstājoties pie jau zināmā. Dzintars Krūmiņš smejas, ka trakākais, ko skolotājs varot pateikt, ir „tā dara”.  Sarunai pievienojas pieci Rozentāla skolas animācijas diplomandi – Mediju nodaļas pēdējā kursa audzēkņi, kuri izvēlējušies diplomdarbus veidot tieši animācijas tehnikā. Pieci ir daudz, vēl piebilst Dzintars Krūmiņš. Bet viņš to nesaista tieši ar „Straumes” panākumiem. Cik monumentāls darbs ir animācija, zina arī Rozentāla skolas animācijas diplomandi Augusts Šmelcs, Džesika Grebeņuka, Nils Vērītis, Agata Lesika un Sofija Mihailova. -- Ginta Zilbaloža skolas laika īsfilmas var noskatīties viņa „Vimeo” kontā.

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons 2025" ceremonijā balvas "Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā" saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla "Bildes" rīkotāja Tija Auziņa. Ja Tiju Auziņu esam dzirdējuši vairākās intervijās, tad Svetlana Rudzīte vienmēr palikusi aizkadrā, arī tagad grūti pierunājama sarunai, bet tā kā mūs vieno pirmais raidījums tolaik vēl nepabeigtajā Zaķusalas studijā – „Mikrofona aptaujas” koncerts, Svetlana tomēr piekrīt, viesojos Zvejniekciemā, kur Rudzīši (Svetlana kopā ar vīru, operatoru Juri Rudzīti) pārcēlušies nesen. Tagad, protams, muzikāli šovi televīzijā šķiet pašsaprotami, bet tā nebija tad, kad Latvijas Televīzija vēl bija jauna  

Lielākais triumfs Latvijas kino vēsturē. Un režisors Gints Zilbalodis, kurš ir vēl neatkarīgāks par paša radīto “Straumes” kaķi. Raidījums #Aculiecinieks kopā ar Gintu un "Straumes" komandu dodas uz Holivudu, lai mājās pārvestu "Zelta globusa" statueti un atvērtu jaunu lappusi Latvijas kino vēsturē.

Stāsta kino kritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka Šādu apzīmējumu ieguvusi Holivudas ārzemju preses asociācijas ikgadējā “Zelta globusa” balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tiek svinēti gan kino, gan televīzijas paši labākie. Mūsdienās “Zelta globusa” balvas tiek pasniegtas 27 kategorijās, ceremonija tiek translēta vairāk nekā 185 valstīs un teritorijās visā pasaulē. 2025. gada 5. janvārī notika jau 82. “Zelta globusa” ceremonija. Pirmā Holivudas ārzemju korespondentu asociācijas – mūsdienu Holivudas ārzemju preses asociācijas priekšteča – balvu pasniegšana par izciliem sasniegumiem kino notika 1944. gada sākumā, neformālā ceremonijā “20th Century Fox” studijā Losandželosā, kur par gada labāko filmu tika atzīta Henrija Kinga režisētā “Bernadetes dziesma”. Nākamajā gadā tika rīkots balvas dizaina konkurss, kā rezultātā tika izvēlēts statuetes dizains, kas visprecīzāk atspoguļo organizācijas mērķus – plašo starptautisko dimensiju – zeltīts globuss, ko apvij kinolente. Līdz ar jaunā balvas dizaina prezentāciju notika arī pirmā svinīgā “Zelta globusu” pieņemšana leģendārajā Beverlihilsas viesnīcā Sanseta bulvārī. 1951. gadā Holivudas ārzemju preses asociācija nolēma sadalīt labākās filmas, aktiera un aktrises nominācijas divās atsevišķās kategorijās — drāma un mūzikls vai komēdija, lai neatstātu žanrus bez ievērības. 1952. gadā tika ieviesta Sesila Demilla balvu par “izcilu ieguldījumu izklaides jomā”. Pirmais balvas saņēmējs bija pats producents un režisors Demills. Piecdesmito gadu vidū “Zelta globusa” balvas sāka pasniegt arī televīzijas filmām, bet sešdesmitajos gados – translēt mazajos ekrānos pašu ceremoniju. “Zelta globusu” ceļš nav vienmēr bijis gluds – 1968. gadā organizētājiem pārmeta sabiedrības maldināšanu par balsojuma procesu, tostarp apgalvojot, ka atsevišķi apbalvojumi apsolīti kino zvaigznēm, lai tās ierastos uz ceremoniju, astoņdesmito gadu sākumā izskanēja, ka kādas aktrises vīrs bija sarūpējis dažādus labumus tiem, kas balsos par viņa sievu, bet 21. gadsimta sākumā, kad balvu pasniegšanas ceremonija bija jau ieguvusi plašu atpazīstamību un prestižu, bieži kalpojot kā priekšvēstnesis Amerikas Kinoakadēmijas balvu sadalījumam, HFPA nokļuva viedokļu krustugunīs sava pārlieku viendabīgā biedru sastāva dēļ  – tajā dominēja sirmi kungi no Amerikas savienotajām valstīm. Kopš tā brīža “Zelta globusu” balsotāju sastāvs ir būtiski dažādots, un šogad par nominācijām balsoja 334 žurnālisti no 85 valstīm, tostarp arī Latvijas. 2007. gadā tika ieviesta vēl viena, kā izrādījies, Latvijai liktenīga, jauna “Zelta globusu” kategorija: “Labākā animācijas pilnmetrāžas filma”. Šogad, pirmo reizi “Zelta globusu” vēsturē, šo balvu ir saņēmusi Latvijas filma, Ginta Zilbaloža “Straume”.

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.  Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam. Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām. Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags. Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās.

16. decembrī un 8. janvārī VEF Kultūras pils Lielajā zālē pie klausītājiem atgriezīsies Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" un diriģentes Airas Birziņas koncertuzvedums visai ģimenei "Gribas drusku pablēņoties". Tas tapa 2005. gadā, sadarbojoties ar animācijas filmu studijas "Dauka" režisoriem Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu, lai kopīgi veidotu dziesmu programmu ar skaistākajām latviešu animācijas filmu dziesmām. 2005. gadā radītā Alberta Kivlenieka asprātīgā kustību horeogrāfija nu tikusi papildināta un iestudēta horeogrāfes Egijas Abarovičas vadībā, bet 72 kora dalībnieces dziedās un dejos melodijas no animācijas filmām "Kabata", "Zaķīšu pirtiņa", "Zelta sietiņš", "Sēd uz sliekšņa pasaciņa", "Neparastie rīdzinieki", "Desas piedzīvojumi", "Laimes lācis", "Ness un Nesija" u. c. Sarunā ar Intu Pīrāgu Aira Birziņa atgādina, kā radās šis uzvedums un kāpēc viņa atgriežoties pie tā, nemeklē jaunus eksperimentus. Runāts tiek par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa iesaisti dziesmu izvēlē. Par tēlu un noskaņas notveršanu, dejošanas būtisko lomu, elpas noturību un improvizāciju, lai sasniegtu dziesmas raksturu. Kopīgi atceramies kora meitenes, kuras piedalījušās pirmajā koncertuzvedumā, kas ieskaņots arī albumā. Uzzinām, kāpēc Airai svarīgi turēties pie pirmā nošu eksemplāra, bet noslēgumā daži vārdi par Kormūzikas balvu, kurai pretendentus vēl var pieteikt līdz 14. decembra vakaram, un novēlējumi žūrijai un diriģentiem/dziedātājiem. Aira Birziņa: Programma ir saglabāta tieši tāda pati, jo ko gan tur vēl mainīt un grozīt, ja tā ir labi ritējusi un patikusi gan mūsu dziedošajām meitenēm, gan skatītājiem. Šo programmu ļoti pārdomāti veidoja Roze [Stiebra] ar Ansi [Bērziņu], tāpēc es uzticos un nemeklēju jaunus eksperimentus. Protams, šodien skan atšķirīgi, jo ir citas solistes, citāds instrumentārijs gan pavadošajā grupā, gan meiteņu instrumentu solistu sastāvā, jo tos mēs katrreiz variējam. Protams, tas atkarīgs no tā, ko meitenes šobrīd spēlē, cik ir pieejams flautu, saksofonu, vijoļu utml. Šī programma bija kora pirmais sānsolis no akadēmiskās mūzikas, veidojot uzvedumu 2005. gadā. Dažas no meitenēm pirmoreiz iemēģināja balsi citādā dziedāšanas manierē tieši ar šīm dziesmām, un kā ļoti spilgtu solo toreiz varu nosaukt Elīnu Osi, toreiz Šmuksti, kas dziedāja folkloras dziesmas “Visi kakti norasoja” solo. Tas bija jaunums viņai un man, ka viņai tik kolosāli izdodas spēcīga, folkloristiska skaņa, viņai bija liela jauda to dziedot. Visas programmas laikā ir ļoti dažādu stilu dziesmas, tipiskas kordziesmas ir tikai divas vai trīs. Pārējās ir dažnedažādas, kur īsti neder akadēmiskā un jo īpaši legato dziedāšana. Tur vairāk ir svarīgs vārds un instrumentāla tipa balss veidošana, kur svarīga ir ļoti precīza ritmiskā struktūra arī tad, ja melodija ir liriska un plūstoša. Imanta Kalniņa dziesmas tieši tādēļ ir diezgan grūtas.  

Gūt iekšēju mieru un prieku sola kokļu meditācija. Izbaudīt unikālu pieredzi kokļu skaņās 11. decembra vakarā iespēja Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē. Paši koklētāji kokļu meditāciju raksturo kā muzikālu sarunu un improvizētu saspēli, savukārt apmeklētājiem iespēja ne tikai klausīties un iedziļināties kokļu skanējumā, bet ar visu augumu izjust pasaulē lielākās kokles – dižkokles vibrāciju. Kokļu skaņas nomierina un rada īpašu noskaņu. Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē notiks kokļu meditācija. Telpu piepilda egļu smarža, uz grīdas salikti mīksti sēžammaisi. Meditāciju vadīs Rīgas Latviešu biedrības koklētāja Rozīte Katrīna Ponne kopā ar kopienas „Rīgas danči” koklētājiem Malvīni Mantinieci, Dzintaru Jēkabu Spīču un Madaru Lisovsku. Rozīte atklāj, ka iecere spēlēt kokli meditatīvā gaisotnē viņai radusies jau sen, sarunā pievienojas arī  Malvīne. Uz kokļu meditāciju aicinājums ierasties 15 minūtes pirms sākuma. Ja šajā reizē brīvu vietu vairs nav, atliek sekot informācijai Rīgas Latviešu biedrības mājas lapā, jo kokļu meditāciju sola rīkot arī janvārī.

