Podcasts about protams

  • 68PODCASTS
  • 764EPISODES
  • 34mAVG DURATION
  • 5WEEKLY NEW EPISODES
  • Jun 12, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about protams

Show all podcasts related to protams

Latest podcast episodes about protams

Zināmais nezināmajā
Pauls Raudseps: Vērtējot pazīmes, Tramps ir tādā kā fašisma priekškambarī

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jun 12, 2025 45:59


Raidījumā pievēršamies mūsdienām, vēsturei un grābekļiem, kurus, cenzdamies apiet, tomēr saminam. Drīz būs aizvadīts pusgads kopš Donalds Tramps sācijs savu otro prezidentūru ASV. Pa šo laiku Amerikas tēls, starptautiskās attiecības, ekonomika un sadzīve sagriezusies teju kājām gaisā. Aizvien biežāk mediju komentāru slejās redzam ASV salīdzinājumus ar nacistiskās Vācijas situāciju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vai tie ir nekorekti pārspīlējumi, vai tomēr noskaņa liek vilkt paralēles ar to, kādā pasaulē dzīvojām pirms nepilniem simts gadiem Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un žurnāla „IR” komentētājs Pauls Raudseps. Kaspars Zellis: Ja man jāraugās uz ASV un jāvelk paralēles ar nacistisko Vāciju, es teiktu, ka redzu gan kopīgas iezīmes, gan arī atšķirības. Sākšu ar atšķirībām.  Galvenā atšķirība ir tā, ka atšķirībā no Hitlera, kam bija ļoti izteikta ideoloģiska partija, ideoloģiska programma, kur bija viss salikts pa plauktiņiem, Amerikā mēs šādu ideoloģiju neredzam. Tur ir ļoti patmīlīgs, ļoti egocentrisks un kaprīzs cilvēks, kura iedomām, kura vēlmēm tiek pakļauta visa globālā sistēma.  Otra lieta, kas varētu būt atšķirīgi, ir tas, ka ASV kontekstā mēs īsti arī neredzam milzīgu sabiedrības atbalstu, ja neraugāmies uz vēlēšanām. Ja raugāmies uz kopīgajām iezīmēm, kas visvairāk izsauc pārdomas, ir Trampa retorika. Un šī Trampa retorika, kas ir balstīta gan uz manipulācijām, gan uz meliem, gan uz ienaidnieku, iekšējo un ārējo, meklēšanu, ļoti spēcīgi atgādina Hitlera Vāciju.  Tāpat šis jau hrestomātiskais sauklis: "Padarīsim Ameriku atkal diženu!" Tas ir savdabīgs eskeipisms, kas raksturīgs visām autoritārajām kustībām, kuras saredz kaut kādu skaisto pagātni, kad valsts bija dižena. Te mēs varam vilkt paralēles arī ar Putina Krieviju, kas redz to diženumu Padomju Savienībā vai vēl kaut kur citur. Vai kādā citā valstī, kur ir autoritārie līderi, viņi pagātni iztēlojās kā tādu zelta laikmetu, kuru varētu atkal radīt. Tiek izmantoti vēstures naratīvi, tiek izmantota pagātne, lai radītu šo "jauno realitāti". Pauls Raudseps: Runājot par līdzīgiem procesiem, kādi notika Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados, Vācijā - 30.gados, protams, tas, kas ir kopīgs visām šīm kustībām, ir apgalvojums, ka mēs esam tikuši pazemoti, kāds ārējais ienaidnieks mums uzbrūk, ir padarījis mūs vājus un mums ir atkal jāatgūst šis diženums. To teica gan Musolīni, gan Hitlers, to tagad teica Tramps. Es nepārspīlētu Hitlera un Musolīni ideoloģisko bāzi. Ja skatās, ko viņi rakstīja savas karjeras sākumā un ko beigās, tur daudz pa vidu mainījās. Galvenais dzinulis bija mazāk ideoloģisks, kā emocionāls, tiekšanās pēc varas. Šī arī ir lieta, kas ir kopīga visām šīm kustībām.  Protams, arī jaunāko tehnoloģiju izmantošana, lai manipulētu ar cilvēku prātiem. Hitlers ļoti efektīvi izmantoja savulaik radio. Tramps ļoti efektīvi izmanto sociālos medijus. Jautājums - vai Tramps ir fašists? Piemēram, Kamala Harisa pagājušā gadā priekšvēlēšanu kampaņas laikā teica - jā, Tramps ir fašists. Par to jau bija diezgan plašas diskusijas Amerikā jau pirms tam, arī tad, kad viņš pirmo reizi kandidēja un bija prezidents. Ļoti daudzi dažādi eksperti un vēsturnieki, un politologi ir iesaistījuši šajā diskusijā. Latvijā labi zīnāmais Timotijs Snaiders saka: jā, Tramps ir fašists. Tā saka Timotijs Snaiders, kas, es domāju, ir ļoti iecienīts vēsturnieks Latvijā. Citi arī ir pievienojušies šim viedoklim, citi atkal saka, ka tomēr ir atšķirības. Es teiktu, ka šobrīd, vērtējot fašisma pazīmes, Tramps ir tādā kā fašisma priekškambarī, jo ļoti daudzas lietas ir līdzīgas.  Viena lieta, lai gan viņš par to ir runājis, bet vai tiešām tās runas pāries darbos, tas ir liels jautājums. Gan Hitleram, gan Musolīni bija būtiska vardarbība, militārā ekspansija kā nācijas varēšanas un vīrišķības un atdzimšanas pierādījums. Hitleram tas bija ļoti izteikti, bet Musolini to arī darīja Ziemeļāfrikā un Albānijā. Tramps pirmās prezidentūras laikā par militāru ekspansiju nerunāja, mēs zinām tagad, ka viņš ir sācis teikt, ka Kanāda būtu jāpievieno, Panama, tad Grenlande. Vai tas tiešām rezultēsies kādā rīcībā, tas ir liels jautājums. Bet sevišķas nozīmes piešķiršana vardarbībai kā nācijas atdzimšanas apliecinājums, es domāju, tas ir viens ļoti svarīgs fašisma elements, kāpēc mēs atšķiram, fašismu no vienkārša autoritārisma. Ulmaņa [Kārļa] režīms bija autoritārs, tas nebija fašistisks, jo, par spīti tam, ka mēs dzirdam to vārdu no dažādiem kaimiņu valsts kara propagandistiem un arī dažkārt uz vietas, tas nebija fašistiski, jo nebija militarizācija un iedoma, ka iekarosim kaut kādas kaimiņzemes, lai parādītu savu varēšanu, bet īstam fašismam tas ir ļoti raksturīgi.  Tas arī tiek izdalīts kā atsevišķa kategorija, jo tā varam mēģināt saprast, kāda varētu būt rīcība nākotnē. Šobrīd, protams, ceram, ka Tramps tā nedarīs, bet zināmas pazīmes ir. Līdz šim, es domāju, tas, ka slieksnis nav pārkāpts.   Zinātnes ziņas Kā runāt ar vakcīnu skeptiķi: pētījums atklāj, kas darbojas. Aizvien aktuālāks jautājums ir, kā runāt ar vakcīnu skeptiķiem, un tieši tam vietnē “Nature” sniegtas dažas pētnieku rekomendācijas. Labākais laiks, lai redzētu Piena Ceļu, strauji tuvojas! Vietnē “Live Science” atklāts, ka strauji tuvojas tas brīdis, lai Piena Ceļu labi saskatītu. Ko dinozaurs ēda pirms 100 miljoniem gadu - liecības saglabātas fosilizētā laika kapsulā. Joprojām mūsdienās varam atklāt daudz interesantu faktu par dinozauriem un arī atrast liecības. Austrālijā ir atrasta aizvēsturiska laika kapsula no dinozaura gremošanas trakta. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprinājusi laboratorijā audzēta laša izmantošanu uzturā. Attīstoties tehnoloģijām, pamazām pieejamāka kļūst laboratorijā audzēta pārtika. Nupat ASV Pārtikas un zāļu pārvalde pirmo reizi devusi zaļo gaismu laboratorijā audzētas zivs, precīzāk, laša produkta, lietošanai uzturā.    

Kā labāk dzīvot
Peldēšanās ir aktivitāte, kurai ir savi nosacījumi, kas jāievēro

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jun 12, 2025 47:57


Kas gan var būt jaukāks par veldzējošu peldi karstā vasaras dienā? Tomēr peldēšanās ir aktivitāte, kurai ir savi nosacījumi, kas jāievēro. Viss par un ap peldēšanos – raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījumā sarunājas "Zilā karoga" nacionālās programmas operators Jānis Ulme un biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze. "Viss sākas kādā brīdī ar savu spēju apzināšanos. Brīdī, kad cilvēks dodas atveldzēties, par izteiktu peldēšanu atklātās ūdenstilpēs nevaram runāt, tā tiešām ir došanās uz mirkli ūdenī atveldzēties. Retos gadījumos mēs redzam, ka cilvēks tiešām peld, tas, ko nozīmē vārds peldēt īstākajā izpratnē," norāda Zane Gemze. "Bet te parādās kompetenču šķautne, par ko pārliecinos ar katru dienu arvien vairāk. Cilvēkam šķietami liekas, ka viņam ir zināšanas, prasmes, iemaņas, līdz ar ko viņš ir bezatbildīgs kaut kādā situācijā vai nespēj izvērtēt adekvāti riskus, kas var iestāties.  Protams, ir virkne ieteikumu - izvēlēties drošas peldvietas, lietot peldvesti, pārliecināties par savu drošību, pieskatīt bērnus, nelietot piepūšamos [peldlīdzekļus], nedodaties tālā par savu nedrošo dziļumu, kas parasti ir no nabas līdz krūšu līmenim. Bet pirms vispār tas notiek, man ir aicinājums - aizejiet uz peldbaseinu, samaksājiet 12 eiro, mēģiniet nopeldēt 200 metrus. Varat nopeldēt peldaseinā 200 metrus? Tad jums ir zināšanas par to, kas ir jādara ūdenī un savā ziņa arī sapratīsiet, kā izvērtēt riskus un kas būs jādara, ja nonāksiet atklātā ūdenstilpē neveiklā situācijā. Ja jūs to nevarat, tad jāapzinās, ka ir jāievēro nosacījumi par vestēm, par drošām peldvietām." Zane Gamze arī piebilst, ka peldēt cilvēks var iemācīties jebkurā vecumā. Ir brīnišķīgi piemēri, kad peldētprasmi apguvuši arī seniori. Radžu ūdenskrātuve Jēkabpilī ir karjerā izveidota mākslīga ūdenstilpne ar astoņām salām, kas radusies pēc dolomīta karjera applūdināšanas. Ūdenskrātuve un tās krastos atrodošais Mežaparks 158 ha platībā ir iecienīta vietējo iedzīvotāju atpūtas vieta un 2. jūnijā Radžu ūdenskrātuvē jau sešpadsmito gadu pēc kārtas tika pacelts zilais karogs. Jēkabpilī tiekamies ar pludmales glābējiem un Mežaparka apmeklētājiem. Lai gan saule mūs šovasar nelutina, tomēr katram ir vērts atcerēties par dažām vienkāršām lietām, ko darīt, lai saulainā laikā sevi pasargātu gan no saules, gan karstuma. Uzklausām dermatologa Raimonda Karla ieteikumus.  Ārsts norāda, ka šobrīd ir pierādīts, ka saules aktivitāte var būt augsta jau pirms 10 un 11 no rīta. Tāpēc iesaka sekot līdzi laika ziņām Latvijas Sabiedriskajā medijā, kur regulāri informē par saules aktivitāti. "Tad arī var plānot savas ikdienas aktivitātes. Ja ir zem trijām vienībām, tad varam iziet saulītē drošāk. Ja saules aktivitāte ir vairāk par trijām vienībām, UV indekss, tad ir vērts padomāt arī par saules aizsardzību. Līdz ar to - cepuri galvā, lai pasargātu galvu, lai pasargātu matus. Noteikti jāpasargā acis. Ir arī tas, ko mēs saucam par svarīgākajiem diviem kvadrātmetriem - tā ir āda. Šeit ir divas iespējas: vai mēs lietojam apģērbu - tas var būt arī ikdienas apģērbs, kas mūs pasargā, vai arī, ja strādājam saulē vai atpūšamies, vai sportojam saulē, tad ir arī speciāls apģērbs, kas ir paredzēts šādām lietām. Ķermeņa atklātām daļām būtu saules aizsargkrēmi lietojami. Stiprums būs atkarīgs no tā, cik jūtīga vai mazjūtīga ir cilvēka āda pret ultravioletajiem stariem, un, protams, kāda ir saules aktivitāte," norāda Raimonds Karls.

Krustpunktā
Krustpunktā: Vai jāmaina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 11, 2025


Pēc tam, kad Rēzeknē vēlētāju uzticību guva tie paši spēki, kas pilsētu noveduši līdz bēdīgam finanšu stāvoklim, sabiedrībā atkal sāk runāt par to, kādēļ bagātajām pašvaldībām jādalās ar naudu, kuru pēc tam kāds var iztērēt bezatbildīgi. Vai jāmaina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma? Krustpunktā diskutē Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāti Raimonds Čudars (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), Kristaps Krištopans (Latvija pirmajā vietā) un Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics (Nacionālā apvienība). Lielās Latgales pilsētas tikko notikušajās pašvaldību vēlēšanās ir pievērsušas sev lielāku uzmanību nekā parasti. Arī Latvijas Radio tikko skanēja reportāža no Daugavpils un Rēzeknes. Bet stāsts nav tikai par pārliecinošo atbalstu valdošajām partijām. Īpaši Rēzekne ir bijusi uzmanības fokusā arī naudas tērēšanas dēļ, tā nonāca maksātnespējas priekšā. Arī Krustpunktā esam daudz stāstījuši par naudas izsaimniekošanu. Visa valsts glāba pilsētu. Protams, glābējiem gribas, lai izglābtie to novērtē, bet rēzeknieši pārliecinoši ir ievēlējuši pilsētas vadībā iepriekšējos izsaimniekotājus, un viņi arī turpinās rīkoties ar naudu, kuru mēs turpināsim viņiem maksāt. Un runa nav tikai par kredītiem vai aizdevumiem, jo ik gadus Rēzekne saņem arī no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Piemēram, tieši tāpēc arī varēja nodrošināt pilsētā bezmaksas transportu, ko naudas devēji nekad paši nav varējuši atļauties, un visādi citādi tērēt naudu, ko nopelna citi.  "Ja rēzeknieši grib sev šādus saimniekus, tā ir viņu izvēle, bet ne par manu naudu!" Tā daudzi šajās dienās ir rakstījuši sociālajos medijos, un tas tiešām rada jautājumus. Pašvaldību izlīdzināšanas fonds - laba lieta, bet vai kaut kas sistēmā nav aizgājis ačgārni?

Krustpunktā
Krustpunktā: Vai jāmaina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 11, 2025 54:03


Pēc tam, kad Rēzeknē vēlētāju uzticību guva tie paši spēki, kas pilsētu noveduši līdz bēdīgam finanšu stāvoklim, sabiedrībā atkal sāk runāt par to, kādēļ bagātajām pašvaldībām jādalās ar naudu, kuru pēc tam kāds var iztērēt bezatbildīgi. Vai jāmaina pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma? Krustpunktā diskutē Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāti Raimonds Čudars (Jaunā Vienotība), Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība), Māris Kučinskis (Apvienotais saraksts), Kristaps Krištopans (Latvija pirmajā vietā) un Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrevics (Nacionālā apvienība). Lielās Latgales pilsētas tikko notikušajās pašvaldību vēlēšanās ir pievērsušas sev lielāku uzmanību nekā parasti. Arī Latvijas Radio tikko skanēja reportāža no Daugavpils un Rēzeknes. Bet stāsts nav tikai par pārliecinošo atbalstu valdošajām partijām. Īpaši Rēzekne ir bijusi uzmanības fokusā arī naudas tērēšanas dēļ, tā nonāca maksātnespējas priekšā. Arī Krustpunktā esam daudz stāstījuši par naudas izsaimniekošanu. Visa valsts glāba pilsētu. Protams, glābējiem gribas, lai izglābtie to novērtē, bet rēzeknieši pārliecinoši ir ievēlējuši pilsētas vadībā iepriekšējos izsaimniekotājus, un viņi arī turpinās rīkoties ar naudu, kuru mēs turpināsim viņiem maksāt. Un runa nav tikai par kredītiem vai aizdevumiem, jo ik gadus Rēzekne saņem arī no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Piemēram, tieši tāpēc arī varēja nodrošināt pilsētā bezmaksas transportu, ko naudas devēji nekad paši nav varējuši atļauties, un visādi citādi tērēt naudu, ko nopelna citi.  "Ja rēzeknieši grib sev šādus saimniekus, tā ir viņu izvēle, bet ne par manu naudu!" Tā daudzi šajās dienās ir rakstījuši sociālajos medijos, un tas tiešām rada jautājumus. Pašvaldību izlīdzināšanas fonds - laba lieta, bet vai kaut kas sistēmā nav aizgājis ačgārni?

