Podcasts about latvie

Pēc vasaras brīvdienām Latvijas Radio 1 ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Par valodas aktualitātēm stāsta Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa univeristātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Rīgas Katoļu ģimnāzijas skolēnu saruna kopā ar Antru Jakovļevu (skolas Latviešu Valodas skolotāju), par 1991. gada barikāžu laiku

Latviešu jaunieši ir nozīmīga diasporas daļa, bet cik viņiem ir svarīgi sekot līdzi norisēm Latvijā? Vai viņiem ir  laiks un vēlme sekot līdzi arī ekonomiskai izaugsmei, darba iespējām Latvijā un citiem jauniešiem būtiskiem jautājumiem? Un vai viņi ir pārliecināti, ka politiķi pamana viņu vajadzības un par tām runā vismaz savā priekšvēlēšanu retorikā? Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājas biedrības "Eiropas jaunieši" priekšsēde Sabīne Irbe, organizācijas "Ar pasaules pieredzi Latvijā" pārstāve Aleksa Stirāne, jauniešu veidota laikraksta "Krējums" viens no veidotājiem un redaktors Kārlis Šadris, Pasaules latviešu jaunatnes semināra 2x2 valdes locekle Rozīte Katrīna Ponne un 3. kursa studente "Erasmus" Roterdamas universitātē, kura šobrīd pavada savu studijas apmaiņu semestri Dublinā, arī biedrības "Eiropas jaunieši" komunikācijas vadītāja Madara Vildere.

Augusta beigās Helsinkos kopīgā laikmetīgās mākslas izstādē "Latvieshi International" satikās seši dažādās valstīs dzīvojoši latviešu mākslinieki. Un kopā pētīja ideju par fona troksni – gan gluži fizisku, gan metaforisku, ar ko ikdienā pārsvarā jau neapzināti sadzīvojam mēs visi. Arī Kultūras rondo bija iespēja būt klāt šai izstādē un neparastā skaņas performancē, ko tai veidoja mūziķi no dažādām pasaules malām.  

Latviešu polārpētnieki tikko atgriezušies no ekspedīcijas Grenlandē. Iepriekš esam daudz stāstījuši par mūsu polārpētnieku ekspedīcijām un tās vienmēr likušās aizraujošas un interesantas gan no ģeoloģijas, gan ģeogrāfijas viedokļa, bet šobrīd polārpētniecība un arī pati grenlande nonākusi starmešu gaismā ģeopolitisko strīdu un dabas katastrofu dēļ. Kā noritēja ekspedīcija un kā arktiskie reģioni nonāk politiskajā arēnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pieredzējušas polārpētnieks - Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un viņa jaunākie kolēģi - LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Maikls Andriksons un LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultāte, Ģeoloģijas nodaļas pētniece Lelde Švinka. -- Ekspedīcija īstenota Latvijas Zinātnes padomes FLPP projektā "Ziemeļrietumu Grenlandes Kānākas ledus kupola izvadledāju termālā struktūra", Nr. lzp-2025/1-0242.

Stāsta Līga Moderniece, Alojas bibliotēkas galvenā bibliogrāfe novadpētniecībā; pārraides producente - Rūta Paula. Abi dižgari dzimuši Alojas pusē. Kādreizējās Alojas draudzes Ungurpils muižas “Sīpolu” mājās 1850. gada septembrī piedzima “Gaismas pils” vārdu autors, dzejnieks Auseklis, savukārt,1841. gadā Vīķu muižas “Vecdreimaņu” mājās - I-III Vispārējo Latviešu Dziedāšanas svētku virsdiriģents Indriķis Zīle. Nav zināms, vai abi dižgari kādreiz ir tikušies, runājuši, bet to ceļi vairākkārtīgi krustojušies.  Gan dzejnieks Auseklis, gan virsdiriģents Indriķis Zīle skolas gudrības sāka apgūt Alojas draudzes skolā. Tiesa Indriķim Zīlem vairāk paveicās ar skolotājiem. Ja dzejnieks pirmās zinības skolā apguva pie skolotāja Miškes, kurš vairāk bija tirgonis un andelēja sviestu, kā arī mija zirgus nevis nodarbojās ar skolēnu mācīšanu, tad Indriķis  zinības apguva skolotāja Pētera Bormaņa vadībā, kurš prata arī vijoles spēli un bieži bērnu dziedāšanu pavadīja ar vijoles skaņām.   Pēc tam abi Jāņa Cimzes Valkas skolotāja seminārā apguva skolotāja profesiju. Tiesa gan atšķirīgā laikā. Dzejnieks seminārā mācījās no 1868. līdz 1871. Gadam, bet Indriķis Zīle šajā laikā vairs tieši nebija saistīts ar Cimzes semināru. Viņš bija skolotājs Valkas meiteņu skolā, arī dažās citās Valkas skolās, pildīja ērģelnieka pienākumus Valkas evanģēliski luteriskā baznīcā, dibināja un vadīja biedrību “Dziesmu kronis”, izveidoja un vadīja  jaukto kori un visu Valkas muzikālo dzīvi ārpus Cimzes semināra. Viņš arī 1868. gadā piedalījās pirmo Valkas novada Dziesmu svētku organizēšanā un diriģēja170 dziedātāju lielu  kopkori.  Vairāk - audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.        

Diaspora un ziedošana dzimtenei ir nesaraujami jēdzieni. Bet, vai būs, kas turpina ziedot, aizejot trimdas paaudzei, kurai palīdzība Latvijai bija personiska dzīves misija? Kā pārvērst filantropijas tradīciju jaunajai diasporai saistošā ziedošanas kustībā? Par to saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Vītolu fonda valdes priekšsēdētāja Vita Diķe, Latvijas Universitātes fonda vadītāja Zaiga Pūce, Amerikas latviešu apvienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Andersons, "Latviešu Fonda" aktīvo projektu lietvede Elizabete Ludvika, kā arī Stella Ludvika-Pitkina.

Pētnieku un praktiķu versijas par jaunākajām parādībām literatūrā apkopotas kolektīvajā monogrāfijā “Latviešu literatūra 2016–2024”. Kultūras rondo izvaicājam tās sastādītāju dzejnieku un literatūrzinātnieku Arti Ostupu un literatūrkritiķi Ilvu Skulti. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis kolektīvo monogrāfiju “Latviešu literatūra 2016–2024”. Monogrāfijas 11 nodaļas piedāvā gan vēsturisku perspektīvu, gan analītiskas pārdomas, cenšoties aptvert pēc iespējas plašāku literāro materiālu. Prozai veltītās nodaļas aplūko vēsturiskos un biogrāfiskos romānus (Zanda Gūtmane, Anda Kuduma), īso formu nostiprināšanos (Ilze Jansone), kā arī sievietes pieredzes izpausmes (Zita Kārkla). Dzejai veltītās nodaļas apskata konceptuālisma inovācijas (Ivars Šteinbergs), jauno dzejnieku paaudzi (Artis Ostups), sociālpolitisku motīvu klātbūtni (Ilva Skulte) un materialitātes un ekoloģijas jautājumus (Ieva Melgalve). Tāpat monogrāfija pievēršas bērnu auditorijai domātai dzejai un prozai (Linda Mence), kā arī romānu ekranizācijām kino (Elīna Reitere) un literatūras izmantojumam teātrī (Līga Ulberte). Monogrāfiju noslēdz literārās dzīves hronika (Signe Raudive).

Teorētiski mācīties latviešu valodu var gan bērni, gan arī pieaugušie visā pasaulē – daudzviet darbojas latviešu valodas un kultūras skolas, kur piedāvā bērniem jau vecumā no trim gadiem apgūt savu vecāku dzimto valodu. Ir arī pieejami kursi jauniešiem un arī pieaugušajiem. Un valodu tagad ērti mācīties arī attālināti. Vai citās valstīs dzīvojošie latvieši izmanto šo iespēju vai arī paļaujas – ja jau latviešu valoda ir ikdienas ģimenes saziņas elements, īpaši mācīties to nevajag? Bet kā tomēr motivēt bērnus un jauniešus atvēlēt laiku latviešu valodas mācībām un kāpēc latviešu valodas skolotāji apgalvo, ka valodu vairs nevar mācīt tā kā agrāk? Raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts sarunājas Latviešu valodas aģentūras direktores vietniece, Izglītības daļas vadītāja Dace Dalbiņa, Latviešu valodas aģentūras latviešu valodas tiešsaistes nodarbību ilggadēja vadītāja, Annas Ziedares vasaras vidusskolas Austrālijā skolotāja Dace Anstrate, Toronto Latviešu skolas vadītāja Ilze Maksiņa, Birmingemas latviešu skolas "Saktiņa" vadītāja, kā arī Lielbritānijas izglītības nozares vadītāja Lita Temostikleusa, Cīrihes un Bāzeles latviešu valodas un kultūras skolas "Auseklis" vadītāja Ilze Šordereta un Adelaides (Dienvidaustrālijas) latviešu skolas pārzine Mārīte Rumpe.

Šoreiz raidījumā Piespēle izzinām, kā latviešu puišiem Tomam un Aivim gāja starptautiskā futbola nometnē jauniešiem, kam ir iedzimta invaliditāte vai amputēta kāds ķermeņa daļa. Par to stāsta Latvijas Futbola federācijas sociālās atbildības un vides ilgtspējas novirziena vadītājs Ilvars Koscinkevičs. Savukārt Gunārs Jākobsons neilgi pirms jaunā mācību gada sākuma sarunājas ar Ādažu vidusskolas direktori Solvitu Vasiļevsku, kā arī viņas dēlu, jauno hokejistu Rafaelu. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas čempioni futbolā “Riga” uzvar Konferences līgas atlases izšķirošajā spēlē un sasniedz pamatturnīru - tikai ceturtais šāds gadījums Latvijas futbola vēsturē; Latvijas vīriešu basketbola izlasei bezcerīgs zaudējums Horvātijā un izredzes sasniegt Pasaules kausa finālturnīru pamazām izplēn; Latvijas sieviešu volejbola izlase ar uzvaru noslēdz Eiropas čempionāta finālturnīru.