 „Man vajadzīgs laiks, gaisma, telpa, materiāli, neatkarība un sapratne”- tā gleznotāja Frančeska Kirke raidījuma vadītājam Kasparam Zariņam noformulē savu radošo kodu. Bet vispirms tiek runāts par bērnību atraktīvā un talantiem bagātā mākslinieku ģimenē, par savu vizuālo valodu, kura balstās mākslas vēsturē un zināšanās par vecmeistariem, arī par domāšanas tehnoloģiju un rokrakstu, kas mainās no mediju  esamības vai neesamības. Raidījumā - arī par savas attieksmes paušanu, aizraušanos ar tango, par eiforisku stāvokli un to, cik svarīgi laiku pa laikam māksliniekam attīrīt smadzenes. Frančeska Kirke beigusi J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1972) un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu (1978). Ieguvusi mākslas maģistra grādu (2003). Pamatnodarbe – glezniecība, bet darinājusi arī grāmatu ilustrācijas, plakātus, skaņuplašu un disku apvākus, leļļu filmas, sienu gleznojumus, grafisko dizainu vairākām Latvijas Bankas lata un eiro monētām. Izstādēs piedalās kopš 1974. gada. Bijusi dalībniece latviešu un starptautiskās mākslas izstādēs Rīgā, Maskavā, Viļņā, Parīzē, Strasbūrā, Briselē, Zvollē, Nirnbergā, Raumā , Ņujorkā u.c. Sarīkojusi vairāk nekā 30 personālizstādes ārzemēs un Latvijā. Ievērojamākās pēdējā laika izstādes - trauslums/fragile (2019/2020) Mākslas muzejā Rīgas birža, Skaistuma dekonstrukcija ( 1922) galerijā „ Māksla XO”, Bastions (2024) Rotko muzejā. Frančeskas Kirkes darbi iekļauti publiskās un privātās  kolekcijās. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1982. gada. Saņēmusi Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par izstādes Metropole. Rīga izveidi (kopā ar I. Baranovsku, 1999), ieguvusi Latvijas Mākslinieku savienības Zelta medaļu un Gada mākslinieka nosaukumu (2001), Autortiesību un komunikācijas konsultāciju aģentūras "AKKA/LAA Autora balvu 2020" u. c.

Dailes teātrī pirmizrāde, sagaidot mūzikla „Meža gulbji” jauniestudējumu, atklāta izstāde „Eksistence ārpus laika”. Tajā skatāmi galvenokārt pirms 50 gadiem tapuši vizuālās mākslas darbi. Savukārt teātra pārbūves laikā no jauna izveidotajā gaitenī uz Kamerzāli aplūkojami Ilmāra Blumberga teātra plakāti. Ginta Andžāna un pianistes Ilzes Dzenītes priekšnesums noskaņo gaidāmajam Raimonda Paula un Māras Zālītes mūzikla „Meža gulbji” iestudējumam. Vizuālās mākslas eksponēšana Dailes teātrī pirms nozīmīgas pirmizrādes, šķiet, kļūst par tradīciju. Iepriekšējā izstāde notika saistībā ar izrādes „Meistars un Margarita” iestudējumu, tagad ekspozīcija veidota  mūzikla „Meža gulbji” kontekstā. Teātra otrā stāva foajē izstādīti Vijas Maldupes, Uno Daņiļevska, Laimdota Mūrnieka, Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa un citu mākslinieku darbi, arī tēlnieces Viktorijas Pēlšes „Gulbis”. Izstādes „Eksistence ārpus laika” kuratore Nataļja Jevsejeva uzsver, ka vajadzējis atrast vienojošo gan izrādei, gan Dailes teātra vēsturei, gan Rietumu Bankas kolekcijai. Izstādes telpas pašā vidū aplūkojams arhitektes Teklas Ieviņas darba galds, kas ir no kādas privātkolekcijas. Savukārt pie sienām gleznas, grafikas un tēlniecības darbi. Mākslinieku vārdi ir labi zināmi, taču darbi nav tik bieži redzēti, piemēram, Induļa Zariņa glezna „Zelta ābele”. Dailes teātra direktors Juris Žagars ved uz jaunizbūvēto pirmā stāva gaiteni, kas iziet uz Kamerzāli. Te eksponēti Ilmāra Blumberga izrāžu plakāti. Starp citiem plakātiem arī izrādei „Brands” veidotais. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs uzsver, ja teātrim ir tāda vērtība kā Blumberga plakāti, svarīgi dalīties. Izstādes atklāšanas dienā iespēja iepazīties ar teātra pārbūves laikā veiktajiem rekonstrukcijas darbiem publikai un aktieriem pieejamās telpās. Kā zināms, teātra rekonstrukcijas darbi  notiek sadarbībā ar biroju „Sudraba Arhitektūra”. Arhitekts Reinis Liepiņš ir diezgan pārliecināts, ka nākamsezon Mazā zāle tiks atvērta skatītājiem.  Tikmēr Dailes teātra mazās formas izrādes notiek Tabakas Fabrikā, Miera ielā. 

Māra Upmane-Holšteine ir mūziķe un soliste grupā “Astro'n'out". Kopa ar vīru Jāni, arī mūziķi, audzina 3 bērnus. Par savu ceļu uz mūziku Māra saka: "Labajos koros netiku uzņemta, un mūzikas skolas man gāja secen. Es gribēju būt stilīga, gribēju nonākt televīzijā un pierādīt tiem dažiem, ka viņiem nav taisnība." Māra ar grupu "Astro'n'out" ir saņēmuši trīs “Zelta mikrofonus”. Šī ir saruna par spēku, kas palīdzējis sasniegt augstākās virsotnes un pārvarēt dziļākās bedres. Pirms dažiem gadiem Māras četrgadīgajam dēlam noteica diagnozi - leikēmija. Tam sekoja divus gadus ilgs un grūts ārstēšanās ceļš. Tā ir pieredze, kas liekas prātam neaptverama jebkuram vecākam.Māras autobiogrāfija "Piezīmes uz šaubu malām" un šī saruna ir jaudas, mīlestības un radošuma stāsts par darbu un dzīvi, kurā panākumiem nav receptes, bet kas iedvesmo. Mani - noteikti. Un, ja mums ar tevi kaut nedaudz sapas gaumes, tad iedvesmos arī tevi. Vairāk informācijas sarunas lapā.KĀ TAPA ŠĪ EPIZODE:1) To ierakstījām ar atbalstu no Pasiekstes Vējdzirnavām, kurās ir iedvesmojošs stāsts par cilvēka jaudu, kas pozitīvi aplipina arī dzirnavu viesus – mani tai skaitā. Dzirnavu krogā var garšīgi paēst, bet namiņos nakšņot mājīgā atmosfērā. Dodies uz Pasiekstes vējdzirnavām, ja gribi atpūsties, svinēt un iedvesmoties!2) Epizodi mēs ierakstījām mūzikas grupas Instrumenti studijā. Īpašs paldies Jānim Šipkēvicam, kurš ne tikai rada un spēlē unikālu mūziku, kuru vari dzirdēt koncertos, bet ik pa laikam arī sūta interesantu vēstuli par dzīvi. Arī tu vari to saņemt, ja pieteiksies Jānim viņa saitē.3) Epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0.00 Ievads3:48 Kā ir būt sievietei mūzikas biznesā6:14 Mākslinieks un nauda – stereotipi, kas jāizravē9:22 Ar ko atšķiras Māra kā mūziķe un uzņēmēja pirms un pēc bērnu ienākšanas ģimenē18:26 Atļauties mainīties un būt patiesai mūzikā24:16 Tehnikas un paņēmieni, kas palīdzēja Mārai uzrakstīt savu autobiogrāfiju “Piezīmes uz šaubu malām” 29:17 Izaicinošākie brīži mūziķes karjerā, kad uz skatuves jākāpj un jāsavācas pēc lielām emocionālām vētrām33:14 Augstākās virsotnes un zemākās bedres profesionālajā dzīvē40:27 Kā tiek plānota Astro'n'out grupas darbība un koncerti43:24 Kādēļ grāmatas izdošanai vajadzēja vairāk drosmes, nekā grupas lielkoncertam Arēnā Rīga45:03 Empātijas tests uz cilvēku reakcijām – kā Māra spēja koncertēt, kad bērns ārstējās slimnīcā48:41 Nāves bailes. Kapella. Ērģeles. Paļaušanās.53:33 Par pamanāmām un nepamanāmām izmaiņām pēc liela emocionāla satricinājuma1:00:40 Vainas apziņa un citu nelūgtie padomi, kas nepalīdz1:05:35 ““Es padodos” – tā ir lielākā spēka dziesma”1:09:39 Kas palīdzēja Mārai izkāpt no upura un sevis žēlošanas pozīcijas1:14:00 “Ja tev ir bijušas bailes pazaudēt bērnu – tad kas ir bailes izgāzties uz sk

Rudens pagriezies uz otro pusi un to dabā saistām ar laiku, kad koki nomet pēdējās lapas. Kāpēc dabā ir novērojams lapkritis? Ko lapu krāsa stāsta par procesiem pašā kokā un vai klimata pārmaiņas var apdraudēt ikgadējo zelta rudeni? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes augu fizioloģijas katedras pētniece Jevgeņija Ņičajeva un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne. "Pētījumi liecina, ka Eiropā lielākajā daļā koku sugu lapu krāsošanās iesākas vēlāk. Tas ir droši vien, pateicoties tam, ka gaisa temperatūras kopumā rudeņos ir pieaugušas. Piemēram, pagājušā gada septembris bija netipiski silts, tas bija viens no siltākajiem septembriem, kāds Eiropā piedzīvots. 2020. gadā bija līdzīgs stāsts, kad rudens, septembris jo īpaši, bija relatīvi silts,"skaidro Gunta Kalvāne. "Pētījumi liecina, ka rudens fenoloģiskās fāzes kopumā iestājas vēlāk, tas nozīmē, ka lapas krāsojas, piemēram, 2-3 nedēļas vēlāk. Ir arī pētījumi, kas liecina, ja gaisa temperatūra palielinās par vienu grādu, tad attiecīgi lapu dzeltēšana, krāsošanās iestājas 5-6 dienas vēlāk, kas dabā ir ārkārtīgi daudz. Tā ir nedēļa." Bet ir atsevišķas sugas, kā āra bērzs vai liepa, kas arī Latvijā bieži aug apstādījumos, sausuma ietekmē sāk dzeltēt agrāk. 2018. gadā, kad bija Eiropā sausākā vasara, kāda reģistrēta meteoroloģisko novērojumu vēsturē, atsevišķām koku sugām lapas dzeltēja jau augusta beigās.   Vispirms zinātnes ziņas Halovīna svinēšana plešas arvien lielākā plašumā, tāpēc tematiski raksti atrodami arī tīmekļa vietnēs, un “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē “Nationalgeographic.com” meklēta atbilde jautājumam. Piemēram, par to, kā slotas kāti, katli un smailas cepures kļuva par būtisku raganu piederumu Eiropieši senāk ticēja burvestībām un pārdabiskajam un nelabvēlīgos notikumos varēja vainot iespējamās raganas, tātad sievietes, pār kurām krita šī aizdomu ēna.  Katls visā šajā priekšmetu uzskaitījumā šķiet visnevainīgākais priekšmets, jo katlus gan senāk, gan arī mūsdienās sievietes izmantojušas ēdiena pagatavošanai. Bet laika gaitā tas apaudzis ar ideju, ka tas būtu izmantojams ne tikai vakariņu, bet arī burvestībām un dziru vārīšanai. Vai cilvēku skūpsts patiesībā ir sācies kā pērtiķu savstarpējas sakopšanās rituāls? Šim jautājumam atbildi var meklēt vietnē “Science.org”, kur lasāma intervija ar Adriano Lameira - evolūcijas psihologu no Varvikas universitātes Apvienotajā Karalistē. Zemkopības ministrija atkal gatavo augsni vēl intensīvākai mežu ciršanai Oktobrī Zemkopības ministrija sabiedriskajai apspriešanai nodeva grozījumus divos noteikumos – “Noteikumi par koku ciršanu mežā” un “Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi”. Vides organizācijas norāda, ka šis ir mēģinājums apiet Satversmes tiesas lēmumu, kas nepieļāva jaunāku mežu ciršanu kailcirtēs un uzsvēra ilgtspējas principa ievērošanu mežu apsaimniekošanā. 

