Podcasts about skolas

Brīvība, meklējums, iespēja eksperimentēt – tā Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas absolventes formulē, ko viņām nozīmē laikmetīgā deja. Rīgas Baleta skolā kopš 2019.gada īsteno profesionālās vidējās izglītības programmu laikmetīgajā dejā. Savukārt pedagogi gandarīti, ka absolventi pēc skolas beigšanas turpina izglītoties vadošajās Eiropas deju skolās.

"Apvienotā saraksta" sāktajās sarunās par jaunas valdības izveidi Nacionālā apvienība turpina uzstāt uz nesadarbošanos ar "Progresīvajiem". Kamēr sarunas ar politiskajiem spēkiem par jaunās valdības izveidi turpinās, to iznākumu ar nepacietību gaida valdības sociālie partneri. Skolas un bērnudārzi daudzviet nav gatavi krīzes situācijām, trūkst skaidru vadlīniju un praktiskās sagatavotības, Pedagogu arodbiedrība vēlas plašāku valsts iesaisti.

Pēdējos gados aizvien biežāk parādās dažādi seriāli. Arī Latvijas seriālu aina ir krietni bagātinājusies, turklāt šobrīd arī jaunie kino profesionāļi ir pievērsušies šī lauka izpētei. Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā Filmu skolā 2. kursa studenti parasti veidoja īsfilmas, tomēr šogad kursabiedri sanākuši kopā, lai filmētu seriālu "Riets". Kā studenti tiek galā ar šo izaicinājumu?

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kultūras rondo izvaicājam Nacionālās skatuves mākslas skolas jauno katedras vadītāju Maiju Pavlovu. Maiju Pavlovu jau vairāk nekā 15 gadus zinām kā Ģertrūdes ielas teātra producenti, kura aktīvi darbojas arī kultūras jomas nevalstisko organizāciju interešu aizstāvībā valsts līmenī caur Laikmetīgās kultūras NVO asociāciju. Bet šogad viņa ir pieņēmusi jaunu izaicinājumu un kļuvusi par Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Skatuves mākslas skolas vadītāju. Š posteni viņa pārņem no Līgas Ulbertes, kura Skatuves mākslas katedru vadīja iepriekšējā termiņā.

Stāsta dejas pētniece, JVLMA Horeogrāfijas nodaļas docente, Dr. art. Valda Vidzemniece; pārraides producente – Zane Prēdele Mērija Vigmane (Carolyne Sofie Marie Wiegmann, 1886-1973) [1] ir viena no spilgtākajām vācu modernās dejas pārstāvēm, 1928. gadā Vācijas dejotāju kongresā viņa tika atzīta par vācu labāko dejotāju. Jau 1920. gadā M. Vigmane nodibināja savu skolu Drēzdenē, bet 1931. gadā tika nodibināta Vigmanes skola Ņujorkā, ko vadīja Hanja Holma, un izrādās, ka arī Rīgā 20. gados pastāvēja Vigmanes skolas filiāle. Sadarbībā ar Rūdolfu Lābanu veidojās M. Vigmanes dejas izpratni un filozofiju. 1914. gadā Lābana audzēkņu koncertā jaunā horeogrāfe pirmo reizi demonstrēja pašas iestudētās dejas – "Raganas deju" un "Lento". "Lento" bija deja bez mūzikas, bet "Raganas deja" tika izpildīta bungu ritma pavadījumā, tā bija enerģiska, spēcīga un neapvaldīta, nedaudz groteska. Augumā bija jaušams smagnējums, likās, ka tajā ir ieplūduši visi zemes spēki, jo lielu laika daļu dejotāja atradās sēdus pozīcijā. Rokas bija līdzīgas plēsīga putna nagiem, to kustības bija alkatīgas un draudīgas. Vigmanes dejas bija jaunas estētikas pieteikums, tās demonstrēja vācu izteiksmes jeb ekspresīvās dejas (Ausdruckstanz) raksturīgākās pazīmes, kas iezīmējās kā atteikšanās no konvencionāliem dejas izteiksmes līdzekļiem, krass pretstatījums klasiskā baleta principiem, subjektīvu emocionālo izjūtu izvirzīšana priekšplānā un ekspresīvi sakāpināts izteiksmes veids.  Kustību valodas izveidē M. Vigmane lielu uzmanību pievērsa pirmajiem kustību impulsiem, intuīcijai un zemapziņai, viņas priekšnesumus raksturoja savdabīga un spēcīga telpas izjūta. Viņa formulēja absolūtās dejas principu, kurā dejai ir pašpietiekoša vērtība, šīs koncepcijas izpratnē dejai nav jākalpo mūzikas vai literārā stāsta atklāsmei. M. Vigmanes Drēzdenes skolā mācījās audzēkņi no visas Eiropas, tai skaitā arī no Latvijas. 20. gadu sākumā tur bija mācījusies Valija Grella, kas vēlāk kļuva par Rīgas skolas vadītāju. Skola atradās Mednieku ielā 1. Vigmane 1925. gadā publicētajā rakstā, rezumējot sava pedagoģiskā darba augļus, raksta, ka Drēzdenes skolas pastāvēšanas laikā ir izaugušas vairākas lieliskas profesionālas dejotājas un dejas pedagoģes, un šajā rakstā viņa vārdā nosauc tikai divas – Hanju Holmu un Valiju Grellu-Magito (Wy Magito). [2] Pašas skolotājas novērtējums ir V. Magito mākslinieces talanta un pedagoga kompetences apliecinājums. Lai arī skola pastāvēja tikai divus vai trīs gadus, tai ir liela nozīme Latvijas dejas vēsturē. Skolas pedagoģiskā darbība, vadītājas un audzēkņu koncertu priekšnesumi apliecināja vācu modernās dejas māksliniecisko koncepciju klātbūtni Latvijas dejas ainā. Valijas Grellas-Magito vecākā māsa Ģertrūde Domanžē-Līcis 30. gados bija ievērojama personība Latvijas dejas mākslā. Viņa vadīja deju studiju kopā ar Zigfrīdu Elcbergu, kas bija izglītojies atzīto dejas meistaru Rudolfa Lābana un Kurta Josa skolās. Arī Tamāra Grella, Grellu ģimenes jaunākā atvase, tāpat kā abas viņas māsas izvēlējās dejas mākslu kā savas profesionālās darbības jomu, 30. gadu otrajā pusē viņa kopā ar partneri Henu Hāsu turpināja izglītību Vācijā un guva atzīstamus panākumus koncertdarbībā. [1] Dejotāja nomainīja savu vārdu un uzvārdu uz Mary Wigman. [2] Pazīstama arī ar skatuves vārdu Suria Magito.

13. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē un 14. martā Daugavpils Vienības namā izskanēs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas apvienotā simfoniskā orķestra koncerts “PA-CEĻAM”. Abu skolu audzēkņi kopā veido simfonisko orķestri ar paplašinātu instrumentu sastāvu, kas sniedz iespēju atskaņot koncertrepertuāru, kas nebūtu pa spēkam katras skolas simfoniskajam orķestrim atsevišķi. Programmas vainagojums būs Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija, bet koncerta pirmajā daļā - divi koncertžanra darbi. Toms Augusts Goba no Emīla Dārziņa mūzikas skolas spēlēs solo Jāņa Ivanova Čellkoncertā, bet Jānis Deniņš no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas - Aleksandra Arutjunjana Koncertā trompetei un orķestrim. Apvienoto orķestri diriģēs JMRMV simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, kurš kopā Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku viesojās "Klasikas" studijā. Vilhelms Vācietis: Abiem orķestriem ir daudz kopīga, tie ir tik līdzīgi savos darbības principos un šobrīd arī sastāvos un sastāvu lielumā. Mēs esam nedaudz mazāki, jo mums ir tikai četri vidusskolas kursi, Dārziņskolai nāk talkā arī pamatskolas bērni, bet sastāva ziņā esam līdzvērtīgi. Tad šķita: ja saliekam šo a ar b kopā, tad varam pacelt kaut ko vairāk, kā varam ikdienā, tāpēc arī radās profesora brīnišķīgais nosaukums - “Pa ceļam un paceļam”. Andris Vecumnieks: Te ir jāsaprot sekojošais: abi mūsu orķestri paši, suverēnā veidā, ir ar pietiekami intensīvu darbību, un, ja nu mēs esam apvienojušies, tad katrā ziņā ne tāpēc, lai spēlētu ko tādu, ko mēs katrs atsevišķi varētu nospēlēt gan sastāva, gan apjoma ziņā, bet, pats galvenais, kvantitatīvā pienesuma kontekstā. Tik lielu stīgu skaitu, kāds šobrīd ir Dārziņskolas zālē, es, godīgi sakot, neatceros, kad pēdējā laikā būtu redzējis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī vai Liepājas Simfoniskajā orķestrī - ir 14 pirmās vijoles un tikpat daudz otro vijoļu. Mēs esam drusku bažīgi par to, vai spēsim sarūmēties Mūzikas akadēmijas zālē, bet katrā ziņā šobrīd visi esam absolūti apņēmības pilni. Par programmas izvēli: kā jau teicu, mēs vēlas apgūt to, ko fiziski, sastāva ziņā, viena skola nevarētu izdarīt. Programmas izvēle pilnā mērā ir Vilhelma koncepts. Programma ir pamatīga: divi instrumentālie koncerti un Brāmsa Ceturtā simfonija. Vilhelms Vācietis: Man šķiet, ka visi skaņdarbi koncertā varētu būt centrālie skaņdarbi jebkurā citā programmā. Beigās mums sanāk divdaļīgs koncerts, kura pirmajā daļā skanēs abi koncerti - Ivanova Čellkoncerts, kurā solists būs Toms Augusts Goba, Dārziņskolas audzēknis, un Arutjunjana Trompetes koncerts, kur solists ir no “lielajiem” Mediņiem. Katram koncertam solists tika piemeklēts, bet, man šķiet, ļoti dabīgi, nebija daudz diskusiju, bija jau prātā personāži, un ļoti organiski programma izveidojās. Un ļoti godīgi - solists no vienas skolas un no otras skolas. Vilhelms Vācietis: Jā, mēs bijām absolūti brālīgi. Andris Vecumnieks: Bija opcijas, kur mums varbūt nebija mūziķu, tad attiecīgi tajā grupā ir vairāk Vilhelma mūziķu, un bija arī opcijas, kur ir otrādi, bet arī koncertmeistarus esam sadalījuši plus mīnus pa paritātēm. Tas nav tas gadījums, kad katrs vilks deķīti uz savu pusi un teiks: nē, tas būs manējais! Es domāju, ka šajā gadījumā vārds “godīgi” varbūt ir gan īstais, gan ne gluži precīzais, jo mēs godīgi viens otram pateicām un izvērtējām arī profesionālo varēšanu, kāda ir mūziķiem. Visi saka, ka tā ir pirmā sadarbība, bet tā nav gluži pirmā sadarbība abiem orķestriem. Neatceros gadu, bet mūs Māra Sirmā vadībā apvienoja Latvijas svētkos, viens no skaņdarbiem bija "Melanholiskais valsis" un otrs - Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai”. Tā bija pirmā sadarbība. Māris Sirmais darīja, ko varēja, bet tas kaut kā palika lokāli. Bet Vilhelms būtībā pazīst Dārziņskolas audzēkņus, un viņi pazīst Vilhelmu. Kad Vilhelms vēl mācījās un covid-19 neļāva pulcēties vairāk kā cik tur cilvēkiem vienā telpā, tad orķestri es sadalīju divās daļās un pats strādāju ar stīgām, savukārt Vilhelms strādāja ar pūtējiem. Vilhelms Vācietis: Jā, bet mums koncerts nesanāca, jo tieši dienu pirms koncerta - Andris Vecumnieks: - sākās masveida slimošana - oficiāli vēl nebija mājsēde Covid dēļ, bet vienkārši konstatējām, ka jau pussastāvs ir slims. Bet Vilhelms jau bija tuvu koncertam, arī, starp citu, ar ļoti nopietnu repertuāru - Štrausa Serenādi pūtējiem, kas arī ir ciets rieksts. Kamēr Vilhelms mācījās, es ik pa brīdim gāju paskatīties, kā viņam iet ar Mediņskolu. Toreiz bija Bēthovena Pirmā simfonija un Sensānsa Klavierkoncerts. Tā kā kaut kāda veida integrācija caur Vilhelmu un mani abiem orķestiem pastāv jau diezgan ilgi. Man šķiet, ka šī ir tā reize, kad pazūd vārds “konkurence”. Nav nekāds noslēpums, zinām, ka profesionāļu starpā tāda ir, sevišķi starp divām ļoti labām skolām, un šī ir tā reize, kad var saprasties, sadraudzēties, viens otru respektēt, atbalstīt un viens par otru priecāties. Andris Vecumnieks: Ja orķestrī, sēžot pie vienas pults, būs konkurence, kurš ātrāk un kurš skaļāk nospēlēs, tad tas nav orķestris. Noslēgsim mūsu sarunu ar jautājumu un varbūt vēlējumu, Vilhelm, Jums pašam: kā Jūs vēlētos justies un ko sev vēlēt, stājoties šī lielā orķestra priekšā? Vilhelms Vācietis: Es secinājis, ka koncertu baudīt ierodas klausītājs. Diriģents gan arī bauda, bet vienalga prāts visu laiku strādā, un simtdivdesmit procentīgi nevar atgāzties krēslā un vienkārši izbaudīt procesu. Novēlējums būtu izbaudīt, ka mēs varam izdarīt tādas lietas, ka mēs varam nospēlēt Brāmsa Ceturto simfoniju, pie tam izdarīt to nevis kaut kā, bet tā, ka mēs visi 80, kas esam uz skatuves, esam vienā idejā un izveidojam apvienotā simfoniskā orķestra interpretāciju - vienkārši izbaudīt to momentu, ka mums ir iespēja kaut ko tādu izdarīt.

