Podcasts about skolas

Jau gadu desmitiem runā, ka Ziemeļatlantijas jeb Golfa straume var apstāties un Eiropā tad sāktos ledus laikmets. Tomēr nav tik traki. Ziemeļatlantijas straume, kas silda Eiropu, biežāk tautā saukta par Golfa straumi, ir jau gadu desmitiem diskusiju objekts – tā apstāsies, palēnināsies, savārgs, izzudīs un ko tad mēs Eiropā darīsim? Sasalsim ragā? Pētniekiem šis ir ciets rieksts joprojām, bet pagaidām straume plūst kā plūdusi un silda Eiropu kā sildījusi. Starp citu pats nosaukums Golfa straume nav saistīts ar golfu, sporta spēli, bet gan ir fonētiski pārņemts, neiztulkojot no angļu valodas. Angliski to sauc Gulf stream un Gulf ir līcis, ar to domājot Meksikas līci, kur šī straume sākas. Pilnīgas skaidrības, kas ar straumi notiks nākotnē, nav, un tas rada lieliskus apstākļus dažnedažādām teorijām un pat sazvērestībām. Dažādas sazvērestības un spekulācijas rodas un arī zinātniekiem ir grūti noskaidrot patiesību par Golfa straumi, jo okeānu straumes un to ietekme uz laikapstākļiem un klimatu ir viena no vissarežģītākajām procesu sistēmām uz Zemes. To ir grūti ne tikai prognozēt, bet pat novērot un konstatēt tās esošo stāvokli. Skolas mācību grāmatās vai kādos populārzinātniskos rakstos parasti ir uzzīmēta karte, kur ar sarkanu bultu norādīts, kā siltais ūdens plūst no ASV piekrastes uz Eiropas ziemeļiem. Dabā tas diemžēl ir daudz sarežģītāk.  Okeanogrāfija Latvijā nav tā populārākā zinātnes nozare, taču lai aptvertu problēmas lielumu, pietiek izprast galveno metodi, kas tiek izmantota šādu procesu pētīšanā, un tā ir modelēšana jeb datorsimulācija. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Datorzinātnes informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Informācijas tehnoloģijas institūta asociētais profesors Arnis Lektauers. Viņš skaidro, kāpēc sarežģīti dabas procesi faktiski nemaz nav līdz galam izpētāmi.   Vēl arī par to, ka aizvadītās Lieldienu brīvdienas piedāvāja gana košus laikapstākļus - karstuma rekordus un vasarīgus negaisus, kas bijuši arī pavasarim netipiski spēcīgi un pat postoši.

Jau 14. martā ar krāšņu Galā koncertu Emīla Dārziņa koncertzālē Dārziņskola noslēgs 80 gadu jubilejas sezonu. "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. Kopā ar skolas simfonisko orķestri diriģenta Andra Vecumnieka vadībā uzstāsies skolas audzēkņi Lūkass Ančs, Eduards Baldiņš, Annija Iļjenko, Tīna Sloģe, Lueta Žagare, kā arī absolventi Daniils Bulajevs koncertmeistara lomā, Tomass Ančs, Artūrs Perts un "Lielās mūzikas balvas 2023" ieguvēji Trio Palladio – Eva Bindere, Kristīne Blaumane, Reinis Zariņš. Bet jau šobrīd skolas jubilejas jūtīs sarunājamies ar Emīla Dārziņa mūzikas skolas vadītāju Ivetu Lāci un vietnieci mūzikas izglītības jomā Ievu Sarju. Studijas viešņas pastāsta par intervijas brīdī vēl notiekošo, bet nu jau nule aizvadīto Pirmo Starptautisko Ilzes Graubiņas pianistu konkursu. Skolas pārstāves pauž pārdomas par Dārziņskolas izglītības būtību, uzskaita dārziņiešu galvenās īpašības un skolas pamatvērtības. Tāpat Iveta Lāce un Ieva Sarja vēsta arī par Emīla Dārziņa mūzikas skolas sadarbību ar pārējām trim Nacionālās Mākslu vidusskolas sastāvā esošajām izglītības iestādēm: Jaņa Rozentāla Mākslas skolu, Rīgas Doma kora skolu un Rīgas Baleta skolu. Tomēr sarunas galvenais temats – skolas jubilejas pasākumi un 14. martā gaidāmais Galā koncerts. Studijas viešņas atklāj, kā tika īstenots sarežģītais uzdevums – izvēlēties jubilejas koncerta atskaņotāju sastāvu un arī par to, kādu mūziku 14. marta koncertprogrammā dzirdēsim.

Britu premjers piedāvās Trampam nosūtīt uz Ukrainu līdz 30 000 Eiropas karavīru. Datu nepilnības un nesavienoti reģistri apgrūtina augstas vērtības aktīvu izsekošanu Latvijā. Latvijas skolēnu izveidota palīdzības akcija "Skolas par uzvaru" izpletusies pa visām Baltijas valstīm. Saeima konceptuāli atbalsta liegumu Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem Latvijā iegādāties nekustamo īpašumu. Latvijas vīriešu basketbola izlase 20. februārī Rīgā Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē uzņems Spāniju.

„Amerikiečiai XVIII a. daiktus laiko senais. Kitąmet ši šalis minės 250-ąsias Amerikos nepriklausomybės nuo Didžiosios Britanijos metines. Bet po to nuvyksti į Romą, užeini į Šv. Klemenso baziliką, pasigroži Viduramžių mozaikomis ir choro vieta centrinėje navoje, o paskui nusileidi į rūsyje esančios IV a. bažnyčios liekanas, kurios ilgą laiką glūdėjo po žeme, ir atrastos tik XIX a. vykusių kasinėjimų metu. Šiemet sukanka 1700 metų nuo Nikėjos Susirinkimo. Skirtingai nuo seniai užmirštų ir vėliau atkastų Šv. Klemenso bažnyčios liekanų, kiekvieną sekmadienį kalbame Nikėjoje vyskupų sukurtą ir patvirtintą tikėjimo išpažinimo formulę. Šie žodžiai turi didelę išliekamąją galią, ir ji vis dar labai apčiuopiamai veikia mūsų egzistenciją. „Atsistokime ir sukalbėkime mūsų Credo arba ‚tikėjimo išpažinimą‘, - sako Mišioms vadovaujantis kunigas. Jis neragina kalbėti ‚jų Credo‘. Nikėjos Credo laikymasis tebėra teisingo tikėjimo ženklas" Plačiau - vedamojo skiltyje.Kas negerai su pasauliu arba pokalbis su kultūros istoriku Vytautu Ališausku apie tai, kodėl karališkos brangenybės sukelia ginčus ir prieštaravimus.Apie etinius Lietuvos ekonominės politikos aspektus - VU TSPMI dėstytojo Mariuszo Antonowicziaus komentaras.„Krikščioniškos minties puslapis": Thomas Merton „Estetika ir malda".„Tėvo Antano pasakojimai“ - apie religiją ir politiką.Gabrielės Gailiūtės-Bernotienės radijo esė „Apie laimę atleisti skolas".Redaktoriai Rūta Tumėnaitė ir Julius Sasnauskas.

Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve). Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt. Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai vecākus un lielu psiholoģisku spriedzi, kurā patiesībā tiek risinātas pieaugušo attiecības. Kad vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas tiekos attālinātā intervijā ar filmas „Armands” režisoru Halfdanu Ulmanu Tendelu, kurš pats arī rakstījis scenāriju, viņš atklāj, ka viss sācies nevis ar stāstu, bet gan ar galveno varoni Elizabeti, ko viņš radījis, domājot tieši par aktrisi Renāti Rainsvi. Un ilgi domājis, kādā stāstā viņu ielikt. Tendelam ir 34 gadi, un „Armands” ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma. Skolā viņš strādājis gan pilnu laiku, gan paralēli studijām, kuras sākotnēji nebūt nebija kino jomā, bet pie tā vēl nonāksim. Skolotāja profesija Tendelam raisa dziļu cieņu, bet tā noteikti neesot viņējā. Skatoties filmu „Armands”, daudz nākas domāt par to, cik strauji mēdzam izdarīt spriedumus par citiem, reizēm balstoties arī nepārbaudītas informācijas druskās. Īpaši, ja runa ir par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Tas bija arī viens no virzītājspēkiem, veidojot filmas galvenos varoņus, saka režisors.

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Itin bieži sabiedriskajā telpā dzirdam sarunas par bērnību un par to, kā tā ietekmē cilvēku dzīves, viņu pieņemtos lēmumus, rīcību dažādās situācijās, emocionālās reakcijas un kopējo pasaules uztveri arī pieaugušā vecumā un reizēm līdz pat sirmam vecumam. Palūkojoties uz dzejnieka Imanta Ziedoņa bērnības un pusaudža gadu pieredzi, šķiet, rodas arvien vairāk jautājumu un mazāk atbilžu par to, kā viens cilvēks ir spējis pārvarēt sevi un sasniegt tik lielus panākumus par spīti ne visai vienkāršajam un vieglajam dzīves sākumam. Imants Ziedonis piedzimst 1933. gadā Ragaciemā kā vecākais bērns zvejnieku ģimenē. Spriežot pēc bērnības atmiņām, Imants ir bijis samērā slimīgs, pēc dabas ļoti spītīgs, kāri lasījis grāmatas un jau agrīnā vecumā ļoti daudz pievērsies pasaules un apkārtējo cilvēku, arī radinieku vērošanai. Sešu gadu vecumā viņš piedzīvo otrā pasaules kara sākšanos, bēgšanu no dzimtajām mājām, lai patvertos turpat netālu esošajā Engurē. Kad Imants ir piecpadsmit gadus vecs, viņa tēvs tiek izsūtīts uz Sibīriju, jo Latvijas brīvvalsts laikā ir bijis Latvijas aizsargos, kuros iestājies tādēļ, ka ļoti paticis aizsargu formas tērps. Viņi paliek četri – māte, Imants un divas jaunākas māsas. Imants apgūst visus lauku darbus – pļaut, art, sēt, kraut vezumu, vagot kartupeļus. Dievs ir devis Imantam gudru galvu, un pēc Engures pamatskolas pabeigšanas viņš dodas turpināt mācības uz Tukumu. Mācības tolaik ir par maksu, arī par dzīvošanu internātā jāmaksā. Lai to varētu īstenot, Imanta divus gadus jaunākajai māsai Dailai nācies smagi strādāt, lai varētu nodrošināt brālim šādu iespēju. Imants visu mūžu juties māsai par to parādā. Nonākot pilsētā, Imants jo spilgti izjutis atšķirību starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Viņš to sauca par sabiedrisko apstrādi – pilsētnieki pratuši sevi labāk pasniegt, nebijuši tik kautrīgi, bet ar lielāku pašapziņu, pārliecību par sevi. Tā Imants turējās kopā ar lauku puikām un pat izveidoja savu, kā pats teicis – Trūkuma brālību, kur paši sevi sauca par huņņiem. Ar huņņiem kopā daudz kas piedzīvots. Uzreiz pēc stundām devušies strādāt dzelzceļa stacijā par krāvējiem – krāvuši baļķus un sāls kravas. Smags darbs. Daudziem Trūkuma brālībā bijusi vēl knapāka iztikšana nekā Imantam, jo viņam līdzi vienmēr dotas zivis. Ar laiku tās, protams, apnika, tad tika rīkotas zivju konservu ēšanas sacensības turpat kopmītņu istabiņā. Reizēm zivis tika arī pārdotas tukumniekiem, izvadājot tās pa mājām. Tā Imants reiz nezinot pieklauvējis pie noskatītās meitenes mājas durvīm un tad stāvējis kā zemē iedzīts sālsstabs, ar zivīm rokās. Uznācis tik liels kauns, ka aizmetis visas zivis grāvī un nekad vairs nav tās pārdevis. Bet tā vismaz bija sava nauda. Paša nopelnīta. Un par to eksāmenu dienā varēja skolotājām Tukuma tirgū nopirkt puķes. Uz tirgu gājuši plikām kājām, lai taupītu kurpes, bet ziediem naudu gan nav žēlojuši. Īsts lauku zēnu šarms un romantika. Stacijā strādājot, bija iemanījušies dabūt izlejamo vīnu no Moldovas (toreiz Moldāvijas), kanniņā. Tā kā internātā nevarēja rīkot iedzeršanu, tad puiši pamanījās vakaros izlavīties ārā un dzēra, paslēpušies aiz malkas grēdām, kas sakrautas pie vietējām mājām. Reiz tomēr visi pieķerti un izlikti no kopmītnēm, tad apmetušies kādā turpat blakus esošā mājā. Kā jau īstam Ragaciema zēnam, Imantam asinīs bija kaušanās. Tā esot bijusi jau paaudžu paaudzēs iegājusies lieta, Ragaciema iedzīvotāji jeb, kā pats Ziedonis, teica radzenieki mīlējuši kauties. Zvejnieki kāvušies ne vien zaļumballēs, bet arī no rīta ejot uz zveju vai tāpat vien, aiz gara  laika, ja iegriezies slikts vējš un jūrā nav varējuši iet. Tā Imants apguvis kaušanos jau no mazotnes un pilnā apmērā to varējis pielietot vidusskolas gados, kad kopā ar pārējiem it kā vajadzējis aizstāvēt Tukuma meitenes no vietējiem čigāniem (meitenēm, kā izrādījās, tīri labi paticis ar čigāniem draudzēties). Toreiz Imants dabūjis trūkties ne pa jokam, kādam no čigāniem bijusi koka roka, kuru viņš vairākas reizes dabūjis just uz savas ādas. Imants arī kāvies, izsaucot uz dueli kādu sāncensi uz jaunības mīlestību. Tas noticis jau pēc tam, kad Imanta un meitenes mammas bija savā starpā vienojušās par šo attiecību aizliegšanu. Imants gribēja meklēt taisnību, taču dusmās sarīkotais duelis tika zaudēts. Trūkumā, mežonībā, pat tādā kā barbariskumā, smagi strādājot un ar salauztu sirdi, visbeidzot ar diagnozi “turberkuloze” – tā Imants Ziedonis noslēdz savu vidusskolas laiku. Uz skolas beigšanu Imants ar draugu sarunājuši, ka nodzīs matus uz nullīti. Draugs nobijies, bet Imants gan turējies pie solītā. Pirms izlaiduma Engurē viņu vēl sakodis kāds klaiņojošs suns. Un citējot pašu dzejnieku: “Tāds es beidzu skolu – noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku. Savai izlaiduma bildei apkārt sazīmēju miroņgalvas.”