Stāsta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka Tieši pirms četrdesmit gadiem Vima Vendersa filma “Parīze, Teksasa” saņēma "Zelta palmas zaru", Kannu kinofestivāla balvu. Šoruden ar nupat kā restaurēto filmas versiju tiek atklāta Rīgas starptautiskā kino festivāla vācu kino sadaļa Zeitgeist Deutschland. Intervijā Vima Vendersa fondam režisors par savas filmas atjaunoto versiju saka: “Šodien tā ir cita filma, lai gan nekas nav mainījies. Es tagad to redzu citādi. Un man patīk tas, ko redzu. Bet tā noteikti atšķiras no filmas, ko redzēju 1984. gadā. Mēs nekad līdz šim vēl neesam bijuši tik tuvu uz lentes notvertajam.” Venderss, viens no spilgtākajiem jaunā vācu kino pārstāvjiem, karjeras sākotnē aizraujoties ar Amerikas mitoloģiju, ar šo cilvēka pašapzināšanās odiseju sasniedz māksliniecisko un emocionālo pilnbriedu. Vizuāli iespaidīgajie, operatora Robija Millera radītajie kadri, hipnotiskais Raja Kūdera slaidģitāras skanējums un dramaturga Sema Šeparda scenārijs salēdzas vēstījumā par pārmaiņu, vārdu un klusuma nozīmi. Filmas galvenajās – Trevisa un Džeinas – lomās satiekas filigrānais, Linča iecienītais aktieris Harijs Dīns Stentons un magnetizējošā Nastasja Kinski. “Parīze, Teksasa” mazrunīgie varoņi un tuksnešainās neovesternu ainavas nav zaudējušas neko no sava sākotnējā magnētisma, lielā mērā pateicoties Raja Kūdera ikoniskajam skaņu celiņam — slaidu ģitāras mākslinieka izcilajam sniegumam. Kūdera mūzikā filmai, kas ierakstīta trīs dienu laikā, satiekas atsauces uz Ennio Morikones spageti vesternu notīm ar vientulīgo tuksnešu klaju izjūtu, ietvertu arī Vendersa fotogrāfijās, kas tapušas, viņam pirmo reizi viesojoties Amerikas Dienvidrietumos, nolūkojot vietas filmēšanai.  

Iepriekšējā raidījuma Grāmatai pa pēdām izskaņā runājām par to, kā izdevēja Jāņa Rozes vārds dzīvo atjaunotajā Latvijā. Stāstu par apgādu "Zelta ābele" sākam tieši ar to, kā mūsdienās dzīvo "Zelta ābeles" simbols. Tas vairs nav apgāds, bet apgāda zīme, "Zelta ābele", kuru zīmējis Voldemārs Krastiņš. Šis simbols vieno Latvijas skaistākās grāmatas konkursā "Zelta ābele", turpinot Miķeļa Goppera ideju par grāmatas komponēšanu. Stāsts par šo apgādu un izdevēju Miķeli Gopperu ir neparastāks, jo tam ir paveicies ar divu sējumu izdevumu – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfiju "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Tās autors ir Laimonis Osis, ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu. "Zelta ābelei" ir arī veicies ar bijušo līdzstrādnieku atmiņām - tulkotājs Voldemārs Kārkliņš, rakstnieks Anšlavs Eglītis, dzejniece un redaktore Ingrīda Vīksna, tulkotāja un redaktore Milda Grīnfelde. 

Jau šajā nedēļas nogalē notiks 13. Rīgas Starptautiskais jauno pianistu konkurss, kas tradicionāli ir atvērts dalībai visu tautību jaunajiem pianistiem vecumā no 5 līdz 23 gadiem (dzim. pēc 13.10.2000.) klavieru solo un četrrocīga ansambļa kategorijās. Konkurss notiks Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē klātienē vai attālināti ar video ierakstu. Abas iespējas ir līdzvērtīgas un dalībniekiem konkursa žūrijas kritēriji nemainīgi.  Klasikas studijā kopā ar pianisti Artu Arnicāni pārrunājam konkursa vēsturi, tendences un šā gada aktualitātes, dalību klātienē un attālināti, bet visupirms jautājums, vai Artai nav bailes no skaitļa 13 (konkurss notiek 13. reizi). Un izrādās, 13 ir viņas laimīgais skaitlis! Vaicājam arī par to, kurā vecuma grupā ir lielāka konkurence, lūdzam iepazīstināt ar žūriju un taujājam par programmu, ko visi pieci žūrijā iesaistītajiem spēlēs 11. oktobrī Dubultu koncertzālē. Arta Arnicāne atklāj arī savus vasaras notikumus, stāsta par koncertiem Latīņamerikā, kur skanējuši komponista Jāņa Mediņa darbi, par ierakstiem Latvijas Radio 1. studijā, spēlējot Jāņa Mediņa Dainu programmas un viņas pedagoģisko pieredzi un novērojumus, strādājot Cīrihē.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Par latviešu mākslinieku starptautiskajiem panākumiem liecina gan ārzemēs izdoto latviešu bērnu grāmatu skaita pieaugums, gan līdzdalība visprestižākajās ilustrāciju izstādēs, arī profesionāļu atzinība un balvas.  Pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē kāda bilžu grāmatu autore par lielo ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža kaldināšanā tika pagodināta ar Kultūras ministrijas apbalvojumu – Izcilības balvu. To 2021. gadā saņēma Anete Melece, bet gadu vēlāk arī bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” par sava darba starptautiskajiem panākumiem un saņemto titulu labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā 2022. gadā. Jaunākās paaudzes ilustratori radoši iekļāvušies aktuālajā interesē par bilžu grāmatām.  Bilžu grāmata, kuras satura – idejas, stāsta, ļoti daudzos gadījumos arī lasāmā teksta – autors ir pats mākslinieks, pasaulē svin savu uzvaras gājienu.  Turklāt bilžu grāmata nebūt nav vienmēr tikai grāmata bērniem – tā var būt arī grāmata visiem vecumiem, grāmata pieaugušajiem un vizuālā māksla “kā tāda”. Vairums latviešu bilžu grāmatu tomēr vairāk adresētas gados jaunākajiem lasītājiem.  Jau 2015.gadā ar savu bilžu grāmatu “Nenotikušais atklājums” veiksmīgi ārpus Latvijas robežām izgāja Mārtiņš Zutis. Viņa varonis, dabas pētnieks Kārlis Darviņš mēģina izsekot kāda nezināma radījuma pēdas sniegā un izdarīt atklājumu, bet pēdu skaits arvien pieaug un liek domāt par bīstamu desmitkājainu citplanētieti vai pieciem bandītiem. Pētnieks nolemj labāk bēgt, bet bilžu grāmatas lasītājam nu jau 8 dažādās valstīs pašam tiek viss patiesības noskaidrošanas prieks. Spānijā grāmata tulkota un izdota arī basku, galīsiešu un katalāņu valodās.  Šo grāmatu izdeva “Liels un mazs”, bet šobrīd dažādās valstīs izdotas jau deviņas izdevniecības  bilžu grāmatas, kā arī daļa no sērijas “Bikibuks” mazajām dzejas bilžu grāmatiņām.  Tulkojuma skaita ziņā rekordiste ir Anetes Meleces bilžu grāmata “Kiosks”. Darbs pie “Kioska” aizsākās ar animācijas filmu, kas arī guvusi plašu starptautisku atzinību.  Vēlāk māksliniece īsfilmas stāstam atrada jaunu izteiksmi citā medijā – grāmatā. Anete vēsta par Olgu, kuras kiosks ir mazs, jauks pasaules centrs sava rajona iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī vieta, kurā Olgas dzīve ir pamatīgi iesprūdusi. Olga drosmīgi īstenoja savu sapni, dodoties pasaulē ar visu kiosku, bet Anetes grāmata turpina apceļot pasauli un ir izdota jau 23 valodās, turklāt vietām kļuvusi tik populāra, ka saniegusi jau vairāk kā 20000 eksemplāru lielu tirāžu.  Zviedri “Kiosku” atzina par gada labāko tulkoto bērnu grāmatu un piešķīra tai Pītera Pena balvu, līdzīgas atzinības Anete saņēma arī Venecuēlā un Itālijā. “Kioska” pārtapšana leļļu teātra izrādēs Latvijā un Šveicē, operas izrādē Vācijā un kustību teātra izrādē Čehijā deva Olgai vēl lielāku brīvību, lai arī viņa bija un palika turpat – savā kioskā. Nu jau trīspadsmit valodās iznākusi arī otra Anetes Meleces bilžu grāmata – ‘'Pazudušais miedziņš”.  Viņas ilustrācijas ir bijušas kā vējš burās, lai pasaulē dotos arī Jura Kronberga dzejoļu krājumi, Laura Gundara stāsti par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, un Mairas Dobeles stāsts “Nepareizas dzīves skola”, kura ilustrācijām tika Tallinas ilustrāciju triennāles balva.  Bratislavas pilī Donavas krastā vairāk nekā trīs tūkstošu mākslinieku konkurencē, kuri pārstāv gandrīz piecdesmit valstis, latvieši nesen noplūkuši divus Bratislavas ilustrāciju biennāles Zelta ābolus. Jānis Blanks to ieguva 2019. gadā – par Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" ilustrācijām Bikibuka sērijā, bet Anete Bajāre-Babčuka 2023. gadā par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai “Divas Almas”. Bērnu grāmatu Meka, kurā visa pasaule ierauga nozares izcilības, ir Boloņas Starptautiskais bērnu grāmatu tirgus. Tā rīkotajā vispasaules ilustrāciju izstādē līdz šim ir izdevies iekļūt tikai divām latviešu māksliniecēm: Anetei Melecei un Elīnai Brasliņai.  Pirmā Latvijā izdotā grāmata, kas stājās uz augstā “Bologna Ragazzi Award” laureātu pjedestāla, bija mākslinieces Evijas Pintānes ilustrētā Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni”. Tas ir brīvs fantāzijas lidojums pār leģendārā ceļotāja Aleksandra Laimes dzīvi Venecuēlas džungļos, kuros nezināmas pasaules atklāj arī viņa bērni. Žūrija grāmatu atzina par īpaši novatorisku un piešķīra tai titulu “New Horizons” jeb “Jaunie apvāršņi”. Grafiķe un scenogrāfe Evija Pintāne ir arī ceļotāja, kas zīmē savu ceļojumu piezīmes. Tādas piedzīvotā skices atrodamas arī “Laimes bērnos” līdzās dažādu artefaktu un dabas objektu attēliem, detalizētām reālistiskām ilustrācijām un ainavu fiksējumiem. Grāmatas dizainera Arta Brieža iedvesmai bija noderējušas arī senas kartes. Šogad Boloņā “Opera Prima” jeb labākās debijas balvu guvušo Aleksandras Rundes bilžu grāmatu māksliniece pati raksturo kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Tieši tā šī grāmata saucas. Aleksandras grāmata atbilst teiktajam, ka bilžu grāmata nepavisam nav adresējama tikai maziem bērniem. Kā intervijā saka autore, “ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu. Par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.”  Boloņas ikgadējā 100 skaistāko grāmatu izstādē “BRAW Amazing bookshelf” pabijušas Anetes Meleces “Pazudušais miedziņš”, Rebekas Lukošus “Nepaklausīgais vectēvs”, Elīnas Brasliņas ilustrētā Signes Viškas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kā arī dzejas krājums pusaudžiem “Netikumīgie”. Šī gada simtniekā Latviju pārstāvēja divas asprātībā un fantāzijā burtiski dzirksteļojošas grāmatas – Māra Runguļa sastādītā un Reiņa Pētersona ilustrētā skaitāmpantu izlase “En den dīno šoko loko tīno” un Svena Neilanda bilžu grāmata “Kas zoodārzā notiek naktī” – Egīla Zirņa dzejolis par zvēru trakulīgo pārģērbšanos.   Starptautiski pamanītas un tulkotas tiek arī citu Latvijas mākslinieku ilustrētas grāmatas, piemēram, grāmatas ar Lotes Vilmas Vītiņas, Līvas Ozolas un Annas Vaivares ilustrācijām.  Ja  ir vēlēšanās iepazīt bērnu grāmatu veiksmes stāstus pasaulē, var ielūkoties arī IBBY Goda sarakstos un Starptautiskās Minhenes bērnu un jaunatnes bibliotēkas veidotajos ikgadējos katalogos “White Ravens” – pilnīgi noteikti visur atradīsiet latviešu grāmatu autorus! 

