Podcasts about Augst

Augstākās izglītības padomes 30 gadu jubilejas konference. Izaicinājumi mūsdienu augstākajai izglītībai.

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode; pārraides producente – Signe Lagzdiņa Par 20. gadsimta populārāko, pasaulē vislasītāko poļu rakstnieku bez lielām šaubām var nosaukt Staņislavu Lemu – esejistu, filozofu, futurologu, zinātniskās fantastikas romānu autoru un lielā mērā – fantastikas kanona veidotāju. Lems dzimis 1921. gada 12. septembrī Ļvivā, miris 2006. gada 27. martā Krakovā. Šo enciklopēdijas šķirkļa pamata informāciju gan ironiskā kārtā tūdaļ var apstrīdēt vai papildināt: vairākos avotos minēts, ka Lems piedzima 13. septembrī, taču tīrās māņticības dēļ [1] vecāki nolēma dokumentos rakstīt labvēlīgāku datumu, savukārt brīnišķo  pilsētu, kurā dzīvoja Lemu ģimene, tolaik sauca par Ļvovu (poliski: Lwów) un tā bija Austrumpolijas metropole, trešā lielākā pilsēta Polijas Republikā starpkaru periodā. Uz Ļvovā pavadīto bērnību Lems atskatās autobiogrāfiskajā romānā “Augstā pils” (Wysoki Zamek, 1966). Tā ir arī viena no pirmajām poļu grāmatām, kurā plaši un atklāti reflektēts par šīs pilsētas nozīmi, var teikt arī – mītu poļu kultūrā, ko turpinājuši visdažādāko žanru autori un mākslinieki. Lems nenoliedzami ir viens no šī mīta veidotājiem. Ļviva, tobrīd Ļvova, iemiesoja domas brīvību laikā, kad Polija pastāvēja, sadalīta starp trim lielvarām. Ļvivas Universitāte, kā arī Matemātikas skola līdz ar citām domas un zinātnes institūcijām padarīja Lema pilsētu ne tikai par garīga patvēruma vietu spožiem prātiem, bet arī par zinātnes un laikmetīgās kultūras centru. Runādams par Vīni, Lems reiz to nosauca par “stipri palielinātu Ļvovu”; abu pilsētu līdzība ir ievērojama, un arī Vīne var ar šo to lepoties, tomēr Lema sirds piederēja viņa dzimtajai pilsētai. Lems bija vienīgais dēls laringologa Samuēla Lema un viņa sievas Sabīnes ģimenē; vecāki, līdzīgi kā daudzi tā laika Polijas ebreji, bija asimilēti un uzskatīja sevi par poļiem. Ģimene bija visai pārtikusi, tiem piederēja īres nams pilsētas centrā. Lems mācījās ģimnāzijā ar paplašinātu vācu valodas programmu un jau skolas laikā vēlējās studēt politehnikumā un kļūt par zinātnieku. “Man ir tāda vājība, ka dažus cilvēkus uzskatu par prātīgākiem nekā citi – un tie ir zinātnieki,” rakstnieks un filozofs Lems saka intervijā [2] ap nesenāko gadsimtu miju. Līdz mūža galam Lems lasīja visdažādākos zinātnes izdevumus angļu, franču, vācu, poļu, ukraiņu valodā, bet par literatūras ceļiem izteicās ironiski un nelabprāt. Pārsātinātību gan viņš uzskatīja par kaitīgu ne tikai literatūrā. “Šausmīga biežņa valda ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī zinātnē,” Lems secina un turpina: “arī tur katrs indivīds vēlas pastiept gaisā roku un iesaukties: mīļais Dievs, es esmu šeit! Katrs grib atklāt vai izgudrot kaut ko pilnīgi unikālu. Tādi nu cilvēki ir. Es tāds neesmu.” Lems daudzkārt uzsvēris, ka pievēršanās fantastikai bija veids, kā patverties no sociālistiskā reālisma plakanības un cenzūras spaidiem. Atgriežoties pie Lema Ļvovas (poļu literatūrzinātnē reizumis apspēlē arī pilsētas vācisko nosaukumu, LEMbergu), jāpiemin, ka ģimene dzīvoja Brajerovskas ielā – tagadējā Bohdana Lepkija ielā 4. Nams, kura trešajā stāvā uz balkona stāvēja zēns, kam patika izjaukt visas savas rotaļlietas un kura vārdā nosaukts asteroīds 3836 [3], vēl arvien, par laimi, ir savā vietā. No Lema tēva kabineta balkona pavērās skats uz augošo, grezno Ļvovas centru, bet uz otru pusi no nama sākās košuma pilnais ebreju kvartāls. Lems bija īpaši iemīļojis pilsētas parkus – plašo Strijas parku, pie tā izvērstos tirgus paviljonus, kas reprezentēja gadsimtu mijas Galīcijas saimniecisko uzplaukumu, kā arī arhitektūras, kultūras un mākslas sasniegumus. “Tur varēja just Eiropas elpu, bet mēs ar klasesbiedriem turp skrējām galvenokārt tādēļ, lai par velti iedzertu buljonu “Maggi” un sagrābtos pilns rokas reklāmlapiņu,” rakstnieks atceras [4]. Šajā parkā Lems pirmoreiz apmeklējis cirku, pieredzot, ka arī pieauguši cilvēki, tostarp viņa tēvs, visu cienītais ārsts, var brīnīties, sastapdamies ar ērmībām, un tikt pārsteigti ar cilvēka izdomu. Īpašs bija arī tagadējais Ivana Franko parks jeb Jezuītu dārzs, kurp Lemu ģimene bieži gāja kājām, nevis brauca ar drošku kā uz Strijas parku. “Un žēl, ka tā,” Lems raksta “Augstajā pilī” – “jo brauktuve Universitātes priekšā bija izlikta ar īpašu koka bruģi, un zirgu pakavi, sitot pa to, radīja burvīgu skaņu, tādu, it kā zem kājām atrastos plaša neredzama telpa.” Šo parku, kura priekšā gandrīz katru dienu esot stāvējis vīrs ar laimes ratu, Lems iedzīvinājis arī vienā no saviem agrīnajiem stāstiem “Tumsas dārzs” (Ogród ciemności, 1947). Ļvovas elementi, iespaidi, tiešas un netiešas atsauces uz to atrodamas daudzos Lema darbos; iemīļoto varoni Pirksu (Pirx) arī saista ar autora dzimto pilsētu. [5] No Ļvovas laika nāk arī Lema mīlestība uz saldumiem, īpaši halvu [6], ar ko Lems turpināja mieloties arī tad, kad veselības dēļ to vairs nedrīkstēja darīt. (Kad rakstnieks nomira, viņa dēls aiz grāmatplaukta atrada tūkstošiem saldumu papīrīšu.) Vācu okupācijas laikā Staņislavs Lems ar viltotiem dokumentiem strādāja par automehāniķi un metinātāju vācu uzņēmuma garāžās, turklāt pamanījās palīdzēt arī poļu pretošanās kustībai. Lemam un viņa vecākiem izdevās izdzīvot Holokaustā. Uz šiem gadiem rakstnieks atsaucies reti. Nevēlēdamies kļūt par PSRS pilsoņiem, viņi 1945. gadā no Ļvovas aizbrauca un apmetās uz dzīvi Krakovā. “Pirms kara es ne reizes nebiju redzējis Varšavu, nebiju bijis Krakovā. Tāpēc varu sacīt, ka Ļvova ir daļa no manis, un es – daļa no Ļvovas. Esmu ieaudzis Ļvovā kā koks,” saka Lems. Stipro saikni ar Ļvivu varu apliecināt arī es, lai arī nemēdzu lielīties ar lietām, kas nav mans nopelns. Mēs, grupiņa poļu vasaras skolas studentu, kā lielu balvu saņēmām iespēju paviesoties pie Lema viņa Krakovas savrupnamā. Bija svelmaina diena, pie visiem namiem melni karogi, jo nupat bija nomiris Česlavs Milošs. Tikām brīdināti, ka Lems slikti jūtas – drauga zaudējums un slimība rakstnieku novārdzinājusi, tāpēc drīkstējām uzdot tikai dažus jautājumus. Sasēdāmies ēnainā viesistabā, uzmanīgi turējām rokās porcelāna tasītes, un pie varena kamīna sēdēja neliela auguma vīrs, kurš tiešām izskatījās, it kā būtu no citas pasaules. Kāds sadūšojās uzdot pirmo jautājumu par rakstnieka bērnību Ļvivā. Brūnajām acīm zibot, Lems četrdesmit minūtes no vietas stāstīja par saviem parkiem, skolu, par pirmajiem izgudrojumiem. Otrais jautājums bija par romāna “Solāris” [7] (Solaris, 1961) jaunāko, Stīvena Soderberga ekranizāciju; tai autors veltīja tikai divdesmit minūtes, beigu beigās nosakot: “Ja es būtu vēlējies, lai mani varoņi bučojas saulrietā, man nevajadzētu viņus sūtīt kosmosā; to taču var darīt arī tepat uz zemes!” [1] Triskaidekafobija – slimīgas bailes no skaitļa trīspadsmit. [2] Ar Staņislavu Lemu sarunājas Gžegožs Brauns: https://www.youtube.com/watch?v=37K-P77tZXo [3] Īsumā par asteroīdu: https://english.lem.pl/gallery/59-home/facebook-post/213-asteroid-3836-lem [4] Patriks Zakševskis, LEMberg. Lema vietas Ļvovā. https://culture.pl/pl/artykul/lemberg-lwowskie-miejsca-lema [5] Turpat. [6] Lems to sākotnēji pircis Kavurasa kunga kioskā Sv. Gara ielas stūrī; dzīvodams Krakovā, rakstieks reizēm pasūtinājis, lai draugi atgādā saldumus no Ļvivas. Plašāk: https://culture.pl/pl/dzielo/stanislaw-lem-wysoki-zamek [7] “Solāris” latviešu valodā pirmoreiz izdots 1970. gadā, to tulkojis Zigfrīds Trenko. Romāna fragmenti publicēti žurnālā "Zinātne un Tehnika" jau 1962. gadā. Atkārtoti latviski izdots 2006. gadā.

Katru gadu, sagaidot 4. maiju un atceroties dienu, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir jādomā arī par brīvības trauslumu. Īpaši pēdējos gados, kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā, jo tagad sevišķi asi redzam, ka ar neatkarības atjaunošanu nekas nebeidzas. Krustpunktā saruna ar vēsturnieku Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātāju Daini Poziņu.  

Katru gadu, sagaidot 4. maiju un atceroties dienu, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir jādomā arī par brīvības trauslumu. Īpaši pēdējos gados, kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā, jo tagad sevišķi asi redzam, ka ar neatkarības atjaunošanu nekas nebeidzas. Krustpunktā saruna ar vēsturnieku Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātāju Daini Poziņu.  

Katru gadu, sagaidot 4. maiju un atceroties dienu, kad Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ir jādomā arī par brīvības trauslumu. Īpaši pēdējos gados, kopš Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā, jo tagad sevišķi asi redzam, ka ar neatkarības atjaunošanu nekas nebeidzas. Krustpunktā saruna ar vēsturnieku Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātāju Daini Poziņu.  

