Podcasts about savuk

Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs. Nātru audums ir viens no senākajiem un visvieglāk iegūstamajiem audumiem. Arī dainās pieminēti nātani audumi. Tie bija ļoti izturīgi un mīksti, piedevām, nātru audumi labi krāsojās visdažādākajos toņos. Nātres ievāc arī janvārī, februārī un martā, bet vislabāk to darīt aprīlī un maijā. Tad pērnā nātre ir jau savu mūžu nodzīvojusi un nokaltusi, šķiedra ir nogatavojusies, palikusi sausa un balta. Šādas nātres savāc kūļos, ved mājās, saberž uz raupja dēļa, saspaida, izsukā un tā iegūst gatavu materiālu vērpšanai. Tas viss prasa piecas minūtes. Nātru kūļus, ja tiek savākti sausā laikā, var glabāt kaut simtu gadu, bet pārstrādāt, kad vien ir vēlme. Tad, kad nātri saberž, pāri paliek tādi kā kauli, spaļi. Tos nemet ārā, bet izmanto telpu kvēpināšanai un gaļas žāvēšanai. Nātru spaļi smaržo kā kadiķi un attīra gaisu. Nātru vilnu vērpj tikai ar rokām, uz speciāla dēļa savirpinot pīnīti. Nātre ļoti labi noder veselībai. Piemēram, lai nesāpētu galva, nēsāja uz dēlīša pītu nātru pīnīti. Dainās teikts: „Trim kārtām nātri pinu savam zīļu vainagam.” Nātru vainadziņš regulē spiedienu, galva paliek dzidra un vairs nesāp. Nātre ir vislabākā krāsu uzsūcēja. Ar otiņu iekrāso katru dzīparu, apžāvē, un tikai tad viņš parādās savā tonī. Dzīparu rakstīšana – tā ir krāsošana. Katru dzīparu izrakstot savā krāsā, sanāk ļoti skaistas jostas un pīnes. Mūsu teritorijā vilnu var gatavot no trīsdesmit pieciem augiem un kokiem, bet dainās var atrast ziņas par divdesmit diviem. Dainās parādīta mūsu senču ikdiena – kā dzīvoja, strādāja, vērpa, auda. Agrāk, kad cilvēki dzīvoja slīkšņās, nebija iespējams turēt aitas, tāpēc izmantoja koku vilnu. Stabilu otro vietu ieņēma kārklu audumi. Kārli, nātres, liepa un ozols tika izmantoti visbiežāk. Plaši izmantoja arī vītola audumus. Tie pieminēti arī hronikās. Pat no ābeles darināja deķus un kroņus. Tas viss smalki aprakstīts dainās. Savukārt purvos izmantoja vilkukūlu. Tas ir viens no senākajiem audumiem. Vilkukūla aug ciņos un no tās sanāk skaisti brūni un ļoti, ļoti silti audumi. „Izbradāju purvus, mežus, kūlas cimdi rociņā.”. No kūlas taisīja tādus pašus cimdus kā no ozola. „Purva krekli mugurā, purva kroņi galviņā.” Mīkstuma ziņā purva kūla ieņēma trešo vietu. Arī tās audumi ir ļoti veselīgi. Visgrūtāk uztaisīt audumu no egles un priežu skujām. Tas ir ķēpīgi, bet var. Dainās teikts: „Skuju deķis mugurā.” Gani, ejot ganos, sildījās ar skuju deķi. Praktiski šos audumus izmantoja visu mūžu. Viens kamzolis kalpoja visam mūžam. Reizi gadā upē to izmazgāja. Jau gadu vecam bērniņam mugurā vilka gobas kreklu, un to pēc tam nodeva nākošajam bērnam. Agrāk mazu bērnu šūpuļus iekāra pīlādža vilnas striķos, lai pīlādzis no visām četrām pusēm viņu sargātu. Pīlādzi izmantoja tikai aizsardzībai. Vairāk ar vilnas ieguvi un pīšanu nodarbojās vīrieši. Vaska drānas audumu prata nopīt jebkurš vīrietis. Viņi neizmantoja ne vārpstiņas, ne ratiņus, jo tādi vēl neeksistēja. Vērpšana notika tikai ar rokām, virpinot vilnu vienā virzienā no tapiņas līdz tapiņai, kamēr bija nopīts vajadzīgais garums. Pēc tam paņēma atbilstoša lieluma rāmi un taisīja audumu. Katrai lietai bija savs rāmis.

Ne katru gadu un noteikti ne šogad, bet vasarās saskaramies arī ar sausuma periodiem. Šogad maija un jūnija lietavas mazliet arī ieceri runāt par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā. Par mazūdens periodu Latvijas upēs šovasar vēl runāt nevar, lai gan citus gadus tas mēdz sākties pat maijā. Taču pēdējos gados, kad sausuma periodi bijuši, cilvēki sūdzas par ūdens trūkumu akās. Cik ātri pēc lietavām tas spēj atjaunoties un vai vienmēr palīdzēs, ja aku raks dziļāku? Savukārt Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra speciālisti analizējuši tendences Latvijas upēs vasarās.  Šogad sausums nerada problēmas. Gluži pretēji – daudzviet, īpaši Latvijas austrumos, mitruma bijis par daudz. Vai klimata pārmaiņas manāmas arī šajā aspektā. Zināms, ka ziemās upes aizsalst retāk, lieli pavasara pali arī ir retāk, jo nav ne sniega, ne ledus, kam kust, vienlaikus ziemās pali kļuvuši biežāki. Runājot par mazūdens periodiem, pagaidām datos izteiktu tendenču nav, tomēr hidrologi nākotnē saskata riskus. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra hidroloģe Līga Klinta min, ka vasaras mazūdens periodus nevar nošķirt no ziemas mazūdens periodiem vai pavasara paliem. Tas viss ir saistīts process.

Stāsta pianists Ventis Zilberts. Vai zini, ka Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursā, kas tiek rīkots jau gandrīz 100 gadus Polijas galvaspilsētā Varšavā, dažādos laikos piedalījušies veseli desmit pianisti, kuri tādā vai citādā veidā saistīti ar Latviju? Tikai pirms nepilna mēneša noslēdzās deviņpadsmitais konkurss, bet sākam ar pirmo sacensību 1927. gadā. Laumai Reinholdei, pianistei un vēlākos gados  cienījamai komponistei, 21 gada vecumā bija gods būt pirmajai vēstnesei no Latvijas, kas iepazīstināja konkursa žūriju  un klausītājus ar mūsu pianisma skolu. Viņas spēles prasmes bija izkopis profesors Arvīds Daugulis Latvijas Konservatorijā. Pēc pieciem gadiem otrā konkursa dalībniece no Rīgas Marija Novika saņēma Goda diplomu, – vērā ņemams panākums, zinot, ka viņai tolaik bija tikai 16 gadu un ka viņa konservatoriju bija beigusi kā eksterne. Solokoncerti un muzicēšana ar simfonisko orķestri pirmskara Latvijā – acīmredzams jaunās pianistes talanta apliecinājums. Nākamajā, trešajā konkursā 1937. gadā, piedalījās jau divas dalībnieces no Rīgas – Marija Bezobrazova un Roza Slovina. Interesanti, ka Marijas klavieru klases profesors Pauls Šūberts tajā gadā bija žūrijas loceklis. Būtiski atzīmēt, ka tā ir bijusi vienīgā reize, kad kāds no  Latvijas ir vērtējis Šopēna konkursa dalībnieku spēli.  To, ka jaunās pianistes godam pārstāvēja Latviju starptautiski, rāda viņu visai aktīvā koncertdarbība vēlāk, 30. gadu otrajā pusē. Marija Bezobrazova radioraidījumos atskaņoja gan Roberta Šūmaņa cikliskos darbus, gan Aleksandra Skrjabina vērienīgo 3. sonāti, gan Mocarta opusus. Viņa bijusi arī soliste Friderika Šopēna un Pētera Čaikovska klavierkoncertu atskaņojumos sadarbībā ar diriģentiem Jāni Mediņu un Leonīdu Vīgneru. Savukārt Roza Slovina Latvijas radioraidījumos un koncertos interpretēja Friderika Šopēna, Roberta Šūmaņa, Kloda Debisī un Jāņa Mediņa kompozīcijas. Latvijas klavierspēles stabilo profesionālo līmeni Varšavā jau pēc Otrā pasaules kara no jauna apliecināja 1960. gada konkursa dalībniece, profesora Valerija Zosta audzēkne konservatorijā Kira Lavrinoviča, iekļūstot sestā konkursa finālā un saņemot Goda diplomu. Pēc piecpadsmit gadiem, devītajā konkursā izcilākais panākums, kas saistāms ar Latvijas vārdu, – kādreizējā Dārziņa Mūzikas skolas absolventei Dinai Jofei otrā vieta un laureātes diploms! Netieši ar Latvijas vārdu var saistīt arī otru šīs konkursa reizes dalībnieku, pianistu no Kanādas latvieti Arturu Ozoliņu, kurš īsti savu izcilību ir apliecinājis vēlāk, koncertējot daudzās pasaules eksluzīvākajās koncertzālēs. 1995. gads un trīspadsmitais konkurss – Latviju pārstāv profesores Ilzes Graubiņas studente Karina Jermaka un profesora Arņa Zandmaņa audzēkne Sana Villeruša. Toreiz itin veiksmīgā dalība pianistēm sekmēja tikko iesākto karjeras ceļu, kas tagad sazarojies ļoti daudzveidīgs – pedagoģija un koncertdarbība. Pēdējais lielais sasniegums Latvijai līdz šim – Georgija Osokina iekļūšana septiņpadsmitajā Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursa finālā pirms desmit gadiem. Spožs panākums ar teicamām konsekvencēm – aicinājumi piedalītos ieskaņojumos un koncertos slavenās koncertzālēs visā pasaulē! Mūsdienās starptautisko Friderika Šopēna pianistu konkursu Varšavā var dēvēt par vienu grūtākajiem un prestižākajiem pasaulē. Uz konkursa nozīmīgumu pastarpināti norāda kaut vai tāda praktiski svarīga lieta kā godalgoto vietu balvu apmērs – piemēram, šī gada konkursa, kurš pēc skaita bija deviņpadsmitais, pirmās vietas ieguvējs saņēma veselus 60 tūkstošus eiro. Arī sestās vietas ”vērtība” – 20 tūkstoši minama bez īpašiem komentāriem. Nākamais Šopēna konkurss risināsies atkal pēc pieciem gadiem. Man ir liela pārliecība, ka mūsu pianisma skola var nodrošināt, lai godalgoto vietu sarakstā blakus kādas personas uzvārdam atkal parādītos Latvijas vārds.  

Mantojumā var nonākt ne tikai kustamā un nekustamā manta, bet arī tiesības un saistības, tostarp kredīti.  Nereti tas atturēja potenciālos mantojuma saņēmējus tam pieteikties. Bet  šogad viss ir mainījies. Kā mantojuma tiesību reforma pasargā mantiniekus, par to raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Aigars Kaupe, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle un Finanšu nozares asociācijas vecākais padomnieks juridiskajos jautājumos Edgars Pastars. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā. "Grozījumi skar mantojuma atstājēja atstāto parādu, atbildību par šiem parādiem. Ja mantojuma atstājējs ir miris pagājušajā gadā vai senāk, pieņemot mantojumu, mantinieks atbildēja par visiem mantojuma atstājēja parādiem pilnā apmērā neatkarīgi no tā, kādu mantu viņš manto. Varēja gadīties, ka īsti ko mantot nav, tā ir ļoti nevērtīga vai nodzīvota, ka nav neko vērta. Savukārt parādi gan ir. Paņemti visbiežāk ir ātrie kredīti un kaut kādas citas saistības, kas nav izpildītas. Varbūt kāda apdrošināšanas atlīdzība, kas nav paša sedzama. Var sanākt, ka tu vari pat neparedzēt, mantinieks būdams, mantojuma atstājēja parādi ir lielāki nekā mantojums, ko tu manto," skaidro Aigars Kaupe. "Tas, protams, musināja mantiniekus, un viņi nesaprata, kā var būt, ja es kaut ko pieņemu, tad es varu beigās būt lielāks parādnieks nekā līdz šim? Tāds bija regulējums. No 2025. gada 1. janvāra mantinieks atbild tikai mantotās mantas apmērā." Edgars Pastars piebilst, ja persona ir mirusi 2024. gadā vai senāk, tad šis jaunais regulējums uz šo personu neattiecas. Savukārt Ilze Metuzāle skaidro, ka šobrīd ir atšķirīgs arī pieteikšanās termiņš kreditoriem un mantiniekiem.  "Kreditoriem tas ir īsāka, tie vienmēr ir divi mēneši, mantiniekiem kā minimums par mēnesi vairāk - trīs, bet dažkārt vēl vairāk. Tas nozīmē to, ka pat ja mantojuma lieta ir tikai izsludināta, mantinieks var vērtēt pēc tiem diviem mēnešiem, kāds kreditoru apjoms ir un vai man ir interesanti iesaistīties šajā mantošanas procesā vai nē. Man liekas, tas ir ļoti pozitīvi, jo ir beigusies tāda spēlīte - kurš kuru," gandarīta Ilze Metuzāle. 

Par dizaina ainu Latvijā, pārskatot Dizaina gada balvas finālistu darbus un atklājot dažādos veidus, kā dizains var izpaust savu spēku, un nozīmīgākos vēstījumus, Kultūras rondo saruna ar balvas fināla žūrijas pārstāvi Maiju Rozenfeldi un balvu ieguvējām – Lauru Lapiņu un Zandu Seņkovu. 5. jūnijā svinīgā pasākumā tika paziņoti "Latvijas Dizaina gada balvas 2025" ieguvēji, godinot labākos dizaina darbus produktu, pakalpojumu, komunikācijas, vides un digitālo risinājumu kategorijās. "Grand Prix" un Kultūras ministrijas prēmiju 2000 eiro apmērā saņēma aģentūra "Magic" par labdarības maratonam "Dod pieci!" īstenoto kampaņu "Slimība izārda, cerība dziedē!". Savukārt "Jaunā dizainera" titulu ieguva Zanda Seņkova par "Randevú" sēdmēbeļu kolekciju ar slēptu BDSM funkciju.

