Podcasts about izr

  • 59PODCASTS
  • 483EPISODES
  • 22mAVG DURATION
  • 5WEEKLY NEW EPISODES
  • May 18, 2025LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about izr

Latest podcast episodes about izr

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál
Húsvét ünnepe után 4. vasárnap (Cantate) - Bence Imre

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál

Play Episode Listen Later May 18, 2025 27:59


Textus: Ézs 12,1-61 Azon a napon ezt fogod mondani: Hálát adok neked, Uram, mert bár haragudtál rám, elmúlt a haragod, és megvigasztaltál. Zsolt 30,6;Ézs 54,7;60,102 Íme, Isten az én szabadítóm, bízom és nem rettegek, mert erőm és énekem az Úr, megszabadított engem. 2Móz 15,2;Zsolt 18,2-3;118,14;Zsid 2,123 Örvendezve fogtok vizet merni a szabadulás forrásából. Ézs 55,1;Zak 13,1;Jn 4,10;7,37-384 Azon a napon ezt fogjátok mondani: Adjatok hálát az Úrnak, hirdessétek nevét! Adjátok tudtára nagy tetteit a nemzeteknek! Emlékeztessétek őket, hogy magasztos az ő neve! 1Krón 16,8-10;Zsolt 66,1-5;105,1-3;106,1-25 Énekeljetek az Úrnak, mert fenséges tetteket vitt véghez, hadd tudja meg ezt az egész föld! 6 Kiálts és ujjongj, Sion lakója, mert nagy közöttetek Izráel Szentje! *

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál
Húsvét ünnepe után 2. vasárnap (Misericordia domini) - Fülöp Mónika

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál

Play Episode Listen Later May 4, 2025 22:01


Textus: Ez 34,10-16.3110 Így szól az én Uram, az Úr: Én most a pásztorok ellen fordulok, és számon kérem tőlük a nyájamat. Gondoskodom róla, hogy ne ők legeltessék a nyájat, magukat sem fogják többé legeltetni a pásztorok. Kiragadom szájukból juhaimat, és többé nem esznek belőlük. Jer 23,1-411 Mert így szól az én Uram, az Úr: Majd én magam keresem meg juhaimat, és én viselem gondjukat. 12 Ahogyan a pásztor gondját viseli a nyájnak, amikor ott áll juhai között, amelyek szét voltak szóródva, úgy viselem gondját juhaimnak. Kiszabadítom őket mindenünnen, ahová csak szétszóródtak egy felhős, borús napon. Lk 15,413 Kivezetem őket a népek közül, és összegyűjtöm az országokból, azután beviszem őket a saját földjükre; Izráel hegyein, a völgyekben és az ország minden lakóhelyén fogom legeltetni őket. 14 Jó legelőn fogom legeltetni őket, és Izráel magas hegyein fognak majd tanyázni. Jó tanyájuk lesz, ott heverésznek, és kövér legelőn legelésznek Izráel hegyein. Zsolt 23,215 Én legeltetem juhaimat, és én keresek nekik pihenőhelyet – így szól az én Uram, az Úr. 16 Az elveszettet megkeresem, az eltévedtet visszaterelem, a sérültet bekötözöm, a gyengét erősítem, a kövérre és az erősre vigyázok; úgy legeltetem őket, ahogy kell. Mert ti az én juhaim, az én legelőm nyája vagytok. Emberek vagytok, én pedig Istenetek! – így szól az én Uram, az Úr. Zsolt 100,3

Zināmais nezināmajā
Statuss, nauda un prieka pēc - iemesli, kāpēc izvēlas studēt doktorantūrā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 24, 2025 46:25


Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle. Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi. "Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.  Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle. "Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis. Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?  "Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene. Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči. "Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822. Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk." Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.  Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.  Noslēgumā zinātnes ziņas Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas? Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta. Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem. Kāpēc žāvāšanās ir lipīga? Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū. Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).  Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.  

Zināmais nezināmajā
Māris Lielkalns: Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 23, 2025 51:41


Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál

Textus: Lk 24,13-35 13 Tanítványai közül ketten aznap egy faluba mentek, amely Jeruzsálemtől hatvanfutamnyira volt, és amelynek Emmaus a neve, 14 és beszélgettek egymással mindarról, ami történt. 15 Miközben egymással beszélgettek és vitáztak, maga Jézus is melléjük szegődött, és együtt ment velük. 16 Látásukat azonban mintha valami akadályozta volna, hogy ne ismerjék fel őt. Mk 16,12 17 Ő pedig így szólt hozzájuk: Miről beszélgettek egymással útközben? Erre szomorúan megálltak. 18 Majd megszólalt az egyik, név szerint Kleopás, és ezt mondta neki: Te vagy az egyetlen idegen Jeruzsálemben, aki nem tudod, mi történt ott ezekben a napokban? 19 Mi történt? – kérdezte tőlük. Ők így válaszoltak neki: Az, ami a názáreti Jézussal esett, aki cselekedetben és szóban hatalmas próféta volt Isten és az egész nép előtt; 20 és hogyan adták át főpapjaink és főembereink halálos ítéletre, és hogyan feszítették meg. 21 Pedig mi abban reménykedtünk, hogy ő fogja megváltani Izráelt. De ma már harmadik napja, hogy ezek történtek. 22 Ezenfelül néhány közülünk való asszony is megdöbbentett minket, akik kora hajnalban ott voltak a sírboltnál, 23 de nem találták ott a testét; eljöttek, és azt beszélték, hogy angyalok jelenését is látták, akik azt hirdették, hogy ő él. 24 El is mentek néhányan a velünk levők közül a sírhoz, és mindent úgy találtak, ahogyan az asszonyok beszélték; őt azonban nem látták. 25 Akkor ő így szólt hozzájuk: Ó, ti balgák! Milyen rest a szívetek, hogy mindazt elhiggyétek, amit megmondtak a próféták! Mk 16,14 26 Hát nem ezt kellett-e elszenvednie a Krisztusnak, és így megdicsőülnie? 27 És Mózestől meg valamennyi prófétától kezdve elmagyarázta nekik mindazt, ami az Írásokban róla szólt.5Móz 18,15; Zsolt 22; Ézs 9,6; 5328 Így értek el ahhoz a faluhoz, amelybe igyekeztek. Ő azonban úgy tett, mintha tovább akarna menni. 29 De azok unszolták és kérték: Maradj velünk, mert esteledik, a nap is lehanyatlott már! Bement hát, hogy velük maradjon. 30 És amikor asztalhoz telepedett velük, vette a kenyeret, megáldotta, megtörte és nekik adta. 31 Ekkor megnyílt a szemük, és felismerték, ő azonban eltűnt előlük. 32 Ekkor így szóltak egymáshoz: Nem hevült-e a szívünk, amikor beszélt hozzánk az úton, amikor feltárta előttünk az Írásokat? 33 Még abban az órában útra keltek, és visszatértek Jeruzsálembe, ahol egybegyűlve találták a tizenegyet és a velük levőket. 34 Ők elmondták, hogy valóban feltámadt az Úr, és megjelent Simonnak. 1Kor 15,4-535 Erre ők is elbeszélték, ami az úton történt, és hogy miként ismerték fel őt a kenyér megtöréséről.

Kultūras Rondo
Subjektīvs skatījums uz 90. gadiem. Izrāde "Baltijas teļš" Liepājas teātrī

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Apr 15, 2025 27:51


„Ja mēs visi darīsim savu darbu maksimāli labi, mēs būsim ļoti spēcīga nācija,” tā saka režisors Elmārs Seņkovs, kurš Liepājas teātrī nupat iestudējis izrādi ar nosaukumu „Baltijas teļš”. Šī vārdu spēle, kas, iespējams, daudzus dara piesardzīgus, nav drukas kļūda, bet autori uzsver, ka viņu mērķis nav ironizēt par „Baltijas ceļu”. Ar „teļiem” viņi apzīmē trīs jaunos, maksimālisma, spēka un enerģijas pilnos galvenos varoņus, kuri dzīvo šajā pārmaiņu laikā un katrs to pieredz pavisam citādāk. Viens ir ideālists, kurš aizrauj un saliedē ar spēcīgām uzrunām, otrs – skarbs bokseris ar dziļi nacionālu pārliecību, ko viņš aizstāv ar dūri un trīsstāvīgiem lamu vārdiem, trešais – izmanīgs biznesmenis, kurš domā trīs gājienus uz priekšu un pieskaņojas visiem vējiem, kas pūš. Dramaturgs Artūrs Dīcis programmiņā raksta, ka „jebkāda sakritība ar reāliem personāžiem būs tieši tikpat liela kā uz audekla uzgleznotai pīpei ar pīpi”, tomēr sazīmēt galveno varoņu prototipus nav grūti. Liepājas teātris šo izrādi piesaka kā „stāstu par seniem laikiem un trim latviešu tēviem, kuri bija un ir gatavi uz visu, lai cīnītos par brīvu Latviju un savas ģimenes laimi tajā. Brīvību viņi izcīnīja kopā. Bet laimes interpretācijas gan atšķīrās.” Izrādes veidotāji uzdod jautājumu: „Vai viņi būs gatavi sabradāt cita tautieša laimi, lai tiktu pie savas? Diez vai, jo mēs taču katrs apzināmies, ka tikai stipri un vienoti mēs spēsim nepazust kādā no vēstures lapaspusēm. Vai ne?” Kā uz to atbild izrādes veidotāji, kuri Atmodas laikā bija mazi bērni, bet šo laiku atceras caur savu vecāku pieredzi un šodien, paši būdami viņu vecumā, uzdod savus jautājumus par šo laiku? Izrādes veidotāji uzsver: šis ir viņu subjektīvs skatījums uz 90.gadiem, nevis mēģinājums rekonstruēt šo laiku un stāstīt „kā bija”. Tomēr viņi cer, ka skatītāji to neuztvers tikai kā stāstu par 90. gadiem, bet spēs tajā saskatīt arī alegoriju ar mūsdienām. -- Režisors Elmārs Seņkovs un dramaturgs Artūrs Dīcis iepriekš sadarbojušies izrādēs „Arī vaļiem ir bail” un „Ričards. Nekā personīga” Latvijas Nacionālajā teātrī, bet šis ir viņu pirmais kopdarbs Liepājā. Savukārt Seņkovs Liepājas teātrī neparastā skatuves valodā iestudējis kritiķu atzītu „triloģiju” – "Šekspīrs", "Grimmi", "Grieķi".

Vai zini?
Vai zini, ka "Mērnieku laiku" Ķenča prototipam Pidriķim Branderam bijušas septiņas meitas?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Apr 9, 2025 5:03


Stāsta mākslas vēsturniece un publiciste Elvita Ruka  Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” varoņi daudz vairāk ir bijuši spilgtas iztēles augļi, kaut daži saukti konkrētu māju vārdos. Ķencis ir bijis Pidriķis Branders – kuplas ģimenes izdarīgs tēvs. Lūk, kā Kārlis Ruks apraksta savas skolas gaitas pirmā pasaules kara laikā un iepazīšanos ar Ķenča dzimtu: "Lai kara apstākļos bērni nepaliktu "ābečniekos", tika organizētas mājskolas. Tāda nodibinājās arī kaimiņu "Jaunseviķos", un to es apmeklēju vairākas ziemas. Galvenā pasniedzēja bija mājas saimnieces Emīlijas māsa Lūcija, tāpēc to sauca par Lūcijas skolu. Viņa bija Ķenča prototipa Pidriķa Brandera meita. Atļaujos piezīmēt, ka Kaudzīšu Ķencis ir stipri kariķēts – viņš ir tālu no oriģināla. Lūcijas tēvs, "Kalnaķencu" saimnieks, ir gan tirgojies ar jēriem, kā daudzi piebaldzēni tanī laikā, bet vienlaikus aktīvi piedalījies sabiedriskajā dzīvē, bijis progresīvs saimnieks un visām septiņām meitām devis labu izglītību – ģimnāzijas vai augstāko. Visi progresīvās Branderu Lūcijas skolnieki, tai skaitā arī es, sekmīgi izturējām iestājeksāmenus ģimnāzijās, vidējās, arodskolās, skolotāju institūtos un citās līdzīgās mācību iestādēs. Esmu  pateicīgs par viņas pašaizliedzīgo izglītojošo darbu Pirmā pasaules kara laikā." Patiesībā Lūcija dokumentos bija Kornēlija. Dzīvē viņai šis vecāku dotais vārds tā nepaticies, ka savu radu vidū viņa likusi sevi dēvēt vienīgi kristītajā vārdā – par Lūciju. No 1914. līdz 1918.gada augustam viņa mācījusies Maskavas augstākajos sieviešu kursos medicīnas fakultātē. Pēdējo mācību gadu nepabeidza, tuvāk iepazīstoties ar sociālrevolucionāru Pēteri Zāģeri un, domām, idejām, jūtām saskanot, norunātā kopdzīvē bez reģistrācijas pārnākusi dzīvot viņa mājās.  Kopīgi viņi izveidojuši personisko bibliotēku ar vairāk kā pieciem tūkstošiem grāmatu, un devuši tai īpašu nosaukumu – "Brīvība". Cita Ķenča meita, brīvdomīgā Paulīne, trauksmaini aizbrauca meklēt laimi Krievijas impērijas karstākajā galā – Turkestānā un atrada arī, apprecoties ar sava vācu izcelsmes darba devēja dēlu. Tēvs Pidriķis Branders bijis stingri pret laulībām ar sveštautieti un izslēdzis nepaklausīgo meitu no mantojuma. Viņš nepieredzēja arī to brīdi, kad Paulīne svešumā mira un viņas māsa Lūcija cauri revolūcijas ugunīm 1917. gadā no Ašhabatas uz Latviju pārveda trīs viņas mazos bērnus. Kad tie no tuksnešu zemes nokļuva Piebalgā, tad latviski nemācēja pateikt ne vārda. Visi trīs bērni tika izdalīti pa māsu Branderu ģimenēm, atgūstot latviskās saknes un piederību. Ķenča ģimene izrādījās stipra un saliedēta, turklāt bērni netika šķiroti – kā savējie, tā audžubērni visi ieguva gan mājas, gan izglītību. Viena no tām bija arī mana, Elvitas Rukas, vecmāmiņa. Dzimusi kā Nadežda Eberts, Latvijā kļuvusi par Nadīnu, un, izejot pie vīra, par Ruku. Audžumātes Emīlijas ģimenē viņa pieredzējusi, kā pārmantotas slavenās piebaldzēnu aušanas tradīcijas – tiek lietotas vēveru īstās uzriktes un darba paņēmieni. Izrādās, ka Ķenča jeb Pidriķa Brandera ģimenē audekli ir austi cauru gadu un saražotie iztirgoti visā Krievzemē. Tomēr meitām nekas netika uzspiests, katra atrada savu ceļu. Herta Brandere, piemēram, teju pusgadsimtu bija leģendāra matemātikas skolotāja Rīgas 2. ģimnāzijā un materiāli atbalstīja māsas bērnu izglītību. Cita māsa, Ida, savukārt uzņēmās risku un “Ķencu” siena šķūnī slēpa māsas meitas vīru, Ruku Valdi, kad tas pārdroši bija aizbēdzis no vācu leģiona. Māsu savstarpējā izpalīdzība visos politiskajos laikmeta griežos palika apbrīnojami spēcīga. Visas Pidriķa meitas – Lūcija, Paulīne, Herta, Emīlija, Elīze, Ida un Karlīna – bija baudījušas labu izglītību un devušas to arī saviem bērniem, audžu bērniem un skolniekiem. Patstāvīgas, drosmīgas, dažādas un spilgtas sievietes – viņu dzīves stāsti vislabāk apliecina, cik tāls no oriģināla ir bijis brāļu Kaudzīšu izveidotais Ķenča tēls.  

Kultūras Rondo
Dejas izrādes "Brīvprātīgā verdzība" veidotājus interesē egoisma tēma

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Apr 2, 2025 14:37


Horeogrāfs Vladimirs Goršantovs kopā ar domubiedriem drīz skatītāju vērtējumam nodos laikmetīgās dejas izrādi „Brīvprātīgā verdzība”. Izrādes veidotājus interesē egoisma tēma, atklājot to ar ironiskiem elementiem, atsaucēm uz ikdienišķām un globālām situācijām. Pirmizrāde 5.aprīlī Ģertrūdes ielas teātrī. Izrādes producents ir laikmetīgās dejas kompānija "SIXTH".   Laikmetīgās dejas izrādi „Brīvprātīgā verdzība” būs iespēja redzēt arī 6.aprīlī.