Raidījums Šīs dienas acīm skan starp divām Latvijas valstiskumam svarīgām svētku dienām: piektdien bija 1. maijs, kad atzīmējām Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 106. gadadienu, savukārt rīt, 4. maijā, atzīmēsim 36. gadskārtu, kopš Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Raidījumā pieminām abus šos vēsturiskos notikumus. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Uzsākusi savu darbību 1. maijā, Satversmes sapulce deva neatkarīgajai Latvijai tās konstitucionālo ietvaru - Satversmi, kas ir spēkā joprojām. Par Satversmes sapulces vēlēšanām un tajās iesaistītajiem nozīmīgākajiem politiskajiem spēkiem stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis. Gluži citas vēlēšanas gluži citos apstākļos Latvijā notika 1990. gada 18. martā. Tas, ka šajās vēlēšanās, kas notika vēl saskaņā ar toreizējiem padomju likumiem, pārsvaru guva Latvijas Tautas frontes izvirzītie un tās idejas atbalstošie kandidāti, noteica to, ka šī likumdevēja institūcija pieņēma Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanai izšķirošo lēmumu. Par priekšvēlēšanu procesu un 4. maija deklarācijas pieņemšanas apstākļiem stāsta toreizējie Augstākās Padomes deputāti - publicists Dainis Īvāns, toreiz Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis.

Mana dzīve ir bijusi interesanta un mērķtiecīga un jūtu nevis smagumu, bet prieku, ka esmu ko devis arī savai tautai – saka neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Par darbošanos pagrīdē un piedzīvoto ieslodzījumā, par sabiedrības sašķeltību un nepietiekoši izdiskutēto lustrācijas jautājumu saruna ar Jāni Rožkalnu Laikmeta krustpunktā. "Domāt par brīvību un tai sevi ziedot, rast iespēju par to atgādināt arī tiem, kuri jūtas vieni ar savu cerību. Latvijas neatkarības kustības pretošanās režīmam cilvēkus iedrošināja un arī biedēja. Tomēr tikai nelielam pulkam cilvēku bija spēks turpināt iesākto, kas dienu pēc dienas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanas iespējai." Tā 2024. gadā, gaidot Lāčplēša dienu, kad pie Kara muzeja iededza piemiņas ugunskurus, Latvijas Televīzijai atbildēja neatkarības aizstāvis Jānis Rožkalns. Jānis Rožkalns 70. gadu beigās iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, kura nodarbojās ar dažādām pretpadomju propagandas akcijām, skrejlapu pavairošanu un izplatīšanu, sarkanbaltsarkano Latvijas karogu uzvilkšanu, Latvijas neatkarības kustības biļetena izdošanu un citām. 1983. gada izskaņā Jānim piespriež ieslodzījumu uz pieciem gadiem, kā arī nometinājumu uz trim gadiem. Vairāk nekā gadu pirms piespriestā ieslodzījuma termiņa beigām Jāni apžēlo un viņš tiek atbrīvots. Tomēr pēc atgriešanās Latvijā aktīvi iesaistās cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" darbībā. Vēlāk Jāni un viņa ģimeni izraida no PSRS, bet pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas ar ģimeni viņš atgriežas Latvijā.  Jāni, es izlasīju pāris sekundēs tās sekundes, stundas, minūtes, mēnešus, ko jūs esat veltījis Latvijai, ko veltījis Latvijas neatkarības cīņai. Un visas šaubas, sāpes, briesmas, ko jūs esat piedzīvojis, un tas pat liekas necienīgi savā ziņā. Tomēr šogad mēs esam sagaidījuši 36. gadadienu pēc Augstākās Padomes balsojuma par neatkarības atjaunošanu. Ar kādām domām jūs sagaidāt šo maiju? Jānis Rožkalns: Uzreiz tik grūtu jautājumu. Domas ir pretrunīgas, izjūtas tāpat, es domāju tāpat kā visai tautai. Bet tajā laikā mums bija grūti pieredzēt, ka pēc 30 gadiem simtiem latviešu būs pametuši Latviju un kādi 500 pagasti likvidēti, un kādas 100 skolas un slimnīcas. Mums jādomā atkal ir būtībā par tādu jaunu atmodas laiku. Bet ja atceramies tos laikus, tad tur bija viss daudz vienkāršāk. Es jau saprotu, tagad šos jautājumus risināt, politiskos un ārpolitiskos, un visu to, kas virmo apkārt, to ir ļoti sarežģīti un grūti. Faktiski es neapskaužu tos politiķus, kuriem šodien ir jāatbild par visu to. Bet mums tas bija vienkāršāk. Tur bija okupācijas vara, režīms, visa krievu propaganda. Un mums bija sapnis par brīvu Latviju. Arī mēs sapratām, ka trimdas latvieši, tie īstie latvieši, ir saglabājuši visu to. Un bija "Amerikas balss" un "Klusuma balss". Un vakaros skanēja, radioaparātos likām tos blokus iekšā un tad pa istabu staigājām atrast, to vietu, kur tās antenas neķēra. Jo tur uz Brīvības un Pērnavas ielas stūra... Tagad jau vairs nav. Tad bija divi milzīgi torņi, starp kuriem bija nostiepti vadi. Un tad, kad viņi ieslēdza tajos radio laikos, tad visi tie viļņi tika bloķēti un uztvert varēja tikai ar šiem speciālajiem blokiem radio aparātā un atrodot kaut kur kādu vietu ar āderēm sakarā laikam, kur var klausīties. Bet tas bija tāds logs uz brīvību, kad bija iespēja, kur uzzināt, kā bija Ulmaņlaika, kā bija tad, kad Latvija bija visas Eiropas apbrīnas objekts, ka ražoja šeit ne tikai motociklus un velosipēdus, vieglās mašīnas, lidmašīnas pat, mazo "Minox", pasaulē vienīgo aparātu. Latviju apbrīnoja. Tomēr mazliet par šodienu. Šajā pirmajā citātā, kuru mēs dzirdējām no arhīva un kuru jau atskaņoja, jūs sakāt - "visu, ko mēs neaizstāvēsim, to mums atņems, tā notiek visā pasaulē". Tas bija 2024.gadā. Vai tajā mirklī jūs to teicāt vairāk domājot par Ukrainu vai tomēr par jebkuru valsti, tai skaitā arī Latviju. Jānis Rožkalns: Vispirms par Latviju, jo mums jau pašlaik ar atņem faktiski. Un arī ļoti daudzi latviešu domātāji, inteliģence to dažādos veidos presē atgādina, ka mums pēc krievu okupācijas, kad ieveda gandrīz pusmiljonu krievu šeit, viss Ķengarags, Purvciems, viss ir pilns ar svešu kultūru, kuri nemācās arī tagad latviešu valodu. Un, piemēram, šajā brīdī, ja skatāmies - atkal ielas paliek arvien tumšākas, tumšādainie no visām pusēm, var just, aziāti un Āfrika nāk atkal iekšā. Un šī atņemšana jūs domājat tajā ziņā, ka mēs tādā veidā kaut kā zaudējam pašu tiesības, latviskumu, kā jūs to redzat? Jānis Rožkalns: Tad man jāpasaka atkal viena šodien bezmaz vai pretvalstiska frāze - Latvija ir latviešu valsts. Šodien to pat teikt nedrīkst. Ulmaņa laikā tur virs Latvijas Bankas bija liels plakāts "Latvija ir latviešu valsts". Šodien vairs nevar to teikt, jo tā vairs nav. Tā nav latviešu valsts, šeit no visas pasaules nāk. Es dzīvoju Skanstes rajonā, lielie biroju nami 20 stāvi, visi saucas angļu valodā. Krievu valoda tagad attālinās. Tagad angļu valoda nāk iekšā ar tādu pašu joni. Visas kafejnīcas gandrīz, ko Rīgā atver, ir angļu valodā. Veikali, angļu nosaukumi. Kāpēc jūs domājat tā ir? Kāpēc cilvēki neizvēlas vietējus nosaukumus, vietvārdus latviešu valodā? Jānis Rožkalns: Tas ir noskaņojums, ko vispirms jau politikā veido, jo nav nekādi mehānismi, kas stiprinātu latviešu valodu, kas stimulētu to, ka, teiksim, ja tu gribi atvērt jaunu veikalu un tev nebūs nosaukums latviešu valodā, tad tev jāmaksā kaut kāda nodeva. Kāds uzreiz teiks, ka tā ir ierobežošana. Tā nav brīvība. Jānis Rožkalns: Nepatīk, brauciet Stokholmā, Vašingtonā atveriet un jums tur ir brīvība! Šī ir latviešu valsts, un šeit mēs nosakām, kā tā dzīve būs. Un tas ir demokrātiski, jo mēs ar vairākumu esam nobalsojuši, Satversmē ir ierakstīts tas, ka mūsu kultūrai jādominē. Un mums ir arī jāsargā visas šīs pamatvērtības. Un tas jau, ka mēs esam… Satversmi jau faktiski televīzijā arī no Saeimas vairs nepiemin, vispār. (..) 1:10:07 - 1:14:02 2010. gadā valsts apbalvojums Atzinības krusts piešķirts tiesnesim Uldim Krastiņam, bet viņš bija pieņēmis notiesājošus spriedumus vairākiem politiski apsūdzētajiem, arī jums, un 2025. gadā Ordeņu kapituls paziņoja, ka atklājušies fakti par šo apkaunojošo nodarījumu, un valsts apbalvojums viņam tika atņemts. Ko jums nozīmēja šāda, tomēr tāda daļa no lustrācijas sabiedrībā? Jānis Rožkalns: Jā, tas fakts ir ļoti zīmīgs. Un būtu ļoti labi, ja medijos arī tas tiktu nevis tikai pieminēts, bet iztirzāts. Skrastiņš [Krastiņš] bija ilgus gadus pasniedzējs Latvijas Universitātē, kur arī ir inteliģences zieds faktiski, tur visi redzēja to un nevienam nebija nekādu iebildumu. Un kad mēs pacēlām šo jautājumu, nu tad ar lielām ... un pat viņam Valsts ordenis piešķirts tika. Tā kā mums to pretrunu ir tik daudz. Mums jau statuss arī Latvijas neatkarības kustībai, laikam tā ir vienīgā tāda tautas kustība, kur visiem dzīvi esošajiem mums piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņus. Un tāpēc tas mums arī deva tādu statusu iestāties par šīm lietām. Man bija viena ļoti zīmīga tikšanās ar Gorbunovu [Anatoliju], kad prezidents Bērziņš [Andris] bija. Viņš organizēja kādu lielu konferenci (..). Un tagad ir beidzies jau, bet cilvēki vēl runājas viens ar otru, un es skatos aizmugurē vientuļi stāv Gorbunovs. Un man uzreiz doma bija – jāpieiet pie viņa. Es piegāju, stādījos priekšā, kas es esmu. Viņam jau uzreiz pieleca, no kurienes. Es saku viņam: "Gorbunova kungs, mums abiem ir Triju Zvaigžņu ordeņi. Es tad biju nostājies pret jums. Jūs bijāt pret manīm. Kurš no mums kuram tagad lai lūdz piedošanu? Vai man jālūdz jums piedošana, ka savā laikā es cīnījos ar savu grupu pret jums, jeb jūs lūgsiet piedošanu man?" Tad viņš tā samulsa. Viņš teica: "Jā, par to jāpadomā." Tā kā pretrunas ir saglabājušās, nav izdiskutētas. Un, kamēr mums sabiedrībā ir šāds stāvoklis un tik sašķelti esam, mēs neko atjaunot, nosargāt nevaram.

