Podcasts about izr

Garša ir no tām maņām, ko grūti apmānīt – varam pārskatīties, pārklausīties, bet mūsu garšas kārpiņas parasti visai precīzi pasaka, kas ir tas, ko ēdam. Izrādās, garšu var arī uztrenēt un izmantot kā svarīgu mērrīku pārtikas tehnoloģijā. Kā uztveram garšu ar visām savām maņām? Kāpēc dažkārt produkts ar nemainītu recepti garšo atšķirīgi? Un ko garša pastāsta par produkta kvalitāti? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes Pārtikas institūta asociētā profesore Evita Straumīte. Par garšas uztveri ierakstā uzklausām Latvijas Universitātes profesoru Jurģi Šķilteru.

Latvijā pirmoreiz sarunās un izrādē "Vardarbības vēsture" viesojas viens no nozīmīgākajiem mūsdienu režisoriem, teātra "Berlin Schaubühne" vadītājs Tomass Ostermeiers. Viņš pieskaitāms pie Eiropas interesantākajiem režisoriem, kura izrādes joprojām ir izpārdotas un tiek izrādītas daudzviet pasaulē. Izrādi "Vardarbības vēsture" 5. un 6. jūnijā izrāda Latvijas Nacionālajā teātrī. Raidījumā skan telefonsaruna no Berlīnes ar Tomasu Ostermeijeru, kas ierakstīta vēl pirms viņa ierašanās Latvijā. Bet studijā tiekamies ar teātra kritiķi Ati Rozentālu un tulkotāju no franču valodas Agnesi Kasparovu, jo Ostermeieram blakus Ibsenam, Šekspīram un Šnicleram ļoti būtiski ir mūsdienu franču autori, arī Eduārs Luī. Bet sarunā no Berlīnes piedalās Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Sarunas ieraksta laikā viņa ir vienīgā no mums, kas redzējusi izrādi "Vardarbības vēsturi". "Vardarbības vēsture" ("Im Herzen der Gewalt") ir pasaules slavens iestudējums, kurā aktualizētas tēmas par kurām esam tik ļoti pieraduši klusēt. Izrādes pamatā ir franču rakstnieka Eduarda Lui autobiogrāfiskais romāns, kas stāsta par satricinošu un nežēlīgu vardarbību un tās radīto dziļo un nepanesamo traumu. Ostermeiera raksturīgajā stilā vardarbības tēma kļūst par intensīvu, psiholoģiski precīzu un mūsdienīgu problēmu, ar ko var saskarties ikkatrs.

Valters Sīlis ir režisors vairākām izrādēm par neseniem politiskajiem procesiem Latvijā. Kopā ar dramaturgu Jāni Balodi viņš veidojis iestudējumu “Visi mani prezidenti” (2011) par bijušajiem Valsts prezidentiem Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru, kādreizējā premjera Valda Dombrovska “veiksmes stāstu” (2016) un Nacionālo attīstības plānu (2012). Pašlaik Dailes teātrī top vēl viena politiska izrāde - “Rīkojums Nr. 2”, kas veltīta Saeimas atlaišanai pirms 15 gadiem. Vēl pirms pirmizrādes tā piedzīvojusi asu pretreakciju, jo iebildumus cēlusi Aināra Šlsera vadītā partija “Latvijas pirmajā vietā”, izsakot aizdomas, ka notiek pret Šleseru vērsta pirmsvēlēšanu aģitācija. Izrādi gatavojas vērtēt arī KNAB."Latvijas Avīzes" raksts par to, kādas tad pārmaiņas Latvijas politikā atnesa prezidenta Zatlera Rīkojums Nr. 2 un vai piepildījušās tās gaidas, par ko tolaik tika daudz runāts: https://lasi.lv/par-svarigo/projekti/...

23. maijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Arkādes zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora, dramaturga un aktiera Artūra Dīča izrāde "Tūrists" – darbs, kas tikpat daudz runā par patiesību kara laika Ukrainā, cik par cilvēka iekšējo pasauli, kas saskaras ar pārmaiņu, nedrošības un vainas izjūtu laikmetu. Šī monoizrāde, kurā piedalās arī ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina, kļuvusi par zīmīgu notikumu teātra sezonā, piedāvājot skatītājam ne vien dokumentālu vērojumu, bet arī emocionālu un filozofisku pārdomu telpu. "Es braucu nelaimīgs, bet Kijivā kļuvu laimīgs"  Artūrs Dīcis "Tūristu" radījis, balstoties uz savu braucienu uz Kijivu – ceļojumu, kas sākotnēji bija iecerēts kā materiāla meklējumi izrādei, taču izrādījās arī personiskās krīzes un cerību meklējumu laiks. "Es braucu nelaimīgs," atzīst Dīcis. "Tas brauciens jau bija ieplānots, un tajā brīdī, kad es iebraucu Kijivā, es pēkšņi kļuvu laimīgs. Tad man likās, ka tas ir pētniecības objekts – kas ar mani notiek tieši šajā situācijā." Šīs izrādes īpašais spēks slēpjas drosmē reflektēt par savu iekšējo konfliktu laikā, kad ziņu lentes piepilda kara šausmas, bet pats šķietami "nedrīksti just, jo salīdzinājumā ar citiem tev ir labi". Izrāde balansē starp dokumentālo un intīmo, piedāvājot skatītājam domāt par to, kā indivīda izjūtas un ikdienas rūpes kļūst relatīvas kara un globālu satricinājumu fonā. Dīcis atklāj: "Galvenā mana atklāsme – ieraudzīt daudz enerģijas un atrast pozitīvās lietas. Tur nav tā, ka tas ir viegli, bet cilvēki arī visdrūmākajā situācijā meklē dzīvīgumu un optimismu." Tūrists kā laikmeta metafora Izrādes nosaukums "Tūrists" nav nejaušs – tas apzīmē gan paša Dīča pozīciju Kijivā, gan tādu kā iekšēju distanci, ar kādu cilvēks nereti raugās uz "svešu" ciešanu pieredzi. "Viņi mani sauca par tūristu," ar ironiju saka Dīcis, taču šī distance tiek nojaukta, izrādei kļūstot par empātijas tiltu. Tajā pašā laikā nosaukums uzsver arī vieglumu, ar kādu dzīve turpina ritēt arī kara apstākļos – šis vieglums kļūst par pretsvaru smagumam, kas nenovēršami ir klātesošs. Dīcis uzsver, ka izrāde nav tikai par Ukrainu. Tā ir arī par mums pašiem, par Latvijas sabiedrību laikā, kad "demogrāfiskā situācija ir katastrofāla", un par to, kā globāli satricinājumi ietekmē mūs visus. Fona scenogrāfijā Hugo Bērziņa minimālistiskā estētika un skaitlis, kas izrādes gaitā pieaug, kļūst par daudzslāņainu simbolu – vienlaikus atgādinot par kara upuriem, bet arī par mūsu pašu nākotnes skaitļiem. No Mocarta līdz Latgalei – cerības un rīcības aicinājums Muzikālais noformējums (Evilena Protektore) un Mocarta "Rekviēma" klātbūtne izrādei piešķir universālas skumju un cerību dimensiju. "Cilvēka prāts ir ģeniāls un brīnišķīgs," prāto Artūrs Dīcis, "bet reizēm tas sāk ražot kaut ko, kas ved mūs greizi." Taču izrādes galvenais vēstījums ir aicinājums vairot labo, pat ja tas šķiet naivi. "Ja dzīvē izdari vairāk laba nekā slikta, jau esi nodzīvojis vērtīgi, jo tad kopsummā tas labais vairojas." Interesanta ir arī Dīča iniciatīva "Vasarā uz Latgali" – simbolisks atbalsta žests reģionam, kas šobrīd īpaši izjūt kara tuvošanos un ar to saistīto nedrošību. "Mums nav bail, mēs jūs atbalstām – turpiniet būt tik viesmīlīgi, kādi esat, un mēs brauksim pie jums un ciemosimies daudz," aicina Dīcis. Teātris kā dzīves atspīdums "Tūrists" ir izrāde, kurā mākslinieka personiskā pieredze saplūst ar kolektīvo pārdzīvojumu, un šī saplūšana atgādina, ka māksla – īpaši teātris – joprojām ir spējīga uzdot neērtus jautājumus un radīt telpu sarunai par to, "kā mums dzīvot". Kā secina pats autors: "Tā ir laba, vērtīga izrāde. Tā nav domāta visiem, bet tiem, kas atnāks, tā dos daudz." Nākamās izrādes gaidāmas 28. maijā, 6. jūnijā un 27. augustā – iespēja ikvienam kļūt par "tūristu" cilvēka iekšējo un ārējo pārmaiņu ceļā. Artūru Dīci uz sarunu aicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente, topošā muzikoloģe Anželika Levičeva. 

Ikvienu cilvēku veido triljoni šūnu, kas dzīvo diezgan intensīvu dzīvi. Izrādās, ne visas šūnas iet bojā pēc tam, kad vairs nespēj dalīties. Dažas paliek mūsu organismā un sāk pastiprināti ražot vielas, kas veicina iekaisumu. Kā tas notiek un kā ietekmē mūsu orgānu veselību, un kā šīs šūnas iznīcināt? Ir kāds process mūsu organismā, kas norit klusi nemanot, radot mums gan dažādas slimības, gan paātrinot novecošanu. Ne visas šūnas, pārstājot dalīties, iet bojā. Dažas paliek aktīvas un rada mūsu organismā nevēlamas sekas - ne reti tās dēvē par zombiju šūnām. Raidījumā plašāk skaidro medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes profesore Maija Dambrova. Uzklausām arī sertificētu uztura speciālisti Gunu Bīlandi. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai limfas šķidrums apceļotu visu mūsu organismu? Aplūkojot cilvēka ķermeņa orgānu sistēmu shematiskus zīmējumus, līdzās asinsrites orgānu sistēmai ir vēl kāda tikpat svarīga, kas caurauž mūsu organismu, bet par kuru ikdienā, iespējams, runājam mazāk. Tā ir limfātiskā sistēma. Līdzīgi kā asinsritē arī limfātiskā sistēma sastāv no caurulītēm - dažāda lieluma limfas vadiem, pa kuriem plūst limfa. Ar limfātiskās sistēmas nozīmi plašāk iepazīstina Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Sabiedrības veselības un veselības aprūpes nodaļas asociētā profesore. Kas tad limfa īsti ir, kā tā mūsu organismā veidojas un vai tas notiek pastāvīgi?

Raidījumā arvien biežāk pievēršamies vasarīgiem tematiem un šoreiz stāsts par attiecībām starp laikapstākļiem un brīvdabas pasākumu rīkotājiem. Sākotnēji šķiet, ka brīvdabas pasākumu rīkotāju un laikapstākļu attiecības varētu būt ļoti dramatiskas no mīlas līdz naidam dažās minūtēs. Pēc sarunas ar vienu no pieredzējušākajiem koncertu un festivālu rīkotājiem Latvijā Ģirtu Majoru jāsecina, ka nav tik traki, jo šajā jomā tiešām gatavojas visiem iespējamiem scenārijiem un nelolo veltas ilūzijas, ka gan jau būs labi. Pat rīkojot dārza ballītes vai jebkādus āra pasākumus, būtu daudz vieglāk ikviena pieņemt negaidītu lietu, ja tam būtu gatavi. Protams, tas prasa gan lielāku darbu, gan bieži arī vairāk līdzekļu. Un nauda lielu festivālu un koncertu rīkošanā ir tik liela, ka paļauties, ka gan jau būs labi, nevar. Izrādās, ka arī Latvijā lielie brīvdabas pasākumi tiek apdrošināti pret laikapstākļu stihijām un arī pati apdrošināšana ir dārga. Laikapstākļu neprognozējamība padara brīvdaba pasākumus dārgus. Veiksmīgai apstākļu sakritībai tur vietas nav, jo atbildība tomēr ir arī par tūkstošiem cilvēku, kas pasākumos atpūšas. Bet visumā Ģirts Majors ir ļoti optimistisks par Latvijas vasarām.

