Podcasts about savuk

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Vai zini, ka pirms 120 gadiem viena no lielākajām un stilīgākajām latviešu biedrībām bija Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība? Velosipēdi tolaik bija viens no jaunākajiem tehnikas sasniegumiem un maksāja ārkārtīgi dārgi. Lietots ritenis maksāja tik, cik Rīgas strādnieks rūpnīcā varēja nopelnīt mēneša laikā, bet jauns velosipēds varēja maksāt pat veselu gada algu. Tādēļ tikai turīgākie jaunieši spēja atļauties nopirkt šo tehnikas brīnumu. 19. gadsimta beigās Rīga bija viena no attīstītākajām Krievijas impērijas pilsētām. Modernās tehnoloģijas un idejas impērijā bieži vien nonāca tieši caur Rīgu. Ātrgaitas tvaikoņiem, elektriskajam telegrāfam, elektriskajam apgaismojumam, telefona sakariem un saldētavām 19. gadsimta beigās sekoja arī velosipēdi. Aleksandrs Leitners 1886. gadā Rīgā dibināja pirmo velosipēdu fabriku Krievijas impērijā un visā Austrumeiropā. Tās nosaukums bija "Rossija". Šajā pat laikā izveidojās pirmais riteņbraucēju pulciņš Rīgā. Pagāja vien daži gadi, un velosipēdu īpašnieku Rīgā jau bija kļuvis tik daudz, ka radās ideja par riteņbraucēju biedrības dibināšanu. To īstenoja turīgo Rīgas vācbaltiešu aprindu pārstāvji 1891. gadā. Taču jau pēc dažiem gadiem biedrībā iestājās sešdesmit latvieši un pārņēma biedrības vadību savās rokās. Vācieši aizgāja un izveidoja paši savu biedrību. Rezultātā Rīgā 20. gadsimta sākumā pastāvēja veselas divas riteņbraucēju biedrības, kā arī vairāki riteņbraukšanas klubi un pulciņi. Sākotnēji braukšanai ar velosipēdiem tika ierīkots sacīkšu ceļš Strēlnieku dārzā, kuru mūsdienās pazīstam kā Kronvalda parku. Taču tad biedrība, kurā jau bija vairāki simti biedru, iegādājās zemes gabalu mūsdienu Rīgas 49. vidusskolas teritorijā. Šeit tika uzbūvēts biedrības nams, velodroms, estrāde un estakāde slidošanai ziemā. Biedrība rīkoja sacīkstes, izbraucienus un dažādus pasākumus. Biedrības sastāvā izveidotā "Jautrības komiteja" rīkoja deju vakarus, balles un dažādas svinības. Ja Rīgas Latviešu biedrība bija lielākā un nopietnākā, tad Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība – stilīgākā un jautrākā latviešu biedrība Rīgā. Tās vadītāji bija ievērojami sabiedriskie darbinieki – žurnālists un uzņēmējs Arveds Bergs, advokāts Voldemārs Zāmuels, būvuzņēmējs Krišjānis Ķergalvis. Tiesa gan, Arveds Bergs nekad nebija sēdies uz velosipēda. Savukārt Krišjāņa Ķergalvja meita Milda kļuva par vienu no pirmajām latviešu meitenēm, kas apguva riteņbraukšanu. Pēc trīsdesmit gadu pastāvēšanas, 1921. gadā Otro Rīgas riteņbraucēju biedrību pārdēvēja par Latvijas Sporta biedrību. Par šīs biedrības pastāvēšanu mūsdienās liecina līdzās esošā Sporta iela. Taču no riteņbraucēju biedrības nekas nav palicis pāri – biedrības nama vietā šobrīd slejas 49. vidusskolas ēka, bet velodroma un estrādes vietā atrodas stadions.

Esošais partiju finansēšanas modelis ir spēka jau vairākus gadus, un daudzas partijas saņem pat ļoti dāsnu finansējumu no valsts budžeta. Bet cik lietderīgi tas tiek izlietots? Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Studijā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktores vietniece Agnija Birule, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, politoloģe Iveta Kažoka. Sazināmies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vinetu Ostrovsku, kā uzklausām partiju pārstāvjus: Partijas "VIENOTĪBA" valdes priekšsēdētāju, partiju apvienības "Jaunā Vienotība" valdes locekli Edmundu Jurēvicu, partijas "Latvija pirmajā vietā" valdes priekšsēdētājs Aināru Šleseru un Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju Sigordu Stradiņu. Pēdējās dienās vairākām politiskajām partijām ir radušās finansiāla rakstura nepatikšanas. Vispirms Nacionālajai apvienībai būs jāatmaksā valstij pāri par 200000, ko tā pārtērēja iepriekšējās vēlēšanās. Partija nespēja tiesā pierādīt savu taisnību. Savukārt "Stabilitātei!" vairs nesaņems valsts finansējumu gandrīz 200000 apmērā, jo viņiem Saeimā izjuka frakcija, virknei deputātu to pametot. Protams, tās ir partiju pašu problēmas, un mums gar to nav lielas daļas. Bet ko vispār partijas ar piešķirto naudu dara? Jo valsts gadā atvēl politisko organizāciju uzturēšanai gandrīz 7 miljonus un vēl jau arī tās piesaista ziedojumus. Šo tematu mums regulāri aktualizē klausītāji, kas apšauba naudas piešķiršanas lietderīgumu, bet arī eksperti studijā reizēm par to ieminas, sakot, ka naudu taču varēja izlietot krietni efektīvāk, nekā tas šobrīd notiek. par ko ir runa un ko lietas labā var darīt?

Mūsdienās arvien vairāk runā par to, ka kognitīvi traucējumi skar aizvien jaunākus cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka nākotnē piedzīvosim demences epidēmiju? Kurā brīdī aizmāršība ir slimības pazīme un kurā brīdī - ikdienas steigas normāla parādība? Demence visā pasaulē skar aptuveni 50 miljonus cilvēku un prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam skaits varētu pat trīskāršoties. Teju trešdaļa aprūpes iestādēs dzīvojošo senioru cieš no demences simptomiem. Statistika rāda, ka nākotnē ar demenci sirgs aizvien vairāk cilvēku. Kāpēc šādas izmaiņas veidojas cilvēka smadzenēs, kas pēc būtības ir plastiskas un spēj mācīties visas dzīves garumā? Kāpēc krustvārdu mīkla ne vienmēr būs galvenā profilakse un vai aizvien nav skaidrs cēlonis Alcheimera un citu slimību izraisītai demencei? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un analizē P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Latvijas universitātes Neiromedicīnas un neirozinātnes nodaļas lektore Ramona Valante, un P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, pētniece Krista Lazdovska. "Kognīcijas un demences kontekstā nozīmīga ir sociālā izolācija. Vecāka gadagājuma cilvēki dzīvo vieni, viņi ir izolēti no sabiedrības. Šādā vidē var lietot, kādus medikamentus vēlies, kognīcija turpinās pasliktināties. Tāpēc arī pie mums ir tendence veidot dienas centrus, kurā cilvēki, kam ir parādījušās problēmas, sanāk kopā un socializējās. Mēs esam sociālas būtnes un, lai kognitīvā kapacitāte nemazinātos, ir vajadzīga saskarsme," skaidro Ramona Valante. Cilvēkam nepietiek tikai ar iespēju uzņemt informāciju - skatīties televizoru vai šķirstīt sociālos medijus, kas ļauj atcerēties faktus. Būtiska ir valoda, iespēja sarunāties ar citiem. Tās ir arī ir emocijas, ko neiegūst no elektroniskiem medijiem. Tie savukārt var radīt negatīvas emocijas, kas negatīvi ietekmē smadzenes. Pētnieces norāda, ka mūsu smadzenēm patīk izaicinājumi. Mēs varbūt gribētu neko nedarīt, bet smadzenēm patīk izaicinājumi, kas ļauj veidot jaunus savienojumus un uzkrāj kognitīvās rezerves. Viena iespēja būtu valodu mācīšanās, bet nepalīdz vārdiņu mācīšanās kādā lietotnē, svarīga ir saruna ar otru cilvēku. Arī mūzikas instrumentu spēlēšana ir labs veids, kā veidot kognitīvās rezerves. Ja krustvārdu mīklas risina, vienkārši atmiņā atsaucot zināmus faktus, tas netrenē smadzenes. Ja šajā laikā meklē jaunu informāciju, lasa, tā ir smadzeņu trenēšanā. Smadzenēm nepieciešams apgūt ko jaunu.  Ja cilvēks visu mūžu ir vairāk strādājis intelektuālu darbu, izaicinājums būtu - mācīties dejot. Savukārt ar fizisku darbu vai sportu saistīts cilvēks varētu pievērsties intelektuāliem izaicinājumiem. Raidījumā Kā labāk dzīvot kolēģi stāstīja par dažādām demences pacientiem paredzētām sociālām programmām un arī par vides pieejamības problēmām, ko cilvēki ar demenci piedzīvo Latvijā. Pētnieki Latvijā strādā pie vakcīnas pret Alcheimera slimību Klasiska zāļu ripiņa, asins testi, kas savlaicīgi ļautu ieraudzīt slimībai raksturīgos kaitīgos proteīnus asinīs, visbeidzot vakcīnas - šie ir dažādi mēģinājumi paredzēt vai ārstēt Alcheimera slimību. Alcheimers ir viena no demencēm, proti, smadzeņu darbības traucējumiem, kas rada neatgriezeniskus kognitīvos jeb prāta funkciju zaudējumus. Likumsakarīgi, ka tāpēc aizvien turpinās labāko medikamentu izstrāde cīņā ar slimību. Šoreiz plašāk tieši par vakcīnām, un par to saruna ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekānu Kristapu Jaudzemu. Visticamāk gan, ka vakcīna pret Alcheimera slimību būtu piemērojama tikai kādai konkrētai populācijai, kas atbilstu striktiem kritērijiem, piemēram, ģenētiskiem faktoriem, ņemot vērā attēlus ar beta amiloīdu izgulsnējumiem smadzenēm un citus parametrus. Tātad vakcīna tiktu, tā teikt, personalizēta. Vakcinēšanās biežums, brīdis, kad to sākt darīt, cik tas maksātu, cik efektīvi tas būtu - protams, šie jautājumi ir svarīgi farmācijas uzņēmumiem, bet pētnieku uzdevums pašlaik ir radīt veiksmīgāko vakcīnas darbības mehānismu. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis stāsta par lielāko dzeni Eiropā – melno dzilnu.  

Aptaukošanās pēdējos gados Latvijas populācijā pieaugusi par vienu procentpunktu gadā. Situācija vēl nav traģiska, bet par normālu to arī vairāk nenosauksi. Kas ir aptaukošanās - slimības vai izlaidība? Spriežam ar speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Kristīne Geldnere un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Liene Sondore. Sazināmies ar psihoterapeiti Ainu Poišu. Viņa skaidro, kas ir emocionālā ēšana. Savukārt Inese Mauriņa, biedrības "parsirdi.lv" vadītāja, ieraktā aicina rīt, 5. martā, piedalīties biedrības organizētajā pasākumā "Mans svars ir mana veselība". "Šo slimību izraisa dažādi faktori, tā ir multifaktoriāla. Protams, mums vairāk gribas domāt, ka tā ir iedzimtība, jo, ja ģimenē ir liekais svars vecākiem, šo tendenci varam pārmantot," par aptaukošanos skaidro Kristīne Geldnere. "Vēl ir virkne ģenētisku sindromu, kas saistās ar lieko svaru un aptaukošanos jau sākot no ļoti agrīna vecuma - jaundzimušā, bērna vecumā. Mūsdienās pieejamie ģenētiskie testi ļauj identificēt šīs saslimšanas. Ne vienmēr mēs esam efektīvi to ārstēšanā, bet, attīstoties medicīnai, arī šis lauciņš kļūst arvien apgūstamāks. Tomēr līdz par 85-90% to ietekmē, pirmkārt, mūsu dzīvesveids un otrs, nenoliedzami arī apkārtējā vide. Arī būs pacienti, kuriem ir citas saslimšanas, kuru dēļ var mainīties ķermeņa svars, mainās vielmaiņa, pieaug svars. Katrs cilvēks, kuram ir liekais svars un aptaukošanās, noteikti ir jāvērtē ļoti individuāli, jo iemesli ir ārkārtīgi dažādi." Ne vienmēr liekie kilogrami uzreiz ir saistāmi ar nozīmīgām veselības problēmām. Šobrīd runā arvien vairāk par to, ka, ilgtermiņā skatoties, tāda veselīga aptaukošanās īsti nepastāv. Un no šī termina arvien vairāk ārsti izvairās, jo veselību var uzturēt ar dzīvesveidu - sportojot, pareizi ēdot, kustoties un arī, cik nu var, izvairoties no ikdienas stresa un pietiekoši guļot. Liene Sondore atgādina, ka daudz cilvēks pats var darīt, pārdomājot savus iepirkšanās un ēdiena gatavošanas paradumus, izvēloties veselīgāku uzturu, un galvenais, gatavojot mājās, nevis iegādājoties pusfabrikātus veikalā. "Cilvēki ēd izteikti par maz, vai par daudz. Liela daļa neēd brokastis, kaut gan ir arī pētījumi, ka ir jāpaēd apmēram 40 minūtes pēc piecelšanās olbaltumvielas saturošas brokastis. Jā, tas vārds šobrīd ir ļoti modē, bet tas tiešām nodrošina sāta sajūtu ilgākam laikam. Pluss ir šķiedrvielas - pilngraudu produkti, dārzeņi, nevis bulciņa ar kafiju no rīta skrienot," norāda Liene Sondore.

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone Šo pieeju sauc par kraftivismu — no angļu valodas "craft" jeb amats un "activism" — aktīvisms. Kraftivisms ir mūsdienu aktīvisma forma. Kustība, kas aicina savu politisko un sociālo nostāju paust ar adīšanas, izšūšanas, tamborēšanas un cita veida rokdarbu starpniecību, šādi piedāvājot alternatīvu tradicionālām protestu akcijām. Maigāku un klusāku nekā iespējams esam esam raduši, taču tāpēc ne mazāk iedarbīgu un provokatīvu.  Kā kraftivisma manifestā norāda kustības domubiedri, roku darba rezultātam jākalpo par draudzīgu atgādinājumu, kas mudina cilvēkus aizdomāties. Aktīviste un iniciatīvas "Craftivist Collective" dibinātāja Sāra Korbeta uzsver — ja mēs vēlamies taisnīgāku un iejūtīgāku pasauli, arī mūsu aktīvismam jāatbilst šīm vērtībām. Tam nevajadzētu būt uzbrūkošam vai pamācošam. Tam ir jābūt cieņpilnam. Turklāt ne mazāk svarīgs ir pats radīšanas process. Tam ir terapeitiska nozīme. Lēnas un meditatīvas roku kustības palīdz autoram atbrīvoties no bezspēcības sajūtas un transformēt negatīvās emocijas radošā rezultātā.  Jēdziens "craftivism" pirmo reizi izskanēja 2003. gadā ASV. Tā autore ir aktīviste, amatniece un rakstniece Betsy Greer. Viņa kraftivismu definē kā aktivitāti, kas sabiedrībai svarīgus jautājumus adresē ar rokdarbu un mākslas palīdzību. Taču ideja par politiski pielādētiem rokdarbiem nav jauna. Sufrāžistes, sieviešu tiesību aktīvistes, jau 20. gadsimta sākumā ar lielu entuziasmu izšuva karogus un citus protestu atribūtus. Nesa tos ielās un ar to starpniecību iestājās par sieviešu tiesībām. Rokdarbiem šajos protestos bija simboliska nozīme. Tie akcentēja, ka gadsimtiem ilgi nenovērtētais sieviešu roku darbs ir svarīgs. Gan tas, kas nodrošina mājinieku ērtību, gan tas, kas radīts radošai izpausmei. Tā, piemēram, 1910. gadā māksliniece Anna Makbeta kopā ar savām studentēm izšuva karogu ar 80 sufrāžistu parakstiem — sievietēm, kuras izcieta cietumsodu un badastreiku. Karogs atsaucās uz senu tradīciju, kurā sievietes izšuva savus parakstus uz salvetēm kā pateicību namamātei par uzņemšanu. Arī mūsdienās kraftivisms tiek izmantots, lai iestātos par dzimumu līdztiesību. Viens no atpazīstamākajiem simboliem ir rozā adītās cepures ar kaķa ausīm. 2017. gadā tūkstošiem sieviešu ar šīm pašu adītām cepurēm devās Sieviešu solidaritātes gājienā Vašingtonā. Vienlaikus kraftivisms šodien nav tikai sieviešu nodarbe. Piemēram, Čīles vīriešu aktīvistu grupa "Hombres Tejedores" (Ombres Tehedores) rīko publiskas tamborēšanas un adīšanas akcijas, izaicinot priekšstatus par vīrišķību.  Savukārt Lielbritānijā programmā "Fine Cell Work" ieslodzītie vīrieši mācās izšūšanu un sadarbībā ar māksliniekiem rada kvalitatīvus tekstila darbus, šādi arī rodot meditatīvu telpu pašrefleksijai. Amatu aktīvisti dažādās pasaules malās kļūst arvien redzamāki. Viņi kritizē kapitālismu, vedina domāt par klimata pārmaiņām, iestājas par dzimumu līdztiesību un citām sev būtiskām vērtībām. Protams, kāds varētu vaicāt — vai ar izšuvumu tiešām var mainīt pasauli? Kraftivisma atbalstītāji šī saistībā prātīgi norāda, ka pārmaiņas nereti sākas mazās, konsekventās darbībās. Turklāt, līdzās jau minētajiem pozitīvajiem aspektiem, kraftivisms paplašina pašu aktīvisma telpu un ļauj tajā iesaistīties arī tiem, kuri citādi, iespējams, paliktu malā.   Un labi, ka tā. Varbūt pasaule patiešām būs tikai ieguvēja, ja mēs visi paņemsim rokās adāmadatas un būsim viens pret otru vismaz nedaudz laipnāki.