Raidījumā Divas puslodes par Bulgāriju, par Ukrainu un, protams, arī par notiekošo Tuvajos Austrumos.  Donaldam Trampam vakar vakarā nācās pagarināt pamieru termiņu karā ar Irānu. Bulgārijā, izskatās, ir pārvarēta politiskā krīze - dažu gadu laikā tur notikušas astoņas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, beidzot vienai koalīcijai ir vairākums. Tiesa, vēlēšanu rezultāti daudzus pamatīgi satrauc. Ukrainā frontē jau ilgu laiku būtisku izmaiņu tikpat kā nav, toties prezidents Volodimirs Zelenskis nesen izstāstīja par kādu īpašu militāru operāciju, kurā krievu pozīcijas tika ieņemtas tikai ar kaujas robotu palīdzību, saņemot vairākus karavīrus arī gūstā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Vai nācis bulgāriem „laimes lācis”? Politiskā krīze Bulgārijā ilgst kopš 2021. gada, taču tās saknes meklējamas vēl senāk – pagājušajā desmitgadē, kad premjerministra krēslu teju nemainīgi ieņēma partijas GERB jeb „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” līderis Boiko Borisovs. Jo tuvāk desmitgades beigām, jo pamanāmāk izpaudās korupcijas un valsts nozagšanas pazīmes. 2020. gada vasarā izvērtās pret valdību vērsti protesti, uz kuru fona veidojās vairākas jaunas t.s. „pārmaiņu partijas” ar antikorupcijas ievirzi. 2021. gada aprīlī notikušās vēlēšanas bija Borisova ēras beigas, taču parlaments izrādījās sadalīts apmēram vienlīdzīgi starp Borisova orbītas partijām, „pārmaiņu partijām” un kreiso bloku, kura centrā bija Bulgārijas Sociālistiskā partija, kādreizējās kompartijas mantiniece. Kopš 2021. gada Bulgārijā notikušas astoņas parlamenta vēlēšanas, pie tam no šajā periodā pastāvējušajām valdībām tikai trīs bija parlamentāras koalīcijas kabineti, savukārt četras – ar prezidenta dekrētu apstiprinātas pagaidu valdības. Arvien pamanāmāks šajos gados kļuva vēl viens spēks – labēji radikālās, nacionālistiskās partijas. Šī gada janvārī, gadu sabijusi pie varas, atkāpās Rosena Žeļazkova mazākuma valdība, kuru premjera partija GERB veidoja kopā ar sociālistu bloku un populistisko spēku „Ir tāda tauta”, un ar turku minoritāti pārstāvošās partijas Tiesību un brīvību alianse ārpuskoalīcijas atbalstu. Tūlīt pēc tam no amata atkāpās valsts prezidents Rumens Radevs, atvaļināts ģenerālmajors un kādreizējais Bulgārijas gaisa spēku komandieris, kurš 2017. gadā tika ievēlēts kā neatkarīgais kandidāts un ieguvis popularitāti kā politiski neatkarīgs valsts galva un Borisova iedibinātās oligarhiskās varas kritiķis. Radevs izveidoja partiju bloku „Progresīvā Bulgārija” ar kredo „Bulgārija pirmajā vietā!”, kurā iesaistījās kreisas ievirzes spēki – Politiskā kustība „Sociāldemokrāti”, Sociāldemokrātiskā partija un burtiski vēlēšanu priekšvakarā izveidotā „Mūsu tautas kustība”. Pirms vēlēšanām „Progresīvajai Bulgārijai” prognozēja apmēram trešdaļu balsu, taču 19. aprīlī tā ieguva nepilnus 44% un 131 no 240 deputātu vietām, tātad valdības veidošanai nepieciešamo vairākumu. Eksprezidenta blokam izdevies ne tikai atņemt teju visas balsis sociālistiem un apmēram divas piektdaļas no GERB elektorāta, bet arī atstāt ārpus parlamenta lielu daļu no labējo radikāļu partijām. Vienīgi liberālajam „pārmaiņu partiju” blokam izdevies saglabāt savas pozīcijas. Jau pirms vēlēšanām izskanēja bažīgas balsis, ka pāris nedēļas pēc atkratīšanās no Viktora Orbana Eiropas politika tagad būs ieguvusi viņa vietā jaunu Kremļa iztapoņu Rumena Radeva personā. Prezidenta amatā esot, Radevs paudis skepsi par militārā atbalsta lietderību Ukrainai, vēlmi uzturēt konstruktīvu dialogu ar Krieviju un mērenu eiroskepticismu. Pats eksprezidents gan jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā deklarēja, ka negrasoties bloķēt Eiropas Savienības finanšu atbalstu Ukrainai. Tāpat eksperti lēš, ka viņš, iespējams, mazinās tiešo militāro palīdzību Kijivai, taču diezin vai kavēs Bulgārijas privāto ieroču ražotāju darījumus ar Ukrainu. Pasaule uz Hormuza āķa Šodien, 22. aprīlī, bija jābeidzas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa noteiktajam uguns pārtraukšanas termiņam konfliktā ar Irānu, taču vakar pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents paziņoja, ka pauze karadarbībā tiek pagarināta. Irānai tiekot dots laiks, lai izstrādātu pozīciju miera sarunām, kuru atsākšanās tika gaidīta jau pirmdien. Tomēr amerikāņu delegācija viceprezidenta Vensa vadībā tā arī nesēdās lidmašīnā uz Islamabadu, kad kļuva skaidrs, ka Teherānas pārstāvji tur neieradīsies. No Irānas galvaspilsētas pienāk ziņas, ka turienes politiskajā virsotnē notiek asa cīņa starp tiem, kuri vēlētos turpināt bezkompromisa konfliktu ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu, un tiem, kuri būtu gatavi dialogam. Kā „vanagu” bloka galvenie pārstāvji tiek minēti Islāma revolūcijas sargu korpusa pavēlnieks Ahmads Vahidi un Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs Mohammads Bāghers Zolghadrs, savukārt t.s. „pragmatiķi” koncentrējas ap parlamenta spīkeru Mohammadu Bāgheru Gālibafu. Oficiālā Teherānas pozīcija pašreiz ir – neatsākt sarunas, kamēr Savienoto Valstu jūras spēki turpina Irānas ostu blokādi. Tādējādi Hormuza šaurums joprojām paliek dubultās blokādes žņaugos, jēlnaftas „Brent” cena svārstās ap simts dolāriem par barelu, dabasgāzes cenas Eiropā dubultojušās līdz līmenim sešdesmit eiro par megavatstundu, un viss notiekošais tiek vērtēts kā smagākā enerģētikas krīze pasaules vēsturē. Tiek piesauktas arī nopietnas bažas par globālo pārtikas apgādi, ciktāl Persijas līča valstis nodrošina arī apmēram trīsdesmit procentus no pasaules minerālmēslu produkcijas. Protams, Irāna savukārt sāpīgi izjūt amerikāņu jūras blokādes sekas. Pārtikas cenas valstī vidēji dubultojušās, bet dažu produktu, piemēram, rīsa cenas augušas vēl daudz ievērojamāk. Naftas eksporta pārtraukšana draud ar nopietnām tehnoloģiskām problēmām naftas ieguves industrijai. Savu rīcības plānu Hormuza krīzes sakarā sākušas būvēt Eiropas valstis. 17. aprīlī Parīzē klātienē tikās Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers, Itālijas premjere Džordža Meloni un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, savukārt daudzu citu Eiropas un arī ārpus Eiropas valstu vadītāji pieslēdzās samitam attālināti. Nozīmīgākais ir lēmums veidot apvienotus jūras spēkus civilās kuģniecības aizsardzībai Persijas līča rajonā, kuri gan aktīvu darbību varētu uzsākt tikai pēc tam, kad tiktu panākta miera vienošanās starp Savienotajām Valstīm un Irānu. Gatavību nozīmīgi iesaistīties paudušas arī Nīderlande, Spānija un Grieķija; kopdarbībai dots apzīmējums Hormuza šauruma kuģošanas brīvības iniciatīva. Šodien un rīt turpinājuma sesijā Londonā tiek risināti jau konkrētāki militārās plānošanas jautājumi. Piedalās ne tikai Eiropas NATO dalībvalstu, bet arī Kanādas, Japānas, Austrālijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Ukrainas, bet ne Savienoto Valstu pārstāvji. Ukraiņu roboti nāk! Nu jau apmēram pusotru gadu presē reizumis parādījusies informācija par Ukrainas bruņoto spēku īstenotām kaujas misijām bez tiešas cilvēku iesaisties, izmantojot tikai robotus. Spriežot pēc šīm publikācijām, pirmā šāda kaujas epizode notikusi 2024. gada decembrī, kad kombinēts lidrobotu un braucošo robotizēto ložmetēju platformu uzbrukums krievu pozīcijām piespiedis ienaidnieku nozīmīgi pārgrupēt spēkus. Tomēr plašāku pasaules mediju uzmanību tēmai piesaistīja prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušonedēļ pastāstot par operāciju pērnvasar, kad ukraiņu roboti ieņēmuši pozīciju, kurā krievi pirms tam sekmīgi atsituši divus konvencionālus kājnieku uzbrukumus. Ukraiņu robotam izdevies uzspridzināt galvenā ienaidnieka bunkura ieeju, pēc kam pozīcijas aizstāvji pacēluši padošanās zīmes pret uzbrucēju lidrobotu kamerām un, šo pašu lidrobotu vadīti, paklausīgi aizsoļojuši uz ukraiņu pozīcijām padoties. Kā zināms, agresorvalsts militāristi savā taktiskajā ēdienkartē joprojām nesmādē lielgabalu gaļu, turpretim Ukrainas bruņotajiem spēkiem katra karavīra dzīvība ir dārga. Tā nu, vēlreiz apliecinot savu radošo un inovatīvo pieeju karadarbībai, Ukraina ir atšķīrusi jaunu lappusi militārajā vēsturē, kas tiek apzīmēta kā attālināti vadīts jeb daļēji autonoms kombinētu ieroču veidu manevrs. Kā norādījis Ukrainas līderis, pirmajos trīs šī gada mēnešos viņa valsts bruņotie spēki veikuši jau 22000 kaujas misiju, kurās izmantotas sauszemes robotizētās platformas. Kaujas lidrobotu izmantošanas apjomi ir vēl daudzkārt lielāki, un tiek nopietni spriests par Ukrainas iespējām šādi kompensēt agresorvalsts dzīvā spēka pārsvaru. Šomēnes Ukraina nozīmīgi intensificējusi arī triecienus Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūrai, kā rezultātā agresorvalsts naftas ieguve piedzīvojusi kritumu par vismaz trīssimt tūkstošiem barelu dienā, kas ir lielākais kopš globālās pandēmijas perioda. Šie militārie sasniegumi būtiski mainījuši Ukrainas vietu Eiropas drošības stratēģijas izkārtojumā. Kijiva vairs nav atbalsta lūdzēja nevienlīdzīgajā cīņā pret agresiju, bet kļūst par partneri, kas spējīgs piedāvāt neatsvaramu pieredzi jaunākās militārās tehnikas izstrādē un izmantošana taktikā. Konkrēts apliecinājums tam ir pagājušā nedēļā noslēgtais Ukrainas un Vācijas aizsardzības sadarbības pakts četru miljardu eiro vērtībā, kas paredz kopīgu lidrobotu un tālas darbības ieroču ražošanu, kā arī pretgaisa aizsardzības līdzekļu piegādi Ukrainai. Kijivas militāri tehnoloģiskās iespējas arvien vairāk novērtē arī citur pasaulē, t.sk. Persijas līča valstīs, kuras piedzīvojušas Irānas gaisa uzbrukumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Augstās medikamentu cenas nereti spiež cilvēkus meklēt lētākas alternatīvas internetā. Ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums. Diemžēl situāciju izmanto arī krāpnieki. Zāļu viltojumi internetā – par to runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kibernoziegumu pētnieks, programmētājs Elviss Strazdiņš, Latvijas Zāļu verifikācijas organizācijas (LZVO) valdes priekšsēdētāja Inese Erdmane un Veselības inspekcijas Farmācijas departamenta vadītājs Rihards Burmistris.

Publiskie iepirkumi ir minēta kā viena no jomām, kur var būtiski samazināt birokrātiju, par kuru sūdzas gan uzņēmēji un kas apgrūtina dzīvi arī valsts un pašvaldības iestādēm. Ir rosināts būtiski paaugstināt finansējuma slieksni, no kura šādi iepirkumi būtu jāveic. Tagadējie jau sen vairs neatbilst reālajai dārdzībai, jo ir 10 tūkstoši precēm un pakalpojumiem, bet 20 tūkstoši – būvdarbiem. Piedāvātās izmaiņas ir milzīgs lēciens – līdz 143 tūkstošie precēm un pakalpojumiem, bet būvdarbus bez iepirkuma varētu veikt pat 5,5 miljonu eiro apmērā. Vai tā neiebrauksim otrā grāvī un vai šāds piedāvājums nemazinās konkurenci, par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Birokrātijas mazināšanas rīcības grupas vadītājs Jānis Endziņš, Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Gatis Liepiņš, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Andris Kulbergs un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

Publiskie iepirkumi ir minēta kā viena no jomām, kur var būtiski samazināt birokrātiju, par kuru sūdzas gan uzņēmēji un kas apgrūtina dzīvi arī valsts un pašvaldības iestādēm. Ir rosināts būtiski paaugstināt finansējuma slieksni, no kura šādi iepirkumi būtu jāveic. Tagadējie jau sen vairs neatbilst reālajai dārdzībai, jo ir 10 tūkstoši precēm un pakalpojumiem, bet 20 tūkstoši – būvdarbiem. Piedāvātās izmaiņas ir milzīgs lēciens – līdz 143 tūkstošie precēm un pakalpojumiem, bet būvdarbus bez iepirkuma varētu veikt pat 5,5 miljonu eiro apmērā. Vai tā neiebrauksim otrā grāvī un vai šāds piedāvājums nemazinās konkurenci, par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Birokrātijas mazināšanas rīcības grupas vadītājs Jānis Endziņš, Valsts kontroles padomes loceklis Gatis Litvins, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Gatis Liepiņš, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Andris Kulbergs un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa.  

"Manas demences hronika" nav padomu grāmata par mentālo veselību, kaut gan ko derīgu var atrast arī par atmiņu un vecumu. "Manas demences hronika" ir rakstnieka un tulkotāja Roalda Dobrovenska, kā viņš pats raksta, piezīmes, kurās ".. es grasos rakstīt par demenci, par sevi, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un Staļinu". Būs arī par Raini, jo etniskais krievs Roalds Dobrovenskis 13 gadus studēja Raiņa materiālus muzeja krājumā un uzrakstīja romānu "Rainis un viņa brāļi". Dobrovenskis ir paradoksālas domāšanas meistars, viņa izglītībā ir gan Maskavas valsts kora skola, gan Maskavas konservatorija, gan Augstākie literārie kursi Maskavā. Tur viņš iepazinās  ar Veltu Kaltiņu un kopš 1975. gada dzīvo Latvijā, brīnišķīgi runā latviski, raksta gan joprojām dzimtajā valodā, bet savā "Facebook" profilā liek brīnišķīgas fotogrāfijas no sava fotoarhīva. Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" tulkojuši Gundega Blumberga un Gundars Āboliņš, izdevusi "Zvaigzne ABC". Par Roaldu Dobrovenski un viņa dzīvesbiedri Veltu Kaltiņu sarunas arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:    

Jauna realitāte - karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēlas triecieni Irānā turpinās. Makrons paziņo par nepieciešamību palielināt Francijas kodolgalviņu skaitu. Pakistāna veikusu jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju, afgāņi atbild ar uzbrukumiem Pakistānas robežposteņiem. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs Māris Andžāns un politologs Veiko Spolītis. Irāna rāda zobus pārspēkam Pēc tam, kad Izraēlas raķetes trāpījums 28. februārī bija laupījis dzīvību Irānas augtākajam vadonim Alī Hāmenejī, nomināli viņa funkcijas līdz jauna islāma republikas virsvadītāja iecelšanai uzņēmās Pagaidu vadības padome, kurā ietilpst Irānas prezidents Masuds Pezeškjāns, Irānas tiesu varas augstākais vadītājs Gulāmhuseins Mohsenī-Ežeī un Irānas konstitūcijas sargu padomes loceklis Alirezā Arafi. Tomēr pēdējās dienās izplatījies viedoklis, ka faktiski Irānas režīma priekšgalā jau kopš asiņainās masu protestu apspiešanas janvārī atrodas Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs, atvaļinātais Islāma revolūcijas sargu korpusa ģenerālis Alī Laridžāni. Tieši viņš pirmdienas vakarā, reaģējot uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par iespējamu sarunu atsākšanu, paziņoja, ka Irāna ar amerikāņiem nekādas sarunas nevedīs. Lai arī amerikāņu un izraēliešu raķetes turpina pārvērst drupu kaudzēs Irānas militāros un administratīvos objektus, un bez augstākā līdera Hāmenejī nogalināto sarakstā ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris, aizsardzības ministrs, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un vēl kādi desmit augsta ranga militāristi, Teherāna, vismaz savās ārējās izpausmēs, ietur kareivīgu stāju. Irānas raķešu un aviācijas triecienu mērķi ir ne vien Izraēla un Savienoto Valstu militārie un diplomātiskie objekti reģionā, bet arī naftas un gāzes pārstrādes, transporta, arī biznesa un tūrisma infrastruktūra Apvienotajos Arābu emirātos, Saūda Arābijā, Bahreinā, Kuveitā, Katarā un Omānā, tāpat britu militārā bāze Kiprā. Aktivizējušies Irānas sabiedrotie: Libānā bāzētais grupējums „Hezbollah” sācis apšaudīt ar raķetēm Izraēlas ziemeļu rajonus, Irākas šiītu militārie grupējumi ar lidrobotiem uzbrukuši viņu valstī izvietotajām amerikāņu militārajām bāzēm, tiek ziņots, ka Jemenas hutiešu nemiernieki plānojot atsākt uzbrukumus kuģiem Adenas līcī un Sarkanajā jūrā. Pret „Hezbollah” Izraēla jau izvērsusi plaša mēroga karadarbību, kas ietver arī sauszemes operācijas. Irāna vērsusi gaisa triecienus arī pa kurdu autonomijas teritorijām Irākas ziemeļos, jo šeit bāzējas tās režīmam naidīgas kurdu nemiernieku grupas, kas apvienojušās Irānas Kurdistānas Politisko spēku koalīcijā. Kurdu minoritāte Irānas ziemeļos ir tā, kas pirmām kārtām varētu izvērst bruņotu cīņu pret Teherānas varu. Kā jau tika sagaidīts, jūras transporta pārtraukšana Hormuzā likusi pakāpties naftas un sašķidrinātās gāzes cenām globālajā tirgū, tomēr par kādu paniku šai ziņā runāt nenākas. Pirms karadarbības sākuma tirgos valdīja šo resursu pārprodukcija, un lielākie patērētāji kā ASV un Ķīna ir izveidojuši rezerves, kas šobrīd amortizē situāciju. Pakistānai savs „pārmācīšanas karš” Nu jau labu laiku spriedzi Pakistānas valdības un Afganistānā valdošā talibu režīma starpā rada teroristu grupas, kuras rod patvērumu Afganistānā, rīkojot uzbrukumus Pakistānas teritorijā. Lielākā no šīm grupām ir džihāda kaujinieku struktūra Pakistānas Talibans, kas gan nav organizatoriski vienota ar saviem vārdabrāļiem Kabulā, tomēr idejiski un vēsturiski gan. Jau pagājušā gada oktobrī Pakistāna veica gaisa triecienus pa teroristu objektiem Afganistānā, tai skaitā galvaspilsētā Kabulā, kam sekoja vairākas dienas ilgas sadursmes uz robežas. Tad viss beidzās ar trauslu pamieru, taču šī gada februārī Pakistāna piedzīvoja vairākus terora aktus gan Pakistānas Talibana, gan divu citu teroristu struktūru – Islāma valsts un beludžu nacionālistu organizācijas Beludžistānas Atbrīvošanas armija – izpildījumā. Uzbrukumos dzīvību zaudēja vairāk nekā piecdesmit cilvēku, gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. 21. februārī Pakistāna īstenoja savus jau iepriekš izteiktos brīdinājumus un veica jaunu gaisa triecienu sēriju pa Afganistānas teritoriju. Oficiālā Islamabada apgalvoja, ka mērķēts tikai pa teroristu bāzēm, taču afgāņu puse un arī Apvienoto Nāciju misija vēstīja par upuriem arī starp mierīgajiem iedzīvotājiem, tai skaitā bērniem. Gluži tāpat kā iepriekšējo reizi sekoja afgāņu uzbrukumi Pakistānas robežposteņiem, pēc kam pakistāniešu gaisa un arī sauszemes spēku triecieni tika vērsti nu jau pret Afganistānas bruņoto spēku objektiem – munīcijas noliktavām, komandpunktiem, kazarmām – gan pierobežas provincēs, gan galvaspilsētā Kabulā un otrā lielākajā valsts pilsētā Kandahārā. Talibiem netrūkst kaujas spara un fanātisma, viņu spēki rūdījušies divdesmit gadus ilgā un galu galā panākumiem vaiņagotā cīņā pret amerikāņu un to sabiedroto okupācijas spēkiem. Šī pieredze ietver labas kaujas lidrobotu izmantošanas prasmes, ko jau nācies sajust uz savas ādas pierobežā dislocētajiem pakistāniešu spēkiem. Pakistānas pusē ir nospiedošs militāri tehniskais pārsvars. Marta sākumā pakistāniešu gaisa spēki vairākkārt bombardējuši nozīmīgo Bagramas aviobāzi, kuru Afganistānai savulaik uzbūvēja Padomju Savienība; neliela Afganistānas pierobežas teritorija nonākusi pakistāniešu spēku rokās. Kā tiek atzīmēts, konflikta attīstību veicina arī vispārējais starptautiskais fons, kad pasaules uzmanība koncentrēta Persijas līča rajonā un neviens īsti nav gatavs veltīt uzmanību šim karam Āzijas vidienē. Kodollietussargs „Made in France” Prezidenta Emanuela Makrona uzstāšanās šo pirmdien, 2. martā, Īllongas kodolzemūdeņu bāzē Bretaņā, Francijas rietumu piekrastē, tiek uzlūkota kā lūzuma punkts franču kodolpolitikā. Kopš aukstā kara baigām valsts atomieroču potenciāla palielināšana faktiski bijusi tabu tēma, bet pirmdien šis tabu tika lauzts. Kā paziņoja Makrons, šobrīd, kad Krievija izvērsusi klaju militāro agresiju, nozīmīgi augušas Ķīnas ģeopolitiskās ambīcijas, bet Savienoto Valstu aizsardzības prioritātes strauji mainījušās, Francijas kodolgalviņu skaita palielināšana ir nepieciešamība. Pie tam, kā uzsvēra Francijas vadītājs, franču kodolatturēšanas programma kļūst par visas Eiropas kopēju rūpi. Viņš uzskaitīja sabiedrotos, ar kuriem Francijai šai ziņā jau ir konkrēti sadarbības plāni: Vācija, Polija, Grieķija, Nīderlande, Beļģija, Dānija un Zviedrija. Nav grūti pamanīt, ka ģeogrāfiski šī valstu grupa koncentrējas Baltijas jūras un Ziemeļjūras baseinā. Visciešākā sadarbība plānota ar Vāciju, un tajā pašā 2. martā tika publiskota prezidenta Makrona un kanclera Merca kopīga deklarācija par franču–vācu kodolvadības darba grupas izveidi. Šo franču „kodollietussarga” izplešanu virs pārējo apvienotās Eiropas partneru galvām Francijas prezidents nodēvēja par „izvērsto atturēšanu”. Prezidents gan nepiemirsa norādīt, ka šī iniciatīva nekādi neesot uzlūkojama kā alternatīva NATO kodolatturēšanas spējām, bet gan kā to papildinājums. Kaut ekspertu vērtējuma Makrona uzstāšanās bija veiksmīga, labi līdzsvarojot Francijas nacionālo un Eiropas kopējo interešu motīvus, viņš, protams, saņēma paredzamu kritiku no pašmāju politiķiem, tai skaitā Nacionālās kustības līdera Žordāna Bardellas, kuru uzskata par visai reālu Makrona pēcteci prezidenta krēslā. Tas ir vēl viens faktors, kas liek prezidētam steigties, lai šī iniciatīva būt jau gana tālu attīstīta un nākamais Elizejas pils saimnieks nevarētu to viegli likvidēt. „Nākamais pusgadsimts būs kodolieroču laikmets, un Francija tajā spēlēs savu pilnvērtīgo lomu, turpinot vairot savus spēkus,” pirmdienas runas noslēgumā pauda Emanuels Makrons. Šobrīd Francijai ir apmēram trīssimt kodolgalviņas, ar kurām aprīkotas ballistiskās raķetes uz četrām „Triomphant” tipa atomzemūdenēm, kā arī spārnotās raķetes uz daudzfunkcionālajiem iznīcinātājiem „Rafale”.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Valsts prezidents nodevis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai tiesnešu speciālo pensiju likumu, kas maina šo pensiju aprēķināšanas un saņemšanas kārtību. Prezidents norāda uz riskiem mazināt tiesu neatkarību. Plašāk par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Vērtē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Tieslietu ministrijas Valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Inita Ilgaža, Tieslietu padomes priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns. Kad pirms vairākiem gadiem tika nolemts, ka pensionēšanās vecums tiek paaugstināts līdz 65 gadiem, izdienas pensijām tolaik neiznāca pievērsties. Pēc tam politiķiem ilgi nepietika drosmes rīkoties. Daudzu gadu garumā cilvēki ir zvanījuši Brīvajā mikrofonā un teikuši, ka tas ir negodīgi, kāpēc visiem pensionēšanās vecums palielinās, bet atsevišķām kategorijām nē? Bet pagājušā gadā arī droši vien pieaugušā finansiālā spiediena dēļ valdība un Saeima bija nobriedusi rīkoties. Šķita, ka jautājums beidzot kaut daļēji būs sakārtots. Bet pagājušā nedēļā Valsts prezidents vienu no likumiem tomēr atgrieza atpakaļ parlamentam neparakstītu. Tiesneši un prokurori nav parasti cilvēki, un viņiem tāpat vienas sociālās garantijas pasliktināt nedrīkst. Tā mēs nolasījām prezidenta vēstījumu, runājot par šīm divām kategorijām. Kāpēc tā, kā to saprast, ko tas nozīmē attiecībā pret pārējo sabiedrību un vai tiešām tas ir pareizi?   

Valsts prezidents nodevis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai tiesnešu speciālo pensiju likumu, kas maina šo pensiju aprēķināšanas un saņemšanas kārtību. Prezidents norāda uz riskiem mazināt tiesu neatkarību. Plašāk par to diskutējam arī raidījumā Krustpunktā. Vērtē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Tieslietu ministrijas Valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Inita Ilgaža, Tieslietu padomes priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs un Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns. Kad pirms vairākiem gadiem tika nolemts, ka pensionēšanās vecums tiek paaugstināts līdz 65 gadiem, izdienas pensijām tolaik neiznāca pievērsties. Pēc tam politiķiem ilgi nepietika drosmes rīkoties. Daudzu gadu garumā cilvēki ir zvanījuši Brīvajā mikrofonā un teikuši, ka tas ir negodīgi, kāpēc visiem pensionēšanās vecums palielinās, bet atsevišķām kategorijām nē? Bet pagājušā gadā arī droši vien pieaugušā finansiālā spiediena dēļ valdība un Saeima bija nobriedusi rīkoties. Šķita, ka jautājums beidzot kaut daļēji būs sakārtots. Bet pagājušā nedēļā Valsts prezidents vienu no likumiem tomēr atgrieza atpakaļ parlamentam neparakstītu. Tiesneši un prokurori nav parasti cilvēki, un viņiem tāpat vienas sociālās garantijas pasliktināt nedrīkst. Tā mēs nolasījām prezidenta vēstījumu, runājot par šīm divām kategorijām. Kāpēc tā, kā to saprast, ko tas nozīmē attiecībā pret pārējo sabiedrību un vai tiešām tas ir pareizi?   

Arī šodien, 13. februārī, Latvijas sportistiem startiem bagāta diena. Jau aizvadīts distanču slēpojums 10 km ar individuālo startu vīriešiem un 10 km sprints biatlonā, vēl priekša skeletona sacensības un daiļslidošana. Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs šodien medaļas tika sadalītas 10 km brīvā stila distancē ar atsevišķu startu kungiem. No latviešu trim pārstāvjiem augstvērtīgāko rezultātu uzrādīja Raimo Vīgants, kurš finišēja 46. vietā. Pats Raimo komentārā pēc finiša pastāstīja, kas ir pamatā savam pagaidām labākajam rezultātam šajās spēlēs.  Pārējie divi latvieši ierindojās viens aiz otra - Niks Saulītis bija 76., bet Lauris Kaparkalējs – 77. vietā. Noslēgušās arī biatlona sacensības kungiem 10 km sprinta distancē. Augstāko vietu izcīnīja Andrejs Rastorgujevs, kurš bija 30. vietā. 16 gadus vecais Rihards Lozbergs slēpoja divus soda apļus un ierindojās 32. vietā. Edgars Mise arī ar vienu kļūdu šaušanā palika 52. vietā. Bet Renāram Birkentālam pagalam neveiksmīga šaušana - piecas kļūdas un finišā 77. vieta.  Rastorgujevs, Lozbergs un Mise arī ir izcīnījuši iespēju 15. februārī startēt 12,5 km iedzīšanas sacensībās. Bet divi starti vēl šovakar priekšā. Par gaidāmajā skeletonistu sacensībām plašāk stāsta Mārtiņš Kļavenieks. Šovakar starts arī daiļslidotājam Denisam Vasiļjevam brīvās izvēles programmā. Vēl atskats uz vakar aizvadīto Latvijas hokeja izlases pirmo spēli pret ASV, kurā mūsējie piedzīvoja zaudējumu ar 1:5. Uzklausām bijušo Latvijas izlases aizsargu Jēkabu Rēdlihu. 

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

JANVĀRA BARIKĀDES TO DALĪBNIEKU SIRDS ATMIŅĀ Trešdien, 28. janvārī plkst. 16.00 RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs manā “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDĀ” būs saruna ar Latvijas Republikas parlamenta (tolaik Augstākas padomes) Preses centra vadītāju 1991. gada Janvāra Barikāžu laikā Aleksandru Mirļinu. Mūsu saruna būs dzirdama Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

JANVĀRA BARIKĀDES TO DALĪBNIEKU SIRDS ATMIŅĀ Trešdien, 28. janvārī plkst. 16.00 RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs manā “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDĀ” būs saruna ar Latvijas Republikas parlamenta (tolaik Augstākas padomes) Preses centra vadītāju 1991. gada Janvāra Barikāžu laikā Aleksandru Mirļinu. Mūsu saruna būs dzirdama Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Studējošo skaits Latvijas augstskolās pieaug, šī mācību gada sākumā Izglītības un zinātnes ministrija ziņoja, ka šāds pieaugums fiksēts pirmo reizi pēdējo 20 gadu laikā. Latvijā ir vairāk nekā 40 augstskolu un koledžu, apmēram puse privātās un daudzas piesaista ārvalstu studentus. Tiesa, iestādes brīdina, ka daļa studētgribētāju vien grib nokļūt Eiropas Savienībā un augstskolu izmanto kā aizsegu. Vai augstskolu skaits Latvijā, arī ņemot vērā demogrāfijas situāciju un prognozes, ir optimāls? Vai piesaistīto trešo valstu studentu skaits liecina par izglītības kvalitāti? Un vai nākotnē ainai augstākajā izglītībā būtu jāmainās? Krustpunktā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Tālis Juhna, Biznesa augstskolas "Turība" īpašnieks Aigars Rostovskis un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisijas priekšsēdētājs Česlavs Batņa.  

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Vai zini, ka arī klusums skan? Turklāt tas nav tikai poētisks salīdzinājums. Audio pasaulē eksistē tāda lieta kā bezatbalss jeb absolūtā klusuma telpas. Ja mēs ieietu šādā telpā, varētu sagaidīt, ka dzirdēsim… neko. Bet tā nav. 20. gs. piecdesmitajos gados komponists Džons Keidžs apmeklēja "klusuma telpu" Hārvardas Universitātē. Šī telpa pilnībā absorbē skaņu — bez atbalss, bez ārējām skaņām, bez reverberācijas. Sienas ir izklātas ar akustisko putu paneļiem. Grīda ir piekārta. Ir izdarīts viss, lai katru skaņu noslāpētu. Keidžs gaidīja perfektu klusumu. Tā vietā viņš dzirdēja divas skaņas. Viena bija augsta. Viena bija zema. Kad viņš jautāja inženierim, kas tās ir, atbilde viņu pārsteidza. Augstā skaņa bija viņa nervu sistēma. Zemā skaņa bija viņa asinis, kas cirkulēja. Absolūtā klusumā ķermenis kļūst dzirdams. Izrādās, ka klusums nav skaņas neesamība — tā ir ārējās skaņas neesamība. Mūsdienu bezatbalss kameras var izmērīt fona troksni pat mīnus 20 decibeliem — zem cilvēka dzirdes sliekšņa. Bet pat tur klusums nekad nav patiesi kluss. Jūsu ausis zum un zvana. Locītavas stiepjas un krakšķ. Elpošana pēkšņi kļūst dzirdama. Un smadzenes, kurām trūkst stimulācijas, sāk pastiprināt iekšējo troksni. Šī pieredze dziļi ietekmēja Keidža slavenāko darbu: 4′33″ — skaņdarbu, kurā izpildītāji nespēlē neko. Par "mūziku" kļūst klepus, čaukstēšana, elpošana un mainīgās skaņas no auditorijas un pašas telpas. Keidžs neteica, ka klusums ir tukšs. Viņš teica, ka tāds absolūts klusums neeksistē. Ikdienā mēs uztveram klusumu kā pauzi — pārtraukumu starp nozīmīgām skaņām. Bet akustiski tā ir telpa, kas piepildīta ar detaļām, kuras mēs parasti ignorējam. Mūsu smadzenes vienkārši ļoti labi prot to noskaņot. Tāpēc nākamreiz, kad domājat, ka sēžat klusumā, atcerieties: nav tā, ka jūs neko nedzirdat. Jūs dzirdat to, kas paliek pāri, kad pasaule pārstāj runāt jums apkārt.

Dzīvojamās mājas ugunsgrēkā Ķekavas pagastā gājuši bojā divi bērni un vairāki cilvēki cietuši. Vizītē Latvijā ieradies Zviedrijas aizsardzības ministrs Pāls Jonsons. Latvija un Latvijas Universitāte cieši sadarbojas ar CERN un bija aktīva dalībniece arī plašu rezonansi izraisījušā CERN pētījumā par antivielas īpašībām. Ar piecu latviešu dalību sākas Eiropas čempionāts šorttrekā. Turpinās 1991. gada atceres pasākumi un tam veltītā konferencē Saeimā šodien pulcējas valsts amatpersonas, vēsturnieki, kā arī tiesību un drošības eksperti. Īsāki lietu izskatīšanas termiņi un arī mazāk saņemto lietu – Augstākā tiesa šodien vērtējusi, kā strādājusi aizvadītajā gadā.