#135 – atkal pagājis kāds laiciņš, un mums bija iekrājies filmu un seriālu, par ko parunāt, tāpēc sanācām kopā, lai apspriestu, kas tāds interesants pēdējā laikā noticis kino pasaulē un ko labu (vai ne tik labu) esam noskatījušies. Izrādās, mums bija īpaši daudz labvēlības pilnu vārdu, ko veltīt "Apple TV" straumēšanas servisam!Šajā podkāstā:Māžošanās ar "Infinity Vision" un citi jaunumi (00:01:28);Plugs, plugs, plugs (00:36:56);"The Drama", "Lee Cronin's The Mummy", Žana Kloda van Dammes filmogrāfija un citas lietas, ko esam noskatījušies (00:49:40)Piedalās: Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms CielēnsMontāža: Toms Cielēns

Garajās Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu, sniegu un stipru vēju. Beidzot ieradās arī pagājušajā nedēļā apspriestais cīruļputenis. Bija gan cīruļputenis, gan daļā Vidzemes izveidojusies sniega sega, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10–12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu, tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē. Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš uz daudzām dienām, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā, turklāt – ja pie mums, piemēram, dzērvēm šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat vēl maijā tās bieži brien pa sniegu, bet dzēvju populācija turpina pieaugt un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan pie viņiem, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieeajmās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju un ir sanākuši interesanti secinājumi. Protams, tas, ka tuvējie migranti, kas ziemo relatīvi tuvu Baltijai, siltāku ziemu un pavasaru dēļ atgriežas arvien agrāk, bet igauņu pētnieki ir secinājuši, ka dzērves arī ziemo arvien tuvāk. Piemēram, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, dzērvju galvenās ziemotnes bija Ziemeļāfrikā, visvairāk Marokā. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tās sāka ziemot Spānijā, bet pēdējos 15–20 gadu laikā dzērves ziemo Francijā un Vācijā. Tām ir vienkāršāk atgriezties, ja pavasaris sākas agrāk, nav vairs tik tālu jālido. Vienlaikus pētnieki atklājuši, ka pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājusies dzērvju mazuļu mirstība un tas savukārt kaut kā nelīmējas kopā ar stabili pieaugošo populāciju. Izrādās, ka dzērvju skaits Eiropā ir tuvu maksimālajām iespēju robežām. Daļai dzērvju vairs nepietiek vietas tām vislabāk piemērotajās dzīvotnēs, tādēļ tās sāk ligzdot tur, kur mazuļu izaudzināšana ir izaicinošāka. Apkārtnē ir mazāk barības vai vairāk plēsēju. Ja 80tajos gados Igaunijā 96–97 procentu mazuļu izdzīvoja, tad šobrīd tie ir tikai ap 60 procentiem, turklāt daļa no izdzīvojušajiem ir vājākā stāvoklī un palielinās risks, ka tie pēc tam iet bojā migrācijā vai ziemošanas vietās. Tāpat pētnieki secinājuši, ka dzērvju populācija ir augusi ne tikai skaitā, bet izpletusies teritoriāli, piemēram, tās sākušas ligzdot Vācijas dienvidos un Ungāriju, kur agrāk to nedarīja. No 1. aprīļa, lai sargātu mazo zīriņu ligzdošanas vietas, cilvēkiem ir slēgtas trīs upju grīvas, ziņo Dabas aizsardzības pārvalde. Tās visas ir Ventspils novadā. Zināmākā ir Irbe, vēl arī divas mazākas – Ķikans un Lūžņa. No 1. aprīļa līdz 1. augustam cilvēkiem liegts pastaigāties vai veikt jebkādas citas darbības šo upju grīvās un ieteicams arī nekur tuvumā nepastaigāties ar suņiem bez pavadas. Tur arī dabā izvietotas informatīvas zīmes tā, ka nejauši ieklīst šajās zonas nevar, par to nevajag satraukties. Zīriņi un tārtiņi ligzdas ierīko liedaga smiltīs, izveidojot mazu bedrīti. Bieži vien ligzdas un dējums tajās pilnībā saplūst ar apkārtējo vidi, tādēļ cilvēka acij paslīd garām nepamanīts. Pludmalē ligzdojošo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi. Proti, drīz pēc izšķilšanās tie pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kas tos baro un pieskata. Putnu mazuļi šajā laikā nelido, tie veikli pārvietojas pa zemi. Pētījumi parāda, ka putni cilvēku savā tuvumā uztver kā draudu. Pieaugušie putni pamet ligzdas, savukārt mazuļi bēgot noklīst no vecākiem. Ar laiku putni pamet agrāk izvēlētās teritorijas, vairs nedēj olas un neaudzina mazuļus, kā rezultātā sarūk sugas populācija. Vēl jāpiemin, ka no 1. maija tādi paši ierobežojumi būs pie Gaujas ietekas RĪgas līcī, tur pie Carnikavas, kas gan ir cilvēku ļoti iecienīta pastaigu vieta. Mazie zīriņi Vidzemes pusē ligzdošanu sāk mazliet vēlāk, tādēļ ierobežojumi ir no 1. maija. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, brīvdienās redzēti kārtējie dzērvju bari lidināmies un sasaucamies debesīs, bet vēl pavasarī notiek viena cita migrācija. Cilvēki – tādi, kas pamatā dzīvo pilsētās un kuriem ir mazdārziņi, sāk arvien biežāk uz tiem doties, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc tikāmies ar vienu dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties un vispār, pagājušajā nedēļā, kad es tur ciemojos, tur aktivitāte tiešām augsta – cilvēki zāģē, grābj, cērt, rok. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus.  Pavasaris vēl vēss un šur tur pat ar cīruļputeni, tā, ka lielie dārza darbi darbi vēl priekšā. Nākamnedēļ es sarunāšos ar ainavu arhitekti, turklāt tādu, kas labi pārzina šīs profesijas vēsturi. Pat ne profesijas, bet ainavu arhitektūras vēsturi, kad varbūt pat apzināti to nesauca par ainavu iekārtošanu. Ar Ilzi Locāni no Turaidas muzejrezervāta runājām, jo lai nu kas, bet ainava – gan dabiska, gan cilvēku veidota – Turaidas pusē ir neatņemama un ļoti spilgta visa kompleksa sastāvdaļa.

