POPULARITY
Categories
Latvijas hokeja izlasei šodien, 13. maijā, trešā spēlē pasaules hokeja čempionātā. Pulksten 17.20 sāksies spēlē ar Slovēniju. Vakar izlasei bija brīvdiena, kurā komanda aizvadīja treniņu. Aizsargs Markuss Komuls vērtē, ka pirmajās divās spēlēs izlase pasaules čempionātā epizodiski spēlēja labi, taču nākamajās cīņās laukumā jādarbojas kvalitatīvāk. Latvijas pretinieki - Slovēnijas izlase - ieradusies uz šo čempionātu ar atjaunotu sastāvu. Slovēnijas pirmās divas spēles Latvijas TV komentēja Ģirts Ankipāns. Viņš vērtē slovēņu spēles raksturu. Savukārt Slovēnijas izlases spēlētājus raksturo hokejists Māris Bičevskis, kurš ikdienā spēlē Slovēnijas hokeja flagmanī Ļubļanas "Olimpija". Pēdējos divu gadu laikā spēlējušas divas reizies. Abas reizes Latvija ir uzvarējusi, lai arī spēles bijušas smagas. Labā ziņa - Latvijas izlasie Stokholmā pievienosies uzbrucēja Rodrigo Ābols. Plānots, ka viņš ieradīsies ceturtdien.
Latvijas valstsvienība 11. maijā otrajā spēlē pasaules čempionātā Stokholmā ar 1:7 zaudēja vieniem no turnīra favorītiem Kanādas hokejistiem. Lai arī Latvijas izlase pirmā vakardienas spēlē iemeta ripu kanādiešu vārdos, tomēr vēlreiz pārspēt pretiniekus neizdevās, lai gan iespēju bija gana daudz. Bet tas pamodināja kanādiešus, kas pārējā mača gaitā nesaudzēja Latvijas izlasi, sodot par daudzajām pieļautajām kļūdām. Kritisks par spēli bija "Zemgale LBTU" galvenais treneris Artis Ābols. Savukārt izlases treneris Harijs Vītoliņš pēcspēles komentārā minēja, ka viens no faktoriem, kas ietekmēja spēles gaitu bija tas, ka Latvijas izlasei šī bija otrā spēle divas dienās un Latvijas izlasei bija mazāk laika atpūsties. Spēli vērtē arī vārtsargs Gustavs Dāvis Grigalis un izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Ir arī labas ziņas Latvijas hokeja izlasei varētu pievienosies Rodrigo Ābols, kura komanda izkrita no Amerikas hokeja līgas izslēgšanas spēļu 2. kārtas izšķirošajā spēlē. Viņš dosies uz Zviedriju, visticamāk piedalīsies spēlēs, kas paredzētas nedēļas nogalē pret Somiju un Slovākiju. Šodien, 12. maijā, Latvijas izlasei treniņš, bet jau rīt nakāmā spēle ar Slovēniju.
Pasaules hokeja čempionātā 10. maija vakarā pirmā spēle arī Latvijas izlasei. Pulksten 21.20 mūsu hokejisti mērosies spēkiem ar Francijas izlasi. Vakar treniņā Latvijas izlase lielāko uzmanību pievērsa spēlei nevienādos sastāvos. Treneris Harijs Vītoliņš bija gandarīts par treniņā sasniegto. Treneris atzīst, ka jābūt pašatdevei augstā līmenī, disciplīnai, nedrīkst būt noraidījumi, jo tie lauž spēles ritmu. "Viss būs atkarīgs no mums pašiem," norāda Harijs Vītoliņš. Francija ir trešā vecākā komanda šajā pasaules čempionātā, tās vidējais vecums ir 28,7 gadi. Tā ir ļoti pieredzējusi komanda. Francijas izlasi raksturo hokejists Rolands Vīgners, kurš jau ilgus gadus spēlē Francijā. Latvijas – Francijas savstarpējo spēļu vēsture bagāta – 39 spēles, Latvija tajās guvusi 23 uzvaras. Savukārt pagājušā gada pasaules čempionātā latvieši frančus uzvarēja tikai papildlaikā. Uz Stokholmu ir devušies arī daudzi Latvijas līdzjutēji un varētu būt, ka pirms spēles fani dosies simboliskā gājienā uz ledus halli, kur norisināsies spēle. Savukārt vakar, čempionāta pirmajā dienā, notika četras spēles, laukumā devās arī abas mājinieku izlases Zviedrija un Dānija. Zviedri ar 5:0 uzveica Slovākiju, bet Dānija ar 0:5 zaudēja ASV. Vēl somi tikai ar 2:1 uzveica Austriju, bet pasaules čempione Čehija papildlaikā ar 5:4 uzvarēja Šveici.
Šodien, 9. maijā, startē 2025. gada Pasaules čempionāts hokejā, kas šogad norisinās Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kur norisināsies arī Latvijas izlases spēles, un Dānijas pilsētā Herningā. Latvijas izlase vakar devās uz Stokholmu, kur drīz pēc ierašanās arī aizvadīja pirmo treniņu. Sākotnēji treniņš bija ieplānots vakarpusē, bet rīkotāji to pārcēla uz rītu. Spēlētāji no lidostas uzreiz devās uz halli un trenējās, pēc tam tikai devās uz viesnīcu. Latvijas izlases treneru korpuss pagaidām čempionāta pieteikumā iekļāvis tikai 17 hokejistus (divus vārtsargus, sešus aizsargus un deviņus uzbrucējus), no pieciem uz Stokholmu aizbraukušajiem debitantiem pieteikti tikai divi uzbrucēji - Gļebs Prohorenkovs un Anrī Ravinskis, bet nav pieteikti Kristiāns Rubīns un Oskars Batņa; Pasaules čempionātā pirmajā spēlē Latvijas valstsvienība sestdien, 10. maijā, tiksies ar Franciju. Pasaules čempionāts sākas šodien ar četrām spēlēm: plkst.17.20 Stokholmā spēlēs Austrija pret Somiju, bet Herningā Šveice pret Čehiju. Savukārt plkst.21.20 mājinieki zviedri spēkosies ar slovākiem, bet dāņi cīkstēsies ar ASV.
Aprīļa pēdējā nedēļā pasaulē atzīmēja Starptautisko pacientu pieredzes nedēļu. Latvijā termins pacientu pieredze ieviests samērā nesen. Kā pacientu pieredze tiek izmantota, lai sasniegtu labākus rezultātus un kā ir mainījusies veselības aprūpe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas valdes priekšsēdētāja Vita Šteina, veselības komunikācijas speciāliste un ģimenes ārste Linda Šauriņa, Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes pilnveides nodaļas vadītāja Irisa Zīle-Velika. "Lai pacients laikā, kad saņem veselības aprūpes pakalpojumus, justos mierpilni, saprastu, ko viņam saka, lai viņam nesāpētu, lai nebūtu satraukums un bailes, lai būtu paēdis, kas nozīmē, ka ēdienam ir jāgaršo. Lai viņš saprastu informāciju, kad izrakstās no ārstniecības iestādēs. Šīs ir jomas, ko mēra, lai raksturotu pacientu pieredzi," norāda Vita Šteina. Latvijā šī joma attīstās arvien plašāk, pateicoties SPKC iesaistei. Pagaidām var runām par pirmo soli, iegūstot atgriezenisko saiti no pacientiem. Atsevišķas slimnīcas ir uzsākušas arī pieredzes uzlabošanu, bet būtiska kustība šajā jomā nav. Labā ziņa - arvien vairāk veselības iestādes izvēlas iesaistīt darbā pacientu pieredzes speciālistu. Apmēram puse Latvijas slimnīcu mēra pacientu pieredzi pēc vienotiem standartiem. "Latvijā vislabāk novērtētā kategorija ir cieņpilna attieksme, ar to mums viss ir kārtībā. Savukārt divas sliktāk novērtētākās kategorijas ir ēdināšana un medikamentu un blakņu izskaidrošana. Tās ir sliktāk novērtētākās kategorijas praktiski visās slimnīcās, un tas nozīmē, ka tā ir valstiska problēma. Ja būtu kādas slimnīcas, kur šīs kategorijas ir augstāk novērtētas, varētu runāt, ka tas ir atkarīgs no personāla vai vadības, bet šajā gadījumā tās ir valstiskas problēmas," norāda Vita Šteina. "Ja runājam par medikamentu izskaidrošanu un blakņu izskaidrošanu, mums valstī ļoti trūkst un nav sakārtota klīnisko farmaceitu pietiekama pieejamība slimnīcās. Un, ja runājam par ēdināšanu, tad ir ļoti labi redzams, tajā gadā, apmēram pusotru gadu atpakaļ, kad tika kaut nedaudz palielināts tarifs ēdināšanai valsts publiskajā sektorā slimnīcām, par 10% uzlabojās novērtējums. Tam ir tieša ietekme: jo vairāk mēs investējam, valsts palīdz atrisināt šīs problēmas, tam tiešām ir pozitīvas sekas." "Pagaidām pacientu pieredze Latvijā tiek īstenota kā atsevišķa komponente, bet nav nacionāli iekļauta kopējā stratēģijā," skaidro Vita Šteina. Notiek diskusijas ar Veselības ministriju par nepieciešamību izveidot šādu stratēģiju, lai visām veselības iestādēm būtu vienotas prasības, kā mērīt veselības aprūpe kvalitātes radītājus kopumā. "Problēmas sākas tad, kad ir jau atklātas kādas nozīmīgas veselības problēmas, kas ir no jauna, varbūt pat liels pārsteigums, vai arī tās hroniskās slimības ir tik ļoti ielaistas, ka tās prasa milzu resursus gan no paša pacienta, gan no radiniekiem, kur ir ļoti garš saraksts ar medikamentiem," vērtē Linda Šauriņa. "Arī no komunikācijas viedokļa pacients jaunas informācijas uztveršanā piekūst pie trešā medikamenta. Lai cik labi ārsti nesagatavotu savu sarunu par medikamentiem vai blaknēm, pacientam nav vienkārši kapacitātes. Tas nav pārmetums pacientiem, vienkārši cilvēcisks faktors. Tāpēc vienmēr saku, ja ir nozīmīgas vizītes pie speciālistiem, ir jāņem līdzi atbalsta persona, ir jābūt izrakstam. No stacionāra mums izraksti ir brīnišķīgi, bet tur, kur mums valstiski pieklibo šī lieta, tā ir sekundārā veselības aprūpe, kur ir speciālisti, kur pacients gaida varbūt mēnešiem kaut kādu izmeklējumu, kaut kādu konsultāciju, un tad, kad viņš atnāk atpakaļ pie manis, jo es tam speciālisti mums uzdos kaut kādus konkrētus jautājumus, nav šī te papīra, nav pacientam kur ieskatīties. Papīrs jau nav tikai man, tas papīrs ir arī pacientam, un tad pacients saka - bet es nezinu, es neatceros... (..) Tajā brīdī pacients it kā iesprūst: es biju uz vizīti, es gaidīju 3-4 mēnešus, un tas rezultāts ir tāds, kāds viņš ir." Uzklausām arī kādas pacientes pieredzes stāstu. Inesei Lūsiņai veselības apdrošināšanas nav, jo darba vieta to nevar atļauties, tāpēc būtiski ir pietiekties uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Vispirms ar valsts speciālista izdotu nosūtījumu viņa uz magnētisko rezonansi rokas locītavai un ultrasonogrāfiju rokas mīkstajiem audiem mēģināja pieteikties elektroniskajās vietnēs internetā - eveselibapunkts.lv un rindapiearsta.lv.
