Podcasts about protams

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

13. novembrī Mūzikas namā "Daile" pirmoreiz tika parādīta koncertizrāde “Disko roze”, kas veltīta komponistam un trompetistam Gunāram Rozenbergam. “Oriģināls un izteikti individuāls skanējums iezīmējas katrā Rozenberga kompozīcijā un aranžējumā. Šajā koncertizrādē katrs skaņdarbs ir kā stāsts, kas raksturo šī izcilā trompetista, komponista un aranžētāja spilgto personību visā tās būtībā,” stāsta Dailes Big Band mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags. Ar koncertizrādes  idejas autoru, aktieri Andri Keišu runājam par dzīves apliecinājumu, ceļojumu laikā un Gunāra Rozenberga personības atklāsmi mūzikā. Arī aktrise Agnese Budovska atzīst, ka Gunāra Rozenberga mūzikā ir raksturs, kas lien ārā kā īlens no maisa. Uzzinām, cik būtisku lomu spēlē Lienes Gravas veidotā kustību partitūra, bet Kārlis Vanags ieskicē Rozenberga rokrakstu un personību dažādos laika posmos, akcentējot,ka Gunārs rakstīja gana vienkārši, bet labskanīgi.  Andris Keišs: Kompozīcija “Disko roze” bija iedvesma šai programmai, jo parasti es šo Rozenberga skaņdarbu klausījos, kad biju filmēšanas laukumos ārpus Latvijas. Parasti ir tā - aizbrauc, neesi gulējis, nofilmē un tad naktī brauc uz lidostu, lai lidotu uz mēģinājumu Rīgā. Tās lidostas stundas vienmēr bija drausmīga pārguruma un sanīkuma stundas. Man atlika tikai uzlikt “Disko rozi”, un tā trompete, tā dziedāšana, tā trompetes dzīves svinēšana manī uzreiz pamodināja laimes sajūtu. Likās, ka vajag to laimes sajūtu izcelt, izakcentēt, īpaši disko mūzikā, jo disko ir tik bezrūpīgs, tik skaists, visi tie soļi - it kā vienkārši, bet kaut kas tur ir tik smeldzīgi skaists. Arī kino - brīnišķīgā filma “Sestdienas vakara drudzis”, kur Džons Travolta dejo - skaties, atpūties un priecājies, bet tam visam klāt ir maiga smeldzes nots. Ideja sākotnēji bija, ka programma varētu būt biogrāfiska, bet biogrāfija ir tik subjektīva lieta - katrs cilvēku redz no dažādiem rakursiem. Piemēram, es savu tēvu redzēju kā nelaimīgu un skumju cilvēku, bet pārējiem viņš bija jautrības iemiesojums un sabiedrības dvēsele. Mēs nezinām, kāds Gunārs bija. Tas īstais Gunārs ir viņa mūzika, tāpēc lai tā te ir. Piemēram, “Krēslas dziesmiņa”, ko komponējis Rozenbergs un ierakstā izpilda Viktors Lapčenoks - vienkārši satriecoši izpilda. Tā kaut kā nav iegājusi tautā, bet mēs to tagad dziedāsim, un varbūt vismaz cilvēki uzzinās, ka Gunāram ir ne tikai brīnišķīgas aranžijas un džeza kompozīcijas, bet arī dziesmas. Vai mūzika arī virza izrādes dramaturģisko darbību? Andris Keišs: Es vienmēr mulstu. Uz Mūzikas nama “Daile” skatuves esmu bijis četras reizes, un vienu varētu nosaukt par izrādi -  manas 50 gadu dzimšanas dienas izrādi “Starpbrīdis”. “Suni ārā nedzenama nakts”, “Vīrieši labākajos gados” un tagad “Disko roze” - es nezinu, vai tā ir izrāde. Tas ir koncerts, tā ir kopā būšana. Protams, pirmkārt un galvenokārt, pamatā ir mūzika. Kad sākām strādāt pie “Disko rozes”, likās, ka būs daudz vairāk teksta, bet tas teksts izrādījās tik bezspēcīgs mūzikas priekšā, ka tas arvien vairāk atkrita un atkrita, un ir tikai mūzika pāri visam. Saistībā ar filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” uzzināju, ka mācījāties spēlēt basketbolu. Šai izrādei topot, nācās iemācīties kādu jaunu disko kustību? Agnese Budovska: Liene pie mūsu kustībām strādā ļoti. Man liekas, viņa pie visa strādā daudz atbildīgāk nekā es (smejas) - iedziļinās katrā kustībā, norādot uz asumu un specifiku, kāda ir tam laikam. Šis tas bija jāpamācās, bet šis tas laikam bija kaut kur paslēpts vai noglabāts no hiphopa laikiem. Man liekas, mūzika pati aicina dejot konkrētā veidā. Tai ir savs raksturs, un tas lien laukā kā īlens no maisa. To nevar noslēpt. Vai līdzšinējā pieredze, piedaloties filmās par padomju laikiem, vai tie būtu “Padomju džinsi” vai kas cits - ir daudz kas spēlēts līdz pat 70. gadiem - tas palīdz arī topot šai koncertizrādei? Agnese Budovska: Nē, jo mēs īstenībā, cik vien varam, cenšamies no tā aizbēgt. Gunāram Rozenbergam dzīvesstāsts bija tāds, ka viņš, tāpat kā Stabulnieks, varēja pat iegūt starptautiskus apbalvojumus, bet pats tos nekad nesaņēma, jo vienkārši netika pāri robežai. Tas, ko mēs šeit darām, ir pieminam un godinām to ārkārtīgi skaisto bagāžu, ko Gunārs Rozenbergs ir atstājis. Tā ir pasaules klases džeza mūzika, un ir liels gods un prieks, ka mums ir bijis tāds mūziķis, un ir superīgi, ka mēs varam izpildīt viņa dziesmas un skaņdarbus arī šeit.  

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Stāsta ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio direktors (1995–2005, 2009–2011) Dzintris Kolāts  Gadījumos, kad jums ir kāda sanākšana, jubileja vai citi svētki – it sevišķi laukos, taču var arī Rīgā – organizējot kādas aktivitātes, piemēram, pārgājienu, trasi vislabāk ir izveidot apļa veidā. Jo, pirmkārt, beigu beigās mēs nonākam tajā vietā, no kuras mēs esam startējuši. Tad mēs varam izvadāt savus viesus pa dažādu notikumu vai procesu vietām un galu galā atnākt atpakaļ turpat, kur sākuši. Dažreiz šķiet: nu, šajā aplī vienā malā nekas īpašs nav noticis. Tā nemēdz būt. Tajā vietā, kur jums šķiet, ka viesiem būs garlaicīgi, jūs varat, piemēram, uzrīkot kādu sacensību. Manos pārgājienos, piemēram, ir tā saucamais patriotu skrējiens: pa diviem, sadevušies rokās, skrien 107 soļus – tik, cik Latvijai gadu. Un tas rada lielu jautrību tajā vietā, kur it kā nekā nav. Un otrs: jebkurš klajš lauks, krūmāji vai kaut kas cits šķietami neinteresants īstenībā slēpj sevī daudzus stāstus. Un, mazliet piepušķojot, arī šo it kā ne ar ko neievērojamo vietu tu vari padarīt par ko skaistu, lielisku un atmiņā paliekošu. Tā ka – ja jums ir svētki, organizējiet pārgājienu! Protams, izvērtējiet, cik garu ceļa posmu cilvēki var noiet – divus kilometrus, piecus, desmit vai divdesmit. Un organizējiet to visu aplī. Izdomājiet stāstus – mazliet drīkst piepušķot, daudz ne, bet mazliet ir atļauts. Un es domāju, ka jūsu viesi būs ļoti, ļoti apmierināti. Nevis tā, kā parasti pie latviešiem – kad atnāk, tā tūlīt pie galda un neiet vairs nost līdz tam brīdim, kad brauc projām. Vai arī tiem, kam grūtāk, tos mašīnā ieceļ... Iecels varbūt tāpat, bet līdz tam viņam būs bijis kāds patīkams piedzīvojums. Tātad organizējiet piedzīvojumus aplī, un visi paliks ļoti apmierināti!

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītājs, profesors Māris Taube. Divi raidījuma vadītāja Aida Tomsona ieraksti "Facebook" pagājušajā nedēļā raisījuši lielu interesi un arī atgriezeniskā saite bija mērojama daudzos tūkstošos. Tas licis aizdomāties, ka par ierakstos skarto tematu jāturpina saruna Krustpunktā. Neparasti lielo interesi ir raisījuši arī notikumi saistībā ar Stambulas konvenciju. Bet ieraksti nebija par pašu konvenciju, bet par bažām, ko daļa sabiedrības ar šo konvenciju saista, proti, par mūsu dzimumu identitāti. Daudziem, Latvijā radušās gandrīz vai histēriskas bailes no tā, ka mēs tagad vīriešu pārtaisīsim par sievietēm un sievietes par vīriešiem, turpmāk mūsu bērni vairs nezinās, kas viņi ir, būs nevis viņa vai viņš, bet višs. Protams, viens no interesantiem jautājumiem - kāpēc tā ir vispār kļuvusi politiski tik karsta tēma? Daļēji mēs to esam importējuši no Amerikas, tur šis temats ir topā ne jau vienu gadu vien. Tāpēc ir jājautā, cik tā tiešām ir liela problēma? Paralēli jāsaprot, kāpēc kaut kas tāds vispār ir aktuāls, kāpēc ir tādi cilvēki, kas nezina, kas viņi ir, kas nav apmierināti ar savu identitāti, grib to mainīt? Un ko tad ar viņiem darīt - pāraudzināt, salabot, aizliegt, ielikt cietumā? Atbildes mēģinām rast sarunā ar profesoru Māri Taubi.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par sankciju ievērošanu un par kādu biznesu, kurš šķiet pēdējā laikā uzņēmis apgriezienus – pašapkalpošanās veļas mazgātuvēm.  Jau vairāk nekā trīs gadus dzīvojam kara ēnā. Un Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai nozīmē arī visai striktu sankciju režīmu dažādās jomās. Kā mainās sankciju ievērošana, par daudzu stundu garumā tika runāts konferencē “Sargājot robežas”. Ļoti interesanta bija sarunas daļa par to, vai sankcijas tiešām ietekmē Krieviju? Visi esam dzirdējuši Kremļa propagandas vēstījumus, ka sankcijas viņiem bijušas nebijušas. Tā gluži nav. Protams, ne tik ātri un veiksmīgi, kā mums gribētos un kā cerējām sākumā, sankcijas tomēr ietekmē Krieviju. Jau tas, ka Krievija nepublisko lielāko daļu datu, parāda, ka tur ir problēmas, uzskata Matīss Mirošņikovs, Latvijas Bankas ekonomists. Jā, pēc datiem Krievijas iekšzemes IKP pieaug, bet izaugsme ar laiku ir palēninājusies, joprojām tā ir virs nulles. Arī inflācija, ko Krievijā neizdodas apturēt ar augstām procentlikmēm, rāda, ka valdība tikai piemet pagales inflācijas ugunskuram. Bet galvenais aspekts, ja runājam par Krievijas ekonomiku, ir naftas un gāzes eksports. -- Pēdējo gadu laikā Latvijā strauji attīstās pašapkalpošanās veļas mazgāšanas bizness. Iedzīvotāji šo pakalpojumu izmanto aizvien vairāk un interesanti, ka to dara arī seniori.  Pašlaik šajā tirgū ir divi lielākie spēlētāji, kuri šajā biznesā ieguldījuši miljonus. Viens no viņiem – „Laundromat” jau izvērsis šo biznesu ne tikai abās kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā, bet jau raugās citu valstu virzienā. Sandra Dieziņa skaidro, ko tas dod iedzīvotājiem un kāda ir šī biznesa perspektīva?

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītājs, profesors Māris Taube. Divi raidījuma vadītāja Aida Tomsona ieraksti "Facebook" pagājušajā nedēļā raisījuši lielu interesi un arī atgriezeniskā saite bija mērojama daudzos tūkstošos. Tas licis aizdomāties, ka par ierakstos skarto tematu jāturpina saruna Krustpunktā. Neparasti lielo interesi ir raisījuši arī notikumi saistībā ar Stambulas konvenciju. Bet ieraksti nebija par pašu konvenciju, bet par bažām, ko daļa sabiedrības ar šo konvenciju saista, proti, par mūsu dzimumu identitāti. Daudziem, Latvijā radušās gandrīz vai histēriskas bailes no tā, ka mēs tagad vīriešu pārtaisīsim par sievietēm un sievietes par vīriešiem, turpmāk mūsu bērni vairs nezinās, kas viņi ir, būs nevis viņa vai viņš, bet višs. Protams, viens no interesantiem jautājumiem - kāpēc tā ir vispār kļuvusi politiski tik karsta tēma? Daļēji mēs to esam importējuši no Amerikas, tur šis temats ir topā ne jau vienu gadu vien. Tāpēc ir jājautā, cik tā tiešām ir liela problēma? Paralēli jāsaprot, kāpēc kaut kas tāds vispār ir aktuāls, kāpēc ir tādi cilvēki, kas nezina, kas viņi ir, kas nav apmierināti ar savu identitāti, grib to mainīt? Un ko tad ar viņiem darīt - pāraudzināt, salabot, aizliegt, ielikt cietumā? Atbildes mēģinām rast sarunā ar profesoru Māri Taubi.

Gaidot "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, par aktualitātēm skatuves mākslā izvaicāsim Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Ojāru Rubeni. Jautājam arī par diviem Eiropas teātra notikumiem, kas norisinājās Dailes teātrī, “STAGES” forums un Eiropas Teātru apvienības (European Theatre Convention, ETC) starptautisko teātra konferenci. Protams, svarīgs ir arī budžets kultūrai un vēlēšanu tuvošanos tik agri. Runājot par skatītāju balsojumu "Spēlmaņu naktij", Ojārs Rubenis atklāj, ka šogad izvēlēta cita stratēģija. Katru teātri aicināja izvirzīt vienu izrādi, vienu aktrisi un aktieri. "Teātri piegājuši ļoti dažādi. Kāds teātris izvirza tos, ko jau ir nominējuši mūsu kritiķi, mūsu žūrija, kāds teātris mēģina šo uztvert kā reklāmas pasākumu un izvirzīt kādu izrādi varbūt, kura mazāk tiek izpārdota. Tas ir teātra viedoklis šoreiz, un man būs ļoti un es domāju, ka visiem būs ļoti interesanti, ko par to saka skatītāji," atzīst Ojārs Rubenis. "Reizumis man liekas, ka skatītāja viedoklis ir tas būtiskākais, jo beigu beigās viņi jau ar biļetēm un savu mīlestību novērtē. Un Latvijas teātra skatītāji ir unikāli, neskatoties uz biļešu cenu pieaugumu, neskatoties uz pārpildītām zālēm, neskatoties uz politiskām finesēm un visu pārējo, viņi pērk biļetes, iet, pārdzīvo, dusmojas. Un pēc izrādēm nāk man klāt, mani uzpazīdami, un saka: kāpēc šitā izrāde tāda, kāpēc tā ir tāda? Es ļoti mīlu Latvijas teātra skatītājus un apbrīnoju viņus, ka viņi ir gatavi savus līdzekļus veltīt un iet uz tik daudzām izrādēm."  Skatītāju balsojums ir pieejams portālā LSM.lv. Ojārs Rubenis neslēpj, ja nākamā gadā budžeta taupības procesi skars arī Latvijas teātrus. Taču viņš izsaka kādu piedāvājumu "Man jau sen liekas, ka kultūras kopējā ainā ir nepieciešama riktīga revīzija," norāda Ojārs Rubenis. "Man liekas, ka mums ir jāpārskata, cik mums kas ir nepieciešams uz mūsu kopējo sabiedrību, jo kultūras pasākumu apjoms ir milzīgs, neaptverams. Es ļoti daudz ko negribu vispār skatīties un redzēt, bet, ja es gribētu redzēt vai noklausīties to, ko es gribu redzēt, tad reizēm ir tā, ka vienā vakarā ir 3-4 pasākumi, kurus tu ļoti gribētu redzēt, un tā nav teātra izrāde, uz kuru tu vari aiziet vēl pēc divām vai trijām nedēļām. Nē, viņi ir vienreizēji. Tu skaidri zini, ka uz Liepājas jubilejas pasākumu tu nevari paspēt aizbraukt, jo tev ir vēl viens pasākums. To tu vairāk nekad neredzēs jo tu vari noklausīties radio "Klasikā" vai citur, bet klātbūtnē nē.  Zāles ir pilnas. Paldies Dievam, uz muzejiem iet un uz kultūras namiem iet, un uz dažādiem pasākumiem, ko taisa visādās estrādēs, cilvēki iet. Tas nozīmē, ka kultūra ir vajadzīga." Ko tā revīzija varētu nozīmēt? Ojārs Rubenis: Domāju, ka mēs ļoti skrupulozi varētu pārskatīt, cik daudz un kas mums ir nepieciešams, kaut vai domājot par tiem pašiem muzejiem. Es tikai dzirdu no malas, ka atkal kaut kāds muzejs tiek taisīts, vēl tur kaut kas tiek darīts, cik mums viņš ir vajadzīgs? Cik ir apmeklētāju bijuši? Kas to finansē? Cik daudz iesaistās privātais kapitāls? Un kultūrā vairāk nekā varbūt citur ir tā privātā partnerība ļoti vajadzīga. (..) Līdz ar to man liekas, ka tā revīzija kopumā arī no ministrijas puses būtu ļoti pārskatāma. Tai skaitā arī ļoti skrupulozi iziet cauri Kultūrkapitāla fondam. Kultūrkapitāla fonds ir brīnišķīga lieta un brīnišķīgi atbalstāma, bet, ja mēs Kultūrkapitāla fondā redzam, ka vienu reizi konkrētie cilvēki un projekts nav aizgājis un tam ir maza piekrišana vai maz skatītāju, tad ir jautājums - kam mēs strādājam? Un tad dod otrreiz tam pašam līdzīgam un trešoreiz, un tā atdeve nav. Līdz ar to tas atdeves mērīšanas process, man liekas, mums pagaidām buksē. Brīdī, kad mums ar naudu ir tik grūti, es domāju, ka ļoti skrupulozi vajadzētu iet cauri tam visam.  Bet runājot par mūsdienu iestudējumiem un to saistītu ar šodienas aktualitātēm, Ojārs Rubenis uzskata, ka ir pienācis laiks runāt no skatuves runāt skarbi.  