Kultūras Rondo
Jaunumi Leļļu teātrī: pasaka "Runcis zābakos" un izrāde mazuļiem "Tīrs zobiņš un bumba"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 28, 2025 20:36


Veselas divas pirmizrādes šajā nedēļas nogalē gaidāmas Latvijas Leļļu teātrī. Pie skatītājiem nonāks gan klasiskās Šarla Pero pasakas „Runcis zābakos” iestudējums Vijas Blūzmas režijā ar izsmalcinātām marionešu lellēm, neparastām video projekcijām un atmiņā paliekošām dziesmām, gan mazuļiem no viena līdz divu gadu vecumam domātā izrāde „Tīrs zobiņš un bumba”, kur aktieri neiebildīs, ja mazākie skatītāji nolems rāpot pāri skatuvei. Ar zābaku novilkšanu sākas teātra piedzīvojums mazuļu izrādē “Tīrs zobiņš un bumba”, jo ieeja nelielajā Kamerzālē ir zeķēs: bērniem atļauts rāpot un steberēt pa skatuvi, kas iekārtota zāles vidū. Apkārt mīksti spilveni un tālāk arī krēsli vecākiem. Pēc īsas instrukcijas aktrises Rūta Dišlere un Irina Krasta ar rāmu smaidu iepazīstina ar lellēm – bumbu, mākoni, Mēnestiņu un saulīti. Izrāde nav didaktisks stāsts, kāpēc jāmazgā zobi – zobu birstes gan te parādās, bet vairāk kā rotaļbiedri. Aktrises iepazīstina arī ar krāsām un kustību – ātri, lēni, augšā lejā. Teksta šajā izrādē ir maz, nav arī strauju kustību vai skaļu trokšņu. Mazuļi labprāt tver krāsu bumbas un reaģē uz ierakstā dzirdamajiem smiekliem un dabas skaņām, bet vecāku jautrību izraisa bērnu spontānā iesaistīšanās izrādē. Šī ir otrā mazuļu izrāde Leļļu teātrī kopš atgriešanās atjaunotajās telpās, un tās autore ir aktrise un režisore Dana Avotiņa-Lāce, kura izrādē ielikusi arī daudz savas pieredzes. Kamēr mazuļi pēc izrādes Kamerzālē vēl spēlējas ar krāsainajām bumbām, turpat blakus kafejnīcā pie Mazās zāles jau sāk pulcēties bērnudārznieki, kas skatīsies otras jaunās izrādes “Runcis zābakos” ģenerālmēģinājumu. Pazīstamo pasaku par izmanīgo runci, kurš palīdz jaunajam Žakam nedienās – pārliecina karali, ka Žaks ir marķīzs, saved viņu kopā ar princesi un uzveic cilvēkēdāju – skatuves versijā veidojusi pieredzējusī leļļu teātra režisore Vija Blūzma. Klasiskajai Šarla Pero pasakai šis nav pirmais iestudējums Latvijas Leļļu teātrī, bet pirmoreiz smalki veidotās marionešu lelles saspēlējas ar Ivetas Sipunovas video projekcijām, kas šajā izrādē ir līdzvērtīgs aktieris, jo daļa tēlu dzīvo tikai projekcijās. Izrāde domāta bērniem no piecu gadu vecuma

Kultūras Rondo
Laiks ārpus teātra mani kārtīgi audzināja. Teātra dienā tiekamies ar aktieri Gerdu Lapošku

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 27, 2025 23:38


28. martā Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde iestudējumam "Karaļu spēle". Starptautiskajā Teātra dienā tiekamies ar šīs izrādes aktieri Gerdu Lapošku, kurš iedziļinājies Stefana Cveiga "Šaha novelē". Paralēli arī Federiko Garsijas Lorkas dzejā, jo maijā Hanzas peronā būs izrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Aktieris atzīst, ka dienu pirms pirmizrādes ir ļoti satraukta sajūta, naktī pat modies un jutis, ka atkārto tekstu, bet arī negrib koķetēt ar satraukumu, bailēm vai grūtumu, jo ir daudz strādāts un visam vajadzētu būt labi. "Laiks ārpus teātra mani kārtīgi audzināja," neslēpj Gerds Lapoška. Viņš atzīst, ka ir veiksme un laime, ka ir atgriezies Jaunajā Rīgas teātrī.  "Man ir brīnumstāstiņš par teātra būtību. Es biju aizgājis prom vairāk nekā pirms gada. Oktobrī kādā pasākumā satiku Māru Ķimeli, mēs sarunājāmies, viņa teica, ka man pašam vajag izdomāt, ko spēlēt," stāsta Gerds Lapoška. Viņa noradīja uz Cveiga "Šaha noveli".  "Pagājis gads, esmu atpakaļ teātrī, kaut ko vajag spēlēt, citi kolēģi aizņemti jauniestudējumos un Alvis [Hermanis] no zila gaisa atceras par Cveigu un "Šaha noveli". Tajā brīdī es domāju, cik interesanti, Māra to jau minēja," stāsta Gerds Lapoška. "Tagad pirms pāris dienām Kristīne Jurjāne man no noliktavas atnes žaketi kostīmam. Es to piemēru, lieku rokas kabatās un izvelku ļoti vecu... Mēs zinām, kostīmos bieži var atrast dažādus papīrīšus, ko aktieri ieliek un kas tur paliek. Es izvelku Māras Ķimeles vizītkarti, 15 gadus vecu. Kā tas savelkas. Neticami. Domāju, viss ir pareizi un atgriešanās ar šo stāstu ir ļoti labs izaicinājums kārtīgi strādāt."  Aktieris vērtē, ka tā nav monoizrāde, lai arī viņš viens, ir vairāki varoņi, ir mūzika, atsevišķs varonis ir gaismas. Tas ir citādi nekā monoizrādēs. Izrādes pamatā Stefana Cveiga “Šaha novele”. Pasaules čempions šahā Mirko Čentovičs ar pasažieru tvaikoni dodas uz Argentīnu gūt jaunas uzvaras, jo Eiropa un Amerika jau pieveikta. Tvaikoņa pasažieri vēlas izmēģināt savus spēkus pret čempionu un aicina uz spēli. Kad spēle gandrīz jau zaudēta, negaidīti uzrodas kāds kungs -noslēpumains šaha amatieris. Spēlē satiekas divas dažādas pasaules. Viņi spēlē viens pret otru, bet patiesā spēle norit viņos pašos. Katram uzvara un zaudējums nozīmē kaut ko citu. Un stāsts, protams, vairs nav par šahu. Izrādes režisore - Linda Zaharova, kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks - Niks Cipruss, lomā - Gerds Lapoška. Savukārt 27. un 28. maijā Hanzas peronā būs iskatāma zrāde "Nazis sirdī iestrēdzis". Tā balstīta Federiko Garsijas Lorkas dzejā un Haralda Sīmaņa mūzikā no izrādes "Kliedziens". Izrādē piedalās aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, un tās vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Dace Ignatova.  80. gados iestudētā izrāde "Kliedziens" tapa pēc aktrises Marinas Janaus iniciatīvas, piedaloties scenogrāfam Ilmāram Blumbergam un režisoram Viktoram Jansonam. Šajā ciklā latviešu dziesminieku Haraldu Sīmani iedvesmojuši spāņu un romu tautu mūzikas ritmi un noskaņas.

Vai zini?
Vai zini, kas ir "melnais kabinets"?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 24, 2025 4:29


Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Aizmetņus “melnā kabineta” (black cabinet) idejai varam meklēt gan teātra paņēmienos tādās tālās austrumzemēs kā Japānā un Ķīnā, gan arī ēnu teātrī. Ir uzskats, ka tieši ēnu teātris ir senākais teātra veids un ka pirms tūkstošiem gadu pirmatnējie cilvēki, sēdēdami apkārt ugunskuram, savus medību stāstus ilustrēja ar ēnu spēlēm. “Melnais kabinets” ir teātra tehnika, ar kuras palīdzību skatītāja acu priekšā tiek radīts brīnums – lelles šķietami kustas pašas. Kāpēc? Jo lelle ar gaismas palīdzību melniem aizkariem aptumšotā vai melnu audumu iztapsētā telpā ir izcelta, bet pats leļļinieks ir skatītājam neredzams, jo ir ietērpts no matu galiņiem līdz papēžiem melnā, bieži vien samta apģērbā. “Melnā kabineta” principus darbībā ir iespējams vērot režisora Edgara Kaufelda vizuāli precīzajā izrādē “Lasis Stasis” (2024) Latvijas Leļļu teātrī. Izrāde, kuras pamatā ir rakstnieces Dainas Tabūnas grāmata bērniem “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (“Liels un mazs”, 2022) mazus un arī lielus skatītājus ieved dziļi zemūdens pasaulē. Pašķiroties apritīgi darinātam ūdenszāļu priekškaram, no dzelmes tumsas skatītāji ierauga iznirstam lašu ģimeni, iepazīst jūraszirdziņu pāri, vēro garneles un krabja attiecības, kamēr Latvijas Leļļu teātra aktieri, vadot lelles, melnā samta ietērpā, akrobātiskā izveicībā mainot mizanscēnas, paši paliek neredzami.  Šis princips balstās acu apmānā – uz melna fona melni objekti nav tik viegli pamanāmi. Šo paņēmienu savulaik 19. gadsimtā izmantoja arī iluzionisti, lai pēkšņi skatītājiem ļautu ieraudzīt lidojošus priekšmetus vai pat imitēt garu izsaukšanu telpā. Tas tolaik ļāva attīstīties arī iluzionistu šoviem. Līdz ar elektrības izgudrošanu paplašinājās tehniskās iespējas “melnā kabineta” maģijas atklāšanā uz skatuves. Lielu lomu tajā iemantoja gaismas. Tālab “melnā kabineta” principu dažkārt dēvē ne tikai par “melno teātri” (black theatre), bet arī par “melno gaismas teātri” (black light theatre). Eksperimentējot ar šo tehniku, jaunu dramatiski estētisku elpu “melnajam teātrim” 20. gadsimta piecdesmitajos gados iedvesa franču teātra praktiķis Žoržs Lafajs (George Lafaye), ko dēvē par “leļļu mākslas Einšteinu”. Viņa režijā “melnajā kabinetā” tapa pat erotiski iestudējumi. Piemēram, slavenākajā viņa izrādē “Džons un Mārša” (1952) balts cilindrs izspēlē kaislīgas attiecības ar rozā strausa spalvu boa. Savukārt izrādē “Ziņa” (1953), lokot avīzi, tiek atdarināts kaislē pastrādāts noziegums, ko skatītāji vēro sēžot tumsā. Kaislības vērojamas arī Latvijas Leļļu teātra izrādē “Leģendārā” (rež. Edgars Kaufelds, 2024), kas veltīta latviešu režisorei Tīnai Hercbergai. Jubilejas izrādē, kur izmantota arī “melnā kabineta” tehnika, skatītāji vienā no ainām vēro pāra attiecību spriedzi starp divām metāliskām spirāļlellēm, kuras fatāli izdejo tango ritmus. Izrāde “Leģendārā” ne tikai rekonstruē savulaik milzu popularitāti iemantojušu izrādi pieaugušajiem “Interlellis-67” (1967), bet skatītājam paver arī leļļu mākslas aizkulises, atklājot sarežģīto kustību ģeometriju, vadot dažāda tipa lelles. Populārs un profesionāls melnā gaismas teātra piegājiens jau kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem un arī vēl aizvien ir Čehijā, jo tieši uz Prāgu leļļu teātra praktiķi dodas apgūt šos paņēmienus praksē. Melnajā gaismas teātrī mūsdienās mēdz izmantot ne tikai garos stieņos iestiprinātas lelles, ko vada neredzamie leļļinieki vai īpašas konstrukcijas, bet arī objektus, kuri ir izteiksmīgi redzami tikai ultravioleto staru gaismā luminiscējošo īpašu vai krāsu dēļ.

Atspere
Mūsu pasaulslavenā operdīva Elīna Garanča: Man kaut kā nav laika apstāties!

