Podcasts about latgales

Pēc tam, kad Rēzeknē vēlētāju uzticību guva tie paši spēki, kas pilsētu noveduši līdz bēdīgam finanšu stāvoklim, sabiedrībā atkal sāk runāt par to, kādēļ bagātajām pašvaldībām jādalās ar naudu, kuru pēc tam kāds var iztērēt bezatbildīgi. Vai jāmaina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma? Krustpunktā diskutē Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāti Raimonds Čudars (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), Kristaps Krištopans (Latvija pirmajā vietā) un Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics (Nacionālā apvienība). Lielās Latgales pilsētas tikko notikušajās pašvaldību vēlēšanās ir pievērsušas sev lielāku uzmanību nekā parasti. Arī Latvijas Radio tikko skanēja reportāža no Daugavpils un Rēzeknes. Bet stāsts nav tikai par pārliecinošo atbalstu valdošajām partijām. Īpaši Rēzekne ir bijusi uzmanības fokusā arī naudas tērēšanas dēļ, tā nonāca maksātnespējas priekšā. Arī Krustpunktā esam daudz stāstījuši par naudas izsaimniekošanu. Visa valsts glāba pilsētu. Protams, glābējiem gribas, lai izglābtie to novērtē, bet rēzeknieši pārliecinoši ir ievēlējuši pilsētas vadībā iepriekšējos izsaimniekotājus, un viņi arī turpinās rīkoties ar naudu, kuru mēs turpināsim viņiem maksāt. Un runa nav tikai par kredītiem vai aizdevumiem, jo ik gadus Rēzekne saņem arī no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Piemēram, tieši tāpēc arī varēja nodrošināt pilsētā bezmaksas transportu, ko naudas devēji nekad paši nav varējuši atļauties, un visādi citādi tērēt naudu, ko nopelna citi.  "Ja rēzeknieši grib sev šādus saimniekus, tā ir viņu izvēle, bet ne par manu naudu!" Tā daudzi šajās dienās ir rakstījuši sociālajos medijos, un tas tiešām rada jautājumus. Pašvaldību izlīdzināšanas fonds - laba lieta, bet vai kaut kas sistēmā nav aizgājis ačgārni?

Pēc tam, kad Rēzeknē vēlētāju uzticību guva tie paši spēki, kas pilsētu noveduši līdz bēdīgam finanšu stāvoklim, sabiedrībā atkal sāk runāt par to, kādēļ bagātajām pašvaldībām jādalās ar naudu, kuru pēc tam kāds var iztērēt bezatbildīgi. Vai jāmaina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma? Krustpunktā diskutē Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāti Raimonds Čudars (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), Kristaps Krištopans (Latvija pirmajā vietā) un Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics (Nacionālā apvienība). Lielās Latgales pilsētas tikko notikušajās pašvaldību vēlēšanās ir pievērsušas sev lielāku uzmanību nekā parasti. Arī Latvijas Radio tikko skanēja reportāža no Daugavpils un Rēzeknes. Bet stāsts nav tikai par pārliecinošo atbalstu valdošajām partijām. Īpaši Rēzekne ir bijusi uzmanības fokusā arī naudas tērēšanas dēļ, tā nonāca maksātnespējas priekšā. Arī Krustpunktā esam daudz stāstījuši par naudas izsaimniekošanu. Visa valsts glāba pilsētu. Protams, glābējiem gribas, lai izglābtie to novērtē, bet rēzeknieši pārliecinoši ir ievēlējuši pilsētas vadībā iepriekšējos izsaimniekotājus, un viņi arī turpinās rīkoties ar naudu, kuru mēs turpināsim viņiem maksāt. Un runa nav tikai par kredītiem vai aizdevumiem, jo ik gadus Rēzekne saņem arī no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Piemēram, tieši tāpēc arī varēja nodrošināt pilsētā bezmaksas transportu, ko naudas devēji nekad paši nav varējuši atļauties, un visādi citādi tērēt naudu, ko nopelna citi.  "Ja rēzeknieši grib sev šādus saimniekus, tā ir viņu izvēle, bet ne par manu naudu!" Tā daudzi šajās dienās ir rakstījuši sociālajos medijos, un tas tiešām rada jautājumus. Pašvaldību izlīdzināšanas fonds - laba lieta, bet vai kaut kas sistēmā nav aizgājis ačgārni?

Stāsta pianists Ventis Zilberts. Stāstījums ir par diviem dažādu paaudžu pārstāvjiem. Viens no tiem ir Ivars Ebels, kura simtgade tika svinēta šogad martā. Mediķu aprindās viņu joprojām daudzina kā pirmo latviešu profesoru bērnu slimībās un kā Latvijas pediatru zinātniskās skolas izveidotāju. Savukārt pianista Jāņa Maļecka darbošanās rit profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā. Mūzika un medicīna – divas darbības jomas gan mācību laikā, gan intensīvajos darba gados savijušās kopā un vedušas cauri visai Ivara Ebela dzīvei. Lūk, virkne biogrāfisku faktu, kas to uzskatāmi rāda. Īstais nopietnais vienas profesijas izvēles sākums varbūt meklējams dienā, kad Ivars Ebels, būdams vēl audzēknis Rīgas 1. ģimnāzijā, iegāja profesora Jāzepa Vītola kabinetā, lai parādītu savas klavierspēles prasmes. Gājiens izrādījās veiksmīgs, jo ar 1942. gadu viņš, būdams vēl ģimnāzists, uzsāka mācību gaitas Latvijas Konservatorijā profesora Nikolaja Dauges klavieru klasē. Paralēli mūzikas studijām pēc diviem gadiem viņš varēja sevi saukt par studentu arī Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Mācību pārtraukums dažādu iemeslu dēļ gan vienā, gan otrā augstskolā tomēr nekavēja 1950. gadu sākumā iegūt augstskolas diplomu abās speciālitātēs. Tālāk sekoja ārkārtīgi intensīvs darbs medicīnas jomā – praktiskajā darbībā gan Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā, gan Rīgas Medicīnas institūtā, tā toreiz sauca minētās darba vietas. Zinātnes laukā ne mazāk veikumu – Ivara Ebela kontā gan medicīnas zinātņu kandidāta, gan arī medicīnas zinātņu doktora disertācija, publicēti arī neskaitāmi nozīmīgi raksti un grāmatas par specifiskiem medicīnas jautājumiem. Neskatoties uz lielo slodzi medicīnas nozarē, viņš neatmeta ar roku mūzikas mūzai – varbūt vadījās no latīņu teiciena Medicina sanat corpus, musica levat animam jeb “Medicīna dziedē ķermeni, mūzika paceļ dvēseli”. Lai arī profesora darbības galvenā dominante bija medicīna, iedzimts mūziķa talants un ļoti liela vēlme muzicēt aizveda Ivaru Ebelu pie klausītājiem veselus 15 gadus pēc mācību beigām. Tā 1967. gadā viņš kopā ar Leonīda Vīgnera vadīto Jaunatnes simfonisko orķestri Rīgā atskaņoja Ferenca Lista virtuozo Pirmo klavierkoncertu. Sekoja koncerti arī Maskavā un toreizējā Ļeņingradā. Arī Sergeja Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts viņa atskaņojumā savā laikā iejūsminājis klausītājus. Kādā intervijā viņš stāstīja, ka jau ilgāku laiku mājās uz viņa flīģeļa Steinway&Sons stāv partitūra – Sergeja Rahmaņinova Trešai klavierkoncerts, kuru viņš jau gandrīz ir sagatavojis atskaņojumam. Diemžēl iecere netika realizēta. Var piebilst, ka laikabiedri, Ivara Ebela kolēģi, stāstījuši, ka medicīnas profesors labprāt publiski spēlējis Friderika Šopēna, Pētera  Čaikovska, Aleksandra Skrjabina un Jāņa Ivanova klavierdarbus. Var secināt, ka ārstniecības dievs Asklēpijs un mūzikas mūza Eiterpe ir bijuši Ivara Ebela teicami sabiedrotie visu mūžu. Mūsu laikabiedra pianista Jāņa Maļecka darbošanās profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā – rit nepārtrauktā mijiedarbībā kopš 1994. gada, kad tika absolvēta Latvijas Mākslas akadēmija, bet sākums abām takām mākslā sācies jau bērnībā. Ir vērts atgādināt Jāņa Maļecka biogrāfisko datu atsevišķus pieturas punktus saistībā ar katru profesiju. Mūzikā tās bija mācības mūsu konservatorijā, absolvējot profesora Igora Kalniņa klavieru klasi 1981. gadā. Kopš tā laika līdz pat šai dienai – koncerti, ieraksti un atkal koncerti dažādos sastāvos gan ar vokālistiem, gan instrumentālistiem Latvijā un daudzkur ārzemēs, Beļģijā, Norvēģijā, ASV. Muzicēšanas sakarā izcelšu tikai vienu, bet ļoti būtisku vienību, Klavieru kvartetu „RIX” (latviešu mūzikas profesionālajā vidē augsti novērtētu, dažādās pasaules malās dzīvojošu latviešu mūziķu ansambli), kura koncerti Jāņa Maļecka vadībā vienmēr ir svētki klausītājiem. Paralēli koncertdarbībai – ļoti sekmīgs pedagoģiskais darbs, vide, kurā, manuprāt, kristalizējas daudzas noderīgas atziņas radošai darbībai abās minētajās sfērās. Savukārt glezniecībā pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā Intas Celmiņas un Ivara Heinrihsona meistardarbnīcās – personālizstādes, izstādes kopā ar citiem gleznotājiem un atkal personālizstādes: Agijas Sūnas galerijā, Gārsenes pilī, Kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Valmieras Novadpētniecības muzejā, Latgales vēstniecībā GORS.  Par izstādi ar nosaukumu “Muzikālās tēmas un noskaņas Jāņa Maļecka gleznās” gribas teikt īpaši – spēcīga mākslinieka pārvaldīto profesiju sinerģija! Kā lasāms notikuma aprakstā, “tā izpaužas muzikālo tēmu un muzikālo noskaņo attainojumā jebkurā audeklā, gan figurālās gleznās "Arfiste"', "Čelliste", "Pavasara sonāte", gan izlasē no gleznu sērijas, kas radīta komponista Olivjē Mesiāna “Kvarteta laika galam” iespaidā”. Lūk, daiļrunīgie atsevišķu daļu nosaukumi, – “Putnu bezdibenis”, “Slavinājums Jēzus mūžībai”, “Mūžības slavinājums”, gleznojumu inspirācijas pamats.  Liekas, ka profesora Jāņa Maļecka darbībā abu mākslas profesiju, mūzikas un glezniecības attiecība veido savdabīgu zelta griezumu jeb dievišķo proporciju, kurā mazs pārsvars ir mūzikai, – gandrīz kā melno un balto klavieru taustiņu attiecība oktāvā – pieci pret astoņi.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Skaņu pasaule Baumaņu Kārli saistījusi jau kopš bērnības, kad katru svētdienu tēvs noturēja sprediķi un lūgšanas, un zēns ar savu skanīgo balsi līdz ar visu saimi dziedāja baznīcas dziesmas. Vēlāk pamatus viņa muzikālajai audzināšanai ielicis Limbažu draudzes skolas skolotājs Šmits un elementārskolas skolotājs J. Oheims. Pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas jauneklis, neilgi strādājot par palīgskolotāju Valmierā, pats apguva klavierspēli un ar sava krusttēva, Limbažu mācītāja Karla Kristofa Noienkirhena (Carl Christoph Neuenkirchen, 1791–1855) atbalstu 18 gadu vecumā iestājās Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kur nopietni apguva harmoniju, kontrapunktu, kordziedāšanu, vijoles un ērģeļu spēli, visos priekšmetos iegūstot pašu augstāko novērtējumu. Arī uzsākot darba gaitas Pēterburgā, viņš paralēli skolotāja darbam gan pašmācībā, gan privāti pie dažādiem pedagogiem, turpināja savu muzikālo izglītību un radīja pirmās latviešu oriģināldziesmas. Kompozīciju Baumaņu Kārlis mācījies pie čehu diriģenta, ērģelnieka un komponista Voiteha Hlavāča (Vojtӗch Hlaváč,1849–1911 ), kurš jaunekli iepazīstinājis arī ar čehu nacionālajiem centieniem un tautasdziesmām. Iespējams, tā iespaidā arī Baumaņu Kārlis 19. gadsimta 60./70. gadu mijā veidojis kopskaitā ap 50 latviešu tautasdziesmu apdares. 1865. gadā Baumaņu Kārlis uzsācis arī  privātas klavierspēles studijas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černija (Franz Czerny, 1830–1900), pie kura 80. gados mācījies arī Jāzeps Vītols un vēl daži latvieši. Lai apgūtu visus uzdotos pirkstu vingrinājumus, etīdes un nelielos skaņdarbus, Baumaņu Kārlim bija nepieciešams instruments. Reformātu baznīcas skolas piešķirtajā dzīvoklī Moikas ielā 36 bija pietiekami plašas telpas, lai komponists varētu tur novietot kabineta flīģeli, kā viņš to iezīmējis sava dzīvokļa plānojumā. Iegādājies Pēterburgas Dīderiha firmas (C.Diederich/ St.Petersbourg) brūni pulētās, ar palisandru finierētās klavieres, veiksmīgais skolmeistars sava pirkuma rezonatorā pašrocīgi iegravējis savu parakstu (C. Baumann) un datumu: 1868. gada 18. marts. Baumaņa dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši: studenti un kultūras darbinieki, kurus vienoja jaunlatviešu idejas un domas par nacionālās pašapziņas veidošanu. Viņu vidū bija Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis, Mārtiņš Remiķis, Māteru Juris u.c. Sanākušie lasīja dzeju, diskutēja, kopīgi dziedāja, bet mājastēvs kuplināja šīs sanāksmes ar klavieru improvizācijām. Ādolfs Alunāns rakstījis: "Šinī telpā pulcējušies latvju jaunie censoņi, tur Baumaņu Kārlis rakstījis mūsu tautas lūgšanu, tur viņš lasījis priekšā savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur atskanējušas viņa patriotiskās dziesmas, tur dzimuši un veidojušies brīvības ideāli". (Alunāns Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. – Rīga/Jelgava1887, 1.burtnīca, 33.–36. lpp.) Rakstnieks Māteru Juris (1845–1885) raksturojis komponista dzīvokli šādi: "(..) Te valda savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divi gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau tīri liels pulks latviešu kompozīciju cēlies. (Māteru Juris. Baumaņu Kārlis. Baltijas Zemkopis, 1879,  nr. 52). Kad 1882. gadā Baumaņu Kārlis dažādu iemeslu dēļ zaudēja darbu, viņam bija jāpamet arī Pēterburgas lepnais dzīvoklis un jāatgriežas Limbažos, uz Latviju ceļoja daudzas grāmatu un dokumentu kastes, kā arī viņa klavieres. Pēc komponista nāves 1905. gadā daļa viņa iedzīves nonāca izsolē un lepno flīģeli iegādājās ilggadējais Lēdurgas skolotājs Jānis Zvirgzdiņš (1880–1962). Instruments no Limbažiem tika nogādāts uz Turaidu, Zvirgzdiņu ģimenes māju "Kalniņi", kur tas atradies vairāk nekā 65 gadus, līdz par to uzzinājis toreizējā  Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad LN RMM)  speciālists Romāns Pussars (1932–2011) un kārtojis šo vēsturisko klavieru iegādi muzejam. Kā liecina muzeja krājumā saglabātie viņa rokraksti, sarakste ar toreizējo Latvijas PSR Kultūras ministriju ilgusi trīs gadus (RTMM 845909). Līdz 1972. gada 2. novembrī muzejs varēja šo instrumentu par 300 rubļiem atpirkt no pensionētās skolotājas Annas Zvirgzdiņas, kura to bija mantojusi no sava tēva. Baumaņu Kārļa klavieres tika eksponētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču padomju apstākļos netika minēts, kas ir to īpašnieks. Tikai pēc trīsdesmit pieciem muzejā pavadītiem gadiem instrumentam, uz kura Baumaņu Kārlis sabalsoja savu vēsturisko lūgsnu, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu, tika  atdots pelnītais gods. 2007. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika šī flīģeļa profesionāla un saudzējoša restaurācija, ko veica lietpratīgie meistari Alvis Melbārdis, Kārlis Rubenis un Imants Murziņš (1970–2016). Leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule (1923–2018) ieskaņoja vēsturiskā instrumenta īpatnēji mīksto, dziedošo un mazliet aizplīvuroto skanējumu Baumaņu Kārlim veltītā albumā. Pats instruments ir vairākkārt eksponēts muzeja telpās, un 2018. gadā arī Latgales vēstniecībā "Gors", kur vēstījis savu stāstu par laiku, kad tapa mūsu valsts himna.  