Smaga galva, loģiskās domāšanas trūkums, slinkums, nereti pārmetumi skolotājiem vai mācību materiāliem - dzirdēti dažādi skaidrojumi, kāpēc kā lieliem, tā maziem novērojam grūtības mācīties matemātiku. Stenfordas universitātes pētījumā meklēti iemesli, kāpēc dažkārt pat ar lielu centību sekmes matemātikā nav tik labas. Izrādās, pie vainas nav ne "smaga galva", ne abstraktās domāšanas trūkums, bet gan spēja mācīties no savām kļūdām un pielāgt savu uzvedību. Kā uztveram matemātiskus terminus, likumus un abstraktus skaitļus? Kāpēc vienam matemātika padodas, citam - nē? Raidījumā Zināmais nezināmajā par matemātiku un tās apguvi sarunājas matemātiķis pēcdoktorantūras pētniecībā Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško.   Matemātiķiem arvien ir interesanti veikt gigantiskus aprēķinus   Ir tādi skaitļi, kurus iztēloties cilvēka prātam nav iespējams. Cik daudz smilšu graudu pludmalē, cik daudz sniegpārslu uz pasaules, kur sākas bezgalība un kāds skaitlis ir īsi pirms tās. Uz šiem jautājumiem matemātiķi atbildes ir meklējuši jau izsenis. Domājot  par šo tematu, nāk prātā tautasdziesmas rindas: „…kas var zvaigznes izskaitīt, jūrā zvirgzdus izlasīt…” Izrādās, ka tas ir iespējams, un matemātiķi ir aprēķinājuši pat vēl sīkākas frakcijas Visumā. Zinām, ka pagājušā gadsimta 30. gados ebreju izcelsmes matemātiķis Edvards Kāzners 10 simtajā pakāpē nosauca par „gugol” skaitli. Saskaņā ar  daudzviet publicētu informāciju terminu „gugol” Kāzneram ieteicis viņa deviņgadīgais brāļadēls. Gugolam seko „gogolplekss”, kas ir „gugols” 10 pakāpē. Bet, kā saka fiziķis, Latvijas Universitāts profesors Mārcis Auziņš, tad  daudz  valdzinošāks viņam šķiet Greiema skaitlis.  Kāds ir šis milzu skaitlis, kāpēc matemātiķiem ir interesanti veikt šādus gigantiskus aprēķinus un vai vispār šādus skaitļus var pierakstīt, par to saruna ar Mārci Auziņu. Ronalds Luiss Greiems amerikāņu matemātiķis, kurš aizrāvās ar žonglēšanu un burvju trikiem. Pagājušā gadsimta 70. gados viņš publicēja zinātnisku rakstu par daudzdimensionāliem kubiem, kuros krāsu musturus var atrisināt ar milzīgu skaitli. Vēlāk šo skaitli  nodēvēja par Greiema skaitli. Mācis Auziņš skaidro, kā amerikāņu matemātiķis veica šos aprēķinus. -- Putnu pasaules arhitekts – dižraibais dzenis. Bez viņa izkaltajiem dobumiem grūti klātos ļoti daudzām putnu sugām Latvijā. Iepazīstna Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis.

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vagonu kvartālā, Rīgā, rit vēl pēdējie darbi, gatavojoties izrādei, ko jau 27. marta vakarā pirmo reizi ieraudzīs plašāka publika. Lai veidotu koncertizrādi “Ačgārnis”, kopā sanākuši jaunie mūziķi un mākslinieki. Izrāde būtībā ir vizualizācija par to, kā varētu izskatīties mūziķa Zvīņas albums “Dziesmas no sestā stāva”. Savukārt izaicinājumu to pārveidot izrādes formātā pieņēma režisors Mārcis Broks. Vagonu zālē kopā sanāks dažādi mošķi, starp viņiem arī Zvīņas, ūdens mošķis, kurš dosies pasaulē, lai meklētu ceļu atpakaļ pie sevis.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Viņi paši ir izrādes veidotāji, paši – arī galvenajās lomās Latvijas Leļļu teātra iestudējumā "Vientūļība". Par zālēm pret vientulību un ko darīt, ja esi viens, vientuļš un vēl piedevām tūļīgs, Kultūras rondo saruna ar Annu Klišāni un Agri Nātri. Viņi arī stāsta par to, kāpēc visnotaļ jaunos gados viņus nodarbina vecuma un vientulības tēma, gan – kāpēc par to ir interesanti runāt tieši caur lellēm. Un nē, šī nav izrāde bērniem. Izrādē skan komponista un Leļļu teātra galvenā skaņas meistara Staņislava Kuļikova mūzika, un šīs klasiskās ģitāras skaņas arī ir vienīgās, kas pavada notikumus uz skatuves, jo „Vientūļība” ir izrāde bez vārdiem. Un, kā atzinis komponists, tas nemaz nav viegli, jo jāuzmanās, lai mūzika neņemtu virsroku un pārāk daudz nepateiktu priekšā. Izrāde „Vientūļība” ir divu Latvijas Leļļu teātra aktieru – Annas Klišānes un Agra Nātres – kopdarbs un iniciatīva, kas pie skatītājiem dodas teātra jaunākajā un mazākajā spēles telpā.

