Podcasts about savuk

Darba vietai ir jābūt drošai! Kā to panākt un kā novērst dažādus riskus, kuri varētu rasties darba vidē un kādas aktivitātes pašlaik notiek Latvijā, lai pievērstu uzmanību darba drošības jautājumiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis, Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne un uzņēmuma "Schwenk Latvija" valdes locekle Linda Šedlere. "Viens no tiem populārākajiem veidiem, kā gūst traumas, ir kritieni paklupšanas vai paslīdēšanas dēļ," norāda Renārs Lūsis. "Tāpēc arī šī tēma aktualizēta kampaņā, jo no kopējo negadījumu skaita tie ir vairāk nekā piektdaļa. Arī trešā daļa smago traumu tiek gūtas pakrītot un paklūpot." Tāpēc ir izstrādāta speciāla informatīvā kampaņa " Esi drošs, ka darbs ir drošs" un arī inspekcijas pārstāvji dodas uz uzņēmumiem, lai pievērstu uzmanību tieši šim riska faktoram. Inspekcijas pārstāvji mMudināja cilvēkus uzņēmumos neuzskatīt nekārtību par normu, neatstāt riskus, ko paši pamana, bez uzmanības, varbūt, ja pats pagāja garām, neatstāt to nākamajam kolēģim, kurš var nepamanīt un paklupt vai pakrist šajā vietā. Valsts darba inspekcijas dati liecina, ka 2024. gadā reģistrēti un arī izmeklēti ir 2312 nelaimes gadījumi darbā, tostarp no tiem 250 bijuši smagi un diemžēl 25 ir beigušies letāli. Savukārt 2025. gada pirmajā pusgadā ir izmeklēti jau 1080 nelaimes gadījumi darbā. "Tendence diemžēl tāda, ka smago un letālo nelaimes gadījumu ziņā Latvija ir viena no līderēm Eiropas Savienībā. Tas liek domāt, ka tieši drošības kultūra Latvijā ir lielākā sāpe un problēma," atzīst Renārs Lūsis. Diemžēl uzlabojumi nenotiek ātri, cilvēki neievēro elementārus darba drošības nosacījumus."

21. gadsimta sākumā vidēji  statistiskais Latvijas iedzīvotājs gadā apēda 6,8 kilogramu siera. Tagad jau vairāk nekā 24 kilogramus ik gadu! Vai kvantitāte iet līdzi ar kvalitāti, vai Latvijā ražo kvalitatīvu sieru, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Siera klubs" valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova, restorāns "Vairāk saules" šefpavārs Tomass Godiņš un pārtikas tehnologs Rolands Jomerts. Ierakstā uzklausām Jaunpils pienotavas rūpnīcas vadītāju Viesturu Krilovu. Jaunpils pienotava, kas atrodas Tukuma novadā, strādā jau 113 gadus. Piecus gadus pienotava pieder Latvijas un Igaunijas zemnieku kooperatīvam "E-piim". Modernizējot ražošanas iekārtas, investīcijās ieguldīti kopumā ap 10 miljoni eiro un Jaunpilī katru dienu tiek pārstrādātas 80 tonnas piena, ražots biezpiens, krējums un padsmit veida sieri. Tomass Godiņš iesaka pagatavot mīkstos sierus, piemēram, burratu vai stracciatellu, ko tagad ražo arī Latvijā. Sezonā šos sierus var pasniegt kopā ar tomātiem, bazilika pesto. Vienkārša un kolosāla uzkoda.  Var arī grilēt dārzeņus, iemarinēt ar balzāmetiķi, ķiplokiem, timiānu un rozmarīnu, sāli un pipariem. Dārzeņus liek uz šķīvja, pievieno stracciatellu, pārslaka olīveļļu ar trifelēm un vēl pārkaisa labu jūras sāli. Savukārt cieto sieru daudz rīvē uz pastas, pievieno salātiem.  No cietā siera var pagatavot arī čipsus. Uz cepamā papīra smalki sarīvē sieru, izklāj plānā kārtā, var pārkaisīt sakapātus pētersīļus, pārbērt saulespuķu sēkliņas. Sacept 180 grādus 5-6 minūtes. Atdzesēti tie ir lieliski čipsi, ko pievienot salātiem, krēmzupām, uzkodām. Jo būs vairāk nogatavināts cietais siers, jo izteiktāka būs tā garša. Pareizāk būtu šo sieru drupināt, ne rīvēt, tad arī ir izteiktāka garša. Siera gardēži uzskata, ka jāpērk lielāks siera gabals, jo tajā būs labāk saglabājusies garša un smarža Vanda Davidanova atklāj, ka Smiltenes "Latvijas" siers būs Eiropas aizsargāts Latvijas īpašais produkts. Tas ir ekskluzīvs siers.

Savienotās Valstis ieviesušas pirmās nopietnās sankcijas pret Krieviju kopš Trampa stāšanās amatā. Savukārt krievi paspēja izmēģināt jaunu spārnoto kodolraķeti. Tramps izteicies, ka viņu kodolzemūdene nav tālu no Krievijas krastiem. Retorikā spriedze ir atkal pieaugusi. Tikmēr Savienoto Valstu prezidents devies turnejā pa virkni Āzijas valstu, slēdzot jaunas tirdzniecības un sadarbības vienošanās. Svarīgākā tikšanās vēl priekšā - visvairāk tiek gaidīta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina saruna. Tā notiks rīt, 30. oktobrī. Argentīnā nedēļas nogalē notika tā saucamās vidustermiņa vēlēšanas. Kaut arī ir īstenotas itin drakoniskas reformas ar solījumiem tās turpināt, prezidenta Havjera Mileja partija ir izcīnījusi pārliecinošu uzvaru. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un portāla "LSM.lv" žurnālists Ģirts Kasparāns. Trampam vienreiz pietiek, Putinam nav gana Vēl pagājušajā trešdienā Divu pusložu studijā spriedām, ka Donalds Tramps pret agresorvalsts vadoni Putinu ir skarbs tikai vārdos. Tomēr jau nākamā diena atnesa ziņu, ka Vašingtona pakļāvusi sankcijām divas lielākās Krievijas naftas kompānijas – „Rosņeftj” un „Lukoil”. Un lai arī ekspertu viedokļos dominēja atziņa, ka reālais posts Krievijas ekonomikai nebūšot nekāds lielais, tomēr gluži pēkšņais pavērsiens Baltā nama saimnieka politikā Kremlī acīmredzami radīja zināmu šoku. Līdz šim Tramps bija paudis, ka neķersies pie sankcijām pret Krievijas naftas ieguves nozari, iekams Eiropas Savienības valstis nepārtraukšot pirkt krievu naftu. Tomēr Putina taktika, ko grūti raksturot citādi, kā Amerikas līdera vazāšanu aiz deguna, acīmredzot ir pārsniegusi „sarkano līniju”, pārāk uzkrītoši bojājot ne vien Donalda Trampa garastāvokli, bet arī viņa prestižu. No Maskavas izskanējušais, ka Krievijas kompānijām noteiktās sankcijas izraisīšot strauju naftas cenu kāpumu pasaules tirgū, neapstiprinās, ciktāl Persijas līča valstis ir gatavas kompensēt deficītu. Tiek ziņots, ka kompānija „Lukoil” sākusi izpārdot savus ārvalstu aktīvus. Var piebilst, ka nule arī Eiropa ieviesusi kārtējo sankciju paketi, kuras nozīmīgākā daļa ir sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumu pārtraukšana līdz nākamā gada beigām. Kā Krievijas atbilde Rietumu ekonomiskajam spiedienam acīmredzot jāuztver pirmdienas paziņojums par jaunas raķetes sekmīgu izmēģinājumu, kuru vērojis pats Kremļa saimnieks. Jau 2018. gadā Putins ar pompu izziņoja šī ieroča izstrādi. Spārnotā raķete „Burevestņik”( „Vētrasputns”) esot unikāla, jo aprīkota ar kodoldzinēju, kas padarot tās lidojuma ilgumu un, attiecīgi, sniedzamību praktiski neierobežotu. Eksperti gan apšauba „Vētrasputna” spēju pārvarēt nopietnu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Kā telekanālam NBC News izteicies Apvienoto Nāciju Organizācijas Atbruņošanās pētījumu institūta vecākais pētnieks Pāvels Podvigs, „galvenais iemesls, kāpēc neviens cits nav mēģinājis uzbūvēt kaut ko līdzīgu, ir tas, ka tam īsti nav nekāda pielietojuma”. Tikām ar daudz ordinārākām raķetēm un lidrobotiem Krievija turpinājusi graut Ukrainas civilo infrastruktūru. Tiek ziņots arī par vadāmo kaujas lidrobotu uzbrukumiem civiliedzīvotājiem piefrontes zonā, kas ir klajš kara noziegums. Ukraina, savukārt, turpina sekmīgi graut Krievijas militārās rūpniecības objektus. Īpaši tiek atzīmēts raķešu trieciens Brjanskas Ķīmiskajai rūpnīcai, kas ražoja sprāgstvielas un raķešu komponentus. Triecienā izmantotas britu ražojuma raķetes „Storm Shadow”, kas liecina, ka Ukraina saņēmusi sabiedroto atvēli lietot šos ieročus triecieniem dziļi Krievijas teritorijā. Donalda Trampa Austrumāzijas tūre Svētdien, 26. oktobrī, Donalds Tramps uzsāka savas otrās kadences laikā nepieredzēti plašu tūri pa Austrumāzijas valstīm. Vispirms viņš ieradās Malaizijas galvaspilsētā Kualalumpurā, kur risinājās Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas jeb ASEAN samits. Aukstā kara laikā šī organizācija tika radīta ar ASV atbalstu kā pretsvars padomju ietekmei reģionā, tagad tā pārtapusi diplomātiska dialoga un tirdzniecisku sarunu platformā. Kā tiek atzīmēts, Trampa klātbūtne nozīmīgi paaugstinājusi notikuma prestižu, savukārt viņš pats paspodrinājis savu miera nesēja tēlu, piedaloties nolīguma parakstīšanā starp Taizemi un Kambodžu. Jāteic, ka šajā gadījumā, kad jūlijā robežstrīds starp abām kaimiņvalstīm pārauga bruņotā konfliktā, Trampa piedraudējums vērst pret konfliktējošajiem ekonomiskās sankcijas patiešām veicināja karadarbības noplakšanu. Kualalumpurā noslēdzis dažas tirdzniecības vienošanās, Baltā nama saimnieks pirmdien, 27. oktobrī, ieradās Japānā, kur tikās vispirms ar imperatoru, bet pēc tam ar pagājušonedēļ amatā stājušos premjerministri Sanaji Takaiči, pirmo sievieti šai amatā. Mediji uzsver tikšanās izteikti laipno atmosfēru; tās laikā tika līgumiski apstiprinātas jau agrāk panāktās vienošanās – Japānas eksports uz ASV tiek aplikts ar 15% tarifu, un Tokija veido fondu 550 miljardu dolāru apjomā investīcijām Savienotajās Valstīs. Tāpat noslēgta vienošanās par stratēģiski svarīgu minerālu un retzemju metālu piegāžu kārtību. Visbeidzot šodien, 29. oktobrī, Baltā nama saimnieks ieradās savas tūres pēdējā un svarīgākajā pieturpunktā Dienvidkorejā, kur viņu uzņēma prezidents Lī Džejs Mjans. Sarunu centrā, protams, ir joprojām nenoslēgtā Savienoto Valstu un Dienvidkorejas tirdzniecības vienošanās. Tomēr tūres galvenais notikums ir ceturtdien plānotā Donalda Trampa tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu, kuras gaidās jau manāmi atdzīvojušies pasaules akciju tirgi. Protams, nozīmīgākais temats abu pasaules politikas supersmagsvaru sarunās būs iespējamā tarifu kara abpusēji pieņemama izbeigšana. Kā zināms, Ķīna kopš kāda laika šai procesā iedarbinājusi jaunu argumentu – savu retzemju metālu piegāžu ierobežošanu Savienotajām Valstīm. Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio kategoriski noraidījis spekulācijas, ka Vašingtona savu ekonomisko interešu vārdā varētu upurēt Taivānas neatkarību. Nav skaidrs, vai un kas šais sarunās varētu tikt spriests par Ķīnas īpašajām attiecībām ar Krieviju un iespējamo šīs ietekmes izmantošanu karadarbības pārtraukšanai Ukrainā. Visdrīzāk jāpiekrīt tiem, kuri spriež, ka šai aspektā rītdiena nekādus būtiskus jaunumus nenesīs. Var piebilst, ka tikmēr, kamēr prezidents Tramps uzturas Austrumāzijā, kontinenta otrā malā sākusi ļodzīties viņa pirms trīs nedēļām sastutētā pamiera konstrukcija. Vakar vakarā Izraēlas premjerministrs Bejamins Netanjahu devis pavēli bruņotajiem spēkiem vērst aktīvus aviācijas triecienus pret Gazas joslas teritoriju. Vīrs ar motorzāģi Ar striktiem taupības pasākumiem valdībai maz cerību izpelnīties sabiedrības atsaucību, tomēr šķiet, ka Argentīnas prezidentam Havjeram Milejam tas izdodas. Pēc pirmajiem diviem valdīšanas gadiem, kuru laikā īstenota radikāla valsts tēriņu mazināšana, svētdien, 26. oktobrī, notikušajās starpvēlēšanās Mileja vadītā partija „Brīvība virzās uz priekšu” guvusi pārliecinošu uzvaru. Kopumā šais vēlēšanās mandātus saņēma divdesmit četri no septiņdesmit diviem parlamenta augšpalātas – Senāta – deputātiem un sešdesmit četri no 257 apakšpalātas deputātiem, attiecīgi 13 senatoru un 64 apakšpalātas vietas tika prezidenta partijai. Šāds parlamenta sastāvs atvieglos viņam uzsāktā kursa īstenošanu – jaunus taupības pasākumus un ekonomikas regulējuma mazināšanu. Līdz šim prezidents samazinājis budžeta finansējumu izglītībai, pensijām, veselības aprūpei, infrastruktūrai un subsīdijām, kā arī atlaidis desmitiem tūkstošu valsts sektora darbinieku, taču opozīcijai izdevies, pretēji prezidenta gribai, palielināt tēriņus valsts augstskolām, atbalstam cilvēkiem ar invaliditāti un bērnu veselības aprūpei. Līdzšinējā Mileja politika ļāvusi būtiski mazināt inflāciju, kas līdz tam sasniedza trīsciparu skaitļus, samazināt budžeta deficītu un atjaunot investoru uzticēšanos. Tomēr ir skaidrs, ka radikālās taupības politikas sekas ir bezdarba pieaugums, ražošanas sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas kritums. Tas viss liek runāt par recesijas risku. Šajā situācijā atbalstu Milejam sniedzis viņam simpatizējošais Donalds Tramps. Savienotās Valstis piesolījušas četrdesmit miljardus dolāru lielu kredītlīniju, taču tikai tādā gadījumā, ja esošais prezidents paliek pie varas. Visdrīzāk arī šim faktoram bijusi nozīme prezidenta partijas panākumos. Var piebilst, ka vēlēšanās piedalījušies nepilni 68% balsstiesīgo argentīniešu, kas ir zemākais rādītājs vairāku desmitgažu laikā un tiek uzlūkots kā apliecinājums sabiedrības politiskai apātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Līdz ziemai noteikti vēl ir kāds laiciņš palicis, bet bieži gadās, ka ziema savu pirmo uznācienu sarīko jau oktobrī vai novembra sākumā, kad bieži arī sniegam neesam gatavi. Tieši par šādām agrām sniega stihijām stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā. Šoruden patiesi sals un sniegs nesteidzas uz mūsu pusi. 12. oktobrī Latvijas austrumu daļā pirmās slapjās sniega pārslas krita, bet sniega segu neveidoja. Bet ir bijušas reizes, kad jau oktobrī atnākusi ziema un paralizējusi ikdienas dzīvi. Daudzi pirmo sniegu jau gaida, jo pelēkais laiks ir sācies, tas nenoliedzami ir drūmāks bez sniega. Bet, kad tad ir normāli, kad uzsnieg pirmā sniega kārtiņa? Dati par Rīgu kopš 1961. gada liecina, ka vidējais datums pēdējā desmitgadē, kad ne tikai nobirst dažas pārslas, kas tūlīt izkūst, bet jau izveidojas vismaz centimetru bieza sniega sega, bijis 29. novembris. Tā kā vēl mēnesis jāgaida. Savukārt vēsturiskie dati rāda, ka šāda pirmā sniega diena ir kļuvusi ievērojami vēlāka 60. un 70. gados. Šajās desmitgadēs vidējais datums bija, kad izveidojās 1 cm bieza sniega kārta, bija 14. novembris.   Protams, korekti būtu salīdzināt trīsdesmitgades, jo klimatoloģijā laika solis ir 30 gadi. Tad, ja paņemam 1961.-1990. gadu, pirmā sniega diena bija 17. – 20. novembrī. Šādi paraugoties, protams, pieaugums nešķiet liels. Bet pēdējā desmitgadē pirmais sniegs ir bijis arvien vēlāk. Pagājušajā ziemā pirmā diennakts ar vidējo sniega biezumu vismaz 1 cm bija tikai 4. janvārī. Protams, ir bijušas daudzas reizes, kad pašā oktobra uzsnieg, kā arī reti gadījumi, kad jau septembrī ir bijis sniegs. Digitalizētajā Latvijas Televīzijas arhīvā var atrast ziņu par sniega stihiju Latgalē 1992. gada 27. oktobrī. Latvija ir nesen atguvusi brīvību, ir milzīgas finansiālas problēmas un Latgalē ilgstoši palikusi bez elektrības sniega dēļ. Toreiz vidējais sniega biezums bija 15-22 centimetri, dažviet mērījumi liecina, ka pat 37 cm. Togad sniga arī pārējā Latvijā, bet pārsvarā sniega biezums bija līdz 10 centimetriem. Savukārt 2002. gada kārtīga ziema ne tikai ar sniegu, bet pat -15 grādu salu Vidzemē ieradās jau 21. oktobrī. Bet 2003. gadā tieši Rīga un tās apkārtne piedzīvoja lielāko oktobra sniega stihiju zināmajā vēsturē. Naktī no 26. uz 27. oktobri Rīgā uzsniga 39 centimetri sniega. Tas ir liels sniega daudzums pat jebkuram ziemas mēnesim, kur nu vēl oktobrim. Pilsēta, protams, bija paralizēta tajā rītā.

Šoreiz raidījumā runājam par mākslas filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", ko pirmizrādīs jau 6.novembrī. Filma ir stāsts par izcilās Rīgas TTT basketbola komandas tapšanu 1958. gadā un straujajiem panākumiem 60. gadu ievadā. Mākslas filmā galveno, Dzidras Uztupes-Karamiševas lomu atveido Agnese Budovska, bet kinolenti režisējis un scenāriju rakstījis Dzintars Dreibergs. Latvijas Radio studijā abi stāsta par filmas tapšanas aizkulisēm. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz viesojas divi Rīgas Dārzciema vidusskolas sporta skolotāji - Vilnis Bekmanis un Jānis Upenieks. Nedēļas topā: Latvijas futbola virslīgā kronēti šī gada čempioni - pēc piecu gadu pārtraukuma titulu izcīna “Riga” vienība; Latvijas vīriešu telpu futbola izlase noskaidrojusi pretiniekus Eiropas čempionāta finālturnīrā - apakšgrupā būs jātiekas ar Franciju, Horvātiju un Gruziju; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis startēs savā sezonas septītajā pasaules rallijā čempionāta posmā - tas notiks Saūda Arābijā; “TTT Rīga” basketbolistes izcīna sezonas pirmo uzvaru Eiropas kausā - uzvara pār sieviešu izlases galvenā trenera Matīsa Rožlapas vadīto Zārluī “Royals”.