Pirms astoņdesmit gadiem, 1946. gada 14. februārī, nodibināja vienu no unikālākajām mācību iestādēm - Minsteres Latviešu ģimnāziju. Lai arī šobrīd skola savu darbību beigusi, reiz tā bija vienīgā pilna laika mācību iestāde ārpus Latvijas, kurā varēja iegūt vidējās izglītības diplomu latviešu valodā.  Savulaik šī mācību iestāde apliecinājusi arī to, ka latviešu valoda, kultūra un augsta līmeņa izglītība var pastāvēt arī ārpus Latvijas robežām.  Minsteres ģimnāziju droši var saukt par vietu, kur saglabāts pamats vai kādam arī atrasts ceļš uz latvietību, un, protams, tas bija veids, kā apgūt valodu un kultūru. Skola ir atstājusi nospiedumu diasporas vēsturē, arī latviskās identitātes uzturēšanā, un to apliecina arī absolventu vārdi, kas ir zināmi plašai Latvijas sabiedrībai un nav jāpaskaidro, tie ir Egils Levits, kurš vēlāk bija arī pedagogs, absolventu vidū ir arī Krišjānis Kariņš, Bruno Rubess, arī nesen mūžībā izsauktais Austris Grasis, un, protams, visi šodienas sarunas dalībnieki. Kopā ar bijušajiem skolēniem raidījumā Globālais latvietis 21.gadsimts atminamies skolas nospiedumu diasporas latviešu mūžos. Sarunājamies ar Minsteres latviešu ģimnāzijas absolventiem: stāsta nodibinājuma "Pasaules latviešu mākslas centrs" Cēsīs valdes loceklis Dainis Mjartāns, viņš ir Minsteres latviešu ģimnāzijas 40. izlaiduma absolvents 1985. gadā, kurš ir ar viens no gavenajiem ģimnāzijas 80 gadu svinību organizētājiem, Latviešu kopības Vācijā padomes priekšsēde Aija Ebdena, kura ir absolvējusi Minsteres latviešu ģimnāziju pirms 66 gadiem Minsteres bēgļu nometnē, muzeja "Latviešu pasaulē" izpilddirektors Uldis Dimiševskis, Minsteres ģimnāzijas 52. izlaiduma absolvents, no ASV sarunai pievienojas Holivudas filmu pēcapstrādes producents Artūrs Rūsis, Minsteres latviešu ģimnāzijas 1982. gada absolvents, bet no Vācijas - kinokritiķe Elīna Reitere, ka ģimnāziju absolvējusi 1998. gadā.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Radio aparātu kā palielu skanošu kasti atceros no piecu gadu vecuma. Bet tad nāca Otrais pasaules karš un vairākas mums labi zināmās okupācijas. Tajās laiku pa laikam privātpersonu radioaparāti tika konfiscēti, un tā nu pēc kara beigām mūsu ģimene bija bez sava radio. Sākumā, pēc kara noklušanas Rīgā, jau arī nebija īsti ko klausīties, jo pirmskara Latvijas Radio nams Aspazijas bulvāra un Krišjāņa ielas stūrī blakus kanālam gulēja drupās. Pagalam bija studiju iekārtas, fonotēka, orķestra instrumenti un nošu materiāli. Projām no Latvijas bija arī vairākums Radio orķestra mūziķu un daļa tehnisko darbinieku. Palikušie sameklēja puslīdz piemērotas telpas Skolas ielas un Dzirnavu ielas stūrī, Skolas ielā 6, tā sauktajā Ebreju teātrī. Pāris mikrofonu, piecas raidīšanai piemērotas skaņuplates, kāds desmits orķestra mūziķu un daži solisti – ar to gandrīz no nulles esot sācies tagadējais Latvijas Radio. Mūzikai sākumā bijušas tikai 45 minūtes dienā, jo visu laiku aizņēmuši sovjetiskās propagandas un citi runātie raidījumi. Lai propaganda aizsniegtu visus un visur, toreizējais režīms ierīkoja tā saucamo translācijas tīklu un lielus zvana veida jeb piltuves veida skaļruņus augstu pie stabiem pilsētu ielās, laukumos un lauku centriņos. Vesels skaļruņu komplekts rēgojās "Laimas" pulksteņa tuvumā. Tur radio skaņas sacentās ar automobiļu rūkoņu un zirgu pakavu klaudzoņu ielās. Bet šo skaļruņu dēļ "Laimas" pulkstenis bija arī manu mazo svētceļojumu vieta. Jo tur varēja dzirdēt regulārās ērģeļu mūzikas radio pusstundas, ko uz Universitātes aulas ērģelēm sniedza galvenokārt profesors Nikolajs Vanadziņš. Ko vēl varēja dzirdēt šajos skaļruņos brīvā dabā pie stabu galiem? Jau minēju, ka pēc kara Radio fonotēka bija tukša – tik tukša, ka Radio pat laikrakstos aicināja pieteikties cilvēkus, kas varētu pārdot Radio fonotēkai kādu savu skaņu plati. Tomēr sovjetiskais režīms vēlējās izveidot sev lojālu inteliģences slāni arī mūzikas nozarē – tāpēc piešķīra tā saucamos Nopelniem bagāto nosaukumus Melngailim, Alfrēdam Kalniņam, Jāzepam un Jēkabam Mediņam, vēl dažiem, un tie ieguva mūzikas klasiķu oreolu. Pirmajos pēckara gados iedibinājās viņu mūzikas plaša, lai arī idejiski apcirpta, atskaņošana arī Radio raidījumos. Te nu jāievēro, ka toreiz tā mūzika, kas nonāca vienīgā Radio vienīgajā  latviešu valodas programmā, tiešām tika neizbēgami popularizēta. Tas notika jau tāpēc vien, ka fonotēkas krājums bija niecīgs, un šo autoru skaņdarbi tika daudz raidīti atkārtojumos, – Alfrēda Kalniņa simfoniskā miniatūra "Mana dzimtene", klavieru "Balāde", populārākās solodziesmas, Jāzepa Mediņa simfoniskās poēmas "Latvju zeme", "Dzimtenes ainava", Jāņa Ivanova "Zilie ezeri", Ādolfa Skultes "Viļņi", arī klasiskās kordziesmas. Nemitīgā publisko skaļruņa trokšņošana, protams, varēja kaitināt, taču minētā latviešu mūzika, kas bieži skanēja, neviļus iespiedās toreizējo paaudžu atmiņā kā pazīstami un iemīļoti klasikas pamatdarbi, kļuva par daudzu cilvēku garīgo īpašumu, – tas notika pats no sevis – bez tagadējām diskusijām par kultūras kanona vajadzību vai nevajadzību. Teikšu atklāti, man dažreiz ir žēl, ka latviešu nacionālā klasiskā mūzika šodien nekad neatskan mūsu Radio pirmajā programmā, kas taču ir un paliek galvenā un visvairāk dzirdētā programma. Tagad ir diemžēl jāgaida gandrīz vai gads līdz nākamajiem valsts svētkiem, iekams Latvijas Radio 1. programmā atkal dzirdēsim kādu klasisko kordziesmu vai simfonisku miniatūru. Bet kāpēc es toreiz gāju klausīties mūziku pie "Laimas" pulksteņa? Tāpēc, ka mājās taču radio aparāta nebija! Ar to nesamierinājās mans divus gadus vecākais brālis. Viņš no salasītām detaļām uzmeistaroja primitīvu tā saucamo detektora radio sistēmu. Proti, ar sīka vadiņa taustīšanu pa nelielas kristāla lauskas virsmu varēja atrast kontakta punktu, kas ļāva austiņās dzirdēt kaut vienu tuvāko raidstaciju. Tad nu Gļinkas opera "Ivans Susaņins" bija pirmais nozīmīgais skaņdarbs, ko mājās klausījos radio austiņās 1946. gada ziemā. No avīzēm uzzināju, ka šī radiomontāža, raidīta pie mikrofoniem 1946. gada 26. janvārī, bijusi arī pirmais Radio paša spēkiem latviešu valodā sagatavotais kompleksais iestudējums.

Stāsta diriģents Andris Veismanis Šis būs stāsts par maniem vecākiem. Rakstnieks Marsels Prusts un komponists Jāzeps Vītols savos autobiogrāfiskajos darbos apraksta savas bailes pazaudēt vecākus. Laikā, kad mani piemeklēja šī liga, nevarēju būt izlasījis nevienu no minētajiem autoriem, bet vienmēr, kad mamma Liene un tētis Jānis bija izbraukuši ar motociklu vai citiem transporta veidiem no mūsu nelielā dzīvoklīša Hruščova laika skolotāju mājā Skolas ielā Saulkrastos, mēs ar manu māsu Stellu tūlīt sākām uztraukties un nervozēt. Mūsu vecāki bija iepazinušies Saulkrastu mācītājmuižā jeb tolaik sauktajā internātā, kur nelielās istabās mitinājās no Saulkrastiem tālāk dzīvojoši skolēni un atsevišķā galā – pedagogi. Tolaik vēl nebija sākts celt skolotājiem paredzētus dzīvokļus. Mamma – ļoti īpaša, vēl pēdējās klases skolniece, un tētis – daudzsološs dziedāšanas un mūzikas skolotājs. Pilnīgi pretēji raksturi, kuri, šķiet, pievilkās, sāka dzīvot kopā, un Stella bija pirmā, es – otrais... Dzīve sešdesmitajos – pēc Otrā pasaules kara – sāka normalizēties, bet paaudze, kas bija dzimusi pirms kara – kā tēvs – latviešu Marsa ciemā Krievijā 1934. gadā, bet māte – tūdaļ pēc kara Ādažos 1946. gadā, nebija lutināta it nemaz. Abi vecāki bija ganos gājuši. Mamma, piemēram, ganījusi daudzus desmitus Gaujas un Ādažu iedzīvotāju zosis – šķiet, ne tā vieglākā nodarbe mazam bērnam visos laika apstākļos. Tētis ganos gatavojis taures un svilpes, niedru stabules… Tēvs strādāja Saulkrastu vidusskolā par dziedāšanas skolotāju, vadīja skolas orķestri, kurā mēs ar māsu spēlējām klarnetes, bet pats tēvs citreiz – trompeti. Un vadīja arī vidusskolas kori. Vēlāk Saulkrastos viņš nodibināja arī jaukto kori "Bangotne", vēlāk arī jaukto kori "Sēja", kur pirmās iemaņas kora vadīšanā ieguvu arī es. Mammai bija dzidrs un skanīgs soprāns. Tēvs izveidoja vokālo duetu, kurā dziedāja mamma un ģimenes draudzene Vera Iesalniece. Arī mēs ar māsu iemācījāmies vairākas skaistas dziesmas vokālajam duetam. Mana sirds īpaši gavilēja, ja atskaņojām Baha-Guno "Ave Maria". Tēvs abus ģimenes duetus pavadīja pie klavierēm, bet dažreiz arī spēlēdams akordeonu. Tēva sapnis bija kļūt par gleznotāju, taču materiāli gleznošanai bija gana dārgi, un trūcīgais stāvoklis neļāva šo vēlmi piepildīt. Tikām mācīties mūziķu Jelgavas mūzikas vidusskolā nekādu šķēršļu nebija, un turpinājums studijām Latvijas Konservatorijā bija likumsakarīgs. Mamma un tētis sāka dziedāt tēta pedagoga Gido Kokara vadītajā korī "Daile". Sekoja brīnišķīgi koncerti un arī braucieni uz Rumāniju un Ungāriju. Mēs ļoti gaidījām vecākus mājās un bijām bezgala laimīgi, kad viņi atgriezās un dalījās ar savu ceļojumu iespaidiem un rūpēm par mums. Mamma iemācīja lasīt sēnes, tās atšķirt un iemīlēt šo nodarbi. Mēs bieži ar vilcienu braucām Skultes virzienā, kur bija skaisti sēņu meži. Ar vecmammu braucām ogot uz Stieni avenēs, dažreiz lācenēs. Visbrīnišķīgākie bija Jāņi Saulkrastos. Tēvs Jānis bija dzimis 23. jūnijā. Dziesmas visu nakti līdz rītam, tēva nemainīgā akordeona spēle, nemitīgie ciemiņi… Visi jāņotāji no abiem koriem, kaimiņi. Gatavošanās svētkiem – jāņuzāļu, meiju vākšana. Vecmamma jau nedēļas sākumā ieraudzējusi alu, kas gāž no kājām jau pēc pirmās glāzes. Žāvētas vistiņas, luči, plātsmaizes, pirmās pašaudzētās zemenes un nemitīgs lietus – līst kā pa Jāņiem arī 24. jūnijā. Jāņu ugunskuri pie jūras… Un citkārt arī izlasītu grāmatu kalni: tas man no mammas… 1973. gada Dziesmu svētki Mežaparkā – simtgade. Arī brīži, kad līst. Vecāki abi tur pašā pasaules centrā. Ome, māsa un es – pielipuši pie televizora: ja nu viņus ieraugām… Es nez kāpēc cerēju, ka tēvs dzīvos vismaz 100 gadu. Viņš taču bitenieks, un tos jau bitītes sargā. Tēvs aizgāja mūžībā piektajā dienā pēc "Astra Zeneca" potes, kas viņam – vecam, slimam cilvēkam – bija "obligāti" jāsaņem. Slimnīcā. Viens pats. Apmeklētāji netika pieņemti – neviens no mums. Mēs – viņa bērni Stella, Andris, Jānis, Alvis, Mārtiņš – gaidījām kaut ko. Ar Dievu…