Atspere

Play Episode Listen Later Mar 22, 2025


"Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties!" Tā vakar, 21. martā, restorānā "Kaļķu vārti" rīkotajā preses konferencē pauda pasaulslavenā latviešu operdīva Elīna Garanča. Dzintaru koncertzālē 29. jūnijā notiks projekta "Elīna Garanča un draugi" koncerts, kuru diriģēs maestro Karels Marks Šišons. Kopā ar Garanču uz skatuves būs ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vans un rumāņu soprāns Jūlija Marija Dana. Pati Elīna Garanča izpildīs populārākās ārijas no pasaules opermūzikas repertuāra. Elīna Garanča uzstājusies pasaules visslavenākajos opernamos un koncertzālēs. Īpaši slavena ir viņas atveidotā Karmena: šo lomu Elīna dziedājusi daudzos operteātros, piemēram, Londonas Karaliskajā operā, Bavārijas Valsts operā, Valensijas "Palau de les Arts Reina Sofía" un Ņujorkas Metropoles operā. Un tieši šovakar, 22. martā, pulksten 20 ciklā "Sestdienas vakars Operā", svinot Žorža Bizē operas "Karmena" 150. gadskārtu, baudīsim šo operu ar Elīnu Garanču titullomā Ņujorkas Metropoles opernama izrādes ierakstā, kas veikts 2010. gadā. Bet 21. marta preses konferences ietvaros sarunā ar Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni dziedātāja stāstīja ne tikai par 29. jūnijā Dzintaru koncertzālē gaidāmo koncertu, bet arī par citām savas radošās un privātās dzīves aktualitātēm, ieskicējot savus plānus tuvākajai un tālākajai nākotnei. Ojārs Rubenis: Man ir liels gods atkal būt kopā ar Elīnu Garanču. Patiešām nesaprotu, kā tu to visu laiku spēj: audzināt divus bērnus, būt formā un būt pasaules zvaigzne, ar kuru mēs patiešām ļoti, ļoti lepojamies. Bet gribu sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: Elīn, kā tev aizvadītajā gadā ir gājis? Elīna Garanča: Paldies par tik jaukiem un siltiem vārdiem, Ojār! Katrs šāds epitets, manuprāt, pieliek vismaz piecus gadus klāt, un tik veca es vēl īsti nejūtos... (smejas) Bet jebkurā gadījumā, atskatoties atpakaļ, bijuši tiešām brīnišķīgi koncerti, un esmu ārkārtīgi priecīga, ka mums tiek dota iespēja katru gadu šeit atgriezties ar koncertu "Elīna Garanča un draugi". Faktiski tas ir tāds jauks festivāls ne tikai vietējai, bet arī plašākai publikai, un mēs priecājamies allaž atrast jaunus dziedātājus un saņemt no klausītājiem tiešo atgriezenisko saiti – sak', "šitas man patika" un "šitas man ļoti patika" (smaida). Un bieži vien tie ir dziedātāji, kuri varbūt nav tik pazīstami – tad ir tāds dubultais prieks. Šis gads mākslinieciski bijis šausmīgi pilns ar neskaitāmiem pārlidojumiem un daudziem interesantiem projektiem; arī privāti esmu sākusi dažas aktivitātes – varbūt pat negaidītas, bet ļoti iepriecinošas. Katru gadu es saku: šis būs pēdējais gads, jo sanāk tik daudz visa kā, bet šis gads būs tiešām pēdējais, kad būs tik ārkārtīgi daudz visa kā, jo jāsāk ieskatīties pasē un jāizvērtē, vai tiešām ir vērts visur būt un kāpēc ir visur jābūt. Bet nu – tik ilgi, kamēr vēl varu, kamēr skan, kamēr publika nāk un kamēr ir interese, protams, negribas atstāt to visu novārtā. Pirms sākam runāt par mākslu un festivālu… Zinu, ka tev, Elīn, šis gads nācis ar jaunu izaicinājumu, kas man pašam ir ārkārtīgi tuvs – ar to nodarbojos vairāk nekā 30 gadu garumā. Un tad, kad dabūju zināt, ka arī tu esi sasparojusies slēpot ar kalnu slēpēm un dzirdēju, ka ar savām meitenēm slēpo, nodomāju – nu, tā: var taču apaukstēties, var taču kaut ko salauzt... Kā tev gāja, Elīn? (smejas) Slēpot aizbraucām visa ģimene. Vīrs gan trešajā dienā izstājās no stafetes, bet mēs, meitenes, turpinājām. Nodomāju – nu, ja nokritīšu un salauzīšu roku, tāpat var dziedāt, ar izsistu plecu arī var… Ir arī bijis gadījums, kad ar pārrautu saiti un kruķiem var uziet uz skatuves... Man bija plāns to iemācīties, un to arī izdarīju – protams, pietiekami labā līmenī, un meitenes ir stāvā sajūsmā. Šis dinamiskais sports ir jauka atkāpe [no ikdienas], lai vienkārši izvēdinātu galvu. Šīs nedēļas laikā nokritu kādas simt reizes, bet tas jau nekas. Kā man brālis teica – neapstājies pie tā, ka esi pakritusi, jākoncentrējas uz to, kā piecelsies! Bet tad tu slēposi arī turpmāk?  Es domāju, ka es slēpošu. Distanču slēpošana Latvijā mums visiem, protams, ir pazīstama, bet laisties no kalna ir pavisam kas cits. Uz melnajām trasēm netēmēšu, un tas man arī nav vajadzīgs, bet nu pa zilo trasi tā laiski un eleganti nošļūkt gan jau ka varēšu. (smejas) Un otra milzīgā aizraušanās, kas tev tuva – tu liec puzles! Milzīgos daudzumos, veselām sienām un milzīgos ātrumos. Un tas, kas mani pārsteidza, ka Vīnes Valsts opera pēc divdesmit sadarbības gadiem tev uzdāvinājusi milzīgu puzli – fotogrāfiju ar tevi Amnerisas lomā. Vai tu to jau saliki?  Jā! (smejas) Tā bija maziņa, tikai divi tūkstoši gabaliņu, lai gan grūtākais bija tas, ka šeit bija siena – visa brūnīgos toņos. Bet sanāca! Jā, puzles ir tāda aizraušanās. Patiesībā ikdienā man pacietība nepiemīt, tāpēc pati par sevi brīnos, ka puzles iesūc mani tādā kā paralēlā universā, taču man jāatzīst: kamēr lieku puzli, ļoti labi mācos arī [lomu] tekstus. Jo es nemāku apsēsties ar notīm un trīs stundas tajās koncentrēti skatīties. Man visu laiku jādara kaut kas paralēli, un ar puzli un notīm blakus tiešām sanāk. Pašlaik man dienaskārtībā ir lielais darbs, kuram ir 33 600 gabaliņu, un no desmit somām saliktas astoņas. Nu, nav laika pieķerties tām pēdējām divām... Un kur tu liec saliktās puzles? Jauc ārā? Dažreiz izjaucu un izmetu, bet ir viena puzle ar 18 tūkstošiem: tā ir ierāmēta. Un ir vēl viena, kas ir ar deviņiem tūkstošiem. Nezinu, ko darīšu ar šo lielo, jo nevienai sienai tā neder. Varētu būt kā grīdas mozaīka. Tavs uzvaras gājiens, sasniedzot karjeras īpašo punktu, kuru tu pati biji izvēlējusies, ir Amnerisa Verdi "Aīdā". Man arī bija tā laime to noskatīties Vīnes Valsts operā, un tu biji brīnišķīga. Cik operteātros jau esi Amnerisu atveidojusi? Pieci, seši droši vien varētu būt. Vēl būs punkts uz "i" šogad maijā – Ņujorkas Metropoles iestudējumā, kuram bija pirmizrāde pagājušajā gadā: tā droši vien būs vislielākā skatuve, kur šī loma tiks nodziedāta. Bet tā ir. Kad man bija septiņpadsmit un izdomāju, ka gribu kļūt par dziedātāju, pirmā pusgada laikā sāku skatīties repertuāru. Sapratu, ka jāiemācās Pelnrušķīte, jo tur ir tik ārkārtīgi daudz mazo notiņu, ka to paveikt – iztīrīt koloratūras tādā līmenī, kādā tām ir jābūt –, tas būtu milzīgs izaicinājums. Bet skaistākā loma, kas uzrakstīta mecosoprānam, ir Amnerisa. Un es toreiz nodomāju: ja to nodziedāšu, patiesībā dziedāt varētu arī beigt, jo mani sapņi būs piepildīti. Bet nu… Izrādās, ka ir arī citas lomas, un izrādās, ka ir arī Vāgners – nu, kaut kā nav laika apstāties! Bet šī partija man ļoti patīk, un esmu priecīga, ka man bijusi iespēja to dziedāt skaistos teātros ar kolosāliem kolēģiem. Noteikti ir arī kāda jauna loma, pie kuras tu šobrīd strādā. Ir vairākas lomas. Un tas savā ziņā ir izaicinājums, jo faktiski nevaru saprast, kurā virzienā tagad lai iet, jo tas skaistākais, kas mecosoprānam bijis, ir jau izdziedāts. Tāda automātiskā attīstība uz soprānu – tas tik vienkārši nemaz nav, jo vajadzīga gan fiziskā kondīcija, gan saišu izturība. Arī laiks sagatavoties. Bet ir, piemēram, tādas partijas kā Ortrūde no Vāgnera "Loengrīna", kas ir jau ieplānota; ir tā pati Judīte no Bēlas Bartoka operas ungāru valodā. Ir doma par Kerubīni "Mēdeju", kas būtu ļoti interesanti – viņu spēlēt. (..) Ir doma arī par pavisam traku Lēdiju Makbetu, kuru tīri psiholoģiskajā ziņā būtu interesanti spēlēt. Arī Ariadne Riharda Štrausa operā "Ariadne Naksā". Nu, un tad būs pienācis laiks arī beigt, tad jau pietiks. Bet šis plāns izskatās uz pieciem, sešiem, septiņiem gadiem! Jā, faktiski kādiem septiņiem gadiem. Vēl nav visi iestudējumi pa teātriem salikti, bet, teiksim, tās ir partijas, uz kurām varētu skatīties un ar kurām varētu spert nākamo soli.  Londonā tu tūlīt dziedāsi Verdi Rekviēmu ar Rikardo Muti. Pēc kāda principa tu izvēlies diriģentus, pie kuriem esi vai neesi gatava strādāt? Muti neizvēlas – viņš pats izvēlas! Ja Muti zvana un saka, ka jābrauc, tad es arī braucu. Un daru to labprāt, jo uzskatu, ka viņa diriģētais Verdi Rekviēms ir kaut kas ļoti īpašs. Vismaz mani tas uzrunā pavisam savādākā līmenī, manierē un veidā. Un, ja man tiešām nav jau kādi noslēgti līgumi, tad vienmēr, kad Muti sauc, es braucu, jo tas mani emocionāli uzlādē; tas ir psiholoģiski liels pārdzīvojums – dziedāt šo skaņdarbu viņa vadībā. Vai bijuši arī gadījumi, kad esi atteikusies no kāda diriģenta? Nē, patiesībā nē. Ja atsakos, tad atsakos no iestudējumiem, jo gala beigās mums, dziedātājiem, jākāpj uz skatuves un to, ko komponists un libretists uzrakstījis, jāmēģina pārraidīt publikai. Tu esi kā darba rīks – tev jāmēģina izstāstīt konkrētā personāža pārdzīvojumi un situācija. Ja ir pilnīgi traks iestudējums un tajā grūti atrast sev tuvu vidi… Lai gan man nav bijis tā, ka es no kaut kā būtu izstājusies ar lielu skandālu. Ja runājam par šī gada koncertu Jūrmalā. Kas būs šīs vasaras galvenās zvaigznes un ar ko viņas ir īpaši vērā ņemamas, ka tu viņas es uzaicinājusi? Mums ir divi dziedātāji. Viens no viņiem ir ķīniešu-austrāliešu tenors Kans Vangs, ar kuru mans vīrs sastrādājies, ja nemaldos, Pučīni "Bohēmas" izrādēs. Viņš, tāpat kā es, ir viens no Kārdifas dziedātāju konkursa uzvarētājiem. Viņš tajā neuzvarēja, bet tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka ne vienmēr visi uzvarētāji pēc tam arī izveido karjeru. Par viņu runā, ka viņš varētu būt jaunais Pavaroti aizvietotājs. Man gan ļoti nepatīk, ja dziedātājus salīdzina, jo uzskatu, ka ikkatram dziedātājam ir savs īpašais, unikālais talants un tembrs. Bet viņam ir tiešām skaista karjera liriskajā repertuārā. Viņa tenors uzrunā un silda ar savu tembru. Viņam pasaules kartē ir ļoti skaisti piedāvājumi – vienalga, vai tā būtu Čikāgas Liriskā opera, Ņujorkas Metropole, Minhene vai Berlīne. Viņš ir starptautiska zvaigzne. Otra ir dziedātāja Jūlija Marija Dana no Rumānijas, kā mēs viņu saucam – apslēptais dārgums. Atkal jau – ja gribētu salīdzināt, viņa varētu būt tāda jaunā Andžela Georgiu ar ļoti siltu liriskā soprāna balsi, kura faktiski savā ziņā ir izvēlējusies slēpties no milzīgas preses uzmanības, jo uzskata, ka labāk šo laiku ir veltīt savas balss un personības izkopšanai, nekā sarunāties ar presi un būt mediju vidē. Ja apzinies, ka ne visi var izturēt šo spiedienu, pārlidojumus, uzmanību un to, ka katru reizi tev atkal jārada jauns brīnums, tad faktiski tāda nedaudz atturēšanās dziedātājam nemaz par sliktu nenāk. Viņa ir kārtīgs liriskais soprāns ar starptautisku karjeru. Ar viņu vēl neesam sastrādājušies, bet esam ļoti daudz ko ar viņu izrunājuši; ļoti daudzi cilvēki ļoti, ļoti pozitīvi izsakās par viņu. Tas, ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mūs uzrunā un aizkustina. Tagad notiek repertuāra salikšana. Kā jau parasti, šajos koncertos pirmā ir nopietnā jeb klasiskā daļa, bet izklaidējošāks materiāls iekļauts otrajā daļā – lai publiku var gandarīt ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli. Kā ir sastādīt programmu Dzintariem, kur ir visraibākā publika, kura ar nopietnām lietām varbūt ne vienmēr grib sastapties? Vai jūs ar Karelu Marku Šišonu domājat par to, lai skanētu ne tikai tie skaņdarbi, kas ir ļoti populāri, bet arī tādi, kas mums, publikai, iemācītu to, pie kā mums vajadzētu pierast? Tādi nopietni un labi. Jo, kā mēs zinām, ir tā, ka pie Vāgnera ir jāpierod, kamēr Verdi var diezgan labi klausīties. Šajā ziņā jāatzīst, ka mans vīrs Karels ir ļoti veiksmīgs programmu salicējs – viņam ir sava stratēģija. Nezinu, vai to var saukt par kādu noslēpumu, bet viņam patiešām vienmēr sanāk ļoti veiksmīgi šīs programmas veidot ar kulminācijas efektu – dot cilvēkiem kaut ko, kas viņus uzrunā, tad iedot mazu atelpu, un tad atkal viņus vest uz nākamo soli, un tad atkal seko atelpa ar vairāk pazīstamiem un mazāk pazīstamiem gabaliem. Mēs vienmēr jautājam arī pašiem dziedātājiem – lai viņi šajos koncertos var parādīt sevi vislabākajā vokālajā gaismā. Un tajā pašā laikā publikai piedāvātu melodijas – gan atpazīstamas, gan mazāk atpazīstamas, bet tai pašā laikā veidojot tādu kāpienu, lai beigās sanāk riktīgs uzrāviens!  Protams, beigās vienmēr ir popūrijs, kad tiek saliktas vairākas populāras melodijas kopā ar ļoti skaistiem, zem atvērtām debesīm veidotiem koncertu aranžējumiem, ko Karels arī ļoti bieži apstrādā. Pati savās interesēs vienmēr meklēju kādu jaunu āriju, jaunu personāžu, kuru vēl neesmu dziedājusi, un katru reizi līdz šim tā ir sanācis. Domājot par nākotnes repertuāru, šādi koncerti ir arī platforma – sākt apdziedāt ārijas, gūt pieredzi ar adrenalīnu un ar publikas klātbūtni, lai pēc tam konkrēto pēc kādiem gadiem varētu dziedāt uz skatuves, izrādē. Iznāk tāda kā bāzes iestrādāšana. Šogad arī droši vien tā būs: no manas puses jau pieminētā "Lēdija Makbeta" ir viens no raksturiem jeb tēliem, kas mani ļoti interesē – viņai ir brīnišķīgas ārijas! Vēl izdomāsim, kuru ņemsim. Šogad Johans Štrauss svin jubileju. Viņa melodijas cilvēkiem ir ļoti tuvas. Mēģinām to visu tagad salikt kopā. Skatāmies, lai dueti labi piestāvētu gan vienam, gan otram. Mana balss mainās, un repertuārs, kuru es dziedu, attīstās. Jaunākiem dziedātājiem varbūt vēl nav tik plašs ampluā, lai izvēlētos, tāpēc mēģinu to visu kaut kā kopā salikt. Ceram uz labu laiku, veselīgām balss saitēm un brīnišķīgu publiku! Vai neesat domājuši par to, ka šo koncertu varētu izvērst par īstu festivālu uz vairākām dienām, vienlaikus izvēršot to arī kā konkursu jaunajiem dziedātājiem? Jaunajam dziedātājam iedot platformu uzstāties publikas priekšā, pirms viņš nokļūst uz teātra skatuves, ir ļoti interesants projekts: šādu formātu esam atraduši Austrijā, kur tiek rīkots konkurss "Nākotnes balsis". Uzvarētājs nokļūst koncertā "Dziedi ar mums kopā". Tur ir 4500 vietas vienā koncertzālē, un otrā – aptuveni 3000; koncerts tiek rādīts arī televīzijā, un tiem, kam ir trešā, ceturtā, piektā vieta, tiek dota iespēja divas dienas pirms šī koncerta uzstāties vai nu parkā, vai klostera telpā, dziedot vairākus ieskaņas koncertus. Arī es par šo tēmu domāju, jo gan tehniskā, gan muzikālā, gan skatuviskā pieredze ir sakrājusies un gribētos to kaut kādā formātā nodot arī tālāk jaunajiem dziedātājiem. Jo darbs ar jaunajiem dziedātājiem man ļoti patīk, un man varbūt būtu arī, ko viņiem teikt. Skatīsimies. Jo īpaši vasara, kad nav aktīvās studijas un aktīvo mēģinājumu, šādiem pasākumiem ir interesanta platforma. Tas kādreiz nākotnē varbūt varētu kaut kādā veidā attīstīties. Šovasar tev ir arī neliela koncerttūre pa dažām Latvijas pilsētām kā veltījums tavai mammai. Šis lēmums ir personīgs, jo šogad paiet tieši desmit gadi, kopš mammiņa aizgāja mūžībā. Kamermūzika vienmēr bijusi ļoti pamatīga manas karjeras sastāvdaļa. Jau no pašiem pirmsākumiem esmu to dziedājusi, un man bija iekšējā vajadzība aizbraukt uz dažādiem Latvijas novadiem. Būs darbi, kurus kā maza meitene atceros, kad mamma tos dziedāja, tāpat ir skaņdarbi, kurus esmu izvēlējusies tāpēc, ka tie mani uzrunā. Tas ir gan piemiņas veltījums, gan arī tāda gluži egoistiska psiholoģiska turneja man pašai – savilkt kopā zināmas paralēles. Braucot, piemēram, atpakaļ no Rēzeknes, sanāks braukt tieši pa to pašu šoseju, no kuras nobraucot, četrarpus kilometru attālumā ir mana bērnības māja, kurā es augu, un kurā es, segu saņemot aiz visiem četriem stūriem, lēcu ar izpletni lejā no kūtsaugšas. Visādas spilgtas atmiņas... Man ļoti gribētos to atkal pieredzēt.  Šajā programmā būs daudz latviešu komponistu skaņdarbu no Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Vītola pūra: daudzus no tiem pagājušajā gadā dziedāju Zalcburgas festivālā, un šogad šos latviešu komponistus dziedāšu gan Vigmora zālē Londonā, gan "Musikverein" Vīnē, gan Lincā un Grācā, un Parīzē... Tas arī man tāds emocionāls pārdzīvojums un gandarījums, ka beidzot arī latviešu mūzika manā starptautiskajā ceļā drīkst izskanēt uz vairākām skatuvēm. Cilvēki, kas pagājušajā gadā Zalcburgā to klausījās,  bija ļoti pārsteigti par to, cik bagātīga ir mūsu mūzikas valoda. Ja domājam par mūsdienu komponistiem, daudzi no tiem, kuri aizgājuši, rakstījuši manai mammai kā mecosoprānam: viņu darbi mammas sniegumā piedzīvojuši pasaules pirmatskaņojumu. Plakidis, Kalsons… Tāpat Selga Mence. Jebkuram no viņiem piestāvētu un piederētos atkal tikt atvērtiem un pārlapotiem. Tas man ir tāds projekts: kad vairs nevarēšu operu padziedāt, nākamos desmit gadus vēl varēšu dziedāt kamermūziku. Man šī mūzika ļoti patīk – tā ir tik ļoti dažāda, un fakts, ka latviešu mūzika latviešu valodā izskan kaut vai tajā pašā Zalcburgas festivālā – tas ir liels prieks un gandarījums. Par to tev milzīgs paldies arī no Latvijas sabiedrības un Latvijas Radio 3 "Klasika"! Liels paldies, ka tu to dari, jo ne tik bieži mēs ar mūsu komponistu dziesmām esam klausītājus iepriecinājuši. Un visbeidzot man gribas pajautāt: dažādu iemeslu dēļ tu ļoti ilgi neesi dziedājusi Latvijas Nacionālajā operā. Tagad tai ir jauns direktors – talantīgs un enerģisks. Vai jums ir bijušas sarunas, ka tu tomēr varētu nodziedāt kādas lomas arī uz Nacionālās operas skatuves? Ir bijušas sarunas, un, visticamāk, droši vien tas arī īstenosies. Voldiņa kungs bija atbraucis uz Vīni, skatījās "Donu Karlosu", nākamajā rītā kopā brokastojām un diezgan daudz ko izrunājām un sarunājām. Tagad tas viss tiek oficiāli uzrakstīts un salikts uz papīra, un mēģināsim visu saskaņot tā, lai patiešām sanāktu arī atgriešanās Latvijas Nacionālajā operā. Paldies par tavu stāstījumu, Elīn, un nu laiks jautājumiem! Gunda Vaivode: Vai tu esi redzējusi filmu "Straume"? Protams! Mēs visi noskatījāmies. Raudāji? Nē, es neraudāju. Esmu racionāliste. Bet man ir ārkārtīgs lepnums… Pilnīgi neiedomājami! Un mani visvairāk satriec fakts, kādā veidā šī filma tika uz tās pašas "Oskara" lielās biznesa skatuves uz to ento miljonu vērto filmu fona! Re, ko nozīmē talants! Nav vajadzīgi skaļi vārdi – ir vajadzīgs talants un darbs. Uzņēmība un disciplīna. Un vīzija. Man liekas, tik tiešām – ja neklausās visās tanīs ārišķībās un nepievērš uzmanību patērētājsabiedrībai, bet patiešām rok, ceļ un ar savu morāles vīziju strādā tam, kam sirsniņa atvērti strādā, var sasniegt ļoti lielas virsotnes. Ojārs Rubenis: Zinu, ka tu lēnām esi sākusi nodarboties ar to pašu darbu, ko darīja tava mamma – ar pedagoģiju. Vai tu domā par to, ka pēc gadiem desmit tu varētu būt arī laba skolotāja? Jo mums Latvijā vokālā pedagoģija arī ir ļoti, ļoti nepieciešama. Protams, es par to domāju. (..) Nezinu, vai būšu laba skolotāja, bet es noteikti būšu skarba skolotāja, jo uzskatu, ka šajā pasaulē ar visu to, ka katra otrā ir pasaules zvaigzne, mēs esam pazaudējuši tādu kā iekšējo morāli – ko nozīmē būt labam dziedātājam. Konkursos, kuros pati esmu piedalījusies un kuros mani sāk pamazām saukt žūrijā, esmu novērojusi, kādā vidē daudzi dziedātāji ir auguši, ko viņi domā un kā viņi iedomājas, kā visam vajadzētu notikt. Kāpēc nav tā, ka pēc akadēmijas beigšanas Metropole nākamajā rītā viņiem nezvana un nesaka: "Mēs jau sen gaidījām, lai jūs atbrauktu!" Ir nepieciešams šiem jaunajiem cilvēkiem palīdzēt nevis tikai ar tehniku un tikai muzikāli, bet arī ar padomiem par ikdienas dzīvi, jo daudzi no viņiem nezina, ko lai dara pēc akadēmijas beigšanas. Saņēmi savu bakalauru, bet – ko tālāk? Viņš nezina, ka jābrauc uz noklausīšanos, kādās programmās var iestāties, kāpēc vienam der viena programma, bet otram jābrauc uz B klases teātri un jāsāk dziedāt mazās lomas. Daudziem dziedātājiem – arī man savulaik – šī palīdzība nav pieejama. Mūsdienu pasaulē diemžēl teātru intendanti un aģenti tikai "slauc": šodien vari – labi, ja rīt nevarēsi, pasauksim nākamo. Diemžēl ļoti daudziem dziedātājiem jāpieņem arī sāpīgi lēmumi. Šajā profesijā ir tā, kā mana mamma reiz teica: ja nevari būt labākā, tad nemaz nesāc. Jo gandarījuma mirkļu noteikti būs mazāk nekā to, kas tevi pavada ikdienā. Pusgadu tu vari gatavot partiju, tad sešas nedēļas - iestudējumu,  bet kritiķis uzraksta, ka viss ir galīgi garām. Tam jābūt gatavam, un tas ir jāpieņem. Ja es mācītu, tad gribētu ne tikai nodot savas zināšanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem atrast savu ceļu un varbūt ieteikt kaut ko. Tas ir skarbi, bet uzskatu, ka tāda patiesības atklāšana ir nepieciešama, jo nav nekā sāpīgāka, ja cilvēks cer, cer un cer, bet beigās dzīve viņam parāda, ka cerības bijušas veltas. Tieši šajā profesijā ir ārkārtīgi nepieciešams diezgan ātri saprast, vai vari, vai nevari. Paldies, Elīn, un man ir milzīgs prieks, ka tev cerības bijušas sabalansētas ar to, ko esi darījusi un nav bijis milzīgu vilšanos. Jo es pat neatceros, kad pret tevi būtu vērsta kāda negatīva kritika. Nav runa tikai par kritiku. Mans lielākais kritiķis esmu es pati, un gandarījuma sajūta – vai nu tā ir, vai tās nav. Tā var neparādīties pat pēc ļoti labas kritikas. (..) Bet kritika, protams, var būt arī palīdzoša.  (Jautājums no žurnālistu puses): Kas jūs saista ar Latviju bez šiem koncertiem? Vai vasarā būs atkal savs dārziņš un tomāti?  Protams, būs ikgadējā dārza ballīte, kurā sanāk draugi, ir skaļi un līksmi. Vēl taču ir sēnes – ar meitenēm stāvā sajūsmā vienmēr septembrī un oktobrī atrodam laiciņu atbraukt un tās salasīt. Tā ir arī zaļā zāle jūlijā; tā ir Sigulda un Jūrmala, un arī lauki. Absolūta nepieciešamība! Es ļoti bieži šeit parādos, un neviens pat nemaz nezina, ka esmu ieradusies, jo izvairos; atbraucu mājās uzlādēties bez tāda pompa – sak', esmu atbraukusi, pievērsiet man uzmanību! Es vienkārši iebraucu, tētis atver durvis, un mierīgi divas dienas varu nodzīvot mājās un satikties tikai ar saviem ģimenes locekļiem. Dažreiz pat draugi nezina, ka esmu bijusi Latvijā.  (Jautājums no žurnālistu puses): Vai sarunas bijušas arī ar Maestro Raimondu Paulu par tālāko sadarbību?  Šobrīd notiek darbs pie [ideju] izstrādes. Pēc koncertiem esam runājušies par to, ko esam paveikuši. Jāskatās, ko vēl varētu paspēt. Ir sagatavoti daudzi jauni aranžējumi Maestro darbiem, un man ir tāda doma: sarīkot ne tikai klasisku koncertu, bet tādu kā popūriju, tā saucamo krosovera žanra koncertu, un Maestro Pauls ar savām melodijām ir unikāls šajā ziņā. Tas kaut kad tiks īstenots.