Sākoties raidījumam, vēl turpinās balsu skaitīšana 7. jūnijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās. Rodoties problēmām biļetenu skenēšanas sistēmā, balsis bija jāskaita manuāli. Raidījuma skanēšanas laikā noskaidroti domēs ievēlētie spēki visās 42 vietvarās. Krustpunktā speciālizladumā analizējam vēlēšanu rezultātus. Studijā Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins un Baltijas pētnieciskā žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnāliste Olga Dragiļeva. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem, plašāk diskutējot par to, kāda varētu veidoties koalīcija Rīgas domē. Rezultāti liecina, ka Rīgā pašvaldību vēlēšanās visvairāk – 18,7% – balsu ieguvis Saeimas deputāta Aināra Šlesera vadītās partijas "Latvija pirmajā vietā" saraksts, kurš ar nepilnu 2% pārsvaru apsteidza "Progresīvos". Savukārt līdzšinējā galvaspilsētas mēra Viļņa Ķirša pārstāvētā "Jaunā Vienotība" saņēmusi 12,9% balsu.  Tāpat ļoti svarīga ir Latgale, bet tur būtiskas pārmaiņas, šķiet, neviens negaidīja. Tomēr kādas korekcijas varbūt ieviesīs prasība pēc pielaides valsts noslēpumam domes vadībai. Tas varētu atteikties varbūt vēl uz kādām citām pašvaldībām. Viedokli izsaka partijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājs Ainars Šlesers, partijas "Progresīvie" Rīgas mēra kandidāts Viesturs Kleinbergs, partijas "Jaunā Vienotība" vadītājs Arvils Ašeradens, Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Raivis Dzintars, Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts) un Zaļo un zemnieku savienības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze.  

Sākoties raidījumam, vēl turpinās balsu skaitīšana 7. jūnijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās. Rodoties problēmām biļetenu skenēšanas sistēmā, balsis bija jāskaita manuāli. Raidījuma skanēšanas laikā noskaidroti domēs ievēlētie spēki visās 42 vietvarās. Krustpunktā speciālizladumā analizējam vēlēšanu rezultātus. Studijā Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins un Baltijas pētnieciskā žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnāliste Olga Dragiļeva. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem, plašāk diskutējot par to, kāda varētu veidoties koalīcija Rīgas domē. Rezultāti liecina, ka Rīgā pašvaldību vēlēšanās visvairāk – 18,7% – balsu ieguvis Saeimas deputāta Aināra Šlesera vadītās partijas "Latvija pirmajā vietā" saraksts, kurš ar nepilnu 2% pārsvaru apsteidza "Progresīvos". Savukārt līdzšinējā galvaspilsētas mēra Viļņa Ķirša pārstāvētā "Jaunā Vienotība" saņēmusi 12,9% balsu.  Tāpat ļoti svarīga ir Latgale, bet tur būtiskas pārmaiņas, šķiet, neviens negaidīja. Tomēr kādas korekcijas varbūt ieviesīs prasība pēc pielaides valsts noslēpumam domes vadībai. Tas varētu atteikties varbūt vēl uz kādām citām pašvaldībām. Viedokli izsaka partijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājs Ainars Šlesers, partijas "Progresīvie" Rīgas mēra kandidāts Viesturs Kleinbergs, partijas "Jaunā Vienotība" vadītājs Arvils Ašeradens, Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Raivis Dzintars, Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts) un Zaļo un zemnieku savienības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze.  

Cik labi ir jāpārzina automašīnas navigācijas sistēma, lai varētu nokārtot B kategorijas vadīšanas eksāmenu? Savukārt fotoradari pastiprināti kontrolēs OCTA un tehniskās apskates derīgumu. Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins un Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks. No 2025. gada jūnija, lai nokārtotu B kategorijas vadīšanas eksāmenu, jāapliecina arī zināšanas navigācijas sistēmas izmantošanā. Aivars Aksenoks atzīst, ka šis ir pēdējais CSDD jaunums, kam ilgi gatavojās un jau laicīgi brīdināja gan autoskolas, gan sabiedrību, ka šāds elements būs iekļauts braukšanas eksāmenā. "Būtiski, lai jaunie vadītāji, kārtojot eksāmenu, šīs zināšanas būtu ieguvuši un apliecinātu," atzīst Aivars Aksenoks. "Tā ir būtiska iemaņa, kas jāpārbauda, kā vadītājs spēj sadalīt uzmanību starp navigācijas ierīci un vienlaikus ceļu, ievērojot visus ceļu satiksmes noteikumus." Eksāmenā vadītāja uzdevums būs vadīt transporta līdzekli atbilstoši navigācijai, instruktors šajā laikā nekādas komandas nedos. Tas būs salīdzinoši īss posms, kas aptver 5 minūtes, lai saprastu, kā prot izmantot navigāciju. Tāpat autovadītājiem jāatceras, ka vairs nav tehniskās apskates uzlīmes mašīnām. Vadītājiem ir bažas, ka varētu palaist garām termiņu. Aivars Aksenoks skaidro, ka šādas uzlīmes nav nevienā tuvākajā kaimiņvalstī jau labu laiku un mierina, ka tehniskās apskates termiņu viegli var pārbaudīt elektroniski. CSDD sūta atgādinājumu septiņas dienas pirms tehniskās apskates termiņa un arī konkrētajā dienā, kad tehniskā apskate beidzas, atgādina.  "Cilvēks, kurš atbrauc uz tehnisko apskati, saņem arī protokolu. Ja ir kaut kur pazaudējis, to var ērti redzēt un izdrukāt arī CSDD e-pakalpojumu. To var izdarīt arī cilvēki, kuri nav reģistrējušies. Tas ir viens no pakalpojumiem, ko var veikt nereģistrējoties," norāda Aivars Aksenoks.

Stāsta pianists Ventis Zilberts. Stāstījums ir par diviem dažādu paaudžu pārstāvjiem. Viens no tiem ir Ivars Ebels, kura simtgade tika svinēta šogad martā. Mediķu aprindās viņu joprojām daudzina kā pirmo latviešu profesoru bērnu slimībās un kā Latvijas pediatru zinātniskās skolas izveidotāju. Savukārt pianista Jāņa Maļecka darbošanās rit profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā. Mūzika un medicīna – divas darbības jomas gan mācību laikā, gan intensīvajos darba gados savijušās kopā un vedušas cauri visai Ivara Ebela dzīvei. Lūk, virkne biogrāfisku faktu, kas to uzskatāmi rāda. Īstais nopietnais vienas profesijas izvēles sākums varbūt meklējams dienā, kad Ivars Ebels, būdams vēl audzēknis Rīgas 1. ģimnāzijā, iegāja profesora Jāzepa Vītola kabinetā, lai parādītu savas klavierspēles prasmes. Gājiens izrādījās veiksmīgs, jo ar 1942. gadu viņš, būdams vēl ģimnāzists, uzsāka mācību gaitas Latvijas Konservatorijā profesora Nikolaja Dauges klavieru klasē. Paralēli mūzikas studijām pēc diviem gadiem viņš varēja sevi saukt par studentu arī Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Mācību pārtraukums dažādu iemeslu dēļ gan vienā, gan otrā augstskolā tomēr nekavēja 1950. gadu sākumā iegūt augstskolas diplomu abās speciālitātēs. Tālāk sekoja ārkārtīgi intensīvs darbs medicīnas jomā – praktiskajā darbībā gan Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā, gan Rīgas Medicīnas institūtā, tā toreiz sauca minētās darba vietas. Zinātnes laukā ne mazāk veikumu – Ivara Ebela kontā gan medicīnas zinātņu kandidāta, gan arī medicīnas zinātņu doktora disertācija, publicēti arī neskaitāmi nozīmīgi raksti un grāmatas par specifiskiem medicīnas jautājumiem. Neskatoties uz lielo slodzi medicīnas nozarē, viņš neatmeta ar roku mūzikas mūzai – varbūt vadījās no latīņu teiciena Medicina sanat corpus, musica levat animam jeb “Medicīna dziedē ķermeni, mūzika paceļ dvēseli”. Lai arī profesora darbības galvenā dominante bija medicīna, iedzimts mūziķa talants un ļoti liela vēlme muzicēt aizveda Ivaru Ebelu pie klausītājiem veselus 15 gadus pēc mācību beigām. Tā 1967. gadā viņš kopā ar Leonīda Vīgnera vadīto Jaunatnes simfonisko orķestri Rīgā atskaņoja Ferenca Lista virtuozo Pirmo klavierkoncertu. Sekoja koncerti arī Maskavā un toreizējā Ļeņingradā. Arī Sergeja Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts viņa atskaņojumā savā laikā iejūsminājis klausītājus. Kādā intervijā viņš stāstīja, ka jau ilgāku laiku mājās uz viņa flīģeļa Steinway&Sons stāv partitūra – Sergeja Rahmaņinova Trešai klavierkoncerts, kuru viņš jau gandrīz ir sagatavojis atskaņojumam. Diemžēl iecere netika realizēta. Var piebilst, ka laikabiedri, Ivara Ebela kolēģi, stāstījuši, ka medicīnas profesors labprāt publiski spēlējis Friderika Šopēna, Pētera  Čaikovska, Aleksandra Skrjabina un Jāņa Ivanova klavierdarbus. Var secināt, ka ārstniecības dievs Asklēpijs un mūzikas mūza Eiterpe ir bijuši Ivara Ebela teicami sabiedrotie visu mūžu. Mūsu laikabiedra pianista Jāņa Maļecka darbošanās profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā – rit nepārtrauktā mijiedarbībā kopš 1994. gada, kad tika absolvēta Latvijas Mākslas akadēmija, bet sākums abām takām mākslā sācies jau bērnībā. Ir vērts atgādināt Jāņa Maļecka biogrāfisko datu atsevišķus pieturas punktus saistībā ar katru profesiju. Mūzikā tās bija mācības mūsu konservatorijā, absolvējot profesora Igora Kalniņa klavieru klasi 1981. gadā. Kopš tā laika līdz pat šai dienai – koncerti, ieraksti un atkal koncerti dažādos sastāvos gan ar vokālistiem, gan instrumentālistiem Latvijā un daudzkur ārzemēs, Beļģijā, Norvēģijā, ASV. Muzicēšanas sakarā izcelšu tikai vienu, bet ļoti būtisku vienību, Klavieru kvartetu „RIX” (latviešu mūzikas profesionālajā vidē augsti novērtētu, dažādās pasaules malās dzīvojošu latviešu mūziķu ansambli), kura koncerti Jāņa Maļecka vadībā vienmēr ir svētki klausītājiem. Paralēli koncertdarbībai – ļoti sekmīgs pedagoģiskais darbs, vide, kurā, manuprāt, kristalizējas daudzas noderīgas atziņas radošai darbībai abās minētajās sfērās. Savukārt glezniecībā pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā Intas Celmiņas un Ivara Heinrihsona meistardarbnīcās – personālizstādes, izstādes kopā ar citiem gleznotājiem un atkal personālizstādes: Agijas Sūnas galerijā, Gārsenes pilī, Kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Valmieras Novadpētniecības muzejā, Latgales vēstniecībā GORS.  Par izstādi ar nosaukumu “Muzikālās tēmas un noskaņas Jāņa Maļecka gleznās” gribas teikt īpaši – spēcīga mākslinieka pārvaldīto profesiju sinerģija! Kā lasāms notikuma aprakstā, “tā izpaužas muzikālo tēmu un muzikālo noskaņo attainojumā jebkurā audeklā, gan figurālās gleznās "Arfiste"', "Čelliste", "Pavasara sonāte", gan izlasē no gleznu sērijas, kas radīta komponista Olivjē Mesiāna “Kvarteta laika galam” iespaidā”. Lūk, daiļrunīgie atsevišķu daļu nosaukumi, – “Putnu bezdibenis”, “Slavinājums Jēzus mūžībai”, “Mūžības slavinājums”, gleznojumu inspirācijas pamats.  Liekas, ka profesora Jāņa Maļecka darbībā abu mākslas profesiju, mūzikas un glezniecības attiecība veido savdabīgu zelta griezumu jeb dievišķo proporciju, kurā mazs pārsvars ir mūzikai, – gandrīz kā melno un balto klavieru taustiņu attiecība oktāvā – pieci pret astoņi.