Kas ir nakts pasaka? Šo Diānas Prikules un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min deju skolas "Dzirnas" ģimene: Marta Paula Rāzna, Ieva Beate Roze, Paulis Bārzdiņš un Agris Daņiļevičs. Sveicam deju skolu "Dzirnas" 40 gadu jubilejā!

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Jaunais Eiropas "Bauhaus" nav jauns arhitektūras stils vai kārtējā modes tendence. Tas ir aicinājums domāt skaisti, ilgtspējīgi un iekļaujoši vienlaikus. Tā ir ideja par skaistu un ilgtspējīgu pasauli, kurā cilvēks un vide dzīvo harmonijā. Bet stāsts sākās jau pirms vairāk nekā simt gadiem… 1919. gadā Vācijas pilsētā Veimārā arhitekts Valters Gropiuss nodibināja "Bauhaus" skolu Tā bija kustība, kas sapludināja mākslu, arhitektūru un amatniecību vienā veselumā. "Bauhaus" iedvesmoja modernisma arhitektūru un attīstīja amerikāņu arhitekta Louis Henry Sullivan jau agrāk pausto ideju, ka forma seko funkcijai. Skolas mērķis bija īstenot jau 20. gadsimta sākumā popularitāti ieguvušo visaptverošā mākslas darba ideju (Gesamtkunstwerk): ēkas ar visu, kas tajās atrodas, tiek veidotas kā vienots veselums. "Bauhaus" vēlējās mainīt cilvēku dzīvi ar priekšmetiskās vides askētisku dizainu un vienkāršību. "Bauhaus" pauda, ka skaistums slēpjas vienkāršībā, proporcijās un godīgumā pret materiālu. 1925. gadā, kad "Bauhaus" pārcēlās uz Desavu, V. Gropiuss izdeva skolas rakstu krājumu, kurā uzsvēra, ka iepriekšējā laika būvmāksla ir iegrimusi sentimentālā, estētiski dekoratīvā koncepcijā un tā vietā, lai būtu dzīvs organisms, pazemojusi sevi līdz ārišķīgu, mirušu izskaistinājumu nesēja līmenim. Viņš norādīja: "Jaunais radošais gars atgriežas pie lietu pamatiem: katrai lietai jābūt veidotai tā, lai tā pareizi funkcionētu; gan mēbelēm, gan mājām." "Bauhaus" mākslas skolas ēka Vācijas pilsētā Desavā (Dessau), kas uzcelta 1925. gadā pēc V. Gropiusa projekta, ir kļuvusi par vienu no vispazīstamākajām stila ikonām un arī viena no visagrākajām modernās kustības celtnēm. Dažās zemēs "Bauhaus" stila nosaukumu piedēvē pat visai modernajai kustībai. "Bauhaus" arhitekti atteicās no ornamentāliem rotājumiem, tā bija tīru plakņu un apjomu māksla. Tā bija sava veida revolūcija arhitektūrā un mākslā, kas lika pasaulei domāt citādi. 21. gadsimtā Eiropa vēlas šo ideju atdzīvināt. Jaunais Eiropas "Bauhaus" jeb "New European Bauhaus" ir Eiropas Komisijas iniciatīva, kuru 2020. gadā iedvesmoja Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena (Ursula von der Leyen). Jaunā Eiropas "Bahaus" mērķis ir atdzīvināt kultūras dimensiju ES klimata un zaļajās politikās — radīt "skaisto, iekļaujošo un ilgtspējīgo". Ne tikai rūpējoties par vidi. Trīs vārdi raksturo šo kustību: Ilgtspēja – dabai draudzīgi materiāli un energoefektīvi risinājumi. Estētika – vide, kas ne tikai darbojas, bet arī iedvesmo. Iekļaušana – telpas, kas pieejamas un saprotamas visiem. Tā ir ideja par dzīves kvalitāti, kur skaistums un ētika iet roku rokā. Un šīs idejas arvien vairāk ienāk arī Latvijas arhitektūrā. Latvijas Arhitektūras gada balvā tagad ir īpaša nominācija – "Jaunā Eiropas "Bauhaus" atzinība". To piešķir projektiem, kas iemieso šīs trīs vērtības: ilgtspēju, estētiku un sabiedrības iesaisti. 2025. gadā šo atzinību saņēma 7. bērnudārzs Salaspilī, ko projektējuši "MADE arhitekti" – par vidi, kas vienlaikus ir rotaļīga, droša un ekoloģiska. Un vēl: Latvijas projekts "Kurtuve" Valmierā – bijusī katlu māja, kas pārtapusi laikmetīgās mākslas centrā – tika iekļauts Eiropas līmeņa NEB konkursā kategorijā "Piederības sajūtas atjaunošana". Šie piemēri rāda, ka arhitektūra vairs nav tikai par ēkām. Tā ir par to, kā mēs jūtamies telpā, kā mēs dzīvojam, elpojam un satiekamies. Jaunais Eiropas "Bauhaus" saka: "Nākotne būs ilgtspējīga tikai tad, ja tā būs arī skaista un piederīga cilvēkam." Kā jūs domājat – vai jūsu ikdienas vide ir skaista, ilgtspējīga un iekļaujoša? *** Lūk, arī arhitektes Ievas Zībārtes stāsti par šo tēmu    

Stāsta diriģents Andris Veismanis. Bērnībā biju ļoti slimīgs. Katru gadu laikā starp ziemu un pavasari, pēc ilgstošām sniega piku kaujām un sniega cietokšņu būvēšanām, nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad pēc kārtējā plaušu karsoņa atrados izmeklējumā pie vietējā daktera, viņš noteica – tev jārūdās, puis! –  vasarā jūrā vismaz 70 reizes jāpeldas. Tā es sāku šīs procedūras, un tas tiešām līdzēja. Bet jūra mani ne tikai ārstēja, bet deva savus augļus tiešā veidā. Tēvs, iecienīts dziedāšanas un mūzikas skolotājs, varēja pa taisno dabūt zivtiņas no zvejnieku kuģa, kur braucām pēc tām uz Zvejniekciema ostu. Bet citkārt zvejnieki paši veda zivis mums uz mājām Skolas ielā 4. Ar lieliem motocikliem un blakusvāģiem tika atgādātas dažādas zivis – iecienītākās žāvēšanai, protams, luči, citkārt reņģes, bet, visu to pašiem nožāvējot, par apetītes trūkumu nevarēja sūdzēties. Parasti šie gastronomiskie notikumi bija svētku vai gaidāmu ciemiņu gaidīšanas laikā. Tādos brīžos pie mūsu mājas bija atkal piebraukuši zvejnieki ar lašiem. Mana ome Alma vienmēr iztecēja pretī un iztaustīja visus lašus, lai būtu vairāk ikru. Kādreiz vecāki atveda no kādām dzīrēm jau nožāvētus zušus, par ko mums ar māsu Stellu bija liels prieks. Kad tēvs Jānis jau bija tiktāl pabeidzis darbus pie jaunās mājas būvniecības, lai varētu dzīvot Palejas ielā, visas problēma ar veselību arī man izbeidzās. Palejas ielā dažas mājas tālāk dzīvoja Kārlis ar savu dēlu Artūru. Kārlis bija Daiļrades cilvēks, mans tēvs bez mūziķa un skolotāja darba arī piestrādāja Daiļradē. Tā, daloties pieredzē par dzintara apstrādi un rotu veidošanu, arī māju būvniecību, viņi kļuva draugi. Arī mēs ar Artūru iedraudzējāmies un bieži klejojām gar jūru un apkārtnes mežos. Vienu reizi Artūrs atskrēja uz manu māju ar noslēpumu. Skrienam uz jūru, tur smiltīs ieskalota koka laiva! Nevienam nepiederoša. Laivu ar lāpstām ātri atrakām, pa Pēterupi aši atgādājām pie mūsu mājām, un tā laiva kļuva par svarīgu nodarbes avotu. Izgatavojām airus, no jūras atnesām resnu enkura ķēdi un pieķēdējām pie liepas. Atjaunojām koka daļas, pielabojām un nokrāsojām metāla apšuvumu, un rezultātā bija laba laiva braucieniem pa Pēterupi.Drīz jau nolēmām pabraukāties pa jūru un sākām arī vakaros likt nakts šņores uz sēkļiem jūrā, bet no rīta agri braucām pakaļ . Citus rītus bija patukšs, kāds asarītis vai vimba, bet  dažkārt vairākas vimbas, un pat zuši. Ziemā katru gadu jūra aizsala, tad devāmies makšķerēt uz ledus. Bija laba salaku zveja. Pat lielu aukstumu grādos līdz –20. Un uz jūras vēl vējš. Vienu gadu Dānijā bija atrauts vaļā šaurums, kas savienots ar Ziemeļu jūru, arī vasara bija vēsa, un jūrā bija īpaši auksts. Tā cauru gadu varēja noķert mencas – lielu daudzumu, bet pēc tam, kad krasta vējš bija aizdzinis no krasta ledus gabalus ar makšķerniekiem, noskatoties mākslas filmu „Nāves ēnā”, kas tika uzņemta netālajā Zvejniekciemā, centos ar apdomu doties uz ledus. Un tikai, ja bija jūras vējš. Arī slidošana uz vēl neapsnigušas jūras vai upītes, hokeja spēlēšana bija mūsu ziemas labākā izklaide. Kad iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā kordiriģentu nodaļā, 4. kursā piedalījos republikas Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Konkursa viens no pamatpunktiem bija kolokvijs par Jāzepu Vītolu. Mans pasniedzējs bija sadabūjis divas labas grāmatas – Jēkaba Graubiņa rediģēto „Jāzeps Vītols” un Vītola paša sarakstīto „Manas dzīves atmiņas”. Izlasot par  trīs neaizmirstamajām Vītola Pabažu jūrmalā pavadītajām vasarām, sapratu, ka esmu to pašu darījis, ko mūsu klasiķis, un dzīvojis, likdams zušu šņores uz Pabažu jūras sēkļiem – tikai 65 gadus vēlāk… Blakus zaļajam Vītola bieži izspēlētājam un izskatītajam kora dziesmu krājumam 18 gadu vecumā lasīju tādas Vītola rakstu rindas: „No 1909. līdz 1911.gadam bijām divatā ar dabu – jūru un mežu. Šinī Dieva svaidītajā vientulībā burtiski aizmirsu, kā mana balss skan. (..) Dīderihs no Pēterpils man piegādāja skaistu flīģeli – iemesls arī darbam ceļu negriezt. Starp citu, kādā burvīgā mēness naktī no jūras noklausījos savu „Viļņu dziesmu”. Kā makšķerniekam man tuvā Pēterupīte atmaksāja apmeklējumus diezgan bagātīgi… Tagad skaistie Pabažu meži esot gāzti. Dzelzceļu svilpe griezīgi traucē agrāko Dieva mieru…”  Ejot Vītola pēdās dabā, pagājušogad padzīvoju brīnišķīgajā 18. gs. būvētajā Gaujienas mācītājmuižā pie mācītāja Viļņa Sliņķa. Ar viņu kopā pamakšķerējām Vītola tik bieži pieminētajā Gaujiņā… Paldies, Vilni!