Esošais partiju finansēšanas modelis ir spēka jau vairākus gadus, un daudzas partijas saņem pat ļoti dāsnu finansējumu no valsts budžeta. Bet cik lietderīgi tas tiek izlietots? Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Studijā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktores vietniece Agnija Birule, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, politoloģe Iveta Kažoka. Sazināmies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vinetu Ostrovsku, kā uzklausām partiju pārstāvjus: Partijas "VIENOTĪBA" valdes priekšsēdētāju, partiju apvienības "Jaunā Vienotība" valdes locekli Edmundu Jurēvicu, partijas "Latvija pirmajā vietā" valdes priekšsēdētājs Aināru Šleseru un Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju Sigordu Stradiņu. Pēdējās dienās vairākām politiskajām partijām ir radušās finansiāla rakstura nepatikšanas. Vispirms Nacionālajai apvienībai būs jāatmaksā valstij pāri par 200000, ko tā pārtērēja iepriekšējās vēlēšanās. Partija nespēja tiesā pierādīt savu taisnību. Savukārt "Stabilitātei!" vairs nesaņems valsts finansējumu gandrīz 200000 apmērā, jo viņiem Saeimā izjuka frakcija, virknei deputātu to pametot. Protams, tās ir partiju pašu problēmas, un mums gar to nav lielas daļas. Bet ko vispār partijas ar piešķirto naudu dara? Jo valsts gadā atvēl politisko organizāciju uzturēšanai gandrīz 7 miljonus un vēl jau arī tās piesaista ziedojumus. Šo tematu mums regulāri aktualizē klausītāji, kas apšauba naudas piešķiršanas lietderīgumu, bet arī eksperti studijā reizēm par to ieminas, sakot, ka naudu taču varēja izlietot krietni efektīvāk, nekā tas šobrīd notiek. par ko ir runa un ko lietas labā var darīt?

Vai Jānis Endzelīns ir parakstījies viņa ieskaišu grāmatiņā? Vai Iecavas kapos ir kapakmens viņa vectēvam? Tie gan ir tikai tādi konkrēti jautājumi par ukraiņu modernistu Maiku Johansenu (1895-1937). Savukārt jautājumi par literatūras ietekmēm, spēlēm ar žanriem, tēliem un lasītājiem nodarbina vēl ilgi pēc plānās, bet ļoti blīvās Johansena grāmatas aizvēršanas. Nosaukums vien ir tik sarežģīts, ka tā atcerēšanās prasa zināmu piepūli – "Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobodu Šveici"(1930). Tulkotājai no ukraiņu valodas Mārai Poļakovai nācies eleganti žonglēt ar romāna varoņiem, vietām un literārām atsaucē, pat atdzejot, ko varēsit dzirdēt arī Radio mazajā lasītavā. Māra Poļakova lasīs ukrainiski, Gundars Āboliņš – latviski. Lai jūs nemulsina dīvainas zīmes tekstā, kuru autors ir dizainers Aleksejs Muraško, lai nemulsina ģeogrāfisko karšu trūkums, lai palīdz tulkotājas piezīmes un Jarinas Cimbalas eseja "Romāns ar ainavu". Izdevis "Aminori". Vēl tikai piebildes par autora Maika Johansena biogrāfiju – viņš savu autobiogrāfiju mēdzis ironiski mistificēt; viņš studējis filoloģiju, pārzinājis sengrieķu un latīņu valodas, runājis angliski, vāciski, itāliski, spāniski un franciski, viņam bija zināšanas arī skandināvu un slāvu valodās; rakstīja viņs vāciski un krieviski, bet kopš 1919. gada – tikai ukrainiski. 1937.gadā apsūdzēts ukraiņu nacionālismā un teroristiskās aktivitātēs, nošauts. Viņa kapa vieta nav zināma, bet Kijivas kapsētā – tā ir tikai simboliska. Raidījumu atbalsta:  

Eiropas līderi kara ceturtajā gadadienā pulcējas Kijivā un apliecina atbalstu Ukrainai. Karš turpinās kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Ukrainas ekonomika turas. Aktualitātes analizē Austrumeiropas pilitikas paētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs. Sazināmies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānu Jāni Priedi. Ar muti Kijivā, ar darbiem…? Vakar, 24. fbruārī, apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas agresijas kara eskalācijas Ukrainā, Kijivā ieradās vairāki Eiropas Savienības un tās dalībvalstu līderi. Klāt bija Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes prezidents Antoniu Košta, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Islandes premjerministri, Lietuvas aizsardzības ministrs, arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Tas bija nepārprotams solidaritātes žests, kam jāapliecina savienības apņēmība turpināt atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos. Līdz šim ir darīts daudz: savienības palīdzības kopapjoms tuvojas divsimt miljardu robežai. Tai skaitā, runājot par šobrīd īpaši aktuālo enerģētikas jautājumu, pārvietotas veselas elektrostacijas un piegādāti apmēram vienpadsmit tūkstoši ģeneratoru. Vairumam Eiropas valstu netrūkst vēlmes un gatavības, taču nupat palīdzības vezuma ceļā kā kupls cinis jau atkal aptupies Ungārijas premjers Viktors Orbans. Vispirms pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu dienestu vadītāju sanāksmē Briselē Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto paziņoja, ka Ungārija neatbalstīs kārtējo Krievijai noteikto sankciju paketi, savukārt vakar, tieši pilna mēroga iebrukuma gadadienā, izpaudās pats Orbans, paziņojot, ka bloķēs arī jau nolemto Eiropas Savienības 90 miljardu atbalsta piešķīrumu Ukrainai. Par šo atbalstu agrāk tika panākta vienošanās, kas paredz, ka „negribošo koalīcija” – Ungārija, Slovākija un Čehija – tiek atbrīvotas no saistībām aizdevuma sakarā. Taču nu Budapeštas pusdiktators izdomājis, ka neatbalstīšot vispār nevienu Ukrainai labvēlīgu lēmumu, jo Kijiva, raugi, esot pārtraukusi krievu jēlnaftas piegādes Ungārijai un Slovākijai pa cauruļvadu „Draudzība”. Ukrainas valdība apgalvo, ka piegādes apstājušās, jo cauruļvads bojāts krievu lidrobotu triecienā. Duetā ar savu kaimiņu velk arī Slovākijas premjers Roberts Fico, kura dzimtenei arī Kremļa „melno zeltu” vajagot kā ēst. Viņš piedraudējis, ka ja piegādes neatsāksies, Slovākija pārtrauks elektroenerģijas piegādi Ukrainai. Bet kamēr Eiropas līderi neskopojas nīgriem izteicieniem par „Draudzības” trubai piezīsties kāro Viktoru, Vašingtonā Ukrainas jautājums šķiet nobīdīts otrajā plānā aiz iespējamās Irānas militārās pārmācīšanas, Epstīna failu blāķiem un, protams, prezidenta ķīviņa ar augstāko tiesu par tarifiem. Tiesa, pirms dažām dienām, kad bez nozīmīgiem rezultātiem bija noslēgušās trīspusējās ASV, Krievijas un Ukrainas sarunas Ženēvā, Baltā nama saimnieks pagarināja Krievijai noteikto sankciju termiņu. Baisi gausais karš Apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, karadarbība tiek raksturota kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Par to, cik dzīvību ziedots Kremļa diktatora iegribu un iedomu vārdā, ir visai aptuvens priekšstats, bet dažādi avoti lēš, ka Ukrainas pusē kritušo skaits varētu pārsniegt 60000, savukārt Krievijas pusē šīs aplēses svārstās no apmēram 180000 līdz 350000 un vairāk tūkstošiem. Kopējie zaudējumi, saprotams, ir vairākas reizes lielāki, un, kā domā NATO analītiķi, pērnajā gadā vien Krievijai tie varētu būt apmēram 400000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. Kā zināms, šī cena maksāta par pieticīgiem ieguvumiem – pērngad agresoram izdevies papildus iegūt mazāk par procentu no Ukrainas teritorijas, un tagad tā okupēta ir apmēram piektā daļa no kaimiņvalsts. Tomēr daudzi eksperti spriež, ka Krievijai esot vēl diezgan resursu, lai šādi turpinātu vismaz kādu gadu. Izskan gan arī viedokļi, ka rekrutēšanas apjomi atpaliek no dzīvā spēka zaudējumiem un tuvojas brīdis, kad var nākties izšķirties par piespiedu mobilizāciju. Pie tam frontē pēdējā mēneša laikā Krievijas spēki piedzīvojuši nopietnas komunikācijas problēmas. Īlona Maska kompānija beidzot atslēgusi no „Starlink” tīkla nelegāli iegūtos termināļus, kurus krievi izmantoja okupētajā Ukrainas teritorijā, savukārt Maskavas pati bloķējusi „Telegram” tīklu, un daudzas krievu vienības tādējādi palikušas bez ierastajiem saziņas līdzekļiem. Daļēji ar to tiek skaidroti Ukrainas spēku nesenie panākumi, atgūstot ap 200 kvadrātkilometru teritorijas Zaporižjes un Dņipro apgabalos. Vēl pirms tam decembrī krievu vienības izdevās izspiest no Harkivas apgabala Kupjanskas, kuru Krievijas armijas vadība jau bija pasludinājusi par pilnībā ieņemtu. No vienas puses, tie ir nenozīmīgi taktiski ieguvumi, kas, cita starpā, nav mazinājuši Krievijas spēku spiedienu Doņeckas apgabalā, no otras, tas ir apliecinājums, ka Ukrainas armija saglabā uzbrukuma potenciālu. Tiek gan atzīmēts, ka arī Ukraina saskaras ar nopietnām militārā personāla problēmām – apmēram divsimt tūkstoši karavīru, nespējot izturēt frontes apstākļus, esot patvaļīgi pametuši savas vienības. Vēl viens ļoti nepatīkams pārsteigums Krievijai bija sestdien notikušais Ukrainas raķešu trieciens militāro raķešu rūpnīcai Votkisnkā, Udmurtijas autonomajā republikā, aptuveni 1400 kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Šajā rūpnīcā top mazā rādiusa raķetes „Iskander”, kas tiek izmantotas triecieniem pa Ukrainas teritoriju, un starpkontinentālās raķetes „Topoļ-M”.  Kā apgalvo Kijiva, trieciens veikts ar ukraiņu ražojuma spārnoto raķeti „Flamingo”. Ukrainas ekonomika turas Krievijas agresijas eskalācija 2022. gadā saprotami traumēja arī Ukrainas ekonomiku. Vairākkārt palielinājās Krievijas okupētās teritorijas apmēri, agresorvalsts uzsāka mērķtiecīgu infrastruktūras graušanu, miljoniem iedzīvotāju pameta valsti. Tiek lēsts, ka pagājušajos kara gados agresors pret Ukrainas teritoriju raidījis apmēram 13000 raķešu un vairāk nekā 140000 lidrobotu. Lielu daļu no tiem notriekusi ukraiņu pretgaisa aizsardzība, taču daļa savu mērķi sasnieguši. Tomēr Ukrainas iekšzemes kopprodukts, kas 2022. gadā saruka par gandrīz trešdaļu, nākamajos gados piedzīvoja zināmu atlabšanu, 2023. gadā pieaugot par vairāk nekā pieciem procentiem, 2024. gadā – par vairāk nekā trīs ar pusi, 2025. gadā – par aptuveni diviem procentiem. Kāpums prognozēts arī šogad, tiesa, šais prognozēs nebija ņemti vērā Krievijas nežēlīgi mērķtiecīgie triecieni enerģētikas infrastruktūrai. Resursa „Project Syndicate” autori, ekonomisti Tatjana Derjugina, Anastasija Fedika un Jurijs Gorodņičenko piesauc trīs galvenos faktorus, kas ļāvuši Ukrainas ekonomikai līdz šim saglabāt kondīciju, kas šobrīd pārspēj cerības pilna mēroga kara sākumā. Pirmkārt, tās ir ukraiņu militārās spējas, saglabājot kontroli pār savu gaisa telpu un lielā mērā neitralizējot Krievijas Melnās jūras floti. Attiecīgi Krievijai nav izdevies pilnībā apturēt Ukrainas eksporta plūsmu pa jūras ceļiem. Otrs faktors ir apjomīgā starptautiskā palīdzība, kas aizvadītajos četros gados bijusi vidēji ap 40 miljardiem dolāru gadā. Tā palīdzējusi kompensēt budžeta deficītu, kas ir aptuveni 25% no iekšzemes kopprodukta, segt lielu daļu izdevumu ieroču un energoresursu importam. Savukārt grandiozais militāro izdevumu kāpums – no sešiem miljardiem dolāru 2021. gadā līdz septiņdesmit miljardiem pērngad – ir jaudīgs ekonomikas stimuls. Pēc amerikāņu domnīcas „Jamestown” sniegtajiem datiem lidrobotu ražošanas apjomi Ukrainā pagājušogad sasnieguši četrus miljonus vienību, bet šogad varētu sasniegt septiņus miljonus. Kā trešais faktors tiek minēta Ukrainas Nacionālās bankas sekmīgā darbība, nodrošinot likviditāti un novēršot banku sistēmas sabrukumu. Un, kā atzīmē trīs minētie „Project Syndicate” autori, salīdzinoši stabilais ekonomikas stāvoklis nebūtu iespējams bez ukraiņu uzņēmēju un visas sabiedrības gatavības pielāgoties un paciest grūtības, un radoši meklēt risinājumus. Protams, Krievijas agresijas karš rada Ukrainai milzu zaudējumus un arī milzīgas problēmas, no kurām akūtākās šobrīd ir teju trīs ceturtdaļu elektroģenerējošo jaudu iznīcināšana un jūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dana Sinkeviča ir žurnāliste, žurnāla „Lauku Māja” galvenā redaktore un brīvprātīgā Ukrainas armijas atbalstītāja. Savu voluntiera darbu Dana sāka kopā ar draugiem un kolēģiem, tagad darbojas Ganta fondā, gādā karotājiem nepieciešamo palīdzību un pati regulāri dodas uz Ukrainu. Nesen Dana apbalvota ar Ukrainas Bruņoto spēku „Voluntiera krustu” un ļoti lepojas ar šo atzinību. Savukārt, Eleonora Troja ir divu autoru – Ingas Gorbunovas un Danas Sinkevičas – literārais pseidonīms. Ar pseidonīmu publicēti trīs romāni – „Amazones neraud”, „Savu komētu nedzird” un „Krīzes menedžere”. Un pati Dana atzīst, ka vērtīgākā lieta, ko viņai ir iemācījuši vecāki, – spēja meklēt risinājumu, nevis vaidēt, ka viss ir slikti. Raidījumā skan: Nirvana – "Smells Like Teen Spirit" Okean Elzi – "Bez Boyu" Imagine Dragons – "Demons" (Live In Vegas) Līvi – "Deviņvīru spēks"

Latvijas bobsleja četrinieku ekipāža ar pilotu Jēkabu Kalendu pēc diviem braucieniem Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs ieņem 11. vietu. Biatlona sacensībās 12,5 kilometru distancē ar kopīgu startu Latvijas izlases līderes Baiba Bendika un Estere Volfa finišēja līdzās 22. un 23. pozīcijā. Savukārt sacensībās 50 kilometros klasiskajā stilā Latvijas distanču slēpotājs Raimo Vīgants izcīnīja 31. vietu, bet Niks Saulītis finišu nesasniedza un palika 51. pozīcijā. Ledus trasē noslēdzošais medaļu komplekts tiek sadalīts bobsleja četrinieku sacensībās, kurās startē arī Latvijas ekipāža - pilots Jēkabs Kalenda un stūmēji Lauris Kaufmanis, Matīss Miknis un Mairis Kļava. Pēc pirmajiem diviem braucieniem ierindojas uzreiz aiz labāko desmitnieka. Kopumā sacensībās piedalās 27 ekipāžas. Starp citu, šīm bobsleja kamanām, ar kurām startē mūsu sportisti, dots vārds "Lāčplēsis" - tas tika izvēlēts no līdzjutēju iesūtītajiem variantiem.  Raimo Vīgants 50 kilometros klasiskajā stilā distanču slēpošanā izcīnīja 31. vietu starp 65 dalībniekiem, un tas ir jauns Latvijas rekords šajā disciplīnā. Distanci latvietis pieveica divās stundās, 22 minūtēs un 20,2 sekundēs. Raidījumā arī saruna ar Latvijas olimpiskās vienības ārsti Lailu Ušacku par to, cik daudz darba bijis mūsu delegācijā medicīniskajam personālam un vai izdevies arī pašiem baudīt spēles.