Kultūras Rondo
"Kalifornijas pakalni" Dailes teātrī - stāsts par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 21, 2025 11:14


21. martā Dailes teātrī pirmizrāde. Režisors Mārtiņš Eihe uz Lielās skatuves iestudējis dramaturga Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem, par mātes un meitu attiecībām. Iestudējumā piedalās gan pieredzējušās, gan topošās Dailes teātra muzikālās aktrises. Izrādes darbība sākas ar 70.gadiem, kad mājās pie mirstošās mātes ierodas viņas četras meitas. Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā. Māte guļ slimības gultā un tūristi šeit vairs neiegriežas. Pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne viena audzināja savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Vita Vārpiņa atveido divas lomas, gan Veroniku, četru meitu mammu, gan vecāko meitu Džounu. Iestudējumā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule Skrastiņa un Jana Herbsta atveido pieaugušās māsas. Savukārt māsas jaunībā ir topošas aktrises Dramatiskā teātra muzikālā aktieru 2.kursa studentes – Justīne Skutāne, Gerda Igaune,  Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece. Izrādes žanra apzīmējums ir ģimenes melodijdrāma, tātad tas nav gluži mūzikls. Bet par Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktieru kursa iesaistīšanu iestudējumā stāsta režisors Mārtiņš Eihe. Londonas Vestendā panākumus guvušo Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” iestudējis Holivudas režisors Sems Mendess – 2024.gadā tā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā. Latvijā dramaturga vārds nav svešs, Dailes teātrī citu šī paša dramaturga lugu „Jeruzaleme” 2018.gadā iestudēja režisore Laura Groza. Viņa darbiem raksturīga dažādu laiku sapludināšana un šajā darbā tie ir 50. un 70. gadi. Jaunākais Mārtiņa Eihes iestudējums stipri atšķiras no iepriekš Dailes teātrī tapušajiem. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmu māksliniece Madara Botmane, bet horeogrāfe Liene Grava. Gaismu mākslinieks Reinis Zalte. Vienlaikus ar pirmizrādi 2.stāva foajē atklās arī Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi „Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām”. Izstādes kuratore Natalja Jevsejeva. Latvijas mākslas vēsturē nav daudz gleznotāju, kuram būtu tik raiba biogrāfija kā Jānim Tīdemanim.  Viņu bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisko mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Izstāde skatītājiem būs pieejama līdz sezonas beigām.

Kultūras Rondo
Cilvēka stāvokļa pētniecība. Elīzas Dombrovskas iestudējums "Tā ir mūsu kauna vaina"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 19, 2025 14:45


Cilvēka stāvokļa pētniecība un portretējums – tā savu režijas darbu „Tā ir mūsu kauna vaina” īsi raksturo režisore Elīza Dombrovska. Izrādē daudz tēmu, emociju un impulsu, kas tapuši koprades procesā. Radošā komanda iestudējumā apvieno dzeju, kustību, mūziku un laikmetīgās vizuālās mākslas elementus. Jauniestudējums tapis "Dirty Deal Teatro". Izrāde „Tā ir mūsu kauna vaina” iesākas ar personiskiem un kultūras vēstures stāstiem. Sengrieķu mītu varoņi saplūst ar mūsdienu cilvēka sajūtām, tomēr šī nav lomu spēlēšana. Iestudējums tapis kā koprades darbs, saliekot kopā daudzus puzles gabaliņus. Visu radošo komandu vadījusi režisore un mūzikas autore Elīza Dombrovska, ar viņu arī saruna par izrādes galveno tēmu - kauns un vaina. Izrādes teksts ir radošs kopdarbs, to veidošanā iesaistīti daudzi, gan pati režisore, gan aktrises Anna Klišāne un Sabīne Tīkmane, gan dzejnieki Aleksandrs Barons, Agnese Krivade, Anna Belkovska, gan horeogrāfs Edvards Kurmiņš. Anna Belkovksa, kura ir gan dzejniece, gan dramaturģe, atklāj, kā tapis izrādes teksts. Izrādes tapšana ir procesa māksla, to Elīzas Dombrovskas jaunākais iestudējums spilgti apliecina, jautājums, vai procesa māksla var tapt pāris mēnešu laikā? Izrāde jūtīgam prātam, kurā izskan gan mūsu pašu, gan iztēlotas balsis. To visu vizuāli papildina laikmetīgi skatuves mākslas akcenti, ko veidojuši scenogrāfe Ildze Jurkovska un gaismu mākslinieki Niks Cipruss un Andris Landaus. Iestudējuma „Tā ir mūsu kauna vaina” tuvākās izrādes 2. un 3.aprīlī.

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál
Böjt 2. vasárnapja (Reminiscere) - Gáncs Péter

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál

Play Episode Listen Later Mar 16, 2025 21:59


Textus: Ézs 5,1-7 Dalt éneklek kedvesemről, szerelmesem szőlőjéről. Szőlője volt kedvesemnek kövér hegyoldalon. Fölásta és megtisztította a kövektől, beültette nemes vesszővel. Közepére tornyot emelt, sajtót is vágatott benne. Várta, hogy jó szőlőt teremjen, de az vadszőlőt termett! Most azért, Jeruzsálem lakói és Júda férfiai, tegyetek igazságot köztem és a szőlőm között! Mit kellett volna még a szőlőmmel tenni, amit meg nem tettem? Azt vártam, hogy jó szőlőt terem majd, miért termett mégis vadszőlőt? Megmondom én nektek, most mit teszek szőlőmmel: kerítését lerombolom, hogy lelegeljék, kőfalát kidöntöm, hogy összetiporják! Hagyom, hogy elvaduljon: nem metszik, nem kapálják, fölveri a tövis és a gaz. Megparancsolom a felhőknek is, hogy ne adjanak rá esőt! A Seregek Urának szőlője: Izráelnek háza, és gyönyörű ültetvénye: Júda férfiai. Törvényességre várt, és lett önkényesség, igazságra várt, és lett kiáltó gazság!

Atspere
Režisors Armands Začs: Kino ir attiecību veidošana

Atspere

Play Episode Listen Later Mar 15, 2025


"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

Kultūras Rondo
Cik daudz varam izvēlēties, kas esam. Dejas izrāde "Savējā un svešā"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 12, 2025 13:34


Cik daudz mēs varam izvēlēties, kas esam, un cik daudz mūsos paliks tas, kas bijis pirms mums? Laikmetīgās dejas izrādē „Savējā un svešā” horeogrāfe un dejotāja Marija Saveiko, apvienojot kustību, dzīvo mūziku un gaismu, dalās personīgajā pieredzē par savu identitāti un piederības izjūtu Latvijā. Pirmizrāde 14. martā Ģertrūdes ielas teātrī.  Žans Pols Sartrs ir teicis: "Cilvēks ir tas, ko viņš pats no sevis izveido", tomēr ikvienam no mums ir konkrēts sākumpunkts – ķermenis, vide, kultūra un tā brīža vēsturiskais konteksts, kurā piedzimstam, uzsver izrādes veidotāji. Vai iespējams pilnībā atbrīvoties no tā, kas mūs veidojis? Kā savu dzīvi izjūt cilvēks, kas ir piederīgs divām kultūrām, divām valodām? Ne tik bieži gadās būt klāt topošas izrādes gaismu mēģinājumā, un ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā gaismas top dejas izrādei. Esam liecinieki darba procesam starp gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, horeogrāfi Mariju Saveiko un izrādes mākslinieci Kaivu Kumerovu. Sakārtot izrādes vēstījumu tā, lai tas būtu nolasāms skatītājiem, palīdzējusi dramaturģe Annija Broniča. Kopā ar Mariju Saveiko uz skatuves atrodas un dzīvo mūziku izpilda Kārlis Matīss Zitmanis, viņš plašākai publikai pazīstams kā grupas „Sudden Lights” ģitārists. Par laikmetīgās dejas izrādes vizuālo tēlu daudz domājusi māksliniece Kaiva Kumerova, kura atklāj, kā ritējis darba process. Izrādes autore un izpildītāja Marija Saveiko ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, dejotāja un daļa no dejas kompānijas SIXTH. 2021.gadā absolvējot Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas programmu, jaunie nozares profesionāļi turpina sadarbību kā dejotāju apvienība SIXTH  jeb 6. paaudze. Kompānijas dalībnieki, kas ir arī Marijas kursabiedri, būs pirmizrādes skatītāju vidū. Pirmizrāde Marijas Saveiko laikmetīgās dejas izrādei „Savējā un svešā” gaidāma 14. un 15. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Horeogrāfe vēlētos izrādi rādīt arī ārpus Rīgas, piemēram, Kuldīgā vai Daugavpilī.  

Atspere
Uldis Siliņš: Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu

Atspere

Play Episode Listen Later Mar 8, 2025


Aktieris Uldis Siliņš Nacionālajā teātrī nesen iedzīvojies galvenajā lomā – Midzogučī tēlā – filozofiskajā drāmā par skaistuma dabu "Zelta templis". "Atsperes" Rīta intervijā runājam par jauno izrādi, Ulda jaunākajām lomām un laiku šodienas teātrī... Liene Jakovļeva: Viens no iemesliem, kāpēc esi atceļojis no teātra līdz Radiomājai, ir tava jaunākā loma: izrādē "Zelta templis" tu atveido jaunekli Midzogučī. Izrāde ir filozofiska drāma par skaistuma dabu ar tādu japānisku noskaņu, kuru mums mazliet uzbur arī Platona Burvicka mūzika, kas caurvij visu izrādi. Skaņu partitūra ir palīdzoša izrādei? Tā uzbur īsto toni? Uldis Siliņš: Jā, kaut gan reizēm mēs runājam arī par to, ka nevajag iet līdzi mūzikai un tamlīdzīgi, tomēr mūzika iedod atmosfēru un ir brīži, kad tā patiesi palīdz, tai ir jāļaujas un jāļauj tai palīdzēt. Šajā izrādē svarīgs ir arī ritms, tādi akcentiņi, un mēs varam izmantot šo ļoti smalko Platona Buravicka mūziku, lai mēģinātu ar šo mūziku kopā darboties un kustēties. Jaunais režisors Henrijs Arājs, manuprāt, ķēries pie diezgan sarežģīta uzdevuma, jo romānu uzlikt uz skatuves ir diezgan riskants ceļš. Bet kopā ar Leldi Stumbri un romāna tulkotāju Ingūnu Beķeri tas izdevies pārsteidzoši skaisti, poētiski un varbūt pat negaidīti.  Man liekas, ka atbilde ir tajā, ka Henrijam Arājam šis darbs ir ļoti personīgs: slēdzot vaļā romānu un mēģinot to dramatizēt, viņš runājis par sev svarīgām tēmām un zinājis, ko vēlas pateikt, par ko viņš vēlas runāt. Tā nav tikai vienkārša vēlme – sak', šis tāds interesants romāns, pamēģināsim parotaļāties. Nē, tas Henrijam ir personīgs darbs, kas man pašam ļoti, ļoti palīdzēja un mani suģestēja. Arī es pats, lasot šo romānu, mēģināju to izlaist caur sevi, nevis mēģinot maksimāli pietuvoties stāstam, kas tad tur ir,  bet gan mēģinot šo jauno puisi Midzogučī slēgt caur sevi. Es pats esmu bijis jauns un gājis cauri dažādiem dzīves līkločiem un meklējumiem, atbildot uz jautājumiem, kas šajā dzīvē ir svarīgs, pareizs vai nepareizs, kā dzīvot, kam ticēt, kam neticēt... Arī man šis darbs ir personīgs. Tie četri vārdi, kas likti zem nosaukuma – filozofiska drāma par skaistuma dabu, man liekas, ir tikai viena šķautne. Par ko vēl tev ir šī izrāde? Man personīgi šī izrāde ir par jauna cilvēka izaugsmi, par viņa centieniem atrast sevi šajā pasaulē; par to sāpīgo procesu, kad mums ir metaforiski jāiznīcina savi elki un ideāli, lai atbrīvotos no kaut kādiem priekšstatiem par to, kāda ir pasaule. Jo to, kāda tā ir, patiesībā nezina neviens. Izejot cauri sāpīgajam procesam, puika kļūst par vīrieti. Par vilšanos arī ir šis stāsts? Protams! Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu un iespēju doties tālāk jaunos meklējumos. Kādiem skatītājiem tu neieteiktu šo izrādi? Pieņemu, ka laikam jau tiem, kuriem patīk absolūti reālistisks teātris. Negribētu ierobežot skatītājus, jo man pašam šī ir īpaša pieredze: šis ir teātris kā haika, kā meditācija, īpatnējs process. Jo es jau arī līdz šim vairāk vai mazāk biju pieradis pie reālpsiholoģijas; ka runājam ļoti sadzīviski un tamlīdzīgi. Bet šeit kaut kā ir mums visiem kopā jāuzbur tāds dzejas lasījums divu stundu garumā. Arī jūsu ķermeņa kustības un attiecības ir pilnīgi savādākas nekā dzīvē, ko redzam uz ielas vai citās izrādēs. Tas, ka tā ir buto estētika, ir nolasāms, bet šeit izmantota arī kintsugi tehnika, kas ir plīsušo trauku vietu aizpildīšana ar zeltu. Te jāsaka liels paldies mūsu scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par telpu. Viņš ir ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, kas mūs ietērpis melnajā telpā, kas izskatās kā sasists trauks, kas pēc tam atkal ir salīmēts kopā ar zelta dzīslām. Savukārt Simona Orinska droši vien jums bija ļoti klātesoša, lai iestudētu kustības... Milzīgs paldies arī Simonai! Mēs, protams, pieskārāmies buto tehnikām, dažādām maskām, bet viņa ļāva mums pilnu brīvību un teica: jums jāmeklē savs tēls no iekšējās pasaules, sava fizika; ka sevi jāizmanto kā materiālu, dramaturģiju saslēdzot kopā ar sevi un veidojot kaut ko, kas mūs pašus pārsteidz. Viņa teica: pārsteidziet sevi! Nedomājiet, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi, bet vienkārši ļaujieties. Un vēl jau ir pieminētā mūzika, telpa, tērpi, aktieri... Milzīgs paldies visai komandai: gan skaņu departamentam, gan gaismu departamentam. Visi iesaistījās procesā, lai uzburtu maģiju. Vairāk – ierakstā.

Kursors.lv tehnoloģiju jaunumi
Star FM "Zoopasta" #596 (06.03.2025)

Kursors.lv tehnoloģiju jaunumi

Play Episode Listen Later Mar 6, 2025 13:55


6. marta radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šodien ciemos "Apgāda Zvaigzne ABC" Digitālo materiālu izstrādes grupas vadītāja Sintija Buhanovska ar stāstu par e-grāmatām. Izrādās, ka "Zvaigzne ABC" e-grāmatas latviešu valodā izdod jau veselus 15 gadus un šo gadu gaitā šajā jomā ir notikušas lielas pārmaiņas.

Kultūras Rondo
Pasniegtas "Boņuka" balvas spilgtākajiem latgaliešu kultūrā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 4, 2025 23:17


Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Kultūras Rondo
Baudas dzīvē un teātrī - JRT groteskais iestudējums "Pēdējā maltīte"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Mar 4, 2025 29:38


Francijas prezidenta Fransuā Miterāna pirmsnāves mielasta ēdienkartes smalkumi un Jaunā Rīgas teātra groteskais iestudējums “Pēdējā maltīte”. Par dažādajām baudām dzīvē un teātrī Kultūras rondo saruna ar  dramaturģi Justīni Kļavu un režisoru Aiku Karapetjanu. Šis mielasts reiz kļuva par skandālu plašajā Francijas prezidenta skandālu sarakstā – šoreiz gan par pēdējo viņa dzīvē un skandāla iemesls – mielošanās ar maziem, Sarkanajā grāmatā ierakstītiem dziedātājputniem. Kas ir tas, kas konkrētiem cilvēkiem ļauj pārkāpt visas robežas? Vai ir iespējams sasniegt gana baudas un gana varas? Šī ir Justīnes Kļavas un Aika Karapetjana otrā sadarbība Jaunajā Rīgas teātrī. Abu pirmais kopdarbs – izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" – ir JRT repertuārā kopš 2023. gada oktobra. Izrādes "Pēdējā maltīte" komandā kopā ar režisoru un dramaturģi darbojas scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Katrīna Pasternaka, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, pavārmākslas konsultants Ritvars Logins. Lomās – Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Elita Kļaviņa, Guna Zariņa, Toms Harjo, Ritvars Logins, Agate Krista. Bijušā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna lomā iejūtas Vilis Daudziņš, aktiera lomu sarakstā šis ir otrais vecais politiķis (pirms vairākiem gadiem atveidots Vladimirs Iļjičs Ļeņins izrādē „Pēdējā Ļeņina eglīte”). Savukārt bijušās Francijas pirmās lēdijas Danielas Miterānas loma uzticēta aktrisei Baibai Brokai. Aktierim Ritvaram Loginam izrādē ir dubults uzdevums gan iejusties pavāra lomā, gan gatavot maltīti. Ierakstos uzklausām aktierus.  

Vai zini?
Vai zini, kas ir pirmā ekoteātra izrāde Latvijā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Mar 3, 2025 3:58


Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Par pirmo ekoloģiskā teātra jeb ekoteātra izrādi Latvijā varam uzskatīt režisora Valtera Sīļa, dramaturga Jāņa Baloža, komponista Edgara Raginska, scenogrāfa Uģa Bērziņa 2012. gadā veidoto muzikālo izrādi-pārgājienu “Mārupīte”. Tā vēsta par ķīmisku vielu noplūdi Mārupītes ūdeņos pēc ugunsgrēka sadzīves ķīmijas noliktavā Pārdaugavā. Izrādes veidotāji to piesaka kā otro nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgas Latvijas laikā. Samilstot ekoloģiskajai krīzei un pastiprinoties klimata pārmaiņu ietekmēm, 21. gadsimtā arī teātra pasaulē aizvien biežāk ienāk ar ekoloģiju saistīti jauni jēdzieni. Jēdziens “ekoteātris” var tik skaidrots divējādi. Pirmkārt, par ekoteātri varam uzskatīt izrādi, kuras pamatā ir vēstījumi par cilvēka un dabas attiecībām un kurā videi – gan iedomātai, gan esošai – ir aktīva loma. Izrāde “Mārupīte” balstās dokumentālos faktos un vērš uzmanību uz vides piesārņojuma problemātiku. Izrādes performanti, kuru vidū ir ne tikai aktrise Daiga Kažociņa vai Inga Tropa, bet arī paši izrādes veidotāji, kopā ar skatītājiem dodas pārgājienā gar Mārupīti. Vienlaikus viņi visi kopā šķetina dokumentālos notikumus par ķīmisku vielu noplūdi upē un meklē atbildes un atbildīgos par noziedzīgo rīcību pret dabu. Līdz ar šo dokumentālā teātra valodā veikto izmeklēšanu performanti dalās arī savos personīgajos stāstos par attiecībām ar dabu. Otrkārt, par ekoteātri varam dēvēt tādu iestudējumu, kura tapšanas procesā, tā izrādīšanas laikā un arī pēc izrādes ir ņemti vērā ilgtspējas aspekti. Tā ir izrādes radošās komandas apzināta attieksme par tās radīto ekoloģisko pēdu jeb darba procesā atstāto kaitīgo ietekmi uz vidi, tiecoties to mazināt apritīgā veidā. Trīs stundas garā izrāde “Mārupīte” noris pilsētvidē bez papildu scenogrāfijas risinājumiem un ar samazinātu resursu patēriņu, kas, visticamāk, būtu tikuši izmantoti tad, ja izrāde norisinātos ierastā teātra zālē uz skatuves vai kādā citā iekštelpu spēles laukumā. Turklāt izrādes veidotāji paši arī ir aplēsuši savu ietekmi uz vidi. Izrādes programmiņā ir uzskaitīti patērētie resursi tās radīšanas un rādīšanas laikā, tostarp astoņpadsmit D lieluma baterijas, trīs litri degvielas, ievērojams papīra daudzums, vairākas laminētas fotogrāfijas un pat viena upes dūņās nogrimusi gumijas čība. Par ekoteātri ir dēvējams teātra virziens, kas pievēršas cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules attiecībām, kurās klātesoši ir vides problēmjautājumi, un kas ņem vērā ilgtspējas aspektus visā izrādes dzīves ciklā, tiecoties uz apritīgumu tajā. Pārdaugavas ainava izrādē “Mārupīte” ir klātesoša ne tikai scenogrāfiskā izpratnē, bet arī materiālā izpausmē, kas ir svarīga ekoteātra iezīme. Izvēlētais norises maršruts kāpina darba dokumentālo raksturu un liek arī izrādes apmeklētājiem pieredzēt vidi pašiem. Turklāt ekoteātri varam uzskatīt arī par vienu no vides aktīvisma formām, caur kuru teātra jomas profesionāļi pavērš uzmanības starmeti uz vides problēmjautājumiem un rosina skatītājus dziļāk apzināties savu ekoloģisko identitāti mijiedarbē ar pasauli sev apkārt.

Kā labāk dzīvot
Elektroskrejriteņi pilsētu ielās: kā mazināt drošības riskus

Kā labāk dzīvot

Play Episode Listen Later Feb 26, 2025 48:17


Šobrīd Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) izsniegusi jau vairāk nekā 7500 elektroskrejriteņu reģistrācijas uzlīmes. Un pavisam drīz šie mikromobilitātes rīki atkal sabirs pilsētu ielās, radot ne mazums problēmu gan pašiem braucējiem, gan apkārtējiem. Kā mazināt drošības riskus un ko saka statistika? Raidījumā Kā labāk dzīvot disktutē CSDD satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Latvijas mobilitātes asociācijas pārstāvis Edgars Jēkabsons un biedrības "Drošās ielas" pārstāvis Māris Jonovs. Oskars Irbītis iepazīstina ar pētījumu negadījumiem, kur nokļuvuši, izmantojot elektroskrejriteni. Viena no lielākām problēmām ir brīvdienu naktis, ka vairāk nekā puse no braucējiem bijuši alkohola reibumā. Visiem ir liela pārliecība, ko tur nebraukt ar elektroskrejriteni, bet pārliecība pazūd, kad cilvēks iekļūst negadījumos. Izrādās, ka šis  aparāts nebremzē kā velosipēds, nestūrējas kā velosipēds, kad brauc divatā, tas bieži beidzas sāpīgi. Tie ir primārie secinājumi," atzīst Oskars Irbītis. Lielākais negadījumu skaits – kritieni.  "Salīdzinoši nelieti nelīdzenumi ceļā, piemēram, pēc remonta, kur salikti ielāpi, un tas ielāps ar laiku iesēdies, šķērsojot to ar skrejriteni, nevienam vien ir izrauta stūre no rokām," turpina Oskars Irbītis. "Daudziem ir beidzies bēdīgi mēģinājums paskatīties telefonā, izvilkt telefonu no kabatas, vai kādu pasveicināt, atraujot roku no stūres. Skrejritenis ir tas, kas jāstūrē ar abām rokām." Labā ziņa – ir samazinājies to cilvēku skaits, kas brauc ar elektroskrejriteni alkohola reibumā. Samazinājies arī kopējas negadījumu skaits. Pieaug skrejriteņu lietotāju skaits. Mikromobilitātes braucamie būtiski var atslogot sabiedrisko transportu pilsētā. Tāpat kā braukt alkohola reibumā, arī braukt divatā ar elektroskrejriteni ir aizliegts, jo tas arī potenciāls drauds negadījumam. Aptauja rāda, ka – 7% braukuši divatā no tiem, kas iekļuvuši negadījumos. 5% mērot ātrumu, braukuši divatā. Braucos divatā var gūt sevišķi smagas traumas, sevišķi traģiski beidzas, ja pieaugušais ved bērnu. Drošībai, protams, iesaka lietot aizsargķiveri, bet īres skrejriteņiem to nevar nodrošināt. Ja arī piedāvājums, cilvēki higiēnas apsvērumu dēļ no tām atsakās, norāda Edgars Jēkabsons. "Aizsargķivere noderētu, jo tieši galvas traumas. Skrejriteņa vadītāja traumas vairāk līdzinās motociklista traumām, nevis velosipēdista traumām, jo kritiena mehānisms ir savādāks. Velosipēdists vairāk krīt uz sāniem, skrejriteņa vadītājs krīt "pāri ragiem"," bilst Oskars Irbītis. "Ķiveres ne vienmēr spēj pasargāt no sejas sasišanas. Ja brauc ikdienā brauc ar skrejriteni, ieteikums arī uzvilkt cimdus, kas paredzēti moto un velo braukšanai, jauniešiem arī lietot elkoņa un ceļu sargus. Traumatisms ar to krītas, to apliecina arī mediķi."

Kultūras Rondo
"Lēdija Makbeta" Čehova teātrī: citas atslēgas pazīstamajam sižetam

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Feb 19, 2025 17:30


Priekšplānā mīlestības un attiecību pasaule – Lauras Grozas iestudējumā „Lēdija Makbeta”, kas iestudēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Artūra Dīča dramatizējums tapis pēc Viljama Šekspīra lugas „Makbets” motīviem. Lauras Grozas radošajā komandā vēl strādājuši scenogrāfijas un kostīmu veidotāji MAREUNROL'S, videomāksliniece Katrīna Neiburga, komponiste Anna Fišere, gaismu mākslinieki Oskars Pauliņš un Maksims Ustimovs.  Izrādei „Lēdija Makbeta” dots žanra apzīmējums – sapņu sonāte, sapņiem  un sapņu telpai iestudējumā būtiska nozīme. Parasti Šekspīra kara drāmu „Makbets” raksturo kā ambīciju un varaskāres traģēdiju, un tā arī ir. Režisore Laura Groza kopā ar radošo  komandu  vēlējusies paskatīties no sievietes, Lēdijas Makbetas skatu punkta, priekšplānā liekot mīlestību. Taču vispirms vajadzēja radīt lugas materiālu. Atgādinām, ka šīs sezonas vadmotīvs Čehova teātrī ir mīlestības tēma un izrādē „Lēdija Makbeta” režisore pazīstamajam sižetam atradusi citas atslēgas, lēdijas Makbetas mīlestību izvirzot priekšplānā. Dramaturģisko materiālu režisore uzticēja veidot Artūram Dīcim, ar kuru sadarbojusies jau iepriekš. Dramaturgs atzīst, ka tas šoreiz bijis ļoti grūts un sarežģīts uzdevums. Lauras Grozas veidotajā iestudējumā Lēdija Makbeta dzīvo starp sapni un īstenību, jo īstenība mēdz būt pārāk skarba, bet sapnis ir svētnīca, lai gan spēj pārvērsties arī murgā. Tuvākās iestudējuma „Lēdija Makbeta” izrādes Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī, uz kurām pieejamas biļetes, 5.,14. un 27.martā.

Vai zini?
Vai zini, ka pirmais karogs bija darināts nevis no audekla, bet gan bronzas?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Feb 11, 2025 3:15


Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Un vai zini, ka eksistē arī zinātne par karogiem – veksiloloģija? Šī vēstures zinātnes apakšnozare, salīdzinājumā ar pašu izzināmo objektu, attīstījusies pavisam nesen – vien 20. gadsimta vidū. Termins "veksiloloģija" nācis no latīņu vārdiem vexillum, velum, kas nozīmē "buru", karogam līdzīgu standartu, kas pārstāvēja romiešu leģiona apakšvienību. Pirmatnējās tautas, ja vēlējās kādu iebiedēt, rotāja galvu ar spalvām, dzīvnieku ķermeņa daļām. Iebiedēšanai līdzi gāja vajadzība pēc simbola, kas no vienas puses varētu radīt karotājos kopības apziņu, no otras – iedvesmot kaujai. Izrādās, nekas nebija labāks par karogu. Karogs bija cīņā saucējs un līdz pat mūsdienām cilvēki pulcējas "zem karoga". Tādējādi karogs visos laikos ir bijis lielu kaislību simbols. No bezgalīga naida līdz dziļākajai goddevībai. Lai gan termins, vārds vexillum tapis Romas impērijas laikā, pats karogs ir daudz senāks izgudrojums, cieši saistīts ar militāru karadarbību. Taču paši sākotnējie karogi nebija vējā plīvojoši auduma gabali. Vecākais zināmais karoga paraugs ir atrasts Šahdādē, Irānā, un datēts ar apmēram 2400. gadu pirms mūsu ēras. Tā ir bronzas plāksne, piestiprināta kātam ar ērgli galā. Uz plāksnes grūti saskatāms viegls cilnis – sēdošs vīrietis un ceļos noslīgusi sieviete, viens otram pretī, augšpus tiem – zvaigzne vai saule. Lai gan plāksnes izskats atgādina vējrādi, asociatīvi var veidoties sasauce ar mūsdienu priekšstatiem par karogu. Arī senajā Ēģiptē dažādos keramikas izstrādājumos atrodami kuģu attēli ar karogveidīgiem darinājumiem. No auduma izgatavoti karogi rotājuši senās Ķīnas valdnieku mītnes. Izplatītākie simboli uz tiem – balts tīģeris vai zils pūķis. Savukārt Indijā karogi bieži bijuši trīsstūrveida, dekorēti ar dažādiem "pielikumiem". Piemēram – ar vērša asti vai kādu simbolisku priekšmetu. Senāko Latvijas teritorijas karogu kolekcija – 400 vienību – glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Muzeja vecākais eksponāts – Rīgas pilsētas kājnieku sardzes rotas karogs – ir no 1676. gada. Jau no viduslaikiem karogus lietojušas arī civilās organizācijas, piemēram, amatnieku brālības. Arī šie karogi atrodami muzeja kolekcijā. Karogos iekļautie simboli iemieso ideju cīņu. Izvēlētajai krāsai vai attēlotajai zīmei vajadzēja iespaidot, apžilbināt, nomākt vai – tieši otrādi – mudināt vienoties. To karogs panāk ar savu atkārtošanās ritmu. Tas ir spēks masu manifestācijās. Daudzi no mums bija aculiecinieki Tautas manifestācijai Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī, kad sarkanbaltsarkano karogu jūra viļņojās pār visu dalībnieku galvām.

Kultūras Rondo
Koris "Dziesmuvara" savu simtgadi svin ar skaņu ainavu "Uz Rietumiem"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Feb 7, 2025 17:40


Latvijas Universitātes  jauktais koris “Dziesmuvara” svin savu 100. jubileju. Skaņu ainava “Uz Rietumiem” ir kora veltījums tiem dziesmuvariešiem, kam Otrajā pasaules karā nācās pamest Latviju. Kultūras rondo tiekamies ar uzveduma radošo komandu, kas skaņu ainavu aicinās pieredzēt aizvērtām acīm.  Stāsta kora “Dziesmuvara”, diriģente Laura Ozoliņa, komponiste Evija Skuķe, režisore Liena Šmukste un dramaturgs Didzis Ruicēns. Iespaidos dalās “Dziesmuvaras” dziedātāji. Skaņu ainavas “Uz Rietumiem” pirmizrāde notiks svētdien, 9. februārī, pulksten 14 un 18 Ģertūdes ielas teātrī. Putna dzīve sākas ar skaņu. Tā kļūst par pirmo orientieri pasaulē, kamēr redze vēl nav atmodusies. Skaņu ainava "Uz rietumiem" ir stāsts par gājputna dzīves sākumu, savas dziesmas iemācīšanos un gatavošanos lidojumam nezināmajā. Klausītāji skaņu ainavu piedzīvos aizsegtām acīm. Līdzīgi kā maziem putnēniem, arī izrādes apmeklētāju vienīgais orientieris telpā būs skaņa. Izrādes koncepcija tapusi, iedvesmojoties no sajūtu teātra principiem, kas piedāvā piedzīvot izrādi caur visām maņām, izņemot redzi.  

Kultūras Rondo
Iestudējums par attiecībām, kas saiet citronā vai, latviski sakot, sviestā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Feb 3, 2025 5:31


Kā mainītos tava dzīve, ja dienā drīkstētu pateikt vai uzrakstīt tikai 140 vārdu? Uz šādas distopijas (vai kādam varbūt – utopijas?) fona Sema Steinera lugā „Citroni citroni citroni citroni citroni” savas attiecības risina Bernadeta un Olivers – juriste un mūziķis, globālu pārmaiņu ietekmē atskāršot daudz kā jauna gan par partneri, gan paši par sevi. Lugu par brīvības meklējumiem un attiecībām, kas saiet citronā vai, latviski sakot, sviestā, Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā iestudējis jaunais režisors Jurģis Lūsis. Šī ir luga diviem aktieriem. Ģertrūdes ielas teātra izrādē lomās iejūtas Ilva Centere un Kristaps Klāvs Košins, kurš režisora Jurģa Lūša interpretācijā daļu no saviem tekstiem runā hiphopā. Britu dramaturga Sema Steinera pirms desmit gadiem radītā un aizpērn Vestendas iestudējumam atjaunotā luga „Citroni citroni citroni citroni citroni” ir Jurģa Lūša debija Ģertrūdes ielas teātrī. Arī šis ir stāsts par jauniem cilvēkiem – līdzīgi kā Lūša iepriekšējais un kritiķu atzinīgi novērtētais iestudējums „Dullais Dauka” Nacionālajā teātrī. Kā saka režisors, „Citroni” viņu uzrunājuši ar autora spēju veidot daudzslāņainu stāstu par to, ka patiesība, iespējams, jāmeklē dziļāk par pateiktajiem vārdiem. Izrādes muzikālo noskaņu veido Toms Auniņš, bet scenogrāfiju – Marija Ulmane. Bet lugā zīmēto distopiju, kur dienā drīkst pateikt vairs tikai 140 vārdu, režisors Jurģis Lūsis neliek stāsta centrā. Viņš to drīzāk saskata kā alegoriju par globāla mēroga pārmaiņām, kas ietekmē mūsu visu dzīves – kā karš, pandēmija vai „Brexit”. Tomēr ir interesanti arī domāt par to, kā šādu šķietami absurdu ierobežojumu ietekmē mainās vārda vērtība un attiecībās neizrunātais. Izrāde „Citroni citroni citroni citroni citroni” Ģertrūdes ielas teātrī pie skatītājiem nonāca janvāra beigās un nākamreiz būs skatāma 12.februārī.

Vai zini?
Vai zini, kādas bija lelles un kā tapa filmas leļļu filmu studijā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 30, 2025 5:02


Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz  katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.

Zināmais nezināmajā
Atkala - kārtīga ziemas parādība, par ko diskutē arī valodnieki

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jan 28, 2025 23:13


Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.   Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.   

Augstāk par zemi
Pētnieki izzina starptautiski atzītā antropologa Ziedoņa Ligera dzīvestāstu un mantojumu

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Jan 26, 2025 29:55


Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

LTV Ziņu dienests
"Aculiecinieks" - Maksims Busels. #PārdziediMani uzvarētājs

LTV Ziņu dienests

Play Episode Listen Later Jan 25, 2025 15:35


Kad Latvijas Televīzijas šovā “Pārdziedi mani” uzvarēja Maksims Busels, skatītāji gaidīja emociju izvirdumu.Taču Maksims vienkārši teica paldies un to, ka ir noguris. LTV skatītāji tobrīd nemaz nezināja, ka tikmēr citā LTV telpā emocijas iet pāri malām, visi dalībnieki sumina Maksimu un viņš no žūrijas locekles Marijas Naumovas rokām vēlreiz saņem balvu. Izrādījās, ka visus astoņus šova raidījumus filmēja iepriekš. Arī pēdējo. Jo tāda diemžēl ir lielā šovu industrijas specifika. Milzīgā skatuves uzbūve, gaismas, mūziķi, žūrija, skatītāji..... Un pēdējā raidījuma ieraksta beigās nofilmēja pilnīgi visus astoņus šova dalībniekus. Kā uzvarētājus. Katram iedeva balvu, katrs teica savu runu. Astoņi video faili bija kaujas gatavībā. Tiešraidē bija tikai skatītāju balsojums. Reklāmas pauzes laikā to pieplusoja žūrijas vērtējumam, un tapa zināms, kurš ir favorīts. Un tas bija jau ierakstītās Maksima uzvaras uznāciens. Un tas turpinās joprojām..... Raidījumā "Aculiecinieks" par to, ko baltkrievu valodā nozīmē uzvārds Busels, par Maksima ceļu uz skatuvi, par jogas nozīmi, aiziešanu no Krievijas teātra skatuves Ukrains kara dēļ un seriāliem, kuros viņam vienmēr ir akcents. Un, protams, par "Pārdziedi mani"aizkulisēm, bargāko žūrijas locekli un miltiem, bez kuriem nevar nodziedāt tautas dziesmu.

Kultūras Rondo
Viesturs Roziņš Liepājā iestudējis uz patiesiem notikumiem balstītu afgāņu bēgļu stāstu

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jan 21, 2025 16:16


Izprašanas un līdzi jušanas darbs, tā jaunāko Liepājas teātra mazās zāles iestudējumu „Divu siržu zēns” – dokumentālu afgāņu bēgļu stāstu raksturo  aktieri. Režisors Viesturs Roziņš savam pirmajam iestudējumam Liepājas teātrī izvēlējies britu dramaturga Fila Portera lugu „Divu siržu zēns”, kas tapusi pēc Hameda Amiri romāna ar tādu pašu nosaukumu.  Režisors  darbam devis žanra apzīmējumu – krimināls ceļojums. Izrādē iepazīstamies ar ģimeni, kuras sarežģītajam bēgļu ceļam skatītāji sekos visas izrādes gaitā un iepazīs stipru ģimenes kopību. Režisors  Viesturs Roziņš pirms pirmizrādes atklāj, kā izvēlējies konkrēto darbu iestudēšanai. 2020.gadā iznāca Hameda Amiri romāns “Divu siržu zēns”, kurā viņš apraksta  savas ģimenes piedzīvoto.  Savukārt britu dramaturgs Fils Porters 2021.gadā romānu pārvērtis lugā. Amiri ģimene pēc tam, kad māte pilsētas centrālajā laukumā teica publisku runu par sieviešu tiesībām un izglītību, bija spiesta bēgt no valsts. Viņi uzsāka garu un bīstamu ceļu, lai ne tikai glābtu māti, bet arī vienu no dēliem, kuram reta sirds slimība. Lugā “Divu siržu zēns” attēlotie notikumi ir dramatiski un šausmu pilni, taču skatītājs tos ierauga bērnu acīm, jo viņi ir galvenie vēstītāji, un par spīti notikumiem, tā ir viņu bērnība, kuru viņi izdzīvo, jā, arī spēlē futbolu un sapņo būt futbola zvaigznes. Pirmizrāde „Divu siržu zēns” notika 10.janvārī,bet tuvākās izrādes februārī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars”.  

Vai zini?
Vai zini, ka Saša Vladi un Alex Windrock ir viena latviešu komponista pseidonīmi?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 20, 2025 4:17


Stāsta muzikoloģe Ligita Ašme. Dziesmas, kurām kā autors norādīts Saša Vladi, kopš 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem bijušas pazīstamas kā sava laika populāri deju mūzikas paraugi. Tomēr vēl ilgi pēc Atmodas daudziem interesentiem nebija zināms, ka autors patiesībā ir Liepājā dzimušais komponists Aleksandrs Okolo-Kulaks, un ka tas ir viņa pseidonīms. Īpatno uzvārdu viņš mantojis no tēva, poļu izcelsmes arhitekta Antonija Okolo-Kulaka. Vēlēdamies apgūt stabilitāti sološu profesiju, Aleksandrs Okolo-Kulaks pēc ģimnāzijas beigšanas studēja augstskolās Francijā un Beļģijā, iegūstot ekonomikas doktora grādu. Kopš skolas gadiem viņš bija privāti apguvis klavierspēli pie poļu pianista Vladislava Burkata, bet harmoniju un kompozīciju pie Bernharda Ķuņķa, un studiju laikā pelnīja iztiku, spēlējot restorānos un mēmā kino seansos kā tapieris. Ārzemēs viņš apguva ne vien komerczinības un svešvalodas, bet arī iepazina jaunākās vēsmas tā laika populārajā mūzikā, un atgriezies mājās, to prasmīgi izmantoja savās kompozīcijās. No Aleksandra Okolo-Kulaka deju dziesmām sevišķu ievērību iemantoja tango dziesmas “Skumjas” un “Mīļākā, tu mana laime”. Tango “Skumjas” sacerēts 1932. gadā, pirmoreiz ieskaņots un izdots Polijā, poļu valodā, bet īsā laikā piedzīvoja tulkojumus divpadsmit valodās un izdots gan notīs, gan skaņuplatēs dažādās valstīs. Tas ļauj saprast, cik talantīgi un veiksmīgi šajā populārās mūzikas žanrā Liepājas komponists sevi pieteica. Tie bija panākumi, ar kādiem varēja lepoties Oskars Stroks, Marks Marjanovskis vai Alfrēds Vinters. Taču Aleksandrs Okolo-Kulaks savas dziesmas izdeva ar pseidonīmu. Pirmā pseidonīma daļa – Saša – saprotamā kārtā atvasināta no viņa vārda Aleksandrs, bet pseidonīma otrā daļa – Vladi – varētu būt saistīta ar komponista polisko izcelsmi, jo izziņas avotos poļu valodā viņam tiek piedēvēts vārds Vladislavs. Kāpēc viņš izvēlējās lietot pseidonīmu? Tajā laikā taču dažādus krāšņus skatuves vārdus bieži lietoja skatuves mākslinieki, bet komponisti gan ne. Varbūt iemesls bija ne vien apsvērums neparasto uzvārdu Okolo-Kulaks aizstāt ar skanīgāku, varbūt savu lomu spēlēja arī tas, ka komponists pēc studijām pelnīja iztiku Liepājā kā ierēdnis un tikai trīsdesmito gadu beigās uzsāka profesionāla mūziķa darbu Liepājas teātrī, sākotnēji kā pianists, bet ar laiku arī kā diriģents. Veiksmīgo karjeru Liepājas operā Aleksandram Okolo-Kulakam izjauca Otrais pasaules karš. Viņš ar ģimeni devās trimdā, vairākus gadus dzīvoja Parīzē, pēc tam apmetās Ņujorkā. Parīzes periodā viņš tika uzņemts Francijas komponistu un izdevēju apvienībā SACEM, bet pēc pārcelšanās uz Ņujorku iestājās arī Amerikas komponistu organizācijā American Music Center. ASV Kongresa bibliotēkas Autortiesību centra izdotie sertifikāti par dziesmu autorību atspoguļo arī Okolo-Kulaka pseidonīmu lietojumu. Izrādās, ka ar vārdu Saša Vladi viņš arī trimdā publicējis savu deju mūziku, ar īsto vārdu – kompozīcijas akadēmiskās mūzikas žanros, bet dažreiz lietojis vēl arī otru pseidonīmu Alex Windrock, ar kuru Amerikā reģistrējis savas dziesmas. Lai trimdā pierādītu, ka viņš patiešām ir tas pats autors, kas sacerējis slaveno tango “Skumjas” un saņemtu autoratlīdzības, izdevējam Helmāram Rudzītim pat nācies rakstiski apliecināt, ka pazīst kopš pirmskara laikiem Aleksandru Okolo-Kulaku kā komponistu ar pseidonīmu Saša Vladi. SACEM atskaitēs norādīts, par kuriem tieši skaņdarbiem maksātas autoratlīdzības, un visbiežāk tā bijusi viņa jaunības gadu dziesma “Skumjas”. Tas parāda, cik ienesīgs komponistam var būt kaut viens veiksmīgs šlāgeris un ka t. s. vieglā mūzika jau 20. gadsimta vidū bieži vien devusi autoriem ne vien plašāku atpazīstamību, bet arī lielāku peļņu, nekā akadēmiskā jeb nopietnā mūzika.

Kultūras Rondo
Rēzeknē tapis iestudējums par jaunu cilvēku portretiem "Nākotnes lēmējas"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Jan 14, 2025 10:07


Rēzeknes teātrī „Joriks” tapis jauiestudējums „Nākotnes lēmējas”, kas Roberta Daubura režijā atklāj jaunu cilvēku portretus Latvijas nākotnes kontekstā. Rēzeknes teātrī „Joriks” iestudētā izrāde „Nākotnes lēmējas” tapusi caur piecu vietējo jauniešu – Anastasijas Železņakovas, Sofijas Smirnovas, Aleksandras Jakovļevas, Elīnas Zeltiņas un Madaras Zeltiņas stāstiem un to atklāšanu – radošajai komandai un pēcāk arī skatītājiem. Rosinot domāt par to, kāda ir nākotne pasaulē, Latvijā, Latgalē, Rēzeknē. Portretējot Rēzekni un Latviju viņu acīm. Kā jūtas pusaudži, kādu un kur viņi redz katrs savu nākotni. Kopā ar meitenēm uz skatuves darbojas arī aktieris Jurijs Djakonovs. Aleksandra Jakovļeva un Anastasija Železņakova pēc pirmizrādes ir smaidīgas un vēl ilgi foajē čalo ar teātra apmeklētājiem, dalās savās sajūtās un pārdomās. Anastasija Železņakova: Mums ir brīnišķīga komanda un tas ir forši, es iepazinos ar daudziem cilvēkiem, arī ar Juriju. Tā ir neaizmirstama pieredze , esmu bezgalīgi pateicīga. Anastasija Železņakova: Sajūtas pēc pirmizrādes ļoti īpašas, nereālas, jo uz lielās skatuves man tā bija pirmā pieredze, un man tas ir ļoti nozīmīgi. - Kā ir būt pusaudzim šodien? Aleksandra Jakovļeva: Forši, mums ir daudz iespēju, emociju, atmiņu.” Anastasija Železņakova: Brīžiem tas ir kaut kas nereāls, adrenalīns, piedzīvojumi, tusiņi un draugi un tas viss, bet brīžiem tas ir diezgan grūti, jo gadās nesaprašanās gan ar vecākiem, gan klasesbiedriem, draugiem, kaut kādas problēmas skolā, it īpaši skolas beigās, jo vajag izvēlēties, ko darīt nākotnē, un tas ir ļoti, ļoti grūti.” Jaunais dramaturgs, ludzānietis Jānis Golubovs stāsta, ka šajā izrādē iekļauts pašu pusaudžu teiktais, bez jebkādas cenzūras. Par vērtībām, kuras transformējas, vēlmi pēc labākas dzīves ārzemēs, par dzīvi laikā, kad vārds „karš” dzirdams ik dienu un visu to, kas nodarbina pusaudžu prātus. Izrādi iestudējis režisors, Latvijas teātra vidē daudzpusīgais mākslinieks Roberts Dauburs, kurš zināms ar spēju iedzīvināt modernas un emocionālas stāstījumu formas, arvien runāt par sabiedrībā aktuālām tēmām. Izrādi „Nākotnes lēmējas” Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras namā nākamreiz varēs noskatīties jau 4. februārī.

Vai zini?
Vai zini, kāds bija mākslinieks, scenārists un producents Māris Putniņš?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Jan 9, 2025 4:08


Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas čalis izrādījās saprotošs un pretimnākošs... Māris bija ļoti azartisks, asprātīgs, viņu interesēja viss neikdienišķais un neparastais. Sanāca tā, ka ne pārāk legālā ceļā ieguvu [Endrū Loida-Vebera rokoperas] Jesus Christ Superstar jeb "Jēzus Kristus Superzvaigzne" ierakstu. Piedāvāju to Mārim: taisīsim izrādi ar rokām! Māris aizrāvās. Viņš zīmēja un izgatavoja skatuves ietērpu, es režisēju. Tā bija roku izrāde. Abi samontējām mūziku, Mārim iedalīju Jūdas lomu. Bez viņa dabas dotajiem talantiem – zīmēšanu, mūziku – Mārim bija fantastiski plastiskas rokas. Likās, ka viņa lielās ķepas ir no gumijas. Izrāde izdevās. To nospēlējam vēl divas reizes, viena no tām bija Sanktpēterburgas (toreizējās Ļeņingradas) institūtā – tikai studentiem un – nelegāli. Tā sākās mūsu draudzība. Māris bija draudzīgs un atsaucīgs, nekad neatteica, kad bija vajadzīga palīdzība. Viņam patika zobenu cīņas, man arī. Reiz sarīkojām divkauju. Māris savā pārgalvībā aizmirsa par aizsardzību un rezultāts bija neliels, bet ievainojums. Mans pretinieks Māris par to nebija nedz dusmīgs, nedz apvainots – pats vainīgs! Māris savos uzskatos bija brīvdomātājs, negribīgi pakļāvās normām, noteikumiem. Viņam bija savi spriedumi un uzskati, kas bieži vien rezultējās ne parāk labi. Piemēram, atgadījums latviešu literatūras lekcijā. Kad pasniedzēja pajautāja viņa domas par latviešu literātiem – sarkanajiem komunāriem, Māris atbildēja, ka "viņus visus vajadzēja pielikt pie sienas" un notēloja automāta kārtu... Rezultātā viņu varēja izslēgt no kursa, bet Māri glāba viņa vispusīgais talants, tāpēc viņš palika mācīties. Bet ar to jau nebeidzās, bija vēl. Humors un jautrība no Māra nāca pārpārēm. Bieži vien izrāžu laikā no Māra puses tiku smīdināts. Piemēram, izrādē "Sprīdītis" es biju karalis. Vēl lāgā nevaldīju pār lelli, tekstu, mizanscēnām. Tikko karaļa lelle uznāk uz skatuves, ar tēlu notiek dīvainas lietas – karalis sāk raustīties, grimt, nesaprotami runā tekstu, laiku pa laikam iesmejas –, jo man kā lomas tēlotājam ausī tika čukstētas dažādas muļķības. Ko domāja skatītāji? Bija jautri. Studiju laikā viņš nedaudz nodarbojās arī ar rakstīšanu. Kursa darbs, viencēliens "Kājas". Nedaudz sireāls stāsts par trim vīriem un astoņām kājām zem galda.  Tomēr studiju kopā nepabeidzām. Māris sastrīdējās ar pasniedzēju, un rezultātā studijas pabeigšanas diplomu saņēma neklātienē. Mārim sākās Liepājas teātra posms. Man – Leļļu teātra laiks. Mūsu nākamā sadabība atsākās Leļļu filmu studijā pie filmas "Dzīvais draugs", kuras scenārija autors bija Arnolds Burovs, bet mākslinieks – Māris Putniņš. Filma atšķīrās no iepriekšējām studijas filmām ar mākslinieciski netradicionālu redzējumu. Varoņi bija pārspīlēti kariķēti gan izskatā, gan raksturos. Tā soli pa solim mūsu filmas mainīja toreizējo leļļu filmu rakstu no romantikas uz satīru. Ar Māri strādāt bija viegli – laikam jau tāpēc, ka papildinājām viens otru, domājām vienā virzienā, daudzu gadu garumā kopā veidojām gan animāciju filmu ciklu "Avārijas brigāde", gan "Suņu ķērāji", "Lielais Indriķis" un vēl citas filmas... Māris reiz teica: "Dīvaini – pa šo laiku ne reizi neesam sastrīdējušies!"

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál
Óév este - Szabó Emese

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál

Play Episode Listen Later Dec 31, 2024 15:51


Textus: Ézs 30,8-17 Most pedig menj, és írd föl a szemük láttára egy táblára, jegyezd föl egy könyvbe, hogy megmaradjon mindvégig örökre szóló okmányként! Bizony, engedetlen nép ez, hazug fiak; fiak, akik nem akarnak hallgatni az ÚR tanítására. Azt mondják a látóknak: Ne lássatok! – a látnokoknak pedig: Ne a valóságot lássátok! Mondjatok inkább hízelgő dolgokat, lássatok kedvünkre valókat! Térjetek le az útról, hagyjátok el a helyes ösvényt; hagyjatok békét nekünk Izráel Szentjével! Ezért így szól Izráel Szentje: Mivel megvetitek ezt az igét, zsarolásban és csalásban bíztok, ezekre támaszkodtok, azért úgy jártok bűnötökkel, mint a magas kőfal, ha megreped, és megdőlve leomlással fenyeget: bármely pillanatban összedőlhet. Darabokra törik, mint az agyagkorsó, melyet kíméletlenül összetörtek úgy, hogy darabjai között nem lehet találni akkora cserepet, amivel a tűzhelyről parazsat lehetne venni, vagy a tócsából vizet lehetne meríteni. Mert így szól az én Uram, az ÚR, Izráel Szentje: A megtérés és a higgadtság segítene rajtatok, a béke és a bizalom erőt adna nektek! De ti nem akarjátok, inkább ezt mondjátok: Nem úgy lesz az, hanem lóháton vágtatunk! Hát majd vágtatnotok kell! Gyorsan akartok hajtani? Hát majd gyorsak lesznek üldözőitek! Egy ember fenyegetésére ezrével elfuttok, öt ember fenyegetésére úgy elfuttok, hogy nem marad más belőletek, csak egy jelzőpózna a hegytetőn és egy zászlórúd a halmon.

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál
Karácsony ünnepe - Gáncs Péter

Prédikációk a Fasori Evangélikusoknál

Play Episode Listen Later Dec 25, 2024 29:30


Textus: Mik 5,1-4a Te pedig, efrátai Betlehem, bár a legkisebb vagy Júda nemzetségei között, mégis belőled származik az, aki uralkodni fog Izráelen. Származása visszanyúlik a hajdani időkbe, a távoli múltba. Csak annyi időre szolgáltatja ki őket, amíg egy asszony szül, de honfitársainak maradéka haza fog térni Izráel fiaival együtt. A nyáj elé áll, és legelteti az ÚR hatalmával, az ÚRisten fenséges nevével. Akkor nyugodtan élnek, mert hatalma kiterjed a föld határáig. Ő lesz a mi békességünk!