Pirms nedēļas ar jomas speciālistiem tiekoties Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rīkotajā konferencē "Vienoti, daudzveidīgi, digitāli – sabiedrības labā", aizsākās sarunas par dažnedažādiem mediju jautājumiem. Turpināt attīstīt idejas par mediju transformēšanos, sabiedrības uzticību un arī citiem jautājumiem "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone aicinājusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, sociālantropologu Andri Saulīti, kurš nesen atgriezies no Itālijas, kur divu gadu garumā strādājis pie pēcdoktorantūras darba. Andris Saulītis: Tas bija saistīts ar ēnu ekonomiku. Šajā divu gadu periodā viens uzdevums bija saprast, kā un vai cilvēki godīgi atbild iedzīvotāju aptaujās, atbildot uz jautājumu, vai viņi iesaistās ēnu ekonomikā – vai viņi saņem ienākumus, nemaksājot par tiem nodokļus. Atbilde ir – laikam jā, bet tā ir īsā atbilde. Tātad – var uzticēties šīm socioloģiskajām aptaujām: cilvēki nebaidās to atklāt. Un otrs jautājums, uz kuru vajadzēja rast atbildi – kā uzlabot disciplīnu uzņēmumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ kavē darba devēja ziņojuma iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu mēģinājām saprast, kā panākt to, ka deklarāciju iesniegšana netiek kavēta, jo kavējumi rada problēmas gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan arī pašiem uzņēmumiem: tas principā ir administratīvs pārkāpums, par kuru var saņemt sodu. Nedomāju, ka lielākoties tā ir ļaunprātība – drīzāk aizmāršība. Un tad ir jautājums, kā uzvedības ekonomika un uzvedības psiholoģija var palīdzēt veidot cieņpilnu komunikāciju starp uzņēmumiem un Valsts ieņēmumu dienestu, lai kopīgi padarītu šo valsti labāku. Inga Saksone: Man tomēr jautājums par Itāliju. Mūsu priekšstats – ka uz šo zemi jābrauc atpūsties, baudīt mākslu un kultūru. Vai pētīt, rakstīt un zinātniski darboties tur ir viegli?  Tur tam ir dziļas tradīcijas, kas ir stipri senākas [nekā Latvijā]. Tur tiešām jutu stipri eiropeiskāku [pieeju]! Tas, kā man pietrūkst Latvijā, ir tā saucamie progresa darbi (work in progress), kad tev tas pētījums vēl līdz galam nav izstrādāts, un tu ar saviem kolēģiem regulāri satiecies, lai to pārrunātu. Mums [Latvijā] varbūt ir bail kļūdīties, bail saviem kolēģiem teikt, ka kaut kas nav tā, un varbūt tās ir arī grūtības uztvert kritiku. Savukārt Itālijā mums reizi nedēļā vai divās ir regulāri semināri, kur to vien darām, kā mēģinām "nokritizēt" citu pētījumus. Tā ir daļa no zinātniskā procesa. Nesaku, ka Latvijā tas nenotiek vispār, bet tā intensitāte, kuru redzu citās Eiropas universitātēs, kurās esmu bijis, kā arī ASV Jeila universitātē – tur tas ir regulārs process un galarezultātā tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tavs pētījums ir publicēts, tas ir daudz noslīpētāks, pamatīgāks un tāpēc ir daudz vieglāk kaut ko mainīt šajā pasaulē. Jo pirms tam jau uzklausīti viedokļi! Tieši tā. Piemēram, kad veicu antropoloģisku pētījumu, kas vairāk ir sarunāšanās ar cilvēkiem, mēdzu šī pētījuma rezultātus iedot tiem cilvēkiem, kurus esmu pētījis: prasu, ko viņi domā par to, ko domāju par viņiem. Tas ir arī veids, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību par pašu pētījumu, lai cilvēki, kurus esmu pētījis, saprot, kas īsti ir pētījums. Tas man atgādina Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists"… Ja nosedz pirmo slāni, kur Purva Inta vienkārši lamājas, tad tas, ko Ivars Zviedris jautā, ir par to, kā šie cilvēki uztver pašu dokumentālistu, kurš dokumentē. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs arī pašā zinātnē – kā mūs, pētniekus, uztver, un kā cilvēkiem paskaidrot, ko mēs darām. Ko līdzīgu Komponistu savienībā dara tās vadītājs Krists Auznieks – arī Jeila universitātes absolvents. Arī viņš labprāt rāda savu skaņdarbu skices un uzmetumus, kas mums šķiet mazliet mulsinoši, jo tas ir kas jauns. Tā nav vienīgā pieeja. Var dažādi strādāt, bet galvenais ir tas, ka mums ir akadēmiskā brīvība – varam rīkoties brīvi un tajā pašā laikā atbildīgi arī sabiedrības priekšā, lai visiem ir saprotams, kāpēc tas tiek darīts un ar kādu mērķi. Jā, svarīgākais ir akadēmiskā brīvība. Bet mūzika un kultūra Itālijā? Mūzika un kultūra… Neteiktu, ka Turīnas opernams mani ar kaut ko pārsteidza: šim operteātrim bijuši arī labāki gadi. Taču Turīnā joprojām atrodas Rai orķestris, un tā koncertus gan es regulāri apmeklēju. Viņiem ir ļoti labas programmas: Mālers, Šostakovičs, Šūmanis, Šūberta "Nepabeigtā simfonija", kas ir viens no maniem iecienītākajiem skaņdarbiem, un daudzi citi brīnišķīgi skaņdarbi. Tas bija principā tas, kurp es lielākoties devos brīžos, kad vēlējos klausīties klasisko mūziku klātienē. Uz "Klasiku" esi ņēmis līdzi arī vienu fragmentu no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas! Jā, tas bija tāds pārsteigums… Pēdējos gadus daudz esmu pētījis sabiedriskā medija darbu, un viena no lietām – kā tu veido komunikāciju ar auditoriju, ko jau pieminēju arī pētījumā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas ir jautājums par jebkuru organizāciju, par jebkuru iestādi! Ikdienā bieži klausos klasisko mūziku, un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" man bieži skan. (..) Savukārt Itālijā sapratu, cik svarīgi ir tas, kā tiek programmēta mūzika, kas izskan ēterā – precīzāk, kas skan kurā brīdī, jo Rai Radio Classica no rītiem reizēm spēlē gan Šostakoviču, gan – varbūt kļūdos, bet tiešām man bija tāda sajūta, ka reizēm – arī Rekviēmu jau no paša rīta... Bet otra lieta ir striktais tonis, kādā tiek pieteikta programma! Ja "Klasika" tiešām ikdienā veido dialogu ar klausītājiem, tad Itālijā… Nezinu, kas tā ir par tradīciju un no kuriem laikiem tā saglabājusies, bet tas, kā skaņdarbi tiek pieteikti un atteikti... (Skan fragments no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas.) Dikcija laba, bet, ja tev tiešām bērnībā nepatika mūzikas skola un tev bija barga mūzikas literatūras skolotāja vai skolotājs, tad principā šis ir tas, kas tevi atsit atpakaļ. Man bija brīnišķīga mūzikas literatūras skolotāja cauri gadiem arī mūzikas vidusskolā, bet principā – ja kādam ir bijusi šāda bērnības trauma, tad, klausoties šādus klasiskās mūzikas raidījumus, klausītājs novērstos. Bet pieļauju, ka tur ir citas tradīcijas un iemesli, kāpēc tas tā notiek. Man radās sajūta, ka tas ir automāts, nevis dzīvs cilvēks. Domāju, ka tas tomēr ir iepriekš studijā ierakstīts – var just [montāžas] pārejas. Protams, tas [iepriekš ierakstīti pieteikumi, ne moderēšana studijā tiešraidē] ietaupa līdzekļus, bet jautājums – ar kādu mērķi? Ja tajā brīdī mums pazūd saite ar auditoriju, kas tiešraidē vienmēr ir stipri lielāka, tad vienmēr jāapsver ieguvumi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka "Klasikas" skaņdarbu izvēle, ko un kurā brīdī spēlēt, un arīdzan tas, kā jūs veidojat saikni ar auditoriju – tas man labpatīk labāk. Savukārt Amerikā, kur studēju maģistratūrā, klasiskās mūzikas kanāli ir stipri komerciālāki, kas nozīmē, ka skaņdarbu izvēle ir stipri, stipri vienveidīgāka – tie ir tādi klasiskās mūzikas hiti, un reizēm pat dažs labs skaņdarbs netiek nospēlēts līdz galam. Tāds hitu radio, kur tev trīs minūtes kaut kas paskan un jau aiziet tālāk nākamais. Saruna pilnā apjomā klausāma audioierakstā; teksta formātā drīzumā tā būs lasāma arī portālā lsm.lv!

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps atkal atmaidzis pret Krievijas diktatoru - nekādas papildu sankcijas Kremlim viņš nesola un pēc telefonsarunas bija gatavs tūdaļ pat ar draugu Vladimiru tikties pie abu kopējā drauga un atzinēja Viktora Orbāna Ungārijā. Tomēr vakar kļuva skaidrs, ka tikšanās tik drīz nenotiks.  Gruzijas attiecības ar Eiropu kļūst arvien saspringtākas, šoreiz ar īpaši Vāciju, jo pēc atklāta konflikta Vācija uz laiku ir atsaukusi savu vēstnieku no Tbilisi.  Bet tepat kaimiņos, Igaunijā, aizvadītas pašvaldību vēlēšanas - visas vietvaras tika pie jauniem deputātu sastāviem. Ko šīs vēlēšanas liecina par sabiedrības noskaņojumu kaimiņvalstī? Aktualitātes analizē politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Māris Andžāns.  Tomahauki Budapeštas miglā Motīvs par iespējamu Savienoto Valstu un Krievijas līderu tikšanos Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā uzpeldēja pagājušo ceturtdien, 16. oktobrī, dienu pirms Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes Baltajā namā. Zelenska Vašingtonas apmeklējuma priekšvakarā pasaules politiskajā diskursā dominēja motīvs, ka viņš turp dodas „pēc tomahaukiem”, respektīvi, cerībā saņemt piekrišanu amerikāņu spārnoto raķešu „Tomahawk” piegādēm Kijivai. Bija visai nepārprotami, ka jaunumiem par Budapeštu ir tiešs sakars ar šo iespējamību, proti, Kremlis darīja, ko varēja, lai Ukraina minēto ieroci neiegūtu. Pasaule nu ņēmās spriest, vai Budapeštā Trampam varētu izdoties „Gazas pamiers Nr. 2”, un kādā ceļā potenciālais Hāgas apsūdzēto sola kandidāts Putins vispār varētu tikt līdz Ungārijas galvaspilsētai. Piektdiena Baltajā namā noritēja bez preses klātbūtnes, un tās rezultāti daudzviet tika komentēti ar frāzi: „Zelenskis paliek tukšām rokām.”. Taču zināma informācija medijus sasniedza, un tā pauda, ka amerikāņi jau atkal mēģinājuši piedabūt Ukrainas prezidentu atdot bez kaujas agresoram savas valsts teritoriju, konkrētāk – Krievijas vēl neieņemto Doņeckas apgabala daļu. Viesim tomēr izdevies pārliecināt mājastēvu, un pēc tikšanās Tramps runāja par karadarbības iesaldēšanu pie esošās frontes līnijas. Tādējādi var teikt, ka Zelenskis, ja arī piektdien pameta Vašingtonu tukšām rokām, tad tomēr ar veselu ādu. Kāds no Baltajam namam pietuvinātiem Republikāņu partijas politiskajiem ekspertiem izdevumam „Politico” paudis: „Tikšanās nebija slikta, tā tikai krita par upuri neveiksmīgam laika momentam un uzpūstām cerībām.” Ar neveiksmīgo laika momentu jāsaprot situācija, kad Trampa un viņa komandas prātus joprojām saista Tuvo Austrumu problemātika. Tikām turpmākajās dienās iespējamā Budapeštas samita perspektīvas kļuva arvien miglainākas, līdz vakar, 21. oktobrī, mediji jau ziņoja, ka šis plāns „nolikts plauktā”. Tramps paziņoja, ka nevēlas vēl vienu „lieki izšķiestu tikšanos”; tika atcelta arī jau šonedēļ plānotā sagatavošanas tikšanās starp Savienoto Valstu un Krievijas ārlietu ministriem, ziņojot, ka Rubio un Lavrovs esot produktīvi aprunājušies pa telefonu, un sanākšana aci pret aci vairs nav nepieciešama. Uzvarētāji un zaudētāji Igaunijā Igaunijā apkopoti 19. oktobrī notikušo vietvaru vēlēšanu rezultāti, un politiskie spēki vērtē savu sniegumu. Līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām mūsu kaimiņvalstī gan atlikuši vēl gandrīz divarpus gadi, tātad zaudētājiem ir laiks piestrādāt pie reitingu uzlabošanas, savukārt ieguvējiem nav ieteicams atdusēties uz lauriem. Runājot par tendencēm, jāsaka, ka rezultāti izskatās daudz iepriecinošāki opozīcijas, ne valdošās koalīcijas spēkiem. Kā galvenais ieguvējs tiek minēta partija „Tēvzeme” – nacionāli konservatīvs politiskais spēks, lielā mērā mūsu „Nacionālās apvienības” līdziniece. Igauņu „tēvzemiešu” iegūto balsu procenti, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, auguši no 10,2 līdz 18,6. Labi gājis arī opozicionāriem no pretējā flanga sociāldemokrātiem, kuru iegūto balsu skaits audzis no nepilniem pieciem līdz nepilniem desmit procentiem. Nav piepildījušās bēdīgākās prognozes vietvarās tradicionāli plaši pārstāvētajai Centra partijai, kuras rādītāji kritušies no 24,4 līdz 21,1 procentam, un tā joprojām paliek pašvaldībās vispārstāvētākais politiskais spēks. Savukārt viela bēdīgām pārdomām ir abām liberālajām valdošās koalīcijas partijām – Reformu partijai un partijai „Igaunija 200”. Reformistu balsu daļa mazinājusies no 17,3 līdz 10 procentiem, savukārt „Igaunija 200” ieguvusi vien 1,7 procentus no vietvaru vēlētāju balsīm. Reformu partijas līdere Kristena Mihala Igaunijas sabiedriskajam medijam izteikusies, ka viņas partijas vājā snieguma iemesls esot valdības svaidīgā politika, pieņemot, bet pēc tam atceļot nepopulārus lēmumus, sevišķu nodokļu jomā. Cerīgi startējusi parlamentā nepārstāvētā partija „Labējie”, kuru 2022. gadā nodibināja daži no „tēvzemiešu” rindām aizgājuši politiķi. „Labējie” šajās vēlēšanās ieguvuši 4,7 procentus balsu. Visbeidzot starp zaudētājiem tiek minēti arī opozicionāri no galēji labējā flanga – Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kura iepriekšējās vēlēšanās guva vairāk nekā trīspadsmit procentu, bet tagad tikai vairāk nekā astoņu procentu vēlētāju piekrišanu. Partijas līderis Martins Helme, paliekot uzticīgs savam stilam, kā pirmo iemeslu minējis krāpšanos elektroniskās balsošanas procesā. Tbilisi ķēmojas pakaļ Maskavai Pagājušās nedēļas beigās Vācija atsauca konsultācijām savu sūtni Gruzijā Pēteru Fišeru, pret kuru, kā norāda Vācijas Ārlietu ministrija, Tbilisi valdība izvērsusi individuāli mērķētu kampaņu. Sevišķi saspringtas kļuvušas attiecības starp Fišeru un valdības vadītāju Irakliju Kobahidzi. Vēl viena Gruzijas varas nežēlastībā kritusi Eiropas pārstāve ir Somijas ārlietu ministre Elīna Valtonena. Pagājušonedēļ viņa apmeklēja Tbilisi kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prezidējošās valsts pārstāve un, cita starpā, straumēja savu videoierakstu no proeiropeisko spēku mītiņa pie parlamenta ēkas, paužot atbalstu protestētājiem. Gruzijas iekšlietu ministrija uzlikusi viņai naudas sodu par brauktuves bloķēšanu. Šādas izdarības arvien vairāk atgādina stilu, kādu attiecībās ar rietumvalstu pārstāvjiem jau labu laiku piekopj Kremlis. „Gruzijas sapņa” varas pārstāvji tēlo Eiropas Savienību kā savai valstij naidīgu, tās iekšējās lietās iejaucošos spēku – jo sevišķi kopš pagājušā gada nogales, kad apšaubāmas kvalitātes vēlēšanās šī partija ieguva vairākumu parlamentā, ievēlēja Gruzijas prezidenta amatā sev pakļāvīgu kandidātu, bijušo futbolistu Mihaelu Kavelašvili un iesaldēja Gruzijas iestāšanās sarunu procesu ar Eiropas Savienību. Kopš tā laika valstī nerimst protesti, lielai daļai sabiedrības nevēloties pieņemt šo muguras pagriešanu pret Eiropu. Īpaši plaši bija protesti 4. oktobrī, kad notika pašvaldību vēlēšanas, un to laikā izskanēja aicinājums ieņemt Gruzijas prezidenta rezidenci. Atsevišķi demonstranti tiešām mēģināja iekļūt Orbeliani pilī, notika sadursmes ar policiju un, kā tiek apgalvots, abās pusēs esot cietušie. Daudzi notikušo uzskata par mērķtiecīgas provokācijas rezultātu. Nākamajā dienā premjerministrs Kobahidze paziņoja, ka noticis mēģinājums ar vardarbīgiem līdzekļiem gāzt likumīgo valsts varu, un attiecīgas apsūdzības izvirzītas trīspadsmit arestētajiem protestu organizētājiem. Vara turpina piegriezt juridiskās skrūves – steidzīgi pieņemtas un jau stājušās spēkā izmaiņas likumā, kas par tādiem pārkāpumiem kā brauktuves bloķēšana, sejas aizsegšana un pirotehnikas lietošana protestu laikā līdzšinējo naudas sodu vietā paredz 15 diennakšu administratīvo arestu, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz pat gadu ilgu cietumsodu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Teātra trupa „Kvadrifrons” radījusi izrādi „Sēri krāca ūdens viļņi” – ļoti fizisku iestudējumu par cīņu, uzvaru, zaudējumu un šī nebeidzamā cikla nogurdinošo un iluzoro dabu. 22. oktobrī pirmizrāde arī teātra trupas „Kvadrifrons” kustību izrādei „Sēri krāca ūdens viļņi”. Režisors Rūdolfs Gediņš jaunākajā darbā risina jautājumu par fiziskās izrēķināšanās nozīmi mūsdienu pasaulē. Aktieris Āris Matesovičs vēlējies kādreiz nospēlēt kautiņa ainu, tagad ticis pie veselas izrādes. Savukārt mūzikas autors Kārlis Tone risinājis to, kas skan kopā ar kaušanos. Vēl radošajā komandā scenogrāfe Inga Siliņa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss un cīņas treneris Sergejs Fjodorovs. 

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai esat kādreiz, ejot pa Rīgas ielām, sajutuši, ka kāds jūs vēro no namu fasādēm, no balkoniem vai ieejas portāliem? Tās ir sievišķīgās akmens sejas, kas jau vairāk nekā gadsimtu vēro pilsētu un tās cilvēkus. Šīs akmens dāmas – skaistas, cēlas, reizēm biedējošas – ir eklektiskma un jūgendstila laikmeta mūzas, tapušas laikā, kad Rīga kļuva par vienu no Eiropas arhitektūras pērlēm. Tās stāsta par skaistumu, gudrību un spēku, kas reiz tika atveidots akmenī. Eklektisma un īpaši jūgendstila periods Rīgā bija laiks, kad arhitektūra kļuva personiska — katra ēka bija veidota kā stāsts, fasādes detaļas piesātinātu emociju pilnas. Un nereti sievietes tēls namu fasādēs atspoguļoja skaistuma, gara un dzīves alegoriju. 19. gadsimta beigās, kad pilsēta piedzīvoja strauju uzplaukumu, sievietes tēls arhitektūrā bija viens no namu fasāžu dekoratīvajiem elementiem, simbolizējot dabas spēku, mākslu, intuīciju un skaistumu. Daudzus no šiem tēliem radīja Augusts Folcs – vācu izcelsmes tēlnieks, kura darbnīca Rīgā bija viena no nozīmīgākajām Baltijā. Folca darbnīca sadarbojās ar arhitektiem Eizenšteinu, Pēkšēnu, Alksni, Šēlu un citiem.Tieši viņu darbnīcā tapa daudzi sieviešu tēli, kas šodien rotā Rīgas ēku fasādes – smalki, emocionāli un dzīvi. Alberta ielā – Rīgas jūgendstila sirdī, Mihaila Eizenšteina projektētajās ēkās – šīs sievietes ir visdažādākās, viņu sejās atspoguļojas viss emociju spektrs: skaistums, ekstāze, šausmas, sapnis. Šie tēli rada drāmu, kurā akmens kļūst par dzīvu būtni. Ne velti saka, ka Alberta iela ir Rīgas akmens galerija – vieta, kur arhitektūra runā arī caur sievietes tēlu. Savukārt Elizabetes ielas 10a nama fasādē pārsteidz dramatiskā sieviete ar čūsku matos – viņa simbolizē zināšanas, kaisli un cilvēka iekšējo konfliktu – to, kas vienlaikus pievelk un biedē. Tā ir jūgendstila būtība: noslēpumainais skaistums... Arī ārpus jūgendstila epicentra, Ģertrūdes ielā 10/12, sieviešu tēli veido harmonijas pilnas kompozīcijas. Tur portālu ieskauj sievietes figūras, kas saplūst ar ziedu un lapu ornamentiem – dzīves un dabas vienotība. Un tad – Smilšu iela. Te mājo īpašs noslēpums... Smilšu ielā 8, arhitektu Heinriha Šēla un Frīdriha Šefela projektētajā namā, virs portāla slejas divas akmens dāmas. Viņu sejās – gan maigums, gan noslēpums, it kā starp viņām noritētu klusa saruna. Tās it kā sarunājas – viena pavērsta gaismai, otra ēnai. Folca darbnīcas tēlnieki šeit radījuši sieviešu figūras, kas ir gan dekoratīvas, gan emocionāli patiesas. Un tomēr… Tikai dažu soļu attālumā ir viņa — skaistākā no visām. Smilšu ielā 2 – Konstantīna Pēkšēna projektētajā namā, kur virs portāla slejas majestātiska kariatīde. Tautā viņu sauc par "Akmens Mis Rīgu". Viņas sejas vaibsti ir gandrīz dzīvi – viegli pacelta galva, dziļš, mierīgs skatiens, lūpas, kas it kā tūlīt pasmaidīs. Kopā ar pāva tēlu, kas simbolizē skaistumu, un spārnoto sievietes galvu – saules simbolu, šī fasāde kļuvusi gandrīz vai par Rīgas jūgendstila emblēmu. Te Folca darbnīcas meistarība un Pēkšēna arhitektūra saplūst pilnīgā vienotībā – akmenī dzimst sieviete, kas pārdzīvojusi gadsimtus. Fasādes centrā, virs ieejas portāla, atrodas sievietes figūra ar mierīgu, cēlu sejas izteiksmi, kuru ieskauj bagātīgi jūgendstila ornamenti. "Akmens Mis Rīga" ir kļuvusi par neoficiālu Vecrīgas skaistuma un jūgendstila emblēmu. Tūristi to bieži fotografē, un tā tiek pieminēta arī Rīgas jūgendstila muzeja un arhitektūras vēsturez lekcijās kā viens no simboliskākajiem sievietes attēlojumiem Latvijas arhitektūrā. "Akmens Mis Rīga" ir ne tikai arhitektūras rotājums. Viņa ir pilsētas seja, rīdzinieces ideāls, skaistuma un spēka alegorija. Tāpēc, kad nākamreiz, kad iesiet cauri Vecrīgai, paskatieties augšup. Varbūt sastapsiet viņas skatienu!

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra. Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās. Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību. Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu. Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu. Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums. Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem. Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus. Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem.  Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību. Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio. Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu. Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu. Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus. Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā. Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt. Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

Kad laiks paliek vēsāks, gribas tā pamatīgi "piesiet dūšu" ar kārtīgiem ēdieniem. Ar rudens ēdienu receptēm šefpavāri iepazīstina raidījumā Kā labāk dzīvot. Ciemos uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko un restorāna "Trīs sezonas" šefpavārs Ingmārs Ladigs. Un vispirms, runājot par sildošiem rudens ēdieniem, aicinām pagatavot ķirbi. Ingmārs Ladigs atzīst, ka ķirbi var izmantot visur, sākot no saldējuma, līdz zupai un marinējumiem. Sildošs ēdiens noteikti būs ķirbju zupa. Zupai labāk vispirms izcept krāsnī. Tālāk ķirbja mīkstumu sagatavo zupai, pievienojot sīpolu, garšvielas, kariju. Pievieno buljonu, saldo krējumu vai svaigo sieru. Pasniegt var ar grauzdiņiem, ķirbju sēklām. Ina Poliščenko atzīst, ka patīk ķirbi papildināt ar tomātu, selerijas sakni vai burkāniem pusi uz pusi. Lai garša būtu izteiksmīgāka.  Ingmārs Ladigs piedāvā karsto ķirbju dzērienu: 100 g marinēta vai cepta ķirbja, 200 ml piena, ap 50 g cidoniju sīrupa. Mazliet kanēli pievieno.  Ķirbju gabaliņus kopā ar cidoniju sīrupu un pienu liek virtuves procesorā, pievieno kanēli, sablendē un uzsilda līdz vārīšanas temperatūrai, lej glāzes un dzer karstu. Procesora vietā var izmantot katliņu un parasto blenderi. Savukārt Ina Poliščenko iesaka cept krāsnī ķirbi. Vispirms gan iemarinē ar timiānu, sāli, pipariem. Pasniedz ar riekstu mērci, kazas sieru. Sanāk restorāna līmeņa ēdiens. Savukārt Ingmārs Ladigs iesaka plānās šķēlēs sagriez bieti, ķirbi, selerijas sakni, izklāt pannā, pārkaisīt ar timiānu, pārliet ar olīveļļu. Cep 25 minūtes cep 200 grādos. Būs labi izcepušies, būs siltā piedeva. Abi pavāri arī iesaka: Auksto gaļu var un vajag vārīt! Lai arī sēņošanas laiks ir gandrīz beidzies, pavāri iesaka arī sēņu ēdienu receptes, un Ingmārs Ladigs atklāj, ka sēnēm pievieno arī sojas mērci. Vienkāršākā garša: apcep sviestā vai eļļā sīpolus, izņem no pannas un tad liek sacepties sēnes, pēc tam visu samaisa. Sēnes var gatavot salātos, zupās un cept arī sēņu karbonādes. Tāpat Ina Poliščenko  iesaka iegādāties „lielo šampinjonu” – portobello sēni, kurai ir izteiksmīga gaļas tekstūra. Tā var būt alternatīva gaļai burgeros. Var arī marinēt ar ķiplokiem, olīveļļa, sojas mērce, rozmarīns, timiāns. Tad strauji apcep uz grila vai pannā. Tā kā cepurīte ir salīdzoši liela, var labi arī pildīt ar spinātiem, sieru, arī ķirbi. Var arī izmantot gaļas konservus. Ātras pusdienas vai vakariņas ir gatavas!

