Podcasts about somij

Kā mākslā sarunāties, to spilgti apliecina divas mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte. Būdamas atšķirīgas, viņas savos darbos veido dialogu par dažādiem laikiem, dažādām domām un pieejām. Par kopīgo izstādi „Saulstāves”, kas 2024.gada rudenī rādīta „kim?” Laikmetīgās mākslas centrā, nominētas Purvīša balvai. Mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte iepazinušās sociālajos medijos, līdz Inga piedāvājusi sadarboties. Sagatavošanās kopīgajai izstādei „Saulstāves” noritējusi turpat gada garumā intensīvā darbā mākslinieču studijās Helsinkos un Vīnē. Inga Meldere, kuras nodarbošanās ir glezniecība, jau daudzus gadus dzīvo un strādā Somijā, Helsinkos. Viņas radošajā darbībā abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi, ko pati dēvē par rokas vingrinājumiem. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Austrijā, Vīnē, vada mākslinieku izstāžu vietu „Pech”. Viņas interešu lokā arhitektūras mantojuma apzināšana, arī no arhitektūras formām veidotas skulptūras. Abu mākslinieču kopīgajā izstādē iekļautas vairāku darbu sērijas - skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. „Saulstāves” ir par satikšanos ar laikiem, par dialogiem, par sakņu apzināšanos, arī par paaudžu skatījumu.

Šo grāmatu viņš veltīja savai sievai Marijai, kas ir vijolniece. Pastaigājoties un sarunājoties, somu komponists un mūzikas žurnālists Osmo Tapio Reihele radīja grāmatu, ko varētu ielikt "populāri populāro" grāmatu plauktiņā, ja vien teksts kaut kur ap vidu nekļūtu sarežģītāks, kā atzīst pats autors. Un tātad – grāmatas nosaukums ir "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Osmo Tapio Reihele lieto terminu "laikmetīgā mākslas mūzika" un pierāda, ka jūs noteikti esat dzirdējuši šo mūziku, jo jūs taču skatāties filmas un seriālus, kur dramatiskos spriedzes brīžos tiek izmantota laikmetīgā mūzika. Viņš pats bija pārsteigts, ka par šo grāmatu, kad tā iznāca Somijā, bija tik liela interese, galu galā – viņš 30 gadus bija pats rakstījis mūziku, bet pastiprināta interese par viņu radās tikai pēc grāmatas "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Grāmata arī 2021. gadā ieguva Somijas vissvarīgāko literāro balvu "Finlandia'" populārzinātniskās literatūras kategorijā. Osmo Tapio Reiheles grāmatu "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Tā kā autors viesojās Rīgā Grāmatu svētkos, mums ir iespēja dzirdēt arī fragmentus no viņa sarunas ar "'Klasikas" kolēģi Orestu Silabriedi. Raidījumu atbalsta:

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Paskatīties uz valodas jautājumiem plašāk, ar jaunu un svaigu saturu aicina valodfestivāls "Avots". Un arī spēlējas ar vārda "avots" dažādajām nozīmēm – gan atgādinot, ka valoda ir avots, gan to, ka "Valodu māja" atrodas Avotu ielā. Valodu mācīšanos un valodu apzināšanu atdzīvinās arī kāda improvizēta lomu spēle mūsu sarunā. Kultūras rondo studijā festivāla rīkotāji no Valodu mājas: festivāla producente Eleonora Balode, "Valodu mājas" vadītājs Snorre Karkonens Svensons, valodniece Aiga Veckalne un Kristofers Rībers, kurš festivālā organizēs lomu spēles. Pirmais valodfestivāls "Avots", kas norisināsies 1. un 2. februārī Ģertrūdes ielas teātrī, piedāvās priekšlasījumus, diskusijas un darbnīcas par dažādiem ar valodu saistītiem jautājumiem. Katra festivāla diena būs veltīta savai tēmai: 1. februārī varēs izzināt valodu indivīda un sabiedrības attiecību griezumā, savukārt 2. februārī – mazāk lietotās valodas. "Festivāla mērķis ir stiprināt izpratni par valodu daudzveidību un valodiskās izteiksmes iespējām, kas ir nesaraujami saistītas ar kultūru un mākslu. Runa nav par valodu kā lingvistisku fenomenu, bet gan par to, kā valoda funkcionē cilvēku prātā, veido sabiedrību Sestdien, festivāla pirmajā dienā, gaidāmi vairāki priekšlasījumi: valodniece Signe Kazāka iepazīstinās ar savu pētījumu par vienu no apdraudētajām Indonēzijas valodām – Bahasa Melayu Pakning, valodniece Aiga Veckalne stāstīs par iekļaujošu valodu, Dānijas Kultūras institūta reģionālā direktore Lizaveta Dubinka-Hushcha uzstāsies ar priekšlasījumu "No lingvistikas uz fiziku: Kritiskas pārdomas par kultūru un dialogu starptautiskajās attiecībās", savukārt valodniece Anna Fogele no Zviedrijas pievērsīsies emocionāli lādētiem vārdiem. Pirmās dienas programmu papildinās arī sarunas – Santas Remeres vadībā notiks saruna ar festivāla "Homo Novus" grāmatu pārrakstīšanas eksperimenta dalībniekiem, savukārt Dace Strelēvica-Ošiņa vadīs sarunu par valodas lomu 21. gadsimta sabiedrībā. Festivāla pirmo dienu noslēgs "Valodas balvas" pasniegšanas ceremonija un Edgara Cīruļa un trio "Elpo" koncerts, kura laikā pirmo reizi tiks atskaņota "Vārdšķiru svīta". Svētdiena, festivāla otrā diena, veltīta mazāk lietotajām valodām. Norvēģu Rakstu kultūras muzeja vadītājs Ūlavs Ejeheugs-Opsvīks stāstīs par jaunnorvēģu valodas vēsturi un muzeja darbu, Anna Jungnere-Nūrdgrēne sniegs prezentāciju par zviedru valodas statusu Somijā un to, kā divvalodība Somijā izpaužas ikdienas dzīvē, Vineta Vilcāne–Toca runās par latgaliešu valodu latviešu literārās valodas kontekstā un latgaliešu kultūras kustības "Volūda" aktvitātēm, Valts Ernštreits meklēs atbildi uz jautājumu, vai lībiešu valoda atdzimst, Iva Sulevs stāstīs par Dienvidigaunijā lietoto veraviešu valodu, kas ir tuva Igaunijas valsts valodas radiniece, līdzīgi kā latgaliešu valoda Latvijā. Priekšlasījumiem sekos divas diskusijas – profesores Sanitas Martensas vadīta saruna par mazāk lietoto valodu iespējām 21. gadsimtā un "Satori" galvenā redaktora Andreja Vīksnas vadīta diskusija par baltajiem plankumiem latviski tulkotās literatūras laukā. Programmu noslēgs Nobela prēmijas laureāta Juna Foses pirmā latgaliski tulkotā darba "Kaids nūteikti atīs" atvēršana. Arī festivāla otrajā dienā paralēli pamatprogrammai notiks darbnīcas: Valts Ernštreits un LU Lībiešu valodas centrs savā darbnīcā aicinās iepazīt lībiešu valodu, kustības "Volūda" rīkotajā darbnīcā varēs uzzināt 10 idejas, kā labāk rakstīt latgaliski, savukārt programmu noslēgs baltkrievu valodas darbnīca.

„Black Rooster Kapelye” nosaukumā liktais „melnais gailis” tas pats mūsu mūzikas folklorists Emilis Melngailis vien ir. Nesen iznākušais „Black Rooster Kapelye” albums ir stāsts par jaunākās paaudzes folkloras pētniekiem, kurus ieinteresējušas Latviešu folkloras krātuvē rodamās liecības par Latvijas etnisko daudzveidību. Otrs stāsts ir par ebreju mūziķiem, kuri ieinteresēti holokaustā iznīcināto Austrumeiropas ebreju kultūras izzināšanā. “Vos mir zaynen” jeb “Kas mēs esam” ir „Black Rooster Kapelye” izdotais mūzikas albums, kurā apvienojušies latviešu folkloras kopas “Banga” un kādreizējie “Forshpiel” ebreju mūziķi. Mēs esam, kas mēs esam. Mēs esam ebreji. Mēs ēdam beigeļus, biezpiena blinces, un kūgeli. Šo Emiļa Melngaiļa 1899. gadā pierakstīto ebreju dziesmas melodiju nomaina latgaliešu dancis un Žīdudancis, ko Melngailim uz stabules nospēlējis Alsungas tautas muzikants Nikolajs Heņķis. Iznākušajam albumam un klātpievienotajai grāmatai ir vistiešākais sakars ar komponistu un mūzikas folkloristu Emili Melngaili, arī kapelas nosaukumā  liktais „melnais gailis” tas pats Melngailis vien ir. “Black Rooster Kapelye” projektā satek kopā tik daudzi stāsti. Tos stāsta latviešu un ebreju tautas mūzikas mijiedarbes projekta “Black Rooster Kapelye” mūziķi Ilga Vālodze-Ābele, Saša Lurje un Iļja Šneiveiss. Emilis Melngailis dziesmām nepierakstīja vārdus, parasti tikai pirmo rindiņu kopā ar melodiju. “Black Rooster Kapelye” dalībniekiem nācies patapināt vārdus no līdzīgiem, Melngaiļa laikā veiktajiem folkloras pierakstiem, tāpat fantazēt, kā nošu pierakstu ietērpt tautas mūzikai raksturīgajā skanējumā. “Black Rooster Kapelye” albums un klātpievienotā grāmata ir lieliska dziesmu komentāros iepazīt ebreju tautas mūzikas īpatnības. Mani aizrauj deju niguns - bezvārdu melodiju žanrs, ko ebreji dziedājuši laikā, kad saskaņā ar Halaha – ebreju likumu – mūzikas instrumentu spēle bija aizliegta. “Black Rooster Kapelye” pagājušā gada noslēgumā veica koncerttūri, Emiļa Melngaiļa 150. jubilejas gadā dodoties uz viņa dzimtajiem Vidrižiem, uz Ludzu un Ķēdaiņiem, kur Melngailis veica daudzskaitlīgākos ebreju mūzikas pierakstus. Savā ziņā tas bija arī veids kā turpināt iesākto pētījumu. Ilga Vālodze Ābele saka, ka neesot satikuši Emiļa Melngaiļa palīgu pēctečus. Jāpiebilst, ka Emils Melngailis savos pierakstos bija skops ne tikai ar dziesmu vārdiem, reizēm aizmirsa norādīt arī pieraksta vietu, teicēja vārdu. Mūzikas albumam pievienotajā grāmatā var novērtēt to detektīva darbu, kas bija veicams, lai noskaidrotu iesaistīto precīzus uzvārdus. Kas tālāk jau pavēra iespēju tomēr satikt tos, kas glabā atmiņas par Melngaiļa laika Ķedaiņiem. “Black Rooster Kapelye” jau uzstājusies koncertos Vācijā – Drēzdenē un Brēmenē. Nesen notikusi jaunā mūzikas albuma atvēršanas svētku koncertturnejā Latvijā un Lietuvā. Ar mūziķiem runājam par to, cik dažādi klausītāji šo albumu uztver Latvijā, kur klausītāji meklē atpazīstamas melodijas, Vācijā – kur tā ir jidiš atdzimšanas kustības daļa. Kapela sapņo šogad doties uz pasaules mūzikas gadatirgu "Womex", kas rudenī notiks Somijā. Šāds kultūras krustpunkts ir lielisks veids, kā pasaulei stāstīt arī par Emili Melngaili un latviešu folkloru. Un tā ir laba iespēja atklāt arī pašiem savu tautas mūzikas mantojumu no jauna skatu punkta.

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Režisors Elmārs Seņkovs iestudējis Mihaila Durņenkova darbu "Dziedināšana" ar pazīstamajām krievu aktrisēm Čulpanu Hamatovu un Jūliju Augu. Iestudējums pirmizrādi piedzīvojis Tallinā, bet 9. decembrī to rādīja Rīgā. Uz skatuves sastapās divas lieliskas aktrises – Čulpana Hamatova, kura tagad dzīvo Latvijā un jau pavasarī gaidāma Dailes teātra izrāde pēc Olgas Tokarčukas romāna "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", kur viņai būs galvenā loma. Un Jūlija Auga, kura tagad dzīvo Igaunijā un vairāk strādā kā režisore. Viņa bijusi Kirila Serebreņņikova aktrise Gogoļa centrā, bet tā jau ir pagātne, un kino – filmās „Māceklis” un „Čaikovska sieva”. Speciāli viņām izrādi "Dziedināšana" rakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs, kurš tagad dzīvo Somijā. Režisors Elmārs Seņkovs. Kad negaidīti mirst labdarības fonda “Dziedināšana” dibinātājs, visa atbildība gulstas uz viņa meitas Annas (Jūlija Auga) pleciem. Labdarības fonda pārmantošana nav vienīgais pagrieziena punkts viņas dzīvē. Drīz vien uzrodas pētnieciskā žurnāliste Soņa (Čulpana Hamatova), kurai ir aizdomas, ka labdarības organizācijas veiksmīgās darbības pamatā bijusi krāpšana. Atklājoties arvien jauniem noslēpumiem, drīz vien kļūst skaidrs, ka Soņas motīvi ir daudz personiskāki. Skatoties izrādi, nāk prātā arī pašas Čulpanas Hamatovas stāsts par to, ka 2022. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins izslēdzis aktrisi Čulpanu Hamatovu no labdarības fonda "Labestības loks'' ("Krug dobra") pilnvaroto padomes. No padomes izslēgta arī aktrise Ksenija Rapoporta. Bet, protams, izrāde nav par šo faktu, vairāk par to, ko esam gatavi darīt, lai glābtu cilvēku dzīvības. Un varbūt par mainīt pasauli. Pēc izrādes "Dziedināšana" saruna ar trim emigrantiem – Mihailu Durņenkovu, Jūliju Augu un Čulpanu Hamatovu. Un latviešu režisoru Elmāru Seņkovu.

Stāsta pianiste, JVLMA Zinātniskā un radošā darba prorektore, Profesionālās doktora studiju programmas direktore Diāna Zandberga 2025. gada martā Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Emīla Dārziņa koncertzālē notiks Pirmais Starptautiskais Ilzes Graubiņas (1941–2001) pianistu konkurss, kas godinās leģendārās latviešu mūziķes piemiņu. Jācer, ka konkurss kļūs par tradīciju un laika gaitā iegūs arvien lielāku starptautisku vērienu, pievēršot jaunās paaudzes pianistu uzmanību leģendārās latviešu pianistes daiļradei. Ilze Graubiņa dzimusi 1941. gada 8. novembrī Rīgā. Viņas tēvs bija ievērojamais komponists un folklorists Jēkabs Graubiņš, māte – pianiste un pedagoģe Ērika Graubiņa. Topošās pianistes skolotājas Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija Dora Brauna un Ņina Biņatjana. Pēc skolas absolvēšanas ar izcilību Ilze Graubiņa nokļuva Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā profesora Ābrama Šackesa klasē, pēc kura nāves 1961. gadā mācības turpināja pie profesora Jakova Fliēra, ar izcilību beidza aspirantūru un strādāja par viņa asistenti (1965–1967). Profesors Fliērs par Ilzi Graubiņu teica: "Es augstu vērtēju viņas dziļi māksliniecisko attieksmi pret mūziku, kura izpaužas vienmēr. Viņa ir īsteni radoša māksliniece. Viņas talantā visvairāk apbur saskaņotība, kāda sevišķa plastika. Ar visu savu sirdi es ticu viņas spožajai nākotnei." Studiju laiks Maskavā atnesa nozīmīgus starptautiskos laurus: 1962. gadā mūziķe kļuva par pusfinālisti Vena Klaiberna I starptautiskajā pianistu konkursā Fortvērtā (Teksasas štats, ASV), bet 1964. gadā ieguva pirmo vietu un zelta medaļu Johana Sebastiāna Baha II starptautiskajā pianistu konkursā Leipcigā, Vācijā. Pēc tā par latviešu mūziķi rakstīja daudzi vācu un PSRS preses izdevumi, tostarp Vācijas Demokrātiskās Republikas mūzikas žurnāls Musik und Gesellschaft: "Pirmās prēmijas ieguvēja Ilze Graubiņa no Rīgas izrādījās izcila savā sniegumā, turklāt muzikalitātes un tehniskās sagatavotības ziņā – absolūti pārsteidzoša. Viņas spēle bija tīra un patiesu jūtu piesātināta."(Wolf 1964). Starptautiskie panākumi un teicamās sekmes studijās vainagojās ar paaugstinātu Ļeņina stipendiju Maskavas konservatorijā (1964. un 1965. gadā), kā arī ar plašām koncertēšanas iespējām, kas sākās pēc triumfāli izskanējušā Johana Sebastiāna Baha konkursa laureātes solokoncerta Maskavas konservatorijas Mazajā zālē. Pēc aspirantūras beigšanas 1967. gadā Ilze Graubiņa atgriezās Latvijā un sāka pedagoģisko darbu Latvijas Valsts konservatorijas Klavieru katedrā, bet no 1980. gada arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Paralēli pedagoģiskajam darbam pianiste – Latvijas Nopelniem bagātā skatuves māksliniece un Latvijas filharmonijas soliste – aktīvi koncertēja ne tikai PSRS, bet arī Vācijā (VDR), Bulgārijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Ungārijā, Polijā, Kanādā, Francijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mūziķes koncertu ģeogrāfija paplašinājās, aptverot arī Itāliju, Spāniju un Šveici. Savā biogrāfijā 1998. gadā (LVA, 472-2p-296: 127) profesore īpaši izcēlusi Baha mūzikas koncertus 1993. gadā Sankugatā (Spānija) un koncertciklu "Latvija mūzikā" (Lettonie en musique) Parīzē un Nīmā (Francija), kā arī Lašodefonā (Šveice); 1994. gadā viņa kopā ar māsu Ievu Graubiņu piedalījās festivālos Francijā un koncertēja Milānas konservatorijā, bet pēc tam ar solokoncertiem regulāri uzstājās Katalonijas reģionā Spānijā (Barselonā, Vikā, Taragonā, Manresā u.c.), kur daudzi mūziķi viņas spēli ar saviļņojumu un apbrīnu atceras vēl joprojām. Ilzes Graubiņas repertuārā bija ap 25 soloprogrammu ar dažādu laikmetu un stilu mūziku, kā arī vairāki desmiti klavierkoncertu, kas tika atskaņoti ar izciliem diriģentiem, tostarp Leonīdu Vīgneru, Toviju Lifšicu, Imantu Resni, Andri Veismani, Dāvidu Oistrahu, Vasiliju Sinaiski, Eri Klāsu, Sauļu Sondecki, Kurtu Zanderlingu. Pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kur Ilze Graubiņa atskaņoja Mocarta Mibemolmažora klavierkoncertu K. 482 ar Ļeņingradas Valsts akadēmisko simfonisko orķestri Kirila Kondrašina vadībā, Ludvigs Kārkliņš laikrakstā "Rīgas Balss" rakstīja: "Kā izcilais orķestris, tā arī diriģents un soliste ir iemantojuši gadu gaitā pamatotu cieņu un mīlestību. Katra viņu uzstāšanās ir vienreizēja savā mākslinieciskajā iecerē un īstenojumā, jo Kirila Kondrašina un Ilzes Graubiņas radošā temperamenta diapazons ir tik bagāts un daudzšķautņains, ka nav pat iespējama sevis atkārtošana. Augstu intelektu te balsta dziļa emocionalitāte, reljefu dinamiku rotā klusa apgarotība un muzicēšanas prieks. (Kārkliņš 1978). Ilzes Graubiņas ierakstu repertuārs (tie veikti ne tikai Latvijas Radio, bet arī Berlīnē, Nansī un Parīzē) aptver plašu diapazonu – no baroka, klasicisma un romantisma līdz 20. gadsimta krievu, franču un spāņu komponistu darbiem. Nozīmīga vieta ir latviešu mūzikai, īpaši Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Alfrēda Kalniņa, Volfganga Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Jura Karlsona mūzikas ieskaņojumiem. Rīgas skaņu ierakstu un skaņuplašu fabrikā "Melodija" izdotas piecas skaņuplates, bet 2000. gadā iznāca pianistes kompaktdisks ar Johana Sebastiāna Baha, Domeniko Skarlati, Izaka Albenisa un Sergeja Prokofjeva mūziku. Tagad viņas ieraksti pieejami arī digitālajās platformās. Daudzi no Ilzes Graubiņas astoņiem Dārziņskolas, 37 Mūzikas akadēmijas un sešiem asistentūras/maģistratūras absolventiem ir guvuši godalgotas vietas dažādos starptautiskos konkursos. Pie profesores mācījušies Zigmars Liepiņš, Arianna Goldiņa, Lelde Paula, Anita Pāže, Diāna Griņeviča, Dace Kļava, Ģirts Bīrītis, Viesturs Mežgailis, Andris Grigalis, Sandra Jalaņecka, Armands Ābols, Inese Klotiņa un daudzi citi. Profesores izcilo pedagoģisko talantu apstiprināja arī viņas kolēģis Klavieru katedrā Valdis Krastiņš: "Ilzes Graubiņas meistarība muzikālās režisūras novadā ļāvusi pianistei izvirzīties arī republikas klavierspēles pedagogu avangardā. Visiem Ilzes Graubiņas klases audzēkņiem raksturīga izkopta spēles kultūra, mērķtiecīgs, rūpīgi veidots priekšnesums; šādā kopīgu principu uzstādījuma nozīmē jau varam runāt par skolu, par noteiktu virzienu, kas tikpat spilgti kā spēle pauž pianistes māksliniecisko ievirzi." Cerams, ka arī jaunie Latvijas pianisti savā spēlē sekos augstajiem Ilzes Graubiņas ideāliem!

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Vai zini, kāds sakars Somijas Ziemas karam pret PSRS un Laikmetīgās mākslas muzejam KIASMA Helsinkos? Deviņdesmito gadu vidū somus pārņēma milzu dusmas. Tauta mobilizējās, un pirmajās dienās tika savākti 40 000 paraksti. Tad parādījās vairāk parakstu. Somi bija sašutuši, viņiem neraksturīgi un temperamentīgi kaislības sita augstu vilni. Dusmu avots bija slavenā amerikāņu arhitekta Stīvena Holla lēmumi, būvējot jauno laikmetīgās mākslas muzeju Helsinkos ar simbolisko nosaukumu KIASMA. Pat deviņdesmito gadu sākumā, kad Somiju skāra dziļa finanšu krīze, ļaudis šo krīzi pacieta stoiski. Toreiz bija apdraudēta viņu labklājība, bet ne identitāte, kā KIASMA gadījumā. 1998. gadā, kad muzeju KIASMA atklāja, biju klāt preses konferencē, kad Stīvens Holls izstāstīja, kā viņam gāja ar lieliskās ēkas būvniecību. Vēlāk par to lasīju ievērojamā somu mākslas kritiķa un pedagoga Mikas Hanulas promocijas darbā, kas bija veltīts somu identitātes struktūrai un veidolam. Bet viss kaislību stāsts aizsākās 1992. gadā. Togad tika nolemts, ka Somijas Nacionālas galerijas sastāvā esošais muzejs Ateneum piešķirs vienu stāvu topošam laikmetīgās mākslas muzejam. Jaunā muzeja ēkas vēl nebija, bet sākās krājuma veidošana un tika radīta jauna struktūrvienība. Starp citu, tieši šādu modeli ir izvēlējusies pašreizējā Latvijas Republikas Kultūras ministrijas vadība. Pēc kāda laika tika izsludināts starptautisks konkurss par ēkas arhitektu, un viens redzams somu politiķis bija atradis asprātīgu veidu, kā ēku finansēt. Konkursā uzvarēja jau pieminētais amerikānis Stīvens Holls un tad sākās nedienas. Kad viņš prezentēja savu projektu pasūtītājiem, viņa maketā bija redzams, ka viņš vēlas par dažiem metriem pārvietot maršala Manerheima skulptūru, kura atradās topošajā būvlaukumā iepretim Somijas parlamentam. Tautas sašutums bija neizmērojams. Vai šis amerikānis vispār zina, ko somiem nozīmē maršals Manerheims?! Vai viņš zina to, ka Manerheims vadīja, organizēja somus pret PSRS pārspēku cīņās 1939. un 1940. gadā, ko vēsture pazīst kā Ziemas karu? Vai amerikānis kaut ko zina par Manerheima līniju, pie kuras pēdējā posma krievi apstājās? Vai viņš zina, ka pat zaudējot Karēliju un dažas citas teritorijas, Somija saglabāja savu valstisko neatkarību un valsts iekārtu? Stīvens Holls tajā preses konferencē vaļsirdīgi pateica, ka tikai pēc milzu trača patiesi uzzinājis par Somijas visu laiku populārākā cilvēka, maršala Manerheima nozīmi somu sabiedrībā. Viņš saprata, ka maršalu Manerheimu nedrīkst pārvietot pat dažus centimetrus. Interesanti, ka var notikt tā, ka stereotipi par kādu no tautām, ko šķietam zinām labi, izrādās virspusēji. Mūsdienu Somijā, it sevišķi, ja blakus ir tas pats milzu kaimiņš, kas mums, un par kuru mēs nezinām, kurā brīdī tas sāks uz mums velties, Somijas identitāte vairs nav tikai sauna, “Kalevala”, Sibēliuss, Ziemassvētku vecītis, Nokia un vēl daži lieliski jaukumi. Maršala Manerheima gars ir dzīvs, somu vēlme ir neatkāpties no viņa mantojuma ne par centimetru.  

26. septembrī atzīmējām ir Eiropas Valodu diena , 30. septembrī - Starptautisko tulkotāju dienu. Tas viss mudina mūs pievērsties valodas jautājumiem un īpašu uzmanību veltām valodu saglabāšanai nākamajām paaudzēm. Kā savu renesansi digitālajā vidē piedzīvo lībiešu valoda un kāpēc ir tik būtiski veidot dažādas datubāzes valodai, kurā runā ļoti maza grupa cilvēku? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas universitātes Lībiešu valodas institūta direktors un valodnieks Valsts Ernštreits un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Digitālo humanitāro zinātņu grupas vadītāja Sanita Reinsone. No septiņiem tūkstošiem pasaules valodu gandrīz puse ir apdraudētas valodas. Cerību stariņš ir digitālā vide, kur šīs mazrunātās valodas var turpināt savu dzīvi arī tad, kad to runātāju paliks pavisam maz. Ir pašsaprotami, ka varam latviešu valodā rakstīt tekstu datorā, bet aizvien izjūtam latviešu valodas mazos apmeŗus, kad gribam izmantot, piemēram, mākslīgo intelektu teksta radīšanā. Taču vēl vairāk nevienlīdzību izjūt tādas valodas kā lībiešu valoda.   Tulkotāja darba nianses atklāj Maima Grīnberga "Visi manis rakstītie vārdi eksistē latviešu valodā, nevienu es neesmu izdomājusi, varbūt dažus, tulkojot grāmatas bērniem," saka somu un igauņu literātu darbu tulkotāja Maima Grīnberga, kura stāsta par to, kādus leksikas slāņus nākas izmanot tulkotāja darbā, kā latviski uzrakstīt somu valodas dialektus un žargonvārdus. „Odu bija daudz, un visi to vien darīja, kā mācās Oskaram virsū. Oskars sāka veņķēties ar roku.” Šo jauko vārdu „venķēties” igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka grāmatā bērniem „Oskars un lietas” tulkotāja Maima Grīnberga ir aizguvusi no savas bijušās klasesbiedrenes vecākiem, kuri nāca no Alsungas puses. Maima Grīnberga ir vairāk nekā 80 grāmatu tulkojumu autore no igauņu un somu valodas. Jau vairākus gadus dzīvo Somijā. Sarunu sāku ar jautājumu, vai tulkotāja arī mēdz izdomāt kādus vārdus, ja konkrētais autors pats spēlējas ar valodu vai lieto kolorītus izteicienus?      

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā? Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām. Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē. Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka  Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu. Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.

Jaunā raidieraksta sezona turpina pārsteigt ar jaunumiem. Jūsu uzmanībai pirmā starptautiskā sarunā, kurā Kristīne (IG @humpalasungramatas) sarunājas ar Antti Pyykkönen – cilvēku, kas dzimis un audzis Somijā, un līdz mielēm izdzīvojis Somijas grāmatniecības spožās un ne tik laimīgās lappuses.Nē, tā nav nejaušība, ka abiem sarunbiedriem ir viens uzvārds. Tas ir liktenis, un tā parasti notiek tikai grāmatās.Par visu sīkāk klausieties sarunā.Saruna notiek angļu valodā!

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale. Līdzās latviešu oriģinālliteratūrai bērnu grāmatplaukti regulāri papildinās ar tulkojumiem no dažādām valodām, un, atšķirībā no satura, ko bērni iepazīst internetā, šīs grāmatas bieži vien nenāk no globālās angliski runājošās pasaules, bet gan no dažādām citām valodām. Bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs”, sagaidot savu 20. dzimšanas dienu, ir pārskatījusi savu tulkojumu plauktu, un atklāj tajā pārstāvēto dažādo Eiropas valstu un valodu bagātību.  Pavisam “Liels un mazs” šo 20 gadu laikā ir izdevis 94 tulkojumus no 17 valodām. Ar 22 grāmatām pārliecinoša līdere šajā kolekcijā ir Igaunija – no igauņu autoriem visvairāk pārstāvēts Andruss Kivirehks. Interese par igauņu bērnu grāmatām rodas tādēļ, ka tās ir asprātīgas un latviešiem mentāli tuvas, taču ļoti liela nozīme ir arī profesionāliem, igauņu bērnu literatūrā patiesi ieinteresētiem tulkotājiem, un tieši tādi ir Maima Grīnberga un Guntars Godiņš. Latvieši izsenis jutuši simpātijas pret Ziemeļvalstu literatūru. To apliecina arī izdotie 14 tulkojumi no zviedru valodas un 8 no norvēģu valodas. Tulkotāja Mudīte Treimane, kura sen pazīstama kā lieliska Astridas Lindgrēnes latviskotāja, mums atvērusi arī trakulīgo, hipijisko Barbru Lindgrēnes stāstu “Loranga”. Savukārt tulkotāja Jolanta Pētersone parādījusi gan to, cik traki asprātīgs spēj būt Ērlenns Lū – grāmatas “Kurts” un komiksa “Kurš sasēdēja brūno sieru?” autors – gan to, cik siltas un draudzīgas, Norvēģijas kalnos mītošās sirdis attēlo rakstniece Marija Parra. “Liels un mazs” ziemeļnieku plauktā atrodamas arī trīs somu un divas islandiešu grāmatas. Tulkota ne tikai proza, bet arī dzeja. Somu dzejnieces Heli Lāksonenas krājumu “Piec ait kalns” Guntars Godiņs atdzejojis īpašajā “Heli valodā”, ko viņš uzbūvējis uz Vidzemes lībiešu valodas bāzes, lai atveidotu dienvidrietumu Somijā runāto valodu, kurā raksta Heli.  Savukārt zviedru klasiķa Ulfa Starka iedomu “Zvērus, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs” dzejoļus atdzejojis Juris Kronbergs, bet Starka dzejoļus par mazo “Diktatoru” – un Uldis Bērziņš. Šie atdzejojumi, tāpat kā izcilie prozas tulkojumi, spilgti parāda, cik lielā mērā tulkošana nāk par labu latviešu valodai – tā atraisa un liek lietā mūsu pašu valodas bagātības, iedzīvina iespējas, kas snauž valodā un rosina lasītāja valodas iztēli.     Visi, kas lasījuši kādu no Ineses Paklones tulkojumiem no nēderlandiešu valodas vai redzējuši jocīgo skolotāju Jāpu, kuru Kaspars Znotiņš kopā ar Gunu Zariņu atveidoja izrādē, būs jautājuši, kādēļ tulkots no nēderlandiešu, nevis nīderlandiešu vai holandiešu valodas? Tulkotāja nav kavējusies sniegt pamatotu skaidrojumu: “Nēderlandiešu valodas skaidrojošās vārdnīcas ietver gan visu divpadsmit Nēderlandes provinču leksiku, gan arī šajā pašā valodā runājošo piecu provinču leksiku no Beļģijas flāmu reģiona. Holandiešu vārdi ir tikai maza daļa no visas šīs valodas bagātības. Nosaukumu Nīderlande esam latviešu valodā dabūjuši ar vācu valodas starpniecību (Niederland). Šo vārdu paši nēderlandieši izrunā kā Nēderlandi (Nederland). Abi vārdi nozīmē to pašu – Lejas zeme, Lejzeme. Man šķiet tikai valodnieciski pareizi un vēsturiski godīgi turēties pie valsts un valodas pašnosaukuma un tā izrunas.” Tulkojumi no franču valodas iepazīstina ar franču un beļģu bērnu grāmatām, tostarp slavenās mākslinieces Kitijas Krauzeres bilžu grāmatām, kurās viņa ir arī teksta autore. Kitija dzīvo Beļģijā, viņas vecāku dzimtās valodas ir zviedru un angļu, bet savus darbus viņa sacer franciski. Kitijas īpašo jūtīgumu un niansēto vizuālo valodu ietekmējis arī tas, ka viņai kopš bērnības ir dzirdes traucējumi. Viņas domāšana un tēmu izvēle ir brīva no stereotipiem. Negaidītie, pārsteidzošie tēli atklāj noslēpumu pilnu pasauli, kurā māksliniece meklē cilvēcību un iejūtību.   Savukārt Ingmāras Balodes un Māra Salēja tulkojumi un atdzejojumi iesniedzas Polijas, Ukrainas un Čehijas literārajā telpā. Īpaša draudzība izdevniecību Liels un mazs” vieno ar Ļvivas izdevniecību “Starij Lev” un tās autoriem – Romanu Romanišinu un Andriju Lesivu, kuru bilžu grāmatas “Karš, kurš pārvērta Rondo” izdevums latviešu valodā ir izdevēju un grāmatas pircēju ziedojums Ukrainas atbalstam. Austrumeiropu pārstāv arī slovēņu bilžu grāmatas. Tulkojumi no angļu valodas “Liels un mazs” izvēlēto grāmatu gadījumā nozīmē īru, austrāliešu un amerikāņu bērnu literatūru – Valda Ābola un Ievas Lešinskas interpretācijā.   No vācu valodas izraudzītās grāmatas rāda ļoti oriģinālus bērnu literatūras atzarus, tostarp meditatīvo Volfa Erlbruha bilžu grāmatu “Pīle, Nāve un tulpe”, kas apcer samierināšanos ar nāvi. Un puiciski nebēdnīgo vēstures komiksu “Kinderlande”, kas stāsta par Austrumvāciju īsi pirms Berlīnes mūra krišanas.  Arī Daces Meieres tulkotais lietuviešu komikss “Sibīrijas haiku” mums atklājis komiksa iespējas izstāstīt traģisku vēstures stāstu gaiši un iedvesmojoši, bet Edvīns Raups spējis latviskot apjomīgu un ļoti mūsdienīgu portugāļu izziņas grāmatu “Te iekšā. Smadzenes manā galvā”, kas ved pusaudzi ceļojumā uz paša smadzenēm un dod pārliecinošu izskaidrojumu viņa dumpinieciskumam un emociju vētrām.  Reāls atbalsts izdevējiem, kas cenšas savā valodā darīt pieejamas citu mazo Eiropas valodu balsis un uzturēt dzīvu kultūras daudzveidību, ir Eiropas Savienības kultūrpolitika – programmas “Radošā Eiropa” literatūras tulkojumu un aprites grantu konkursi, kuros līdzfinansējumu tulkojumu izdošanai un autoru vizītēm Latvijā vairākkārt saņēmusi arī izdevniecība “Liels un mazs”.  Savukārt, pateicoties izdevēju starptautiskajai sadarbībai un platformas “Latvian Literature” atbalstam piecdesmit “Liels un mazs” grāmatas ir tulkotas un izdotas trīsdesmit pasaules valodā. Gan lielākajās – angļu, vācu, franču, itāļu un spāņu, gan “mazajās” – un ne vien tādās, kas savā zemē ir valsts valoda, bet arī tādās kā Spānijā runātās katalāņu, galīsiešu un basku valodas, kā arī Latvijai tik tālajās un eksotiskajās mongoļu, japāņu, korejiešu, arābu, un ķīniešu valodās.