Guntars Godiņš sastādījis un atdzejojis igauņu mūsdienu dzejas antoloģiju "Man pietiks ar Latviju" un palicis uzticīgs arī igauņu dzejniekam Contram krājumā "Lecamaukla". Studijā viesojas Guntars Godiņš, Contra sarunai pievienojas attālināti. Sērijā "Orbītas bibliotēka" izdota igauņu mūsdienu dzejas antoloģija "Man pietiks ar Latviju", kurā iekļauti četrpadsmit dzejnieku darbi. Antoloģijā pārstāvēti dažādu paaudžu autori – no vidējās paaudzes līdz pašiem jaunākajiem –, lai atspoguļotu pēc iespējas pilnasinīgāku igauņu mūsdienu dzejas ainu. Antoloģijā iekļauti 14 dzejnieku darbi. Pārstāvētie autori: Trīna Soometsa (Triin Soomets), Jirgens Rooste (Jürgen Rooste), Krūsa Kalju (Kruusa Kalju), Marts Kangurs (Mart Kangur), Karolina Pihelgas (Carolina Pihelgas), Jiri Kolks (Jüri Kolk), Sveta Grigorjeva (Sveta Grigorjeva), Berita Kašana (Berit Kaschan), Tenis Vilu (Tõnis Vilu), Pireta Peldvere (Piret Põldver), Trīna Paja (Triin Paja), Reijo Rooss (Reijo Roos), Mārja Pertna (Maarja Pärtna), Riste Sofie Kēra (Riste Sofie Käär). Contras krājuma "Lecamaukla" atvēršanas svētki būs 20. martā Rīgas grāmatu svētkos, kur varēs sastapt gan Guntaru Godiņu, gan Contru. Krājumu izdevis apgāds "Pētergailis". Savukārt igauņu mūsdienu dzejas antoloģijas atvēršanas pasākums būs 29. aprīlī Igaunijas vēstniecībā Latvijā.

Šorttrekists Reinis Bērziņš olimpiskajās spēlēs 500 metru distancē netiek ceturtdaļfinālā. Bobslejā latviešu pilota Jēkaba Kalendas un stūmēja Matīsa Mikņa ekipāža pēc pirmajiem diviem braucieniem iekārtojusies augstajā 6. vietā. Šorttreks ir viens no tiem diviem sporta veidiem, kas Latvijai atnesis medaļas šajās spēlēs. Runa, protams, ir par Roberta Krūzberga bronzas godalgu 1500 m distancē. Bija paredzēts, ka Roberts piedalīsies arī 500 m distancē, bet pēc iztērētajām emocijām un arī veselības Krūzbergs tomēr šajā disciplīnā nepiedalījās.  Tas nozīmēja, ka Reinis Bērziņš negaidīti tika pie vēl viena starta šajās spēlēs. Viņš bija otrajā priekšskrējienā, pēdējā līkumā pirms finiša viņš jau bija cīņā par kāroto otro vietu, bet sekoja kritiens kopā ar konkurentu no Turcijas. Neraugoties uz piedzīvoto kritienu, Bērziņš tomēr spēja sasniegt finišu, taču bija trešais savā priekšskrējienā un ar uzrādīto laiku arī nepietika, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā.   Savukārt Kortīnā ledus trasē aizvadīti pirmie divi braucieni bobsleja divnieku ekipāžām. Jēkabs Kalenda un Matīss Miknis šobrīd ierindojas 6. vietā. Pirmās trīs vietas ieņem vācieši, bet pirms Kalendas un Mikņa vēl arī amerikāņu un rumāņu ekipāžas. Bobslejā izšķirošie notikumi 17. februāra vakarā. Tāpat rītvakar izšķirošs notikums arī hokejā – Latvijas komandai būs jāmēro spēki ar titulēto un spēcīgo Zviedrijas izlasi. Pārrunājam redzēto hokeja turnīrā un arī bobsleja trasē ar ilggadēju sporta žurnālistu Māri Zembergu.

Otrais olimpiskais raidījums Piespēle Milānas-Kortīnas ziemas olimpisko spēļu laikā. Aizvadītajā nedēļā Latvijas sportisti izcīnījuši divas olimpiskās medaļas: Elīna Ieva Bota kamaniņu braukšanā sudraba godalgu, bet šorttrekists Roberts Krūzbergs 1500 metru distancē - bronzu.  Līdzīgi kā iepriekšējā nedēļa - viens ieraksts tapis Kortīnā, otrs - Milānā. Milānā saruna ar Ludmilu Alampasu, kura Latvijas hokeja fanu grupas koordinatore. Viņa allaž zina visu par to, kurās viesnīcās dzīvo Latvijas hokeja fani, kā dodas uz pasaules čempionāta norises vietu, bet šoreiz arī olimpisko spēļu sacensībām. Viņa atklāj interesantas detaļas par Latvijas fanu ceļu uz spēlēm, piedalīšanos un atbalstu izlasei. Savukārt otra saruna Kortīnā ar bobsleja pilotu Renāru Grantiņu. Viņam diemžēl jau 4. februārī beidzās olimpiskās spēles vēl nesākušās, jo vienā no treniņbraucieniem viņš krita. Sākotnēji kritiens šķita ne pārāk smags, bet nu sekas ir pietiekami smagas un varēja būt arī krietni smagākas. Šobrīd viņš var turpināt dzīvot pilnvērtīgi un arī visticamāk, turpināt savu karjeru bobslejā. Interesējamies, kas notika liktenīgajā 4. februārī un kādēļ viņš to tagad dēvē par savu otro dzimšanas dienu. Nedēļas notikumu izlase:  Latvijas olimpiešiem divas medaļas ziemas spēlēs Itālijā: Elīna Ieva Bota izcīna sudraba godalgu kamaniņu braukšanā, bet Roberts Krūzbergs bronzu šorttrekā; Latvijas hokeja izlase izcīna pirmo uzvaru olimpisko spēļu turnīrā kopš 2014.gada - pārspēj Vāciju ar 4:3, bet grupas noslēdzošajā duelī zaudē dāņiem; Plašs skandāls Kortīnā: Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija aizliedz skeletona sacensībās startēt ukrainim Vladislavam Heraskevičam.

Latviešu šorttrekists Roberts Krūzbergs startēja Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu šorttreka sacensību A finālā 1500m distancē, kurā izcīnīja bronzas medaļu. Vai pirms pāris nedēļām vairums Latvijas iedzīvotāji zināja, kas ir Roberts Krūzbergs? Kopš 14. februāra viņa vārdu zina ne tikai šorttreka sekotāji. Savukārt tie, kas zinātāji viņu, zināja arī, ka viņš var. Vakar Roberts Krūzbergs spēja sagādāt pirmo olimpisko medaļu Latvijas šorttreka vēsturē. Turklāt viņš 1500 metru distancē startēja ar nopietnu ceļgala savainojumu. Par sacensībām stāsta Latvijas Radio korespondents Māris Bergs. Protams, uzklausām arī Roberta Krūzberga vērtējumu emocijas, kā arī otru Latvijas pārstāvi šorttrekā Reini Bērziņu, kuram vēl viens starts priekša rīt. Priecīgs par bronzas medaļnieka panākumiem ir arī viņa brālis Kārlis Krūzbergs un Nīderlandes šorttreka izlases treneris Haralds Silovs - vīrs, kurš bija pirmais lielais vārds Latvijas šorttrekā un vēlāk ātrslidošanā. Viņa audzēknis Jenss van't Vouts izcīnīja zeltu. Vakar labas emocijas līdzjutējiem sgādāja arī Latvijas hokeja izlase ar 4:3 uzvarot Vāciju. Bet jau šodien priekša svarīga spēle ar Dāniju. Par hokeju sarunājamies gan Māri Bergu Milānā, kur viņš uzklausīja gan spēlētājus, gan izlases treneri, gan arī sazināmies ar hokejistu Rodrigo Ābolu, kurš diemžēl nevar piedalīties olimpiskajās spēlēs, jo šobrīd Ziemeļamerikā dziedē pavisam svaigu NHL spēlē gūtu potītes savainojumu. Spelē Latvija - Dānija šovakar plkst. 20:10.

Šodien, 14. februārī, virkne notikumu ar Latvijas sportistu līdzdalību. Vispriecīgākie droši vien ir hokeja līdzjutēji, jo Latvijas hokejisti pārspēja Vāciju olimpiskajā turnīrā ar 4:3. Savukārt Elvis Opmanis noslēdzis savas debijas olimpiskās spēles ar 45. vietu kalnu slēpošanas milzu slalomā, bet distanču slēpošanā mūsu dāmas (Patrīcija Eiduka, Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja, Samanta Krampe) 4x7,5km stafetē palika 17. vietā.  Hokeja izlase šodien aizvadīja otro spēli turnīrā un ar 4:3 apspēlēja Vāciju. Atskatāmies uz aizvadīto maču kopā ar Latvijas Radio korespondentu Milānā Māri Bergu. Jau rīt hokejisti mērosies spēkiem ar Dānijas izlasi. Raidījuma skanēšanas laikā noslēdzās arī 7,5 km sprints biatlonā sievietēm, kur pie lielas snigšanas startēja arī četras latvietes. Vislabāk veicās Baibai Bendikai, kurai 15. vieta, Estere Volfa - 16. vietā, savukārt Sanita Buliņa palika 38. vietā, bet Annija Keita Sabule - 71. vietā.  Baiba Bendika, Estere Volfa un Sanita Buliņa ir kvalificējušās iedzīšanas sacensībām, kas norisināsies jau rīt, 15. februārī. Šovakar vēl Marta Andžāne aizvadīs 3. un 4. braucienu skeletonā. Marta pēc pirmās dienas ir 18. vietā. Sacensībās startē arī Dārta Zunte, kura pārstāv Igauniju. Arī viņai šīs ir pirmās olimpiskās spēlesun viņa pēc pirmajiem diviem braucieniem ir 22. pozīcijā. Savukārt šorttreka kvalifikācijas sacensībās 1500 metros piedalīsies Roberts Krūzbergs, kurš 1000 metru distancē izcīnīja 5. vietu.

Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente - Signe Lagzdiņa Latviešu tradicionālā deja ir veidojusies vairāku gadu desmitu un pat simtu laikā. Tā sevī iekļauj mums visiem zināmās un mīļās latviešu tautas dejas - "Mugurdanci", "Garo danci", "Sudmaliņas" un vēl citas latvju dejas. Bet ne tikai. Gadsimtu laikā arī citu zemju dejas ar melodijām ienākušas un iesakņojušās latviešu un lībiešu tautas mantojumā.  Šoreiz vairāk par lībiešu tradicionālo deju "Ak, tēvs, ak, vec' Andre".  Mūsdienās deja tiek ieskaitīta lībiešu tradicionālās dejas mantojumā. Latvijā Tautas mūzikas centra darbinieki deju pierakstījuši 1990. gadu sākumā - tās teicējs ir Oskars Stalts Kolkā. Deja pirmoreiz publicēta 2001. gada izdevumā "Rīga 800. "Dejas upe" ar piezīmi, ka deja dejota no Kolkas līdz Miķeļtornim. Pats dejas vienkāršais solis un izpildījums varētu liecināt par dejas piederēšanu deju vecākajam slānim, tomēr, izpildot deju, jāpievērš uzmanība detaļām, lai dejas pamatstāja un gaita netiktu vienkāršota līdz ikdienišķam gājienam. Melodijas pirmā daļa ļoti līdzīga vai pat identiska ar Marksa Augustina 1679. gadā Vīnē sacerēto dziesmu "Ak, dārgais Augustin". Viena no populārākājām dziesmas izcelšanās leģendām sākas 1679. gadā Vīnē, kad to bija piemeklēja mēris, kas ieplūda 1678. gadā no Ungārijas. Augustins bija balāžu dziedātājs un dūdinieks, kurš apceļoja pilsētas krogus, izklaidējot cilvēkus. Pilsētnieki bija iemīlējuši Augustinu, pateicoties viņa humoram grūtajos laikos. Saskaņā ar leģendu, Augustins mīlēja iedzert un kādu reizi dzērumā pa ceļam uz mājām iekrita notekcaurulē un aizmiga. Sargi, kas patrulēja pilsētā, lai atrastu mirušos, viņu kļūdaini uzskatīja par mirušu. Viņi Augustinu pacēla un kopā ar dziesminieka dūdām iemeta bedrē ārpus pilsētas sienām, kura bija piepildīta ar mēra upuru ķermeņiem. Nākamajā dienā, kad, izgulējis dzērumu, Augustins pamodās, viņš nespēja izkļūt no dziļā masu kapa. Viņš bija satriekts... Saprazdams, ka ar saviem spēkiem netiks ārā, viņš sāka spēlēt uz dūdām kādu melodiju, jo gribēja nomirt tāpat kā bija dzīvojis – spēlējot. Netālu esošie cilvēki viņu sadzirdēja un izvilka no bedres. Par laimi, Augustins palika sveiks un vesels, neskatoties uz to, ka bija gulējis vienā kapā ar inficēto mirušajiem ķermeņiem, tādējādi kļūstot par cerības simbolu Vīnes tautai. Vien pāris gadus vēlāk viņš nomira no pārāk lielas dzeršanas… Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Naudas nav, draudzenes nav, viss zudis, Augustin. Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Mēteļa nav, spieķa nav, Augustins guļ netīrumos, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis. Un pat bagātā Vīne ir tikpat nabaga kā Augustins! Raudi kopā ar mani, viss ir zudis! Katra diena bija svētki, bet kas tagad? Mēris, mēris! Tikai līķu mielasts, tas ir tas, kas palicis. Augustin, Augustin, gulies nu kapā! Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Ak, dārgais Augustin, Augustin, Augustin, Ak, dārgais Augustin, viss ir zudis! Mūzikas meldiņš iesakņojies arī cittautu muzikālajā telpā. Paradoksāli, bet pārējā Eiropā un pasaulē šī melodija atrodama dažādās bērnu dziesmās un rotaļās. 19. gadsimta pēdējā dekādē tā tika pierakstīta kā sena skotu dziesma ar nosaukumu "Vai tu kādreiz redzēji Lesiju", bet Apvienotās Karalistes viducī tā fiksēta tikai 20. gadsimta vidū. Savukārt 1909. gadā izdotajā rotaļu un spēļu grāmatā ar šo pašu meldiņu publicēta dziesma "Jo vairāk mēs esam kopā". Bet Kanādā ar šo meldiņu mūsdienās sastopama bērnu dziesma "Resnie tītari", kas tiek izpildīta kanādiešu Pateicības dienā. Holandiešu bērnu dziesmu grāmatās tā tiek dziedāta Svētā Nikolaja dienā ar nosaukumu "Pie durvīm klauvē". Kā meldiņš nonāca līdz lībiešiem? Kā meldiņam izveidojās dejas solis? Kad tas notika? To mēs varam vēl tikai pētīt un meklēt atbildes, taču šodien šis meldiņš savijies kopā ar dejas soli un domājams, ka starp lībiešiem dejots jau vairāk nekā simt gadu garumā.