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane  Dokumentārais mantojums ir nozīmīgs instruments nemateriālā jeb dzīvā mantojuma saglabāšanā, savukārt nemateriālais mantojums palīdz izprast dokumentārā mantojuma nozīmi. Spilgts piemērs šai mijiedarbībai ir antropologa Artūra Bernarda Dīkona (Arthur Bernard Deacon) piezīmju un zīmējumu kolekcija no viņa lauka pētījumiem Vanuatu. Tā 2013. gadā tika iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Vanuatu ir neliela salu valsts Klusajā okeānā uz austrumiem no Austrālijas. Jau 20. gadsimta 20. gados tās unikālais nemateriālais mantojums bija apdraudēts. Tieši to dokumentēja Dīkons, kurš 1926. gadā ieradās Malekulas salā, kas ir daļa no Jaunhebridu salu arhipelāga, uz kura mūsdienās atrodas Vanuatu Republika. Diemžēl viņa pētījumi aprāvās traģiski pāragri – 1927. gadā 23 gadu vecumā viņš mira no malārijas komplikācijām. Dīkons piedzima 1903. gadā Krievijas impērijā dzīvojošā angļu ģimenē. Viņa tēvs strādāja kuģniecības uzņēmumā – vienā no galvenajiem kuģu būvniecības centriem Melnajā jūrā, mūsdienu Mikolajivā, Ukrainā. Trīspadsmit gadu vecumā topošais pētnieks tika nosūtīts atpakaļ uz Angliju, lai pabeigtu izglītību. Dīkons absolvēja Trīsvienības koledžu Kembridžā un ieguva stipendiju saviem antropoloģiskajiem lauka pētījumiem. Viņa kolekcijā, kas glabājas Karaliskajā Antropoloģijas institūtā Londonā, ietilpst 16 piezīmju grāmatas, korespondence, vietvārdu rādītāji, glosāriji, ģenealoģiski pārskati, pasakas, kartes, diagrammas un zīmējumi. Materiāli sniedz ieskatu vietējo priekštatos par katru cilvēka dzīves posmu – no dzimšanas līdz apbedīšanai –, kā arī laulībās, radniecības sistēmās, maģijā, medicīnā, astronomijā, mūzikā un sadzīves prasmēs – no lauksaimniecības līdz kanoe izgatavošanai. Dīkons apraksta arī neparastas Vanuatu tradīcijas. Piemēram, atsevišķos rajonos meiteņu iniciācija sieviešu kārtā notika, izsitot tām divus augšējos priekšzobus. Ja tas nebija noticis pirms laulībām, rituālu pirms kāzām veica līgavas mātes brālis, apmaiņā pret to saņemot cūkas. Cūkas vietējā sabiedrībā bija galvenais bagātības un prestiža simbols – tās nogalināja tikai svētku un rituālu laikā. Sociālais statuss tika iegūts nevis ar cūku skaitu, bet ar to kvalitāti. Īpašu nozīmi ieguva pseidohermafrodītiskās cūkas, kurām bija gan tēviņu, gan mātīšu dzimumorgāni. Tā kā tās tika izmantotas ceremonijās, vietējie tās īpaši pavairoja. Tādēļ mūsdienās Vanuatu ziemeļos pat ir izveidojies atsevišķs starpdzimumu mājas cūku paveids. Savukārt mežacūkas tika klasificētas pēc ilkņu formas un to attīstības pakāpes – Lambumbu cilts atšķīra 11 tipus, bet Seniangas cilts pat 23. Šis antropoloģiskais materiāls ir unikāls tilts starp dokumentāro un nemateriālo mantojumu. To apliecina fakts, ka UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta Vanuatu smilšu zīmējumu tradīcija. Zīmējumi tiek veidoti, ar vienu pirkstu smiltīs, pelnos vai mālā velkot nepārtrauktas līnijas, radot simetriskus ģeometriskus rakstus. Šie zīmējumi kalpo kā saziņas līdzeklis starp aptuveni 80 valodu grupām, kā arī kā mnemoniski līdzekļi rituāliem, stāstiem, dziesmām, zināšanām par kosmoloģiju, arhitektūru, amatniecību un horeogrāfiju. Dīkons uzsvēra, ka šajā tradīcijā galvenais nav gala rezultāts, bet gan pats radīšanas process – līnijas nepārtrauktība un vienmērība. Apstāšanās tiek uzskatīta par nepilnību.

Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki radījuši metodes, ar kuru palīdzību var pētīt metabolītus - vielmaiņas radītus produktus, kuri rodas mūsu organismā visdažādakajos procesos. Ar izstrādātajām masas spektometrijas metodēm pētnieki var iegūt pētniecībai svarīgu informāciju no dažādiem bioloģiskiem materiāliem. Kā tas notiek? Skaidro ķīmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta vadošais pētnieks Kristaps Kļaviņš. Sazināmies ar bioloģi Līga Ozoliņu-Mollu, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesori. Latvijā tapis jaunuzņēmums, kas palīdz zinātniekiem metabolisma pētījumos. -- Pirms sarunas par jaunākajiem pētījumiem vielmaiņu radītu produktu pētniecībā stāsts par kādu ļoti īpašu personību Latvijas vēsturē – cilvēku, kuram varam pateikties par baku vakcīnas izgudrošanu. Tas ir vācbaltiešu vēsturnieks un ārsts Oto Hūns, kura nopelns ir arī publisko dušu ierīkošana pie Daugavas, lai mazinātu noslīkšanas risku. „Rīdzinieki vīrieši ir vidēja auguma, stipras miesasbūves un ar tieksmi uz korpulenci, ko lielā mērā veicinot stiprais alus. Savukārt sievietes esot slaidākas un bieži vien garākas augumā nekā vīrieši, taču bālas, vārgas un līdzinoties siltumnīcas augiem. Un  augstāko aprindu ļaudīm te piemīt veselībai kaitīgi ēšanas paradumi, kad pusdienu beigās neviens vairs nespējot atcerēties, kas pasniegts sākumā – tik daudz ēdienu apēsts, turklāt visi gatavoti, izmantojot treknu sviestu un saldo krējumu.” Šis ir Oto Hūna citāts no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieces, vēsturnieces Mārītes Jakovļevas  darba „Rīga un rīdzinieki ārsta Oto Hūna skatījumā”, kur viņa Hūnu pamatoti dēvē pār „vienu no sava laika izcilākajiem rīdziniekiem”. Jelgavā dzimušais Oto Hūns atstājis ievērojamu devumu medicīnā, kā ārsts, kurš toreizējā Krievijas impērijā pirmais aizsāka iedzīvotāju vakcināciju pret melnajām bakām un tas notika Rīgā. Te viņš arī  atvēra pirmo slimnīcu garīgo slimību pacientiem, bet šoreiz stāsts vairāk par šī vācbaltu ārsta ieguldījumu  publisko dušu ierīkošanā pie Daugavas un slīcēju glābšanā. Stāsta medicīnas vēsturniece un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Atsaucoties uz vēsturnieces Mārītes Jakovļevas darbu par Oto Hūnu, varam iztēloties, kādas šīs dušas 18. gadsimta beigās izskatījās. Daugavmalā bija speciālas mazgāšanās kabīnes, kas sastāvēja no ūdenī iegremdētām kastēm, un Hūns vienā no kabīnēm uzstādīja skārda kasti ar cilindru, kurā uzkrājās upes ūdens, kas, paraujot aiz auklas, caur cilindra dibenā izurbtajiem caurumiem izlija virsū apmeklētājam. Bet Ieva Lībiete stāsta arī par Hūna izveidoto slīcēju glabāšanas staciju. -- Par grāmatu, kas viņu ir iedvesmojusi šajā nedēļā stāsta zinātniskā institūta BIOR direktore Olga Valciņa. Viņa stāsta par japāņu izcelsmes britu rakstinieka Kadzuo Išiguro darbu - distopiju "Neļauj man aiziet", kuras vēstījums saistīts ar zinātni un ētiku, ar ko savukārt saistīts ir Olgas Valciņas ikdienas darbs.

Ar vadmotīvu "Redzi. Mainies. Pārtopi” šonedēļ sāksies starptautiskais kino festivāls "Riga IFF". Par prioritātēm, izvēloties dažādas filmas festivālam, un ieteikumiem, kā veiksmīgāk atrast savas filmas, Kultūras rondo saruna ar Riga IFF direktori Lieni Treimani un radošo direktori Sonoru Broku. Kinofestivāla Riga IFF filmu ceļvedis arī šeit. Šī nedēļa saistīta ar iedziļināšanos festivāla "Riga IFF" programmā. Laura un Raita Ābeļu filma "Dieva suns” būs festivāla atklāšanas filma 16.oktobrī, un tā būs filmas provokatīvās animācijas filmas nacionālā pirmizrāde. Savukārt aidījumā nebiedēsim ar lielo filmu skaitu, ko varēs noskatīties festivāla desmit dienās, bet mēģinām atrast ceļa kartes, kā izvēlēties savas filmas. Skatītājiem jāņem vērā, ka festivāla filmas varēs noskatīties tikai klātienes seansos! "Šis gads būs pirmais, kad pilnībā atgriežamies tikai kino zālēs," norāda Liene Treimane. "Vairāku iemeslu dēļ. Skatītāji ir atgriezušies kino zālēs, gan arī festivāls ir īpašs notikums, kur ne tikai mēs paši, bet arī filmu veidotāji un izplatītāji saka un domā, filmas ir jāredz kinoteātrī primāri, festivāls ir vieta, kur to var izdarīt primāri, tad atkal var pieslēgties ekrāniem." Visu festivāla filmu programmu var iepazīt šeit.

Ielu māksla arī ir māksla. Cik bieži mēs pamanām ielu zīmējumus, gleznojumus, grafiti un uztveram tos kā mākslu? Esam pazīstami ar nu jau vairākiem īpašiem lielizmēra murāļiem un nupat tapis ir jauns – Sarkandaugavā, kura kļuvusi par sienu gleznojumu karsto punktu. Mākslinieces Bikti mātes rūpēm par bērnu veltītais murālis jau rotā vēl vienu pilsētas sienu. Kultūras rondo saruna ar mākslinieci Jevgeņiju Biktimirovu jeb BIkti un mākslinieku, ielu mākslas festivāla organizatoru Daini Rudeni, mākslinieku aprindās viņš pazīstams arī ar vārdu Rudens Stenci. Jaunais gleznojums tapis uz Hapsalas ielas 32 nama fasādes, tas ir veltījums mātes rūpēm par bērnu un manifests gailenēm. "Varēju izpausties, taisīt krāsainu," sarunā Kultūras rondo atklāj Jevgeņija Biktimirova un tēmas izvēli piebilst. "Arī esmu mamma un zinu, ka tas bieži ir nenovērtēts, jo mammas pavada daudz vairāk laika ar bērniem, īpaši sākumā. Kamēr darbojos pie sienas, pirmie ciemiņi bija apsaimniekotāji un tad jau māmiņas ar bērnu ratiņiem jau 10 no rīta." Savukārt par sasaisti ar sēnēm viņa atklāj, ka sēnēm apakšā ir micēlijs, kas līdzīgs kā ģimene, ka visi ir savstarpēji atkarīgi; tās nekad nav pa vienai, ja sēņo, ieraugi vienu gaileni, noteikti blakus ir vēl viena. Bet tieši gailenes izvēlētas tāpēc, ka tās ir pirmās sēnes, kas parādās, un ir arī diezgan ilgi mežā. Viegli atrast un arī pagatavot. Dainis Rudens bilst, ka pēdējā laikā radusies izteikti stingra sieviešu kustība ielu mākslā un šķitis, kā šis var būt labs pieteikums. Viņš vērtē, ka Bikti ir labākā šajā kustībā.        

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Savu pirmo tautastērpu Ieva kopā ar mammu izgatavojusi 16 gadu vecumā, un šobrīd viņai to ir daudz - pilns trīsdurvju skapis ar arheoloģiskiem un tradicionāliem tautastērpiem. Ieva Pīgozne ir kultūrvēsturniece, latviešu apģērba vēstures pētniece, mākslas zinātņu doktore. Viņa dzimusi mākslinieka Jāzepa Pīgožņa un tekstilmākslinieces Leontīnes Pīgoznes ģimenē. Ieva popularizē vēsturi, tautas tērpu valkāšanu, tradicionālo kultūru un prasmes, dejo Rīgas Danču kluba deju grupā un vada vēstures rekonstrukcijas un folkloras grupu „Baltava”. "Tajā brīdī, kad cilvēki pārstāj valkāt tradicionālo apģērbu, tas arī tika nolikts un aizmirsts. Bet kad radās koru kustība, interese par to, kā apģērbties koristiem, radīja arī vajadzību pēc tautastērpa. Tajā brīdī šos tautas tērpus radīja no jauna atbilstoši sava laika izpratnei, modes ietekmēm un daudz kam citam. Tā tas turpinājās - uz katriem Dziesmu svētkiem radīja arvien jaunus tērpus, un koristes, koristi nē, tikai koristes, vilka arvien jaunus tērpus," skaidro Ieva Pīgozne. "Tad jau 20. gadsimtā, visvairāk sākot ar 1931. gadu, tika nolemts, ka arī uz skatuves cilvēki vilks to, kas ir saskaņots ar muzeju krātuvēs esošajiem apģērba gabaliem, kas ir no oriģinālā, no vēsturiskā apģērba. Tā kā iegūtās lietas līdz muzejiem bija nonākušas ļoti nelielā skaitā un nebija tā, ka būtu kaut viena cilvēka pilns apģērba komplekts nonācis muzejā. Nonāca tikai atsevišķas lietas, un šīs apģērbu daļas salika kopā, ja tās bija no vienas vietas, tad salika vienā komplektā un tādā veidā radīja šos tautas tērpus, kurus izmantoja koristi un kurus mūsdienās ļoti daudzi arī turpina valkāt. Atšķirība ir tāda, ka tajā brīdī, kad radās vajadzība pēc tautas tērpiem, tad tos nosauca par 'tautastērps', bet arī tos tērpus, kas bija oriģināli, arī sauca par 'tautas tērps'. Līdz ar to bija diezgan lielas jukas, cilvēki domāja, ka tas ir viens un tas pats, un tad mēs kopā ar kolēģi Aneti Karlsoni no 2018. gada ieviesām nošķīrumu, pilnībā atteicāmies no lietojuma 'tautas tērps' ar diviem vārdiem, lai nebūtu jaukšanās. To, kas ir darināts vēlāk un tiek valkāts uz skatuves, to mēs saucam par 'tautastērpu' vienā vārdā. Savukārt šo vēsturisko apģērbu attiecīgi dēvē vai nu par vēsturisko, vai arī, ja iedalām sīkāk, tad par tradicionālo vai par pilsētas modes apģērbu." Raidījumā skan: Laiksne – "Miegs man nāca" Auļi & Tautumeitas – "Es jauna būdama"  Tristen – "Story of Love" The White Horse Guitar Club – "If I Needed You"

Vai zināt, kas Kreisajam Tokenam kopīgs ar rudeni? Gan vienam, gan otram patīk kaut ko norakt zem lapām, lai to atrastu tikai pavasarī. Ja rudens aprok suņu kakas, tad Kreisais Tokens prot norakt sliktas spēles un vientiešu asaras!Svaigs un gards ir sadaļa, kur rokam dziļi un pamatīgi! Toms vedīs klausītājus ļoti pamatīgā Vantage analīzē, pēc kuras beidzot varēsiet izlemt vai spēle ir domāta jums! Savukārt, Kristaps izcels rudens un Nīderlandes oranžo krāsu, pretojoties nacistiem spēlē Dutch Resistance: Orange Shall Overcome!Protams, zinām arī, ka rudenī daudzi spēļu entuziasti migrē uz Vāciju, lai mājās pārvestu kilogramiem kartona un spēļu labumu no Essenes! Toma Fokusā palīdzēsim noorientēties ne tikai populārajā, bet arī dažās apslēptās pērlēs.Un, lai braucienā uz Siguldu būtu īsāks ceļš, noslēdzam epizodi ar Kreiso Top 5! Šoreiz runāsim par labākajām spēlēm, kurās izbaudīt gadalaiku maiņu jeb - Spēles gadalaiku krāsās!Klausies epizodi Spotify - https://creators.spotify.com/pod/profile/kreisais-tokensSeko mums:Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 1703. gadā tika uzskaitīti visi Islandes iedzīvotāji. Protams, tā nebija pirmā reize pasaules vēsturē, kad veikta kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju uzskaite. Pirmās liecības par to atrodamas jau Babilonijā — ap 3800. gadu pirms mūsu ēras. Tur uzskaitīja ne vien cilvēkus un mājlopus, bet arī sviestu, medu, pienu, vilnu un dārzeņus. Savukārt senākie daļēji saglabājušies tautas skaitīšanas dati nāk no Ķīnas. Haņ dinastijas valdīšanas laikā, mūsu ēras 2. gadā, tika uzskaitīti vairāk nekā 57 miljoni cilvēku. Tomēr šīs uzskaites kalpoja galvenokārt nodokļu un karaklausības vajadzībām, tāpēc tās nebūtu pielīdzināmas mūsdienu tautas skaitīšanām, kurām ir plašāki mērķi, regulāra norise un precīzākas uzskaites metodes. Islandes 1703. gada tautas skaitīšana nav ne pirmā, ne lielākā, bet tā ir unikāla ar to, ka tā ir senākā visaptverošā uzskaite, kurā iekļauti tika visi — arī nabagi un klaidoņi. Turklāt šie dokumenti ir saglabājušies pilnībā, un 2013. gadā tie tika iekļauti UNESCO programma "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Tautas skaitīšanas veidlapu kopums, kas sastāv no 1798 lapām, glabājas Islandes Nacionālajā arhīvā. Veidlapās norādīti cilvēku vārdi, vecums un sociālais statuss. 18. gadsimta sākumā Islande bija Dānijas karalistes province Atlantijas okeānā. Iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt gar piekrasti un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Apstākļi šeit bija smagi — bargās ziemas un niecīgā zveja apdraudēja izdzīvošanu. Tāpēc 1701. gadā islandieši vērsās pie karaļa Frīdriha IV pēc palīdzības. Kurš savukārt uzdeva diviem islandiešiem — profesoram Ārni Magnusonam un kanclera vietniekam Palam Vidalīnam — veikt iedzīvotāju, mājlopu un zemes īpašumu uzskaiti. Statistikas dati bija jāievāc par 23 apgabaliem un 163 rajoniem. Tā kā nebija izstrādāts vienots veidlapu paraugs, ziņojumi apgabalos un rajonos atšķīrās gan pēc formas, gan izmēra. Uzskaite bija jāveic pa saimniecībām, norādot visus saimnieka ģimenes locekļus, kā arī saimniecībai piesaistītos kalpus, zvejniekus un īrniekus. Tika veidoti apgabalu un rajonu pārskati, kā arī atsevišķi saraksti par nabagiem un klaidoņiem. Interesanti, ka cilvēkus bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrēja tur, kur viņi bija pavadījuši nakti pirms Lieldienām. 1703. gada jūlijā tautas skaitīšanas dati tika iesniegti Islandes parlamentā – Altingā, un  saskaņā ar tiem tobrīd Islandē dzīvojošo skaits bija 50 366. Tas ir apmēram tikpat, cik mūsdienu Jūrmalā, un gandrīz astoņas reizes mazāk nekā Islandē šodien. Vairumā Eiropas valstu vispārējās tautas skaitīšanas aizsākās tikai 19. gadsimta sākumā. Savukārt pirmā tautas skaitīšana, kas aptvēra visu mūsdienu Latvijas teritoriju notika 1897. gadā, kad Viskrievijas tautas skaitīšanā pirmo reizi tika veikta iedzīvotāju uzskaite arī Latgalē, kura tobrīd ietilpa Vitebskas guberņā. Viens no galvenajiem draudiem dokumentārajām liecībām ir to aizmiršana. Šāds liktenis gandrīz piemeklēja Islandes tautas skaitīšanas datus. Ilgi tie neizmantoti glabājās Kopenhāgenas arhīvos, līdz 1777. gadā tie tika izmantoti  zemesgrāmatas sastādīšanai un Islandes iedzīvotāju skaita izpētei. Pēc tam tie atkal nogūlās dziļi arhīva plauktos un līdz pat 20. gadsimta sākumam tika uzskatīti par zudušiem. Tikai 1914. gadā, pēc Islandes Nacionālā arhīva lūguma un ilgstošiem meklējumiem, tie tika atrasti. Vēlāk starp Islandi un Dāniju tika panākta vienošanās par abu valstu vēsturisko dokumentu savstarpēju atdošanu. Un 1928. gadā tautas skaitīšanas datu veidlapas atgriezās Islandē.  Šodien lielākā daļa islandiešu veidlapās var atrast savus senčus. Pētnieki noskaidrojuši, ka dati ir ļoti ticami — tikai 497 cilvēki pieskaitīti divreiz. 54 % iedzīvotāju bija sievietes, iespējams, tāpēc, ka vīrieši smagā darba dēļ bada gados mira biežāk. Atklājās arī augsts neprecēto skaits un vēlīna laulību tradīcija. Tikai 58% sieviešu vecumā no 40 līdz 59 gadiem bija kādreiz precējušās. Arī ārlaulības līmenis bija augsts, jo Islandē bija izplatīta neprecētu pāru kopdzīve. Tautas skaitīšanas datos redzams arī, ka lielākā daļa islandiešu pēc nodarbošanās bija zemnieki un zvejnieki, bet atrodamas arī septiņi bendes un seši piekūnu ķērāji. Iedzīvotāju sarakstos ir uzskaitīti 725 personvārdi: 387 vīriešu un 338 sieviešu. Starp kuriem populārākie bija Gudruna (Guðrún), kas bija katrai piektajai sievietei, un Jons (Jón), kā sauca katru ceturto vīrieti.