Kā labāk dzīvot
Kukaiņu pētnieks: Odu dzēlieni ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jun 9, 2025 46:38


Jo siltāks laiks, jo žirgtākas ir ērces. Un arī vēsā laikā īpaši mežā ir jābūt uzmanīgiem un zinošiem arī apģērba izvēlē. Ērces sastopamas ne tikai mežos un krūmājos, bet arī garā zālē un izcirtumu brikšņos. Kas jāzina par ērču ieradumiem, lai varētu no tām izvairīties? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Ineta Salmane un Dr. biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem, vai cilvēku imunitāte ir vājāka? "Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi," vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas." Antra Bormane atgādina, ka arī cilvēkiem, kas ieiet pļavā vai mežā uz īsu brīdi, būtu jānodrošinās, lai ērces nepiesūktos. "Ejot mežā, vienmēr ir jāuzmanās. Nav svarīgi, vai ērču ir vairāk vai mazāk konkrētā gadā, kādu ērci, neuzmanīgi bradājot pa pļavām un laukiem, vienmēr var dabūt. Noteikti vajadzētu nodrošināt apģērba apakšējo daļu tā, lai ērces nevarētu ielīst zem apģērba, lai varētu izejot no pļavas, pārsvarā no garām zāļainām vietām, nopurināt bikses, lai ērces nelīstu pa tām," skaidro Antra Bormane. Ja ērce ir piesūkusies, ja cilvēks prot to noņemt tā, lai viņas iekšējais saturs neiekļūtu brūcē, vēlams to darīt pēc iespējas ātrāk. "Latvijā ir biotopi, kur ir daudz ērču, tās ir mežmalas, lapu koku meži, aizauguši krūmāji un pamestas pļavas. Ir biotopi, kur ērci nevar ar uguni atrast, piemēram, sausi zālāji, kāpas. Mazāk ērču ir priežu mežos, pļautos zālājos," norāda Voldemārs Spuņģis. Šobrīd ideāli laikapstākļi ērču izplatībai – mēreni silts un mitrs. Karstumā un aukstumā ir mazāk. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem? Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi, vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas."

Vai zini?
Vai zini, ka no liepas iegūst vilnu un ko no tās iespējams darināt?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jun 9, 2025 3:23


Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs. Sirmā senatnē mūsu senči to visu darināja no liepas. Šodien pastāstīšu, kā no liepas var uztaisīt audumu. To varētu iemācīt ļoti ātri, jo tur nav nekā sarežģīta. Galvenais, lai koks mežā izrūgtu. Sākumā vējš nolauza koku un tad tas pusotru gadu gulēja zemē – norūga un ziemā zem sniega izsala. Pēc tam jau no mizas veidojās šķiedra. To noplēsa, sukāja, mazgāja, un iegūto vilnu pēc tam kaltēja. Liepas vilna ir zeltaina, dzeltenīga… To var pīt, vīt, vērp un aust, lai pēc tam darinātu visdažādākās lietas. Piemēram, skaistus liepas vainadziņus svētkiem un godiem – šķiedra ir pasakaini zeltaina. Paskatieties, kā tie kronīši mirdz! Tāpat pina skaistas pīnes. Priekšmetus no liepas vilnas var izmantot gadiem, jo tie nebojājas. Lai uztaisītu liepas lūku audumu, nepieciešams bišu vasks, jo diegs ir jāievasko. Šādus diegus kādreiz izmantoja pīšanai, vīšanai, notīšanai, piemēram, notina nažu spalus. No vaskota liepas diega taisīja makšķerauklu, tai galā pielika vilkābeles āķīti un zvejoja. Koklēm, īpaši maziem instrumentiem, tika izmantotas liepas stīgas. Protams, stīgas var uztaisīt arī garākas un tad tās der arī citiem instrumentiem, piemēram, cimbalai. Liepas stīgas dod ļoti augstu toni. Liepas audums un vilna ir ļoti veselīga. Pirtīs izmantoja liepas sūkļus, ar tiem varēja mazgāties divus gadus. Pēc tam āda ir ļoti maiga un smaržo, jo liepa satur daudz taukskābju. Agrāk, kad vēl nebija papīra, liepas vīkšķi izmantoja tualetē. Tas bija veselīgi, neradās nekādi iekaisumi. Vaska drānas taisīja speciālos rāmjos no liepas vilnas. Pēc tam tās izmantoja biškopībā, taisīja vaska cimdus. Tautasdziesmā teikts: „Vaska cimdi rociņā, ziedu svārki mugurā.” Ar vaska cimdiem strādāja pie bitēm, ņēma medu, jo tad bites nedzēla. Vissmalkākā vilna sanāk no pirksta resnuma zariņiem, kurus nomauca, izmazgāja un izsukāja. Dainās teikts: „No liepiņas pūru daru, no zariņa – villainīti.” No resnā kluča uztaisīja lādi, bet no zaru vilnas to pielocīja pilnu ar audumiem. Tāpat no liepas var darināt lielus paklājus, vainagus, no liepas mizas sievas taisīja brunčus – „Krijas deķi mugurā.” Liepas lūku cepures taisīja visam mūžam. Stīpiņu un oderi izšuva ar liepas vilnu – to vispirms savērpa, tad izklapēja un ievaskoja. Sānos, ausu vietā, uztaisīja tādus kā vēja sargus, kurus pēc tam sasprauda ar adatu. Liepas lūku audums bija silts, mīksts un kārtām šūts. Liepas vilnas audumi izskatās ļoti skaisti un zeltaini. Tautasdziesmās var lasīt par zelta jostu ap to kuplo ozoliņu – tā ir liepa, jo zeltainas jostas sanāk tikai no liepas. Arheologi ir atraduši saglabājušos liepas audumu fragmentus, lūku čībiņas. Āraišu ezerpilī tās var apskatīt.

Kā labāk dzīvot
Arodslimnieka portrets mainās maz: kā novērst iespējamās saslimšanas

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jun 5, 2025 48:22


Mainoties darba apstākļiem un darbam kā tādam, iespējams, mainījies arī arodslimnieka tipiskais portrets. Kādas pārmaiņas vērojamas un kā novērst arodslimības, kas sastopamas mūsdienās, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Valsts darna inspekcijas pārstāve Linda Matisāne. Kā mainījies arodslimnieka portrets Latvijā? RSU asociētā profesore un Darba drošības un vides veselības institūta Aroda un vides medicīnas katedras pētniece Jeļena Reste vērtē, ka pēdējos 10 gados būtiskas izmaiņas nav notikušas. "Latvijā pēdējos gados vidējais arodslimnieka portrets ir diezgan maz mainījies. Tā ir sieviete pamatā ap 54 gadiem, kura kaitīgu faktoru ietekmē bija strādājusi apmēram 28 gadus," norāda Jeļena Reste. "No slimībām, kas visbiežāk tiek reģistrētas, ir sāpes rokās, piemēram, dažādu cīpslu iekaisumi, karpālā kanāla sindroms un arī sāpes mugurā, dažādus muskuloskeletālās slimības. Visbiežāk ir tās, ko izraisīja pārslodze vai slikta ergonomika.  Tipiski, ka paciente ir cietusi no sāpēm diezgan ilgi, pirms viņa atnāca pie ārstiem un tika reģistrēta arodslimība. Taču visbiežāk viņa turpināja strādāt, ilgi neko nemainot savā darbā." "Daudz retāk mēs redzam elpošanas orgānu slimības. No vienas puses, tas varētu tādēļ, ka uzlabojas darba apstākļi un varbūt putekļi nav tik izteikti daudz darbavietas,  individuālie aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti vairāk. Bet daudzas elpošanas orgānu slimības varbūt netiek atpazītas kā arodslimības, vienkārši tās tiek ārstētas, bet netiek nosūtīts pie arodslimību ārsta reģistrēt arodslimību," turpina Jeļena Reste. Pētniece min, ka trīs galvenās nozares, kur ir vairāk arodslimnieku, ir apstrādes rūpniecība, transports un uzglabāšana, un veselības un sociālā aprūpe. Savukārt no profesiju klāsta tie ir dažādu iekārtu un mašīnu operatori, izstrādājumu montieri un arī kvalificētie strādnieki un amatnieki. "Pēdējos gados aizvien vairāk ir arodslimnieku no pakalpojumu un tirdzniecības sfēras. Pārējās profesijās ir pārstāvētas nedaudz mazāk. Vairāk nekā puse no visiem arodslimniekiem pēdējos gados ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem, pirmspensijas vecums, bet ir pietiekami daudz arī arodslimnieku, kas ir 45 - 54 gadu vecumā, un ir arī neliels procents ar samērā jauniem cilvēkiem - ap 30 - 35 gadiem, norāda Jeļena Reste. "Vēl redzam, ka biežāk sāk parādīties izdegšanas sindroms, kas tiek atpazīts un beidzot reģistrēts. It kā par izdegšanas sindromu tiek daudz runāts, bet reģistrētas arodslimības bija pavisam maz. Lielākās izmaiņas ir tās, ka mēs vairāk redzam psihoemocionālo faktoru izraisītas arodslimības, piemēram, izdegšanas sindromu," atzīst Jeļena Reste. Ivars Vanadziņš norāda, ka arodslimnieki kļūs gados jaunāki un ja arodslimība konstatēta jau 45 gadu vecumā, kad vēl vismaz 20 gadi būs jāstrādā, tas ir brīdis, kad cilvēks var veiksmīgi karjeru vēl paspēt mainīt, tikai vajadzētu to drosmi pateikt, ka tā, kā strādāju, vairs nevaru. Viņš arī min, ka arodslimniekiem Latvijā ir pieejama apmaksāta profesijas maiņa, mācības, bet to ļoti daudzi nezina un neizmanto. Linda Matisāne skaidro, ka ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. "Ja par strādājošo tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, daļa no tā, kas tur ir, aiziet tieši dažādām kompensācijām, kas ir saistītas ar nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Tur ir gan ārstēšanās izdevumi, gan medikamentu apmaksa, gan rehabilitācija. Un profesionālā rehabilitācija," norāda Linda Matisāne. "Tad caur Nodarbinātības valsts aģentūru var šādus kursus iziet. Kursus apmaksā. Piemēri varētu būt, puķu pārdevējai, kurai ir alerģija parādījusies pret ķīmiskajām vielām, ar ko puķes apstrādā, viņa var jau izmācīties, piemēram, par grāmatvedi, kur tādas ķīmiskās vielas nav. Protams, ja tu biji mikroķirurgs un tu gribēsi mainīt profesiju uz psihiatriju, visticamāk, tas nebūs iekļauts, bet kaut kādu atbalstu var saņemt."

Kultūras Rondo
Sarunas par teātri, sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jun 2, 2025 33:16


Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".

Kāpēc dizains?
Par ko mūsdienās runātu plakāts un kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus?

Kāpēc dizains?

Play Episode Listen Later May 31, 2025 40:28


Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu? Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele. Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras. Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs? RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi. JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās. KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu. Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā. Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums. Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku... Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Zināmais nezināmajā
ASV aptur finansējumu pētniecībai: kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 28, 2025 51:38


Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki. Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis. Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu. Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV. Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē. "Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo. "Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders. Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem. "Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk." '"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus." Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo. Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem? Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam. Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?  "Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas. Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās. Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).  

Zināmais nezināmajā
Kāpēc vietām gāž kā ar spaņiem, bet dažām vietām lietus vasarā met līkumu?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 27, 2025 25:07


Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

Vai zini?
Vai zini, cik nozīmīga ir jauno mediju kultūras centra RIXC darbība?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 27, 2025 4:00


Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Vai zini, cik Latvijā ir laikmetīgās mākslas centru? Es arī nezinu, jo ne visi mākslas centri sevi tā dēvē, pat ja pilda mākslas centra funkcijas. Protams, pazīstam Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kas rīko ikgadējo, plaši apmeklēto festivālu "Survival Kit", bet ir vēl krietna sauja dažādu laikmetīgās mākslas organizāciju. Šoreiz pastāstīšu par vienu no vecākajām un vienlaikus jauneklīgākajām – RIXC. Mana pirmā sastapšanās ar jauno mediju kultūras centru RIXC notika, pirms vēl tas bija nodibināts. Uzsākot mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, brīdī, kad mūs iepazīstināja ar pasniedzējiem, aiz muguras dzirdēju jūsmīgus čukstus: "Reku, pats Šmitiņš!" Tolaik man nebija ne jausmas, kas ir kas Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvē, bet pēc intonācijas sapratu, ka tas strauji jālabo. No tiesas, Raitis Šmits un Rasa Šmite ir atlanti, kas joprojām tur jaunāko tehnoloģiju un atklājumu iedvesmotas mākslas latiņu pasaules līmenī. Uz deviņdesmito gadu vidū izveidotā Elektroniskās mākslas un mediju centra E-LAB bāzes veidotais Jauno mediju kultūras centrs RIXC ir dibināts 2000. gadā. E-LAB strauji guva starptautisku atzinību kā interneta radio un jauno mediju mākslas celmlauži. Viņu "Xchange interneta radio globālais tīkls" 1998. gadā saņēma "Ars Electronica" balvu. RIXC specialitāte ir plašāka, to raksturo tādas tēmas digitālajā mākslā kā atjaunojamā enerģija, tehnoekoloģija, māksla kā pētniecība, atjaunojamā nākotne un atklātie lauki. RIXC ir viens no galvenajiem Liepājas Universitātes Mākslas pētniecības laboratorijas un jauno mediju mākslas izglītības programmas dibinātājiem un izveidotājiem. Liepājas Universitātē jauno mediju mākslas programmu var apgūt bakalaura, maģistra un kopš 2013. gada arī doktorantūras līmenī. Centram ir bagātīga tīklošanās un sadarbības pieredze starptautiskā mērogā. Šobrīd Šmiti ar komandu attīsta Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu sadarbības tīklu "Renewable Network", kas strādā ar mākslas un atjaunojamās enerģijas ilgtspējību, kā arī organizē starptautisku mākslinieku rezidenču programmu. RIXC producē mediju mākslas darbus, izstādes, starptautisku mākslas un zinātnes festivālu, kas līdz 2015. gadam bija pazīstams ar nosaukumu "Māksla + Komunikācija", kā arī izdod mediju teorijas un mediju vēstures publikācijas. Šogad RIXC mākslas un zinātnes festivāls norisināsies oktobrī "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra telpās. Viena no neparastākajām RIXC darbības jomām ir tīkla mākslas vēsture. Ar Kultūras ministrijas atbalstu RIXC veido Latvijas tīkla mākslas arhīvu, restaurē tīkla mākslas darbus un rūpējas par to pieejamību. No RIXC aisberga redzamākā un pieejamākā daļa man šķiet mākslas centra galerija Lenču ielā 2. Vienmēr ir vērts iegriezties nelielajā telpā, jo tajā allaž gaida kāds pārsteigums. RIXC izstādēs vairāk nekā citās mākslas telpās tiek nodarbinātas ar mākslas uztveri tradicionāli nesaistītās maņas – tauste, oža, dzirde. Dažkārt te var ieraudzīt skaņu, vai piedalīties tās radīšanā ar eksperimentāliem instrumentiem. Citkārt pats jūtos kā māksla, kad izstādes darbi sāk mani vērot, nolasīt temperatūras, gaismas un trokšņu līmeņa izmaiņas vai, piemēram, alkohola molekulu klātbūtni gaisā. Te var gadīties, ka mākslas darbiem ir jāpiezvana no sava tālruņa, lai tie atklātos, vai jāparunājas ar kokiem, vai vienkārši jāpaklausās purva radio. Laikmetīgā māksla mēdz atstāt nepieejamības iespaidu, bet pat pirmo reizi verot RIXC galerijas durvis, nebūs ilgi jājūtas apjukušam, jo darbinieki māk saprotami izstāstīt izstādes būtību un sniegt atslēgu tālākai darbu atkodēšanai. RIXC darba lauks var šķist diezgan specifisks, bet laikā, kad klimata pārmaiņas un mākslīgais intelekts kļūst par neatņemamu jebkuras garākas sarunas sastāvdaļu, RIXC zinātniski mākslinieciskie pētījumi kļūst aizvien nozīmīgāki un saprotamāki mums visiem.  