Saulainais septembris ir paskrējis, un mūsu sajūtās, lappusēs un piedzīvojumos tas bijis tieši tāds, kādu varat to noklausīties jaunākajā raidieraksta sērijā.Zane (IG @mom.who.reads.a.lot), Kristīne (IG @humpalasungramatas), Ieva (IG @mrs.lasitaja) un Aija (IG @piedzivot.lappuses) pārrunā septembra ainiņas, spilgtākās lappuses un to, kas piedzīvot mēneša grāmatā – franču pedagoga un rakstnieka esejā "Skolas sāpe".Oktobris lappusēs solās būt vēl krāsaināks, tā ka turamies kopā un nepazūdam.Sarunas pieturas punkti0.00 – 25.55 Ievads un mūsu piedzīvojumi septembrī.25.57 – 44.37 Spilgtākie piedzīvojumi septembra lappusēs.44.39 – 1.19.57 Daniels Penaks "Kā romāns".1.19.57 – 1.25.03 Noslēgums un oktobra plāni.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Vai zini, ka rakstnieks Gunars Janovskis arī gleznojis, piedalījies izstādēs un ilustrējis arī dažas no savām grāmatām? Rakstniekam Gunaram Janovskim (1916–2000), kura talants uzplauka, dzīvojot Anglijas vidienē un kura pirmais romāns "Sōla" iznāca 1963. gadā, kad tā autoram bija jau 47 gadi, paticis arī zīmēt, gleznot, skicēt. Tiesa, to vairāk varam uzlūkot kā hobiju, par kuru vēstulē Anšlavam Eglītim (1906–1993) pieticīgi bildis – "Es tikai tāds svētdienas rītu mālderis!" Skolas gados viņam paticis zīmēt, ģimnāzijas laikā viņa zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Jūlijs Madernieks (1870–1955), viņš labprāt apmeklējis izstādes, mēdzis ilgi noraudzījies gleznās. Un – pārnācis mājās – centies pats zīmēt. Īpaši patikušas Vilhelma Purvīša (1872–1945) un Rembranta (1606–1669) gleznas. Kādā vēstulē Anšlavam Eglītim atzinis, ka gandrīz vai salīdzis par apkopēju gleznotāja Romana Sutas (1896–1944) darbnīcā, lai tik tuvāk nonāktu mākslas vilinošajai pasaulei. Tā nenotika, bet vilinājums palika. Par savu aizraušanos Gunars Janovskis vēstulē Anšlavam Eglītim, kurš atšķirībā no Janovska šo nodarbi bija apguvis profesionālā līmenī, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, stāsta: "Daiļkrāsošana man ir veca kaite. [..] Portretus zīmēt nevaru. Bet reiz kaut kā iedomājos raut tāpat tieši, ar krāsām. Tu nevari iedomāties manu pārsteigumu, kad man no audekla sāka lūrēt pretī pazīstams vieplis. Tagad jau nu prieki vējā [redzes problēmas - aut.]. Man vairāk patīk ainavas ar ūdeņiem." Gleznošana, zīmēšana, skicēšana bija noturīgs hobijs visa mūža garumā. Viņa zīmējumi ietverti vairākās pašas grāmatās, piemēram, romāns "Ēnu menuets" (1969). Savā ziņā tieši šī mākslinieciskā ievirze nosaka arī kādu būtisku literārās daiļrades iezīmi – spēju personas spilgti vizuāli aprakstīt, it kā uzzīmēt, spēju veidot poētiskas dabas ainavas, dažādos jūras tēlojuma aprakstus, kuros tik krāšņi ir ūdeņu un debesu krāsu toņi vai saules atspīdumi jūras ūdeņos. Var teikt, ka Gunara Janovska tekstiem piemīt arī spilgta vizualitāte. Un, protams, ka vairākos viņa literārajos darbos nereti darbojas arī kāds gleznotājs. Dzīvojot Anglijas vidienē, Gunaram Janovskim paticis šad tad aizbraukt uz Londonu, izstaigāt gleznu izstādes, gūt jaunus iespaidus, nopirkt kādas otas vai krāsu tūbiņas. – Par šo viņš stāsta: "... tā vien jau ir bauda – ieiet krāsu veikalā. Atvilkņu atvilktnes pilnas ar uzpampušām tūbiņām. Paletes naži, eļļas un terpentīni, rāmiju un audekli, otas un krīti. Apmēram tā vajaga justies gardēžiem lielas viesnīcas virtuvē." Vai kādā ikmēneša vēstulē Anšlavam Eglītim: "Rīkojoties ar krāsām, ir patīkami sajust savā apkārtnē eļļas smaržu un pamazām radīt kādu klusās dabas kompozīciju, portretu vai ainavu. Tāpat kā savos romānos cenšos nostādīt traģisko iepretim komiskajam, gleznošanā mani valdzina gaismas un ēnu pretstati." Un tā tapa virkne gleznu. Kas tās skatīja? – Gunara Janovska gleznas nereti varēja skatīt Anglijas latvieši kādās izstādēs – Anglijas latviešu mākslinieku un daiļamatnieku kopas izstādēs vai Anglijas dziesmu dienu gleznu izstādēs. Apmeklētāji varēja arī kādu no gleznām iegādāties. Tā Gunara Janovska gleznas nonāca latviešu namos. Pati oriģinālā esmu skatījusi kādas pāris, manā īpašumā ir dāvinājums no sievas Sarmītes – glezna "Tulpes". Kopumā par gleznām liecina vien gleznu fotouzņēmumi, kurus ik pa laikam kādā vēstulē viņš nosūtīja Anšlavam Eglītim. 1984. gadā Daugavas vanagu fonda īpašumā "Straumēni" (tur tolaik dzīvoja rakstnieks) tika sarīkota Gunara Janovska gleznu izstāde. 1997. gadā Rīgā, Reiterna namā notika Gunara Janovska un Sarmītes Ērenpreiss-Janovskis gleznu izstāde. Tolaik apgādā "Elpa" bija iznākusi pirmie kopotu rakstu sējumi, kuriem vāku dizainējusi Sarmīte. Kaut arī rakstnieks Anšlavam Eglītim bildis – ".. nē, nē, es neesmu gleznotājs. Man reizēm patīk izlaist tādu spožu līkumu pār baltu audeklu. Bet visvairāk man patīk svaigas eļļas smarža", tomēr gleznas ir. Kaut kur pasaulē. Gleznām ir rāmi pasteļtoņi un tajās ir jaušama noskaņa. – "Gleznotājs", "Klaidonis", "Meža ceļš", "Mežmala ziemā", "Rudens", "Tilts pār Daugavu", "Daugava pie Rīgas" ir tikai daži no gleznu nosaukumiem. Un ir arī autora pašportrets.

„Mēs lepojamies ar savu skolu” – atzīst Saldus mūzikas un mākslas skolas darbinieki. Turklāt ēka esot labs resurss, lai to pilnveidotu un pielāgotu laikam. Skolas ir bieži starp Latvijas arhitektūras gada balvas laureātiem. Latvijas arhitektūras gada balvu 2012.gadā ieguva Saldus mūzikas un mākslas skola, kuras autori ir birojs "MADE" arhitekti – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs, Liena Amoliņa. Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” turpinām ar viesošanos Saldus mūzikas un mākslas skolā, ēkā, kas laurus guva pirms nu jau 12 gadiem. Šoreiz dodamies uz Saldus mūzikas un mākslas skolu. Ēkas fasādē izmantoti dabiski masīvkoka paneļi, nozīmīgākie elementi projekta koncepcijā – gaismas pagalmi ēkas vidū, mūzikas un mākslas skolu interjerā atšķir krāsa. Kā noskaidrojis arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs, skolas ir godalgotāko ēku tips Latvijā, un gandrīz katru gadu ir kāda jauna skolas ēka, kas gūst žūrijas uzmanību. Ir lietaina jūnija diena un kopā ar vienu no ēkas  arhitektiem Miķeli Putrāmu esam ieradušies Saldū, lai paskatītos, kā skolas ēka dzīvo, kas mainījies, ko  papildinājuši tās iemītnieki. Ēkas fasāde ir īpaša, bet tai uzmanību pievērsīsim šoreiz apskates beigās. Pie durvīm mūs sagaida skolas dežurante, viena no skolas dvēselēm Zigrīda Bērtule un uzzinām, ka mākslas skolas vasaras nometnes audzēkņi šodien devušies ekskursijā, tādēļ skola ir klusāka.

