Podcasts about protams

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba   Esam jau runājuši par to, cik dažādi darbi bija jāveic, lai varētu ieplānot un veikt ierakstu. Tam seko posms, kurā strādā skaņu režisors un mūziķis. Pēc tam ieraksts atkal nonāk producentu rokās, bet pašās beigās – visa Radio īpašumā, un tad tas ir pieejams raidīšanai. Bija nepieciešamas vairākas pakāpes, līdz ieraksts nokļuva fonotēkas plauktā. Pirms tam rūpīgi klausījās un vērtēja ne tikai mūziķa un skaņu režisora darbu... Astoņdesmitajos gados samērā nelielajā skaņu režisoru telpā, lai varētu apsēsties fondu ierakstu pieņemšanas komisija, krēsli tika izvietoti divās rindās. Pirmajā rindā bija tehniskie cilvēki. Viņi lieliski orientējās skaņas kvalitātes tehniskajos parametros. Bet jau līdz tam ieraksts bija atskaņots īpašā telpā uz speciāliem aparātiem, kuri parādīja, vai viss kārtībā ar fāzēm un frekvencēm, vai kanāli ir simetriski… Nereti arī fondu komisijās nācās klausīties šo tehnisko analīzi, kā kurš ieraksts paveikts – labi vai ne tik labi. Protams, analizēja arī māksliniecisko pusi. Manuprāt, savu viedokli par to izteica visi komisijas locekļi. Viņu teiktais tika protokolēts, tāpēc varētu pat teikt, ka tolaik katram ierakstam bija arī sava lieta, kurā varēja atrast tā vārdisko novērtējumu. Pēc tam komisija pieņēma lēmumu. Astoņdesmitajos gados, pirms vēl ieraksti nonāca fonotēkā, tos sadalīja pa līmeņiem. Ja komisija nosprieda, ka ieraksts ir augstākā līmeņa, tad tam piešķīra burtu "F". Ja kaut kādu iemeslu dēļ tomēr galarezultāts nebija tik izcils, to nosauca par "fondi – vairākkārtējie" un piešķīra apzīmējumu "F-v". Gadījās, ka fondu ieraksts nesasniedza arī šo vērtējumu, tad tam piešķīra apzīmējumu "Doc". Katrs koncertus veidojošais redaktors zināja, ka tādu jau nu gan programmā nevajadzētu likt. To var darīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, stāstot par kādu konkrētu koncertu vai gadījumu, kad tieši šis, ar "Doc" apzīmētā skaņdarba ieraksts ir ļoti, ļoti nepieciešams. Pateicoties šiem apzīmējumiem, bija diezgan viegli veidot koncertus. Uzreiz bija skaidrs: "F" – tas ir tehniski un mākslinieciski brīnišķīgs ieraksts. Ja "F-v" – tur varētu būt kādas nianses. Dažreiz gan tās bija arī tehniskas dabas. Prasība pēc kvalitātes bija ļoti liela. Es nekad neaizmirsīšu tās fondu komisijas, kurās mēs klausījāmies koru ierakstus tā iemesla dēļ, ka nereti tajās piedalījās Ausma Derkēvica. Kā viņa spēja analizēt kormūziku, izpildījumu, stilu, vēsturiskās tradīcijas! Man ir tik žēl, ka mēs toreiz to kaut kādā veidā neierakstījām. Tā bija tāda inteliģence, tāda zināšanu bagātība, tāda erudīcija!

Pirms nedēļas ar jomas speciālistiem tiekoties Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rīkotajā konferencē "Vienoti, daudzveidīgi, digitāli – sabiedrības labā", aizsākās sarunas par dažnedažādiem mediju jautājumiem. Turpināt attīstīt idejas par mediju transformēšanos, sabiedrības uzticību un arī citiem jautājumiem "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone aicinājusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, sociālantropologu Andri Saulīti, kurš nesen atgriezies no Itālijas, kur divu gadu garumā strādājis pie pēcdoktorantūras darba. Andris Saulītis: Tas bija saistīts ar ēnu ekonomiku. Šajā divu gadu periodā viens uzdevums bija saprast, kā un vai cilvēki godīgi atbild iedzīvotāju aptaujās, atbildot uz jautājumu, vai viņi iesaistās ēnu ekonomikā – vai viņi saņem ienākumus, nemaksājot par tiem nodokļus. Atbilde ir – laikam jā, bet tā ir īsā atbilde. Tātad – var uzticēties šīm socioloģiskajām aptaujām: cilvēki nebaidās to atklāt. Un otrs jautājums, uz kuru vajadzēja rast atbildi – kā uzlabot disciplīnu uzņēmumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ kavē darba devēja ziņojuma iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu mēģinājām saprast, kā panākt to, ka deklarāciju iesniegšana netiek kavēta, jo kavējumi rada problēmas gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan arī pašiem uzņēmumiem: tas principā ir administratīvs pārkāpums, par kuru var saņemt sodu. Nedomāju, ka lielākoties tā ir ļaunprātība – drīzāk aizmāršība. Un tad ir jautājums, kā uzvedības ekonomika un uzvedības psiholoģija var palīdzēt veidot cieņpilnu komunikāciju starp uzņēmumiem un Valsts ieņēmumu dienestu, lai kopīgi padarītu šo valsti labāku. Inga Saksone: Man tomēr jautājums par Itāliju. Mūsu priekšstats – ka uz šo zemi jābrauc atpūsties, baudīt mākslu un kultūru. Vai pētīt, rakstīt un zinātniski darboties tur ir viegli?  Tur tam ir dziļas tradīcijas, kas ir stipri senākas [nekā Latvijā]. Tur tiešām jutu stipri eiropeiskāku [pieeju]! Tas, kā man pietrūkst Latvijā, ir tā saucamie progresa darbi (work in progress), kad tev tas pētījums vēl līdz galam nav izstrādāts, un tu ar saviem kolēģiem regulāri satiecies, lai to pārrunātu. Mums [Latvijā] varbūt ir bail kļūdīties, bail saviem kolēģiem teikt, ka kaut kas nav tā, un varbūt tās ir arī grūtības uztvert kritiku. Savukārt Itālijā mums reizi nedēļā vai divās ir regulāri semināri, kur to vien darām, kā mēģinām "nokritizēt" citu pētījumus. Tā ir daļa no zinātniskā procesa. Nesaku, ka Latvijā tas nenotiek vispār, bet tā intensitāte, kuru redzu citās Eiropas universitātēs, kurās esmu bijis, kā arī ASV Jeila universitātē – tur tas ir regulārs process un galarezultātā tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tavs pētījums ir publicēts, tas ir daudz noslīpētāks, pamatīgāks un tāpēc ir daudz vieglāk kaut ko mainīt šajā pasaulē. Jo pirms tam jau uzklausīti viedokļi! Tieši tā. Piemēram, kad veicu antropoloģisku pētījumu, kas vairāk ir sarunāšanās ar cilvēkiem, mēdzu šī pētījuma rezultātus iedot tiem cilvēkiem, kurus esmu pētījis: prasu, ko viņi domā par to, ko domāju par viņiem. Tas ir arī veids, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību par pašu pētījumu, lai cilvēki, kurus esmu pētījis, saprot, kas īsti ir pētījums. Tas man atgādina Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists"… Ja nosedz pirmo slāni, kur Purva Inta vienkārši lamājas, tad tas, ko Ivars Zviedris jautā, ir par to, kā šie cilvēki uztver pašu dokumentālistu, kurš dokumentē. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs arī pašā zinātnē – kā mūs, pētniekus, uztver, un kā cilvēkiem paskaidrot, ko mēs darām. Ko līdzīgu Komponistu savienībā dara tās vadītājs Krists Auznieks – arī Jeila universitātes absolvents. Arī viņš labprāt rāda savu skaņdarbu skices un uzmetumus, kas mums šķiet mazliet mulsinoši, jo tas ir kas jauns. Tā nav vienīgā pieeja. Var dažādi strādāt, bet galvenais ir tas, ka mums ir akadēmiskā brīvība – varam rīkoties brīvi un tajā pašā laikā atbildīgi arī sabiedrības priekšā, lai visiem ir saprotams, kāpēc tas tiek darīts un ar kādu mērķi. Jā, svarīgākais ir akadēmiskā brīvība. Bet mūzika un kultūra Itālijā? Mūzika un kultūra… Neteiktu, ka Turīnas opernams mani ar kaut ko pārsteidza: šim operteātrim bijuši arī labāki gadi. Taču Turīnā joprojām atrodas Rai orķestris, un tā koncertus gan es regulāri apmeklēju. Viņiem ir ļoti labas programmas: Mālers, Šostakovičs, Šūmanis, Šūberta "Nepabeigtā simfonija", kas ir viens no maniem iecienītākajiem skaņdarbiem, un daudzi citi brīnišķīgi skaņdarbi. Tas bija principā tas, kurp es lielākoties devos brīžos, kad vēlējos klausīties klasisko mūziku klātienē. Uz "Klasiku" esi ņēmis līdzi arī vienu fragmentu no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas! Jā, tas bija tāds pārsteigums… Pēdējos gadus daudz esmu pētījis sabiedriskā medija darbu, un viena no lietām – kā tu veido komunikāciju ar auditoriju, ko jau pieminēju arī pētījumā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas ir jautājums par jebkuru organizāciju, par jebkuru iestādi! Ikdienā bieži klausos klasisko mūziku, un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" man bieži skan. (..) Savukārt Itālijā sapratu, cik svarīgi ir tas, kā tiek programmēta mūzika, kas izskan ēterā – precīzāk, kas skan kurā brīdī, jo Rai Radio Classica no rītiem reizēm spēlē gan Šostakoviču, gan – varbūt kļūdos, bet tiešām man bija tāda sajūta, ka reizēm – arī Rekviēmu jau no paša rīta... Bet otra lieta ir striktais tonis, kādā tiek pieteikta programma! Ja "Klasika" tiešām ikdienā veido dialogu ar klausītājiem, tad Itālijā… Nezinu, kas tā ir par tradīciju un no kuriem laikiem tā saglabājusies, bet tas, kā skaņdarbi tiek pieteikti un atteikti... (Skan fragments no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas.) Dikcija laba, bet, ja tev tiešām bērnībā nepatika mūzikas skola un tev bija barga mūzikas literatūras skolotāja vai skolotājs, tad principā šis ir tas, kas tevi atsit atpakaļ. Man bija brīnišķīga mūzikas literatūras skolotāja cauri gadiem arī mūzikas vidusskolā, bet principā – ja kādam ir bijusi šāda bērnības trauma, tad, klausoties šādus klasiskās mūzikas raidījumus, klausītājs novērstos. Bet pieļauju, ka tur ir citas tradīcijas un iemesli, kāpēc tas tā notiek. Man radās sajūta, ka tas ir automāts, nevis dzīvs cilvēks. Domāju, ka tas tomēr ir iepriekš studijā ierakstīts – var just [montāžas] pārejas. Protams, tas [iepriekš ierakstīti pieteikumi, ne moderēšana studijā tiešraidē] ietaupa līdzekļus, bet jautājums – ar kādu mērķi? Ja tajā brīdī mums pazūd saite ar auditoriju, kas tiešraidē vienmēr ir stipri lielāka, tad vienmēr jāapsver ieguvumi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka "Klasikas" skaņdarbu izvēle, ko un kurā brīdī spēlēt, un arīdzan tas, kā jūs veidojat saikni ar auditoriju – tas man labpatīk labāk. Savukārt Amerikā, kur studēju maģistratūrā, klasiskās mūzikas kanāli ir stipri komerciālāki, kas nozīmē, ka skaņdarbu izvēle ir stipri, stipri vienveidīgāka – tie ir tādi klasiskās mūzikas hiti, un reizēm pat dažs labs skaņdarbs netiek nospēlēts līdz galam. Tāds hitu radio, kur tev trīs minūtes kaut kas paskan un jau aiziet tālāk nākamais. Saruna pilnā apjomā klausāma audioierakstā; teksta formātā drīzumā tā būs lasāma arī portālā lsm.lv!

Būtu svarīgi zināt, ko mēs ēdam, kaut vai tāpēc, lai apzinātos dažādu vielu ietekmi uz organismu. Tomēr - vai pievēršam tam pietiekami daudz uzmanības un kāpēc tas var izrādīties svarīgi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča un sertificēta uztura speciāliste Zane Timpare. Vai iedzīvotāji, iepērkoties veikalos, pievērš uzmanību produktu sastāvam un e-vielām, to vaicājam Rīgas ielās sastaptajiem cilvēkiem. Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča skaidro, ka e-vielas ir precīzi definētas vielas un tās tiek stingri uzraudzītas un reglamentētas. Tās ir vielas, kuras pievieno pārtikas produktiem pārstrādes un ražošanas procesā ar zināmu tehnoloģisko nolūku - sasniegt noteiktu uzturvērtību, sasniegt noteiktu uzglabāšanu pārtikas produktiem un drošumu. Tās obligāti jānorāda pārtikas produktu marķējumā. Ikviens var iepazīties pirms iegādāšanās. E-vielas, pirms tās iekļaut atļauto sarakstā, stingri no vērtē no dažādiem bīstamības aspektiem. "Neapstrādātiem produktiem - augļiem, dārzeņiem, piena produktiem, medum, bērnu un zīdaiņu pārtikai e-vielas nemaz nedrīkst pievienot," norāda Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. Runājot par nitrītu un nitrātu pievienošanu gaļas izstrādājumiem, Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča norāda, ka no 2025. gada 9. oktobra gaļas produktos ir samazināts pievienojamo nitrītu un nitrātu daudzums. Devas ir samazinātas, bet ņemts vērā, lai mikrobioloģiskais drošums būtu saglabāts. "Produkti, kas satur nitrātus un nitrītus, gaļas izstrādājumi ir ļoti populāri, cilvēkiem ir grūti atteikties," vērtē Zane Timpare. "Pēdējā laika ieteikums ir, ja ēdam kūpinātas gaļas šķēli, tad ar rupjmaizi un dārzeņiem. Kāpēc? Jo dārzeņi saturēs C vitamīnu, flavonoīdus, dažādas bioloģiski aktīvās vielās, kas mazinās kaitīgo ietekmi, ja tā ir. Tas nenozīmē, ka es rekomendēju ēst šos produktus. Tie, kam kūpinātas gaļas maize tā garšo, tā varētu būt laba kombinācija." "Neatkarīgi no tā, kā e-vielas ir iegūtas, visām ir jābūt drošām, ja tās ir iekļautas atļaut e-vielu sarakstā," atgādina Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. "Visi produkti, kas nonāk veikalu plauktos, tirgū vai tirdzniecības vietās un ir pieejami, apriori ir droši un nekaitīgi. Piesārņoti produkti nedrīkst nonāk veikala plauktos vai tirgū. Ja tas ir nonācis veikala plauktā, pats par sevi produkts ir drošs un nekaitīgs. Protams, gadās dažādas nianses attiecībā uz uzglabāšanu." Zane Timpare mudina paskatīties uz e-vielām no cita skatupunktā - kas ir tie produkti, kam e-vielas visbiežāk pievieno. "Ir svarīga produktu grupa, ko angliski dēvē "ultra-processed food" vai "hyperpalatable food", no kuriem pēdējo tulko kā pārmērīgi garšīgs. Varētu teikt, nesalīdzināmi garšīgs produkts, salīdzinot ar vienkāršo, ar melleni, burkānu, grūbām," norāda Zane Timpare. "Man liekas, lielākā problēma ir šo produktu pamatsastāvs, šādos produktos ir daudz tauku, daudz cukuru, vai daudz tauku un ogļhidrātu, vai daudz sāls. Tad jau e-vielas ir papildinājums. Jārunā par šo grupu, kuras patēriņš, ka liecina pētījumi, ļoti pieaug. Un arvien vairāk pieaug jaunu cilvēku vidū. Tas ir riska faktors. Ja runājam par e-vielām šādos produktos, tad ražotāji iet uz priekšu, ir nomainītas sintētiskās krāsvielas pret dabīgām, jo ražotāji seko līdzi tam, ko prasa patērētāji. No e-vielu skatupunkta nav riska, risks ir par pamatsastāvu. Lai panāktu šos produktus garšīgākus, kraukšķīgākus, krēmīgākus, visam vajadzīgas e-vielas, nav svarīgi, vai tās ir kaitīgas vai nekaitīgas, bet visi šie produkti veicina vēlmi ēst. Tur ir riska faktors - mēs gribam, lai ir garšīgāks, kraukšķīgāks, un ražotājs piedāvā. Tad ir pircēja izvēle."  

Kultūras rondo uzmanības lokā jautājums, par ko nevienam no laba prāta negribas domāt, bet kas arvien vairāk ienāk mūsu dienas un domu kārtībā, proti – tā ir kultūras mantojuma aizsardzība X stundā. Saruna studijā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli, uzklausām arī Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktoru Frederikus Rusēnu. Šā gada februārī Kultūras ministrija apstiprināja 37 lappušu „Plānu kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās”. Vasarā Rīgā notika augsta līmeņa apmācības nozares profesionāļiem šajos jautājumos, un šomēnes tam veltīta diskusija notika arī mūsu reģiona lielākajā drošības un ārpolitikas pasākumā – „Rīgas konferencē”. Tajā uzstājās viens no vadošajiem jomas ekspertiem – Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktors Frederiks Rusēns, un viņa vēstījums bija: Rietumu pasaulē mēs pārāk ilgi esam domājuši par kultūru un nacionālo drošību kā divām nesaistītām lietām, kamēr Krievijas militārajās doktrīnās kultūras mantojums un vēsturiskā atmiņa ir skaidri definēta kā nacionālās drošības prioritāte. "Līdz šim, domājot par krīzēm un par muzeju krājumu un kolekciju aizsardzību šādās situācijās, vairāk domāts par dažādiem dabas postījumiem, ugunsgrēkiem, mazāk par postījumiem bruņotu konfliktu gadījumā. Ukrainas karš ir ieviesis šo domāšanas paradigmu, un šī tikšanās labi fokusēja daudzos muzejos jau esošo domāšanas pagriezienu par kultūru ka potenciālu ieroci vai arī vairogu. Diemžēl iebrucēji izmanto šo taktiku Ukrainā," norāda Iveta Ruskule. Ukrainas kolēģu pieredze liecina, ka notiek mērķtiecīga izlaupīšana, ko nevar paņemt, to iznīcina. "Aktuāla prioritāti aizsargājamā kultūras mantojuma saraksta, kas ir mūsu kolekcijā, veidošana un domāšana par rīcību," norāda Iveta Ruskule. Viņa arī atzīst, ka šāda saraksta veidošana ir grūta izšķiršanās un muzeja darbinieki kā spēcīga kopiena, šo sarakstu veidojot, domā gan no profesionāļu skatupunktā, gan subjektīvā kopienas skatupunkta. "Tā ir grūta izšķiršanās. Šobrīd esam nolikuši kaut kādas robežas, kas ir jānoliek, tie ir 5% no mūsu kolekcijas, kas ir miljonu vērta, tātad 50000 vienības. Ir izšķiršanās, ko šajā sarakstā ielikt un ko nē. Vai ielikt Čaka "Mūžības skarto" manuskriptu, vai ielikt Raiņa "Induli un Āriju" vai "Uguni un nakti"? Tā izvēle atduras pret to, ka X stundā, par kuru ļoti ceram, ka nebūs, mēs varam pazaudēt zināmu kultūras mantojuma daļu, ja tā nokļūst apzināti vai nejauši kaut kādas frontes krustugunīs," atzīst Iveta Ruskule. Rūta Muktupāvela norāda, ka tas nozīmē, ka ir nopietni jādomā par mūsu kultūras vērtību digitalizāciju, lai vismaz tādā formā saglabātos lielākās vērtības. Protams, arī digitālie artefakti ir pakļauti kiberuzbrukumiem, tomēr tā ir mūsdienu iespēja kulūras mantojuma saglabāšanai. Mācības par kultūras mantojuma saglabāšanu krīzes situācijā notiks arī 24. un 25. oktobrī Balvu novadā, Upītes ciemā, vien pāris kilometru no Krievijas robežas, kur nemateriālā kultūras mantojuma centrā pie viena galda sēdīsies ugunsdzēsēji, zemessargi, robežsargi, pašvaldības, arhīvu u.c. institūciju cilvēki. Tāpēc mēs sazvanījām šī centra vadītāju, pazīstamo Upītes kultūras darbinieku Andri Slišānu.  