Skolas 80. dzimšanas dienas iekustināšanas notikums – par  tādu uzskatāma nupat atklātā Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogu grupas izstāde „Pašportrets ar galvassegu”. Galerijā „Istaba” savus darbus rāda 25 skolas pedagogi, tradicionālo mācību uzdevumu – pašportretu – šoreiz izpildot paši. Izstādes kuratore Madara Gulbis arī iepriekš organizējusi pedagogu grupas izstādes, notikušas divas ar nosaukumu „Zīmējums”. Galerijā „Istaba” pie centrālās sienas eksponēti 25 mākslinieku, viņi arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogi, dažādās tehnikās, stilos un materiālos tapuši pašportreti. Galerijas siena veidojas krāsaina, asprātīga un pārsteidzoša. Ir izstādes atklāšanas diena, tāpēc klusums pamazām pāraugs arvien skaļākā sarunu mutulī, bet iesāku ar izstādes kuratores, gleznotājas un skolas pedagoģes Madaras Gulbis iztaujāšanu. Audzēkņiem viņa māca ne tikai gleznošanu, bet arī zīmēšanu. Pedagogu kopīgā izstāde „Pašportrets ar galvassegu”  galerijā „Istaba” ir tikai viens no skolas jubilejas mācību gada notikumiem. Sekos audzēkņu izstādes un lielāki projekti. Portretu siena apliecina dažādos pedagogu piegājienus arī savam portretam. Izstāde „Pašportrets ar galvassegu” būs skatāma līdz 24. oktobrim.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 13. septembra ir skatāma  jauna izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijā pirmo reizi skatāmi  unikāli materiāli, kas glabājas Roche arhīvā Bāzelē, bet tās centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par Aleksandru Klinklāvu joprojām zinām maz, kaut arī viņa projektētās vēsturiskās celtnes – tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija  un Rīgas pašvaldību darbinieku slimokases ēka Skolas ielā 5, kur tagad atrodas Medicīnas centrs ARS, protams, ir labi pazīstamas. Celtne ar īpašu vēsturi ir atrodama Miera ielā 25, un daudzi, kas ikdienā izmanto 11. tramvaja pakalpojumus, noteikti to būs ievērojuši. Tieši Klinklāvs ir projektējis Roche uzņēmumam šo pirmo funkcionālisma stila ēku ārpus Šveices, kur pēc vēsturiskās celtnes vērienīgas un prasmīgas renovācijas atrodas uzņēmuma Roche birojs un Inovāciju laboratorija. Par arhitektu Aleksandru Klinklāvu, sākotnēji baletdejotāju mūsu Latvijas Nacionālās operas trupā, bet pēc tam arhitektu, protams, ir nepieciešams atsevišķs stāsts. Savukārt šodien mums ir iespēja tikties ar Šveices uzņēmuma Roche vēstures kolekcijas un arhīva kuratoru Aleksandru L. Bieri, kurš pagājušajā sestdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sniedza lekciju "Roche un māksla – mantojums nākotnei", kā arī vadīja ekskursiju pa ekspozīciju. Bez daudziem citiem interesantiem vēsturiskiem faktiem bija iespēja uzzināt, cik auglīgu un radošu vidi Roche ir veidojusi ne vien inovācijām farmācijas nozarē, bet arī mākslā, dizainā, arhitektūrā un mūzikā. Projekta vadītāja un izstādes kuratore ir Inese Baranovska, grafikas dizainers un kurators Aleksejs Muraško, izstādes arhitekts Dāvis Gasuls, bet zinātniskais konsultants Aleksandrs L. Bieri, Roche vēstures kolekcijas un arhīva kurators, ar kuru tiekamies sarunā.

Līdz 19. jūnijam Tallinas kvartāla Projektu mājā skatāma ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde “Pārnese”. Tā aktualizē Latvijas Fotogrāfijas muzeja lomu un vietu Latvijas kultūrvidē. Kā atdzīvojas šķietami statisks saturs? Ko jaunie un topošie mākslinieki atrod savai radošajai izaugsmei vērtīgu arī 100 gadus senos uzņēmumos? Kur šobrīd atrodas Fotogrāfijas muzejs un tā neizsmeļamās liecību dzīles, Kultūras rondo atklāj izstādes kuratore ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa un divas izstādes dalībnieces Maija Sjomkāne un Annija Mangale. 2024. gada pavasarī telpu rekonstrukcijas dēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejs bija spiests pārcelties uz pagaidu mājvietu, un tas radījis ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī aktualizējis dziļākus jautājumus – par muzeja identitāti, attiecībām ar sabiedrību un lomu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un nākotnē.  Vai Fotogrāfijas muzejs kļūs par statisku pagātnes arhīva glabātāju vai tomēr par dzīvu, laikmetīgu platformu ar spēju reflektēt, pārrakstīt un ietekmēt aktuālos naratīvus? Muzeja institucionālās “starpvietas” statuss kopā ar formālas fotogrāfijas izglītības neesamību izgaismo fotogrāfijas marginalizāciju un liek uzdot arī vēl plašāku jautājumu – kāda ir fotogrāfijas vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrtelpā? Izstādes autori atbildes uz šiem jautājumiem meklē, nevis teorētiski, bet caur māksliniecisku praksi, tādā veidā pievēršot uzmanību fotogrāfijas nozīmībai. Radītie darbi parāda fotogrāfijas arhīva iespējamības kā radoša, emocionāla, ķermeniska un estētiska procesa potenciālu. Daži jaunie fotogrāfi strādā ar konkrētiem arhīva materiāliem, citi paplašina arhīva jēdzienu, uzlūkojot to kā kolektīvās atmiņas un vizuālās kultūras nospiedumu. Darbus izstādījuši: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone, Signe Reinholde-Āboliņa. Izstādes kuratori: Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis.  

Jau gadu desmitiem runā, ka Ziemeļatlantijas jeb Golfa straume var apstāties un Eiropā tad sāktos ledus laikmets. Tomēr nav tik traki. Ziemeļatlantijas straume, kas silda Eiropu, biežāk tautā saukta par Golfa straumi, ir jau gadu desmitiem diskusiju objekts – tā apstāsies, palēnināsies, savārgs, izzudīs un ko tad mēs Eiropā darīsim? Sasalsim ragā? Pētniekiem šis ir ciets rieksts joprojām, bet pagaidām straume plūst kā plūdusi un silda Eiropu kā sildījusi. Starp citu pats nosaukums Golfa straume nav saistīts ar golfu, sporta spēli, bet gan ir fonētiski pārņemts, neiztulkojot no angļu valodas. Angliski to sauc Gulf stream un Gulf ir līcis, ar to domājot Meksikas līci, kur šī straume sākas. Pilnīgas skaidrības, kas ar straumi notiks nākotnē, nav, un tas rada lieliskus apstākļus dažnedažādām teorijām un pat sazvērestībām. Dažādas sazvērestības un spekulācijas rodas un arī zinātniekiem ir grūti noskaidrot patiesību par Golfa straumi, jo okeānu straumes un to ietekme uz laikapstākļiem un klimatu ir viena no vissarežģītākajām procesu sistēmām uz Zemes. To ir grūti ne tikai prognozēt, bet pat novērot un konstatēt tās esošo stāvokli. Skolas mācību grāmatās vai kādos populārzinātniskos rakstos parasti ir uzzīmēta karte, kur ar sarkanu bultu norādīts, kā siltais ūdens plūst no ASV piekrastes uz Eiropas ziemeļiem. Dabā tas diemžēl ir daudz sarežģītāk.  Okeanogrāfija Latvijā nav tā populārākā zinātnes nozare, taču lai aptvertu problēmas lielumu, pietiek izprast galveno metodi, kas tiek izmantota šādu procesu pētīšanā, un tā ir modelēšana jeb datorsimulācija. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Datorzinātnes informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Informācijas tehnoloģijas institūta asociētais profesors Arnis Lektauers. Viņš skaidro, kāpēc sarežģīti dabas procesi faktiski nemaz nav līdz galam izpētāmi.   Vēl arī par to, ka aizvadītās Lieldienu brīvdienas piedāvāja gana košus laikapstākļus - karstuma rekordus un vasarīgus negaisus, kas bijuši arī pavasarim netipiski spēcīgi un pat postoši.

Jau 14. martā ar krāšņu Galā koncertu Emīla Dārziņa koncertzālē Dārziņskola noslēgs 80 gadu jubilejas sezonu. "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. Kopā ar skolas simfonisko orķestri diriģenta Andra Vecumnieka vadībā uzstāsies skolas audzēkņi Lūkass Ančs, Eduards Baldiņš, Annija Iļjenko, Tīna Sloģe, Lueta Žagare, kā arī absolventi Daniils Bulajevs koncertmeistara lomā, Tomass Ančs, Artūrs Perts un "Lielās mūzikas balvas 2023" ieguvēji Trio Palladio – Eva Bindere, Kristīne Blaumane, Reinis Zariņš. Bet jau šobrīd skolas jubilejas jūtīs sarunājamies ar Emīla Dārziņa mūzikas skolas vadītāju Ivetu Lāci un vietnieci mūzikas izglītības jomā Ievu Sarju. Studijas viešņas pastāsta par intervijas brīdī vēl notiekošo, bet nu jau nule aizvadīto Pirmo Starptautisko Ilzes Graubiņas pianistu konkursu. Skolas pārstāves pauž pārdomas par Dārziņskolas izglītības būtību, uzskaita dārziņiešu galvenās īpašības un skolas pamatvērtības. Tāpat Iveta Lāce un Ieva Sarja vēsta arī par Emīla Dārziņa mūzikas skolas sadarbību ar pārējām trim Nacionālās Mākslu vidusskolas sastāvā esošajām izglītības iestādēm: Jaņa Rozentāla Mākslas skolu, Rīgas Doma kora skolu un Rīgas Baleta skolu. Tomēr sarunas galvenais temats – skolas jubilejas pasākumi un 14. martā gaidāmais Galā koncerts. Studijas viešņas atklāj, kā tika īstenots sarežģītais uzdevums – izvēlēties jubilejas koncerta atskaņotāju sastāvu un arī par to, kādu mūziku 14. marta koncertprogrammā dzirdēsim.

Britu premjers piedāvās Trampam nosūtīt uz Ukrainu līdz 30 000 Eiropas karavīru. Datu nepilnības un nesavienoti reģistri apgrūtina augstas vērtības aktīvu izsekošanu Latvijā. Latvijas skolēnu izveidota palīdzības akcija "Skolas par uzvaru" izpletusies pa visām Baltijas valstīm. Saeima konceptuāli atbalsta liegumu Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem Latvijā iegādāties nekustamo īpašumu. Latvijas vīriešu basketbola izlase 20. februārī Rīgā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē uzņems Spāniju.

„Amerikiečiai XVIII a. daiktus laiko senais. Kitąmet ši šalis minės 250-ąsias Amerikos nepriklausomybės nuo Didžiosios Britanijos metines. Bet po to nuvyksti į Romą, užeini į Šv. Klemenso baziliką, pasigroži Viduramžių mozaikomis ir choro vieta centrinėje navoje, o paskui nusileidi į rūsyje esančios IV a. bažnyčios liekanas, kurios ilgą laiką glūdėjo po žeme, ir atrastos tik XIX a. vykusių kasinėjimų metu. Šiemet sukanka 1700 metų nuo Nikėjos Susirinkimo. Skirtingai nuo seniai užmirštų ir vėliau atkastų Šv. Klemenso bažnyčios liekanų, kiekvieną sekmadienį kalbame Nikėjoje vyskupų sukurtą ir patvirtintą tikėjimo išpažinimo formulę. Šie žodžiai turi didelę išliekamąją galią, ir ji vis dar labai apčiuopiamai veikia mūsų egzistenciją. „Atsistokime ir sukalbėkime mūsų Credo arba ‚tikėjimo išpažinimą‘, - sako Mišioms vadovaujantis kunigas. Jis neragina kalbėti ‚jų Credo‘. Nikėjos Credo laikymasis tebėra teisingo tikėjimo ženklas" Plačiau - vedamojo skiltyje.Kas negerai su pasauliu arba pokalbis su kultūros istoriku Vytautu Ališausku apie tai, kodėl karališkos brangenybės sukelia ginčus ir prieštaravimus.Apie etinius Lietuvos ekonominės politikos aspektus - VU TSPMI dėstytojo Mariuszo Antonowicziaus komentaras.„Krikščioniškos minties puslapis": Thomas Merton „Estetika ir malda".„Tėvo Antano pasakojimai“ - apie religiją ir politiką.Gabrielės Gailiūtės-Bernotienės radijo esė „Apie laimę atleisti skolas".Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve). Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt. Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai vecākus un lielu psiholoģisku spriedzi, kurā patiesībā tiek risinātas pieaugušo attiecības. Kad vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas tiekos attālinātā intervijā ar filmas „Armands” režisoru Halfdanu Ulmanu Tendelu, kurš pats arī rakstījis scenāriju, viņš atklāj, ka viss sācies nevis ar stāstu, bet gan ar galveno varoni Elizabeti, ko viņš radījis, domājot tieši par aktrisi Renāti Rainsvi. Un ilgi domājis, kādā stāstā viņu ielikt. Tendelam ir 34 gadi, un „Armands” ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma. Skolā viņš strādājis gan pilnu laiku, gan paralēli studijām, kuras sākotnēji nebūt nebija kino jomā, bet pie tā vēl nonāksim. Skolotāja profesija Tendelam raisa dziļu cieņu, bet tā noteikti neesot viņējā. Skatoties filmu „Armands”, daudz nākas domāt par to, cik strauji mēdzam izdarīt spriedumus par citiem, reizēm balstoties arī nepārbaudītas informācijas druskās. Īpaši, ja runa ir par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Tas bija arī viens no virzītājspēkiem, veidojot filmas galvenos varoņus, saka režisors.