Vācijā ir jauna valdība un jauns kanclers - kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs. Tikmēr Rumānijā ir valdības krīze – premjers atkāpās pēc tam, kad uzzināja, ka koalīcijas virzītais prezidenta amata kandidāts nav pat iekļuvis vēlēšanu otrajā kārtā. Vēl lūkojam, kā notiek 9. maija Uzvaras svētku gaidīšana Maskavā. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders. Vācijas jaunā valdība startē ar aizķeršanos Sarunas par jaunās Vācijas valdības izveidi sākās jau drīz pēc 23. februāra vēlēšanām, un tajās, kā jau tika prognozēts priekšvēlēšanu periodā, piedalījās divi spēki – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti. Šādas t.s. „dižās koalīcijas” jau daudzkārt valdījušas Berlīnē, un lai arī plānotajai koalīcijai Bundestāgā ir vien 52% balsu, citi varianti praktiski netika izskatīti. Kā tika ziņots, galvenie pozīciju saskaņošanas aspekti saistījās ar budžeta, nodokļu un migrācijas jautājumiem. Galu galā 6. maijā jaunais kanclera Frīdriha Merca kabinets tika celts priekšā Bundestāgam, kur piedzīvoja nepatīkamu aizķeršanos: pirmo reizi pēckara Vācijas vēsturē ar koalīcijas līgumu izveidotu valdību neizdevās apstiprināt pirmajā balsošanā. Novērotāji lēš, ka vainīgi esot daži sociāldemokrātu deputāti, kuriem vai nu netīk Mercs kā kanclers, vai arī viņi tika cerējuši uz kādu valdības amatu, bet palikuši bešā. Lielākais opozīcijas spēks – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” – tūdaļ sacēla brēku sociālajos medijos par vājo valdību un nepieciešamību rīkot jaunas vēlēšanas. Par laimi divas citas opozīcijas partijas – zaļie un kreisie – uzvedās konstruktīvi, un tas ļāva jau pēc dažām stundām atgriezties pie balsošanas procedūras un šoreiz kanclera Merca kabinetu apstiprināt. Saskaņā ar partiju vienošanos, Kristīgi demokrātiskajai savienībai un tās satelītpartijai Bavārijas Kristīgi sociālajai savienībai valdībā bez kanclera būs vēl desmit ministru vietas, savukārt Sociāldemokrātiskajai partijai – septiņas vietas, tai skaitā vicekanclera postenis. Šo amatu līdz ar finanšu ministra vietu ieņems Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs Larss Klingbeils. Otrs ietekmīgākais sociāldemokrāts līdzās partijas līderim jaunajā valdībā ir aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss; vienīgais no iepriekšējā kabineta ministriem, kurš saglabājis savu portfeli, un viens no nedaudziem, kuram ir federālās valdības darba pieredze. Bez viņa ar tādu ver lepoties vien divi Kristīgi sociālās savienības ministri – iekšlietu ministrs Aleksandrs Dobrinds un izglītības, pētniecības, tehnoloģiju un astronautikas ministre Doroteja Bēra, kuri savulaik ieņēmuši, attiecīgi, transporta ministra un digitalizācijas valsts ministres amatus Angelas Merkeles valdībās. Runājot par citiem nozīmīgākajiem portfeļiem, ekonomikas un enerģijas jomu vadīs kristīgā demokrāte Katerīna Raihe, savukārt ārlietas uzticētas šīs pašas partijas pārstāvim Johanam Vadefūlam. Vadefūls ilgstoši darbojies Bundestāga Ārlietu komitejā, specializējoties attiecībās ar Tuvo Austrumu valstīm, Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un Rietumbalkānu valstīm. Viņš pazīstams kā regulārs Krievijas vadoņa Putina kritizētājs un jau labu laiku aizstāv Ukrainas tiesības izmantot Vācijas piegādātos ieročus Krievijas Federācijas teritorijā. Rumānija pielaiko sarkano naģeni Pagājušā gada novembra beigas un decembra sākums Rumānijā bija sen nepieredzētas politiskās intensitātes laiks, kad dažu nedēļu periodā elektorātam bija jāizraugās gan prezidents, gan abu parlamenta palātu deputātu korpuss. Abos gadījumos iezīmējās radikāli labējo un populistisko spēku ietekmes pieaugums. 1. decembrī notikušajās parlamenta vēlēšanās nozīmīgu balsu daļu valdošajai Nacionālajai koalīcijai, kas sastāv no kreisi centriskās Sociāldemokrātiskās partijas un labēji centriskās Nacionālās liberālās partijas, atņēma labējie radikāļi un populisti – Alianse rumāņu vienotībai, „S.O.S. Rumānija” un Jauno cilvēku partija. Ar Rumānijas ungāru demokrātiskās alianses līdzdalību un etnisko minoritāšu deputātu atbalstu izdevās izveidot Nacionālās koalīcijas valdību ar sociāldemokrātu Jonu Marčelu Čolaku priekšgalā. Savukārt 24. novembrī notikušajās prezidenta vēlēšanās labākie panākumi bija neatkarīgajam kandidātam Kelinam Džordžesku, kurš tiek raksturots kā labēji radikāls populists un ultranacionālists ar prokremliskām un pret NATO vērstām nosliecēm. Kad līdz otrajai vēlēšanu kārtai 8. decembrī bija atlikušas pāris dienas, Rumānijas Konstitucionālā tiesa atcēla pirmās kārtas rezultātus, konstatējot nelikumības Džordžesku kampaņā. Pāris mēnešus vēlāk radikālajam kandidātam tika izvirzītas kriminālapsūdzības, tai skaitā antikonstitucionālās darbībās un fašistisku grupējumu atbalstīšanā; dalība atkārtotajās vēlēšanās, kuru pirmā kārta notika 4. maijā, viņam ir liegta. Taču labēji radikālo nišu cīņā par valsts galvas amatu tūdaļ ieņēma nākamais pretendents – partijas Alianse rumāņu vienotībai līderis Džordže Simions. Sevi un savu partiju Simions dēvē par trampistiem, labprāt valkājot arī spilgti sarkanu beisbola cepuri kā šīs orientācijas emblēmu. Viņa līdzšinējā nostāja nav bijusi prokremliska, taču pēdējā laikā viņš izteicies pret militārā atbalsta palielināšanu Ukrainai, pieskaņojoties Donalda Trampa politikas kursam. Acīmredzami lielai daļai Rumānijas sabiedrības ir vēlme pielaikot koši mēļo beisboleni, un svētdienas balsojumā Simions ieguva labāko rezultātu – nepilnu 41% balsu. Divi nākamie pretendenti – neatkarīgais kandidāts, mēreni konservatīvais Bukarestes mērs Nikušors Dans un valdības koalīcijas kandidāts Krins Antonesku saņēma vairāk nekā 20% katrs, pie tam nepilns procents, par kuru Dans pārspēja Antonesku, noteica pie varas esošās koalīcijas izstāšanos no cīņas par valsts galvas amatu. Reaģējot uz to, premjerministrs Čolaku paziņojis par atkāpšanos no amata un sociāldemokrātu aiziešanu no koalīcijas, kura, pēc viņa vārdiem, esot zaudējusi leģitimitāti. Ievērojot spēku samēru esošajā parlamentā, grūti saskatīt kādu alternatīvu līdzšinējai varas koalīcijai. Kremļa svinību nervozais diženums Padomju–vācu kara noslēguma gadadiena, oficiozajā padomju un mūsdienu Krievijas vēstījumā dēvēta par Uzvaras dienu, ir pašreizējā Kremļa režīma ideoloģiskā patosa koncertēšanas punkts. Pēdējās desmitgadēs tie ir Maskavas galvenie svētki, un jo sevišķi nozīmīgi tad, ja gadskārta apaļa, kā tas ir arī šogad. Īpašu nokrāsu tam visam piešķir arī šī brīža situācija – Krievijas uzsāktais un jau ceturto gadu turpinātais agresijas karš pret kaimiņvalsti Ukrainu. Zīmīga ir leģitīmās Ukrainas valsts varas uzstājīga dēvēšana par nacistisku, gluži tāpat kā Staļingradas vārda piešķiršana Volgogradas starptautiskajai lidostai, tā no jauna ierakstot Krievijas kartēs asinskārā padomju diktatora vārdu. Taču Ukraina pamanījusies manāmi pabojāt gaidāmo svinību spožumu un diženumu. Nu jau krietnu laiku ukraiņu lidroboti demonstrē spēju sasniegt lokācijas dziļi Krievijas iekšienē, vairakkārt sprādzieni skanējuši arī Maskavā un tās pievārtē, tai skaitā pēdējās pāris dienās. Šo uzbrukumu dēļ uz laiku tika slēgtas Maskavas tuvumā esošās lidostas. Kremļa režīmam būtu neiedomājams apkaunojums un trieciens reputācijai, ja kaut kas tāds notiktu 9. maija militārās parādes laikā Sarkanajā laukumā. Šai notikumā paredzēta augstu ārvalstu viesu klātbūtne, tai skaitā tiek cerēts uz Ķīnas valsts un kompartijas vadītāja Sji Dziņpina, Brazīlijas prezidenta Luiza Inasiu Lulas da Silvas un Vjetnamas prezidenta To Lama ierašanos. Mēģinājums nodrošināties pret nelāgiem pārsteigumiem, acīmredzot, ir Kremļa saimnieka piedāvātā trīs dienu uguns pārtraukšana no 8. līdz 10. maijam. Ukraina uz to atbildējusi ar pretpriekšlikumu – trīsdesmit dienu pamieru, kam Krievija nav piekritusi. Tad nu Volodimirs Zelenskis izteicies, ka Ukraina nevar uzņemties atbildību par kara apstākļos Krievijas teritorijā notiekošo un negrasās piedalīties spēlītēs, kam jārada patīkama svētku atmosfēra. Tomēr 6. maijā izdevums „The Washington Post” citējis vārdā nenosauktus Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjus, kuri apgalvojuši, ka Kijiva negrasās rīkot kādus uzbrukumus 9. maija svētku parādes laikā, ciktāl tas var izraisīt pārāk niknu Maskavas atriebību un arī sadusmot Vašingtonu. Cita Ukrainas militārpersona izteikusies, ka ap Maskavu tiek koncentrētas pretgaisa aizsardzības sistēmas no visas Krievijas, tāpēc uzbrukumam būtu maz cerību uz efektu. Tikām maskavieši brīdināti svētku laikā neizmantot pirotehniku, piedraudot ar kriminālatbildību. Tāpat viņi brīdināti, ka šais dienās var tikt atslēgti tīmekļa sakari, un zināmi traucējumi jau bijuši vērojami pirmdien. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Lai tiktu līdz daudzdzīvokļu mājas renovācijai, ir jāveic gana daudz birokrātisku darbību. Vai papīru kārtošana bremzē finansējuma saņemšanu un darbu uzsākšanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ALTUM Energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece, SEB bankas Mazo un vidējo uzņēmumu segmenta vadītājs Māris Saulājs un "Jurisconsultus vadītājs" un jurists Jānis Uzulēns. Jānis Uzulēns vērtē, ka problēmas rada nevis tas, ka ir daudz dokumentu jākārto, lai renovētu māju, bet nezināšana un informācijas trūkums. "Problēmas, man liekas, ir divās lietās, pirmām kārtām ir nezināšana, un tas attiecas nereti kā uz iedzīvotājiem, tā uz pārvaldniekiem. Un nezināšanas rezultātā rodas otra problēma, proti, ka trūkst informācijas," vērtē Jānis Uzulēns. Viņš min, ka daudzi cilvēki neorientējas pieejamajos dokumentos, daudz arī nelasa un tāpēc nav informēti un tam nav sakara ar birokrātiju. "Birokrātija sākas tajā brīdī, kad nezināšanas dēļ ir radīta kaudze problēmu. Piemēram, būvdarbu gaitā konstatē, ka kaut kas ir palaists garām projektēšanas laikā vai būvprojekts ir izstrādāts uz nepietiekamas tehniskās dokumentācijas pamata. Savukārt tehniskā dokumentācija ir izstrādāta tāpēc, ka ir iedots nepareizs darba uzdevums un inženieris nav tālāk par darba uzdevumu, proti, par savu degungalu skatījies. Ir jāatceras, ka mēs runājam par būvniecības procesu, kur gan banka, gan "Altum" tikai iedod resursus," skaidro Jānis Uzulēns. "Tā, man liekas, ir lielāko tiesu nevis birokrātija, bet nezināšanas sekas, mēs kaut ko izdarām nepareizi sākumā, to problēmu mēs pamanām tad, kad ir par vēlu, tad mēs sākam viens uz otru rāties," atzīst Jānis Uzulēns.
Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Brīvdienās pat galvu pacelt nebūs laika, jo dārzā būs ko darīt no rīta līdz pat vakaram. Par svarīgākajiem maija dārza darbiem runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Rosīties mudina dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Darbu pavasarī ir daudz, viss strauji aug. Cerams, ka salnas vairs neradīs postījumus. Intensīvi aug zāle, ko vajadzētu brīvdienas pļaut, bet nopļauto zāli nevajadzētu neizmest vai tikai kompostā likt, bet izmantot kā mulčēšanas materiālu apdobēs. Tas būs arī kā mēslojums un nomērdēs nezāles. Arī sakņu dārzā taciņas var klāt ar nopļauto zāli, nebūs jākaplē. Savukārt no salnām vislabāk augļu krūmus un kokus vislabāk ir pasargāt ar ūdeni. Sena metode ir visu, kas salst, apliet ar ūdeni. Plāna ledus kārtiņa, kas naktī izveidojas, tā arī pasargā no sala. No rīta ledus ir jānomazgā. Divkārša liešana vajadzīga. Otra metode aizsardzībai pret salnām – dūmi.
Kā mākslā sarunāties, to spilgti apliecina divas mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte. Būdamas atšķirīgas, viņas savos darbos veido dialogu par dažādiem laikiem, dažādām domām un pieejām. Par kopīgo izstādi „Saulstāves”, kas 2024.gada rudenī rādīta „kim?” Laikmetīgās mākslas centrā, nominētas Purvīša balvai. Mākslinieces Inga Meldere un Luīze Nežberte iepazinušās sociālajos medijos, līdz Inga piedāvājusi sadarboties. Sagatavošanās kopīgajai izstādei „Saulstāves” noritējusi turpat gada garumā intensīvā darbā mākslinieču studijās Helsinkos un Vīnē. Inga Meldere, kuras nodarbošanās ir glezniecība, jau daudzus gadus dzīvo un strādā Somijā, Helsinkos. Viņas radošajā darbībā abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi, ko pati dēvē par rokas vingrinājumiem. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte dzīvo un strādā Austrijā, Vīnē, vada mākslinieku izstāžu vietu „Pech”. Viņas interešu lokā arhitektūras mantojuma apzināšana, arī no arhitektūras formām veidotas skulptūras. Abu mākslinieču kopīgajā izstādē iekļautas vairāku darbu sērijas - skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. „Saulstāves” ir par satikšanos ar laikiem, par dialogiem, par sakņu apzināšanos, arī par paaudžu skatījumu.
Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 10. epizodes tēma: Pirms gada 2024. gada 17. aprīlī ledus sakustējās nacionālā futbola stadiona būvniecības projektā. Rīgas dome Futbola federācijai piešķīra 10,3 hektāru zemes ar mērķi nacionālā futbola stadiona projekta turpināšanai Lucavsalā. Kas gada laikā paveikts un kas nē, un vai tuvāko gadu laikā Rīgā jauns stadions vispār taps? Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies nacionālā stadiona darba grupas vadītājs Edgars Pukinsks, sporta infrastruktūras speciālists Guntars Indriksons un uzņēmuma SEP komercdirektors Oļegs Umanskis. Savukārt papildus intervijā viedokli izsaka Latvijas Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko un aģentūras ″L Tips Agency″ pārstāvis Gints Putniņš. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024
Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.
Raidījumā Piespēle lielā saruna par biatlonu, bet ne par tā sportisko pusi. Intervijā par savu neseno publisko soli stāsta Latvijas izlases biatloniste Annija Keita Sabule. Viņa Otrajās Lieldienās publiski dalījās ar savdabīgu sludinājumu - sportiste meklē pusslodzes darbu, bet turpinās trenēties, lai startētu nākamajā sezonā un mēģinātu tikt uz Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajām spēlēm. Savukārt Gunārs Jākobsons šonedēļ ciemos aicināja orientēšanās sporta pārstāvjus Rodrigo Slaviņu un Gunāru Dukšti. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu hokeja izlasei pārbaudes spēles pret Šveici, Rūdolfs Balcers kļūst par Šveices čempionu, Filipam Buncim Dānijas tituls, Miks Indrašis turpina cīnīties par Zviedrijas zeltu; Latvijas jauniešu vecumā līdz 18 gadiem hokeja izlase pasaules čempionātu sāk ar uzvaru pret norvēģiem, turpinājumā pamatīgi zaudē gan Kanādai, gan Somijai; Tenisiste Aļona Ostapenko triumfē Štutgartes 500 punktu turnīrā, nākamajā mačā Madrides 1000 punktu sacensībās zaudē Anastasijai Sevastovai pašmāju spēlētāju duelī; Sieviešu basketbola izlasei jauns galvenais treneris - Matīss Rožlapa; Notiek Latvijas Jātnieku federācijas kongress, kurā beidzot ievēl jaunu prezidentu, bet joprojām nav atbildēts jautājums - vai kongress tika sasaukts pēc noteikumiem un jaunais vadītājs ievēlēts leģitīmi.
Ar literatūrfilozofi Ievu Kolmani sarunājamies par Baltijas Asamblejas balvu. Ievadam pieskaramies balvu situācijai Latvijā vispār, paraugāmies, ar ko BA balva īpaša, kādas ir žūrijas darba īpatnības, kādus jaunus cilvēkus tur satiekam un ko žūrijas darbā jaunu uzzinām. Mēģinām arī uzminēt, kāpēc BA balva nav sabiedrībā zināma, parunājamies par taustāmo ieguvumu literatūras jomā (BA balvas ieguvēju darbi tiek tulkoti abās citās Baltijas valstu valodās), diskutējam par dalījumu: literatūra, māksla un zinātne. Visubeidzot aicinām pievērst uzmanību paziņojumam: līdz 2. jūnijam iespējams (un vēlams!) pieteikt darbus ikgadējai Baltijas Asamblejas balvai literatūrā, mākslā un zinātnē. Katras balvas apjoms ir 5000 eiro. Balvu literatūrā piešķir latviski, igauniski vai lietuviski uzrakstīta romāna, lugas, dzejoļu, stāstu un apcerējumu krājuma vai tamlīdzīga sacerējuma autoram. Darba pirmpublicējumam jābūt izdotam pēdējo piecu gadu laikā. Balvu mākslā piešķir autoram vai izpildītājam par pēdējo trīs gadu laikā radītu mākslas darbu vai darbu ciklu tēlotājmākslā, lietišķajā mākslā, mūzikā, arhitektūrā, teātra mākslā vai kinomākslā. To var piešķirt arī režisoram, solistam, aktierim, baleta māksliniekam vai izpildītājmākslinieku grupai par izcilu māksliniecisku sniegumu pēdējo trīs gadu laikā. Savukārt balvu zinātnē piešķir izcila zinātniska darba vai pētījumu sērijas autoram humanitārajās, sociālajās vai dabas zinātnēs, ja darbam ir starptautiska nozīme, tas rada nopietnu stimulu Baltijas reģionā un ir publicēts pēdējo piecu gadu laikā.
