Podcasts about savuk

Saūda Arābija, Turcija un Pakistāna parakstījušas kopīgu aizsardzības līgumu un paudušas apņēmību turpināt stiprināt savu kolektīvo drošību, veicināt mieru, drošību un stabilitāti reģionā un ārpus tā. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmajā oficiālajā vizītē apmeklēja Serbiju. Diplomātiskā spriedze Itālijas un Spānijas attiecībās pēc migrācijas krīzes Spānijas anklāvā Seutā. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks, politikas eksperts Andris Teikmanis un analītikas un vadības grupas "Powerhouse Latvia" starptautisko attiecību vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Tuvo Austrumu NATO? Pirmā informācija par tuvināšanos aizsardzības jomā starp Pakistānu, Turciju un Saūda Arābiju parādījās šī gada sākumā. Saūda Arābijai un Pakistānai jau ilgstoši ir cieša sadarbība, tai skaitā militārajā jomā, un 2025. gada septembrī tā tika noformēta kā Savstarpējās stratēģiskās aizsardzības līgums. Tagad šim duetam kā trešā pievienojusies Turcija, un trīs valstu pakts – Mekas vienotās aizsardzības līgums – visiem musulmaņiem svētajā pilsētā tika parakstīts 7. augustā. Vienošanās mērķis ir stiprināt militāro sadarbību un kolektīvo atturēšanu, paredzot, ka bruņots uzbrukums vienai no trim dalībvalstīm tiks uzskatīts par uzbrukumu visām trim. Līgumu parakstīja trīs valstu augstākās amatpersonas – Pakistānas premjerministrs Šahbazs Šarifs, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans un Saūdu monarhijas faktiskais vadītājs kroņprincis Muhammeds bin Salmāns. Vienošanās tapusi uz reģiona vispārējās militāri stratēģiskās spriedzes kāpuma fona. Īpaši būtiska šai ziņā ir Irānas un Izraēlas pretstāve, kā arī uzbrukumi Saūda Arābijai no Irānas atbalstīto Jemenas hutiešu puses. Savienoto Valstu iesaiste Irānas un Izraēlas konfliktā atklājusi amerikāņu militāri stratēģisko iespēju ierobežotību, liekot Saūda Arābijai meklēt drošības garantijas ārpus ierastajām saiknēm ar Vašingtonu. Arī Pakistānai, kura pagātnē tāpat lielā mērā paļāvusies uz stratēģisko partnerību ar Savienotajām Valstīm, nepieciešami spēcīgi reģionālie sabiedrotie. Tikām Turcija tiecas palielināt savu ietekmi islāma pasaulē, cita starpā pieaugot spriedzei tās attiecībās ar Izraēlu. Tiesa, jaunizveidotā bloka valstīm ir risināmi nozīmīgi drošības jautājumi arī ārpus Tuvo Austrumu reģiona. Pakistānas galvenais drošības izaicinājums ir Indija, ar kuru tai jau gadu desmitiem ir sarežģītas attiecības, kas vairākkārt izvērtušās militāros konfliktos. Savukārt Turcijas interešu sfērā ietilpst Dienvidkaukāza reģions un Melnā jūra, kas tieši saskaras ar Krievijas un Ukrainas karadarbības zonu. Bez tam Turcija ir NATO valsts, un tādējādi iesaistīta kopējā Ziemeļatlantijas alianses stratēģisko mērķu īstenošanā, tai skaitā Krievijas agresijas atturēšanā. Turcijas ārlietu ministrs Hakans Fidans gan uzsvēris, ka vienošanās neesot vērsta pret Irānu vai kādu citu valsti un esot izteikti aizsardzības mehānisms. Kopējais trīs valstu militārais, ekonomiskais un cilvēkresursu potenciāls ir visai ievērojams. Trijotnes kopējie militārie tēriņi veido nepilnus piecus procentus no globālajiem, iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes pārsniedz trīs procentus no globālā, savukārt iedzīvotāju skaits – četrus ar pusi procentus no planētas kopējā. Tiesa, šis potenciāls ir nevienmērīgi sadalīts bloka valstu starpā, ciktāl Pakistānai ir nozīmīgs dzīvā spēka potenciāls, bet salīdzinoši maza ekonomiskā kapacitāte un militārais budžets. Toties šīs valsts kontā ir cits nozīmīgs militārs resurss – apmēram 170 kodolgalviņas. Belgrada atmaigst pret Kijivu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 7. un 8. augustā oficiālā vizītē apmeklēja Serbiju, tiekoties ar tās prezidentu Aleksandaru Vučiču. Šī bija pirmā Zelenska oficiālā vizīte Serbijā, un, kā tiek vēstīts, tās laikā valstu vadītāji pārrunājuši Ukrainas un Serbijas attiecību dinamiku, ekonomisko sadarbību un abu valstu ceļu uz Eiropas Savienību. Tika apspriesta arī potenciālā Serbijas iesaiste Ukrainas atjaunošanā un iespēja nākotnē noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Zelenska uzņemšana Belgradā ir sevišķi zīmīga tādēļ, ka Serbija ir tradicionāli Krievijai draudzīga valsts un lielā mērā saglabājusi šīs attiecības arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Teorētiski Belgrada gan atzīst Ukrainas teritoriālo integritāti, taču nav pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju un saglabā ciešas politiskās un ekonomiskās saites ar Kremli. Tiesa, kara rezultātā Krievijas ekonomiskā ietekme Serbijā pastāvīgi mazinājusies; būtiski sarukušas arī iespējas piegādāt ieročus serbu armijai, liekot tai pārorientēties uz Rietumu piegādēm. Vienlaikus Serbija nav atmetusi centienus iestāties Eiropas Savienībā, un šī pretruna Vučiča ārpolitikā iezīmējas kā izteikts paradokss. Tāpēc pašreizējais atkusnis Kijivas un Belgradas attiecībās liecina par Serbijas vēlmi arī uzlabot attiecību klimatu ar Briseli. Starp citu, vizītes laikā runājot ar presi, prezidents Vučičs izteicies, ka vēl Ukrainai sekmes tās iestājas procesā Eiropas Savienībā. Kas attiecas uz konkrētiem divpusējo attiecību aspektiem, kā nozīmīgākā tika minēta deklarētā apņemšanās līdz šī gada beigām noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Serbija apņēmusies sniegt Ukrainai humāno palīdzību medikamentu un enerģētikas tehnikas piegāžu veidā, tāpat apņēmusies pēc kara finansiāli atbalstīt kara postījumu novēršanu. Abu līderi gan uzsvēruši, ka viņu sarunu programmā nav bijuši iekļauti militārās sadarbības jautājumi. Kā uzsver eksperti, šī prezidenta Zelenska vizīte Belgradā liecina par centieniem saglabāt līdzsvaru mainīgajā kara situācijā, bet ne par radikālu pozīcijas maiņu. Kijiva šādu pieeju ir gatava izmantot savā labā, iesaistoties dialogā arī ar valstīm,  kuras nav strikti iestājušās pret Krievijas īstenoto agresijas karu. Tomēr tiek uzsvērts arī tas, ka vēl pirms pāris gadiem šāda vizīte būtu bijusi neiedomājama. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Itālija un Spānija – kaimiņu kašķēšanās? Pēkšņā nelegālās migrācijas krīze, kas piemeklēja Spānijas eksklāvu Seutu jūlija beigās, turpinās kā spriedze Spānijas un tās Vidusjūras kaimiņa Itālijas attiecībās. Kā zināms, laikā no 29. līdz 31. jūlijam apmēram 78 000 migrantu nelegāli šķērsoja Spānijas un Marokas robežu un iekļuva eksklāva teritorijā, taču lielākā daļa drīz pēc tam tika izsūtīti atpakaļ. Vairāki tūkstoši tomēr joprojām uzturoties Seutā, tāpat tur paturēti līdz tūkstoš četrsimt mazgadīgo, kuri tur nonākuši bez pieaugušo pavadības. Pēc šiem notikumiem Itālijas valdība daļēji apturēja Šengenas brīvās pārvietošanās zonas darbību Spānijai, ieviešot pasu kontroli lidostās un pasažieru ostās. Tika deklarēts, ka pārbaudes neattiekšoties uz Eiropas Savienības pilsoņiem, taču nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem robežkontroles dienesti identificē ieceļotājus, un tiek ziņots, ka pārbaudīti tiekot visi un lidostās pie attiecīgajiem ielidošanas termināliem vērojamas rindas. Itālijas valdības soļa praktiskā jēga ir apšaubāma, tomēr Džordžas Meloni valdībai šai ziņā solidaritāti paudušas Dānija un Somija; Čehija izteikusies par Spānijas dalības apturēšanu Šengenas sistēmā. Itālijas valdība paziņojusi, ka ierobežojumi būšot spēkā vismaz līdz 15. augustam, kad it kā gaidāms vēl viens nelegālas migrācijas vilnis Seutā. Spānija apgalvo, ka tai šādas informācijas neesot; tiesa, kā konstatējuši raidsabiedrības BBC Arābu dienesta žurnālisti, sociālajā tīklā „Facebook” figurē desmitiem ierakstu arābu valodā, kas aicina uz jaunu akciju augusta vidū. Tikām, atbildot uz Itālijas rīcību, Spānija 7. augustā ieviesa izlases pasu pārbaudes ieceļotājiem ar jūras un gaisa satiksmi no Itālijas; šie Šengenas noteikumu ierobežojumi noteikti uz vienu mēnesi. Kas attiecas uz vispārējo nelegālās migrācijas situāciju, tad premjerministres Meloni valdībai pēdējos gados tiešām izdevies panākt nelegālās migrācijas mazināšanos no Āfrikas uz Itāliju, un pagājušajā gadā nelegāli ieceļojušo skaits bija apmēram sešdesmit seši tūkstoši, salīdzinot ar vairāk nekā simt piecdesmit pieciem tūkstošiem 2023. gadā. Tiesa, ja neskaita neseno krīzi Seutā, Spānijā nelegālās imigrācijas mazinājums bijis vēl ievērojamāks. Pagājušajā gadā Spānijas teritorijā nelegāli iekļuvuši nepilni 37 000 cilvēku jeb par nepilniem 43% mazāk nekā 2024. gadā. Spānijas premjerministra Pedro Sančesa mēreni kreisā valdība izvēlējusies no Itālijas atšķirīgu pieeju, nesen īstenojot nelegāli ieceļojušo legalizācijas programmu. Tāpat Spānijas Augstākā tiesa 29. jūnijā lēmusi, ka imigranti, kas iekļuvuši valsts teritorijā pa jūru, nav tūdaļ masveidā deportējami, bet viņu gadījumi izskatāmi individuāli. Visticamāk šis jūnija beigās pieņemtais tiesas spriedums arī bijis pamats sociālajos tīklos izplatītajai informācijai, ka „Spānija ir vaļā”, kas izraisījis migrantu plūdus Seutā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Lukstu čakstīte ir mazs, skaists putniņš. Ja skatamies uz tēviņu riesta tērpā, pamatkrāsa ir brūnmelni raiba, bet viņam ir ļoti izteikts sejas zīmējums - brūnganmelni galvas sāni, virs tiem plata gaiša uzacu svītra, zem tiem - plata, gaiša bārda svītra, rudas krūtis. Ļoti skaists putniņš," iepazīstina ornitologs Viesturs Ķerus. "Mātīte ir neuzkrītošāka, brūnganpelēki raiba, bet es domāju, ka tas raibums ir tik izteikts, ka viņa vienalga ir visnotaļ skaista, lai gan to toņuir mazāk nekā tēviņam apspalvojumā. Bet arī viņai ir izteikta uzacu svītra un bārdas svītra, gan ne tik koši balta kā tēviņam, drīzāk bēša." Lukstu čakstīte dzīvo zonā starp intensīvu lauksaimniecību un krūmājiem. Intensīva lauksaimniecība viņai ir slikta. Ja lauksaimniecības zemes sāk pamazām aizaug, tad lukstu čakstītei ir labi. Bet kad lauksaimniecības zeme tiek apstādīta ar mežu vai aizaug ar krūmiem, tad lukstu čakstītei atkal slikti. Viņa ir tāds pārejas zonas putns, un diemžēl tādiem putniem labi neklājas," skaidro Viesturs Ķerus. Lukstu čakstīšu joprojām Latvijā ir daudz, bet to skaits gan ir stipri mazinājies, 10 gadu laikā tie ir vairāk nekā 40% populācijas. Tāpēc lukstu čakstīte ir iekļuvusi Sarkanajā grāmatā, lai gan joprojām ir parasts putns.  Putns savā mūsdienu nosaukumā joprojām ir saglabājis vārdu, kas latviešu valodā kādreiz lietots, bet tagad to izmanto arvien retāk. Tas ir vārds luksts. Tā ir zema, slapja, mazliet aizaugusi pļava. Zemas, slapjas, aizaugušas vietas ir luksti. Tur patīk dzīvot lukstu čakstītei. Savukārt nosaukuma otrā daļa, protams, ir saistīta ar čakstināšanu. Šim putnam vārds ir dots no tā, kur viņš dzīvo, un no tā, kā viņš izklausās," bilst Viesturs Ķerus. "Čakstināšana lukstu čakstītes gadījumā gan ir uztraukumu sauciens, ko var vasaras otrajā pusē bieži dzirdēt lukstu čakstītei piemērotās vietās. Tas nozīmē, kaut kur tuvumā ir ligzda vai mazuļi un pieaugušie putni ir satraukušies," stāsta Viesturs Ķerus. "Tā lukstu čakstītes dziesma, ko var dzirdēt agrāk vasarā, ir tāda vīterošana, reizēm iepinot arī citu putnu balsu atdarinājumus. Pa vidu ir čerkstēšana laiku pa laikam. Viņa arī ļoti neslēpjas. Parasti dzied uz kāda augstāka krūmiņa vai kāda augstāka stublāja."

Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncertā 14. augustā Sv. Pētera baznīcā skanēs seši jaundarbi, kurus pirmatskaņos Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Pie diriģenta pults šoreiz stāsies kora diriģente un kormeistare Marika Austruma, kura atzīst, ka darbs ar jaundarbiem prasa īpašu spēju kļūt par starpnieku starp komponistu, izpildītājiem un klausītājiem: "Mēģināt būt vidutājam starp klausītāju, starp komponistu, starp pašu sevi un izdarīt tā, lai visas puses ir priecīgas un pacilātas." Savukārt viens no koncerta autoriem, Berlīnē dzīvojošais komponists un kontrabasists Raivis Misjuns festivālam radījis divus opusus. Skaņdarba "Diptihs. Mēness un saule", kas rakstīts korim un kontrabasam solo, pamatā ir latviešu dainas, kurās, pēc komponista domām, «slēpjas milzīgs potenciāls». Viņu īpaši saista mītiskās dainas, kurās «paslēpta dzīvesziņa un daudzi simboli», savukārt kontrabass šajā darbā kļūst par pilntiesīgu kora partneri. Marika Austruma atzīst, ka Misjuna radītā mūzika mēģinājumos spējusi aizraut visu kori: «Mēs visi vienkārši uzmirdzējām kā saule.» Koncertā skanēs vēl viens Raivja Misjuna jaundarbs – "Vēja dziesma" ("Rāmi, rāmi …") jauktajam korim a cappella. Koncertā pirmatskaņojumus piedzīvos arī Andra Dzenīša, Andreja Selicka, Matīsa Čudara un Eduarda Rediko skaņdarbi.

Migrācijas krīze Spānijai piederošajā Seutas anklāvā Āfrikas ziemeļos. Masu protesti Pakistānas kontrolētajā Kašmiras daļā. Donalds Tramps paziņojis, ka panākta vienošanās par teroristu grupējuma "Hamās" pilnīgu atbruņošanos Gazas joslā. Izraēla bažīga par šādu paziņojumu. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Pakistānas Kašmiras asiņainā vasara Drīz būs apritējuši divi mēneši, kopš Pakistānas kontrolēto Kašmiras daļu satricina masu protesti ar vardarbīgām sadursmēm starp protestētājiem un valdības spēkiem. Pašreizējo notikumu vēsturiskās saknes sniedzas 80 gadus senā pagātnē, kad beidza pastāvēt Britu Indijas koloniālie valdījumi, un to vietā radās divas neatkarīgas valstis – Indija un Pakistāna. To robežas noteica pirmām kārtām reliģiskā piederība, Indijā dominējot hinduismam, savukārt Pakistānā – islāmam. Autonomā Džammu un Kašmiras radžas valsts toreizējās Britu Indijas ziemeļos bija reliģiski jaukta teritorija, kuras valdītājs mēģināja izveidot neatkarīgu valsti. Šis projekts neguva vietējo iedzīvotāju atsaucību, sākās sacelšanās, notika Pakistānas un Indijas spēku intervence, un šīs karadarbības rezultātā Džammu un Kašmira izrādījās sadalīta starp Indiju un Pakistānu. ANO rezolūcija nosaka, ka būtu rīkojams referendums par teritorijas nākotni, taču līdz šim tāds nav sarīkots un diezin vai arī notiks. Pašreizējie nemieri aptver daļu no Pakistānas kontrolētās Kašmiras – tā dēvēto Brīvo Džammu un Kašmiru, autonomu teritoriju kādreizējās radžas valsts dienvidrietumos; faktiski – šauru robežjoslu starp Indijas kontrolēto daļu un Pakistānas pamatteritoriju. Jau praktiski kopš šīs administratīvās vienības izveides pagājušā gadsimta vidū teritorijas iedzīvotāji nav bijuši mierā ar to, kā šo tālo valsts nomali pārvalda centrālā vara Islamabadā. Pašreizējo domstarpību galvenais cēlonis ir autonomijas likumdevēju sapulces ievēlēšanas kārtība. Divpadsmit no 45 deputātu vietām tajā rezervētas deputātiem, kurus ievēl nevis vietējie iedzīvotāji, bet Džammu un Kašmiras bēgļi, kuri pametuši Indijas kontrolēto daļu un apmetušies dažādās Pakistānas vietās. 2023. gadā dibinātā sabiedriskā kustība Džammu-Kašmiras Apvienotā sabiedriskā rīcības komiteja pieprasa šo sistēmu likvidēt kā manipulatīvu un vēlētāju gribu kropļojošu. 5. jūnijā komiteja tika pasludināta par teroristisku organizāciju, kuru atbalsta Indija, un aizliegta. Vairāki tās līderi arestēti, par citu uzrādīšanu izsludināta paliela naudas prēmija. Pāris dienas vēlāk tiesa atzina bēgļu kvotu sistēmu par atbilstošu Pakistānas konstitūcijai un, attiecīgi, saglabājamu jūlijā paredzētajās vēlēšanās. Autonomijā sākās masu protesti, kas drīz vien pārauga sadursmēs ar policijas spēkiem, kuru rezultātā, kā lēš, šobrīd dzīvību zaudējuši vismaz četrdesmit cilvēki. Notiek streiki, tiek bloķētas transporta maģistrāles, kas ietekmē teritorijas ekonomisko un sociālo dzīvi. Vēlēšanas tika sadalītas trīs posmos, no kuriem divi – 27. jūlijā un 2. augustā – jau notikuši, trešais plānots 10. augustā. Sekojot sabiedriskās rīcības komitejas aicinājumam, daudzi vēlētāji boikotē vēlēšanas, attiecīgi ievēlēto mandātu leģitimitāte var būt apšaubāma. Migranti atkal nāk! Jūlija beigās Spānijai piederošajā Ziemeļāfrikas pilsētā Seutā izveidojās viena no lielākajām migrācijas krīzēm Eiropas Savienībā pēdējo gadu laikā. Dažās dienās robežu no Marokas šķērsoja desmitiem tūkstošu cilvēku, lielākoties jauni marokāņi, kuri centās nokļūt Eiropas Savienības teritorijā. Migranti robežu šķērsoja pa sauszemi, pārvarot robežas infrastruktūru, vai peldus gar piekrastes aizsargbarjerām. Spānijas iestādes ziņo, ka šobrīd lielākā daļa šo cilvēku jau ir atgriezušies Marokā, tomēr vairāki tūkstoši joprojām uzturas Seutā, radot nopietnu slogu pilsētas uzņemšanas un sociālās palīdzības sistēmām. Seuta kopā ar Melilju ir Spānijai piederošās teritorijas Ziemeļāfrikā, kur atrodas vienīgā Eiropas Savienības sauszemes robeža ar kādu Āfrikas valsti. Spānija ieguva šos atbalsta punktus otrpus Vidusjūrai 16. gadsimtā, taču Maroka, kopš no Francijas un Spānijas dubutprotektorāta 1956. gadā kļuva par neatkarīgu valsti, uzskata to par savu suverēno teritoriju. Nu jau gadiem Seuta un Melilja ir viens no galvenajiem nelegālās migrācijas maršrutiem uz Eiropu. Pēdējā masveida robežas šķērsošana notika 2021. gada maijā, pēc tam, kad Maroka atviegloja robežkontroli. Šī Marokas puses rīcība sakrita ar diplomātisko strīdu ar Spāniju, kad pēdējā atļāva iebraukt Rietumsahāras neatkarības kustības „Polisario Fronte” līderim Brahimam Gali, lai ārstētos pret Covid-19. Rietumsahāra arī ir bijušais Spānijas koloniālais valdījums, kura lielāko daļu šobrīd kontrolē Maroka, taču teritorijas starptautiskais statuss paliek nedefinēts. Šoreiz masveida cilvēku kustību, pēc Spānijas amatpersonu un mediju vēstītā, veicināja sociālajos tīklos izplatīta maldinoša informācija, ka robeža ir atvērta un migrantiem būs viegli iegūt uzturēšanās tiesības Spānijā. Varasiestādes uzsver, ka šīs ziņas neatbilst patiesībai. Izskanējuši pieņēmumi, ka robežkontroles vājināšanos no Marokas puses arī šoreiz ietekmējis saspīlējums abu valstu attiecībās. Krīzes laikā vairāki cilvēki gājuši bojā, cenšoties sasniegt Seutu pa jūru vai šķērsojot robežbarjeras. Spānija pastiprinājusi drošības pasākumus un sadarbojas ar Maroku, lai novērstu jaunus masveida robežas šķērsošanas mēģinājumus. Vienlaikus Eiropas Savienībā atsākusies diskusija par ārējo robežu aizsardzību, migrācijas politiku un dalībvalstu savstarpējo solidaritāti. Izskanējuši pat aicinājumi ierobežot Šengenas vīzu sistēmas darbību Spānijā. Paredzams, ka tuvākajā laikā jautājums par situāciju Seutā būs viens no svarīgākajiem migrācijas politikas tematiem gan Spānijā, gan citur Eiropas Savienībā. Tramps turpina nest mieru pasaulei Jūlija beigās ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta principiāla vienošanās par palestīniešu grupējuma „Hamās” pakāpenisku atbruņošanos Gazas joslā. Pēc Trampa teiktā, vienošanās paredz „Hamās” smagā bruņojuma nodošanu un militārās infrastruktūras likvidēšanu, kam sekotu pakāpeniska Izraēlas karaspēka izvešana no Gazas, starptautiski uzraudzīta drošības mehānisma izveide un teritorijas atjaunošanas darbi. Vienlaikus abas konfliktā iesaistītās puses uzsvērušas, ka vairāki būtiski jautājumi vēl nav atrisināti, tādēļ vienošanās īstenošana pagaidām nav garantēta. „Hamās” amatpersonas apstiprinājušas gatavību apspriest pakāpenisku atbruņošanos, tomēr norādījušas, ka tas būs iespējams tikai tad, ja Izraēla pilnībā ievēros pamiera nosacījumus, pārtrauks militārās operācijas un sāks karaspēka atvilkšanu. Savukārt Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka Izraēla neatkāpsies no mērķa pilnībā likvidēt „Hamās” militārās spējas un iznīcināt tās pazemes tuneļu infrastruktūru, uzsverot, ka drošības garantijas ir priekšnoteikums jebkādas turpmākas politiskās vienošanās īstenošanai Gazā. Vairākas Tuvo Austrumu valstis, tai skaitā Ēģipte, Katara un Turcija, paudušas cerību, ka vienošanās varētu pavērt ceļu ilgstošākam mieram un Gazas atjaunošanai. Vienlaikus starptautiskie novērotāji uzsver, ka vienošanās panākumi būs atkarīgi no abu pušu spējas ievērot uzņemtās saistības un pārtraukt karadarbību. Situācija pašā Gazas joslā joprojām saglabājas ļoti sarežģīta. Neraugoties uz diplomātiskajiem centieniem, Izraēla turpina triecienus par Gazas teritoriju, un palestīniešu amatpersonas ziņo par jauniem bojāgājušajiem un ievainotajiem. Liela daļa Gazas iedzīvotāju joprojām ir pārvietoti, humānās palīdzības piegādes ir nepietiekamas, joprojām pastāv pārtikas, ūdens un medicīnisko resursu trūkums. Tādēļ, lai gan Trampa paziņojums radījis cerības uz konflikta noregulējumu, reālā situācija Gazā pagaidām liecina, ka ceļš līdz stabilam mieram vēl nebūt nav tik taisns un saulains, kādu to savos izteikumos zīmē Baltā nama saimnieks. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.

Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda senatoru Lindsiju Greiemu.„Prusaku Tautas partijas” jauda Indijā. Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā. Aktualitātes analizē Sandis Šrāders, Latvijas Ārpolitikas insitūtas vecākais pētnieks un RTU Aizsardzības tehnoloģiju centra direktors, un Paula Markusa, Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta ārzemju ziņu redaktore. Lindsijam Greiemam aizejot Šodien, 29. jūlijā, ASV, dzimtajā Dienvidkarolīnas pavalstī zemes klēpī gulda Lindsiju Greiemu, senatoru, vienu no ietekmīgākajiem un ārpolitikas procesos ieinteresētākajiem ASV likumdevēja pārstāvjiem un, cita starpā, pārliecinātu prezidenta Donalda Trampa sabiedroto. Greiems šķīrās no dzīves pēkšņi 11. jūlijā, 71 gada vecumā, kā tiek vēstīts, no aortas plīsuma, ko izraisījusi hroniska sirds un asinsvadu aterosklerotiskā kaite. Pagātnē gan Krievijas, gan Irānas propagandas rupori devuši mājienu, ka viņu valsts attiecīgie dienesti varētu mēģināt Greiemu novākt, taču, saskaņā ar varas iestāžu pausto, senatora aiziešanai ir dabiski iemesli. Lindsijs Greiems absolvējis Dienvidkarolīnas Universitāti ar jurista diplomu un septiņus gadus dienējis ASV Gaisa spēku juridiskajā dienestā, tai skaitā kā Gaisa spēku galvenais prokurors Eiropā, sasniedzot pulkveža dienesta pakāpi. Saistība ar bruņotajiem spēkiem nepārprotami noteikusi arī senatora pastāvīgo interesi par militārās stratēģijas un drošības jautājumiem. 1994. gadā Greiems tika pirmoreiz ievēlēts ASV Kongresā, kur izpelnījās ievērību kā viens no toreizējā prezidenta Bila Klintona impīčmenta procesa virzītājiem. Kopš 2002. gada Lindsijs Greiems bija Senāta loceklis. Viņš bija plaši pazīstams kā aktīvs bruņošanās budžetu un amerikāņu globālās militārās klātbūtnes aizstāvis, pārliecināts NATO alianses piekritējs. Viņš bija arī viens no tiem tālredzīgajiem Rietumu politiķiem, kurš atdzimstošā Kremļa impēriskuma draudus saskatīja jau kopš Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā un uzstāja, ka Putina režīms ir jāapvalda no spēka pozīcijām. Izraēlā, Ukrainā, arī Baltijas valstīs Lindsiju Greiemu piemin kā šo valstu uzticamu draugu un atbalstītāju. Vērienīgākās atvadu ceremonijas vakar notika Vašingtonā – atvadīšanās Kapitolija ēkā un bēru dievkalpojums Vašingtonas Nacionālajā katedrālē. Katedrālē atvadu runu teica arī prezidents Tramps, nodēvēdams Greiemu par „leģendu” un „Senāta gigantu”. 2016. gada vēlēšanu kampaņas laikā Trampam nācās uzklausīt no aizgājēja daudz netīkama, taču vēlāk abi kļuva par ciešiem sabiedrotajiem. Atvadu ceremonijā Kapitolijā Senāta vairākuma frakcijas vadītājs Džons Tūns pauda, ka aizgājējs pret savu likumdevēja darbu izturējies tik nopietni kā neviens, taču bijis arī nepārspējams, radot ap sevi jautrības un atbrīvotības gaisotni. Atvadīties no Lindsija Greiema ieradušies, starp citiem, arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu. Zelenskis vakar ticies ar Trampu Baltā nama Ovālajā kabinetā, un pēc šīs tikšanās vēlreiz izskanēja informācija par iespējamu pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot”raķešu ražošanas licences piešķiršanu Ukrainai. Ar prusakiem nav joki Indijas politisko veidojumu „Prusaku Tautas partija” raksturo kā politiskās satīras kustību. Tā radās šī gada maijā, kad Indijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Surja Kants nievājoši izteicās par jauniem ļaudīm, kuri aktīvi pauž viedokli sociālajos tīklos un medijos, kā arī iesniedz attiecīgus pieprasījumus varas iestādēm. Kants pierakstīja šai jauno ļaužu kopībai sociālu parazītismu un salīdzināja viņus ar prusakiem. Neuzmanīgā frāze izraisīja plašu rezonansi, un šādā noskaņojumā tapa publiskās komunikācijas stratēģa Abidžīta Dipkes iniciatīva – soctīklu politiskā kustība „Prusaku Tautas partija”. Nosaukums nepārprotami kariķē premjerministra Nerendras Modi vadītā spēka – Indijas Tautas partijas nosaukumu. Jau mēnesi vēlāk „prusaki” parādīja konservatīvajai varai savu politisko jaudu. Par iemeslu kļuva maija sākumā notikušā centralizētā medicīnas studiju iestājpārbaudījuma rezultātu anulēšana. Šis iestājpārbaudījums ir vispieprasītākais Indijā, un rezultātu atcelšana atstāja neziņā miljoniem reflektantu. Kā tiek ziņots, 12 jaunieši psiholoģiskās spriedzes dēļ izdarījuši pašnāvību. Jūnija sākumā, „prusaku” kustības aicināti, Deli ielās izgāja pirmie protestētāji. Sākumā premjerministra Modi valdība nepievērsa tiem uzmanību, taču pulcēšanās nerima, līdz jūlijā sasniedza jau desmitus tūkstošu dalībnieku. Galvenās prasības bija izglītības ministra Dharmendras Pradhana demisija, nozīmīgas izglītības sistēmas reformas un kompensācijas tiem, kuriem nodarījis kaitējumu lēmums par pārbaudījuma rezultātu atcelšanu. Protestiem pieslēdzās vairākas studentu organizācijas un opozīcijas partijas. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 20. jūlijā, kad policija galvaspilsētā Ņūdeli neļāva protestētāju gājienam pietuvoties parlamentam, laižot darbā nūjas un asaru gāzi. Protestētāji par atbildi apmētāja policistus ar akmeņiem. Vairāki desmiti protestētāju tika ievainoti, varas iestādes ziņo par cietušajiem arī policijas pusē. Policistu brutalitāte izraisīja pretēju efektu, un protesti tikai vērsās plašumā, aptverot arī citas pilsētas. Acīmredzot varas virsotnē saprata, ka ar „prusakiem” nav joki, un nolēma upurēt vienu no premjerministra uzticamajiem līdzgaitniekiem, izglītības ministru Pradhanu – 25. jūlijā viņš paziņoja par savu demisiju. Šis ir pirmais tāds gadījums divpadsmit gadus ilgajā premjerministra Modi un viņa partijas varas periodā. Diemžēl no vairākām Indijas pavalstīm pienāk ziņas, ka varasiestādes, par spīti agrāk solītajam, arestējušas vairākus desmitus protestu dalībnieku. Kustība piedraudējusi, ka var atkal aicināt jaunatni ielās. Sagatavoja Eduards Liniņš. Vasara kā nelaime Mežu ugunsgrēki ir jau ierasts vasaras tveices pavadonis Eiropā, un šomēnes tādi jau masveidā plosās vairākos Francijas un Spānijas reģionos. Francijā visvairāk cietis dienvidrietumos esošais Žirondas departaments, kur uguns pietuvojusies tā centram, Francijas devītajai lielākajai pilsētai Bordo. Uguns strauji izplatījusies, postot mežus un laukus Francijas slavenajā vīna reģionā, un mazāk nekā četrās dienās izdedzinājusi vairāk nekā 420 kvadrātkilometrus, kas aptuveni četras reizes pārsniedz Parīzes teritoriju. Savukārt Spānijā skarti centrālie un austrumu reģioni, tai skaitā Spānijas galvaspilsētas Madrides apkaime. Spāņu iestādes ziņo, ka atsevišķi mežu ugunsgrēki reģionos ārpus Madrides kopumā ir izpostījuši aptuveni 770 kvadrātkilometrus. Dažos reģionos fiksēta arī ugunsvētru veidošanās, kas ir ekstremāla parādība, kad ugunsgrēka radītais karstums izraisa spēcīgas gaisa plūsmas, kas uztur un pastiprina degšanu. Šādos apstākļos ugunsgrēki var kļūt ievērojami grūtāk kontrolējami, radot papildu apdraudējumu gan glābšanas dienestiem, gan apkārtējām apdzīvotajām vietām. Ugunsgrēku rezultātā ir pieaugušas bažas par gaisa kvalitāti blakusesošajos Spānijas un Francijas reģionos. Abas valstis ir izsludinājušas ārkārtas stāvokli un evakuējušas vairāk nekā 330 000 cilvēku; vairākos reģionos slēgti autoceļi un pārtraukta satiksme. Ugunsgrēku dzēšanā iesaistīti tūkstošiem ugunsdzēsēju, militārpersonu un brīvprātīgo. Francija un Spānija lūgušas palīdzību citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, aktivizējot bloka civilās aizsardzības mehānismu. Šī mehānisma ietvaros uz skartajiem reģioniem nosūtītas specializētās ugunsdzēsības lidmašīnas un citu tehnika. Meteorologi norāda, ka ugunsgrēku izplatību veicina ilgstošais karstuma vilnis un sausums, kas pēdējos gados Eiropā vasarās novērojams arvien biežāk. Šī vasara tiek raksturota kā šai ziņā ekstrēma – jūnijs bijis karstākais novērojumu vēsturē. Tiek prognozēts, ka līdzīgi karsta būs arī atlikusī vasaras daļa. Eiropas Komisijas Apvienotais pētījumu centrs jau prognozējis, ka šīs vasaras klimatiskie apstākļi negatīvi ietekmēs graudaugu ražas apjomu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons.  

Senās mūzikas ansamblis "Ældmusic" 31. jūlijā pulksten 20 Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā atklās jaunu koncertciklu "Baroka antoloģija: konfesijas", kas klausītājus iepazīstinās ar dažādu kristīgo tradīciju muzikālo mantojumu. Kā "Klasikai" stāsta ansambļa dalībnieks Ansis Bētiņš, ideja par šādu ciklu radusies jau pirms gada, veidojot koncertu, kurā vienuviet satikās dažādu konfesiju mūzika. Pirmais koncerts būs veltīts katoļu tradīcijai, un tajā skanēs 17. un 18. gadsimta itāļu, franču, spāņu un poļu baroka komponistu darbi. Klausītājus gaida arī īpašs notikums – pirmoreiz publiski izskanēs klavesīnistes Gertrūdes Kraukstas jaunais klavesīns, ko darinājis meistars Kaspars Putriņš. Dziedātāja un diriģente Anastasija Kildiša atzīst, ka programma ļaus no jauna atklāt katoļu mūzikas daudzveidību: "Tik dažādās krāsās var atvērties katolicisms!" Savukārt Ansis Bētiņš uzsver, ka senajā mūzikā notis ir tikai sākumpunkts: "Tās vienmēr ir tikai skelets." Cikla turpinājumā iecerēti arī protestantisma, anglikāņu un pareizticīgās mūzikas koncerti.

Aicinām tādas filmas, kā Jāņa Streiča "Teātris", Aloiza Brenča "Ilgais ceļš kāpās" vai "Mirāža" noskatīties mazliet ar citām acīm, jo tās ir dažas no Centrālās televīzijas Rīgas kinostudijai pasūtītajām filmām. Šī gada jūnijā kinokritiķe Daira Āboliņa aizstāvējusi promocijas darbu, kurā pirmoreiz padziļināti analizētas PSRS Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā, atklājot to īpašo lomu studijas attīstībā, filmu stilistikas veidošanā un televīzijas filmu ražošanas principu attīstībā. Darbā analizētie piemēri liecina, ka televīzijas filmu veidošanā iesaistījās nozīmīgi Latvijas režisori, tostarp Ada Neretniece, Jānis Streičs, Pēteris Krilovs un Aloizs Brenčs. Pētījuma rezultāti paplašina izpratni par televīzijas filmu lomu Latvijas kino vēsturē un to nozīmi sociālās realitātes konstruēšanas procesos padomju periodā. Daira Āboliņa pētījusi gan šo padomju gadu Centrālās televīzijas pasūtījuma filmu spēles noteikumus, gan to, kas ar šīm filmām notiek tagad. Centrālā televīzija pasūtīja Rīgas kinostudijai filmas, kas tapušas laikā no 1966. līdz 1989. gadam. Darba nosaukums ir "Centrālās televīzijas pasūtījuma aktierfilmas Rīgas kinostudijā: stilistikas un ražošanas principu ģenēze". Darbs ir aizstāvēts, bet kāds ir šo filmu liktenis? Tās pieder Centrālajai televīzijai vai Rīgas kinostudijai? Daira Āboliņa: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es teiktu, ka šīs filmas joprojām atrodas tādā pelēkajā zonā, par ko ļoti žēl. Oriģināli, ja tādi ir saglabājušies, negatīvi, un visas filmas ir uzfilmētas uz 35 milimetriem, tātad uz īstas filmas, tās atrodas, nezinu kur Krievijā, Krievijas arhīvos. Ja mēs runājam par tiesībām, šis jautājums līdz galam nav atrisināts, kaut gan visu Rīgas kinostudijas autortiesību mantojumu atdeva atpakaļ autoriem, un tātad tās nepieder ne Rīgas kinostudijai, ne Krievijai vai Maskavai, tās pieder filmu autoriem. Fiziskie nesēji - tas ir jautājums. Kopijas iedeva arī tolaik Latvijas Televīzijai. Visas Centrālās televīzijas filmas kopiju veidā, filmu ruļļu veidā tika iedots arī Latvijas Televīzijai. (..)  Ko Rīgas kinostudijas zīmola mantotāji izdarīja ar daudzām no šīm filmām? Būtībā šī komunikācija nav tik veiksmīga un (..) Atbilde ir tāda, ka statuss ir neviennozīmīgs. -- Pavisam īsi - kāda tev ir sajūta par obligāto filmu dublēšanu un ieskaņošanu latviešu valodā* ?  Daira Āboliņa: Šajos gadījumos, kad mums nav latviešu versijas, un daudzām šīm padomju filmām, tieši padomju perioda filmām, es domāju, ka tur ir ļoti, kā es jau minēju, smalki jārisina, jādomā, kā to darīt. Bet vispār es esmu pret dublēšanu. Vispār es esmu pret. Mēs esam pieauguši cilvēki, mēs zinām valodas, mēs skatāmies brīnišķīgu kino kinoteātros ar subtitriem. Jaunā paaudze vispār pārzina vairākas valodas. Labi, tieši ar krievu valodu viņiem iet grūtāk, un lai viņi izvēlas, vai viņiem vajag to krievu valodu.  Ja nevajag, lai viņi mācās franču un itāļu. Jā, es esmu pret. * Saeima 23. jūlijā otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, lai noteiktu, ka Eiropas Savienības (ES) valstu svešvalodās veidoti televīzijas raidījumi vai to daļas būtu jāieskaņo, jādublē vai jānodrošina ar subtitriem latviešu valodā. Savukārt raidījumi vai to daļas citās svešvalodās būs jādublē latviski.

Šoreiz raidījumā Piespēle runājam par motokrosu ar blakusvāģiem, jo studijā pašmāju labākā ekipāža, dvīņubrāļi Daniels un Bruno Lielbārži. Viņi stāsta par sarežģīto sezonu, ko ietekmējušas gan veselības problēmas, gan likstas ar tehniku. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” saruna par dāmu futbolu - ciemos Latvijas izlases galvenā trenere Liene Vāciete un Latvijas Futbola federācijas pārstāve Ņina Travkina. Nedēļas notikumu izlasē: Pasaules kausā futbolā triumfējusi Spānija, kas finālā papildlaikā ar 1:0 uzvarēja Argentīnu; Latvijas futbola klubi turpina “Eirokausu vasaru” - pie pirmās izbraukuma uzvaras četru gadu laikā tika “Riga”, “Audai” sensacionāla uzvara Rumānijā, panākums arī RFS, bet Liepājai zaudējums; Latvijas labākie pludmales volejbola pāri noskaidrojuši pretiniekus Eiropas čempionāta grupu turnīrā Polijā.

Ukrainā jauna ministru kabineta veidošana ir nonākusi līdz protestiem un armijas virspavēlnieka Oleksandra Sirska nomaiņai. Savukārt Ukrainas triecieni Krievijas teritorijā nu jau skar ne tikai militāros un enerģētikas objektus, bet arī tirdzniecības vietnes "Wildberries" noliktavas. Lielbritānija tikmēr tikusi pie sava nākamā premjera - leiborista Endija Bērnema, kurš Dauningstrītā ieradies, pamatīgi izsvēpējot stārmera veidoto kabinetu. Bet Ungārijā "buldozera lomu" uzņēmies jaunais valsts premjers Pēters Maģars, kurš dažādos valsts līmeņos un struktūrās mēģina izsvēpēt Viktora Orbana laikmeta paliekas. Šos tematus apspriežam kopā ar Martu Eduardu Ivaski no Latvijas Ārpolitikas institūta un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu. Zelenskis nevar, kā ienāk prātā Kad aizpagājušās nedēļas beigās parādījās informācija par līdzšinējās Ukrainas valdības atkāpšanos un jauna kabineta veidošanu, sākotnēji nekas neliecināja, ka process varētu draudēt ar krīzi. 16. jūlijā Ukrainas Augstākā Rada apstiprināja valdību ar līdzšinējo valsts naftas un gāzes koncerna „Naftogaz” vadītāju Serhiju Korecki priekšgalā. Taču saskaņā ar Ukrainas likumdošanu aizsardzības un ārlietu ministru kandidātus izvirza prezidents, un par viņiem Rada balso atsevišķi. Jau valdības apstiprināšanas laikā Kijivas ielās bija sākušies protesti, jo bija parādījusies informācija, ka amatam netiks atkārtoti izvirzīts populārais aizsardzības ministrs Mihailo Fedorovs. Protestētāji izvirzīja arī prasību atcelt no amata līdzšinējo armijas pavēlnieku ģenerāli Oleksandru Sirski. Pastāv viedoklis, ka Ukrainas pašreizējie panākumi kaujas robotu izmantošanā lielā mērā ir ministra Fedorova nopelns, savukārt ģenerālis Sirskis kā „vecās skolas” virsnieks drīzāk kavē šo attīstību. Nākamajās dienās protesti vērsās plašumā un aptvēra arī citas Ukrainas pilsētas. Vakar, 21. jūlijā, prezidents Zelenskis paziņoja, ka atceļ no amata ģenerāli Sirski, par jauno pavēlnieku ieceļot ģenerālmajoru Mihailo Drapatiju. Savukārt bijušajam aizsardzības ministram Mihailo Fedorovam piedāvāts jaunizveidots tehnoloģiju un militāro inovāciju ministra portfelis. Par aizsardzības ministra pienākumu izpildītāju iecelts drošības spēku ģenerālmajors, kopš šī gada sākuma arī Ukrainas Drošības dienesta priekšnieka pienākumu izpildītājs Jevhenijs Hmara. Nedienas ar aizsardzības ministra izraudzīšanos aizkavējušas arī ārlietu resora vadītāja apstiprināšanu, un līdzšinējais ministrs Andrijs Sibiha, kuram, visdrīzāk, vajadzēja saglabāt amatu, pagaidām to ieņem pagaidu pienākumu izpildītāja statusā. Neskatoties uz diezgan juceklīgo situāciju, Augstākā Rada tomēr nolēmusi doties plānotajās brīvdienās līdz 18. augustam. Jaunumi ukraiņu lidrobotu „ēdienkartē” Pēdējās dienas papildinājušas Ukrainas lidrobotu triecienu „ēdienkarti” ar jaunu objektu kategoriju: nedēļas nogalē uzlidojums praktiski iznīcinājis divus tīmekļa tirdzniecības tīkla „Wildberries” noliktavu kompleksus – vienu Piemaskavā, otru Tambovas apgabalā. Iespējami zaudējumi pārsniedz divus miljardus dolāru, astoņi noliktavās strādājošie zaudējuši dzīvību, desmitiem ievainoti. „Wildberries” ir lielākais šāda veida komercijas tīkls Krievijā, kurā nodarbināti gandrīz piecdesmit tūkstoši strādājošo. Kompāniju pirms vairāk nekā divdesmit gadiem radīja individuālā uzņēmēja Tatjana Kima, taču, kā tas mēdz notikt ar sekmīgiem uzņēmējdarbības projektiem Krievijā, pirms vairākiem gadiem viņai nācās „padalīties” ar varas aprindām pietuvinātiem ļaudīm. Pie tam par pīrāga daļu saplūcās tādi ietekmīgi ļaudis, kā Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs no vienas un Krievijas Prezidenta administrācijas vadītājs Antons Vaino un oligarhs Suleimans Kerimovs no otras puses. Notika pat apšaude ar kritušajiem Maskavas centrā, un, cik var spriest, procesā iejaucās pats Vladimirs Putins, izšķirot to par labu Vaino un Kerimova frakcijai. Ievērojot šīs saiknes ar varas struktūrām, nenākas brīnīties, ka „Wildberries” sortimentā plaši pārstāvēti arī karā lietojami izstrādājumi un materiāli: ķiveres, bruņu vestes, optiskais kabelis un plašs klāsts lidrobotu komponentu. Tādējādi Ukrainas lidrobotu „vizīte” bija, var teikt, tikai laika jautājums. Jāpiebilst, ka „Wildberries” loģistikas ķēdes un noliktavas plaši izmanto mazie un vidējie uzņēmēji, un ir tādi, kuri šais uzbrukumos zaudējuši praktiski visus apgrozāmos līdzekļus. Dauningstrītas 10 jaunais iemītnieks Pirmdien, 20. jūlijā, darbu uzsāka jaunais Lielbritānijas premjerministrs Endijs Bērnems. Viņu Leiboristu partija 17. jūlijā izraudzījās par savu jauno līderi pēc tam, kad viņa priekšgājējs Kīrs Stārmers paziņoja par demisiju. Saskaņā ar britu politisko sistēmu šādā gadījumā valdošās partijas iekšējā balsojumā tiek izraudzīts jauns partijas un valdības vadītājs, un līdzšinējais Lielās Mančestras lordmērs Bērnems guva pārliecinošu savu partijas biedru atbalstu. Bērnems ieguvis mākslu maģistra grādu angļu valodas specialitātē Kembridžas universitātē, strādājis par žurnālistu, 31 gada vecumā pirmoreiz ievēlēts parlamentā. Neilgi pēc tam Bērnems ieņēma vairākus ministra amatus premjerministra Gordona Brauna valdībā laikā no 2007. līdz 2010. gadam. Pēc aiziešanas no parlamenta 2017. gadā Bērnems tika ievēlēts Lielās Mančestras mēra amatā, kur ieguva atzinību par transporta reformu vadīšanu, reģionālās decentralizācijas atbalstīšanu un nozīmīgu vietējo politikas iniciatīvu īstenošanu. Tieši šajā amatā viņš nostiprināja savu reputāciju kā politiķis, kurš iestājas par lielāku varas nodošanu reģioniem un vietvarām, un izpelnījās pavārdu „Ziemeļu karalis”. Stājoties amatā, jaunais premjerministrs uzsvēris cenšanos veidot savu komandu, iekļaujot tajā dažādu partijas spārnu pārstāvjus. Tomēr, kā atzīmē izdevums „Politico”, no valdības pazuduši iepriekšējā premjera tuvākie līdzgaitnieki un kopumā tā kļuvusi mērenāk kreisa. Jaunais finanšu ministrs būs Džons Hīlijs, kurš iepriekšējā valdībā bija aizsardzības ministrs un demisionēja, kritizēdams finanšu sektoru par attīstības bremzēšanu. Aizsardzības ministra amatu, savukārt, ieņems līdzšinējais veselības ministrs Vess Strītings. Ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais enerģētikas un nulles emisiju lietu ministrs Eds Milibends, prominents un pieredzējis politiķis. Luīze Heiga, kas tiek raksturota kā viena no ciešākajām jaunā premjera sabiedrotajām, kļuvusi par pirmo sekretāri, respektīvi, premjera vietnieci, un Kabineta biroja vadītāju. Savā pirmajā premjera runā Bērnems uzsvēra decentralizācijas, rūpniecības un sabiedrisko pakalpojumu attīstības nozīmi, atspoguļojot prioritātes, kuras viņš iepriekš īstenoja kā mērs un pats nodēvējis par “mančestrismu”. Ārpolitikā Bērnems ir paudis vēlmi veidot ciešāku sadarbību un nostiprināt jau panākto progresu sarunās ar Eiropas Savienību. Premjerministrs atkārtoti apstiprināja Lielbritānijas atbalstu NATO un palīdzības sniegšanu Ukrainai. Pagaidām grūti spriest, kādas izvērtīsies jaunā Dauningstrītas iemītnieka attiecības ar Donaldu Trampu, kas lielā mērā noteiks arī attiecības starp Londonu un Vašingtonu. Diezin vai paredzama nozīmīga britu nostājas maiņa Persijas līča karadarbības vai imigrācijas jautājumā, kas varētu Baltā nama saimnieku īpaši iepriecināt, taču pirmā abu līderu telefonsaruna esot atstājusi pozitīvu iespaidu. Sagatavoja Eduards Liniņš un Artis Tomsons. Pētera Maģara sprints un barjerskrējiens Vēl nav pagājuši trīs mēneši, kopš Ungārijas premjerministra amatā stājās Pēters Maģars, taču valsts iekšpolitiskajā ainavā un ārpolitiskajā kursā notikušas krasas un sagaidāmas pārmaiņas. Vēlēšanas nesa partijai „Tisza” ne vien uzvaru, bet arī konstitucionālo vairākumu, un tas dod jaunajai valdībai diezgan labu atvēzienu, mēžot priekšgājēja, odiozā prokremliskā līdera Viktora Orbāna 16 varas gados piekrātos „Augeja staļļus”. Tūlītējas un pamanāmas pārmaiņas notika Ungārijas ārpolitikā. Pagājušajos pāris mēnešos jaunais Ungārijas līderis jau paguvis apmeklēt daudzas Eiropas galvaspilsētas. Briselē viņš panācis līdz šim iesaldēto vairāk nekā 16 miljardu eiro fondu saņemšanu, Varšavā atjaunojis labas attiecības ar nozīmīgāko reģionālo partneri Poliju, Kijivā vienojies, ka Budapešta vairs nebloķēs Ukrainas virzību uz Eiropas Savienību, pretim saņemot konkrētas apņemšanās Ukrainas Aizkarpatu reģionā mītošās ungāru minoritātes situācijas uzlabošanai. Taču, kā savā rakstā izdevumā „Internationale Politik Quarterly” pauž Centrāleiropas valstu politikas eksperte Žužanna Vēga, ja Petera Maģāra līdzšinējā starptautiskā darbība esot īsts sprints, tad viņa iekšpolitika drīzāk ir barjerskrējiens. Jaunajam valdības galvam nākas demontēt un reformēt varas mehānismus, kurus viņa priekšgājējs sabūvējis savas politiskās konjunktūras labā. Eiropas fondu atsaldēšana kļuvusi iespējama pirmām kārtām pateicoties gatavībai skaust partijas „Fidesz” laikā sazēlušo korupciju un necaurspīdīgumu to izlietojumā. Spilgta ir jaunās valdības rīcība, reformējot Ungārijas sabiedriskos raidītājus, kurus iepriekšējā vara bija pārvērtusi valdošās partijas propagandas mašīnā. Kopš jūlija sākuma sabiedriskās televīzijas ziņu kanālā M1 raidījumu vietā skatītājus sagaida tumšs ekrāns ar uzrakstu: „Sabiedriskie mediji nedrīkst melot. Lūdzam piedošanu, ka to tik ilgi darījām!” Seko informācija par notiekošo mediju reformēšanu un aicinājums gaidīt pārraižu atjaunošanos. Orbāns un partija „Fidesz” savas varas gados praktiski visur amatos savietojusi savējos, kuri daudzos gadījumos sagaidāmi sabotēs pārmaiņu procesus. Premjerministrs Maģars aicinājis daudzus iepriekšējā konjunktūras ielikteņus labprātīgi aiziet, sākot jau ar līdzšinējo Ungārijas prezidentu Tamāšu Šujoku. Kad valsts galva atteicās to darīt, parlaments 13. jūlijā pieņēma konstitūcijas grozījumus, kas paredz, cita starpā, prezidenta pilnvaru izbeigšanu. 18. jūlijā prezidents Šujoks šos labojumus apstiprināja, tādējādi piekrizdams aiziet. Tagad Ungāriju gaida ārkārtas prezidenta vēlēšanas. Vairāki ievērojami sabiedrības pārstāvji nākuši klajā ar publisku vēstuli, aicinot partiju „Tisza” nominēt valsts galvas amatam izcilo šahisti, pašreizējo Pasaules šaha federācijas sieviešu reitinga līderi Judīti Polgāru. Tomēr viņa laipni atteicās no nominācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Darba diena var kļūt ne tikai emocionāli patīkama, bet arī veselīga, ja padomājam par ēšanu. Kā sagatavot ēdienu, lai paēstu un tas nesabojātos visas garās darba dienas laikā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Veselīgas un viegli pagatavojamas receptes iesaka uztura speciāliste Eva Šmite un uztura speciāliste, biznesa augstskolas "Turība" studiju programmas "Uzturs" vadītāja Guna Bīlande. Jautājam arī Rīgas ielās sastaptiem cilvēkiem, kādi ir viņu pusdienu ieradumi, vai viņi ņem līdzi mājas gatavotu ēdienu.  Aģentūras "Norstat" apkopotie dati liecina, ka vairāk ņemt līdzi mājās gatavotu ēdienu uz darbu izvēlas sievietes (40%) un 33% vīriešu. 7% gan vīrieši, gan sievietes pērk ēdienu veikalā; 10% sieviešu atzīst, ka pusdienas nodrošina darbavieta, savukārt šo pašu atbildi sniedz 7% vīriešu. 5% sievietes saka, ka darbā nemēdz ēst. Savukārt vīrieši, kuri saka, ka viņi vispār darbā nemēdz ēst, ir 12%.  Guna Bīlande norāda, ka pirmām kārtām pusdienas būtu vajadzīgs ēst, lai cilvēks var funkcionēt ne tikai no rīta, bet arī pa dienu, pēcpusdienā un lai vakara ēdienreize neizvērstos milzīgā reidā uz ledusskapi, kur tiek izlaupīts viss pieejamais.  "Ja tu noteikti nepaēdīsi pusdienas, tad vakariņas ticami būs nevis dubultā, bet trīskārtīgi. Tāpēc pirmām kārtām ir jādomā par to, ka mums ir jāpaēd pusdienas," atzīst Guna Bīlande, norādot uz dažādiem veselības riskiem, ja cilvēks pusdienas neēd. "Vienmēr noteikti ir vieta diskusijai par izmaksām," turpina Guna Bīlande. "Ēdiens, kas gatavots mājās, vienmēr izmaksās lētāk nekā kafejnīcā vai ēdnīcā, vai veikalā nopirkts. It īpaši vasaras sezonā, kad ir pilns dārzs ar kabačiem un visu pārējo, gala izmaksu rezultāts pusdienu kastītei paliks vien dažu eiro rāmī pretstatā pusdienu piedāvājumiem. Ja parēķinām tīri finansiālo aspektu, tie varētu būt 30-40 eiro [ietaupījums] nedēļas griezumā, ja mēs paskatāmies gada griezumā, mums ir 1000 eiro. Burvīgs ceļojums sanāk." Eva Šmite atzīst, ka arī viņa ir "kastīšu cilvēks", kurai patīk ņemt ēdienu līdzi, jo no mājām var paņemt līdzi arī produktus, kurus varbūt pusdienu piedāvājumā nemaz neieraudzīsi. "Mājās mēs varam izvēlēties pēc iespējas kvalitatīvākus produktus, mēs varam arī, kā Guna teica, ar vēsu prātu jau saprast, ko mums pusdienās vajadzētu uzņemt tā, lai būtu paēduši, lai mūsu veselība no tā iegūtu. Ja mēs to kastīti sagatavojam iepriekšējā vakarā vai konkrētās dienas rītā, tad visticamāk, ka nebūsim ļoti lielā izsalkumā un varēsim izvēles izdarīt racionālas un pārdomātas," uzskata Eva Šmite.  Tāpat raidījuma viešņas norāda, ka nav obligāti līdzi vienmēr jāņem silts ēdiens, svarīgākais ir šo ieradumu ieviest un sākt ar vienkāršākām lietām, piemēram, var paņemt svaigus dārzeņus, ielikt biezpienu vai mocarellu, maizes šķēli.   "Ne vienmēr tam ir jābūt maksimāli sarežģītam un sagatavotam," uzskata Guna Bīlande.

