Podcasts about latvie

Turpinām, iespējams vērienīgākās un ilgākās svinības, kas jelkad veltītas grāmatām. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB pārstāvi Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Dodoties pastaigā pa Rīgas parkiem vai izbraukājot ar velosipēdu dažādas apkaimes, ikviens aicināts atrast 35 dažādas tematikas un noskaņas citātus no latviešu literatūras, lielākoties dzejas, kas izvietoti uz soliņiem Uzvaras parkā, Arkādijas parkā, pie Māras dīķa, Dzegužkalnā, Nordeķu parkā, Bolderājas velo ceļā, Ķengaraga promenādē, Strēlnieku laukumā, pie Bastejkalna, Brīvības laukumā, Operas nama skvērā, pie Rīgas Doma, pie Latvijas Universitātes, Vērmanes parkā, Esplanādē, Viestura dārzā, Neatkarības laukumā, Ziedoņdārzā, kā arī pie Mežaparka estrādes un citur. Latvijas Nacionālā bibliotēka notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB sabiedrisko attiecību vadītāju Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Runājot par cikla "Latviešu grāmatai 500" kulminācijas pasākumiem, Aiva Rozenberga atzīst, ka vēlētos lai tie būtu "grāmatniecības dziesmu svētki".  "Mes runājam par notikumiem Rīgā, bet ir svarīgi, lai visas publiskās bibliotēkas, cilvēki, kas dzīvo dažādos novados, diasporā visā pasaulē, lai mēs visi justos vienoti. Jau šobrīd ir daži ieteikumi, lai iesaistītos šajos grāmatniecības dziesmu svētkos," atzīst Aiva Rozenberga. Plašāk par pasākumiem informēs rudenī bet jau tagad var ielūkoties cikla mājaslapā un sadaļā "Piedalies" izvēlēties, kurā aktivitātē vēlētos iesaistīties. Bet noteikti kalendārā ir jāatzīmē 8. novembris, tas ir datums, kurā pirmā latviešu grāmata fiksēta vēstures liecībās. Pētnieki arvien meklē, kur tā vienīgā grāmata varētu būt.  

Valoda atver pasauli. Daudzi cilvēki dzīves laikā iemācās vairākas valodas. Cik viegli vai grūti tas ir, jautājam raidījumā viesiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Tulku un tulkotāju biedrības biedre, Liepājas Universitātes lektore, Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektore, tulce, tulkotāja Linda Gaile, un Tulkošanas biroja un valodu skolas tulks Ivars Kokorēvičs. Kā cilvēki sāk mācīties svešvalodas? Pirmais - saklausīt, ka tā ir cita valoda. "Ar klausīšanos ir problemātiski, jo reizēm cilvēki grib uzreiz kaut ko pateikt, bet sākumā der apstāties, paklausīties un ieklausīties, kā tas skan," norāda Linda Gaile. Tad nākamais solis - redzēt, kā to raksta. Linda Gaile vērtē, ka Baltijas valstīs un Latvijā daudzi cilvēki prot vairākas valodas, tāpēc, ka latviešu valodā ir ļoti daudz dažādas skaņas, ar kuru palīdzību mēs varam apgūt skaņas, kas ir līdzīgas citās valodās.  "Mums ir dažādība - gan tie garie, īsie, patskaņa, gan dažādas šņāceņi, gan mīkstinājuma zīmes, kas mums valodā ir. Mums jau dzimtā valoda ļoti bagāta, bagāta arī tāpēc, ka mēs vārdus varam locīt. Mums nav kā angļu valodā beidzas ar līdzskani, bet tālāk nekas neseko. Latviešu valodā ir galotnes vārdiem, visvisādas. Tur var zīmēt, klausīties, un tas palīdz citās valodās. Vismaz man tā ir bijis," atzīst Linda Gaile.   "Valoda tiek lietota četros veidos - divi pasīvie veidi un divi aktīvie," skaidro Ivars Kokorēvičs. "Tā ir klausīšanas, lasīšana runāšana un rakstīšana. Visvieglākā ir lasīšana, ar kuru būt jāsāk. Kad jau ir iegūts kaut kāds bāzes vārdu krājums, nākamais posms būtu video klausīšanās. Tagad "youtube" ir pieejami video par jebkuru tēmu jebkurā valodā, bet vēlams izmantot subtitrus tieši tajā valodā, kuru mācās, ne dzimtajā. Bieži ir grūti saklausīt vārdus, subtitri palīdz vārdus saklausīt pareizi. Nākamais posms ir aktīvie veidi, kas jau ir grūtāk. Tev pašam ir jāveido teikums, runa, nepietiek, ka klausies vai lasi. Tā ir rakstīšana. Rakstot vari izlabot kļūdas, vari apmānīt sarakstes biedru, ka ar mazām zināšanām vari uzrakstīt perfektu tekstu, bet runāšana ir pats augstākais posms, no visiem četriem veidiem tas ir grūtākais."  Piektais posms - cilvēks jau domā valodā, kuru mācās, piebilst Linda Gaile. "Valoda ir milzīgs datu apjoms, mēs katru dienu lietojam tūkstošiem vārdu dzimtajā valodā, zinām desmitiem tūkstošus vārdu, pārnest to visu citā valodā, to nevar izdarīt ātri. Ļoti liela nozīme ir tam, kā sadala mācību slodzi. Nav ieteicams mācīties katru dienu, jo smadzenes neņems pretī un atmiņa tam pretosies. (..) Labi būtu stundu vai pusstundu pārdienās," uzskata Ivars Kokorēvičs.  

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns, divi tenori un skaisti dueti "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Inguna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violetas Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingunas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes – ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē." "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties," neslēpj Jūlija Vasiļjeva. "Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Inguna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām!" Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. "Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus," stasta opersvētku rīkotājs Kalns. To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncerts "Ielūdz Jānis Apeinis" notiks 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni – Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē – Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī tā ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Inguna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Inguna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet mani ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"," prāto Dainis Kalns.  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku: "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, ka skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Inguna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās.Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties." Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā nākamā gada vasarā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. Dainis Kalns, opermūzikas svētku patrons un organizators, 27. novembrī tiekoties Rīgas Latviešu biedrības namā ar žurnālistiem un ārvalstu vēstniekiem Latvijā, atklāja, ka nākamvasar XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam.  Uz tikšanos par gaidāmo opermūzikas svētku norisi bija ieradusies arī Somijas vēstniece Latvijā Anni Solorantu, Igaunijas vēstnieks Ēriks Marmei un Igaunijas konsule Marika Keiva-Urma, kā arī Dantes Aligjēri biedrības Latvijā prezidente Hella Milbreta Holma. Svētku organizators Dainis Kalns iepazīstināja klātesošos ar nākamās vasaras svētku programmu, apliecinot, ka arī 2025. gada vasarā opermūzikas svētku cienītājiem būs iespēja baudīt operas “Traviata” brīvdabas iestudējumu. Viņš atklāja, ka šogad operas iestudējums saņēmis lielu atzinību no apmeklētājiem, un, salīdzinot operas “Traviata” izrādes citviet pasaulē slavenos opernamos, brīvdabas iestudējums Siguldas pilsdrupās novērtēts kā viens no spilgtākajiem iestudējumiem, kas redzēts. “Traviatas” operu Siguldas pilsdrupu estrādē būs lieliska iespēja baudīt arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja to redzēt šovasar. XXXII Starptautisko Siguldas opermūzikas svētku gaidāmā programma: 25. jūlijā plkst. 19.00 Svētku uvertīra – atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā; 26. jūlijā plkst. 21.00 Džuzepes Verdi operas “Traviata” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 27. jūlijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās operas solista Jāņa Apeiņa jubilejas koncerts “Ielūdz Jānis Apeinis”; 2. augustā plkst. 21.00 Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 3. augustā plkst. 18.00 Galā koncerts “Visu laiku skaistākās operas melodijas” (skaistāko āriju izlase no opermūzikas svētkiem Siguldā).

Pūtēju orķestri koncertā "Tā radās skaņa..." un svētku noslēguma koncertā. Tiekamies ar orķestriem no Balviem un Liepājas. Klausāmies kokļu mūziku Dailes teātrī un svētkos sveicam Parīzes latviešu bērnu fokloras kopu “Guntiņas”.

Latvijas četras sezonas sniedz lielu laikapstākļu daudzveidību un dažādību, kur no saules pielietas tveices vasarā nonākam līdz tumšiem aukstiem ziemas mēnešiem. Un vēl pa vidu tik dažādas dabas norises varam redzēt! Vējam, lietum, sniegam un citām dabas parādībām latviešu valodā ir daudz apzīmējumu un apvidvārdu. Ko tie stāsta par vietu, kurā dzīvojam un kā valodas dažādība stāsta par mūsu klimata daudzveidību? Kāpēc cilvēki jau izsenis cenšas izskaidrot dabas norises un laikapstākļus un saista tos ar mītiskiem un mitoloģiskiem tēliem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anna Stafecka, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, un Ingus Barovskis, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks.

Noslēdzies XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku viens no svarīgākajiem notikumiem - koru finālkonkurss. Tā kā līdz mirklim, kad uzzināsim Lielās balvas ieguvēju, vēl jāpaciešas, jo to paziņos svētku noslēguma koncertā, par iespaidiem pēc konkursa un un koru mūziku kopumā svētku programmā sarunājamies ar virsdiriģentiem Airu Birziņu un Kasparu Ādamsonu un komponisti Lauru Jēkabsoni. Visi trīs sarunas dalībnieki vakar, 4. jūlijā, darbojās Koru finālkonkursa žūrijās. Komponiste, mūzikas skolotāja, diriģente un vokālās grupas "Latvian Voices" mākslinieciskā vadītāja Laura Jēkabsone darbojās komisijā, kura Rīgas Latviešu biedrības namā klausījās zēnu koru un 5.-12.klašu koru sniegumu. Virsdiriģente, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, Rīgas Doma koras skolas meiteņu kora “Tiara” mākslinieciskā vadītāja Aira Birziņa Koru fināla skatē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā bija Valsts Komisijas priekšsēdētāja. Virsdiriģents, doktors mākslās, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra un Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora “Sōla” mākslinieciskais vadītājs Kaspars Ādamsons Koru konkursa finālā Latvijas Universitātē bija Valsts Komisijas priekšsēdētājs. Uzklausām arī koristu un diriģentu emocijas pēc uzstāšanās. Konkursā šogad piedalījās 76 Latvijas izglītības iestāžu labākie kori ar 3620 dziedātājiem četrās kategorijās: zēnu kori, 4.-9. klašu kori, 5.-12. klašu kori un jauktie kori. Katrs kolektīvs atbilstoši attiecīgajai kategorijai izpildīja trīs dziesmas: obligāto dziesmu bez instrumentāla pavadījuma, izlozes dziesmu no svētku reperturāra un brīvās izvēles dziesmu. Konkursā noteiks Lielās balvas ieguvēju, kuru paziņos Noslēguma koncertā.

„Mācītāji, rakstīdami latviski, ir sacerējuši „kurlam ēzelim stāstītas pasaciņas”,” pirms 200 gadiem pukojās viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā Garlībs Merķelis. Tas notiek laikā, kuru šodien apjaušam kā vienu no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Par kultūras paradoksiem laikmetu lūzumos Kultūras rondo izvaicājam monogrāfijas „Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā 1815 – 1848.” autoru, Latvijas Nacionālas bibliotēkas (LNB) vadošo pētnieku Paulu Daiju. LNB pētniecības vadītāja un vadošā pētnieka Paula Daijas monogrāfija ir veltīta grāmatniecības vēsturei un paver ieskatu vienā no visretāk pētītajiem un noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu literārajā kultūrā – 19. gadsimta pirmajā pusē. Eiropā šis ir revolūciju laiks, bet pie mums to sauc par kluso laiku. "To sauc par tukšo un kluso laiku. Man ļoti patika, kā Māris Zanders vienā sarunā jautāja: kāpēc ir tā, ka mēs labi zinām veco Stenderu, Garlību, Merķeli un Krišjāni Valdemāru, un pa vidu it kā nekas nenotiek? Mani ļoti ieinteresēja, kas notiek pa vidu," bilst Pauls Daija. "Ir ļoti daudz labu pētījumu par šo tēmu, bet man liekas, ka mēs kopumā joprojām pārāk maz zinām, kas notika apgaismības laikmetā un kāpēc tas ir svarīgi. Bija ļoti interesanti strādāt pie šīs grāmatas, bet man visu laiku bija sajūta, ka man ļoti gribētos, lai arī citi par to uzzina, jo man liekas, ka mūsdienu latviešu sabiedrībā šī ir svarīga tēma, lai gan sena un pirmajā brīdī šķietami varbūt pat neaktuāla."  "Es sāku šo tēmu pētīt pirms gadiem 20, un, ja es nodarbojos ar to vēl joprojām, tas ir tāpēc, ka šajā tēmā ir tāda spriedze. Īstenībā viens grāmatas nosaukuma variants bija "Plāns ledus", jo pētīt vācbaltiešu ieguldījumu latviešu kultūrā ir drusku staigāt pa plānu ledu, jo ļoti viegli iekrist galējībās - vai nu nosodīt vācbaltiešu kopienu, vai arī teikt, ka viņi ir tie, kas ienesa mums, latviešiem, kultūru," atklāj Pauls Daija. "Neokultūrtrēģerisms  ir vēsturnieka Kaspara Zeļļa ieteikts termins, kas man liekas ļoti labs. Es domāju, ka mums ir attiecībā uz ļoti daudzām tēmām Latvijas vēsturē melnbalts skatījums, ir lietas, kas ir ļoti labas, un ir lietas, kas ir sliktas. Latvijas vēsture ir pilna ar šīm galējībām, un tas ir normāli, ka mums ir šāds skatījums. Tiešām dramatiskas pieredzes mums, iespējams, ir daudz vairāk nekā citiem. Tajā pašā laikā drusku biju noguris no tā melnbaltā skatījuma, man gribējās iedot citas krāsas. Man liekas, ka vācbaltiešu un latviešu attiecības ir ļoti pretrunīgas. Domāju, ka taisnība savā ziņā ir gan vieniem, gan otriem. Un viens veids, kā varbūt pārvarēt šo pretrunīgumu vai pietuvoties tam no tādas produktīvas puses, ir no jauna lasīt pirmavotus un vairāk runāt nevis par abstraktām idejām, bet par konkrētiem cilvēkiem. Un tas ir tas, ko es darīju savā pētījumā, kas ir 10 biogrāfiskas esejas par savulaik ļoti interesantiem cilvēkiem."  

Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti. Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā. Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē. Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

Tuksneša saule, "viss iekļauts" - šīs ir pirmās asociācijas, kas ienāk prātā, izdzirdot vārdu Ēģipte. Tiešām eksotisks galamērķis, iecienīts ceļotāju vidū, bet ir iedzīvotāji, kuri sevi sauc par latviešiem. Un Ēģipte nav tikai brīvdienu pieturvieta, bet vieta, kas viņiem kļuvusi par mājām. Izrādās, ka Ēģiptē dzīvo ap 50 Latvijas valsts piederīgo. Lai arī varam teikt, ka tā ir samērā neliela diaspora, viss liecina, ka tā ir patiesi aktīva, rīko gan kinovakarus, gan atzīmē Baltijas ceļu, 18. novembri, un latviešu kopienai Hurgadā ir pat sava bibliotēka. Cik stipra ir latviešu kopiena un kā rit dzīve šai eksotiskajā valstī, tostarp šajos nestabilajos ģeopolitiskajos apstākļos, un vai tiešām tur uz ielas var sastapt kamieli, par to runājam ar Dignu Abuzeidu, Lindu Leimanti, Baibu Lību un Oskaru Kuršu.

Jau 18 gadu vecumā Baiba Šteina uzsākusi darbu ar bērniem, vadot Skolotāju nama bērnu deju ansambli, kurš 1975. gadā turpināja savu darbību VEF kultūras pilī ar nosaukumu „Zelta sietiņš". Kolektīvs mākslinieces vadībā pusgadsimta garumā sasniedzis lielus panākumus, aktīvi koncertējot Latvijā un ārzemēs, un gūstot uzvaras augsta līmeņa konkursos. Baiba Šteina ir vairāk nekā 50 jaundeju horeogrāfe, 30 oriģināluzvedumu scenāriju autore, tostarp bijusi svētku „Rīgai–800" bērnu programmas „Dāvana manai Rīgai" autore un producente, 9. Deju svētku virsvadītāja, 6.–9. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, 7. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mākslinieciskā vadītāja, kā arī neskaitāmu deju lielkoncertu virsvadītāja. Raidījumā skan: Latviešu tautasdziesma "Stāvēju dziedāju" (Ē. Ešenvalda apdarē); Latviešu tautasdziesma "Novij man, māmuliņa" (Z. Liepiņa apdarē); Sīpoli "Dziesma par spēli" (Dvēselīte); Rihards Vāgners. Valkīru lidojums no operas “Valkīra”.   

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi. Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere.  Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu. Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību. Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Valsts valodas lietošanas prasības pēdējos gados ir kļuvušas striktākas, bet tās regulē tikai daļu sfēru, kur latviešu valoda tiek vai būtu jālieto. Par latviešu valodas lietošanu tur, kur to neregulē ne likumi, ne Ministru kabineta noteikumi, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē literāte, žurnāla "Domuzīme" redaktore Rudīte Kalpiņa, Sabiedrības integrācijas fonda Vienas pieturas aģentūras jaunpienācējiem Latvijā vadītāja Inese Saldābola un Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola.

Tikko aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija nedaudz lielākā nekā 2021. gadā, vairāk balsotāju bija arī ārzemēs, pa pastu. Kas mudina latviešus, kuri nedzīvo Latvijā, balsot pašvaldību vēlēšanās un kā uzlabot diasporas aktivitāti visa veida vēlēšanās, skaidrojam raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts. Analizē Justīne Krēsliņa, Eiropas latviešu apvienības pārstāve, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāja, Roberts Gorodko, "Latviesi.com" komunikācijas vadītājs, un Ginta Elksne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.

Stokholmas latviešu skola ir senākā diasporas skola Eiropā un šobrīd lielākā nedēļas nogales skola pasaulē. Raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts piedalījās skolas 80 gadu salidojumā, lai uzklausītu bijušos skolēnus un šobrīd skolai piederīgos. Salidojums bija pulcējis bijušos absolventus un skolotājus no visas pasaules, jo šo gadu laikā šajā skolā mācījušie jo daudzi latvieši. Tā izveidota 1945. gada rudenī, kad mācības tajā uzsāka deviņi skolēni. Turpmākos divus gadus skolu vadīja Ernests Rieksts, tā atradās Stokholmas vecpilsētā. Šobrīd skolā mācās ap simts bērnu vecumā līdz 14 gadiem. Te arī strādā 20 skolotāju un skolas vadītāja Agnese Blaubārde šajā skolā strādā jau 18 gadu.

Romas pāvests Leons XIV, bet varbūt Leo XIV? Kā pareizi dēvēt jauno Romas pāvestu, interesējamies raidījuma Kā labāk dzīvot latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Latviešu valodā nesen ievēlēto pāvestu latviski dēvēsim par Leonu. "Tas juceklis sākās lielā mērā saistībā ar to, ka, paziņojot, kas būs jaunais pāvests, runu teica itāļu valodā. Tur parādījās Leons, "papa Leone". Tas aizgāja internetā, tas aizgāja televīzijā. Arī angļu valodā vienu brīdi tika lietots Leons, kas viņiem nav, jo viņi atveido caur latīņu valodu," skaidro Andrejs Veisbergs. "Pēc tam nostabilizējās, angļu valodā ir Leo, bet franču, spāņu valodā un itāļu valodā ir ar 'n'. Kāpēc mums ir Leons? Tāpēc, ka iepriekšējie pāvesti, kas bija Leoni, tas mums ir precedents. Otrkārt, ir diezgan daudz latīņu izcelsmes vārdu, kur lietojam 'n'. Piemēram, ir Nerons, Cicerons, lai gan angļu valodā, piemēram, ir Cicero un Nero. Šie divi aspekti nosaka, ka mums ir Leons." Andrejs Veisbergs skaidro, ka pēdējo 50. gadu laikā arvien vairāk tuvināmies īpašvārdu atveidē oriģinālam.  "Ja paskatāmies, 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā dominē vācu valoda kā kontaktvaloda. Un Francijā visi ir Hainrihi, tagad ir - Anrī, tad ir Indriķis, pa vidu ir Heinrihs, vēl arī Henrijs. Bet tagad esam pārgājuši uz pamatformu, kas ir vistuvāk," skaidro Andrejs Veisbergs.

Šogad aprit 100 gadi kopš dibināts Cēsu muzejs. Simtgadei veltītā izstāde „Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētājiem skatāma no 30.maija. Ekspozīcija atklāj muzeja veidošanās un attīstības sākumposmu, kad krājuma pamatu veidoja kādreizējo muižu un biedrību kolekcijas. Izstāde top kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu „Latviešu grāmatai 500”.  Izstāde būs aplūkojama gadu. Pavisam neilgu laiku muzejam ir jauna direktore - Elīna Kalniņa, par tuvākajā nākotnē iecerēto jautājam viņai.  

Baltkrievija šodien nav tā sapņu zeme, uz kuru daudzi gribētu labprātīgi doties un saukt par mājām, bet izrādās, tur joprojām dzīvo pusotrs tūkstotis latviešu. Tikmēr 19. gadsimta beigās Baltkrievijā mita gandrīz 17 tūkstoši latviešu. Tolaik Baltkrievijas teritorijā bija izveidojušās apmēram 60 latviešu kolonijas, un Vitebskas apgabalā – 300 kilometrus no Latvijas robežas – dažviet tautiešu īpatsvars pārsniedza pat 5% no vietējo iedzīvotāju skaita. Kolonijās norisinājās aktīva sabiedriskā dzīve, 20. gadsimta sākumā tur dibināja dibināja ciema padomes, skolas, un latvieši turpināja kopt savas tradīcijas un valodu. Kas savulaik mudināja doties uz Baltkrieviju un kas zināms par latviešu pēctečiem tur, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījumā viesojas Baltkrievijas latviešu pēcteces Ilga Reizniece un Laimrota Kriumane, kuru tēvs Andrejs Reiznieks ir dokumentējis savu dzīvi Baltkrievijā, Patāšņā, un izdevis grāmatu “Patāšņas latvieši. Ceļā.” Tāpat raidījumā viesojas arī vēsturnieks un cilvēkģeogrāfs Ilmārs Mežs, kurš ir apmeklējis vairākas Baltkrievijas latviešu kolonijas un zina stāstīt, kā tur izskatās tagad.

Par attiecību restartu vienojušās Eiropas Savienība un Lielbritānija. Polijas prezidenta vēlēšanās otrajā kārtā sacentīsies valdošās „Pilsoniskās koalīcijas” atbalstītais Rafals Tšaskovskis un opozīcijas partijas „Likums un taisnīgums” atbalstītais Karols Navrockis. Tuvojas mācību gada noslēgums - laiks, kad daudzi vecāki izjūt nerakstīto tradīciju spiedienu apdāvināt skolotājus. Bet vai to vispār drīkst darīt un ko par to domā paši skolotāji? Latviešu hokejists Uvis Balinskis un viņa pārstāvētā Floridas "Panthers" turpinās cīņu par otro Stenlija kausu pēc kārtas. Rīgā, Ķīpsalas peldvietā, 19. maijā norisinājies Rīgas valstspilsētas pašvaldības policijas organizētais peldsezonas atklāšanas pasākums.

Kā mainās latviešu valodas prasme diasporā un cik bieži sliktās valodas zināšnas kļūst par iemeslu, lai  atliktu plānus braukt uz Latviju? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kam uzmanību pievērš pētnieki, ar kuriem tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Saruna arī par to, kā valoda veido mūsu identitāti. Diskutē socioloģe, diasporas pētniece, Latvijas Universitātes tenūrprofesore Inta Mieriņa un Latvijas Universitātes Filozofiijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Daina Grosa.

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

SKYFORGER "TEIKAS" Koncerta Apskats, Xiaomi Arēna 03.05.2025. - METĀLKĀSTS LV Podkāsts #180Šajā epizodē, augstā video kvalitātē un retā klātienes sarunā, atskatāmies uz aizgājušo SKYFORGER Dižkoncertu, kurš notika 03.05.2025. Xiaomi Arēnā (Arēnā Rīga). Sarunā dalāmies ar mūsu sajūtām un atmiņām par šo Dižkoncertu, notikumiem ap to, koncertā spēlētajām dziesmām, viesu grupām, kā arī atpakojam un izrādam jaunā albuma "Teikas" CD. Koncerts bija, mūsuprāt, nozīmīgākais un vērienīgākais notikums Latvijas metāla skatuvē, jo...- Pirmo reizi Latvijas lielākajā arēnā kā galvenie mākslinieki uzstājās kāda Latvijas metāla grupa, Latviešiem visnozīmīgākā metāla grupa SKYFORGER;- Debesu Kalējs (Skyforger) svinēja savu 30 gadu jubileju un neviena cita nepārtraukti aktīva Latvijas metāla grupa nav sasniegusi tik greznu gadu skaitli;- Šis koncerts arī bija grupas jaunākā albuma "TEIKAS" prezentācijas koncerts. Grupas jaunākais albums kopš 2015. gada! Daudziem tā bija pirmā iespēja dzirdēt šo albumu pilnā garumā, jo albums tika izdots vien 2 dienas pirms šī koncerta.Aicinām arī Jūs dalīties ar savām sajūtām un atmiņām par šo koncertu, un jaunizdoto Skyforger albumu mūsu komentāru sadaļā!Paldies grupai SKYFORGER par šo vienreizējo, aizkustinošo un vērienīgo notikumu! Saules mūžu Debesu Kalējam, Saules mūžu Latvijai!SKYFORGER:https://skyforger.lv/lv/https://www.facebook.com/skyforgerofficialhttps://www.instagram.com/skyforgerofficial/https://www.youtube.com/SkyforgerOfficialhttps://skyforger.bandcamp.com/https://soundcloud.com/skyforgerofficialhttps://open.spotify.com/artist/5QLr9mctfuwi8KGF1W211rJaunais Skyforger albums "Teikas":https://skyforger.bandcamp.com/album/teikas0:00 - Ievads1:57 - Šī Dižkoncerta nozīmīgums 7:02 - Koncerta iesildošās grupas14:38 - Jaunā albuma "TEIKAS" CD atpakošana20:04 - SKYFORGER koncerta atskats - Albuma prezentācijas daļa48:33 - SKYFORGER koncerta atskats - Klasisko gabalu daļa1:02:24 - Retrospekcija pēc-koncerta notikumos, Sarunas izskaņasŠī gada ZOBENS UN LEMESS festivāls:https://fb.me/e/2uVYqdDuH10 gadu jubileja, 6.-8. jūnijs, jaudīgas un unikālas grupas, būtiskākais pašmāju metāla festivāls, tiekamies tur! Šī gada KILKIM ŽAIBU festivāls:https://fb.me/e/5L4gHTWr325 gadu jubileja, 20.-22. jūnijs, vispusīgākais un lielākais metāla festivāls Baltijā, tiekamies tur!Silvestra dzīves stāsts "Augstspriegums" Dokumentārijā:Raksts ar foto un visām 3 daļām - https://www.lsm.lv/augstspriegums1. daļa - https://open.spotify.com/episode/3z7S3BAwGPEcrD01b0DMQI?si=d18fd69ac42f47c62. daļa - https://open.spotify.com/episode/2ayY57aN8qNNL1vyQSXoOY?si=1ecb90861ef94f2d3. daļa - https://open.spotify.com/episode/7N1jsNYwurpZC8OzS0KrSa?si=690192726d174631Atskaņošanas saraksts - https://www.youtube.com/playlist?list=PLR2yUDK6PMAghM42YuQmSSK12AvWStCwtSEKO Metālkāstam: https://www.facebook.com/metalkastslv Pašmāju un ārzemju metāla/roka jaunumi LRMA.LV: https://lrma.lv/​ Metālkāsts LV ir podkāsts latviešu valodā smagās mūzikas cienītājiem. Albumu apskati, dažādi topi, sarunas/intervijas, koncertu apskati u.c. jaunumi m/

Andris Nelsons un Baiba Skride sadarbojas jau vairāk nekā 20 gadus, un viņiem ir neizskaidrojama muzikālā saprašanās, kas ļauj abiem uz skatuves justies brīvi un veiksmīgi. Diriģenta Andra Nelsona vadītais Bostonas simfoniskais orķestris, kurā šajā koncerttūrē pievienojusies arī vijolniece Baiba Skride, komponista Dmitrija Šostakoviča daiļradei veltītās 2025. gada Eiropas koncerttūres laikā sniegs koncertus Vīnē, Prāgā, Leipcigā un pirmo reizi – divos vakaros (11. un 12. maijā) ar divām atšķirīgām programmām – arī Rīgā.

Hokeja pavasaris ir sācies un pirmo reizi FaceOff vēsturē, tiešraides mauksim dzīvajā no VEF Kvartāla, tā kā nāc droši klātienē un skaties kā top mūsu podkāsts. Zīmēšanai ir jābūt! Uz priekšu, Latvieši! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Dažādi mākslīgā intelekta rīki kļūst arvien noderīgāki arī kultūras mantojuma pētniekiem, kuru ikdiena paiet darbā ar vēsturiskiem avotiem. Grūti salasāmu rokrakstu šifrēšanā patērēto laiku pēdējos gados būtiski palīdz ietaupīt optiskās teksta atpazīšanas rīki. Tulkošanas un ierakstu šifrēšanas palīgi ļauj orientēties arī pētniekam mazāk zināmās valodās, bet tērzēšanas robotu „ChatGPT” var apmācīt par sklandraušu ekspertu, lai tradīciju zināšanas nonāktu arī līdz tiem, kuriem vairs nav lauku vecmāmiņu un grāmatu mīlestības. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā gudri lietoti mākslīgā intelekta rīki palīdz padarīt mantojumu pieejamāku un dodot vairāk laika satura pētniecībai. Kopā ar muzikologi Lauru Švītiņu lūkojamies datora ekrānā atvērtajā rokrakstu atpazīšanas platformā „Transkribus”, kam viņa lūgusi atpazīt kādu Jāzepa Vītola vāciski rakstītu vēstuli. Vācu valoda ir starp tām, kam „Transkribus” ir pieejams publiskais modelis – tas nozīmē, ka jūs varat tajā ievietot attēlu ar jebkādā rokrakstā vāciski rakstītu tekstu, un ar mākslīgā intelekta palīdzību pēc īsa brīža saņemsiet skaidri salasāmu un meklējamu datortekstu. Latviešu valodai šāda modeļa vēl nav. Tāpēc Laura Švītiņa radīja pati savu modeli: viena konkrēta rokraksta atpazīšanai. Viņa pēta mūziķa, pedagoga un mūzikas žurnālista Kārļa Paucīša pierakstus par Latvijas mūzikas dzīves veidošanos 20.gadsimta pirmajā pusē. Sākumā viņa Paucīša blīvo un brīžam grūti salasāmo rokrakstu šifrēja manuāli, un tas arī kalpoja par pirmo izejmateriālu mākslīgā intelekta apmācībai. Digitalizētos un atšifrētos Kārļa Paucīša dienasgrāmatu izrakstus var lasīt internetā.  

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gadā daudzi trimdas latvieši sāka plānot atgriešanos dzimtenē. Daļa no viņiem bija izbraukuši pirms gadiem, citi piedzimuši svešumā, bet par Latviju dzirdējuši tik daudz, ka pārcelšanās likās pašsaprotama. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts runājam ar tautiešiem, kuri izvēlējās pārcelties no metropolēm, debesskrāpjiem jeb Rietumiem uz politiski un ekonomiski nestabilo, vēl nesen atgūto Latviju. Kā bija atstāt dzīvi, kas bija stabila, prognozējama, lai iejustos un pielāgotos dzīvei Latvijā? Studijā arunājas ASV uzauguši trimdas latvieši, kuri deviņdesmitajos gados pārcēlās uz Latviju, - Liene Kalniņa, Kims Šīfers un no Ņūdžersijas mums pievienojas Nils Students.

Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE

Kremlis izsludina pamieru karā ar Ukrainu no 8. līdz 10. maijam. Putina lēmumu komentā politologs Andis Kudors. KNAB saņēmis 94 signālus par iespējamiem priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumiem; uzmanību veltīs svētku norisēm maijā Pētnieki: Latviešu valodu neiemācās tikai no grāmatām, bet arī latviskā vidē. Kanādas pilsoņi 28. aprīlī dodas uz vēlēšanu iecirkņiem, lai izvēlētos jauno parlamentu. Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komiteja šodien atbalstīja domes lēmumprojektu par nakts sabiedriskā transporta ieviešanu.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels Kultūras rondo stāsta par savu iestudējumu "Idiota valsis" un nepieciešamību radīt  muzikāli literāru kompozīciju, kurā ir arī paša aktiera dienasgrāmatas ieraksti, iespaidi un pārdomas. 2. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas krievu tēatra aktieris Maksims Busels saņems Harija Liepiņa balvu. Viņš jau bijis Hamlets un Tartifs, uzvarējis muzikālajā televīzijas šovā ”Pārdziedi mani”, par Eižena Finka lomu nominēts „Spēlmaņu naktij”, bet nupat radījis savu muzikālo refleksiju „Idiota valsis”. Vai jūs savai pirmajai mīlestībai pateicāt, ka taisāt šādu izrādi? Maksims Busels: Ziniet, kas bija skaisti, viņa atlidoja uz pirmizrādi. Kas izrādās bija visefektīvais, kad beidzās tieši pirmizrāde, es pēc aplausiem teicu visiem paldies no skatuves un saku, ka šodien izrāde ir īpaša ne tikai tāpēc, ka tā ir pirmizrāde, arī tāpēc, ka no Amsterdamas atlidoja šī Aņa, par kuru tas stāsts. Es viņu aicināju uz skatuves, un viņa kāpa uz skatuves, visa zāle noelsās. Man pēc tam teātra pārstāvji stāstīja, ka skatītājiem izejot bijis jautājums - šis stāsts ir taisnība? Cilvēki bija pārsteigti, tikai tad, kad Aņa kāpa uz skatuves, viņi saprata, ka šis stāsts nav izdomāts un ka tas patiešām bija noticis.  Aktierim ir dīvaina lieta: no vienas puses, jo tālāk no sevis, jo savā veidā vienkāršāk veikt lomu. Jo tas ir vairāk tavs, jo tas ir sarežģītāk, tāpēc, ka tev jāatkailinās tā... Atis Rozentāls arī pēc pirmizrādes teica - jābūt ļoti drosmīgam, lai tā atkailinātos.  Kad sāku taisīt šo izrādi, nezināju, kādas man sajūtas pēc tam būs, ka ir jābūt drosmīgam, lai to veiktu un tā ir taisnība, jo tas nav viegli. (..) Jūs uzaugāt uzreiz ar šīm divām valodām - latviešu un krievu? Maksims Busels: Nē, nē, tieši tāpēc es īpaši priecājos, ka es jūtos savā sabiedrībā kā savā sabiedrībā. Tā ir bijis, ka pēc padomju laikiem manā ģimenē visi krievvalodīgie un arī bija krievvalodīga skola, apkārtne, un es būtībā normāli kaut kā atvēru sev sabiedrību tikai, kad sāku mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā. Tajā brīdī es saprotu - opā, kā tā var būt? Tagad es jau apzinos, ir konkrēti vārdi integrācija un tas viss, un tieši pateicoties cilvēkiem, man nebija grūti integrēties. Arī ņemot vērā manus mērķus. Latviešu valoda arī skolā nebija tik laba, es atceros, vienmēr bija sarežģīti. Es tagad domāju - tik dīvaini, it ka nebija tas viss tik sen, bet man tagad tas šķiet tik dīvaini, ka es biju Latvijā, bet krieviski viss bija apkārt man. Tas nav pareizi tajā nozīmē, ka tas tikai apgrūtina vēl vairāk. Es vismaz sajūtu uz sevis, ka tas man tikai apgrūtina šo visu ceļu. Bet pateicos, kā galu galā viss sanāca. Es nejūtos... Man žēl dzirdēt no dažiem krievvalodīgiem, ka viņi šeit nejūtas kā mājās. Bet šeit ir viens jautājums viņiem pašiem - ja tu gribi, ja tu esi šeit, nav nekādu problēmu. (..) Pirms Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā Maksims Busels filmējās arī Krievijā, bija aktieris Nāciju teātrī, bet visu sadarbību pārtraucis, lai arī tieši tajā brīdī karjera attīstījusies Maksims Busels: Es sapratu, ka es nevarēšu, negribu un nevaru to vispār nekādā veidā pieņemt, tāpēc tā arī viss beidzās. Mani tur arī apstiprinājums uz kādu lomu vēsturiskā drāmā, bet tam jau tam jau vairs nebija nozīmes. Tajā brīdī kad sākās karš Ukrainā, faktiski jebkuram vajadzēja pieņemt lēmumu. Maksims Busels: Jā. Dienā kad sākās karš, es bija Samārā, filmējos īsfilmā, kura, es biju pārsteigts, ir iznākusi Krievija. Es domāju, ka es filmējos, nekas nenotiks, bet pēc tam es uzzināju, ka viņi neierakstīja manu vārdu titros. Nu labi.  Pirmajā nedēļā es neticēju. Kad viss sākās, liekās - nē, kas tas par murgu. Pēc tam biju vēl Maskavā un kad sapratu, ka jābrauc prom, es skatos mana lidmašīnas biļete bija jau atcelta, naudu man joprojām, protams, neatgrieza. Es atvēru internetu, lai meklētu biļetes uz autobusu, tikai autobusi bija. Es redzu, ka atveru un mēģinu izvēlēties tuvāko datumu un manā acu priekšā pazūd datumi. Es nopirku uz marta sākumu, kas bija tuvākais un gaidīju. Tā es atbraucu. Bet tās dienas, es atceros, es jau zināju, ka es nebūšu izrādē, bet tā kā es saprotu, es nevaru vienkārši sēdēt tur, jo man "brauc jumts" no tā, kas notiek, un es gāju uz mēģinājumiem, jo tas bija, kā vienmēr darbs bija vienīgais, kas man palīdz domāt par kaut ko citu.          

Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.

Aizvadītajā nedēļā VEF Kultūras pils kamerzālē jau septīto reizi tika pasniegtas folkloras gada balvas „Austras koks”. Tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem folkloras jomā Latvijā. Nominācijā „Aktivitātes folkloras jomā 2024. gadā” balvu saņēma Daugavpils Vienības nama Latviešu un latgaliešu kultūras centra „Tradīciju māja” un folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”. Balvu nominācijā „Mūža ieguldījums” saņēma Austris Grasis un Lidija Jansone, nominācijā „Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana” balvu saņēma Aīda Rancāne un folkloras kopa „Grodi”, „Iedvesmas balva par gada publikāciju” tika pasniegta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuvei. Folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra” Daugavpilī darbojas jau trīs gadu desmitus, šobrīd savā kolektīvā pulcējot pāri par 30 dziedošus un dejojošus daugavpiliešus un apkaimes iedzīvotājus. Visus viņus vieno vēlme saglabāt, attīstīt un popularizēt latviskās tradīcijas, stāsta kopas vadītāja un idejas autore Sarmīte Teivāne. Saņemtā balva „Austras koks” ir veltījums visiem, kuri ar mīlestību un cieņu uztur dzīvu latviešu tautas kultūru. Tās saņemšana iedvesmo vēl dziļāk izprast mūsu saknes – senčus, novērtēt sevi šodien un apzināties atbildību par nākamajām paaudzēm, saka „Svātras” vadītāja Sarmīte Teivāne, un šī balva jau nav novērtējums tikai par pērn paveikto folkloras jomā, tas ir tiešām darbs un kopta dzīvesdziņa 30 gadu garumā. Daugavpils Vienības nama „Tradīciju mājai”, kas arī saņēma „Austras koka” balvu folkloras aktivitāšu rīkošanā pērnajā gadā, šogad aprit jau pieci gadi. Šī tradīciju māja kļuvusi par nozīmīgu kultūrtelpu Daugavpilī, kur tiek krātas un popularizētas tradicionālās kultūras vērtības. Par to, kas šeit notiek, stāsta „Tradīciju mājas” vadītāja Baiba Pankjāne. Šajā mājā ir arī viedais galds, kur notiek iepazīšanās ar senajām tradīcijām un amatiem. Taču lielākoties šī latviskā kultūrtelpa Daugavpilī ir pulcēšanās vieta, lai reāli iemēģinātu savu roku un iemācītos dažādās latvju senās amatu un tradīciju prasmes, bieži vien muzikantu pavadībā.

Saule un okeāna viļņi vilina latviešus ceļot uz Portugāli, bet ir latvieši, kuri šo Eiropas dienvidu valsti izvēlas par savām mājām. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar latviešiem, kuri bauda dzīvi Portugālē, lai uzzinātu, kāda ir viņu ikdiena šai saules lutinātajā zemē un kādi ir diasporas izaicinājumi dzīvojot Eiropas dienvidos. Sarunājas pasākumu arhitekte Sindija Vilde, kura Portugālē dzīvoja galvenokārt Covid pandēmijas laikā, māksliniece Zane Veldre dzīvoja Portugālē studiju un prakses laikā pirms 15 gadiem, Ilze Lagzdiņa-Amandio dzīvojusi Portugālē 10 gadus, bet nu ar ģimeni ir atgriezusies Latvijā un strādā kino jomā, Sandra Jēkabsone dzīvo Portugālē, bet šobrīd ir atbraukusi ciemos uz Latviju, ikdienā ir apdrošināšanas speciāliste, bet brīvajā laikā arī gide Porto reģionā, Ilze Jēkabsone sarunai pievienojās no Lisabonas, strādā Eiropas Savienības narkotiku aģentūrā.

Gandrīz 40 diasporas latviešu skolām Eiropā piešķirs simts tūkstošus eiro finansējumu, lai atbalstītu to darbību un veicinātu latviešu valodas un kultūras saglabāšanu.Šajās skolās mācās vairāk nekā 1000 bērnu, kuri tur apgūst latviešu valodu, mācās par Latviju un pavada laiku ar citiem tautiešiem. Šajā mainīgajā laikā, kad būtiska daļa Eiropas valstu budžetu tiek novirzīta drošībai un aizsardzībai, ir svarīgi rast veidus, kā atbalstīt latviešu valodas un kultūras pārmantojamību visā pasaulē. Kādēļ tagad vairāk nekā agrāk ir svarīgi turpināt sniegt finansiālu atbalstu diasporas skolām? Kā finansējums palīdzēs skoliņu darbībai un kā to vērtē pašu skolu vadītājas?  Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts analizē Latviešu valodas aģentūras diasporas jautājumu koordinatore Aija Otomere, Eiropas Latviešu apvienības pārstāves Aira Priedīte un Ilze Atardo, Igaunijas latviešu skolas vadītāja Dace Skrauča-Bērziņa, kuras skola pirmo gadu ir pieteikusies šim finansējumam, un Linda Loja no Ženēvas latviešu bērnu skolas Alpos.

Apēst identitāti: kāpēc svarīgi, esot svešumā, tikt pie kartupeļiem "Laura" un "Vineta", pie vispareizākās ābolu šķirnes, īstās rupjmaizes un siera zemē Francijā meklēt iespējas tikt pie Latvijā ražota Holandes tipa siera? Par identitātes un ēdiena saistību saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Sarunājas Marianna Auliciema, muzeja "Latvieši pasaulē" valdes locekle, Miķelis Grīviņš, sociologs, Rīgas Stradiņa Universitātes tenūrprofesors, un Dina Emeriha, latviešu kultūras centra "Bērzaine" (Vācija) vadītāja.

Jau vairāk nekā 50 gadu Latviešu fonds Amerikā iedrošina aizokeāna latviešus noticēt sapņiem un uzdrīkstēties īstenot idejas un projektus. Fonds atbalsta savējos, tostarp Latvijā tapušas filmas un latviešu kultūras norises visā pasaulē. To starpā ir Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronikas” un “Janvāris”, pagājušajā gadā aizvadītie Kanādas dziesmu svētki un tikko notikušais Bostonas Baltijas filmu festivāls, kurā izrādīta arī, piemēram, Oskara balvu ieguvusī “Straume”, “Marijas klusums” un “Patrīcija”.  Par to, kur gadu no gada rod finansiālo atbalstu un ko Latviešu fonds iecerējis nākotnē, interesējamies raidījumā, kad studijā viesojas Latviešu fonda priekšsēdētāja Renāte Kenney un mūziķe, folkloriste un grupas “Iļģi” vadītāja Ilga Reizniece, kuras projektus ir atbalstījis Latviešu fonds. Savukārt attālināti no ASV un Kanādas mums pievienojas Latviešu fonda valdes locekle Rita Grendze no Čikāgas un Latviešu fonda valdes locekle, mediju koordinatore Žubīte Streips.  

Podkāstā "Ārpus kadra" šonedēļ viesojās Latvijas hokeja balss Toms Prāmnieks – TV6 un "Go3 Sport" komentētājs, kura balss pavada gan NHL, gan Šveices, gan Latvijas izlases spēles. Apspriedām, kāds varētu izskatīties Latvijas valstsvienības sastāvs Milānas olimpiskajās spēlēs. Tāpat tika pārcilāts Četru nāciju turnīrs un seši latvieši NHL sezonā. Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Vytautas minerālūdens

Valoda ir kā mūzika, katrai sava melodija un savs ritms. Apgūt šīs dažādas intonācijas un tonalitātes ir liela māksla. Kuras ir ritmiskās, kuras - melodiskās valodas? Kāpēc vieni vārdus "skalda", citi teju izdzied? Un kāda ir latviešu valodas melodija? Raidījumā Zināmais nezināmajā par valodu melodijām stāsta baltu valodnieks, Edmunds Trumpa, Latvijas Universitātes Latviešu valodas instituta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors. Pētnieks ir lietuvietis, kurš pēta gan latviešu, gan citu valodu melodiskumu. Viņš atzīst, ka no divām baltu valodām melodiskākā ir latviešu valoda. "Latviešu valoda ir ārkārtīgi melodiska, dziedoša, salīdzinot ar lietuviešu valodu. Tā ir kā laboratorija, ko var pētīt ar lielu prieku. Gandrīz bez aparatūras var dzirdēt starpību starp zilbes intonācijām. Latviešu valoda melodiskāka, nenoliedzami," atzīst Edmunds Trumpa. Lietuvieši gan paši teikuši, ka latviešu valoda ir skarba un cieta. "Tāpēc, ka latviešu valodā ir divreiz mazāk līdzskaņu, lietuviešiem ir katram cietam līdzskani arī mīkstais pāris, bet latviešiem tikai kādai trešdaļai līdzskaņu ir savs mīkstais pāris. Tāpēc iespaids, ka ir "cieta" valoda," skaidro Edmunds Trumpa. Ir kāda profesija, kur valodu melodijas apguve ir ikdienas darbs, lai klausītājiem pasniegtu vislabāko priekšnesumu - un tas ir operas vokālists. Itāļu, franču, krievu, vācu un daudzās citās valodās sarakstītās operas jāprot izdziedāt - kā to dabūt gatavu, par vaicājam operas solistei un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas asociētajai profesorei Airai Rūrānei.

19. gadsimta 60. gados 14 brīvo zemnieku ģimenes no Vidzemes pierobežas apkārtnēm – Alūksnes, Smiltenes, Trikātas un Piebalgas – ieradās Krievzemē, jo bija padzirdējušas par lēti pērkamām muižas zemēm. Tās apmetās uz dzīvi Pleskavas apgabalā, netālu no Pečoriem, Lauru ciematā, šodienas Igaunijas teritorijā, un izveidoja unikālu latviešu zemnieku koloniju. Kaut mūsdienās Lauros latvieši vairs nedzīvo un aizvien mazāk paliek to, kuri atceras dzīvi kolonijā, šobrīd muzejs un pētniecības centrs “Latvieši pasaulē” iedziļinās Lauru latviešu stāstos un pēcteču atmiņās.  Par Lauriem saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Ieskatāmies pagātnē, kā arī caur mūsdienu prizmu aplūkojam, ko līdz šodienai ir izdevies izpētīt par šo koloniju, varētu pat teikt – vienu no pirmajām latviešu diasporām. Stāsta Lauru latviešu pētniece no muzeja LAPA Ieva Vītola un Lauru latviešu pēctece Jurita Krūma, kura ir arī mūsu kolēģe Latvijas Radio.

Tagad viss mums ir jaudīgs - jaudīgs priekšnesums, vēstījums un pat izaicinājums ir jaudīgs. Par modes vārdiem spriežam februāra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Tas ir modes vārds. Modes vārdiem atrast lielu loģiku ne vienmēr ir iespējams. Vienīgais, kas mūs var mierināt - modes vārdi ir pārejoši. Pēc pieciem gadiem būs cits," mierina Andrejs Veisbergs, runājot par vārda jaudīgs popularitāti. "Pirms kāda laika, piemēram, jestrs bija. Latvijas Bankas jestrā darbība p arī mazliet dīvaini. Jestrs bija ļoti izplatīts." Savulaik modē bija arī vārdi jēgpilns, integritāte. "Pirmkārt, modes vārdi rodas saistībā ar to, ka kaut kas jauns ir izdomāts vai kaut kas jauns notiek. Covid laikā bija ļoti daudz visdažādāko Covid veidojumu. Otra lieta ir, ka vienkārši tiek ņemts kāds valodā esošs vārds un tas kļūst moderns jeb modīgs, un visiem tas kaut kādu iemeslu dēļ patīk," turpina Andrejs Veisbergs. "Bieži vien nozīme tiek pamainīta, vārds tiek lietots vietā un nevietā. Es pēdējā laikā dzirdu, ka tiek runāts par Trampa kadenci. Es es saprotu, kas tiek domāts, - Trampa otrais termiņš jeb prezidentūra." Valodnieks skaidro, ka vārdam kadence ir kādas piecas nozīmes latviešu valodā, un mēģināt uzminēt, kura īsti ir domāta, ir ļoti sarežģīti.  "Kadence, pirmkārt, ir mūzikas termins - tas ir nobeigums, Turklāt atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē krist , varētu saprast, ka drīz būs krišana," komentē Andrejs Veisbergs. Kadence ir arī sporta termins, vēl ir otra nozīme mūzikā - instrumenta solo orķestra pavadījumā.  "Varētu domāt, ka te viens spēlē solo, katru dienu nāk ar citām idejām. Nezinu, kāpēc tā cilvēkiem patīk, un tas pēkšņi kļūst ļoti populārs," atzīst Andrejs Veisbergs.  "Manuprāt, ir arī ļoti liela mediju loma, jo ir bijis arī tā, ka, piemēram, iepriekšējā vakarā ir kāda preses konference vai kāds raksts publicēts, un tad nākamajā dienā, piemēram, par to runā, ir atskaņas, un tas tā ļoti pielīp arī," vērtē Dite Liepa. "Tā savulaik notika arī ar ne visai pareizo dižķibeli, kura tieši tāpat tika izplatīta pēc kādas preses konferences ar tādu ļoti lielu ātrumu." Andrejs Veisbergs vēl piebilst, ka šobrīd modes vārdi var ieviesties ar mākslīgā intelekta starpniecību, kas apstrādā dažādus tekstus un pārnes tos latviešu valodā.

Bēgļu gaitās nonākuši Amerikā, stāvējuši pie Oregonas latviešu biedrības šūpuļa - stingri savā latviskumā un mīlestībā vienam pret otru. Divi pāri, kam kopā būšana jau pāri dimanta kāzām - Biruta un Jānis Zommeri un Silvija un Juris Orles. Ar viņiem tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.

Tilts starp Rietumiem un Austrumiem – no trokšņainajām Stambulas ielām līdz mierpilnajām Kapadokijas ainavām. Šī valsts apbur ar dabas skaistumu un kultūras bagātību, taču aiz tā slēpjas sarežģīta politiskā realitāte. Turcijas politiskā vide pēdējos gados ir strauji mainījusies, un ir cilvēki, kuri uzskata, ka Turcija virzās uz diktatūru, un ir cilvēki, kuriem šī valsts asociējas ar atpūtas kūrortiem un iespēju par salīdzinoši lētāku naudu nopirkt zeltu un dažādu zīmolu viltojumus. Tieši tik dažāda ir šī valsts, kurā, protams, dzīvo arī latvieši. Lai gan informācija par diasporu Turcijā skopa - 2016. gadā plašsaziņas līdzekļos Latvijā parādās ziņa, ka uzsākts darbs, lai tuvākajā laikā Turcijā nodibinātu pirmo latviešu biedrība, kā arī izveidotu skolu; nākamā ziņa, ko var lasīt portālā LSM.lv, ir 2019 gadā. Tā vēsta, ka diaspora ir izveidojusies, ka Turcijā dzīvo ap 100 iebraucēju no Latvijas. Lielākā latviešu koncentrācija ir Stambulā, tur jau ceturto gadu darbojas latviešu skola “Pipariņi”. Kāda situācija ir 2025. gadā, to skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.  Sarunājas Kristīne Savicka, kura 10 gadus dzīvoja Kijivā, tad Krievijas iebrukuma laikā viņa bija ceļojumā Turcijā, tomēr tur arī sanāca palikt, un Anatālijā viņa ir nodzīvojusi jau trīs gadus; Zanda Garanča-Devrana šobrīd dzīvo Latvijā, bet laikā, kad dzīvojusi Turcijā, darbojusies latviešu skolā “Pipariņi”; Santa Graikste, viņu uz Turciju aizveda darbs, bet tur viņa ir kļuva par aktīvu Turcijas latviešu kopienas dalībnieci, un kā pati saka –  “cenšas saturēt kopā Alānijas reģionā dzīvojošos latviešus”; un no Rojas ir pieslēgusies Skaidrīte Dzene. Arī viņa bijusi ilgus gadus saistīta ar Turciju, jo Skaidrītes vīrs ir turks, ārsts, abiem ir trīs bērni un, pateicoties dzīvei Turcijā, Skaidrīte, kurai ir pārtikas tehnoloģijas un agrārās ekonomikas grāds, savulaik izveidojusi eko kosmētikas zīmolu, jo Turcijā tolaik  šādi ķermeņa kopšanas līdzekļi bijuši maz pieejami.

Pievēršamies robotiem, datoriem un tehnoloģijām, ko esam radījuši un turpinām radīt savai ērtībai. Viens no 2024. gada izceltajiem atklājumiem zinātnē Latvijā ir robots, kurš saprastu vienkāršā dabiskā valodā izteiktas instrukcijas.  Tas būtu īpaši noderīgi dažādu dienestu darbā un dinamiskos apstākļos, piemēram, dabā. Kā sazinās robots un cilvēks? Kopā ar robotikas un mašīnmācīšanās ekspertiem un pētniekiem skaidrojam, cik viegli vai grūti robotam ir saprast cilvēka norādes. Stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors Modris Greitāns un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. "Robotika nav atrisināts jautājums. Robotus fiziski jau mēs protam uztaisīt, bet viņiem iedod šo saprašanu par pasauli, kas ir valoda, savienota ar redzi, tas vēl īsti nav atrisināts. Šie jēdzienu vektori, kas mūsu projektā, labi izdevās savienot to, ko mēs tekstā runājām - ābols, galds un tamlīdzīgi - ar 3D telpas pikseļiem jeb vokseļiem, viņiem piekārtot šos jēdzienu vektorus, kurš pikselis, vokselis ir ābols, kurš ir galds, tas kaut kādā ziņā ir varbūt ja ne unikāls Latvijai, tad katrā ziņā  mēs esam tālu tikuši," atzīst Guntis Bārzdiņš. "Līdz tam brīdim, lai robots domātu un dzirdētu, un redzētu tikpat efektīvi kā cilvēks, ir vēl diezgan tāls ceļš manā skatījumā ejams, kaut vai tāpēc vien, ka nu tas enerģijas daudzums, ko patērē cilvēks to visu izdarot, un tas enerģijas daudzums, ko šobrīd vēl patērē robotus ar savu mākslīgo intelektu ir 10000 reižu atšķiras. Ir kur kļūt efektīvākiem," piekrīt Modris Greitāns. -- Bet vispirms par to, ko tomēr robotam ir sarežģīti apgūt un vēl viņam nevar uzticēt. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes profesoros Agris Ņikitenko. Kā arī izzinām unikālu valodu, ko cilvēks radījis pēdējā gadsimta laikā - programmēšanas valodu. Ne gluži valoda, bet saziņas veids, kas sastāv no nullēm un vieniniekiem jeb binārā koda, ir pamatā ikviena datora programmai. Kā cilvēks radīja saziņas veidu ar datoru, proti, programmēšanu un  algoritmus,  lai to saprastu šī mašīna, skaidros uzņēmuma "Longenesis" izpilddirektors un LU pētnieks Emīls Sjundjukovs. Programmētāji aizvien turpina izstrādāt jaunas un jaunas programmas, kas varētu aizstāt minēto skaitļu virknes, lai cilvēks spētu savā dzimtajā valodā pateikt datoram, ko tam darīt. Te mēs nerunājam par mākslīgo intelektu, kas, protams, ir saistīts ar datoriku, bet šoreiz aplūkojam to, kā cilvēks lika un liek datoram veikt konkrētas funkcijas.

Edgars Trankalis savā draugu lokā zināms ar aizrautību uz piedzīvojumiem un video. Šajā sarunā viņš stāsta, kā no cilvēka, kurš sākotnēji nebija nekāds velo fans, kļuva par apsēsto, kurš veica vairāk nekā 3000 kilometru garu solo ceļojumu ar divriteni un vienlaicīgi filmēja dokumentālo filmu "Rucava-Rīga-Roma".Arī viņa gatavošanās piedzīvojumi ir labu labie. Noderēs gan ārstiem, mācot studentus, kā darīt nevajag, gan citiem piedzīvojumu mīļiem un viņu radiem. Edgars atklāti stāsta par kļūdām, ko pieļāva, īpaši vienas dienas velobraucienā no Rīgas uz Liepāju.Un es nu nekā nevarēju uzminēt, ka šajā sarunā atklāsies, ka baisais cukurmīlis savu pašdisciplīnu ieslēdza arī, lai mainītu savus ēšanas paradumus, atsakoties no saldumiem.Edgars ir pārsteidzošs piemērs tam, ka viss ir iespējams, kad izlem, ko gribi, un tad ej uz to ar devīzi "Galvenais ir nemīzt." Viņa bērnība pagāja audžuģimenē. Pagājušajā gadā viņš filmēja video Valsts policijas pretterorisma vienībai "Omega".Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads0:27 Projekts Rucava-Rīga-Roma – ar ko tas sākās6:40 Puika, kas uzdod neērtus jautājumus7:45 Caur grūtībām uz kaifu – kā pēc nedienām ar velosipēdiem, tomēr izdevās tos iemīlēt14:12 Virkne kļūdu, kas tika pieļautas vienas dienas velobraucienā no Rīgas uz Liepāju 23:12 Latviešu sportisti, kuri netieši pamudināja Edgaru ķerties klāt 3000km distancei ar velosipēdu28:12 Kā sešu mēnešu garumā izskatījās mērķtiecīgā gatavošanās braucienam 32:23 Radināt sevi pie “tev tas nepatīk, bet tev tas ir jāizdara”37:00 Kā cilvēks, kurš pārtika gandrīz tikai cukura, spēja no tā pilnībā atteikties44:09 Cik bezjēdzīgi ir melot sev, un kā iet uz nosprausto mērķi48:10 Par nākamajiem trakajiem piedzīvojumiem50:04 Pieredze, veidojot video Valsts policijas pretterorisma vienībai “Omega” 56:17 Bērnība audžuģimenē un tās ietekme uz Edgaru1:02:04 Ko nozīmē būt režisoram, filmētājam un galvenajam aktierim vienā personā1:06:51 Ar kādu naudas summu ir jārēķinās, dodoties šādā vai līdzīgā braucienā1:10:26 Kādēļ filmai Rucava-Rīga-Roma netika piesaistīti sponsori1:13:51 Kā filma nokļuva kinoteātrī, un kas ir galvenais iemesls, kāpēc tā joprojām ir skatāma bez maksas1:20:20 Bedre pēc filmas pirmizrādes

Krustpunktā uzmanības centrā šodien valoda. Latviešu valoda kā viena mūsu lielākajām vērtībām, kas ir kopjama un sargājama, vienlaikus, būtiski, lai visi arī spētu šajā valodā saprasties. Valsts iestāžu saziņa ar sabiedrību nereti notiek tik grūti uztveramā valodā, ka daudziem nolaižas rokas, mēģinot saprast, ko ierēdnis īsti ir mēģinājis pateikt. Par valodu – vienkāršo un sarežģīto, kopjamo un aizsargājamo, saruna ar valodnieci Aigu Veckalni.    

„Black Rooster Kapelye” nosaukumā liktais „melnais gailis” tas pats mūsu mūzikas folklorists Emilis Melngailis vien ir. Nesen iznākušais „Black Rooster Kapelye” albums ir stāsts par jaunākās paaudzes folkloras pētniekiem, kurus ieinteresējušas Latviešu folkloras krātuvē rodamās liecības par Latvijas etnisko daudzveidību. Otrs stāsts ir par ebreju mūziķiem, kuri ieinteresēti holokaustā iznīcināto Austrumeiropas ebreju kultūras izzināšanā. “Vos mir zaynen” jeb “Kas mēs esam” ir „Black Rooster Kapelye” izdotais mūzikas albums, kurā apvienojušies latviešu folkloras kopas “Banga” un kādreizējie “Forshpiel” ebreju mūziķi. Mēs esam, kas mēs esam. Mēs esam ebreji. Mēs ēdam beigeļus, biezpiena blinces, un kūgeli. Šo Emiļa Melngaiļa 1899. gadā pierakstīto ebreju dziesmas melodiju nomaina latgaliešu dancis un Žīdudancis, ko Melngailim uz stabules nospēlējis Alsungas tautas muzikants Nikolajs Heņķis. Iznākušajam albumam un klātpievienotajai grāmatai ir vistiešākais sakars ar komponistu un mūzikas folkloristu Emili Melngaili, arī kapelas nosaukumā  liktais „melnais gailis” tas pats Melngailis vien ir. “Black Rooster Kapelye” projektā satek kopā tik daudzi stāsti. Tos stāsta latviešu un ebreju tautas mūzikas mijiedarbes projekta “Black Rooster Kapelye” mūziķi Ilga Vālodze-Ābele, Saša Lurje un Iļja Šneiveiss. Emilis Melngailis dziesmām nepierakstīja vārdus, parasti tikai pirmo rindiņu kopā ar melodiju. “Black Rooster Kapelye” dalībniekiem nācies patapināt vārdus no līdzīgiem, Melngaiļa laikā veiktajiem folkloras pierakstiem, tāpat fantazēt, kā nošu pierakstu ietērpt tautas mūzikai raksturīgajā skanējumā. “Black Rooster Kapelye” albums un klātpievienotā grāmata ir lieliska dziesmu komentāros iepazīt ebreju tautas mūzikas īpatnības. Mani aizrauj deju niguns - bezvārdu melodiju žanrs, ko ebreji dziedājuši laikā, kad saskaņā ar Halaha – ebreju likumu – mūzikas instrumentu spēle bija aizliegta. “Black Rooster Kapelye” pagājušā gada noslēgumā veica koncerttūri, Emiļa Melngaiļa 150. jubilejas gadā dodoties uz viņa dzimtajiem Vidrižiem, uz Ludzu un Ķēdaiņiem, kur Melngailis veica daudzskaitlīgākos ebreju mūzikas pierakstus. Savā ziņā tas bija arī veids kā turpināt iesākto pētījumu. Ilga Vālodze Ābele saka, ka neesot satikuši Emiļa Melngaiļa palīgu pēctečus. Jāpiebilst, ka Emils Melngailis savos pierakstos bija skops ne tikai ar dziesmu vārdiem, reizēm aizmirsa norādīt arī pieraksta vietu, teicēja vārdu. Mūzikas albumam pievienotajā grāmatā var novērtēt to detektīva darbu, kas bija veicams, lai noskaidrotu iesaistīto precīzus uzvārdus. Kas tālāk jau pavēra iespēju tomēr satikt tos, kas glabā atmiņas par Melngaiļa laika Ķedaiņiem. “Black Rooster Kapelye” jau uzstājusies koncertos Vācijā – Drēzdenē un Brēmenē. Nesen notikusi jaunā mūzikas albuma atvēršanas svētku koncertturnejā Latvijā un Lietuvā. Ar mūziķiem runājam par to, cik dažādi klausītāji šo albumu uztver Latvijā, kur klausītāji meklē atpazīstamas melodijas, Vācijā – kur tā ir jidiš atdzimšanas kustības daļa. Kapela sapņo šogad doties uz pasaules mūzikas gadatirgu "Womex", kas rudenī notiks Somijā. Šāds kultūras krustpunkts ir lielisks veids, kā pasaulei stāstīt arī par Emili Melngaili un latviešu folkloru. Un tā ir laba iespēja atklāt arī pašiem savu tautas mūzikas mantojumu no jauna skatu punkta.

No citām valodām aizgūtās abreviatūras. Vai vienmēr tās izrunā tā, kā rakstīts? Par to spriežam latviešu valodas stundā. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Runājot par abreviatūrām, Andrejs Veisbergs atzīs, ka lai arī STEM pārvērtušās par STEAM, īsāko abreviatūru nevajadzētu izrunāt „stīm”. Vajadzētu teikt STEM, tas atbilst latviešu valodas abreviatūru atveides principiem. Andrejs Veisbergs arī norāda, ka latviešu valodā varētu teikt UNICEF tieši tāpat kā raksta. Un arī vārdā UNESCO nepārveidot ‘UN' par ‘ju' izrunā.

Mēs sakām - indīga sēne, bet ja ar to saindējas, tad pacientu slimnīcā nosūta uz toksikoloģijas nodaļu. Kādos gadījumos mēs sakām indīgs, bet kad toksisks? Arī to izzinām decembra latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Bagātīgie Latvijas arhīvi ļauj ielūkoties Rīgas ielu vēsturē un izsekot tam, kā viduslaiku pilsēta izpletusies un kļuvusi par mūsdienīgu Eiropas galvasspilsētu. Sākot ar padomju radītiem mikrorajoniem, līdz pat Vecrīgas mazajām ieliņām - katras ielas stāsts ir zināms. To stāsta jauna grāmata “Rīgas ielas. Labais krasts”. Nav noslēpums, ka vēl pirms simts gadiem tur, kur šobrīd slejas daudzdzīvokļu mājas Rīgas mikrorajonos, bija meži, pļavas, ganības un pat viena otra muiža. Kā Rīgas labais krasts ieguva sev šodien raksturīgo apbūvi, kā ielas vairākkārtīgi tika pārsauktas un kāpēc Vecrīgā ir, piemēram, Mazā Monētu iela, bet nav Lielās Monētu ielas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj grāmatas autors Edgars Lecis un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans. Pēdējo 200 gadu laikā Rīga izpletusies un kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas lielpilsētu. Kā jau pilsētai ar senu vēsturi, tās sejā rakstītas neskaitāmas pārmaiņas - to visu izzina Rīgas labajam krastam veltīta grāmata.  Grāmata iepazīstina ar 1196 Daugavas labā krasta ielām, laukumiem un tiltiem Rīgā, to veidošanās vēsturi, nosaukumu izmaiņām un ievērojamiem objektiem, kas tur atrodas. Tāpat lasītāji gūs plašāku ieskatu dažādo Rīgas apkaimju un to ielu tīkla rašanās vēsturē. Ielu aprakstus papildina stāsti par interesantiem notikumiem, kas tur norisinājušies, kā arī mūsdienu un vēsturiskās kartes. Savukārt vizuālu ieskatu Rīgas ielu pagātnē un tagadnē sniedz ap 500 vēsturisko un mūsdienu fotogrāfijas. Oskars Otomers pēta iesaukas, kādas savulaik dotas automašīnām Pēdējos gadsimtus kopā ar cilvēkiem veiksmīgi attīstījušies motorizēti transportlīdzekļi - automašīnas, motocikli, motorolleri un mopēdi, un visiem šiem transporta līdzekļiem iespējams dot neparastus apzīmējumus. Zefīrs, Raudošais Emīls, Čigānu Ferari - tie ir tikai daži no nosaukumiem, ar kuriem savā pētniecībā saskāries Oskars Otomers. Kādi faktori nosaka to, ka automašīnu var nosaukt par govi, begemotu vai citu dzīvnieku vai augu? “Autobraucēju dziesmiņu”, kas skan sižeta ievadā, saistām ar Rīgas kinostudijas mākslas filmu “Dāvana vientuļai sievietei”, kur autozagļu banda mēģina lauku mājas saimniecei Kņopienei nozagt volgu. Braucot ar auto, noteikti var dungot dziesmas, un, sēžot sastrēgumos, prātā var ienākt arī pētniecisko darbu tēmas. Tā notika ar Latvijas Universitātes doktora studiju programmas “Valodu un kultūru studijas” doktorantu Oskaru Otomeru. Pirms diviem gadiem, tajā brīdī noslēdzot savas bakalaura studijas baltu filoloģijā, viņa pētnieciskais darbs pēc profesores Andras Kalnačas iedrošinājuma tapis par automašīnu un motociklu žargoniem latviešu valodā, rezultātā apzinot aptuveni 250 dažādus nosaukumus. Lielo transportlīdzekļu - kuģu un lidmašīnu - nosaukumus Oskars šobrīd turpina pētīt doktorantūrā. Ja runājam par apzinātajiem nosaukumiem, šie vārdi nav pierakstīti vārdnīcās, tie ir kādu reizi kādā garāžā pateikti, tāpēc tā ir gaistoša leksika, gandrīz kā folkloras materiāls. Konkrētus autorus gan šiem transportlīdzekļu žargoniem neuzzināsim. Oskara Otomera darbu papildina atraktīvas Renāra Tutiņa karikatūras ar aprakstītajiem transportlīdzekļiem. Pēc bakalaura darba uzrakstīšanas to iegādājusies Latviešu valodas aģentūra, kas jau tālāk savā rakstu krājumā iekļāvusi rakstu par transportlīdzekļiem veltīto pētījumu.