Vakar, 11. februārī, Latvijai Milānas–Kortīnas spēlēs gan laba un arī nepiepildītu cerību diena. Laba diena dāmu biatlonā, bet lielākās cerības saistījās ar kamaniņu divnieku startiem. Savukārt šodien gatavojamies olimpiskajam hokejam. Biatlonā  Baiba Bendika 15 kilometru individuālajā distancē bija otra ātrākā slēpotāja un, četrreiz kļūdoties šaušanā, izcīnīja 22. vietu. Tā viņai bija augstākā vieta viņas olimpisko spēļu pieredzē un pirmā reize labāko trīsdesmitniekā. Un labs starts arī juniorei Esterei Volfai – viņai pietiekami augstā 36. vieta. Bet lielākās mūsu cerības vakar mājoja kamaniņu trasē divnieku startos. Šoreiz priecēja dāmas. Sieviešu kamaniņu divnieks Marta Robežniece/Kitija Bogdanova olimpiskajā debijā ieguva 4. vietu.  Vilšanos pieredzēja Latvijas vīriešu spēcīgākā ekipāža Mārtiņš Bots/Roberts Plūme, kuri pēc finiša piektajā pozīcijā bija drūmā noskaņojumā. Savukārt otrai ekipāžai – Eduardam Šēvicam-Mikeļševicam un Lūkasam Krastam – 9. vieta olimpiskajā debijā. Sportistus pēc finiša uzklausīja Mārtiņš Kļavenieks. Kamaniņniekiem šodien vēl pēdējās sacīkstes – komandu stafete. Bet šodien, 12. februāri, Latvijai liela diena – olimpiskajās spēlēs uz ledus izies Latvijas hokeja izlase. Pirmo reizi vēsturē ar 6 NHL spēlētājiem. Tiesa, arī vairumā citu komandu sapulcināti visi labākie no Eiropas un Ziemeļamerikas, un tieši tāpēc šīs olimpiskās spēles pēc ilgāka laika būs ļoti īpašas ar ļoti augstvērtīgu hokeju un pirmā lieluma pasaules hokeja zvaigznēm. Mūsējiem šodien pirmā spēle pret vieniem no favorītiem – ASV izlasi. Par gaidāmo spēli un komandu sarunājamies ar cilvēku, kas pats ir izbaudījis olimpisko atmosfēru, šobrīd Latvijas čempionu – hokeja kluba „Mogo” galveno treneri Ģirtu Ankipānu. Savukārt Milānā pēc treniņa Māris Bergs uzklausīja uzbrucēju Danu Ločmeli un galveno treneri Hariju Vītoliņu. Šodien netrūkst arī citu notikumu – ledus renē dosies skeletonisti, ziemas sporta klasikas cienītāji varēs just līdzi mūsu slēpošanas zvaigznei Patrīcijai Eidukai un arī pārējām četrām slēpotājām 10 kilometru intervāla startā. Šorttrekā ceturtdaļfinālā startēs Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš.

Honkongas tiesa piespriedusi 20 gadus cietumā demokrātijas aizstāvim Džimijam Lai. Japānas parlamenta apakšpalātas vēlēšanās pārliecinoši uzvar premjeres Takaiči vadītā partija. Irānas un Savienoto Valstu pretstāve un dialogs. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders, Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Millers un Latvijas institūta valdes locekle, Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Sana-čan – Japānas politikas uzlēkusī saule Japānas politika nav domājama bez Liberāldemokrātiskās partijas. Kopš šī politiskā spēka nodibināšanas 1955. gadā ir bijuši vien divusi trīs gadus ilgi periodi, kad tas nav bijis pie varas. Tā tiek raksturota kā t.s. „jumta” jeb „lietussarga” partija – tāda, kas apvieno dažādu nokrāsu novirzienus, taču kopumā ir ar labēji centrisku, konservatīvu un nacionālistisku ievirzi. Tomēr pēdējie gadi japāņu liberāldemokrātiem nav bijuši viegli. Partijas reitingus deldējušas sociālekonomiskās problēmas – dzīves dārdzība un neiepriecinošā demogrāfiskā situācija, tāpat vairāki skandāli. Jaunākās paaudzes vēlētāju acīs tā ieguvusi „onkuļu partijas” reputāciju – pārāk tradicionāla, pārāk remdena, uz pagātnes lauriem dusoša. Kopš 2024. gada parlamenta vēlēšanām liberāldemokrāti un viņu tradicionālie koalīcijas partneri – centriskā partija „Kōmeitō” – veidoja mazākuma valdību, līdz pagājušā gada oktobrī koalīcija pajuka, premjers Išiba atkāpās un Liberāldemokrātiskās partijas stūri pārņēma tās jaunā līdere Sanaje Takaiči, kļūstot par pirmo premjerministri sievieti Japānas vēsturē. Viņas personā liberāldemokrāti ieguva jaunu seju un elpu. No vienas puses, premjerministre ir uzskatos konservatīva – viendzimuma laulību pretiniece un patriotiskas audzināšanas piekritēja; no otras – savā uzvedībā un manierēs vienkārša, atvērta un demokrātiska. Sevišķi pamanāma ir viņas prasme komunicēt sociālajos tīklos un uzrunāt jauniešu auditoriju, kuras vidū viņa tiek dēvēta par Sana-čan – pievārds ‘čan' japāņu valodā apzīmē tuvas draudzības attiecības ar nosaukto personu. Par koalīcijas partneriem Takaiči izvēlējās nevis līdzšinējos centristus, bet gan krietni labējāko un populistiskāko Japānas Inovāciju partiju. Vēl viens zīmīgs moments ir premjeres prasme atrast kopīgu valodu ar Savienoto Valstu līderi Donaldu Trampu. 13. janvārī Takaiči izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Šis solis ar mērķi konvertēt personīgos reitingus konkrētā partijas politiskajā ietekmē tika vērtēts kā riskants, taču attaisnojās ar uzviju. Svētdien, 8. februārī, notikušajās vēlēšanās liberāldemokrāti svinēja grandiozu uzvaru, iegūstot vēsturiski lielāko pārstāvniecību parlamentā ar 316 vietām no 465. Koalīcijas partneri Inovāciju partija gan pāris vietas zaudējusi, taču tas nozīmīgi nemaina viņu frakcijas lielumu. Savukārt partijas „Kōmeitō” un lielākā opozīcijas spēka Konstitucionāli demokrātiskās partijas izveidotais bloks Centriski reformistiskā alianse piedzīvojis smagu sagrāvi un vairāk nekā divu trešdaļu mandātu zaudējumu. Jaunā situācija Japānas parlamenta apakšpalātā dod premjerministrei Takaiči lielākas iespējas mainīt Japānas konstitūciju, ko viņa iezīmējusi kā politisku mērķi. Tai skaitā, iespējams, varētu tikt mazināts pamatlikuma izteiktais akcents uz militāras darbības ierobežošanu ārpus valsts robežām. Pēc nākšanas pie varas Japānas līdere paziņoja, ka gadījumā, ja Ķīnas tautas republika mēģinātu ar militāru spēku sagrābt Taivānu, ir iespējama Japānas militāra iejaukšanās. Tas izraisījis krasu attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Tokio ar ekonomiskām sankcijām no Ķīnas puses. „Drednautu diplomātija” un piemirstās cilvēktiesības 6. februārī Omānas galvaspilsēta Maskata kļuva par sarunu vietu starp Savienoto Valstu un Irānas pārstāvjiem, izmēģinot diplomātiju, pirms tiek liktas lietā raķetes un bumbas. Tas ir pirmais šāds abu valstu dialoga precedents kopš pagājušā gada jūnija, kad Izraēla un Savienotās Valstis vērsa gaisa triecienus pret Irānu, tai skaitā tās kodolobjektiem. Arī tagad no Savienoto Valstu puses tā ir „drednautu diplomātija” – janvāra nogalē Arābijas jūrā ieradās amerikāņu jūras spēku kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi „Ābrahams Linkolns” priekšgalā. Uz „Linkolna” klāja ir modernākās daudzfunkcionālās kaujas lidmašīnas, iznīcinātāji un elektroniskās karadarbības un izlūkošanas lidaparāti. Kaujas grupas kuģi aprīkoti arī ar spārnotajām raķetēm „Tomahawk” un pretraķešu aizsardzības sistēmām. Kā svētdien savā publikācijā izteicās kanāla „Al Jazeera” Dohas institūta politoloģijas asistējošais profesors Muhanads Selūns, svarīgākais rādītājs neesot tas, kas tiek teikts par sarunām, bet gan tie, kas sēdušies pie sarunu galda. No Savienoto Valstu puses tas ir vispārzināmais sarunvedēju pāris Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, kā arī ASV Centrālās pavēlniecības komandieris admirālis Breds Kūpers. Šis vīrs ar uzplečiem esot dzīvs atgādinājums Irānas pusei, ka nepiekāpībai var būt smagas un ātras sekas. Tomēr draudīgais tonis pagaidām nav darījis Teherānu piekāpīgāku, ciktāl runa ir par sarunu priekšmetu kā tādu. Irāna uzstāj, ka ir gatava runāt par savu kodolprogrammu, piekrītot pārtraukt urāna bagātināšanu apmaiņā pret sankciju atcelšanu, bet nekādā ziņā ne par ko citu – ne raķešu ieroču attīstības programmu, ne atbalstu teroristiskajām organizācijām „Hamas” un „Hezbollah” un hutiešu nemierniekiem Jemenā, ne, protams, par cilvēktiesību situāciju Irānas iekšienē. Plašākajā sarunu tvērumā ir īpaši ieinteresēta Izraēla, un tiek spriests, ka premjerministra Netanjahu šodienas visai pēkšņā vizīte Vašingtonā varētu būt saistīta ar vēlmi ietekmēt amerikāņu pozīciju. Katrā ziņā Irānas ārlietu ministrs Abāss Arāgči jau brīdinājis Vašingtonu nepaļauties Izraēlas premjera destruktīvajiem centieniem. Pie tam Irānas iekšpolitiskā situācija šajā diplomātiskajā izspēlē acīmredzami atstumta otrajā plānā, un pasaule turpina noskatīties, kā režīms, noslīcinājis asinīs nesenos protestus, turpina piegriezt skrūves. No Teherānas pienāk ziņas, ka arestēti vairāki prominenti reformistiskas ievirzes politiķi, tāpat ārsti, kas snieguši palīdzību ievainotiem janvāra protestu dalībniekiem. Cilvēktiesību aktīvisti pauž bažas, ka cietumos notiek arestēto protestu dalībnieku slepkavošana. Pekina demonstrē totalitārisma tvērienu Honkongā Pirmdien, 9. februārī, tiesa Honkongā pasludināja spriedumu mediju magnāta Laja Čī-jina, plašāk pazīstama kā Džimija Lai, lietā. Septiņdesmit astoņus gadus vecajam apsūdzētajam piespriesti divdesmit gadi cietumā. Tagad slēgtā laikraksta „Apple Daily” dibinātājs tika apcietināts 2020. gada augustā un pēc apmēram piecus gadus ilgušā procesa atzīts par vainīgu sazvērestībā ar ārzemju spēkiem un musinošu tekstu publicēšanā. Kā paziņoja tiesa, apsūdzētā vainu pastiprina tas, ka viņš esot bijis ārvalstu inspirētas sazvērestības galvenais plānotājs un virzītājspēks. Ar publikācijām savā izdevumā viņš esot aģitējis par ārvalstu sankciju ieviešanu pret Ķīnu. Savu biznesa karjeru sācis apģērbu ražošanas un mazumtirdzniecības jomā, Lai vēlāk pievērsās mediju jomai, izveidojot lielāko Honkongas mediju kompāniju „Next Digital” un jau pieminēto laikrakstu „Apple Daily”. Konfrontācijā ar Ķīnas totalitāro režīmu viņu noveda 2019. – 2020. gada Honkongas protesti, kad Džimijs Lai nostājās demokrātisko spēku pusē, gan personiski kritizēdams Pekinas režīma rīcību, gan uzturēdams attiecīgu ievirzi savos preses izdevumos, gan sniegdams demokrātiskajiem spēkiem finansiālu atbalstu. Ar šo cietumsodu Ķīnas vara nepārprotami demonstrē, ka ikvienam, kas stāsies ceļā tās plāniem pēc iespējas drīz iedabūt Honkongu totalitārās valsts tiesiskajā un politiskajā rāmī, nav ko cerēt uz žēlastību. Kā norādījis Lielbritānijā dzīvojošais notiesātā dēls Sebastjens Lai, ievērojot viņa tēva sirds stāvokli un to, ka pērngad vien viņš zaudējis desmit kilogramus svara, faktiski šis uzlūkojams kā nāves spriedums. Džimijs Lai kopš 1994. gada ir arī Lielbritānijas pavalstnieks, un britu ārlietu ministre Iveta Kūpere paziņojusi, ka valdība darīs visu iespējamo, lai panāktu viņa atbrīvošanu. Tikām skarbu opozīcijas kritiku izpelnījies britu premjerministrs Kīrs Stārmers, kurš pirms pāris nedēļām viesojās Pekinā, vienojās par vīzu režīma atvieglojumiem britu tūristiem un mazāku ievedmuitu viskijam, taču, kā šķiet, nepratās neko darīt tiesājamā demokrātijas aizstāvja labā. Šīs ir vēl viens pārmetums leiboristu valdības galvam, kura kabineta prestižs pēdējā laikā krietni pabojāts arī t.s. „Epstīna failu” sakarā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pirmais gads apvienotajā sabiedriskajā medijā ir aiz muguras. Apvienošana pagaidām ir juridiska, praktiskās lietas notiek pakāpeniski. Cik ātri un veiksmīgi viss norit?  Savukārt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) pēc zināma neskaidrības perioda šogad strādā pilnā sastāvā. Par sabiedriskā medija darbu un nākotni Krustpunktā lielā intervijā ar SEPLP priekšsēdētāju Sanitu Upleju-Jegermani.  

