Podcasts about savuk

Pirmdienas "Neatliekamās sarunas" viesi ir flautiste, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga direktore Anete Toča, obojists Māris Kuģis un čellists Kārlis Klotiņš, un runājam par gaidītu tradīciju kļuvušo Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertciklu "Vasaras vakara kamermūzika", kas Mākslas centrā "Zuzeum" šogad norisināsies augusta pilnbriedā – 27., 28., 29. un 30. augustā, kad vasaras krāšņums vēl piepilda dienas, bet vakaros gaisā jau virmo rudenīgu noskaņu vēsmas. Šīs nostalģijas pilnās gadalaiku metamorfozes tik atbilstīgas kamermuzicēšanas būtībai! Īpašu noskaņu šīgada ciklam piešķirs arī iespēja klātienē skatīt "Zuzeum" sarūpēto ietekmīgā austriešu tēlnieka Ervīna Vurma iespaidīgo personālizstādi.  Šogad orķestra spilgtās personības kamermūziķu ampluā atklāsies četros atšķirīgos koncertvakaros, kurus kuplinās arīdzan saistošie Oresta Silabrieža ievadvārdi. Baroka skaņumākslas pārlaicīgā dzīvesgudrība tajos sabalsosies ar mūsdienu jaunrades nevaldāmo enerģiju, un emocionāli nospriegota delartiska melodrāma – ar vien klasicismam piemītoša spožuma niansēto spēku. Sarunā ar Ingu Žilinsku orķestra direktore Anete Toča akcentē pirmo – orķestra ikdienas repertuāram netipiskāko koncertu Passacaglia della Vita, kas risināsies 27. augustā un būs veltīts baroka laikam: tajā skanēs baroka laika darbi balsīm un baroka instrumentiem, ko atskaņos flautiste Vita Rozēna-Gaļicka, vijolniece Agnese Kanniņa, čelliste Māra Botmane, klavesīniste Ieva Saliete un divi dziedātāji – Dārta Liepiņa un Ansis Bētiņš. Tikām par programmu "Rītausmas vilki", kas risināsies festivāla otrajā vakarā – 28. augustā, vairāk stāsta Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta čellists Kārlis Klotiņš. Tā būs mūzika, kas tapusi pēdējo sešu gadu laikā, pie tam trīs no koncerta četriem skaņdarbiem būs latviešu komponistu darbu pirmatskaņojumi! Proti, līdzās šoruden prestižajā Jeila universitātē ASV studijas uzsākušā talanta Aleksandara Avrameca opusam, kurā īpaša uzmanība veltīta vēja fenomena radošai izpētei, skanēs arī teātra pasaules smalkākās nianses pārzinošā Edgara Mākena jaundarbs, kam iedvesma smelta mūsu pašu lepnuma Pētera Vaska žanra virsotnēs. Ritmiskas enerģijas caurstrāvots savukārt solās būt citkārt ar sitaminstrumentu spēli asociētā Ernesta Mediņa jaunākais veikums.   Trešajā vakarā jeb 29. augustā līdzās mūzikai skanēs diskusija: tā papildinās Arnolda Šēnberga leģendāro melodrāmu "Mēness Pjero". Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem to izdzīvos pasaules slavas priekšvakarā esošais soprāns Katrīna Paula Felsberga. Bet festivāla izskaņā – 30. augustā – neparastāki kvineti un seksteti pūšaminstumentiem un klavierēm. Programmā "Mūžzaļais akācijas koks" līdzās Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta koncertiskuma caurstrāvotajam Klavieru kvintetam, kuru pats ģēnijs uzskatījis par vienu no saviem labākajiem skaņdarbiem, skanēs ceturtdaļgadsimtu pēc tā tapušais vācu romantisma lielmeistara Kārļa Marijas Vēbera virtuoza azartiskuma un saistoša melodiskuma pilnais Klarnetes kvintets. Savukārt pirms apaļa gadsimta komponētais čehu meistara Leoša Janāčeka pūšaminstrumetu sekstets "Jaunība" uzmanību saista ar tautiskiem ritmiem un gaišu nostalģiju, gaumīgu humora dzirskti un atmiņā iegulstošiem melodiskiem motīviem. 

Gaza – kara rati joprojām ripo Augusta sākumā Izraēlas kara kabinets apstiprināja plānu pilnībā pārņemt savā kontrolē Gazas pilsētu, pie kam premjerministrs Netanjahu pasludināja, ka galīgais mērķis ir pilnīga Gazas joslas okupācija. Tādējādi tiktu īstenota galīgā organizācijas Hamas atbruņošana un joprojām gūstā turēto izraēliešu ķīlnieku, dzīvu vai mirušu, atgūšana. Pēc tam Gazas josla tiktu demilitarizēta, paturēta Izraēlas drošības kontrolē, un pārvalde tajā nodota jaunām civilām institūcijām, kas nebūtu saistītas ne ar Hamas, ne ar palestīniešu varas struktūrām Jordānas rietumkrastā. Šādam uzstādījumam ir daudz pretinieku kā pašā Izraēlā, tā starp tās starptautiskajiem sabiedrotajiem. Pastāv saprotamas bažas, ka pilnīga Izraēlas militāra kontrole pār Gazas joslas teritoriju prasīs vēl daudz laika un asiņu, pie tam samazinās ķīlnieku izdzīvošanas iespējas. Tikām Hamas un citas palestīniešu frakcijas pirmdien vēlu vakarā nāca klajā ar paziņojumu, ka pieņem Ēģiptes un Kataras starpnieku ierosināto uguns pārtraukšanas plānu. Tas paredz karadarbības pārtraukšanu uz diviem mēnešiem, kuru laikā Izraēlai pēc noteikta grafika tiktu atdoti desmit dzīvi ķīlnieki un astoņpadsmit mirušo gūstekņu ķermeņi. Savukārt Izraēla šai periodā atbrīvotu tūkstoš simts vienpadsmit Gazas joslā sagūstīto, simt divdesmit piecus palestīniešu cietumniekus, kam piespriests mūža ieslodzījums, un atdotu simt astoņdesmit nogalināto palestīniešu līķus. Izraēlai būtu jāatvelk savi spēki uz apmēram kilometru platu joslu Gazas sektora robežas perimetrā, gan saglabājot kontroli divos t.s. militārajos koridoros. Paralēli uguns pārtraukšanas periodā notiktu sarunas par galīgo noregulējumu un atlikušo ķīlnieku atbrīvošanu. Šis plāns ir ļoti līdzīgs tam, ko jau agrāk izvirzījis Savienoto Valstu prezidenta īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Izraēlas puse pirmdienas plānu nav tieši noraidījusi, taču izteikusies, ka nav ieinteresēta kādās daļējās vienošanās – Izraēla vēlas visu ķīlnieku atbrīvošanu. Kā izteicies Izraēlas valdības oficiālais pārstāvis Dāvids Mencers, situācija esot mainījusies, ciktāl premjerministram ir plāns Gazas joslas nākotnei. Tikām Izraēlas ielās svētdien izgājuši, kā lēš, četrsimt tūkstoši, protestējot pret valdības pieeju kara vešanai.   Uz sarkanā paklāja sarkanus pleķus neredz… Ne vienā vien pasaules medijā pēdējās dienās apspēlēts sarkanā paklāja motīvs. Fotogrāfu fiksētā aina, kad amerikāņu jūras kājnieki savienoto valstu bruņoto spēku bāzē Ankoridžā rūpīgi izklāj purpura krāsas celiņu līdz trapam, pa kuru tūdaļ jānokāpj agresorvalsts vadonim, kara noziegumos apsūdzētajam Vladimiram Putinam, daudziem šķiet simboliska. Par ko tādu personāžs, kas karikatūrās bieži tiek tēlots asinīm notriepta puskaila pundura izskatā, līdz nesenam laikam nevarēja pat sapņot. Bet, tā sacīt, uz sarkanā tepiķa sarkanus pleķus neredz. Tepiķa klājēja, Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pēdējā laika draudi par sankcijām, ja netiks pārtraukta karadarbība, pēkšņi pārvērtās godpilnā uzaicinājumā uz tikšanos. Nav nekāds brīnums, ka uz Putina repliku, ka „nākamreiz Maskavā”, Baltā nama saimnieks atbildēja savā ierastajā manierē miglaini, taču nebūt ne noliedzoši. Tiesa, ir arī tie, kas pauž, ka Aļaskā viss varēja beigties vēl daudz sliktāk. Tā Krieviju pametušais politologs un publicists Staņislavs Belkovskis pirms samita nerima atkārtot, ka abi dalībnieki paziņošot – viņiem kopīgiem spēkiem izdevies glābt pasauli no kodolkatastrofas, par ko „draugam Vladimiram”, protams, pienākas kāda daļa no Ukrainas zemes un suverenitātes. Tas nenotika, un, runājot par miera procesu, Ankoridžā formāli nav noticis vispār nekas. Sankciju piedraudējums un uguns pārtraukšanas prasījums Krievijai gan kaut kā izrādās izkūpējis gaisā – tagad Tramps runā par galīgu miera noregulējumu. Pretēju viedokli pauda vairāki no Eiropas valstu līderiem, kuri līdz ar Ukrainas prezidentu Zelenski pirmdien ieradās Vašingtonā. Sevišķi konkrēti to artikulēja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, sakot – Putina un Zelenska tikšanās bez uguns pārtraukšanas viņam esot neiedomājama. Kopumā arī Vašingtonas tikšanās nepiepildīja pēc Ankoridžas joprojām pastāvošās bažas, ka prezidents Tramps mēģinās īstenot spiedienu, lai panāktu piekāpšanos Putina vēlmēm. Klātesošajiem Eiropas līderiem izdevās pavērst sarunu gaitu primāri Ukrainai sniedzamo drošības garantiju tēmā, gan bez kādiem taustāmiem rezultātiem. Kas attiecas uz turpmāko, tad tagad būtu jānotiek piesauktajām Ukrainas un Krievijas vadītāju sarunām klātienē, kurām kādā turpmākā posmā varētu pievienoties arī Donalds Tramps. Šo tēmu Baltā nama saimnieks steidzās apspriest ar savu Ankoridžas sarunbiedru, sazvanoties tieši tikšanās laikā ar eiropiešiem. Pirms aizlidošanas no Ankoridžas Putins pauda principiālu gatavību sarunām ar Zelenski, taču komentārā, ko par Kremļa vadoņa un ASV prezidenta telefonsarunām sniedza Putina ārpolitikas padomnieks Jurijs Ušakovs, šāds formāts vairs netika pieminēts, vien ekspertu sarunu izvēršana. Un, protams, ne vārda par iespēju pārtraukt asinsizliešanu.   Sagatavoja Eduards Liniņš      

Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe” tapis kā blakne rakstniecības studijām Liepājas Universitātē. Savukārt ideja par pašām studijām jau nobriedušā vecumā izaugusi no iekšējas pārliecības, ka cilvēkam ir jāseko skaistumam un visas dzīves garumā jāizkopj sevī spēja pamanīt pasauli ārpus ikdienišķā. „Esiet sveicināti!” – Tā sākas Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe”. Mūsu sarunbiedre šai raidījumā vēl paspēs sasmīdināt ar paziņojumu, ka krājums ir tapis kā blakne studijām Liepājas Universitātes Rakstniecības programmā. Tāda esot bijusi viņas maģistra darba būtība: atrast vai vislabāk – sarakstīt – dzejoļu krājumu, un tad teorētiski izpētīt, cik dažādi tajā iekļautos dzejoļus iespējams interpretēt tekstu veseluma ietvaros. Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs tobrīd strādāja pie literatūras žurnāla “Strāva” dzīvniekiem veltītā numura, šī vai cita iemesla dēļ arī Sanitas Rībenas krājumam kā vienojošo tēmu izvēlējās dzīvnieku tēlus. Iepazīstam suni, krājuma nosaukumā likta kaķe, ir vēl lūsis un lapsa. Ja būtu jāatrod vienojoša tēma Sanitas Rībenas debijas krājumā, var cieši turēties pie sekojošajā sarunā izskanējušās atziņas, ka paralēli maizes darbam un ikdienas dzīvei, dzīves garumā cilvēkam ir tik ļoti nepieciešams arī kaut kas aiz tā – kāda neproduktivitātes, nelietderīguma dimensija. Skaistuma meklējumi… Sanita Rībena savā dzīvē tos īstenojusi daudzveidīgi: dzejā, dejā, mūzikā, dabā... Leģenda par kaķi ar deviņām dzīvībām, iedvesmojusi arī Sanitas Rībenas krājuma nodaļu nosaukumus. Ir “Pirmās dzīvības”. Tad “Citas dzīvības”. Lieta kļūst nopietna kad tās rezerves dzīves iet uz beigām nodaļā “Pēdējās dzīvības”. Tituldzejolis “Kaķe”. Sarunas gaitā Sanitai Rībenai vaicājam, kā smalko pasaules vērojumu, kas ir viņas dzejā, ietekmējusi, piemēram, dalība akcijā “Mana jūra”, kuras misija ir jūras ūdens kvalitātes apsekošana, bet tīri fiziskā izpausme – vairākdienu iešana gar Baltijas jūras krastu. Dzejā pieminēts Dante un Sokrāts, vai filozofijas studijas, citu tekstu lasīšana ietekmē? Taču izrādās, ka šobrīd Sanitas dzīvē aktuālāka ir deja un kustība – kontaktimprovizācija – vēl viens viņas sevis un pasaules izzināšanas veids. Un tā, gandrīz nejauši, uzzinām, ka arī dzejas krājuma “Kaķe” atvēršanas svētkos Sanitas Rībenas dzeja tiks ne tikai lasīta, bet arī izdejota, kas lielā mērā arī noteicis izvēlēto dzejoļu saturu un ritmu.

Vēl dažas dienas Mazirbē jūras krastā ir aplūkojami mākslas objekti multimediālā projektā „Durvis”. Ko simbolizē durvis? Kādu maģisku spēku sevī slēpj klusais Līvu krasts? Ko nozīmē radīt mākslu sinerģijā ar dabu? Un – kā var nodibināt attiecības ar kuratoru, kurš nav cilvēks? Kultūras rondo par tradīciju, kurā labi sajūtama mākslas un dabas klātesamība, un procesu, kurš  labvēlīgi ietekmē klātesošos, saruna ar māksliniekiem Daini Punduru un Reini Dzudzilo un idejas autori Unu Meistari. Kultūras portāla "Arterritory.com" veidotais multimediālais projekts „Durvis” ir sinerģisks mākslas un dabas stāsts, kura konceptuālais izejas punkts un viens no centrālajiem tēliem ir ilggadējā līvu tradīciju kopēja Daiņa Stalta reiz atrastās senās rijas durvis. Simbols un tēls, kas 1989. gadā Smitsona rīkotajā Tautas dzīves festivālā Vašingtonā reprezentēja Latviju un vēstīja mazas nācijas pie Baltijas jūras stāstu. Vairākus gadus pavadījušas Daiņa Stalta meitas Julgī Staltes mājās Košragā, durvis atkal ir atvērušās un atgriezušās publiskajā telpā – kā aicinājums uz sadarbību, savu sakņu un sevis apzināšanos kopējā dzīvās un nedzīvās dabas audumā. Kā totēms, kas glabā gadsimtu ilgos uzslāņojumus – pieskārienus, emocijas, vibrācijas, sajūtas, notikumus – tās iekļautas mākslinieka Reiņa Dzudzilo veidotajā objektā, kur tās kļūst par mītisku dominanti skulpturālā diptihā. Viena tā daļa iegūlusi Saulrieta koncertu skatuves teritorijā Mazirbē, kur gaisā levitējošās senās rijas durvis aicinoši var atvērties un arī aizvērties – viss atkarīgs no Vēja mātes ceļiem un elpas plūsmas. Savukārt otra objekta daļa, kas meklējama jūras malā, izaicina ar savu šķietamo laikmetīgo vienkāršību, skaidrību un vienlaikus absurda žestu – liekot sadurties divām ceļa zīmēm – divām bultām, veidojot nepārprotamu norādi uz bezgalīgu nepārtrauktību, turpinājumu, piedāvājumu transformācijai, izvēlei un brīvībai.