„Ja mēs visi darīsim savu darbu maksimāli labi, mēs būsim ļoti spēcīga nācija,” tā saka režisors Elmārs Seņkovs, kurš Liepājas teātrī nupat iestudējis izrādi ar nosaukumu „Baltijas teļš”. Šī vārdu spēle, kas, iespējams, daudzus dara piesardzīgus, nav drukas kļūda, bet autori uzsver, ka viņu mērķis nav ironizēt par „Baltijas ceļu”. Ar „teļiem” viņi apzīmē trīs jaunos, maksimālisma, spēka un enerģijas pilnos galvenos varoņus, kuri dzīvo šajā pārmaiņu laikā un katrs to pieredz pavisam citādāk. Viens ir ideālists, kurš aizrauj un saliedē ar spēcīgām uzrunām, otrs – skarbs bokseris ar dziļi nacionālu pārliecību, ko viņš aizstāv ar dūri un trīsstāvīgiem lamu vārdiem, trešais – izmanīgs biznesmenis, kurš domā trīs gājienus uz priekšu un pieskaņojas visiem vējiem, kas pūš. Dramaturgs Artūrs Dīcis programmiņā raksta, ka „jebkāda sakritība ar reāliem personāžiem būs tieši tikpat liela kā uz audekla uzgleznotai pīpei ar pīpi”, tomēr sazīmēt galveno varoņu prototipus nav grūti. Liepājas teātris šo izrādi piesaka kā „stāstu par seniem laikiem un trim latviešu tēviem, kuri bija un ir gatavi uz visu, lai cīnītos par brīvu Latviju un savas ģimenes laimi tajā. Brīvību viņi izcīnīja kopā. Bet laimes interpretācijas gan atšķīrās.” Izrādes veidotāji uzdod jautājumu: „Vai viņi būs gatavi sabradāt cita tautieša laimi, lai tiktu pie savas? Diez vai, jo mēs taču katrs apzināmies, ka tikai stipri un vienoti mēs spēsim nepazust kādā no vēstures lapaspusēm. Vai ne?” Kā uz to atbild izrādes veidotāji, kuri Atmodas laikā bija mazi bērni, bet šo laiku atceras caur savu vecāku pieredzi un šodien, paši būdami viņu vecumā, uzdod savus jautājumus par šo laiku? Izrādes veidotāji uzsver: šis ir viņu subjektīvs skatījums uz 90.gadiem, nevis mēģinājums rekonstruēt šo laiku un stāstīt „kā bija”. Tomēr viņi cer, ka skatītāji to neuztvers tikai kā stāstu par 90. gadiem, bet spēs tajā saskatīt arī alegoriju ar mūsdienām. -- Režisors Elmārs Seņkovs un dramaturgs Artūrs Dīcis iepriekš sadarbojušies izrādēs „Arī vaļiem ir bail” un „Ričards. Nekā personīga” Latvijas Nacionālajā teātrī, bet šis ir viņu pirmais kopdarbs Liepājā. Savukārt Seņkovs Liepājas teātrī neparastā skatuves valodā iestudējis kritiķu atzītu „triloģiju” – "Šekspīrs", "Grimmi", "Grieķi".
Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu ekspozīciju piedalījās arī Baltijas valstis. Savukārt no 13. aprīļa līdz 13. oktobrim Japānā norisinās "Expo 2025 Osaka", kas ir pasaulē nozīmīgākā valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstāde, kas risina ne tikai ekonomiskus, bet arī pasaulei nozīmīgus sociālos jautājumus. Izstādē Latvija pārstāvēta vienotajā Baltijas paviljonā, kas tiek veidots kopā ar Lietuvu. Izstādē piedalīsies 160 valstis, deviņas starptautiskas organizācijas, un plānots, ka to apmeklēs vairāk nekā 28 miljoni cilvēku no visas pasaules.
Pasaules ziņās nepārprotami galvenā uzmanība ir pievērsta Donalda Trampa muitas tarifiem. Latvijā no amata atstādināts "airBaltic" vadītājs Martins Gauss. Savukārt partijas ir iesniegušas visus kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām. Krustpunktā aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.
Pasaules ziņās nepārprotami galvenā uzmanība ir pievērsta Donalda Trampa muitas tarifiem. Latvijā no amata atstādināts "airBaltic" vadītājs Martins Gauss. Savukārt partijas ir iesniegušas visus kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām. Krustpunktā aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.
Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe "Katarses atkarība no labās puslodes funkciju deficīta" ir latviešu komponista Jura Ābola radīts darbs, kas iekļauts piecdaļīgā ciklā "Normāla fizioloģija". Arī citu daļu nosaukumi ir ne mazāk skanīgi savā oriģinālajā priekšlasījumā un tie ir: "Protoplazma", "Skeletotopija", "Generatio spontanea" un "Postludium". Ar hepeninga elementiem piesātināts skaņdarbs, kas Ābola vārdiem žanriski dēvēts par instrumentālo teātri: "Mana estētika, rēķinoties ar entropiju, proti, novecošanos, balstās uz dzīvu elpu kā darbojas jebkurš dzīvs organisms. Tas ir teātris kāpināts kubā, proti, teātris teātra teātrī." Pats autors atzīst, ka "Normālā fizioloģija" ir viens no viņa pirmajiem dadaistiskajiem darbiem. Viņš ir teicis, ka: "Te ir vērts piegriezt vērību daļu nosaukumiem, kas uzdzen ja ne nelabu dūšu, tad jēlas šaušalas dažiem estētiem. Jo šausmīgāki, jo labāki bija tie nosaukumi – tā es toreiz biju uzspicējies." Savukārt 2006. gadā Ābols Latvijas Televīzijas raidījumam "Portretu izlase" ir veltījis šādu komentāru: "Māksla ir izziņas process un, ja es kādas skaņas tur kombinēju, tad ir jātiek galā ar labo un kreiso smadzeņu puslodi, nedrīkst tikai balstīties uz kādām savām abstraktām sajūtām un jūtīgiem akordiem, un lai būtu skaistāk, aizgrābīgāk vai neparastāk. Es neticu tam. […] Īstenībā, informācijai jāienāk pa vienu smadzeņu puslodi iekšā un pa otru jāiet ārā – tas ir dabisks process, lai jebkurš dzīvs organisms eksistētu un tas ir ļoti naturāli." Juris Ābols nereti smēlās iedvesmu vēsturisko dadaistu veikumos un šeit iederas atskats uz leģendārās Cīrihes kafejnīcas jeb avangarda teātra "Voltēra kabarē" mākslinieku darbiem. Hīlzenbeka memuāros ir lasāms: "Voltēra kabarē dadaisti izpildīja bruitismu, vēloties sniegt cilvēku dvēselēm mierinājumu. Trokšņi ir kā nebeidzama šūpuļdziesma, māksla un abstraktā māksla." (Huelsenbeck 1920: 26) Hīlzenbeks izcili ierakstījās ne tikai Cīrihes, bet arī, protams, Berlīnes iecienītākajās trokšņu mūzikas piekritēju aprindās un bija entuziasma pārņemts bruitiskās izpausmēs, par kurām darbā "En Avant Dada" raksturoja šādi: "Le bruit ir troksnis ar iztēles efektu mākslās un šajā sakarā diez vai var atdalīt vienu no otras – mākslu, mūziku vai literatūru. Marineti bija pirmais, kurš izmantoja rakstāmmašīnu, tējkannu, grabulīšu un katlu vāku kori ne tikai, lai rosinātu iztēlē lielpilsētas pamošanos, bet lai nesaudzīgi un vardarbīgi atgādinātu par dzīves krāsainību." (Huelsenbeck 1920: 25) Skaidri apliecinot savu piederību antimākslinieciskajai orientācijai, Hīlzenbeks pievienojās Berlīnes dadaistiem 1917. gadā un līdztekus daudziem citiem saviem darbiem 1920. gadā atkārtoja 1916. gadā Cīrihē izpildītās Fantastiskās lūgšanas (vāc. Phantastische Gebete) – dzejoļu krājumu tomtoma pavadībā. Hīlzenbekam mūzika nebija galvenais izteiksmes kursors – citējot: “Mans sapnis arvien ir bijis radīt literatūru ar ieroci rokās.” Savukārt nākamo paaudžu vidū vidū Vācijā visvairāk dadaistiski antimuzikāli noskaņotie no viņiem bija, piemēram, ukraiņu izcelsmes gleznotājs un komponists Jefims Goliševs (Jefim Golyscheff vai Golïshev, 1897–1970), austriešu un čehu izcelsmes ebreju komponists Ervins Šūlhofs (Erwin Schulhoff vai Ervín Šulhov, 1894–1942), vācu un amerikāņu izcelsmes komponists Stefans Volpe (Stefan Wolpe, 1902–1972). Goliševs izgudroja savu atonālās notācijas sistēmu un 1919. gada 30. aprīlī kā kulminācija dadaistu kopā sanākšanas vakaram Berlīnes galerijā "Graphisches Kabinett" tika atskaņota Goliševa "Antisimfonija: muzikāli cirkulāra giljotīna" (Die Antisymphonie Musikalische Kreisguillotine), kurā tika iekļauti bruitiski efekti – virtuves trauku šķindoņa un rotaļlietu trokšņi. Antisimfonijas trīs daļu nosaukumi: "Provokatīvās injekcijas" (Provokatorische Spritze), "Haotiskais mutes dobums jeb zemūdens gaisa kuģis" (Chaotische Mundhöhle oder das submarine Flugzeug) un "Aplausi hiper fadiēzmažorā" (Zusammenklappbares Hyper-Fis-chen Dur). Vēl tika izpildīts Goliševa "Šņācošs vingrinājums: Citoplazma" diviem timpāniem un desmit grabulīšiem ar desmit sieviešu un pastnieka palīdzību (Keuchende Übung: 22 Zytoplasma für zwei Pauken und zehn Rasseln mit Hilfe von zehn Frauen und einem Postboten), kas pirmizrādi piedzīvoja tajā pašā vietā 1919. gada 24. maijā. Goliševa mūzikas darbu nosaukumi satīriski uzsvēra bezgaumību un māksliniecisku absurdu. "Antisimfonija" un "Šņācošais vingrinājums" bija Goliševa galēji dumpinieciskie protesta akti, ar kuriem viņš uzstājīgi cīnījās pret tām mākslinieku konvencijām, kuras noliedza. Atgriežoties pie Ābola novatorisma, jāpiemin viņa sacītais 2001. gadā: "Novatorisms ir veids, kā es veicu savu misiju. Es aktīvi izmantoju 1.) KOMISMU, lai pielec ātrāk. Es izmantoju 2.) psihedēliskus trikus, lai aiziet līdz kaulam, līdz zemapziņai. Es spēju iet līdz pat psihofašismam. Es izmantoju zemapziņas līmeņa DADA! Otrkārt = kritika, pie tam kreisa! […] Kas attiecas uz mani, tad es visus aicinu atjēgties, kamēr vēl nav par vēlu. Es provocēju un izlieku bīstamas bumbas. Es kopš savu studiju laikiem esmu bijis BĪSTAMS. Un arī tagad – par cik neleju ūdeni uz paņūdu dzirnavām."
"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci. Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa? Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku? Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi. Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā. Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga. Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem. Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?
"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci. Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa? Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku? Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi. Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā. Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga. Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem. Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?
Satiec savu meistaru – stabila tradīcija amatniecībā, par kuras meistarklasēm un jaunām prasmēm, ko varēs apgūt aprīlī, pārrunājam Kultūras rondo. Par pasākumu, kura pirmās norisies būs jau 4. aprīlī, stāsta Linda Rubena,Tautas lietišķās mākslas eksperte Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, Santa Grīnberga, Tautas lietišķās mākslas studijas „Saiva” vadītāja Ogrē, un folkloras kopas „Savieši” vadītāja Liene Kņaze. Santa Grīnberga arī vadīs aušanas meistarklasi. Šogad runās par krāsu maiņu audumā, par to, kā iegūt audumu tādu, kā esat iedomājušies, kā to noaust. Savukārt Liene Kņaze piedāvā arheoloģiskā zvejas tīkla darināšanas meistarklases. Tas atšķiras no klasiskā un pierastā tīkla darināšanas principa, kur "met acis", bet ir pīšanas tehnikā veidots tīkls. Jau 17. reizi aprīlī visā Latvijā norisināsies ikgadējais pasākums “Satiec savu meistaru!”, kura laikā ikviens interesents aicināts doties pie meistariem iepazīt un izmēģināt dažādas tradicionālo amatu prasmes, kā arī dziļāk izprast mūsu kultūrvēstures nozīmi. Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC), pašvaldību un amatu meistaru kopīgi rīkotais pasākums “Satiec savu meistaru!” šogad pulcēs meistarus un to “mācekļus” vairāk nekā 200 norišu vietās: 5. un 6. aprīlī Kurzemē un Zemgalē; 12. un 13. aprīlī Vidzemē un Sēlijā; 26. un 27. aprīlī Rīgā un Latgalē. Plašāka informācija par šī gada “Satiec savu meistaru!” aktivitātēm un pieteikšanos tām pieejama internetā.
Spēļu nometņu sezona turpinās, tāpēc Kreisā Tokena komanda iepērk kofeīna batoniņus un stutē acu plakstiņus ar sērkociņiem, lai izkapātu vēl vienu trīsdiennieku Gone Cardboard pavasara pasākumā un noziņotu par savu pieredzi klausītājiem.Lieli pasākumi nāk ar lielām spēlēm, tāpēc Svaigs un Gards Kristaps atjaunos zemestrīces, ūdens un uguns sagrauto Lisabonu, pārkrāsojot to pasteļa zilos toņos spēlē Lisboa. Savukārt, Toms piepildīs mūsdienu miljardieru sapņus, būvēs raķetes un šaus viņus kosmosā, spēlējot Galactic Cruise!Kaut ko tajās nometnēs arī iemācāmies, tāpēc Kristaps no azotes izvelk Stiķi, kur šoreiz spriedīsim par fokusu un elastību.Bezgalīgajā duelī pārbaudīsim zināšanas baltajos melos, jeb centīsimies atminēt, kādus spēles laikus izdevēji sarakstījuši uz savām spēļu kastēm.Protams, epizodi noslēdzam ar Kreiso Top 5 un spēlēm, kurām grūti saprast, ar ko vispār sākt partiju, jeb - Stundu sēžu domādams!Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://creators.spotify.com/pod/profile/kreisais-tokensSeko mums:Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874
Antibiotiku patēriņš pasaulē pieaug, līdz ar to pieaug arī rezistence pret šiem medikamentiem. Dažkārt tas var draudēt ar nopietnām briesmām cilvēka veselībai un dzīvībai. Taču ne visi vīrusi ir kaitīgi, daži palīdz ārstiem uzveikt bīstamas baktēriju infekcijas. Tos dēvē par bakteriofāgiem - vīrusi, kuri nevēlamo baktēriju neitralizē. Kas par šiem organismiem atklāts un izpētīts Latvijā un kā fāgu terapija varētu palīdzēt pacientiem šodien un nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja un Sabiedrības veselības institūta vadītāja Juta Kroiča nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekāns un fāgu pētnieks Kārlis Rācenis. "Rezistences problēma ir arvien biedējošāka un ir jādomā par alternatīvām ārstēšanas metodēm un bakteriofāgs ir viens no tādiem," atzīst Juta Kroiča. Diemžēl kara periodi ir tik, kad "fāgus" izmanto arvien vairāk. Tos atklāja Pirmā pasaules kara laikā, kad daudzas dzīvības glāba, tos plaši izmantoja Otrā pasaules kara laikā, diemžēl arī tagad būtu arvien vairāk jāizmanto bakteriofāgi, ārstējot Ukrainas karā cietušos. "Fāgi" ir salīdzinoši lētāki nekā antibiotikas. Šobrīd arī NATO ietvaros notiek pētniecība, kad lietot bakteriofāgus kara apstākļos. Pētījumi rāda, ka valstīs, kur antibiotiku lietošana ir bezrecepšu, tas rada lielāku rezistences slogu. Afganistānas, Ukrainas dati radā, ka augsta ir antibakteriālā rezistence, jo bezrecepšu antibiotiku lietošana ir daudz biežāka, stāsta Kārlis Rācenis. Savukārt Juta Kroiča norāda uz pētījumu, kas veikts Eiropas valstīs. Ar vienādu diagnozi atšķiras antibiotiku lietojuma daudzums, biežums un ilgums dažādās valstīs. "Pie vienas diagnozes Skandināvijā lieto saprātīgā daudzumā, ja tā varētu skaties. Savukārt Dienvidzemēs - Itālija, Grieķija, gandrīz divas reizes lielākās devās, divreiz ilgāk pie tās pašas diagnozēs. Tā aplūkoja vairākas diagnozes un visos gadījumos bija šādas atšķirības. Tas ir uztraucoši, ka tas notiek Eiropā," norāda Juta Kroiča. Rezistences mehānismi ir dažādi, bet pārsteidzoši ir tas, ka baktērijas pielāgojas ļoti ātri. Zinātnieki rada jaunas antibiotikas un pēc diviem mēnešiem jau ir ziņas par rezistenci. Tas ir uztraucoši. Cilvēki izdala "fāgus" no sava organisma un tie nonāk vidē "Kur ir baktērijas, kuras ierosina konkrētās slimības, tur būs arī bakteriofāgi. Ja gribam atrast bakteriofāgus pret konkrēto ierosinātāju, ir jāskatās konkrēti, kur ir šī baktērija. Līdz ar to mēs skatāmies slimnīcu notekūdeņos, Rīgas notekūdeņos, kuri ir bagāti gan ar baktērijām, gan rezistentajām baktērijām. Pētījumu arī Latvijā parādā, ka mums ir daudz rezistences baktēriju notekūdeņos," atzīst Kārlis Rācenis. Tur atrastos vīrusus izmanto pētnieki, lai tālāk jau novestu līdz gala produktam, ko dot cilvēkam ārstēšanai. Arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu Labi zinām, ka kakla un deguna vīrusu infekcijas bieži izplatās gaisā pilienu veidā, bet vēdervīrusus var dabūt, nemazgājot rokas. Taču arī augsnē ir dažādi mikroorganismi, kas var izraisīt kādu saslimšanu. Kādi tie ir un kuri no šiem patogēniem ir sastopami Latvijā? Jēdzienu “kosmoss”, par ko mūsu raidījumā runājam ik pa laikam, varētu attiecināt arī uz augsni un augsnes mikroorganismiem, kaut, protams, tas ir pētīts un pētījumi aizvien notiek. Šoreiz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” direktore Olga Valciņa skaidro, kas augsnē mitinās un kādas tieši baktērijas apdraud cilvēka veselību. Visā šajā tā saucamajā kosmosā mēs varam ieviest skaidrību, jo kādi organismi augsnē mīt visu laiku, bet citi tur nonāk. Raidījuma ievadā savā grāmatu plauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš izvēlējies pastāstīt par Tūves Jānsones stāstu krājums „Neredzamais bērns”, kuru pārlasa regulāri, jo dažādās situācijās un atšķirīgos noskaņojumos var atrast tur nepieciešamo.