Pievienotā vērtība
Tendences nekustamā īpašuma tirgū: pirkt vai īrēt mājokli – ko ņemt vērā

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later May 26, 2025 18:33


Raidījumā Pievienotā vērtība par to, kas notiek nekustama īpašuma tirgū un kādas tendences var saskatīt. Protams, izvērtējam savus portfeļus un mazs ieskats tajā, ko kapitāla tirgū plāno „Rīgas ūdens”.  Latvijā nekustamā īpašuma tirgu ietekmē ne vien procentu likmes un iedzīvotāju finansiālās iespējas, bet arī ģeopolitiskā situācija. No vienas puses – hipotekārais kredīts kļūst par mehānismu, kas motivē ilgtermiņā būt ekonomiski aktīvam, tomēr no otras puses raugoties, daudzi joprojām izvēlas īrēt – brīvības, elastības un mobilitātes dēļ. Vai šis ir īstais brīdis iegādāties īpašumu? Un ko ņemt vērā, izvēloties savu mājokli? Pirkt vai īrēt mājokli – ko ņemt vērā? Eksperti norāda: lēmumu ietekmē gan finansiālās iespējas, gan attieksme pret īpašumu. Kādam svarīgi ir iegādāties savu mājokli, savukārt citam īre sniedz brīvības sajūtu – iespēju mainīt dzīvesvietu vai pat valsti, pielāgojoties dzīves ritmam. Ja hipotekāro kredītu saņemt nevar, tad īre kļūst par loģisku un pieejamu alternatīvu. Abos gadījumos – neatkarīgi no tā, vai cilvēks izvēlas mājokli pirkt vai īrēt – svarīgi ir nesteigties, rūpīgi izvērtēt īpašuma cenu un atrašanās vietu, analizēt komunālos maksājumus gan ziemā, gan vasarā, kā arī noskaidrot informāciju par kaimiņiem, jo viņi var būt gan mierīgas un patīkamas ikdienas pamats, gan tās lielākais traucēklis.

Kultūras Rondo
"Atsevišķa gaisma". Dzeju no jaunākā krājuma lasa Māris Salējs

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 26, 2025 21:37


Kā cilvēks, kuram pasaule dota pa gabaliem, fragmentiem, var apjaust tās veselumu? Apjēgt tās jēdzīgumu? Caur atrasto izlauzties līdz neatrastajam? Atbildes meklējam kopā ar dzejnieku Māri Salēju viņa jaunākajā dzejas krājumā „Atsevišķa gaisma”. Krājumā apkopoti Māra Salēja pēdējo gadu dzejoļi un tajos atbalsojas laiks, kuru mēs, iespējams, jau esam noguruši atspoguļot, jo tas šķeļ, aptumšo. Bet vai tumsa tiešām ir tik tumša, kā sākotnēji šķiet? Protams, klausāmies arī dzejoļus autora lasījumā.

Pa ceļam ar Klasiku
Sigvards Kļava: Katram klausītājam un mūziķim ir savs Emīls Dārziņš

Pa ceļam ar Klasiku

Play Episode Listen Later May 22, 2025 11:54


Muzikāli teatrālais uzvedums “Stabules sapnis. Emīlam Dārziņam – 150” ir veltījums komponistam, kura zvaigzne neizdzēšami mirdz pie Latvijas mūzikas debesīm. Kaut līdz mūsdienām saglabājušies vien daži desmiti no klasiķa radītajiem skaņdarbiem, katrs no tiem ir īpaša vērtība, skaista un savdabīga pērle. Par šo notikumu izvaicājam diriģentu Sigvardu Kļavu. Sarunā par Uģa Brikmaņa reiz izloloto ideju savienot Dārziņa un Heses daiļraides un Sigvarda Kļavas sākotnējo skepsi. Par Skalbes dzejas piepulcēšanos un Dārziņa mūzikā ieslēpto kodu, kas saprotams ne tikai viņa tautiešiem.  Jautāts, cik sena ir viņa mīlestība pret Emīla Dārziņa mūziku, Sigvards Kļava teic: "Pirmais, kas man iešaujas prātā, ir tas, ka es iestājos Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas skolā, kora nodaļā. Tas vārds nesa ne tikai skolas vārdu, bet bija visa muzikālā vide. Protams, Dārziņš ir mūsu. Kaut kādā veidā tā viņa romantiskā un bieži vien ideālistiskā un ļoti intravertā, bet ārkārtīgi patiesā sāpe un romantiskā izjūta latvieša emociju pasaulē ir ļoti tuva. Tāpēc Dārziņš ir viens no tiem komponistiem, kurš neprasa lielus paskaidrojumus par mūzikas konstrukcijām, par mūzikas saprotamību. Es pieņemu, ka katram klausītājam un mūziķim ir savs Dārziņš, katrs mēģina pieslieties un saņemt savu impulsu no šīs mūzikas. Bieži vien mūzika ir tik ļoti personiska un emocionāli trausla, ka grūtība varētu būt tajā, ka tu vēl mēģini kaut ko ar savu sāpi vai savu trauslumu, vai savu talantu "uzprišināt", līdzīgi kā ar daudziem romantiķiem, kas ir atklāti emocionāli." Iecerēts, ka jaunajā uzvedumā vienuviet savīsies vācu rakstnieka pasaka aktiera Mārtiņa Vilsona lasījumā, Emīla Dārziņa romantiskās solodziesmas pianista Riharda Plešanova un solistu atskaņojumā un, protams, kordziesmas. Emīla Dārziņa mistiskajai, fascinējošajai un valdzinošajai mūzikas valodai nav līdzīgas. Dokumentālā uzveduma sākotnējās idejas autori Sigvards Kļava un režisors Uģis Brikmanis skaidrojuši Dārziņa mūziku ar kādu paralēlu līdzību, kuru idejas iniciatoriem izdevies atrast Nobela prēmijas laureāta Hermaņa Heses pasakā “Stabules sapnis”.

Kultūras Rondo
Imants Lancmanis: Rundāles pils ir manas mājas tiešā un pārnestā nozīmē

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 20, 2025 34:12


Kultūras rondo aicinām ļauties klausīšanās baudai, jo mūsu lielās intervijas viesis ir izcilais stāstnieks Imants Lancmanis. Uzklausām viņa pārdomas pirms savu gleznu izstādes Rundāles pilī. Es varbūt neesmu labākais sportists fiziskā ziņā, bet garīgajā plāksnē esmu noskrējis milzīgus attālumus – tā saka gleznotājs un mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, kura gleznu izstāde šajā nedēļas nogalē vērs durvis viņa atjaunotajā un pusgadsimtu vadītajā Rundāles pilī. Retrospekciju, kas pirms diviem gadiem bija skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, papildinājušas trīs pavisam jaunas gleznas, kurās Imants Lancmanis turpina rezonēt ar ģeopolitiski dramatisko laiku, kurā pašlaik dzīvojam. Tomēr tam līdzās viņš turpina izkopt sporta veidu, kurā ir kļuvis nepārspējams: baudīt skaistumu un mēģināt to atraisīt arī citos. Ar Imantu Lancmani tikāmies Rundāles pilī vēl izstādes iekārtošanas laikā. Sarunā ieskanās arī kuratores Gintas Gerhardes-Upenieces un pašreizējās muzeja direktores Lauras Lūses balss. Saruna risinās mirkli pēc tam, kad Imants Lancmanis pirmo reizi redzējis savas gleznas izstādītas pilī, kuras atjaunošanai veltījis visu savu mūžu. Viņš klusi atzīstas, ka jūtas mazliet kā sapnī. Imants Lancmanis: Tā ir ļoti dīvaina sajūta, jo Rundāles pils man ir viena lieta, viena mana dzīves sastāvdaļa. Mana glezniecība it kā pilnīgi atšķirīga. Līdz šim es viņas biju nodalījis un it kā pārkāpu vienmēr no vienas sfēras otrā, gleznojot vai strādājot pilī. Un pēkšņi viņas abas satikušās. Tāpēc man ir gluži tāda kā sapņa sajūta, ka divas lietas, gandrīz vai neiespējamas lietas, tagad ir vienkopus.  Un šī telpa, ko es tik labi atceros kopš skaistās izstādes, kas bija veltīta princesei Fanijai Bīronai, te pēkšņi es ieraugu viņas akvareļu vietā savas gleznas. Tas ir tik dīvaini, bet ļoti simpātiski. Protams, ka varētu teikt, ka tas ir brīdis, kad divas manas esības daļas saplūst kopā. Mākslinieks atzīst, ka ir sajūta, ka gleznas beidzot ir mājās. Imants Lancmanis: Tā tiešām ir. Pils ir manas mājas tiešā un pārnestā nozīmē. Es arī šeit esmu au samērā ilgi dzīvojis pirmajā stāvā un arī otrajā stāvā dažādās telpās. Tā kā es viņu sajūtu kā daļu no sevis. Tāpēc arī, ja pirmajā brīdī es ieraugu savas bildes šeit un satrūkstos, bet pēkšņi, es domāju, tas viss tik skaisti saplūdis vienā - manas mājas, manas gleznas, mana dzīve. Viss šeit ir kopā. Kad es ieraugu gleznas, kas tapušas kaut kad pirms vairāk par 60 gadiem, sajūta ir savāda, bet tā nav tāda skumja nostaļģija, tā ir apziņa, ka viss ir bijis kaut kā harmoniski, sakarīgi. Visas manas aizrautības, visas manas nepieciešamības kaut ko paveikt vai varētu teikt, pat manas misijas, tas viss ir sanācis kopā un ir devis rezultātu. Tagad es kaut kādā mērā varētu teikt - es baudu savus darba augļus, gan ejot cauri pilij un redzot, ka pils ir restaurēta, ka viss ir savā vietā, gan arī attiecībā uz gleznām, redzot, ka es tiešām tik daudz esi sagleznojis. Arī par tiem gadiem, kas man likās galīgi tukši, vai tādi gadi, kur viena bilde tapa divus, pat trīs gadus ilgi. Bet jā, viss tagad ir savā vietā, viss sanācis kopā, un es varu teikt, ka es jūtos pilnā mērā gandarīts. Imanta Lancmaņa izstāde Rundāles pils muzejā būs apskatāma no 25.maija līdz 31.augustam. Bet par to, kā pašlaik klājas Rundāles pils muzejam ārpus šīs izstādes, plašāku sarunu ar direktori Lauru Lūsi dzirdēsiet nākammēnes, kad tuvosies Rundāles pils dārza svētki.

Kā labāk dzīvot
Kā pagatavot ne tikai garšīgu, bet arī veselīgu zupu?

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later May 19, 2025 48:10


Kā zināms no bērnībā lasītām pasakām, tad zupu var izvārīt arī no cirvja kāta. Tomēr kā pagatavot garšīgu un veselīgu zupu? Raidījumā Kā labāk dzīvot to atklāj šefpavāre Ina Poliščenko un šefpavārs Ingmārs Ladigs. Pagatavošanas ziņā vienkāršākās zupas ir aukstā zupa vai frikadeļu zupa, vai kāda vistas buljona zupa ar makaroniem, kas garšo gan bērniem, gan pieaugušajiem.  Zupas pamatā tomēr ir buljons, īsts buljons. Ingmārs Ladigs rāda, kā gatavot buljonu no vistas kauliem, gan dzidro vistas buljonu, gan tumīgo. View this post on Instagram A post shared by kā labāk (@ka_labak) Ja ātri jāsagatavo zupa un nav mājās buljona, var apcept sviestā dārzeņus, tieši sviestā, jo sviests labi ievārās buljonā. Pielikt vēl makaronus un ātri paēst. Protams, pievienot daudz zaļumus. Var arī pielikt vārītu olu zupā. Ja svētdienas vakarā izvāra lielo zupas katlu visai nedēļai, to var sasaldēt porcijās, bet var arī visu katlu ielikt ledusskapī un četras piecas dienas zupu var baudīt. Silda tikai tik, cik apēdīs. Ja zupā neliek kartupeļus, tos var pasniegt atsevišķi, ceptus. "Visskumjāk ir gatavot zupas, kur ir daudz dārzeņu, kur ir gan ziedkāposti, gan tomāti, gan cukini, gan sīpols. Ilgi stāvot dārzeņi maina konsistenci. Labāk izvēlēties krēmzupu pagatavot. Klasiskais variants ir tomātu krēmzupa, kuru ledusskapī tur bez saldā krējuma," norāda Ingmārs Ladigs. Viņš iesaka tomātu zupai pievienot cūkgaļas cauraudzi, būs arī latviska garša. Ina Poliščenko atklāj, ka viņa nevāra klasiskas zupas, bet izmanto to, kas ir ledusskapī. Klasika ir kartupeļu biezzupa, kurā ir sīpols, apcepts cūkgaļas cauraudzis, kartupeļi, buljons vai ūdens. Kartupeļus novarā, sablendē, pievieno saldo krējumu, muskatriekstu.  Kartupeļu biezzupu var pasniegt arī ar kūpinātu lasi. Lai biezzupa nepārvērstos biezputrā, jaizvēlas pareizais kartupeļu daudzums attiecībā pret šķidrumu, uz litru šķidruma vajag apmērā 200 -250 gramus kartupeļu. Biezzupai jābūt saldā krējuma konsistencē. Ja ir lielāks katls kartupeļu biezzupas, saldo krējumu var pievienot katru reizi, kad silda attiecīgo porciju, būs garšīgāk un svaigāk. Klasiskā aukstā zupa - bietes, kefīrs, ola, zaļumi, vari pievienot vārītus kartupeļus. Ja rozā aukstā zupa ir apnikusi, var gatavot kefīru ar gurķiem, vai kefīru ar avokado.  

Vai zini?
Vai zini, ka Baumaņu Kārlis bijis labs zīmētājs?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 16, 2025 5:18


Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Baumaņu Kārlis (1835–1905) nācis no daudzbērnu ģimenes. Bijušā Limbažu valsts ģimnāzijas direktora Ādama Reimaņa (1868–1943) 1935. gadā sarakstītajā Baumaņu Kārļa biogrāfijā teikts, ka viņa tēvam, drēbniekam Jēkabam Baumanim (1797–1870) un mātei, moderei Annai Baumanei (dz. Feldmane, 1804–1871) bijuši 12 bērni – 8 dēli un 4 meitas, no kuriem divas meitas un dēls miruši agri. Baumaņi jau vairākās paaudzēs bijuši amatnieki – arī dzimtas uzvārds iedots pēc vectēva Teņa (1770–1823) nodarbošanās, kurš bijis namdaris, tikai vāciskots par Baumann. Baumaņu Kārlis ģimenē bijis 9. bērns, un, atšķirībā no pārējiem, kuri apguvuši skrodera, kurpnieka, galdnieka vai maiznieka amatus, viņš jau kopš bērnības interesējies tikai par grāmatām un daiļajām mākslām. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī divi viņa vecākie brāļi Tenis (1823 –?) un Mārtiņš (1830–?) kādu laiku bijuši profesionālu gleznotāju mācekļi. Abu vecāko brāļu iespaidā arī Kārlis jau kā mazs zēns izmēģinājis roku gan zīmēšanā, gan gleznošanā – tas viņam labi padevies. Apkārtējā daba un cilvēki devuši iedvesmu dažādiem sižetiem, nelielām skicēm, zīmējumiem, vinjetēm vai izdomātiem plāniem. Par papīra “apķēpāšanu” viņš ne reizi vien iemantojis vecāko brāļu dusmas un rāšanos. Arī skolās un vēlāk Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Kārļa daiļdarbi izpelnījušies visaugstāko novērtējumu. 1953. gada 24. februārī viņš savā dienasgrāmatā  raksta: “Uzcītīgi strādāju pie zīmējumiem. Gleznu “Daugmales ūdensdzirnavas” nosūtīju Šarlotei.” Var teikt, ka zīmēšana zēnam sākumā bijusi pat stiprāka aizraušanās par mūziku un palikusi mīļa nodarbe līdz pat mūža beigām. Kā izpētījusi mūzikas vēsturniece Zane Gailīte (1952–2019), jauneklis šajā mākslā ievingrinājies tik labi, ka vēlāk “pieaugušos gados nereti ar to nopelnījis, skicējot plānus, nelielas ainavas, arī portretus” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: ZvaigzneABC, 2015, 29. lpp.). Pēc pieprasījuma var spriest, ka cilvēkiem viņa darbi patikuši. Protams, par profesionālu mākslinieku Baumaņu Kārli nevar saukt, bet tomēr ļoti noderīga bijusi saņemtā atlīdzība naudā vai graudā. Nelielas portretskices un glezniņas Baumaņu Kārlis kā jauku piemiņas lietu dāvinājis draugiem un paziņām jubilejās, par ko liecina viņa ieraksti piezīmju blociņos. Līdz mūsu dienām gandrīz nekas no tā visa nav saglabājies, ja neskaita skolas gadu burtnīciņu no 12 gadu vecuma ar smalki izzīmētiem ēku un baznīcu siluetiem, kas glabājas Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Arī savā pedagoģiskajā darbā viņš mācījis kaligrāfiju un zīmēšanu un ir saglabājušies vairāki viņa audzēkņu darbi. Baumaņu Kārlis kā satīriskā almanaha “Dunduri” līdzstrādnieks un izdevējs (kopā ar Pēteri Gūtmani (1848–1916) un Ausekli (dz. Miķelis Krogzemis, 1850–1879)), bijis arī tā ilustrators – karikatūrists. Viņš zīmējis titullapas saviem dziesmu krājumiem, piemēram, Kronvalda Ata piemiņai veltītajam četru dziesmu krājumam “Mortuos plango” (“Mirušo apraudu”).  Dziesmu krājuma “Līgo” titullapā ir Jurgensa litografēts Baumaņu Kārļa zīmējums – Vaidelotis ar ozola zaru rokā, ziedojot Līgo dievībai. Pašus no Pēterburgas atvestos krājumus kurā ietverta arī  patriotiskā dziesma “Dievs, svētī Latviju” (vēlākā Latvijas Valsts himna), toreizējais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations (Пётр Романович Багратион, 1818—1876) deva rīkojumu konfiscēt un turpat ostā sadedzināt. Saglabājušies tikai daži eksemplāri un viens no tiem ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Nav zināms, kā tas paglābies no iznīcības, bet kā liecība šim notikumam, uz tā redzamas degšanas pēdas. Pastāv versija par komponista iespējamo līdzdalību arī Līgo karoga tapšanā Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, jo abos izmantots līdzīgs Vaideloša motīvs. Tomēr “karoga un dziesmu krājuma ienākšana publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga”. Lai nu kā, bet šis jautājums vēl līdz galam nav noskaidrots.  

Zināmais nezināmajā
Pētījums: pieaug cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 15, 2025 40:56


Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

Kultūras Rondo
Kerijs Fukunaga: Ja māksla var atmaskot dezinformācijas apburto loku, tam ir vērtība

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later May 15, 2025 21:25


Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Vai zini?
Vai zini, kas ir labākā terapija pret novecošanu?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 13, 2025 3:57


Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un dalība Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri, kā arī mākslas dzīves apskatnieki. Kā citādi lai es zinātu, ko noteikti apskatīt, kad man galīgi nav laika mākslai? Arterritory.com ir svarīgs un ilgspēlējošs mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrs. Tas dibināts 2011. gadā, un šobrīd ir vienīgais specializētais vizuālās mākslas medijs Latvijā. "Arterritory" uzmanības lokā ir Baltijas, Ziemeļvalstu un Centrāleiropas mākslas procesi un to izpausmes citur pasaulē. Portāls nodrošina saturu gan latviski, gan angliski. Būtiski uzsvērt, ka saturs netiek tulkots automātiski. Saturiskā koncepcija katrai valodas redakcijai tiek veidota īpaši. "Arterritory" veidotāju uzskatā māksla ir nacionālās identitātes un saziņas instruments. Viņu mērķis ir informācijas maksimāla pieejamība, katru nedēļu veidojot aktuālo Latvijas mākslas notikumu ziņu apskatu. Ik pirmdienu portālā lasāma rubrika "Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā" par mākslas jaunumiem. "Arterritory" arhīvs pierādījis sevi arī kā māksas izglītības instrumentu. Tā veidotājas ir pārliecinātas, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tādēļ portālā var gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām. Manu interesi piesaistīja krievu valodas sadaļa. Tās saturs vairs netiek papildināts kara dēļ, bet arhīvs ir saglabājies un tajā (īpaši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) atrodami arī diezgan daudzi mākslinieciskās pretošanās piemēri no okupētās Krimas, Gruzijas kā arī pašas agresorvalsts, par kuriem citādi nebūtu uzzinājis. Līdzās darbībai interneta vidē "Arterritory.com" izdod arī drukātus izdevumus un nodarbojas ar izstāžu darbību. Tā vadītājas Una Meistere un Daiga Rudzāte regulāri uzņemas kuratoru lomu gan "Arterritory", gan sadarbības partneru projektos. Šobrīd, piemēram, ir skatāma viņu veidotā Bernāra Venē gleznu izstāde Mākslas muzejā "Rīgas birža", Purvīša balvas finālistu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Miervalža Poļa darbu izstāde "Egocentriķa ceļojumi" mākslas telpā "Ola". Viņu kontā ir arī trīs Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljoni. Visai iespaidīgi pāris cilvēku komandai, kas mitinās vienā īrētā, ar mākslu un grāmatām piekrautā istabā. Pastāvīgas izstāžu telpas vietā izveidota galerija-klejotāja, kas piedāvā iespēju ne tikai iepazīt daudzveidīgu mākslu, bet arī nokļūt dažādās privātās telpās, kuras parasti nav atvērtas svešiniekiem. Man šis risinājums šķiet simpātisks, jo arī savas izstāžu gaitas sāku, apgūstot ar mākslu nesaistītas telpas. Man vienmēr interesē arī tas, kas sakāms pašiem māksliniekiem. No vienas puses uzskatu, ka visam jābūt pietiekami skaidram, apskatot darbus, tomēr bieži vien ir aizraujoši uzzināt darbu tapšanas aizkulises. Sarunas ar māksliniekiem var atrast daudzviet tīmeklī, varbūt tāpēc "Arterritory" šim žanram piepulcējis interesantu variāciju – sarunas ar kolekcionāriem. Tā ir atsevišķa nodaļa portālā un tajā rodama atbilde arī uz šī stāsta sākumā uzdoto jautājumu. Beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē apgalvo, ka "māksla ir vislabākā pretnovecošanas terapija". Droši vien neko citu jūs arī negaidījāt, bet tomēr jauki, vai ne? Iekārtojot viņas kolekcijas izstādi Rīgā, man laimējās ar viņu iepazīties, un, ja tiešām pie vainas ir māksla, tad tai ir milzu spēks. Tādēļ skatīsimies mākslu, lasīsim par to un dzīvosim mūžīgi! Vai vismaz ilgi un radoši.  

Pievienotā vērtība
Cenu svārstības elektroenerģijas tirgū maina gan patērētāju, gan ražotāju uzvedību

Pievienotā vērtība

Play Episode Listen Later May 12, 2025 14:50


Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies par to, cik maksā elektroenerģija un kā cenu svārstības maina gan patērētāju, gan ražotāju uzvedību. Protams, arī ieskatāmies, kas notiek mūsu portfeļos, bet pirms tam pavisam neobjektīvi lūkojamies uz naudas pasaulē notiekošo.  Vienu stundu elektrība maksā centu vai pat ir ar negatīvu cenu, bet pēc īsa brīža – cena ir tāda, ka bail pat uz elektrības slēdžiem skatīties. Tie patērētāji, kuri izmanto biržai piesaistītos elektrības tarifus, pēdējā laikā arvien biežāk redz krasas cenas svārstības dienas laikā. Cena tiešām ir kļuvusi svārstīgāka, piekrīt nozare.  Kāpēc šādas svārstības vispār rodas? Lielā mērā tādēļ, ka mēs nekontrolējam ražošanas jaudas – saule spīd tad, kad tā spīd un vējš pūš tad, kad tas pūš, nevis tad, kad mums vajadzīgs lielākais enerģijas apjoms. Un tad strādā vienkāršs pieprasījuma -piedāvājuma likums: daudz ražo un maz tērē – cena lejā. Un otrādāk. Reizēm protams šādas svārstības rada stresu un nenoteiktību, bet no otras puses - arī paver iespējas visiem tirgus dalībniekiem. Baterijas, lai uzkrātu enerģiju tad, kad tā lēta, ir karsts jautājums. Tiesa, arī baterijas nav maģiskais risinājums visām problēmām.

Zināmais nezināmajā
Semaglutīdi: kādas sekas var radīt šādu medikamentu lietošana

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 7, 2025 42:39


Aizvien biežāk dzirdam piesaucam dažādus medikamentus, ar kuru palīdzību ātri un bez īpašas piepūles var zaudēt lieko svaru. Pēdējos gados lielu populariāti guvuši diabēta pacientiem paredzēti medikamenti, kas ļaujot ātri atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Lai notievētu, tos lietojot pat slavenas aktrises; un tievētgribētāji tik aktīvi steiguši iegādāties šos medikamentus, ka bešā paliek tie, kuriem šīs zāles patiešām vajadzīgas. Holivudas slavenību iedvesmoti cilvēki visā pasaulē izmēģina šos līdzekļus, kas sākotnēji paredzēti pavisam citiem mērķiem - diabēta ārstēšanai. Kas īsti ir šie semaglutīdi un cik pamatota ir to lietošana? Ar kādu mērķi tie radīti un vai brīnuminjekcija vai tablete kādu dienu patiešām ļaus atbrīvoties no liekajiem kilogramiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro dietoloģe, Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Laila Meija. Patiesībā mēs esam ļoti priecīgi, ka ir arī mums palīdzīgs rīks tieši lai ārstētu aptaukošanos, jo aptaukošanās - tas ir atzīts, ka tas nav tikai izlaidīgs dzīvesveids, ka daudz ēd un maz kustās, tam tiešām ir ļoti daudz medicīnisku cēloņu, gan ģenētisku cēloņu. Cilvēkiem bieži ir izmainīta vielmaiņa, ir izmainīta sāta sajūta, apetītes regulēšana, arī ēšanas kāri lielā mērā nosaka ģenētika. Protams, tas darbojas kopā ar dzīvesveidu. No otras puses, ir arī ļoti daudz cilvēku, kas ievērošot visas rekomendācijas, un tomēr visu dzīvi svaru kontrolēt ir ārkārtīgi grūti. Tā kā aptaukošanās problēma pieaug, protams, arī tiek meklēti risinājumi dažādi, arī medikamenti, kas palīdzētu aptaukošanos mazināt," norāda Laila Meija. Medikamenti, kuru aktīvā viela ir semaglutīds, sākotnēji tika radīti, lai ārstētu otrā tipa cukura diabētu, bet tad pamanīja, ka ir papildus ieguvums - svara zaudēšana. Tāpēc šī viela ir reģistrēta arī svara mazināšanai, tikai ir atšķirīgas devas un atšķirīgi soļi, kā šīs devas palielina.  "Šī aktīvā viela, ja tas tiešām ir medikaments, tā ir arī pierādīta kā efektīva svara mazināšanai," atzīst Laila Meija. Kas notiek, ja cilvēkam liekas, ka viņam ir mazliet par daudz kilogramu, un vienkāršāk, kā vienmēr, ir iedzert tableti, nekā domāt par savu dzīvesveidu un visu pārējo? Ja veselam cilvēkam, kuram viss it kā strādā, vēl no malas ar kaut kādiem medikamentiem ir dota iespēja kaut ko savā organismā izmainīt, kāds ir efekts un kādas ir sekas?  Laila Meija: Īslaicīgais efekts, protams, būs, svars mazināsies, jo cilvēks vienkārši ēd mazāk. Un ēšana mazāk un retāk var būt ieguvums, bet tas varbūt arī gluži otrādi, process, kas pēc tam, ja šo medikamentu nelieto visu mūžu, arī būtībā šīs maltītes regulācijas izjauc. Cilvēki ir priecīgi - negribas ēst, es visu dienu neēdu, pēc tam es paēdu jebko, bet vienkārši ļoti maz. Un, apēdot kaut ko ļoti maz, arī nevēlamus produktus, tik un tā tas svars zudīs. Un līdz ar to daudziem ir eiforiska sajūta, cik labi un es varu dzīvot.  Jautājums, kas notiek tālāk? Protams, šiem cilvēkiem nav šis medikaments jālieto visu mūžu, viņi arī paši to negribēs, jo tās ir arī izmaksas. Būs daļa cilvēku, kam tiešām šis medikaments jālieto visu mūžu, tāpat kā, piemēram, ārstējot paaugstinātu asinsspiedienu, bet tā būs neliela daļa, kas ir nopietni slimi ar aptaukošanos.  Par ēšanas traucējumiem, no vienas puses, tas varētu palīdzēt nepārēsties, kam ir bulīmija, no otras puses, tiem, kam iepriekš jau bijuši ēšanas traucējumi, viņiem jau tāpat ir problēmas, kā saka, sliktas attiecības ar ēdienu, ar maltītēm, šie medikamenti varētu būt patiesībā nelabvēlīgi. Galvenais - ja cilvēks tikai lieto medikamentu, bet nemaina dzīvesstilu, kas jau kā lozungs skan, tātad gan uzturu, gan fiziskās aktivitātes, tad tas ilgtermiņa efekts nebūs vai būs gluži pretēji - negatīvs.  Es, nozīmējot medikamentus, vienmēr saku, tagad jums ir kolosāla iespēja, jūs neesat tik ļoti atkarīgs no savām vēlmēm, kārēm, jūs varat pārdomāti, bez tādas pārēšanās izvēlēties tos produktus, kas ir veselīgi, mierīgi iemācīties gatavot veselīgi, jo nav tā drebuļa. Tāpat arī kustības. (..) Ja mēs runājam par cilvēkiem, kam nepatīk daži lieki kilogrami, protams, tās nav indikācijas un nevajadzētu izrakstīt. Nu, bet mēs līdzās redzam, kas saņem šo medikamentu. Veselības inspekcijā raidījuma veidotāji noskaidroja, ka Latvijā nav novērots, ka šādus medikamentus izrakstītu nepamatoti, bet informācija liecina, ka citviet pasaulē pietrūkst jau daudzviet šo medikamentu, kas ir vajadzīgi diabēta pacientiem. Tas liecina, ka iespējams, citur ir viegli tikt pie šiem medikamentiem arī tie, kas varbūt pat nelegālā veidā tos iegādājas internetā. Laila Meija atgādina, ka nelegāli iegādāti medikamenti var būt arī bīstami. Skaistumkopšanas injekciju plusi un mīnusi Kamēr mediķi vēl nav izdomājuši, kā cilvēkiem novecojot var atjaunot smadzeņu, sirds, kaulu vai citu iekšējo orgānu darbību, tikām vismaz sejas ādu var saglabāt svaigāku krietni ilgāku laiku, pateicoties botulīna toksīna, hilauroskābes, kolagēna, hidroksilapatīta un vēl citu ādas pildvielu injekcijām. Senākā no šīm vielām – botulīna toksīns – pazīstama jau no 70. gadiem. Kas ir šo injekciju sastāvā? Cik tās drošas un veselīgas? Kas ir kolagēns, koenzīms, botokss un kā šīs vielas darbojas mūsu organismā, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes asistenta pienākumu izpildītāja un Latvijas Universitātes medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Aina Semjonova. Aina Semjonova arī skaidro par riskiem, ko var izraisīt minētās injekcijas, vispirms viņa kā ķīmiķe un farmaceite stāsta, kā iedalās jau minētie filleri, jeb ādas pildvielas, ko izmanto skaistumkopšanā.   Bet par kādu sev īpašu grāmatu stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta, Jūras Monitoringa nodaļas vadošā pētniece Solvita Strāķe. Viņa izraudzījusies Robina S. Šārma grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari". Pētniece atzīst, ka grāmata ilgi laiku gulējusi plauktā un šobrīd pienācis laiks to ievērot. Tā ir par cilvēku pašpilnveidošanos, par pašdisciplīnu, par domu pārvaldīšanu. kas ir aktuāli mūsdienu pasaulē. "Šobrīd, kad ir ļoti saskaldīta un trauksmaina ikdiena, lai arī katrs cenšas, arī es, sevi disciplinēt, es teiktu, ka domu pārvaldīšana ir samērā grūta. Lasot šo grāmatu, es labāk izpratu teikumu par to, ka prāts ir gan mūsu sabiedrotais, gan ienaidnieks," atklāj Solvita Strāķe.      