Šogad maijs mūs ar laikapstākļiem nav lutinājis - tad salnas, tad lietavas. Bieži nākas dzirdēt, ka ir neparasti laikapstākļi. Taču auksts, lietains un salnas maijā nav nekas neparasts, bet tieši pirms 20 gadiem - 2005. gada maijs Latgalē bija tiešām katastrofāls. Var teikt, ka tajā gadā laikapstākļi bija "mazliet izgājuši no rāmjiem". 2005. gada maija sākums bija vēss un slapjš. Tad no 8. līdz 18. maijam ļoti slapjš. Īpaši Latgalē, kur dažās dienās nolija vairāk nekā 100 milimetri lietus, bet visā lietus periodā kopā Daugavpilī – 184 mm, Jēkabpilī un Dagdā – mazliet virs 160 mm, Rēzeknē – ap 140 mm. Lai vieglāk saprast apjomu – maijā visa mēneša klimatiskā norma ir ap 60 milimetriem. Tātad desmit dienu laikā reģionā nolija 2-3 mēneša normas. Togad pavasaris kopumā bija gana vēls, lauki bija mitri vēl no sniega kušanas, upēs ūdens līmenis arī gana augsts, tāpēc ilgstošo lietavu atnestajiem ūdeņiem īsti nebija kur likties, kā vien kāpināt līmeni upēs un appludināt krastus. Tādās lietavās applūst arī zemākās vietas tālu prom no upēm. Vai ir skaidrojums, kas toreiz izraisīja tik pamatīgas lietavas? Situācija atmosfērā bija itin līdzīga tai, ko piedzīvojam aizvadītās nedēļas nogalē – ir vēsa arktiskā gaisa masa un mazkustīgs ciklons. Pagājušajā nedēļā tās nokrišņu zonas vismaz mazliet bija kustīgākas apstaigāja Baltijas reģionā diezgan plašus apvidus, bet 2005. gada sakritība bija Latgalei nelabvēlīgāka, jo 2005. gadā visas stiprākās nokrišņu zonas izlija tieši virs Latgales un tuvējo kaimiņvalstu – Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas reģioniem. Kad plūdi bija pārdzīvoti, strauji ieradās karstums. Ūdeņi vēl nebija tā pa īstam atkāpušies, kad jau 24. maijā Latgalē temperatūra sasniedza 28 grādus, dažas dienas vēlāk arī 30 grādus, ļoti siltas bija arī naktis. Un tas radīja Latvijā ļoti neierastu situāciju: ūdens pilnajās upēs, ezeros, dīķos un grāvjos, ūdens lāmās, kas joprojām bija uz laukiem, strauji savairojās dažāda veida knišļi. Atgādinām, ka tam, cik daudz vasarā ir odu, vairāk ir saikne, nevis ar to, cik barga ziema bijusi un vai tie ir izsaluši, bet kādi apstākļi ir pavasarī un vasaras sākumā. Odi vairojas slapjās vietās, ūdenī. Jo vairāk ir ūdens un siltāks ir laiks, jo tie ātrāk var savairoties. Oliņu izšķilšanās ātrums atkarīgs no gaisa temperatūras. Un 2005. gada maijā radās tam perfekti apstākļi. Knišļu bija tik daudz, ka tie apsēda lopus ganībās burtiski kārtām. No knišļu kodumiem mājlopi gāja bojā. Arī 1998. gadā bijis knišļu uzbrukums lopiem, toreiz gāja bojā daži desmiti lopu, 2005. gadā – vairāki simti. Vai šī gada situāciju laikapstākļu ziņā var salīdzināt ar 2005. gadu? Šogad nokrišņu daudzums ir bijis ievērojami mazāks, un ūdens līmenis upēs un ezeros bija zemāks, līdz ar to ūdens varēja brīvāk noplūst un tik pārmirkuši vai applūduši lauki nav. Tālāk jāseko, cik strauji kāps gaisa temperatūra, jo ir mitrāks nekā citus pavasarus, turklāt šīs nedēļas otrajā pusē varētu būt vēl dažas ļoti lietainas dienas. Ja mēneša beigās ieradīsies straujš siltums, tad diezgan drīz jārēķinās ar lieliem odu bariem. Kukaiņu pētnieki 2005. gadā lielo knišļu savairošanos skaidroja ne tika daudz ar plūdiem, bet neveiksmīgu temperatūras svārstību režīmu, proti, vēsajā maija pirmajā pusē knišļu sadētās oliņas attīstījās lēni, varētu teikt, ka uzkrājās vairāki dējumi un tad pēkšņā siltumā visi šķīlās vienlaicīgi. Šajā ziņā šogad ir līdzība ar 2005. gadu. Ja šogad laikapstākļi šķiet nebijuši, tad vēsture liecina, ka ir bijis vēl nepatīkamāk. No gaišās puses raugoties – dažos iepriekšējos gados pavasarī un vasaras sākumā Latvijā agri iestājās sausums, no tā cieta arī lauksaimniecības kultūras. Ja šogad maija beigās, jūnija sākumā laikapstākļi normalizēsies un lietus periodi būs beigušies, tad tas, kas nenosala, augs griezdamies, jo mitruma uz kādu laiku būs gana.

Saruna ar Latgalieti, vēsturnīku, mūziķi Arni Slobožaninu no ,,Dabasu durovys,, un Zilā Daugavpils kora vadītāju.

Stāsts par Latvijas Mākslas filiāles Rēzeknē piedāvātajām studiju iespējām un aktualitātēm. Stāsta LMA Latgales filiāles vadītāja Dana Zelča.

Uzturs, kuru ikdienā servējam sev uz šķīvja, krietni atšķiras no tā, ko cilvēki ēd apstākļos, kur nav ne virtuves rīku, iekārtu, ne ledusskapju. Un tomēr kalnos kāpējiem, karavīriem un ikvienam, kam ilgstoši jābūt dabā un kustībā, nepieciešams bagātīgs uzturs. Te lieti noder pārtikas tehnologu ieviestie risinājumi, kas ļauj ar ilgu derīguma termiņu, bagātīgu uzturvētību un mazu apjomu sagatavot pārtiku dažādām situācijām. Kā to pārveidot tā, lai to var viegli lietot un pārnēsāt un vienlaikus, lai tas nezaudē savu vērtību? Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja Sandra Muižniece-Brasava un šīs universitātes Pārtikas institūta vadošā pētniece, docente Asnate Ķirse-Ozoliņa. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vienojošais vārds šīs dienas zinātnes ziņām varētu būt “retumi”, kas ieraudzīti pirmo reizi vai arī otrādi - kas ilgu laiku nav redzēti un pārsteidz no jauna, vai arī kurus cilvēki paši mēģina radīt no jauna. Vai zinātnieki patiešām atdzīvinājuši briesmīgo vilku? Pirmā vēsts, kas šajās dienās ienākusi vairākās tīmekļa vietnēs, ir par to, ka amerikāņu biotehnoloģiju uzņēmums “Colossal Biosciences” atkal mēģina ar kaut ko pārsteigt. Kāpēc atkal? Tāpēc ka marta sākumā stāstīju par šī paša uzņēmuma centieniem atjaunot mamutus ar ģenētiski modificētu peļu palīdzību. Šoreiz izvēle ir kritusi par labu vilkiem, kam latviešu valodā “Vikipēdijas” enciklopēdija piedāvā apzīmējumu “briesmīgais vilks”, latīniskais nosaukums tad attiecīgi “Canis dirus”. Plašāk lasiet “Scientific American”. Kāda bija dinozauru daudzveidība pirms asteroīda trieciena? Ar nākamo ziņu atgriežamies vēl senākā pagātnē, kas no jauna tiek pārskatīta, un par to “Live Science” raksta. Runa ir par dinozauriem. Proti, līdzšinējie fosiliju atklājumi liecinājuši, ka dinozauru skaits un daudzveidība sarukusi pirms liktenīgā asteroīda trieciena Zemē krīta perioda beigās, pirms aptuveni 66 miljoniem gadu. Iepriekš daži pētnieki uzskatījuši, ka tā jau bijusi zīme, ka dinozauri bija ceļā uz izzušanu, pat pirms asteroīda trieciena. Tomēr šī ideja jau sen ir bijusi pretrunīga, jo citi pētnieki apgalvojuši, ka dinozauru daudzveidība to nāves brīdī bijusi labā līmenī. Kopumā tas bijis diskusiju temats jau vairāk nekā 30 gadu.  Plašāk lasiet šeit. Radīts pasaulē mazākais elektrokardiostimulators rīsa lielumā Vēl viena ziņa aizvadīto dienu laikā ir bijusi zinātnes vietņu uzmanības centrā un ir joprojām, un tas ir solis uz priekšu medicīnā: pasaulē mazākais elektrokardiostimulators ir mazāks par rīsa graudu. Tātad tas ir sirdsdarbības regulators, ko izstrādājuši ASV pētnieki, un ar ko tas ir īpašs? Protams, ar to, ka tam ir priekšrocības salīdzinājumā ar līdz šim lietotajiem sirds stimulatoriem. Plašāk vietnē “Nature”. Latgalē uzieta reti sastopamās sēnes toverīšu sarkosomas atradne Un vēl kāda īsa vēsts, kas nedēļas sākumā noteikti iepriecināja mikologus un droši vien daudzus dabas mīļotājus - Rāznas Nacionālā parka teritorijā uzieta jauna retās un īpaši aizsargājamās sēņu sugas toverīšu sarkosomas (Sarcosoma globosum) atradne. Latvijā šī sēne sastopama vien dažās vietās, un vēl nesen tika uzskatīts, ka tā no dabas jau izzudusi. Vietnē www.lsm.lv var skatīt Latgales reģionālās televīzijas sagatavotu materiālu.  

