Podcasts about majoru

V mnoha odvětvích sice probíhá okurková sezóna, ale discgolf není jedním z nich. V červenci nás čekal další turnaj Czech Disc Golf Tour - Běchovický TRN, který pořádně vyzval hráče nejen těžkým hřištěm, ale také náročným počasím. Zároveň se v červenci konaly na severu Evropy ty největší turnaje, které letos na starém kontinentu uvidíme. Turnaje ve Švédsku a Norsku stupňovaly nadšení až k vrcholu celého “european swingu”, kterým byl PDGA Major European Open a následně estonský budoucí Major European Disc Golf Festival. Byla tato série turnajů dostatečnou generálkou před sérií mistrovství světa a Majoru, které nás čekají v Evropě příští rok? To a mnohem víc se dozvíte v této epizodě.

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Agrita Pore Jūrmalā 1883. gadā  sākas Anša Cīruļa biogrāfija, viņa vecāku celtā māja Konkordijas ielā Majoros un skolas gadi Majoru-Dubultu Labdarības biedrības pamatskolā. Jūrmala bijusi iemīļota vasaras atpūtas vieta māksliniekam un viņa ģimenei, Jūrmalā  pirmie atzinības aplausi Cīruļa  keramikai. Viņa tēvs Ādams, aizputietis (Aizupes muiža Tukuma novadā, Vānes pagastā), bija agri atnācis uz Rīgu, iemācījies  namdara amatu (strādāja pie Kristapa Morberga) un apmeties uz dzīvi Rīgas Jūrmalā. Uzcēla sev Majoros māju un vairākas vasarnīcas. Nodibināja ģimeni ar Lību Stricki no Slampes pagasta, izaudzināja deviņus bērnus, no kuriem Ansis bija piektais. Jūrmalā tolaik dzīvi būvējās, un būvuzņēmējam Cīrulim darba nav trūcis. Par vasarnīcu īri dāsni maksājuši Maskavas un Pēterpils viesi. Salīdzinot ar kaimiņiem, Cīruļu ģimene sliktāk nedzīvoja, taču lielās ģimenes uzturēšanai naudas  arvien drusku pietrūcis. Uz radu palīdzību daudz nevarēja paļauties, tāpēc jau no mazotnes bērnus radināja darbam. Ziemās ģimene dzīvoja tēva būvētajā trīsistabu vasarnīcā. Pavasaros  līdz Jurģiem bērni devās ganu gaitās, kur pavadīja laiku līdz pat Mārtiņiem. Ganu gaitas  parasti sākās no 11 gadiem un katram bērnam bija jāiziet savas četras ganu vasaras. Skolai nokavētais laiks bija jāpanāk mācoties uz savu roku. Skola Ansim ļoti patika. Viņš čakli un neatlaidīgi mācījās, īpašu vērību pievēršot valodām, daudz lasīja. Tajā laikā zīmēšanu skolā nemāca, tāpēc neviens vēl nezina, ka dziļi zēna dvēselē slēpjas mākslinieka talants. Bieži vien  Ansis domās izstaigā savus nākotnes ceļus, kaut arī zina – četras ziemas Majoru skolā būs pagājušas un tēvs viņu sūtīs  mācīties amatu, kaut arī būvuzņēmēja profesija viņu nevaldzina, neatlaidība un darbs, nemitīga zināšanu papildināšana ļauj Ansim Cīrulim atteikties no mūrnieka darba un pievērsties mākslai. Mācības turpinās Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā, Venjamiņa Blūma mākslas skolā, kā arī Jūlija Madernieka mākslas studijā un tālāk jau Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā..  Mākslas studiju laikā  Pēterpilī  Cīrulis  sāk interesēties par keramiku, viņā nobriest nodomi sākt strādāt šai nozarē. Cīrulim rodas doma ņemt kredītu un būvēt darbnīcu vecāku īpašumā Majoros, Konkordijas ielā 26/28. « Es nesaprotu kādreiz, ko darīt. Reizēm ir pārliecība, ka darbnīcas iekārtošana uz mūsu zemes gruntes ir pilnīgi neatliekama un ka būs iespējams kaut ko derīgu pagatavot. Bet tad atkal daudz šķēršļi, kuri var izjaukt visus mūsu nodomus » Ansis Cīrulis saprata, ka keramika 20. gadsimta sākumā ir mākslas nozare, kur  vienlīdz nozīmīga ir gan mākslinieciskā vizuālā iecere, gan ķīmisko procesu  sniegtās iespējas - no mālu pārzināšanas līdz  daudzveidīgajai glazūru pasaulei. Darbnīcu tā arī neiekārtoja, jo apzinājās, ka neviens no brāļiem nav gatavs  darbam. Zemes īpašumā nebija vietas, jo tur jau atradās trīs vasarnīcas.Tāpēc grūti būtu sagādāt nepieciešamās atļaujas. Tomēr pāri visam noteicošais iemesls bija nedrošība keramikas tehnoloģijas pārzināšanā. Tādēļ1908. gada vasarā Cīrulis strādā Rīgā pie A. Sirotina un piedalās izstādēs. Viņa darbi tiek pamanīti un augstu novērtēti. Latviešu ekonomiskās sabiedrības vadība piedāvāja māksliniekam savas keramikas darbnīcas Jelgavā, Kalves šosejā 24. Domājams tas notika ap 1910. adu. Darbnīca bija Anša Cīruļa un vecākā brāļa  Mārtiņa Cīruļa kopīgs uzņēmums. Traukus virpoja īpaši šim nolūkam pieņemts podnieks virpotājs. Darbs Jelgavā noritēja veiksmīgi. 1910. gadā vasarā Cīrulis noīrēja nelielas veikala telpas Majoros, Jomas ielā, ar skatlogu uz ielas pusi. Keramikas bija saražots daudz. Nāca pircēji - zaļumnieki un interesenti. Bija gadījumi, kur tika nopirkti lielāki vairumi keramikas, un tie bija jāsūta ar bagāžu uz Krieviju pa dzelzceļu. Pirmie Anša Cīruļa keramikas darinājumi attiecināmi uz 1907. gadu. Mērija Grinberga atceras, ka A. Cirulim pirms kara Jūrmalā, Jomas ielā, piederēja mazs veikaliņš. Tajā varējis  nopirkt brīnišķīgas vāzes un citus keramikas izstrādājumus. “Augstu uz sastatņiem, papirosu zobos, mākslinieks glezno ainu no Jūrmala dzīves,” šāds skats pavērās laikraksta “Rīts” korespondentam 1937. gada jūnija sākumā apmeklējot jauno, pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta uzcelto Dzintaru koncertu namu. Ansis Cīrulis dzimis Majoros, Konkordijas ielā, starp jūru un upi. Mākslinieka iztēle tās abas pārvērš alegoriskās kompozīcijās “Jūra” un “Lielupe”, ko fresco secco tehnikā ar kazeīna/temperas krāsām viņš glezno uz jaunās koncertzāles vestibila sienām. Vēlāk seko trešā freska, kas citur minēta kā “Tautas dziesma”, citur – “Latvija”, vēl citur - “Mūzika”. Bet visi trīs nosaukumi tai labi der. Kopā ar sienu panelējumiem un smagajiem ozolkoka elektrisko spuldžu kroņlukturiem dekoratīvās kompozīcijas rada pirmo priekštatu jaunā koncertnama apmeklētājiem. Gleznojumi spilgti pauž mākslinieka īpatno, latvisko stilu, kuru viņš slīpēja un kopa visu mūžu. Mākslinieks Ansis Cīrulis mūžu nodzīvoja Rīgā, bet vasaras ar pavadīja Majoros. Ansis Cīrulis arī vasarās bieži brauc uz savu Rīgas darbnīcu, un ceļš uz Majoru staciju tas pats.

Stačilo mu osm tříd základní školy, aby se z nevyučeného zámečníka pelhřimovského Agrostroje stal jedním z klíčových odborníků na cenzuru v socialistickém Československu. Jan Kovář nejen ovládal velkou část informací v tisku v 60. a 70. letech, ale také byl autorem ideologického záměru seriálu 30 případů majora Zemana. V pořadu Portréty ho připomene historik Petr Blažek.Všechny díly podcastu Portréty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Jen málokterý český seriál rozpoutal po listopadu 1989 tak vášnivé diskuse jako 30 případů majora Zemana. Dílo režiséra Jiřího Sequense je prodchnuté komunistickou ideologií a dodnes slouží jako názorná ukázka propagandy.Všechny díly podcastu Portréty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele Purvīša mākslas mantojumā ir daudz nenovēršamu zaudējumu. Tomēr dažkārt pie Otrā pasaules kara upuriem vēl nesen esam pieskaitījuši arī tādus reprodukcijās pazīstamus darbus, kuri jau Latvijas brīvvalsts pirmajās desmitgadēs bija nonākuši citu Eiropas zemju muzejos un tur ar retiem izņēmumiem saglabājušies. Nacionālajā muzejā Zviedrijā no Latviešu mākslas izstādes 1927. gadā – “Majoru skats”. Malmes mākslas muzejā Zviedrijā – “Rudens” no mecenāta Oskara Elmkvista dāvinātas latviešu gleznu kolekcijas 1939. gadā.  Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā – “Lielupe” no Latviešu mākslas izstādes Maskavā un Ļeņingradā 1934. gadā Ateneuma mākslas muzejā Helsinkos – “Pavasaris” un “Atkusnis” no Latviešu mākslas izstādes 1936. gadā. Benešovas Mākslas un dizaina muzejā Čehijā – “Pirms vētras” (“Pirms negaisa”) no Latviešu mākslas izstādes Prāgā 1937. gadā. Žorža Pompidū centrā – “Pēdējais sniegs” no Latviešu mākslas izstādes Parīzē 1939. gadā, kad to un vēl vairākus citu gleznotāju darbus iegādājās Francijas valsts.

Vai zinājāt, ka Mellužu estrādē jau 19. gadsimta vidū un nogalē notikuši ne tikai deju vakari un  teātru izrādes, bet arī simfoniskās un opermūzikas koncerti?  20. gadsimta 20. gados Jūrmalas Simfoniskais orķestris te uzstājies  otrdienās, bet 30. gados tobrīd jauno un daudzsološo komponistu, piemēram, Jāņa Ivanova un Jāņa Ķepīša pirmie sacerējumi  atraduši ceļu pie publikas. Arī Bruno Skultes debija notikusi Mellužos. Kas notika estrādē padomju gados un kāda tā ir šodien? Par to visu plašāk Jūrmalas pilsētas muzeja vēsturnieces Ingas Sarmas stāstījumā.   Mellužu parkam un estrādei ir sena un ievērojama vēsture. Tā aizsākusies jau 1827. gadā, kad barons  Kārlis fon Firkss, Majoru, Mellužu un Asaru zemes īpašnieks uzbūvēja kūrmāju un nosauca to par Karlsbad (kūrmāja atradās tagadējā parka vietā).  Kūrmājā notika deju vakari, koncerti un arī teātra izrādes – 1904. gadā te uzstājās Ādolfs Alunāns  un Kārlis Brīvnieks ar savām trupām.  Parkā bija neliela koka estrāde brīvdabas koncertiem.    Pirmā pasaules kara laikā kūrmāja tika nodedzināta, un koncerti atsākās 1926. gadā, kad ar simfonisko programmu uzstājās Jūrmalas Simfoniskais orķestris (orķestra pamatu veidoja Nacionālās operas orķestra mūziķi). Estrāde bija maza, taču klausītāju koncertos te nekad netrūka.  1930. – spožie gadi, kad Rīgas Jūrmalā un arī Mellužos ir redzamas un dzirdamas gan pašmāju, gan ārzemju zvaigznes: mūziķi, diriģenti, dziedātāji. 2019. gada 19. jūnijā  Jūrmalā atklāja  Mellužu  parka atjaunotās estrādes kompleksu -  pašu koncertestrādi ar  625 skatītāju sēdvietām, atbilstīgi vēsturiskajam koncertdārza iekārtojumam, atjaunotajām  vēsturiskajām  vīteņaugu sienām, no jauna uzbūvēto Piena paviljonu. Mūsdienās Mellužu estrāde ir viena no divām 20.gs. pirmās puses koka estrādēm, kas saglabājušās Baltijā (otra – Kuresārē).

ReTV raidījums JAUTĀ-JUMS. Saruna ar Mārtiņu Majoru un Jāni Zušmani.Raidījums ēterā 10.03.2020.

Vysledky predposledniho dne z Majoru + kvalifikace na dream league 11

Vysledky zapasu ze skupin C a D z prvniho letosniho Majoru.

Vysledky z nedavneho Majoru z Moskvy

Par talantīgo peldētāju, Eiropas vicečempionu junioriem Didzi Rudavu, kas no  Eiropas Junioru čempionāta atgriezās ar sudraba medaļu 50m brasā. Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas  audzēknis  atkārtoti izpildījis arī Pasaules jaunatnes olimpisko spēļu A normatīvu, lai startētu  jaunatnes olimpiādē  oktobrī Buenosairesā. Stāstīsim arī par skeletonistu jeb par nākamo "Martinu" dēvēto Elvi Veinbergu. Uzzināsim, kā un kāpēc Murjāņos treneris Gints Dzērve pats uzbūvējis starta estekādi skeletonistiem. Dzirdēsim, kā pirms pāris gadiem izcīnīto kontinenta čempionu titulu mēģinās atgūt pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka. Majoru smiltīs – šajā nedēļas nogalē notiek U22 Eiropas čempionāts.

Zajimavosti a novinky ze sceny za poslednich par dni, vysledky z Majoru

“Mūsu senči, galvenokārt senči līdz 12. gadsimtam, kas vēl nebija paverdzināti, bet kaujās jau rūdīti, 50 procentus savas cietās dabas, sava rakstura iedzimtības un pārmantotības ceļā ir nodevuši mūsu tautas nākamām paaudzēm, bet 50 procenti no laika rituma dzīvē iegūtām īpašībām ir pārgājušas šodienas tautas dabā un raksturā,” šo ierakstu 20. gadsimta 70. gados pats magnetofona lentā veicis dakteris Jēkabs Nīmanis. “Mūsu dižozols” – tā raidījumā Dzimtas saknes viņu dēvē tagadējie Nīmaņu dzimtas pārstāvji. Šis ir stāsts gan par Nīmaņu dzimtas pīlāru – pirmo diplomēto bērnu ārstu Jēkabu Nīmani (1892-1979) – cilvēku, kurš vadījis Valsts Rīgas zīdaiņu namu, Valsts Majoru mazbērnu namu, Rīgas pilsētas bērnu slimnīcu, pārcietis abus pasaules karus, bijis izsūtīts un līdz mūža beigām nostrādājis par bērnu ārstu, gan pa viņa spēcīgo turpinājumu – par brāļa mazdēlu Jāni Nīmani, kurš savulaik būvējis kamaniņu trases Cēsīs un Ogrē un izaudzinājis savus bērnus – komponistu Jēkabu Nīmani, tradicionālās un senās mūzikas speciālisti Ievu Nīmani un ģimenes uzņēmuma „Autine” veidotājus – kalēju Jāni Nīmani, kurš te darbojas kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni Nīmaņiem. Jānis seniors rāda "Nīmaņu" māju pagalmu, vietu Priekuļu pagastā, kuru savulaik kā savu rentes zemi personīgā īpašumā izpirka daktera Nīmaņa vectēvs. Savukaik pie Nīmaņu mājām bijis ābeļdārzs ar vairāk nekā 300 ābelēm, to raža nodrošinājusi Jēkaba Nīmaņa klīnikai sulas un augļus, stāsta Jānis Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155539" layoutid="0" layout="" static=""} Jānis Nīmanis juniors. Klēti, kur tagad ierīkota kalve un saimnieko trīs no Jāņa seniora bērniem,  ģimenes uzņēmuma „Autine” dibinātāji – kalējs Jānis,  sagādnieks un arī kalējs Matīss un finanšu pārzinātāja Karlīne, savulaik būvējis dakteronkuļa Jēkaba brālis Voldemārs. Jānis juniors rāda  zobenu, kuram līdzīgu ir izkalis filmas „Nameja gredzens” vajadzībām, to pirms nepilniem diviem gadiem svinīgi pasniedza galvenās lomas tēlotājam zviedru aktierim Edvīnam Endrem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155570" layoutid="0" layout="" static=""} Kartē atzīmētas vietas pasaulē, kur aizceļojuši „Autines” kaltie rīki. “Būvēšana, mehānika Jāni interesējusi no bērna kājas,” atklāj Jānis seniors, stāstot par dēlu. Viņam piemīt  liela neatlaidība un izdoma. “Kalējam lielākas iespējas mākslinieciski izpausties,” uzskata tēvs. Tā kā dēlu Jāni viņš arī raksturo kā romantiskas dabas, kuru interesē vēsture, arī uzņēmuma nosaukums izraudzīts “Autīne” - tas bijis seno latgaļu pilsnovads.  Mūzikas ceļi Nīmaņu dzimtā Raidījumā Dzimtas saknes arī ieskanas mūzika, kuru rada kalēja Jāņa brālis – komponists Jēkabs Nīmanis.  Viņa klāstā ir mūzika teātra izrādēm,  kā  „Raiņa sapņi'', ”Voiceks”, “Persiešu valodas stundas”, “Dvēseļu utenis”  „Latviešu mīlestība”. Viņš ir komponējis  mūziku animācijas filmu seriālam  „Lupatiņi”, ir  kameroperas  ”Līsistrate” mūzikas autors, par saviem skaņdarbiem saņēmis vairākas „Spēlmaņu nakts” balvas un citas godalgas. Mūzikas ceļu izvēlējusies arī Nīmaņu ģimenes vecākā atvase – meita Ieva Nīmane, senās un tradicionālās mūzikas speciāliste, Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļas tradicionālo pūšamo instrumentu spēles pasniedzēja, pati spēlē oboju, blokflautu, dūdas un dažādas stabules. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155607" layoutid="0" layout="" static=""} Ieva Nīmane Sarunā Ieva Nīmane atklāj, ka vidusskolā beigusi klasi, kurā padziļināti apguvusi ķīmiju un bioloģiju. “Mācoties vidusskolā, vēl bija šaubas - medicīna vai mūzika, beigās tomēr mūzika uzvarēja,” bilst Ieva Nīmane. Iespējams, šīs šaubas bijušas Jēkaba Nīmaņa ietekmē, bet radošais piesitiens ir no mammas dzimtas. Mūzikā Ievu ievirzījusi mamma, bet viņa min arī vectētiņu Pauli Graudiņu, kurš visu mūžu bijis galdnieks. Viņš nāk no Veclaicenes un pašmācības ceļā apguvis vijoles spēli un sapņojis iestāties 30. gados konservatorijā un kļūt par vijolnieku. “Savu sapni viņš realizējis caur saviem mazbērniem. Viņš arī pieredzēja, ka mēs abi ar brāli iestājāmies Mūzikas akadēmijā, tam viņš bija liecinieks, domāju viņš noteikti priecājās par to, ko esam izvēlējušies,” stāsta Ieva Nīmane. “Nezinu, vai tas ir nīmaniskais vai no Graudiņu puses – ir brīži, kad spēcīgi izjūtu dzimtas atbalstu. Tas notiek bez vārdiem. Mēs neesam tie, kas izplūst vārdos par savām emocijām vai jūtām, bet, kad tas ir nepieciešams, es ļoti spēcīgi jūtu, ka man ir ģimene un uz to varu paļauties. Aiz ģimenes stāv dzimtas spēks, sajūta ir spēcīga un ļoti izteikta,” vērtē Ieva Nīmane. Saimnieki dzimtas mājās Jānis Nīmanis seniors visu savu darba mūžu ir bijis būvnieks. Bet sākoties pārmaiņu laikam, viņa tēvs atguvis īpašumu Priekuļos un atteicies no tā par labu dēlam. Tā kopš 1993. gada Jānis Nīmanis ir atgriezies dzimtas mājās. Jau minēts, ka uzņēmumā “Autīne” kopā ar Jāni junioru darbojas arī brālis Matīss un māsa Karlīne. Jēkabs Nīmanis par māsu saka, ka viņu ceļi krustojas kultūras notikumu punktos Rīgā, jo Karlīne ir ne tikai pasūtījumu menedžere “Autīnē”, bet arī basketboliste TTT komandā. Savukārt Matīss gan gādā materiālus, gan taisa bārdas nažus. Komponistam Jēkabam Nīmanim vārds ir dots