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Itin bieži sabiedriskajā telpā dzirdam sarunas par bērnību un par to, kā tā ietekmē cilvēku dzīves, viņu pieņemtos lēmumus, rīcību dažādās situācijās, emocionālās reakcijas un kopējo pasaules uztveri arī pieaugušā vecumā un reizēm līdz pat sirmam vecumam. Palūkojoties uz dzejnieka Imanta Ziedoņa bērnības un pusaudža gadu pieredzi, šķiet, rodas arvien vairāk jautājumu un mazāk atbilžu par to, kā viens cilvēks ir spējis pārvarēt sevi un sasniegt tik lielus panākumus par spīti ne visai vienkāršajam un vieglajam dzīves sākumam. Imants Ziedonis piedzimst 1933. gadā Ragaciemā kā vecākais bērns zvejnieku ģimenē. Spriežot pēc bērnības atmiņām, Imants ir bijis samērā slimīgs, pēc dabas ļoti spītīgs, kāri lasījis grāmatas un jau agrīnā vecumā ļoti daudz pievērsies pasaules un apkārtējo cilvēku, arī radinieku vērošanai. Sešu gadu vecumā viņš piedzīvo otrā pasaules kara sākšanos, bēgšanu no dzimtajām mājām, lai patvertos turpat netālu esošajā Engurē. Kad Imants ir piecpadsmit gadus vecs, viņa tēvs tiek izsūtīts uz Sibīriju, jo Latvijas brīvvalsts laikā ir bijis Latvijas aizsargos, kuros iestājies tādēļ, ka ļoti paticis aizsargu formas tērps. Viņi paliek četri – māte, Imants un divas jaunākas māsas. Imants apgūst visus lauku darbus – pļaut, art, sēt, kraut vezumu, vagot kartupeļus. Dievs ir devis Imantam gudru galvu, un pēc Engures pamatskolas pabeigšanas viņš dodas turpināt mācības uz Tukumu. Mācības tolaik ir par maksu, arī par dzīvošanu internātā jāmaksā. Lai to varētu īstenot, Imanta divus gadus jaunākajai māsai Dailai nācies smagi strādāt, lai varētu nodrošināt brālim šādu iespēju. Imants visu mūžu juties māsai par to parādā. Nonākot pilsētā, Imants jo spilgti izjutis atšķirību starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Viņš to sauca par sabiedrisko apstrādi – pilsētnieki pratuši sevi labāk pasniegt, nebijuši tik kautrīgi, bet ar lielāku pašapziņu, pārliecību par sevi. Tā Imants turējās kopā ar lauku puikām un pat izveidoja savu, kā pats teicis – Trūkuma brālību, kur paši sevi sauca par huņņiem. Ar huņņiem kopā daudz kas piedzīvots. Uzreiz pēc stundām devušies strādāt dzelzceļa stacijā par krāvējiem – krāvuši baļķus un sāls kravas. Smags darbs. Daudziem Trūkuma brālībā bijusi vēl knapāka iztikšana nekā Imantam, jo viņam līdzi vienmēr dotas zivis. Ar laiku tās, protams, apnika, tad tika rīkotas zivju konservu ēšanas sacensības turpat kopmītņu istabiņā. Reizēm zivis tika arī pārdotas tukumniekiem, izvadājot tās pa mājām. Tā Imants reiz nezinot pieklauvējis pie noskatītās meitenes mājas durvīm un tad stāvējis kā zemē iedzīts sālsstabs, ar zivīm rokās. Uznācis tik liels kauns, ka aizmetis visas zivis grāvī un nekad vairs nav tās pārdevis. Bet tā vismaz bija sava nauda. Paša nopelnīta. Un par to eksāmenu dienā varēja skolotājām Tukuma tirgū nopirkt puķes. Uz tirgu gājuši plikām kājām, lai taupītu kurpes, bet ziediem naudu gan nav žēlojuši. Īsts lauku zēnu šarms un romantika. Stacijā strādājot, bija iemanījušies dabūt izlejamo vīnu no Moldovas (toreiz Moldāvijas), kanniņā. Tā kā internātā nevarēja rīkot iedzeršanu, tad puiši pamanījās vakaros izlavīties ārā un dzēra, paslēpušies aiz malkas grēdām, kas sakrautas pie vietējām mājām. Reiz tomēr visi pieķerti un izlikti no kopmītnēm, tad apmetušies kādā turpat blakus esošā mājā. Kā jau īstam Ragaciema zēnam, Imantam asinīs bija kaušanās. Tā esot bijusi jau paaudžu paaudzēs iegājusies lieta, Ragaciema iedzīvotāji jeb, kā pats Ziedonis, teica radzenieki mīlējuši kauties. Zvejnieki kāvušies ne vien zaļumballēs, bet arī no rīta ejot uz zveju vai tāpat vien, aiz gara  laika, ja iegriezies slikts vējš un jūrā nav varējuši iet. Tā Imants apguvis kaušanos jau no mazotnes un pilnā apmērā to varējis pielietot vidusskolas gados, kad kopā ar pārējiem it kā vajadzējis aizstāvēt Tukuma meitenes no vietējiem čigāniem (meitenēm, kā izrādījās, tīri labi paticis ar čigāniem draudzēties). Toreiz Imants dabūjis trūkties ne pa jokam, kādam no čigāniem bijusi koka roka, kuru viņš vairākas reizes dabūjis just uz savas ādas. Imants arī kāvies, izsaucot uz dueli kādu sāncensi uz jaunības mīlestību. Tas noticis jau pēc tam, kad Imanta un meitenes mammas bija savā starpā vienojušās par šo attiecību aizliegšanu. Imants gribēja meklēt taisnību, taču dusmās sarīkotais duelis tika zaudēts. Trūkumā, mežonībā, pat tādā kā barbariskumā, smagi strādājot un ar salauztu sirdi, visbeidzot ar diagnozi “turberkuloze” – tā Imants Ziedonis noslēdz savu vidusskolas laiku. Uz skolas beigšanu Imants ar draugu sarunājuši, ka nodzīs matus uz nullīti. Draugs nobijies, bet Imants gan turējies pie solītā. Pirms izlaiduma Engurē viņu vēl sakodis kāds klaiņojošs suns. Un citējot pašu dzejnieku: “Tāds es beidzu skolu – noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku. Savai izlaiduma bildei apkārt sazīmēju miroņgalvas.”

Saulainais septembris ir paskrējis, un mūsu sajūtās, lappusēs un piedzīvojumos tas bijis tieši tāds, kādu varat to noklausīties jaunākajā raidieraksta sērijā.Zane (IG @mom.who.reads.a.lot), Kristīne (IG @humpalasungramatas), Ieva (IG @mrs.lasitaja) un Aija (IG @piedzivot.lappuses) pārrunā septembra ainiņas, spilgtākās lappuses un to, kas piedzīvot mēneša grāmatā – franču pedagoga un rakstnieka esejā "Skolas sāpe".Oktobris lappusēs solās būt vēl krāsaināks, tā ka turamies kopā un nepazūdam.Sarunas pieturas punkti0.00 – 25.55 Ievads un mūsu piedzīvojumi septembrī.25.57 – 44.37 Spilgtākie piedzīvojumi septembra lappusēs.44.39 – 1.19.57 Daniels Penaks "Kā romāns".1.19.57 – 1.25.03 Noslēgums un oktobra plāni.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Vai zini, ka rakstnieks Gunars Janovskis arī gleznojis, piedalījies izstādēs un ilustrējis arī dažas no savām grāmatām? Rakstniekam Gunaram Janovskim (1916–2000), kura talants uzplauka, dzīvojot Anglijas vidienē un kura pirmais romāns "Sōla" iznāca 1963. gadā, kad tā autoram bija jau 47 gadi, paticis arī zīmēt, gleznot, skicēt. Tiesa, to vairāk varam uzlūkot kā hobiju, par kuru vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) pieticīgi bildis – "Es tikai tāds svētdienas rītu mālderis!" Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzījies gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika. Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas - aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem." Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās pašas grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs. Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. – Par šo viņš stāsta: "... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes naži, eļļas un terpentīni, rāmiju un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē." Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati." Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim. 1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākusi pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte. Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir. Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi un tajās ir jaušama noskaņa. – "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.

„Mēs lepojamies ar savu skolu” – atzīst Saldus mūzikas un mākslas skolas darbinieki. Turklāt ēka esot labs resurss, lai to pilnveidotu un pielāgotu laikam. Skolas ir bieži starp Latvijas arhitektūras gada balvas laureātiem. Latvijas arhitektūras gada balvu 2012.gadā ieguva Saldus mūzikas un mākslas skola, kuras autori ir birojs "MADE" arhitekti – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs, Liena Amoliņa. Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” turpinām ar viesošanos Saldus mūzikas un mākslas skolā, ēkā, kas laurus guva pirms nu jau 12 gadiem. Šoreiz dodamies uz Saldus mūzikas un mākslas skolu. Ēkas fasādē izmantoti dabiski masīvkoka paneļi, nozīmīgākie elementi projekta koncepcijā – gaismas pagalmi ēkas vidū, mūzikas un mākslas skolu interjerā atšķir krāsa. Kā noskaidrojis arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs, skolas ir godalgotāko ēku tips Latvijā, un gandrīz katru gadu ir kāda jauna skolas ēka, kas gūst žūrijas uzmanību. Ir lietaina jūnija diena un kopā ar vienu no ēkas  arhitektiem Miķeli Putrāmu esam ieradušies Saldū, lai paskatītos, kā skolas ēka dzīvo, kas mainījies, ko  papildinājuši tās iemītnieki. Ēkas fasāde ir īpaša, bet tai uzmanību pievērsīsim šoreiz apskates beigās. Pie durvīm mūs sagaida skolas dežurante, viena no skolas dvēselēm Zigrīda Bērtule un uzzinām, ka mākslas skolas vasaras nometnes audzēkņi šodien devušies ekskursijā, tādēļ skola ir klusāka.