Šī ir tā reize, kad ļoti daudzi - Eiropas valstis, virkne musulmaņu valstu, pat Palestīnas pašpārvalde un Izraēla - ir paudusi gatavību atbalstīt Donalda Trampa piedāvāto plānu kara izbeigšanai Gazas joslā. Tālākais atkarīgs no "Hamās" reakcijas. Vai tiešām Tuvajos Austrumos karš varētu norimt?  Savukārt Moldovā turpinās valsts ceļš uz Eiropas Savienību, vēlēšanās prorietumnieciskais kurss ir saņēmis pietiekoši plašu atbalstu, un lielais jautājums - ko tālāk darīs Krievija, kas ieguldīja lielus resursus, lai pārņemtu Moldovas savā ietekmes sfērā?  Protams, Krieviju interesē ne tikai Moldova. Īpaši saspringtas pagājušās dienas bija Dānijā, kur vairākas naktis pēc kārtas debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes droni. Šajā nedēļā Kopenhāgenā notiek tādas neformālas Eiropas Savienības samits, un droni tur ir uzmanības lokā.  Aktualitātes analizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktore Ieva Strazdiņa, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis un Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders. Vai Gazā būs miers? Pirmdiena, 29. septembrī, Batlajā namā, tā saimnieka vārdiem sakot, bija vēsturiska diena mieram. Tiekoties ASV prezidentam Donaldam Trampam un Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, abas puses vienojās par 20 soļu miera plānu Gazas joslai. Plāns paredz tūlītēju militāro operāciju izbeigšanu un esošo "kaujas līniju" iesaldēšanu līdz brīdim, kad būs izpildīti nosacījumi pakāpeniskai karaspēka izvešanai. "Hamās" būtu jānoliek ieroči, un teroristiskās organizācijas tuneļi un ieroču ražotnes tiktu iznīcinātas. Plāns arī paredz, ka 72 stundu laikā "Hamās" ir jāatbrīvo 20 domājams vēl dzīvie Izraēlas ķīlnieki un vairāk nekā divdesmit mirušo ķīlnieku līķi, apmaiņā pret simtiem aizturētu Gazas iedzīvotāju. Un ne mazāk svarīgi ir plānā paustais, ka, tiklīdz abas puses tam piekritīs, "pilnīga humanitārā palīdzība Gazas joslai tiks nosūtīta nekavējoties". Plāns arī pieprasa, lai "Hamās" nebūtu nekādas lomas Gazas pārvaldīšanā, un atstāj atvērtas durvis iespējamai Palestīnas valsts izveidei. Tajā teikts, ka Gazas joslu pagaidām pārvaldīs "tehnokrātiska, apolitiska Palestīnas komiteja" ar jaunas starptautiskas pārejas struktūras, sauktas par Miera padomi, uzraudzību un vadību, un šo padomi vadīs neviens cits kā pats Donalds Tramps. Plāns, kas kopumā ir ļoti līdzīgs Trampa priekšgājēja Džo Baidena pirms gada piedāvātajam, ir nodots "Hamās" vadībai un gaida teroristiskās organizācijas atbildi tuvāko dienu laikā. ASV prezidents gan jau brīdinājis "Hamās", ka gadījumā, ja viņi plānu noraidīs, Izraēlai būs pilnīgs ASV atbalsts, lai turpinātu karu Gazas joslā. Plānu sveica līderi gan Arābu valstīs, gan Eiropā. Eiropieši aicinājuši abas puses izmantot šo brīdi un dot mieram reālu iespēju, bet Arābu valstu līderi norādījuši, ka ir gatavi iesaistīties miera plāna ieviešanā, kam būtu jābeidzas ar divu valstu risinājumu. Moldova izvēlas Eiropu Svētdien, 28. septembrī, notikušajās Moldovas parlamenta vēlēšanās valdošā proeiropeiskā Rīcības un solidaritātes partija (PAS) ieguva vairāk nekā 50% balsu un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā, kas tai ļaus vadīt valsti arī turpmākos četrus gadus. Tās galvenais solījums ir ievest Moldovu Eiropas Savienībā. Analītiķi uzskata, ka uzvaras laurus PAS palīdzēja plūkt tas, ka moldāvi jau sāk izjust materiālos labumus, ko dod tuvināšanās Eiropas Savienībai. Vēlēšanu rezultāti ir pamatīgs trieciens Kremlim. Lai gan krievi ļoti centās ietekmēt rezultātus sev par labu un Krievijas mēģinājumi ietekmēt balsojuma norisi vēlēšanu dienas gaitā bija iespaidīgi – ziņots par, piemēram, nelikumīgu vēlētāju pārvadāšanu un viltus ziņojumiem par spridzekļiem vēlēšanu iecirkņos – tas nenesa cerēto rezultātu. Arī norakstāmie zaudējumi ir visai iespaidīgi – Moldovas varasiestādes aprēķinājušas, ka Kremlis šai operācijai varētu būt tērējis aptuveni 300 miljonus eiro, bet eksperti lēš, ka summa varētu būt vēl lielāka. Tomēr dienas beigās Krievijai nebija ko piedāvāt Moldovas iedzīvotājiem, tāpēc tikai loģiski, ka viņi izvēlējās Eiropu. Pēc vēlēšanām prokremliskie spēki, kas vēl pirms balsu skaitīšanas sākuma paziņoja par uzvaru, aicināja iedzīvotājus protestēt pie parlamenta ēkas. Lai gan īsi pirms protesta parādījās policijas ziņa, ka protestētājiem solīts arī samaksāt, sanāca vien pāris simti cilvēku. Vēl aptuveni desmit proeiropeiski noskaņoti protestētāji turpat līdzās aicināja ieslodzīt cietumā opozīcijas līderus par valsts nodevību un skandēja pret Krieviju vērstus saukļus. Droni hibrīdkarā Kopenhāgenā šodien, 1. oktobrī, ir sācies, un var teikt, ka rīt turpināsies Eiropas Savienības samits, kurā dalībvalstu vadītāji spriež par šobrīd svarīgākajām aktualitātēm. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem nu ir kļuvusi drošība. Ja iepriekš drošības jautājumi lielākoties bija atstāti NATO pārziņā, tagad situācija ir mainījusies. Īpaši akūti to pēdējās dienās izjutusi pati Dānija, kas šajā pusgadā ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Vairākas naktis pēc kārtas tās debesīs lidinājās nezināmas izcelsmes lieli droni, apturot lidostu darbību un radot satraukumu pilsētu iedzīvotājos. Nav pietiekamu pierādījumu, lai apgalvotu, kas tos ir pacēlis gaisā, taču reti kurš šaubās, ka aiz tā visa stāv Krievija. Lai pasargātu samita dalībniekus, šajās dienās Dānija ir aizliegusi jebkādus dronu lidojumus vispār, savukārt citas valstis ir nosūtījušas tai pretronu sistēmas. Dronu tematika ir viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Runa nav tikai par lidojumu drošību. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu gaisa telpā, kā zināms, ir ielidojuši arī kaujas droni ar sprāgstvielām, un Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena septembra pirmajā pusē nāca klajā ar rosinājumu Eiropas savienībā veidot dronu sienu. Kā norāda eksperti, šobrīd Eiropā viens no lielajiem izaicinājumiem ir laikus atklāt dronus un tos iznīcināt, pirms tie spēj nodarīt postījumus. Tas nozīmē, ka nepieciešami jauni tehnoloģiski risinājumi, moderni sensori un cieša sadarbība starp dalībvalstīm, lai kādas naidīgas valstis, pirmkārt, jau Krievija, nespētu paralizēt Eiropas valstu gaisa telpu.  

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

Raidījumā spriežam, vai ir jau pienācis tas brīdis, kad nākamās vasaras ceļojuma plānošanu varam uzticēt mākslīgajam intelektam (MI)? Sarunājas un pieredzē dalās "Tez Tour" vadītājs Rolands Birģelis, uzņēmuma "Helmes Latvia" līdzīpašnieks Viesturs Bulāns un ceļotāja Alīna Andrušaite. Viesturs Bulāns atzīst, ka MI jāizmanto kā palīgs, nevar pieņemt lēmumus cilvēka vietā. Viņš arīatgādina, ka vienmēr ir jāpārbauda MI sniegtā informācija. Alīna Andrušaite dalās pieredzē, ka šogad diviem ceļojumiem - viens bijis uz Maurīciju, otrs - uz Ņujorku, izmantojusi MI rīkus, lai plānotu braucienu. Stāstot par Maurīcijas brauciena plānošanu, viņa atzīst, ka daudz nācies vilties. "Sametot punktus uz kartes, ko MI piedāvā, pirmajā brīdī šķiet loģiski, tiešām interesantas apskates vietas, biju ierakstījusi, kas mani interesē. Kad praksē sāc skatīties, parādās nianses - pirmais ir darba laiki, bieži vien saplānotais maršruts neatbilst tam, kā tās vietas reāli strādā. Jo MI izmanto vecu informāciju vai vispār neņem to vērā. Vai arī maršruti saplānoti tā, ka katru dienu jābraukā pa visu salu. Loģiski būtu apskatīties kārtīgi vienu stūrīti, tad doties, nevis katru dienu pavadīt sešas stundas automašīnā, braukājot no viena gala uz otru," pieredzē dalās Alīna Andrušaite. "Jebkurā gadījumā uz to jāskatās kritiski, vietas palīdzēt atrast noteikti var, bet tas viss ir jāpārbauda." Savukārt, stāstot par braucienu uz Ņujorku, viņa atklāj, ka bijusi gandarīta par MI ieteikumu apmeklēt kādu privātu bibliotēku, ko noteikti pati tā vienkārši neatrastu, savukārt trīs citi ieteikumi bijuši par vietām, kas jau slēgtas. "MI tūrisma sfērā darbu neatņem, nodrošina iespēju savādāk paskatīties uz kādu darbu," atzīst Rolands Birģelis. "Izmanto aprakstu tulkošanā, video veidošanā vai attēlu ģenerēšanā, vairāk tehniskās lietās."

Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu* teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, šoreiz režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Pēc pirmizrādes Rūras triennālē (28.augustā) „Orākula”  pirmās izrādes notikušas arī Dailes teātrī. Iestudējums tapis sadarbībā ar vairākiem ārvalstu partneriem, arī aktieru ansamblis ir daudznacionāls.  Tuvākās „Orākuls” izrādes Dailes teātrī 5., 6. un 7.novembrī. Savukārt šajās dienās 24. un 25.septembrī Viļņā, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī rāda Lukaša Tvarkovska zinātnes triloģijas pirmo daļu „Kvanta”. -- * Pirms trim gadiem kopā ar savu komandu Tvarkovskis veidoja izrādi „Rotkho”.

Vakar, 22. septembrī, Ziemeļu puslodē sākās astronomiskais rudens. Bet no Ziemeļpola ar katru dienu arvien plašāk izplešas tumsa. Ir sākusies polārā nakts. Pie mums dabā rudens iestājas tik pakāpeniski, ka par to runājam jau kopš augusta otras puses. Atšķirībā no mūsu platuma grādiem, kur astronomisko gadalaiku robeža dabā faktiski nav ne jūtama, ne saredzama, Arktikā izmaiņas ir daudz straujākas un tur, runājot par pavisam tāliem ziemeļiem vēl aiz polārā loka, šajās dienās iestājas nakts. Sākumā tiešām tikai ap pašu Ziemeļpolu, bet jo dienas, jo tumsa izplešas tālāk uz dienvidiem. Tur dabā faktiski nav četru gadalaiku – drīzāk ir tikai ziema un vasara vai diena un nakts. Un šajās dienās Arktikā beidzas kušanas sezona, kad Ziemeļu ledus okeāna ledus atkal sāks pieņemties apjomā. Cilvēkiem šķiet, ka aiz Polārā lokā kā izslēdz gaismu ap šo laiku, tā tikai martā, kad ir pavasara ekvinokcija, atkal ieslēdz. Tā gluži nav. Šodien, 23. septembrī, polārā nakts iestājas tikai nelielā aplītī ap pašu Ziemeļpolu. Citviet Arktikā dienas ir īsas un ļoti strauji kļūst īsākas, bet tur vēl nav polārā nakts. Ja pie mums dienas garuns sarūk pa 3-5 minūtēm, tur pa 10-20 minūtēm un pat pusstundu. Piemēram, Svalbārā, kas ir aptuveni 80. paralēle, kas ir krietni aiz polārā loka, polārā nakts iestāsies tikai aptuveni pēc mēneša un tā ilgs četrus mēnešus. Tas nozīmē, ka saule sāks virs apvāršņa parādīties jau februāra otrajā pusē. Savukārt vēl tālāk uz dienvidiem pie 70. paralēles, kur jau ir Norvēģijas kontinetālā daļa, apmēram, kur ir Tromse, polārā nakts ilgst aptuveni divus mēnešus, bet tieši uz polārā loka, kas ir 66,5 grādu paralēli, nakts ir tikai vienu diennakti - ziemas saulgriežos. Tātad pusgadu gara nakts ir tikai Ziemeļpolā.  Neraugoties uz to, protams, no saules saņemtais siltums pēc rudens ekvinokcijas ir tik niecīgs, ka gaisa temperatūru vairs ļoti būtiski nespēj ietekmēt, to šajā gada daļā nosaka gaisa masu plūsmas, tādēļ arī aiz polārā loka, kad ir iestājusies tumsa, temperatūra tāpat mainās - ir aukstāki periodi un ir siltāki. Bieži mēdz būt tā, ka Skandināvijas pašos ziemeļos ziemas vidū ir kāda diena, kas ir siltāka, nekā pie mums, jo tur ir aizplūdusi kāda silta gaisa masas no Atlantijas okeāna.

Ik gadu 17,3 miljoni cilvēku visā pasaulē priekšlaicīgi mirst no sirds asinsvadu slimībām. Ja nevēlamies iekļūt šādā statistikas ailē, mums būtu kaut kas jādara kas. Kas tieši, skaidro speciālisti raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un kardiologs, profesors Gustavs Latkovskis. Sazināmies ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāju Ivetu Mintāli. Pasaules Sirds diena ir 29. septembrī, bet pasākumi, lai mudinātu cilvēkus rūpēties par sirds veselību, norisināsies jau šonedēļ. "Labā ziņa, ka 80 procentus no visām sirds un asinsvadu slimībām mēs varam vai nu novērst pašu spēkiem, vai attālināti, ievērojot veselīgu dzīvesveidu," atgādina Inese Mauriņā. Viens no pasākumiem, veltīts Sirds dienai, norisināsies 24. septembrī. Tiks atzīmēta Starptautiskā ģimenes hiperholesterinēmijas diena. Tās ietvaros plānoti izglītojoši pasākumi par šo slimību. Pasākumi notiks P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ātrijā A1 korpusā no pulksten četriem pēcpusdienā.  Savukārt  25. septembrī Pasaules sirds dienu atzīmēs ar pasākumu Āgenskalna tirgus siltumnīcā no No pulksten 17 notiks lielā svēršanās un mērīšanās. Tiks veikti ķermeņa masas indeksa mērījumi, vidukļa mērījumi, pārbaudīs asinsspiedienu, pulsu. Būs ieteikumi fiziskām aktivitātēm un olīveļļu degustācija, lai mudinātu lietot šo eļļu uzturā.  Tāpat iepazīstinās ar izdevumu "Iedvesma cilvēkam, kurš grib dzīvot", ko veidojusi Iveta Mintāle kopā ar kolēģiem.

Turpinot meklēt atbildes uz jautājumu, kas ir Džemma, šodien, 20. septembrī, gleznotājas Džemmas Skulmes simtajā dzimšanas dienā, jautājums ir arī  – kāda bija Džemma un par ko viņa jutās laimīga jau cienījamā vecumā gleznojot savus "Mākoņgabalus". Atbildes meklējam kopā ar mākslinieces mazdēlu mākslinieku Arturu Dimiteru, kurš ir ieinteresēts, kā top Skumju dzimtas arhīvs, un mākslas zinātnieci Laimu Slavu, kura ir arī monogrāfijas par Džemmu Skulmi autore. Daudz ko izsaka viņas pašas balss, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Raidījumā skan fragments no raidījuma, kurā Džemma Skulme iepazīstina izstādes "Mākoņgabali" darbiem. Raidījumā skan arī fragments no cikla Dzimtas saknes raidījuma, kur portretēta Skulmju dzimta.  Savukārt Kultūras rondo šonedēļ skanēja cikls "Kas ir Džemma", kuram bija trīs daļas - Portrets, Glezniecība un Sabiedrība. Bet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 2026. gada 25. janvārim skatāma izstāde "Džemma", kas veltīta gleznotājas Džemmas Skulmes (1925–2019) 100 gadu jubilejai. Kuratore Sandra Krastiņa izstādes aprakstā stāsta, ka tās mērķis ir ne tikai caur viena autora radošo devumu apzināt mākslas un sabiedrības situāciju padomju varas okupētajā Latvijā, bet galvenokārt uzsvērt mākslinieka personības individuālo gribu caur ideoloģisko nosacījumu režģiem runāt par sev un tautai būtisko. Kuratore arī aicini uz izstādi jaunus cilvēkus.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 13. septembra ir skatāma  jauna izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijā pirmo reizi skatāmi  unikāli materiāli, kas glabājas Roche arhīvā Bāzelē, bet tās centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par Aleksandru Klinklāvu joprojām zinām maz, kaut arī viņa projektētās vēsturiskās celtnes – tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija  un Rīgas pašvaldību darbinieku slimokases ēka Skolas ielā 5, kur tagad atrodas Medicīnas centrs ARS, protams, ir labi pazīstamas. Celtne ar īpašu vēsturi ir atrodama Miera ielā 25, un daudzi, kas ikdienā izmanto 11. tramvaja pakalpojumus, noteikti to būs ievērojuši. Tieši Klinklāvs ir projektējis Roche uzņēmumam šo pirmo funkcionālisma stila ēku ārpus Šveices, kur pēc vēsturiskās celtnes vērienīgas un prasmīgas renovācijas atrodas uzņēmuma Roche birojs un Inovāciju laboratorija. Par arhitektu Aleksandru Klinklāvu, sākotnēji baletdejotāju mūsu Latvijas Nacionālās operas trupā, bet pēc tam arhitektu, protams, ir nepieciešams atsevišķs stāsts. Savukārt šodien mums ir iespēja tikties ar Šveices uzņēmuma Roche vēstures kolekcijas un arhīva kuratoru Aleksandru L. Bieri, kurš pagājušajā sestdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sniedza lekciju "Roche un māksla – mantojums nākotnei", kā arī vadīja ekskursiju pa ekspozīciju. Bez daudziem citiem interesantiem vēsturiskiem faktiem bija iespēja uzzināt, cik auglīgu un radošu vidi Roche ir veidojusi ne vien inovācijām farmācijas nozarē, bet arī mākslā, dizainā, arhitektūrā un mūzikā. Projekta vadītāja un izstādes kuratore ir Inese Baranovska, grafikas dizainers un kurators Aleksejs Muraško, izstādes arhitekts Dāvis Gasuls, bet zinātniskais konsultants Aleksandrs L. Bieri, Roche vēstures kolekcijas un arhīva kurators, ar kuru tiekamies sarunā.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Pagājušā gadsimta 50-tajos gados Nigērijā arheologs Bernhards Fags (Bernhard Fagg, 1915–1987) atklāja kādu fenomenu: lielus, skanošus akmeņus ar apaļām iedobēm. Kā arheologs norāda, tās radušās muzicēšanas rezultātā. Tādēļ pētnieki šos akmeņus nodēvējuši par akmens gongiem. Turpmākajās gadu dekādēs akmens gongi tiek atrasti arī citos kontinentos. Akmens gongu atklāšana pavērusi pētniekiem arī tādu sfēru, kā arheoakustika. Tā pēta ainavas ar skaņām, ko veidojusi daba, piemēram, atbalsis, otrkārt – litofonus jeb skanošos akmeņus un akmens gongus, un treškārt – cilvēka apzināti radīto skaņu noteiktā vidē. Vietās, kur skaņu rada vairāku akmeņu kopums jeb tādas kā akmeņu pļavas, šie gongi tiek pārsaukti par zvanošajiem akmeņiem. Mūsdienās tāda vieta atrodama Pensilvānijas štatā ASV. Tur apmeklētāji akmeņus ieskandina, sitot tos ar āmuriem, tā radot neparastu skaņu ainavu. Šī zvanošo akmeņu vieta radusies vulkānu darbības rezultātā pirms 200 miljoniem gadu.    Akmens gongus, tāpat zvanošo akmeņu laukus mūzikas instrumentu pētniecībā sauc par litofoniem. Tā ir mūzikas instrumentu grupa, kurā skaņas avots ir akmens pats, – ne āda, ne gaiss, ne kas cits. Savā būtībā akmens ir dabisku minerālu kopums, un tā skanīgumu nosaka minerālu sastāvs un kristāliskā struktūra jeb režģi. Akmenim jābūt pietiekami cietam un vienmērīgam, lai trieciena radītās vibrācijas izplatītos bez liela enerģijas zuduma. Tam jābūt ar zemām plaisāšanas īpašībām, lai tas rezonētu kā viens veselums. Akmenim var piemist arī citas īpašības, piemēram, Pensilvānijas zvanošie akmeņi satur iekšēju kristālisko spriegumu, kas trieciena rezultātā radītās vibrācijas padara ilgskanīgākas. Līdzās dabā atrodamajiem un spēlējamajiem akmens gongiem, dažādi perkusīvie mūzikas instrumenti tiek izgatavoti arī no apstrādātām akmens plāksnēm. Liecības par akmens zvaniem atrodamas Ķīnā jau tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Tiek pat uzskatīts, ka bianqing, jeb 16 „L” veida akmens zvanu komplektu spēlējis Konfūcijs. Savukārt, Haņu dinastijas traktātos bianqing skanējums tiek raksturots kā “atgādinājums valdniekam par viņa virsniekiem, kuri gājuši bojā, sargājot robežas”. Ir vēl kāds pavisam sens mūzikas instruments, kas nācis no basku zemēm, bet sākotnēji darināts no koka. To sauc par čalapartu (txalaparta). Tas ir mūzikas instruments, ko veido vairāki, paralēli novietoti koka dēļi, un tradicionāli to spēlē divi vai četri spēlētāji, ar koka vālēm vertikālā stāvoklī. Mūsdienu grupa Oreka, kas viesojusies arī Latvijā, savu čalapartu izveidojusi no akmeņiem, radot neparasti dzidru skanējumu. Par prieku klausītājiem un par raizēm festivāla Porta rīkotājiem, jo bija jātransportē 120 kg instruments ar lidmašīnu. Bet vai zināji, ka Latvijā tapusi akmens kokle? Iespējams, vienīgais akmens stīgu instruments visā pasaulē!  To darinājuši mūsu pašu tēlnieki – Ronalds un Līga Jaunzemi. Koklei ir sešas stīgas, tā sver 14,5 kg un pieredzējusi jau vairākus publiskus atskaņojumus. Bet pats interesantākais, ka šī ir tikai pirmā kokle no akmens, jo taps vēl – un spēlēsim!

Šoreiz klausītāju rosināts temats par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē augsni. Jeb konkrētāk, kā mainās ūdens jeb hidroloģiskais režīms augsnē, piemēram, pēc meža nociršanas, kad augsne ir traktoru izbraukāta un sadragāti augi un visa veģetācijas sega. Pēc sarunas ar diviem jomas speciālistiem izkristalizējās divi galvenie virzieni, kā laikapstākļi, klimats un augsne mijiedarbojas gada siltā daļā, kad augsnei ir būtiska loma ūdens gan novadīšanā, gan arī sausuma periodā tā saglabāšanā, kā aukstajā periodā – ziemā, kad notiek augsnes sasalšana. Tas savukārt būtiski ietekmē būves un šajā sadaļā Latvijā jau ir labi novērojama klimata pārmaiņu ietekme. Vasarā bieži ir problēmas ar sausumu un zemē, kas saulē pārkaltusi, ūdens neuzsūcas. To droši vien ir pamanījuši visi, kas darbojas dārzā, pietiek pat ar puķu podiem istabā – ja tā kārtīgi iekaltē, grūti pēc tam augsni samitrināt. Kāpēc tā notiek, skaidro ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadītājs Andis Kalvāns. Sausās vasarās, šķiet, visātrāk izžūst izravētie un uzrušinātie mazdārziņi. Augsne ir tiešā saulē, uzrušināta labāk žūst. Varbūt labāk to nedarīt? Pētnieks gan skaidro, ka rušināšana ir svarīga, vajadzīga un pareiza, jo uzrušinot augsnes virsējo slāni, tiek sagrautos saites ar dziļākiem slāņiem. Šie kanāliņi, pa kuriem ūdens pārvietojas, tiek pārrauti. Rezultātā, uzrušinātā augsnes kārta ātri izžūst, bet tā pasargā dziļākus augsnes slāņus no izkalšanas. Tāpēc mazdārziņu īpašniekiem bieži šķiet, ka zeme kā pulveris, bet tas pulveris patiesībā slēpj mitrāku augsni zem sevis. Andim Kalvānam arī jautājam, kādas izmaiņas notiek augsnē pēc meža nociršanas. Lielākā ietekme ir tā, ka samazinās virsma, no kuras lietus ūdeņiem iztvaikot, taču arī tam, ka augsne tiek izbraukāta, arī ir nozīme. Labā ziņa - ja mežs atjaunojas, vismaz Latvijas apstākļos dažos gados atjaunojas arī augsnes hidroloģiskā režīma īpašības. Savukārt ziemā augsnes sasalšana ir būtiskākā no augsnes īpašībām, kas ietekmē daudzas būves un arī ceļu infrastruktūru. Tas, ka ziemas kļūst arvien siltākas ietekmē arī augsnes sasalšanas dziļumu. Kas attiecas uz augsnes sasalumu un būvniecību, Ministru kabineta noteikumos ir īpaša sadaļa “Būvklimatoloģija”, kur ir aprakstīts, kādiem klimatiskajiem apstākļiem būves Latvijā tiek pakļautas. Tur minēts arī augsnes sasalums. Bet izrādās, ka noteikumi netiek līdzi klimata pārmaiņām. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju universitātes ģeoloģijas nodaļas profesors Māris Krievāns stāsta, ka pēdējās desmitgadēs augsnes sasalums ir daudz seklāks, nekā noteikumos norādītais.