Par sēņu vietām, kurās izdevies labu ražu, parasti citiem nestāsta. Kā atrast labākās sēņu vietas: kur patīk augt gailenēm, baravikām un citām sēņotāju iekārotām sēnēm? Raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj AS "Latvijas Valsts meži" mežierīcības meistars Vidusdaugavas reģionā Kārlis Taukačs, Rīgas mežu bioloģiskās daudzveidības eksperts Gatis Eriņš un Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniela. Ierakstā uzklausām Rūtu Kuriņu. Viņa uz mežu sēnes lasīt dodas kopš bērnības, jau apmēram 30 gadus. Viņa izaugusi piecu bērnu ģimenē un sēņu un ogu lasīšana un pārdošana bija laba iespēja sagādāt visu skolai nepieciešamo. Tagad došanās uz Tomes mežiem viņai ir hobijs. "Šo gadu var saukt par gaileņu gadu, parējās sēnes pa druskai parādās, bet sēņotāju interesējošā daudzveidība ir maza pagaidām," vērtē Inita Dāniela. Viņa arī atgādina: Ja cilvēkam ir jautājums – vai šī sēne ir ēdama, tad noteikti viņam tā nav ēdama. Drīkst lasīt tikai tās sēnes, kuras droši pazīst. Kurām sēnēm patīk kādos mežos? "Tā pati gailene - sausie, mēreni mitrie skujkoku meži, tur būs diezgan droši atrodama. Apšubekas meklēt ietu uz lapainākiem mežiem, kur vairāk ir apses, lazdas, liepas. Saprotot, kas šajā sezonā no sēnēm ir izaudzis, uz atbilstošu mežu jāiet. Cūcenes vēlā rudenī – egļu mežos," iesaka Gatis Eriņš. "Protams, pieauguši meži, lieli meži, arī izcirtumos ir sēnes, bet tur sēnes lasa mazāk." Inita Dāniela papildina, ka gailenes labprāt aug arī lapu koku tuvumā. Savukārt baravikas ir dažādas - ir priežu baravika, egļu baravika un ir vasaras baravika, kas zem ozoliem aug. Arī apšubekas ir dažādas. Sēnes ir garšīgas, kaloriju tajās nav daudz. "Ja sēnes sacep ar speķīti, vai vēl apcep sviestā un pieliek saldo krējumu, tad sēnes nav vainīgas, ka šis ēdiens ir kaloriju bumba," norāda Inita Dāniela. "Nav jau obligāti sēnes jāēd. Var nevākt ēšanai, tāpat priecāties, fotografēt. Ļoti daudzi cilvēki ir uzlikuši sev mērķi pēc iespējas vairāk sugas iepazīt, sakrāt bildītes. Meklē visādus eksotisku sīkumiņus. Uz mežu iet un par sēnēm priecāties var un vajag." Savukārt Kārlis Taukačs mudina sēņošanas maršrutu saplānot jau mājās, izmantojot "LVMgeo" lietotni, kurā var redzēt mežaudžu plānu. Tur var redzēt, kādas sugas kurā mežā aug un cik tās ir vecas. "Dīvānā sēžot var saplānot savu ceļu, kur un kā dosimies, ka ieiesim šajā priežu jaunaudzītē salasīt gailenes, ieiesim šajā ozolu - egļu audzīte salasīt baravikas, tad tajā laukmalītē, kur apses aug, salasīsim apšubekas. To maršrutu var mājās nospraust un visticamāk, tas veicinās pilnu groziņu," iesaka Kārlis Taukačs. Viņš arī atgādina un iesaka mežā netrokšņot. Citās domās ir Gatis Eriņš, kurš tomēr iesaka vismaz skaļi aiztaisīt mašīnas durvis, lai zvērus, ar kuriem nevēlamies satikties, brīdinātu par savu ierašanos mežā. Bet runājot par mašīnas novietošanu, viesi atgādina, ka auto jānovieto tā, lai citi varētu pabraukt garām.  Tāpat arī atgādinājums, ka mašīnu nedrīkt nobraukt no ceļa garā zālē, jo tas var veicināt aizdegšanos no karsta izpūtēja. Arī kūdrainās augsnēs nevajadzētu atstāt. Pirms novietot mašīnu, ieteikums padomāt, vai tā nevar aizdedzināt mežu, kā arī, lai citi var pārvietoties pa mežu.

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

"Klasikā" ciemojas dziedātāja Vizma Zvaigzne un pianists Rihards Plešanovs. Runājam gan par "Šūbertiādi", kas 9. augustā no pulksten 18 risināsies Jaunauces pilī un tajā līdz ar Vizmu un Rihardu piedalīsies arī tenors Jānis Kurševs, čelliste Guna Šnē, pianiste Linda Leine un soprāns Evita Zālīte; gan brīvdabas festivālu "Kā nenogurt no tā, ka esi dzīvs" un kamermūzikas koncertciklu "Tuvāk zvaigznēm", kas pulcēs apmeklētājus triju dienu garumā - 15. līdz 17. augustam kultūrtelpā "Dabā", Siguldas novada Nurmižos. Apmeklētāji tiks aicināti baudīt augstvērtīgus koncertus, apmeklēt pavārmākslas meistarklases, klausīties sarunas par latviešu vīriešiem un smelties iedvesmu senajās receptēs... Festivāla rīkotāji šogad par savu virsuzdevumu izvirzījuši latvieša spēka un izturības aktualizēšanu. Festivāla moto ir "Stiprini latvietību, gūsti prieku no dzīves un esības tajā". Lai to īstenotu, apmeklētāji aicināti apmeklēt festivāla pasākumus dabas ielokā, lauku viensētā Siguldas novada Nurmižos, kur varēs smelties spēku un izturību mūsu senču dzīvesziņā, klausoties vēsturnieka Edgara Ceskes stāstos un piedaloties šefpavāra Jāņa Siliņa meistarklasē. Savukārt mūzikas mīļotājiem tiks piedāvāti koncerti, izceļot talantīgus, starptautiski atzītus latviešu māksliniekus. Pasākumu programma būs daudzveidīga, aicinot apmeklētājus gūt īpašu pieredzi katrā notikumā visa festivāla garumā.  

24. jūlijā, Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā ziedu smaržu un vasaras zaļuma ieskauta, kārtējo reizi tika pasniegtas Jāņa Baltvilka balvas. Tas ir kļuvis par ikgadēju bērnu un jauniešu literatūras un grāmatu mākslas svētku kulmināciju Latvijā, un šogad tika godināts dzejnieks Krišjānis Zeļģis par dzejoļu grāmatu "Patīk!", ilustratore Dace Krēsliņa par grāmatām "Kas par smaku" un "Postaža parkā". Savukārt mākslinieks Zahars Ze par ilustrācijām Helgas Tormanes grāmatām "Juki muzejā" un "Juki satiek draugus" saņēma "Latvijas Valsts mežu" balvu "Jaunaudze". Lasītāju sirdis iekarojusi Sanita Reinsone, saņemot īpašo lasītāju simpātiju balvu par grāmatu "Draugi un kaimiņi". Trešdienas rītā "Klasikā" varēsit dzirdēt sarunu ar vācu rakstnieci Ditu Cifeli un viņas grāmatas "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" tulkotāju Signi Višku. Viņas atzītas par Jāņa Baltvilka balvas šī gada starptautiskajām laureātēm. Pasākums, kas dibināts 2004. gadā, ar katru gadu apliecina savu neatsveramo lomu bērnu literatūras attīstībā un lasīšanas tradīciju stiprināšanā visā mūsu sabiedrībā. Šoreiz uz sarunu aicinām dzejnieku KRIŠJĀNI ZEĻĢI. Liega Piešiņa: Vai tu pats bieži dzīvē saki – patīk? Krišjānis Zeļģis: Pārāk bieži nē. Es laikam esmu piesardzīgāks ar to "patīk". Kā tad izveidojās tā, ka tapa dzejoļu krājums bērniem tieši ar tādu nosaukumu? Grāmatas galvenais varonis ir bērns, un tad nu es iztēlojos šo bērnu, kurš ir spējīgs priecāties un brīnīties par visu vairāk nekā pieaugušie. Vai tu gribētu būt tāds varonis kā tavas grāmatas "Patīk" varonis? Jā un nē. Protams, bērns es negribētu būt... Bet to spēju vairāk priecāties un brīnīties gan gribētu – tā spēja, laikam ejot, kaut kā lēnām zūd, un to noteikti gribētos atgūt. 2010. gadā iznāca tavs pirmais dzejoļu krājums "Visas tās lietas", un kopskaitā tev iznākuši pieci dzejoļu krājumi pieaugušajiem. Vai to, ka tagad izdevniecībā "Liels un mazs" iznācis šis bērniem domātais dzejoļu krājums "Patīk", varētu uzskatīt par sava veida debiju? Jā, kaut kādā mērā tā ir cita darbības zona, kur ir citi noteikumi, cits lasītājs. Un tas ir arī mazliet bailīgi. Bet kaut kādā ziņā tā ir arī zināma attīstības stadija: domāju, ka ātrāk šo grāmatu nevarēju uzrakstīt.  Jo tev pašam vēl bērniņa nebija. Vispār grāmatu lielākoties uzrakstīju vēl pirms bērns bija piedzimis. Drīzāk domāju, ka tas ir tekstuālas pieredzes jautājums. Tev pašam bija interesanti? Jā, jā! Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc to darīju. Jo dzejniekiem jau tā brīvība ir diezgan liela. Mums jau neviens izdevējs neklauvē pie loga un neprasa, kad būs manuskripts. Tas ir mūsu pašu interesēs – darīt vai nedarīt. Tā ka grāmata noteikti izauga no manis paša intereses par šo tēmu. Kā tāds izaicinājums varbūt. Vai tu savam bērnam lasi dzejoļus? Savam dēlam nē. Viņam ir divi gadi un šobrīd ir mazliet citas intereses. Bet bildes viņam patīk skatīties. Viņš šobrīd ir apsēsts ar automašīnām un vilcieniem, kas nav temati, kas apskatīti grāmatā. Varbūt vēlāk...  Kādas tev bijušas tikšanās par šo dzejoļu krājumu? Jo tev ir veiksmīgs liktenis, jo arī Latvijas Literatūras gada balvai tu biji nominēts. Veiksmīgs liktenis... Jā, bijušas pāris tikšanās ar bērniem. Un tās bijušas patīkamas un interesantas – tās vairāk ir tādas sarunas ar bērniem par lietām, kas viņus interesē. Bērniem jau bremžu nav, līdz ar to sarunas ir daudz vieglākas, nepiespiestākas. Izbaudu šīs tikšanās, jo tā ir tāda jautra parunāšana, nav nekā smagnēja. Vai arī dzejniekam nedrīkst būt bremzes? Nezinu... Tās neizbēgami izstrādājas laika gaitā. Tas ir plašāks jautājums – par  valodas lietojuma bremzēm vai tematisko loku. Var dažādi uz to skatīties. Ideāli būtu, ja tās bremzes vajadzīgajos brīžos varētu atslēgt: tas ir svarīgāk.  Kā tev tas izdodas? Droši vien varētu labāk. Reizēm izdodas. Ja runājam vēl par krājumu "Patīk": tajā ļoti skaidri izpaužas puiku domāšana. Vai ir jābūt grāmatām, kas domātas meitenēm un puikām atsevišķi? Nedomāju, ka grāmatām jābūt sadalītām. Tas var mierīgi pārklāties. Viens no šīs grāmatas uzdevumiem bija uzrunāt zēnus, jo zēni vienkārši mazāk lasa. Tas tā ir, un  jāmeklē veidi, kā sarunāties ar puikām, kurus kaut kādu iemeslu pēc literatūra neuzrunā. Atceroties sevi bērnībā – es daudz lasīju, bet nelasīju to, kas bija jālasa skolā, jo man tas likās ļoti garlaicīgi. Lasīju Žilu Vernu, zinātnisko fantastiku – tādas lietas, kas bija aizraujošas un interesantas. Tāpēc lasīt "Staburaga bērnus", kas nav sliktākais variants, ko lasīt puikam, kaut kā nebija interesanti. "Baltā grāmata" arī man likās ļoti garlaicīga tajā vecumā. Tā ka obligāto literatūru es visbiežāk vispār nelasīju, un man liekas, ka mana literatūras skolotāja pamatskolā nebija augstās domās par mani, jo viņai likās, ka es neko nelasu. Bet patiesībā es lasīju ļoti daudz! Tikai tās nebija grāmatas, kas bija jālasa skolā. Vairāk – ierakstā.