Reiņa Botera izrāde "Viltvārdis". Teātra trupas “Kvadrifrons" aktieris un režisors Reinis Boters monoizrādē pievēršas viltvārža sindromam un centieniem atgūt reiz pazaudēto svabadību mākslā. Iestudējums, ko autors piesaka kā dokumentāru halucināciju, pirmizrādi piedzīvos Rīgas cirka Zirgu stallī 24. februārī. Tas ir autoram ļoti personisks skatuves darbs, kas ir tapis vairāku gadu garumā. "Savā ziņā izrādē es sarunājos ar bērnības sevi. Mēs esam divi dažādi cilvēki. Mazais Reinis ir kaut kur citur un es esmu cits Reinis," vērtē Reinis Boters. "Mani šokēja, kāds cilvēks es esmu bijis. Mans mērķis bija ar šo izrādi nevis atgriezties bērnībā, bet tīri cilvēcīgi censties panākt tādu stāvokli, kāds bijis mazajam Reinim, tādu apziņas brīvības stāvokli," atklāj Reinis Boters. "Cik esmu jautājis cilvēkiem, kas izrādi ir redzējuši, viņi apstiprina, ka tas nav stāsts par to, kā mākslinieks mokās, bet tur ir vispārcilvēcīgas vērtības uz sajūtās un ka tas rezonē visiem, ne tikai māksliniekiem." Viltvārža sindroms ir psiholoģiska pieredze, ko savā dzīvē piedzīvojis teju ikkatrs. To raksturo šaubas par savām prasmēm, talantiem, sasniegumiem un pastāvīgas bailes tikt atmaskotam kā krāpniekam: šai parādībai pakļautie cilvēki neuzskata, ka ir pelnījuši gūtos panākumus vai veiksmi. Akūtu viltvārža sindromu izrādes autoram Reinim Boteram izraisīja bērnības māju bēniņos atrasta audio kasete. Tajā viņš, vēl mazs zēns būdams, ierakstījis paša veidotus radio raidījumus ar ģimenes locekļu intervijām, muzikālām pauzēm, pašizgudrotu ierīču reklāmām un dziļdomīgām atziņām. Izrādes autors atklāj, ka šī kasete viņu pamudinājusi meklēt sevī to pašu, bet jau zaudēto māksliniecisko brīvību – brīvību, kas valdījusi pirms kauna, vērtējošiem skatieniem, uztraukuma par pareizu tehniku un augstu māksliniecisko vērtību. 

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. Aizgāju, norunāju, kas jānorunā, pēc tam bija balle, un atradu pilnīgi citu pasauli. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur kā Miškins esi nonācis no Šveices kalniem un sastapies ar realitāti, kura tev ir ne visai pazīstama. Īpaši, ja esi dzīvojis sieviešu sabiedrībā, kuras tev ir iemācījušas, ka pasaule pamatā ir skaista, kaut gan ir ļoti daudz visādu cūcību. Mani savaldzināja šī citādā pasaule. Domāju, ja es nebūtu uz turieni aizgājis, mans ceļš būtu izvērties pilnīgi neparedzami un droši vien ne visai pozitīvi. Man bija pārsteigums, ka esi sācis spēlēt Dailes teātrī, izrādē “Motocikls”. Jā. Skolēnu teātrī darbojās arī Kārina Pētersone, un Dailes teātrī pēkšņi bija tāda situācija, ka vienam aktierim, kuram bija bezteksta loma Mazdēliņš, pēkšņi bija jāoperē aklā zarna. Izrādei ir jānotiek, un Pēteris Pētersons bija vaicājis Kārinai, vai viņa nezina kādu apsviedīgu zēnu. Viņa bija ieteikusi mani. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām tikšanās reizēm ar Pēteri Pētersonu, kura ilga vairāku gadu garumā. Es kā brīvklausītājs pabeidzu Dailes teātra 4. studiju, kurā bija Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Haralds Ulmanis, Nauris Klētnieks Tur droši vien tevī dzima arī režijas gēns? Jā. Režijas gēns varbūt vairāk dzima, mācoties Teātra fakultātē, Alfrēda Jaunušana kursā, jo es intuitīvi sapratu, ka neesmu no Jaunušana TOP aktieriem. Man gribējās kaut ko darīt pašam, pierādīt pašam. Dīvainība bija tāda, ka savam kursam, būdams students, es pasniedzu skatuves kustību. Gala rezultātā, kad beidzām akadēmiju, mēs kopā uztaisījām manis izdomātu (tas ir vājprāts!) horeogrāfiju 15 muzikāliem darbiem. Mēs iestudējām Bernstaina “Vestsaidas stāstu”. Bet ir vēl viens stāsts ar tavām kustībām un tavu izcilu režiju, kas ir “Spartaks” 1977. gadā. Starp citu, visu Upīša traģēdiju triloģiju tu vienīgais esi iestudējis, un tas bija kaut kas īpašs. Izrādās, tas bija ārpusplāna darbs - tu biji gan režisors, gan kustību konsultants. Toreiz vēl sākās skaistā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu. Mums radās vēlme pēc lielākas dinamikas teātrī, un tā tas darbiņš mums radās. Tas bija ļoti stilīgi, man jāsaka. Jā. Man bija labi domubiedri - Zigmars Liepiņš un Imants Vanzovičs, ar kuru kopā dienēju “Zvaigznītē” tepat Rīgā. Tā tas viss tapa. Ar skaistu mūziku, kas nu jau ir leģendāra. Jā. Kaut kādā veidā ik pa brīdi mums ar Zigmaru ir izdevies kaut ko uzminēt, vai Zigmaram ir izdevies uzminēt to virzienu, kādu tas darbiņš prasa. Otra Upīša triloģijas daļa bija “Žanna d'Arka”, 1982. gads. Kāpēc šo izrādi aizliedza?  Pirmkārt, tā tapa kā viena no kursa diplomizrādēm, kurā es šim kursam biju arī skatuves kustības pasniedzējs. Te ir vesela priekšvēsture, kas saistās ar Zigmara Liepiņa dziesmām, jo “Žannas dziesmas” kaut kādā veidā tika atskaņotas Zigmara teātra koncertprogrammā, un likās, ka tās ir mazliet par "stipru". Viņš visu laiku mēģināja to neievērot, nobāzt malā. Tas pats notika arī ar mūsu izrādi. Uz skatuves, arī Zigmara koncertizrādē, bija manekeni ar nekonkrētām sejām, bet visi varēja saprast, kas par sejām ir domātas. Tā bija sava veida cīņa par varu, brīvību un nepieciešamību pēc varoņa. Ko jūs toreiz meklējāt šajās izrādēs un stāstos? Tā drīzāk ir vēlme atrast savējos, ja arī tu viņus nepazīsti. Tā ir pilnīgi ģeniāla formula, kas ir iegājusi arī mūzikas vēsturē - savējie sapratīs. Tavā kontā ir arī kaut kas tāds, ko mums šodien vispār ir grūti aptvert - tās ir Teātra dienas, kuru aizsākums lielā mērā ir saistīts ar tevi un kas ir priekšvēstnesis visam, kas sekoja pēc tam - šīm izrādēm. Tās ir 70. gadu beigas. Mēs šodien pat nevaram iedomāties, kā tas ir, kad teātra cilvēki sapulcējas kopā, ir pilns Doma laukums. Atgādini mums par to laiku mazliet! Tas bija laiks, kad notika arī Mākslas dienas Vecrīgā. Kā reiz teica viens no maniem laikabiedriem, kurš aizgājis mūžībā, Viktors Jansons, teātrī ir divas iespējamības - viens, ka tu ar rampu norobežojies no skatītāja, vai otrs, ka teātris nojauc to rampu un iet pie skatītāja. Tas bija tas laiks, kad mums vajadzēja iet pie skatītāja, un tā tas viss radās. Tajā laikā radās arī burvīgas, augstvērtīgas mini programmas, kuras vienu gadu rādījām Dailes teātrī, vienu gadu Anglikāņos, kuri bija pilni, protams. Tā bija tāda vajadzība. Daļa aktieru, protams, burķšēja, kāpēc tas ir vajadzīgs, svētku diena ir tā, kas ir domāta mums. Tas ir 27. marts. Aktierim jau lielākie svētki ir tad, kad viņš ir kopā ar skatītāju. Plašāk - audioierakstā.    