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama darbadiena, jo šodien būs daudz pienākumu, daudz uzdevumu, kas jārisina Rīgas Latviešu biedrības namā, kas jau 32 gadus ir mājvieta konkursam "Talants Latvijai". Cik sen esi saistīts ar šo konkursu? Normunds Dreģis: Šo konkursu mākslinieciski vadīt un producēt man ir tas gods nu jau sesto gadu… Tajā piedalās instrumentu spēles dažādu specialitāšu audzēkņi no Latvijas mūzikas skolām. Katrā ziņā šis konkurss ir viens no vissenākajiem konkursiem Latvijā, un bērniem tā ir lieliska iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrībā, kura vissenākā latviešu organizācija pasaulē. Vai konkursā kaut kas ir mainījies no tiem laikiem, kad to aizsāka un vadīja Arnolds Skride?  Dažas izmaiņas ir konkursa nolikumā un pašā norisē: piemēram, kopš 2019. gada mums ir konkursa atklāšanas koncerts, kurā iepriekšējā konkursa pirmo vietu laureātiem ir iespēja uzstāties kā solistiem kopā ar orķestri. Tāpat jau otro gadu, ņemot vērā konkursa dalībnieku apjomu, organizējam to trijās kārtās: ir tā saucamais lielais fināls, kur uz vienas skatuves satiekas visi pretendenti uz laureātu diplomiem. Bet pamats patiešām ir palicis nemainīgs – tāds, kādu to iedibināja Arnolds Skride, proti, šis konkurss ir tieši instrumentu spēles specialitāšu audzēkņiem, tajā piedalās mūzikas skolu audzēkņi: bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja piedalīties konkursā gan ar savu skolu – kā pirmajā kārtā, kas ir tādā kā koncertcikla formātā; bet otrajā kārtā konkurss norisinās pa instrumentu grupām, bet finālā visi sanāk kopā uz vienas skatuves. Tas nozīmē, ka dalībnieki piesakās nevis individuāli, bet sadarbība norisinās tieši ar skolām? Tieši tā – piesakās skolas, un pirmajā kārtā, kas notiek koncertcikla formātā, katra skola uzstājas ar sagatavotu programmu. Savukārt konkursa žūrijas komisija vērtē un spilgtākos un izteiksmīgākos jauno talantu priekšnesumus izvirza jau uz otro kārtu. Būtībā tas nozīmē, ka sacensība ir ne tikai starp individuālajiem priekšnesumiem, bet kaut kādā ziņā arī starp skolām – tieši aktivitātes un ieinteresētības ziņā? Tā ir. Mums ir daudz aktīvu skolu, kas šajā konkursā piedalās jau vairākus gadus pēc kārtas. Daļa no tām izmanto šo iespēju un katru gadu sagatavo jaunu programmu un uzstājas. Latvijas Bērnu fonds dod balvas arī skolām! Ir tādas īpašās balvas, kas tiek pasniegtas divām skolām, kuras uzrādījušas vislabākos rezultātus konkursa finālā – tā ir Arnolda Skrides balva un Gunāra Eižena Bērzzariņa balva. Piedalīties konkursā daudz vienkāršāk ir Rīgas skolām, bet vai arī reģionu skolas izmanto šo iespēju un atrod veidu, kā atvest savus talantus uz Rīgu? Tas atkarīgs arī no tā, kādas ir konkrētās skolas iespējas, kāds ir pašvaldību atbalsts. Šogad piedalās Priekules mūzikas un mākslas skola; vairākus gadus aktīvi bijuši dalībnieki no Alūksnes mūzikas skolas, Balvu mūzikas skolas. Ir ļoti daudz skolu ārpus Rīgas, kas piedalās šajā konkursā. Ja vērojam šī konkursa tendences, piemēram, beidzamos desmit gadus – vai interese par to aizvien ir tikpat liela, vai varbūt kļūst pat lielāka? Un kāds ir bērnu sagatavotības līmenis? Lielu iespaidu uz konkursu atstāja pandēmijas laiks, taču noturējāmies. (..) Skolas ir aktīvas, un, lai arī gadās dažādi sarežģījumi, konkurss ir labi zināms, un vidēji katru gadu tajā piedalās apmēram divdesmit mūzikas skolas jeb 150 audzēkņi. Tad arī tieši jums pirmajiem redzamas indikācijas, kāda ir jauniešu interese par konkrētiem instrumentiem. Bija flautas popularitātes laiks, tad bija saksofona ziedu laiks. Bet tieši jūs esat pirmie, kuri redz – šeit briest krīze… Mēs šīs tendences pamanām. Taču būtībā, kopš vadu šo konkursu, amplitūda ir tāda, ka katrā konkursā piedalās piecpadsmit līdz divdesmit instrumentu spēles specialitāšu audzēkņi: ir gan stīginstrumenti jeb lociņinstrumenti, daudzstīgu instrumenti, tāpat pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, pianisti, akordeonisti – viss spektrs ir pilns. Protams, ir instrumenti, kuri ir retāki, un tos mēs arī atbalstām, cik varam, ar kādām īpašām balvām. Zināms iztrūkums ir gan alta spēles specialitātē, gan kontrabasa spēlē, tāpat fagots vai trompete ir tie instrumenti, kuri šodien tiek apgūti retāk. Taču caurmērā tomēr mūzikas skolās ir daudz jauniešu, kuri patiešām apgūst visu šo apmēram divdesmit instrumentu spēli un var piedalīties kādā konkursā. Kuri ir tie instrumenti, kas aizvien ir pieprasīti un kurus patiešām bērni labprāt spēlē? No stīgām tā ir vijole un čells, tāpat arī taustiņinstrumenti, kokle, ģitāra. Šogad piedalījās arī viena arfiste – arfa ir retāks instruments. No pūšaminstrumentiem dominē flautisti. Klarnete – kā kuru gadu. Retāk ir obojisti vai fagotisti. Samērā aktīvi ir saksofonisti. Retāk ir trompetisti, trombonisti un tubisti. Pirms pandēmijas bija viens brīnišķīgs eifonists no Alūksnes mūzikas skolas.  Pianistu ir daudz, akordeonistu tāpat. Bet katrā ziņā instrumenti pārstāvēti ļoti bagātīgi un visā spektrā. Vairāk – audioierakstā.

8. aprīlī atzīmējām latviešu dzejnieces, folkloras teicējas un dziesmu autores  Broņislavas Martuževas 100. jubileju. Tā kā viņa ir vesela laikmeta leģenda, kuras dzeja nav atdalāma no viņas personības, "Klasikas" sižetu ciklā "Vai zini?" piedāvājam četrus stāstus, ko sagatavojusi dzejnieces biogrāfe, piemiņas glabātāja un Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena. Broņislava Martuževa piedzima 1924. gada 8. aprīlī Abrenes apriņķa Domopoles (vēlāk Bērzpils) pagasta Slavītu ciemā. Tā bija Zaļā ceturtdiena, agrā rītā māte slauca kūtī gotiņu un… līdz istabai nepaspēja. Kad Broņislavai bija trīs gadi, tēvs Vidzemē, Lubānas pusē, nopirka 27 hektāru zemes – izzāģētu mežu un celmainā līdumā sāka veidot savu jauno dzīvi. Broņislavas mammai Helēnai piedzima deviņi bērni: četri no viņiem mira mazi, bet neviens no pārējiem pieciem ģimeni neizveidoja un dzimta tālāk neturpinās. Tēvs 1935. gadā saslima ar diloni, divus gadus smagi slimoja un aizgāja mūžībā 1937. gadā. Saimniekošana jaunajā mājvietā bija grūtību pilna. Kad Broņislavai bija jau 11 gadu, viņa skolā vēl negāja – tieši šo trūcīgo apstākļu dēļ. Pagasts sāka interesēties, kāpēc tas bērns neiet skolā, un 1935. gadā nācās meiteni palaist uz skolu. Cepurītes četrklasīgā pamatskola bija septiņus kilometrus no mājām, tāpēc ziemās pa nedēļu bija jādzīvo internātā. Skolas dvēsele bija skolotājs Pēteris Šmits – Dzejniece viņu vienmēr pieminēja ar lielu godbijību. Ieraksts Broņislavas dienasgrāmatā 1958. gada 21. jūlijā: "Cik skaists sapnis! Briesmīgs un jauks. Bēgu no vajātājiem. Man palīdz slēpties un rāda ceļu Cepurīšu skolas Hebsis. (..) Kas tikai sapnī neparādās! Pat Hebsītis. Herberts Lauva. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektais gads. Gludi sasukāta galviņa, balta vīlīte gar skolnieku formas uzvalciņa apkakli, asas bikšu vīles, nevainojami sagatavotas stundas – mūžīgi mūžos! Un kodīga, mēdīga mēle tā vien trinās ap jocīgo latgaliešu skuķi mellenēs krāsotā, bez šika un elegances piegrieztā, mammas šūtā pusnātna kleitiņā, skuķi, kas runāja ar latgaliešu izloksnes intonācijām un skolotāju uzrunāja "skolotāja kungs", kā grāmatās bija lasīts. Kā gan lai nesmietos?! Tagad es viņu saprotu. Bet toreiz nīdu. Par viņa sekmēm matemātikā, kuru es nemīlēju, un par viņa pārtikušo nesmalkjūtību. Šis puika sabojāja man pusdzīves. Ko es varēju pret viņa dūrieniem? Tikai norobežoties no visiem, izvairīties no rotaļām un sarunām un mācīties kā zvērs. Tā es arī darīju. Manu izloksni klase dabūja dzirdēt tikai stundās, kad par to nedrīkstēja smieties. Un drīzi jau arī smiekli aizmirsās, pat Hebsim. Tie pārvērtās godbijībā. Pat it kā izbailēs. Es biju fenomens. Manā klasē man bija par šauru. Dzinos pakaļ otrajai, "situ pušu" pat Hebsi, man uzlika pienākumus, ar kuriem nevarēja tikt galā pat trešās klases audzēkņi. Un es visu veicu, nejuzdamās vis nelaimīga par skolotāju augstajām prasībām. Ja es, tāpat kā 4. klases meitenes, netiku galā ar (..) galvas rēķiniem, tad (..) man lika konsultēties pie Andreja Zeltkalna, skolas labākā rēķinātāja. Andris nekad par mani nesmējās, bet no sirds centās uzvilkt mani savā – vecāko klašu puiša – līmenī. Un pavasara pusē mēs jau rakāmies pa aritmētikas pārgudrībām trijatā – Hebsis bija trešais. Un nākamajā gadā, kad nomira mūsu tētis un [brālis] Cipris bija atbraucis uz skolu mums pakaļ, lai vestu mājās uz bērēm, Hebsītis bija pirmais, kas tūliņ sāka šņaukāties mūžīgi baltajā mutautiņā, un visi citi bērni viņam pakaļ. Bet vēlākajos gados Lubānā, kad es, [skolotāju] Strades un Baltiņas labā roka, jau gatavoju referātus skolnieku un pieaugušo sanāksmēm un laboju savu biedru klasesdarbus, Hebsis tāpat taisījās gar manu solu, saukāja mani par "Brastiņ Ernestu" un bez kavēšanās teica priekšā aizmetušos ģeometrijas formulu. Bet manī vairs nebija ne pazemības, ne pateicības. Ne silts, ne auksts. Hebsītis tagad esot inženieris VEFā, Rīgā. (..) Bet trīsdesmit sestā gada pavasarī mēs ap skolas malkas šķūņiem ganījām skolotājas vistas, grauzām rabarberus. Un šonakt viņš man parādījās tieši tāds, kā toreiz."

Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vien aptuveni simts metru no Nacionālā Mākslas muzeja ēkas, Skolas ielā 3, atrodas četrstāvu mūra nams ar romantizētu vēsturisko stilu elementiem. Šo ēku, kur tagad izvietojusies Latvijas Ārstu biedrība, 1905. gadā Rīgas arhitekts Augusts Reinbergs (1860–1908) uzcēla kā personisko īres namu. Paceļot skatienu, pret pagalmu vērstās fasādes augšmalā varam lasīt dzejas rindu no Frīdriha Šillera "Zvana dziesmas" (1799): "Arbeit ist des Bürgers Zierde" – jeb latviskā tulkojumā, "Darbs ir pilsoņa rota". Toties zemāk, virs viena no logiem sienā iekalta Ludviga van Bēthovena (1770–1827) mūzikas frāze. Vasarā šo nošu rindiņu parasti aizsedz pagalmā saplaukušais bērzs, taču vēstījums tik un tā paliek: tās ir pirmās četras taktis no Bēthovena dziesmas "Dieva gods" jeb oriģinālā sauktās "Die Ehre Gottes aus der Natur" ar 18. gadsimta vācu dzejnieka Kristiana Firhtegota Gellerta (1715–1769) tekstu. Ar ko tad šī dziesma ir bijusi tik svarīga nama būvētājam? Bēthovena sešas t.s. Gellerta dziesmas nāca klajā 1803. gadā, taču to pirmie uzmetumi radās vēl 18. gadsimta beigās, kad komponistam strauji pasliktinājās dzirde. Šajā izmisuma pilnajā laikā viņš iepazina Gellerta "Garīgas odas un dziesmas" (1757), kas bija jau ieguvušas rezonansi vācu sabiedrībā. Gellerta dzeja uzrunāja komponistu ar savu garīgo universālismu, kristīgās samierināšanās motīviem un vienlaikus cilvēka godbijību Dieva radītās pasaules priekšā: Tā debess izteic tā Mūžīgā spēku, Tās slavās viņa godu man'.[1] 19. gadsimta otrajā pusē dziesma kļuva populāra vīru dziedāšanas biedrībās. Tā ir skanējusi arī Baltijā: vācbaltiešu dziesmu svētkos Rīgā 1861. gadā un Rēvelē 1866. gadā, igauņu Pirmajos (1869), Otrajos (1879), Ceturtajos (1891) dziesmusvētkos Tērbatā, latviešu Pirmajos (1873) un Piektajos (1910) dziesmusvētkos – pēdējos virsdiriģenta Jāzepa Vītola vadībā, ar Alfrēdu Kalniņu pie ērģelēm. Vēl 1989. gadā dziesma tika iekļauta Sestajos Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – tiesa, šoreiz gan visai abstraktā pārdzejojumā ar nosaukumu "Himna dabai".[2] Vai Augusts Reinbergs, kurš cēla namu, būtu kādā veidā saistīts ar šo mūzikas vēstures daļu? Ir zināms, ka studējot Rīgas Politehnikumā, viņš tika uzņemts vācbaltiešu studentu korporācijā "Rubonia", bet korporācijās labprāt dziedāja. Taču iespējams, ka citētajai dziesmai ir gluži simboliska nozīme. Šillers un Bēthovens, nebūdami konkrētajā gadījumā viens ar otru tematiski saistīti, tomēr veido kādu jēgpilnu, mums visiem no "Odas priekam" atpazīstamu garatelpu. Droši vien nebūs mazsvarīgi arī piebilst, ka Reinberga sieva Agnese (dzim. Šrēdere, Schröder, 1864–1943), ar kuru viņš salaulājās arhitekta darba gados Pēterburgā, bija ievērojamās klavieru fabrikas C. M. Schröder īpašnieka meita.[3] 20. gadsimta sākumā tā bija lielākā klavierbūves firma Krievijas impērijā. Uzziņas avoti: [1] Krājums: "Pirmie Vispārīgi Latviešu dziedāšanas svētki" [..].  Rīga, 1873. [2] Krājums: "Padomju Latvijas skolu jaunatnes VI Dziesmu un deju svētki, 1989. Dziesmas zēnu koriem". Rīga, 1988. [3] Sk.: https://www.geni.com/people/August-Jacob-Reinberg/6000000011399662436