Mainoties darba apstākļiem un darbam kā tādam, iespējams, mainījies arī arodslimnieka tipiskais portrets. Kādas pārmaiņas vērojamas un kā novērst arodslimības, kas sastopamas mūsdienās, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Valsts darna inspekcijas pārstāve Linda Matisāne. Kā mainījies arodslimnieka portrets Latvijā? RSU asociētā profesore un Darba drošības un vides veselības institūta Aroda un vides medicīnas katedras pētniece Jeļena Reste vērtē, ka pēdējos 10 gados būtiskas izmaiņas nav notikušas. "Latvijā pēdējos gados vidējais arodslimnieka portrets ir diezgan maz mainījies. Tā ir sieviete pamatā ap 54 gadiem, kura kaitīgu faktoru ietekmē bija strādājusi apmēram 28 gadus," norāda Jeļena Reste. "No slimībām, kas visbiežāk tiek reģistrētas, ir sāpes rokās, piemēram, dažādu cīpslu iekaisumi, karpālā kanāla sindroms un arī sāpes mugurā, dažādus muskuloskeletālās slimības. Visbiežāk ir tās, ko izraisīja pārslodze vai slikta ergonomika.  Tipiski, ka paciente ir cietusi no sāpēm diezgan ilgi, pirms viņa atnāca pie ārstiem un tika reģistrēta arodslimība. Taču visbiežāk viņa turpināja strādāt, ilgi neko nemainot savā darbā." "Daudz retāk mēs redzam elpošanas orgānu slimības. No vienas puses, tas varētu tādēļ, ka uzlabojas darba apstākļi un varbūt putekļi nav tik izteikti daudz darbavietas,  individuālie aizsardzības līdzekļi tiek izmantoti vairāk. Bet daudzas elpošanas orgānu slimības varbūt netiek atpazītas kā arodslimības, vienkārši tās tiek ārstētas, bet netiek nosūtīts pie arodslimību ārsta reģistrēt arodslimību," turpina Jeļena Reste. Pētniece min, ka trīs galvenās nozares, kur ir vairāk arodslimnieku, ir apstrādes rūpniecība, transports un uzglabāšana, un veselības un sociālā aprūpe. Savukārt no profesiju klāsta tie ir dažādu iekārtu un mašīnu operatori, izstrādājumu montieri un arī kvalificētie strādnieki un amatnieki. "Pēdējos gados aizvien vairāk ir arodslimnieku no pakalpojumu un tirdzniecības sfēras. Pārējās profesijās ir pārstāvētas nedaudz mazāk. Vairāk nekā puse no visiem arodslimniekiem pēdējos gados ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem, pirmspensijas vecums, bet ir pietiekami daudz arī arodslimnieku, kas ir 45 - 54 gadu vecumā, un ir arī neliels procents ar samērā jauniem cilvēkiem - ap 30 - 35 gadiem, norāda Jeļena Reste. "Vēl redzam, ka biežāk sāk parādīties izdegšanas sindroms, kas tiek atpazīts un beidzot reģistrēts. It kā par izdegšanas sindromu tiek daudz runāts, bet reģistrētas arodslimības bija pavisam maz. Lielākās izmaiņas ir tās, ka mēs vairāk redzam psihoemocionālo faktoru izraisītas arodslimības, piemēram, izdegšanas sindromu," atzīst Jeļena Reste. Ivars Vanadziņš norāda, ka arodslimnieki kļūs gados jaunāki un ja arodslimība konstatēta jau 45 gadu vecumā, kad vēl vismaz 20 gadi būs jāstrādā, tas ir brīdis, kad cilvēks var veiksmīgi karjeru vēl paspēt mainīt, tikai vajadzētu to drosmi pateikt, ka tā, kā strādāju, vairs nevaru. Viņš arī min, ka arodslimniekiem Latvijā ir pieejama apmaksāta profesijas maiņa, mācības, bet to ļoti daudzi nezina un neizmanto. Linda Matisāne skaidro, ka ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. "Ja par strādājošo tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, daļa no tā, kas tur ir, aiziet tieši dažādām kompensācijām, kas ir saistītas ar nelaimes gadījumiem un arodslimībām. Tur ir gan ārstēšanās izdevumi, gan medikamentu apmaksa, gan rehabilitācija. Un profesionālā rehabilitācija," norāda Linda Matisāne. "Tad caur Nodarbinātības valsts aģentūru var šādus kursus iziet. Kursus apmaksā. Piemēri varētu būt, puķu pārdevējai, kurai ir alerģija parādījusies pret ķīmiskajām vielām, ar ko puķes apstrādā, viņa var jau izmācīties, piemēram, par grāmatvedi, kur tādas ķīmiskās vielas nav. Protams, ja tu biji mikroķirurgs un tu gribēsi mainīt profesiju uz psihiatriju, visticamāk, tas nebūs iekļauts, bet kaut kādu atbalstu var saņemt."

Stāsta "Latvijas Pasta" filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs Latvijas pastmarka nav tikai neliels papīra gabaliņš, kas apliecina sūtījumu apmaksu — tā ir arī kultūras, mākslas un vēstures nesēja. Katra jauna pastmarka ir kā logs uz Latvijas identitāti, dabas bagātībām, notikumiem vai ievērojamiem cilvēkiem. Bieži cilvēki jautā: "Kā rodas šīs pastmarkas?" Ceļš līdz pastmarkai sākas ar Pastmarku emisijas komisiju. Tā ir īpaša ekspertu grupa, kas darbojas “Latvijas Pasta” paspārnē. Komisijas uzdevums ir izvērtēt un apstiprināt nākamā gada pastmarku tēmas. Tajā strādā pārstāvji no "Latvijas Pasta", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Mākslas akadēmijas, kā arī citi kultūras un filatēlijas jomas eksperti. Tēmas tiek izvēlētas ar mērķi atspoguļot Latvijas daudzveidību – vēsturi, dabu, arhitektūru, sportu, svarīgus notikumus un personības. Tēmu ierosinātāji var būt gan institūcijas, gan arī iedzīvotāji. Kad tēmas ir apstiprinātas, sākas mākslinieciskā daļa. Pastmarku dizainu izstrādei mākslinieki tiek izraudzīti ar uzaicinājuma kārtību vai konkursa ceļā. "Latvijas Pastam" ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar vairākiem profesionāliem māksliniekiem – Alekseju Naumovu, Elitu Viliamu, Liliju Dineri, Artu Ozolu Jaunarāju, Robert Rūrānu un citiem, kuri ir veidojuši desmitiem oriģinālu pastmarku. Māksliniekiem tiek dota izvēlētā tēma un norādes, bet dizaina interpretācija paliek viņu radošajā ziņā. Kad dizains ir apstiprināts, pastmarkas tiek nodotas drukāšanai. Pirmās Latvijas Republikas pastmarkas dažkārt tika drukātas uz karšu un naudas zīmju aizmugurēm – tas papīra trūkuma dēļ. Savukārt atjaunotajā Latvijas Republikā pastmarkas tika drukātas ārzemēs, jo tāda tipa augstas kvalitātes drošības druka Latvijā netika veikta. Pastāvīga sadarbība bija izveidojusies ar Austrijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs bāzētām specializētām tipogrāfijām, kur tiek ievēroti visi drošības standarti. Taču jau no 2008. gada pastmarkas tiek drukātas Latvijas vērtspapīru tipogrāfijā "Baltijas Banknote", kura veiksmīgi konkurē ar ārvalstu tipogrāfijām. Jāatceras, ka pastmarka ir vērtszīme. Tā, līdzīgi kā nauda, apliecina vērtību – konkrētu samaksu par pasta pakalpojumu. Tāpēc to ražošana notiek ar stingru kontroli. Pastmarkām bieži ir iestrādāti arī pretviltošanas elementi – mikrodruka, neredzamās tintes un speciāli perforācijas risinājumi. Katru gadu Latvijā tiek izdotas vidēji 20 līdz 25 jaunas pastmarkas, un katra no tām kļūst par daļu no Latvijas vizuālās un kultūras vēstures. Tās kolekcionē ne tikai filatēlisti, bet arī mākslas cienītāji, vēstures interesenti un tautieši visā pasaulē. Aiz katras pastmarkas slēpjas rūpīgs darbs, izvērtēšana, mākslinieciska radošuma process un tehniska precizitāte. Un katra no tām, nonākot uz aploksnes, nestāsta tikai par adresātu — tā stāsta arī par Latviju. Atbildot uz jautājumu – pastmarka nav vienīgā vērtszīme, uz kuras redzams uzraksts "Latvija", taču tā noteikti ir viena no redzamākajām un simboliskākajām vērtszīmēm. Latvijā ir vēl dažas vērtszīmes, uz kurām tiek norādīta valsts identitāte, tostarp eiro monētas un īpašās kolekciju monētas, valsts vērtspapīri un akcīzes markas tomēr, ja runājam par plaši pieejamu un ikdienā redzamu vērtszīmi, kurā ir uzraksts "Latvija", tad pastmarka tiešām ir unikāla savā nozīmē – tā regulāri nes valsts vārdu gan iekšzemē, gan starptautiski, un to papildina simboliska un mākslinieciska valsts reprezentācija.

Dienvidkurzemē norisinās projekts par iekļaušanu un laikmetīgo mākslu, kuru iedvesmojusi rakstniece un izcilā domātāja Zenta Mauriņa. Lai daudzveidīgas laikmetīgās mākslas izteiksmes formas padarītu pieejamākas cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, biedrība „Colorize” 2025. gadā dažādās vietās Dienvidkurzemē īsteno sarunu un radošo darbnīcu ciklu. Par projektu plašāk stāsta Lība Bērziņa. Jau 4. jūnijā no plkst. 16:30 Zentas Mauriņas istabās Grobiņā norisināsies īpašs pasākums - Iekļaušanas svētki kopā ar dažādu jomu māksliniekiem, kas neparastā performatīvā notikumā klās svētku galdu un aicinās piedzīvot laikmetīgo mākslu, sarunas un kopā būšanu. Iekļaušanas svētku svinībās aicināts ikviens interesents, īpaši ģimenes, kurās ir cilvēki ar invaliditāti. 15. augustā, atzīmējot Zentas Mauriņas vārda dienu, aicināsim uz Iekļaušanas dienu atkal. Savukārt 6.jūnijā 11:00 Rucavas Saieta namā gaidīts ikviens interesents uz sarunu par mākslu un iekļaušanu, kurai pievienosies māksliniece Eva Vēvere.  Plašāk par aktivitātēm var uzzināt biedrības "Colorize" mājaslapā.

Vasara šogad sākas negribīgi un ļoti pakāpeniski, tomēr peldsezona oficiāli ir atklāta un gan jau pienāks arī brīdis, kad laikapstākļi vilinās vai pat spiedīs doties veldzi meklēt peldoties. Diemžēl ūdenstilpes katru gadu Latvijā paņem arī desmitiem dzīvību, ir pat sitācijas, kad zināšanas par upes, ezera un jūras ģeogrāfiskajām un vides procesu īpašībām ļautu izvairīties no traģēdijas. Toms Bricis ir apkopojis svarīgāko, ko der zināt no meteoroloģiskā un hidroloģiskā viedokļa, pirms doties peldēt. Jau mēnesis, kopš oficiālā peldsezona sākusies, bet laikapstākļi ir tādi, ja neskaita ziemas peldētājus, šķiet, ka nav pārāk daudz cilvēku, kas būtu metušies peldēties. Un labi, ka tā, jo tas ļauj vēl pirms sezonas atsvaidzināt zināšanas vai pat uzzināt kaut ko jaunu, kas tiešām var palīdzēt novērtēt situāciju un nerīkoties riskanti. Ja upju atvari, purvu akači ir minēti pat folklorā, tad par bīstamajām jūras straumēm sabiedrībā sāka runāt tikai pēdējo 5 -20 gadu laikā pēc dažiem traģiskiem gadījumiem. Iespējams, ka te arī klimata pārmaiņas pie vainas, agrāk vasaras bija tik īsas un vēsas, ka senie latvieši jūrā nemz nepeldējās. Sākoties peldsezonai, atbildīgās institūcijas – mediķi, pašvaldības policija, pludmales glābēji – parasti atgādina par drošību ūdens tuvumā un peldoties, par to, kā rīkoties, ja notikusi nelaime. Toms šoreiz dara ko līdzīgu, tikai no dabas apstākļu puses. Kā pamanīt zīmes, kas norāda uz risku, ka peldēšanās var būt bīstama?   Runājot par aktuāliem laikapstākļiem Latvijā Latgali, arī daļu Vidzemes un Zemgales skāris ļoti liels slapjums. Lauki un dārzi daudzviet ne tikai pārmitri, izmirkuši, bet applūduši, kamēr daudzviet Kurzemē, īpaši Ventspils, Talsu novadā, valda ja ne gluži sausums, tad dārzi jau ir jāpalaista. Aizvadītais maijs Latvijā, ja rēķina vidēji uz visu valsti nolijušo ūdens daudzumu, bija sestais slapjākais pēdējā gadsmita laikā. Savukārt vēsturiskie dati liek atcerēties vienu interesantu lietu – lietainākais maijs Latvijā bija 1928. gadā, otrajā vietā ir turpat netālu laika skalā 1926. gads. Arī toreiz daudzviet Latvijā applūda lauki, bija neražas gadi, plūdi bija daudz plašāki, nekā šogad. Latvijas Radio sāka raidīt 1925. gadā. Parādījās ās visu Latviju aptveroša jauna, acīm neredzama tehnoloģija, kas spēj nogādāt skaņu jebkurā Latvijas nostūrī. Un kāda sakritība – nākamajos gados pēkšņi sāk līt daudz vairāk. Sākas plūdi un neraža. Palasot tā laika presi, ko var ērti darīt portālā "periodika.lv", var atrast ziņas, ka cilvēki lietavās vainoja radio. Ka radio ietekmē atmosfēru, radot nepieredzēti lielus lietus mākoņus. Izdevumā "Laiks un tā pareģošana". kas izdots 1936. gadā var lasīt: "1928. gads pie mums Latvijā un Lietuvā bija ļoti lietains. Raža aizgāja bijā. Strauja radio attīstība iekrita taisni šinī slapjajā gadā. Laucinieki sāka nopietni uztraukties, ka radio dēļ viņiem jācieš tādi zaudējumi. Radio esot lietus cēlonis." Ir pagājuši gandrīz 100 gadi un nekas nav mainījies. Tagad to vairs neraksta avīzēs, bet palasot, ko ļaudis raksta internetā, arī ir saksatāmas līdzības. Laikapstākļu anomālijās tiek vainotas tehnoloģijas, apzināta vai neapzināta to ietekme, lai gan arī par aizvadīto maiju var droši teikt – nepatīkami, dārziem un laukiem postoši, bet šāds slapjš maijs nav nekas nepieredzēts. Tādi un vēl slapjāki ir bijuši un būs.

Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju vismaz reizi gadā atvēl kādu lielāku vai mazāku naudas summu labdarībai.  Vai Latvijā varam runāt par zināmu ziedošanas kultūru? Varbūt visu nosaka labs mārketings? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē platformas "Time to Wish" pārstāvis Edgars Zaharovs, "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. "Latvijā ir ziedošanas kultūra," apstiprina Ilze Ilze Ošāne. "Ziedod.lv" novērots, ka Latvijas sabiedrība ziedo visu gadu, neatkarīgi no sezonas. Ziemassvētku laikā ir vairāk labdarības akciju un tās ir pamanāmākas, bet cilvēki ziedo visa gada laikā. "Ir cilvēki, kas katru mēnesi veic ziedojumus. J ja izskan kādi aicinājumi palīdzēt, cilvēki labprāt atsaucas un ziedojumu apjoms pieaug. Ziedošanas kultūra ir izveidojusies stabila un katru mēnesi cilvēki izvēlas ziedot līdzekļus," gandarīta Ilze Ošāne. Amerikāņu meteorologs un matemātiķis Edvards Lorencs, aprakstot Haosa teoriju, ietvēra tajā koncepciju "Taureņa efekts". Tā būtība - pat niecīgākās izmaiņas sistēmā var izraisīt milzīgas pārmaiņas kādā citā vietā. Šī ideja iedvesmoja Olgu Kazaku pirms 16 gadiem izveidot labdarības biedrību "Taureņa efekts", lai palīdzētu bērniem, kas dzīvo bērnunamos. Laika gaitā organizācijai radušies arī citi darbības. Ierakstā uzklausā biedrības dibinātāju Olgu Kazaku. Savukārt "Time to Wish" ir jauna platforma, kas veidota, lai satiktos tie, kas vēlas ziedot, un tie, kam ir vajadzības. Organizācija ievieto informāciju par lietām, kas ir vajadzīga, un pat norādes, kur to var iegādāties, ja vajadzīga lieta ir specifiska. Naudas sadalījums labdarībai šobrīd veidojas šādi - lielākais apjoms ir ziedojumi Ukrainai, tad palīdzība dzīvniekiem, slimiem bērniem un palīdzība senioriem.  "Ja skatāmies labdarībā top trīs jomas - tie ir smagi slimi bērni, seniori un dzīvnieki," norāda Ilze Ošāne. "Attiecīgi cilvēki, kas izvēlēsies ziedot dzīvnieku aizsardzība, patversmēm un dzīvniekiem, viņi visdrīzāk neziedos bērniem un senioriem, kā arī otrādi. Ja tev ģimenē ienāk bērns, tu noskaņoties, ka vairāk vēlies palīdzēt šai sociāli jutīgai grupai - smagi slimiem bērniem, jo tu no savas perspektīvas skati, ka man ir mans mazulītis un es zinu, cik grūti ir, ja viņš saslimst, apstājas visa dzīve. Tāpat mums visiem ir mammas, tēti, kas nonāk vecumā, un tad uzreiz empātiski jūti, kā tas ir, kad manam tuviniekam vai kaimiņu vecmāmiņai nav savi bērni un mazbērni, kas var palīdzēt viņai trūkumā. Savukārt jaunie cilvēki, kuriem vēl nav bērnu, tie ir ārkārtīgi izteikti dzīvnieku cilvēki, vai arī, ja tev ģimenē ir suns, kaķis, tad tuvojas absolūts arī dzīvnieku patversmes ziedotājs, jo tu zini, kā tas ir, tu izlaid caur savu ģimeni, caur savu perspektīvu." Edgars Zaharovs stāsta par kādu sadarbības veidu, kas palīdz piesaistīt atbalstu labdarbības organizācijā. "Ir vēl viens interesants veids, kas pie mums tiek mazāk izmantots, bet Amerikā ļoti izplatīts, ka sabiedrībā plaši pazīstamas personas, īpaši iInfluenceri kļūst par kādas organizācijas vēstnieku. Viņi uzņemas atbildību par kādu organizāciju. Kāds influenceris kļūst par kādas organizācijas vēstnieku, uzrunā savus sekotājus, saka: dārgie draugi, es draudzējos ar suņu patversmi, ar bērnu organizāciju, palīdzēsim viņiem kopīgiem spēkiem!" stāsta Edgars Zaharovs. "Viņš aizbrauc, palīdz uztaisīt bildes vai vēl kaut ko. Jo bieži vien ir brīnišķīga organizācija, rūpējas par dzīvniekiem, bet viņiem nav viegli izveidot saturu sociāliem medijiem. Viņi nav profesionāļi tajā jomā, viņi ļoti labi rūpējas par dzīvniekiem, bet viņi nemāk veidot interneta kontentu tik labi, ka to māk darīt influenceri."

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece Vai zini, ka bagātajā un izsmalcinātajā renesanses laika Venēcijā bija skarbi greznību ierobežojoši likumi, t.s. "Le leggi suntuarie"? Šie likumi pārsvarā tika ieviesti, lai mazinātu greznību un izšķēdību apģērbā, mielastos un kāzu rīkošanā. Tad jājautā – kāpēc?  Atbilde nebūt nav sarežģīta – pirmkārt, lai bagātie tirgotāji un amatnieki izskatā un dzīves veidā nepārspētu aristokrātiju; otrkārt – lai regulētu importēto lietu daudzumu, un visbeidzot – lai gūtu peļņu. Tātad politiskais statuss, ekonomika un tikumība, par ko visvairāk uztraucās baznīca, bija šī likuma trīs stūrakmeņi. 15. un 16. gadsimtā dažādās Itālijas pilsētās šie likumi varēja būt dažādi. Piemēram, Sjēnā tie tika saistīti ar iedomības mazināšanu, jo šejienes meistari bija bagāti un slaveni ar izsmalcinātiem modes aksesuāriem un varēja dižoties ar precēm, kādas citiem nebija. Vēl šodien sievietes apavus brauc pirkt tieši uz Sjēnu, un katra no mums lepojas, ja ir Sjēnas zābaki ar perfektu liesti un izcilu dizainu. 1415. gadā pieņemtie Florences likumi ierobežoja sieviešu apģērba greznību, bet atbrīvoja no ierobežojumiem tās donnas, kas bija gatavas pilsētai maksāt 50 florīnus gadā – tātad jebkuru, kas šo greznību spēja atļauties. Vai esat bijušas Florences ādas amatniecības tirgū? Smalkādas cimdi te vēl arvien ir visskaistākie un elegantākie visā Itālijā. Savukārt Dženovā, Milānā un Romā šie likumi vairāk tika saistīti arī ar tikumību. Te aizliedza dāmām dziļus kakla izgriezumus – tātad dekoltē. Pilnīgi saprotams un akceptējams ir tas, ka Vatikānā vēl šodien ir savi pieklājīgas ģērbšanās noteikumi. Īsos šortos te nebūtu vēlams iet. Vieni no bargākajiem noteikumiem 15. un 16. gadsimtā  bija Boloņā. Tie tika pieņemti 1453. gadā. Dāmu apģērbs tika īpaši skarbi ierobežots. Ir saglabājies Boloņas aristokrātes Nikolasas Sanuti (? – 1505) perfektā latīņu valodā uzrakstītais protests, kurā viņa uzsver netaisnību, kas saistīta ar to, ka Boloņas sievietes ir spiestas pieņemt atšķirīgas un pieticīgākas paražas nekā visas pārējās itāļu sievietes. Viņa arī norāda, ka sievietes uzskata par nepanesamu, ja kāds vēlas atņemt viņām sievišķīgās drēbes. Vēsture šo protestu saglabājusi ar nosaukumu "Veltīgā lūgšana par rotājumu atgūšanu". Bet nu pievērsīsimies Venēcijai. Renesanses laika Venēcijas aristokrātiem bija īpaši grūti sabiedrībā saglabāt sava sociālā statusa pārākumu. Bagātie Venēcijas tirgoņi un amatnieki viegli varēja viņus pārspēt. Tāpēc Venēcijas greznību ierobežojošie likumi bija īpaši drastiski, bet no otras puses – tie tika īpaši ļoti radoši apieti. Venēcijā ieplūda arī visvairāk Āzijas luksusa preču, kas varēja apdraudēt vēlmi attīstīt vietējo amatniecību, tādēļ apģērbā skarbi tika ierobežoti no tālām zemēm vestais samts, zīds un brokāts, atļaujot valkāt tikai pašu austos audumus. Tika regulēts, kuras sabiedrības grupas drīkstēja nēsāt konkrētas krāsas (piemēram, purpursarkanā krāsa tradicionāli tika saistīta ar varu). Lielās padomes (Maggior Consiglio) pieņemtie likumi atšķirīgiem sociālajiem slāņiem bija dažādi: aristokrātijai bija aizliegta pārmērīga greznība kāzās, pārspīlēti mielasti; bagātajiem tirgotājiem – zelta izšuvumi, pērles, sabuļādas kažoki, sarkanie purpura toņi, pārmērīgas frizūras vai tērpi; amatniekiem – zīda vai citādi dārgi audumi, rotas, greznas frizūras, piedalīšanās greznos mielastos; visu kārtu sievietēm – vairāk nekā viens rotu komplekts vienlaikus; atklāti dekoltē; tika noteikti ierobežojumi pārspīlētām frizūrām, krāsotiem matiem un pārmērīgai kosmētikai, jo tās tika uzskatītas par izšķērdīgām vai amorālām. Visai sabiedrībai kopēji bija aizliegts izvadot aizgājējus bērēs izmantot greznus zārkus un dārgus apģērbus, kā arī organizēt pārspīlētas bēru procesijas. Savukārt viesībās tika limitēts ēdienu daudzums, veids un galda piederumu krāšņums. Greznība tika ierobežota arī kāzu tērpos, kāzu dāvanās, un viesībās — piemēram, tika noteikts maksimālais atļautais viesu skaits. Kas draudēja, to visu neievērojot? Tika noteikti naudas sodi, varēja tikt piemērota rotu vai apģērba konfiskācija, publisks kauninājums vai uzraudzība. Atkārtotu pārkāpumu gadījumā – ierobežojumi sabiedriskās dzīves aktivitātēs. Kā venēcieši apgāja greznības likumus? Izplatījās t.s. slēptā greznība – dārga odere no smalka auduma tika iešūta apģērba iekšpusē; kažoks tika izvērsts otrādi – ar pieticīgu oderi ārpusē; mājas viesībās, kur varēja svešām acīm aizvērt durvis, nēsāja daudz greznāku apģērbu.  Ja nedrīkstēja lietot krāsainu kosmētiku, tad sejas tika balinātas ar svinu, lai iegūtu t.s. "dižciltīgo" gaišo ādu. Nekādas kosmētikas – bet āda skaisti bāla. Sekas šai toksiskajai idejai parādījās  vēlāk. Samts tika sajaukts ar vilnu, lai formāli atbilstu noteikumiem, bet pēc izskata šķistu greznāks. Audumos, lai panāktu dārguma efektu, tika izmantotas īpašas optiskas ilūzijas – piemēram, gaismas lūzums. Ja rotas lietas nebija atļauts pirkt, tad tās formāli "aizņēmās" no radinieces vai draudzenes, kas bija augstākā sociālā slānī. Piemēram, tirgotāju sievas aizņēmās patriciešu rotas, jo likumi regulēja īpašumtiesības, nevis lietošanu. Toties viss tika atļauts karnevālu laikā. Krāšņie šodienas Venēcijas karnevāli vēl arvien ir tāla atblāzma no kādreiz bijušā...

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

Šoreiz raidījumā Piespēle noslēdzam šī gada hokeja pavasari - liekam punktu pasaules čempionātam nedēļas notikumu topā, kā arī rubrikā “Kas lācītim vēderā?” sarunājamies ar kolēģiem no Latvijas Televīzijas (LTV) par turnīra aizkulisēm Stokholmā. Studijā viesojas LTV sporta žurnālisti Dāvids Ernštreits un Matīss Timofejevs, kā arī operators Normunds Pavlovskis. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz saruna jau vasarīgās noskaņās, par riteņbraukšanu. Gunāra viesi šoreiz Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss un amatieru velo kustības pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase dramatiski noslēdz pasaules čempionātu: savā pēdējā spēlē ar 1:6 zaudēja Austrijai un netiek ceturtdaļfinālā, lielajā finālā ASV ar 1:0 papildlaikā uzvar Šveici, bronzu izcīna mājiniece Zviedrija; Anrī Ravinskis pēc pasaules čempionāta paraksta līgumu ar Nacionālās hokeja līgas klubu Vankūveras “Canucks”; Kitija Laksa teicami debitē Sieviešu nacionālajā basketbola asociācijā - deviņi punkti pirmajā spēlē pret Losandželosas “Sparks”, turklāt to viņa paveic savā 29.dzimšanas dienā; “VEF Rīga” izcīna 12. Latvijas Basketbola līgas čempiontitulu kluba vēsturē, sērijā 4-0 pret “Ventspili”, bronzas godalgas Rīgas “Zeļļiem”; Igaunija būs viena no 2029. gada Eiropas čempionāta basketbolā rīkotājiem.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne. Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē. 1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu). Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam. Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem. 1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru. Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta. Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis. Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.