Sācies jaunais mācību gads, un līdz ar tā sākumu ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Ar Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu tiekamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ierakstā uzklausām, ko par latviešu valodas lietošanu uz ielas, skolās un medijos, kā arī par paaudžu atšķirībām valodas izmantošanā domā iedzīvotāji kādā Kurzemes mazpilsētā. Pēc vasaras pārtraukuma valodnieki atgriežas ar dažiem atgādinājumiem un novērojumiem. Pirmais, ko min Andrejs Veisbergs, ir divdabja lietošana, kur nevajadzētu lietot. Piemēram, klātesošs, kur vienkārši var teikt ir klāt vai piedalās. Viņam piekrīt arī Dite Liepa. Abi valodnieki norāda, ka vārdu klātesošs, līdzesošs, atbalstošs, palīdzošs vietā visur var lietot darbības vārdu. Šādi divdabja teicieni ir garas neskanīgas konstrukcijas. Tā varētu būt laika mode, jo divdabja teicieni šobrīd daudz dzirdami mediju valodā. Vārds klātesošs varētu būt ienācis angļu valodas ietekmē. Tāpat Andrejs Veisbergs min vārdkopas mājas tirgus lietojumu Iekšējais tirgus vietā. Tas ir tiešs pārnesums no angļu valodas. Savukārt Dite Liepa norādā, ka pēdējā laikā daudz dzirdējusi latviešu valodas vārdus, kas ir daudzskaitlī, lietojam vienskaitlī, piemēram, emocija, baža, iesna.

Eiropas čempionātā basketolā atlikušas tikai divas spēles, par zelta medaļām cīnīsies Vācija un Turcija, bet par bronzas godalgām - Grieķija un Somija. Vācijas izlase pusfinālā ar 98:86 uzvarēja Somiju. Otrajā pusfinālā Turcija ar 94:68 uzvarēja Grieķiju. Vācijas gūtie 98 punkti ir rezultatīvākais kādas vienības sniegums pusfinālā uzbrukumā kopš 1987. gada Eiropas čempionāta. Vācijas izlases galvenā trenera palīgs Alans Ibrahimagičs pēc iekļūšanas finālā sacīja, ka šī ir arī liela atbildība, jo komanda ir paraugs visai vācu jauno basketbolistu paaudzei. Savukārt Turcijas un Grieķijas duelis bija pirmā spēle šajā Eiropas čempionātā, kurā Grieķijas izlase ne reizi nebija vadībā. Turcija pirmo reizi kopš 1975. gada Eiropas čempionāta mačā uzvarēja Grieķiju. Priecē, ka abos pusfināla mačos bija gandrīz pilnas tribīnes, skatītāju skaits pārsniedza desmit tūkstošus. Pēc spēles arī bija neliela vārdu apmaiņa ārpus arēnas starp turku un grieķu faniem, bet nekas nopietns.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Ingus Barovskis. Lai veiksmīgi strādātu radošajā jomā, nepieciešams ne tikai, kā lai saka, garīgais spēks un veselība, bet arī fiziskais spēks un fiziskā veselība. To savā laikā sapratis gan Rainis, gan arī Klāvs Elsbergs, kurš labprāt piedalījies sporta spēlēs, gan Dzintars Sodums un vēl citi šīs telpas varoņi. Jā, viens no atkalsatikšanās objektiem šeit ir Rainis, kurš bijis visai daudzpusīga persona – piemēram, Rainis gan rakstījis dzeju, gan lugas, bet pastaigu laikā vācis arī herbāriju, kura paraugi redzami ekspozīcijā. Nav nekāds noslēpums, ka viena no Rainim būtiskām ikdienas lietām bijusi vingrošana un saules peldes, tātad rūpes par savu fizisko ķermeni. Atsauces uz to sajūtamas pat Raiņa dzejā, piemēram, rindas “sasmēlies es esmu saules” varbūt ir uztverams ne tikai simboliskā aspektā, bet arī pavisam tieši. Rainis fizisku slodzi uzskatījis par neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu. Nu, ja ņemam vērā Raiņa ideju, ka viņš dzīvos līdz 300 gadu vecumam, tad, protams, tas nekādus jautājumus uzdot neliek. Fiziska aktivitāte, tātad kustība, Rainim simbolizē dzīvību, dzīvesprieku un radošās spējas. Fiziskās intensitātes zudums ir pazīme tam, ka kaut kas nelāgs ir noticis, spēki ir zuduši gan radošā, gan fiziskā aspektā. Arī dienasgrāmatā viņš ar šausmām raksta: “Maz guļu. Ceļos 10, nemazgājos, nevingroju. Rakstu šo diengrāmatu. Guļu pēc brokasta līdz 2. Izlasu Mediņa rakstu par daiļradīšanu. Pusdiena. Pārbrauc Īda. Atkal guļu, pārdomāju par līdzekļiem, kas rokās, un par darāmiem darbiem pārrunāju ar In. No rītus jau gultā arī runājām.” Vingrošanas iztrūkums liecina par īpašu pagurumu. Bieži Rainis uzsver sliktu veselību un rakstīšanu kā smagu darbu, kas ļoti nogurdinājis. Brīžiem pat kosmiski, piemēram, “1917. gada 25. jūlijā salauzu vingrojot muguru. Atlabstu.” Skaidrs, ka muguru gan jau Rainis nesalauza. Bet varam redzēt, cik intensīvi un ar kādu nopietnību Rainis pievērsies savas fiziskās veselības, kas tāda novestu pie jaunības saglabāšanas jautājumiem. Ir jau viņš arī mazliet vai – stipri – hipohondrisks, bet saules peldes un vingrošana gan jau nāca par labu arī šai vainai. Raini vingrojot būs iespēja redzēt ekspozīcijā. Vēl viens mūsu varonis, kam patika sports un fiziskas kustības ir Leons Briedis. Viņam tas cieši saistīts ar radošā procesu. Dzejniece Vizma Belševica savulaik esot teikusi, ka dzejoli neraksta tikai ar roku, ar zīmuli, uz rakstāmmašīnas un tagad uz datora, bet raksta ar visu ķermeni. Tāpēc dzejniekam jābūt ne tikai labā garīgā formā, bet arī fiziskā – tā uzskata Leons Briedis, kurš nepiederot pie tiem autoriem, kuri sēž pie galda vai kādā noteiktā vietā un cenšas kaut ko uzrakstīt, bet nekas nesanāk. Leonam Briedim patīk atrasties garīgā un fiziskā kustībā, nevis palikt uz vietas. Tāpēc arī lielākā daļa dzejoļu netop pie rakstāmgalda, bet staigājot, kaut kur braucot pa pasauli, iepazīstot citu tautu kultūru, dzeju, esot starp cilvēkiem. Briedis ir sacījis: “Labprāt dzīvotu un neizkustētos no vietas kā tāds laukakmens, bet nesanāk. Tas neatbilst manam temperamentam un raksturam. Taču izšķērdēt sevi tā kā jaunībā arī nevar, vajadzīga savrupība, zināms miers, skanīgās vientulības mirklis.” Savukārt Klāvs Elsbergs labprāt savam priekam spēlēja basketbolu, apmeklējis dažādus pasākumus, kino, braucis ceļojumus. Tiesa, pēc bērnu piedzimšanas šādas iespējas kļuva mazāk, bet pilnībā dzejnieks no fiziskajām aktivitātēm nekad nav atteicies. Atturīgāka fiziskās lietas kopošanā ir jau minētā Vizma Belševica, kurai paticis spēlēt zolīti, bet ekspozīcijā redzēsiet arī fotoliecības ar Belševicu, izpildām soda metienu Mākslas dienu basketbola turnīrā 1981. gada 18. aprīlī. Bet dzejnieks Andris Akmentiņš kā tas redzams arī ekspozīcijā, iecienījis gan makšķerēšanu, viņš piedalījies mušiņmakškerēšanas čempionātā. Kādu laiku strādājis par zivju inspektoru. Ekspozīcijai autors arī dāvinājis savus makšķerēšanas piederumus – mušiņas. Tāpat futbols ar bērniem pusstundu dienā rakstniekam ir vajadzīgs priekš asinsrites. Basketbolu spēlējis savulaik arī rakstnieks Dzintars Sodums, kurš sacījis, ka "Vakar atkal sāku spēlēt basketu. Viss ir tikai līdzekļi darbam." Noslēgumā jāsaka, ka sensenais teiciens veselā miesā vesels gars ir svarīgs radošo personu akcents, kas ļauj līdzsvarot tomēr visai statisko nodarbi rakstīšanu ar aktivitātēm, kas cikliskā aplī noved pie jaunām radošām domām.

Stāsta etnomuzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. 2025. gads ir svētku gads, kurā svinam Baumaņu Kārļa (1835–1905) 190. jubileju. Daudzi stāsti par mūsu himnu dzirdēti un vēl būs dzirdami. Bet šajā reizē vēlos pastāstīt par mazāk zināmu krājumu, kas publicēts Londonā, ilgu laiku glabājies Adelaidē, Austrālijā, un līdz ar Biezaišu kolekciju nonācis Latvijā 2000. gadu sākumā. Tagad tas atrodams Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Latvijas valsts himna “Dievs, svētī Latviju!” ir neatņemams tautas identitātes simbols vairāk nekā simt gadu garumā. Tomēr vēsturē ir kāds maz zināms un intriģējošs fakts – himna ir publicēta Olimpisko spēļu himnu izdevumā, kas izdots Londonā. 1944. gadā bija paredzētas Vasaras Olimpiskās spēles Lielbritānijā. Lēmums par to rīkošanu tika pieņemts jau 1936. gadā, laikā, kad Olimpisko spēļu norises bija vērojamas Hitlera pārvaldītajā Vācijā. Toreiz neviens vēl nenojauta, ka starp abām lielvalstīm risināsies karš, un Olimpisko spēļu vietā sagaidāmi smagi uzlidojumi, kā rezultātā sporta laukumu vietās palikušas drupas, un 1944. gada Londonas Vasaras Olimpiskās spēles tiek atceltas. Visticamāk  Olimpisko spēļu himnu izdevums ir publicēts jau iepriekš. Vāka dizainā redzams skaitlis “43”, taču tā nozīme nav skaidra. Vai tas norāda uz 43. Olimpiskajām spēlēm? Nē, šis skaitlis neatbilst realitātei. Vai tas ir krājumā publicēto himnu skaits? Arī ne, saturā minētas 45 himnas, praktiski tās ir 44, jo šajā vēstures posmā līdzās tiek minēta gan Nīderlande, gan Holande, bet himna – tā pati. Iespējams, ka uz nošu izdevuma redzamais skaitlis „43“ ir liecība par izdošanas gadu. Jo 1944. gadā Olimpiskās spēles jau bija atceltas, krājums nebija aktuāls. Savukārt, jau esošajā izdevumā publicētajai Maltas himnai līdzās redzami iniciāļi “G.C.” – George Cross – Džordža krusts. Tas ir apbalvojums, ko 1942. gadā Maltai piešķīra Lielbritānijas karalis Džordžs VI. Tas ir ārkārtīgi rets gadījums, kad ordeņa apbalvojums piešķirts nevis personai, bet veselai tautai par izrādīto drosmi un izturību, pretstāvot nacistiem. Neatkarīgi no tā, vai krājums izdots 1942., 1943. vai 1944. gadā, fakts, ka Latvijas himna tika iekļauta Olimpisko spēļu nacionālo himnu izdevumā, ir nozīmīgs vēsturisks un diplomātisks apliecinājums Latvijas valstiskuma atzīšanai. Un šis ir viens no apliecinājumiem valsts eksistencei juridiskā un simbolu līmenī. Neparasti, ka šajā izdevumā līdzās rodama gan Latvijas himna, gan Igaunijas himna, gan Padomju Savienības himna, tomēr nav atrodama Lietuvas himna. Izskaidrojums tam vēl tikai meklējams. Nav atrodama arī nacistiskās Vācijas himna. Pētot Starptautiskās Olimpiskās komitejas protokolus, ir iespējams nojaust, ka komunikācija starp nacistisko Vāciju – kā iepriekšējo Olimpisko spēļu organizatoriem – un Lielbritāniju, kā gaidāmo Vasaras Olimpisko spēļu rīkotājiem, 1939. gada vasarā kļuvusi pavisam saspringta. Lai gan atsevišķas valstis vēl centās saglabāt neitralitāti, pēc tam, kad 1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija iebruka Polijā, Lielbritānija skaidri noteica robežas, tostarp arī attiecībā uz Olimpisko spēļu organizācijas komiteju. Tādēļ nacistiskās Vācijas himna krājumā netiek iekļauta. Tomēr arī šeit slēpjas kāds ironisks fakts. Krājuma izdevumā atrodams Leopolda Veningera (Leopold Weninger, 1879–1940) vārds. Veningers ir vācu komponists, kurš ievērojams ar saviem klavieru pārlikumiem un orķestrācijām, piemēram, Johana Štrausa tēva “Radecka maršs” vēl mūsdienās tiek atskaņots viņa veidotajā pārlikumā, nereti raisot asu polemiku sabiedrībā. Jāpaskaidro, ka komponists aizrāvās ar mūzikas radīšanu nacistiskās Vācijas propagandas vajadzībām. Ņemot vērā britu strikto nostāju un vēlmi norobežoties no nacistiem, fakts, ka lielākais vairums publicēto himnu ir Veningera veidotajos pārlikumos klavierēm, varētu būt izskaidrojams praktiski, proti, daļa nošu materiāla nāk no pārlikumiem, kas veidoti 1936. gada himnu krājumam Olimpiskajām spēlēm Vācijā. Olimpisko spēļu nacionālo himnu krājumā minēts arī fakts, ka pārraides nolūkos BBC orķestris himnas ir ieskaņojis,un iespējams, ka šie ieraksti atrodami arī mūsdienās – BBC arhīvos.

Arvo Perts un viņa mūzika. Ar savām sajūtam un muzikālajiem atklājumiem par to Kultūras rondo dalās diriģents Kaspars Putniņš, kurš gatavo Perta „Grēku nožēlas kanonu”, un pianists Georgijs  Osokins.  Viņa mūziku vislabāk baudīt klātienē. Varbūt pat Arvo Perta centrā netālu no Tallinas mežā. Mūsdienu mūzikas ģēnijs, minimālists, igauņu komponists Arvo Perts izgājis cauri gan klusēšanas gadiem, gan emigrācijai no padomju okupētās Igaunijas, gan atgriešanos Igaunijā. Viņam šoruden 90. dzimšanas diena, bet mūziķi svin viņa gadu, ne vienu dienu. Bet, ja nav iespējams Perta mūziku klausīties klātienē, tad Latvijas Radio 3 Klasikas arhīvā ir atrodams koncerts Svētā Pētera baznīcā, bet Arvo Perta dzimšanas dienā – 11. septembrī „Klasikā” skanēs ieraksts no Arvo Perta centra, kur šovakar, 5. Septembrī, notiek pianista Georgija Osokina solokoncerts ‘For Arvo”. Arvo Perta mūzikas koncerti skan arī Latvijā. Rīgas Doms aicina uz šī pasaulslavenā igauņu komponista mūzikai veltītiem koncertiem 5. un 12. septembrī plkst. 19.00, kuros piedalīsies ērģelnieces Ligita Sneibe un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kā arī baritons Rihards Millers. Savukārt 11. un 12. septembrī kultūras telpā "Hanzas perons" gaidāms kamermūzikas notikums "Arvo", kurā skanēs igauņu komponista Arvo Perta kamermūzika mākslinieces Monikas Korpas veidotajā telpā. Savukārt Latvijas Radio kora koncerts "Grēku nožēlas kanons" (Kanon pokajanen), veltīts Arvo Perta jubilejai, skanēs 8. novembrī Rēzeknes koncertzālē "Gors".  

Iemesli, kāpēc Latvijas iedzīvotāji tik reti apmeklē bezmaksas profilaktiskās veselības pārbaudes pie sava ģimenes ārsta, ir dažādi. Kā tos mazināt? Risinājumus meklējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ģimenes ārste Katrīna Priede, "Profesora Skrides sirds klīnikas" valdes priekšsēdētāja Jeļena Jesajana un ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa. Jeļena Jesajana maģistra darba ietvaros veica pētījumu, lai noskaidrotu, kas kavē profilaktisko apskašu pie ģimenes ārsta veikšanu. Viņa atzīst, ka primāri tas ir zināšanu trūkums. Daudzi nezina, ka reizi gadā var veikt bezmaksas profilaktisko apskati pie ģimenes ārstā. Bet zināšanas ir saistītas ar profilakses jēgas un nozīmes izpratni. "Daudzi atbildēja – kad būs slikti, iešu pie ārsta, bet arī atklājās, ka liela loma ir ārstam, kamēr ārsts nesaka, ka vajag, cilvēks pats nejūtas daļēji līdzatbildīgs rūpēties par savu veselību," atzīst Jeļena Jesajana. Katrīna Priede skaidro, ka katra prakse, kas to dara [veic profilaktiskās apskate], organizē to atšķirīgi. "Mēs cenšamies uz profilaktiskām apskatēm aiz rokas ķert tos, kas nav kādu laiku bijuši un kaut kādu iemeslu dēļ ienākuši praksē," norāda Katrīna Priede. "Cenšamies gada ietvaros apskatīt maksimāli daudz pacientus profilaktiski, bet būsim godīgi – ir gandrīz nereāli apskatīt visus pacientus reizi gadā." Ģimenes ārsti diskutē, ka vajadzētu pārskatīt profilaktisko apskašu sistēmu Latvijā, jo ir aktuāls jautājums, vai veselam cilvēkam 18 līdz apmēram 35 gadu vecumam, ja viņam nav sūdzību, būtu jāiet pie ģimenes ārsta reizi gadā veikt profilaktisko apskati. Tāpat cilvēkiem ir dažādi priekšstati, ko šī profilaktiskā apskate iekļauj.  Primārā profilakse ir pasargāt no slimības attīstības, kas ietver pretsmēķēšanas politiku un veselīga dzīvesveida reklāmas. Dažādi skrīningi jau ir sekundārā profilakse, kurā cenšas atrast tos, kam slimība ir sākusies, bet ir agrīnā stadijā un vieglāk to ārstēt. Latvijā ir pieejami vēža skrīningi, bet ārstes vērtē, ka vajadzētu skrīningu depresijai un trauksmei, tas, piemēram, notiek Somijā un Lielbritānijā. Arī Latvijā ir aprobēta anketa, kas pieejama Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Savukārt senioriem būtu nepieciešams demences skrīnings.

Līdz 28. septembrim Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Tas pieteikts ar nosaukumu "Simurga nams" un tā mākslinieciskā vadība uzticēta Eiropā bāzētai kuratoru apvienībai "Slavs and Tatars" un Mihalam Gžegožekam. Pasākuma rīkotāji skaidro, ka, izmantojot mītisko putnu Simurgu kā simbolu, šīgada festivāls pievērsīsies transnacionālo saišu un brīvības kritiskajam stāvoklim pasaulē, kur cilvēka identitāte bieži tiek uztverta vienkāršoti. Par festivālu stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore, "Survival Kit" dibinātāja un radošā direktore Solvita Krese, mākslas kolektīva "Slavs and Tatars" dalībnieks, viens no "Survival Kit 16" izstādes kuratoriem Pajams Šarifi (Payam Sharifi), "Survival Kit 16" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis un arhitektu biroja OAD dizainere un ainavu arhitekte, “Grīziņdārza” vīzijas un attīstības attīstītāja Zane Legzdiņa. Solvita Krese: "Festivālu iedibinājām 2009. gadā. Patiesībā nedomājām, ka tas būs festivāls, vienkārši reaģējām uz ekonomisko krīzi, kas Latviju smagi skāra. Bija daudz tukšu veikalu, tukšu telpu un šķita, ka tās vajag apdzīvot, ievācāmies kopā ar māksliniekiem, mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi, paši visu darījām, veidojām savām rokām, lai ar radošo enerģiju piepildītu šo tukšumu. Un tā tas festivālam iegājies, ka vienmēr izmantojam tukšas telpas, dodamies no vienas vietas uz nākamo. Kopš 2009. gada festivāls ir izaudzis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Baltijas reģionā, festivāls ir apjomīgs, ar starptautisku izstādi tā centrā un ļoti dinamisku publisko programmu. Sākumā vairākus gadus spriedām, vai ir jēga veidot festivālu ar nosaukumu "Survival Kit", bet pēdējos desmit gados, īpaši pēdējā laikā ir arvien vairāk iemeslu domāt par “izdzīvošanas komplektu”. Ģeopolitiskās krīzes, karš Ukrainā un Gazā, pandēmija, ekoloģiskās katastrofas – tas viss liek domāt par nākotnes scenārijiem un to, kā izdzīvosim. Šogad festivālu kūrēt esam aicinājuši mākslinieku kolektīvu "Slāvs and Tatars", kura intereses sniedzas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim. Un šī nav nejaušība. Pēdējos trijos gados, kopš Krievija Ukrainā izvērsusi plaša mēroga iebrukumu, esam vairāk uzmanību pievērsuši Centrālajai Āzijai un Kaukāzam. Ceram veidot horizontālu tīklu starp Postpadomju teritorijām un Austrumu Eiropu. To nediktē ne Rietumeiropa, ne Maskava, bet mēs cenšamies rast jaunu solidaritātes formu. Šogad izstādes nosaukums ir “Simurga nams”.  Simurgs ir mītisks putns, labi zināms austrumu kultūrās. Bet es vēlējos atrast arī kādas līdzības latviešu kultūrā. Un sapratu, ka daudzās latviešu tautas pasakās figurē Brīnumputns. Viņš ir tāds kā glābējs. Ir pasaka, kurā aklā karaļa trešais dēls ar laipnību un gudrību pārvar dažādus šķēršļus, atrodo Brīnumputnu un aizvedot to atpakaļ pie tēva – Karalis, dzirdot Brīnumputnu dziedam, atgūst acu gaismu. Domāju, ka mūsdienās, šajā trakajā pasaulē, mums tādi Simurgi vai Brīnumputni ir ļoti nepieciešami, lai tie izdziedinātu mūsu laika aklos karaļus." Pajams Šarifi: "Aizvadītajos trīsdesmit gados pēc padomju savienības sabrukuma, katra valsts ir centusies spodrināt savu nacionālo identitāti, kopt savu valodu, un tas ir brīnišķīgi. Bet tas noved pie identitātes sašaurināšanas, nacionalitāšu norobežošanās un aktivitāšu limitēšanas. Un mūs, ne tikai kā māksliniekus, bet vienkārši kā cilvēkus, interesē, ko kopīgu varam atrast, kas mūs vieno. Tās nav politiskas saites, bet piemēram, šāds mītisks putns. Tādu zina Irānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā un vēl citās zemēs līdz pat Ukrainai. Simurgs mūsu pasaules daļā ir tikpat zināms kā ērglis jūsu pusē. Un kad es saku „ērglis”, uzreiz prātā nāk konkrēts attēls. Ērglis vairākām valstīm ir nacionālais simbols, to redzam Vācijas, Polijas, Albānijas karogos. Ērglis vienmēr ir mačo, ļoti maskulīns, tas simbolizē impēriju un nacionālismu. Nekad neesmu redzējis ērgli attēlotu kā sievišķu būtni. Tas vienmēr ir tāds slinks toksiskās maskulinitātes paveids. Savukārt Simurgs ir pavisam citādāks. Tas ir mistisks putns, ko vari sasniegt tikai tad, ja atsakies no sava ego, tādā budisma izpratnē. Simurgs ir nebinārs, reizēm ar sievietes seju, reizēm ar suņa seju, vienmēr liesmo un pieder nevis šai, bet jau nākamajai pasaulei. Patiesa atklāsme bieži pieprasa simbolisku nāvi – atteikšanos no sevis tādā formā, kādā esi sevi līdz šim pazinis. Šī ekspozīcija ir par transformāciju, par idendtitātes pārtapšanu, par dažādām identitātēm, par transnacionālismu. Nevis tikai: ka esi latvietis, lietuvietis, polis, pat  ne caur defisi – britu-pakistānis, bet par to, ka domājam ārpus nacionalitātes robežām, meklējot to, kas mūs vieno. Vai nu tās būtu valodu grupas, līdzīgas rituāla prakses, tradīcijas – tāds ir šīs ekspozīcijas pamats. 