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma galvenais speciālists Dr. hist. Edgars Ceske; pārraides producente – Liene Jakovļeva Uzvārdu došanai Vidzemē – 200! Turaidas muzejrezervātā jau 20 gadus tiek piedāvāta izglītojoša programma "Uzvārdu došana". Viduslaiku Rietumeiropā uzvārdu veidošanās aizsākās 11. – 12. gadsimtā un pamatos noslēdzās 18. gadsimta beigās. Turpretim Austrumeiropā, tai skaitā Baltijā, uzvārdu piešķiršanas process ilga līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem! Tomēr jānorāda, ka līdz 18. gadsimtam Rīgā un citās Vidzemes guberņas pilsētās jau bija izveidojies brīvo latviešu iedzīvotāju slānis ar saviem uzvārdiem; neliela daļa tādu bija arī uz laukiem. Uzvārds vispirmām kārtām ir brīva cilvēka pazīme. Vergam un dzimtcilvēkam uzvārdu nevarēja būt, jo viņi nebija personīgi brīvi. Tādēļ uzvārda piešķiršana jau pati par sevi ir pazīme, kas liecina par personības sociālā statusa maiņu – emancipāciju, procesa aizsākumu, lai tiesību ziņā pielīdzinātos citām sociālām grupām. Vidzemē uzvārdi tika piešķirti, sākot no 1822. gada rudens, kad tika atbrīvota pirmā saimnieku kategorija, un turpinājās 1823., 1824. un 1825. gadā, kad attiecīgi tika atbrīvotas otrā saimnieku, pirmā un otrā kalpu kategorijas. Bet kāpēc uzvārdu došanas 200. jubileju būtu vērts atzīmēt tieši 2026. gadā? Vispirms jau tāpēc, ka, kā jau teikts, visiem Vidzemes zemniekiem uzvārdi netika piešķirti vienā gadā, bet gan laika posmā no 1822. līdz 1825. gadam. Otrkārt – un galvenokārt – tāpēc, ka pagastu tiesu protokoli par šo laika posmu dažādu iemeslu dēļ nav saglabājušies, un vienīgie plašākie vēstures avoti par uzvārdu došanu (paši uzvārdi) ir 1826. gada muižu pagastu "dvēseļu revīzijas", kurās vispirms alfabētiskā secībā bija uzrakstīti visi pagasta vīriešu kārtas iedzīvotāji, minot māju (sētas) numuru, kādā attiecīgā uzvārda īpašnieki dzīvo. Tika minēts arī katra vīriešu kārtas iedzīvotāja vecums. Minētās ziņas "dvēseļu revīzijās" tika ievestas no t. s. "vārdu ruļļiem" (kuri arī nav saglabājušies), bet tie savukārt tika sastādīti pēc jau minētajiem, taču zudībā gājušiem pagastu tiesu protokoliem. Tātad 1826. gada pirmos mēnešus, kad sākās "dvēseļu revīziju" sastādīšana, var uzskatīt par drošu atskaites punktu uzvārdu došanas procesa noslēgumam Vidzemē. Kas attiecas uz Kurzemi, resp., Kurzemes guberņu, šeit situācija bija nedaudz citādāka. Zemnieku brīvlaišana Kurzemē gan formāli notika 1817. gadā, tomēr uzvārdi visiem zemniekiem vienā paņēmienā tika piešķirti tikai 1834. – 1835. gadā. Savukārt Latgalē uzvārdu veidošanās nav bijis vienreizējs akts, bet ilgstošs process, kas aptvēris laiku vismaz no17. līdz 19. gadsimtam. Krievijas cara administrācijas ieinteresētību uzvārdu piešķiršanā noteica galvenokārt tas, ka zemnieku brīvlaišana ar laiku nesa sev līdzi arī viņu tiesības mainīt dzīvesvietu, izceļot uz citiem pagastiem un pilsētām. Ja nebūtu uzvārdu, aizceļojušo zemnieku vai viņa ģimeni sameklēt būtu bijis nereāli, bet līdz ar to zustu galvasnaudas maksājumi Krievijas impērijai, kā arī nodevas pagastam. Kaut gan 1819. gada brīvlaišanas likumos un sekojošās Vidzemes gubernatoru instrukcijās ("patentēs") bija teikts, ka uzvārdu izvēlei ir jābūt "brīvai" un gandrīz vienīgais nosacījums bija aizliegums pieņemt slavenu personu un muižnieku dzimtu uzvārdus, prakse tomēr bieži izrādījās nedaudz citāda: uzvārdus diktēja ne vien dzimtkungi, bet arī pagasta tiesas rakstveži (skrīveri). Uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem savā laikā pētījis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vēlākais Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas faktiskais vadītājs Kristaps Upelnieks, kurš savu mūžu diemžēl beidza traģiski – 1944. gada novembrī viņu nošāva vācieši. Savā1936. gadā publicētajā tāda paša nosaukuma studiju darbā, kurš saņēma Krišjāņa Barona prēmiju, viņš rakstīja: "Nereti uzvārdi tika doti atkarībā no zināmās personas tikumiskām, pozitīvām vai negatīvām īpašībām vai arī no kāda fiziska vai garīga trūkuma. Nav domājams, ka kāds vēlētos atklāti izpaust savu fizisko defektu vai negatīvās īpašības, vēl vairāk – tās uzvārda veidā atstāt nākamajām paaudzēm!" Kā negatīvie piemēri minēti tādi uzvārdi kā Pļāpe, Glupe, Muļķis, Aklais, Melis, Grēcinieks, Nerātnis un citi, kā arī dzīvnieku sugu nosaukumi ar nievājošu nozīmi: Lops, Vepris, Sivēns, Kuce, Bluse vai vienkārši Mirons (vairāki gadījumi), Plunders, Ķēms un vesela virkne piedauzīgu jeb nedrukājamu uzvārdu. Tādēļ laikā no 1920. gada, kad Latvijas valsts pieņēma likumu par uzvārdu nomaiņu, līdz 1934. gadam, Iekšlietu ministrijā tika saņemti 3778 iesniegumi par uzvārdu nomaiņu, galvenokārt to nelabskanības un piedauzības dēļ. Tas pats attiecas uz šī paša autora ieteikumu uzvārdu neveidot, to atvasinot no tēva vārda, piem. Pēteris, Jānis, Miķelis, Mārtiņš, Indriķis, Jēkabs u. c. un veidojot t. s. patronīmus: Pētersons, Jansons, Miķelsons, Martinsons, Indriksons, Jēkabsons u. c. Lieki teikt, ka arī šeit labi domātais vēlējums nepalīdzēja – dzīve, pareizāk sakot – tauta ieviesa savas korekcijas!

Pirmais gads apvienotajā sabiedriskajā medijā ir aiz muguras. Apvienošana pagaidām ir juridiska, praktiskās lietas notiek pakāpeniski. Cik ātri un veiksmīgi viss norit?  Savukārt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) pēc zināma neskaidrības perioda šogad strādā pilnā sastāvā. Par sabiedriskā medija darbu un nākotni Krustpunktā lielā intervijā ar SEPLP priekšsēdētāju Sanitu Upleju-Jegermani.  

Rit otrā diena ziemas olimpisko spēļu diena Itālijā, kurā arī Latvijas sportisti ir trasēs. Biatlonisti stafetē izcīnījuši 12. vietu. Distanču slēpotājs Raimo Vīgants skiatlonā palika 51. vietā. Gaidām kamaniņu braucēju startu. Sniega trasē Antholcā aizvadīta pirmā disciplīna biatlonā – 4x6km jauktā stafete komandām. Šī disciplīna OS ir jau kopš 2014. gada, bet Latvija tajā piedalījās pirmoreiz.  Startēja Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Latvija 21 komandas konkurencē finišēja 12. vietā. Tesero distanču slēpošanas trasē šodien skiatlona sacensībās kungiem starp 75 dalībniekiem bija arī latvietis Raimo Vīgants. Viņam šīs ir otrās spēles pēc dalības Pekinā pirms četriem gadiem, kur viņš šajā disciplīnā palika 51. vietā. Arī šoreiz Raimo izcīnīja 51. vietu. Sportists pats pēc finiša nebija īpašā sajūsmā, bet nebija arī pārāk sarūgtināts. Kā zināms, viņam labāk veicas sprinta distancē. Savukārt Kortīnā šovakar gaidāmi divi izšķirošie braucieni kamaniņās vīriešiem. Pēc pirmajiem diviem braucieniem Kristers Aparjods ieņem 4. vietu, no labāko trijnieka atpaliekot aptuveni divas desmitdaļas no sekundes, bet Gints Bērziņš noslēdz desmitnieku. Lai vērtētu mūsu sportistu sniegumu un izredzes, sazināmies ar Latvijas kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretāru Kristapu Mauriņu, kurš pats arī 2014. gadā bija olimpisko spēļu dalībnieks.  Vēlam veiksmi sportistiem, sacensībām līdzi varēs sekot Latvijas TV jau no plkst. 18.

Sievietes organismam ir savas īpatnības, kuras ietekmē arī sirds veselību. Kāpēc tā un ko par savu sirdi vajadzētu zināt tieši sievietēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Iveta Mintāle un biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Iveta Mintāle skaidro, ka anatomiski sievietes un vīrieša sirds neatšķiras, bet fizioloģiski un slimības simptomu ziņā atšķirības ir lielas. Sievietēm nav tik krasi izteiktas sāpes krūtis, nav tik krasa izstarojuma sāpēm uz roku, kā tas ir vīriešiem. "Jāpievērš uzmanība, ja ir diskomforts, nepatīkama sajūta, tirpstoša sajūta, pat slikta dūša. Lietas, kas pēkšņi parādās un kuras nevar nepamanīt," norāda Iveta Mintāle. Ārste mudina, ja ir nepatīkamas sajūtas un neizpratne, ko darīt, nevis nogaidīt, bet zvanīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam un noskaidrot, vai jāsauc palīdzība, vai var iztikt ar konsultāciju pa telefonu. Tas ir labs palīgs, lai izprastu pazīmes. "Sievietēm vairāk cieš mazie asinsvadi, tāpēc ir grūtāk veikt diagnostiku," norada Iveta Mintāle. "Ja kaut kas atšķiras no veselīgās, spēcīgās, enerģiskās sajūtas, kāda bija vakar, ir jāpadomā, kas tam varētu būt par iemeslu," atgādina Iveta Mintāle. Vēl ārste min, ka jāņem vērā, ka sievietes var būt emocionālākas, ar augstāku stresa līmeni, kas bieži noved pie miega trūkuma. "Nepietiekams miegs ir ļoti izteikts riska faktors. Ir izpētīts, ka sievietēm jāguļ vairāk nekā vīriešiem. Sievietēm ir jāguļ 8-9 stundas, ar sešām stundām nepietiek," skaidro Iveta Mintāle. "Ja regulē asinsspiedienu ar medikamentiem, kamēr nav noregulēts miegs, ar asinsspiedienu ir grūti cīnīties. Miegs un normāla mentāla pašsajūta ietekmē pašsajūtu." Diemžēl sirds un asinsvadu slimības ir galvenais nāves cēlonis sievietēm Latvijā. Lai pievērstu uzmanību sievietes sirds veselībai un mudinātu veikt pārbaudes, februāris ir sievietes sirds veselības mēnesis. Biedrība "Par sirdi" arī aicina veikt pārbaudes un vispirms doties pie ģimenes ārsta, lai veiktu profilaktiski nepieciešamās analīzes. Savukārt mājaslapā "parsirdi.lv" veikt testu "Vai viss kārtībā, mīļā sirds?", lai aizdomātos vairāk par savas sirds veselību. Biedrība arī veikusi aptauju, kurā vaicāja sievietēm, vai viņas zina sirds veselības riska faktoriem un vai tos varētu atpazīt. Piemēram, vai prastu atpazīt infarkta pazīmes? 37% atbildēja, ka neprastu atpazīt infarkta pazīmes un arī nezina sirds veselības riska faktorus.

Februārī Igaunijas Republika atzīmē savu 108. gadadienu, un jau 14 gadus februāris ir Igaunijas mēnesis arī Rīgas Latviešu biedrībā. Sadarbībā ar biedrību „Estonia” tapusi un līdz 8. martam apskatāma igauņu tekstilmākslas izstāde “Paralēlās pasaules” ar divu tekstilmākslinieču - Kadi Pajupū (Kadi Pajupuu) un Marilinas Pīrsalu (Marilyn Piirsalu) - darbiem.  Savukārt 8. februārī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē izskanēs Igaunijas un Latvijas jauno mūziķu draudzības svētki - koncerts Accordare, kur uzstāsies Tallinas Mūzikas un baleta skolas un PIKC NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi  Par gaidāmajiem notikumiem uzzinām sarunā ar RLB biroja vadītāju Stellu Līpīti un RLB Mūzikas komisijas priekšsēdētāju Venti Zilbertu. Stella Lipīte: Pasākumi, kuri pie mums norit jau 14 gadus februārī, ir veltīti Igaunijai. Rīgas Latviešu biedrība draudzējas ar biedrību “Estonia”, kura ir trīs gadus vecāka par Rīgas Latviešu biedrību, dibināta 1865. gadā. Mūs jau 20 gadus vieno ciešas draudzības saiknes, un, pateicoties šai draudzībai, ir arī kultūras saiknes un kultūras apmaiņa. Jau 14. gadu februāris ir veltīts Igaunijai un Igaunijas kultūrai, tiek rīkotas gan izstādes, gan muzikāli notikumi. Februāris ir zīmīgs mēnesis, jo Rīgas Latviešu biedrības priekštece, Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem, tika dibināta 1868. gada februārī, tā kā Igaunijas tēma mums jau vairāk kā 150 gadus ir līdzās. Arī draudzība un savstarpējie kontakti, savstarpējā palīdzība, savstarpējā domu apmaiņa noritēja gan pirms simts un vairāk gadiem, gan arī tagad, mūsdienās. Sadarbība un draudzība ir abpusēja, arī Latvija Igaunijas pusē tiek parādīta?  Jā. 14 gadus pie mums tiek rīkotas igauņu izstādes. Ir bijušas pāris vizuālās mākslas izstādes, gleznu izstādes, bet lielākoties tā ir igauņu tekstilmāksla, kas tiek izstādīta mūsu Baltajā zālē. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Igauņu tekstilmākslas asociāciju un izstāžu kuratori, mākslinieci Kairi Tali, kura atrod brīnišķīgus igauņu māksliniekus, brīnišķīgas pērles, un katru gadu ļoti apzināti un apdomāti izvēlas un atved uz Rīgu. Mūsu Rīgas Latviešu biedrībā ir vizuālās mākslas komisija, kurā darbojas Rīgas Latviešu biedrības biedri, mākslinieki - gan tēlnieki, gan gleznotāji. Mums arī ir bijusi izstāde Igaunijā, Tallinā. Esam bijuši Igaunijā, bet vairāk igauņu mākslinieki ir bijuši pie mums. Šoreiz tieši tekstilmāksla skatāma? Jā. Izstādē “Paralēlās pasaules” piedalās divas izcilas igauņu tekstilmākslinieces Kadi Pajupu un Marija Linna Pīrsalu ar saviem darbiem ļoti unikālās tehnikās. Vienai māksliniecei būs tradicionālāki darbi, otras mākslinieces darbi varbūt pat būs pārsteigums, jo tie ir vairāk nevis tradicionāli gobelēni, bet telpiskas tekstīlijas. Abas mākslinieces strādā kopīgā studijā, daudz kopīgu projektu ir bijis, un arī Rīgā šī izstāde ir abām māksliniecēm kopā. Abas mākslinieces ir izstrādājušas unikālas tehnikas, kas būs redzamas darbos. 

Kultūras rondo studijā dzejnieks un atdzejotājs Kārlis Vērdiņš, kurš uzrakstījis jaunu dzejas grāmatu „Nekas” un atdzejojis krievu konceptuālās dzejas pārstāvja Ļeva Rubinšteina krājumu „Tas esmu es”.  “Nekas” ir Vērdiņa septītais dzejas krājums pieaugušajiem. To izdevis apgāds "Neputns". Savukārt sērijas "Orbītas bibliotēka" turpinājumā izdots krievu dzejnieka Ļeva Rubinšteina atdzejas krājums Kārļa Vērdiņa tulkojumā. Grāmatas tulkojums uzsākts jau 2017. gadā, taču iekavējies un nu iznācis kā veltījums Ļeva Rubinšteina (1947-2024) piemiņai un atgādinājums par viņa neparasto dzeju – liecinājumu par apbrīnojami neordināru poētisko domāšanu un klusu, bet stingru totalitārisma piekoptās smadzeņu skalošanas un personības nonivelēšanas nosodījumu. Kārlis Vērdiņš arī kopā ar Matīsu Kažu radījis ludziņu "Bastardi" Nacionālajā teātrī, bet viņa dzejolis "Tīrība" ir pamatā Andreja Brīvuļa animācijas filmai, kura nominēta vairākām "Lielajam Kristapam".  Tāpat Kārlis Vērdiņš ir viens no izstādes "Ielu maldos" veidotājiem.