Ukrainā pēc piecus gadus ilga darba ir nomainīta valdība. Sīrijas dienvidos, kur šobrīd pēc asiņainām sadursmēm starp reliģiskajām kopienām – druziem un beduīniem iestājies saspīlējuma pilns miers. Pēc vēlēšanām Japānā ietekmi zaudējusi gadu desmitiem valdījusī Liberāldemokrātiskā partija. Aktualitātes komentē atvaļināts vēstnieks Gints Jegermanis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders. Druzi – cīņa par vietu zem Sīrijas saules Druzu identitātes pamatā ir reliģija, kas 11.gadsimtā radusies uz islāma bāzes, taču lielākoties netiek uzskatīta par tā novirzienu, un vairuma musulmaņu ieskatā druzi ir ticības atkritēji. Vislielākā druzu kopiena, vairāk nekā pusmiljons, mitinās Sīrijā, apmēram ceturtdaļmiljons – Libānā, apmēram 119 000 – Izraēlā, t.sk. Izraēlas anektētajās Golānas augstienēs. Sīrijā druzi koncentrējas valsts dienvidu rajonos un veido vairākumu Suveidas provincē. Spriedze, kas tradicionāli valda starp druziem un musulmaņiem, kopš Asada režīma krišanas jau vairākkārt izlauzusies uz āru bruņotās sadursmēs. Līdz šim nopietnākās cīņas  uzliesmoja 13. jūlijā kā konflikts starp druziem un viņiem līdzās dzīvojošajām islāmticīgajām arābu beduīnu grupām. Viss sācies ar kāda druzu tirgotāja sagūstīšanu un aplaupīšanu, un, lai arī sagūstītais vēlāk atbrīvots, druzi par atbildi nolaupījuši vairākus beduīnus, un šie incidenti drīz pārauguši nopietnās sadursmēs ar mīnmetēju un bruņutehnikas izmantošanu. Par cīņu smagumpunktu kļuva Suveidas pilsēta, vairums no kuras 70 000 iedzīvotāju ir druzi. Valdības spēki karadarbības zonā, kā apgalvo druzi, faktiski atbalstījuši beduīnus un izrēķinājušies ar druzu iedzīvotājiem. 14. jūlijā viens no druzu garīgajiem līderiem šeihs Hikmats al-Hidžri vērsās ar lūgumu pēc starptautiska atbalsta viņa kopienai, un nākamajā dienā Izraēlas gaisa spēki veica uzlidojumus Sīrijas armijas un beduīnu pozīcijām pie Suveidas, kā arī aizsardzības ministrijas un ģenerālštāba ēkām Damaskā. Pēc šiem uzlidojumiem valdības spēki atvilkās no Suveidas rajona, taču uzbrukumu izvērsa beduīni, kuriem pienāca papildspēki no attālākiem rajoniem. 19. jūlijā beduīnu vienībām izdevās ielauzties pilsētā, notika ielu cīņas, taču vēlāk Suveidas apkārtnē atgriezās valdības vienības, un beduīni atkāpās. Valdība izsludināja uguns pārtraukšanu, ko apstiprināja arī druzu un beduīnu pārstāvji. Nākamajās dienās cīņas pierima, tiek ziņots, ka pamiera vienošanās visumā tiekot ievērota. No Suveidas ir evakuēti visi tur dzīvojošie beduīnu klanu locekļi, apmēram 1500 cilvēku, bet kopumā, tiek lēsts, ka šīs krīzes rezultātā savus mājokļus konflikta zonā pametuši apmēram 130 000 cilvēku, kā druzu, tā musulmaņu. Japānas valdošo saulriets Pagājušajā svētdienā, 20. jūlijā, Japānas pilsoņi pārvēlēja pusi no divsimt četrdesmit astoņiem parlamenta augšnama – Padomdevēju palātas – deputātiem. Rezultāti lielā mērā apstiprina tendenci, kura jau iezīmējās pagājušā gada oktobrī notikušajās apakšnama – Pārstāvju palātas – vēlēšanās, proti: Japānā jau septiņdesmit gadus teju nemainīgi valdošā Liberāli demokrātiskā partija piedzīvo lejupslīdi. Mazākuma valdības koalīcija, kuru liberāldemokrāti veido kopā ar savu pastāvīgo mazāko partneri, partiju „Kōmeitō” jeb Tīras politikas partiju, cerēja vismaz saglabāt vairākumu augšnamā, taču velti. Liberāldemokrāti zaudējuši apmēram sestdaļu vietu, lielākais ieguvējs ir partija „Sansitō” – ultrakonservatīvi labējie populisti. Labu rezultātu svētdienas vēlēšanās guvis arī vēl viens konservatīvi populistisks, tikai salīdzinoši mērenāks spēks – Demokrātiskā partija tautai. Par spīti nosaukumam Japānas liberāldemokrāti faktiski ieņem nacionālisma un konservatīvisma politikas nišu, un augšminētie konkurenti šai ziņā izrādījušies efektīgāki. Kā norāda komentētāji, premjerministrs Šigeru Išiba esot par maz nacionālistisks un par maz konservatīvs, salīdzinot ar savu priekšgājēju Šindzo Abi. Par labu valdības koalīcijai nenāk arī ekonomiskās problēmas, augsta inflācija, kas sevišķi pamanāmi skārusi japāņiem tik svarīgā rīsa cenas. Tagad tam visam vēl pievienojies Trampa faktors, apdraudot Japānas tirdzniecību ar Savienotajām Valstīm. Tūdaļ pēc neveiksmīgajām svētdienas vēlēšanām premjers Išiba gan pauda apņēmību turpināt valdības darbu, tomēr tiek atzīmēts, ka viņa trīs priekšgājēji, pēc tam kad bija zaudējuši vairākumu Padomdevēju palātā, atkāpušies no amata dažu mēnešu laikā.   Ukrainas iekšpolitikas padebešos ducina Pagājušā nedēļa nesa vērienīgas pārmaiņas Ukrainas valdībā. Ministru kabineta priekšgalā turpmāk būs nepilnus četrdesmit gadus vecā vadības speciāliste, līdzšinējā vicepremjere un ekonomikas ministre Jūlija Sviridenko. Savukārt līdzšinējais premjerministrs Deniss Šmihaļs turpmāk vadīs aizsardzības jomu. Viņš savā līdzšinējā amatā sabija vairāk nekā piecus gadus, kuru laikā, kā zināms, iekrita gan pandēmija, gan Krievijas pilna mēroga iebrukums. Kā atzīst teju visi komentētāji, Šmihaļs ir ticis galā ar savām funkcijām visai sekmīgi, kā viņa galveno veikumu atzīmējot Ukrainas militārās rūpniecības attīstību grūtajos kara apstākļos. Un lielum lielais vairums pauž skepsi par to, vai nule notikušās valdības pārbīdes šai ziņā dos kādu pamanāmu efektu. Kā paziņojis prezidents Zelenskis, līdztekus vēl straujākai pašmāju ieroču ražošanas izaugsmei pārveidotās valdības galvenie uzdevumi ir valsts ekonomiskā potenciāla atraisīšana, sociālā atbalsta programmas ieviešana, birokrātiskā aparāta sašaurināšana un, attiecīgi, līdzekļu ekonomija. Valdības „kapitālais remonts” paredz ne vien ministru portfeļu maiņu, bet arī ministriju pārstrukturēšanu. Un te nu kritiķi neskopojas ar skepsi. Piemēram, paredzēts Ekonomikas ministriju apvienot ar Lauksaimniecības un pārtikas apgādes ministriju un Vides aizsardzības un dabas resursu ministriju, izveidojot Ekonomikas, ekoloģijas un lauksaimniecības ministriju – visai grandiozu administratīvu struktūru. Rodas šaubas par to, cik daudz laika varētu prasīt attiecīgie saaugšanas procesi. Līdzšinējais aizsardzības ministrs Rustems Umerovs turpmāk būs Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs, respektīvi – administratīvais vadītājs. Padome ir koordinējoša un konsultatīva struktūra prezidenta pakļautībā. Taču lai cik apšaubāmi dažam varbūt šķiet prezidenta Zelenska īstenotie kabineta pārkārtojumi, ne tie kļuva par iemeslu protestiem, kuros pirmoreiz kopš „lielā” kara sākuma vakar izgāja Kijivas, Ļvivas un citu Ukrainas pilsētu ļaudis. 22. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām likumdošanā, kas turpmāk pakļaus divas līdz šim neatkarīgas korupcijas apkarošanas institūcijas – Nacionālo antikorupcijas biroju un Specializēto antikorupcijas prokuratūru – valsts ģenerālprokuroram. Turpmāk šim amatvīram būs tiesības pārtraukt korupcijas apkarotāju uzsāktos kriminālprocesus attiecībā pret augstākajām valsts amatpersonām. Dienu iepriekš pār abu minēto pretkorupcijas iestāžu darbinieku galvām pārvēlās kratīšanu vilnis Ukrainas Drošības dienesta un Ģenerālprokuratūras izpildījumā. Tiek pausts, ka korupcijas apkarotāju rindās esot Krievijas ietekmes aģenti, esot aizturēts viens agresorvalsts spiegs. Vēl kādi biroja un specializētās prokuratūras darbinieki esot vainojami satiksmes negadījumu izraisīšanā,  bet neesot saukti pie atbildības. Uz visu šo kampaņu jau reaģējusi Eiropas Komisija tās oficiālā pārstāvja Gijoma Mersjē personā, norādot, ka no demokrātiskas pārvaldes progresa atkarīgi Eiropas Savienības lēmumi par finansiālo atbalstu, un Ukrainā šobrīd notiekošais komisijai radot bažas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ar īpaši plašu izrāžu programmu Valmieras vasaras teātra festivāls svin desmitgadi. Festivāla galvenā tēma šogad - laiks. Kultūras rondo tiekamies ar festivāla radītājiem Reini Suhanovu un Jāni Znotiņu. Savukārt ar režisori Annu Klišāni pārrunājam festivāla mākslinieku piedzīvoto dienesta viesnīcā, par ko top izrāde „Koplietojamie stāsti”. Jau iztālēm varam ieteikt vilkt ērtus apavus, jo būs ne tikai jādodas pastaigā, bet arī, iespējams, jālaižas dejā, jo šoreiz festivāls par savu vadmotīvu izvēlējies jēdzienu laiks, kas sevī ietver arī laiku, ko skatītājs pavada kopā ar māksliniekiem. Valmieras vasaras teātra festivāls šogad svinēs 10 gadu jubileju, kļūstot par ģimenes festivālu visām paaudzēm. Ja līdz šim programma tika veidota, vienu gadu veltot pieaugušo, bet katru nākamo gadu bērnu un pusaudžu auditorijai, šogad izrādes būs gan pieaugušajiem, gan bērniem un jauniešiem. Galvenā svinību vieta šogad pamatā būs Valmieras teātra ēka un tās apkārtne, bet viena no izrādēm nu jau ierasti notiks arī ārpus pilsētas robežām – šoreiz Strenčos. Izrāžu programma šogad būs īpaši plaša – gan sen gaidītas atgriešanās no iepriekšējiem gadiem, gan pirmizrādes, kopumā 13 iestudējumi, kurus piedzīvot varēs 1., 2. un 3. augustā. -- „Koplietojamie stāsti” ir izrāde, kas top Valmieras vasaras teātra festivālam. Tā būs atsauce uz desmitgadi un to, kā visus šos gadus festivāla mākslinieki dzīvojuši kojās jeb dienesta viesnīcā. Kādi traki, jautri, arī pikanti stāsti pa šiem gadiem sakrājušies. Ar izrādes režisori Annu Klišāni  tikāmies Rīgā pirms radošās komandas došanos uz Valmieru, lai ķertos klāt izrādes tapšanas pēdējam posmam. Anna  Klišāne festivālā līdz šim veikusi dažādus uzdevumus.

Kultūras rondo svētku studijā tiekamies ar trim koru virsdiriģentiem, kuri kopkora priekšā stāsies noslēguma koncertā „Te-aust” un jau strādājuši ar lielo kori mēģinājumos. Kādas ir emocijas, stājoties kopkora priekšā Mežaparkā? Stāsta Līga Celma-Kursiete, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente, Rudīte Tālberga, Ventspils Mūzikas vidusskolas kora “Nošu planētas” diriģente, un Jurģis Cābulis, Rīgas Doma kora skolas jauktā kora un jauniešu kora “Kamēr…” diriģents. Rudīte Tālberga šogad virsdiriģenta godā šajos svētkos būs pirmo reizi. Viņas vadībā kori dziedās Rolanda Ūdra dziesmu „Pasaule plašā”. "Ļoti saviļņojoši stāvēt tur priekšā, ka esmu tik tālu tikusi," atzīst Rudīte Tālberga, kurai kopā ar kori šis gads nav bijis viegls pēc visa, ko nācās pārdzīvot un izsāpēt pēc traģiskās avārijas janvārī. Viņa neslēpj, ka gads nav bijis viegls, jo daudz zaudējuši, bet kori ne mirkli nav apstājušies dziedāt. Tas prasījis daudz spēka. " Baidījās, vai varēšu  savaldīt tūkstošgalvaino kori. Protams, ir daudz jāstrādā, jāreaģē uz kādām lietām, jāklausās, bet paspēju arī tās sekundes izbaudīt un sajust dziedātāju enerģiju, kas bija pretī, un sirsnību. Vēl vairāki no zēnu kora man skrēja pretī - es tik ļoti kliedzu, ka tā dziesma tūlīt skanēs," turpina Rudīte Tālberga. Līga Celma-Kursiete pirms 15 gadiem pirmo reizi stājās kopkora priekš X Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Šajos svētkos viņa diriģēs Raimonda Paula dziesmu „Veltījums dzejniekiem”. Toreiz tas bija mēnesi pēc pirmā bērniņa piedzimšanas.  "Toreiz viss bija pārāk sirreāls, man bija jādiriģē tautasdziesma un es īsi nemācēju kopkori savaldīt. Tad mani pamācīja - tu pagaidi katra pantā beigās, lai viņi sanāk kopā un tad sāc pantu vēlreiz, atminas Līga Celma-Kursiete. "Šī dziesma tik ļoti patīk jauniešiem, ir pietiekami lēnā tempa, lai nebūt jāuztraucas par kora savākšanu un tā enerģija, kas apmainās, tā jauneklīgā jūsma, kas nāk no bērniem, ir ārkārtīgi pacilājoši. Tieši tāpēc, ka ir bijis šis iztrūkums, ka nav bijuši jauniešiem svētki. Ir ļoti pacilājoši un skaisti," atzīst Līga Celma-Kursiete. Savukārt Jurģis Cābulis pirmo reizi bija virsdiriģents Vispārējos dziesmu svētkos 2023. gadā, tagad - Skolu jaunatnes svētkos. Viņš diriģēes Ulda Marhilēviča dziesmu „Seko saviem sapņiem”. "Atšķirības nav, jo tieši tāpat kā uz vispārējiem dziesmu svētkiem, arī uz jauniešu dziesmu svētkiem sistēma ir līdzīga, viņi gatavojas, ir kopmēģinājumi. Protams, atšķiras repertuārs un repertuāra politika," vērtē Jurģis Cābulis, vaicāts par atšķirībām svētku virsdiriģenta statusā. "Varu piekrist, ka enerģija ir savādāka, kas nāk no jauniešiem un lielajiem svētkiem, jo lielajos svētkos daudz nostrādā filozofiskā šķautne, ko stāsti dziedātājiem, ko gribi ar savu dziesmu pateikt. Tā ir lieta, ko dziedātājs vērtē. Šajos svētkos arī šis ir svarīgi, bet ir jāspēj dzīvot līdzi jauniešu enerģijai un tas nav viegls process. Jo tā enerģija, kas nāk pretī no estrādes, ir jācenšas iedot vismaz tas pats procents pretī. Ja izdodas abas enerģiskās puses salaist kopā, fantastiskas lietas notiek."

Skaidras naudas aprites kontrole ir kārtējais jautājums, kur iezīmējas atšķirīga nostāja koalīcijas partiju vidū. Jāteic, ka arī publiskajās diskusijas viedokļi ir ļoti dažādi. Politiķi arī nav vienisprātis par neprivatizējamo kapitālsabiedrību daļu pārdošanu, bet tā, kura varētu iet uz publisko piedāvājumu savukārt nav pievilcīga pat kaimiņu acīs. Runa ir par "airBaltic".  Savukārt Izraēlas premjers Nobela miera prēmijai izvirza Donaldu Trampu. Tie ir nedēļas notikumi, ko kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Raivis Vilūns, Latvijas Universitates Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, raidījuma "Nākotnes kapitāls" veidotājs.  

Skaidras naudas aprites kontrole ir kārtējais jautājums, kur iezīmējas atšķirīga nostāja koalīcijas partiju vidū. Jāteic, ka arī publiskajās diskusijas viedokļi ir ļoti dažādi. Politiķi arī nav vienisprātis par neprivatizējamo kapitālsabiedrību daļu pārdošanu, bet tā, kura varētu iet uz publisko piedāvājumu savukārt nav pievilcīga pat kaimiņu acīs. Runa ir par "airBaltic".  Savukārt Izraēlas premjers Nobela miera prēmijai izvirza Donaldu Trampu. Tie ir nedēļas notikumi, ko kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Raivis Vilūns, Latvijas Universitates Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, raidījuma "Nākotnes kapitāls" veidotājs.  

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijā beidzot nepieciešama diskusija ar valsts uzņēmumu iespējamo kotēšanu biržā, lai veicinātu to izaugsmi un arī vairotu valsts budžeta iespējas neatliekamām vajadzībām. Deviņās Latvijas augstskolās sākusies elektroniskā pieteikšanās pamatstudijām. Pirms desmit gadiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos virkne dalībnieku ģība un tas pat lika pārtraukt svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu. Savukārt šobrīd atbildīgie par drošību un veselību norāda, ka situācija ir ļoti laba.

Vakar, 8. jūlijā, Dailes teātrī izskanēja kokļu mūzikas koncerts "Dzīslojums".  Dzīslojuma ceļi lasāmi gan plaukstā, gan koka mizā, lapas stiegrojumā un tautastērpa jostas rakstā. Tie ir neizdibināmi dzīves līkloči un likteņraksti, kas ļauj mums satikties – vienam ar otru, pašiem ar sevi, ar mūziku un ar tradīcijām. Kokļu mūzikas koncerta "Dzīslojums" daudzslāņainais repertuārs ar maigumu satver skatītāja roku, lai vestu līdzi pa krāsainajiem ceļiem un taciņām, kuras iedzīvina koklētāju rokas. Koncerta veidotājiem bija izdevies radīt koklētāju cilts svētkus, festivāla sajūtu. Un te nevar paļauties uz dziesmu svētku garu vien, bet svarīgs bija koncerta veidotāju veikums, izvēloties repertuāru, kur bija gan tēmas no kinofilmām, gan populārā mūzika, bet tajā pašā laikā tehniski ļoti sarežģīti skaņdarbi līdzās klasikai.  Savukārt aktrise Jana Ļisova ne tikai vienkārši pieteica skaņdarbus, bet noslēpēja dramatiskās pilnvērtīgu dramatiskās aktrises lomu, runājot dramaturģes Lindas Rudenes tekstus, kura bija uzrakstījusi prātojumu par rokām - par rokām, kas skar kokļu stīgas, gan par to, ko mūsu rokas var vai izvēlas nedarīt, par dzīslojumu mūsu rokās, kas sasaista ar visu pasauli. Sarunā ar dramaturģi atklājas, ka viņa "pazīst drēbi", jo viņa pati 13 gadus spēlējusi kokli.   Koncerta radošā grupa: mākslinieciskā vadītāja Ieva Šablovska, mākslinieciskās vadītājas asistente Dace Priedīte, režisore Diāna Kaijaka, režisores konsultants Juris Jonelis, dramaturģe Linda Rudene, scenogrāfe Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Ivars Vācers, skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss, ansambļu koordinatore Elīna Agneta Lamberte. Koncertā piedalījās 370 dalībnieki no 56 koklētāju ansambļiem. Koncertu var noskatīties arī LSM.lv. -- Kokļu mūzika skanēs arī Rīgas Svētās Marijas Magdelēnas baznīcā 10. jūlijā pulksten 13 koncerta “Saules krustcelēs” un 11. jūlijā četros pēcpusdienā Kokļu mūzikas koncerts "Kokles Vērmanes dārzā". 