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Vai zini, kuri mūsdienu latviešu dzejnieki kļuvuši pazīstami ar dzeju pieaugušajiem, bet pēc tam sākuši rakstīt arī dzejoļus bērniem? Robeža starp literatūru bērniem un pieaugušajiem ir ļoti nosacīta. Bērns intuitīvi spēj uztvert arī viņam īpaši nepielāgotu tekstu un paņemt no tā sev tobrīd piemēroto slāni, atmiņā noguldot nojausmas par to, ko varbūt kādreiz sapratīs. Savukārt daudzi pieaugušie labprāt lasa bērnu grāmatas un joprojām prot pie eglītes noskaitīt savas bērnības dzejolīti. Autoriem, kas raksta pieaugušajiem, darbs bērnu literatūrā spēj atraisīt brīvības izjūtu un spēles prieku, noņemt pieaugušā cilvēka atbildības nastu un intelektuālo kautrēšanos no vienkāršības un tiešuma. Latviešu dzejnieki šo robežu pārkāpuši bieži un brīvi. Ja paveramies atpakaļ uz laikiem, kad nebija pazīstami tādi mūsdienu termini kā crossover jeb literatūra, kas šķērso vecuma posmu robežas, all-age jeb literatūra visiem vecumiem, kiddult jeb literatūra pieaugušiem bērniem, tad redzam, ka parādības, ko tie apzīmē, sastopamas jau sen. Latviešu bērnu literatūra sākās ar Annas Brigaderes "Sprīdīti", tomēr nesaucam Brigaderi par bērnu rakstnieci. Raiņa filozofiskais "Zelta zirgs" tapa kā Saulgriežu pasaka, un iestudējums tika pieteikts kā izrāde bērniem. Rainis, Skalbe, Poruks, Plūdons, Fricis Bārda – visi šie klasiķi ir rakstījuši tiklab bērniem kā pieaugušajiem. Dažreiz nošķirt lielajiem domāto no mazo repertuāra ir viegli, bet dažreiz – pat neiespējami. Arī nākamajās desmitgadēs ievērojami dzejnieki nav kautrējušies sacerēt dzejoļus bērniem: Vācietis, Ziedonis, Ļūdēns, Belševica, Baltvilks, Leons Briedis, Pēters Brūveris, Peters, Māra Zālīte un citi vārdi ierakstīti gan pieaugušo, gan bērnu literatūras vēsturē. Citam bērnu grāmatu bijis daudz, citam tikai viena, taču spilgta. Pēters Brūveris savulaik teica, ka viņa dzejai trūkst līdzvērtīga lasītāja, kas spētu paņemt to, ko dzejnieks dod, tomēr dzejoļus bērniem viņš turpināšot rakstīt vienmēr, jo tos gan tiešām izlasa ne vien bērni, bet arī pieaugušie.  Vai mūsdienās tas ir citādi? Par to daudz var pastāstīt dzejniece Inese Zandere, kura pati pieder šiem robežas šķērsotājiem,      un jau 20 gadus ir arī bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" galvenā redaktore. Viņa ir neatlaidīgi aicinājusi talantīgos kolēģus pievērsties bērnu grāmatām. Pirmais, kurš, būdams jau novērtēts dzejnieks ar divām grāmatām pieaugušajiem, 2007. gadā drosmīgi ielēca bērnu literatūrā, uz visām pusēm izšļakstot "Burtiņu zupu", bija Kārlis Vērdiņš. Viņš atklājās kā asprātīgu, ļoti smieklīgu un arī skaudru vērojumu meistars, kurš ģimeni attēlo, neizdabājot pieaugušajiem. Sekoja vēl trīs lasītāju un kritiķu iemīļotas grāmatas, ieskaitot "Jandāliņu", kas pavisam nesen saņēma Literatūras gada balvu. No pieaugušo dzejas teritorijas, iznesot līdzi sarežģītās bērnu un pieaugušo attiecības, iznāca Inga Gaile ar krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?" un Ērika Bērziņa ar "Mammas dzejoļiem". Gunta Šnipke "Ineses mājā" atklāja bērniem arhitekta darba grūtos uzdevumus, bet Egīls Zirnis ļāva dzīvniekiem pārģērbties un iztrakoties dzejolī "Kas Zoodārzā notiek naktī". Jura Kronberga "Mākoņu grāmata", kurā lasāmas mākoņu vērotāja piezīmes dzejoļos jaunākā un vidējā skolas vecuma bērniem, izvērtās brīvā, zobgalīgā fantazēšanā par mākoņu sabiedrības paradumiem un lomām, kas ļoti līdzinās cilvēku pasaulei. Šo poētiskās pētniecības spēli Kronbergs turpināja grāmatā "Laika bikses", šoreiz pievēršoties laika jēdziena vērojumam. Kronberga grāmatas būtiski paplašināja priekšstatu par to, kas ir mūsdienīga dzeja bērniem. Baltvilka balvu par savu dzejā pārvērsto bērnību ar tās spilgtajām sajūtām un emocijām, kas uzrodas pēkšņi un nez no kurienes, saņēma Marts Pujāts. Viņa grāmatā "Ej nu ej" atrodama bērna pasaulei piemītošā nedrošības un noslēpumainības izjūta, gatavība aizraujošam vai bīstamam pārsteigumam, kas parādās tepat, it kā drošajā pasaulē. Dzejas un īspasaku krājums "ejas un asakas" šo pašu balvu atnesa Žeberam, kura grāmata ved pa latviešu dzejā bērniem maz iestaigāto paradoksu un absurdu taciņu, atrodot pazīstamām lietām citādu nozīmi.  Gandrīz vai vienlaikus ar diviem dzejas krājumiem – pieaugušajiem un bērniem – debitēja Linda Gabarajeva (tagad – Mence). Savukārt nesen ar savu debijas dzejoļu krājumu bērnu literatūrai piepulcējās Krišjānis Zeļģis. Bet savas bērnu dzejoļu grāmatas iznākam gaida Ivars Šteinbergs, Ieva Rupenheite, Andris Akmentiņš un citi. Ja vēl pašķirstām dzejas gadagrāmatu bērniem "Garā pupa", kuras sastādītāja no 2014. gada līdz 2021. gadam arī bija Zandere, tad redzam, ka dzejoļi bērniem radušies virknei labi pazīstamu "pieaugušo literatūras autoru": Arvim Vigulam, Mārim Salējam, Edvardam Kukam un citiem. Atbildot uz jautājumiem par latviešu bērnu literatūras savdabību, bieži sacīts, ka dzeja vienmēr bijusi tās dominante. Droši var piebilst arī to, ka latviešu dzejnieki ir vienlīdz ieinteresēti rakstīt gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Noslēdzies Venēcijas filmu festivāls . Tā galveno balvu "Zelta lauva" sestdien, 7. augustā, ieguvusi spāņu režisora Pedro Almodovara kino lente "Blakusistaba" (The Room Next Door). Kultūras rondo par redzēto un pieredzēto Venēcijas filmu festivālā stāsta kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino zinātniece Daira Āboliņa. Franču aktrises Izabellas Ipēras vadītā žūrija Pedro Almodovara filmu izraudzījās no 21 filmas, kas bija konkursam pieteiktas. Sižeta centrā ir šķelšanās starp Martu, paviršu māti un kara korespondenti, un viņas aizvainoto meitu, kā arī Martas attiecības ar bijušo partneri, rakstnieci Ingrīdu. Savukārt īpašo balvu par mūža ieguldījumu saņēma austrāliešu režisors un scenārists Pīters Veirs. Atpazīstamību visā pasaulē viņš ieguva ar lentēm "Mirušo dzejnieku biedrība", "Trumena šovs" un "Master and comander". bet skandālu un nosodījumu raisījusi Kanādas krievu kinorežisores Anastasijas Trofimovas flimas "Krievi karā" izrāde. Viņa vairākus mēnešus pavadījusi kopā ar Krievijas karavīriem, uzņemot šo filmu. Gan Ukrainas amatpersonas un sabiedriskās organizācijas norādījušas, ka ir ir apkaunojoši, ka Krievijas propagandas filmu izrāda Venēcijas kinofestivālā.