Rotko muzejā Daugavpilī jaunajā pavasara izstāžu sezonā līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, kā arī Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs.  

Īstiem gardēžiem marta otrā pusē jāizbrīvē laiks, lai dotos uz Latgali, jo tieši šomēnes visi ir aicināti izbaudīt garšu piedzīvojumu Latgales reģionā. Par tradicionālo un moderno Latgales virtuvi vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā viesojas "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, kā arī attālināti sazināmies ar "Latgales kulinārais mantojums" pārstāvi Ilzi Stabulnieci un "Latgale.Travel" izpilddirektori Lauru Spunderi. Latgales garšu mēnesī šogad pirmo reizi piedalīsies Rēzeknes restorāns „We Know", kas strādā tikai pusotru gadu. Visu marta mēnesi restorānā varēs nogaršot 3 latgaliešu ēdienus: siļčis rolmopšus ar garšaugu sipisnīku, svaigi captu maizi i buļbu kraukšķim, galis zaterku un dzymtys veina ar soldonu auzu gordumu i svaigu ūgu mierci. Restorāna pārstāve Kristīne Pokule stāsta, ka latgaliešu ēdienu receptes restorāna vadītāja Iveta ir mantojusi no vecmāmiņas Veronikas. Latgales garšu mēnesī varēs nobaudīt ļoti dažādus ēdienus, un Augšdaugavas novada Salienas pagasta Lielbornes muižā ekskursantus gaidīs marta divās pēdējās nedēļās, no trešdienas līdz sestdienai. Viesi varēs doties ekskursijā pa muižu un baudīt muižai raksturīgus ēdienus, par ko stāsta Lielbornes muižas īpašniece Nora Poiša. ,   

Rotko muzejā mākslas valodā pārdomu pilns ienācis pavasaris. Ienācis simboliski – ar tumšpelēku kaķi, ar līdz šim Rotko muzeja vēsturē eksponēto lielāko gleznu un kuplāko Latgales mākslinieku radošo devumu. Ar sešu Latvijas un ārvalstu izstāžu kopu, aizvadītās nedēļas nogalē Rotko muzejā Daugavpilī durvis vēra jaunā pavasara izstāžu sezona, kas dažādiem izteiksmes līdzekļiem aplūko dabas un cilvēka saikni un nepārejošo vērtību. Līdzās spēcīgām personālizstādēm, kuras veidojuši latviešu mākslinieki Ritums Ivanovs un Iveta Šmita, kā arī Monako dzīvojošais britu gleznotājs un mecenāts Bazils Alkaci, muzeja apmeklētājus gaida vērienīga Latgales reģiona mākslinieku kopizstāde, apjomīga Latvijas laikmetīgās grafikas izlase no Rotko muzeja krājuma un Latvijas laikmetīgās keramikas vecmeistaru – Silvijas Šmidkenas un Leona Lukšo – radošais dialogs.

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Latvijā gadā viens cilvēks rada vidēji 1,8 m3 vai aptuveni 412 kg nešķirotu atkritumu, vismazāk - lauku viensētās, visvairāk - daudzīvokļu mājās. Kopumā valstī ik gadu tiek radīti ap 745,7 tūkst. tonnām sadzīves atkritumu, no tiem šķiroti tiek tikai aptuveni viena piektdaļa daļu, liecina dati, ko publicējusi atbildīgā ministrija par 2018.gadu. Ir dažādi lielāki un mazāki, plašāki un mazāk plaši dokumenti kur nosprausti atkritumu apsaimniekošanas, tostarp atkritumu dalītās vākšanas un šķirošanas mērķi. Tā piemēram premjeres Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta deklarācijā teikts “Plašāk integrēsim aprites ekonomikas principus uzņēmējdarbībā, lai produktu, materiālu un resursu vērtību pēc iespējas ilgāk saglabātu tautsaimniecībā, kā arī samazinātu atkritumu rašanos.” Savukārt Eiropas Savienības direktīvas, kuras arī Latvija ir akceptējusi, nosaka, ka visām ES dalībvalstīm līdz 2035.gadam, atkritumu poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz vismaz 10 % no ikgadējā sadzīves atkritumu daudzuma. Šobrīd poligonos apglabāti tiek viedēji 45 % saražoto atkritumu. Un Valsts vides dienests vēl pērn, veicot sadzīves atkritumu poligonu pārbaudes, konstatēja vairākas nepilnības, kas var kavēt vai liegt Latvijai sasniegt Eiropas Savienības noteiktos mērķus, tā kā šobrīd poligonos nonāk un tiek apglabāts ievērojams daudzums iepakojuma materiāla, kas būtu derīgs otrreizējai pārstrādei. Atkritumu šķirošanas tendences kopumā uzlabojas, ir ieviesta depozīta sistēma, tomēr iedzīvotāju paradumu maiņa prasa laiku. Tajā pašā laikā Latgales otrajā lielākajā pilsētā Rēzeknē nu jau vairāk kā gadu atkritumu šķirošanas iespējas iedzīvotājiem samazinātas - aizvērts vienīgais atkritumu šķirošanas laukums. Un lai arī iedzīvotāji tiek aicināti šķirot atkritumus, tādējādi samazinot savus izdevumus par atkritumu apsaimniekošanu, pie visām daudzdzīvokļu mājām dalītā atkritumu vākšana joprojām nav nodrošināta. Kādi risinājumi tam, lai valstī un ES nospraustos mērķus atkritumu saimniecībā sasniegtu, kā arī to kā par šo tiek runāts ar sabiedrību, sarunā ar Klimata un enerģētikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieci vides politikas jautājumos Rudīti Veseri, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora pienākumu izpildītāju Ivetu Ciprusi, kā arī SIA „ALAAS”, kas veic atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes novada un Ludzas novada pašvaldībās, izpilddirektoru Juriju Petkeviču.

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Valdis nepaspēja atgriezties mājās no Super Bowl, tāpēc Andris ar Ģenerāli tiksies attālināti. Raidījuma tēmas: - ️Super Bowl; - Ostapenko tituls; - ️Divniekiem sudrabs; - Lakers paliek bez centra; - ️Pols pret Alvarezu; - Balinskis ciemojas pie Trampa; - NBA būs arī Eiropā?; - Krollis uz Čehiju; - Latvijas kontūra tiek attēlota bez Latgales; - Lilou Ressencourt; - Tautas Nagla.

Izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" klajā nācis mūzikas albums "Daugavas rāgas", kurā apvienoti Dienvidlatgales senatnīgie, vienbalsīgie dziedājumi un Indijas rāgas. To veidojuši Biruta Ozoliņa, Indriķis Veitners, Vigo Račevskis, Ernests Medenis un indiešu sitāras spēlēs meistars Shree Subrata De. Albuma atvēršana notiks 11. februārī LNB Kores zālē, bet sarunā ar Birutu Ozoliņu uzzinām, kas kopīgs indiešu rāgām un Latgales dziedājumiem un kāda bijusi Birutas un indiešu mūziķa Subratas De tikšanās un muzikālās sadarbības veidošanās. Biruta Ozoliņa: Tikšanās ar šo mūziķi man pavēra ļoti daudz jaunu priekšstatu par to, kādam jābūt mūziķim, kā jākalpo mūzikai. Viņš mani tiešām pārsteidza ar savu atdevību mūzikai. Viņš ir tik ļoti saistīts ar savu instrumentu, ka reizēm man pat likās mazlietiņ komiski, kā viņš to sargāja, kā viņš sargāja savas rokas, kā viņš sargāja savu iespēju spēlēt šo instrumentu. Subrata De ir ļoti, ļoti saistīts ar savu instrumentu. Viņš kalpo šai mūzikai. Un arī tas, kā viņš veido mūziku, kā viņš veido mūzikas stāstu - rāgas tēmas jau ir apmēram zināmas, bet katru reizi viņš šo stāstu pastāsta citādāk. Viņš pats sākumā nemaz nezina, kā tas viss veidosies. Mani tas ļoti fascinēja un aizrāva. (..) Man ir ļoti labi kolēģi, domubiedri, mūziķi, ar ko kopā veidojām šo projektu. Ir Indriķis Veitners, ar ko mums jau no “Patinas” laikiem ir ļoti ilgstoša sadarbība - laikam pat 20 gadi, kuros veidojam kopējas lielākas un mazākas koncertprogrammas. Ir Vigo Račevskis, kas lieliski spēlē austrumu instrumentus, arī gongu. Esmu dzirdējusi viņa gongu kompozīcijas stundas garumā, un tās ir tik aizraujošas - tāpat kā Subratas spēle, arī Vigo Račevska gonga spēle ir īsts mūzikas pārdzīvojums. Tad Ernests Medenis, kas ir cilvēks no dabas, tik atraisīts, tik emocionāls. Viņš nav mūzikas profesionālis, bet ir ārkārtīgi talantīgs daudzās jomās. Viņš strādā kā avioinženieris, bet mūzika tiešām ir daļa no viņa dzīves, viņš lieliski spēlē kokli. Ar šiem cilvēkiem arī bijām komandā. Lielākais darbs patiesībā bija, pirms Subrata ieradās, jo, kad es apjautu, ka te var kaut kas labs veidoties, mēs vienkārši sākām strādāt. Subrata mums sūtīja mūzikas paraugus, un mēs ar Indriķi tikāmies un strādājām. Bija Subratas ieraksti, bija seno teicēju ieraksti no Latvijas folkloras krātuves, un mēs četratā vienkārši mētājām viens otram frāzes, to vai nu atkārtojot, vai variējot. Mēs iepazinām, kā veidot frāzi. Un, lai cik dīvaini nebūtu, arī Subrata to piefiksēja - frāžu modelēšana ir ļoti līdzīga latgaļu senajiem dziedājumiem un Indijas mūzikas domāšanai. Es nerunāju par latviešu folkloru vispār - es runāju par ļoti šauru žanru, kas ir Augšdaugavā, Dienvidlatgalē. Šīs dziesmas ir ļoti tuvas lietuviešu dziesmām, daudz tuvākas kā citur Latvijā dzirdamām dziesmām. Kad aizbraucu uz Lietuvu un padziedu šīs dziesmas, viņi saka - jā, šādi dzied - mazliet variēti, reizēm pat par to pašu tēmu, teiksim, pļaujas svētku motīvs ir tāds pats.      

Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.   Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.   

Pērn no dzīves ārzemēs Latvijā atgriezties reemigrācijas koordinatori palīdzējuši 774 cilvēkiem. Protams, cilvēki atgriežas mājās, ejot dažādus ceļus un ne visiem vajadzīgs šāds palīgs, tomēr droši vien remigrācijas koordinatoru pierakstu kladēs apkopoti virkne jautājumu un problēmu, par ko ikdienā neiedomājamies. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, cik rūpīgi jāgatavojas reemigrācijai, kāda palīdzība pirms atgriezties Latvijā ir tā aktuālākā, ar kādiem šķēršļiem tautieši saskaras un kādi jautājumi noteikti jāatrisina pirms pārcelšanās. Sarunājas Daina Šulca, Rīgas plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore, Ruta Priede, Latgales plānošanas reģiona koordinatore, Alise Rožinska, kopā ar dzīvesbiedru Carlo de Masi plāno pārcelšanos uz Latviju no Kanādas, un Līga Baufale, Nodarbinātības valsts aģentūras "EURES" projekta vadītāja. Par atgriešanos Latvijā stāsta arī Lingu ģimene.  

Aprites ekonomikas pamatprincips ir vienkāršs - jebkurš materiāls ir resurss un jebkas, ko esam ņēmuši no dabas vai saražojuši, jāizmanto pēc iespējas ilgāk. Cik viegli ir šo principu ievērot, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Valsts vides dienesta Atkritumu aprites departamenta direktors Atis Treijs, "Zero Waste Latvija" valdes locekle Keita Frensisa-Barisa un "Eco Baltia vide" valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts. Ierakstā uzklausām Lauri Malnaču. Viņš savulaik Rīgā beidza Radiotehnikas arodskola, neilgi pastrādāja arī Rīgas Radiorūpnīcā, bet pēc rūpnīcas slēgšanas sāka labot gan VEF, gan Radiorūpnīcā ražotos radio aparātus, pastiprinātājus, skaļruņus un citas iekārtas. Viņa darbnīcā "Radiotehnikas serviss" Rīgā, Latgales priekšpilsētā, var apskatīt arī muzejiskas vērtības, piemēram, radio, kādus savulaik iebūvēja valdības automašīnās un miniuztvērēju cigarešu paciņas lielumā. Viesojāmies nelielajā darbnīcā. Raidījuma viesi mudina bojātu sadzīves dod labot, nevis uzreiz iegādāties jaunu. Tajā pašā laikā viņi atzīst, ka ir grūti pieejamas vajadzīgās detaļas. Jānis Aizbalts dalās pieredzē, cik veiksmīgi ir labot sadzīves tehniku. Viņš atzīst, ka ražotāji ir dažādi. "Lielākā problēma ir lielā sadzīves tehnika, tur ražotāji diezgan apzināti dara tā, ka tas ir remontējams, bet tas nekad nebūs finansiāli izdevīgi, lai to darītu. Ja bundulī veļas mašīnai viens amortizators saplīst, 90% ražotāju jāmaina viss bundulis. Bunduļa cena kā rezerves daļa ir dārgākā nekā šis pats ražotājs piedāvā jaunu veļas mašīnu," stāsta Jānis Aizbalts. Otra problēma, ja šobrīd sāk parādīties rezerves daļas sadzīves tehnikai un arī cilvēkiem ir interese to labot, nav vairs meistaru, jo iepriekš ir darīts viss, lai vairāk mudinātu pirkt un dažādi meistari nebūtu nepieciešami. Tiesa, sadzīves tehnikas pircējiem jārēķinās, ja ražotājs ir padomājis, kā konkrēto iekārtu varēs izjaukt un remontēt, tā būs sākotnēji dārgāka. "Ja jūs skatāties, vai pēc trim gadiem metīsiet ārā un pāris simtus eiro tērēsiet, vai samaksāsiet 50 eiro pa remontu un vēl trīs gadus lietosiet. Cilvēkiem jāmaina apziņa, ka, iespējams, no sākuma samaksāt mazliet vairāk ilgtermiņā atmaksāsies. Mēs gribam uzreiz vislabāko, vislētāko," norāda Jānis Aizbalts.

