POPULARITY
Categories
169 episodes with Ukrain
354 episodes with Ukrain
89 episodes with Ukrain
116 episodes with Ukrain
88 episodes with Ukrain
115 episodes with Ukrain
107 episodes with Ukrain
118 episodes with Ukrain
56 episodes with Ukrain
38 episodes with Ukrain
59 episodes with Ukrain
66 episodes with Ukrain
36 episodes with Ukrain
54 episodes with Ukrain
36 episodes with Ukrain
45 episodes with Ukrain
32 episodes with Ukrain
39 episodes with Ukrain
26 episodes with Ukrain
389 episodes with Ukrain
28 episodes with Ukrain
37 episodes with Ukrain
34 episodes with Ukrain
34 episodes with Ukrain
34 episodes with Ukrain
18 episodes with Ukrain
31 episodes with Ukrain
45 episodes with Ukrain
29 episodes with Ukrain
28 episodes with Ukrain
28 episodes with Ukrain
19 episodes with Ukrain
240 episodes with Ukrain
22 episodes with Ukrain
15 episodes with Ukrain
18 episodes with Ukrain
140 episodes with Ukrain
10 episodes with Ukrain
13 episodes with Ukrain
7 episodes with Ukrain
7 episodes with Ukrain
8 episodes with Ukrain
10 episodes with Ukrain
10 episodes with Ukrain
7 episodes with Ukrain
92 episodes with Ukrain
10 episodes with Ukrain
81 episodes with Ukrain
5 episodes with Ukrain
4 episodes with Ukrain
7 episodes with Ukrain
7 episodes with Ukrain
4 episodes with Ukrain
69 episodes with Ukrain
Visas CSDD vadības atkāpšanās, dienesta izmeklēšana, prokuratūras pārbaude un papildu drošības testi valsts uzņēmumos - tā šodien izvērsusies Latvijas vēsturē lielākā personas datu zādzības lieta. Korupcijas skandāls Ukrainā - izmeklētāji veikuši kratīšanas deputātu un amatpersonu mājās, iesaistīti arī prezidenta Zelenska biroja darbinieki. Bet Latvijas 16gadīgu un jaunāku meiteņu basketbola izlase - soli tuvāk Eiropas čempionāta medaļām un šovakar spēlēs ceturtdaļfinālā.
Saūda Arābija, Turcija un Pakistāna parakstījušas kopīgu aizsardzības līgumu un paudušas apņēmību turpināt stiprināt savu kolektīvo drošību, veicināt mieru, drošību un stabilitāti reģionā un ārpus tā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmajā oficiālajā vizītē apmeklēja Serbiju. Diplomātiskā spriedze Itālijas un Spānijas attiecībās pēc migrācijas krīzes Spānijas anklāvā Seutā. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks, politikas eksperts Andris Teikmanis un analītikas un vadības grupas "Powerhouse Latvia" starptautisko attiecību vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Tuvo Austrumu NATO? Pirmā informācija par tuvināšanos aizsardzības jomā starp Pakistānu, Turciju un Saūda Arābiju parādījās šī gada sākumā. Saūda Arābijai un Pakistānai jau ilgstoši ir cieša sadarbība, tai skaitā militārajā jomā, un 2025. gada septembrī tā tika noformēta kā Savstarpējās stratēģiskās aizsardzības līgums. Tagad šim duetam kā trešā pievienojusies Turcija, un trīs valstu pakts – Mekas vienotās aizsardzības līgums – visiem musulmaņiem svētajā pilsētā tika parakstīts 7. augustā. Vienošanās mērķis ir stiprināt militāro sadarbību un kolektīvo atturēšanu, paredzot, ka bruņots uzbrukums vienai no trim dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu visām trim. Līgumu parakstīja trīs valstu augstākās amatpersonas – Pakistānas premjerministrs Šahbazs Šarifs, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans un Saūdu monarhijas faktiskais vadītājs kroņprincis Muhammeds bin Salmāns. Vienošanās tapusi uz reģiona vispārējās militāri stratēģiskās spriedzes kāpuma fona. Īpaši būtiska šai ziņā ir Irānas un Izraēlas pretstāve, kā arī uzbrukumi Saūda Arābijai no Irānas atbalstīto Jemenas hutiešu puses. Savienoto Valstu iesaiste Irānas un Izraēlas konfliktā atklājusi amerikāņu militāri stratēģisko iespēju ierobežotību, liekot Saūda Arābijai meklēt drošības garantijas ārpus ierastajām saiknēm ar Vašingtonu. Arī Pakistānai, kura pagātnē tāpat lielā mērā paļāvusies uz stratēģisko partnerību ar Savienotajām Valstīm, nepieciešami spēcīgi reģionālie sabiedrotie. Tikām Turcija tiecas palielināt savu ietekmi islāma pasaulē, cita starpā pieaugot spriedzei tās attiecībās ar Izraēlu. Tiesa, jaunizveidotā bloka valstīm ir risināmi nozīmīgi drošības jautājumi arī ārpus Tuvo Austrumu reģiona. Pakistānas galvenais drošības izaicinājums ir Indija, ar kuru tai jau gadu desmitiem ir sarežģītas attiecības, kas vairākkārt izvērtušās militāros konfliktos. Savukārt Turcijas interešu sfērā ietilpst Dienvidkaukāza reģions un Melnā jūra, kas tieši saskaras ar Krievijas un Ukrainas karadarbības zonu. Bez tam Turcija ir NATO valsts, un tādējādi iesaistīta kopējā Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko mērķu īstenošanā, tai skaitā Krievijas agresijas atturēšanā. Turcijas ārlietu ministrs Hakans Fidans gan uzsvēris, ka vienošanās neesot vērsta pret Irānu vai kādu citu valsti un esot izteikti aizsardzības mehānisms. Kopējais trīs valstu militārais, ekonomiskais un cilvēkresursu potenciāls ir visai ievērojams. Trijotnes kopējie militārie tēriņi veido nepilnus piecus procentus no globālajiem, iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes pārsniedz trīs procentus no globālā, savukārt iedzīvotāju skaits – četrus ar pusi procentus no planētas kopējā. Tiesa, šis potenciāls ir nevienmērīgi sadalīts bloka valstu starpā, ciktāl Pakistānai ir nozīmīgs dzīvā spēka potenciāls, bet salīdzinoši maza ekonomiskā kapacitāte un militārais budžets. Toties šīs valsts kontā ir cits nozīmīgs militārs resurss – apmēram 170 kodolgalviņas. Belgrada atmaigst pret Kijivu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 7. un 8. augustā oficiālā vizītē apmeklēja Serbiju, tiekoties ar tās prezidentu Aleksandaru Vučiču. Šī bija pirmā Zelenska oficiālā vizīte Serbijā, un, kā tiek vēstīts, tās laikā valstu vadītāji pārrunājuši Ukrainas un Serbijas attiecību dinamiku, ekonomisko sadarbību un abu valstu ceļu uz Eiropas Savienību. Tika apspriesta arī potenciālā Serbijas iesaiste Ukrainas atjaunošanā un iespēja nākotnē noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Zelenska uzņemšana Belgradā ir sevišķi zīmīga tādēļ, ka Serbija ir tradicionāli Krievijai draudzīga valsts un lielā mērā saglabājusi šīs attiecības arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Teorētiski Belgrada gan atzīst Ukrainas teritoriālo integritāti, taču nav pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju un saglabā ciešas politiskās un ekonomiskās saites ar Kremli. Tiesa, kara rezultātā Krievijas ekonomiskā ietekme Serbijā pastāvīgi mazinājusies; būtiski sarukušas arī iespējas piegādāt ieročus serbu armijai, liekot tai pārorientēties uz Rietumu piegādēm. Vienlaikus Serbija nav atmetusi centienus iestāties Eiropas Savienībā, un šī pretruna Vučiča ārpolitikā iezīmējas kā izteikts paradokss. Tāpēc pašreizējais atkusnis Kijivas un Belgradas attiecībās liecina par Serbijas vēlmi arī uzlabot attiecību klimatu ar Briseli. Starp citu, vizītes laikā runājot ar presi, prezidents Vučičs izteicies, ka vēl Ukrainai sekmes tās iestājas procesā Eiropas Savienībā. Kas attiecas uz konkrētiem divpusējo attiecību aspektiem, kā nozīmīgākā tika minēta deklarētā apņemšanās līdz šī gada beigām noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Serbija apņēmusies sniegt Ukrainai humāno palīdzību medikamentu un enerģētikas tehnikas piegāžu veidā, tāpat apņēmusies pēc kara finansiāli atbalstīt kara postījumu novēršanu. Abu līderi gan uzsvēruši, ka viņu sarunu programmā nav bijuši iekļauti militārās sadarbības jautājumi. Kā uzsver eksperti, šī prezidenta Zelenska vizīte Belgradā liecina par centieniem saglabāt līdzsvaru mainīgajā kara situācijā, bet ne par radikālu pozīcijas maiņu. Kijiva šādu pieeju ir gatava izmantot savā labā, iesaistoties dialogā arī ar valstīm, kuras nav strikti iestājušās pret Krievijas īstenoto agresijas karu. Tomēr tiek uzsvērts arī tas, ka vēl pirms pāris gadiem šāda vizīte būtu bijusi neiedomājama. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Itālija un Spānija – kaimiņu kašķēšanās? Pēkšņā nelegālās migrācijas krīze, kas piemeklēja Spānijas eksklāvu Seutu jūlija beigās, turpinās kā spriedze Spānijas un tās Vidusjūras kaimiņa Itālijas attiecībās. Kā zināms, laikā no 29. līdz 31. jūlijam apmēram 78 000 migrantu nelegāli šķērsoja Spānijas un Marokas robežu un iekļuva eksklāva teritorijā, taču lielākā daļa drīz pēc tam tika izsūtīti atpakaļ. Vairāki tūkstoši tomēr joprojām uzturoties Seutā, tāpat tur paturēti līdz tūkstoš četrsimt mazgadīgo, kuri tur nonākuši bez pieaugušo pavadības. Pēc šiem notikumiem Itālijas valdība daļēji apturēja Šengenas brīvās pārvietošanās zonas darbību Spānijai, ieviešot pasu kontroli lidostās un pasažieru ostās. Tika deklarēts, ka pārbaudes neattiekšoties uz Eiropas Savienības pilsoņiem, taču nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem robežkontroles dienesti identificē ieceļotājus, un tiek ziņots, ka pārbaudīti tiekot visi un lidostās pie attiecīgajiem ielidošanas termināliem vērojamas rindas. Itālijas valdības soļa praktiskā jēga ir apšaubāma, tomēr Džordžas Meloni valdībai šai ziņā solidaritāti paudušas Dānija un Somija; Čehija izteikusies par Spānijas dalības apturēšanu Šengenas sistēmā. Itālijas valdība paziņojusi, ka ierobežojumi būšot spēkā vismaz līdz 15. augustam, kad it kā gaidāms vēl viens nelegālas migrācijas vilnis Seutā. Spānija apgalvo, ka tai šādas informācijas neesot; tiesa, kā konstatējuši raidsabiedrības BBC Arābu dienesta žurnālisti, sociālajā tīklā „Facebook” figurē desmitiem ierakstu arābu valodā, kas aicina uz jaunu akciju augusta vidū. Tikām, atbildot uz Itālijas rīcību, Spānija 7. augustā ieviesa izlases pasu pārbaudes ieceļotājiem ar jūras un gaisa satiksmi no Itālijas; šie Šengenas noteikumu ierobežojumi noteikti uz vienu mēnesi. Kas attiecas uz vispārējo nelegālās migrācijas situāciju, tad premjerministres Meloni valdībai pēdējos gados tiešām izdevies panākt nelegālās migrācijas mazināšanos no Āfrikas uz Itāliju, un pagājušajā gadā nelegāli ieceļojušo skaits bija apmēram sešdesmit seši tūkstoši, salīdzinot ar vairāk nekā simt piecdesmit pieciem tūkstošiem 2023. gadā. Tiesa, ja neskaita neseno krīzi Seutā, Spānijā nelegālās imigrācijas mazinājums bijis vēl ievērojamāks. Pagājušajā gadā Spānijas teritorijā nelegāli iekļuvuši nepilni 37 000 cilvēku jeb par nepilniem 43% mazāk nekā 2024. gadā. Spānijas premjerministra Pedro Sančesa mēreni kreisā valdība izvēlējusies no Itālijas atšķirīgu pieeju, nesen īstenojot nelegāli ieceļojušo legalizācijas programmu. Tāpat Spānijas Augstākā tiesa 29. jūnijā lēmusi, ka imigranti, kas iekļuvuši valsts teritorijā pa jūru, nav tūdaļ masveidā deportējami, bet viņu gadījumi izskatāmi individuāli. Visticamāk šis jūnija beigās pieņemtais tiesas spriedums arī bijis pamats sociālajos tīklos izplatītajai informācijai, ka „Spānija ir vaļā”, kas izraisījis migrantu plūdus Seutā. Sagatavoja Eduards Liniņš.