"Teikšu, kā ir: šobrīd notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. (..) [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs par to, ka "Dzirnu" dzimšanas dienā savai tautai varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons, kurš Agra Daņiļeviča vadītās deju skolas "Dzirnas" 40. jubilejas zīmē iestudējis izrādi "Indulis un Ārija". Tās pirmizrāde notiks "Xiaomi Arēnā" Lāčplēša dienā – 11. novembrī. Inta Pīrāga: Ja paskatāmies uz Raiņa lugu "Indulis un Ārija" – tik daudz iestudējumu kopš Raiņa laikiem bijuši, sākot ar Jauno Rīgas teātri līdz pat šodienas Nacionālajam teātrim. Tomēr dejas valoda noteikti prasa citu izteiksmes veidu. No kaut kā ir jāmāk atteikties, kaut kas jāizvirza priekšplānā. Kā notiek šajā gadījumā? Intars Rešetins-Pētersons: Sākšu atbildi ar skrejceļu, nevis lidojumu... Šo "bērniņu" sevī nēsāju jau septiņus ar pusi gadus: līdz ar to, ka manī joprojām rit dailēniešu asinis, šo iestudējumu sākotnēji gribēju īstenot Dailes teātrī uz tā simto jubileju. Un šī nepieciešamība manī nav zudusi vēl šodien. Esmu to izauklējis, uzrunājot ļoti daudzus teātrus, tai skaitā arī Nacionālo teātri, un man prieks, ka arī viņi nu iestudējuši "Induli un Āriju", jo tā tēma ir tik vitāli svarīga… Teikšu, kā ir: notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. Kāpēc ar "Dzirnām"? Kāpēc dejā? Man ir tik brīnišķīga komanda... Viss sākās ar to, ka uzrunāju Valteru Pūci, kurš radījis pasaules līmeņa muzikālo materiālu. Tas tiešām ir lidojums, un zvaigznes tā sastājušās… Kad pirmo reizi izdzirdēju, kā šo mūziku spēlē "Sinfonietta Rīga", asaras bira kā pupas. Tas ir tik tīrs darbs – tā muzikālā pasaule. Ja arī es vai mēs ar Agri būsim "sadarījuši muļķības", tad, aizverot acis, mūzika būs pārlaicīga. Tur to kodu ir tik daudz! Tik daudz asociāciju, tik daudz laba materiāla, kas tev iedod tos ieročus rokās, jo šobrīd tieši mūzika mums diktē visu žanru, raksturu un uzstādījumu: tai pakārtota ir gan deja, gan skatuve, gan kostīmi, gan arī mūsu dramaturģiskais materiāls. Esmu iestudējuma režisors, idejas autors un dramatizētājs, bet šis vienalga ir kopdarbs, jo katrs profesionālis, ko esmu uzaicinājis, nāk ar savu pienesumu. Man ir brīnišķīgs scenogrāfs Aigars Ozoliņš – viņš ir tik dziļš, tik dzīvesgudrs. Un man tik ļoti patīk, ka viņš mani dzen strupceļā un uzdod tik daudz gudru jautājumu, ka naktī nevaru aizmigt, kamēr neesmu tos atrisinājis. Man ir tāda pleca sajūta! Tāpat Jana Čivžele, kas domā par kostīmiem un palīdz man izstāstīt vizuālo valodu. Šie ir pienesumi, un mēs ar Agri lipinām šos stāstus kopā: es pasaku, kāda tēma jārisina, bet Agris to ieliek dejas valodā. Šis ir brīnišķīgs piedzīvojums! Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs arī par to, ka savai tautai "Dzirnu" dzimšanas dienā varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu. Esmu Kārļa Auškāpa un Mihaila Gruzdova students, un šie pedagogi man ielikuši tādus pamatus, ka tieši komandā ir spēks. Mūsu izrāde sākas ar paceltu dūrīti – ka esam viens veselums, ka nepadosimies un sitīsimies... [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Šo stāstu es stāstu caur Pudiķa prizmu, caur sava skolotāja prizmu: mans skolotājs Agris Daņiļevičs, kurš man mācīja dejas, kad biju Dailes teātra 8. studijas aktieris, manā vīzijā sadzirdēja potenciālu, un es viņam uzticēju Pudiķa lomu; arī galvenā inscenētāja, vadošā horeogrāfa lomu. Bet stāstu izstāstu caur Pudiķa prizmu, uzdodot jautājumus: vai mēs kara laikā varam mīlēt ienaidnieku, vai tomēr sava cilts ir svarīgāka? Jo šis stāsts ir par identitāti; tas ir tik liels, jo ir par to, vai mums būt vai nebūt. Izrāde beidzas apļveida kompozīcijā: ja mēs sākām ar to veselo vienu dūrīti, tad mazais Zuks, Uģa brālis, kad Uģis jau ir tajā saulē, pašās, pašās beigās iznāk, paceļ to dūrīti un savā bērna balstiņā saka: "Kūriem būt!" Un tad visi pārējie pievienojas. Tās ir pamatlietas, kas mums šodien jāatgādina. Protams, pāri visam ir cilvēkmīlestība.  Un te nu mēs nonākam pie saldā ēdiena... Šo stāstu mēs tīru varam izstāstīt tikai ar bērniem. Tā enerģija, tā attieksme, tā griba, tā tīrā izpratne par to, kā tā pasaule šodien griežas – vistīrāk to var izstāstīt tikai nevainīgs bērns. Un tas ir tik aizkustinoši! Tie ir mūsu bērni. Viņi ir brīnišķīgi! Tik talantīgi, tik dzidri, ar tādu atdevi, ar skaidru izpratni par vērtībām – to redzu mūsu kopīgajās aktiermeistarības nodarbībās. Mēs atklāti runājam par notikumiem pasaulē un kā tas var skart mūs; kāda ir bijusi mūsu vēsture. Viņiem šis ir tāds izglītojošs materiāls – tomēr no 13. gadsimta mēs te esam pastāvējuši – tie kūri, tie pagāni. Bērnu sirsniņas paveras un acis iemirdzas, un mēs visi vienā veselumā strādājam – tas ir tik aizkustinoši!  Mēs abi ar Agri, manu mīļo skolotāju, kā tādi "veci muļķi" sēžam mēģinājumos, skatāmies un raudam. Visu laiku raudam... Jo tie bērni ir mūsu nākotne, un viņu dēļ mēs arī visu darām. Mūsu visu dēļ. Ļoti svarīgi, ka šajā iestudējumā piedalās atšķirīga vecuma bērni, jo iesaistītas dažādas "Dzirnu" paaudzes. Šis ir jubilejas iestudējums, lieluzvedums, uz kuru apzināti tikuši uzaicināti dzirnieši no pašiem, pašiem pirmsākumiem. Tur ir mani elki: kad biju jauns puika, no laukiem atnācis uz Rīgu, redzēju, kā dejo "Dzirnas" – tur ir tie paši vīri, nu jau ar bārdām, kas bija mani, jauna puikas, elki, un viņi dejo ar jauno paaudzi! Tāpat "Dzirnu" senči ir klāt. Tas ir ģimenes pasākums, te ir iesaistīti pilnīgi visi. Jūs pareizi atzīmējāt pārmantojamību. Tās vērtības, tas latviskais kods, kas ir "Dzirnās", tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, tāpēc viss tik jauki saslēdzas. Vai arī mēģinājumu procesā pēkšņi mēdz uzšķilties kas tāds, par ko jūs pirms tam neesat idomājies, bet redzot, kā dejo dzirnieši, rodas jaunas idejas? Jā, viennozīmīgi! Šis ir brīnišķīgs jautājums. Tāpēc man ir tik interesanti un tāpēc esmu tik ļoti iededzies. Pirmo reizi kā režisors strādāju tieši ar kustību izrādi, un tas ir pilnīgi cits paņēmiens, kā līdz šim esmu strādājis televīzijā, seriālu vidē, kino vai teātrī. Deja un zīmes ir absolūti maģiskas! Brīdī, kad atnāc uz mēģinājumu, iedod uzdevumu, tev ir bijis savs redzējums, un te parādās maģiskums: izrādās, caur kustību var pateikt daudz vairāk, nekā esmu savu ideju paudis vārdos! Tā ir tik brīnišķīga skola! Es atkal jūtos kā students, mācos, redzu un saprotu. Un vēlreiz gribētu akcentēt to, ko teicu jau sākumā: šis ir absolūts komandas darbs. Mēs viens otram nākam talkā nevis kritizējot, bet ar padomu – cits cita idejām pieslēdzamies, kā labāk darīt. Un cik interesanti: Agris arī saviem deju skolotājiem uzticējis konkrētus uzdevumus, konkrētas horeogrāfijas. Redzu, kā viņi viens otru "inficē" ar "radīšanas bacili"... Arī bērni piedalās ar savām idejām, ar saviem piedāvājumiem. Arī Induļa un Ārijas atveidotāji veidojuši daļu no horeogrāfiskajiem zīmējumiem un paņēmieniem. Un kas man ir tik ļoti būtiski, iestudējot jebkuru darbu – un šis nav izņēmums – ka konkrētais darbs arī pašam izpildītājam, pašam māksliniekam ir ļoti, ļoti personisks. Tas ir mūsu kopējās enerģijas radītais bērniņš, un mēs ļoti ceram, ka viņš būs dzīvotspējīgs un patiks arī pārējiem, jo enerģija nāk no malu malām...

Pagājušajā reizē raidījumā Divas puslodes runājām par Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa turneju pa Āzijas valstīm, piebilstot, ka priekšā ir gaidītākā tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Kādi ir šīs tikšanās rezultāti un ko tas nozīmē pārējai pasaulei un mums visiem? Cita vērā ņemama ziņa saistās ar Nīderlandi. Tur notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, un to rezultāti ir citādi nekā vēl pirms gada. Labējai Brīvības partijai, kuras rīcība izprovocēja šo notikumu, vēlētāju izvēli ir likusi vilties. Iespējams, ka ārkārtas vēlēšanas būs arī Serbijā. Tur pēc ļoti plašiem protestiem prezidents Aleksandars Vučičs meklē iespējas mazināt sabiedrības neapmierinātību. Serbijā šajās dienās pieminēja traģēdijas gadadienu, kad Novisadas pilsētā sabruka dzelzceļa nojume, nogalinot 16 cilvēkus. Notikumus komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga, Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Un vēl viens temats. Savienotajās Valstīs 4.novembrī vairākos štatos, arī Ņujorkā, cilvēki devās pie vēlēšanu urnām. Rezultāti nav Donaldam Trampam labvēlīgi. Ko tas liecina par noskaņojumu Amerikā? „Lielo zēnu” skaidrošanās Pagājušajā ceturtdienā, 30. oktobrī, pienāca globāli sengaidīts notikums – prezidentu Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, pirmā Savienoto Valstu līdera otrās kadences laikā. Aizvadītie mēneši, kas pagājuši abu superlielvaru tirdzniecības kara apstākļos, padara šo samitu nozīmīgu ne tikai Vašingtonai un Pekinai, ciktāl šī cīkstēšanās ekonomiski iespaido visu pasauli. Abu šīs pasaules vareno samits notika Dienvidkorejas pilsētā Pusanā un noslēdza Baltā nama saimnieka iespaidīgo piecu dienu Austrumāzijas tūri. Tās laikā viņš apmeklēja Malaiziju, kur piedalījās ASEAN organizācijas samitā, pēc tam viesojās Japānā un Dienvidkorejā. Kas attiecas uz Trampa un Sji tikšanos, eksperti atzīmē, ka tā bijusi pat pārsteidzoši īsa – vien stunda un četrdesmit minūtes; un tas, visdrīzāk, liecinot, ka runāts tikai par to, par ko jau iepriekš panāktas principiālas vienošanās. Kopumā sarunu rezultāts tiek raksturots kā „pamiers” tirdzniecības karā ar termiņu uz vienu gadu. Savienotās valstis piekritušas samazināt uz pusi to tarifa daļu importam no Ķīnas, kas tika noteikta kā sankcija par Ķīnā ražotās narkotiskās vielas fentanila kontrabandu uz Savienotajām Valstīm. Savukārt Pekina apņēmusies aktīvāk apkarot šo kontrabandu. Kopējais tarifs Ķīnas ražojumu importam tādējādi samazināsies no 57 uz 47 procentiem. Ķīnas tarifs amerikāņu preču importam 32 procentu apmērā paliks nemainīgs. Pekina piekritusi neieviest ierobežojumus piecu retzemju elementu eksportam uz ASV, kamēr ierobežojumi septiņām citām šīs kategorijas izejvielām, kas noteikti jau iepriekš, paliek spēkā. Tāpat Ķīna apņēmusies atsākt amerikāņu sojas pupiņu importu. Savukārt no prezidenta Trampa puses esot saņemti Pekinai cerīgi signāli, ka iespējama ierobežojumu mīkstināšana mākslīgā intelekta attīstībai svarīgo jaunākās paaudzes mikroshēmu eksportam uz Ķīnu; šos ierobežojumus noteica prezidenta Baidena administrācija. Protams, ne mazāka interese kā par tirdzniecības karu aizvadītās tikšanās sakarā ir interese par karu tiešā nozīmē – kā jau notiekošu, tā iespējamu. Kas attiecas uz iespējamu Ķīnas iebrukumu Taivānā, tas, kā pēc tikšanās apgalvoja Donalds Tramps, sarunās neesot pat pieminēts. Par Krievijas agresiju pret Ukrainu gan esot runāts, pie tam Ķīnas līderis solījis sastrādāties ar Vašingtonu, lai vairotu miera iespējamību. Grūti gan spriest, kā tas varētu izpausties. Tiek lēsts, ka gandrīz visas abu karojošo pušu kaujas lidrobotiem izmantotās mikroshēmas un optiskais kabelis ir ražots Ķīnā, Pekina patiešām varētu būt vienīgais spēks šai pasaulē, kas varētu reāli pieslāpēt karadarbību, pārtraucot šo sastāvdaļu piegādi karojošajām pusēm. Nekas gan neliecina, ka tā varētu notikt. Vēlēšanu rezultāti Nīderlandē Kārtējām parlamenta vēlēšanām Nīderlandē bija jānotiek 2028. gadā, taču premjerministra Dika Shofa vadītās koalīcijas valdības izjukšana šī gada jūnijā un citas koalīcijas izveides neiespējamība noteica to, ka nīderlandiešu elektorātam jau otro reizi pēc kārtas bija jābalso ārkārtas vēlēšanās. Demisionējušo kabinetu bezpartejiskā premjera Shofa vadībā izdevās izveidot gandrīz astoņus mēnešus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kurās izcilus panākumus guva radikāli labējā, populistiskā „Partija brīvībai” ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Koalīciju ar šiem radikāļiem piekrita veidot konservatīvi liberālā „Tautas partija brīvībai un demokrātijai”, lauku labējo populistu partija „Zemnieku pilsoņu kustība” un kristīgi demokrātiskā partija „Jaunais sociālais līgums”. Tomēr mērenāko koalīcijas partneru nostādnes izrādījās grūti savienojamas ar Vildersa partijas pieeju imigrācijas jautājumos, kas paģērēja pilnīgu moratoriju patvēruma meklētāju uzņemšanai. Šajās vēlēšanās labējo radikāļu cerības nepiepildījās – vairāk nekā ceturtdaļa vēlētāju balsu un, attiecīgi, 11 no 37 deputātu mandātiem „Partija brīvībai” gājuši zudībā. Vietu skaita ziņā Vildersa partiju panākusi kreisi centriskā, sociālliberālā partija „Demokrāti 66”. Ļoti nozīmīgi savas pozīcijas parlamentā uzlabojusi arī konservatīvā partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, un divas galēji labējās partijas – „JA21” (saīsinājums no nosaukuma „Pareizā atbilde – 21”) un „Forums demokrātijai”. Daļu mandātu zaudējot, tomēr lielāko partiju pirmajā četriniekā joprojām ir „Tautas partija brīvībai un demokrātijai” un agrākā eirokomisāra Fransa Timmermansa vadītā „Zaļo kreiso” un „Darba partijas” alianse, nozīmīgākais kreisais spēks parlamentā. Tā kā Nīderlandes vēlēšanu sistēma neparedz balsu skaita slieksni iekļūšanai parlamentā, tur ir vēl astoņas mazākas partijas ar mandātu skaitu no viena līdz četriem. Visloģiskākais koalīcijas modelis būtu plaša ap centru veidota kombinācija, kurā centriskie „Demokrāti 66” vienotos ar labējākajām partijām Kristīgi demokrātiskais aicinājums un Tautas partija brīvībai un demokrātijai no vienas, un kreiso Darba partijas un Zaļo kreiso aliansi no otras puses. Tomēr savilkt kopā šī politiski visai plašā spektra daļas nebūt nav vienkāršs uzdevums, tāpēc valdības izveide atkal var prasīt vairākus mēnešus. Eiropas Savienības paplašināšanās „telesamits” 4. novembrī Briselē risinājās savdabīgs notikums – telekanāls „EuroNews” bija pulcinājis uz samitu telekameru priekšā sešu Eiropas Savienības kandidātvalstu vadītājus, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu un eirokomisāri paplašināšanās jautājumos, Slovēnijas pārstāvi Martu Kosu. Kandidātvalstis klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās samitam tiešsaistē. Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un tajā telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas, kuras citādi grūti izlobāmas no politisko dokumentu sausajām rindām. Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus. Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija. Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā „melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem, kuri viņa valstī nenorimst nu jau gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā. Attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai. Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas, savukārt, izraisa protestētāju pretreakciju. Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.