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama darbadiena, jo šodien būs daudz pienākumu, daudz uzdevumu, kas jārisina Rīgas Latviešu biedrības namā, kas jau 32 gadus ir mājvieta konkursam "Talants Latvijai". Cik sen esi saistīts ar šo konkursu? Normunds Dreģis: Šo konkursu mākslinieciski vadīt un producēt man ir tas gods nu jau sesto gadu… Tajā piedalās instrumentu spēles dažādu specialitāšu audzēkņi no Latvijas mūzikas skolām. Katrā ziņā šis konkurss ir viens no vissenākajiem konkursiem Latvijā, un bērniem tā ir lieliska iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrībā, kura vissenākā latviešu organizācija pasaulē. Vai konkursā kaut kas ir mainījies no tiem laikiem, kad to aizsāka un vadīja Arnolds Skride?  Dažas izmaiņas ir konkursa nolikumā un pašā norisē: piemēram, kopš 2019. gada mums ir konkursa atklāšanas koncerts, kurā iepriekšējā konkursa pirmo vietu laureātiem ir iespēja uzstāties kā solistiem kopā ar orķestri. Tāpat jau otro gadu, ņemot vērā konkursa dalībnieku apjomu, organizējam to trijās kārtās: ir tā saucamais lielais fināls, kur uz vienas skatuves satiekas visi pretendenti uz laureātu diplomiem. Bet pamats patiešām ir palicis nemainīgs – tāds, kādu to iedibināja Arnolds Skride, proti, šis konkurss ir tieši instrumentu spēles specialitāšu audzēkņiem, tajā piedalās mūzikas skolu audzēkņi: bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja piedalīties konkursā gan ar savu skolu – kā pirmajā kārtā, kas ir tādā kā koncertcikla formātā; bet otrajā kārtā konkurss norisinās pa instrumentu grupām, bet finālā visi sanāk kopā uz vienas skatuves. Tas nozīmē, ka dalībnieki piesakās nevis individuāli, bet sadarbība norisinās tieši ar skolām? Tieši tā – piesakās skolas, un pirmajā kārtā, kas notiek koncertcikla formātā, katra skola uzstājas ar sagatavotu programmu. Savukārt konkursa žūrijas komisija vērtē un spilgtākos un izteiksmīgākos jauno talantu priekšnesumus izvirza jau uz otro kārtu. Būtībā tas nozīmē, ka sacensība ir ne tikai starp individuālajiem priekšnesumiem, bet kaut kādā ziņā arī starp skolām – tieši aktivitātes un ieinteresētības ziņā? Tā ir. Mums ir daudz aktīvu skolu, kas šajā konkursā piedalās jau vairākus gadus pēc kārtas. Daļa no tām izmanto šo iespēju un katru gadu sagatavo jaunu programmu un uzstājas. Latvijas Bērnu fonds dod balvas arī skolām! Ir tādas īpašās balvas, kas tiek pasniegtas divām skolām, kuras uzrādījušas vislabākos rezultātus konkursa finālā – tā ir Arnolda Skrides balva un Gunāra Eižena Bērzzariņa balva. Piedalīties konkursā daudz vienkāršāk ir Rīgas skolām, bet vai arī reģionu skolas izmanto šo iespēju un atrod veidu, kā atvest savus talantus uz Rīgu? Tas atkarīgs arī no tā, kādas ir konkrētās skolas iespējas, kāds ir pašvaldību atbalsts. Šogad piedalās Priekules mūzikas un mākslas skola; vairākus gadus aktīvi bijuši dalībnieki no Alūksnes mūzikas skolas, Balvu mūzikas skolas. Ir ļoti daudz skolu ārpus Rīgas, kas piedalās šajā konkursā. Ja vērojam šī konkursa tendences, piemēram, beidzamos desmit gadus – vai interese par to aizvien ir tikpat liela, vai varbūt kļūst pat lielāka? Un kāds ir bērnu sagatavotības līmenis? Lielu iespaidu uz konkursu atstāja pandēmijas laiks, taču noturējāmies. (..) Skolas ir aktīvas, un, lai arī gadās dažādi sarežģījumi, konkurss ir labi zināms, un vidēji katru gadu tajā piedalās apmēram divdesmit mūzikas skolas jeb 150 audzēkņi. Tad arī tieši jums pirmajiem redzamas indikācijas, kāda ir jauniešu interese par konkrētiem instrumentiem. Bija flautas popularitātes laiks, tad bija saksofona ziedu laiks. Bet tieši jūs esat pirmie, kuri redz – šeit briest krīze… Mēs šīs tendences pamanām. Taču būtībā, kopš vadu šo konkursu, amplitūda ir tāda, ka katrā konkursā piedalās piecpadsmit līdz divdesmit instrumentu spēles specialitāšu audzēkņi: ir gan stīginstrumenti jeb lociņinstrumenti, daudzstīgu instrumenti, tāpat pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, pianisti, akordeonisti – viss spektrs ir pilns. Protams, ir instrumenti, kuri ir retāki, un tos mēs arī atbalstām, cik varam, ar kādām īpašām balvām. Zināms iztrūkums ir gan alta spēles specialitātē, gan kontrabasa spēlē, tāpat fagots vai trompete ir tie instrumenti, kuri šodien tiek apgūti retāk. Taču caurmērā tomēr mūzikas skolās ir daudz jauniešu, kuri patiešām apgūst visu šo apmēram divdesmit instrumentu spēli un var piedalīties kādā konkursā. Kuri ir tie instrumenti, kas aizvien ir pieprasīti un kurus patiešām bērni labprāt spēlē? No stīgām tā ir vijole un čells, tāpat arī taustiņinstrumenti, kokle, ģitāra. Šogad piedalījās arī viena arfiste – arfa ir retāks instruments. No pūšaminstrumentiem dominē flautisti. Klarnete – kā kuru gadu. Retāk ir obojisti vai fagotisti. Samērā aktīvi ir saksofonisti. Retāk ir trompetisti, trombonisti un tubisti. Pirms pandēmijas bija viens brīnišķīgs eifonists no Alūksnes mūzikas skolas.  Pianistu ir daudz, akordeonistu tāpat. Bet katrā ziņā instrumenti pārstāvēti ļoti bagātīgi un visā spektrā. Vairāk – audioierakstā.

8. aprīlī atzīmējām latviešu dzejnieces, folkloras teicējas un dziesmu autores  Broņislavas Martuževas 100. jubileju. Tā kā viņa ir vesela laikmeta leģenda, kuras dzeja nav atdalāma no viņas personības, "Klasikas" sižetu ciklā "Vai zini?" piedāvājam četrus stāstus, ko sagatavojusi dzejnieces biogrāfe, piemiņas glabātāja un Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena. Broņislava Martuževa piedzima 1924. gada 8. aprīlī Abrenes apriņķa Domopoles (vēlāk Bērzpils) pagasta Slavītu ciemā. Tā bija Zaļā ceturtdiena, agrā rītā māte slauca kūtī gotiņu un… līdz istabai nepaspēja. Kad Broņislavai bija trīs gadi, tēvs Vidzemē, Lubānas pusē, nopirka 27 hektāru zemes – izzāģētu mežu un celmainā līdumā sāka veidot savu jauno dzīvi. Broņislavas mammai Helēnai piedzima deviņi bērni: četri no viņiem mira mazi, bet neviens no pārējiem pieciem ģimeni neizveidoja un dzimta tālāk neturpinās. Tēvs 1935. gadā saslima ar diloni, divus gadus smagi slimoja un aizgāja mūžībā 1937. gadā. Saimniekošana jaunajā mājvietā bija grūtību pilna. Kad Broņislavai bija jau 11 gadu, viņa skolā vēl negāja – tieši šo trūcīgo apstākļu dēļ. Pagasts sāka interesēties, kāpēc tas bērns neiet skolā, un 1935. gadā nācās meiteni palaist uz skolu. Cepurītes četrklasīgā pamatskola bija septiņus kilometrus no mājām, tāpēc ziemās pa nedēļu bija jādzīvo internātā. Skolas dvēsele bija skolotājs Pēteris Šmits – Dzejniece viņu vienmēr pieminēja ar lielu godbijību. Ieraksts Broņislavas dienasgrāmatā 1958. gada 21. jūlijā: "Cik skaists sapnis! Briesmīgs un jauks. Bēgu no vajātājiem. Man palīdz slēpties un rāda ceļu Cepurīšu skolas Hebsis. (..) Kas tikai sapnī neparādās! Pat Hebsītis. Herberts Lauva. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektais gads. Gludi sasukāta galviņa, balta vīlīte gar skolnieku formas uzvalciņa apkakli, asas bikšu vīles, nevainojami sagatavotas stundas – mūžīgi mūžos! Un kodīga, mēdīga mēle tā vien trinās ap jocīgo latgaliešu skuķi mellenēs krāsotā, bez šika un elegances piegrieztā, mammas šūtā pusnātna kleitiņā, skuķi, kas runāja ar latgaliešu izloksnes intonācijām un skolotāju uzrunāja "skolotāja kungs", kā grāmatās bija lasīts. Kā gan lai nesmietos?! Tagad es viņu saprotu. Bet toreiz nīdu. Par viņa sekmēm matemātikā, kuru es nemīlēju, un par viņa pārtikušo nesmalkjūtību. Šis puika sabojāja man pusdzīves. Ko es varēju pret viņa dūrieniem? Tikai norobežoties no visiem, izvairīties no rotaļām un sarunām un mācīties kā zvērs. Tā es arī darīju. Manu izloksni klase dabūja dzirdēt tikai stundās, kad par to nedrīkstēja smieties. Un drīzi jau arī smiekli aizmirsās, pat Hebsim. Tie pārvērtās godbijībā. Pat it kā izbailēs. Es biju fenomens. Manā klasē man bija par šauru. Dzinos pakaļ otrajai, "situ pušu" pat Hebsi, man uzlika pienākumus, ar kuriem nevarēja tikt galā pat trešās klases audzēkņi. Un es visu veicu, nejuzdamās vis nelaimīga par skolotāju augstajām prasībām. Ja es, tāpat kā 4. klases meitenes, netiku galā ar (..) galvas rēķiniem, tad (..) man lika konsultēties pie Andreja Zeltkalna, skolas labākā rēķinātāja. Andris nekad par mani nesmējās, bet no sirds centās uzvilkt mani savā – vecāko klašu puiša – līmenī. Un pavasara pusē mēs jau rakāmies pa aritmētikas pārgudrībām trijatā – Hebsis bija trešais. Un nākamajā gadā, kad nomira mūsu tētis un [brālis] Cipris bija atbraucis uz skolu mums pakaļ, lai vestu mājās uz bērēm, Hebsītis bija pirmais, kas tūliņ sāka šņaukāties mūžīgi baltajā mutautiņā, un visi citi bērni viņam pakaļ. Bet vēlākajos gados Lubānā, kad es, [skolotāju] Strades un Baltiņas labā roka, jau gatavoju referātus skolnieku un pieaugušo sanāksmēm un laboju savu biedru klasesdarbus, Hebsis tāpat taisījās gar manu solu, saukāja mani par "Brastiņ Ernestu" un bez kavēšanās teica priekšā aizmetušos ģeometrijas formulu. Bet manī vairs nebija ne pazemības, ne pateicības. Ne silts, ne auksts. Hebsītis tagad esot inženieris VEFā, Rīgā. (..) Bet trīsdesmit sestā gada pavasarī mēs ap skolas malkas šķūņiem ganījām skolotājas vistas, grauzām rabarberus. Un šonakt viņš man parādījās tieši tāds, kā toreiz."