Kā programmas “Latvijas skolas soma” saturā nodrošināt līdzsvaru starp tradicionālās un laikmetīgās kultūras piedāvājumu? Kādu kultūrprojektu papildinājumu ir guvusi programma „LatvijassSkolas soma” un ko tas prasa kā no skolotājiem tā skolu jaunatnes, Kultūras rondo vērtē Aija Tūna, programmas "Latvijas skolas soma" nodaļas vadītāja, Sabīne Ozola, programmas eksperte administratīvajos jautājumos un zinātniskā asistente, kā arī mākslas zinātniece Māra Žeikare, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izglītības un mākslas mediācijas programmu kuratore. Projekts "Latvijas skolas soma" darbojas jau piecus gadus un ir veikts apjomīgs pētījums par darbu pirmajā piecgadē.  "Pirmais lielais secinājums ir tas, ka mūsu trakā ideja - no viena liela simtgades svētku pasākuma, kas veltīts bērniem un jauniešiem, izveidot kaut ko visaptverošu, regulāru un paliekošu, tas mums ir izdevies," atzīst Aija Tūna. "Programma sākās Latvijas valsts simtgades ietvaros, un tas no sākuma bija kā ideja un iniciatīva. Tad mums bija pilotprojekti, un tad mēs 2018. gada rudenī sākām programmu. U mūsu ambīcija - lai katrs skolēns semestra laikā pieredze vismaz vienu kultūras norisi, ir par 98-99% īstenojusies." Skolas somas satura izmantošana mācību procesā ir ne tikai katra skolotāja, bet visa skolas kolektīva kopīga pieredze. Lai gūtu priekšstatu, kā “Skolas somas” programmu savā darbā izmanto skolotāji, sazinājāmies ar Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1.pamatskolas direktora vietnieci audzināšanas jomā Mairu Vimbu un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāju, Izglītības attīstības centra projektu koordinatori un pasniedzēju Ingūnu Irbīti. Ingūna šobrīd vada nodarbības “Latvijas skolas soma” programmā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss    

Nuo plataus masto karo pradžios daugybė Ukrainos paauglių buvo priversti kartu su šeimomis palikti namus ir išvykti į užsienį. Didžiausia dalis apsigyveno kaimyninėje Lenkijoje. Šios šalies Užsieniečių biuro duomenimis, šalyje yra apie 165 000 ukrainiečių paauglių nuo 13 iki 18 metų, kurie yra užregistruoti kaip pabėgėliai. Netekę namų, paaugliai siekia pritapti Lenkijoje, tačiau pripažįsta – tikrieji namai yra Ukraina, į kurią galimybių grįžti kol kas nėra.Seime pateiktos Elektros energetikos įstatymo pataisos, kuriomis siekiama leisti buitiniams vartotojams skolas už sunaudotą elektrą padengti dalimis. Tokie įsiskolinimai padažnėjo pradėjus elektros skaitiklių modernizacijos procesą, taip pat skatinti infrastruktūros saulės ir vėjo elektrinių vystymui kūrimą ir įteisinti dažnesnę kainų elektros rinkoje peržiūrą, kad ji būtų vykdoma bent kas tris mėnesius.Įvairių dokumentų, banknotų, prekės ženklų ar bilietų klastojimas – dažna problema, su kuria gali susidurti kiekvienas, pavyzdžiui, apsipirkinėjant ir netikrinant gautos grąžos ar renkantis pirkti prekes mažesne nei rinkos kaina. Suprasdami problemos mastą ir pavojingumą, Kauno technologijos universiteto mokslininkai nusprendė ieškoti būdų, kaip sumažinti padirbinėjimo riziką – taip buvo išrastas naujas metodas holografinių apsauginių etikečių gamybai.Į UNESCO programos „Pasaulio atmintis" nacionalinį registrą rudenį įtrauktas Jungtinėse Valstijose saugomas Bostono lietuvių enciklopedijos archyvas. Tūkstančiuose jo puslapių - liudijimas apie tai, kaip nuo karo ir sovietų okupacijos į Jungtines Valstijas pasitraukęs lietuvių intelektualinis elitas stengėsi išsaugoti ir ateities kartoms perduoti Lietuvos kultūrą.Ved. Gabija Narušytė

Kultūras piedāvājumā bērnu auditorijai pamazām arvien plašāk sevi piesaka izrādes un koncerti pašiem mazākajiem skatītājiem. Piemēram, Leļļu teātrī pēc rekonstrukcijas durvis vērusi Kamerzāle ar izrādēm mazuļiem jau no deviņu mēnešu vecuma; Čehova teātrī pirmoreiz iestudē izrādes divgadniekiem. Kāds pašlaik ir kultūras iestāžu piedāvājums visjaunākajai auditorijai, kā tas top un cik tas ir pieprasīts? Kultūras “produkti” pašiem mazākajiem ir pieprasīti un aug plašumā, tomēr nav noslēpums, ka vairums pasākumu koncentrējas Rīgā, un arī biļetes ne visiem ir pa kabatai. Būtisku ieguldījumu pieejamības uzlabošanā – gan mazliet lielākiem bērniem – pēdējā piecgadē ir devusi kultūrizglītības programma „Skolas soma”,  un par to mēs plašāk runāsim pirmdienas raidījumā Kultūras rondo.

Pirms Lieldienām uz koncertu aicina Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris un jauktais koris diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā. Mūziķu sastāvu kuplinās solisti: tenors Artjoms Safronovs un baritons Eduards Vācietis, kā arī Rīgas projektu kora grupa. Koncerts notiks 13. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā plkst. 19. Gaidot koncertu, saruna ar diriģentu Vilhelmu Vācieti. Koncerta programmā divu itāliešu maestro mūzika – par koncerta krāšņu uztakti ir iecerēta Džoakīno Rosīnī uvertīra opera “Seviljas bārddzinis” un lielākais uzsvars ir likts uz Džakomo Pučīnī “Messa di Gloria”. Sarunā Vilhlems Vācietis atklāj, ka ar šo vokāli simfoniskās mūzikas programmu vēlas parādīt skolas kolektīvus - simfosniko orķestri un kori. "Kopš šī mācību gada, kad sāku vadīt diriģešanas nodaļu un arī simfonisko orķestri Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, manā pakļautībā ir arī koris. Plānojot orķestra sezonu sapratu, ka varam lepoties ar diviem kolektīviem - simfonisko orķestri un kori, kāpēc neizveidot kopīgu vokāli simfonisko programmu," bilst Vilhelms Vācietis. Ar šo ideju viss aizsācies, bet repertuāra izvēle saistīta ar viņam pašam tuvo komponistu Pučīni, kurš ir koncerta centrā.

The second part of the Fallen Deep Dive! Now with more Awoken Queens!

Jau divus gadus Latvijas iedzīvotāji dažādos veidos turpina atbalstīt kara plosīto Ukrainu un tās iedzīvotājus. Par to, kāda palīdzība šobrīd tiek sniegta Ukrainai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Pilsoniskā alianse direktore Kristīne Zonberga, biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala un biedrības "Tavi draugi" pārstāve Renāte Grundštoka. Renāte Grundštoka atzīst, ka mainās cilvēku iesaiste un palīdzības sniegšanas veidi. Ikdienā nākas meklēt dažādas pieejas, kā sapurināt sabiedrību un atgādināt, ka karš joprojām notiek un palīdzība ir vajadzīga. Šobrīd norit akcija "Skolas par uzvaru", kas pavienojusi vairāk nekā 100 skolas Latvijā un šobrīd aktīvi rit ziedojumu piegāde biedrībai "Tavi draugi". Materiālais atbalsts ir svarīgs nepārtraukti, gan nauda, lai iegādātos lielākas lietas, gan ikdienas nepieciešamības lietas. Tāpēc svarīgs ir katrs ziedojums.  Linda Jākobsone-Gavala norāda, ka cilvēki no Ukrainas arvien ierodas Latvijā un vajadzības ir dažādas. Viņa arī skaidro, ka palīdzība nepieciešama arī tiem, kas ieradušies jau pirms kāda laika, sevišķi jādomā par iekļaušanas lietām - nodarbinātību, valodu, izglītību. "Pat, ja karš tuvākā laikā beigsies, liela daļa cilvēku būs spiesti šeit palikt ilgāku laiku. Tāpēc daudz vairāk jādomā par iekļaušanās lietām - nodarbinātību, valodu, izglītību," atzīst Linda Jākobsone-Gavala. Viņa norāda, ka mantas un naudu ir svarīgi ziedot, bet ļoti būtiski ir ziedot laiku, piemēram, liet ierakumu sveces, palīdzēt šķirot ziedotās mantas, vai satikties valodu klubiņā ar ukraiņiem un ar viņiem parunāties, kā arī jebkāda cita veida palīdzība. Ierakstā uzklausām sievietes, kuras pin tīklus Aizkrauklē. Divreiz nedēļā - pirmdienu un ceturtdienu vakaros Aizkraukles novada kultūras centra pagrabiņā pulcējas sievietes, lai pītu maskēšanās tīklus Ukrainai. Ar tīklu pīšanas iniciatori Vairu Lejnieci un pārējām pinējām - Sandru Krūmiņu, Dainu Zariņu, Daigu Andersoni un Maiju Vegneri Aizkrauklē tikās Daina Zalamane. 24. februārī visā Latvijā norisināsies atbalsta pasākumi Ukrainai. Lielākais – mītiņš "Kopā līdz uzvarai!" – paredzēts Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Pasākumā aicina piedalīties ikvienu, kurš atbalsta Ukrainas tautas cīņu par savas brīvības un demokrātijas saglabāšanu. Tiešraidē tam varēs sekot arī Latvijās Radio 1. Parkā pie Brīvības pieminekļa darbosies ierakumu sveču darbnīca un mantu ziedošanas punkti. Pasākuma dalībnieki aicināti ņemt līdzi Ukrainas un Latvijas karogus, kā arī apģērbā iekļaut Ukrainas karoga krāsas, ņemt līdzi dzeltenus un zilus ziedus un svecītes, kuras varēs nolikt pie Brīvības pieminekļa un Ukrainas vēstniecības.

Stāsta LU Literatūras folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, dejas un teātra kritiķe Dita Jonīte Teātru katalogs Izrādes.lv ir privātu entuziastu iniciēts projekts, kas 2019. gadā attīstījies no viena aizrautīga teātra skatītāja Kristapa Skujiņa veidotas "excel" tabulas. Tajā tika atzīmētas noskatītās teātra izrādes, pievienots vērtējums un… kādā brīdī izrādījās, ka Latvijā ir vairāk nekā tikai daži teātri, bet iestudējumu, kas atrodas aktīvajā repertuārā, ir vēl vairāk. Vēl sarežģītāks izrādījās apstāklis, ka režisori strādā dažādos teātros un arī aktieri-brīvmākslinieki ir sastopami vairākos teātros. Radās ideja, ka teātra skatītājiem varētu piedāvāt tādu platformu, kurā vienuviet būtu iespējams atrast informāciju gan par visiem iestudējumiem, gan par visiem māksliniekiem. Patlaban teātru katalogā "Izrādes.lv" atrodama informācija par vairāk nekā 3000 iestudējumiem – pamatā par tiem, kas tapuši šajā gadsimtā. Taču kataloga veidotājiem ir ambīcija apkopot datus par visiem Latvijas profesionālā teātra iestudējumiem kopš tā sākotnes – tas ir 1868. gada 2. jūnijs, kad luga "Žūpu Bērtulis" tika uzvesta Turnhallē, atklājot vācu Strēlnieku biedrības vingrošanas zāli. Mūsdienās katru gadu profesionālajos (gan valsts, gan pašvaldību, gan sabiedriskajos un projektu tipa) teātros top daudz vairāk nekā 100 iestudējumu gadā. Pirms 150 un 100 gadiem, un pat pirms 50 gadiem pirmizrāžu bija krietni mazāk (piemēram, manā dzimšanas gadā – 1973. gadā – visos teātros kopā ir vien 40 jauniestudējumu). Tomēr, lai katalogā apkopotu visu, kas vien Latvijas profesionālajos teātros iestudēts, vēl jāiegulda krietni daudz pūļu. Patlaban primāri šī vietne pilda tādu kā visu teātru kopīga mārketinga funkciju – lai skatītājam palīdzētu orientēties plašajā izvēļu klāstā. Šajā gadā, piemēram, ir ieviesta jauna iespēja – meklēt izrādes kalendārā un atlasīt pēc interesējošā datuma, lai pēc tam ar saites palīdzību nokļūt biļešu tirdzniecības vietnēs. 2023. gadā radīts vēl kāds būtisks risinājums, kas domā tieši par skatītāju – pirmo reizi Gada balvas teātrī “Spēlmaņu nakts” vēsturē skatītāju balsojums varēja notikt neatkarīgi no žūrijas izvēlēm, jo skatītāji savus vērtējumus vietnē Izrades.lv atstāja par visiem sezonas iestudējumiem. Tur arī tika noskaidroti 5 finālisti trīs kategorijās "Gada izrāde", "Gada aktieris" un "Gada aktrise", bet fināla balsojums mēnesi pirms balvu pasniegšanas ceremonijas norisinājās jau sabiedrisko mediju platformā LSM. Arī šajā – 2023./2024. gada sezonā skatītāji aicināti savu vērtējumu visam redzētajam atstāt vietnē Izrades.lv. Pirms nākamās Spēlmaņu nakts – 2024. gada rudenī – atkal tiks izveidots šīs sezonas finālistu saraksts, balstoties tieši uz skatītāju vērtējumiem. Katalogā "Izrādes.lv" līdzās skatītāju vērtējumam un atstātajiem komentāriem atrodamas arī saites uz kritiķu recenzijām (kamēr teātri dažkārt kritiskākus vērtējumu savās mājas lapās nemaz nepublicē). Svarīgi arī, ka katalogā glabājas informācija par senākiem iestudējumiem (mainoties teātru mājas lapām, daļa satura tur mēdz pazust; arī māksliniekiem, aizejot no darba teātrī, informācija ar radošo CV tiek izņemta utt.). Tāpēc vietne ar laiku varētu izrādīties noderīga datu bāze pat pašiem radošajiem – teātra nozarē strādājošajiem visu arodu profesionāļiem. Jo īpaši brīvmāksliniekiem, kas savus darbus veido ārpus konvencionālajām teātra mājām. Savukārt skatītājiem ir pieejama plaša spektra informācija – piemēram, pēc 2023. gada "Spēlmaņu nakts" gada izrādes paziņošanas vietnei "Izrādes.lv" vienā vakarā pēkšņi bija ļoti liels apmeklējums, jo visiem interesēja, kas tā par izrādi – "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums"... Kopš 2023. gada vasaras "Izrādes.lv" komanda sadarbojas ar programmu "Skolas soma", un tagad šeit atrodamas arī tādas izrādes, kas tiek spēlētas ārpus teātra ēkām – skolās. Un arī skolēni te var atstāt vērtējumus, veidojot tādu kā ceļa karti citiem visnotaļ plašajā teātra piedāvājumā Latvijā. Burtiski dažu gadu laikā no viena entuziasta "excel" dokumenta projekts pārtapis privātas iniciatīvas (biedrība "Teātra skatītāji") sadarbībā gan ar zinātnisko institūciju (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta digitālo arhīvu), gan ar teātra ļaudis vienojošo Latvijas Teātra darbinieku savienību. Kā paši "Izrādes.lv" komandas cilvēki uzsver – māksliniekiem, pētniekiem un skatītājiem šādi ir iespēja sadarboties un attīstīties. Un vēl interesantāka nākotne varētu izvērsties, "sadarbojoties" ar mākslīgo intelektu, jo "Izrādes.lv" kopā ar LU LFMI ir uzkrājušas visai lielu datu apjomu, lai vairākus aspektus Latvijas teātrī varētu pētīt jau ar digitālo humanitāro zinātņu pētniecības metodēm.  Resursi: Izrades.lv Humma.lv LTDS.lv 100.teatris.lv

19.gadsimta pirmā puse, laiks, kad literatūra un tautas izglītošana nedalāmi saistītas.  Šoreiz meklēsim  atbildes uz jautājumiem, kā veidojās izglītības sistēma, kādas skolas un skolu grāmatas bija šajā laikā. Uzzināsit, kuru grāmatu bērnībā studējis vai ik katrs jaunlatvietis. Šoreiz pietuvinājumā ielūkosimies skolās, galvenokārt, zemnieku skolās, kādas bija 19.gadsimta pirmajā pusē. Un uzzināsim, kā veidojās skolu literatūra. Arī to, ka skolas bērni mācījās no Vecā Stendera „Augstas gudrības grāmatas”. Izrādās, nav bijis tāds jaunlatvietis, kurš nebūtu bērnībā studējis šo grāmatu. Tāpat ielūkojamies padomu un daiļliteratūras grāmatās, kā arī īpaši skolas vajadzībām sarakstītajās. Raidījumā tiksimies ar divām zinošām pētniecēm skolu jautājumos, ar vēstures zinātņu doktori Viju Daukšti un filoloģijas doktori Zigrīdu Frīdi. Par  skolām un grāmatām, ko mācībām izmantoja, esam stāstījuši jau iepriekšējo gadsimtu sakarā. Galu galā, izglītības telpas veidošanās šodienas Latvijas teritorijā un arī Eiropā bijis ilgs un gana sarežģīts process. Par izglītības sistēmas veidošanos 19. gadsimtā stāsta Vija Daukšte. Līdz šim nebija sakārtota izglītošanas likumiskā un institucionālā puse, taču 19.gadsimts nāca ar būtiskām izmaiņām saimnieciskajā dzīvē, proti, tika atcelta dzimtbūšana, un tas mainīja daudz ko. Lai arī ceļš līdz reālai skolu sistēmai bija vēl garš, likumā tas tika jau stingri noteikts. Literatūrzinātniece Zigrīda Frīde, turpinot domu, ka cerības uz strauju tautskolu attīstību nepiepildījās, tomēr veicināja mācību līdzekļu sacerēšanu. Plašāk par projektu šeit:

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Drošas braukšanas skolas vadītāju Jāni Vanku.  

Polijā valdošā nacionālkonservatīvā partija „Likums un taisnīgums” ir ieguvusi proporcionāli visvairāk balsu vakar notikušajās parlamenta vēlēšanās. Skolas un bērnudārzi šorīt atkal savos e-pastos saņēmušas draudu vēstules - ar nedaudz citu tekstu, bet tādu pašu vardarbīgu saturu. Ukrainā turpinās graudu novākšana. Valodas konferencē runā par valsts valodas lietojuma problemātiku publiskajā telpā. Rīgā sāk darbu dienas aprūpes centrs pilngadīgām personām ar autiska spektra traucējumiem. Milānas un Kortīnas 2026.gada olimpisko spēļu sacensības ledus trasē notiks ārpus Itālijas

Šķiet, šī ir bijusi "terorisma nedēļa", jo visas skaļās ziņas saistās ar ļoti netīkamiem notikumiem. Protams, vistraģiskākā situācija izveidojusies Izraēlā, ainas tur ir ļoti asiņainas. Arī pašu mājās kādi draud spridzināt skolas un bērnudārzus, lai arī policija saka, ka tie ir zema līmeņa draudi, savu ietekmi tas atstāj. Arī šodien ne viens vien baidījās doties uz skolu, jo nekas neesot beidzies. Bet gāzes vads Baltijas jūrā starp Igauniju un Somiju, liekas, tiešām ir saspridzināts un tam ir sava ietekme jau tagad. Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē žurnālists Māris Zanders, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šnore.  

Draudīgi e-pasti šodien negaidīti aprāva mācību procesu simtiem Latvijas skolu. Lai arī policija riskus novērtēja kā zema līmeņa, daudz kur notika skolēnu un darbinieku evakuācija, tiesa – ne visur. Vai valstī ir vienota kārtība, kā šādos gadījumos rīkoties? Par to un citiem izglītības nozarē aktuālajiem jautājumiem saruna ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu (JV) un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāju Ingu Vanagu.

Runāsim par skolas vēsturi.

Hovrätten sätter punkt för utdraget förtalsmål mot journalisten och debattören Joakim Lamotte. Fyra män hängdes i Aftonbladet ut för mord efter fällande dom i tingsrätten. Nu är alla friade i hovrätten, men publiceringen består. I Alingsås är lärare kritiska mot hur tidningen avslöjat skolan säkerhetsarbete.

Tuvojas jaunais mācību gads, un daudzi no mums atminēsies, kā ar vieglu satraukumu pirms 1. septembra savulaik esam kārtojuši skolas somu un arī apģērbu, ar kuru doties uz svinīgo pasākumu. Bet, kad skolas gaitas jau būs sākušās, apģērba izvēli noteiks pašas mācību iestādes noteikumi - ko vilkt un kad vilkt. Vismaz tā varētu teikt mūsdienās. Vēsturiski gan skolas formai ir bijusi liela nozīme - panākt audzēkņu vienotību ar ārējā izskata starpniecību. No viduslaikiem piederīgiem mēteļiem līdz militāra stila apģērbam 20. gadsimtā un popkultūras elementiem - šādu skolas formu evolūciju plašāk aplūkosim raidījuma kopā ar modes vēsturnieci Edīti Paruti. 

Ko maina muzeju pārdefinējums? Kāda ir mūsu muzejnieku prakse un kādi ir secinājumi pēc Baltijas muzeoloģijas vasaras skolas? Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā nedēļas garumā pievērsās muzeju eksistencei nākotnē, debatēja par izaicinājumiem muzeju darbībā. Azvadītajā nedēļā, no 7. līdz 12.augustam, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika 19. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola. Tās ietvaros trīsdesmit pieci Baltijas valstu muzeju profesionāļi klausījās lekcijas, piedalījās semināros un diskusijās, kā arī apmeklēja muzejus un kultūras mantojuma objektus Latgalē un Sēlijā. Kultūras rondo atziņas no Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, bet studijā par aizvadīto pasākumu stāsta Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece, Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, direktores vietniece zinātniskajā darbā Liene Rokpelne, Jūrmalas muzeja vadītājs Ernests Sviklis un Icom Latvijas valdes locekle, Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meijere-Oša. Kā šīs skolas iespējas vērtē kaimiņvalstu, Lietuvas un Igaunijas,  muzeju speciālisti, kādas problēmas un kādus izaicinājumus muzeju darbā tie saredz savās valstīs un kā iezīmē muzeju nākotnes perspektīvas, atklāj Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte (Rūta Kačkutė) un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītāju Martins Andrellers (Martin Andreller). .  

Izglītības nozīmi cilvēki ir apzinājušies jau antīkajā pasaulē, taču iespēja mācīties pat mūsdienās nav visiem pieejama. Kordziedāšanas uzdevums nebija attīstīt muzikālo dzirdi vai veicināt radošumu audzēkņos, kā tas ir mūsdienās. Arī lasītprasmes uzdevums nebija radīt gudrus audzēkņus, kas spētu kritiski domāt un izvērtēt saturu. 17.-18. gadsimtā skolas zemnieku bērniem Latvijas teritorijā kalpoja pavisam citam mērķim. Kādi bija centieni izglītot latviešu bērnus pirms vairākiem gadsimtiem, kad izdzīvošanai nebija nepieciešama lasītprasme? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Latvijas Vēstures institūta direktors Gvido Straube.

Valdība ir atbalstījusi pakāpenisku pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā un jau no nākamā gada septembra pirmsskolās un vairākās klasēs stundas notiks tikai latviski. Pārejas periods paredzēts līdz 2025. gadam, kad izglītības ieguve notiks tikai latviski. Kā šī pāreja notiks un vai skolas un skolēni tam ir gatavi, Krustpunktā diskutē izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs un Rīgas valsts klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs.

Destin Legarie, and Jose Otero are back discussing Skolas changes, the Iron Banner and what the community wants from The Taken King.