Iepazīstam Katrīnas Krūmiņas ceļu vides aizsardzības jomā Zviedrijā, strādājot Pasaules dabas fondā. Viņas ikdiena paiet darbā ar tādiem lieliem uzņēmumiem kā "H&M", cenšoties rast ilgtspējīgākus risinājumus apģērbu ražošanā. Pagājušajā nedēļā raidījumā iepazīstinājām ar britu dizainerei Vivjenai Vestvudai veltīto izstādi Modes muzejā Rīgā, un, kamēr Vestvuda savulaik iedeva jaunu elpu tartana un tvīda audumiem, tikmēr pašlaik modes mākslinieki domā arī par to, vai viņu piedāvātais tekstils ir draudzīgs gan cilvēka ādai, gan apkārtējai videi. Ilgstspējīgi risinājumi apģērbu ražošanā jau labu laiku kļuvuši par nozīmīgiem jautājumiem, ņemot vērā, cik liels ūdens daudzums tiek patērēts, piemēram, džinsu ražošanā un cik daudz kaitīgu ķimikāliju nonāk ūdenstilpēs dažādās pasaules vietās tekstilrūpniecības rezultātā, apdraudot arī cilvēku veselību. Kā ar šiem ilgtspējas jautājumiem strādā Pasaules Dabas fonda pārstāve Katrīna Krūmiņa Zviedrijā? Ģipsis augsnes attīrīšanā Ģipsis kā minerāls Latvijas dabā ir pieejams diezgan bagātīgi, un līdz šim  ģipsi plaši izmanto būvmateriālu ražošanā, veidņu gatavošanā arī lauztu kaulu fiksāžai. Kopš šī gada sākuma speciālisti no Latvijas Hidroekoloģijas institūta ir uzsākuši darbu pie jauna ģipša izmantošanas veida, proti, to iestrādājot zemē jeb ģipšojot augsni, lai tur esošais fosfors pa pazemes ūdeņiem, upēm vai ezeriem neaizplūstu uz jūru, kur tas bojā ekosistēmu. Šo metodi jau vairākus gadus piekopj Somijā un nu arī mūsu zinātnieki ir iepazinušies ar Somijas pieredzi, un to sāks izmantot Latvijā. Sīkāk par to stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta  pētniece un  projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe. Fosfors ir vajadzīgs augiem, lai uzlabotu ražu, bet problēma ir tā, ka fosfora daļa, ko augi, tā teikt, nepaņem sev par barību, tiek izskalota no augsnes, nonāk  dabiskajās ūdenstilpēs  un no turienes ietek jūrā, kur  fosfors savukārt  veicina ūdens eitrofikāciju jeb ūdens aizaugšanu, aļģu attīstīšanos un tā tiek bojāta jūras ekosistēma, skaidro Inga  Retiķe. Viņa turpina stāstīt  par somu pieredzi ģipša izmantošanā, kur ģipsis atšķirībā no Latvijas, kur tas iegūstams brīvā dabā, tiek ņemts no ražošanas atkritumiem. Šobrīd darbs noris, kā projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe teica, podiņu režīmā, ka podos, kur ielikti dažādi augsnes paraugi, tiek iestrādāts ģipsis. Drīzumā Latvijas Hidroekoloģijas institūta  speciālisti sāks pētīt, cik lielā mērā ģipsis samazina fosfora, kustīgumu un neļauj tam aizplūst uz ūdenstilpēm.      

Tulkotāja Maima Grīnberga saņēmusi Somijas Valsts balvu kā somu literatūras ārvalstu tulkotāja. Viņas kontā ir  gandrīz simts grāmatu, no tām 40 ir somu autoru darbi – proza, dzeja, bērnu un jauniešu literatūra, gan klasika (Mikas Valtari "Sinuhe, ēģiptietis", Veines Linnas "Nezināmais kareivis", Penti Sārikoski dzeja un proza), gan mūsdienu autoru darbi – Olli Jalonena, Johannas Sinisalo, Tommi Kinnunena romāni, Rozas Liksomas proza. Maima pašreiz dzīvo Somijā. Arī šobrīd Maima Grīnberga strādā pie diviem somu darbu tulkojumiem. Viens no tiem ir somu komponista un radio mūzikas žurnālista Osmo Tapio Raihalas (Osmo Tapio Räihälä) darbs "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". "Ļoti aizrautīgi uzrakstīts skrējiens cauri mūzikas vēsturei un tad mēģinājums jebkuram cilvēkam saprotamā valodā izskaidrot, kas ir laikmetīgā mūzika," atklāj Maima Grīnberga. Otrs darbs ir somu literatūras klasiķes Ēvas Līsas Manneres (Eeva-Liisa Manner) dzejas krājumus, kuru Maima Grīnberga pati sastādīs, atdzejos un arī rakstīs priekšvārdu. Somijas Valsts balva somu literatūras ārvalstu tulkotājam tiek piešķirta no 1975.gada. Šogad to pirmo reizi saņēmusi Latvijas pārstāve. Somijas zinātnes un kultūras ministre Sari Multala, pasniedzot balvu, uzsvēra, ka tulkotāju darbs ir nozīmīgs, jo viņi ir svarīgs elements ķēdē, kas ļauj Somijā sarakstītai grāmatai nonākt pasaulē un pie citu valstu lasītājiem. Somijas Valsts balvu somu literatūras ārvalstu tulkotājam piešķir Somijas Izglītības un kultūras ministrija, to pasniedz vienu reizi gadā. To līdz šim saņēmuši gandrīz piecdesmit somu, Somijas zviedru un sāmu literatūras tulkotāji no visas pasaules. Balvas lielums ir 15 000 eiro.

Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies, ko par vidi un klimata draudzīgumu domā uzņēmēji, tāpat – par digitalizāciju, bet šoreiz tieši mazākiem uzņēmumiem.  Cik ilgtspējīgi un atbildīgi ir Latvijas tūrisma uzņēmumi un kā mēs atšķiramies no tuviem kaimiņiem tepat Somijā? To ikgadējā tūrisma nozares pētījumu konferencē stāstīja Vidzemes augstskolas pētnieces. Klausoties viņu teiktajā, brīžiem bija sajūta, ka tas, ko pētnieces sapratušas par tūrisma uzņēmumiem, nemaz nav tik tālu no tā, kā jūtas un domā daudzi Latvijas uzņēmumi. Īsais ātrais kopsavilkums - mums ar to zaļumu galīgi neiet, it īpaši, ja papēta dziļāk, tālāk par skaļiem paziņojumiem netiekam. Kaut vai uzņēmēju teiktais, kad tiem pajautā par to, cik svarīga ir ilgtspēja. Ja Somijā tūrisma un viesmīlības nozarē par ilgtspēju domā kā par dzīvesveidu, kā par lielu sistēmu, kur katra viena rīcība ir svarīga, tad Latvijas uzņēmēji joprojām šaubās - vai viņu uzvedība un izvēles kaut ko mainīs. Un arī minot dažādus paveicamā piemērus, Latvijas uzņēmumi parasti piesauc vienkāršākas lietas, atzīst pētnieces.   Pievienotajā vērtībā daudz runājam par produktivitāti, par Latvijas uzņēmēju drosmi, spēju iekarot jaunus tirgus, strādāt labāk, pelnīt vairāk… un daudz runājam arī par to, ka bieži vien ceļš uz iepriekšminētajām lieliskajām lietām var būt, izmantojot dažādas tehnoloģiju iespējas. Turklāt - izmantojot Eiropas fonu atbalstu. Tur gan parasti ir arī daudz problēmu - noteikumi reizēm ir interesanti, dokumentu kaudze lielāka nekā rādījās ļaunākajos murgos, ko drīkst un ko nedrīkst darīt - arī ne vienmēr skaidrs. Buksē un bremzē, vērtē Signe Bāliņa, Likta vadītāja.

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Starptautiskā skolēnu novērtējuma PISA rezultāti Somijā likuši strauji meklēt risinājumus, lai apturētu zināšanu lejupslīdi – piemēram, paredzot vairāk stundu dzimtās valodas un matemātikas apguvei. Latvijas skolēni somiem pielīdzināmus rezultātus demonstrējuši vien matemātikā, bet dabaszinātnēs un lasīšanā visai pamatīgi atpaliek. Vai arī mēs reaģēsim ar kādiem īpašiem lēmumiem un vai ir izpildāmi iepriekšējie – par atteikšanos no krievu valodas kā otrās svešvalodas un augstāku latiņu skolas absolvēšanai? Par to šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” sarunājāmies ar Izglītības ministri Andu Čakšu (JV) un Skolu vadītāju asociācijas valdes priekšsēdētāju, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktoru Rūdolfu Kalvānu (NA).

Tehniķis un Toms Prāmnieks katrs bija savā hokeja lielvalstī, lai izbaudītu spēles klātienē, tāpēc mazs atskats kā vienam gāja Somijā un kā otram gāja Šveicē! Kā arī Jūs esat paši lieliskākie!

Izraēlas valdība šorīt, 22. novembrī, apstiprinājusi vienošanos par pamieru ar teroristisko grupējumu "Hamās". Somija slēgusi vairākus robežpunktus ar Krieviju un gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu. Eiropas Komisija (EK) rosina uzsākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētniece Marija Golubeva un Latvijas Ārpolitikas institūta ES Programmas vadītāja Aleksandra Palkova. Par iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai saruna ar Stelu Leuku, Moldovas Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas valsts sekretāri. Cerību stars pār Gazu 22.novembrī agri no rīta pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas valdība pēc apmēram sešu stundu ilgām un visai kaismīgām debatēm pieņēmusi vienošanos ar teroristisko organizāciju „Hamās”. Kā tiek ziņots, sākotnēji samērā liela daļa kabineta locekļu bijuši pret vienošanos, bet galu galā tādu palikuši tikai divi, t.sk. aizsardzības ministrs Itamars Ben-Gvirs. „Hamās” apņēmusies atbrīvot piecdesmit gūstekņus – sievietes un bērnus, savukārt Izraēla – ieturēt četru dienu humāno pauzi tās militārajā operācijā Gazas sektorā, ļaut tajā iekļūt vairākiem simtiem kravas mašīnu ar humāno palīdzību, kā arī atbrīvot palestīniešu sievietes un bērnus, kuri šobrīd atrodas Izraēlas cietumos. Saskaņā ar „Hamās” apgalvojumiem, tādu varētu būt apmēram 150. Kā norādījis Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis Jonatans Korikus, atbrīvojamie neesot no bīstamāko teroristu kategorijas un neviens no viņiem nav bijis iesaistīts 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā. Nav gan vēl skaidrs, kad tieši sāksies pieteiktā humānā pauze, taču tam vajadzētu notikt diennakts laikā kopš vienošanās. Tāpat Izraēlas valdība paziņojusi, ka pauze tikšot pagarināta, ja „Hamās” turpinās atbrīvot gūstekņus, solot dienu pagarinājuma par katriem desmit atbrīvotajiem. Tiesa gan, pilnīga operācijas pārtraukšana teroristiskajai organizācijai netiek solīta. Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens nodēvējis šo vienošanos par nozīmīgu progresu un pateicies Katrai un Ēģiptei par iesaistīšanos sarunu procesā. Savukārt Apvienoto Nāciju organizācija, gan apsveicot vienošanos par humānajām pauzēm, paziņojusi, ka tās vietā būtu bijis jānoslēdz tūlītējs pastāvīgs pamiers. Nākamais hibrīdmigrācijas virziens – Somija 18. novembrī Somijas robežapsardzības spēki slēdza četrus pārejas punktus uz robežas ar Krievijas Federāciju un bloķēja tos ar barjerām. Tā ir reakcija un pamanāmi pieaugušo patvēruma meklētāju – Āfrikas un Tuvo Austrumu valstu pilsoņu – pieplūdumu no Krievijas puses. Pagājušonedēļ vien Somijā ieradušies apmēram trīs simti šādu migrantu, pamatā – Irākas, Jemenas, Somālijas un Sīrijas pilsoņu. Arī pēc tam, kad robežpunkti tika slēgti, to tuvumā Krievijas pusē tika novērota jaunu potenciālo patvēruma meklētāju ierašanās, kuri, lai glābtos no sala, robežas tuvumā kurināja ugunskurus. Somijas valdība uzskata, ka Krievijas režīms šo migrantu kustību organizē mērķtiecīgi, rīkojoties līdzīgi kā Baltkrievijas diktatūra uz robežām ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Kremļa rīcības motīvi varētu būt saistīti ar Somijas joprojām stingro atbalstu Ukrainai, iestāšanos NATO un šobrīd notiekošo aizsardzības sadarbības sarunu procesu starp Somiju un Savienotajām Valstīm. Pēc minēto četru robežpunktu slēgšanas Somijas dienvidaustrumos, vēl četri turpina funkcionēt tālāk uz dienvidiem, un divos no tiem turpina uzņemt patvēruma meklētājus. Krievijas puse Kremļa runasvīra Dmitrija Perskova personā jau paudusi, ka Somijas rīcība esot bez pamata un graujot abu valstu attiecības. Visbeidzot vakar viens no vadošajiem Somijas laikrakstiem „Ilta Sanomat” ziņoja, ka valdība gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu un pulcēšoties attiecīgā sanāksmē, tiklīdz šis lēmums būšot sagatavots. Valdības avots uzsvēris, ka šādi Krievijai tikšot dots nepārprotams vēstījums, ka Somija negrasās piekāpties Kremļa hibrīddraudiem. Eiropas Komisija vērtē iestāšanās kandidātus 8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma t.s. Paplašināšanās pakotni – ieteikumus Eiropadomei tālākajai iestāšanās sarunu virzībai ar kandidātvalstīm. Svarīgākais ir ieteikums uzsākt iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm Ukrainu un Moldovu, novērtējot panākumus, kādus šīs valstis uzrādījušas reformu ziņā. Tāpat ieteikts piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai, savukārt ar Bosniju un Hercegovinu sarunas uzsākamas tad, kad valsts būs izpildījusi nepieciešamos priekšnoteikumus. Kā paziņojumā pēc pakotnes pieņemšanas izteicās komisijas prezidente Urzula fon der Leiena: „Paplašināšanās politika ir vitāli svarīga Eiropas Savienībai. Mūsu Savienības pabeigšana ir vēstures aicinājums, mūsu Savienības dabiskais apvārsnis. Mūsu Savienības pabeigšanai ir arī spēcīga ekonomiskā un ģeopolitiskā loģika. Iepriekšējās paplašināšanās ir parādījušas milzīgos ieguvumus gan kandidātvalstīm, gan Eiropas Savienībai. Mēs visi esam ieguvēji.” Dokumentā izvērtētas arī pārējās pašreizējās iestāšanās kandidātes: Albānija, Kosova, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Kā procesa labākie paraugi tiek atzīmētas Albānija un Ziemeļmaķedonija. Melnkalnes gadījumā tiek norādīts uz dziļu iekšēju sašķeltību kā attīstību bremzējošu faktoru. Serbijai norādīts ne tikai uz tiesu varas, mediju neatkarības u.c. iekšējiem trūkumiem, bet arī tās attieksmi pret Krieviju, kas neatbilst savienības kopējai ārējai un drošības politikai. Tāpat tiek norādīts, ka Serbijai jānoregulē attiecības ar Kosovu. Turcija tiek nodēvēta par joprojām būtisku savienības partneri, taču konstatēts, ka iestāšanās sarunas paliek iesalušas kopš 2018. gada un Turcija turpina virzīties projām no Eiropas Savienības. Raksturojot pakotnes pieeju, domnīcas „European Political Centre” vecākā politikas analītiķe Korina Stratulata to nodēvējusi par šizofrēnisku, proti, tiecība uz savienības robežu izplešanu jaunajā ģeopolitiskajā situācijā ir pamanāmā kolīzijā ar principu, ka iestāšanās process ir atkarīgs no valstu panākumiem iestājas kritēriju izpildē. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš Dažādas vienkāršākas un sarežģītākas flautas bija pazīstamas jau senatnē, bet īpašais seno grieķu izgudrojums bija Pāna flauta – tajā, atšķirībā no parastas flautas ar caurumiņiem, kurus aizsedzot ar pirkstiem, varēja dabūt oktāvu vai pat vairāk no vienas stabules, katram tonim bija sava stabule. Tās bija sastiprinātas kopā un spēlētājam vajadzēja vien iepūst pārmaiņus dažādās stabulēs, lai izspēlētu vienbalsīgu melodiju. Lai nospēlētu intervālu, vajadzēja kaut ko izdomāt... To izdarīja inženieris Ktesibioss senajā Grieķijā ap 330. gadu pirms Kristus dzimšanas. Gaisa piegādāšanai viņš izgatavoja visai sarežģītu iekārtu, kur gaisu pumpēja stikla virzulis stikla cilindrā, bet gaisa spiedienu uzturēja ar ūdens palīdzību, izmantojot savienoto trauku principu. Gaisa pievadīšana stabulēm viņš konstruēja īpašu mehānismu, kur ventili zem stabules atvēra, nospiežot taustiņu. Tā tika radīts senākais taustiņinstruments, kuru nosauca par hydraulis, jo gaisa spiedienu nodrošināja ar ūdens palīdzību. Tikai vēlāk, ap 6. – 7. gadsimtu pēc Kristus kādam ienāca prātā  sarežģīto un grūti izgatavojamo stikla trauku vietā izmantot kalēja plēšas! Ilgu laiku ērģeles palika bagātu namu greznums un izprieca. Tās bija ļoti dārgas un augstu vērtētas augstdzimušo ļaužu namos, Bizantijā tās bieži izmantoja arī hipodromos. Senākās Hydraulis paliekas atrastas izrakumos senās Romas pilsētā Akvinkā (Aquincum), tagadējās Budapeštas teritorijā 1931. gadā. Balstoties uz turpat 400 detaļu atradumu, ir izgatavota senā hydraulis rekonstrukcija. 757.gadā Bizantijas imperators Konstantīns V franku karalim Pipinam uzdāvināja ērģeles ar "lielām svina stabulēm"”. Viņa dēls Šarls 812. gadā lika iebūvēt ērģeles savā kapelā Āhenē; līdz ar to ērģeles ieņēma savu paliekošo vietu baznīcās. Tas gan nenotika vienkārši, jo kristiešu dievkalpojumos mūzikas instrumentus lietot daudzviet nebija atļauts; šis aizliegums joprojām pastāv austrumu ortodoksajā baznīcā. Rietumu jeb Romas katoļu baznīcā ērģeles aizvien vairāk tika izmantotas – sākotnēji starpspēlēm, vēlāk pārmaiņus ar psalmu dziedājumiem. Tāpat ērģeles izmantoja laicīgajā mūzikā kopā ar citiem instrumentiem un dziedātājiem. Viduslaikos aizvien vairāk parādās ziņas par ērģelēm pilsētu katedrālēs. Vecākais ērģeļu korpuss, datēts ar 1370. gadu, atrodas Stokholmas vēstures muzejā, kur tas pārvests no Gotlandes. Senākās joprojām skanošās ērģeles pasaulē atrodas Šveicē, Sionā, datētas ar 1435. gadu. Nav īsti skaidrs, kad Latvijas teritorijā parādās pirmās ērģeles, bet daļa vēsturnieku uzskata, ka Indriķa Livonijas hronikā aprakstītais instruments, kuru pats Indriķis, būdams priesteris, spēlēja Beverīnas pils aizstāvēšanas kaujā 1208. gadā, bija viduslaiku ērģeles. Tādu instrumentu igauņi nepazina, un nedzirdētās skaņas viņos izraisīja bailes un apjukumu. Pilnīgi iespējams, ka 13. gadsimta beigās ērģeles jau bija Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Ērģeļu attīstībā vislielākā loma bija reformācijai – Mārtiņš Luters ieviesa draudzes dziedāšanu. Viņa ieviestais korālis balstījās uz vienkāršām melodijām un ritmisku tekstu pretstatā senākajiem gregoriāniskajiem dziedājumiem, kurus izdziedāt spēja vien mācīts koris. Neaizvietojams draudzes dziedājuma atbalsts kļuva ērģeles, līdz ar to sākās to strauja attīstība lielumā un tehnisko iespēju ziņā; ērģeles kļuva lielas, sarežģītas, tembrāli bagātas. Kopš 16. gadsimta īpaši protestantiskajās zemēs ērģeles ir gandrīz katrā dievnamā, arī Latvijā tās tiek būvētas un ir ziņas par daudziem instrumentiem arī lauku baznīcās. It īpaši bagātajā Kurzemē zemes īpašnieki, kuri bija atbildīgi par baznīcu celšanu savos īpašumos, neskopojās ar naudu dārgajām ērģelēm. Par to joprojām liecina 1701. gadā pabeigtās Ugāles baznīcas ērģeles, kuras ar saviem 28 reģistriem joprojām ir lielākās Latvijas lauku baznīcās. Ienākot krāšņajā barona von Firksa celtajā Lestenes baznīcā un izdzirdot vareno 33 reģistru ērģeļu skaņu, neatlika nekas cits, kā izsaukties: "Ak, tu svētā Lestene!" Rīgas Doma ērģelēm tolaik bija vien 42 reģistri, bet 1738. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcā Klozena būvētajām ērģelēm naudas pietika vien 43 reģistriem. Kopš 16. gadsimta Livonijā un Kurzemē sabrauca meistari lielāko tiesu no Vāczemes, Prūsijas un Polijas. Starp viņiem ir arī īstas slavenības kā H. A. Konciuss, kuru slavēja pats dižais J. S. Bahs. 19. gadsimtā iebraucēju saimi sāka papildināt jau tepat dzimušie meistari: K. Hūns, E. Martins, M. Krēsliņš, K. A. Hermanis, K. Skerstens un citi. Viņu pulkā ir vairāki latviešu cilmes meistari: Ernests Ronis, Jānis Šīrons, Kārlis Ezergailis un citi, kuri apguvuši ērģeļbūves prasmi pie Vācijas meistariem, būvē nelielas ērģeles baznīcām, lūgšanu namiem un skolām, kur tās ir galvenais instruments dziesmu apgūšanai. Ēŗgeļbūves attīstību Latvijā pārtrauca okupācija, bet kopš 1996. gada ērģeles atsāka būvēt Ugāles ērģeļbūves darbnīcā, kur tapuši vairāk nekā 40 jauni instrumenti. Ugālē būvētās ērģeles skan ne vien Latvijā, bet arī Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Itālijā, Lietuvā. Lielākās Ugālē tapušās ērģeles kopš pagājušā gada skan Viļņas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcā.

Intervijā ar Artūru Barovski Latvijas Hokeja Federācijas sporta direktors Edgars Buncis pastāsta par starpsezonas galvenājām izmaiņām Latvijas hokejā, vērtē un skaidro "Zemgales/LBTU" nespēlēšanu Somijas "Mestis" Ligā, kā arī atkāj detaļas par galvenajiem izaicinājumiem Pasaules Čempionāta rīkošanā

Zviedru medmāsas, somu vecmātes, norvēģu ārsti, somu mežstrādnieki, viens somu žurnālists, angļu piloti un stjuartes nokļūst uz kādas Klusā okeāna salas. Piespiedu nolaišanās rada piespiedu kopdzīvi uz salas, kas nozīmē, gan plānu, kā tikt prom, gan plānu, kā izdzīvot pagaidām un .. iekārtoties. Šajā iedomātajā salas utopijā darbojas gan anarhistiski, gan nedaudz traki un dumpinieciski personāži. Viņi sāk strīdēties gan par valodu lietojumu, gan veidot vietējās pārvaldes struktūras, un, protams, dzīvo, lai ko tas arī nozīmētu. Arto Pāsillina ir viens no slavenākajiem somu rakstniekiem, viņa darbi tulkoti arī latviešu valodā. Romāns „Paradīzes salas gūstekņi” pirmoreiz Somijā publicēts 1974. gadā, bet cilvēka dabā izrādās nekas daudz nemainās. Radio mazā lasītava tiekas ar tulkotāju Guntu Pāvolu, kura dzīvo Somijā, bet Gundars Āboliņš tepat Latvijā lasa fragmentus no Arvo Pāsillina romāna „Paradīzes salas gūstekņi”.   Raidījumu atbalsta:

Līdz gada beigām mājsaimniecībām kompensēs 60% no elektrības jaudas tarifa. Polijas un Ukrainas strīds vēršas plašumā, Polija draud pārtraukt ieroču piegādes. Kavējas Krievijas pensiju izmaksa. Pēc palīdzības varēs vērsties sociālajos dienestos. 60 skolas visā Latvijā šogad ieviesīs jaunu bulinga novēršanas programmu KiVa. Tā ir izveidota Somijā un darbojas jau 23 pasaules valstīs.

Stāsta arhitekte Ieva Zībārte Lai arī Latvija ir viena no mazajām Eiropas valstīm, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas ir aktīvi iesaistījušās Jaunā Eiropas "Bauhaus" iniciatīvā. Mums ir vairāk projektu nekā kaimiņiem Lietuvā, Igaunijā un pat Somijā. Tas ir apliecinājums sabiedrības interesei par savas vides veidošanu. Tas ir arī apliecinājums interesei un gribēšanai atjaunot vecas ēkas, gan pašu spēkiem, gan par sabiedrības līdzekļiem kopīgai lietošanai. Šajā reizē iepazīstināšu jūs ar Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopienu Kurzemē. Viens no jaunākajiem projektiem ir Aizputes iedzīvotāju forums, kas brīvdienās uz sarunu un pieredzes apmaiņas pēcpusdienu pulcē pilsētas iedzīvotājus un kādu viesi – ekspertu. Katru reizi uzmanības centrā ir arhitektūras mantojums un tā mūsdienīga izmantošana. Aizpute ir maza, taču tās vēsturiskais centrs ar nelielajām koka mājām ir Valsts kultūras piemineklis. Kā šīs ēkas atjaunot, lai mantojumu saglabātu? Ko darīt ar pilsētai cauri plūstošo transportu? Kā Aizputei piesaistīt jauniešus? Aizputes iedzīvotāju forums notiek dažādās pilsētas vietās, piedāvājot arī iepazīt ēkas, ko izglābuši veco ēkas atjaunošanas entuziasti. To, ka viņu darbs ir pamanīts, apliecina arī fakts, ka viena no Latvijas valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pirmajām vizītēm notika tieši Aizputē. Arī viņš no Aizputes iedzīvotāju foruma dalībniekiem saņēma krekliņu ar uzrakstu "Atgriezies Aizputē". Ja nav iznācis būt Aizputē, tā noteikti jūs pārsteigs. Šeit ir ne tikai Aizputes viduslaiku pils, baznīcas un pilskalni, bet arī rūpnīcas "Kurzemes atslēga"ēku komplekss, kur kopā ar dažādos laikos tapušām ēkām ir apskatāms arī 1960.os līdz1980.iem gadiem iekārtotā kluba interjers. Tā autori ir mākslinieki Monvīds Kārkliņš, Visvaldis Actiņš, Gunta Ruicēna un Armands Ausmanis un viss ir turpat uz vietas rūpnīcā izgatavots. Interjers ir unikāls, tajā ir labi saglabāti dekoratīvie sienas paneļi, gaismekļi, bārs, garderobe, Edītes Pauls-Vīgneres gobelēns un pat zaļie augi. Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopiena veidojas arī Liepājā, kur tiek īstenoti vairāki projekti. Viens no tiem ir restaurācijas darbnīcu cikls "Zināt, novērtēt, saglabāt", ko organizē Jaunā Eiropas "Bauhaus" oficiālais partneris Liepājas Restaurācijas centrs. Darbnīcu mērķis ir palīdzēt veco māju īpašniekiem vismaz daļu atjaunošanas darbu paveikt pašiem, darīt to ar saudzīgām metodēm un kopā apgūstot restaurācijas pamatus. Restaurācijas centra ideja ir noskatīta turpat Kurzemē, kur jau vairākus gadus ar vietējās pašvaldības un Eiropas fondu atbalstu darbojas Kuldīgas restaurācijas centrs. Pieredzējušu meistaru vadībā atjaunojot vēsturiskos logus vai kādas citas nama detaļas, sabiedrībā vairojas zināšanas un arī mīlestība pret vecām ēkām. Rezultāts ir ne tikai sakopta vide, bet arī zinoši cilvēki un unikāla kopiena. Tikpat svarīgi ir arī tas, ka šajā ceļā kopā ar iedzīvotājiem ir arī pašvaldība. Un tas ir pamanīts – Kuldīgas vecpilsēta 2023. gada septembrī tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Starp citu, Kuldīgā darbojas arī Digitālo inovāciju centrs, kas veido pilsētas dubultnieku digitālajā vidē un kopā ar partneriem no citām valstīm izstrādā rokasgrāmatu par zaļo pilsētu elementiem, no kuriem viens ir iedzīvotāju iesaiste un koprade. Veidot vidi skaisti, ilgtspējīgi un kopā ir arī Jaunā Eiropas "Bauhaus" ideja.