Kā saglabāt ražas garšas un košumu ziemai, dažādi konservējot ogas un dārzeņus, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās kulinārijas un gastronomijas speciāliste, populāru pavārgrāmatu autore, žurnāliste Iveta Galēja un rehabilitācijas centra "Jaunķemeri" uztura speciāliste Ilze Lutere. Iveta Galēja bilst, ka konservēšana ir modes lieta. Viena no tendencēm, ko pamanījusi un arī pamēģinājusi ir veselīgā konservēšana – ogas un augļi bez cukura, tikai ar medu vai dabīgo cukuru, kas ir pašos augļos. Vēl viena tendence – ja izmanto konservēšanai citrona vai laima sulu, vispirms augli nedaudz grilē un tikai tad spiež sulu. Parādās citas garšas nianses. Bet runājot par konservēšanu kopumā, abas viešņas nebeidz atgādināt, cik svarīga ir tīrība - tīri trauki, tīri dārzeņi, augļi un ogas.  Konservējumus viņas iesaka glabāt vienu sezonu. Savukārt Ilze Lutere atgādina, ka pelējums viens no nopietnākajiem vēzi izraisošiem kancerogēniem.

Čelliste Gunta Ābele, kura ikdienā dzīvo Šveicē, šovasar atgriezusies Latvijā, lai debitētu kamermūzikas koncertā Rīgas Domā kopā ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu. Franču komponistu mūzikas programma 39. Starptautiskajā ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms" 22. jūlijā mūziķei ir īpašs notikums – tajā savienojas bērnības atmiņas, ilggadēja muzikāla draudzība un iespēja muzicēt kopā ar leģendārajām Doma ērģelēm. Lai gan Gunta Ābele jau daudzus gadus dzīvo Bernē, viņa atzīst, ka katra atgriešanās Latvijā aizvien ir emocionāla. “Vienmēr, no lidmašīnas ieraugot Latvijas mežus un jūru, ir īpaša sajūta sirdī.” Rīgā laiks rit citādi nekā ikdienā Šveicē – jāpagūst satikt ģimeni, draugus un piedzīvot pilsētu. Ar Vitu Kalnciemu čellisti vieno sena pazīšanās, kas sākās Jēzus baznīcā, kur bērnībā viņa kā Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne regulāri muzicēja dievkalpojumos. Tieši tur radās apbrīna par ērģelnieces improvizācijas prasmi. “Kad pirmo reizi spēlēju Šveicē baznīcā, man bija pilnīgs kultūršoks. Man likās – tā, kā spēlē Vita, tā spēlē visi. Izrādījās, ka tā nemaz nav.” Rīgas Doma koncerts būs Guntas debija kamermūzikā šajā dievnamā. Viņa uzsver, ka muzicēšana līdzās varenajām ērģelēm rada pavisam citu skanējumu: “Ar tādu varenu instrumentu kā ērģeles čellam vienkārši jāskan – tur nav citu iespēju.” Programmā skanēs Kamila Sensānsa, Gabriela Forē, Sezāra Franka un Olivjē Mesiāna darbi. Pēc mūziķes teiktā, katrs koncerts ar ērģelēm ir unikāls, jo katrā baznīcā ir cits instruments un katrs ērģelnieks izvēlas savas skaņu krāsas: “Katru reizi veidojas pilnīgi cita skaņu pasaule.” Īpaša vieta programmā atvēlēta Mesiāna darbam "Slavinājums Jēzus mūžībai". “Ja nu Rīgas Doms un franču mūzika, tad noteikti gribēju šo skaņdarbu. Tas ir ārpus realitātes, savā pasaulē,” stāsta Gunta Ābele. Savukārt franču mūziku kopumā viņa raksturo kā īpaši niansētu, plūstošu un harmoniski smalku. Lai arī vasara citiem ir atpūtas laiks, mūziķes kalendārs joprojām ir piepildīts. Drīz pēc koncerta Rīgā viņa muzicēs kopā ar dzīvesbiedru Dolomītu kalnos Itālijā, bet rudenī turpinās koncertus kopā ar “Latvian Piano Trio” un citiem latviešu mūziķiem Šveicē. “Jo vairāk un dažādākos sastāvos spēlē kopā, jo vairāk saproti otru pat bez teikšanas.” Šogad čelliste nosvinējusi arī apaļu jubileju. Viņa atzīst, ka gadi devuši lielāku pieredzi, īpaši pedagoģiskajā darbā, taču nav mazinājuši aizrautību. “Varbūt esmu kļuvusi drusciņ gudrāka, bet dzīvi un mūziku joprojām mīlu.”  

Pilsētas svētku sezona rit pilnā sparā. Arī šovakar Cēsis pulcēs pilsētas iemītniekus un viesus, lai sāktos svētku svinības. Turklāt pilsētas svētku kulminācijas brīdī, jau rīt, 18. jūlijā, sāksies arī paralēlie pasākumi Cēsu Mākslas festivālā. Notikumu programmu aizsāks, atklājot vairākas izstādes, ko varēs aplūkot gan pilsētvidē, gan Cēsu Jaunajā pilī un koncertzāles “Cēsis” galerijā. Festivāla vizuālās mākslas programmas kuratore Daiga Rudzāte norāda, ka festivāla 20. jubilejā var secināt, ka ir paplašinājusies Cēsu iedzīvotāju un viesu izpratne par laikmetīgās mākslas norisēm. Savukārt paši mākslinieki izceļ vairākus izaicinājumus. -- Cēsu Mākslas festivāla laikā būs iespēja apmeklēt ne tikai izstādes, bet arī muzikālus notikumus. Augusta sākumā koncertzālē atskaņos Riharda Vāgnera operu “Loengrīns”. Diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā uzstāsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un starptautisks solistu ansamblis. Savukārt nedēļu vēlāk izskanēs Leonarda Bernsteina operetes “Kandids” Mārtiņa Meijera režijā. Pie diriģenta pults būs Jānis Liepiņš. Tāpat Cēsu iedzīvotājiem un viesiem būs iespēja baudīt teātri, Latvijas Nacionālā teātra “Ilgu tramvaju” un Dirty Deal Teatro izrādi “Alfas”.

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni.  No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam. Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam. Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem. Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

Irānā pēdējā gaitā pavadīts ASV un Izraēlas uzbrukumā nogalinātais augstākais garīgais līderis Alī Hāmenejī. Ukraina sekmīgi bliež pa Krievijas naftas ražošanas un eksporta infrastruktūru, un sociālos medijus pāršalc video ne tikai ar degošiem rezervuāriem un rūpnīcām, bet arī milzīgām rindām pēc degvielas. Turcijas galvaspilsētā Ankarā šonedēļ norisinājās NATO samits, un mediji uzreiz atzīmēja, ka ASV prezidents Donalds Tramps tur devās sliktā noskaņojumā. Aktualitātes raidījumā Divas puslodes analizē Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Veiko Spolītis. Hāmenejī atvadās, karš turpinās Irānas galvaspilsētas Teherānas ielas nedēļas nogalē un pirmdien, 6. jūlijā, pildīja ļaužu pūļi, kuri pavadīja pēdējā gaitā 28. februārī ASV un Izraēlas aviācijas uzbrukumā nogalināto islāma republikas augstāko garīgo līderi Alī Hāmenejī. Vakar atvadu ceremonijas pārvietojās uz šiītu islāma svēto pilsētu Kumu, šodien, 8. jūlijā, tā turpinās Irākas šiītisma centros Nedžefā un Kerbelā, visbeidzot ceturtdien process noslēgsies ar apbedīšanu aizgājēja dzimtajā pilsētā Mešhedā. Pie Irānas mošejām tiek pacelti sarkani karogi, kas simbolizē mocekļa asinis, un kuriem tur jāplīvo tik ilgi, līdz šīs asinis nebūs atriebtas. Galvenais islāma republikas varas vēstījums šai grandiozajā pasākumā ir, ka valsts un sabiedrības idejiskie pamati paliek nesatricināmi par spīti vadoņa bojāejai. Novērotāji atzīmē, ka arī tēva bērēs publiski nav parādījies viņa varas oficiālais mantinieks Modžtaba Hāmenejī. Ir zināms, ka arī viņš cietis sabiedroto uzlidojumos, tomēr joprojām nav zināms, kāds ir viņa veselības stāvoklis un vai viņš vispār veic kādas varas funkcijas. Līdz ar to nav īsti skaidrs, kā šobrīd darbojas Irānas valsts varas sistēma, kur augstākajam garīgajam līderim ir noteicošā loma. Otra nozīmīgākā figūra šai sistēmā ir valsts prezidents, taču nākas šaubīties par pašreizējā valsts galvas Masuda Pezeškiāna reālo varas apjomu. Ir diezgan skaidrs, ka lielā mērā neatkarīgs savā rīcībā ir nozīmīgākais militārais spēks – Islāma revolūcijas sargu korpuss ar ģenerāli Ahmadu Vahidi priekšgalā. Visdrīzāk militāristi netika izprasījuši kādu centrālās varas akceptu, kad pirmdien ar raķetēm apšaudīja trīs tankkuģus netālu no Omānas krastiem. Par atbildi Savienoto Valstu gaisa spēki īstenoja triecienus mērķiem Irānas dienviddaļā, savukārt ASV Finanšu ministrija atjaunoja Irānas naftas un naftas ķīmijas produktu tirdzniecībai noteikto sankciju darbību. Irāna paziņojusi, ka tas ir agrāk panāktās karadarbības pārtraukšanas vienošanās pārkāpums, un ka tā neatsāks miera sarunas, kas šobrīd pārtrauktas uz augstākā līdera Hāmenejī bēru laiku, kamēr pastāv draudi no Savienoto Valstu puses. Benzīna nav, bet gaidiet uzvaras! Pēdējās dienās Ukraina turpinājusi sekmīgi graut agresorvalsts Krievijas naftas pārstrādes un eksporta infrastruktūru. Sestdien, 4. jūlijā, melni dūmu mākoņi pacēlās pār Somu līci, kad ukraiņu lidroboti aizdedzināja degvielas rezervuārus Ustjlugas un Visockas ostās un uzbruka Kronštates kara flotes bāzei un armijas poligonam pie Lugas. Savukārt naktī no svētdienas uz pirmdienu tika dots trieciens naftas pārstrādes rūpnīcai Jaroslavļā un uzstādīts jauns lidrobotu uzbrukuma tāluma rekords, sasniedzot lielāko Krievijas degvielas ražošanas uzņēmumu Omskā – Sibīrijā, apmēram divarpus tūkstošu kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Krievijas atbilde ir jau ierastā – slepkavot Ukrainas mierīgos iedzīvotājus. 6. jūlija lidrobotu un raķešu trieciens Kijivai un tās apkārtnei laupījis dzīvību vismaz 26 cilvēkiem. Tāpat agresorvalsts pastiprināti uzbrūk degvielas uzpildes stacijām piefrontes zonā, kam gan ir apšaubāms efekts. Tikām Ukrainas triecienu rezultāti kļuvuši pamanāmi jau visā Krievijas teritorijā. Vismaz divās trešdaļās valsts reģionu ieviesti degvielas tirdzniecības ierobežojumi; dažviet, piemēram, okupētajā Krimā, tās pārdošana privātpersonām vispār pārtraukta. Pie uzpildes stacijām veidojas milzu rindas, kurās autovadītāji pavada reizumis līdz pat 12 stundām. Simtiem automašīnu īpašnieku pasūta savu spēkratu pārbūvi, lai turpmāk varētu darbināt dzinējus ar sašķidrināto gāzi. Nopietnas problēmas briest Krievijas lauksaimniecībā, jo nupat sākas labības pļauja, kam arī nepieciešama degviela. Uz šī drūmā fona Krievijas vadonis pagājušās nedēļas nogalē sarīkoja savai tautai uzvaras kaldināšanas šovu. Sestdien, 4. jūlijā, tika publiskots video no tikšanās kādā nenosakāmas lokācijas štābā, kur Putins, ģērbies aizsargkrāsas tērpā, uzklausīja ģenerālštāba priekšnieka Gerasimova un citu augstāko virsnieku ziņojumus. Kā varens militārs sasniegums tika piesaukta it kā notikusī Kostjantiņivkas pilsētas ieņemšana. Līdz karam šajā Doneckas apgabala pilsētā dzīvoja nepilni 80 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem tagad palikuši labi ja pāris tūkstoši. Karadarbība pārvērtusi pilsētu drupu kaudzē, tomēr arī to, kā izrādās, krievu spēki pilnībā nekontrolē, un armijas ģenerāļa Gerasimova ziņojums ir jau ierastā plātīšanās. Ko sola divas dienas Ankarā? Vakar NATO dalībvalstu vadītāji pulcējās uz organizācijas ikgadējo samitu, kas šogad notiek Turcijas galvaspilsētā Ankarā. Var teikt, ka norises vieta ir teju simboliska – apmēram viduspunktā starp divām šī brīža aktīvākajām karadarbības zonām: Ukrainu un Persijas līci. Apstiprinājās samita priekšvakarā izskanējušās prognozes, ka Baltā nama saimnieks Donalds Tarmps dodoties uz Ankaru nīgrā noskaņojumā. Vakar, 7. jūlijā, partneri saņēma no „papuča” Donalda praktiski visu domājamo pretenziju zalvi: viņš esot nemierā ar NATO, eiropieši joprojām negribot kā nākas ieguldīties pašu aizsardzībā un neesot arī nākuši palīgā militāri apstrādāt Irānu. Tas esot bijis pārbaudes tests, un partneri to neesot izturējuši. Dienasgaismā atkal tika izvilkta arī gribēšana pievākt Grenlandi, tā ka Dānijas premjerministrei Metei Frederiksenai atkal nācās atgādināt par savas valsts suverenitāti un to, ka arktiskā sala neesot izlikta pārdošanai. NATO ģenerālsekretārs Marks Rute savā uzrunā, kā ierasts, ar skaitļiem centās apliecināt, ka aizsardzības izdevumu kāpums notiek saskaņā ar ASV līdera vēlmēm.  Kas attiecas uz partneru aizsardzības tēriņiem, tad pagājušogad Hāgā definētās apņemšanās šogad sākušas materializēties konkrētos līgumos. Paralēli samita pamatprogrammai notiek aizsardzības industrijas forums – platforma, kurā tiek slēgti daudzpusēji iepirkuma līgumi un veidoti sadarbības projekti desmitu miljardu apjomā, liela tiesa no kuriem nonāks amerikāņu ieroču ražotāju kontos. Domājams, bez pārspīlējuma var sacīt, ka otra gaidītākā uzstāšanās forumā bija Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska runa. Spilgtākā un citētākā tās tēze: izlīdziet mums tikai ar pretgaisa aizsardzību – pārējo mēs jau varam paši. Pat ja tas ir zināms pārspīlējums, tad NATO tribīne ir īstā, no kuras atgādināt to, cik daudz Ukraina patiešām ir spējusi izdarīt. Šodien jānotiek samita gala deklarācijas parakstīšanai. Tās projektā, kuru jau iepriekš saskaņojuši alianses valstu vēstnieki, goda vietā likts apliecinājums, ka visas dalībvalstis paliek uzticīgas 5. panta principam – uzbrukums vienai no dalībvalstīm nozīmē uzbrukumu visām. Vai „papucis” no Baltā nama nesapiktosies vēl vairāk un pēdējā brīdī neizdomās deklarāciju tomēr neparakstīt – tā ir šodienas nozīmīgākā intriga. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

55% Eiropas uzņēmumu darbinieku labprāt apsvērtu iespēju mainīt darbu, ja jaunajā darba vietā varētu nākt kopā ar savu mājdzīvnieku. Arvien biežāk pasaulē un arī Latvijā tiek būvēti biroji, kas pielāgoti darbinieku mājdzīvniekiem. Vai mīļdzīvniekiem draudzīgi biroji kļūst par ierastu lietu? Ar kādiem ieguvumiem un arī mīnusiem jārēķinās, ja biroja uzturas arī dzīvnieks, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kinologs Valdis Reinbergs, SIA "GrECO Latvia" administratīvā direktore Ilze Jurjāne, SIA "Trodo" personāla direktore Elīna Pentjuša un asociētais profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Elīna Pentjuša norāda, ka viņas pārstāvētajā uzņēmumā var ņemt līdzi suņus un kaķus, iespējams, arī bruņurupučus, putnus, trušus. šādi gadījumi  nav bijuši, tos tad izvērtētu. Visbiežāk līdzi ņem suņus, bet kaķi arī ir bijuši. Ja kādam līdzi ir mīļdzīvnieks, uzreiz notiek socializēšanās - bariņš ar darbiniekiem saskrien, ir pat atsevišķs čatiņš, darbinieki interesējas un gaida, kur atradīsies birojā dzīvnieks, lai var aiziet paspēlēties. "Darbinieku labsajūta uzlabojas, kad dzīvnieks ir birojā," atzīst Elīna Pentjuša. "Atteikums ņemt līdzi dzīvnieku nav bijis suņa uzvedības dēļ, bet cilvēku veselības dēļ, cilvēkiem mēdz būt alerģijas." Ilze Jurjāne atzīst, ka viņu uzņēmumā regulāri nāk tikai suņi. Ja kāds gribētu ņemt kaķi, droši vien būtu jāsaskaņo, lai nav vienā dienā ar suni. Pirmais izvērtē mērķi, kāpēc cilvēks vēlas ņemt suni līdzi. Protams, citiem darbiniekiem ir prieks, kad otram līdzi ir suns, atzīst arī Ilze Jurjāne. Valdis Reinbergs atzīst, ja vien nav kādi īpaši noteikumi, kas ierobežo dzīvnieka atrašanos kādā uzņēmumā, piemēram, kas saistīts ar ēdināšanu, nav īpašu iemeslu, kāpēc neņemt dzīvnieku līdzi uz darbu, ja vien nav iebildumu darba devējam un arī pašam dzīvniekam. Sunim jābūt pietiekami socializētam, pietiekami labi audzinātam, lai nesagādā problēmas. "Ja es strādāju ofisā un līdzi ir suns, attiecībām ir jābūt sakārtotām tā, lai es varētu pastrādāt, ne visu laiku veltītu sunim, lai viņš neaiziet kaut kur, kaut no nepaņem, nesagrauž," norāda Valdis Reinbergs. Savukārt Ivars Vanadziņš norāda, ka mājdzīvnieku atrašanās darba vietā nav tik viennozīmīga. Viņš min, ka diskutabla varētu būt mājdzīvnieka atrašanās kādās ražošanas telpās, kur viņš var kaut kur ielīst vai ieskriet, kas varētu būt bīstami.  Būtiska lieta ir tā, ka būs, spalvas, siekalas, ādas gabaliņi, un ja ir kaut viens cilvēks, kurš ir alerģisks tieši pret šo konkrēto mājdzīvnieku, tas var radīt problēmas. Tiem, kam nav alerģijās, to ir grūti saprast, ka pat niecīgas daļas var radīt alerģijas saasinājumu.

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis tēlnieku pāri Olgu Šilovu un Gļebu Panteļejevu, jo  12. jūnijā mākslas stacijā "Dubulti" tika atklāta Gļeba Panteļejeva jaundarbu izstāde "Monumenti", bet Olga Šilova šobrīd strādā pie izstādes "Virsmas spraigums", kas no 27. augusta būs apskatāma galerijā "Māksla XO". Tēlnieki Olga Šilova un Gļebs Panteļejevs ir viens no pazīstamākajiem radošajiem pāriem Latvijas mākslā. Viņu darbi sastopami gan publiskajā telpā, gan muzejos un privātkolekcijās, savukārt ikdienā abi ne tikai rada mākslu, bet arī pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā. Sarunā abi atklāj, kā iepazinās, kā sadzīvo konkurences apstākļos un kāpēc radošajā procesā alkohols nepalīdz. Liktenīgā satikšanās Mākslas akadēmijā Olga Šilova atceras, ka pirmoreiz Gļebu Panteļejevu satikusi, stājoties Latvijas Mākslas akadēmijā 17 gadu vecumā. Viņu pārsteigusi topošā tēlnieka pārliecība un prasmes. "Es viņam jautāju, kā viņš tik labi iemācījies zīmēt un veidot. Gļebs atbildēja: "Vajag daudz strādāt! " Toreiz nenoticēju – domāju, ka viņš kaut ko slēpj," smejoties atceras Olga Šilova. Pēc vairākiem gadiem, armijas dienesta un atkārtotas satikšanās akadēmijā, abi kļuva par pāri. Kopš studiju laikiem viņi strādā līdzās vienā darbnīcā. Idejas tiek slēptas līdz pēdējam brīdim Lai gan abi ir dzīvesbiedri, profesionālajā jomā viņi sevi sauc par konkurentiem. Piedaloties vienos un tajos pašos konkursos, mākslinieki apzināti izvairās apspriest savas ieceres. Pirmās nedēļas idejas tiek turētas noslēpumā, lai neietekmētu vienam otra domāšanu. "Kad ideja vēl tikai briest, mēs par konkrēto konkursu vispār nerunājam. Katrs vārās savā sulā," stāsta Olga Šilova. Savukārt Gļebs Panteļejevs uzsver, ka konkurence mākslā ir daudz plašāka par attiecībām ģimenē: "Faktiski mēs visi esam konkurenti. Mēs pat ar aizgājušajiem konkurējam!" Monumenti ietekmē cilvēku masas Gļebs Panteļejevs atzīst, ka tieši darbs pie publiskajiem objektiem un monumentiem devis sajūtu par profesijas nozīmīgumu: "Monumenti ietekmē cilvēku masas. Tā ir ļoti liela atbildība." Tikmēr Olga Šilova norāda, ka viņas profesionālajā biogrāfijā vairāk bijuši objekti un vides darbi, nevis tradicionāli pieminekļi. Abi piekrīt, ka publiskajā telpā izvietota skulptūra vienmēr kļūst par sabiedrības vērtējuma objektu. Radošais process un alkohols nav savienojami Runājot par darba ikdienu, abi tēlnieki ir vienisprātis – nopietns radošais darbs un alkohols nav savienojami. "Ja ir aktīvā radošā fāze, nekādā gadījumā to nevar savienot ar alkoholu!" uzsver Gļebs Panteļejevs. Savukārt Olga Šilova piebilst, ka izņēmums var būt mehāniski, meditatīvi darbi, kuros nav nepieciešama radoša koncentrēšanās. Māksla sākas ar spēju ieraudzīt Gļebs Panteļejevs neslēpj, ka idejas bieži rodas nevis pie rasējamā galda, bet nejaušos novērojumos. Viens no jaunākajiem darbiem tapis pēc tam, kad viņš studentu auditorijā uz galda pamanījis saburzītu konfektes papīrīti: "Es tajā ieraudzīju karavīru grupu ar karogu. No šī iespaida vēlāk radās bronzas darbs." Abi mākslinieki uzskata, ka radošuma pamatā ir spēja saglabāt atvērtu skatienu uz pasauli un nepazaudēt uztveres asumu. Kara sākums aptura radošumu Īpaši smags periods Gļebam Panteļejevam bijis pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī: "Es vienkārši pārtraucu darbu. Nevarēju saprast, kā vispār tajā laikā var strādāt. Aptuveni trīs mēnešus man nebija nekādas vēlmes radīt." Darbam viņu atkal pievērsis draugs, kurš mudinājis neatmest iesāktās ieceres un turpināt darboties. Mākslinieks strādā plūsmā Abi tēlnieki piekrīt, ka profesionālam māksliniekam nav atsevišķu darbu – ir nepārtraukta plūsma, kurā viens darbs izriet no iepriekšējā. "Mākslinieka darbi ir kā ķēdes posmi. Svarīgi ir nepārtraukt šo ķēdi," saka Gļebs Panteļejevs. Tikām Olga Šilova uzskata, ka mākslas process ir kaut kas lielāks par pašu autoru: "Man liekas, ka es radu procesam. Mākslas process ir kaut kas tāds, ko no mums grib Dievs." Novēlējums radošajiem cilvēkiem Sarunas noslēgumā mākslinieki dalās ar padomu jaunajiem radošajiem cilvēkiem. Gļebs Panteļejevs aicina nepazaudēt spēju vērīgi vērot pasauli un ieraudzīt tajā neparasto: "Visu laiku jāasina sava pasaules uztveres antena." Savukārt Olga Šilova atgādina, ka radošās profesijas nav vieglas, tomēr tās ir nepieciešamas sabiedrībai un kultūras attīstībai. *** Pārraides producente – Inta Pīrāga.