Tuvojoties festivāla „Kamēr… 35” kulminācijai, Kultūras rondo studijā esam aicinājuši visu paaudžu kora dziedātājus – Sandi Voldiņu, Janu Krievu, Lauru Ozoliņu un Andreju Stupinu-Jēgeru. Uzklausām viņu stāstu par tiekšanos pēc izcilības mūzikā un profesionālajā darbā.     Jana Krieva strādā ar finansēm Rīgas Cirkā un arī dažās nevalstiskās organizācijās, "Kamēr..." bija otrais alts no 1993. gada līdz 2002. gadam. Sandis Voldiņš šobrīd ir Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis, korī "Kamēr..." viņš iesaistījās sezonas vidū 2003. gada ziemā un dziedāja līdz 2008. gadam. Sākumā bija otrais tenors, vēlāk - pirmais.  Andrejs Stupins-Jēgers ir Satversmes tiesas priekšsēdētājas padomnieks, korī "Kamēr..." dziedāja no 2006. gada, kad pievienojās pirmo tenoru grupai. Dziedājis pie trim diriģentiem līdz 2019. gadam un tagad producē kori pie ceturtā diriģenta, ir arī kora direktors. Laura Ozoliņa ir kora mūzikas nozares pārstāve, gan diriģē, gan dzied, gan ir pedagoģe. Korī "Kamēr..." kā pirmais alts dziedāja no 2014. līdz 2023. gadam.  Un Sandis Voldiņš jau atklāja savā pieteikumā, ka kora "Kamēr..." dziedātāja ir bijusi arī raidījuma vadītāja Māra Rozenberga, viņa bija pirmais soprāns no 2002. līdz 2007. gadam. Kora „Kamēr…” 35. dzimšanas dienas festivāla noslēgumā gaidāmi vēl divi muzikāli notikumi - 24. maijā festivālu turpinās Jozefa Haidna oratorijas "Pasaules radīšana" atskaņojums Rīgas Domā. Savukārt festivāla izskaņā, galā koncertā 31. maijā Nacionālās mākslu vidusskolas koncertzālē, koris kopā ar visiem četriem mākslinieciskajiem vadītājiem, izcilajiem diriģentiem Māri Sirmo, Jāni Liepiņu, Aivi Greteru un Jurģi Cābuli, pāršķirs vēl vienu jaunu savas vēstures lapaspusi – prezentēs par godu jubilejai tapušo pirmo vinila plati.  

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Stāsta mākslas muzeja „Rīgas birža” vadītāja Daiga Upeniece. Gemmas ir gravēti dārgakmeņi – tā sauktās intaljas – ar iegrieztiem, iedobtiem attēliem. Tādas  ir dokumentētas jau Mezopotāmijā, taču īstu uzplaukumu sīko formu griezumi akmenī piedzīvoja hellēnisma periodā, sākot ar trešo gadsimtu pirms Kristus. Par izcilāko šī žanra piemēru uzskatāms t. s. Farnēzes kauss (Tazza Farnese), kas izgatavots Aleksandrijā, Ēģiptē, bet mūsdienās glabājas Nacionālajā arheoloģiskajā muzejā Neapolē. Gemmas tika veidotas no kalnu kristāla, ametista, jašmas, karneola un halcedona un tās apstrādāja intaljas tehnikā.  Savukārt, kamejās attēls ir reljefs/cilnis, kas izvirzīts no plaknes. Kamejas visbiežāk izgatavoja no tādiem dārgakmeņiem kā ahāts, sardonikss vai onikss. Mākslinieki prasmīgi izmantoja šo akmeņu slāņoto struktūru, lai radītu dažādu krāsu figurālus atveidus. Senākajos aprakstos par šo tēmu var atrast pirmajā gadsimtā Plīnija Vecākā darbā “Historia Naturalis” 37. grāmatā, kur norādīts, ka akmeņus apstrādāja ar metāla kaltiem, dzeļiem, urbīšiem ar lodveida galu un miezeriem, pulēšanai izmantojot abrazīvus pulverus. Īpašu popularitāti gemmas un kamejas iemantoja imperatora Augusta laikā (44. gadā pirms Kristus – 14. gadā pēc Kristus ). Nozīmīgāko darbu vidū ir “Lielā Francijas kameja”, piecslāņu sardoniksa meistardarbs ar Romas imperatoru dzimtas figūru attēliem, kas darināta laikposmā no 25. līdz 50. gadam pēc Kristus un mūsdienās glabājas Medaļu kabinetā Parīzē, kā arī “Gemma Claudia” – piecslāņu oniksa kameja ar diviem pāru portretiem, kuros, iespējams, attēloti Klaudijs un Agripīna Jaunākā iepretim Germānikam un Agripīnai Vecākajai. Tā datēta ar 49. gadu pēc Kristus un atrodas Vīnes Mākslas vēstures muzejā. Starp gemmām gadsimtiem kolekcionāru iekārojamākais objekts ir bijis t. s. Nerona zīmogs (Sigillum Neronis) ar Apolona, Olimpa un Marsija attēliem, kas datēts ar 1. gadsimta sākumu. Šī Dioskurīdam piedēvētā karneola gemma glabājas Nacionālajā arheoloģijas muzejā Neapolē. Renesanses laikā par galveno gemmu izgatavošanas centru kļuva Itālija. Izcilākie meistari strādāja Milānā, Florencē un Romā. Šajās pilsētās veidojās arī ļoti nozīmīgas gliptikas (t. i., miniatūrtēlniecības, sīkformu griezumu akmenī) kolekcijas, kuras bija izveidojuši prinči un ievērojami prelāti, kas uzskatīja gemmas, kamejas par nozīmīgiem gaumes un bagātības simboliem. Viņu vidū bija tādas personības kā Pjetro Barbo (vēlākais pāvests Pāvils II), kurš bija savācis 820 gemmu kolekciju un sūtīja savus emisārus pa visu Eiropu, lai to paplašinātu; Ludoviko Trevizāns, kurš no 1437. līdz 1439. gadam bija Florences arhibīskaps, pēcāk kardināls Romā; Alfonso IV, Aragonas, Katalonijas un Neapoles karalis, kā arī, protams, Mediči ģimene Florencē. Mediči kolekciju, kuru aizsāka Kozimo, būtiski paplašināja Lorenco Lieliskais. Viņš ne tikai meklēja un iegādājās tādus senus dārgumus, kā slaveno Nerona zīmogu, kas iedvesmoja daudzus 16. gadsimta atdarinājumus bronzā, bet pasūtīja arī sava laika meistaru darbus. 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā kameju mode kā viena no klasicisma izpausmēm izplatījās visā Eiropā, un šie izstrādājumi bija ļoti pieprasīti kolekcionāru vidū.  Daudzi privātkolekcionāri, kas nevarēja atļauties nopirkt īstas gemmas, iegādājas un kolekcionēja antīkā perioda darbu atlējumus ģipsī.

Iekaisīgo zarnu slimība nav plaši izplatīta, bet diemžēl ar to slimo arvien biežāk. Ar to var sadzīvot, bet vai iespējams izārstēt? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro gastroenteroloģe, onkoloģe-ķīmijterapeite Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā Viktorija Mokricka, diētas ārste Daiga Šantare un Latvijas Krona un kolīta slimnieku biedrības dibinātājs un vadītājs Zigurds Prūsis. Iesākumā bija risinājums problēmai, jeb raidījums, kurā stāstījām par GAPS diētu, kas labi noderot, lai risinātu iekaisīgo zarnu slimību. Šajā raidījumā saruna par pašu problēmu - iekaisīgo zarnu slimību. "Iekaisīgām zarnu slimībām līdz šim nav noskaidrots iemesls, kurš faktors ir vainīgs. Ir zināmi vairāki faktori, kas varētu ietekmēt slimības attīstību, bet kurš no tiem faktoriem kura brīdi nostrādā vai tas ir faktoru kopums, to līdz šim neviens nav līdz galam sapratis. Droši vien, ja mēs zinātu, tad varbūt arī tās slimības nebūtu. Bet tie faktori ir dažādi. Tie varētu būt arī medikamenti, ko mēs lietojam dzīves laikā, tas varētu būt arī uzturs, ārēja vide, tas varētu būt arī mikrobioms, par ko šobrīd runā arvien vairāk. Tomēr ikdienas praksē redzam, ka lielāka loma slimības attīstībā un iespējamā saasinājumā ir stresam. Tās var provocēt šo slimību," norāda Viktorija Mokricka. "Nav neviena produkta, kas varētu ietekmēt un veicināt iekaisīgas zarnu slimības, bet es gribu uzsvērt, ka drīzāk ir tādi produkti vai dzīvesveids, vai diēta, kuri mazina šādas iespējamības risku," papildina Daiga Šantare. "Pirmais gribu sākt ar krūts barošanu. Ir daudzi pārliecinoši pētījumi, ka tie bērni, kas ir baroti ar krūti, tiem risks ir mazāks. Savukārt tas, kas veicina - un nebūsiet pārsteigti, jo tas veicina ļoti daudzas slimības, tas ir rietumu stila uzturs ar bagātīgiem tauku daudzumiem, ar maz šķiedrvielām, ar pārlieku bagātīgu ēšanu. Arī alkohola lietošana, smēķēšana. Neveselīgs dzīvesveids, neveselīgs uzturs ir lielāks risks iekaisīgām zarnu slimībām."

Klajā nākusi pirmā „Igauņu mūsdienu lugu izlase” latviešu valodā. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas paredzētas gan lasīšanai, gan iestudēšanai. Lugas no igauņu valodas tulkojusi Daila Ozola. Kā atklāj viens no grāmatas redaktoriem Guntars Godiņš, ceļš līdz izdošanai bijis sarežģīts, grāmata iznākusi igauņu izdevniecībā "Mina Ise" ("Es pats"). Grāmatas atvēršanā jaunajās Igaunijas vēstniecības telpās Vecrīgā skanēja divas valodas – igauņu un latviešu. Atklāšanas sarīkojumā igauņu dzejnieks un tulkotājs Contra veica arī tulka pienākumus, un aicināja ar lugu izlasi iepazīstināt tulkotāju Dailu Ozolu. Viņa klātesošajiem pastāstīja par izlases tapšanu un to, ka ceļš līdz grāmatai bijis garš. Savukārt grāmatas redaktors Guntars Godiņš neslēpa sarežģījumus, ar kādiem saskārušies. Grāmatas atvēršanas svētkos tka sveikta ne tikai grāmatas iznākšana izdevniecībā "Mina Ise", bet, uzzinot par Contras un Dailes laulības noslēgšanu tieši šajā dienā, klātesošie nodziedāja "Daudz baltu dieniņu!". Pēc grāmatas atvēršanas ar vairākiem pārsteigumiem tulkotāja Daile Ozola atklāj, kāpēc vēlējusies izdot igauņu mūsdienu lugu izlasi. "Iniciatīva nāca no manis tikai tādā ziņā, ka es zināju, ka tādas lugu izlases vēl nav, bet Igaunijā dramaturģija tikpat spēcīga kā Latvijā, un es biju redzējusi atšķirību, un gribējās to arī parādīt," atklāj Daila Ozola. Izlasē iekļautas septiņu autoru lugas, kas pārstāv dažādus žanrus.

No 21. līdz 25. maijam jau sesto reizi Rīgā risināsies eksperimentālā un paplašinātā kino festivāls "Process", piedāvājot gan kino klasiku, gan jaunumus no visas pasaules. Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Studijā „Pa ceļam ar Klasiku” uz sarunu aicinājām festivāla „Process” vadītāju un kuratori Ievu Balodi un programmas vadītāju, kuratori Lāsmu Bērtuli. Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un paplašināts – ko tas īsti nozīmē? Ieva Balode: Eksperimentālais kino ir žanrs, kas pasaulē ir jau ilgāku laiku, Latvijā mazliet mazāk, bet nu jau sesto gadu rit šis festivāls, tāpēc pieļauju, ka mūsu auditorija jau saprot, ka "eksperimentāls" nozīmē "citādāks" kino. Savukārt paplašināts kino ir tāds, kas iet pāri kino robežām. Bieži vien tās ir kino performances, bet arī instalācijas, kurās tiek izmantoti analogie kino projektori. Mākslinieks, kas darbu veidojis, pats ir klātesošs un mijiedarbojas ar projekciju. Bieži izmantotie projektori ir modificēti mākslinieka vajadzībām, tā ka principā – tas ir kino telpā un laikā, ar performatīvu ievirzi. Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un citāds – tomēr tas ir samērā plaši. Vai šajā gadījumā tas nozīmē analogo kino?  Ieva Balode: Jā, mūsu gadījumā tas nozīmē analogo kino. Mēs pievēršamies analogajām praksēm, festivālā tās ir arī analogās skaņas prakses, bet pārsvarā – fotoķīmiskā filma. Mēs kā biedrība kopš 2016. gada nodarbojamies ar šāda tipa kino medija rādīšanu, izplatīšanu un arī radīšanu. Paši kā biedrības dalībnieki un arī izglītības iestāde, kas piedāvā šī medija apgūšanu starptautiskā līmenī. Lāsma Bērtule: Droši vien jāpiebilst – ja kāda filma ir filmēta uz kinolentes, tas, protams, nenozīmē, ka mēs to uzreiz rādām festivālā, bet tas eksperimentālais aspekts ienāk caur to, ka priekšplānā izvirzās medijs vai paša kino pētniecība, ne tik daudz stāsts. * Kopumā šogad festivāls piedāvā iepazīties ar eksperimentālā kino procesiem mūsu reģionā Baltijas filmu programmā, kā arī sniedz iespēju baudīt starptautiski atzītu kuratoru veidotas filmu izlases.  Plašāku ieskatu eksperimentālā kino aizkulisēs būs iespējams gūt publiskā diskusijā ar starptautisku sastāvu, savukārt iejusties festivāla atmosfērā ļaus festivāla ballītes. Un viena no šīm ballītēm pārtaps performancē, "Baltic Analog Lab" biedriem mijiedarbojoties ar grupu "Grab", kuras iniciators ir grupas "Tesa" dalībnieks Kārlis Tone. Kopā ar Kārli Toni projektā piedalās Artis Avotiņš-Lācis (bungas), Jānis Emīls Katinskis (ģitāra, sintezatori) un Sarma Gabrēna (bass, basa sintezators, vokāls). Eksperimentālā kino tagadne ir tieši saistīta ar pagātnes pionieriem. Šī iemesla dēļ festivālā būs skatāma hrestomātiskā britu autora Entonija Makola (Anthony McCall) instalācija "Line Descibing a Cone". Tāpat gaidāma Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa kūrēta amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekcija. Šo autoru kā vienu no iedvesmas avotiem saviem darbiem ir citējuši tādi režisori kā Deivids Linčs un Mārtins Skorsēze. Ar tām festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīties pavisam tuvu – festivāla programmā gaidāma ASV fimdares Melisas Ferrari vadīta bezmaksas meistarklase, kurā interesentiem būs iespēja pašiem pieskarties kino mākslas pirmsākumam. Māksliniece arī demonstrēs savu kopdarbu ar Latvijas–Gruzijas autoriem Darju Kazimiru un Zuru Makharadzi "Beneath the Spectral Tree" festivāla sadaļā "Process Expanded", kas pievēršas paplašinātā kino darbiem. Festivāla pārstāvji atzīmē, ka arī šogad sadarbībā ar sešu Eiropas mākslinieku vadītu kino laboratoriju kopprojektu "SPECTRAL" īpaši tiek izceltas paplašinātā kino performances, kuras būs skatāmas divās programmās un atklāšanas pasākumā 21. maijā. Gaidāmi darbi un mākslinieki no Korejas līdz Francijai.

Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus.  Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes. Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu. Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva. Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs. “Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana. Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas. Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem. “Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances. Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes. “Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu. Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu. Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās. Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem. To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi. Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā.

Cilvēkiem darba vietā vajadzētu justies labi – gan emocionāli, gan fiziski. Kāpēc reizēm tā nav un kā palīdzēt darbiniekiem, jo īpaši grūtās situācijās, skaidrojam raidījumā Kā labā dzīvot. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jaunākie aptauju dati liecina, ka pēdējā laikā pārliecinoši emocionāli un fiziski labi savā darba vietā jūtas tikai 21 % aptaujāto Latvijas strādājošo, kamēr aptuveni trešā daļa jeb 27 % strādājošo tā nejūtas. To liecina darba vides risinājumu sniedzēja AS "Hestio" un "Norstat Latvija" īstenotā aptauja. Savukārt "Kantar" veiktā aptauja rāda, ka darbinieku kopējā apmierinātība gada laikā nav būtiski mainījusies: attiecīgi 73% darbinieku šogad un 72% pērn ir kopumā apmierināti ar savu darbu: pilnībā apmierināti ar savu darbu ir 17%, diezgan apmierināti - 56%. Jautājums, ko ietver apzīmējums "diezgan apmierināti". Pārsvarā šādās aptaujās mēra, vai darbinieks ir apmierināts ar darba apstākļiem, profesionālo izaugsmi, ko darba devējs piedāvā, ar vadītāju, ar savstarpējām attiecībām ar kolēģiem, protams, ar atalgojumu un motivācijas sistēmu. Jana Strogonova norāda, ka vērtīgākie aptaujās ir komentāri, bet vēl vērtīgāki ir tas, vai uzņēmumā tiek ņemti vērā šo aptauju dati un kaut kas arī mainās. "Bieži dzird uzņēmumos: jā, katru gadu mūs aptaujā, bet beigās jau nekas nemainās. Tas ir pats svarīgākais, jo jebkurai aptaujai beigās jābūt rezultātam, ko sajūtu es kā darbinieks," atzīst Jana Strogonova. Agnese Orupe piekrīt, ka ir svarīgi ne tikai aptaujāt cilvēkus uzņēmumā, bet arī nodrošināt atgriezenisko saiti, kas ir mainījies un ko ar šiem datiem dara. "Nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuriem ar laiku rodas ciniska attieksme, kāpēc pildīt tās aptaujas, tāpat neviens tās neņem vērā," norāda Agnese Orupe.

Latvijas hokeja izlasei šodien, 13. maijā, trešā spēlē pasaules hokeja čempionātā. Pulksten 17.20 sāksies spēlē ar Slovēniju. Vakar izlasei bija brīvdiena, kurā komanda aizvadīja treniņu. Aizsargs Markuss Komuls vērtē, ka pirmajās divās spēlēs izlase pasaules čempionātā epizodiski spēlēja labi, taču nākamajās cīņās laukumā jādarbojas kvalitatīvāk. Latvijas pretinieki - Slovēnijas izlase - ieradusies uz šo čempionātu ar atjaunotu sastāvu. Slovēnijas pirmās divas spēles Latvijas TV komentēja Ģirts Ankipāns. Viņš vērtē slovēņu spēles raksturu. Savukārt Slovēnijas izlases spēlētājus raksturo hokejists Māris Bičevskis, kurš ikdienā spēlē Slovēnijas hokeja flagmanī Ļubļanas "Olimpija". Pēdējos divu gadu laikā spēlējušas divas reizies. Abas reizes Latvija ir uzvarējusi, lai arī spēles bijušas smagas. Labā ziņa - Latvijas izlasie Stokholmā pievienosies uzbrucēja Rodrigo Ābols. Plānots, ka viņš ieradīsies ceturtdien.    

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa Priekškaru dēvē par teātra vizītkarti; to vērtē, salīdzina, tas saņem aplausus un atzinību. Iestudējot jaunu izrādi, skatuves meistariem pirmais no jautājumiem – kāds būs jauniestudējuma priekškars? Te paveras plašs lauks scenogrāfu idejām, inovatīva, radoša pieeja mijas ar ciešo tradīciju tvērienu. Latvijas Nacionālajai operai un baletam ir krāšņa vizītkarte – sarkanais samta priekškars. Darināts Vācijā, uzstādīts 1995. gadā. To darbina elektromotors, ātrums regulējams ar frekvenču pārveidotāju. Milzīgo priekškaru iekustina ar sviras palīdzību. Tas slīd pa vienu sliedi, piestiprināts pie daudzām vadīklām. Kopā ar oderi priekškars sver vairāk nekā septiņsimt kilogramu. Šos visus mehānismus atbildīgi piesedz arlekīns – drapērija, ko operā mīļi saucam par "mantelīti". Priekškaru vectētiņš opernamā ir ne tik bieži aplūkojamais dzelzs priekškars. Tas gan paredzēts citu, proti, ugunsdrošbas funkciju nodrošināšanai. Bet scenogrāfi ir neapturami! Desmit tonnu smagais, 1887. gadā Bolderājas mašīnfabrikā izgatavotais dzelzs priekškars joprojām kalpo kā sākumpriekškars Andra Freiberga ietērptajai izrādei "Nabuko". Pašlaik mūsu dzelzs seniors ir "uzplaucis", jo rotāts ar mākslinieka Andra Eglīša gleznojumiem, un tas vērtējams koncertu apmeklētājiem.   Priekškaru valstība ir daudzveidīga. Iestudējumos bieži izmanto iesieto melno vilnas priekškaru, ko dēvējam par starppriekškaru, izmanto arī video ekrānu, gleznotus un drukātus audeklus, pat vienkāršu tillu. Neaizmirstams bija darbs pie scenogrāfes Ievas Jurjānes iecerētā tautiskā priekškara operai "Vilkaču mantiniece". Tas tika veidots no 136 desmit metru garām sašūtām slejām, austs uz dekoratoru izgatavotām 12 metru platām "dzīvajām"' stellēm. Neskaitāmas krāsu upes daiļoja darbnīcas grīdu! Bet nu ielūkosimies noslēpumu sadaļā. Scenogrāfa Jura Salmaņa gleznotajā vēsturiskā priekškara kopijā ir iestrādāts mazs "lūramcaurumiņš" – actiņa, lai redzētu, kā pildās skatītāju sēdvietas. Kuriozas situācijas opernamā saistās ar priekškaru atvēršanu. Lietuviešu režisora Gintara Varnas iestudētajā operā "Masku balle" veram vaļā sarkano samta priekškaru, bet tas niķojas un neveras ne lūdzams. Izrāžu vadītājs kopā ar skatuves puišiem, pieliekot lielu spēku, manuāli lēnām ver vaļā sarkano spītnieku. Liels pārsteigums, ieraugot, ka atvērusies vien kreisā skatuves puse. Komanda pieliek spēkus, lai atvērtu arī labo pusi, un – kāda necerēta veiksme! – tas izdodas tieši tajā brīdi, kad sākas nākošās ainas mūzika un darība. Tovakar no publikas puses atvējoja smalki mājieni – cik ģeniāls interpretējums ar to priekškaru… Savukārt Andreja Žagara režisētās "Karmenas" pirmizrādē, kad titullomā debitēja Elīna Garača, skatuves iekārtu kompjūters pēkšņi "atteicās" pacelt Kubas karoga krāsās veidoto priekškaru. Spoži izskanēja operas ievadmūzika, ko diriģēja Karels Marks Šišons. Liels bija maestro samulsums, paveroties uz skatuves pusi – Moraless un vīru koris nebija uz tās ieraugāmi. Diriģents apstādināja mūziku un devās uz aizkulisēm. Izeja tika rasta pāris minūtēs, aizverot samta priekškaru un atsienot no stangas izrādes orģinālpriekškaru. Tikmēr operas direktors Andrejs Žagars izklaidēja publiku ar ieturētu atvainošanās runu. Izrādi atsākot, viss noritēja gludi un paredzami, vien izsietais orģinālpriekškars, maliņā saritināts, skumji gaidīja savu zvaigžņu stundu.  

Latvijas valstsvienība 11. maijā otrajā spēlē pasaules čempionātā Stokholmā ar 1:7 zaudēja vieniem no turnīra favorītiem Kanādas hokejistiem. Lai arī Latvijas izlase pirmā vakardienas spēlē iemeta ripu kanādiešu vārdos, tomēr vēlreiz pārspēt pretiniekus neizdevās, lai gan iespēju bija gana daudz. Bet tas pamodināja kanādiešus, kas pārējā mača gaitā nesaudzēja Latvijas izlasi, sodot par daudzajām pieļautajām kļūdām. Kritisks par spēli bija "Zemgale LBTU" galvenais treneris Artis Ābols.  Savukārt izlases treneris Harijs Vītoliņš pēcspēles komentārā minēja, ka viens no faktoriem, kas ietekmēja spēles gaitu bija tas, ka Latvijas izlasei šī bija otrā spēle divas dienās un Latvijas izlasei bija mazāk laika atpūsties. Spēli vērtē arī vārtsargs Gustavs Dāvis Grigalis un izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Ir arī labas ziņas Latvijas hokeja izlasei varētu pievienosies Rodrigo Ābols, kura komanda izkrita no Amerikas hokeja līgas izslēgšanas spēļu 2. kārtas izšķirošajā spēlē. Viņš dosies uz Zviedriju, visticamāk piedalīsies spēlēs, kas paredzētas nedēļas nogalē pret Somiju un Slovākiju. Šodien, 12. maijā, Latvijas izlasei treniņš, bet jau rīt nakāmā spēle ar Slovēniju.

Pasaules hokeja čempionātā 10. maija vakarā pirmā spēle arī Latvijas izlasei. Pulksten 21.20 mūsu hokejisti mērosies spēkiem ar Francijas izlasi. Vakar treniņā Latvijas izlase lielāko uzmanību pievērsa spēlei nevienādos sastāvos. Treneris Harijs Vītoliņš bija gandarīts par treniņā sasniegto. Treneris atzīst, ka jābūt pašatdevei augstā līmenī, disciplīnai, nedrīkst būt noraidījumi, jo tie lauž spēles ritmu. "Viss būs atkarīgs no mums pašiem," norāda Harijs Vītoliņš. Francija ir trešā vecākā komanda šajā pasaules čempionātā, tās vidējais vecums ir 28,7 gadi. Tā ir ļoti pieredzējusi komanda. Francijas izlasi raksturo hokejists Rolands Vīgners, kurš jau ilgus gadus spēlē Francijā. Latvijas – Francijas savstarpējo spēļu vēsture bagāta – 39 spēles, Latvija tajās guvusi 23 uzvaras. Savukārt pagājušā gada pasaules čempionātā latvieši frančus uzvarēja tikai papildlaikā. Uz Stokholmu ir devušies arī daudzi Latvijas līdzjutēji un varētu būt, ka pirms spēles fani dosies simboliskā gājienā uz ledus halli, kur norisināsies spēle. Savukārt vakar, čempionāta pirmajā dienā, notika četras spēles, laukumā devās arī abas mājinieku izlases Zviedrija un Dānija. Zviedri ar 5:0 uzveica Slovākiju, bet Dānija ar 0:5 zaudēja ASV. Vēl somi tikai ar 2:1 uzveica Austriju, bet pasaules čempione Čehija papildlaikā ar 5:4 uzvarēja Šveici.

Šodien, 9. maijā, startē 2025. gada Pasaules čempionāts hokejā, kas šogad norisinās Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kur norisināsies arī Latvijas izlases spēles, un Dānijas pilsētā Herningā.  Latvijas izlase vakar devās uz Stokholmu, kur drīz pēc ierašanās arī aizvadīja pirmo treniņu. Sākotnēji treniņš bija ieplānots vakarpusē, bet rīkotāji to pārcēla uz rītu. Spēlētāji no lidostas uzreiz devās uz halli un trenējās, pēc tam tikai devās uz viesnīcu. Latvijas izlases treneru korpuss pagaidām čempionāta pieteikumā iekļāvis tikai 17 hokejistus (divus vārtsargus, sešus aizsargus un deviņus uzbrucējus), no pieciem uz Stokholmu aizbraukušajiem debitantiem pieteikti tikai divi uzbrucēji - Gļebs Prohorenkovs un Anrī Ravinskis, bet nav pieteikti Kristiāns Rubīns un Oskars Batņa; Pasaules čempionātā pirmajā spēlē Latvijas valstsvienība sestdien, 10. maijā, tiksies ar Franciju. Pasaules čempionāts sākas šodien ar četrām spēlēm: plkst.17.20 Stokholmā spēlēs Austrija pret Somiju, bet Herningā Šveice pret Čehiju. Savukārt plkst.21.20 mājinieki zviedri spēkosies ar slovākiem, bet dāņi cīkstēsies ar ASV.