Kultūras rondo svētku studijā viesojas Parīzes latviešu bērnu fokloras kopa ”Guntiņas”. Kopā ar 11 jaunajiem mūziķiem – Gustavu, Agati, Helēnu, Klāru, Klāvu, Hugo, Karlosu, Elzu, Mari, Elizani un Emmu – ir kopas vadītāja Ināra Braže, kā arī divas mammas – Anda Auziņa vada Parīzē bērnu latviešu skoliņu “Garā pupa”, bet ⁠Laura Štokmane-Guillopē ir kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Francijā.  Savukārt Dace Gaigala palīdz bērniem apgūt kokles spēli. Viņa ir dalībniece Vakareiropas koklētāju kopā, un arī valdes locekle latviešu apvienībā Francijā. ”Guntiņas” pirmo reizi piedalās svētkos un vakar, 8. jūlijā, Folkloras dienā jau uzstājās Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejā ar individuālo programmu. Ināra Braže atzīst, ka šī uzstāšanās bijis fantastisks piedzīvojums.

„Aminori” mākslas telpā atklāta Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras maģistrantūras studentu izstāde „Ir laiks”. Projekta pamatā ir studentu kopīgi veidota grāmata „TIME”, kas eksponēta šogad Latvijas stendā  Boloņas bērnu grāmatu tirgū. Izstādē redzami ilustrāciju oriģināli, kā arī darba procesā tapušie materiāli. „Aminori” mākslas telpas centrā garens galds, uz kura gGrafikas studenti sarindojuši to, kas atklāj radošo procesu - te ir skices, sagataves, instrumenti, dažādi materiāli, piezīmes. Savukārt pie sienām eksponēti ilustrāciju oriģināli, bet telpas tālākajā malā kopīgi veidota grāmata košos vākos „TIME” (Laiks). Izstādi organizē un tajā piedalās 13 studenti, ar daļu no viņiem tiekos izstādes atklāšanas dienā. Grafikas studentu izstāde „Aminori” telpā būs aplūkojama līdz 25. jūlijam darba dienās.  

Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās arī jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Un aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā.  Ārvalstu aktualitātes studijā pārspriežam kopā ar Austrumeiropas Politikas pētījumu centra pētnieku Armands Astukeviču un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzēju Jāni Kapustānu. * Putins nogalina, Tramps apsver Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Vairākos sektoros visā 1200 kilometru garajā frontē notiek intensīvi uzbrukumi ukraiņu pozīcijām, bet to raksturs liecina, ka agresorvalsts militāristi acīmredzami joprojām cer uz savu kvantitatīvo pārākumu. Taktiskas pamatā joprojām ir kājnieku uzbrukumi lielākoties bez bruņutehnikas atbalsta, un šajos uzbrukumos tiek sūtīti praktiski neapmācīti un, maigi izsakoties, vāji motivēti karavīri. Ar viņu asinīm tiek pirkti pavisam pieticīgi teritoriāli ieguvumi, ja tādi vispār ir. Frontes ziemeļu galā, kur Krievijas spēki iespiedušies Ukrainas Sumu apgabala teritorijā, viņu uzbrukums ir apturēts dažu kilometru attālumā no robežas. Donbasā agresora galvenais mērķis ir Kostjantiņivka – nozīmīgs transporta mezgls, kura ieņemšana pavērtu ceļu tālākajam uzbrukumam Kramatorskas un Slavinskas pilsētām un, līdz ar to, Putina kārotajai pilnīgai kontrolei pār Donbasa reģionu, bet nekas neliecina par kādiem izšķirošiem Krievijas panākumiem šai virzienā. Pēc vairāk nekā gadu ilgām kaujām krieviem nav izdevies pilnībā ieņemt Torecku, tāpat drīz jau būs gads, kopš norit kaujas Pokrovskas pilsētas apkārtnē. Tiesa, viens nozīmīgs ieguvums agresora kontā šonedēļ ir – tā ir Ukrainas bagātākā litija atradne pie Ševčenko ciema uz rietumiem no Doņeckas. Kā izdevumam "The Telegraph" izteicies Lielbritānijas Karaliskā apvienotā aizsardzības pētījumu institūta eksperts Niks Reinoldss, Krievija acīmredzot cerot, ka Ukrainas spēki neizturēs šo intensīvo karadarbību. Otra šīs stratēģijas daļa ir slepkavnieciskie gaisa uzbrukumi Ukrainas pilsētām, kas jūnijā sasnieguši jaunu rekordu, Krievijai raidot pret kaimiņvalsti vairāk nekā 5300 lidrobotus, kā arī vairākus simtus spārnoto un ballistisko raķešu. Ukrainas pretgaisa aizsardzībai nākas arvien grūtāk atvairīt šos triecienus. Ukraiņu žurnāliste, kura uzrunāja prezidentu Trampu preses konferencē pēc viņa tikšanās ar Ukrainas prezidentu Zelenski NATO samita laikā pagājušonedēļ, jautāja viņam par iespēju piegādāt Ukrainai vēl kādas pretgaisa sistēmas "Patriot". Baltā nama saimnieka atbilde bija, ka viņš lūkošot, vai kādas no šīm pieprasītajām iekārtām esot pieejamas. Tikām senators no Republikāņu partijas Lindsijs Greiems pēc golfa mača ar prezidentu intervijā telekompānijai ABC paziņojis, ka Tramps atbalstot Greiema virzīto likumprojektu par 500 % tarifa ieviešanu to valstu importam, kuras iepērk Krievijas energoresursus, bet pie tam nesniedz atbalstu Ukrainai. Pirmās šai sarakstā ir Ķīna un Indija, bet grūti spriest, kā šādi represīvi tarifi būtu salāgojami ar kopējo Savienoto Valstu tarifu politiku. Aizkaukāzs dzirksteļo Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Maija beigās premjerministrs Nikols Pašinjans nāca klajā ar apgalvojumu, ka baznīcas galva, katolikoss Karekins II esot pārkāpis celibāta zvērestu un viņam esot ārlaulības meita. Valdības vadītājs pat nodibināja īpašu koordinācijas grupu jauna baznīcas galvas ievēlēšanas organizēšanai, kaut arī saskaņā ar Armēnijas likumdošanu valsts ir šķirta no baznīcas. Konfesijas vadība atbildēja ar paziņojumu, ka valdības galva graujot armēņu garīgo vienotību, taču katolikosam piedēvēto neatspēkoja. Pagājušajā trešdienā drošības struktūras arestēja sešpadsmit personas, apsūdzot tās noziedzīgas organizācijas izveidošanā ar mērķi veikt terora aktus un gāzt pastāvošo valsts varu. Starp arestētajiem ir opozicionārās kustības „Svētā cīņa” līderis, arhibīskaps Bagrats Galstanjans, kā arī miljardieris, Armēnijas un Krievijas dubultpilsonis Samvels Karapetjans. Premjers Pašinjans paudis, ka Karapetjans darbojoties pēc Krievijas dotām instrukcijām, un ka valdība plānojot nacionalizēt miljardierim piederošos Armēnijas Elektrotīklus. Pikantu motīvu šai visai nopietnajai pretstāvei piešķīra kāda provinces garīdznieka sociālo tīklu ieraksts ar pagalvojumu, ka premjerministrs esot apgraizīts, kas liecinot, ka viņš nav kristīgs cilvēks. Uz to Pašinjans atbildējis, ka esot gatavs atrādīt attiecīgo intīmo ķermeņa daļu katolikosam Karekinam un baznīcas oficiālajam pārstāvim, lai pierādītu, ka garīdznieka paustais ir meli. Jaunu saasinājumu piedzīvojušas Krievijas un Azerbaidžānas attiecības, kuras pamatīgi pabojāja incidents ar Azerbaidžānas pasažieru lidmašīnas apšaudīšanu Krievijas teritorijā, kā rezultātā dzīvību zaudēja 38 cilvēki. Pašreizējā spriedzes kāpuma iemesls ir policijas rīcība Krievijas pilsētā Jekaterinburgā, aizturot vairākus desmitus azerbaidžāņu tautības iedzīvotāju. Viss noticis ļoti brutāli, aizturētie smagi piekauti, par ko liecina videoierakstos redzamie miesas bojājumi, bet divi no aizturētajiem – brāļi Huseins un Zijadins Safarovi – visa notikušā rezultātā zaudējuši dzīvību. Baku reakciju nenācās ilgi gaidīt. Azerbaidžāna atcēlusi visus ar Krieviju saistītos politiskos un kultūras pasākumus, t. sk. Krievijas premjerministra vietnieka vizīti. Savukārt pirmdien policija ieradās Krievijas medija „Sputņik” birojā Baku, kur arestēja vairākus tā darbiniekus. „Sputņika” licence darbībai Azerbaidžānā atsaukta jau februārī, bet šis Kremļa rupors turpinājis darbību. Tagad vismaz diviem tā darbiniekiem – galvenajam redaktoram Belousovam un redkolēģijas vadītājam Kartaviham – draud kriminālatbildība par nelikumīgu uzņēmējdarbību, krāpšanu un pretlikumīgu īpašuma piesavināšanos. Balkānu patriarhu svelmainā vasara Aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā. Sestdien apmēram 140 000 protestētāju, kuru vidū bija daudz studentu, izgāja Serbijas galvaspilsētas Belgradas ielās. Tā ir kārtējā epizode protestu sērijā, kuras katalizators bija pagājušā gada 1. novembrī notikusī traģēdija, kad Novisadas pilsētā sabruka nule uzbūvēta stacijas nojume, nogalinot sešpadsmit cilvēkus. Protestētāju galvenā prasība ir ārkārtas vēlēšanu sarīkošana, negaidot kārtējo prezidenta un parlamenta pārvēlēšanu 2027. gadā. Nacionālists un populists Aleksandars Vučičs ir prezidenta amatā nu jau divpadsmit gadus, un viņa valdīšanai tiek pamatoti pārmestas autoritāras tendences un plašumā vērsusies korupcija. Vučiča pārstāvētajai Progresīvajai partijai ir vairākums parlamentā. Sestdien starp protestētājiem un policiju izcēlās sadursmes, varas kalpiem laižot darbā asaru gāzi un trokšņa granātas, vismaz 38 cilvēki tika aizturēti. Prezidents Vučičs svētdien uzstājās televīzijā, pasludinot protestētājus par valsts pamatu grāvējiem un draudot ar represijām, savukārt demonstranti bloķēja ielas, nosprostojot tās ar metāla barjerām un atkritumu konteineriem, ko policija novāca tikai pirmdien. Nav pamata domāt, ka šie protesti Belgradā paliks pēdējie. Tāpat desmiti tūkstošu – pēc dažām aplēsēm līdz pat 200 000 – svētdien devās praida gājienā pa Budapeštas ielām. Šis pasākums noteikti nebūtu pulcējis tādu dalībnieku masu, ja ne premjerministra valdošās varas mēģinājums gājienu aizliegt. Aizlieguma pamatā ir konstitūcijas grozījumi, par kuriem konservatīvās partijas "Fidesz" dominētais parlaments nobalsoja martā, un kas nosaka, ka nepilngadīgajiem liegts demonstrēt ar homoseksualitāti vai dzimuma maiņu saistītu saturu. Taču Budapeštas mērs Gergejs Karāčoņs pasludināja praidu par pašvaldības pasākumu, uz ko valdības aizliegumi neattiecas. Tā nu, par spīti biedēšanai ar sejas atpazīšanas tehnoloģiju izmantošanu, desmiti tūkstošu demonstrēja savu attieksmi – pirmām kārtām pret varas mēģinājumiem ierobežot izpausmes brīvību. Klātesošā policija izturējās toleranti, raugoties vienīgi, lai nekrustotos praida dalībnieku un paralēli notiekošo pretpraida demonstrētāju maršruti. Tas gan nenozīmē, ka pret notikuma organizētājiem un arī pilsētas galvu Karāčoņu netiks vērsti tiesu darbi. Tomēr šis ir arī spilgts signāls premjerministram Orbanam, kura partijai vēlēšanās nākamgad parādījies nozīmīgs konkurents – četrdesmit četrus gadus vecā jurista Petera Maģāra vadītā Cieņas un Brīvības partija, pazīstama ar abreviatūru TISZA. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šoreiz lielā intervija raidījumā ar vienu no pašmāju šosejas riteņbraukšanas “lielā trijnieka” - Emīls Liepiņš pastāstīs, kāpēc sezonas pirmā puse viņam bijusi tik blīva un saspringta, vai tāda solās būt arī otra. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz saruna Latvijas Radio simtgades noskaņās. Pie Gunāra viesojas senais cīņu biedrs Arnis Blodons. Kungi sarunājas gan par radio, gan darbu Latvijas Televīzijā, kā arī motocikliem. Nedēļas topā: Kristapu Porziņģi Nacionālajā basketbola asociācijā aizmaina no Bostonas “Celtics” uz Atlantas “Hawks”; Vārtsargs Artūrs Šilovs un Ebotsfordas “Canucks” triumfē Kaldera kausa izcīņā Amerikas Hokeja līgā, latvieti atzīst par turnīra vērtīgāko hokejistu; Latvijas vīriešu 3x3 basketbola izlase zaudē Pasaules kausa ceturtdaļfinālā un par medaļām necīnīsies;  Sieviešu volejbola izlase ar visai negaidītu uzvaru piecos setos iesāk Eiropas Sudraba līgas finālu pret Šveici.

