Podcasts about Augst

Valsts prezidents nodevis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai tiesnešu speciālo pensiju likumu, kas maina šo pensiju aprēķināšanas un saņemšanas kārtību. Prezidents norāda uz riskiem mazināt tiesu neatkarību. Plašāk par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Vērtē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Tieslietu ministrijas Valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Inita Ilgaža, Tieslietu padomes priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns. Kad pirms vairākiem gadiem tika nolemts, ka pensionēšanās vecums tiek paaugstināts līdz 65 gadiem, izdienas pensijām tolaik neiznāca pievērsties. Pēc tam politiķiem ilgi nepietika drosmes rīkoties. Daudzu gadu garumā cilvēki ir zvanījuši Brīvajā mikrofonā un teikuši, ka tas ir negodīgi, kāpēc visiem pensionēšanās vecums palielinās, bet atsevišķām kategorijām nē? Bet pagājušā gadā arī droši vien pieaugušā finansiālā spiediena dēļ valdība un Saeima bija nobriedusi rīkoties. Šķita, ka jautājums beidzot kaut daļēji būs sakārtots. Bet pagājušā nedēļā Valsts prezidents vienu no likumiem tomēr atgrieza atpakaļ parlamentam neparakstītu. Tiesneši un prokurori nav parasti cilvēki, un viņiem tāpat vienas sociālās garantijas pasliktināt nedrīkst. Tā mēs nolasījām prezidenta vēstījumu, runājot par šīm divām kategorijām. Kāpēc tā, kā to saprast, ko tas nozīmē attiecībā pret pārējo sabiedrību un vai tiešām tas ir pareizi?   

Valsts prezidents nodevis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai tiesnešu speciālo pensiju likumu, kas maina šo pensiju aprēķināšanas un saņemšanas kārtību. Prezidents norāda uz riskiem mazināt tiesu neatkarību. Plašāk par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Vērtē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Tieslietu ministrijas Valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Inita Ilgaža, Tieslietu padomes priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns. Kad pirms vairākiem gadiem tika nolemts, ka pensionēšanās vecums tiek paaugstināts līdz 65 gadiem, izdienas pensijām tolaik neiznāca pievērsties. Pēc tam politiķiem ilgi nepietika drosmes rīkoties. Daudzu gadu garumā cilvēki ir zvanījuši Brīvajā mikrofonā un teikuši, ka tas ir negodīgi, kāpēc visiem pensionēšanās vecums palielinās, bet atsevišķām kategorijām nē? Bet pagājušā gadā arī droši vien pieaugušā finansiālā spiediena dēļ valdība un Saeima bija nobriedusi rīkoties. Šķita, ka jautājums beidzot kaut daļēji būs sakārtots. Bet pagājušā nedēļā Valsts prezidents vienu no likumiem tomēr atgrieza atpakaļ parlamentam neparakstītu. Tiesneši un prokurori nav parasti cilvēki, un viņiem tāpat vienas sociālās garantijas pasliktināt nedrīkst. Tā mēs nolasījām prezidenta vēstījumu, runājot par šīm divām kategorijām. Kāpēc tā, kā to saprast, ko tas nozīmē attiecībā pret pārējo sabiedrību un vai tiešām tas ir pareizi?   

Arī šodien, 13. februārī, Latvijas sportistiem startiem bagāta diena. Jau aizvadīts distanču slēpojums 10 km ar individuālo startu vīriešiem un 10 km sprints biatlonā, vēl priekša skeletona sacensības un daiļslidošana. Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs šodien medaļas tika sadalītas 10 km brīvā stila distancē ar atsevišķu startu kungiem. No latviešu trim pārstāvjiem augstvērtīgāko rezultātu uzrādīja Raimo Vīgants, kurš finišēja 46. vietā. Pats Raimo komentārā pēc finiša pastāstīja, kas ir pamatā savam pagaidām labākajam rezultātam šajās spēlēs.  Pārējie divi latvieši ierindojās viens aiz otra - Niks Saulītis bija 76., bet Lauris Kaparkalējs – 77. vietā. Noslēgušās arī biatlona sacensības kungiem 10 km sprinta distancē. Augstāko vietu izcīnīja Andrejs Rastorgujevs, kurš bija 30. vietā. 16 gadus vecais Rihards Lozbergs slēpoja divus soda apļus un ierindojās 32. vietā. Edgars Mise arī ar vienu kļūdu šaušanā palika 52. vietā. Bet Renāram Birkentālam pagalam neveiksmīga šaušana - piecas kļūdas un finišā 77. vieta.  Rastorgujevs, Lozbergs un Mise arī ir izcīnījuši iespēju 15. februārī startēt 12,5 km iedzīšanas sacensībās. Bet divi starti vēl šovakar priekšā. Par gaidāmajā skeletonistu sacensībām plašāk stāsta Mārtiņš Kļavenieks. Šovakar starts arī daiļslidotājam Denisam Vasiļjevam brīvās izvēles programmā. Vēl atskats uz vakar aizvadīto Latvijas hokeja izlases pirmo spēli pret ASV, kurā mūsējie piedzīvoja zaudējumu ar 1:5. Uzklausām bijušo Latvijas izlases aizsargu Jēkabu Rēdlihu. 

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

JANVĀRA BARIKĀDES TO DALĪBNIEKU SIRDS ATMIŅĀ Trešdien, 28. janvārī plkst. 16.00 RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs manā “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDĀ” būs saruna ar Latvijas Republikas parlamenta (tolaik Augstākas padomes) Preses centra vadītāju 1991. gada Janvāra Barikāžu laikā Aleksandru Mirļinu. Mūsu saruna būs dzirdama Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

JANVĀRA BARIKĀDES TO DALĪBNIEKU SIRDS ATMIŅĀ Trešdien, 28. janvārī plkst. 16.00 RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs manā “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDĀ” būs saruna ar Latvijas Republikas parlamenta (tolaik Augstākas padomes) Preses centra vadītāju 1991. gada Janvāra Barikāžu laikā Aleksandru Mirļinu. Mūsu saruna būs dzirdama Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Studējošo skaits Latvijas augstskolās pieaug, šī mācību gada sākumā Izglītības un zinātnes ministrija ziņoja, ka šāds pieaugums fiksēts pirmo reizi pēdējo 20 gadu laikā. Latvijā ir vairāk nekā 40 augstskolu un koledžu, apmēram puse privātās un daudzas piesaista ārvalstu studentus. Tiesa, iestādes brīdina, ka daļa studētgribētāju vien grib nokļūt Eiropas Savienībā un augstskolu izmanto kā aizsegu. Vai augstskolu skaits Latvijā, arī ņemot vērā demogrāfijas situāciju un prognozes, ir optimāls? Vai piesaistīto trešo valstu studentu skaits liecina par izglītības kvalitāti? Un vai nākotnē ainai augstākajā izglītībā būtu jāmainās? Krustpunktā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Tālis Juhna, Biznesa augstskolas "Turība" īpašnieks Aigars Rostovskis un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisijas priekšsēdētājs Česlavs Batņa.  

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Vai zini, ka arī klusums skan? Turklāt tas nav tikai poētisks salīdzinājums. Audio pasaulē eksistē tāda lieta kā bezatbalss jeb absolūtā klusuma telpas. Ja mēs ieietu šādā telpā, varētu sagaidīt, ka dzirdēsim… neko. Bet tā nav. 20. gs. piecdesmitajos gados komponists Džons Keidžs apmeklēja "klusuma telpu" Hārvardas Universitātē. Šī telpa pilnībā absorbē skaņu — bez atbalss, bez ārējām skaņām, bez reverberācijas. Sienas ir izklātas ar akustisko putu paneļiem. Grīda ir piekārta. Ir izdarīts viss, lai katru skaņu noslāpētu. Keidžs gaidīja perfektu klusumu. Tā vietā viņš dzirdēja divas skaņas. Viena bija augsta. Viena bija zema. Kad viņš jautāja inženierim, kas tās ir, atbilde viņu pārsteidza. Augstā skaņa bija viņa nervu sistēma. Zemā skaņa bija viņa asinis, kas cirkulēja. Absolūtā klusumā ķermenis kļūst dzirdams. Izrādās, ka klusums nav skaņas neesamība — tā ir ārējās skaņas neesamība. Mūsdienu bezatbalss kameras var izmērīt fona troksni pat mīnus 20 decibeliem — zem cilvēka dzirdes sliekšņa. Bet pat tur klusums nekad nav patiesi kluss. Jūsu ausis zum un zvana. Locītavas stiepjas un krakšķ. Elpošana pēkšņi kļūst dzirdama. Un smadzenes, kurām trūkst stimulācijas, sāk pastiprināt iekšējo troksni. Šī pieredze dziļi ietekmēja Keidža slavenāko darbu: 4′33″ — skaņdarbu, kurā izpildītāji nespēlē neko. Par "mūziku" kļūst klepus, čaukstēšana, elpošana un mainīgās skaņas no auditorijas un pašas telpas. Keidžs neteica, ka klusums ir tukšs. Viņš teica, ka tāds absolūts klusums neeksistē. Ikdienā mēs uztveram klusumu kā pauzi — pārtraukumu starp nozīmīgām skaņām. Bet akustiski tā ir telpa, kas piepildīta ar detaļām, kuras mēs parasti ignorējam. Mūsu smadzenes vienkārši ļoti labi prot to noskaņot. Tāpēc nākamreiz, kad domājat, ka sēžat klusumā, atcerieties: nav tā, ka jūs neko nedzirdat. Jūs dzirdat to, kas paliek pāri, kad pasaule pārstāj runāt jums apkārt.

Dzīvojamās mājas ugunsgrēkā Ķekavas pagastā gājuši bojā divi bērni un vairāki cilvēki cietuši. Vizītē Latvijā ieradies Zviedrijas aizsardzības ministrs Pāls Jonsons. Latvija un Latvijas Universitāte cieši sadarbojas ar CERN un bija aktīva dalībniece arī plašu rezonansi izraisījušā CERN pētījumā par antivielas īpašībām. Ar piecu latviešu dalību sākas Eiropas čempionāts šorttrekā. Turpinās 1991. gada atceres pasākumi un tam veltītā konferencē Saeimā šodien pulcējas valsts amatpersonas, vēsturnieki, kā arī tiesību un drošības eksperti. Īsāki lietu izskatīšanas termiņi un arī mazāk saņemto lietu – Augstākā tiesa šodien vērtējusi, kā strādājusi aizvadītajā gadā.

Augstākās izglītības studiju programma animācijā vairs nav tikai sapnis, bet konkrēts projekts, pie kura strādā Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis un animācijas filmu režisors, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Edmunds Jansons. Ar viņiem tiekamies Kultūras rondo. Īsi pirms Ziemassvētkiem valdība pēc Kultūras ministrijas ierosinājuma deva zaļo gaismu jaunas augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei un finansēšanai. Tas ir viens no taustāmākajiem ilgtermiņa ieguvumiem filmas „Straume” spožajiem panākumiem pasaulē, lai dotu stingrāku pamatu animācijas profesionāļu sagatavošanai pašu mājās. Kā top šī programma?  Izskatot Kultūras ministrijas (KM) sagatavotu informatīvo ziņojumu "Par animācijas studiju programmas izveidi un nodrošināšanu", Ministru kabinets (MK) 22. decembra sēdē lēma to konceptuāli atbalstīt, veicinot Latvijas animācijas nozares mērķtiecīgu izaugsmi, konkurētspēju, ilgtspēju un starptautisko sadarbību. KM, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā iekļauts risinājums, kas paredz nodrošināt valsts budžeta finansējumu studiju programmas animācijā izveidei un īstenošanai. Piedāvātais risinājums augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei paredz kopīgas starptautiskas bakalaura studiju programmas izveidi un nodrošināšanu, piesaistot nozares pārstāvjus un ārvalstu sadarbības partnerus.  LMA un LKA animācijas studiju programmas izveidei 2025. gadā tiek nodrošināts valsts budžeta finansējums 160 240 eiro apmērā, studiju vietu bāzes nodrošināšanai 2026. gadā – 25 546 eiro, bet 2027. gadā un turpmāk ik gadu – 76 637 eiro. Valsts budžeta finansējums studiju programmas izveidei un īstenošanai tiek nodrošināts, veicot iekšējo līdzekļu pārdali esošā valsts budžeta ietvaros, informē Kultūras ministrijā. 

Ein Mann ist am Freitagmorgen durch einen Schusswaffeneinsatz der Grenzwache in Augst im Kanton Baselland getötet worden. Zur Schussabgabe kam es im Rahmen einer Anhaltung, wie die Baselbieter Polizei mitteilte. Beim Opfer handelt es sich um einen mutmasslichen Autodieb. Ausserdem: · Hunderte gedenken in Basel der Opfer von Crans-Montana · Neujahrsgast: Langlebigkeitsforscher Heike Bischoff-Ferrari von der Uni Basel

Raidījumā Augstāk par zemi sasveicinos ar jums pēdējo reizi. Nākamgad raidījums vairs Latvijas Radio ēterā neskanēs, un tā ir mana izvēle. Turpināšu ar jums sasveicināties Starpbrīža kultūras afišā un arī raidījumā Kultūras rondo.  Noslēguma raidījumā, par dažiem, raidījuma Augstāk par zemi 15 gadus ilgajā ceļā satiktajiem.  -- Vilks ķer kazu. Tumsa ķer gaismu. Šis stāsts jo īpaši svarīgs ir Ziemassvētku laikā. Un mēs jau zinām kā tas beigsies. Vilks kazu saplosīs. Nav zināms kā, bet gaisma tomēr atgriezīsies. Tas ir mūžības rits. Kuram līdzās cilvēks savas izvēles izdara ik dienas. Un nekas jau nebeidzas. Beidzas tikai šis projekts: mēģinājums 15 gadus ik nedēļas pabūt kaut pusstundu Augstāk par zemi. Paldies Latvijas Radio 1 direktorei Inesei Matjušonokai, kura nenoraidīja autorraidījuma ideju, paldies Ģirtam Bišam par joprojām neapnikušo raidījuma džinglu, paldies Ingvildai Strautmanei par viņas balsi džinglā. Paldies šī raidījuma skaņu operatoriem – brāļiem Jānim un Valdim Raitumiem, vienmēr ir bijis prieks strādāt ar Aleksi Šaicanovu, arī šī raidījuma skaņu operatoram Rūdolfam Ozolam. Jo īpaši paldies visiem satiktajiem, un visiem klausītājiem. Atvados, līdz no jauna satiksimies!

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā. Kultūras rondo no jauna mēģinām saprast Krišjāņa Valdemāra nozīmi Latvijas kultūrvēsturē un arī mūsdienās.  Ēdolē, Tērbatā (Tartu) un Rīgā svin un atceras Krišjāni Valdemāru viņa 200. gadadienā. Starp vācbaltu un krievu kultūrām, viņš pie savas istabas durvīm Tērbatas universitātē uzliek uzrakstu „Latvietis”. Un raksta hrestomātiskos vārdus: „Latvji, brauciet jūriņā, Zeltu vediet sētiņā”. Top lasīšanas pulciņi, avīzes, jūras skolas, kā arī „Baltijas jūras izsmelšanas biedrība”. Kultūras rondo tikai daži akcenti Krišjāņa Valdemāra darbībā un stāsts par to, ko varēs ieraudzīt izstāde Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja  izstādē „Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis” un Ēdolē topošajā izrādē. Studijā vēsturniece, ekspozīcijas „Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis" veidotāja Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā Nadīna Rode, bibliokuģa „Krišjānis Valdemārs” dalībnieks, Valdemāra pētnieks Gints Šīmanis, grāmatas „Krišjānis Valdemārs. Dzīves hronika” sastādītājs Edmunds Krastiņš un aktrise Zane Jančevska, kas Ēdolē iestudē izrādi „Valdemārs Ēdolē”. -- Par Krišjāni Valdemāru saruna arī raidījumā Augstāk par zemi.  

2. decembrī svinama jaunlatviešu kustības viena no aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas diena. Jāatzīstas, ka līdzās tam Krišjānim Valdemāram, kuru plakātiski zina itin visi - Ainažu jūrskolas dibinātājs, “Pēterburgas Avīžu” redaktors - viņa dzīvesstāstā ir izvēles, kuras saprast ir grūti, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā. Ar vēsturniekiem Vitu Zelču un Gintu Apalu pārrunājam Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamos brīžus 19. gadsimta vēstures kontekstā. Viens no šī raidījuma mērķiem, ir vēlreiz izstāstīt Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāstu. Tātad – dzimis viņš ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs ir Vecjunkuru iegātnis, māte – Marija ir saimniekmeita. Krišjānim Valdemāram, viņa māsai, vēlāk – rakstniecei Marijai Medinskai,  brālim Indriķim, vēlāk – arhivāram un vēsturniekam, bija labas izredzes mantot saimniecību. Taču 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram ir 10 gadi, viņa tēvs cieš neveiksmi saimniekošanā, ģimene spiesta mājas atstāt un pārcelties uz Sasmaku, tagadējo Valdemārpili. Valdemārpilī nokļuvis, Krišjānis Valdemārs tur uzsāk arī savas skolas gaitas, ko turpina Pūņu muižas skolā, Lubezeres draudzes skolā. Tad jau viņš ir gatavs pieņemt mājskolotāja vietu, uzdien par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē. Pieminēto pirmo lauku inteliģences pulciņu “Baltijas jūras izsmelšanas biedrība” , Valdemārs nodibina strādādams par rakstvedi Ēdolē. Un ir ļoti grūti uzminēt, kāda ir bijusi ģenerālgubernatora Suvorova motivācija, apmaksājot Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz universitāti. 1859. gadā, Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu. Kopš 1862. gada, sākotnēji cenzē, tad kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā iestājas pret kārkluvācietību. Kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs ir ierēdnis Finanšu ministrijā, 1860. - 1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļo Baltijas jūras piekrasti, iesniedz Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. Vēl viens veids kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvājot latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns izgāžas. Atmiņās Jānim Kreicbergam Valdemārs stāstījis, ka  izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Ziemas pils laukumā, kas vedis pie viņa aresta un nopratināšanas. Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļūst ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudē savu un arī sievas Luīzes pūra naudu. Daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nākas viņa jaunākajai māsai Marijai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdod īpašumu Sasmakā, un 1865. gadā kopā ar māti pārceļas uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nākas vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gandrīz 17 gadus viņa viena pārvalda Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā. -- Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Drīzumā sērijā "Latvijas Gēns" iznāks rakstnieces Janas Egles biogrāfiskos faktos balstītais romāns par dziesminieci Austru Pumpuri “Diena ir izdevusies. Austra”. Jana Egle pati ir no Rucavas, sarunā par nupat iznākušo grāmatu godinām gan rucavnieku izloksni, gan Liepājas Mūzikas skolas vēsturi, kā arī Liepājas teātra bohēmu. Runājam par vēl kādu paralēli Janas Egles un Austras Pumpures dzīvē – viņas abas kā radošas un neatkārtojamas personības uzplauka un ieguva atpazīstamību mūža otrajā pusē. Šis darbs ļoti atšķiras no Janas Egles agrāk rakstītā. Janas Egles prozai raksturīga liela atzīšanās cilvēcisko jūtu dziļumā, apbrīnojama empātijas spēja, iedvesmojoties pat no izlasītas avīžziņas, viņa spēj aizrakties līdz padzirdēta notikuma emocionālajiem cēloņiem. Taču šajā, biogrāfijas faktos balstītajā romānā, Jana Egle drīzāk palīdz Austrai Pumpurei saglabāt viņas noslēpumus, mērķtiecīgi iedzīvinot mums jau atpazīstamo dziesminieces un pulcētājas tēlu. Romānā arī nav viss dzīvesstāsts, tas apraujas ar 1990. gadu, kad Austra Pumpure, pavadot Imantu Kalniņu viņa priekšvēlēšanu kampaņās, palīdzēja viņam kļūt par Augstākās Padomes deputātu. Ārpus stāsta palikuši sarežģītie deviņdesmitie, kad privatizācijas procesā Austras mājai atrodas saimnieks un tā jāatstāj, kad postpadomju kultūrvide iepazīst vārdu autortiesības un tas ietekmē par tautas dziesmām uzskatīto autordziesmu atskaņošanu, kad komponists Imants Kalniņš no politiķa kļūst par diskutablu personību. Par Austru Pumpuri grāmatu līdz šim sarakstīts nav daudz. Divas. Abas tās iznāca dziesminieces dzīves laikā – Agneses Oses “Leģendārā Austra”, Austras biedrības izdotā “Austra Pumpure. Mana un tava”. Sērijas “Latvijas gēns” uzdevums ir izcelt Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, un šis laikam ir faktu ziņā vispilnīgākais Austras Pumpures dzīves izklāsts. Un nedaudz arī kopīgi sadzīvota grāmata, jo Jana Egle labi pazina Austru Pumpuri, pati bija Austras bērnu kustībā ja ne iekšā, tad līdzās esoša. Romāna “Dzīve ir izdevusies. Austra” ir ļoti daudz rakstnieces fantāzijā tapuši tēli. Austras bērni ir ar izdomātiem vārdiem, lai gan prototipi viegli uzminami. Stāstā par Mūzikas skolas laiku Liepājā darbojas Vaira, meitene, kuras balss valdzināja mūzikas skolas koncertos, taču tas bija deportāciju laiks, Vaira operas skatuves vietā nonāca Sibīrijā. Vairas tēls ir izdomāts, lai gan vēstures fakti ir pat ļoti īsti. Un tomēr romānā ir atpazīstamas, Liepājas vēsturēs ierakstītas personības. Sarunās noslēgumā Jana Egle pastāsta, ka saņēmusi arī ne tik jauku attieksmi. Bijuši Austras bērni, kas, uzzinot, ka viņa raksta par Austru Pumpuri grāmatu, vaicājuši – tu tiešām iedomājies, ka varēsi saprast to ķīmiju, kas notika Austras bērnu starpā saiknē ar klausītājiem? Droši vien to nevar saprast, bet ir zīmes, uz kurām varam paļauties. Austras biedrība turpina darboties, rakstot ne tikai Austras Pumpures, bet visas Latvijas dziesminieku kustības vēsturi. Un šobrīd mēs piedzīvojam sava veida Imanta Kalniņa teātra mūzikas renesansi, izpildītu ļoti dažādos žanros. Jana Egle pazemīgi saka, ka Austras bērnu kustībai, kuras dzimšana aprakstīta arī viņas romānā “Diena ir izdevusies. Austra”, viņa vienmēr ir stāvējusi līdzās, nevis bijusi iekšā. Grāmatas “Diena ir izdevusies. Austra” atvēršanas svētki Rucavā tiks svinēti 31. oktobrī, savukārt Liepājā grāmatu vaļā vērs Austras Pumpures 97. dzimšanas dienā  26. novembrī.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju Andri Teikmani.  

Ilzes Jansones jaunākais romāns "Pasaules troksnis" ir veltījums Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Romānā patiesi zīmēti topošo teologu, un viņu pasniedzēju portreti, taču drīzāk šis stāsts ir par cilvēka ceļu pie ticības, arī maldu ceļiem. Romānā ļoti smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Rakstnieces, teoloģes un literatūrkritiķes Ilzes Jansones romānu pamatā visbiežāk ir kāda dziļi personiska pieredze. Literatūrā viņa ienāca 2010. gadā ar romānu "Insomnia", kuru vietne literatura.lv raksturo kā "pirmais mūsdienu latviešu romāns, kas veltīts lesbiešu identitātei". Sekoja stāstu krājums "“Umurkumurs jeb Ardievas feminismam", kurā ikdienas dzīve savijās ar Dieva piedzīvošanu, romānā "Laika rēķins", šķetinot trimdas autores Ilzes Šķipsnas dzīvi un valodu, autore pieskaras rakstnieka būšanai. Jaunākā Ilzes Jansones romāna titullapā ir veltījums: “Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes piemiņai”. Par jaunāko Ilzes Jansones romānu "Pasaules troksnis" saruna raidījumā Augstāk par zemi. Romānā "Pasaules troksnis" savijušies vairāki, divdesmit piecu gadu laikā topošo teologu vidē vēroti cilvēkstāsti un notikumi. Romānā smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Ilzei Jansonei kā rakstniecei piemīt šāda spēja - dokumentēt un izaicināt sarunai par tēmām, par kurām sabiedrībā ir izvēlējusies klusēt vai sarunāties neprot. 

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi. Jauns vārds latviešu literatūrā – Guntars Ceravs. Grāmatā iznācis autora garstāsts “Traļmeistars”. Darbības vieta – Guntars Ceravs ir no Mērsraga, un to, ka pats jūrā gājis, to var sajust ik rindiņā. Darbības laiks – pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, tas nozīmē, ka aprakstīta pēckara nabadzība, kolhozu dibināšana, kad vecajiem saimniekiem atņēma ij lopus, ij zemes, taču piekraste tolaik bija pilna ar zvejas laivām. Grāmatas sākums ir skarba vīriešu pasaule. Zvejnieka darbs ir smags – agrās rīta stundas, laivas ir vecas, mitrums iekšpusē tāds, ka sausu iekuru grūti atrast. Un tad nāk veiksme, laiva pilna zivīm. Var vienkārši teikt – zivis, bet  “Traļmeistarā” zvejnieki vietējā izloksnē par zivīm stāsta tā, ka gaisā sāk smaržot. “Tu zin, cik siļķ ir garšig? Varej gan uz pann ar krejum uztaisīt, gan plītē uz oglēm avīzē ietīt un cept.” “Tu te stāst tā, ka pilnīg siekal sāk tecēt.” “Kad pabeigs, ies uzēst tos brētliņs. Tiem a nav nekād vain.” Garstāsta galvenais varonis ir Raimonds. Gribējis braukt uz lielajiem kuģiem, bet daltonisma dēļ izbrāķēts, apguvis traļa meistara amatu. Zvejas laiva – embiķis – pieder kolhozam, ir nozvejas plāni, tīklu un konservu cehi. Taču uz jūras zvejnieki zīmes meklē tieši tāpat kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Garstāstā “Traļmeistars” savijas vairāki stāsti. Viens no tiem, kā nācies glābt Roņu salas zvejniekus, kuru laivai apstājies motors. Igauņi tik atkārto – Ruhnu, Runhu. Bet latviešu puikas brīnās ko kurratām vajag. Pamazāk “Traļmeistara” dzīvē ievijas arī citi stāsti: viņš iegriežas vecāku mājas, kuru kādreizējos laukus tagad apstrādā kolhozs. Apciemo māsu, kas apguvusi grāmatvedību, dzīvo no zvejnieku sētas jau atšķirīgu dzīvi. Un tad ir epizode, kurā viņš un viņa saskatās, stāstā ir vairāki pāri, kas dabonas.  Pārsteidz arī epizode, kurā cieminieki uz ostu nāk sagaidīt zvejas laivas, cerībā tikt pie zivīm. Kā? Ir taču kolhoza laiki! Krastā bargi stāv pieņēmēja, lai uzskaitītu ar kolhoza laivu nozvejoto. Taču uzskaite sāksies tikai krastā. Kamēr vēl laivā, no zivīm pagrābjas paši zvejnieki, viss ciems ir paēdis. Mērsragā Guntars Ceravs atgriezies kovidlaikā, kad radās iespēja strādāt attālināti. Tad jau klāt bija arī pensijas gadi, un nekur citur viņš vairs doties neesot gribējis. Bet darba mūžs aizritējis Rīgā un Pierīgā kā inženierim. Bet rakstniecībā roku izmēģinājis jau agrāk. Guntara Cerava un un Jāņa Vasiļevska grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju iznāca reģionālā izdevniecībā pirms desmit gadiem. Pēc tās iznākšanas kādu laiku Guntars Ceravs kā rakstnieks klusē, tad 2022. gadā piedalās Prozas lasījumos, 2024. gadā žurnāls „Punctum” publicē viņa “Melnās jūras stāstu”, pagājušajā gadā tapusi luga “Vollis”. Luga “Vollis” ir veltījums Krišjānim Valdemāram viņa divsimtgadē. Kā 2. decembrī gaidāmās dižā jaunlatvieša jubilejas ieskaņas pasākums, Mērsraga bibliotēkā septembrī notika lugas fragmentu lasījums. Tos lasīja Guntars Ceravs pats, pieaicinot biedrus no amatierteātru kustības. Šobrīd Guntars Ceravs strādā pie romāna par Krišjāni Valdemāru.

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks augustā deva mēnesi laika nelegālajiem imigrantiem pamest galvapilsētu, pēc tam tikšot rīkoti reidi. Mēnesis drīz būs apritējis, tādēļ sākam skaidrot, kā tas notiks praksē. Un, protams, arī interesējamies, cik liela ir nelegālās imigrācijas problēma Latvijā, tostarp Rīgā, pa kādiem ceļiem imigranti te iekļūst un kur vājās vietas imigrācijas kontrolē. Par to Krustpunktā diskutē Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Edvards Ratnieks, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis, Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts, Rīgas Stradiņa universitātes Starptautisko sakaru departamenta direktors Māris Ginters un Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Augstākas izglītības padomē Edijs Kupčs.  

Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks augustā deva mēnesi laika nelegālajiem imigrantiem pamest galvapilsētu, pēc tam tikšot rīkoti reidi. Mēnesis drīz būs apritējis, tādēļ sākam skaidrot, kā tas notiks praksē. Un, protams, arī interesējamies, cik liela ir nelegālās imigrācijas problēma Latvijā, tostarp Rīgā, pa kādiem ceļiem imigranti te iekļūst un kur vājās vietas imigrācijas kontrolē. Par to Krustpunktā diskutē Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Edvards Ratnieks, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis, Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts, Rīgas Stradiņa universitātes Starptautisko sakaru departamenta direktors Māris Ginters un Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Augstākas izglītības padomē Edijs Kupčs.  

Ukrainā, Černihivas apgabalā, atklās trīs bumbu patvertnes izglītības iestādēs. Darbi notikuši ar Olenas Zelenskas fonda un Latvijas finansiālo atbalstu. Eiropas lietu ministri Dānijā spriež par Eiropas Savieības paplašināšanos. Sākot ar 2027.gadu, no izdienas pensiju saņēmēju loka varētu izslēgt visas profesijas, kuras nav saistītas ar regulāru veselības un dzīvības apdraudējumu. Loģisks solis taupības nolūkos vai tomēr drauds augstākās izglītības sistēmai? Kā vērtējama Izglītības un zinātnes ministrijas iecere likvidēt Augstākās izglītības padomi. Latvijas vieglatlētikas izlase dosies uz pasaules čempionātu Tokijā, ierindā tikai četri sportisti.

Augst 24th, 2025. 

Savu simto sezonu šoruden sāks Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO). Un sāks to augstā mākslinieciskā un emocionālā pacēlumā, ko devuši trīs gadi kopā ar jauno un enerģisko māksliniecisko vadītāju Tarmo Peltokoski. Mūziķu un publikas iemīļotais diriģents rudenī dosies tālāk, un kas pārņems LNSO mākslinieciskā vadītāja posteni, vēl nav zināms. Neskaidrības sajūtu papildina arī orķestra atrašanās ārpus pastāvīgām mājām, jo Lielā ģilde ir remontā un līdz nacionālajai koncertzālei vēl tālu. Turpmākos divus gadus orķestris skatītājus uzņems Kongresu namā. Devāmies raudzīt, kāda noskaņa valda orķestrī šajā pārmaiņu laikā – to jubilejas sezonas priekšvakarā, gatavojoties visnotaļ īpašam rītvakara koncertam ar Tarmo Peltokoski un viņa 95 gadus veco diriģēšanas pedagogu Jormu Panulu no Somijas. Bet izpārdoto LNSO koncertu kopā ar Tarmo Peltokoski un Jormu Panulu rītvakar tiešraidē no Kongresu nama varēsiet dzirdēt Latvijas Radio 3 „Klasika” ēterā.

Dream City Kids LIVE (Sunday, Augst 10, 2025)

Rīgas Augstākā Reliģijas zinātņu institūta (RARZI) direktors priesteris Modris Lācis konferencē svētceļniekiem pievēršas reti aplūkotam, bet interesantam tematam - draudzības teoloģiskajiem aspektiem.

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir devis Krievijai laiku līdz piektdienai izlemt par kara apturēšanu Ukrainā, citādi solītas jaunas sankcijas, kas būs sāpīgas Maskavai. Krievijas uzsāktais karš īpaši izdevīgs ir bijis Indijai, kas pēdējo gadu laikā lēti iepirkusi daudz Krievijas naftas, tajā skaitā tirgojot to tālāk pasaulē dārgāk. Bet Lietuvā ir kritusi valdība pēc tam, kad no amata atkāpās premjerministrs. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Māris Cepurītis. Lietuvas valdība izrādījusies neilglaicīga Premjerministra Gintauta Palucka valdība stājās pie savu pienākumu pildīšanas 2024. gada decembrī pēc tam, kad viņa pārstāvētā Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija bija guvusi spožus panākumus Seima vēlēšanās. Sociāldemokrāti nevēlējās veidot koalīciju ar kādu no samērā ilglaicīgajām partijām – Tēvzemes savienību jeb Kristīgajiem demokrātiem, Zemnieku un zaļo savienību vai Liberāļu savienību, kas visi tiek raksturoti kā drīzāk konservatīvas ievirzes spēki. Tā vietā par sociāldemokrātu koalīcijas partnerēm kļuva divas pēdējos gados dibinātas partijas: kreisi centriskā Demokrātu savienība „Par Lietuvu” ar kādreizējo premjerministru Sauļu Skverneli priekšgalā un nacionālistiskā un populistiskā „Nēmunas rītausma”, kuras dibinātājam un līderim Remigijum Žemaitaitim ir, cita starpā, antisemīta reputācija. Tomēr Palucka kabineta klupšanas akmens, kas novedis pie 4. augustā notikušās valdības demisijas, izrādījusies nevis koalīcijas politiskā struktūra vai kādas starppartiju sadarbības problēmas, bet gan pats premjers. Viss sākās ar it kā nevainīgu sociālo tīklu publikāciju, kurā premjerministrs redzams makšķerējot karpas kopā ar miljonāru Tautvīdu Baršti un Druskininku pilsētas mēru Ričardu Maļinausku. Tas kļuva par signālu mediju interesei par valdības galvas biznesa sakariem, atklājot vairākus aizdomīgus faktus. Paluckim daļēji piederošs uzņēmums saņēmis aizdevumu ar īpašiem noteikumiem no Lietuvas Nacionālās attīstības bankas, kad tā līdzīpašnieks jau atradies premjera amatā. Sāka uzpeldēt netīkamas detaļas no pagātnes, saistītas ar aizdomīgiem privatizācijas darījumiem un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, esot Viļņas pašvaldības administrācijas vadībā. Par vaiņagojumu visam kļuva atklājums, ka premjerministra svainei piederošs uzņēmums saņēmis vairāk nekā 170 tūkstošus Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma dažādu elektroiekārtu ražošanas projektam un šī projekta ietvaros pasūtījis bateriju sistēmas par 145 tūkstošiem jau minētajā Palucka uzņēmumā. Pēc preses publikācijām izmeklēšanu uzsāka arī Lietuvas Finanšu noziegumu izmeklēšanas dienests, Īpašās izmeklēšanas dienests un Augstākā amatpersonu ētikas komisija. Kad Viļņā sākās protesti, savienība „Par Lietuvu” piedraudēja pamest valdības koalīciju, un arī prezidents Gitans Nausēda pieprasīja no premjerministra pierādījumus par apsūdzību nepamatotību vai demisiju, Gintauts Palucks izvēlējās pēdējo. Tas nozīmēja arī valdības atkāpšanos. Tā kā jaunu valdību Seims, visdrīzāk, apstiprinās tikai septembrī, kad būs atgriezies no vasaras brīvdienām, esošais kabinets turpinās darbu pagaidu valdības statusā līdzšinējā finanšu ministra Rimanta Šadžus vadībā. Tramps arī pavicina kodolmilnu Krievijas varasvīru plātīšanās ar savu kodolarsenālu, dodot mājienus par tā iespējamu lietošanu, ja agresorvalsts nonāktu kritiskā situācijā, jau kļuvusi par ierastu lietu. Visbiežāk šo „kodolmilnas” vicināšanu Kremlis uztic kādreizējam prezidentam, šobrīd Valsts drošības padomes priekšsēža vietniekam Dmitrijam Medvedevam, uz kura izrunāšanos Rietumos, savukārt, jau ierasts īpaši nopietni nereaģēt. Tāpēc daudziem, domājams, bija pārsteigums, kad pēc kārtējiem apokalipses piesolījumiem no Medvedeva puses prezidents Tramps pagājušajā 1. augustā vienā no saviem sociālo tīklu kontiem ierakstīja: „Pamatojoties uz bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva [..] ārkārtīgi provokatīvajiem paziņojumiem, esmu pavēlējis divām kodolzemūdenēm ieņemt pozīcijas atbilstošos reģionos, ja nu gadījumā aiz šiem muļķīgajiem un uzkūdošajiem paziņojumiem slēptos kas vairāk.” Kā norāda eksperti, aiz Baltā nama saimnieka paziņojuma diezin vai slēpjas konkrēta militāri stratēģiska akcija. Tik nav skaidrs, kas domāts ar „kodolzemūdenēm” – ar kodolieročiem aprīkotas zemūdenes vai zemūdenes ar kodolreaktora dzinēju, kādas ir visas šobrīd Savienoto Valstu Jūras spēku sastāvā esošās. Jau kopš aukstā kara laikiem gan Savienoto Valstu, gan Krievijas zemūdens flotes vienības, tai skaitā ar kodolieročiem uz klāja, regulāri uzturas pasaules okeānā, arī rajonos, no kuriem var dot triecienu pretējās puses teritorijai. Prezidenta paziņojums, tādējādi, pamatā uztverams kā deklaratīvs žests, kas iekļaujas pēdējā laikā pret Kremli vērstās daudz nīgrākās retorikas kontekstā. Kā zināms, sākotnēji agresorvalstij doto piecdesmit dienu termiņu miera procesa uzsākšanai Baltā nama saimnieks pagājušonedēļ pamatīgi saīsināja, un nu Krievijai jārēķinās ar iespējamām sankcijām jau šopiektdien 8. augustā. Tajā pat laikā šodien, 6. augustā, Maskavā ierodas Trampa īpašais vēstnieks Stīvs Vitkofs, kuram līdz šim bijusi Putinam īpaši izdabājoša sarunvedēja reputācija. Iepriekšējo reizi viņš Maskavā bija aprīlī, toreiz pauda optimismu par Putina vēlmi uzlabot attiecības ar Vašingtonu un, attiecīgi, gatavību vienoties par karadarbības pārtraukšanu. Šim optimismam izplēnot, Vitkofs uz laiku nozuda no Krievijas–Ukrainas miera sarunu skatuves, pārslēdzoties uz Tuvajiem austrumiem. Nu atliek vien minēt, ko sola viņa atgriešanās. Indija nepiekrīt grēkāža lomai 4. augustā intervijā telekanālam CNBC Donalds Tramps nāca klajā ar skarbiem piesolījumiem Indijai, zīmējot to kā teju galveno Putina kara mašīnas eļļotāju. Indija pērkot Krievijas naftu un Krievijas ieročus, un par to tiek solīts jau rīt ieviest vēl lielākus ievedmuitas tarifus – vēl papildus tiem 25%, kuri tika izsludināti jau pagājušonedēļ. Agrāk no Indijas puses izskanējuši pat signāli, ka tā varētu atteikties no lētās Krievijas jēlnaftas importa, taču realitātē to izdarīt ir ļoti grūti, katrā ziņā ātrā laikā. Krievijas fosilo energoresursu eksports uz Dienvidāzijas lielvalsti nav iesācies vakar un pat ne pirms trīs gadiem – tas notiek jau desmitgadēm ilgi un šobrīd veido apmēram trešdaļu no Indijas naftas importa, nodrošinot apmēram ceturto daļu no valsts vajadzībām. Attiecīgā energoresursu plūsma jau ierēķināta ekonomikas attīstības prognozēs. Indijas ekonomika, jau pašreiz ceturtā lielākā pasaulē, turpina augt, un arvien vairāk indiešu ģimeņu var atļauties savu auto vai motociklu. Tiek lēsts, ka ap 2030. gadu Indija apsteigs Ķīnu naftas produktu patēriņa ziņā. Strauja atteikšanās no Krievijas naftas nozīmētu smagu naftas produktu deficītu un, attiecīgi, cenu kāpumu ne tikai Indijā, bet arī starptautiskajā tirgū, kad milzīgā valsts steigtos meklēt citus piegādes avotus. Pie tam izvēle ir ierobežota, jo, līdzīgi kā Krievijas nafta, sankcionēts ir arī imports no Irānas un Venecuēlas, no kuru fosilā kurināmā Indija jau savulaik ir atteikusies. Ievērojot visu iepriekš teikto, nav brīnums, ka pirmdien Ņūdeli pauda: Savienoto Valstu vēršanās pret Indiju ir negodīga un neattaisnota. Rietumi tagad domājot sodīt indiešus, kamēr paši turpina iepirkt, piemēram, krievu minerālmēslus un citas ķimikālijas. Kā spriež eksperti, premjerministra Narendras Modi valdība visdrīzāk centīsies manevrēt, turpinot sarunas ar Vašingtonu un meklējot, ar ko pamazām aizvietot Krievijas jēlnaftu. Tajā pat laikā šodien Maskavā ieradies Indijas premjera nacionālās drošības padomnieks Adžits Dovals, lai apspriestu gan par turpmāko ekonomisko un drošības sadarbību, gan šogad paredzēto Vladimira Putina vizīti Indijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Fire engine ruined due to flood water from over the weekend in Montgomery County. The Dulles Greenway toll hike was shut down by Local Supreme court. Pumpkin Spice Latte is coming in Augst at Starbucks.  Make sure to also keep up to date with ALL our podcasts we do below that have new episodes every week:The Thought ShowerLet's Get WeirdCrisis on Infinite Podcasts

Šī gada Starptautiskajai Jāņa Baltvilka balvai bērnu literatūrā citu nominantu vidū arī Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu krājumā “Augstāk”. Vai šī būs tā grāmata, kas saņems Baltvilka balvu? Intriga atrisināsies Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā. Saruna par sarežģīto un aizraujošo pieaugšanas tēmu ar grāmatas autoru, pusaudžu psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu. Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu “Augstāk” ir izmēros neliels krājums, tos papildina Kristīnes Martinovas zīmējumi. Uz grāmatas vāka daudzdzīvokļu māja, kāds Purvciema vai Ziepniekkalna dzīvojamo namu masīvs, kur pustumsā klīst mazi melni cilvēciņi. Šī norāde ir arī krājuma stāstos – ka visdziļākās, vispatiesīgākās traģēdijas jāmeklē tieši ikdienišķajā. Stāstu krājumā “Augstāk”  ir dažādu vecumposmu stāsti. Starp stāstiem Nila Saksa krājumā “Augstāk” ir arī dzeja. Mulsinoša.

Meike Feßmann, Klaus Nüchtern und Jan Wiele diskutierten im Staatstheater Mainz vier auf der SWR Bestenliste im Juli und Augst verzeichnete Werke. So unterhaltsam kann Literaturkritik sein: Meike Feßmann, Klaus Nüchtern und Jan Wiele diskutierten in der Kakadu Bar des Mainzer Staatstheaters vier Werke, die auf den vorderen vier Plätzen der SWR Bestenliste im Juli und August stehen. Die Jury-Mitglieder sprengten jedes Zeitlimit, waren sich nur bei einem Roman einig und verstanden sich prächtig. Es gab beherzten Dissens auf der Bühne und zahlreiche Lacher im Publikum. Auf dem Programm standen: Der zweisprachige Gedichtband „Wenn alle deine Freunde vom Felsen springen“ der kanadischen Autorin Eva H.D., mit einer deutschen Übertragung von Anne-Kristin Mittag und Steffen Popp, herausgekommen im Hanser Verlag, ist auf Platz 4 der Sommer-Bestenliste verzeichnet. Barbi Markovićs Poetikvorlesung „Stehlen, Schimpfen, Spielen“, erschienen bei Rowohlt Hundert Augen, steht auf Platz 3. Jonathan Lethems Roman „Der Fall Brooklyn“ in deutscher Übersetzung von Thomas Gunkel, veröffentlicht im Klett-Cotta Verlag, belegt Platz 2. Auf der Spitzenposition der Bestenliste im Juli und August steht Gesa Olkusz mit ihrem zweiten Roman „Die Sprache meines Bruders“, der im Residenz Verlag erschienen ist. Aus den vier Büchern lasen Iris Atzwanger und Johannes Schmidt vom Staatstheater in Mainz. Durch den Abend führte Carsten Otte.

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi. Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere.  Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu. Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību. Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Augstākās tiesas plēnums neredz pamatu ģenerālprokurora Stukāna atlaišanai. Šodien sākas iepriekšējā balsošana pirms pašvaldību vēlēšanām, kuru galvenā diena būs 7. jūnijs. Polijā ar 50,89% balsu prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvā opozīcijas spēka „Likums un taisnīgums” atbalstītais Karols Navrockis. Bērnu aizsardzības centra Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111 no 2.jūnija uzsāk akciju "Atpazīsti savu spēku".

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas. Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”,  atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”.  Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi. Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada  25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī   iemīs gluži jaunas takas. Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska. Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane. Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .

Šogad Latvijā notiks Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Atsauksim atmiņā festivāla pirmsākumus un Atmodas gadu notikumus raidījumā Augstāk par zemi.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Latvija pirmā Baltijā nolemj izstāties no Otavas konvencijas; oficiāla izstāšanās – vēl priekšā. Aizsardzības ministrija varētu tērēt 900 000 eiro parādes zobenu iegādei; amatpersonas aicina uz samērību. Iesaka ļaut vecākiem attaisnot skolēnu slimošanu līdz piecām dienām. Lielbritānijas Augstākā tiesa lemj, ka juridiskā definīcija par to, kas ir sieviete, balstās uz bioloģisko dzimumu. Vecrīgā, pie rātsnama notika pikets, kurā aktīvisti kārtējo reizi prasīja, lai pašvaldība risina nakts izklaižu vietu radīto troksni.

Pēc samocītajām Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām no Rīgas pils ir nācis priekšlikums mainīt vairāku augstu amatpersonu izvirzīšanas kārtību, šīs tiesības piešķirot Valsts prezidentam. Vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Krustpunktā analizē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Latvijas Universitātes profesore Sanita Osipova, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers un domnīcas "Providus" vadošā pētniece labas pārvaldības un pretkorupcijas jautājumos Līga Stafecka.  

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieminot trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, raidījumā Augstāk par zemi saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu, kura šobrīd sadarbībā ar žurnālu „Punctum” rīko ukraiņu valodai veltītu trīs tikšanos ciklu Valodu mājā, Rīgā, un ukraiņu mākslinieci Oļu Mihaiļuku, kura šobrīd Rīgā atrodas mākslinieka rezidencē un strādā pie darba  „Cilvēks nav sala. Trīs jūras”.

Jēkabs Grinbergs ir fiziskās sagatavotības un augstu sasniegumu sportā treneris. Viņa ikdiena paiet sporta un veselības centrā Vantis, kur viņš strādā gan ar aktīva dzīvesveida cienītājiem, gan ar Latvijas sporta elites sportistiem, kuriem viņš palīdz sasniegt jaunas virsotnes.Šajā sarunā Jēkabs dalās savā pieredzē par cilvēka ķermeņa biomehāniku, traumu profilaksi un rehabilitāciju. Viņam patīk iedziļināties cilvēka kustību un sportošanas problēmās, atrast to cēloņus un izvēlēties piemērotāko veidu, kā cilvēkam sasniegt savus sporta vai aktīva dzīvesveida mērķus.Izjautāju Jēkabu par potenciālu sasniegumiem sportā vai aktīvā dzīvesveidā. Viņš parādīja piemērus fiziska diskomforta un ierobežojumu mazināšanai, lai cilvēkam ir vairāk iespēju uzlabot savu fizisko formu un brīvi nodarboties ar sportu, kas patīk.Par šīs epizodes atbalstu īpašs paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:05 Kāda loma ir trenerim augstu sasniegumu sporta pasaulē9:36 “Kad mēs cenšamies kontrolēt kaut ko pārāk daudz, mēs radām negatīvu efektu. Ja mēs būtu atslābināti, viss būtu pilnīgā kārtībā.”16:23 Kam pievērst uzmanību, ja skrienot sāp ceļi20:20 Kā notiek skriešanas tehnikas koriģēšana24:45 Ko cilvēki nezina par elpošanu sportošanas laikā29:39 Lietas, kam pievērst uzmanību, ja skrienot gadās iedzīvoties traumās32:25 Kas ir pasīvie un kas - aktīvie audi34:33 Kādos gadījumos ir prātīgi pielietot muskuļu elektrostimulāciju38:38 Kad pēc gūtas traumas bailes traucē atgriezties pie iemīļotā sporta veida 45:07 Mācību process un valodas, kādā veidā sev kaut ko iemācīt48:16 Kā, mācoties kaut ko jaunu, maksimāli izvairīties no iespējamām kļūdām51:20 Jēkabs Grinbergs. Mehāniķis. Ne automašīnai, bet cilvēka ķermenim1:00:19 Podmedia.lv piedāvājums palīdzēt tev izveidot savu podkāstu1:01:22 Kustība kā neiromuskulārs process1:06:06 Kā praktiski izskatās trenera palīdzība augsta līmeņa sportistiem dažādos sporta veidos1:11:45 Sporta zinātnes apgūšanas specifika ASV un Spānijas universitātēs1:15:01 Augstākais mērķis un misija, ko treneris Jēkabs Grinbergs cer sasniegt Latvijā1:21:29 Eksperiments ar elektromehānisko rezervi1:23:15 Lielas ambīcijas un cēli mērķi – darbs sporta un veselības centrā “Vantis”1:29:37 Ko darīt, ja nedzīvo Latvijā, bet konsultāciju gribas1:36:34 Darīt tāpēc, ka jādara1:42:57 Zinātnisks izskaidrojums, kādēļ aukstumpeldes ir vērtīgas gan veselībai, gan liekā svara samazināšanai.

Māra Upmane-Holšteine ir mūziķe un soliste grupā “Astro'n'out". Kopa ar vīru Jāni, arī mūziķi, audzina 3 bērnus. Par savu ceļu uz mūziku Māra saka: "Labajos koros netiku uzņemta, un mūzikas skolas man gāja secen. Es gribēju būt stilīga, gribēju nonākt televīzijā un pierādīt tiem dažiem, ka viņiem nav taisnība." Māra ar grupu "Astro'n'out" ir saņēmuši trīs “Zelta mikrofonus”. Šī ir saruna par spēku, kas palīdzējis sasniegt augstākās virsotnes un pārvarēt dziļākās bedres. Pirms dažiem gadiem Māras četrgadīgajam dēlam noteica diagnozi - leikēmija. Tam sekoja divus gadus ilgs un grūts ārstēšanās ceļš. Tā ir pieredze, kas liekas prātam neaptverama jebkuram vecākam.Māras autobiogrāfija "Piezīmes uz šaubu malām" un šī saruna ir jaudas, mīlestības un radošuma stāsts par darbu un dzīvi, kurā panākumiem nav receptes, bet kas iedvesmo. Mani - noteikti. Un, ja mums ar tevi kaut nedaudz sapas gaumes, tad iedvesmos arī tevi. Vairāk informācijas sarunas lapā.KĀ TAPA ŠĪ EPIZODE:1) To ierakstījām ar atbalstu no Pasiekstes Vējdzirnavām, kurās ir iedvesmojošs stāsts par cilvēka jaudu, kas pozitīvi aplipina arī dzirnavu viesus – mani tai skaitā. Dzirnavu krogā var garšīgi paēst, bet namiņos nakšņot mājīgā atmosfērā. Dodies uz Pasiekstes vējdzirnavām, ja gribi atpūsties, svinēt un iedvesmoties!2) Epizodi mēs ierakstījām mūzikas grupas Instrumenti studijā. Īpašs paldies Jānim Šipkēvicam, kurš ne tikai rada un spēlē unikālu mūziku, kuru vari dzirdēt koncertos, bet ik pa laikam arī sūta interesantu vēstuli par dzīvi. Arī tu vari to saņemt, ja pieteiksies Jānim viņa saitē.3) Epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0.00 Ievads3:48 Kā ir būt sievietei mūzikas biznesā6:14 Mākslinieks un nauda – stereotipi, kas jāizravē9:22 Ar ko atšķiras Māra kā mūziķe un uzņēmēja pirms un pēc bērnu ienākšanas ģimenē18:26 Atļauties mainīties un būt patiesai mūzikā24:16 Tehnikas un paņēmieni, kas palīdzēja Mārai uzrakstīt savu autobiogrāfiju “Piezīmes uz šaubu malām” 29:17 Izaicinošākie brīži mūziķes karjerā, kad uz skatuves jākāpj un jāsavācas pēc lielām emocionālām vētrām33:14 Augstākās virsotnes un zemākās bedres profesionālajā dzīvē40:27 Kā tiek plānota Astro'n'out grupas darbība un koncerti43:24 Kādēļ grāmatas izdošanai vajadzēja vairāk drosmes, nekā grupas lielkoncertam Arēnā Rīga45:03 Empātijas tests uz cilvēku reakcijām – kā Māra spēja koncertēt, kad bērns ārstējās slimnīcā48:41 Nāves bailes. Kapella. Ērģeles. Paļaušanās.53:33 Par pamanāmām un nepamanāmām izmaiņām pēc liela emocionāla satricinājuma1:00:40 Vainas apziņa un citu nelūgtie padomi, kas nepalīdz1:05:35 ““Es padodos” – tā ir lielākā spēka dziesma”1:09:39 Kas palīdzēja Mārai izkāpt no upura un sevis žēlošanas pozīcijas1:14:00 “Ja tev ir bijušas bailes pazaudēt bērnu – tad kas ir bailes izgāzties uz sk

In 1935, miner Alexei Stakhanov became a hero of labor in the Soviet Union, and the Stakhanovite movement began. But what was touted as an organic step forward to greater productivity by Stalin was truly a carefully planned PR effort. Research: Applebaum, Anne. "Holodomor". Encyclopedia Britannica, 2 Jan. 2024, https://www.britannica.com/event/Holodomor Britannica, The Editors of Encyclopaedia. "kulak". Encyclopedia Britannica, 24 Nov. 2023, https://www.britannica.com/topic/kulak Britannica, The Editors of Encyclopaedia. "Stakhanov". Encyclopedia Britannica, 10 Jun. 2008, https://www.britannica.com/place/Stakhanov Britannica, The Editors of Encyclopaedia. “Industrialization, 1929-34.” https://www.britannica.com/place/Soviet-Union/Industrialization-1929-34 Britannica, The Editors of Encyclopaedia. "Lavrenty Beria". Encyclopedia Britannica, 19 Dec. 2023, https://www.britannica.com/biography/Lavrenty-Beria Kotkin, Stephen. “Stalin: Waiting for Hitler, 1929-1941.” Penguin. 2017. “Soviet leaders' gifts go on show.” BBC News. Nov. 15, 2006. http://news.bbc.co.uk/2/hi/europe/6150746.stm Britannica, The Editors of Encyclopaedia. "Khrushchev's secret speech". Encyclopedia Britannica, 18 Feb. 2023, https://www.britannica.com/event/Khrushchevs-secret-speech Costea, Bogdan and Peter Watt. “How a Soviet miner from the 1930s helped create today's intense corporate workplace culture.” The Conversation. June 29, 2021. https://theconversation.com/how-a-soviet-miner-from-the-1930s-helped-create-todays-intense-corporate-workplace-culture-155814 “Heroes of Labor.” Time. Dec. 16, 1935. https://web.archive.org/web/20071016224729/http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,755449,00.html “Khrushchev and the Twentieth Congress of the Communist Party, ” U.S. Department of State. Office of the Historian. https://history.state.gov/milestones/1953-1960/khrushchev-20th-congress Knight, Amy. “Beria: Stalin's First Lieutenant.” Princeton University Press. 1995. Newman, Dina. “Alexei Stakhanov: The USSR's superstar miner.” https://www.bbc.com/news/magazine-35161610 Overy, Richard. “The Dictators: Hitler's Germany, Stalin's Russia.” Norton. 2006. Remnick, David. “Soviets Chronicle Demise of Beria.” The Washington Post. Feb. 29, 1988. https://www.washingtonpost.com/archive/politics/1988/02/29/soviets-chronicle-demise-of-beria/f3793536-d798-44a1-943c-287b99f88340/ Schmemann, Serge. “In Soviet, Eager Beaver's Legend Works Overtime.” New York Times. Augst 31, 1985. https://www.nytimes.com/1985/08/31/world/in-soviet-eager-beaver-s-legend-works-overtime.html SIEGELBAUM, LEWIS H. “Stakhanovism and the Politics of Productivity in the USSR, 1935-1941.” Cambridge University Press. 1988. SIEGELBAUM, LEWIS H. “THE MAKING OF STAKHANOVITES, 1935-36.” Russian History, vol. 13, no. 2/3, 1986, pp. 259–92. JSTOR, http://www.jstor.org/stable/24655836 “Stalin at the Conference of Stakhanovites.” Seventeen Moments in Soviet History. Michigan State University. https://soviethistory.msu.edu/1936-2/year-of-the-stakhanovite/year-of-the-stakhanovite-texts/stalin-at-the-conference-of-stakhanovites/ Davies, R. W., and Oleg Khlevnyuk. “Stakhanovism and the Soviet Economy.” Europe-Asia Studies, vol. 54, no. 6, 2002, pp. 867–903. JSTOR, http://www.jstor.org/stable/826287 See omnystudio.com/listener for privacy information.