Kad esi mazs, nereti liekas, ka dzīve ir vieni vienīgi aizliegumi. Bet kas notiktu, ja vecāki pēkšņi atļautu visu to, kam parasti saka „nē”? Ar šo domu savā jaunākajā bērnu grāmatā „NĒ!!!” spēlējas rakstnieks Lauris Gundars. Viņš ir pārliecināts – kopīga grāmatu lasīšana ir viens no labākajiem ceļiem uz sarunu par svarīgām lietām. Šajā gadījumā – par ikvienam aktuālo aizliegumu, to pārkāpšanas un visatļautības tēmu. Saruna ar grāmatas autoru Lauri Gundaru un ilustratori Aneti Bajāri-Babčuku. Savu jaunāko bērnu grāmatu Lauris Gundars sarakstījis gluži vai fantastikas žanrā – vismaz tās galvenais varonis ilgi un pamatoti nevar saprast, vai notiekošais nav sapnis. Jo pēkšņi mamma un tētis ļauj viņam neēst vakariņas, nemazgāt zobus un neiet gulēt. Gundars gan to nav iecerējis kā pamācošu stāstu par to, pie kā var novest visatļautība. Taču caur ikvienam vecākam un bērnam pazīstamām situācijām viņš aicina sarunāties par ļoti svarīgu tēmu – par robežām, noteikumiem un to jēgu. Daudz ko atpazīstamu šajā stāstā sev atradusi arī ilustratore Anete Bajāre-Babčuka. Viņas meitām ir trīs un septiņi gadi. Viņas gan pagaidām neraujoties uz tādām pārdrošībām kā grāmatas galvenais varonis, tādēļ cīņas ap aizliegumiem mākslinieces mājās pagaidām nav tik aktuālas. Pašu grāmatu gan meitenes vēl nav lasījušas, taču mammas stāsti par tajā uzburto visatļautības pasauli viņām interesējuši. Bajāre-Babčuka, kura pērn par darbu pie Ineses Zanderes grāmatas “Divas Almas” saņēma vienu no pasaules prestižākajām ilustratoru balvām – Bratislavas ilustrāciju biennāles “Zelta ābolu” –, mūsu sarunai pievienojas pa telefonu no laukiem, kur vada vasaru ar ģimeni.

Dzīvei jābūt pilnvērtīgai jebkurā vecumā. Kā iešūpoties zelta ritmā un kā aktīvi un jēgpilni pavadīt laiku kopā, smeļoties iedvesmu, noskaidrosim raidījumā Kā labāk dzīvot, gaidot festivālu "Zelta ritmi", kas šogad norisināsies 11. augustā no plkst. 11.00 Rīgā, skvērā aiz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Būt aktīviem arī senioru vecumā aicina festivāla "Zelta ritmi" organizatoru pārstāve, "Mammamuntetiem.lv" projektu vadītāja Ella Karele, invalīdu apvienības "Aizvējš" līnijdeju kopas pārstāve Marga Maldava, VEF kultūras pils senioru deju kolektīva "Sendancis" dalībniece Inga Lebede un Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns. Profesors Zaļkalns mudina seniorus būt atvērtiem un pieņemt jaunās lietas, tajā pašā laikā kritiski izvērtēt, vai man tas patīk un to vēlos, vai tas atbilst manam vecumam un situācijai. "Viens no atslēgas vārdiem ir nīgruma, noguruma, nevēlēšanās pārvarēšana. Tas ir pats svarīgākais. Kā tikai tu pieķer, ka sāc domāt nevis, ko darīt, bet ko varētu nedarīt, tas ir signāls pašam, ka ir jārīkojas. Ka ir jārīkojas, ka ir jādarbojas," atzīst Jānis Zaļkalns. "(..) Nekad nepieņemsim gaidītāja pozu - man pienākas. Nevis dzīvot ar sajūtu, man pienākas, bet dzīvot ar sajūtu, ko es pats pirmkārt varu darīt, lai mani seniora gadi būtu spilgti, jēgpilni un es par to būtu priecīgs un apmierināts."

Šodien, 5. augustā, turam īkšķus, lai šo dienu Latvijas sporta vēstures grāmatās var rakstīt zelta burtiem! Latvijas sportistiem šodien daudz startu, gan vieglatlētikā, gan daiļlēkšanā, gan jāšanas sportā, gan volejbolā. Protams, lielākā uzmanība šodien pievērsta 3x3 basketbola izlasei, kurai vakarā gaidāms pusfināls un cīņa par medaļu. Basketbolistu cīņas vēl priekšā, bet jau no rīta pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova trīs setos ļoti spraigā galotnē apspēlēja Vācijas duetu Svenju Milleri/Sinju Tilmani, un tas nozīmē, ka Latvijas duets ir iekļuvis labāko astoņu pāru skaitā un spēlēs ceturtdaļfinālā. Nākamā spēle trešdien, 7. augustā. Vakar Latvijas riteņbraucēja Anastasija Karbonari savā olimpisko spēļu debijā šosejas braucienā dāmām starp 78 finišējušajām sportistēm izcīnīja 69. vietu. Savukārt šodien olimpisko debiju piedzīvoja cita ne Latvijā dzimusi un augusi sportiste, kura pārstāv mūsu brīnišķīgo zemi - daiļlēšanā no 10 m dēlīša 23 gadus vecā Džeja Delanija Patrika. Viņa dzimusi un augusi ASV, bet starptautiskās sacensībās pārstāv Latviju jau divus gadus un šodien kļuva par pirmo Latvijas daiļlēcēju olimpiskajās spēlēs. Debijas reizē viņai 22. vieta kvalifikācijā un diemžēl nekvalificējās pusfinālam, kur iekļuva 18 labāko rezultātu īpašnieces. Vēl Francijas nacionālajā stadionā šodien starts diviem mūsu vieglatlētiem. Skrējēja Gunta Vaičule jau finišējusi - viņa 400 m priekšskrējienu veica 51,13 sekundēs un palika 5. vietā. Otrdien Vaičulei būs atkārtota iespēja iekļūt pusfinālā, startējot otrās iespējas skrējienā. Bet kārtslēcējs Valters Kreišs finālā startēs astoņos vakarā. Latvijas jātnieks Kristaps Neretnieks aizvada priekšsacīkstes konkūrā ar zirgu Palladium. Bet šī vakara lielais notikums – Latvijas 3x3 basketbolisti cīnīsies par medaļu. Kāda kaluma - tas atkarīgs no pusfināla spēles iznākuma. Tajā mūsējie cīnīsies pret Franciju, ko vienu reizi jau turnīrā apspēlēja un kuru nonākšana pusfinālā ir zināmā mērā pārsteigums. Francūžiem, protams, būs liels mājinieku atbalsts, bet mūsu izlases treneris Raimonds Feldmanis zina recepti veiksmīgam iznākumam. Viens no mūsu izlases līderiem Kārlis Lasmanis pirms trim gadiem Tokijā bija zelta metiena autors, un šīs viņam ir otrās spēles. Līdz ar to viņš noķēris savu tēvu Uģi Lasmani, kurš arī divas reizes piedalījās olimpiskajās spēlēs, tiesa, kā airētājs - 1992. un 1996. gadā. Bet šajās spēlēs piedalījās arī Uģa meita un Kārļa māsa Rūta Kate Lasmane, kura startēja trīssoļlēkšanā. Par to, kā abu olimpiešu tēvs, pats bijušais olimpietis, jūt līdzi savām atvasēm, Uģis stāsta Initai Kresai Katkovskai.

Geimeru republikas pareģojums vēsta, ka gadā, kurā vēlu paziņo Spiel des Jahres nominantus, Esenē dzims jauns un varonīgs spēļu trends. Pareģojuma piepildījumu skatīsim rudenī, taču epizodi sāksim ar mazu diskusiju par šī gada Spiel des Jahres nominantiem, kur iepīsim arī Bezgalīgo dueli. Uzreiz pēc tam Kristaps ar Tomu nosauks 2024. gada Zelta un Tautas Tokenus, ko piešķir spēlēm, kas izpelnījušās izcilību mūsu un klausītāju vidū. Protams, šovs nevar turpināties bez jaunākajām ziņām no frontes jeb segmenta Svaigs un Gards, kurā Kristaps iepazīsies ar Āfrikas Betmenu - spēlē Atiwa, savukārt, Toms miksēs zīdaiņu asaras ar jaunavu nagiem, lai iegūtu pareizās dziriņas klasiskajā Alchemists. Epizodes turpinājumā palielinām savu elektorātu, jo pirmo reizi Kreisais ciemiņš ir dāma, lēdija un karaļu padomniece Māra, lai runātu par savu pieredzi King's Dilemma kampaņā. Jā, šogad aktīvi turpinām segmentu Kampaņnieks. Var gadīties, ka būs pa kādam spoilerim, ja to negribat dzirdēt, tad izlaidiet daļu no 00:40:47 līdz 01:07:47. Epizodes noslēgumā, protams, Kreisais Top, Top, Top….3, kurā kopā ar epizodes viesi katrs nosauksim savas mīļākās kampaņu spēles, jeb - Trilemma Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens  Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/  Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Izdevniecībā “Neputns” iznācis grāmatu kopums “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs” un “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve”. Viena no tām ir biogrāfisks apcerējums par Latvijas pirmās valsts un arī trimdā aktīvo izcilu grāmatu izdevēju, otra ir apgāda "Zelta ābele" izdoto grāmatu katalogs. Vienotā stāstā tās sasaista abu grāmatu autora – kolekcionāra Laimoņa Oša personība. Miķeļa Goppera dzīvesstāstā vēl līdz gluži nesenam laikam bija daudz neizpētīta, izdevēja veikuma izpēte ir Laimoņa Oša mūža darbs.   Zīmols “Zelta ābele” zīmē kādu ideālistisku nepārtrauktību starp pirmās Latvijas valsts laiku un trimdas dzīvi. Un šāda nepārtrauktība tiešām pastāv, un tā ir grāmatu mīlestība, kas vada gan kolekcionāru un abu grāmatu autoru Laimoni Osi, gan darba redaktoru Raimondu Ķirķi. Lai arī reprezentablais izdevums ir pārāk smags ērtai lasīšanai, Laimoņa Oša sarakstītā Miķeļa Goppera dzīvesstāsta iepazīšana izvēršas par aizraujošu nodarbi. Sākusi lasīt, šķiros no galvenā varoņa jau krietni pāri pusnaktij un grāmatas pusei, kad kara bēglis Miķelis Goppers jau laimīgi nokļuvis Zviedrijā, atkal apvienojies ar ģimeni, atradis istabiņu vecā vasarnīcā, no kurienes ģimenes apgādniekam divas stundas jāpavada ceļā, lai strādātu smagu fizisku darbu grāmatspiestuvē Stokholmā, un tikpat ilgu laiku atpakaļceļā, atlikušajās diennakts stundās un brīvdienās turpinot cīņu par latviešu grāmatu izdošanu trimdas apstākļos. Miķeļa Goppera dzīvesstāsts lielā mērā izstāstīts caur izdotajām grāmatām. Veiksmīga ir izdevēju ideja dzīvesstāsta lappušu malās norādīt kodu, kas pieminētās grāmatas sasaista ar kataloga lappušu numerāciju. Tādejādi abas grāmatas var lasīt gan kā lineāru vēstījumu, gan kā izziņu literatūru, uzreiz uzšķirot nepieciešamo šķirkli. Grāmatu kopuma, kas atklāj izdevēja Miķeļa Goppera dzīvi, tapšanā pamatīgu darbu ieguldījis redaktors Raimonds Ķirķis. Viņš ir ne tikai grāmatu par Miķeli Gopperu redaktors, viņš savā ziņā ir arī Goppera darba kolēģis, izdevniecības ar “Neputns” galvenais redaktors. Laimoņa Oša monogrāfija “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” lielā mērā ir visas Gopperu dzimtas stāsts. Tas sākas ar vectēvu Jāni Gopperu, kurš „Maskatu” mājas Plāņos, prasmīgi saimniekodams, bija izveidojis no nekā, vienlaikus būdams cienīts Hernhūtes brāļu draudžu kustības sacītājs. Jo pamatīgāk izstāstīts tēva, Latvijas Bruņoto spēku ģenerāļa, latviešu strēlnieku virsnieka Kārļa Goppera dzīvesstāsts. Tradicionāli dzimtas stāstos uzsvērta tiek patriarhālā līnija, taču Laimonis Osis pietiekamu vērību piegriež arī Miķeļa Goppera mātei Verai Pajevskai, grāmatā ir brīniškīga epizode, kur mājas viesībās no galvas skandēta dzeja, un šai sacīkstē Edvartam Virzam līdzi turēt spējusi vien Vera Goppere, saprotams, skandējot dzeju krievu valodā. Grāmatu kopums "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs un Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve" rokās iegulst kā pamatīgs smagums. Grāmatas diezgan burtiskā nozīmē ir pamatīgs ķieģelis latviešu grāmatniecības vēstures ēkā. Un lai arī tik pilnīgs grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīves un darba apraksts tā pa īstam noderīgs visdrīzāk būs salīdzinoši nelielam pētnieku un speciālistu lokam, ir vēl kāds aspekts, kas piemita arī "Zelta ābeles" izdevumiem. Tā ir sajūsma, kas pārņem, šķirstot tik skaistu, pamatīgu, un arī atjautīgi iekārtotu izdevumu. Par Laimoņa Oša mūža darbu stāsts arī raidījumā Radio mazā lasītava:  