Pirms pāris dienām ASV prezidents Donalds Tramps savā sociālajā tīklā paziņoja, ka esot panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Irānu un Izraēlu. Savukārt Baltkrievijā no režīma cietumiem atbrīvoti un Lietuvā ieradušies četrpadsmit politieslodzītie. Ārvalstu aktualitātes apspriežam kopā ar ārpolitikas ekspertu Andi Kudoru un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondentu Rihardu Plūmi. * Divpadsmitdienu karš? 23. jūnija pievakarē pēc Savienoto Valstu Austrumkrasta laika prezidents Tramps savā sociālajā tīklā paziņoja, ka esot panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Irānu un Izraēlu ar 25. jūniju. Līdz ar to „Divpadsmitdienu karš”, kā to nodēvēja prezidents, esot noslēdzies. Vai šis apzīmējums patiešām ieiesies, respektīvi, vai uguns pārtraukšana, kura vakar sāka izskatīties diezgan cerīgi, paliks spēkā un pāraugs zināmā noregulējumā – par to pagaidām drošas pārliecības, protams, nav. Kā zināms, 22. jūnijs nesa jaunu pavērsienu militārajā sadursmē, kad amerikāņu gaisa spēku bumbvedēji B-2 raidīja vairākas lieljaudas vadāmās aviobumbas, savukārt jūras spēki – spārnotās raķetes „Tomahawk” pa trim Irānas kodolobjektiem: urāna bagātināšanas rūpnīcām Fordo un Natanzā, kā arī Isfahānas kodoltehnoloģiju centru. Tika laisti darbā jaudīgākie konvencionālie ieroči, kādu Izraēlas rīcībā nav, un kuri, kā tika lēsts, varētu nodarīt Irānas kodolprogrammai izšķirošu postu. Drīz pēc tam Vašingtona sāka bombardēt abas konfliktējošās puses ar uguns pārtraukšanas prasījumiem. Irānas ārlietu ministrs Abass Aragči reaģēja uz prezidenta Trampa paziņojumu par uguns pārtraukšanu, sakot, ka vienošanās gan vēl neesot panākta, bet Irāna ir gatava pārtraukt triecienus otrdienas agrā rītā, ja Izraēla rīkosies tāpat. Dažas stundas vēlāk arī Izraēlas puse paziņoja, ka esot gatava uguns pārtraukšanai, jo karadarbības mērķi sasniegti. Otrdienas rītā gan no Irānas puses pret Izraēlu esot raidītas divas raķetes, un par atbildi Izraēlas gaisa spēki uzbrukuši kādam radaram Teherānas pievārtē, taču pēc tam patiešām iestājies klusums. Cik var spriest, izšķirošais bijis Donalda Trampa telefona zvans premjeram Netanjahu. Vakarā Irāna atvērusi savu gaisa telpu civilās aviācijas lidojumiem, savukārt Izraēla atcēlusi iedzīvotājiem noteiktos ierobežojumus un ziņojusi par lidostu darbības atsākšanu. Zīmīgi, ka abas puses dēvē sevi par uzvarētājām. Premjers Netanjahu paudis, ka viņa valsts vēsturiskās uzvaras nozīme nezudīšot paaudzēm ilgi. Viņa Irānas kolēģis Masuds Pezeškiāns, savukārt, izteicies, ka Izraēla esot saņēmusi „smagu un vēsturisku” pārmācīšanu. Irānas kodolprogramma, kā apgalvo tās valdība, nepavisam neesot sagrauta. Ko līdzīgu pauž arī Savienoto Valstu izlūkdienestu primārais ziņojums, kura saturs tapis zināms presei. Ziņojumā pausts, ka izraēliešu un amerikāņu uzlidojumi varētu būt nobremzējuši Irānas kodolprogrammas gaitu vien uz dažiem mēnešiem. Attiecīgās mediju ziņas likušas pukoties prezidentam Trampam, kurš amerikāņu uzlidojumus Irānai dēvē par vienu no sekmīgākajiem militārajiem triecieniem pasaules vēsturē. Daži brīvībā, tūkstotis paliek aiz restēm Sestdien Savienoto Valstu prezidenta īpašais sūtnis Kīts Kellogs apmeklēja Minsku, kur tikās ar Baltkrievijas autoritāro vadoni Aļaksandru Lukašenku. Nākamajā dienā mediji izplatīja ziņu, ka no režīma cietumiem atbrīvoti un Lietuvā ieradušies četrpadsmit politieslodzītie. Daļa no atbrīvotajiem ir ārvalstu pilsoņi vai personas ar dubultu pilsonību – Zviedrijas, Polijas, Japānas un arī divi Latvijas valstspiederīgie. Bet īpaši nozīmīgu šo Minskas autokrāta žestu padara baltkrievu opozīcijas līdera Sjarheja Cihanouska izlaišana no cietuma. Cihanouskis, blogeris un uzņēmējs, atļāvās mest izaicinājumu diktatoram 2020. gada vēlēšanās. Tieši viņš priekšvēlēšanu kampaņas laikā asociēja ūsaino vadoni ar tarakānu, kurš būtu nospiežams ar čību. Baltkrievijas Centrālā vēlēšanu komisija lēma nepielaist blogeri vēlēšanām, un drīz pēc tam viņš tika aizturēts. Stafeti no vīra pārņēmusī Svetlana Cihanouska, startējot kā apvienotās opozīcijas kandidāte, vēlēšanās, domājams, saņēma daudz vairāk nekā varas oficiāli atzītos 10 % balsu. Svetlanai Cihanouskai nācās bēgt no Baltkrievijas, savukārt Sjarhejam tika piespriesti astoņpadsmit gadi cietumā, apsūdzot viņu masu nekārtību organizēšanā un naida kurināšanā. Tagad, sabijis aiz restēm piecus gadus, viņš ir brīvībā un atkal kopā ar ģimeni, kaut pārvērties līdz nepazīšanai. Visus šos gadus viņam bija liegta saziņa ar tuviniekiem, un 2023. gadā Svetlana Cihanouska pat esot saņēmusi ziņas par vīra nāvi, kas gan, kā redzams, izrādījušās nepatiesas. Preses konferencē atbrīvotais stāstīja, ka viņam bijusi liegta ne vien sarakste un pieeja medijiem, bet arī elementāri higiēnas līdzekļi kā ziepes un zobu birste. Prezidentam Trampam, pauda Cihanouskis, esot vara un iespējas ar vienu vārdu panākt visu baltkrievu politieslodzīto atbrīvošanu, un viņš lūdzot Trampu teikt šo vārdu. Pēc Baltkrievijas opozīcijas ziņām režīma cietumos atrodas vēl apmēram 1150 politieslodzīto. Par šo četrpadsmit atbrīvošanu diktators Lukašenka neesot saņēmis pretī neko vairāk kā pašu sūtņa Kelloga vizītes faktu diplomātiski no Rietumiem praktiski izolētajā Minskā. Kā spriež BBC Austrumeiropas un Dienvideiropas korespondente Sarā Reinsforde, diktators esot izsvēris, ka iespējamie ieguvumi no prominentā politieslodzītā atbrīvošanas esot nozīmīgāki par iespējamajiem riskiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ja vēl nav skaidrības, kur līgot un Jānus svinēt, tad vērts klausīties raidījumu Kā labāk dzīvot, kurā noskaidrojam, kur un kādi lieli Līgo dienas un nakts pasākumi risināsies Latvijas novados un arī galvaspilsētā. Ierakstā uzklausām kandavnieci Lindu Priednieci, kura ir keramiķe un visu vasaru ar vīru un trim dēliem dzīvo lauku mājā netālu no Abavas. Bijušajā kūtī ir Lindas keramikas darbnīca, kur top trauki ar pelašķa, nātres un citu augu nospiedumiem. Linda pati kopš agra pavasara brien pļavā, lai atrastu ēdamus augus un salasītu augus tējai, bet vainagu pīšanu māca arī citiem. Sazināmies ar Zemgales tūrisma asociācijas valdes locekli, Jelgavas reģionālā Tūrisma centra vadītāju Ilvu Grasmani, ar Gulbenes novada pašvaldības aģentūras "Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs" direktori Simonu Sniķi, Latgales tūrisma asociācijas "Ezerzeme" valdes locekli un Ludzas TIC vadītāju Līgu Kondrāti, Dienvidkurzemes Kultūras pārvaldes vadītāju Lindu Pričinu un Rīgas pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāju Baibu Šmiti. Savukārt Ceļu satiksmes drošības dienesta pārstāvis Mārtiņš Mālmeisters atgādina par drošību uz ceļiem, dodoties svinēt Jāņus.        

Tradicionālais Līgo svētku mielasts ir vienkāršs. Tāpēc ne velti latvieši šo svētku tradīcijām klāt piepulcinājuši arī gaļas cepšanu un citus ēdienus. Raidījumā Kā labāk dzīvot šefpavāru padomi, ja ir vēlme padarīt svētku galdu vēl ēdieniem bagātāku. Iesaka restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs, kurš arī raidījuma Instagram un TikTok kontā rāda, kā pagatavot gaļu svētkiem. Ingmārs Ladigs stāsta arī kā gardi pagatavot zivi uz grila svētku vakarā, piemēram, savārā alu, citronu sulu un medu kopā, ko pārsmērē pāri zivij. Nevārītu šo maisījumu var izmantot arī gaļai kā marinādi. Savukārt lieliska uzkoda būs zemenes, kas pārkaisītas ar melnajiem pipariem. Sātīgs gardums būs sviestā vārīti jaunie kartupeļi. Ierakstā uzklausām cilvēku domas par to, ko tradicionāli liek  Līgo vakara un Jāņu dienas svētku galdā.

Kā sabiedrība izturas pret pacientiem, kuriem ir onkoloģiskas slimības? Vai atbalsts un izpratne ir pietiekama vai tomēr būtiski pietrūkst? Vai un kas būtu jāmaina attieksmē un ko vēl vajadzētu darīt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) medicīnas antropologs un politologs Mārtiņš Daugulis un RSU pētījumu datu analītiķe Renāte Grudule. RSU veikts pētījums par to, kā digitālajā vidē cilvēki runā par onkoloģiju. "Pētījumā lūkojāmies uz to, kā Latvijas digitālajā vidē - kas ir sociālie tīkli, arī konvenciālās mājaslapas, viss, kas ir internetā, kā tajā runā par onkoloģiju, par vēzi, par pacientiem. Kas ir tās lielākās šaubas, bažas, trauksmes, kas parādās tieši Latvijas digitālajā vidē," skaidro Mārtiņš Daugulis Šāds pētījums veikts Latvijā, jo ir zinātniski pētījumi pasaulē, kas rāda, ka digitālā vide ievērojami veido sabiedrības priekšstatus. Savukārt sabiedrības priekšstati tieši saistās ar veselības rādītājiem.  "Mēs ieraudzījām saistību gan par attieksmi pret vēzi kā tādu, gan arī caur onkoloģiju attieksmi pret valsti, par lielākajām trauksmēm, kas ir par mūsu veselības sistēmu un tās pārvaldību," norāda Mārtiņš Daugulis. "Droši vien lielākā atziņa, kas būtu, ir tā, ka vēzis Latvijā tiek uztverts un cīņa ar vēzi tiek uztverta kā varoņa ceļš. Tas tiešām prasa milzīgu personīgo ieguldījumu no cilvēka gan no viņa dzīves resursu veidā, gan arī bieži finansiālu resursu ziņā. No vienas puses, mēs ļoti kampaņveidīgi runājam un skatāmies uz to un sabiedrības ir ārkārtīgi solidāra, bet tas notiek kampaņveidīgi un ar tādu lielu uzsvaru, ka tas ir varonis. Ja mēs paraugāmies pēc stāstu veidošanas principiem sabiedrībā, jo mēs visi dzīvojam stāstos un priekšstatos par stāstiem, tur ir liela bīstamība. Tajā brīdī, kad tu esi varoņa ceļā, visa milzīgā slodze tiek uzlikta uz tevi kā uz indivīdu - tev šī cīņa ir jāizcīna, tu nedrīksti normāli ciest vai arī tieši pretēji, tev ir jācieš ļoti eksponēti un jāparāda tas viss sabiedrībai. Visbeidzot, varoņa ceļš, kas ir uzlikts uz pacienta pleciem, īstenībā ļoti ērtā pozīcijā nostāda valsts veselības aprūpes sistēmu un politikas veidotājus. Jo tu tur cīnies, mēs, protams, bāzi nodrošinām tai cīņai; sabiedrība pieslēdzās klāt, kā Sprīdītim palīdzēja arī dažādi no malas, kad viņš savu kauju izcīnīja. Bet beigās tā ir tava lieta.  Šķiet - vai varētu savādāk? Jā. Vēzis un onkoloģiskās saslimšanas, protams, ir smaga un pacientam prasoša saslimšana, bet ar mūsdienīgu pieejamu aprūpi par vēzi sāk runāt aizvien vairāk kā par hronisku slimību. Tajā brīdī, kad mēs viņu laicīgi konstatējam un efektīvi ārstējam, tad mūsdienās rādītāji ir pilnīgi savādāki kā kaut kādos vēsturiskajos priekšstatos. Vēzis nav nāvējoša saslimšana, ja tiek laicīgi konstatēts un adekvāti ārstēts vairums gadījumu. Mums vajadzētu virzīties, lai cik tas izklausītos dīvaini, uz vēža normalizāciju kā tādu, prasot vairāk atbildības tiem, kas varētu mums šos risinājumus dot, - inovatīvas, jaunas zāles, mūsdienīgas terapijas vietas, kur ārstēt, pieejamība. Tas šajā digitālajā telpā atklājas kā virstēmā, bet, protams, arī daudz detalizācijas."

Militāro konfliktu Tuvajos Austrumos pārrunājam kopā ar ārpolitikas pētnieci Sintiju Broku un laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku, kā arī sazināmies ar Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieku, zinātnes doktoru Imantu Frederiku Ozolu, kurš šobrīd papildina zināšanas Haifas universitātē. * Līdz nesenam laikam attiecību stāvoklis starp Izraēlu un Irānu tika raksturots kā konflikts, bieži lietojot arī angļu valodas terminu proxy war, kas dažādās valodās tiek tulkots kā „netiešais karš”, „starpnieku karš”, „pilnvarojuma karš, „ēnu karš” u. tml. – tātad, bruņots konflikts, kurā kāda valsts iesaistās netieši, sniedzot atbalstu kādai citai valstij vai bruņotai struktūrai. Irānai, kura pēc tapšanas par islāma teokrātiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasludināja Izraēlas iznīcināšanu par savas oficiālās ārpolitiskās doktrīnas sastāvdaļu, līdz šim izkaroja šādu „ēnu karu” pret ebreju valsti ar teroristisko organizāciju Hamas un Hezbollah rokām. Kopš 13. jūnija militārā konfrontācija starp Izraēlu un Irānu arvien biežāk tiek apzīmēta kā Irānas–Izraēlas karš. Zinot abu valstu ģeogrāfisko izvietojumu, ir pašsaprotami, ka šis karš tiek izcīnīts pamatā ar gaisa spēku līdzekļiem no vienas, un raķešu spēku līdzekļiem no otras puses. Ar līdzīgiem triecieniem abas valstis apmainījās arī pagājušā gada aprīlī un oktobrī, taču toreiz runa bija par vienreizējām akcijām. Tagad viss ir citādi. Izraēla nekad nav slēpusi, ka darīs visu nepieciešamo, lai nepieļautu, ka Irāna apgādājas ar kodolieročiem. Teherāna allaž uzstājusi, ka urāna bagātināšana tās teritorijā notiekot tikai un vienīgi enerģētikas attīstības nolūkos. Līdz šim šiem apgalvojumiem nav iebildis arī oficiālais starptautiskais uzraugs – Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Taču tieši dienu pirms Izraēlas gaisa spēku triecieniem Irānas kadolprogrammas objektiem aģentūra paziņoja par noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tajā pašā dienā beidzās termiņš, kuru Teherānai bija izziņojis Baltā nama saimnieks Donalds Tramps. 13. jūnija agrā rītā vairāk nekā divi simti Izraēlas Gaisa spēku iznīcinātāju deva triecienus apmēram simts mērķiem Irānā. Izraēlas slepenais dienests Mossad, darbojoties valsts iekšienē, izsita no ierindas lielāko daļu Irānas pretgaisa aizsardzības iekārtu. Pirmais trieciens bija vērsts pret mērķiem galvaspilsētā Teherānā un tās tuvumā, kā arī pret urāna bagātināšanas iekārtām Natanzas pilsētā. Ar precīza tēmējuma ieročiem tika mērķēts arī pa vairāku augsta ranga militārpersonu, militarizētās organizācijas Islāma revolūcijas sargu korpuss vadītāju un kodolprogrammas darbinieku dzīvesvietām. Vēlāk tai pašā dienā notika otrais uzlidojumu vilnis, izvēršot uzbrukuma ģeogrāfiju, kas ietvēra arī Fordo kodoldegvielas bagātināšanas rūpnīcu un kodoltehnoloģiju izpētes centru Isfahānā. Jau tās pašas dienas vakarā sekoja Irānas atbildes trieciens, izmantojot spārnotās un ballistiskās raķetes, kā arī lidrobotus. Turpmākajās dienās abas puses apmainījušās triecieniem. Kaut arī Izraēlas pretgaisa aizsardzība apliecinājusi savu efektivitāti, atsevišķas Irānas raķetes tomēr nonākušas līdz mērķim, t.sk. Telavivas un Haifas dzīvojamajiem rajoniem. Pēc Izraēlas varas iestāžu informācijas kopš 13. jūnija dzīvību zaudējuši 24 cilvēki, gandrīz seši simti guvuši ievainojumus. Savukārt Irānas puse ziņo par vairāk nekā divsimt bojāgājušajiem, tai skaitā atzīst, ka nogalināti vairāki austākā ranga militāristi. Starp viņiem ir Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris Hoseins Salami, bruņoto spēku štāba priekšnieks Mohammads Bageri, bruņoto spēku galvenā komandcentra priekšnieks Golams Ali Rašids un citi. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Ne katru gadu un noteikti ne šogad, bet vasarās saskaramies arī ar sausuma periodiem. Šogad maija un jūnija lietavas mazliet arī ieceri runāt par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā. Par mazūdens periodu Latvijas upēs šovasar vēl runāt nevar, lai gan citus gadus tas mēdz sākties pat maijā. Taču pēdējos gados, kad sausuma periodi bijuši, cilvēki sūdzas par ūdens trūkumu akās. Cik ātri pēc lietavām tas spēj atjaunoties un vai vienmēr palīdzēs, ja aku raks dziļāku? Savukārt Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra speciālisti analizējuši tendences Latvijas upēs vasarās.  Šogad sausums nerada problēmas. Gluži pretēji – daudzviet, īpaši Latvijas austrumos, mitruma bijis par daudz. Vai klimata pārmaiņas manāmas arī šajā aspektā. Zināms, ka ziemās upes aizsalst retāk, lieli pavasara pali arī ir retāk, jo nav ne sniega, ne ledus, kam kust, vienlaikus ziemās pali kļuvuši biežāki. Runājot par mazūdens periodiem, pagaidām datos izteiktu tendenču nav, tomēr hidrologi nākotnē saskata riskus. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra hidroloģe Līga Klinta min, ka vasaras mazūdens periodus nevar nošķirt no ziemas mazūdens periodiem vai pavasara paliem. Tas viss ir saistīts process.

Mantojumā var nonākt ne tikai kustamā un nekustamā manta, bet arī tiesības un saistības, tostarp kredīti.  Nereti tas atturēja potenciālos mantojuma saņēmējus tam pieteikties. Bet  šogad viss ir mainījies. Kā mantojuma tiesību reforma pasargā mantiniekus, par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Aigars Kaupe, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle un Finanšu nozares asociācijas vecākais padomnieks juridiskajos jautājumos Edgars Pastars. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā. "Grozījumi skar mantojuma atstājēja atstāto parādu, atbildību par šiem parādiem. Ja mantojuma atstājējs ir miris pagājušajā gadā vai senāk, pieņemot mantojumu, mantinieks atbildēja par visiem mantojuma atstājēja parādiem pilnā apmērā neatkarīgi no tā, kādu mantu viņš manto. Varēja gadīties, ka īsti ko mantot nav, tā ir ļoti nevērtīga vai nodzīvota, ka nav neko vērta. Savukārt parādi gan ir. Paņemti visbiežāk ir ātrie kredīti un kaut kādas citas saistības, kas nav izpildītas. Varbūt kāda apdrošināšanas atlīdzība, kas nav paša sedzama. Var sanākt, ka tu vari pat neparedzēt, mantinieks būdams, mantojuma atstājēja parādi ir lielāki nekā mantojums, ko tu manto," skaidro Aigars Kaupe. "Tas, protams, musināja mantiniekus, un viņi nesaprata, kā var būt, ja es kaut ko pieņemu, tad es varu beigās būt lielāks parādnieks nekā līdz šim? Tāds bija regulējums. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā." Edgars Pastars piebilst, ja persona ir mirusi 2024. gadā vai senāk, tad šis jaunais regulējums uz šo personu neattiecas. Savukārt Ilze Metuzāle skaidro, ka šobrīd ir atšķirīgs arī pieteikšanās termiņš kreditoriem un mantiniekiem.  "Kreditoriem tas ir īsāka, tie vienmēr ir divi mēneši, mantiniekiem kā minimums par mēnesi vairāk - trīs, bet dažkārt vēl vairāk. Tas nozīmē to, ka pat ja mantojuma lieta ir tikai izsludināta, mantinieks var vērtēt pēc tiem diviem mēnešiem, kāds kreditoru apjoms ir un vai man ir interesanti iesaistīties šajā mantošanas procesā vai nē. Man liekas, tas ir ļoti pozitīvi, jo ir beigusies tāda spēlīte - kurš kuru," gandarīta Ilze Metuzāle. 

Sākoties raidījumam, vēl turpinās balsu skaitīšana 7. jūnijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās. Rodoties problēmām biļetenu skenēšanas sistēmā, balsis bija jāskaita manuāli. Raidījuma skanēšanas laikā noskaidroti domēs ievēlētie spēki visās 42 vietvarās. Krustpunktā speciālizladumā analizējam vēlēšanu rezultātus. Studijā Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins un Baltijas pētnieciskā žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnāliste Olga Dragiļeva. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem, plašāk diskutējot par to, kāda varētu veidoties koalīcija Rīgas domē. Rezultāti liecina, ka Rīgā pašvaldību vēlēšanās visvairāk – 18,7% – balsu ieguvis Saeimas deputāta Aināra Šlesera vadītās partijas "Latvija pirmajā vietā" saraksts, kurš ar nepilnu 2% pārsvaru apsteidza "Progresīvos". Savukārt līdzšinējā galvaspilsētas mēra Viļņa Ķirša pārstāvētā "Jaunā Vienotība" saņēmusi 12,9% balsu.  Tāpat ļoti svarīga ir Latgale, bet tur būtiskas pārmaiņas, šķiet, neviens negaidīja. Tomēr kādas korekcijas varbūt ieviesīs prasība pēc pielaides valsts noslēpumam domes vadībai. Tas varētu atteikties varbūt vēl uz kādām citām pašvaldībām. Viedokli izsaka partijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājs Ainars Šlesers, partijas "Progresīvie" Rīgas mēra kandidāts Viesturs Kleinbergs, partijas "Jaunā Vienotība" vadītājs Arvils Ašeradens, Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Raivis Dzintars, Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts) un Zaļo un zemnieku savienības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze.  

Cik labi ir jāpārzina automašīnas navigācijas sistēma, lai varētu nokārtot B kategorijas vadīšanas eksāmenu? Savukārt fotoradari pastiprināti kontrolēs OCTA un tehniskās apskates derīgumu. Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins un Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks. No 2025. gada jūnija, lai nokārtotu B kategorijas vadīšanas eksāmenu, jāapliecina arī zināšanas navigācijas sistēmas izmantošanā. Aivars Aksenoks atzīst, ka šis ir pēdējais CSDD jaunums, kam ilgi gatavojās un jau laicīgi brīdināja gan autoskolas, gan sabiedrību, ka šāds elements būs iekļauts braukšanas eksāmenā. "Būtiski, lai jaunie vadītāji, kārtojot eksāmenu, šīs zināšanas būtu ieguvuši un apliecinātu," atzīst Aivars Aksenoks. "Tā ir būtiska iemaņa, kas jāpārbauda, kā vadītājs spēj sadalīt uzmanību starp navigācijas ierīci un vienlaikus ceļu, ievērojot visus ceļu satiksmes noteikumus." Eksāmenā vadītāja uzdevums būs vadīt transporta līdzekli atbilstoši navigācijai, instruktors šajā laikā nekādas komandas nedos. Tas būs salīdzinoši īss posms, kas aptver 5 minūtes, lai saprastu, kā prot izmantot navigāciju. Tāpat autovadītājiem jāatceras, ka vairs nav tehniskās apskates uzlīmes mašīnām. Vadītājiem ir bažas, ka varētu palaist garām termiņu. Aivars Aksenoks skaidro, ka šādas uzlīmes nav nevienā tuvākajā kaimiņvalstī jau labu laiku un mierina, ka tehniskās apskates termiņu viegli var pārbaudīt elektroniski. CSDD sūta atgādinājumu septiņas dienas pirms tehniskās apskates termiņa un arī konkrētajā dienā, kad tehniskā apskate beidzas, atgādina.  "Cilvēks, kurš atbrauc uz tehnisko apskati, saņem arī protokolu. Ja ir kaut kur pazaudējis, to var ērti redzēt un izdrukāt arī CSDD e-pakalpojumu. To var izdarīt arī cilvēki, kuri nav reģistrējušies. Tas ir viens no pakalpojumiem, ko var veikt nereģistrējoties," norāda Aivars Aksenoks.

Mainoties darba apstākļiem un darbam kā tādam, iespējams, mainījies arī arodslimnieka tipiskais portrets. Kādas pārmaiņas vērojamas un kā novērst arodslimības, kas sastopamas mūsdienās, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Valsts darna inspekcijas pārstāve Linda Matisāne. Kā mainījies arodslimnieka portrets Latvijā? RSU asociētā profesore un Darba drošības un vides veselības institūta Aroda un vides medicīnas katedras pētniece Jeļena Reste vērtē, ka pēdējos 10 gados būtiskas izmaiņas nav notikušas. "Latvijā pēdējos gados vidējais arodslimnieka portrets ir diezgan maz mainījies. Tā ir sieviete pamatā ap 54 gadiem, kura kaitīgu faktoru ietekmē bija strādājusi apmēram 28 gadus," norāda Jeļena Reste. "No slimībām, kas visbiežāk tiek reģistrētas, ir sāpes rokās, piemēram, dažādu cīpslu iekaisumi, karpālā kanāla sindroms un arī sāpes mugurā, dažādus muskuloskeletālās slimības. Visbiežāk ir tās, ko izraisīja pārslodze vai slikta ergonomika.  Tipiski, ka paciente ir cietusi no sāpēm diezgan ilgi, pirms viņa atnāca pie ārstiem un tika reģistrēta arodslimība. Taču visbiežāk viņa turpināja strādāt, ilgi neko nemainot savā darbā." "Daudz retāk mēs redzam elpošanas orgānu slimības. No vienas puses, tas varētu tādēļ, ka uzlabojas darba apstākļi un varbūt putekļi nav tik izteikti daudz darbavietas,  individuālie aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti vairāk. Bet daudzas elpošanas orgānu slimības varbūt netiek atpazītas kā arodslimības, vienkārši tās tiek ārstētas, bet netiek nosūtīts pie arodslimību ārsta reģistrēt arodslimību," turpina Jeļena Reste. Pētniece min, ka trīs galvenās nozares, kur ir vairāk arodslimnieku, ir apstrādes rūpniecība, transports un uzglabāšana, un veselības un sociālā aprūpe. Savukārt no profesiju klāsta tie ir dažādu iekārtu un mašīnu operatori, izstrādājumu montieri un arī kvalificētie strādnieki un amatnieki. "Pēdējos gados aizvien vairāk ir arodslimnieku no pakalpojumu un tirdzniecības sfēras. Pārējās profesijās ir pārstāvētas nedaudz mazāk. Vairāk nekā puse no visiem arodslimniekiem pēdējos gados ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem, pirmspensijas vecums, bet ir pietiekami daudz arī arodslimnieku, kas ir 45 - 54 gadu vecumā, un ir arī neliels procents ar samērā jauniem cilvēkiem - ap 30 - 35 gadiem, norāda Jeļena Reste. "Vēl redzam, ka biežāk sāk parādīties izdegšanas sindroms, kas tiek atpazīts un beidzot reģistrēts. It kā par izdegšanas sindromu tiek daudz runāts, bet reģistrētas arodslimības bija pavisam maz. Lielākās izmaiņas ir tās, ka mēs vairāk redzam psihoemocionālo faktoru izraisītas arodslimības, piemēram, izdegšanas sindromu," atzīst Jeļena Reste. Ivars Vanadziņš norāda, ka arodslimnieki kļūs gados jaunāki un ja arodslimība konstatēta jau 45 gadu vecumā, kad vēl vismaz 20 gadi būs jāstrādā, tas ir brīdis, kad cilvēks var veiksmīgi karjeru vēl paspēt mainīt, tikai vajadzētu to drosmi pateikt, ka tā, kā strādāju, vairs nevaru. Viņš arī min, ka arodslimniekiem Latvijā ir pieejama apmaksāta profesijas maiņa, mācības, bet to ļoti daudzi nezina un neizmanto. Linda Matisāne skaidro, ka ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. "Ja par strādājošo tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, daļa no tā, kas tur ir, aiziet tieši dažādām kompensācijām, kas ir saistītas ar nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Tur ir gan ārstēšanās izdevumi, gan medikamentu apmaksa, gan rehabilitācija. Un profesionālā rehabilitācija," norāda Linda Matisāne. "Tad caur Nodarbinātības valsts aģentūru var šādus kursus iziet. Kursus apmaksā. Piemēri varētu būt, puķu pārdevējai, kurai ir alerģija parādījusies pret ķīmiskajām vielām, ar ko puķes apstrādā, viņa var jau izmācīties, piemēram, par grāmatvedi, kur tādas ķīmiskās vielas nav. Protams, ja tu biji mikroķirurgs un tu gribēsi mainīt profesiju uz psihiatriju, visticamāk, tas nebūs iekļauts, bet kaut kādu atbalstu var saņemt."

Vasara šogad sākas negribīgi un ļoti pakāpeniski, tomēr peldsezona oficiāli ir atklāta un gan jau pienāks arī brīdis, kad laikapstākļi vilinās vai pat spiedīs doties veldzi meklēt peldoties. Diemžēl ūdenstilpes katru gadu Latvijā paņem arī desmitiem dzīvību, ir pat sitācijas, kad zināšanas par upes, ezera un jūras ģeogrāfiskajām un vides procesu īpašībām ļautu izvairīties no traģēdijas. Toms Bricis ir apkopojis svarīgāko, ko der zināt no meteoroloģiskā un hidroloģiskā viedokļa, pirms doties peldēt. Jau mēnesis, kopš oficiālā peldsezona sākusies, bet laikapstākļi ir tādi, ja neskaita ziemas peldētājus, šķiet, ka nav pārāk daudz cilvēku, kas būtu metušies peldēties. Un labi, ka tā, jo tas ļauj vēl pirms sezonas atsvaidzināt zināšanas vai pat uzzināt kaut ko jaunu, kas tiešām var palīdzēt novērtēt situāciju un nerīkoties riskanti. Ja upju atvari, purvu akači ir minēti pat folklorā, tad par bīstamajām jūras straumēm sabiedrībā sāka runāt tikai pēdējo 5 -20 gadu laikā pēc dažiem traģiskiem gadījumiem. Iespējams, ka te arī klimata pārmaiņas pie vainas, agrāk vasaras bija tik īsas un vēsas, ka senie latvieši jūrā nemz nepeldējās. Sākoties peldsezonai, atbildīgās institūcijas – mediķi, pašvaldības policija, pludmales glābēji – parasti atgādina par drošību ūdens tuvumā un peldoties, par to, kā rīkoties, ja notikusi nelaime. Toms šoreiz dara ko līdzīgu, tikai no dabas apstākļu puses. Kā pamanīt zīmes, kas norāda uz risku, ka peldēšanās var būt bīstama?   Runājot par aktuāliem laikapstākļiem Latvijā Latgali, arī daļu Vidzemes un Zemgales skāris ļoti liels slapjums. Lauki un dārzi daudzviet ne tikai pārmitri, izmirkuši, bet applūduši, kamēr daudzviet Kurzemē, īpaši Ventspils, Talsu novadā, valda ja ne gluži sausums, tad dārzi jau ir jāpalaista. Aizvadītais maijs Latvijā, ja rēķina vidēji uz visu valsti nolijušo ūdens daudzumu, bija sestais slapjākais pēdējā gadsmita laikā. Savukārt vēsturiskie dati liek atcerēties vienu interesantu lietu – lietainākais maijs Latvijā bija 1928. gadā, otrajā vietā ir turpat netālu laika skalā 1926. gads. Arī toreiz daudzviet Latvijā applūda lauki, bija neražas gadi, plūdi bija daudz plašāki, nekā šogad. Latvijas Radio sāka raidīt 1925. gadā. Parādījās ās visu Latviju aptveroša jauna, acīm neredzama tehnoloģija, kas spēj nogādāt skaņu jebkurā Latvijas nostūrī. Un kāda sakritība – nākamajos gados pēkšņi sāk līt daudz vairāk. Sākas plūdi un neraža. Palasot tā laika presi, ko var ērti darīt portālā "periodika.lv", var atrast ziņas, ka cilvēki lietavās vainoja radio. Ka radio ietekmē atmosfēru, radot nepieredzēti lielus lietus mākoņus. Izdevumā "Laiks un tā pareģošana". kas izdots 1936. gadā var lasīt: "1928. gads pie mums Latvijā un Lietuvā bija ļoti lietains. Raža aizgāja bijā. Strauja radio attīstība iekrita taisni šinī slapjajā gadā. Laucinieki sāka nopietni uztraukties, ka radio dēļ viņiem jācieš tādi zaudējumi. Radio esot lietus cēlonis." Ir pagājuši gandrīz 100 gadi un nekas nav mainījies. Tagad to vairs neraksta avīzēs, bet palasot, ko ļaudis raksta internetā, arī ir saksatāmas līdzības. Laikapstākļu anomālijās tiek vainotas tehnoloģijas, apzināta vai neapzināta to ietekme, lai gan arī par aizvadīto maiju var droši teikt – nepatīkami, dārziem un laukiem postoši, bet šāds slapjš maijs nav nekas nepieredzēts. Tādi un vēl slapjāki ir bijuši un būs.

Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju vismaz reizi gadā atvēl kādu lielāku vai mazāku naudas summu labdarībai.  Vai Latvijā varam runāt par zināmu ziedošanas kultūru? Varbūt visu nosaka labs mārketings? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē platformas "Time to Wish" pārstāvis Edgars Zaharovs, "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. "Latvijā ir ziedošanas kultūra," apstiprina Ilze Ilze Ošāne. "Ziedod.lv" novērots, ka Latvijas sabiedrība ziedo visu gadu, neatkarīgi no sezonas. Ziemassvētku laikā ir vairāk labdarības akciju un tās ir pamanāmākas, bet cilvēki ziedo visa gada laikā. "Ir cilvēki, kas katru mēnesi veic ziedojumus. J ja izskan kādi aicinājumi palīdzēt, cilvēki labprāt atsaucas un ziedojumu apjoms pieaug. Ziedošanas kultūra ir izveidojusies stabila un katru mēnesi cilvēki izvēlas ziedot līdzekļus," gandarīta Ilze Ošāne. Amerikāņu meteorologs un matemātiķis Edvards Lorencs, aprakstot Haosa teoriju, ietvēra tajā koncepciju "Taureņa efekts". Tā būtība - pat niecīgākās izmaiņas sistēmā var izraisīt milzīgas pārmaiņas kādā citā vietā. Šī ideja iedvesmoja Olgu Kazaku pirms 16 gadiem izveidot labdarības biedrību "Taureņa efekts", lai palīdzētu bērniem, kas dzīvo bērnunamos. Laika gaitā organizācijai radušies arī citi darbības. Ierakstā uzklausā biedrības dibinātāju Olgu Kazaku. Savukārt "Time to Wish" ir jauna platforma, kas veidota, lai satiktos tie, kas vēlas ziedot, un tie, kam ir vajadzības. Organizācija ievieto informāciju par lietām, kas ir vajadzīga, un pat norādes, kur to var iegādāties, ja vajadzīga lieta ir specifiska. Naudas sadalījums labdarībai šobrīd veidojas šādi - lielākais apjoms ir ziedojumi Ukrainai, tad palīdzība dzīvniekiem, slimiem bērniem un palīdzība senioriem.  "Ja skatāmies labdarībā top trīs jomas - tie ir smagi slimi bērni, seniori un dzīvnieki," norāda Ilze Ošāne. "Attiecīgi cilvēki, kas izvēlēsies ziedot dzīvnieku aizsardzība, patversmēm un dzīvniekiem, viņi visdrīzāk neziedos bērniem un senioriem, kā arī otrādi. Ja tev ģimenē ienāk bērns, tu noskaņoties, ka vairāk vēlies palīdzēt šai sociāli jutīgai grupai - smagi slimiem bērniem, jo tu no savas perspektīvas skati, ka man ir mans mazulītis un es zinu, cik grūti ir, ja viņš saslimst, apstājas visa dzīve. Tāpat mums visiem ir mammas, tēti, kas nonāk vecumā, un tad uzreiz empātiski jūti, kā tas ir, kad manam tuviniekam vai kaimiņu vecmāmiņai nav savi bērni un mazbērni, kas var palīdzēt viņai trūkumā. Savukārt jaunie cilvēki, kuriem vēl nav bērnu, tie ir ārkārtīgi izteikti dzīvnieku cilvēki, vai arī, ja tev ģimenē ir suns, kaķis, tad tuvojas absolūts arī dzīvnieku patversmes ziedotājs, jo tu zini, kā tas ir, tu izlaid caur savu ģimeni, caur savu perspektīvu." Edgars Zaharovs stāsta par kādu sadarbības veidu, kas palīdz piesaistīt atbalstu labdarbības organizācijā. "Ir vēl viens interesants veids, kas pie mums tiek mazāk izmantots, bet Amerikā ļoti izplatīts, ka sabiedrībā plaši pazīstamas personas, īpaši iInfluenceri kļūst par kādas organizācijas vēstnieku. Viņi uzņemas atbildību par kādu organizāciju. Kāds influenceris kļūst par kādas organizācijas vēstnieku, uzrunā savus sekotājus, saka: dārgie draugi, es draudzējos ar suņu patversmi, ar bērnu organizāciju, palīdzēsim viņiem kopīgiem spēkiem!" stāsta Edgars Zaharovs. "Viņš aizbrauc, palīdz uztaisīt bildes vai vēl kaut ko. Jo bieži vien ir brīnišķīga organizācija, rūpējas par dzīvniekiem, bet viņiem nav viegli izveidot saturu sociāliem medijiem. Viņi nav profesionāļi tajā jomā, viņi ļoti labi rūpējas par dzīvniekiem, bet viņi nemāk veidot interneta kontentu tik labi, ka to māk darīt influenceri."

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Iekaisīgo zarnu slimība nav plaši izplatīta, bet diemžēl ar to slimo arvien biežāk. Ar to var sadzīvot, bet vai iespējams izārstēt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro gastroenteroloģe, onkoloģe-ķīmijterapeite Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā Viktorija Mokricka, diētas ārste Daiga Šantare un Latvijas Krona un kolīta slimnieku biedrības dibinātājs un vadītājs Zigurds Prūsis. Iesākumā bija risinājums problēmai, jeb raidījums, kurā stāstījām par GAPS diētu, kas labi noderot, lai risinātu iekaisīgo zarnu slimību. Šajā raidījumā saruna par pašu problēmu - iekaisīgo zarnu slimību. "Iekaisīgām zarnu slimībām līdz šim nav noskaidrots iemesls, kurš faktors ir vainīgs. Ir zināmi vairāki faktori, kas varētu ietekmēt slimības attīstību, bet kurš no tiem faktoriem kura brīdi nostrādā vai tas ir faktoru kopums, to līdz šim neviens nav līdz galam sapratis. Droši vien, ja mēs zinātu, tad varbūt arī tās slimības nebūtu. Bet tie faktori ir dažādi. Tie varētu būt arī medikamenti, ko mēs lietojam dzīves laikā, tas varētu būt arī uzturs, ārēja vide, tas varētu būt arī mikrobioms, par ko šobrīd runā arvien vairāk. Tomēr ikdienas praksē redzam, ka lielāka loma slimības attīstībā un iespējamā saasinājumā ir stresam. Tās var provocēt šo slimību," norāda Viktorija Mokricka. "Nav neviena produkta, kas varētu ietekmēt un veicināt iekaisīgas zarnu slimības, bet es gribu uzsvērt, ka drīzāk ir tādi produkti vai dzīvesveids, vai diēta, kuri mazina šādas iespējamības risku," papildina Daiga Šantare. "Pirmais gribu sākt ar krūts barošanu. Ir daudzi pārliecinoši pētījumi, ka tie bērni, kas ir baroti ar krūti, tiem risks ir mazāks. Savukārt tas, kas veicina - un nebūsiet pārsteigti, jo tas veicina ļoti daudzas slimības, tas ir rietumu stila uzturs ar bagātīgiem tauku daudzumiem, ar maz šķiedrvielām, ar pārlieku bagātīgu ēšanu. Arī alkohola lietošana, smēķēšana. Neveselīgs dzīvesveids, neveselīgs uzturs ir lielāks risks iekaisīgām zarnu slimībām."

Cilvēkiem darba vietā vajadzētu justies labi – gan emocionāli, gan fiziski. Kāpēc reizēm tā nav un kā palīdzēt darbiniekiem, jo īpaši grūtās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labā dzīvot. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jaunākie aptauju dati liecina, ka pēdējā laikā pārliecinoši emocionāli un fiziski labi savā darba vietā jūtas tikai 21 % aptaujāto Latvijas strādājošo, kamēr aptuveni trešā daļa jeb 27 % strādājošo tā nejūtas. To liecina darba vides risinājumu sniedzēja AS "Hestio" un "Norstat Latvija" īstenotā aptauja. Savukārt "Kantar" veiktā aptauja rāda, ka darbinieku kopējā apmierinātība gada laikā nav būtiski mainījusies: attiecīgi 73% darbinieku šogad un 72% pērn ir kopumā apmierināti ar savu darbu: pilnībā apmierināti ar savu darbu ir 17%, diezgan apmierināti - 56%. Jautājums, ko ietver apzīmējums "diezgan apmierināti". Pārsvarā šādās aptaujās mēra, vai darbinieks ir apmierināts ar darba apstākļiem, profesionālo izaugsmi, ko darba devējs piedāvā, ar vadītāju, ar savstarpējām attiecībām ar kolēģiem, protams, ar atalgojumu un motivācijas sistēmu. Jana Strogonova norāda, ka vērtīgākie aptaujās ir komentāri, bet vēl vērtīgāki ir tas, vai uzņēmumā tiek ņemti vērā šo aptauju dati un kaut kas arī mainās. "Bieži dzird uzņēmumos: jā, katru gadu mūs aptaujā, bet beigās jau nekas nemainās. Tas ir pats svarīgākais, jo jebkurai aptaujai beigās jābūt rezultātam, ko sajūtu es kā darbinieks," atzīst Jana Strogonova. Agnese Orupe piekrīt, ka ir svarīgi ne tikai aptaujāt cilvēkus uzņēmumā, bet arī nodrošināt atgriezenisko saiti, kas ir mainījies un ko ar šiem datiem dara. "Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuriem ar laiku rodas ciniska attieksme, kāpēc pildīt tās aptaujas, tāpat neviens tās neņem vērā," norāda Agnese Orupe.

Aprīļa pēdējā nedēļā pasaulē atzīmēja Starptautisko pacientu pieredzes nedēļu. Latvijā termins pacientu pieredze ieviests samērā nesen. Kā pacientu pieredze tiek izmantota, lai sasniegtu labākus rezultātus un kā ir mainījusies veselības aprūpe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. "Lai pacients laikā, kad saņem veselības aprūpes pakalpojumus, justos mierpilni, saprastu, ko viņam saka, lai viņam nesāpētu, lai nebūtu satraukums un bailes, lai būtu paēdis, kas nozīmē, ka ēdienam ir jāgaršo. Lai viņš saprastu informāciju, kad izrakstās no ārstniecības iestādēs. Šīs ir jomas, ko mēra, lai raksturotu pacientu pieredzi," norāda Vita Šteina. Latvijā šī joma attīstās arvien plašāk, pateicoties SPKC iesaistei. Pagaidām var runām par pirmo soli, iegūstot atgriezenisko saiti no pacientiem. Atsevišķas slimnīcas ir uzsākušas arī pieredzes uzlabošanu, bet būtiska kustība šajā jomā nav. Labā ziņa - arvien vairāk veselības iestādes izvēlas iesaistīt darbā pacientu pieredzes speciālistu. Apmēram puse Latvijas slimnīcu mēra pacientu pieredzi pēc vienotiem standartiem. "Latvijā vislabāk novērtētā kategorija ir cieņpilna attieksme, ar to mums viss ir kārtībā. Savukārt divas sliktāk novērtētākās kategorijas ir ēdināšana un medikamentu un blakņu izskaidrošana. Tās ir sliktāk novērtētākās kategorijas praktiski visās slimnīcās, un tas nozīmē, ka tā ir valstiska problēma. Ja būtu kādas slimnīcas, kur šīs kategorijas ir augstāk novērtētas, varētu runāt, ka tas ir atkarīgs no personāla vai vadības, bet šajā gadījumā tās ir valstiskas problēmas," norāda Vita Šteina. "Ja runājam par medikamentu izskaidrošanu un blakņu izskaidrošanu, mums valstī ļoti trūkst un nav sakārtota klīnisko farmaceitu pietiekama pieejamība slimnīcās. Un, ja runājam par ēdināšanu, tad ir ļoti labi redzams, tajā gadā, apmēram pusotru gadu atpakaļ, kad tika kaut nedaudz palielināts tarifs ēdināšanai valsts publiskajā sektorā slimnīcām, par 10% uzlabojās novērtējums. Tam ir tieša ietekme: jo vairāk mēs investējam, valsts palīdz atrisināt šīs problēmas, tam tiešām ir pozitīvas sekas." "Pagaidām pacientu pieredze Latvijā tiek īstenota kā atsevišķa komponente, bet nav nacionāli iekļauta kopējā stratēģijā," skaidro Vita Šteina. Notiek diskusijas ar Veselības ministriju par nepieciešamību izveidot šādu stratēģiju, lai visām veselības iestādēm būtu vienotas prasības, kā mērīt veselības aprūpe kvalitātes radītājus kopumā.  "Problēmas sākas tad, kad ir jau atklātas kādas nozīmīgas veselības problēmas, kas ir no jauna, varbūt pat liels pārsteigums, vai arī tās hroniskās slimības ir tik ļoti ielaistas, ka tās prasa milzu resursus gan no paša pacienta, gan no radiniekiem, kur ir ļoti garš saraksts ar medikamentiem," vērtē Linda Šauriņa. "Arī no komunikācijas viedokļa pacients jaunas informācijas uztveršanā piekūst pie trešā medikamenta. Lai cik labi ārsti nesagatavotu savu sarunu par medikamentiem vai blaknēm, pacientam nav vienkārši kapacitātes. Tas nav pārmetums pacientiem, vienkārši cilvēcisks faktors. Tāpēc vienmēr saku, ja ir nozīmīgas vizītes pie speciālistiem, ir jāņem līdzi atbalsta persona, ir jābūt izrakstam. No stacionāra mums izraksti ir brīnišķīgi, bet tur, kur mums valstiski pieklibo šī lieta, tā ir sekundārā veselības aprūpe, kur ir speciālisti, kur pacients gaida varbūt mēnešiem kaut kādu izmeklējumu, kaut kādu konsultāciju, un tad, kad viņš atnāk atpakaļ pie manis, jo es tam speciālisti mums uzdos kaut kādus konkrētus jautājumus, nav šī te papīra, nav pacientam kur ieskatīties. Papīrs jau nav tikai man, tas papīrs ir arī pacientam, un tad pacients saka - bet es nezinu, es neatceros... (..) Tajā brīdī pacients it kā iesprūst: es biju uz vizīti, es gaidīju 3-4 mēnešus, un tas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir." Uzklausām arī kādas pacientes pieredzes stāstu. Inesei Lūsiņai veselības apdrošināšanas nav, jo darba vieta to nevar atļauties, tāpēc būtiski ir pietiekties uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Vispirms ar valsts speciālista izdotu nosūtījumu viņa uz magnētisko rezonansi rokas locītavai un ultrasonogrāfiju rokas mīkstajiem audiem mēģināja pieteikties elektroniskajās vietnēs internetā - eveselibapunkts.lv un rindapiearsta.lv.