Aprīļa pēdējā nedēļā pasaulē atzīmēja Starptautisko pacientu pieredzes nedēļu. Latvijā termins pacientu pieredze ieviests samērā nesen. Kā pacientu pieredze tiek izmantota, lai sasniegtu labākus rezultātus un kā ir mainījusies veselības aprūpe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. "Lai pacients laikā, kad saņem veselības aprūpes pakalpojumus, justos mierpilni, saprastu, ko viņam saka, lai viņam nesāpētu, lai nebūtu satraukums un bailes, lai būtu paēdis, kas nozīmē, ka ēdienam ir jāgaršo. Lai viņš saprastu informāciju, kad izrakstās no ārstniecības iestādēs. Šīs ir jomas, ko mēra, lai raksturotu pacientu pieredzi," norāda Vita Šteina. Latvijā šī joma attīstās arvien plašāk, pateicoties SPKC iesaistei. Pagaidām var runām par pirmo soli, iegūstot atgriezenisko saiti no pacientiem. Atsevišķas slimnīcas ir uzsākušas arī pieredzes uzlabošanu, bet būtiska kustība šajā jomā nav. Labā ziņa - arvien vairāk veselības iestādes izvēlas iesaistīt darbā pacientu pieredzes speciālistu. Apmēram puse Latvijas slimnīcu mēra pacientu pieredzi pēc vienotiem standartiem. "Latvijā vislabāk novērtētā kategorija ir cieņpilna attieksme, ar to mums viss ir kārtībā. Savukārt divas sliktāk novērtētākās kategorijas ir ēdināšana un medikamentu un blakņu izskaidrošana. Tās ir sliktāk novērtētākās kategorijas praktiski visās slimnīcās, un tas nozīmē, ka tā ir valstiska problēma. Ja būtu kādas slimnīcas, kur šīs kategorijas ir augstāk novērtētas, varētu runāt, ka tas ir atkarīgs no personāla vai vadības, bet šajā gadījumā tās ir valstiskas problēmas," norāda Vita Šteina. "Ja runājam par medikamentu izskaidrošanu un blakņu izskaidrošanu, mums valstī ļoti trūkst un nav sakārtota klīnisko farmaceitu pietiekama pieejamība slimnīcās. Un, ja runājam par ēdināšanu, tad ir ļoti labi redzams, tajā gadā, apmēram pusotru gadu atpakaļ, kad tika kaut nedaudz palielināts tarifs ēdināšanai valsts publiskajā sektorā slimnīcām, par 10% uzlabojās novērtējums. Tam ir tieša ietekme: jo vairāk mēs investējam, valsts palīdz atrisināt šīs problēmas, tam tiešām ir pozitīvas sekas." "Pagaidām pacientu pieredze Latvijā tiek īstenota kā atsevišķa komponente, bet nav nacionāli iekļauta kopējā stratēģijā," skaidro Vita Šteina. Notiek diskusijas ar Veselības ministriju par nepieciešamību izveidot šādu stratēģiju, lai visām veselības iestādēm būtu vienotas prasības, kā mērīt veselības aprūpe kvalitātes radītājus kopumā.  "Problēmas sākas tad, kad ir jau atklātas kādas nozīmīgas veselības problēmas, kas ir no jauna, varbūt pat liels pārsteigums, vai arī tās hroniskās slimības ir tik ļoti ielaistas, ka tās prasa milzu resursus gan no paša pacienta, gan no radiniekiem, kur ir ļoti garš saraksts ar medikamentiem," vērtē Linda Šauriņa. "Arī no komunikācijas viedokļa pacients jaunas informācijas uztveršanā piekūst pie trešā medikamenta. Lai cik labi ārsti nesagatavotu savu sarunu par medikamentiem vai blaknēm, pacientam nav vienkārši kapacitātes. Tas nav pārmetums pacientiem, vienkārši cilvēcisks faktors. Tāpēc vienmēr saku, ja ir nozīmīgas vizītes pie speciālistiem, ir jāņem līdzi atbalsta persona, ir jābūt izrakstam. No stacionāra mums izraksti ir brīnišķīgi, bet tur, kur mums valstiski pieklibo šī lieta, tā ir sekundārā veselības aprūpe, kur ir speciālisti, kur pacients gaida varbūt mēnešiem kaut kādu izmeklējumu, kaut kādu konsultāciju, un tad, kad viņš atnāk atpakaļ pie manis, jo es tam speciālisti mums uzdos kaut kādus konkrētus jautājumus, nav šī te papīra, nav pacientam kur ieskatīties. Papīrs jau nav tikai man, tas papīrs ir arī pacientam, un tad pacients saka - bet es nezinu, es neatceros... (..) Tajā brīdī pacients it kā iesprūst: es biju uz vizīti, es gaidīju 3-4 mēnešus, un tas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir." Uzklausām arī kādas pacientes pieredzes stāstu. Inesei Lūsiņai veselības apdrošināšanas nav, jo darba vieta to nevar atļauties, tāpēc būtiski ir pietiekties uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Vispirms ar valsts speciālista izdotu nosūtījumu viņa uz magnētisko rezonansi rokas locītavai un ultrasonogrāfiju rokas mīkstajiem audiem mēģināja pieteikties elektroniskajās vietnēs internetā - eveselibapunkts.lv un rindapiearsta.lv.

Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu  kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lai tiktu līdz daudzdzīvokļu mājas renovācijai, ir jāveic gana daudz birokrātisku darbību. Vai papīru kārtošana bremzē finansējuma saņemšanu un darbu uzsākšanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ALTUM Energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece, SEB bankas Mazo un vidējo uzņēmumu segmenta vadītājs Māris Saulājs un "Jurisconsultus vadītājs" un jurists Jānis Uzulēns. Jānis Uzulēns vērtē, ka problēmas rada nevis tas, ka ir daudz dokumentu jākārto, lai renovētu māju, bet nezināšana un informācijas trūkums. "Problēmas, man liekas, ir divās lietās, pirmām kārtām ir nezināšana, un tas attiecas nereti kā uz iedzīvotājiem, tā uz pārvaldniekiem. Un nezināšanas rezultātā rodas otra problēma, proti, ka trūkst informācijas," vērtē Jānis Uzulēns. Viņš min, ka daudzi cilvēki neorientējas pieejamajos dokumentos, daudz arī nelasa un tāpēc nav informēti un tam nav sakara ar birokrātiju.  "Birokrātija sākas tajā brīdī, kad nezināšanas dēļ ir radīta kaudze problēmu. Piemēram, būvdarbu gaitā konstatē, ka kaut kas ir palaists garām projektēšanas laikā vai būvprojekts ir izstrādāts uz nepietiekamas tehniskās dokumentācijas pamata. Savukārt tehniskā dokumentācija ir izstrādāta tāpēc, ka ir iedots nepareizs darba uzdevums un inženieris nav tālāk par darba uzdevumu, proti, par savu degungalu skatījies. Ir jāatceras, ka mēs runājam par būvniecības procesu, kur gan banka, gan "Altum" tikai iedod resursus," skaidro Jānis Uzulēns. "Tā, man liekas, ir lielāko tiesu nevis birokrātija, bet nezināšanas sekas, mēs kaut ko izdarām nepareizi sākumā, to problēmu mēs pamanām tad, kad ir par vēlu, tad mēs sākam viens uz otru rāties," atzīst Jānis Uzulēns.

Tātad, izziņojam savus spēļu vakara grozījumus; turpmāk Kreisā Tokena klausītājiem, kas regulāri spēlē spēles kopā ar Kristapu vai Tomu, būs jāatdod vismaz 10% savu punktu. Tāpat, ja jums tomēr izdosies uzvarēt, nākošajā reizē atskaitāmo punktu procents dubultojas.Savukārt, Svaigs un gards no tarifiem cieš arī Navorijas iedzīvotāji, tāpēc viņiem nākas izpētīt jaunus kontinentus. Toms veiks detalizētāku izpēti Explorers of Navoria! Taču, Kristaps pētīs norvēģu neapskaužamo situāciju, kad naftas tarifi palikuši tik augsti, ka vietējie fjordu iemītnieki atgriežas pie zvejniecības saknēm spēlē Saltfjord.Jā, tarifiskajā epizodē, protams, jāiekļauj Kreisais pa nopietno, kur tad izrunāsim par notiekošo aiz lielā okeāna un kā tas ietekmē mūs Eiropā!Savukārt, pašā finālā Kreisais Top 5 - Pēc kolas, burgeriem un supervaroņiem! Apskatīsim patiešām distopisku scenāriju, kurā aizmirstam par amerikāņu spēlēm un veidojam topu tikai no citviet pasaulē veidotajām spēlēm - mūsu gadījumā visas būs no Eiropas!Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://creators.spotify.com/pod/profile/kreisais-tokensSeko mums:Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Brīvdienās pat galvu pacelt nebūs laika, jo dārzā būs ko darīt no rīta līdz pat vakaram. Par svarīgākajiem maija dārza darbiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Rosīties mudina dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Darbu pavasarī ir daudz, viss strauji aug. Cerams, ka salnas vairs neradīs postījumus. Intensīvi aug zāle, ko vajadzētu brīvdienas pļaut, bet nopļauto zāli nevajadzētu neizmest vai tikai kompostā likt, bet izmantot kā mulčēšanas materiālu apdobēs. Tas būs arī kā mēslojums un nomērdēs nezāles. Arī sakņu dārzā taciņas var klāt ar nopļauto zāli, nebūs jākaplē. Savukārt no salnām vislabāk augļu krūmus un kokus vislabāk ir pasargāt ar ūdeni. Sena metode ir visu, kas salst, apliet ar ūdeni. Plāna ledus kārtiņa, kas naktī izveidojas, tā arī pasargā no sala. No rīta ledus ir jānomazgā. Divkārša liešana vajadzīga.  Otra metode aizsardzībai pret salnām – dūmi.  

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 10. epizodes tēma: Pirms gada 2024. gada 17. aprīlī ledus sakustējās nacionālā futbola stadiona būvniecības projektā. Rīgas dome Futbola federācijai piešķīra 10,3 hektāru zemes ar mērķi nacionālā futbola stadiona projekta turpināšanai Lucavsalā. Kas gada laikā paveikts un kas nē, un vai tuvāko gadu laikā Rīgā jauns stadions vispār taps? Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies nacionālā stadiona darba grupas vadītājs Edgars Pukinsks, sporta infrastruktūras speciālists Guntars Indriksons un uzņēmuma SEP komercdirektors Oļegs Umanskis. Savukārt papildus intervijā viedokli izsaka Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko un aģentūras ″L Tips Agency″ pārstāvis Gints Putniņš. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Pasaules ziņās nepārprotami galvenā uzmanība ir pievērsta Donalda Trampa muitas tarifiem. Latvijā no amata atstādināts "airBaltic" vadītājs Martins Gauss. Savukārt partijas ir iesniegušas visus kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām. Krustpunktā aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.  

Antibiotiku patēriņš pasaulē pieaug, līdz ar to pieaug arī rezistence pret šiem medikamentiem. Dažkārt tas var draudēt ar nopietnām briesmām cilvēka veselībai un dzīvībai. Taču ne visi vīrusi ir kaitīgi, daži palīdz ārstiem uzveikt bīstamas baktēriju infekcijas. Tos dēvē par bakteriofāgiem - vīrusi, kuri nevēlamo baktēriju neitralizē. Kas par šiem organismiem atklāts un izpētīts Latvijā un kā fāgu terapija varētu palīdzēt pacientiem šodien un nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un Sabiedrības veselības institūta vadītāja Juta Kroiča nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekāns un fāgu pētnieks Kārlis Rācenis. "Rezistences problēma ir arvien biedējošāka un ir jādomā par alternatīvām ārstēšanas metodēm un bakteriofāgs ir viens no tādiem," atzīst Juta Kroiča. Diemžēl kara periodi ir tik, kad "fāgus" izmanto arvien vairāk. Tos atklāja Pirmā pasaules kara laikā, kad daudzas dzīvības glāba, tos plaši izmantoja Otrā pasaules kara laikā, diemžēl arī tagad būtu arvien vairāk jāizmanto bakteriofāgi, ārstējot Ukrainas karā cietušos. "Fāgi" ir salīdzinoši lētāki nekā antibiotikas. Šobrīd arī NATO ietvaros notiek pētniecība, kad lietot bakteriofāgus kara apstākļos. Pētījumi rāda, ka valstīs, kur antibiotiku lietošana ir bezrecepšu, tas rada lielāku rezistences slogu. Afganistānas, Ukrainas dati radā, ka augsta ir antibakteriālā rezistence, jo bezrecepšu antibiotiku lietošana ir daudz biežāka, stāsta Kārlis Rācenis. Savukārt Juta Kroiča norāda uz pētījumu, kas veikts Eiropas valstīs. Ar vienādu diagnozi atšķiras antibiotiku lietojuma daudzums, biežums un ilgums dažādās valstīs.  "Pie vienas diagnozes Skandināvijā lieto saprātīgā daudzumā, ja tā varētu skaties. Savukārt Dienvidzemēs - Itālija, Grieķija, gandrīz divas reizes lielākās devās, divreiz ilgāk pie tās pašas diagnozēs. Tā aplūkoja vairākas diagnozes un visos gadījumos bija šādas atšķirības. Tas ir uztraucoši, ka tas notiek Eiropā," norāda Juta Kroiča.  Rezistences mehānismi ir dažādi, bet pārsteidzoši ir tas, ka baktērijas pielāgojas ļoti ātri. Zinātnieki rada jaunas antibiotikas un pēc diviem mēnešiem jau ir ziņas par rezistenci. Tas ir uztraucoši. Cilvēki izdala "fāgus" no sava organisma un tie nonāk vidē "Kur ir baktērijas, kuras ierosina konkrētās slimības, tur būs arī bakteriofāgi. Ja gribam atrast bakteriofāgus pret konkrēto ierosinātāju, ir jāskatās konkrēti, kur ir šī baktērija. Līdz ar to mēs skatāmies slimnīcu notekūdeņos, Rīgas notekūdeņos, kuri ir bagāti gan ar baktērijām, gan rezistentajām baktērijām. Pētījumu arī Latvijā parādā, ka mums ir daudz rezistences baktēriju notekūdeņos," atzīst Kārlis Rācenis. Tur atrastos vīrusus izmanto pētnieki, lai tālāk jau novestu līdz gala produktam, ko dot cilvēkam ārstēšanai. Arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu Labi zinām, ka kakla un deguna vīrusu infekcijas bieži izplatās gaisā pilienu veidā, bet vēdervīrusus var dabūt, nemazgājot rokas. Taču arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu. Kādi tie ir un kuri no šiem patogēniem ir sastopami Latvijā?  Jēdzienu “kosmoss”, par ko mūsu raidījumā runājam ik pa laikam, varētu attiecināt arī uz augsni un augsnes mikroorganismiem, kaut, protams, tas ir pētīts un pētījumi aizvien notiek. Šoreiz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” direktore Olga Valciņa skaidro, kas augsnē mitinās un kādas tieši baktērijas apdraud cilvēka veselību. Visā šajā tā saucamajā kosmosā mēs varam ieviest skaidrību, jo kādi organismi augsnē mīt visu laiku, bet citi tur nonāk.   Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš izvēlējies pastāstīt par Tūves Jānsones stāstu krājums „Neredzamais bērns”, kuru pārlasa regulāri, jo dažādās situācijās un atšķirīgos noskaņojumos var atrast tur nepieciešamo.