Rudens nāk ar lietavām un paaugstinātu mitrumu arī iekštelpās. Latvijā īpaši rudeņos un ziemās gaisa mitruma svārstības ir ļoti straujas. Te garas lietavas un drēgnums, te ziemas sausums telpās apkures sezonās - mūsu ēkām un mūsu ķermenim jāspēj pielāgoties ļoti dažādiem apstākļiem. Cik mitrs ir par mitru mājai un cik mitram jābūt gaisam, lai labi justos cilvēks? Kādas var būt mitruma radītās problēmas ēkās un kā uz pārāk sausu vai mitru gaisu reaģē mūsu elpceļi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks asociētais profesors Jurģis Zemītis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors asociētais profesors Ivars Vanadziņš. Kas cilvēka veselībai ir kaitīgāk - ļoti sauss vai pārlieku mitrs gaiss?  Ivars Vanadziņš: Laikam latviešu sakāmvārds par grāvjiem un iešanu pa ceļa vidu šeit ir vietā, jo īstenībā labs nav ne pārāk mitrs, ne ļoti sauss gaiss. Ļoti sauss varbūt ir sliktāks nekā mitrs. Līdz ar to vidusceļš - zelta ceļš.  Vienīgi jāatceras, ka pareizi būtu teikt - relatīvais gaisa mitrums, jo tiešām relatīvs un ļoti saistīts ar temperatūru. Viena lieta ir atrasties telpās, otra - atrasties ārpus telpām. Abos gadījumos tas relatīvais mitrums objektīvos ciparos nozīmēs ļoti atšķirīgas lietas. Līdz ar to īsā atbilde ir - pa vidu ir vislabāk, telpās mēs to varam ietekmēt, ārpus telpām - tikai tikai pieņemt. (..) Mūsu iekštelpās vairumā gadījumu, ja ir apkure, ir pārāk sauss. Optimālais relatīvā mitruma diapazons būtu 40 līdz 60%. Ja ir pārāk mitrs, protams, sāk augt visas sēnes, baktērijas, pelējumi un tamlīdzīgas lietas. Otra lieta, ja ir pārāk sauss, tas ir ļoti bīstami cilvēka ādai un arī gļotādām. Ādai varbūt vienkārši tas rada diskomfortu, bet attiecībā uz gļotādām tas ir bīstami, jo tas ļoti paaugstina dažādu elpceļu infekciju risku. Jāatceras, ka mūsu gļotādas ir "pirmā aizsardzības līnija" pret visiem elpošanas ceļu vīrusiem.  Ja gļotāda ir pārāk sausa, un sausa viņa mēdz būt, ja gaisa relatīvais mitrums ir ļoti zems, tad, protams, mums ir ļoti grūti cīnīties. Ja vēl telpas netiek vēdinātas un gaisa apmaiņa nav pietiekama, mēs biežāk un vairāk slimojam. Ja jāizvēlas starp mitru un sausu gaisu, es dotu priekšroku tomēr mitrākam, nevis sausākam gaisam no veselības viedokļa. Protams, ja relatīvais mitrums ir virs 70 procentiem, tas arī nav labi.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par naudas piesaisti uzņēmumam – tā izaugsmei, attīstībai un citām vajadzībām. Uzklausām divu atšķirīgu pieeju stāstus. Kā turpināt augt ? Šis temats par praktiski ir jebkura uzņēmuma viens no pamata izaicinājumiem. Jo īpaši aktuāli tas ir straujas augšanas fāzē esošiem un veiksmīgiem uzņēmumiem. Nesen pie kafijas pasaules „Michelin” ekvivalenta atzinības tikušā uzņēmuma “Rocket Bean” valdes priekšsēdētājs Vilmārs Vjakse neslēpj, ka attīstībai vienmēr naudas ir par maz. Uzņēmums šobrīd veic vērienīgas investīcijas jaunas ražotnes izveidē, ieguldot tajā vairāk nekā 2,5 miljonus eiro. Daļa pašu naudas, daļa – „Altum” digitalizācijas projektā piesaistītā. Protams, tikt galā ar valsts atbalsta programmu birokrātiju uzņēmumam nav viegli, bet no tā nevajag baidīties, vajag pareizos cilvēkus. Ražotne, kura savu darbību visticamāk sāks nākamā gada pirmajā pusē, ir tikai pirmais solis plašākos attīstības plānos un iespējās kāpināt saražotās produkcijas daudzumu. Viens no uzņēmuma mērķiem – tikt līdz klasiskās mazumtirdzniecības veikalu plauktiem, kur ar specializētās kafijas produkcijas segmentu vien tas īsti nav iespējams.  Šobrīd uzņēmums rēķina, ka lielveikalu plauktos tā produkcija varētu parādīties nākamā gada vidū, jo, lai nokļūtu līdz to plauktiem, arī ir gana daudz birokrātijas un ne būt ne triviāls uzdevums. Uzņēmums savu izaugsmes plānu finansēšanai vērtējis arī citas investīciju piesaistes iespējas, piemēram, obligācijas. Bet, kas neder vienam, citā uzņēmumā ir piemērotākais risinājums. Pēdējā laika obligāciju piedāvājumu gūzmā jaunākais piedāvājums nāk no Latvijas uzņēmuma vides pakalpojumu jomā – „CleanR Grupas”. Latvijas Banka ir apstiprinājusi tā obligāciju pamatprospektu un potenciālie interesenti šobrīd var pieteikties obligāciju iegādei. „CleanR Grupas” finanšu direktors Gatis Buls iepazīstina ar obligāciju emisijas pamata parametriem. Iepriekš, pirms gadiem trim, uzņēmuma obligācijas varēja iegādāties slēgts loks investoru, kas savā ziņā loģiski novedis pie publiska piedāvājuma tagad.

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Līdz ziemai noteikti vēl ir kāds laiciņš palicis, bet bieži gadās, ka ziema savu pirmo uznācienu sarīko jau oktobrī vai novembra sākumā, kad bieži arī sniegam neesam gatavi. Tieši par šādām agrām sniega stihijām stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā. Šoruden patiesi sals un sniegs nesteidzas uz mūsu pusi. 12. oktobrī Latvijas austrumu daļā pirmās slapjās sniega pārslas krita, bet sniega segu neveidoja. Bet ir bijušas reizes, kad jau oktobrī atnākusi ziema un paralizējusi ikdienas dzīvi. Daudzi pirmo sniegu jau gaida, jo pelēkais laiks ir sācies, tas nenoliedzami ir drūmāks bez sniega. Bet, kad tad ir normāli, kad uzsnieg pirmā sniega kārtiņa? Dati par Rīgu kopš 1961. gada liecina, ka vidējais datums pēdējā desmitgadē, kad ne tikai nobirst dažas pārslas, kas tūlīt izkūst, bet jau izveidojas vismaz centimetru bieza sniega sega, bijis 29. novembris. Tā kā vēl mēnesis jāgaida. Savukārt vēsturiskie dati rāda, ka šāda pirmā sniega diena ir kļuvusi ievērojami vēlāka 60. un 70. gados. Šajās desmitgadēs vidējais datums bija, kad izveidojās 1 cm bieza sniega kārta, bija 14. novembris.   Protams, korekti būtu salīdzināt trīsdesmitgades, jo klimatoloģijā laika solis ir 30 gadi. Tad, ja paņemam 1961.-1990. gadu, pirmā sniega diena bija 17. – 20. novembrī. Šādi paraugoties, protams, pieaugums nešķiet liels. Bet pēdējā desmitgadē pirmais sniegs ir bijis arvien vēlāk. Pagājušajā ziemā pirmā diennakts ar vidējo sniega biezumu vismaz 1 cm bija tikai 4. janvārī. Protams, ir bijušas daudzas reizes, kad pašā oktobra uzsnieg, kā arī reti gadījumi, kad jau septembrī ir bijis sniegs. Digitalizētajā Latvijas Televīzijas arhīvā var atrast ziņu par sniega stihiju Latgalē 1992. gada 27. oktobrī. Latvija ir nesen atguvusi brīvību, ir milzīgas finansiālas problēmas un Latgalē ilgstoši palikusi bez elektrības sniega dēļ. Toreiz vidējais sniega biezums bija 15-22 centimetri, dažviet mērījumi liecina, ka pat 37 cm. Togad sniga arī pārējā Latvijā, bet pārsvarā sniega biezums bija līdz 10 centimetriem. Savukārt 2002. gada kārtīga ziema ne tikai ar sniegu, bet pat -15 grādu salu Vidzemē ieradās jau 21. oktobrī. Bet 2003. gadā tieši Rīga un tās apkārtne piedzīvoja lielāko oktobra sniega stihiju zināmajā vēsturē. Naktī no 26. uz 27. oktobri Rīgā uzsniga 39 centimetri sniega. Tas ir liels sniega daudzums pat jebkuram ziemas mēnesim, kur nu vēl oktobrim. Pilsēta, protams, bija paralizēta tajā rītā.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba   Esam jau runājuši par to, cik dažādi darbi bija jāveic, lai varētu ieplānot un veikt ierakstu. Tam seko posms, kurā strādā skaņu režisors un mūziķis. Pēc tam ieraksts atkal nonāk producentu rokās, bet pašās beigās – visa Radio īpašumā, un tad tas ir pieejams raidīšanai. Bija nepieciešamas vairākas pakāpes, līdz ieraksts nokļuva fonotēkas plauktā. Pirms tam rūpīgi klausījās un vērtēja ne tikai mūziķa un skaņu režisora darbu... Astoņdesmitajos gados samērā nelielajā skaņu režisoru telpā, lai varētu apsēsties fondu ierakstu pieņemšanas komisija, krēsli tika izvietoti divās rindās. Pirmajā rindā bija tehniskie cilvēki. Viņi lieliski orientējās skaņas kvalitātes tehniskajos parametros. Bet jau līdz tam ieraksts bija atskaņots īpašā telpā uz speciāliem aparātiem, kuri parādīja, vai viss kārtībā ar fāzēm un frekvencēm, vai kanāli ir simetriski… Nereti arī fondu komisijās nācās klausīties šo tehnisko analīzi, kā kurš ieraksts paveikts – labi vai ne tik labi. Protams, analizēja arī māksliniecisko pusi. Manuprāt, savu viedokli par to izteica visi komisijas locekļi. Viņu teiktais tika protokolēts, tāpēc varētu pat teikt, ka tolaik katram ierakstam bija arī sava lieta, kurā varēja atrast tā vārdisko novērtējumu. Pēc tam komisija pieņēma lēmumu. Astoņdesmitajos gados, pirms vēl ieraksti nonāca fonotēkā, tos sadalīja pa līmeņiem. Ja komisija nosprieda, ka ieraksts ir augstākā līmeņa, tad tam piešķīra burtu "F". Ja kaut kādu iemeslu dēļ tomēr galarezultāts nebija tik izcils, to nosauca par "fondi – vairākkārtējie" un piešķīra apzīmējumu "F-v". Gadījās, ka fondu ieraksts nesasniedza arī šo vērtējumu, tad tam piešķīra apzīmējumu "Doc". Katrs koncertus veidojošais redaktors zināja, ka tādu jau nu gan programmā nevajadzētu likt. To var darīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, stāstot par kādu konkrētu koncertu vai gadījumu, kad tieši šis, ar "Doc" apzīmētā skaņdarba ieraksts ir ļoti, ļoti nepieciešams. Pateicoties šiem apzīmējumiem, bija diezgan viegli veidot koncertus. Uzreiz bija skaidrs: "F" – tas ir tehniski un mākslinieciski brīnišķīgs ieraksts. Ja "F-v" – tur varētu būt kādas nianses. Dažreiz gan tās bija arī tehniskas dabas. Prasība pēc kvalitātes bija ļoti liela. Es nekad neaizmirsīšu tās fondu komisijas, kurās mēs klausījāmies koru ierakstus tā iemesla dēļ, ka nereti tajās piedalījās Ausma Derkēvica. Kā viņa spēja analizēt kormūziku, izpildījumu, stilu, vēsturiskās tradīcijas! Man ir tik žēl, ka mēs toreiz to kaut kādā veidā neierakstījām. Tā bija tāda inteliģence, tāda zināšanu bagātība, tāda erudīcija!

Apgādā "Neputns" klajā nācis izdevums, kurā apvienots Borisa Bērziņa zīmējumu albums un Laimas Slavas sarunas ar mākslinieku. Izdevuma redaktors ir Raimonds Ķirķis, bet dizainere Anta Pence. Grāmata ir veltījums Borisam Bērziņam (1930–2002), kura 95. jubileja tika atzīmēta 7. oktobrī. Izdevumā apkopotas mākslas zinātnieces Laimas Slavas sarunas ar Borisu Bērziņu, kuras tapušas laika periodā no 20. gadsimta 80. gadu sākuma līdz pat gadsimta beigām, īpaši daudz 90. gadu vidū, un Borisa Bērziņa radītu zīmējumu albums. Ar mākslas zinātnieci Laimu Slavu plašākā sarunā tiekamies "Klasikā". Ieva Zeidmane: Boriss Bērziņš esot jūsu mūža cilvēks. Laima Slava: Nenoliedzami, tā tas ir. Jo viņu nevar aizmirst. Un sarunas ar viņu bijušas tik piesātinātas un vērtīgas, ka ir svarīgi, ka cilvēki var tās izlasīt. Un tieši sarunas kā sarunas, nevis tikai kaut kādi gudrību formulējumi. Tas, kā viņš spontāni reaģē – tas man liekas ļoti svarīgi. Un tas šai grāmatā ir saglabāts. Un speciāli īpaša uzmanība pievērsta tieši zīmējumam, jo zīmējums tomēr ir visintīmākā un vistiešākā mākslinieka izpausme. Tur nu skaidri var redzēt, cik talanta vērta ir mākslinieka roka, tās pieskāriens, tas, ko viņš spēj paveikt vienkārši ar roku. Borisam Bērziņam tā bija milzu bagātība, un es neizsakāmi vēlos, lai cilvēki gūst baudu, šos zīmējumus šķirstot un skatoties. Zīmējis Boriss Bērziņš esot vienmēr un visur, un arī jūs pati sarunas laikā ar Borisu Bērziņu esat šādus zīmējumus pieredzējusi. Jūs interesēja, kas konkrētajā brīdī top? Nē, jo sapratu, ka tā ir diskrēta lieta – tas, ko viņš zīmē. Skatīties pār plecu man nepatīk... Reizēm tā bija vienkārši līnija, reizēm kāds izvērstāks zīmējums? Jā, iespējams. Grāmatā esmu minējusi, ka bija viena tāda reize, kad viņš to zīmējumu, kas tapa mūsu sarunas laikā, man atdeva. Tad es redzēju, kas ir šajā zīmējumā. Kas tas bija? Tāda figūra, ne pārāk apaļīga. (Smejas.) Un es biju ļoti laimīga un priecīga par šo zīmējumu. Jūs noteikti māksliniekam tikāt vaicājusi, ko viņam nozīmē zīmējums.  Tā ļoti nopietni par zīmēšanu viņam neko neesmu jautājusi, jo varu teikt, ka zīmējuma īpašo vērtību pati esmu novērtējusi vēlāk. Tagad. Jo tad es jautāju vairāk par procesu, par radošumu: ko viņš domā, kā viņš pieiet tieši radošumam, kas man likās pats svarīgākais. Un ko viņš atbildēja par radošuma aspektu? Grāmatā tas viss ir. No daudziem un dažādiem viedokļiem. Varbūt viens zīmīgs teikums, ko atradu uz viena no viņa zīmējumiem: "Staigāšana ir redzēšana." Tas apliecina, ka radošums viņā bijis pastāvīgi un neglābjami. Ja viņš kaut kur ir gājis, viņš visu ir ievērojis, viņa redze uzreiz uztvērusi to, kas viņu interesē, kas paliek atmiņā. Tas nenozīmē, ka tas uzreiz kaut kā realizējies, bet viss kļuvis par būtisku impulsu. Redzēto viņš attīra un pasniedz savu [versiju].  Pašu pirmo tikšanos ar mākslinieku jūs, protams, atceraties... Protams – kā gan to var aizmirst?! Es gan toreiz drusku baidījos, jo man bija sastāstījuši, ka ar Borisu Bērziņu var būt visādi – viņš var bezmaz pa trepēm "nolaist" zemē. Laikam jau viņam bija bijusi ne pārāk laba pieredze. Bet nu – gāju avīzes "Literatūra un Māksla" uzdevumā, mēs kaut kā aizrunājāmies un sapratāmies. Un šī pirmā intervija ir arī grāmatas sākumā. Tā bija mūsu pirmā tikšanās, ja neskaita to, ka braucu uz izstādi Doles salā, kas notika Mākslas dienās – tur viņu redzēju pirmoreiz. Bet pirmā aizraušanās ar viņu man bija 1973. gadā, kad viņam bija pirmā lielā personālizstāde. Tolaik vēl strādāju Dārziņskolā par mākslas vēstures skolotāju un sūtīju savus bērnus skatīties šo izstādi un rakstīt par to. Man bija liels prieks, ka pati kopš tā brīža ar viņu aizrāvos, un arī jaunie mūziķi reaģēja ļoti skaisti un adekvāti uz to, kas bija šajā izstādē. Bet tā pirmā lielā saruna mums bija 1981. gadā. Vairāk – ierakstā.