Zināmais nezināmajā
Pētnieki: Ugunsgrēki dabai nedara neko sliktu

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later May 6, 2025 19:52


Savvaļas ugunsgrēki mežos nu jau kļuvuši par biežu parādību visos pasaules reģionos. Kā dabas vide atjaunojas pēc uguns nelaimes? Vai koki iet bojā vai tomēr ataug? Vai sadeg visa dzīvā radība, vai tomēr ir kādi dzīvnieki, kas labprāt apdzīvo šādu vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Latvijas Universitātes profesors Guntis Brumelis un entomologs, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pasniedzējs Kristaps Vilks. "Ugunsgrēki dabai nedara neko sliktu. Ugunsgrēki rada ekonomisko zudumu cilvēkam. Tas posts ir cilvēkam, nevis dabā," norāda Guntis Brumelis. "Ugunsgrēki vienmēr ir bijuši, vienmēr būs. Daļa dabiski izceļās ar zibeni. Bet vēsturiski lielākā daļa ugunsgrēku ir cilvēka radīti, it sevišķi kad cilvēki ierīkoja līdumus, dedzināja mežus, ierīkoja lauksaimniecības zemes, tālāk attīrīja krūmus ar ugunsgrēka palīdzību. Tātad cilvēks izraisīja lielāko daļu ugunsgrēku. Bet daba ir pielāgojusies ugunsgrēkiem un ugunsgrēki nekad neizposta visu mežu. Reti būs tāda teritorija, kur visi koki ir sadeguši, parasti daļa koku paliek dzīvi un un degumi ir ļoti heterogēni, nav vienādi. Būs vieta, kur neviens koks nav miris, ir vietas, kur visi koki ir miruši un pa vidu." Arī Kristaps Vilks piekrīt, ka ugunsgrēks dabā īsti nav nelaime. "Es arī piekrītu apgalvojumam, ka meždegās, man patīk šis vārds attiecībā uz degumiem mežā, tā nav dabas katastrofa. Tur patiesībā koncentrējas daudz dzīvības pēc tam, tieši pēc degšanas, jo degšana rada struktūras, kas nav parastā mežā, nedegušā mežā. Šajās vietās uz apdegušām kritalām var dzīvot sugas, kas citur nav," skaidro Kristaps Vilks. "Protams, daļa augsnes dzīvnieku, kas nelido, aiziet bojā. Bet es vienmēr saku: jāpatur prātā tādi kā svaru kausi - vienā svaru pusē ir parastās sugas, kas ir visur, to skaitā būs arī kādi lēnīgi kukaiņi vai gliemezīši, vai daudzkāji, kas nevar aizbēgt. Un viņi aizies bojā. Daļa no viņiem izdzīvos. Kā Guntis jau minēja, mežs neizdeg visur vienādi, būs ieplaciņas ar mitrākiem apstākļiem, tur viņi saglabāsies un varēs kolonizēt atpakaļ deguma teritoriju. Un tad ar sugas otrā svaru kausā, kas ir dabas retumi, kuriem citur vienkārši nav māju. Viņi dzīvo tieši meždegās."

Vai zini?
Vai zini, ko apslēpj "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra nosaukums?

Vai zini?

Play Episode Listen Later May 6, 2025 4:09


Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un piedalīšanās Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri un organizācijas. Trīs no šobrīd Purvīša balvas finālistu skatē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzamajām izstādēm tapušas "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, to kuratore ir "Kim?" programmu direktore Zane Onckule. Daudzi manas paaudzes mākslinieki ir auguši kopā ar "Kim?", kas šogad atzīmēs gandrīz pilngadību, rīkojot festivālu "Ēdene: saldie sešpadsmit" savā nākotnes mājvietā Hanzas ielā 22. Un nu "Kim?" jau audzina jaunu, brīnišķu mākslinieku paaudzi, regulāri izsludinot pieteikšanos uz izstāžu rīkošanu. "Kim?" pirmā mītne bija baltais kubs Spīķeru kvartālā. Sākumā uzņemtais galvu reibinošais temps (pa trim jaunām izstādēm ik mēnesi) laika gaitā kļuvis skatītājiem un rīkotājiem draudzīgāks, bet apmeklējums gan toreiz, gan tagad rāda, cik ļoti Rīgai šāda institūcija ir nepieciešama. Man šķiet, "Kim?" dibinātājas Zanes Čulkstēnas radošo trakumu, dižķibeles ēnā uzsākot laikmetīgajai mākslai veltītu maratonu, labi raksturo atbilde uz manu jūsmošanu par viņas tolaik izloloto festivālu "Future shorts". Tas bija grandiozs īsfilmu, mākslas un radošas uzdzīves sajaukums. Zane atbildēja, ka tagad gribētos uztaisīt kaut ko lielu. Tas ir izdevies. 2008. gadā dibinātā mākslas centra mērķi ir veicināt jaunradi, sadarbību un laikmetīgās mākslas pieejamību. "Kim?" programmā tapušas vairāk nekā 250 izstādes, pārsniedzot miljonu apmeklējumu. Jau kopš pirmā darbības gada "Kim?" organizē ne tikai latviešu, bet arī ārzemju mākslinieku izstādes. Sākumā tās notika rezidenču programmas ietvaros. Pēdējo desmitgažu laikā mākslas rezidenču kustība pasaulē ir īpaši uzplaukusi. Tā ļauj radošo profesiju pārstāvjiem uz laiku dzīvot un strādāt jaunā un tāpēc, cerams, iedvesmojošā vidē. Mākslas rezidences nes labumu gan to dalībniekiem (laiks un telpa ārpus ikdienas), gan rīkotājiem. Viesi ierodas ar savu pieredzi un skatījumu, bet dodas prom ar dziļāku izpratni par Latviju. Tik nedrošā ģeogrāfiskajā vietā un politiskajā laikā, kādā mēs dzīvojam, katrs jauns draugs ir no svara. Viens no pirmajiem "Kim?" rezidentiem, nīderlandiešu mākslinieks Bass de Būers, pat nosprauda savai turpmākajai dzīvei jaunu noteikumu – ik gadu atgriezties Rīgā. Vēl pagājušogad viņam bija lieliska izstāde "Tur" telpā. Pirms desmit gadiem "Kim?" dibināja Rezidences balvu. Tās ieguvēji devušies strādāt uz Laikmetīgās mākslas institūta "KW" rezidenci Berlīnē, "Gasworks" rezidenci Londonā, "Artport" rezidenci Telavivā un ISCP rezidenci Ņujorkā. "Kim?" atgriežas arī pie savas rezidences rīkošanas idejas. Jau šovasar Rīgā viesosies viens no pussimta pieteikumus iesniegušajiem ārvalstu māksliniekiem. Pēc divām dažādām īres mājvietām 2024. gada martā Saeimā tika pieņemts likums, kas paredz "Kim?" īpašumā nodot valsts nekustamo īpašumu Hanzas ielā 22. No 1948. gada līdz 2015. gadam ēkā atradās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikums un Rīgas Uzņēmējdarbības koledža. Pēdējo desmitgadi tā bijusi neizmantota.  Ēka pilnībā tiks atjaunota desmit gadu laikā un tur būs gan plašas izstāžu un pasākumu telpas, gan mākslinieku darbnīcas un rezidence. Atjaunošanas laikā "Kim?" turpinās savu darbību gan pašreizējās telpās Sporta ielā 2, gan ārpus tām. Piemēram, jaunākā "Kim?" iniciatīva – pirmā starptautiski vērienīgā laikmetīgās mākslas mese Baltijā "Riga Contemporary" – jūlija sākumā notiks "Hanzas peronā". Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma "Kas ir māksla?", atbildes meklēšana joprojām ir "Kim?" centrālais uzdevums. Pie reizes tas ir šī mākslas centra nosaukums: "Kas ir māksla?", saīsinājumā – "Kim?"

Patriotu podkāsts
Par pīlāriem, kas tur katru nāciju. Intervija ar Atzinības krusta virsnieci Andu Laķi

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later May 4, 2025 21:26


Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

Zināmais nezināmajā
Vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 28, 2025 57:57


Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Globālais latvietis. 21. gadsimts
Kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību?

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Play Episode Listen Later Apr 28, 2025 40:51


Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Patriotu podkāsts
Kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību?

Patriotu podkāsts

Play Episode Listen Later Apr 28, 2025 40:51


Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Augstāk par zemi
Sv. Jēkaba ceļš: personīgā pieredze un maršruta paplašināšanās Latvijā

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Apr 27, 2025 30:01


Viens no pasaulē pazīstamākajiem svētceļnieku maršrutiem ir Camino de Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļš, kura vēsturiski veidojies tīklojums vijas caur Eiropas katoļu zemēm – Franciju, Portugāli un Spāniju. Tagad tas ir ne tikai manās zināšanās, bet arī sajūtās: īsi pirms Lieldienām nogāju nelielu Portugāles Krasta ceļa gabaliņu. Kad tikko sāku interesēties par Santjago ceļu, iedomājos, ka tā ir plata taka, kas ved no ceļojuma sākumpunkta līdz iespējamai Svētā Jēkaba pīšļu atdusas vietai katedrālē Santjago de Kompostelas katedrālē. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas nav viens ceļš, bet gan svētceļnieku soļu iemīts ceļu tīklojums, kam, ideālā variantā, vajadzētu sākties jau no viņa mājas sliekšņa. Un tieši šī iemesla dēļ nu jau piecus gadus top Svētā Jēkaba ceļa Latvijas posms. Šajā raidījumā mana personīgā Santjago ceļa dienasgrāmata savīsies ar sarunu ar Latvijas Sv. Jēkaba ceļa asociācijas jeb Camino Latvia pārstāvēm un svētceļojuma idejas pratējām – Sandru Roni un Lindu Straumi. Rakstīt dienasgrāmatu vai atskaitīties sociālajos medijos par svētceļojumā  piedzīvoto pieder pie labā toņa. Ir iznākuši gan fotogrāfiju albumi, gan romāni, gan ceļojumu apraksti, arī latviski. Savādi, bet man visa ceļojuma laikā neko negribējās pierakstīt. Mans personības kodols ceļojuma laikā bija it kā izgarojis: pastāvēja nevis cietā vai šķidrā veidā, kā ūdens vai ledus, bet planēja stratosfērā mākoņains kā tvaiks. Taču bez vārdiem tomēr neiztikt. Rīgā ieeju lidostas kapelā palūgties. Jūs taču zināt, kur Rīgas lidostā ir kapela? Trešā stāvā, pie kam izcili skaista. Pelēks betons ar Māra Subača zīmētu dievmāti. Pirms došanās ceļā satraukums dara savu, lūdzos, un vārdi virknējas lieli un skaisti. Vienlaikus iekšēji pavīpsnāju par savu daiļrunību. Nav te neviena, kas to novērtētu. Varētu lūgties arī pieticīgāk, bet no sevis neizbēgsi, es taču esmu Radio žurnāliste – vārda māksliniece! Bet varbūt manai trenētajai prasmei redzēt pasauli labāku, ieraudzīt to, kas vēl nav piepildījies, ir nozīme arī kādā lielākā plānā. Un varbūt tieši tāda ir arī Santjago ceļa tīklojuma būtība. Ieraudzīt labu ceļamērķi, tā vārdā dibināt citādas attiecības starp cilvēkiem. Ieraudzīt savu ciematu kā pieturas punktu tiem, kas ar labu nodomu devušies ceļā. Un tālākais šķiet tik vienkārši – palīdzēt ar ceļa norādi, sagādāt pajumti. Uzsaukt: Bom Caminho! Arī Latvijā cilvēki čakli soļo. Iet jūrtaku, ceļo ar velomūziku. Tas ir mazliet jocīgi. Pusi no sava mūža tu velti tam, lai nopirktu labu auto, nopelnītu iespēju ērti apceļot pasauli. Un mūža otrā pusē it kā no jauna atklāj, ka neko no tā tev tā īsti nevajag. Nu labi – vismaz šo divu nedēļu laikā nevajag. Dzīve ir tik vienkārša! Santjago ceļu iet gan pārīši, gan vecāki, kuriem grūti savu pusaudzi mājas sienās piedabūt uz sarunu. Iet japāņu tūristi, jūsmodami par pavasara ziediem kā neviens. Superātrumā Santjago pedāļiem nomin labi ekipētas velotūristu grupas. Jā, ir arī tādi, ar pašu grieztām kūjām, Jēzus vecumā un izskatā. Es pat neesmu droša, ka viņi visi ir kristieši. Taču ir kaut kas, ar ko Latvijas jūrtaka atšķiras no Santjago ceļa. Un tā ir tā tūkstošgadu tradīcijas diktētā laipnība. Latvijā kājamgājējiem pārāk bieži nākas sadurties ar kartēs neiezīmētiem, privātīpašnieku saceltiem žogiem, tīši vaļā palaistiem suņiem. Vēsture mūs, viensētniekus, ir citādi mācījusi.  Es pirmo reizi ceļoju viena. Protams, es esmu ceļojusi viena, braukusi komandējumos, vai devusies kādu apciemot. Taču šoreiz sajūta bija jocīga: Uzrakstīt iesniegumu par divām tik dārgā atvaļinājuma nedēļām, bez noteikta plāna, apskatāmo objektu vai pasākumu saraksta. Un ja nu man apniks? Uznāks Lielā Skumja? Un šis būs sliktākais atvaļinājums manā mūžā? Teikšu godīgi, bez paļaušanās uz Dievu es varbūt tā arī nebūtu sadūšojusies. Taču šis manā mūžā nebija pirmais svētceļojums. Atcerieties pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad mēs visi, aiz “dzelzs priekškara” mītošie, sakāpām autobusos, lai dotos iepazīt Reitumeiropu? Austrumeiropiešiem vajadzēja vīzu uz veco Eiropu, un viens no izplatītākajaiem veidiem to dabūt, bija tieši svētceļojumi. Uz ekumenisko kopienu Tezē Francijā. Slāpes redzēt Parīzi, apmeklēt Luvru, dzert vīnu Sakrikēra pakājē bija tik lielas, ka uz Tezē devos pat ar stopiem. Kad beidzot pēc saviem klejojumiem ierados galamērķī, Tezē kopienā, nometos uz ceļiem baznīcas teltī, atbalstīju pieri pret grīdu, un no pārguruma tieši tādā pozā arī aizmigu. Es piedzīvoju brīnumu, un tie ļaudis, kas man tolaik palīdzēja ceļā, joprojām ir mani draugi – mākslas kuratori, mūziķi, arhitekti. Kad piedzīvoju komplikācijas pēc vīrusa saslimšanas, un izskatījās, ka zaudēšu balsi un līdzšinējo profesiju, man tik ļoti gribējās atkal tur nokļūt. Brīnuma iespējamības sajūtā. Sauksim to par Tezē, jo tur es to piedzīvoju pirmoreiz. Iegāju kopienas mājas lapā, lai izlasītu, ka esmu par vecu. Viņi gaida jauniešus, mana vecuma ļaudis tikai kā grupu pavadoņus. Es nemaz nestāstīšu, ko par šādu lietu kārtību pie sevis padomāju. Pasteigšos laikā uz priekšu, lai pavēstītu, ka Santjago ceļā atkal iemantoju šo meklēto sajūtu. “Ceļā tu nekad neesi viens”, izlasu uz baznīcas solā noliktas kartītes. Taču kļūsti uzmanīgāks un pateicīgāks. Un tiešām – šai ceļojumā netrūka ne sarunu, ne iepazīšanās.  Tās bija gaistošas, jo mēs visi bijām ceļā. Sandra Rone uz studiju līdzi ir paņēmusi savu svētceļnieka pasi. Tagad tādas var saņemt tepat Latvijā.

Atspere
Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs: Soļus tulkot nevajag!