Pīci breinumi
Es izvēlos dzīvi LAUKOS. JunJala un Ritvars - retrīts un dabas fotostudija lauku viensētā

Pīci breinumi

Play Episode Listen Later Dec 25, 2024 57:55


Laikā kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē un lauku viensētā. Tādi ir arī jaunā Latvijas Radio podkāsta “Es izvēlos dzīvi laukos” piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Tomēr ar motivāciju vien nepietiek, dzīve laukos atklāj arī dažādus izaicinājumus. Ūdens ar spaini no akas, jauna biznesa uzsākšana un iepriekšējās dzīves atstāšana aiz muguras ir tas, ar ko nācās saskarties fotomāksliniecei Ingai Greiškānei jeb radošajā pseidonīmā JunJala un viņas dzīvesbiedram Ritvaram, kas nu kopā ar savu gandrīz divus gadus veco meitu uzsāk dzīvi savā lauku viensētā. „Tur lejā pie ozola ir aka un tad es ar spaini nesu ūdeni uz šejieni. Viss bija manuāli. Tas bija interesanti nu tā kā ar sevi tāds retrīts tā saucamais,” Inga Greiškāne dzīvi lauku viensētā savā dzimtajā mājā Rēzeknes novada Vērēmu pagastā iesāka vairākus gadus atpakaļ. Te dzīvoja viņas vecmāte jeb kā viņa saka baba. „Kad baba bija aizvesta uz pilsētu dzīvot, tad tā māja vienkārši netika apdzīvota. Un kad es vienreiz atbraucu, te zāle bija līdz kaklam, te viss bija ļoti aizaudzis un tad es domāju, kāpēc ne, jo es nesajutu to laimes sajūtu dzīvojot un strādājot Rīgā.” Tobrīd Inga strādāja arhīvā, bija daudz ceļojusi, arī Francijā vīnogas lasījusi un nolēma, ka viņas nākošais ceļojums būs nevis kaut kur ārpus valsts, bet atpakaļ dzimtenē pie saknēm. „Izdomāju, ka viss, es negribu strādāt arhīvā un es eju dzīvot laukos. Un tad es tā viena ar kaķi pārcēlos uz šejieni.” Sākotnējā doma pamēģināt, kā ir būt, kā Inga saka nekurienē, kad tev faktiski nekā nav. Izaicinājumi lauku viensētā - kad malka beidzas ziemas vidū. „Un tad prasīju, tur kaimiņu mežā bija sagāzti koki, un tad mīnus 20 grādos vilku uz šejieni un pati skaldīju.” Šodien Inga vairs nav viena, nu šo viensētu no jauna par mājām viņa sauc kopā ar dzīvesbiedru Ritvaru un nepilnus divus gadus veco meitu Diānu. „Ar Ritvara ienākšanu mana dzīve mainījās, mājās parādījās ūdens.” Ritvars padzīvojis gadu Anglijā, tad strādājis Rīgā  līdz satika Ingu. „Man liekas jau pirmajā reizē kalns viņu nelaida prom, nevarēja izbraukt, te mežu veda ārā, nekad tā nav bijis, ka lielais traktors kalnā pat buksēja, nedēļu nodzīvoja te.” Ingas un Ritvara neprāts - mēģinājums reanimēt veco vecvecāku māju. Lielais lauku sapnis - jauna māja. Inga jeb radošajā pseidonīmā Junjala ir fotomāksliniece, un te lauku īpašumā viņa iecerējusi ne vien dzīvot, bet arī attīstīt profesionālo darbību proti izveidot dabas fotostudiju. Kāpēc JunJala? Vēl bērnībā šajā mājā viņas vectēvs viņu mēdza dēvēt kādā mīļā vārdā. „Es īsti neatcerējos, bet kavējos atmiņās. Es nevarēju atrast to vārdu bet es mēģināju pēc skaņas meklēt kaut kādu vārdu salikumu.” Izrādās, ka Indijā ir templis ar šādu nosakumu, un tas Ingai būs no nākošajiem ceļojumiem. Ko nedarīt laukos? Neizdegt un nemēģināt visu izdarīt uzreiz.

Zināmais nezināmajā
Hipnoze: Vai tā ir efektīva un objektīva metode cilvēka psihes izzināšanai?

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Dec 18, 2024 52:19


Viena no kontraversālakajām metodēm psihiatrijā ir hipnoze, metode, kurai ir daudz noliedzēju un daudz atbalstītāju. Šis stāvoklis starp nomodu un miegu kalpojis par impulsu un iedvesmu neskaitāmām mākslas filmām un radījis sap sevi misticisma auru. Kā īsti norisinās hipnozes seanss? Vai tā ir efektīva un objektīva metode cilvēka psihes izzināšanai? Kā hipnoze uzsāka savu uzvaras gājienu vēsturē un kāpēc ar to vairs plaši nenodarbojas mūsdienās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa. Kā nomērīt kaut ko tik netaustāmu kā sāpes? Viena no biežākajām pacientu sūdzībām, apmeklējot teju jebkuru ārstu, ir sāpes. Hroniskas vai pēkšņas, asas vai trulas, sāpēm cilvēks radījis bagātīgu epitetu buķeti, bet kā no tā visa ārstam saprast - cik ļoti tad sāp? Kā nomērīt sāpes, lai saprastu, kad sāp par daudz? Un, vai cilvēks var izjust sāpes arī tad, ja visi rādījumi liecina, ka cilvēks ir vesels? Subjektīvu sajūtu - sāpes - pārvērst objektīvos rādītājos, piemēram, skaitļos vai attēlos, noteikti nav tas vieglākais uzdevums, un tomēr sāpju ārstu jeb algologu ikdiena ar to ir saistīta. Mēģināsim mazliet tuvāk saprast, ar kādiem paņēmieniem mediķi var izmērīt cilvēka jutību pret sāpēm, un vai sāpes, piemēram, galvassāpes, var arī kaut kā ieraudzīt. Skaidro Linda Zvaune, neiroloģe, algoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore un klīniskā ārste Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā “Gaiļezers” Galvassāpju vienībā. Lai taptu skaidrāki sāpju mērījumi, nepieciešams vispirms pieskarties arī tam, kāda tad vispār ir sāpju fizioloģija - kā noris process, kad, piemēram, uzdurot pirkstu asai adatai, ātri saprotam, ka sāp un pirksts ir jāatrauj? Sadzīvē sāpju gadījumā kāds mums būs ieteicis vai arī paši būsim aicinājuši citiem nedomāt tik ļoti par sāpēm, pārslēgt uzmanību uz kaut ko citu, un tas tad varētu mazināt sāpes. Izrādās - šāda uzmanības pārslēgšana vai stimulu variēšana patiešām ir pamatota. Ar pārslēgšanos ir saistīta tā saucamā “vārtu teorija”, proti, mūsu smadzenes saņem nemitīgus impulsus, un sāpju gadījumā vienu signālu varam nomākt, it kā aizvērt tam vārtus, dodot smadzenēm cita veida stimulu.

Kultūras Rondo
Rīgas cirkā tapusi Ziemassvētku izrāde "Sniega dzirksteles"

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Dec 18, 2024 13:03


19. decembrī Rīgas cirkā pirmizrāde Ziemassvētku uzvedumam „Sniega dzirksteles”. Muzikālus priekšnesumus, iespaidīgas video projekcijas un  cirka mākslinieku pārsteidzošās prasmes apvienojis režisors Reinis Boters. Izrādē piedalās Rīgas cirka un teātra trupas "Kvadrifrons" dalībnieki. Kad lielais baigais pamodināts, aiz priekškara iesākumā redzama vien viņa lielā acs, skatītāji var sekot līdzi cirka brīnumam. Uz sarkanā paklāja mākslinieki žonglē, brauc ar vienriteni un demonstrē akrobātikas numurus,  dažbrīd iesaistot arī skatītājus. Režisors Reinis Boters atklāj, ka jau pirms gada nolemts "Kvadrifronam" sadarbībā ar Rīgas cirku veidot Ziemassvētku izrādi. Kā zināms abi kolektīvi mīt zem viena jumta. Izrādē dominē cirka mākslinieku numuri, tomēr arī senā cirka stāsts ir svarīgs, to skatītājiem nodod divi mītiski tēli gan aktrises Antas Aizupes varone, gan Lielais Baigais, ko iemieso aktieris Jānis Kronis. Anta Aizupe kļuvusi par "Kvadrifrona" aktrisi un šīs izrādes vajadzībām nedaudz apguvusi arī gaisa akrobātiku.

Kultūras Rondo
Dejas izrāde "Tas viss dzīvo mūsos" - par mobingu kustību valodā runā paši skolēni

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Dec 12, 2024 11:27


Pētījumi rāda, ka katrs trešais skolēns Latvijā ir saskāries ar mobingu jeb apcelšanu, izsmiešanu un vardarbību no vienaudžu puses. Siguldas koncertzālē „Baltais flīģelis” 14. decembrī būs skatāma šai tēmai veltīta laikmetīgās dejas izrāde, kur par mobingu kustību valodā runās paši skolēni – Ādažu novada Mākslu skolas Deju nodaļas audzēkņi. Izrādi kopā ar jaunajiem dejotājiem veidojusi horeogrāfe Karīna Lapšina, režisors Emīls Alps un trīs mūziķi, kas izrādē arī paši būs uz skatuves. Horeogrāfe un Deju nodaļas pedagoģe Karīna Lapšina ar apmēram 20 bērniem skolas deju zālē atkārto izrādes kustības. Pagājis pusgads kopš pirmizrādes un šis tas piemirsies, bet var redzēt, ka dejotāji ar lielu patiku atkal iejūtas izrādes tēlos. Laikmetīgās dejas izrāde „Tas viss dzīvo mūsos” savulaik tapa kā dejas nodaļas gada noslēguma koncerts un guva tik lielu atsaucību, ka 14.decembra vakarā to varēs redzēt atkal – šoreiz Siguldā. Izrādē piedalās apmēram 20 dejotāju no trešās līdz astotajai klasei un skan dzīvā mūzika, ko radījis čellists Tomass Ančs, pianiste Marta Balode un bundzinieks Ernests Ervīns Dovgāns. Izrādes režisors ir Emīls Alps, kurš līdz šim darbojies kino jomā un ar dejas valodu strādā pirmoreiz, bet ar horeogrāfi Karīnu Lapšinu savulaik sastrādājies kinorežisora Roberta Vanaga diplomdarba filmā „Ziemeļpols”.

Vai zini?
Vai zini, kas ir cirks Latvijā?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 9, 2024 3:33


Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Cirka attiecības ar kultūru ir savadbīgas. Tas vienlaicīgi ir un nav klātesošs. Tā klātbūtne ir tik gaistoša, ka brīdī, kad parādās izrāžu afišas, nojaušam, ka izrādes ir jāredz tieši tagad, citādāk tās pavisam drīz pazudīs no mūsu apkārtnes. Cirka semiotiķis Pols Buisaks 1970. gados to sauca par cirka metakulturālo dabu – tā ir performance, ko neierobežo vienas kultūras konteksts, valoda, vai simbolika. Izrādes sakņojas ķermeniskās sajūtās arī skatītājā, tādēļ to saprot ikviena vecuma auditorija. Bet vai varam attiecināt šo ideju uz mūsdienām? Vai mūsdienās ir iespējams definēt kas ir cirks? Kā minēju iepriekšējā “Vai zini?” sērijā par cirku, tas nereti tiek pieskaitīts pie salīdzinoši vieglas izklaides. Ja domājam par cirka izrādēm no kognitīvā aspekta, tās bieži vien ir ļoti piesātinātas un, varbūt līdzīgi kā sociālie tīkli, spēj pārsātināt mūsu maņas, radot viltus iespaidu par izklaidi. Atgriežoties pie Paula Buisaka idejas par cirku un metakulturālu mākslas formātu – mūsdienās tam var gan piekrist, gan nepiekrist. Pēdējo piecdesmit gadu laikā ir radušies jauni cirka veidi, žanri un tradīcijas, kamēr paralēli tam skatītājus turpina iepriecināt arī tradicionālā cirka trupas un priekšnesumi. Līdz ar to visaptverošas cirka definīcijas kļūst arvien, arvien problemātiskākas. Šeit izcils piemērs ir Rīgas cirks. Pēc tam, kad 2016. un 2017. gadā vienlaicīgi risinājās gan īpašumtiesību pārņemšana, gan dzīvnieku aizsardzības likuma ieviešana par eksotisko dzīvnieku aizliegumu priekšnesumos, gan jaunas stratēģijas konkurss, gan ēkas slēgšana tehnisku iemeslu dēļ – senā Rīgas cirka būve vairs nesimbolizē to cirku, ko tā simbolizēja teju 130 gadus. Pēc nesenās rekonstrukcijas, cirks ir atgriezies senajā ēkā bet nesot jaunas vērtības, radošos mērķus un estētiku. Ņemot vērā, ka Latvijas kontekstā cirks nav daļa no nacionālās identitātes, tā izdzīvošana ir saistīta ar sadarbību un skatu nākotnē. Neskatoties uz to, cirks Latvijā vēl joprojām ir daudzveidīgs. Paralēli Rīgas cirkā notiekošajam, visā Latvijā uzstājas vietējās ceļojošo cirku trupas, kā cirks “Leo” un cirks “Baltija”, kā arī ārzemju ceļojošie cirki. Bieži varam dzirdēt par telšu jeb šapito cirku viesošanos dažādās vietās, nereti ārpus Rīgas it sevišķi siltajā sezonā. Rīgā arī pastāv iluzionisma teātris un muzejs “Mystero”, kas aicina skatītājus iepazīties specifiski ar iluzionisma mākslu. Savukārt Rīgas cirks kļūst arvien atvērtāks sadarbībai ar citiem mākslu veidiem. Tur esošā skatuve ir unikāla ar savām tehniskajām iespējām un ne tikai ir visatbilstošākā celtne cirka vajadzībām šajā reģionā, bet tās piedāvātās iespējas spēj pavērt jaunus radošos risinājumus arī citu mākslu profesionāļiem. Iespējams, piedāvājot cirkam raksturīgo rotaļīgumu un zinātkāri pārtulkot arī citās mākslas formās.

Vai zini?
Vai zini, ka reti kurš zina, kas ir cirks?

Vai zini?

Play Episode Listen Later Dec 2, 2024 4:03


Stāsta cirka pētniece Elvīra Avota Cirks kā radošas izpausmes veids ir jutīgs sabiedrības spogulis. Vai tas būtu uz skatuves vai kādā publiskā telpā, skatītāju priekšā vai starp tiem, kā izrāde vai kā terapija, kā izklaide vai kā izaicinājums – cirks ir cieši saistīts ar pašu cirka pieredzi. Līdz ar to, tā pastāvēšanas forma kultūrā atspoguļo attiecīgās sabiedrības vērtības, pieņemto estētiku, iespējas un zināšanas. Izrāde, ko saprot un pieņem vienā vietā, var palikt nesaprasta kaimiņvalstī vai pat tuvāk. Domas zinātkāre par cirku ir salīdzinoši jauns un neapgūts zināšanu lauks. Ilgu laiku tas bijis cieši saistīts ar entuziastu personisku vēstures pētniecības kaislību, taču akadēmiskajā pētniecībā cirks kā tēma ir ienācis salīdzinoši nesen. Interesanti, ka cirka burvības gaistošo pieredzi ir iespējams novērot arī vietējo kultūru atmiņā par cirku. Nereti var sastapt cilvēkus, kas ir redzējuši izrādes un atcerās savas sajūtas, taču neglabā tik daudz zināšanu par vēsturisko cirka attīstību, slaveniem māksliniekiem vai trupām savā dzīves telpā. Zināšanas par citiem mākslas veidiem – teātri, kino, baletu, vizuālo mākslu, mūziku vai literatūru - mūsdienās ir salīdzinoši bagātākas. Bet kā ir iespējams, ka 2018. gadā visā pasaulē tika svinēta cirka 250 gadu jubileja, taču par tā mantojumu un realitāti ikdienas cilvēkam zināms tik maz? Lai gan iemesli ir dažādi, viens no tiem ir saistīts ar cirka pozīciju kopējā kultūras ainā – tas nereti tiek uztverts kā vieglā izklaide. Līdz ar to šī šķietamā nenopietnība nav padziļinājusi zinātkāri par cirku kā mākslas veidu. Šī nav pirmā reize, kad varam novērot šādu dinamiku. Salīdzinājumam varam minēt kino, kas 120 gadus atpakaļ tika uztverts kā vieglā izklaide, tacu šobrīd ir nostabilizējies kā patstāvīgs mākslas virziens, kas sakņojas ne tikai mākslinieciskā, bet arī pētnieciskā un izglītojošā zināšanu laukā. Aizņemot tik dažādus intelektuālos līmeņus, kino spēj reprezentēt arī konkrētas kultūras identitātes, kas atrodamas visur – no jokiem līdz likumdošanai. Valstīs, kurās cirks ir vietējās kultūras identitātes simbols, piemēram, Anglijā un Francijā, tā loma ne tikai kultūras ainā, bet arī institucionālajā atbalstā ir daudzreiz spēcīgāka nekā valstīs, kurās cirks nav daļa no nacionālās identitātes. Šeit par piemēru varam minēt Baltijas valstis un Austrumeiropu. Ja atgriežamies pie salīdzinājuma ar kino vēsturi varam redzēt paralēles – kultūras leģitimizācijas kontekstā mēs šobrīd esam tur, kur kino atradās pirms vairākām desmitgadēm. Cirks pētniecībā ir tik pat nomadisks kā pati mākslas forma. Reti kur atrodamas institūcijas un centri, kur cirkam pievērsta īpaša uzmanība. Neskatoties uz to, cirka pētnieki to aplūko no dažādām perspektīvām, piemēram, vēstures, estētikas, dramaturģijas, mārketinga,arhitektūras, kultūras un sociālās pozīcijas. Svarīgi pieminēt, ka arvien vairāk uzmanība tiek vērsta uz cirku kā rehabilitācijas, socializēšanas un integrācijas paņēmienu. Nereti radošā pētniecība ir metode kā domāt par cirku. Institucionālais nomadisms piešķir arī brīvību – vienlaicīgi eksistē dažādas attieksmes un prakses ko un kā pētīt cirkā. Aiz izklaidējošo stereoptipu kārtas slēpjas mākslas veids, kas mūs uzrunā tik dziļi un ķermeniski, ka tam dažkārt pietrūkst vārdu.