Stāsta muzikoloģe, Mākslas zinātņu doktore Lolita Fūrmane Vien aptuveni simts metru no Nacionālā Mākslas muzeja ēkas, Skolas ielā 3, atrodas četrstāvu mūra nams ar romantizētu vēsturisko stilu elementiem. Šo ēku, kur tagad izvietojusies Latvijas Ārstu biedrība, 1905. gadā Rīgas arhitekts Augusts Reinbergs (1860–1908) uzcēla kā personisko īres namu. Paceļot skatienu, pret pagalmu vērstās fasādes augšmalā varam lasīt dzejas rindu no Frīdriha Šillera "Zvana dziesmas" (1799): "Arbeit ist des Bürgers Zierde" – jeb latviskā tulkojumā, "Darbs ir pilsoņa rota". Toties zemāk, virs viena no logiem sienā iekalta Ludviga van Bēthovena (1770–1827) mūzikas frāze. Vasarā šo nošu rindiņu parasti aizsedz pagalmā saplaukušais bērzs, taču vēstījums tik un tā paliek: tās ir pirmās četras taktis no Bēthovena dziesmas "Dieva gods" jeb oriģinālā sauktās "Die Ehre Gottes aus der Natur" ar 18. gadsimta vācu dzejnieka Kristiana Firhtegota Gellerta (1715–1769) tekstu. Ar ko tad šī dziesma ir bijusi tik svarīga nama būvētājam? Bēthovena sešas t.s. Gellerta dziesmas nāca klajā 1803. gadā, taču to pirmie uzmetumi radās vēl 18. gadsimta beigās, kad komponistam strauji pasliktinājās dzirde. Šajā izmisuma pilnajā laikā viņš iepazina Gellerta "Garīgas odas un dziesmas" (1757), kas bija jau ieguvušas rezonansi vācu sabiedrībā. Gellerta dzeja uzrunāja komponistu ar savu garīgo universālismu, kristīgās samierināšanās motīviem un vienlaikus cilvēka godbijību Dieva radītās pasaules priekšā: Tā debess izteic tā Mūžīgā spēku, Tās slavās viņa godu man'.[1] 19. gadsimta otrajā pusē dziesma kļuva populāra vīru dziedāšanas biedrībās. Tā ir skanējusi arī Baltijā: vācbaltiešu dziesmu svētkos Rīgā 1861. gadā un Rēvelē 1866. gadā, igauņu Pirmajos (1869), Otrajos (1879), Ceturtajos (1891) dziesmusvētkos Tērbatā, latviešu Pirmajos (1873) un Piektajos (1910) dziesmusvētkos – pēdējos virsdiriģenta Jāzepa Vītola vadībā, ar Alfrēdu Kalniņu pie ērģelēm. Vēl 1989. gadā dziesma tika iekļauta Sestajos Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – tiesa, šoreiz gan visai abstraktā pārdzejojumā ar nosaukumu "Himna dabai".[2] Vai Augusts Reinbergs, kurš cēla namu, būtu kādā veidā saistīts ar šo mūzikas vēstures daļu? Ir zināms, ka studējot Rīgas Politehnikumā, viņš tika uzņemts vācbaltiešu studentu korporācijā "Rubonia", bet korporācijās labprāt dziedāja. Taču iespējams, ka citētajai dziesmai ir gluži simboliska nozīme. Šillers un Bēthovens, nebūdami konkrētajā gadījumā viens ar otru tematiski saistīti, tomēr veido kādu jēgpilnu, mums visiem no "Odas priekam" atpazīstamu garatelpu. Droši vien nebūs mazsvarīgi arī piebilst, ka Reinberga sieva Agnese (dzim. Šrēdere, Schröder, 1864–1943), ar kuru viņš salaulājās arhitekta darba gados Pēterburgā, bija ievērojamās klavieru fabrikas C. M. Schröder īpašnieka meita.[3] 20. gadsimta sākumā tā bija lielākā klavierbūves firma Krievijas impērijā. Uzziņas avoti: [1] Krājums: "Pirmie Vispārīgi Latviešu dziedāšanas svētki" [..].  Rīga, 1873. [2] Krājums: "Padomju Latvijas skolu jaunatnes VI Dziesmu un deju svētki, 1989. Dziesmas zēnu koriem". Rīga, 1988. [3] Sk.: https://www.geni.com/people/August-Jacob-Reinberg/6000000011399662436

Kā programmas “Latvijas skolas soma” saturā nodrošināt līdzsvaru starp tradicionālās un laikmetīgās kultūras piedāvājumu? Kādu kultūrprojektu papildinājumu ir guvusi programma „LatvijassSkolas soma” un ko tas prasa kā no skolotājiem tā skolu jaunatnes, Kultūras rondo vērtē Aija Tūna, programmas "Latvijas skolas soma" nodaļas vadītāja, Sabīne Ozola, programmas eksperte administratīvajos jautājumos un zinātniskā asistente, kā arī mākslas zinātniece Māra Žeikare, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izglītības un mākslas mediācijas programmu kuratore. Projekts "Latvijas skolas soma" darbojas jau piecus gadus un ir veikts apjomīgs pētījums par darbu pirmajā piecgadē.  "Pirmais lielais secinājums ir tas, ka mūsu trakā ideja - no viena liela simtgades svētku pasākuma, kas veltīts bērniem un jauniešiem, izveidot kaut ko visaptverošu, regulāru un paliekošu, tas mums ir izdevies," atzīst Aija Tūna. "Programma sākās Latvijas valsts simtgades ietvaros, un tas no sākuma bija kā ideja un iniciatīva. Tad mums bija pilotprojekti, un tad mēs 2018. gada rudenī sākām programmu. U mūsu ambīcija - lai katrs skolēns semestra laikā pieredze vismaz vienu kultūras norisi, ir par 98-99% īstenojusies." Skolas somas satura izmantošana mācību procesā ir ne tikai katra skolotāja, bet visa skolas kolektīva kopīga pieredze. Lai gūtu priekšstatu, kā “Skolas somas” programmu savā darbā izmanto skolotāji, sazinājāmies ar Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1.pamatskolas direktora vietnieci audzināšanas jomā Mairu Vimbu un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāju, Izglītības attīstības centra projektu koordinatori un pasniedzēju Ingūnu Irbīti. Ingūna šobrīd vada nodarbības “Latvijas skolas soma” programmā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss    

Nuo plataus masto karo pradžios daugybė Ukrainos paauglių buvo priversti kartu su šeimomis palikti namus ir išvykti į užsienį. Didžiausia dalis apsigyveno kaimyninėje Lenkijoje. Šios šalies Užsieniečių biuro duomenimis, šalyje yra apie 165 000 ukrainiečių paauglių nuo 13 iki 18 metų, kurie yra užregistruoti kaip pabėgėliai. Netekę namų, paaugliai siekia pritapti Lenkijoje, tačiau pripažįsta – tikrieji namai yra Ukraina, į kurią galimybių grįžti kol kas nėra.Seime pateiktos Elektros energetikos įstatymo pataisos, kuriomis siekiama leisti buitiniams vartotojams skolas už sunaudotą elektrą padengti dalimis. Tokie įsiskolinimai padažnėjo pradėjus elektros skaitiklių modernizacijos procesą, taip pat skatinti infrastruktūros saulės ir vėjo elektrinių vystymui kūrimą ir įteisinti dažnesnę kainų elektros rinkoje peržiūrą, kad ji būtų vykdoma bent kas tris mėnesius.Įvairių dokumentų, banknotų, prekės ženklų ar bilietų klastojimas – dažna problema, su kuria gali susidurti kiekvienas, pavyzdžiui, apsipirkinėjant ir netikrinant gautos grąžos ar renkantis pirkti prekes mažesne nei rinkos kaina. Suprasdami problemos mastą ir pavojingumą, Kauno technologijos universiteto mokslininkai nusprendė ieškoti būdų, kaip sumažinti padirbinėjimo riziką – taip buvo išrastas naujas metodas holografinių apsauginių etikečių gamybai.Į UNESCO programos „Pasaulio atmintis" nacionalinį registrą rudenį įtrauktas Jungtinėse Valstijose saugomas Bostono lietuvių enciklopedijos archyvas. Tūkstančiuose jo puslapių - liudijimas apie tai, kaip nuo karo ir sovietų okupacijos į Jungtines Valstijas pasitraukęs lietuvių intelektualinis elitas stengėsi išsaugoti ir ateities kartoms perduoti Lietuvos kultūrą.Ved. Gabija Narušytė

Kultūras piedāvājumā bērnu auditorijai pamazām arvien plašāk sevi piesaka izrādes un koncerti pašiem mazākajiem skatītājiem. Piemēram, Leļļu teātrī pēc rekonstrukcijas durvis vērusi Kamerzāle ar izrādēm mazuļiem jau no deviņu mēnešu vecuma; Čehova teātrī pirmoreiz iestudē izrādes divgadniekiem. Kāds pašlaik ir kultūras iestāžu piedāvājums visjaunākajai auditorijai, kā tas top un cik tas ir pieprasīts? Kultūras “produkti” pašiem mazākajiem ir pieprasīti un aug plašumā, tomēr nav noslēpums, ka vairums pasākumu koncentrējas Rīgā, un arī biļetes ne visiem ir pa kabatai. Būtisku ieguldījumu pieejamības uzlabošanā – gan mazliet lielākiem bērniem – pēdējā piecgadē ir devusi kultūrizglītības programma „Skolas soma”,  un par to mēs plašāk runāsim pirmdienas raidījumā Kultūras rondo.

Pirms Lieldienām uz koncertu aicina Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris un jauktais koris diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā. Mūziķu sastāvu kuplinās solisti: tenors Artjoms Safronovs un baritons Eduards Vācietis, kā arī Rīgas projektu kora grupa. Koncerts notiks 13. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā plkst. 19. Gaidot koncertu, saruna ar diriģentu Vilhelmu Vācieti. Koncerta programmā divu itāliešu maestro mūzika – par koncerta krāšņu uztakti ir iecerēta Džoakīno Rosīnī uvertīra opera “Seviljas bārddzinis” un lielākais uzsvars ir likts uz Džakomo Pučīnī “Messa di Gloria”. Sarunā Vilhlems Vācietis atklāj, ka ar šo vokāli simfoniskās mūzikas programmu vēlas parādīt skolas kolektīvus - simfosniko orķestri un kori. "Kopš šī mācību gada, kad sāku vadīt diriģešanas nodaļu un arī simfonisko orķestri Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, manā pakļautībā ir arī koris. Plānojot orķestra sezonu sapratu, ka varam lepoties ar diviem kolektīviem - simfonisko orķestri un kori, kāpēc neizveidot kopīgu vokāli simfonisko programmu," bilst Vilhelms Vācietis. Ar šo ideju viss aizsācies, bet repertuāra izvēle saistīta ar viņam pašam tuvo komponistu Pučīni, kurš ir koncerta centrā.

The second part of the Fallen Deep Dive! Now with more Awoken Queens!