14. februārī Ventspils Livonijas ordeņa pilī notiks viduslaiku lasījumi par tēmu “Svētie un grēcīgie”, kuros piedalīsies vēsturnieks Armands Vijups, dabas zinātnieks un liturģijas vēstures pētnieks Andris Amoliņš, teologs Andris Priede un filozofs Ilmārs Šlāpins. Pils ātrijā notiks arī  viduslaiku sadzīves būšanas - varēs mērīt bruņas, iepazīties ar vairoga darināšanas gaitu un uzspēlēt īstas viduslaiku galda spēles.  Andra Amoliņa tēma ir "Ventspils misāles fragments – senākais mūzikas pieraksts Latvijas teritorijā", par kuru vairāk uzzinām sarunā ar Orestu Silabriedi. Kas ir Ventspils misāle, par kuras muzikālo daļu runāsiet? Tās īstenībā ir tikai divas pergamenta lapas. Tajās bija iesiets Ventspils rātes dokumentu krājums, tāda kā zemesgrāmata. Piešūti klāt bija, kā mēs tagad teiktu, pašvaldības saistošie noteikumi - 16. gadsimts, 17. gadsimta sākums. Tajā laikā jau bija iespiestās grāmatas, tāpēc bija izveidojusies pergamenta makulatūra - lapas no grāmatām, kuras vairs netika lietotas, izmantoja kā iesienamo materiālu. Izrādās, tā ir bijusi diezgan plaši sastopama parādība Eiropā. Tagad ir pat vesela zinātnes nozare, kas pēta šādi saglābtus pergamentus. Tātad tas ir nevis barbariski, bet ekonomiski? Tas bija ekonomiski, jā. Tāds aprakstīts pergaments, sevišķi, ja tur vēl bija notis virsū, arī dekoratīvi izskatās, ja tas ir ārējais vāks. Divas šādas lapas bija, un Pēteris Vaickovskis man to attēlus atsūtīja. Uzreiz varēja pateikt - jā, tās ir divas secīgas lapas no viduslaiku misāles. Tad arī tapa projekts. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas pētniecībai atvēlēja zināmus līdzekļus. Kaut kas par to tika izpētīts, un radās secinājums, sēžot ar lupu un ultravioletās gaismas lampu pie tām lapām, jo tās bija daudz cietušas, nosmērētas, ar pelējumu un bojātas, ka tās, visticamāk, ir no misāles, kas bijusi vācu ordeņa liturģiskā grāmata. Ventspils ir vācu ordeņa pils uz visu Kurzemi, Kurzemes bīskapija bija inkorporēta vācu ordenī, tā kā viņi šo liturģiju tur lietoja. Ar lielu intrigu varētu jautāt, vai šī misāle būtu vecāka par Rīgas misāli, ko Guntars Prānis ar kolēģiem plaši prezentēja? Profesors, vēsturnieks Andris Levāns ir mēģinājis datēt. Viņam iznāk, ka šīs lapas pēc, es pieņemu, rakstības stila, varētu drīzāk būt 14. gadsimts. Salīdzinot ar vēl virkni dokumentu, kas ir kaut kādā veidā datēti, tas tā varētu būt. Par Rīgas misāli tad laikam ir vecāka. Plašāk - audioierakstā.