Bez tā varētu arī iztikt, bet Latvijā gadsimtu garumā ir krājušās militāro konfliktu liecības. Šobrīd daudzo karu kauju vietas, militārie objekti un citas vēstures liecības tiek plaši izmantotos Latvijas militārā mantojuma tūrisma maršrutu un galamērķu izstrādē. Par šīs tūrisma nozares nozīmību un attīstību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijas lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs" valdes priekšsēdētāja Asnāte Ziemele, tūrisma eksperts, biologs un dabas fotogrāfs Juris Smaļinskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Uzklausām arī tūrisma pārstāvjus no Kurzemes un Latgales, kas pagājušajā nedēļā piedalījās starptautiskajā konferencē par militārā mantojuma integrēšanu tūrismā un skolu programmās.

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis Vecrīgā starp Grēcinieku ielu un Peldu ielu atrodas nelielā Ūdensvada iela. Kaut arī ielas nosaukums vedina domāt par salīdzinoši nesenu pagātni, ielas nosaukumam ir cieša saistība ar Rīgas pilsētas ūdenssaimniecības attīstību 17. gadsimtā. Iela izveidojās 13. gadsimtā kā daļa no senās Trauksmes ielas – tā bija militāras nozīmes iela, kas veda iekšpus pilsētas aizsardzības mūriem (citi šīs senās ielas posmi ir mūsdienu Aklā iela, Trauksmes iela un Trokšņu iela). 1662. gadā, kad Rīga atradās Zviedru Vidzemes sastāvā, no Dancigas (mūsdienu Gdaņska Polijā) tika uzaicināts nīderlandiešu ūdens apgādes un namdaru meistars Jakobs Jostens, kurš 1663. gadā Ūdensvada ielas rajonā izveidoja t.s. ūdensskunsti, kura apgādāja Rīgas pilsētu ar ūdeni turpmākos 200 gadus. Iekārtas izbūves iniciatori bija rātskungi Melhiors Dreilings, Melhiors Fukss un Gothards Fēgezaks. Divi no šiem kungiem atstājuši pēdas arī Rīgas vietvārdos: Melhiora Dreilinga muiža devusi nosaukumu Rīgas Dreiliņu apkaimei, bet Fēgezaku muiža – Vējzaķsalai. Iekārta tika ierīkota Zunderna jeb Grēcinieku tornī, kas atradās mūsdienu Grēcinieku ielas 34 rajonā. Šeit pa speciāli izveidotu kanālu tika pievadīts Daugavas ūdens. Trīs zirgu darbināts sūknis ūdeni pievadīja 243 mucu ietilpīgā tvertnē (1791. gadā tvertnes tilpumu palielināja līdz 850 mucām). No tvertnes pa koka caurulēm ūdens tika sadalīts pa pilsētu. Diemžēl jebkāda ūdens attīrīšana nebija paredzēta... Vēlāk bez zirgiem sāka lietot ar ūdeni un vēju darbināmas dzirnavas. Pēc tam no abām dzirnavām atteicās un zirgu skaitu palielināja līdz sešiem. Ūdensskuntes darbības vajadzībām tika izbūvēti speciāli zirgu staļļi, kuros atradās 20, vēlāk jau 80 zirgi. Šī pilsētas ūdensapgādes sistēma darbojās līdz 1863. gadam, kad tika ierīkota jaunā Daugavas ūdenssūkņu stacija pie Krīdenera dambja mūsdienu Latgales ielā 196. Šī ēka, atšķirībā no ūdensskuntes ēkas, ir saglabājusies līdz mūsdienām. Tika nomainītas arī ūdensvada caurules, atsakoties no koka. Ūdensskunstes dēļ Trokšņu ielas posmu 17. gadsimtā sāka dēvēt par Skunstes ielu, bet 1923. gadā ielas nosaukums tika latviskots par Ūdensvada ielu.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

  Parlamentārā izmeklešanas komisija: Atbildība par "Rail Baltica" projektu lielā mērā attiecas uz premjeru, augstākās vadības līmeni. Latgales rajona tiesa Balvos 13. decembrī sāka izskatīt krimināllietu pret bijušo Rēzeknes mēru Aleksandru Bartaševiču un viņa dzīvesbiedri Olgu Bartaševiču. Gruzijā nerimst protesti pret valdošās partijas „Gruzijas sapnis” lēmumu pārtraukt sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai. Situācija var saasināties rīt, kad „Gruzijas sapņa” kontrolētais parlaments balsos par nākamo valsts prezidentu. Dezinformācijas izplatītāji mēģina attēlot Zelenski kā korumpētu un neuzticamu līderi. Par jauno Francijas premjerministru ir nominēts Fransuā Bairū. Šis politikas veterāns tiek uzskatīts par vienu no prezidenta Emanuela Makrona tuvākajiem sabiedrotajiem.

1. decembrī, ievadot pirmo Adventi un Ziemassvētku laiku, Rēzeknē, Latgales vēstniecībā „Gors”, izskanēs pasākumu sērijas „Mūzika un vārds” noslēdzošais pasākums, kurā literāri – muzikālā koncertuzvedumā satiksies dziedātāja Ieva Parša, literāte Ilze Sperga un pianists Rihards Plešanovs. Šajā pasākumā pirmatskaņojumu piedzīvos koncertuzvedums “Atīšona”, kur prozas teksti mīsies ar solo dziesmām un instrumentālo mūziku. Speciāli koncertuzvedumam ir tapuši seši jauni muzikālie darbi. Starp tiem arī solistes un komponistes Ievas Paršas trīs skaņdarbi. Tajos Ilzes Spergas teksti savīsies ar Ievas Paršas atmiņām par Latgales bērnību, un izjūtām. Šajā koncertuzvedumā prozas teksti mīsies ne vien ar Ievas Paršas un Riharda Plešanova, bet arī ar citu komponistu darbiem – Jura Kulakova, Imanta Zemzara, Alises Rancānes, Andra Dzenīša, Oresta Silabrieža solo dziesmām un instrumentālo mūziku. Ideja par šādu koncertuzvedumu nākusi no Latgales vēstniecības “Gors”.

Jauna balva latviešu skatuviskās dejas kolektīvu vadītājiem; domas par deju svētku lieluzvedumu; jo tālāk no Rīgas, jo lielāka sociālā funkcija; nepieciešamās pārmaiņas izglītības sistēmā - tie ir tikai daži no jautājumiem, kas bija aktualizēti starptautiskā konferencē “Kādi esam: skatuviskā tautas deja šodien, Deju svētki rīt”. Par tendencēm skatuviskās tautas dejas jomā un lieluzveduma vietu deju svētkos parrunājam Kultūras rondo ar nozares ekspertiem. Diskutē Zanda Mūrniece, horeogrāfe, Latvijas Nacionālā kultūras centra Latviešu skatuviskās dejas eksperte, Renāte Linde, Andreja Pumpura Rīgas 11. pamatskolas direktore deju kolektīvu "Pumpurēni", "Dzīpariņš" un "Dzīpars" vadītāja, Edžus Arums, tautas deju ansambļa "Katvari" vadītājs, bet arī brīnumaino uzvedumu "No zobena saule lēca" un "Dziesma dejo. Deja skan" autors un producents, un Ilmārs Dreļs, horeogrāfs, deju pedagogs, Latgales novada folkloras kopējs un popularizētājs, vidējās paaudzes deju kopas "Dziga" vadītājs. -- 12. un 13. novembrī Siguldas novada Kultūras centrā “Siguldas devons” norisināsinājās Latvijas Nacionālā kultūras centra rīkotā starptautiskā konference “Kādi esam: skatuviskā tautas deja šodien, Deju svētki rīt”, kas bija veltīta aktualitātēm un tendencēm skatuviskās tautas dejas nozarē, īpašu uzmanību pievēršot Deju svētkiem kā deju amatierkustības kulminācijas punktam.