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Beļģiju bieži vien asociējam ar Puaro, labu šokolādi un ar to, ka tā ir viens no Eiropas birokrātijas centriem. Tomēr pašā Briseles sirdī atrodas īpaša vieta. Tajā glabājas mūzikas instrumenti un to stāsti no visas pasaules. Mūzikas instrumenti savā būtībā atspoguļo ne vien tautas tradīcijas vai konkrēta laikmeta liecības, bet arī zināmu aristokrātiju. Ne velti gan diplomāti, gan karaļi no tālām zemēm veduši un kā dāvanas pasnieguši mūzikas instrumentus. Tiek uzskatīts, ka Briseles Mūzikas instrumentu muzejs (MIM) dibināts 1877. gadā, un tā bijusi daļa no Briseles Karaliskās Mūzikas konservatorijas. Un mērķis bijis gluži vienkāršs – nodrošināt studentiem tiešu pieeju senajiem mūzikas instrumentiem. Pašos pirmsākumos muzejs izveidojās, apvienojot divas kolekcijas. Pirmā piederēja ievērojamajam beļģu muzikologam Fransuā Žozefam Fetī. Lai gan kolekciju iegādājās Beļģijas valdība, viņš aizvien to pārzināja, jo tajā laikā Fetī ieņēma konservatorijas direktora amatu. Savukārt, otro kolekciju veidoja bengāļu muzikologa Sourindro Mohun Tagores dāvinājums – apmēram 100 indiešu mūzikas instrumentu, kurus viņš uzdāvināja tā laika Beļģijas karalim Leopoldam Otrajam. Lai gan mūsdienās muzejā glabājas vairāk nekā 12 000 mūzikas instrumentu, tieši ar Tagores dāvājumu, sākas to uzskaitījums. Īpaši ievērojama ir plašā ārpus Rietumeiropas instrumentu kolekcija. Piemēram, mukupiela – vidēja izmēra bungas no Kongo republikas. Tās spēlējušas čokvi (chokwe) tauta, kas dzīvo plašajā un auglīgajā pierobežā starp Angolu un Kongo. Čokvi amatnieki ir izcili ģeometrisko ornamentu veidošanā – kā uz ādām, tā metāla un koka gravējumos, sākot ar sadzīves priekšmetiem (kā krēsliem), gan ieročos (kā šķēpos), gan mūzikas instrumentos. Mukupiela ir būtisks čokvi valdnieku atribūts – tās tika ieskandinātas gan tad, kad valdnieks devās ceļojumos, gan tad, kad atgriezās. Valdnieka nāves brīdī instruments tika pakārts pie mājokļa žoga, pārgriežot bungu ādu. Neparastā kārtā beļģu mūzikas instrumenti Briseles muzeja kolekcijā parādās vēlāk. Piemēram, knapzobis, ko patiesībā sauc par knaptand. Flāmu valodā knap nozīmē gan talantīgs, gan skaists, gan arī “knapi, ar grūtībām”, savukārt, tand – zobs. Knaptand ir gandrīz divus metrus augsts mūzikas instruments, vizuāli veidots kā suņa vai vilka maska. Spēlētājs, atrodoties kostīmā, ar nelielu auklu liek žokļiem klaudzēt. Tādējādi varam teikt, ka knaptand ir „klaudzinātājs dzīvnieka kostīmā”, un to izmanto pat mūsdienās – Austrumflandrijā, Dendermondes Milžu gājienos. Tur šis “knaptands” darbojas kā kārtības sargs – ja skatītāji tuvojas pārāk tuvu, tas saklaudzina savus zobus! Bet nu par svarīgāko! Kopš Latvijas simtgades svinībām 2018. gadā muzejā skatāma arī Latvijas kokle. Man bija tas prieks piedalīties šīs kokles dāvināšanā, ko organizēja Latvijas Radio 3 „Klasika”. Kokle tika īpaši darināta šim pasākumam, un iepriekš arī es izstaigāju muzeju un skatījos, kur tā vislabāk izskatītos, un viens nu bija skaidrs – tai bija jābūt gaišā krāsā. Pateicoties tā laika jaunajām tehnoloģijām un idejām, kokle patiešām tika ievietota ekspozīcijā, jo ikdienā šajā piecstāvu ēkā ir apskatāmi vien 1200 instrumentu. Tāpēc – ja izdodas apmeklēt Briseles Mūzikas instrumentu muzeju, ieskaties un ieklausies!

Gaza – kara rati joprojām ripo Augusta sākumā Izraēlas kara kabinets apstiprināja plānu pilnībā pārņemt savā kontrolē Gazas pilsētu, pie kam premjerministrs Netanjahu pasludināja, ka galīgais mērķis ir pilnīga Gazas joslas okupācija. Tādējādi tiktu īstenota galīgā organizācijas Hamas atbruņošana un joprojām gūstā turēto izraēliešu ķīlnieku, dzīvu vai mirušu, atgūšana. Pēc tam Gazas josla tiktu demilitarizēta, paturēta Izraēlas drošības kontrolē, un pārvalde tajā nodota jaunām civilām institūcijām, kas nebūtu saistītas ne ar Hamas, ne ar palestīniešu varas struktūrām Jordānas rietumkrastā. Šādam uzstādījumam ir daudz pretinieku kā pašā Izraēlā, tā starp tās starptautiskajiem sabiedrotajiem. Pastāv saprotamas bažas, ka pilnīga Izraēlas militāra kontrole pār Gazas joslas teritoriju prasīs vēl daudz laika un asiņu, pie tam samazinās ķīlnieku izdzīvošanas iespējas. Tikām Hamas un citas palestīniešu frakcijas pirmdien vēlu vakarā nāca klajā ar paziņojumu, ka pieņem Ēģiptes un Kataras starpnieku ierosināto uguns pārtraukšanas plānu. Tas paredz karadarbības pārtraukšanu uz diviem mēnešiem, kuru laikā Izraēlai pēc noteikta grafika tiktu atdoti desmit dzīvi ķīlnieki un astoņpadsmit mirušo gūstekņu ķermeņi. Savukārt Izraēla šai periodā atbrīvotu tūkstoš simts vienpadsmit Gazas joslā sagūstīto, simt divdesmit piecus palestīniešu cietumniekus, kam piespriests mūža ieslodzījums, un atdotu simt astoņdesmit nogalināto palestīniešu līķus. Izraēlai būtu jāatvelk savi spēki uz apmēram kilometru platu joslu Gazas sektora robežas perimetrā, gan saglabājot kontroli divos t.s. militārajos koridoros. Paralēli uguns pārtraukšanas periodā notiktu sarunas par galīgo noregulējumu un atlikušo ķīlnieku atbrīvošanu. Šis plāns ir ļoti līdzīgs tam, ko jau agrāk izvirzījis Savienoto Valstu prezidenta īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Izraēlas puse pirmdienas plānu nav tieši noraidījusi, taču izteikusies, ka nav ieinteresēta kādās daļējās vienošanās – Izraēla vēlas visu ķīlnieku atbrīvošanu. Kā izteicies Izraēlas valdības oficiālais pārstāvis Dāvids Mencers, situācija esot mainījusies, ciktāl premjerministram ir plāns Gazas joslas nākotnei. Tikām Izraēlas ielās svētdien izgājuši, kā lēš, četrsimt tūkstoši, protestējot pret valdības pieeju kara vešanai.   Uz sarkanā paklāja sarkanus pleķus neredz… Ne vienā vien pasaules medijā pēdējās dienās apspēlēts sarkanā paklāja motīvs. Fotogrāfu fiksētā aina, kad amerikāņu jūras kājnieki savienoto valstu bruņoto spēku bāzē Ankoridžā rūpīgi izklāj purpura krāsas celiņu līdz trapam, pa kuru tūdaļ jānokāpj agresorvalsts vadonim, kara noziegumos apsūdzētajam Vladimiram Putinam, daudziem šķiet simboliska. Par ko tādu personāžs, kas karikatūrās bieži tiek tēlots asinīm notriepta puskaila pundura izskatā, līdz nesenam laikam nevarēja pat sapņot. Bet, tā sacīt, uz sarkanā tepiķa sarkanus pleķus neredz. Tepiķa klājēja, Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pēdējā laika draudi par sankcijām, ja netiks pārtraukta karadarbība, pēkšņi pārvērtās godpilnā uzaicinājumā uz tikšanos. Nav nekāds brīnums, ka uz Putina repliku, ka „nākamreiz Maskavā”, Baltā nama saimnieks atbildēja savā ierastajā manierē miglaini, taču nebūt ne noliedzoši. Tiesa, ir arī tie, kas pauž, ka Aļaskā viss varēja beigties vēl daudz sliktāk. Tā Krieviju pametušais politologs un publicists Staņislavs Belkovskis pirms samita nerima atkārtot, ka abi dalībnieki paziņošot – viņiem kopīgiem spēkiem izdevies glābt pasauli no kodolkatastrofas, par ko „draugam Vladimiram”, protams, pienākas kāda daļa no Ukrainas zemes un suverenitātes. Tas nenotika, un, runājot par miera procesu, Ankoridžā formāli nav noticis vispār nekas. Sankciju piedraudējums un uguns pārtraukšanas prasījums Krievijai gan kaut kā izrādās izkūpējis gaisā – tagad Tramps runā par galīgu miera noregulējumu. Pretēju viedokli pauda vairāki no Eiropas valstu līderiem, kuri līdz ar Ukrainas prezidentu Zelenski pirmdien ieradās Vašingtonā. Sevišķi konkrēti to artikulēja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, sakot – Putina un Zelenska tikšanās bez uguns pārtraukšanas viņam esot neiedomājama. Kopumā arī Vašingtonas tikšanās nepiepildīja pēc Ankoridžas joprojām pastāvošās bažas, ka prezidents Tramps mēģinās īstenot spiedienu, lai panāktu piekāpšanos Putina vēlmēm. Klātesošajiem Eiropas līderiem izdevās pavērst sarunu gaitu primāri Ukrainai sniedzamo drošības garantiju tēmā, gan bez kādiem taustāmiem rezultātiem. Kas attiecas uz turpmāko, tad tagad būtu jānotiek piesauktajām Ukrainas un Krievijas vadītāju sarunām klātienē, kurām kādā turpmākā posmā varētu pievienoties arī Donalds Tramps. Šo tēmu Baltā nama saimnieks steidzās apspriest ar savu Ankoridžas sarunbiedru, sazvanoties tieši tikšanās laikā ar eiropiešiem. Pirms aizlidošanas no Ankoridžas Putins pauda principiālu gatavību sarunām ar Zelenski, taču komentārā, ko par Kremļa vadoņa un ASV prezidenta telefonsarunām sniedza Putina ārpolitikas padomnieks Jurijs Ušakovs, šāds formāts vairs netika pieminēts, vien ekspertu sarunu izvēršana. Un, protams, ne vārda par iespēju pārtraukt asinsizliešanu.   Sagatavoja Eduards Liniņš      

Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe” tapis kā blakne rakstniecības studijām Liepājas Universitātē. Savukārt ideja par pašām studijām jau nobriedušā vecumā izaugusi no iekšējas pārliecības, ka cilvēkam ir jāseko skaistumam un visas dzīves garumā jāizkopj sevī spēja pamanīt pasauli ārpus ikdienišķā. „Esiet sveicināti!” – Tā sākas Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe”. Mūsu sarunbiedre šai raidījumā vēl paspēs sasmīdināt ar paziņojumu, ka krājums ir tapis kā blakne studijām Liepājas Universitātes Rakstniecības programmā. Tāda esot bijusi viņas maģistra darba būtība: atrast vai vislabāk – sarakstīt – dzejoļu krājumu, un tad teorētiski izpētīt, cik dažādi tajā iekļautos dzejoļus iespējams interpretēt tekstu veseluma ietvaros. Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs tobrīd strādāja pie literatūras žurnāla “Strāva” dzīvniekiem veltītā numura, šī vai cita iemesla dēļ arī Sanitas Rībenas krājumam kā vienojošo tēmu izvēlējās dzīvnieku tēlus. Iepazīstam suni, krājuma nosaukumā likta kaķe, ir vēl lūsis un lapsa. Ja būtu jāatrod vienojoša tēma Sanitas Rībenas debijas krājumā, var cieši turēties pie sekojošajā sarunā izskanējušās atziņas, ka paralēli maizes darbam un ikdienas dzīvei, dzīves garumā cilvēkam ir tik ļoti nepieciešams arī kaut kas aiz tā – kāda neproduktivitātes, nelietderīguma dimensija. Skaistuma meklējumi… Sanita Rībena savā dzīvē tos īstenojusi daudzveidīgi: dzejā, dejā, mūzikā, dabā... Leģenda par kaķi ar deviņām dzīvībām, iedvesmojusi arī Sanitas Rībenas krājuma nodaļu nosaukumus. Ir “Pirmās dzīvības”. Tad “Citas dzīvības”. Lieta kļūst nopietna kad tās rezerves dzīves iet uz beigām nodaļā “Pēdējās dzīvības”. Tituldzejolis “Kaķe”. Sarunas gaitā Sanitai Rībenai vaicājam, kā smalko pasaules vērojumu, kas ir viņas dzejā, ietekmējusi, piemēram, dalība akcijā “Mana jūra”, kuras misija ir jūras ūdens kvalitātes apsekošana, bet tīri fiziskā izpausme – vairākdienu iešana gar Baltijas jūras krastu. Dzejā pieminēts Dante un Sokrāts, vai filozofijas studijas, citu tekstu lasīšana ietekmē? Taču izrādās, ka šobrīd Sanitas dzīvē aktuālāka ir deja un kustība – kontaktimprovizācija – vēl viens viņas sevis un pasaules izzināšanas veids. Un tā, gandrīz nejauši, uzzinām, ka arī dzejas krājuma “Kaķe” atvēršanas svētkos Sanitas Rībenas dzeja tiks ne tikai lasīta, bet arī izdejota, kas lielā mērā arī noteicis izvēlēto dzejoļu saturu un ritmu.

Par sēņu vietām, kurās izdevies labu ražu, parasti citiem nestāsta. Kā atrast labākās sēņu vietas: kur patīk augt gailenēm, baravikām un citām sēņotāju iekārotām sēnēm? Raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj AS "Latvijas Valsts meži" mežierīcības meistars Vidusdaugavas reģionā Kārlis Taukačs, Rīgas mežu bioloģiskās daudzveidības eksperts Gatis Eriņš un Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja mikoloģe Inita Dāniela. Ierakstā uzklausām Rūtu Kuriņu. Viņa uz mežu sēnes lasīt dodas kopš bērnības, jau apmēram 30 gadus. Viņa izaugusi piecu bērnu ģimenē un sēņu un ogu lasīšana un pārdošana bija laba iespēja sagādāt visu skolai nepieciešamo. Tagad došanās uz Tomes mežiem viņai ir hobijs. "Šo gadu var saukt par gaileņu gadu, parējās sēnes pa druskai parādās, bet sēņotāju interesējošā daudzveidība ir maza pagaidām," vērtē Inita Dāniela. Viņa arī atgādina: Ja cilvēkam ir jautājums – vai šī sēne ir ēdama, tad noteikti viņam tā nav ēdama. Drīkst lasīt tikai tās sēnes, kuras droši pazīst. Kurām sēnēm patīk kādos mežos? "Tā pati gailene - sausie, mēreni mitrie skujkoku meži, tur būs diezgan droši atrodama. Apšubekas meklēt ietu uz lapainākiem mežiem, kur vairāk ir apses, lazdas, liepas. Saprotot, kas šajā sezonā no sēnēm ir izaudzis, uz atbilstošu mežu jāiet. Cūcenes vēlā rudenī – egļu mežos," iesaka Gatis Eriņš. "Protams, pieauguši meži, lieli meži, arī izcirtumos ir sēnes, bet tur sēnes lasa mazāk." Inita Dāniela papildina, ka gailenes labprāt aug arī lapu koku tuvumā. Savukārt baravikas ir dažādas - ir priežu baravika, egļu baravika un ir vasaras baravika, kas zem ozoliem aug. Arī apšubekas ir dažādas. Sēnes ir garšīgas, kaloriju tajās nav daudz. "Ja sēnes sacep ar speķīti, vai vēl apcep sviestā un pieliek saldo krējumu, tad sēnes nav vainīgas, ka šis ēdiens ir kaloriju bumba," norāda Inita Dāniela. "Nav jau obligāti sēnes jāēd. Var nevākt ēšanai, tāpat priecāties, fotografēt. Ļoti daudzi cilvēki ir uzlikuši sev mērķi pēc iespējas vairāk sugas iepazīt, sakrāt bildītes. Meklē visādus eksotisku sīkumiņus. Uz mežu iet un par sēnēm priecāties var un vajag." Savukārt Kārlis Taukačs mudina sēņošanas maršrutu saplānot jau mājās, izmantojot "LVMgeo" lietotni, kurā var redzēt mežaudžu plānu. Tur var redzēt, kādas sugas kurā mežā aug un cik tās ir vecas. "Dīvānā sēžot var saplānot savu ceļu, kur un kā dosimies, ka ieiesim šajā priežu jaunaudzītē salasīt gailenes, ieiesim šajā ozolu - egļu audzīte salasīt baravikas, tad tajā laukmalītē, kur apses aug, salasīsim apšubekas. To maršrutu var mājās nospraust un visticamāk, tas veicinās pilnu groziņu," iesaka Kārlis Taukačs. Viņš arī atgādina un iesaka mežā netrokšņot. Citās domās ir Gatis Eriņš, kurš tomēr iesaka vismaz skaļi aiztaisīt mašīnas durvis, lai zvērus, ar kuriem nevēlamies satikties, brīdinātu par savu ierašanos mežā. Bet runājot par mašīnas novietošanu, viesi atgādina, ka auto jānovieto tā, lai citi varētu pabraukt garām.  Tāpat arī atgādinājums, ka mašīnu nedrīkt nobraukt no ceļa garā zālē, jo tas var veicināt aizdegšanos no karsta izpūtēja. Arī kūdrainās augsnēs nevajadzētu atstāt. Pirms novietot mašīnu, ieteikums padomāt, vai tā nevar aizdedzināt mežu, kā arī, lai citi var pārvietoties pa mežu.

Ukrainā pēc piecus gadus ilga darba ir nomainīta valdība. Sīrijas dienvidos, kur šobrīd pēc asiņainām sadursmēm starp reliģiskajām kopienām – druziem un beduīniem iestājies saspīlējuma pilns miers. Pēc vēlēšanām Japānā ietekmi zaudējusi gadu desmitiem valdījusī Liberāldemokrātiskā partija. Aktualitātes komentē atvaļināts vēstnieks Gints Jegermanis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders. Druzi – cīņa par vietu zem Sīrijas saules Druzu identitātes pamatā ir reliģija, kas 11.gadsimtā radusies uz islāma bāzes, taču lielākoties netiek uzskatīta par tā novirzienu, un vairuma musulmaņu ieskatā druzi ir ticības atkritēji. Vislielākā druzu kopiena, vairāk nekā pusmiljons, mitinās Sīrijā, apmēram ceturtdaļmiljons – Libānā, apmēram 119 000 – Izraēlā, t.sk. Izraēlas anektētajās Golānas augstienēs. Sīrijā druzi koncentrējas valsts dienvidu rajonos un veido vairākumu Suveidas provincē. Spriedze, kas tradicionāli valda starp druziem un musulmaņiem, kopš Asada režīma krišanas jau vairākkārt izlauzusies uz āru bruņotās sadursmēs. Līdz šim nopietnākās cīņas  uzliesmoja 13. jūlijā kā konflikts starp druziem un viņiem līdzās dzīvojošajām islāmticīgajām arābu beduīnu grupām. Viss sācies ar kāda druzu tirgotāja sagūstīšanu un aplaupīšanu, un, lai arī sagūstītais vēlāk atbrīvots, druzi par atbildi nolaupījuši vairākus beduīnus, un šie incidenti drīz pārauguši nopietnās sadursmēs ar mīnmetēju un bruņutehnikas izmantošanu. Par cīņu smagumpunktu kļuva Suveidas pilsēta, vairums no kuras 70 000 iedzīvotāju ir druzi. Valdības spēki karadarbības zonā, kā apgalvo druzi, faktiski atbalstījuši beduīnus un izrēķinājušies ar druzu iedzīvotājiem. 14. jūlijā viens no druzu garīgajiem līderiem šeihs Hikmats al-Hidžri vērsās ar lūgumu pēc starptautiska atbalsta viņa kopienai, un nākamajā dienā Izraēlas gaisa spēki veica uzlidojumus Sīrijas armijas un beduīnu pozīcijām pie Suveidas, kā arī aizsardzības ministrijas un ģenerālštāba ēkām Damaskā. Pēc šiem uzlidojumiem valdības spēki atvilkās no Suveidas rajona, taču uzbrukumu izvērsa beduīni, kuriem pienāca papildspēki no attālākiem rajoniem. 19. jūlijā beduīnu vienībām izdevās ielauzties pilsētā, notika ielu cīņas, taču vēlāk Suveidas apkārtnē atgriezās valdības vienības, un beduīni atkāpās. Valdība izsludināja uguns pārtraukšanu, ko apstiprināja arī druzu un beduīnu pārstāvji. Nākamajās dienās cīņas pierima, tiek ziņots, ka pamiera vienošanās visumā tiekot ievērota. No Suveidas ir evakuēti visi tur dzīvojošie beduīnu klanu locekļi, apmēram 1500 cilvēku, bet kopumā, tiek lēsts, ka šīs krīzes rezultātā savus mājokļus konflikta zonā pametuši apmēram 130 000 cilvēku, kā druzu, tā musulmaņu. Japānas valdošo saulriets Pagājušajā svētdienā, 20. jūlijā, Japānas pilsoņi pārvēlēja pusi no divsimt četrdesmit astoņiem parlamenta augšnama – Padomdevēju palātas – deputātiem. Rezultāti lielā mērā apstiprina tendenci, kura jau iezīmējās pagājušā gada oktobrī notikušajās apakšnama – Pārstāvju palātas – vēlēšanās, proti: Japānā jau septiņdesmit gadus teju nemainīgi valdošā Liberāli demokrātiskā partija piedzīvo lejupslīdi. Mazākuma valdības koalīcija, kuru liberāldemokrāti veido kopā ar savu pastāvīgo mazāko partneri, partiju „Kōmeitō” jeb Tīras politikas partiju, cerēja vismaz saglabāt vairākumu augšnamā, taču velti. Liberāldemokrāti zaudējuši apmēram sestdaļu vietu, lielākais ieguvējs ir partija „Sansitō” – ultrakonservatīvi labējie populisti. Labu rezultātu svētdienas vēlēšanās guvis arī vēl viens konservatīvi populistisks, tikai salīdzinoši mērenāks spēks – Demokrātiskā partija tautai. Par spīti nosaukumam Japānas liberāldemokrāti faktiski ieņem nacionālisma un konservatīvisma politikas nišu, un augšminētie konkurenti šai ziņā izrādījušies efektīgāki. Kā norāda komentētāji, premjerministrs Šigeru Išiba esot par maz nacionālistisks un par maz konservatīvs, salīdzinot ar savu priekšgājēju Šindzo Abi. Par labu valdības koalīcijai nenāk arī ekonomiskās problēmas, augsta inflācija, kas sevišķi pamanāmi skārusi japāņiem tik svarīgā rīsa cenas. Tagad tam visam vēl pievienojies Trampa faktors, apdraudot Japānas tirdzniecību ar Savienotajām Valstīm. Tūdaļ pēc neveiksmīgajām svētdienas vēlēšanām premjers Išiba gan pauda apņēmību turpināt valdības darbu, tomēr tiek atzīmēts, ka viņa trīs priekšgājēji, pēc tam kad bija zaudējuši vairākumu Padomdevēju palātā, atkāpušies no amata dažu mēnešu laikā.   Ukrainas iekšpolitikas padebešos ducina Pagājušā nedēļa nesa vērienīgas pārmaiņas Ukrainas valdībā. Ministru kabineta priekšgalā turpmāk būs nepilnus četrdesmit gadus vecā vadības speciāliste, līdzšinējā vicepremjere un ekonomikas ministre Jūlija Sviridenko. Savukārt līdzšinējais premjerministrs Deniss Šmihaļs turpmāk vadīs aizsardzības jomu. Viņš savā līdzšinējā amatā sabija vairāk nekā piecus gadus, kuru laikā, kā zināms, iekrita gan pandēmija, gan Krievijas pilna mēroga iebrukums. Kā atzīst teju visi komentētāji, Šmihaļs ir ticis galā ar savām funkcijām visai sekmīgi, kā viņa galveno veikumu atzīmējot Ukrainas militārās rūpniecības attīstību grūtajos kara apstākļos. Un lielum lielais vairums pauž skepsi par to, vai nule notikušās valdības pārbīdes šai ziņā dos kādu pamanāmu efektu. Kā paziņojis prezidents Zelenskis, līdztekus vēl straujākai pašmāju ieroču ražošanas izaugsmei pārveidotās valdības galvenie uzdevumi ir valsts ekonomiskā potenciāla atraisīšana, sociālā atbalsta programmas ieviešana, birokrātiskā aparāta sašaurināšana un, attiecīgi, līdzekļu ekonomija. Valdības „kapitālais remonts” paredz ne vien ministru portfeļu maiņu, bet arī ministriju pārstrukturēšanu. Un te nu kritiķi neskopojas ar skepsi. Piemēram, paredzēts Ekonomikas ministriju apvienot ar Lauksaimniecības un pārtikas apgādes ministriju un Vides aizsardzības un dabas resursu ministriju, izveidojot Ekonomikas, ekoloģijas un lauksaimniecības ministriju – visai grandiozu administratīvu struktūru. Rodas šaubas par to, cik daudz laika varētu prasīt attiecīgie saaugšanas procesi. Līdzšinējais aizsardzības ministrs Rustems Umerovs turpmāk būs Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs, respektīvi – administratīvais vadītājs. Padome ir koordinējoša un konsultatīva struktūra prezidenta pakļautībā. Taču lai cik apšaubāmi dažam varbūt šķiet prezidenta Zelenska īstenotie kabineta pārkārtojumi, ne tie kļuva par iemeslu protestiem, kuros pirmoreiz kopš „lielā” kara sākuma vakar izgāja Kijivas, Ļvivas un citu Ukrainas pilsētu ļaudis. 22. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām likumdošanā, kas turpmāk pakļaus divas līdz šim neatkarīgas korupcijas apkarošanas institūcijas – Nacionālo antikorupcijas biroju un Specializēto antikorupcijas prokuratūru – valsts ģenerālprokuroram. Turpmāk šim amatvīram būs tiesības pārtraukt korupcijas apkarotāju uzsāktos kriminālprocesus attiecībā pret augstākajām valsts amatpersonām. Dienu iepriekš pār abu minēto pretkorupcijas iestāžu darbinieku galvām pārvēlās kratīšanu vilnis Ukrainas Drošības dienesta un Ģenerālprokuratūras izpildījumā. Tiek pausts, ka korupcijas apkarotāju rindās esot Krievijas ietekmes aģenti, esot aizturēts viens agresorvalsts spiegs. Vēl kādi biroja un specializētās prokuratūras darbinieki esot vainojami satiksmes negadījumu izraisīšanā,  bet neesot saukti pie atbildības. Uz visu šo kampaņu jau reaģējusi Eiropas Komisija tās oficiālā pārstāvja Gijoma Mersjē personā, norādot, ka no demokrātiskas pārvaldes progresa atkarīgi Eiropas Savienības lēmumi par finansiālo atbalstu, un Ukrainā šobrīd notiekošais komisijai radot bažas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Skaidras naudas aprites kontrole ir kārtējais jautājums, kur iezīmējas atšķirīga nostāja koalīcijas partiju vidū. Jāteic, ka arī publiskajās diskusijas viedokļi ir ļoti dažādi. Politiķi arī nav vienisprātis par neprivatizējamo kapitālsabiedrību daļu pārdošanu, bet tā, kura varētu iet uz publisko piedāvājumu savukārt nav pievilcīga pat kaimiņu acīs. Runa ir par "airBaltic".  Savukārt Izraēlas premjers Nobela miera prēmijai izvirza Donaldu Trampu. Tie ir nedēļas notikumi, ko kopā ar žurnālistiem apspriežam Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Raivis Vilūns, Latvijas Universitates Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks, raidījuma "Nākotnes kapitāls" veidotājs.  