Latvijas sportistiem šodien, 12. februārī, startiem bagāta diena. Diena sākās ar skeletona pirmajiem diviem braucieniem kungiem, taču sacensības aizēnoja Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt ukraiņu sportistu Vladislavu Heraskeviču, kurš bija apņēmies startēt ķiverē, uz kuras attēlos godināti Krievijas izraisītajā karā dzīvību zaudējušie Ukrainas sportisti. Runājot par pašām sacensībām, Latvijas pārstāvis Emīls Indriksons pēc pirmās sacensību dienas ierindojas 17. pozīcija. Līderis ir mūsu Martina Dukura trenētās Lielbritānijas izlases pārstāvis Mets Vestons. Bet 10 kilometru brīvā stila slēpojumā Patrīcija Eiduka izcīnīja 15. vietu. Izrādās, sportiste varēja arī nemaz nestartēt. To īsā sarunā atklāj pati slēpotāja. Slēpojumā piedalījās arī Kitija Auziņa, kura finišā bija 61., Linda Kaparkalēja – 94., bet Samanta Krampe – 101. vietā. Arī Kitija Auziņa pēc finiša neslēpa emocijas.  Bet šodien vakarā vēl vairāki svarīgi starti. Plkst. 19:30 sāksies komandu stafete kamaniņbraucējiem. Piedalīsies deviņu valstu komandas, Latvija startēs ar 6. numuru, un mūsu komandā pirmais posms Elīnai Ievai Botai, tad trasē dosies vīru divnieks Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, trešais posms Kristeram Aparjodam, bet noslēdzošo ceturto posmu veiks dāmu divnieks Marta Robežniece un Kitija Bogdanova.  Aptuveni plkst. 21.30 sāksies izšķirošie notikumi šorttrekā, kur startēs divi Latvijas pārstāvji – Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš. Un, protams, šovakar pirmā spēlē olimpiskajā turnīrā Latvijas hokejistiem ar ASV izlasi. Par pirmajām spēlē olimpiskajā hokeja turnīrā stāsta Maris Bergs.

Kultūras rondo jaunajā rubrikā "Vienā laivā" Andas Buševicas pārdomas, ko iedvesmojusi nesen iznākusī Arno Jundzes "Kārļa grāmata" un izrāde "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi". Skan arī fragmenti no izrādes, kas tika ierakstīts tieši "Kalāčos". Izrāde "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi" mūzikas nama "Daile" repertuārā vairs nav. Taču tās atskaņas var uzmeklēt Latvijas Radioteātra arhīvā, Vilis Daudziņš lasa un komentē abu brāļu dzeju ciklā "Mana dzejas diena". Iestudējums tapis 2021. gadā, un fragmenti no tā izskanēja arī tikko dzirdētajā ierakstā.  