Lai veicinātu sabiedrības izpratni par uzturvielu nepietiekamības riskiem un iespējām saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu, vēl šonedēļ Latvijā turpinās uzturvielu nepietiekamības skrīninga tūre. Par uzturvielu nepietiekamību, tās simptomiem un riskiem un par iespēju saņemt valsts apmaksātu medicīnisko papilduzturu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas uztura speciāliste un asociācijas valdes locekle Nelda Karpenska-Allaža. Lolita Neimane vērtē, ka cilvēkiem nav pilnībā skaidrs, ko nozīmē uzturvielu nepietiekamība. Ar to saista arī D vitamīna trūkumu vai zemu dzelzs līmeni organismā. Savukārt malnutricija (nepietiekams uzturs) ir smags medicīnisks sindroms, pie kura cilvēks zaudē svaru, zaudē muskuļu masu. Malnutrīciju raksturo piecas pazīmes: zūd ķermeņa svars, to negribot; samazinās muskuļu masa; samazinās apetīte; pieaug slimošanas biežums; sliktāk dzīst brūces. Malnutrīcija bieži ir cilvēkiem senioru vecumā, sevišķi pēc 70 gadu vecuma, tā var būt saistīta ar neiroloģiskām un onkoloģiskām slimībām. Ja malnutrīciju nepamana, cilvēki pēc ārstēšanās stacionārā, pēc operācijām sliktāk atveseļojas. "Ja cilvēkam ir apgrūtināta rīšana, nav apetītes, ja cilvēks neuzņem pietiekamā daudzumā olbaltumvielas, labās taukvielas, vitamīnus, malnutrīcija pasliktina jau tā esošo smago slimību," skaidro Lolita Neimane. Malnutrīcija var būt divos gadījumos, kad cilvēks neuzņem vajadzīgo uzturu, vai kad uzņemtais uzturs neuzsūcas organismā. Pirmajā gadījumā to var saistīt ar depresiju vai arī vecumu, kad cilvēks nespēj sevi pienācīgi apgādāt, kā arī varbūt trūkst naudas, lai nodrošinātu sev pilnvērtīgu uzturu. Inese Supe, atsaucoties uz savas ģimenes un arī citu ka cilvēkiem arvien trūkst informācijas par to, ka ir pieejams medicīniskais papilduzturs. Atsaucoties uz savu pieredzi, viņa stāsta, ka pašai ir noteikta Vidusjūras diēta, kas nav lēta. Bieži vien cilvēki mēģina ēst, ko var atļauties, un sportot.
Aprīlis ir laiks, kad arī pacietīgākie un prātīgākie pavasara gaidītāji bieži uzķeras - uznāk siltums, sāk sēt un stādīt, tad seko sniegs un sals, pārdzīvojumi par to, vai sastrādātais neaizies bojā, sargāšana no salnām ar segšanu, dūmošanu un vēl visām metodēm. Aprīli var uzskatīt laikapstākļu ziņā par kontrastiem bagātāko mēnesi. Aprīlī var būt var vasarīgs siltums un pat tveice, var būt arī sniegs un sals, un pat tāds sniegs, ka var mierīgi slēpot. Būtiski, kādā secībā šādi laikapstākļi nāk - ja pusmetrīgam sniegam seko vasarīga tveice, tad viss ir kārtībā. Tāpēc jau aprīlis ir tik ļoti nešpetns, ka tas miksē laikapstākļus dažādā secībā. Šoreiz atskatāmies ekstremālākos laikapstākļu notikumos, ko aprīlis mums nesis. Piemēram, 2001. gadā aprīļa sākumā bija pat līdz 19 grādiem silts, bija arī ļoti sauss un 9. aprīļa "Panorāmā" bija sižets par neparasti agriem un plašiem mežu ugunsgrēkiem, par kuriem ugunsdzēsēji norādīja, ka tie visi ir cilvēku radīti. 2001. gadā pēc gandrīz vasarīga aprīļa sākuma, kad mežu ugunsgrēki jau plosījās kā vasarā - Lieldienās, kas toreiz bija ap 15. aprīli, uznāca viens no lielākajiem sniegputeņiem, kāds aprīlī Latvijā piedzīvots. Vairs nebija jāsatraucas par mežu degšanu, putenis tos apdzēsa un zemi visā Latvijā klāja 10-30 centimetru biezs sniegs. Tad problēmas radās gājputniem, jo tie bija atlidojuši lielā skaitā. Ja vairākas dienas ir desmitiem centimetru biezs sniegs, visi tie putni, kuru ēdienkarte sastāv no kukaiņiem, diemžēl paliek bez piekļuves barībai un sākas bojāeja. Ziņu aģentūras LETA arhīvā no 2001. gada 15. aprīļa ir šādi ziņu virsraksti - Latvijas ceļus tīra ārkārtas režīmā, Autoceļu direkcija aicina autovadītājus atturēties no braukšanas, jo spēcīgie nokrišņi liedz ceļus uzturēt pietiekamā kvalitātē, "Latvenergo" ziņo par simtiem bojājumu elektrolīnijās visā Latvijā. Bija arī viena laba ziņa – Lieldienu sniegs un tā radītais mitrums bijis kā svētība pavasara sējumu platībām, tas veicinās graudu uzdīgšanu un liecina par labu ražu rudenī. Vēl pirms gada, 2000. gadā 17. aprīlī, daudzi jau sāka peldsezonu. Arī Nacionālais vides veselības centrs, kas tolaik bija atbildīgs par ūdens kvalitātes uzraudzību peldvietās, jau 17. aprīlī sāka ņemt ūdens paraugus, jo siltums bija tik noturīgs, ka cilvēki negaidīja vasaru un sāka peldēties, jo vasara burtiski bija sākusies - vairākas dienas temperatūra stabili bija virs 20 grādiem, bet 24. aprīlī Rīgā sasniedza 27,9 grādus. 2000. gadā pēc vasarīga aprīļa un ļoti silta pavasara sekoja vēsa vasara - visi vasaras mēneši bija ar temperatūru zem normas un dati liecina, ka tik vēsa vasara Latvijā kopš tā laika vairs nav atkārtojusies. Savukārt 2013. gadā ziema bija gara, līdz pat marta beigām naktīs vēl bija -20 grādu sals, un ziemas biezākā sniega sega izveidojās 9. aprīlī. Šogad ir grūti iedomāties, ka 2013. gadā vēl aprīļa vidū – 13. datumā, piemēram, Ogres upe bija sasalusi ragā.
Šoreiz raidījumā Piespēle dodamies ārpus Doma laukuma studijas, jo viesosimies pie Latvijas vadošā basketbola tiesneša Oļega Latiševa Baltezerā. Tur Latiševs izveidojis unikālu basketbola treniņu centru, kurā jaunieši un arī profesionāļi īpaši var slīpet sava metiena tehniku un precizitāti. Visvairāk laika jaunajā zālē pavada Oļega dēls Tomass, kurš nākotnē plāno studēt ASV. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz traumatologs, ortopēds Valdis Andersons. Nedēļas notikumu topā: Latvijas futbola izlase Pasaules kausa kvalifikācijas mačā Vemblija stadionā ar 0:3 zaudē Anglijai; Latvijas basketbola izlases pretinieki Eiropas čempionāta apakšgrupā Rīgā būs Serbija, Turcija, Čehija, Portugāle un Igaunija; Par jauno Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidentu ievēl Dmitriju Miļkeviču, Latvijas Hokeja federācijas kongress aizrit mierīgi un bez pārsteigumiem; Latvijas atklātā hokeja čempionāta jeb Baltijas līgas fināls bez pārsteigumiem - tur atkal savā starpā spēkosies “Mogo/RSU un “Zemgale”/LBTU, pusfināli parāda līgas zemo līmeni.
28. martā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde iestudējumam "Karaļu spēle". Starptautiskajā Teātra dienā tiekamies ar šīs izrādes aktieri Gerdu Lapošku, kurš iedziļinājies Stefana Cveiga "Šaha novelē". Paralēli arī Federiko Garsijas Lorkas dzejā, jo maijā Hanzas peronā būs izrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Aktieris atzīst, ka dienu pirms pirmizrādes ir ļoti satraukta sajūta, naktī pat modies un jutis, ka atkārto tekstu, bet arī negrib koķetēt ar satraukumu, bailēm vai grūtumu, jo ir daudz strādāts un visam vajadzētu būt labi. "Laiks ārpus teātra mani kārtīgi audzināja," neslēpj Gerds Lapoška. Viņš atzīst, ka ir veiksme un laime, ka ir atgriezies Jaunajā Rīgas teātrī. "Man ir brīnumstāstiņš par teātra būtību. Es biju aizgājis prom vairāk nekā pirms gada. Oktobrī kādā pasākumā satiku Māru Ķimeli, mēs sarunājāmies, viņa teica, ka man pašam vajag izdomāt, ko spēlēt," stāsta Gerds Lapoška. Viņa noradīja uz Cveiga "Šaha noveli". "Pagājis gads, esmu atpakaļ teātrī, kaut ko vajag spēlēt, citi kolēģi aizņemti jauniestudējumos un Alvis [Hermanis] no zila gaisa atceras par Cveigu un "Šaha noveli". Tajā brīdī es domāju, cik interesanti, Māra to jau minēja," stāsta Gerds Lapoška. "Tagad pirms pāris dienām Kristīne Jurjāne man no noliktavas atnes žaketi kostīmam. Es to piemēru, lieku rokas kabatās un izvelku ļoti vecu... Mēs zinām, kostīmos bieži var atrast dažādus papīrīšus, ko aktieri ieliek un kas tur paliek. Es izvelku Māras Ķimeles vizītkarti, 15 gadus vecu. Kā tas savelkas. Neticami. Domāju, viss ir pareizi un atgriešanās ar šo stāstu ir ļoti labs izaicinājums kārtīgi strādāt." Aktieris vērtē, ka tā nav monoizrāde, lai arī viņš viens, ir vairāki varoņi, ir mūzika, atsevišķs varonis ir gaismas. Tas ir citādi nekā monoizrādēs. Izrādes pamatā Stefana Cveiga “Šaha novele”. Pasaules čempions šahā Mirko Čentovičs ar pasažieru tvaikoni dodas uz Argentīnu gūt jaunas uzvaras, jo Eiropa un Amerika jau pieveikta. Tvaikoņa pasažieri vēlas izmēģināt savus spēkus pret čempionu un aicina uz spēli. Kad spēle gandrīz jau zaudēta, negaidīti uzrodas kāds kungs -noslēpumains šaha amatieris. Spēlē satiekas divas dažādas pasaules. Viņi spēlē viens pret otru, bet patiesā spēle norit viņos pašos. Katram uzvara un zaudējums nozīmē kaut ko citu. Un stāsts, protams, vairs nav par šahu. Izrādes režisore - Linda Zaharova, kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks - Niks Cipruss, lomā - Gerds Lapoška. Savukārt 27. un 28. maijā Hanzas peronā būs iskatāma zrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Tā balstīta Federiko Garsijas Lorkas dzejā un Haralda Sīmaņa mūzikā no izrādes "Kliedziens". Izrādē piedalās aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, un tās vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Dace Ignatova. 80. gados iestudētā izrāde "Kliedziens" tapa pēc aktrises Marinas Janaus iniciatīvas, piedaloties scenogrāfam Ilmāram Blumbergam un režisoram Viktoram Jansonam. Šajā ciklā latviešu dziesminieku Haraldu Sīmani iedvesmojuši spāņu un romu tautu mūzikas ritmi un noskaņas.
Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā. Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.
Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Aizmetņus “melnā kabineta” (black cabinet) idejai varam meklēt gan teātra paņēmienos tādās tālās austrumzemēs kā Japānā un Ķīnā, gan arī ēnu teātrī. Ir uzskats, ka tieši ēnu teātris ir senākais teātra veids un ka pirms tūkstošiem gadu pirmatnējie cilvēki, sēdēdami apkārt ugunskuram, savus medību stāstus ilustrēja ar ēnu spēlēm. “Melnais kabinets” ir teātra tehnika, ar kuras palīdzību skatītāja acu priekšā tiek radīts brīnums – lelles šķietami kustas pašas. Kāpēc? Jo lelle ar gaismas palīdzību melniem aizkariem aptumšotā vai melnu audumu iztapsētā telpā ir izcelta, bet pats leļļinieks ir skatītājam neredzams, jo ir ietērpts no matu galiņiem līdz papēžiem melnā, bieži vien samta apģērbā. “Melnā kabineta” principus darbībā ir iespējams vērot režisora Edgara Kaufelda vizuāli precīzajā izrādē “Lasis Stasis” (2024) Latvijas Leļļu teātrī. Izrāde, kuras pamatā ir rakstnieces Dainas Tabūnas grāmata bērniem “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (“Liels un mazs”, 2022) mazus un arī lielus skatītājus ieved dziļi zemūdens pasaulē. Pašķiroties apritīgi darinātam ūdenszāļu priekškaram, no dzelmes tumsas skatītāji ierauga iznirstam lašu ģimeni, iepazīst jūraszirdziņu pāri, vēro garneles un krabja attiecības, kamēr Latvijas Leļļu teātra aktieri, vadot lelles, melnā samta ietērpā, akrobātiskā izveicībā mainot mizanscēnas, paši paliek neredzami. Šis princips balstās acu apmānā – uz melna fona melni objekti nav tik viegli pamanāmi. Šo paņēmienu savulaik 19. gadsimtā izmantoja arī iluzionisti, lai pēkšņi skatītājiem ļautu ieraudzīt lidojošus priekšmetus vai pat imitēt garu izsaukšanu telpā. Tas tolaik ļāva attīstīties arī iluzionistu šoviem. Līdz ar elektrības izgudrošanu paplašinājās tehniskās iespējas “melnā kabineta” maģijas atklāšanā uz skatuves. Lielu lomu tajā iemantoja gaismas. Tālab “melnā kabineta” principu dažkārt dēvē ne tikai par “melno teātri” (black theatre), bet arī par “melno gaismas teātri” (black light theatre). Eksperimentējot ar šo tehniku, jaunu dramatiski estētisku elpu “melnajam teātrim” 20. gadsimta piecdesmitajos gados iedvesa franču teātra praktiķis Žoržs Lafajs (George Lafaye), ko dēvē par “leļļu mākslas Einšteinu”. Viņa režijā “melnajā kabinetā” tapa pat erotiski iestudējumi. Piemēram, slavenākajā viņa izrādē “Džons un Mārša” (1952) balts cilindrs izspēlē kaislīgas attiecības ar rozā strausa spalvu boa. Savukārt izrādē “Ziņa” (1953), lokot avīzi, tiek atdarināts kaislē pastrādāts noziegums, ko skatītāji vēro sēžot tumsā. Kaislības vērojamas arī Latvijas Leļļu teātra izrādē “Leģendārā” (rež. Edgars Kaufelds, 2024), kas veltīta latviešu režisorei Tīnai Hercbergai. Jubilejas izrādē, kur izmantota arī “melnā kabineta” tehnika, skatītāji vienā no ainām vēro pāra attiecību spriedzi starp divām metāliskām spirāļlellēm, kuras fatāli izdejo tango ritmus. Izrāde “Leģendārā” ne tikai rekonstruē savulaik milzu popularitāti iemantojušu izrādi pieaugušajiem “Interlellis-67” (1967), bet skatītājam paver arī leļļu mākslas aizkulises, atklājot sarežģīto kustību ģeometriju, vadot dažāda tipa lelles. Populārs un profesionāls melnā gaismas teātra piegājiens jau kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem un arī vēl aizvien ir Čehijā, jo tieši uz Prāgu leļļu teātra praktiķi dodas apgūt šos paņēmienus praksē. Melnajā gaismas teātrī mūsdienās mēdz izmantot ne tikai garos stieņos iestiprinātas lelles, ko vada neredzamie leļļinieki vai īpašas konstrukcijas, bet arī objektus, kuri ir izteiksmīgi redzami tikai ultravioleto staru gaismā luminiscējošo īpašu vai krāsu dēļ.
Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses. Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 9. epizodes tēma: sportisti Latvijā nav raduši atklāti runāt par savu līgumu nosacījumiem, tai skaitā atklāt atalgojumu summas, kādēļ tā? Vai sportistu atalgojumu lielumam būtu jābūt publiski pieejamam un visiem zināmam? Vai Latvijas sportistus varam dēvēt par bagātiem, vai arī tas ir tikai stereotips? Kuri tad šobrīd ir Latvijas vislabāk pelnošie atlēti, un kā viņu atalgojumu lielums izskatās uz Eiropas un pasaules fona. Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies Sportacentrs.com žurnālisti Agris Suveizda un Kristiāns Dilāns. Savukārt papildus intervijā viedokli izsaka sportistu aģents Raivis Ušackis. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024
Jau vairāk nekā 50 gadu Latviešu fonds Amerikā iedrošina aizokeāna latviešus noticēt sapņiem un uzdrīkstēties īstenot idejas un projektus. Fonds atbalsta savējos, tostarp Latvijā tapušas filmas un latviešu kultūras norises visā pasaulē. To starpā ir Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronikas” un “Janvāris”, pagājušajā gadā aizvadītie Kanādas dziesmu svētki un tikko notikušais Bostonas Baltijas filmu festivāls, kurā izrādīta arī, piemēram, Oskara balvu ieguvusī “Straume”, “Marijas klusums” un “Patrīcija”. Par to, kur gadu no gada rod finansiālo atbalstu un ko Latviešu fonds iecerējis nākotnē, interesējamies raidījumā, kad studijā viesojas Latviešu fonda priekšsēdētāja Renāte Kenney un mūziķe, folkloriste un grupas “Iļģi” vadītāja Ilga Reizniece, kuras projektus ir atbalstījis Latviešu fonds. Savukārt attālināti no ASV un Kanādas mums pievienojas Latviešu fonda valdes locekle Rita Grendze no Čikāgas un Latviešu fonda valdes locekle, mediju koordinatore Žubīte Streips.
Pirms dažiem gadiem pamanīju Elīnas Zeseres izsludinātu meistarklasi "Par vīrieša baudu". Toreiz Elīnai jautāju, vai viņa ko līdzīgu pasniedz par sievietes baudu. Elīna atbildēja, ka tāda meistarklase ir bijusi, tikai vīrieši tai nav pieteikušies. Savukārt, meistarklases par vīrieša baudu sievietes izpērk un bieži vien cer, ka viņu partneri tad vēlēsies ko vairāk apgūt par baudas sagādāšanu partnerei.Tad atcerējos noslēgumu kādai anekdotei, kurā vīrs savai jaunlaulātajai sievai izvirzīja dažādus noteikumus. Viņš pirmdienu vakaros nebūšot mājās, jo ar čomiem dodas nakts medībās, neatkarīgi no tā, ir viņa uz to ar mieru vai nē. Arī otrdienu vakaros nebūšot, jo tad ar čomiem spēlējot hoķi, patīk tas viņai vai nē. Trešdienās arī ne, jo tad ar čomiem bāra vakars, un tā tālāk. Sieva par to neko nedrīkstot teikt, tie esot viņa kopdzīves noteikumi. Viņa atbildēja, ka saprot. Vīrs pretī jautāja, kādi ir viņas noteikumi. Sieva noteica, ka tikai viens: "Sestdienu vakaros mūsu mājās būs galvu reibinošs sekss, neatkarīgi no tā, būsi tu mājās vai nē."Šo sarunu par sievietes seksuālo baudu ar Elīnu izveidojām, lai sievietei seksā ir vairāk baudas, neatkarīgi no tā, vai viņas partneris par mīļotās baudu ko mācās vai nē :)Par Cilvēkjaudas atbalstu paldies podmedia.lv, kas ir profesionāla režisoru un žurnālistu komanda, kuri tev palīdzēs izveidot savu podkāstu, kas atšķirs tevi no pārējiem nozares spēlētājiem un piesaistīs daudz jaunu klientu tavam biznesam. Piesakies podmedia.lv uz īsu sarunu ar viņiem un pavisam drīz tev būs savs podkāsts, kas palīdzēs sasniegt tavus biznesa mērķus.Cilvēkjaudas citas epizodes par seksu, intimitāti un baudu:#65 Par sievietēm un seksu ilgstošās attiecībās - 8 vīriešu atbildes, uz 14 jautājumiem.#112 Par seksuālo baudu ilgstošās attiecībās. Saruna ar Juriju Ohrimenko.#13 Par seksu, tā nozīmi un iespējām mainīt situācijas, kas sen vairs neder. Saruna ar klīnisko psiholoģi Kristīni Balodi.#147 Atklāta saruna par pieredzi sevis iepazīšanai caur seksu. Ar Elīnu Zeseri.#148 Par ķermeni, Tindera riskiem, biznesu (2.daļa sarunai par seksu). Ar Elīnu Zeseri.Sarunā pieminētās informācijas saites atradīsi 217. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:09 Kādēļ sievietes bieži interesējas, kā sagādāt baudu vīrietim, bet savu seksuālo baudu atstāj novārtā7:39 Galvenie mīti, kas traucē sievietei gūt baudu seksā9:42 Ieplānot seksu. Ilūzija par spontanitāti ilgstošās attiecībās14:58 “Seksuālā problēma ir visiem” – ar kādiem jautājumiem un kādos vecuma posmos cilvēki vēršas pie seksa un intimitātes kouča19:11 Ko darīt, ja sekss vienam no partneriem ir kļuvis par stresa izlādes mehānismu23:17 Riskanti, ja vīrieša seksuālā izglītošanās ir no pornogrāfijas skatīšanās26:22 Slēptākās fantāzijas un bailes no atraidījuma 29:14 Kļūdas komunikācijā, kas seksuāli attālina, nevis satuvina32:26 Podmedia īpašais piedāvājums Tava podkāsta izveidošanai podmedia.lv33:21 Kā atšķiras sievietes seksualitāte no vīrieša37:04 Katram sava daļa atbildības, lai sekss būtu baudāms39:32 Tehnikas sievietei, kā sevi emocionāli un fiziski noskaņot uz seksu43:21 “Vienmēr atceries, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu esi normāla”47:40 Risinājumi, kas darbojas teju bezcerīgās situācijās, kad savstarpējās seksa problēmas ir ieilgušas52:40 Paņēmieni, kā sievietei paš
Nez vai ir vērts sacīt, ka ir pagājusi atkal viena saspringta nedēļa. Liekas, ka pēdējās dienās ir gājis tik traki kā vēl nekad. Protams, atkal ir jārunā par Ukrainu. ASV, Eiropu. Aktualitātes Divās puslodēs komentē bijušais diplomāts Andris Teikmanis un sabiedrisko mediju portāla LSM žurnālists Ģirts Kasparāns. Sazināmies arī Latvijas TV žurnālisti Inu Strazdiņu. Cita Amerika Pirms apmēram deviņām stundām Vašingtonā noslēdzās prezidenta Donalda Trampa uzruna apvienotajai Savienoto Valstu Senāta un Kongresa Pārstāvju palātas sapulcei. Šīs ASV valsts galvas uzrunas, parasti teiktas reizi gadā, tiek veltītas valdošās administrācijas politisko nostādņu definēšanai un vēstījumam par darbības rezultātiem. Pēdējā sadaļa it kā šoreiz nebūtu īsti vietā, ciktāl prezidenta Trampa valdības darbības termiņš pagaidām vien nedēļās rēķināms, taču tas netraucēja Baltā nama saimniekam atkārtot jau iepriekš izskanējušo izteikumu, ka viņa administrācija ir izcilākā visā valsts vēsturē. Savukārt viņa priekšgājējs Baidens esot, protams, visvājākais no līdzšinējiem prezidentiem, atstājis valsti katastrofālā situācijā un olas – šausminošā dārdzībā. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šī uzruna Kongresa palātām ar tās teicēja spilgto pašslavināšanos un politisko konkurentu gānīšanu vairāk atgādinot priekšvēlēšanu kampaņas uzstāšanos. Pie tam teiktais visai maz skāra tematu, kas tiek piesaukts kā amerikāņu sabiedrībai pašreiz svarīgākais – dzīves dārdzības mazināšanu. Runātājs vien pauda, ka ik dienas cīnoties, lai stāvokli labotu. Pie tam pamatīga pasāža tika veltīta ievedmuitas tarifiem, kurus Savienotās Valstis nule ieviesušas vai grasās ieviest – zināmus traucējumus gan tie radīšot, toties došot milzu labumu. Tikām pēc tam, kad 3. martā stājās spēkā ASV noteiktie tarifi Meksikas, Kanādas un Ķīnas precēm, un šīs valstis paziņoja par atbildes pasākumiem, tiek runāts par tirdzniecības kara sākumu. Savu ēnu pār prezidenta uzstāšanos meta arī 28. februārā katastrofa Baltajā namā, kad sarunas ar Ukrainas prezidentu, kam bija jāvaiņagojas ar t.s. „Retzemju elementu līguma” parakstīšanu, netika tālāk par preses konferenci. Asajai vārdu pārmaiņai Ovālajā kabinetā un Ukrainas līdera izlikšanai aiz Baltā nama durvīm sekoja pirmdienas paziņojums par visas amerikāņu Ukrainai sniegtās militārās palīdzības apturēšanu. Tiesa, Trampa uzrunā šai ziņā izskanēja pielaidīgākas notis: no prezidenta Zelenska esot saņemta vēstule, kas apliecinot, ka Ukraina ir gatava miera sarunām. Tramps atzinīgi vērtējot šo vēstuli, un arī no Krievijas esot saņemti signāli par gatavību mieram. Kopumā ņemot, Vašingtonas rīcība pagājušajās dienās liek pieņemt domu, ka prezidenta Trampa un viņa komandas personā mums ir darīšana ar citādu Ameriku. Cik ļoti citādu – tas vēl paliek atbildams jautājums. Laiks Eiropai Savienoto Valstu jaunās administrācijas un Ukrainas dialogs, kam līdz šim bijuši teju vissliktākie iedomājamie rezultāti, licis drudžaini sarosīties Eiropas valstu valdībām. Pēc pagājušās piektdienas nelaimīgās preses konferences Ovālajā kabinetā nozīmīgāko Ukrainas partnervalstu pārstāvji sagaidīja prezidentu Zelenski samitā Londonā. Lēmums par šādu tikšanos tika pieņemts nedēļu pirms tam, taču Vašingtonā notikušais iekrāsoja to krietni dramatiskākos toņos. Runa nepārprotami nav tikai par Ukrainu, bet par līdzšinējām transatlantiskajām drošības saiknēm kopumā. Ja jau prezidenta Trampa administrācija tik krasi un nepārprotami maina kursu attiecībā pret Ukrainu, vai tā nevar līdzīgi rīkoties arī NATO sakarā? Kā brīdinošs signāls vērtējams fakts, ka lēmums par ieroču piegāžu pārtraukšanu Ukrainai Baltajā namā tika pieņemts bez jebkādas konsultēšanās ar Eiropas partneriem. Tikām Londonā sabraukušie vienojās strādāt pie sava miera plāna, kuru piedāvāt Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība Eiropas valstīm vairāk ieguldīt savu aizsardzības spēju stiprināšanā no aktuālas burtiski dažu dienu laikā pārtapusi akūtā. 4. martā ar savu plānu nāca klajā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Tas paredz piešķirt dalībvalstīm plašāku fiskālo telpu investīcijām aizsardzības nozarē, piedāvāt šiem mērķiem arī 150 miljardus eiro lielus kredītresursus un aktivizēt privātā kapitāla līdzdalību. Kopējais plāna „ReArm Europe” – „Pārapbruņot Eiropu” – apjoms tiek plānots apmēram astoņsimt miljardus liels. Vācijas potenciālais kanclers Frīdrihs Mercs otrdien vēlreiz apliecinājis gatavību atbrīvot aizsardzības tēriņus no Vācijas likumdošanā iestrādāto budžeta limitu žņaugiem. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka vēl esošajā Parlamenta sastāvā, t.i. līdz 2029. gadam, britu aizsardzības budžetam, kas šobrīd ir 2,3% no iekšzemes kopprodukta, jāsasniedz 3%. Pirmdien Francija izvirzīja savu daļējas uguns pārtraukšanas projektu, proti, puses vienotos uz mēnesi pārtraukt karadarbību gaisā, uz ūdens un triecienus kritiskajai infrastruktūrai. Šī uguns pārtraukšana arī apliecinātu Krievijas vadoņa Putina patieso gatavību mieram. 6. martā Eiropas Savienības valstu vadītāji tiekas ārkārtas sanāksmē Briselē, lai jau atkal spriestu par atbalstu Ukrainai un savienības aizsardzības spēju stiprināšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.