Tam, ka "Radio mazā lasītava ceļo” ir tālejošs efekts – reālajā dzīvē un vidē satikti savi klausītāji, iegūti jauni; radušās jaunas idejas. Ja apstākļi būs labvēlīgi, tad nākamajā gadā "Radio mazās lasītavas" ceļojumi pa izglābto grāmatu vietām varētu turpināt vismazākās Latvijas bibliotēkās vai tālās zemēs, kur cilvēkiem ir svarīga latviešu valoda. Šoreiz sarunai Briselē ar tulkotāju Aini Ulmani, kurš iztulkojis angļu rakstnieka Džona Faulza apjomīgo romānu "Daniels Mārtins”', ir turpinājums – tiekamies ar kādu šīs grāmatas lasītāju, kino pētnieci Danielu Zacmani. Tātad – grāmatas galvenais varonis Daniels Mārtins ir kinoscenārists, kurš raksta Holivudai, bet ir nemierā arī amerikānisko kinovidi, taču šī kinovide ir arī fons dažādām attiecību figūrām Eiropā un Amerikā. Latviešu lasītājam varētu būt pazīstams Džona Faulza romāni "Burvis”, „Kolekcionārs”, "Franču leitnanta sieviete” ( paša tulkotāja nosaukuma variants), kā arī filma pēc šī romāna, kuras nosaukums varētu arī atšķirties latviešu versijā. Tagad arī "Daniels Mārtins". Džona Faulza romānu ‘'Daniels Mārtins” Aiņa Ulmaņa tulkojumā izdevis ‘'Aminori”. Raidījumu atbalsta:

Šoreiz raidījuma fokusā karavīru literatūra un jaunā tulkojumu sērija „Mūsu Eiropa", kurā iecerēts izdot 25 gadus vecā Ukrainas armijas veterāna, dzejnieka Artura Droņa dzeju. Kultūras Rondo studijā par to izvaicājam tulkotāju un atdzejotāju Māru Poļakovu.

Latviešu kinorežisoram Jānim Streičam 26. septembrī – 90. Svinības, kādas viņš būtu vēlējies, notiks Preiļos, 19. septembrī, bet Jāņa Streiča daudzpusīgo devumu Latvijas kultūrai apliecina viņa personālizstāde „Jāni Streiču atceroties" Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē.

Šoreiz raidījumā Piespēle runājam par pasaules autosporta virsotni – Pirmo formulu. Lai gan F-1 vēsturē vēl nekad čempionātā nav startējis neviens latviešu braucējs, mūsu tautieši ir komandu aizkulisēs. Ar vienu no viņiem sarunājamies raidījumā: studijā viesojas šī gada F-1 čempionāta līdervienības “Mercedes” inženieris Mārtiņš Zalmans. Nedēļas notikumu izlasē: Dāvis Bertāns noslēdz karjeru Latvijas basketbola izlasē, valstsvienības kandidātu saraksts pagalam pliekans; Basketbolists Artūrs Žagars karjeru turpinās Ķīnas virslīgas klubā Džedzjanas “Golden Bulls”; Harijs Vītoliņš pagarina līgumu ar Latvijas Hokeja federāciju, vēl vismaz gadu vadīs vīriešu hokeja izlasi; Futbola Eirokausu vasaru turpina trīs Latvijas klubi – visi trīs Latvijas virslīgā ir pirmajā trijniekā.

Šoreiz raidījumā Piespēle runājam par BMX riteņbraukšanu. Daudziem šķiet, ka šis sporta veids Latvijā sākās un arī beidzās ar Māra Štromberga panākumiem, taču tā nebūt nav. Studijā neilgi pēc pasaules čempionāta Austrālijā viesojas Latvijas BMX braucēji Veronika Monika Stūriška un Kristers Apels, kā arī izlases treneris Edžus Treimanis. Nedēļas notikumu izlasē: Trīs no četriem Latvijas futbola klubiem sasniedz Konferences līgas atlases trešo kārtu, vēsturisku un ļoti pārliecinošu panākumu pār Rumānijas lielklubu FCSB gūst “Auda”; FIFA prezidents Džanni Infantīno izziņo ambiciozu komercplānu, taču visa Eiropa ir pret to, vēlāk izsaka viņam neuzticību; Latviešiem spoži panākumi Eiropas Universitāšu spēlēs - Atvars Ozoliņš/Gustavs Auziņš kļūst par čempioniem pludmales volejbolā, citi izcīna godalgas; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis daudzsološi sāk pasaules rallija čempionāta etapu Somijā, taču 14. ātrumposmā avarē.

No bēgļu nometnes karotes līdz "Michelin" zvaigznēm – stāsti, kas iepazīstina ar latviešu šefpavāriem pasaulē šobrīd iepazīstami izstādē "Virtuves zvaigznes. Latviešu šefpavāri pasaulē" muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ieklausāmies virtuves zvaigžņu stāstos un atklājam latviešu pavāru noslēpumus. Izstādes uzmanības centrā ir deviņi izcili latviešu pavāri un šefpavāri, kuru karjera saistīta ar darbu ārpus Latvijas. Tie ir profesionāļi, kuri ar savām idejām, darbu un pieredzi ietekmējuši kulinārijas vidi gan Latvijā, gan ārpus tās. Izstādes varoņi ir dažādu dzīvesgājumu latvieši – daļa dzimusi diasporā, jo viņu ģimenes savulaik devušās svešumā kā kara bēgļi, bet citi no Latvijas izceļojuši nesen. Izstāde atklāj gan viņu ēdiena filozofiju, gan profesionālos panākumus "Michelin" zvaigžņu restorānos un prestižos konkursos. Izstāde balstīta pašu pavāru sniegtajās intervijās. Tās papildina fotogrāfijas un daudzveidīgs priekšmetu klāsts.  Iepazīt latviešu zvaigznes virtuvē raidījumā palīdz muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Marianna Auliciema un Danute Grīnfelde. Un arī divi īpaši ciemiņi. Lauma Kilgasa ir izstādes "eksponāts". Viņa ir latviešu pavāre Īrijā, plašu atpazīstamību ieguva, uzvarot kulinārijas konkursā "Ireland's Next Top Cheff". Lauma ir galvenā šefpavāra vietniece senatnīgajā Kilronanas pilī Īrijā, bet Īrijā ir nokļuvusi uzreiz pēc tam, ka ir absolvējusi Vecbebru profesionālo tehnikumu, tur apguvu ēdināšanas pakalpojumu speciālistes profesiju. Otrs īpašais viesis ir šefpavārs Kaspars Barsukovs no restorāna "Bistro SMØR", kas tikai pusgadu pēc atvēršanas nonāca "Michelin" redzeslokā. 

20 gadi pavadīti Īrijā, veidojot un uzturot latviešu kopienas kodolu, vienlaikus darbojoties Eiropas latviešu biedrībā un Pasaules Brīvo latviešu apvienībā. Viņa iedibinājusi virkni paliekošu kultūras norišu. Tā ir Inguna Grietiņa-Dārziņa, kura, ciemojoties Latvijā, viesojas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.

Vairāku gadu pētījums par jūrmalnieci Katrīnu Reinovsku (1845-1923) – autodidakti un pirmo latviešu dzejnieci sievieti, kuras dzeja izdota drukātā grāmatā, pašreiz vainagojies ar izstādi “Latvijas Jūrmalas puķītes: Katrīnas Reinovskas dzejas ainava 19. gadsimta nogalē”. Izstāde no 9. jūlija skatāma Bulduru Izstāžu namā Jūrmalā un par to plašāk šīs dienas Kultūras rondo. Iepazīstina Jūrmalas muzeja direktora vietniece, viena no izstādes autorēm Līvija Baumane-Andrejevska un māksliniece Signija Joce. -- Jūrmalā līdztekus izstādei par Katrīnu Reinovsku durvis ir vērusi vaļā vēl viena izstāde „Plūsmā” Majoros, Jūrmalas muzejā. Kuratore  - Inga Bunkše.

Latviešu tur patiešām maz, neviens pat lāga nezina, cik mūsu tur ir, jo dzīve rit tik tālu citā pasaulē, bet ciemiņus no Latvijas ciemos gaidām un cenšamies nepazaudēt latvietību, Tā par dzīvi Meksikā stāsta šīs reizes raidījuma Globālais latvietis. 21 gadsimts sarunas dalībnieki, lai ļautu mums iepazīt, ko nozīmē būt latvietim Meksikā, šajā krāsainajā un kontrastu pilnajā zemē. Vai latvieši tur ir iemācījušies dzīvot lēnāk un iespējams, svinēt dzīvi? Vai, dzīvojot Meksikā, izdodas laiku pa laikam sastapt arī kādu savējo?  Un cik atvērti stāstīt par Meksiku tautiešiem, kuri gribētu uz šo zemi doties ceļojumā, ir tur dzīvojošie latvieši? Sarunājas Katrīne Freidenfelde, kura dzīvo Mehiko, bet šobrīd viesojas Latvijā, fotogrāfe Eva Šica un grafiskais dizaineris Kristiāns Šics, Monika Jansone dzīvo Montenero un vada ceļojumu aģentūru kopā ar vīru, mūziķe Madara Jauģiete dzīvo Tolukā, mājās viņa ar meitiņu Terēzi sarunājas tikai latviski, tāpēc saka, ka latviešu valodas nepietrūkst.  