Raidījumā plašāk runājam par Amerikas Savienotajām Valstīm, aptverot gan iekšpolitikas jautājumus, gan arī ārpolitikas jautājumus, kā arī beigās diskutējam par Ķīnu. ASV Neatkarības dienas svinības prezidentam Trampam īpašas šogad padarīja "Lielā un daiļā likumprojekta" pieņemšana. Tam gan bijis ne mazums kritiķu, kuru vidū ir arī Īlons Masks. Tikmēr ASV ārpolitikā galveno uzmanību, vismaz mēs Latvijā pievēršam karam Ukrainā, un pēdējā laikā no Trampa mutes izskanējušas šķietami pozitīvas iezīmes Ukrainai - Baltā nama saimnieka neapmierinātība ar Putinu aug un tiek meklētas iespējas arī stiprināt Ukrainas aizsardzības spējas. Kā būs ar darbiem, tas gan ir cits jautājums. Nenoteiktība joprojām valda arī tarifu sāgā. Savukārt Ķīna likusi skaidri noprast, ka tā nevēlas Krievijas sakāvi Ukrainā. Kā Eiropai to uztvert un kā veidot attiecības ar Pekinu laikā, kad sadarbība tirdzniecībā ir būtiska, bet kā ēna turpat blakus redzama Ķīnas militāro muskuļu audzēšana un arvien lielāks atbalsts Krievijas militārajai rūpniecībai? Aktualitātes analizē Sigita Strubera, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, un Kristofers Kārlis Krūmiņš, Austrumeiropas politikas students Džordžtaunas universitātē (ASV), RSU Ķīnas Studiju centra projektu koordinators. „Lielais skaistais” un „trešais dusmīgais” 4. jūlijā, Savienoto Valstu Neatkarības dienā, Baltajā namā notikušo svinību ietvaros prezidents Tramps ar attiecīgu pompu parakstīja savu „Lielo daiļo likumprojektu”, kā viņš pats to dēvē. Līdz ar to šī nodokļu atlaižu un budžeta tēriņu pakete ir ieguvusi likuma spēku. Kā zināms, tas nenācās viegli, jo projekta ietekme uz vairākām nozīmīgām sociālajām programmām un budžeta izdevumu līmeni raisīja iebildumus ne tikai opozicionāros demokrātos, bet arī republikāņu rindās. Kongresa Budžeta birojs lēš, ka Trampa „finansiālā daile” varētu nākamajos desmit gados palielināt Savienoto Valstu budžeta deficītu par vairāk nekā trīs triljoniem dolāru un laupīt valsts apmaksātu veselības aprūpi un atbalstu pārtikas iegādei miljoniem amerikāņu. Projekts paredz padarīt par pastāvīgām nodokļu atlaides, kuras Tramps ieviesa savas pirmās prezidentūras laikā, toreiz uz laiku līdz šī gada nogalei. Šīs atlaides varētu turpmākajos desmit gados samazināt budžetu apmēram par četriem ar pusi triljoniem, bet prezidents ir pārliecināts, ka tās nozīmīgi veicinās ekonomikas izaugsmi. Būtisks pieaugums paredzēts militārajam budžetam, pamatā karakuģu būvei un pretgaisa aizsardzības projektam, prezidenta nodēvētam par „Zelta kupolu”, kā arī Imigrācijas un muitas kontroles dienestam, kurš īsteno Trampa politikas lolojumu – nelegālo ieceļotāju izraidīšanas kampaņu. Tikām uz „Lielā daiļā” stāšanos likumīgā spēkā reaģējis Īlons Masks, kurš jau agrāk bija solījis, ja tas notikšot, viņš dibināšot jaunu politisko partiju. Tā saukšoties Amerikas partija, un tās tuvākais mērķis esot nākamajās Kongresa vēlēšanās iegūt dažas vietas, kas, ievērojot demokrātu un republikāņu spēku samēru likumdevējā, kļūtu izšķiroši svarīgas. Eksperti gan ir visai skeptiski par iespēju nozīmīgi izkustināt nu jau pārsimts gadus cementēto divpartiju sistēmu Savienotajās Valstīs. Makaronu kārējs Vladimirs „Putins mums ir sakarinājis kaudzēm makaronu uz ausīm,” – tā varētu tulkot amerikāņu idiomu, ar kuru Baltā nama saimnieks raksturoja savas attiecības ar agresorvalsts līderi, runājot kabineta sēdē. Šķiet, ugunsgrēku iekrāsotās Ukrainas pilsētu debesis tomēr met savu baiso atblāzmu arī uz Vašingtonu, respektīvi, Kremļa rīcība, pieprasot faktisku Ukrainas kapitulāciju, slepkavojot tās civiliedzīvotājus un paralēli manipulējot ar Savienoto Valstu līderi, sāk nodarīt pārāk pamanāmu kaitējumu Trampa un viņa administrācijas reputācijai. Zināms indikators bija ieroču piegāžu jautājuma līkloči. Pēc pagājušās nedēļas vidū izskanējušās informācijas, ka Savienotās Valstis aptur militāro palīdzību Ukrainai, ciktāl to krājumi esot nepietiekami, un 4. jūlijā notikušās Savienoto Valstu un Ukrainas vadītāju telefona sarunas, pirmdien, 7. jūlijā, Tramps tomēr paziņoja, ka ieroči tikšot piegādāti. Otrdien tika precizēts, ka runa ir par desmit raķetēm pretgaisa aizsardzības sistēmai „Patriot”, kas ir visai pieticīgs daudzums. Tomēr būtiskākais ir tas, ka Savienotās Valstis nav radikāli mainījušas savu pieeju militārā atbalsta sakarā un nav tādējādi kļuvušas par faktisku agresijas atbalstītāju. Ja var ticēt aģentūras „Associated Press” paustajam, ideja par ieroču piegādes apturēšanu patiešām nākusi no Pentagona un bijusi Baltajam namam negaidīta. Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs vērsies pie prezidenta Trampa ar lūgumu pārdot viņam vienu „Patriot” iekārtu, lai to tālāk nodotu Ukrainai. Atbilde esot – lai Mercs piegādājot kādu no savā rīcībā esošajām iekārtām, bet Savienotās Valstis esot gatavas dalīt izmaksas uz pusēm. Bet šodien, 9. jūlijā, apritēja arī kārtējais termiņš, kuru Baltā nama saimnieks bija noteicis paaugstinātu ievedmuitas tarifu ieviešanai vairākām valstīm, t.sk. Bangladešai, Indonēzijai, Japānai un Dienvidkorejai, ja netiks panākta tirdzniecības vienošanās. Tomēr vakar prezidents atlika tarifu ieviešanu līdz 1. augustam. Zīmīgi, ka biržas praktiski nav reaģējušas uz pēdējiem Baltā nama saimnieka lēmumiem un izteikumiem tarifu sakarā. Pekina atklāj kārtis Pirms nedēļas Briseli apmeklēja Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji, četras stundas pavadot sarunās ar Eiropas Savienības Augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaju Kallasu. Sarunu gaitā Ķīnas pārstāvis izrādījās neierasti atklāts, paziņojot, ka Pekina nevarot pieļaut Krievijas zaudējumu karā Ukrainā – tādā gadījumā Savienoto Valstu uzmanība tikšot pievērsta tikai Ķīnai un Klusā okeāna reģionam. Informāciju par šo Ķīnas pārstāvja izteikumu publiskojis laikraksts „South China Morning Post”. Izdevums raksturojis tikšanos kā „četras stundas ilgu debašu maratonu”, kurā puses apmainījušās ģeopolitiskiem un ekonomiskiem pārmetumiem, pie tam Kajai Kallasai nācies uzklausīt pāris sarunu partnera pasāžas lektora stilā. Konkrētais izteikums nācis kā atbilde Eiropas Savienības pārstāves teiktajam, ka Ķīna sniedzot Krievijai konkrētu militāru atbalstu. Atklātība, ar kādu Vans Ji definējis savas valsts pozīciju pašreizējā kara sakarā, ir visai neierasta pat sarunās aiz slēgtām durvīm, un sacītais ir manāma nobīde no Pekinas oficiāli ieturētās neitralitātes. Pāris dienas vēlāk Ķīnas Ārlietu ministrijas pārstāve gan centās mīkstināt situāciju, paužot, ka viņas valsts ir neitrāla šajā konfliktā un, protams, ieinteresēta pēc iespējas drīzā karadarbības pārtraukšanā un situācijas politiskā risinājumā. Ārlietu ministra Vana vizīte Briselē bija veltīta mēneša nogalē plānotā Eiropas Savienības un Ķīnas samita sagatavošanai, kad Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta apmeklēs Pekinu un tiksies ar prezidentu Sji Dziņpinu un citiem Ķīnas Tautas republikas vadītājiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās arī jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Un aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā.  Ārvalstu aktualitātes studijā pārspriežam kopā ar Austrumeiropas Politikas pētījumu centra pētnieku Armands Astukeviču un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzēju Jāni Kapustānu. * Putins nogalina, Tramps apsver Pēc visa spriežot, Krievijas bruņoto spēku vasaras ofensīva ir sasniegusi kulmināciju vai vismaz tuvu tai. Vairākos sektoros visā 1200 kilometru garajā frontē notiek intensīvi uzbrukumi ukraiņu pozīcijām, bet to raksturs liecina, ka agresorvalsts militāristi acīmredzami joprojām cer uz savu kvantitatīvo pārākumu. Taktiskas pamatā joprojām ir kājnieku uzbrukumi lielākoties bez bruņutehnikas atbalsta, un šajos uzbrukumos tiek sūtīti praktiski neapmācīti un, maigi izsakoties, vāji motivēti karavīri. Ar viņu asinīm tiek pirkti pavisam pieticīgi teritoriāli ieguvumi, ja tādi vispār ir. Frontes ziemeļu galā, kur Krievijas spēki iespiedušies Ukrainas Sumu apgabala teritorijā, viņu uzbrukums ir apturēts dažu kilometru attālumā no robežas. Donbasā agresora galvenais mērķis ir Kostjantiņivka – nozīmīgs transporta mezgls, kura ieņemšana pavērtu ceļu tālākajam uzbrukumam Kramatorskas un Slavinskas pilsētām un, līdz ar to, Putina kārotajai pilnīgai kontrolei pār Donbasa reģionu, bet nekas neliecina par kādiem izšķirošiem Krievijas panākumiem šai virzienā. Pēc vairāk nekā gadu ilgām kaujām krieviem nav izdevies pilnībā ieņemt Torecku, tāpat drīz jau būs gads, kopš norit kaujas Pokrovskas pilsētas apkārtnē. Tiesa, viens nozīmīgs ieguvums agresora kontā šonedēļ ir – tā ir Ukrainas bagātākā litija atradne pie Ševčenko ciema uz rietumiem no Doņeckas. Kā izdevumam "The Telegraph" izteicies Lielbritānijas Karaliskā apvienotā aizsardzības pētījumu institūta eksperts Niks Reinoldss, Krievija acīmredzot cerot, ka Ukrainas spēki neizturēs šo intensīvo karadarbību. Otra šīs stratēģijas daļa ir slepkavnieciskie gaisa uzbrukumi Ukrainas pilsētām, kas jūnijā sasnieguši jaunu rekordu, Krievijai raidot pret kaimiņvalsti vairāk nekā 5300 lidrobotus, kā arī vairākus simtus spārnoto un ballistisko raķešu. Ukrainas pretgaisa aizsardzībai nākas arvien grūtāk atvairīt šos triecienus. Ukraiņu žurnāliste, kura uzrunāja prezidentu Trampu preses konferencē pēc viņa tikšanās ar Ukrainas prezidentu Zelenski NATO samita laikā pagājušonedēļ, jautāja viņam par iespēju piegādāt Ukrainai vēl kādas pretgaisa sistēmas "Patriot". Baltā nama saimnieka atbilde bija, ka viņš lūkošot, vai kādas no šīm pieprasītajām iekārtām esot pieejamas. Tikām senators no Republikāņu partijas Lindsijs Greiems pēc golfa mača ar prezidentu intervijā telekompānijai ABC paziņojis, ka Tramps atbalstot Greiema virzīto likumprojektu par 500 % tarifa ieviešanu to valstu importam, kuras iepērk Krievijas energoresursus, bet pie tam nesniedz atbalstu Ukrainai. Pirmās šai sarakstā ir Ķīna un Indija, bet grūti spriest, kā šādi represīvi tarifi būtu salāgojami ar kopējo Savienoto Valstu tarifu politiku. Aizkaukāzs dzirksteļo Pagājušonedēļ jauna eskalācija iezīmējās jau kādu laiku saspringtajās attiecībās starp Armēnijas valsts varu un Armēņu apustulisko baznīcu. Maija beigās premjerministrs Nikols Pašinjans nāca klajā ar apgalvojumu, ka baznīcas galva, katolikoss Karekins II esot pārkāpis celibāta zvērestu un viņam esot ārlaulības meita. Valdības vadītājs pat nodibināja īpašu koordinācijas grupu jauna baznīcas galvas ievēlēšanas organizēšanai, kaut arī saskaņā ar Armēnijas likumdošanu valsts ir šķirta no baznīcas. Konfesijas vadība atbildēja ar paziņojumu, ka valdības galva graujot armēņu garīgo vienotību, taču katolikosam piedēvēto neatspēkoja. Pagājušajā trešdienā drošības struktūras arestēja sešpadsmit personas, apsūdzot tās noziedzīgas organizācijas izveidošanā ar mērķi veikt terora aktus un gāzt pastāvošo valsts varu. Starp arestētajiem ir opozicionārās kustības „Svētā cīņa” līderis, arhibīskaps Bagrats Galstanjans, kā arī miljardieris, Armēnijas un Krievijas dubultpilsonis Samvels Karapetjans. Premjers Pašinjans paudis, ka Karapetjans darbojoties pēc Krievijas dotām instrukcijām, un ka valdība plānojot nacionalizēt miljardierim piederošos Armēnijas Elektrotīklus. Pikantu motīvu šai visai nopietnajai pretstāvei piešķīra kāda provinces garīdznieka sociālo tīklu ieraksts ar pagalvojumu, ka premjerministrs esot apgraizīts, kas liecinot, ka viņš nav kristīgs cilvēks. Uz to Pašinjans atbildējis, ka esot gatavs atrādīt attiecīgo intīmo ķermeņa daļu katolikosam Karekinam un baznīcas oficiālajam pārstāvim, lai pierādītu, ka garīdznieka paustais ir meli. Jaunu saasinājumu piedzīvojušas Krievijas un Azerbaidžānas attiecības, kuras pamatīgi pabojāja incidents ar Azerbaidžānas pasažieru lidmašīnas apšaudīšanu Krievijas teritorijā, kā rezultātā dzīvību zaudēja 38 cilvēki. Pašreizējā spriedzes kāpuma iemesls ir policijas rīcība Krievijas pilsētā Jekaterinburgā, aizturot vairākus desmitus azerbaidžāņu tautības iedzīvotāju. Viss noticis ļoti brutāli, aizturētie smagi piekauti, par ko liecina videoierakstos redzamie miesas bojājumi, bet divi no aizturētajiem – brāļi Huseins un Zijadins Safarovi – visa notikušā rezultātā zaudējuši dzīvību. Baku reakciju nenācās ilgi gaidīt. Azerbaidžāna atcēlusi visus ar Krieviju saistītos politiskos un kultūras pasākumus, t. sk. Krievijas premjerministra vietnieka vizīti. Savukārt pirmdien policija ieradās Krievijas medija „Sputņik” birojā Baku, kur arestēja vairākus tā darbiniekus. „Sputņika” licence darbībai Azerbaidžānā atsaukta jau februārī, bet šis Kremļa rupors turpinājis darbību. Tagad vismaz diviem tā darbiniekiem – galvenajam redaktoram Belousovam un redkolēģijas vadītājam Kartaviham – draud kriminālatbildība par nelikumīgu uzņēmējdarbību, krāpšanu un pretlikumīgu īpašuma piesavināšanos. Balkānu patriarhu svelmainā vasara Aizvadītajā nedēļas nogalē plaši pret valdošo politisko konjunktūru vērsti mītiņi notikuši divās Balkānu kaimiņvalstīs – Serbijā un Ungārijā. Sestdien apmēram 140 000 protestētāju, kuru vidū bija daudz studentu, izgāja Serbijas galvaspilsētas Belgradas ielās. Tā ir kārtējā epizode protestu sērijā, kuras katalizators bija pagājušā gada 1. novembrī notikusī traģēdija, kad Novisadas pilsētā sabruka nule uzbūvēta stacijas nojume, nogalinot sešpadsmit cilvēkus. Protestētāju galvenā prasība ir ārkārtas vēlēšanu sarīkošana, negaidot kārtējo prezidenta un parlamenta pārvēlēšanu 2027. gadā. Nacionālists un populists Aleksandars Vučičs ir prezidenta amatā nu jau divpadsmit gadus, un viņa valdīšanai tiek pamatoti pārmestas autoritāras tendences un plašumā vērsusies korupcija. Vučiča pārstāvētajai Progresīvajai partijai ir vairākums parlamentā. Sestdien starp protestētājiem un policiju izcēlās sadursmes, varas kalpiem laižot darbā asaru gāzi un trokšņa granātas, vismaz 38 cilvēki tika aizturēti. Prezidents Vučičs svētdien uzstājās televīzijā, pasludinot protestētājus par valsts pamatu grāvējiem un draudot ar represijām, savukārt demonstranti bloķēja ielas, nosprostojot tās ar metāla barjerām un atkritumu konteineriem, ko policija novāca tikai pirmdien. Nav pamata domāt, ka šie protesti Belgradā paliks pēdējie. Tāpat desmiti tūkstošu – pēc dažām aplēsēm līdz pat 200 000 – svētdien devās praida gājienā pa Budapeštas ielām. Šis pasākums noteikti nebūtu pulcējis tādu dalībnieku masu, ja ne premjerministra valdošās varas mēģinājums gājienu aizliegt. Aizlieguma pamatā ir konstitūcijas grozījumi, par kuriem konservatīvās partijas "Fidesz" dominētais parlaments nobalsoja martā, un kas nosaka, ka nepilngadīgajiem liegts demonstrēt ar homoseksualitāti vai dzimuma maiņu saistītu saturu. Taču Budapeštas mērs Gergejs Karāčoņs pasludināja praidu par pašvaldības pasākumu, uz ko valdības aizliegumi neattiecas. Tā nu, par spīti biedēšanai ar sejas atpazīšanas tehnoloģiju izmantošanu, desmiti tūkstošu demonstrēja savu attieksmi – pirmām kārtām pret varas mēģinājumiem ierobežot izpausmes brīvību. Klātesošā policija izturējās toleranti, raugoties vienīgi, lai nekrustotos praida dalībnieku un paralēli notiekošo pretpraida demonstrētāju maršruti. Tas gan nenozīmē, ka pret notikuma organizētājiem un arī pilsētas galvu Karāčoņu netiks vērsti tiesu darbi. Tomēr šis ir arī spilgts signāls premjerministram Orbanam, kura partijai vēlēšanās nākamgad parādījies nozīmīgs konkurents – četrdesmit četrus gadus vecā jurista Petera Maģāra vadītā Cieņas un Brīvības partija, pazīstama ar abreviatūru TISZA. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirms pāris dienām ASV prezidents Donalds Tramps savā sociālajā tīklā paziņoja, ka esot panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Irānu un Izraēlu. Savukārt Baltkrievijā no režīma cietumiem atbrīvoti un Lietuvā ieradušies četrpadsmit politieslodzītie. Ārvalstu aktualitātes apspriežam kopā ar ārpolitikas ekspertu Andi Kudoru un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondentu Rihardu Plūmi. * Divpadsmitdienu karš? 23. jūnija pievakarē pēc Savienoto Valstu Austrumkrasta laika prezidents Tramps savā sociālajā tīklā paziņoja, ka esot panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Irānu un Izraēlu ar 25. jūniju. Līdz ar to „Divpadsmitdienu karš”, kā to nodēvēja prezidents, esot noslēdzies. Vai šis apzīmējums patiešām ieiesies, respektīvi, vai uguns pārtraukšana, kura vakar sāka izskatīties diezgan cerīgi, paliks spēkā un pāraugs zināmā noregulējumā – par to pagaidām drošas pārliecības, protams, nav. Kā zināms, 22. jūnijs nesa jaunu pavērsienu militārajā sadursmē, kad amerikāņu gaisa spēku bumbvedēji B-2 raidīja vairākas lieljaudas vadāmās aviobumbas, savukārt jūras spēki – spārnotās raķetes „Tomahawk” pa trim Irānas kodolobjektiem: urāna bagātināšanas rūpnīcām Fordo un Natanzā, kā arī Isfahānas kodoltehnoloģiju centru. Tika laisti darbā jaudīgākie konvencionālie ieroči, kādu Izraēlas rīcībā nav, un kuri, kā tika lēsts, varētu nodarīt Irānas kodolprogrammai izšķirošu postu. Drīz pēc tam Vašingtona sāka bombardēt abas konfliktējošās puses ar uguns pārtraukšanas prasījumiem. Irānas ārlietu ministrs Abass Aragči reaģēja uz prezidenta Trampa paziņojumu par uguns pārtraukšanu, sakot, ka vienošanās gan vēl neesot panākta, bet Irāna ir gatava pārtraukt triecienus otrdienas agrā rītā, ja Izraēla rīkosies tāpat. Dažas stundas vēlāk arī Izraēlas puse paziņoja, ka esot gatava uguns pārtraukšanai, jo karadarbības mērķi sasniegti. Otrdienas rītā gan no Irānas puses pret Izraēlu esot raidītas divas raķetes, un par atbildi Izraēlas gaisa spēki uzbrukuši kādam radaram Teherānas pievārtē, taču pēc tam patiešām iestājies klusums. Cik var spriest, izšķirošais bijis Donalda Trampa telefona zvans premjeram Netanjahu. Vakarā Irāna atvērusi savu gaisa telpu civilās aviācijas lidojumiem, savukārt Izraēla atcēlusi iedzīvotājiem noteiktos ierobežojumus un ziņojusi par lidostu darbības atsākšanu. Zīmīgi, ka abas puses dēvē sevi par uzvarētājām. Premjers Netanjahu paudis, ka viņa valsts vēsturiskās uzvaras nozīme nezudīšot paaudzēm ilgi. Viņa Irānas kolēģis Masuds Pezeškiāns, savukārt, izteicies, ka Izraēla esot saņēmusi „smagu un vēsturisku” pārmācīšanu. Irānas kodolprogramma, kā apgalvo tās valdība, nepavisam neesot sagrauta. Ko līdzīgu pauž arī Savienoto Valstu izlūkdienestu primārais ziņojums, kura saturs tapis zināms presei. Ziņojumā pausts, ka izraēliešu un amerikāņu uzlidojumi varētu būt nobremzējuši Irānas kodolprogrammas gaitu vien uz dažiem mēnešiem. Attiecīgās mediju ziņas likušas pukoties prezidentam Trampam, kurš amerikāņu uzlidojumus Irānai dēvē par vienu no sekmīgākajiem militārajiem triecieniem pasaules vēsturē. Daži brīvībā, tūkstotis paliek aiz restēm Sestdien Savienoto Valstu prezidenta īpašais sūtnis Kīts Kellogs apmeklēja Minsku, kur tikās ar Baltkrievijas autoritāro vadoni Aļaksandru Lukašenku. Nākamajā dienā mediji izplatīja ziņu, ka no režīma cietumiem atbrīvoti un Lietuvā ieradušies četrpadsmit politieslodzītie. Daļa no atbrīvotajiem ir ārvalstu pilsoņi vai personas ar dubultu pilsonību – Zviedrijas, Polijas, Japānas un arī divi Latvijas valstspiederīgie. Bet īpaši nozīmīgu šo Minskas autokrāta žestu padara baltkrievu opozīcijas līdera Sjarheja Cihanouska izlaišana no cietuma. Cihanouskis, blogeris un uzņēmējs, atļāvās mest izaicinājumu diktatoram 2020. gada vēlēšanās. Tieši viņš priekšvēlēšanu kampaņas laikā asociēja ūsaino vadoni ar tarakānu, kurš būtu nospiežams ar čību. Baltkrievijas Centrālā vēlēšanu komisija lēma nepielaist blogeri vēlēšanām, un drīz pēc tam viņš tika aizturēts. Stafeti no vīra pārņēmusī Svetlana Cihanouska, startējot kā apvienotās opozīcijas kandidāte, vēlēšanās, domājams, saņēma daudz vairāk nekā varas oficiāli atzītos 10 % balsu. Svetlanai Cihanouskai nācās bēgt no Baltkrievijas, savukārt Sjarhejam tika piespriesti astoņpadsmit gadi cietumā, apsūdzot viņu masu nekārtību organizēšanā un naida kurināšanā. Tagad, sabijis aiz restēm piecus gadus, viņš ir brīvībā un atkal kopā ar ģimeni, kaut pārvērties līdz nepazīšanai. Visus šos gadus viņam bija liegta saziņa ar tuviniekiem, un 2023. gadā Svetlana Cihanouska pat esot saņēmusi ziņas par vīra nāvi, kas gan, kā redzams, izrādījušās nepatiesas. Preses konferencē atbrīvotais stāstīja, ka viņam bijusi liegta ne vien sarakste un pieeja medijiem, bet arī elementāri higiēnas līdzekļi kā ziepes un zobu birste. Prezidentam Trampam, pauda Cihanouskis, esot vara un iespējas ar vienu vārdu panākt visu baltkrievu politieslodzīto atbrīvošanu, un viņš lūdzot Trampu teikt šo vārdu. Pēc Baltkrievijas opozīcijas ziņām režīma cietumos atrodas vēl apmēram 1150 politieslodzīto. Par šo četrpadsmit atbrīvošanu diktators Lukašenka neesot saņēmis pretī neko vairāk kā pašu sūtņa Kelloga vizītes faktu diplomātiski no Rietumiem praktiski izolētajā Minskā. Kā spriež BBC Austrumeiropas un Dienvideiropas korespondente Sarā Reinsforde, diktators esot izsvēris, ka iespējamie ieguvumi no prominentā politieslodzītā atbrīvošanas esot nozīmīgāki par iespējamajiem riskiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Militāro konfliktu Tuvajos Austrumos pārrunājam kopā ar ārpolitikas pētnieci Sintiju Broku un laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku, kā arī sazināmies ar Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieku, zinātnes doktoru Imantu Frederiku Ozolu, kurš šobrīd papildina zināšanas Haifas universitātē. * Līdz nesenam laikam attiecību stāvoklis starp Izraēlu un Irānu tika raksturots kā konflikts, bieži lietojot arī angļu valodas terminu proxy war, kas dažādās valodās tiek tulkots kā „netiešais karš”, „starpnieku karš”, „pilnvarojuma karš, „ēnu karš” u. tml. – tātad, bruņots konflikts, kurā kāda valsts iesaistās netieši, sniedzot atbalstu kādai citai valstij vai bruņotai struktūrai. Irānai, kura pēc tapšanas par islāma teokrātiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pasludināja Izraēlas iznīcināšanu par savas oficiālās ārpolitiskās doktrīnas sastāvdaļu, līdz šim izkaroja šādu „ēnu karu” pret ebreju valsti ar teroristisko organizāciju Hamas un Hezbollah rokām. Kopš 13. jūnija militārā konfrontācija starp Izraēlu un Irānu arvien biežāk tiek apzīmēta kā Irānas–Izraēlas karš. Zinot abu valstu ģeogrāfisko izvietojumu, ir pašsaprotami, ka šis karš tiek izcīnīts pamatā ar gaisa spēku līdzekļiem no vienas, un raķešu spēku līdzekļiem no otras puses. Ar līdzīgiem triecieniem abas valstis apmainījās arī pagājušā gada aprīlī un oktobrī, taču toreiz runa bija par vienreizējām akcijām. Tagad viss ir citādi. Izraēla nekad nav slēpusi, ka darīs visu nepieciešamo, lai nepieļautu, ka Irāna apgādājas ar kodolieročiem. Teherāna allaž uzstājusi, ka urāna bagātināšana tās teritorijā notiekot tikai un vienīgi enerģētikas attīstības nolūkos. Līdz šim šiem apgalvojumiem nav iebildis arī oficiālais starptautiskais uzraugs – Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra. Taču tieši dienu pirms Izraēlas gaisa spēku triecieniem Irānas kadolprogrammas objektiem aģentūra paziņoja par noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Tajā pašā dienā beidzās termiņš, kuru Teherānai bija izziņojis Baltā nama saimnieks Donalds Tramps. 13. jūnija agrā rītā vairāk nekā divi simti Izraēlas Gaisa spēku iznīcinātāju deva triecienus apmēram simts mērķiem Irānā. Izraēlas slepenais dienests Mossad, darbojoties valsts iekšienē, izsita no ierindas lielāko daļu Irānas pretgaisa aizsardzības iekārtu. Pirmais trieciens bija vērsts pret mērķiem galvaspilsētā Teherānā un tās tuvumā, kā arī pret urāna bagātināšanas iekārtām Natanzas pilsētā. Ar precīza tēmējuma ieročiem tika mērķēts arī pa vairāku augsta ranga militārpersonu, militarizētās organizācijas Islāma revolūcijas sargu korpuss vadītāju un kodolprogrammas darbinieku dzīvesvietām. Vēlāk tai pašā dienā notika otrais uzlidojumu vilnis, izvēršot uzbrukuma ģeogrāfiju, kas ietvēra arī Fordo kodoldegvielas bagātināšanas rūpnīcu un kodoltehnoloģiju izpētes centru Isfahānā. Jau tās pašas dienas vakarā sekoja Irānas atbildes trieciens, izmantojot spārnotās un ballistiskās raķetes, kā arī lidrobotus. Turpmākajās dienās abas puses apmainījušās triecieniem. Kaut arī Izraēlas pretgaisa aizsardzība apliecinājusi savu efektivitāti, atsevišķas Irānas raķetes tomēr nonākušas līdz mērķim, t.sk. Telavivas un Haifas dzīvojamajiem rajoniem. Pēc Izraēlas varas iestāžu informācijas kopš 13. jūnija dzīvību zaudējuši 24 cilvēki, gandrīz seši simti guvuši ievainojumus. Savukārt Irānas puse ziņo par vairāk nekā divsimt bojāgājušajiem, tai skaitā atzīst, ka nogalināti vairāki austākā ranga militāristi. Starp viņiem ir Islāma revolūcijas sargu korpusa komandieris Hoseins Salami, bruņoto spēku štāba priekšnieks Mohammads Bageri, bruņoto spēku galvenā komandcentra priekšnieks Golams Ali Rašids un citi. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Ne katru gadu un noteikti ne šogad, bet vasarās saskaramies arī ar sausuma periodiem. Šogad maija un jūnija lietavas mazliet arī ieceri runāt par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā. Par mazūdens periodu Latvijas upēs šovasar vēl runāt nevar, lai gan citus gadus tas mēdz sākties pat maijā. Taču pēdējos gados, kad sausuma periodi bijuši, cilvēki sūdzas par ūdens trūkumu akās. Cik ātri pēc lietavām tas spēj atjaunoties un vai vienmēr palīdzēs, ja aku raks dziļāku? Savukārt Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra speciālisti analizējuši tendences Latvijas upēs vasarās.  Šogad sausums nerada problēmas. Gluži pretēji – daudzviet, īpaši Latvijas austrumos, mitruma bijis par daudz. Vai klimata pārmaiņas manāmas arī šajā aspektā. Zināms, ka ziemās upes aizsalst retāk, lieli pavasara pali arī ir retāk, jo nav ne sniega, ne ledus, kam kust, vienlaikus ziemās pali kļuvuši biežāki. Runājot par mazūdens periodiem, pagaidām datos izteiktu tendenču nav, tomēr hidrologi nākotnē saskata riskus. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra hidroloģe Līga Klinta min, ka vasaras mazūdens periodus nevar nošķirt no ziemas mazūdens periodiem vai pavasara paliem. Tas viss ir saistīts process.