Augstākās izglītības studiju programma animācijā vairs nav tikai sapnis, bet konkrēts projekts, pie kura strādā Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis un animācijas filmu režisors, Mākslas akadēmijas pasniedzējs Edmunds Jansons. Ar viņiem tiekamies Kultūras rondo. Īsi pirms Ziemassvētkiem valdība pēc Kultūras ministrijas ierosinājuma deva zaļo gaismu jaunas augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei un finansēšanai. Tas ir viens no taustāmākajiem ilgtermiņa ieguvumiem filmas „Straume” spožajiem panākumiem pasaulē, lai dotu stingrāku pamatu animācijas profesionāļu sagatavošanai pašu mājās. Kā top šī programma?  Izskatot Kultūras ministrijas (KM) sagatavotu informatīvo ziņojumu "Par animācijas studiju programmas izveidi un nodrošināšanu", Ministru kabinets (MK) 22. decembra sēdē lēma to konceptuāli atbalstīt, veicinot Latvijas animācijas nozares mērķtiecīgu izaugsmi, konkurētspēju, ilgtspēju un starptautisko sadarbību. KM, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā iekļauts risinājums, kas paredz nodrošināt valsts budžeta finansējumu studiju programmas animācijā izveidei un īstenošanai. Piedāvātais risinājums augstākās izglītības studiju programmas animācijā izveidei paredz kopīgas starptautiskas bakalaura studiju programmas izveidi un nodrošināšanu, piesaistot nozares pārstāvjus un ārvalstu sadarbības partnerus.  LMA un LKA animācijas studiju programmas izveidei 2025. gadā tiek nodrošināts valsts budžeta finansējums 160 240 eiro apmērā, studiju vietu bāzes nodrošināšanai 2026. gadā – 25 546 eiro, bet 2027. gadā un turpmāk ik gadu – 76 637 eiro. Valsts budžeta finansējums studiju programmas izveidei un īstenošanai tiek nodrošināts, veicot iekšējo līdzekļu pārdali esošā valsts budžeta ietvaros, informē Kultūras ministrijā. 

Ein Mann ist am Freitagmorgen durch einen Schusswaffeneinsatz der Grenzwache in Augst im Kanton Baselland getötet worden. Zur Schussabgabe kam es im Rahmen einer Anhaltung, wie die Baselbieter Polizei mitteilte. Beim Opfer handelt es sich um einen mutmasslichen Autodieb. Ausserdem: · Hunderte gedenken in Basel der Opfer von Crans-Montana · Neujahrsgast: Langlebigkeitsforscher Heike Bischoff-Ferrari von der Uni Basel

Raidījumā Augstāk par zemi sasveicinos ar jums pēdējo reizi. Nākamgad raidījums vairs Latvijas Radio ēterā neskanēs, un tā ir mana izvēle. Turpināšu ar jums sasveicināties Starpbrīža kultūras afišā un arī raidījumā Kultūras rondo.  Noslēguma raidījumā, par dažiem, raidījuma Augstāk par zemi 15 gadus ilgajā ceļā satiktajiem.  -- Vilks ķer kazu. Tumsa ķer gaismu. Šis stāsts jo īpaši svarīgs ir Ziemassvētku laikā. Un mēs jau zinām kā tas beigsies. Vilks kazu saplosīs. Nav zināms kā, bet gaisma tomēr atgriezīsies. Tas ir mūžības rits. Kuram līdzās cilvēks savas izvēles izdara ik dienas. Un nekas jau nebeidzas. Beidzas tikai šis projekts: mēģinājums 15 gadus ik nedēļas pabūt kaut pusstundu Augstāk par zemi. Paldies Latvijas Radio 1 direktorei Inesei Matjušonokai, kura nenoraidīja autorraidījuma ideju, paldies Ģirtam Bišam par joprojām neapnikušo raidījuma džinglu, paldies Ingvildai Strautmanei par viņas balsi džinglā. Paldies šī raidījuma skaņu operatoriem – brāļiem Jānim un Valdim Raitumiem, vienmēr ir bijis prieks strādāt ar Aleksi Šaicanovu, arī šī raidījuma skaņu operatoram Rūdolfam Ozolam. Jo īpaši paldies visiem satiktajiem, un visiem klausītājiem. Atvados, līdz no jauna satiksimies!

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

2. decembrī svinama jaunlatviešu kustības viena no aizsācējiem, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas diena. Jāatzīstas, ka līdzās tam Krišjānim Valdemāram, kuru plakātiski zina itin visi - Ainažu jūrskolas dibinātājs, “Pēterburgas Avīžu” redaktors - viņa dzīvesstāstā ir izvēles, kuras saprast ir grūti, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā. Ar vēsturniekiem Vitu Zelču un Gintu Apalu pārrunājam Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamos brīžus 19. gadsimta vēstures kontekstā. Viens no šī raidījuma mērķiem, ir vēlreiz izstāstīt Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāstu. Tātad – dzimis viņš ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs ir Vecjunkuru iegātnis, māte – Marija ir saimniekmeita. Krišjānim Valdemāram, viņa māsai, vēlāk – rakstniecei Marijai Medinskai,  brālim Indriķim, vēlāk – arhivāram un vēsturniekam, bija labas izredzes mantot saimniecību. Taču 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram ir 10 gadi, viņa tēvs cieš neveiksmi saimniekošanā, ģimene spiesta mājas atstāt un pārcelties uz Sasmaku, tagadējo Valdemārpili. Valdemārpilī nokļuvis, Krišjānis Valdemārs tur uzsāk arī savas skolas gaitas, ko turpina Pūņu muižas skolā, Lubezeres draudzes skolā. Tad jau viņš ir gatavs pieņemt mājskolotāja vietu, uzdien par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē. Pieminēto pirmo lauku inteliģences pulciņu “Baltijas jūras izsmelšanas biedrība” , Valdemārs nodibina strādādams par rakstvedi Ēdolē. Un ir ļoti grūti uzminēt, kāda ir bijusi ģenerālgubernatora Suvorova motivācija, apmaksājot Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz universitāti. 1859. gadā, Krišjānis Valdemārs pārceļas uz Pēterburgu. Kopš 1862. gada, sākotnēji cenzē, tad kopā ar Juri Alunānu un Krišjāni Baronu rediģē "Pēterburgas Avīzes". Cita starpā iestājas pret kārkluvācietību. Kas jau Maskavas posmā, ap 1867. gadu, kad Krišjānis Valdemārs kļūst par laikraksta "Московские ведомости" līdzstrādnieku, pāraug asā nostājā pret vācu muižniecību. Pēterburgas periodā Krišjānis Valdemārs ir ierēdnis Finanšu ministrijā, 1860. - 1861. gadā lielkņaza Konstantīna uzdevumā apceļo Baltijas jūras piekrasti, iesniedz Krievijas valdībai priekšlikumus par kuģniecības attīstīšanu Baltijas jūrā. 1864. gadā ar tiešu Valdemāra līdzdalību tika izveidota Ainažu jūrskola. Vēl viens veids kā Krišjānis Valdemārs vēlējās palīdzēt nabadzīgākajiem latviešiem tikt pie turības – viņš iepirka lielākas zemju platības Novgorodas guberņā, piedāvājot latviešiem tās apsaimniekošanai. Novgorodas zemju plāns izgāžas. Atmiņās Jānim Kreicbergam Valdemārs stāstījis, ka  izputējušie latviešu zemnieki pat piketējuši Ziemas pils laukumā, kas vedis pie viņa aresta un nopratināšanas. Par Novgorodas zemju neveiksmes ķīlnieku kļūst ne tikai pats Krišjānis Valdemārs, kurš zaudē savu un arī sievas Luīzes pūra naudu. Daudz tiešākā veidā zemnieku neapmierinātībai pretim stāties nākas viņa jaunākajai māsai Marijai. Marija, pirmās laulības uzvārdā Naumane, pārdod īpašumu Sasmakā, un 1865. gadā kopā ar māti pārceļas uz Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā. Viņai nākas vienai gan pārdzīvot mātes nāvi tūlīt pēc pārcelšanās, gandrīz 17 gadus viņa viena pārvalda Krišjāņa Valdemāra muižu Krievijā. -- Krišjāņa Valdemāra jubileja šogad kā Latvijas nominācija tiek daudzināta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, nesot viņa slavu ārpus Latvijas robežām. Decembra sākumā durvis vērs Valdemāra personībai veltīta plaša izstāde Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Drīzumā sērijā "Latvijas Gēns" iznāks rakstnieces Janas Egles biogrāfiskos faktos balstītais romāns par dziesminieci Austru Pumpuri “Diena ir izdevusies. Austra”. Jana Egle pati ir no Rucavas, sarunā par nupat iznākušo grāmatu godinām gan rucavnieku izloksni, gan Liepājas Mūzikas skolas vēsturi, kā arī Liepājas teātra bohēmu. Runājam par vēl kādu paralēli Janas Egles un Austras Pumpures dzīvē – viņas abas kā radošas un neatkārtojamas personības uzplauka un ieguva atpazīstamību mūža otrajā pusē. Šis darbs ļoti atšķiras no Janas Egles agrāk rakstītā. Janas Egles prozai raksturīga liela atzīšanās cilvēcisko jūtu dziļumā, apbrīnojama empātijas spēja, iedvesmojoties pat no izlasītas avīžziņas, viņa spēj aizrakties līdz padzirdēta notikuma emocionālajiem cēloņiem. Taču šajā, biogrāfijas faktos balstītajā romānā, Jana Egle drīzāk palīdz Austrai Pumpurei saglabāt viņas noslēpumus, mērķtiecīgi iedzīvinot mums jau atpazīstamo dziesminieces un pulcētājas tēlu. Romānā arī nav viss dzīvesstāsts, tas apraujas ar 1990. gadu, kad Austra Pumpure, pavadot Imantu Kalniņu viņa priekšvēlēšanu kampaņās, palīdzēja viņam kļūt par Augstākās Padomes deputātu. Ārpus stāsta palikuši sarežģītie deviņdesmitie, kad privatizācijas procesā Austras mājai atrodas saimnieks un tā jāatstāj, kad postpadomju kultūrvide iepazīst vārdu autortiesības un tas ietekmē par tautas dziesmām uzskatīto autordziesmu atskaņošanu, kad komponists Imants Kalniņš no politiķa kļūst par diskutablu personību. Par Austru Pumpuri grāmatu līdz šim sarakstīts nav daudz. Divas. Abas tās iznāca dziesminieces dzīves laikā – Agneses Oses “Leģendārā Austra”, Austras biedrības izdotā “Austra Pumpure. Mana un tava”. Sērijas “Latvijas gēns” uzdevums ir izcelt Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, un šis laikam ir faktu ziņā vispilnīgākais Austras Pumpures dzīves izklāsts. Un nedaudz arī kopīgi sadzīvota grāmata, jo Jana Egle labi pazina Austru Pumpuri, pati bija Austras bērnu kustībā ja ne iekšā, tad līdzās esoša. Romāna “Dzīve ir izdevusies. Austra” ir ļoti daudz rakstnieces fantāzijā tapuši tēli. Austras bērni ir ar izdomātiem vārdiem, lai gan prototipi viegli uzminami. Stāstā par Mūzikas skolas laiku Liepājā darbojas Vaira, meitene, kuras balss valdzināja mūzikas skolas koncertos, taču tas bija deportāciju laiks, Vaira operas skatuves vietā nonāca Sibīrijā. Vairas tēls ir izdomāts, lai gan vēstures fakti ir pat ļoti īsti. Un tomēr romānā ir atpazīstamas, Liepājas vēsturēs ierakstītas personības. Sarunās noslēgumā Jana Egle pastāsta, ka saņēmusi arī ne tik jauku attieksmi. Bijuši Austras bērni, kas, uzzinot, ka viņa raksta par Austru Pumpuri grāmatu, vaicājuši – tu tiešām iedomājies, ka varēsi saprast to ķīmiju, kas notika Austras bērnu starpā saiknē ar klausītājiem? Droši vien to nevar saprast, bet ir zīmes, uz kurām varam paļauties. Austras biedrība turpina darboties, rakstot ne tikai Austras Pumpures, bet visas Latvijas dziesminieku kustības vēsturi. Un šobrīd mēs piedzīvojam sava veida Imanta Kalniņa teātra mūzikas renesansi, izpildītu ļoti dažādos žanros. Jana Egle pazemīgi saka, ka Austras bērnu kustībai, kuras dzimšana aprakstīta arī viņas romānā “Diena ir izdevusies. Austra”, viņa vienmēr ir stāvējusi līdzās, nevis bijusi iekšā. Grāmatas “Diena ir izdevusies. Austra” atvēršanas svētki Rucavā tiks svinēti 31. oktobrī, savukārt Liepājā grāmatu vaļā vērs Austras Pumpures 97. dzimšanas dienā  26. novembrī.