Pēc sešu gadu pārtraukuma Latvijas folkloras pētnieki atkal devušies zinātniskajā ekspedīcijā. Šoreiz uz Nautrēnu kultūrtelpu Latgalē, kas pērn rudenī tika iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šovakar, 10. jūlijā, ar pasākumu Nautrēnu kultūras namā noslēgsies šīs nedēļas ekspedīcija, kurā 20 pētnieki dokumentēja vietējo iedzīvotāju stāstus par dzīvi, kultūras mantojumu, valodu, kultūrtelpas sajūtu, drošību un citiem būtiskiem jautājumiem. Savāktie materiāli nu papildinās Latvijas Folkloras krātuvi un palīdzēs saglabāt un stiprināt gan Nautrēnu, gan citas Latvijas kultūrtelpas un to kopienas. Lai aprunātos ar ekspedīcijas vadītāju un Latvijas Folkloras krātuves pētnieku Sandi Laimi, Latviešu folkloras krātuves vadītāju Ritu Zaru un Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu, uz Nautrēniem bija devusies Guna Zvīdre. Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā šonedēļ zinātniskajā ekspedīcijā rosās Latvijas Folkloras krātuves, Latvijas Kultūras akadēmijas, RTU Rēzeknes akadēmijas, Rīgas Stradiņa universitātes un latgaliešu kultūras kustības “Volūda” pētnieki. Sadalījušies desmit divu cilvēku grupās, viņi apbraukā vietējos iedzīvotājus un audio, video un fotomateriālos dokumentē Nautrēnu kultūrtelpu. Kā uzsver pētnieki, kultūrtelpa nav vieta, bet cilvēki. Un jāatzīst, Nautrēnu pagasts tiešām ir bagāts ar spilgtām personībām. Piemēram, netālu no Rogovkas, Zaļmuižā, bijušajā muižas ēkā dzīvo un rosās metālmākslinieks Jānis Ļubka. Par to, ko mūsdienās vēl iespējams atrast folkloras ekspedīcijās, jautāju Latvijas Folkloras krātuves pētniekam Sandim Laimem. Sandis Laime: „Skaidrs ka neviena ekspedīcija nevar nodokumentēt pilnīgi visu, lai gan mēs jau esam kā Latviešu folkloras krātuve šajā vietā vismaz jau trešo reizi ekspedīcijā. Viena ir bijusi 1950. gados, otra - 1980. gados. Un tagad mēs esam šeit. Bet pirmo reizi mēs esam, koncentrējoties tikai uz Nautrēnu kultūrtelpu, un mūsu ir daudz, mēs esam gandrīz 20 pētnieki no piecām dažādām institūcijām, iestādēm un arī NVO. Arī fokuss ir mainījies, jo mēs neinteresējamies tikai par folkloras tekstiem, kas bija kādreiz ekspedīciju mērķis. Mūs interesē konteksts un ļoti dažādi konteksti šobrīd.” Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela stāsta, ka viņu darba fokuss šoreiz ir kulturvēsturiskā mantojuma saglabāšana tā militāra apdraudējuma gadījumā. Rūta Muktupāvela: „Tieši Latvijas Kultūras akadēmijas interese ir drošības konteksts, kā vietējā kopiena, šajā gadījumā Nautrēnu kultūrtelpas pārstāvji, redz, kas ir tā viņu kultūrtelpa, kādas vērtības, gan materiālas, gan nemateriālas šeit ir, kādā veidā tās viņi glābtu, vai tas vispār ir nepieciešams, kāda ir iedzīvotāju loma, nevalstiskā sektora loma, līderpersonību loma. Visus šos jautājumus mēs risinām savu uzdevumu ietvaros, un tas ir tas jaunais - gan jauna situācija, gan jauna komponente, kad tiešām, mainoties situācijai, mainās pētniecība, mainās uzdevumi, un mēs esam pietiekami labi, lai spētu uz to reaģēt. Jebkurā gadījumā kultūras mantojums, tajā skaitā arī folklora un tradīcijas, un viss pārējais, kas ir tik ļoti svarīgs, ka tas nav sastindzis un tikai uz pagātni vērsts fenomens, ka tas dzīvo līdzās katrai situācijai, tajā skaitā arī ģeopolitiskajai situācijai, jo īpaši paturot prātā unikālo Nautrēnu kultūrtelpas situāciju, ka tā ir pierobeža. Un tieši mēģinām izrunāt, kā valsts var palīdzēt, kā pašvaldība var palīdzēt, kā katrs no mums varam palīdzēt saglabāt šo kultūras mantojumu, un sadalīt atbildību, un būt līdzatbildīgiem. Saprast valsts līmenī, cik nozīmīga ir katra valsts iedzīvotāja iesaiste visos šajos procesos, tieši nodrošinot ilgtspējību, noturību tieši pierobežā.” LFK vadītāja Rita Zara stāsta, ka sarunas ar cilvēkiem aizņem krietni vairāk laika, nekā sākumā varētu šķist. Klausīšanās un prasme uzturēt sarunu, ir viena no būtiskākajām pētnieciskā darba sadaļām, jo tieši tā izdodas iegūt vērtīgākos stāstus un liecības. Rita Zara: „Ievadā saku, aprunāsimies tikai 40 min., bet patiesībā aiziet divas stundas. Daudzi ir brīnišķīgi runātāji, visiem paldies, cilvēkiem ir fantastiskas zināšanas.” Kā piebilst profesore Rūta Muktupāvela, tad tieši plašais jomu un fokusu spektrs šoreiz veido ekspedīcijas unikalitāti.

Kristīne Jitaru ir precējusies ar moldāvu, pieņēmusi viņa uzvārdu, taču, kā raksta Kristīne savā feisbuka kontā: "…man un meitai dokumentos ir viens uzvārds, bet vīram – cits. Ne tāpēc, ka mēs tā izvēlējāmies. Ne tāpēc, ka tāds būtu mūsu ģimenes vārds. Bet tāpēc, ka valsts uzskatīja, ka drīkst to pārveidot." Viņa tagad apkopo citu pieredzi un cerot, ka to var mainīt, raksta iniciatīvu portālam Mana balss.lv. Kāpēc ārvalstnieku uzvārdi tiek latvieskoti un kādas problēmas tas rada, par to raidījumā saruna ar iniciatīvas autori Kristīni Jitaru, Latviešu valodas aģentūras galveno lingvisti Santu Loginu, Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta vadītājas vietnieci Ingu Upīti un Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridisko padomnieci Lauru Lapiņu, ierakstā klausāmies arī Rīgas domes deputāti Inesi Andersoni.

Latvijas folkoras pētnieki sadarbībā ar citu valstu kolēģiem lūko skaidrot, vai stāstniecība kā tradīcija nav izzudusi un digitālajā laikmetā neesam zaudējuši prieku klausīties.  "Tīkls Eiropas mutvārdu tradīcijas stāstu un pasaku ķeršanai" - šādā pētījumā piedalās Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras  un mākslas institūts kopā ar kolēģiem no citām valstīm. Mērķis ir stiprināt stāstīšanas un mutvārdu tradīcijas kopšanu Eiropā, laikā, kad stāsti, kurus stāstām un klausāmies, krietni mainījušies. Vai 21. gadsimta Eiropā stāstnieka tradīcija vēl turpinās un kāpēc šodien vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīgi stāsti? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas trīs pētnieki: stāstniece Māra Mellēna, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece Rita Zara un folkloras pētnieks, filoloģijas doktors, stāstnieks Guntis Pakalns. Rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls Mūsdienās cilvēki ar roku raksta mazāk, virsroku ir guvis glītais datorraksts. Taču rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls gan no agrākiem gadsimtiem, gan arī šajos laikos, jo tieši rokraksts atklāj cilvēka personību. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pētniekiem rakstnieku un dzejnieku rokrakstu analīze ir darba ikdiena, tāpēc par to, kā dažkārt orientēties grūti salasāmos tekstos, saruna ar muzeja vadošo mākslas ekspertu un Latvijas Universitātes docentu Ingu Barovski. Kādi teksti atrodami muzeja krājumā un ko var dēvēt sarežģītiem rokrakstiem, skaidro Ingus Barovskis. Retu, senu un sarežģītu rokrakstu atpazīšanā palīdz arī digitāli rīki. Nesen latviešu rokrakstu manuskriptu pētniecībai un digitalizācijai platformā "Transkribus" tapis pirmais atvērtais teksta atpazīšanas modelis. Tas būs noderīgs ikvienam, kurš strādā ar 19. gadsimta latviešu rokrakstu manuskriptiem. Protams, tas, cik daudz rīki palīdzēs, būs atkarīgs no tā, cik labi tie tiks apmācīti. Bet pētnieka redzīgā acs un uzkrātā pieredze jebkurā gadījumā būs ļoti nozīmīga tekstu atšifrēšanā arī turpmāk.

Ucināmās dziesmas un panti, to izmantošana mutvārdu tradīcijā apkopotas grāmatā "Jājam, jājam mēs ar zirgu. Ucināmās dziesmas un panti". Kultūras rondo iztaujājam grāmatas sastādītāju - pētnieci Unu Smilgaini. Grāmatā apkopoti Latviešu folkloras krātuvē glabātie ucināmo dziesmu teksti un dziesmas. Kopā ar bērnu „cepot, cepot kukulīti”, „vārot, vārot putriņu” vai „jājot, jājot kunga zirgu”, mēs varbūt nemaz nenojaušam, ka tā krāšņa un daudzveidīga latviešu bērnu folkloras daļa, ko pētnieki sauc par ucināmajām dziesmām un pantiem. Ucināmās dziesmas ir nozīmīga latviešu bērnu folkloras daļa. Tie ir nelieli, ritmiski teksti, ko pieaugušais skaita vai dzied vienkāršā melodijā un ko pavada kustības: spēles ar bērna pirkstiem, rokām, kājām, kutināšana un paijāšana, bērna šūpošana uz ceļiem vai kājām. Līdz šim publicēta tikai daļa šī vērtīgā materiāla. Unas Smilgaines grāmatā pirmo reizi apkopoti Latviešu folkloras krātuves materiāli no visiem ucināmo dziesmu veidiem – 4010 teksti un melodijas. Ucināmās dziesmas grāmatā strukturētas četrās tematiskajās grupās – ucināmās dziesmas, darbojoties ar bērna pirkstiem un rokām, jādināmās dziesmas, ucināmās dziesmas, darbojoties ar bērna kājām un ucināmās dziesmas bērna paijāšanai un kutināšanai. Grāmatā iekļauti arī nošu materiāli, zinātnisks priekšvārds, komentāri un vārdnīca ar vairāk kā 100 vārdiem, kas sastopami ucināmajās dziesmās.  Grāmatu izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds.  

Kas ir svarīgāk – iepazīstināt ar mums, latviešiem, pasauli, vai mums, latviešiem, iepazīt pašiem sevi? Šīs sarunas viešņa dara abus – ar vienu kāju dzīvo Berlīnē, kur strādā Vācijas Bundestāgā, ar otru – sastopama tepat Latvijā. Viņa ir Rīgas Latviešu biedrības “Rīgas danči” mākslinieciskā vadītāja un pasaules latviešu semināra 2x2 padomes locekle, un iepazīstina ar latviešu tautas stāstu un folkloru gan ārzemniekus, gan mūs pašus – latviešus. Monopolā saruna ar koklētāju Rozīti Katrīnu Ponni. Pārskaitot lietas, ko Tu dari, rodas jautājums, vai dzīvojam vienā laika sistēmā un tev arī ir tikai 24 stundas diennaktī? Rozīte Katrīna Ponne: Es parasti uz šo jautājumu atbild tā, ka es neskatos seriālus. Tā ir viena lieta, kur es dažkārt ar cilvēkiem nespēju būt uz viena viļņa, jo viņi pasaka kādu joku no kāda seriāla, es nemāku to "translēt". Tā ir viena atbilde. Un salikt prioritātes. Varētu šķist, ka tās ir dažādas pasaules - Vācijas parlaments un latviešu tautumeita ar kokli, bet tu es tautas tērpā un uzstājies tur kādos notikumos. Vai tev pašai tas liekas pilnīgi tā organiski, vai tev liekas, ka šīs pasaules ir jāsavieno un jāiepazīstina? Rozīte Katrīna Ponne: Man ir sajūta, ka tām pasaulēm vienkārši ir jāpieņem mani, kāda es esmu, kur man ir daudz interešu un daudz lietu, kas man šķiet svarīgas. Un man šķiet, ja tu ej ar savu pārliecību un nebaidies teikt, no kurienes tu esi, kas tev ir svarīgs un ko tu dari savā ikdienā, ka tu spēlē mūzikas instrumentus, ka tu arī interesējies par savas tautas tradīcijām, tad kaut kā visas durvis atvērās un visiem šķiet ļoti vienkārši.  Es arī vienmēr saku, ka man ārzemēs ir daudz vieglāk ar savu vārdu, jo, ja es nosaucu savu vārdu Rozīte, tad nupat Radio mājā, lai tiktu iekšā, arī apsargs man jautāja - Katrīna, jo tas ir mans otrais vārds, ignorējot to, ka manā dokumentā ir rakstīts arī vārds - Rozīte. Savukārt, kad es aizbraucu uz ārzemēm, neviens neuzdod nekādus jautājumus, visi mani pieņem tieši tādu, kāda es esmu. Un tāpēc es teiktu, ka arī šajās divās pasaulēs man ir sajūta, ka es varu vienkārši ienest vēl kaut kādu skatījumu, gan vienā, gan otrā pasaulē. Mēs tomēr dzīvojam visi kopā šīs zemeslodes, un it kā liekas, ka tie divi paralēli "burbuļi". Bet, lai veidotu šo tiltu starp dažādām kultūrām, ir ļoti daudz vietas, kur tas var labi noderēt.   Raidījumā skan: International Music – "Farbiges Licht" José González – "Step Oout" Kokle – "Gauži raud saulīte"

No 19. līdz 21. jūnijam Rīgā notiks XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, pulcējot 4000 studentus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Dalību pieteikuši 64 kori, 38 tautas deju ansambļi un deviņi pūtēju orķestri no dažādām Baltijas valstu augstākās izglītības iestādēm. Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē skanēs svētku atklāšanas koncerts LU Lielajā aulā 19. jūnijā, kā arī ierakstīts tiks svētku Garīgās mūzikas koncerts 20. jūnijā Rīgas Doma (ēterā būs dzirdams 21. jūnijā plkst.12.00). Svētku lielkoncertu “Līdz Bezgalībai… ” 21. jūlijā plkst. 17.00 varēs klausīties Latvijas Radio 1 un vērot tiešraidē LTV1. Svētku režisors Juris Jonelis uzsver, ka šī gada “Gaudeamus” programmā īpaši izcelta Baltijas studentu kopības sajūta, tradicionālo repertuāru apvienojot ar mūsdienīgām mākslinieciskām interpretācijām, bet sarunā Ingai Žilinskai viņš atklāj šo svētku ieceres tapšanu: "Man bija ļoti interesanta ekskursija vairākās mūsu universitātēs un augstskolās. Es pētīju, kas tagad ir aktuāls jauniešiem, studentiem, kāda ir vecuma kategorija, kas ir tie, kas mācās klātienē, neklātienē, tālākizglītībā. Visus šos aspektus ietver svētku dalībnieki, kas paralēli studijām kopj tradīciju un izpaužas vai dziesmā, vai dejā, vai kāda instrumenta spēlē, vai vēl ko citu dara. Tas ir nebeidzams apjoms, plašs, milzīgs. Nokļuvu arī līdz pētnieku grupai, kas pēta kosmosa zinātni, Visuma parādības, universa nebeidzamo, mūžīgo atklāšanas virzienu. “Gaudeamus” laikā redzot, kā mūžīgais prieks valda studentu dzīvē, gribējās to pašu, tikai mazliet citādāk, un pētnieciski nokļūt līdz tam, kā noformulēt to, ko dziesmusvētkos mēs saņemam koncentrētā devā. Pēc dziesmusvētkiem cilvēki ilgi dzīvo šajā sajūtā - kas tas ir par spēku, kā to izmērīt? Varbūt ir kāda formula? Devos pētniecības virzienā un nonācu līdz Einšteina formulai par spēku - gaismas ātrums sadarbojas ar masu. Tad - pie tēmas, ka jauda nekad nebeigsies, ja mēs to ražosim. Tad nonācu līdz tēmai par bezgalību, jo katrs cilvēks ir ticis līdz meklējumiem studiju posmā, līdz bezgalībai tajā, kas katram ir svarīgs. Tur ir tradīcija, ir personiskais, ir arī kopums, ja svētkiem jau 20. reize. Vēl jo vairāk - tas ir kopums, kas veido Baltijas stāstu.Tas ir kopums, kas mēģina nekad neapstāties un vēstīt par savu vērtību sistēmu, kas mums kopīgi ir svarīga, īpaši šobrīd, pasaulē kā tādā visumā, kas nekad neapstāsies. Svētku tēma tādēļ ir “Līdz Bezgalībai”. Mūžīgais dzinulis. 70 gadu ir svētkiem - 1956. gadā bija pirmā reize, kad tie izskanēja, tā bija Igaunija. Kāds ir dalībnieku skaits šogad? Kura no Baltijas valstīm ir dalībniekiem bagātākā? Latvieši, protams, šogad būs vairākumā, jo svētki notiek Rīgā, bet nav maz arī no kaimiņvalstīm - apmēram 600 koristi abās valstīs, bet kopējais dalībnieku skaits jau ir pie 4000. Nebūs tā, ka noslēguma koncertā pilnīgi visi būs - kaut kādās dienās kādi atbrauc, kādi aizbrauc, pēc savām iespējām. Bet pārsvarā visi grib būt klāt, jo tas tomēr ir kārtīgs studentu notikums, svētki, ar ko viņi rēķinās. Esmu iesaistīts šajos svētkos jau no 2011. gada, un tad, kad tajos nokļūstu, jūtu, ka viņiem to vajag.   

Katrs vārds un teikums, ko izrunājam vai rakstām, veido mūsu tēlu. Un, ja ir neskaidrības par pareizu runas vai rakstības stilu, tad jautājiet mums latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Atbild Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

Pasaules latviešu mākslas centrs Cēsīs ir vienīgā vieta pasaulē, kas veltīta latviešu diasporas mākslai un šogad te darbu uzsākusi jauna direktore. Raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts viesojas Cēsīs. Sarunā skaidrojam, kādas jaunas vēsmas gaidāmas mākslas centrā, kas meklē, atrod un glabā trimdas mākslinieku un ārzemēs dzīvojošās jaunās paaudzes mākslas vērtības. Sarunā piedalās Pasaules latviešu mākslas centra dibinātāja un emeritētā kuratore Lelde Kalmīte, muzeja direktore Zīle Liepiņa, izstāžu kurators Kārlis Kanderovskis, ilggadēja Cēsu izstāžu nama vadītāja, tagad brīvprātīgā darbiniece mākslas centrā Nata Livonska un Pasaules latviešu mākslas centra līdzdibinātājs Dainis Mjartāns.

Ceļa romāni vai ceļa filmas ir īpašs žanrs. Šoreiz uz Radio mazās lasītavas galda ir Deivida Nikolsa pārgājiena romāns “Tu esi šeit”, jo galvenie varoņi dodas kopīgā pārgājienā, kaut gan tā nemaz nav plānots. Pārgājiens un pāreja ir romāna “Tu esi šeit” galveno varoņu (piecdesmitgadnieku) vitāla nepieciešamība, lai arī viņi to sākumā nemaz nenojauš. Ģeogrāfijas skolotājs un redaktore. Viņa vienatnē strādā savā Londonas dzīvoklī, vienatnē pavada garas pēcpusdienas un jūt, ka dzīve paiet viņai garām. Viņš zaudējis virzienu pēc tam, kad viņu pametusi sieva, viņš arvien vairāk noslēdzas sevī un arvien biežāk dodas garās, vientulīgās pastaigās pa tīreļiem un pakalniem. Mārniju un Maiklu saved kopā kāda uzstājīga draudzene un tipiskie Anglijas laikapstākļi. Deivids Nikolss ir angļu rakstnieks un scenārists. Debijas romānu “Viena diena” viņš publicēja 2009. gadā un iemantoja milzīgu atzinību: grāmata ir tulkota 40 valodās, pasaulē pārdots miljoniem tās eksemplāru. Latviešu valodā izdots arī viņa romāns “Mēs”, kas bija iekļauts Bukera balvas garajā sarakstā. Deivida Nikolsa romānu “Tu esi šeit” no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. Izdevusi “Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Par ko latvieši vienojas, par ko – kašķējas? Un kā cauri paaudzēm saglabā latvietību? Ņujorkas latviešu organizāciju padomes priekšsēdētāja Anita Batarags.

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi. Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Vai latviskas pirts tradīcijas ir akmenī iecirstas un tur neko mainīt nedrīkst? Par mainīgo un tradicionālo pirtī iešanu runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvju Pirts un SPA asociācijas vadītāja Aija Stepanova, pirtniece, latviešu tautas tradīciju izzinātāja Olita Puriņa un pirtniece Dace Purvinska.

Par latvieti var piedzimt, bet vai par latvieti var kļūt? Šo svarīgo jautājumu izzinām 4. maija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad tiekamies ar cittautiešiem, kuri Latviju sauc par savām mājām, bet, runājot par latviešiem, saka “mēs”.  Ar kādām sajūtām 4. maiju sagaida Latvijā jau ilgāku laiku dzīvojošie cittautieši, atklāj mūziķis Jorens Šteinhauers, Nacionālā teātra Muzikālās nodaļas vadītājs Aleksandrs Tomass Matjusons un neiroķirurģs no Šrilankas Kavšanta Malinka Rambadagalla, kurš dzīvo Rēzeknē, bet praktizē Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā un nu arī daļu laika aizvada Īrijā.

Daudziem jau piemirsies, kas ir stāvkundziņš. Bet varbūt jūs nemaz nezināt, kas tas ir? Arī par stāvkundziņu latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Par jaunajiem vārdiem stāsta Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Stāvkundziņš ir viens no vārdiem, kas iekļauts elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs". Tas iesniegts sabiedrības iesaistes iniciatīvā, kurai dots nosaukums "Iesaki vārdu!". Stāvkundziņš ir rotaļlieta ar noapaļotu apakšdaļu, ko nav iespējams apgāzt, jo zemā smaguma centra dēļ tā vienmēr atgriežas stāvus stāvoklī. Elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs" no 20. janvāra uzsākta sabiedrības iesaistes iniciatīva "Iesaki vārdu!". Tā ir daļa no Latvijas Zinātnes padomes finansētā pētījumu projekta "Mūsdienīgas metodes latviešu valodas leksisko resursu pilnveidei" un tā mērķis ir pētīt un attīstīt jaunākās metodes vārdnīcu papildināšanā, aptverot valodā lietotus, bet vārdnīcās vēl neiekļautus vārdus un to nozīmes. Par šogad iesūtītajiem un vārdnīcā jau iekļautajiem vārdiem stāsta Latvijas universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes aosciētā profesore Ilze Lokmane. Dite Liepa īpaši analizējusi valodas lietojumu medijos. Viņa atzīst, ka būtisku jaunumu nav, bet norāda, ka pārāk daudz medijos lieto vārdu izaicinājums.  "Nezinu, varbūt man vienai tagad ir tāda saasināta uztvere. Bet "skola ar fiziskās veselības izaicinājumiem", "bērni ar neiroloģiskiem kustību izaicinājumiem", "ģeopolitiskie izaicinājumi", "demogrāfijas problēmas ir lielākais izaicinājums". Humoram - "tualetes kā nepieciešamība un izaicinājums". Trīsreiz var minēt, kāds izaicinājums ir tualetēm. To gan ir teicis studijas viesis: "Tualetes kā nacionālo īpatnību izaicinājums."," piemērus min Dite Liepa. "Ja jums kaut kas pietrūkst, izaicinājums jums palīdzēs." Teju viss ir izaicinājums. "Ja klausās ziņu raidījumus, dienā tie ir 30 - 40 izaicinājumi," bilst Dite Liepa. Savukārt Andrejs Veisbergs min, ka daudzskaitlī mēdz lietot vārdu progresivitāte - progresivitātes. "Daudzās progresivitātes ir liels izaicinājums," piemēru min Andrejs Veisbergs. "Samērā jauns modes vārds, kas parādījies ļoti dīvainā formā, tā ir resilience un resilients. Turklāt ar "s" nevis "z". Ja mēs to lietojam, tad jābūt "z", jo nesakām "reserve" un līdzīgus vārdus. Tā ir angļu valoda, bet šim vārdam jau gadus divus vismaz ir stabilas terminoloģija apstiprināts vārds "noturība". Ļoti labs vārds. Bet bieži mēs dzirdam tagad kopā tā sauktos dubultvārdus - "resilientā noturība"."  "Esmu savācis vēl dažus šos dubultos [vārdus], kur parasti ir viens aizguvums, viens ir paša vārds," turpina Andrejs Veisbergs. "Nacionālā valstsvienība, zāļu medikamenti, testa pārbaude, potenciālās iespējas. Un tādu ir daudz."   

Latviešu valodas institūta pētnieces radījušas personvārdiem veltīto elektronisko vārdnīcu, kas ļauj izsekot dažādu latviešiem doto personvārdu cilmes un vēstures ceļiem, sākot no 13. gadsimta hroniku ierakstiem līdz 18. gadsimta reģistrējumiem. Kāpēc Baibas 18. gadsimtā bija sastopamas tikai Kurzemē un kādus senus vārdus mūsdienas vairs nedzirdam? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar vārdnīcu iepazīstina Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. Šobrīd vārdnīcā var aplūkot pirmos 200 publicētos šķirkļus. Bet tā jau tagad, pašā tās iesākumā, parāda, cik bagāta un mainīga ir latviešu personvārdu vēsture. Līdzās mūsdienās pazīstamajiem personvārdiem vēsturiskajos avotos lielākoties sastopami vārdi, kas izzuduši vai saglabājušies tikai uzvārdos, piemēram, Andārte, Babe, Jaspers, Kriškjānis, Ķestens, Saplīze, Šķērstens, Tenīss. Ir tādi, ko latvieši savā mēlē pārveidojuši tik ļoti, ka cilmes vārds bez pētnieka darba grūti atpazīstams, piemēram, Baiba, Šķērsts. Ir tādi, kas rāda izlokšņu vai latviešu personvārdu darināšanas bezgalīgās iespējas, piemēram, Dārčus (sieviešu vārds), Baibuža, Binne, Ilžuks, Ortija. Un ir tādi, ar kuriem var lepoties tikai balti, piemēram, Nameitis, Dotis, Gailis. Paraksts uz dokumenta savulaik bija nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla „Nav svarīgi, kas tu esi, bet būtiski, ka tev ir dokuments.” Tā atzīst Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu  doktore Anita Čerpinska, rādot vienus no senākajiem šajā arhīvā pieejamiem dokumentiem. No hercoga  eleganti vilktiem kruzuļiem līdz  zemnieka drebelīgam parakstam. Viņa ir izlikusi dokumentus ar sarkaniem vaska zīmogiem, ar Kurzemes-Zemgales hercogistes, ar Impēriskās Krievijas ģerboņiem, dažādu grāfu un baronu dzimtas simboliem iespiestiem vaskā. Šis  ir stāsts par laiku, kad paraksts bija nevis vienkārša formalitāte, bet gan nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla. -- Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.

Vai svētkus drīkst atzīmēt, vai tikai svinēt? Kā ir pareizi? Atbilde uz šo un citiem jautājumiem raidījuma Kā labāk dzīvot latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. "Jāpieņem, ka vārdam ir vairākas nozīmes (..) Atzīmēt var piezīmju grāmatiņā, atzīmēt var arī svētkus," norāda Andrejs Veisbergs. "Es nelietoju atzīmēt kopā ar svētkiem, bet man nav nekādu iebildumu, ka kāds to lieto. Varbūt ir mazliet atšķirība. Svinēt ir pamatīgi." Sanda Rapa norāda, ka Literārajā vārdnīcā vārdam atzīmēt ir noradīta nozīmē 'svinēt svētkus'. Tiesa, tā ir pēdējā no trim vārda nozīmēm. "Ir arī uzskats, ka atzīmēt ir nelatviskāks vārds nekā svinēt. Svinēt arī izklausās latviskāk," bilst Sanda Rapa.  

Klāt pavasaris, un dabā redzam ne tikai pirmos ziemas odus, bet pamodusies arī pa kādai mušai un bitei. Latviešu ticējumi vēstī, ka Ģertrūdes dienā, 17. martā no miega mostas bites, skudras, čūskas un citas dzīvās radības. Kā kukaiņi uztver pasauli sev apkārt un kas "ieslēdz" pavasari šiem dzīvniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Bībeles tulkojums latviešu valodā, pirmās skolas zemnieku bērniem, vairāki jaunvārdi un lērums citu panākumu, kurus var piedēvēt vācu mācītāja Ernsta Glika veikumam. Pārsteidzošā kārtā viņam līdz šim nav veltītas monogrāfijas, rakstu krājumi un biogrāfiski apcerējumi. Taad klajā nākusi Andra Pešeļa grāmata "Ernsts Gliks un latviešu Bībele", veltīta pirmajam latviešu Bībeles tulkotājam Ernstam Glikam. Kā Glika dzīves ceļš vijies caur Latviju; kā tapusi pirmā latviešu valodā izdotā Bībele un kādus Glika radītus vārdus vēl aizvien lietojam ikdienas latviešu valodā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā tiekamies ar grāmatas autoru, mācītāju Andri Pešeli. Sazināmies ar Alūksnes pilsētas gidi un Ernsta Glika dzīvesstāsta pētnieci Ilonu Riekstiņu. Vācbaltieša Augusta Bīlenšteina devums latviešu folklorā Spilgta personība Latvijas vēsturē ir arī Augusts Bīlenšteins, kuru šogad atminamies 200. gadadienā. Par viņa devumu latviešu folklorā stāsta literatūrzinātniece, valodniece Janīna Kursīte. „Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. Izglītota cilvēka goda lieta ir izprast vēsturi un izkopt šo sapratni. Mūsu personīgā dzīve iegūst plašāku vērienu, kad pamanām un uzzinām mūsu saites ar pagātni.” Pieminot šo vārdu autoru Augustu Bīlenštenu 200. gadadienā, Dobeles novada muzejā 4. martā notika  zinātniskā konference, kurā  dažādu jomu eksperti analizēja šī vācbaltu mācītāja, etnogrāfa, folkloras pētnieka, sabiedriskā darbinieka devumu latviešu kultūrā. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte ir pētījusi  Augusta Bīlenšteina devumu latviešu folklorā. Tātad  vācbaltietis,  dzimis Jelgavā, teju 40 gadus darba mūža pavadījis Dobelē, perfekti pārvaldījis latviešu valodu. Bērnībā viņa aukle ir bijusi latviete. Tagad tik varam spriest, cik tas ir bijis auklītes nopelns, cik paša neremdināmā interese par mūsu tautas vēsturisko un garīgo mantojumu. -- Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri.

Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) izveidojās pagājušā gadsimta  50. gados ar mērķi sekmēt latviešu tautas atbrīvošanu, Latvijas neatkarības atjaunošanu un kultūras saglabāšanu. Svinot organizācijas 70 gadus raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts pārrunājam PBLA nozīmi agrāk un transformāciju mūsdienās. Sarunājas PBLA priekšsēdis Pēteris Blumbergs, PBLA izpilddirektors Raits Eglīts, vēsturniece, LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētniece Kristīne Beķere un PBLA valdes loceklis, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā prezidents Frics Kristbergs.  1956. gada 25. februārī, apvienojot vairākas latviešu organizācijas dažādos kontinentos - Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centru, Latviešu apvienību Austrālijā un Amerikas latviešu apvienība - savu darbību uzsāka Pasaules brīvo latviešu apvienība. Kas šogad svin 70 gadu dzimšanas dienu. Šo apvienību veidoja ar domu apvienot latviešu trimdas organizācijas visā pasaulē. Savulaik tās mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana, latviskās kultūras saglabāšana. Šodien, brīvas Latvijas laikā, apvienība nav samierinājusies ar paveikto un joprojām ir patiesi liels un nozīmīgs spēlētājs pasaulē, stāstot par Latviju un latviešiem, kā arī vienojot visus ārpus Latvijas dzīvojošos domās un darbos par latviskuma saglabāšanu, vienlaikus mudinot iesaistīties arī sociāli politiskās norisēs.  Sveicot PBLA dzimšanas dienā, Saeimas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica sacīja, ka organizācija ir dibināta trimdā ar mērķi iestāties par brīvu Latviju. Šodien tā ir spēcīga un vienojoša balss pasaules latviešiem. Par to, kā šo spēcīgo un vienojošo balsi pasaules latviešiem ir izdevies noturēt gana spēcīgu un skaļu 70 gadu laikā, mainoties apstākļiem un mainoties dažādiem notikumiem pasaulē, šoreiz saruna raidījumā.

Pirms astoņdesmit gadiem, 1946. gada 14. februārī, nodibināja vienu no unikālākajām mācību iestādēm - Minsteres Latviešu ģimnāziju. Lai arī šobrīd skola savu darbību beigusi, reiz tā bija vienīgā pilna laika mācību iestāde ārpus Latvijas, kurā varēja iegūt vidējās izglītības diplomu latviešu valodā.  Savulaik šī mācību iestāde apliecinājusi arī to, ka latviešu valoda, kultūra un augsta līmeņa izglītība var pastāvēt arī ārpus Latvijas robežām.  Minsteres ģimnāziju droši var saukt par vietu, kur saglabāts pamats vai kādam arī atrasts ceļš uz latvietību, un, protams, tas bija veids, kā apgūt valodu un kultūru. Skola ir atstājusi nospiedumu diasporas vēsturē, arī latviskās identitātes uzturēšanā, un to apliecina arī absolventu vārdi, kas ir zināmi plašai Latvijas sabiedrībai un nav jāpaskaidro, tie ir Egils Levits, kurš vēlāk bija arī pedagogs, absolventu vidū ir arī Krišjānis Kariņš, Bruno Rubess, arī nesen mūžībā izsauktais Austris Grasis, un, protams, visi šodienas sarunas dalībnieki. Kopā ar bijušajiem skolēniem raidījumā Globālais latvietis 21.gadsimts atminamies skolas nospiedumu diasporas latviešu mūžos. Sarunājamies ar Minsteres latviešu ģimnāzijas absolventiem: stāsta nodibinājuma "Pasaules latviešu mākslas centrs" Cēsīs valdes loceklis Dainis Mjartāns, viņš ir Minsteres latviešu ģimnāzijas 40. izlaiduma absolvents 1985. gadā, kurš ir ar viens no gavenajiem ģimnāzijas 80 gadu svinību organizētājiem, Latviešu kopības Vācijā padomes priekšsēde Aija Ebdena, kura ir absolvējusi Minsteres latviešu ģimnāziju pirms 66 gadiem Minsteres bēgļu nometnē, muzeja "Latviešu pasaulē" izpilddirektors Uldis Dimiševskis, Minsteres ģimnāzijas 52. izlaiduma absolvents, no ASV sarunai pievienojas Holivudas filmu pēcapstrādes producents Artūrs Rūsis, Minsteres latviešu ģimnāzijas 1982. gada absolvents, bet no Vācijas - kinokritiķe Elīna Reitere, ka ģimnāziju absolvējusi 1998. gadā.

Onomastika ir valodniecības nozare, kas pēta visu veidu īpašvārdus un to cilmi. Par onomastiku latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa.

Pavārgrāmatas, ko  mēdz dēvēt par virtuves Bībeli, goda vietā celtas izstādē “Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas. Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas”. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pārlapojam pavārgrāmatas un skaidrojam, cik nozīmīgas ir latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts sveicienus sūtām no muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē", un pirms šo sarunu sākām, visi viens otram pajautājām - vai jūs esat paēduši? Jo saruna būs diezgan garšīga. Šobrīd muzejā goda vietā ir celtas "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas". Tieši ar šādu nosaukumu ir atklāta izstāde, kas ieskicē laiku pēc Otrā pasaules kara, kad, nonākot trimdā, daudzas latviešu saimnieces saskārās ar izaicinājumu, kā pagatavot pazīstamus un iemīļotus ēdienus, esot svešā vidē, turklāt arī trūcīgos apstākļos. Tādēļ jau bēgļu nometnēs pārpublicēja Latvijā pirms kara izdotās pavārgrāmatas. Kā arī sākot no pagājušā gadsimta 50. gadiem, iznākušas pirmās diasporā tapušās pavārgrāmatas, un tas ir turpinājies līdz pagājušā gadsimta 80.-90. gadiem. Šobrīd izstādē var aplūkot 20 pavārgrāmatas, kas ir izdotas dažādos laika posmos ārpus Latvijas. Vienlaikus ar šo izstādi arī rīt Latvijas Universitātes pētniecības projekts "Latviešu diasporas identitātes transformācijas: teksts, valoda, digitālā vide" un šī pētījuma viens no fokusiem ir arī aplūkot ēdienu klātbūtni diasporas tekstos - pētīt latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Pie sarunu galda diasporas gastropoētikas pētnieki: projekta vadītājs Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms, projekta pētniece Latvijas Universitātes lektore Ilze Šķestere, izstādes "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas" kuratores Marianna Auliciema un Jūlija Apse, kā arī muzeja "Latvieši pasaulē" pedagoģe un komunikācijas speciāliste Danute Grīnfelde.

Klajā nākusi vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmata "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Krišjānis Ķergalvis bija uzņēmējs, politiķis, būvuzņēmējs un viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem 20. gadsimta sākumā. Viņa pārziņā bija ēkas, kurās šodien daudzi rīdznieki un Rīgas viesi aizvada savu dzīvi, Ķergalvis, būdams ilggadējs Sv. Jāņa ģildes mūrnieku amata vecākais, Rīgas domes deputāts, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, mākslas kolekcionārs un mecenāts, savas dzīves laikā uzcēla vai pārbūvēja vismaz 76 dažādus objektus (rūpnīcas, baznīcas, skolas, cietumus, dzīvojamās mājas u. c.) Rīgā, Jūrmalā, Valmierā un Valkā. Caur viņa dzīvesstāstu iespējams ielūkoties arī tā laika latviešu pilsoniskās sabiedrības norisēs, ko raksturoja dižas idejas un lieli darbi. Ko zinām par Krišjāņa Ķergalvja dzīvi? Stāsta pētījuma autors - vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laikmetu, kurā rosīgi darbojas Krišjānis Ķergalvis, raksturo vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Zinātnes ziņās stāsts par mākslīgā intelekta radošajām spējām Mākslīgais intelekts radošumā var pārspēt vidusmēra cilvēku. Tā secinājuši Monreālas universitātes Kanādā pētnieki publikācijā žurnālā “Scientific Reports”, salīdzinot mākslīgā intelekta darbību un 100 tūkstošu cilvēku spējas. Mākslīgā intelekta rīku pamatā ir lielie valodas modeļi, kas lieliski apstrādā un saprot cilvēka valodu. Atsevišķi modeļi uzrādījuši labus un par cilvēkiem pat labākus rezultātus uzdevumos, kas paredzēti, lai mērītu oriģinālu domāšanu un ideju radīšanu. Taču vienlaikus 10% visradošāko cilvēku ir krietni priekšā mākslīgajam intelektam, īpaši tādos radošos uzdevumos kā dzejas un stāstu radīšana. Komentāru par pētnieku veikumu sniedz SIA “Elektroniskie sakari” Techritory programmas direktors Neils Kalniņš. Jautājumi par un ap mākslīgo intelektu ir daļa no viņa ikdienas, un sarunas iesākumā par to, vai mākslīgais intelekts vispār ir radošs un ko mēs saprotam ar mākslīgā intelekta radošumu?   

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri” ar Pirmā un Otrā pasaules kara laika armijās dienējušo karavīru sarakstiem. Datu bāzē būs atrodama informācija par apmēram 30 tūkstošiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara latviešu strēlniekiem, kā arī par gandrīz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri dienējuši vācu militārajās vienībās Otrā pasaules kara laikā. Kas redzams šajos sarakstos un kādus dzīvesstāstus slēpj daudzie tūkstoši karavīru vārdu un uzvārdu? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar datu bāzi iepazīstina Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Datubāzi nākotnē plānots papildināt ar citiem Latvijas Kara muzeja rīcībā esošiem vai muzejam uzticētiem karavīru sarakstiem. Ar laiku šī mājaslapa kļūs par vienotu platformu, kurā varēs atrast pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies 20. gadsimta pirmās puses militārajos konfliktos. Dabas objekti kā liecības par Pirmo pasaules karu "Bridīsim tā kā senos laikos," aicina ekspedīcijas vadītājs un sarunas biedrs - Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides un tūrisma eksperts Juris Smaļinskis. Mūsu gājiena mērķis - aplūkot liecības, kas veido priekšstatu par apstākļiem Pirmajā pasaules karā. Šīs liecības ir dabas objekti - priede ar lielām naglām kā izlūktornis un Lāčupītes avots kā iespējamā ūdens pasmelšanas vieta karavīriem. Rīgā, Pārdaugavā, nozīmīgu vietu aizņem Kleistu mežs, un mēs no braucamā ceļa dodamies mežā iekšā. Sarunas centrā ir Pirmā pasaules kara laiks, bet pa ceļam nevaram izvairīties no tā, kas piedzīvots pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Jura bērnībā, un, protams, no apjausmas par pašas vietas ģeogrāfiju. Stāsta Juris Smaļinskis.

Vai mūsdienās, dzīvojot digitālajā laikmetā, ir mainījies veids, kā runājam, rakstām un sazināmies? Vai sarežģītas emocijas mūsdienās spējam izteikt tikai emociju zīmītēs un vai rakstīšana ar roku vēl ir prasme ko pieprotam? Vai varam saprast un izklāstīt sarežgītus konceptus no galvas, vai tomēr brīvāk jūtamies digitālajā vidē, kur tiek labotas gan mūsu drukas kļūdas, gan dažkārt konkretizētas mūsu domas, piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību? Vai digitālās pasaules ātrums un saziņas intenstitāte šīs nianses nav noplicinājusi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente un Latviešu valodas aģentūras pētniece Justīne Bondare un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško. Vai mūsdienās ir mainījušies valodas lietojuma paradumi, tas, kā izsakām domas? Justīne Bondare: Es kā jauniete arī  ar vienaudžiem daudz runāju un cenšos saprast, kādi ir viņu valodas paradumi tieši digitālajā vidē. Saprotu, ka mums varbūt kaut kas ir palicis, bet jaunākiem valoda un paradumi mainās, kā viņi raksta, kā sazinās, tas ir ļoti mainījies. Un tas notiek ļoti strauji. Ja runājam par slengu, tas mainās arvien straujāk, un jau tagad saprast 2-3 gadus jaunāku jaunieti ir arvien grūtāk.  Solvita Umbraško: Neapšaubāmi mainās, jo šis ir jauns formāts, kas tiek veidots, balstoties uz dažādām digitālajām tehnoloģijām. Samērā jauns, ja skatāmies no cilvēciskās evolūcijas viedokļa un perspektīvas. Mūsu kognitīvie procesi tik ātri nemainās, kā mainās digitālā joma un digitālās tehnoloģijas. Cilvēks, protams, ir adaptīvs, un cilvēks mēģina adaptēties, un valoda tajā skaitā. Bet kādas ir tās kvalitatīvās izmaiņas - tas ir daudz sarežģītāks jautājums. Mēs domājam mazliet pa vecam, varbūt lēnāk un garākos teikumos un esam tehnoloģiski spiesti izteikties īsāk? Vai tas tāds stereotips? Solvita Umbraško: Drīzāk es domāju par informācijas apstrādes ātrumu un apjomu, ko cilvēks var apstrādāt. Informācijas pieejamība ir ļoti liela un plaša, bet cilvēka kognitīvās spējas tik ātri kā mašīnas nespēj apstrādāt to informāciju. Līdz ar to ir jāpieņem tāds kompromiss, vai mēs gribam daudz un paviršāk vai mazāk un pamatīgāk. Un starp to mēs balansējam. Tur arī parādās kvalitatīvās atšķirības, kā mēs apstrādājam informāciju, kas pieejama digitālā laikmetā. Mūsdienās tieši jaunas sievietes, kuras vairāk ievieš jaunus vārdus. To apstiprina arī pētnieces - jaunus vārdus ievieš tieši jaunākas sievietes, savā starpā runājoties.  Justīne Bondare: Tiešām sievietes ir valodas kustinātājas. Protams, pašlaik tieši jaunieši ir tādi valodas iekustinātāji. Tas, kuri vārdi nostabilizējas vai kuri pazūd, ir viņu ziņā. Bet arī pieaugušie šos vārdus lieto. Mēs visi lietojam tos vārdus, jo visi esam sociālajos medijos. Vairs nav šādu robežu. Daudz runāts par lasīšanu un lasītprasmi, vai tiešām ir vienalga, vai lasām grāmatu papīra formātā vai e-grāmatu, galvenais - kādu tekstu mēs lasām? Solvita Umbraško: Šis ir ļoti aktuāls pētījumu temats jau vairāk nekā 10 gadus, mēģinot šos formātus salīdzināt. Ir vēl viens formāts - audiogrāmatas.  Nē, nav vienalga. Tas ir atkarīgs no tekstiem, no cilvēka iepriekšējām valodas zināšanām un līmeņa, mērķa. Vieglākus tekstus, viegli uztveramu literatūru pieaugušajiem ir vienalga, vai viņi lasa elektroniski vai drukātā formātā. Sarežģītāki teksti, jomas specifiskie teksti ar daudz reti lietotiem jēdzieniem, to viennozīmīgi pētījumi parāda, ka vislabāk ir lasīt drukātās grāmatās.  Ja ir digitālais teksts, mums ir vēlme skrollēt uz leju, pārskatīt. Pat pētījumi rāda, ka nav vairs tāda horizontāle, mēs jau lasām "pa diagonāli". Līdz ar to mēs mazāk uztveram. Tā ir tāda virspusējā lasīšana. Arī no uztveres un apstrādes viedokļa - mums gribas ātrāk.  Vēl ļoti praktiska lieta. Ja mums ir grāmata vai žurnāls, mēs lasām, ja kaut ko nesaprotam, varam pašķirt lapu atpakaļ un paskatīties, salīdzināt, pārlasīt. Elektroniskā versijā to it kā arī var darīt - paskrollēt, bet tas no uztveres viedokļa ir sarežģītāk - uztrāpīt uz to lapu. Arī apjoma izpratne. Ja ir elektroniskā grāmata, grūti saprast, vai tās ir 10 lapas vai 100 lapas. Kad grāmata ir rokās, tu vari atgriezties daudz efektīvāk. Īpašs gēns "FOXP2" cilvēkiem ļauj iemācīties un lietot valodu Cilvēks ir unikāls ar to, ka atšķirībā no dzīvniekiem mums ir spēja runāt. Un ir izpētīts, ka par to ir atbildīgs gēns ar nosaukumu "FOXP2". Tātad  gēns, kas ir atbildīgs par runu un valodu. Šo gēnu atklāja pagājušā gadsimta 90. gados, kad zinātnieki kādā britu ģimenē sāka pētīt, kāpēc vairākiem šīs ģimenes locekļiem ir traucēta runa. Vairāk par šo gēnu un citiem faktoriem, kas  cilvēces vēsturē attīstīja runas spējas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Īzaks Rašals norāda, ka tādu sarežģītu procesu kā runas spēja nevar nodrošināt tikai viens gēns. Pagājušajā gadā zinātniekiem ASV Rokfellera universitātē ir izdevies atklāt vēl kādu gēnu, kas, iespējams, ir pat svarīgāks „mehānisms” cilvēka runas spēju nodrošināšanā. Rokfellera universitātes pētnieki šo jauno gēnu ar nosaukumu "NOVA1" ar gēnu rediģēšanas metodi pārnesa uz  pelēm un - nē, runāt cilvēku valodā peles gan nesāka. Kā teikts universitātes preses paziņojumā - "dzīvnieki vokalizēja savā starpā atšķirīgi, ar sarežģītākām vokalizācijām nekā pirms tam". Par jauno gēnu "NOVA1" stāsta Īzaks Rašals. Rubrikā "Iepazīstam Latvijas putnus" stāsts par lielo zīlīti

Metropolitēna opera vai Metropoles opera? Kā ir pareizi? Arī šo jautājumu iztirzāsim janvāra latviešu valodas stundā. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Andrejs Veisbergs aicina vēl šonedēļ iesniegt pieteikumus gada vārda un nevārda, kā arī spārnotā teiciena titulam. Ir jau saņemti vairāki labi piemēri. No iesūtītajiem materiāliem kā spārnotā teiciena piemērus viņš min - "mūsu nākotne ir vējā" un "Katram jākopj savs kaps". 

Gads ir atkal pagājis. Katram tas bijis ar saviem notikumiem bagāts. Arī Latvijas Radio piedzīvots ne mazums jaunumu un izmaiņu. Tāpat kā valstī un tāpat kā pasaulē. Kā ziņas, kas gāzušās mums pāri lielā ātrumā, ir ietekmējušas politiku, ekonomiku, kultūru un sportu. Vai un kas mainījies mūsu drošības sajūtās un vai drīz beigsies karš Eiropā? – to visu vērtējam 2025. gada notikumu apskatā, ko veidojuši Latvijas Radio žurnālisti un eksperti. 2025. gada nozīmīgākais notikums Latvijas politikā bija pašvaldību vēlēšanas Latvijas politikā aizvadīts saspringts un notikumiem bagāts gads, kurā valdošās koalīcijas lemtspēja un stabilitāte regulāri likta uz pārbaudi. Gada sākumu iezīmēja ieilgusī Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana, kam sekoja virkne skaļu lēmumu par vadošu amatpersonu nomaiņu, ministru rotācijas valdībā un asas debates par drošības politiku. Opozīcija vairākkārt izmantoja koalīcijas trauslumu, virzot strīdīgus likumprojektus, kas sašķēla gan politiķus, gan sabiedrību. Savukārt gadu noslēdza ilgas un grūtas budžeta sarunas, kurās atkal aktualizējās jautājums – cik stabila ir valdība un vai tā spēj vienoties ilgtermiņa lēmumos. Arhīvos ieskatījusies Agnija Lazdiņa. Analizē Eduards Liniņš un Andrejs Vasks. 2025. gadā Latvijā bija vērojama viena no augstākajām inflācijām Eiropas valstu vidū Augsta inflācija, nedienas ar nacionālo aviokompāniju „airBaltic”, obligāciju tirgus atdzīvošanās – tie ir tikai daži no 2025. Gada notikumiem ekonomikā. Lai arī tautsaimniecība sākusi atdzīvoties un augt, ekonomisti uzskata, ka attīstība ir salīdzinoši mērena un būtu nepieciešams grūdiens straujākai izaugsmei. Vairāki faktori ļauj cerēt, ka nākamgad ekonomikas izaugsmes ātrums var palielināties. Par gada notikumiem ekonomikā stāsta Sandra Dieziņa. Analizē Aiga Pelane un Jānis Priede. Noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā Šogad noslēdzās pārēja uz izglītību skolās tikai valsts valodā. Pārēja notika pakāpeniski, sākot no 2023. gada 1. septembra. Likumprojekta mērķis bija ne tikai valsts valodas stiprināšana, ber arī sabiedrības saliedētības kāpināšana un iekšējās drošības uzlabošana. Vai izdevās panākt šos mērķus un ko par to domā nevalstiskas organizācijas - Mihaila Ņikulkina ierakstā. Analizē Ilze Kuzmina un Mairita Znotiņa. Karš Ukrainā un miera sarunas 2025. gads Ukrainai nāca ar diezgan būtiskām pārmaiņām. Janvārī ASV prezidenta amatā Džo Baidenu nomainīja Donalds Tramps. Vēl pirms ierašanās Baltajā namā viņš bija paspējis izlielīties par kara Ukrainā izbeigšanu vienā diennaktī. Taču Trampa utopiskais priekšvēlēšanu sauklis izčākstēja gaisā tāpat kā diktatora Putina mērķis ieņemt Kijivu trīs dienās. Pirmā Ukrainas un Eiropas atklāsme par to, ka ASV pie varas nākusi absolūti citāda administrācija, bija Zelenska pirmā viesošanās Baltajā namā. Vārdu apmaiņa augstos toņos noslēdzās ar īstermiņa ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai. Abu pušu attiecības gan izdevās restartēt. Taču tai pat laikā restartēt Trampam izdevās arī Putina pašapziņu. Aizvadītā gada dinamikā, aplūkojot pušu attiecības un notikumus, ielūkojās kolēģis Rihards Plūme. Analizē Uģis Lībietis un Indra Sprance. "Straume" iegūst Oskaru Latvijas kino triumfs, Ginta Zilbaloža filmai "Straume" iegūstot Oskaru. Pēc desmit gadu pārtraukuma notikušie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki un Latviešu grāmatas piecsimtgades kulminācijas pasākumi ir būtiskākiem kultūras notikumi 2025. gadā. Notikumus apkopojusi Baiba Kušķe, vērtē Māra Rozenberga un Anda Buševica.  Pludmales volejbolistes izcīna pasaules čempionu titulu Sportā katrs gads ir piesātināts, bet šogad visi galvenie notikumi norisinājās un arī panākumi gūti gada otrajā pusē. Latvijas sportā centrālais notikums 2025. gadā bija Eiropas čempionāta finālturnīrs basketbolā vīriešiem. Turnīrs, kas tika gaidīts ar lielām ambīcijām un sapņiem pacīnīties par godalgām, Latvijas izlasei beidzās jau astotdaļfinālā. Bet spoži panākumi sporta saistās ar pludmales volejbolistu Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas uzvaru, izcīnot pasaules čempionu titulu. Notikumus atgādina Māris Bergs. Analizē Mārtiņš Kļavenieks un Elvis Jansons.

Nākamgad tiks pieminēta izcilās Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas (1926-2014) simtgade. Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” plāno izdot albumu ar teicējas dziesmām, tiešraides koncertu plāno Latvijas radio 3 „Klasika”. Taču rosība ap šī gaišā cilvēka piemiņu sākusies jau šī gada nogalē, “Saucējām” sarīkojot sociālajā medijā „Facebook” akciju, kas izaicina folkloras kopas visā Latvijā iedziedāt kādu no Margaritas Šakinas teiktajām dziesmām. Kā arī novembra beigās Latvijas Kultūras akadēmijā sarīkojot Margaritas Šakinas pieminēšanas vakaru. Dziesma “Atiet zosis klaigādamas”, kas skan raidījua ievadā, ir izcilās Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas vizītkarte. Teicēja jau kopš 2014. gada mīt viņā saulē, taču nākamgad atkal tiks pieminēta martā, Margaritas Šakinas simtajā dzimšanas dienā. Sarunu “Saucēju” dibinātāju un ilggadējo vadītāju Ivetu Tāli, „Facebook” akcijas iniciatori un “Saucēju” dziedātāju Kristīni Jansoni, kā arī folkloras kopas “Grodi” līdzdibinātāju un folkloras pētnieci Aīdu Rancāni. Ar Ivetu Tāli sazināmies attālināti. Rīgas un “Saucēju” vadītājas posms viņas dzīvē ir noslēdzies. Iveta dzīvo Jēkabpilī, tagad viņas folkloras kopa ir “Krāce”. Iveta Tāle arī raidījuma veidotāju Anda Buševicu pirms daudziem gadiem pierunāja doties uz Ogri pie Margaritas Šakinas. Toreiz tapa intervija. Margarita Šakina Latvijas folkloras kustības kontekstā īpaša arī tāpēc, ka folkloras vācēji viņas balsī ieklausījušies ilgākā dzīves nogrieznī, gandrīz divdesmit gadu garumā. Latviešu folkloras krātuvē Margaritas Šakinas dziesmas ir folkloristu Zaigas Sneibes un Andreja Krūmiņa kolekcijās. Radio fonotēkā glabājas etnomuzikologu Mārtiņa Boiko un Gitas Lanceres veiktie ieraksti, 90. gados teicēju ierakstīja Māris Jansons. 2006. gadā iznāca kompaktdisks “Caur sirdi debesīs”, kas no jauna teicējas ierakstus padarīja pieejamākus. Šis fakts iedvesmojis, piemēram, vokālo pedagoģi Zani Šmiti, tieši uz Margaritas Šakinas ierakstu bāzes pētīt, kā mainās tautas dziedātājas balss gadu gaitā. Taču ir vēl kāda interesanta tēma, ko no ierakstiem varētu izsecināt – kā mūža garumā mainās dziedātāja izvēlētais repertuārs. Ziemeļlatgales teicējas Margaritas Šakinas simtā jubileja svinama 2026. gada 13. martā. Līdz tam brīdim piedzīvosim Latvijas Radio 3 Klasika 1. studijas koncerta tiešraidi, jubilejas koncertu, kura ieskaņu piedzīvojām jau novembra notikušajā atmiņu vakarā, Jubileja pamudinājusi arī Latviešu folkloras krātuvi pārskatīt un digitalizēt teicējas ierakstus, papildināt tās ar Ivetas Tāles un Margitas Gūtmanes fotogrāfijām. “Saucēju” iedziedātu albumu plānots izdot nākamā gada beigās.

Valoda ir dzīva, kamēr tajā runā, bet tai ir nākotne, ja to turpina arī pētīt. Vairs nav tie laiki, kad valodu izpēte nozīmē tikai garum garas grāmatu un pierakstu lapas vai mutvārdu ekspedīcijas; mūsdienās palīdz digitālās tehnoloģijas un to paveikto labi redzam jau šodien, ikdienā izmantojot mākslīgo intelektu vai transkripciju latviešu valodā. Kā latviešu, lībiešu un latgaliešu valodas atrod savu vietu arī digitālajā pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas pētniece Antra Kļavinska un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošā pētniece, DHELI projekta valodas pētnieku grupas koordinatore Baiba Saulīte. Vai valoda mūsdienās var vēl dzīvot bez digitālās vides? "Diez vai var dzīvot, jo mēs saprotam, ka valoda visbiežāk tiek lietota arī digitālajā vidē mūsdienās daudz vairāk nekā kādreiz, mēs varam iegūt informāciju, kas ir rakstīta internetā, vai sazināmies biežāk ar tuviniekiem "WhatsApp", nevis mutiski," vērtē Baiba Saulīte "Es teiktu, ka nav iespējams, ka valoda paliek dzīva, ja tā netiek lietota digitālajā vidē." "Dažādās vietnēs pēta lingvistisko vitalitāti, sevišķi retāk lietotajām un mazajām valodām. Viens no aspektiem ir funkcionēšana digitālajā vidē, kas tiek ņemts vērā, arī vērtējot valodas vitalitāti un spēju turpmāk pastāvēt. Un sevišķi jaunā paaudze vairs nelieto, piemēram, vārdnīcas papīra formātā, bet galvenokārt jau izmanto digitālos resursus," papildina Antra Kļavinska. "Latviešu valodai ir diezgan labi digitālajā vidē. Domāju, ka neviens vairs nevar savu ikdienu iedomāties bez vārdnīcas "Tezaurs", kas paliek arvien labāka un labāka. Kur var atrast ne tikai vārdu pēc pamatformas, bet arī pēc dažādām formām locījumos. Var iegūt ļoti plašu informāciju," atzīst Baiba Saulīte. "Tāpat ir ļoti labas iespējas aplūkot konkrētu vārdu lietojumu dažādos kontekstos apjomīgos tekstu datos jeb korpusos un meklēt tur pēc īpašām pazīmēm. Piemēram, atrast visus darbības vārda saņemt teikuma priekšmetus - kas saņem. Latviešu valodai ir ļoti attīstījušies tieši pēdējos gados valodas resursi digitālajā vidē, arī ļoti mūsdienīgi un arī starptautiski atzīti un savietojami. Tas, kas ir marķēts mūsu datos, ir līdzīgi marķēts arī citām valodām, līdz ar to starp valodām var salīdzināt dažādas pazīmes." Kāpēc esperanto valoda nekļuva par universālu saziņas līdzekli? Esperanto ir mākslīgi radīta valoda, kuru izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē ebreju ārsts un poliglota Ludvigs Zāmenhofs ar domu veidot vienu ideālo valodu, kas palīdzētu tautām saprasties. Par esperanto valodu pasaules kontekstā stāsta valodniece Ina Druviete, Latvijas esperanto asociācijas prezidente Margarita Želve stāsta, cik šīs valodas pratēju un interesentu ir Latvijā. Bet sižeta iesākumā tā autore iepazīstina ar sevi esperanto valodā. "Bonan matenon!  Mia nomo estas Zane. – Labrīt, mans vārds ir Zane."  Runa ir par savulaik mākslīgi veidotu valodu – esperanto, aptuvenā tulkojumā no romāņu valodām  – „cerība”. Esperanto ir darināta no romāņu un ģermāņu valodām un šajā valodā šobrīd pēc neoficiāliem datiem runā aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju.  Latvijā  šī valoda bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Arī padomju laikā līdz pat PSRS sabrukumam Latvijas esperanto asociācijā bija vērojama liela aktivitāte. Par to, kāda šobrīd ir situācija ar esperanto runātājiem Latvijā, stāsta asociācijas prezidente Margarita Želve Margarita Želve stāsta, ka reizi trijos gados notiek Baltijas esperanto dienas, uz kurām parasti kopā sanāk vidēji 120-200 dalībnieku no 20-30 pasaules valstīm. Kā iemeslu tam, ka interese par šo valodu ir kritusies, Latvijas esperanto asociācijas  prezidente min angļu valodas popularitāti. Tam arī daļēji piekrīt valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Par to, kāpēc esperanto nav tik izplatīta kā agrāk, kāds ir tagadējais šīs valodas statuss un kuras no mākslīgi konstruētām  valodām ir populāras šobrīd, Inas Druvietes skaidrojums.   -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem vai atklājumiem, stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Viņš izvēlējies Randala Munro (Randall Munroe) grāmatu "What if..." (Ja nu...). Kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts - tās ir "Nopietnas zinātniskas atbildes uz absurdiem hipotētiskiem jautājumiem".  Mārtiņš Gills atzīst, ka šī grāmata noder prāta uzmundrināšanai. To var atvērt jebkurā vietā un izlasīt kādu jautājumu un sniegto atbildi.  

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Trešdaļa skolu ir saskārušās ar būtiskām grūtībām, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilnā pāreja notika pakāpeniski triju gadu laikā un šogad jau mācībām visās klašu grupās jānotiek tikai latviešu valodā. Par spīti tam, ka mācības latviski daļā mācību priekšmetu jau notika, bet vidējā izglītībā šis process sākās jau pirms 20 gadiem, ne visu skolu pedagogi, skolu vide, arī ģimenes spējuši panākt, lai bērniem ir pietiekošas latviešu valodas zināšanas mācību vielas apgūšanai. Kādas ir problēmas un kāds plāns tās risināt, diskutējam Krustpunktā. Analizē Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors, Jeļena Vediščeva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas pārstāve, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Kristīne Niedre-Lathere, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos, un Edvarts Krusts, vēsturnieks, bijušais Rīgas 13. vidusskolas skolotājs.