W najnowszym wydaniu audycji omówiono najważniejsze wydarzenia dotyczące Białorusi – od napięć na granicy z Ukrainą i Łotwą, przez konsekwencje ataków na rosyjskie centra logistyczne Wildberries dla białoruskich przedsiębiorców, po przygotowania do obchodów piątej rocznicy protestów z 2020 roku.
W najnowszej odsłonie „Skądinąd” gości Aleksander Kaczorowski, pisarz, eseista, tłumacz, znawca literatury i kultury czeskiej, autor m.in. książki „Milan Kundera. Życie za zasłoną”. A rozmawiamy o Milanie Kunderze, jego życiu, twórczości i biografii ukrytej za zasłoną. Rozmawiamy także o tym, jak pisze się biografię pisarza, który nie wierzył w znaczenie biografii dla rozumienia dzieła i który konsekwentnie zacierał ślady własnego życia. O Czechach, Europie Środkowej i doświadczeniu XX wieku. O tym, czego może nas nauczyć życie Kundery. O napięciu między prywatnością a historią, między intymnością a polityką, między literaturą a zaangażowaniem. O Kunderze i Havlu jako dwóch różnych modelach pisarza i intelektualisty. O czeskim i francuskim życiu Kundery. O emigracji, zmianie języka i próbie wyzwolenia się z ciężaru dawnej ojczyzny. O „Nieznośnej lekkości bytu”, „Żarcie”, „Księdze śmiechu i zapomnienia” i późnych powieściach francuskich. O Philipie Rothcie i zachodniej recepcji pisarzy z naszej części Europy. O eseju „Zachód porwany” i o tym, czy można go dziś czytać w kontekście rosyjskiej inwazji na Ukrainę. O powieści jako sztuce łamania konwencji, demaskowania kiczu i konfrontowania człowieka z prawdą o sobie. A także o wielu jeszcze innych sprawach. Owocnego słuchania!
Rosja bombarduje Ukrainę. Polska podnosi myśliwceRopa drożeje przez wojnę USA – IranZamachowiec Rushdiego winny terroryzmuKurs wystąpień publicznych online. Start 22.09. Sprawdź program: https://academy.voicehouse.co/co-robimy/wystapienia-publiczne-szkolenia/Chcemy rozwijać briefy w Twoim rytmie. Powiedz nam, czego potrzebujesz: https://tally.so/r/81272lZawsze rano. Same fakty.5 najważniejszych wiadomości.5 minut.Wydarzenia ze świata, sportu, popkultury, technologii, środowiska i gospodarki. Ramówka:Poniedziałek: Ekonomicznie in BriefWtorek: Sport in BriefŚroda: PopCulture in BriefCzwartek: Technologicznie in Brief / Planet in BriefPiątek: World in Brief W aplikacji Voice House Club m.in.:✔️ Wszystkie formaty w jednym miejscu.✔️ Możesz przeczytać lub posłuchać.✔️ Transkrypcje odcinków z dodatkowymi materiałami wideo. ► Wypróbuj 30 dni za darmo: https://www.youtube.com/@jaroslawkuzniarinbrief?sub_confirmation=1
Kryzys w stosunkach z Ukrainą nie jest wypadkiem przy pracy. Jest rachunkiem, który po trzydziestu latach przyszedł do zapłaty. U jego źródła leży błędne odczytanie realistycznej doktryny ULB Giedroycia i Mieroszewskiego przez moralną wrażliwość Czesława Miłosza. Elity III RP, podejrzliwe wobec wszystkiego, co narodowe, nie dostrzegły, że inspiracji dla polityki wschodniej można szukać także poza wąsko rozumianym nacjocentryzmem. Wyjście prowadzić może przez państwową i cywilizacyjną optykę Józefa Mackiewicza.DEMOGRAFIA WALCZĄCA | Trwa ZBIÓRKA środków na wydanie nowej „Polityki Narodowej”, poświęconej kryzysowi demograficznemu. Link do zbiórki: https://zrzutka.pl/fn9dfh
Rosyjski atak na zachodnią Ukrainę sprawił, że wojna ponownie dała o sobie znać również w Polsce. Rakieta, która naruszyła polską przestrzeń powietrzną, uruchomiła syreny alarmowe w województwie lubelskim i wywołała pytania o bezpieczeństwo państwa, gotowość systemów ostrzegania oraz sens dalszego wspierania Ukrainy. O tym, dlaczego przekazanie pocisków do zestawów Patriot nie osłabia Polski, lecz wzmacnia jej bezpieczeństwo, Marzena Tabor-Olszewska w podcaście „Rzecz w tym” rozmawia z Arturem Bartkiewiczem.Kup subskrypcję „Rzeczpospolitej” pod adresem: https://czytaj.rp.pl
Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda senatoru Lindsiju Greiemu.„Prusaku Tautas partijas” jauda Indijā. Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā. Aktualitātes analizē Sandis Šrāders, Latvijas Ārpolitikas insitūtas vecākais pētnieks un RTU Aizsardzības tehnoloģiju centra direktors, un Paula Markusa, Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta ārzemju ziņu redaktore. Lindsijam Greiemam aizejot Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda Lindsiju Greiemu, senatoru, vienu no ietekmīgākajiem un ārpolitikas procesos ieinteresētākajiem ASV likumdevēja pārstāvjiem un, cita starpā, pārliecinātu prezidenta Donalda Trampa sabiedroto. Greiems šķīrās no dzīves pēkšņi 11. jūlijā, 71 gada vecumā, kā tiek vēstīts, no aortas plīsuma, ko izraisījusi hroniska sirds un asinsvadu aterosklerotiskā kaite. Pagātnē gan Krievijas, gan Irānas propagandas rupori devuši mājienu, ka viņu valsts attiecīgie dienesti varētu mēģināt Greiemu novākt, taču, saskaņā ar varas iestāžu pausto, senatora aiziešanai ir dabiski iemesli. Lindsijs Greiems absolvējis Dienvidkarolīnas Universitāti ar jurista diplomu un septiņus gadus dienējis ASV Gaisa spēku juridiskajā dienestā, tai skaitā kā Gaisa spēku galvenais prokurors Eiropā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi. Saistība ar bruņotajiem spēkiem nepārprotami noteikusi arī senatora pastāvīgo interesi par militārās stratēģijas un drošības jautājumiem. 1994. gadā Greiems tika pirmoreiz ievēlēts ASV Kongresā, kur izpelnījās ievērību kā viens no toreizējā prezidenta Bila Klintona impīčmenta procesa virzītājiem. Kopš 2002. gada Lindsijs Greiems bija Senāta loceklis. Viņš bija plaši pazīstams kā aktīvs bruņošanās budžetu un amerikāņu globālās militārās klātbūtnes aizstāvis, pārliecināts NATO alianses piekritējs. Viņš bija arī viens no tiem tālredzīgajiem Rietumu politiķiem, kurš atdzimstošā Kremļa impēriskuma draudus saskatīja jau kopš Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā un uzstāja, ka Putina režīms ir jāapvalda no spēka pozīcijām. Izraēlā, Ukrainā, arī Baltijas valstīs Lindsiju Greiemu piemin kā šo valstu uzticamu draugu un atbalstītāju. Vērienīgākās atvadu ceremonijas vakar notika Vašingtonā – atvadīšanās Kapitolija ēkā un bēru dievkalpojums Vašingtonas Nacionālajā katedrālē. Katedrālē atvadu runu teica arī prezidents Tramps, nodēvēdams Greiemu par „leģendu” un „Senāta gigantu”. 2016. gada vēlēšanu kampaņas laikā Trampam nācās uzklausīt no aizgājēja daudz netīkama, taču vēlāk abi kļuva par ciešiem sabiedrotajiem. Atvadu ceremonijā Kapitolijā Senāta vairākuma frakcijas vadītājs Džons Tūns pauda, ka aizgājējs pret savu likumdevēja darbu izturējies tik nopietni kā neviens, taču bijis arī nepārspējams, radot ap sevi jautrības un atbrīvotības gaisotni. Atvadīties no Lindsija Greiema ieradušies, starp citiem, arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu. Zelenskis vakar ticies ar Trampu Baltā nama Ovālajā kabinetā, un pēc šīs tikšanās vēlreiz izskanēja informācija par iespējamu pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot”raķešu ražošanas licences piešķiršanu Ukrainai. Ar prusakiem nav joki Indijas politisko veidojumu „Prusaku Tautas partija” raksturo kā politiskās satīras kustību. Tā radās šī gada maijā, kad Indijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Surja Kants nievājoši izteicās par jauniem ļaudīm, kuri aktīvi pauž viedokli sociālajos tīklos un medijos, kā arī iesniedz attiecīgus pieprasījumus varas iestādēm. Kants pierakstīja šai jauno ļaužu kopībai sociālu parazītismu un salīdzināja viņus ar prusakiem. Neuzmanīgā frāze izraisīja plašu rezonansi, un šādā noskaņojumā tapa publiskās komunikācijas stratēģa Abidžīta Dipkes iniciatīva – soctīklu politiskā kustība „Prusaku Tautas partija”. Nosaukums nepārprotami kariķē premjerministra Nerendras Modi vadītā spēka – Indijas Tautas partijas nosaukumu. Jau mēnesi vēlāk „prusaki” parādīja konservatīvajai varai savu politisko jaudu. Par iemeslu kļuva maija sākumā notikušā centralizētā medicīnas studiju iestājpārbaudījuma rezultātu anulēšana. Šis iestājpārbaudījums ir vispieprasītākais Indijā, un rezultātu atcelšana atstāja neziņā miljoniem reflektantu. Kā tiek ziņots, 12 jaunieši psiholoģiskās spriedzes dēļ izdarījuši pašnāvību. Jūnija sākumā, „prusaku” kustības aicināti, Deli ielās izgāja pirmie protestētāji. Sākumā premjerministra Modi valdība nepievērsa tiem uzmanību, taču pulcēšanās nerima, līdz jūlijā sasniedza jau desmitus tūkstošu dalībnieku. Galvenās prasības bija izglītības ministra Dharmendras Pradhana demisija, nozīmīgas izglītības sistēmas reformas un kompensācijas tiem, kuriem nodarījis kaitējumu lēmums par pārbaudījuma rezultātu atcelšanu. Protestiem pieslēdzās vairākas studentu organizācijas un opozīcijas partijas. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 20. jūlijā, kad policija galvaspilsētā Ņūdeli neļāva protestētāju gājienam pietuvoties parlamentam, laižot darbā nūjas un asaru gāzi. Protestētāji par atbildi apmētāja policistus ar akmeņiem. Vairāki desmiti protestētāju tika ievainoti, varas iestādes ziņo par cietušajiem arī policijas pusē. Policistu brutalitāte izraisīja pretēju efektu, un protesti tikai vērsās plašumā, aptverot arī citas pilsētas. Acīmredzot varas virsotnē saprata, ka ar „prusakiem” nav joki, un nolēma upurēt vienu no premjerministra uzticamajiem līdzgaitniekiem, izglītības ministru Pradhanu – 25. jūlijā viņš paziņoja par savu demisiju. Šis ir pirmais tāds gadījums divpadsmit gadus ilgajā premjerministra Modi un viņa partijas varas periodā. Diemžēl no vairākām Indijas pavalstīm pienāk ziņas, ka varasiestādes, par spīti agrāk solītajam, arestējušas vairākus desmitus protestu dalībnieku. Kustība piedraudējusi, ka var atkal aicināt jaunatni ielās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Vasara kā nelaime Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā, un šomēnes tādi jau masveidā plosās vairākos Francijas un Spānijas reģionos. Francijā visvairāk cietis dienvidrietumos esošais Žirondas departaments, kur uguns pietuvojusies tā centram, Francijas devītajai lielākajai pilsētai Bordo. Uguns strauji izplatījusies, postot mežus un laukus Francijas slavenajā vīna reģionā, un mazāk nekā četrās dienās izdedzinājusi vairāk nekā 420 kvadrātkilometrus, kas aptuveni četras reizes pārsniedz Parīzes teritoriju. Savukārt Spānijā skarti centrālie un austrumu reģioni, tai skaitā Spānijas galvaspilsētas Madrides apkaime. Spāņu iestādes ziņo, ka atsevišķi mežu ugunsgrēki reģionos ārpus Madrides kopumā ir izpostījuši aptuveni 770 kvadrātkilometrus. Dažos reģionos fiksēta arī ugunsvētru veidošanās, kas ir ekstremāla parādība, kad ugunsgrēka radītais karstums izraisa spēcīgas gaisa plūsmas, kas uztur un pastiprina degšanu. Šādos apstākļos ugunsgrēki var kļūt ievērojami grūtāk kontrolējami, radot papildu apdraudējumu gan glābšanas dienestiem, gan apkārtējām apdzīvotajām vietām. Ugunsgrēku rezultātā ir pieaugušas bažas par gaisa kvalitāti blakusesošajos Spānijas un Francijas reģionos. Abas valstis ir izsludinājušas ārkārtas stāvokli un evakuējušas vairāk nekā 330 000 cilvēku; vairākos reģionos slēgti autoceļi un pārtraukta satiksme. Ugunsgrēku dzēšanā iesaistīti tūkstošiem ugunsdzēsēju, militārpersonu un brīvprātīgo. Francija un Spānija lūgušas palīdzību citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, aktivizējot bloka civilās aizsardzības mehānismu. Šī mehānisma ietvaros uz skartajiem reģioniem nosūtītas specializētās ugunsdzēsības lidmašīnas un citu tehnika. Meteorologi norāda, ka ugunsgrēku izplatību veicina ilgstošais karstuma vilnis un sausums, kas pēdējos gados Eiropā vasarās novērojams arvien biežāk. Šī vasara tiek raksturota kā šai ziņā ekstrēma – jūnijs bijis karstākais novērojumu vēsturē. Tiek prognozēts, ka līdzīgi karsta būs arī atlikusī vasaras daļa. Eiropas Komisijas Apvienotais pētījumu centrs jau prognozējis, ka šīs vasaras klimatiskie apstākļi negatīvi ietekmēs graudaugu ražas apjomu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.