Kultūras Rondo
Operstudija "Figaro" piedāvā Eižena d'Albēra viencēliena "Kains" pirmiestudējumu Latvijā

Kultūras Rondo

Play Episode Listen Later Nov 27, 2024 12:25


Īpašs laiks šajās dienās ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijai „Figaro” – pie skatītājiem nonāk Eižena d'Albēra viencēliena operas „Kains” pirmiestudējums Latvijā, ko mazāk pazīstamu operu meklējumos gaismā cēlis operstudijas mākslinieciskais vadītājs Viesturs Gailis. Vēlīnā vācu romantisma mūzikā tulkotais bibliskais stāsts par Kainu un Ābelu tiek izspēlēts opermūzikai neierastā vietā – Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā. Iestudējums uzdod visos laikos un īpaši šodien aktuālu jautājumu – kā rodas ļaunums cilvēkā un sabiedrībā? „Kains” ir arī režisora Jurģa Spulenieka debija operas žanrā. Pēc astoņiem vakarā, kad Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā beidzies vakara dievkalpojums, te sākas cita rosība – spītējot baznīcas mūru aukstumam, deviņi mūziķi noskaņo instrumentus, ieslēdzas skatuves gaismas, altāris pārtop par klinti un Viesturs Gailis paceļ diriģenta zizli. Mūziku, kas skan ierakstā, visticamāk, dzirdat pirmo reizi. Jo arī diriģents Viesturs Gailis šai Eižena d'Albēra 19.gadsimta beigās sarakstītajai un Berlīnē pirmizrādītajai operai nav spējis atrast nevienu pašu ierakstu. Šī Skotijā dzimušā un vēlāk uz Vāciju emigrējušā skaņraža vārds šodien nav plaši zināms, bet 19./20.gadsimta mijā d'Albēru pazina gan kā talantīgu pianistu, gan ražīgu komponistu, tai skaitā 21 operas autoru. „Kains” Latvijā skanēs pirmoreiz. Operstudijas „Figaro” māksliniecisko vadītāju Viesturu Gaili allaž interesējusi ar Latviju saistītu pasaules komponistu mūzika. Un neparasta saistība ar to ir arī Eiženam d'Albēram. Proti, tieši Rīgā viņš 1932.gadā aizgāja mūžībā. Taču viņš te nedzīvoja. Operas librets ir mākslinieciska fantāzija par Vecajā derībā aprakstīto Kaina grēku, nogalinot savu brāli Ābelu. Izrādē dzied septiņi solisti, visi – Mūzikas akadēmijas topošie operdziedātāji.

Augstāk par zemi
Apelsīna "jā" un citrona "nē". Andras Manfeldes dzejas krājums "Dilstošais medus mēness"

Augstāk par zemi

Play Episode Listen Later Sep 15, 2024 30:02


Andras Manfeldes jaunais dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat novērtēts ar žurnāla “Domuzīme” balvu. Dzejniece un rakstniece strādā pie jauna daļēji biogrāfiska romāna “Kosmonauta iela”, kas būšot prelūdija 2005. gadā iznākušajam romānam “Adata” un savā ziņā turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai “Poēmai ar mammu”. Taču dzejā laikam viņa ir visatklātākā. Dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat saņēmis žurnāla “Domuzīme” Dzejas dienu ietvaros pasniegto balvu, un arī mūsu saruna ievirzās par Dzejas dienām. Andra Manfelde skaidro krājuma “Dilstošais medus mēness” dzejas rašanās impulsus. Dzejoļos tiek piesaukti mākslinieki – Manē, Šagāls, Magrits, Van Gogs un arī mūsu pašu Padegs. Andras Manfeldes dzeja liekas ļoti vizuāla, ne velti dzejniece ir arī māksliniece. Viņa pati smejas, ka vispirms ierauga, pamana, bet tās nozīmes, redzētā dziļākā jēga viņu sasniedz tikai pēc tam, redzētajam pārtopot dzejā. Krājumam “Dilstošais medus mēness” Andra Manfelde pati ir uzrakstījusi pavadvārdus. “Starp dilstošo un pilno, medaino un vēso, nežēlīgo un maigo, starp sievieti un vīrieti, apelsīna “jā” un citrona “nē”. ” Es lasu dzejoļus, un mīlestības dzeju tā īsti neieraugu. Kad Andra Manfelde pati lasa savu dzeju, jo īpaši sajūsmina viņas dzejas ritms. Vienā dzejolī tas var mainīties pat vairākas reizes, no īsas rindas – apgalvojuma vai vērojuma, līdz Bībeles pantu vai psalmu dziedošajai valodai. Kad esam norunājušas interviju Radio, Andra Manfelde atsūta vēsti: “Man ir gandrīz pabeigts romāns “Kosmonauta iela”, kas nedaudz turpina “Poēmu ar mammu” tikai prozā un daudz skarbāk (vēlāk pavisam skarbi, tāda kā "prelūdija" “Adatai”, lai gan par narkotikām nebūs.)” Jā, mēs varam runāt arī par topošo romānu. Tā izdošana plānota novembrī. Romāns “Kosmonauta iela” būs daļēji autobiogrāfisks, Andra Manfelde tajā risina attiecības ne tikai ar zudušo laiku, bet arī ar savu tēvu. Tēvu, kura nebija. Taču pavisam drīz, septembra beigās, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Lienes Šmukstes detektīvs bērniem “Sarkanās mājas noslēpums”. Izrādes pamatā ir Andras Manfeldes grāmata “Vai mamma mājās?”, grāmata, kas deva iespēju izpausties Andras vēl vienai talanta šķautnei. Viņa grāmatas ne tikai raksta, bet reizēm arī zīmē. Kad Andra Manfelde būs noskrējusi Dzejas dienu krosu, pabeigusi romānu “Kosmonauta iela”, septembra beigās viņa brauks uz Daugavpils teātri. Skatīties jauno izrādi “Sarkanās mājas noslēpums”.

Zināmais nezināmajā
Carnikavas nēģu pētījumi un klimata pārmaiņas

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Sep 9, 2024 45:12


Mes bieži raidījumā runājam par jautājumiem, kas skar klimata izmaiņas, taču pārsvarā sarunās fokusējamies uz to, kādas izmaiņas notiek un notiks dabā. Izrādās, mainoties klimatam, izmaiņas skar arī nemateriālo kultūras mantojumu, ir vairāki konkrēti piemēri arī Latvijā. Par to arī saruna raidījumā. Carnikavas nēģu pētījumi un klimata pārmaiņas. Kā, mainoties šai pasaulei, izzudīs vai var izzust agrāk ierastas nodarbes un vērtības? Plašāk stāsta Rita Grīnvalde, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Latviešu folkloras krātuves vadītāja, un Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks. Daugavas un Gaujas plostnieki stāsts - amats, kas neatgriezeniski zudis un kļuvis par vēsturi Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām.  Tā 1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Kokmateriālu pludināšana pa ūdeni ir senākais transporta veids - vēlāk telefona sarunā teiks Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un ekspozīcijas "Gaujas plostnieka stāsts" izveidotājs Māris Mitrevics. Katrā ziņā jau pirms vairāk nekā 300 gadiem p.m.ē sengrieķu filozofs Teofrasts rakstīja, kā romieši ar milzīgiem plostiem veduši kokmateriālus kuģubūvei. Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Pa Daugavu uz Rīgu 17. un 18. gadsimtā pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laida līdz Rīgai. Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā bija Daugava un plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903. gadā. Tā lasām internetā  publicēto informāciju vietnē par Strenčiem, starptautisko plostnieku pilsētu. Ar plostu laišanu parasti nodarbojās pavasarī un vasarā. Darbs bija smags, bet par to bija laba samaksa un ja vien cilvēks bija spēcīgs un gatavs darboties ar peldošiem balķiem, tos nemitīgi uzmanot un veiksmīgi vadot pa straumi, tad viņš bija laipni aicināts plostnieku pulkā. Telefona intervijā Māris Mitrēvics stāsta par savu plostnieka pieredzi jaunībā. Skatot plostnieku terminoloģiju, kas veidota pateicoties Māra Mitrēvica savāktajam vārdu krājumam, uzzinām, kā "rēja" ir kūļu kopums, kurā apkopoti ap 1000 m³ kokmateriālu transportēšanai pa ūdeni, savukārt ugunskura vietu uz plosta dēvēja par "kuldu". Plosta vadītājs ir "korņiks", priekšējā aira vilcējs ir "malacis", bet "zaplava" ir vaļēji baļķi, kas viens aiz otra pamīšus piesieti gar plosta malām, lai novērstu to ieduršanos krastā un nodrošinātu plosta slīdamību pret dažādiem šķēršļiem. Šo pēdējo vārdu aizguvums  no krievu valodas skaidrojams ar to Daugavā plosti nāca no Krievijas, savukārt Gaujas plostniekus Krievijas impērijas laikos amatā apmācīja no Krustpils nākušie koku pludinātāji, tātad  amata brāļi no Daugavas.  Turpinājumā, skatot šī senā amata vēsturi, fragmenti no raidījuma „Vietu lietas Latvijā”, kas tika ierakstīts Doles salā Daugavas muzejā, kur  muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone stāsta par Daugavas plostniekiem un viņu amata rīkiem.

Zināmais nezināmajā
Amerikas ezeri un Baltijas jūra: ko par ekoloģisko stāvokli stāsta zivs vēdera saturs

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Aug 14, 2024 47:05


Kas kopīgs Baltijas jūrai un Ziemeļamerikas lielajiem ezeriem? Izrādās, daudz - gan procesi, kas tajos notiek, gan apstākļi, kādos dzīvo dažādi organismi intensīvi apsaimniekotos krastos. Ko par ezera ekoloģisko stāvokli var pastāstīt zivs vēdera saturs un līdz par atomu līmenim sīka paraugu izpēte, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Elvita Eglīte, dabaszinātņu doktore, Mičiganas Štata Universitātes pēcdoktorantūras pētniece. Zvejas rīku izmantojums pasaules ūdeņos Šobrīd notiek darbs pie jaunu zvejas rīku izstrādes, lai ar tiem var sekmīgi ķert zivis un samazināt roņu nodarītos postījumus, tā runājot par dažādiem zvejas rīkiem, stāsta zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. Sarunā ar viņu skaidrojam, kādus tīklus, murdus un traļus lieto zvejošanai Baltijas jūrā, kuri no tiem ir saudzīgāki gan ūdens gultnei, gan jūras dzīvniekiem un kuri - nē. Diezgan bieži raidījumā esam runājuši par Baltijas jūras ekoloģisko situāciju:  piesārņojuma dēļ jūrā savairojas aļģes un izmirst zivis. Esam arī stāstījuši par zivju gidu, proti, Pasaules Dabas fonda paspārnē radīto informatīvo ceļvedi, kurā atbildīgi zivju ēdāji var palūkoties, kādos apstākļos zivju sugas tiek audzētas un kā tās tiek zvejotas, tātad runājot tieši par zvejošanu, ar cik videi saudzīgām vai nedraudzīgām metodēm tās tiek ķertas. Šoreiz pievērsīsimies tiem zvejas rīkiem, kādus izmanto Baltijas jūrā. Didzis Ustups norāda, ka, ieviešot jaunus zvejas rīkus, parasti tas ir zinātnisks pētījums, un arī šobrīd kopā ar zvejniekiem tiek meklēts kompromiss, lai zvejnieki tiktu pie loma, lai netiku apdraudēti roņi un lai saudzējamās zivis netiktu notvertas tīklā.

Zināmais nezināmajā
Eksotisko dzīvnieku ēdienkarte Zooloģiskajā dārzā. Mājas mīluļu ēdienkarte

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Jul 24, 2024 50:40


Rīgā ir kāds ļoti neparasts restorāns. Tajā  audzē kukaiņus, saldētavās atrodas beigtas peles un visapkārt uzglabā pārtiktu, kas ceļojusi milzu attālumus, lai nonāktu pie saviem patērētājiem. Šādu restorānu var atrast Mežaparkā, Zooloģiskajā dārzā. Ko ēd dzīvnieki nebrīvē, kā speciālisti saprot, kas nepieciešams šo dzīvnieku veselībai un labai pašsajūtai un un no kurienes uz Latviju atceļo ziemeļbrieža ķērpji un daudzveidīgās barības granulas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Viņš gan uzreiz piebilst, ka nav minētā restorāna šefpavārs vai darbinieks tiešā nozīmē.  Kas ir našķis un kas ir inde mūsu mājas mīluļiem? Suns, kaķis, cilvēks - mēs visi piederam zīdītāju klasei, un mums visiem kā mazuļiem ir nepieciešams piens, taču, organismam paaugoties, rodas būtiskas atšķirības tajā, kāds ēdiens katram nepieciešams. Izrādās, ka kucēnus un kaķēnus jau aptuveni trīs nedēļu vecumā var sākt iepazīstināt ar cieto barību, ko tie patērēs savas dzīves laikā. Cilvēkbērnam vēl ilgi vajadzēs pienu, bet suņiem un kaķiem, atradinoties no mātes piena, sāk pazust laktozi šķeļošais ferments laktāze. Tāpēc vēlāk dzīvē uzņemtā piena daudzumam būs nozīme, tas noteiks, vai mājas mīlulim neradīsies kādi veselības traucējumi. Par mājdzīvnieku barību - ko drīkst un ko nedrīkst tiem dot - saruna ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes pasniedzēju, universitātes klīnikas veterinārārsti Aneti Freibergu. Anete Freiberga norāda, ka suns un kaķis ir atšķirīgi ēdāji - kaķis ir 98% gaļēdājs, barībā viņam ir maz augu valsts izcelsmes produktu. Suns var ēst kaķu barību, bet tas nav vēlams. Ja suns kādreiz iztukšos kaķa bļodiņu, nekas traks nenotiks. Savukārt kaķi ēdināt ar suņu barību nav ieteicams, jo tajā nav tik augsts proteīnu daudzums un kaķiem nepieciešamā aminoskābe.   "Ja dzīvnieks ir pieradis ēst kaulus, ēd lēnām un mierīgi, viss ir kārtībā ar gremošanas sistēmu. Ja dzīvnieks nav ēdis ilgu laiku svaigus kaulus un pēkšņi tāds tiek iedots pagrauzt, tas var izraisīt gremošanas problēmas. Tā var būt mīksta vēdera izeja, vemšana," skaidro Anete Freiberga. Termiski apstrādātus kaulus dzīvniekiem nedrīkst dot! Termiski apstrādāts kauls ir zaudējis mitrumu un, nonākot dzīvnieka gremošanas traktā, to ir grūtāk sagremot. Runājot par našķiem, Anete Freiberga norāda, ka dzīvniekiem noteikti nedrīkst dot cilvēku kārumu - šokolādi. Uz saldējuma palaizīšanu var pievērt acis, jo arī pēc maza gabaliņa apēšanas, nekas dzīvniekiem slikts nevar notikt. Bet sunim, kuram ir jutīgāks gremošanas trakts, vetārste neieteiktu dot cilvēku kārumus, kuros ir piena produkti. 

CILVĒKJAUDA
#191 Piedzīvojumi kalnos, gaisā, ūdenī, uz riteņiem - visos laikapstākļos un ilgi - JURIS DZENIS

CILVĒKJAUDA

Play Episode Listen Later May 1, 2024 105:12


Mani interesē cilvēki, kuri dodas piedzīvojumos, kur vajadzīga izturība, drosme, izdoma. Tāpēc mans sarunbiedrs šajā reizē ir Juris Dzenis. Viņš pamanās savienot savu darbu kokapstrādes nozarē ar, manuprāt, ļoti izaicinošiem piedzīvojumiem. Izrādās, ka tajos ir ne tikai ultra maratoni izaicinošā vidē, bet arī piedzīvojumi debesīs, ūdenī, uz riteņa. Dažkārt līdz halucinācijām. Un teju vienmēr ar savu iespēju robežu izzināšanu un plešanu.Jura Instagram lapā pamanīju frāzi “running for my brother…” (skrienu par brāli). Viņš sarunā pastāstīja, kāpēc tā.Vienu no ultramaratoniem Juris pagājušajā vasarā skrēja kopā ar Jāni Viškeru –  PTL (La Petite Trotte A Leon) Monblāna masīvā Francijas, Itālijas un Šveices teritorijās. Distances garums ir 300 km un kopā 25 000 augstuma metru D+ grūtības pakāpē pa izaicinošām kalnu takām un bez tām.SARUNAS PIETURPUNKTI:7:43 Skriet par brāli – izsāpēt brāļa zaudējumu caur kustību dabā19:16 Kas ir jāņem vērā laivojot, lai sevi pasargātu22:26 Kā taku skriešanu savienot ar ģimenes ceļojumu25:12 “Ar laivu tu redzi to pašu vietu no citādāka skatu punkta”27:02 Ultravieglo lidmašīnu sacensības bez navigācijas33:09 Pamanīt zīmes, ka piedzīvojumus labāk meklēt uz zemes, nevis gaisā37:26 Piedzīvojumi 300 kilometru garajā distancē, kalnos, trīs Everestu augstumā43:14 Kā tas ir – fiziski grūtā piedzīvojumā gulēt tikai 2 stundas diennaktī 6 diennaktis pēc kārtas49:27 Piedzīvojumi ar pamatīgu riska faktoru – ko par to saka ģimene52:59 Tulznu ekspertu ieteikumi55:17 Nogurums un halucinācijas piedzīvojuma laikā1:06:53 Kā bērnus izaudzināt par piedzīvojumu un dabas mīlētājiem1:07:56 Ģimenes dzīves organizēšana, lai piedzīvojumi un laiks ģimenei būtu līdzsvarā1:12:12 Dzīve pēc finiša, kad pieveikts īpaši grūts izaicinājums1:16:55 Suns kā skriešanas partneris1:22:59 Kā, kur un kad notiek skriešanas koptreniņi Siguldā1:26:18 Piedzīvojumi ar ledus sienas “izgatavošanu” Latvijā1:31:53 Īpaša un negaidīta tikšanās kalnos1:36:27 Kādi nākotnes piedzīvojumi plānos ir tagad

Zināmais nezināmajā
Atbūda - piektais gadalaiks Dvietes palienās Latvijā

Zināmais nezināmajā

Play Episode Listen Later Apr 8, 2024 43:34


Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.