1. novembrī LU Lielajā aulā un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika", kā arī 2. novembrī Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga piedāvā Volfganga Amadeja Mocarta muzikas programmu, kurā pie diriģenta pults būs orķestra mākslinieciskais partneris Jērgs Vidmanis. Sinfonia Concertante atskaņojumam uz saspēli aicināti “Berlīnes filharmoniķu” koncertmeistari – vijolniece Vineta Sareika un altists Amihajs Gross, programā iekļautas arī komponista pēdējās - 40. un 41. simfonija, dēvēta romiešu varenā virsdieva Jupitera vārdā. Jērgu Vidmani uz sarunu aicinājis Orests Silabriedis. Vai Mocarts spēj darīt jūs laimīgu? Vai jūs vispār domājat par mūziku šādās kategorijās? Jā, pat ļoti. Nupat ar brīnišķīgo orķestri Sinfonietta Rīga mēģinājām Mocarta simfoniju “Jupiters”, un mēs visi bijām neticami laimīgi. Bet tas nav virspusējs laimīgums. Smuka mūzika… Ne tā. Mocarta mūzika ir neticami skaista, bet tajā ir lielas dzīles. Nupat mēģinājām epizodi, kas skan moderni. Ja kāds tajā brīdī ienāktu mēģinājumu telpā, viņš domātu, ka mēs spēlējam laikmetīgu skaņdarbu. Mocarta daile ir pārbaudījums, un viņš priekš manis ir, jā - moderns. Sevišķi šajās divās simfonijās, ko mēs spēlēsim piektdien. Tās ir divas pēdējās Mocarta simfonijas. Pilnīgi galva griežas no tā, ko viņš dara šajā mūzikā. Simfonijas “Jupiters” beigās vienlaicīgi skan piecas tēmas — tas ir neiedomājami! Varētu likties, ka tur ir viens vienīgs haoss, bet tā ir visdievišķākā mūzika. Mocarta “Jupitera” finālu palaikam mēdz salīdzināt ar Ķelnes katedrāli. Jūsu domas par šo? Brukners savulaik teica — ja vēlies celt augstus torņus, tev jāstāv dziļi iesakņotam pamatu pamatos —, lūk, kas man nāk prātā. Mocarts uzrakstīja savas trīs pēdējās simfonijas burtiski dažu nedēļu laikā. To vispār nevar pat iztēloties. Un tur ir spēcīga garīgā dimensija. Tāpēc salīdzinājums ar katedrāli man liekas piemērots. Cik mēs vispār varam nojaust par dzīlēm paša Mocarta dvēselē? Ja atļauts teikt, man liekas, ka koncertdzīvē šis aspekts vispār palaikam netiek īstenots. Mums patīk domāt par Mocartu kā jautru puisi. Un viņam tiešām piemīt šī rakstura daļa - šķīsti saulainā, bērnišķā, dažbrīd pat izteikti bērnišķīgā. Viņam patīk joki, un tie saklausāmi viņa mūzikā, bet tie nopietni joki. Tur ir arī tās dzīles, tie bezdibeņi. Kas atliek interpretam? Ja es tīši norādīšu - skat, skat, te ir tās dzīles -, tas nedarbosies. Mocarta ir mūzika ir pārāk eleganta. Bēthovenam var vietumis būt trīskāršais forte, viņš it kā saka - jā, es tieši tā arī domāju. Mocarta dzīles izpaužas laika organizācijā. Viņš saka [dzied liriski], tad ir ģenerālpauze, un — [imitē trīs skaļākus akordus, tiem seko kluss tēmas izvedums]. Un te tas skan minorā. Te ir tie bezdibeņi. Vai arī cita vieta — te ir “Jupitera” fināla tēma [dzied], un tad viņš apvērš otrādi [dzied]. Tas skan tik laikmetīgi. Tā ka grūti ar tām dzīlēm. Mums tās jāizjūt. Mums ir ar mīlestību… Mums tās jāatpazīst, tad jāpaslēpj un vienlaikus jāparāda. Paradokss. Tieši tā. Vai jūs uztverat šīs trīs pēdējās simfonijas kā ciklu? Jā, te ir cieša saikne, tomēr šoreiz nolēmām solminora un Domažora simfonijai kā trešo pievienot Sinfonia concertante vijolei, altam un orķestrim. Tā skanēs pa vidu. Mēs sāksim koncertu ar solminora simfoniju, un tai sekos šis dubultkoncerts, kas, manā ieskatā, tik labi atbilst Sinfonietta Rīga radošajam garam. Kāpēc? Paskaidrošu. Solistu partijas dabiski izriet no orķestra partijām. Esmu tik laimīgs iestudēt šo mūziku ar Vinetu Sareiku un Amihaju Grosu. Vinetu, protams, zinu no stīgu kvarteta Artemis laikiem, un Amihajs man pazīstams no “Berlīnes filharmoniķiem”, kuriem pagājušajā sezonā biju rezidējošais komponists. Un, lūk, šīs Sinfonia concertante otrajā daļā ir viens no Mocarta tumsnējākiem un aizkustinošākajiem bezdibeņiem [dzied tēmu]. Man šajā vietā nudien metas zosāda. Domāju, ka tas būs iedarbīgi, šis kārtojums: solminora simfonija, dubultkoncerts un pēc pauzes Domažora simfonija. Tagad iztēlosimies, ka kāds saka — es ne jau nu gluži nīstu Mocartu, bet vai vienā vakarā nav drusku par daudz viņa? Man nudien tā neliekas. Jūs zināt, ka koncertprogrammās man ļoti patīk laikmetīgās mūzikas un, piemēram, romantisma laika skaņdarbu sadursmes. Labi, ne sadursmes, bet līdzāsnostatījums. Apliecinu, ka šīs Mocarta simfonijas esmu diriģējis ļoti daudzas reizes dzīvē, bet šodien mēģinājumā atklāju divas detaļas, kuras līdz šim nu nekādi netiku pamanījis. Tas var notikt tikai ar tādu komponistu, kāds bija Mocarts. Jūs taču zināt, ko Bēthovens teica par Bahu — ne par strautu [Bach — vāciski ‘strauts'], bet par jūru viņam būtu jāsaucas. Es to pašu teiktu par Mocartu. Virskārtā liels skaistums, bet, aplūkojot tuvāk, jūsu skatiens ietiecas arvien dziļāk un dziļāk. Tāda ir mana atbilde tam klausītājam, par kuru jūs jautājāt. Ticu, ka Mocarta mūzika ir “infekcioza” un pēc šī koncerta cilvēki mīlēs Mocartu vēl ciešāk. Sinfonia concertante — vairāk simfonija vai koncerts? Abi. Un piedevām tur ir klāt arī kamermūzikas aspekts. Šajā mūzikā ievītā dvēsele ir tik maiga, pilnīgi iespējams, ka šajā mūzikā ir mīlestības rētas. Solisti mīl viens otru, orķestris pievienojas… Te ir simfonija un koncerts — nudien Sinfonia concertante! Ja kāds nezina, kas ir Mocarts, es ierosinātu paklausīties pāreju no otrās daļas uz trešo. Otrā daļa beidzas tumši. Es pat nevaru iedomāties citu tālaika skaņdarbu, kur būtu saklausāms kas tāds. Un tad — ataka! — aiziet mundra trešā daļa [dzied]. Acs kaktiņā vēl ir asara, bet dzīve turpinās. Tas ir tik mocartiski! Vai jums ir komentārs par to slaveno 12-toņu nogriezni solminora simfonijā? Jā! Prieks, ka jūs to pieminējāt. Es akurāt orķestrim teicu, ka jāpievērš uzmanība — tā nav gluži 12-toņu epizode. Respektīvi, tā būtu gan, bet vienas skaņas trūkst — sol. Solminora simfonijā trūkst sol. Un nav šaubu, ka tas ir tīšām. [dzied skaņurindu] Un tad pūtēji nevainīgi saka — ā, tie nebijām mēs. Dodamies tālāk! Tas ir tik neticami, tas ir ģeniāli! Abu šo simfoniju ceturtajā daļā Mocarts pārspēj pats sevi. Es nudien jūtos tik ļoti vienkāršs mirstīgais, kad diriģēju šo mūziku. Un tajā pašā laikā te ir vieglums, humors, grācija. Brīnišķīgi! Ja jūs dzirdētu tikai šo skaņurindu, nekad neticētu, ka tas ir Mocarts. Kādas Sinfonietta Rīga mocartiskās kvalitātes jūs vēlētos uzteikt? Šo orķestri es pazīstu jau ilgāku laiku, mēs daudz ko esam darījuši kopā. Ir vienkārši apbrīnojami, kā viņi reaģē uz mani. Mazākā kustība, un viņi jau atsaucas, nolasa katru domu. Esmu ļoti pateicīgs viņiem par šo. Jā, tāda visupirms ir mana personiskā atbilde. Mūsu mēģinājumi rit rūpīgi un intensīvi, bet tajā pašā laikā tie mums dod daudz prieka. Orķestra mūziķi ir ļoti zinoši par šo klasicisma laikmetu. Jūs taču zināt, ka pirms dažām dienām viņi Elbas filharmonijā spēlēja Haidnu. Kā zivs ūdenī šajā repertuārā! Un viņi uzdod kompetentus jautājumus. Koncertmeistare man pirms brīža jautāja — te spēlēt poco vibrato vai non vibrato? Citu orķestru mūziķi vispār pat neiedomātos par non vibrato. Augsta meistarība un muzikālā inteliģence. Mocarta valoda… Jā, mums, protams, ir daudz ko vēl atklāt, kā tas ir vienmēr dzīvē, bet man kā viesim Sinfonietta Rīgā dāvā… Tomēr — vai zināt? Es jau vairs nejūtos kā viesis. Jūtos kā ģimenes loceklis. Vakar gāju cauri vakarīgajai Rīgai un jutos kā mājās. Pašā noslēgumā — jūs sestdien diriģēsiet Latgales vēstniecībā GORS. Esmu dzirdējis, ka tā ir lieliska zāle, taču līdz man nebija gadījies tur pabūt. Esmu stipri ziņkārīgs un ļoti gaidu šo koncertu.

Lai gan Latgalē kopumā dzīvokļu namus renovē kūtri, pozitīvi izceļas Rēzekne. Šī pilsēta Latgales sirdī rāda priekšzīmi citām lielajām pilsētām, tostarp Rīgai un Daugavpilij. Rēķinot uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju, Rēzekne valstspilsētu konkurencē ieņem otro vietu renovēto namu skaita ziņā, atpaliekot tikai no Liepājas. Pilsētas veiksmes formulu šķetinām tiešraidē no Rēzeknes raidījumā Kā labāk dzīvot, stāstot par nama Stacijas ielā 18 renovācijas gaitu. Stāsta SIA "Rēzeknes namsaimnieks" valdes locekle Juna Konstantinova, SIA "Rēzeknes namsaimnieks" projekta vadītājs - mājas pārvaldnieks Viesturs Seržants, mājas pārstāve Žanna Kronīte, SIA "ASKO AS" (vispārceltniecības darbi) pārstāvis Kārlis Vincevičs un SIA "SILTUMTEHSERVISS" (inženierkomunikāciju renovācijas darbi) pārstāvis Oskars Avdijanovs.

Kas bija "Latgales Veidenbaums" – dzejnieks Seimaņs Putāns? Kādu mantojumu viņš latgaliešu un arī visas Latvijas literatūrā un kultūrtelpa? Par leģendām apvītā pagājušā gadsimta dzejnieku Seimaņu Putānu un viņa dzejas atdzimšanu hiphopa koncertuzvedumā “Putāns. Toreiz un tagad” un grāmatā saruna Kultūras rondo.   Stāsta Marģers Zeitmanis, Seimaņa Putāna mazmazdēls, radošā kvartāla "Zeit" vadītājs Līgatnē, Renāte Vancāne, grāmatas "Kūpuotī roksti" sastādītāja un Latgales kultūrvēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja, un latgaliešu repere ŪGA (Daiga Barkāne) koncertizrādes “Putāns. Toreiz un Tagad” programmas radošā vadītāja. Leģendām apvītā un vienmēr pret straumi un sistēmu ejošā Latgales dzejnieka Seimaņa Putāna (1892-1969) dzeja ir restartēta jaunā skanējumā. Spilgts, provokatīvs, mūsdienīgs un ļoti tiešs – tāds ir jaunais skanējums. Un tāda ir Seimaņa Putāna dzeja, kas piedzīvos šodienu. Ūga, Gustavo, Ansis un Jānis Skutelis to ierunās, iedziedās un pasniegs no sava skatu punkta. Svaigs skatījums, bet tās pašas tēmas: Mīlestība, Dievs, Daba, Darbs un Esība. Koncertizrāde “Putāns. Toreiz un Tagad” notiks 9. novembrī plkst.18:00 Latgales vēstniecībā “Gors”.

Klausies dzīves stāstus no Latgales . Sirsnīga un pavisam atklāta saruna ar Līviju Plavinsku- politiķi,11.Saeimas deputāti,Nautrēnu apvienības pārvaldes vadītāju. Par sevi pašu viņa runā maz! Ar mīlestību viņa daudzina savu mīļo Rogovku,Rogovkas personības notikumus un savus līdzcilvēkus.

9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "ORGANismi" vēl visu šo nedēļu turpinās Latgales vēstniecībā "Gors", aicinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību un ļaujot ielūkoties arī pašu mākslinieku dzīves aizkulisēs. Festivāla moto “DOT un DOTIES”, vēstī par dziļi personiskām mākslinieku sajūtām un dzīvi ārpus skatuves spozmes: par laiku ceļā; došanu un piedošanu. Latgales vēstniecībā "Gors" 18. oktobrī gaidāms vēl viens jaundarba pirmatskaņojums, kas tapis 9. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "ORGANismi" ietvaros – koncertizrāde ģimenēm “Kaimiņi”. Savukārt aizvadītajā sestdienā piedzīvojām koncertuzvedumu “DOT un DOTIES”, kura veidotāji visi ir spilgtas personības – pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Šis koncertuzvedums bija ļaušana skatītājām pienākt māksliniekam pavisam tuvu klāt un ieskatīties daudzās dziļi personiskās šķautnēs, tostarp caur ērģelnieces Ivetas Apkalnas dienasgrāmatas tekstiem.

Rīgas projektu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) divos koncertos pirmatskaņos komponistes Lauras Jēkabsones "Folk pasiju", kas tapusi par godu Franča Trasuna 160. jubilejai. Rīgas projektu koris savu septīto sezonu atklās ar pasaules pirmatskaņojumu divos koncertos – Rīgā un Rēzeknē. Jēkabsones "Folk pasija" ir koncerta garuma jaundarbs, kas atspoguļo latgaliešu priestera un valstsvīra Trasuna dzīvesgājumu. Klasikas studijā tiekamies ar komponisti, grupas "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. Mūsu sarunā par tautiskā un sakrālā sapludināšanu, par saknēm Latgalē un to, vai Franča Trasuna upuris nav bijis veltīgs, par mūziķu lielo pietāti pret radīto materiālu un pasijā ieslēptajiem citātiem. Sarunas otrajā daļā par 26. oktobrī paredzēto "Latvieša mīta" pirmatskaņojumu. Tā radīšanas gaitā Laura pētījusi latviešu tautasdziesmas, lai pēc iespējas bagātīgāk atveidotu latviešu vīrieša jūtu pasauli. * Darba "Folk pasija" libreta autore ir latgaliešu dzejniece un Saeimas deputāte Anna Rancāne, kura izmantojusi gan paša Trasuna dzeju, gan savu oriģināldzeju. Rīgas projektu korim šajā koncertā pievienosies LNSO, postfolkloras grupa "Rikši" ar solistu Ēriku Zepu, kā arī solists Jānis Strazdiņš Trasuna lomā. Trasuns (1864–1926) bija katoļu priesteris, literāts un politiķis, viens no galvenajiem pirmā Latgales kongresa rīkotājiem 1917.gadā, kā arī Latvijas Satversmes sapulces, pirmās un otrās Saeimas deputāts. Trasuna politiskajai darbībai bija liela nozīme Latgales lēmumā apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, lai vēlāk kopīgi dibinātu Latvijas Republiku. Viņa stāsta, ka savas politiskās darbības un baznīcas vadības kritikas dēļ Trasuns 1925.gadā tika izslēgts no katoļu baznīcas. Trasuns nomira 1926.gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. "Trasuna dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta, taču Latgalei un Latvijai ārkārtīgi nozīmīga," izvēli rakstīt pasiju par Trasunu pamato Laura Jēkabsone, kura pati nāk no Balvu novada. "Un Trasuna dzīves gājumu nav iespējams izstāstīt bez Latgales tautas mūzikas klātbūtnes, jo Latgalē tā ir cieši savijusies ar kristīgajām tradīcijām. Tāpēc arī šāds nosaukums – "Folk pasija", uzsver komponiste. "Folk pasijas" pirmatskaņojums notiks Rīgā 18.oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Savukārt 14.novembrī jaundarbs tiks atskaņots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS.

18. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Lauras Jēkabsones darbs „Folkpasija. Francis Trasuns” – pirmā pasija latgaliešu valodā. Kā sakrālajā pasijas formā iepludināt tautas mūzikas elementus un latgaliešu valodu? Kā viena cilvēka dzīves veikumu – Trasuna darbu latgaliešu kultūras gara uzturēšanu – izteikt šodienas izteiksmē? Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Jēkabsoni, Rīgas projektu kora vadītāju Kristoferu Volšu Sinku un libreta autori Annu Rancāni. Franča Trasuna dzīves gājums cieši sasaucas ar pasijas formu. Komponiste Laura Jēkabsone, iedvesmojoties no Baha un citu komponistu pasijām, radījusi pirmo pasiju latgaliešu valodā. Šis pirmatskaņojums atspoguļo Latgales vēsturiskās zemes kultūras daudzveidību, apvienojot latgaliešu valodu, tradicionālos garīgos dziedājumus un tematisko līniju. Libreta autore ir latgaliešu dzejniece Anna Rancāne. „Folkpasijas” pasaules pirmatskaņojumā piedalīsies Rīgas projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa "Rikši", Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka.

10. oktobrī tiks atklāts jau 9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”, turpinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību, dažādību un iespējas. Ar koncertprogrammu “Jazz. Spors. Bach.” festivālu sāks ārvalstu viesi no Grācas un Štutgartes, savukārt sestdien, 12. oktobrī, Latgales vēstniecībā GORS gaidāma pirmizrāde koncertuzvedumam “DOT un DOTIES”, kas būs festivāla “ORGANismi” kulminācija. Koncertuzveduma veidotāji visi ir spilgtas personības – ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Klasikas studijā tiekamies ar Ivetu Apkalnu un Reini Dzudzilo. Sarunā par ērģeļu dvēseli, kas satiksies ar citu mākslas veidu dvēselēm, par sapņiem un bailēm, par dienasgrāmatas rakstīšanu un krāsām, personīgiem stāstiem, liktenīgām tikšanās reizēm un laimīgo skaitli – septiņi.    

Aizsardzības ministrs Andris Sprūds tiekas ar Latgales pašvaldību vadītājiem. Solis tuvāk Eiropas Savienībai - Ukraina pieņem muitas reformu. Kā dezinformācija par vakcīnām spēj pārliecināt vecākus neuzticēties zinātnei. Eiropas Savienība gatavojas aizņemties līdz pat 35 miljardiem eiro, lai nākamgad palīdzētu Ukrainai. 21. septembrī norisināsies mākslas centra "Totaldobže" rīkotās ielu mākslas sacensības "Street Art Slam".

No 20. līdz 22. septembrim Rēzeknē norisinās 13. Starptautiskais teātra festivāls „Soli pa solim”. Tas ir Rēzeknes Tautas teātra rīkots festivāls, kur katru otro gadu pulcējas amatierteātri un skatītāji no visas Latvijas un ārzemēm, lai vairāku dienu garumā izdzīvotu traģēdijas, komēdijas, drāmas un pat pantonīmu. Šogad teātra festivāls notiek brāļu Varslavānu zīmē, kuri deva lielu ieguldījumu teātra attīstībai Rēzeknē. Antons Varslavāns 1940. un 1950. gados bija Latgales teātra aktieris un režisors, savukārt Francisks Varslavāns bijis gleznotājs un teātra dekorators.

Šīs nedēļas otrajā pusē tiks atklāta jau 99. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona. Atklāšanas koncertos 20. septembrī Viļņā un 21. septembrī Latgales vēstniecībā GORS skanēs LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata “Tango” un divu angļu komponistu opusi – Gustava Holsta svīta “Planētas” un Ralfa Vona-Viljamsa “Sinfonia antartica” jeb “Antarktikas simfonija”. Pie diriģenta pults stāsies Tarmo Peltokoski, kas ar šo koncertu aizsāks savu noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Ar viņu tiekamies uz sarunu Klasikā. Ieva Zeidmane: Tikko ir beidzies mēģinājums un tā noslēgumā orķestris spēlēja Artura Maskata "Tango". Arī pats komponists bija klāt. Vai viņam bija kādi padomi, ieteikumi? Tarmo Peltokoski: Komponistam bija tikai dažas sīkas piezīmes, viņš atstāj lielu brīvību, un tas vienmēr ir patīkami. Vai šis skaņdarbs Jums šķiet iedvesmojošs? Cik noprotu, šis tango Latvijā ir modernā klasika. Piemēram, Andris Nelsons ir to atskaņojis ar pasaules klases orķestriem, ir ieraksts ar Vīnes Filharmoniķiem, viņš to atskaņojis arī Bostonā. Šis tiešām ir skaņdarbs, ar kuru Latvija ir pazīstama pasaulē. Parunāsim par Ralfu Vonu-Viljamsu. Pirms aptuveni diviem gadiem ar LNSO atskaņojāt viņa piekto simfoniju, drīz arī "Jūras simfoniju" un tagad programmā septītā. Kas jūs saista šī komponista mūzikā? Vona-Viljamsa mūziku apbrīnoju kopš 18 gadu vecuma. Šis darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, esmu vēlējies atskaņot šo Sinfonia Antartica. Tas ir programmatiskās mūzikas meistardarbs, kas sākotnēji tapis kā mūzika filmai "Antarktikas Skots". Vēlāk šo mūziku komponists pārstrādāja, izveidojot simfoniju. Tā šeit nekad nav atskaņota un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir īstens meistardarbs. Mūzika ir fantastiska un nelīdzinās nevienam citam darbam. Vai esat redzējis arī filmu? Jā, tā ir ļoti interesanta filma par Roberta Falkona Skota neveiksmīgo ekspedīciju uz Dienvidpolu 1912. gadā. Diemžēl viņš gāja bojā, un par to arī ir šī filma. Mūzika atspoguļo šausmas. Vai, skatoties filmu, arī saklausījāt, kuri mūzikas fragmenti pārnesti uz šo simfoniju? Jā, protams, šīs saiknes var dzirdēt. Tomēr simfonija ir patstāvīgs darbs, lai to izbaudītu, nav obligāti jānoskatās filma. Mūzika ir ļoti atmosfēriska, var sajust aukstumu pat neskatoties filmu. Mūzika ir ārkārtīgi ilustratīva, vai ne? Tā ir. Komponists izmanto apjomīgu sitaminstrumentu plejādi, tostarp arī vēja mašīnu. Šī mūzika ir priekštecis lielai daļai kinomūzikas, piemēram, Džona Viljamsa radītajam. Brīžiem izklausās pēc "Harija Potera". Vēju, vientulību un Antarktikas tuksneša plašumus attēlo sieviešu kora balsis no aizskatuves. Skan tiešām baisi un biedējoši. Vēl ir arī solo soprāna balss? Jā, arī soprāna solo balss aizskatuvē dzied bez vārdiem. Un vēl ir ērģeles, tās trešajā daļā rada patiešām šausminošas izjūtas. Mūzika ļauj redzēt ainavas, arī neskatoties filmu... Es tā domāju. Lielākā daļa cilvēku šo mūziku nekad agrāk nav dzirdējuši, bet vēl mazāks skaits ir to, kuri ir redzējuši filmu. Tāpēc ir ļoti interesanti, ko šāda programmatiska mūzika var panākt, kā tā rosina iztēli. Lielāko daļu šīs filmas mūzikas Vons-Viljamss radījis, neskatoties uzfilmēto. Viņu ļoti iedvesmojusi iespēja mūzikā attēlot sniegu, puteni, aukstumu. Tieši tā! Otrajā daļā arī pingvīnus un vaļus, trešajā daļā – milzīgo ledāju, jūtam dabas varenību un šausmas. Savukārt ceturtajā daļā ir vairāk personīgu lietu. Un fināls izvēršas par traģisku maršu. Pirms katras daļas partitūrā ir arī dažas teksta rindas, citāti no dažādiem avotiem. Tur ir angļu dzeja, psalma rindas, fragmentiņš no Vecās Derības. Un pirms pēdējās daļas ir citāts no Roberta Skota paša rakstītās dienasgrāmatas, no ieraksta, kas veikts neilgi pirms nāves. Un šoreiz koncertā arī skanēs ierakstīta balss, pirms katras daļas šīs rindas tiks nolasītas. Domāju, ka tas ir svarīgi. Ne vienmēr šīs rindas tiek iekļautas atskaņojumos. Jā, komponists nav norādījis, ka tās noteikti ir jāiekļauj. Bet, manuprāt, ir interesanti klausīties arī tekstu. Sieviešu kora balsis un ērģeles ieskanas arī Gustava Holsta svītā "Planētas", kas arī ietverta šajā programmā. Vai ir kāda saikne ar Vona-Viljamsa simfoniju? Manuprāt, šī ir lieliska, ārkārtīgi interesanta programma, jo abu šo lielo darbu noslēgumā aiz skatuves dzied sieviešu koris, jo abi komponisti – Vons-Viljamss un Holsts bija angļi, turklāt labākie draugi. Pirms diviem gadiem manos pirmajos koncertos LNSO galvenā diriģenta statusā piekto un pirmo simfoniju atskaņojām, atzīmējot Vona-Viljamsa 150. dzimšanas dienas gadskārtu. Savukārt šo sestdien, kad sniegsim koncertu Rēzeknē, apritēs 150 gadi kopš dzimis Gustavs Holsts. Un mēs atskaņosim vienu no iecienītākajiem viņa darbiem svītu "Planētas". Tātad viss labi sader. Turklāt Holsta vecvectēvs bija dzimis Rīgā. Daudzi šo faktu nemaz nezina. Holsts ir teicis, ka "Planētas" ir noskaņu gleznu virkne. Katrā daļā viena noskaņa? Jā, daļām ir arī nosaukumi. Marss ir kara vēstnesis, Venēra – miera vēstnese, Merkurs  -  spārnotais ziņnesis un tā tālāk... Un svītai turpinoties, viss kļūst aizvien mistiskāks. Ļoti raksturīgi, bet ne īpaši izteiksmīgi, jo šī ir tāda kosmiskā mūzika. No tās arī Džons Viljamss iedvesmojies, rakstot mūziku filmai "Zvaigžņu kari". Īpaši no pirmās daļas "Marss" un vēl no citām lappusēm. Vai Jūs interesē astroloģija? Nē. Bet Holstu interesēja. Iedvesma rakstīt svītu "Planētas" nākusi no kādas sarunas par astroloģiju. Vēlāk viņš teicis: "Es mācos tikai to, kas mani iedvesmo mūzikai. Un astroloģiju esmu mācījis visai pamatīgi." Jūtat Holsta mūzikā šo viņa interesi? Mani interesē citas lietas. Pirmkārt, šī mūzika ir ļoti angliska. Un man patīk britu mūzika un britu kultūra. Svarīgs ir arī fakts, ka abi komponisti bija draugi. Jā, protams, planētas, astronomija – tas ir interesanti. Bet mitoloģija ir vēl interesantāka! Šīs planētas sasaucas ar mitoloģiskām dievībām, dažādu kultūru dieviem un dievietēm. Un man ir pašam sava teorija. Diez vai kāds jebkad par to ir aizdomājies: Vons-Viljamss un Holsts bija divi briti, labākie draugi mūzikā. Savukārt 20.gadsimta angļu literatūrā ir līdzīgs labāko draugu pāris: Džons Ronalds Rūels Tolkīns un Klaivs Steiplzs Lūiss. Protams, pazīstamākais Lūisa darbs ir "Nārnijas hronikas" – septiņas grāmatas tāpat kā septiņas planētas. Un nesen Oksfordas zinātnieks Maikls Vords publicēja grāmatu ar nosaukumu "Planēta Nārnija", izsakot versiju, ka katra no septiņām Nārnijas grāmatām atbilst vienam no septiņiem debesu līmeņiem senajā mitoloģijā. Man šī doma liekas ļoti interesanta. Un patiesībā, diriģējot Holsta "Planētas", es domāju par Nārnijas grāmatām. Diez vai kāds tā ir darījis, bet man tas šķiet aizraujoši. Protams, tādas tiešas saiknes ar Nārniju jau šeit nav, tā eksistē manā galvā. Nezinu, cik populāras šīs fantastiskās bērnu grāmatas ir Latvijā. Bet, piemēram, es, klausoties "Planētu" pirmo daļu "Marss", domāju par Nārniju grāmatu "Princis Kaspians". Venēra būtu grāmata "Burvja māsasdēls", Merkurs – grāmata "Zirgs un viņa zēns", "Jupiters" – grāmata "Lauva, Ragana un drēbju skapis", šajā daļā parādās Ziemassvētku vecītis jeb Santaklauss. Tiek teikts, ka viņš ir dzīvespriecīgs. Savukārt Holsta "Planētās" Jupiters ir prieka vēstnesis. Tas ir ļoti aizraujoši, turklāt tur tiešām ir daudz tādas "Santaklausa mūzikas". Un "Jupitera" vidusdaļas lappuses droši vien ir vispazīstamākās no visa tā, ko Holsts rakstījis. Jo tai vēlāk pievienots Sera Sesila Springa Raisa teksts un tā kļuvusi par patriotisku himnu I Vow to Thee, My Country, ko briti dzied visos svinīgajos pasākumos: kronēšanas ceremonijās, bērēs, atceres dienās. Tā ir visangliskākā mūzika, kādu vien var iedomāties, man tā ļoti patīk.           

Nosaukts ES komisāru portfeļu sadalījums, Dombrovski izvirza ES ekonomikas komisāra amatam. Pagājušajā diennaktī Krievijas spēki veikuši vairākus uzbrukumus Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Tā vēsta Ukrainas Enerģētikas ministrija. Vienotai peldētprasmes apmācībai skolās arī nākamgad nav rasts finansējums. Finansiālas grūtības skārušas Murjāņu Sporta ģimnāziju; ministrija veiks auditu. Latvijas Reto slimību alianse uzsāk jaunu iniciatīvu pieteikumu pieņemšanu Reto slimību kopienas Gada balvai 2024. Latgales pašvaldību vadītāji nezina, kā sniegt informāciju sabiedrībai par situācijām, kad robežu šķērso neatpazīstami lidojoši objekti.

Dzejas dienas Latgalē bagātinājis vēl viens pasākums, kas aizvadītajā sestdienā, 7. septembrī, izskanēja Rēzeknes novada Ozolaines pagasta Pleikšņu kalnā. Pirmo reizi te notika muzikālas dzejas brokastis “Gulguošona”, kur pulcējās vairāki pazīstami Latgales literāti - Valentīns Lukaševičs, Annele Slišāne, Arvis Viguls un Anita Mileika, kā arī mūziķi Ingars Gusāns, Vinsents Kūkojs un flautu grupa “Svīres”. Uz “Gulgošanu” bija devusies arī kolēģe Guna Zvīdre. Aizvadītās sestdienas rītā Rēzeknes novada Ozolaines pagasta Pleikšņu kalnā, kas atrodas turpat pie Rēzeknes un paver skatu teju uz visu pilsētu skanēja ne vien putnu dziesmas, bet arī dzeja un mūzika latgaliešu literātu un mūziķu izpildījumā, tādējādi veicinot latgalisko tekstu jaunradi un pārtapšanu jaunās mākslas formās. “Gulgošana” te notika pirmo reizi un bija kā ieskaņa vakara pasākumam Nautrēnos, dzejas slamam “Rogovkys dzejis voga”, kas šogad notika jau treso reizi.

Četrpadsmit godus atpakaļ novadpētnieks entuziasts Māris Rumaks izveidoja un prezentēja tā saukto Latgales karogu. Karogs samērā ātri kļuva populārs vietējās sabiedrības vidū, to sāka lietot arī novadu pašvaldības svētkos un izkarot pie ēkām. Oficiāli gan tas netika apstiprināts, kā iemesls tam tika norādīts neatbilstošs ģerbonis uz zilibaltā fona. Kā savulaik skaidroja Valsts Heraldikas komisija, šo sudraba grifu ar kroni uz sarkana fona 16. gadsimtā lietoja Pārdaugavas hercogiste, kurā ietilpa arī Latgale, taču šobrīd tam nav nekādas saistības ar vēsturisko novadu. Vēl 2017.gadā Pasaules latgaliešu saietā pieņemtajā rezolūcijā tika izteikts aicinājums Latgales plānošanas reģiona padomei virzīt uz oficiālu apstiprināšanu karogu bez šī ģerboņa. Un pērn, 2023.gada aprīlī ar Valsts heraldikas komisijas atzinumu, valsts prezidents Egils Levits tumši zilo karogu ar baltu svītru pa vidu, bez sākotnēji lietotā ģerboņa apstiprināja par Latgales vēsturiskās zemes karogu. Lai arī ir pagājis jau pusotrs gads, joprojām ne vien privātpersonas, bet arī vairākas pašvaldību iestādes oficiāli atzītā Latgales karoga vietā izmanto neoficiālo versiju ar ģerboni. Kāds sods var būt par nepareizu karoga lietošanu un cik svarīgi sabiedrībai skaidrot simbolu lietošanu, raidījumā saruna ar Valsts heraldikas komisijas pārstāvi, mākslas vēsturnieci Ramonu Umbliju, Balvu novada domes priekšsēdētāju, arī Latgales plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Saeimas deputātu Juri Viļumu (AS).   „Būtu ļoti svarīgi, lai maksimāli pašu sabiedrību ieinteresētu sekot šim līdzi, jo mēs taču paši visi redzam šobrīd, kāds ir simbolu svars skatoties uz karu Ukrainā. Ukrainas karogs šobrīd izsaka pilnīgi absolūti visu - aiz tā stāv stāsti un traģēdijas. Tātad šiem simboliem ir daudz lielāka nozīme nekā mēs iedomājamies. Tas nav tikai auduma gabals. Kad auduma gabals kļūst par karogu, tas kļūst par simbolu, kurā ir daudz stāstāmā, kurš ļoti daudz ko simbolizē, kurš ļoti daudz ko pavēsta par šī karoga lietotājiem par piederību,” raidījumā nepieciešamību turpināt veikt skaidrojošo darbu sabiedrībā pamato Ramona Umblija. „Latgalē ir dažādas kopienas, un tieši tāpēc būtu jācenšas skaidrot, par to, cik šajā ģeopolitiskajā situācijā īpaši vēl pierobežā, kur ir ļoti saspringtas šīs attiecības un situācijas veidojās, cik svarīga ir lojalitātes izrādīšana valstij caur likumdošanu jo šis apstiprinātais Latgales vēsturiskās zemes karogs ir ar likumu nostiprināts.” Ja pašvaldības un valsts institūcijas izmanto ģerboņu likumā nereģistrētu ģerboni par to draud sods, tas ir likuma pārkāpums, uzsver Umblija. „Un šeit nav runa par formālu lietu, šeit ir runa par būtību, par solidaritāti un lojalitāti Latvijas valstij. Un šāda likuma pārkāpšana tas ir būtībā ļoti izteikts nihilisms pret likumdošanu un tātad pret pašu valsti.” Saeimas deputāts Juris Viļums uzskata, ka šobrīd ir tāds loģiski paredzams pārejas process, kur pašvaldības un cilvēki karogu pieņem, sāk lietot. „Joprojām ir jāskaidro daļai cilvēku, kas tas par karogu, kāpēc tas vajadzīgs. Un diemžēl jāskaidro arī, ka tas nekādā gadījumā nav nekāds šķeļošs karogs, tieši otrādi – reģionam piederību stiprinošs un līdz ar to arī patriotismu vairojošs simbols.” Savukārt neapstiprinātā Latgales karoga versijas izmantošanu Sergejs Maksimovs neuzskata uzreiz par sodāmu rīcību, bet sola visām pašvaldībām vēlreiz atgādināt par nepieciešamību karogus nomainīt pret zili balti zilajiem. „Tas nav kaut kāds protests, ka prezidents nepareizo karogu apstiprināja vai kā tamlīdzīgi. Svarīgākais, ka ir karogs – simbols, kas vieno Latgali, simbols, ka mēs esam piederīgi Latvijai un tur nav diskusiju.”

Tuvojoties jaunajam mācību gadam, Rēzeknē aizvadīta otrā mobilo izrāžu skate, kurā Latvijas skolu skolotājiem prezentēja dažādas mobilās izrādes, kuras iespējams aizvest uz savu skolu un reģionu. Mobilās izrādes, ko organizē Starptautiskās bērnu un jauniešu profesionālo teātru asociācijas nacionālais centrs Latvijā un kultūrizglītības programma “Latvijas skolas soma”, aicināja izglītības profesionāļus iepazīties ar nevalstisko teātru izrāžu repertuāru, un iekļaut tās arī savā mācību programmā. Idejas autori tādējādi vēlas paplašināt kultūras iespēju piedāvājumu reģionu skolās, kā arī bērnos, skolēnos radīt lielāku izpratni par laikmetīgo mākslu un teātra mākslu. Pašā vasaras izskaņā Rēzeknē notika otrā mobilo izrāžu skate, kurā pedagogi tika iepazīstināti ar teātra izrāžu repertuāru, ko “Latvijas skolas somas” programmas ietvaros piedāvā dažādi nevalstiskie teātri. Prezentēt savas izrādes Latgales reģiona pedagogiem, bija ieradušās trupas no “Cēsu Mazā teātra”, “Liepājas Leļļu teātra”, kultūras attīstības biedrības “Tapala lapa”, “Istabas teātra” un citiem. “Istabas teātra” izrādes “Dzīvs” mērķauditorija ir sākumskolas vecuma bērni. Izrādes komandai izzinot mācību materiālus, izdevies radīt rosinošus stāstus, ir radīts notikums, kas mazus un lielus skatītājus aicinās domāt par dzīvību kā cilvēkā, tā koka lapā un putnā. Galvenie aktieri ir divi jaunieši, kas auditoriju ved ceļojumā iepazīt pasauli caur dažādiem dabas likumiem. Veidojot izrādes, režisori un teātru producenti šoreiz koncentrējušies uz dažādām skolēnu un bērnu vecumu grupām, un runā par konkrētā vecumposma problēmām un pasaules uztveri. “Istabas teātra” mākslinieciskais vadītājs Jānis Znotiņš uzsver - būtiski ir jauniešiem dot ieskatu viņu dzīvē un iespējamajās problēmās caur mākslas spēku. Kultūrizglītības programma “Latvijas skolas soma” šogad skolu jauniešiem piedāvā mobilās izrādes par pusaudžu atkarībām, par savstarpējām attiecībām, pieaugšanu, kā arī dažādu maņu pieredzi. Gan skolotāji, gan idejas autori cer, ka mobilo izrāžu ieviešana Latvijas skolās, jauniešiem dos ne vien unikālu iespēju redzēt teātri un tā personības, bet arī izmantot un integrēt iegūto mākslas vērtību mācību procesā. Sižeta autore Inta Savicka.

Ziemeļlatgalē – to starp Balvu novada Upītē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa Kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Festivālā “Ļipa Kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”.

No 21. līdz 24. augustam Lūznavas muižā norisinās jau sestais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”, kurā piedalās Latvijas, Lietuvas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas un ASV mūziķi. Nozīmīga festivāla daļa ir arī meistarklases Baltijas valstu mūzikas skolu un augstskolu studentiem, topošajiem mūziķiem un citiem džeza entuziastiem. Ideja par džeza festivālu Lūznavas muižā radās 2018. gadā, kad Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā tika izveidota Džeza mūzikas nodaļa, kuras vadību uzņēmās džeza mūziķis, komponists Toms Lipskis. Viņam, sākot darbu Latgalē, radās doma par džeza festivāla veidošanu Lūznavā. Diemžēl rudenī Toms pāragri devās mūžībā, bet, godinot iesākto darbu un veltot festivālu viņa piemiņai, ar devīzi “Turpinājums!” 2019. gada augustā Lūznavas muižā notika pirmais Baltijas džeza festivāls “Škiuņa džezs”. Festivāla idejas un aizsākumu degsmi turpina un jau sesto reizi kopā ar Lūznavas muižas komandu uztur festivāla mākslinieciskais vadītājs, trombonists Lauris Amantovs. Sarunā ar Lauri Amantovu - par festivāla dalībnieku un pasniedzēju ģeogrāfiju, sadarbības partneriem un šī gada viesmāksliniekiem un grupām, atzīstot, ka vislabākā dāvana festivālam ir tad, kad kādreizējie studenti atgriežas jau kā viesmākslinieki, proti, kad festivālā parādās iepriekšējo gadu augļi. Sarunas noslēgumā - par jaunā mācību gada tuvumu, par slinkiem un čakliem audzēkņiem, kā tos var atpazīt; par mīļvārdiņiem džezistu leksikonā un kurioziem. Kas festivālam "Skiuņa džezs" atšķirīgs no pārējiem Latvijas džeza festivāliem? Lauris Amantovs: Atšķirīgs ir tas, ka tas ir Baltijas džeza festivāls un lokācija ir Latgale. Mēs to veidojam, lai arī vietējiem studentiem būtu iespēja sevi pilnveidot, jo Latgale bijusi mazliet paēdā – Rīgā un ap Rīgu daudz kas notiek, arī Zemgalē un Kurzemē, arī Daugavpilī ir džeza festivāls bez meistarklasēm, bet tikai katru otro gadu. Mūsu galvenā doma ir tieši meistarklases un jauno studentu apmācība, lai viņi varētu pilnveidoties pie džeza meistariem no visas Baltijas. Šogad esam priecīgi, ka Baltijas vārds ir paplašinājies un būs pasniedzēji arī no Somijas un Zviedrijas. Vai starp meistarklašu audzēkņiem ir pieteikušies arī starptautiski studenti? Katru gadu esam priecīgi uzņemt mūsu brāļus lietuviešus, jo viņi tiešām ir ļoti aktīvi. Trešā daļa noteikti ir lietuviešu studenti. Katru gadu studentu skaits pieaug, un par to arī ir prieks. Drīz jau būs jāsāk paplašināt pašu festivāla pedagogu skaitu, jo interese ir liela – gan no visas Latvijas, no Liepājas līdz Rūjienai, un arī lietuvieši ir aktīvi. Pirms tam bija vairāki no Viļņas apkārtnes, šogad ir arī no Klaipēdas. Brauca arī latviešu studenti, kas kādu laiku, piemēram, mācījušies Anglijā, un tagad pavada vasaras brīvdienas šeit. Ieradušās divas meitenes, latvietes, bet no Anglijas. Tā kā ģeogrāfija visu laiku paplašinās, vai esat pamanījis, ka vietai, kur šāds festivāls notiek, ir liela nozīme? Proti, katrā ziņā tā jums ir milzīga dāvana, ka pavisam tuvu Rēzeknei atrodas Lūznavas muiža - viesmīlīga, skaista, tur darbojas bezgala laipni ļaudis. Tieši tā, vieta ir ar debešķīgu auru. Ja paskatās kartē, tā sanāk tiešām Latgales sirdī. Katrs, kurš tur vēl nav bijis, atbrauciet apskatīties un pie reizes paklausīties kādu labu koncertu, un arī jūs to visu izjutīsiet. Man pašam negribas braukt prom, kad esmu te. Atslēdzos no visas pasaules, kad turp aizbraucu! Kā esmu kādus 10 kilometrus no turienes ārā, tad jau atkal pārslēdzos uz ikdienišķo dzīvi, uz to vajadzīgo pasauli. Bet vieta ir tiešām debešķīga.    