2005. gada 5. martā skanēja pirmā raidījuma Zināmais nezināmajā epizode. Pa šo laiku raidījums šķetinājis neskaitāmas zinātnes mīklas, aicinājis uz sarunām simtiem pētnieku un zinātnieku un pat pabijis vairākos kontinento. Šo epizodi veltām raidījuma apaļajai jubilejai. Ielūkojamies aizraujošos stāstos, tuvāk iepazīstam arī Jūs, mūsu klausītāji. Skaidrojam, ko pētniekiem nozīmē stāstīt par zinātni un iedvesmoties no sarunām radio, un vēl daudz citu dāvanu mums šīs dienas raidījumā. Raidījuma ievadā Toms Bricis iepazīstina, kādi bijuši laikapstākļi 5. martā dažādos gados. Toms, kas raidījuma komandai atkal pievienojies šogad, bet atminas arī, ka jau iepriekš vadījis dažus raidījumus Zināmais nezināmajā. Pirmais raidījums skanēja 2005. gada 5. martā un sākumā tas skanēja reizi nedēļā sestdienu pēcpusdienās. Pirmā raidījuma viesis bija etnomuzikologs Mārtiņš Boiko, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Ar viņu arī sazinājāmies pirms šī raidījuma, lai jautātu, vai viņš atceras šo raidījumu pirms 20 gadiem un arī interesētos par viņa pētījumiem šobrīd. 20 gadu laikā ir noticis daudz vērienīgu izmaiņu pasaulē, zinātnē, tehnoloģijās, klimatā, arī saziņas iespējās. Šo gadu laikā raidījums ir bijis klāt vairākos nozīmīgos notikumos. Uzklausām arī raidījuma cītīgus klausītājus, daži no viņiem ir arī raidījuma viesi. Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ģenētiķis Īzaks Rašals, dziedātāja un bijusī politiķe, tagad pedagoģe un mūziķe Evita Zālīte, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents, kardiologs profesors Andrejs Ērglis un Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Gundars Āboliņš rosina raidījumu dēvēt otrādi - Nezināmais zināmajā, „jo es ar katru reizi kaut ko jaunu uzzinu, ko es līdz šim neesmu zinājis it kā zināmajās lietās”. Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš atklāj, kā viņa viesošanās raidījumā palīdzēja pētījumam, bet Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas virsārsts, Rīgas Stradiņa universitātes docents, Medicīnas fakultātes zinātņu prodekāns, vadošais pētnieks Kārlis Rācenis stāsta, kā viņam raidījumā dzirdētais bija būtisks pavērsiens sākt pētniecību. Bet sociālajos medijos klausītājiem jautājām, par kuru no jautājumiem cilvēki gribētu ātrāk uzzināt. Piedāvātās tēmas bija: kura ir tuvākā apdzīvojamā planēta, lai varam uz tās patverties; kas notiks ar golfa straumi; kur paliek brilles; kāpēc vēderā vienmēr paliek vieta desertam? Aptaujas rezultāti liecina, ka šobrīd, acīmredzot turbulento ģeopolitisko apstākļu dēļ, klausītājus nomāc jautājums, kura ir tuvākā apdzīvojumā planēta, kur varēsim patverties, lai arī pirms pāris dienām populārāks bija jautājums - kāpēc pēc sātīgām pusdienām aizvien varam nolocīt arī saldo?
Latvijā visu šo nedēļu meklējam iespējamos ministrus, pēc tam, kad premjere lūdza demisonēt trim līdzšinējiem. Savukārt pasaulē joprojām visu uzmanību piesaista ASV prezidents Donalds Tramps ar saviem paziņojumiem. Krustpunktā diskutē domnīcas "Providus"vadošā pētniece Līga Stafecka, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns.
Augstskolas diploma iegūšana ārzemēs daudziem jauniešiem bieži vien ir vienvirziena biļete prom no Latvijas uz visiem laikiem. Vai situāciju var kaut kā mainīt, vērtējām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analīzē Latvijas Universitātes pasniedzēja un pētniece, doktorante Marija Vorkule un Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Sociālo zinātņu fakultātes eksperts komunikācijas jautājumos, Sociālo zinātņu pētniecības centra pārstāvis Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Uzklausām Elīzu Ilzi Malcenieci, kurā pēc studijām ārzemēs izvēlējusies atgriezties Latvijā. Marija Vorkule skaidro, ka pētījums liecina, ka galvenais iemesls, kāpēc jaunieši pēc studijām izvēlas palikt ārzemēs, ir, ka cilvēki grib pelnīt vairāk. Taču viņa atzīst, ka arī Latvijā cilvēki ar labu izglītību var nopelnīt. "Man sāk likties, ka problēma ar to, ka cilvēki brauc prom un negrib atgriezties, ir varbūt sociālā nevienlīdzība. Un to, ka cilvēki Latvijā dažreiz jūtas neaizsargāti. Man šķiet, ka tur ir tā problēma," norāda Marija Vorkule. Viņa atsaucas uz savas ģimenes pieredzi. "Man, piemēram, ģimenē ir cilvēks, kurš strādā loģistikas centrā vienkāršo darbu. Un es sapratu, ka tā atšķirība starp cilvēku, kuram ir augstākā izglītība un kurš strādā kvalificētu darbu, un kurš strādā nekvalificētu darbu, Latvijā ir ļoti liela," atzīst Marija Vorkule. "Pieņemsim, viņiem darbā piedāvā līgumus tikai uz trim mēnešiem. Juridiski tas ir atļauts. Īpaši tad, kad vecums pienāk, kad tev vairs nav 30 vai 40 gadi, kad ir jau 50 - 60, viņiem piedāvā jau to īsāku periodu. Ja tu sāksi slimot, viss, darba tev vairs nebūs. Cilvēki apzinās Latvijā, ka, iespējams, ja tev nav tās izglītības, nav kvalifikācijas, ne visiem taču būt pētniekiem un doktorantiem,, tad tu neesi līdz galam aizsargās. Tu Lielbritānija, Norvēģija, Vācija būsi aizsargātāks." Viņa norāda, ka Norvēģijā cilvēkiem nav izdevīgāki darba nosacījumi tikai tādēļ, ka tev ir kaut kāda kvalifikācija vai izglītība. Visi ir vienlīdzīgi. Visiem pienākas apdrošināšana, visiem pienākas slimības pabalsts un visiem pienākas atvaļinājums. Tas nav atkarīgs no tā, vai tev ir vai nav kvalifikācijas. "Kā ir Latvijā? Es strādāju kvalificēto darbu, es strādāju arī komunikācijas aģentūra, man pienākas veselības apdrošināšana, ļoti laba, pat ieskaitot psihoterapeita konsultācijas, un es par to nemaksāju necik. Savukārt tas cilvēks no manas ģimenes, kurš strādā nekvalificēto darbu, viņam veselības apdrošināšanas nav, un viņš vēl piemaksā pusi no polises cenas. Man šķiet, par šo ir stāsts," bilst Marija Vorkule. "Es redzu un jūtu, ka jaunieši Latvijā nevar sevi inficēt ar sabiedrību, kas šeit notiek. Un varbūt viņi meklē arī pieņemošāku vai kosmopolītiskāku sabiedrību, kur viņi var atļauties būt paši. Latvijai diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams," norāda Deniss Aleksandrs Ševeļovs. Jaunieši vērtē, ka ārzemēs sabiedrība ir pieņemošāka, cilvēki var labāk izpausties, kas Latvijā nav iespējams un nevar atrast šeit domubiedrus. "Tas varētu būt viens no punktiem, ka viņi vienkārši neredz šeit savu nākotni, viņi negrib cīnīties par savām tiesībām šeit, viņi nesaskata iespēju aizstāvēt sevi," atzīst Deniss Aleksandrs Ševeļovs "Mans novērojums ir, ka tādēļ, ka Latvijas sabiedrība nav ļoti pieņemoša, ka ir diezgan tradicionāla, pluss, ko mēs tikko izrunājām, ka ir sliktāki apstākļi darba tirgū. Un tad kāpēc man vēl vajag šeit palikt, ja tur - ārzemēs veidojas priekšstats, ka dzīvot var labāk uzreiz un tagad? Varbūt tā nav taisnība," papildina Deniss Aleksandrs Ševeļovs.
Ukraina, Krievija, ASV, Eiropas drošība - šie ir temati, kas aizvadīto dienu fokusā. Notikumi risinās lielā ātrumā. Situācija drošības jomā pasaulē ir strauji mainījusies, raisot uztraukumu Eiropā. Kurš vēl atceras, ka aizvadītās nedēļas nogalē galvenā uzmanība bija pievērsta Minhenei, kur pulcējās valstu līderi, lai spriestu par to, kā nodrošināt mieru Eiropā? Tur vislielāko uzmanību izpelnījās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tūdaļ pēc Minhenes vairāku valstu vadītājus 17. februārī Parīzē pulcēja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Šaurākā lokā tika spriests, kādai jābūt Eiropas nostājai pēc tam, kad ASV ir sākusi attālināties no Eiropas drošības politikas. Savukārt 18.februārī Saūda Arābijā jau notika pirmā tikšanās starp ASV un Krievijas delegāciju pārstāvjiem, lai sagatavotu iecerēto Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc tās Tramps paudis atklātu atbalstu Putinam un faktiski vainojis ukraiņus, ka tie esot pieļāvuši karu un neesot vienojušies ar krieviem jau agrāk. Bet šodien, 19. februārī, Parīzē tiek rīkota nākamā tikšanās, kurā Eiropas valstu vadītāji spriedīs par tālāko rīcību. Bet Eiropa vienojusies par jaunām sankcijām pret Krieviju. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Radio ziņu dienests žurnālists Rustams Šukurovs. Ierakstā viedokli pauž Dmitro Levus, politologs, Sabiedrisko pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors.
Raidījumā pievēršamies mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļai, kas aizpilda tik lielu daļu no diennakts laika - darbam. Pētījumi rāda, ka cilvēka psiholoģiskā un fiziskā veselība ievērojami cieš ne tikai no visiem zināmās izdegšanas pārslodzē, bet arī no nespējas realizēt savas ambīcijas un darīt darbu, kas sagādā gandarījumu. Kas notiek ar mums, kad esam puzles gabaliņš nepareizā puzlē? Ko mūsu prātam un ķermenim nodara stagnācija profesionālajā dzīvē? Vai klusā atlaišana ir terors, ko mēdz piekopt pret darbiniekiem arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. "Izdegšana ir process," norāda Marija Ābeltiņa. "Hronisks stress ir izdegšanas pamatā," atzīst Ivars Vanadziņš un piebilst,izdegšanā ir arī ļoti sarežģīta lieta. "Troksnis vai ķīmija mūs ietekmē visus vienādi. Skaļumā būs sabojātas ausis. Savukārt stress - vienam tas ir un otram tas nav. Katram noteikti ir bijuši darba kolektīvi, ģimenes vai kaut kādi draugi, kur ir vienāda situācija un cilvēki reaģē... Vienam tas ir - par ko tu vispār cepties? Otrs ir gandrīz sajucis prātā. Un ir pilnīgi vienāda situācija. Trokšņa gadījumā visiem būtu mazliet bojātas ausis, stresa gadījumā - viens tiek galā, vienam ir tās stratēģijas vai spēja, vai tā kompetence, vai treniņš, vai vai dzīves pieredze, otram viņa nav," analizē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa kādā intervijā ir teikusi, ka problēma ir tajā, ka izdegšana nenotiek tā pēkšņi, vienā dienā. Vai tas nozīmē, ka paši nemaz nespējam fiksēt, kad sākas izdegšana? "Domāju, ka tas ir arī atkarīgs no tā, kādā kontaktā mēs esam ar sevi. Vai mēs vispār esam pieraduši, ka jaunieši saka - "iečekoties sevī", ieklausīties sevī. Un vai mēs ņemam par pilnu to, ko mēs dzirdam par sevi, vai to, ko mēs redzam. Jo dažkārt man cilvēki ir teikušu tā: Marija, es saprotu, ka man sen jau "jumts deg un ir nobraucis", bet ko darīt, jāuzņem lielāks ātrums. Ja es apstāšos, tad man būs tas viss jārisina," pieredzē dalās Marija Ābeltiņa. "Es pēc kaut kādas inerces vēl varu kustēties. Protams, ka izdegšanas pazīmes, ja mēs paskatāmies trīs tos klasiskos veidus, ka spēki izsīkst, ka mēs paliekam tādi īgņas, mums nepatīk tas, ko mēs darām, ar ko mēs esam kopā, un mums tā produktivitāte samazinās, tad tas nenotiek vienā dienā, ka mēs esam tādi totālākie grinči vai mēs esam soli super izsīkuši, ka nevaram piecelties no gultas, vai mēs vienkārši pieļaujam kļūdu pēc kļūdas, tā jau nenotiek." Ivars Vanadziņš norāda, ka oficiālie dati liecina, ka izdegšanas sindroms pieaug, lai arī to nav viegli diagnosticēt. "Dati nav iepriecinoši un ir visi priekšnosacījumi, lai tā būtu nākamā epidēmija, līdzīgi kā tas ir daudzās valstīs. Un lai tā nebūtu, droši vien ir gan šādi raidījumi, gan citādi raidījumi, gan mācības, gan viskautkas. Arī individuālā līmenī, arī darba devēja līmenī tomēr par to ir stipri vairāk jārunā. Jo mums tā stigma ir, ja es salauzu kāju, to es saprotu, ka tā ir problēma, nevar nākt uz darbu, bet tu jūties slikti, nejūties novērtēts, nejūties tur vēl kaut kāds, kas tā tagad ir par simulešanu. Rokas, kājas kustās, nāc!" komentē Ivars Vanadziņš. Marija Ābeltiņa atklāj, ka kādās mācībās viņai vaicāts, vai tiešām darbā būtu jājūtas labi. "Es aizdomājos, ka mēs pirmām kārtām paši nododam publiskajā sektorā strādājošajiem, ka tev jābūt pārstrādātam, jābūt ar pārgrieztām acīm, tādam kā izsīkušam, tad tu esi pierādījis, ka tu strādā. Kas ir pilnīgi, man liekas, kaut kas ačgārns. Un arī tas, ko mēs arī paši no sevis varbūt sagaidām," vērtē Marijā Ābeltiņa. "Pārstrādāšanās ir viens no veidiem, kas ved līdz izdegšanai. Un mēs kļūstam neefektīvi dienas beigās, mēs pieļaujam vairāk kļūdas, un mēs patiešām nevaram arī realizēt to savu potenciālu. Jautājums ir par to, vai mēs spējam atjaunot resursus, lai turpinātu ilgtermiņā strādāt. Jo tur jau tas āķis ir, ka garlaicība īstermiņā nav nekāda liela problēma. Kaut kāda stresaina, liela pārslodze īstermiņā nav nekāda liela problēma. Jautājums - kas notiek gadiem? Jo tas, ko ar ko es saskaros... Bija finanšu krīze 2008. gadā, cilvēki tajā laikā sāka aizvietot kādu, jo bija štatu samazināšana, un cik ir pagājuši gadi, viņi aizvien aizvieto. Un tad viņi nomet to atlūgumu un saka - es vairs nevaru. Protams, jo tas bija domāts kaut kāds īstermiņa variants, sen jau ir atnākušos citas krīzes, bet cilvēks vēl aizvien velk to vezumu." "Kāds teiks: hei, man sākās tās trakās galvassāpes, es aizeju pie ārsta, visu pārbaudu, nav nekas tāds. Tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir veids, kā ķermenis reaģē," par pārslodzi, kas rada izdegšana bilst Marija Ābeltiņa. "Ja ilgstošais hroniskais disbalanss ir, tas novedīs pie psihosomatiskas izpausmes. Pievienojas arī ķermeniskā izpausme, vienam tās būs galvassāpes, vienam sāpēs vēders biežāk, vienam vēl kaut kas. Svarīgi atcerēties, ka hronisks stress ir bioķīmija un to mēs nespējam kontrolēt. Sandra paliks mierīga, Ivars paliks nervozs un abiem mums būs augstāks kortizola līmenis, viņš katram izpaudīsies savādāk, bet abiem mums bojās veselību ilgtermiņā," norāda Ivars Vanadziņš. Vai iespējamā izdegšanā ir atkarīga arī no personības tipa? "Kā man gribētos teikt, ka tas nav no iedzimtības atkarīgs. Bet ir. Es to saucu par tādu ģenētisko loteriju, jo tu nekad nezini, ar ko tu piedzimsi, kāds tev būs tas sākotnējais "kāršu komplekts"," atzīst Marija Ābeltiņa. "Ir cilvēki, kas piedzimst ar tā saucamo augstāku neirotisma līmeni. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka manas spējas, piemēram, regulēt emocijas... man ir vairāk pie tā jāpiestrādā. Vai man ir realitātē lielāka nosliece satraukties, es esmu vairāk jūtīgs cilvēks, es visu uztveršu nopietnāk, un man būs lielāka nosliece uz negatīvām emocijām, kā arī nomāktību, augstāks stresa līmenis. Un līdz ar to, ja man ir šāda iedzimtība, tas nozīmē, ka man vairāk būs jāpiestrādā pie tā, lai sevi balansētu. Un kādam būs, protams, zelta ģenētiskā karts - ļoti viss stabili, ļoti sabalansēts, augsta stresa noturība. Tie būs cilvēki, kuri teiks - kolēģi, kur te ir problēma?" Izdegšanas sindroms kā diagnoze zināms kopš 20. gs. 70. gadiem Termins "izdegšana" kā diagnoze pirmo reizi tika lietots pagājušā gadsimta 70. gados, kad amerikāņu psihologs Herberts Freidenbergers aprakstīja pacientus, kuri cieš no stresa un pārslodzes, kas saistīta ar darbu. Kādas tolaik bija terapijas metodes šī sindroma ārstēšanai un cik senā vēsturē var runāt par „izdegšanu” darbavietās, vaicājām Nacionālā psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājam, profesoram Mārim Taubem. Vispirms Māris Taube raksturo pašu traucējumu, uzsverot, ka no vienas puses nav tik viegli pateikt, vai cilvēkam ir izdegšanas sindroms, bet, no otras puses, ir visai skaidri iemesli – enerģijas izsīkuma vai izsīkuma sajūta, palielināta garīgā attālināšanās no darba, negatīvisma vai cinisma sajūta saistībā ar darbu. Un ja darba vide tiek mainīta, šie simptomi pazūd. Daži psihologi uzskata, ka pirmās ziņas par izdegšanas sindromu jau varam rast Bībelē Vecajā Derībā, kur aprakstīts, kā pravietis Elija pēc dažādu brīnumu veikšanas ir bijis izmisis un iekritis dziļā miegā. Patiesību sakot, tas gan vairāk izklausās pēc pārguruma, ne izdegšanas sindroma. Tāpat speciālisti atsaucas uz Šekspīra darba „Kaislīgais svētceļnieks” rindām: „Un mīlestībā dega viņa, kā salmi ar uguns liesmu.” Tiek uzskatīts, ka šeit pirmo reizi ir aprakstīta sajūta, kas liecina par enerģijas izsīkuma procesu, tiesa gan, ne darbā, bet mīlestībā. Vēl atsauces uz izdegšanas sindromu literatūrā var atrast Tomasa Manna romānā „Budenbroki”, kur aprakstīts, kā konsula dēls Tomass Budenbroks jūtas izsmelts, ir vīlies un zaudējis interesi par notiekošo, darbojoties tēva firmā un pildot senatora pienākumus. Tā savā pētījumā par izdegšanas sindromu sociālās un kultūras vēstures aspektā raksta Nīderlandes klīniskais psihologs un psiholoģijas profesors Viljams Šaufelī. Profesoram Taubem vaicājam par 19. gadsimtu, kad pasauli skara industriālā revolūcija un ļaudis masveidā sāka strādāt fabrikās. Bet savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties hidrobioloģe Marta Dieviņa. Viņa stāsta par Lotes Vilmas Vītiņas dzejprozas grāmatu “Ūdenstornis”. Grāmatā pētniece saredz iespēju ikkatras paaudzes cilvēkam ieraudzīt sevi dzīves meklējumos.
Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 8. epizodes tēma: gandrīz puse pasaules iedzīvotāju seko līdzi profesionālajam futbolam un veido pasaules sporta vislielāko tirgu, savukārt Latvijā futbolu par pārliecinošu sporta veidu numur viens grūti saukt. Kā mēs iekļaujamies globālajā tirgū un kā protam to izmantot? Cik daudz ārzemju futbola fanu uzņem Latvija un vai izmantojam visu iespējamo potenciālu? Cik liela ir sporta tūristu nozīme Latvijas ekonomikā? Un kādi uz Eiropas fona ir Latvijas sporta līdzjutēji - vai varam sevi saukt par sporta valsti? Slavens ir izteiciens par "latviešiem kā labākajiem faniem pasaulē", taču kā ir ar vietējā sporta atbalstīšanu tādā veidā, kādā funkcionē profesionālā sporta tirgus, proti, ar savām finansēm biļešu, suvenīru un tiešraižu iegādei? Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies uzņēmējs, sporta līdzjutējs un mecenāts Mārtiņš Lauva, bijušais Latvijas Futbola federācijas (LFF) ģenerālsekretārs, šobrīd Ministru prezidentes padomnieks Edgars Pukinsks un portāla Sportacentrs.com futbola apskatnieks Edmunds Novickis. Savukārt papildus intervijās viedokli par šo jautājumu izsaka arī Renārs Krīgers (LFF mārketinga nodaļas vadītājs) un Gints Jankovskis (RFS fanu kluba līderis). Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024
Šoreiz trauksmainās ziņas sasniedz mūs no pasaules visvairāk tieši drošības kontekstā. Jaunais ASV aizsardzības ministrs nedomā, ka Ukraina pievienosies NATO, Amerika vairs nebūšot galvenais drošības garants Eiropai. Savukārt prezidentam Donaldam Trampam bijusi ļoti produktīva saruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu - abi apsprieduši tālāko konstruktīvo sadarbību, Putins uzaicinājis Trampu uz Maskavu. Tikmēr Krievijā no Latvijas aizbēgušie Kremļa mīlētāji konferencē sprieduši, kā varētu iznīcināt Baltijas valstis. Tā to varētu noformulēt. Cerams, ka pārspīlēti satraucošs pieteikums raidījumam Krustpunktā pārlūkojam nedēļas notikumus. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.
ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu. Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.
2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras. No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra. Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu. Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai. Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs. Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā. Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst. Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata. Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties. Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem.
Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 7. epizodes tēma: Latvijas sporta skolu sistēma - tās plusi un mīnusi Latvijas sporta realitātē. Visapkārt dzirdamas bažas par mūsdienu bērnu mazkustību, taču statistika liecina, ka sporta skolās bērnu skaits aug, tāpat kā akreditēto sporta skolu un treneru skaits. Sporta skolu vadītāji runā par problēmām ar finansēm, lielo birokrātiju, treneru pieticīgo atalgojumu, kā arī nevienlīdzību starp pašvaldību un privātajām sporta skolām. Valsts sporta budžetā treneru samaksai paredzēts līdzfinansējums 29 miljoni eiro apmērā, kas ir vairāk nekā puse no Latvijas valsts kopējā sporta budžeta. Vai ar to pietiek? Vai esošais finansējums tiek izmantots lietderīgi? Vai fiktīvas sporta grupas un audzēkņu uzskaitījums tikai finansējuma apgūšanai ir plašas problēmas? Ja sporta skolu sistēmā nepieciešamas reformas, tad kādas? Vai pietiek ar kosmētisko vai nepieciešams eiroremonts? Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušās Sporta skolu direktoru padomes priekšsēdētāja un Limbažu Novada sporta skolas direktore Diāna Zaļupe, Latvijas Treneru tālākizglītības centra vadītāja Signe Luika, kā arī bijusī izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece. Savukārt papildus intervijās viedokli par šo jautājumu izsaka arī Ģirts Mihelsons (FS “Metta” ģenerālsekretārs), Krišjānis Rēdlihs (Sporta skolas BIG vecākais treneris un valdes loceklis) un Guntis Šēnhofs (BJBS “Rīga” direktors). Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024
Šī ir bijusi dažādu raibu ziņu nedēļa. Latvijas politikā diskusijas turpinās ap Latvijas Bankas prezidenta meklēšanu. Drošības jomā nepatīkami notikumi risinājušies lidostas „Rīga” teritorijā, kur, šķiet, kāds ir apzināti mēģinājis radīt problēmas, palaižot gaisā dronus. Tikmēr klausītāji aktīvi izsakās par pārdošanā nonākušajām Latvijas zemes un mežu teritorijām, kuras pārdod zviedri. Vai vajag valstij iesaistīties pirkšanas procesā? Savukārt pasaules mērogā svarīgākā ziņa ir par pamiera noslēgšanu starp Izraēlu un "Hamās" grupējumu. Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē TV24 žurnālists Romāns Meļņiks, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, TVNET Group galvenais redaktors Toms Ostrovskis un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla Rozentāle.
Ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Kā Īlona Maska intervija ar labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu ietemēs Vācijā gaidāmās vēlēšanas? Naidžels Farāžs atgriežas politikā. Starptautiskos procesus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu nodaļas profesors Daunis Auers. Austrijas radikāli labējo zvaigžņu stunda Austrijas Brīvības partija ir politiskais spēks ar daudzu desmitgažu vēsturi, tai skaitā iedibinātu vietu valsts parlamentā un zināmu valdības darba pieredzi. Kopš pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades partijas ideoloģiskajā ievirzē arvien pamanāmāka kļuva galēji labējā tendence, kas netraucēja tai periodiski gūt nozīmīgas vēlētāju daļas atsaucību. Šais periodos Brīvības partija pāris reizes tika arī pie valdīšanas koalīcijā ar labēji centrisko Austrijas Tautas partiju. Pēdējā šāda reize bija pēc 2017. gada vēlēšanām, taču t.s. Ivisas skandāls, kurā bija iesaistīts Brīvības partijas līderis Haincs Kristiāns Štrāhe, izbeidza šo savienību, un 2019. gada ārkārtas vēlēšanās partija cieta pamatīgus zaudējumus. Tomēr šo vājuma posmu, kā jau vairakkārt savā vēsturē, galēji labējie pārvarēja, ap 2022. gada vidu popularitātes ziņā apsteidzot Tautas partiju, bet ap gada beigām arī sociāldemokrātus, lielāko opozīcijas spēku, un kļūstot par populārāko partiju valstī. Tikām valdošās koalīcijas – Tautas partijas un Zaļo partijas – reitingi šļuka uz leju proporcionāli dzīves dārdzības un inflācijas rādītāju kāpumam. Rezultātā Nacionālās padomes vēlēšanās pagājušā gada 29. septembrī Brīvības partija ar tās jauno līderi Herbertu Kiklu priekšgalā svinēja spožu uzvaru, tiekot pie lielākās parlamenta frakcijas. Partijas platformas centrā bija pret imigrantiem un radikālā islāma briesmām vērstas tēzes, bet, cita starpā, tā ietver arī palīdzības pārtraukšanu Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Pēc tam, kad visas citas parlamenta partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju, Austrijas prezidents Aleksandrs van der Bellens, spītējot tradīcijai, uzaicināja veidot valdību Tautas partijas līderi un līdzšinējo kancleru Karlu Nehammeru. Par galveno sarunu partneri kļuva sociāldemokrāti, taču tā kā šādai koalīcijai būtu niecīgs vienas balss pārsvars, Nehammers centās iesaistīt valdībā arī liberālo partiju NEOS. Pērnā gada pēdējais ceturksnis pagāja mēģinājumos saskaņot pozīcijas, kas tomēr izrādījās neauglīgi. Vispirms 3. janvārī par izstāšanos no sarunu procesa paziņoja partijas NEOS līdere Beāte Mainla-Raizingere, bet nākamajā dienā Karls Nehammers demisionēja no kanclera amata un pameta Tautas partijas vadītāja posteni. 6. janvārī prezidents van der Bellens uzaicināja Brīvības partijas vadītāju Herbertu Kiklu uzsākt valdības koalīcijas veidošanu. Kā vēsta mediji, jaunais Tautas parijas līderis Kristiāns Štokers vairs neesot ne tuvu tik kategorisks kā viņa priekšgājējs jautājumā par neiespējamību sadarboties ar Kiklu, nemaz jau nerunājot par Brīvības partiju kopumā. Līdz ar to ir visai reāla iespēja, ka Austrija drīzumā tiks pie sava pirmā labēji radikālā kanclera. Masks, Veidela u.c. alternatīvi apdāvinātie Pagājušajā ceturtdienā jaunievēlētā Savienoto Valstu prezidenta administrācijas darbinieks un par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks īstenoja savu, šķiet, līdz šim pamanāmāko iejaukšanos kādas Eiropas valsts iekšpolitikas procesos, sev piederošajā tīmekļa komunikācijas platformā „X” intervējot labēji radikālās partijas „Alternatīva Vācijai” līderi Alisi Veidelu. Laikā, kad līdz Bundestāga ārkārtas vēlēšanām atlicis vien nedaudz vairāk par mēnesi, šī 74 minūtes ilgā tērzēšana, piebārstīta ar savstarpējiem komplimentiem, nenoliedzami var ietekmēt daža laba vēlētāja izvēli. Tiesa, nav gan teikts, kādā virzienā, jo sarunā netrūka gana daudz ekstravaganta un apšaubāma. Piemēram, Veidelas apgalvojums, ka Hitlers patiesībā esot bijis komunists un sociālists, tādējādi nu nekādi neesot līdzīgs „Alternatīvai Vācijai”, kas esot krietni konservatīvie un libertāņi. Jāšaubās gan, vai šādam galēji labējo pašnovērtējumam būtu gatavi kaut mazākajā mērā piekrist Vācijas tradicionāli konservatīvie – kristīgie demokrāti, kuri, visdrīzāk, veidos nākamās Vācijas valdības mugurkaulu. Tā vismaz liek spriest partiju reitingi, kas bijuši teju nemainīgi pēdējā gada laikā. Kristīgi demokrātiskā partija stabili turas pirmajā vietā ar nedaudz virs 30%. Tāpat diezgan nemainīgi gada laikā bijuši līdzšinējās valdošās koalīcijas partiju rezultāti: sociāldemokrātiem tie grozījušies ap 15%, zaļajiem – ap 13%, bet liberāļiem brīvajiem demokrātiem – pie kritiskās 4 – 5% robežas. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, sākusi gadu ar 22% un gada vidū piedzīvojusi pat 6% kritumu, nu ir atpakaļ pie 21% atzīmes. No vienas puses, tas ir otrais labākais rezultāts, taču no otras, Īlons Masks savu tiesu pārspīlēja, abu tiešsaistes tērzēšanas ievadā nodēvējot Alisi Veidelu par „Vācijas vadošo kandidāti”. Nemaz jau nerunājot par to, ka Veidelai diezin vai ir kādas cerības atkārtot kaimiņvalsts Austrijas labējo radikāļu panākumus un tikt pie valdības veidošanas sarunu galda – pārējām partijām pagaidām vēl pietiek resursu, lai viņu tur nelaistu. Un tomēr – ja Herberts Kikls Austrijā, kā saka ne viens vien medijs, esot izgrāvis robu pret radikāļiem celtajā Eiropas ugunsmūrī, tad savas plaisiņas manāmas arī Vācijā. Tiek norādīts, ka, piemēram, Tīringenes federālajā zemē pēc pagājušā gada vēlēšanām kristīgo demokrātu valdība vairs nevarot īstenot savu politiku bez „Alternatīvas Vācijai” atbalsta. Farāžs atkal aktuāls Grūti spriest, cik patiess bija Naidžels Farāžs, kad 2020. gadā, Lielbritānijai parakstot vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, paziņoja, ka uzskata savu mūža uzdevumu par paveiktu un aiziet no politikas. Katrā ziņā, kā izrādās, aiziešana nav bijusi uz īpaši ilgu laiku, jo vecais zēns Naidžels ir atpakaļ. Pēdējās Parlamenta vēlēšanās 2024. gada jūlijā viņa Breksita partija, tagad pārdēvēta par „Reformēt Apvienoto Karalisti”, tika pie piecām vietām Apakšpalātā. Un vēl daudz iespaidīgāka ir kopējā par šo partiju nodoto balsu statistika, proti – visā valstī par Farāža politisko lolojumu nobalsojuši vairāk nekā četri miljoni britu jeb vairāk nekā 14% vēlēšanās piedalījušos. Tikai mažoritārā vēlēšanu sistēma ir iemesls pieticīgajam mandātu skaitam uz vēlēšanās uzvarējušo leiboristu, arī toriju un liberāldemokrātu fona. Farāža partijas popularitātes kāpums daļēji tiek skaidrots ar šī brīža politisko konjunktūru, kad elektorātā uzkrājies gana daudz rūgtuma pret četrpadsmit gadus valdījušajiem torijiem, savukārt leiboristi, nākuši pie varas, arī nespēj ātri uzlabot situāciju. Par „reformētāju” jājamzirdziņu kļuvusi imigrācijas tematika, kam bija nozīmīga vieta arī Breksita partijas aģitācijā. Kā vēsta raidsabiedrība BBC, Farāžs un viņa līdzgaitnieki arī pēc vēlēšanām turpinot vētrainu darbību ar pamanāmiem rezultātiem. Partijas biedru skaits jau pārsniedzis 180 000, apsteidzot konservatīvos, kam ir tikai 130 000, un atpaliekot tikai no leiboristiem, kuru rindās ir apmēram 365 000. Kas arī no svara, partijai parādījušies iespējami nopietni finansiālie atbalstītāji – par tās kasieri nesen kļuvis britu miljardieris, luksa klases nekustamo īpašumu attīstītājs Niks Kendijs, un par partiju jau kādu laiku izrāda interesi arī pats Īlons Masks. Tiesa, attiecībām ar aizokeāna superbagātnieku, ar kurām Farāžs līdz šim labprāt lepojās, saļodzījušas, kad Masks savā „X” platformas kontā paudis atbalstu britu labējam ekstrēmistam Stīvenam Jekslijam-Lenonam, kuram nesen piespriests cietumsods par tiesas maldināšanu, un Farāžs, savukārt, norobežojies no šiem izteikumiem. Protams, šobrīd vēl pāragri spriest, vai jaunais Farāža politiskais projekts paliks vien īslaicīgs politiskās modes kliedziens, vai tam tomēr izdosies ieņemt ilglaicīgāku vietu britu politiskajā spektrā, varbūt pat reiz tikt pie varas. Katrā ziņā viens uznāciens ar neprognozējtām un tālejošām sekām Naidželam Farāžam reiz jau izdevās, būtu aplami viņu nenovērtēt tagad. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Ziemas plūdi nav nekāds jaunums Latvijā, tomēr klimata pārmaiņu dēļ ziemas kļuvušas siltākas un jau gandrīz ik gadu upes no krastiem iziet nevis pavasaros, bet jau decembrī un janvārī. Savukārt Zviedrijā putnu pētniekus satrauc, ka siltā ziema var radīt riskus tiem gājputniem, kas izvēlējušies palikt un pārziemot ziemeļos. Kurzemes upēs jau ir pali un izplatīti brīdinājumi, arī Somijas hidrologi veikuši pētījumu, ka plūdi ziemās ir biežāk, jo ziemas ir siltākas. Arī Latvijā Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, Latvijas Universitāte un mežzinātnes institūts "Silava" kopīgi veikuši pētījumu, kurā kopš 1950. gada izskatīti dati par Latvijas upēm, kur ir hidroloģiskie posteņi. Rezultāti iespaidīgāki, nekā šķita. Pēdējos gados plūdi ir biežāk, varbūt ne tik apjomīgi, un ar īsu starplaiku, nevis tikai pavasarī, tomēr pietiekami nopietni. Pētījums rāda, ka, piemēram, Daugavā laikā no 1950. gada līdz 1987. gadam 80% gadījumu visaugstākais ūdens līmenis bijis aprīlī. Savukārt no no 1987. līdz 2022. gadam vairs tikai 40% gadījumu tas ir aprīlis, plūdu maksimums šajā laikā periodā ir martā, februārī, vai Kurzemes upēs tas ir februārī un decembrī. Tas nozīmē, ka plūdu periods ir visas ziemas garumā. Pieminot aktuālo, mežu un krūmāju ugunsgrēki Losandželosā, Toms Bricis norāda, ka šobrīd nav pilnībā skaidrs, kas šos ugunsgrēkus izraisījis, vai tiešām tās ir tikai klimata pārmaiņas. Taču viņš akcentē, ka daba vairs nevar izturēt to cilvēku daudzumu, kas ir Losandželosā un Kalifornijā. Tur iedzīvotāju skaits turpina ļoti strauji palielināties un līdz arī to palielinās ūdens patēriņš gan ikdienā, gan lauksaimniecībā. "Kas vēl svarīgi, lai pielāgotos klimata pārmaiņām vai vienkārši nepiemērotiem apstākļiem, būvniecība. Tā, kad paskatās tos kadrus... māja pie mājas. Tā būvēt nedrīkst. Tagad, kad viss ir nodedzis, droši vien būs jābūvē citādi," vērtē Toms Bricis. Savukārt citus ASV štatus skāris pamatīgs sals un sniegs.
Kanādas premjerministrs Džastins Trudo atkāpjas no amata. Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējušies ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā. Somi meklē vainīgos, kas sabojāja Somijas un Igaunijas elektrības savienojumu 2024. gada nogalē. Aktualitātēs analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio žurnālists Uldis Ķezberis. Džastins Trudo aiziet pats 6. janvārī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo paziņoja par savu demisiju un arī atkāpšanos no Kanādas Liberālās partijas vadītāja posteņa. Partijai nu jāizraugās jauns līderis un valdības galva, kas nav viegls uzdevums, jo, kā norāda Kanādas politikas eksperti, harizmātiskais Trudo esot padarījis liberāļus par izteikti ap līderi centrētu partiju, pie tam nav parūpējies par stabilu kandidātu sava darba turpināšanai. Lai nodrošinātu netraucētu procesa norisi, Kanādas Parlamenta darbība ir apturēta līdz 24. martam. Džastins Trudo stājās pie Liberālās partijas stūres 2013. gadā, kad partija jau astoto gadu bija opozīcijā, un sekmīgi aizvadīja to līdz uzvarai 2015. gada vēlēšanās. Kopš tām viņš nemainīgi bijis Kanādas valdības galva, tiesa, pēc 2019. gada vēlēšanām tā bija mazākuma valdība. Ap 2022. gada vidu liberāļu galvenie konkurenti – Konservatīvā partija – reitingos pirmoreiz pārspēja valdošo spēku, un kopš tā laika viņu pārsvars tikai audzis. Šobrīd, ar nepilniem 45% pret 20%, tas ir jau vairāk nekā divkāršs. Galvenais sabiedrības neapmierinātības iemesls ir pēdējos gados strauji augusī dzīves dārdzība, sevišķi pārtikas un mājokļu cenu kāpums, bez tam pailgajā varas periodā Trudo uzkrājis arī dažus reputācijas „melnumus”. Un, nepārprotami, aizejošā premjera politisko likteni ietekmējis arī Trampa faktors. Kanāda kļuvusi par vienu no jaunievēlētā Savienoto Valstu līdera ārpolitisko verbālo izlēcienu objektiem, it kā pus pa jokam deklarējot, ka tai jākļūst par ASV 51. pavalsti, un jau pilnā nopietnībā piesolot pamatīgus ievedmuitas tarifus, kas varētu draudēt Kanādai ar jaunām ekonomiskām problēmām. Premjerministra Trudo mēģinājumi stabilizēt situāciju, personīgi tiekoties ar Trampu, izraisījuši negatīvu reakciju viņa paša valdībā. Tiek spriests, ka šie kontakti bijuši viens no galvenajiem premjera domstarpību cēloņiem ar viņa vietnieci un finanšu ministri Kristiju Frīlendu, kura negaidīti demisionēja decembra vidū. Frīlenda esot uzstājusi uz stingrāku Kanādas stāju attiecībās ar vareno dienvidu kaimiņu. Tā nu Džastins Trudo, nenoliedzami viens no spilgtākajiem mūsdienu politiķiem, nolēmis pamest premjera amatu pats, pirms viņu no tā izmet nelabvēlīgā konjunktūra. Ukraina cīnās Svētdien, 5. janvārī, Ukrainas Bruņotie spēki aktivizējās ieņemtajā Krievijas Kurskas apgabala teritorijā, vairākos virzienos pārejot pretuzbrukumā. Kā ziņo avoti kā vienā, tā otrā frontes pusē, ukraiņi plaši izmantojuši radiosignālu slāpēšanu, lai paralizētu Krievijas lidrobotu darbību. Krievija jau paziņojusi, ka ukraiņu spēku virzība apturēta, uzbrucēju kaujas tehnika iznīcināta, tomēr šī Ukrainas spēku aktivizēšanās tai nepārprotami ir nepatīkams pārsteigums. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien videouzrunā paziņoja, ka Krievijas spēkiem tiek nodarīti nopietni zaudējumi un Ukraina turpina paturēt savā kontrolē buferzonu Krievijas teritorijā. Krievija gan turpina spiedienu Ukrainas austrumos. Tā paziņojusi, ka ir ieņēmusi Kurahoves un Toreckas pilētas Doņeckas apgabalā, par kurām jau vairākus mēnešus notiek intensīvas kaujas. Sevišķi svarīga esot nozīmīgā transportmezgla Kurahoves sagrābšana, kas ļaušot ātrāk izvērst uzbrukumu atlikušajai Doņeckas apgabala daļai. Tomēr, saskaņā ar Ukrainas puses ziņoto, tās spēki joprojām atrodas abās pilsētās un turpina cīņu. Tikām pirmajā jaunā gada nedēļā Krievija turpinājusi raķešu un lidrobotu triecienus Ukrainas civilajai infrastruktūrai, kuros vairāki cilvēki gājuši bojā, vairāki desmiti ievainoti. Savukārt Ukrainas Jūras spēki paziņojuši, ka to palaistiem lidrobotiem izdevies iznīcināt vai bojāt divas Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas „Pancir” un vienu zeme-gaiss raķešu sistēmu „Osa” okupētajā Ukrainas Hersonas apgabala daļā. Jūras „huligānu” medības Somu līcī 7. janvārī Somijas policija paziņoja, ka ar Zviedrijas Jūras spēku palīdzību no dzelmes Somu līcī izcelts enkurs, kas, domājams, piederējis ar Krievijas naftu pildītajam tankkuģim „Eagle S”, kuru somu krasta apsardze arestēja decembra nogalē. Ar Kuka salu pundurvalsts karogu kuģojošais peldlīdzeklis tiek turēts aizdomās par to, ka mērķtiecīgi vilcis enkuru pa grunti, saraujot Igaunijas un Somijas elektrotīklu savienojumu un četras globālā tīmekļa savienojuma līnijas. Ja tīmekļa savienojumi jau atjaunoti, tad augstsprieguma kabeļa remonts prasīs vairākus mēnešus. Bez tam aizdomas raisa arī „Eagle S” krava, kas, pēc visas spriežot, varētu būt sankcijām pakļautie Krievijas naftas produkti, respektīvi, šis kuģis acīmredzot pieder tā dēvētajai „Krievijas ēnu flotei”. Decembra vidū divpadsmit valstis – Vācija, Lielbritānija, Polija, Nīderlande, piecas Ziemeļvalstis un trīs Baltijas valstis – vienojās par pasākumu kompleksu šīs „ēnu flotes” apkarošanai. Tā kā zemūdens komunikāciju bojāšana uzskatāma par sabotāžas aktu, pret kuģa komandu un īpašnieku, kādu Apvienotajos Arābu emirātos bāzētu kompāniju, ierosināta krimināllieta; komandas locekļiem noteikts aizliegums izbraukt no Somijas. Tāpat Somijas un Igaunijas policija turpina izmeklēt ļoti līdzīgu gadījumu, kad, domājams, pa grunti vilkts Ķīnas kravas kuģa enkurs bojāja gāzesvadu starp Somiju un Igauniju un vairākus telekomunikāciju savienojumus. Kā norādījusi Somijas puse, attiecīgās Ķīnas institūcijas sadarbojoties ar izmeklēšanu. Kas attiecas uz domājamo sabotāžas pasūtītāju, proti, Kremli, tad tas izteicies, ka notikušajam ar Krieviju neesot nekāda sakara. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Mana pirmā epizode vienatnē, bez sarunbiedra. Tajā cenšos parādīt, kāpēc dažus mērķus ir tik viegli sasniegt, bet citi šķiet kā neiespējamā misija. Un piedāvāt vairākus risinājumus:- kā atšķirt savus patiesos mērķus, par kuriem degam, no tiem, kurus no mums sagaida (pat, ja tie esam paši, kuri tos no sevis sagaida);- kādi mērķi tevi PATIESI aizrauj (nevis tikai izskatās labi Instagram vai uz draugu fona);- kā izmantot progresu savā labā, pat ja šķiet, ka virzies uz priekšu pārāk lēni;- praktiskus soļus, kā uzdrošināties iet uz savu mērķi, pat ja izredzes to sasniegt ir mazas;Mans stāsts un pieredze tev noderēs, ja:- ir sajūta, ka ar svarīga mērķa sasniegšanu īsti netiec uz priekšu;- gribi sasniegt ko vairāk, bet nav skaidrs, ko no sirds vēlies un ko patiesībā gribi;- tev ir mērķi, kas šobrīd šķiet pārāk tāli vai nereāli;- vēlies dzīvot interesantāk, nevis samierināties ar to, kas tev vairs neder;- tev ir svarīgi savus "kaut es varētu" pārvērst par "es to izdarīju!"Ja vēlies pievienoties 5 sarunām ar pieprasītākajiem ekspertiem Cilvēkjaudā, pie kuriem ir grūti tikt, un uzdot viņiem savus jautājumus, tad piesakies šeit.Savukārt, ja tev būtu interesanti, ka es kādreiz izveidoju vēl kādu solo epizodi par jaudīgāku dzīvi, tad uzraksti man. Šis ir eksperiments. Vai tam kādreiz būs turpinājums, to noteiks, kādu atgriezenisko saiti saņemšu no Cilvēkjaudas klausītājiem.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads5:17 Jautājums, kuru uzdot, lai saprastu, vai mans mērķis mani tiešām interesē un ir mans10:33 Kā uzdrošināties gribēt vairāk, nekā tikai to, kas ir pieejams18:56 Kad uz leju velk “Labāk nesacerēties, lai pēc tam nebūtu sāpīgi”22:02 Kā atrast savas patiesās vēlmes un mērķus, tai skaitā - par darbu27:57 Atļaušanās izvēlēties citu līmeni savām attiecībām30:00 Kā nodefinēt vēlmes saistībā ar vitalitāti, veselību un enerģiju36:06 Pirmais būtiskais solis savu sapņu realizēšanā42:05 Kā gudri rīkoties ar tiem resursiem, kurus varam ietekmēt, un arī ar tiem, kurus tieši ietekmēt nevaram 47:24 “Saglabāt atvērtu attieksmi, ka man tas ir iespējams”48:49 Lauras pieredzes stāsts par to, kā šķietami neiespējamais kļuva iespējams59:44 Veids, kā būt ieguvējiem, neatkarīgi no tā, izdodas mērķi sasniegt vai nē1:03:00 Piemērs, kā Laura šo metodi izmantos sava nākamā mērķa īstenošanai1:06:11 Būtisks elements, kas jāņemt vērā, lai sapņu realizācija neiesprūst pusceļā; Hārvardas Biznesa skolas profesores pētījums1:26:08 Ļoti jaudīgs resurss mērķu sasniegšanā, kas tiek par maz novērtēts un pielietots1:38:09 Iespēja pievienoties Cilvēkjaudas pieprasītāko speciālistu izjautāšanā1:40:46 Kas ir tie cilvēki, kuriem izdodas ieviest pozitīvas izmaiņas savā dzīvē1:46:10 Uzņēmēju iespēja apsteigt savus konkurentus