Pirmo reizi 25 gadu laikā Starptautiskā kosmosa stacija piedzīvoja ārkārtas evkuāciju astronauta veselības sarežģījumu dēļ. Tas mudina domāt, kādiem apstākļiem pakļauts cilvēka ķermenis izplatījumā un kādas pārcilvēciskas prasības dažkārt jāspēj izturēt astronautiem. Ko var un ko nevar darīt astronauts savas veselības labā riņķojot Zemes orbītā, vidē, kur vizīte pie ārsta kabinetā nav iespējama? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere. Ķīpsalā meteorītu novērošanai uzstādīta "meteoru patruļa" Ierīce no ārpuses izskatās salīdzinoši necili, atgādina metāla sēni uz gara kāta. Īpaša ir tās iekšpuse. Astronomijas eksperti to dēvē par "meteoru patruļu". Šobrīd Latvijā ir trīs šādas meteoru patruļstacijas, drīz arī sāks darboties ceturtā. Ķīpsalā uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija, uz kuru vedina doties Meteorītu muzeja dibinātājs un vadītājs, un RTU docents Kārlis Bērziņš. Paši astronomi tās dēvē par „meteoru patruļām”, jo iekārtas ar vairāku kameru acīm nemitīgi filmē asteroīdus, komētas,  bolīdus, nezinātniski sakot, debesu akmeņus un akmentiņus, kas no Visuma nonākuši atmosfērā. Pateicoties šīm ierīcēm, pētnieki var ļoti precīzi izrēķināt debesu objektu lielumu, kustību, ātrumu. Ja kāda komēta, Zemei garām skrienot, nakts melnumā te pazaudē savu asti (piedodiet astronomi, zinu, ka komētas aste ir  garš putekļu mākonis un nekur nekrīt), tad ar šo kameru datētajiem attēliem, astronomi var noteikt, kur tā aste nokritusi. Ideja par šādām kamerām radusies amerikānim, meteoru biedrības pārstāvim Maikam Hankijam, kurš izdomājis, ka kvalitatīvāk  krītošu debess ķermeņu izpēti var veikt, ja tos filmē un vēlāk datē to kustības ātrumu un sadegšanas raksturu. Šim nolūkam der neliela kompakta stacija, aprīkota ar vairākām kamerām. Pirms kāpjam uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta piestājam darba telpā pie datora, lai aplūkotu kameru savāktos attēlus un kopā ar Kārli Bērziņu plašāku skaidrojumu par meteoru patruļu darbību sniedz Latvijas astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. -- Savukārt ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs stāsta par vistu vanagu.

Aktieris Kristaps Kristers Ozols 2025. gadā absolvēja režisora Elmāra Seņkova vadīto dramatiskā teātra aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā un uzsāka darbu Valmieras teātrī. Viņš sevi jau vairākkārt teātrī pierādījis, nupat kā tapusi monoizrāde „Sākums” par šaubām un pārdomām, kas piepilda viņa prātu, un iespējams, tas ir aktuāli arī citiem jauniem cilvēkiem. Radošājā telpā “Kurtuve”, Valmierā, Kristaps uz skatuves stājas viens. Viņam apkārt nav spilgtu dekorāciju, tikai uz skatuves ar līmlentu novilkta strīpa. Viņš šajā telpā ir viens ar savu stāstījumu skatītājiem, kas kaut kādā ziņā atgādina komiķu šovus, stāvizrādes. Tikai šoreiz joki ir par aktieri un pasauli viņam apkārt. Šī ir Kristapa Kristera pirmā monoizrāde, līdz ar to jāiepazīst skatuve vienam. Un arī kļūdas jāuzņemas pašam. Uz skatuves nav kolēģu, ar kuriem šo sajūtu dalīt. Izrādes pamatā ir Justa Terteļa luga, kas pielāgota mūsdienām un pašam aktierim. Lai palīdzētu aktierim Kristapam Kristeram Ozolam mesties jaunos izaicinājumos, atbalstu sniedzis gan aktiera kādreizējais pedagogs, režisors Elmārs Seņkovs, kuram šis ir jau 60. iestudējums. Režisors uzskata, ka izrāde parāda ne tikai mīlestību pret aktierspēli, bet arī šīs profesijas skaudro dabu. Savukārt Valmieras teātra aktieris Aksels Aizkalns šajā izrādē bija režisora asistents. Zīmīgi, ka viņš ir aŗi Kristapa teātra krusttēvs. -- Kristaps Kristers Ozols līdz šim sevi pierādījis diplomdarbu izrādēs – “Kristāla bērni”, “Sapņotāji”, “Nevienam nezināmā Marija”, “Santakrusa” un citās. Spēlējis iestudējumos Latvijas Nacionālajā teātrī “Nacionālais kanāls” un “Smilšu cilvēks”. Valmieras teātrī spēlējis Skangala kungu un laupītāju Oto izrādē "Mazais cilvēks" un Janku izrādē “Ļaunais gars”.

Kādas zāļu tējas vislabāk lietot laikā, kad termometra stabiņš spītīgi rāda krietnus mīnusus? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro akupunktūras ārsts - fitoterapeits Artūrs Tereško, zāļu sieva Evita Lūkina un uzņēmēja, ārstniecības augu audzētāja Inese Mekša. "Februārī, kad ir auksts, jāpievēršas tējām, kas silda," atzīst Artūrs Tereško. Viņš skaidro, ka tējas iedala trīs kategorijas - vēsie, remdenie un siltie augi. Latvijā aug mārsils, kas ir siltais augs. "Ja mārsila tēju iedzersiet, būs iekšējs siltums," bilst Artūrs Tereško. "Veikalā var iegādāties ingvera sakni, kas arī ļoti silda." Viņš iesaka ingvera sakni sarīvēt un izkaltēt, lai ilgāk var uzglabāt. To pavāra, parasti tas ir apmēram īkšķa lieluma gabaliņš, ko uzvāra ar puslitru ūdens un visai ģimenei var izsniegt pa pustasītei tējas. Vēl arī sildoša ir raudenes un asinszāles tēja. Tās var dzert, ja uznāk drebulis pēc vēsas dienas. Tāpat dakteris aicina sildīties pie kāda kamīna vai krāsns.  "Aukstumam ir pretī jānostāda siltums, tad iestājas līdzsvars un cilvēks mazāk saslimst," norāda Artūrs Tereško. "Man liekas, šobrīd ir liela kļūda, ka mēs pārāk siltus dzīvokļus turam un bērnus ļoti tuntulējam, un viņi telpās sasilst un tad iziet ārā, ļoti atdzesējas. Tad arī krītas imunitāte un mikrobiem un vīrusiem ir lielākas iespējas tikt klāt." Inese Mekša ingveram pievienot smiltsērkšķus, gan lapas, gan ogas. Tie arī silda un vēl daudz vitamīnu. Tāpat viņa iesaka rūpīgi sekot līdzi, kur un kā augs, ko piedāvā tējai, ir audzis. Labāk izvēlēties bioloģiski audzētus augus, jo arī zāļu tēju audzēšanai lielos daudzumos izmanto pesticīdus. Savukārt pret pārmērīgu svīšanu iesaka dzert salvijas tēju. Salvija labi aug arī Latvijā. Evita Lūkina mudina mainīt tējas un pielāgot to koncentrāciju, kā arī veidot savus maisījumus. Piemēram, liepziedi ir sviedrējošs augs. Lai arī tēja ir ļoti garšīga, to nedrīkst dzert nepārtraukti.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) pašlaik skatāma izstāde „Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz zemes”. Saistībā ar izstādi pirms kāda laika muzejā notika priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkorformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide?”. Mākslas zinātnieces referātos atskatījās uz 20. gadsimta 60.-80. gadiem un mākslinieku atrašanos starp konformismu un nonkorformismu. Savukārt mūsdienu mākslinieki diskutēja par radoša cilvēka brīvību, pašcenzūru, arī laikmeta iezīmēm. Priekšlasījuma tēma un arī diskusija raisīja lielu interesi, jo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja konferenču zālē nebija nevienas brīvas vietas. Jautājumi: kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes un kādas stratēģijas viņi pielietoja, kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju, un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa? Arī par Nortona un Nensijas Dodžu Padomju Savienības nonkonformisma mākslas kolekciju dažas spilgtas epizodes šajā ierakstā.

Par jogu kā vienu no sešām hinduisma ortodoksālajām skolām. Jogas prakse nāk no ASV, strauji izplatoties Eiropā 20.gs. 60ajos gados. Indijā tā ir mentāla un fiziska disciplīna, tai ir askētisks raksturs, ar garīgu mērķi. Savukārt, Eiropā tā ir veidojusies kā garīga prakse , lai stiprinātu savu ego.

Pēdējo gadu laikā dzirdam daudz diskusiju par sabiedrībai noderīgiem un šķietami apšaubāmiem pētījumiem - tā vien liekas, ka viedoklis, ko un kā pareizi pētīt ir visām nozarēm. Taču, ko par to domā cilvēki, kas šīs zināšanas rada paši? Kā viņi sev un sabiedrībai pamato savas pētnieciskās izvēles un kur pētnieka interesēm jāpieliek punkts un jādod vieta sabiedrības gaidām?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes Augstskolas rektore, asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš, viņi diskusijā pārstāv sociālo zinātņu jomu. Savukārt eksaktās zinātnes pārstāv matemātiķis pēcdoktorantūras studijās Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un un fiziķis pēc aicinājuma, Latvijas Universitātes prorektors, asociētais profesors Guntars Kitenbergs.

Raidījumā Piespēle izzinām, kas ir Kristapam Porziņgim atklātais posturālās ortostatiskās tahikardijas sindroms (POTS)*. To izskaidro sporta ārste Sandra Rozenštoka. Ko profesionālam sportistam nozīmē sadzīvot ar šādu sindromu un pēc cik ilga laika tas izzūd?  Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz izcilais basketbola treneris Jānis Rimbenieks un viņa titulētākais audzēknis, olimpiskais čempions 3x3 basketbolā Nauris Miezis. Nedēļas topā: Oficiāli izziņots Latvijas delegācijas sastāvs ziemas olimpiskajās spēlēs Itālijā - visu laiku lielākā pašmāju sportistu komanda, ko veido 68 atlēti; Rīgā sākas Eiropas telpu futbola čempionāts, Latvijas izlase finālturnīrā debitē ar pārliecinošu uzvaru, otrajā mačā zaudējums Francijai ar 0:5; Aļona Ostapenko izstājas Austrālijas atklātā tenisa čempionāta vienspēļu otrajā kārtā, visas cerības atkal uz dubultspēlēm; Biatlonisti aizvada pēdējo Pasaules kausa posmu pirms olimpiskajām spēlēm - Renārs Birkentāls pirmoreiz karjerā finišē desmitniekā.   * Posturālās ortostatiskās tahikardijas sindroms (POTS) ir stāvoklis, kura dēļ, pieceļoties no guļus stāvokļa stāvus vai pat nedaudz pastāvot, rodas vairāku simptomu kopa, piemēram, paātrināta sirdsdarbība, reibonis, nogurums.

Kultūras rondo tiekamies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktori Indru Lūkinu un komponistu Arturu Maskatu. Sarunas uzmanības lokā ne tikai Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, bet arī Latvijas koncertdzīves aktualitātes Rīgā, Rēzeknē un citur. Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts notiks 27. janvārī Rīgas Kongresu namā. Kā allaž uz vienas skatuves satiksies visi Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri, jaunu elpu piešķirot nepelnīti piemirstām klasiskām vērtībām un mūslaiku meistardarbiem, sabalsojoties ar spilgtiem pašmāju solistiem un godinot arī komponistus – jubilārus. Pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults esot tā mākslinieciskajam vadītājam Mārtiņam Ozoliņam, vakaru ieskandinās 170. gadskārtā sumināmā Jurjānu Andreja “Simfonisks allegro”. Tieši šis 1880. gadā darinātais darbs uzskatāms par latviešu simfoniskās mūzikas pamatakmeni, un tieši šī opusa 125. gadskārta savulaik mūzikas vēsturnieku Arnoldu Klotiņu rosināja 2005. gadu pasludināt par “Latviešu simfoniskās mūzikas gadu”, kura izskaņā rīkotais vērienīgais lielkoncerts arī kļuva par  Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta tradīcijas aizsākumu.  Gluži tāpat kā toreiz, arī šajā koncertā Jurjānu Andreja romantiska dramatisma spriegotā partitūra sabalsosies ar Jāņa Ivanova, Romualda Kalsona un Pētera Vaska skaņumākslu. Šai 2026. gada jubilāru saimei 2026. gada prgrammā pieplusojams arīdzan Volfgangs Dārziņš.  Pētera Vaska Otro koncertu vijolei un orķestrim “Vakara gaismā” lielkoncertā atskaņos vijolniece Vineta Sareika, diriģents Normunds Šnē un viņa dibinātais kamerorķestris „Sinfonietta Rīga”.  Atzīmējot izcilā simfoniķa Jāņa Ivanova 120. gadskārtu, lielkoncerta programmu kuplina viņa 19. simfonija. To atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā Savukārt Romualda Kalsona  simfoniskā poēma “Retrospekcija” skanēs diriģenta Kaspara Ādamsona un Liepājas Simfoniskajam orķestra lasījumā. Savukārt saspēlē ar pianistu Reini Zariņu izskanēs Volfganga Dārziņa Otrais koncerts klavierēm un orķestrim.

Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā? Atziņas pēc Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotājiem priekšlasījumiem un diskusijas. Kultūras rondo studijā izvaicājam komunikāciju pētnieku Mārtiņu Kaprānu, jo arī mākslā svarīga ir komunikācija un māksla pati ir komunikācijas veids. Viņš bija arī diskusijas vadītājs. Uzklausām mākslinieku viedokli.  Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aizvadīti priekšlasījumi un diskusija „Starp konformismu un nonkonformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide? 20. gadsimta 60.–80. gadi”. Tajā satikās mākslas zinātnieki no Latvijas un ASV. Priekšlasījumos mākslas eksperti aplūkoja, kā oficiāli atzīto mākslinieku darbos identificējamas nonkonformisma pazīmes, un kādas stratēģijas viņi pielietoja. Kā Mākslinieku savienības viedokļu līdera Ojāra Ābola aktīvisms skatāms iepretim Zentai Loginai, kura ieņēma eskeipisku dzīves pozīciju. Un kā 70. gados mākslā ienākusī jaunā paaudze izvairījās no skarbā stila patosa, izvēloties apolitisku mākslas darba saturu un postmodernu formu. Ar priekšlasījumu “Ojārs Ābols. Sadarbošanās kā stratēģija” uzstājās LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja (20. gs. 2. puse – 21. gs.) un Ojāram Ābolam veltītās izstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone. Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) doktorante Mg. art. Ieva Kalniņa piedāvās referātu “Konformisma un nonkonformisma robežtrajektorija padomju okupācijas agrīnajos gados Latvijā: Zentas Loginas stāsts”. Savukārt LMA doktorante Mg. art. Agnese Zviedre iztirzās tēmu “Cilvēks nav sala: 1970. gadu Latvijas mākslinieku formālie eksperimenti un meklējumi”. “Par pagrīdes kustībām un avangardu: Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijas loma Baltijas nonkonformisma veidošanā” tiešsaistē runās Ratgersa Universitātes Mākslas vēstures katedras profesore Dr. Džeina Eštone Šārpa (Jane Ashton Sharp). Referātiem sekoja diskusija “Uzbrukums māksliniekam. Kā saglabāt autonomiju un daudzveidību laikmetīgajā mākslā?”, kurā analizēja šodienas situāciju. Sarunā piedalījās mākslinieki Kristaps Epners, Gundega Evelone, Margrieta Griestiņa un Krišs Salmanis, apskatot mākslinieka lomu mūsdienu kultūrpolitiskajā vidē. Katrs citādā veidā saskārušies ar uzbrukumu māksliniekam. Pasākums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisinājās laikā, kad vienlaicīgi notiek divas izstādes – “Džemma” (līdz 25. janvārim) un “Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes” (līdz 10. maijam). Džemma Skulme (1925–2019) un Ojārs Ābols (1922–1983) bija dzīvesbiedri, domubiedri un ievērojamas figūras Latvijas mākslā padomju okupācijas periodā.