Pirms nedēļas ar jomas speciālistiem tiekoties Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rīkotajā konferencē "Vienoti, daudzveidīgi, digitāli – sabiedrības labā", aizsākās sarunas par dažnedažādiem mediju jautājumiem. Turpināt attīstīt idejas par mediju transformēšanos, sabiedrības uzticību un arī citiem jautājumiem "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone aicinājusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, sociālantropologu Andri Saulīti, kurš nesen atgriezies no Itālijas, kur divu gadu garumā strādājis pie pēcdoktorantūras darba. Andris Saulītis: Tas bija saistīts ar ēnu ekonomiku. Šajā divu gadu periodā viens uzdevums bija saprast, kā un vai cilvēki godīgi atbild iedzīvotāju aptaujās, atbildot uz jautājumu, vai viņi iesaistās ēnu ekonomikā – vai viņi saņem ienākumus, nemaksājot par tiem nodokļus. Atbilde ir – laikam jā, bet tā ir īsā atbilde. Tātad – var uzticēties šīm socioloģiskajām aptaujām: cilvēki nebaidās to atklāt. Un otrs jautājums, uz kuru vajadzēja rast atbildi – kā uzlabot disciplīnu uzņēmumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ kavē darba devēja ziņojuma iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu mēģinājām saprast, kā panākt to, ka deklarāciju iesniegšana netiek kavēta, jo kavējumi rada problēmas gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan arī pašiem uzņēmumiem: tas principā ir administratīvs pārkāpums, par kuru var saņemt sodu. Nedomāju, ka lielākoties tā ir ļaunprātība – drīzāk aizmāršība. Un tad ir jautājums, kā uzvedības ekonomika un uzvedības psiholoģija var palīdzēt veidot cieņpilnu komunikāciju starp uzņēmumiem un Valsts ieņēmumu dienestu, lai kopīgi padarītu šo valsti labāku. Inga Saksone: Man tomēr jautājums par Itāliju. Mūsu priekšstats – ka uz šo zemi jābrauc atpūsties, baudīt mākslu un kultūru. Vai pētīt, rakstīt un zinātniski darboties tur ir viegli?  Tur tam ir dziļas tradīcijas, kas ir stipri senākas [nekā Latvijā]. Tur tiešām jutu stipri eiropeiskāku [pieeju]! Tas, kā man pietrūkst Latvijā, ir tā saucamie progresa darbi (work in progress), kad tev tas pētījums vēl līdz galam nav izstrādāts, un tu ar saviem kolēģiem regulāri satiecies, lai to pārrunātu. Mums [Latvijā] varbūt ir bail kļūdīties, bail saviem kolēģiem teikt, ka kaut kas nav tā, un varbūt tās ir arī grūtības uztvert kritiku. Savukārt Itālijā mums reizi nedēļā vai divās ir regulāri semināri, kur to vien darām, kā mēģinām "nokritizēt" citu pētījumus. Tā ir daļa no zinātniskā procesa. Nesaku, ka Latvijā tas nenotiek vispār, bet tā intensitāte, kuru redzu citās Eiropas universitātēs, kurās esmu bijis, kā arī ASV Jeila universitātē – tur tas ir regulārs process un galarezultātā tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tavs pētījums ir publicēts, tas ir daudz noslīpētāks, pamatīgāks un tāpēc ir daudz vieglāk kaut ko mainīt šajā pasaulē. Jo pirms tam jau uzklausīti viedokļi! Tieši tā. Piemēram, kad veicu antropoloģisku pētījumu, kas vairāk ir sarunāšanās ar cilvēkiem, mēdzu šī pētījuma rezultātus iedot tiem cilvēkiem, kurus esmu pētījis: prasu, ko viņi domā par to, ko domāju par viņiem. Tas ir arī veids, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību par pašu pētījumu, lai cilvēki, kurus esmu pētījis, saprot, kas īsti ir pētījums. Tas man atgādina Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists"… Ja nosedz pirmo slāni, kur Purva Inta vienkārši lamājas, tad tas, ko Ivars Zviedris jautā, ir par to, kā šie cilvēki uztver pašu dokumentālistu, kurš dokumentē. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs arī pašā zinātnē – kā mūs, pētniekus, uztver, un kā cilvēkiem paskaidrot, ko mēs darām. Ko līdzīgu Komponistu savienībā dara tās vadītājs Krists Auznieks – arī Jeila universitātes absolvents. Arī viņš labprāt rāda savu skaņdarbu skices un uzmetumus, kas mums šķiet mazliet mulsinoši, jo tas ir kas jauns. Tā nav vienīgā pieeja. Var dažādi strādāt, bet galvenais ir tas, ka mums ir akadēmiskā brīvība – varam rīkoties brīvi un tajā pašā laikā atbildīgi arī sabiedrības priekšā, lai visiem ir saprotams, kāpēc tas tiek darīts un ar kādu mērķi. Jā, svarīgākais ir akadēmiskā brīvība. Bet mūzika un kultūra Itālijā? Mūzika un kultūra… Neteiktu, ka Turīnas opernams mani ar kaut ko pārsteidza: šim operteātrim bijuši arī labāki gadi. Taču Turīnā joprojām atrodas Rai orķestris, un tā koncertus gan es regulāri apmeklēju. Viņiem ir ļoti labas programmas: Mālers, Šostakovičs, Šūmanis, Šūberta "Nepabeigtā simfonija", kas ir viens no maniem iecienītākajiem skaņdarbiem, un daudzi citi brīnišķīgi skaņdarbi. Tas bija principā tas, kurp es lielākoties devos brīžos, kad vēlējos klausīties klasisko mūziku klātienē. Uz "Klasiku" esi ņēmis līdzi arī vienu fragmentu no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas! Jā, tas bija tāds pārsteigums… Pēdējos gadus daudz esmu pētījis sabiedriskā medija darbu, un viena no lietām – kā tu veido komunikāciju ar auditoriju, ko jau pieminēju arī pētījumā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas ir jautājums par jebkuru organizāciju, par jebkuru iestādi! Ikdienā bieži klausos klasisko mūziku, un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" man bieži skan. (..) Savukārt Itālijā sapratu, cik svarīgi ir tas, kā tiek programmēta mūzika, kas izskan ēterā – precīzāk, kas skan kurā brīdī, jo Rai Radio Classica no rītiem reizēm spēlē gan Šostakoviču, gan – varbūt kļūdos, bet tiešām man bija tāda sajūta, ka reizēm – arī Rekviēmu jau no paša rīta... Bet otra lieta ir striktais tonis, kādā tiek pieteikta programma! Ja "Klasika" tiešām ikdienā veido dialogu ar klausītājiem, tad Itālijā… Nezinu, kas tā ir par tradīciju un no kuriem laikiem tā saglabājusies, bet tas, kā skaņdarbi tiek pieteikti un atteikti... (Skan fragments no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas.) Dikcija laba, bet, ja tev tiešām bērnībā nepatika mūzikas skola un tev bija barga mūzikas literatūras skolotāja vai skolotājs, tad principā šis ir tas, kas tevi atsit atpakaļ. Man bija brīnišķīga mūzikas literatūras skolotāja cauri gadiem arī mūzikas vidusskolā, bet principā – ja kādam ir bijusi šāda bērnības trauma, tad, klausoties šādus klasiskās mūzikas raidījumus, klausītājs novērstos. Bet pieļauju, ka tur ir citas tradīcijas un iemesli, kāpēc tas tā notiek. Man radās sajūta, ka tas ir automāts, nevis dzīvs cilvēks. Domāju, ka tas tomēr ir iepriekš studijā ierakstīts – var just [montāžas] pārejas. Protams, tas [iepriekš ierakstīti pieteikumi, ne moderēšana studijā tiešraidē] ietaupa līdzekļus, bet jautājums – ar kādu mērķi? Ja tajā brīdī mums pazūd saite ar auditoriju, kas tiešraidē vienmēr ir stipri lielāka, tad vienmēr jāapsver ieguvumi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka "Klasikas" skaņdarbu izvēle, ko un kurā brīdī spēlēt, un arīdzan tas, kā jūs veidojat saikni ar auditoriju – tas man labpatīk labāk. Savukārt Amerikā, kur studēju maģistratūrā, klasiskās mūzikas kanāli ir stipri komerciālāki, kas nozīmē, ka skaņdarbu izvēle ir stipri, stipri vienveidīgāka – tie ir tādi klasiskās mūzikas hiti, un reizēm pat dažs labs skaņdarbs netiek nospēlēts līdz galam. Tāds hitu radio, kur tev trīs minūtes kaut kas paskan un jau aiziet tālāk nākamais. Saruna pilnā apjomā klausāma audioierakstā; teksta formātā drīzumā tā būs lasāma arī portālā lsm.lv!

Būtu svarīgi zināt, ko mēs ēdam, kaut vai tāpēc, lai apzinātos dažādu vielu ietekmi uz organismu. Tomēr - vai pievēršam tam pietiekami daudz uzmanības un kāpēc tas var izrādīties svarīgi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča un sertificēta uztura speciāliste Zane Timpare. Vai iedzīvotāji, iepērkoties veikalos, pievērš uzmanību produktu sastāvam un e-vielām, to vaicājam Rīgas ielās sastaptajiem cilvēkiem. Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča skaidro, ka e-vielas ir precīzi definētas vielas un tās tiek stingri uzraudzītas un reglamentētas. Tās ir vielas, kuras pievieno pārtikas produktiem pārstrādes un ražošanas procesā ar zināmu tehnoloģisko nolūku - sasniegt noteiktu uzturvērtību, sasniegt noteiktu uzglabāšanu pārtikas produktiem un drošumu. Tās obligāti jānorāda pārtikas produktu marķējumā. Ikviens var iepazīties pirms iegādāšanās. E-vielas, pirms tās iekļaut atļauto sarakstā, stingri no vērtē no dažādiem bīstamības aspektiem. "Neapstrādātiem produktiem - augļiem, dārzeņiem, piena produktiem, medum, bērnu un zīdaiņu pārtikai e-vielas nemaz nedrīkst pievienot," norāda Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. Runājot par nitrītu un nitrātu pievienošanu gaļas izstrādājumiem, Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča norāda, ka no 2025. gada 9. oktobra gaļas produktos ir samazināts pievienojamo nitrītu un nitrātu daudzums. Devas ir samazinātas, bet ņemts vērā, lai mikrobioloģiskais drošums būtu saglabāts. "Produkti, kas satur nitrātus un nitrītus, gaļas izstrādājumi ir ļoti populāri, cilvēkiem ir grūti atteikties," vērtē Zane Timpare. "Pēdējā laika ieteikums ir, ja ēdam kūpinātas gaļas šķēli, tad ar rupjmaizi un dārzeņiem. Kāpēc? Jo dārzeņi saturēs C vitamīnu, flavonoīdus, dažādas bioloģiski aktīvās vielās, kas mazinās kaitīgo ietekmi, ja tā ir. Tas nenozīmē, ka es rekomendēju ēst šos produktus. Tie, kam kūpinātas gaļas maize tā garšo, tā varētu būt laba kombinācija." "Neatkarīgi no tā, kā e-vielas ir iegūtas, visām ir jābūt drošām, ja tās ir iekļautas atļaut e-vielu sarakstā," atgādina Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. "Visi produkti, kas nonāk veikalu plauktos, tirgū vai tirdzniecības vietās un ir pieejami, apriori ir droši un nekaitīgi. Piesārņoti produkti nedrīkst nonāk veikala plauktos vai tirgū. Ja tas ir nonācis veikala plauktā, pats par sevi produkts ir drošs un nekaitīgs. Protams, gadās dažādas nianses attiecībā uz uzglabāšanu." Zane Timpare mudina paskatīties uz e-vielām no cita skatupunktā - kas ir tie produkti, kam e-vielas visbiežāk pievieno. "Ir svarīga produktu grupa, ko angliski dēvē "ultra-processed food" vai "hyperpalatable food", no kuriem pēdējo tulko kā pārmērīgi garšīgs. Varētu teikt, nesalīdzināmi garšīgs produkts, salīdzinot ar vienkāršo, ar melleni, burkānu, grūbām," norāda Zane Timpare. "Man liekas, lielākā problēma ir šo produktu pamatsastāvs, šādos produktos ir daudz tauku, daudz cukuru, vai daudz tauku un ogļhidrātu, vai daudz sāls. Tad jau e-vielas ir papildinājums. Jārunā par šo grupu, kuras patēriņš, ka liecina pētījumi, ļoti pieaug. Un arvien vairāk pieaug jaunu cilvēku vidū. Tas ir riska faktors. Ja runājam par e-vielām šādos produktos, tad ražotāji iet uz priekšu, ir nomainītas sintētiskās krāsvielas pret dabīgām, jo ražotāji seko līdzi tam, ko prasa patērētāji. No e-vielu skatupunkta nav riska, risks ir par pamatsastāvu. Lai panāktu šos produktus garšīgākus, kraukšķīgākus, krēmīgākus, visam vajadzīgas e-vielas, nav svarīgi, vai tās ir kaitīgas vai nekaitīgas, bet visi šie produkti veicina vēlmi ēst. Tur ir riska faktors - mēs gribam, lai ir garšīgāks, kraukšķīgāks, un ražotājs piedāvā. Tad ir pircēja izvēle."  

Kultūras rondo uzmanības lokā jautājums, par ko nevienam no laba prāta negribas domāt, bet kas arvien vairāk ienāk mūsu dienas un domu kārtībā, proti – tā ir kultūras mantojuma aizsardzība X stundā. Saruna studijā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli, uzklausām arī Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktoru Frederikus Rusēnu. Šā gada februārī Kultūras ministrija apstiprināja 37 lappušu „Plānu kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās”. Vasarā Rīgā notika augsta līmeņa apmācības nozares profesionāļiem šajos jautājumos, un šomēnes tam veltīta diskusija notika arī mūsu reģiona lielākajā drošības un ārpolitikas pasākumā – „Rīgas konferencē”. Tajā uzstājās viens no vadošajiem jomas ekspertiem – Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktors Frederiks Rusēns, un viņa vēstījums bija: Rietumu pasaulē mēs pārāk ilgi esam domājuši par kultūru un nacionālo drošību kā divām nesaistītām lietām, kamēr Krievijas militārajās doktrīnās kultūras mantojums un vēsturiskā atmiņa ir skaidri definēta kā nacionālās drošības prioritāte. "Līdz šim, domājot par krīzēm un par muzeju krājumu un kolekciju aizsardzību šādās situācijās, vairāk domāts par dažādiem dabas postījumiem, ugunsgrēkiem, mazāk par postījumiem bruņotu konfliktu gadījumā. Ukrainas karš ir ieviesis šo domāšanas paradigmu, un šī tikšanās labi fokusēja daudzos muzejos jau esošo domāšanas pagriezienu par kultūru ka potenciālu ieroci vai arī vairogu. Diemžēl iebrucēji izmanto šo taktiku Ukrainā," norāda Iveta Ruskule. Ukrainas kolēģu pieredze liecina, ka notiek mērķtiecīga izlaupīšana, ko nevar paņemt, to iznīcina. "Aktuāla prioritāti aizsargājamā kultūras mantojuma saraksta, kas ir mūsu kolekcijā, veidošana un domāšana par rīcību," norāda Iveta Ruskule. Viņa arī atzīst, ka šāda saraksta veidošana ir grūta izšķiršanās un muzeja darbinieki kā spēcīga kopiena, šo sarakstu veidojot, domā gan no profesionāļu skatupunktā, gan subjektīvā kopienas skatupunkta. "Tā ir grūta izšķiršanās. Šobrīd esam nolikuši kaut kādas robežas, kas ir jānoliek, tie ir 5% no mūsu kolekcijas, kas ir miljonu vērta, tātad 50000 vienības. Ir izšķiršanās, ko šajā sarakstā ielikt un ko nē. Vai ielikt Čaka "Mūžības skarto" manuskriptu, vai ielikt Raiņa "Induli un Āriju" vai "Uguni un nakti"? Tā izvēle atduras pret to, ka X stundā, par kuru ļoti ceram, ka nebūs, mēs varam pazaudēt zināmu kultūras mantojuma daļu, ja tā nokļūst apzināti vai nejauši kaut kādas frontes krustugunīs," atzīst Iveta Ruskule. Rūta Muktupāvela norāda, ka tas nozīmē, ka ir nopietni jādomā par mūsu kultūras vērtību digitalizāciju, lai vismaz tādā formā saglabātos lielākās vērtības. Protams, arī digitālie artefakti ir pakļauti kiberuzbrukumiem, tomēr tā ir mūsdienu iespēja kulūras mantojuma saglabāšanai. Mācības par kultūras mantojuma saglabāšanu krīzes situācijā notiks arī 24. un 25. oktobrī Balvu novadā, Upītes ciemā, vien pāris kilometru no Krievijas robežas, kur nemateriālā kultūras mantojuma centrā pie viena galda sēdīsies ugunsdzēsēji, zemessargi, robežsargi, pašvaldības, arhīvu u.c. institūciju cilvēki. Tāpēc mēs sazvanījām šī centra vadītāju, pazīstamo Upītes kultūras darbinieku Andri Slišānu.  

23. oktobrī Jelgavas Kultūras namā jauno koncertsezonu atklāj Jelgavas kamerorķestris. Sadarbībā ar dziedātājām Katrīnu Paulu Felsbergu (soprāns) un Irmu Pavāri (mecosoprāns) orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Aigars Meri izveidojis krāsainu koncertprogrammu, kurā izskanēs uvertīra Johana Štrauss operetei “Sikspārnis”, Marģera Zariņa "Partita baroka stilā", Bakhanālija no Kamila Sensānsa operas “Samsons un Dalila” un argentīniešu komponista Osvaldo Golihovsa Trīs dziesmas soprānam un stīgu orķestrim. Par to, kā pirms 20 gadiem orķestris tapa, kas šajā laikā paveikts un kas turpmākajam iecerēts, stāsta diriģents Aigars Meri. Vai vari izcelt svarīgākos brīžus šo 20 gadu gaitā? Droši vien orķestris līdz ar tevi ir audzis un attīstījies. Man svarīgākie brīži ir noteiktu ideju atrises fakts, kad jauns mūziķis, kurš kādreiz sācis pie manis spēlēt Jelgavas Mūzikas vidusskolas stīgu orķestrī kā 1. kursa audzēknis un devies studēt uz JVLMA, pēc tam atgriežas orķestrī kā grupas koncertmeistars vai solists. Man tie ir ļoti silti un mīļi mirkļi. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka to, ko esam 20 gadus darījuši, ir vērts darīt, un tas ir jādara. Jūti to nozīmīgumu, kāpēc šis kamerorķestris ir svarīgs? Tā ir iespēja jelgavniekiem nebraukt meklēt laimi citur, bet palikt savā pilsētā un spēlēt orķestrī? Laimi jābrauc un jāmeklē, jāiegūst izglītība un visdažādākie iespaidi, bet ir lieliski, ja, atgriežoties dzimtenē, tev ir darba iespēja - iespēja spēlēt Jelgavā. Es to uzskatu par pievienoto vērtību. Mēs nespēlējam tikai algas dēļ, bet tās ir saknes, un man liekas, ka tas ir ļoti būtiski. Orķestrantu kontingents mainās? Nē, es principā esmu par stabilitāti un to, lai mūsu sadarbība turpinātos. Vienmēr mēģināšu būt iejūtīgs un saprotošs, jo saprotu mūsdienu laikmeta ātrumu un to, ka šis nav vienīgais darbs. Es vienmēr esmu vērsts uz kompromisu. Ir cilvēki, kuriem orķestra stāžs ir ļoti apjomīgs. Ir arī cilvēki, kuri mainās, bet uzskatu, ka mākslinieciskā kolektīvā tā ir normāla parādība. Orķestra kodols - esmu priecīgs, ka man tas ir stabils, tas nav nemainīgs, bet ir stabils. Esi Jelgavas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs kopš pašiem pirmsākumiem. Tev noteikti ir bijuši kādi principi vai uzstādījumi, par ko esi domājis, šo orķestri veidojot un vadot. Kas ir bijis svarīgi? Esmu gribējis, lai mūzikas vidusskolas audzēknis, kurš spēlē Jelgavas kamerorķestrī, saprot, ka tā saucamā elitārā Rīgas mūzika, kas skan Operā, ko atskaņot mūsu profesionālie kori un orķestri - tas viss ir iespējams, ieguldot darbu un sadarbībā ar tiem pašiem mūziķiem, kuri spēlē Latvijas profesionālajos orķestros un koros - orķestra koncertmeistari ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi. Vienmēr esmu cīnījies par principu, lai vienmēr būtu klāt kāds profesionāls koncertmeistars. Kā jau tas mēdz būt, visiem orķestriem ir savi grafiki un savas darba slodzes, bet man ir būtiski, lai jaunais mūziķis sēž blakus pieredzes bagātajiem mūziķiem un gūst šo pieredzi. Protams, ir jābrauc uz Operu, uz koncertiem, jāskatās mēģinājumi, bet ir ļoti būtiski, ka viņš to redz arī orķestra ikdienas procesā. Tāpēc vienmēr esmu mēģinājis atrast un arī atradis lieliskus mūziķus, ar kuriem ir bijusi sadarbība kā ar koncertmeistariem. Man šķiet, ka tev vienmēr ir bijis ļoti svarīgi arī meklēt muzikālus atradumus, rokrakstus, partitūras, piedāvāt klausītājiem kaut ko nedzirdētu. Jā, bet man šķiet, ka tā ir jebkura diriģenta dabiska nepieciešamība (smejas). Es patiešām meklēju, un prieks, ka izdevies atrast brīnišķīgu mūziku. Vēl lielāks prieks, ka šis spars nemazinās. Varbūt tas ir dīvaini, bet nemazinās. Un prieks par atklājumiem vienmēr ir liels un pirmatnējs. 

