Podcasts about ukrainas

Gräns går igenom några avgörande händelser i Rysslands krig mot den Ukrainska civilbefolkningen och vilka lärdomar Sverige borde dra. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. Rysslands fullskaliga invasion av Ukraina har inte bara varit ett militärt krig. Det har också blivit ett krig mot det civila samhället. El, värme, vatten, järnväg och räddningstjänst har gång på gång blivit måltavlor för ryska attacker. Vintern 2026 blev en av de tuffast under det fyra år som gått sedan den fullskaliga invasionen.– Det var ett Kiev i totalt mörker, tjockt islager utomhus, is och kondens inomhus. I perioder fanns ingen värme och ingen el, säger Sveriges Radios Ukrainakorrespondent Lubna El-ShantiNär infrastrukturen slogs ut sattes stora värmetält upp i hårt drabbade områden. Dit kunde människor komma för att värma sig, få kaffe, mat och ibland träffa psykologer.– Det var ett väldigt stort civilt engagemang som höll folk vid liv, säger Lubna El-ShantiMänniskor fortsatte också att gå till jobbet, trots kyla, mörker och återkommande attacker. Enligt Lubna El-Shanti är det en viktig del av Ukrainas motståndskraft: att vardagen fortsätter så långt det är möjligt.Snabba reparationer efter attackerVärmetält är en nödlösningen, för att samhället ska fungera måste infrastruktur som bombas lagas snabbt. Det är också nåt Ukraina blivit bra på med tiden.– Man blir verkligen imponerad av Ukrainas förmåga att återställa kritisk infrastruktur, säger Robert Wallén, chef för avdelningen operativ hantering på Myndigheten för civilt försvarÄven järnvägen har blivit ett viktigt mål. Eftersom inget civilt flyg går över Ukraina är tågen avgörande för både människor och varor. När räls skadas kan arbetare ibland laga den på bara några timmar, så att trafiken kan fortsätta.Räddningstjänsten under hotRäddningstjänst och sjukvårdare som rycker ut till raserade hus efter robot- och drönarattacker – riskerar själva att bli måltavlor. Metoden kallas ”doubl tap” och går ut på att Ryssland attackerar samma mål två gånger, men med några minuters mellanrum så att de som ska rädda människor själva riskerar livet. – Många räddningsarbetare har dödats på det här sättet när de försöker rädda civila, säger Lubna El-ShantiLärdomar för SverigeAllt som Ukraina utsatts för är också sådant Sverige måste dra lärdomar ifrån, men ännu viktigare är att lärdomarna omsätts i praktiskt handlande redan nu och att insatser görs när det redan är för sent, menare Robert Wallén chef för avdelningen operativ hantering på Myndigheten för civilt försvar– Det som inte fungerar i vardagen kommer inte fungera bättre när det är krig, säger Robert Wallén.Medverkande: Lubna El-Shanti, Sveriges Radios UkrainakorrespondentRobert Wallén, chef för avdelningen operativ hantering på Myndigheten för civilt försvarProgramledare: Sylvia DahlénTekniker Mats Jonsson.

Kiberuzbrucēji piekļuvuši Ceļu satiksmes drošības direkcijas datorsistēmām un nozaguši arī lietotāju personas datus – kā tas ietekmējis uzņēmuma darbību un pakalpojumus un kas jāņem vērā lietotājiem. Ukrainas galvaspilsēta gatavojas ziemas pārlaišanai – Kijivā veido sarakstus ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kurus krievijas uzbrukumu un aukstuma dēļ varētu pārvietot uz speciāli pielāgotām vietām. Audzis Rīgas lidostas muitā atklāto pārkāpumu skaits un parādījusies jauna tendence – centieni ievest Latvijā neatļautus miega medikamentus.

Saūda Arābija, Turcija un Pakistāna parakstījušas kopīgu aizsardzības līgumu un paudušas apņēmību turpināt stiprināt savu kolektīvo drošību, veicināt mieru, drošību un stabilitāti reģionā un ārpus tā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmajā oficiālajā vizītē apmeklēja Serbiju. Diplomātiskā spriedze Itālijas un Spānijas attiecībās pēc migrācijas krīzes Spānijas anklāvā Seutā. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks, politikas eksperts Andris Teikmanis un analītikas un vadības grupas "Powerhouse Latvia" starptautisko attiecību vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Tuvo Austrumu NATO? Pirmā informācija par tuvināšanos aizsardzības jomā starp Pakistānu, Turciju un Saūda Arābiju parādījās šī gada sākumā. Saūda Arābijai un Pakistānai jau ilgstoši ir cieša sadarbība, tai skaitā militārajā jomā, un 2025. gada septembrī tā tika noformēta kā Savstarpējās stratēģiskās aizsardzības līgums. Tagad šim duetam kā trešā pievienojusies Turcija, un trīs valstu pakts – Mekas vienotās aizsardzības līgums – visiem musulmaņiem svētajā pilsētā tika parakstīts 7. augustā. Vienošanās mērķis ir stiprināt militāro sadarbību un kolektīvo atturēšanu, paredzot, ka bruņots uzbrukums vienai no trim dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu visām trim. Līgumu parakstīja trīs valstu augstākās amatpersonas – Pakistānas premjerministrs Šahbazs Šarifs, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans un Saūdu monarhijas faktiskais vadītājs kroņprincis Muhammeds bin Salmāns. Vienošanās tapusi uz reģiona vispārējās militāri stratēģiskās spriedzes kāpuma fona. Īpaši būtiska šai ziņā ir Irānas un Izraēlas pretstāve, kā arī uzbrukumi Saūda Arābijai no Irānas atbalstīto Jemenas hutiešu puses. Savienoto Valstu iesaiste Irānas un Izraēlas konfliktā atklājusi amerikāņu militāri stratēģisko iespēju ierobežotību, liekot Saūda Arābijai meklēt drošības garantijas ārpus ierastajām saiknēm ar Vašingtonu. Arī Pakistānai, kura pagātnē tāpat lielā mērā paļāvusies uz stratēģisko partnerību ar Savienotajām Valstīm, nepieciešami spēcīgi reģionālie sabiedrotie. Tikām Turcija tiecas palielināt savu ietekmi islāma pasaulē, cita starpā pieaugot spriedzei tās attiecībās ar Izraēlu. Tiesa, jaunizveidotā bloka valstīm ir risināmi nozīmīgi drošības jautājumi arī ārpus Tuvo Austrumu reģiona. Pakistānas galvenais drošības izaicinājums ir Indija, ar kuru tai jau gadu desmitiem ir sarežģītas attiecības, kas vairākkārt izvērtušās militāros konfliktos. Savukārt Turcijas interešu sfērā ietilpst Dienvidkaukāza reģions un Melnā jūra, kas tieši saskaras ar Krievijas un Ukrainas karadarbības zonu. Bez tam Turcija ir NATO valsts, un tādējādi iesaistīta kopējā Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko mērķu īstenošanā, tai skaitā Krievijas agresijas atturēšanā. Turcijas ārlietu ministrs Hakans Fidans gan uzsvēris, ka vienošanās neesot vērsta pret Irānu vai kādu citu valsti un esot izteikti aizsardzības mehānisms. Kopējais trīs valstu militārais, ekonomiskais un cilvēkresursu potenciāls ir visai ievērojams. Trijotnes kopējie militārie tēriņi veido nepilnus piecus procentus no globālajiem, iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes pārsniedz trīs procentus no globālā, savukārt iedzīvotāju skaits – četrus ar pusi procentus no planētas kopējā. Tiesa, šis potenciāls ir nevienmērīgi sadalīts bloka valstu starpā, ciktāl Pakistānai ir nozīmīgs dzīvā spēka potenciāls, bet salīdzinoši maza ekonomiskā kapacitāte un militārais budžets. Toties šīs valsts kontā ir cits nozīmīgs militārs resurss – apmēram 170 kodolgalviņas. Belgrada atmaigst pret Kijivu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 7. un 8. augustā oficiālā vizītē apmeklēja Serbiju, tiekoties ar tās prezidentu Aleksandaru Vučiču. Šī bija pirmā Zelenska oficiālā vizīte Serbijā, un, kā tiek vēstīts, tās laikā valstu vadītāji pārrunājuši Ukrainas un Serbijas attiecību dinamiku, ekonomisko sadarbību un abu valstu ceļu uz Eiropas Savienību. Tika apspriesta arī potenciālā Serbijas iesaiste Ukrainas atjaunošanā un iespēja nākotnē noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Zelenska uzņemšana Belgradā ir sevišķi zīmīga tādēļ, ka Serbija ir tradicionāli Krievijai draudzīga valsts un lielā mērā saglabājusi šīs attiecības arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Teorētiski Belgrada gan atzīst Ukrainas teritoriālo integritāti, taču nav pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju un saglabā ciešas politiskās un ekonomiskās saites ar Kremli. Tiesa, kara rezultātā Krievijas ekonomiskā ietekme Serbijā pastāvīgi mazinājusies; būtiski sarukušas arī iespējas piegādāt ieročus serbu armijai, liekot tai pārorientēties uz Rietumu piegādēm. Vienlaikus Serbija nav atmetusi centienus iestāties Eiropas Savienībā, un šī pretruna Vučiča ārpolitikā iezīmējas kā izteikts paradokss. Tāpēc pašreizējais atkusnis Kijivas un Belgradas attiecībās liecina par Serbijas vēlmi arī uzlabot attiecību klimatu ar Briseli. Starp citu, vizītes laikā runājot ar presi, prezidents Vučičs izteicies, ka vēl Ukrainai sekmes tās iestājas procesā Eiropas Savienībā. Kas attiecas uz konkrētiem divpusējo attiecību aspektiem, kā nozīmīgākā tika minēta deklarētā apņemšanās līdz šī gada beigām noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Serbija apņēmusies sniegt Ukrainai humāno palīdzību medikamentu un enerģētikas tehnikas piegāžu veidā, tāpat apņēmusies pēc kara finansiāli atbalstīt kara postījumu novēršanu. Abu līderi gan uzsvēruši, ka viņu sarunu programmā nav bijuši iekļauti militārās sadarbības jautājumi. Kā uzsver eksperti, šī prezidenta Zelenska vizīte Belgradā liecina par centieniem saglabāt līdzsvaru mainīgajā kara situācijā, bet ne par radikālu pozīcijas maiņu. Kijiva šādu pieeju ir gatava izmantot savā labā, iesaistoties dialogā arī ar valstīm,  kuras nav strikti iestājušās pret Krievijas īstenoto agresijas karu. Tomēr tiek uzsvērts arī tas, ka vēl pirms pāris gadiem šāda vizīte būtu bijusi neiedomājama. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Itālija un Spānija – kaimiņu kašķēšanās? Pēkšņā nelegālās migrācijas krīze, kas piemeklēja Spānijas eksklāvu Seutu jūlija beigās, turpinās kā spriedze Spānijas un tās Vidusjūras kaimiņa Itālijas attiecībās. Kā zināms, laikā no 29. līdz 31. jūlijam apmēram 78 000 migrantu nelegāli šķērsoja Spānijas un Marokas robežu un iekļuva eksklāva teritorijā, taču lielākā daļa drīz pēc tam tika izsūtīti atpakaļ. Vairāki tūkstoši tomēr joprojām uzturoties Seutā, tāpat tur paturēti līdz tūkstoš četrsimt mazgadīgo, kuri tur nonākuši bez pieaugušo pavadības. Pēc šiem notikumiem Itālijas valdība daļēji apturēja Šengenas brīvās pārvietošanās zonas darbību Spānijai, ieviešot pasu kontroli lidostās un pasažieru ostās. Tika deklarēts, ka pārbaudes neattiekšoties uz Eiropas Savienības pilsoņiem, taču nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem robežkontroles dienesti identificē ieceļotājus, un tiek ziņots, ka pārbaudīti tiekot visi un lidostās pie attiecīgajiem ielidošanas termināliem vērojamas rindas. Itālijas valdības soļa praktiskā jēga ir apšaubāma, tomēr Džordžas Meloni valdībai šai ziņā solidaritāti paudušas Dānija un Somija; Čehija izteikusies par Spānijas dalības apturēšanu Šengenas sistēmā. Itālijas valdība paziņojusi, ka ierobežojumi būšot spēkā vismaz līdz 15. augustam, kad it kā gaidāms vēl viens nelegālas migrācijas vilnis Seutā. Spānija apgalvo, ka tai šādas informācijas neesot; tiesa, kā konstatējuši raidsabiedrības BBC Arābu dienesta žurnālisti, sociālajā tīklā „Facebook” figurē desmitiem ierakstu arābu valodā, kas aicina uz jaunu akciju augusta vidū. Tikām, atbildot uz Itālijas rīcību, Spānija 7. augustā ieviesa izlases pasu pārbaudes ieceļotājiem ar jūras un gaisa satiksmi no Itālijas; šie Šengenas noteikumu ierobežojumi noteikti uz vienu mēnesi. Kas attiecas uz vispārējo nelegālās migrācijas situāciju, tad premjerministres Meloni valdībai pēdējos gados tiešām izdevies panākt nelegālās migrācijas mazināšanos no Āfrikas uz Itāliju, un pagājušajā gadā nelegāli ieceļojušo skaits bija apmēram sešdesmit seši tūkstoši, salīdzinot ar vairāk nekā simt piecdesmit pieciem tūkstošiem 2023. gadā. Tiesa, ja neskaita neseno krīzi Seutā, Spānijā nelegālās imigrācijas mazinājums bijis vēl ievērojamāks. Pagājušajā gadā Spānijas teritorijā nelegāli iekļuvuši nepilni 37 000 cilvēku jeb par nepilniem 43% mazāk nekā 2024. gadā. Spānijas premjerministra Pedro Sančesa mēreni kreisā valdība izvēlējusies no Itālijas atšķirīgu pieeju, nesen īstenojot nelegāli ieceļojušo legalizācijas programmu. Tāpat Spānijas Augstākā tiesa 29. jūnijā lēmusi, ka imigranti, kas iekļuvuši valsts teritorijā pa jūru, nav tūdaļ masveidā deportējami, bet viņu gadījumi izskatāmi individuāli. Visticamāk šis jūnija beigās pieņemtais tiesas spriedums arī bijis pamats sociālajos tīklos izplatītajai informācijai, ka „Spānija ir vaļā”, kas izraisījis migrantu plūdus Seutā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dzelzceļa „Rail Baltica” projekta pamattrase pirmajā kārtā Latvijā plānota esošajā tvērumā, kas paredz izveidot „Rail Baltica” pārrobežu savienojumu no Lietuvas līdz Igaunijas robežai. Pilnībā izpildītas vien septiņas prioritātes no 61 - tā secināts pēc apspriedes, kurā ministriem bija jāatskaitās par paveikto valdības divu mēnešu darba laikā. Vai piešķirt termiņuzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu iegādi Latvijā? Tā ir viena no diskusijām, kas aktualizēta Saeimā, spriežot par jauno Imigrācijas likumu. Vācijā cīņai ar hibrīddraudiem paplašina izlūkdienestu pilnvaras. Jūlijā Krievija vairakkārt veikusi triecienus Ukrainas piefrontes pilsētām, izmantojot rekordlielu vadāmo aviācijas bumbu skaitu. Trīs Latvijas pludmales volejbola dueti šodien sāka dalību Eiropas čempionātā Polijā.

Latvijā sāk operāciju "Vilkatis" nelegālās migrācijas ierobežošanai; pie Silenes atklāj pirmo migrantu izrakto tuneli. Gada inflācija jūlijā Latvija sarukusi līdz 2,6 %; lielākais sadārdzinājums − ar mājokli saistītiem pakalpojumiem. Izglītības un zinātnes ministrija piedāvā steigšus pieņemt izmaiņas jaunajā skolu finansēšanas modelī „Programma skolā”, padarot to labvēlīgāku pierobežas pašvaldībām. Karstums un sausums Eiropā rada slogu ekonomikā. Jau apmēram trīs nedēļas Krievija īsteno jūras blokādi, neļaujot no Ukrainas izvest graudus.

Ražotājus uztrauc jaunā iepakojumu regula. Klimata un enerģētikas ministrija sola, ka prasības ieviesīs pakāpeniski. Augusta sākumā notikušie Krievijas raķešu un kaujas dronu uzbrukumi Ukrainas mazumtirdzniecības ķēdēm raisa bažas par iespējamiem piegāžu pārrāvumiem veikalos. Eiropas dabasgāzes krājumi ir samazinājušies līdz rekordzemam līmenim. Rīgā no nākamā gada aprīļa plāno sākt kuģīšu satiksmi starp Bolderāju un Vecmīlgrāvi. Latvijas vīriešu basketbola izlase izziņojusi kandidātu sarakstu Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēm mēneša beigās.

Document ble natt til fredag utsatt for et datainnbrudd i publiseringssystemet. Angrepet ser ut til å ha vært målrettet, men hvem som står bak er foreløpig uklart. Daglig leder Hanne Tolg forteller hva Document vet så langt, hvordan situasjonen er blitt håndtert og hva innbruddet betyr for lesere og abonnenter.Samtidig fortsetter krigen i Ukraina. Christian Borchsenius rapporterer om russiske angrep mot logistikk, transport og havneområdene rundt Odessa. Hva forteller utviklingen om Ukrainas militære situasjon og Vestens strategi for å avslutte krigen?En mann ved navn Abdul El-Sayed vant Demokratenes senats-nominasjon i Michigan, etter en svært jevn valgkamp. Sjefredaktør Hans Rustad forklarer den voksende politiske betydningen til muslimske velgergrupper og organisasjoner i USA. Hva skjer når islamistiske miljøer, sosialistiske bevegelser og Det demokratiske partiet finner sammen i kampen om politisk makt – og hvor går grensen mellom integrasjon og fremveksten av parallelle maktstrukturer?

Kijivā pēc Ukrainas ārlietu ministra Andrija Sibihas ielūguma šodien viesojas Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže. Edgars Rinkēvičs: Šobrīd ir īstais brīdis, lai sabiedrība pirms Saeimas vēlēšanām deputātu kandidātiem jautātu viņu domas par parlamentāriešu transporta un mājokļa kompensācijām. Lai gan slimnīcu tīkla reforma stāsies spēkā tikai nākamā gada sākumā, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība paziņojusi, ka dzemdību nodaļu Balvos slēgs jau no septembra. Ģenerālis Juris Martukāns: Spēcīga hibrīduzbrukuma apstākļos, ja pie robežas parādās anomāls migrantu skaits, robežsardzei būtu nepieciešams vismaz 400 papildus cilvēku. Latvijas U-18 sieviešu izlase Eiropas čempionātā aizvada astotdaļfināla spēli.

Gräns går igenom några avgörande händelser i Rysslands sjökrig mot Ukraina och vilka lärdomar Sverige borde dra. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. När Ryssland inledde sitt fullskaliga anfall mot Ukraina 2022 såg styrkeförhållandena till sjöss ut att vara givna. Den ryska Svartahavsflottan var överlägsen. Ukraina saknade en flotta som kunde mäta sig med Rysslands stora örlogsfartyg.Ändå har kriget i Svarta havet utvecklats till en av de tydligaste symbolerna för Ukrainas förmåga att överraska, anpassa sig och slå mot en militärt starkare motståndare.Den lilla ön som blev en stor symbolEtt av de första avgörande ögonblicken kom vid Ormön, eller Snake Island, i västra Svarta havet. Ön är liten och i sig inte särskilt imponerande. Men dess läge, nära sjöfartslederna och utloppet från Donau, gjorde den strategiskt viktig.När ryska styrkor tog kontroll över ön i början av invasionen blev den också en stark symbol för krigets första dagar. Det var där en ukrainsk gränsvakt enligt uppgifter ska ha svarat ett ryskt örlogsfartyg med orden:– Ryskt krigsfartyg, dra åt helvete.Formuleringen spreds över världen och blev en bild av ukrainskt motstånd.Men Ormöns betydelse var inte bara symbolisk. När Ukraina några månader senare pressade bort Ryssland från ön visade det att rysk kontroll över västra Svarta havet inte var total.– Ön i sig är nog inte viktig, men det faktum att man återerövrade den och tryckte bort Ryssland är viktigt, säger Hans Liwång, professor i försvarssystem vid Försvarshögskolan.Enligt honom handlade återtagandet om att Ukraina först lyckats slå ut eller skada de fartyg som skyddade ön, och därefter gjort det omöjligt för Ryssland att stanna kvar.Det blev ett tidigt tecken på något som senare skulle bli tydligt: Ukraina kunde påverka sjökriget utan att möta Rysslands flotta fartyg mot fartyg.Moskvas fall förändrade bildenDen största prestigeförlusten för Ryssland kom när Ukraina sänkte kryssaren Moskva, Svartahavsflottans flaggskepp. Händelsen blev både militärt och psykologiskt viktig.Den visade att stora fartyg inte längre är säkra bara för att motståndaren saknar en traditionell flotta.– Man kan utan att ha en egen flotta sänka ett sånt här stort fartyg, säger Hans Liwång.Sänkningen av Moskva var också ett kvitto på ukrainsk teknisk och industriell förmåga. Fartyget träffades av ukrainska Neptunrobotar, utvecklade och tillverkade i Ukraina.Det blev en påminnelse om att kriget inte bara avgörs av importerade vapensystem, utan också av ett lands egen förmåga att snabbt utveckla, producera och använda ny teknik.– Ukraina har väldigt tydligt visat att deras näringsliv och industri är en viktig kugge i att stå upp mot Ryssland, säger Hans Liwång.Små drönare mot stora fartygDen ukrainska utvecklingen har blivit ännu tydligare genom användningen av sjödrönare. System som Magura V5 och Sea Baby beskrivs i praktiken som obemannade, snabba farkoster, ofta byggda med civila komponenter.De kan fyllas med sprängmedel och styras mot utvalda mål. Jämfört med stora örlogsfartyg är de billiga, men de kan ändå orsaka stor skada.– Det har visat sig att Ryssland är dåliga på att försvara sig mot det, säger Hans Liwång.Sjödrönarna har använts mot fartyg, hamnar och rysk infrastruktur långt från Ukrainas kust. Effekten har blivit att Ryssland tvingats dra tillbaka delar av sin flotta och att hotbilden i Svarta havet förändrats.Det är inte längre självklart att det största fartyget ger störst kontroll.Exporten blev möjlig igenKonsekvenserna märks också civilt. När Ryssland inte längre på samma sätt kunnat dominera västra Svarta havet har Ukraina kunnat återuppta delar av sin export från hamnarna kring Odessa.Spannmål och andra varor har åter börjat lämna landet via sjövägen, trots återkommande ryska attacker mot hamnar och infrastruktur.Erik Froste, expert på sjöfart och rådgivare åt EU i Ukraina, beskriver hur exporten först stoppades nästan helt när kriget bröt ut. Det bidrog till stigande spannmålspriser och oro i länder som är beroende av ukrainsk export.Senare öppnades en spannmålskorridor genom ett avtal mellan FN, Turkiet, Ukraina och Ryssland. När Ryssland lämnade avtalet hittade Ukraina nya sätt att få ut varor, bland annat genom att följa territorialvatten längs västra Svarta havet.– Nu är det de tre stora hamnarna där det är drift varje natt hela tiden. Det tuffar på, säger Erik Froste.Lärdomar för Sveriges nya fregatterKriget i Svarta havet väcker också frågor för Sverige. Regeringen har beslutat att köpa fyra nya fregatter från Frankrike, en affär värd över 40 miljarder kronor.Men lärdomar från kriget i Svarta havet visar att stora fartyg är sårbara, det visar inte minste sänkningen av kryssaren Moskva. Men samtidigt ska man inte dra för långt gånga slutsatser. Till exempel verkar ryska marines förberedelser varit för dåliga. – Det är inte fartyg som är i närheten av det skick de borde vara i. Det är inte besättningar som beter sig i närheten av hur de borde bete sig, säger Hans Liwång. TEXT: Sylvia Dahlén Medverkande: Hans Liwång, professor i försvarssystem vid FörsvarshögskolanErik Froste, expert på sjöfart och rådgivare åt EU i UkrainaProgramledare: Sylvia Dahlén Producent Kalle Glas

Vai nacionālajai aviokompānijai „airBaltic” beidzot pavērsies ceļš vēl citiem privātajiem investoriem? Valdība lemj par aviokompānijas jauno biznesa plānu. Ceturtdienas rītā Polijas austrumos uz laiku tika iedarbināta gaisa trauksme, Krievijai veicot masveida uzbrukumu Ukrainas pilsētām netālu no robežas ar Poliju. Nacionālā sporta padome lemj par naudas balvām un starptautisku sacensību rīkošanu Latvijā.

Kritiken växer mot hälsoministern när USA skakas av både mässling och magsjuka. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. Den tidigare Rysslandsvänliga MAGA-influencern Laura Loomer gör en tvärvändning efter sitt möte med Ukrainas president Volodymyr Zelenskyj i Kiev. Kan hennes omsvängning få fler i Trumplägret att tänka om i Ukrainafrågan?I Washington samlas världsledare för Lindsey Grahams begravningsceremoni. På plats passar både Israels premiärminister Benjamin Netanyahu och Zelenskyj på att träffa Donald Trump i Vita huset. Samtidigt växer kritiken mot hälsominister Robert F. Kennedy Jr. efter rekordstora utbrott av både magsjukan cyklosporiasis och mässling. Har nedskärningar inom folkhälsomyndigheterna försämrat USA:s förmåga att hantera smittspridning? Och till sist: Med mindre än hundra dagar kvar till mellanårsvalet – vilka frågor kommer avgöra höstens politiska kraftmätning?Medverkande: Patrik Holmström och Martin Svenningsen, Sveriges Radios utsända och Sanna Torén Björling, Dagens Nyheters Ukrainakorrespondent.Programledare: Esmeralda Egerup.Producent: Anna Ulvklo.

Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda senatoru Lindsiju Greiemu.„Prusaku Tautas partijas” jauda Indijā. Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā. Aktualitātes analizē Sandis Šrāders, Latvijas Ārpolitikas insitūtas vecākais pētnieks un RTU Aizsardzības tehnoloģiju centra direktors, un Paula Markusa, Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta ārzemju ziņu redaktore. Lindsijam Greiemam aizejot Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda Lindsiju Greiemu, senatoru, vienu no ietekmīgākajiem un ārpolitikas procesos ieinteresētākajiem ASV likumdevēja pārstāvjiem un, cita starpā, pārliecinātu prezidenta Donalda Trampa sabiedroto. Greiems šķīrās no dzīves pēkšņi 11. jūlijā, 71 gada vecumā, kā tiek vēstīts, no aortas plīsuma, ko izraisījusi hroniska sirds un asinsvadu aterosklerotiskā kaite. Pagātnē gan Krievijas, gan Irānas propagandas rupori devuši mājienu, ka viņu valsts attiecīgie dienesti varētu mēģināt Greiemu novākt, taču, saskaņā ar varas iestāžu pausto, senatora aiziešanai ir dabiski iemesli. Lindsijs Greiems absolvējis Dienvidkarolīnas Universitāti ar jurista diplomu un septiņus gadus dienējis ASV Gaisa spēku juridiskajā dienestā, tai skaitā kā Gaisa spēku galvenais prokurors Eiropā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi. Saistība ar bruņotajiem spēkiem nepārprotami noteikusi arī senatora pastāvīgo interesi par militārās stratēģijas un drošības jautājumiem. 1994. gadā Greiems tika pirmoreiz ievēlēts ASV Kongresā, kur izpelnījās ievērību kā viens no toreizējā prezidenta Bila Klintona impīčmenta procesa virzītājiem. Kopš 2002. gada Lindsijs Greiems bija Senāta loceklis. Viņš bija plaši pazīstams kā aktīvs bruņošanās budžetu un amerikāņu globālās militārās klātbūtnes aizstāvis, pārliecināts NATO alianses piekritējs. Viņš bija arī viens no tiem tālredzīgajiem Rietumu politiķiem, kurš atdzimstošā Kremļa impēriskuma draudus saskatīja jau kopš Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā un uzstāja, ka Putina režīms ir jāapvalda no spēka pozīcijām. Izraēlā, Ukrainā, arī Baltijas valstīs Lindsiju Greiemu piemin kā šo valstu uzticamu draugu un atbalstītāju. Vērienīgākās atvadu ceremonijas vakar notika Vašingtonā – atvadīšanās Kapitolija ēkā un bēru dievkalpojums Vašingtonas Nacionālajā katedrālē. Katedrālē atvadu runu teica arī prezidents Tramps, nodēvēdams Greiemu par „leģendu” un „Senāta gigantu”. 2016. gada vēlēšanu kampaņas laikā Trampam nācās uzklausīt no aizgājēja daudz netīkama, taču vēlāk abi kļuva par ciešiem sabiedrotajiem. Atvadu ceremonijā Kapitolijā Senāta vairākuma frakcijas vadītājs Džons Tūns pauda, ka aizgājējs pret savu likumdevēja darbu izturējies tik nopietni kā neviens, taču bijis arī nepārspējams, radot ap sevi jautrības un atbrīvotības gaisotni. Atvadīties no Lindsija Greiema ieradušies, starp citiem, arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu. Zelenskis vakar ticies ar Trampu Baltā nama Ovālajā kabinetā, un pēc šīs tikšanās vēlreiz izskanēja informācija par iespējamu pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot”raķešu ražošanas licences piešķiršanu Ukrainai. Ar prusakiem nav joki Indijas politisko veidojumu „Prusaku Tautas partija” raksturo kā politiskās satīras kustību. Tā radās šī gada maijā, kad Indijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Surja Kants nievājoši izteicās par jauniem ļaudīm, kuri aktīvi pauž viedokli sociālajos tīklos un medijos, kā arī iesniedz attiecīgus pieprasījumus varas iestādēm. Kants pierakstīja šai jauno ļaužu kopībai sociālu parazītismu un salīdzināja viņus ar prusakiem. Neuzmanīgā frāze izraisīja plašu rezonansi, un šādā noskaņojumā tapa publiskās komunikācijas stratēģa Abidžīta Dipkes iniciatīva – soctīklu politiskā kustība „Prusaku Tautas partija”. Nosaukums nepārprotami kariķē premjerministra Nerendras Modi vadītā spēka – Indijas Tautas partijas nosaukumu. Jau mēnesi vēlāk „prusaki” parādīja konservatīvajai varai savu politisko jaudu. Par iemeslu kļuva maija sākumā notikušā centralizētā medicīnas studiju iestājpārbaudījuma rezultātu anulēšana. Šis iestājpārbaudījums ir vispieprasītākais Indijā, un rezultātu atcelšana atstāja neziņā miljoniem reflektantu. Kā tiek ziņots, 12 jaunieši psiholoģiskās spriedzes dēļ izdarījuši pašnāvību. Jūnija sākumā, „prusaku” kustības aicināti, Deli ielās izgāja pirmie protestētāji. Sākumā premjerministra Modi valdība nepievērsa tiem uzmanību, taču pulcēšanās nerima, līdz jūlijā sasniedza jau desmitus tūkstošu dalībnieku. Galvenās prasības bija izglītības ministra Dharmendras Pradhana demisija, nozīmīgas izglītības sistēmas reformas un kompensācijas tiem, kuriem nodarījis kaitējumu lēmums par pārbaudījuma rezultātu atcelšanu. Protestiem pieslēdzās vairākas studentu organizācijas un opozīcijas partijas. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 20. jūlijā, kad policija galvaspilsētā Ņūdeli neļāva protestētāju gājienam pietuvoties parlamentam, laižot darbā nūjas un asaru gāzi. Protestētāji par atbildi apmētāja policistus ar akmeņiem. Vairāki desmiti protestētāju tika ievainoti, varas iestādes ziņo par cietušajiem arī policijas pusē. Policistu brutalitāte izraisīja pretēju efektu, un protesti tikai vērsās plašumā, aptverot arī citas pilsētas. Acīmredzot varas virsotnē saprata, ka ar „prusakiem” nav joki, un nolēma upurēt vienu no premjerministra uzticamajiem līdzgaitniekiem, izglītības ministru Pradhanu – 25. jūlijā viņš paziņoja par savu demisiju. Šis ir pirmais tāds gadījums divpadsmit gadus ilgajā premjerministra Modi un viņa partijas varas periodā. Diemžēl no vairākām Indijas pavalstīm pienāk ziņas, ka varasiestādes, par spīti agrāk solītajam, arestējušas vairākus desmitus protestu dalībnieku. Kustība piedraudējusi, ka var atkal aicināt jaunatni ielās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Vasara kā nelaime Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā, un šomēnes tādi jau masveidā plosās vairākos Francijas un Spānijas reģionos. Francijā visvairāk cietis dienvidrietumos esošais Žirondas departaments, kur uguns pietuvojusies tā centram, Francijas devītajai lielākajai pilsētai Bordo. Uguns strauji izplatījusies, postot mežus un laukus Francijas slavenajā vīna reģionā, un mazāk nekā četrās dienās izdedzinājusi vairāk nekā 420 kvadrātkilometrus, kas aptuveni četras reizes pārsniedz Parīzes teritoriju. Savukārt Spānijā skarti centrālie un austrumu reģioni, tai skaitā Spānijas galvaspilsētas Madrides apkaime. Spāņu iestādes ziņo, ka atsevišķi mežu ugunsgrēki reģionos ārpus Madrides kopumā ir izpostījuši aptuveni 770 kvadrātkilometrus. Dažos reģionos fiksēta arī ugunsvētru veidošanās, kas ir ekstremāla parādība, kad ugunsgrēka radītais karstums izraisa spēcīgas gaisa plūsmas, kas uztur un pastiprina degšanu. Šādos apstākļos ugunsgrēki var kļūt ievērojami grūtāk kontrolējami, radot papildu apdraudējumu gan glābšanas dienestiem, gan apkārtējām apdzīvotajām vietām. Ugunsgrēku rezultātā ir pieaugušas bažas par gaisa kvalitāti blakusesošajos Spānijas un Francijas reģionos. Abas valstis ir izsludinājušas ārkārtas stāvokli un evakuējušas vairāk nekā 330 000 cilvēku; vairākos reģionos slēgti autoceļi un pārtraukta satiksme. Ugunsgrēku dzēšanā iesaistīti tūkstošiem ugunsdzēsēju, militārpersonu un brīvprātīgo. Francija un Spānija lūgušas palīdzību citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, aktivizējot bloka civilās aizsardzības mehānismu. Šī mehānisma ietvaros uz skartajiem reģioniem nosūtītas specializētās ugunsdzēsības lidmašīnas un citu tehnika. Meteorologi norāda, ka ugunsgrēku izplatību veicina ilgstošais karstuma vilnis un sausums, kas pēdējos gados Eiropā vasarās novērojams arvien biežāk. Šī vasara tiek raksturota kā šai ziņā ekstrēma – jūnijs bijis karstākais novērojumu vēsturē. Tiek prognozēts, ka līdzīgi karsta būs arī atlikusī vasaras daļa. Eiropas Komisijas Apvienotais pētījumu centrs jau prognozējis, ka šīs vasaras klimatiskie apstākļi negatīvi ietekmēs graudaugu ražas apjomu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.  

Iekšlietu ministrija iepazīstina Ministru kabinetu ar ziņojumu par infrastruktūras izbūvi uz valsts austrumu robežas. Ārvalstu studentu šogad varētu būt mazāk - augstskolas sāk pastiprināt uzņemšanas prasības studētgribētājiem no trešajām valstīm. Latvijā lielākoties šogad ir labs graudaugu ražas potenciāls, taču daudzviet lietavas patlaban kavē lauku nokulšanu. Vācijā kanclera Frīdriha Merca iecere palielināt savu kontroli partijā noveda pie publiskām spekulācijām par viņa piemērotību valdības vadītāja amatam. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šodien Vašingtonā tiksies ar ASV prezidentu Donaldu Trampu un kongresmeņiem.

Eksperti: Veikalu "Mere" slēgšana daļai iedzīvotāju liks mainīt paradumus, konkurence samazināsies. Nedēļas nogalē Priekulē piedzēries policists ārpus darba laika nogalinājis vīrieti. Noslēdzas pirmā kārta uzņemšanai Latvijas augstskolās: topā ārstniecība, psiholoģija un tiesību zinātne. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šodien Lielbritānijā tiekas ar šīs valsts jauno premjerministru Endiju Bērnemu. Tuvojoties mācību gada sākumam, ceturto gadu tiek rīkota akcija „Skolas somas Ukrainas bērniem”. Jauna sacensību vieta Pasaules kausa posmu kartē - tā var raksturot aizvadīto nedēļas nogali Inčukalnā, kur notika apjomīgas, starptautiskas jāšanas sporta sacensības.

Repris från 3 mars 2025Idag gästas vi av Gunilla Herolf. Vi diskuterar USA:s förändrade tonläge, Europas säkerhet och Ukrainas framtid – samt hur Nato, EU och politiska skiften kan påverka maktbalansen.Gunilla Herolf är fil dr i statsvetenskap vid Stockholms universitet och associerad seniorforskare till Utrikespolitiska institutet. Hennes forskningsområden är europeisk integration, europeiskt säkerhetspolitiskt samarbete med tonvikt på Frankrike, Storbritannien och Tyskland, EU och Nato, nordisk säkerhet samt transatlantiska relationer. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

“Cilvēku nostāja nav mainījusies – krievi nedrīkst atgriezties,” intervijā Latvijas Televīzijai sacīja neatkarīgā žurnāliste Zarina Zabriska, kas jau trīs gadus dzīvo Ukrainas pilsētā Hersonā un dokumentē Krievijas nežēlīgos uzbrukumus. Viņa norādīja, ka Hersonā valda gan optimisms, gan pesimisms, taču visvairāk – reālisms un apņēmība cīnīties pret Krievijas iebrucējiem.

Efter en turbulent vecka i den ukrainska politiken axlar nu en man som är hatad och fruktad i Ryssland posten som landets överbefälhavare. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. Vad var det som hände när Zelenskyj avskedade den uppskattade försvarsministern Mykhailo Fedorov? Vilka är de nya topparna inom Ukrainas försvar och hur påverkar det krigföringen?I veckans avsnitt frågar vi oss också om stödet för De villigas koalition knakar i fogarna efter att den bulgariske premiärministern Rumen Radev sagt att han inte längre vill hjälpa Ukraina militärt.Veckans gäster är Fredrik Wesslau, expert på tankesmedjan European Council on Foreign relations, Maria Persson Löfgren, radions tidigare Rysslandkorrespondent och Trygve Ulriksen Skogseth, utrikesreporter på Ekot.Programledare: Monika TitorProducent: Jon JeppssonUnder sommaren publiceras avsnitten senast 16:00 på torsdagar.

Ukrainā jauna ministru kabineta veidošana ir nonākusi līdz protestiem un armijas virspavēlnieka Oleksandra Sirska nomaiņai. Savukārt Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā nu jau skar ne tikai militāros un enerģētikas objektus, bet arī tirdzniecības vietnes "Wildberries" noliktavas. Lielbritānija tikmēr tikusi pie sava nākamā premjera - leiborista Endija Bērnema, kurš Dauningstrītā ieradies, pamatīgi izsvēpējot stārmera veidoto kabinetu. Bet Ungārijā "buldozera lomu" uzņēmies jaunais valsts premjers Pēters Maģars, kurš dažādos valsts līmeņos un struktūrās mēģina izsvēpēt Viktora Orbana laikmeta paliekas. Šos tematus apspriežam kopā ar Martu Eduardu Ivaski no Latvijas Ārpolitikas institūta un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu. Zelenskis nevar, kā ienāk prātā Kad aizpagājušās nedēļas beigās parādījās informācija par līdzšinējās Ukrainas valdības atkāpšanos un jauna kabineta veidošanu, sākotnēji nekas neliecināja, ka process varētu draudēt ar krīzi. 16. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada apstiprināja valdību ar līdzšinējo valsts naftas un gāzes koncerna „Naftogaz” vadītāju Serhiju Korecki priekšgalā. Taču saskaņā ar Ukrainas likumdošanu aizsardzības un ārlietu ministru kandidātus izvirza prezidents, un par viņiem Rada balso atsevišķi. Jau valdības apstiprināšanas laikā Kijivas ielās bija sākušies protesti, jo bija parādījusies informācija, ka amatam netiks atkārtoti izvirzīts populārais aizsardzības ministrs Mihailo Fedorovs. Protestētāji izvirzīja arī prasību atcelt no amata līdzšinējo armijas pavēlnieku ģenerāli Oleksandru Sirski. Pastāv viedoklis, ka Ukrainas pašreizējie panākumi kaujas robotu izmantošanā lielā mērā ir ministra Fedorova nopelns, savukārt ģenerālis Sirskis kā „vecās skolas” virsnieks drīzāk kavē šo attīstību. Nākamajās dienās protesti vērsās plašumā un aptvēra arī citas Ukrainas pilsētas. Vakar, 21. jūlijā, prezidents Zelenskis paziņoja, ka atceļ no amata ģenerāli Sirski, par jauno pavēlnieku ieceļot ģenerālmajoru Mihailo Drapatiju. Savukārt bijušajam aizsardzības ministram Mihailo Fedorovam piedāvāts jaunizveidots tehnoloģiju un militāro inovāciju ministra portfelis. Par aizsardzības ministra pienākumu izpildītāju iecelts drošības spēku ģenerālmajors, kopš šī gada sākuma arī Ukrainas Drošības dienesta priekšnieka pienākumu izpildītājs Jevhenijs Hmara. Nedienas ar aizsardzības ministra izraudzīšanos aizkavējušas arī ārlietu resora vadītāja apstiprināšanu, un līdzšinējais ministrs Andrijs Sibiha, kuram, visdrīzāk, vajadzēja saglabāt amatu, pagaidām to ieņem pagaidu pienākumu izpildītāja statusā. Neskatoties uz diezgan juceklīgo situāciju, Augstākā Rada tomēr nolēmusi doties plānotajās brīvdienās līdz 18. augustam. Jaunumi ukraiņu lidrobotu „ēdienkartē” Pēdējās dienas papildinājušas Ukrainas lidrobotu triecienu „ēdienkarti” ar jaunu objektu kategoriju: nedēļas nogalē uzlidojums praktiski iznīcinājis divus tīmekļa tirdzniecības tīkla „Wildberries” noliktavu kompleksus – vienu Piemaskavā, otru Tambovas apgabalā. Iespējami zaudējumi pārsniedz divus miljardus dolāru, astoņi noliktavās strādājošie zaudējuši dzīvību, desmitiem ievainoti. „Wildberries” ir lielākais šāda veida komercijas tīkls Krievijā, kurā nodarbināti gandrīz piecdesmit tūkstoši strādājošo. Kompāniju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem radīja individuālā uzņēmēja Tatjana Kima, taču, kā tas mēdz notikt ar sekmīgiem uzņēmējdarbības projektiem Krievijā, pirms vairākiem gadiem viņai nācās „padalīties” ar varas aprindām pietuvinātiem ļaudīm. Pie tam par pīrāga daļu saplūcās tādi ietekmīgi ļaudis, kā Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs no vienas un Krievijas Prezidenta administrācijas vadītājs Antons Vaino un oligarhs Suleimans Kerimovs no otras puses. Notika pat apšaude ar kritušajiem Maskavas centrā, un, cik var spriest, procesā iejaucās pats Vladimirs Putins, izšķirot to par labu Vaino un Kerimova frakcijai. Ievērojot šīs saiknes ar varas struktūrām, nenākas brīnīties, ka „Wildberries” sortimentā plaši pārstāvēti arī karā lietojami izstrādājumi un materiāli: ķiveres, bruņu vestes, optiskais kabelis un plašs klāsts lidrobotu komponentu. Tādējādi Ukrainas lidrobotu „vizīte” bija, var teikt, tikai laika jautājums. Jāpiebilst, ka „Wildberries” loģistikas ķēdes un noliktavas plaši izmanto mazie un vidējie uzņēmēji, un ir tādi, kuri šais uzbrukumos zaudējuši praktiski visus apgrozāmos līdzekļus. Dauningstrītas 10 jaunais iemītnieks Pirmdien, 20. jūlijā, darbu uzsāka jaunais Lielbritānijas premjerministrs Endijs Bērnems. Viņu Leiboristu partija 17. jūlijā izraudzījās par savu jauno līderi pēc tam, kad viņa priekšgājējs Kīrs Stārmers paziņoja par demisiju. Saskaņā ar britu politisko sistēmu šādā gadījumā valdošās partijas iekšējā balsojumā tiek izraudzīts jauns partijas un valdības vadītājs, un līdzšinējais Lielās Mančestras lordmērs Bērnems guva pārliecinošu savu partijas biedru atbalstu. Bērnems ieguvis mākslu maģistra grādu angļu valodas specialitātē Kembridžas universitātē, strādājis par žurnālistu, 31 gada vecumā pirmoreiz ievēlēts parlamentā. Neilgi pēc tam Bērnems ieņēma vairākus ministra amatus premjerministra Gordona Brauna valdībā laikā no 2007. līdz 2010. gadam. Pēc aiziešanas no parlamenta 2017. gadā Bērnems tika ievēlēts Lielās Mančestras mēra amatā, kur ieguva atzinību par transporta reformu vadīšanu, reģionālās decentralizācijas atbalstīšanu un nozīmīgu vietējo politikas iniciatīvu īstenošanu. Tieši šajā amatā viņš nostiprināja savu reputāciju kā politiķis, kurš iestājas par lielāku varas nodošanu reģioniem un vietvarām, un izpelnījās pavārdu „Ziemeļu karalis”. Stājoties amatā, jaunais premjerministrs uzsvēris cenšanos veidot savu komandu, iekļaujot tajā dažādu partijas spārnu pārstāvjus. Tomēr, kā atzīmē izdevums „Politico”, no valdības pazuduši iepriekšējā premjera tuvākie līdzgaitnieki un kopumā tā kļuvusi mērenāk kreisa. Jaunais finanšu ministrs būs Džons Hīlijs, kurš iepriekšējā valdībā bija aizsardzības ministrs un demisionēja, kritizēdams finanšu sektoru par attīstības bremzēšanu. Aizsardzības ministra amatu, savukārt, ieņems līdzšinējais veselības ministrs Vess Strītings. Ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais enerģētikas un nulles emisiju lietu ministrs Eds Milibends, prominents un pieredzējis politiķis. Luīze Heiga, kas tiek raksturota kā viena no ciešākajām jaunā premjera sabiedrotajām, kļuvusi par pirmo sekretāri, respektīvi, premjera vietnieci, un Kabineta biroja vadītāju. Savā pirmajā premjera runā Bērnems uzsvēra decentralizācijas, rūpniecības un sabiedrisko pakalpojumu attīstības nozīmi, atspoguļojot prioritātes, kuras viņš iepriekš īstenoja kā mērs un pats nodēvējis par “mančestrismu”. Ārpolitikā Bērnems ir paudis vēlmi veidot ciešāku sadarbību un nostiprināt jau panākto progresu sarunās ar Eiropas Savienību. Premjerministrs atkārtoti apstiprināja Lielbritānijas atbalstu NATO un palīdzības sniegšanu Ukrainai. Pagaidām grūti spriest, kādas izvērtīsies jaunā Dauningstrītas iemītnieka attiecības ar Donaldu Trampu, kas lielā mērā noteiks arī attiecības starp Londonu un Vašingtonu. Diezin vai paredzama nozīmīga britu nostājas maiņa Persijas līča karadarbības vai imigrācijas jautājumā, kas varētu Baltā nama saimnieku īpaši iepriecināt, taču pirmā abu līderu telefonsaruna esot atstājusi pozitīvu iespaidu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Pētera Maģara sprints un barjerskrējiens Vēl nav pagājuši trīs mēneši, kopš Ungārijas premjerministra amatā stājās Pēters Maģars, taču valsts iekšpolitiskajā ainavā un ārpolitiskajā kursā notikušas krasas un sagaidāmas pārmaiņas. Vēlēšanas nesa partijai „Tisza” ne vien uzvaru, bet arī konstitucionālo vairākumu, un tas dod jaunajai valdībai diezgan labu atvēzienu, mēžot priekšgājēja, odiozā prokremliskā līdera Viktora Orbāna 16 varas gados piekrātos „Augeja staļļus”. Tūlītējas un pamanāmas pārmaiņas notika Ungārijas ārpolitikā. Pagājušajos pāris mēnešos jaunais Ungārijas līderis jau paguvis apmeklēt daudzas Eiropas galvaspilsētas. Briselē viņš panācis līdz šim iesaldēto vairāk nekā 16 miljardu eiro fondu saņemšanu, Varšavā atjaunojis labas attiecības ar nozīmīgāko reģionālo partneri Poliju, Kijivā vienojies, ka Budapešta vairs nebloķēs Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību, pretim saņemot konkrētas apņemšanās Ukrainas Aizkarpatu reģionā mītošās ungāru minoritātes situācijas uzlabošanai. Taču, kā savā rakstā izdevumā „Internationale Politik Quarterly” pauž Centrāleiropas valstu politikas eksperte Žužanna Vēga, ja Petera Maģāra līdzšinējā starptautiskā darbība esot īsts sprints, tad viņa iekšpolitika drīzāk ir barjerskrējiens. Jaunajam valdības galvam nākas demontēt un reformēt varas mehānismus, kurus viņa priekšgājējs sabūvējis savas politiskās konjunktūras labā. Eiropas fondu atsaldēšana kļuvusi iespējama pirmām kārtām pateicoties gatavībai skaust partijas „Fidesz” laikā sazēlušo korupciju un necaurspīdīgumu to izlietojumā. Spilgta ir jaunās valdības rīcība, reformējot Ungārijas sabiedriskos raidītājus, kurus iepriekšējā vara bija pārvērtusi valdošās partijas propagandas mašīnā. Kopš jūlija sākuma sabiedriskās televīzijas ziņu kanālā M1 raidījumu vietā skatītājus sagaida tumšs ekrāns ar uzrakstu: „Sabiedriskie mediji nedrīkst melot. Lūdzam piedošanu, ka to tik ilgi darījām!” Seko informācija par notiekošo mediju reformēšanu un aicinājums gaidīt pārraižu atjaunošanos. Orbāns un partija „Fidesz” savas varas gados praktiski visur amatos savietojusi savējos, kuri daudzos gadījumos sagaidāmi sabotēs pārmaiņu procesus. Premjerministrs Maģars aicinājis daudzus iepriekšējā konjunktūras ielikteņus labprātīgi aiziet, sākot jau ar līdzšinējo Ungārijas prezidentu Tamāšu Šujoku. Kad valsts galva atteicās to darīt, parlaments 13. jūlijā pieņēma konstitūcijas grozījumus, kas paredz, cita starpā, prezidenta pilnvaru izbeigšanu. 18. jūlijā prezidents Šujoks šos labojumus apstiprināja, tādējādi piekrizdams aiziet. Tagad Ungāriju gaida ārkārtas prezidenta vēlēšanas. Vairāki ievērojami sabiedrības pārstāvji nākuši klajā ar publisku vēstuli, aicinot partiju „Tisza” nominēt valsts galvas amatam izcilo šahisti, pašreizējo Pasaules šaha federācijas sieviešu reitinga līderi Judīti Polgāru. Tomēr viņa laipni atteicās no nominācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ekots dagliga, längre sändningar med nyheter och fördjupning. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app.

Ekots dagliga, längre sändningar med nyheter och fördjupning. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app.

Revīzija: Ogres novadā konstatē sistemātiskas novirzes no pārvaldības kārtības un krāpšanas risku pazīmes iepirkumos. Domnīca LaSER iepazīstinās ar jaunāko politikas pārskatu "Baltijas aizsardzības industrija. Vienoti mēs stāvam, sašķelti – krītam?". Ukrainas parlaments premjerministra amatā apstiprināja 48 gadus veco Serhiju Korecki, kurš iepriekš bijis Ukrainas naftas un gāzes uzņēmumu "Naftogaz" un "Ukrnafta" vadītājs. Juridiskais karš pret Baltijas valstīm ar mērķi veidot propagandas skatuvi un pierādīt, ka pat demokrātiskas valstis nespēj nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību – tā Latvijas Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina komentē situāciju, ka Krievija plāno iesūdzēt Latviju un citas Baltijas valstis Starptautiskajā tiesā. Pasaules kausā futbolā noskaidrotas finālistes - Spānija un Argentīna.  

Šonedēļ pievērsīsimies norisēm dažādos pasaules kontinentos. Āfrikā, Sudānā, turpinās smaga humānā krīze, kas jau laupījusi ap 150 tūkstošiem vai vēl vairāk dzīvību un miljoniem cilvēku likusi doties bēgļu gaitās. Eiropas Savienībā šonedēļ sprieda par sankciju piemērošanu izraēliešu produkcijai, kas ražota izreāliešu apmetnēs Jordānas upes Rietumkrastā. Vienošanās par sankcijām gan netika panākta. Ukrainā notiek valdības maiņa, jo pēc nepilna gada darba no amata atkāpusies premjerministre Jūlija Sviridenko. Raidījumā Divas puslodes aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova-Vikmane un portāla TVNET ārvalstu ziņu žurnāliste un redaktore Annija Vīnkalna. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Dmitro Levusu.   Sudāna turpina asiņot Pagājušajā trešdienā, 8. jūlijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā faktu vākšanas misija Sudānā nāca klajā ar ziņojumu par vardarbību pret civiliedzīvotājiem, ko izvērsis militārais formējums „Ātrā atbalsta spēki”. Kopš 2023. gada Sudānā norit nežēlīgs pilsoņu karš starp valdības karaspēku un minēto grupējumu. „Ātrā atbalsta spēkus” kā no armijas neatkarīgu militāru struktūru 2013. gadā izveidoja toreizējais diktators Omārs el Bešīrs, iekļaujot tajā ļaudis no tā dēvētās džandžavīdu milicijas – bruņotām arābu nomadu grupām, kuras vairākas desmitgades bija rīkojušas bandītiskus uzbrukumus nearābu zemkopju kopienām valsts dienvidrietumos. 2019. gadā plaša protestu kustība gāza diktatora Bešīra režīmu, taču demokrātisku iekārtu tā arī neizdevās izveidot. Vispirms 2021. gadā Sudānas bruņotie spēki kopā ar Ātrā atbalsta spēkiem padzina civilo pārvaldi un izveidoja huntu, bet 2023. gadā abas šīs militārās frakcijas sāka cīnīties savā starpā. Ātrā atbalsta spēkiem sākumā izdevās sagrābt galvaspilsētu Hartūmu, taču pagājušā gada martā armija to atguva. Kā vienai, tā otrai karojošajai pusei drīz uzradās ārēji atbalstītāji. Bruņotos spēkus atbalsta Ēģipte, Turcija, Irāna un Krievija, savukārt Ātrā atbalsta spēki saņem ieročus no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kur tiek pārdota lielākā daļa no zelta, ko šī karojošā puse nelegāli eksportē, tāpat ar Ātrā atbalsta spēkiem sadarbojas Etiopijas valdība un Lībijas austrumdaļu kontrolējošais ģenerālis Halīfa Haftars. Šobrīd karā iestājies zināms spēku līdzsvars, „Ātrā atbalsta spēki” nostiprinājušies Sudānas dienvidrietumos – Dārfūras provincē, bruņotiem spēki pārvalda pārējo valsts teritoriju. Vietumis atsevišķas zonas kontrolē ar vienu vai otru pusi saistītas mazākas bruņotas organizācijas un vietējās milicijas grupas. Pēc neatkarīgās amerikāņu domnīcas „Council of Foreign Relations” aplēsēm Sudānas pilsoņu karš ir izraisījis šobrīd smagāko humāno un bēgļu krīzi pasaulē, laupot apmēram 150 000 dzīvību un liekot apmēram divpadsmit miljoniem cilvēku pamest savas dzīvesvietas. Pieminētais Apvienoto Nāciju ziņojums atklāj, ka pagājušā gada oktobrī, kad Ātrā atbalsta spēku vienības ieņēma Fašīras pilsētu, tās izvērsa pret civiliedzīvotājiem, sevišķi nearābu izcelsmes, vardarbību ar genocīda elementiem. Notikušas masu slepkavības, masveidīgas izvarošanas grupā, iedzīvotāju mērķtiecīga atstāšana bez pārtikas. Pašreiz Ātrā atbalsta spēki koncentrē savas vienības ap Obeidas pilsētu valsts centrālajā daļā, kur mīt apmēram pusmiljons iedzīvotāju, tai skaitā ap astoņdesmit trim tūkstošiem bēgļu. Apvienoto Nāciju pārstāvji brīdina, ka ja Obeidā ļaus atkārtoties Fašīras scenārijam, slepkavību un vardarbības bilance var būt vēl šausminošāka. Ukrainai būs jauns ministru kabinets Svētdien, 12. jūlijā, Ukrainas Augstākajai Radai savu demisiju pieteica premjerministre Jūlija Sviridenko. Vakar Rada to apstiprināja ar savu balsojumu, līdz ar to līdzšinējā valdība uzskatāma par atkāpušos. Premjerministres aiziešana pēc gada valdības vadībā nav saistīta ar kādu skandālu vai acīmredzamām domstarpībām. Tā ir Ukrainas augstākā izpildvaras nesēja, prezidenta Volodimira Zelenska iniciatīva, kuras pamatā, kā viņš to definējis, ir „atjaunota politiskā stratēģija”. Prezidents solījis izmaiņas arī spēka struktūru vadībā. Kā ticamākais Jūlijas Sviridenko pēctecis valdības priekšgalā tiek minēts līdzšinējais valsts naftas un gāzes piegādes koncerna „Naftogaz” vadītājs Serhijs Koreckis. Kā citi ticami kandidāti tiek minēti enerģētikas ministrs un kādreizējais premjerministrs Deniss Šmihaļs, aizsardzības ministrs Mihailo Fjodorovs un Harkivas mērs Ihors Terehovs. Katram no viņiem ir savi pieredzes un kompetences „trumpji”. Domājams, ka savu premjera kandidātu prezidents cels priekšā Augstākajai Radai rīt, 16. jūlijā. Tikām Ukraina pēdējās nedēļas laikā atkal pievienojusi savam kontam pārliecinošus sasniegumus kaujas laukā. Dažu dienu laikā Azovas jūrā peldrobotu uzbrukumos nogremdēti vai bojāti simt pieci Krievijas peldlīdzekļi – tankkuģi, sauskravu kuģi, prāmji un velkoņi. Pavisam izsista no ierindas vairāk nekā puse Krievijas Azovas jūras civilās flotes. Ukraiņu lidroboti trāpījuši koncerna „Gazprom” naftas pārstrādes un naftas ķīmijas kombinātam Salavatā, Baškortostānā, kā arī militāriem mērķiem Krimā un tai pieguļošajās teritorijās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Kam taisnība Jordānas Rietumkrastā? Pirmdien, 13. jūlijā, Eiropas Savienības Padomes ārlietu ministru konsīlijs pulcējās Briselē, lai apspriestu sankciju piemērošanu produkcijai, kas ražota izraēliešu apmetnēs Jordānas Rietumkrastā. Šī teritorija nonāca Izraēlas bruņoto spēku kontrolē Sešu dienu kara rezultātā 1967. gadā un pamatā ir starptautiskās sabiedrības atzīta par Izraēlas okupētu, kas vairākkārt atzīmēts Apvienoto Nāciju institūciju rezolūcijās un Starptautiskās tiesas spriedumos. Izraēla, savukārt, uzstāj, ka Rietumrasts ir strīdus teritorija, jo līdz 1967. gadam to bija anektējusi Jordānija, kam arī nebija uz to starptautiski atzītu tiesību. Jau drīz pēc Rietumkrasta nonākšanas Izraēlas kontrolē šajā līdz tam palestīniešu apdzīvotajā apgabalā sāka veidoties ebreju tautības Izraēlas pilsoņu apmetnes. Pašreiz līdzās aptuveni trim miljoniem palestīniešu tur dzīvo vairāk nekā pusmiljons izraēliešu kolonistu. Kopš 1993. gada Rietumkrasta teritorija ir sadalīta trīs dažādās zonās ar dažādu Izraēlas spēku klātbūtnes un kontroles līmeni, un izraēliešu apmetņu teritorija iekļauta zonā C, kas ir pilnīgā Izraēlas kontrolē. Pamatā starptautiskajā sabiedrībā valda konsenss par to, ka izraēliešu apmetņu veidošana ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Cita starpā, šādu viedokli 2024. gada jūlijā oficiāli formulēja Starptautiskā Tiesa, aicinot valstis novērst tirdzniecības vai investīciju attiecības, kas palīdz uzturēt šo situāciju. Tam kategoriski nepiekrīt pašreizējā Izraēlas valdība, kurā liela ietekme ir labējiem radikāļiem. Šo politiķu ieskatā Rietumkrasta zemes – Jūdeja un Samārija – ir vēsturiskas ebreju teritorijas un, attiecīgi, ebreju klātbūtne tur ir leģitīma. Pēdējos mēnešos ir pieaudzis vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu spiediens par labu sankciju noteikšanai, uzsverot, ka pastiprinās Izraēlas kolonistu vardarbība pret palestīniešiem un viņu īpašumu, kā arī Izraēlas valdība veicina apmetņu izplešanos. Tādas valstis kā Īrija, Nīderlande un Spānija jau ir ieviesušas savus nacionālā līmeņa tirdzniecības ierobežojumus apmetņu ražojumiem, taču Eiropas Savienība kopumā līdz šim pie kopsaucēja nav nonākusi, ko, protams, neveicina arī pašreizējais Izraēlas un „Hamās” karš. Valstu grupa, kurā ietilpst Beļģija, Nīderlande un Spānija ar augstās pārstāves ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas atbalstu pirmdienas sanāksmē ieradās ar mērķi panākt Eiropadomes balsojumu par konkrētiem pasākumiem. Runa ir par trīs iespējamajiem modeļiem: lielākiem tarifiem, importa licencēšanas sistēmu vai pilnīgu tirdzniecības aizliegumu. Tomēr vairākas dalībvalstis – Vācija, Itālija, Ungārija un Čehija – ir pret, tāpat skeptiski noskaņota arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Nav arī līdz galam skaidrs, vai Eiropadomes balsojumā šajā gadījumā būtu lietojams kvalificētā vairākuma, vai konsensa princips. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Till slut hägrar semestern också i Europaparlamentet. Anna-Maja har på inbjudan av Frankrikes president Emmanuel Macron varit i ett stekhett Paris och följt militärparaden vid Champs-Élysée på franska nationaldagen. Brigitte Macron fick tipset att semestra i Finland i sommar. I publiken fanns också bland andra president Alexander Stubb, brittiska premiärministern Keir Starmer, Tysklands förbundskansler Friedrich Merz och Ukrainas president Volodymyr Zelensky. Vändningarna i fotbolls-VM analyseras och poddstudion blickar tillbaka på en arbetsdryg vårtermin innan bästa tipsen delas inför semestern. Podden modereras av Anna-Majas medarbetare Oscar Byman. Trevlig sommar till alla lyssnare!

Den senaste tiden har nya strategier blivit synliga i kriget mellan Ryssland och Ukraina. Bland annat attackerar Ukraina energiinfrastruktur i Ryssland, som oljedepåer. Men hur länge kan utnötningskriget pågå? Och hur ska Ryssland fortsätta rekrytera soldater? Gäst: Wolfgang Hansson, oberoende utrikesanalytiker. Programledare och producent: Jesper Spanne. Klipp från: ABC News Kontakt: podcast@aftonbladet.se. Ansvarig utgivare: Lotta Folcker.

Äsja oli Türgis, Ankaras ilmselt üks välispoliitika aasta tippsündmusi, ehk NATO tippkohtumine. Samal ajal on aga käimas ka täiemahuline sõda Ukrainas ning ka Lähis-Idas toimuv konflikt on uuesti «ellu ärganud». Eestis aga arutletakse selle üle, kellest võiks saada järgmine president. Kõigist eelmainitud teemadest ja paljust muust räägime Postimehe otsestuudios välisministeeriumi kantsleri Jonatan Vsevioviga. Saatejuht on Tarvo Madsen.

Irānā pēdējā gaitā pavadīts ASV un Izraēlas uzbrukumā nogalinātais augstākais garīgais līderis Alī Hāmenejī. Ukraina sekmīgi bliež pa Krievijas naftas ražošanas un eksporta infrastruktūru, un sociālos medijus pāršalc video ne tikai ar degošiem rezervuāriem un rūpnīcām, bet arī milzīgām rindām pēc degvielas. Turcijas galvaspilsētā Ankarā šonedēļ norisinājās NATO samits, un mediji uzreiz atzīmēja, ka ASV prezidents Donalds Tramps tur devās sliktā noskaņojumā. Aktualitātes raidījumā Divas puslodes analizē Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Veiko Spolītis. Hāmenejī atvadās, karš turpinās Irānas galvaspilsētas Teherānas ielas nedēļas nogalē un pirmdien, 6. jūlijā, pildīja ļaužu pūļi, kuri pavadīja pēdējā gaitā 28. februārī ASV un Izraēlas aviācijas uzbrukumā nogalināto islāma republikas augstāko garīgo līderi Alī Hāmenejī. Vakar atvadu ceremonijas pārvietojās uz šiītu islāma svēto pilsētu Kumu, šodien, 8. jūlijā, tā turpinās Irākas šiītisma centros Nedžefā un Kerbelā, visbeidzot ceturtdien process noslēgsies ar apbedīšanu aizgājēja dzimtajā pilsētā Mešhedā. Pie Irānas mošejām tiek pacelti sarkani karogi, kas simbolizē mocekļa asinis, un kuriem tur jāplīvo tik ilgi, līdz šīs asinis nebūs atriebtas. Galvenais islāma republikas varas vēstījums šai grandiozajā pasākumā ir, ka valsts un sabiedrības idejiskie pamati paliek nesatricināmi par spīti vadoņa bojāejai. Novērotāji atzīmē, ka arī tēva bērēs publiski nav parādījies viņa varas oficiālais mantinieks Modžtaba Hāmenejī. Ir zināms, ka arī viņš cietis sabiedroto uzlidojumos, tomēr joprojām nav zināms, kāds ir viņa veselības stāvoklis un vai viņš vispār veic kādas varas funkcijas. Līdz ar to nav īsti skaidrs, kā šobrīd darbojas Irānas valsts varas sistēma, kur augstākajam garīgajam līderim ir noteicošā loma. Otra nozīmīgākā figūra šai sistēmā ir valsts prezidents, taču nākas šaubīties par pašreizējā valsts galvas Masuda Pezeškiāna reālo varas apjomu. Ir diezgan skaidrs, ka lielā mērā neatkarīgs savā rīcībā ir nozīmīgākais militārais spēks – Islāma revolūcijas sargu korpuss ar ģenerāli Ahmadu Vahidi priekšgalā. Visdrīzāk militāristi netika izprasījuši kādu centrālās varas akceptu, kad pirmdien ar raķetēm apšaudīja trīs tankkuģus netālu no Omānas krastiem. Par atbildi Savienoto Valstu gaisa spēki īstenoja triecienus mērķiem Irānas dienviddaļā, savukārt ASV Finanšu ministrija atjaunoja Irānas naftas un naftas ķīmijas produktu tirdzniecībai noteikto sankciju darbību. Irāna paziņojusi, ka tas ir agrāk panāktās karadarbības pārtraukšanas vienošanās pārkāpums, un ka tā neatsāks miera sarunas, kas šobrīd pārtrauktas uz augstākā līdera Hāmenejī bēru laiku, kamēr pastāv draudi no Savienoto Valstu puses. Benzīna nav, bet gaidiet uzvaras! Pēdējās dienās Ukraina turpinājusi sekmīgi graut agresorvalsts Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūru. Sestdien, 4. jūlijā, melni dūmu mākoņi pacēlās pār Somu līci, kad ukraiņu lidroboti aizdedzināja degvielas rezervuārus Ustjlugas un Visockas ostās un uzbruka Kronštates kara flotes bāzei un armijas poligonam pie Lugas. Savukārt naktī no svētdienas uz pirmdienu tika dots trieciens naftas pārstrādes rūpnīcai Jaroslavļā un uzstādīts jauns lidrobotu uzbrukuma tāluma rekords, sasniedzot lielāko Krievijas degvielas ražošanas uzņēmumu Omskā – Sibīrijā, apmēram divarpus tūkstošu kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Krievijas atbilde ir jau ierastā – slepkavot Ukrainas mierīgos iedzīvotājus. 6. jūlija lidrobotu un raķešu trieciens Kijivai un tās apkārtnei laupījis dzīvību vismaz 26 cilvēkiem. Tāpat agresorvalsts pastiprināti uzbrūk degvielas uzpildes stacijām piefrontes zonā, kam gan ir apšaubāms efekts. Tikām Ukrainas triecienu rezultāti kļuvuši pamanāmi jau visā Krievijas teritorijā. Vismaz divās trešdaļās valsts reģionu ieviesti degvielas tirdzniecības ierobežojumi; dažviet, piemēram, okupētajā Krimā, tās pārdošana privātpersonām vispār pārtraukta. Pie uzpildes stacijām veidojas milzu rindas, kurās autovadītāji pavada reizumis līdz pat 12 stundām. Simtiem automašīnu īpašnieku pasūta savu spēkratu pārbūvi, lai turpmāk varētu darbināt dzinējus ar sašķidrināto gāzi. Nopietnas problēmas briest Krievijas lauksaimniecībā, jo nupat sākas labības pļauja, kam arī nepieciešama degviela. Uz šī drūmā fona Krievijas vadonis pagājušās nedēļas nogalē sarīkoja savai tautai uzvaras kaldināšanas šovu. Sestdien, 4. jūlijā, tika publiskots video no tikšanās kādā nenosakāmas lokācijas štābā, kur Putins, ģērbies aizsargkrāsas tērpā, uzklausīja ģenerālštāba priekšnieka Gerasimova un citu augstāko virsnieku ziņojumus. Kā varens militārs sasniegums tika piesaukta it kā notikusī Kostjantiņivkas pilsētas ieņemšana. Līdz karam šajā Doneckas apgabala pilsētā dzīvoja nepilni 80 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem tagad palikuši labi ja pāris tūkstoši. Karadarbība pārvērtusi pilsētu drupu kaudzē, tomēr arī to, kā izrādās, krievu spēki pilnībā nekontrolē, un armijas ģenerāļa Gerasimova ziņojums ir jau ierastā plātīšanās. Ko sola divas dienas Ankarā? Vakar NATO dalībvalstu vadītāji pulcējās uz organizācijas ikgadējo samitu, kas šogad notiek Turcijas galvaspilsētā Ankarā. Var teikt, ka norises vieta ir teju simboliska – apmēram viduspunktā starp divām šī brīža aktīvākajām karadarbības zonām: Ukrainu un Persijas līci. Apstiprinājās samita priekšvakarā izskanējušās prognozes, ka Baltā nama saimnieks Donalds Tarmps dodoties uz Ankaru nīgrā noskaņojumā. Vakar, 7. jūlijā, partneri saņēma no „papuča” Donalda praktiski visu domājamo pretenziju zalvi: viņš esot nemierā ar NATO, eiropieši joprojām negribot kā nākas ieguldīties pašu aizsardzībā un neesot arī nākuši palīgā militāri apstrādāt Irānu. Tas esot bijis pārbaudes tests, un partneri to neesot izturējuši. Dienasgaismā atkal tika izvilkta arī gribēšana pievākt Grenlandi, tā ka Dānijas premjerministrei Metei Frederiksenai atkal nācās atgādināt par savas valsts suverenitāti un to, ka arktiskā sala neesot izlikta pārdošanai. NATO ģenerālsekretārs Marks Rute savā uzrunā, kā ierasts, ar skaitļiem centās apliecināt, ka aizsardzības izdevumu kāpums notiek saskaņā ar ASV līdera vēlmēm.  Kas attiecas uz partneru aizsardzības tēriņiem, tad pagājušogad Hāgā definētās apņemšanās šogad sākušas materializēties konkrētos līgumos. Paralēli samita pamatprogrammai notiek aizsardzības industrijas forums – platforma, kurā tiek slēgti daudzpusēji iepirkuma līgumi un veidoti sadarbības projekti desmitu miljardu apjomā, liela tiesa no kuriem nonāks amerikāņu ieroču ražotāju kontos. Domājams, bez pārspīlējuma var sacīt, ka otra gaidītākā uzstāšanās forumā bija Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska runa. Spilgtākā un citētākā tās tēze: izlīdziet mums tikai ar pretgaisa aizsardzību – pārējo mēs jau varam paši. Pat ja tas ir zināms pārspīlējums, tad NATO tribīne ir īstā, no kuras atgādināt to, cik daudz Ukraina patiešām ir spējusi izdarīt. Šodien jānotiek samita gala deklarācijas parakstīšanai. Tās projektā, kuru jau iepriekš saskaņojuši alianses valstu vēstnieki, goda vietā likts apliecinājums, ka visas dalībvalstis paliek uzticīgas 5. panta principam – uzbrukums vienai no dalībvalstīm nozīmē uzbrukumu visām. Vai „papucis” no Baltā nama nesapiktosies vēl vairāk un pēdējā brīdī neizdomās deklarāciju tomēr neparakstīt – tā ir šodienas nozīmīgākā intriga. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Gräns går igenom några avgörande händelser i Rysslands landkrig mot Ukraina och vilka lärdomar Sverige borde dra. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. Den 24 februari 2022 inledde Ryssland sin fullskaliga invasion av Ukraina. Målet var att snabbt ta Kiev. Men redan under krigets första dygn kom en händelse som skulle bli avgörande.På Hostomelflygplatsen utanför Kiev försökte ryska luftlandsättningsförband skapa en språngbräda för att flyga in fler soldater och tung materiel. Planen byggde på överraskning, snabbhet och föreställningen att Ukraina skulle vika.Så blev det inte. Ukrainska soldater, logistiker, underhållspersonal och nationalgardister gjorde motstånd. Ryssarna tog sig in på flygplatsen, men kunde inte använda den som tänkt.– Istället för att få den här språngbrädan in mot Kiev så blir det en gravplats för många av de bästa ryska soldaterna, säger Joakim Paasikivi.Även små marginaler spelade in. Ukrainska vinterunderhållsfordon hade ställts tvärs över landningsbanan och en rysk robotattack mot baracker där ukrainska soldater fanns missade sitt mål.– Det är lätt att glömma att under de här första månaderna var det flera tillfällen där det verkligen stod och vägde, säger Jussi Myllyluoma.Ukraina gick på offensivenEfter att Ukraina lyckats försvara Kiev gick kriget in i en ny fas. I september 2022 kom Charkivoffensiven, där ukrainska förband snabbt tog tillbaka stora områden i nordöstra Ukraina.Enligt Joakim Paasikivi handlade framgången inte främst om ett enskilt vapensystem, utan om förmågan att röra sig snabbt och få Ryssland att reagera på ukrainska villkor.– Snabbhet, djärvhet och förmåga, säger Joakim Paasikivi.Han beskriver offensiven som ett exempel på klassisk krigskonst, där Ukraina skapade kaos i den ryska grupperingen och överbelastade det ryska beslutssystemet.Drönarna förändrade frontenEfter den rörliga fasen 2022 blev fronten allt mer stillastående. Drönarna började dominera slagfältet.Jussi Myllyluoma jämför drönarnas roll med molotovcocktailen: något som uppstår ur brist, uppfinningsrikedom och akut behov. När Ukraina saknade ammunition och materiel hittade man sätt att använda enkla drönare tillsammans med till exempel RPG-granater.– Man tar det man har och ser att vi kan sätta ihop A och B och få en pryl som har en verkan på motståndaren, säger Jussi Myllyluoma.Observationsdrönare gjorde det mycket svårare att röra sig utan att bli upptäckt. FPV-drönare och andra system gjorde att soldater, fordon och sjuktransporter kunde angripas snabbt.– Är man upptäckt är det stor risk att man blir dödad, säger Joakim Paasikivi.Ett blodigt stilleståndResultatet är ett krig där frontlinjerna rör sig långsamt, men förlusterna ändå är enorma. Stridssjukvården har också blivit allt svårare, eftersom evakuering från främsta linjen ofta innebär livsfara.– Nu är det näst intill omöjligt att evakuera folk från främsta linjen, säger Joakim Paasikivi.Frågan är hur manöverkriget ska kunna återuppstå. Så länge fordon upptäcks och slås ut nästan direkt blir större offensiver mycket svåra. Därför utvecklas nu olika motmedel mot drönare.Sverige lär av UkrainaFör Sverige och Nato är lärdomarna konkreta. Ukrainska drönarpiloter har bjudits in till övningar för att visa västliga förband vad som inte längre fungerar.– Vi behöver lära oss saker. Ett bra sätt att lära sig är att få smisk, säger Jussi Myllyluoma.Men experterna varnar för att stirra sig blind på Ukraina. Ett krig i Norden skulle inte se likadant ut. Ukrainas öppna landskap skiljer sig från skog, kyla, dimma och terräng i Sverige och Finland.– Vi behöver kunna operera med och utan drönare. Gärna med, men drönare kommer inte alltid att funka, säger Jussi Myllyluoma.Drönare ersätter inte soldaterDrönare är här för att stanna. De blir en ny bottenplatta i krigföringen, något alla förband måste kunna använda och skydda sig mot.Men de ersätter inte allt annat. För att ta och hålla terräng krävs fortfarande soldater, pansar och mekaniserat infanteri.– Du kan inte ta terräng med en drönare, säger Jussi Myllyluoma.Den viktigaste lärdomen är därför inte vilken pryl som är mest avgörande, utan hur snabbt ett försvar kan anpassa sig.– Det centrala är inte prylen, det är processen, säger Joakim Paasikivi.MedverkandeJoakim Paasikivi, överstelöjtnant, geopolitisk rådgivare på Mannheimer Swartling och tidigare lärare på Försvarshögskolan.Jussi Myllyluoma, operativ chef på försvarsinnovationsföretaget Mimicrys.Programledare: Claes AronssonProducent: Kalle GlasTekniker: Mats Jonsson

Pacientu tiesību eksperte: Jaunā e-nosūtījumu sistēma darbojas kļūdaini. Elektroniskā pieteikšanās Rīgas skolās noritējusi veiksmīgi, dažas problēmas pamanītas. Ukrainas bruņotie spēki veikuši sekmīgu triecienu pa vēl vienu no agresorvalsts lielākajām naftas pārstrādes rūpnīcām. Valdība secina: valstī ir problēmas ar kiberdrošību, kā ar tehnisko pusi, tā arī ar komunikāciju. Pasaules kausā futbolā neviena diena nepaiet bez intrigas vai skaļiem virsrakstiem medijos. Šoreiz par to parūpējās Anglijas un Beļģijas izlases, kuras tikai par mata tiesu sasniedza astotdaļfinālu.

Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Bet starp Ukrainu un Poliju uzliesmojis pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Ārzemju aktualitātes pārrunājam kopā ar politoloģi, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Žanetu Ozoliņu un LSM ārzemju ziņu redaktori Ievu Strazdiņu. Lietuvai būs jauna valdība Vakar Lietuvas Republikas Seims ar nelielu balsu vairākumu apstiprināja premjerministra pilnvaras Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājam, četrdesmit gadus vecajam ekonomistam Mindaugam Sinkevičum. Tagad viņam divu nedēļu laikā jāsastāda valdība, kam tad jāsaņem prezidenta Gitana Nausēdas piekrišana un Seima apstiprinājums. Sinkevičus savulaik darbojies dzimtā Jonavas rajona pašvaldībā, divreiz bijis tā mērs, pildījis arī ekonomikas un inovāciju ministra amatu premjera Sauļus Skverneļa valdībā. Savu nomināciju jaunais premjers ieguva pēc tam, kad demisionēja viņa priekšgājējas, premjerministres Ingas Ruginienes kabinets, kuru jau labu laiku destabilizēja pretrunas starp valdošās koalīcijas partijām. Galvassāpes partneriem radīja nacionālistiski populistiskā partija „Nēmunas rītausma”, kuras līderis Remigijus Žemaitaitis pamanījās nopelnīt notiesājošu spriedumu par antisemītiskiem izteikumiem un holokausta noniecināšanu, bet pēc tam arī izmeklēšanu par iespējamu krāpniecisku rīcību. Tomēr pēdējais piliens sociāldemokrātu pacietības kausā bija „Nēmunas rītausmas” atteikšanās atbalstīt valdības plānus par armijas poligona izveidi Baltkrievijas robežas tuvumā. Notika izšķiršanās par nacionālpopulistu izmešanu no koalīcijas, vietā piepulcinot centriski kreiso partiju Demokrātu savienība „Lietuvas vārdā”. Koalīcijā paliek otrs līdzšinējais partneris – partiju apvienība, kuru veido Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība un partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija – Kristīgo ģimeņu savienība. Arī nākamajā valdībā, gluži tāpat kā iepriekšējā, dominējošās pozīcijas saglabās sociāldemokrāti, kuriem ir lielākā frakcija Seimā. Līdzšinējā premjerministre Ruginiene varētu atgriezties jau agrāk pildītajā sociālās aizsardzības un darba ministres amatā, savukārt ārlietu ministra portfelis, visdrīzāk, joprojām paliks sociāldemokrātu atbalstītā bezpartejiskā ministra Ķēstuša Budra rokās, kas apliecina stingru pēctecību Lietuvas ārpolitiskajās nostādnēs. Kopumā ņemot, jaunā koalīcija, kurā nacionālpopulistus nomainījuši centriski kreisie no Demokrātu savienības „Lietuvas vārdā”, šķiet ideoloģiski daudz loģiskāka. Vai „Ziemeļu karalis” glābs Britāniju? 22. jūnijā par savu atkāpšanos no amata paziņoja Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers. Viņa leiboristu valdība nāca pie varas 2024. gada jūlijā pēc Parlamenta vēlēšanām, kurās smagu sakāvi cieta britu konservatīvie, savukārt leiboristi ieguva parlamentāro vairākumu. Taču gluži citu ainu rādīja šī gada maijā notikušās vietvaru vēlēšanas, kurās leiboristi zaudēja gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu, lielāko daļu no kurām sev pievāca Breksita „zvaigznes” Naidžela Farāža vadītā radikāli labējā un populistiskā parija „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Kādu kumosu no leiboristu elektorāta pīrāga nokampa arī viņu kreisā flanga konkurenti Anglijas un Velsas Zaļā partija, tāpat daļa agrāko leiboristu vēlētāju izšķīrušies par labu neatkarīgiem kandidātiem. Nelīdzēja Stārmera priekšvēlēšanu retorika par stingrāku imigrācijas politiku, un nepārliecinoša leiboristu vēlētāju acīs ir bijusi arī valdības līdzšinējā nepietiekami dāsnā sociālā politika. Daudzi leiboristu vēlētāji kā nekonsekventu un liekulīgu vērtē Stārmera un viņa valdības pozīciju Gazas kara sakarā, no vienas puses turpinot ieroču piegādes Izraēlai, tomēr atzīstot Palestīnas valsti de jure un atsaucot iebildumus pret Izraēlas līderiem izvirzītajām apsūdzībām Starptautiskajā krimināltiesā. Jau tūlīt pēc graujošo pašvaldību vēlēšanu rezultātu paziņošanas skaidri izpaudās viedoklis, ka premjera demisija ir tikai laika jautājums, un, iespējams, tika gaidīts, līdz parādīsies gana pārliecinošs pēctecis. Par tādu kļuvis līdzšinējais Lielās Mančestras grāfistes lordmērs Endijs Bērnems, kurš 18. jūnijā Parlamenta papildvēlēšanās uzvarēja savu konkurentu no farāžistu partijas. Bērnems ir pieredzējis politiķis, kurš laikā no 2007. līdz 2010. gadam ieņēmis vairākus ministra amatus premjera Gordona Brauna valdībā. Kopš 2017. gada viņš bija Lielās Mančestras mērs, un šajā amatā sevi apliecināja kā patiešām prasmīgu vietvaras līderi, jo sevišķi pandēmijas laikā, kad viņa argumentācija panāca zināmu centrālās valdības atbalsta politikas koriģēšanu. Pateicoties sekmīgajai darbībai un iegūtajai autoritātei Bērnems presē ticis iedēvēts par „Ziemeļu karali”. Viņš pat definējis savu kreisās politikas virzienu, dodot tam apzīmējumu „mančestrisms”. Pēc viņa paša vārdiem, tas ir „neoliberālismu izbeidzošs” „uzņēmējdarbībai draudzīgs sociālisms” un „moderna un funkcionāla atbilde uz augstas nevienlīdzības un lēnas izaugsmes slazdu, kuru radīja 20. gadsimta astoņdesmito gadu centieni maksimāli privatizēt ekonomisko varu un pārmērīgi centralizēt politisko varu Valsts kases rokās”. Bērnems jau saņēmis atbalstu no daudziem leiboristu partijas biedriem, savukārt vairāki viņa potenciālie sāncenši partijas vadītāja vēlēšanās savas kandidatūras atsaukuši. Kā iespējams konkurents Bērnemam gan tiek minēts līdzšinējais bruņoto spēku ministrs Elisters Kernss. Pagātnes traģēdija un šodienas farss Maija beigās starp Ukrainu un Poliju uzliesmoja pēkšņs un negaidīti spējš starptautisks skandāls, kura pamatā ir vairāk nekā astoņdesmit gadus seni vēstures notikumi. Viss sākās ar prezidenta Volodimira Zelenska parakstītu dekrētu par Ukrainas nemiernieku armijas nosaukuma piešķiršanu Ukrainas bruņoto spēku īpašo operāciju centram „Ziemeļi”. Ukrainas nemiernieku armija bija Ukraiņu nacionālistu organizācijas bruņotais spārns, kas Otra pasaules kara laikā cīnījās par neatkarīgas Ukrainas valsts atjaunošanu, karojot gan pret vācu okupācijas spēkiem, gan dažādas ievirzes poļu bruņotās pretestības vienībām, gan padomju partizāniem. Vēl desmit gadus pēc pasaules kara beigām Nemiernieku armija turpināja cīņu pret padomju okupācijas režīmu, un šodienas Ukrainā tā tiek pieminēta kā nacionālās atbrīvošanās kustība. Taču šo spēku kontā ir arī nežēlīga izrēķināšanās ar Rietumukrainas neukraiņu iedzīvotājiem, lielākoties poļiem, kas notika 1943. un 1944. gadā. Poļu vēsturnieki to traktē kā genocīdu un lēš iespējamo upuru skaitu līdz simt trīsdesmit tūkstošiem; viņu ukraiņu kolēģi sauc šos skaitļus par pārspīlētiem un norāda, ka arī poļu puse izvērsusi ukraiņu civiliedzīvotāju slepkavošanu, tātad tas bijis abpusējs terors un kara noziegumi. Lai kādi arī nebūtu vēstures traktējumi, attiecīgā nosaukuma piešķiršana Ukrainas armijas vienībai kļuva par iemeslu, lai Polijas prezidents Karols Navrockis lemtu par agrāk piešķirtā Polijas Baltā Ērgļa ordeņa, valsts augstākā apbalvojuma, atņemšanu prezidentam Zelenskim. Tiek minēts, ka šī soļa patiesais iemesls ir politiska rīvēšanās starp prezidenta Navrocka pārstāvēto labēji konservatīvo partiju „Likums un Taisnīgums” un pašreizējo valdības bloku – plašu centrisko spēku koalīciju. Prezidenta mērķis esot bijis nostādīt neērtā situācijā premjerministru Donaldu Tusku, kuram vajadzētu arī ar savu parakstu apstiprināt ordeņa atņemšanu. Nesagaidot procesa beigas, prezidents Zelenskis pa pastu nosūtīja savu ordeņa eksemplāru uz Polijas prezidenta kanceleju Varšavā, un, solidarizējoties, viņa piemēram sekoja vairāki citi šī apbalvojuma saņēmēji: agrākie Ukrainas prezidenti Leonīds Kučma, Viktors Juščenko un Petro Porošenko, kā arī vairākas citas amatpersonas, ieskaitot ārlietu ministru Andriju Sibihu un izlūkdienesta vadītāju Kirilo Budanovu. Pie tam oficiālā Varšava steidzās apliecināt, ka šis nedaudz groteskais process nekādi neietekmēšot Ukrainai sniedzamo atbalstu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Vakar gan parādījās informācija, ka Polija pagaidām nenodos Ukrainai agrāk solītos iznīcinātājus Mig-29, bet tas tādēļ, ka Ukraina, savukārt, nav pildījusi apņemšanos piegādāt poļiem militāros lidrobotus.    Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vladimir Putin hävdar framgångar på marken men varje framryckning sker till ett stort mänskligt pris Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. Samtidigt som Ukraina fortsätter med omfattande attacker mot mål i Ryssland hävdar den ryske presidenten att hans styrkor går framåt vid fronten. Men enligt militärexpert Roger Djupsjö står frontlinjen i princip still med vissa undantag. Ryska styrkor har lyckats infiltrera den ukrainska staden Kostiantynivka men till ett mycket högt pris.Ukrainas president Volodymyr Zelenskyj säger att de ukrainska attackerna kommer fortsätta för att tvinga Ryssland till ett avslut på kriget. Men Vladimir Putin är fortsatt bara intresserad av en fred på ryska villkor. Veckans gäster är Roger Djupsjö, lärare vid Försvarshögskolan, Sveriges radios utsände Richard Myrenberg, på plats i Odessa och Sveriges radios tidigare Rysslandskorrespondent Maria Persson Löfgren.Programledare: Johanna MelénProducent: Jon Jeppsson och Marina Nilsson MalmströmUnder sommaren publiceras avsnitten senast 16:00 på torsdagar.

Det er mange konkurrerende narrativer om hva Ukraina er og ikke er, men det som er sikkert er at det holder ikke med enkle fortellinger eller svart/hvitt argumentasjon. Her snakker vi om et område med en komplisert og kompleks historie, og som nå er gjenstand for et pågående statsdannende prosjekt som utfordres av en av verdens største stater. Gjest: Jørn Holm-Hansen. Han er dr. polit., statsviter og Forsker I ved Oslo Met og By-og regionforskningsinstituttet NIBR Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

ASV un Irāna beidzot panākušas vienošanos, kas paredz militāro operāciju izbeigšanu visās frontēs, tajā skaitā Libānā. G7 samitā Francijā valstu līderi disktutē par iespējām izbeigt karu Ukrainā. Raidījumā Divas puslodes aktualitātes analizē analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" vadošais partneris, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un Austrumeiropās politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs. Optimisms avansā Svētdienas, 14. jūnija, pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents Tramps savā sociālajā platformā „Truth Social” paziņoja, ka sarunās ar Irānu panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu un miera sarunu sākšanu. Nākamajā dienā attiecīgo saprašanās memorandu elektroniski parakstīja Tramps, viceprezidents Venss un Irānas parlamenta priekšsēdis Mohamads Bagers Galibafs, savukārt oficiālajai parakstīšanas ceremonijai klātienē ar viceprezidenta Vensa un Irānas ārlietu ministra Abāsa Aragči piedalīšanos jānotiek piektdien, 19. jūnijā, Šveices kūrortpilsētiņā Burgenstokā. Oficiāli memoranda teksts tiks publiskots tikai pēc parakstīšanas, taču mediju rīcībā nonācis uzmetuma variants, no kura var spriest par vienošanās aprisēm. Puses tūdaļ pārtrauc karadarbību un Hormuza šauruma blokādi. Savienotās Valstis atceļ sankcijas Irānas naftas un naftas ķīmijas produktu tirdzniecībai, tai skaitā attiecīgus finanšu un loģistikas operāciju ierobežojumus. Pēc memoranda parakstīšanas sāksies miera sarunas, kam atvēlēti divi mēneši. Atkarībā no sarunu progresa tiks pakāpeniski atsaldēti Rietumos esošie Irānas finanšu resursi, savukārt Teherāna apņemas sarunu periodā neattīstīt tālāk savu kodolprogrammu un neveikt urāna bagātināšanu. Memorandā iezīmētas dažas perspektīvā mierlīguma detaļas. Savienotās Valstis apņemas trīsdesmit dienu laikā pēc galīgās vienošanās izvest savu karaspēku no, kā teikts tekstā, „pieguļošajiem rajoniem”. Tiek pieteikta trīssimt miljardu dolāru liela Irānas atjaunošanas fonda izveide, pamatā no privātā kapitāla un reģiona valstu iemaksām. Tikām tekstā velti meklēt kādas norādes par Irānas kodolprogrammas nākotni un jau bagātinātā urāna rezervju tālāko likteni – šie jautājumi jārisina plānotajā sarunu procesā. Visi, kas izsakās par piektdien parakstāmo vienošanos, ir vienisprātis, ka galvenais to apdraudošais faktors šobrīd ir karadarbība Libānā. Irāna uzstāj, ka vienošanās attiecināma arī uz Izraēlas īstenotajām militārajām operācijām pret kustību „Hezbollah” Libānas dienvidos, taču Izraēla, kas nebija līdzšinējo sarunu dalībniece, neuzskata memorandu par sev saistošu. Salīdzinoši diplomātiski no Trampa vienošanās ar Teherānu distancējies premjerministrs Benjamins Netanjahu, kamēr daži viņa kabineta locekļi, kā nacionālās drošības ministrs Itamars Bengvirs un finanšu ministrs Becalels Smotričs, bijuši savos izteikumos daudz skarbāki. Aizsardzības ministrs Izraels Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki paliks ieņemtajās Dienvidlibānas teritorijās tik ilgi, cik uzskatīs par nepieciešamu. Ko Ženēvas ezera vilnīši žūžo Šī gada „Lielā septiņnieka” samits no 15. līdz 17. jūnijam norit gleznainajā Francijas Eviānas kūrortā, Ženēvas ezera dienvidu krastā. Pirmdien elektroniski parakstītais Savienoto Valstu un Irānas saprašanās memorands kļuva par pacilājošu uvertīru globālo smagsvaru „koncertam”, ļaujot Eiropas valstu līderiem pārstatīt tikšanās fokusu sev vēlamajā virzienā – uz pretdarbību Krievijas agresijai un atbalstu Ukrainai. Praktiski tas nozīmē – grozīt Donalda Trampa prātu tālāk no Ankoridžas vektora, respektīvi, pār mēru iejūtības pret Kremļa gribēšanām. Klāt samitā un Ukrainas jautājumam veltītajā apspriedē bija arī prezidents Zelenskis, vairakkārt izmantojot iespēju divsarunai ar Baltā nama saimnieku. Šķiet, ka kopīgie pūliņi vaiņagojās panākumiem, kas atspoguļojās arī līderu kopīgajos paziņojumos par apņemšanos, citējot, „palielināt pretgaisa aizsardzības spējas, atbalsta sistēmu un pārtvērēju, kā arī tālas darbības līdzekļu piegādi”, arī kāpināt „spiedienu uz Krievijas kara ekonomiku. Šajā kontekstā mēs pastiprināsim savas sankcijas, tostarp tās, kas vērstas pret naftas un gāzes nozarēm.” Pie tam teksta turpinājumā norādīts, ka pēdējais iespējams, pateicoties prezidentam Trampam, kurš nodrošinājis vienošanos par Hormuza atkalatvēršanu. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs preses citēts sakām, ka Donalds Tramps esot „sadarbīgā noskaņojumā”, un tas viešot optimismu par iespējām izbeigt karadarbību Ukrainā. Samita dienaskārtībā, protams, ir arī citi jautājumi. Kopīgi paziņojumi pieņemti par koordinētu darbību Ebolas vīrusa epidēmijas apkarošanai Kongo un cīņai pret starptautisko noziedzību, sevišķi nelegālo migrantu pārvadāšanas shēmām. Šodiena, savukārt, tikšot veltīta ekonomikas problemātikai, īpaši Tuvo Austrumu konflikta negatīvajai ietekmei, un ar mākslīgo intelektu saistītajiem drošības riskiem. Starp citu, mediji visai plaši atreferē arī samita dalībnieku sarunu fragmentus, kas nejauši nonākuši preses mikrofonu dzirdamības zonā. Nekas pārlieku kutelīgs gan pasaules varenajiem nav pasprucis. Visvairāk uzmanības piesaistījusi aprauta Donalda Trampa frāze, kad sarunā ar Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu viņš piesauc Grenlandi. Konteksts palicis „ārpus ētera”, bet var secināt, ka ledainā sala joprojām neiziet Baltā nama saimniekam no prāta. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Startskottet har gått för Ukrainas och Moldaviens förhandlingar om EU-medlemskap. Rysslands krig gör det brådskande. Men utvidgningen kommer med utmaningar. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. En av Putins mardrömmar kan bli sann, istället för att förhindra Ukrainas närmande till väst kan Rysslands krig i Ukraina leda till motsatsen – ett påskyndat medlemskap i EU.Men många hinder ligger längs vägen. Ukraina har haft flera allvarliga fall av korruption på hög nivå och Ukrainas enorma jordbruksarealer skrämmer befintliga EU-länder som Polen, som ser risken för att den egna produktionen konkurreras ut. Ukraina brukar beskrivas som Europas kornbod, över 70 procent av landet består av jordbruksmark, i hektar mätt en yta större än hela Tyskland. Samtidigt har Tysklands förbundskansler Merz föreslagit en flexibel väg in i unionen för Ukraina. En lösning där Ukraina exempelvis snabbt kan vara med på EU-möten, men utan rösträtt. Volodymyr Zelenskyj har dock avfärdat förslaget som orättvist och menar att det måste vara allt eller inget för Ukraina. Medverkande: Andreas Liljheden, Brysselkorrespondent. Göran von Sydow, direktör för Svenska institutet för Europapolitiska studier Sieps. Fredrik Wadström, Rysslandskorrespondet som också bevakar bland annat Moldavien och kriget i Ukraina.Programledare: Therese RosenvingeProducent: Lena Bejerot

Kulbergs par “airBaltic” biznesa plānu: Diezgan konkrēts, precīzs un varētu būt iespējams. Eiropas Savienība šodien gatavojas spert nozīmīgu soli Ukrainas un Moldovas iestāšanās procesā. Šovakar Luksemburgā tiks atvērta pirmā iestāšanās sarunu sadaļa ar abām valstīm. Pērn Latvijā samazinājās gan patērētāju parādu portfeļa kopsumma, gan arī parādu lietu skaits ārpustiesas parādu atgūšanas nozarē. NMPD direktore: Ilgie neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta auto sastrēgumi pie Stradiņa slimnīcas vairs turpināties nevar. Citādi mēs apdraudam pacientiem iespēju tikt pie neatliekamās palīdzības. 

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis publiski aicina uz miera procesu, Putins noraida viņa tikšanās piedāvājumu. Tramps cer panākt mieru ar Irānu, bet atsākusies tieša karadarbība starp Irānu un Izraēlu. Armēnijā parlamenta vēlēšanās uzvarējusi premjera Nikola Pašinjana partija "Pilsoniskais līgums". Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis. Mēģinot pārliecināt Kremļa apsēsto Pagājušās ceturtdienas, 4. jūnija, vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar publisku vēstuli agresorvalsts vadonim Putinam. Liela daļa no teksta veltīta pašreizējās situācijas raksturojumam, uzskaitot argumentus, kāpēc kara turpināšana nav Krievijas un arī tās valdnieka interesēs, un aicinot viņu sēsties pie sarunu galda. Tonis ir tiešs, pat skarbs, taču Ukrainai nepārprotami ir uz tādu tiesības, ievērojot, ka tās īstenotais lidrobotu karš šobrīd liek runāt par iespējamu lūzumu karadarbības gaitā. Melnu dūmu mutuļi pār Sanktpēterburgu tieši starptautiskā ekonomikas foruma norises dienā, pamatīgi zaudējumi Krievijas Baltijas flotes munīcijas krājumiem un no ierindas izsista korvete, lielā mērā paralizētas autotransporta un dzelzceļa komunikācijas ar Krimu, kas jau izpaužas kā ass degvielas deficīts okupētajā pussalā. Tomēr tas viss joprojām nav pietiekami pārliecinošs arguments Kremļa saimniekam, kurš, atbildot uz vēstījumu no Kijivas, paziņoja, ka šobrīd neredzot jēgu tikties ar prezidentu Zelenski, un atkārtoja jau labi zināmās prasības par Krievijas vēl neieņemtu Ukrainas teritoriju atdošanu. Prezidenta Zelenska vēstulē piesaukta arī Savienoto Valstu praktiskā atteikšanās no miera centieniem Ukrainas sakarā un Eiropas iespējamā iesaistīšanās. Kā apliecinājums tam bija Ukrainas vadītāja svētdienas vizīte Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas premjeru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Četrinieks deklarēja piecus priekšnoteikumus taisnīgam un ilgstošam mieram: tūlītējs un pilnīgs pamiers, karadarbības apturēšana pie esošās saskares līnijas, stingras un juridiski saistošas drošības garantijas Ukrainai, ko nodrošinātu starptautisku spēku klātbūtne, Ukrainai nodarīto zaudējumu kompensēšana, no kā būs atkarīga Krievijas aktīvu atsaldēšana, kā arī Eiropas drošības interešu ievērošana un Eiropas Savienības un NATO līdzdalība ikvienā sarunu aspektā, kas skar šīs struktūras. Savukārt vakar, 9. jūnijā, Tallinā Ukrainas līderis tikās ar Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astotnieka premjerministriem. Partneri izteica atbalstu Ukrainas uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā, taču galvenais samita akcents bija sadarbība pretstāvē Krievijai, sevišķi – pēdējā laikā aktuālajā pretgaisa aizsardzības aspektā. Kā nozīmīgs solis šai ziņā tiek atzīmēti Tallinā noslēgtie Ukrainas aizsardzības sadarbības līgumi ar Igauniju un Latviju. Miera optimists Tramps Vakar, runājot ar reportieriem Ņujorkā, prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka vienošanās par mieru ar Irānu tikšot panākta tuvāko divu trīs dienu laikā. Tā būšot ļoti laba vienošanās, pauda Baltā nama saimnieks, pēc kam tikšot atbloķēts Hormuza šaurums un Irāna izdošot savus bagātinātā urāna krājumus. No vienas puses, pēdējās nedēļās medijos tiešām parādījās signāli par to, ka sarunās starp Vašingtonu un Teherānu, kas notiek ar Pakistānas, Kataras un Omānas starpniecību, izstrādāts zināms mierlīguma ietvars. Taču tikuši minēti arī vairāki aspekti, kuros Irāna paliek striktās pozīcijās, proti – tā nevēlas principā atteikties no urāna bagātināšanas iespējas nākotnē, vēlas saglabāt kontroli Hormuza šaurumā arī pēc karadarbības beigām un vēlas, lai daļa no vienošanās būtu arī karadarbības pārtraukšana pret kustību „Hezbollah” Libānā. Pie tam tieši pēdējās dienās notikusi karadarbības eskalācija. Svētdien Izraēlas gaisa spēki deva triecienu „Hezbollah” objektiem Beirutā, uz ko reaģēja Irāna, raidot pret Izraēlu lidrobotu vilni. Atbilde bija Izraēlas aviācijas uzlidojumi aizsardzības infrastruktūras objektiem Irānā. Tādējādi pirmo reizi kopš aprīļa Irāna un Izraēla apmainījās savstarpējiem triecieniem. Pirmdien pēcpusdienā, pēc Donalda Trampa paustās nepatikas par notiekošo, pretinieki aktīvu apšaudīšanos pārtrauca, taču vakar Izraēlas aviācija jau atkal bombardēja „Hezbollah” objektus Libānā – šoreiz Tīras pilsētā, no kurienes bēga tūkstošiem iedzīvotāju. Visbeidzot vakar savstarpējiem triecieniem apmainījās Irāna un Savienoto Valstu spēki Persijas līča rajonā. Viss sākās ar to, ka Irānas lidrobots virs līča notrieca amerikāņu helikopteru; apkalpe tika sekmīgi izglābta. Atbildot uz to notika Savienoto Valstu gaisa spēku uzlidojums pretgaisa aizsardzības iekārtām, savukārt Irāna raidīja lidrobotus pret amerikāņu bāzēm Kuveitā un Bahreinā. Pēc visa notikušā nākas šaubīties, vai no aprīlī panāktās ugunspārtraukšanas kaut kas vairs ir palicis pāri, taču Donalda Trampa optimismu drīza miera sakarā tas, vismaz šķietami, nespēj mazināt. Armēnijas vēlēšanu ģeopolitiskās likmes Svētdien, 7. jūnijā, notikušās Armēnijas parlamenta vēlēšanas pamatoti tika uzlūkotas kā šīs Aizkaukāza valsts ģeopolitiskās izšķiršanās moments. Apstākļu spiesta, Armēnija līdz nesenam laikam paļāvās uz Krieviju kā savu galveno stratēģisko partneri, taču rūgti vīlās, kad Maskava neko nopietnu nepasāka, lai novērstu Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģiona nonākšanu Azerbaidžānas kontrolē. Tā nu Erevānai nācās norīt krupi un slēgt vienošanos ar spēcīgāko kaimiņvalsti, kur starpnieka lomā iejutās nevis Kremļa saimnieks Putins, bet gan ASV prezidents Donalds Tramps. Daudziem Armēnijā tā joprojām ir sāpīga un nepieņemama piekāpšanās, un varēja lēst, ka premjerministram Nikolam Pašinjanam nebūs viegli aizlāpīt šo plaisu savā reputācijā. Tomēr viņa izvēle – ciešāku saišu būvēšana ar Eiropas Savienību, distancējoties no līdzšinējā sabiedrotā Krievijas – izrādījās pareiza. Vēlēšanās Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskais līgums” ieguva gandrīz pusi vēlētāju balsu un līdz ar to – parlamenta vairākumu. Kremlis, protams, darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu. Pagājušā gada beigās tika nodibināta partija „Stiprā Armēnija”, kuru vada miljardieris Samvels Karapetjans – Gruzijas oligarha Bidzinas Ivanišvili līdzinieks, kurš arī savu bagātību sarūpējis pamatā Krievijā. Partijas kampaņa tēloja premjeru Pašinjanu kā nodevēju, kurš vainojams pie Arcahas zaudēšanas un tagad velk savu dzimteni uz pagrimušajiem Rietumiem, prom no tradicionālajām kristīgajām vērtībām. „Stiprajai Armēnijai” ir ciešas saiknes ar tām Armēņu Apustuliskās baznīcas aprindām, kuras pēdējā laikā aktīvi iesaistījušās politiskajos procesos opozīcijas pusē. Karapetjana sekotāji uztur vēstījumu, ka vienīgā Armēnijas cerība ir draudzība ar Krieviju, savukārt Pašinjana piedāvātā eiropeiskā orientācija draudot ar pakļaušanu Turcijai. Šādi motīvi, protams, rod dramatisku atbalsi armēņu tautas vēsturiskajā atmiņā. Ar līdzīgu vēstījumu startēja vēl viens opozīcijas bloks „Armēnijas alianse” un tās līderis Roberts Kočarjans. Krievija pamatīgi ieguldījās, lai panāktu Pašinjana sakāvi. Dezinformācijas kampaņa, kuru īstenoja gan apmaksāti mediji, gan botu tīkli, tiek raksturota kā otrs jaudīgākais Kremļa īstenotais vēlēšanu ietekmēšanas mēģinājums, atpaliekot tikai no pagājušā gada Moldovas parlamenta vēlēšanām. Vēl viens paņēmiens bija Krievijā dzīvojošo Armēnijas pilsoņu nogādāšana dzimtenē, lai viņi nobalsotu par promaskaviskajiem spēkiem. Kā redzams, pūles izrādījušās teju veltas. „Stiprā Armēnija” ieguva apmēram 23,5 procentus, „Armēnijas alianse” – nepilnus desmit procentus balsu. Tiesa, „Pilsoniskajam līgumam” pietrūkst mandātu konstitucionālajam vairākumam, un tas var apgrūtināt galīgo izlīgumu ar Azerbaidžānu. Armēnijas konstitūcijas preambulā ir atsauces uz pagājušajā gadsimtā tapušiem tiesiskiem aktiem, kuros piesauktas pretenzijas uz šo reģionu, un Azerbaidžāna pieprasa šo fragmentu izslēgšanu no pamatlikuma. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Ministru prezidents Andris Kulbergs (Aapvienotais saraksts) Tallinā piedalās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbības formāta NB8 līderu sanāksmē, tur ieradies arī Ukrainas prezindets Volodimirs Zelenskis ar kundzi. Koalīcijas partijas vienojušās samazinātās akcīzes nodokļa likmes dīzeļdegvielai saglabāt līdz šā gada beigām. Stiprināt, saglabāt esošo kursu vai vājināt – šādas izvēles priekšā, pēc pētnieku domām, šobrīd atrodas Latvijas pensiju sistēma.  Saeimā piesardzīga attieksme pret Tiesībsardzes ieteikumu likvidēt bāriņtiesas. Saeimā vērtē e-cigarešu depozīta sistēmas ieveišanai nepieciešamos likuma grozījumus.

Ukrainas president har skrivit brev till både Trump och Putin. Men tyder något på att kriget kan ta slut snart? Och hur mycket bryr sig Vita huset om Ukraina? Gäst: Sanna Torén Björling, Ukrainakorrespondent på Dagens Nyheter

Krievijas - Ukrainas karā gaisa uzbrukumi kļūst intensīvāki, katru dienu ir ziņas vai nu par sagrautām ēkām, bojā gājušiem, saspridzinātiem naftas objektiem vai problēmām pie degvielas uzpildes stacijām. Tāpēc gribam izveidot kopskatu par to, kas notiek vispirms jau tajā valstī, kas uzsākusi agresīvo karu, par kuru arvien biežāk runā, ka karš nonācis strupceļā. Kāda ir tuvākā un tālākā perspektīva visiem notikumiem? Raidījumā Divas puslodes runājam par situāciju frontē, gan ekonomiku, gan cilvēkresursiem, arī noskaņojumu pašā Krievijā un to, ko šāda notikumu attīstība nozīmē tālāk Krievijas politikā.  Analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku majoru Zemessardzes štāba virsnieku Jāni Slaidiņu un ekonomikas zinātņu doktoru, Latvijas Universitātes ekonomikas profesoru, Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānu, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju Jāni Priedi.

Latvijā vizītē ieradusies Ukrainas premjerministre Jūlija Sviridenko. Pirmo reizi daudzu gadu laikā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis tikās ar politisko opozīciju. Ja neaiziesi pats, mēs tevi atlaidīsim. Šādi varētu raksturot Ungārijas premjera Pētera Maģara vēstījumu pašreizējam valsts prezidentam Tamāšam Šujokam. Atklāj drošuma nedēļu "Droša vasara bērniem". Pēc vairāk nekā 40 gadiem Rīgā atklāj jaunu tramvaja līnijas posmu un mobilitātes punktu "Ķengarags". Svētdien Jēkabpilī bija ieklīdis lācis, šodien viņš veiksmīgi pavadīts prom no pilsētas.

Parlamenta vēlēšanu rezultāti Kiprā. Turcijas prezidenta Erdogana un viņa valdības rīcība pret opozicionārajiem spēkiem. Krievijas postošais raķešu trieciens pa Kijivu un Ukrainas atbildes triecieni.  Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis. Tramps apnikums un Putina „lazdas milna” Nakts no sestdienas uz svētdienu jau atkal bija bez miega Kijivas iedzīvotājiem. Krievija kārtējo reizi raidīja pret Ukrainas galvaspilsētu lidrobotu spietus un apmēram deviņdesmit dažāda tipa raķetes. Tai skaitā  trešo reizi Krievijas agresijas kara gaitā tika izmantota virsskaņas vidējā darbības rādiusa raķete „Orešņik”. Konkrētais rezultāts jau atkal bijis neliels, jo raķete nav bijusi aprīkota ar eksplozīvām kaujas galviņām. Eksperti lēš, ka Kremlis, šādi izšķiežot apmēram piecdesmit miljonus dolāru, cer uz psiholoģisko, respektīvi, iebiedēšanas efektu, vai arī vienkārši turpina jaunā ieroča izmēģinājumus. Iespējams, ka „Orešņik”, kas oriģināli konstruēta aprīkošanai ar kodolgalviņām, vēl nav pielāgota konvencionālajām. Kopējā pēdējo triecienu asiņainā bilance ir četri nogalināti un nepilns simts ievainotu civiliedzīvotāju; postījumi nodarīti valdības ēkām, kultūras un izglītības institūcijām, sagrauts tirdzniecības centrs un tirgus. Pirmdien, 25. maijā, Krievijas ārlietu resors nāca klajā ar līdz šim nepieredzēti agresīvu paziņojumu Kijivā akreditētajiem ārvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, aicinot viņus pamest galvaspilsētu, kura turpmāk tikšot pakļauta vēl mērķtiecīgākiem gaisa uzbrukumiem. No Ukrainas un tās sabiedroto puses šie izteikumi novērtēti kā klaja iebiedēšana, un Eiropas Savienības vēstniece Ukrainā Katarina Maternova savienības un dalībvalstu vārdā paziņojusi, ka sabiedroto pārstāvji nekur mukt negrasās. Tikām diplomātisko procesu kara izbeigšanai, cik var noprast, pamet Donalda Trampa administrācija. Pagājušajā piektdienā, 22. maijā, NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē Helsingborgā, Zviedrijā, valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka viņa valsts vairs neredzot jēgu iesaistīties nebeidzamās sarunās, kuras līdz šim nav devušas nekādu rezultātu. Pie tam viņš noraidīja pieņēmumus, ka Baltais nams mēģinājis piespiest Kijivu piekāpties Maskavas prasībām par vēl neieņemto teritoriju atdošanu. Amerikāņiem šādi aizejot, parādījies jautājums par Eiropas iespējām ieņemt viņu vietu. Uz to Eiropas Savienību aicinājis Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha, bet savienībai šai ziņā vēl nav vienota viedokļa. Dažas valstis, kā, piemēram, Zviedrija un Lietuva, pauž skepsi, uzskatot, ka pagaidām Eiropai jākāpina spiediens pret agresorvalsti. Citādās domās esot Itālija, proti, savienība nedrīkstot ilgāk palikt malā no iespējamā miera procesa. Parādījušās runas par iespējamajiem sarunvežiem no Briseles puses – tā varētu būt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele vai bijušais Itālijas premjerministrs Mario Dragi. Tiek minēts arī Somijas prezidents Aleksanders Stubs, kurš izteicies, ka noliegt šādu iespēju nevar, bet tikai pēc tam, kad Krievija būtu piekritusi pamieram. Kā jau minēts, Kremlis šobrīd pauž gatavību gluži pretējam – graut un postīt. Demokrātija uz kebaba iesma Pēdējās nedēļas notikumi atkal liek runāt par demokrātijas kvalitāti Turcijā un pašreizējā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana autoritārismu. 22. maijā tika publiskota informācija par licences anulēšanu Stambulas Bilgi universitātei. Tā ir 1996. gadā dibināta privāta augstskola, kurā mācās apmēram divdesmit tūkstoši studentu, un kas pazīstama ar savu orientāciju uz liberālām vērtībām. Starp Bilgi absolventiem ir sevišķi daudz šobrīd populāru turku teātra un estrādes mākslinieku. 2019. gadā par augstskolas fonda galveno atbalstītāju kļuva holdingkompānija „Can Holding”, pret kuru 2025. gadā tika izvirzītas apsūdzības iespējamā naudas atmazgāšanā un krāpšanā ar nodokļu nomaksu. Universitātes pārvaldīšanu pārņēma valsts, un nu, studentiem gatavojoties eksāmenu sesijai, prezidents Erdogans izdeva rīkojumu par licences anulēšanu. Likums ļauj valdībai slēgt privātas mācību iestādes, ja izglītības līmenis tajās vērtējams kā neatbilstošs, bet ir ļoti apšaubāmi, ka to varētu attiecināt uz universitāti, kura pēc reitingiem ir Turcijas privāto augstskolu pirmajā pieciniekā. Pēc lēmuma izsludināšanas simtiem studentu un mācībspēku uzsāka plašas protesta akcijas, un 25. maijā tika oficiāli izziņots jauns lēmums, ar kuru licences anulēšana atsaukta. Kā norādījusi Turcijas Augstākās izglītības padome, prezidents šādi rīkojies aiz iejūtības pret jauniešu un viņu ģimeņu bažām. Tikmēr vēl viens varas akts ar apšaubāmu juridisko segumu notika svētdien, 24. maijā, kad policijas specvienība Stambulā triecienā ieņēma Republikāņu tautas partijas biroju, padzenot no turienes partijas izpildpadomi ar partijas vadītāju Ezgiru Ezelu priekšgalā. Ezels tika ievēlēts par partijas līderi 2023. gadā, taču prokuratūra ierosināja lietu par iespējamu krāpšanu vēlēšanu procesā, un 21. maijā tiesa lēma, ka esošais vadītājs atceļams un viņa vietā ieceļams agrākais partijas līderis Kemals Kiličdaroglu. Ezels atteicās pakļauties lēmumam, viņu atbalstīja lielākā daļa partijas biedru, bet policija īstenoja spriedumu ar spēku – asaru gāzi, gumijas lodēm, ūdensmetējiem un stekiem, pie tam šķaidot stiklus un laužot mēbeles. Tiek paustas aizdomas, ka šādi, ar dīvainu un līdz šim Turcijā nepieredzētu tiesas iejaukšanos partijas iekšējos procesos, prezidents Erdogans mēģina vājināt galveno opozīcijas spēku. 2019. gadā Republikāņu tautas partijas kandidāts Ekrems Imamoglu sakāva prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijas kandidātu Stambulas mēra vēlēšanās. Imamoglu tiek uzskatīts par Erdoganam bīstamāko konkurentu nākamajās prezidenta vēlēšanās, taču kopš pagājušā gada marta viņš ir ieslodzīts cietumā. Prokurori sastādījuši sarakstu ar simt četrdesmit divām epizodēm, starp kurām ir gan koruptīvas darbības, gan noziedzīgas organizācijas izveide. Summārais cietumsods par to visu varētu pārsniegt divtūkstoš gadus. Vēlētāji sarežģī dzīvi Kipras prezidentam Svētdien, 24. maijā, notikušās Kipras parlamenta vēlēšanas ienesušas jaunas krāsas valsts politikas musturī, tomēr, tā kā Kipra ir prezidentāla republika, no tā neizriet tūlītējas valsts politiskā kursa izmaiņas. Kipras Republikas parlamentā – Pārstāvju Palātā – ir 56 locekļi. Saskaņā ar konstitūciju būtu jābūt 80, taču divdesmit četras vietas, kas rezervētas turku kopienas deputātiem, ir vakantas kopš 1963. gada, kad valstī uzliesmojušā starpetniskā konflikta dēļ turki parlamentu pameta. Kā zināms, desmitgadi vēlāk šis konflikts noveda pie Turcijas militāras intervences un Kipras ziemeļdaļas okupācijas. Pašreizējais prezidents Niks Kristodulids ir liberālkonservatīvi orientēts politiķis, kurš īsteno stabili proeiropeisku un sabalansētu kursu, cenšoties līdzsvarot finansiālu disciplīnu ar sociālā atbalsta pasākumiem. Arī līdz šim valdību tieši atbalstīja parlamenta mazākums – kreisi centriska koalīcija ar mazāk nekā trešdaļu mandātu, kurā ietilpa Demokrātiskā partija, Demokrātiskā fronte un Kustība par sociāldemokrātiju. Opozīcijā pa labi no centra ar lielāko frakciju bija Demokrātiskā apvienība, kristīgi demokrātiskas ievirzes partija, kā arī ultralabējā nacionālistiskā Nacionālā Tautas fronte. Savukārt kreisā flanga opozīcijas smagsvars bija Darbaļaužu progresīvā partija jeb komunisti, kā arī nelielā Ekoloģistu kustība. Svētdien vēlētāji izbalsoja no parlamenta Demokrātisko fronti un Kustību par sociāldemokrātiju, arī opozīcijā bijušos ekoloģistus. Viņu vietā likumdevējā nākuši divi jauni spēki – partija „ALMA – Pilsoņi Kiprai”, reformistisks spēks, kuru vada bijušais valsts ģenerālauditors Odisejs Mihaelids, un partija „Kipras tiešā demokrātija”, kas, kā jau liecina nosaukums, mēģina īstenot pilsoņu pastāvīgas gribas izpauduma principu. Savu frakciju dubultojuši radikāļi no Nacionālās Tautas frontes, kļūstot par trešo lielāko parlamenta frakciju. Nacionālā tautas fronte un arī „Tiešā demokrātija” tiek raksturotas kā Kremlim simpatizējošas partijas. Esošās pozīcijas noturējuši divi lielākie tradicionālie spēki – kristīgie demokrāti un komunisti. Taču prezidentam Kristodulidam tagad atlikusi vien niecīga astoņu deputātu frakcija no 56, un komentētāji radušos situāciju raksturo kā potenciālu likumdošanas paralīzi. Visticamāk, prezidents centīsies piesaistīt savai valdībai Annitas Dimitriu vadīto Demokrātisko apvienību, varbūt arī reformistus no ALMA. Otra versija ir palikt pie esošā un paļauties uz ikreizējām aliansēm katra konkrētā pieņemamā likumdošanas akta sakarā. Vēl pastāv iespēja veidot bezpartejisku tehnokrātu valdību vai ļoti mazticamā versija par plašu koalīciju, neskatoties uz ideoloģiskām robežšķirtnēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Hva skjer når gründere blir generaler, fabrikker blir våpenprodusenter og krig styres som et teknologiselskap? Vi møter Høyre-politiker og Fritt Ukraina-grunnlegger Peter Christian Frølich og investor Peter Warren. De tar oss med inn i Ukrainas nye virkelighet.

Den ryska attacken på Ukrainas huvudstad Kiev i helgen är en av de största och värsta sedan kriget började. Attacken mot Kiev ska vara en hämndattack efter drönarattacker som Ukraina utförde förra veckan. Den här gången så använde Ryssland sig av det som kallas för skräckvapnet; Oresjnik. Det är en form av robot som är extremt snabb och svår att stoppa. Häromveckan sa Rysslands president Vladimir Putin att kriget kan vara på väg att ta slut, så vad vill man med den här typen av attacker? Vilken väg kan kriget ta nu och hur kommer Ukraina svara? Gäst: Johan Mathias Sommarström, utrikeskommentator Aftonbladet. Programledare och producent: Jenny Ågren. Klipp från: DW News, ABC News Australia, CNN. Kontakt: podcast@aftonbladet.se. Ansvarig utgivare: Lotta Folcker.

Wergelandforelesningen 2026Andrej Kurkov er en av Ukrainas fremste kulturelle og litterære ambassadører. Med titler som Døden og pingvinen og Grå bier har han fått lesere verden over. Men da Russlands fullskalainvasjon av Ukraina startet, klarte han ikke å skrive fiksjon. I stedet har han reist på kryss og tvers for å fortelle om krigens realitet og brutalitet, og skrevet essays og dagbok fra livet med krig. I 2022 kom Dagbok frå ein invasjon (til norsk ved Lasse Takle). Flere av tekstene her har tidligere vært trykket i Dag og tid, hvor Kurkov har vært fast spaltist siden krigen brøt ut.Kurkov vokste opp i Sovjet-tiden, og oppdaget forfattere som George Orwell og Aleksandr Solzjenitsyn gjennom ulovlige kopier. Han har fått erfare hva manglende ytringsfrihet innebærer, så vel som betydningen av språk og kultur i å bygge opp en nasjonal identitet. Selv skriver han på russisk, ukrainsk og engelsk. Ukraina som selvstendig nasjon, med egen kultur og eget språk er noe av det Putin vil til livs.Hvordan misbruker Putin historie og kultur i sitt narrativ om invasjonskrigen? Og hvordan har krigen ironisk nok styrket både Ukrainas og resten av verdens oppfatning av ukrainsk språk og kultur?Wergeland-forelesningen er en årlig begivenhet. Hvert år inviterer Stiftelsen Litteraturhuset internasjonale stemmer som gjennom sitt virke og sin litteratur viderefører Henrik Wergelands ånd. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Putins uttalande om ett möjligt slut på kriget gav rubriker men frågan är om han menar allvar. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. För ovanlighetens skull har Vladimir Putin nämnt Ukrainas president Volodymyr Zelenskyj vid namn och öppnat för ett möte, men bara om ett slutgiltigt fredsavtal finns på plats. I veckans avsnitt pratar vi om hur Putins olika uttalanden den senaste tiden ska tolkas och om ett krigsslut faktiskt kommit närmare. I Kreml sägs i alla fall ett dokument finnas om hur en fred ska säljas in som en seger till ryssarna, trots att de ursprungliga målen inte har uppnåtts.Veckans gäster är Jakob Hedenskog, analytiker på Centrum för Östeuropastudier vid Utrikespolitiska institutet, Sveriges radios Rysslandskorrespondent Fredrik Wadström och direkt från Kiev, Sveriges radios Ukrainakorrespondent Lubna El-Shanti.Programledare: Johanna Melén.Producent: Åsa Welander.

Energi! Anton från Löplabbet har tagit fram en energikalkylator- vad behöver man få i sig innan och under ett lopp? New Balance har massa spännande saker på gång både inför Stockholm Marathon och Söder Runt. Lyssna och häng med på deras olika event inför loppen. Vi träffar även Ukrainas ambassadör Svitlana Zalishchuk och samtalar om att springa i ett krigsdrabbat land och hur vi kan hjälpa.

Rīt, 14. maijā, sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā. Pieticīgā 9. maijā parāde Maskavā ar Ukrainas atļauju. Divpartiju dominantes beigas britu politikā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākā pētniece un direktora vietniece Elīna Vrobļevska un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Mastodontu tango Sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā, tiekoties ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu. Kā zināms, sākotnēji šī viesošanās bija plānota jau marta beigās, taču tika atlikta, ASV un Izraēlai uzsākot militāro kampaņu pret Irānu. Tagad, pusotru mēnesi vēlāk, konflikts Persijas līcī iestrēdzis zināmā spēku līdzsvarā. Irānas jaunāko noregulējuma priekšlikumu, kas faktiski ir no uzvarētāja pozīcijām diktētu prasību saraksts, pirmdien, 11. maijā, prezidents Tramps sagaidāmi noraidīja. Tādējādi uz Pekinu Baltā nama saimnieks dodas ar Hormuza blokādi un augšupvērstām naftas cenu līknēm bagāžā. Daudzu komentētāju ieskatā Tramps ir gatavs ja ne gluži lūgt Pekinas atbalstu konflikta pieņemamai izbeigšanai, tad noteikti labprāt pieņemt tās iesaisti. Arī pati Ķīna ir nepārprotami ieinteresēta karadarbības izbeigšanā, jo tās ekonomikai rada problēmas ne vien degvielas, bet arī naftas ķīmijas produktu pieejamība. Dažu sintētiskos materiālus saturošu ķīniešu ražojumu cenas jau pieaugušas par piektdaļu. Tomēr Ķīna par savu iesaisti visdrīzāk gribēs ko pretim, un iespējamā cena ir viens no galvenajiem jautājumiem gaidāmās tikšanās sakarā. Vizītes ekonomiskā bloka fonā ir Donalda Trampa pagājušajā gadā sarīkotais „tarifu šovs”, kas notušējis reālās starpvalstu ekonomisko attiecību problēmas. Savienotajās Valstīs turpinās izmeklēšanas process par Ķīnas īstenoto negodīgo uzņēmējdarbības praksi, un šīs izmeklēšanas rezultāti var paģērēt jaunas sankcijas. Attiecīgi Pekina labprāt redzētu šo izmeklēšanu izbeigtu, savukārt Vašingtonas galvenās vēlmes saistās ar lielāku amerikāņu lauksaimniecības produkcijas importu Ķīnā. Īsta „pretstatu vienība” sasaista abus globālos ekonomikas gigantus augsto tehnoloģiju sfērā. Ķīnas centieni mākslīgā intelekta un robotu tehnikas attīstībā pagaidām nevar iztikt bez Savienotajās Valstīs ražotajām jaunākās paaudzes mikroshēmām, savukārt Pekinas „trumpis” šai spēlē ir retzemju elementi – Ķīna piegādā pasaules tirgum līdz pat 90% šo izejvielu. Un, protams, sarunas neiztiks bez Taivānas jautājuma, ko Pekina jau iezīmējusi kā savu prioritāti. Tomēr diezin vai nākas sagaidīt kādas radikālas izmaiņas de facto neatkarīgās Ķīnas daļas situācijā. Prezidents Sji varētu vēlēties skaidrāk definētu Savienoto Valstu noliegumu Taivānas valstiskās suverenitātes iespējai, taču, kā raidsabiedrībai BBC norādījis starptautiskās bezpeļņas organizācijas „Āzijas asociācija” eksperts Džons Delūrijs, Ķīnas līderis diezin vai īpaši pūlēšoties to panākt. Galu galā Donalds Tramps, pat ja šodien pateiks kādu attiecīgas ievirzes frāzi, jau pēc pāris dienām kārtējā sociālo tīklu ierakstā var deklarēt gluži pretējo. Uzvaras karodziņš pagalam padilis Vēl pirms dažiem gadiem doma, ka Ukrainas lidroboti varētu reāli apdraudēt 9. maija parādi Maskavas Sarkanajā laukumā, šķita piederīga fantastikas romānu vai anekdošu žanram. Tomēr nu Ukrainas lidrobotu arvien efektīvākā darbība arvien dziļāk Krievijas teritorijā padarījusi to par aktuālo ziņu virsrakstu tēmu. Kādu nedēļu pirms simboliskā datuma no Maskavas sāka izskanēt draudi, ka ja Ukraina uzdrošināšoties maitāt svētkus, sekošot baiss prettrieciens pa Kijivas centru. Tomēr Ukrainas piekrišanu dažu dienu pamieram galu galā panāca prezidenta Trampa telefondiplomātija, cita starpā sarunājot arī karagūstekņu apmaiņu – tūkstoti pret tūkstoti. Tā nu ikgadējais rituāls varēja notikt bez baiļu trīsām, tomēr nebijusi pieticība ir galvenais, kas tiek piesaukts aizvadīto Uzvaras dienas svinību sakarā: nekādas militārās tehnikas, nožēlojama kusla oficiālo viesu saujiņa, toties pamatīgi mobilā interneta un īsziņu pakalpojumu atslēgumi Maskavā vairāku dienu ilgumā. Pasaules mediju nepamanīta nepalika arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska svinību priekšvakarā izdotā pavēle, ar kuru viņš Sarkano laukumu oficiāli izslēdzis no ukraiņu spēku potenciālo gaisa triecienu mērķu saraksta. Daudzi komentētāji šo žestu raksturojuši ar apzīmējumu „trollēšana”. Var piebilst, ka, pēc Ukrainas sniegtajām ziņām, ar reālo uguns pārtraukšanu frontē no Krievijas puses kārtējo reizi bijis, kā bijis. Pateicības vārdus no Kremļa vadoņa par izkāroto parādi Donalds Tramps gan nesagaidīja. Tā vietā savā uzrunā Putins ierasti pauda, ka Krievija karojot pret „agresīvo NATO bloku” un noteikti uzvarēšot. Mundrs un runātīgs agresorvalsts vadonis bija pēc parādes sarīkotajā preses brīfingā. Gana negaidīti, sevišķi neilgi pirms tam teiktās parādes uzrunas kontekstā, izskanēja viņa sacītais par karu Ukrainā – „lieta iet uz beigām”. Viņš, Putins, labprāt runāšot ar Eiropu par jaunu drošības izkārtojumu, sevišķi ja kā sarunvedis no Eiropas puses būšot bijušais Vācijas kanclers, pēc tam – Krievijas valstiskotā naftas un gāzes biznesa dāsni algotais darbonis Gerhards Šrēders. Gan Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietu un drošības jautājumos Kaja Kallasa, gan vairāku dalībvalstu ārlietu resoru vadītāji jau kategoriski noraidījuši šādu potenciālā sarunu procesa „šrēderizācijas” iespēju. Plaisas britu politikas marmorā 7. maijā Lielbritānijā notika vēlēšanas daļā no vietvarām, ievēlot vairāk nekā 5000 dažādu veidu Anglijas pašvaldību padomju deputātu. Vienlaicīgi notika arī Skotijas Parlamenta un Velsas parlamenta jeb Seneda vēlēšanas. Vēlētāju gribas izpaudums ir tik spilgts, ka licis runāt par tradicionālās divpartiju dominantes beigām britu politikā. „Trešais spēks”, kas uznācis britu politikas skatuvē, ir „Breksita” arhitekta Naidžela Farāža partija „Reform UK” – „Reformēt Apvienoto Karalisti”; dibināta 2018. gadā, toreiz ar nosaukumu „Breksita partija”. 2019. gadā „farāžisti” ieguva lielāko britu deputātu frakciju Eiroparlamentā, kur darbojās līdz izstāšanās brīdim 2020. gada janvārī. Tobrīd šķita, ka ar to gan partijas, gan tās līdera loma ir nospēlēta, taču pandēmijas un ekonomisko sarežģījumu radītie noskaņojumi britu sabiedrībā deva leknu augsni populismam, kur misters Farāžs saskatīja vēl vienu pielietojumu savam populista talantam. To, ka „Reform UK”ambīcijas jāņem nopietni, rādīja jau pirms gada notikušās vietvaru vēlēšanas, kad tika ievēlēti vairāk nekā 1600 deputāti, taču pagājušo ceturtdien notikušais daudziem ir šoks. Pirmām kārtām jau Lielbritānijas pašreizējai varas partijai – leiboristiem, kuri zaudējuši gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu un varu vairākās pašvaldībās, kur nemainīgi saimniekojuši vismaz pusgadsimtu. Un teju proporcionāls leiboristu zaudējumam ir „farāžistu” ieguvums – vairāk nekā 1450 mandāti, pie tam pašvaldībās, kur viņu pārstāvju līdz šim bija mazāk par simtu. Populistiem tikusi ne vien daļa no leiboristu, bet arī no konservatīvo līdzšinējiem mandātiem, jo toriji šķīrušies no vairāk nekā 560 mandātiem. Tomēr par konservatīvajiem tiek teikts, ka viņu sniegums esot pat labāks nekā cerēts. Daļu leiboristu mandātu noteikti ieguvusi Zaļā partija, kas pirmo reizi vēsturē tikusi pie vairāku Londonas rajonu mēru amatiem. Zināmus panākumus guvusi arī Liberāldemokrātiskā partija, kaut ieguvums ir mazāks nekā cerēts, jo arī te lielumu nosmēluši „farāžisti”. Kopumā šajās Anglijas vietvaru vēlēšanās „Reform UK” ieguvuši vairāk nekā ceturtdaļu vietu, savukārt atlikušās apmēram līdzīgi sadalījuši leiboristi, konservatīvie, liberāldemokrāti un zaļie. Velsas parlamentā labākos panākumus guvusi kreisi centriskā velsiešu nacionālistu partija „Plaid Cymru”, lai gan līdz vairākumam tai dažu vietu pietrūkst. Proporcionāli vēl iespaidīgāki ir „Reform UK” Velsas atzara panākumi, no nulles tiekot pie trešdaļas deputātu vietu un otrās lielākās frakcijas. Apdalīto lomā arī Velsā ir britu politikas vecmeistari – leiboristi un konservatīvie. Gluži tāpat kā „Plaid Cymru” Velsā, arī Skotu Nacionālajai partijai Skotijas Parlamentā nedaudz pietrūcis līdz vairākumam, toties tai jau piekto sasaukumu pēc kārtas būs lielākā frakcija. Arī te jaunpienācēji „farāžisti” ir lielākie ieguvēji – diezgan nepārprotami uz lielāko zaudētāju konservatīvo rēķina. Leiboristi Skotijā zaudējuši samērā mazāk, kamēr zaļie un liberāldemokrāti savas nelielās frakcijas diezgan pamanāmi palielinājuši. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Savulaik viņš bija jaunākais jebkad ievēlētais Latvijas pašvaldības vadītājs. Tagad kļuvis par valdošās koalīcijas vienas no Saeimas frakcijas vadītājiem. Krustpunktā Lielā intervija ar Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītāju Hariju Rokpelni. Kas to būtu domājis, ka nedēļu iesāksim ar brūkošu valdību? Krīze it kā jau draudēja labu laiku, bet lūzuma punkts izrādījās Ukrainas droni. Nu labi, nav jau vēl viss beidzies, jāgaida "Progresīvo" tālākais lēmums.  Mēs pirmdienās uz interviju pēdējās nedēļās esam aicinājuši vairāku politisko partiju pārstāvjus - gan no jaunveidotajām partijām, gan opozīcijas. Parasti runājam par mazliet vispārīgākiem un plašākiem jautājumiem, bet šoreiz jāsāk ar aktuālo, jo šīsdienas Krustpunktā viesis ir no valdošās koalīcijas

Eiropas Politiskās kopienas samits Erevānā. Pūliņi nodrošināt kuģošanu Hormuza šaurumā. Tuvojas kārtējais 9. maijs ar Uzvaras dienas parādi Maskavas Sarkanajā laukumā. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un politologs Veiko Spolītis. Armēnijas eiropeiskuma apliecinājums 2026. gada 4. un 5. maijs Armēnijā kļuva par datumiem ar pirmreizības skaņu. Nekad iepriekš kopš neatkarīgā valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā Erevāna nebija uzņēmusi tik plašu valstu vadītāju loku kā tas, kas šīs nedēļas sākumā pulcējās uz Eiropas Politiskās kopienas 8. samitu un tam sekojošo pirmo Eiropas Savienības un Armēnijas samitu. Klāt bija visu Eiropas Savienības nozīmīgāko institūciju vadītāji, NATO ģenerālsekretārs, Francijas un Ukrainas prezidenti, Lielbritānijas, Itālijas, Kanādas, Polijas premjerministri – pavisam apmēram pussimts valstu un starptautisko struktūru vadošo personu. Kā autonoms notikums šo dienu programmu papildināja Francijas prezidenta Emanuela Makrona oficiālā valsts vizīte Armēnijā. Tas viss ir nenoliedzami svarīgi Armēnijai, kura atrodas tālu Eiropas perifērijā un problemātisku kaimiņu ielenkumā. Eiropas Politiskā kopiena ir diskusiju platforma, kuras tapšana 2022. gadā bija saistīta ar Krievijas agresijas kara eskalāciju. Jaunie ģeopolitiskie izaicinājumi diktē nepieciešamību pēc formāta, kas piesaistītu Eiropas Savienības orbītai kaimiņvalstis, ar kurām tai šie izaicinājumi ir kopīgi. Saprotams, ka ārpus platformas tika atstāta agresorvalsts Krievija un tās satelīts Baltkrievija, toties iesaistījās Lielbritānija, Turcija, visas Dienvidkaukāza valstis un, līdz ar Erevānas samitu, arī Kanāda. Dienvidkaukāzs ir viens no tiem reģioniem, kurā Kremļa agresijas sekas izjūtamas ļoti tieši, un Armēnijai – sevišķi sāpīgi. Militārā avantūra Ukrainā ir noplicinājusi agresorvalsts resursus, tās ģeostratēģiskā ietekme izčākstējusi, un tas ļāva Azerbaidžānai 2023. gadā ar militāriem līdzekļiem atrisināt sev par labu gadu desmitiem ilgušo strīdu par Kalnu Karabahas faktisko piederību. Teritorijai krītot azerbaidžāņu spēku rokās, to pameta praktiski visi tur dzīvojušie etniskie armēņi, vairāk nekā simts tūkstoši, un Armēnijai neatlika nekas cits kā piekāpties. Attiecīga vienošanās, kā zināms, tika noslēgta 2025. gada augustā Vašingtonā ar Donalda Trampa līdzdalību, tomēr tā vēl nav pārtapusi pilnvērtīgā ratificētā miera līgumā. Tomēr Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunāja 4. maija samita dalībniekus vismaz tiešsaistē, savukārt Azerbaidžānas ciešāko sabiedroto Turciju, kuras attiecības ar Armēniju arī ir praktiski iesaldētas, Erevānā pārstāvēja viceprezidents Dževdets Jilmazs, un abi šie fakti tiek atzīmēti kā apliecinājums pozitīvai attīstībai starpvalstu attiecībās. Eiropas Savienības un Armēnijas samita rezultātā tapusi plaša kopīga deklarācija, kuras nozīmīgs aspekts ir savienības paustā atzīšana Armēnijas vēlmei uzsākt pievienošanās procesu. Citi deklarācijas temati ir sadarbība loģistikas, enerģētikas, augsto tehnoloģiju attīstības sfērās, kā arī virzība uz bezvīzu režīma ieviešanu Armēnijas pilsoņiem Šengenas zonā. Tramps atkal turp un atpakaļ Pirmdien, 4. maijā, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieteica kārtējo jaunumu Hormuza šauruma krīzes sakarā – operāciju „Projekts Brīvība”. Tās ietvaros amerikāņu militārie spēki grasās uzsākt transportkuģu konvojēšanu cauri Irānas apdraudētajiem Hormuza ūdeņiem. ASV Bruņoto spēku Centrālā pavēlniecība ziņoja, ka gatavojas iesaistīt uzdevuma īstenošanā ar vadāmajām raķetēm aprīkotus eskadras mīnu kuģus, apmēram simts jūrā un uz sauszemes bāzētu lidmašīnu, kā arī dažādas bezpilota platformas. Irāna reaģēja ar draudiem vērst triecienus pret amerikāņu kuģiem, ja tie uzsāks darbību Hormuza ūdeņos, un paziņoja, ka piesaukto operāciju uzlūkos par pašreiz spēkā esošā trauslā pamiera pārkāpumu. Mediji metās apspriest, vai amerikāņu militārie līdzekļi ir pietiekami deklarētā mērķa īstenošanai, kādā veidā tas būtu izdarāms, un cik nopietna eskalācija iestātos, ja Irāna īstenotu savus draudus. Taču jau pēc nepilnas diennakts no Vašingtonas izskanēja nākamais paziņojums: operācija „Projekts Brīvība” pagaidām tiek apturēta, dodot iespēju turpmākajiem diplomātiskajiem pūliņiem. Savukārt šodien valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka Savienoto Valstu pret Irānas teritoriju vērstā militārā kampaņa esot noslēgusies un amerikāņu bruņoto spēku uzmanība turpmāk tikšot koncentrēta tikai kuģošanas nodrošināšanai Hormuza šaurumā. Tas licis daudziem komentētājiem paust cerību, ka diplomātiskais risinājums joprojām ir aktuāls. Tiek piesaukti intensīvi Pakistānas diplomātijas centieni, kā arī Irānas ārlietu ministra Abāsa Arāgči vizīte Pekinā un tikšanās ar savu ķīniešu kolēģi Vanu Ji. Jāpiebilst, ka vien nepilnas desmit dienas atlikušas līdz plānotajai Baltā nama saimnieka vizītei Pekinā, kas agrāk tika atlikta, Savienotajām Valstīm un Izraēlai uzsākot karadarbību pret Irānu. Baiļpilno parāde Tuvojas kārtējais 9. maijs – diena, kad Krievijas režīma kultivētā „uzvaras psihoze” sasniedz savu ikgadējo kulmināciju. Centrālais notikums te allaž bijusi Uzvaras dienas parāde Maskavas Sarkanajā laukumā ar agresorvalsts vadoni un viņam draudzīgo valstu līderiem tribīnēs. Taču šoreiz priekšsvētku noskaņa ir sevišķas nervozitātes apdvesta. Iespēja, ka īpašajā datumā virs Sarkanā laukuma varētu atskanēt ukraiņu lidrobotu dūkoņa, tika apspriesta jau pagājušogad. Tomēr toreiz tā šķita maz ticama īpaši tādēļ, ka viesu vidū bija Ķīnas līderis Sji Dziņpins. Šogad notikumā gaidāmi labi ja ierastie „statisti” Aleksandrs Lukašenko un Kasims Žomarts Tokajevs, un pat Slovākijas premjers Roberts Fico paziņojis, ka Maskavu gan apmeklēšot un pie mūžīgās uguns ziedus nolikšot, taču parādi izlaidīšot. Kā zināms, Ukraina pēdējās nedēļās sevišķi intensīvi demonstrējusi savas gaisa triecienu spējas. Tās lidroboti un raķetes ne vien pamatīgi izpostījuši naftas produktu tranzītostu netālajā Tuapse, bet sasnieguši arī Primorsku un Ustjlugu pie Somu līča, Ņižņijnovgorodu Volgas vidustecē, Permu Urālos un citas vietas līdz pat pusotru tūkstoti kilometru dziļi Krievijas iekšienē. Krievijas naftas pārstrādes jaudas pēdējos mēnešos kritušās, iespējams, pat par divām piektdaļām, salīdzinot ar pirmskara apjomu. Katrā ziņā Ukrainas triecienlīdzekļu spējas aizlidot līdz Maskavai nerada šaubas. Tiek ziņots, ka ap galvaspilsētu tiekot koncentrēti no citiem reģioniem atvilkti pretgaisa aizsardzības līdzekļi, savukārt ap Sarkano laukumu jau izvietotas vienības ar zenītložmetējiem; parāde, visticamāk, notikšot bez bruņutehnikas un citu nopietna kalibra ieroču demonstrēšanas. Pirmdien, 4. maijā, Krievijas Aizsardzības ministrija sociālajos tīklos publicēja paziņojumu, ka, sekojot Vladimira Putina pavēlei, Krievijas bruņotie spēki izsludinot vienpusēju uguns pārtraukšanu no astotā līdz desmitajam maijam. No Ukrainas tiekot sagaidīta pievienošanās šim pamieram, bet ja ukraiņi atļaušoties apdraudēt Uzvaras dienas priekus Maskavā, tad pa Kijivas centru tikšot vērsts īpaši nikns prettrieciens. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Ukraina gan neesot saņēmusi nekādu oficiālu Krievijas puses priekšlikumu uguns pārtraukšanai, taču izsludinot „klusuma periodu” jau sākot ar pusnakti uz 6. maiju. Viņš ieteicis Krievijai spert konkrētus soļus kara izbeigšanai, ievērojot, ka pat parāde Sarkanajā laukumā jau kļuvusi atkarīga no Ukrainas labās gribas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Divas puslodes par Bulgāriju, par Ukrainu un, protams, arī par notiekošo Tuvajos Austrumos.  Donaldam Trampam vakar vakarā nācās pagarināt pamieru termiņu karā ar Irānu. Bulgārijā, izskatās, ir pārvarēta politiskā krīze - dažu gadu laikā tur notikušas astoņas ārkārtas parlamenta vēlēšanas, beidzot vienai koalīcijai ir vairākums. Tiesa, vēlēšanu rezultāti daudzus pamatīgi satrauc. Ukrainā frontē jau ilgu laiku būtisku izmaiņu tikpat kā nav, toties prezidents Volodimirs Zelenskis nesen izstāstīja par kādu īpašu militāru operāciju, kurā krievu pozīcijas tika ieņemtas tikai ar kaujas robotu palīdzību, saņemot vairākus karavīrus arī gūstā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Vai nācis bulgāriem „laimes lācis”? Politiskā krīze Bulgārijā ilgst kopš 2021. gada, taču tās saknes meklējamas vēl senāk – pagājušajā desmitgadē, kad premjerministra krēslu teju nemainīgi ieņēma partijas GERB jeb „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” līderis Boiko Borisovs. Jo tuvāk desmitgades beigām, jo pamanāmāk izpaudās korupcijas un valsts nozagšanas pazīmes. 2020. gada vasarā izvērtās pret valdību vērsti protesti, uz kuru fona veidojās vairākas jaunas t.s. „pārmaiņu partijas” ar antikorupcijas ievirzi. 2021. gada aprīlī notikušās vēlēšanas bija Borisova ēras beigas, taču parlaments izrādījās sadalīts apmēram vienlīdzīgi starp Borisova orbītas partijām, „pārmaiņu partijām” un kreiso bloku, kura centrā bija Bulgārijas Sociālistiskā partija, kādreizējās kompartijas mantiniece. Kopš 2021. gada Bulgārijā notikušas astoņas parlamenta vēlēšanas, pie tam no šajā periodā pastāvējušajām valdībām tikai trīs bija parlamentāras koalīcijas kabineti, savukārt četras – ar prezidenta dekrētu apstiprinātas pagaidu valdības. Arvien pamanāmāks šajos gados kļuva vēl viens spēks – labēji radikālās, nacionālistiskās partijas. Šī gada janvārī, gadu sabijusi pie varas, atkāpās Rosena Žeļazkova mazākuma valdība, kuru premjera partija GERB veidoja kopā ar sociālistu bloku un populistisko spēku „Ir tāda tauta”, un ar turku minoritāti pārstāvošās partijas Tiesību un brīvību alianse ārpuskoalīcijas atbalstu. Tūlīt pēc tam no amata atkāpās valsts prezidents Rumens Radevs, atvaļināts ģenerālmajors un kādreizējais Bulgārijas gaisa spēku komandieris, kurš 2017. gadā tika ievēlēts kā neatkarīgais kandidāts un ieguvis popularitāti kā politiski neatkarīgs valsts galva un Borisova iedibinātās oligarhiskās varas kritiķis. Radevs izveidoja partiju bloku „Progresīvā Bulgārija” ar kredo „Bulgārija pirmajā vietā!”, kurā iesaistījās kreisas ievirzes spēki – Politiskā kustība „Sociāldemokrāti”, Sociāldemokrātiskā partija un burtiski vēlēšanu priekšvakarā izveidotā „Mūsu tautas kustība”. Pirms vēlēšanām „Progresīvajai Bulgārijai” prognozēja apmēram trešdaļu balsu, taču 19. aprīlī tā ieguva nepilnus 44% un 131 no 240 deputātu vietām, tātad valdības veidošanai nepieciešamo vairākumu. Eksprezidenta blokam izdevies ne tikai atņemt teju visas balsis sociālistiem un apmēram divas piektdaļas no GERB elektorāta, bet arī atstāt ārpus parlamenta lielu daļu no labējo radikāļu partijām. Vienīgi liberālajam „pārmaiņu partiju” blokam izdevies saglabāt savas pozīcijas. Jau pirms vēlēšanām izskanēja bažīgas balsis, ka pāris nedēļas pēc atkratīšanās no Viktora Orbana Eiropas politika tagad būs ieguvusi viņa vietā jaunu Kremļa iztapoņu Rumena Radeva personā. Prezidenta amatā esot, Radevs paudis skepsi par militārā atbalsta lietderību Ukrainai, vēlmi uzturēt konstruktīvu dialogu ar Krieviju un mērenu eiroskepticismu. Pats eksprezidents gan jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā deklarēja, ka negrasoties bloķēt Eiropas Savienības finanšu atbalstu Ukrainai. Tāpat eksperti lēš, ka viņš, iespējams, mazinās tiešo militāro palīdzību Kijivai, taču diezin vai kavēs Bulgārijas privāto ieroču ražotāju darījumus ar Ukrainu. Pasaule uz Hormuza āķa Šodien, 22. aprīlī, bija jābeidzas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa noteiktajam uguns pārtraukšanas termiņam konfliktā ar Irānu, taču vakar pievakarē pēc Vašingtonas laika prezidents paziņoja, ka pauze karadarbībā tiek pagarināta. Irānai tiekot dots laiks, lai izstrādātu pozīciju miera sarunām, kuru atsākšanās tika gaidīta jau pirmdien. Tomēr amerikāņu delegācija viceprezidenta Vensa vadībā tā arī nesēdās lidmašīnā uz Islamabadu, kad kļuva skaidrs, ka Teherānas pārstāvji tur neieradīsies. No Irānas galvaspilsētas pienāk ziņas, ka turienes politiskajā virsotnē notiek asa cīņa starp tiem, kuri vēlētos turpināt bezkompromisa konfliktu ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu, un tiem, kuri būtu gatavi dialogam. Kā „vanagu” bloka galvenie pārstāvji tiek minēti Islāma revolūcijas sargu korpusa pavēlnieks Ahmads Vahidi un Augstākās nacionālās drošības padomes sekretārs Mohammads Bāghers Zolghadrs, savukārt t.s. „pragmatiķi” koncentrējas ap parlamenta spīkeru Mohammadu Bāgheru Gālibafu. Oficiālā Teherānas pozīcija pašreiz ir – neatsākt sarunas, kamēr Savienoto Valstu jūras spēki turpina Irānas ostu blokādi. Tādējādi Hormuza šaurums joprojām paliek dubultās blokādes žņaugos, jēlnaftas „Brent” cena svārstās ap simts dolāriem par barelu, dabasgāzes cenas Eiropā dubultojušās līdz līmenim sešdesmit eiro par megavatstundu, un viss notiekošais tiek vērtēts kā smagākā enerģētikas krīze pasaules vēsturē. Tiek piesauktas arī nopietnas bažas par globālo pārtikas apgādi, ciktāl Persijas līča valstis nodrošina arī apmēram trīsdesmit procentus no pasaules minerālmēslu produkcijas. Protams, Irāna savukārt sāpīgi izjūt amerikāņu jūras blokādes sekas. Pārtikas cenas valstī vidēji dubultojušās, bet dažu produktu, piemēram, rīsa cenas augušas vēl daudz ievērojamāk. Naftas eksporta pārtraukšana draud ar nopietnām tehnoloģiskām problēmām naftas ieguves industrijai. Savu rīcības plānu Hormuza krīzes sakarā sākušas būvēt Eiropas valstis. 17. aprīlī Parīzē klātienē tikās Francijas prezidents Emanuels Makrons, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers, Itālijas premjere Džordža Meloni un Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, savukārt daudzu citu Eiropas un arī ārpus Eiropas valstu vadītāji pieslēdzās samitam attālināti. Nozīmīgākais ir lēmums veidot apvienotus jūras spēkus civilās kuģniecības aizsardzībai Persijas līča rajonā, kuri gan aktīvu darbību varētu uzsākt tikai pēc tam, kad tiktu panākta miera vienošanās starp Savienotajām Valstīm un Irānu. Gatavību nozīmīgi iesaistīties paudušas arī Nīderlande, Spānija un Grieķija; kopdarbībai dots apzīmējums Hormuza šauruma kuģošanas brīvības iniciatīva. Šodien un rīt turpinājuma sesijā Londonā tiek risināti jau konkrētāki militārās plānošanas jautājumi. Piedalās ne tikai Eiropas NATO dalībvalstu, bet arī Kanādas, Japānas, Austrālijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Ukrainas, bet ne Savienoto Valstu pārstāvji. Ukraiņu roboti nāk! Nu jau apmēram pusotru gadu presē reizumis parādījusies informācija par Ukrainas bruņoto spēku īstenotām kaujas misijām bez tiešas cilvēku iesaisties, izmantojot tikai robotus. Spriežot pēc šīm publikācijām, pirmā šāda kaujas epizode notikusi 2024. gada decembrī, kad kombinēts lidrobotu un braucošo robotizēto ložmetēju platformu uzbrukums krievu pozīcijām piespiedis ienaidnieku nozīmīgi pārgrupēt spēkus. Tomēr plašāku pasaules mediju uzmanību tēmai piesaistīja prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušonedēļ pastāstot par operāciju pērnvasar, kad ukraiņu roboti ieņēmuši pozīciju, kurā krievi pirms tam sekmīgi atsituši divus konvencionālus kājnieku uzbrukumus. Ukraiņu robotam izdevies uzspridzināt galvenā ienaidnieka bunkura ieeju, pēc kam pozīcijas aizstāvji pacēluši padošanās zīmes pret uzbrucēju lidrobotu kamerām un, šo pašu lidrobotu vadīti, paklausīgi aizsoļojuši uz ukraiņu pozīcijām padoties. Kā zināms, agresorvalsts militāristi savā taktiskajā ēdienkartē joprojām nesmādē lielgabalu gaļu, turpretim Ukrainas bruņotajiem spēkiem katra karavīra dzīvība ir dārga. Tā nu, vēlreiz apliecinot savu radošo un inovatīvo pieeju karadarbībai, Ukraina ir atšķīrusi jaunu lappusi militārajā vēsturē, kas tiek apzīmēta kā attālināti vadīts jeb daļēji autonoms kombinētu ieroču veidu manevrs. Kā norādījis Ukrainas līderis, pirmajos trīs šī gada mēnešos viņa valsts bruņotie spēki veikuši jau 22000 kaujas misiju, kurās izmantotas sauszemes robotizētās platformas. Kaujas lidrobotu izmantošanas apjomi ir vēl daudzkārt lielāki, un tiek nopietni spriests par Ukrainas iespējām šādi kompensēt agresorvalsts dzīvā spēka pārsvaru. Šomēnes Ukraina nozīmīgi intensificējusi arī triecienus Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūrai, kā rezultātā agresorvalsts naftas ieguve piedzīvojusi kritumu par vismaz trīssimt tūkstošiem barelu dienā, kas ir lielākais kopš globālās pandēmijas perioda. Šie militārie sasniegumi būtiski mainījuši Ukrainas vietu Eiropas drošības stratēģijas izkārtojumā. Kijiva vairs nav atbalsta lūdzēja nevienlīdzīgajā cīņā pret agresiju, bet kļūst par partneri, kas spējīgs piedāvāt neatsvaramu pieredzi jaunākās militārās tehnikas izstrādē un izmantošana taktikā. Konkrēts apliecinājums tam ir pagājušā nedēļā noslēgtais Ukrainas un Vācijas aizsardzības sadarbības pakts četru miljardu eiro vērtībā, kas paredz kopīgu lidrobotu un tālas darbības ieroču ražošanu, kā arī pretgaisa aizsardzības līdzekļu piegādi Ukrainai. Kijivas militāri tehnoloģiskās iespējas arvien vairāk novērtē arī citur pasaulē, t.sk. Persijas līča valstīs, kuras piedzīvojušas Irānas gaisa uzbrukumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Alexander Lindström arbetade 1.5 halvt år som sjukvårdare i Ukrainas armé. Han konstaterar att svensk sjukvård inte är redo för kriget. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radios app. Strax efter Rysslands fullskaliga invasion av Ukraina lämnar Alexander Lindström Sverige och den officersutbildning han påbörjat. Han tar i stället anställning som frivillig sjukvårdare och ska under sina 1,5 år i landet ha vårdat över 300 soldater vid fronten.– Jag har ju övat hela mitt vuxna liv nästan – på att försvara Sverige, försvara demokratin. Att under en blågul flagg strida mot ett ryskt försök att begränsa demokratin. Det är det jag är i Försvarsmakten för att göra. Det är inget jobb där man tjänar pengar, det är inte jättebra framtidsutsikter, men jag tror på det – och det var det jag såg hända i Ukraina, säger Alexander Lindström om varför han sökte sig dit.Under sin tid där hann han arbeta både under offensiverna i Charkiv och Zaporizjzja, men också vid striderna i Bachmut – ett slag som beskrivits som det blodigaste sedan andra världskriget.– Det var så mycket drönare, det var så mycket artilleri och det var ständiga ryska angrepp till fots. Det var otroligt svårt, för rörligheten begränsades så mycket att skadade blev kvar väldigt länge på skadeplatser, säger han.Att vårda skadade i fält är alltid utmanande, och det blev inte lättare av den ständiga bristen på sjukvårdsmaterial. Alexanders sjukvårdsenhet, som bestod av fyra personer, stödde en bataljon med runt tusen stridande soldater. Under den ukrainska motoffensiven i Zaporizjzja hade de sju doser smärtstillande läkemedel i sina förråd. Att behöva vårda sårade soldater utan smärtlindring är otrevliga minnen i dag. Han minns särskilt ett fall där en soldat skadats i låret.– Man kunde få ner tre knytnävar i hans lårmuskel, och där satt jag och funderade: Har vi råd att ge honom en dos smärtlindring? Ja, en dos kan vi acceptera. Men hans smärta och lidandet som han fick gå igenom – bara för att vi inte hade rätt resurser – det är sådant man kommer ihåg, när det inte riktigt gick som det skulle, säger han.Men utöver att ge vård under knappa och spartanska förhållanden var Alexander och hans sjukvårdskollegor ständigt utsatta för ryska attacker. Trots att det strider mot krigets lagar såg Ryssland dem som prioriterade mål.– Det är för att det har en väldigt stor effekt på förbanden som slåss. En skyttesoldat kan ta väldigt stora risker om han har förtroende för sin organisation. Men sekunden han vet att kedjan bakåt är bruten – den dagen han hör att förbandsplatsen inte finns längre, eller att sjukvårdstransporten har sprängts – då börjar han tveka. När någon då säger åt honom att storma, att gå framåt och ta en otrolig risk, då tänker han efter för första gången. Då kanske han inte tar det steget, eller så gör han det mindre entusiastiskt. Därför var vi prioriterade mål. Det drog ner stridsmoralen på vår sida när vi förlorade sjukvårdare.Att Ryssland så flagrant bryter mot krigets lagar innebär att Sverige måste tänka om kring hur man vårdar skadade i krig.– Förut har vi i Sverige övat på att ställa upp sjukvården på en stor öppen äng, med ett stort rött kors på uppblåsbara tält. Jättebra, så att fienden inte råkar skjuta på oss. Men nu vill fienden skjuta på oss. Då måste man göra helt tvärtom. Man måste gömma sig, man måste gräva ner sig. Man kan inte samla skadade på en plats – för då kommer de att skjuta, bara för att slå ut dig, säger Alexander.TEXT: Kalle Glas