Paleo diēta – tas ir uzturs, ko savulaik ēdis akmens laikmeta cilvēks. Vai mēs šādu diētu varētu atkārtot mūsdienās? Ko tad ēda cilvēks pirms daudziem tūkstošiem gadu, kā pagatavoja ēdienu un kā to vispār var noteikt?  Par to saruna ar Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci, Bioarheoloģisko materiālu krātuves vadītāju Gunitu Zariņu. Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies arī aitkopībai. Sengrieķu mīts, kurā minēta Zelta aunāda kā dieva Hermeja dāvana, tika sarakstīts  aptuveni 8.–9. gs. pirms mūsu ēras, un tas liecina, ka aita bija viens no pirmajiem pieradinātajiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Latvijā pirms aptuveni 100 gadiem tika selekcionēta vienīgā pašmāju aitu šķirne – Latvijas  tumšgalve. Par  to, kāpēc šai šķirnei ir spēcīgi nagi, kāpēc aitas svīst „tauku sviedrus” un cik inteliģenti ir šie dzīvnieki, stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Daina Kairiša.

Stāsta mūziķis, pedagogs un datu zinātnieks Linards Kalniņš Septiņdesmitajos gados ASV tirdzniecībā parādījās pirmās spēļu konsoles. Bet astoņdesmito gadu sākumā, komerciālo panākumu apdullināti, spēļu izstrādātāji sāka izturēties pavirši pret spēļu kvalitāti. Sliktu spēļu pārprodukcija izraisīja pirmo datorspēļu industrijas krīzi, radot tādus zaudējumus, kas veikaliem, pircējiem un pašiem izstrādātājiem uz vairākiem gadiem iedragāja ticību videospēļu nākotnei. Bet ražotāji, vairs nespējot pārdot visus saražotos kārtridžus, tos apraka ASV tuksnešos. Negaidīti 1985. gadā industriju izglāba Japānas rotaļlietu kompānija Nintendo, kas Amerikas tirgū piedāvāja pie televizora pieslēdzamu konsoli un rotaļu pistoles, ar ko var šaut pīles televizorā. Ļoti piesardzīgi savus produktus prezentējot kā rotaļlietas un mazinot izplatītāju skepsi, kas vēl bija saglabājusies no nesenajiem milzu finansiālajiem zaudējumiem, Nintendo lēni un pakāpeniski ieguva ASV patērētāju uzticību un digitālo spēļu industrijai iedeva otro elpu. Redzot Nintendo panākumus, vēl viena Japānas kompānija, "Sega", izstrādāja savu konsoli. Asākā sāncensība notika starp Super Nintendo konsoli, kurai bija lielāki panākumi ASV, un "Sega Genesis", kam labāk veicās Eiropā. Reizē ar Japānā ražotām ierīcēm Rietumos ienāca japāņu spēļu saturs, kurā pasaule tika attēlota no japāņu kultūras skatpunkta. ASV izstrādātāji, redzot Japānas spēļu uzvaras gājienu, atgriezās pie savu spēļu izstrādes. 20. gadsimta beigās gan spēļu tehnoloģijas, gan paši spēļu principi attīstījās tik strauji, ka vispopulārākās izrādījās pilnīgi jaunu žanru spēles, kā piemēram, "Sims" – sadzīves simulators, "Doom" – pirmās personas šaujamspēle, un "Dune II" – reālā laika stratēģiskā spēle. Bet 1983. gadā no Rietumiem izolētajā Padomju Savienībā matemātiķis Aleksejs Pažitnovs izgudroja "Tetri". Tieši "Tetra" dēļ Nintendo pārdeva daudzus miljonus "Gameboy pārnēsājamo ierīču, protams, pats Pažitnovs par "Tetri" līdz 1996. gadam nesaņēma ne kapeikas. Tomēr lielākajā daļā mūsdienu spēļu svarīgākais ir teksts un stāsts, taču Eiropā tādas ir daudz grūtāk lokalizēt, jo spēlētāji runā dažādās valodās. Bieži vien lokalizācija notiek tikai uz lielajām valodām – franču, spāņu, itāļu, vācu. Ar unikālu spēļu stilu izceļas franču izdevniecība "Ubisoft", kas kopā ar Kanādas atzaru veidojušas tādas spēles kā " Reimens" ("Rayman"), "Persijas princis" ("Prince of Persia"), "Starp labo un ļauno" (Beyond good and evil) un citas. 2006. gadā Francijas kultūras minstrs "Reimena" dizaineru Mišelu Ansēlu (Michel Ancel) iecēla mākslas un literatūras bruņinieka kārtā, kas ir augstākais apbalvojums mākslās, kādu pasniedz Francijā. Drīz pēc tam tika arī ieviestas īpašas nodokļu atlaides vietējiem spēļu izstrādātājiem. Ar plaši pazīstamām un unikālām spēlēm jau 20 gadus izceļas arī mūsu netālie ziemeļu kaimiņi somi. Somu kinorežisors Aki Kaurismeki teicis: "Dzīve bez humora ir neciešama. Arī ar humoru tā ir neciešama." Tikpat labi šo skarbi ironisko pasaules izjūtu varētu piedēvēt spēļu dizainera Sami Jervi varoņiem spēlēs "Max Pain" un "Alan Wake". Jervi spēles spēļu industrijā izdarīja to pašu ko filmu un seriālu industrijā "Matrikss" ("Matrix") un "Tvinpīka" ("Twin Peaks"). Centrā izvirzot savu unikālo stilu. Tepat dienvidos Polija tik ļoti lepojas ar savu pasaulē milzu popularitāti ieguvušo Witcher spēļu sēriju, kas attēlo viduslaiku mitoloģisko Poliju, ka 2011. gadā Polijas premjerministrs Donalds Tusks vizītē ASV uzdāvināja toreizējam prezidentam Barakam Obamam spēles Witcher otro daļu. Obama ilgi un detalizēti par to Tuskam pateicās preses konferencē. Bet pašlaik, Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā, ir diezgan šķebinoši apzināties, ka pasaulē populārākā daudzspēlētāju kara spēle ar vēsturiski precīziem tankiem "World Of Tanks" izstrādāta kaimiņos, Baltkrievijā. Bet Ķīna pēdējos gados iemanījusies izstrādāt populāru spēļu kopijas, reizēm pat iedvesmojoties no vēl neiznākušu spēļu video rullīšiem, tā ka šīs kopijas kļūst pieejamas spēlētājiem agrāk par oriģinālu. Un Ķīnas milzīgā pirktspējīgā auditorija ir kļuvusi par iemeslu, kāpēc lielās ASV kompānijas nodarbojas ar spēļu satura pašcenzūru, un arī Eiropas un Amerikas tirgiem paredzētās spēles veido tā, lai neaizkaitinātu Ķīnas cenzorus. Pēdējā desmitgadē Rietumos spēles kļūst daudz politkorektākas, arī rēķinoties ar jaunās spēlētāju paaudzes tolerances robežām un spējām spēles boikotēt. Šeit darbojas atcelšanas kultūras tendences. Tāpēc interesanti, ka spēļu industrijas autentiskākās balsis pēdējos gados nāk tieši no Eiropas austrumu daļas, kur sociālismam raksturīgā pašcenzūra vairs nav aktuāla, bet Rietumu sociālās normas un izpatikšana Ķīnas tirgum nav vēl uzņēmusi pilnus apgriezienus. Somijas "Alan Wake 2", Polijas "Cyberpunk 2077" un Igaunijas "Disco Elysium" ir pēdējo gadu visaugstāk novērtētās spēles pasaulē. Bet latviešu – brāļu Kļaviņu – 2022. gadā radīto izmeklēšanas spēli "Zelta elka lieta" ("The Case of the Golden Idol") atzinīgi novērtējuši lielākie pasaules spēļu apskatu izdevumi un tā iekļuvusi vairākos nozīmīgos 2022. gada labāko spēļu sarakstos.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts bija jānosargā brīvības cīņās. Šajā laikā, kā nozīmīgu sabiedrības daļu, sevi aktīvi pieteica sievietes. 