Lai veicinātu sabiedrības izpratni par uzturvielu nepietiekamības riskiem un iespējām saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu, vēl šonedēļ Latvijā turpinās uzturvielu nepietiekamības skrīninga tūre. Par uzturvielu nepietiekamību, tās simptomiem un riskiem un par iespēju saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas uztura speciāliste un asociācijas valdes locekle Nelda Karpenska-Allaža. Lolita Neimane vērtē, ka cilvēkiem nav pilnībā skaidrs, ko nozīmē uzturvielu nepietiekamība. Ar to saista arī D vitamīna trūkumu vai zemu dzelzs līmeni organismā. Savukārt malnutricija (nepietiekams uzturs) ir smags medicīnisks sindroms, pie kura cilvēks zaudē svaru, zaudē muskuļu masu.  Malnutrīciju raksturo piecas pazīmes: zūd ķermeņa svars, to negribot; samazinās muskuļu masa; samazinās apetīte; pieaug slimošanas biežums; sliktāk dzīst brūces. Malnutrīcija bieži ir cilvēkiem senioru vecumā, sevišķi pēc 70 gadu vecuma, tā var būt saistīta ar neiroloģiskām un onkoloģiskām slimībām. Ja malnutrīciju nepamana, cilvēki pēc ārstēšanās stacionārā, pēc operācijām sliktāk atveseļojas. "Ja cilvēkam ir apgrūtināta rīšana, nav apetītes, ja cilvēks neuzņem pietiekamā daudzumā olbaltumvielas, labās taukvielas, vitamīnus, malnutrīcija pasliktina jau tā esošo smago slimību," skaidro Lolita Neimane. Malnutrīcija var būt divos gadījumos, kad cilvēks neuzņem vajadzīgo uzturu, vai kad uzņemtais uzturs neuzsūcas organismā. Pirmajā gadījumā to var saistīt ar depresiju vai arī vecumu, kad cilvēks nespēj sevi pienācīgi apgādāt, kā arī varbūt trūkst naudas, lai nodrošinātu sev pilnvērtīgu uzturu. Inese Supe, atsaucoties uz savas ģimenes un arī citu ka cilvēkiem arvien trūkst informācijas par to, ka ir pieejams medicīniskais papilduzturs.  Atsaucoties uz savu pieredzi, viņa stāsta, ka pašai ir noteikta Vidusjūras diēta, kas nav lēta. Bieži vien cilvēki mēģina ēst, ko var atļauties, un sportot.

Aprīlis ir laiks, kad arī pacietīgākie un prātīgākie pavasara gaidītāji bieži uzķeras - uznāk siltums, sāk sēt un stādīt, tad seko sniegs un sals, pārdzīvojumi par to, vai sastrādātais neaizies bojā, sargāšana no salnām ar segšanu, dūmošanu un vēl visām metodēm. Aprīli var uzskatīt laikapstākļu ziņā par kontrastiem bagātāko mēnesi. Aprīlī var būt var vasarīgs siltums un pat tveice, var būt arī sniegs un sals, un pat tāds sniegs, ka var mierīgi slēpot. Būtiski, kādā secībā šādi laikapstākļi nāk - ja pusmetrīgam sniegam seko vasarīga tveice, tad viss ir kārtībā. Tāpēc jau aprīlis ir tik ļoti nešpetns, ka tas miksē laikapstākļus dažādā secībā. Šoreiz atskatāmies ekstremālākos laikapstākļu notikumos, ko aprīlis mums nesis. Piemēram, 2001. gadā aprīļa sākumā bija pat līdz 19 grādiem silts, bija arī ļoti sauss un 9. aprīļa "Panorāmā" bija sižets par neparasti agriem un plašiem mežu ugunsgrēkiem, par kuriem ugunsdzēsēji norādīja, ka tie visi ir cilvēku radīti. 2001. gadā pēc gandrīz vasarīga aprīļa sākuma, kad mežu ugunsgrēki jau plosījās kā vasarā - Lieldienās, kas toreiz bija ap 15. aprīli, uznāca viens no lielākajiem sniegputeņiem, kāds aprīlī Latvijā piedzīvots. Vairs nebija jāsatraucas par mežu degšanu, putenis tos apdzēsa un zemi visā Latvijā klāja 10-30 centimetru biezs sniegs. Tad problēmas radās gājputniem, jo tie bija atlidojuši lielā skaitā. Ja vairākas dienas ir desmitiem centimetru biezs sniegs, visi tie putni, kuru ēdienkarte sastāv no kukaiņiem, diemžēl paliek bez piekļuves barībai un sākas bojāeja. Ziņu aģentūras LETA arhīvā no 2001. gada 15. aprīļa ir šādi ziņu virsraksti - Latvijas ceļus tīra ārkārtas režīmā, Autoceļu direkcija aicina autovadītājus atturēties no braukšanas, jo spēcīgie nokrišņi liedz ceļus uzturēt pietiekamā kvalitātē, "Latvenergo" ziņo par simtiem bojājumu elektrolīnijās visā Latvijā. Bija arī viena laba ziņa – Lieldienu sniegs un tā radītais mitrums bijis kā svētība pavasara sējumu platībām, tas veicinās graudu uzdīgšanu un liecina par labu ražu rudenī. Vēl pirms gada, 2000. gadā 17. aprīlī, daudzi jau sāka peldsezonu. Arī Nacionālais vides veselības centrs, kas tolaik bija atbildīgs par ūdens kvalitātes uzraudzību peldvietās, jau 17. aprīlī sāka ņemt ūdens paraugus, jo siltums bija tik noturīgs, ka cilvēki negaidīja vasaru un sāka peldēties, jo vasara burtiski bija sākusies - vairākas dienas temperatūra stabili bija virs 20 grādiem, bet 24. aprīlī Rīgā sasniedza 27,9 grādus. 2000. gadā pēc vasarīga aprīļa un ļoti silta pavasara sekoja vēsa vasara - visi vasaras mēneši bija ar temperatūru zem normas un dati liecina, ka tik vēsa vasara Latvijā kopš tā laika vairs nav atkārtojusies. Savukārt 2013. gadā ziema bija gara, līdz pat marta beigām naktīs vēl bija -20 grādu sals, un ziemas biezākā sniega sega izveidojās 9. aprīlī. Šogad ir grūti iedomāties, ka 2013. gadā vēl aprīļa vidū – 13. datumā, piemēram, Ogres upe bija sasalusi ragā.

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 9. epizodes tēma: sportisti Latvijā nav raduši atklāti runāt par savu līgumu nosacījumiem, tai skaitā atklāt atalgojumu summas, kādēļ tā? Vai sportistu atalgojumu lielumam būtu jābūt publiski pieejamam un visiem zināmam? Vai Latvijas sportistus varam dēvēt par bagātiem, vai arī tas ir tikai stereotips? Kuri tad šobrīd ir Latvijas vislabāk pelnošie atlēti, un kā viņu atalgojumu lielums izskatās uz Eiropas un pasaules fona. Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies Sportacentrs.com žurnālisti Agris Suveizda un Kristiāns Dilāns. Savukārt papildus intervijā viedokli izsaka sportistu aģents Raivis Ušackis. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Pirms dažiem gadiem pamanīju Elīnas Zeseres izsludinātu meistarklasi "Par vīrieša baudu". Toreiz Elīnai jautāju, vai viņa ko līdzīgu pasniedz par sievietes baudu. Elīna atbildēja, ka tāda meistarklase ir bijusi, tikai vīrieši tai nav pieteikušies. Savukārt, meistarklases par vīrieša baudu sievietes izpērk un bieži vien cer, ka viņu partneri tad vēlēsies ko vairāk apgūt par baudas sagādāšanu partnerei.Tad atcerējos noslēgumu kādai anekdotei, kurā vīrs savai jaunlaulātajai sievai izvirzīja dažādus noteikumus. Viņš pirmdienu vakaros nebūšot mājās, jo ar čomiem dodas nakts medībās, neatkarīgi no tā, ir viņa uz to ar mieru vai nē. Arī otrdienu vakaros nebūšot, jo tad ar čomiem spēlējot hoķi, patīk tas viņai vai nē. Trešdienās arī ne, jo tad ar čomiem bāra vakars, un tā tālāk. Sieva par to neko nedrīkstot teikt, tie esot viņa kopdzīves noteikumi. Viņa atbildēja, ka saprot. Vīrs pretī jautāja, kādi ir viņas noteikumi. Sieva noteica, ka tikai viens: "Sestdienu vakaros mūsu mājās būs galvu reibinošs sekss, neatkarīgi no tā, būsi tu mājās vai nē."Šo sarunu par sievietes seksuālo baudu ar Elīnu izveidojām, lai sievietei seksā ir vairāk baudas, neatkarīgi no tā, vai viņas partneris par mīļotās baudu ko mācās vai nē :)Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Cilvēkjaudas citas epizodes par seksu, intimitāti un baudu:#65 Par sievietēm un seksu ilgstošās attiecībās - 8 vīriešu atbildes, uz 14 jautājumiem.#112 Par seksuālo baudu ilgstošās attiecībās. Saruna ar Juriju Ohrimenko.#13 Par seksu, tā nozīmi un iespējām mainīt situācijas, kas sen vairs neder. Saruna ar klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi.#147 Atklāta saruna par pieredzi sevis iepazīšanai caur seksu. Ar Elīnu Zeseri.#148 Par ķermeni, Tindera riskiem, biznesu (2.daļa sarunai par seksu). Ar Elīnu Zeseri.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 217. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:09 Kādēļ sievietes bieži interesējas, kā sagādāt baudu vīrietim, bet savu seksuālo baudu atstāj novārtā7:39 Galvenie mīti, kas traucē sievietei gūt baudu seksā9:42 Ieplānot seksu. Ilūzija par spontanitāti ilgstošās attiecībās14:58 “Seksuālā problēma ir visiem” – ar kādiem jautājumiem un kādos vecuma posmos cilvēki vēršas pie seksa un intimitātes kouča19:11 Ko darīt, ja sekss vienam no partneriem ir kļuvis par stresa izlādes mehānismu23:17 Riskanti, ja vīrieša seksuālā izglītošanās ir no pornogrāfijas skatīšanās26:22 Slēptākās fantāzijas un bailes no atraidījuma 29:14 Kļūdas komunikācijā, kas seksuāli attālina, nevis satuvina32:26 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv33:21 Kā atšķiras sievietes seksualitāte no vīrieša37:04 Katram sava daļa atbildības, lai sekss būtu baudāms39:32 Tehnikas sievietei, kā sevi emocionāli un fiziski noskaņot uz seksu43:21 “Vienmēr atceries, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu esi normāla”47:40 Risinājumi, kas darbojas teju bezcerīgās situācijās, kad savstarpējās seksa problēmas ir ieilgušas52:40 Paņēmieni, kā sievietei paš

Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijā visu šo nedēļu meklējam iespējamos ministrus, pēc tam, kad premjere lūdza demisonēt trim līdzšinējiem. Savukārt pasaulē joprojām visu uzmanību piesaista ASV prezidents Donalds Tramps ar saviem paziņojumiem. Krustpunktā diskutē domnīcas "Providus"vadošā pētniece Līga Stafecka, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.  

Ukraina, Krievija, ASV, Eiropas drošība - šie ir temati, kas aizvadīto dienu fokusā. Notikumi risinās lielā ātrumā. Situācija drošības jomā pasaulē ir strauji mainījusies, raisot uztraukumu Eiropā. Kurš vēl atceras, ka aizvadītās nedēļas nogalē galvenā uzmanība bija pievērsta Minhenei, kur pulcējās valstu līderi, lai spriestu par to, kā nodrošināt mieru Eiropā? Tur vislielāko uzmanību izpelnījās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tūdaļ pēc Minhenes vairāku valstu vadītājus 17. februārī Parīzē pulcēja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Šaurākā lokā tika spriests, kādai jābūt Eiropas nostājai pēc tam, kad ASV ir sākusi attālināties no Eiropas drošības politikas. Savukārt 18.februārī Saūda Arābijā jau notika pirmā tikšanās starp ASV un Krievijas delegāciju pārstāvjiem, lai sagatavotu iecerēto Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc tās Tramps paudis atklātu atbalstu Putinam un faktiski vainojis ukraiņus, ka tie esot pieļāvuši karu un neesot vienojušies ar krieviem jau agrāk. Bet šodien, 19. februārī, Parīzē tiek rīkota nākamā tikšanās, kurā Eiropas valstu vadītāji spriedīs par tālāko rīcību. Bet Eiropa vienojusies par jaunām sankcijām pret Krieviju. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Radio ziņu dienests žurnālists Rustams Šukurovs. Ierakstā viedokli pauž Dmitro Levus, politologs, Sabiedrisko pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors.