Podcasts about latvie

Lasīšanas nozīme digitālajā kultūrā - Kultūras rondo studijā pirms starptautiskā simpozija Rīgas Grāmatu svētkos izvaicājam Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni. Viņa uzskata, drukātas grāmatas formāts pamazām kļūst par tādu kā intelektuālo ekstru. Pirms brīža Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāti Rīgas Grāmatu svētki – Rudens 2025. Bet Ziedoņa zālē notikumu ciklā “Latviešu grāmatai 500” norisināsies starptautisks simpozijs “Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests”, kura noslēgumā tiks pieņemts vēsturisks manifests par lasīšanas veicināšanu sabiedrībā. Rīgas manifests. Tāpēc arī Kultūras rondo saruna par lasīšanas nozīmi digitālajā kultūrā.

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne Veļu mielošanas pamatā ir senču kults, kurā eksistē pārliecība, ka cilvēku veido divas substances – ķermenis un gars. Mirušajiem bieži tiek piedēvētas dievišķas īpašības, un viņu piemiņai tiek rīkoti rituāli, kuros lūdz senču garu palīdzību. Daudzās kultūrās mirušo gari tiek uzskatīti par aktīviem ģimenes locekļiem, kas ietekmē pēcnācēju labklājību, ražu, mājlopus vai pat uzņēmējdarbību. Šāda uzskatu sistēma balstās ticībā, ka gars turpina dzīvot pēc nāves un uztur attiecības ar dzīvajiem. Dzīvība un nāve ir vienotā esamības cikla aspekti, un dzīve pēc nāves turpinās senču kultā. Latviešu folklorā un tradīcijās nāves un nemirstības jautājumi tiek risināti ar rituāliem, kas apliecina ticību aizkapa dzīvei. Piemēram, darbības, kas jāveic, lai dvēsele varētu netraucēti aiziet, apliecinātas ticējumā: "Kad mirējs mirst, tad jālaiž durvis jeb logi vaļā, lai dvēsele tek laukā." Bēru mielasta tradīcijās mirušajam tiek klāts galds ar tukšu šķīvi un iedegtu sveci, kas simbolizē viņa paša klātbūtni. Vēl vairāk – mielasta saimnieks ir pats nelaiķis, par ko liecina nelaiķa vārdā izteiktais aicinājums uz bēru mielastu, ēdienkarte, viesu uzvedība un vietas iekārtojums. Ticība pēcnāves dzīvei parādās arī vēsturiskajos avotos. Liecības no 13. gadsimta vēsta, ka mirušos dedzina ar visiem dzīvei vajadzīgajiem priekšmetiem, tostarp lopiem un kalpiem. Ticība pēcnāves eksistencei saglabājusies arī vēlākajos gadsimtos, kad pēc bērēm sadedzināja mirušā mantas. Senču kults visbiežāk sastopams sabiedrībās ar spēcīgām radniecības saitēm, kur senči kļūst par reliģiskās darbības fokusu. Piemēram, Ķīnā Konfūcisma tradīcijā senču kults ir centrālais – mirušie tiek godināti ar rituāliem, ziedojumiem un svētkiem. Japānā Šinto reliģijā senči tiek uzskatīti par kami (garīgas būtnes, svētie spēki), kas var ietekmēt dzīvo likteni. Vjetnamā  senču altāri ir katrā mājā, un mirušie tiek uzskatīti par ģimenes aizbildņiem. Daudzās Āfrikas dienvidu un centrālo reģionu kultūrās senči tiek uzskatīti par garu pasaules starpniekiem. Šīs sabiedrības raksturo spēcīga ģimenes struktūra, vertikāla autoritāte un rituāla saikne ar mirušajiem, kas padara senču kultu par nozīmīgu garīgās dzīves daļu. Ticība aktīvai garu pasaulei ļauj mirušajiem turpināt būt par dzimtas locekļiem, kas sniedz labklājību vai soda ar slimībām un neražu. Senču spēks ir divējāds – viņi var gan aizsargāt, gan sodīt, un bez viņu atbalsta dzīvie kļūst ievainojami pret burvībām un ļaunumu. Tātad mirušais paliek dzimtas loceklis, kas piedalās svarīgos dzīves brīžos. Tas saistīts ar seno apbedīšanas tradīciju mājas tuvumā vai pie pavarda. Mirušie tika uzskatīti par sarggariem, kas dzird, redz un saprot vairāk nekā dzīvie. Veļu laiks tradicionālajā kultūrā, kas iestājas rudenī pēc ražas novākšanas, ir pateicības un piemiņas periods, kurā senči tiek godināti ar kapu apmeklējumiem, dvēseļu aicināšanu uz mājām un mielastu klāšanu. Kā vēsta ticējumi, Veļu laikā mirušie sapulcējas zemes apakšā, apspriež notikušo un nākotni. Viņi izklīst pa mājām, pārrauga dzīvo gaitas, noklausās sarunas un sniedz padomus. Veļu vakara rituāli ietver mielastu, telpas izpušķošanu un simbolisku saziņu ar mirušajiem. Lai gan pāreja viņsaulē ir neatgriezeniska, veļu laikā dzīvie simboliski saskaras ar mirušajiem, piedzīvojot viņu klātbūtni emocionāli, nevis maņu līmenī. Gari ir neredzami, taču ticējumos aprakstīti kā melni kamoli, linu saujas vai salīdzināti ar rudens dabas parādībām – miglas vāliem. Viņu klātbūtne nojaušama pēc netiešām zīmēm, piemēram, aizskarta ēdiena uz veļiem klātā galda. Šajās veļu mielošanas tradīcijās iekodēta ne tikai rituāla loģika, bet arī iracionāla domāšana, kas ļauj cilvēkam intuitīvi sazināties ar zemapziņas slāņiem. Rituāli kalpo kā tilts starp redzamo un neredzamo pasauli, starp apzināto un neapzināto, kur senču klātbūtne tiek nevis redzēta, bet izjusta – caur sajūtām, klusumu, simboliem un telpas noskaņu. Tādējādi veļu laiks kļūst par dziļas iekšējas refleksijas brīdi, kurā cilvēks ne tikai godina senčus, bet arī sastopas ar sevi.

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Drīzumā klajā nāk rakstu krājums “Latvieši Zviedrijā – raksti, stāsti, atmiņas”, kas apvienos gan zinātniskus pētījumus, gan personiskas liecības par trimdinieku dibinātajām organizācijām, radošajām kopām Zveidrijā, no kurām daudzas joprojām pastāv un ir aktīvas. Saruna ar un par Zviedrijas latviešiem toreiz un tagad raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Stāsti par to, kā latvieši nonākuši Zviedrijā, gan par to, kā ir dzīvot un būt latvietim Zviedrijā, ir dažādi. Daudzi no krājuma autoriem atceras savu vecāku cerību pēc Otrā pasaules kara, kad tikko bija nokļuvuši Zviedrijā, ka tūlīt, tūlīt jau mēs atgriezīsimies mājās. Tas savulaik ir iedvesmojis ģimenes turpināt ikdienā runāt latviski, brīvdienas veltīt latviešu lietai, dzīvot, ja tā var teikt, divās laivās vienlaikus. Bet vai tas bija viegli un kam mūsu laikos ir aktuālas krājumā apkopotās liecības? To izzinām raidījumā. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, arī Mutvārdu vēstures pētnieku biedrības "Dzīvesstāsts" pārstāve Ginta Elksne, žurnālistes, skolotāja un sabiedriskā darbiniece, projekta "RaDi latvieši" dibinātāja Gunta Enerūta un Stokholmas universitātes asociētā profesore Maija Runcis.

Lutera pilsēta Vitenberga. Latviešu grāmatai 500. Kādas ir svaigākās atziņas par Reformācijas laiku Rīgā un vai kas vairāk zināms par pirmo grāmatu latviešu valodā? Par atziņām pēc konferences “Cenzūra un pelni. Aizliegtās grāmatas un reformācija Livonijā 1525. gadā” Kultūras rondo saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. No 15. līdz 17. oktobrim Mārtiņa Lutera pilsētā Vitenbergā, Vācijā, notika konference “Cenzūra un pelni. Aizliegtās grāmatas un reformācija Livonijā 1525. gadā”. Konferencē 14 vēsturnieki no Latvijas, Igaunijas, Vācijas un Dānijas no dažādiem aspektiem aplūkoja laikmetu Livonijā un Eiropas ziemeļos pirms 500 gadiem. Konferenci organizēja Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar Lutera piemiņas fondu Vitenbergā, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāti, Tallinas arhīvu un Igaunijas Literatūras asociāciju. -- Tuvojas „Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums un top lasīšanas veicināšanas manifests. Par to, kas tajā ietverts un ko tas nozīmē vairāk stāsta notikumu cikla "Latviešu grāmatai" komunikācijas vadītāja Aiva Rozenberga.

Pietiek mēdīties, tā rakstīja kāds Latvijas Radio klausītājs, kas uzskata, ka pietiek lietot vārdu mediji, bet tā vietā jāsaka un jāraksta plašsaziņas līdzekļi. No kādiem vārdiem varam atteikties, no kādiem - nē? Par to spriežam latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitāes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Stāsta diriģents Andris Veismanis 1989. gadā kamerkoris "Ave Sol" jau otro reizi Imanta Kokara vadībā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirmā reize bija sensacionālu uzstāšanās virkne ASV un Kanādā 1987. gadā. Trimdas sabiedrība zumēja kā bišu spiets – vieni ļoti gaidīja, otri ar lielu neuzticību raudzījās uz kori no tomēr vēl nebrīvās Latvijas. Mani kā ierindas kora mākslinieku šī šūmēšanās maz ietekmēja. Gatavojos atkalredzēties ar pirmajā reizē iepazītajiem trimdas latviešiem. Diemžēl Gido Kokars, Imanta brālis [kas bija, kā viņš teica, "Ave Sol" menedžeris] jauca vārdus un 1989. gada sarakstā biju kļuvis par Pēteri – attiecīgi visi agrāk satiktie draugi domāja, ka brauc cits cilvēks. Mans uzvārds ar nepareizu vārdu pat nonāca Kalifornijas koncertzāles afišā, kur atskaņojām slaveno Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg, kurā man pēc mana profesora Imanta Kokara lūguma bija jādzied tenora solo... Bet stāsts šoreiz par viesošanos Čikāgā. Tur ieradāmies pēc Klīvlendas koncerta. Čikāgas Latviešu biedrības nama skaistā ķieģeļu ēka, kas mūsu pirmajā viesošanās reizē viesmīlīgi vēra durvis kora "Ave Sol" un trimdas latviešu sabiedrības saviesīgajam vakaram, kurā mūs iepriecināja leģendārā grupa "Čikāgas piecīši", šoreiz pēc kora dziedātāju sadalīšanas pa mājām stāvēja tukša un pamesta. Vienīgā, kura kaut ko gaidīja, bija mūsu kolēģe Sandra Šmate, kurai jau bija zināms mājastēvs, bet mums ar Mārtiņu Klišānu nebija neviena – šķita, ka būs jāpaliek biedrībā pa nakti. Bet liktenis bija lēmis savādāk, un solīdais kungs – Sandras namatēvs – ātri sameklēja sarakstu: mūsu uzņemošā puse bija Alnis Cers un Mārtiņš Sīmanis. Pat adrese bija zināma. Šis enerģiskais "Daugavas vanags" pat atrada vietu mūsu lielajiem koferiem savā mazajā automašīnā! Pavisam drīz nonācām skaistu māju ielā, kur mūs sagaidīja divi mūziķi – "underground" grupas basists Mārtiņš Sīmanis un jaunais grupas "Čikāgas piecīši" dalībnieks Alnis Cers. Alnis Cers gatavojās braucienam ar Čikāgas piecīšiem uz Latviju, bet Mārtiņš Sīmanis strādāja, tā ka abiem jaunajiem mūziķiem laika mums nebija. Iepriekšējā reizē 1987. gadā dzīvoju pie Andra Ieviņa – tā bija brīnišķīga iespēja satikties ar Andra jaundibināto ģimeni. Mūsu uzņēmējpuses jauniešiem bija trimdas latviešu telefona numuri. Piezvanīju Andrim: izrādās, uzzinot, ka manis "Ave Sol" sarakstā nav, ģimene bija izlēmusi nevienu šoreiz neuzņemt. Bet tagad, ja reiz esmu atbraucis uz Čikāgu, lai tik kopā ar Mārtiņu Klišānu braucot šurp! Mārtiņš Sīmanis, dzirdot par tādu pavērsienu, uzreiz piedāvāja savu 1960. gadu buiku. Vēl iedeva 10 ASV dolārus degvielai un melnbaltu Čikāgas kartes kserokopiju. Mārtiņš Klišāns ar auto Latvijā bija braucis, es – nekad. Vienojāmies, ka Mārtiņš stūrēs, bet es mēģināšu sekot norādēm kartē – neba mēs no bailīgākajiem… Līdz brīdim, kad ieraudzījām mums atvēlēto buiku. Mums priekšā stāvēja zaļš, milzīgs limuzīns – trīsguļamās gultas platumā ar automātisko ātrumkārbu. Amerikas Mārtiņš sniedza īso pamācību šādas ātrumkārbas lietošanā, un mēs varējām doties. Sīmaņu Mārtiņš parādīja ar roku brauciena virzienu… Tā mēs, lēni gāzelēdamies, izkustējāmies pa guļamrajona nelielo ieliņu, kura drīz vien atdūrās vienā no centrālajām Čikāgas artērijām. Ātrumtrase, kas gāja cauri Čikāgai no ziemeļiem uz dienvidiem, bija liels izaicinājums mūsu palielajam auto kuģim. Mūsu ceļš pie Andra Ieviņa gāja pa Hārlemas avēniju. Līdzīgi kā Ņujorkas Hārlemas rajonā, arī šeit tas bija melnādaino rajons. Pie daudzu mājokļu durvīm atradās bariņš jauniešu ar mūzikas centriem rokās, kuri klausījās nu jau modē nākušo RAP mūziku. Arī Mārtiņš ieslēdza automašīnas īsviļņu staciju ar šo mūziku. Logus cieši aizvērām un turpinājām ceļu… Izskatījās, ka šajā rajonā bijām vienīgie baltie. Bijām tik tālu jau nonākuši uz dienvidiem, ka nācās šķērsot paralēli ejošu metro līniju virszemē. Kartē nevarēja saskatīt precīzu šādas šķērsojošas ielas atrašanos, tāpēc kļūdaini nogriezāmies pa kreisi agrāk. Ieliņa, sākumā būdama ar asfalta segumu, drīz pārvērtās zemes ceļā ar mežonīgiem krūmājiem abās pusēs... Pa šo nu jau tikai celiņu mums pretī nāca paliels bariņš vietējo, kas nelabprāt izlaida cauri. Saprotams, kāpēc ieliņa atdūrās dzelzceļa uzbērumā... Nu mums īsti nebija kur sprukt. Priekšā – uzbērums, aizmugurē – labs bariņš jauniešu. Par laimi, kādas agrāk iebrauktas auto sliedes gar šo uzbērumu caur krūmiem pēkšņi mūs izveda uz ļoti dzīvas satiksmes ielas. Mūsu auto, nedaudz zvārodamies, pamazām iekļāvās satiksmē, bet pavisam drīz pie sarkanās gaismas pirmajā luksoforā blakus nostājās auto un kāds metiss rādīja, lai Mārtiņš attaisa logu. Pa mazu spraudziņu varēja dzirdēt kaut ko par secret service. Pie zaļās gaismas Mārtiņš sāka strauji braukt, bet blakus auto bija ātrāks, mašīna mums aizšķērsoja ceļu, un no tās izlēca divi ar pistolēm bruņoti cilvēki, kas kliedza: "Secret service, have You pistols, guns, alchocol, drugs?" Mūs, paceltām rokām stāvošus, piespieda pie auto... Kamēr viens mūs apsargāja, tikmēr otrs pārbaudīja visu auto – neko neatrazdami, sāka izjautāt, kur vadītāja licence [to vēl nebijām sākuši kārtot], dokumenti [pases palika pie Sīmaņa dzīvoklī]. No kurienes esam? Teicām – no Latvijas, par ko viņi neko nebija dzirdējuši, un jautāja: "russians?" Teicām – nē, ka tas ir blakus Polijai un Lietuvai (zinot, ka Čikāgā ir lietuviešu kvartāls). Tad viņi jautāja: kāda mums nodarbošanās, teicām – "choirists". "Choir singers". Tad viņi atdeva atslēgas un strauji aizbrauca. Galu galā laimīgi nokļuvām pie Andra Ieviņa. Pēc šī notikuma Rīgā kopā ar Mārtiņu nodibinājām kamerkori "Sacrum".

Kā nodrošināt vienotāku atbildi uz alianses gaisa telpas pārkāpumiem - to lemj NATO valstu aizsardzības ministri. “Latvija ies Eiropas vai Turcijas ceļu?” Saeimas komisijā turpinās diskusijas par iespējamu izstāšanos no Stambulas konvencijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir atņēmis valsts pilsonību Odesas mēram Hennadijam Truhanovam. Tas praktiski nozīmē arī vēlētā Odesas mēra atcelšanu no amata.  Zāļu rezerves slimnīcās, kas domātas kritiskajām situācijām, šobrīd ir sagatavotas tikai daļēji, vēsta NMPD pārstāvji. Latviešu valodas nostiprināšanā vēl daudz darāmā, to atzina deputāti un eksperti, kuri Saeimā apsprieda ziņojumu par valsts valodas situāciju un iecerēm tās attīstīšanai un stiprināšanai.

Šoreiz tiekamies ar mednieku Viesturu Arklonu, lai parunātu par aļņiem, medību suņiem, šaušanas kultūru un ētiku — un, protams, vēl daudzām citām interesantām un foršām lietām, kas saistītas ar medībām un dzīvi dabā.

Brīvprātīgo cīnītāju rindās Ukrainā ir arī latviete Dana Liepiņa – jauna sieviete, kurai patīk zīmēt un rūpēties par dzīvniekiem. Jau aptuveni pusotru gadu viņa karo Ukrainā un patlaban palīdz ar droniem noskaidrot pretinieka pozīcijas. LTV par jauno karotāju, kurai iesauka ir “Putniņš”, uzzinājām nejauši. Vienā no Krievijas propagandas kanāliem viņa bija minēta kritušo sarakstos. Sameklēta jaunā sieviete tikai pasmējās par propagandistu apgalvojumiem. “Esmu dzīva un turpinu cīnīties!” sacīja Dana un piekrita plašākai intervijai ar LTV žurnālistu Ģirtu Zvirbuli.

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne Ziedošana ir darbība jeb rituāls, kādā dāvana tiek veltīta dievībai vai garam. Tā ir apzināta atteikšanās no resursiem augstāka mērķa labad. Latviešu tradicionālajā kultūrā šāda rituāla apzīmēšanai tiek lietots termins "ziedošana", kas sakņojas vārdā "zieds" – ar nozīmi "spīdēt, mirdzēt". Jēdziena "ziedot" senākā nozīme ir "apveltīt". Ar "zieda došanu" saprot plašāku ziedojamo objektu kopumu, piemēram, monētas, cimdus, prievītes, villaines, dvieļus, rotas, sviestu, alu, olas, graudus, maizi, vasku, arī puķes. Tajā neietilpst asins upuri – dzīvnieku nogalināšana rituālos vairāk saistīta ar vārdu "upurēt", kas aizgūts no vācu Opfer un minēts jau 17. gadsimta vārdnīcās. Latviešu tradīcijās ziedošana notikusi noteiktās vietās, noteiktā laikā un zināmos nolūkos. Šādai vajadzībai kalpojuši svētie koki, svētbirzis, akmeņi, avoti, upes, ezeri, salas, alas, koka vai akmens skulptūras, mājas pavards, rijas krāsns un citas sakrālas vietas. 18. gadsimta baznīcu revīzijas protokolos lasām, ka zem kokiem, pie akmeņiem, alās, kapličā vai uz kapenēm bieži atrastas dažādas ziedojamās lietas. Populāra bijusi ziedošana kādai konkrētai vietai. Tā skaidrojama kā labu attiecību nodibināšana ar noteiktu telpas daļu, kas ir jauna, bīstama vai nepierasta. To skaidri parāda kāzu tradīcijas, kurās līgava, ierodoties jaunajā dzīves vietā – līgavaiņa mājā dod ziedu mājas slieksnim, govju kūtij, dzirnavām, akai, pirtij, klētij, rijai, veltes atstāj mājlopiem, kāzu ceļā ziedo kokiem, ziedo arī jaunajiem radiem, līgavas vecākiem. Lai iegūtu zvejas laimi, ziedo ezeram vai upei, atsevišķus zvērus vai putnus medījot – mežam, sēju sākot – zemei utt. Kā gadskārtu svētkos, tā ģimeņu godos ziedoja arī priekšmetus, kas nepiederēja pārtikas sfērai, piemēram, tekstilizstrādājumus. Gan pirms, gan pēc dzemdībām ziedu deva Mārai, Laimai, Pirts mātei. Ziedoja krustabās – ūdenim, kurā mazgā bērnu, šūpulim. Arī bērēs ziedoja – uz krusta uzlika cimdu pāri, uz zārka – naudu, cimdus, zeķes vai kādus citus drēbju gabalus.  Lavijā bijuši sastopami arī celtniecības jeb būves upuri. Šajā teritorijā ir pastāvējusi tradīcija upurēt cilvēkus un dzīvniekus ēku celtniecības laikā. Zem 11. un 12. gadsimta celtnēm atrasti dzīvnieku galvaskausi un kauli. Sava veida būvupuris, piemēram, krāsni mūrējot, ir krāsns labajā stūrī iemūrētas trīs olas. Tās vienlaicīgi ir ziedojums Mājas garam. Ievērots tika arī pirmā kumosa ziedojums, ziedojums darbus sākot vai beidzot.   Mūsdienās daudzi ziedojumu veidi turpina senču tradīcijas – pie dziednieciskajiem avotiem un svētakmeņiem tiek atstāti auduma gabaliņi, lentas vai nauda, kapos vai traģēdiju vietās noliek ziedus, svecītes. Ziedojumi parādās arī izglītībā un medicīnā: ziedi kā pateicības un cieņas žesti skolotājiem, ārstiem. Cilvēki joprojām ziedo slimajiem, trūcīgajiem, baznīcām un citām organizācijām, kas nereti ieņem starpnieka lomu starp cilvēku un augstākajiem spēkiem. Ziedošanas pamatā ir ideja par apmaiņu ar labumiem, taču ziedošana vienmēr ir vairāk nekā tikai došana – tā ir saziņa ar neredzamo, vērtību apliecinājums un cilvēka attiecību ar pasauli izpausme.

Trešdaļa skolu ir saskārušās ar būtiskām grūtībām, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilnā pāreja notika pakāpeniski triju gadu laikā un šogad jau mācībām visās klašu grupās jānotiek tikai latviešu valodā. Par spīti tam, ka mācības latviski daļā mācību priekšmetu jau notika, bet vidējā izglītībā šis process sākās jau pirms 20 gadiem, ne visu skolu pedagogi, skolu vide, arī ģimenes spējuši panākt, lai bērniem ir pietiekošas latviešu valodas zināšanas mācību vielas apgūšanai. Kādas ir problēmas un kāds plāns tās risināt, diskutējam Krustpunktā. Analizē Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors, Jeļena Vediščeva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas pārstāve, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Kristīne Niedre-Lathere, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos, un Edvarts Krusts, vēsturnieks, bijušais Rīgas 13. vidusskolas skolotājs.  

Trešdaļa skolu ir saskārušās ar būtiskām grūtībām, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilnā pāreja notika pakāpeniski triju gadu laikā un šogad jau mācībām visās klašu grupās jānotiek tikai latviešu valodā. Par spīti tam, ka mācības latviski daļā mācību priekšmetu jau notika, bet vidējā izglītībā šis process sākās jau pirms 20 gadiem, ne visu skolu pedagogi, skolu vide, arī ģimenes spējuši panākt, lai bērniem ir pietiekošas latviešu valodas zināšanas mācību vielas apgūšanai. Kādas ir problēmas un kāds plāns tās risināt, diskutējam Krustpunktā. Analizē Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors, Jeļena Vediščeva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas pārstāve, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Kristīne Niedre-Lathere, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos, un Edvarts Krusts, vēsturnieks, bijušais Rīgas 13. vidusskolas skolotājs.  

Desmit latviešu sieviešu mācītāju dzīvesstāstus, viņu ticības un aicinājuma ceļu, kā arī izaicinājumus, ko rada sabiedrības un baznīcas attieksme pret sieviešu kalpošanu atklāj izstāde “Neērtais aicinājums: sievietes garīdznieces luteriskajā baznīcā”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā “Latvieši pasaulē”. Tas ir stāsts par desmit sievietēm mācītājām, kuras kalpo ārpus Latvijas, jo šeit tas nav iespējams. Kāda ir sieviešu (ne)ordinēšanas vēsture Latvijā un pasaulē? Kāda ir baznīca sieviešu acīm un – kāda ir šodienas baznīcas attieksme pret sievietēm? Par to saruna Kultūras rondo ar izstādes kuratori Artu Skuju, pirmo latviešu bīskapi Jānu Jērumu-Grīnbergu, kā arī Latvijas Luterāņu Sieviešu Teologu apvienības pārstāvi, profesori emeritus, bijušo Piltenes un Užavas draudzes mācītāju Austru Reini. Līdz 2026. gada 9. janvārim muzejā "Latvieši pasaulē" būs apskatāma izstāde "Neērtais aicinājums: sievietes garīdznieces luteriskajā baznīcā".

Latviešu zinātniece Inta Gribonika pēta cilvēka ādas spēju funkcionēt kā aizsargbarjerai ar savu īpašo imunitāti. Viņas pētījumi apliecina, ka āda ir kas vairāk par robežu starp mūsu iekšējiem orgāniem un ārējo pasauli.  Diendienā spītējot mūsu apkārtējai videi, laikapstākļiem un dažkārt mūsu pašu rīcībai, āda centīgi sargā mūs no apkārtējas pasaules un kalpo par mūsu ķermeņa imunitātes vairogu. Talkā tai nāk dažādi vēlami mikroorganismi, apturot infekciju pirms tā tikusi tālāk organismā. Kādā veidā āda mūs sargā ikdienā, skaidro mikrobioloģe, Lundas universitātes pētniece Gribonika un dermatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dermatoloģijas un veneroloģijas katedras vadītāja un docente Elga Bataraga. Ir dzirdēts, ja ātri dzīst kāds skrāpējums, tad ir laba imunitāte. Vai tas ir mīts vai patiesība, vai varam mērīt savu imunitāti, skatoties uz to, cik ātri vai lēni mūsu brūces pazūd? "Brūces ir ļoti dažādas. Dažkārt ir pat imūnās šūnas, kurām vajadzētu mūs pasargāt. Ja imūnsistēma nestrādā kārtīgi, tad imūnās šūnas var padarīt brūci vēl sāpīgāku un dzīšanas procesu vēl daudzkārt grūtāku. Es gluži nevilktu paralēles," atzīst Inta Gribonika. "Brūču dzīšanā bieži vien ir ļoti svarīgs arī kopējais veselības stāvoklis, vecums noteikti. Bieži vien jāskatās, vai nav vitamīnu vai kādu citu vielu deficīts, kas to var ietekmēt. Tiešu vienādības zīmi būtu grūti likt. Protams, citādi veselam cilvēkam mēs gaidītu, ka dzīšanas procesi būs ātrāki, bet tā arī reizēm mūsu audi mēdz izveidot tādus rētaudus, kas negribēti aktīvāki," skaidro Elga Bataraga. "Hipertrofiska rēta "draudzīgāka" pacientam, bet keloīdu rētas, kad audi ir aktīvāki, nekā mēs gribētu un savā veidā ietver specifisku iekaisumu, to biežāk var redzēt jauniem cilvēkiem, arī kādam bērniņam. Arī savā praksē man diemžēl ir bērniņi, kuriem pēc kaut kādām noteiktām medicīniskām manipulācijām āda nevis vienkārši sadzīst, bet izveido šādu negribētu, cietu, sāpīgu rētaudu sakopojumu. Mums gribētos domāt, jo jaunāks, jo veselāks, ar labāku, aktīvāku imūno sistēmu. Bet ne vienmēr," turpina Elga Bataraga. Atbildot uz jautājumu, vai var pateikt, kurā vecuma posmā ādas imunitāte ir visspēcīgākā, Elga Bataraga skaidro, ka līdzīgi kā ar dažādiem vīrusiem, ko izslimo bērni mazā vecumā, arī ādai ir raksturīgas dažādas vīrusa infekcijas, un bērniem ir vieglāk ar tām inficēties nekā pieaugušajiem.  "Arī āda ir var kādu laiku, nu tīri no tāda imunitātes viedokļa mācīties, un tad varbūt pieaugušā vecumā mēs esam pret daudz ko noturīgāki, ar pieredzi nekā agrīnākā vecumā. Bet man būtu arī grūti uzstādīt tādu vienu ideālo vecumu," atzīst Elga Bataraga. "Protams, mēs vienmēr runājam arī par noteiktām ādas novecošanās īpatnībām, un imunitāte arī ādā vēlākā vecumā samazinās. Vienu ideālāko vecuma grupu man laikam būtu grūti nosaukt. Droši vien, jāņem kaut kāds vidusposms, kad mūsu āda ir gana gudra, bet vēl nav sagurusi." Zinātnes ziņas Zinātnieki beidzot izskaidro, kāpēc grūtniecēm ir rīta nelabums. Saskaņā ar Nacionālo veselības institūtu datiem, ar nelabumu saskaras līdz pat 80% agrīnās stadijas grūtnieču. Bet - pat ja tās šķiet kā mocības, rīta nelabums varētu būt evolūcijas gudrs paņēmiens, lai aizsargātu gan pašas mātes, gan mazuļus.  Vietnē “Live Science” skaidrots, kāpēc zāles, ko lietojam slimošanas laikā, vairumā gadījumu ir negaršīgas. Veikts arī līdz šim lielākais pētījums, kurā analizēta tādu faktoru kā higiēnas un reibuma pakāpes ietekme uz odu maltītes izvēli, proti, vai odiem varētu būt īpaša vēlme pamieloties ar to cilvēku asinīm, kuri vairāk patērē alkoholu. Maldugunis purvā izraisa dīvaina ķīmiska reakcija. Publicēts jauns starptautiskas pētnieku komandas raksts: aizdegšanās avots varētu būt mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni. Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā. Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju. Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis. Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”. 1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos. Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm. Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Noslēgusies Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes sēde, kas pulcēja pārstāvjus no visiem kontinentiem. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādas ir svarīgākās aktualitātes latviešiem visā pasaulē un kādi darbības virzieni aktuāli organizācijai ar septiņdesmit gadu vēsturi? Kā vienā radio studijā ietilpināt teju visu pasauli? Izrādās, tas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ir vienkāršāk par vienkāršu. Mums tikai ciemos ir jāuzaicina Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes pārstāvji, un tā lieta ir darīta. Pagājušās nedēļas otrajā pusē, no 24. līdz 26. septembrim, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā strādāja Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes pārstāvji, jo ikgadējā rudens sesija ir aizvadīta Latvijā, un tā pulcē latviešus teju no visiem kontinentiem. Noslēdzoties tādam ražīgam darba posmam, studijā esam aicinājuši daļu no PBLA valdes, lai raidījumam atvēlētajā laikā atklātu, kādas ir šī brīža aktualitātes latviešiem visā pasaulē, kuri ir svarīgākie darbības virzieni organizācijai ar 70 gadu stāžu. Sarunājas Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Pēteris Blumbergs no ASV, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēža vietniece Mārīte Kļaviņa no Vācijas, Latviešu nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdētāja vietniece Ingrīda Zemīte un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē jaunatnes nodaļas vadītāja Ingrīda Dārziņa. 1955. gada 5. martā latvieši Amerikā, tātad Amerikas latviešu apvienība, pieņēma lēmumu, ka vajag apvienību, kurā būtu visi pasaules latvieši apvienoti, un pēc tam 1956. gada februārī apvienojās vairākas organizācijas, izveidojot Pasaules brīvo latviešu apvienību. Sekoja darbs pie statūtiem. Šobrīd PBLA apvieno latviešus Eiropā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Dienvidamerikā. Šo reģionu organizācijas ir tās, kas darbojas Pasaules brīvo latviešu apvienībā. 

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi. Jauns vārds latviešu literatūrā – Guntars Ceravs. Grāmatā iznācis autora garstāsts “Traļmeistars”. Darbības vieta – Guntars Ceravs ir no Mērsraga, un to, ka pats jūrā gājis, to var sajust ik rindiņā. Darbības laiks – pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, tas nozīmē, ka aprakstīta pēckara nabadzība, kolhozu dibināšana, kad vecajiem saimniekiem atņēma ij lopus, ij zemes, taču piekraste tolaik bija pilna ar zvejas laivām. Grāmatas sākums ir skarba vīriešu pasaule. Zvejnieka darbs ir smags – agrās rīta stundas, laivas ir vecas, mitrums iekšpusē tāds, ka sausu iekuru grūti atrast. Un tad nāk veiksme, laiva pilna zivīm. Var vienkārši teikt – zivis, bet  “Traļmeistarā” zvejnieki vietējā izloksnē par zivīm stāsta tā, ka gaisā sāk smaržot. “Tu zin, cik siļķ ir garšig? Varej gan uz pann ar krejum uztaisīt, gan plītē uz oglēm avīzē ietīt un cept.” “Tu te stāst tā, ka pilnīg siekal sāk tecēt.” “Kad pabeigs, ies uzēst tos brētliņs. Tiem a nav nekād vain.” Garstāsta galvenais varonis ir Raimonds. Gribējis braukt uz lielajiem kuģiem, bet daltonisma dēļ izbrāķēts, apguvis traļa meistara amatu. Zvejas laiva – embiķis – pieder kolhozam, ir nozvejas plāni, tīklu un konservu cehi. Taču uz jūras zvejnieki zīmes meklē tieši tāpat kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Garstāstā “Traļmeistars” savijas vairāki stāsti. Viens no tiem, kā nācies glābt Roņu salas zvejniekus, kuru laivai apstājies motors. Igauņi tik atkārto – Ruhnu, Runhu. Bet latviešu puikas brīnās ko kurratām vajag. Pamazāk “Traļmeistara” dzīvē ievijas arī citi stāsti: viņš iegriežas vecāku mājas, kuru kādreizējos laukus tagad apstrādā kolhozs. Apciemo māsu, kas apguvusi grāmatvedību, dzīvo no zvejnieku sētas jau atšķirīgu dzīvi. Un tad ir epizode, kurā viņš un viņa saskatās, stāstā ir vairāki pāri, kas dabonas.  Pārsteidz arī epizode, kurā cieminieki uz ostu nāk sagaidīt zvejas laivas, cerībā tikt pie zivīm. Kā? Ir taču kolhoza laiki! Krastā bargi stāv pieņēmēja, lai uzskaitītu ar kolhoza laivu nozvejoto. Taču uzskaite sāksies tikai krastā. Kamēr vēl laivā, no zivīm pagrābjas paši zvejnieki, viss ciems ir paēdis. Mērsragā Guntars Ceravs atgriezies kovidlaikā, kad radās iespēja strādāt attālināti. Tad jau klāt bija arī pensijas gadi, un nekur citur viņš vairs doties neesot gribējis. Bet darba mūžs aizritējis Rīgā un Pierīgā kā inženierim. Bet rakstniecībā roku izmēģinājis jau agrāk. Guntara Cerava un un Jāņa Vasiļevska grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju iznāca reģionālā izdevniecībā pirms desmit gadiem. Pēc tās iznākšanas kādu laiku Guntars Ceravs kā rakstnieks klusē, tad 2022. gadā piedalās Prozas lasījumos, 2024. gadā žurnāls „Punctum” publicē viņa “Melnās jūras stāstu”, pagājušajā gadā tapusi luga “Vollis”. Luga “Vollis” ir veltījums Krišjānim Valdemāram viņa divsimtgadē. Kā 2. decembrī gaidāmās dižā jaunlatvieša jubilejas ieskaņas pasākums, Mērsraga bibliotēkā septembrī notika lugas fragmentu lasījums. Tos lasīja Guntars Ceravs pats, pieaicinot biedrus no amatierteātru kustības. Šobrīd Guntars Ceravs strādā pie romāna par Krišjāni Valdemāru.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava. Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē. Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi. Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres. 24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas. Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols. Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā. Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā. Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus. Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē! Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs. Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā. Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Franču metropole kļuva par svarīgāko no Rietumeiropas lielajiem mākslas centriem, kuru latviešu mākslinieki tolaik apmeklēja visvairāk. Parīze ir arī flanērisma vēsturiskās izcelsmes vieta, kur 19. gadsimta otrajā pusē kā literārs tēls radās jauns modernās pilsētas kultūras personāžs – franču dzejnieka Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire, 1821–1867) klasiskais Parīzes flanērs (flâneur). Dīkais lielpilsētas staigātājs un vērotājs, kuru asociēja arī ar dendiju un bohēmisku mākslinieku, klejoja pa bulvāriem un pasāžām, izrādīja sevi pūlim un krāja iespaidus, kļūstot par pilsētvides uztvērēju un atspoguļotāju. Nākamajā gadsimtā flanēra figūru kā mainīgu urbānās modernitātes simbolu konceptualizēja filozofs Valters Benjamins (Walter Benjamin, 1892–1940). Francijas galvaspilsētā līdz Pirmā pasaules kara sākumam izdevās nokļūt Latvijas klasiskā modernisma aizsācējam un neapšaubāmam flanēram Jāzepam Grosvaldam (1891–1920). Paralēli mākslinieciskajām interesēm dendijiskais, labi situētais gleznotājs nodevās bezrūpīgai flanēšanai pa savu sapņu pilsētu, kā “dzīves mākslinieks” un “mākslīgo paradīžu” baudītājs iekļaudamies belle époque laikmeta “zelta jaunatnes” izpriecās. Eiropā pieredzēto Grosvalds talantīgi dokumentējis autobiogrāfiskā vēstījumā, atstājot flanērisma fenomena izpētei bagātīgu rakstīto un vizuālo mantojumu – dienasgrāmatas, korespondenci, mākslas darbus. Emigrējis uz ārzemēm pēc 1905. gada notikumiem, pirmskara Parīzē aizrautīgi gleznoja arī viņa laikabiedrs Ģederts Eliass (1887–1975). Jēdzienu “flanērs” starpkaru Latvijas presē lietojis viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem tēlniekiem Gustavs Šķilters (1874–1954), kurš, Ogista Rodēna (Auguste Rodin) akadēmijā papildinoties, Parīzi iepazina vēl pirms jaunākās paaudzes “svētceļojumiem”. Pēc neatkarīgās Latvijas valsts pasludināšanas uz “mākslu metropoli” ar jaundibinātā Kultūras fonda atbalstu 1922.–1923. gadā devās pirmie Grosvalda iedvesmotie Rīgas mākslinieku grupas biedri. “Tagad Monparnasa, Monmartra kvartāli mudž no māksliniekiem, kas sabraukuši no visas Eiropas, Amerikas un Āzijas,” sprieda Uga Skulme (1895–1963), sūtot rakstniekam Antonam Austriņam aculiecinieka reportāžas publicēšanai “Latvijas Vēstnesī” un sarakstē piebilstot: “Vai ticēsat man, ka esu paradīzē?” 20. gadsimta 20. gados Latvijas modernistu jaunradi nenoliedzami ietekmēja kosmopolītiskā Parīzes skola (École de Paris) – vēlīnie franču kubisti, pūristi, japānis Cuguharu Fudžita (Tsuguharu Foujita) un citi. Franču citadelē daži Rīgas grupas dalībnieki avangardiskā žurnāla L'Esprit Nouveau redakcijā satika izdevējus – arhitektu Lekorbizjē (Le Corbusier) un gleznotāju Amedē Ozanfānu (Amédée Ozenfant), kā arī iegriezās franču kolēģu darbnīcās. Ieteikumus gādāja Jāzepa Grosvalda brālis – Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), kas pūristu izdevumu bija atbalstījis kā viens no pirmajiem tā akcionāriem. Ar diplomāta starpniecību Romans Suta (1896–1944) varēja tajā popularizēt jaunāko Latvijas mākslu. Diemžēl neīstenota pagaisa gan iecere izdot kopīgu latviešu-franču žurnālu, pārpublicējot rīdzinieku abonētā L'Esprit Nouveau autoru rakstus, gan utopiskā ideja jau 1922. gadā atvest uz Latvijas galvaspilsētu franču modernistu zvaigznāja – Pikaso, Braka, Ležē (Picasso, Braque, Léger) un citu slavenību – izstādi. Dendijiskais Valdemārs Tone (1892–1958), kopā ar Konrādu Ubānu (1893–1981) Parīzē gleznojot pa studijai vai ik dienu, atzinies: “Tāds varens nogurums vakaros, jo no rīta muzeji, izstādes, pavakarē izstādes, vakarā gleznošana. Tad kājām stiepjam visus krāmus un audeklus no Sēnas līdz mājām.” Dienas pirmajā pusē parasti apgūtas Luvras un citu muzeju ekspozīcijas vai kreisā krasta modernās mākslas galerijas, bet pēcpusdienā apmeklēta ārzemnieku iecienītā privātā Kolarosi akadēmija (Académie Colarossi). Tone gan paudis neapmierinātību ar to, “jo modeļi dažreiz slikti nostājas un apkārt bezjēdzīgi smērējas angļu diletanti.” Vakaros vilināja Monparnasa bohēmiskās kafejnīcas Le Dôme, La Coupole un La Rotonde, kas bija modē, klejojumi Latīņu kvartālā vai garas pastaigas pa “mūžīgo svētku pilsētas” bulvāriem, atlicinot laiku arī teātra izrādēm un koncertdzīvei. Citkārt mērķis bija leģendārā Monmartra, izbraukumi uz Versaļu vai Parīzes dienvidu priekšpilsētu Medonu. Maltītes nereti ieturētas nelielā, mākslas ļaužu iemīļotā Monparnasa restorānā Chez Rosalie, kas piederējis izbijušai itāļu modelei. Tie ir tikai daži spilgti momenti Parīzes iespaidu, maršrutu un stāstu karuselī, kur starp Sēnas krastmalu, kafejnīcu vai Versaļas motīviem uzmirdz Ludolfa Liberta (1895–1959) tvertie izgaismoto naksnīgo bulvāru skati, Sigismunda Vidberga (1890–1970) eleganti grafiskie pilsētas “portretējumi” un citu ceļotāju redzējums.

Sācies jaunais mācību gads, un līdz ar tā sākumu ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Ar Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu tiekamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ierakstā uzklausām, ko par latviešu valodas lietošanu uz ielas, skolās un medijos, kā arī par paaudžu atšķirībām valodas izmantošanā domā iedzīvotāji kādā Kurzemes mazpilsētā. Pēc vasaras pārtraukuma valodnieki atgriežas ar dažiem atgādinājumiem un novērojumiem. Pirmais, ko min Andrejs Veisbergs, ir divdabja lietošana, kur nevajadzētu lietot. Piemēram, klātesošs, kur vienkārši var teikt ir klāt vai piedalās. Viņam piekrīt arī Dite Liepa. Abi valodnieki norāda, ka vārdu klātesošs, līdzesošs, atbalstošs, palīdzošs vietā visur var lietot darbības vārdu. Šādi divdabja teicieni ir garas neskanīgas konstrukcijas. Tā varētu būt laika mode, jo divdabja teicieni šobrīd daudz dzirdami mediju valodā. Vārds klātesošs varētu būt ienācis angļu valodas ietekmē. Tāpat Andrejs Veisbergs min vārdkopas mājas tirgus lietojumu Iekšējais tirgus vietā. Tas ir tiešs pārnesums no angļu valodas. Savukārt Dite Liepa norādā, ka pēdējā laikā daudz dzirdējusi latviešu valodas vārdus, kas ir daudzskaitlī, lietojam vienskaitlī, piemēram, emocija, baža, iesna.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Ceļotājiem pievilcīgajā “atpūtas paradīzē” latviešu modernists Niklāvs Strunke (1894–1966) uzturējās sava pirmā Itālijas brauciena laikā – no 1924. gada vasaras beigām līdz 1925. gada pavasarim. Vidusjūras ieskautajā salā piedzīvots “reālā kubisma” sapnis un sastapti gan Romā iepazītie itāļu futūristi, gan latviešu draugi no Rīgas kreiso intelektuāļu un teātra aprindām, gan Anakapri dzīvojošais zviedru ārsts un rakstnieks Aksels Munte (Axel Munthe, 1857–1949) – tobrīd vēl neuzrakstītā “Stāsta par Sanmikelu” autors. Līdzīgi kā iepriekš Rīgā, Berlīnē vai Itālijas galvaspilsētā Strunkes gaitas Kapri kārtējo reizi krustojās ar avangarda teātra režisori Annu Lāci (1891–1979), kas mākslinieka un viņa dzīvesbiedres Olgas ziņā atstāja savu Marina Grande (Lielās ostas) apkārtnē īrēto mitekli. Asja saulainajā salā, kas kļuva arī par kosmopolītisku sabraukušo radošo personību tikšanās un domu apmaiņas oāzi, bija satikusi ievērojamo ebreju izcelsmes vācu filozofu Valteru Benjaminu (Walter Benjamin, 1892–1940), ar ko Niklāvs iepazinās vēl pirms abu līdzradītās, slavenās esejas “Neapole” (1925) publicēšanas. Porainais Neapoles arhitektūras būvmateriāls, pilsētvides vērojumi un telpiskās sajūtas pamudināja autorus formulēt nebijušu filozofisko jēdzienu “porainība”. Laikmeta avangardisko ideju un estētikas gaisotnē futūrisma ideologs Filipo Tommazo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti, 1876–1940) savukārt bija pasludinājis Kapri par futūristu salu, izceldams vietējās arhitektūras racionālo struktūru. Salinieku “futūristiskās dzīves” vīziju Marineti aprakstījis utopiskā romāna“Vita futurista di Capri” manuskriptā. Realitātē Strunke gleznainajā futūristu vasaras “rezidencē” atkal personīgi satika Marineti, ar ko bija iepazinies Romā. Latviešu modernists izteicies, ka, studējot klinšainās ainavas un balto celtņu konstruktīvās būvformas, tieši Kapri pirmoreiz aptvēris “reālā kubisma būtību”. Kā primitīvisma cienītāju viņu fascinēja “šīs salas brīnišķā zemnieku celtniecība – savā vienkāršā telpiskās formas apjomā”, iemīlēta gluži kā Vecpiebalgas rijas. Strunkes ainaviskais redzējums tolaik zīmētajos un gleznotajos Kapri skatos, kur nevalda klasiska lineārā, gaisa vai krāsu perspektīva, sasaucās ar starpkaru Eiropas modernistu centieniem piešķirt vizuālajai izteiksmei arhitektoniskas iezīmes. Kopīga valoda atrasta ar Kapri mēru, itāļu rakstnieku, arhitektu, aizrautīgo salas vēstures pētnieku un autentiskuma aizstāvi Edvīnu Čerio (Edwin Cerio, 1875–1960), kura apceres “Architettura minima di Capri” mašīnraksts glabājas mākslinieka dokumentu arhīvā Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Iespējams, šis teksts, kurā Strunke atzīts par Kapri ainavas sapratēju, bijis paredzēts tulkošanai un publicēšanai latviski. Lai uzlabotu veselību, latviešu “itālis” uz Kapri devās pēc Romas ārstu ieteikuma, vienlaikus pēc saviem ieskatiem ārstējās “ar saules un vīna kūri”. Pie Niklāva viesojās draugi un paziņas no Latvijas – literāti, skatuves mākslinieki, Itālijā studējošie latviešu mūziķi. Tūristu un futūristu galamērķī iegriezās rakstnieks Linards Laicens, kopā ar Strunki kājām dodoties garā gājienā pa Neapoles līča un Amalfi piekrasti līdz Pozitāno. Kapri rakstniekam sagādāja vilšanos, jo, viņaprāt, atgādināja “eiropeisku Rīgas jūrmalu”. Strunke kā Kapri iemītnieks ieskicēts operdziedātāja Marisa Vētras atmiņās: “Čau! – Viņš mēdza apsveicināties pēc Kapri salas zvejnieku parauga. Bija dienas, kad čau tika izsviests kā granātas sprādziens un tam sekoja stāsti par zvejniekiem, draugiem, vīnu un nedraugiem – mietpilsoņiem. (..) Bija dienas, kad čau tikai čaukstēja un mazajam māksliniekam pat ar skābo Kapri sarkanvīnu nevarēja izspiest sarunu.” Atgriezies Rīgā, Niklāvs dalījās ar iepatikušos sveicienu “čau” un ieradumiem, kas minēti kādā preses intervijā: “Viesiem jānogaršo arī pēc itāļu receptes pagatavota ārkārtīgi stipra kafeja un jāizpīpo itāļu “zvejnieku pīpe”, kuras tas atvedis līdz vai veselu desmitu.” Itāliskie iespaidi apzīmogo Strunkes populāro fotogrāfisko portretu uz leģendārās Vecrīgas darbnīcas balkona Mārstaļu un Grēcinieku ielas stūrī – bijušās Aleksandra Groseta tipogrāfijas nama augšstāvā. Laikabiedri turpināja viņu salīdzināt ar itāli – impulsīvā rakstura, temperamenta un saziņas dēļ, ko pavadīja itāļu izteicieni, žestikulācija un, protams, neiztrūkstošais “čau”.

Mēdz teikt, ja kaut kur pasaulē redzi cilvēku ar Nameja gredzenu vai Lielvārdes jostu, ej klāt un sāc runāt latviski. Vēl paliekošāka zīme ir Latvijas simboli tetovējumos. Par piederību, kas iemūžināta vai ikdienas rotās likta saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Kāpēc, esot svešumā, svarīgas dažādas latviskās zīmes un kādu vēstījumu tās nes? Raidījumā sarunājas antropoloģe Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas docente Anna Griķe, Latvijas Universitātes Filosofiijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa, latviešu diasporas aktīviste Sanfancisko (ASV) tuvumā Māra Linde, izstādes "Iemūžinātā latvietība" dalībnieces Tija Freimuta no Kanādas un Lauma Vingrove no ASV. Vēl līdz 27. septembrim muzejā "Latvieši pasaulē apskatāma izstāde "Iemūžinātā latvietība" par diasporas latviešu tetovējumiem, kuras iniciatore ir pētniece Daina Grosa, kura aptaujāja vairāk nekā 250 diasporas latviešu par viņu tetovējumiem un to nozīmi. Bet 21. septembrī Sanfrancisko paredzēta lekcija "Latviešu gredzeni".

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojama krājuma izlase “Reālistes: latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā”. To veidojuši LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta literatūrzinātnieki, lai izceltu agrīnās latviešu sieviešu rakstniecības daudzveidību. Kultūras rondo tiekamies ar sieviešu rakstniecības pētnieci Zitu Kārklu un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieku Benediktu Kalnaču Tematiskā ekspozīcija ļauj ielūkoties astoņu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu rakstnieču – Marijas Medinskas-Valdemāres, Minnas Freimanes, Hermīnes Zālītes, Birznieku Latiņas, Birznieku Sofijas, Tirzmalietes, Emīlijas Prūsas un Annas Brigaderes – prozas darbos. Krājuma izlasi saturiski veidojuši literatūrzinātnieki – sieviešu rakstniecības pētniece Zita Kārkla un apgaismības perioda pētnieks Pauls Daija, savukārt tās dizainu radījusi Grieta Vītoliņa. Krājuma izlase “Reālistes: Latviešu rakstnieces garajā 19. gadsimtā” apskatāma līdz 22. novembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5. stāva izstāžu telpā “Retumu pasaule”.

Kas notiek Austrālijā trimdas un diasporas latviešu dzīvē, Ilzes Šēnbergas izstāde Jelgavas Svētā gara torņa izstāžu zālē.

Sezonas pirmo jauniestudējumu skatītājiem nodevis Liepājas teātris, kas direktora Valtera Sīļa vadībā savu repertuāru tagad konsekventi balsta latviešu oriģināldramaturģijā. Dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce Liepājas teātrim radījusi lugu “Amerikas latvieši”, kas balstās viņas dziļi emocionālajā pieredzē, iepazīstot Otrā pasaules kara trimdas latviešu kopienu mūsdienās un pieredzot tās negaidīto ietekmi uz pašas latvietības izjūtu. Izrādi par piederības meklējumiem iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrādes centrā ir 24 gadus vecā Milda Craft: latviešu meitene, kas pusaudža gados adoptēta uz ASV un kopienas meklējumos nokļūst pasaules latviešu jauniešu nometnē Kanādā. Izrāde ir vienas nometnes nedēļas koncentrāts. Impulss šim stāstam Liepājas teātra dramaturģei Rasai Bugavičūtei-Pēcei radās pirms gada, kad viņa bija ielūgta uz 16. Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā, Toronto. Un saņēma uzaicinājumu doties arī uz jauniešu nometni turpat netālu, Saulainē, kas amizantā kārtā atrodas reģionā ar nosaukumu Utopija. “Mani brīdināja – kad es aizbraukšu uz turieni, es sapratīšu, ko nozīmē patriotisms. No sākuma domāju – aha, protams, protams... Bet tad es aizbraucu uz turieni – un pieļauju, ka tas tiešām bija nevis Dziesmu svētku, bet tieši šīs nometnes nopelns – un es apjēdzu, ko nozīmē tā latvietība. Vismaz kaut kādā mērā. Jo man no sākuma bija mulsums, ko šis vārds nozīmē, jo es nekad līdz tam brīdim nebiju par to domājusi. Atbraucu no turienes lepnāka, ka mums ir tādi jauni cilvēki, kuri kopj tradīcijas un kuriem rūp tas, no kurienes nāk viņu senči paaudžu paaudzēs, lai gan daži no viņiem paši varbūt Latvijā bijuši tikai divas, trīs reizes. Man tas likās super īpaši, jo ir tik viegli iekrist tajā “šis nav labi, tas nav labi, vispār viss besī”. Un kad tu ieraugi tiešām jaunus cilvēkus, kuri svin to, ka ir latvieši, kuri ar to lepojas un uzskata par īpašu kvalitāti, tad pārņem bišķiņ kauns, ka tu līdz šim neesi papriecājies par to, ka esi latvietis, uzskatot to par pašsaprotamu. Šī nometne iedeva īpašu apjēgu par to visu. Un nometnes programma ir tiešām blīva, tā piedāvā jaunas zināšanas, prasmes, iespējas sarunām par ļoti dažādām Latviju un latvietību skarošām tēmām. Man tas liekas ļoti skaisti.” Pieredzētais ļāvis dramaturģei atskārst, ka nav viena “pareizā” latvietības formāta. “Es nāku no tautas deju dejotājiem, kur ir ļoti izteikts “pareizi” un “nepareizi” – kā tas kronis uzlikts, kur sakta, kā viss pārējais... Bet tas tiešām nav par “pareizi” vai “nepareizi”, bet par iekšējo vēlmi nevis rādīt citiem, cik es pareizs, skaists un absolūti tīrs savā latvietībā, bet sajust sev, ko tas tev nozīmē un kā tas tevi piepilda. Sapratu, ka es gribētu arī savus bērnus kaut kad sūtīt uz šādām nometnēm.” Izrādes tēlus Rasa Bugavičūte-Pēce veidojusi kā mozaīkas gabaliņus no 2x2 nometnē satiktajiem ļaudīm. “Bet neviens no cilvēkiem nav paņemts 1:1, kaut vai galvenā varone Milda. Jā, viņai ir prototipa meitene ar konkrētu dzīves pieredzi, kura ir adoptēta no Latvijas, bet viņas iekšējie jautājumi daudz vairāk ir no manis un no tā, kā es jutos, pirmo reizi saprotot, ka man te paveras kaut kas pilnīgi jauns. Jauns leņķis uz kaut ko it kā pazīstamu.” Mildu Craft izrādē atveido aktrise Madara Kalna, kura trīs stundas garās izrādes laikā faktiski nenoiet no skatuves. Satikšanās ar savas lomas prototipu un darbs pie izrādes aktrisei daudz vairāk licis gan uzzināt par diasporas latviešiem, gan domāt arī pašai par savu piederības izjūtu.

Sākoties jaunajam mācību gadam, ar pilnu jaudu darbību atsāks arī diasporas skolas. Vienlaikus daudzviet pasaulē latviešu jaunieši mācījās arī vasaras vidusskolās, apgūstot gan latviešu valodu, gan arī Latvijas vēsturi. Par mācīšanos vasarā un skolas gada laikā brīvdienās, par grūtībām un ieguvumiem saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Vineta Ernstsone, Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts valodas politikas nodaļas vadītāja, Ojārs Lāms, Latvijas Universitātes profesors un pētnieks, Agnese Blaubārde, Stokholmas latviešu skolas pārzine, Evisa Āboliņa, Otavas latviešu skolas vadītāja un arī skolotāja, un Daina Munka, Kopenhāgenas latviešu skolas "Sauleszaķēns" vadītāja un latviešu valodas skolotāja.

Es šito neakceptēju, man ir basketbola brīvdienas! Šie trīs kungi runās par Eurobasket un mūsu izredzēm! Kaut kā tā, un pieslēdzies pēc spēles tiešraidēm! Bet tiekamies Arēnā un Uz Priekšu, Latvieši!

Cik ass ēdiens patīk latviešiem? Un vai vērts savā ēdienkartē iekļaut arī asākus ēdienus? Par čilli un asiem ēdieniem diskutējam kopā ar dietoloģi Lolitu Neimani, aso piparu audzētāju un pārstrādātāju Ronaldu Kreili (dēvētu arī par Latvijas čilli krusttēvu) un pavāru Ingmāru Ladigu. Klausāmies arī ierakstu par to, cik populāri ir asi ēdieni Pāvilostā.

Par notikumiem pasaulē ziņo ārvalstu mediji, mūsu pašu korespondenti un arī diasporas reportieri. “Tas ļauj būt klāt epicentros, kuros citādi mēs nenokļūtu,” uzsver Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane, raksturojot šo neatsveramo kopienas žurnālistikas pienesumu. Lai stiprinātu reportieru prasmes un sižetu veidošanas kvalitāti, Latviešu centrā Bērzainē, Vācijā, pavisam nesen norisinājas diasporas reportieru meistarklases. Tajās aicināti bija piedalīties visi interesenti, kuri vēlas veidot sižetus, kurus pēcāk atspoguļot Latvijas lielajos medijos. Sarunā iesaistās medija “Latviesi.com” galvenā redaktore un aizvadīto meistarklašu vadītāja Līva Karlsone, LTV Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane un paši diasporas reportieri: Sandis Menska un Jolanta Dukure no Francijas.

23. augusts iezīmē ne tikai Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu, bet arī latviešu pretošanās kustības sākumu trimdā. Jau neilgi pēc Otrā pasaules kara, bēgļu nometnēs Vācijā, latvieši, lietuvieši un igauņi organizēja pirmās demonstrācijas, lai protestētu pret Baltijas valstu okupāciju. Šī drosme un radošums, veidojot paštaisītus plakātus, t-kreklus un pat iecementējoties pie Padomju Savienības vēstniecību vārtiem ASV, turpinājās gadu desmitiem un palīdzēja noturēt Latvijas vārdu pasaules mediju uzmanības lokā. Daudzas interesantas liecības par šiem notikumiem glabā muzejs “Latvieši pasaulē”. Plašāk par to kolēģei Judītei Čunkai stāsta muzeja kuratore Marianna Auliciema.

Par starpkultūru komunikāciju divdesmit gadu griezumā no 2004.gada Kultūras rondo studijā pārrunājam ar monogrāfijas “Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā” autori Vinetu Skujiņu un politologu Uldi Ozoliņu. Monogrāfija ir sociolingvistisks pētījums par starpkultūru komunikāciju Latvijā laikā no 2004. līdz 2024. gadam, kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā līdz mūsdienām, kad vērojama latviešu valodas diskriminācija un divvalodība latviešu un krievu valodā.

Turpinām, iespējams vērienīgākās un ilgākās svinības, kas jelkad veltītas grāmatām. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB pārstāvi Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Dodoties pastaigā pa Rīgas parkiem vai izbraukājot ar velosipēdu dažādas apkaimes, ikviens aicināts atrast 35 dažādas tematikas un noskaņas citātus no latviešu literatūras, lielākoties dzejas, kas izvietoti uz soliņiem Uzvaras parkā, Arkādijas parkā, pie Māras dīķa, Dzegužkalnā, Nordeķu parkā, Bolderājas velo ceļā, Ķengaraga promenādē, Strēlnieku laukumā, pie Bastejkalna, Brīvības laukumā, Operas nama skvērā, pie Rīgas Doma, pie Latvijas Universitātes, Vērmanes parkā, Esplanādē, Viestura dārzā, Neatkarības laukumā, Ziedoņdārzā, kā arī pie Mežaparka estrādes un citur. Latvijas Nacionālā bibliotēka notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB sabiedrisko attiecību vadītāju Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Runājot par cikla "Latviešu grāmatai 500" kulminācijas pasākumiem, Aiva Rozenberga atzīst, ka vēlētos lai tie būtu "grāmatniecības dziesmu svētki".  "Mes runājam par notikumiem Rīgā, bet ir svarīgi, lai visas publiskās bibliotēkas, cilvēki, kas dzīvo dažādos novados, diasporā visā pasaulē, lai mēs visi justos vienoti. Jau šobrīd ir daži ieteikumi, lai iesaistītos šajos grāmatniecības dziesmu svētkos," atzīst Aiva Rozenberga. Plašāk par pasākumiem informēs rudenī bet jau tagad var ielūkoties cikla mājaslapā un sadaļā "Piedalies" izvēlēties, kurā aktivitātē vēlētos iesaistīties. Bet noteikti kalendārā ir jāatzīmē 8. novembris, tas ir datums, kurā pirmā latviešu grāmata fiksēta vēstures liecībās. Pētnieki arvien meklē, kur tā vienīgā grāmata varētu būt.  

Valoda atver pasauli. Daudzi cilvēki dzīves laikā iemācās vairākas valodas. Cik viegli vai grūti tas ir, jautājam raidījumā viesiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Tulku un tulkotāju biedrības biedre, Liepājas Universitātes lektore, Latvijas Kultūras akadēmijas vieslektore, tulce, tulkotāja Linda Gaile, un Tulkošanas biroja un valodu skolas tulks Ivars Kokorēvičs. Kā cilvēki sāk mācīties svešvalodas? Pirmais - saklausīt, ka tā ir cita valoda. "Ar klausīšanos ir problemātiski, jo reizēm cilvēki grib uzreiz kaut ko pateikt, bet sākumā der apstāties, paklausīties un ieklausīties, kā tas skan," norāda Linda Gaile. Tad nākamais solis - redzēt, kā to raksta. Linda Gaile vērtē, ka Baltijas valstīs un Latvijā daudzi cilvēki prot vairākas valodas, tāpēc, ka latviešu valodā ir ļoti daudz dažādas skaņas, ar kuru palīdzību mēs varam apgūt skaņas, kas ir līdzīgas citās valodās.  "Mums ir dažādība - gan tie garie, īsie, patskaņa, gan dažādas šņāceņi, gan mīkstinājuma zīmes, kas mums valodā ir. Mums jau dzimtā valoda ļoti bagāta, bagāta arī tāpēc, ka mēs vārdus varam locīt. Mums nav kā angļu valodā beidzas ar līdzskani, bet tālāk nekas neseko. Latviešu valodā ir galotnes vārdiem, visvisādas. Tur var zīmēt, klausīties, un tas palīdz citās valodās. Vismaz man tā ir bijis," atzīst Linda Gaile.   "Valoda tiek lietota četros veidos - divi pasīvie veidi un divi aktīvie," skaidro Ivars Kokorēvičs. "Tā ir klausīšanas, lasīšana runāšana un rakstīšana. Visvieglākā ir lasīšana, ar kuru būt jāsāk. Kad jau ir iegūts kaut kāds bāzes vārdu krājums, nākamais posms būtu video klausīšanās. Tagad "youtube" ir pieejami video par jebkuru tēmu jebkurā valodā, bet vēlams izmantot subtitrus tieši tajā valodā, kuru mācās, ne dzimtajā. Bieži ir grūti saklausīt vārdus, subtitri palīdz vārdus saklausīt pareizi. Nākamais posms ir aktīvie veidi, kas jau ir grūtāk. Tev pašam ir jāveido teikums, runa, nepietiek, ka klausies vai lasi. Tā ir rakstīšana. Rakstot vari izlabot kļūdas, vari apmānīt sarakstes biedru, ka ar mazām zināšanām vari uzrakstīt perfektu tekstu, bet runāšana ir pats augstākais posms, no visiem četriem veidiem tas ir grūtākais."  Piektais posms - cilvēks jau domā valodā, kuru mācās, piebilst Linda Gaile. "Valoda ir milzīgs datu apjoms, mēs katru dienu lietojam tūkstošiem vārdu dzimtajā valodā, zinām desmitiem tūkstošus vārdu, pārnest to visu citā valodā, to nevar izdarīt ātri. Ļoti liela nozīme ir tam, kā sadala mācību slodzi. Nav ieteicams mācīties katru dienu, jo smadzenes neņems pretī un atmiņa tam pretosies. (..) Labi būtu stundu vai pusstundu pārdienās," uzskata Ivars Kokorēvičs.  

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns, divi tenori un skaisti dueti "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Inguna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violetas Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingunas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes – ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē." "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties," neslēpj Jūlija Vasiļjeva. "Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Inguna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām!" Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. "Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus," stasta opersvētku rīkotājs Kalns. To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncerts "Ielūdz Jānis Apeinis" notiks 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni – Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē – Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī tā ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Inguna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Inguna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet mani ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"," prāto Dainis Kalns.  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku: "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, ka skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Inguna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās.Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties." Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā nākamā gada vasarā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. Dainis Kalns, opermūzikas svētku patrons un organizators, 27. novembrī tiekoties Rīgas Latviešu biedrības namā ar žurnālistiem un ārvalstu vēstniekiem Latvijā, atklāja, ka nākamvasar XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam.  Uz tikšanos par gaidāmo opermūzikas svētku norisi bija ieradusies arī Somijas vēstniece Latvijā Anni Solorantu, Igaunijas vēstnieks Ēriks Marmei un Igaunijas konsule Marika Keiva-Urma, kā arī Dantes Aligjēri biedrības Latvijā prezidente Hella Milbreta Holma. Svētku organizators Dainis Kalns iepazīstināja klātesošos ar nākamās vasaras svētku programmu, apliecinot, ka arī 2025. gada vasarā opermūzikas svētku cienītājiem būs iespēja baudīt operas “Traviata” brīvdabas iestudējumu. Viņš atklāja, ka šogad operas iestudējums saņēmis lielu atzinību no apmeklētājiem, un, salīdzinot operas “Traviata” izrādes citviet pasaulē slavenos opernamos, brīvdabas iestudējums Siguldas pilsdrupās novērtēts kā viens no spilgtākajiem iestudējumiem, kas redzēts. “Traviatas” operu Siguldas pilsdrupu estrādē būs lieliska iespēja baudīt arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja to redzēt šovasar. XXXII Starptautisko Siguldas opermūzikas svētku gaidāmā programma: 25. jūlijā plkst. 19.00 Svētku uvertīra – atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā; 26. jūlijā plkst. 21.00 Džuzepes Verdi operas “Traviata” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 27. jūlijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās operas solista Jāņa Apeiņa jubilejas koncerts “Ielūdz Jānis Apeinis”; 2. augustā plkst. 21.00 Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 3. augustā plkst. 18.00 Galā koncerts “Visu laiku skaistākās operas melodijas” (skaistāko āriju izlase no opermūzikas svētkiem Siguldā).

Latvijas četras sezonas sniedz lielu laikapstākļu daudzveidību un dažādību, kur no saules pielietas tveices vasarā nonākam līdz tumšiem aukstiem ziemas mēnešiem. Un vēl pa vidu tik dažādas dabas norises varam redzēt! Vējam, lietum, sniegam un citām dabas parādībām latviešu valodā ir daudz apzīmējumu un apvidvārdu. Ko tie stāsta par vietu, kurā dzīvojam un kā valodas dažādība stāsta par mūsu klimata daudzveidību? Kāpēc cilvēki jau izsenis cenšas izskaidrot dabas norises un laikapstākļus un saista tos ar mītiskiem un mitoloģiskiem tēliem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anna Stafecka, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, un Ingus Barovskis, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks.

Tuksneša saule, "viss iekļauts" - šīs ir pirmās asociācijas, kas ienāk prātā, izdzirdot vārdu Ēģipte. Tiešām eksotisks galamērķis, iecienīts ceļotāju vidū, bet ir iedzīvotāji, kuri sevi sauc par latviešiem. Un Ēģipte nav tikai brīvdienu pieturvieta, bet vieta, kas viņiem kļuvusi par mājām. Izrādās, ka Ēģiptē dzīvo ap 50 Latvijas valsts piederīgo. Lai arī varam teikt, ka tā ir samērā neliela diaspora, viss liecina, ka tā ir patiesi aktīva, rīko gan kinovakarus, gan atzīmē Baltijas ceļu, 18. novembri, un latviešu kopienai Hurgadā ir pat sava bibliotēka. Cik stipra ir latviešu kopiena un kā rit dzīve šai eksotiskajā valstī, tostarp šajos nestabilajos ģeopolitiskajos apstākļos, un vai tiešām tur uz ielas var sastapt kamieli, par to runājam ar Dignu Abuzeidu, Lindu Leimanti, Baibu Lību un Oskaru Kuršu.

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi. Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere.  Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu. Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību. Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Valsts valodas lietošanas prasības pēdējos gados ir kļuvušas striktākas, bet tās regulē tikai daļu sfēru, kur latviešu valoda tiek vai būtu jālieto. Par latviešu valodas lietošanu tur, kur to neregulē ne likumi, ne Ministru kabineta noteikumi, runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē literāte, žurnāla "Domuzīme" redaktore Rudīte Kalpiņa, Sabiedrības integrācijas fonda Vienas pieturas aģentūras jaunpienācējiem Latvijā vadītāja Inese Saldābola un Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola.

Tikko aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija nedaudz lielākā nekā 2021. gadā, vairāk balsotāju bija arī ārzemēs, pa pastu. Kas mudina latviešus, kuri nedzīvo Latvijā, balsot pašvaldību vēlēšanās un kā uzlabot diasporas aktivitāti visa veida vēlēšanās, skaidrojam raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts. Analizē Justīne Krēsliņa, Eiropas latviešu apvienības pārstāve, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāja, Roberts Gorodko, "Latviesi.com" komunikācijas vadītājs, un Ginta Elksne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.

Stokholmas latviešu skola ir senākā diasporas skola Eiropā un šobrīd lielākā nedēļas nogales skola pasaulē. Raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts piedalījās skolas 80 gadu salidojumā, lai uzklausītu bijušos skolēnus un šobrīd skolai piederīgos. Salidojums bija pulcējis bijušos absolventus un skolotājus no visas pasaules, jo šo gadu laikā šajā skolā mācījušie jo daudzi latvieši. Tā izveidota 1945. gada rudenī, kad mācības tajā uzsāka deviņi skolēni. Turpmākos divus gadus skolu vadīja Ernests Rieksts, tā atradās Stokholmas vecpilsētā. Šobrīd skolā mācās ap simts bērnu vecumā līdz 14 gadiem. Te arī strādā 20 skolotāju un skolas vadītāja Agnese Blaubārde šajā skolā strādā jau 18 gadu.

Romas pāvests Leons XIV, bet varbūt Leo XIV? Kā pareizi dēvēt jauno Romas pāvestu, interesējamies raidījuma Kā labāk dzīvot latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Latviešu valodā nesen ievēlēto pāvestu latviski dēvēsim par Leonu. "Tas juceklis sākās lielā mērā saistībā ar to, ka, paziņojot, kas būs jaunais pāvests, runu teica itāļu valodā. Tur parādījās Leons, "papa Leone". Tas aizgāja internetā, tas aizgāja televīzijā. Arī angļu valodā vienu brīdi tika lietots Leons, kas viņiem nav, jo viņi atveido caur latīņu valodu," skaidro Andrejs Veisbergs. "Pēc tam nostabilizējās, angļu valodā ir Leo, bet franču, spāņu valodā un itāļu valodā ir ar 'n'. Kāpēc mums ir Leons? Tāpēc, ka iepriekšējie pāvesti, kas bija Leoni, tas mums ir precedents. Otrkārt, ir diezgan daudz latīņu izcelsmes vārdu, kur lietojam 'n'. Piemēram, ir Nerons, Cicerons, lai gan angļu valodā, piemēram, ir Cicero un Nero. Šie divi aspekti nosaka, ka mums ir Leons." Andrejs Veisbergs skaidro, ka pēdējo 50. gadu laikā arvien vairāk tuvināmies īpašvārdu atveidē oriģinālam.  "Ja paskatāmies, 19. gadsimtā, 20. gadsimta sākumā dominē vācu valoda kā kontaktvaloda. Un Francijā visi ir Hainrihi, tagad ir - Anrī, tad ir Indriķis, pa vidu ir Heinrihs, vēl arī Henrijs. Bet tagad esam pārgājuši uz pamatformu, kas ir vistuvāk," skaidro Andrejs Veisbergs.

Baltkrievija šodien nav tā sapņu zeme, uz kuru daudzi gribētu labprātīgi doties un saukt par mājām, bet izrādās, tur joprojām dzīvo pusotrs tūkstotis latviešu. Tikmēr 19. gadsimta beigās Baltkrievijā mita gandrīz 17 tūkstoši latviešu. Tolaik Baltkrievijas teritorijā bija izveidojušās apmēram 60 latviešu kolonijas, un Vitebskas apgabalā – 300 kilometrus no Latvijas robežas – dažviet tautiešu īpatsvars pārsniedza pat 5% no vietējo iedzīvotāju skaita. Kolonijās norisinājās aktīva sabiedriskā dzīve, 20. gadsimta sākumā tur dibināja dibināja ciema padomes, skolas, un latvieši turpināja kopt savas tradīcijas un valodu. Kas savulaik mudināja doties uz Baltkrieviju un kas zināms par latviešu pēctečiem tur, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Raidījumā viesojas Baltkrievijas latviešu pēcteces Ilga Reizniece un Laimrota Kriumane, kuru tēvs Andrejs Reiznieks ir dokumentējis savu dzīvi Baltkrievijā, Patāšņā, un izdevis grāmatu “Patāšņas latvieši. Ceļā.” Tāpat raidījumā viesojas arī vēsturnieks un cilvēkģeogrāfs Ilmārs Mežs, kurš ir apmeklējis vairākas Baltkrievijas latviešu kolonijas un zina stāstīt, kā tur izskatās tagad.

Par attiecību restartu vienojušās Eiropas Savienība un Lielbritānija. Polijas prezidenta vēlēšanās otrajā kārtā sacentīsies valdošās „Pilsoniskās koalīcijas” atbalstītais Rafals Tšaskovskis un opozīcijas partijas „Likums un taisnīgums” atbalstītais Karols Navrockis. Tuvojas mācību gada noslēgums - laiks, kad daudzi vecāki izjūt nerakstīto tradīciju spiedienu apdāvināt skolotājus. Bet vai to vispār drīkst darīt un ko par to domā paši skolotāji? Latviešu hokejists Uvis Balinskis un viņa pārstāvētā Floridas "Panthers" turpinās cīņu par otro Stenlija kausu pēc kārtas. Rīgā, Ķīpsalas peldvietā, 19. maijā norisinājies Rīgas valstspilsētas pašvaldības policijas organizētais peldsezonas atklāšanas pasākums.

Kā mainās latviešu valodas prasme diasporā un cik bieži sliktās valodas zināšnas kļūst par iemeslu, lai  atliktu plānus braukt uz Latviju? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kam uzmanību pievērš pētnieki, ar kuriem tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Saruna arī par to, kā valoda veido mūsu identitāti. Diskutē socioloģe, diasporas pētniece, Latvijas Universitātes tenūrprofesore Inta Mieriņa un Latvijas Universitātes Filozofiijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Daina Grosa.

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gadā daudzi trimdas latvieši sāka plānot atgriešanos dzimtenē. Daļa no viņiem bija izbraukuši pirms gadiem, citi piedzimuši svešumā, bet par Latviju dzirdējuši tik daudz, ka pārcelšanās likās pašsaprotama. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts runājam ar tautiešiem, kuri izvēlējās pārcelties no metropolēm, debesskrāpjiem jeb Rietumiem uz politiski un ekonomiski nestabilo, vēl nesen atgūto Latviju. Kā bija atstāt dzīvi, kas bija stabila, prognozējama, lai iejustos un pielāgotos dzīvei Latvijā? Studijā arunājas ASV uzauguši trimdas latvieši, kuri deviņdesmitajos gados pārcēlās uz Latviju, - Liene Kalniņa, Kims Šīfers un no Ņūdžersijas mums pievienojas Nils Students.

Pēc finansista Kārļa Danēviča viesošanās Cilvēkjaudas klubā saņēmām daudz atsauksmju, kā viņa atbildes uz jautājumiem palīdzēja nomierināt kara draudu baiļu iespaidā satrauktos prātus un pārslēgties uz savu dzīvi. Tāpēc lūdzu Kārlim, lai ierakstām arī interviju Cilvēkjaudā, kas būtu pieejama visiem. Kārlis piekrita. Vienīgi mums neizdevās atrast datumu, kad abi esam Rīgā vienā laikā, tāpēc šo interviju ierakstījām attālināti. Paldies studijai Power-Up SPACE par šo iespēju!Šajā sarunā Kārlis sniedz savu, pieredzē un apkopotā informācijā balstītu skatījumu par ģeopolitisko situāciju, kas rada daudz raižu. Viņš piedāvā racionālu pieeju kara draudu izvērtēšanai un norāda uz latviešu lielāko vājumu — tendenci ļauties negatīvismam un populistu solījumiem.Kārlis pārliecinoši argumentē, kāpēc mums nav jāpārvērtē Krievijas militārā varenība, skaidro Baltijas valstu stratēģisko nozīmi Eiropas drošības kontekstā un dalās praktiskos padomos par finanšu un īpašumu drošību iespējamo ekonomisko izaicinājumu priekšā. Ar spēcīgu vēstījumu par latviešu spītības pozitīvo potenciālu, Kārlis mudina neļaut bailēm paralizēt mūsu ikdienu un lēmumu pieņemšanu. Viņš arī sniedz vērtīgus padomus par investīcijām un personīgo finanšu pārvaldību mainīgajos globālajos apstākļos.Kārlis ir SEB bankas valdes loceklis, Baltic Institute of Corporate Governance padomes loceklis, SOS bērnu ciematu Latvijā padomes priekšsēdētājs, SOS Children Villages International senators.Būsim laimīgi par tavu atbalstu SOS bērnu ciematiem.Ja tev ir svarīgi, ka varam turpināt Cilvēkjaudas darbu ar jaunām intervijām un lai tās visiem ir pieejams bez maksas, tad, lūdzu, atbalsti mūs kādā no šiem veidiem, kas palīdzēs segt daļu no Cilvēkjaudas izmaksām.Sarunā pieminēto informāciju atradīsi 226. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads9:21 Kārļa Danēviča ieteikumi, uz kā balstīt savus spriedumus par kara draudiem, lai tie būtu racionāli11:49 Kādiem apstākļiem izpildoties, būtu pamats lielākam satraukumam19:02 Kārļa novērojumi par baltiešu bailēm palikt vieniem un neaizsargātiem23:18 Kāpēc Eiropai interesē Baltijas valstis un kā tas mums noder26:45 Kas ir latviešu lielākais vājums kara draudu kontekstā32:39 Iegūsti uzņēmumam vērtīgu bezmaksas konsultāciju no grāmatvedības aģentūras “Kamelota”. Piesakies uz GRĀMATVEDĪBAS EKSPERTĪZI: kamelota.lv/jauda33:41- Par kodolkara varbūtību36:10 Iemesli, kāpēc nevajadzētu pārvērēt Krievijas armijas varenību42:30 Naftas cenu loma Padomju savienības sabrukumā un mūsdienu Krievijas spējās46:46 Par īpašumu un finanšu drošību saistībā ar Trampa tarifiem52:03 Ļaunākie drošības situācijas scenāriji un kā tiem sagatavoties59:32 Latviešu spītība un kā to izmantot savā labā, lai baiļu dēļ nenoliktu savu dzīvi uz pauzes1:04:21 Kas ir pati vērtīgākā investīcija, ko izmantot arī šajā laikā1:06:48 Kādas ir potenciāli gaidāmās ekonomiskās grūtības, ņemot vērā globālos tirdzniecības karus1:17:03 Kārļa secinājumi un rekomendācijas ieguldījumu veikšanai1:23:15 Stratēģija investēšanas uzsākšanai1:28:45 Ieteikumi, ar ko būt piesardzīgam, attiecībā uz investēšanas lēmumiem1:34:55 Vai pastāv risks neatgūt savu naudu, ja notiktu uzbrukums Latvijas banku sistēmai1:37:28 Kādas ir kredītņēmēja iespējas, ja īpašums karadarbības dēļ tiktu iznīcināts1:38:52 Kāda ir nekustamā īpašuma perspektīva, ņemot vērā Latvijas demogrāfiju1:40:31 Kārļa ieteikumi no personīgās pieredzes tam, kā nekāpināt izdevumus, palielinoties ienākumiem1:43:00 Power-Up SPACE

Kremlis izsludina pamieru karā ar Ukrainu no 8. līdz 10. maijam. Putina lēmumu komentā politologs Andis Kudors. KNAB saņēmis 94 signālus par iespējamiem priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumiem; uzmanību veltīs svētku norisēm maijā Pētnieki: Latviešu valodu neiemācās tikai no grāmatām, bet arī latviskā vidē. Kanādas pilsoņi 28. aprīlī dodas uz vēlēšanu iecirkņiem, lai izvēlētos jauno parlamentu. Rīgas domes Satiksmes un transporta lietu komiteja šodien atbalstīja domes lēmumprojektu par nakts sabiedriskā transporta ieviešanu.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.