par godu slavenajam veconkulim. Ar regularitāti reizi piecos gados arvien kāds apjautājoties, vai dakteris Jēkabs Nīmanis neesot viņa radinieks, min komponists Jēkabs Nīmanis. „Tik nesauciet mani  par filozofu vai nez kādu reliģiju man piedēvējat, tās vienkārši ir manas domas,” tā vēl viens Nīmaņu brālis Matīss gaiņājas no sarunas, kad Latvijas Radio vēlas uzklausīt viņa sakāmo par  piederību Nīmaņu dzimtai un vietu tajā. „Esmu tur, kur man jābūt, kā brālis ir tur, kur viņam ir jābūt, un Jēkabs, otrs brālis, ir tur, kur viņam jābūt, tāpēc viņam sanāk laba mūzika. (..) Es zinu, kas ir mans devums visā kopproduktā, apziņa ir stabila, lai man nevajadzētu par to uztraukties,” norāda Matīss Nīmanis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155544" layoutid="0" layout="" static=""} Matīss Nīmanis „Mēs esam ļoti pieķērušies dzimtas, ģimenes tradīciju konceptiem, nereti aizmirstot, kāda ir tā būtība,” turpina Matīss Nīmanis. „Es par tradīcijām nedomāju, es dzīvoju savu dzīvi, vadoties pēc saviem uzskatiem, nemēģinu sevi ielikt – es esmu tajā vai šajā dzimtā. Tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ko tā vide, kur tu esi, rada, ko dzimta vai ģimene ražo. Vai viņa ir radoša, progresīva, tendēta uz attīstību. Tā es arī skatos uz šiem jautājumiem. Es redzu pasauli mazliet citādi, šī brīža attiecības man ir svarīgas, tas, kas ir pagātnē, kas ir nākotnē, man īsti neeksistē. Tas, kas notiek realitātē, attiecības ar to cilvēku, tas ir svarīgs. Nav svarīgi, vai viņš man ir brālis vai māsa. Es vērtēju šīs kategorijas, ne radnieciskās saites. Es savā dzimtā jūtos ļoti labi, man ir brīnišķīgi radinieki, tāpēc es arī laikam par to nedomāju.” Dzimtas pīlārs - dakteris Jēkabs Nīmanis Nodzeltējušā papīra rullī izdreijātā  rokrakstā vācu valodā ir sarakstīti  Nīmaņu dzimtas dati. Ir  pienācis laiks palūkot tuvāk bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa senču rakstus, kas sākās tad, kad Cēsu pilsētas brīvpilsonis Mārcis Nīmanis apprec savu otro sievu  Kristīni Matrozi un šajā 11 bērnu ģimenē piedzimst pastarītis Jēkabs. Dakteris daudz no savām piezīmēm ir atstājis Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja krājumā, muzeja speciāliste, vēsturniece Rita Grāvere ir apkopojusi ziņas par ārstu Jēkabu Nīmani un gatavojas laist klajā grāmatu par viņu. Rita Grāvere stāsta, ka dakteris ļoti interesējies gan par tēva, gan mātes dzimtu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155542" layoutid="0" layout="" static=""} Nīmaņu dzimtas koks, ko 1930. gadā pasūtīja Jēkabs Nīmanis. “Neticami drosmīgs bijis,” atzīst Rita Grāvere, pieminot Latvijas Radio raidījumu ciklu ''Sistēmas bērni''. Viņa atklāj, ka Jēkabu Nīmani 1932. gadā atlaida no Rīgas zīdaiņu nama vadītāja darba, jo viņš savukārt bija uzteicis darbu vairākām kopējām, kas slikti izturējušās pret bērniem. Jēkaba Nīmaņa vectēvs un tēvs arī bijuši būvuzņēmēji, un visiem bijušas muzikālās dotības. Savukārt dakteris Jēkabs Nīmanis, kurš bija pirmais diplomētais bērnu ārsts Latvijā, kopš 1925. gada desmit gadus vadījis Bērnu slimnīcu Rīgā un ārstniecības iestādes vadīšanai piegājis ar būvuzņēmēja piegājienu. “Uztaisa telefona centrāli, uztaisa jaunas barakas. Īsts direktors bija,” norāda Rita Grāvere. Skaidrojot dzimtas radu rakstus, Rita Grāvere min, ka daktera Nīmaņa tēvam bijušas divas laulības. Arī pats  dakteris Jēkabs  Nīmanis  savā mūžā apprecas divas reizes, bet mīlestības  viņam ir  bijušas trīs, kuras viņš romantiski dēvējis dažādu gadalaiku vārdos. 1926. gadā Bērnu slimnīcā Jēkabs Nīmanis satiek šarmanto un interesanto māsiņu Helēnu, kura kļūst par Helēnu Nīmani. Tā ir viņa Vasaras meitene, atklāj Rita Grāvere. Pirmo mīlestību dakteris Nīmanis nodēvējis par Pavasara meiteni, viņas vārds gan nav zināms. Pirmā sieva bija Vasaras meitene. Otrā sieva - Ziemas meitene. „Lai neviens neaizmirst, ka sievieti godā tas, kas pats godājams, bet nicina tas, kas pats nicināms,” tā skan viena no daktera Jēkaba Nīmaņa izteiktām atziņām, kas ir apkopotas pirms pāris gadiem iznākušajā grāmatā „Jābūtība”. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155533" layoutid="0" layout="" static=""} Jēkabs Nīmanis 20. gs. 70. gadi Jēkabs Nīmanis savulaik bijis arī Raiņa ārsts, varbūt sākumā tā bijusi nejaušība, ka tieši viņš uzaicināts pie slimnieka reizē, kad viņam bija pirmā sirdslēkme, jo Rainis un Nīmaņi dzīvojuši uz vienas ielas. Pamazām abi iepazinušies, un Rainis un Aspazija vēlējušies, lai Jēkabs Nīmanis turpina dzejnieku ārstēt, lai gan pats dakteris, būdams, bērnu ārsts, vēlējies piesaistīt citus speciālistus. 1935. gadā Rīgā, Daugavgrīvas ielā 6, tiek atvērta Jēkaba Nīmaņa privātklīnika bērniem, kurā mazajiem pacientiem, kā raidījuma sākumā minēts, no mājām Priekuļos tika piegādāta pašu spiesta ābolu sula un biezeņi. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1940. gadā, klīnika tiek nacionalizēta. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="155534" layoutid="0" layout="" static=""} Māja Rīga, Daugavgrīvas iela 6, kur  20. gs. 30. gados atradās J. Nīmaņa privātklīnika bērniem Vēlāk vācu okupācijas laikā dakteris Nīmanis kļūst par lektoru Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē un aizstāv doktora disertāciju par zīdaiņu kopšanu. 1944. gadā vācu okupācijas pārvaldes pārstāvis  uzaicina ārstu evakuēties uz Vāciju, tomēr viņš atsakās. Vien sajūtot briesmas, Jēkabs Nīmanis sūta prom uz Rietumiem divus savus audžubērnus – brāli un māsu -, kurus viņš 1940. gadā paņēma no Majoru bērnunama. Tagad abi dzīvo Zviedrijā ir cienījamos gados, bet savu latviešu papiņu nav aizmirsuši. Bet kara un tam sekojošie padomju okupācijas gadi nežēlīgi maļ savās dzirnās daktera dzīvi: kara beigās Ventspilī, kur viņš uz laiku apmeties, Jēkabu Nīmani vispirms arestē gestapo vīri kā komunistu spiegu, pēc tam  viņš nonāk čekistu rokās. 1945. gada 10. maijā čekisti viņu apcietināja pirmo reizi. Laimīgs gadījums ļauj izglābties. Bet 1951. gadā  čeka atkal arestē Nīmani, un šoreiz no tās nagiem neizdotas izsprukt. Tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā. Arī nometnē viņš bija bērnu ārsts. Tāpat pēc izsūtījuma Jēkabs Nīmanis turpināja darbu kā ārsts. Daktera Nīmaņa darbu var izteikt ar viņa paša pausto atziņu: „Kas cilvēkam jādara – notiec sirdsapziņa un pienākuma apziņa, pēc kā arī jāvadās.”