Jau divus gadus Latvijas iedzīvotāji dažādos veidos turpina atbalstīt kara plosīto Ukrainu un tās iedzīvotājus. Par to, kāda palīdzība šobrīd tiek sniegta Ukrainai, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Latvijas Pilsoniskā alianse direktore Kristīne Zonberga, biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala un biedrības "Tavi draugi" pārstāve Renāte Grundštoka. Renāte Grundštoka atzīst, ka mainās cilvēku iesaiste un palīdzības sniegšanas veidi. Ikdienā nākas meklēt dažādas pieejas, kā sapurināt sabiedrību un atgādināt, ka karš joprojām notiek un palīdzība ir vajadzīga. Šobrīd norit akcija "Skolas par uzvaru", kas pavienojusi vairāk nekā 100 skolas Latvijā un šobrīd aktīvi rit ziedojumu piegāde biedrībai "Tavi draugi". Materiālais atbalsts ir svarīgs nepārtraukti, gan nauda, lai iegādātos lielākas lietas, gan ikdienas nepieciešamības lietas. Tāpēc svarīgs ir katrs ziedojums.  Linda Jākobsone-Gavala norāda, ka cilvēki no Ukrainas arvien ierodas Latvijā un vajadzības ir dažādas. Viņa arī skaidro, ka palīdzība nepieciešama arī tiem, kas ieradušies jau pirms kāda laika, sevišķi jādomā par iekļaušanas lietām - nodarbinātību, valodu, izglītību. "Pat, ja karš tuvākā laikā beigsies, liela daļa cilvēku būs spiesti šeit palikt ilgāku laiku. Tāpēc daudz vairāk jādomā par iekļaušanās lietām - nodarbinātību, valodu, izglītību," atzīst Linda Jākobsone-Gavala. Viņa norāda, ka mantas un naudu ir svarīgi ziedot, bet ļoti būtiski ir ziedot laiku, piemēram, liet ierakumu sveces, palīdzēt šķirot ziedotās mantas, vai satikties valodu klubiņā ar ukraiņiem un ar viņiem parunāties, kā arī jebkāda cita veida palīdzība. Ierakstā uzklausām sievietes, kuras pin tīklus Aizkrauklē. Divreiz nedēļā - pirmdienu un ceturtdienu vakaros Aizkraukles novada kultūras centra pagrabiņā pulcējas sievietes, lai pītu maskēšanās tīklus Ukrainai. Ar tīklu pīšanas iniciatori Vairu Lejnieci un pārējām pinējām - Sandru Krūmiņu, Dainu Zariņu, Daigu Andersoni un Maiju Vegneri Aizkrauklē tikās Daina Zalamane. 24. februārī visā Latvijā norisināsies atbalsta pasākumi Ukrainai. Lielākais – mītiņš "Kopā līdz uzvarai!" – paredzēts Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Pasākumā aicina piedalīties ikvienu, kurš atbalsta Ukrainas tautas cīņu par savas brīvības un demokrātijas saglabāšanu. Tiešraidē tam varēs sekot arī Latvijās Radio 1. Parkā pie Brīvības pieminekļa darbosies ierakumu sveču darbnīca un mantu ziedošanas punkti. Pasākuma dalībnieki aicināti ņemt līdzi Ukrainas un Latvijas karogus, kā arī apģērbā iekļaut Ukrainas karoga krāsas, ņemt līdzi dzeltenus un zilus ziedus un svecītes, kuras varēs nolikt pie Brīvības pieminekļa un Ukrainas vēstniecības.

Stāsta LU Literatūras folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, dejas un teātra kritiķe Dita Jonīte Teātru katalogs Izrādes.lv ir privātu entuziastu iniciēts projekts, kas 2019. gadā attīstījies no viena aizrautīga teātra skatītāja Kristapa Skujiņa veidotas "excel" tabulas. Tajā tika atzīmētas noskatītās teātra izrādes, pievienots vērtējums un… kādā brīdī izrādījās, ka Latvijā ir vairāk nekā tikai daži teātri, bet iestudējumu, kas atrodas aktīvajā repertuārā, ir vēl vairāk. Vēl sarežģītāks izrādījās apstāklis, ka režisori strādā dažādos teātros un arī aktieri-brīvmākslinieki ir sastopami vairākos teātros. Radās ideja, ka teātra skatītājiem varētu piedāvāt tādu platformu, kurā vienuviet būtu iespējams atrast informāciju gan par visiem iestudējumiem, gan par visiem māksliniekiem. Patlaban teātru katalogā "Izrādes.lv" atrodama informācija par vairāk nekā 3000 iestudējumiem – pamatā par tiem, kas tapuši šajā gadsimtā. Taču kataloga veidotājiem ir ambīcija apkopot datus par visiem Latvijas profesionālā teātra iestudējumiem kopš tā sākotnes – tas ir 1868. gada 2. jūnijs, kad luga "Žūpu Bērtulis" tika uzvesta Turnhallē, atklājot vācu Strēlnieku biedrības vingrošanas zāli. Mūsdienās katru gadu profesionālajos (gan valsts, gan pašvaldību, gan sabiedriskajos un projektu tipa) teātros top daudz vairāk nekā 100 iestudējumu gadā. Pirms 150 un 100 gadiem, un pat pirms 50 gadiem pirmizrāžu bija krietni mazāk (piemēram, manā dzimšanas gadā – 1973. gadā – visos teātros kopā ir vien 40 jauniestudējumu). Tomēr, lai katalogā apkopotu visu, kas vien Latvijas profesionālajos teātros iestudēts, vēl jāiegulda krietni daudz pūļu. Patlaban primāri šī vietne pilda tādu kā visu teātru kopīga mārketinga funkciju – lai skatītājam palīdzētu orientēties plašajā izvēļu klāstā. Šajā gadā, piemēram, ir ieviesta jauna iespēja – meklēt izrādes kalendārā un atlasīt pēc interesējošā datuma, lai pēc tam ar saites palīdzību nokļūt biļešu tirdzniecības vietnēs. 2023. gadā radīts vēl kāds būtisks risinājums, kas domā tieši par skatītāju – pirmo reizi Gada balvas teātrī “Spēlmaņu nakts” vēsturē skatītāju balsojums varēja notikt neatkarīgi no žūrijas izvēlēm, jo skatītāji savus vērtējumus vietnē Izrades.lv atstāja par visiem sezonas iestudējumiem. Tur arī tika noskaidroti 5 finālisti trīs kategorijās "Gada izrāde", "Gada aktieris" un "Gada aktrise", bet fināla balsojums mēnesi pirms balvu pasniegšanas ceremonijas norisinājās jau sabiedrisko mediju platformā LSM. Arī šajā – 2023./2024. gada sezonā skatītāji aicināti savu vērtējumu visam redzētajam atstāt vietnē Izrades.lv. Pirms nākamās Spēlmaņu nakts – 2024. gada rudenī – atkal tiks izveidots šīs sezonas finālistu saraksts, balstoties tieši uz skatītāju vērtējumiem. Katalogā "Izrādes.lv" līdzās skatītāju vērtējumam un atstātajiem komentāriem atrodamas arī saites uz kritiķu recenzijām (kamēr teātri dažkārt kritiskākus vērtējumu savās mājas lapās nemaz nepublicē). Svarīgi arī, ka katalogā glabājas informācija par senākiem iestudējumiem (mainoties teātru mājas lapām, daļa satura tur mēdz pazust; arī māksliniekiem, aizejot no darba teātrī, informācija ar radošo CV tiek izņemta utt.). Tāpēc vietne ar laiku varētu izrādīties noderīga datu bāze pat pašiem radošajiem – teātra nozarē strādājošajiem visu arodu profesionāļiem. Jo īpaši brīvmāksliniekiem, kas savus darbus veido ārpus konvencionālajām teātra mājām. Savukārt skatītājiem ir pieejama plaša spektra informācija – piemēram, pēc 2023. gada "Spēlmaņu nakts" gada izrādes paziņošanas vietnei "Izrādes.lv" vienā vakarā pēkšņi bija ļoti liels apmeklējums, jo visiem interesēja, kas tā par izrādi – "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums"... Kopš 2023. gada vasaras "Izrādes.lv" komanda sadarbojas ar programmu "Skolas soma", un tagad šeit atrodamas arī tādas izrādes, kas tiek spēlētas ārpus teātra ēkām – skolās. Un arī skolēni te var atstāt vērtējumus, veidojot tādu kā ceļa karti citiem visnotaļ plašajā teātra piedāvājumā Latvijā. Burtiski dažu gadu laikā no viena entuziasta "excel" dokumenta projekts pārtapis privātas iniciatīvas (biedrība "Teātra skatītāji") sadarbībā gan ar zinātnisko institūciju (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta digitālo arhīvu), gan ar teātra ļaudis vienojošo Latvijas Teātra darbinieku savienību. Kā paši "Izrādes.lv" komandas cilvēki uzsver – māksliniekiem, pētniekiem un skatītājiem šādi ir iespēja sadarboties un attīstīties. Un vēl interesantāka nākotne varētu izvērsties, "sadarbojoties" ar mākslīgo intelektu, jo "Izrādes.lv" kopā ar LU LFMI ir uzkrājušas visai lielu datu apjomu, lai vairākus aspektus Latvijas teātrī varētu pētīt jau ar digitālo humanitāro zinātņu pētniecības metodēm.  Resursi: Izrades.lv Humma.lv LTDS.lv 100.teatris.lv

19.gadsimta pirmā puse, laiks, kad literatūra un tautas izglītošana nedalāmi saistītas.  Šoreiz meklēsim  atbildes uz jautājumiem, kā veidojās izglītības sistēma, kādas skolas un skolu grāmatas bija šajā laikā. Uzzināsit, kuru grāmatu bērnībā studējis vai ik katrs jaunlatvietis. Šoreiz pietuvinājumā ielūkosimies skolās, galvenokārt, zemnieku skolās, kādas bija 19.gadsimta pirmajā pusē. Un uzzināsim, kā veidojās skolu literatūra. Arī to, ka skolas bērni mācījās no Vecā Stendera „Augstas gudrības grāmatas”. Izrādās, nav bijis tāds jaunlatvietis, kurš nebūtu bērnībā studējis šo grāmatu. Tāpat ielūkojamies padomu un daiļliteratūras grāmatās, kā arī īpaši skolas vajadzībām sarakstītajās. Raidījumā tiksimies ar divām zinošām pētniecēm skolu jautājumos, ar vēstures zinātņu doktori Viju Daukšti un filoloģijas doktori Zigrīdu Frīdi. Par  skolām un grāmatām, ko mācībām izmantoja, esam stāstījuši jau iepriekšējo gadsimtu sakarā. Galu galā, izglītības telpas veidošanās šodienas Latvijas teritorijā un arī Eiropā bijis ilgs un gana sarežģīts process. Par izglītības sistēmas veidošanos 19. gadsimtā stāsta Vija Daukšte. Līdz šim nebija sakārtota izglītošanas likumiskā un institucionālā puse, taču 19.gadsimts nāca ar būtiskām izmaiņām saimnieciskajā dzīvē, proti, tika atcelta dzimtbūšana, un tas mainīja daudz ko. Lai arī ceļš līdz reālai skolu sistēmai bija vēl garš, likumā tas tika jau stingri noteikts. Literatūrzinātniece Zigrīda Frīde, turpinot domu, ka cerības uz strauju tautskolu attīstību nepiepildījās, tomēr veicināja mācību līdzekļu sacerēšanu. Plašāk par projektu šeit:

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Drošas braukšanas skolas vadītāju Jāni Vanku.  

Polijā valdošā nacionālkonservatīvā partija „Likums un taisnīgums” ir ieguvusi proporcionāli visvairāk balsu vakar notikušajās parlamenta vēlēšanās. Skolas un bērnudārzi šorīt atkal savos e-pastos saņēmušas draudu vēstules - ar nedaudz citu tekstu, bet tādu pašu vardarbīgu saturu. Ukrainā turpinās graudu novākšana. Valodas konferencē runā par valsts valodas lietojuma problemātiku publiskajā telpā. Rīgā sāk darbu dienas aprūpes centrs pilngadīgām personām ar autiska spektra traucējumiem. Milānas un Kortīnas 2026.gada olimpisko spēļu sacensības ledus trasē notiks ārpus Itālijas

Šķiet, šī ir bijusi "terorisma nedēļa", jo visas skaļās ziņas saistās ar ļoti netīkamiem notikumiem. Protams, vistraģiskākā situācija izveidojusies Izraēlā, ainas tur ir ļoti asiņainas. Arī pašu mājās kādi draud spridzināt skolas un bērnudārzus, lai arī policija saka, ka tie ir zema līmeņa draudi, savu ietekmi tas atstāj. Arī šodien ne viens vien baidījās doties uz skolu, jo nekas neesot beidzies. Bet gāzes vads Baltijas jūrā starp Igauniju un Somiju, liekas, tiešām ir saspridzināts un tam ir sava ietekme jau tagad. Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē žurnālists Māris Zanders, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šnore.  

Draudīgi e-pasti šodien negaidīti aprāva mācību procesu simtiem Latvijas skolu. Lai arī policija riskus novērtēja kā zema līmeņa, daudz kur notika skolēnu un darbinieku evakuācija, tiesa – ne visur. Vai valstī ir vienota kārtība, kā šādos gadījumos rīkoties? Par to un citiem izglītības nozarē aktuālajiem jautājumiem saruna ar izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu (JV) un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāju Ingu Vanagu.

Runāsim par skolas vēsturi.

Hovrätten sätter punkt för utdraget förtalsmål mot journalisten och debattören Joakim Lamotte. Fyra män hängdes i Aftonbladet ut för mord efter fällande dom i tingsrätten. Nu är alla friade i hovrätten, men publiceringen består. I Alingsås är lärare kritiska mot hur tidningen avslöjat skolan säkerhetsarbete.

Tuvojas jaunais mācību gads, un daudzi no mums atminēsies, kā ar vieglu satraukumu pirms 1. septembra savulaik esam kārtojuši skolas somu un arī apģērbu, ar kuru doties uz svinīgo pasākumu. Bet, kad skolas gaitas jau būs sākušās, apģērba izvēli noteiks pašas mācību iestādes noteikumi - ko vilkt un kad vilkt. Vismaz tā varētu teikt mūsdienās. Vēsturiski gan skolas formai ir bijusi liela nozīme - panākt audzēkņu vienotību ar ārējā izskata starpniecību. No viduslaikiem piederīgiem mēteļiem līdz militāra stila apģērbam 20. gadsimtā un popkultūras elementiem - šādu skolas formu evolūciju plašāk aplūkosim raidījuma kopā ar modes vēsturnieci Edīti Paruti. 

Ko maina muzeju pārdefinējums? Kāda ir mūsu muzejnieku prakse un kādi ir secinājumi pēc Baltijas muzeoloģijas vasaras skolas? Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā nedēļas garumā pievērsās muzeju eksistencei nākotnē, debatēja par izaicinājumiem muzeju darbībā. Azvadītajā nedēļā, no 7. līdz 12.augustam, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika 19. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola. Tās ietvaros trīsdesmit pieci Baltijas valstu muzeju profesionāļi klausījās lekcijas, piedalījās semināros un diskusijās, kā arī apmeklēja muzejus un kultūras mantojuma objektus Latgalē un Sēlijā. Kultūras rondo atziņas no Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, bet studijā par aizvadīto pasākumu stāsta Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece, Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, direktores vietniece zinātniskajā darbā Liene Rokpelne, Jūrmalas muzeja vadītājs Ernests Sviklis un Icom Latvijas valdes locekle, Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meijere-Oša. Kā šīs skolas iespējas vērtē kaimiņvalstu, Lietuvas un Igaunijas,  muzeju speciālisti, kādas problēmas un kādus izaicinājumus muzeju darbā tie saredz savās valstīs un kā iezīmē muzeju nākotnes perspektīvas, atklāj Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte (Rūta Kačkutė) un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītāju Martins Andrellers (Martin Andreller). .  

Šā gada rudenī skolas sāk pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā, lai 2025.gadā tikai latviski mācītos visi skolēni visās vispārizglītojošajās skolās valstī. Vai skolas ir šīm pārmaiņām, kā arī, vai nākotnē izzudīs fenomens divplūsmu (latviešu - krievu) skolas un kā tas ietekmēs integrācijas procesus – vai joprojām būs nodalīšanās pēc tautības vai skolai jākļūst vienkārši par skolu, kur mācās visi neatkarīgi no nacionālās piederības? Krustpunktā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperte Olita Arkle, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja Anita Pēterkopa, Rīgas Valsts Klasiskās ģimnāzija direktors Romans Alijevs, Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāts Normunds Dzintars un Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldes Izglītības satura nodaļas vadītāja Ināra Sprindžuka.   Par gaidāmo pāreju uz mācībām latviešu valodā interesējamies arī raidījumā Labrīt.

Juris Natanaēls Ramanis – 18.gadsimta dzejnieks, kura sacerētās dziesmas izplatījušās rokrakstā, bet viņa  manuskripts „Krusta skolas grāmata” unikāls ar paša autora ilustrācijām. Kāpēc plašāka sabiedrība par dzejnieku uzzināja tikai 20.gadsimta izskaņā un kādus noslēpumus vēl glabā Ramaņa biogrāfija? Pie Krimuldas baznīcas vēsturnieks Edgars Ceske izrāda apkārtni, arī skatu uz Krimuldas baznīcu, kādu 18.gadsimta beigās fiksējis Broce. Pie baznīcas ir arī piemiņas akmens mazāk zināmam rokrakstu grāmatas autoram Jurim Natanaēlam Ramanim. Stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām par vēl vienu 18.gadsimta latviešu tautības dzejnieku un viņa manuskriptu „Krusta skolas grāmata” aizraus jūs, pirmkārt, jau ar to, kā Edgars Ceske atklāja līdz tam nezināmu autoru, otrkārt, Ramaņa dzīvesstāsts ir romāna cienīgs, un, treškārt, joprojām daudz nezināmā. Raidījuma ceļabiedri šajā reizē vēstures zinātņu doktors Edgars Ceske Krimuldā un literatūrzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija Rīgā. Juris Natanaēls Ramanis bijis skolotājs un literāts. 1797.gadā izveidojis paša ilustrētu „Krusta skolas grāmatu”, tajā iekļaujot savus dzejoļus, oriģinālas un tulkotas reliģiskās apceres, tai skaitā Džona Banjana alegoriskā romāna „Svētceļnieka gaita” pārstāstu ar nosaukumu „Tas ar acīm redzēts ceļš uz debesīm”. Manuskripts saglabājies trijos norakstos. Savukārt mums ir iespēja lasīt „Krusta skolas grāmatas” transkripciju, jo 1995.gadā darbs izdots grāmatā ar Edgara Ceskes priekšvārdu un komentāriem, kā arī ar Skaidrītes Sirsones un Valda Villeruša rakstiem.   Bet atgriežamies Krimuldā, kur no 1769.gada aptuveni 10 gadus Ramanis ir Krimuldas draudzes skolotājs. Edgars Ceske rāda netālu no Krimuldas baznīcas 1993.gadā atklāto  piemiņas akmeni Jurim Natanaēlam Ramanim, ko darinājis tēlnieks Vilnis Titāns. Zināms, ka Ramanis dzimis 1742. vai 43.gadā skolotāja ģimenē, arī vidējais  brālis skolotājs, bet tēva brālis Indriķis Ramanis bijis  Allažu muižas pārvaldnieks. Bijis precējies ar Jērkules muižas mežsarga meitu Helēnu Kristiānu Frišenfeldi. Bijis trīs bērnu tēvs, ieredzēts skolotājs. Ramaņa meita un vecākais dēls nosaukti mācītāja Pelhava un viņa māsas vārdos, tātad  ir viņu krustbērni, par to liecina ieraksti baznīcas grāmatā un norāda uz sākotnēji labvēlīgām, pat draudzīgām attiecībām starp mācītāju un draudzes skolotāju. Skatot citas baznīcas grāmatas, ir atrastas norādes, ka Ramanis bijis skolotājs Ozolmuižā, privāti mācījis bērnus Bērzaunē, Cesvainē un Dzelzavā. Bet par viņa dzīves noslēgumu gan nekas nav zināms. Kādā no iepriekšējiem raidījumiem stāstījām par Ķikuļa Jēkabu un viņa dziesmām. Juris Natanaēls Ramanis ir nepilnus trīs gadus jaunāks par Ķikuļa Jēkabu un viņa sacerētās dziesmas tāpat izplatījušās rokas norakstos. Urda jautājums, kad Edgars Ceske pirmo reizi uzzinājis par dziesmu autoru Ramani, noskaidroju, ka tas bijis ap 1979.gadu , kad strādājis LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. „Krusta skolas grāmata”, kā minēts titullapā, sarakstīta 1797.gadā. Tas ir krājuma sastādīšanas gads, jo kā uzskata Edgars Ceske, paši dzejoļi, tātad dziesmas, tapušas ilgākā laika posmā, apmēram 20 gados. „Ramaņa krājumā ievietotas 16 vairākpantu dziesmas,  kas varētu būt paša Ramaņa sacerētas, jo tādas nav izdevies konstatēt nevienā no 18.gs. latviešu valodā iespiestajiem dziesmu krājumiem. Neapšaubāmi Ramaņa sacerētas ir dziesmas ar autobiogrāfisku nokrāsu,” minēts pētījumā un Edgars Ceske norāda, ka Ramaņa dziesmas bija ķecerīgas. Dziesmās skarts sociālais moments, kas tajos laikos nedaudz atvieglināja ceļu rokrakstu grāmatai. Ramaņa manuskriptā „Krusta skolas grāmata” ne tikai dzeja, tajā arī tulkotas reliģiskas apceres, tai skaitā Džona Banjana romāna „Svētceļnieka gaita” pārstāsts ar nosaukumu „Tas ar acīm redzēts ceļš uz debesīm”. Dodos uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, lai tiktos ar vadošo pētnieku Paulu Daiju, kurš interesējies par 18.gadsimta tulkošanas vēsturi.  Plašāk par projektu šeit:

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas ansamblis Amber Strings uzvarējis Losandželosā rīkotajā Pasaules izpildītāju mākslas čempionātā, kas no 21. līdz 31. jūlijam norisinājās Holivudā. Šogad tas notika jau 25. reizi, un to var uzskatīt par sava veida Olimpisko spēļu analogu. Šogad čempionātā piedalījās dalībnieki no 73 pasaules valstīm, un Latviju tajā pārstāvēja Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas ansamblis Amber Strings. Mūsu jaunie mūziķi uz skatuves devās trīs reizes, un par katru reizi tika piešķirts starptautiskās žūrijas augstākais novērtējums – zelta medaļa. Ansamblī Amber Strings muzicē 12 LMMDV 1.–4. kursa un 8.–9. klašu audzēkņi, lielākā daļa no viņiem kopā muzicē jau desmit gadus. Ansambļa pirmsākumi meklējami 2011./2012. mācību gadā, kad ansambļa muzicēšanas tradīcijas skolā atjaunoja skolotāja Beata Zariņa-Blaščinska. Ansambļa sastāvu sākumā veidoja astoņi vijolnieki un  divi čellisti no 2.- 5. klasei.  Pa šiem gadiem LMMDV stīgu ansamblis ir ievērojami audzis gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, patlaban tajā muzicē apmēram 40 jaunie vijolnieki, altisti un čellisti no 3. līdz 9. klasei. No 2015. gada no lielā ansambļa motivētākajiem jaunajiem mūziķiem periodiski tika veidots arī mazais sastāvs, kura dalībnieki iestudēja augstākas sarežģītības repertuāru, sāka piedalīties starptautiskos konkursos, 2019. gadā ansamblis ieguvis nosaukumu Amber Strings ("Dzintara stīgas"). No 2011. gada ansambļa dalībniekiem daži jau studē JVLMA, bet seši patlaban turpina mācības mūzikas vidusskolas stīgu instrumentu nodaļā un veido ansambļa Amber Strings pamatsastāvu. Kā sapņot un nepadoties, neatlaidīgi tiekties uz mērķi un rezultātā uzvarēt uz pasaules prestižākās skatuves - Holivudā? Par to tiks runāts ansambļa Amber Strings koncertā, kas 17. novembrī plkst.19:00 izskanēs jaunajā kultūrvietā Digital Art House Rīgā, Skolas ielā 2. Bet jau pirmdien "Klasikā" ar LMMDV izglītības programmas "Stīgu instrumentu spēle" vadītāju Ditu Baronu, ansambļa vadītāju Beatu Zariņu-Blaščinsku un ansambļa vijolnieci Terēzi Dārtu Balodi runājam gan par to, vai muzicēšana skolas stīgu ansamblī rosina klūt par profesionālu mūziķi, gan ansambļa panākumiem Amerikā, gan aicinām uz 17. novembra koncertu Digital art house. *** Pasaules izpildītāju mākslas čempionāts bieži tiek minēts kā oficiālā Talantu olimpiāde topošajiem dažādu žanru skatuves māksliniekiem, kas jau 25 gadus nemainīgi tiek rīkots Holivudā. Kad čempionāts tikko sākās, tajā piedalījās tikai 16 valstis, tagad jau 73, un liepājniekiem nācās pacīnīties milzu konkurencē, jo dalībnieku bija vairāk par tūkstoti – ne tikai instrumentālisti, bet arī dziedātāji, dejotāji, aktieri, modeļi utt. Komandas bija no ASV, Kanādas, daudzām Eiropas valstīm, Filipīnām, Dienvidāfrikas. Bija ļoti interesanti, jaunieši iepazina citu valstu pārstāvjus, kultūru. Tā kā čempionāts ir veidots līdzīgi olimpiskajām spēlēm, lai tiktu līdz finālam, nācās pārvarēt vairākas kārtas. Pirmā kārta notika visilgāk – divas dienas no rīta līdz vakaram piecās zālēs ar atšķirīgām žūrijas komisijām katrai kategorijai. Turklāt šajā kārtā katram dalībniekam bija jāpiedalās vairākās nominācijās. Ansamblis bija sagatavojis trīs priekšnesumus dažādos mūzikas stilos: klasika, mūsdienu (contemporary) un brīvās izvēles - country music. Atvēlētais laiks uz skatuves katram no tiem – tikai viena minūte. Ja kāds no šova dalībniekiem noteikto laika limitu pārsniedza, izpildījumu pārtrauca, un tālāk, uz nākamo kārtu, arī, šķiet, netika, jo par noteikumu neievērošanu tika noņemti punkti. Vajadzēja muzicēt īsi, konkrēti un ļoti spilgti. "Mūsu mērķis bija iekļūt finālā, bet to, ka mēs varētu iegūt zelta medaļas visās nominācijās, kurās gatavojāmies, tas mums neienāca prātā," prieku par gūtajiem panākumiem neslēpj ansambļa Amber Strings vadītāja Beata Zariņa-Blaščinska. Rezultātā mājās katrs dalībnieks pārbrauca ar piecām medaļām ap kaklu: četrām zelta un vienu sudraba. Otrā vieta iegūta Team Competition jeb Komandu konkursā. Šis konkurss bija WCOPA inovācija, izziņots tikai jūlija sākumā. Team Competition būtība– uz skatuves jābūt ne mazāk kā desmit dalībniekiem. Daudzas valstis šajā konkursā piedalījās ar ļoti lielu dalībnieku skaitu un veidoja ļoti plašus šovus, iekļaujot visdažādāko specialitāšu pārstāvjus  - dejotājus un akrobātus, vokālistus, instrumentālistus un pat burvju māksliniekus. Amber Strings veiksmes stāsts šajā konkursā – spēja pārsteigt žūriju ne tikai ar profesionāli izstrādātu akadēmiskās mūzikas priekšnesumu, bet ar elegantu sveicienu no savas valsts – Latvijas. Zelta medaļas saņemtas par katru nomināciju un par uzvaru finālā. Vēl papildus iegūtās trīs zelta medaļas ir kopējas visam ansamblim kā uzvarētājam savā vecuma grupā instrumentālistu kategorijā katrā no nominācijām.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šajā raidījumā Marijas skolas Balvu un Rīgas rudens sesiju kalpotāji un dalībnieki dalās ar to, ka viņi sesijās ir sastapušies ar Dievu. Una dalās par sajūsto prieku, Rita par Dieva darbību un Larisa par Kunga klātbūtni.

Šoreiz studijā daudz sarežģītu jautājumu, kuriem mēs nebijām gatavi, bet kam mēs bijām gatavi, sākot no 17:00 minūtes runāt par hokeju, jeb tieši precīzāk Mestis Līga un Zemgali. Kā arī būs balvas!

Kaspars un Toms daudz runāja par "Zemgali" un "Mestis" līgu, atbildēja uz skatītāju jautājumiem, kā arī pastāstīja par "Betsafe līgu", kur mēneša labākie prognozētāji varēs tikt pie balvām!

Andra Strautiņa ir karjeras konsultante, biznesa uzsācēju mentore un grāmatas "Tu vari" radītāja un autore.Ir pagājis vismaz pusgads, kopš ar Andru vienojāmies – mēs parunāsim raidierakstā "Piedzīvot lappuses", un nu tā diena ir klāt. Andra man palīdzēja nepazust pašizaugsmes grāmatu milzīgajā klāstā un ieteica arī savus mīļākos autorus. Sarunā kā jau vienmēr – grāmatu pļāpas par lasīšanu, grāmatām un visu, ko piedzīvo grāmatnieki.Seko Andrai līdzi Instagram https://www.instagram.com/esvaru.lv/Izpēti Andras mājaslapu https://esvaru.lvIegādājies grāmatu "Tu vari" https://esvaru.lv/products/tu-vari-gramata/!Grāmatas "Tu vari" akcija raidieraksta klausītājiem – ar kodu PIEDZIVOT iegādājies grāmatu ar bezmaksas piegādi un papildu uzlīmēm. Akcijas laiks 06.09. līdz 08.09.!Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas.*"Skaistule un briesmonis"*Brigita Blobela un grāmatu sērija "Skolas romāns".*H. F. Lavkrafts "Stāsti"*Nīls Geimens "Amerikāņu dievi"*Sāra Vinmane "Kad trusis bija Dievs"*Kristīne Hanna "Lakstīgala"*Viktorija Hislopa "Sala"*Andruss Kivirehks "Ērms un Feisbuks", "Kaka un pavasaris" (ZGS), "Karnevāls un kartupeļu salāti"*Ernests Klains "Spēle sākas"*With the End in Mind: Dying, Death, and Wisdom in an Age of Denial by Kathryn Mannix*Tattoos on the Heart: The Power of Boundless Compassion by Gregory Boyle*Edīte Egere "Izvēle"*The Secret*Robins Šarma "Mūks, kurš pārdeva Ferrari"*Ērlings Kage "Soli pa solim"*Andra Strautiņa "Tu vari" 

Izglītības nozīmi cilvēki ir apzinājušies jau antīkajā pasaulē, taču iespēja mācīties pat mūsdienās nav visiem pieejama. Kordziedāšanas uzdevums nebija attīstīt muzikālo dzirdi vai veicināt radošumu audzēkņos, kā tas ir mūsdienās. Arī lasītprasmes uzdevums nebija radīt gudrus audzēkņus, kas spētu kritiski domāt un izvērtēt saturu. 17.-18. gadsimtā skolas zemnieku bērniem Latvijas teritorijā kalpoja pavisam citam mērķim. Kādi bija centieni izglītot latviešu bērnus pirms vairākiem gadsimtiem, kad izdzīvošanai nebija nepieciešama lasītprasme? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Latvijas Vēstures institūta direktors Gvido Straube.

Valdība ir atbalstījusi pakāpenisku pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā un jau no nākamā gada septembra pirmsskolās un vairākās klasēs stundas notiks tikai latviski. Pārejas periods paredzēts līdz 2025. gadam, kad izglītības ieguve notiks tikai latviski. Kā šī pāreja notiks un vai skolas un skolēni tam ir gatavi, Krustpunktā diskutē izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs un Rīgas valsts klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs.

Valdība ir atbalstījusi pakāpenisku pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā un jau no nākamā gada septembra pirmsskolās un vairākās klasēs stundas notiks tikai latviski. Pārejas periods paredzēts līdz 2025. gadam, kad izglītības ieguve notiks tikai latviski. Kā šī pāreja notiks un vai skolas un skolēni tam ir gatavi, Krustpunktā diskutē izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs un Rīgas valsts klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs.

Stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja „Riekstiņi” vadītāja Ilze Līduma Jau mācoties Blūma zīmēšanas skolā otro ziemu, tāpat kā citi skolnieki, lai izdzīvotu, viņš sāka nedaudz piepelnīties, zīmēdams portretus no vecām, izbalējušām kartiņām. Bet gadījās arī tā, ka pasūtītājs “gribēja, lai uzzīmē viņa tēvu, kurš sen jau bija nomiris, tādu, kāds viņš tagad izskatītos, lai iznāktu abi ar māti vienā vecumā, kura vēl bija dzīva, nupat kā fotografēta. Es uzzīmēju, bet mums iznāca strīdiņš. Dēls domāja, ka tēvs nevarētu būt tik stipri novecojis, es turpretim apgalvoju, ka taisni tādam viņam vajadzētu izskatīties.”  Darba devējs nebija apmierināts un negribēja maksāt norunāto cenu, tomēr viss beidzās pozitīvi. Blūma skolas jaunieši jeb kā viņus sauca “blūmisti” bez gleznošanas piekopa arī cita veida mākslas pašdarbību. Viņi organizēja skolēnu pulciņus, kuros iztirzāja latviešu nacionālās kultūras jautājumus, jaunumus glezniecībā un arī rakstniecībā, bieži ar ekstrēmām idejām. Daži rakstīja dzeju un to paši lasīja. Arī Jaunsudrabiņš nolēma uzrakstīt kādu tēlojumu vai stāstu. Tā radās stāsts “Mietiņš” (tagad zināms ar nosaukumu “Guļmeļa un Medinieks”) un tas ir arī viņa pirmais prozas darbs. Stāstu pats arī nolasa un izpelnās atsaucību. Vēlākos gados  lasot savus tēlojumus publiskos pasākumos, viņš plūca laurus ar savu priekšnesumu.   Blūma mākslas skolā laiku pa laikam rīkoja īstus publiskus skolas vakarus ar jauktu programmu, kuros tika gan dziedāts, gan spēlēts, pieaicinot speciālus viesus. Jaunsudrabiņš kādreiz bija palielījies, ka viņš ir labs vijoles spēlētājs. Skolas direktors  Blūms  bija to uzzinājis un iekļauj koncerta programmā Jaunsudrabiņu, kur jāspēlē  “Saulīt, tecēj tecēdama”, par laimi duetā ar Augustu Jullu.  Jaunsudrabiņš atceras, ka brīžam braucis ar lociņu pāri visām četrām stīgām. Priekšnesums nav guvis piekrišanu un viņš nekad vairs nav saņēmis uzaicinājumu uzstāties. Kopš tā laika Jaunsudrabiņš godkārības velnam nav ļāvis sevi dīdīt.          Skolas pavasara izstādēs reizēm gadījās, ka apmeklētāji nopirka kādu Jaunsudrabiņa studiju, bet tam bija gadījuma raksturs. Kaut darbu bija daudz, bet nevienam tie nebija vajadzīgi. Pat jau nobriedušāki gleznotāji pārdeva savus darbus par 50 kapeikām.    Pēc četru gadu studijām Blūma skolā, Jaunsudrabiņš sāka domāt par darbu, kaut vai dzelzceļniekos. Bet iznāca savādāk, sākās kalpošana gleznu tirgotājam  Heinriham Berkem, pie kura strādāja ne viens vien Blūma skolas audzēknis. Jā, tā bija gleznu kopēšana, kopijas rotāja Rīgas pilsoņu dzīvokļus. Tur bija gan Jūlija Klēvera saulrieti, gan Šiškina ainavas vai gluži  “vienkārši Mazkrievijas skati ar šabloniskām māla būdām, retiem kokiem un zilām debesīm… Zināms, parakstus mēs neviltojām,bet vai to nevarēja izdarīt pats Berke? Kopijas taču bija gluži kā oriģināli, tikai cenu ziņā bija liela starpība.”(“Mana dzīve”)    Jaunsudrabiņš aktīvi darbojās glezniecībā un bija sakrājies lielāks studiju daudzums, bet tās netika rādītas. Līdz beidzot , Cēsu ielas dzīvoklī 1905./1906. g.g. mijā  tika sarīkota pirmā izstāde, kas ienesa arī papildinājumu ģimenes budžetā.  1916.-1917.gadā notika trīs izstādes Pjatigorskā, un tajā reizē pāris viņa darbus iegādājās Tiflisas (Tbilisi) pilsētas muzejs. Savukārt, 1918.gadā, dodoties uz Latviju, kad mājupceļam pietrūka naudas,  Jaunsudrabiņš Rjabinskā sarīkoja izstādi, kurā labi izdevās pārdod darbus.  No 1920.gada viņš piedalījās izstādēs Latvijā, Lietuvā, Krievijā u. c. Šodien viņa gleznas atrodas Latvijā, Eiropā, Amerikā, Austrālijā un citviet pasaulē; muzejos un privātās kolekcijās.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Par Rīgas kinostudijas dzimšanas brīdi tiek uzskatīts 1948. gads, kad, apvienojot divas institūcijas, tika izveidota Rīgas Mākslas un hronikāli dokumentālo filmu studija. Leģendāro nosaukumu "Rīgas kinostudija" ieguva desmit gadus vēlāk – 1958. gadā. Sākotnēji studija darbojās Skolas ielā, bet uzņemšanas paviljoni bija izkaisīti pa visu Rīgu – tagadējā Jaunajā Rīgas teātrī Lāčplēša ielā, bijušajā kinoteātrī "Pionieris", Rīgas Filharmonijas kamermūzikas zālē un kultūras pilī "Ziemeļblāzma" Vecmīlgrāvī.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Skolas šajā gadā piedzīvoja daudz izmaiņu – vissarežģītākie lēmumi šādos laikos ir uz direktoru pleciem. Viņi ir tie, kuri atrodas starp divām frontēm – valdību un pašvaldību lēmumiem un tiem, kuriem šie lēmumi ikdienā jāievēro. Latvijas Radio turpina rubriku "Cilvēks ziņu virsrakstos" ar stāstu par Salas vidusskolas direktori Sanitu Madalāni. Pandēmijas laikā skolas ziņu virsrakstos neparādās reti. Arī šis gads nav bijis izņēmums. Gada sākumā skolas bija slēgtas, tad sākās reģionālais princips, tad gatavošanās eksāmeniem, tad vasara, jaunais mācību gads, testēšana, vakcinācija. Šajā notikumu virpulī bija ierauti gan skolēni, gan skolotāji, gan vecāki, gan arī direktori, kuri patiesībā lielu daļu organizatoriskā procesa iznesa uz saviem pleciem. "Es ar pedagoģiju esmu saistīta trešajā paaudzē. Mana vecmāmiņa bija matemātikas skolotāja, mana mammīte bija angļu valodas skolotāja-mācību pārzine tepat Vīgandes pamatskolā," stāsta Madalāne. Šo gadu īsumā viņa raksturo šādi – “ņigu ņegu”. Sanita vairāk kā desmit gadus nostrādājusi augstākās izglītības sistēmā, taču dzīves apstākļu maiņas dēļ nu jau sešus gadus atgriezusies Salā. Par sevis vadīto skolu Madalāne runā ar lielu aizrautību, tomēr atzīst, ka pandēmijas laiks bijis sarežģīts. Daudzo notikumu un lēmumu gūzmā svarīgākais bijis nepazaudēt skolēnus. "Tad mēs nākam kopā skolas administrācija, pedagogi, atbalsta personāls, domājam, ko darīt. Tad mēs rīkojam sanāksmes, kur piedalās arī bērns ar vecāku kopā. Šobrīd tas notiek attālināti. Pavisam nesen mums arī bija šāda sanāksme. Un tad mēs domājam, ko darīt, kādi atbalsta pasākumi ir nepieciešami konkrētajā situācijā. Es pieļauju šis ir visas Latvijas un es pieļauju, ka ne tikai Latvijas, visu skolu izglītības sistēma, kas atkopjas. Ceru, ka varu teikt tagadnes formā – atkopjas no attālinātā mācību procesa," saka Salas vidusskolas direktore.

Raidījumā "Šodienas jautājums" par pedagogu trūkumu Latvijā runājām ar LIVA vadītāju Rūdolfu Kalvānu un izglītības ministres padomnieku Jāni Ozolu (JKP).

Šogad kultūrtelpā viena no skaļākajām un dažādos medijos apspriestākajām tēmām bijusi Džemmai Skulmei veltītais murālis jeb sienas glezna uz kādas Rīgas skolas ēkām, ko fonda “Mākslai vajag telpu” aicināts radīja mākslinieks Kristians Brekte. Skolas audzēkņu vecāki asi kritizēja murāli un vāca parakstus, lai to likvidētu. Turklāt pēc kādas advokātes rosinājuma Valsts policija sākusi kriminālprocesu pret citiem mākslinieka darbiem. Šie notikumi savukārt raisījuši arī plašu diskusiju par mākslas brīvību un cenzūras riskiem. Kristiana Brektes skices murālim jeb sienu gleznojumam “Veltījums Džemmai Skulmei” tapušas viņam iedvesmojoties no mākslinieces iepriekš radītajiem meiteņu tēliem, kas līdzinās bērnu zīmējumiem gleznu sērijās “Atgriešanās” un “Modelis”. Brekte tos savijis ar četriem seno grieķu un ēģiptiešu dieviešu tēliem. Sienas gleznojumā attēlota Afrodīte, Hekate, Nīke un Hatora. Plašajās aizejošā gada diskusijās par viņa darbu Kristians vairakkārt uzsvēris, ka viņš veltījumu nevēlējās veidot kā kapakmeni Džemmai. Sienas gleznojums kopš 9. augusta ieraugāms Rīgā, Akas ielā 10, uz Rīgas 40. vidusskolas sienas. Projektu īstenoja fonds “Mākslai vajag telpu” ar kuru saskaņotas skices, bet vienlaikus Brekte atminas, ka neviens neprognozēja to, kā tas izvērtās- ar skolas vecāku protestu, vandālismu pret sienas gleznojumu un Brektes atbalsta plakāta dedzināšanu pie Mākslas akadēmijas. Augusta nogalē portālā manabalss.lv parādījās arī iniciatīva par Brektes, kā teikts pieteikumā, "erotiskā rakstura" murāļa likvidēšanu no Rīgas 40. vidusskolas ēkas. Savukārt pēc Zinību dienas uz sienas gleznas parādījās arī vairāki bojājumi – sārti krāsu plankumi. Līdz šai dienai savākti 5200 parakstu.

Kristīne Lauriņa jau 20 gadus dzīvo Francijā. Tur ir viņas darba vieta, ģimene, lielie grāmatu plaukti. Kaut gan, nē, Kristīne apgalvo, ka lielākā daļa pašas grāmatu pēc izlasīšanas nonāk Strasbūras latviešu bibliotēkā, kur Kristīne jau ilgāku laiku saimnieko un rūpējas par vietējo latviešu lasītprieku.Par lasītprieku, protams, arī mūsu sarunā. Kristīne apgalvo, ka lasīšana viņai ir tikpat svarīga kā tēja, gaiss un ģimene, turklāt viņa ir no tie lasītājiem, kas kaut kā pamanās vienlaicīgi lasīt vairākas grāmatas. Kādas un kuras? To klausies sarunā!Mēs aizrunājāmies arī par Daniela Penaka grāmatu "Kā romāns", jo Kristīne Lauriņa vēl vidusskolas laikā iztulkoja šo grāmatu latviešu lasītājiem. Pārsteidzoši, bet fakts. Tāpat kā tas, ka Kristīne no sirds mīl grāmatas un lasīšanu (pat vairāk nekā tulkošanu). Kaut gan. Nekā pārsteidzoša gan te nav. :))Seko kristīnei Instagram https://www.instagram.com/kristinelaurina/Seko Strasbūras latviešu bibliotēkai Instagram https://www.instagram.com/strasburas_latviesu_biblioteka/Seko raidierakstam Piedzīvot lappuses Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas.*Silvija Brice "Baigās piezīmes"*The Moscow Vector by Robert Ludlum*Toms Kreicbergs*Andra Manfelde "Vilcēni"*Rasa Bugavičute - Pēce "Puika, kurš redzēja tumsā"*Dace Vīgante "Bumbulītis"*Baiba Zīle*Astrida Lindgrēne "Karlsons"*Eriks Kestners*Inga Ābele*Luīze Pastore*Anete Melece "Kiosks"*Sandra Kalniete*Māris Putniņš "Mežonīgie pīrāgi"*Daniels Penaks "Kā romāns" (ZGS), "Skolas sāpe", Čilvēkēdāju paradīze", "Feja ar karabīni"*Delfīne de Vigāna*Grenuārs Delakūrs "Sieviete, kura nenovecoja", "Un jour viendra couleur d'orange"*Bernārs Verbērs*Didier van Cauwelaert*Svetlana Aleksejeviča*Emīls Zolā*Onorē de Balzaks*Žaume Kabrē "Es atzīstos"*Eriks Ādamsons*Rainis*Nora Ikstena "Mātes piens"*Viktors Igo "Nožēlojamie"*Novelist as a Vocation by Haruki Murakami*Anna Gavalda *Eudžens O. Kirovičs "Spoguļu grāmata"*On Writing: A Memoir of the Craft by Stephen Kinga*Dzidra Rinkule Zemzare "Lielais Munks, draiskulis Piks un pārējie"*Stories They Wouldn't Let Me Do on TV by Alfred Hitchcock

Destin Legarie, and Jose Otero are back discussing Skolas changes, the Iron Banner and what the community wants from The Taken King.