Sākoties raidījumam, vēl turpinās balsu skaitīšana 7. jūnijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās. Rodoties problēmām biļetenu skenēšanas sistēmā, balsis bija jāskaita manuāli. Raidījuma skanēšanas laikā noskaidroti domēs ievēlētie spēki visās 42 vietvarās. Krustpunktā speciālizladumā analizējam vēlēšanu rezultātus. Studijā Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins un Baltijas pētnieciskā žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnāliste Olga Dragiļeva. Sazināmies ar partiju pārstāvjiem, plašāk diskutējot par to, kāda varētu veidoties koalīcija Rīgas domē. Rezultāti liecina, ka Rīgā pašvaldību vēlēšanās visvairāk – 18,7% – balsu ieguvis Saeimas deputāta Aināra Šlesera vadītās partijas "Latvija pirmajā vietā" saraksts, kurš ar nepilnu 2% pārsvaru apsteidza "Progresīvos". Savukārt līdzšinējā galvaspilsētas mēra Viļņa Ķirša pārstāvētā "Jaunā Vienotība" saņēmusi 12,9% balsu.  Tāpat ļoti svarīga ir Latgale, bet tur būtiskas pārmaiņas, šķiet, neviens negaidīja. Tomēr kādas korekcijas varbūt ieviesīs prasība pēc pielaides valsts noslēpumam domes vadībai. Tas varētu atteikties varbūt vēl uz kādām citām pašvaldībām. Viedokli izsaka partijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājs Ainars Šlesers, partijas "Progresīvie" Rīgas mēra kandidāts Viesturs Kleinbergs, partijas "Jaunā Vienotība" vadītājs Arvils Ašeradens, Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Raivis Dzintars, Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts) un Zaļo un zemnieku savienības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze.  

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pieaug Donalda Trampa administrācijas konfrontācija ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklējis Kanādu. Aktualitātes ananlizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar militāro apskatnieku Mārtiņu Vērdiņu. Ierakstā viedokli izsaka Ukrainas politologam Dmitro Levus. Trampa „frontē” pārmaiņas Britu iknedēļas laikraksts „The Guardian” kā Donalda Trampa administrācijas šīsnedēļas galveno iekšpolitikas aktualitāti akcentē konfrontāciju ar vairākām prominentām Savienoto Valstu augstskolām. Šī prestāvē jau nodēvēta par „Efejas līgas karu”, jo Savienoto Valstu Ziemeļaustrumu universitāšu grupa, ko mēdz apzīmēt ar šādu nosaukumu, izpelnījusies prezidenta Trampa sīvāko nepatiku un niknāko gānīšanu. Universitātes, kā izsakās prezidents, esot viens vienīgs „marksistisku maniaku un plānprātiņu” perēklis. Konkrētie pārmetumi saistīti ar universitātēs pagājušajā gadā notikušajiem protestiem pret Izraēlas īstenoto karadarbību Gazas joslā, kurus valdība traktē kā antisemītiskus. Par pirmo uzbrukuma objektu kļuva Kolumbijas universitāte, kurai tika pārtraukts valdības līdzfinansējums apmēram 400 miljonu dolāru apmērā. Lai arī universitāte piekāpās varas prasībām, finansējums tā arī līdz šim nav atjaunots. Turpinājumā līdzīgu finansējuma pārtraukšanu piedzīvoja vēl vesela virkne augstskolu, starp kurām vairākas ir pasaules augstskolu reitingu pirmajā desmitniekā. Visnepakļāvīgākā izrādījās Hārvarda universitāte, kuras vadība pārsūdzēja tiesā valdības lēmumus par finanšu atņemšanu un atļaujas atsaukšanu ārzemju studentu uzņemšanai. Ārzemju studentu lietā tiesa valdības lēmumu pagaidām ir apturējusi, taču šonedēļ administrācija veica jaunu gājienu – Savienoto Valstu konsulāti visur pasaulē saņēma rīkojumu pārtraukt studentu un apmaiņas programmu vīzu pieteikumu pieņemšanu. Process tikšot atjaunots pēc tam, kad būšot ieviesta pretendentu tīmekļa aktivitāšu pārbaudes sistēma. Tikām plašumā vēršas spekulācijas par prezidenta Trampa līdzšinējā līdzgaitnieka Īlona Maska iespējamo attālināšanos no Baltā nama varas virsotnes. Pats Masks pagājušā mēneša nogalē paziņoja, ka krietni mazināšot savu darbošanos Valdības efektivitātes birojā, kura neformāls vadītājs viņš ir. Pirms dažām dienām viņš nāca klajā ar vēl vienu paziņojumu, proti – turpmāk viņš ziedošot daudz mazākas summas politiskajām kampaņām, nekā darījis līdz šim. Tās nav labas ziņas republikāņiem, kuru lielākais sponsors ir Masks. Tāpat daudzi ir ievērojuši, ka Maska vārds pēdējos pāris mēnešos ir tikpat kā pazudis gan no prezidenta Trampa, gan citu republikāņu sociālo tīklu ierakstiem. Tiek spriests par to, ka multimiljardiera reputācijas lejupslīde izraisījusi varas nesēju atsalšanu pret viņu. Savukārt pašam Maskam liela vilšanās droši vien bija nesen notikušās Viskonsīnas pavalsts Augstākās tiesas vēlēšanas, kurās viņš ieguldīja rekordlielu summu – trīs miljonus dolāru – tomēr republikāņu kandidāti cieta sakāvi. Ukraina – pagurusi, bet nepadevīga Pagājušajās brīvdienās Ukraina piedzīvoja lielāko Krievijas uzlidojumu, kāds vien pieredzēts. Naktī uz svētdienu, 25. maiju, Kremlis raidīja pret Kijivu un citām pilsētām pavisam 367 lidrobotus un raķetes, nogalinot vismaz divpadsmit cilvēkus, savukārt naktī uz pirmdienu – 355 lidrobotus un deviņas spārnotās raķetes, laupot dzīvību vēl sešiem. Beidzot skarbāki toņi Krievijas diktatora Putina sakarā ieskanējās arī Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa sacītajā. „Kaut kas ir noticis ar Putinu! Viņš ir kļuvis pilnīgi traks!” paziņoja Trmps. Bet tūdaļ viņš nekavējās pārmest arī Ukrainas prezidentam Zelenskim, kurš pārāk asi esot pēlis Rietumus par bezdarbību. Šo Trampa teiktā daļu īpaši akcentējuši Krievijas mediji, savukārt viņa teikto par Krievijas vadoņa mentālo stāvokli Kremļa runasvīrs Peskovs pasludinājis par emocionālas spriedzes rezultātu. Pavisam cits svars ir paziņojumam, ar kuru pirmdien nāc klajā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Viņš paziņoja, ka Vācija, Francija, Lielbritānija un arī Savienotās Valstis vairs nenosakot nekādus ierobežojumus Ukrainai triecieniem ar tās rīcībā nodotajām rietumu ražojuma raķetēm pa Krievijas teritoriju. Jau šobrīd Ukrainas arsenālos ir britu un franču ražojuma „SCALP/Storm Shadow” raķetes ar piecsimt kilometru darbības rādiusu, un teorētiski tās jau šobrīd nav liegts raidīt uz mērķiem Krievijā. Tāpēc kanclera Merca paziņojums izraisījis spekulācijas par to, ka Kijiva beidzot varētu saņemt arī jaudīgās vācu raķetes „Taurus”, kas varētu būt sevišķi efektīvas pret Kerčas tiltu. Skaidri nepasakot, ka Vācija piegādās „Taurus”, Mercs izpelnījies savu partijas biedru kritiku, taču, cik var noprast, lēmumam joprojām pretojas kanclera pārstāvēto kristīgo demokrātu koalīcijas partneri – sociāldemokrāti. Jācer, ka vairāk skaidrības varētu viest prezidenta Zelenska šodienas, 28. maija, vizīte Vācijā. Tikām turpinās minējumi par to, vai pašreizējās norises frontē uzskatāmas par gaidītās Krievijas vasaras ofensīvas sākumu. Par galveno agresora aktivitātes virzienu tiek uzskatīta Pokrovska Doņeckas apgabalā, savukārt Krievijas spēku koncentrēšanās pie robežas ar Ukrainas Harkivas un Sumu apgabaliem ir domātas Ukrainas spēku saistīšanai. Kanāda nav nekāda pavalsts, bet gan suverēna monarhija Šīs nedēļas sākumā britu karaļpāris – karalis Čārlzs III un karaliene Kamilla – apmeklēja Kanādu. Kanāda, līdz ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Papua-Jaungvineju, Jamaiku un vēl astoņām kādreizējām britu kolonijām ir Britu nāciju sadraudzības personālūnijas statusā, proti, šo suverēno valstu nominālais galva ir britu monarhs. Otrdien, 27. maijā, viņš Otavā uzstājās ar troņa runu Kanādas Parlamentā. Tas ir visai rets notikums. Parasti šo ceremoniālo pienākumu izpilda karaļa oficiālais pārstāvis – Kanādas gubernators. Iepriekšējo reizi britu monarhs, toreiz karaliene Elizabete II,  ar tādu Otavā uzstājās 1977. gadā, savukārt šī ir pirmā reize, kad Vindzoru dinastijas galvas runa atklāj jaunievēlētā Kanādas Parlamenta sesiju. Šis notikums, protams, nav nejaušība, ievērojot pēdējo mēnešu izlēcienus no Kanādas dienvidu kaimiņvalsts vadītāja Donalda Trampa puses – izrunāšanos par „51. pavalsti” un Kanādas premjerministra dēvēšanu par gubernatoru. Jaunais Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, pēc kura uzaicinājuma karaļpāris viesojas savā nominālajā valdījumā, norādījis, ka šī vizīte nepārprotami uzsver Kanādas suverenitāti. Kā pauž raidsabiedrība BBC, karalim kā nominālajam valsts galvam nākas vairīties no tiešiem politiskiem paziņojumiem, tā vietā „sūtot kodētus signālus un veicot simboliskus žestus”. Vairāki tādi jau tikuši raidīt līdz šim, svinīgā ceremonijā parādoties ar Kanādas valsts apbalvojumu komplektu un iestādot kļavu Bekingemas pils dārzā. tagad, uzrunājot Kanādas parlamentāriešus Senāta Karaļa zālē, Čārlzs bilda: „Ir iemesls lielam lepnumam, ka pagājušajās desmitgadēs Kanāda ir turpinājusi demonstrēt pārējai pasaulei piemēru savā rīcībā un vērtībās kā labas gribas spēks. Kā mums atgādina himna: „Īstenie ziemeļi patiesi ir stipri un ir brīvi!” Sagatavoja Eduards Liniņš.