Ilzes Jansones jaunākais romāns "Pasaules troksnis" ir veltījums Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Romānā patiesi zīmēti topošo teologu, un viņu pasniedzēju portreti, taču drīzāk šis stāsts ir par cilvēka ceļu pie ticības, arī maldu ceļiem. Romānā ļoti smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Rakstnieces, teoloģes un literatūrkritiķes Ilzes Jansones romānu pamatā visbiežāk ir kāda dziļi personiska pieredze. Literatūrā viņa ienāca 2010. gadā ar romānu "Insomnia", kuru vietne literatura.lv raksturo kā "pirmais mūsdienu latviešu romāns, kas veltīts lesbiešu identitātei". Sekoja stāstu krājums "“Umurkumurs jeb Ardievas feminismam", kurā ikdienas dzīve savijās ar Dieva piedzīvošanu, romānā "Laika rēķins", šķetinot trimdas autores Ilzes Šķipsnas dzīvi un valodu, autore pieskaras rakstnieka būšanai. Jaunākā Ilzes Jansones romāna titullapā ir veltījums: “Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes piemiņai”. Par jaunāko Ilzes Jansones romānu "Pasaules troksnis" saruna raidījumā Augstāk par zemi. Romānā "Pasaules troksnis" savijušies vairāki, divdesmit piecu gadu laikā topošo teologu vidē vēroti cilvēkstāsti un notikumi. Romānā smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Ilzei Jansonei kā rakstniecei piemīt šāda spēja - dokumentēt un izaicināt sarunai par tēmām, par kurām sabiedrībā ir izvēlējusies klusēt vai sarunāties neprot. 

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi. Jauns vārds latviešu literatūrā – Guntars Ceravs. Grāmatā iznācis autora garstāsts “Traļmeistars”. Darbības vieta – Guntars Ceravs ir no Mērsraga, un to, ka pats jūrā gājis, to var sajust ik rindiņā. Darbības laiks – pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, tas nozīmē, ka aprakstīta pēckara nabadzība, kolhozu dibināšana, kad vecajiem saimniekiem atņēma ij lopus, ij zemes, taču piekraste tolaik bija pilna ar zvejas laivām. Grāmatas sākums ir skarba vīriešu pasaule. Zvejnieka darbs ir smags – agrās rīta stundas, laivas ir vecas, mitrums iekšpusē tāds, ka sausu iekuru grūti atrast. Un tad nāk veiksme, laiva pilna zivīm. Var vienkārši teikt – zivis, bet  “Traļmeistarā” zvejnieki vietējā izloksnē par zivīm stāsta tā, ka gaisā sāk smaržot. “Tu zin, cik siļķ ir garšig? Varej gan uz pann ar krejum uztaisīt, gan plītē uz oglēm avīzē ietīt un cept.” “Tu te stāst tā, ka pilnīg siekal sāk tecēt.” “Kad pabeigs, ies uzēst tos brētliņs. Tiem a nav nekād vain.” Garstāsta galvenais varonis ir Raimonds. Gribējis braukt uz lielajiem kuģiem, bet daltonisma dēļ izbrāķēts, apguvis traļa meistara amatu. Zvejas laiva – embiķis – pieder kolhozam, ir nozvejas plāni, tīklu un konservu cehi. Taču uz jūras zvejnieki zīmes meklē tieši tāpat kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Garstāstā “Traļmeistars” savijas vairāki stāsti. Viens no tiem, kā nācies glābt Roņu salas zvejniekus, kuru laivai apstājies motors. Igauņi tik atkārto – Ruhnu, Runhu. Bet latviešu puikas brīnās ko kurratām vajag. Pamazāk “Traļmeistara” dzīvē ievijas arī citi stāsti: viņš iegriežas vecāku mājas, kuru kādreizējos laukus tagad apstrādā kolhozs. Apciemo māsu, kas apguvusi grāmatvedību, dzīvo no zvejnieku sētas jau atšķirīgu dzīvi. Un tad ir epizode, kurā viņš un viņa saskatās, stāstā ir vairāki pāri, kas dabonas.  Pārsteidz arī epizode, kurā cieminieki uz ostu nāk sagaidīt zvejas laivas, cerībā tikt pie zivīm. Kā? Ir taču kolhoza laiki! Krastā bargi stāv pieņēmēja, lai uzskaitītu ar kolhoza laivu nozvejoto. Taču uzskaite sāksies tikai krastā. Kamēr vēl laivā, no zivīm pagrābjas paši zvejnieki, viss ciems ir paēdis. Mērsragā Guntars Ceravs atgriezies kovidlaikā, kad radās iespēja strādāt attālināti. Tad jau klāt bija arī pensijas gadi, un nekur citur viņš vairs doties neesot gribējis. Bet darba mūžs aizritējis Rīgā un Pierīgā kā inženierim. Bet rakstniecībā roku izmēģinājis jau agrāk. Guntara Cerava un un Jāņa Vasiļevska grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju iznāca reģionālā izdevniecībā pirms desmit gadiem. Pēc tās iznākšanas kādu laiku Guntars Ceravs kā rakstnieks klusē, tad 2022. gadā piedalās Prozas lasījumos, 2024. gadā žurnāls „Punctum” publicē viņa “Melnās jūras stāstu”, pagājušajā gadā tapusi luga “Vollis”. Luga “Vollis” ir veltījums Krišjānim Valdemāram viņa divsimtgadē. Kā 2. decembrī gaidāmās dižā jaunlatvieša jubilejas ieskaņas pasākums, Mērsraga bibliotēkā septembrī notika lugas fragmentu lasījums. Tos lasīja Guntars Ceravs pats, pieaicinot biedrus no amatierteātru kustības. Šobrīd Guntars Ceravs strādā pie romāna par Krišjāni Valdemāru.

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks augustā deva mēnesi laika nelegālajiem imigrantiem pamest galvapilsētu, pēc tam tikšot rīkoti reidi. Mēnesis drīz būs apritējis, tādēļ sākam skaidrot, kā tas notiks praksē. Un, protams, arī interesējamies, cik liela ir nelegālās imigrācijas problēma Latvijā, tostarp Rīgā, pa kādiem ceļiem imigranti te iekļūst un kur vājās vietas imigrācijas kontrolē. Par to Krustpunktā diskutē Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Edvards Ratnieks, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis, Valsts robežsardzes priekšnieks Guntis Pujāts, Rīgas Stradiņa universitātes Starptautisko sakaru departamenta direktors Māris Ginters un Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Augstākas izglītības padomē Edijs Kupčs.  

Ukrainā, Černihivas apgabalā, atklās trīs bumbu patvertnes izglītības iestādēs. Darbi notikuši ar Olenas Zelenskas fonda un Latvijas finansiālo atbalstu. Eiropas lietu ministri Dānijā spriež par Eiropas Savieības paplašināšanos. Sākot ar 2027.gadu, no izdienas pensiju saņēmēju loka varētu izslēgt visas profesijas, kuras nav saistītas ar regulāru veselības un dzīvības apdraudējumu. Loģisks solis taupības nolūkos vai tomēr drauds augstākās izglītības sistēmai? Kā vērtējama Izglītības un zinātnes ministrijas iecere likvidēt Augstākās izglītības padomi. Latvijas vieglatlētikas izlase dosies uz pasaules čempionātu Tokijā, ierindā tikai četri sportisti.

Augst 24th, 2025. 

Dream City Kids LIVE (Sunday, Augst 10, 2025)

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir devis Krievijai laiku līdz piektdienai izlemt par kara apturēšanu Ukrainā, citādi solītas jaunas sankcijas, kas būs sāpīgas Maskavai. Krievijas uzsāktais karš īpaši izdevīgs ir bijis Indijai, kas pēdējo gadu laikā lēti iepirkusi daudz Krievijas naftas, tajā skaitā tirgojot to tālāk pasaulē dārgāk. Bet Lietuvā ir kritusi valdība pēc tam, kad no amata atkāpās premjerministrs. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Māris Cepurītis. Lietuvas valdība izrādījusies neilglaicīga Premjerministra Gintauta Palucka valdība stājās pie savu pienākumu pildīšanas 2024. gada decembrī pēc tam, kad viņa pārstāvētā Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija bija guvusi spožus panākumus Seima vēlēšanās. Sociāldemokrāti nevēlējās veidot koalīciju ar kādu no samērā ilglaicīgajām partijām – Tēvzemes savienību jeb Kristīgajiem demokrātiem, Zemnieku un zaļo savienību vai Liberāļu savienību, kas visi tiek raksturoti kā drīzāk konservatīvas ievirzes spēki. Tā vietā par sociāldemokrātu koalīcijas partnerēm kļuva divas pēdējos gados dibinātas partijas: kreisi centriskā Demokrātu savienība „Par Lietuvu” ar kādreizējo premjerministru Sauļu Skverneli priekšgalā un nacionālistiskā un populistiskā „Nēmunas rītausma”, kuras dibinātājam un līderim Remigijum Žemaitaitim ir, cita starpā, antisemīta reputācija. Tomēr Palucka kabineta klupšanas akmens, kas novedis pie 4. augustā notikušās valdības demisijas, izrādījusies nevis koalīcijas politiskā struktūra vai kādas starppartiju sadarbības problēmas, bet gan pats premjers. Viss sākās ar it kā nevainīgu sociālo tīklu publikāciju, kurā premjerministrs redzams makšķerējot karpas kopā ar miljonāru Tautvīdu Baršti un Druskininku pilsētas mēru Ričardu Maļinausku. Tas kļuva par signālu mediju interesei par valdības galvas biznesa sakariem, atklājot vairākus aizdomīgus faktus. Paluckim daļēji piederošs uzņēmums saņēmis aizdevumu ar īpašiem noteikumiem no Lietuvas Nacionālās attīstības bankas, kad tā līdzīpašnieks jau atradies premjera amatā. Sāka uzpeldēt netīkamas detaļas no pagātnes, saistītas ar aizdomīgiem privatizācijas darījumiem un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, esot Viļņas pašvaldības administrācijas vadībā. Par vaiņagojumu visam kļuva atklājums, ka premjerministra svainei piederošs uzņēmums saņēmis vairāk nekā 170 tūkstošus Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma dažādu elektroiekārtu ražošanas projektam un šī projekta ietvaros pasūtījis bateriju sistēmas par 145 tūkstošiem jau minētajā Palucka uzņēmumā. Pēc preses publikācijām izmeklēšanu uzsāka arī Lietuvas Finanšu noziegumu izmeklēšanas dienests, Īpašās izmeklēšanas dienests un Augstākā amatpersonu ētikas komisija. Kad Viļņā sākās protesti, savienība „Par Lietuvu” piedraudēja pamest valdības koalīciju, un arī prezidents Gitans Nausēda pieprasīja no premjerministra pierādījumus par apsūdzību nepamatotību vai demisiju, Gintauts Palucks izvēlējās pēdējo. Tas nozīmēja arī valdības atkāpšanos. Tā kā jaunu valdību Seims, visdrīzāk, apstiprinās tikai septembrī, kad būs atgriezies no vasaras brīvdienām, esošais kabinets turpinās darbu pagaidu valdības statusā līdzšinējā finanšu ministra Rimanta Šadžus vadībā. Tramps arī pavicina kodolmilnu Krievijas varasvīru plātīšanās ar savu kodolarsenālu, dodot mājienus par tā iespējamu lietošanu, ja agresorvalsts nonāktu kritiskā situācijā, jau kļuvusi par ierastu lietu. Visbiežāk šo „kodolmilnas” vicināšanu Kremlis uztic kādreizējam prezidentam, šobrīd Valsts drošības padomes priekšsēža vietniekam Dmitrijam Medvedevam, uz kura izrunāšanos Rietumos, savukārt, jau ierasts īpaši nopietni nereaģēt. Tāpēc daudziem, domājams, bija pārsteigums, kad pēc kārtējiem apokalipses piesolījumiem no Medvedeva puses prezidents Tramps pagājušajā 1. augustā vienā no saviem sociālo tīklu kontiem ierakstīja: „Pamatojoties uz bijušā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva [..] ārkārtīgi provokatīvajiem paziņojumiem, esmu pavēlējis divām kodolzemūdenēm ieņemt pozīcijas atbilstošos reģionos, ja nu gadījumā aiz šiem muļķīgajiem un uzkūdošajiem paziņojumiem slēptos kas vairāk.” Kā norāda eksperti, aiz Baltā nama saimnieka paziņojuma diezin vai slēpjas konkrēta militāri stratēģiska akcija. Tik nav skaidrs, kas domāts ar „kodolzemūdenēm” – ar kodolieročiem aprīkotas zemūdenes vai zemūdenes ar kodolreaktora dzinēju, kādas ir visas šobrīd Savienoto Valstu Jūras spēku sastāvā esošās. Jau kopš aukstā kara laikiem gan Savienoto Valstu, gan Krievijas zemūdens flotes vienības, tai skaitā ar kodolieročiem uz klāja, regulāri uzturas pasaules okeānā, arī rajonos, no kuriem var dot triecienu pretējās puses teritorijai. Prezidenta paziņojums, tādējādi, pamatā uztverams kā deklaratīvs žests, kas iekļaujas pēdējā laikā pret Kremli vērstās daudz nīgrākās retorikas kontekstā. Kā zināms, sākotnēji agresorvalstij doto piecdesmit dienu termiņu miera procesa uzsākšanai Baltā nama saimnieks pagājušonedēļ pamatīgi saīsināja, un nu Krievijai jārēķinās ar iespējamām sankcijām jau šopiektdien 8. augustā. Tajā pat laikā šodien, 6. augustā, Maskavā ierodas Trampa īpašais vēstnieks Stīvs Vitkofs, kuram līdz šim bijusi Putinam īpaši izdabājoša sarunvedēja reputācija. Iepriekšējo reizi viņš Maskavā bija aprīlī, toreiz pauda optimismu par Putina vēlmi uzlabot attiecības ar Vašingtonu un, attiecīgi, gatavību vienoties par karadarbības pārtraukšanu. Šim optimismam izplēnot, Vitkofs uz laiku nozuda no Krievijas–Ukrainas miera sarunu skatuves, pārslēdzoties uz Tuvajiem austrumiem. Nu atliek vien minēt, ko sola viņa atgriešanās. Indija nepiekrīt grēkāža lomai 4. augustā intervijā telekanālam CNBC Donalds Tramps nāca klajā ar skarbiem piesolījumiem Indijai, zīmējot to kā teju galveno Putina kara mašīnas eļļotāju. Indija pērkot Krievijas naftu un Krievijas ieročus, un par to tiek solīts jau rīt ieviest vēl lielākus ievedmuitas tarifus – vēl papildus tiem 25%, kuri tika izsludināti jau pagājušonedēļ. Agrāk no Indijas puses izskanējuši pat signāli, ka tā varētu atteikties no lētās Krievijas jēlnaftas importa, taču realitātē to izdarīt ir ļoti grūti, katrā ziņā ātrā laikā. Krievijas fosilo energoresursu eksports uz Dienvidāzijas lielvalsti nav iesācies vakar un pat ne pirms trīs gadiem – tas notiek jau desmitgadēm ilgi un šobrīd veido apmēram trešdaļu no Indijas naftas importa, nodrošinot apmēram ceturto daļu no valsts vajadzībām. Attiecīgā energoresursu plūsma jau ierēķināta ekonomikas attīstības prognozēs. Indijas ekonomika, jau pašreiz ceturtā lielākā pasaulē, turpina augt, un arvien vairāk indiešu ģimeņu var atļauties savu auto vai motociklu. Tiek lēsts, ka ap 2030. gadu Indija apsteigs Ķīnu naftas produktu patēriņa ziņā. Strauja atteikšanās no Krievijas naftas nozīmētu smagu naftas produktu deficītu un, attiecīgi, cenu kāpumu ne tikai Indijā, bet arī starptautiskajā tirgū, kad milzīgā valsts steigtos meklēt citus piegādes avotus. Pie tam izvēle ir ierobežota, jo, līdzīgi kā Krievijas nafta, sankcionēts ir arī imports no Irānas un Venecuēlas, no kuru fosilā kurināmā Indija jau savulaik ir atteikusies. Ievērojot visu iepriekš teikto, nav brīnums, ka pirmdien Ņūdeli pauda: Savienoto Valstu vēršanās pret Indiju ir negodīga un neattaisnota. Rietumi tagad domājot sodīt indiešus, kamēr paši turpina iepirkt, piemēram, krievu minerālmēslus un citas ķimikālijas. Kā spriež eksperti, premjerministra Narendras Modi valdība visdrīzāk centīsies manevrēt, turpinot sarunas ar Vašingtonu un meklējot, ar ko pamazām aizvietot Krievijas jēlnaftu. Tajā pat laikā šodien Maskavā ieradies Indijas premjera nacionālās drošības padomnieks Adžits Dovals, lai apspriestu gan par turpmāko ekonomisko un drošības sadarbību, gan šogad paredzēto Vladimira Putina vizīti Indijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Fire engine ruined due to flood water from over the weekend in Montgomery County. The Dulles Greenway toll hike was shut down by Local Supreme court. Pumpkin Spice Latte is coming in Augst at Starbucks.  Make sure to also keep up to date with ALL our podcasts we do below that have new episodes every week:The Thought ShowerLet's Get WeirdCrisis on Infinite Podcasts

Šī gada Starptautiskajai Jāņa Baltvilka balvai bērnu literatūrā citu nominantu vidū arī Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu krājumā “Augstāk”. Vai šī būs tā grāmata, kas saņems Baltvilka balvu? Intriga atrisināsies Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā. Saruna par sarežģīto un aizraujošo pieaugšanas tēmu ar grāmatas autoru, pusaudžu psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu. Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu “Augstāk” ir izmēros neliels krājums, tos papildina Kristīnes Martinovas zīmējumi. Uz grāmatas vāka daudzdzīvokļu māja, kāds Purvciema vai Ziepniekkalna dzīvojamo namu masīvs, kur pustumsā klīst mazi melni cilvēciņi. Šī norāde ir arī krājuma stāstos – ka visdziļākās, vispatiesīgākās traģēdijas jāmeklē tieši ikdienišķajā. Stāstu krājumā “Augstāk”  ir dažādu vecumposmu stāsti. Starp stāstiem Nila Saksa krājumā “Augstāk” ir arī dzeja. Mulsinoša.

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi. Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere.  Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu. Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību. Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.  

25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas. Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”,  atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”.  Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi. Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada  25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī   iemīs gluži jaunas takas. Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska. Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane. Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .

Pēc samocītajām Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām no Rīgas pils ir nācis priekšlikums mainīt vairāku augstu amatpersonu izvirzīšanas kārtību, šīs tiesības piešķirot Valsts prezidentam. Vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Krustpunktā analizē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Latvijas Universitātes profesore Sanita Osipova, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers un domnīcas "Providus" vadošā pētniece labas pārvaldības un pretkorupcijas jautājumos Līga Stafecka.  

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

In 1935, miner Alexei Stakhanov became a hero of labor in the Soviet Union, and the Stakhanovite movement began. But what was touted as an organic step forward to greater productivity by Stalin was truly a carefully planned PR effort. Research: Applebaum, Anne. "Holodomor". Encyclopedia Britannica, 2 Jan. 2024, https://www.britannica.com/event/Holodomor Britannica, The Editors of Encyclopaedia. "kulak". Encyclopedia Britannica, 24 Nov. 2023, https://www.britannica.com/topic/kulak Britannica, The Editors of Encyclopaedia. "Stakhanov". Encyclopedia Britannica, 10 Jun. 2008, https://www.britannica.com/place/Stakhanov Britannica, The Editors of Encyclopaedia. “Industrialization, 1929-34.” https://www.britannica.com/place/Soviet-Union/Industrialization-1929-34 Britannica, The Editors of Encyclopaedia. "Lavrenty Beria". Encyclopedia Britannica, 19 Dec. 2023, https://www.britannica.com/biography/Lavrenty-Beria Kotkin, Stephen. “Stalin: Waiting for Hitler, 1929-1941.” Penguin. 2017. “Soviet leaders' gifts go on show.” BBC News. Nov. 15, 2006. http://news.bbc.co.uk/2/hi/europe/6150746.stm Britannica, The Editors of Encyclopaedia. "Khrushchev's secret speech". Encyclopedia Britannica, 18 Feb. 2023, https://www.britannica.com/event/Khrushchevs-secret-speech Costea, Bogdan and Peter Watt. “How a Soviet miner from the 1930s helped create today's intense corporate workplace culture.” The Conversation. June 29, 2021. https://theconversation.com/how-a-soviet-miner-from-the-1930s-helped-create-todays-intense-corporate-workplace-culture-155814 “Heroes of Labor.” Time. Dec. 16, 1935. https://web.archive.org/web/20071016224729/http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,755449,00.html “Khrushchev and the Twentieth Congress of the Communist Party, ” U.S. Department of State. Office of the Historian. https://history.state.gov/milestones/1953-1960/khrushchev-20th-congress Knight, Amy. “Beria: Stalin's First Lieutenant.” Princeton University Press. 1995. Newman, Dina. “Alexei Stakhanov: The USSR's superstar miner.” https://www.bbc.com/news/magazine-35161610 Overy, Richard. “The Dictators: Hitler's Germany, Stalin's Russia.” Norton. 2006. Remnick, David. “Soviets Chronicle Demise of Beria.” The Washington Post. Feb. 29, 1988. https://www.washingtonpost.com/archive/politics/1988/02/29/soviets-chronicle-demise-of-beria/f3793536-d798-44a1-943c-287b99f88340/ Schmemann, Serge. “In Soviet, Eager Beaver's Legend Works Overtime.” New York Times. Augst 31, 1985. https://www.nytimes.com/1985/08/31/world/in-soviet-eager-beaver-s-legend-works-overtime.html SIEGELBAUM, LEWIS H. “Stakhanovism and the Politics of Productivity in the USSR, 1935-1941.” Cambridge University Press. 1988. SIEGELBAUM, LEWIS H. “THE MAKING OF STAKHANOVITES, 1935-36.” Russian History, vol. 13, no. 2/3, 1986, pp. 259–92. JSTOR, http://www.jstor.org/stable/24655836 “Stalin at the Conference of Stakhanovites.” Seventeen Moments in Soviet History. Michigan State University. https://soviethistory.msu.edu/1936-2/year-of-the-stakhanovite/year-of-the-stakhanovite-texts/stalin-at-the-conference-of-stakhanovites/ Davies, R. W., and Oleg Khlevnyuk. “Stakhanovism and the Soviet Economy.” Europe-Asia Studies, vol. 54, no. 6, 2002, pp. 867–903. JSTOR, http://www.jstor.org/stable/826287 See omnystudio.com/listener for privacy information.