1919. gada 22. septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, lai atbalstītu armiju, tika izveidots Latviešu sieviešu palīdzības korpuss (LSPK), kurš uzņēmās karavīru ēdināšanas organizēšanu, ziedojumu vākšanu, armijas vienību apgādāšanu, ievainoto aprūpi u.c. nozares. Vajadzību bija daudz. Piemēram, Cēsu kājnieku II bataljona komandieris kareivju vārdā rakstīja: "Griežos pie jums ar lūgšanu ziedot, kas ir iespējams. Ļoti vēlams būtu puskažociņi, jo aukstam laikam pastāvot tie kareivjiem īsti vietā. Ticu, ka SPK neaizmirsīs tos, kas cīnās par Brīvu Latviju pie Doles salas." Gada nogalē nodaļu tīkls aptvēra visu valsts teritoriju. Tā paša gada novembrī ar mērķi vākt ziedojumus valsts labā tika nodibināts Latvju sieviešu zelta fonds. "Latvju sievietes! Bez aplinkiem, cik jūs no saviem zelta vizuļiem atdosit, kad dzimtenes labā valsts no jums tagad prasa, kad jūsu vīrieši par tautas brīvību un mūsu Tēvzemi ķīlā liek dzīvību," savā 5. novembra uzsaukumā aicināja rakstniece, publiciste Ivande Kaija. "Zelta fonds būs kā mēraukla, kā katra atsevišķa pilsoņa, tā pilsētas un novada dzimtenes mīlestībai." Fondu pārraudzīja komiteja, kurā bija pazīstamas sabiedriskās un kultūras darbinieces, darbojās arī SPK: Ivande Kaija, Klāra Kalniņa, Anastasija Čikste-Rūtenfelde, Maija Cielēna, Ada Benfelde, Lūcija Kuršinska, Emīlija Zemgale, Maija Jurjāne, palīdzēja Anna Brigadere, Frīda Olava, Lizete Skalbe un Līna Barona. "… atzīmējams, ka fonda darbinieces, visas bez izņēmuma, strādās savu darbu brīvprātīgi un bez atlīdzības". Atsaucība bija milzīga. Ziedojumi tika vākti visā Latvijā, uzskaitīti un reģistrēti. Tikai pusgada laikā vien jau bija saziedotas 1179 zelta un 3370 sudraba lietas, kuru daudzveidība parādīja cilvēku atsaucību, rocību un pārdzīvotos juku laikus: visdažādāko valstu un laiku zelta, sudraba monētas, papīra nauda, pat Urugvajas naudaszīmes, galda piederumi, sadzīves un rotaslietas, laulību gredzeni, medaļas, ordeņi u.c. izstrādājumi. Ziedoja cilvēki, ģimenes, pat karaspēka daļas. 1920. gada aprīlī Latvju sieviešu zelta fonds darbību beidza. Ziedotāju sarakstu publicēja "Valdības Vēstnesī" un apkopoja atsevišķā reģistrā t.s. "Zelta grāmatā", kuras pirmajā lapā ar zelta burtiem bija iespiests: "Latvju sieviešu zelta fonds", tālāk sekoja ziedotāju alfabētiskais rādītājs ar ziedojumu uzskaiti, visu vērtību apkopojumu un nodošanas protokolu Valsts kasei. Tajā reģistrēts viss: vai ziedotas tikai dažas kapeikas, nolūzis sudraba pulksteņa vāks, vai zelta rubļi. 1922. gadā Valsts zelta fonda vērtības, tajā skaitā Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumus un mākslas darbus, kurus nodeva toreizējais Latvijas Valsts mākslas muzejs,  pārņēma jaunizveidotā Latvijas Banka un nolēma pārvērst ārvalstu valūtā un zelta stieņos. Tikai pateicoties muzeja direktora Burkarda Dzeņa lūgumam un neatlaidībai, muzejā nonāca zelta un sudrablietas no Valsts zelta fonda, tai skaitā arī neliela daļa no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem. Pārējais tika pārkausēts un palika Valsts zelta rezervēs. Tagad grūti atšķetināt darbu izcelsmi un piederību, jo saraksti netika pievienoti. Tomēr salīdzinot ziedoto vērtību uzskaiti ar muzejā esošo, var secināt, ka krājumā no Latvju sieviešu zelta fonda ziedojumiem, ir dažādas sadzīves un rotaslietas:  tējas sietiņi, cukurtrauki, salvešu gredzeni, saktiņas, pat no sudraba monētām darināta aproce u.c. Savukārt, cilvēku ziedotās piemiņas zīmes, medaļas un ordeņi, liecina par aktīvu sabiedrisko darbību, teicamu darbu vai militāriem nopelniem. Piemēram, medaļas: "Par drosmi. 1894.", "Par teicamu darbu", "Krievu - japāņu kara piemiņai. 1904-1905", Sv. Staņislava,  Sv. Annas ordenis, Sv. Jura krusts u.c. Uz kādas nelielas sudraba piemiņas medaļas varam lasīt: "IV Vispārējie latviešu Dziesmu un Mūzikas svētki Jelgava.1895. Latvju tauta dziedātāja dziesmu gars par tev' lai plūst". Šie vārdi liecina par tautas tradīcijām, kas saglabājušās cauri gadu simtiem. Ikviens ziedojums Latvju sieviešu zelta fondam ir apliecinājums cilvēku atbalstam un ticībai savai valstij. Daļu no šiem darbiem var apskatīt Mākslas muzeja "Rīgas birža" Sudraba kabinetā.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe Katru gadu 10. decembrī Stokholmā notiek Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonija un bankets, kuru rīko Nobela fonds. Bankets ir tradicionāla Nobela svētku sastāvdaļa un notiek Stokholmas rātsnama Zilajā zālē pēc prēmijas pasniegšanas ceremonijas, bet vakaru noslēdz dejas Zelta zālē. Svinības tiešraidē translē Zviedrijas televīzija un radio. Pirmais bankets, kurā piedalījās 113 viesi, tikai vīrieši, notika 1901. gadā Stokholmas Grand Hotel Spoguļu zālē un līdz 1923. gadam bija pazīstamas kā Nobela vakariņas. Pieaugot Nobela prēmijas prestižam, palielinājās arī viesu skaits no 150 līdz 350 un banketa norises vieta tika pārcelta uz Stokholmas rātsnamu. Tagad banketā, kas ilgst četras stundas, lūgti 1300 viesi. Tās ir akadēmiskas svinības ar noteiktu etiķeti – vīrieši ierodas frakās, bet sievietes – garās vakarkleitās. Nobela prēmijas laureāti, viņu ģimenes un Zviedrijas karaliskā ģimene ir goda viesi. Katram Nobela banketam ir noteikta tēma un īpaši izstrādāta  ēdienkarte, kas tiek turēta noslēpumā līdz banketa dienai. Gatavojoties Nobela prēmijas pasniegšanas 90. gadadienas svinībām 1991. gadā, Nobela fonds nolēma veidot jaunu banketa noformējumu, kas ietvertu zviedru kultūras tradīcijas un laikmetīgu dizainu. Izstrādāt koncepciju un vadīt projektu uzaicināja mākslas vēsturnieku Oki Livstedu (Åke Livstedt). Viņš izveidoja radošu sadarbību starp dizaineriem un ražotājiem, un tapa jauni, mākslinieciski augstvērtīgi porcelāna un stikla trauki, galda piederumi, galdauti un salvetes – Nobela vakariņu servīze. Porcelāna trauku dizainu izstrādāja dizainere un keramiķe Karīna Bjērkviste (Karin Björquist), veidojot dažādus trauku modeļus: apaļus šķīvjus un apakštasītes, klasiskas formas servējamos un deserta traukus, tasītes, tējas un kafijas kannas u.c., dekorā izmantojot zeltu, zaļu, baltu, dzeltenu  vai zilu krāsu. Krāsas simbolizē gadalaikus, kontinentus un Stokholmā pasniegtās Nobela prēmijas: zaļā – pavasari, Ameriku un fiziku; baltā ir vasara, Āfrika un ķīmija; dzeltenā apzīmē rudeni, Āziju un medicīnu, savukārt zilā – ziemu, Eiropu un literatūru. Traukus izgatavoja no kaula porcelāna "Gustavsberg" un dekorēja "Rörstrand" porcelāna rūpnīcās, kas tagad ir viens uzņēmums. Mirdzošo kristāla trauku autors ir dizainers, sudrabkalis, viens no izcilākajiem zviedru stikla māksliniekiem Gunnars Sirēns (Gunnar Cyrén). Skaidrās, lakoniskās formās veidotās vīna, šampanieša, martini, alus, ūdens glāzes akcentē taisnās, reljefās vai figurālās kājas, kas apgleznotas ar 21 karātu zeltu, vai veidotas zaļos un zilos krāsu toņos. Trauki ar muti izpūsti "Orrefors" stikla rūpnīcā Kostā un apgleznoti ar roku. Gunnars Sirēns veidoja arī modernus galda piederumus, kurus no apsudrabota tērauda izgatavoja fabrikā Gense. Zivju nažus un dakšiņas, deserta un tējkarotes apzeltīja. Šie galda piederumi joprojām ir vieni no populārākajiem Skandināvijā. Galda klājuma būtiska sastāvdaļa ir galdauts un salvetes. Tos auda "Klässbol" linu aušanas rūpnīcā Vermlandē tradicionālā tehnikā ar modernu dizainu. Tekstilmāksliniece Ingrīda Dessau (Ingrid Dessau) galdautiem izvēlējās dabīgu, sudrabpelēku  nebalinātu linu un klasisku rūts rakstu, savukārt salvetēm baltu – ar vienā stūrī ieaustu Nobela emblēmu. 1992. gadā Nobela servīze saņēma Zviedru dizaina izcilības balvu. Nobela banketa dienā Stokholmas rātsnama Zilajā zālē uz 65 precīzi izvietotiem galdiem klāj linu galdautus, 470 metru kopgarumā. 30 viesmīļi baltos cimdos sāk laikietilpīgu darbu – izlikt 6700 porcelāna trauku, 5400 glāžu, 9500 galda piederumu, 1300 salvešu. Vienāda uzmanība tiek pievērsta katrai vietai, neatkarīgi no tā, vai tas ir goda galds vai galdi studentiem. Uz sudrabpelēkajiem galdautiem izceļas ziloņkaula krāsas porcelāns, mirdz kristāla glāzes, vizuļo zelts. Zāli rotā tūkstošiem ziedu, kas atvesti no Sanremo, Itālijā, kur mūža pēdējos gadus dzīvoja Alfrēds Nobels. Mākslas muzeja "Rīgas birža" ekspozīcijā var apskatīt Nobela servīzes komplektu 2 personām, kuru dāvinājusi Zviedrijas vēstniecība Latvijā.

This week we venture over to Oklahoma and check out the several Ghost Towns, almost ghost towns and totally not ghost towns.Featured towns: Afton , Bridgeport , Catoosa , Clinton, Depew, Foss , mcalester,  Miami, picher , narcissa , texola, Tulsa, Warwick CREDITS & LINKS OPENING MUSIC: Courtesy of Bobby Mackey COVER PHOTO: TOP IMAGE Title: Big Blue Whale, Route 66, Catoosa, Oklahoma Physical description: 1 photograph : digital, TIFF file, color. Notes: Title, date, and subjects provided by the photographer.; Gift and purchase; Carol M. Highsmith; 2009; (DLC/PP-2010:031).; Credit line: Carol M. Highsmith's America, Library of Congress, Prints and Photographs Division.; Forms part of: Carol M. Highsmith's America Project in the Carol M. Highsmith Archive.; The Blue Whale of Catoosa is a waterfront structure, located just east of the town of Catoosa, Oklahoma, and it has become one of the most recognizable attractions on old Route 66. Hugh Davis built the Blue Whale in the early 1970s as a surprise anniversary gift to his wife Zelta, who collected whale figurines. The Blue Whale and its pond became a favorite swimming hole for both locals and travelers along Route 66 alike. Carol M. Highsmith Public domain BOTTOM IMAGES FROM LEFT TO RIGHT (1-4) 1 - The ghost town of Texola, Oklahoma Gorup de Besanez Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 2- Mural in Tulsa, Oklahoma Gorup de Besanez Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 3 - Old truck The ghost town of Texola, Oklahoma Gorup de Besanez Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 Texola, Oklahoma 07.jpg Copy 4 - RT 66 In Clinton, OK Wallace Parry Creative Commons Attribution-Share Alike 3.0 PIXABAY: https://pixabay.com/music/indie-pop-american-youth-200545/ https://pixabay.com/music/indie-pop-morning-light-203178/ https://pixabay.com/music/corporate-road-trip-hopeful-loop-200974/ https://pixabay.com/music/build-up-scenes-ghost-town-ballad-198998/ https://pixabay.com/music/acoustic-group-we-travel-together-174400/ https://pixabay.com/music/beats-western-journey-167030/ https://pixabay.com/music/beats-happy-life-story-emotional-beat-191637/ https://pixabay.com/music/beats-ghost-town-134068/ https://pixabay.com/music/beats-creepy-mood-141972/ https://pixabay.com/music/traditional-country-the-wheels-on-the-bus-rockabilly-style-instrumental-186682/ https://pixabay.com/music/mystery-dramatic-atmosphere-with-piano-and-violin-143149/ https://pixabay.com/music/alternative-mexican-ghost-town-146146/ https://pixabay.com/music/main-title-western-background-music-146726/

Gada gaidītākā balvu pasniegšanas ceremonija ir klāt! Zelta rāceņi 2023! Atskatīsimies un apbalvosim pagājušā gada, spožākos notikumus un lielākos varoņus! Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit- https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Šodien tas ir reģions ar milzīgiem debesskrāpjiem, bagātību un teju futūristikām idejām par to, kā mainīt nabadzīgo tuksnesi sev apkārt, pirms simts gadiem - trūcīga nomadu kopiena. Persijas līča valstis simts gadu laikā ir piedzīvojušas milzīgas pārmaiņas - lielākoties, pateicoties naftai. Kā notika šis vēsturiskais atklājums? Par vēsturi un mūsdienām saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Kad pašu mājās valda sniegs un sals, ne viens vien cilvēks sauli meklē kādās tālākās zemēs. Siltus saules starus un karstas tuksneša smiltis arī ziemā iespējams meklēt Tuvo Austrumu reģionā, tostarp Persijas līča valstīs. Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Omāna, Bahreina, Kuveita, Katara - šīs valstis ir atšķirīgas gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan savā atvērtībā, gan arī resursos, ar kuriem gūt ienākumus. Viens no šiem resursiem ir nafta, un par to, kā tas mainījis Persijas līča valstu vēsturi, saruna raidījumā. Paklāju aušanas tradīcijas Tuvo Austrumu kultūrā Bet pirms tam vēl kāds ieskats Tuvo Austrumu kultūras vēsturē, proti, paklāju aušanas tradīcijās, no kurām pazīstamākā un augsvērtīgākā ir Persijas tehnika. Kāda ir šo paklāju vēsture, kā 15.-16. gadsimtu mij­ā tie kļuva populāri Eiropā un kur tie kalpoja par statusa simbolu, skaidro vēsturnieks Imants Ļaviņš. Pareizi būt teikt – sietie bārkstainie austrumu paklāji. Un lai saprastu, cik  daudz darba tas paģēr, tad runa ir par 100 tūkstošiem mezglu uz vienu kvadrātmetru – teic  vēstures doktors un Austrumu kultūras pētnieks Imants Ļaviņš. Skatot pagātnē, Austrumu paklāju aušana bija izplatīta vairākos reģionos – Turcijā, Ēģiptē, Kaukāzā, Ķīnas Rietumos un Indijā un laika gaitā katrā reģionā izveidojās savs stils un paklāju raksts. Kāda bija sākotnējā šo paklāju  funkcija un kā tie kļuva par statusa simbolu Eiropā, par to stāsta  Imants Ļaviņš. Paklājus no vilnas, kokvilnas vai zīda diegiem auda, vai mezgloja horizontālas vai vertikālās  stellēs un šim filigrānajam un  nogurdinošajam darbam, ko parasti veica sievietes, vajadzēja lielas prasmes. Vēsturnieks Ļaviņš rāda datora  monitorā piemērus  ar seniem Austrumu paklājiem, kur redzami ornamenti, ziedu raksti, kā arī  ainas no medībām. Atšķirībā no Rietumiem, kur paklājs liecināja par turību, tad Austrumu tautās tam bija  praktiska funkcija: tos arī izmantoja  reliģiskās ceremonijās, metoties ceļos un pielūdzot Allāhu, kā arī mirušos apbērēja ietītus paklājos. Paklājā veidotie raksti simbolizēja paradīzi, ar ziedošiem augu motīviem un upēm, pilnām ar zivīm.

Viņam vajag sajūtu, ka "noceļ jumtu", jo citādi - kas tā par dzīvi. Man tāpat. Tāpēc saruna par to, kas viņam noceļ jumtu un varētu to nocelt vai vismaz sakustināt vēl kādam.Aigars Nords ir Rimi Rīgas maratona un Pasaules čempionāta skriešanā organizatoru komandas vadītājs, festivāla Riga Wine & Champagne dibinātājs, grāmatas “Vīns un Nords” autors. Komunikāciju un sponsorēšanas aģentūru “Nords Event Communications” un “Nords Porter Communications” līdzīpašnieks.Pateicoties viņa aizrautībai un meistarībai, Rīgas maratonam uz pasaules skatuves ir zelta līmeņa statuss, kā arī - šogad Rīgā notiks Pasaules čempionāts skriešanā, kas kādreiz bija pieejams tikai elites sportistiem. Tas nozīmē, ka tajā var piedalīties ikviens un skriet jūdzi, 5 kilometrus vai pusmaratonu, ko Rīgā skries pasaules mēroga labākie skrējēji. Ātrumam nav nozīmes, noceltajam vai sakustinātajam jumtam - gan.Mani fascinē Aigara spēja baudīt dzīvi, būt radošam, uzjautrināties un vienlaikus strādāt ar augsta līmeņa rezultātiem. Viņš mums iedeva līdz šim lielāko grāmatu sarakstu iedvesmai, priekam un profesionalitātei. To atradīsi sarunas lapā.It kā jau vajadzētu brīdināt: "Pieturi jumtu, ka nenoceļ," bet tas būtu nevietā. Tāpēc aicinu: "Liec mierā to jumtu, lai tak ceļas!"Aigara iedotais interesanto un vērtīgo grāmatu saraksts ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:03:05 No tirliņa, kas atbrīvots no fizkultūras stundām, par ikdienas skrējēju10:23 Kā skriešanu savienot ar vīna baudīšanu. “Vīna maratons” Bordeaux, Francijā14:16 Kuri ir Aigara Norda mīļākie vīna reģioni16:53 Nākotnes prognozes saistībā ar vīnu un citiem alkoholiskiem dzērieniem22:16 “Noceltā jumta sajūta” – kāpēc tā ir nepieciešama un kā to nomedīt26:23 Kā izdzīvot krīzes laikus un izlaipot, lai neiekristu bedrēs33:01 Teicieni un māņticības piemēri, kas latviešiem nepalīdz baudīt dzīvi un sasniegt mērķus36:46 Ar ko specifiska ir skriešanas maratonu organizēšana41:00 Kā un kur Aigars “saslima” ar garo gabalu skriešanu43:54 “Tev būs zagt” – jeb kur smelties svaigas idejas47:04 Amizantie stāstiņi no pilsētas skrējēja ikdienas51:33 “Latvieši ir aizrautīgi” – kā Latvijā ienāca skriešanas kultūra53:53 Kā būtu pareizi sākt vai atsākt skriet pēc ilgākas pauzes58:16 Tips&tricks, lai skriešana sagādā vēl lielāku baudu1:03:05 Skriešanas maratonu organizēšanas aizkulises; kā Latvija ieguva Zelta līmeņa statusu1:09:54 Kādas distances varēs noskriet Pasaules čempionātā skriešanā, kas šogad tiks rīkots Rīgā1:14:20 “Uzlikt Rīgu uz pasaules skriešanas kartes” – kā Aigaram Nordam un komandai izdevās iegūt tiesības uz Pasaules čempionāta skriešanā rīkošanu Latvijā1:25:28 Kā tapa grāmata “Vīns un Nords”1:28:34 Kāpēc par vīnu vai ēdienu nedrīkst teikt “garšīgs”1:33:31 Kā cilvēki, balstoties uz saviem aizspriedumiem, paši sev nozog jaunas pieredzes1:37:17 Kur stāstnieks smeļas iedvesmu un idejas saviem stāstiem; literatūras saraksts1:54:33 Jautrs atgadījums no “ideju zagšanas tūres” Berlīnē2:00:03 Kā pieteikties dalībai Pasaules čempionātā skriešanā

Today's guest is Michael Cunningham, CTO and Co-Founder at Zelta AI in New York. Founded in 2022, Zelta AI helps product teams in B2B SaaS companies prioritize their roadmap with confidence and maximize the value of each decision. They use generative AI to communicate insights on top customer pain points found in companies' most valuable asset - qualitative sources of customer feedback such as sales call transcripts, support tickets and user surveys. In the episode, Michael will discuss: The origins of Zelta AI, How they help companies prioritize their roadmap more effectively, Examples of the benefits they bring to customers, The role of AI and Data Analytics in the product, Why Zelta AI is a great place to work, What excites him for the future at Zelta AI

Apskatijām dažus no labākajiem latvijas youtube video un centāmies sarindot tier listā.