23. oktobrī Jelgavas Kultūras namā jauno koncertsezonu atklāj Jelgavas kamerorķestris. Sadarbībā ar dziedātājām Katrīnu Paulu Felsbergu (soprāns) un Irmu Pavāri (mecosoprāns) orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Aigars Meri izveidojis krāsainu koncertprogrammu, kurā izskanēs uvertīra Johana Štrauss operetei “Sikspārnis”, Marģera Zariņa "Partita baroka stilā", Bakhanālija no Kamila Sensānsa operas “Samsons un Dalila” un argentīniešu komponista Osvaldo Golihovsa Trīs dziesmas soprānam un stīgu orķestrim. Par to, kā pirms 20 gadiem orķestris tapa, kas šajā laikā paveikts un kas turpmākajam iecerēts, stāsta diriģents Aigars Meri. Vai vari izcelt svarīgākos brīžus šo 20 gadu gaitā? Droši vien orķestris līdz ar tevi ir audzis un attīstījies. Man svarīgākie brīži ir noteiktu ideju atrises fakts, kad jauns mūziķis, kurš kādreiz sācis pie manis spēlēt Jelgavas Mūzikas vidusskolas stīgu orķestrī kā 1. kursa audzēknis un devies studēt uz JVLMA, pēc tam atgriežas orķestrī kā grupas koncertmeistars vai solists. Man tie ir ļoti silti un mīļi mirkļi. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka to, ko esam 20 gadus darījuši, ir vērts darīt, un tas ir jādara. Jūti to nozīmīgumu, kāpēc šis kamerorķestris ir svarīgs? Tā ir iespēja jelgavniekiem nebraukt meklēt laimi citur, bet palikt savā pilsētā un spēlēt orķestrī? Laimi jābrauc un jāmeklē, jāiegūst izglītība un visdažādākie iespaidi, bet ir lieliski, ja, atgriežoties dzimtenē, tev ir darba iespēja - iespēja spēlēt Jelgavā. Es to uzskatu par pievienoto vērtību. Mēs nespēlējam tikai algas dēļ, bet tās ir saknes, un man liekas, ka tas ir ļoti būtiski. Orķestrantu kontingents mainās? Nē, es principā esmu par stabilitāti un to, lai mūsu sadarbība turpinātos. Vienmēr mēģināšu būt iejūtīgs un saprotošs, jo saprotu mūsdienu laikmeta ātrumu un to, ka šis nav vienīgais darbs. Es vienmēr esmu vērsts uz kompromisu. Ir cilvēki, kuriem orķestra stāžs ir ļoti apjomīgs. Ir arī cilvēki, kuri mainās, bet uzskatu, ka mākslinieciskā kolektīvā tā ir normāla parādība. Orķestra kodols - esmu priecīgs, ka man tas ir stabils, tas nav nemainīgs, bet ir stabils. Esi Jelgavas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs kopš pašiem pirmsākumiem. Tev noteikti ir bijuši kādi principi vai uzstādījumi, par ko esi domājis, šo orķestri veidojot un vadot. Kas ir bijis svarīgi? Esmu gribējis, lai mūzikas vidusskolas audzēknis, kurš spēlē Jelgavas kamerorķestrī, saprot, ka tā saucamā elitārā Rīgas mūzika, kas skan Operā, ko atskaņot mūsu profesionālie kori un orķestri - tas viss ir iespējams, ieguldot darbu un sadarbībā ar tiem pašiem mūziķiem, kuri spēlē Latvijas profesionālajos orķestros un koros - orķestra koncertmeistari ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi. Vienmēr esmu cīnījies par principu, lai vienmēr būtu klāt kāds profesionāls koncertmeistars. Kā jau tas mēdz būt, visiem orķestriem ir savi grafiki un savas darba slodzes, bet man ir būtiski, lai jaunais mūziķis sēž blakus pieredzes bagātajiem mūziķiem un gūst šo pieredzi. Protams, ir jābrauc uz Operu, uz koncertiem, jāskatās mēģinājumi, bet ir ļoti būtiski, ka viņš to redz arī orķestra ikdienas procesā. Tāpēc vienmēr esmu mēģinājis atrast un arī atradis lieliskus mūziķus, ar kuriem ir bijusi sadarbība kā ar koncertmeistariem. Man šķiet, ka tev vienmēr ir bijis ļoti svarīgi arī meklēt muzikālus atradumus, rokrakstus, partitūras, piedāvāt klausītājiem kaut ko nedzirdētu. Jā, bet man šķiet, ka tā ir jebkura diriģenta dabiska nepieciešamība (smejas). Es patiešām meklēju, un prieks, ka izdevies atrast brīnišķīgu mūziku. Vēl lielāks prieks, ka šis spars nemazinās. Varbūt tas ir dīvaini, bet nemazinās. Un prieks par atklājumiem vienmēr ir liels un pirmatnējs. 

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem.  Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

“Rudens Kamermūzikas festivālā” 17. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēs koncertprogramma “Nakts sarunas”, kurā uz vienas skatuves atkal tiksies seni draugi mūzikā -  pianiste Agnese Egliņa un klarnetists, diriģents Guntis Kuzma. Šai reizei mūziķi sarūpējuši Andra Dzenīša klarnetes sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojumu, kurai līdzās būs Marinas Gribinčikas un Mečislava Veinberga klarnetes sonātes, Pētera Plakida „Nakts sarunas”, kā arī Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierminiatūras. Guntis Kuzma: Ar Agnesi jau ilggadēji veidojam sonāšu vakarus, šķiet, gadus 15. Diezgan daudzi cikli ir bijuši, esam pat latviešu klarnetes sonātes ierakstījuši albumā, un gribējām turpināt šo ieceri. Izvēloties repertuāru, nonācām pie idejas, ka koncertā jāiekļauj  Pētera Plakida “Nakts sarunas”. Tas arī bija impulss, veidojot koncerta nosaukumu. Protams, jūs ar šo darbu savā pieredzē esat sastapušies ne vienu reizi vien. Vai pirmoreiz kopā pie šī opusa? Guntis Kuzma: Man liekas, ka esam spēlējuši, bet šis skaņdarbs ir interesants ar to, ka tas veidots kā dialogs. Visos mēģinājumos un uzstāšanās reizēs mums šī saruna ir sanākusi pilnīgi citādāka. Tā ir neprognozējama - tā sākas no domas, čuksta, un izvēršas par brīžiem vētrainu konfliktu. Katru reizi ir piedzīvojums ar Agnesi spēlēt šo skaņdarbu. Agnese Egliņa: Es piekrītu. Kā jebkura saruna, arī šī ir neprognozējama. Brīnišķīgs šis darbs Pēterim ir veidojies. Viņš to rakstījis klarnetistam Ērikam Mandatam, kurš šajā vasarā bija Rīgā un Liepājā, mēs veidojām koncertus un runājām arī par šo darbu. Viņš atcerējās, cik spontāni tas katrreiz tika atskaņots - tas atkarīgs mazliet no noskaņojuma, atmosfēras, kurā darbs tiek spēlēts. Lielisks darbs, kuru ir skaisti spēlēt un būt šajā mūzikā.  Ir gaidāms arī Andra Dzenīša sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojums. Guntis Kuzma: Andra mūzikai raksturīga procesuāla virzība, milzu kontrasti starp statiku un procesu, mikrovariācijas, emocionālie stāvokļi - viņam ir raksturīgi meklēt mazās nianses. Ļoti daudz ir ritmizētu posmu - angļu termins draivs droši vien būtu pareizais, ko varētu par šo darbu, protams, brīžiem teikt. Otrā daļa it kā ir pilnīgs pretpols, lai gan domāju, ka viņš runā par līdzīgu emocionālo stāvokli, tikai no cita skatupunkta. Agnese Egliņa: Tā noteikti ir arī romantiska mūzika. Otrajā daļā būs kadence, kas ir tiešām ļoti izvērsta. Guntis Kuzma: Stāsts ir tāds - pirms pāris gadiem es spēlēju Andra Klarnetes koncertu, un pēc tā atskaņojuma viņam teicu: “Bet kur ir klarnetes kadence?” (smejas) Nu tad, lūk, šeit var izvērsties. Tā ir klasiska sonātes forma? Guntis Kuzma: Ja mēs šeit meklētu galveno un blakus partiju, mēs aizietu maldu ceļos. Es nedomāju, ka šādā veidā viņš pieiet sonātei, viņš drīzāk to risina kā pretpolu sadursmes mirkļa meklējumus. Agnese Egliņa: Andra valoda man ir tuva un saprotama, daudz viņa darbu atskaņots. Man ļoti patīk šis darbs. Man patīk tā līdzvērtība ansamblī, tas draivs. Mūzika ir saprotama, tajā pašā laikā ar laikmetīgu elpu un Andra rokrakstu. Viss kopā saslēdzies ļoti labi. Viņam ir arī brīnišķīga formas izjūta. Nezinu, Andris atstāj daudz jautājumu, to noklausoties. Man šķiet, ka tur ir gan jautājumi, gan atbildes, vajag tikai ieklausīties.

Raidījuma uzmanības fokusā Tuvie Austrumi un Amerikas vidienē, mazliet pievēršoties arī Madagaskarai. Protams, runājam par Gazu, kurai šajās dienās ir pievērsta praktiski visas pasaules uzmanība. 13. oktobra rītā saskaņā ar noslēgto vienošanos tika atbrīvoti visi vēl dzīvi esošie ķīlnieki, ko "Hamās" bija sagrābis pirms diviem gadiem. Nav šaubu, ka tas ir arī liels ASV prezidenta Donalda Trampa nopelns, un pats Tramps nepārprotami pirmdien baudīja savus slavas mirkļus. Viņš ieradās Izraēlā, kur viņu gaidīja kā nacionālo varoni. Tajā pašā laikā politiskie eksperti piesardzīgi vērtējumos, cik ilgstošs un noturīgs pašreizējais miers būs. Ja Izraēlā Trampu novērtē kā miera nesēju, tad ir valstis, kur tagad ASV uzskata par potenciālu drīzu kara izraisītāju. Venecuēla nopietni gatavojas ASV iebrukumam. Par Venecuēlu jārunā arī vairāku citu iemeslu dēļ, arī piešķirtās Nobela Miera prēmijas dēļ, kuru nesen saņēma nevis Donalds Tramps, kurš to ļoti iekāroja, bet gan Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes komentē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, RSU docētājs Toms Rātfelders. Sengaidītais (pus)miers 8. oktobrī Izraēlas valdības un organizācijas „Hamās” pārstāvji vienojās par karadarbības pārtraukšanu, balstoties Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izvirzītajā miera plānā. Dienu vēlāk šo vienošanos akceptēja Izraēlas ministru kabinets, pēc kam 10. oktobrī iestājās uguns pārtraukšana un sākās ķīlnieku atbrīvošanas process. 13. oktobra rītā, uzrunājot Izraēlas parlamentu Knesetu, ASV līderis pasludināja kara beigas, lai gan saprotams, ka runa pagaidām ir tikai par trauslu pamieru. Izraēlai nozīmīgākais rezultāts ir pēdējo divdesmit izdzīvojušo 2023. gada oktobrī sagūstīto izraēliešu atbrīvošana, kas notika pirmdienas rītā. Neatdoti paliek vēl divdesmit astoņu gūstā bojāgājušo ķermeņi. Pretī teroristiskā organizācija saņem gandrīz divus tūkstošus no Izraēlas cietumiem atbrīvotus palestīniešus, tai skaitā 250 ar mūža ieslodzījumu notiesātos. Pēc piektdien notikušās uguns pārtraukšanas un Izraēlas paziņojuma, ka iedzīvotāji var droši atgriezties Gazas pilsētā, sākusies intensīva bēgļu kustība uz pamatīgi izpostīto anklāva lielāko centru. Pirmajā noregulējuma posmā Izraēla piekritusi atvilkt savus spēkus no četrdesmit septiņiem procentiem Gazas joslas platības; nākamajos divos posmos paredzēta turpmāka atvilkšana, galu galā paturot savā kontrolē apmēram 15 procentus teritorijas – drošības perimetru, no kura izraēlieši aizies tad, kad tiks atzīts, ka no Gazas joslas vairs neizriet nekādi teroristisku uzbrukumu draudi. Līdz ar uguns pārtraukšanu kara izpostītajā teritorijā intensīvi sākusi ieplūst palīdzība – ne vien pārtika,  medikamenti un pirmās nepieciešamības preces, bet arī materiāli un tehnika gruvešu novākšanai un infrastruktūras atjaunošanai. Nākamais punkts prezidenta Trampa Tuvo Austrumu vizītes maršrutā bija Šarmalšeihas kūrorts Ēģiptē, kur 13. oktobrī uz Gazas miera konferenci bija pulcējušies ap trīsdesmit valstu un starptautisko organizāciju vadītāju. Bez nozīmīgāko Rietumeiropas, Persijas līča un dažu citu ietekmīgu pasaules nāciju vadītājiem, tāpat ANO ģenerālsekretāra, Eiropadomes prezidenta un Arābu līgas ģenerālsekretāra, piedalījās arī tādi, varētu teikt, negaidīti starptautiskā procesa dalībnieki kā Armēnijas un Ungārijas premjerministri, Azerbaidžānas un Paragvajas prezidenti. No aicinātajiem samitu ar savu klātbūtni nebija pagodinājis Izraēlas premjers Netanjahu, kā iemeslu minot attiecīgajā dienā atzīmējamus nozīmīgus ebreju garīgos svētkus, un Irānas vadītāji, paziņojot, ka nevar piedalīties kopīgā pasākumā ar tiem, kuri nesen militāri uzbrukuši viņu valstij. Samitā apspriestais Trampa divdesmit punktu Gazas miera plāns paredz joslas demilitarizāciju, tur izvietojamus starptautiskus stabilizācijas spēkus un pagaidu pārvaldes institūciju. Domājams, līdzšinējiem Gazas saimniekiem – teroristiskajam grupējumam „Hamās” – šai sakarā ir no samita rīkotājiem diezgan atšķirīgs viedoklis. Miera prēmija un „lielgaballaivu politika” 10. oktobrī Norvēģijas Nobela komiteja darīja zināmu savu lēmumu piešķirt šī gada Nobela Miera prēmiju Venecuēlas opozīcijas līderei Marijai Korinai Mačado. Nu jau ceturtdaļgadsimtu viņa ir opozīcijā savas dzimtenes valdošajam režīmam – vispirms Ugo Čavesam, pēc tam viņa varas mantiniekam Nikolasam Maduro. Kulmināciju šī pretstāve sasniedza 2023. gadā, kad viņa pieteica savu kandidatūru 2024. gada Venecuēlas prezidenta vēlēšanām. Valdošais režīms aizliedza opozicionārei kandidēt, viņas vietā startēja venecuēliešu politikas veterāns un diplomāts Edmundo Gonsaless. Lai arī opozīcija iesniedza aptauju rezultātus, kas apliecināja tās kandidāta uzvaru, varas kontrolētā Nacionālā vēlēšanu padome pasludināja par uzvarētāju Maduro. Kopš šīm vēlēšanām Marija Mačado spiesta slēpties, baidoties no režīma izrēķināšanās. Līdz ar Nobela komitejas lēmumu noslēgusies arī intriga par iespējamu prēmijas piešķiršanu Donaldam Trampam, kurš to faktiski pieprasīja, darbinādams šai sakarā arī politiskā spiediena sviras. Tomēr tiek lēsts, ka Baltā nama saimnieka ambīciju izpaudumiem bijusi ietekme uz komitejas izšķiršanos. Mačado ir Trampa dabiska sabiedrotā Vašingtonas pašreizējā politiskajā kursā pret Karakasu. Diktators Maduro allaž ir bijis prezidenta Trampa neieredzēts, pie tam tagad par vadmotīvu šai attieksmei kļuvušas apsūdzības narkotiku iepludināšanā Savienotajās  Valstīs. Kopš septembra sākuma amerikāņu jūras spēki uzsākuši t.s. narkolaivu medības Karību jūrā, nogremdēti nu jau vismaz septiņi peldlīdzekļi, nogalināto skaits tuvojas trim desmitiem. Tiek izteiktas versijas par to, ka šīm akcijām varētu sekot citas ar citu bruņoto spēku veidu iesaisti. Par to, cik pamatotas ir apsūdzības narkotiku transportēšanā, grūti spriest, taču nepārprotami tā ir Savienoto Valstu spēka politikas demonstrācija reģionā. Tā nu venecuēliešu opozicionāre Mačado netieši kļuvusi par Donalda Trampa „jaunās lielgaballaivu politikas” atbalstītāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Rīgas Doms gatavojas nozīmīgam notikumam Latvijas un Eiropas kultūras dzīvē – pirmo reizi tiks būvēts jauns baroka ērģeļu instruments, kas papildinās pasaulslavenās romantiskās ērģeles. Šobrīd interesentiem jau apskatei pieejams pilna izmēra krāsains jaunās ērģeļu fasādes attēls. Vērienīgo instrumentu radīs Drēzdenes ērģeļu būvētava, kas specializējas vēsturisko baroka ērģeļu atjaunošanā un būvēšanā. Ērģeļu būvniecības projektu plānots pabeigt līdz 2027. gada vasarai, kad būs noslēgušies arī Rīgas Doma pamatu nostiprināšanas darbi. Jaunais instruments solās kļūt par nozīmīgu kultūras notikumu ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.   Baroka ērģeles nav tikai instruments — tās ir arī vēsturisks mākslas un amatniecības paraugs. Plānots, ka pēc diviem gadiem jaunās ērģeles Rīgas Domā skanēs gan svētku, gan ikdienas dievkalpojumos, gan koncertos.  Par līdzekļu vākšanu jaunajam baroka instrumentam, par šo ērģeļu būvēšanu un to, kā tas skanēs, stāsta Wegscheider Orgelbau ērģeļu darbnīcas meistars Kristiāns Vegšaiders, Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis un ērģelnieks Aigars Reinis. "Mana personīgā motivācija ir tāda, ka mans vecvecvecvecvectēvs no mātes puses Ādams Heinrihs Švarcs bijis Rīgas birģermeistars. Kad uzzināju, ka Latvijas ērģelnieku ģildei šeit, Rīgā, līdzās slavenajām romantisma ērģelēm Rīgas Domā būtu nepieciešams arī baroka instruments jeb Baha ērģeles, nolēmu iesaistīties, lai savāktu nepieciešamos līdzekļus," stāsta Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis. "Ērģelēm vajadzētu būt gatavām pēc diviem gadiem. Ērģeļu darbnīcā darbs jau ir sācies. Šis lielā mērā ir vācu-latviešu sadarbības projekts, kas aizsācies jau 2007. gadā, kad ar latviešu atbalstu tika izstrādāts projekts, iesaistījās latviešu ērģeļmeistari un eksperti. Būvniecības līgumā esam ietvēruši punktu, ka finansējums tiek meklēts gan Vācijā, gan Latvijā. Šobrīd lielākā daļa nepieciešamās naudas jau ir, pateicoties Karla Behšteina fonda dāsnajam ziedojumam (vienam miljonam eiro!). Nepieciešami vēl 400 tūkstoši, ko 12 mēnešu laikā ceram savākt ziedojumos šeit, Latvijā un arī Vācijā." Kristians Vegšeiders: "Piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica — jā, jūs drīkstat tā darīt! Kristians Vegšeiders: Wegscheider Orgelbau ir ērģeļu darbnīca Drēzdenē, Vācijā. Nodarbojamies galvenokārt ar baroka ērģeļu restaurāciju, cenšamies saglabāt baroka ērģeļu tradīcijas Vācijā. Un domājām, vai mēs varētu kaut ko no šīs baroka ērģeļkultūras atvest arī  uz Rīgu, jo vācu ērģeļbūvnieks Heinrihs Andreass Konciuss 18. gadsimtā ar savām ērģelēm ļoti spēcīgi ietekmēja Latvijas reģionu. Tagad pēc Konciusa instrumentu paraugiem radīsim šīs jaunās ērģeles, tādējādi bagātinot ne tikai  Rīgas, bet arī visas Latvijas ērģeļu ainavu ar jaunu baroka stila instrumentu.  Uzbūvēt baroka ērģeles nav sarežģīti, ja zini, kā tas darāms. Tā kā nodarbojamies ar ērģeļu restaurāciju, mēs zinām, kā šādi instrumenti ir veidoti. Vissvarīgākā, protams, ir skaņa. Un to nosaka ērģeļu stabules, kuru mutes tiek veidotas dažādi: platākas, šaurākas, slīpākas... Jāskan tā, kā skanēja vislabākie 18. gadsimta instrumenti. Ja lielajām romantiskajām ērģelēm skaņas veidošanā svarīgāka ir dinamika, tad baroka ērģelēs būtiskas ir tieši skaņu nokrāsas, tembri. To varam iztēloties līdzīgi kā baroka ornamentu ar dažādām krāsām, tikai šeit krāsojam ar skaņām. Būvējot Vācijā, mēs daudz esam trenējušies un tagad varam šajās ērģelēs iebūvēt savus labākos sasniegumus. Ieva Zeidmane: Rīgas Domā ir ļoti īpaša akustika, vai par to domājat, būvējot jauno instrumentu? Mēs ļoti daudz domājām par akustiku. Bijām šeit atbraukuši jau maijā, augšā pārbaudījām stabules, bijām arī Liepājā un redzējām Konciusa stabules, savukārt šeit, Rīgā, klausījāmies kora dziedājumu. Ņemot vērā iespaidus, ko guvām, kori klausoties, nedaudz pamainījām ērģeļu dispozīciju. Šajā telpā basiem ir grūtāk. Augstais reģistrs skan labi, bet basa flautām mazliet ir problēmas. Tāpēc mēs mazliet paplašinājām sākotnējo ieceri un pievienojām vēl papildus dažas basa flautas. Turklāt šeit īpaši skaists ir Lamento, tas nozīmē — "peldoša balss": tās ir divas stabules, kas noskaņotas tā, ka rada vijoles vibrato līdzīgu skaņu. Tādas mums būs, jo šajā telpā tāds skanējums labi iederas. Varu teikt, ka, plānojot ērģeļu būvniecību, mēs tiešām ņēmām vērā šīs katedrāles akustiku. Šis jaunais instruments labi skanēs baroka mūzikā. Vai tas labi saderēs arī ar kora dziedājumu? Jā! Kad mūsdienās tiek atskaņots kāds Baha, Bukstehūdes, Hendeļa, Pretoriusa, Šeida vai Šeidemaņa darbs, mēs gaidām konkrētu tembru, un ir ansambļi, kas tieši tajā specializējas. Protams, var jau šo mūziku spēlēt arī ar modernu orķestri, bet skanējums tad būs citādāks. Tad priekšplānā izvirzīsies dinamika, bet nebūs tik detalizetu skaņu nokrāsu. Līdzīgi arī kori, kas dzied, piemēram, Baha kantāti, dzied citādi nekā, atskaņojot Rēgera, Bruknera vai mūsdienu mūziku. Arī ar šīm ērģelēm varēs atgriezties pie tiem senajiem priekšstatiem, kādai jābūt skaņai: ka korim jāskan krāsaini, tembrs ir svarīgāks par dinamiku. Ar jaunajām ērģelēm tas labi saderēs kopā. Un labi skanēs arī kamermūzika: varēs skaisti saspēlēties ar citiem instrumentiem, lieliski varēs atskaņot, piemēram, Baha kantātes, ērģeles izmantojot kā lielu continuo, kā lielu pavadošo instrumentu. Tas ir tas, ko vēlamies panākt. Varēs atskaņot arī dultkoncertus kopā ar lielajām ērģelēm? Ja mēs būtu konsekventi turējušies pie sākotnējās ieceres, tad topošo baroka ērģeļu skaņojums būtu mazliet cits, proti, vēsturiski pareizs. Bet Aigars Reinis un citi šejienes mūziķi vēlējās, lai abi instrumenti tomēr skan vienā augstumā. Tā būs neliela vēsturiska neprecizitāte, bet es varu to labi saprast, mēs šo vēlmi respektēsim, un tas sniegs šai katedrālei jaunas iespējas. Tā, it kā pie lielajām ērģelēm sēdošais 19. gadsimta ērģelnieks būtu "sazvanījies" ar lejā sēdošo 18. gadsimta ērģelnieku un starp viņiem veidotos tāds jauks dialogs. Es jau priecājos, ka vienus un tos pašus skaņdarbus varēs spēlēt uz vienām un tad uz otrām ērģelēm. Vai arī mazākās izmantot kā atbalsi. Pavērsies pavisam jaunas iespējas. Tāpēc esam nolēmuši mazliet atkāpties no vēsturiski pareizā. Un salīdzinājumā ar vēsturisku instrumentu, būs vēl citas nelielas izmaiņas: mazliet paplašināsim diapazonu. Sākotnēji tas bija tikai līdz trešās oktāvas Re, bet pēc draudzes un katedrāles ērģelnieka lūguma mēs to palašinājām līdz Fa. Baroka laikā tā nebija. Bet es "piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica: "Jā, jūs drīkstat tā darīt!" (Smejas.)