Ne visu pārtikas produktu fermentēšanu var saukt par skābēšanu. Piemēram, siera nogatavināšana ir fermentēšana, bet tā nav skābēšana. Savukārt skābēšanu gan var droši saukt arī par fermentēšanu. Ko fermentējam un ko skābējam, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas fermentēšanas draugu biedrības līdzdibinātāja Agate Lūse, konditore Maija Kaire un fermentēšanas entuziaste Baiba Rudoviča. Ierakstā Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un Pārtikas tehnoloģijas fakultātes (Pārtikas institūta) asociētā profesore Jeļena Zagorska stāsta, ka pie mums veikalos var nopirkt daudzus fermentētus piena produktus un īpaši izceļ lakto, ko ražo tikai Latvijā, arī raudzētas paniņas un biezpienu. Viņa stāsta par fermentācijas procesu, kura laikā pienam pievieno dzīvas baktērijas, lai iegūtu skābpiena produktus.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā atklāta izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kurā 28 Latvijas mākslinieku darbi aicina pievērsties emociju pasaulei. Izstādes kuratores Daiga Rudzāte un Una Meistere uzsver – māksla var palīdzēt atpazīt sajūtas, kuras ikdienā bieži paliek nepamanītas vai neizteiktas. Izstādes ideja dzimusi sarunās par emociju pratību Izstādes pirmsākumi meklējami pirms aptuveni septiņiem gadiem, kad sadarbībā ar ģimenes ārsti un toreizējo Latvijas Ārstu biedrības prezidenti Ilzi Aizsilnieci tika aizsākts diskusiju cikls par emociju pratību. "Mūsdienu zinātne jau sen ir pierādījusi, ka emocijām ir ārkārtīga nozīme ne tikai mūsu garīgajā, bet arī fiziskajā veselībā," stāsta Una Meistere. Viņa uzsver, ka māksla ir viena no valodām, kas palīdz cilvēkam pietuvoties savai emocionālajai pasaulei un ieraudzīt to, ko ikdienā ne vienmēr iespējams izteikt vārdos. Pēc Aizsilnieces aiziešanas mūžībā projekta veidotāji nolēmuši iesākto turpināt plašākā formātā. Tā radusies izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kuru papildina arī četras grāmatas sērijā "Veselīga Latvija". Sešas emocijas kā ceļvedis izstādes telpā Izstādes pamatā ir amerikāņu psihologa Pola Ekmana (Paul Ekman) teorija par sešām universālām emocijām: prieku, bailēm, skumjām, pārsteigumu, riebumu un dusmām. "Zālē esam izveidojuši sava veida režģi, kur emocijas savstarpēji pārklājas, bet reprezentēts tiek prieks, bailes, skumjas, pārsteigums, riebums un dusmas," skaidro izstādes kuratores. Viņas tomēr uzsver, ka šis dalījums nav uztverams burtiski. "Neviens no šiem darbiem nav absolūti kristāltīra konkrētā emocija. Tur atrodas visu emociju sajaukums, tās klejo, saplūst un pārklājas savā starpā." Katrs skatītājs emocijas piedzīvos citādi Darbu izvietojums izstādē tapis ilgās diskusijās, taču kuratores atzīst, ka mākslas uztvere vienmēr ir subjektīva. "Mēs ļoti daudz par to savstarpēji sarunājāmies. Šīs zonas ir ārkārtīgi nosacītas, jo tās tiešām viena ar otru saplūst un pārklājas." Izstādes centrā izvietoti spoguļi ar jautājumiem, kas mudina apmeklētājus ieskatīties sevī un pārdomāt savas emocijas. "Mēs katrs pasauli uztveram pilnīgi savādāk – atkarībā no savas pieredzes, jūtīguma un tā, ko esam redzējuši." Latvijas laikmetīgās mākslas minivārdnīca Izstādē pārstāvēti 28 dažādu paaudžu autori – no atzītiem mākslas klasiķiem līdz pavisam jauniem māksliniekiem. "Tā savā veidā ir Latvijas šodienas mākslas minivārdnīciņa," saka Una Meistere. Lielākā daļa darbu atlasīti mākslinieku darbnīcās vai no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Speciāli izstādei radīti vien daži darbi. Ekspozīcijā sastopami šādi autori: Kristaps Ancāns, Ēriks Apaļais, Ilmārs Blumbergs, Kristians Brekte, Andris Breže, Aleksandrs Breže, Anna Ceipe, Kristiāna Dimitere, Reinis Dzudzilo, Miķelis Fišers, Indriķis Ģelzis, Helēna Heinrihsone, Brenda Jansone, Marks Halsons, Frančeska Kirke, Maija Kurševa, Katrīna Lipšāne, Laimdota Malle, Sarmīte Māliņa, MAREUNROL'S, Ģirts Muižnieks, Pauls Rietums, Ilze Rukšāne, Līga Spunde, Krista Vindberga-Auzniece, Artūrs Virtmanis, Amanda Ziemele, Otto Zitmanis, Paula Zvane. Visvairāk darbu atrasts skumju sadaļai Veidojot ekspozīciju, izrādījies, ka visvieglāk bijis atrast darbus, kas sasaucas ar skumju tēmu. "Ar skumjām mēs varētu aizpildīt vēl vienu zāli," atzīst kuratores. Kā iespējamo skaidrojumu viņas min ziemeļnieku mentalitāti, saules trūkumu un garās ziemas. Savukārt sarežģītāk bijis atrast darbus, kas saistās ar riebumu: "Ar to riebumu katram ir ļoti individuālas attiecības." Izstāde – daļa no Jeila Universitātes pētījuma Izstāde nav tikai mākslas notikums. Tā iekļauta arī Jeila Universitātes pētījumā par mākslas ietekmi uz cilvēku. Katram apmeklētājam būs iespēja iesaistīties pētījumā, izvēloties vienu darbu, kas raisa visspēcīgākās emocijas, atbildot uz jautājumiem par savu pieredzi. "Tā pamatideja ir saprast, kā mūs ietekmē māksla, ko mēs sajūtam un par ko tā liek aizdomāties." Kuratores uzskata, ka māksla ir viens no retajiem instrumentiem, kas mūsdienu sadrumstalotajā pasaulē palīdz cilvēkam apstāties un pievērsties sev. Izstādi papildinās lekcijas un diskusijas Izstādes laikā notiks plaša publiskā programma, kurā piedalīsies filozofi, psihologi, ārsti, mākslinieki un mūziķi. Viens no gaidītākajiem notikumiem būs britu neirozinātnieka Daniela Glasera (Daniel Glaser) vieslekcija septembrī. Savukārt jau jūlijā par emociju uztveri Austrumu kultūrās stāstīs filozofs Kaspars Eihmanis. Nav labu un sliktu emociju Sarunas noslēgumā izstādes veidotājas uzsver, ka emocijas nevajadzētu dalīt pozitīvās un negatīvās. "Nav jau labu un sliktu emociju. Viņas visas eksistē kā viens kopums, un mēs nedrīkstam tās sevī noliegt, bet izmantot tā, lai tās mums patiešām palīdzētu." Savukārt uz jautājumu, kādas emocijas viņas pašas ikdienā izjūt visbiežāk, atbilde ir vienkārša – prieks, interese un pārsteigums. "Kamēr mēs saglabājam sevī vēlmi uzzināt un zinātkāri, mēs esam dzīvi un turpinām attīstīties."

Madonā pašlaik skatāma izstāde “Lielas jūtas, mežonīgs zvērs”, kurā redzami divu māsu, grafiķu Artas Volbetas un Karīnas Volbetas, savstarpēji saistīti stāsti. Izstādes atklāšanā sanākušos kustību ritmos aicināja trešā māsa – dejotāja Kristianna Volbeta. Savukārt izstādes kuratore ir māsu bērnības draudzene, māksliniece, MABOCA galerijas Visuma Centrs 2 vadītāja Madonā Margrieta Griestiņa. Taču ar visām trim māsām un Margrietu Kultūras Rondo tikās nevis Madonā, bet Doles salā.

Pirmsjāņu tradīcija kultūrizglītības lauciņā ir topošo mākslinieku izstādes, kurās mācību gada noslēgumā var iepazīt un novērtēt gada laikā apgūto. Šī nedēļa Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā iesākās ar kvalifikācijas eksāmenu Produktu dizaina audzēkņiem. Savukārt aizvadītās nedēļas nogalē Latvijas Mākslas akadēmijā atklāta Diplomandu izstāde, kurā bakalaura un maģistra programmas diplomdarbi. Abas izglītības iestādes no šī gada sākuma saista tehnoloģiju un radošuma darbnīca „Rīga Makerspace”.  Mākslas akadēmijā diplomandu un Dizaina dienu izstāde “Definīcija” būs skatāma līdz 28. jūnijam, savukārt Rīgas dizaina un mākslas vidusskolas Produktu dizaina izstāde radošajā kvartālā “Veldze” – līdz 22. jūnijam.

Kas ir svarīgāk – iepazīstināt ar mums, latviešiem, pasauli, vai mums, latviešiem, iepazīt pašiem sevi? Šīs sarunas viešņa dara abus – ar vienu kāju dzīvo Berlīnē, kur strādā Vācijas Bundestāgā, ar otru – sastopama tepat Latvijā. Viņa ir Rīgas Latviešu biedrības “Rīgas danči” mākslinieciskā vadītāja un pasaules latviešu semināra 2x2 padomes locekle, un iepazīstina ar latviešu tautas stāstu un folkloru gan ārzemniekus, gan mūs pašus – latviešus. Monopolā saruna ar koklētāju Rozīti Katrīnu Ponni. Pārskaitot lietas, ko Tu dari, rodas jautājums, vai dzīvojam vienā laika sistēmā un tev arī ir tikai 24 stundas diennaktī? Rozīte Katrīna Ponne: Es parasti uz šo jautājumu atbild tā, ka es neskatos seriālus. Tā ir viena lieta, kur es dažkārt ar cilvēkiem nespēju būt uz viena viļņa, jo viņi pasaka kādu joku no kāda seriāla, es nemāku to "translēt". Tā ir viena atbilde. Un salikt prioritātes. Varētu šķist, ka tās ir dažādas pasaules - Vācijas parlaments un latviešu tautumeita ar kokli, bet tu es tautas tērpā un uzstājies tur kādos notikumos. Vai tev pašai tas liekas pilnīgi tā organiski, vai tev liekas, ka šīs pasaules ir jāsavieno un jāiepazīstina? Rozīte Katrīna Ponne: Man ir sajūta, ka tām pasaulēm vienkārši ir jāpieņem mani, kāda es esmu, kur man ir daudz interešu un daudz lietu, kas man šķiet svarīgas. Un man šķiet, ja tu ej ar savu pārliecību un nebaidies teikt, no kurienes tu esi, kas tev ir svarīgs un ko tu dari savā ikdienā, ka tu spēlē mūzikas instrumentus, ka tu arī interesējies par savas tautas tradīcijām, tad kaut kā visas durvis atvērās un visiem šķiet ļoti vienkārši.  Es arī vienmēr saku, ka man ārzemēs ir daudz vieglāk ar savu vārdu, jo, ja es nosaucu savu vārdu Rozīte, tad nupat Radio mājā, lai tiktu iekšā, arī apsargs man jautāja - Katrīna, jo tas ir mans otrais vārds, ignorējot to, ka manā dokumentā ir rakstīts arī vārds - Rozīte. Savukārt, kad es aizbraucu uz ārzemēm, neviens neuzdod nekādus jautājumus, visi mani pieņem tieši tādu, kāda es esmu. Un tāpēc es teiktu, ka arī šajās divās pasaulēs man ir sajūta, ka es varu vienkārši ienest vēl kaut kādu skatījumu, gan vienā, gan otrā pasaulē. Mēs tomēr dzīvojam visi kopā šīs zemeslodes, un it kā liekas, ka tie divi paralēli "burbuļi". Bet, lai veidotu šo tiltu starp dažādām kultūrām, ir ļoti daudz vietas, kur tas var labi noderēt.   Raidījumā skan: International Music – "Farbiges Licht" José González – "Step Oout" Kokle – "Gauži raud saulīte"

„Esmu apmierināta ar dzīvi un Dievs mani ir sargājis, man nav naida ne pret vienu, apmeklēju dejas, braucu ekskursijās, eju peldēt." Tā saka kandavniece Dzintra Veispale, atceroties, kā viņu mazu meiteni kopā ar ģimeni izsūtīja 1941. gada 14. jūnijā. Vēl Kandavas muzejā skan stāsts par tolaik izsūtīto arodskolas direktoru Antoniju Kļaviņu un muzeja vēsturniece Aksilda Petrevica atklāj, kāds bija skolas karoga liktenis. Savukārt Skrundā kopā ar represēto Valdi Danenbergu skatām dzelzceļa stacijas tuvumā novietoto deportāciju piemiņas vagonu-muzeju.

14. jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, aicinām doties uz Okupācijas muzeju un ieskatīties izstādē "Ticēt un kalpot", kas stāsta par okupācijas varas represijām pret garīdzniekiem, pret ticību, kā arī cilvēku garīgo spēku, ko viņi saglabājuši arī ļoti smagos pārbaudījumu laikos.  Padomju vara sistemātiski cīnījās pret kristietību, tai skaitā represējot garīdzniekus, kurus uzskatīja par potenciāliem režīma pretiniekiem, jo viņiem bija autoritāte sabiedrībā un viņi pārstāvēja vērtības, kas nebija pakļautas komunistiskās partijas kontrolei. Tāpēc daudzi priesteri un mācītāji tika arestēti, izsūtīti, ieslodzīti darba nometnēs vai pakļauti pastāvīgai novērošanai. Tika slēgtas baznīcas, klosteri, ierobežota pieeja reliģiskai literatūrai un skolās veicināta ateistiska audzināšana, lai jaunajai paaudzei iznīcinātu pamatu, kas ir balstīts Dieva likumos un arī Dieva svētībā. Visticamāk, arī šodien mēs vēl baudām šīs noziedzīgās darbības sekas.  Dodamies uz Okupācijas muzeju, kur kopā ar izstādes "Ticēt un kalpot" veidotāju Aiju Ventaskrasti iepazīstam dažu garīdznieku dzīvesstāstus, saprotot, ka viņi ir vien nedaudzi no tiem simtiem garīgo kalpotāju, kas piedzīvoja smagas represijas. Savukārt Okupācijas muzeja krājuma galvenā glabātāja Taiga Koknēviča rūpīgi glabā muzejam uzticētos priekšmetus kā daļu no cilvēku liecībām. Uzklausām arī muzejam dāvāto priekšmetu stāstus.

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras. Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu. "Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless. Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis. "Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem." Bumba orķestra bedrē Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna. "Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē… Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!" Tuvākais ir "bel canto" Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu. "Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes. Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns." Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika. "Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums." Balss mainās visu laiku Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments. "Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest. Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process." Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās. Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu." Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties. "Ja sirds dzied, tad dzied arī balss." Zupa brokastīs un piesardzība ar kafiju Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti. "Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli." Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī." Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc. Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt." Ceļā uz Zalcburgas festivālu Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs". "No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs." Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes. "Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā." Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas. "Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu... Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!" ***  

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis publiski aicina uz miera procesu, Putins noraida viņa tikšanās piedāvājumu. Tramps cer panākt mieru ar Irānu, bet atsākusies tieša karadarbība starp Irānu un Izraēlu. Armēnijā parlamenta vēlēšanās uzvarējusi premjera Nikola Pašinjana partija "Pilsoniskais līgums". Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis. Mēģinot pārliecināt Kremļa apsēsto Pagājušās ceturtdienas, 4. jūnija, vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar publisku vēstuli agresorvalsts vadonim Putinam. Liela daļa no teksta veltīta pašreizējās situācijas raksturojumam, uzskaitot argumentus, kāpēc kara turpināšana nav Krievijas un arī tās valdnieka interesēs, un aicinot viņu sēsties pie sarunu galda. Tonis ir tiešs, pat skarbs, taču Ukrainai nepārprotami ir uz tādu tiesības, ievērojot, ka tās īstenotais lidrobotu karš šobrīd liek runāt par iespējamu lūzumu karadarbības gaitā. Melnu dūmu mutuļi pār Sanktpēterburgu tieši starptautiskā ekonomikas foruma norises dienā, pamatīgi zaudējumi Krievijas Baltijas flotes munīcijas krājumiem un no ierindas izsista korvete, lielā mērā paralizētas autotransporta un dzelzceļa komunikācijas ar Krimu, kas jau izpaužas kā ass degvielas deficīts okupētajā pussalā. Tomēr tas viss joprojām nav pietiekami pārliecinošs arguments Kremļa saimniekam, kurš, atbildot uz vēstījumu no Kijivas, paziņoja, ka šobrīd neredzot jēgu tikties ar prezidentu Zelenski, un atkārtoja jau labi zināmās prasības par Krievijas vēl neieņemtu Ukrainas teritoriju atdošanu. Prezidenta Zelenska vēstulē piesaukta arī Savienoto Valstu praktiskā atteikšanās no miera centieniem Ukrainas sakarā un Eiropas iespējamā iesaistīšanās. Kā apliecinājums tam bija Ukrainas vadītāja svētdienas vizīte Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas premjeru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Četrinieks deklarēja piecus priekšnoteikumus taisnīgam un ilgstošam mieram: tūlītējs un pilnīgs pamiers, karadarbības apturēšana pie esošās saskares līnijas, stingras un juridiski saistošas drošības garantijas Ukrainai, ko nodrošinātu starptautisku spēku klātbūtne, Ukrainai nodarīto zaudējumu kompensēšana, no kā būs atkarīga Krievijas aktīvu atsaldēšana, kā arī Eiropas drošības interešu ievērošana un Eiropas Savienības un NATO līdzdalība ikvienā sarunu aspektā, kas skar šīs struktūras. Savukārt vakar, 9. jūnijā, Tallinā Ukrainas līderis tikās ar Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astotnieka premjerministriem. Partneri izteica atbalstu Ukrainas uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā, taču galvenais samita akcents bija sadarbība pretstāvē Krievijai, sevišķi – pēdējā laikā aktuālajā pretgaisa aizsardzības aspektā. Kā nozīmīgs solis šai ziņā tiek atzīmēti Tallinā noslēgtie Ukrainas aizsardzības sadarbības līgumi ar Igauniju un Latviju. Miera optimists Tramps Vakar, runājot ar reportieriem Ņujorkā, prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka vienošanās par mieru ar Irānu tikšot panākta tuvāko divu trīs dienu laikā. Tā būšot ļoti laba vienošanās, pauda Baltā nama saimnieks, pēc kam tikšot atbloķēts Hormuza šaurums un Irāna izdošot savus bagātinātā urāna krājumus. No vienas puses, pēdējās nedēļās medijos tiešām parādījās signāli par to, ka sarunās starp Vašingtonu un Teherānu, kas notiek ar Pakistānas, Kataras un Omānas starpniecību, izstrādāts zināms mierlīguma ietvars. Taču tikuši minēti arī vairāki aspekti, kuros Irāna paliek striktās pozīcijās, proti – tā nevēlas principā atteikties no urāna bagātināšanas iespējas nākotnē, vēlas saglabāt kontroli Hormuza šaurumā arī pēc karadarbības beigām un vēlas, lai daļa no vienošanās būtu arī karadarbības pārtraukšana pret kustību „Hezbollah” Libānā. Pie tam tieši pēdējās dienās notikusi karadarbības eskalācija. Svētdien Izraēlas gaisa spēki deva triecienu „Hezbollah” objektiem Beirutā, uz ko reaģēja Irāna, raidot pret Izraēlu lidrobotu vilni. Atbilde bija Izraēlas aviācijas uzlidojumi aizsardzības infrastruktūras objektiem Irānā. Tādējādi pirmo reizi kopš aprīļa Irāna un Izraēla apmainījās savstarpējiem triecieniem. Pirmdien pēcpusdienā, pēc Donalda Trampa paustās nepatikas par notiekošo, pretinieki aktīvu apšaudīšanos pārtrauca, taču vakar Izraēlas aviācija jau atkal bombardēja „Hezbollah” objektus Libānā – šoreiz Tīras pilsētā, no kurienes bēga tūkstošiem iedzīvotāju. Visbeidzot vakar savstarpējiem triecieniem apmainījās Irāna un Savienoto Valstu spēki Persijas līča rajonā. Viss sākās ar to, ka Irānas lidrobots virs līča notrieca amerikāņu helikopteru; apkalpe tika sekmīgi izglābta. Atbildot uz to notika Savienoto Valstu gaisa spēku uzlidojums pretgaisa aizsardzības iekārtām, savukārt Irāna raidīja lidrobotus pret amerikāņu bāzēm Kuveitā un Bahreinā. Pēc visa notikušā nākas šaubīties, vai no aprīlī panāktās ugunspārtraukšanas kaut kas vairs ir palicis pāri, taču Donalda Trampa optimismu drīza miera sakarā tas, vismaz šķietami, nespēj mazināt. Armēnijas vēlēšanu ģeopolitiskās likmes Svētdien, 7. jūnijā, notikušās Armēnijas parlamenta vēlēšanas pamatoti tika uzlūkotas kā šīs Aizkaukāza valsts ģeopolitiskās izšķiršanās moments. Apstākļu spiesta, Armēnija līdz nesenam laikam paļāvās uz Krieviju kā savu galveno stratēģisko partneri, taču rūgti vīlās, kad Maskava neko nopietnu nepasāka, lai novērstu Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģiona nonākšanu Azerbaidžānas kontrolē. Tā nu Erevānai nācās norīt krupi un slēgt vienošanos ar spēcīgāko kaimiņvalsti, kur starpnieka lomā iejutās nevis Kremļa saimnieks Putins, bet gan ASV prezidents Donalds Tramps. Daudziem Armēnijā tā joprojām ir sāpīga un nepieņemama piekāpšanās, un varēja lēst, ka premjerministram Nikolam Pašinjanam nebūs viegli aizlāpīt šo plaisu savā reputācijā. Tomēr viņa izvēle – ciešāku saišu būvēšana ar Eiropas Savienību, distancējoties no līdzšinējā sabiedrotā Krievijas – izrādījās pareiza. Vēlēšanās Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskais līgums” ieguva gandrīz pusi vēlētāju balsu un līdz ar to – parlamenta vairākumu. Kremlis, protams, darīja visu iespējamo, lai to nepieļautu. Pagājušā gada beigās tika nodibināta partija „Stiprā Armēnija”, kuru vada miljardieris Samvels Karapetjans – Gruzijas oligarha Bidzinas Ivanišvili līdzinieks, kurš arī savu bagātību sarūpējis pamatā Krievijā. Partijas kampaņa tēloja premjeru Pašinjanu kā nodevēju, kurš vainojams pie Arcahas zaudēšanas un tagad velk savu dzimteni uz pagrimušajiem Rietumiem, prom no tradicionālajām kristīgajām vērtībām. „Stiprajai Armēnijai” ir ciešas saiknes ar tām Armēņu Apustuliskās baznīcas aprindām, kuras pēdējā laikā aktīvi iesaistījušās politiskajos procesos opozīcijas pusē. Karapetjana sekotāji uztur vēstījumu, ka vienīgā Armēnijas cerība ir draudzība ar Krieviju, savukārt Pašinjana piedāvātā eiropeiskā orientācija draudot ar pakļaušanu Turcijai. Šādi motīvi, protams, rod dramatisku atbalsi armēņu tautas vēsturiskajā atmiņā. Ar līdzīgu vēstījumu startēja vēl viens opozīcijas bloks „Armēnijas alianse” un tās līderis Roberts Kočarjans. Krievija pamatīgi ieguldījās, lai panāktu Pašinjana sakāvi. Dezinformācijas kampaņa, kuru īstenoja gan apmaksāti mediji, gan botu tīkli, tiek raksturota kā otrs jaudīgākais Kremļa īstenotais vēlēšanu ietekmēšanas mēģinājums, atpaliekot tikai no pagājušā gada Moldovas parlamenta vēlēšanām. Vēl viens paņēmiens bija Krievijā dzīvojošo Armēnijas pilsoņu nogādāšana dzimtenē, lai viņi nobalsotu par promaskaviskajiem spēkiem. Kā redzams, pūles izrādījušās teju veltas. „Stiprā Armēnija” ieguva apmēram 23,5 procentus, „Armēnijas alianse” – nepilnus desmit procentus balsu. Tiesa, „Pilsoniskajam līgumam” pietrūkst mandātu konstitucionālajam vairākumam, un tas var apgrūtināt galīgo izlīgumu ar Azerbaidžānu. Armēnijas konstitūcijas preambulā ir atsauces uz pagājušajā gadsimtā tapušiem tiesiskiem aktiem, kuros piesauktas pretenzijas uz šo reģionu, un Azerbaidžāna pieprasa šo fragmentu izslēgšanu no pamatlikuma. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

No 12. līdz 14. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē pirmo un vienīgo reizi būs skatāma multimediāla instalācija “Saulrieta stunda”, kas apvieno Annas Heinrihsones, MAREUNROL'S, Reiņa Sējāna un Jāņa Šipkēvica radošās prakses vienotā telpiskā pieredzē. Kultūras rondo par gaidāmo mākslas notikumu stāsta kuratore Auguste Petre un Rolands Pēterkops (MAREUNROL'S). “Saulrieta stunda” iezīmē pārejas stāvokli – brīdi starp dienas noslēgumu un nākamā cēliena sākumu. Tā ir robežzona, kurā ierastā telpas uztvere mainās: formas kļūst nenoteiktākas, gaisma pieklust, bet uzmanība saasinās. Saulriets instalācijā kļūst par metaforu pasaules trauslumam un tās nepārtrauktajai kustībai, vienlaikus pievēršoties jautājumam – ko nozīmē būt klātesošam pārejas brīdī? Ekspozīcija dekonstruētā veidā savieno visu iesaistīto autoru radošās valodas, veidojot nevis lineāru naratīvu, bet uztveres lauku, kurā skatītājs aicināts pārvietoties starp klātbūtni un atsvešinājumu, troksni un klusumu, autentisko un simulēto. Anna Heinrihsone telpā ienes meža motīvu – vienlaikus kā atspulgu un dziļuma konstrukciju. Savukārt MAREUNROL'S lielformāta skulptūras turpina mākslinieku praksē būtisko interesi par cilvēka attiecībām ar apkārtējo vidi, identitātes konstrukcijām un vizuālās uztveres nestabilitāti. Ekspozīcijā iekļauts arī video darbs “Mežs”, kas pirmoreiz tika izrādīts izstādē “Fieldwork: Invisible Exercises” (Rīgas mākslas telpa, 2023). Skaņas ainavu veido Reinis Sējāns un Jānis Šipkēvics, radot telpā vibrāciju starp trauksmi un meditāciju.