Turpinām sekot līdzi notikumiem Irānā, pieaugošajai spriedzei Grenlandē un dažām aktualitātēm Moldovā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu programmas vadītāju Sintiju Broku-Kovalevsku. Irānas sacelšanos slīcina asinīs Protesti, kas Irānā uzliesmoja pērnā gada nogalē, pagājušās nedēļas otrajā pusē strauji vērsās plašumā un ieguva arvien konkrētāku politisku saturu. Cilvēku miljoni, izgājuši apmēram 180 pilsētu ielās, skandēja lozungus par valdošā islāma teokrātiskā režīma gāšanu un monarhijas atjaunošanu. Pašreizējais Irānas Islāma republikas režīms izveidojās pēc revolūcijas 1979. gadā, kad tika gāzts līdz tam valdījušais šahs Mohammads Rezā Pehlevī. Šahs mira trimdā 1980. gadā, bet viņa titula mantinieks ir vecākais dēls, kroņprincis Rezā Pehlevī, kurš vada 2013. gadā Parīzē nodibināto Irānas Nacionālo padomi, vienu no galvenajām irāņu trimdas organizācijām. 6. janvārī kroņprincis nāca klajā ar aicinājumu vērst protestus plašumā, kas arī notika. Režīms savukārt uzsāka plašu globālā tīmekļa pieejas un citu sakaru bloķēšanu, varas pārstāvji vērsās pret protestētājiem arvien vardarbīgāk. No protestētāju puses notika valsts iestāžu ieņemšanas un aizdedzināšanas gadījumi, tika aizdedzinātas arī vairākas mošejas. Varas pārstāvji, pirmām kārtām Islāma Revolūcijas gvardu korpusa kaujinieki, sāka laist darbā šaujamieročus; parādījās ziņojumi par snaiperu un ložmetēju izmantošanu. Irānas augstākā līdera Alī Hāmenejī publiskie izteikumi kļuva arvien draudošāki. Viņš protestētājus raksturo kā valsts ienaidniekus, kuri kalpojot Savienoto Valstu interesēm. Ziņas par bojāgājušo skaitu pagājušās nedēļas nogalē sasniedza vairākus simtus, šobrīd kā minimālais skaits tiek minēti jau vismaz 2500 cilvēku, taču avoti piesauc arī daudz lielākus skaitļus – divpadsmit un pat divdesmit tūkstošus nogalināto. Tiek ziņots, ka bojā gājuši arī apmēram 140 varas pārstāvju. Vairāk nekā 16 000 protestētāju esot arestēti. Daudzu skati šobrīd pievērsti ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš jau vairākkārt solījies iesaistīties, ja režīms uzsāks neapbruņotu ļaužu slepkavošanu, kas šobrīd jau visai nepārprotami notiek. Vakar Baltā nama saimnieks savā sociālā tīkla kontā „Truth Social” publiskoja ierakstu, aicinot protestētājus nepadoties un paužot, ka palīdzība jau esot ceļā. Šodien, 14. janvārī, Tramps publiskojis arī brīdinājumu Teherānas režīmam neuzsākt nāvessodu izpildi protestu organizēšanā apsūdzētajiem. Pērnās nedēļas nogalē arestētā un uz karstām pēdām tiesātā Efrana Soltani radinieki ziņojuši, ka šodien viņam paredzēts izpildīt nāvessodu. Grenlandes „saldējuma” tīkotājs Tramps Šai dienai var būt tālejošas sekas Grenlandes un Dānijas, bet arī Eiropas un pasaules vēstures gaitā. Šodien, 14. janvārī, Baltajā namā jānotiek sarunām starp ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio no vienas, un Dānijas ārlietu ministru Larsu Loki Rasmusenu un Grenlandes ārlietu ministri Vivianu Mocfeldu no otras puses. Ziemeļu karalistes pārstāvji cer mazināt spriedzi, kas savilkusies ap pasaulē lielāko salu pēdējās nedēļās, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ar jaunu sparu pauž apņemšanos padarīt šo autonomo Dānijas kroņa zemi par amerikāņu teritoriju. „Vieglā vai smagā veidā,” izteicies Baltā nama saimnieks, ar „smago” diezgan nepārprotami domājot iespējamu militāru akciju. Vēl pavisam nesen ka tāds bija neiedomājams, bet amerikāņu zibenīgā specoperācija janvāra sākumā Venecuēlā liek uzlūkot šādu iespēju kā krietni reālāku. Vēl jo vairāk, lasot prezidenta Trampa nesenos izteikumus par to, ka viņa rīcībai vienīgais ierobežojošais faktors esot paša morāle, bet nekādi ne starptautiskās tiesības. Savukārt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena norādījusi, ka piesauktais „smagais veids”, respektīvi, Savienoto Valstu militāra akcija Grenlandes pārņemšanai nozīmēs Ziemeļatlantijas alianses beigas. Vašingtonas līdzšinējie partneri Eiropā nonāktu ļoti sāpīgas izvēles priekšā, kur vienā svaru kausā būtu solidaritāte ar Dāniju, otrā – Savienoto Valstu turpmāka dalība Eiropas aizsardzībā, jo sevišķi atbalsts Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Atbildot Trampa argumentiem par it kā iespējamu Krievijas vai Ķīnas invāziju Grenlandē, ja to nepārņems Savienotās Valstis, Rietumeiropas partneri, sevišķi Vācija un Lielbritānija, pauduši gatavību kāpināt savu militāro klātbūtni salā. Tomēr ļoti daudzi apšauba to, ka drošības apsvērumi patiešām ir prezidenta Trampa un viņa administrācijas motīvs. Daudz ticamāka šķiet vēlme tikt pie ziemeļu salas izrakteņu resursiem, kontrolēt kuģošanas ceļus, kas varētu kļūt aktīvāki līdz ar ledus kušanu Arktikā un arī apmierināt Baltā nama saimnieka arhaiski impēriskās ambīcijas. To visai nepārprotami paudis viņš pats, pirms dažām dienām sakot: „Mēs runājam par iegūšanu īpašumā, nevis iznomāšanu. [..] Mums ir bāzes Grenlandē. Es varētu izvietot tur vairāk karavīru, ja vēlētos, bet vajag vairāk. Vajag īpašuma tiesības. Vajag titulu.” Kā liecina aptaujas, diezgan daudz ir grenlandiešu, kuri vēlētos pilnīgu suverenitāti, taču 85% no viņiem ir kategoriski pret iespējamu pāreju Savienoto Valstu pakļautībā. Vai Moldova kļūs par Rumāniju? Pirms dažām dienām, runājot britu podkāstā „The Rest is Politics”, Moldovas prezidente Maija Sandu paziņoja, ja notiktu referendums par viņas valsts atkalapvienošanos ar Rumāniju, viņa balsotu par. Moldovai esot arvien grūtāk vienai izdzīvot pašreizējā nestabilajā pasaulē. Kā zināms, moldāvi un rumāņi runā praktiski identiskā rumāņu valodā, viduslaiku Moldāvijas kņazistē ietilpa tagadējās Moldovas un līdzās esošās Rumānijas austrumdaļas zemes, un starp abiem pasaules kariem tagadējā Moldova bija Rumānijas karalistes sastāvdaļa. No etniski vienotā kopuma Moldovu atrāva staļiniskā Padomju Savienība, 1940. gadā to anektējot un izveidojot Moldāvijas Padomju Sociālistisko republiku. Tātad jautājumam par Moldovas iespējamu apvienošanos ar Rumāniju ir vēsturisks un etniski kulturāls pamatojums. Šis motīvs vēl vairāk aktualizējās pēc Krievijas pilna mēroga agresijas pret Ukrainu, kad Kišiņeva sajuta pieaugošus draudus savai suverenitātei gadījumā, ja Krievijai izdotos īstenot savus ekspansijas plānus. Kopš Moldovas neatkarības 1991. gadā pastāvošais Piedņestras separātiskais reģions ir potenciāls tramplīns Krievijas agresijai ne vien pret Moldovu, bet, iespējams, arī tālāk uz rietumiem. Pie tam Kremļa agresija nav tikai ārēja – Moldova pastāvīgi izjūt prokremlisko spēku darbošanos valsts iekšienē gan attiecīgas ievirzes politisko partiju veidā, gan kā separātisma tendences autonomajā Gagauzijas teritorijā. Tomēr šajā pat podkāsta materiālā prezidente Sandu atzina, ka, viņasprāt, idejai par apvienošanos ar Rumāniju trūkstot Moldovas sabiedrības vairākuma atbalsta. 2024. gadā notikušajā referendumā neliels moldāvu vairākums – 50,4 procenti – nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Moldovas eirointegrācija, šādi likvidējot lielāko daļu tiesisko un administratīvo šķirtņu ar Rumāniju, joprojām šķiet reālāka alternatīva nekā atgriešanās pie pagājušā gadsimta pirmās puses situācijas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumi pasaulē risinājušies spraigi. Jau pirmās dienas liek domāt, ka šis būs saspringts gads. Raidījumā pievēršamies diviem tematiem. Irānā jau otro nedēļu cilvēki iziet ielās, lai protestētu pret dzīves dārdzību. Protesti Irānā vienmēr pievērš starptautiskās sabiedrības uzmanību. Un otrs temats, protams, notikumi Venecuēlā. Tur ir daudz aspektu, kas raisa bažas, un arī  jautājumus par tālāko.  Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra, Latvijas Radio ārpolitikas žurnālists Rihards Plūme un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Eiropas Savienības programmas vadītājs Marts Eduards Ivaskis. Specoperācija Venecuēlā Tas, ka ASV prezidents Donalds Tramps aicina Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro atkāpties, sakot, ka viņa valdīšana šā vai tā drīz beigsies, nebija nekas jauns. Tramps savas prezidentūras pirmajā gadā ir sarunājis ļoti daudz ko. Tāpēc ziņas, kas 3. janvāra rītā parādījās starptautisko jaunumu lentēs, pārsteidza. Vispirms uzzinājām, ka ir notikuši ASV īstenoti gaisa triecieni Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas tuvumā. Un jau pavisam drīz Savienoto Valstu prezidents paziņoja, ka Maduro kopā ar dzīvesbiedri ir sagūstīts un izvests no valsts. Nākamajās stundās kļuva zināms, ka ASV bija īstenojušas vairākus mēnešus plānotu slepenu kaujas operāciju, lai izzagtu un nogādātu savā teritorijā Venecuēlas autoritāro līderi. Nakts aizsegā labvēlīgos laikapstākļos, iesaistot apmēram 150 lidaparātu, amerikāņu specvienība ielauzās prezidenta rezidencē, nogalinot vairākus desmitus cilvēku, kā arī saņemot Maduro un viņa sievu gūstā. Vēlāk Tramps lielījās, ka neviens ASV karavīrs nav gājis bojā, un arī visa tehnika veiksmīgi atgriezusies Savienoto valstu karabāzēs. Specoperācija īstenota veiksmīgi un profesionāli, par to šaubu nav. Taču viss pārējais ir raisījis pamatīgu apjukumu. Jau vairākas dienas nerimst kritikas vilnis par to, cik leģitīmi un tiesiski viss noticis – vai ASV prezidents bez Kongresa akcepta bija tiesīgs dot pavēli šādu operāciju īstenot? Vai ASV drīkst rīkoties pretēji starptautisko tiesību praksei? Un kas tālāk notiks Venecuelā? Preses konferencē pēc nakts notikumiem Donalds Tramps paziņoja, ka kādu laiku Venecuēlas pārvaldi pārņems Savienotās Valstis. Tomēr Venecuēlas viceprezidente, kas šajās dienās jau pieņēmusi pagaidu zvērestu, ir sacījusi, ka nepieļaus savas valsts okupāciju, kaut arī solījusi sadarboties ar ASV. Nav arī skaidrs, vai Vašingtona ir gatava sūtīt savu armiju iekarot Venecuēlu. Donalds Tramps ir vairakkārt atkārtojis, ka turpmāk Venecuēlas naftas industriju pārvaldīs ASV kompānijas. Venecuēlā ir lielākie līdz šim zināmie naftas krājumi pasaulē. Daudzi analītiķi pauž pārliecību, ka tieši nafta ir bijis galvenais iemesls, kāpēc Donalds Tramps ir izrādījis tādu interesi par Venecuēlu. Tikmēr nolaupītais prezidents Nikolass Maduro ar sievu ir nogādāti Ņujorkā un jau stājušies tiesas priekšā, kur viņiem ir izvirzītas apsūdzības narkterorismā. Protesti Irānā Bojā ir gājuši jau vairāki desmiti cilvēku un aizturēti virs tūkstoš protestētāju – tādus skaitļus min Irānas aktīvisti, runājot par pēdējo dienu notikumiem šajā valstī. Viss aizsākās vēl iepriekšējā gada nogalē, kad ielās izgāja tirgotāji, kas pārdod preci Teherānas Lielajā tirgū. Viņi pauda sašutumu par situāciju valūtas tirgū. Pusgada laikā Irānas valūta ir zaudējusi savu vērtību par vairāk nekā 50 procentiem, un tas savukārt izraisījis vēl lielāku inflācijas vilni. Gada laikā preces ir sadārdzinājušās par vairāk nekā divām trešdaļām. Salīdzinoši nelielā protesta akcija ātri vien pārauga plašākās demonstrācijās, un dažu dienu laikā pārņēma gandrīz visu valsti. Lai gan pirmajās dienās prezidents Masuds Pezeškiāns solīja īstenot ekonomiskas reformas un aktīvāk cīnīties pret korupciju valstī, tas protestus neapturēja, un drīz vien parādījās arī politiskas prasības pēc varas maiņas valstī. Protesti Irānā nav nekas jauns, un līdzīgi protesta viļņi bijuši arī iepriekš. Līdz šim tie nav nesuši būtiskas pārmaiņas. Tajā pašā laikā ekonomiskā situācija Irānā ir pasliktinājusies, un ir grūti prognozēt, kā viss turpināsies – vai ar laiku protesti norims vai tieši otrādi – pāraugs plašākos nemieros. Svētdien, 4. janvārī, ASV prezidents Donalds Tramps piedraudēja Irānas varasiestādēm „nesākt nogalināt cilvēkus, kā tas ir noticis pagātnē”, jo tad ASV iejauksies un Teherāna piedzīvos ļoti nepatīkamas sekas, gan sīkāk nepaskaidrojot, kādas tās varētu būt. Savukārt  Irānas tiesu vara pirmdien paziņoja, ka tā neizrādīs nekādu iecietību pret "nekārtību" dalībniekiem. Valsts galvenais tiesnesis paudis pārliecību, ka ar protestētājiem solidarizējusies ASV un arī Izraēlas valdība, un tās ir Irānas galvenie ienaidnieki.  

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Gada pēdējās dienās, kas aizvien tumšas, parunāsim par elektrību. Bez tās šodien nav iedomājama dzīve, jo īpaši ziemā un svētku laikā, kad bez mākslīgā apgaismojuma un svētku gaismiņām grūti būtu pārciest gada tumšākos mēnešus. Elektrība mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu ikdienas nepieciešamību un tāpēc raidījumā lūkojam, kurā brīdī tā ienāca pasaulē un Latvijā un kā mainīja sabiedrību. No Bendžamina Frenklina pūķa atgadījuma negaisa laikā līdz pirmajām Volta baterijām un Edisona spuldzītēm. Cilvēce ir pieradinājusi šo neprognozējamo dabas spēku, ielikusi to slēdžos un vados, iemācījusies saražot un naski patērēt - elektrības atklājumi ir viens no lielākajiem stāstiem civilizācijas vēsturē. Bez tās nebūtu iespējams teju nekas no tā, ko baudām šodien. Kā elektrība aizsāka savu ceļu līdz mūsu mājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. -- Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu ir brīdis gadā, kad daudz tiek runāts un domāts par to, kas no visa, kas nonāk mūsu rīcībā un apkārtējā vidē, ir bīstams vai traucējošs. Jaungada tradīcija ir ne tikai svētku uguņošana un dažādi gaismu šovi. Arī laimīšu liešana ir kas tāds, kas vismaz vidējai un vecākajai paaudzei labi palicis atmiņā. Taču pēdējos gados izskan ziņas, ka veikalos nopērkamās alvas “laimītes” patiesībā ir bīstami svina sakausējumi. Vai tiesa un kāpēc svina kausēšana un pārnēšana nav droša cilvēkam? Par to stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Savukārt Patērētāju Tiesību aizsardzības centrs atgādina, ka r aizliegts piedāvāt tirgū preces, kur svina koncentrācija ir 0,05% no masas vai vairāk; vismaz pagājušajā gadā pircēji bija atraduši tādu laimīšu liešanas komplektus, kur svina sastāvs bija gandrīz visi 100%.  -- Arī cilvēka organismā mājo elektrība Elektrības atklāšana ir radījusi revolūciju cilvēku sadzīvē - tā atvieglojusi ikdienas soli, pavērusi ceļu tālākiem zinātnes sasniegumiem un arī izklaides industrijai. Bet līdztekus centieniem saprast elektrības rašanos, ir notikuši cilvēka ķermeņa pētījumi, un vienā brīdī tapis skaidrs - elektrība rodama arī mūsu organismā. Tieši kā un kur tā veidojas, stāsta Tukuma valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. Apjausma, ka arī cilvēka organismā mājo elektrība, atklājusies pamazām.

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Tiesībsargs gada laikā ir saņēmis vairāk nekā 80 sūdzības par bāriņtiesu darba kvalitāti. Tiesībsardze Karina Palkova uzskata, ka bāriņtiesu sistēma ir novecojusi un būtu jāreorganizē. Savukārt Bāriņtiesu darbinieku asociācija aicina sistēmas reformas balstīt faktos. Vai nepieciešama bāriņtiesas reforma, par to diskutējam Krustpunktā. Analizē Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktora vietniece Zita Veldze, Tieslietu ministrijas Bērnu un jauniešu tiesību departamenta direktore Anastasija Jumakova, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes locekle, Kuldīgas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Liene Lācekle un Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Leila Rasima. Ja nu ir kāds atbildīgs, ļoti grūts un svarīgs darbs, tad tas ir darbs bāriņtiesā. Šī tiesa lemj par cilvēku likteņiem, īpaši par bērnu likteņiem, un ir vajadzīga milzīga iejūtība, lielas zināšanas un gatavību stāties pretī arī spēcīgām negācijām. Bet ne visas bāriņtiesas tiek ar šo galā. Esošā sistēma novecojusi, to ir jāreorganizē, varbūt pat jālikvidē. Ar tik skarbu vērtējumu klajā nāca Latvijas Republikas tiesībsargs. Protams, tas radījis viļņošanos tajos, kas ir saistīti ar bāriņtiesām. Kas satrauc tiesībsargu, vai tiešām situācija ir tik slikta un ko vajadzētu mainīt? Vai tiesībsargs nav pārsteidzies ar skarbiem secinājumiem? Mēģinām rast skaidrību, kas notiek bāriņtiesu darbā. 

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Darbinieka skatījums uz pārkāpumu vienmēr atšķirsies no darba devēja vērtējuma. Kādiem argumentiem jābūt darba devēja rīcībā, lai piemērotu sodu un darbinieks to neapstrīdētu? Raidījumā Kā labāk dzīvot aplūkojam darba tiesību jautājumus. Skaidro jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs un maģistre tiesību zinātnēs un personāla vadībā Karīna Platā. "Atlaišana ir normāls darba attiecību cikls, kas nekad nebeidzas, vērtē Kaspars Rācenājs. "Ir darbinieki, kurus pieņem, ja nespēj veikt darba pienākumus, nākas atvadīties. Ir arī organizatoriskās izmaiņas, kas attīstoties ekonomikai, uzliek darba devējam pienākumu veikt darbinieku samazināšanu." Rācenājs arī norāda, disciplinārsods pats par sevi darba attiecību ietvarā neizbeidz darba tiesiskās attiecības. Tas ir preventīvi iekšējs sodošs mehānisms, lai norādītu darbiniekam, ka viņa darba disciplīna nav bijusi atbilstoša. Viens mērķis - lai darbinieks turpmāk labotos, otrs - sodīt darbinieku, trešais - ja nepieciešams nākotnē, ka ar šo darbinieku jābeidz attiecības, izvērtējot to var ņemt vērā. Jāņem vērā, ka 12 mēnešu ietvarā disciplinārsods tiek dzēsts un atlaišanas gadījumā nevar atsaukties uz gadiem veciem pārkāpumiem. Tāpat svarīga nianse - darba devējs nevar piemērot dubulto sodīšanu: ja vienreiz par kādu pārkāpumu ir bijis disciplinārsods, par to pašu pārkāpumu uzteikt darba līgumu nedrīkst. Raidījuma viesi min piemēru. Ja šodien, 17. decembrī, darba devējs atklāj pārkāpumu, kas ir izdarīts 2024. gada 31. decembrī, tad tas iekļaujas 12 mēnešos. Savukārt, ja pārkāpums ir bijis 2024. gada 1. janvāri, ir jau pagājuši vairāk nekā 12 mēneši, darbinieku vairs sodīt nevar.

Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tā liecina OECD dati. Arī veselīga mūža ilgums starp dalībvalstīm ir zemākais. Mēs varam vainot veselības aprūpes pieejamību, kur ir daudz darāmā. Tomēr daudz kas ir arī pašu rokās, piemēram, fiziskā aktivitāte. Labdarības maratonā "Dod pieci!" šogad aicina ziedo bērniem un jauniešiem, kuriem, lai kustētos, nepieciešama regulāra rehabilitacija. Savukārt pārējiem tas ir atgādinājums par kustības nozīmi dzīvē. Krustpunktā diskusijas temats šodien ir tautas sports. Kas nepieciešams, lai sekmētu ikdienas fiziskās aktivitātes un ciktāl valsts līmenī tiek stiprināts tautas sports?  Diskutē Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Rīgas maratona organizators un "Nords Event Communications" valdes priekšsēdētājs Aigars Nords, "Igo Japiņa sporta aģentūras" īpašnieks un direktors, dažādu velomaratonu rīkotājs Igo Japiņš, sporta žurnālists, "R.R. fonda" valdes priekšsēdētājs un treneris Raimonds Rudzāts.

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Šonedēļ lieli notikumi un vēl lielāki jautājumi. Urbāns pabija gan Spānijā, gan Anglijā, redzēja pasauli un atgriezās pie jums ar iespaidiem un varbūt nedaudz saules dūrienu.Annija beidzot nokārtoja CSDD braukšanas eksāmenu – viņai tagad ir tiesības, un Latvijā oficiāli ir viens bīstams vadītājs vairāk.Savukārt Mārtiņš gatavojas lasīt bērniem grāmatu “Fujaks ar pimpi” .Paldies Cinamon Akropole Alfa par atbalstu Kino Stūrītim!Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/Audio apstrāde - Gatis GavarsSeko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Sarunas starp Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašo sūtni Stīvu Vitkofu un znotu Džaredu Kušneru noslēgušās bez risinājumiem izbeigt Krievijas karu Ukrainā. korupcijas lietu prāvās figurējošais Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu ir vērsies pie Valsts prezidenta Ichaka Hercoga ar apžēlošanas lūgumu.  Tramps draud ar militāriem uzbrukumiem ikvienai valstij, kas pieļaus narkotiku kontrabandu uz ASV. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Diplomātiskā ceha nepagurstošie strādnieki „Sarunas bija produktīvas, taču vēl ir darbs darāms,” mediji citē valsts sekretāra Marko Rubio teikto pēc tikšanās starp Savienoto Valstu un Ukrainas delegācijām svētdien Floridā, netālu no Maiami, superekskluzīvā privātā golfa klubā, kuru ierīkojusi Stīva Vitkofa īpašumu attīstīšanas kompānija. Ukrainas delegāciju tagad vada Nacionālās drošības padomes sekretārs Rustems Umerovs, kurš šai amatā nomainījis korupcijas skandālā ierauto un no amata atlūgušos bijušo prezidenta Zelenska administrācijas vadītāju Andriju Jermaku. No amerikāņu puses bez valsts sekretāra Rubio piedalījās arī prezidenta Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs un līdzīgā statusā esošais prezidenta znots Džareds Kušners. Aiz valsts sekretāra nogludinātajām frāzēm par „suverēnu, neatkarīgu un pārtikušu” Ukrainu kā procesa mērķi nav nojaušamas sarunu detaļas, tai skaitā tas, kādas sviras un ar cik nopietnu spiedienu amerikāņu puse darbinājusi pret saviem sarunu partneriem. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 1. decembrī viesojās Parīzē, kur tikās ar vienu no konsekventākajiem viņa valsts atbalstītājiem, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Sarunu laikā abi sazvanījušies arī ar Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Itālijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Nīderlandes līderiem, arī Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu, Eiropas Komisijas vadītāju Urzulu fon der Leienu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Jautājumu par Krievijas iesaldētajiem aktīviem, drošības garantijām Ukrainai, tās pievienošanos Eiropas Savienībai un Eiropas sankcijām pret Krieviju galīgi var izlemt „tikai tad, ja pie sarunu galda ir visas Eiropas valstis,” pēc tikšanās deklarēja Makrons. Kā sava veida atbilde šai tēzei no Eiropas pretējās puses tai izskanēja Krievijas diktatora Putina teiktais, sagaidot Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru Maskavā, kurp viņi devās pēc tikšanās Floridā. Eiropa, kā izteicās Putins, esot tā, kas kurinot karu un traucējot amerikāņu miera centieniem. Krievijai neesot nolūka karot ar Eiropu, taču, ja nu eiropieši sākšot karu, tad Krievija esot gatava kaut tūlīt. Putina un ASV pārstāvju 2. decembra tikšanās sakarā mediji citē Krievijas vadoņa ārpolitikas padomnieku Juriju Ušakovu, kurš līdz ar īpašo sūtni Kirilu Dmitrijevu tajā asistēja Kremļa saimniekam. Tikšanās, kā teicis Ušakovs, esot bijusi „ārkārtīgi noderīga, konstruktīva un informatīva”, kādam risinājumam tuvāk gan neesot tikts. Lielu tās daļu aizņēmušas, kā izteicās Kremļa pārstāvis, „teritoriālās problēmas”, ar ko, acīmredzot, jāsaprot Kremļa agresora apetīte pievākt jau okupētās un vēl neieņemtās Ukrainas zemes. „Vēl daudz darba jāpadara,” paziņojis Ušakovs. Apžēlojiet nevaļīgo! „It kā valstij jau tā nenāktos gana smagi cīnīties ar tiesisko un konstitucionālo krīzi, svētdien premjerministrs Benjamins Netanjahu ieveda Izraēlu jaunā mīnu laukā,” tā izdevums „Israel Times” raksturo valdības vadītāja soli, 30. novembrī iesniedzot Izraēlas prezidentam Īzakam Hercogam lūgumu pirms tiesas apžēlot viņu par kriminālapsūdzībām trīs lietās, par kurām viņš tiek tiesāts kopš 2020. gada. Apsūdzības saturs ir  krāpšana un uzticības ļaunprātīga izmantošana trīs atsevišķās korupcijas lietās, kā arī kukuļa pieņemšana pozitīva mediju atspoguļojuma veidā vienā no šīm lietām. Lūgums pēc formas, faktiski premjera vēstule valsts galvam un tai sekojošā publiskotā videouzruna pilsoņiem ir vismaz uzstājīga prasība. Premjerministrs neko nesaka par to, vai uzskata sevi par vainīgu, bet gan paziņoja, ka esot ticis nomelnots, un apsūdzības pret viņu sadomājuši viņam naidīgi ļaudis tiesībsargājošajās iestādēs. Viņš, raugi, esot tikai ieinteresēts, lai lietas tiktu iztiesātas kā klājas, taču tas atņemot viņam tik daudz laika, ka smagi nodarot pāri viņa darbam – valdības vadīšanai šai valstij tik grūtajā laikā. Šis arguments kā galvenais izvirzīts arī oficiālajā lūguma tekstā, kas iesniegts prezidentam Hercogam. Ar sarkasmu tiek atzīmēts, ka tie paši juristi, kuri šobrīd izvirza šo tēzi, savulaik argumentējuši, ka tiesāšanās netraucēšot Netanjahu pildīt premjera pienākumus. Taču, kā norāda eksperti, galvenā problēma šai gadījumā ir vainas un nevainīguma jautājuma kategoriskā apiešana. Tas padara prezidenta apžēlošanas aktu, ja tāds pat sekotu, ļoti apšaubāmu un, iespējams, arī tiesas ceļā apstrīdamu. Izraēlas juridiskajā praksē īsti nav domājams precedents, kad apžēlošana tiek piešķirta pirms tiesas sprieduma vai apsūdzētā vainas atzīšanas. Prezidenta apžēlošanas formulējums Izraēlas konstitūcijā gan tieši nedefinē šādus priekšnoteikumus, taču uz tiem diezgan nepārprotami norāda konstitūcijā lietotais apzīmējums „likumpārkāpējs”. Kā vienīgais precedents pirmstiesas apžēlošanai Izraēlas vēsturē ir t.s. „300. autobusa lieta” 1984. gadā, kad Izraēlas Iekšējās drošības un pretizlūkošanas dienesta aģenti nogalināja divus sagūstītus palestīniešu teroristus. Vainīgos toreiz apžēloja prezidents Haims Hercogs, tagadējā valsts galvas vectēvs. Tomēr toreiz Augstākā tiesa, kurā tika apstrīdēta apžēlošana, to apstiprināja ar argumentu, ka vainīgie bija atzinuši savu vainu. Formālā apžēlošanas lūguma izskatīšana paredz, ka atzinumu par to sagatavo Tieslietu ministrijas Apžēlošanas departaments, konsultējoties ar citām juridiskajām institūcijām. Pēc tam savus atzinumus vēl jāsniedz tieslietu ministram un prezidenta padomniekam juridiskajos jautājumos. „Balts pulveris”, nafta un asinis Karību ūdeņos Vakar, 2. decembrī, runājot ar presi Baltajā namā, ar valsts sekretāru Rubio pie labās un kara ministru Hegsetu pie kreisās rokas, prezidents Tramps paziņoja, ka ikviena valsts, kura ražo narkotikas, kas tiek iesūtītas ASV, varot rēķināties ar amerikāņu militāriem triecieniem. Venecuēla, kuru Baltā nama saimnieks apsūdz narkoterorismā, jau visai drīz saņemšot šādus triecienus pa savu teritoriju. Dienu iepriekš Tramps sociālo tīklu ierakstā bija ieteicis, citējot, „visām aviosabiedrībām, pilotiem, narkotiku tirgotājiem un cilvēku tirgotājiem” uzskatīt gaisa telpu virs un ap Venecuēlu par slēgtu. Tā vien šķiet, ka Savienotās Valstis gatavojas laist darbā militāros spēkus – kara flotes vienību ar pasaulē lielāko aviācijas bāzes kuģi „Henrijs Fords” priekšgalā un 15 000 lielu kontingentu –, kas koncentrēts pie Venecuēlas krastiem. Jau vairākus mēnešus amerikāņu jūras spēki te īstenojuši asiņainas medības, gremdējot motorlaivas, kuras, kā apgalvo Trampa administrācija, pārvadājot narkotikas. Nekādi skaidri pierādījumi tam, ka laivās tiešām bijuši tie „baltā pulvera maisi”, kurus piesauc Baltā nama saimnieks un viņa līdzgaitnieki, protams, netiek iegūti, bet šādā veidā uz viņpasauli aizraidīti jau apmēram astoņdesmit laivās kuģojušo. Kā norādījis Starptautiskās krimināltiesas eksperts, šāda Savienoto Valstu rīcība atbilst definīcijai par plānotiem un sistemātiskiem militāriem uzbrukumiem civiliedzīvotājiem miera laikā, kas ir starptautisko konvenciju pārkāpums. Trampa izvirzītās apsūdzības Venecuēlai saistās ar divu narkotisko vielu – kokaīna un fentanila – nelegālo eksportu. Kā raidsabiedrībai BBC norādījuši narkotiku apkarošanas eksperti, Venecuēla ir relatīvi mazsvarīga dalībniece globālajā narkotiku tirgū, pamatā narkotiku tranzītvalsts. Lielākā kokaīna ražotāja pasaulē ir Venecuēlas kaimiņvalsts Kolumbija, taču kolumbiešu „baltais pulveris” nonāk Ziemeļamerikā lielākoties ne caur Venecuēlu. Savukārt fentanils pamatā tiek ražots Meksikā un nonāk Savienotajās Valstīs praktiski tikai pāri abu valstu sauszemes robežai. Toties Venecuēlas teritorijā ir pasaules lielākie zināmie jēlnaftas krājumi – apmēram viena piektdaļa no kopējām planētas resursiem. Tehnoloģiskās mazspējas dēļ, kurā valsts naftas industriju novedusi gadu desmitiem valdošā sociālistu diktatūra, šobrīd Venecuēla iegūst mazāk kā procentu no pasaules jēlnaftas – trīs reizes mazāk kā pirms kreiso radikāļu nākšanas pie varas 1999. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.