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba  Laikam vismazāk izmaiņas notikušas pašā intīmākajā posmā, proti, paša skaņu ieraksta laikā. Pēc mūsu tradīcijām mūziķis paliek studijā viens, bet aiz lodziņa darbojas skaņu režisors un skaņu inženieris, kas atbild par tehniskajām lietām, dažādām komutācijām. Mēs šajā procesā parasti neiejaucāmies un tas arī nebija vajadzīgs: aicinājām mūziķus, kurus zinājām, konkrētos skaņdarbus viņu izpildījumā bijām dzirdējuši, interpretācijas atzinuši par labām un akceptējuši. Jau kopš Jāņa Ivanova laikiem mūsu skaņu režisori ir ar augstāko muzikālo izglītību – tie ir bijuši komponisti, muzikologi, kāda instrumenta spēlētāji. Līdz ar to viņu dzirde ir pietiekami asa un kompetence – pietiekami liela, lai ieraksta procesā nevienam no malas nevajadzētu iejaukties. To gadu laikā, kuros strādāju un darbojos šajā jomā, sapratu, cik svarīga mūziķim ir regulāra iespēja tikt studijā, lai veiktu ierakstus. Pirmajā reizē tikšanos ar mikrofonu gandrīz vienmēr pavadīja ārprātīgs stress. Tad pamazām jāiegūst pieredze, jāiemācās nomierināties un pārvaldīt satraukumu. Ir skaidrs: ienākot 1. studijā, savu dara fakts, ka te muzicējis orķestris Leonīda Vīgnera vadībā, spēlējis Gidons Krēmers, Raimonds Pauls… Šīs sienas sevī uzsūkušas tādu vēsturi! Iespējams, šī fakta apzināšanās arī nereti mēdz būt biedējoša. 1. studijā ik pa laikam ierakstus varēja veikt patiešām labi mūziķi. Ar katru reizi viņi kļuva aizvien pārliecinošāki, jo šajā atmosfērā jau bija ļoti labi iejutušies. Bieži mūziķi sarada ar kādu konkrētu skaņu režisoru. Arī tad process kļuva personiskāks. Pēc tam, intervējot mūziķus raidījumam "Autogrāfs pēc ieskaņojuma", sapratu, ka nereti viņi pat bija aizmirsuši, ka atrodas studijā un veic ierakstu! Viņiem bija sajūta, ka spēlē savam klausītājam. Jo dvēseliskāks bija pats process, jo to nepārprotamāk varēja just ierakstos. Tie bija vienkārši brīnišķīgi. Par to, cik īpašs ir skaņotāja darbs, man savulaik palīdzēja saprast pianiste Inta Villeruša. Viņa pirms saviem ierakstiem vienmēr lūdza, lai, ja vien tas iespējams, instrumentu skaņo meistars Knēts. Iespējams, šīs nianses juta tikai viņa, bet Intai tas bija būtiski: viņa ierakstos vislabāk jutās ar Knēta skaņoto flīģeli.  Līdzīgi kā solisti, savu profesionalitāti ierakstos ļoti asināja orķestri un kori. Tāpat uzskatu, ka arī Radio skaņu režisori te iegūst tādu profesionalitāti kā nekur citur. Jau astoņdesmitajos gados Latvijas Radio skaņu režisori bija labākie toreizējā Padomju Savienības mērogā. Tik augstu kotējās mūsu ieraksti, kurus novērtēja arī starptautiski. Par to varējām pārliecināties, sūtot ierakstus uz Starptautisko jauno mūziķu konkursu "Concertino Praga". Tur atlasē klausījās tikai ierakstus un ļoti bieži mūsu jaunieši pēc tam jau kā uzvarētāji devās uzstāties uz toreizējo Čehoslovākiju. No skaņu režisoriem man visilgāk iznāca sadarboties ar Jāzepu Kulbergu – gan savulaik "Telefilmā", gan šeit, Radio, gan "Melodijā". Viņš bija ļoti labs skaņu režisors. Vienubrīd Jāzeps arī audzināja mūs skaņu režisoru maiņu – Normunds Slava, Modris Bērziņš... Noteikti gribētu pieminēt arī Kārli Rūtentālu. Viņš bija pirmais, kas apguva mūsu slaveno 16 celiņu magnetofonu. Manuprāt, mums tas bija vieniem no pirmajiem Padomju Savienībā – milzīga skaņu ierakstu pults, blakus magnetofons ar lenti, kuras platums – 5 centimetri un 0,8 milimetri… Protams, lielākoties to izmantoja vieglās mūzikas ierakstiem. Domāju, ka Raimonds Pauls un Radio vieglās mūzikas orķestris ļoti daudz ieguva no šīs sadarbības, jo ieraksti tiešām bija ļoti, ļoti brīnišķīgi. Arī Kārlis Pinnis, kurš savulaik bija "Melodijas" skaņu režisors, pēc tam darbojās Latvijas Radio. Radio ir vieta, kurā visi, kas šeit ir iekļuvuši, caur smagu darbu kļūst par meistariem.

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par mācīšanos un kādēļ reizēm darba devēji nav sajūsmā, ja darbinieki mācās.  Lai saglabātu spēju augt profesionāli, pelnīt vairāk un darīt to, kas sagādā gandarījumu, ir nepārtraukti jāmācās. Šobrīd mums ar to ne visai veicas, vismaz tā liecina OECD dati.  Dati liecina, ka tikai 34% pēdējo 12 nedēļu laikā ir mācījušies mūžizglītībā kaut ko, bet mērķis ir, ka 60 % pastāvīgi kaut ko mācās, saka Anna Andersone „Riga Tech Girls” vadītāja diskusijā par pieaugušo izglītību Latvijā. Protams, var diskutēt, kas ir mācīšanās un vai šie dati uzskaita visus veidus, kā cilvēki paaugstina savu kvalifikāciju. Bet ja runājam par tādu fundamentālu prasmju atjaunošanu, piemēram, apgūstot jaunu profesiju, tas nemaz nav viegli, novērojusi Elīna Purmale-Baumane, Valsts izglītības attīstības aģentūras pieaugušo izglītības departamenta vadītāja.  Neskatoties uz to, daudzi izvēlas mācīties arī pēc tam, kad jau karjerā šis tas ir sasniegts. Liela grupa no tiem, kas saņemas, ir darbinieki apmēram 40 gadu vecumu, novērojuši Rīgas tehniskajā universitātē. Ideālā pasaulē darba devēji veicina darbinieku mācīšanos, palīdz kļūt kvalificētākiem. Diemžēl ne vienmēr tā ir realitāte. Darba devēji izvēlas nemudināt savus darbiniekus mācīties, jo viņiem šķiet, ka tad var zaudēt darbinieku, kurš būs paguvis jaunas prasmes.

Droni, droni un atkal droni - tie būtiski maina kara realitāti Ukrainā un liek pārskatīt visu drošības koncepciju arī Eiropā. Kāpēc tā un kam šajā ziņā ir jāgatavojas turpmāk? Krustpunktā Lielā intervija ar Zemessardzes kapteini Māri Bružu. Klausītāji droši vien ir pamanījuši, ka pēdējā laikā mazāk runājam par izmaiņām Krievijas - Ukrainas kara frontē. Šo izmaiņu ir mazāk. Krievijai ir kļuvis grūtāk, šķiet, grauzties iekšā Ukrainas zemē. Protams, tiek minēta virkne iemeslu un nav jau tā, ka viss ir apstājies. Bet paši krievi savos kanālos apspriež faktu, ka tagad frontes līniju gandrīz pilnībā kontrolē ar droniem un virzība vairs nav nekur noslēpjama. Viss nonāk nežēlīgā uguns jūrā. Droni situāciju ir mainījuši it visur.  Cilvēkresursi nav bezgalīgi, tāpēc kara stratēģija mainās. Tagad abas karojošās puses drīzāk cenšas izmantot lidaparātus, vienalga, kā mēs tos dēvētu, lai iznīcinātu objektus tuvumā vai tālu no frontes līnijas. Tas, šķiet, dod lielāku efektu nekā tikai centieni spītīgi tikt uz priekšu frontē. Droni mainījuši jauno kara realitāti, tā spriež "Telegram" kanālos. Vai tā ir? Ko tad nozīmē droni mūsdienās un cik mēs Eiropā vispār esam gatavi straujām pārmaiņām, kas notiek līdz ar tehnoloģiju attīstību. 

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Viens atoms ļauj ieraudzīt veselu virkni neparastu reakciju, kuras ietekmē mūsu ikdienas dzīvi visdažādakajos veidos. Arī Latvijā pēta atomu uzbūvi un konkrētāk pievēršamies joniem. Pozitīvie un negatīvie joni var šķist sveši termini vairumam, taču negatīvie skābekļa joni ir galvenie svaiga gaisa ražotājs. Vai negatīvie joni tik tiešām attīra gaisu un kādi citi pielietojumi varētu būt pētījumiem par joniem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Uldis Bērziņš. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru, darba drošības un vides veselības pētnieku Ivaru Vanadziņu. Maldugunis jeb spokainās dabas parādības zinātnisks skaidrojums Visticamāk, Anna Brigadere, kad rakstīja savu pasaku lugu „Sprīdītis”, izmantoja ticējumu par to, ka redzot purvā maldugunis, ir jāiet turp, jo tur nauda žāvējoties. Protams, ka mūsdienās visam ir zinātnisks izskaidrojums, un ja arī neesam ķīmijas vai fizikas speciālisti, apjaušam, ka kaut kādu dabā notiekošu procesu dēļ rodas minētā spīdēšana, ne tikai zilās liesmiņas purvā, bet arī ugunis kuģu mastos vai baznīcu torņos, tā dēvētās Svētā Elma ugunis, vai spīdoši kapu krusti. Jau pagājušajā Zinātnes ziņās bija stāsts par to, ka nesen publicēts pētījums par to, kas ierosina malduguņu spīdēšanu. Tas ir mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ. Proti, purva virsmā, paceļoties un pārsprāgstot ūdens burbuļiem, saskarsmē ar skābekli veidojas dzirkstele, kas rada maldugunīm raksturīgo zilo gaismu. Tāds ir fiziķu skaidrojums par šo tā teikt, aizdedzes procesu, bet tagad Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadošā pētniece Virgīnija Vītola skaidro, kādas ķīmiskās reakcijas notiek visu iepriekšminēto parādību norisē.   Bet par kādu iedvesmojošu grāmatu stāsta LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš. Viņš izvēlējies Kurta Vonnegūta darbu „Kaķa šūpulis”. "Es kādu brīdi padomāju un izvēlējos grāmatu, kas man radījusi visvairāk emocionālo iespaidu. Tas ir Kurta Vonnegūta romāns "Kaķa šūpulis", kas pēc būtības ir interesanta, varētu pat teikt, daļēji zinātniskā fantastika, bet, protams, ar visu Vonnegūtam piemītošo spektru, kur ir krietna deva ironijas, absurdums," atklāj Jānis Kloviņš. "Varētu arī teikt, ka šis darbs kaut kādā ziņā mani ir iespaidojis, bet aiz visa šī stāsta vēl klāt nāk ne tikai cilvēkiem raksturīgās īpatnības un attiecības, bet arī nopietni jautājumi - kas ir zinātnes robežas, kas ir cilvēka atbildība, cik mēs ļoti turamies pie tiem stāstiem, ko mēs paši izdomājam, lai cik viņi būtu absurdi."  

Vai zināt, kas Kreisajam Tokenam kopīgs ar rudeni? Gan vienam, gan otram patīk kaut ko norakt zem lapām, lai to atrastu tikai pavasarī. Ja rudens aprok suņu kakas, tad Kreisais Tokens prot norakt sliktas spēles un vientiešu asaras!Svaigs un gards ir sadaļa, kur rokam dziļi un pamatīgi! Toms vedīs klausītājus ļoti pamatīgā Vantage analīzē, pēc kuras beidzot varēsiet izlemt vai spēle ir domāta jums! Savukārt, Kristaps izcels rudens un Nīderlandes oranžo krāsu, pretojoties nacistiem spēlē Dutch Resistance: Orange Shall Overcome!Protams, zinām arī, ka rudenī daudzi spēļu entuziasti migrē uz Vāciju, lai mājās pārvestu kilogramiem kartona un spēļu labumu no Essenes! Toma Fokusā palīdzēsim noorientēties ne tikai populārajā, bet arī dažās apslēptās pērlēs.Un, lai braucienā uz Siguldu būtu īsāks ceļš, noslēdzam epizodi ar Kreiso Top 5! Šoreiz runāsim par labākajām spēlēm, kurās izbaudīt gadalaiku maiņu jeb - Spēles gadalaiku krāsās!Klausies epizodi Spotify - https://creators.spotify.com/pod/profile/kreisais-tokensSeko mums:Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 1703. gadā tika uzskaitīti visi Islandes iedzīvotāji. Protams, tā nebija pirmā reize pasaules vēsturē, kad veikta kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju uzskaite. Pirmās liecības par to atrodamas jau Babilonijā — ap 3800. gadu pirms mūsu ēras. Tur uzskaitīja ne vien cilvēkus un mājlopus, bet arī sviestu, medu, pienu, vilnu un dārzeņus. Savukārt senākie daļēji saglabājušies tautas skaitīšanas dati nāk no Ķīnas. Haņ dinastijas valdīšanas laikā, mūsu ēras 2. gadā, tika uzskaitīti vairāk nekā 57 miljoni cilvēku. Tomēr šīs uzskaites kalpoja galvenokārt nodokļu un karaklausības vajadzībām, tāpēc tās nebūtu pielīdzināmas mūsdienu tautas skaitīšanām, kurām ir plašāki mērķi, regulāra norise un precīzākas uzskaites metodes. Islandes 1703. gada tautas skaitīšana nav ne pirmā, ne lielākā, bet tā ir unikāla ar to, ka tā ir senākā visaptverošā uzskaite, kurā iekļauti tika visi — arī nabagi un klaidoņi. Turklāt šie dokumenti ir saglabājušies pilnībā, un 2013. gadā tie tika iekļauti UNESCO programma "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Tautas skaitīšanas veidlapu kopums, kas sastāv no 1798 lapām, glabājas Islandes Nacionālajā arhīvā. Veidlapās norādīti cilvēku vārdi, vecums un sociālais statuss. 18. gadsimta sākumā Islande bija Dānijas karalistes province Atlantijas okeānā. Iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt gar piekrasti un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Apstākļi šeit bija smagi — bargās ziemas un niecīgā zveja apdraudēja izdzīvošanu. Tāpēc 1701. gadā islandieši vērsās pie karaļa Frīdriha IV pēc palīdzības. Kurš savukārt uzdeva diviem islandiešiem — profesoram Ārni Magnusonam un kanclera vietniekam Palam Vidalīnam — veikt iedzīvotāju, mājlopu un zemes īpašumu uzskaiti. Statistikas dati bija jāievāc par 23 apgabaliem un 163 rajoniem. Tā kā nebija izstrādāts vienots veidlapu paraugs, ziņojumi apgabalos un rajonos atšķīrās gan pēc formas, gan izmēra. Uzskaite bija jāveic pa saimniecībām, norādot visus saimnieka ģimenes locekļus, kā arī saimniecībai piesaistītos kalpus, zvejniekus un īrniekus. Tika veidoti apgabalu un rajonu pārskati, kā arī atsevišķi saraksti par nabagiem un klaidoņiem. Interesanti, ka cilvēkus bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrēja tur, kur viņi bija pavadījuši nakti pirms Lieldienām. 1703. gada jūlijā tautas skaitīšanas dati tika iesniegti Islandes parlamentā – Altingā, un  saskaņā ar tiem tobrīd Islandē dzīvojošo skaits bija 50 366. Tas ir apmēram tikpat, cik mūsdienu Jūrmalā, un gandrīz astoņas reizes mazāk nekā Islandē šodien. Vairumā Eiropas valstu vispārējās tautas skaitīšanas aizsākās tikai 19. gadsimta sākumā. Savukārt pirmā tautas skaitīšana, kas aptvēra visu mūsdienu Latvijas teritoriju notika 1897. gadā, kad Viskrievijas tautas skaitīšanā pirmo reizi tika veikta iedzīvotāju uzskaite arī Latgalē, kura tobrīd ietilpa Vitebskas guberņā. Viens no galvenajiem draudiem dokumentārajām liecībām ir to aizmiršana. Šāds liktenis gandrīz piemeklēja Islandes tautas skaitīšanas datus. Ilgi tie neizmantoti glabājās Kopenhāgenas arhīvos, līdz 1777. gadā tie tika izmantoti  zemesgrāmatas sastādīšanai un Islandes iedzīvotāju skaita izpētei. Pēc tam tie atkal nogūlās dziļi arhīva plauktos un līdz pat 20. gadsimta sākumam tika uzskatīti par zudušiem. Tikai 1914. gadā, pēc Islandes Nacionālā arhīva lūguma un ilgstošiem meklējumiem, tie tika atrasti. Vēlāk starp Islandi un Dāniju tika panākta vienošanās par abu valstu vēsturisko dokumentu savstarpēju atdošanu. Un 1928. gadā tautas skaitīšanas datu veidlapas atgriezās Islandē.  Šodien lielākā daļa islandiešu veidlapās var atrast savus senčus. Pētnieki noskaidrojuši, ka dati ir ļoti ticami — tikai 497 cilvēki pieskaitīti divreiz. 54 % iedzīvotāju bija sievietes, iespējams, tāpēc, ka vīrieši smagā darba dēļ bada gados mira biežāk. Atklājās arī augsts neprecēto skaits un vēlīna laulību tradīcija. Tikai 58% sieviešu vecumā no 40 līdz 59 gadiem bija kādreiz precējušās. Arī ārlaulības līmenis bija augsts, jo Islandē bija izplatīta neprecētu pāru kopdzīve. Tautas skaitīšanas datos redzams arī, ka lielākā daļa islandiešu pēc nodarbošanās bija zemnieki un zvejnieki, bet atrodamas arī septiņi bendes un seši piekūnu ķērāji. Iedzīvotāju sarakstos ir uzskaitīti 725 personvārdi: 387 vīriešu un 338 sieviešu. Starp kuriem populārākie bija Gudruna (Guðrún), kas bija katrai piektajai sievietei, un Jons (Jón), kā sauca katru ceturto vīrieti.

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Latviešu zinātniece Inta Gribonika pēta cilvēka ādas spēju funkcionēt kā aizsargbarjerai ar savu īpašo imunitāti. Viņas pētījumi apliecina, ka āda ir kas vairāk par robežu starp mūsu iekšējiem orgāniem un ārējo pasauli.  Diendienā spītējot mūsu apkārtējai videi, laikapstākļiem un dažkārt mūsu pašu rīcībai, āda centīgi sargā mūs no apkārtējas pasaules un kalpo par mūsu ķermeņa imunitātes vairogu. Talkā tai nāk dažādi vēlami mikroorganismi, apturot infekciju pirms tā tikusi tālāk organismā. Kādā veidā āda mūs sargā ikdienā, skaidro mikrobioloģe, Lundas universitātes pētniece Gribonika un dermatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dermatoloģijas un veneroloģijas katedras vadītāja un docente Elga Bataraga. Ir dzirdēts, ja ātri dzīst kāds skrāpējums, tad ir laba imunitāte. Vai tas ir mīts vai patiesība, vai varam mērīt savu imunitāti, skatoties uz to, cik ātri vai lēni mūsu brūces pazūd? "Brūces ir ļoti dažādas. Dažkārt ir pat imūnās šūnas, kurām vajadzētu mūs pasargāt. Ja imūnsistēma nestrādā kārtīgi, tad imūnās šūnas var padarīt brūci vēl sāpīgāku un dzīšanas procesu vēl daudzkārt grūtāku. Es gluži nevilktu paralēles," atzīst Inta Gribonika. "Brūču dzīšanā bieži vien ir ļoti svarīgs arī kopējais veselības stāvoklis, vecums noteikti. Bieži vien jāskatās, vai nav vitamīnu vai kādu citu vielu deficīts, kas to var ietekmēt. Tiešu vienādības zīmi būtu grūti likt. Protams, citādi veselam cilvēkam mēs gaidītu, ka dzīšanas procesi būs ātrāki, bet tā arī reizēm mūsu audi mēdz izveidot tādus rētaudus, kas negribēti aktīvāki," skaidro Elga Bataraga. "Hipertrofiska rēta "draudzīgāka" pacientam, bet keloīdu rētas, kad audi ir aktīvāki, nekā mēs gribētu un savā veidā ietver specifisku iekaisumu, to biežāk var redzēt jauniem cilvēkiem, arī kādam bērniņam. Arī savā praksē man diemžēl ir bērniņi, kuriem pēc kaut kādām noteiktām medicīniskām manipulācijām āda nevis vienkārši sadzīst, bet izveido šādu negribētu, cietu, sāpīgu rētaudu sakopojumu. Mums gribētos domāt, jo jaunāks, jo veselāks, ar labāku, aktīvāku imūno sistēmu. Bet ne vienmēr," turpina Elga Bataraga. Atbildot uz jautājumu, vai var pateikt, kurā vecuma posmā ādas imunitāte ir visspēcīgākā, Elga Bataraga skaidro, ka līdzīgi kā ar dažādiem vīrusiem, ko izslimo bērni mazā vecumā, arī ādai ir raksturīgas dažādas vīrusa infekcijas, un bērniem ir vieglāk ar tām inficēties nekā pieaugušajiem.  "Arī āda ir var kādu laiku, nu tīri no tāda imunitātes viedokļa mācīties, un tad varbūt pieaugušā vecumā mēs esam pret daudz ko noturīgāki, ar pieredzi nekā agrīnākā vecumā. Bet man būtu arī grūti uzstādīt tādu vienu ideālo vecumu," atzīst Elga Bataraga. "Protams, mēs vienmēr runājam arī par noteiktām ādas novecošanās īpatnībām, un imunitāte arī ādā vēlākā vecumā samazinās. Vienu ideālāko vecuma grupu man laikam būtu grūti nosaukt. Droši vien, jāņem kaut kāds vidusposms, kad mūsu āda ir gana gudra, bet vēl nav sagurusi." Zinātnes ziņas Zinātnieki beidzot izskaidro, kāpēc grūtniecēm ir rīta nelabums. Saskaņā ar Nacionālo veselības institūtu datiem, ar nelabumu saskaras līdz pat 80% agrīnās stadijas grūtnieču. Bet - pat ja tās šķiet kā mocības, rīta nelabums varētu būt evolūcijas gudrs paņēmiens, lai aizsargātu gan pašas mātes, gan mazuļus.  Vietnē “Live Science” skaidrots, kāpēc zāles, ko lietojam slimošanas laikā, vairumā gadījumu ir negaršīgas. Veikts arī līdz šim lielākais pētījums, kurā analizēta tādu faktoru kā higiēnas un reibuma pakāpes ietekme uz odu maltītes izvēli, proti, vai odiem varētu būt īpaša vēlme pamieloties ar to cilvēku asinīm, kuri vairāk patērē alkoholu. Maldugunis purvā izraisa dīvaina ķīmiska reakcija. Publicēts jauns starptautiskas pētnieku komandas raksts: aizdegšanās avots varētu būt mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Kultūras rondo tiekamies ar ukraiņu rakstnieci Oksanu Zabužko un tulkotāju Māru Poļakovu. Drīzumā arī Latvijā iznāks viņas romāns "Lauka pētījumi ukraiņu seksā”. Lūdzam viņu runāt ukrainiski, tulko Māra Poļakova. "Karš noteikti beigsies ar Krievijas impērijas sabrukumu," ir pārliecināta ukraiņu rakstniece Oskana Zabuško, kaut gan – tas nenotiks vienā dienā, bet gan ilgā un sāpīgā procesā. "Rakstnieks ir vajadzīgs vienmēr, vajadzīgs arī tad, ja neproducē garus romānus, jo romāns prasa laiku un paskatīšanos no malas, iziet it kā uz brīdi no nepastarpinātiem dzīves pārdzīvojumiem. Bet literatūra aug kā zāle dažādās formās, literatūra var būt "Facebook" ieraksti, dzejoļi, ko karavīri skaita ierakumos. Vienmēr ir pieprasījums pēc stāsta, katram ir vajadzība dzirdēt stāstus un katram ir vajadzība, lai viņa stāstu izstāsta. Tad ir literatūra, vārdi, bez kuriem nevar iztitkt," sarunā atzīst ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko. Viņas grāmatās ir ukraiņu traumas, traģēdijas, valoda, vēsture un arī aprakstā vēsture atdzīvojas literāros tēlos. Viņas balss ir Ukrainas balss arī Rietumu pasaulē. Mums noteikti ir ļoti daudz jautājumu, kurus būtu vērts papētīt un saprast, piemēram, ko Ukrainai nozīmēja 1921. gada Rīgas miera līgums, kuru mēs mēdzam traktēt kā diplomātijas virsotni, bet Ukrainai – tā bija sadalīšana. 20. gadsimta vēsture ukraiņu nacionālo traģēdiju sarakstā ir 1933.gads  – holodomors – genocīds, kurā bada dēļ aizgāja bojā cilvēki.  Jau šajā gadsimtā – 2014. gads ar Krimas okupāciju un Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. 1996. gadā, kad iznāca Oksanas Zabuško pirmais romāns „Lauka pētījumi ukraiņu seksā”, tā bija sensācija.  "Lielākais skandāls ukraiņu literatūrā," nosmej Oksana Zabužko, bet tālāk jau turpina nopietni. "Ar šausmām un izbrīnu redzu, ka šis jau otrais grāmatas popularitātes vilnis. Tagad lasītājas ir mazmeitas tām sievietēm, kurām šī grāmata bija atklāsme 90. gados. Un tikai nesen es sapratu, kāpēc rindās pēc autogrāfiem stāv šīs meitenes. Mēs esam palaiduši garām "pornohub". Ir izaugusi puišu paaudze, kas augusi ar to, ko viņi iemācās no šiem video. Kad šī jauno Romeo paaudze tiek pie dzīvā, siltā jaunas sievietes auguma, viņi grib jaunajām Džuljetām demonstrēt to, ko samācījušies, skatoties video. Šis otrais sieviešu traumatizācijas vilnis. Cēloņi ir citi, tie ir tehnoloģiski, bet no jaunajām lasītājam nākas dzirdēt to pašu, ko no viņu vecmāmiņām – paldies, jūs mani izglābāt, jūs parādījāt, ka es esmu normāla." Protams, ka pirms 30 gadiem vēsturiskais konteksts bija cits. Skandālu izraisīja tas, ka pirmo reizi sievietes ķermeņa valodā izskanēja tēmas, kas pirms tam bija rezervētas tikai vīriešu meinstrīmam. Proti, nacionālā trauma, nacionālā atmiņa, paaudžu trauma, nācijas vēstures drāma, izrādās, varēja tikt tulkota intīmo attiecību valodā, sievietes ķermeņa valodā." Redzēsim, kāda būs Latvijas lasītāju reakcija, jo Māras Poļakovas tulkojumā Oksanas Zabuško "Lauka pētījumi ukraiņu seksā” tūlīt nāks klajā arī latviski apgādā "Rundas Publishing". Romaņs tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem darbiem mūsdienu ukraiņu literatūrā. Tas ir intensīvs apziņas plūsmas monologs, kur personiskā pieredze savijas ar plašāku vēsturisko un sociālo kontekstu, meklējot atbildes uz jautājumiem par nacionālo identitāti, valodas nozīmi un sievietes vietu postsovjetu Ukrainā. Romāns tulkots jau 19 valodās. Šobrīd Oksana Zabužko interesējas par 20. gadsimta vēsturi, īpaši par 60.-70. gadiem PSRS, jo tajā laika posmā norisināsies viņas topoša romāna darbība. "Sakritības pēc tieši tajā laika posmā sakņojas tagadējo traģēdiju cēloni. Tās ir mācību grāmatas, pēc kurām ir mācījies Putins un pēc kurām viņš "strādā"," bilst Oksana Zabužko. Līdz šim latviski izdoti trīs Oksanas Zabužko darbi - romāns "Pamesto noslēpumu muzejs" (2009), eseju krājums "Planēta Vērmele" (2020), kurus tulkojusi Māra Poļakova, un gareseja "Visgarākais ceļojums" (2022), ko tulkojis Kristaps Vecgrāvis.

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

No empātijas līdz apātijai ir viens solis, tā varētu teikt par kādu interesantu fenomenu, ko dažkārt redzam sabiedrībā. Kad kāds garāmgājējs nonāk nelaimē, mēs steidzamies palīgā, ja apkārt nav citu cilvēku. Kolīdz šāda situācija notiek pūlī, reakcija palīdzēt kavējas. Psiholoģijā to dēvē par garāmgājēja efektu. Kāpēc tā rīkojamies? Kas noteiks to, vai būsim empātiski vai apātiski? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Univerisitātes profesors, sociālās psiholoģijas un politikas psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš. Par to, cik atsaucīgi esam vai neesam, ziņojot par kādiem notikumiem, aicinot palīgā, ja kāds nonācis nelaimē, vaicājam Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 2. nodaļas priekšnieka vietnieci Nadeždu Griņeviču. "Protams, mūsu personībai ir nozīme, un daži cilvēki pēc dabas ir palīdzošāki, altruistiskāki, empātiskāki, bet noteikti būtu liela kļūda reducēt to, vai cilvēki palīdz ārkārtas situācijās, uz rakstura īpašībām, vēl jo vairāk tikai uz empātiju vai altruismu," norāda Ģirts Dimdiņš. Pētnieks skaidro, palīdzēšana - nepalīdzēšana ir pētīta sistemātiski un daudz jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, un pētījumi kopumā ir izkristalizējuši piecus galvenos soļus, lai cilvēki palīdzētu ārkārtas situācijās citiem. Liela loma ir situācijai un dažādām apstākļu sakritībām. "Pirmkārt, mums ir jāpamana ārkārtas situācija, lai rastos interese vai vajadzība palīdzēt vai mēs par domātu par to, vai mums kādam ir jāpalīdz. Otrkārt, mums ir jāinterpretē tā ārkārtas situācija kā ārkārtas situācija. (..) Treškārt, mums ir jāuzņemas atbildība. Un šeit parādās klasiskais saucamais pasīvā novērotāja efekts, jo vairāk ir vēl citu liecinieku bez mums, jo mazāka varbūtība, ka mēs būsim tie, kuri pieslēgsies, mēģinās kaut ko darīt," skaidro Ģirts Dimdiņš. "(..) Mums ir arī jābūt spējīgiem, kompetentiem palīdzēt pat tad, ja mēs saprotam, jā, man būtu jāpalīdz šajā situācijā, bet jautājums, vai es to varu? Paņemt telefonu un piezvanīt mēs varbūt visi varam, bet ja ir jālec ūdenī un kāds jāvelk ārā, vai jāskrien degošā mājā, vai jāiesaistās fiziskā konfliktā, tur jau ir pilnīgi cits jautājums un citi apsvērumi. Ar to viss vēl nebeidzas, jo ir piektais solis, kas ir mūsu racionālā analīze. Vai, ja es iesaistīšos, tās izmaksas nebūs pārāk augstas, salīdzinot ar iespējamiem ieguvumiem neiesaistoties vai arī izmaksām, kas notiks tad, ja neiesaistīšos tajā situācijā. Tātad vienmēr pēdējais solis vēl ir tāda tīri ekonomiski racionāla analīze." "Ir jābūt noteiktām personības iezīmju kombinācijām, lai cilvēks izvēlētos aizturēt likumpārkāpēju ar kaut kādu risku sev. To biežāk dara vīrieši," analizē Ģirts Dimdiņš. "Kur ir vajadzīgā drosmes, fiziskā spēka demonstrēšana, tur biežāk iesaistās iesaistās tieši vīrieši. Tur atkal parādās tas aspekts, ja ir, piemēram, pēc dzimuma homogēna novērotāju grupa, piemēram, ārkārtas situācijai ir pieci liecinieki vīrieši, tad ir lielāka varbūtība, ka viens no viņiem iesaistīsies ārkārtas situācijā, nekā tad, ja tā ir miksēta grupa. Atkal varētu būt tāpēc, ka gribās nodemonstrēt, kurš ir spēcīgāks barā, vai arī ir paļaušanās, ka citi nāks palīgā, ja vajadzēs." -- Bet par grāmatām savā grāmatplauktā, kas saistītas ar šī raidījuma sarunas tēmu, stāsta raidījuma autores Sandra Kropa un Paula Gulbinska. Viņu izvēle - Dexter Dias "10 types of human" (Desmit cilvēku tipi) un Cathy O'Neil "Weapons of Math Destruction" (Matemātikas iznīcināšanas ieroči).

No 23. - 30.septembrim visā Eiropā norisinās "Eiropas Sporta nedēļa". Latvijā tās ietvaros katram ir iespēja piedalīties dažādos pasākumos un uzzināt, cik svarīgi ir kustēties. Kas notiks un kur, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Eiropas Sporta nedēļas koordinatore Dace Kaspare, trenere Liene Knope, Laila Bankovska, kuras ikdiena rit birojā, bet atrod laiku fiziskām aktivitātēm, Latvijas Veselības un fitnesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Gints Kuzņecovs. Limbažu novadā Eiropas sporta nedēļa tika atklāta ar sporta nodarbību pirmsskolas audzēkņiem. Limbažos bija arī žurnāliste Daina Zalamane. Gints Kuzņecovs aicina pievienoties uzņēmumu komandām "Biroja izaicinājumam" - izveidot komandu un vingrot birojā, bet ikviens arī var arī izmantot treneru sagatavotus video un vingrot gan kopā ar kolēģiem, gan individuāli arī citās dienās. Iedvesmojoši video ar vingrojumu ieteikumiem pieejami šeit. Laila Bankovska atzīst, ja strādā biroja, ir sevi jāpiespiež un jāatrod laiks, lai kaut ko darītu, citādi var just, ja kādu laiku nav bijusi fiziski aktīva, sāk sāpēt mugura, ceļi. Tas ir motivators un atgādinājums, ka kādu laiku nav nekas darīts. Protams, laika visam nepietiek, tāpēc jāizvēlas prioritātes, tāpēc arī kopā ar ģimeni jāizvēlas, vai atpūsties pie televizora, vai ēst sviestmaizītes visiem kopā dabā.      

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Pilna spektra gaismas lampas interneta veikalos ir pieejamas cik uziet. Lielākoties tās piedāvā augu audzēšanai, nevis cilvēka mājokļa apgaismošanai. Kāpēc cilvēkiem nepieciešama pilna spektra gaisma, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa. Klausītājs jautā, vai, esot telpā ar seju pret plaši atvērtu logu, var saņemt pilnu spektra gaismu ziemā? "Tas pat ir ļoti ieteicams, jo tad mēs saņemam gan to nepieciešamo luksu daudzumu, gan pilnu spektru, gan arī ķermenis saprot, kādus gadalaiks," skaidro Baiba Bieļa. "Ķermenim ir jāsinhronizējas ar ārējo vidi, ar temperatūru, ar gaismu, lai saprot, kāds ir gadalaiks, jo mēs pavadām laiku iekštelpu klimatā un īsti nepiedzīvoju ne gaismas, ne temperatūras svārstības, kas būtu nepieciešamas." Protams, labāk iet ārā no telpām. Runājot par saulesbrillēm, Anda Anda Balgalve mudina tās neizmantot, ja acis ir veselas un nav kādi īpaši apstākļi, piemēram, augstu kalnos. Viņa arī min, ka jebkuru optisko briļļu materiāls sargā no ultravioletā starojuma. "Protams, ja braucam pie stūres, satiksmes drošība, [liekam saulesbrilles], bet acu jutīgums mums ir arī tāpēc, ka mēs nepiedzīvojam gaismas spektra pārmaiņas no rīta līdz vakaram. Acīm tieši ir nepieciešama tā rīta daļa, kad ir infrasarkanais spektrs un tās spektra pāreja, un arī gaismas spilgtums, kas pa dienu palielinās, tas arī ir kā acs trenažieris. Mēs ejam zāli, muskuļus trenājam, bet asc ir jātrenē tāpat, un viņu trenē tās gaismas spektra pārejas. Tad arī zūd problēma ar acu jutīgumu, par redzes atjaunošanu, ko Londonas universitātē pēta. Tā infrasarkanā daļa mums ir deficīts, jo mēs esam visu laiku telpās, un tas infrasarkanais spektrs ir visu dienu. Viņš tā kā pretdarbojas tam zilā un UV nodarītajiem kaitējumam, veic tādu atpakaļuzlādi šūnu mitohondroju līmenī. Izstrādājas šūnu melatonīns ne tikai miega melatonīns," skaidro Baiba Bieļa. Viņa mudina rītos cilvēkus, kas dodas sportot, nelietot saulesbrilles. Tieši tad vajadzētu saulesbrilles noņemt, jo rīta pirmā stunda ir bez UV spektra, saule nav tik augstu.   Viskaitīgākais ir uzlikt nekvalitatīvas saulesbrilles, kas neaizsargā no UV starojuma. "Par UV spektru varbūt nedzirdēta lieta ir tā, ka acī sākas dopamīna sintēze," bilst Baiba Bieļa. "Mēs patiesībā esam radīti, lai būtu zilās gaismas "narkomāni", un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc arī mums patīk sauļoties. Piemēram, bērniem patīk gaismas stimuls, patīk kustīgs attēls. Tāpēc mums arī patīk tehnoloģijas, mums ir gan garīgi stimulējoša, gan fizioloģiski stimulējoša šī zilās gaismas iedarbība uz visu dopamīna sistēmu. Mums patīk."  

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi rakstnieces un režisores Kristīnes Želves zibprozas krājumu "Dzīve tevi salauzīs", kas veltīts “maziem notikumiem” un veidots pēc pieaugšanas stāstu principiem. Kā justies aktierim Harrijam, ja princese Zeltīte neizrādās tā, par ko viņš to bija uzskatījis? Kurš slepeni un bez atļaujas noliek deviņas rozes uz Ainiņas tikko mirušā vīra kapa? Un galu galā – kas ir zibproza? Kultūras rondo saruna ar režisori un rakstnieci Kristīni Želvi. "Tur ir no visa kā pa drusciņai," atklāj Kristīne Želve, vaicāta, kā var nojust tādus mazus mirkļus, ko ietver šie stāsti, un cik tās ir atmiņas un cik ir izdomāts. "Protams, ka cilvēkiem ļoti patīk meklēt prototipus vai prasīt, vai tas tiešām ar tevi notika? Bet ja viss, kas tur aprakstīts, būtu noticis ar mani, tad es nezinu, kuro dzīvi jau es tagad dzīvotu. Mēs, autori, barojamies no ļoti daudz kā - gan no savas pieredzes, dažādiem notikumiem, sākot no bērnības, beidzot ar to, ka es šorīt, kafiju dzerot, arī pa logu redzēju notikumu, kas varētu kļūt vai nu par patstāvīgu stāstu vai par kādu epizodi citā stāstā; gan no tā, kas ir noticis ar citiem, ko mums pastāsta vai ko mēs kaut kā uzzinām, izlasām, no tā kultūras slāņa, no tā, kas redzēts, dzirdēts." Un, protams, arī Kristīnei Želvei ir savs "slepenais blociņš", kur fiksēt dažādas piezīmes un novērojumus. "Blociņu ieviest mums iemācīja režisors Ansis Epners pirmajā kursā. Viņš teica, ka katram režisoram, katram autoram vajag tādu blociņu, kur tu pieraksti teikumus, idejas, vārdus, tēlus, domas, par ko tu gribētu taisīt. Viņš teica: jums liekas, ka jūs atcerēsieties, bet jūs aizmirsīsiet," stāsta Kristīne Želve. Grāmatas redaktors Vilis Kasims raksturo jauniznākušo zibprozas krājumu: “Krājumā “Dzīve tevi salauzīs” Želve apliecina savu eksperimentētājas talantu, dekonstruējot īsstāstu un miniatūru žanrus, lai padarītu tos atkal jaunus un pārsteidzošus. Stāstiem ir ļoti plašs tēmu loks – no skolas piedzīvojumiem līdz vecumdienu problēmām, no vēsturiskām fantāzijām līdz ironijai par mūsdienu virtuālo realitāti. Želves tekstos dominē humors, kas nereti ir dzēlīgs, tomēr nepārvēršas cinismā, tā vietā sarkastiski apspēlējot klišejas valodā, pasaules uztverē un literatūrā. Vienlaikus šī pieeja nekļūst pašmērķīga, bet gan nereti kalpo par emocionālā pastiprinājuma līdzekli, šķietami humoristiskiem stāstiem bieži noslēdzoties uz minorīgas nots, regulāri pārsteidzot lasītāju nesagatavotu.”

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. Tas ir viens no publiskās diplomātijas instrumentiem. Pasākumu diplomātija ir ļoti spēcīgs instruments starptautisko attiecību stiprināšanai, valsts tēla jeb uzticamības un pozitīvas attieksmes veidošanai. Tas ietver gan ekonomiskus, gan politiskus, gan kultūras un sporta pasākumus. Iedomājies Olimpiskās spēles, EXPO, starptautiskus mākslas festivālus un konferences – tie visi ir pasākumu diplomātijas instrumenti. Vai kāds atpazītu nelielo Davosas pilsētiņu, ja nebūtu Pasaules ekonomikas foruma? Minhenes drošības konference starptautiskās sabiedrības apziņā kļuvusi par elitāru augstākā līmeņa drošības politikas forumu, kam seko arī Rīgas drošības konference. Tas ir labs aizsākums. Kultūra? Protams! Venēcijas biennāle, Frankfurtes grāmatu mese, Kannu kinofestivāls ir tikai daži pasākumi – diplomātijas piemēri ar milzīgu sadarbības potenciālu. Tās ir iespējas sevi parādīt un citus apskatīt. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība ir garantēta. Tā ir izcila platforma savu ideju, vērtību un pārliecību paušanai. Tomēr jāatceras, ka pasākumu diplomātijā īpaša nozīme ir sadarbības kvalitātei un attiecībām. Pasākumu diplomātija prasa savstarpēju uzticību attiecību veidošanā. Laiks savstarpējās attiecībās, tātad sadarbībā, vienmēr ir kā trešais spēlētājs. Tas var būt palīdzošs, bet tas var būt iznīcinošs, ja esam neizlēmīgi, neaktīvi un šaursirdīgi. Termiņi un norunas ir jāievēro un jāatver sirds un prāts jaunām idejām, kas rodas kopīgās sarunās. Kopīgi intelektuālie un emocionālie piedzīvojumi ir ikvienu attiecību pamatā, un tas veido attieksmi.

Sestdienas “Atsperes” viesis - aktieris Gundars Grasbergs. Viņš ir kuršu vadonis Pudiķis Raiņa jaunības traģēdijā “Indulis un Ārija”, kam 20. septembrī pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Sarunā - par skatuvi, dzīvi ārpus tās, kontrabasu, bērnu mācīšanu un prokrastinēšanu. Nacionālajā teātrī šovakar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” pirmizrāde. Vakar īpašo viesu izrādē man blakus sēdēja komponists Arturs Maskats, kurš atcerējās viņa komponēto mūziku šai lugai Dailes teātrī pirms 40 gadiem. Viņš noteica - nu jā, koris, ko tad citu, man arī bija koris. Jūsu iestudējumā ir Ērika Ešenvalda mūzika un "dzīvs" koris, turklāt kāds - Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Ko tas maina tavā aktiera izjūtā, kad darbojas vēl tāds milzīgs sastāvs un dzīva mūzika ir līdzās? Tas ir neaprakstāmi, ka 50 cilvēki veido atmosfēru "dzīvajā", tepat uz vietas. Mēs visu laiku strādājām ar ierakstiem tajās vietās, kur iecerēta mūzika, koris jau bija veicis demo ierakstus, bet tad pienāca brīdis, kad viņi atnāca un apsēdās zālē, un bija sajūta, ka tirpas skrien pa kauliem, ka dzīvā enerģija ceļ šo mūziku. Uzdevums ir saslēgties kopā ar viņiem. Mēs par sevi spēlējam ludziņu, bet mēs to stāstu stāstām ar viņiem kopā. Tas ir elements, kas brīnišķīgā veidā veido atmosfēru ainām. Tur tev jāpiekrīt pilnīgi noteikti. Divas pirmizrādes divās blakus dienās - Dailes teātrī “Orākuls”, Nacionālajā teātrī - “Indulis un Ārija”. Digitālais pret analogo. Par ko tu esi - kompaktdisku vai skaņuplati? Jo abi ir labi. Skaidrs, ka laiks iet un bez digitālā neiztikt nekur, bet teātris tomēr ir dzīvā, analogā māksla. Mūsu iestudējuma gadījumā mēs mikrofonus neizmantojam, nav apskaņots nekas. Tas pat liekas kā solītis atpakaļ - tikai ar dzīvu vārdu un dzīvu dziedāšanu zālē tikt līdz skatītājiem. Protams, tas bija arī izaicinājums - gandrīz katrā izrādē uz lielās skatuves tiek izmantoti mikrofoni, bet tomēr jāspēj runāt tā, kā šis teātris bija būvēts, lai mēs tur stāvētu un ar sevi piepildītu zāli. Ar režisori Indru Rogu jūs droši vien daudz esat runājuši par to, ar kādu domu gribat piepildīt šo lugu šodien. Kā tu teiktu? Klausoties Ērika Ešenvalda mūziku un saprotot lugas tēmu, man tā ir lūgšana par Latviju. Tur ir tik milzīgas saistības ar šībrīža situāciju. Par to ir daudz runāts, režisore arī daudz ir savas domas par to izteikusi. Tas ir mūsu liktenis. Tad tā bija saujiņa kūru, tad zemgaļi, tagad ir noformējusies Latvija, bet viņa ir maza. Kā Raiņa Mintauts saka, tas ir smilšu grauds, kuru jebkurā brīdī kāds iedomāsies un gribēs samalt, izcept un apēst. Bet tomēr latvji ir spītes cilts. Sīka spītes cilts. Indulis to saprata. Viņa lielā ideja bija, ka nāks laiks un tas, ko mēs nepanācām - tautas vienosies. Tas ir fakts, un to Rainis ir ierakstījis, ka tautām ir jāvienojas, lai mēs būtu spēks un stāvētu pretī šiem milžiem, kas vienmēr gribēs lāčot pāri. Ir jāvienojas, jautājums tikai - uz kādiem pamatiem. Mintauts piedāvā uz varas un parastajiem pamatiem, bet tam jānotiek nevardarbīgā veidā, ka tautas vienosies un tāpēc gribēs būt vienotas savā starpā. Tās netiks pakļautas, bet uz citiem principiem gribēs tikt vienotas. Kaut kādā ziņā tas jau ir noticis. Eiropas Savienības ideja, kā šis Eiropas bloks formējas - tas jau toreiz ir bijis pravietots. Tā bija Induļa lielā doma. Par šo tēmu savā veidā runā arī “Orākuls”. Pēdējā laikā no izrādēm paliek prātā citāti, no “Orākula” man palika prātā, ka miers ir tikai viena no kara fāzēm. No šīs izrādes arī paliek prātā daudzi citāti. Atcerējos un sev pierakstīju tādu, ko saka Ārija - te saulīte par sarkanu, mums, vāciem, balta tā. Vēl viens citāts - latveļi iepretim leišu milzenim. Programmiņā jums ir doti jūsu spilgtākie citāti vai atslēgas frāzes lugā, bet tur nav tava citāta, tāpēc vaicāšu - kas ir tava atslēgas frāze lugā? Pudiķa skatījums ir… Pudiķis ir kuršu vadonis, tavs tēls. Nē, viņš ir labietis. Viņš saprot, ka bez vadoņa mēs nevaram, un viņš pats tāds vairs nav, viņš ir gados. Tur ir palikuši pensionāri un bērni, un ir vajadzīgs jaunais līderis, un viņš ir tas, kurš viņu ir izaudzinājis. Bet Pudiķis vienalga pārstāv veco, konservatīvo domāšanu, ka mēs paši varēsim, paši ar sakostiem zobiem cīnīsimies, bet neiesim ne ar vienu nekādās koalīcijās, tikai paši. Beigu teksts ir - es saprotu, tu mani uzveici. Viņš līdz galam īsti nevar saprast Induļa domu, uz kurieni tas viss iet - ar mīlestību, saprašanu, piedošanu nē, ar atriebšanu, ar naidu mums ir sevi jāaizsargā. Viņš nevar saprast, kur iet tā jaunā Induļa doma. Taču beigās viņš atzīst, ka tu esi mani uzvarējis, tas ir tas jaunais spēks, tagad ir tavs laiks, dzīvosim. Plašāk - audioierakstā.

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu. Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku. Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims. Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums. Protams, ka 40 minūšu simfoniskā mūzika - tas ir liels, liels izaicinājums, kā forma izveidosies un kā stāsts tiks izstāstīts, bet, jā, esmu saviļņots. Tā nav vienkārši tikai simfonija simfoniskajam orķestrim, tur ir arī ērģeles, un tā būs Iveta Apkalna, kas piedalīsies šajā pirmatskaņojumā. Bet kā tas tapa? Vai tā bija tava ideja? Tā sākotnēji nebija mana ideja, uzaicinājums nāca no orķestra. Šīs ērģeļu simfonijas iecere ir sena, pirms sešiem vai septiņiem gadiem sākta. Bija dažādi apstākļi, kas to visu mazliet aizkavēja, bet nu tā ir tapusi. Protams, ka esmu ārkārtīgi saviļņots. Es biju arī uz filmu "Ērģeles naktī", kas tikko ir iznākusi. Iesaku visiem noskatīties. Tas ir skaists stāsts par Ivetu ne tikai kā ģeniālu mūziķi, bet par kā par cilvēku. Tā ir ļoti skaista filma. Redzēsim, kā izvērtīsies šīs simfonijas stāsts, bet esmu ļoti pozitīvās gaidās. Pieminēji, ka jau pirms vismaz sešiem gadiem ideja dzimusi, bet pats komponēšanas process arī noteikti nebija pāris nedēļas vien? Es diemžēl esmu ļoti lēns komponists, lēni rakstu, man vajag laiku. Tas ir gan labi, gan arī slikti. Ja ir lielāka apjoma darbi un ilgāk tos raksti, arī pats mainies. Ir interesanti skatīties, kā šajos darbos ir mainījusies tava personība vai izpratne par lietu būtību. Simfonijas tapšana bija ilga trīs gadus. Paralēli strādāju ar citiem darbiem teātrī un kino, bet trīs gadi gadi ar simfoniju pagāja, un varu teikt, ka tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Pašam priekš sevis grūtākais. Vai šo trīs gadu laikā, kamēr nonāci līdz simfonijas dubultsvītrai pēdējā taktī, negribējās neko mainīt? Ir dažreiz lietas, ko ļoti gribas mainīt un kas vairs nešķiet līdz galam ne pārliecinoši, ne interesanti. Bet es arī pieņemu, ka tas, ko esmu radījis, ir manas personības nospiedums tajā laikā. Kāpēc lai es mainītu savu pagātni? To vairs nevaru izmainīt. Es mēģinu attiekties ar dziļu respektu pret to, kādas ir bijušas manas domas un idejas tajā brīdī, un to tā arī atstāt. Simfonija mūsdienās kā žanrs var nozīmēt stipri dažādas lietas. Kāda būs tava simfonija? Programmatisku nosaukumu neesi devis? Man bija tāda sākotnējā doma, un uz partitūras vēl joprojām ir nosaukums, bet to mainījām, atstājām vienkārši kā Pirmo simfoniju, kas varbūt neuzliek kaut kādu konkrētu nospiedumu vai konkrētas robežas. Šī simfonija ir auglis tam, ko esmu lasījis un pētījis pēdējo trīs, četru gadu laikā. Simfonijas kodols balstās uz man ārkārtīgi tuvām Džeimsa Holisa grāmatām, jo īpaši "Saturna ēnā". Džeimss Holiss ir joprojām praktizējošs psihoterapeits, Junga analītiķis. Viņa galvenais devums mūsdienu cilvēkam, kurš ir tāds garīgi krietni apmaldījies, tostarp es, sarežģītās, zinātniski komplicētās lietas pasniegt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā. "Saturna ēnā" ar apakšnosaukumu "Vīriešu ievainojumu dziedināšana" man ļoti norezonēja. Par šādām tēmām mēs runājam maz, un nesaprotu, kāpēc, bet ceru, ka sabiedrība, kļūstot garīgi veselāka, par šīm tēmām runās atklātāk, tostarp paši vīrieši. Tur ir daudz būtisku lietu, kas mūs psiholoģiski veido tādus, kādi esam, kā veidojas pasaule, kurā dzīvojam. Ļoti iesaku šo grāmatiņu izlasīt visiem, ne tikai vīriešiem. Simfonijai ir četras daļas, un katra daļa ir viens no četriem pīlāriem vai četriem lieliem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu, kas pēc būtības ir meklējams šajā grāmatā. Lielais izaicinājums no tehnoloģiskā viedokļa, protams, bija ērģeles un orķestris. Būtībā - divi orķestri. Tas nav ērģeļkoncerts, tā ir simfonija, bet ar milzīgu, nozīmīgu lomu ērģelēm un ar izcilu solistu. Bija ļoti izaicinoši sabalansēt šos uzdevumus. Būs izdevies vai nē, to jau klausītāji vērtēs.  

13. septembrī Kuldīgā jau ceturto reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls Kuldīga Piano. Festivāla centrālais uzstādījums ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Ar piesātinātu pilnas dienas programmu festivāla viesus priecēs gan latviešu, gan ārvalstu pianisti. Tiekamies uz sarunu ar festivāla ieceres autoru un radošo direktoru Daini Teni. "Katru gadu festivālam ir jauni izaicinājumi, katru gadu pienāk klāt kāda ideja, ko varētu vēl labāk, vēl interesantāk, kā vēl krāšņāk parādīt klavieru neizsmeļamās iespējas, par kurām mēs kā mūziķi, protams, zinām, bet klausītājs bieži vien ir šokā, cik ļoti dažādi klavieres var skanēt. Tas ir festivāla galvenais uzdevums – parādīt klavieru daudzpusību, daudzveidību, iespējamās stilu, žanru maiņas, parādīt tehniku maiņas. Līdz šim ir bijis tā, ka ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēki ierodas tieši festivāla dienās. Šogad gan tā ir tikai viena diena. Mēs gribējām pamēģināt šādu izmaiņu, bet maksimāli piepildītu dienu un ceram uz to labāko līdz šim. Labāko rezultātu cilvēku apmeklējuma ziņā, Protams, ceram, ka arī laikapstākļi būs tādi, kā katru gadu - vislabākie, vissaulainākie un vissiltākie." Sarunā ar Daini Teni arī par klavieru entuziastiem, par festivāla ieskandēšanu Rīgas lidostā, par mūsdienu spēlēšanas tehnikām, arī Romana Vrobļevska dabas iedvesmotajām kompozīcijām un iespēju brokastot kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Par multimākslinieces Aijas Alsiņas viesošanos Kuldīgā un igauņa Reina Rannapa klaviermūzikas pārāk mazo atpazīstamību Latvijā.  * Pāris vārdos par programmu: Festivālu ar bezmaksas koncertu pilsētas pils dārzā atklās poļu pianists Romans Vrobļevskis. Viņš komponē mūziku savam solo izpildījumam, arī trio sastāvam, kā arī mūziku kinofilmām. Romans uzstājies dažādos festivālos Eiropā un Āzijā. Mūzikas kritiķi par Romana mūziku ir izteikušies: "Ja jums patīk tādi dižgari kā Debisī, Einaudi un Frāms, jūs viņa mūzikas materiālā pamanīsiet impresionistisku melodiju pieskaņu ar skaidrību, vīziju un mērķtiecību." Unikālā formātā koncertā-brančā restorānā "Bangerts" uzstāsies pianiste Agnese Egliņa ar programmu “Pastkartes no Kurzemes”. Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāte īpaši festivālam ir sagatavojusi latviešu klaviermūzikas izlasi ar komponistu kurzemnieku radītu mūziku.  Dienas turpinājumā Kuldīgas Svētās Annas baznīcā savu personisko muzikālo stāstu klausītājiem nodos Aija Alsiņa. Koncertā skanēs mākslinieces instrumentālie skaņdarbi klavierēm, kas aizkustinājuši daudzu klausītāju sirdis visā pasaulē. Aijas mūzika ir izteikta sajūtu mūzika. Viņa ieguvusi maģistra grādu komponēšanā filmām un medijiem Lielbritānijā, un platformā Spotify vien viņas mūzika klausīta 10 miljonus reižu. Koncerta apmeklējums ir bez maksas. Un pirmo reizi festivāla vēsturē ciemosies arī leģendārais igauņu pianists Reins Rannaps. Kā norāda festivāla rīkotāji, viņš ir visvairāk atskaņotais komponists Igaunijā: viņa skaņdarbus dzied visu paaudžu dziedātāji, kā arī kori, tostarp lielajos Igaunijas Vispārīgajos Dziesmu svētkos. Rannaps ir uzstājies visā pasaulē. Viņa mūzika ir ierakstīta desmitiem vinila platēs un kompaktdiskos. Kā komponists un mākslinieks viņš ir attēlots vairākās dokumentālajās filmās.  Festivāla ietvaros notiks arī pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā. 

Kā koris var kļūt par teātra instrumentu un dot balsi tiem, kurus politika marginalizē vai uzskata par ienaidniekiem? To pēta poļu režisore Marta Gornicka (Marta Górnicka), kuras neparastajās izrādēs koris ir galvenais un vienīgais varonis. Viņas veidotie kori nedzied klasiskas dziesmas, bet ar savu daudzgalvaino klātbūtni konfrontē sāpīgas politiskas un sociālas problēmas, ielūdzot skatītāju skatīties acīs realitātei. Martas Gornickas jaunākā kora izrāde „MĀTES. Dziesma kara laikā” balstās ukraiņu, poļu un baltkrievu māšu un viņu bērnu liecībās, kur neizsakāmo caur balss spēku izdzied viņas pašas. Izrādi 11. septembrī varēs redzēt festivālā „Homo Novus” Rīgā. "Koris man ir ļoti īpašs instruments. Man tas ir sabiedrisks un politisks rīks, kā runāt par mūslaiku sāpīgākajām problēmām. Korim vienmēr ir piemitusi šī sabiedriski politiskā dimensija, un arī šodien, tāpat kā senatnē, tas spēj uznest uz skatuves ļoti aktuālas problēmas. Un, manuprāt, koris šodien ir vissvarīgākais un varbūt pat vienīgais instruments teātrī, kam joprojām piemīt šāds spēks. Vēlējos radīt radikāli jaunu kora formu laikmetīgajam teātrim, atgriezt to uz teātra skatuves un dot balsi sievietēm," sarunā atzīst Marta Gornicka. "Sāku šo ceļu pirms 15 gadiem Teātra institūtā Varšavā, kas fokusējās ne vien uz pašu teātri, bet arī uz teātra un pētniecības krustpunktiem. Un šis eksperimentālais sākums ielika pamatus manai vīzijai par kora un īpaši sieviešu balsu atgriešanu uz skatuves, īpaši Polijā, kur sievietes joprojām cīnījās par savām tiesībām. Protams, tam ir saistība arī ar kora vēsturisko kontekstu, jo seno laiku teātra vēsturē sievietes un vergi tika marginalizēti. Vīrieši radīja libretus un vīrieši spēlēja uz skatuves. Es gribēju prioritizēt sievietes. Veidot radikāli jaunu kora teātra formu, kas balstās sieviešu balsīs un ko veido jaunas teksta formas, jauna teātra valoda, īpaša aktieru apmācība. Manās izrādēs koris ir galvenais un vienīgais varonis uz skatuves," turpina režisore. "Es strādāju ar dažādu profesiju un paaudžu cilvēkiem, kuri visbiežāk tiek atlasīti atklātā konkursā, kur var pieteikties ikviens neatkarīgi no vecuma un skatuves vai muzikālās pieredzes. 2010.gadā es dibināju „Sieviešu kori” un sāku veidot izrādes, un pamazām šī kora ideja kļuva par arvien intensīvāku politisku praksi. Es sāku vākt korus izrādēm dažādos sabiedriski karstajos punktos."

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2014. gadā Latvija dāvināja Latvijas Ziemassvētku egli Briseles pilsētai. Tā tika uzstādīta Briseles Lielajā laukumā jeb Grand place, kas tiek uzskatīts par vienu no visskaistākajiem Eiropas rātslaukumiem. Jāatceras, ka 2014. gadā Rīga vērienīgi sevi pieteica kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, savukārt 2015. gada pirmais pusgads bija pirmās Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Savienības Padomē. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Latvijas prezidentūras notikumu un pasākumu risinājās Briselē, Rīgas egle bija izcila iespēja iezīmēt Latvijas prezidentūras sākumu. Rīgas pilsētas dāvinātā egle tika izvēlēta Babītē, tur tā tika nocirsta mediju klātbūtnē un tad, sekojot medijiem, ar lielu auto vesta uz Briseli. Tā bija 22 metrus augsta un tiek aprakstīta kā augstākā egle, kas jebkad tikusi uzstādīta Briseles Lielajā laukumā. Toreiz Inga Barisa, Rīgas pārstāve Briselē, stāstīja par eglītes rotājumiem: "Tas būs tradīciju un tēla sajaukums. Eglīte mirdzēs, pateicoties 17 000 gaismas diodēm, 10 000 sarkanām gaismiņām un 7000 mirgojošām spuldzītēm. Tā tiks rotāta ar Māras krustu un Rīgas atslēgām, kā arī Rīgas nosaukums būs spoguļu dekoros.” Protams, mēs visi zinām, ka Rīga sevi reklamē kā Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcijas ir aizsākuma vietu. To gan īsti neviens dokuments neapstiprina, bet kā labu faktoloģisko atsauci var minēt Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā aplūkojamo, iespējams, senāko eglīšu rotājumu mantiņu. Kāpēc Briselē? Tāpēc, ka Briseles pilsēta jau no 2002. gada organizē Ziemassvētku festivālu. Šis ir pasākums, kas apvieno Ziemassvētku tirdziņus, atrakcijas un slidotavu. Visi pasākumi mājīgi iekārtojis Briseles centrā – tas ir Lielajā laukumā (Grand place),  Biržas laukumā (Place de la Bourse) un Svētās Katrīnas laukumā (Place Sainte-Catherine). Parasti festivāla atklāšana notiek novembra beigās un festivāls ilgst līdz janvāra sākumam. Šis pasākums ir kļuvis par vienu no galvenajiem Briseles simboliem, un to apmeklē milzīgs cilvēku daudzums. 2014. gadā tika atzīmēta festivāla trīspadsmitā gadadiena, to apciemoja pusotrs miljons apmeklētāju. Divas nedēļas Rīgas egle Briselē pilsētas Lielajā laukumā bija visvairāk fotografētais un atsaucēs minētais objekts Briselē. Medijos pat parādījās iebildumi, ka tā tiekot reklamēta nevis Brisele, bet Rīga. Tomēr tas no mūsu skatupunkta bija labākais Latvijas vēstniecības Beļģijā, Rīgas domes un arī Briseles pašvaldības sadarbības sasniegums. Paralēli Rīgas eglei Lielajā laukumā Rīgas un Latvijas ražotāju un amatnieku stendi bija pieejami arī Ziemassvētku tirdziņā Svētās Katrīnas laukumā. Pelēkie zirņi ar speķi, Latvijas skābētie kāposti ar Latvijas desiņām, kā arī Rīgas balzama un upeņu sulas karstais dzēriens bija ļoti pieprasīti un atzinīgi vērtēti. Starp citu, liels noiets bija zupu pusfabrikātiem, kas pēc dalības degustācijā tika momentāni „izķerti”. Droši vien jāatceras, ka Brisele ir Eiropas institūciju citadele, ierēdņi bieži šeit dzīvo pagaidu stāvokli, kas veido nozīmīgu atbalstu dažādu pārtikas pusfabrikātu biznesam. Rīgas egles dāvinājumu Briseles pilsētai noteikti var uzskatīt par izdevušos publiskās diplomātijas projektu – kultūras mantojums un Ziemassvētku egles 500 gadu stāsts kalpoja par labu pamatu Rīgas pilsētas un Briseles pilsētas sadarbības veidošanai arī nākotnē, savukārt Latvijas diplomātiskais dienests Latvijas vēstniecības personā bija labākais savedējs. Un svarīgi atcerēties, ka starptautiska, valstiska līmeņa pasākumu organizēšana paņem lielu laiku – egles dāvinājums no idejas līdz realizācijai prasīja laiku un sinerģisku, atvērtu sadarbību.

Dzintaru koncertzālē no 12. līdz 14. septembrim trijos koncertos izskanēs 22. starptautiskais kamerorķestra “Kremerata Baltica” festivāls. Vairāk izzinām sarunā ar "Kremerata Baltica" izpilddirektori un valdes locekli Ingrīdu Zemzari. "Festivāla rīkošana ir gan pārbaudījums, gan liels prieks. Šī festivālam ir jau trešā mājvieta, un mēs esam ļoti priecīgi par visām mājvietām un mūsu draugiem, kas mūs šajā festivālā ir uzņēmuši. Protams, ka Dzintaru koncertzāle ir ļoti īpaša un mēs priecājamies tur būt," viņa stāsta. Atskatoties pagātnē, Ingrīda Zemzare stāsta, ka festivāla veidošanā gadu gaitā bijušas dažādas producentu pieejas. "Viņi ir dažādi, līdz ar to arī mūsu festivāla veidols ir mazliet mainījies. Pirmie festivāli Siguldā bija absolūti radošs domas lidojums un visi festivāla koncerti bija kā vienots veselums. Parasti bija arī kāda viena doma, no nosaukumiem vien var saprast. (..) Tas mazliet turpinājās arī Cēsīs. Iedvesmotājs bija Gidons Krēmers un viss orķestris, bet mums labs partneris bija Inese Zagorska, un tad mēs to tā pārcēlām uz Cēsīm, tas bija ļoti skaisti. Dzintaru koncertzālē ir cits koncepts. Mēs sākumā spurojāmies, bet tad pieņēmām. Katrs koncerts ir atsevišķa pērle un tas, kas visus vieno, ir Gidons Krēmers. Viņš ir tas, kurš nosaka festivāla virzību, programmu un gaisotni. Mēs vairāk skatāmies uz katru koncertu, tajā pašā laikā, protams, mums pašiem ir iekšēji skaidri virsuzdevumi." Festivāla solisti: Paulīne van der Resta (Pauline van der Rest, vijole) Gidons Krēmers (vijole) Kremerata Baltica Reinuts Teps (Reinut Tepp, sagatavotās klavieres) Programmā: A. Perts, F. Meldelsons, D. Šostakovičs, O. Mustonens.  

Somu rakstnieci Rīku Pulkinenu pazīstam jau no viņas latviešu valodā tulkotā romāna "Patiesība". Tagad "Jāņa Rozes apgāds" laidis klajā viņas romānu "Burvība", to arī no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Viņa pieļauj, ka "Burvību" var lasīt arī kā sava veida nāves izmeklēšanu, kurā ir gan līķa autopsija (ar kuru, starp citu, sākas grāmata!), gan izmeklēšana, gan protokoli un liecības. Bet var lasīt citādi – kā stāstu par meitenību, fantāzijām, spoguļošanos un maldīšanos starp pieaugušajiem. Galvenā varone ir septiņpadsmitgadīgā Filipa Lākso. Te ir arī kāda ļoti pieaugusi sieviete, kurai ir nopietns darbs un ģimene ar diviem bērniem, viņa romāna nosaukta par sastrēgumgadu sievieti, kurai jāspēj tikt galā ar savām dusmām. Protams, ir arī puiši un vīrieši, gan literatūras skolotājs, gan iepazīšanās aplikācijās atrastie. Mūsdienās filmēt vairs nav nekas ekskluzīvs, un video ierakstiem – inscenētiem vai ikdienišķiem – arī šeit ir svarīga loma, tāpat kā skaņu celiņam, literatūras un filmu sarakstam. Vēl kāda svarīga piebilde – iespējams, Rika Pulkinena viesosies Rīgas grāmatu svētkos oktobrī. Saruna ar Maimu Grīnbergu arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2005. gada oktobrī Francijas lielākais laikraksts Le Monde rakstīja: „Eiropas Savienības jaunpienācēja, mazā Baltijas valsts Latvija ar galvaspilsētu Rīgu piedāvā daudznozaru festivālu Etonnante Lettonie, kas notiks no 30. oktobra līdz 10. decembrim četrās Francijas metropolēs: Parīzē, Strasbūrā, Lionā un Bordo. Instalācija Les Pierres parlantes, kas iecerēta kā Latvijas kultūras simbols, cirkulēs pa četrām pilsētām." Festivāls „Pārsteidzošā Latvija” ar vairāk nekā 70 projektu palīdzību pētīja Latvijas tradīcijas un radošumu mūzikā, skatuves mākslās, vizuālajā mākslā, literatūrā, kino, kultūras mantojumā. Tas bija pirmais liela mēroga valstiski koordinētais publiskās diplomātijas pasākums pēc Latvijas valsts atjaunošanas. Vaira Vīķe-Freiberga, mūsu prezidente, bija festivāla patronese, savukārt par festivāla krustvecākiem tika iecelta franču aktrise un režisore Dominika Blāna un izcilais mākslas zinātnieks Imants Lancmanis. Vai zini, kā tas sākās? Kad 2003. gadā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga oficiālā vizītē apmeklēja Parīzi, uz Elizejas pils kāpnēm viņu sagaidīja Francijas kolēģis Žaks Širaks, kurš ar autentisku franču eleganci noskūpstīja mūsu prezidentes roku, un toreizējā televīzija un prese nodrošināja, ka šis tēls saglabājās daudzās Latvijas un Francijas preses atmiņās. Var teikt, ka Eiropas tautas folklorā skūpsts ir atmodas simbols, pasakās tieši tas izvelk no miega dzīlēm apburtās princeses. Bet kāpēc „Pārsteidzošā Latvija”? Etonante Lettonie ir vārdu spēle, aliterācija ar „ton, ton”, un tā ir vēstnieka Rolanda Lappuķes ātra, rotaļīga ideja, sekojot iepriekšējo kultūras sezonu, piemēram, Armenie mon ami, Bresil-Bresils pēdām. L`ettonante Lettonie vai rezultātā Etonnante Lettonie rada muzikalitāti un ritmu, kas padara nosaukumu vieglāk iegaumējamu un priecīgāk uztveramu nekā, piemēram, vienkārši Saison de la Lettonie. Vārds "etonnante" franču valodā nes pozitīvu nozīmi – pārsteidzošs, apbrīnojams, aizraujošs. Liekot to kopā ar "Lettonie" Latvija tiek atklāta kā interesanta, oriģināla, neparasta, tieši tāda, kādu francūži to tobrīd nepazina. Tā ir mērķtiecīga ietekmes diplomātija caur valodas izvēli veidot labvēlīgu pirmo iespaidu. Etonnante Lettonie festivāla galveno vēstījumu un spilgtāko notikumu veidoja instalācija, informācijas telpa, performance un ceļojošs objekts Les Pierres parlantes jeb „Runājošie akmeņi”. Tie bija deviņi dažāda izmēra akmeņi, kas nāca no Latvijas laukiem un jūras malas. Tie bija skatāmi Parīzē, Lionā, Bordo un Strasbūrā. Šie akmeņi gan runāja, gan dziedāja. Deviņi akmeņi – deviņas dažādas izsmalcinātas, enerģiskas, smalkas vai pieticīgas latviešu personības, kas uzrunāja frančus franču valodā, stāstot viņiem par valsti, no kuras viņi nāk. Katrs akmens ar savu temperamentu un raksturu aizsāka diskusiju, kuras mērķis ir piesaistīt, informēt un arī izklaidēt Francijas iedzīvotājus. Jāatzīst, ka tā bija Latvijas reklāma ar scenogrāfijas elementiem cilvēku diplomātijas garā, un akmeņi kļuva arī par visa festivāla logo. Kā rakstīja Francijas prese, vienam no šiem akmeņiem ir seja, kuras acis pusatvērtas pārsteigumā, imitējot francūžu pēkšņu pārsteiguma izteiksmi, dzirdot vārdu Latvija. Deviņi akmeņi, kas mostas, tiklīdz uz tiem krīt skatiens, līdzīgi kā skūpsts, kas pamodina princesi ar vēlmi pārsteigt. Latvija ierodas Francijā. Katras stundas sākumā akmeņi pamodās, iedziedājās un galu galā daudzbalsīgi dziedāja jestro latviešu tautasdziesmu „Liku bēdu zem akmeņa”. Pirmo reizi Francijas iniciētā kultūras programma jeb kultūras sezona runāja par kultūras, ekonomikas un politikas mijiedarbību. Programma tiks salāgota visos valsts līmeņos – gan kultūras, gan ekonomikas, gan politiskā ziņā. Bet svarīgi, ka programmas izveides pamatā bija četri kritēriji: tā bija savstarpēji līdzvērtīgu institūciju sadarbība pēc vienošanās, līdzvērtīgas izmaksas, publicitātes nodrošinājums un sadarbības ilgtspēja. Kādi bijuši festivāla ieguvumi? Tiek lēsts, ka runājošos akmeņus redzēja un dzirdēja ceturtdaļmiljons apmeklētāju. Un sadarbība tiešām turpinājās. Prezidentes vizītes laikā no 2005. gada 7. līdz 9. novembrim tika pieņemts lēmums organizēt Francijas atbildes programmu Latvijā 2007. gada pavasarī, un tas bija „Francijas pavasaris”. Tik ātri, lai paspētu to realizēt pirms abu prezidentu pilnvaru termiņa beigām. Protams, jāatceras, ka Francijas prezidents Žaks Širaks oficiālā vizītē apmeklēja Latviju jau 2001. gadā un arī 2006. gadā NATO samita laikā Rīgā, un pēc abiem lielajiem festivāliem 2008. gada 23. maijā Latvijas un Francijas premjerministri parakstīja politisko deklarāciju par Latvijas un Francijas stratēģisko partnerību, kurā tika pārskatītas abu valstu attiecības pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO un definētas svarīgākās vadlīnijas turpmākai divpusējai sadarbībai. Un mēs skaidri redzam, ka šī sadarbība turpinās arī šodien – turpinājums „Pārsteidzošajai Latvijai” un „Francijas pavasarim” bija arī Baltijas simbolistu izstādē Orsē muzejā Parīzē 2018. gadā.

Eiropas čempionātā basketbolā vakar Latvijas izlase aizvadīja savu otro spēli un izcīnīja pirmo uzvaru. Ļoti grūtā, sīkstā un nepiekāpīgā cīņā ar 72:70 uzveikta Igaunija. Latvijas izlase vakar tikai trešās ceturtdaļas pašā izskaņā pirmo reizi izvirzījā vadībā, līdz tam igauņiem visu laiku bija aptuveni 6–7 punktu pārsvars. Lietuviešu basketbola apskatnieki vakardienas Latvijas-Igaunijas maču nodēvēja par līdz šim neglītāko spēli šajā Eiropas čempionātā, bet ukraiņu basketbola žurnālists Oleksandrs Prošuta pauda, ka Latvijas ir vismulsinošākā izlases (snieguma ziņā) pirmajās turnīra dienās. Latvijas izlases spēlētāji divos mačos Eiropas čempionātā joprojām nav atraduši ritmu no tālmetienu līnijas – vakar pret izgauņiem precīzi tikai seši no 33 trejačiem jeb 18,2 %. Kopējā metienu precizitāte vakar pret Igauniju latviešiem arī vien 37 %, kas nav augstvērtīgs rādītājs. * Šodien Latvijas izlasei pretiniekos viena no visa turnīra favorītēm Serbija. Serbi šajā Eiropas čempionātā izcīnījuši divas uzvaras – 98:64 pār Igauniju un 80:69 pret Portugāli. Pagaidām neizskatās, ka serbi abos līdzšinējos mačos izmantojuši vairāk par pusi spēka no maksimāli iespējamā. Serbijas izlasei ir aktuāla 14 uzvaru sērija, serbu līdz šim pēdējais zaudējums bija pērn Parīzes olimpisko spēļu pusfinālā, kad viņi piekāpās ASV valstsvienībai. Latvijas basketbolisti pret serbiem spēlējuši septiņas reizes, bet uzvarējuši tikai vienreiz. Tas notika 2022.gada jūnijā, Pasaules kausa kvalifikācijas cīņā Rīgā. Serbijas izlases absolūti galvenā figūra ir centrs Nikola Jokičs – iespējams, šobrīd labākais basketbolists pasaulē. Pagājušajā sezonā Nacionālajā basketbola asociācijā Denveras Nuggets rindās viņam vidēji 29,6 punkti, 12,7 atlēkušās bumbas un 10,2 rezultatīvas piespēles Īpašu uzmanību pievērsiet tieši piespēlēm – mēs runājam par centru nevis saspēles vadītāju. Protams, Jokičs diezgan regulāri kļūst par saspēles organizētāju, bet viņš bija otrs labākais piespēlētājs NBA. Serbu kvalitāti apliecina fakts, ka 11 no 12 spēlētājiem pārstāv NBA vai ULEB Eirolīgas klubus – proti, spēlē divās spēcīgākajās ligās pasaulē.

#128 – astronomiskajam rudenim klauvējot pie durvīm, sanācām kopā, lai atskatītos uz šausmu kino vasaru! Šis gads žanra cienītājus ir īpaši iepriecinājis ar interesantiem un domas raisošiem darbiem, par kuriem tad šoreiz arī parunājām. Protams, ne tikai par to – jo kā gan podkāsts bez kāda ranta. Šajā podkāstā:Ko dara Kventins Tarantīno un citi jaunumi (00:02:42);Plugs, plugs, plugs (00:31:32);"Weapons" (00:46:03);"Bring Her Back" (01:00:58);"Together" (01:06:14);"Materialists" (01:16:43);Ieteikumi – "The Player" un "Minority Report" (01:39:52).Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par sēņu vietām, kurās izdevies labu ražu, parasti citiem nestāsta. Kā atrast labākās sēņu vietas: kur patīk augt gailenēm, baravikām un citām sēņotāju iekārotām sēnēm? Raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj AS "Latvijas Valsts meži" mežierīcības meistars Vidusdaugavas reģionā Kārlis Taukačs, Rīgas mežu bioloģiskās daudzveidības eksperts Gatis Eriņš un Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniela. Ierakstā uzklausām Rūtu Kuriņu. Viņa uz mežu sēnes lasīt dodas kopš bērnības, jau apmēram 30 gadus. Viņa izaugusi piecu bērnu ģimenē un sēņu un ogu lasīšana un pārdošana bija laba iespēja sagādāt visu skolai nepieciešamo. Tagad došanās uz Tomes mežiem viņai ir hobijs. "Šo gadu var saukt par gaileņu gadu, parējās sēnes pa druskai parādās, bet sēņotāju interesējošā daudzveidība ir maza pagaidām," vērtē Inita Dāniela. Viņa arī atgādina: Ja cilvēkam ir jautājums – vai šī sēne ir ēdama, tad noteikti viņam tā nav ēdama. Drīkst lasīt tikai tās sēnes, kuras droši pazīst. Kurām sēnēm patīk kādos mežos? "Tā pati gailene - sausie, mēreni mitrie skujkoku meži, tur būs diezgan droši atrodama. Apšubekas meklēt ietu uz lapainākiem mežiem, kur vairāk ir apses, lazdas, liepas. Saprotot, kas šajā sezonā no sēnēm ir izaudzis, uz atbilstošu mežu jāiet. Cūcenes vēlā rudenī – egļu mežos," iesaka Gatis Eriņš. "Protams, pieauguši meži, lieli meži, arī izcirtumos ir sēnes, bet tur sēnes lasa mazāk." Inita Dāniela papildina, ka gailenes labprāt aug arī lapu koku tuvumā. Savukārt baravikas ir dažādas - ir priežu baravika, egļu baravika un ir vasaras baravika, kas zem ozoliem aug. Arī apšubekas ir dažādas. Sēnes ir garšīgas, kaloriju tajās nav daudz. "Ja sēnes sacep ar speķīti, vai vēl apcep sviestā un pieliek saldo krējumu, tad sēnes nav vainīgas, ka šis ēdiens ir kaloriju bumba," norāda Inita Dāniela. "Nav jau obligāti sēnes jāēd. Var nevākt ēšanai, tāpat priecāties, fotografēt. Ļoti daudzi cilvēki ir uzlikuši sev mērķi pēc iespējas vairāk sugas iepazīt, sakrāt bildītes. Meklē visādus eksotisku sīkumiņus. Uz mežu iet un par sēnēm priecāties var un vajag." Savukārt Kārlis Taukačs mudina sēņošanas maršrutu saplānot jau mājās, izmantojot "LVMgeo" lietotni, kurā var redzēt mežaudžu plānu. Tur var redzēt, kādas sugas kurā mežā aug un cik tās ir vecas. "Dīvānā sēžot var saplānot savu ceļu, kur un kā dosimies, ka ieiesim šajā priežu jaunaudzītē salasīt gailenes, ieiesim šajā ozolu - egļu audzīte salasīt baravikas, tad tajā laukmalītē, kur apses aug, salasīsim apšubekas. To maršrutu var mājās nospraust un visticamāk, tas veicinās pilnu groziņu," iesaka Kārlis Taukačs. Viņš arī atgādina un iesaka mežā netrokšņot. Citās domās ir Gatis Eriņš, kurš tomēr iesaka vismaz skaļi aiztaisīt mašīnas durvis, lai zvērus, ar kuriem nevēlamies satikties, brīdinātu par savu ierašanos mežā. Bet runājot par mašīnas novietošanu, viesi atgādina, ka auto jānovieto tā, lai citi varētu pabraukt garām.  Tāpat arī atgādinājums, ka mašīnu nedrīkt nobraukt no ceļa garā zālē, jo tas var veicināt aizdegšanos no karsta izpūtēja. Arī kūdrainās augsnēs nevajadzētu atstāt. Pirms novietot mašīnu, ieteikums padomāt, vai tā nevar aizdedzināt mežu, kā arī, lai citi var pārvietoties pa mežu.

Aptaukošanās ir nopietna problēma, kura ir jārisina, jo tā saistīta ar daudziem citiem riskiem veselībai. Kā to darīt visefektīvāk, raidījumā Kā labāk dzīvot iesaka Zemgales diabēta centra Svara kontroles kabineta endokrinoloģe Sigita Pastare un ķirurgs Maksims Mukāns. "Nekādā gadījumā es neieteiktu ēst cilvēkam ar lieko svaru tā saucamo "fāstfūdu" vai ātrās uzkodas," atzīst Sigita Pastare. "Skumji ir ka tieši vīrieši ar mazkustīgu dzīvesveidu, kam Latvijā jau ir tā augsts kardiovaskulārais risks, kā tālbraucēji šoferi, braucot garām degvielas uzpildes stacijai mēs redzam, kāda rinda stāv pēc burgeriem vai vēl kaut kā." Mēs zinām, ka pamatā uzturā ir jābūt dārzeņiem, šķiedrvielām, pareizam mikrobiomam jābūt. Ja nav uzņemti dārzeņi pietiekamā daudzumā, bet ir uzņemtas šīs ātrās uzkodas, labā mikroflora, kas palīdz cilvēkam nenovecot, kas palīdz mums saglabāt labu vielmaiņu, zarnu traktā nedzīvo. Savairojās sliktās baktērijas, kas veicina aterosklerotiskos procesus, kas veicina cilvēka novecošanos, veicina insulīna rezistenci," skaidro Sigita Pastare. "Un atkal cilvēks griežas nākamajā degvielas uzpildes stacijā pēc nākamā burgerīša. Nevajadzētu arī šīs ātrās uzkodas iegādāties kioskos, skrienot kaut kur. Ēdienreizes ir jāplāno un cilvēkam ar lieko svaru būtu vēlams ēdienu pagatavot tieši mājās, jo arī restorāna ēdiens visbiežāk ir kalorijām pārbagāts." "Varbūt kebabs nebūtu tik slikts, ka tur ir olbaltumi, tur ir dārzeņi arī, bet cilvēks to apēd ātri visu. Varbūt viņam pietiktu ar trešdaļu tā kebabā, lai piesātinātos. Tas veicina cilvēkiem lieko ēšanu. Tas ir garšīgi un gribās apēst visu." Sigita Pastare arī norāda, ka Latvijā cilvēki pārmērīgi daudz lieto uzturā maizi.  "Tas ir saglabājies no pēckara gadiem, varbūt arī padomju laika, kad maize bija lēta. Neko mēs nevaram ēst, ja nepiekožam klāt maizi," bilst Sigita Pastare. "Tāpat arī piena produkti, mēs varam izvēlēties liesākus piena produktus. Olbaltumvielas. Neko nedos, ja pacients saka: es lietoju tikai vistas fileju. Svarīgi ir, kā mēs viņu pagatavojam, saliekam kastītēs un tās pašas 30 minūtes, kas ir veltītas pusdienlaikam, mēs garšīgi varam savu maltīti apēst, sākot ar dārzeņiem, aizpildot kuņģi ar dārzeņiem, ar šķiedrvielām, un tas mazinās slikto tauku un ogļhidrātu uzsūkšanās ātrumu, un radīsies sāta sajūta. Protams, ne visiem un ne vienmēr, bet tas vienā vienmēr ir pamats." Ja aptaukošanos ārstē ar medikamentiem, cilvēks nevarēs tikai lietot zāles un nemainīt savus ēšanas un fizisko aktivitāšu paradumus.  

Medības var būt dažādas - tostarp, izmantojot fotoaparātu. Ieguvums - skaisti un vērtīgi attēli, kuri sniedz arī nozīmīgus datus pētniecībai un ne tikai tas vien. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kas ir fotomedības. Stāsta "Daba laba" pārstāvis Reinis Pižiks un "Lūzumpunkts" vadītājs Māris Lazdiņš. "Esmu mednieks jau no 18 gadu vecuma. Tas ir ļoti līdzīgi, kad tu esi ar ieroci mežā, vai tu esi ar ieroci, ko sauc par fotoaparātu. Visas maņas, situācijas un notikumi ir diezgan līdzīgi," par foto medībām stāsta Reinis Pižiks. "Cilvēks sēž mašīnā, briedis iznāk, viņš [cilvēks] ir satraucies, viņam pulss ir kā 100 metru skrējējām un viņš bildē, elso. Un tad zvērs aizskrien. Fotomedības ir tādas pašas kā medības, tikai pēc veiksmīgi izdarīta šāviena medībās [parastās] tev ir jāiet un ir vesels notikumu komplekss, kas ir jādara. Foto medības ir ļoti līdzīgas medībām." Reinis Pižiks arī atzīst, ka pirmo reizi, kad fotomedību laikā cilvēki pamana dzīvnieku dabā, viņi ir satraukušies un skaļi, un zvērs aizskrien prom. Cilvēkiem, kas vēlas nodarboties ar foto medībām, vajadzētu iepazīt dzīvnieka uzvedību. "Ir jāzina, nevari vienkārši paņemt fotoaparātu un tad es braukšu... Tā var darīt, bet tad nedabūsi ļoti kvalitatīvas bildes, vienkārši dabūsi kaut kādas smukas ainiņas," norada Reinis Pižiks. Pats viņš nodarbojas gan ar medībām, gan fotomedībām. "Tu pavasarī brauc pa Ances mežiem, iznāk no meža medņu gailis un viņš tevi apstādina. Iznāk uz ceļa kā policists un apstādina. Protams, nebraucu malā. Izkāpu ārā, paņemu telefonu un viņš man nāk virsū, un taisa savu slaveno riesta deju un savu skaņu. Viņš ir uzvilcies, jo vienreiz gadā iet uz zaļumballi. Viņam ir vienalga, ka tu esi ar divtonnīgu mašīnu. Tāpēc martā uzmanīgi brauciet pa Latvijas Valsts mežu ceļiem, viņiem tur ir zaļumballe." Reinis Pižiks atzīst, ka fotogrāfi ir iecienījuši gan saullēktu, gan maģisko mirkli pirms saulrieta, kā arī, protams, jāņem vērā, ka dzīvnieki negribēs skaisto kadru mednieku pielaist sevi ļoti tuvu. Tāpēc jāizvēlas atbilstoša fototehnika. "Zvēram Robins Huds varbūt varēja pieiet ļoti tuvu klāt vai Čaks Noriss, bet mūsdienu cilvēks tuvu nevar pieiet, tad tehnika nāk talkā. Fotogrāfijās ir ļoti skaisti, ja, piemēram, kādam stirnu āzim redzi skropstu. Vai briedis, kad bauro, ka tu redzi garaiņus, kas ceļas no elpas. Silts organisms zaļumballē, viņš viņš bauro un auksts rīts septembrī. Lai bilde būtu kvalitatīva, tehnikai ir ļoti labai jābūt." Kameras tiešām ir ļoti dārgas, lai šādus kvalitatīvus attēlus uzņemtu. Ierakstā uzklausām Kasparu Vaišļu, kurš ir mednieks jau trešajā paaudzē un jau 26 gadus ir medību kluba "Jaunjelgava" biedrs. Kopš 90. gadu beigām viņš uz mežu dodas ar videokameru un visvairāk viņam patīk filmēt briežus bauru laikā.  

Naudai ir nozīme, par to nav ne mazāko šaubu. Izrādās, nauda var pati pelnīt sevi - kā tas iespējams un kā ar naudu rīkoties gudrāk, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka Investoru kluba izpilddirektors Kaspars Peisenieks, finanšu nozares speciālists Toms Kreicbergs un Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše. Kāda ir Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība? Toms Kreicbergs atzīst, ka vienmēr varētu būt daudz labāk. Salīdzinot ar kaimiņiem igauņiem, izpratne atpaliek, no otras puses pēdējo 5-10 gadu laikā cilvēki aizvien vairāk interesējas par to, kā labāk pārvaldīt savu naudu, kā ieguldīt "Kopumā tendence, manuprāt, šobrīd ir diezgan pozitīva," vērtē Toms Kreicbergs. Kaspars Peisenieks piekrīt, ka interese pieaug.  "Līdz kaut kādam ideālam stāvoklim droši vien ir ļoti tālu. Mēdz teikt, ka mēs atpaliekam dažus gadus no igauņiem finanšu pratībā, tad igauņi paši saka, ka viņi atpaliek dažus gadus no somiem, somi savukārt saka, ka viņi dažus gadus atpaliek no zviedriem, un zviedri saka, ka viņi daudzus gadus atpaliek no amerikāņiem. Visiem, lai kur skatītos, ir kur augt," norāda Kaspars Peisenieks. "Labā lieta ir, ka mēs iesākam no salīdzinoši zemas bāzes, tad ir iespēja tādam ļoti straujam pieaugumam. Šķiet, ka pēdējos gados esam uzņēmuši salīdzinoši strauju pieaugumu interesē. Darbībās tas vēl būtu jāierauga, jo mēs redzam, ka iedzīvotāju nauda banku kontos turpina stāvēt lielos apmēros, kas arī nav slikti, drošības spilveniem jābūt, bet nu gribētos, ka tā nauda tiek jēdzīgāk izmantoti, lai cilvēki arī pelnītu un vairotu savu turību. Bet esam uz pareizā ceļa." Aija Brikše norāda, ka salīdzinājumā ar citām OECD valstīm, Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība ir vidēja. Investīciju ziņā atpaliekam no citām valstīm. "No pēdējiem datiem redzam, ka viena no zinošākajām, ieinteresēkajām grupām ir Latvijas skolēni. Tās, es domāju, ir ļoti labas ziņas. Viņi arī atzīst, ka ģimenēs runā par naudas lietām, un tas vieš cerību, ka ir jauna paaudze, kurai šīs tēmas interesē, un viņi zināšanu jomā kaut kādos jautājumos pārspēj pieaugušos, savus skolotājus, vecākus. Tās ir labas ziņas," uzskata Aija Brikše. Runājot par ieguldīšanu, Toms Kreicbergs atzīst, ka arvien cilvēkiem ir stereotips, ka ieguldīšana ir tas pats kazino un, iespējams, var vinnēt un, iespējams, var zaudēt. "Ar šo stereotipu ir nedaudz grūti cīnīties, jo patiesība ir tāda, ka ar dažiem ieguldījumiem tā ir un ar citiem ieguldījumiem ir daudz labāk. Ir jābūt zināšanām un izpratnei, lai spētu atšķirt, kas ir kazino un kas ir saprātīgi ieguldīšana," norāda Toms Kreicbergs. "Ja skatāmies ilgtermiņā, tad ir vismaz divi diezgan spēcīgi pelnoši ieguldījumu veidi, kurus nekādi ar kazino nevarētu salīdzināt. Viens ir diversificēts ieguldījums akciju tirgū. Tas nozīmē, ka ieguldām daudzu dažādu uzņēmumu akcijās. Šādi ieguldot, ilgtermiņā ir ļoti labas izredzes nopelnīt. Otrs lielais spēcīgais ilgtermiņa ieguldījums būtu nekustamajā īpašumā, kas Latvijā cilvēkiem varbūt ir vieglāk saprotams. Nopērc dzīvokli, izīrē - tas arī ilgtermiņā ar saviem riskiem, bet ir diezgan uzticams veids, kā vairot bagātību. Tad atkal ir citi, kas tiešām ir riskanti, spekulatīvi ieguldījumi, vienalga, vai tas būtu tā saucamais "forex" vai "day trading", vai tagad populārais kripto, tur tiešām var sanākt kā kazino." Kaspars Peisenieks norāda, ka cilvēkiem pietrūkst zināšanas par investīcijā un arī uzdrīkstēšanas investēt, paskatīties, nerunājot par kādu soļu veikšanu. "No sākuma jārēķinās, it īpaši, kad uzsākam visu procesu, ne tikai ar to, ka naudu ieguldīt, bet arī laiku. Un laiku atkarībā no tā, ko ar investīcijām vēlāmies darīt. Jjebkurā gadījumā no sākuma jāiegulda laiks, lai vispār saprastu, kas tas ir," atgādina Kaspars Peisenieks.  "Visiem gribētos vienkāršāko īsceļu - man ir nauda, pasaki, ko man darīt, lai es būtu pelnošs? Jābūt gataviem arī laiku ieguldīt, jo zināšanas būs ar vislielāko atdevi. Ja vienreiz izpētīsim veidu, kā mums katram dots savs ieguldījums tālāk virzīt, tur varētu būt vislielākais ieguvums. Varbūt ir kļūda, ka no sākuma neveltām pietiekami daudz laika." Arī klausītāji norāda, ka nav viegli veikt ieguldījumus, atlikt naudu, ja ir pietiekami daudz ikdienas maksājumu. "Protams, ir liela sabiedrības daļa Latvijā, ja mēs skatāmies uz reāliem ienākumiem, it īpaši, ja tev ir ģimene, ir bērni, mēneša beigās nekas daudz pāri nepaliek," piekrīt Toms Kreicbergs. "Tajā pašā laikā katram ir tā godīgi jāpaskatās uz savu situāciju, jo man ir paziņas, kas pelna, teiksim, 700-800 eiro mēnesī un nekas daudz nepaliek, un ir paziņas, kas pelna trīs un četrus tūkstošus mēnesī, un viņiem arī nekas daudz nepaliek. It kā viņi dzīvo vienā valstī un viņiem ir pieejami vienādi produkti un viss pārējais, bet tu pamanījies dažreiz iztērēt visu, kas tev ir. Ir sabiedrības daļa, tie varbūt ir 20-30%, kuriem ienākumi jau ir diezgan augsti, tāpat nesanāk neko atlikt. Tur gan vajadzētu rūpīgi paskatīties uz to, kā mēs tērējam un kādas ir mūsu prioritātes - vai tas ir dzīve šodien, vai mēs tomēr arī gribam padomāt par to, ka nākotnē mums varētu būt nedaudz vairāk brīvības, vai tas ir strādāt mazāk vai ceļot vairāk, vai nopirkt māju, vai kādas mums ir tās prioritātes." Aija Brikše arī norāda, ka cilvēkiem finanšu paradumi primāri ir vairāk saistīta ar to, kā viņš rīkojas, nevis ar pieejamo naudas daudzumu.  "Cilvēki, kuri saņēma lielāku atalgojumu, manā gadījumā, es piecus cilvēkus mentorēju, redzēju gluži pretēju ainu, ka cilvēki ar zemākiem ienākumiem ir uzlikuši sev nepieciešamās apdrošināšanas, viņi ir uzlikuši sev regulāro maksājumu uzkrājuma kontā, un viņi, patiesību sakot, ļoti rūpīgi plāno savu budžetu, viņi arī investē pensiju trešajā līmenī. Ar to naudas daudzumu, kas viņiem ir, viņi tiešām ļoti pārdomāti rīkojas," pieredzē daļas Aija Brikše. "Bet tad ir viens posms, kurā cilvēks sāk saņemt vairāk, un tas, kas bieži vien notiek, nevis viņš sāk investēt vai vairāk iemaksāt pensiju trešajā līmenī, bet viņš nopērk dārgāku mašīnu, viņš izvēlas citas ekstras savā dzīvē. Īsti arī labāks nekas nav izgudrots par to, ka vienkārši sākt regulāros vispirms uzkrāšanas un pēc tam ieguldīšanas paradumus. Arī šiem cilvēkiem, kuriem bija lielāki ienākumi, mēs arī sākām kaut ar nelielām summām viņiem vispār mācīt uzkrāt, atlikt katru mēnesi naudu, izvērtēt savus iepirkšanās paradumus, restorānu paradumus un tā tālāk."

Lai arī šogad par karstumu vasarā pagaidām sūdzēties nevaram, ierasti ik gadu pāris nedēļas kārtīgi svīstam. Cilvēks var patverties telpās pie kondicionieriem un ventilatoriem un plānot savas ikdienas gaitas, neuzturoties karstākajā saulē, bet kā tiek galā daba? Kā dzīvnieki pārcieš sauli un karstumu? Kādas stratēģijas tie ir radījuši, lai pasargātu sevi no tveices? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dzīvnieku pazināji - Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Cilvēkam it kā ir vienkāršāk, mums drēbes ļoti palīdz, vai nu mēs saģērbjamies, vai izģērbjamies. Brīdī, kad vairāk vairs nevar izģērbties, mums vienmēr ir iespēja vai nu ielīst ēnā, vai dzesēties kaut kur vēsumā, vai doties peldēties. Mēs tomēr savu dzīvi turam tādos rāmjos, ja jums ir jābūt ārā, mēs esam pieturā, gaidām autobusu karstumā, saulē. Bet dzīvniekus dabā tas skar mazāk, jo viņiem vienmēr ir izvēles iespējas - ielien ēnā, viņi ielien mitrā zemē, pārrok sev bedrīti, noslēpjas kaut kur. Mums ir grūtāk," vērtē Inta Lange. "Bet dzīvniekiem savukārt ir grūtāk izģērbties. Ja pēkšņi strauji ir karsts vai auksts, nevar kā  cilvēks noģērbt savu biezo jaku un pēkšņi ir mazajā t-krekliņā, tad dzīvnieks vēl ilgi pinkaini staigās, viņam kažoka noģērbšana ir krietni ilgāka un pēc tam uzaudzēt vietā arī ir ilgāk." "Dzesēšanas variantu ir daudz dažādi," norāda Māris Lielkalns. "Kā nu kurš māk. Viens attaisa muti, atver knābi, papleš spārnus un tad elso, mēģina tādā veidā atdzesēties, cits izrakņā kaut kādu iedobi, ielien un tādāveidā dzēsējās, cits atkal pamēģina atrast kaut kur vējaināku vietu, kur izstiept visas četras kājas uz visām pusēm un tā turēties. Citi vienkārši nenāk ārā dienas laikā, sēž savā alā, iedobē, slēptuvē un viss, čuč, atpūšas. Kad tas briesmīgais karstums ir pārgājis, sākās nakts dzīve. Piemēram, tuksnesī."  Ja pēkšņi uznāk liels karstums, vai dzīvnieki var un mēdz "pārplānot" savas dienas gaitas?  "Latvijas dabā viņi ir ļoti elastīgi. Dzīvnieki nenāk pa dienu, mēs viņus tikpat kā neredzam, viņi guļ kaut kur vēsumā, ēnā, krūmos, nenāk ārā. Viņiem varbūt plānošana ir mazāk sarežģīta nekā cilvēkam, jo mums ir jāiet uz darbu, ir savi pienākumi, ir saplānota diena, tad dzīvniekiem galvenais ir būt drošībā, paēst un varbūt par ģimeni parūpēties," atzīst Inta Lange. "Latvijā, kad ir karstākais laiks, daļai dzīvnieku jau bērni ir pietiekami lieli, viņiem par bērniem īpaši nav vairs jārūpējas, un tad viņi vairāk domā par kaut kādu savu komfortu, izdzīvošanu. Tad nakts un krēslas laiks ir īstais.  Lai cik sauss un karsts pa dienu Latvijā arī būtu, tad vakarā rasa ir klāt, mitrums zem krūmiem, nokritušas lapas, zāle, viss ir tomēr mitrs. Un Latvija ir tā laimīgā zeme, kur kilometriem tālu nebūtu neviena ūdens avota, mums ir vai nu upes, vai ezeri, vai dīķi, vai purvi.  Arī pilsētas dzīvē, kad uznāk ilgāks karstuma periods, tad visi uztraucas pilsētā par dzīvo dabu, jo pilsēta krietni vairāk uzsilst nekā ārpusē un arī krietni vēlāk atdziest. Tomēr kaut vai Rīgā ūdens avotu ir daudz. Un savvaļas dzīvnieki ikdienā diezgan tālu pārvietojas no savām ierastajām vietām. Cilvēki varbūt vairāk ap māju dzīvojas, bet dzīvniekiem tie ir pat vairāki kilometri dienā. Līdz ar to ūdens vienmēr ir sasniedzamā attālumā." Ir karsts laiks, cilvēkiem daudz jādzer, jo tā mēs svīstam. Vai citi dzīvnieki arī tā svīst? Zināms, mājas kaķi svīst tikai ar ķepiņām. Kā ir ar citiem dzīvniekiem? "Ir, kas svīst, ir, kas nesvīst. Tāpēc jaukais teiciens - nosvīdis kā cūka ir absolūti garām un nepareizs, jo cūka ir viens no tiem dzīvniekiem, kas nesvīst," bilst Māris Lielkalns. "Ja reiz nesvīst, ir jāmēģina savādāk dzesēties. Un to viņa dara, ne tikai viņa, arī degunradži, arī citi cūku radinieki. Viņi vienkārši sameklē dubļu peļķi un iegāžas tajā ar  lielu, lielu sajūsmu. Arī brieži ļoti labprāt zoodārzā, mums tāds purviņš ir uztaisīts, un tad viņi tur priecājas. Tad izlien laukā tāds dubļains un apmeklētāji nevar saprast - fui, kādi, jūs netīrāt un nepucējat  dzīvniekus, bet viņš ir sajūsmā par to, ka ir atdzesējies un ļoti labi jūtas." Dubļu kārta palīdz arī pret odiem, mušām un citiem kukaiņiem un ārējiem parazītiem. Viņi iekalst tajā dubļu kārtā, tad atliek tikai noberzēties un atkal ir tīrs. Vislabākais ir sveķains koks - egle, priede. "Arī bez biezkažokainajiem ir savas dzesēšanas sistēmas. Ir aita, vēl daži citi, kam ir biezāks kažoks, bet ausis ir plikas, tās ir gandrīz kailas. Tāpat arī trusim, zaķim ausis ir garas pietiekami daudz, ne jau tāpēc lai labāk dzirdētu, bet gan lai atdzesētos. Tur ir daudz sīkie asinsvadi un tādā veidā vienkārši - ausis gaisā, vējiņš staigā, ausis dzesējas, arī pats dzesējās," turpina Māris Lielkalns. "Ūdensputniem tīri labi noderētu arī pēdas. Protams, arī spalvu kārtai ir krietni plānāka vasarā nekā ziemā, bet vienalga, ja paliek par karstu, tad plunčājas un dzesējas ar pekām. Ziemā savukārt šīs pēdas kalpo pilnīgi pretēji." "Attiecībā uz pārkaršanu tomēr gribētu piebilst, ka visneaizsargātākie Latvijā ir mūsu mājdzīvnieki - suņi, kaķi, varbūt kādam mājās trusīši vai jūras cūciņas un kāmīši, jo cilvēks par sevi padomās. Zoodārzā arī par visiem ir padomāts, savvaļā dzīvnieki paši var aiziet un atrast savu komforta līmeni, bet mājdzīvniekiem tādas iespējas bieži vien netiek dotas, jo mēs viņus ieliekam dzīvokļos vai mēs viņus mašīnās atstājam, vai varbūt kāds suns laukos pie ķēdes. Vai kādi dzīvnieki palaisti aplokā, kur nav pat nojumes," atgādina Inta Lange. "Mājdzīvnieki līdz ar to paši nevar nodrošināt savu komfortu, atrodot ēnu vai atrodot vēsāku vietu, jo kur viņš ir, tur viņš ir diemžēl. Te gan gribētos teikt, ka pieskatām esam uzmanīgi, un pagalmos varbūt izliekam āra kaķīšiem un sunīšiem varbūt kādu bļodiņu ar ūdeni, šie dzīvnieciņi gan būs ļoti pateicīgi par to visu, jo viņi paši nepratīs. Tā ir cilvēku atbildība." Cilvēkiem svīst ir dabiski, bet ko svīšana var liecināt par mūsu veselību? Lai gan šovasar ilgstošu karstumu vēl neesam pieredzējuši, svīšana ir dabiska mūsu ķermeņa izpausme ne jau tikai karstās vasarās vien. Organismam svīst ir svarīgi, bet mums pašiem un apkārtējiem sviedri un to aromāts var radīt diskomfortu. Bet vai tie patiešām ir sviedri, kas smaržo, vai varbūt aromātu rada kas cits? To skaidro Anda Apine, dermatoloģe-veneroloģe Lāzerplastikas klīnikā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā, kā arī Latvijas Dermatoonkoloģijas asociācijas priekšsēdētāja.

Par skaidras naudas iemaksu, sākot no 750 eiro, un izmaksu no 1500 eiro būs jāsniedz sliekšņa deklarācijas – to paredz Finanšu ministrijas sagatavotais noteikumu projekts. Bet koalīcijā par šādu ieceri nav vienprātības. Par to, ka Valsts ieņēmumu dienestam jāsaņem ziņas par skaidras naudas darījumiem, spriež jau sen, par minētajām summām vismaz gadu. Ēnu ekonomikā liela nozīme ir skaidras naudas apritei un Latvijā tā ir liela – caur bankomātiem iemaksu un izmaksu veidā izplūst miljardi eiro. Protams, netiek uzskatīts, ka tā visa saistīta ar ēnu ekonomiku. Vai un kādu pienesumu šāda uzraudzība dos ēnu ekonomikas apkarošanā? Par to Krustpunktā diskutē Saeimas deputāts Uldis Augulis (Zaļo un zemnieku savienība), Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Upenieks un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Baiba Šmite-Roķe.  

Lai arī pirms gada izskanēja pa bažīgai balsij, ka skolu koru skaits mazinās un kas gan notiks ar dziesmu svētku kustību, tomēr nupat aizvadītie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki rāda – viss ir kā vienmēr – līksma un pacilāta gaisotne, skaisti koncerti un ļoti daudz dziedošu un dejojošu bērnu. Protams, arī kāda paburkšķēšana un pamācīšana no malas, kas nebija pareizi – arī tas kā vienmēr. Kā mainās svētki, kā mainās mūsu attieksme pret tiem – par to saruna Krustpunktā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori, Kultūras un mākslu institūta vadītāju Andu Laķi.  

Raidījumā pievēršamies mūsdienām, vēsturei un grābekļiem, kurus, cenzdamies apiet, tomēr saminam. Drīz būs aizvadīts pusgads kopš Donalds Tramps sācijs savu otro prezidentūru ASV. Pa šo laiku Amerikas tēls, starptautiskās attiecības, ekonomika un sadzīve sagriezusies teju kājām gaisā. Aizvien biežāk mediju komentāru slejās redzam ASV salīdzinājumus ar nacistiskās Vācijas situāciju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vai tie ir nekorekti pārspīlējumi, vai tomēr noskaņa liek vilkt paralēles ar to, kādā pasaulē dzīvojām pirms nepilniem simts gadiem Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un žurnāla „IR” komentētājs Pauls Raudseps. Kaspars Zellis: Ja man jāraugās uz ASV un jāvelk paralēles ar nacistisko Vāciju, es teiktu, ka redzu gan kopīgas iezīmes, gan arī atšķirības. Sākšu ar atšķirībām.  Galvenā atšķirība ir tā, ka atšķirībā no Hitlera, kam bija ļoti izteikta ideoloģiska partija, ideoloģiska programma, kur bija viss salikts pa plauktiņiem, Amerikā mēs šādu ideoloģiju neredzam. Tur ir ļoti patmīlīgs, ļoti egocentrisks un kaprīzs cilvēks, kura iedomām, kura vēlmēm tiek pakļauta visa globālā sistēma.  Otra lieta, kas varētu būt atšķirīgi, ir tas, ka ASV kontekstā mēs īsti arī neredzam milzīgu sabiedrības atbalstu, ja neraugāmies uz vēlēšanām. Ja raugāmies uz kopīgajām iezīmēm, kas visvairāk izsauc pārdomas, ir Trampa retorika. Un šī Trampa retorika, kas ir balstīta gan uz manipulācijām, gan uz meliem, gan uz ienaidnieku, iekšējo un ārējo, meklēšanu, ļoti spēcīgi atgādina Hitlera Vāciju.  Tāpat šis jau hrestomātiskais sauklis: "Padarīsim Ameriku atkal diženu!" Tas ir savdabīgs eskeipisms, kas raksturīgs visām autoritārajām kustībām, kuras saredz kaut kādu skaisto pagātni, kad valsts bija dižena. Te mēs varam vilkt paralēles arī ar Putina Krieviju, kas redz to diženumu Padomju Savienībā vai vēl kaut kur citur. Vai kādā citā valstī, kur ir autoritārie līderi, viņi pagātni iztēlojās kā tādu zelta laikmetu, kuru varētu atkal radīt. Tiek izmantoti vēstures naratīvi, tiek izmantota pagātne, lai radītu šo "jauno realitāti". Pauls Raudseps: Runājot par līdzīgiem procesiem, kādi notika Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados, Vācijā - 30.gados, protams, tas, kas ir kopīgs visām šīm kustībām, ir apgalvojums, ka mēs esam tikuši pazemoti, kāds ārējais ienaidnieks mums uzbrūk, ir padarījis mūs vājus un mums ir atkal jāatgūst šis diženums. To teica gan Musolīni, gan Hitlers, to tagad teica Tramps. Es nepārspīlētu Hitlera un Musolīni ideoloģisko bāzi. Ja skatās, ko viņi rakstīja savas karjeras sākumā un ko beigās, tur daudz pa vidu mainījās. Galvenais dzinulis bija mazāk ideoloģisks, kā emocionāls, tiekšanās pēc varas. Šī arī ir lieta, kas ir kopīga visām šīm kustībām.  Protams, arī jaunāko tehnoloģiju izmantošana, lai manipulētu ar cilvēku prātiem. Hitlers ļoti efektīvi izmantoja savulaik radio. Tramps ļoti efektīvi izmanto sociālos medijus. Jautājums - vai Tramps ir fašists? Piemēram, Kamala Harisa pagājušā gadā priekšvēlēšanu kampaņas laikā teica - jā, Tramps ir fašists. Par to jau bija diezgan plašas diskusijas Amerikā jau pirms tam, arī tad, kad viņš pirmo reizi kandidēja un bija prezidents. Ļoti daudzi dažādi eksperti un vēsturnieki, un politologi ir iesaistījuši šajā diskusijā. Latvijā labi zīnāmais Timotijs Snaiders saka: jā, Tramps ir fašists. Tā saka Timotijs Snaiders, kas, es domāju, ir ļoti iecienīts vēsturnieks Latvijā. Citi arī ir pievienojušies šim viedoklim, citi atkal saka, ka tomēr ir atšķirības. Es teiktu, ka šobrīd, vērtējot fašisma pazīmes, Tramps ir tādā kā fašisma priekškambarī, jo ļoti daudzas lietas ir līdzīgas.  Viena lieta, lai gan viņš par to ir runājis, bet vai tiešām tās runas pāries darbos, tas ir liels jautājums. Gan Hitleram, gan Musolīni bija būtiska vardarbība, militārā ekspansija kā nācijas varēšanas un vīrišķības un atdzimšanas pierādījums. Hitleram tas bija ļoti izteikti, bet Musolini to arī darīja Ziemeļāfrikā un Albānijā. Tramps pirmās prezidentūras laikā par militāru ekspansiju nerunāja, mēs zinām tagad, ka viņš ir sācis teikt, ka Kanāda būtu jāpievieno, Panama, tad Grenlande. Vai tas tiešām rezultēsies kādā rīcībā, tas ir liels jautājums. Bet sevišķas nozīmes piešķiršana vardarbībai kā nācijas atdzimšanas apliecinājums, es domāju, tas ir viens ļoti svarīgs fašisma elements, kāpēc mēs atšķiram, fašismu no vienkārša autoritārisma. Ulmaņa [Kārļa] režīms bija autoritārs, tas nebija fašistisks, jo, par spīti tam, ka mēs dzirdam to vārdu no dažādiem kaimiņu valsts kara propagandistiem un arī dažkārt uz vietas, tas nebija fašistiski, jo nebija militarizācija un iedoma, ka iekarosim kaut kādas kaimiņzemes, lai parādītu savu varēšanu, bet īstam fašismam tas ir ļoti raksturīgi.  Tas arī tiek izdalīts kā atsevišķa kategorija, jo tā varam mēģināt saprast, kāda varētu būt rīcība nākotnē. Šobrīd, protams, ceram, ka Tramps tā nedarīs, bet zināmas pazīmes ir. Līdz šim, es domāju, tas, ka slieksnis nav pārkāpts.   Zinātnes ziņas Kā runāt ar vakcīnu skeptiķi: pētījums atklāj, kas darbojas. Aizvien aktuālāks jautājums ir, kā runāt ar vakcīnu skeptiķiem, un tieši tam vietnē “Nature” sniegtas dažas pētnieku rekomendācijas. Labākais laiks, lai redzētu Piena Ceļu, strauji tuvojas! Vietnē “Live Science” atklāts, ka strauji tuvojas tas brīdis, lai Piena Ceļu labi saskatītu. Ko dinozaurs ēda pirms 100 miljoniem gadu - liecības saglabātas fosilizētā laika kapsulā. Joprojām mūsdienās varam atklāt daudz interesantu faktu par dinozauriem un arī atrast liecības. Austrālijā ir atrasta aizvēsturiska laika kapsula no dinozaura gremošanas trakta. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprinājusi laboratorijā audzēta laša izmantošanu uzturā. Attīstoties tehnoloģijām, pamazām pieejamāka kļūst laboratorijā audzēta pārtika. Nupat ASV Pārtikas un zāļu pārvalde pirmo reizi devusi zaļo gaismu laboratorijā audzētas zivs, precīzāk, laša produkta, lietošanai uzturā.    

Kas gan var būt jaukāks par veldzējošu peldi karstā vasaras dienā? Tomēr peldēšanās ir aktivitāte, kurai ir savi nosacījumi, kas jāievēro. Viss par un ap peldēšanos – raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījumā sarunājas "Zilā karoga" nacionālās programmas operators Jānis Ulme un biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze. "Viss sākas kādā brīdī ar savu spēju apzināšanos. Brīdī, kad cilvēks dodas atveldzēties, par izteiktu peldēšanu atklātās ūdenstilpēs nevaram runāt, tā tiešām ir došanās uz mirkli ūdenī atveldzēties. Retos gadījumos mēs redzam, ka cilvēks tiešām peld, tas, ko nozīmē vārds peldēt īstākajā izpratnē," norāda Zane Gemze. "Bet te parādās kompetenču šķautne, par ko pārliecinos ar katru dienu arvien vairāk. Cilvēkam šķietami liekas, ka viņam ir zināšanas, prasmes, iemaņas, līdz ar ko viņš ir bezatbildīgs kaut kādā situācijā vai nespēj izvērtēt adekvāti riskus, kas var iestāties.  Protams, ir virkne ieteikumu - izvēlēties drošas peldvietas, lietot peldvesti, pārliecināties par savu drošību, pieskatīt bērnus, nelietot piepūšamos [peldlīdzekļus], nedodaties tālā par savu nedrošo dziļumu, kas parasti ir no nabas līdz krūšu līmenim. Bet pirms vispār tas notiek, man ir aicinājums - aizejiet uz peldbaseinu, samaksājiet 12 eiro, mēģiniet nopeldēt 200 metrus. Varat nopeldēt peldaseinā 200 metrus? Tad jums ir zināšanas par to, kas ir jādara ūdenī un savā ziņa arī sapratīsiet, kā izvērtēt riskus un kas būs jādara, ja nonāksiet atklātā ūdenstilpē neveiklā situācijā. Ja jūs to nevarat, tad jāapzinās, ka ir jāievēro nosacījumi par vestēm, par drošām peldvietām." Zane Gamze arī piebilst, ka peldēt cilvēks var iemācīties jebkurā vecumā. Ir brīnišķīgi piemēri, kad peldētprasmi apguvuši arī seniori. Radžu ūdenskrātuve Jēkabpilī ir karjerā izveidota mākslīga ūdenstilpne ar astoņām salām, kas radusies pēc dolomīta karjera applūdināšanas. Ūdenskrātuve un tās krastos atrodošais Mežaparks 158 ha platībā ir iecienīta vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta un 2. jūnijā Radžu ūdenskrātuvē jau sešpadsmito gadu pēc kārtas tika pacelts zilais karogs. Jēkabpilī tiekamies ar pludmales glābējiem un Mežaparka apmeklētājiem. Lai gan saule mūs šovasar nelutina, tomēr katram ir vērts atcerēties par dažām vienkāršām lietām, ko darīt, lai saulainā laikā sevi pasargātu gan no saules, gan karstuma. Uzklausām dermatologa Raimonda Karla ieteikumus.  Ārsts norāda, ka šobrīd ir pierādīts, ka saules aktivitāte var būt augsta jau pirms 10 un 11 no rīta. Tāpēc iesaka sekot līdzi laika ziņām Latvijas Sabiedriskajā medijā, kur regulāri informē par saules aktivitāti. "Tad arī var plānot savas ikdienas aktivitātes. Ja ir zem trijām vienībām, tad varam iziet saulītē drošāk. Ja saules aktivitāte ir vairāk par trijām vienībām, UV indekss, tad ir vērts padomāt arī par saules aizsardzību. Līdz ar to - cepuri galvā, lai pasargātu galvu, lai pasargātu matus. Noteikti jāpasargā acis. Ir arī tas, ko mēs saucam par svarīgākajiem diviem kvadrātmetriem - tā ir āda. Šeit ir divas iespējas: vai mēs lietojam apģērbu - tas var būt arī ikdienas apģērbs, kas mūs pasargā, vai arī, ja strādājam saulē vai atpūšamies, vai sportojam saulē, tad ir arī speciāls apģērbs, kas ir paredzēts šādām lietām. Ķermeņa atklātām daļām būtu saules aizsargkrēmi lietojami. Stiprums būs atkarīgs no tā, cik jūtīga vai mazjūtīga ir cilvēka āda pret ultravioletajiem stariem, un, protams, kāda ir saules aktivitāte," norāda Raimonds Karls.

Pēc tam, kad Rēzeknē vēlētāju uzticību guva tie paši spēki, kas pilsētu noveduši līdz bēdīgam finanšu stāvoklim, sabiedrībā atkal sāk runāt par to, kādēļ bagātajām pašvaldībām jādalās ar naudu, kuru pēc tam kāds var iztērēt bezatbildīgi. Vai jāmaina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma? Krustpunktā diskutē Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāti Raimonds Čudars (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), Kristaps Krištopans (Latvija pirmajā vietā) un Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics (Nacionālā apvienība). Lielās Latgales pilsētas tikko notikušajās pašvaldību vēlēšanās ir pievērsušas sev lielāku uzmanību nekā parasti. Arī Latvijas Radio tikko skanēja reportāža no Daugavpils un Rēzeknes. Bet stāsts nav tikai par pārliecinošo atbalstu valdošajām partijām. Īpaši Rēzekne ir bijusi uzmanības fokusā arī naudas tērēšanas dēļ, tā nonāca maksātnespējas priekšā. Arī Krustpunktā esam daudz stāstījuši par naudas izsaimniekošanu. Visa valsts glāba pilsētu. Protams, glābējiem gribas, lai izglābtie to novērtē, bet rēzeknieši pārliecinoši ir ievēlējuši pilsētas vadībā iepriekšējos izsaimniekotājus, un viņi arī turpinās rīkoties ar naudu, kuru mēs turpināsim viņiem maksāt. Un runa nav tikai par kredītiem vai aizdevumiem, jo ik gadus Rēzekne saņem arī no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Piemēram, tieši tāpēc arī varēja nodrošināt pilsētā bezmaksas transportu, ko naudas devēji nekad paši nav varējuši atļauties, un visādi citādi tērēt naudu, ko nopelna citi.  "Ja rēzeknieši grib sev šādus saimniekus, tā ir viņu izvēle, bet ne par manu naudu!" Tā daudzi šajās dienās ir rakstījuši sociālajos medijos, un tas tiešām rada jautājumus. Pašvaldību izlīdzināšanas fonds - laba lieta, bet vai kaut kas sistēmā nav aizgājis ačgārni?

Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki. Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis. Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu. Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV. Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē. "Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo. "Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders. Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem. "Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk." '"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus." Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo. Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem? Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam. Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?  "Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas. Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās. Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).