Turaidas Muzejzervāts ir vieta, kur arheoloģiskā izpēte ir ar pamatīgu un bagatīgu tradīciju, taču nekas nav apstājies un izpēte aizvien turpinās. Šajā teritorijā atrastas liecības par cilvēku dzīvi vēl pirms Rīga kļuva par pilsētu. Kas atrasts Turaidā, kā notiek arheoloģiskā izpēte šeit un kā nākotnē plānots atklāt aizvien jaunus faktus par cilvēku dzīvi Turaidas pils apkaimē. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Mārcis Kļaviņš,  Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks, Justīne Timermane, Turaidas muzejrezervāta vēsturniece, un Egīls Jemeļjanovs, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists. Vispirms par aktuālo, jo jau 12. jūnijā Turaidā norisināsies Eiropas arheoloģijas dienas. Šī gada Arheoloģijas dienu tēma “Ēdiens pilī” aicina ielūkoties viduslaiku ikdienā caur arheoloģiskajām liecībām par uzturu un galda kultūru.  Savukārt jūlija otrajā pusē atjaunos pļavas, 19. jūlija līdz 1. augustam Turaidas muzejrezervātā norisināsies starptautisks projekts, kurā jaunie kultūras mantojuma speciālisti no visas Eiropas apvienos spēkus, lai praktiski atjaunotu un koptu Turaidas vēsturiskā centra kultūrainavu, izmantojot tradicionālās metodes. Tas nozīmē, ka zāli pļaus ar izkapti un kraus zārdos. Zinātnes ziņas par kādu atradumu Ķīnā Nesen Ķīnā atrastie akmens priekšmeti liecina, ka cilvēki spējuši radīt visai sarežģītus darba rīkus 146 tūkstošu gadu senā pagātnē, kad valdījis ledus laikmets. Tas liek pārvērtēt uzskatu, kad notiek lielāka civilizācijas attīstība. Vai cilvēku radošums zeļ tikai vieglos un labklājīgos laikos? Iespējams, ka ne, un par to, ka varētu būt citādi, aicina domāt Ķīnas zinātnieki. “Žurnālā par cilvēka evolūciju” publicētā rakstā pētnieki pēc vairāk nekā 10 gadu ilga darba senā vietā Ķīnas centrālajā daļā, izrokot dzīvnieku kaulus un sarežģītus akmens darbarīkus, snieguši pierādījumus, ka agrīnie cilvēki varbūt kļuvusi atjautīgāki, dzīvojot skarbā ledus laikmetā. Runa ir par laiku pirms 146 tūkstošiem gadu, un atrastās arheoloģiskās liecības raksturo mūsdienu cilvēkam radniecisku grupu "Homo juluensis". Tādējādi ne tikai Eiropā cilvēka senčiem bijusi attīstīta domāšana. Par pētījumu saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Valdi Bērziņu, un iesākumā palūkosimies, kāda bija aina "Homo juluensis" darbības laikā izskatījās Eiropā.

Latvijā tuvojas pļavu ziedēšanas laiks. Un lai gan dažādas augu tējas var ievākt gan pavasarī, gan vēlāk rudenī, tieši vasaras ziedošās pļavas piedāvā plašāko augu klāstu. Tāpēc šodien saruna ar zinošiem augu tēju vācējiem un ražotājiem. Pie mums ir diezgan daudz mājražotāju, kas nodarbojas ar zāļu tēju gatavošanu. Šoreiz Toma Briča ceļš veda uz Madonas novada Praulienu, kur tikās ar augu tēju pazinēju, tiešām ļoti zinošo un pieredzējušo Līgu Lieplapu, kas izveidojusi uzņēmumu „Plūkt”. Sarunā pievienojās arī uzņēmuma ilgtspējas jautājumu eksperts Juris Jātnieks. Viņi uzreiz atklāj, ka šis gads pagaidām ziedu pļavām ir izcils. Atšķirībā no pagājušās vasaras. Savukār mēs ceram, ka viņu stāsts iedvesmos ne tikai sākt lietot zāļu tējas, bet arī pašiem doties pļavā šovasar ievākt kādus labumus rudenim un ziemai. Ne vienmēr var sekot senču padomiem un vākt augus noteiktā mēneši, piemēram, āboliņu un liepziedus ir jāvāc, kad ir. Dažreiz jau pirms Jāņiem. Līga Lieplapa arī stāsta, ka laikapstākļi ietekmē ne tikai to, kad vākt augus, bet arī augu sastāvu. Droši vien tik daudz ēterisko eļļu un citu bioloģiski aktīvo vielu augos, cik vasaras svelmē, rudenī nav, bet pēdējos trīs gados ir bijis tik silts laiks septembrī, ka pat meteoroloģiskā vasara ir krietni pēc 1. septembra. 

Dzīvā daba ir tik daudzveidīga, arī  pārsteidzoša un brīnišķīga. Viens no šādiem īpašiem dabas brīnumiem ir spāres. Spāres ir viens no senākajiem kukaiņiem uz mūsu planētas un miljoniem gadu laikā tā aizvien ir paturējusi sev dažas tai raksturīgās pazīmes. Kukaiņu pasaules pirmrindnieki – tā arī varētu dēvēt glītā paskata spāres, kas, izrādās, ir nadzīgi plēsēji. Ko zinām par spārēm senatnē un kāda ir spāru daudzveidība Latvijā? Par spārēm raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs un sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, uzklausām arī paleontologu, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču. Bet vispirms izzinām, kas paludikultūra un kāda loma tajā ir niedrēm un vilku vālītēm? Iespējams, ka kāds jau sen ir audzē tādus augus kā miežabrālis vai melnalksnis, taču nav zinājis, ka to var dēvēt par paludikultūru. Un varbūt atklājums ir arī fakts, ka šos un citus augus, to biomasu var izmantot produktu ražošanā, sākot no ārstniecības līdz pat celtniecības materiāliem. Par paludikultūrām saruna ar Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāju Ilzi Ozolu. Pēc izpētes centra dibināšanas 2016. gadā Latvijā pamazām ieviestas paludikultūras, balstoties Vācijas kolēģu ilgākā pieredzē. Savukārt aizvadītā gada rudenī Vācijas pilsētā Greifsvaldē liela mēroga konferencē par paludikultūru izmantošanu pulcējušies zinātnieki un praktiķi, un te bijusi iespēja iepazīt visdažādāko paludikultūru produktu prototipus. Ieviešot reālu produktu, ražotājam svarīgi, ka izejviela vēl ilgu laiku būs pieejama lielos apjomos, tāpēc tas var būt signāls kādam lauksaimniekam – ja viņa pārziņā ir teritorija ar kūdru un paaugstinātu ūdens līmeni, to nav obligāti jāsusina, jo tajā var audzēt ko neierastu un vērtīgu. Ko tad īsti nozīmē paludikultūras, skaidro Ilze Ozola.

Parlamenta vēlēšanu rezultāti Kiprā. Turcijas prezidenta Erdogana un viņa valdības rīcība pret opozicionārajiem spēkiem. Krievijas postošais raķešu trieciens pa Kijivu un Ukrainas atbildes triecieni.  Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uldis Ķezberis. Tramps apnikums un Putina „lazdas milna” Nakts no sestdienas uz svētdienu jau atkal bija bez miega Kijivas iedzīvotājiem. Krievija kārtējo reizi raidīja pret Ukrainas galvaspilsētu lidrobotu spietus un apmēram deviņdesmit dažāda tipa raķetes. Tai skaitā  trešo reizi Krievijas agresijas kara gaitā tika izmantota virsskaņas vidējā darbības rādiusa raķete „Orešņik”. Konkrētais rezultāts jau atkal bijis neliels, jo raķete nav bijusi aprīkota ar eksplozīvām kaujas galviņām. Eksperti lēš, ka Kremlis, šādi izšķiežot apmēram piecdesmit miljonus dolāru, cer uz psiholoģisko, respektīvi, iebiedēšanas efektu, vai arī vienkārši turpina jaunā ieroča izmēģinājumus. Iespējams, ka „Orešņik”, kas oriģināli konstruēta aprīkošanai ar kodolgalviņām, vēl nav pielāgota konvencionālajām. Kopējā pēdējo triecienu asiņainā bilance ir četri nogalināti un nepilns simts ievainotu civiliedzīvotāju; postījumi nodarīti valdības ēkām, kultūras un izglītības institūcijām, sagrauts tirdzniecības centrs un tirgus. Pirmdien, 25. maijā, Krievijas ārlietu resors nāca klajā ar līdz šim nepieredzēti agresīvu paziņojumu Kijivā akreditētajiem ārvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem, aicinot viņus pamest galvaspilsētu, kura turpmāk tikšot pakļauta vēl mērķtiecīgākiem gaisa uzbrukumiem. No Ukrainas un tās sabiedroto puses šie izteikumi novērtēti kā klaja iebiedēšana, un Eiropas Savienības vēstniece Ukrainā Katarina Maternova savienības un dalībvalstu vārdā paziņojusi, ka sabiedroto pārstāvji nekur mukt negrasās. Tikām diplomātisko procesu kara izbeigšanai, cik var noprast, pamet Donalda Trampa administrācija. Pagājušajā piektdienā, 22. maijā, NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē Helsingborgā, Zviedrijā, valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka viņa valsts vairs neredzot jēgu iesaistīties nebeidzamās sarunās, kuras līdz šim nav devušas nekādu rezultātu. Pie tam viņš noraidīja pieņēmumus, ka Baltais nams mēģinājis piespiest Kijivu piekāpties Maskavas prasībām par vēl neieņemto teritoriju atdošanu. Amerikāņiem šādi aizejot, parādījies jautājums par Eiropas iespējām ieņemt viņu vietu. Uz to Eiropas Savienību aicinājis Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha, bet savienībai šai ziņā vēl nav vienota viedokļa. Dažas valstis, kā, piemēram, Zviedrija un Lietuva, pauž skepsi, uzskatot, ka pagaidām Eiropai jākāpina spiediens pret agresorvalsti. Citādās domās esot Itālija, proti, savienība nedrīkstot ilgāk palikt malā no iespējamā miera procesa. Parādījušās runas par iespējamajiem sarunvežiem no Briseles puses – tā varētu būt bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele vai bijušais Itālijas premjerministrs Mario Dragi. Tiek minēts arī Somijas prezidents Aleksanders Stubs, kurš izteicies, ka noliegt šādu iespēju nevar, bet tikai pēc tam, kad Krievija būtu piekritusi pamieram. Kā jau minēts, Kremlis šobrīd pauž gatavību gluži pretējam – graut un postīt. Demokrātija uz kebaba iesma Pēdējās nedēļas notikumi atkal liek runāt par demokrātijas kvalitāti Turcijā un pašreizējā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana autoritārismu. 22. maijā tika publiskota informācija par licences anulēšanu Stambulas Bilgi universitātei. Tā ir 1996. gadā dibināta privāta augstskola, kurā mācās apmēram divdesmit tūkstoši studentu, un kas pazīstama ar savu orientāciju uz liberālām vērtībām. Starp Bilgi absolventiem ir sevišķi daudz šobrīd populāru turku teātra un estrādes mākslinieku. 2019. gadā par augstskolas fonda galveno atbalstītāju kļuva holdingkompānija „Can Holding”, pret kuru 2025. gadā tika izvirzītas apsūdzības iespējamā naudas atmazgāšanā un krāpšanā ar nodokļu nomaksu. Universitātes pārvaldīšanu pārņēma valsts, un nu, studentiem gatavojoties eksāmenu sesijai, prezidents Erdogans izdeva rīkojumu par licences anulēšanu. Likums ļauj valdībai slēgt privātas mācību iestādes, ja izglītības līmenis tajās vērtējams kā neatbilstošs, bet ir ļoti apšaubāmi, ka to varētu attiecināt uz universitāti, kura pēc reitingiem ir Turcijas privāto augstskolu pirmajā pieciniekā. Pēc lēmuma izsludināšanas simtiem studentu un mācībspēku uzsāka plašas protesta akcijas, un 25. maijā tika oficiāli izziņots jauns lēmums, ar kuru licences anulēšana atsaukta. Kā norādījusi Turcijas Augstākās izglītības padome, prezidents šādi rīkojies aiz iejūtības pret jauniešu un viņu ģimeņu bažām. Tikmēr vēl viens varas akts ar apšaubāmu juridisko segumu notika svētdien, 24. maijā, kad policijas specvienība Stambulā triecienā ieņēma Republikāņu tautas partijas biroju, padzenot no turienes partijas izpildpadomi ar partijas vadītāju Ezgiru Ezelu priekšgalā. Ezels tika ievēlēts par partijas līderi 2023. gadā, taču prokuratūra ierosināja lietu par iespējamu krāpšanu vēlēšanu procesā, un 21. maijā tiesa lēma, ka esošais vadītājs atceļams un viņa vietā ieceļams agrākais partijas līderis Kemals Kiličdaroglu. Ezels atteicās pakļauties lēmumam, viņu atbalstīja lielākā daļa partijas biedru, bet policija īstenoja spriedumu ar spēku – asaru gāzi, gumijas lodēm, ūdensmetējiem un stekiem, pie tam šķaidot stiklus un laužot mēbeles. Tiek paustas aizdomas, ka šādi, ar dīvainu un līdz šim Turcijā nepieredzētu tiesas iejaukšanos partijas iekšējos procesos, prezidents Erdogans mēģina vājināt galveno opozīcijas spēku. 2019. gadā Republikāņu tautas partijas kandidāts Ekrems Imamoglu sakāva prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijas kandidātu Stambulas mēra vēlēšanās. Imamoglu tiek uzskatīts par Erdoganam bīstamāko konkurentu nākamajās prezidenta vēlēšanās, taču kopš pagājušā gada marta viņš ir ieslodzīts cietumā. Prokurori sastādījuši sarakstu ar simt četrdesmit divām epizodēm, starp kurām ir gan koruptīvas darbības, gan noziedzīgas organizācijas izveide. Summārais cietumsods par to visu varētu pārsniegt divtūkstoš gadus. Vēlētāji sarežģī dzīvi Kipras prezidentam Svētdien, 24. maijā, notikušās Kipras parlamenta vēlēšanas ienesušas jaunas krāsas valsts politikas musturī, tomēr, tā kā Kipra ir prezidentāla republika, no tā neizriet tūlītējas valsts politiskā kursa izmaiņas. Kipras Republikas parlamentā – Pārstāvju Palātā – ir 56 locekļi. Saskaņā ar konstitūciju būtu jābūt 80, taču divdesmit četras vietas, kas rezervētas turku kopienas deputātiem, ir vakantas kopš 1963. gada, kad valstī uzliesmojušā starpetniskā konflikta dēļ turki parlamentu pameta. Kā zināms, desmitgadi vēlāk šis konflikts noveda pie Turcijas militāras intervences un Kipras ziemeļdaļas okupācijas. Pašreizējais prezidents Niks Kristodulids ir liberālkonservatīvi orientēts politiķis, kurš īsteno stabili proeiropeisku un sabalansētu kursu, cenšoties līdzsvarot finansiālu disciplīnu ar sociālā atbalsta pasākumiem. Arī līdz šim valdību tieši atbalstīja parlamenta mazākums – kreisi centriska koalīcija ar mazāk nekā trešdaļu mandātu, kurā ietilpa Demokrātiskā partija, Demokrātiskā fronte un Kustība par sociāldemokrātiju. Opozīcijā pa labi no centra ar lielāko frakciju bija Demokrātiskā apvienība, kristīgi demokrātiskas ievirzes partija, kā arī ultralabējā nacionālistiskā Nacionālā Tautas fronte. Savukārt kreisā flanga opozīcijas smagsvars bija Darbaļaužu progresīvā partija jeb komunisti, kā arī nelielā Ekoloģistu kustība. Svētdien vēlētāji izbalsoja no parlamenta Demokrātisko fronti un Kustību par sociāldemokrātiju, arī opozīcijā bijušos ekoloģistus. Viņu vietā likumdevējā nākuši divi jauni spēki – partija „ALMA – Pilsoņi Kiprai”, reformistisks spēks, kuru vada bijušais valsts ģenerālauditors Odisejs Mihaelids, un partija „Kipras tiešā demokrātija”, kas, kā jau liecina nosaukums, mēģina īstenot pilsoņu pastāvīgas gribas izpauduma principu. Savu frakciju dubultojuši radikāļi no Nacionālās Tautas frontes, kļūstot par trešo lielāko parlamenta frakciju. Nacionālā tautas fronte un arī „Tiešā demokrātija” tiek raksturotas kā Kremlim simpatizējošas partijas. Esošās pozīcijas noturējuši divi lielākie tradicionālie spēki – kristīgie demokrāti un komunisti. Taču prezidentam Kristodulidam tagad atlikusi vien niecīga astoņu deputātu frakcija no 56, un komentētāji radušos situāciju raksturo kā potenciālu likumdošanas paralīzi. Visticamāk, prezidents centīsies piesaistīt savai valdībai Annitas Dimitriu vadīto Demokrātisko apvienību, varbūt arī reformistus no ALMA. Otra versija ir palikt pie esošā un paļauties uz ikreizējām aliansēm katra konkrētā pieņemamā likumdošanas akta sakarā. Vēl pastāv iespēja veidot bezpartejisku tehnokrātu valdību vai ļoti mazticamā versija par plašu koalīciju, neskatoties uz ideoloģiskām robežšķirtnēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vizīti Ķīnā. Naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. ASV kara sekretārs Pīts Hegsets apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Aktualitātes analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis un politologs Andis Kudors. Maskava dūmos Naktī no 13. uz 14. maiju agresorvalsts Krievija vērsa pret Ukrainu kārtējo slepkavniecisko lidrobotu un raķešu triecienu. Šīs reizes asiņainā bilance ir 27 nogalināti mierīgie iedzīvotāji, tai skaitā 24 vienā Kijivas adresē, kur raķete ietriecās daudzstāvu dzīvojamajā mājā. Tāpat ir desmiti ievainoto, bojāta energoapgādes un transporta infrastruktūra. Tā Kremļa diktators atmaksā Ukrainai par pazemojumu, kuru viņam nācās piedzīvot 9. maijā, kad iespēja netraucēti rīkot parādi Sarkanajā laukumā tika izkaulēta ar Donalda Trampa starpniecību. Taču tie laiki, kad Kremlis varēja nesodīti terorizēt Ukrainu, ir pagātnē. Avoti min, ka naktī no 16. uz 17. maiju Krievija piedzīvoja vēsturiski lielāko ukraiņu spēku gaisa triecienu. Sevišķi iezīmīgi ir tas, ka viens no galvenajiem mērķiem bija Maskava un tās apkārtne, kuru Krievijas pretgaisa aizsardzība sargā sevišķi centīgi ne vien īpašajos datumos, bet arī ikdienā. Kā apgalvo Maskavas apgabala vadība, apmēram 120 lidroboti esot notriekti, taču pietiekami daudzi tomēr tika līdz mērķim. Postījumi nodarīti stratēģiski nozīmīgajām mikroelektronikas ražotnēm Zeļenogradas pilsētā, raķešu ražošanā iesaistītajai rūpnīcai „Raduga” Dubnā, aizdedzināta Maskavas Naftas pārstrādes rūpnīca Kopotņā un degvielas rezervuāri Durnovo pilsētā. Tāpat ukraiņu lidrobotu trieciens izraisījis plašu ugunsgrēku vienā no lielākajām Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām Rjazaņā. Vairākos gadījumos ukraiņu lidroboti trāpījuši arī dzīvojamajām ēkām, ir pieci bojāgājušie, tai skaitā kāds indiešu viesstrādnieks. Maskavas pretgaisa aizsardzības sistēma neapšaubāmi ir visnopietnākā visā valstī, ja neskaita vadoņa Putina ārpilsētas rezidences apkārtni Valdaja augstienē. Tomēr ukraiņu trieciens izrādījies ļoti labi plānots, atrodot sistēmā robus. Tas vēlreiz apliecina modernās karadarbības patiesību, ka dārgas un tehniski sarežģītas pretgaisa aizsardzības sistēmas īsti netiek galā ar lētu un salīdzinoši vienkārši izgatavojamu lidrobotu spietiem. Maskavas un tās apkārtnes iedzīvotājos šī jaunā realitāte ar karu, kurš beidzot pieklauvējis arī pie viņu durvīm, izraisījusi paniku, sašutumu un vaicājumus par to, vai vadonis Putins vispār esot lietas kursā par situāciju. Pekinas vizīšu konveijers Ārēji spoža, bet saturiski patukša – tā daudzi komentētāji vērtē Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pagājušās nedēļas vizīti Ķīnas Tautas republikā. Aizokeāna viesim tika izrādīta visa pienācīgā cieņa, taču, runājot par nozīmīgākajiem divu pasaules superlielvalstu attiecību aspektiem, nekāda būtiska attīstība nav panākta. Ir gan arī komentētāji, kā, piemēram, izdevuma „Guardian” citētais konsultāciju kompānijas „Asia Group” līdzstrādnieks Džordžs Čens, kuri pauž, ka pats vizītes fakts un ciešāka dialoga atjaunošana starp Baltā nama saimnieku un Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu ir zināms sasniegums. Šī brīža aktuālais temats, protams, ir konflikts Tuvajos Austrumos un bloķētais Hormuza jūrasceļš, no kā cieš arī Ķīnas ekonomika. Pēc visa spriežot, Trampam nav izdevies panākt, lai Pekina izmantotu savu ietekmi, mudinot Irānu uz piekāpību. Ķīnas ārlietu resors neapstiprināja prezidenta apgalvojumus, ka namatēvs viņam solījis nepiegādāt Irānai militāro ekipējumu. Tāpat Ķīnas amatpersonu izteikumi tikai daļēji apstiprina Trampa teikto par „fantastiskajiem” komercdarījumiem, konkrēti – simtiem lidmašīnu pirkšanu no kompānijas „Boeing”. Toties Ķīnas vadonis Sji, domājams, ir gandarīts par to, kā samitā izvērtās Taivānas jautājuma traktējums. Viņa publiski teiktais bija: nepareiza rīcība no Vašingtonas puses var izraisīt „sadursmes un pat konfliktus” starp lielvarām. Savukārt no Donalda Trampa mutes vizītes laikā izskanēja frāze, ka viņš negribot pieredzēt nekādu Taivānas neatkarības pasludināšanu. Kā zināms, pašreizējais Taivānas prezidents Lai Cjinde pieder tam taivāniešu politikas spārnam, kas principā atbalsta virzību uz pilnvērtīgu valstisku suverenitāti, un tas no Pekinas viedokļa būtu Ķīnas suverenitātes pārkāpums un iemesls karam. Taivānas vadītājs, reaģējot uz Pekinas samitā pausto, izteicies, ka viņa valstij neesot kaut kas jāpasludina, ja tā jau ir neatkarīga un demokrātiska valsts. Tomēr Taipejai netrūkst iemesla bažīties, ciktāl Donalds Tramps joprojām nav apstiprinājis paredzēto ieroču piegādes paketi Taivānai četrpadsmit miljardu dolāru apmērā un dienu pēc vizītes intervijā telekanālam „Fox News'izteicies, ka šīs piegādes esot labs kaulēšanās līdzeklis sarunās ar Pekinu. Pekinas Aizliegtās pilsētas zāles, var teikt, bija tikko izmēztas pēc iepriekšējā rauta, kad vakar Ķīnas galvaspilsētā oficiālā vizītē ieradās agresorvalsts vadonis Vladimirs Putins. Pekina šādi demonstrē visai pasaulei un arī pašmāju sabiedrībai savu ārkārtīgi pieaugušo svaru pasaules politikā. Savukārt Kremlis, atšķirībā no padomiskās pagātnes, tagad kļuvis par ķīniešu „mazāko brāli” un kopš agresijas kara pret Ukrainu eskalācijas ir izšķiroši atkarīgs no Pekinas gan militāri izmantojamu izstrādājumu importa, gan Krievijas energoresursu eksporta ziņā. Tā nu uz „Padebešu impērijas” galvaspilsētu mūslaiku Maskavijas cars devies ne vien pēc apliecinājuma īpašajām stratēģiskajām partnerattiecībām, bet arī cerot uz jaunu vērienīgu naftas un gāzes iepirkuma līgumu. Nepelnīts pliķis sejā Pagājušajā ceturtdienā, 14. maijā, tika oficiāli apstiprināta informācija, par kuru mediji tika ziņojuši jau dienu iepriekš: Savienoto Valstu kara sekretārs Pīts Hegsets pēkšņi apturējis paredzēto 4000 amerikāņu karavīru nosūtīšanu iepriekš plānotā misijā uz Poliju. Sevišķi pārsteidzošs šis lēmums ir tāpēc, ka attiecīgā pārdislocēšanas operācija jau bija praktiski uzsākta. Hegseta pavēle ir pilnīgi negaidīta ne vien Polijas aizsardzības struktūrām un NATO spēku vadībai Eiropā, bet arī procesā iesaistītajiem amerikāņu militāristiem. Pentagona pārstāvis gan apgalvojis, ka tas bijis izsvērts un rūpīgi izstrādāts lēmums, tomēr realitātē par to nekas neliecina. Tas visnotaļ skaidri izskanēja nākamajā dienā notikušajā ASV Kongresa Pārstāvju palātas Bruņoto spēku komitejas sēdē, kur armijas budžeta sakarā tika iztaujāts armijas lietu ministrs Deniels Driskols un Armijas štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs ģenerālis Kristofers Lanīvs. Kongresmeņi, kā demokrāti, tā republikāņi, bija visai skarbi savos izteikumos; arī tāpēc, ka Pīts Hegsets šajā gadījumā pārkāpis pieņemto kārtību, kas prasītu šādu lēmumu saskaņot ar likumdevēju. Saskaņā ar pagājušā gada jūlijā pieņemtu Kongresa rezolūciju administrācijai ir ierobežotas tiesības bez likumdevēja ziņas mazināt amerikāņu spēku klātbūtni sabiedroto teritorijā. „Tas ir pliķis sejā Polijai, pliķis sejā mūsu Baltijas draugiem un pliķis sejā šai komitejai,” sacīja republikāņu kongresmenis Dons Beikons no Nebraskas pavalsts. Abi iztaujātie amatvīri tā arī nespēja sakarīgi argumentēt notikušā militāri taktisko loģiku. Kā zināms, Polija līdz šim uzlūkota kā Savienoto Valstu paraugsabiedrotais, kura aizsardzības budžets – 4,8% no iekšzemes kopprodukta – ir proporcionāli lielākais visā aliansē. Poļi allaž centušies radīt vislabākos apstākļus viņu valstī dislocētajiem amerikāņu karavīriem, un viņu politiķi vairījušies jebkādi kritizēt Donaldu Trampu un viņa administrācijas politiku. Arī tagad no Varšavas izskan drīzāk nomierinoši signāli un aicinājumi nepiešķirt notikušajam pārlieku dramatismu. Tomēr tā vien šķiet, ka šis varētu būt Baltā nama saimnieka kārtējais impulsīvais solis, turpinājums viņa nepatikas izpaudumiem pret „nodevīgo Eiropu”, kura nav bijusi gatava pēc pieprasījuma atbalstīt Savienoto Valstu un Izraēlas militāro kampaņu pret Irānu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šorīt, 7. maijā, Latvijas gaisa telpā ielidojuši vairāki bezpilota lidaparāti no Krievijas, un Latgalē nokrituši divi bezpilota lidaparāti. Šorīt agri no rīta Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados izsludināts iespējamais gaisa telpas apdraudējums un iedarbināta šūnu apraide. Pulksten 8.20 Nacionālie bruņotie spēki informēja, ka no rīta izplatītais brīdinājums par apdraudējumu gaisa telpā Balvu, Ludzas un Rēzeknes novados ir beidzies Ņemot vērā pašreizējo situāciju Rēzeknē un Rēzeknes novada teritorijā šodien atceltas mācības visās izglītības iestādēs. Un arī Ludzas novada pašvaldības vadība nolēmusi, ka mācības skolās nenotiks, bet pašvaldību darbiniekiem dots rīkojums strādāt attālināti. Savukārt Balvu novada pašvaldība nolēmusi, ka mācības skolās šodien notiks attālināti. LSM Latgales korespondente Madara Bērtiņa ziņo, ka Rēzeknes iedzīvotāji bija satraukti, jo bija ilgstoša neziņa par notikumiem. Viens no Krievijas ielidojušais drons nokritis Rēzeknē naftas uzglabāšanas bāzē. Valsts policija ir apstiprinājusi, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Valsts policijas priekšnieka vietnieks Andris Zellis intervijā Latvijas Televīzijai sacīja, ka operatīvie dienesti naftas uzglabāšanas objektā Rēzeknē konstatēja iespējamas drona atlūzas. Viņš uzsvēra, ka patlaban ugunsgrēks notikuma vietā ir lokalizēts un draudu nav. Valsts policijas sākusi kriminālprocesu.