Kryzys w stosunkach z Ukrainą nie jest wypadkiem przy pracy. Jest rachunkiem, który po trzydziestu latach przyszedł do zapłaty. U jego źródła leży błędne odczytanie realistycznej doktryny ULB Giedroycia i Mieroszewskiego przez moralną wrażliwość Czesława Miłosza. Elity III RP, podejrzliwe wobec wszystkiego, co narodowe, nie dostrzegły, że inspiracji dla polityki wschodniej można szukać także poza wąsko rozumianym nacjocentryzmem. Wyjście prowadzić może przez państwową i cywilizacyjną optykę Józefa Mackiewicza.DEMOGRAFIA WALCZĄCA | Trwa ZBIÓRKA środków na wydanie nowej „Polityki Narodowej”, poświęconej kryzysowi demograficznemu. Link do zbiórki: https://zrzutka.pl/fn9dfh
Niemcy i Rosja przygotowują się do odbudowy współpracy po zakończeniu wojny na Ukrainie, a Polska powinna już dziś wypracować spójną strategię wobec Kijowa – uważa dr Józef Orzeł. Zdaniem prezesa Klubu Ronina brak jednolitej polityki może osłabić pozycję Warszawy zarówno w relacjach z Ukrainą, jak i z partnerami w Europie.
Reprezentacja Polski siatkarzy udała się do chińskiego Ningbo, aby bronić zdobytych tam przed rokiem złotych medali Ligi Narodów - kto może może stanąć na przeszkodzie? W ćwierćfinale czeka Ukraina, która debiutuje w turnieju finałowym. W półfinale ktoś z pary Turcja-Słowenia, a w grze o medal ktoś z trójki Włochy, Japonia, USA, bo trudno wierzyć, że swój ćwierćfinał wygrają Chińczycy. Posłuchajcie naszej zapowiedzi turnieju Final Eight Ligi Narodów!
Dziś w programie: mimo wewnętrznego kryzysu politycznego na Ukrainie prezydent Wołodymyr Zełenski przedstawia plan deeskalacji napięć z Polską wokół trudnej historii i zbrodni wołyńskiej. Zaglądamy też na Polonia Camp 2026, gdzie półtora tysiąca młodych Polaków z całego świata spotyka się w Warszawie, a wśród gości pojawił się, m.in. Radosław Sikorski. Na koniec odwiedzimy Muzeum w Radomiu, gdzie otwarto wyjątkową wystawę prac Georga Johana Tribowskiego – artysty poszukującego własnej tożsamości między Polską a Niemcami. Zapraszamy!
Spotkanie sekretarza stanu USA Marco Rubio z szefem rosyjskiej dyplomacji Siergiejem Ławrowem może zostać wykorzystane przez Kreml do wzmocnienia własnej narracji – ocenił prof. Daniel Boćkowski. Zdaniem eksperta Rosja chce pokazać, że mimo wojny pozostaje równorzędnym partnerem dla Stanów Zjednoczonych.
Polska jest dziś jedną z największych gospodarek Unii Europejskiej i odgrywa coraz ważniejszą rolę na wschodniej flance NATO. Czy jednak rosnące znaczenie gospodarcze przekłada się na realny wpływ na międzynarodową politykę? W podcaście „Rzecz w tym” Marzena Tabor-Olszewska rozmawia z Bogusławem Chrabotą o geopolitycznej pozycji Polski, jej potencjale gospodarczym, relacjach z Ukrainą oraz wyzwaniach, które mogą zadecydować o naszej przyszłości.Kup subskrypcję „Rzeczpospolitej” pod adresem: https://czytaj.rp.pl
W ostatnich miesiącach wielu na prawicy z entuzjazmem wypowiadało się o byłym premierze Leszku Millerze. To jednak niebezpieczny mit. Wieloletni polityk SLD to wróg, a nie bohater dla prawicy, zwłaszcza tej narodowej czy katolickiejMiller krytykuje Ukrainę i banderyzm nie z pozycji polskiego patrioty, ale konsekwentnego antyfaszysty i wroga nacjonalizmuKacper Kita i Michał Szymański przypominają jego liczne wypowiedzi i działania, pokazując prawdziwą twarz MilleraMiller jest wrogiem obozu narodowego. Wzywał np. Donalda Tuska do mocniejszej rozprawy z Marszem Niepodległości, NSZ to dla niego bandyci, a Armia Czerwona wyzwoliciele. Powiela standardowe narrację komunistów, którzy po wojnie walczyli z UPA, ale z pozycji sowieckich i antynacjonalistycznychJest wrogiem ochrony życia nienarodzonego, a także zwolennikiem seksedukacji, indoktrynacji dzieci w szkołach czy tzw. małżeństw homoseksualnychJest gorącym eurofederalistą, przy każdej okazji agitującym np. za wprowadzeniem w Polsce euro i rezygnacją ze złotówkiJego rządy były katastrofą, ciągiem afer i korupcji, przy najwyższym w najnowszej historii Polski poziomie bezrobocia. To wobec fatalnych rządów Millera Polacy milionami wyjeżdżali za granicę, a PO i PiS zbudowały popularność i system dwupartyjny, który znamy do dziś
Ukrainā jauna ministru kabineta veidošana ir nonākusi līdz protestiem un armijas virspavēlnieka Oleksandra Sirska nomaiņai. Savukārt Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā nu jau skar ne tikai militāros un enerģētikas objektus, bet arī tirdzniecības vietnes "Wildberries" noliktavas. Lielbritānija tikmēr tikusi pie sava nākamā premjera - leiborista Endija Bērnema, kurš Dauningstrītā ieradies, pamatīgi izsvēpējot stārmera veidoto kabinetu. Bet Ungārijā "buldozera lomu" uzņēmies jaunais valsts premjers Pēters Maģars, kurš dažādos valsts līmeņos un struktūrās mēģina izsvēpēt Viktora Orbana laikmeta paliekas. Šos tematus apspriežam kopā ar Martu Eduardu Ivaski no Latvijas Ārpolitikas institūta un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu. Zelenskis nevar, kā ienāk prātā Kad aizpagājušās nedēļas beigās parādījās informācija par līdzšinējās Ukrainas valdības atkāpšanos un jauna kabineta veidošanu, sākotnēji nekas neliecināja, ka process varētu draudēt ar krīzi. 16. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada apstiprināja valdību ar līdzšinējo valsts naftas un gāzes koncerna „Naftogaz” vadītāju Serhiju Korecki priekšgalā. Taču saskaņā ar Ukrainas likumdošanu aizsardzības un ārlietu ministru kandidātus izvirza prezidents, un par viņiem Rada balso atsevišķi. Jau valdības apstiprināšanas laikā Kijivas ielās bija sākušies protesti, jo bija parādījusies informācija, ka amatam netiks atkārtoti izvirzīts populārais aizsardzības ministrs Mihailo Fedorovs. Protestētāji izvirzīja arī prasību atcelt no amata līdzšinējo armijas pavēlnieku ģenerāli Oleksandru Sirski. Pastāv viedoklis, ka Ukrainas pašreizējie panākumi kaujas robotu izmantošanā lielā mērā ir ministra Fedorova nopelns, savukārt ģenerālis Sirskis kā „vecās skolas” virsnieks drīzāk kavē šo attīstību. Nākamajās dienās protesti vērsās plašumā un aptvēra arī citas Ukrainas pilsētas. Vakar, 21. jūlijā, prezidents Zelenskis paziņoja, ka atceļ no amata ģenerāli Sirski, par jauno pavēlnieku ieceļot ģenerālmajoru Mihailo Drapatiju. Savukārt bijušajam aizsardzības ministram Mihailo Fedorovam piedāvāts jaunizveidots tehnoloģiju un militāro inovāciju ministra portfelis. Par aizsardzības ministra pienākumu izpildītāju iecelts drošības spēku ģenerālmajors, kopš šī gada sākuma arī Ukrainas Drošības dienesta priekšnieka pienākumu izpildītājs Jevhenijs Hmara. Nedienas ar aizsardzības ministra izraudzīšanos aizkavējušas arī ārlietu resora vadītāja apstiprināšanu, un līdzšinējais ministrs Andrijs Sibiha, kuram, visdrīzāk, vajadzēja saglabāt amatu, pagaidām to ieņem pagaidu pienākumu izpildītāja statusā. Neskatoties uz diezgan juceklīgo situāciju, Augstākā Rada tomēr nolēmusi doties plānotajās brīvdienās līdz 18. augustam. Jaunumi ukraiņu lidrobotu „ēdienkartē” Pēdējās dienas papildinājušas Ukrainas lidrobotu triecienu „ēdienkarti” ar jaunu objektu kategoriju: nedēļas nogalē uzlidojums praktiski iznīcinājis divus tīmekļa tirdzniecības tīkla „Wildberries” noliktavu kompleksus – vienu Piemaskavā, otru Tambovas apgabalā. Iespējami zaudējumi pārsniedz divus miljardus dolāru, astoņi noliktavās strādājošie zaudējuši dzīvību, desmitiem ievainoti. „Wildberries” ir lielākais šāda veida komercijas tīkls Krievijā, kurā nodarbināti gandrīz piecdesmit tūkstoši strādājošo. Kompāniju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem radīja individuālā uzņēmēja Tatjana Kima, taču, kā tas mēdz notikt ar sekmīgiem uzņēmējdarbības projektiem Krievijā, pirms vairākiem gadiem viņai nācās „padalīties” ar varas aprindām pietuvinātiem ļaudīm. Pie tam par pīrāga daļu saplūcās tādi ietekmīgi ļaudis, kā Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs no vienas un Krievijas Prezidenta administrācijas vadītājs Antons Vaino un oligarhs Suleimans Kerimovs no otras puses. Notika pat apšaude ar kritušajiem Maskavas centrā, un, cik var spriest, procesā iejaucās pats Vladimirs Putins, izšķirot to par labu Vaino un Kerimova frakcijai. Ievērojot šīs saiknes ar varas struktūrām, nenākas brīnīties, ka „Wildberries” sortimentā plaši pārstāvēti arī karā lietojami izstrādājumi un materiāli: ķiveres, bruņu vestes, optiskais kabelis un plašs klāsts lidrobotu komponentu. Tādējādi Ukrainas lidrobotu „vizīte” bija, var teikt, tikai laika jautājums. Jāpiebilst, ka „Wildberries” loģistikas ķēdes un noliktavas plaši izmanto mazie un vidējie uzņēmēji, un ir tādi, kuri šais uzbrukumos zaudējuši praktiski visus apgrozāmos līdzekļus. Dauningstrītas 10 jaunais iemītnieks Pirmdien, 20. jūlijā, darbu uzsāka jaunais Lielbritānijas premjerministrs Endijs Bērnems. Viņu Leiboristu partija 17. jūlijā izraudzījās par savu jauno līderi pēc tam, kad viņa priekšgājējs Kīrs Stārmers paziņoja par demisiju. Saskaņā ar britu politisko sistēmu šādā gadījumā valdošās partijas iekšējā balsojumā tiek izraudzīts jauns partijas un valdības vadītājs, un līdzšinējais Lielās Mančestras lordmērs Bērnems guva pārliecinošu savu partijas biedru atbalstu. Bērnems ieguvis mākslu maģistra grādu angļu valodas specialitātē Kembridžas universitātē, strādājis par žurnālistu, 31 gada vecumā pirmoreiz ievēlēts parlamentā. Neilgi pēc tam Bērnems ieņēma vairākus ministra amatus premjerministra Gordona Brauna valdībā laikā no 2007. līdz 2010. gadam. Pēc aiziešanas no parlamenta 2017. gadā Bērnems tika ievēlēts Lielās Mančestras mēra amatā, kur ieguva atzinību par transporta reformu vadīšanu, reģionālās decentralizācijas atbalstīšanu un nozīmīgu vietējo politikas iniciatīvu īstenošanu. Tieši šajā amatā viņš nostiprināja savu reputāciju kā politiķis, kurš iestājas par lielāku varas nodošanu reģioniem un vietvarām, un izpelnījās pavārdu „Ziemeļu karalis”. Stājoties amatā, jaunais premjerministrs uzsvēris cenšanos veidot savu komandu, iekļaujot tajā dažādu partijas spārnu pārstāvjus. Tomēr, kā atzīmē izdevums „Politico”, no valdības pazuduši iepriekšējā premjera tuvākie līdzgaitnieki un kopumā tā kļuvusi mērenāk kreisa. Jaunais finanšu ministrs būs Džons Hīlijs, kurš iepriekšējā valdībā bija aizsardzības ministrs un demisionēja, kritizēdams finanšu sektoru par attīstības bremzēšanu. Aizsardzības ministra amatu, savukārt, ieņems līdzšinējais veselības ministrs Vess Strītings. Ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais enerģētikas un nulles emisiju lietu ministrs Eds Milibends, prominents un pieredzējis politiķis. Luīze Heiga, kas tiek raksturota kā viena no ciešākajām jaunā premjera sabiedrotajām, kļuvusi par pirmo sekretāri, respektīvi, premjera vietnieci, un Kabineta biroja vadītāju. Savā pirmajā premjera runā Bērnems uzsvēra decentralizācijas, rūpniecības un sabiedrisko pakalpojumu attīstības nozīmi, atspoguļojot prioritātes, kuras viņš iepriekš īstenoja kā mērs un pats nodēvējis par “mančestrismu”. Ārpolitikā Bērnems ir paudis vēlmi veidot ciešāku sadarbību un nostiprināt jau panākto progresu sarunās ar Eiropas Savienību. Premjerministrs atkārtoti apstiprināja Lielbritānijas atbalstu NATO un palīdzības sniegšanu Ukrainai. Pagaidām grūti spriest, kādas izvērtīsies jaunā Dauningstrītas iemītnieka attiecības ar Donaldu Trampu, kas lielā mērā noteiks arī attiecības starp Londonu un Vašingtonu. Diezin vai paredzama nozīmīga britu nostājas maiņa Persijas līča karadarbības vai imigrācijas jautājumā, kas varētu Baltā nama saimnieku īpaši iepriecināt, taču pirmā abu līderu telefonsaruna esot atstājusi pozitīvu iespaidu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Pētera Maģara sprints un barjerskrējiens Vēl nav pagājuši trīs mēneši, kopš Ungārijas premjerministra amatā stājās Pēters Maģars, taču valsts iekšpolitiskajā ainavā un ārpolitiskajā kursā notikušas krasas un sagaidāmas pārmaiņas. Vēlēšanas nesa partijai „Tisza” ne vien uzvaru, bet arī konstitucionālo vairākumu, un tas dod jaunajai valdībai diezgan labu atvēzienu, mēžot priekšgājēja, odiozā prokremliskā līdera Viktora Orbāna 16 varas gados piekrātos „Augeja staļļus”. Tūlītējas un pamanāmas pārmaiņas notika Ungārijas ārpolitikā. Pagājušajos pāris mēnešos jaunais Ungārijas līderis jau paguvis apmeklēt daudzas Eiropas galvaspilsētas. Briselē viņš panācis līdz šim iesaldēto vairāk nekā 16 miljardu eiro fondu saņemšanu, Varšavā atjaunojis labas attiecības ar nozīmīgāko reģionālo partneri Poliju, Kijivā vienojies, ka Budapešta vairs nebloķēs Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību, pretim saņemot konkrētas apņemšanās Ukrainas Aizkarpatu reģionā mītošās ungāru minoritātes situācijas uzlabošanai. Taču, kā savā rakstā izdevumā „Internationale Politik Quarterly” pauž Centrāleiropas valstu politikas eksperte Žužanna Vēga, ja Petera Maģāra līdzšinējā starptautiskā darbība esot īsts sprints, tad viņa iekšpolitika drīzāk ir barjerskrējiens. Jaunajam valdības galvam nākas demontēt un reformēt varas mehānismus, kurus viņa priekšgājējs sabūvējis savas politiskās konjunktūras labā. Eiropas fondu atsaldēšana kļuvusi iespējama pirmām kārtām pateicoties gatavībai skaust partijas „Fidesz” laikā sazēlušo korupciju un necaurspīdīgumu to izlietojumā. Spilgta ir jaunās valdības rīcība, reformējot Ungārijas sabiedriskos raidītājus, kurus iepriekšējā vara bija pārvērtusi valdošās partijas propagandas mašīnā. Kopš jūlija sākuma sabiedriskās televīzijas ziņu kanālā M1 raidījumu vietā skatītājus sagaida tumšs ekrāns ar uzrakstu: „Sabiedriskie mediji nedrīkst melot. Lūdzam piedošanu, ka to tik ilgi darījām!” Seko informācija par notiekošo mediju reformēšanu un aicinājums gaidīt pārraižu atjaunošanos. Orbāns un partija „Fidesz” savas varas gados praktiski visur amatos savietojusi savējos, kuri daudzos gadījumos sagaidāmi sabotēs pārmaiņu procesus. Premjerministrs Maģars aicinājis daudzus iepriekšējā konjunktūras ielikteņus labprātīgi aiziet, sākot jau ar līdzšinējo Ungārijas prezidentu Tamāšu Šujoku. Kad valsts galva atteicās to darīt, parlaments 13. jūlijā pieņēma konstitūcijas grozījumus, kas paredz, cita starpā, prezidenta pilnvaru izbeigšanu. 18. jūlijā prezidents Šujoks šos labojumus apstiprināja, tādējādi piekrizdams aiziet. Tagad Ungāriju gaida ārkārtas prezidenta vēlēšanas. Vairāki ievērojami sabiedrības pārstāvji nākuši klajā ar publisku vēstuli, aicinot partiju „Tisza” nominēt valsts galvas amatam izcilo šahisti, pašreizējo Pasaules šaha federācijas sieviešu reitinga līderi Judīti Polgāru. Tomēr viņa laipni atteicās no nominācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Spór frakcji wewnątrz Prawa i Sprawiedliwości trwa. – Jestem ciekaw, kto zabierze „prawo” a kto „sprawiedliwość” z partii Kaczyńskiego – zastanawia się Roman Imielski. Prezes apeluje do swoich posłów o „łyk zimnej wody”, bo „wróg jest w innym miejscu”. Ultimatum postawione przez kierownictwo partii mija 23 lipca. Co się wtedy wydarzy? Czy Morawiecki odpuści? Na podcast zaprasza Roman Imielski i Dominika Wielowieyska. Więcej podcastów na: https://wyborcza.pl/podcast. Piszcie do nas w każdej sprawie na: listy@wyborcza.pl. --- „Wyborcza” od początku inwazji rosyjskiej na Ukrainę w lutym 2022 roku pomaga jej mieszkańcom. Osobiście zawozimy pomoc humanitarną i rozdajemy najbardziej potrzebującym, w sumie zorganizowaliśmy już ponad dwadzieścia konwojów humanitarnych do Charkowa, Kupiańska, Iziumu, Łymania, Słowiańska, Konstantynówki, Chersonia, Zaporoża, Orichiwu, Mikołajowa, Tarnopola czy Bracławia. Możesz dołożyć swoją cegiełkę: https://zrzutka.pl/n2fj3m --- [Autopromocja] Wejdź na https://wyborcza.pl/WYBORCZA12 i wpisz kod WYBORCZA12, aby uzyskać bezpłatny dostęp do Wyborczej Premium aż na 12 tygodni* *Pierwsza płatność: 0 zł za 12 tygodni, kolejne płatności to 36 zł co 4 tygodnie. Możesz zrezygnować z autoodnowienia w dowolnym momencie. Oferta dla osób, które w ciągu ostatniego roku nie posiadały prenumeraty w serwisie Wyborcza.pl. Dostępność do 31.12.2026 r. Szczegóły na stronie zakupu.
Mijający tydzień to nieustające pasmo "sukcesów" PiS i Jarosława Kaczyńskiego - najpierw kłótnia z Przemysławem Czarnkiem o Ukrainę, a potem sygnał do wielkiej czystki wobec ludzi Mateusza Morawieckiego, nie mówiąc już o Pakcie Senackim Prawicy, który ma być ciosem w Prezydenta Nawrockiego, co zauważył Sławomir Mentzen. Dodatkowo, prof. Marcin Matczak zakłada nowy ruch "Radykalne Centrum", które może być nową alternatywą dla ludzi, dla których Donald Tusk się skończył. Zapraszamy na najnowszy odcinek "Dudek o Polityce" z prof. Antonim Dudkiem i red. Arturem Jarząbkiem.Cenisz wartościowe treści? Posłuchaj reportaży z cyklu "POLSKA NA UCHO":https://open.spotify.com/show/6v8kqcoGYsnLNDo0rinw7K?si=a5470f2ef2c64ea8&nd=1&dlsi=0c7bad029db54a76
Po pierwszych miesiącach rządów Pétera Magyara można już pokusić się o pierwsze podsumowania. Jak zmieniła się polityka zagraniczna Węgier? Czy Budapeszt odchodzi od kursu prowadzonego przez Viktora Orbána? Jak wyglądają dziś relacje z Unią Europejską, NATO, Ukrainą oraz najważniejszymi partnerami regionalnymi? O tym opowiedzą Ilona Gizińska i Andrzej Sadecki- eksperci Ośrodka Studiów Wschodnich
Šonedēļ pievērsīsimies norisēm dažādos pasaules kontinentos. Āfrikā, Sudānā, turpinās smaga humānā krīze, kas jau laupījusi ap 150 tūkstošiem vai vēl vairāk dzīvību un miljoniem cilvēku likusi doties bēgļu gaitās. Eiropas Savienībā šonedēļ sprieda par sankciju piemērošanu izraēliešu produkcijai, kas ražota izreāliešu apmetnēs Jordānas upes Rietumkrastā. Vienošanās par sankcijām gan netika panākta. Ukrainā notiek valdības maiņa, jo pēc nepilna gada darba no amata atkāpusies premjerministre Jūlija Sviridenko. Raidījumā Divas puslodes aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova-Vikmane un portāla TVNET ārvalstu ziņu žurnāliste un redaktore Annija Vīnkalna. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Dmitro Levusu. Sudāna turpina asiņot Pagājušajā trešdienā, 8. jūlijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā faktu vākšanas misija Sudānā nāca klajā ar ziņojumu par vardarbību pret civiliedzīvotājiem, ko izvērsis militārais formējums „Ātrā atbalsta spēki”. Kopš 2023. gada Sudānā norit nežēlīgs pilsoņu karš starp valdības karaspēku un minēto grupējumu. „Ātrā atbalsta spēkus” kā no armijas neatkarīgu militāru struktūru 2013. gadā izveidoja toreizējais diktators Omārs el Bešīrs, iekļaujot tajā ļaudis no tā dēvētās džandžavīdu milicijas – bruņotām arābu nomadu grupām, kuras vairākas desmitgades bija rīkojušas bandītiskus uzbrukumus nearābu zemkopju kopienām valsts dienvidrietumos. 2019. gadā plaša protestu kustība gāza diktatora Bešīra režīmu, taču demokrātisku iekārtu tā arī neizdevās izveidot. Vispirms 2021. gadā Sudānas bruņotie spēki kopā ar Ātrā atbalsta spēkiem padzina civilo pārvaldi un izveidoja huntu, bet 2023. gadā abas šīs militārās frakcijas sāka cīnīties savā starpā. Ātrā atbalsta spēkiem sākumā izdevās sagrābt galvaspilsētu Hartūmu, taču pagājušā gada martā armija to atguva. Kā vienai, tā otrai karojošajai pusei drīz uzradās ārēji atbalstītāji. Bruņotos spēkus atbalsta Ēģipte, Turcija, Irāna un Krievija, savukārt Ātrā atbalsta spēki saņem ieročus no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kur tiek pārdota lielākā daļa no zelta, ko šī karojošā puse nelegāli eksportē, tāpat ar Ātrā atbalsta spēkiem sadarbojas Etiopijas valdība un Lībijas austrumdaļu kontrolējošais ģenerālis Halīfa Haftars. Šobrīd karā iestājies zināms spēku līdzsvars, „Ātrā atbalsta spēki” nostiprinājušies Sudānas dienvidrietumos – Dārfūras provincē, bruņotiem spēki pārvalda pārējo valsts teritoriju. Vietumis atsevišķas zonas kontrolē ar vienu vai otru pusi saistītas mazākas bruņotas organizācijas un vietējās milicijas grupas. Pēc neatkarīgās amerikāņu domnīcas „Council of Foreign Relations” aplēsēm Sudānas pilsoņu karš ir izraisījis šobrīd smagāko humāno un bēgļu krīzi pasaulē, laupot apmēram 150 000 dzīvību un liekot apmēram divpadsmit miljoniem cilvēku pamest savas dzīvesvietas. Pieminētais Apvienoto Nāciju ziņojums atklāj, ka pagājušā gada oktobrī, kad Ātrā atbalsta spēku vienības ieņēma Fašīras pilsētu, tās izvērsa pret civiliedzīvotājiem, sevišķi nearābu izcelsmes, vardarbību ar genocīda elementiem. Notikušas masu slepkavības, masveidīgas izvarošanas grupā, iedzīvotāju mērķtiecīga atstāšana bez pārtikas. Pašreiz Ātrā atbalsta spēki koncentrē savas vienības ap Obeidas pilsētu valsts centrālajā daļā, kur mīt apmēram pusmiljons iedzīvotāju, tai skaitā ap astoņdesmit trim tūkstošiem bēgļu. Apvienoto Nāciju pārstāvji brīdina, ka ja Obeidā ļaus atkārtoties Fašīras scenārijam, slepkavību un vardarbības bilance var būt vēl šausminošāka. Ukrainai būs jauns ministru kabinets Svētdien, 12. jūlijā, Ukrainas Augstākajai Radai savu demisiju pieteica premjerministre Jūlija Sviridenko. Vakar Rada to apstiprināja ar savu balsojumu, līdz ar to līdzšinējā valdība uzskatāma par atkāpušos. Premjerministres aiziešana pēc gada valdības vadībā nav saistīta ar kādu skandālu vai acīmredzamām domstarpībām. Tā ir Ukrainas augstākā izpildvaras nesēja, prezidenta Volodimira Zelenska iniciatīva, kuras pamatā, kā viņš to definējis, ir „atjaunota politiskā stratēģija”. Prezidents solījis izmaiņas arī spēka struktūru vadībā. Kā ticamākais Jūlijas Sviridenko pēctecis valdības priekšgalā tiek minēts līdzšinējais valsts naftas un gāzes piegādes koncerna „Naftogaz” vadītājs Serhijs Koreckis. Kā citi ticami kandidāti tiek minēti enerģētikas ministrs un kādreizējais premjerministrs Deniss Šmihaļs, aizsardzības ministrs Mihailo Fjodorovs un Harkivas mērs Ihors Terehovs. Katram no viņiem ir savi pieredzes un kompetences „trumpji”. Domājams, ka savu premjera kandidātu prezidents cels priekšā Augstākajai Radai rīt, 16. jūlijā. Tikām Ukraina pēdējās nedēļas laikā atkal pievienojusi savam kontam pārliecinošus sasniegumus kaujas laukā. Dažu dienu laikā Azovas jūrā peldrobotu uzbrukumos nogremdēti vai bojāti simt pieci Krievijas peldlīdzekļi – tankkuģi, sauskravu kuģi, prāmji un velkoņi. Pavisam izsista no ierindas vairāk nekā puse Krievijas Azovas jūras civilās flotes. Ukraiņu lidroboti trāpījuši koncerna „Gazprom” naftas pārstrādes un naftas ķīmijas kombinātam Salavatā, Baškortostānā, kā arī militāriem mērķiem Krimā un tai pieguļošajās teritorijās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Kam taisnība Jordānas Rietumkrastā? Pirmdien, 13. jūlijā, Eiropas Savienības Padomes ārlietu ministru konsīlijs pulcējās Briselē, lai apspriestu sankciju piemērošanu produkcijai, kas ražota izraēliešu apmetnēs Jordānas Rietumkrastā. Šī teritorija nonāca Izraēlas bruņoto spēku kontrolē Sešu dienu kara rezultātā 1967. gadā un pamatā ir starptautiskās sabiedrības atzīta par Izraēlas okupētu, kas vairākkārt atzīmēts Apvienoto Nāciju institūciju rezolūcijās un Starptautiskās tiesas spriedumos. Izraēla, savukārt, uzstāj, ka Rietumrasts ir strīdus teritorija, jo līdz 1967. gadam to bija anektējusi Jordānija, kam arī nebija uz to starptautiski atzītu tiesību. Jau drīz pēc Rietumkrasta nonākšanas Izraēlas kontrolē šajā līdz tam palestīniešu apdzīvotajā apgabalā sāka veidoties ebreju tautības Izraēlas pilsoņu apmetnes. Pašreiz līdzās aptuveni trim miljoniem palestīniešu tur dzīvo vairāk nekā pusmiljons izraēliešu kolonistu. Kopš 1993. gada Rietumkrasta teritorija ir sadalīta trīs dažādās zonās ar dažādu Izraēlas spēku klātbūtnes un kontroles līmeni, un izraēliešu apmetņu teritorija iekļauta zonā C, kas ir pilnīgā Izraēlas kontrolē. Pamatā starptautiskajā sabiedrībā valda konsenss par to, ka izraēliešu apmetņu veidošana ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Cita starpā, šādu viedokli 2024. gada jūlijā oficiāli formulēja Starptautiskā Tiesa, aicinot valstis novērst tirdzniecības vai investīciju attiecības, kas palīdz uzturēt šo situāciju. Tam kategoriski nepiekrīt pašreizējā Izraēlas valdība, kurā liela ietekme ir labējiem radikāļiem. Šo politiķu ieskatā Rietumkrasta zemes – Jūdeja un Samārija – ir vēsturiskas ebreju teritorijas un, attiecīgi, ebreju klātbūtne tur ir leģitīma. Pēdējos mēnešos ir pieaudzis vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu spiediens par labu sankciju noteikšanai, uzsverot, ka pastiprinās Izraēlas kolonistu vardarbība pret palestīniešiem un viņu īpašumu, kā arī Izraēlas valdība veicina apmetņu izplešanos. Tādas valstis kā Īrija, Nīderlande un Spānija jau ir ieviesušas savus nacionālā līmeņa tirdzniecības ierobežojumus apmetņu ražojumiem, taču Eiropas Savienība kopumā līdz šim pie kopsaucēja nav nonākusi, ko, protams, neveicina arī pašreizējais Izraēlas un „Hamās” karš. Valstu grupa, kurā ietilpst Beļģija, Nīderlande un Spānija ar augstās pārstāves ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas atbalstu pirmdienas sanāksmē ieradās ar mērķi panākt Eiropadomes balsojumu par konkrētiem pasākumiem. Runa ir par trīs iespējamajiem modeļiem: lielākiem tarifiem, importa licencēšanas sistēmu vai pilnīgu tirdzniecības aizliegumu. Tomēr vairākas dalībvalstis – Vācija, Itālija, Ungārija un Čehija – ir pret, tāpat skeptiski noskaņota arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Nav arī līdz galam skaidrs, vai Eiropadomes balsojumā šajā gadījumā būtu lietojams kvalificētā vairākuma, vai konsensa princips. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.
#płatnawspółpraca | Zapraszamy na poniedziałkowe #OnetRano, w którym gośćmi Marcina Zawady będą: Michał Szadkowski, redaktor naczelny Newsweek Polska; Michał Szczerba, Koalicja Obywatelska; gen. Roman Polko, były dowódca Grom-u; Piotr Glamowski, Canal+; Karolina Walczowska, Onet Podróże. W części #OnetRanoWiem gościem Joanny Górskiej będzie dr Bogusława Bukowska, Dyrektor Krajowego Centrum Przeciwdziałania Uzależnieniom.
Polska polityka wobec Ukrainy staje się zakładnikiem krajowej wojenki. W najnowszym wydaniu słuchowiska politycznego „Stan Wyjątkowy" Kamil Dziubka i Dominika Długosz analizują awanturę wokół pomocy wojskowej dla Kijowa. Politycy zaczęli się prześcigać w deklaracjach, kto mniej dał Ukrainie i kto skuteczniej broni polskich zapasów broni. Byliśmy pewni, że łagodna polityka szefa MON Władysława Kosiniaka-Kamysza wobec zaczepnego prezydenta Karola Nawrockiego jest z góry skazana na niepowodzenie. I WKK właśnie się o tym dobitnie przekonał — Nawrocki pospołu z Jarosławem Kaczyńskim obwołali go zdrajcą polskiego interesu narodowego po tym, jak wysłał na Ukrainę pociski do wyrzutni Patriot. By być precyzyjnym — wysłał PIĘĆ pocisków, co w żaden zasadniczo nie wpływa na zdolności obronne polskiej armii. W ten sposób Kosiniak stał się pionkiem w antyukraińskiej rozgrywce PiS. Kaczyński próbuje odciąć się od własnej polityki z pierwszych miesięcy wojny, gdy PiS zdecydował o ogromnym wsparciu militarnym, finansowym i humanitarnym dla Ukrainy. Dziś prezes zaostrza język, bo widzi sukces antyukraińskich haseł Nawrockiego, Bosaka, Mentzena i Brauna. Nowym polem konfliktu stała się pamięć o UPA i zbrodni wołyńskiej. Decyzja władz w Kijowie o uhonorowaniu „Bohaterów UPA" wywołała w Polsce gwałtowną reakcję i uruchomiła polityczną licytację. Karol Nawrocki uderzył w Wołodymyra Zełenskiego, a Jarosław Kaczyński zaczął budować wizerunek przeciwnika ukraińskich elit, choć jeszcze niedawno przekonywał, że atakowanie władz w Kijowie pomaga Kremlowi. Pytamy, czy historyczny spór staje się narzędziem kampanii oraz czy relacje polsko-ukraińskie wchodzą w najgłębszy kryzys od początku rosyjskiej inwazji. Drugim głównym tematem „Stanu Wyjątkowego" jest przyszłość minister zdrowia Jolanty Sobierańskiej-Grendy. Donald Tusk oczekiwał od niej planu naprawy ochrony zdrowia, grożąc dymisją. Ministra przedstawiła pakiet propozycji, dzięki czemu uciekła spod topora. Szkopuł w tym, że część z ogłoszonych przez nią recept pojawiała się już wcześniej — i żadna nie rozwiązuje podstawowego problemu, czyli gigantycznej dziury finansowej w NFZ. Koalicjanci podchodzą do planu naprawczego z rezerwą, a środowisko lekarskie może postawić twardy opór. Sobierańska-Grenda już wcześniej zapowiadała ograniczenie zarobków najlepiej opłacanych lekarzy, lecz musiała się z tego wycofać. Jej pozycję dodatkowo osłabiają polityczne skutki afery w Szpitalu Południowym. Czy Tusk dokona zmiany w resorcie? Kto mógłby przejąć ministerstwo? I dlaczego premier, który chciał odpolitycznić ochronę zdrowia, sam stał się twarzą kryzysu?
#płatnawspółpraca | Zapraszamy na czwartkowe "Onet Rano.", w którym gośćmi Mikołaja Kunicy będą: Paweł Kowal, przewodniczący Rady ds. współpracy z Ukrainą; Łukasz Kozłowski, główny ekonomista Federacji Przedsiębiorców Polskich; Anna Stańko, prezeska Fundacji im. Tomasza Stańko; Rafał Sonik, były kierowca rajdowy; Krzysztof "Diablo" Włodarczyk, pięściarz.
AP correspondent Charles de Ledesma reports one person has been killed and others injured in a Russian night-time attack on Kyiv, while Ukraine leader Volodymyr Zelenskyy meets Italy's premier in Ankara, Turkey.
Ekonomisko sakaru saraušana ar Krieviju un Baltkrieviju pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šķita pašsaprotama, tomēr praksē, izrādās, tas nav tik viegli izdarāms. Eksporta apjoms uz agresora un tā satelītvalsti šogad vien sasniedzis pusmiljardu eiro. Lai arī tas lielākoties ir reeksports, tomēr no tā pelna arī vietējie uzņēmēji. Importa apjoms ir nesalīdzināmi mazāks, tur papildus ierobežojumi vēl top. Valdība apņēmusies pārtraukt gan importu, gan eksportu ar šīm valstīm, arī, citējot valdības deklarāciju – "uzņemties vadošo lomu šī jautājuma risināšanā Eiropas Savienības ietvarā". Kā ar to veicas – par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis (Jaunā Vienotība), Ekonomikas ministrijas ES un ārējo ekonomisko attiecību departamenta direktora vietnieks Jānis Zakovics un Ministru prezidenta ārštata padomnieks informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un vēlēšanu jautājumos Krists Avots.
Roman Polko o działaniach rządzących, prezencie dla Kremla, czubku własnego nosa, o szczycie NATO, z apelem o jedność do polskich polityków oraz o relacjach z Ukrainą i oddzieleniu spraw historycznych
W sobotę Stany Zjednoczone kończą 250 lat. 4 lipca 1776 r. w Filadelfii ogłoszono deklarację niepodległości trzynastu wówczas brytyjskich kolonii. Bunt przeciw królowi Jerzemu III i wygrana wkrótce wojna doprowadziły do powstania państwa, które na sztandarach wypisało słowa: „wolność” i „równość” – i które przez niemal sto lat budowało swoją potęgę na niewolnictwie. Mity pogranicza i raju dla imigrantów, dwie wojny światowe, które uczyniły z kraju mocarstwo – te opowieści przez dekady kształtowały wyidealizowany obraz USA, państwa odpowiedzialnego także za wiele wojen i zamachów stanu. Swoje urodziny Ameryka obchodzi głęboko podzielona, a jej prezydent traktuje jubileusz jako okazję do promocji głównie siebie. Czym dziś dla Amerykanów są słowa deklaracji niepodległości oraz idee, które przyświecały Ojcom Założycielom? Czy Stany Zjednoczone są właśnie w najtrudniejszym momencie swoich dziejów?Czy Białoruś zaangażuje się bardziej w wojnę z Ukrainą? Na razie Łukaszenka ustępuje przed żądaniami Zełenskiego, jednak opozycja ostrzega przed militaryzacją kraju; Rosja zaś, borykająca się z niedoborami benzyny, pilnie potrzebuje białoruskich zasobów. Co zdecyduje Mińsk?W Wenezueli trwa żałoba narodowa po trzęsieniu ziemi, w wyniku którego zginęły co najmniej dwa i pół tysiąca osób. Jak radzą sobie mieszkańcy? W jaki sposób klęska żywiołowa wpłynęła na politykę?Aż 25 tysięcy przebywających nielegalnie w RPA cudzoziemców opuściło kraj w obawie przed konsekwencjami pozostania po terminie wyznaczonym przez kilka organizacji obywatelskich. Kto i co stoi za ruchem antyimigranckim?Ważą się losy międzynarodowej kontroli nad Bośnią i Hercegowiną. Czego chce Waszyngton, a czego Moskwa, w tym najmniej stabilnym państwie Bałkanów Zachodnich?Rozkład jazdy: (03:00) Marcin Fatalski: Urodziny USA(33:31) Hanna Liubakova: Łukaszenka znów pomiędzy(57:09) Podziękowania(1:04:12) Marcin Pośpiech: Wenezuela po trzęsieniu ziemi(1:19:23) Dobek Pater: RPA: marsze przeciw cudzoziemcom(1:42:06) Aleksandra Wojtaszek: Amerykanie w Bośni: najpierw inwestycje, potem pokój(2:03:48) Do usłyszenia---------------------------------------------Raport o stanie świata to audycja, która istnieje dzięki naszym Patronom, dołącz się do zbiórki ➡️ https://patronite.pl/DariuszRosiakSubskrybuj newsletter Raportu o stanie świata ➡️ https://dariuszrosiak.substack.comKoszulki i kubki Raportu ➡️ https://patronite-sklep.pl/kolekcja/raport-o-stanie-swiata/ [Autopromocja]
Karol Nawrocki notuje rekordowe poparcie w sondażach. Nigdy żaden polski polityk nie cieszył się tak wysokim zaufaniem. Karolina Opolska tłumaczy, jak na te wyniki wpływają algorytmy mediów społecznościowych i spór z Ukrainą. Komentuje też wątek z wywiadu-rzeki z prezydentem, w którym Nawrocki sugeruje, że mógł zostać otruty podczas kampanii wyborczej. Prokuratura już bada tę sprawę. Więcej podcastów na: https://wyborcza.pl/podcast. Piszcie do nas w każdej sprawie na: listy@wyborcza.pl.
Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Bet starp Ukrainu un Poliju uzliesmojis pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Ārzemju aktualitātes pārrunājam kopā ar politoloģi, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Žanetu Ozoliņu un LSM ārzemju ziņu redaktori Ievu Strazdiņu. Lietuvai būs jauna valdība Vakar Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, četrdesmit gadus vecajam ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. Tagad viņam divu nedēļu laikā jāsastāda valdība, kam tad jāsaņem prezidenta Gitana Nausēdas piekrišana un Seima apstiprinājums. Sinkevičus savulaik darbojies dzimtā Jonavas rajona pašvaldībā, divreiz bijis tā mērs, pildījis arī ekonomikas un inovāciju ministra amatu premjera Sauļus Skverneļa valdībā. Savu nomināciju jaunais premjers ieguva pēc tam, kad demisionēja viņa priekšgājējas, premjerministres Ingas Ruginienes kabinets, kuru jau labu laiku destabilizēja pretrunas starp valdošās koalīcijas partijām. Galvassāpes partneriem radīja nacionālistiski populistiskā partija „Nēmunas rītausma”, kuras līderis Remigijus Žemaitaitis pamanījās nopelnīt notiesājošu spriedumu par antisemītiskiem izteikumiem un holokausta noniecināšanu, bet pēc tam arī izmeklēšanu par iespējamu krāpniecisku rīcību. Tomēr pēdējais piliens sociāldemokrātu pacietības kausā bija „Nēmunas rītausmas” atteikšanās atbalstīt valdības plānus par armijas poligona izveidi Baltkrievijas robežas tuvumā. Notika izšķiršanās par nacionālpopulistu izmešanu no koalīcijas, vietā piepulcinot centriski kreiso partiju Demokrātu savienība „Lietuvas vārdā”. Koalīcijā paliek otrs līdzšinējais partneris – partiju apvienība, kuru veido Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība un partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija – Kristīgo ģimeņu savienība. Arī nākamajā valdībā, gluži tāpat kā iepriekšējā, dominējošās pozīcijas saglabās sociāldemokrāti, kuriem ir lielākā frakcija Seimā. Līdzšinējā premjerministre Ruginiene varētu atgriezties jau agrāk pildītajā sociālās aizsardzības un darba ministres amatā, savukārt ārlietu ministra portfelis, visdrīzāk, joprojām paliks sociāldemokrātu atbalstītā bezpartejiskā ministra Ķēstuša Budra rokās, kas apliecina stingru pēctecību Lietuvas ārpolitiskajās nostādnēs. Kopumā ņemot, jaunā koalīcija, kurā nacionālpopulistus nomainījuši centriski kreisie no Demokrātu savienības „Lietuvas vārdā”, šķiet ideoloģiski daudz loģiskāka. Vai „Ziemeļu karalis” glābs Britāniju? 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Viņa leiboristu valdība nāca pie varas 2024. gada jūlijā pēc Parlamenta vēlēšanām, kurās smagu sakāvi cieta britu konservatīvie, savukārt leiboristi ieguva parlamentāro vairākumu. Taču gluži citu ainu rādīja šī gada maijā notikušās vietvaru vēlēšanas, kurās leiboristi zaudēja gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu, lielāko daļu no kurām sev pievāca Breksita „zvaigznes” Naidžela Farāža vadītā radikāli labējā un populistiskā parija „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Kādu kumosu no leiboristu elektorāta pīrāga nokampa arī viņu kreisā flanga konkurenti Anglijas un Velsas Zaļā partija, tāpat daļa agrāko leiboristu vēlētāju izšķīrušies par labu neatkarīgiem kandidātiem. Nelīdzēja Stārmera priekšvēlēšanu retorika par stingrāku imigrācijas politiku, un nepārliecinoša leiboristu vēlētāju acīs ir bijusi arī valdības līdzšinējā nepietiekami dāsnā sociālā politika. Daudzi leiboristu vēlētāji kā nekonsekventu un liekulīgu vērtē Stārmera un viņa valdības pozīciju Gazas kara sakarā, no vienas puses turpinot ieroču piegādes Izraēlai, tomēr atzīstot Palestīnas valsti de jure un atsaucot iebildumus pret Izraēlas līderiem izvirzītajām apsūdzībām Starptautiskajā krimināltiesā. Jau tūlīt pēc graujošo pašvaldību vēlēšanu rezultātu paziņošanas skaidri izpaudās viedoklis, ka premjera demisija ir tikai laika jautājums, un, iespējams, tika gaidīts, līdz parādīsies gana pārliecinošs pēctecis. Par tādu kļuvis līdzšinējais Lielās Mančestras grāfistes lordmērs Endijs Bērnems, kurš 18. jūnijā Parlamenta papildvēlēšanās uzvarēja savu konkurentu no farāžistu partijas. Bērnems ir pieredzējis politiķis, kurš laikā no 2007. līdz 2010. gadam ieņēmis vairākus ministra amatus premjera Gordona Brauna valdībā. Kopš 2017. gada viņš bija Lielās Mančestras mērs, un šajā amatā sevi apliecināja kā patiešām prasmīgu vietvaras līderi, jo sevišķi pandēmijas laikā, kad viņa argumentācija panāca zināmu centrālās valdības atbalsta politikas koriģēšanu. Pateicoties sekmīgajai darbībai un iegūtajai autoritātei Bērnems presē ticis iedēvēts par „Ziemeļu karali”. Viņš pat definējis savu kreisās politikas virzienu, dodot tam apzīmējumu „mančestrisms”. Pēc viņa paša vārdiem, tas ir „neoliberālismu izbeidzošs” „uzņēmējdarbībai draudzīgs sociālisms” un „moderna un funkcionāla atbilde uz augstas nevienlīdzības un lēnas izaugsmes slazdu, kuru radīja 20. gadsimta astoņdesmito gadu centieni maksimāli privatizēt ekonomisko varu un pārmērīgi centralizēt politisko varu Valsts kases rokās”. Bērnems jau saņēmis atbalstu no daudziem leiboristu partijas biedriem, savukārt vairāki viņa potenciālie sāncenši partijas vadītāja vēlēšanās savas kandidatūras atsaukuši. Kā iespējams konkurents Bērnemam gan tiek minēts līdzšinējais bruņoto spēku ministrs Elisters Kernss. Pagātnes traģēdija un šodienas farss Maija beigās starp Ukrainu un Poliju uzliesmoja pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Viss sākās ar prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu dekrētu par Ukrainas nemiernieku armijas nosaukuma piešķiršanu Ukrainas bruņoto spēku īpašo operāciju centram „Ziemeļi”. Ukrainas nemiernieku armija bija Ukraiņu nacionālistu organizācijas bruņotais spārns, kas Otra pasaules kara laikā cīnījās par neatkarīgas Ukrainas valsts atjaunošanu, karojot gan pret vācu okupācijas spēkiem, gan dažādas ievirzes poļu bruņotās pretestības vienībām, gan padomju partizāniem. Vēl desmit gadus pēc pasaules kara beigām Nemiernieku armija turpināja cīņu pret padomju okupācijas režīmu, un šodienas Ukrainā tā tiek pieminēta kā nacionālās atbrīvošanās kustība. Taču šo spēku kontā ir arī nežēlīga izrēķināšanās ar Rietumukrainas neukraiņu iedzīvotājiem, lielākoties poļiem, kas notika 1943. un 1944. gadā. Poļu vēsturnieki to traktē kā genocīdu un lēš iespējamo upuru skaitu līdz simt trīsdesmit tūkstošiem; viņu ukraiņu kolēģi sauc šos skaitļus par pārspīlētiem un norāda, ka arī poļu puse izvērsusi ukraiņu civiliedzīvotāju slepkavošanu, tātad tas bijis abpusējs terors un kara noziegumi. Lai kādi arī nebūtu vēstures traktējumi, attiecīgā nosaukuma piešķiršana Ukrainas armijas vienībai kļuva par iemeslu, lai Polijas prezidents Karols Navrockis lemtu par agrāk piešķirtā Polijas Baltā Ērgļa ordeņa, valsts augstākā apbalvojuma, atņemšanu prezidentam Zelenskim. Tiek minēts, ka šī soļa patiesais iemesls ir politiska rīvēšanās starp prezidenta Navrocka pārstāvēto labēji konservatīvo partiju „Likums un Taisnīgums” un pašreizējo valdības bloku – plašu centrisko spēku koalīciju. Prezidenta mērķis esot bijis nostādīt neērtā situācijā premjerministru Donaldu Tusku, kuram vajadzētu arī ar savu parakstu apstiprināt ordeņa atņemšanu. Nesagaidot procesa beigas, prezidents Zelenskis pa pastu nosūtīja savu ordeņa eksemplāru uz Polijas prezidenta kanceleju Varšavā, un, solidarizējoties, viņa piemēram sekoja vairāki citi šī apbalvojuma saņēmēji: agrākie Ukrainas prezidenti Leonīds Kučma, Viktors Juščenko un Petro Porošenko, kā arī vairākas citas amatpersonas, ieskaitot ārlietu ministru Andriju Sibihu un izlūkdienesta vadītāju Kirilo Budanovu. Pie tam oficiālā Varšava steidzās apliecināt, ka šis nedaudz groteskais process nekādi neietekmēšot Ukrainai sniedzamo atbalstu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Vakar gan parādījās informācija, ka Polija pagaidām nenodos Ukrainai agrāk solītos iznīcinātājus Mig-29, bet tas tādēļ, ka Ukraina, savukārt, nav pildījusi apņemšanos piegādāt poļiem militāros lidrobotus. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Czy kryzys w relacjach Polski i Ukrainy może okazać się szansą na zbudowanie bardziej dojrzałego partnerstwa? W najnowszym odcinku wideopodcastu Jakub Bodziony rozmawia z Kubą Benedyczakiem o końcu polityki bezwarunkowego wsparcia, sporach o Wołyń i UPA oraz o tym, jak Polska powinna układać relacje z Ukrainą, która po wojnie stanie się jednym z najważniejszych państw naszego regionu.
Europosłanka i wiceszefowa Lewicy o "niedoświadczonej" Katarzynie Pełczyńskiej-Nałęcz, o relacjach z Ukrainą, o polityku na czele resortu zdrowia, maksymalnych zarobkach lekarzy, likwidacji Funduszu Kościelnego
"Ta walka na ordery jest troszkę bezsensowna. Źle się stało, że prezydent Zełenski podjął taką decyzję (o nadaniu imienia "Bohaterów UPA" - red.), ale niekoniecznie trzeba było mu odbierać Order Orła Białego" - powiedział w Popołudniowej rozmowie w RMF FM wiceszef MSZ Władysław Teofil Bartoszewski, komentując obecny spór z Ukrainą. Pytany o kontrasygnatę premiera Donalda Tuska w sprawie decyzji prezydenta o odebraniu Orderu Orła Białego Wołodymyrowi Zełenskiemu, stwierdził, że sprawa jest zamknięta. "Co ma pan premier kontrasygnować, skoro order jest zdeponowany w Pałacu Prezydenckim" - ocenił.
"Reakcja prezydenta Nawrockiego mogła być nieco inna - oparta na dialogu - ale prezydent i jego otoczenie wybrali drogę eskalacji. Skłócenie Polski z Ukrainą powoduje na Kremlu wielką radość. Musimy z tego wyciągnąć wnioski" - powiedział w Popołudniowej rozmowie w RMF FM Krzysztof Paszyk. W ten sposób odniósł się do decyzji prezydenta Karola Nawrockiego o odebraniu ukraińskiemu przywódcy Orderu Orła Białego. Poseł PSL podkreślił jednocześnie, że "nie byłoby całej sytuacji, gdyby nie nieprzemyślana decyzja Wołodymyra Zełenskiego o gloryfikacji UPA".
[AUTOPROMOCJA] Pełnej wersji podcastu posłuchasz w aplikacji Onet Audio. Kryzys, który jeszcze niedawno wydawał się chwilowym zgrzytem, dziś urasta do rangi najpoważniejszego załamania relacji polsko-ukraińskich od dekad. Decyzja o odebraniu Orderu Orła Białego Wołodymyrowi Zełenskiemu uruchomiła lawinę – od dyplomatycznych napięć, przez ostrą kampanię wizerunkową, aż po realne ryzyka dla bezpieczeństwa i współpracy wojskowej. W podcaście prowadzący bez złudzeń diagnozują sytuację: obie strony okopały się na swoich pozycjach, a konsekwencje mogą sięgnąć znacznie dalej niż spór o historię. Czy Polska straci wpływy w regionie, a Ukraina zacznie omijać Warszawę w kluczowych rozmowach? I czy ten konflikt to efekt jednej decyzji – czy raczej trzydziestu lat narastających błędów?
Minister infrastruktury i autostradzie do Lwowa, zachowaniu prezydenta Ukrainy, "policzku dla Polski", relacjach z Ukrainą, taksówkarzach obcokrajowcach, zmianie przepisów i ukraińskich samochodach i "szajsie" sprowadzanym do Polski
„Kanały dyplomatyczne zawsze funkcjonują (…). Kontakt i relacje są w złym stanie, ale nie dlatego, że tak czy inaczej postąpił prezydent Nawrocki. Dlatego że strona ukraińska postanowiła tak naprawdę zlekceważyć pamięć ofiar, ustalenia z Warszawy” – powiedział o relacjach polsko-ukraińskich w Porannej rozmowie w RMF FM Zbigniew Bogucki. Szef Kancelarii Prezydenta RP dodał, że nazwanie jednostki wojskowej imieniem „bohaterów UPA” jest „niedopuszczalne z punktu widzenia polskiej polityki”.
Kto zyskał a kto stracił na konflikcie orderowym? Jak naprawić relacje polsko-ukraińskie? Czy to jednostkowy sygnał czy też objaw głębszego problemu między Polską a Ukrainą? O tym porozmawiamy dziś z profesorem Tomaszem Pawłuszką. Postaramy się też odpowiedzieć co USA zyskały na wojnie z Iranem i jakie zmiany czekają NATO w Europie. #Ukraina #zełenski #Nawrocki #Tusk #Polska #Polityka #IPPTVNaŻywo ⛵️
Czy Wołodymyr Zełenski powinien przyjechać do Polski na konferencję dotyczącą odbudowy Ukrainy? O to pytaliśmy Radosława Fogla z PiS w Popołudniowej rozmowie w RMF FM. "Myślę, że jest to absolutnie wtórne w sytuacji tego, co się dzieje: najpierw braku reakcji na polskie oburzenie po decyzji o nazwaniu ukraińskiej jednostki imieniem 'Bohaterów UPA', a teraz braku jakiejkolwiek refleksji" - powiedział polityk PiS. "Nie ma sensu wdawać się w pyskówki z Ukrainą" - dodał nasz gość.
W korespondencji z Polski m.in.: o konflikcie politycznym pomiędzy Polską a Ukrainą, Prezydent Polski Karol Nawrocki odebrał Wołodymyrowi Zełenskiemu Order Orła Białego...Posłuchaj audycji radiowej w dowolnym czasie, naciśnij tutajSłuchaj audycji radia SBS Polish na żywo w poniedziałki, środy, czwartki, piątki i niedziele o godz. 14.00 (czasu wschodnioaustralijskiego) na paśmie SBS Radio 1 (Audycja czwartkowa jest powtarzana w niedzielę o godz. 14.00)Aby słuchać w radiu analogowym znajdź pasmo SBS Radio 1 naciskając link: Pasmo nadawania audycji w Twoim mieście naciśnij tutajAby słuchać w radiu cyfrowym DAB znajdź 'SBS Radio1'Aby słuchać w telewizji cyfrowej znajdź: SBS Radio 1 na kanale 301Aby słuchać w internecie wejdź na stronę: sbs.com.au/polishalbo naciśnij: Polskie Radio SBS i PodcastyAby sluchać w Twoim telefonie przez aplikację - zainstaluj bezpłatną aplikację SBS Audio App
Nawrocki zdecydował się odebrać Order Orła Białego prezydentowi Zełenskiemu. Mussolini i caryca Katarzyna mogą mieć, a Zełenski nie. Nawrockiego pochwalił już Dmitrij Miedwiediew. Mec. Giertych stwierdził dosadnie, że dwór Nawrockiego to agenci lub idioci! Dokąd doprowadzi ta wojna z Ukrainą? Będzie także o kolejnej dezinformacji Kanału Zero w sprawie rzekomych słów Zełenskiego o Polakach. Na znak solidarności z Zełenskim byli prezydenci Ukrainy też odsyłają swoje ordery! Premier Tusk próbuje gasić pożar. Dziś także o pierwszym wyroku w sprawie fałszerstwa wyborczego oraz o sygnaliście-lekarzu, o którym ukazują się kompromitujące fakty. #Nawrocki #zelensky #ukraina #Tusk #polityka #IPPTVNŻywo ⛵️
Władysław Teofil Bartoszewski o relacjach z Ukrainą, Robercie Bąkiewiczu w Berlinie i reakcji polskiego MSZ, o przylocie prezydenta Zełenskiego do Gdańska, o Szpitalu Południowym i przyjmowaniu polityków KO poza kolejką
ASV un Irāna beidzot panākušas vienošanos, kas paredz militāro operāciju izbeigšanu visās frontēs, tajā skaitā Libānā. G7 samitā Francijā valstu līderi disktutē par iespējām izbeigt karu Ukrainā. Raidījumā Divas puslodes aktualitātes analizē analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" vadošais partneris, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un Austrumeiropās politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs. Optimisms avansā Svētdienas, 14. jūnija, pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents Tramps savā sociālajā platformā „Truth Social” paziņoja, ka sarunās ar Irānu panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu un miera sarunu sākšanu. Nākamajā dienā attiecīgo saprašanās memorandu elektroniski parakstīja Tramps, viceprezidents Venss un Irānas parlamenta priekšsēdis Mohamads Bagers Galibafs, savukārt oficiālajai parakstīšanas ceremonijai klātienē ar viceprezidenta Vensa un Irānas ārlietu ministra Abāsa Aragči piedalīšanos jānotiek piektdien, 19. jūnijā, Šveices kūrortpilsētiņā Burgenstokā. Oficiāli memoranda teksts tiks publiskots tikai pēc parakstīšanas, taču mediju rīcībā nonācis uzmetuma variants, no kura var spriest par vienošanās aprisēm. Puses tūdaļ pārtrauc karadarbību un Hormuza šauruma blokādi. Savienotās Valstis atceļ sankcijas Irānas naftas un naftas ķīmijas produktu tirdzniecībai, tai skaitā attiecīgus finanšu un loģistikas operāciju ierobežojumus. Pēc memoranda parakstīšanas sāksies miera sarunas, kam atvēlēti divi mēneši. Atkarībā no sarunu progresa tiks pakāpeniski atsaldēti Rietumos esošie Irānas finanšu resursi, savukārt Teherāna apņemas sarunu periodā neattīstīt tālāk savu kodolprogrammu un neveikt urāna bagātināšanu. Memorandā iezīmētas dažas perspektīvā mierlīguma detaļas. Savienotās Valstis apņemas trīsdesmit dienu laikā pēc galīgās vienošanās izvest savu karaspēku no, kā teikts tekstā, „pieguļošajiem rajoniem”. Tiek pieteikta trīssimt miljardu dolāru liela Irānas atjaunošanas fonda izveide, pamatā no privātā kapitāla un reģiona valstu iemaksām. Tikām tekstā velti meklēt kādas norādes par Irānas kodolprogrammas nākotni un jau bagātinātā urāna rezervju tālāko likteni – šie jautājumi jārisina plānotajā sarunu procesā. Visi, kas izsakās par piektdien parakstāmo vienošanos, ir vienisprātis, ka galvenais to apdraudošais faktors šobrīd ir karadarbība Libānā. Irāna uzstāj, ka vienošanās attiecināma arī uz Izraēlas īstenotajām militārajām operācijām pret kustību „Hezbollah” Libānas dienvidos, taču Izraēla, kas nebija līdzšinējo sarunu dalībniece, neuzskata memorandu par sev saistošu. Salīdzinoši diplomātiski no Trampa vienošanās ar Teherānu distancējies premjerministrs Benjamins Netanjahu, kamēr daži viņa kabineta locekļi, kā nacionālās drošības ministrs Itamars Bengvirs un finanšu ministrs Becalels Smotričs, bijuši savos izteikumos daudz skarbāki. Aizsardzības ministrs Izraels Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki paliks ieņemtajās Dienvidlibānas teritorijās tik ilgi, cik uzskatīs par nepieciešamu. Ko Ženēvas ezera vilnīši žūžo Šī gada „Lielā septiņnieka” samits no 15. līdz 17. jūnijam norit gleznainajā Francijas Eviānas kūrortā, Ženēvas ezera dienvidu krastā. Pirmdien elektroniski parakstītais Savienoto Valstu un Irānas saprašanās memorands kļuva par pacilājošu uvertīru globālo smagsvaru „koncertam”, ļaujot Eiropas valstu līderiem pārstatīt tikšanās fokusu sev vēlamajā virzienā – uz pretdarbību Krievijas agresijai un atbalstu Ukrainai. Praktiski tas nozīmē – grozīt Donalda Trampa prātu tālāk no Ankoridžas vektora, respektīvi, pār mēru iejūtības pret Kremļa gribēšanām. Klāt samitā un Ukrainas jautājumam veltītajā apspriedē bija arī prezidents Zelenskis, vairakkārt izmantojot iespēju divsarunai ar Baltā nama saimnieku. Šķiet, ka kopīgie pūliņi vaiņagojās panākumiem, kas atspoguļojās arī līderu kopīgajos paziņojumos par apņemšanos, citējot, „palielināt pretgaisa aizsardzības spējas, atbalsta sistēmu un pārtvērēju, kā arī tālas darbības līdzekļu piegādi”, arī kāpināt „spiedienu uz Krievijas kara ekonomiku. Šajā kontekstā mēs pastiprināsim savas sankcijas, tostarp tās, kas vērstas pret naftas un gāzes nozarēm.” Pie tam teksta turpinājumā norādīts, ka pēdējais iespējams, pateicoties prezidentam Trampam, kurš nodrošinājis vienošanos par Hormuza atkalatvēršanu. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs preses citēts sakām, ka Donalds Tramps esot „sadarbīgā noskaņojumā”, un tas viešot optimismu par iespējām izbeigt karadarbību Ukrainā. Samita dienaskārtībā, protams, ir arī citi jautājumi. Kopīgi paziņojumi pieņemti par koordinētu darbību Ebolas vīrusa epidēmijas apkarošanai Kongo un cīņai pret starptautisko noziedzību, sevišķi nelegālo migrantu pārvadāšanas shēmām. Šodiena, savukārt, tikšot veltīta ekonomikas problemātikai, īpaši Tuvo Austrumu konflikta negatīvajai ietekmei, un ar mākslīgo intelektu saistītajiem drošības riskiem. Starp citu, mediji visai plaši atreferē arī samita dalībnieku sarunu fragmentus, kas nejauši nonākuši preses mikrofonu dzirdamības zonā. Nekas pārlieku kutelīgs gan pasaules varenajiem nav pasprucis. Visvairāk uzmanības piesaistījusi aprauta Donalda Trampa frāze, kad sarunā ar Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu viņš piesauc Grenlandi. Konteksts palicis „ārpus ētera”, bet var secināt, ka ledainā sala joprojām neiziet Baltā nama saimniekam no prāta. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Dorota Łoboda o wyborach w Krakowie, kandydatach koalicji rządzącej, urodzinach prezydenta Trumpa i wizycie prezydenta Nawrockiego w USA, relacjach z Ukrainą, UPA i kandydatach na RPO czy IPN
W najnowszym odcinku Jakub Bodziony rozmawia z prof. Hieronimem Gralą – badaczem dziejów Rusi, byłym dyplomatą i wykładowcą – o możliwych scenariuszach zwycięstwa lub porażki Ukrainy. Dyskutujemy o odbudowie państwa, przyszłości społeczeństwa, władzy i stabilnej demokracji, demografii oraz powrocie Ukraińców zza granicy. Analizujemy też sytuację polityczną i wojskową: konflikt z Rosją, fronty wojny i perspektywy regionu w kontekście europejskim.
[AUTOPROMOCJA] Pełnej wersji podcastu posłuchasz w aplikacji Onet Audio. Czy to tylko incydent, czy początek trwałego ochłodzenia relacji? Czy Polska odpowiada racjonalnie czy raczej wpada w spiralę emocji i presji politycznej? I wreszcie: czy ktoś na tym konflikcie realnie zyskuje? W pierwszej części programu analizujemy bieżący kryzys: Czy polityka wobec Ukrainy zaczęła wymykać się spod kontroli? Czy narastająca niechęć wobec Ukrainy może zmienić strategiczne decyzje Polski? Czy „mały reset" z Ukrainą może otworzyć drogę do większego resetu z Rosją? W drugiej części, razem z dziennikarzem Michałem Potockim, przyglądamy się głębiej źródłom sporu: Czy kult UPA na Ukrainie da się ograniczyć czy to polityczna iluzja? Dlaczego obie strony wciąż rozmawiają „na gębę" zamiast budować trwałe mechanizmy współpracy? Kto dziś bardziej szkodzi relacjom: radykałowie czy politycy głównego nurtu? I czy możliwa jest jakakolwiek realna zmiana ukraińskiej polityki historycznej bez niszczenia strategicznego sojuszu?
Krievijas karš Ukrainā demonstrē, ka bruņotajiem spēkiem ir jāspēj strauji pielāgoties jauniem izaicinājumiem un tehnoloģiskā iespējām. par to, cik mēs esam elastīgi, Krustpunktā intervija ar Brigādes ģenerāli, MATO daudznacionālās divīzijas štāba "Ziemeļi" komandiera vietnieku Ilmāru Ati Lejiņu.
W czwartek rusza piłkarski mundial, impreza organizowana przez Stany Zjednoczone, Kanadę i Meksyk. Równocześnie Ameryka świętować będzie 250. rocznicę Deklaracji Niepodległości, czyli symbolicznych narodzin niepodległego państwa. W centrum sportowej imprezy i obchodów rocznicy będzie stał prezydent Donald Trump. W jakim miejscu znajduje się jego polityka po półtora roku drugiej kadencji? Wojny na Bliskim Wschodzie, wojna Rosji z Ukrainą, napięte relacje z Chinami, spory z zachodnimi sojusznikami – jak najbliższe tygodnie wpłyną na politykę zagraniczną Trumpa, ale też na spory wewnętrzne w kraju, którym rządzi coraz mniej popularny prezydent.W Wielkiej Brytanii zasztyletowanie białego studenta przez Sikha w mieście Southampton wywołuje debatę na temat działań policji. Czy – jak twierdzą jej krytycy – brytyjska policja rzeczywiście traktuje z pobłażaniem ataki przeciwko białym? Czy skrajni politycy – jak przekonuje rząd – próbują wykorzystać sprawę tego zabójstwa do siania podziałów w społeczeństwie?Pierwszą rundę wyborów w Kolumbii wygrywają zwolennik Donalda Trumpa oraz kontynuator lewicowej polityki odchodzącego prezydenta Gustavo Petro. Czy Kolumbia dołączy do grupy państw latynoskich, które zwalczają przemoc karteli narkotykowych jeszcze większą przemocą państwa?Niemcy nie będą niestałym członkiem Rady Bezpieczeństwa ONZ – przegrały prestiżowe głosowanie w tej sprawie. Po roku rządów kanclerza Friedricha Merza Niemcy mają wiele nierozwiązanych problemów wewnętrznych i prowadzą spory z USA. Czy chodzi o temperament Merza, czy o jego słabą politykę?Seria badań daje nadzieję na nowe, skuteczne terapie nowotworowe, zwłaszcza na przełom w leczeniu najgroźniejszej odmiany raka – raka trzustki. Dlaczego nowotwory tak trudno leczyć i czy rzeczywiście mamy do czynienia z przełomem?Rozkład jazdy: (02:51) Marcin Fatalski: Scena sportowo-polityczna dla Trumpa(34:00) Adam Dąbrowski: Brytyjska policja w ogniu krytyki(58:24) Podziękowania(1:05:12) Adrian Bąk: Kolumbia wybiera sposób walki z przemocą(1:18:33) Kamil Frymark: Niemcy po roku rządów Merza(1:41:12) Paweł Walewski: Nowe terapie nowotworowe(1:59:01) Do usłyszenia---------------------------------------------Raport o stanie świata to audycja, która istnieje dzięki naszym Patronom, dołącz się do zbiórki ➡️ https://patronite.pl/DariuszRosiakSubskrybuj newsletter Raportu o stanie świata ➡️ https://dariuszrosiak.substack.comKoszulki i kubki Raportu ➡️ https://patronite-sklep.pl/kolekcja/raport-o-stanie-swiata/ [Autopromocja]
Ukrain will mit Russland över en Enn vun den Krieg snacken +++ Düütschen Kinnermörder ok in Frankriek verordeelt +++ Hebbt Beamten ut Neddersassen in't Darknet mit Drogen hannelt? +++ Landkreis Leer: Platt warrt Schoolfach +++ Dat Weer
Krievijas uzsāktais karš arvien biežāk rada apdraudējumu arī kaimiņvalstīs. Jaunā valdības koalīcija ir apņēmusies izstrādāt kompensācijas mehānismu, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru īpašumi cietuši no militārās darbības. Kā tas tiks īstenots? Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskajā augstskolas lektors, advokāts Lauris Liepa, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Edvīns Šņore un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Airis Rikveilis. Raidījums Krustpunktā reizēm ir kā tāds termometrs, kas dažādās krīzēs uzrāda trauksmes temperatūru sabiedrībā, droši vien primāri pateicoties Brīvajam mikrofonam, bet ne tikai. Mēs to labi jutām migrācijas krīzes laikā, Covid pandēmija un arī tagad, Krievijas uzsāktā kara laikā trauksme pieaug un arvien biežāk ieskanas bailes ne tikai par dzīvību vai drošību, bet arī par iespēju visu pazaudēt, palikt bez iztikas līdzekļiem. Tas karā Ukrainā daudziem ir kļuvis par neizbēgama realitāti. Mēs redzam briesmīgo uzlidojumu sekas tur, un savstarpējās kaujās šis tas arī nonāk Latvijas gaisa telpā pēdējā laikā. Kara pie mums nav. Bet tieši tāpēc ir jāizstrādā kompensācijas mehānisms, kā palīdzēt tiem iedzīvotājiem, kas tagad cieš no kara blaknēm. Tā ir ierakstīts jaunās valdības izstrādātajā deklarācijā. Valdība lēmumu pieņemšot tuvākā mēneša laikā. Tikmēr finanšu ministrs vakar sacīja, ka ir pret jauno mehānismu. Viņš iebilst, jo arī tagad visu varot kompensēt. Kāda ir esošā normatīvā bāze, kādi aspekti būtu jāņem vērā, lemjot par šo jautājumu?
Czesław Mroczek o fałszywych alarmach, o zatrzymaniach, o mieszkaniu mamy prezydenta Nawrockiego, o relacjach z Ukrainą, rozmowach z Węgrami nt. Ziobry i Romanowskiego, sytuacji na granicy
© 2020-2026 Ivy Podcast Discovery LLC