Atspere

Play Episode Listen Later Apr 26, 2025


"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Zināmais nezināmajā
Māris Lielkalns: Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 23, 2025 51:41


Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

Kultūras Rondo
Osvalda Zebra jaunā romāna "Dzīvs!" centrā Fricis Brīvzemnieks

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Apr 22, 2025 23:00


Nesen nācis klajā Osvalda Zebra romāns "Dzīvs!". Tā centrā ir mūsu tautas kultūrvēsturē ļoti nozīmīga personība, kuras veikums ir milzīgs, bet kuras vārds nepelnīti kļūst arvien blāvāks, un tas ir Fricis Brīvzemnieks. Kultūras rondo saruna ar Osvaldu Zebri. Fricis Treilands brauca uz Maskavu, lai kļūtu par mērnieku, bet Krišjānis Valdemārs viņu aizrauj ar idejām par vārdnīcas veidošanu un latviešu gara mantu vākšanu. Un tā – Fricis Treilands kļūst par Frici Brīvzemnieku, raksta, vāc etnogrāfisko materiālu un dažādos veidos cīnās par latviešu valodu – gan ar pārvāciskotājiem, gan pārkrievotājiem. Osvalds Zebris norāda, ka viņa romāns nav zinātnisks un akadēmisks pētījums par Frici Brīvzemnieku. Tas nav arī Brīvzemnieka biogrāfijas pārstāsts. "Tur ir ļoti daudz viņa autobiogrāfijā minētu lietu un notikumu. Viņš ieradies, lai strādātu par mērnieku, bet nonācis Krišjāņa Valdemāra izslavētajā ietekmes zonā, ļoti vitāla un kaut kur arī apburoša cilvēka ietekmē. Viņš ļoti ātri no mērniecības pārlec uz valodniecību, kas gan viņam jau ir iepriekš arī interesējusi. Kā pirmais uzdevums, ko Valdemārs viņam uztic, ir krievu - latviešu - vācu vārdnīcas sastādīšana, ko Brīvzemnieks arī labprāt uzņemas un kopā ar citiem kolēģiem to īsteno. Bet nākamais lielais uzdevums, kāpēc arī īstenībā šī grāmata lielā mērā ir tapusi, ir latviešu folkloras pētniecība, kur faktiski Brīvzemnieks kļūst par tādu kā tautas kustības rosinātāju, iekustinātāju," stāsta Osvalds Zebris.  Protams, jau iepriekš ir vākta latviešu folklora, bet Brīvzemnieks ir īpašs ar to, kad viņam izdodas iekustināt ļoti lielu cilvēku skaitu pierakstīt dziesmas un pasakas, ticējumus un buramvārdus, un sūtīt tās viņam. "Būtiskākais, ko es arī gribēju uzsvērt ar šo savu grāmatu, ir folkloras kustības iekustināšana," atzīst Osvalds Zebris. "Un otrs būtiskais slānis, kas šajā grāmatā ir, par mīta vai stāsta vareno dabu, tāpēc arī šī grāmata saucas "Dzīvs!" jo stāsts vienmēr ir dzīvs, viņš pārdzīvo gan Brīvzemnieku, gan pārdzīvos mūs visus. Ja mēs padomājam kaut vai par sengrieķu mītiem, kas vēl aizvien ir dzīvi, un arī par krietni negantākajiem mītiem, kas plosās mums kaimiņos šobrīd, kas arī lielā mērā ir tādas mitoloģiskas domāšanas rezultāts, manuprāt. Tad mēs varam secināt, ka tas ir kaut kas ļoti spēcīgs, ļoti vitāls un pilnīgi noteikti spēcīgāks par mums." "Kā parasti, nejaušības un likumsakarības kaut kāds mikslis," atzīst Osvalds Zebris, jautāts, kā pats ieinteresējies par Frici Brīvzemnieku. Bet aizsākums tam ir intervija ar Aizputes novadpētnieci Mirdzu Birznieci, kas ļoti aizrautīgi stāstījusi par Brīvzemnieku. "Mani tiešām aizrāva viņas stāstījumā tieši šis milzīgais Brīvzemnieka ieguldījums tautas kustības izveidošanā, ka tās vēstules ar dziesmām patiešām sāk plūst. Mūsu apziņā bieži vien tautasdziesmas saistās ar Krišjāni Baronu, kurš, protams, ir izveidojis visu šo milzīgi, neaptveramo universu, ja tā varētu mūsdienu valodā teikt, un sakārtojis, un sistematizējis, un panācis izdošanu. Bet man vienmēr arī bija tāds iekšējs jautājums: bet kā tās nonāca līdz Baronam, viņš taču pats negāja pa lauku mājām vai baznīcām un neprasīja - dodiet man tās dziesmas. Tur kaut kāds starpposms iztrūka. Lūk, , Brīvzemnieks arī ir šis starpposms, viņš gāja un brauca. Tas notika pirms 156 gadiem, kad Brīvzemnieks fiziski gāja pa Latvijas novadiem, uzrunāja cilvēkus, uzrunāja, protams, draudžu mācītājus, jo tie atkal spēj tālāk šo vēsti nodot," atklāj Osvalds Zebris. Romānu "Dzīvs!" Osvalds Zebris sāka rakstīt, kad vēl sniedza intervijas par tikko iznākušo savu darbu "Mežakaija", kas vēstīja par rakstnieku Gunaru Janovski. Bet šobrīd, kad sākas intervijas par romānu "Dzīvs!", nav domas par jaunu darbu, jo ir sagadījies, ka šogad iznāks vēl viena Osvalda Zebra grāmata. Tā būs grāmata bērniem. "Tagad esmu mazliet noguris no rakstīšanas," neslēpj Osvalds Zebris un jautāts, ko dara rakstnieks, kad ir noguris norakstīšanas, vaļsirdīgi atbild - "pļauj zāli un dara visādus lauku darbu, kas ir mīļāka nodarbe Klapkalnciemā, kur jūtos vislabāk pasaulē".    

Radio mazā lasītava
Kā skaidrot svešuma sajūtu? Viļa Kasima "Svešuma grāmata"

Radio mazā lasītava

Play Episode Listen Later Apr 20, 2025 31:55


Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk?  Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem. Viņa literārā aģenta pieredzei gan nav īsti nekāda sakara ar viņa romānu esejās "Svešuma grāmata". Ilgi rakstījis eseju par tēva nāvi, viņš nonācis līdz tēva jautājumam, pašam esot meitiņas tēvam. Protams, esejās ir arī paša pieredzes no Londonas, Rīgas un Barselonas. Viļa Kasima romānu esejās izdevuši "Latvijas mediji". Radio mazajā lasītavā tiekamies ar autoru, kurš tagad atkal pārcēlies uz Latviju. Fragmentus no "Svešuma grāmatas" lasa Gundars Āboliņš. Saruna ar Vili Kasimu raidījumā Kultūras rondo:   Raidījumu atbalsta:

Kā labāk dzīvot
Zaļumi var garšot, var arī negaršot, bet ēdienkartē tos iekļaut derētu

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Apr 14, 2025 46:34


Zaļumi var garšot, var arī negaršot, bet savā ēdienkartē tos iekļaut derētu gan. Par veselīgiem un garšīgiem  salātiem, ko var pagatavot no zaļumiem, kā arī citiem ēdieniem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurus zaļumus un kā pagatavotus celt galdā pavasarī, stāsta uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko un restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs. Ina Poliščenko atklāj, ka viņas pirmie pavasara zaļumi ir laksis, kam ir intensīva garša. Ingmārs Ladigs iesaka ēdamās nezāles - gārsu, nātri, pienenes. Ja nepatīk pieneņu rūgtums, tās var pamērcēt pamērcēt sālsūdeni, var savienot ar augļiem – ar bumbieriem un āboliem, var pievienot ceptus grauzdiņus.  Nātres ir labi pielīdzināmas spinātiem, labi garšos ar kartupeļiem, olu, var pievienot kotletēm. Daudzums – cik prasās. Pirms pievienot ēdienam, nātres aplej ar karstu ūdeni vai nedaudz pavāra. Ingmārs Ladigs piedāvā nātru zupas recepti Katlā apcep sīpolu, pieliek vārīties kartupeli, pieliek garšaugus, kar patīk, un beigās kārtīgu riekšavu nātres. Visu sablendē. Pasniedz ar saldo krējumu vai citu, ko vēlies.  Ina Poliščenko iesaka gatavot kā skābeņu zupu, tikai samaina skābenes pret nātrēm. Dilles – „universālais kareivis”, ko var likt mērcēs, zupās, izmantot kā piedevu, vai ēst tāpat. Ingmārs Ladigs piedāvā svaiga biezpiena salātus Biezpienu sajauc ar redīsiem, kātu seleriju, lociņiem, dillēm, svaigu gurķi un samaisa ar rapšu vai olīveļļu.  Var izmantot arī pierasto krējumu, bet eļļa iedos citu garšu. Ina Poliščenko iesaka: siļķe, biezpiens, vārīti kartupeļi, sasmalcinātas dilles samaisa ar mārrutkiem, nedaudz sāli un pipariem un eļļas un sajauc ar vārītajiem kartupeļiem. Aukstā zupa Visas zāles un ēdamās nezāles var arī iemaisīt kefīrā un paniņās, pagatavojot auksto zupu. Neparastāka aukstās zupas recepte – daudz zaļumu, gurķis, kefīrs un pievienoti grauzdēti valrieksti. Protams, arī lociņi ir pavasara vēstnesis. Ingmārs Ladigs atzīst, ka dārzeņi ir liesi, bet piemēram, spināti labi garšos, ja nedaudz pakarsēsim sviestā, kam pievienots ķiploks. Tas dos vairāk sāta un arī papildus garšas sajūtu, jo dārzeņiem trūkst taukvielu, bet mums reizēm garšo tāds "dūšīgs" ēdiens. Garšas recepte ar spinātiem Uz pannas izkausē apmēram 50 g sviesta, pievieno paciņu spinātu, kas ir ap 120 gramu, divas ķiploka daiviņas, šķipsniņa sāls. Sviestu uzvāra un zaļumus tikai iemaisa un uzreiz liek uz šķīvja. Ina Poliščenko piedāvā zaļumus integrēt putrās, risoto vai sautējumos. Veselīgais smūtijs Mandeļu pienam pievieno čia sēkliņas, saldētas ogas vai kādu ogu biezeni, kārtīgu sauju ar spinātiem, piparmētras, baziliku. Spināti jāēd, tur daudz dzelzs! Puravi gan nav pirmie pavasara zaļumi, bet klausītāju aicināti, pavāri atgādina arī puravu zupas recepti, kuras sastāvā ir puravs, baltvīns, saldais krējums, nedaudz kartupeļi. Puravus apcep sviestā, pievieno baltvīnu, mazliet kartupeļus, saldo krējumu, muskatriekstu. Visu sablendē.  Būtībā tā ir tā pati sīpolu zupa, tikai puravam ir maigāka garša.  

Mākslas vingrošana
Ritums Ivanovs: Arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu

Mākslas vingrošana

Play Episode Listen Later Apr 13, 2025 31:24


"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Zināmais nezināmajā
Īpašā pārtika - ceļojumiem, krīzēm, arī karam

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 10, 2025 40:17


Uzturs, kuru ikdienā servējam sev uz šķīvja, krietni atšķiras no tā, ko cilvēki ēd apstākļos, kur nav ne virtuves rīku, iekārtu, ne ledusskapju. Un tomēr kalnos kāpējiem, karavīriem un ikvienam, kam ilgstoši jābūt dabā un kustībā, nepieciešams bagātīgs uzturs. Te lieti noder pārtikas tehnologu ieviestie risinājumi, kas ļauj ar ilgu derīguma termiņu, bagātīgu uzturvētību un mazu apjomu sagatavot pārtiku dažādām situācijām. Kā to pārveidot tā, lai to var viegli lietot un pārnēsāt un vienlaikus, lai tas nezaudē savu vērtību? Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja Sandra Muižniece-Brasava un šīs universitātes Pārtikas institūta vadošā pētniece, docente Asnate Ķirse-Ozoliņa. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vienojošais vārds šīs dienas zinātnes ziņām varētu būt “retumi”, kas ieraudzīti pirmo reizi vai arī otrādi - kas ilgu laiku nav redzēti un pārsteidz no jauna, vai arī kurus cilvēki paši mēģina radīt no jauna. Vai zinātnieki patiešām atdzīvinājuši briesmīgo vilku? Pirmā vēsts, kas šajās dienās ienākusi vairākās tīmekļa vietnēs, ir par to, ka amerikāņu biotehnoloģiju uzņēmums “Colossal Biosciences” atkal mēģina ar kaut ko pārsteigt. Kāpēc atkal? Tāpēc ka marta sākumā stāstīju par šī paša uzņēmuma centieniem atjaunot mamutus ar ģenētiski modificētu peļu palīdzību. Šoreiz izvēle ir kritusi par labu vilkiem, kam latviešu valodā “Vikipēdijas” enciklopēdija piedāvā apzīmējumu “briesmīgais vilks”, latīniskais nosaukums tad attiecīgi “Canis dirus”. Plašāk lasiet “Scientific American”. Kāda bija dinozauru daudzveidība pirms asteroīda trieciena? Ar nākamo ziņu atgriežamies vēl senākā pagātnē, kas no jauna tiek pārskatīta, un par to “Live Science” raksta. Runa ir par dinozauriem. Proti, līdzšinējie fosiliju atklājumi liecinājuši, ka dinozauru skaits un daudzveidība sarukusi pirms liktenīgā asteroīda trieciena Zemē krīta perioda beigās, pirms aptuveni 66 miljoniem gadu. Iepriekš daži pētnieki uzskatījuši, ka tā jau bijusi zīme, ka dinozauri bija ceļā uz izzušanu, pat pirms asteroīda trieciena. Tomēr šī ideja jau sen ir bijusi pretrunīga, jo citi pētnieki apgalvojuši, ka dinozauru daudzveidība to nāves brīdī bijusi labā līmenī. Kopumā tas bijis diskusiju temats jau vairāk nekā 30 gadu.  Plašāk lasiet šeit. Radīts pasaulē mazākais elektrokardiostimulators rīsa lielumā Vēl viena ziņa aizvadīto dienu laikā ir bijusi zinātnes vietņu uzmanības centrā un ir joprojām, un tas ir solis uz priekšu medicīnā: pasaulē mazākais elektrokardiostimulators ir mazāks par rīsa graudu. Tātad tas ir sirdsdarbības regulators, ko izstrādājuši ASV pētnieki, un ar ko tas ir īpašs? Protams, ar to, ka tam ir priekšrocības salīdzinājumā ar līdz šim lietotajiem sirds stimulatoriem. Plašāk vietnē “Nature”. Latgalē uzieta reti sastopamās sēnes toverīšu sarkosomas atradne Un vēl kāda īsa vēsts, kas nedēļas sākumā noteikti iepriecināja mikologus un droši vien daudzus dabas mīļotājus - Rāznas Nacionālā parka teritorijā uzieta jauna retās un īpaši aizsargājamās sēņu sugas toverīšu sarkosomas (Sarcosoma globosum) atradne. Latvijā šī sēne sastopama vien dažās vietās, un vēl nesen tika uzskatīts, ka tā no dabas jau izzudusi. Vietnē www.lsm.lv var skatīt Latgales reģionālās televīzijas sagatavotu materiālu.  

Kā labāk dzīvot
Kas rūpējas par mājdzīvnieku pēc saimnieka aiziešanas aizsaulē?

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Apr 8, 2025 47:12


Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem valstī šobrīd ir reģistrēti 235658 suņi un 45930 kaķi. No tiem pāri par 6000 suņu un 174 kaķu īpašnieki ir miruši. Kas notiek ar mīļdzīvniekiem  pēc saimnieka aiziešanas aizsaulē? Šis jautājums juridiski nav sakārtots. Vai šo problēmu varētu risināt notāri, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē patversmes "Labās mājas" saimniece Astrīda Kārkliņa, Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Lita Konopore norāda, ka, visticamāk, kāds gādā par dzīvnieku, kad saimnieks aiziet mūžībā.  "Problēma ir tā, ka veterinārārsti nav tiesīgi šobrīd ierakstīt kā īpašniekus arī mantiniekus, ja tādi ir bijuši. Vienīgais, ko drīkst veterinārārsts - ja mirušā cilvēka pārstāvis vērstos veterinārajā klīnikā ar lūgumu risināt situāciju, tad veterinārārsts ir tiesīgs ierakstīt šo pārstāvi kā dzīvnieka turētāju, ierakstīt viņa turēšanas adresi un ierakstīt šī turētāja kontaktus," skaidro Lita Konopore. "Bet par dzīvnieka īpašnieku bez mantošanas procesa šobrīd mēs skaidri zinām, ka viņš kļūt nevar. Ja cilvēki nav vērsušies pie veterinārārsta un nav ierakstījuši šos kontaktus, tas nozīmē, ka dzīvniekam, piemēram, pazūdot, viņu nekad vairs neatgriezīs atpakaļ turētājiem, pie kura viņš šobrīd dzīvo. Mēs gluži vienkārši viņu nevaram sasniegt, jo datubāze ir palikusi informācija par mirušu personu. Tas ir ļoti nepareizi, jo dzīvnieks, protams, ka cieš no tā, ka viņš tiek notverts un nevis nonāk atpakaļ mājās, bet viņš nonāk patversmē. Visdrīzāk viņš tur paliek noteiktās 14 dienas, sliktākajā gadījumā viņš tur paliek visu atlikušo mūžu." Viņa norāda, ka veterinārārsti vēlas, ja ir mantošanas process un ir māja, kuru kāds vēlas mantot, vai nu tu manto māju un arī dzīvnieku. "Situācijas var būt dažādas. Nevar pateikt, ka mums visiem ir pienākums lauku māju dzīvniekus paņemt Rīgas pilsētā. Tas nav ne šī dzīvnieka interesēs, viņš ir pieradis pie pilnīgi citas dzīves. Un tas ir tikai normāli, ja, piemēram, mantinieks meklētu iespēju, ko un kā ar šo dzīvnieku rīkoties, kam uzticēt viņa aprūpi. Bet pilnīgi noteikti tas būtu par mantinieka līdzekļiem, nevis tā kā tagad - es vienkārši pametu, dzīvnieks nonāk patversmē un visi nodokļu maksātāji maksā par šo dzīvnieku." Astrīda Kārkliņa atzīst, ka patversmē ne reizi vien nonāk dzīvnieki, kuru saimnieki ir aizgājuši mūžībā. Līdzīgi kā vetārstiem, arī patversmes darbiniekiem nav tiesību pārreģistrēt dzīvnieka īpašnieku. Var reģistrēt patversmi kā dzīvnieka turēšanas vietu. "Mums ir brīnišķīgs Dzīvnieku aizsardzības likums, kas ir izstrādāts skrupulozi, kas aizsargā dzīvnieku, viņam ir saimnieks un skaidri ir uzrakstīti visi pienākumi saimniekam un tiesības. Un tad, kad pēkšņi saimnieka nav, tam dzīvniekam vairs nav nekādas aizsardzības, viņš ir vienkārši nekas, lai gan viņiem ir čips un viņš ir bijis reģistrā. Kas tālāk uzņemas tiesiski viņa dzīvi sakārtot," vaicā Astrīda Kārkliņa. "Ne reizi esam saskārušies ar situāciju, kad kādi attāli radinieki atved [dzīvnieku], tad mēs tā nu diezgan primitīvi uzdodam bieži vien šo jautājumu: bet kas manto šo dzīvokli, kas mantos to māju? Mēs mantosim, mēs tur! Kas notiek ar šo dzīvo būtni, pie tam kas ir reģistrēta? Tur ir pilnīgs klusums," stāsta Astrīda Kārkliņa. Ilze Metuzāle norāda, ka dokumentu sakārtošana vienmēr var palīdzēt "Cilvēki, kuriem ir šie lolojumiem dzīvnieki, domā par viņiem. Tiešām arī tiek domāts, testamentā tiek rakstīts, kuri būs tie, kas parūpēsies gan par konkrētiem dzīvniekiem, gan par tābrīža dzīvniekiem, saprotot, ka testaments netiek rakstīts vienai dienai. Ir pat tādi testamenti bijuši, kur pilnīgi visu mantu cilvēks ir novēl patversmēm, jo viņam nav tuvu piederīgo. Ir cilvēki, kas jau slimošanas gaitā, apzinoties, ka tā saslimšana ir un iznākumi var būt dažādi, pat tajā brīdī atbildīgi rūpējas un savu saimi jau organizē, kas par viņu tālāk parūpēsies. Protams, dzīve dzīve, un situācijas ir dažādas," atzīst Ilze Metuzāle.

Zināmais nezināmajā
Diplomātijas loma šodien un vēsturē

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Mar 27, 2025 49:43


Diplomātija - dažkārt pelta kā nespējīga un bezzobaina, citkārt - turēta uz pjedestāla kā vienīgais cerību stariņš krīzes situācijās. Kādas ir diplomātisko kontaktu iespējas un ierobežojumi? Un kāda ir diplomātijas loma šodien un vēsturē? Kā notiek sarunas visaugstākajā līmenī un kā šo sarunu iznākums ietekmēs mūsu nākotni? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē politoloģe, Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes locekle Žaneta Ozoliņa un atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. "Diplomātijas ieguvums ir tajā brīdī, kad neviens nejūtas kā zaudētājs, ka katrs kaut ko no tā iegūst," atzīst Žaneta Ozoliņa. "Ja skatāmies kādus diplomātiskos panākumus vēsturiski, laikam tāds visklasiskākais piemērs ir Kubas krīze 1962. gadā, kad Aukstā kara apstākļos ļoti tuvu Padomju Savienība un ASV bija kodolkonfliktam, bet gan augstākā līmenī, gan arī diplomātiskā līmenī, kur, starp citu, ļoti aktīvi darbojās diplomāti no abām pusēm, tika panākta vienošanās un faktiski šis potenciālais kodolkonflikts tika novērsts. Tajā pašā laikā ieguvēji bija abi - gan Padomju Savienībā, gan arī faktiski Amerikas Savienotās Valstis. Tas bija saistīts ar raķešu izvākšanu no Turcijas un Kubas." "Domāju, ka diezgan liels sasniegums bija arī Parīzes klimata vienošanās 2015. gadā, un tas ir savukārt piemērs tā saucamajai multilaterālajai vai daudzpusējai diplomātijai, ka valstis kopīgi, praktiski gandrīz visas pasaules valstis, tajā brīdī akceptēja šo klimata pārmaiņu radīto ietekmi uz pasauli un vienojās strādāt pie klimata pārmaiņu dažādu pasākumu ieviešanas savās valstīs, lai mazinātu negatīvās sekas," turpina Žaneta Ozoliņa. "Bet es gribētu pieminēt vēl vienu piemēru. Faktiski, ja mēs skatāmies uz Latvijas sarunām un šo pakāpenisko iestāšanās procesu Eiropas Savienībā un NATO, es domāju, ka šeit arī ir ļoti daudz tādu labu piemēru, kur ar pārliecināšanu, arī ar sabiedroto palīdzību ir izdevies panākt labu rezultātu."  Pētniece norāda, ka notikumu attīstība no 1997. gada, kad Latvijai atteica dalību šajās organizācijās, līdz 2002. gadam, kad jau iestāšanās sarunas noslēdzās, nebūtu bijusi iespējama bez diplomātu ļoti smaga un pamatīga darba. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka to izdarīja vienīgi diplomāti.  

Krustpunktā
Krustpunktā: Ar Juri Ulmani saruna par Ukrainu, notiekošo ASV un, protams, mums pašiem

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Mar 24, 2025


ASV dzimušais latviešu uzņēmējs Juris Ulmanis gadu mijā devās uz Dienvidpolu, lai tur simboliskā akcijā paustu atbalstu Ukrainai un pasaulei stāstītu par ukraiņu drosmi. Tajā brīdī vēl neviens nezināja, ko tieši Ukrainai nesīs jaunā ASV prezidenta stāšanās amatā un ka tas liks arī strauji mainīt arī eiropiešu attieksmi pret savu drošību. Par Ukrainu, notiekošo ASV un, protams, mums pašiem saruna ar Juri Ulmaini raidījumā Krustpunktā.  

Zināmais nezināmajā
Botāniskie dārzi: kāda ir šo vietu vēsture un funkcijas

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Mar 19, 2025 47:57


Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs.   Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs  - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.

Divas puslodes
ASV ārpolitikas jaunais kurss. Eiropas mobilizācija savai un Ukrainas aizstāvībai

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Mar 5, 2025 54:03


Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Zināmais nezināmajā
Pavasaris ir sausākais gadalaiks Latvijā; tad arī pasliktinās gaisa kvalitāte

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Mar 4, 2025 22:09


Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt. Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām.  Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks.  Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties. Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka. Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta.  Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža. Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss. Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona. Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.  

Zināmais nezināmajā
Izdegšana: ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Feb 19, 2025 52:45


Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. "Izdegšana ir process," norāda Marija Ābeltiņa. "Hronisks stress ir izdegšanas pamatā," atzīst Ivars Vanadziņš un piebilst,izdegšanā ir arī ļoti sarežģīta lieta. "Troksnis vai ķīmija mūs ietekmē visus vienādi. Skaļumā būs sabojātas ausis. Savukārt stress - vienam tas ir un otram tas nav. Katram noteikti ir bijuši darba kolektīvi, ģimenes vai kaut kādi draugi, kur ir vienāda situācija un cilvēki reaģē... Vienam tas ir - par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā. Un ir pilnīgi vienāda situācija. Trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, stresa gadījumā - viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spēja, vai tā kompetence, vai treniņš, vai vai dzīves pieredze, otram viņa nav," analizē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa kādā intervijā ir teikusi, ka problēma ir tajā, ka izdegšana nenotiek tā pēkšņi, vienā dienā. Vai tas nozīmē, ka paši nemaz nespējam fiksēt, kad sākas izdegšana? "Domāju, ka tas ir arī atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi. Vai mēs vispār esam pieraduši, ka jaunieši saka - "iečekoties sevī", ieklausīties sevī. Un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau "jumts deg un ir nobraucis", bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums. Ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina," pieredzē dalās Marija Ābeltiņa. "Es pēc kaut kādas inerces vēl varu kustēties. Protams, ka izdegšanas pazīmes, ja mēs paskatāmies trīs tos klasiskos veidus, ka spēki izsīkst, ka mēs paliekam tādi īgņas, mums nepatīk tas, ko mēs darām, ar ko mēs esam kopā, un mums tā produktivitāte samazinās, tad tas nenotiek vienā dienā, ka mēs esam tādi totālākie grinči vai mēs esam soli super izsīkuši, ka nevaram piecelties no gultas, vai mēs vienkārši pieļaujam kļūdu pēc kļūdas, tā jau nenotiek." Ivars Vanadziņš norāda, ka oficiālie dati liecina, ka izdegšanas sindroms pieaug, lai arī to nav viegli diagnosticēt. "Dati nav iepriecinoši un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs. Un lai tā nebūtu, droši vien ir gan šādi raidījumi, gan citādi raidījumi, gan mācības, gan viskautkas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēja līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā. Jo mums tā stigma ir, ja es salauzu kāju, to es saprotu, ka tā ir problēma, nevar nākt uz darbu, bet tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties tur vēl kaut kāds, kas tā tagad ir par simulešanu. Rokas, kājas kustās, nāc!" komentē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa atklāj, ka kādās mācībās viņai vaicāts, vai tiešām darbā būtu jājūtas labi. "Es aizdomājos, ka mēs pirmām kārtām paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem, ka tev jābūt pārstrādātam, jābūt ar pārgrieztām acīm, tādam kā izsīkušam, tad tu esi pierādījis, ka tu strādā. Kas ir pilnīgi, man liekas, kaut kas ačgārns. Un arī tas, ko mēs arī paši no sevis varbūt sagaidām," vērtē Marijā Ābeltiņa. "Pārstrādāšanās ir viens no veidiem, kas ved līdz izdegšanai. Un mēs kļūstam neefektīvi dienas beigās, mēs pieļaujam vairāk kļūdas, un mēs patiešām nevaram arī realizēt to savu potenciālu. Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt. Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums - kas notiek gadiem? Jo tas, ko ar ko es saskaros... Bija finanšu krīze 2008. gadā, cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana, un cik ir pagājuši gadi, viņi aizvien aizvieto. Un tad viņi nomet to atlūgumu un saka - es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kaut kāds īstermiņa variants, sen jau ir atnākušos citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu." "Kāds teiks: hei, man sākās tās trakās galvassāpes, es aizeju pie ārsta, visu pārbaudu, nav nekas tāds. Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir veids, kā ķermenis reaģē," par pārslodzi, kas rada izdegšana bilst Marija Ābeltiņa. "Ja ilgstošais hroniskais disbalanss ir, tas novedīs pie psihosomatiskas izpausmes. Pievienojas arī ķermeniskā izpausme, vienam tās būs galvassāpes, vienam sāpēs vēders biežāk, vienam vēl kaut kas. Svarīgi atcerēties, ka hronisks stress ir bioķīmija un to mēs nespējam kontrolēt. Sandra paliks mierīga, Ivars paliks nervozs un abiem mums būs augstāks kortizola līmenis, viņš katram izpaudīsies savādāk, bet abiem mums bojās veselību ilgtermiņā," norāda Ivars Vanadziņš. Vai iespējamā izdegšanā ir atkarīga arī no personības tipa? "Kā man gribētos teikt, ka tas nav no iedzimtības atkarīgs. Bet ir. Es to saucu par tādu ģenētisko loteriju, jo tu nekad nezini, ar ko tu piedzimsi, kāds tev būs tas sākotnējais "kāršu komplekts"," atzīst Marija Ābeltiņa. "Ir cilvēki, kas piedzimst ar tā saucamo augstāku neirotisma līmeni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manas spējas, piemēram, regulēt emocijas... man ir vairāk pie tā jāpiestrādā. Vai man ir realitātē lielāka nosliece satraukties, es esmu vairāk jūtīgs cilvēks, es visu uztveršu nopietnāk, un man būs lielāka nosliece uz negatīvām emocijām, kā arī nomāktību, augstāks stresa līmenis. Un līdz ar to, ja man ir šāda iedzimtība, tas nozīmē, ka man vairāk būs jāpiestrādā pie tā, lai sevi balansētu. Un kādam būs, protams, zelta ģenētiskā karts - ļoti viss stabili, ļoti sabalansēts, augsta stresa noturība. Tie būs cilvēki, kuri teiks - kolēģi, kur te ir problēma?" Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem Termins "izdegšana"  kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados,  kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta ar darbu. Kādas tolaik bija terapijas metodes šī sindroma ārstēšanai un cik senā vēsturē var runāt par „izdegšanu” darbavietās, vaicājām Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājam, profesoram Mārim Taubem.  Vispirms Māris Taube raksturo pašu traucējumu, uzsverot, ka no vienas puses nav tik viegli pateikt, vai cilvēkam ir izdegšanas sindroms, bet, no otras puses, ir visai skaidri iemesli – enerģijas izsīkuma vai izsīkuma sajūta,  palielināta garīgā attālināšanās no darba,  negatīvisma vai cinisma sajūta saistībā ar darbu. Un ja darba vide tiek mainīta, šie simptomi pazūd. Daži psihologi uzskata, ka pirmās ziņas par izdegšanas sindromu jau varam rast Bībelē Vecajā Derībā, kur aprakstīts, kā pravietis Elija pēc  dažādu brīnumu veikšanas ir bijis izmisis un iekritis dziļā miegā. Patiesību sakot, tas  gan vairāk izklausās pēc pārguruma, ne izdegšanas sindroma. Tāpat speciālisti atsaucas uz  Šekspīra  darba „Kaislīgais svētceļnieks” rindām: „Un  mīlestībā dega viņa, kā salmi ar uguns liesmu.” Tiek uzskatīts, ka šeit pirmo reizi ir aprakstīta sajūta, kas liecina par enerģijas izsīkuma procesu, tiesa gan, ne darbā, bet mīlestībā. Vēl atsauces uz  izdegšanas sindromu  literatūrā  var atrast Tomasa Manna romānā „Budenbroki”, kur aprakstīts, kā konsula dēls  Tomass Budenbroks  jūtas izsmelts, ir vīlies un zaudējis interesi par notiekošo, darbojoties tēva firmā un pildot senatora pienākumus.  Tā  savā pētījumā par izdegšanas sindromu sociālās un kultūras vēstures aspektā raksta Nīderlandes klīniskais psihologs un psiholoģijas profesors Viljams Šaufelī. Profesoram Taubem vaicājam par 19. gadsimtu, kad pasauli skara industriālā revolūcija un  ļaudis masveidā sāka strādāt fabrikās. Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties hidrobioloģe Marta Dieviņa. Viņa stāsta par Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas grāmatu “Ūdenstornis”. Grāmatā pētniece saredz iespēju ikkatras paaudzes cilvēkam ieraudzīt sevi dzīves meklējumos.

Krustpunktā
Krustpunktā: Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm?

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 12, 2025


Lai gan Ārlietu ministrija laiku pa laikam izplata aicinājumus neceļot uz Baltkrieviju vai Krieviju, kā arī Valsts drošības dienests brīdina par savervēšanas riskiem, tomēr cilvēki joprojām turp brauc. Vai būtu nepieciešams ierobežot tūrismu uz agresorvalstīm, par to raidījumā Krustpunktā diskutē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde, Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Kristaps Krištopans un bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Katru dienu no Rīgas autoostas Baltkrievijas un Krievijas virzienā dodas satiksmes autobusi, lai aizvestu uz Maskavu, Minsku un arī citām pilsētām Latvijas tūristus. Protams, ne tikai satiksmes autobusi vien, pie robežas var redzēt arī automašīnas. Īpaši uz Baltkrieviju tās līdera Aleksandra Lukašenko ieviestais bezvīzu režīms mūsu iedzīvotājus vilina doties turp. Ir grūti noticēt tam, ka tur varētu būt kādas nepatikšanas. Kādreiz jau kaut ko sliktu dzird, bet tas absolūtais vairums atgriežas, saka, ka ir forši izceļojuši, itin lēti  iepirkušies, tad arī mudina citus draugus un kolēģus izmantot iespēju. Pagājušā nedēļā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Melbārde mudināja sarīkot politisku diskusiju par to, vai vajadzētu kaut kā valstī šo tūrismu ierobežot, jo gan Krievijā, gan Baltkrievijā cietumos ir kopumā vismaz 30 Latvijas iedzīvotāju. Iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem ir ļoti minimālas. Vajag par to mums iespringt vai nē, lai katrs pats domā - riskēt un ceļot austrumu virzienā vai tomēr valstij ir vērts kaut kā iejaukties šajos procesos?

Kā labāk dzīvot
Sākusies kampaņa vīriešu mentālās veselības atbalstam

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Feb 10, 2025 48:46


Šobrīd Latvijā tiek vākti ziedojumi, lai attīstītu vidi, kur vīriešiem, kas nereti saskaras ar sociālo tabu runāt par savu emocionālo pasauli, būtu iespējas jebkurā brīdī saņemt atbalstu. Plašāka saruna par kampaņu raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas kampaņas vēstnesis un vloga "Emocijām dzimumu nav" vadītājs Armands Simsons, apmācību vadītāja, klīniskā psiholoģe un pārraudze, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un biedrības "Ogle" pārstāvis Jānis Cepurītis. Jānis Cepurītis skaidro, ka jau otro gadu noris kampaņa, lai palīdzētu vīriešiem risināt mentālās veselības problēmas, jo statistika ir bēdīgā saistībā ar vīriešu pašnāvībām, katru  gadu zaudējam vairāk nekā 200 vīriešus. "Kopā mēģinām destigmatizēt šo tēmu. Runājam par tēmām atklāti, jo statistika rāda, ka tikai 18 % vīriešu saka, ka saņems atbalstu no ģimenes un draugiem, ka būs bēdīgi. Cenšamies runāt, lai vide būtu pozitīvāka. Lielākā problēma, ka nerunājam," skaidro Jānis Cepurītis. Armands Simsons mudina meklēt palīdzību un arī dalās personīgā pieredzē, ka meklējis palīdzību brīdī, kad bijis "štruntīgi". "Protams, cilvēks prieks, cilvēks pozitīvisms... Tas tā nav, mēs nevaram iet visu laiku vertikālā līknē augšā. Tā nenotiek dzīvē, ir normāli, ka kaut kad iesēžamies ragaviņās un pabraucam lejā. Vienīgais ir jautājums, cik ātri ar tām ragaviņām atļausimies braukt. Nevajag," vērtē Armands Simsons. Marija Ābeltiņa atzīst, ka skaudrā statistika, kas saistīta ar pašnāvību risku vīriešiem ir saistīta ar to, cik ātri cilvēki atļaujas meklēt palīdzību un cik ilgi cieš. "Mums Latvijā ir ciešanu kults, pat, ja tu jūties slikti, no sākuma, kā likums, to noliedz, izliksimies, ka nav, tad pacietīsimies vēl un vēl, un vēl. Tam nāk klāt visiem zināmā statistika ar alkohola lietošanu un citas stratēģijas, kas ir neveiksmīgas stratēģijas, kā tikt galā ar stresu. Vienkāršā un veiksmīgā stratēģija – palūgt palīdzību, meklēt arī profesionālu palīdzību – tiek atlikta," norāda Marija Ābeltiņa.

Divas puslodes
Trampa vēlmes: gribu Grenlandi, Panamas kanālu un ievedmuitas tarifus

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 5, 2025 54:08


ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Zināmais nezināmajā
Debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājamās formās: kā tie rodas un cik sver mākonis

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 28, 2025 25:02


Nefoloģija - tā mēdz dēvēt zinātnes apakšvirzienu, kas pēta tik daudzveidīgos veidojumus virs mūs galvām. No svina pelēkā "vāka" ziemas dienās, līdz sapņainiem gubu mākoņiem vasarās - debesīs mākoņi mēdz izkārtoties neiedomājos rakstos un formās. Kāda ir mākoņu daudzveidība? Cik sver mākonis un kā tas veidojas? Kad mākonim ir gana un pār mūsu galvām nolīst lietus? Par mākoņiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes doktorante un Jauno fiziķu skolas vadītāja Agnese Spustaka. "Ziemā vairāk ir vairāk kā purvs debesīs, slāņu mākoņi, līst un līdz. Arī tik daudz enerģijas netiek pievadīs zemei un neveidojas konvektīvie procesi, kas ir vasarā, kad saule sasilda zemi un strauji gaiss ceļas augšā, atdziest un veidojas šie skaistie mākoņi. Protams, nav tā, ka tikai vasarā ir viena tipa, ziemā - cita tipa mākoņi. Noteiktos apstākļos arī ziemā veidojas sevišķi virs jūras veidojas lielie gubu mākoņi. Tad arī dzirdam, ka lielie gubu mākoņi, nonākot uz sauszemes, rada stipru snigšanu piekrastes rajonos," stāsta Andris Vīksna. "Cilvēki ir pieraduši, ka ūdens sasalst nulle grādos, bet mākoņos tās daļiņas ir tik smalkas, ka ūdens šķidrā stāvoklī var būt par mīnus 20, mīnus 40 grādos. Tad strauji tas ūdens var pārvēsties ledus kristāliņos, un tie savukārt savā starpā samaisās un aug lielāki, un atkarīgi, kādi procesi pēc tam mākonī notiek, tas nosaka, kādi nokrišņu veidi ir. Arī nokrišņu ziņā tās fāzes var būt dažādas: tur var būt ledus mākonis augša, pa vidu pārtapt ūdens pilītē un atpakaļ atkal nonāk cietā formā. Katrs mākonis ir ļoti sarežģīts process," turpina Andris Vīksna. Ūdens mākonī ir daudz, bet kad ir par daudz, un sāk līt un snigt? "Tas ir atkarīgs, kur atrodas mākonis un kāda ir vide viņam apkārt. Tipiski, lai veidotos tvaiks, pārtaptu par smalkāko ūdens pilienu, izmērs, kuru vajag, ir apmēram simtdaļa no mata. (..) Tipiska lietuslāse ir divi milimetri. Ūdens procesi sāk veidoties kopā, kad pilītes ir smagas, tās krīt lejā. Ja tipisks mākonis sver apmēram 100 tonnas vai pat 500 tonnas tādi lieli mākoņi. Sākumā gaiss aizņem lielu tilpumu, tāpēc ar vēja plūsmu un turbulenci pilieni turas gaisā. Kad savācas kopā, paliek smagāki, attiecīgi vairs nevar noturēties gaisā un jākrīt lejā," norāda Agnese Spustaka. Milzīgs gubu lietus mākonis var vairāki desmiti miljoni tonnu liels.

Kā labāk dzīvot
Arī maigā ziemā var nodarboties ar ziemas peldēšanu

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Jan 28, 2025 48:22


Maigā ziema nav mazinājusi ziemas pelžu entuziastus vēlmi regulāri gremdēties upju, ezeru, jūras un dīķu ūdeņos. Par ziemas peldēm saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas ziemas peldēšanas kluba "Raganas roņi" valdes locekle Kristīne Rāte, kluba "Mārupes aukstumpeldētāji" vadītāja Elīna Puncule. Raidījuma otrajā daļā sarunai pievienojas elpošanas treneris Māris Žunda, kurš pārcēlies uz Spāniju. Kad sākt nodarboties ar ziemas peldēšanu? Teorētiski tas ir rudens, pakāpeniski paildzinot vasaras peldes. Protams, jāņem vērā cilvēka veselības stāvoklis, lai nenodarītu sev pāri. Ja izvēle ir par labu aukstumpeldēm, būtiski ir sagatavoties, pārliecināties par savu veselības stāvokli, ka pelde neapdraud veselību.  Problēmas var raisīt sirds un asinsvadu slimības. Ja cilvēkiem ir šāda rakstura veselības problēmas, peldes būtu jāierobežo un jābūt īpaši uzmanīgam. Jebkurā gadījumā vēlams konsultēties ar ģimenes ārstu, pirms uzsākt nodarboties ar ziemas peldēšanu. 

Divas puslodes
Austrijā varētu būt labēji radikāls kanclers. "Alternatīva Vācijai" priekšvēlēšanu saruna

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jan 15, 2025 53:52


Ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Kā Īlona Maska intervija ar labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu ietemēs Vācijā gaidāmās vēlēšanas? Naidžels Farāžs atgriežas politikā. Starptautiskos procesus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu nodaļas profesors Daunis Auers. Austrijas radikāli labējo zvaigžņu stunda Austrijas Brīvības partija ir politiskais spēks ar daudzu desmitgažu vēsturi, tai skaitā iedibinātu vietu valsts parlamentā un zināmu valdības darba pieredzi. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades partijas ideoloģiskajā ievirzē arvien pamanāmāka kļuva galēji labējā tendence, kas netraucēja tai periodiski gūt nozīmīgas vēlētāju daļas atsaucību. Šais periodos Brīvības partija pāris reizes tika arī pie valdīšanas koalīcijā ar labēji centrisko Austrijas Tautas partiju. Pēdējā šāda reize bija pēc 2017. gada vēlēšanām, taču t.s. Ivisas skandāls, kurā bija iesaistīts Brīvības partijas līderis Haincs Kristiāns Štrāhe, izbeidza šo savienību, un 2019. gada ārkārtas vēlēšanās partija cieta pamatīgus zaudējumus. Tomēr šo vājuma posmu, kā jau vairakkārt savā vēsturē, galēji labējie pārvarēja, ap 2022. gada vidu popularitātes ziņā apsteidzot Tautas partiju, bet ap gada beigām arī sociāldemokrātus, lielāko opozīcijas spēku, un kļūstot par populārāko partiju valstī. Tikām valdošās koalīcijas – Tautas partijas un Zaļo partijas – reitingi šļuka uz leju proporcionāli dzīves dārdzības un inflācijas rādītāju kāpumam. Rezultātā Nacionālās padomes vēlēšanās pagājušā gada 29. septembrī Brīvības partija ar tās jauno līderi Herbertu Kiklu priekšgalā svinēja spožu uzvaru, tiekot pie lielākās parlamenta frakcijas. Partijas platformas centrā bija pret imigrantiem un radikālā islāma briesmām vērstas tēzes, bet, cita starpā, tā ietver arī palīdzības pārtraukšanu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Pēc tam, kad visas citas parlamenta partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju, Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens, spītējot tradīcijai, uzaicināja veidot valdību Tautas partijas līderi un līdzšinējo kancleru Karlu Nehammeru. Par galveno sarunu partneri kļuva sociāldemokrāti, taču tā kā šādai koalīcijai būtu niecīgs vienas balss pārsvars, Nehammers centās iesaistīt valdībā arī liberālo partiju NEOS. Pērnā gada pēdējais ceturksnis pagāja mēģinājumos saskaņot pozīcijas, kas tomēr izrādījās neauglīgi. Vispirms 3. janvārī par izstāšanos no sarunu procesa paziņoja partijas NEOS līdere Beāte Mainla-Raizingere, bet nākamajā dienā Karls Nehammers demisionēja no kanclera amata un pameta Tautas partijas vadītāja posteni. 6. janvārī prezidents van der Bellens uzaicināja Brīvības partijas vadītāju Herbertu Kiklu uzsākt valdības koalīcijas veidošanu. Kā vēsta mediji, jaunais Tautas parijas līderis Kristiāns Štokers vairs neesot ne tuvu tik kategorisks kā viņa priekšgājējs jautājumā par neiespējamību sadarboties ar Kiklu, nemaz jau nerunājot par Brīvības partiju kopumā. Līdz ar to ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Masks, Veidela u.c. alternatīvi apdāvinātie Pagājušajā ceturtdienā jaunievēlētā Savienoto Valstu prezidenta administrācijas darbinieks un par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks īstenoja savu, šķiet, līdz šim pamanāmāko iejaukšanos kādas Eiropas valsts iekšpolitikas procesos, sev piederošajā tīmekļa komunikācijas platformā „X” intervējot labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu. Laikā, kad līdz Bundestāga ārkārtas vēlēšanām atlicis vien nedaudz vairāk par mēnesi, šī 74 minūtes ilgā tērzēšana, piebārstīta ar savstarpējiem komplimentiem, nenoliedzami var ietekmēt daža laba vēlētāja izvēli. Tiesa, nav gan teikts, kādā virzienā, jo sarunā netrūka gana daudz ekstravaganta un apšaubāma. Piemēram, Veidelas apgalvojums, ka Hitlers patiesībā esot bijis komunists un sociālists, tādējādi nu nekādi neesot līdzīgs „Alternatīvai Vācijai”, kas esot krietni konservatīvie un libertāņi. Jāšaubās gan, vai šādam galēji labējo pašnovērtējumam būtu gatavi kaut mazākajā mērā piekrist Vācijas tradicionāli konservatīvie – kristīgie demokrāti, kuri, visdrīzāk, veidos nākamās Vācijas valdības mugurkaulu. Tā vismaz liek spriest partiju reitingi, kas bijuši teju nemainīgi pēdējā gada laikā. Kristīgi demokrātiskā partija stabili turas pirmajā vietā ar nedaudz virs 30%. Tāpat diezgan nemainīgi gada laikā bijuši līdzšinējās valdošās koalīcijas partiju rezultāti: sociāldemokrātiem tie grozījušies ap 15%, zaļajiem – ap 13%, bet liberāļiem brīvajiem demokrātiem – pie kritiskās 4 – 5% robežas. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, sākusi gadu ar 22% un gada vidū piedzīvojusi pat 6% kritumu, nu ir atpakaļ pie 21% atzīmes. No vienas puses, tas ir otrais labākais rezultāts, taču no otras, Īlons Masks savu tiesu pārspīlēja, abu tiešsaistes tērzēšanas ievadā nodēvējot Alisi Veidelu par „Vācijas vadošo kandidāti”. Nemaz jau nerunājot par to, ka Veidelai diezin vai ir kādas cerības atkārtot kaimiņvalsts Austrijas labējo radikāļu panākumus un tikt pie valdības veidošanas sarunu galda – pārējām partijām pagaidām vēl pietiek resursu, lai viņu tur nelaistu. Un tomēr – ja Herberts Kikls Austrijā, kā saka ne viens vien medijs, esot izgrāvis robu pret radikāļiem celtajā Eiropas ugunsmūrī, tad savas plaisiņas manāmas arī Vācijā. Tiek norādīts, ka, piemēram, Tīringenes federālajā zemē pēc pagājušā gada vēlēšanām kristīgo demokrātu valdība vairs nevarot īstenot savu politiku bez „Alternatīvas Vācijai” atbalsta. Farāžs atkal aktuāls Grūti spriest, cik patiess bija Naidžels Farāžs, kad 2020. gadā, Lielbritānijai parakstot vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, paziņoja, ka uzskata savu mūža uzdevumu par paveiktu un aiziet no politikas. Katrā ziņā, kā izrādās, aiziešana nav bijusi uz īpaši ilgu laiku, jo vecais zēns Naidžels ir atpakaļ. Pēdējās Parlamenta vēlēšanās 2024. gada jūlijā viņa Breksita partija, tagad pārdēvēta par „Reformēt Apvienoto Karalisti”, tika pie piecām vietām Apakšpalātā. Un vēl daudz iespaidīgāka ir kopējā par šo partiju nodoto balsu statistika, proti – visā valstī par Farāža politisko lolojumu nobalsojuši vairāk nekā četri miljoni britu jeb vairāk nekā 14% vēlēšanās piedalījušos. Tikai mažoritārā vēlēšanu sistēma ir iemesls pieticīgajam mandātu skaitam uz vēlēšanās uzvarējušo leiboristu, arī toriju un liberāldemokrātu fona. Farāža partijas popularitātes kāpums daļēji tiek skaidrots ar šī brīža politisko konjunktūru, kad elektorātā uzkrājies gana daudz rūgtuma pret četrpadsmit gadus valdījušajiem torijiem, savukārt leiboristi, nākuši pie varas, arī nespēj ātri uzlabot situāciju. Par „reformētāju” jājamzirdziņu kļuvusi imigrācijas tematika, kam bija nozīmīga vieta arī Breksita partijas aģitācijā. Kā vēsta raidsabiedrība BBC, Farāžs un viņa līdzgaitnieki arī pēc vēlēšanām turpinot vētrainu darbību ar pamanāmiem rezultātiem. Partijas biedru skaits jau pārsniedzis 180 000, apsteidzot konservatīvos, kam ir tikai 130 000, un atpaliekot tikai no leiboristiem, kuru rindās ir apmēram 365 000. Kas arī no svara, partijai parādījušies iespējami nopietni finansiālie atbalstītāji – par tās kasieri nesen kļuvis britu miljardieris, luksa klases nekustamo īpašumu attīstītājs Niks Kendijs, un par partiju jau kādu laiku izrāda interesi arī pats Īlons Masks. Tiesa, attiecībām ar aizokeāna superbagātnieku, ar kurām Farāžs līdz šim labprāt lepojās, saļodzījušas, kad Masks savā „X” platformas kontā paudis atbalstu britu labējam ekstrēmistam Stīvenam Jekslijam-Lenonam, kuram nesen piespriests cietumsods par tiesas maldināšanu, un Farāžs, savukārt, norobežojies no šiem izteikumiem. Protams, šobrīd vēl pāragri spriest, vai jaunais Farāža politiskais projekts paliks vien īslaicīgs politiskās modes kliedziens, vai tam tomēr izdosies ieņemt ilglaicīgāku vietu britu politiskajā spektrā, varbūt pat reiz tikt pie varas. Katrā ziņā viens uznāciens ar neprognozējtām un tālejošām sekām Naidželam Farāžam reiz jau izdevās, būtu aplami viņu nenovērtēt tagad. Sagatavoja Eduards Liniņš.