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lai tiktu līdz daudzdzīvokļu mājas renovācijai, ir jāveic gana daudz birokrātisku darbību. Vai papīru kārtošana bremzē finansējuma saņemšanu un darbu uzsākšanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ALTUM Energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece, SEB bankas Mazo un vidējo uzņēmumu segmenta vadītājs Māris Saulājs un "Jurisconsultus vadītājs" un jurists Jānis Uzulēns. Jānis Uzulēns vērtē, ka problēmas rada nevis tas, ka ir daudz dokumentu jākārto, lai renovētu māju, bet nezināšana un informācijas trūkums. "Problēmas, man liekas, ir divās lietās, pirmām kārtām ir nezināšana, un tas attiecas nereti kā uz iedzīvotājiem, tā uz pārvaldniekiem. Un nezināšanas rezultātā rodas otra problēma, proti, ka trūkst informācijas," vērtē Jānis Uzulēns. Viņš min, ka daudzi cilvēki neorientējas pieejamajos dokumentos, daudz arī nelasa un tāpēc nav informēti un tam nav sakara ar birokrātiju.  "Birokrātija sākas tajā brīdī, kad nezināšanas dēļ ir radīta kaudze problēmu. Piemēram, būvdarbu gaitā konstatē, ka kaut kas ir palaists garām projektēšanas laikā vai būvprojekts ir izstrādāts uz nepietiekamas tehniskās dokumentācijas pamata. Savukārt tehniskā dokumentācija ir izstrādāta tāpēc, ka ir iedots nepareizs darba uzdevums un inženieris nav tālāk par darba uzdevumu, proti, par savu degungalu skatījies. Ir jāatceras, ka mēs runājam par būvniecības procesu, kur gan banka, gan "Altum" tikai iedod resursus," skaidro Jānis Uzulēns. "Tā, man liekas, ir lielāko tiesu nevis birokrātija, bet nezināšanas sekas, mēs kaut ko izdarām nepareizi sākumā, to problēmu mēs pamanām tad, kad ir par vēlu, tad mēs sākam viens uz otru rāties," atzīst Jānis Uzulēns.

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Brīvdienās pat galvu pacelt nebūs laika, jo dārzā būs ko darīt no rīta līdz pat vakaram. Par svarīgākajiem maija dārza darbiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Rosīties mudina dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Darbu pavasarī ir daudz, viss strauji aug. Cerams, ka salnas vairs neradīs postījumus. Intensīvi aug zāle, ko vajadzētu brīvdienas pļaut, bet nopļauto zāli nevajadzētu neizmest vai tikai kompostā likt, bet izmantot kā mulčēšanas materiālu apdobēs. Tas būs arī kā mēslojums un nomērdēs nezāles. Arī sakņu dārzā taciņas var klāt ar nopļauto zāli, nebūs jākaplē. Savukārt no salnām vislabāk augļu krūmus un kokus vislabāk ir pasargāt ar ūdeni. Sena metode ir visu, kas salst, apliet ar ūdeni. Plāna ledus kārtiņa, kas naktī izveidojas, tā arī pasargā no sala. No rīta ledus ir jānomazgā. Divkārša liešana vajadzīga.  Otra metode aizsardzībai pret salnām – dūmi.  

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 10. epizodes tēma: Pirms gada 2024. gada 17. aprīlī ledus sakustējās nacionālā futbola stadiona būvniecības projektā. Rīgas dome Futbola federācijai piešķīra 10,3 hektāru zemes ar mērķi nacionālā futbola stadiona projekta turpināšanai Lucavsalā. Kas gada laikā paveikts un kas nē, un vai tuvāko gadu laikā Rīgā jauns stadions vispār taps? Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies nacionālā stadiona darba grupas vadītājs Edgars Pukinsks, sporta infrastruktūras speciālists Guntars Indriksons un uzņēmuma SEP komercdirektors Oļegs Umanskis. Savukārt papildus intervijā viedokli izsaka Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko un aģentūras ″L Tips Agency″ pārstāvis Gints Putniņš. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Pasaules ziņās nepārprotami galvenā uzmanība ir pievērsta Donalda Trampa muitas tarifiem. Latvijā no amata atstādināts "airBaltic" vadītājs Martins Gauss. Savukārt partijas ir iesniegušas visus kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām. Krustpunktā aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.  

Antibiotiku patēriņš pasaulē pieaug, līdz ar to pieaug arī rezistence pret šiem medikamentiem. Dažkārt tas var draudēt ar nopietnām briesmām cilvēka veselībai un dzīvībai. Taču ne visi vīrusi ir kaitīgi, daži palīdz ārstiem uzveikt bīstamas baktēriju infekcijas. Tos dēvē par bakteriofāgiem - vīrusi, kuri nevēlamo baktēriju neitralizē. Kas par šiem organismiem atklāts un izpētīts Latvijā un kā fāgu terapija varētu palīdzēt pacientiem šodien un nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un Sabiedrības veselības institūta vadītāja Juta Kroiča nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekāns un fāgu pētnieks Kārlis Rācenis. "Rezistences problēma ir arvien biedējošāka un ir jādomā par alternatīvām ārstēšanas metodēm un bakteriofāgs ir viens no tādiem," atzīst Juta Kroiča. Diemžēl kara periodi ir tik, kad "fāgus" izmanto arvien vairāk. Tos atklāja Pirmā pasaules kara laikā, kad daudzas dzīvības glāba, tos plaši izmantoja Otrā pasaules kara laikā, diemžēl arī tagad būtu arvien vairāk jāizmanto bakteriofāgi, ārstējot Ukrainas karā cietušos. "Fāgi" ir salīdzinoši lētāki nekā antibiotikas. Šobrīd arī NATO ietvaros notiek pētniecība, kad lietot bakteriofāgus kara apstākļos. Pētījumi rāda, ka valstīs, kur antibiotiku lietošana ir bezrecepšu, tas rada lielāku rezistences slogu. Afganistānas, Ukrainas dati radā, ka augsta ir antibakteriālā rezistence, jo bezrecepšu antibiotiku lietošana ir daudz biežāka, stāsta Kārlis Rācenis. Savukārt Juta Kroiča norāda uz pētījumu, kas veikts Eiropas valstīs. Ar vienādu diagnozi atšķiras antibiotiku lietojuma daudzums, biežums un ilgums dažādās valstīs.  "Pie vienas diagnozes Skandināvijā lieto saprātīgā daudzumā, ja tā varētu skaties. Savukārt Dienvidzemēs - Itālija, Grieķija, gandrīz divas reizes lielākās devās, divreiz ilgāk pie tās pašas diagnozēs. Tā aplūkoja vairākas diagnozes un visos gadījumos bija šādas atšķirības. Tas ir uztraucoši, ka tas notiek Eiropā," norāda Juta Kroiča.  Rezistences mehānismi ir dažādi, bet pārsteidzoši ir tas, ka baktērijas pielāgojas ļoti ātri. Zinātnieki rada jaunas antibiotikas un pēc diviem mēnešiem jau ir ziņas par rezistenci. Tas ir uztraucoši. Cilvēki izdala "fāgus" no sava organisma un tie nonāk vidē "Kur ir baktērijas, kuras ierosina konkrētās slimības, tur būs arī bakteriofāgi. Ja gribam atrast bakteriofāgus pret konkrēto ierosinātāju, ir jāskatās konkrēti, kur ir šī baktērija. Līdz ar to mēs skatāmies slimnīcu notekūdeņos, Rīgas notekūdeņos, kuri ir bagāti gan ar baktērijām, gan rezistentajām baktērijām. Pētījumu arī Latvijā parādā, ka mums ir daudz rezistences baktēriju notekūdeņos," atzīst Kārlis Rācenis. Tur atrastos vīrusus izmanto pētnieki, lai tālāk jau novestu līdz gala produktam, ko dot cilvēkam ārstēšanai. Arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu Labi zinām, ka kakla un deguna vīrusu infekcijas bieži izplatās gaisā pilienu veidā, bet vēdervīrusus var dabūt, nemazgājot rokas. Taču arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu. Kādi tie ir un kuri no šiem patogēniem ir sastopami Latvijā?  Jēdzienu “kosmoss”, par ko mūsu raidījumā runājam ik pa laikam, varētu attiecināt arī uz augsni un augsnes mikroorganismiem, kaut, protams, tas ir pētīts un pētījumi aizvien notiek. Šoreiz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” direktore Olga Valciņa skaidro, kas augsnē mitinās un kādas tieši baktērijas apdraud cilvēka veselību. Visā šajā tā saucamajā kosmosā mēs varam ieviest skaidrību, jo kādi organismi augsnē mīt visu laiku, bet citi tur nonāk.   Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš izvēlējies pastāstīt par Tūves Jānsones stāstu krājums „Neredzamais bērns”, kuru pārlasa regulāri, jo dažādās situācijās un atšķirīgos noskaņojumos var atrast tur nepieciešamo.

Aprīlis ir laiks, kad arī pacietīgākie un prātīgākie pavasara gaidītāji bieži uzķeras - uznāk siltums, sāk sēt un stādīt, tad seko sniegs un sals, pārdzīvojumi par to, vai sastrādātais neaizies bojā, sargāšana no salnām ar segšanu, dūmošanu un vēl visām metodēm. Aprīli var uzskatīt laikapstākļu ziņā par kontrastiem bagātāko mēnesi. Aprīlī var būt var vasarīgs siltums un pat tveice, var būt arī sniegs un sals, un pat tāds sniegs, ka var mierīgi slēpot. Būtiski, kādā secībā šādi laikapstākļi nāk - ja pusmetrīgam sniegam seko vasarīga tveice, tad viss ir kārtībā. Tāpēc jau aprīlis ir tik ļoti nešpetns, ka tas miksē laikapstākļus dažādā secībā. Šoreiz atskatāmies ekstremālākos laikapstākļu notikumos, ko aprīlis mums nesis. Piemēram, 2001. gadā aprīļa sākumā bija pat līdz 19 grādiem silts, bija arī ļoti sauss un 9. aprīļa "Panorāmā" bija sižets par neparasti agriem un plašiem mežu ugunsgrēkiem, par kuriem ugunsdzēsēji norādīja, ka tie visi ir cilvēku radīti. 2001. gadā pēc gandrīz vasarīga aprīļa sākuma, kad mežu ugunsgrēki jau plosījās kā vasarā - Lieldienās, kas toreiz bija ap 15. aprīli, uznāca viens no lielākajiem sniegputeņiem, kāds aprīlī Latvijā piedzīvots. Vairs nebija jāsatraucas par mežu degšanu, putenis tos apdzēsa un zemi visā Latvijā klāja 10-30 centimetru biezs sniegs. Tad problēmas radās gājputniem, jo tie bija atlidojuši lielā skaitā. Ja vairākas dienas ir desmitiem centimetru biezs sniegs, visi tie putni, kuru ēdienkarte sastāv no kukaiņiem, diemžēl paliek bez piekļuves barībai un sākas bojāeja. Ziņu aģentūras LETA arhīvā no 2001. gada 15. aprīļa ir šādi ziņu virsraksti - Latvijas ceļus tīra ārkārtas režīmā, Autoceļu direkcija aicina autovadītājus atturēties no braukšanas, jo spēcīgie nokrišņi liedz ceļus uzturēt pietiekamā kvalitātē, "Latvenergo" ziņo par simtiem bojājumu elektrolīnijās visā Latvijā. Bija arī viena laba ziņa – Lieldienu sniegs un tā radītais mitrums bijis kā svētība pavasara sējumu platībām, tas veicinās graudu uzdīgšanu un liecina par labu ražu rudenī. Vēl pirms gada, 2000. gadā 17. aprīlī, daudzi jau sāka peldsezonu. Arī Nacionālais vides veselības centrs, kas tolaik bija atbildīgs par ūdens kvalitātes uzraudzību peldvietās, jau 17. aprīlī sāka ņemt ūdens paraugus, jo siltums bija tik noturīgs, ka cilvēki negaidīja vasaru un sāka peldēties, jo vasara burtiski bija sākusies - vairākas dienas temperatūra stabili bija virs 20 grādiem, bet 24. aprīlī Rīgā sasniedza 27,9 grādus. 2000. gadā pēc vasarīga aprīļa un ļoti silta pavasara sekoja vēsa vasara - visi vasaras mēneši bija ar temperatūru zem normas un dati liecina, ka tik vēsa vasara Latvijā kopš tā laika vairs nav atkārtojusies. Savukārt 2013. gadā ziema bija gara, līdz pat marta beigām naktīs vēl bija -20 grādu sals, un ziemas biezākā sniega sega izveidojās 9. aprīlī. Šogad ir grūti iedomāties, ka 2013. gadā vēl aprīļa vidū – 13. datumā, piemēram, Ogres upe bija sasalusi ragā.

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirms dažiem gadiem pamanīju Elīnas Zeseres izsludinātu meistarklasi "Par vīrieša baudu". Toreiz Elīnai jautāju, vai viņa ko līdzīgu pasniedz par sievietes baudu. Elīna atbildēja, ka tāda meistarklase ir bijusi, tikai vīrieši tai nav pieteikušies. Savukārt, meistarklases par vīrieša baudu sievietes izpērk un bieži vien cer, ka viņu partneri tad vēlēsies ko vairāk apgūt par baudas sagādāšanu partnerei.Tad atcerējos noslēgumu kādai anekdotei, kurā vīrs savai jaunlaulātajai sievai izvirzīja dažādus noteikumus. Viņš pirmdienu vakaros nebūšot mājās, jo ar čomiem dodas nakts medībās, neatkarīgi no tā, ir viņa uz to ar mieru vai nē. Arī otrdienu vakaros nebūšot, jo tad ar čomiem spēlējot hoķi, patīk tas viņai vai nē. Trešdienās arī ne, jo tad ar čomiem bāra vakars, un tā tālāk. Sieva par to neko nedrīkstot teikt, tie esot viņa kopdzīves noteikumi. Viņa atbildēja, ka saprot. Vīrs pretī jautāja, kādi ir viņas noteikumi. Sieva noteica, ka tikai viens: "Sestdienu vakaros mūsu mājās būs galvu reibinošs sekss, neatkarīgi no tā, būsi tu mājās vai nē."Šo sarunu par sievietes seksuālo baudu ar Elīnu izveidojām, lai sievietei seksā ir vairāk baudas, neatkarīgi no tā, vai viņas partneris par mīļotās baudu ko mācās vai nē :)Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Cilvēkjaudas citas epizodes par seksu, intimitāti un baudu:#65 Par sievietēm un seksu ilgstošās attiecībās - 8 vīriešu atbildes, uz 14 jautājumiem.#112 Par seksuālo baudu ilgstošās attiecībās. Saruna ar Juriju Ohrimenko.#13 Par seksu, tā nozīmi un iespējām mainīt situācijas, kas sen vairs neder. Saruna ar klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi.#147 Atklāta saruna par pieredzi sevis iepazīšanai caur seksu. Ar Elīnu Zeseri.#148 Par ķermeni, Tindera riskiem, biznesu (2.daļa sarunai par seksu). Ar Elīnu Zeseri.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 217. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:09 Kādēļ sievietes bieži interesējas, kā sagādāt baudu vīrietim, bet savu seksuālo baudu atstāj novārtā7:39 Galvenie mīti, kas traucē sievietei gūt baudu seksā9:42 Ieplānot seksu. Ilūzija par spontanitāti ilgstošās attiecībās14:58 “Seksuālā problēma ir visiem” – ar kādiem jautājumiem un kādos vecuma posmos cilvēki vēršas pie seksa un intimitātes kouča19:11 Ko darīt, ja sekss vienam no partneriem ir kļuvis par stresa izlādes mehānismu23:17 Riskanti, ja vīrieša seksuālā izglītošanās ir no pornogrāfijas skatīšanās26:22 Slēptākās fantāzijas un bailes no atraidījuma 29:14 Kļūdas komunikācijā, kas seksuāli attālina, nevis satuvina32:26 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv33:21 Kā atšķiras sievietes seksualitāte no vīrieša37:04 Katram sava daļa atbildības, lai sekss būtu baudāms39:32 Tehnikas sievietei, kā sevi emocionāli un fiziski noskaņot uz seksu43:21 “Vienmēr atceries, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu esi normāla”47:40 Risinājumi, kas darbojas teju bezcerīgās situācijās, kad savstarpējās seksa problēmas ir ieilgušas52:40 Paņēmieni, kā sievietei paš

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.