Latgales vēstniecībā "Gors" no 23. līdz 25. augustam gaidāmi krāsaini muzikāli notikumi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) ikgadējā Vasarnīcā. LNSO lieluzveduma vadmotīvu un pamatu šogad radījuši "Trio ELPO" dalībnieki, tāpēc Kultūras rondo tiekamies ar diviem no viņiem – Edgaru Cīruli un Jāni Rubiku. “Trio ELPO” radies 2016. gadā, un līdz 2022. gadam tas darbojās ar nosaukumu “Equanimity Trio”. Tajā muzicē trīs līdzīgi domājoši mūziķi un draugi – Jānis Rubiks, Edgars Cīrulis un Rūdolfs Dankfelds. Trio atskaņo pašu komponētu mūziku, kurā savienojas džeza, akadēmiskās un rokmūzikas elementi. "Šī ir jau mūsu trešā sadarbība ar LNSO. Šis projekts mūs enerģizē vismaz astoņus mēnešus, vai cik ilgi mēs ar to strādājam. Sākumā tas bija izaicinājums un enigma, mīkla mums pašiem, kas no tā iznāks, jo uzstādījums, kurā ir trio, etnobalsu dziedātāju grupa un simfoniskais orķestris, jau ir liels matemātisks vienādojums, ar kuru ir jātiek galā," stāsta mūziķi. Intervijā gan par īpaši LNSO vasarnīcai radītajiem darbiem, gan par dažādu mūzikas žanru ietekmēm džeza apvienības darbībā un skanējumā.

"Klasikā" tiekamies ar kontrabasistu un diriģentu Jāni Stafecki, dzejnieci, komponisti un dziedātāju Vaidu Voveri un etnomūziķi Lieni Skrebinsku. Sarunas epicentrā ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rīkotais festivāls "LNSO vasarnīca", kas jau piekto reizi atgriežas pilsētā Latgales sirdī – Rēzeknē, lai no 23. līdz 25. augustam piepildītu Latgales vēstniecības "Gors" telpas ar brīnišķīgiem un krāsainiem muzikāliem notikumiem – prieks būs gan akadēmiskās mūzikas gardēžiem, gan tiem, kam šī būs pirmā tikšanās ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tā draugiem mūzikā!  Ar Jāni Stafecki, Vaidu Voveri un Lieni Skrebinsku runājam par Latgalei piemītošo dažādību, kura lieliski atspoguļosies programmā "Simfo. Etno. Džezs", par vārdu rakstīšanu, braucot autobusā, par satikšanos ar kādreizējiem skolotājiem, desmitās "Vasarnīcas" programmu un to, vai LNSO mūziķiem jau izdevies iejusties Kongresu nama telpās... Kā vienmēr, festivālā "LNSO Vasarnīca" padomāts par vērienīgu simfonisko darbu mīļotājiem un jaunradītu unikālu muzikālo programmu cienītājiem; gan par jaunākām un mazāk pieredzējušām, gan vecākām un zinošākām ausīm. Šogad svinēt vasaras mūzikas dzīres LNSO aicinājis tuvus domubiedrus mūzikā. 23. augustā – Baltijas ceļa 35. gadadienā – festivālu atklās Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris kopā ar pianistu Luku Geņušu maestro Gintara Rinkēviča vadībā. Festivālā sastapsim arī citus LNSO draugus: vērienīgās Gustava Mālera Trešās simfonijas atskaņojumā diriģenta Andra Pogas vadībā piedalīsies lietuviešu mecosoprāns Justīna Gringīte un Latgales apvienotais koris Andas Lipskas un Jāņa Veļičko vadībā. Muzikālā uzvedumā jaunākajiem klausītājiem sadarbībā ar Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupu un iemīļoto aktieri Andri Keišu klausīsimies Riharda Zaļupes jaundarbu. Savukārt festivāla noslēguma koncertā īpašā simfo-etno-džeza programmā orķestrim diriģenta Jāņa Stafecka vadībā uz skatuves pievienosies dziedātāja Liene Skrebinska, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas skolas Tradicionālās un Džeza un mūsdienu ritma mūzikas nodaļu audzēkņi un TRIO ELPO dalībnieki – Edgars Cīrulis, Jānis Rubiks un Rūdolfs Dankfelds. Savukārt par skaistu noskaņu un aizraujošiem stāstiem parūpēsies koncertu vadītāja, "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.

Dodamies unikālā ekspedīcijā pieredzējuša gida pavadībā uz vienu no četriem Latvijas dabas rezervātiem – Krustkalnu rezervātu Madonas novadā. Pļavas, meži, kalni un nogāzēs, mazi avotiņi un paslēpušies ezeri mežu biezoknī – daba šajā teritorijā ir paslēpta cilvēka skatienam un saimniekošanai. Ikdienā apmeklējums rezervātā iespējams tikai stingri noteiktās vietās, un pārējo teritoriju var aplūkot vien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadītā pastaigā. Tādā devāmies arī mēs, un iepazīstināsim plašāk ar redzēto. Dabas aizsardzības pārvalde no maija līdz oktobrim rīko piecus pārgājienus rezervāta teritorijā, kuros interesenti var piedalīties, savlaicīgi piesakoties. Šādas pastaigas notikušas arī agrāk, un mūsu gids šoreiz ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona sektora vadītājs Guntis Akmentiņš. Kad esam veiksmīgi satikušies, Guntis pievienojas Latvijas Radio automobilī līdzās mūsu šoferim Aināram un mums ar kolēģi Paulu Gulbinsku, un tālāk dodamies kopīgā ceļā. Vispirms nonākam vietā, kur apmeklētāji vēl drīkst brīvi uzturēties bez saskaņojuma - šeit atrodams informatīvs stends, kas iepazīstina ar Krustkalnu īpašo floru un faunu, šeit ir skatu tornis, un arī divi ozoli – viens resnāks, bet otrs – pavisam jaunulis. Pa ceļam Guntis stāsta par Madonas-Trepes vaļņa reljefu, kas veido rezervātu un uz kura atrodamies. Tā absolūtais augstums ir 150 metri virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts – 164 metri – ir vietā, kur slejas pilskalni, un tur mēs vēl pastaigas laikā nonāksim. Raidījuma iesākumā par kādām pēdām, kuras var atrast ne tikai rezervātos. Šaurs solis un aromātiskas ceļa zīmes - tās ir dažas no pazīmēm, pēc kā var noteikt dzīvnieku pēdas bezsniega apstākļos, ja skatāmies uz briežu, alņu, āpšu vai jenotsuņu takām. Kādas smaržas, spalvu kušķīši un pēdu minums liecina par meža dzīvnieku klātbūtni, par to stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja. Dzīvnieki parasti tā haotiski pa mežu nestaigā – tās ir konkrēti iemītas takas, lai pēc iespējas ātrāk, taisnāk, drošāk tie nonāktu no punkta A līdz  punktam B, piemēram no guļas vietas līdz barošanās vietai. Tā, runājot par dažādu meža dzīvnieku takām, stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes  vecākais eksperts, zoologs Vilnis  Skuja. Protams, ziemā sniegotā zemē var labi saskatīt, kur lielām vēža spīlēm līdzīgi ir aļņa nagu nospiedumi, kur sirdsveida pēdas liecina, ka te gājusi stirna, vai mazas pēdiņas ar gariem nagiem liek domāt par vāveres gaitām. Taču arī bezsniega laikā ir vairāki orientieri, pēc kuriem var noteikt, saskatīt vai saost,  kādi dzīvnieki ir pārvietojušies pa meža takām.    

Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.  

Stradiņa slimnīca pārņem jaunā korpusa būvlaukumu. Latgales pašvaldību un skolu vadītāji sāk masveidā aktivizēties protesta pasākumiem. Par Labklājības ministrijas piedāvātājām pabalstu izmaiņām jau martā spriedīs nākamā gada budžeta kontekstā. Turpinās poļu lauksaimnieku protesti uz Ukrainas robežas; neiztiek bez incidentiem. Šonedēļ daudzviet pasaulē notiks akcijas ar mērķi pieprasīt starptautiskajai sabiedrībai apturēt Putinu.

Aukstuma dēļ mācības klātienē nenotiek lielā daļā Latgales skolu. Aukstuma dēļ atcelti 27 autobusa reisi, vilcieni pārsvarā kursē pēc grafika. Rīgā ir sākusies pieteikšanās pašvaldības finansētiem latviešu valodas apguves kursiem. SEPLP: Latvijas Radio nepietiekami informēja klausītājus par raidījumu pārtraukšanu sadūmojuma dēļ.

Kā pirmās grāmatas šajā sērijā interesenti iepazina grāmatas “100 gadi 100 kartēs”, kā arī “100 kartes pirms Latvijas valsts”. Tagad kārta trešajai grāmatai, un tā ir “Latvijas pilsētas 100 kartēs”. Grāmatā apkopoti 100 vēsturiskie pilsētu plāni, kas ļauj ielūkoties 39 Latvijas pilsētu pagātnē no 17. gadsimta līdz 1987. gadam. Kartes papildina attēli un apraksti par interesantiem notikumiem, kas pilsētās norisinājušies plānu tapšanas laikā. Vislielākā uzmanība pievērsta Rīgai, bet iekļauti arī mazāku pilsētu vēsturiskie plāni – no Ainažiem līdz Zilupei. Plašāk stāsta grāmatas sastādītājs un teksta autors Jānis Barbans. Karte mūsdienu digitalizācijas laikmetā kļūst par apbrīnas objektu. Šobrīd ļoti daudz ko rodam savās viedierīcēs, ar satelītu palīdzību telefonos atrodam savu atrašanās vietu, varam ātri uzzināt attālumu līdz citam punktam, ceļā patērējamo laiku, ja, piemēram, iesim ar kājām vai brauksim ar mašīnu. Bet papīra kartes, kurās pilsētas, lauki un citas teritorijas iezīmētas ar krāsām un citiem simboliem, dažkārt ir vesels mākslas darbs, un orientēšanās šādās kartēs ir liela prasme. Pētnieki, analizējot dažādos gadsimtos tapušas kartes, var izdarīt secinājumus par sabiedrības izmaiņām un aprakstīt spilgtus notikumus. Tieši to izdarījis Jānis Barbans, kura sastādītā grāmata “Latvijas pilsētas 100 kartēs” nupat ieraudzījusi dienasgaismu. Bet vēl ir arī dabas kartes “Ja  esi nonācis mežā bez viedtālruņa vai kartes, tad visvienkāršākais ir orientēties pēc kvartāla numura, un tie ir piestiprināti pie koka katra kvartāla stūrī.” Tā, stāstot par koordinātu noteikšanu mežā, teic Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālā administrācijas Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vecākais valsts vides inspektors Dagnis Vasiļevskis. Viņš skaidro, kādas kartes izmanto meža eksperti, kur un kā paziņot par koordinātām mežā, ja esi uzgājis kādu dabas vērtību. Topogrāfiskās kartes, kur ir sīki attēlota apkārtne, Dagnis lieto digitālā formātā savā viedtālrunī, bet uzsver, ka mašīnā vienmēr glabā arī papīra formātā drukātu karti, un smaidot teic, ka ir drošs, ka tās atšķirībā no tālruņa, planšetes vai datora nekad nevar izlādēties. Protams, ka ar šodienas tehnoloģijām kabatā var viegli orientēties dabā, bet bez tā, ka cilvēkam šī topogrāfiskā karte ir, to jāmāk arī lietot, kā arī jāspēj lasīt citas norādes mežā. Vispirms Dagnis Vasiļevskis sniedz īso kursu par meža sadalījumu, ka zinām, pilsētā ir rajoni, bulvāri, ielas, bet arī mežā ir savi masīvi un kvartāli.

Latvijas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē tapis promocijas darbs par dievbijības praksēm Latgales pierobežā. Tajā parādās unikāli paradumi, piemēram, iešana allelujā Lieldienās vai Svētā Donāta svētki Krāslavā. Kā katoliskās tradīcijas piekoptas 20. gadsimtā un mūsdienās, kad pierobežā iedzīvotāju skaits samazinājies? Promocijas darbā aplūkotos tematus pārrunājam ar darba autori - Latvijas Universitātes pasniedzēju Annu Elizabeti Griķi.

Muzejā "Andrupenes lauku sēta" Jūs nokļūsiet 20.gadsimta sākumā Latgales laukos, kur varēsiet apskatīt simtgadīgu lauku māju, klēti, melno pirti, smēdi, dažādus darbarīkus un sadzīves priekšmetus. Raidījumam pievienojas un "Kā labāk dzīvot" komandu laipni uzņem muzeja "Andrupenes lauku sēta" vadītāja Skaidrīte Pauliņa, Andrupenes skanīgā balss, Andzeļu Tautas nama vadītāja Karīna Beikule un muzeja darbiniece un Latgales Kulinārā mantojuma recepšu pārzinātāja Lilita Šatilova.