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem.  Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

“Rudens Kamermūzikas festivālā” 17. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēs koncertprogramma “Nakts sarunas”, kurā uz vienas skatuves atkal tiksies seni draugi mūzikā -  pianiste Agnese Egliņa un klarnetists, diriģents Guntis Kuzma. Šai reizei mūziķi sarūpējuši Andra Dzenīša klarnetes sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojumu, kurai līdzās būs Marinas Gribinčikas un Mečislava Veinberga klarnetes sonātes, Pētera Plakida „Nakts sarunas”, kā arī Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierminiatūras. Guntis Kuzma: Ar Agnesi jau ilggadēji veidojam sonāšu vakarus, šķiet, gadus 15. Diezgan daudzi cikli ir bijuši, esam pat latviešu klarnetes sonātes ierakstījuši albumā, un gribējām turpināt šo ieceri. Izvēloties repertuāru, nonācām pie idejas, ka koncertā jāiekļauj  Pētera Plakida “Nakts sarunas”. Tas arī bija impulss, veidojot koncerta nosaukumu. Protams, jūs ar šo darbu savā pieredzē esat sastapušies ne vienu reizi vien. Vai pirmoreiz kopā pie šī opusa? Guntis Kuzma: Man liekas, ka esam spēlējuši, bet šis skaņdarbs ir interesants ar to, ka tas veidots kā dialogs. Visos mēģinājumos un uzstāšanās reizēs mums šī saruna ir sanākusi pilnīgi citādāka. Tā ir neprognozējama - tā sākas no domas, čuksta, un izvēršas par brīžiem vētrainu konfliktu. Katru reizi ir piedzīvojums ar Agnesi spēlēt šo skaņdarbu. Agnese Egliņa: Es piekrītu. Kā jebkura saruna, arī šī ir neprognozējama. Brīnišķīgs šis darbs Pēterim ir veidojies. Viņš to rakstījis klarnetistam Ērikam Mandatam, kurš šajā vasarā bija Rīgā un Liepājā, mēs veidojām koncertus un runājām arī par šo darbu. Viņš atcerējās, cik spontāni tas katrreiz tika atskaņots - tas atkarīgs mazliet no noskaņojuma, atmosfēras, kurā darbs tiek spēlēts. Lielisks darbs, kuru ir skaisti spēlēt un būt šajā mūzikā.  Ir gaidāms arī Andra Dzenīša sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojums. Guntis Kuzma: Andra mūzikai raksturīga procesuāla virzība, milzu kontrasti starp statiku un procesu, mikrovariācijas, emocionālie stāvokļi - viņam ir raksturīgi meklēt mazās nianses. Ļoti daudz ir ritmizētu posmu - angļu termins draivs droši vien būtu pareizais, ko varētu par šo darbu, protams, brīžiem teikt. Otrā daļa it kā ir pilnīgs pretpols, lai gan domāju, ka viņš runā par līdzīgu emocionālo stāvokli, tikai no cita skatupunkta. Agnese Egliņa: Tā noteikti ir arī romantiska mūzika. Otrajā daļā būs kadence, kas ir tiešām ļoti izvērsta. Guntis Kuzma: Stāsts ir tāds - pirms pāris gadiem es spēlēju Andra Klarnetes koncertu, un pēc tā atskaņojuma viņam teicu: “Bet kur ir klarnetes kadence?” (smejas) Nu tad, lūk, šeit var izvērsties. Tā ir klasiska sonātes forma? Guntis Kuzma: Ja mēs šeit meklētu galveno un blakus partiju, mēs aizietu maldu ceļos. Es nedomāju, ka šādā veidā viņš pieiet sonātei, viņš drīzāk to risina kā pretpolu sadursmes mirkļa meklējumus. Agnese Egliņa: Andra valoda man ir tuva un saprotama, daudz viņa darbu atskaņots. Man ļoti patīk šis darbs. Man patīk tā līdzvērtība ansamblī, tas draivs. Mūzika ir saprotama, tajā pašā laikā ar laikmetīgu elpu un Andra rokrakstu. Viss kopā saslēdzies ļoti labi. Viņam ir arī brīnišķīga formas izjūta. Nezinu, Andris atstāj daudz jautājumu, to noklausoties. Man šķiet, ka tur ir gan jautājumi, gan atbildes, vajag tikai ieklausīties.

Raidījuma uzmanības fokusā Tuvie Austrumi un Amerikas vidienē, mazliet pievēršoties arī Madagaskarai. Protams, runājam par Gazu, kurai šajās dienās ir pievērsta praktiski visas pasaules uzmanība. 13. oktobra rītā saskaņā ar noslēgto vienošanos tika atbrīvoti visi vēl dzīvi esošie ķīlnieki, ko "Hamās" bija sagrābis pirms diviem gadiem. Nav šaubu, ka tas ir arī liels ASV prezidenta Donalda Trampa nopelns, un pats Tramps nepārprotami pirmdien baudīja savus slavas mirkļus. Viņš ieradās Izraēlā, kur viņu gaidīja kā nacionālo varoni. Tajā pašā laikā politiskie eksperti piesardzīgi vērtējumos, cik ilgstošs un noturīgs pašreizējais miers būs. Ja Izraēlā Trampu novērtē kā miera nesēju, tad ir valstis, kur tagad ASV uzskata par potenciālu drīzu kara izraisītāju. Venecuēla nopietni gatavojas ASV iebrukumam. Par Venecuēlu jārunā arī vairāku citu iemeslu dēļ, arī piešķirtās Nobela Miera prēmijas dēļ, kuru nesen saņēma nevis Donalds Tramps, kurš to ļoti iekāroja, bet gan Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, RSU docētājs Toms Rātfelders. Sengaidītais (pus)miers 8. oktobrī Izraēlas valdības un organizācijas „Hamās” pārstāvji vienojās par karadarbības pārtraukšanu, balstoties Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izvirzītajā miera plānā. Dienu vēlāk šo vienošanos akceptēja Izraēlas ministru kabinets, pēc kam 10. oktobrī iestājās uguns pārtraukšana un sākās ķīlnieku atbrīvošanas process. 13. oktobra rītā, uzrunājot Izraēlas parlamentu Knesetu, ASV līderis pasludināja kara beigas, lai gan saprotams, ka runa pagaidām ir tikai par trauslu pamieru. Izraēlai nozīmīgākais rezultāts ir pēdējo divdesmit izdzīvojušo 2023. gada oktobrī sagūstīto izraēliešu atbrīvošana, kas notika pirmdienas rītā. Neatdoti paliek vēl divdesmit astoņu gūstā bojāgājušo ķermeņi. Pretī teroristiskā organizācija saņem gandrīz divus tūkstošus no Izraēlas cietumiem atbrīvotus palestīniešus, tai skaitā 250 ar mūža ieslodzījumu notiesātos. Pēc piektdien notikušās uguns pārtraukšanas un Izraēlas paziņojuma, ka iedzīvotāji var droši atgriezties Gazas pilsētā, sākusies intensīva bēgļu kustība uz pamatīgi izpostīto anklāva lielāko centru. Pirmajā noregulējuma posmā Izraēla piekritusi atvilkt savus spēkus no četrdesmit septiņiem procentiem Gazas joslas platības; nākamajos divos posmos paredzēta turpmāka atvilkšana, galu galā paturot savā kontrolē apmēram 15 procentus teritorijas – drošības perimetru, no kura izraēlieši aizies tad, kad tiks atzīts, ka no Gazas joslas vairs neizriet nekādi teroristisku uzbrukumu draudi. Līdz ar uguns pārtraukšanu kara izpostītajā teritorijā intensīvi sākusi ieplūst palīdzība – ne vien pārtika,  medikamenti un pirmās nepieciešamības preces, bet arī materiāli un tehnika gruvešu novākšanai un infrastruktūras atjaunošanai. Nākamais punkts prezidenta Trampa Tuvo Austrumu vizītes maršrutā bija Šarmalšeihas kūrorts Ēģiptē, kur 13. oktobrī uz Gazas miera konferenci bija pulcējušies ap trīsdesmit valstu un starptautisko organizāciju vadītāju. Bez nozīmīgāko Rietumeiropas, Persijas līča un dažu citu ietekmīgu pasaules nāciju vadītājiem, tāpat ANO ģenerālsekretāra, Eiropadomes prezidenta un Arābu līgas ģenerālsekretāra, piedalījās arī tādi, varētu teikt, negaidīti starptautiskā procesa dalībnieki kā Armēnijas un Ungārijas premjerministri, Azerbaidžānas un Paragvajas prezidenti. No aicinātajiem samitu ar savu klātbūtni nebija pagodinājis Izraēlas premjers Netanjahu, kā iemeslu minot attiecīgajā dienā atzīmējamus nozīmīgus ebreju garīgos svētkus, un Irānas vadītāji, paziņojot, ka nevar piedalīties kopīgā pasākumā ar tiem, kuri nesen militāri uzbrukuši viņu valstij. Samitā apspriestais Trampa divdesmit punktu Gazas miera plāns paredz joslas demilitarizāciju, tur izvietojamus starptautiskus stabilizācijas spēkus un pagaidu pārvaldes institūciju. Domājams, līdzšinējiem Gazas saimniekiem – teroristiskajam grupējumam „Hamās” – šai sakarā ir no samita rīkotājiem diezgan atšķirīgs viedoklis. Miera prēmija un „lielgaballaivu politika” 10. oktobrī Norvēģijas Nobela komiteja darīja zināmu savu lēmumu piešķirt šī gada Nobela Miera prēmiju Venecuēlas opozīcijas līderei Marijai Korinai Mačado. Nu jau ceturtdaļgadsimtu viņa ir opozīcijā savas dzimtenes valdošajam režīmam – vispirms Ugo Čavesam, pēc tam viņa varas mantiniekam Nikolasam Maduro. Kulmināciju šī pretstāve sasniedza 2023. gadā, kad viņa pieteica savu kandidatūru 2024. gada Venecuēlas prezidenta vēlēšanām. Valdošais režīms aizliedza opozicionārei kandidēt, viņas vietā startēja venecuēliešu politikas veterāns un diplomāts Edmundo Gonsaless. Lai arī opozīcija iesniedza aptauju rezultātus, kas apliecināja tās kandidāta uzvaru, varas kontrolētā Nacionālā vēlēšanu padome pasludināja par uzvarētāju Maduro. Kopš šīm vēlēšanām Marija Mačado spiesta slēpties, baidoties no režīma izrēķināšanās. Līdz ar Nobela komitejas lēmumu noslēgusies arī intriga par iespējamu prēmijas piešķiršanu Donaldam Trampam, kurš to faktiski pieprasīja, darbinādams šai sakarā arī politiskā spiediena sviras. Tomēr tiek lēsts, ka Baltā nama saimnieka ambīciju izpaudumiem bijusi ietekme uz komitejas izšķiršanos. Mačado ir Trampa dabiska sabiedrotā Vašingtonas pašreizējā politiskajā kursā pret Karakasu. Diktators Maduro allaž ir bijis prezidenta Trampa neieredzēts, pie tam tagad par vadmotīvu šai attieksmei kļuvušas apsūdzības narkotiku iepludināšanā Savienotajās  Valstīs. Kopš septembra sākuma amerikāņu jūras spēki uzsākuši t.s. narkolaivu medības Karību jūrā, nogremdēti nu jau vismaz septiņi peldlīdzekļi, nogalināto skaits tuvojas trim desmitiem. Tiek izteiktas versijas par to, ka šīm akcijām varētu sekot citas ar citu bruņoto spēku veidu iesaisti. Par to, cik pamatotas ir apsūdzības narkotiku transportēšanā, grūti spriest, taču nepārprotami tā ir Savienoto Valstu spēka politikas demonstrācija reģionā. Tā nu venecuēliešu opozicionāre Mačado netieši kļuvusi par Donalda Trampa „jaunās lielgaballaivu politikas” atbalstītāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Rīgas Doms gatavojas nozīmīgam notikumam Latvijas un Eiropas kultūras dzīvē – pirmo reizi tiks būvēts jauns baroka ērģeļu instruments, kas papildinās pasaulslavenās romantiskās ērģeles. Šobrīd interesentiem jau apskatei pieejams pilna izmēra krāsains jaunās ērģeļu fasādes attēls. Vērienīgo instrumentu radīs Drēzdenes ērģeļu būvētava, kas specializējas vēsturisko baroka ērģeļu atjaunošanā un būvēšanā. Ērģeļu būvniecības projektu plānots pabeigt līdz 2027. gada vasarai, kad būs noslēgušies arī Rīgas Doma pamatu nostiprināšanas darbi. Jaunais instruments solās kļūt par nozīmīgu kultūras notikumu ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.   Baroka ērģeles nav tikai instruments — tās ir arī vēsturisks mākslas un amatniecības paraugs. Plānots, ka pēc diviem gadiem jaunās ērģeles Rīgas Domā skanēs gan svētku, gan ikdienas dievkalpojumos, gan koncertos.  Par līdzekļu vākšanu jaunajam baroka instrumentam, par šo ērģeļu būvēšanu un to, kā tas skanēs, stāsta Wegscheider Orgelbau ērģeļu darbnīcas meistars Kristiāns Vegšaiders, Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis un ērģelnieks Aigars Reinis. "Mana personīgā motivācija ir tāda, ka mans vecvecvecvecvectēvs no mātes puses Ādams Heinrihs Švarcs bijis Rīgas birģermeistars. Kad uzzināju, ka Latvijas ērģelnieku ģildei šeit, Rīgā, līdzās slavenajām romantisma ērģelēm Rīgas Domā būtu nepieciešams arī baroka instruments jeb Baha ērģeles, nolēmu iesaistīties, lai savāktu nepieciešamos līdzekļus," stāsta Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis. "Ērģelēm vajadzētu būt gatavām pēc diviem gadiem. Ērģeļu darbnīcā darbs jau ir sācies. Šis lielā mērā ir vācu-latviešu sadarbības projekts, kas aizsācies jau 2007. gadā, kad ar latviešu atbalstu tika izstrādāts projekts, iesaistījās latviešu ērģeļmeistari un eksperti. Būvniecības līgumā esam ietvēruši punktu, ka finansējums tiek meklēts gan Vācijā, gan Latvijā. Šobrīd lielākā daļa nepieciešamās naudas jau ir, pateicoties Karla Behšteina fonda dāsnajam ziedojumam (vienam miljonam eiro!). Nepieciešami vēl 400 tūkstoši, ko 12 mēnešu laikā ceram savākt ziedojumos šeit, Latvijā un arī Vācijā." Kristians Vegšeiders: "Piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica — jā, jūs drīkstat tā darīt! Kristians Vegšeiders: Wegscheider Orgelbau ir ērģeļu darbnīca Drēzdenē, Vācijā. Nodarbojamies galvenokārt ar baroka ērģeļu restaurāciju, cenšamies saglabāt baroka ērģeļu tradīcijas Vācijā. Un domājām, vai mēs varētu kaut ko no šīs baroka ērģeļkultūras atvest arī  uz Rīgu, jo vācu ērģeļbūvnieks Heinrihs Andreass Konciuss 18. gadsimtā ar savām ērģelēm ļoti spēcīgi ietekmēja Latvijas reģionu. Tagad pēc Konciusa instrumentu paraugiem radīsim šīs jaunās ērģeles, tādējādi bagātinot ne tikai  Rīgas, bet arī visas Latvijas ērģeļu ainavu ar jaunu baroka stila instrumentu.  Uzbūvēt baroka ērģeles nav sarežģīti, ja zini, kā tas darāms. Tā kā nodarbojamies ar ērģeļu restaurāciju, mēs zinām, kā šādi instrumenti ir veidoti. Vissvarīgākā, protams, ir skaņa. Un to nosaka ērģeļu stabules, kuru mutes tiek veidotas dažādi: platākas, šaurākas, slīpākas... Jāskan tā, kā skanēja vislabākie 18. gadsimta instrumenti. Ja lielajām romantiskajām ērģelēm skaņas veidošanā svarīgāka ir dinamika, tad baroka ērģelēs būtiskas ir tieši skaņu nokrāsas, tembri. To varam iztēloties līdzīgi kā baroka ornamentu ar dažādām krāsām, tikai šeit krāsojam ar skaņām. Būvējot Vācijā, mēs daudz esam trenējušies un tagad varam šajās ērģelēs iebūvēt savus labākos sasniegumus. Ieva Zeidmane: Rīgas Domā ir ļoti īpaša akustika, vai par to domājat, būvējot jauno instrumentu? Mēs ļoti daudz domājām par akustiku. Bijām šeit atbraukuši jau maijā, augšā pārbaudījām stabules, bijām arī Liepājā un redzējām Konciusa stabules, savukārt šeit, Rīgā, klausījāmies kora dziedājumu. Ņemot vērā iespaidus, ko guvām, kori klausoties, nedaudz pamainījām ērģeļu dispozīciju. Šajā telpā basiem ir grūtāk. Augstais reģistrs skan labi, bet basa flautām mazliet ir problēmas. Tāpēc mēs mazliet paplašinājām sākotnējo ieceri un pievienojām vēl papildus dažas basa flautas. Turklāt šeit īpaši skaists ir Lamento, tas nozīmē — "peldoša balss": tās ir divas stabules, kas noskaņotas tā, ka rada vijoles vibrato līdzīgu skaņu. Tādas mums būs, jo šajā telpā tāds skanējums labi iederas. Varu teikt, ka, plānojot ērģeļu būvniecību, mēs tiešām ņēmām vērā šīs katedrāles akustiku. Šis jaunais instruments labi skanēs baroka mūzikā. Vai tas labi saderēs arī ar kora dziedājumu? Jā! Kad mūsdienās tiek atskaņots kāds Baha, Bukstehūdes, Hendeļa, Pretoriusa, Šeida vai Šeidemaņa darbs, mēs gaidām konkrētu tembru, un ir ansambļi, kas tieši tajā specializējas. Protams, var jau šo mūziku spēlēt arī ar modernu orķestri, bet skanējums tad būs citādāks. Tad priekšplānā izvirzīsies dinamika, bet nebūs tik detalizetu skaņu nokrāsu. Līdzīgi arī kori, kas dzied, piemēram, Baha kantāti, dzied citādi nekā, atskaņojot Rēgera, Bruknera vai mūsdienu mūziku. Arī ar šīm ērģelēm varēs atgriezties pie tiem senajiem priekšstatiem, kādai jābūt skaņai: ka korim jāskan krāsaini, tembrs ir svarīgāks par dinamiku. Ar jaunajām ērģelēm tas labi saderēs kopā. Un labi skanēs arī kamermūzika: varēs skaisti saspēlēties ar citiem instrumentiem, lieliski varēs atskaņot, piemēram, Baha kantātes, ērģeles izmantojot kā lielu continuo, kā lielu pavadošo instrumentu. Tas ir tas, ko vēlamies panākt. Varēs atskaņot arī dultkoncertus kopā ar lielajām ērģelēm? Ja mēs būtu konsekventi turējušies pie sākotnējās ieceres, tad topošo baroka ērģeļu skaņojums būtu mazliet cits, proti, vēsturiski pareizs. Bet Aigars Reinis un citi šejienes mūziķi vēlējās, lai abi instrumenti tomēr skan vienā augstumā. Tā būs neliela vēsturiska neprecizitāte, bet es varu to labi saprast, mēs šo vēlmi respektēsim, un tas sniegs šai katedrālei jaunas iespējas. Tā, it kā pie lielajām ērģelēm sēdošais 19. gadsimta ērģelnieks būtu "sazvanījies" ar lejā sēdošo 18. gadsimta ērģelnieku un starp viņiem veidotos tāds jauks dialogs. Es jau priecājos, ka vienus un tos pašus skaņdarbus varēs spēlēt uz vienām un tad uz otrām ērģelēm. Vai arī mazākās izmantot kā atbalsi. Pavērsies pavisam jaunas iespējas. Tāpēc esam nolēmuši mazliet atkāpties no vēsturiski pareizā. Un salīdzinājumā ar vēsturisku instrumentu, būs vēl citas nelielas izmaiņas: mazliet paplašināsim diapazonu. Sākotnēji tas bija tikai līdz trešās oktāvas Re, bet pēc draudzes un katedrāles ērģelnieka lūguma mēs to palašinājām līdz Fa. Baroka laikā tā nebija. Bet es "piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica: "Jā, jūs drīkstat tā darīt!" (Smejas.)

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba  Laikam vismazāk izmaiņas notikušas pašā intīmākajā posmā, proti, paša skaņu ieraksta laikā. Pēc mūsu tradīcijām mūziķis paliek studijā viens, bet aiz lodziņa darbojas skaņu režisors un skaņu inženieris, kas atbild par tehniskajām lietām, dažādām komutācijām. Mēs šajā procesā parasti neiejaucāmies un tas arī nebija vajadzīgs: aicinājām mūziķus, kurus zinājām, konkrētos skaņdarbus viņu izpildījumā bijām dzirdējuši, interpretācijas atzinuši par labām un akceptējuši. Jau kopš Jāņa Ivanova laikiem mūsu skaņu režisori ir ar augstāko muzikālo izglītību – tie ir bijuši komponisti, muzikologi, kāda instrumenta spēlētāji. Līdz ar to viņu dzirde ir pietiekami asa un kompetence – pietiekami liela, lai ieraksta procesā nevienam no malas nevajadzētu iejaukties. To gadu laikā, kuros strādāju un darbojos šajā jomā, sapratu, cik svarīga mūziķim ir regulāra iespēja tikt studijā, lai veiktu ierakstus. Pirmajā reizē tikšanos ar mikrofonu gandrīz vienmēr pavadīja ārprātīgs stress. Tad pamazām jāiegūst pieredze, jāiemācās nomierināties un pārvaldīt satraukumu. Ir skaidrs: ienākot 1. studijā, savu dara fakts, ka te muzicējis orķestris Leonīda Vīgnera vadībā, spēlējis Gidons Krēmers, Raimonds Pauls… Šīs sienas sevī uzsūkušas tādu vēsturi! Iespējams, šī fakta apzināšanās arī nereti mēdz būt biedējoša. 1. studijā ik pa laikam ierakstus varēja veikt patiešām labi mūziķi. Ar katru reizi viņi kļuva aizvien pārliecinošāki, jo šajā atmosfērā jau bija ļoti labi iejutušies. Bieži mūziķi sarada ar kādu konkrētu skaņu režisoru. Arī tad process kļuva personiskāks. Pēc tam, intervējot mūziķus raidījumam "Autogrāfs pēc ieskaņojuma", sapratu, ka nereti viņi pat bija aizmirsuši, ka atrodas studijā un veic ierakstu! Viņiem bija sajūta, ka spēlē savam klausītājam. Jo dvēseliskāks bija pats process, jo to nepārprotamāk varēja just ierakstos. Tie bija vienkārši brīnišķīgi. Par to, cik īpašs ir skaņotāja darbs, man savulaik palīdzēja saprast pianiste Inta Villeruša. Viņa pirms saviem ierakstiem vienmēr lūdza, lai, ja vien tas iespējams, instrumentu skaņo meistars Knēts. Iespējams, šīs nianses juta tikai viņa, bet Intai tas bija būtiski: viņa ierakstos vislabāk jutās ar Knēta skaņoto flīģeli.  Līdzīgi kā solisti, savu profesionalitāti ierakstos ļoti asināja orķestri un kori. Tāpat uzskatu, ka arī Radio skaņu režisori te iegūst tādu profesionalitāti kā nekur citur. Jau astoņdesmitajos gados Latvijas Radio skaņu režisori bija labākie toreizējā Padomju Savienības mērogā. Tik augstu kotējās mūsu ieraksti, kurus novērtēja arī starptautiski. Par to varējām pārliecināties, sūtot ierakstus uz Starptautisko jauno mūziķu konkursu "Concertino Praga". Tur atlasē klausījās tikai ierakstus un ļoti bieži mūsu jaunieši pēc tam jau kā uzvarētāji devās uzstāties uz toreizējo Čehoslovākiju. No skaņu režisoriem man visilgāk iznāca sadarboties ar Jāzepu Kulbergu – gan savulaik "Telefilmā", gan šeit, Radio, gan "Melodijā". Viņš bija ļoti labs skaņu režisors. Vienubrīd Jāzeps arī audzināja mūs skaņu režisoru maiņu – Normunds Slava, Modris Bērziņš... Noteikti gribētu pieminēt arī Kārli Rūtentālu. Viņš bija pirmais, kas apguva mūsu slaveno 16 celiņu magnetofonu. Manuprāt, mums tas bija vieniem no pirmajiem Padomju Savienībā – milzīga skaņu ierakstu pults, blakus magnetofons ar lenti, kuras platums – 5 centimetri un 0,8 milimetri… Protams, lielākoties to izmantoja vieglās mūzikas ierakstiem. Domāju, ka Raimonds Pauls un Radio vieglās mūzikas orķestris ļoti daudz ieguva no šīs sadarbības, jo ieraksti tiešām bija ļoti, ļoti brīnišķīgi. Arī Kārlis Pinnis, kurš savulaik bija "Melodijas" skaņu režisors, pēc tam darbojās Latvijas Radio. Radio ir vieta, kurā visi, kas šeit ir iekļuvuši, caur smagu darbu kļūst par meistariem.

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par mācīšanos un kādēļ reizēm darba devēji nav sajūsmā, ja darbinieki mācās.  Lai saglabātu spēju augt profesionāli, pelnīt vairāk un darīt to, kas sagādā gandarījumu, ir nepārtraukti jāmācās. Šobrīd mums ar to ne visai veicas, vismaz tā liecina OECD dati.  Dati liecina, ka tikai 34% pēdējo 12 nedēļu laikā ir mācījušies mūžizglītībā kaut ko, bet mērķis ir, ka 60 % pastāvīgi kaut ko mācās, saka Anna Andersone „Riga Tech Girls” vadītāja diskusijā par pieaugušo izglītību Latvijā. Protams, var diskutēt, kas ir mācīšanās un vai šie dati uzskaita visus veidus, kā cilvēki paaugstina savu kvalifikāciju. Bet ja runājam par tādu fundamentālu prasmju atjaunošanu, piemēram, apgūstot jaunu profesiju, tas nemaz nav viegli, novērojusi Elīna Purmale-Baumane, Valsts izglītības attīstības aģentūras pieaugušo izglītības departamenta vadītāja.  Neskatoties uz to, daudzi izvēlas mācīties arī pēc tam, kad jau karjerā šis tas ir sasniegts. Liela grupa no tiem, kas saņemas, ir darbinieki apmēram 40 gadu vecumu, novērojuši Rīgas tehniskajā universitātē. Ideālā pasaulē darba devēji veicina darbinieku mācīšanos, palīdz kļūt kvalificētākiem. Diemžēl ne vienmēr tā ir realitāte. Darba devēji izvēlas nemudināt savus darbiniekus mācīties, jo viņiem šķiet, ka tad var zaudēt darbinieku, kurš būs paguvis jaunas prasmes.

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Viens atoms ļauj ieraudzīt veselu virkni neparastu reakciju, kuras ietekmē mūsu ikdienas dzīvi visdažādakajos veidos. Arī Latvijā pēta atomu uzbūvi un konkrētāk pievēršamies joniem. Pozitīvie un negatīvie joni var šķist sveši termini vairumam, taču negatīvie skābekļa joni ir galvenie svaiga gaisa ražotājs. Vai negatīvie joni tik tiešām attīra gaisu un kādi citi pielietojumi varētu būt pētījumiem par joniem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Uldis Bērziņš. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru, darba drošības un vides veselības pētnieku Ivaru Vanadziņu. Maldugunis jeb spokainās dabas parādības zinātnisks skaidrojums Visticamāk, Anna Brigadere, kad rakstīja savu pasaku lugu „Sprīdītis”, izmantoja ticējumu par to, ka redzot purvā maldugunis, ir jāiet turp, jo tur nauda žāvējoties. Protams, ka mūsdienās visam ir zinātnisks izskaidrojums, un ja arī neesam ķīmijas vai fizikas speciālisti, apjaušam, ka kaut kādu dabā notiekošu procesu dēļ rodas minētā spīdēšana, ne tikai zilās liesmiņas purvā, bet arī ugunis kuģu mastos vai baznīcu torņos, tā dēvētās Svētā Elma ugunis, vai spīdoši kapu krusti. Jau pagājušajā Zinātnes ziņās bija stāsts par to, ka nesen publicēts pētījums par to, kas ierosina malduguņu spīdēšanu. Tas ir mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ. Proti, purva virsmā, paceļoties un pārsprāgstot ūdens burbuļiem, saskarsmē ar skābekli veidojas dzirkstele, kas rada maldugunīm raksturīgo zilo gaismu. Tāds ir fiziķu skaidrojums par šo tā teikt, aizdedzes procesu, bet tagad Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadošā pētniece Virgīnija Vītola skaidro, kādas ķīmiskās reakcijas notiek visu iepriekšminēto parādību norisē.   Bet par kādu iedvesmojošu grāmatu stāsta LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš. Viņš izvēlējies Kurta Vonnegūta darbu „Kaķa šūpulis”. "Es kādu brīdi padomāju un izvēlējos grāmatu, kas man radījusi visvairāk emocionālo iespaidu. Tas ir Kurta Vonnegūta romāns "Kaķa šūpulis", kas pēc būtības ir interesanta, varētu pat teikt, daļēji zinātniskā fantastika, bet, protams, ar visu Vonnegūtam piemītošo spektru, kur ir krietna deva ironijas, absurdums," atklāj Jānis Kloviņš. "Varētu arī teikt, ka šis darbs kaut kādā ziņā mani ir iespaidojis, bet aiz visa šī stāsta vēl klāt nāk ne tikai cilvēkiem raksturīgās īpatnības un attiecības, bet arī nopietni jautājumi - kas ir zinātnes robežas, kas ir cilvēka atbildība, cik mēs ļoti turamies pie tiem stāstiem, ko mēs paši izdomājam, lai cik viņi būtu absurdi."  

Vai zināt, kas Kreisajam Tokenam kopīgs ar rudeni? Gan vienam, gan otram patīk kaut ko norakt zem lapām, lai to atrastu tikai pavasarī. Ja rudens aprok suņu kakas, tad Kreisais Tokens prot norakt sliktas spēles un vientiešu asaras!Svaigs un gards ir sadaļa, kur rokam dziļi un pamatīgi! Toms vedīs klausītājus ļoti pamatīgā Vantage analīzē, pēc kuras beidzot varēsiet izlemt vai spēle ir domāta jums! Savukārt, Kristaps izcels rudens un Nīderlandes oranžo krāsu, pretojoties nacistiem spēlē Dutch Resistance: Orange Shall Overcome!Protams, zinām arī, ka rudenī daudzi spēļu entuziasti migrē uz Vāciju, lai mājās pārvestu kilogramiem kartona un spēļu labumu no Essenes! Toma Fokusā palīdzēsim noorientēties ne tikai populārajā, bet arī dažās apslēptās pērlēs.Un, lai braucienā uz Siguldu būtu īsāks ceļš, noslēdzam epizodi ar Kreiso Top 5! Šoreiz runāsim par labākajām spēlēm, kurās izbaudīt gadalaiku maiņu jeb - Spēles gadalaiku krāsās!Klausies epizodi Spotify - https://creators.spotify.com/pod/profile/kreisais-tokensSeko mums:Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 1703. gadā tika uzskaitīti visi Islandes iedzīvotāji. Protams, tā nebija pirmā reize pasaules vēsturē, kad veikta kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju uzskaite. Pirmās liecības par to atrodamas jau Babilonijā — ap 3800. gadu pirms mūsu ēras. Tur uzskaitīja ne vien cilvēkus un mājlopus, bet arī sviestu, medu, pienu, vilnu un dārzeņus. Savukārt senākie daļēji saglabājušies tautas skaitīšanas dati nāk no Ķīnas. Haņ dinastijas valdīšanas laikā, mūsu ēras 2. gadā, tika uzskaitīti vairāk nekā 57 miljoni cilvēku. Tomēr šīs uzskaites kalpoja galvenokārt nodokļu un karaklausības vajadzībām, tāpēc tās nebūtu pielīdzināmas mūsdienu tautas skaitīšanām, kurām ir plašāki mērķi, regulāra norise un precīzākas uzskaites metodes. Islandes 1703. gada tautas skaitīšana nav ne pirmā, ne lielākā, bet tā ir unikāla ar to, ka tā ir senākā visaptverošā uzskaite, kurā iekļauti tika visi — arī nabagi un klaidoņi. Turklāt šie dokumenti ir saglabājušies pilnībā, un 2013. gadā tie tika iekļauti UNESCO programma "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Tautas skaitīšanas veidlapu kopums, kas sastāv no 1798 lapām, glabājas Islandes Nacionālajā arhīvā. Veidlapās norādīti cilvēku vārdi, vecums un sociālais statuss. 18. gadsimta sākumā Islande bija Dānijas karalistes province Atlantijas okeānā. Iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt gar piekrasti un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Apstākļi šeit bija smagi — bargās ziemas un niecīgā zveja apdraudēja izdzīvošanu. Tāpēc 1701. gadā islandieši vērsās pie karaļa Frīdriha IV pēc palīdzības. Kurš savukārt uzdeva diviem islandiešiem — profesoram Ārni Magnusonam un kanclera vietniekam Palam Vidalīnam — veikt iedzīvotāju, mājlopu un zemes īpašumu uzskaiti. Statistikas dati bija jāievāc par 23 apgabaliem un 163 rajoniem. Tā kā nebija izstrādāts vienots veidlapu paraugs, ziņojumi apgabalos un rajonos atšķīrās gan pēc formas, gan izmēra. Uzskaite bija jāveic pa saimniecībām, norādot visus saimnieka ģimenes locekļus, kā arī saimniecībai piesaistītos kalpus, zvejniekus un īrniekus. Tika veidoti apgabalu un rajonu pārskati, kā arī atsevišķi saraksti par nabagiem un klaidoņiem. Interesanti, ka cilvēkus bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrēja tur, kur viņi bija pavadījuši nakti pirms Lieldienām. 1703. gada jūlijā tautas skaitīšanas dati tika iesniegti Islandes parlamentā – Altingā, un  saskaņā ar tiem tobrīd Islandē dzīvojošo skaits bija 50 366. Tas ir apmēram tikpat, cik mūsdienu Jūrmalā, un gandrīz astoņas reizes mazāk nekā Islandē šodien. Vairumā Eiropas valstu vispārējās tautas skaitīšanas aizsākās tikai 19. gadsimta sākumā. Savukārt pirmā tautas skaitīšana, kas aptvēra visu mūsdienu Latvijas teritoriju notika 1897. gadā, kad Viskrievijas tautas skaitīšanā pirmo reizi tika veikta iedzīvotāju uzskaite arī Latgalē, kura tobrīd ietilpa Vitebskas guberņā. Viens no galvenajiem draudiem dokumentārajām liecībām ir to aizmiršana. Šāds liktenis gandrīz piemeklēja Islandes tautas skaitīšanas datus. Ilgi tie neizmantoti glabājās Kopenhāgenas arhīvos, līdz 1777. gadā tie tika izmantoti  zemesgrāmatas sastādīšanai un Islandes iedzīvotāju skaita izpētei. Pēc tam tie atkal nogūlās dziļi arhīva plauktos un līdz pat 20. gadsimta sākumam tika uzskatīti par zudušiem. Tikai 1914. gadā, pēc Islandes Nacionālā arhīva lūguma un ilgstošiem meklējumiem, tie tika atrasti. Vēlāk starp Islandi un Dāniju tika panākta vienošanās par abu valstu vēsturisko dokumentu savstarpēju atdošanu. Un 1928. gadā tautas skaitīšanas datu veidlapas atgriezās Islandē.  Šodien lielākā daļa islandiešu veidlapās var atrast savus senčus. Pētnieki noskaidrojuši, ka dati ir ļoti ticami — tikai 497 cilvēki pieskaitīti divreiz. 54 % iedzīvotāju bija sievietes, iespējams, tāpēc, ka vīrieši smagā darba dēļ bada gados mira biežāk. Atklājās arī augsts neprecēto skaits un vēlīna laulību tradīcija. Tikai 58% sieviešu vecumā no 40 līdz 59 gadiem bija kādreiz precējušās. Arī ārlaulības līmenis bija augsts, jo Islandē bija izplatīta neprecētu pāru kopdzīve. Tautas skaitīšanas datos redzams arī, ka lielākā daļa islandiešu pēc nodarbošanās bija zemnieki un zvejnieki, bet atrodamas arī septiņi bendes un seši piekūnu ķērāji. Iedzīvotāju sarakstos ir uzskaitīti 725 personvārdi: 387 vīriešu un 338 sieviešu. Starp kuriem populārākie bija Gudruna (Guðrún), kas bija katrai piektajai sievietei, un Jons (Jón), kā sauca katru ceturto vīrieti.

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Latviešu zinātniece Inta Gribonika pēta cilvēka ādas spēju funkcionēt kā aizsargbarjerai ar savu īpašo imunitāti. Viņas pētījumi apliecina, ka āda ir kas vairāk par robežu starp mūsu iekšējiem orgāniem un ārējo pasauli.  Diendienā spītējot mūsu apkārtējai videi, laikapstākļiem un dažkārt mūsu pašu rīcībai, āda centīgi sargā mūs no apkārtējas pasaules un kalpo par mūsu ķermeņa imunitātes vairogu. Talkā tai nāk dažādi vēlami mikroorganismi, apturot infekciju pirms tā tikusi tālāk organismā. Kādā veidā āda mūs sargā ikdienā, skaidro mikrobioloģe, Lundas universitātes pētniece Gribonika un dermatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dermatoloģijas un veneroloģijas katedras vadītāja un docente Elga Bataraga. Ir dzirdēts, ja ātri dzīst kāds skrāpējums, tad ir laba imunitāte. Vai tas ir mīts vai patiesība, vai varam mērīt savu imunitāti, skatoties uz to, cik ātri vai lēni mūsu brūces pazūd? "Brūces ir ļoti dažādas. Dažkārt ir pat imūnās šūnas, kurām vajadzētu mūs pasargāt. Ja imūnsistēma nestrādā kārtīgi, tad imūnās šūnas var padarīt brūci vēl sāpīgāku un dzīšanas procesu vēl daudzkārt grūtāku. Es gluži nevilktu paralēles," atzīst Inta Gribonika. "Brūču dzīšanā bieži vien ir ļoti svarīgs arī kopējais veselības stāvoklis, vecums noteikti. Bieži vien jāskatās, vai nav vitamīnu vai kādu citu vielu deficīts, kas to var ietekmēt. Tiešu vienādības zīmi būtu grūti likt. Protams, citādi veselam cilvēkam mēs gaidītu, ka dzīšanas procesi būs ātrāki, bet tā arī reizēm mūsu audi mēdz izveidot tādus rētaudus, kas negribēti aktīvāki," skaidro Elga Bataraga. "Hipertrofiska rēta "draudzīgāka" pacientam, bet keloīdu rētas, kad audi ir aktīvāki, nekā mēs gribētu un savā veidā ietver specifisku iekaisumu, to biežāk var redzēt jauniem cilvēkiem, arī kādam bērniņam. Arī savā praksē man diemžēl ir bērniņi, kuriem pēc kaut kādām noteiktām medicīniskām manipulācijām āda nevis vienkārši sadzīst, bet izveido šādu negribētu, cietu, sāpīgu rētaudu sakopojumu. Mums gribētos domāt, jo jaunāks, jo veselāks, ar labāku, aktīvāku imūno sistēmu. Bet ne vienmēr," turpina Elga Bataraga. Atbildot uz jautājumu, vai var pateikt, kurā vecuma posmā ādas imunitāte ir visspēcīgākā, Elga Bataraga skaidro, ka līdzīgi kā ar dažādiem vīrusiem, ko izslimo bērni mazā vecumā, arī ādai ir raksturīgas dažādas vīrusa infekcijas, un bērniem ir vieglāk ar tām inficēties nekā pieaugušajiem.  "Arī āda ir var kādu laiku, nu tīri no tāda imunitātes viedokļa mācīties, un tad varbūt pieaugušā vecumā mēs esam pret daudz ko noturīgāki, ar pieredzi nekā agrīnākā vecumā. Bet man būtu arī grūti uzstādīt tādu vienu ideālo vecumu," atzīst Elga Bataraga. "Protams, mēs vienmēr runājam arī par noteiktām ādas novecošanās īpatnībām, un imunitāte arī ādā vēlākā vecumā samazinās. Vienu ideālāko vecuma grupu man laikam būtu grūti nosaukt. Droši vien, jāņem kaut kāds vidusposms, kad mūsu āda ir gana gudra, bet vēl nav sagurusi." Zinātnes ziņas Zinātnieki beidzot izskaidro, kāpēc grūtniecēm ir rīta nelabums. Saskaņā ar Nacionālo veselības institūtu datiem, ar nelabumu saskaras līdz pat 80% agrīnās stadijas grūtnieču. Bet - pat ja tās šķiet kā mocības, rīta nelabums varētu būt evolūcijas gudrs paņēmiens, lai aizsargātu gan pašas mātes, gan mazuļus.  Vietnē “Live Science” skaidrots, kāpēc zāles, ko lietojam slimošanas laikā, vairumā gadījumu ir negaršīgas. Veikts arī līdz šim lielākais pētījums, kurā analizēta tādu faktoru kā higiēnas un reibuma pakāpes ietekme uz odu maltītes izvēli, proti, vai odiem varētu būt īpaša vēlme pamieloties ar to cilvēku asinīm, kuri vairāk patērē alkoholu. Maldugunis purvā izraisa dīvaina ķīmiska reakcija. Publicēts jauns starptautiskas pētnieku komandas raksts: aizdegšanās avots varētu būt mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

No empātijas līdz apātijai ir viens solis, tā varētu teikt par kādu interesantu fenomenu, ko dažkārt redzam sabiedrībā. Kad kāds garāmgājējs nonāk nelaimē, mēs steidzamies palīgā, ja apkārt nav citu cilvēku. Kolīdz šāda situācija notiek pūlī, reakcija palīdzēt kavējas. Psiholoģijā to dēvē par garāmgājēja efektu. Kāpēc tā rīkojamies? Kas noteiks to, vai būsim empātiski vai apātiski? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Univerisitātes profesors, sociālās psiholoģijas un politikas psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš. Par to, cik atsaucīgi esam vai neesam, ziņojot par kādiem notikumiem, aicinot palīgā, ja kāds nonācis nelaimē, vaicājam Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 2. nodaļas priekšnieka vietnieci Nadeždu Griņeviču. "Protams, mūsu personībai ir nozīme, un daži cilvēki pēc dabas ir palīdzošāki, altruistiskāki, empātiskāki, bet noteikti būtu liela kļūda reducēt to, vai cilvēki palīdz ārkārtas situācijās, uz rakstura īpašībām, vēl jo vairāk tikai uz empātiju vai altruismu," norāda Ģirts Dimdiņš. Pētnieks skaidro, palīdzēšana - nepalīdzēšana ir pētīta sistemātiski un daudz jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, un pētījumi kopumā ir izkristalizējuši piecus galvenos soļus, lai cilvēki palīdzētu ārkārtas situācijās citiem. Liela loma ir situācijai un dažādām apstākļu sakritībām. "Pirmkārt, mums ir jāpamana ārkārtas situācija, lai rastos interese vai vajadzība palīdzēt vai mēs par domātu par to, vai mums kādam ir jāpalīdz. Otrkārt, mums ir jāinterpretē tā ārkārtas situācija kā ārkārtas situācija. (..) Treškārt, mums ir jāuzņemas atbildība. Un šeit parādās klasiskais saucamais pasīvā novērotāja efekts, jo vairāk ir vēl citu liecinieku bez mums, jo mazāka varbūtība, ka mēs būsim tie, kuri pieslēgsies, mēģinās kaut ko darīt," skaidro Ģirts Dimdiņš. "(..) Mums ir arī jābūt spējīgiem, kompetentiem palīdzēt pat tad, ja mēs saprotam, jā, man būtu jāpalīdz šajā situācijā, bet jautājums, vai es to varu? Paņemt telefonu un piezvanīt mēs varbūt visi varam, bet ja ir jālec ūdenī un kāds jāvelk ārā, vai jāskrien degošā mājā, vai jāiesaistās fiziskā konfliktā, tur jau ir pilnīgi cits jautājums un citi apsvērumi. Ar to viss vēl nebeidzas, jo ir piektais solis, kas ir mūsu racionālā analīze. Vai, ja es iesaistīšos, tās izmaksas nebūs pārāk augstas, salīdzinot ar iespējamiem ieguvumiem neiesaistoties vai arī izmaksām, kas notiks tad, ja neiesaistīšos tajā situācijā. Tātad vienmēr pēdējais solis vēl ir tāda tīri ekonomiski racionāla analīze." "Ir jābūt noteiktām personības iezīmju kombinācijām, lai cilvēks izvēlētos aizturēt likumpārkāpēju ar kaut kādu risku sev. To biežāk dara vīrieši," analizē Ģirts Dimdiņš. "Kur ir vajadzīgā drosmes, fiziskā spēka demonstrēšana, tur biežāk iesaistās iesaistās tieši vīrieši. Tur atkal parādās tas aspekts, ja ir, piemēram, pēc dzimuma homogēna novērotāju grupa, piemēram, ārkārtas situācijai ir pieci liecinieki vīrieši, tad ir lielāka varbūtība, ka viens no viņiem iesaistīsies ārkārtas situācijā, nekā tad, ja tā ir miksēta grupa. Atkal varētu būt tāpēc, ka gribās nodemonstrēt, kurš ir spēcīgāks barā, vai arī ir paļaušanās, ka citi nāks palīgā, ja vajadzēs." -- Bet par grāmatām savā grāmatplauktā, kas saistītas ar šī raidījuma sarunas tēmu, stāsta raidījuma autores Sandra Kropa un Paula Gulbinska. Viņu izvēle - Dexter Dias "10 types of human" (Desmit cilvēku tipi) un Cathy O'Neil "Weapons of Math Destruction" (Matemātikas iznīcināšanas ieroči).

No 23. - 30.septembrim visā Eiropā norisinās "Eiropas Sporta nedēļa". Latvijā tās ietvaros katram ir iespēja piedalīties dažādos pasākumos un uzzināt, cik svarīgi ir kustēties. Kas notiks un kur, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Eiropas Sporta nedēļas koordinatore Dace Kaspare, trenere Liene Knope, Laila Bankovska, kuras ikdiena rit birojā, bet atrod laiku fiziskām aktivitātēm, Latvijas Veselības un fitnesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Gints Kuzņecovs. Limbažu novadā Eiropas sporta nedēļa tika atklāta ar sporta nodarbību pirmsskolas audzēkņiem. Limbažos bija arī žurnāliste Daina Zalamane. Gints Kuzņecovs aicina pievienoties uzņēmumu komandām "Biroja izaicinājumam" - izveidot komandu un vingrot birojā, bet ikviens arī var arī izmantot treneru sagatavotus video un vingrot gan kopā ar kolēģiem, gan individuāli arī citās dienās. Iedvesmojoši video ar vingrojumu ieteikumiem pieejami šeit. Laila Bankovska atzīst, ja strādā biroja, ir sevi jāpiespiež un jāatrod laiks, lai kaut ko darītu, citādi var just, ja kādu laiku nav bijusi fiziski aktīva, sāk sāpēt mugura, ceļi. Tas ir motivators un atgādinājums, ka kādu laiku nav nekas darīts. Protams, laika visam nepietiek, tāpēc jāizvēlas prioritātes, tāpēc arī kopā ar ģimeni jāizvēlas, vai atpūsties pie televizora, vai ēst sviestmaizītes visiem kopā dabā.      

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Pilna spektra gaismas lampas interneta veikalos ir pieejamas cik uziet. Lielākoties tās piedāvā augu audzēšanai, nevis cilvēka mājokļa apgaismošanai. Kāpēc cilvēkiem nepieciešama pilna spektra gaisma, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa. Klausītājs jautā, vai, esot telpā ar seju pret plaši atvērtu logu, var saņemt pilnu spektra gaismu ziemā? "Tas pat ir ļoti ieteicams, jo tad mēs saņemam gan to nepieciešamo luksu daudzumu, gan pilnu spektru, gan arī ķermenis saprot, kādus gadalaiks," skaidro Baiba Bieļa. "Ķermenim ir jāsinhronizējas ar ārējo vidi, ar temperatūru, ar gaismu, lai saprot, kāds ir gadalaiks, jo mēs pavadām laiku iekštelpu klimatā un īsti nepiedzīvoju ne gaismas, ne temperatūras svārstības, kas būtu nepieciešamas." Protams, labāk iet ārā no telpām. Runājot par saulesbrillēm, Anda Anda Balgalve mudina tās neizmantot, ja acis ir veselas un nav kādi īpaši apstākļi, piemēram, augstu kalnos. Viņa arī min, ka jebkuru optisko briļļu materiāls sargā no ultravioletā starojuma. "Protams, ja braucam pie stūres, satiksmes drošība, [liekam saulesbrilles], bet acu jutīgums mums ir arī tāpēc, ka mēs nepiedzīvojam gaismas spektra pārmaiņas no rīta līdz vakaram. Acīm tieši ir nepieciešama tā rīta daļa, kad ir infrasarkanais spektrs un tās spektra pāreja, un arī gaismas spilgtums, kas pa dienu palielinās, tas arī ir kā acs trenažieris. Mēs ejam zāli, muskuļus trenājam, bet asc ir jātrenē tāpat, un viņu trenē tās gaismas spektra pārejas. Tad arī zūd problēma ar acu jutīgumu, par redzes atjaunošanu, ko Londonas universitātē pēta. Tā infrasarkanā daļa mums ir deficīts, jo mēs esam visu laiku telpās, un tas infrasarkanais spektrs ir visu dienu. Viņš tā kā pretdarbojas tam zilā un UV nodarītajiem kaitējumam, veic tādu atpakaļuzlādi šūnu mitohondroju līmenī. Izstrādājas šūnu melatonīns ne tikai miega melatonīns," skaidro Baiba Bieļa. Viņa mudina rītos cilvēkus, kas dodas sportot, nelietot saulesbrilles. Tieši tad vajadzētu saulesbrilles noņemt, jo rīta pirmā stunda ir bez UV spektra, saule nav tik augstu.   Viskaitīgākais ir uzlikt nekvalitatīvas saulesbrilles, kas neaizsargā no UV starojuma. "Par UV spektru varbūt nedzirdēta lieta ir tā, ka acī sākas dopamīna sintēze," bilst Baiba Bieļa. "Mēs patiesībā esam radīti, lai būtu zilās gaismas "narkomāni", un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc arī mums patīk sauļoties. Piemēram, bērniem patīk gaismas stimuls, patīk kustīgs attēls. Tāpēc mums arī patīk tehnoloģijas, mums ir gan garīgi stimulējoša, gan fizioloģiski stimulējoša šī zilās gaismas iedarbība uz visu dopamīna sistēmu. Mums patīk."  

#128 – astronomiskajam rudenim klauvējot pie durvīm, sanācām kopā, lai atskatītos uz šausmu kino vasaru! Šis gads žanra cienītājus ir īpaši iepriecinājis ar interesantiem un domas raisošiem darbiem, par kuriem tad šoreiz arī parunājām. Protams, ne tikai par to – jo kā gan podkāsts bez kāda ranta. Šajā podkāstā:Ko dara Kventins Tarantīno un citi jaunumi (00:02:42);Plugs, plugs, plugs (00:31:32);"Weapons" (00:46:03);"Bring Her Back" (01:00:58);"Together" (01:06:14);"Materialists" (01:16:43);Ieteikumi – "The Player" un "Minority Report" (01:39:52).Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par sēņu vietām, kurās izdevies labu ražu, parasti citiem nestāsta. Kā atrast labākās sēņu vietas: kur patīk augt gailenēm, baravikām un citām sēņotāju iekārotām sēnēm? Raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj AS "Latvijas Valsts meži" mežierīcības meistars Vidusdaugavas reģionā Kārlis Taukačs, Rīgas mežu bioloģiskās daudzveidības eksperts Gatis Eriņš un Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniela. Ierakstā uzklausām Rūtu Kuriņu. Viņa uz mežu sēnes lasīt dodas kopš bērnības, jau apmēram 30 gadus. Viņa izaugusi piecu bērnu ģimenē un sēņu un ogu lasīšana un pārdošana bija laba iespēja sagādāt visu skolai nepieciešamo. Tagad došanās uz Tomes mežiem viņai ir hobijs. "Šo gadu var saukt par gaileņu gadu, parējās sēnes pa druskai parādās, bet sēņotāju interesējošā daudzveidība ir maza pagaidām," vērtē Inita Dāniela. Viņa arī atgādina: Ja cilvēkam ir jautājums – vai šī sēne ir ēdama, tad noteikti viņam tā nav ēdama. Drīkst lasīt tikai tās sēnes, kuras droši pazīst. Kurām sēnēm patīk kādos mežos? "Tā pati gailene - sausie, mēreni mitrie skujkoku meži, tur būs diezgan droši atrodama. Apšubekas meklēt ietu uz lapainākiem mežiem, kur vairāk ir apses, lazdas, liepas. Saprotot, kas šajā sezonā no sēnēm ir izaudzis, uz atbilstošu mežu jāiet. Cūcenes vēlā rudenī – egļu mežos," iesaka Gatis Eriņš. "Protams, pieauguši meži, lieli meži, arī izcirtumos ir sēnes, bet tur sēnes lasa mazāk." Inita Dāniela papildina, ka gailenes labprāt aug arī lapu koku tuvumā. Savukārt baravikas ir dažādas - ir priežu baravika, egļu baravika un ir vasaras baravika, kas zem ozoliem aug. Arī apšubekas ir dažādas. Sēnes ir garšīgas, kaloriju tajās nav daudz. "Ja sēnes sacep ar speķīti, vai vēl apcep sviestā un pieliek saldo krējumu, tad sēnes nav vainīgas, ka šis ēdiens ir kaloriju bumba," norāda Inita Dāniela. "Nav jau obligāti sēnes jāēd. Var nevākt ēšanai, tāpat priecāties, fotografēt. Ļoti daudzi cilvēki ir uzlikuši sev mērķi pēc iespējas vairāk sugas iepazīt, sakrāt bildītes. Meklē visādus eksotisku sīkumiņus. Uz mežu iet un par sēnēm priecāties var un vajag." Savukārt Kārlis Taukačs mudina sēņošanas maršrutu saplānot jau mājās, izmantojot "LVMgeo" lietotni, kurā var redzēt mežaudžu plānu. Tur var redzēt, kādas sugas kurā mežā aug un cik tās ir vecas. "Dīvānā sēžot var saplānot savu ceļu, kur un kā dosimies, ka ieiesim šajā priežu jaunaudzītē salasīt gailenes, ieiesim šajā ozolu - egļu audzīte salasīt baravikas, tad tajā laukmalītē, kur apses aug, salasīsim apšubekas. To maršrutu var mājās nospraust un visticamāk, tas veicinās pilnu groziņu," iesaka Kārlis Taukačs. Viņš arī atgādina un iesaka mežā netrokšņot. Citās domās ir Gatis Eriņš, kurš tomēr iesaka vismaz skaļi aiztaisīt mašīnas durvis, lai zvērus, ar kuriem nevēlamies satikties, brīdinātu par savu ierašanos mežā. Bet runājot par mašīnas novietošanu, viesi atgādina, ka auto jānovieto tā, lai citi varētu pabraukt garām.  Tāpat arī atgādinājums, ka mašīnu nedrīkt nobraukt no ceļa garā zālē, jo tas var veicināt aizdegšanos no karsta izpūtēja. Arī kūdrainās augsnēs nevajadzētu atstāt. Pirms novietot mašīnu, ieteikums padomāt, vai tā nevar aizdedzināt mežu, kā arī, lai citi var pārvietoties pa mežu.

Aptaukošanās ir nopietna problēma, kura ir jārisina, jo tā saistīta ar daudziem citiem riskiem veselībai. Kā to darīt visefektīvāk, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka Zemgales diabēta centra Svara kontroles kabineta endokrinoloģe Sigita Pastare un ķirurgs Maksims Mukāns. "Nekādā gadījumā es neieteiktu ēst cilvēkam ar lieko svaru tā saucamo "fāstfūdu" vai ātrās uzkodas," atzīst Sigita Pastare. "Skumji ir ka tieši vīrieši ar mazkustīgu dzīvesveidu, kam Latvijā jau ir tā augsts kardiovaskulārais risks, kā tālbraucēji šoferi, braucot garām degvielas uzpildes stacijai mēs redzam, kāda rinda stāv pēc burgeriem vai vēl kaut kā." Mēs zinām, ka pamatā uzturā ir jābūt dārzeņiem, šķiedrvielām, pareizam mikrobiomam jābūt. Ja nav uzņemti dārzeņi pietiekamā daudzumā, bet ir uzņemtas šīs ātrās uzkodas, labā mikroflora, kas palīdz cilvēkam nenovecot, kas palīdz mums saglabāt labu vielmaiņu, zarnu traktā nedzīvo. Savairojās sliktās baktērijas, kas veicina aterosklerotiskos procesus, kas veicina cilvēka novecošanos, veicina insulīna rezistenci," skaidro Sigita Pastare. "Un atkal cilvēks griežas nākamajā degvielas uzpildes stacijā pēc nākamā burgerīša. Nevajadzētu arī šīs ātrās uzkodas iegādāties kioskos, skrienot kaut kur. Ēdienreizes ir jāplāno un cilvēkam ar lieko svaru būtu vēlams ēdienu pagatavot tieši mājās, jo arī restorāna ēdiens visbiežāk ir kalorijām pārbagāts." "Varbūt kebabs nebūtu tik slikts, ka tur ir olbaltumi, tur ir dārzeņi arī, bet cilvēks to apēd ātri visu. Varbūt viņam pietiktu ar trešdaļu tā kebabā, lai piesātinātos. Tas veicina cilvēkiem lieko ēšanu. Tas ir garšīgi un gribās apēst visu." Sigita Pastare arī norāda, ka Latvijā cilvēki pārmērīgi daudz lieto uzturā maizi.  "Tas ir saglabājies no pēckara gadiem, varbūt arī padomju laika, kad maize bija lēta. Neko mēs nevaram ēst, ja nepiekožam klāt maizi," bilst Sigita Pastare. "Tāpat arī piena produkti, mēs varam izvēlēties liesākus piena produktus. Olbaltumvielas. Neko nedos, ja pacients saka: es lietoju tikai vistas fileju. Svarīgi ir, kā mēs viņu pagatavojam, saliekam kastītēs un tās pašas 30 minūtes, kas ir veltītas pusdienlaikam, mēs garšīgi varam savu maltīti apēst, sākot ar dārzeņiem, aizpildot kuņģi ar dārzeņiem, ar šķiedrvielām, un tas mazinās slikto tauku un ogļhidrātu uzsūkšanās ātrumu, un radīsies sāta sajūta. Protams, ne visiem un ne vienmēr, bet tas vienā vienmēr ir pamats." Ja aptaukošanos ārstē ar medikamentiem, cilvēks nevarēs tikai lietot zāles un nemainīt savus ēšanas un fizisko aktivitāšu paradumus.  

Medības var būt dažādas - tostarp, izmantojot fotoaparātu. Ieguvums - skaisti un vērtīgi attēli, kuri sniedz arī nozīmīgus datus pētniecībai un ne tikai tas vien. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kas ir fotomedības. Stāsta "Daba laba" pārstāvis Reinis Pižiks un "Lūzumpunkts" vadītājs Māris Lazdiņš. "Esmu mednieks jau no 18 gadu vecuma. Tas ir ļoti līdzīgi, kad tu esi ar ieroci mežā, vai tu esi ar ieroci, ko sauc par fotoaparātu. Visas maņas, situācijas un notikumi ir diezgan līdzīgi," par foto medībām stāsta Reinis Pižiks. "Cilvēks sēž mašīnā, briedis iznāk, viņš [cilvēks] ir satraucies, viņam pulss ir kā 100 metru skrējējām un viņš bildē, elso. Un tad zvērs aizskrien. Fotomedības ir tādas pašas kā medības, tikai pēc veiksmīgi izdarīta šāviena medībās [parastās] tev ir jāiet un ir vesels notikumu komplekss, kas ir jādara. Foto medības ir ļoti līdzīgas medībām." Reinis Pižiks arī atzīst, ka pirmo reizi, kad fotomedību laikā cilvēki pamana dzīvnieku dabā, viņi ir satraukušies un skaļi, un zvērs aizskrien prom. Cilvēkiem, kas vēlas nodarboties ar foto medībām, vajadzētu iepazīt dzīvnieka uzvedību. "Ir jāzina, nevari vienkārši paņemt fotoaparātu un tad es braukšu... Tā var darīt, bet tad nedabūsi ļoti kvalitatīvas bildes, vienkārši dabūsi kaut kādas smukas ainiņas," norada Reinis Pižiks. Pats viņš nodarbojas gan ar medībām, gan fotomedībām. "Tu pavasarī brauc pa Ances mežiem, iznāk no meža medņu gailis un viņš tevi apstādina. Iznāk uz ceļa kā policists un apstādina. Protams, nebraucu malā. Izkāpu ārā, paņemu telefonu un viņš man nāk virsū, un taisa savu slaveno riesta deju un savu skaņu. Viņš ir uzvilcies, jo vienreiz gadā iet uz zaļumballi. Viņam ir vienalga, ka tu esi ar divtonnīgu mašīnu. Tāpēc martā uzmanīgi brauciet pa Latvijas Valsts mežu ceļiem, viņiem tur ir zaļumballe." Reinis Pižiks atzīst, ka fotogrāfi ir iecienījuši gan saullēktu, gan maģisko mirkli pirms saulrieta, kā arī, protams, jāņem vērā, ka dzīvnieki negribēs skaisto kadru mednieku pielaist sevi ļoti tuvu. Tāpēc jāizvēlas atbilstoša fototehnika. "Zvēram Robins Huds varbūt varēja pieiet ļoti tuvu klāt vai Čaks Noriss, bet mūsdienu cilvēks tuvu nevar pieiet, tad tehnika nāk talkā. Fotogrāfijās ir ļoti skaisti, ja, piemēram, kādam stirnu āzim redzi skropstu. Vai briedis, kad bauro, ka tu redzi garaiņus, kas ceļas no elpas. Silts organisms zaļumballē, viņš viņš bauro un auksts rīts septembrī. Lai bilde būtu kvalitatīva, tehnikai ir ļoti labai jābūt." Kameras tiešām ir ļoti dārgas, lai šādus kvalitatīvus attēlus uzņemtu. Ierakstā uzklausām Kasparu Vaišļu, kurš ir mednieks jau trešajā paaudzē un jau 26 gadus ir medību kluba "Jaunjelgava" biedrs. Kopš 90. gadu beigām viņš uz mežu dodas ar videokameru un visvairāk viņam patīk filmēt briežus bauru laikā.  

Naudai ir nozīme, par to nav ne mazāko šaubu. Izrādās, nauda var pati pelnīt sevi - kā tas iespējams un kā ar naudu rīkoties gudrāk, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka Investoru kluba izpilddirektors Kaspars Peisenieks, finanšu nozares speciālists Toms Kreicbergs un Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše. Kāda ir Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība? Toms Kreicbergs atzīst, ka vienmēr varētu būt daudz labāk. Salīdzinot ar kaimiņiem igauņiem, izpratne atpaliek, no otras puses pēdējo 5-10 gadu laikā cilvēki aizvien vairāk interesējas par to, kā labāk pārvaldīt savu naudu, kā ieguldīt "Kopumā tendence, manuprāt, šobrīd ir diezgan pozitīva," vērtē Toms Kreicbergs. Kaspars Peisenieks piekrīt, ka interese pieaug.  "Līdz kaut kādam ideālam stāvoklim droši vien ir ļoti tālu. Mēdz teikt, ka mēs atpaliekam dažus gadus no igauņiem finanšu pratībā, tad igauņi paši saka, ka viņi atpaliek dažus gadus no somiem, somi savukārt saka, ka viņi dažus gadus atpaliek no zviedriem, un zviedri saka, ka viņi daudzus gadus atpaliek no amerikāņiem. Visiem, lai kur skatītos, ir kur augt," norāda Kaspars Peisenieks. "Labā lieta ir, ka mēs iesākam no salīdzinoši zemas bāzes, tad ir iespēja tādam ļoti straujam pieaugumam. Šķiet, ka pēdējos gados esam uzņēmuši salīdzinoši strauju pieaugumu interesē. Darbībās tas vēl būtu jāierauga, jo mēs redzam, ka iedzīvotāju nauda banku kontos turpina stāvēt lielos apmēros, kas arī nav slikti, drošības spilveniem jābūt, bet nu gribētos, ka tā nauda tiek jēdzīgāk izmantoti, lai cilvēki arī pelnītu un vairotu savu turību. Bet esam uz pareizā ceļa." Aija Brikše norāda, ka salīdzinājumā ar citām OECD valstīm, Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība ir vidēja. Investīciju ziņā atpaliekam no citām valstīm. "No pēdējiem datiem redzam, ka viena no zinošākajām, ieinteresēkajām grupām ir Latvijas skolēni. Tās, es domāju, ir ļoti labas ziņas. Viņi arī atzīst, ka ģimenēs runā par naudas lietām, un tas vieš cerību, ka ir jauna paaudze, kurai šīs tēmas interesē, un viņi zināšanu jomā kaut kādos jautājumos pārspēj pieaugušos, savus skolotājus, vecākus. Tās ir labas ziņas," uzskata Aija Brikše. Runājot par ieguldīšanu, Toms Kreicbergs atzīst, ka arvien cilvēkiem ir stereotips, ka ieguldīšana ir tas pats kazino un, iespējams, var vinnēt un, iespējams, var zaudēt. "Ar šo stereotipu ir nedaudz grūti cīnīties, jo patiesība ir tāda, ka ar dažiem ieguldījumiem tā ir un ar citiem ieguldījumiem ir daudz labāk. Ir jābūt zināšanām un izpratnei, lai spētu atšķirt, kas ir kazino un kas ir saprātīgi ieguldīšana," norāda Toms Kreicbergs. "Ja skatāmies ilgtermiņā, tad ir vismaz divi diezgan spēcīgi pelnoši ieguldījumu veidi, kurus nekādi ar kazino nevarētu salīdzināt. Viens ir diversificēts ieguldījums akciju tirgū. Tas nozīmē, ka ieguldām daudzu dažādu uzņēmumu akcijās. Šādi ieguldot, ilgtermiņā ir ļoti labas izredzes nopelnīt. Otrs lielais spēcīgais ilgtermiņa ieguldījums būtu nekustamajā īpašumā, kas Latvijā cilvēkiem varbūt ir vieglāk saprotams. Nopērc dzīvokli, izīrē - tas arī ilgtermiņā ar saviem riskiem, bet ir diezgan uzticams veids, kā vairot bagātību. Tad atkal ir citi, kas tiešām ir riskanti, spekulatīvi ieguldījumi, vienalga, vai tas būtu tā saucamais "forex" vai "day trading", vai tagad populārais kripto, tur tiešām var sanākt kā kazino." Kaspars Peisenieks norāda, ka cilvēkiem pietrūkst zināšanas par investīcijā un arī uzdrīkstēšanas investēt, paskatīties, nerunājot par kādu soļu veikšanu. "No sākuma jārēķinās, it īpaši, kad uzsākam visu procesu, ne tikai ar to, ka naudu ieguldīt, bet arī laiku. Un laiku atkarībā no tā, ko ar investīcijām vēlāmies darīt. Jjebkurā gadījumā no sākuma jāiegulda laiks, lai vispār saprastu, kas tas ir," atgādina Kaspars Peisenieks.  "Visiem gribētos vienkāršāko īsceļu - man ir nauda, pasaki, ko man darīt, lai es būtu pelnošs? Jābūt gataviem arī laiku ieguldīt, jo zināšanas būs ar vislielāko atdevi. Ja vienreiz izpētīsim veidu, kā mums katram dots savs ieguldījums tālāk virzīt, tur varētu būt vislielākais ieguvums. Varbūt ir kļūda, ka no sākuma neveltām pietiekami daudz laika." Arī klausītāji norāda, ka nav viegli veikt ieguldījumus, atlikt naudu, ja ir pietiekami daudz ikdienas maksājumu. "Protams, ir liela sabiedrības daļa Latvijā, ja mēs skatāmies uz reāliem ienākumiem, it īpaši, ja tev ir ģimene, ir bērni, mēneša beigās nekas daudz pāri nepaliek," piekrīt Toms Kreicbergs. "Tajā pašā laikā katram ir tā godīgi jāpaskatās uz savu situāciju, jo man ir paziņas, kas pelna, teiksim, 700-800 eiro mēnesī un nekas daudz nepaliek, un ir paziņas, kas pelna trīs un četrus tūkstošus mēnesī, un viņiem arī nekas daudz nepaliek. It kā viņi dzīvo vienā valstī un viņiem ir pieejami vienādi produkti un viss pārējais, bet tu pamanījies dažreiz iztērēt visu, kas tev ir. Ir sabiedrības daļa, tie varbūt ir 20-30%, kuriem ienākumi jau ir diezgan augsti, tāpat nesanāk neko atlikt. Tur gan vajadzētu rūpīgi paskatīties uz to, kā mēs tērējam un kādas ir mūsu prioritātes - vai tas ir dzīve šodien, vai mēs tomēr arī gribam padomāt par to, ka nākotnē mums varētu būt nedaudz vairāk brīvības, vai tas ir strādāt mazāk vai ceļot vairāk, vai nopirkt māju, vai kādas mums ir tās prioritātes." Aija Brikše arī norāda, ka cilvēkiem finanšu paradumi primāri ir vairāk saistīta ar to, kā viņš rīkojas, nevis ar pieejamo naudas daudzumu.  "Cilvēki, kuri saņēma lielāku atalgojumu, manā gadījumā, es piecus cilvēkus mentorēju, redzēju gluži pretēju ainu, ka cilvēki ar zemākiem ienākumiem ir uzlikuši sev nepieciešamās apdrošināšanas, viņi ir uzlikuši sev regulāro maksājumu uzkrājuma kontā, un viņi, patiesību sakot, ļoti rūpīgi plāno savu budžetu, viņi arī investē pensiju trešajā līmenī. Ar to naudas daudzumu, kas viņiem ir, viņi tiešām ļoti pārdomāti rīkojas," pieredzē daļas Aija Brikše. "Bet tad ir viens posms, kurā cilvēks sāk saņemt vairāk, un tas, kas bieži vien notiek, nevis viņš sāk investēt vai vairāk iemaksāt pensiju trešajā līmenī, bet viņš nopērk dārgāku mašīnu, viņš izvēlas citas ekstras savā dzīvē. Īsti arī labāks nekas nav izgudrots par to, ka vienkārši sākt regulāros vispirms uzkrāšanas un pēc tam ieguldīšanas paradumus. Arī šiem cilvēkiem, kuriem bija lielāki ienākumi, mēs arī sākām kaut ar nelielām summām viņiem vispār mācīt uzkrāt, atlikt katru mēnesi naudu, izvērtēt savus iepirkšanās paradumus, restorānu paradumus un tā tālāk."

Par skaidras naudas iemaksu, sākot no 750 eiro, un izmaksu no 1500 eiro būs jāsniedz sliekšņa deklarācijas – to paredz Finanšu ministrijas sagatavotais noteikumu projekts. Bet koalīcijā par šādu ieceri nav vienprātības. Par to, ka Valsts ieņēmumu dienestam jāsaņem ziņas par skaidras naudas darījumiem, spriež jau sen, par minētajām summām vismaz gadu. Ēnu ekonomikā liela nozīme ir skaidras naudas apritei un Latvijā tā ir liela – caur bankomātiem iemaksu un izmaksu veidā izplūst miljardi eiro. Protams, netiek uzskatīts, ka tā visa saistīta ar ēnu ekonomiku. Vai un kādu pienesumu šāda uzraudzība dos ēnu ekonomikas apkarošanā? Par to Krustpunktā diskutē Saeimas deputāts Uldis Augulis (Zaļo un zemnieku savienība), Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Upenieks un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Baiba Šmite-Roķe.  

Lai arī pirms gada izskanēja pa bažīgai balsij, ka skolu koru skaits mazinās un kas gan notiks ar dziesmu svētku kustību, tomēr nupat aizvadītie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki rāda – viss ir kā vienmēr – līksma un pacilāta gaisotne, skaisti koncerti un ļoti daudz dziedošu un dejojošu bērnu. Protams, arī kāda paburkšķēšana un pamācīšana no malas, kas nebija pareizi – arī tas kā vienmēr. Kā mainās svētki, kā mainās mūsu attieksme pret tiem – par to saruna Krustpunktā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori, Kultūras un mākslu institūta vadītāju Andu Laķi.