Eiropas Politiskās kopienas samits Erevānā. Pūliņi nodrošināt kuģošanu Hormuza šaurumā. Tuvojas kārtējais 9. maijs ar Uzvaras dienas parādi Maskavas Sarkanajā laukumā. Aktualitātes analizē Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis un politologs Veiko Spolītis. Armēnijas eiropeiskuma apliecinājums 2026. gada 4. un 5. maijs Armēnijā kļuva par datumiem ar pirmreizības skaņu. Nekad iepriekš kopš neatkarīgā valstiskuma atjaunošanas 1991. gadā Erevāna nebija uzņēmusi tik plašu valstu vadītāju loku kā tas, kas šīs nedēļas sākumā pulcējās uz Eiropas Politiskās kopienas 8. samitu un tam sekojošo pirmo Eiropas Savienības un Armēnijas samitu. Klāt bija visu Eiropas Savienības nozīmīgāko institūciju vadītāji, NATO ģenerālsekretārs, Francijas un Ukrainas prezidenti, Lielbritānijas, Itālijas, Kanādas, Polijas premjerministri – pavisam apmēram pussimts valstu un starptautisko struktūru vadošo personu. Kā autonoms notikums šo dienu programmu papildināja Francijas prezidenta Emanuela Makrona oficiālā valsts vizīte Armēnijā. Tas viss ir nenoliedzami svarīgi Armēnijai, kura atrodas tālu Eiropas perifērijā un problemātisku kaimiņu ielenkumā. Eiropas Politiskā kopiena ir diskusiju platforma, kuras tapšana 2022. gadā bija saistīta ar Krievijas agresijas kara eskalāciju. Jaunie ģeopolitiskie izaicinājumi diktē nepieciešamību pēc formāta, kas piesaistītu Eiropas Savienības orbītai kaimiņvalstis, ar kurām tai šie izaicinājumi ir kopīgi. Saprotams, ka ārpus platformas tika atstāta agresorvalsts Krievija un tās satelīts Baltkrievija, toties iesaistījās Lielbritānija, Turcija, visas Dienvidkaukāza valstis un, līdz ar Erevānas samitu, arī Kanāda. Dienvidkaukāzs ir viens no tiem reģioniem, kurā Kremļa agresijas sekas izjūtamas ļoti tieši, un Armēnijai – sevišķi sāpīgi. Militārā avantūra Ukrainā ir noplicinājusi agresorvalsts resursus, tās ģeostratēģiskā ietekme izčākstējusi, un tas ļāva Azerbaidžānai 2023. gadā ar militāriem līdzekļiem atrisināt sev par labu gadu desmitiem ilgušo strīdu par Kalnu Karabahas faktisko piederību. Teritorijai krītot azerbaidžāņu spēku rokās, to pameta praktiski visi tur dzīvojušie etniskie armēņi, vairāk nekā simts tūkstoši, un Armēnijai neatlika nekas cits kā piekāpties. Attiecīga vienošanās, kā zināms, tika noslēgta 2025. gada augustā Vašingtonā ar Donalda Trampa līdzdalību, tomēr tā vēl nav pārtapusi pilnvērtīgā ratificētā miera līgumā. Tomēr Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs uzrunāja 4. maija samita dalībniekus vismaz tiešsaistē, savukārt Azerbaidžānas ciešāko sabiedroto Turciju, kuras attiecības ar Armēniju arī ir praktiski iesaldētas, Erevānā pārstāvēja viceprezidents Dževdets Jilmazs, un abi šie fakti tiek atzīmēti kā apliecinājums pozitīvai attīstībai starpvalstu attiecībās. Eiropas Savienības un Armēnijas samita rezultātā tapusi plaša kopīga deklarācija, kuras nozīmīgs aspekts ir savienības paustā atzīšana Armēnijas vēlmei uzsākt pievienošanās procesu. Citi deklarācijas temati ir sadarbība loģistikas, enerģētikas, augsto tehnoloģiju attīstības sfērās, kā arī virzība uz bezvīzu režīma ieviešanu Armēnijas pilsoņiem Šengenas zonā. Tramps atkal turp un atpakaļ Pirmdien, 4. maijā, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieteica kārtējo jaunumu Hormuza šauruma krīzes sakarā – operāciju „Projekts Brīvība”. Tās ietvaros amerikāņu militārie spēki grasās uzsākt transportkuģu konvojēšanu cauri Irānas apdraudētajiem Hormuza ūdeņiem. ASV Bruņoto spēku Centrālā pavēlniecība ziņoja, ka gatavojas iesaistīt uzdevuma īstenošanā ar vadāmajām raķetēm aprīkotus eskadras mīnu kuģus, apmēram simts jūrā un uz sauszemes bāzētu lidmašīnu, kā arī dažādas bezpilota platformas. Irāna reaģēja ar draudiem vērst triecienus pret amerikāņu kuģiem, ja tie uzsāks darbību Hormuza ūdeņos, un paziņoja, ka piesaukto operāciju uzlūkos par pašreiz spēkā esošā trauslā pamiera pārkāpumu. Mediji metās apspriest, vai amerikāņu militārie līdzekļi ir pietiekami deklarētā mērķa īstenošanai, kādā veidā tas būtu izdarāms, un cik nopietna eskalācija iestātos, ja Irāna īstenotu savus draudus. Taču jau pēc nepilnas diennakts no Vašingtonas izskanēja nākamais paziņojums: operācija „Projekts Brīvība” pagaidām tiek apturēta, dodot iespēju turpmākajiem diplomātiskajiem pūliņiem. Savukārt šodien valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka Savienoto Valstu pret Irānas teritoriju vērstā militārā kampaņa esot noslēgusies un amerikāņu bruņoto spēku uzmanība turpmāk tikšot koncentrēta tikai kuģošanas nodrošināšanai Hormuza šaurumā. Tas licis daudziem komentētājiem paust cerību, ka diplomātiskais risinājums joprojām ir aktuāls. Tiek piesaukti intensīvi Pakistānas diplomātijas centieni, kā arī Irānas ārlietu ministra Abāsa Arāgči vizīte Pekinā un tikšanās ar savu ķīniešu kolēģi Vanu Ji. Jāpiebilst, ka vien nepilnas desmit dienas atlikušas līdz plānotajai Baltā nama saimnieka vizītei Pekinā, kas agrāk tika atlikta, Savienotajām Valstīm un Izraēlai uzsākot karadarbību pret Irānu. Baiļpilno parāde Tuvojas kārtējais 9. maijs – diena, kad Krievijas režīma kultivētā „uzvaras psihoze” sasniedz savu ikgadējo kulmināciju. Centrālais notikums te allaž bijusi Uzvaras dienas parāde Maskavas Sarkanajā laukumā ar agresorvalsts vadoni un viņam draudzīgo valstu līderiem tribīnēs. Taču šoreiz priekšsvētku noskaņa ir sevišķas nervozitātes apdvesta. Iespēja, ka īpašajā datumā virs Sarkanā laukuma varētu atskanēt ukraiņu lidrobotu dūkoņa, tika apspriesta jau pagājušogad. Tomēr toreiz tā šķita maz ticama īpaši tādēļ, ka viesu vidū bija Ķīnas līderis Sji Dziņpins. Šogad notikumā gaidāmi labi ja ierastie „statisti” Aleksandrs Lukašenko un Kasims Žomarts Tokajevs, un pat Slovākijas premjers Roberts Fico paziņojis, ka Maskavu gan apmeklēšot un pie mūžīgās uguns ziedus nolikšot, taču parādi izlaidīšot. Kā zināms, Ukraina pēdējās nedēļās sevišķi intensīvi demonstrējusi savas gaisa triecienu spējas. Tās lidroboti un raķetes ne vien pamatīgi izpostījuši naftas produktu tranzītostu netālajā Tuapse, bet sasnieguši arī Primorsku un Ustjlugu pie Somu līča, Ņižņijnovgorodu Volgas vidustecē, Permu Urālos un citas vietas līdz pat pusotru tūkstoti kilometru dziļi Krievijas iekšienē. Krievijas naftas pārstrādes jaudas pēdējos mēnešos kritušās, iespējams, pat par divām piektdaļām, salīdzinot ar pirmskara apjomu. Katrā ziņā Ukrainas triecienlīdzekļu spējas aizlidot līdz Maskavai nerada šaubas. Tiek ziņots, ka ap galvaspilsētu tiekot koncentrēti no citiem reģioniem atvilkti pretgaisa aizsardzības līdzekļi, savukārt ap Sarkano laukumu jau izvietotas vienības ar zenītložmetējiem; parāde, visticamāk, notikšot bez bruņutehnikas un citu nopietna kalibra ieroču demonstrēšanas. Pirmdien, 4. maijā, Krievijas Aizsardzības ministrija sociālajos tīklos publicēja paziņojumu, ka, sekojot Vladimira Putina pavēlei, Krievijas bruņotie spēki izsludinot vienpusēju uguns pārtraukšanu no astotā līdz desmitajam maijam. No Ukrainas tiekot sagaidīta pievienošanās šim pamieram, bet ja ukraiņi atļaušoties apdraudēt Uzvaras dienas priekus Maskavā, tad pa Kijivas centru tikšot vērsts īpaši nikns prettrieciens. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņojis, ka Ukraina gan neesot saņēmusi nekādu oficiālu Krievijas puses priekšlikumu uguns pārtraukšanai, taču izsludinot „klusuma periodu” jau sākot ar pusnakti uz 6. maiju. Viņš ieteicis Krievijai spert konkrētus soļus kara izbeigšanai, ievērojot, ka pat parāde Sarkanajā laukumā jau kļuvusi atkarīga no Ukrainas labās gribas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

LMT, "tet" un Latvijas Valsts meži varbūt glābs vēlēšanu sistēmu, lai rudenī raitāk tiktu pie vēlētāju gribas noskaidrošanas. Savukārt politiķi spriedīs, vai ļaut agrāk piekļūt otrā pensiju līmeņa uzkrājumiem. Krustpunktā aktualitātes analizē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškevica, domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka un TV3 žurnālists Ģirts Timrots.  

Daudziem jau piemirsies, kas ir stāvkundziņš. Bet varbūt jūs nemaz nezināt, kas tas ir? Arī par stāvkundziņu latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Par jaunajiem vārdiem stāsta Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Stāvkundziņš ir viens no vārdiem, kas iekļauts elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs". Tas iesniegts sabiedrības iesaistes iniciatīvā, kurai dots nosaukums "Iesaki vārdu!". Stāvkundziņš ir rotaļlieta ar noapaļotu apakšdaļu, ko nav iespējams apgāzt, jo zemā smaguma centra dēļ tā vienmēr atgriežas stāvus stāvoklī. Elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs" no 20. janvāra uzsākta sabiedrības iesaistes iniciatīva "Iesaki vārdu!". Tā ir daļa no Latvijas Zinātnes padomes finansētā pētījumu projekta "Mūsdienīgas metodes latviešu valodas leksisko resursu pilnveidei" un tā mērķis ir pētīt un attīstīt jaunākās metodes vārdnīcu papildināšanā, aptverot valodā lietotus, bet vārdnīcās vēl neiekļautus vārdus un to nozīmes. Par šogad iesūtītajiem un vārdnīcā jau iekļautajiem vārdiem stāsta Latvijas universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes aosciētā profesore Ilze Lokmane. Dite Liepa īpaši analizējusi valodas lietojumu medijos. Viņa atzīst, ka būtisku jaunumu nav, bet norāda, ka pārāk daudz medijos lieto vārdu izaicinājums.  "Nezinu, varbūt man vienai tagad ir tāda saasināta uztvere. Bet "skola ar fiziskās veselības izaicinājumiem", "bērni ar neiroloģiskiem kustību izaicinājumiem", "ģeopolitiskie izaicinājumi", "demogrāfijas problēmas ir lielākais izaicinājums". Humoram - "tualetes kā nepieciešamība un izaicinājums". Trīsreiz var minēt, kāds izaicinājums ir tualetēm. To gan ir teicis studijas viesis: "Tualetes kā nacionālo īpatnību izaicinājums."," piemērus min Dite Liepa. "Ja jums kaut kas pietrūkst, izaicinājums jums palīdzēs." Teju viss ir izaicinājums. "Ja klausās ziņu raidījumus, dienā tie ir 30 - 40 izaicinājumi," bilst Dite Liepa. Savukārt Andrejs Veisbergs min, ka daudzskaitlī mēdz lietot vārdu progresivitāte - progresivitātes. "Daudzās progresivitātes ir liels izaicinājums," piemēru min Andrejs Veisbergs. "Samērā jauns modes vārds, kas parādījies ļoti dīvainā formā, tā ir resilience un resilients. Turklāt ar "s" nevis "z". Ja mēs to lietojam, tad jābūt "z", jo nesakām "reserve" un līdzīgus vārdus. Tā ir angļu valoda, bet šim vārdam jau gadus divus vismaz ir stabilas terminoloģija apstiprināts vārds "noturība". Ļoti labs vārds. Bet bieži mēs dzirdam tagad kopā tā sauktos dubultvārdus - "resilientā noturība"."  "Esmu savācis vēl dažus šos dubultos [vārdus], kur parasti ir viens aizguvums, viens ir paša vārds," turpina Andrejs Veisbergs. "Nacionālā valstsvienība, zāļu medikamenti, testa pārbaude, potenciālās iespējas. Un tādu ir daudz."   

Ir vai nav beidzies karš Irānā un kurš tajā ir uzvarējis? Savukārt Ungārija ir kļuvusi par politiskās ietekmes cīņu lauku pirms parlamenta vēlēšanām. Bet Latvijā jauni pavērsieni lietā par valsts atbalstu kokrūpniekiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "LSM.lv" informatīvi-analītiskā raidījuma "Spriedīsim vakarā" vadītājs Andrejs Hutorovs, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore un SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Vai šovasar ģeopolitisko notikumu dēļ visi rātni sēdēsim mājās un ceļojumiem uz kādu laiku pielikts punkts? Un kas notiks ar Latvijas tūrisma nozari? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtēt ūrisma pētnieks, Latvijas tūrisma aģentu un operatoru asociācijas (ALTA) valdes priekšsēdētājs Ēriks Lingebērziņš, Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele, "TEZ TOUR Latvija" valdes priekšsēdētājs Rolands Birģelis un SIA "BALT-GO" dibinātāja un vadītāja, gide Līga Pommere. Ēriks Lingebērziņš vērtē, ka situācija nav tik drūma, cilvēki turpina ceļot, tikai maina ceļojumu galamērķus. "Nevaram teikt, ka tūrismā ir noticis kāds milzīgs sabremzējums, kāds bija, piemēram, pandēmijai sākoties," norāda Ēriks Lingebērziņš. "Protams, mēs esam nokļuvuši jaunā krīzes konfigurācijā, kur atsevišķs reģions ir izslēgts no aprites. Tam ir ietekme uz pavisam tālajiem lidojumiem un sasniedzamību, īpaši Dienvidaustrumāzijas reģionā. Bet tas nozīmē arī to, ka liela daļa eiropiešu šobrīd skatās, kā savus šīs vasaras ceļojumu plānus varētu mainīt un ceļot šeit pat Eiropā." Vēl ir aktuāls jautājums par izmaksu pieaugumu, cik maksā ceļojums. "Laimīgā kārtā Eiropas valstu iedzīvotāju ekonomiskais drošības spilvens vienmēr ir bijis lielāks nekā mūsējais, un eiropieši skatās uz šo kā uz pārejošu krīzi un un tomēr šajā vasarā ceļos. Mēs esam Eiropā, un puse no visa pasaules tūrisma faktiski notiek Eiropā, un tas ir jautājums par to, cik efektīvi šobrīd mēs kā valsts atkal varam runāt par ārvalstu tūristu piesaisti," turpina Ēriks Lingebērziņš. Arī Rolands Birģelis piekrīt, ka cilvēki Eiropā domā citādi nekā Latvijā, kur daudz vairāk domas ietekmē karš Ukrainā.   "Eiropā domā pavisam savādāk nekā šeit, Latvijā. Eiropieši tieši aktīvāk pērk ceļojumus, rezervē ceļojumus, jo viņi saprot, ka krīzes dēļ šie ceļojumi rīt būs dārgāki. Viņi dara otrādi. Mēs gaidām, kas būs, cenas kāpj, un finālā mēs saprotam, ka šogad varam atļauties iztērēt to pašu 1000 eiro, bet par zemākas klases viesnīcu vai kaut kādu mazāku ceļojumu. Savukārt eiropieši rezervē un brauc," norāda Rolands Birģelis.

Tramps atliek "civilizācijas iznīcināšanu"; ASV un Irāna vienojas par divu nedēļu pamieru. Ažiotāža ap bijušā NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga memuāriem. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks, Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis.   Apokalipses rodeo atlikts „Šovakar ies bojā vesela civilizācija, lai nekad vairs neatgrieztos. Es negribu, lai tas notiktu, bet droši vien tā notiks,” tā vakar, 7. aprīlī, no rīta savā kontā sociālajā tīklā „Truth Social” ierakstīja Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Ar bojāejai lemto civilizāciju domāta Irāna, kas, protams, nosacīti, bet var tikt uzlūkota par vairāk nekā 2500 gadus senās Persijas civilizācijas mantinieci. Savukārt solītā nakts apokalipse ir turpinājums Baltā nama saimnieka kopš dažām dienām izteiktajiem draudiem gadījumā, ja Teherāna turpinās bloķēt Hormuza ūdensceļu, masveidā bombardēt spēkstacijas un tiltus. Virkne starptautisko cilvēktiesību aizstāvības organizāciju un amatpersonu, tai skaitā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs un pāvests Leons XIV, jau izteikušies, ka šo draudu īstenošana būtu kara noziegums un, iespējams, vērtējama kā genocīds. Civilizācijas iznīcināšanas motīvs piešķīra tam visam uzkrītošu antihumānisma un barbarisma ietonējumu, ko īsti nespēja kompensēt salīdzinoši mierīgākais ieraksta turpinājums, kurā pausta cerība uz „gudrākiem prātiem” Irānā un „revolucionāri brīnišķīgām” pārmaiņām. Savienoto Valstu Kongresa demokrātu mazākuma pārstāvji raksturoja prezidenta retoriku visskarbākajos terminos, piesaucot psihiskus traucējumus un, attiecīgi, ASV Konstitūcijas 25. labojumu, kas paredz prezidenta funkciju nodošanu viceprezidentam gadījumā, ja valsts galva nav spējīgs pildīt savas funkcijas. Tikām Irānas režīms izplatīja aicinājumus pilsoņiem pulcēties pie bombardēšanai iezīmētajiem objektiem, kalpojot par dzīvu vairogu. Pulcēšanās patiešām notika – diezin vai tie bija Irānas prezidenta Masuda Pezeškjāna piesauktie četrpadsmit miljoni, taču, spriežot pēc videomateriāliem, notikums bija pietiekami masveidīgs. Galu galā apmēram pusotru stundu pirms agrāk noteiktā ultimāta izpildes termiņa Donalda Trampa „Truth Social” kontā parādījās jauns ieraksts, kurā prezidents pavēstīja, ka Irāna piekritusi nekavējoties un pilnībā atvērt satiksmei Hormuzu un puses vienojušās par uguns pārtraukšanu uz divām nedēļām, kuru laikā notiks sarunas. Par šo vienošanos jāpateicas vidutājam – Pakistānai. Informāciju apstiprinājusi arī Irānas puse, gan apgalvojot, ka Savienotās Valstis piekritušas kopējam Irānas noregulējuma prasību ietvaram, kas neizklausās diez ko ticami. Globālā naftas cena dažu stundu laikā piedzīvoja optimistisku lejupslīdi zem līmeņa simts dolāru par barelu. Kā savā rakstā pauž raidsabiedrības BBC apskatnieks Entonijs Zērkers: „Pagaidām šī ir daļēja Trampa politiska uzvara. Viņš izteica dramatiskus draudus un panāca vēlamo rezultātu. Taču pamiers ir atelpa, nevis pastāvīgs risinājums. Prezidenta vārdu un rīcības, kā arī kara kopējās ilgtermiņa sekas vēl nav pilnībā novērtētas.” Vai Stoltenbergs mūs nodeva? Pagājušā gada nogalē nāca klajā agrākā NATO ģenerālsekretāra, pašreiz – Norvēģijas finanšu ministra Jensa Stoltenberga memuāru grāmata, kuras nosaukumu varētu latviskot kā „Manā sardzes maiņā: vadot NATO kara laikā”. Cita starpā autors apraksta savu komunikāciju ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu 2021. gada rudenī – laikā, kad Krievijas spēku koncertēšanās Ukrainas robežas tuvumā kļuva uzkrītoša un arvien izteiktāk „oda” pēc agresijas eskalācijas. Turpinājumā citāts: „Es pieminēju mūsu bažas par tik lielu Krievijas spēku koncentrēšanu pierobežas reģionos. Lavrovs atbildēja aizkaitināti. „Tā ir normāla militāra darbība,” viņš teica. „Jūs pārspīlējat, jūs esat histēriski. Jums vispār nevajadzētu bāzt degunu tajā, kas notiek Krievijas teritorijā.” Es izteicos par labu jaunām NATO un Krievijas padomes sanāksmēm, kurās varētu apspriest, cita starpā, ierosinātās buferzonas. Es zināju, ka tādas dalībvalstis kā Polija un Baltijas valstis stingri iebilst pret šādu zonu izveidi, jo uzskata, ka tas padarītu grūtāku viņu teritoriju aizstāvēšanu. Bet tajā pašā laikā es zināju, ka NATO un Krievija agrāk bija vienojušās par ģeogrāfiskiem ierobežojumiem militārai darbībai. Ja to visu līdzsvarotu un pārstrādātu, tas varētu palīdzēt mazināt spriedzi. Bet Lavrovs nebija ieinteresēts. Viņš zināja, ka tādā padomē darbakārtības pirmais punkts būs Ukraina, un viņam bija līdz nelabumam apnicis klausīties, kā mēs norādām uz Krievijas starptautisko tiesību pārkāpumiem Ukrainā. „Lieka laika šķiešana,” viņš paziņoja.” Minētais apraksts neguva ievērību starp grāmatas recenzentiem līdz šī gada 29. martam, kad savu vērtējumu par Stoltenberga memuāriem laida klajā Igaunijas resursa The Baltic Sentinel galvenais redaktors Mēliss Oidsalu. „Jenss Stoltenbergs 2021. gadā nodeva Baltijas valstis un šķietami par to nemaz neuztraucas,” sensacionāli deklarē virsraksts, apakšvirsrakstam turpinot: „Jensa Stoltenberga memuāri atklāj, ka ģenerālsekretārs bija gatavs apspriest Eiropas drošības kārtību, apejot tos sabiedrotos, kuri ir visvairāk pakļauti Krievijas draudiem.” Arī recenzijas tonis kopumā ir bijušajam ģenerālsekretāram neglaimojošs, kritizējot viņa tieksmi uz kompromisu, kā vietā, autoraprāt, bija jābūt izlēmībai un gatavībai konfrontēt ar agresorvalsti. Kā galvenais pierādījums „nodevībai” kalpo citētais memuāru fragments ar tajā piesaukto iespējamo buferzonu apspriešanu NATO un Krievijas konsultatīvajā padomē. Pie tam neievērots paliek cits fragments dažas lappuses tālāk, kurā Stoltenbergs skaidri saka: „Par vienpusēju spēku atvilkšanu neavarēja būt ne runas.” Tomēr redaktora Oidsalu vieglu roku darinātais nodevības motīvs, trāpījis Baltijas sabiedrībām jutīgā drošības izjūtas nervu mezglpunktā, turpina sūtīt trauksmes signālus pa tradicionālo un sociālo mediju tīkliem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

ASV sarunās ar Irānu esot labi rezultāti - tā saka ASV prezidents Donalds Tramps. Kaut arī Irāna noliedz, ka jelkādas sarunas notiktu, tomēr pasaules tirgi ir atviegloti uzelpojuši cerībā, ka ļaunākais ir aiz muguras.  Lai gan prezidents Tramps izsakās par drīzām kara beigām Irānā, Izraēla ir apņēmības pilna turpināt un ne tikai Irānā, bet arī Libānā, kur jau vismaz miljons cilvēku pametuši savas mājas, bēgot no Izraēlas armijas sauszemes operācijas. Valstī uzdarbojas teroristiskais grupējums "Hezbollah" un Izraēla ir paziņojusi, ka tā grib likvidēt nebeidzamo apdraudējumu sev kaimiņos. Vairākās Eiropas valstīs šajās dienās ir bijušas vēlēšanas, kuru rezultātiem ir vērts pievērst uzmanību. Francijā gadu pirms prezidenta Emanuela Makrona pilnvaru beigām notika vietvaru vēlēšanas, Slovēnijā izraudzīts jauns parlaments un arī Dānijā vakar bija ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Eiropā ikviena šāda tautas izvēle ir svarīga, jo tā arī nozīmē, kāds būs konkrētās valsts ārpolitikas kurss. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, valdes loceklis Mārcis Balodis. Libāna – svešas varas un ieroči, pašu zeme un asinis Priekšvēsture pašreizējai Izraēlas Aizsardzības spēku sauszemes operācijai Libānā aizsākās 2023. gadā, kad pēc grupējuma „Hamas” teroristiskā iebrukuma Izraēlā un Gazas kara sākuma grupējuma „Hezbollah” no Libānas teritorijas uzsāka Izraēlas ziemeļdaļas raķešu apšaudes. Šis šiītu reliģiski politiskais veidojums ir, no vienas puses, oficiāli atzīta Libānas politiskā partija, no otras – militarizēts teroristisks formējums, galvenais Irānas Islāma republikas sabiedrotais reģionā. Pēc tam, kad 2024. gada rudenī Izraēla bija īstenojusi pret „Hezbollah” sekmīgas speciālās operācijas, nogalinot tās vadītāju Hasanu Nasrallu un vairākus citus komandierus, kā arī sākusi sauszemes iebrukumu Libānas dienvidos, starp Izraēlu un Libānu tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu. Saskaņā ar to Libānas valdības spēkiem bija jāpārņem savā kontrolē rajoni, kuros līdz tam saimniekoja „Hezbollah”, tā garantējot, ka Izraēlas teritorija vairs netiks apdraudēta. Tomēr šī vienošanās tā arī netika pilnībā īstenota, kas pierādījās šomēnes, kad pēc Izraēlas un Savienoto Valstu uzbrukuma Irānai „Hezbollah” atkal raidīja pret Izraēlu raķetes un lidrobotus. Pretim tika saņemti vispirms precīzi Izraēlas gaisa spēku triecieni pa grupējuma objektiem kā Libānas dienvidu rajonos, tā galvaspilsētā Beirutā, kas neizbēgami izraisīja civiliedzīvotāju upurus. Izraēlas brīdināja apmēram 50 ciemu iedzīvotājus evakuēties uz teritorijām ziemeļos no Litānī upes, un tiek ziņots, ka karadarbības rezultātā kopš mēneša sākuma savas dzīvesvietas pametuši apmēram miljons cilvēku. 16. martā Izraēlas spēki uzsāka plaša mēroga sauszemes iebrukumu Libānā, iesaistoties kaujās pret „Hezbollah”  vienībām. Libānas valdības spēki atvilkās uz ziemeļiem, vairoties iesaistītes karadarbībā, tomēr to sastāvā ir vairāki bojāgājušie. Smagi ievainoti divi reģionā dislocēto Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas spēku karavīri. Savukārt civiliedzīvotāju upuri kopš marta sākuma jau sasnieguši vairāk nekā tūkstoti bojāgājušo un tuvu pie trīs tūkstošiem ievainoto. Šobrīd Izraēlas spēki turpina izvērst sauszemes operāciju, tai skaitā metodiski iznīcinot tiltus pār Litānī un pārtraucot komunikāciju starp apmēram 10% Libānas teritorijas valsts dienvidos un pārējo valsts daļu. Viens no premjera Netanjahu kabineta radikālajiem locekļiem, finanšu ministrs Becalels Smotričs izteicies, ka Izraēlai būtu jāanektē teritorija dienvidos no Litānī, savukārt aizsardzības ministrs Izraēls Kacs paziņojis, ka Izraēlas Aizsardzības spēki plāno uz nenoteiktu laiku okupēt šo Libānas daļu, izveidojot tur buferzonu. Libānas valdība raksturojusi šos plānus kā eksistenciālu draudu. Tajā pat laikā no Libānas ticis izraidīts Irānas vēstnieks, kas liecina par Beirutas vēlmi atbrīvoties no Teherānas režīma ietekmes. Francija – vēlam mēru, domājam par prezidentu 15. martā notikušās Francijas pašvaldību vēlēšanas ir apjomos grandiozs pasākums. Valstī ir nepilni 35000 komūnu, attiecīgi, par mēru un padomju deputātu amatiem šais vēlēšanās sacentās vairāk nekā miljons kandidātu. Tomēr kvantitāte nav galvenais, kāpēc franču vietvaru vēlēšanām pievērsta arī nozīmīga starptautiska uzmanība. Šo vēlēšanu rezultāti tiek uzlūkoti kā indikators spēku samēriem un potenciālajai politiskajai dinamikai nākamgad gaidāmajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Jāatzīmē, ka daudzviet mazajās un vidējās pašvaldībās, pavisam 50 līdz 60 procentos komūnu, varu ieguvuši neatkarīgie vai lokālo partiju pārstāvji bez piesaistes valsts mēroga spēkiem. Kas attiecas uz lielākajām pilsētām, tajās joprojām dominē tradicionālās kreisās partijas, kas nākamajā ciklā vadīs līdz pat ceturtdaļai no visām franču pašvaldībām. Parīzes mērs būs sociālists Emanuels Greguārs, viņa partijas biedrs Benuā Paijāns paliks otras lielākās pilsētas Marseļas mēra amatā, sociālistu mēri būs arī Nantē, Monpeljē, Lillē un Strasbūrā, pēdējā gan ar centristu atbalstu. Savukārt ceturtajā lielākajā pilsētā Lionā amatu paturēs Zaļo partijas pārstāvis Gregorī Dusē. Spēcīgas pozīcijas saglabā tradicionāli labēji centriskie spēki, kas koncentrējas ap liberālkonservatīvo Republikāņu partiju un dominē vidējā lieluma pilsētās un biezāk apdzīvotajos lauku rajonos, pavisam apmēram sestdaļā vietvaru. Republikāņu pārstāvis Ēriks Sjoti kļūs par mēru piektajā lielākajā pilsētā Nicā, šeit gan ar izšķirošu atbalstu no galēji labējās Nacionālās apvienības, kura to uzskata par savu uzvaru. Kopumā franču „nacionāļiem” izdevies vairakkārt palielināt pārstāvniecību pašvaldībās, gan tālu atpaliekot no ambiciozajiem priekšvēlēšanu mērķiem. Iemesla gausties nav arī prezidenta Makrona pārstāvētajiem liberāli centriskajiem spēkiem. Prezidenta sociālliberālās partijas „Renesanse” pārstāvis Tomā Kazenāvs kļūs par Bordo mēru, savukārt „Renesanses” stabilāko sabiedroto, labēji centriskās partijas „Horizonti” līderis Eduārs Filips vadīs Havras pašvaldību. Bijušais premjerministrs Filips tiek uzskatīts par nopietnu kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās. Plaša labēji centriskā koalīcija nodrošinājusi amatu valsts trešās lielākās pilsētas Tulūzas galvam, neatkarīgajam kandidātam Žanam Likam Mudankam. Uz būtisko jautājumu – vai funkcionē kreiso, centrisko un mēreni labējo „sanitārais kordons”, kam jāatur no varas labējie radikāļi? – atbilde ir piesardzīgi pozitīva. Frederiksenas likme nevinnē Vakar, 24. martā, Dānijas karaļa pavalstnieki devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu mandātus simt septiņdesmit deviņiem parlamenta – Folketinga – deputātiem. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras iniciatore bija premjerministre, Sociāldemokrātiskās partijas līdere Mete Frederiksena. Stājoties pie sava otrā kabineta vadības 2022. gadā, politiķei nebija ne jausmas, kādi izaicinājumi viņu sagaida, proti, ka būs jāiztur Donalda Trampa nediplomātiskā grābāšanās ap Grenlandi. Pēc visa spriežot, neordinārā starptautiskā spiediena situācija radījusi zināmas plaisas Frederiksenas valdībā, ko veido centriski orientēta koalīcija ar sociāldemokrātu, konservatīvi liberālās partijas „Venstre” un liberālās Mēreno jeb Moderātu partijas piedalīšanos. Nu jau vairākas desmitgades dāņu politiskajā spektrā iezīmējas tradicionāla robežšķirtne starp t.s. „sarkano bloku” un „zilo bloku”,  respektīvi, kreisajām un labējām partijām, kur sociāldemokrāti ir sarkanie, „Venstre” – zilie, savukārt mērenie iestājas par šī dalījuma pārskatīšanu un par savas partijas krāsu izvēlējušies violeto. No otras puses, pretstāvē ar Baltā nama ekscentriķi Frederiksena ieguvusi nozīmīgu individuālās popularitātes kapitālu, ko varēja cerēt konvertēt partijas politiskajā svarā. Ja tāds bija aprēķins, tas neattaisnojās. Sociāldemokrāti šais vēlēšanās izrādījušies lielākie zaudētāji, viņu mandātu skaitam sarūkot no piecdesmit uz trīsdesmit astoņiem. Otrs lielākais zaudētājs ir „Venstre”, kuru no otrās pozīcijas parlamentā uz trešo atbīdījusi Zaļo kreiso partija, kuru vada vēl viena prominenta dāņu kreisā politiķe Pia Olsena Dīra. Lielākie ieguvēji ir labējie populisti un nacionālisti no Dāņu tautas partijas Mortena Meseršmita vadībā, kuri trīskāršojuši mandātu skaitu. Nedaudz zaudējuši arī mērenie, taču situācijā, kad vietu skaits parlamentā sadalījies visai līdzīgi starp „sarkanajiem” un „zilajiem”, tieši līdzšinējā ārlietu ministra Larsa Lekes Rasmusena vadītais spēks var nodrošināt koalīcijai nepieciešamo balsu skaitu. Par ticamāko tiek uzskatīta kreisi centriska koalīcija, kurā apvienotos sociāldemokrāti, zaļie kreisie, mērenie un Sociālliberālā partija. Koalīcijas veidošanas sarunas uz notikušo vēlēšanu fona, kad ārpolitiskos izaicinājumus zināmā mērā aizēnojušas iekšējās problēmas, nesolās būt vieglas. Jaunā Slovēnijas parlamenta raibākā mozaīka Kārtējās parlamenta vēlēšanas Slovēnijā nesa sarūgtinājumu iepriekšējā cikla favorītiem – līdzšinējā premjerministra Roberta Goloba sociālliberālajai partijai „Brīvības kustība”. 2022. gadā šis spēks ieguva četrdesmit vienu no deviņdesmit deputātu mandātiem, kas bija līdz šim spožākais kādas partijas sniegums neatkarīgās Slovēnijas vēsturē. Uzvaru noteica sabiedrības neapmierinātība ar iepriekšējo – labēji populistisko Slovēnijas Demokrātiskās partijas un tās līdera Janeza Janšas valdību. Taču Goloba kabinets, kuru „Brīvības kustība” veidoja kopā ar sociāldemokrātiem un Kreiso partiju, zaudēja popularitāti veselības aprūpes problēmu, dzīvokļu dārdzības un biežo ministru demisiju dēļ. Kā kritisks moments tiek minēts arī valdības lēmums 2024. gadā atzīt Palestīnas valstiskumu, kas izrādījās lielai daļai sabiedrības nepieņemami. Spriežot pēc mandātu sadalījuma, vēlētāju balsis gan lielākoties pārceļojušas nevis pie Janšas labēji konservatīvajiem populistiem, bet pie diviem parlamenta jaunpienācējiem. Viena no šīm partijām ir labēji centriskā Demokrātu partija ar kādreizējo Janšas kabineta ārlietu ministru Anži Logaru priekšgalā, otra – partija „Resni.ca”, kuru vada bijušais policists Zorans Stevanovičs. Šis spēks izauga no vakcīnskeptiķu un pandēmijas ierobežojumu pretinieku protesta kustības, un tā programmā ir arī eiroskepticisms, cīņa pret korupciju, nodokļu mazināšana un līdzīgi motīvi. Rezultātā Slovēnija ir tikusi pie parlamenta, kurā diviem lielākajiem spēkiem ir teju vienāds vietu skaits un miglainas izredzes izveidot koalīciju. Robertam Golobam šai nolūkā būtu jāpiesaista līdzšinējiem kreisi centriskajiem arī kāds no labējākajiem spēkiem – Demokrātu partija vai trīs konservatīvo partiju bloks „Jaunā Slovēnija – Kristīgie demokrāti”. Šīm partijām ideoloģiski tuvāka ir Janšas Slovēnijas Demokrātiskā partija, taču tad būtu jāņem koalīcijā arī vakcīnskeptiķi no „Resni.ca”, vai jāmēģina piedabūt sadarboties sociāldemokrāti, kas esot maz ticams. Vēl viena iespēja ir Golobam atstum līdzšinējos sabiedrotos Kreiso partiju un piesaistīt viņu vietā mēreni labējos demokrātus un kristīgos demokrātus – aritmētiski iespējama, taču ideoloģiski raiba kombinācija. Netiek izslēgta arī ārkārtas vēlēšanu iespēja.       Sagatavoja Eduards Liniņš.

Nepatīkamas emocijas pēdējās dienās raisījusi ziņa, ka Krievija grasās piedalīties Venēcijas biennālē. Kādas ir iespējas to nepieļaut? Savukārt Latvijas ministri šonedēļ atskaitījās par dabu, stāstot, kādi viņi ir malači. Vai arī mēs tā varam sacīt? Krustpunktā aktualitātes analizē portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone, TV3 žurnālists Ģirts Timrots un politologs Juris Rozenvalds.  

Šī gada Pasaules nieru dienas moto ir "Rūpējoties par pacientiem, sargāsim planētu". Šīs moto pievērš uzmanību klimata pārmaiņu ietekmei uz veselību, jo gaisa piesārņojums, karstuma radīts stress, dehidratācija un ekstremāli laikapstākļi var palielināt nieru slimību risku un paātrināt to progresēšanu. Raidījumā Kā labāk dzīvot par nieru veselību sarunājas P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārsts nefrologs Kārlis Rācenis, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asociētā profesore medicīnas doktore Viktorija Kuzema un P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centra virsmāsa, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Jana Ēķe.  "Latvijā ir vieni no augstākajiem hronisku nieru slimību rādītājiem Eiropā," atzīst Kārlis Rācenis. Rīt, 13. martā, Stradiņa universitātē Dzirciema ielā Rīgā varēs bez maksas pārbaudīt nieru veselību, bet dati jau pašlaik liecina, ka Latvijā gandrīz katram piektajam cilvēkam ir hroniskas nieru kaites.  -- Vai zinājāt, ka diennakts laikā caur nierēm tiek izfiltrēti aptuveni tūkstotis litri asiņu? Tas tiešām liekas pārsteidzošs skaitlis! Nieres ir viens no orgāniem, kas mūsu organismā paveic milzīgu darbu. Un no nieru veselības un nieru stāvokļa ir atkarīgs tas, vai mēs varam dzīvot. Tāpēc arī runājam par nieru veselību. Ir ļoti sarežģīti ārstēt cilvēkus, kuriem ir dažādas nieru problēmas, un, arī mainoties situācijai pasaulē, piemēram, dehidratācijas draudi vai ekstremāli laikapstākļi var palielināt nieru slimību risku. Tomēr tas nav vienīgais faktors. Piemēram, hemodialīzes nodrošināšanai ir nepieciešams milzīgs ūdens, enerģijas un arī vienreiz lietojamās plastmasas apjoms, kas rada ievērojamu vides slodzi, tāpēc arī lielāka uzmanība arvien tiek pievērsta ilgtspējīgai veselības aprūpes sistēmai. Tomēr ar to vien, ka mēs zinām, ka kaut kur mainās klimats, būs par maz. Ir jāsaprot, kas īsti notiek ārstēšanas gaitā un ko varētu mainīt. Nieru slimību izplatības pieaugums pasaulē rada milzīgu finansiālu slogu veselības aprūpes sistēmai. Kamēr zema un vidēja līmeņa ienākumu valstīs ilgtermiņa dialīze ir nepieejama lielai daļai pacientu, tā kļūst arvien mazāk pieejama arī valstīs ar augstiem ienākumiem.  Savukārt progresējošu nieru funkciju zudumu vairāku mēnešu vai gadu garumā sauc par hronisku nieru slimību, un tā ir ļoti izplatīta. Vidēji pasaulē vienam no 10 pieaugušajiem, bet Latvijā šis rādītājs publikācijās ir minēts, ka vienam no pieciem cilvēkiem ir kāda veida nieru bojājums. Katru gadu pasaulē miljoniem cilvēku diemžēl priekšlaicīgi mirst no nieru slimību radītām komplikācijām.

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps sola drīzas Irānas kara beigas. Spriedzes kāpuma spirāle attiecībās starp Ukrainu un Ungāriju. Eiropas politiskās aktualitātes. Aktualitātes analizē analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļinātais vēstnieks Andris Teikmanis. Irānas karš – vārdu un raķešu zalves Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, pirmdien, 9. martā, uzstājoties preses konferencē Floridā, solīja drīzas Irānas kara beigas, jo amerikāņu militārie spēki esot paveikuši savu darbu spīdoši un apmēram 80% no Irānas raķešu palaišanas iekārtām ir iznīcinātas. Šajā gadījumā ASV līdera sniegtā statistika varētu būt tuvu patiesībai, ciktāl tiek atzīmēts, ka Irānas raķešu un lidrobotu uzbrukumu intensitāte Izraēlai un Persijas līča valstīm kritusies teju līdz desmitajai daļai no sākotnējās jaudas kara pirmajās dienās. Tiesa, kā svētdien piesolījis Irānas Islāma revolūcijas sargu korpusa Gaisa spēku komandieris ģenerālis Madžids Musavi, tagad tikšot liktas lietā tikai nesējraķetes ar ne mazāk kā tonnu smagām kaujas galviņām. Pagaidām gan netiek ziņots par kādu šo izteikumu efektīvu realizēšanu dzīvē. Pērnās nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka Irānas lidrobotu triecienu atvairīšanā sabiedrotajiem noderīga izrādījusies Ukrainas palīdzība – pēc Vašingtonas administrācijas lūguma ukraiņu lidrobotu pārtvērēju vienības jau ieradušās Katarā, Apvienotajos Arābu emirātos un Saūda Arābijā, kā arī ASV kara bāzēs Jordānijā. Sestdien starptautisko sabiedrību pārsteidza Irānas prezidenta Masuda Pezeškiāna paziņojums, atvainojoties Irānas triecienu skartajām kaimiņvalstīm un paziņojot, ka uzbrukumi tām vairs nenotikšot, ja vien no to teritorijas netiks vērsti triecieni pret Irānu. Tomēr irāņu uzbrukumu ģeogrāfijā nekas nemainījās, un šie prezidenta izteikumi tiek vērtēti kā, visdrīzāk, tobrīd Teherānas varas virsotnē valdošā apjukuma izpausme. Salīdzinoši mērenie spēki, kurus pārstāv Pezeškiāns, mēģinājuši spert soli kompromisa virzienā, taču atdūrušies pret radikāļu nesamierināmību. To, ka galvenā teikšana Teherāna joprojām ir šiem radikāļiem, apliecināja svētdien notikušās jaunā augstākā garīgā līdera vēlēšanas. Nogalinātā ajatollas Alī Hāmenejī vietā stājies viņa dēls Modžtaba Hāmenejī. 56 gadus vecais varasvīrs arī līdz šim tika uzskatīts par ticamāko tēva varas mantinieku. Pēc neoficiālām ziņām viņš līdz šim kontrolējis Revolūcijas sargu korpusa brīvprātīgo milicijas struktūru ar nosaukumu Apspiesto mobilizācijas organizācija jeb „Bāsidž”, kurai bija visai nozīmīga loma nesenajā asiņainajā pretrežīma protestu apspiešanā. Tāpat ir ziņas, ka viņš bijis galvenais rīkotājs finanšu plūsmām, kuras režīms ieguvis no tā kontrolētajiem uzņēmumiem, kas veido apmēram 60% no valsts ekonomikas. Nesenajos sabiedroto uzlidojumos tika nogalināti ne vien jaunā virsvadoņa abi vecāki, bet arī sieva un viens no bērniem. Pēc ziņām par Modžtabas apstiprināšanu amatā pasaules naftas cenas pirmdien sasniedza rekordaugstu līmeni – līdz pat 120 dolāriem par barelu, taču pēc tam piedzīvoja samazinājumu un šobrīd ir apmēram 82 dolāri par barelu, kas ir apmēram par piektdaļu dārgāk nekā pirms konflikta sākuma. Budapeštas avantūrists spēlē „va banque” Pagājušajā ceturtdienā, 5. martā, Ungārijas varas iestāžu rīcība sasniedza jaunu provokācijas un naidīguma līmeni attiecībā pret Ukrainu. Kādā benzīntankā pie Budapeštas apvedceļa Ungārijas pretterorisma policijas darbinieki pārtvēra Ukrainas valsts krājbankai „Oščadbank” piederošu konvoju, kas veica ierastu valūtas un zelta transportēšanu no Austrijas „Raiffeisen Bank” uz Kijivu, aizturēja septiņus pavadošos bankas darbiniekus un kravu – ASV dolārus, eiro un zelta stieņus pavisam apmēram 82 miljonu dolāru vērtībā. Aizturētie nākamajā dienā tika atbrīvoti un izraidīti no valsts, kamēr naudu un zeltu ungāru varas iestādes paturējušas. Pirmdien premjerministrs Orbans uzstājās Ungārijas parlamentā, kurš nobalsoja par īpašu likumu, ar kuru „Oščadbank” līdzekļi tiek arestēti uz diviem mēnešiem. Kā klāsta premjers, pastāvot aizdomas par iespējamu naudas atmazgāšanu un saistību ar kādu „kara mafiju” Kijivā, un ka nauda, iespējams, paredzēta Ungārijas opozīcijas finansēšanai pirms 12. aprīlī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām. Ukrainas Ārlietu ministrija nodēvējusi šo Budapeštas rīcību par valstisku reketu un vērsusies Eiropas Savienības institūcijās ar attiecīgiem pieprasījumiem par likumisko procedūru ievērošanu. Savukārt 10. martā Ungārijas parlaments pieņēma oficiālu rezolūciju, kurā noraidīja Ukrainas pievienošanos ES un visu turpmāko finansiālo vai militāro atbalstu Ukrainai no savienības puses, sasaistot to ar naftas plūsmas atjaunošanu no Krievijas pa cauruļvadu „Družba”. Viss notikušais turpina spriedzes kāpuma spirāli attiecībās starp Ukrainu un Ungāriju, kuras pusdemokrātiskajam vadonim ir īpaši siltas attiecības ar Kremli. Budapeštas rīcība, nu jau mērķtiecīgi graujot Ukrainas spējas pretoties Krievijas agresijai, laupījusi savaldību arī prezidentam Zelenskim, kurš, gan nesaucot Orbanu vārdā, izteicies, ka „šīs personas” adresi varētu iedot Ukrainas bruņotajiem spēkiem, lai tie parunā ar viņu „savā valodā”. Eiropas Komisija norādījusi, ka šādi draudi ir nepieņemamai. Tikām lielākā ungāru opozīcijas spēka – partijas „TISZA” – līderis Peters Maģars paziņojis, ka Budapeštā ieradusies īpaša Krievijas specdienestu darbinieku grupa ar mērķi ietekmēt gaidāmo vēlēšanu rezultātus par labu Orbana partijai „Fidesz”. Operāciju, kas notiek diplomātiskās misijas aizsegā, kūrējot Krievijas Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks Sergejs Kirijenko. Kā liecina neatkarīgu aptauju reitingi, „TISZA” kopš pagājušā gada nogales apsteidz „Fidesz” un tai ir reālas iespējas panākt varas maiņu Ungārijā. Eiropas politiskās aktualitātes 8. martā notikušajās Vācijas federālās zemes Bādenes-Virtembergas Landtāga vēlēšanās uzvaru jau atkal svinēja zaļie, gan tikai par pusi procenta apsteidzot savus galvenos konkurentus kristīgos demokrātus. Abām partijām tagad būs vienāds mandātu skaits zemes likumdevējā, un viss liecina par to, ka partijas „Alianse 90/Zaļie” līderis Džems Ezdemirs kļūs par pirmo turku izcelsmes federālās zemes ministru prezidentu Vācijas vēsturē. Lielākais proporcionālais ieguvējs šajās vēlēšanās ir radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”, kas vairāk nekā dubultojusi savu mandātu skaitu, tomēr vācu iekšpolitikā pieņemtais princips nepielaist šos radikāļus varai padara nedomājamu teorētiski iespējamo koalīciju starp „Alternatīvu” un kristīgajiem demokrātiem. Tikām arī šīs vēlēšanas Bādenē-Virtembergā apstiprina jau labu laiku iezīmējušos skumjo tendenci vācu sociāldemokrātiem un liberāļiem. Sociāldemokrātiskā partija knapi pārvarējusi piecu procentu barjeru un zaudējusi pusi no līdzšinējiem mandātiem, kamēr liberālā Brīvā demokrātiskā partija palikusi vispār ārpus federālās zemes parlamenta. Uzmanība tagad pievērsta nākamajām federālās zemes vēlēšanām, kas 22. martā gaidāmas Reinzemē-Pfalcā. Šajā izteikti industriālajā reģionā sociāldemokrāti ir pie varas jau trīsdesmit piecus gadus, tomēr, saskaņā ar aptaujām, pašreiz reitingos manāmi atpaliek no kristīgajiem demokrātiem. Iemesls esot ne vien vispārējais kreisi centrisko popularitātes kritums Vācijā, bet arī Reinzemes-Pfalcas sociāldemokrātu līdera Aleksandra Šveicera zemā popularitāte. Gluži tāpat kā kaimiņos Bādenē-Virtembergā, arī šeit „Alternatīva Vācijai” kopš iepriekšējām vēlēšanām krietni augusi popularitātē, un sagaidāms, ka iegūs ne mazāk kā 15% vēlētāju balsu, atbīdot uz ceturto pozīciju zaļos. Ticamā kristīgo demokrātu uzvara 22. marta vēlēšanās nāktu krietni par labu kanclera Merca pozīcijām Vācijas federālā līmeņa politikā. Savukārt Vācijas kaimiņvalsts Nīderlande pēc oktobra nogalē notikušajām ārkārtas vēlēšanām beidzot tikusi pie ministru kabineta. Tā vadītājs Robs Jetens, sociālliberālās partijas „Demokrāti 66” līderis, savos trīsdesmit astoņos gados kļuvis ne vien par jaunāko premjerministru valsts vēsturē, bet arī par pirmo atklāto geju šajā amatā. Viņam nāksies vadīt mazākuma valdību, kas ir reta parādība Nīderlandes politikā. „Demokrātu 66” koalīcijas partneri ir labēji centriskā Tautas partija brīvībai un demokrātijai un konservatīvie no partijas „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”. Nepieciešamo atbalstu mazākuma valdībai, kurai parlamentā ir tikai nedaudz vairāk par trešdaļu mandātu, sniedzis sociāldemokrātu bloks – Zaļo-kreiso partijas un Darba partijas alianse. Valdībai izdevies pārliecināt kreisos atbalstīt arī tādus tradicionāli viņiem netīkamus soļus kā bezdarbnieku pabalsta termiņa samazināšana un potenciāla pensijas vecuma palielināšana, toties paredzot plašu finansējumu mājokļu celtniecībai. Salīdzinot ar iepriekšējo valdību, pamanāmāka ir Jetena kabineta ievirze aizsardzības spēju stiprināšanā un solidaritāte ar Ukrainu – pirmā jaunā premjera ārvalstu vizīte bija uz Kijivu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Esošais partiju finansēšanas modelis ir spēka jau vairākus gadus, un daudzas partijas saņem pat ļoti dāsnu finansējumu no valsts budžeta. Bet cik lietderīgi tas tiek izlietots? Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Studijā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktores vietniece Agnija Birule, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, politoloģe Iveta Kažoka. Sazināmies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vinetu Ostrovsku, kā uzklausām partiju pārstāvjus: Partijas "VIENOTĪBA" valdes priekšsēdētāju, partiju apvienības "Jaunā Vienotība" valdes locekli Edmundu Jurēvicu, partijas "Latvija pirmajā vietā" valdes priekšsēdētājs Aināru Šleseru un Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju Sigordu Stradiņu. Pēdējās dienās vairākām politiskajām partijām ir radušās finansiāla rakstura nepatikšanas. Vispirms Nacionālajai apvienībai būs jāatmaksā valstij pāri par 200000, ko tā pārtērēja iepriekšējās vēlēšanās. Partija nespēja tiesā pierādīt savu taisnību. Savukārt "Stabilitātei!" vairs nesaņems valsts finansējumu gandrīz 200000 apmērā, jo viņiem Saeimā izjuka frakcija, virknei deputātu to pametot. Protams, tās ir partiju pašu problēmas, un mums gar to nav lielas daļas. Bet ko vispār partijas ar piešķirto naudu dara? Jo valsts gadā atvēl politisko organizāciju uzturēšanai gandrīz 7 miljonus un vēl jau arī tās piesaista ziedojumus. Šo tematu mums regulāri aktualizē klausītāji, kas apšauba naudas piešķiršanas lietderīgumu, bet arī eksperti studijā reizēm par to ieminas, sakot, ka naudu taču varēja izlietot krietni efektīvāk, nekā tas šobrīd notiek. par ko ir runa un ko lietas labā var darīt?

Mūsdienās arvien vairāk runā par to, ka kognitīvi traucējumi skar aizvien jaunākus cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka nākotnē piedzīvosim demences epidēmiju? Kurā brīdī aizmāršība ir slimības pazīme un kurā brīdī - ikdienas steigas normāla parādība? Demence visā pasaulē skar aptuveni 50 miljonus cilvēku un prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam skaits varētu pat trīskāršoties. Teju trešdaļa aprūpes iestādēs dzīvojošo senioru cieš no demences simptomiem. Statistika rāda, ka nākotnē ar demenci sirgs aizvien vairāk cilvēku. Kāpēc šādas izmaiņas veidojas cilvēka smadzenēs, kas pēc būtības ir plastiskas un spēj mācīties visas dzīves garumā? Kāpēc krustvārdu mīkla ne vienmēr būs galvenā profilakse un vai aizvien nav skaidrs cēlonis Alcheimera un citu slimību izraisītai demencei? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un analizē P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Latvijas universitātes Neiromedicīnas un neirozinātnes nodaļas lektore Ramona Valante, un P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, pētniece Krista Lazdovska. "Kognīcijas un demences kontekstā nozīmīga ir sociālā izolācija. Vecāka gadagājuma cilvēki dzīvo vieni, viņi ir izolēti no sabiedrības. Šādā vidē var lietot, kādus medikamentus vēlies, kognīcija turpinās pasliktināties. Tāpēc arī pie mums ir tendence veidot dienas centrus, kurā cilvēki, kam ir parādījušās problēmas, sanāk kopā un socializējās. Mēs esam sociālas būtnes un, lai kognitīvā kapacitāte nemazinātos, ir vajadzīga saskarsme," skaidro Ramona Valante. Cilvēkam nepietiek tikai ar iespēju uzņemt informāciju - skatīties televizoru vai šķirstīt sociālos medijus, kas ļauj atcerēties faktus. Būtiska ir valoda, iespēja sarunāties ar citiem. Tās ir arī ir emocijas, ko neiegūst no elektroniskiem medijiem. Tie savukārt var radīt negatīvas emocijas, kas negatīvi ietekmē smadzenes. Pētnieces norāda, ka mūsu smadzenēm patīk izaicinājumi. Mēs varbūt gribētu neko nedarīt, bet smadzenēm patīk izaicinājumi, kas ļauj veidot jaunus savienojumus un uzkrāj kognitīvās rezerves. Viena iespēja būtu valodu mācīšanās, bet nepalīdz vārdiņu mācīšanās kādā lietotnē, svarīga ir saruna ar otru cilvēku. Arī mūzikas instrumentu spēlēšana ir labs veids, kā veidot kognitīvās rezerves. Ja krustvārdu mīklas risina, vienkārši atmiņā atsaucot zināmus faktus, tas netrenē smadzenes. Ja šajā laikā meklē jaunu informāciju, lasa, tā ir smadzeņu trenēšanā. Smadzenēm nepieciešams apgūt ko jaunu.  Ja cilvēks visu mūžu ir vairāk strādājis intelektuālu darbu, izaicinājums būtu - mācīties dejot. Savukārt ar fizisku darbu vai sportu saistīts cilvēks varētu pievērsties intelektuāliem izaicinājumiem. Raidījumā Kā labāk dzīvot kolēģi stāstīja par dažādām demences pacientiem paredzētām sociālām programmām un arī par vides pieejamības problēmām, ko cilvēki ar demenci piedzīvo Latvijā. Pētnieki Latvijā strādā pie vakcīnas pret Alcheimera slimību Klasiska zāļu ripiņa, asins testi, kas savlaicīgi ļautu ieraudzīt slimībai raksturīgos kaitīgos proteīnus asinīs, visbeidzot vakcīnas - šie ir dažādi mēģinājumi paredzēt vai ārstēt Alcheimera slimību. Alcheimers ir viena no demencēm, proti, smadzeņu darbības traucējumiem, kas rada neatgriezeniskus kognitīvos jeb prāta funkciju zaudējumus. Likumsakarīgi, ka tāpēc aizvien turpinās labāko medikamentu izstrāde cīņā ar slimību. Šoreiz plašāk tieši par vakcīnām, un par to saruna ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekānu Kristapu Jaudzemu. Visticamāk gan, ka vakcīna pret Alcheimera slimību būtu piemērojama tikai kādai konkrētai populācijai, kas atbilstu striktiem kritērijiem, piemēram, ģenētiskiem faktoriem, ņemot vērā attēlus ar beta amiloīdu izgulsnējumiem smadzenēm un citus parametrus. Tātad vakcīna tiktu, tā teikt, personalizēta. Vakcinēšanās biežums, brīdis, kad to sākt darīt, cik tas maksātu, cik efektīvi tas būtu - protams, šie jautājumi ir svarīgi farmācijas uzņēmumiem, bet pētnieku uzdevums pašlaik ir radīt veiksmīgāko vakcīnas darbības mehānismu. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis stāsta par lielāko dzeni Eiropā – melno dzilnu.  

Eiropas līderi kara ceturtajā gadadienā pulcējas Kijivā un apliecina atbalstu Ukrainai. Karš turpinās kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Ukrainas ekonomika turas. Aktualitātes analizē Austrumeiropas pilitikas paētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs. Sazināmies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānu Jāni Priedi. Ar muti Kijivā, ar darbiem…? Vakar, 24. fbruārī, apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas agresijas kara eskalācijas Ukrainā, Kijivā ieradās vairāki Eiropas Savienības un tās dalībvalstu līderi. Klāt bija Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes prezidents Antoniu Košta, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Islandes premjerministri, Lietuvas aizsardzības ministrs, arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Tas bija nepārprotams solidaritātes žests, kam jāapliecina savienības apņēmība turpināt atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos. Līdz šim ir darīts daudz: savienības palīdzības kopapjoms tuvojas divsimt miljardu robežai. Tai skaitā, runājot par šobrīd īpaši aktuālo enerģētikas jautājumu, pārvietotas veselas elektrostacijas un piegādāti apmēram vienpadsmit tūkstoši ģeneratoru. Vairumam Eiropas valstu netrūkst vēlmes un gatavības, taču nupat palīdzības vezuma ceļā kā kupls cinis jau atkal aptupies Ungārijas premjers Viktors Orbans. Vispirms pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu dienestu vadītāju sanāksmē Briselē Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto paziņoja, ka Ungārija neatbalstīs kārtējo Krievijai noteikto sankciju paketi, savukārt vakar, tieši pilna mēroga iebrukuma gadadienā, izpaudās pats Orbans, paziņojot, ka bloķēs arī jau nolemto Eiropas Savienības 90 miljardu atbalsta piešķīrumu Ukrainai. Par šo atbalstu agrāk tika panākta vienošanās, kas paredz, ka „negribošo koalīcija” – Ungārija, Slovākija un Čehija – tiek atbrīvotas no saistībām aizdevuma sakarā. Taču nu Budapeštas pusdiktators izdomājis, ka neatbalstīšot vispār nevienu Ukrainai labvēlīgu lēmumu, jo Kijiva, raugi, esot pārtraukusi krievu jēlnaftas piegādes Ungārijai un Slovākijai pa cauruļvadu „Draudzība”. Ukrainas valdība apgalvo, ka piegādes apstājušās, jo cauruļvads bojāts krievu lidrobotu triecienā. Duetā ar savu kaimiņu velk arī Slovākijas premjers Roberts Fico, kura dzimtenei arī Kremļa „melno zeltu” vajagot kā ēst. Viņš piedraudējis, ka ja piegādes neatsāksies, Slovākija pārtrauks elektroenerģijas piegādi Ukrainai. Bet kamēr Eiropas līderi neskopojas nīgriem izteicieniem par „Draudzības” trubai piezīsties kāro Viktoru, Vašingtonā Ukrainas jautājums šķiet nobīdīts otrajā plānā aiz iespējamās Irānas militārās pārmācīšanas, Epstīna failu blāķiem un, protams, prezidenta ķīviņa ar augstāko tiesu par tarifiem. Tiesa, pirms dažām dienām, kad bez nozīmīgiem rezultātiem bija noslēgušās trīspusējās ASV, Krievijas un Ukrainas sarunas Ženēvā, Baltā nama saimnieks pagarināja Krievijai noteikto sankciju termiņu. Baisi gausais karš Apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, karadarbība tiek raksturota kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Par to, cik dzīvību ziedots Kremļa diktatora iegribu un iedomu vārdā, ir visai aptuvens priekšstats, bet dažādi avoti lēš, ka Ukrainas pusē kritušo skaits varētu pārsniegt 60000, savukārt Krievijas pusē šīs aplēses svārstās no apmēram 180000 līdz 350000 un vairāk tūkstošiem. Kopējie zaudējumi, saprotams, ir vairākas reizes lielāki, un, kā domā NATO analītiķi, pērnajā gadā vien Krievijai tie varētu būt apmēram 400000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. Kā zināms, šī cena maksāta par pieticīgiem ieguvumiem – pērngad agresoram izdevies papildus iegūt mazāk par procentu no Ukrainas teritorijas, un tagad tā okupēta ir apmēram piektā daļa no kaimiņvalsts. Tomēr daudzi eksperti spriež, ka Krievijai esot vēl diezgan resursu, lai šādi turpinātu vismaz kādu gadu. Izskan gan arī viedokļi, ka rekrutēšanas apjomi atpaliek no dzīvā spēka zaudējumiem un tuvojas brīdis, kad var nākties izšķirties par piespiedu mobilizāciju. Pie tam frontē pēdējā mēneša laikā Krievijas spēki piedzīvojuši nopietnas komunikācijas problēmas. Īlona Maska kompānija beidzot atslēgusi no „Starlink” tīkla nelegāli iegūtos termināļus, kurus krievi izmantoja okupētajā Ukrainas teritorijā, savukārt Maskavas pati bloķējusi „Telegram” tīklu, un daudzas krievu vienības tādējādi palikušas bez ierastajiem saziņas līdzekļiem. Daļēji ar to tiek skaidroti Ukrainas spēku nesenie panākumi, atgūstot ap 200 kvadrātkilometru teritorijas Zaporižjes un Dņipro apgabalos. Vēl pirms tam decembrī krievu vienības izdevās izspiest no Harkivas apgabala Kupjanskas, kuru Krievijas armijas vadība jau bija pasludinājusi par pilnībā ieņemtu. No vienas puses, tie ir nenozīmīgi taktiski ieguvumi, kas, cita starpā, nav mazinājuši Krievijas spēku spiedienu Doņeckas apgabalā, no otras, tas ir apliecinājums, ka Ukrainas armija saglabā uzbrukuma potenciālu. Tiek gan atzīmēts, ka arī Ukraina saskaras ar nopietnām militārā personāla problēmām – apmēram divsimt tūkstoši karavīru, nespējot izturēt frontes apstākļus, esot patvaļīgi pametuši savas vienības. Vēl viens ļoti nepatīkams pārsteigums Krievijai bija sestdien notikušais Ukrainas raķešu trieciens militāro raķešu rūpnīcai Votkisnkā, Udmurtijas autonomajā republikā, aptuveni 1400 kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Šajā rūpnīcā top mazā rādiusa raķetes „Iskander”, kas tiek izmantotas triecieniem pa Ukrainas teritoriju, un starpkontinentālās raķetes „Topoļ-M”.  Kā apgalvo Kijiva, trieciens veikts ar ukraiņu ražojuma spārnoto raķeti „Flamingo”. Ukrainas ekonomika turas Krievijas agresijas eskalācija 2022. gadā saprotami traumēja arī Ukrainas ekonomiku. Vairākkārt palielinājās Krievijas okupētās teritorijas apmēri, agresorvalsts uzsāka mērķtiecīgu infrastruktūras graušanu, miljoniem iedzīvotāju pameta valsti. Tiek lēsts, ka pagājušajos kara gados agresors pret Ukrainas teritoriju raidījis apmēram 13000 raķešu un vairāk nekā 140000 lidrobotu. Lielu daļu no tiem notriekusi ukraiņu pretgaisa aizsardzība, taču daļa savu mērķi sasnieguši. Tomēr Ukrainas iekšzemes kopprodukts, kas 2022. gadā saruka par gandrīz trešdaļu, nākamajos gados piedzīvoja zināmu atlabšanu, 2023. gadā pieaugot par vairāk nekā pieciem procentiem, 2024. gadā – par vairāk nekā trīs ar pusi, 2025. gadā – par aptuveni diviem procentiem. Kāpums prognozēts arī šogad, tiesa, šais prognozēs nebija ņemti vērā Krievijas nežēlīgi mērķtiecīgie triecieni enerģētikas infrastruktūrai. Resursa „Project Syndicate” autori, ekonomisti Tatjana Derjugina, Anastasija Fedika un Jurijs Gorodņičenko piesauc trīs galvenos faktorus, kas ļāvuši Ukrainas ekonomikai līdz šim saglabāt kondīciju, kas šobrīd pārspēj cerības pilna mēroga kara sākumā. Pirmkārt, tās ir ukraiņu militārās spējas, saglabājot kontroli pār savu gaisa telpu un lielā mērā neitralizējot Krievijas Melnās jūras floti. Attiecīgi Krievijai nav izdevies pilnībā apturēt Ukrainas eksporta plūsmu pa jūras ceļiem. Otrs faktors ir apjomīgā starptautiskā palīdzība, kas aizvadītajos četros gados bijusi vidēji ap 40 miljardiem dolāru gadā. Tā palīdzējusi kompensēt budžeta deficītu, kas ir aptuveni 25% no iekšzemes kopprodukta, segt lielu daļu izdevumu ieroču un energoresursu importam. Savukārt grandiozais militāro izdevumu kāpums – no sešiem miljardiem dolāru 2021. gadā līdz septiņdesmit miljardiem pērngad – ir jaudīgs ekonomikas stimuls. Pēc amerikāņu domnīcas „Jamestown” sniegtajiem datiem lidrobotu ražošanas apjomi Ukrainā pagājušogad sasnieguši četrus miljonus vienību, bet šogad varētu sasniegt septiņus miljonus. Kā trešais faktors tiek minēta Ukrainas Nacionālās bankas sekmīgā darbība, nodrošinot likviditāti un novēršot banku sistēmas sabrukumu. Un, kā atzīmē trīs minētie „Project Syndicate” autori, salīdzinoši stabilais ekonomikas stāvoklis nebūtu iespējams bez ukraiņu uzņēmēju un visas sabiedrības gatavības pielāgoties un paciest grūtības, un radoši meklēt risinājumus. Protams, Krievijas agresijas karš rada Ukrainai milzu zaudējumus un arī milzīgas problēmas, no kurām akūtākās šobrīd ir teju trīs ceturtdaļu elektroģenerējošo jaudu iznīcināšana un jūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Honkongas tiesa piespriedusi 20 gadus cietumā demokrātijas aizstāvim Džimijam Lai. Japānas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pārliecinoši uzvar premjeres Takaiči vadītā partija. Irānas un Savienoto Valstu pretstāve un dialogs. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders, Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Millers un Latvijas institūta valdes locekle, Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Sana-čan – Japānas politikas uzlēkusī saule Japānas politika nav domājama bez Liberāldemokrātiskās partijas. Kopš šī politiskā spēka nodibināšanas 1955. gadā ir bijuši vien divusi trīs gadus ilgi periodi, kad tas nav bijis pie varas. Tā tiek raksturota kā t.s. „jumta” jeb „lietussarga” partija – tāda, kas apvieno dažādu nokrāsu novirzienus, taču kopumā ir ar labēji centrisku, konservatīvu un nacionālistisku ievirzi. Tomēr pēdējie gadi japāņu liberāldemokrātiem nav bijuši viegli. Partijas reitingus deldējušas sociālekonomiskās problēmas – dzīves dārdzība un neiepriecinošā demogrāfiskā situācija, tāpat vairāki skandāli. Jaunākās paaudzes vēlētāju acīs tā ieguvusi „onkuļu partijas” reputāciju – pārāk tradicionāla, pārāk remdena, uz pagātnes lauriem dusoša. Kopš 2024. gada parlamenta vēlēšanām liberāldemokrāti un viņu tradicionālie koalīcijas partneri – centriskā partija „Kōmeitō” – veidoja mazākuma valdību, līdz pagājušā gada oktobrī koalīcija pajuka, premjers Išiba atkāpās un Liberāldemokrātiskās partijas stūri pārņēma tās jaunā līdere Sanaje Takaiči, kļūstot par pirmo premjerministri sievieti Japānas vēsturē. Viņas personā liberāldemokrāti ieguva jaunu seju un elpu. No vienas puses, premjerministre ir uzskatos konservatīva – viendzimuma laulību pretiniece un patriotiskas audzināšanas piekritēja; no otras – savā uzvedībā un manierēs vienkārša, atvērta un demokrātiska. Sevišķi pamanāma ir viņas prasme komunicēt sociālajos tīklos un uzrunāt jauniešu auditoriju, kuras vidū viņa tiek dēvēta par Sana-čan – pievārds ‘čan' japāņu valodā apzīmē tuvas draudzības attiecības ar nosaukto personu. Par koalīcijas partneriem Takaiči izvēlējās nevis līdzšinējos centristus, bet gan krietni labējāko un populistiskāko Japānas Inovāciju partiju. Vēl viens zīmīgs moments ir premjeres prasme atrast kopīgu valodu ar Savienoto Valstu līderi Donaldu Trampu. 13. janvārī Takaiči izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Šis solis ar mērķi konvertēt personīgos reitingus konkrētā partijas politiskajā ietekmē tika vērtēts kā riskants, taču attaisnojās ar uzviju. Svētdien, 8. februārī, notikušajās vēlēšanās liberāldemokrāti svinēja grandiozu uzvaru, iegūstot vēsturiski lielāko pārstāvniecību parlamentā ar 316 vietām no 465. Koalīcijas partneri Inovāciju partija gan pāris vietas zaudējusi, taču tas nozīmīgi nemaina viņu frakcijas lielumu. Savukārt partijas „Kōmeitō” un lielākā opozīcijas spēka Konstitucionāli demokrātiskās partijas izveidotais bloks Centriski reformistiskā alianse piedzīvojis smagu sagrāvi un vairāk nekā divu trešdaļu mandātu zaudējumu. Jaunā situācija Japānas parlamenta apakšpalātā dod premjerministrei Takaiči lielākas iespējas mainīt Japānas konstitūciju, ko viņa iezīmējusi kā politisku mērķi. Tai skaitā, iespējams, varētu tikt mazināts pamatlikuma izteiktais akcents uz militāras darbības ierobežošanu ārpus valsts robežām. Pēc nākšanas pie varas Japānas līdere paziņoja, ka gadījumā, ja Ķīnas tautas republika mēģinātu ar militāru spēku sagrābt Taivānu, ir iespējama Japānas militāra iejaukšanās. Tas izraisījis krasu attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Tokio ar ekonomiskām sankcijām no Ķīnas puses. „Drednautu diplomātija” un piemirstās cilvēktiesības 6. februārī Omānas galvaspilsēta Maskata kļuva par sarunu vietu starp Savienoto Valstu un Irānas pārstāvjiem, izmēģinot diplomātiju, pirms tiek liktas lietā raķetes un bumbas. Tas ir pirmais šāds abu valstu dialoga precedents kopš pagājušā gada jūnija, kad Izraēla un Savienotās Valstis vērsa gaisa triecienus pret Irānu, tai skaitā tās kodolobjektiem. Arī tagad no Savienoto Valstu puses tā ir „drednautu diplomātija” – janvāra nogalē Arābijas jūrā ieradās amerikāņu jūras spēku kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi „Ābrahams Linkolns” priekšgalā. Uz „Linkolna” klāja ir modernākās daudzfunkcionālās kaujas lidmašīnas, iznīcinātāji un elektroniskās karadarbības un izlūkošanas lidaparāti. Kaujas grupas kuģi aprīkoti arī ar spārnotajām raķetēm „Tomahawk” un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Kā svētdien savā publikācijā izteicās kanāla „Al Jazeera” Dohas institūta politoloģijas asistējošais profesors Muhanads Selūns, svarīgākais rādītājs neesot tas, kas tiek teikts par sarunām, bet gan tie, kas sēdušies pie sarunu galda. No Savienoto Valstu puses tas ir vispārzināmais sarunvedēju pāris Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, kā arī ASV Centrālās pavēlniecības komandieris admirālis Breds Kūpers. Šis vīrs ar uzplečiem esot dzīvs atgādinājums Irānas pusei, ka nepiekāpībai var būt smagas un ātras sekas. Tomēr draudīgais tonis pagaidām nav darījis Teherānu piekāpīgāku, ciktāl runa ir par sarunu priekšmetu kā tādu. Irāna uzstāj, ka ir gatava runāt par savu kodolprogrammu, piekrītot pārtraukt urāna bagātināšanu apmaiņā pret sankciju atcelšanu, bet nekādā ziņā ne par ko citu – ne raķešu ieroču attīstības programmu, ne atbalstu teroristiskajām organizācijām „Hamas” un „Hezbollah” un hutiešu nemierniekiem Jemenā, ne, protams, par cilvēktiesību situāciju Irānas iekšienē. Plašākajā sarunu tvērumā ir īpaši ieinteresēta Izraēla, un tiek spriests, ka premjerministra Netanjahu šodienas visai pēkšņā vizīte Vašingtonā varētu būt saistīta ar vēlmi ietekmēt amerikāņu pozīciju. Katrā ziņā Irānas ārlietu ministrs Abāss Arāgči jau brīdinājis Vašingtonu nepaļauties Izraēlas premjera destruktīvajiem centieniem. Pie tam Irānas iekšpolitiskā situācija šajā diplomātiskajā izspēlē acīmredzami atstumta otrajā plānā, un pasaule turpina noskatīties, kā režīms, noslīcinājis asinīs nesenos protestus, turpina piegriezt skrūves. No Teherānas pienāk ziņas, ka arestēti vairāki prominenti reformistiskas ievirzes politiķi, tāpat ārsti, kas snieguši palīdzību ievainotiem janvāra protestu dalībniekiem. Cilvēktiesību aktīvisti pauž bažas, ka cietumos notiek arestēto protestu dalībnieku slepkavošana. Pekina demonstrē totalitārisma tvērienu Honkongā Pirmdien, 9. februārī, tiesa Honkongā pasludināja spriedumu mediju magnāta Laja Čī-jina, plašāk pazīstama kā Džimija Lai, lietā. Septiņdesmit astoņus gadus vecajam apsūdzētajam piespriesti divdesmit gadi cietumā. Tagad slēgtā laikraksta „Apple Daily” dibinātājs tika apcietināts 2020. gada augustā un pēc apmēram piecus gadus ilgušā procesa atzīts par vainīgu sazvērestībā ar ārzemju spēkiem un musinošu tekstu publicēšanā. Kā paziņoja tiesa, apsūdzētā vainu pastiprina tas, ka viņš esot bijis ārvalstu inspirētas sazvērestības galvenais plānotājs un virzītājspēks. Ar publikācijām savā izdevumā viņš esot aģitējis par ārvalstu sankciju ieviešanu pret Ķīnu. Savu biznesa karjeru sācis apģērbu ražošanas un mazumtirdzniecības jomā, Lai vēlāk pievērsās mediju jomai, izveidojot lielāko Honkongas mediju kompāniju „Next Digital” un jau pieminēto laikrakstu „Apple Daily”. Konfrontācijā ar Ķīnas totalitāro režīmu viņu noveda 2019. – 2020. gada Honkongas protesti, kad Džimijs Lai nostājās demokrātisko spēku pusē, gan personiski kritizēdams Pekinas režīma rīcību, gan uzturēdams attiecīgu ievirzi savos preses izdevumos, gan sniegdams demokrātiskajiem spēkiem finansiālu atbalstu. Ar šo cietumsodu Ķīnas vara nepārprotami demonstrē, ka ikvienam, kas stāsies ceļā tās plāniem pēc iespējas drīz iedabūt Honkongu totalitārās valsts tiesiskajā un politiskajā rāmī, nav ko cerēt uz žēlastību. Kā norādījis Lielbritānijā dzīvojošais notiesātā dēls Sebastjens Lai, ievērojot viņa tēva sirds stāvokli un to, ka pērngad vien viņš zaudējis desmit kilogramus svara, faktiski šis uzlūkojams kā nāves spriedums. Džimijs Lai kopš 1994. gada ir arī Lielbritānijas pavalstnieks, un britu ārlietu ministre Iveta Kūpere paziņojusi, ka valdība darīs visu iespējamo, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Tikām skarbu opozīcijas kritiku izpelnījies britu premjerministrs Kīrs Stārmers, kurš pirms pāris nedēļām viesojās Pekinā, vienojās par vīzu režīma atvieglojumiem britu tūristiem un mazāku ievedmuitu viskijam, taču, kā šķiet, nepratās neko darīt tiesājamā demokrātijas aizstāvja labā. Šīs ir vēl viens pārmetums leiboristu valdības galvam, kura kabineta prestižs pēdējā laikā krietni pabojāts arī t.s. „Epstīna failu” sakarā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirmais gads apvienotajā sabiedriskajā medijā ir aiz muguras. Apvienošana pagaidām ir juridiska, praktiskās lietas notiek pakāpeniski. Cik ātri un veiksmīgi viss norit?  Savukārt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) pēc zināma neskaidrības perioda šogad strādā pilnā sastāvā. Par sabiedriskā medija darbu un nākotni Krustpunktā lielā intervijā ar SEPLP priekšsēdētāju Sanitu Upleju-Jegermani.