Kamēr Āgenskalna tirgus pirmajā stāvā rit ierastā tirgošanās rosība, otrā stāva stūrī iekārtotā Jauniešu pietura ieved citā pasaulē. Somu multimākslinieks Juho Poesiloe Pöysti (viņa vārdu aptuveni varētu latviskot kā „Juho Peusti”) Rīgā viesojas grafikas festivāla „Printmaking IN” ietvaros. Viņa izstādē skatāmas stereoskopiskās fotogrāfijas, kas uzņemtas Helsinkos un šovasar Rīgā. Lai ieraudzītu daudzdimensiju efektu, izstādes apmeklētājiem jāpaņem papīra brilles, kurām viena lēca ir zila, otra sarkana. „To ir tik grūti izskaidrot, ja neredz! Bet būtībā tā ir sena tehnika. Ar šādām brillēm, kurām viena lēca ir zila, otra – sarkana, agrāk varēja un arī šodien var skatīties arī 3D filmas. Bet manā gadījumā tās vienkārši ir divas izdrukas, kas uzklātas viena otrai virsū. Vispirms izdrukā zilo versiju, tad – sarkano, un tad tās kopā veido tumšāku krāsu, un caur šīm brillēm attēls iegūst telpiskumu,!” stāsta mākslinieks. Mūsdienu digitālajā vidē tā ir patīkami svaiga sajūta - šīs fotogrāfijas nav iespējams apskatīt internetā, tās ir jāredz uz vietas. Juho Rīgā pavadījis gandrīz visu šo vasaru, un šeit ar neparastiem mākslas projektiem viesojies arī agrāk. Sākotnēji Juho savai izstādei bija plānojis dokumentēt tikai Āgenskalnu, bet tad caur viņa plāniem izbrāzās Dziesmu un deju svētki: „Tas bija tāds pārsteigums! Es vispār neko par to nezināju! Atbraucu šurp, un izrādās, ka te ir tik lieli svētki! Godīgi sakot, kad Ieva man sākumā teica, ka mēs iesim skatīties tautas dejas, man likās – ak nē… Bet tad! Ak jā! Man tā patika! Un arī tas kopkoris! Man par to nebija ne jausmas!” Somu mākslinieka izstāde ir arī skaists tilts starp Rīgu un Helsinkiem. Daļā fotogrāfiju Juho dokumentējis savu mākslinieka rezidenci Helsinkos, kurai ir ļoti interesanta vēsture: „Tā ir kādreizējā psihoneiroloģiskā slimnīca Helsinkos, savulaik tā bija pirmā psihoneiroloģiskā slimnīca Somijā. kurā tagad ir mākslinieku rezidences. To slēdza 2006.gadā, un 10 gadus tā stāvēja tukša. Šī 19.gadsimta ēka atdzīvojās caur līdzīgu kustību kā „Free Riga” šeit, pie jums. Bijusī slimnīca atrodas pašā Helsinku centrā, bet te apkārt ir tāds klusums un miers! Man šķiet, ka tā ir dziedējoša vieta.” Ar savu 3D kameru Juho Peusti šovasar klīdis arī pa Āgenskalnu Rīgā. Viņa mīļākā fotogrāfija izstādē ir uzņemta tepat, no Āgenskalna tirgus otrā stāva loga. Lietaina diena, kas atspīd tirgus logā. Un tad ir šķietami necilas koka mājiņas, kas caur mākslinieka aci ieguvušas jaunu šarmu. „Man ļoti patīk noplukušas mājas. Tur joprojām ir dzīve! Viss nav sterili sakopts. Daudz labprātāk fotografēju ēkas, kas ir sliktā stāvoklī, nekā kaut ko jaunu, modernu vai pilnīgi renovētu. Man patīk, ka Āgenskalna mājās joprojām ir šis siltais dzīvīgums, ka tās neizskatās plastmasīgas. Es pats esmu dzimis Raumas pilsētā Somijas rietumu piekrastē, kuras vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Bet man personīgi šķiet, ka tā ir kļuvusi neglīta – vairs nav kā manā bērnībā, kad mājām lobījās krāsa… Tagad viss ir tik perfekti nokrāsots, katrs bruģītis nopulēts… Tā izskatās pēc filmas uzņemšanas laukuma! Viss ir pārāk perfekti…” Grafikas festivāls „Printmaking IN” savulaik aizsākās 1998. gadā Pērnavā un Tallinā, Rīgā tas notiek kopš 2016. gada. Somu mākslinieka Juho Peusti izstāde festivāla izstāde Āgenskalna tirgus 2. stāvā būs skatāma līdz 29. augustam.   

Ar koncertperformanci galerijā „Alma” atklāta Elizabetes Balčus izstāde „Aquis Lucidus”. Māksliniece rada starptelpu, kāda veidojas, atrodoties starp mūziku un performanci, un risina akvārija tēmu. Elizabete Balčus ir performanču māksliniece un mūziķe, kura savās uzstāšanās pārvēršas par mākslas objektu. To pamanījusi galerijas „Alma” vadītāja Astrīda Riņķe un sadarbībā ar citiem māksliniekiem, arī ar Kristiānu Dimiteri tapusi izstāde. Ir trešdienas pievakare, stipri līst, taču pie galerijas „Alma” pulcējies paliels skatītāju pulks. Drīz vien koši oranžā galvas rotā un tērpā, kas atgādina jūras dzīles, nāk performanču māksliniece un mūziķe Elizabete Balčus. Paiet kāds laiks, kamēr viss tiek sagatavots performancei, un tad skatītājs tiek vests cauri skaņu ainavām, šoreiz tās aizved ūdens pasaulē. Performances iecerei par starptelpu, kurā atrasties un tad lēcienā kā strūklakai  nokļūt uz zemes, palīdz pati daba, stiprais lietus mitējas tikai uz performances beigām. Kostīmu performance no silikona veidojusi Brenda Jansone. Uz tā ir dažādas formas gliemežvāki, jūras putu un smilšu nospiedumi. Lai arī kostīms nav košā krāsā, oranžie akcenti ir pamanāmi. Kad performance beigusies, Elizabete Balčus iznāk laukā no akvārija jeb stiklotās galerijas „Alma”. Pēc pozēšanas fotogrāfiem mūziķe atklāj, kā tapusi izstāde un performance. Audiovizuālo Elizabetes performanci uzmanīgi un līdz beigām vēroja Artūrs Virtmanis, mākslinieks kurš pats iesaistās performanču mākslā. Artūrs Virtmanis akcentē, kas Elizabetes mākslā ir tas īpašais un ar ko viņa atšķiras. Arī Artūram Virtmanim rudenī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā plānota izstāde ar performatīviem elementiem. Elizabetes Balčus performance ir beigusies, mūziķe sola vēl divas reizes to rādīt galerijā „Alma”. Savukārt izstāde nelielajā, vitrīnai līdzīgajā, taču katram garāmgājējam atvērtajā galerijā būs skatāma līdz septembra vidum. Izstādes tapšanā iesaistīta arī māksliniece Kristiāna Dimitere, šoreiz sadarbībā ar galerijas vadītāju Astrīdu Riņķi un mūziķi Elizabeti Balčus tapušas skulptūras, kurās dažādos veidos iekļauti nelieli ekrāni. Kristiāna Dimitere uzsver galerijas vadītājas un šīs izstādes kuratores Astrīdas Riņķes nopelnu, izvēloties nevis vizuālās mākslas pārstāvi, bet mūziķi, kuras darbos vizuālajam tēlam tomēr ir liela nozīme. Jāmin vēl izstādes tapšanā iesaistītie: izstādes tekstu rakstījusi Elīna Vendija Rībena, bet grafisko dizainu veidojis Kristians Fukss. Elizabatei Balčus ir daudz muzikālu plānu, tuvākās uzstāšanās Igaunijā, Somijā, Ungārijā un Kanādā. Elizabetes Balčus izstāde galerijā „Alma” skatāma un klausāma līdz 15.septembrim.

Pat ja to neapzināmies, mūsu ikdiena ir cieši saistīta ar superdatoriem, piemēram, to spēju prognozēt laikapstākļus vai apstrādāt liela apjoma datus medicīnā. Kā notiek superdatoru evolūcija, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā stāstām arī par jaunu tehnoloģiju, ko varētu pielietot ceļu atputekļošanā. Karstā vasarā aktuāls jautājums - ceļu atputekļošana Meža ceļi veido gandrīz piekto daļu no visa Latvijas ceļu kopuma. Lielāko daļu šo ceļu sedz grants un šķembas. Sausā laikā šie ceļi put, traucējot redzamību satiksmes dalībniekiem un pat radot riskus veselībai tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šo ceļu tuvumā. Tāpēc šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki sadarbībā ar partneriem izmēģina jaunu tehnoloģiju ceļu atputekļošanai. Kā tas tiek darīts un kā palīdzētu? Vairums no mums noteikti atminas, kā lielāka vai mazāka automašīna brauc pa grants ceļu, radot savdabīgo grabošo skaņu, bet vēl vairāk - saceļot pamatīgus putekļus, kas uz kādu laiku var pilnībā aizsegt skatu. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā mazināt šādus putekļu mākoņus, kas ir gan kaitīgi veselībai, gan rada bīstamību uz ceļiem. Talkā nāk zinātnieku risinājumi. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki ilgstoši sadarbojušies ar AS “Latvijas valsts meži”, un jau pirms diviem gadiem par ceļu atputekļošanu veikts plašs laboratorisks pētījums. Tos atputekļošanas līdzekļus, kuri bijuši visperspektīvākie, nolemts testēt vēl tālāk, līdz ar to šobrīd noris pētījuma otrais etaps, izmēģinot, kā šie atputekļošanas līdzekļi reāli darbotos uz Latvijas ceļiem. Plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ceļu un tiltu katedras vadošais pētnieks Viktors Haritonovs un šīs pašas augstskolas Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūta profesors Remo Merijs-Meri. Superdatori ir mūsu ikdiena: kā notiek to evolūcija Superdatori tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados, un kopš tā brīža ik pa laikam varam lasīt, ka aizvien kādā valstī ieviests te jaudīgākais, te ātrākais superdators. Tas, kas bija ātrākais un labākais vakar, jau rīt var kļūt par vēsturi. Superdatori un superskaitļošana noder sarežģītu aprēķinu veikšanai, tostarp laikapstākļu sistēmu modelēšanai, kodolsprādzienu simulācijai un reaktīvo lidmašīnu projektēšanai, par superdatoru lietderību dzirdējām arī Covid-19 pandēmijas laikā, kad runa bija par vakcīnu izstrādi, tātad gana daudz iespēju šādas iekārtas izmantot. Un, ja šķiet, ka tas ir stāsts, kas skar kādu citu attīstīto valsti un ar Latviju tam saistības nav, tad tā nav tiesa, jo skaitļošanas infrastruktūra tiek attīstīta akadēmiskajā un pētnieciskajā vidē arī pie mums. Sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadošais pētnieks un "EuroCC 2" projekta jeb Latvijas Superskaitļošanas kompetences centra vadītājs Ilmārs Slaidiņš, Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Jānis Virbulis un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Frīdmanis. Eiropa pēdējos gados ir izvirzījusies trešajā vietā ar vienu superdatoru, ko uztaisīja Somijā. LUMI superdators ir arī trešajā vietā kā zaļākais, jo hidroelektrostacijas starp diviem ezeriem pilnībā nodrošina tam elektroenerģija.  "Laukums, ko aizņem, ir 150 kvadrātmetri, nākotnē plānots līdz 400 kvadrātmetriem. Visu laiku tiek papildināts un uzlabots," skaidro Ilmārs Slaidiņš. "Šobrīd sasniedz līdz 550 petaflopus sekundē, tas ir darbību skaits, ko var vienā sekundē veikts, kas ir ir puse eksaflopa*. Mēs cenšamies iet uz eksaflopiem, kur viens eksaflops ir 10 x18 pakāpē. Somijas superdators ir ekvivalents pusotram miljonam parasto datoru." *Eksaflops - cik daudz aprēķinu var notikt vienā sekundē. Šobrīd arī Vācija top jauns superdators, kur izmantos kvantu skaitļošanu. "Jāmeklē varianti, kā vēl paātrināt šo datoru darbību, jo uzdevumi visu laiku attīstās. Jo vairāk darām, jo vairāk gribam izdarīt un redzam iespējas, ko tas dod, gan skaitliskā modelēšanā, gan bioinformātikā gēnu sekvencēšanā, tur visur vajag superdatorus," norāda Ilmārs Slaidiņš. "Ja uz parasta datora kaut kādu uzdevumu, sarežģītu uzdevumu uzsākot rēķināt, mums var paiet gads, kamēr dators strādā, strādā, strādā, līdz beigās iegūstam rezultātu. Uz superdatora mēs divās minūtēs iegūstam rezultātu. Uzreiz varam strādāt tālāk," turpina pētnieks. "Ja superdators ir miljons reižu efektīvāks nekā parastais, varam izrēķināt tūkstošreiz ātrāk vai tūkstošreiz precīzāk. Vai tūkstoš dažādus variantus, kas atkal dod milzīgas iespējas kombinēt atkarībā no tā, ko vairāk vajag, vai vairāk vajag datus apstrādāt, vai ātrāku rezultātu iegūt." Zinātnieks arī norāda, ka šobrīd jādomā tehnoloģijas, kā vēl palielināt ātrumu. "Viens no variantiem bija - paaugstināja takts frekfenci procesoram, šobrīd tas ir nobremzējies, jo pie 2,5-3 gigaherciem ļoti pārkarst mikrohēmas un vairs nespēj dzesēt. Cits variants - sadalīt uzdevumu daudziem procesoriem," analizē Ilmārs Slaidiņš. Tāpat viņš min, ka arī mobilajā viedtelefonā vairs procesors nav vienkāršs, kur viens skaitļošanas elements, bet ar daudziem kodoliem.            

Pasaules čempionāts hokejā Latvijas izlasei pirmo reizi vēsturē noslēdzies pēc maksimālā desmit spēļu maratona, izcīnot bronzas medaļas. Tieši tāpēc studijā bronzas mača uzvaras vārtu autors Kristiāns Rubīns, valstsvienības rezultatīvākais spēlētājs šajā turnīrā Rihards Bukarts un treneris Artis Ābols. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase izcīna bronzu pasaules čempionātā; Ziemeļamerikas prestižākajās līgās klāt finālsērijas: Nacionālajā basketbola asociācijā Denveras “Nuggets” pret Maiami “Heat”, bet Nacionālajā hokeja līgā latvietis pret latvieti - Mārcis Krasovskis un Floridas “Panthers” pret Teodoru Bļugeru un Lasvegasas “Golden Knights”; Aļona Ostapenko izstājas no Francijas atklātā tenisa čempionāta vienspēlēm jau otrajā kārtā, bet atkal piesaista uzmanību ar rupjiem lamuvārdiem. Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” runājam ar hokejistiem: jautājam, lai izstāsta, kā notika pārcelšanās no “Arēnas Rīga” uz Tamperi, kādi bija apstākļi Somijā.

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava Zentas Mauriņas mūzikas privātskolotājs Hanss Holcapfels, tā laika Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents, daudz stāstīja par tagadnes un pagātnes dzejniekiem, it kā pats personīgi tos būtu pazinis, bet viņam nebija izpratnes par latviešu literatūru, viņš nezināja ne kluso Poruku, ne Skalbes vienkāršību, ne Akuratera lepnumu... Lai iepazīstinātu ģimenes draugu ar latviešu literatūras dziļumiem, Zenta lielā aizrautībā vācu valodā pārtulkoja Akuratera stāstu "Mana vismīļā".  Diriģents to uzmanīgi izlasīja, aizrādīja uz dažiem stilistiskiem negludumiem un ieteica izskaust baltvāciešu provinciālismu. Liepājas vācu avīze bija solījusi iztulkoto stāstu iespiest. Pēc divām nedēļām viņš atbraucis ar avīzes numuru un rožu pušķi. Mātei atkal pārmetumi – kādēļ gan viss šis teātris... Veltīgi modināt bērnā godkārību! Ja mājas draugam nebūtu pazīšanās ar avīzes redaktoriem, neviens šo stāstiņu nebūtu iespiedis! Bet Zenta raugās avīzē kā apburta. Tur iespiests viņas vārds un tas vairs nepieder viņai vien, liekas, tas atraisījies no viņas un atnes jaunu vēl nepazītu prieku. Ar Jāni Akurateru Zenta iepazinusies Liepājas dzīves posmā 1919. gadā, kad viņš, uzturēdamies Liepājā, bija saslimis ar tīfu. Vēstulē 1919. gada 20. novembrī viņa dzejniekam raksta: "Atvainojos,  ka tik vēlu sūtu jums tulkojumu no "Mana vismīļā". Nekādā ceļā nevarēju jūsu adresi dabūt. Būtu ļoti pateicīga, ja jūs man pateiktu, vai esat ar tulkojumu mierā. Es dabūju vēstules no Vācijas – tur brīnījās par negaidīto skaistumu latviešu literatūrā." Pārtikas jautājums šajā periodā, kad notiek karš un pilsēta nogriezta no laukiem, ir ļoti smags. To, ko Zenta dabūjusi no tēva pacientiem kā lielu dārgumu – nedaudz sviesta un dažas olas, viņa iesaiņo kastītē un nogādā dzejniekam. Vai drīkst sūtīt pārtiku dzejniekam – sapņainam romantiķim, kas nicina ikdienu? Bet cits jautājums – vai var atspirgt, badojoties? Vēstulē viņa raksta: "Jūs toreiz slimnīcā bijāt tik mīļš… Ja jūs man dāvinātu vienu mirkli un dažus vārdus atrakstītu, es ārkārtīgi priecātos. Es jau priecāšos par jūsu rokrakstu, kas tikpat aristokrātisks un klusi skumjš kā katrs jūsu rakstītais vārds. Atrakstiet man – lai man būtu ilūzija, ka kāds no dzejniekiem par mani vēl domā. Es neprasu faktisko realitāti, ar ilūziju man pietiek."  Grāmatā "Iedrīkstēties ir skaisti" Zenta Mauriņa raksta, ka Akuraters viņu bieži apciemojis. Slavējis viņas tulkojumu. Runājis par saviem darbiem, stāstījis par trimdas gadiem Somijā, Norvēģijā, Parīzē. Kad ceļš uz Rīgu atbrīvojies, viņš aicinājis Zentu braukt līdzi. Viņai tas ir kā pasakā, kad princis ierodas un atbrīvo ļaunu garu apburtu meiteni. Kādas brīnišķīgas iedomas! Smalkos tīmekļus, kas Zentu ar viņu saistījuši, ikdiena acumirklī būtu saplosījusi. Uz aicinājumu kopā sākt jaunu dzīvi Rīgā Zenta atbildējusi ar noraidījumu, jo viņai šķitis, ka dzejnieks tiecies ar viņu ceļot tikai sapņu pasaulē. Zenta vēlējās iztulkot vācu valodā vēl dažus Akuratera stāstus. Viņa strādā ar lielu aizrautību. "Līdz februārim domāju pabeigt – tik viegli un skanīgi šis tulkojums iet uz priekšu," viņa raksta vēstulē dzejniekam. 1921. gadā mazais sējumiņš, glīti iespiests, guļ uz viņas galda. Viņa jūtas laimīga. No vācu valodas stāsti pārtulkoti dāniski. Šī ir pirmā grāmata, kuras titullapā redzams Zentas vārds. Dzejnieks pateicībā dāvina daudz rožu – pilna istaba ar sarkanām rozēm! Pret sevi Zenta gan ir kritiska. Viņa raksta: "Te notikusi kāda pārskatīšanās. Tādu radījumu kā mani neapber rozēm. Tas nebija dabiski. Apzinīgi un noteikti sargājos no katra jūtu viltojuma. Piekļāvu rozi pie lūpām un jautāju, par ko gan dzejnieks bija domājis, man šos ziedus dāvinādams?" Dzejnieks bija apveltīts ar spēju skaisti dot, skaisti ņemt un skaisti aiziet. Divas lietas viņš neatzina – solījumu un pienākumu, to vietā liekot inspirāciju un entuziasmu. Vai tā bija puķe, grāmata, mirklis – viss, kam viņš tuvojās, kļuva daiļš. Satiekoties viņš nav ļāvis pavadonim Zentu nest, viņa, nobažījusies, vai nav par smagu, lūkoja atrunāt, bet viņš atbildējis, ka tas neesot nekāds vīrietis, kurš sievieti nevarētu nest uz rokām.  Viņa draudzība pret Zentu bijusi smalka un atturīga. Tā nepieskārās ikdienai. Tas bija maigums, ko neizsaka vārds, bet mājiens. Viņa vārds uzbūra sapņus. "Kad viņa lūpas skāra manas acis, bija tā, it kā tās būtu tauriņu spārnu noglāstītas. Viņa rokas skūpsts bija īsts rituāls. Lēnītēm viņš apgrieza roku un ar lūpām skāra delnu, it kā no tās dzertu. Viņš sacerēja fantāziju spēli, sadalīja lomas un bija tās režisors. Iekāres dēmons neiejaucās mūsu attiecībās." Zenta viesojās Akuratera mājā, kur valdījis klusums. Viņa sieva – glīta, gaišmataina un līdzsvarota – nosmej: "Dzejniekam arvien nepieciešami jauni ierosinājumi. Svaigas puķes visās vāzēs, kad tās apvīst, viņš aizmet tās prom. Jānim Akurateram tīk viss, kas ir neparasts. Viņš nemīl puķes podos. Viņš nekopj puķes, viņš tās bauda!" Bet Zenta ilgojas pēc aizsardzības, saprotošas un saudzīgas mīlestības – tādu dāvināt viņš nespēja. Viņa bija tik laimīga, tik laimīga, ka slavenais dzejnieks ļāva sevi mīlēt! Zenta Mauriņa Akurateram rakstījusi daudz vēstuļu, bet no dzejnieka saņemtās gan nav saglabājušās, bet rakstītas tā, it kā visiem un tūlīt iespiežamas. No ārzemēm rakstītajām trūkusi atpakaļadrese, tādēļ nav bijis iespējams atbildēt.   Vēlākajos dzīves gados Zenta Mauriņa bieži atceras gan sarunas, gan tikšanās, gan dāvātos ziedus. Mūža nogalē dzīvojot trimdā, rakstniece atzīstas, ka nekad nav spējusi noticēt ne Jāņa Akuratera mīlestībai, ne viņa dāvātajiem ziedu klēpjiem. "Ja mīlēt nozīmē paša "es" aizmirst un pāri sev pašam dzīvot, tad savos studentes pirmajos gados nevienu tā neesmu mīlējusi kā dzejnieku Akurateru," atzīstas Zenta Mauriņa.

Somijas valsts stūrētāju maiņa. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Andis Kudors. Somijas valsts stūrētāju maiņa Jo tuvāk nāca svētdien, 2. aprīlī, notikušās Somijas parlamenta vēlēšanas, jo mazāka saruka reitingu starpība starp trim ietekmīgākajiem pretendentiem: līdzšinējās premjerministres Sannas Marinas sociāldemokrātiem un diviem opozicionāriem – labēji centrisko Nacionālo koalīcijas partiju un labēji populistisko Somu partiju. Rezultātā visu trīs partiju rezultāti atšķiras vien par procenta desmitdaļām, tomēr ar šo starpību ir diezgan, lai valsts stūre nonāktu citās rokās. Par spīti tam, ka sociāldemokrāti pat nedaudz palielinājuši savu vietu skaitu parlamentā, viņi tomēr šoreiz palikuši trešajā vietā, jo abiem pārējiem konkurentiem pieaugums ir vēl ievērojamāks. Vēlēšanu kausos izrādījusies par vieglu svērta premjeres Marinas spilgtā harizma un vadītājas dotības, kuras viņa apliecinājusi šajos krīžu gados, tai skaitā konsekventā Somijas virzīšana uz NATO, kas vaiņagojās ar oficiālu pievienošanos vakar. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē 2019. gadā otro pozīciju ieņem Somu partija, savukārt uz pirmo no trešās izvirzījusies Nacionālā koalīcijas partija, tradicionāli dēvēta vienkārši par Koalīciju. Trīs smagsvari sadalījuši savā starpā balsis, kuras zaudējuši Marinas valdības koalīcijas partneri – sociālistiskā Kreisā alianse, Zaļo līga un tradicionāli Somijas laukus pārstāvošā Centra partija. Arvien tālāk pagātnē paliek trīsdesmit gadus ilgušais periods, kurā Somijas politikas pjedestālu savā starpā nemainīgi dalīja „lielais trijnieks” – sociāldemokrāti, centristi un Koalīcija. Kopš 2011. gada vēlēšanām viņiem piebiedrojies ceturtais konkurents – Somu partija. Tādējādi pie jaunās valdības veidošanas ķersies Nacionālās koalīcijas partijas līderis, politologs un karjeras politiķis Peteri Orpo, kuru Turku universitātes laikmetīgās vēstures profesors Vesa Varess raidsabiedrībai BBC raksturojis kā „ideālā znota tipu”. No vienas puses, Somijas politikā nepastāv tāda nošķirtība starp labējām un kreisajām partijām, kāda tā ir kaimiņvalstī Zviedrijā. Samērā nesenā pagātnē ir tikusi veidota valdība ar Nacionālās koalīcijas premjeru un sociāldemokrātu piedalīšanos. Arī Somu partija kādu laiku ir bijusi labējā valdībā, kas gan beidzās ar frakcijas sašķelšanos, partijai aizejot no valdības, bet daļai mērenāko deputātu turpinot to atbalstīt. Nākamajās vēlēšanās šķeltnieki gan cieta fiasko, savukārt stingrās līnijas piekritēji atguva zaudētās pozīcijas. Vairums no kreisajām un centriskajām partijām ir paziņojušas, ka ar Somu partiju vienā valdībā nestrādās. Tad nu potenciālajam premjeram Orpo jāizšķiras, uz kuru pusi vērst skatu – vai pa labi, vai pa kreisi. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša „Pagaidu tehnokrātu kabinets vai vēl vienas – sestās – ārkārtas vēlēšanas” – tā ticamāko politiskās situācijas attīstību Bulgārijā pēc svētdien notikušajām vēlēšanām aģentūrai „Reuters” raksturoja sabiedrisko attiecību un konsultāciju kompānijas „Teneo” politisko risku analītiķis Andrjuss Tursa. Tas nozīmē, ka Bulgārijā turpinās politiskas nestabilitātes periods, kas aizsākās pirms diviem gadiem. Jau piekto reizi šai periodā balsotāji devušies pie vēlēšanu urnām, un vēlētāju aktivitāte liecina par pagurumu – šoreiz tā ir vien nedaudz virs 40%. Krīze sekoja divpadsmit gadus ilgam posmam, kurā premjera krēslā ar nelieliem pārtraukumiem atradās partijas GERB līderis Boiko Borisovs. GERB ir bulgāru valodas abreviatūra no nosaukuma „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību”, un šī partija sevi pozicionē kā proeiropeisku un konservatīvu, lai gan tiek raksturota arī kā gana populistiska. Daudziem ekspremjers Borisovs joprojām ir cienījams politikas veterāns un iespējams stabilitātes garants, citiem – hroniskās korupcijas nelaimes iemiesotājs. Šī gada februārī viens no bijušajiem Borisova valdības ministriem tika pakļauts Savienoto Valstu sankcijām saskaņā ar Magņitska likumu. Uz protestu viļņa, kas iezīmēja Borisova valdības pēdējos mēnešus, izvirzījās t.s. „pārmaiņu partijas”. Tādām pieskaitāma dziedātāja Slavi Trifonova 2020. gadā izveidotā partija „Ir tāda tauta” un divu Hārvarda universitātes absolventu Kirila Petkova un Asena Vasiļeva 2021. otrajā pusē dibinātā partija „Mēs turpinām pārmaiņas”, kura izveidoja aliansi ar 2018. gadā dibināto bloku „Demokrātiskā Bulgārija”. Tomēr, atstūmušas  GERB no varas, „pārmaiņu partijas” aizvadītajos pāris gados ir spējušas izveidot tikai vienu ne sevišķi ilglaicīgu koalīcijas kabinetu. Pārējo laiku valsti vadīja prezidenta Rumena Radeva ieceltas tehnokrātu valdības; pēdējā no tām – neatkarīgā politiķa Giliba Doņeva vadībā kopš pagājušā gada augusta. Svētdienas vēlēšanās Borisova bloks savu situāciju nedaudz uzlabojis, Petkova un viņa sabiedroto bloks – pasliktinājis. Trešajā vietā izvirzījusies ultranacionālistiskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, tai uz pēdām seko „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kas pārstāv etnisko minoritāšu intereses. Bet kopumā spēku samērs ir tāds, ka jaunas ilglaicīgākas valdības izveide jau atkal šķiet maz ticama. Aģentūras Reuters [roiterz] apskatnieks Stojans Nenovs vēlēšanām veltītajā publikācijā izsakās, ka abi lielākie sāncenši varētu piekrist vēl vienai tehnokrātu valdībai, kas varētu virzīt apstiprināšanai valsts budžetu un vienoties ar Eiropas Savienības institūcijām par pandēmijas krīzes kompensāciju piešķiršanu. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti 1991. gada februārī par toreizējās Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sastāvā esošās Melnkalnes Sociālistiskās republikas premjerministru kļuva tobrīd 29 gadus vecais Milo Džukanovičs, Melnkalnes Komunistu savienības biedrs un partijas nomenklatūras pārstāvis otrajā paaudzē. Kopš tā brīža un līdz pat pagājušajai svētdienai viņš atradās šīs Balkānu valsts varas virsotnē. Vispirms Džukanovičš nepilnus septiņus gadus bija premjerministrs, tad nepilnus piecus gadus prezidents, tad četrpadsmit gadus, ar nelieliem pārtraukumiem, atkal premjerministrs, bet kopš 2018. gada maija – atkal prezidents. Pa šo laiku sabruka kādreizējā Dienvidslāvija, bet Melnkalne kopā ar Serbiju izveidoja vispirms Dienvidslāvijas Savienoto republiku, pēc tam konfederatīvo Serbijas un Melnkalnes valstu savienību, līdz, visbeidzot, 2006. gadā melnkalnieši referendumā nobalsoja par atdalīšanos no šī kādreizējās federācijas relikta. Kā zināms, reģionu satricināja asiņaini konflikti, kuri daļēji skāra arī Melnkalni. Pēc sakaru saraušanas ar Serbiju Melnkalne sāka tuvināties Eiropas Savienībai un NATO, pievienodamās Ziemeļatlantijas aliansei 2017. gadā. Džukanoviča vadītā partija pa to laiku pārtapa no Melnkalnes Komunistu savienības par Melnkalnes Demokrātisko sociālistu partiju. Tās ideoloģiskajā platformā laika gaitā komunismu nomainīja sociāldemokrātisms, tad kreisais nacionālisms, tad neoliberālisms, proeiropeiskums un eiroatlantisms ar populisma piedevu. Podgoricas varas gaiteņus pamazām pameta līdera kādreizējie līdzgaitnieki, taču viņš pats šais metamorfozēs palika nemainīgi valdošs. Milo Džukanoviča brālis Aleksandars nodibināja pirmo Melnkalnes privātbanku un aktīvi iesaistījās privatizācijas procesā, savukārt viņa māsa Ana Koraļeviča bija ietekmīga persona tiesu varas sfērā. Jo tuvāk šodienai, jo pamanāmāki kļuva signāli, ka ar Melnkalnes politisko varu viss nav kārtībā. Ilggadējo valsts līderi vainoja valsts nozagšanā un kleptokrātiskas sistēmas veidošanā, autoritārās vadības metodēs. 2020. gadā organizācija „Freedom House”savā demokrātijas reitingā mainīja Melnkalnes klasifikāciju no demokrātijas uz hibrīdrežīmu. Kopš 2019. gada valstī vairakkārt uzliesmojuši protesti, bet 2020. gada augustā Demokrātisko sociālistu partija pirmoreiz kopš savas tapšanas 1991. gadā zaudēja vēlēšanās opozīcijai. Milo Džukanoviča piekāpšanās trīsdesmit sešus gadus vecajam ekonomistam ar Oksfordas diplomu Jakovam Milatovičam prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā šķiet loģisks šī procesa noslēgums. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Par Lībiešu mantojuma dienas aktivitātēm plašāk stāsta Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vadītāja, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante Lolita Ozoliņa un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Viens no šī gada centrālajiem notikumiem ir Lībiešu mantojuma diena – šogad aizsākama tradīcija, kas iecerēta kā simboliska Latvijas novadu lībisko sakņu pieminēšana un godināšana. Šajā dienā ar lībiešu zaļi balti zilajiem karogiem un krāsām tiks iezīmētas novadiem būtiskas un it īpaši ar lībiešiem saistītas vietas. Tāpat daudzviet notiks lībiešu putnu modināšanas rituāls, kura saknes meklējamas tālā senatnē. Putnu modināšana ir sena, tieši lībiešiem raksturīga tradīcija. Tā saistās ar Baltijas jūras somu (lībiešu, igauņu, somu, karēļu un citu) mītiskajiem priekšstatiem par pasaules izcelšanos no ūdensputna olas, tāpēc putni ir izmantoti senajās rotās, piemēram, plaši pazīstami ir tā dēvētie “lībiešu putniņi” – piekariņi, kas atrodami arheoloģiskajos materiālos lībiešu savulaik apdzīvotajās vietās, putni redzami arī klinšu gleznojumos Karēlijā, Somijā un citviet. Putnu modināšana, kas lībiešiem iezīmē gada sākumu un visa dzīvā atmošanos, ir šī senā mīta atbalss. Lībiešu tradīcija sakņojas tradicionālā uzskatā, ka gājputni rudenī neaizlido, bet ziemu pārlaiž jūras, upes vai ezera dibenā vai krastā, un pavasarī tie jāmodina. Lībiešu mantojuma dienā putni tiks modināti gan Kolkasragā, gan Salaspilī, Rīgā, Turaidā, Pālē un citur. Savukārt lībiešu karogi un krāsas šajā dienā būs redzamas daudzviet Latvijā – gan pie dažādu institūciju ēkām, gan ar lībiešiem saistītās vietās. Šobrīd zināmo Lībiešu mantojuma dienas pasākumu karte atrodama vietnē www.libiesugads.lv, turpat var iepazīties arī ar Lībiešu putnu modināšanas tradīcijas aprakstu video formātā. Lībiešu institūrs aicina ikvienu iesaistīties Lībiešu mantojuma dienas pasākumos un ziņot uz e-pastu liv@lu.lv par vietām, kur iecerēts modināt putnus vai izvietot lībiešu karogus, lai norises vietas var pievienot pasākumu kartei. Tāpat rosina pasākuma rīkotājus un dalībniekus dokumentēt un dalīties ar video vai attēliem sociālo tīklu profilos, pievienojot tēmturus #libiesugads, #libiesumantojumadiena un #libiesumantojums.

Trešais Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest/Riga" norisināsies no ceturtdienas, 2. marta, līdz 9. martam. Četrās dažādās programmās būs skatāmas gandrīz 50 dokumentālās filmas. Festivāls piedāvā divas konkursa programmas – "Baltic Focus" un "Artdocfest Open", kā arī divas ārpuskonkursa programmas – "War Before War" un "ArtDoc&ProArt". Par festivāla norisi Kultūras rondo stāsta festivāla producente un programmas “Baltijas fokuss” kuratore Vaiva Bauze un simpozija kuratore Rita Ruduša. Programmā "Baltic Focus" skatītājiem ir iespēja iepazīties ar dokumentālo kino, kas tapis Baltijas jūras reģiona valstīs, – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un Somijā. Festivāla "Artdocfest/Riga" konkursa "Baltic Focus" žūriju šogad pārstāv poļu dokumentālā kino režisors, operators un producents Pāvels Lozinskis, Ukrainas Kinoakadēmijas līdzdibinātāja un Eiropas Kinoakadēmijas locekle Jūlija Sinkeviča, dokumentālā kino un dokumentālās animācijas režisore Ilze Burkovska-Jakobsena. Konkursa programma "Artdocfest Open" piedāvās 17 dokumentālā kino darbus, kas pārstāvēs autorus no vairākiem pasaules reģioniem. Šajā programmā redzamajās filmās iezīmējas tendences, kas pašlaik aktuālas dokumentālajā kino pasaulē. Konkursa "Artdocfest Open" žūriju pārstāv starptautiski atzītā lietuviešu teātra un kino aktrise Ingeborga Dapkunaite, žurnāla "Rīgas Laiks" vadītājs un režisors Uldis Tīrons un rakstnieks, žurnālists Dmitrijs Gluhovskis. Programma "War Before War" veltīta dokumentālajām filmām un dokumentālistiem, kuri Ukrainas kara sākumu redzēja pirms 2022. gada 24. februāra. Šie dokumentālo filmu stāsti iepazīstinās ar pasauli un cilvēkiem, kuri vienmēr bijuši klātesoši, bet nav tikuši pienācīgi sadzirdēti. Starp šīs programmas filmām būs iespējams noskatīties vairākas starptautiski atzītu kino veidotāju filmas. Programma "ArtDoc&ProArt" izcels festivāla nosaukumā minēto vārdu "Art" jeb "Māksla".

Saruna ar Arti Ābolu par aizvadīto Pasaules čempionātu ar Latvijas U20 izlasi Kanādā, Zemgales gaitām Somijā sezonas pirmajā pusē, Latvijas čempionāta līmeni, jauno hokejistu līmeni un attīstību, kā arī citām aktualitātēm Latvijas hokejā.

Turpinot atskatīties uz 2022. gada notikumiem zinātnē, noteikti nevar ignorēt tehnoloģiju jomu - šūmēšanās ap metaversu, mākslīgais intelekts apgūst jaunas prasmes, izaicinājumi kiberdrošībā - tie ir tikai daži no aizvadītā gada notikumiem tehnoloģiju jomā. Kādas problēmas spēs risināt tehnoloģijas un kādu jaunu kārtību diktēs jau tuvākajā nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists Aigars Jaundālders un tehnoloģiju apskatnieks, raidījuma "Digitālās Brokastis" veidotājs Artis Ozoliņš. Pasaulē ātrākie datori Superdatori pasaulē tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados. Tos izmanto bioloģijā, astronomijā, meteoroloģijā, kā arī citu sarežģītu uzdevumu atrisināšanā. Cik liela jauda vajadzīga, lai darbinātu šādas mašīnas un ko tās spēj risināt? 2022. gada jūnijā Somijā, Kajani pilsētā, tika atklāts Eiropā jaudīgākais superdators LUMI. Tas ir ātrākais superdators Eiropā un trešais ātrākais pasaulē – tā skaitļošanas jauda ir vairāk nekā 550 petaflopi sekundē, jeb tas veic 550 miljonus operāciju sekundē, ko var salīdzināt ar pusotra miljona jaunāko klēpjdatoru jaudu, kas sakrauti kaudzē veidotu vairāk nekā 23 kilometrus augstu torni. LUMI un citi tā superradinieki noder, lai risinātu datus medicīnā, klimata pārmaiņās, pilnveidotu mākslīgo intelektu jeb mašīnmācīšanos. Kā šādi giganti darbojas, kādu enerģiju tie patērē, skaidro Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Modris Greitāns.

Stāsta komponists Imants Zemzaris Vai zini par tā saukto plaģiāta lietu, kas gluži kā smaga ēna uzgūla Emīla Dārziņa jau tā īsās dzīves pēdējiem gadiem? 1908. gada sākumā Pāvuls Jurjāns presē publicēja kritiku, kurā apvainoja Emīlu Dārziņu plaģiātismā. Proti, pēc Jurjāna domām Dārziņa simfoniskā dzeja "Vientuļā priede" pārāk līdzinoties Žana Sibēliusa orķestra sacerējumam "Tuonelas gulbis". Vai Dārziņš, nebūdams dzirdējis Sibēliusa darbu, bija apzadzies? Dārziņš vēlējās šajā jautājumā iegūt principiālu un publisku skaidrību, tādēļ lūdza Aleksandru Glazunovu, neapšaubāmu Eiropas mūzikas autoritāti, dot savu vērtējumu. Pēdējais, salīdzinājis abas partitūras, neatrada Dārziņa opusā "plaģiāta saturu". Oponējot saviem kritizētājiem, Dārziņš 1908. gada 4. februāra "Rīgas Avīzē" raksta: "Ka iesācēji komponisti arvien mēdz atrasties zem svešiem iespaidiem, ir veca, pazīstama lieta. Bēthovens savās pirmajās kompozīcijās stāvēja zem Mocarta iespaida, Vāgners - zem Meierbēra, daži no jaunākās krievu skolas komponistiem raksta pilnīgi Šopēna manierē utt. Piemēru bez gala. Ja nu manā "Priedē" ir izmanāms Sibēliusa "Gulbja" iespaids, tad tur nav ko brīnīties, ja ievēro, ka viņa ir tikai mana otrā orķestra kompozīcija, rakstīta jau pustreša gada." Plašajā apcerē par Jāzepu Vītolu, Dārziņš zemsvītras piezīmē sniedz savu ieskatu par muzikālajām "zādzībām" vispār. Viņš paskaidro, ka neliela motīvu un melodisku paņēmienu sakrišana mūzikas vēsturē nav nekas rets un ir arvien nejaušības rezultāts, jo diviem komponistiem tiešām var ieskanēties galvā viena un tā pati muzikālā doma. Mūzikas vēsturē šādu piemēru ir diezgan. Seko piemērs, kur četras taktis gara tēma sakrīt veseliem četriem dažādu nāciju komponistiem. Somu mūzikas milzis Sibēliuss bija versmainas un stihiskas dabas. Bez tam 1908. gads iezīmēja viņa dzīvē krīzi. Tā gada aprīlī/maijā ārsti konstatēja Sibēliusam kakla audzēju. Tika izdarīta operācija Vācijā. Domājams, tādā visai labilā un turklāt Pāvula Jurjāna uzkūdītā gara noskaņojumā tika rakstīta atbildes vēstule. Tā varēja būt mirkļa reakcija, un, pilnīgi iespējams, nākamajā dienā Sibēliuss šo gadījuma saraksti jau bija aizmirsis. Pienāca Sibēliusa atbilde. Tās teksts: "Jepennē, Somijā, 1908. gada 10. maijā. Ļoti godāts kungs! Ir pārāk nepārprotams, ka Dārziņa kgs ir darinājis savu "Priedi" zem mana gulbja iespaida. Mūziķi, kuri apgalvo pretējo, ir estētiski nekulturāli cilvēki. Tā kā Dārziņa kgs ir pilnīgs diletants, tad vārds "plaģiāts" būs gan drusku par skarbu. Tomēr es atrodu, ka Jums pret katru apvainojumu par neslavas celšanu jāprotestē uz stingrāko. Jūsu kā kritiķa pienākums bija tā rakstīt, taisni tā, kā Jūs esat rakstījuši. Augstcienībā - Jūsu padevīgais Žans Sibēliuss" Dārziņam Sibēliusa atbilde izšķīra "būt vai nebūt" jautājumu par - NEBŪT. Viņš iznīcināja gan "Vientuļo priedi", gan visus savus pārējos orķestra sacerējumus - Lirisko fantāziju, Mazo svītu un "Melanholisko valsi". Pēdējo pēc orķestra balsīm vēlāk atjaunoja Artūrs Bobkovics. Sibēliusa vērtējums "diletants" Dārziņam nozīmēja šķēpa trāpījumu Ahileja papēdī. Trūkuma dēļ nepabeigtā komponista izglītība Pēterpils konservatorijā bija viens no faktoriem, kas jo dienas, jo dziļāk lauza komponista garu. Tā bija daļa no viņam fatāli sekojošās "tumšās ēnas", par kuru raksta Jānis Zālītis. Allaž sajuzdams lielo parādu pret sava talanta izveidi, Dārziņš līdz pat mūža beigām intensīvi izglītojās pašmācības ceļā. Izrakstīja, pasūtīja, pirka jaunizdotās partitūras. Kā komponists un kritiķis bija nemitīgā jaunās orķestra mūzikas izpētes procesā. Par novitātēm diskutēja gan ar kolēģiem, gan - Jūrmalas koncerta starpbrīdī tete a tete- ar izcilo viesdiriģentu Georgu Šnēfogtu. Regulāri lasīja Le courrier musical, Signal für die musikalische Welt un citus izdevumus. No galvas spēlēja Čaikovska Sesto simfoniju, kuru ārkārtīgi mīlēja, atzīstami izpildīja Skrjabina Poeme satanique. Atsevišķā burtnīcā bija izrakstījis Skrjabina orķestra darbu harmoniskos atrisinājumus - tā liecina Jānis Zālītis. "Priede ir tikai simbols…" Jā, priede bija simbols gan Dārziņam, gan Sibēliusam. Jo viņiem abiem piemita gara staltums, nespēja muguru liekt. Un tādēļ viņu abu epizodiskā neklātienes satikšanās vai, pareizāk sakot - nesatikšanās… Kaut Rīgu no Helsinkiem šķir vien kādi 400 kilometri, pa vidu viena jūra un vienu svina mākoņu atspulgs tajā, vienas priedes… Un vai ne tāpēc viens "englišhorns" un vijoļu divisi "Priedē" un "Gulbī"?... 1932. gadā pēc Somijas Radio ielūguma kā diriģents un latviešu mūzikas propagandētājs Helsinkos viesojās Jānis Mediņš. Viņa sniegumu pa radio noklausījās Sibēliuss. Pēc koncerta lielmeistars no savas Ainolas, kur pirms tam abi bija tikušies vaigu vaigā, telefonēja Mediņam: esot sajūsmā par milzu soļiem, ko latviešu mūzika spērusi eiropeiskās izteiksmes virzienā, līdz tam neko no tās neesot dzirdējis… Starp citiem mūsu klasiķu opusiem toreiz koncertā skanēja Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis"… Viesojoties Ainolā, Mediņš bija atgādinājis Sibēliusam 24 gadus seno plaģiāta lietu un pastāstījis par Dārziņa un viņa skaņdarba traģisko likteni. Un Sibēliuss par dzirdēto esot izteicis patiesu un neviltotu nožēlu…  

  Eiropas savienība un ASV aicina mazināt saspīlējumu Kosovā Krievijas spēki Bahmutas virzienā ir izsmelti, tāpēc gaidāma notikumu kulminācija. Somijā ierodas LNG termināļa kuģis Būvniecības izmaksas augušas par piektdaļu; grūtības nozarē prognozē arī nākamgad

Skaudrākie secinājumi par Covid-19 pandēmijas sekām ir novēloti diagnosticētas onkoloģiskas saslimšanas un mirstoši cilvēki praksē, pasliktinājies veselības stāvoklis hroniski slimiem pacientiem. Šobrīd ir īpaši nepatīkams periods, atzīst ģimenes ārste no Liepājas Linda Reicle. Tajā pat laikā ir jādara ikdienas darbs, aprūpējot gandrīz 3000 pacientu un jāsaglabā darba spējas. Pandēmijas stāsta pozitīvie ieguvumi ir iespēja veikt konsultācijas attālināti, kas atvieglo darbu vienkāršākos gadījumos. Kā Covid-19 ietekmēja ģimenes ārstes praksi un kāda ir situācija pašlaik? Linda Reicle Liepājā sāka strādāt pirms diviem gadiem, tieši brīdī, kad Latvijā sākas pandēmijas sāga. Tagad, atskatoties uz šo laiku, ārste pati brīnās, kā izdevies pārņemt citu ārstu prakses un vēl izturēt pandēmijas slogu. Ārstes Lindas Reicles praksē ir trīs palīgi, no nākamā gada viņa trešo cilvēku algos pati, pretējā gadījumā strādāt ar gandrīz 3000 pacientiem, esot neiespējami. Linda Reicle bija viena no ģimenes ārstēm, kurai nācās pārņemt mūžībā aizgājuša ģimenes ārsta praksi, tam paralēli Covid-19 pārslodzes fons. Jaunā ārste, kas strādājusi Somijā, neslēpa savu viedokli par ačgārnībām veselības sistēmā un par to runā arī šobrīd.

Jau veselu gadu mācības norit jaunājā, starptautiskajā maģistra līmeņa studiju programmā "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas". Šo mācību programmu īsteno Latvijas Mākslas akadēmija kopā ar Lapzemes Universitāti Somijā sadarbībā ar vairākiem partneriem – Rīgas ekonomikas augstskolu, Igaunijas Mākslas akadēmiju, Kuldīgas novada pašvaldību un biedrību "Kuldīgas mākslinieku rezidence". Mācību laikā studenti apgūst iemaņas dažādās pakalpojumu dizaina sfērās, tādās kā lietotāju pieredzes dizains, informācijas un komunikācijas dizains, dizaina pētniecība, kā arī vairākās citās jomās. Par to, kā norit mācības šajā programmā un kā iegūtās zināšanas izdodas pielietot praksē dažādos mākslas un kultūras projektos, dalās raidījuma viešņa Līga Lindenbauma – pakalpojumu dizainere un šīs mācību programmas studente, kā arī mākslas vēsturniece un kuratore.

Šajā reizē gleznotājs Kaspars Zariņš sarunājas ar māksliniekiem, kuriem galvenais izteiksmes līdzeklis ir līnija - Ievu Maurīti un Māri Subaču, jo viņu darbos viss sākas un beidzas ar līniju. Raidījumā abi atceras bērnību, savus iedvesmas avotus, runā par darba un prāta pasauli, kurā iederas arī domāšana un skatīšanās. Uzzinām, kā nekonkurēt ar dabu, kā sekot Dieva un gaismas ceļam. *** Ieva Maurīte ( 1971) beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Studijas turpinājusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, 2000. gadā ieguvusi maģistra grādu vizuālajā mākslā. Izstādēs māksliniece piedalās kopš 1991. gada, strādājusi starptautiskās rezidencēs – Francijā, Vācijā, Japānā, Lihtenšteinā, Islandē, Somijā un ASV. Darbi atrodas privātās un publiskās kolekcijās Latvijā un ārpus tās robežām. 2010. un 2012. gadā saņēmusi konkursa "Zelta ābele" balvu nominācijā "Skaistākā grāmata." Savos darbos māksliniece izmanto galvenos grafikas izteiksmes līdzekļus – līniju un pavisam nedaudzu krāsu attiecības. Līnijas izteiksmes iespējas ir bezgalīgas, gluži kā pati līnija. Māris Subačs (1963) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu.1988. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. No 1989, gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.1986–1994 darbojies mākslinieku grupā LPSR Z  (Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Artis Rutks, Vilnis Zābers). No 1997. gada nodarbojas  arī ar grāmatu rakstīšanu un ilustrēšanu ar tikai viņam vien raksturīgu rokrakstu. Lakoniskā formā ar vienkāršu kontūrzīmējumu radītie darbi iegūst garīgu piepildījumu un simbolisku nozīmi. Mākslinieks sarīkojis vairāk nekā 30 personālizstādes, regulāri piedalās grupu izstādēs.  

Eiropā aizsākusies ļoti aktīva aizsprostu nojaukšanas kustība, lai atbrīvotu brīvi plūstošas upes. Arī Latvijā šis jautājums ir ļoti aktuāls. Kopā ar ekspertiem raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kāpēc tas tiek darīts un kādi no tā būs ieguvumi dabai un mums pašiem. Studijā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs Linda Fībiga, kā arī institūta BIOR speciālists Kaspars Abersons. Visticamāk, cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki un redz, ka tomēr kaut kas šajā zinā nav tā, kā nākas, spriež Linda Fībiga: "Upes ir daļēji nobloķētas, zivju migrācija ir mazinājusies vai zivju populācijas ir samazinājušās, un pamazām cilvēki sāk rīkoties, lai likvidētu šos dažāda veida šķēršļus uz upēm." Pēc statistikas uz Eiropas upēm atrodas apmēram miljons dažāda lieluma dambju, šobrīd dambju un dažāda veida šķēršļu nojaukšana ir sākusies. Ir nojaukti jau apmēram 40 tūkstoši dažādu dambj, kas nav maz, bet mēs saprotam, ka aizsprostu joprojām ir ļoti daudz. "Jā, mēs kaut kā ieskrienamies ļoti lēni un ļoti ilgi," piekrīt Kaspars Abersons. "Bet tā ieskriešanās Eiropā jau ir notikusi, jo īpaši Somijā un vēl dažās valstīs, piemēram, Dāniju var uzteikt, kas diezgan labi darbojas koraļļu, taimiņu upju atbrīvošanā. Mēs paši tikai ieskrienamies, ieskrienamies un ieskrienamies, bet, cerams, ka tā inerce tomēr būs."

Cīņa ar lieko svaru joprojām daudziem ir liels izaicinājums. Vai kādreiz būs zāles pret aptaukošanos, kas neprasa stingru diētu un vingrošanu, to Zināmais nezināmajā skaidrojam kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, ārsti-dietoloģi Lailu Meiju. Cilvēkam, kas vairāk kustas, strādā vidēju vai grūtāku darbu uz klaja lauka, vajag vairāk uzņemt bezslāpekļa vielu, tas ir, ogļhidrātu, kuri atrodas maizē, kartupeļos un citās stādu vielās, nekā tādam, kas uzturas slēgtās telpās. Skaidrā lauku gaisā ir bez darba, cilvēks var patērēt vairāk ogļhidrātu, tas ir, noēst maizes putras utt…, kamēr pilsētā slēgtās telpās, ir sviedros strādājot, nav lielas vēlēšanās pēc maizes un putras, tās vietā tad pilsētas cilvēkam ir jādod taukāks ēdiens vai arī vairāk cukura, lai tam būtu vajadzīgais spēks. Tā 20. gadsimta sākumā izdotajā „Mājsaimniecība un pavāru māksla” raksta tās autore – literāte un publiciste Hermīne Zālīte. Diētas svara zaudēšanas nolūkā kļūst populāras 20. gs. otrajā pusē. Jo vairāk uzturs ir pieejams, jo vairāk to sāk kritizēt,” - saka ēdiena kultūras pētniece un gastronomijas vēsturniece Astra Spalvēna. Skatot agrākos laikos izdotās pavārgrāmatas, sākotnēji par veselīgu un diētisku uzskata to ēdienu, kas paredzēts dažādu slimību novārdzinātiem ļaudīm. Te vietā ir citāts no Annas Kuzinas darba „Blaumaņu pavārgrāmata”, kur ilggadējā Braku muzeja vadītāja raksta par Rūdolfa Blaumaņa ēdienkarti, laikā kad rakstnieks 1908. gadā ārstēja tuberkulozi Somijā sanatorijā- “Ēst dod tādā kārtā ½ 8- kakao ar baltmaizi un cvībakiem; 10- brokastis: ola, telēķis stipra buljona, auzu biezputra ar šķīstu pienu, reizēm arī gaļas ēdienus. 12- kafeja ar baltmaizi un vārīts piens, liela krūze. ½ 4 pusdienas: zupa, gaļa, saldais ēdiens, glāze piena. Pēc tam kafeja.” „Pēdējā laikā, kad visā pasaulē jau pazīstama kļuvusi vitamīnu mācība, arī pie mums modusies nesalīdzināmi lielāka interese par veģetārismu un zaļbarību. Zaļbarības propagandētāji jau vairākus gadu desmitus ir sludinājuši bagātīgu salātu, svaigu augļu, riekstu pielietāšanu uzturā,” - raksta starpkaru Latvijas prese. Un tajā laikā aizvien vairāk tiek runāts arī par vitamīnu nozīmi uzturā,” stāsta Astra Spalvēna.

Stāsta tautas daiļamatmeistare aušanā Inese Mailīte Vai zini, cik aizraujoša ir steļļu vēsture no to pirmsākumiem līdz mūsdienām? Miniens, švirkstiens, pievilciens vai sitiens! Atminējums – aužamie stāvi, kangas, strelles jeb stelles, kas ir biežāk lietotais nosaukums mūsdienās, tātad, tas ir rīks auduma veidošanai. Latvijā ar rokām aužamo steļļu attīstība gadsimtu laika plūdumā ir ievērojama gan to izskatā, gan arī aušanas iespēju ziņā. Atrastās liecības liecina, ka auduma gabali, kurus izmantoja apģērbam, darināti vertikālajos aužamajos stāvos vēlā dzelzs laikmeta periodā, laika posmā no 8. līdz 12. gadsimtam. Atsevišķos gadījumos šādi stāvi lietoti vēl 19. gadsimtā. Audums šādos stāvos veidojas vertikāli jeb perpendikulāri zemei. Dažiem audumiem ir īpašas sānu malas, kas aušanas procesā veido maisveida eģes. Tas nozīmē, ka sānu malas audums veidojas divās kārtās, tādējādi malas ir izturīgas un gludas. Paralēli vertikālajiem aužamajiem stāviem jau 12. gadsimtā parādījās arī horizontālie aužamie stāvi, kuros audums veidojas paralēli zemei. Pirmā sistēma šāda tipa stellēs bija trizuļi, vēlāk, ap 19. gadsimtu līdz pat mūsdienām biežāk tiek lietotas sviru stelles, kuras ievestas no Somijas. Šo steļļu zināšana un aušanas prasme ir kā pamats nākamajam steļļu tipam – stellēm ar velkamo ierīci, kuru izmanto, piemēram, Zemgales rakstaino brunču aušanā. Šī aušanas prasme iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā un lapā nematerialakultura.lv teikts: "Velkamā ierīce tiek uzstādīta uz sviru vai trizuļu stellēm. Tā sastāv no caurumota dēļa un tā galā piestiprināts divsekciju rāmis. Pa dēļa viduslīniju ir saurbts tik daudz caurumiņu, cik nīškārtās ir paredzēts aust. Jo vairāk nīškārtu, jo sarežģītākus rakstus ir iespējams noaust. Otra būtiskākā atšķirība ir steļļu aizmugurējās daļas garums jeb "dziļums", kas nosaka, cik nīškārtu varēs attiecīgajās stellēs ievietot." 20. gadsimta sākumā zemgalietis Pēteris Viļumsons bija pirmais, kurš izgudroja un patentēja savu vienpaminas pusautomātisko steļļu variantu. Arī šī aušanas prasme no 2020. gada atrodama starp nemateriālās kultūras mantojuma saraksta elementiem. Viļumsona stellēm ir vadības galva (sviru vai trizuļu sistēmas vietā), kas saistīta ar nīšu kārtām un vienīgo paminu. Stelles raksturo vadības galvas tips: cilindra veida, kā arī 3 rindu vai 4 rindu karšu sistēma. Karšu sistēma sastāv no daudzām noteikta izmēra kartona plāksnēm, uz kurām ar caurumiņu palīdzību tiek ieprogrammēts raksts ar musturu cērtamā palīdzību. Padomju laikos tika radīts šauras metāla stellītes ar līdzīgu karšu mehānismu un vienu paminu, kuras tika izmantotas rūpnieciskajā aušanā. Aušanā var arī gleznot, jo gobelēnu stellēs top austas gleznas – gobelēni, kuru aušanas tradīcija Latvijā ienākusi 20.gadsimta vidū. Šīs stelles pārstāv vertikālo steļļu veidu. Vēl viens izstrādājums, kura vārdu pārņēmušas arī stelles, ir josta, jo dažāda izpildījuma šauras stelles sauc par jostu stellēm, kuras lielākoties darbojas uz trizuļu principa. 21.gadsimta sākumā Latvijā parādījās pirmās programmējamās stelles no Amerikas. No 2017.gada izplatījās Somijā ražotās programmējamās stelles. Ja Viļumsona stellēm auduma raksts tiek iecirsts kartona kartēs, tad šeit nepieciešamo rakstu uzzīmē programmā, kas instalēta datorā. Dators tiek savienots ar programbloku, kuram pievienotas nīšu kārtas un pedālis. Minot pedāli, programbloks no datora nolasa, kura nīšu kārta jāceļ augšā, kura jāatstāj lejā. Ar vārdu "stelles" parasti iedomājamies iekārtu, kas novietota uz grīdas, taču sastopamas stelles, kuras aužot liek uz galda.

Šogad Bergmanis bija viens no 9 debitantiem Latvijas izlasē, Pasaules čempionātā Somijā, kā arī aizvadīja pirmo sezonu pāri okeānam. Sarunā atskatāmies uz PČ, ASV koledžu, dzīvi Aļaskā, darbu ar Hariju Vitoliņu un Bobu Hārtliju, kā arī par MHL un Latvijas čempionāta pieredzi.

Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā Somijā šogad ir viena no jaunākajām vienībām. Gan aizsardzībā, gan uzbrukumā ir daudz jaunu seju, bet kapteinis šajā izlases modelī ir 26 gadus vecais Rodrigo Ābols. Viņš ir valstsvienības jaunākais kapteinis (laika posmā pēc neatkarības atjaunošanas). Viņš sarunā ar Latvijas Radio žurnālistu Mārtiņu Kļavenieku uzsvēra, ka komanda katru maču ļoti vēlas redzēt Latvijas karogus tribīnēs, kā arī pēc mača dzirdēt skanam Latvijas himnu. 

Latvijas Radio raidījums “Piespēle” kā katru svētdienu ir kopā ar jums, šonedēļ studijā Doma laukumā Māris Bergs. Arī šonedēļ raidījumu vada Māris, jo, kā zinām, Somijā turpinās pasaules čempionāts hokejā un tieši tur atrodas otrs raidījuma vadītājs Mārtiņš Kļavenieks, kurš diendienā ziņo par jaunākajiem notikumiem pasaules čempionāta grupā, kas tiek izspēlēta Tamperē un kur spēlē arī Latvija. Mārtiņš, protams, pievienojas arī Piespēlei.  Aizvadītās nedēļas spilgtāko notikumu topā: Latvijas hokeja izlase turpina pasaules čempionātu - trīs spēles šonedēļ jau aizvadītas, izcīnītas divas smagas uzvaras un viens bezcerīgs zaudējums.  Teodors Bļugers tomēr neatbrauc palīgā izlasei.  Noslēgusies Latvijas basketbola līgas sezona - VEF kārtējoreiz čempioni, bet “Ventspils” izrādīja sīvu pretestību. Šoreiz raidījumā uzreiz divas lielās sarunas. Mārtiņš bija vizītē pie Latvijas izlases un sarunājās ar komandas kapteini Rodrigo Ābolu. Otrā lielā saruna nebūs par hokeju, bet gan par koledžu, studijām un arī pludmales volejbolu - intervija ar Tīnu Graudiņu.

Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu.  Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro lielu kompensāciju balsojumam par jaunajām sankcijām. Ir arī citas valstis, kuras tik ātri nespētu mainīt naftas piegādātājus. Sarunas gan vēl turpinās, un dalībvalstis pašas pamazām apņemas atteikties no Krievijas piegādēm. Vācija, piemēram, ir paziņojusi, kā pārtrauks Krievijas naftas izmantošanu līdz gada beigām. Tikmēr parādās ziņas, ka paralēli sākas diskusijas par nākamajiem soļiem. Ja šobrīd nafta ir kļuvusi par klupšanas akmeni, tad nākamais sarunu raunds varētu būt par iespēju Eiropā atteikties no Krievijas dabasgāzes. Tiesa, nekas neliecina, ka šo lēmumu izdosies pieņemt vieglāk.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latvijas hokeja izlase izcīnījusi pirmo uzvaru pasaules čempionātā Somijā, ar 3:2 apspēlējot Norvēģiju. Uzvara nenāca viegli un arī komandas treneri nav apmierināti ar laukumā demonstrēto, taču hokejā ne velti saka, ka visskaistākais ir rezultāts uz tablo.

Latvijas hokeja izlase šodien pasaules čempionāta trešajā mačā pārspēja Norvēģiju, gūstot pirmo uzvaru Somijā. Latvija pieveica Norvēģiju ar 3:2 (1:1, 2:0, 0:1). Vārtus Latvijas izlases labā guva Rodrigo Ābols, Nikolajs Jeļisejevs un Roberts Bukarts.  

Šonedēļ Somijā ir sācies Pasaules čempionāts hokejā. Tamperē un Helsinkos norisinās tradicionālais hokeja pavasaris. Loģiski, ka pasaules čempionāts ir galvenā sarunu tēma arī šīsnedēļas “Piespēlē”. Aizvadītās nedēļas spilgtāko notikumu topā: Latvijas hokeja izlase iesāk pasaules čempionātu; Par Nacionālās hokeja līgas Stenlija kausa izcīņu - piecās sērijās septītās spēles; Aizraujošas cīņas Latvijas Basketbola līgas finālsērijā - pēc trim spēlēm VEF sērijā vadībā ar 2-1. Raidījumā intervija ar pasaules čempionātu debitantu Arvilu Bergmani, kā arī ar Latvijas hokeja  izlases vienu no ekipējuma menedžeriem Agri Brici. Raidījumā atgriežas rubrika “Vēstures stūrītis”. Tajā Reinis Grundspeņķis atskatījās uz Latvijas hokeja izlases piedzīvojumiem pasaules čempionātos Somijā. Kā nekā, ir pagājuši precīzi 25 gadi kopš Latvija debitēja Elites divīzijā, arī toreiz tas notika Somijā, tikai tolaik Turku pilsētā.

Šī "Ārpus kadra" epizode veltīta gaidāmajam pasaules čempionātam hokejā. "Sportacentrs.com" žurnālists Almants Poikāns sarunājas ar hokeja ekspertu Ulvi Broži un informācijas aģentūras LETA fotogrāfu Ediju Pālenu, kuram Somijā būs jau desmitais čempionāts. Runājam mazāk par sportisko pusi, bet vairāk - par aizkulisēm. Edijam azotē vairāki aizraujoši stāsti par fotogrāfa ikdienu šādā turnīrā un Latvijas fanu izdarībām. Piemēram, viens no mūsu līdzjutējiem pasaules čempionātā kunga prātā teju apprecējies un palicis uz dzīvošanu Baltkrievijā!

Īsi pirms došanās uz pasaules hokeja čempionātu Harijs Vītoliņš satikās ar Ģenerāli un Lotāru Zariņu uz sarunu. Runājām par sastāva aprisēm, kas mainījies komandā no Olimpiskajām spēlēm, ikgadējo problēmu - centra trūkumiem un citiem tematiem, kuri pavadīs izlasi pasaules čempionātā Somijā.

Stāsta Ventspils muzeja vadošā vēsturniece Māra Dāvida Šodien Ventspils piesaista viesus ar skaisti sakārtotu pilsētvidi, visdažādākajām atpūtas un sporta iespējām, bet kas vedināja apmeklēt šo pilsētu pirms simts un vairāk gadiem? Izrādās, ka Ventspils jau izsenis bija slavena ar savu veselīgo klimatu. Kad pirmā holēras epidēmija 1831.gadā plosīja Kurzemes guberņu, aiznesot vairākus tūkstošus dzīvību, Ventspils brīnumainā kārtā tika saudzēta. Dažus gadus vēlāk Krievijas Iekšlietu ministrijas žurnālā rakstīja, ka Ventspilī tik maz slimojot, ka tur pat vienam ārstam nepietiekot darba, lai nodrošinātu praksi, esot jābraukā pa apriņķi. Ievērojamais Ventspils ārsts Īzaks Feitelbergs 19.gadsimta beigās savā doktora disertācijā rakstīja, ka klimats šai pusē patiesi ir gaužām veselīgs. Mirstība ir zema un ventspilnieka vidējais mūža ilgums - 32,2 gadi - pārsniedz valsts iedzīvotāju caurmēra mūža ilgumu. Piemēram, Viļņā vidējais mūža ilgums bja 25 gadi. (Šie skaitļi ir tik niecīgi, pateicoties lielajai bērnu mirstībai!). Šeit gan jāsaka, ka arī pārējā Kurzemes guberņā un Somijā bija zemākā mirstība visā Krievijas impērijā. Šādi svarīgi fakti nepagāja secen arī imperatora Nikolaja II ārstam, izcilam ķirurgam un bērnu kaulu tuberkulozes pētniekam Nikolajam Veljaminovam, pēc kura iniciatīvas 1900. gadā Ventspilī tika atklāta kaulu tuberkulozes sanatorija bērniem. Tā bija pirmā Krievijas impērijā, līdz ar to arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Jaunajā sanatorijā tika radīti maksimāli komfortabli apstākļi, lai bērni nejustos kā slimnīcā, bet kā atpūtā. Ziemas paviljons atradās priežu ieskautā mežā, bet vasaras paviljons jūras krastā. Sanatorija bija aprīkota ar jaunāko medicīnisko aprīkojumu, kurš tika vests no Pēterburgas. Arī sanatorijas pacienti, lielākoties nāca no impērijas galvaspilsētas, un ne jau no tām trūcīgākajam ģimenēm. Maksa par sanatoriju bija 25 rubļi mēnesī. Ārstēšana bija ilgstoša, tādēļ to varēja atļauties retais. Sanatorija bija Krievijas impērijas lepnums. To kvalifikācijas celšanas nolūkā apmeklēja daudzi topošie un jau esošie ārsti. Kā 20.gadsimta beigās savos pētījumos par Ventspils sanatorijas ārstniecības rezultātiem secinājis LU medicīnas vētures profesors Arnis Vīksna –  labvēlīgi ārstniecības rezultāti sanatorijā bija 81,5% gadījumu. Diemžēl, sanatorijas mūžs bija īss, tās darbību pārtrauca Pirmais pasaules karš.

„Ludolfs Liberts – Art Deco teātra karalis”. Tā sauc jaunāko izstādi, kas kopš 1.marta skatāma Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. Art Deco laikmets, kurā sākās Liberta karjeras uzplaukums teātrī, atrada izpausmi viņa veidoto kostīmu un dekorāciju ornamentālajos motīvos. Mākslinieka noformētās izrādes pārsteigušas skatītājus, jo tās bijušas spilgtas un izdomas bagātas. Izstāde piedāvā darbu izlasi no vairākiem muzejiem, arī oriģinālus pēc Liberta metiem veidotus kostīmus. Kopā ar izstādes kuratori Nataļju Jevsejevu aplūkojam Ludolfa Liberta radītās kostīmu skices un dekorāciju metus no operu un baleta izrādēm. Ienākot viesistabā, kur izkārtota ekspozīcija, manu uzmanību piesaista košais dekorāciju mets Nikolaja Rimska-Korsakova operai „Zelta gailītis”. Te arī kostīmu un dekorāciju  izdrukas, kas ērti aplūkojamas, pat paņemamas rokās, ekspozīcijā arī oriģināli kostīmi, bet par tiem nedaudz vēlāk. Kā atklāj Nataļja Jevsejeva, izstādes formālais iegansts - šogad aprit 100 gadi kopš pirmā Latvijas baleta iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā. Un šī notikuma sakarā vērts atcerēties vienu no spilgtākajiem latviešu teātra māksliniekiem Ludolfu Aleksandru Libertu. Kā Liberts nokļuva operā? 1923.gadā Liberts kopā ar Konrādu Ubānu Pilsētas mākslas muzejā sarīkoja izstādi. Liberta gleznieciskās spējas ieraudzīja Latvijas Nacionālās operas režisors Pjotrs Meļņikovs un aicināja veidot Volfganga Amadeja Mocarta operu „Bēgšana no seraja”. Libertam piemitusi īpaša spēja nojaust auditorijas vēlmes, viņš pratis uzburt uz skatuves brīnumainu pasauli, kas pārsteidza un sajūsmināja gan kritiķus, gan publiku. Par to liecina arī kāds ieraksts Raiņa dienasgrāmatā. Liberts strādājis arī ārzemēs, viņa noformētie iestudējumi ar lieliem panākumiem rādīti Lietuvā un Zviedrijā, strādājis arī Somijā un Bulgārijā. Taču maz ziņu par ārzemju izrādēm, tas vēl jāpēta, atzīst Nataļja. Kuratore rāda vairākas kostīmu skices ar nosaukumu „Šeherezāde”, kuras izstrādātas, krāšņas, taču gada skaitlis, kad tās tapušas, liecina, ka  ap šo laiku, tāds iestudējums nav bijis. Par šīs izstādes atklājumiem noteikti uzskatāmi divi oriģināli kostīmi. Izstādes sakarā veikts arī liels pētnieciskais darbs, izstādes zinātniskā konsultante ir mākslas zinātniece Anita Vanaga, kura jau ilgu laiku nodarbojas ar scenogrāfijas pētniecību. Ekspozīcijā pie vienas no sienām ierāmētas tikai kostīmu skices. Nataļja Jevsejeva izceļ skici, kas veidota Liberta sievai Amandai Libertei-Rebānei. Liberta kostīmu skices dejotājiem ir ne tikai izrāžu sagatavošanai nepieciešamais materiāls, bet arī izcili art deco mākslas paraugi. Viens no Liberta spilgtākajiem art deco paraugiem uz teātra skatuves bijis Sergeja Prokofjeva balets „Rēbuss”. Vēl liels darbs priekšā apzināt un savākt visu informāciju, arī izzināt, ko, piemēram, Ludolfs Liberts paveicis ārpus Latvijas, piebilst Nataļja Jevsejeva un atklāj, ka 2024.gadā iecerēta lielāka mēroga izstāde LNMM, kurā tiks rādīta arī scenogrāfija, taču bez stilistiskiem ierobežojumiem, kā šajā reizē - Art Deco. Izstāde, kas atklāj Ludolfu Libertu kā spožu teātra mākslinieku, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā būs skatāma līdz gada beigām.

Eiropu satrauc jaunā vīrusa paveida omikrona straujā izplatīšanās. Valdības ar bažām gaida Jauno gadu, un katra valsts meklē savus risinājumus, kā stāties pretī jaunajam izaicinājumam. Tikmēr plašumā vēršas protesta akcijas pret ierobežojumiem. Raidījuma laikā sazināmies ar cilvēkiem vairākās valstīs, lai saprastu, cik sarežģīta un raiba ir pašreizējā situācija. Etiopijā nerimst asiņainais pilsoņu karš un cīņa arī nežēlīgi visās frontēs, gan militārajā, arī informatīvajā. Kas tur īsti notiek, kāda ir realitāte valstī, reizēm ir pat grūti pateikt, jo ziņas, kas mūs sasniedz, bieži vien ir pretrunīgas. Aktualitātes komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies arī juristi Inesi Ejugbo Lielbritānijā, Vitu Kalniņu Austrijā un komponisti Gundegu Šmiti Grieķijā. Iekšējais konflikts Etiopijā nenorimst Tā sauktais Tigrajas karš ir iekšējs konflikts, kas kopš pagājušā gada novembra risinās Etiopijā. Pirms 30 gadiem, kad valstī tika gāzta marksistiskā hunta, izšķiroša loma šais notikumos bija Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei. Attiecīgi turpmākajās desmitgadēs šai organizācijai bija ļoti liela ietekme Etiopijas politikā, kas izraisīja citu valsts etnisko grupu neapmierinātību. 2018. gadā par premjerministru ievēlētais Abijs Ahmeds īstenoja izmaiņas politiskajā ainavā, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Arī šī partija organizēta uz etniski reģionāliem pamatiem, tomēr ir orientēta uz konsolidētāku politikas modeli, vienotas etiopiešu nacionālās identitātes un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tigrajas tautas atbrīvošanās frontes līderi, saredzot šais pārmaiņās savas ietekmes mazināšanos, atteicās iekļauties jaunveidojamajā spēkā un sāka īstenot no centrālās valdības faktiski neatkarīgu politiku Tigrajas reģionā. Pretstāvei pāraugot bruņotā konfliktā, valdības spēki izvērsa iebrukumu Tigrajā, taču, saskārušies ar sekmīgu Tigrajas Aizsardzības spēku pretestību, līdz šī gada jūlijam bija spiesti pamest provinces teritoriju. Nākamajos mēnešos Tigrajas Aizsardzības spēki izvērsa uzbrukumu kaimiņos esošajos Amharas un Afaras reģionos, novembra sākumā nonākot 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas Adisabebas. Premjerministrs Ahmeds izsludināja ārkārtas stāvokli un personīgi uzņēmās pretuzbrukuma vadību, kas izrādījās sekmīgs. 20. decembrī Tigrajas spēki atstāja pēdējās teritorijas ārpus provinces robežām un pauda gatavību uzsākt pamiera sarunas, taču pagaidām šķiet, ka centrālā valdība nav noskaņota šādām sarunām. Visa bruņotā konflikta laikā no karadarbības zonas pienākušas ziņas par daudziem abu pušu veiktiem noziegumiem: civiliedzīvotāju masu slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanām, etnisko tīrīšanu, civilo objektu bombardēšanu un apšausi ar artilēriju. Tiek lēsts, ka konflikta laikā dzīvību zaudējuši vismaz 10 000 civiliedzīvotāju, taču Tigrajas puse min pat piecreiz lielāku skaitli. Vēl lielāks var izrādītes bada un slimību upuru skaits, jo pārtikas, medikamentu un citu preču piegāde konflikta reģionam ir ierobežota. Tiek ziņots, ka apmēram pieci miljoni cilvēku šobrīd izjūt pārtikas trūkumu, apm. 350 000 no viņiem cieš badu. Ir ziņas, ka Etiopijas valdības spēku pusē Tigrajā darbojušās arī kaimiņvalsts Eritrejas armijas vienības. Savukārt Tigrajas Tautas atbrīvošanās fronte novembrī vienojusies ar deviņām citām pretošanās grupām dažādos Etiopijas reģionos, izveidojot pret centrālo valdību vērsto Etiopijas federālistu un konfederālistu spēku apvienoto fronti. Eiropa omikrona zīmē Vīrusa Covid-19 paveids omikrons, kas novembra nogalē tika konstatēts Dienvidāfrikas Republikā, strauji izplatījies pārējā pasaulē un nu jau konstatēts 85 valstīs. Šis vīrusa paveids izplatās daudz straujāk nekā delta versija, pie tam biežāk inficē vakcinētus un jau pārslimojušus pacientus. Ir gan zināms pamats spriest, ka omikrons izraisa mazāk smagu saslimšanu, tomēr straujā izplatība liek bažīties, ka tas tomēr var kļūt par jaunu pārbaudījumu veselības aprūpes sistēmām. Pirmā Eiropas valsts, kur šis paveids sāka strauju izplatību, bija Lielbritānija, un kā šodien ziņo britu raidsabiedrība BBC, vakar no jauna reģistrēto Covid-19 inficēšanās gadījumu skaits valstī pirmoreiz pārsniedzis 100 000. Francijas valdība paudusi bažas, ka līdzīga notikumu attīstība varētu būt gaidāma arī šajā valstī; par jaunu konstatēto gadījumu skaita rekordu jau paziņojusi Spānija. Britu valdība neplānojot ierobežojumus līdz Ziemassvētkiem, taču tādi, visdrīzāk, tiks ieviesti tūlīt pēc tam. Tāpat par ierobežojumiem tūlīt pēc Ziemassvētkiem paziņojušas Vācija un Portugāle. Savukārt Nīderlandes valdība jau 19. decembrī izsludināja ierobežojumus, pie kam tie ir stingrāki nekā jebkad iepriekš. Slēgts vairums veikalu, ēdināšanas vietas, sporta un kultūras iestādes, ierobežota iedzīvotāju pulcēšanās, t.sk. privātās viesībās. Valdības lēmumi izraisījuši protestus, kuru dalībnieki iesaistījušies sadursmes ar policiju un postīšanā. Mazāka apjoma ierobežojumus izsludinājusi Dānijas valdība, zināmi ierobežojumi ēdināšanas uzņēmumu darbībā ap Ziemassvētkiem stāsies spēkā arī Zviedrijā un Somijā. Austrijas valdība ir pagaidām vienīgā Eiropā, kura noteikusi konkrētus termiņus visu iedzīvotāju obligātai vakcinēšanai; līdzīgi plāni publiskoti arī Vācijā, bet atsevišķu iedzīvotāju grupu vai strādājošo kategoriju obligātu vakcinēšanos noteikušas daudzas Eiropas valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Latvijas Valsts kinofotofono dokumentu arhīva un Somijas Nacionālo audiovizuālo institūta sadarbībā tapusi Baltijas poētiskā dokumentālā kino programma, kas novembra mēnesī tiks izrādīta Helsinkos. Kas no Latvijas dokumentālā kino klasikas interesē somu kino cienītājus? Kā Somijā tiek popularizēti arhīvu fondi un kā pārtulkot pagājušā gadsimta 60.gados tapušās filmas šodienas skatītājam, to raidījumā Augstāk par zemi vaicājam filmu izlases veidotājai, kinozinātniecei Zanei Balčus. Viņa arī dosies uz Helsinkiem, lai pirms plānotajiem seansiem skatītājiem ieskicētu filmu tapšanas kontekstu. Taču pati raidījuma tapšanas ideja pieder Mairai Dobelei. Daļa klausītāju Mairu Dobeli droši vien jau ir iepazinuši kā rakstnieci, daļa varbūt atceras kā Latvijas Radio balsi - ar Somiju saistīto ziņu autori. Taču arī pēc sadarbības ar Latvijas Radio pārtraukšanas, Mairai vienmēr bijis svarīgi kaut vai ar sociālo tīklu starpniecību, somus informēt par Latvijas vērtībām un otrādi. Arī sazinoties ZOOMā, Maira Dobele jau pirmajā teikumā steidz vēstīt par Somijas jaunumiem: šodien – tas ir oktobra sākumā – esot pirmā diena pēc ilgāka laika, kad Somijā atcelta prasība strādāt attālināti, lai gan daļa uzņēmumu brīvprātīgi izvēlējušies attālināto darbu turpināt līdz gada beigām. Raidījuma turpinājumā saruna par filmu programmu, kuras izrādīšana Somijā notiks Latvijas valsts dibināšanas mēnesī, un kas notiks ar Latvijas Ārlietu ministrijas Simtgades publiskās diplomātijas programmas finansiālu atbalstu. Taču filma, kura demonstrēšanai tika sagatavota īpaši šai programmai – Ulda Brauna dokumentālā filma “PSRS 1966”, tā ir nesen atrasta filmas “235 miljoni” garākā versija, savu pirmizrādi Somijā piedzīvoja jau septembrī, Kokolanas kinofestivālā. Pagājušā gadsimta vidus dokumentālais kino nav gluži tas, uz kuru skatītāji lauztin lauztos, bet seanss bijis apmeklēts, un, iespējams, tam ir arī sakars ar pandēmijas ierobežojumu atcelšanu Somijā. Latviešu kino, radošu cilvēku ieinteresētības dēļ, izdevās iespraukties Kokolanas kino festivālā. Taču pieminētā Ulža Brauna filma tika gatavota novembrī Helsinkos gaidāmajai Baltijas kino programmai, un visas šīs programmas tapšana aizsākās jau pirms gada. Latvijas vēstniecība Somijā piedāvāja Somijas Nacionālā audiovizuālā institūta kuratoriem ideju par Rīgas poētiskā dokumentālā kino seansu iekļaušanu sinematēkas programmā. Tas pamudināja organizatorus uzrunāt arī Igaunijas, Lietuvas pārstāvjus, veidot visu trīs Baltijas valstu kino programmu. Politiskajā kartē Baltija šobrīd tiek uztverta kā vienots reģions, bet kā tas ir kino, jo īpaši – runājot par vēsturi? Jautāju programmas veidotājai, kinozinātniecei Zanei Balčus, vai šo kinovēsturnieku radīto terminu - “poētiskais dokumentālais kino” – tik viegli var attiecināt arī uz Igaunijas, Lietuvas kino? Paredzētajā programmā kopumā plānoti trīs Latvijas kino seansi. Ceturtais ir Baltijas valstu kopīgais seanss, kurā tiks rādīta 2018. gadā tapusī Kristīnes Briedes un Audrus Stonis režisētā filmu “Laika tilti”, kas mudina Baltijas poētisko dokumentālo kino ieraudzīt kā vienotu procesu. Gandrīz visas pārējās no Zanes Balčus izvēlētajām filmām tapušas pagājušā gadsimta sešdesmitajos. ir neapstrīdama klasika, kā Herca Franka “Vecāks par 10 minūtēm”, ir Aivara Freimaņa “Kuldīgas freskas” , “Krasts” un “Lomi”. Ir arī retāk izrādītas filmas, kā Gvido Skultes un Henriha Pilipsona filma ar Gunāra Pieša scenāriju. Pienācis laiks arī atklāt, kāpēc filma “PSRS 1966” šai raidījumā jau vairākkārt nosaukta par vēl nekur neizrādītu atradumu. Kad Uldis Brauns 2017. gada janvārī aizgāja mūžībā, tā bija viņa ģimenes iniciatīva, ka režisora glabātie filmu ruļļi nododami Valsts kinofotofono dokumentu arhīvā. Radio arhīvā glabājas Māras Rozenberga gatavots sižets, kurā arhīva vadītāja Dace Bušante stāsta, kā 2018. gada sākumā devušies uz režisora vasaras māju Kuldīgā, kur atraduši labi zināmās filmas “235 miljoni” līdz šim nerādītu, garāku versiju, uz kuras bundžas režisors bija uzrakstījis nosaukumu “PSRS 1966”. Filmas nosaukums ir parafrāze par Vladimira Majakovska poēmu „150 000 000”, kas atsaucas uz Majakovska laika iedzīvotāju skaitu Padomju Savienībā. Jānis Ķirpītis tikās ar filmas līdzrežisori Laimu Žurginu, tapušās intervijas fragmentus paredzēts demonstrēt pirms filmas seansa Helsinkos, režisores stāstītais ļauj labāk saprast grandiozo ieceri. Latvijas Ārlietu ministrijas Simtgades publiskās diplomātijas programmas piešķirtais finansējums ļāvis Valsts kinofotofono dokumentu arhīva filmas subtitrēt, filmai “PSRS 1966” nomazgāt pelējumu. Taču gatavojot šo raidījumu, ar patiku konstatēju, ka visas šai raidījumā skaniski citētās filmas iespējams noskatīties Nacionālā Kino centra vietnē “filmas.lv”.

Ir zināms, kuri zinātnieki izpelnījusies Nobela prēmiju šogad ķīmijā, fizikā un medicīnā. Nobela prēmiju ķīmijā šogad saņems Vācijas zinātnieks Benjamins Lists un Skotijā dzimušais ASV zinātnieks Deivids Makmilans par asimetriskās organo katalīzes metodes radīšanu. Kas ir organo katalīze, kur to pielieto un ko šī metode sniegs pasaulei, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes vadošais pētnieks Eduards Baķis. Kosmisko atlūzu atkritumus atmosfērā varētu mazināt koka satelīti Par satelītiem parasti domājam kā par liela izmēra aparātiem, tajā pašā laikā pētnieki aizvien vairāk runā par to, kā samazināt Zemes orbītas piesārņošana ar kosmosa atkritumiem un par to esam iepriekš stāstījuši arī mūsu raidījumā.Taču satelīts var būt arī pavisam neliela izmēra kastīte, kas darbojas ļoti jaudīgi un videi nenodara  ne mazāko kaitējumu. Šādu koka satelītu uz Rīgu nesen atveda kāds Somijas jaunuzņēmums. No koka var būvēt laivas, mājas, darbarīkus un no koka var tapt arī kosmosā sūtāms satelīts. Izstādē Latvijas nacionālajā vēstures muzejā, kuras atklāšana un norise valstī izsludinātās mājsēdes dēļ gan atlikta uz vēlāku laiku, koka satelīts būs viens no apskates objektiem. Tam arī būs atvēlēta īpaša telpa ar kupolu, tādējādi vēl jo vairāk uzburot kosmosa sajūtu. Bet vēl pirms mājassēdes tikos ar Kristapu Cepli no biedrības "Zaļās mājas", kurš palīdzējis attīstīt izstādes ideju, kā arī satelīta "WISA Woodsat" vadītāju un Somijas jaunuzņēmuma "Arctic Astronautics" pārstāvi Jari Makinenu. Līdz šim Somijā jau veikti testi ar koka satelīta palaišanu Zemes stratosfērā ar gaisa balona palīdzību, kad ārvalstu partneri uzrunāti padalīties ar savu veikumu izstādes nolūkos, uzreiz saņemta atsaucība. Tas arī mums ļauj plašāk iepazīstināt ar to, kas ir koka satelīts.  

Kas ir onomastika un ko tā pēta? Kā laika gaitā ir mainījušies uzvārdi latviešu valodā? Šis ir pirmais raidījums ciklā, kurā Aiga Veckalne tiksies ar viesiem, kurus vieno ne tikai zinātniskās intereses, bet arī radniecīgas saites. Raidījumā ar onomastikas pētniekiem Laimuti un Paulu Baložiem runājam par baltu vienību, lietuviešu valodu un tās apguvi Latvijā, Laimutes un Paula valodniecības karjeru un darbu Somijā, personvārdiem un vietvārdiem latviešu valodā, to vēsturi, citvalodu ietekmi, somu valodu, kā arī daudz ko citu. Laimute Balode ir valodniece, Latvijas Universitātes asociētā profesore un Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, kā arī asociētā profesore Helsinku Universitātē. Pauls Balodis ir filoloģijas doktors, tulkotājs, latviešu valodas lektors Somijā. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodniece, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Raidījuma piezīmes: [02:40] Vai baltu vienība pastāv? [05:08] Kāpēc tik maz latviešu prot lietuviešu valodu: latviešu un lietuviešu draudzība. [08:20] Kā Laimute nonāca Latvijā? [11:30] Kurā valodā Laimute runāja ar bērniem? [14:25] Kā Laimuti un Paulu ietekmē abas valodas. [18:10] Paula valodniecības ceļš. [22:25] Kas ir onomastika? [26:40] Kurus onīmus pēta Laimute un Pauls? [31:45] Kuri ir populārākie uzvārdi latviešu, lietuviešu un somu valodā? [33:10] Vārdu pētniecības jautājumi un vietvārdu vārdnīcas izstrāde. [38:20] Citvalodu ietekme latviešu uzvārdos. [39:45] Sieviešu uzvārdu tradīcijas lietuviešu valodā. [40:35] Latviskākie vietvārdi. [42:00] Vai latviešu valodas vietvārdos manāma arī krievu un vācu valodas ietekme? [43:20] Kas Laimuti pārsteidza, veicot vietvārdu pētījumu un veidojot uzziņas avotu “No Abavas līdz Zilupei: Vietvārdu cilmes īsā vārdnīca”? [45:25] Vai iedzīvotāju skaita samazināšanās ietekmē vietvārdus un to izzušanu? [51:40] Aigas lietuviešu valodas stāsts. [53:55] Laimutes un Paula darbs Somijā. [01:01:35] Latvijas un Somijas kultūratšķirības. [01:08:10] Cik viegli ir iemācīties somu valodu? [01:11:00] Ieteikumi tiem, kuri vēlas apgūt somu valodu. [01:12:35] Laimutes un Paula nākotnes ieceres. Grāmata: Laimute Balode, Ojārs Bušs. No Abavas līdz Zilupei: Vietvārdu cilmes īsā vārdnīca. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2015. 304 lpp. Noderīgas saites: https://www.lv.lv/ – “Latvijas Vēstnesis” tīmekļvietne https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2FaEWWl – “Pieturzīmju” tvitera profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” https://discord.gg/aAkqp7pmu3 – pievienojies mūsu “Discord” kopienai Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam raidieraksta viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu raidierakstu par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Cīnoties ar Covid pandēmiju, Eiropas Savienības mērķis ir līdz rudenim vakcinēt vismaz 70% pieaugušo iedzīvotāju. Vairākas valstis šo mērķi ir pārspējušas jau tagad, Islandē vismaz vienu vakcīnas devu saņēmuši jau 90% iedzīvotāju, Beļģijā, Nīderlandē un Maltā virs 80%, daudz vakcinēto ir Īrijā, Portugālē, Somijā, Zviedrijā. Latvija šajā sarakstā ar 44% pirmo poti saņēmušo atrodas pašā lejasgalā. Vēl gausāka vakcinācija ir tikai Rumānijā, kur pirmo poti saņēmuši vien 31% valsts iedzīvotāju. Latvijas rādītāji mūsu amatpersonām likuši prognozēt, ka 70% vakcinēšanās mērķi Latvija visticamāk līdz rudenim nesasniegs. Kādēļ tā, kāda ir bijusi pašu amatpersonu komunikācija ar sabiedrību, kāpēc tik daudzi iekļūst un sapinas dezinformatoru izliktajos tīklos, kā pārliecināt svārstīgos un ieklausīties šaubīgajos, Krustpunktā disktutē "Re:Baltica" žurnāliste Evita Puriņa, Latvijas Universitātes Mediciņas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena un sociālantropoloģe Latvijas universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa.

Cīnoties ar Covid pandēmiju, Eiropas Savienības mērķis ir līdz rudenim vakcinēt vismaz 70% pieaugušo iedzīvotāju. Vairākas valstis šo mērķi ir pārspējušas jau tagad, Islandē vismaz vienu vakcīnas devu saņēmuši jau 90% iedzīvotāju, Beļģijā, Nīderlandē un Maltā virs 80%, daudz vakcinēto ir Īrijā, Portugālē, Somijā, Zviedrijā. Latvija šajā sarakstā ar 44% pirmo poti saņēmušo atrodas pašā lejasgalā. Vēl gausāka vakcinācija ir tikai Rumānijā, kur pirmo poti saņēmuši vien 31% valsts iedzīvotāju. Latvijas rādītāji mūsu amatpersonām likuši prognozēt, ka 70% vakcinēšanās mērķi Latvija visticamāk līdz rudenim nesasniegs. Kādēļ tā, kāda ir bijusi pašu amatpersonu komunikācija ar sabiedrību, kāpēc tik daudzi iekļūst un sapinas dezinformatoru izliktajos tīklos, kā pārliecināt svārstīgos un ieklausīties šaubīgajos, Krustpunktā disktutē "Re:Baltica" žurnāliste Evita Puriņa, Latvijas Universitātes Mediciņas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena un sociālantropoloģe Latvijas universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa.

Nereti sociālo tīklu lietotāji savus kontus izmanto, lai ar tiem autentificētos virtuālajā vidē, bet speciālisti saka, ka tas galīgi nav labi. Kāpēc, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. "Smart-ID" izstrādātāja "SK ID Solutions" Latvijas filiāles vadītāja Sanita Meijere iepazīstina ar Baltijas valstīs, Somijā un Zviedrijā jau atkārtoti veiktu pētījumu, kas apliecina, cilvēki autentifikācijai izmanto sociālos tīklus un google kontu. Baltijā 3. vietā ir Smart-ID, līdzīgs rīks arī Somijā ir 3. vietā. Pētījumā cilvēki uz jautājumu, kas ir galvenais vadmotīvs autentifikācijas līdzekļa izvēlei, ir drošība, bet apmēram gadu Eiropas Savienība mudina iedzīvotājus aizdomāties un neizmantot sociālos tīklus un google autentifikatoru, lai autentificētos citur virtuālajā vidē, jo tas netiek uzskatīts par drošu risinājumu, to ir viegli nozagt, viegli pārņemt kontroli, izmantot pret lietotāju. Nav divu līmeņu aizsardzība, kas vēlama. CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis atzīst, ka jautājums ir par to, kur ejam un ko tur var nozagt. Facebook gadījumā visbiežāk pārtver lietotāja sesiju viņa paša iekārtā un no cilvēka konta parādās ieraksti, ko nav veicis. Tā ir realitāte. "Vienkāršākais, uz ko sākumā cilvēki iekrīt ir pikšķerēšana. Ar to globāli var cīnīties, kad izmanto divus faktorus, kas iespējami arī FB un google, kad pie lietotājvārda un paroles pieliek vēl īsziņu, ko atsūta uz telefonu, vai speciāli ģenerētu kodu, ko veido autentifikācijas aplikācijas," skaidro Gints Mālkalnietis. "Sliktākais, ka cilvēki nelieto šo otro faktoru un visbiežāk iztiek ar paroli, turklāt paroles bieži ir vienkāršas un tās lieto atkārtoti vairākos resursos. Pārceļo no Fb un darba e-pastu, pat uz bankas pakalpojumu. Tas ir sliktākais, kur cilvēki paši šo drošību būtiski pazemina." "Parole kā vienīgais drošais elements, lai aizsargātu piekļuvi kaut kam, ir beigusies. Paroles lauž, paroles var piemeklēt, paroles var pārtvert. Vēlams, lai būtu otrs rīks, google vai cits. Tas nav svarīgi, galvenais, lai būtu neatkarīgs no paroles," uzskata Gints Mālkalnietis. "Viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc tik bieži kļūstam par krāpnieku upuriem, jo gribām, lai tehnoloģijas ik brīdi padara dzīvi vieglāku, bet, ja viss kļūst vieglāks un ērtāks, tas nav drošāk," norāda Sanita Meijere. "Tiklīdz ieviešam kādu risinājumu arī Smart-ID, kas liek lietotājam aizdomāties, ko viņš dara, papildus kaut ko apstiprināt, pabrīdināt, uzreiz ir atgriezeniskā saite, ka padarām dzīvi neērtāku. Tas ir tikai tāpēc, ka gribam aicināt lietotājus pievērst uzmanību tam, ko viņi dara, lai to dara apzināti. Lai tas nav tikai tāpēc, ka izleca paziņojums, ka vajag ievadīt PIN kodu."

B Grupa turpina cīņu par finālu, vai vēsturē būs jauns ieraksts – Vācija IIHF 2021 čempis (Tehniņa favoriīts), vai tomēr ASV pret Somiju, un Somijā atkal būs brīvdiena! Tiekamies vakarā!

Sezonas noslēdzošo raidījumu vada Kaspars Zariņš - mākslinieks un pedagogs ar 30 gadu stāžu, kurš kopā ar viesiem Lauru Veļu un Miķeli Fišeru runā par mākslinieka radošo kodu. Kā rodas idejas? Kas nepieciešams darbam? Vai mūsdienās mākslai ir jēga un ko tā dod sabiedrībai? Arī par mākslas attīstību un dievišķo pieskārienu raidījumā. Laura Veļa (1983) strādā ar plašu materiālu klāstu - visbiežākais izteiksmes veids ir glezniecība, ir veidojusi arī instalācijas, video mākslu, animācijas un performances. 2017. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozari un ieguvusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju maģistrantūras studijām. Kopš 2014. gada piedalījusies vairākās kopizstādēs Latvijā, Lietuvā un Vācijā, sarīkojusi 3 personālizstādes. Ieguvusi  Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu glezniecībā 2020 Miķelis Fišers (1970) ir viena no šodienas Latvijas aktuālās mākslas ainas spilgtākajām un neordinārākajām personībām. Darbības jomas: glezniecība, instalācijas, vides objekti, video, scenogrāfija. Sarīkojis vairāk nekā 20 personālizstādes ( kopš 1994. gada), darbi publiskajās kolekcijās Latvijā un Somijā. “Purvīša balvas 2015” laureāts, pārstāvējis Latviju 57. Venēcijas mākslas biennālē ar ekspozīciju “Kas slikts var notikt?” (2017). 2019. gada septembrī veidojis scenogrāfiju Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” jauniestudējumam.

Čaks pirmoreiz skan somiski! Somu dzejniece Heli Lāksonena aizrāvusies ar Aleksandru Čaku un raksta viņam atbildes dzejoļus, kas drīzumā iznāks grāmatā “Paņēmi manu sirdi no plaukta”. Tāpēc Kultūras rondo Guntars Godiņš lasa Čaka “Iedomu spoguli” un Heli radīto dzeju, un rada pats savu valodu tiltu starp viņiem. Trīsdesmit Aleksandra Čaka dzejoļi un tikpat somu autores Heli Lāksonenas atbildes dzejoļu pavisam drīz iznāks somu izdevniecības “Kynälä” (“Pildspalva”) grāmatā “Paņēmi manu sirdi no plaukta”. To papildinās arī audiogrāmata somu valodā, kur skaņa radītu emocijas. Tā ir skaņu ieraksta lejuplāde, lai lasītājs dzejoļus var arī noklausīties. Cik zināms, Aleksandra Čaka balss nav saglabājusies nākamo paaudžu ausīm, tāpēc projekta veidotāji aicina iztēloties mūsdienu somu dzejnieka Hari Hertella balsi kā Čaka balsi. Heli Lāksonenas dzejoļus ne pirmo reizi atdzejojis Guntars Godiņš. Stāsts par Aleksandra Čaka dzejas nonākšanu somu dzejnieces Heli Lāksonenas uzmanības lokā ir sekojošs: Guntars Godiņš reiz palīdzēja tulkotājai Līvijai Vītolai atdzejot Čaka dzejoļus krājumam igauņu valodā “Mūžīgā Rīga”, un šo izdevumu Heli iegādājās Tartu Rātslaukuma grāmatu veikaliņā. Taču atvēra to tikai, atgriežoties savās lauku mājās Raunā, Somijā. Jau ar pirmajām rindām mūsu pilsētas apdziedātāja dzejoļi Heli ļoti iepatikās, un savā sajūsmā viņa dalījās arī velāk, ierodoties uz mēnesi garu rezidenci Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā. Savukārt Ievas Lešinskas angļu valodā atdzejotā Čaka dzejoļu izlase autori noveda pie vēl jaunu dzejoļu atklāšanas. Domājot par Aleksandra Čaka lirikas fenomenu, jautāju Guntaram, vai viņš piekristu novērojumam: Čaka dzejoļi bija skolas programmu saturā vairākām paaudzēm, tātad, šī dzeja bija kā atļautais logs uz modernismu pastiprinātas cenzūras un ideoloģisko spaidu apstākļos. Un Aleksandrs Čaks ar gadu atstarpi uzrunā jaunas un aizrautīgas sirdis arī mūsdienās, jau sākot no skolas sola. Heli Lāksonenas dzejoļi ir sarakstīti viņas dzimtās apkaimes Ūsikaupunki somu valodas dialektā. Guntars tos atdzejo Vidzmes lībiskajā izloksnē, tāpēc lielākoties dzejnieces stāstījums ir caurstrāvots ar humoru un labsirdīgu nešpetnību, kuru paģēr arī valodas īpatnais skanējums iepretim literārajai latviešu valodai. Sevišķi to varējām pieredzēt pirmajā tikšanās reizē ar Heli tekstiem, kad tie mūsu lasītājus sveicināja no krājuma “Kad gos smei” jau pirms deviņiem gadiem. Taču Heli izteiksme var būt arī skaudra un dzeldīga, gluži tāpat kā viņas priekšgājējam Aleksandram Čakam. Vēl viena radošā forma, kurā iedzīvināsies Čaka un Lāksonenas dzeja, būs vizuālā māksla – grāmatu papildinās plakāts ar Heli veidoto darbu kolāžu un mazāka formāta darbiņi. Un arī tas nebūs viss. Jūnijā tiks uzsākta Heli Lāksonenas izstādes iekārtošana Čaka muzejā, savukārt jūlijā paredzēti jaunās grāmatas lasījumi lībiešu krastā Mazirbē un plašāks brauciens pa Latgali, iepazīstinot ar šo literāro dialogu Ludzas un Rēzeknes, kā arī citu pilsētu lasītājus.

Turpinās darbs pie kultūrpolitikas pamatnostādnēm nākamajiem sešiem gadiem dažādās kultūras nozarēs, tostarp pie Dizaina stratēģijas. Šī plānošanas dokumenta nolūks: nospraust precīzus mērķus dizaina izpausmēm dažādās jomās – izglītībā, uzņēmējdarbībā, publiskajā sektorā, vidē un sabiedrībā. Līdztekus tam, noslēgusies Latvijas Bankas un portāla "Delfi.lv" rīkotā sabiedrības aptauja par “Latvijas Gada monētu 2020”, un tajā triumfējusi monēta “Liepas lapa”, kuras grafisko dizainu veidojis Mārcis Kalniņš, bet plastisko veidojumu – Ligita Franckeviča. Monēta ir veltīta ekoloģijas tēmai, kas arvien aktīvāk ienāk mūsu dzīvē. Par zaļas un atbildīgas arhitektūras un dizaina šībrīža tendencēm saruna ar arhitektu Mārci Kalniņu un urbānisti, arhitekti un platformas FOLD.lv direktori Evelīnu Ozolu. Arhitekts Mārcis Kalniņš Rīgas Tehnisko universitāti absolvējis 2013. gadā, papildus izglītojies Vīnes Tehniskajā universitātē un Eiropas Arhitektūras studentu asamblejas rīkotajās arhitektūras vasaras skolās Spānijā un Somijā. Līdztekus darbam arhitektūrā izveidojis zīmolu MKLN Furniture, un Latvijā ražotās šā dizaina mēbeles kalpo klientiem ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Francijā, Japānā un citās valstīs. Šobrīd Mārcis strādā arhitektu birojā “Chambers Architects” Parīzē. “Liepas lapa” nav viņa pirmais projekts Latvijas Bankas inovatīvo eiro monētu konkursā: 2015. gadā 1. vietu saņēma autora iecere ar nosaukumu "Z134M", nākamajā gadā tapa kolekcijas monēta "Zeme", kas bija veltīta mūsu planētas vietai cilvēka vērtību lokā un Visumā. 2017. gadā veidotais monētas dizains “H20ABC” saņēma otro vietu. Nu miniatūrā, sudrabotā liepas lapa atzīta par “Latvijas Gada monētu 2020”. Šis ir labs piemērs, kā dizains nevis ilustrē kādu realitātē sastopamo detaļu, bet būtībā pārtop par to.

Šis ir laiks, kad ierastos pakalpojumus izmantojam citādāk. To, cik tie ir ērti un saprotami, nosaka arī pakalpojuma dizains.  Februāra sākumā Latvijas Mākslas akadēmija kopā ar Lapzemes Universitāti Somijā, kā arī asociētajiem sadarbības partneriem – Rīgas ekonomikas augstskolu, Igaunijas Mākslas akadēmiju, Kuldīgas novada pašvaldību un biedrību “Kuldīgas mākslinieku rezidence” parakstījusi līgumu par starptautiskas maģistra līmeņa studiju programmas “Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas” īstenošanu. Plānots, ka absolventi saņems dubulto diplomu – Latvijas Mākslas akadēmijas un Lapzemes Universitātes. Ko studenti apgūs šajā studiju programmā un cik tā ir aktuāla, par to saruna ar LMA Dizaina nodaļas asociēto profesori Ilzi Kundziņu, Kuldīgas mākslinieku rezidences vadītāju Ilzi Supi un Lieni Kupču, kura studē pakalpojumu dizainu un būs arī viena no pasniedzējām jaunajā programmā. 

Februāra sākumā Latvijas Mākslas akadēmija kopā ar Lapzemes universitāti Somijā, kā arī asociētajiem sadarbības partneriem - Rīgas Ekonomikas augstskolu, Igaunijas Mākslas akadēmiju, Kuldīgas novada pašvaldību un biedrību "Kuldīgas mākslinieku rezidence" ir parakstījusi līgumu par starptautiskas maģistra līmeņa studiju programmas "Pakalpojumu dizains, stratēģija un inovācijas" īstenošanu. Plānots, ka absolventi saņems dubulto diplomu - gan Latvijas Mākslas akadēmijas, gan Lapzemes universitātes. Par nozīmīgo pavērsienu mākslas un radošajā klasterī “Adatu fabrika” Kuldīgā Kultūras Rondo saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas asociēto profesori Ilzi Kundziņu un Kuldīgas novada Mākslinieku rezidences nodaļas vadītāju Ilzi Supi.

Pasaulē dizaineri turpina domāt par to, kā vidi ap mums padarīt drošāku – proti, kā īstenot sociālo distancēšanos. Dažādi risinājumi rodami vidē, grafiski iezīmējot cilvēku atrašanos noteiktā attālumā – parkos, pilsētu laukumos un darba vietās – birojos. Kā tajos šobrīd rit darbs un kā darba vietas telpas piemērot apstākļiem, kuru noslēguma termiņu nevaram paredzēt? Un kāda loma tājā ir dizainam? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunāsies TET valdes locekle, Cilvēku un vides dienesta direktore Ingrīda Rone un interjera dizainere Santa Meikulāne.   Savā pieredzē par to, kā šobrīd norit darbs birojā, īsi dalās arī apdrošināšanas kompānijas BTA Mārketinga un Sabiedrisko attiecību departamenta direktore Elīna Rasmane, Swedbank pārstāvis Jānis Krops un Starptautiskā finanšu tehnoloģiju uzņēmuma Mogo Finance personāla vadītāja Anita Kalniņa.  Atvērtā tipa birojs ilgu laiku ir uzskatīts par vienu no mūsdienīgiem risinājumiem, daudzi to ir izvēlējušies. Protams, ir arī citi risinājumi. Vai šobrīd kāds jau ir pie jums vērsies kā pie interjera speciālista, kā pārveidot birojus? Santa Meikulāne: Birojam jābūt mobilam, jo birojs ir par biznesu un bizness attīstās. Es tomēr vienmēr esmu bijusi pret šo statisko biroju, tas ir ļoti specifisks, specifiskām nozarēm. Mēs vienmēr kopā ar uzņēmumu veicam pētījumu darbu, vispirms noskaidrojot, kas ir tas, kā mēs strādāsim. Es esmu par to, ka birojs pilnīgi vienmēr ir transformējams. Mēs bijām komandējumā “Neste” centrālajā birojā Helsinkos, bija drūma, pelēka, lietaina diena, kuru mēs visi pavadījām gaišajā un atraktīvajā birojā. Tur bija praktiski visas šīs tendences, par ko šobrīd runājam (varbūt izņemot šo uzsvērto divu metru attālumu): telpas, kas ir mobilas, kur strādā komandas. Komanda satiekas uz projektu, un tad, kad projekts nomainās, telpa atkal ir pieejama, tātad viss ir tāds kā mazliet šērojams. Kāda bija TET pieredze pirms vairākiem gadiem veidojot šo biroju, kas ir pielāgots darbinieka veicamajam uzdevumam? Ingrīda Rone: Manuprāt, tieši par šāda tipa biroju tikko stāstīja arī Santa, un tas saucas “aktivitātēs balstītais birojs”, un mēs to nosaucām par “viedo” Biroju Metropole. Šis biroju tips ar mums dzīvo jau sešus gadus, mēs viņu sākām plānot 2014. gadā un toreiz bijām teju pirmie Baltijā, Latvijā pilnīgi noteikti. Runājot par biroju un par biroja dizainu, es gribu nelielu atkāpi – pirmkārt, nevar runāt vienkārši par dizainu, par mēbelēm, “lūk, tādi ir pēdējie trendi, tāpēc mēs pirksim šādus vai tādus galdus vai krēslus”... Birojs ir daļa no uzņēmuma kultūras, bet kultūra ir daļa no uzņēmuma stratēģijas, un šai saistībai, manuprāt, ir jābūt, jo tikai tad mēs dabūjam to uzvedību, kādu sagaidām no šīs organizācijas un tās darbiniekiem. Veidojot Metropoli, mums bija gan veikti pietiekami apjomīgi pētījumi par to, kā darbinieki jūtas un kas viņiem patīk vai nepatīk, gan analizējām, kas ir tās vajadzības. Šis aktivitātēs balstītais birojs ar to ir burvīgs, ka tu mērķtiecīgi veido vietas komandām, individuālam darbam, klusākas, skaļākas, vienkārši satikšanās vietas. Arīdzan caur darbinieku viedokļu aptaujām faktiski mēs nonācām pie sapratnes, kas ir tās sajūtas, kādas mēs vēlamies veidot jaunajā birojā. Piemēram, viena no tām ir sadarbība – aktīvāka, spontānāka sadarbība. Otra lieta, kas bija biznesa diktēta: mēs vēlamies būt inovatīvāki, tātad savā ikdienas darbā un darba organizācijā veidot vidi, kur tai inovācijai dzimt. Palaižot pirmo stāvu (pirmajā gadā mums bija divi stāvi), 87% no iemītniekiem teica, ka viņi ir apmierināti, ka strādā Metropolē un ir daļa no tās. Tad, kad mēs sākām projektēšanas darbu un es teicu: “tā, dārgie, kabinetu nebūs, tējkannas katram savas nebūs,” protams, bija neapmierinātība, un tas prasīja ļoti, ļoti lielu komunikācijas darbu tieši no mūsu puses. Viens stāvs ir 1100 kvadrātmetri, un lielākā baža bija: “ak, Dievs, kā es atradīšu kolēģi?!” un tad šeit jau sākas nākamais – darba organizācija. Nepietiek ar to, ka mēs sazīmējam, kā liksim mēbeles, bet ir jāmainās arī darba organizācijai. Ja birojs jau bija tik ļoti balstīts darbiniekiem nepieciešamajās aktivitātēs, vai šobrīd jūs plānojat kaut ko mainīt? Ingrīda Rone: Metropole 3.0, kā mēs šo eksperimentu nosaucām, veicām pagājušā gada jūlijā, augustā, izmantojot dizaina domāšanas metodes. Nākamā izpēte mums bija par to, ko tad cilvēki no tā marta, aprīļa vēlas saglabāt un ko pilnīgi noteikti nē, kas trūka un kas bija pieņemami, patīkami. Secinājums ir tāds, ka šo attālināto vai elastīgo formu, ka es, izejot no situācijas vai darba uzdevumiem, varu strādāt birojā vai ārpus biroja, vairums vēlas saglabāt. Eksperimentā sadalījām biroju divos stāvos: mums bija klusais stāvs individuālam darbam un komandu stāvs, un mēs redzējām, ka tas ļoti labi strādā. Plus mums ir ieviesta darbavietu rezervācija: tu zini, ka tev rīt ir jādodas uz biroju, norezervē darbavietu, teiksim, numur 100, un attiecīgi uz to arī dodies, tur tiek ievērota distance un pārējās lietas. Ja mums ir jābūt kā komandai, rezervējam komandas vietu. Ieviesām arī autostāvvietu rezervāciju, un šobrīd ir ekskluzīvi, ka jebkurš darbinieks, kas dodas uz biroju, var braukt ar automašīnu un bez maksas novietot uzņēmuma stāvvietā, tādējādi nodrošināt vēl papildus savu drošību, nebraucot ar sabiedrisko transportu. Santa Meikulāne: “Nestes” birojā Somijā bija praktiski tas pats, par ko jūs stāstāt – tātad mēs, Latvijas uzņēmumi, ejam līdzi laikam. Es domāju, ka arī kā nācija, lai gan čīkstēt mēs protam, ļoti fleksibli pielāgojamies jaunajiem apstākļiem. Vēl var izskatīt opcijas, ka uzņēmums dod iespēju braukt ar velosipēdu, skrejriteni, un, kad siltāks laiks, es domāju, ka tas viss arīdzan ieviesīsies. Vēl ir otra nianse, ka cilvēkiem ir iespēja pārcelties un dzīvot laukos.

Somiete Mirja Hovila Rīgā pirmo reizi ieradās 1990. gadā kā tūriste, nopirkusi pēdējā brīža cenas ceļazīmi, taču šis nejauši izvēlētais ceļojums izvērtās par jaunu pavērsienu viņas dzīvē. Šobrīd par Mirju Hovilu varam runāt kā par tulkotāju, kura somu valodā iedzīvinājusi Vizmas Belševicas “Billi”, Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatas, Kārļa Vērdiņa dzeju, kā arī Raiņa un Aspazijas saraksti. Lai varētu izdot somiski šīs grāmatas, kas diezgan prognozējami nesola komerciālu veiksmi, Mirja Hovila pat nodibinājusi savu mazītiņu izdevniecību “PAPERIPORO”. Par tulkošanu un tulkojamo darbu izvēli saruna ar Mirju Hovilu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un Somijā dzīvojoša latvieti Guntu Paavolu. Pandēmijas piesardzības labad, šobrīd medijos intervijas notiek tikai un vienīgi attālināti. Sarunas zoom platformā vai pa telefonu, šķiet, izmainījušas arī līdzšinējo izpratni par tuvu – tālu. Tāpēc lielas, ka šis ir īstais brīdis, lai uzmeklētu tos brīnišķīgos cilvēkus, kurus ir gadījies sastapt jau agrāk un ne vienu reizi vien. Tā ir silta un brīnišķīga sajūta, kad, viesojoties svešā zemē, pēkšņi satopi kādu, kas vienlaikus ir šai zemei piederīgs, taču arī lieliski runā latviski. Tie ir latviešu literatūras tulkotāji, mūsu kultūras brīvprātīgi vēstnieki. Kā somiete Mirja Hovila, latviešu literatūras tulkotāja. Saruna ar Mirju Hovilu notika 2020. gada beigās, un kad es pajokoju, ka šis viņai ir jubilejas gads, vēl nenojaušu, cik ļoti esmu trāpījusi. Viņa patiešām šovasar kopā ar savu vīru ar kuģi devās no Helsinkiem uz Rīgu, lai nosvinētu pirmā ceļojuma trīsdesmitgadi. Stāstā par Mirju Hovilu daudz kas ir bijis atkarīgs no cilvēciskas pazīšanās, kopīgi piedzīvotā. Somijai līdz šim paveicies ar izciliem vēstniecības darbiniekiem, sākot jau ar pirmo atjaunotās Latvijas valsts vēstnieci Annu Žīguri. Arī šī raidījuma ideja tapa, pateicoties Somijā dzīvojošajai rakstniecei un kinorežisorei Mairai Dobelei. Maira pirms tam mani arī bija iepazīstinājusi ar vēl vienu tulkotāju - ar Anniku Sunu, kuras tulkotā Ata Klimoviča “Personiskā Latvija” tagad iznākusi somiski. Saruna ar Anniku Sunu joprojām noklausāma Radio arhīvā, taču viņas stāstā mani pārsteidza, ka latviešu valodu viņa sākusi mācīties, lai varētu saprast grupas “Prāta vētra” dziesmas. Izrādās, Mirjas Hovilas stāstā ir kas līdzīgs. Mirjas Hovila tulkotājas biogrāfijā var lasīt, ka viņa ir ne tikai sertificēta tulce, tiesīga tulkot juridiskus dokumentus, ne tikai prozas tulkotāja, bet arī atdzejotāja. Mirjas Hovilas stāstā liela nozīme bijusi cilvēkiem. Un viena no viņai kā tulkotājai nozīmīgajām vietām ir Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī, kurā viņa uzturējusies vairākkārt. Nu jau kādu laiku, Ventspils rakstnieku māja savus viesus cenšas iemūžināt videointervijās. Pirms četriem gadiem tapusi arī intervija ar Mirju Hovilu un viņas vīru Sepo Hovilu, kurš arī, būdams skolotājs, programmētājs un tulkotājs, aizraujas arī ar fotogrāfiju, un prāto par iespējām rakstīt grāmatu par iespēju pieredzēt vēsturiskas ainavas dažādās Eiropas zemēs, tostarp Latvijā.  

Kultūras Rondo turpina jautāt, kā jūtas un ko dara radoši cilvēki jaunā gada pirmajā mēnesī. Šoreiz zvans uz Somiju tulkotājai Maimai Grīnbergai. "Janvāris ir sācies drusku nervozi, man jau sen vajadzēja nodot aktuālo tulkojumu un te parādās Covid ietekme manā dzīvē," atklāj Maima Grīnberga, piebilstot, ka vienmēr viss atkarīgs no konteksta. "Es nevaru aizbraukt uz Latviju un izdarīt dažas lietas, lai varētu veiksmīgi savu tulkojumu pabeigt. Līdz ar to esmu atkarīga no citiem cilvēkiem, viņu laipnības un tas mazliet nervozē." Runa ir par somu autora Tommi Kinnunena romānu "Stikla upe". Tulkotāja atklāj, ka vajadzētu aiziet uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kur izstāde par Iļģuciema stiklu. Bet to nevar izdarīt. Protams, var lūgt citu palīdzību, bet viņa atzīst, ka patīk pašai visu izdarīt - pasēdēt arhīvā vai aiziet uz muzeju. Maima Grīnberga šobrīd atrodas Somijā, Covid maz skartā reģionā. Maima Grīnberga iepazīstina ar vēl diviem tulkojumiem, kurus iecerējusi tūlīt pēc tam, kad būs pabeigusi darbu pie "Stikla upes" tulkojuma.  Uz Latviju viņa grasās atbraukt tiklīdz būsim atgriezušies daudzmaz normālā dzīvē.

Ir pienācis Ziemassvētku laiks. Pēc divām dienām jau Ziemassvētku vakars un tādēļ šodien jāparunā par Joulupukki jeb Santa Klausu, jeb Ziemassvētku vecīti, ko Somijā sauc par Joulupukki. Somija ir oficiālās Ziemassvētku vecīša mājas. Nedzīvo viņš gan Ziemeļpolā, bet Lapzemē, tās galvaspilsētā - Rovaniemi, kas gan atrodas tieši uz robežas, kur sākas Polārais jeb arktiskais loks. Parasti šis Ziemassvētku vecīšu ciems ir viens no populārākajiem Somijas tūristu galamērķiem, kas katru gadu uzņem vairāk nekā pusmiljonu apmeklētāju. Tur var doties arī ziemeļbriežus glaudīt turp, ja vien netīšām kādu nenotriec ar auto, kad tie slāj pa šoseju.  Un katru gadu Ziemassvētkos pasta nodaļa saņem vairāk nekā 700 000 bērnu vēstules gandrīz visām pasaules valstīm. Vēsturiski Somija bija Zviedrijas province un pēc tam tās pakļautībā esoša lielhercogiste, tās bija no 12. līdz 19. gadsimtam. Bet no 1809. gada Somija bija autonoma Krievijas lielhercogiste. Pilnīgu neatkarību tā pasludināja 1917. gada 6. decembrī. Tad piedzīvoja pilsoņu karu, kurā sociālistu revolucionāri piecus mēnešus cīnījās pret "baltajiem", kas bija visi, kuri negribēja Somijas Sociālistiskās strādnieku republikas izveidi. 1919. gadā pieņēma demokrātisko konstitūciju un oficiāli Somija nekad arī nezaudēja savu demokrātisko sistēmu. Starp citu Somijas parlamenta vēsturiskās ēkas masīvās kolonnas ir uzbūvētas, lai simbolizētu to, ka Somija neatteicās no demokrātijas, lai arī virkne citu valstu starpkaru periodā, ieskaitot trīs uz dienvidiem esošās Baltijas valstis, atteicās no demokrātijas, Somija to neizdarīja. Zviedru ietekme, acīmredzot tomēr ir nozīmīga bijusi arī šajā jautājumā. Arī Otrā pasaules kara laikā Somijas vēsture bija sarežģīta. Vispirms tā veiksmīgi aizstāvēja savu neatkarību vispirms jau Ziemas kara ietvaros. Šī kara rezultātā Somija zaudēja Karēliju, bet saglabāja neatkarību. Karēliju valsts centās atgūt sadarbojoties ar Nacistisko Vāciju un karojot pret PSRS tā saucamā Kontinuitātes kara laikā. Bet nacistiskā Vācija tika sakauta, līdz ar to arī Somijas izredzes atgūt Karēliju un valstij bija tagad jau pēc PSRS spiediena  jākaro pret Nacistisko Vāciju tā saucamajā Lapzemes karā.  Tikai 1947. gadā Somija atguva faktisku neatkarību no PSRS, noslēdzot sadarbības līgumu, kas visu Aukstā kara laiku lika neitrālajai Somijai būt politiski, militāri un arī ekonomiski saistītai ar Padomju Savienību. Šis bija tā saucamais finlandizācijas posms, kad valsts bija juridiski un pēc institūcijām demokrātiska, bet vienlaicīgi neko neteica sliktu par PSRS un pat pārāk paļāvās uz prezidenta Urho Kekonena spēju “sarunāties ar padomju vadītājiem”. Vienlaicīgi jau kopš 1960. gadiem Somija cieši sasaistīja savu tirgu un politiskās attiecības ne tikai ar Ziemeļvalstīm, bet arī Eiropas Ekonomisko Kopienu, mūsdienu Eiropas Savienību, kurā iestājās 1995. gadā. Mūsdienu Somijā dzīvo apmēram 5,6 miljoni iedzīvotāju un valsts ir ļoti industrializēta un mūsdienās jau brīva tirgus ekonomika. Somijā vēsturiski ir konkurētspējīga ražošanā, it īpaši koksnes, metālu, mašīnbūves, telekomunikāciju un elektronikas nozarēs. Somija izceļas arī ar tehnoloģiju eksportu, kā arī jaunuzņēmumu veicināšanu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, spēļu, tīro tehnoloģiju un biotehnoloģijas nozarēs. Ko somi domā par Latviju un Baltiju šobrīd, vaicājam Somijas Ārpolitikas institūta vecākajam pētniekam doktoram Matti Pesu. Un vēl mazliet par lakricu, kas Somijā ir populārs gardums, kuru izgatavo no lakricas auga saknēm, cukura, cietes un miltiem, želatīna vai arābu gumijas jeb akāciju gumijas. Var pievienot arī citas sastāvdaļas, piemēram, anīsu. Svarīgākās pievienojamās sastāvdaļas ziemeļvalstīs – amonija hlorīds nevis nātrija hlorīds (sāls), lai iegūtu slaveno vai bēdīgi slavenās sāļās lakricas konfektes garšu.

Nesen par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Gada zinātnieku 2020. gadā ir atzīts Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes (MLĶF) dekāns profesors Māris Turks un tas nu ir svarīgs iemesls, lai aicinātu pētnieku arī mūsu studijā un runātu par pētījumiem, kas izpelnījušies šādu kolēģu novērtējumu. Veikts pētījums par ražošanas sektoru ietekmi uz notekūdeņu attīrīšanas procesu Apzināt potenciālos ražošanas sektorus, kas var ietekmēt notekūdeņu attīrīšanas procesus, kā arī meklēt risinājumus, lai šo ietekmi pēc iespējas mazinātu. Ar šādiem izvirzītiem mērķiem starptautiskā Baltijas jūras reģiona līmenī izgaismota problēma, proti, itin bieža situācija, kad notekūdeņu attīrīšanas iekārtām ir papildus slodzes attīrīt rūpnieciskos notekūdeņus. Projekta ietvaros situācija izpētīta Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un Kaļiņingradā, un, projektu veidojot, jau bija aplēses par ražošanas nozarēm, kas varētu radīt ietekmi uz kopējo notekūdeņu sistēmu. Situāciju plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas vadošais pētnieks Sandis Dejus. Projekta ietvaros Latvijā izveidotas notekūdeņu priekšattīrīšanas iekārtas piena pārstrādes uzņēmumā “Latvijas piens”, jo līdz šim, ražojot piena produktus, tīklā tika novadīti augstas koncentrācijas notekūdeņi, un Jelgavā bija problēmas ar notekūdeņu attīrīšanu. Šobrīd slodze uz Jelgavas pilsētas attīrīšanas iekārtām ir samazināta. Bet to, ka dažkārt par lielām finansēm daudz svarīgākas ir zināšanas un komunikācija, pierāda vēl kāds labās prakses piemērs no aizvadītā projekta. Sandis Dejus min gaļas pārstrādes uzņēmumu Igaunijā, kurš pēc intervijas ar projekta īstenotājiem mainījis savu ražošanas procesu, lai ražošanas procesā radītos asiņu atkritumus, kurus iepriekš novadīja notekūdeņos, izmantotu jauna produkta ražošanai.

"Demola Latvia" ir daļa no "Demola Global", kā saknes meklējamas Somijā. Latvijā programmu īsteno kopš 2015. gada, un katru reizi tā tiek uzlabota, pielāgota un mainīta pēc dizaina domāšanas principiem. "Demola Latvia" ir aktivitāte, kas norisinās ārpus studijām. Tās laikā studenti savas teorētiskās zināšanās var izmantot praksē - sadarboties ar uzņēmumiem, apgūt līderības un komandas vadīšanas prasmes, kā arī eksperimentēt.  Saruna ar Demola Latvia vadītāju Līgu Jupatovu.  

"Demola Latvia" ir daļa no "Demola Global", kā saknes meklējamas Somijā. Latvijā programmu īsteno kopš 2015. gada, un katru reizi tā tiek uzlabota, pielāgota un mainīta pēc dizaina domāšanas principiem. "Demola Latvia" ir aktivitāte, kas norisinās ārpus studijām. Tās laikā studenti savas teorētiskās zināšanās var izmantot praksē - sadarboties ar uzņēmumiem, apgūt līderības un komandas vadīšanas prasmes, kā arī eksperimentēt.  Saruna ar Demola Latvia vadītāju Līgu Jupatovu.  

Epizodes sākumā dzirdēsiet pirmo interviju, kura ir uzfilmēta video. Intervijas viesis - video satura veidotājs Lauris Čakāns linkedin.com/in/lauriscakans  stāsta par saviem darba klejojumiem un peļņas meklējumiem Anglijā, Vācijā un Somijā, par darbu pie konveijera un ekskavatorā.  Šodien Lauris atradis savu sirds darbu - facebook.com/laumursstory  Te atradīsiet arī pilnu intervijas video.Epizodes otrajā daļā pie Vinetas viesojas Didzis Ošiņš linkedin.com/in/didzis-osins-695736127 un stāsta par to, kā viņam līdz šim nav veicies ar mēģinājumiem atrast ceļu prom no sev ierastās un tuvās, bet šaurās aviācijas nozares. Kā citu nozaru darba devēji skatās uz Didža pieredzi un kas trūkst viņa CV. Sadarbībā ar programmēšanas kursiem Codelex. Informācija un pieteikšanās -  https://www.codelex.io/pirms-darbaPar podkāstu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/Reklāma podkāstā – Juris Garjāns /producents/Tālr. 29600765   juris@darbs.work 

Divas intervijas ar cilvēkiem, kuri savulaik strādājuši bez atlīdzības, kāpēc to darīja un vai tas ir palīdzējis karjerai? Personāla speciāliste Lauma Kadiķe stāsta par savu brīvprātīgā darbu Latvijā, Somijā, ASV, kā meklējusi savus domu biedrus un ar kādu darba devēju attieksmi nākas sastapties ikdienā.  Kā viņa pati, kā HR speciālists vērtē kandidātu brīvprātīgā darba pieredzi.Aktīvs darba meklētājs Jānis Jēkabsons  dalās pārdomās par brīvprātīgā darbu Rumānijā un meklē veidu kā atspoguļot savu pieredzi un potenciālu savā CV.  Kā brīvprātīgā darba pieredze izskatās kandidāta CV, un ko par to domā darba devēji. Par podkāstu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/Reklāma podkāstā – Juris Garjāns /producents/Tālr. 29600765   juris@darbs.work

Šodien runājam par to, kas Covid laikā notiek ar uzņēmumu dibināšanu, skaidrojam, kāpēc nav audzis uzņēmumu maksātnespēju skaits, runājam par tendencēm ekomercijā un šoreiz - nevis par pāriešanu uz digitālo, bet par pretējo - digitājam pievienot arī iespēju veikalā preci apčamdīt.  Pirms dažām dienām uzzinājām jaunākos datus par IKP Latvijā pirmajā ceturksnī. Mīnus 1.5% pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu. Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija uzsver - galvenais iemesls - mājsaimniecību patēriņa vājums.Respektīvi, es, tu, mēs visi, sēdējām mājās un rūpīgi pārdomājām katru pirkumu, daudziem arī saruka ienākumi.  Bet šis - pirmā ceturkšņa kritums, ir tikai iesildīšanās tam kritumam, ko redzēsim 2. ceturkšņa datos. Zorgenfreija uzsver - aprīlis ir bijis ekonomiski drūmākais mēnesis šogad, un maijā, lai gan atkopjamies, līdz iepriekšējiem rādītājiem vēl tālu.  Bet nu - viens ir statistika, otrs ir mūsu katra sajūtas. Te citējam Daini Gašpuiti no SEB - Otrā ceturkšņa dati uzrādīs dziļāku kritumu, taču, dzīvojot reālajā laikā, smagākais varētu būt jau aiz muguras!  Tas, kas nav aiz muguras, ir plašas diskusijas gan Eiropas Savienībā gan Latvijā - Eiropas atjaunošanas fonds. Eiropā jāpieņem budžets, kurā šie 500 miljardi grantos un 250 miljardi aizdevumos būtu paredzēti.  Bet Latvijā - kam un par ko dot Latvijai šobrīd iezīmētos 2.9 miljardus neatmaksājamos grantos un 1.6 miljardu aizdevumu. Ir jāraugās kā šie līdzekļi tiks iepludināti ekonomikā. Ekonomiku var ļoti labi sildīt publiskie pasūtījumi, publiskie iepirkumi, kas sekmēs drīzāku atveseļošanos.  Ar Daigu Kiopu no Lursoft plašāk runājām par uzņēmējdarbības vides rādītājiem. Ja mēs paskatāmies publiskos iepirkumus, mēs neredzam pieaugumu. Turas tādā pašā līmenī, kā bija gada sākumā. Vēl īpatnēja tendence - biežāk tiek apstrīdēti publisko iepirkumu konkursu rezultāti. Vēl uzzinājām, ka Latvijā varētu būt, ka plosās organizēta noziedznieku banda, kuras rūpals ir apzagt tehnoloģiju tirgotāju noliktavas, ziņo "Panorāma" un kā raidījumā teica Džons Tallijs no uzņēmuma "Mikrotīkls". Jāatgādina, ka pirms trim nedēļām aplaupītais "Elko" izsludināja 200 tūkstošu eiro lielu atlīdzību par informāciju, kas zagļus palīdzētu noķert. Un nu izrādās 2018. gada ugunsgrēks "Mikrotīkla" noliktavā nav bijusi nejauša nelaime. Uzņēmumam apdrošinātājs toreiz izmaksāja gandrīz 37 miljonus eiro.  Sabremzējas jaundibināto uzņēmumu skaits, un tas bija vērojams īpaši aprīlī. Iepriekš vidēji dienā tika reģistrēti 35-40 jauni uzņēmumi, tad šā gada marta beigās, aprīli dienā vairs tika dibināti tikai aptuveni 25 uzņēmumi. Bet labā ziņa ir tā, ka šī tendence nav saglabājusies ilgtermiņā.Pēdējās divās nedēļās mēs redzam, ka līmenis atgriezies iepriekšējais. Neziņas moments ir mazinājies, un jauni uzņēmumi top. Tā ir viena pozitīva tendence.  Arī ārvalstu investoru ieguldītais Latvijas uzņēmumu pamatkapitālā šā gada pirmajos mēnešos ir lielāks nekā gadu pirms tam. Ja paskatās negatīvākus indikatorus, saimnieciskās darbības apturēšanu, nodrošinājuma reģistrēšanu, darbības izbeigšanu - arī šeit vēl neredzam sliktas pazīmes. Visticamāk, tas tādēļ, ka, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests patlaban resursus velta dažādiem atbalsta pasākumiem, un attiecīgi uzņēmumi, kuriem ir grūtības, šobrīd var turpināt darbu, lai gan citā situācijā tiem jau būtu radušās nopietnas problēmas. Arī maksātnespējas statistika, ja neskatās kontekstā, šobrīd ir iepriecinoša. Kas attiecas uz maksātnespēju - jāņem vērā tas, ka marta beigās jau valdība pieņēma lēmumu, ka ir saudzēšanas periods un juridiskas personas nevar līdz septembrim pieteikt cita komersanta maksātnespēju. Pats uzņēmums to var izdarīt. Arī šeit objektīva aina veidosies septembrī, ja protams, liegums netiks pagarināts. Ja mēs paskatāmies, piemēram aprīlī MN procesu pasludināja 78 uzņēmumiem,  janvārī un februārī MN skaits bija gandrīz divtik lielāks. Nezinot valdības lēmumu, var izdarīt nepareizus secinājumus.  Par to, ka ne viss ir tik rožaini, kā rāda šā brīža uzņēmumu darbības statistika, liecinot arī pieaugošais uzņēmumu un privātpersonu nodokļu parāds. Kā skaidro Daiga Kiopa no Lursoft, parādnieku sarakstos esot ap 40 tūkstoši uzņēmumu. Salīdzinājumam - vidēji gada pārskatus ik gadu iesniedz ap 110 tūkstošiem uzņēmumu.  Bet Covid-19 krīzi Latvijā var pamanīt arī citos datos par uzņēmumiem. Tas ko mēs redzam - daudzi uzņēmumi maina darbības nozares. Pārskata savu nozari, piemēram, ja bijuši ēdināšanas pakalpojumi, pāriet uz tirdzniecību un citām jomām. Vēl viena tendence, ko manījām jau  marta pirmajā pusē - uzņēmumi slēdz filiāles vai klātienes apkalpošanas struktūras. Pozitīvi ir tas, ka atīstās ekomercija, jo darbojoties interneta vidē, tas ir jāreģistrē, un var redzēt, ka pāriet uz šīm e-platformām, tajā skaitā arī pakalpojumi.  Teiciens, ka katra krīze ir iespēja, visticamāk jau visiem ir apnicis vēl no iepriekšējās, 2008. gada finansu krīzes, bet šoreiz tas tiešām iederas. Kamēr klasiskie “ķieģeļu” veikali un uzņēmumi steidz piedāvāt savas preces un pakalpojumus internetā, viens no Latvijas vadošajiem interneta veikaliem 220.lv paziņoja, ka ---- preču saņemšanas punktā "Akropolē" cilvēki varēs iepirkties klātienē, gluži kā parastā veikalā.  Nu neticas, ka visai e komercijas nozarei klājas labi, bet šim interneta veikalam pārdošana tīmeklī nevedas un jāpārorientējas uz klātienes veikaliem… Stāsta Līga Bubko, 220.lv mārketinga vadītāja. Pēdējos mēnešos tirgus pāreja uz iepirkšanos tiešsaistē ir sasniegusi to līmeni, kas tika prognozēts tikai pēc trim gadiem. Prognozes liecināja, ka 2021. gadā ekomercija Baltijas valstīs būs 5 % no mazumtirdzniecības apjoma, bet šogad gaidāms lielāks nozares izrāviens. Un ārkārtējās situācijas laikā strauji palielinājies to cilvēku skaits, kas savus ikdienas pirkumus veic tikai internetā. Bet tirdzniecība klātienē pievienota, pirmkārt, lai pircēji, atnākuši pēc savas preces, varētu krist kārdinājumā un nopirkt vēl kaut ko, un otrkārt, lai iekarotu to pircēju daļu, kuri vēl līdz galam nav gatavi uzticēties pirkšanai internetā. Vēlamies iedrošināt iepirkties internetā, domāju tam kalpos šīs klātienes ekspozīcijas, kur varēs pārliecināties par preču kvalitāti un jau nākamos pirkumus veikt internetā un uz preču saņemšanas punktiem doties tikai saņemt pasūtījumus. Neskatoties uz augošu tendenci iepirkties internetā, daļa izvēlas pirkumus veic klātienē.  Bet ir nozares, kurām pāriešana uz e-vidi nav atbilde. Piemēram, tūrisms un viesmīlība. Latvijā restorāni ik vakaru rībināja katlus, atgādinot par nepildītajiem solījumiem, kaut vai PNV mazināšanā. Tajā pašā laikā - nekāda nodokļu mazināšana nepalīdzēs, ja nebūs klientu un daudziem jo daudziem par tūrismu atbildīgajiem nu jālauza galva, kā cilvēkus vilināt izklaidēties. Latvijā vietējo tūrismu vilina ar saukli: atklāj Latviju droši, bet nesnauž arī kaimiņi. Rīgas tūrisma attīstības biroja webinārā bija iespējams uzzināt arī, kā klājas un kādi plāni ir kaimiņiem. Piemēram, Somijā no šodienas plānots atvērt tūrisma informācijas birojus. Lēna Lassila, Helsinki Marketing Globālās pārdošanas direktore skaidro, ka, ja būs viesi, būs arī ko tiem piedāvāt! Mēs esam gatavi piedāvāt klientiem tās vietas, kurās nav pūļu. Vispirms mēs koncentrēsimies uz vietējo tūrismu, lai darbu atsāktu viesnīcas. Tās atveras jūnijā vai jūlijā. Ja būs iespējams ceļot starp Somiju un Baltiju, mums būs ko piedāvāt viesiem, piemēram, esam tūristiem atvēruši vairākas salas arhipelāgā. Bet Helsinkos restorāni atvērs plašākas āra terases - uzņēmumi varēs apkalpopt tik pat daudz viesu, cik ierasts, tikai plašākā teritorijā.  Bet tuvāki ziemeļu kaimiņi - igauņi - pārliecinājušies, ka atgriezties ierastajās sliedēs nav ne viegli, ne ātri. Turpina Helena Tšistova-Pohlaka, "Visit Tallin" mārketinga biroja vadītāja:  Tas prasa laiku. Kā pierādījām dzī√ē, aizvērt pilsētas un valstis varam ļoti ātri. Bet atsākt darbu prasa laiku. Lai gan Talinas ielās ir cilvēki, un var redzēt daudzus viesus āra kafejnīcās un restorānos, mūsu partneri - muzeji, tūristu izklaides vietas atzīst - viesu skaits ir neliels. Un tās ir sliktas ziņas. Vienīgā pozitīvā puse ir tas, ka tūristu iecienītājas vietās nav nekādu problēmu ar distances ievērošanu  -  vietas pietiek visiem! Ievērot fizisku distanci vienam no otra - tā nav slikta doma. Lai gan jaunu Covid-19 saslimšanas gadījumu skaits ik dienu Latvijā ir neliels, vīruss nekur nav pazudis. Un - kā norāda visi eksperti - pandēmijas otrais vilnis ekonomikai būs ļoti sāpīgs. Mēģināsim iztikt bez šīm sāpēm.

Latvijā pašlaik atrodas gandrīz miljona respiratoru krava, kas ir būtiska Covid-19 ierobežošanai. Taču nepieciešams pārbaudīt respiratoru kvalitāti, un to varētu darīt Somijā, intervijā LTV raidījumā “Rīta Panorāma” pastāstīja veselības ministre Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par!”). Vienai respiratoru kravai, kas šobrīd stāv noliktavā, kvalitātes pārbaudi varētu veikt Somijā. Tā gan nav sertificēta laboratorija, taču tajā varētu gūt ticamību, ka tie ir droši lietošanai.

Iepriekšējo ekonomisko krīzi mēs pārvarējām katrs par sevi, šobrīd spēji jaušama sabiedrības solidarizēšanās, tāpēc šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par to, kā mainās sabiedrība, tās vērtības, izpratne par solidaritāti un kā Latvijai mobilizēt domas un intelektuālos spēkus, izstrādājot turpmākās stratēģijas. Sazināmies ar diasporas pārstāvjiem, kuri šo laiku izmanto, meklējot atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem, un apdomā to, kādas atziņas varam gūt no šīs krīzes. Sarunā piedalās Londonas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Liene Ozoliņa, tulkotāja Maima Grīberga, kura pašreiz uzturas Somijā, kultūras menedžeris Šveicē Uldis Mākulis un Indulis Bērziņš, organizācijas "Daugavas Vanagi" Vācijā valdes priekšsēdis, latviešu centra “Bērzaines” vadītājs Vācijā.

Kad Latvijā tirgus pārdevējai par kartupeļiem varēsim samaksāt bez skaidras naudas un kāpēc jaunattīstības valstis digitālo maksājumu attīstībā nereti ir soli priekšā? Kur ir robeža starp digitālu maksājumu inovatīviem risinājumiem, to ērtumu, ātrumu un mūsu privātumu? Par šiem un citiem jautājumiem ar “Tieto Evry” stratēģisko produktu vadītāju Edgaru Bremzi un Izstrādes nodaļas vadītāju Sergeju Jefimovu sarunājas Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes radio NABA raidījuma “Digitālās brokastis” vadītāji Artis Ozoliņš un Rihards Blese. Kādās valstīs darbojas “Tieto” un no kādām nāk jūsu klienti? Lasīju, ka pavisam jums ir turpat 24 tūkstoši darbinieku. S. Jefimovs: Digitālo maksājumu nodaļas klienti atrodas gandrīz visās pasaules malās, pavisam to mums ir ap 80, sākot no tādām valstīm kā Dienvidāfika, Maldīvas, un beidzot ar Eiropas valstīm, piemēram, Nīderlande vai Latvija. Savukārt Latvijā strādā ap 800 cilvēku, 300 no tiem – Digitālo maksājumu nodaļā. Esam lielākais IT un finanšu uzņēmums Ziemeļvalstīs. Vai šobrīd, digitālajā laikmetā, pastāv kādi ierobežojumi, kur uzņēmums atrodas? S. Jefimovs: Tādu robežu nav, taču jārēķinās, ka katrā valstī var būt atšķirīgi kultūrvēsturiski aspekti un likumi, kas jāņem vērā, lai mūs produkts atbilstu konkrētās valsts iedzīvotāju vajadzībām. Arvien vairāk cilvēku skaidras naudas vietā izvēlas bezskaidras naudas norēķinus, to pašu ceļu iet arī valsts iestādes, piemēram, Latvijas pašvaldības. Kā jūs vērtējat pāreju uz elektroniskajiem maksājumiem gan Latvijā, gan pasaulē kopumā? E. Bremze: Šī tendence ir viennozīmīga, jo skaidra nauda ir dārga – tā ir kaut kur jāpārskaita, jāglabā, tā nenes nekādus peļņas procentus, vajadzīgi cilvēki, kas ar to fiziska darbojas un kopumā tās apstrāde ir dārga un saistīta ar daudz liekiem procesiem, bez kuriem var arī iztikt. Šī tendence vērojama visā pasaulē, taču dažādās valstīs attīstās dažādos tempos – ir jaunattīstības valstis, kur attīstība ir daudz straujāka, jo tajās ir vairāk jaunu cilvēku, sabiedrība kopumā ir jaunāka un ātrāk pierod pie izmaiņām. Piemēram Āzijā, Ķīnā ļoti populāri ir QR kodu mobilie maksājumi. Ir arī valdības, kas ļoti motivē attiekšanos no skaidras naudas, piemēram, Indijā vienā dienā no apgrozības izņēma lielos naudas nominālus, tādā veidā liekot cilvēkiem aktīvāk pāriet uz mobilajiem maksājumiem. Nereti mobilais telefons ir vienīgais, kas cilvēkiem šādās lielās valstīs ir pieejams, jo atšķirībā no mums, tur to banku, iespējams, ne tuvu nav tik daudz. E. Bremze: Tieši tā, un mūsu vēsture apliecina, ka karšu maksājumi ir laba alternatīva skaidrajai naudai, taču tie nenodrošina visus procesus, piemēram, fiziska persona nevar pieņemt kartes maksājumu, jo būtu pārāk dārgi katram nodrošināt savu POS terminālu, tāpēc valstīs, kas skatās tālāk, ir ieviesti mobilie risinājumi – dažādi QR kodu maksājumu veidi, ļaujot savstarpējus norēķinu veikt arī privātpersonām. Diemžēl Latvijā šie mobilie maksājumi nav tik ļoti attīstījušies, kaut gan jāuzteic Latvijas Banka, kas šajā jomā ir ļoti daudz darījusi, ieviešot zib maksājumus un ieviesuši zib saites, kas piesaista kontu mobilajam telefonam. Komercbankas mums ir lēnākas, bet ceru, ka tuvākajā nākotnē arī mums būs iespējas veikt šādus maksājumus. Šķiet, ka FinTech uzņēmumi tirgū mēģina ielauzties ar inovācijām, attīstot jaunas idejas, projektus, savukārt bankas iepaliek. Kā jūs redzat šo procesu? Jo jūs tomēr esat tie, kuri veido šos risinājumus. E. Bremze: Šobrīd FinTech vai jaunuzņēmumu motivācija, protams, ir būt ātrākiem, veiklākiem par bankām, viņi atšķirībā no bankām, kuras ir konservatīvi uzņēmumi, var uzņemties lielāku risku – ja viņiem ideju izdodas realizēt dzīvē, tad tā ir iespēja nopelnīt lielu naudu, jo tad šos mazos inovāciju uzņēmumu nopērk banka vai tehnoloģiju gigants, taču ja ideju īstenot neizdodas, lielu zaudējumu jau nav, lielākoties tikai pašu ieguldītais laiks. Kas ir tie pakalpojumi, ko “Tieto Evry” šajā jomā piedāvā saviem klientiem un vai šie risinājumi tiek arī programmēti uz vietas Latvijā? E. Bremze: Mēs piedāvājam maksājumu neredzamo daļu – tas ir tas, kad jūs nopīkstiniet karti vai veicat pārskaitījumu, lai tas dažu sekunžu laikā nonāk pie maksājumu saņēmēja. Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai varētu notikt liela transakciju apstrāde, maksājumi būtu ātri un droši, jo, ja runājam par bankām, esam pieraduši, ka mūsu kartes vai jebkurš cits maksājums notiks, nepieļaujam situāciju, ka kādu dienu viss varētu apstāties, jo tad pamatīgi ciestu bankas reputācija.   S. Jefimovs: Par izstrādi varu piebilst, ka lielākā daļa no produktiem, ko mēs ražojam, top tepat Rīgā, bet dažas izstrādes vienības atrodas Zviedrijā un Indijā. Taču mēs Rīgā esam tie, kas izdomā, kā šie risinājumi varētu izskatīties. Kādā virzienā attīstīsies digitālie maksājumi un kas varētu būt nākamās jaunās lietas, ko mēs šajā jomā varētu sagaidīt? Kā varētu maksāt ātrāk un efektīvāk? E. Bremze: Daudzās citās valstīs cilvēki par ļoti ērtu atzinuši QR kodu izmantošanu. Maksājot ar tiem, nav jāpīkstina, bet gan ar mobilo telefonu jāskenē QR kods. Šāda sistēma ir plaši izplatīta, piemēram, Zviedrijā to izmanto mazie ielu tirgotāji - viņi var vienkārši uz papīra izdrukāt QR kodu, kuru noskenējot pārdevējam var ieskaitīt naudu. Tur arī baznīcā pie ziedojumu kastes ir QR kods. Somijā mūsu klientam testējām lietotāja autentifikāciju pēc sejas atpazīšanas – tur bija izveidota pilotkafejnīca, kurā apmeklētājiem maksājot bija nevis jāpīkstina, bet viņu sejas atpazina 3D kameras, bet pirms maksājuma jāapstiprina piekrišana summai, nospiežot OK pogu uz monitora, un maksājums ir veikts. Tad tika aprēķināts, ka šāda veida maksājumi ir dažas sekundes ātrāki, jo nav jātērē laiks telefona izņemšanai no kabatas vai somas, vienkārši jāpieiet pie kases. Nesen ziņojām par jauna koncepta veikalu – Amazon Go – tur pircējs ieiet, paņem preces un vienkārši iziet ārā, bet nauda no konta tiek noskaitīta atbilstoši datiem, ko sniedz veikalā izvietotie sensori. Vai šāds modelis ir jauns modes kliedziens, kas var pārņemt visu pasauli? E. Bremze: No maksājumu viedokļa jau tur nekā jauna īsti nav, jo tos mēs jau tagad varam šādā veidā apstrādāt – lielākās starpība droši vien ir šī veikala iekārtojumā, lai būtu iespējams uzskaitīt preces, ko pircējs ir paņēmis no plauktiem un zinātu, kādu summu jāiekasē. No maksājumu apstrādes viedokļa būtiski ir saprast, ka tas ir tas īstais klients, kurš maksā, un tur varētu būt nozīme, piemēram, ģeolokācijas datu uzmantošanai – ja jūs tikko esat bijis viena veikalā, tad pēc minūtes nevarat būt citā veikalā, citā valstī.

"Tērējam Gudri" ir Swedbank podkāsts. Tajā apskatām svarīgas tēmas, kas ikvienam palīdzēs tērēt gudrāk, pelnīt labāk un maziem solīšiem doties uz ilgtspējīgu nākotni. No finansiālās labklājības perspektīvas skatoties, ienākumu puse ir tikpat nozīmīga kā izdevumi. Naudas pelnīšana vairumā gadījumu ir maratons, nevis sprints. Tas prasa būt labā naudas pelnīšanas formā ilgus mūža gadus.Labu darba formu raksturo vairāki aspekti, bet šī saruna ir par produktivitāti darba stundās un iespēju veltīt pilnvērtīgu laiku privātai dzīvei un bateriju uzlādēšanai jaunam darba cēlienam.2019. gada Eirobarometrs pievērsās darba un privātās dzīves līdzsvara pētīšanai. Vidēji Eiropā 79% strādājošo ir apmierināti ar darba un privātās dzīves līdzsvaru. Igaunijā šis rādītājs ir 81%, Lietuvā 80%, bet apmierinātākie ar darbu un privātās dzīves līdzsvaru dzīvo Austrijā, Dānijā, Somijā, kur apmierinātības radītājs ir pat ap 90%.Latvijā līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi apmierinoši vērtē 73% strādājošo. 15% norādījuši, ka ir ļoti apmierināti, 58% ir drīzāk apmierināti. Tas ir sestais zemākais rādījums Eiropā, tāpēc vērts parunāt par realitāti ar ko saskaras ¼ daļa strādājošo Latvijā.Cik daudz atkarīgs no paša un ko prasīt no darba devēja?Sarunā piedalās:Ilze Medne – koučs un HR podcast vadītājaOlga Dzene – Līderības attīstības eksperte, konsultante, trenere un koučs ar 20 gadu pieredzi personāla un organizāciju vadības jomā.Dainis Grūbe – Dailes teātra aktieris, “Kadagi dog” līdzīpašnieks.

Somu dzejniece Heli Lāksonena kopā ar dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu šonedēļ dosies dzejas ceļojumā pa Kurzemi un būs sastopami arī Rīgā. Par jaunākajām viņas grāmatām un arī tulkojumiem Kultūras Rondo studijā saruna ar Guntaru Godiņu. 2019. gada beigās izdevniecībā "Pētergailis" iznāca Heli Lāksonenas dzejas izlase "Soul. Burkans. Undens" Guntara Godiņa atdzejojumā. Tā ir Heli Lāksonenas trešā latviski izdotā grāmata. Pirms tam ir iznākusi dzejas izlase "Kad gos smei" (2012) un dzejas grāmata bērniem "Piec ait kalns" (2015). „Nosaukums ir vienkāršs. „Soul. Burkans. Undens” – tas nozīmē saule, burkāns un ūdens, protams, rakstu valodā. Bet kā tas radās un kāpēc tas nosaukums tāds ir?” stāsta Guntars Godiņš. Šo mazliet neparasto nosaukumu dzejniece aizguvusi no kādas meitenes atbildes Igaunijas televīzijā. „Televīzijā bija raidījums bērniem, aptauja, un viens jautājums bija piecgadīgai meitenei, vai jūs zināt, kas ir Igaunijas ģerbonī. Meitene atbildēja, nu kas tur var būt, saule, burkāns un ūdens. No tā arī veidojās dzejolis un pēc tam arī grāmata. Jo Heli nesen arī Somijā iznāca grāmata, kas saucas tieši tāpat - "Saule, burkāns un ūdens",” turpina Godiņš. Heli Lāksonena dzejoļus raksta un lasa dienvidrietumu somu valodas dialektā jeb tā saucamajā īsajā somu valodā, to atdzejošanai Guntars Godiņš šoreiz izmantojis Vidzemes lībiskās izloksnes, valodu, ko cilvēki runā ap Ainažiem un Salacgrīvu. „To nevar pārtulkot vienkārši literārajā valodā vai rakstu valodā. Un līdz ar to es meklēju, kurš dialekts, kura izloksne, kura būtu tā valoda, kuru es varētu izmantot. Bet es izmantoju svarīgākās iezīmes, kas ir atrodamas lībiešu dialekta Vidzemes izloksnēs. Teiksim, kurzemnieki mazlietiņ atkal runā savādāk un vidzemnieki ir pavisam citi,” vērtē Godiņš. Heli Lāksonena un Guntars Godiņš 29.janvārī viesosies Pāvilostā, 30. janvārī - Liepājā, 31.janvārī - Kuldīgā. 1. februārī Rīgā, K. K. fon Stricka villā, notiks Heli Lāksonenas jaunās dzejas izlases “Soul. Burkans. Undens” atvēršanas svētki. “WILLA Teātris” gatavo Heli Lāksonenas dzejas uzvedumu “Putn ilgs” (režisors Varis Piņķis, aktrise Inga Alsiņa-Lasmane). Tikšanās reizē ar somu dzejnieci būs iespēja noskatīties arī nelielu fragmentu no topošās izrādes.  

Darbā mēs pavadām ļoti daudz laika. Izrādās, ka viens no nopietnākajiem stresa izraisītājiem ir pārslodze darbā un attiecību sarežģījumi ar kolēģiem. Kā uzlabot darba vidi un kā pasargāt sevi no dažāda veida kaitējuma, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Valsts darba inspekcijas Sadarbības un attīstības nodaļas vadītāja Linda Matisāne, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Personāla nodaļas vadītāja Zane Rostoka. Vai Latvijā būtu iespējams realizēt Somijā iecerēto - darba nedēļu saīsināt no piecām līdz četrām dienām un strādāt septiņas stundas dienā, raidījuma viesi norāda, šādas ieceres īstenošanai ir vajadzīgas prasmes strādāt efektīvāk un šādi strādāt jāmācās ne tikai darba ņēmējiem, bet arī darba devējiem. Ir arvien vairāk darba devēji, kas to ievieš. Daļa darba devēju vasaras periodā saīsina darba laiku, ko strādā piektdienā, bet pārējās dienās strādā ilgāk. Tāpat vairāki darba devēji ļauj saviem darbiniekiem strādāt 9-10 stundas garu darba dienu, lai būtu vēl viena brīvdiena. Ir vairāki darba devēji, kas neņem vērā nostrādātās stundas, bet svarīgs ir izdarītais darbs. Viens scenārijs visiem neder, bet tas vilinošs virziens, kurā noteikti dosimies. Tajā pašā laikā valstīs, kas to jau mēģina īstenot, arī atklājas, ka īsāka darba nedēļa nav panaceja visiem. Arī arvien notiek meklējumi. 2017.gada aptaujas dati liecina, ka biežākais stresa avots darbā Baltijas valstīs ir pārslodze. Darba inspekcija norāda, ka savā ziņā ir bail domāt, ko cilvēks darīs piektdienā, visbiežāk iedomāsies, ka piektdiena ir brīva un to var izmantot, strādājot vēl citā darbā. Rezultātā – cilvēks četrās dienās strādās intensīvi un vēl papildus piektdienā. Baltijas valstīs cilvēki strādā par daudz, tāpēc, domājot par četru darba dienu nedēļu, būtu jādomā, kā strādāt labāk un produktīvāk, ne ilgāk. Pašlaik dati rāda, ka strādājam par daudz. Lai to mainītu var sākt ar lēmumiem ikdienā, citādi veidojas apburtais loks, jo vairāk strādā, paliec neproduktīvāks. Tas iet uz riņķi un ir risinājums īstermiņā, bet ne ilgtermiņā, kaut īstermiņa periods Latvijā ir ieildzis. Vajadzētu pārskatīt, vai visu, ko dara, vajag darīt un tas ir vajadzīgs un nozīmīgs. Stresu cilvēkiem rada neatbilstība starp to, ko no tevis prasa, un tas, ko var dot. Līdz ar to cilvēks sāk biežāk kļūdīties. Neredzamās lietas, ko izraisa stress, cilvēki biežāk slimo, rodas miega traucējumi. Pirmais padoms – runāt darba vietā un nākt ar racionāliem ieteikumiem. Pamanīt stresu ir grūti, cilvēki spēj to neparādīt, jo vēlas saglabāt darba vietu. Pētījums rāda, ka tikai katrs piektais ir kaut teicis vadītājam. Tajā pašā laikā vadītājam ir jāmāk ieklausīties. Latvijā mobinga tēma kļūst arvien aktuālāka, cilvēki ir gatavi vairāk par to runāt. Jebkura pazīme, kas tevi atšķir no kolēģiem, ir risks nokļūt upura lomā. Bet bieži cilvēka personībai nav svarīga loma, novērots arī, ka jebkurš konkrētā amatā kļūst par upuri. Pateikt paldies par paveikto var un vajag. Ja tiktu galā ar tādām vienkāršām lietām, kas nemaksā neko, mēs dzīvotu labāk un arī strādātu ar lielāku prieku.

Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” bija izvēlēta kā koncerta dalībnieks pasaules lielākajā pasaules mūzikas forumā “Womex”, kas notika no 23. līdz 27. oktobrim Tamperē, Somijā. Īpaša starptautiska žūrija grupu "Saucējas" izvēlējās no vairāk nekā 1000 dalībnieku pieteikumiem. Šī ir trešā reize “Womex” 25 gadu pastāvēšanas vēsturē, kad Latvijas mūziķi ir izvēlēti uzstāties foruma koncertā. par foruma norisi Kultūras Rondo stāsta kultūras menedžmenta centra „Lauska” vadītāja Daina Zalāne un grupas "Saucējas" vadītāja Iveta Tāle. „Man par pārsteigumu, jo ilgāk dziedājām, jo sapratu, ka publika stāv un atvērtām mutēm un klausās. Ļoti jauks bija moments, kad lūdzām, lai atdarina dabas skaņas. Viņi to klusām darīja ļoti aizrautīgi. Tas varbūt viņus pieturēja. Kā viņi vilka suitu burdonu beigās, tas bija brīnišķīgi!” uzstāšanos Tamperē atminas Iveta Tāle. "Saucēju" uzstāšanās ilga 45 minūtes un grupa savu mūziku "Womex" prezentē ne pirmo gadu. Tāpat Latvijas mūzikas informācijas centra šim forumam veidotājās mūzikas izlasēs  ir bijuši iekļauti „Saucēju” ieraksti. „Iespaidīgi bija, visi cilvēki stāvēja un vilka līdzi ē un ā. Viņas bija izdomājušas stāstu par talkas dziesmām un ganu saucieniem, ļoti dzīva bija uzstāšanās,” gandarīta Daina Zalāne. Šogad pirmo reizi "Womex" bija kopīga platforma trim Baltijas valstīm, pirmo reizi pateicoties projektam, ko īstenoja visu trīs valstu Mūzikas informācijas centri. „Mēs bijām vienā zālē, vienā kopīgā teritorijā. Viens otru redzējām un arī cilvēki varēja mūs pamanīt. Blakus bija Ziemeļvalstu stendi bija. Likās loģiski un pareizi," vērtē Zalāne. Salīdzinot Latvijas un kaimiņu piedāvājumu, viņa uzskata, ka igauņi ir veiksmīgi attīstījuši veidu, kā prezentēt savas grupas un māksliniekus, arī Latvija ir iezīmējusi sevi „Womex”, kā arī lietuviešiem šogad bijis liels stends un viņi strādā arvien atvērtāk.

Somija – jau divus gadus atzīta par laimīgāko valsti pasaulē! Kas tad varētu būt izcilā rezultāta iemesli? Iespējams, laimi Somijā dzīvojošie atraduši dabā – viņiem ir 187 888 ezeri, kuru izmērs ir vismaz 500 kvadrātmetru. Tāpat somiem nav problēmu pabūt vienatnē, jo viņi var aizmukt uz kādu no savām 180 tūkstošiem salām. Varbūt laime meklējama viņu izglītības sistēmā, kas bieži vien tiek dēvētā par vienu no pasaulē labākajām, bet, iespējams, laimes hormonus viņi izsvīst, pavadot vakarus savās saunās. Somijā saunas esot vairāk nekā automašīnu – ap 2,2 miljoni jeb viena sauna uz diviem ar pusi iedzīvotāju. Pavisam pasaulē dzīvojot ap 7 miljoniem somu, bet Latvijā 763, viens no viņiem arī mūsu šodienas viesis – Marko Ojala! Uz Latviju Marko pārcēlies pirms padsmit gadiem, un, kā pats atzina, tad Latvija ir vienīgā valsts, kurā viņš jūtas kā pasakā. Marko ir mūziķis, un, lai gan Somija mums galvenokārt asociējas ar smago metālu, viņam sirdij tuvs ir rokenrols. Tādēļ nav pārsteigums, ja Marko kādreiz ieraugām Elvisa Preslija tēlā. Ar savām zināšanām mūzikā viņš arī labprāt dalās, strādājot par mūzikas pedagogu. Mūsu šodienas ”Nāburgu būšanas” viesis, savējais, Marko Ojala!

Iespaidi un komentāri pēc Somijas mežos iestudētā Annas Ķirses darba ”Koku opera. Vējagāzes” pirmatskaņojuma. Tam radītā īpaša dabas koncertzāle. Kultūras Rondo saruna ar komponisti Annu Ķirsi, arhitektu Austri Mailīti un LR3 Klasika žurnālisti Signi Lagzdiņu. 17. un 18. augustā Somijas mežos notika Latvijas mākslinieku laikmetīgās brīvdabas operas pasaules pirmatskaņojums. Tai tapa arī īpaša dabas koncertzāle, kura tur paliks vismaz piecus gadus, ar laiku ieaugot, sairstot un atkal kļūstot par mežu. "Pēcgarša joprojām ir sajūtama, mēģinu atgūsties. Var teikt, ka izdevās, kā bija iecerēts," par operas izrādēm stāsta Anna Ķirse. Austris Mailītis atzīst, ka ir joprojām patīkamas sajūtas atcerēties tos mežus, biezokņus un darbus, kas tur tika darīti. "Man darbs radīja pabeigta, noslēgta mākslas darba iespaidu, gan visa apkārtne, mūziķi visaugstākajā līmenī, arī pati mūzika ir dramaturģiski noslīpēta, nostrādāta, tā rada operas sajūtu. Tur ir tēli, ārijas, var atrast atsauces uz operas žanru, ko labāk pazīstam citu autoru darbos, tomēr veids un vide ir citāds," vērtē Signe Lagzdiņa. Operas, kas uzsver vērtīgo veco mežu aizsardzības nozīmi, veidošanā iesaistīts plašs Latvijas mākslinieku loks: jaunā komponiste Anna Ķirse, arhitekti Austris Mailītis un Roberta Fišere, mākslinieks Andris Eglītis, režisors Matīss Budovskis, libreta autors Andris Kalnozols, tērpu mākslinieki Mare Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops (MAREUNROL’S), diriģents Artūrs Gailis, astoņi dziedātāji no Latvijas Radio kora grupas un septiņi kamermūzikas ansambļa mūziķi no Latvijas, kam pievienojās pasaulē viena no pazīstamākajām Petcolda flautas virtuozēm - Anna Petrini (Zviedrija). Anna Ķirse atklāj, ka viņas aktuālās tēmas operā ir cikliskums, bezgalīgums, saudzīgums pret dabu, pret mežu. "Ņemot vērā šī brīža situāciju ar Sibīrijas mežiem, ar Amazones mežiem, kuri deg, tas bija mans personīgs vēstījums," norāda Anna Ķirse. "Notikums plaši rezonēja presē, cilvēki, kurus sasniedza mūsu vēstījums, bija ne tikai tie 400, kas bija klāt." Austris Mailītis uzskata, ka šis mākslas notikums ir iespēja pievērst uzmanību tam, ka bioloģiskā daudzveidība samazinās. Cilvēki, kas nāca uz operu varbūt ieraudzīja mežu citādi. Somijā ir tapis arī operas videoieraksts un režisors Mārtiņš Grauds veido dokumentālo filmu par operas tapšanu. Iecerēts, ka kopā ar filmu par operas tapšanu cilvēki varēs noskatīties arī izrādi. Savukārt Anna Ķirse atklāj, ka šobrīd norit sarunas ar Islandi par operu vulkāna krāterī. Plašāku sarunu ar komponisti Annu Ķirsi klausies raidījumā Monopols.  

Raidījumā Piespēle saruna ar Latvijas vīriešu volejbola izlases debitantu, Somijā uzaugušo Markusu Cielavu. Gaidot Eiropas rallija čempionātu, kas norisināsies nākamajā nedēļa Liepājā, uzklausām vienu no Latvijas jaunās paaudzes braucējiem – Mārtiņu Sesku. Vēl viesojamies leģendārā sportista Jāņa Lūša 80 gadu svinībās. Jānim Lūsim jubileja 19. maijā 80 gadu jubileju svinēja Mehiko (1968) olimpisko spēļu čempions, Tokijas (1964) olimpisko spēļu bronzas un Minhenes (1972) olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs, četrkārtējais Eiropas čempions šķēpa mešanā Jānis Lūsis. Sveicot aizvadītā gadsimta izcilāko vieglatlētu, Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē notika pasākums, kurā bija arī atvēršanas svētki Arņa Terzena grāmatai ”Lūsis. Laikmeta iezīmētais” (”Jumava”). Sveikt Jāni Lūsi bija ieradušies arī viņa studiju biedri, draugi  un sporta vadības pārstāvji. Pats jubilārs uzsvēra, ka nozīmīgs dzīves posma aizvadīts, tagad jācenšas pēc iespējas ātrāk rehabilitēties pēc operācijas. Volejbola izlases debitants Markuss Cielava CEV Eiropas Zelta līgas apakšgrupas ietvaros, laika posmā no 26.maija līdz 16.jūnijam, Latvijas izlase mēros spēkus ar Slovākijas, Beļģijas un Turcijas izlasēm. Grupas uzvarētājs kvalificēsies "Final Four" turnīram, kas notiks 21. un 22.jūnijā Tallinā, Igaunijā. Latvijas volejbola izlase, turpinot gatavošanos Eiropas Zelta līgas spēlēm,  šonedēļ aizvadīja divas pārbaudes spēles ar  Baltkrieviju. Zelta līgas turnīru Latvijas izlase uzsāks tieši pēc nedēļas 26.maijā izbraukumā Turcijā, bet pirmo mājas spēli pret Slovākijas izlasi aizvadīs 29.maijā Rīgā, Daugavas sporta namā. Par savām gaitām volejbolā un pirmajiem iespaidiem Latvijas izlasē stāsta Markuss CIelava. Mārtiņš Sesks par rallija sezonu Pēc nedēļas Liepājā notiks Eiropas rallija čempionāts, kurā startēs viens no Latvijas jaunās paaudzes braucējiem, liepājnieks Mārtiņš Sesks. Viņš stāsta par savām gaitām šīs sezonas pasaules rallija čempionātā, savām mašīnām un par "Rally Liepāja".

Studijā notikumus komentē starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Lielās piektdienas vienošanās Tā dēvētā Lielās piektdienas jeb Belfāstas vienošanās tika noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta. Tā vaiņagoja vismaz desmit gadus ilgušās Lielbritānijas un Īrijas valdību sarunas, kā arī Ziemeļīrijas politisko spēku centienus izbeigt vardarbības un terora ēru, kas Ziemeļīriju un visas Britu salas satricināja kopš 60. gadu beigām. Ziemeļīrijas konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta 20. gados, kad Īrijas republika ieguva neatkarību no Britu impērijas, taču salas ziemeļaustrumu daļa – Olstera, kur nelielā vairākumā bija protestantu iedzīvotāji, palika Lielbritānijas sastāvā. Lai nodrošinātu savu dominējošo lomu Ziemeļīrijā, protestanti ieviesa sev izdevīgu vēlēšanu sistēmu, kā arī īstenoja diskrimināciju pret katoļiem izglītības, profesijas izvēles un sociālā atbalsta jomās. Katoļu pilsoņtiesību kustības aktīvā kampaņa par diskriminācijas izbeigšanu izraisīja asu un vardarbīgu protestantu organizāciju un varas iestāžu reakciju, katoļu mazākums nepalika parādā, un savstarpēja vardarbība strauji vērsās plašumā. Kopumā konflikta desmitgades prasīja teju 3500 cilvēku dzīvību. Lielās piektdienas vienošanās būtība ir: Ziemeļīrijai paliek Lielbritānijas sastāvā, bet tā tiek maksimāli integrēta ar pārējo Īrijas salas daļu, resp. Īrijas republiku. Šādā nolūkā tikušas izveidotas vairākas pastāvīgas sadarbības organizācijas, tai skaitā Ziemeļu-Dienvidu ministru padome un Lielbritānijas un Īrijas padome. Abas līgumslēdzējas valstis atzina Ziemeļīriju par strīdus teritoriju, paredzot mehānismu iespējamai tās valstiskā statusa maiņai, apvienojoties ar Īrijas republiku. Visiem Ziemeļīrijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir automātiskas tiesības uz abu valstu pilsonību. Varas dalījuma, Ziemeļīrijas likumdevējas institūcijas – Asamblejas – un izpildvaras sistēmā tika iestrādāti principi, kas novērš iespējamu vienas kopienas dominēšanu, diskriminējot otru kopienu. Vitāli svarīga Lielās piektdienas vienošanās īstenojumam bijusi brīva cilvēku un preču kustība pāri Īrijas un Ziemeļīrijas robežai. Šāda robežas atvērtība bija pašsaprotama tikām, kamēr gan Īrija, gan Lielbritānija bija Eiropas Savienības dalībvalstis, un tā izrādījusies nozīmīgākais klupšanas akmens breksita procesam. Ietekmīgākās Ziemeļīrijas īru nacionālistu partijas "Sinn Fein" prezidente Mērija Lū Makdonalda pat postulējusi, ka „Breksits un Lielās piektdienas vienošanās ir nesavienojami”. Cita starpā Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju Ziemeļīrijai referenduma ceļā pamest Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienoto karalisti un pievienoties Īrijas republikai. Cik reāls varēt būt šāds attīstības scenārijs? Viedokli pauž Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), no partijas "Sinn Fein": Tā ir likumiski apstiprināta metode, kas paver Ziemeļīrijas ļaudīm ceļu atpakaļ uz Eiropas Savienību. To jo sevišķi uzsver īru republikāņi, ka Lielās piektdienas vienošanās paredz: gadījumā, ja Ziemeļīrijas konstitucionālā statusa maiņa varētu būt ticama, tad Ziemeļīrijas valsts sekretārei britu valdībā ir jāizspriež, vai rīkot t.s. border poll – referendumu par Ziemeļīrijas valstiskās piederības maiņu. Cita pēc citas ir bijušas aptaujas, kuras rāda „tektonisko plātņu” pārbīdi Ziemeļīrijā. Šobrīd turienes cilvēki jau uzlūko šo jautājumu tā: vai palikt savienībā ar Lielbritāniju un pamest Eiropas Savienību, vai arī viņi grib palikt Eiropas Savienībā un atkalapvienot Īriju. Šobrīd notiek šī konstitucionālā diskusija, kuras pamatā ir leģitīma un demokrātiska klauzula, kuru satur Lielās piektdienas vienošanās. Tā atzīst, ka Īrijas salas tautai, un tikai tai, savstarpēji vienojoties abām šīs salas daļām, un bez šķēršļiem no ārienes, ir tiesības īstenot savu pašnoteikšanos, uz abpusējas, brīvi un līdztiesīgi paustas piekrišanas pamata, Ziemeļiem un Dienvidiem izveidojot vienotu Īriju. Tādējādi Lielās piektdienas vienošanās ietver breksita problēmas risinājumu Eiropai. Viedokli pauž Braiens Heizs, Īrija, no partijas "Fine Gael":   Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju, ka var notikt šāds referendums jeb apvienošanās balsojums, bet tam ir divi priekšnoteikumi. Pirmais – ir jābūt nozīmīgiem pierādījumiem, ka Ziemeļīrijas sabiedrības vairākums gribētu mainīt Ziemeļīrijas konstitucionālo statusu un no Apvienotās Karalistes sastāvdaļas kļūt par daļu no Īrijas republikas. Tiem jābūt būtiskiem un pastāvīgiem pierādījumiem. Pagaidām nekas par to neliecina. Otrs noteikums ir, ka Ziemeļīrijas valsts sekretāram – par Ziemeļīriju atbildīgajam britu kabineta loceklim, arī jāpiekrīt šim viedoklim. Pašreizējā valsts sekretāre vairākkārt ir apliecinājusi, ka viņa nav tādās domās. Atbalsts apvienošanās balsojumam, kuru pauž tādas radikālnacionālas partijas kā "Sinn Fein", par labu nenāk. Mums Īrijā ir nepieciešama vienošanās starp katoļiem un protestantiem, lai izlīdzinātu mūsu strīdus un rosinātu samierināšanos. No Īrijas valdības viedokļa šāda apvienošanās balsojuma ideja ir destruktīva. Viss, kas mums vajadzīgs, ir lai Ziemeļīrijas Asambleja un Ziemeļīrijas valdība darbotos un panāktu vienošanos. Tā, es domāju, ir prioritāte.    Krievijas „suverēnais internets” Pirms nedēļas Krievijas Federācijas Valsts Dome otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu, kas paredz iespēju būtiski ierobežot globālā tīmekļa pieejamību šajā valstī. Tas paredz, ka tīmekļa sakaru operatoriem būs jāuzstāda īpašas ierīces, kas ļauj valsts institūcijām īstenot datu plūsmas kontroli. Ja līdz šim nevēlamu tīmekļa resursu bloķēšanu pēc varasiestāžu pieprasījuma veica operatori, tad jaunā likuma ietvaros to tieši īstenos Federālais uzraudzības dienests sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju jomā, plašāk pazīstams kā „Roskomnadzor”. Medijos šis projekts ieguvis apzīmējumu „suverenais internets”. Kā oficiālais likuma mērķis tiek definēta Krievijas nacionālā tīkla darbības nodrošināšana hipotētiskā situācijā, kad kādas „naidīgo Rietumu” akcijas rezultātā tas tiktu atslēgts no globālā tīmekļa. Tomēr likuma saturs nepārprotami liecina, ka faktiskais mērķis ir drīzāk ieviest radikālu informācijas aprites kontroli, kas daudzējādā ziņā atgādina kārtību padomju totalitārisma periodā. Apliecinājums tam ir arī prezidenta Putina izteikumi, raksturojot jauno likumdošanas iniciatīvu. Raksturojot globālo tīmekli kā Rietumu specdienestu izgudrojumu, Putins paudis „Viņi taču tur sēž [..] un visu noklausās, redz un lasa, ko jūs runājat, un uzkrāj aizsardzības informāciju. Bet tā – vairs nevarēs.” Eduards Liniņš to pārrunā ar politologu un orientālistu, Civilizāciju dialoga institūta zinātnisko pētījumu vadītāju Alekseju Malašenko: Es domāju, tā ir Krievijas valdošo aprindu gluži dabiska vēlme, kas atspoguļo šo aprindu bailes. Bailes no jebkādām neatkarīgām sarunām, informācijas. Tas ir viens no kopējās stratēģijas virzieniem. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Pats šis lēmums interneta sakarā ir turpinājums tai politikai, kas sākās, manuprāt, 2012. gadā, taču toreiz runa bija par satura ierobežošanu – par sarunām, par domām kā tādām. Savukārt tagad runa jau ir par triecienu pašai infrastruktūrai, tās padarīšanu par kontrolējamāku. Formāli, kad šis jautājums tika apspriests Valsts Domē, tika pausts, ka tā ir reakcija uz 2018. gadā Amerikā pieņemto kiberdrošības stratēģiju. Es teiktu, ka tas ir diezgan viltīgi izvēlēts iegansts. Es pat teiktu – diezgan adekvāti izvēlēts. Tomēr tas viss notiek Krievijai nevēlamā iekļūšanas ierobežošanas politiskajā kontekstā. Oficiāli tiek runāts par ārējo draudu novēršanu, bet faktiski tā ir valdošajām aprindām nevēlamas informācijas novēršana. Vēl ir tāds jauks apzīmējums kā „trafika filtrācija”. Viņi tagad to filtrēs, kas, gluži acīmredzami, ierobežos kādas iespējas. Bet, no otras puses, nav jau tie laiki, kad varēja slāpēt BBC radiopārraides. Starp citu, tais padomju laikos bija brīnišķīgs sakāmvārds:  „Ir Krievzemē ieraža naktīs klausīties BBC.” Es domāju, ka katram tādam aizliegumam tiks atrasta pretinde, un, patiesību sakot, atslēgt Krieviju no interneta ar šo „suverenizāciju” ir praktiski neiespējami. Jā, var ļoti apgrūtināt, var pamatīgi kaitēt, bet es nevaru iedomāties, kā to varētu pilnīgi nogriezt. Pat Ziemeļkorejā tas līdz galam neizdodas, bet tur, paši saprotat, ir drusku cits režīms. Nu – paskatīsimies. Šobrīd gan speciālisti, gan citi ļaudis, kuri pastāvīgi izmanto internetu un tam visam seko, pauž bažas. Bet izjūta ir tāda, ka līdz galam neizdosies. Jā – ir uzstādīts mērķis, bet patiesībā tas ir praktiski neiespējami. Ed.L. Vai te nav klātesošs gluži materiālās ieinteresētības moments? Attiecīgā projekta īstenošanai domātā tehnika kādam ir jāpiegādā, jāuzstāda – tie ir lieli ieguldījumi, kuri pasūtījumu saņēmējiem nesīs labu peļņu. A.M.: Nenoliedzami, ir arī kāda materiāla ieinteresētība, bet šajā gadījumā es to liktu otrajā vietā. Mūsdienu Krievijā nekāda materiālā ieinteresētība bez politiskā konteksta nedarbosies. Starp citu, jūs ļoti pareizi uzstādījāt jautājumu. Ir gan politiskais mērķis, gan arī ļaudis ar to mēģina pelnīt un, protams, nopelnīs. Ed.L.: Vai pastāv iespēja, ka šis lēmums tomēr tiktu apturēts – ka likumprojektu neapstiprinātu Federācijas Padome vai neparakstītu prezidents? A.M.: Nē, atpakaļceļa nav. Var būt tikai kādas korekcijas, bet ciktāl šobrīd ir ļoti modē runāt par hakeriem, par kiberdrošību u.t.t., es domāju, tas viss tiks novests līdz galam. Jautājums ir tikai par to, kā tiks meklēta pretinde, bet to jau meklē. Varu tikai atkārtoties: BBC noslāpēt varēja, un arī tad ne līdz galam. Noslapēt internetu un padarīt to pilnīgi bezzobainu neizdosies. Nav vairs tie laiki un tā tehnika. Parlamenta vēlēšanas Somijā Mēs esam lielākie zaudētāji, tas jāatzīst. Tauta ir paudusi savu gribu, tā pēc svētdien notikušajām Somijas parlamenta vēlēšanām izteicies līdzšinējais Somijas premjerministrs un Centra partijas līderis Juha Sipile. Viņa vadītais politiskais spēks zaudējis apmēram 2/5 vietu parlamentā, no pirmās pozīcijas noslīdot uz ceturto. Kā galvenais neveiksmes iemesls tiek minēta Sipiles labēji centriskās valdības nepopulārā taupības politika. Līderpozīcijās tagad nonākusi arodbiedrību līdera Anti Rinnes vadītā Sociāldemokrātu partija. Tomēr par galveno šo vēlēšanu veiksminieku jāuzskata labēji konservatīvais un populistiskais spēks „Somu partija” un tā līderis Jusi Halla-aho. Līdz 2017. gadam „Somu partija” ietilpa valdības koalīcijā, taču, kad par partijas līderi tika ievēlēts Halla-aho, kuram ir etniskā un rasu naida kurinātāja reputācija, koalīcijas partneri atteicās no tālākās sadarbības. No „Somu partijas” atšķēlies mērenākais spārns izveidoja partiju „Zilā reforma”, kas palika koalīcijā un ļāva saglabāt Sipiles kabinetu. Vēl pagājušā gada nogalē „Somu partijas” izredzes nebija īpaši spožas, taču tad Somiju satricināja kriminālprocess, kurā grupa imigrantu tiek apsūdzēta par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām meitenēm. Antiemigrācijas noskaņojuma vilnis padarīja Hallu-aho par vispopulārāko somu politiķi un ļāva viņa partijai saglabāt otras spēcīgākās parlamenta partijas statusu, tikai par vienu mandātu atpaliekot no sociāldemokrātiem. Kopumā šis Somijas parlaments tiek raksturots kā nepieredzēti fragmentēts, attiecīgi tiek prognozēts arī visai smags koalīcijas izveides process. Vēlēšanu rezultātu un koalīcijas sarunas komentē Somijas sabiedriskā medija politiskā korespondente Marija Stenroosa:      Centra partija zaudēja, rezultāts viņiem bija katastrofa. Viņi bija vienīgā partija, kas zaudēja vēlētājus. Es domāju, ka galvenais iemesls bijušā premjera partijas neveiksmei ir tas, ka partijas prezidents [Juha] Sipila bija ļoti norūpējies par nodarbinātību un viņš ļoti rūpīgi uzklausīja uzņēmējus, bet aizmirsa Centra partijas tradicionālos vēlētājus- parastos cilvēkus no lauku reģioniem, priekš kuriem šī partija tika veidota. Viņš zaudēja kontaktu un zaudēja arī vēlēšanas. Un tad bija sociālās un veselības sistēmas reforma, kas bija neveiksmīga reforma, kuras dēļ premjers pats izgāza savu valdību pāris nedēļas pirms vēlēšanām un izskatījās pēc zaudētāja. Sociāldemokrāti, manuprāt, ieguva no tā, ka valdība izgāzās dēļ šīs reformas. Manuprāt, cilvēki par sociāldemokrātiem balsoja, jo viņi vēlas pārmaiņas. Iepriekšējā valdība īstenoja skarbas reformas, lai paaugstinātu nodarbinātību, viņi smagi strādāja, bet tam bija augsta maksa- tas iespaidoja cilvēku algas. Cilvēki vēlējās pilnīgi citu valsts vadīšanas veidu. Koalīcijas sarunas tūlīt sāksies. Situācija izskatās ļoti sarežģīta, jo Sociāldemokrātiem ir ļoti mazs pārsvars. Visām trim partijām, kas ieguva visvairāk balsu, vēlēšanās bija 17-ar astīti procenti balsu. Izskatās, ka sarunas būs ļoti grūtas, tāpēc, ka otrā vieta ir populistu partijai - Somu partijai, un neviens nopietni nerunā ar viņiem. Trešās vietas ieguvēji - Nacionālās koalīcijas partija- viņi ir labā spārna partija, un viņu ekonomiskā politika ļoti atšķiras no sociāldemokrātiem, un tur jau būs jāvienojas par daudziem kompromisiem. Es domāju, ka mums būs koalīcija ar daudzām partijām, vismaz 4 vai 5, un, ja mums būs tik daudz partijas, būs ļoti grūti vienoties. Mums ir bijusi valdība ar 6 partijām, un beigās viņi neko nespēja izdarīt, divas partijas pameta koalīciju. Ir ļoti grūti par kaut ko vienoties, ja koalīcijā ir vairāk nekā 3 vai 4 partijas. Sociāldemokrāti tagad mēģinās veidot valdību, tas varētu aizņemt mēnesi, varbūt divus. Ir arī iespēja, ka pēc tam mēģina nākamie. Bet tā kā tie ir populisti, ar kuriem šobrīd neviens nav gatavs strādāt, ir iespēja, ka pēc tam mēģina arī trešā lielākā partija. Bet ir skaidrs, ka sociāldemokrāti ļoti smagi strādās pie tā, lai viņiem izdotos izveidot koalīciju, jo viņi nav bijusi valdošā partija jau 20 gadus, viņiem ir ļoti svarīgi iegūt premjera krēslu.   Par Lielās piektdienas vienošanos runā: Braiens Heizs, Īrija, partija Fine Gael Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), partija Sinn Fein    

7.februārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Latvijas Jauno zinātnieku apvienība aicina pievienoties Jauno zinātnieku sanākšanai par tēmu „Vai un kā mainās cilvēka rīcība tiešsaistē un reālajā saziņā?”. Literatūrzinātne, filoloģija, pat algebras principi un arī digitālā komunikācija, tieši tik starpdisciplinārs skatījums uz mūsu komunikāciju interneta vidē ir Latvijas Universitātes pēcdoktorantūras pētniecei filoloģijas doktorei Marijai Semjonovai. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kāda ir latviešu uzvedība digitālajā vidē, ka veidojam pavisam jaunu sava dzīvesstāsta līniju, būdami tiešsaistē un kā un kāpēc to vispār vajag pētīt Pasākumā tiks aktualizēti šādi jautājumi: Kā virtuālās telpas spēj mainīt teksta uztveri dažādajos līmeņos? Ko nozīmē veikt tekstu analīzi ar virtuāliem rīkiem un kādus potenciāli inovatīvus vektorus mūsdienu augstākās izglītības procesā tie var sniegt? Ko nozīmē būt studentam virtualizētajā pasaulē? Šoreiz savā pētniecības pieredzē dalīsies Marija Semjonova. Marija ir ieguvusi filoloģijas doktora grādu salīdzināmajā literatūrzinātnē (2015) Latvijas Universitātē (LU), rakstot pētījumu par autobiogrāfiskuma izpausmēm un žanriskajām pazīmēm Latvijas un Somijas sieviešu prozā. Pētījums ir ieguvis Latvijas Zinātņu akadēmijas Jauno zinātnieku balvu 2017. gadā par labāko 2015. gadā aizstāvēto disertāciju; vienlaikus tika publicēta Marijas sarakstītā monogrāfija par disertācijas tēmu. Marijai ir vairāk nekā 10 gadu pētnieciskā pieredze Latvijā, Somijā (studijas un pētniecība Tamperes Universitātē, Austrumsomijas Universitātē (Joensū), Helsinku Universitātē) un Igaunijā (studijas un pētniecība Tallinas un Tartu universitātēs), kā arī viņa ir vairāku starptautisku konferenču dalībniece un rakstu autore. Pašlaik Marija veic pēcdoktorantūras pētījumu LU Humanitāro zinātņu fakultātē Dzimtes studiju centrā, kur meklē risinājumus augstākās izglītības sektora modernizācijai.

Divas puslodes šonedēļ atšķiras, jo īpaša ir visa šī nedēļa. Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī mūsu raidījumā runāsim par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai. Mēs izvēlējāmies tos politiķus un diplomātus, ar kuru palīdzību tā vai citādi var raksturot Latvijas ārpolitiku noteiktos laika posmos, gan starpkaru periodā, sākot ar Latvijas dibināšanas brīdi līdz okupācijai Otrā pasaules kara laikā, arī okupācijas periodā un visbeidzot atjaunotajā Latvijā līdz pat mūsdienām. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.   Zigfrīds Anna Meierovics Ar Zigfrīda Annas Meierovica vārdu saistās mūs valsts tapšana un tās ārpolitikas pamatu likšana. Kā daudzus, arī tobrīd 28 gadus veco Rīgas Politehnikuma Tirdzniecības nodaļas absolventu Meierovicu sabiedriskajā darbībā iesvieda Pirmais pasaules karš – darbošanās latviešu bēgļu atbalsta organizācijās. Tālāk ceļš jau gluži loģiski veda uz politisko darbību – iesaistīšanos Latviešu Zemnieku savienības un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibināšanā. Kā padomes Ārlietu nodaļas pārstāvis Meierovics 1918. gada vasarā devās uz Rietumeiropu, kur viņa misija vainagojās ar Latvijas de facto neatkarības atzīšanu no Lielbritānijas puses 1918. gada 11. novembrī. Meierovics palika ārzemēs līdz 1919. gada jūlijam kā Latvijas pārstāvis Lielbritānijā un Francijā, vēlāk – kā delegācijas vadītājs Parīzes miera konferencē. Pēc atgriešanās viņš vairākkārt ieņēma ārlietu ministra amatu, divreiz bija Latvijas ministru prezidents. Meierovicam bija izšķiroši nopelni jaunās valsts ārlietu dienesta izveidē, Neatkarības kara laikā nodrošinot Latvijai Polijas militāro atbalstu, noslēdzot mierlīgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, panākot Latvijas ātru atzīšanu de jure. Dedzīgi kalpodams savai jaunajai valstij, Meierovics tomēr allaž skatīja Latvijas ārpolitiku plašākā reģionālā kontekstā. Viņa ideālais sapnis bija Baltijas valstu savienība, kam būtu daudz lielāks ārpolitiskais svars nekā trim atsevišķajam valstīm. Izcilā valsts darbinieka mūžs aprāvās pēkšņi, 1925. gada vasarā zaudējot dzīvību automašīnas avārijā. Ludvigs Sēja Ludviga Sējas pirmais solis pretī diplomāta karjerai laikam gan tika sperts jau 1905. gadā, kad viņš, kā daudzi piektgadnieki, devās trimdā un apmetās Francijā, te mācīdamies franču valodu un literatūru. Pirmo diplomāta uzdevumu no jaunās Latvijas valsts Sēja saņēma 1921. gadā, dodoties uz Latvijas misiju Vašingtonā. Sekoja darbs Lielbritānijā un Lietuvā; bijis arī ārlietu ministrs. Neskatoties uz Sējas simpātijām pret sociāldemokrātiju, 1934. gada septembrī, pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās, Sēja ticis iecelts par Latvijas sūtni Lietuvā. Par viņa autoritāti tā laika Kauņas diplomātiskajā korpusā liecina ievēlēšana par tā dekānu. Latvijā atgriezies 1940. gadā, strādājis universitātē, nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbībā, par ko apcietināts un ieslodzīts vispirms Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnēs. Pēc atbrīvošanas mēģinājis nokļūt Rietumos, taču padomju drošības iestāžu arestēts, un no 1946. līdz 1954. gadam bijis ieslodzīts padomju Valsts Drošības ministrijas cietumos un GULAG nometnēs. Pēc atbrīvošanas atgriezies Latvijā, kur miris 1962. gadā. Kārlis Zariņš Kā daudzi jauni latviešu censoņi, arī Kārlis Zariņš, tobrīd 20 gadus vecs, 1899. gadā devās veidot savu karjeru uz toreizējās Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Strādāja par daiļdārznieku, tad par biržas notāra palīgu, paralēli cītīgi apgūdams komerczinības un svešvalodas. Darbojās Pēterburgas latviešu organizācijās, vēlāk iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes darbībā. Savu pirmo diplomāta uzdevumu saņēmis jau 1919. gadā, dodoties uz Dāniju; piedalījies Latvijas delegācijas darbā Parīzes miera konferencē un citās diplomātiskajās misijās. No 1921. līdz 1930. gadam bijis ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā un Skandināvijas valstīs. No 1931. gada decembra līdz 1933. gada martam bijis ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka kabinetā, visu šo laiku pildot arī ārkārtējā sūtņa pienākumus Igaunijā. 1933. gada jūlijā Kārlis Zariņš saņēma savu, kā vēlāk izrādījās, pēdējo norīkojumu: ārkārtējā sūtņa amatam Lielbritānijā. Šeit viņš sagaidīja 1940. gada okupāciju un, saskaņā ar 1940. gada 17. maija pilnvarojuma vēstuli, kļuva par pēdējās Latvijas suverēnās valdības pārstāvi. Līdz mūža beigām 1963. gadā Kārlis Zariņš vadīja de jure neatkarīgās Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Anatols Dinbergs Darbu diplomātiskajā dienestā Anatols Dinbergs, tobrīd Rīgas Franču institūta students, uzsāka kā ārštata lietvedis Latvijas ģenerālkonsulātā Lodzā, Polijā. 1937. gadā, pēc vairāku gadu darba Ārlietu ministrijā un tieslietu studiju pabeigšanas Latvijas Universitātē, norīkots darbā Latvijas konsulātā Ņujorkā. Visu savu turpmāko dzīvi viņš veltīja darbam de jure suverēnās Latvijas diplomātiskajā dienestā. 1970. gadā viņš kļuva par sūtniecības ASV vadītāju, nomainot šajā amatā Arnoldu Spekki. Šai paša gadā Dinbergs aizstāvēja politoloģijas doktora disertāciju Džordžtaunas universitātē ar tēmu „Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā”. Kopš 1971. gada oktobra viņš bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Anatolam Dinbergam bija lemts sagaidīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un mūža nogalē vadīt Latvijas Republikas vēstniecību ASV un pirmo Latvijas pārstāvniecību ANO. Jānis Peters Izdevumā „100 Latvijas personību” par Jāni Peteru teikts: Uz tautas brīvības altāra nolicis savu dzejnieka talantu, Jānis Peters no tautas mīlēta literāta kļuva par tautas atmodas tribūnu, politisku darbinieku, diplomātu. […] 1991. gadā Jānis Peters no PSRS parlamenta tribīnes iesniedza pieprasījumu PSRS prezidentam atzīt Latvijas valsti. Viņš bija Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, bet vēlāk Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (no 1992. līdz 1997. gadam). Jānis Peters bija Latvijas valsts delegācijas loceklis [..] sarunām par armijas izvešanu no Latvijas teritorijas un citiem jautājumiem. [..] Jāņa Petera darbs diplomātijas laukā atzīts par izcilu, un nevienam citam Latvijas diplomātam nav bijusi iespēja tik ietekmīgi aizstāvēt Latvijas intereses lielajā kaimiņvalstī. Sandra Kalniete Gluži tāpat kā Jānis Peters, arī Sandra Kalniete pieder pie tās Latvijas inteliģences grupas, kuru Trešā atmoda „rekrutēja” valsts pārstāvēšanai starptautiskajā arēnā. 1990. gadā viņa, tobrīd mākslas zinātniece un Tautas frontes Valdes priekšsēdētāja vietniece, kļuva par Ārlietu ministrijas Protokola vadītāju. Sekoja darbs vēstniecībā Apvienotajā Karalistē; 1993. gadā – pirmais nozīmīgais diplomātiskais amats: Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. No 1997. līdz 2002. gadam Sandra Kalniete bija Latvijas vēstniece Francijā, bet 2002. gada novembrī kļuva par ārlietu ministri Einara Repšes valdībā. Tas bija Latvijas ārpolitikai ļoti svarīga laiks – finiša taisne pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Tā bija arī Kalnietes atgriešanos no diplomātiskā dienesta aktīvajā politikā. Kopš 2009. gada Sandra Kalniete ir Latvijas deputāte Eiropas Parlamentā. Spilgtu pienesumu Latvijas atpazīstamībai pasaulē viņa devusi arī kā literāte: Sandras Kalnietes darbs „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas.