Podcasts about ofici

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi? Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā. Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados? Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti. Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu. Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu. Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu. Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu – piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos. Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi. Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu. Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki. Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu. Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente. Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta. Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā. Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude. Un tomēr – baznīca izdzīvo. Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem. Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību. Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā. Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Potrebujete odložiť technickú a emisnú kontrolu pre haváriu, servisný problém, časový alebo finančný stres? V tejto epizóde podcastu motoristický novinár Erik Stríž vysvetľuje, aké máte možnosti. Existuje legálny spôsob, ako odložiť návštevu STK? Jednoduchá odpoveď znie nie. Sofistikovanejšia odpoveď bude znieť nie, ale existujú alternatívne riešenia, ktoré vám dnes objasníme.Ešte na začiatok si objasnime niektoré kľúčové pojmy, ktoré v tomto článku zmieňujeme: STK je stanica technickej kontroly, samotná technická kontrola sa označuje TK. Emisná kontrola EK sa vykonáva na pracovisku emisnej kontroly, teda na PEK.Nehoda alebo nutný servis priamo pred technickou kontrolouMôže sa to stať každému. Máte niekoľko dní pred termínom pravidelnej technickej kontroly a emisnej kontroly, ale vaše vozidlo sa poškodí, začne svietiť kontrolka vážnejšej poruchy alebo máte problém spraviť základnú údržbu a následnú technickú kontrolu, pretože nemáte dosť peňazí.Na obavy sú pritom pádne dôvody. Ak na STK prídete s vozidlom, ktoré má poškodenú karosériu alebo nárazníky spôsobom, že môže ohrozovať účastníkov cestnej premávky alebo odpadávať, dostane hodnotenie nespôsobilé na prevádzku, respektíve dočasne spôsobilé.To ale nemusí byť žiadna tragédia a pre mnohých motoristov je stále lepšia cesta, ako alternatíva, o ktorej hovoríme v podcaste.Dá sa odložiť lehota na TK a EK?Oficiálne tlačivo so žiadosťou o odklad TK a EK teda neexistuje a vy ako majiteľ vozidla máte povinnosť v rámci zákonnej lehoty vybaviť svoje povinnosti spojené s vlastníctvom vozidla. Dodajme, že prvýkrát musí byť auto dostavené na STK a PEK do 4 rokov od prvej evidencie, potom každé dva roky. Pre motocykle platí 4-ročný interval. Medializovaná zmena lehoty na TK raz ročne neplatí.Alternatívou je dočasné odhlásenie vozidla z evidencie.Vozidlo môžete vyradiť len dočasne a podľa potreby ho kedykoľvek znova prihlásiť. Môžno si poviete, že to nie je riešenie pre vás, pretože vtedy predsa nemôžete vozidlo používať. Lenže podľa zákona ho nemôžete používať ani s neplatnou technickou a emisnou kontrolou, naviac dostanete vyššie zmienenú pokutu za premeškanie kontroly. Výhodou dočasného odhlásenia z evidencie je, že za toto vozidlo v danom čase nemusíte platiť PZP - o zmene stavu by ste však mali poisťovňu informovať.Veľká nevýhoda dočasného odhláseniaProblémom dočasného odhlásenia je, že nesmiete s vozidlom na cesty, a teda ani do servisu. Keby ste sa mali riadiť zákonmi, museli by ste svoje vozidlo do servisu nechať odtiahnuť a tam vykonať zmeny, ktoré potrebujete spraviť pre úspešné absolvovanie TK/EK.Detailom tejto problematiky sa venujeme v priloženej epizóde podcastu od Autobazar.EU, témou sprevádza motoristický novinár Erik Stríž.Odkazy zmienené v epizóde: Ministerstvo vnútra SR, Dočasné vyradenie vozidla z evidencie https://www.minv.sk/?docasne-vyradenie Odklad STK pre nehodu, poruchu, nedostatok peňazí. Čo štát ponúka motoristom,...

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

Ziemas olimpisko spēļu laikā raidījums Piespēle skan no Itālijas, jo Māris Bergs atrodas Milānā, bet Mārtiņš Kļavenieks Kortīnā d'Ampeco. kur abi atspoguļo spēļu norises. Tās sākās šonedēļ, un arī visas sarunas raidījumā saistītas ar spēļu norisi. Tā kā spēles norisinās vairākās vietās, šoreiz arī raidījumā viena saruna no Milānas, otras - no Kortīnas. Kortīnā tapusi Mārtiņa saruna ar Mārtiņu Sauso, Kortīnas ledus trases vienu no ledus meistariem, grupas vadītāju. Oficiāli viņš šādu amatu neieņem, bet faktiski viņā vada vadošo ledus meistaru grupu, kurā ir gan kanādieši, gan dienvidkorejietis un, protams, arī vietējie itālieši.  Tikmēr Māris ir aprunājies ar Haraldu Silovu, bijušo šorttrekistu, ātrslidotāju un tagad šorttreka treneri. Viņš strādā vienā no spēcīgākajām komandām pasaulē tieši šajā sporta veidā - Nīderlandes izlasē. Kā viņam klājas? Kā nīderlandieši ir gatavojušies šīm sacensībām? Un galu galā, kā pie Nīderlandes izlases klājas Reinim Bērziņam, mūsu vienam no vadošajiem šorttrekistiem?  Nedēļas topā: Itālijā oficiāli sākušās 25.ziemas olimpiskās spēles - Latvijas delegācijas sportistiem Kortīnā jau pirmie starti, savukārt Milānā mūsējie vēl tikai briest un gatavojas; Basketbolists Kristaps Porziņģis atkal maina komandu Nacionālajā basketbola asociācijā, turpmāk viņš pārstāvēs Goldensteitas “Warriors”.

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

Oficiālā atklāšanas ceremonija vēl tikai šovakar, bet ziemas olimpiskās spēles Itālijā jau ir sākušās. Trešdien un ceturtdien kalnu slēpotāji, kērlinga meistari, snovbordisti un hokejistes sāka savus startus. Pulksten 21:00 sāksies spēļu atklāšanas ceremonija. Tiešraidē to, protams, raidīs arī Latvijas TV. Gaidot atklāšanas ceremoniju, uzklausām, ko no tās cer sagaidīt mūsu delegācija. Stāsta Harijs Vitoliņš, Latvijas hokeja izlases galvenais treneris un karognesējs 2002. gadā, kā arī olimpisko spēļu debitants, hokejists Kristiāns Rubīns. Sazināmies arī ar Jāni Ķipuru, kurš bija karognesējs 1992. gadā Albervilā, Francijā. Kopā atmināmies to laiku un iezīmējam arī to, kas gaidāms šajās spēlēs. Spēļu atkāšanas ceremonija notiks leģendārajā San Siro stadionā Milānā, kur ikdienā spēlē futbolu, un tas ir viens no leģendārākajiem futbola stadioniem pasaulē. Lai gan nekas vēl nav oficiāli paziņots, gaidāms, ka atklāšanas ceremonija savā ziņā būs arī veltījums stadiona vēsture. Stadionā ir vietas aptuveni 80 tūkstošiem līdzjutēju, un tas tika atvērts tieši pirms 100 gadiem. 2025. gada rudenī Milānas pilsēta nobalsoja par stadiona nojaukšanu, un tā vietā pēc kāda laika sliesies jauns stadions. Kā to nosaka Olimpiskā harta, pasākuma programmā būs mākslinieciskie priekšnesumi, kas atspoguļos rīkotājvalsts, tātad Itālijas, un rīkotājpilsētu – Milānas un Kortīnas – kultūru, būs sportistu parāde un olimpiskās uguns iedegšana. Spēles oficiāli atklās Itālijas prezidents Serdžo Matarella. Šīs būs pirmās ziemas olimpiskās spēles, kuru atklāšanas ceremonija notiks Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidentes Kērsijas Koventrijas prezidentūras laikā.  Atklāšanas ceremonijas scenārijs, kā allaž, tiek turēts noslēpumā, bet naskākie mediju izlūki pasaulē ir snieguši savus minējumus. Pastāv uzskats, ka mūzika būs ceremonijas centrālais elements, lai gan līdz šim ir apstiprināti tikai daži mākslinieki. Ceremonijas koncepcija paredzot izcelt vairākas sacensību norises vietas. 25. ziemas olimpiskajās spēlēs kopumā plāno startēt 2871 sportists un sportiste no 92 valstīm, bet Latviju pārstāvēs 68 sportisti. Šī ir lielākā delegācija, ar kādu Latvija jebkad piedalījusies ziemas spēlēs. Mums būs atlēti biatlonā, bobslejā, kamaniņās, skeletonā, daiļslidošanā, distanču slēpošanā, kalnu slēpošanā, šorttrekā un, protams, arī hokejā - mūsu vīru hokeja valstsvienība 7. reizi piedalīsies olimpiskajās spēlēs, ja ieskaitām arī vienu reizi pirms padomju okupācijas laika.  Tieši hokeja izlases kapteinis, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Kaspars Daugaviņš būs viens no mūsu karognesējiem atklāšanas ceremonijā. Viņš to darīs līdzās mūsu kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei.  Hokejisti visbiežāk nesuši mūsu karogu - sākot ar Leonīdu Jāni Vedēju 1936. gadā Bavārijā, bet pēc neatkarības atgūšanas to darījuši vīri, kuri tagad jau ir izlases treneru štābā - Harijs Vītoliņš, Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš un Lauris Dārziņš. Gandrīz tikpat bieži arī bobslejisti bijuši mūsu karognesēji. Mūsu sportistiem pirmie starti rītdien, 7. februārī. Rīta pusē Elvis Opmanis aizvadīs nobraucienu kalnu slēpošanā, vēlāk skiatlonā sacensības sāks mūsu slēpotājas Patrīcija Eiduka, Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja un Samanta Krampe, bet vakarpusē pirmie divi braucieni mūsu kamaniņiekiem Kristeram Aparjodam un Gintam Bērziņam.  Precīzāka informācija par starta laikiem meklējama portālā lsm.lv un pašas sacensības varat skatīties kanālā LTV7.

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

Francesca Pi

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

Raidījumā Piespēle izzinām, kas ir Kristapam Porziņgim atklātais posturālās ortostatiskās tahikardijas sindroms (POTS)*. To izskaidro sporta ārste Sandra Rozenštoka. Ko profesionālam sportistam nozīmē sadzīvot ar šādu sindromu un pēc cik ilga laika tas izzūd?  Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz izcilais basketbola treneris Jānis Rimbenieks un viņa titulētākais audzēknis, olimpiskais čempions 3x3 basketbolā Nauris Miezis. Nedēļas topā: Oficiāli izziņots Latvijas delegācijas sastāvs ziemas olimpiskajās spēlēs Itālijā - visu laiku lielākā pašmāju sportistu komanda, ko veido 68 atlēti; Rīgā sākas Eiropas telpu futbola čempionāts, Latvijas izlase finālturnīrā debitē ar pārliecinošu uzvaru, otrajā mačā zaudējums Francijai ar 0:5; Aļona Ostapenko izstājas Austrālijas atklātā tenisa čempionāta vienspēļu otrajā kārtā, visas cerības atkal uz dubultspēlēm; Biatlonisti aizvada pēdējo Pasaules kausa posmu pirms olimpiskajām spēlēm - Renārs Birkentāls pirmoreiz karjerā finišē desmitniekā.   * Posturālās ortostatiskās tahikardijas sindroms (POTS) ir stāvoklis, kura dēļ, pieceļoties no guļus stāvokļa stāvus vai pat nedaudz pastāvot, rodas vairāku simptomu kopa, piemēram, paātrināta sirdsdarbība, reibonis, nogurums.

Un altre cap de setmana de play-off, un altre cap de setmana que ens ho hem passat més bé que Trump jugant amb el Risk que li han portat els reis d’orient. Hem tingut partits molt ajustats, pallisses i sobretot, bon nivell de joc, una cosa que últimament ens costava bastant de veure. Recordeu que trobareu el programa a totes les plataformes de podcàsting habituals, i que ens podeu seguir a les xarxes socials a: Bluesky: https://bsky.app/profile/nflencatala.bsky.social Instagram: https://www.instagram.com/nfl_encatala/ TikTok: https://www.tiktok.com/@nfl_encatala YouTube: https://www.youtube.com/@nfl_encatala Twitch: https://www.twitch.tv/catalunyaradio I també el feed de programes: https://t.co/ZGvItz3DQn I no oblideu subscriure-us al nostre canal de Youtube per estar al dia de totes les novetats!

V dnešním díle pod zlatou lampou nás čeká pořádná technologická čalamáda! Podíváme se na to, který český operátor skutečně kraluje v rychlosti sítě a jak se Revolut rozhodl zatočit s telefonními šmejdy. Probereme také velký „výměnný obchod“ mezi Googlem a Applem, díky kterému se Gemini stěhuje do iPhonů, a proč se Apple konečně odhodlal k integraci chytrých AI modelů do své Siri.

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

Oficiální zahájení provozu je naplánováno na 18. dubna. Tou dobou už bude mít muzeum asi 1200 čtverečních metrů výstavních prostor a bezmála 800 čtverečních metrů depozitářů.

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

podcast recorded with enacast.com

Česko má od pondělí novou vládu. Kabinet Andreje Babiše z ANO jmenoval prezident Petr Pavel, který upozornil, že ministři a ministryně přebírají moc v turbulentních časech, a to z hlediska bezpečnosti, ekonomiky i politického vývoje. Kromě samotného jmenování a prvního, tentokrát pouze koordinačního, zasedání vlády došlo také k setkání nyní už expremiéra Petra Fialy z ODS s novým předsedou vlády, kterému předal osmdesátistránkovou zprávu o stavu země. Co v ní stojí? Jde o PR předchozího kabinetu, nebo si z něj ten současný skutečně bude moct něco vzít? Došlo k nějakému posunu v obsazení postu ministra životního prostředí? A do čeho se nová vláda pustí nejdřív? Nejen o tom mluví v pondělní epizodě podcastu Výtah Respektu František Trojan.

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

1. Ak Európu neprebudí toto, tak už asi nič. 2. Úpadok strany Hlas. 3. Tomáš Taraba sa správa ako minister Andreja Babiša

Zatímco ukrajinská delegace o víkendu zamířila na Floridu, kde jednala s Američany o podmínkách ukončení války, kterou před téměř čtyřmi lety rozpoutalo Rusko, v Moskvě probíhalo jiné setkání, a to mezi prezidentem Vladimirem Putinem a maďarským premiérem Viktorem Orbánem. Oficiálně spolu měli jednat o ruských dodávkách energií. Jak ale ve Výtahu Respektu říká Tomáš Brolík, byla to i součást Orbánovy kampaně před dubnovými volbami v Maďarsku. Může mu nadbíhání Rusku zafungovat? Mohlo by to ohrozit vztahy v rámci V4? A jak probíhají další jednání týkající se ukončení války na Ukrajině?

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.