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula    Stikla šķiedra, piena un maizes kombināti, ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīca, gaļas kombināts, mēbeļu kombināts – Valmiera 1994. gadā bija varena pilsēta. Tad, kad brīnišķīgā režisore Māra Ķimele 1994. gada 8. janvāra rītā nebrauca uz pašas režisēto izrādi III Senās mūzikas festivāla Valmierā ietvaros, viņas uzmanību neviļus nepiesaistīja Rīgas ielas asfalta segums. Gaisa temperatūra nebija mīnusos un ielas segums nedz mirdzēja, nedz laistījās fraktāļu struktūru skāvumā. Pilnīgi droši viņa tad neievēroja arī vienu no Latvijas arhitektūrā ievērojamākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem – bankas ēku Rīgas ielā 40 ar franču firmas Fichet seifu, kas pēc arhitektu Anša Kalniņa un Emmas Krēsliņas [2] projekta tapusi 1931./32. gadā. Autobuss brauca bez režisores pa Rīgas ielu tālāk pa parasto maršrutu. Dažas sekundes vēlāk viņa neievēroja arī kūpošos dūmus no katlu mājas skursteņa, veicot 90° pagriezienu no Rīgas uz Andreja Upīša ielu. Arī tipogrāfiju "Liesma" A. Upīša ielā 7 Māra Ķimele neaplūkoja pat pāris sekundes. Tas nekādi nebija iespējams. Autobuss tad nogriezās pa labi uz Beātes ielu – asfalts nemirdzēja un nelaistījās vēl joprojām. Var ticēt, ka režisore būtu bijusi gatava bez īpašām ceremonijām no autobusa kāpt ārā, kad tas iebrauca Raiņa ielā un neredzama vairs nebija arhitekta Arnolda Nikolaja Čuibes [3] projektētā, 1938./39. gadā celtā neoeklektiskā [bijusī] Valsts komercskolas ēka – tur viņas režisētajai izrādei bija jānotiek. No autobusa izkāpa senās mūzikas vokālā ansambļa "Canto" mūziķi. Dažas stundas iepriekš, Sietlā Krists Novoseličs [1] bija pabeidzis "Nirvana" [4] uzstāšanos "Center Arena" ar vārdiem: "Liels paldies, ka atnācāt, jūs esat brīnišķīga publika! Brauciet mājās prātīgi! Atcerieties, ja esat lietojuši alkoholu – nevadiet auto. Atcerieties iet balsot vēlēšanās. Atcerieties nešķērsot ielu tam neparedzētās vietās." [5] Bet "Canto" uzstāšanās bija paredzēta 17:00 ar itāļu zvaigznes Adriāno Bankjēri [6] slaveno komēdiju "Maza ballīte Karnevāla ceturtdienas vakarā pirms vakariņām" [7]. Ja man būtu bijusi humora izjūta, man "Mazā ballīte" būtu patikusi. Izrādes ievadā uz jautru sarīkojumu visus aicina Moderno Diletto tēls. Gribētos tulkot – Modernais diletants, bet google translate saka – Modernais prieks. Jau jūtama kaitinoša kņudoņa vēderā. Un jo tālāk, jo nepatīkamāk. Pēc uzrunas seko padsmit numuru virtene ar, piemēram, Kjodžas veču dziesmu, ar mīlētāju dziedājumu, ar tantes Bernadīnes stāstu par žagatu, kas lamājas. Vēl ir suņa, dzeguzes, kaķa un pūces kontrapunkts, kuru kāds asprātīgi nosaucis – "cantus fermus", muļķa mīlas madrigāls, vīna dzeršana un joki par sērkociņiem un lupatām. Respektīvi – ar katru numuru bēdīgāk. Uz atvadām "Moderno Diletto" sola drīz atgriezties ar jauniem jokiem. Apmēram tāds saturs – delartisks – šiem kumēdiņiem, ar kuriem režisore Māra Ķimele bija tikusi galā. Izrāde tika iestudēta kārtīgi. Tā ir ierakstīta Latvijas Televīzijā. Ansamblis "Canto" [8] bija lielisks un režisorei [9] nekas tur vairs nebija darāms! Kad iestudējums gatavs, režisorei ir jādod telpa izpildītājiem, jo mākslas darba atdošana publikai pilnībā attiecas uz viņiem. Šo izrādi uztvēru ļoti personiski – kāds tur vēl Modernais prieks? Vārdnīcā kļūda! Modernais diletants ir. Apvainojos. Tāpēc iestudējumu neredzēju. "Die Schuld ist nicht das gleichgültige doppelsinnige Wesen, daß die Tat, wie sie wirklich am Tage liegt, Tun ihres Selbsts sein könne oder auch nicht, als ob mit dem Tun sich etwas Äußerliches und Zufälliges verknüpfen könnte, das dem Tun nicht angehörte, von welcher Seite das Tun also unschuldig wäre. ... Unschuldig ist daher nur das Nichttun wie das Sein eines Steines..." (Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis) [10] "Vaina būtībā nav vēsa un neskaidra, it kā paveiktais, kāds tas patiesi redzams dienas gaismā, varētu vai varbūt nevarētu būt paša cilvēka darbība, it kā varētu pastāvēt kaut kas ārējs un nejaušs, kas šai darbībai nepieder, un kura dēļ tā būtu nevainīga. Gluži pretēji, īstenībā nevainība ir akmenim līdzīga bezdarbība." [11] Izmantotā literatūra Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, "Broekmans & Van Poppel" izdevniecības (Utrehta, Nīderlande), portāla livenirvana.com, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Novoselic, Krist (dzimis Komptonā 1965. g.) horvātu izcelsmes amerikāņu mūziķis, grupas "Nirvana" basģitārists, politiķis un aktīvists [2] Kalniņš, Ansis (dzimis 1903. g. – miris Rīgā 1944. g.) 1931. g. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti un Kalniņa (dz. Krēsliņa), Emma (dzimusi Valmierā 1899. g. – mirusi Rīgā 1985. g.) 1934. g. beigusi LU arhitektūras fakultāti, strādājusi privātpraksē kopā ar vīru A. Kalniņu (1934 – 1942) un citur [3] Čuibe, Arnolds Nikolajs (dz. 1908. g. Valmierā – m. 1941. g. Rīgā) 1933. gadā beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts [4] "Nirvana" – amerikāņu rokgrupa no Aberdīnas, saistīta ar Sietlas alternatīvās mūzikas ainavu, radusies 1988. g. [5] "Thanks a lot for coming, you're a wonderful audience, have a safe ride home, remember not to drink and drive. Remember to vote, remember not to jaywalk [..]"; Kristapa Pētersona tulkojums [6] Banchieri, Adriano (dzimis Boloņā 1568. g. – miris Boloņā 1634. g.) itāļu komponists, ērģelnieks un teorētiķis. Ērģelnieks Sanmikelē, Bosko un Monte Oliveto, kur 1613. g. kļuva par abatu. Olivetāņu mūks. [7] "Il Festino nella sera del giovedi grasso avanti cena" Op. XVIII (Venezia 1608); Kristapa Pētersona tulkojums [8] senās mūzikas vokālais ansamblis "Canto" (vad. Irēna Nelsone) nomināli skaitījās amatieri – nebija aizmirsuši muzicēšanas prieku un savienoja to ar azartiski precīzu izpildījumu un izcilu stila izjūtu [9] Māra Ķimele ir viena no ievērojamākajām režisorēm Latvijas teātra ainavā, izcilība; nenovērtējams ir viņas devums Valmierai (līdz 1994. gadam viņa Valmieras Drāmas teātrī bija iestudējusi 36 lugas), īpašu vietu viņas mākslā allaž ieņēmuši tieši latviešu dramaturgu darbu iestudējumi – tie, kuriem ir paveicies būt klāt brīžos, kad režisore iestudē kādu lugu, atceras fenomenālas analītiķes spējas un prasmi atrastās cēloņsakarības sasaistīt ar pasaules kontekstu [10] Hegel, Georg Wilhelm Friedrich (dzimis Štutgartē 1770. g. – miris Berlīnē 1831. g.); citāts no Hēgelis, G. V. F. "Gara fenomenoloģija", VI, "Gars" (Hegel, G. W. F. "Phänomenologie des Geistes", VI, "Der Geist") [11] Ievas Ginteres tulkojums

Aktieris Kristaps Kristers Ozols 2025. gadā absolvēja režisora Elmāra Seņkova vadīto dramatiskā teātra aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā un uzsāka darbu Valmieras teātrī. Viņš sevi jau vairākkārt teātrī pierādījis, nupat kā tapusi monoizrāde „Sākums” par šaubām un pārdomām, kas piepilda viņa prātu, un iespējams, tas ir aktuāli arī citiem jauniem cilvēkiem. Radošājā telpā “Kurtuve”, Valmierā, Kristaps uz skatuves stājas viens. Viņam apkārt nav spilgtu dekorāciju, tikai uz skatuves ar līmlentu novilkta strīpa. Viņš šajā telpā ir viens ar savu stāstījumu skatītājiem, kas kaut kādā ziņā atgādina komiķu šovus, stāvizrādes. Tikai šoreiz joki ir par aktieri un pasauli viņam apkārt. Šī ir Kristapa Kristera pirmā monoizrāde, līdz ar to jāiepazīst skatuve vienam. Un arī kļūdas jāuzņemas pašam. Uz skatuves nav kolēģu, ar kuriem šo sajūtu dalīt. Izrādes pamatā ir Justa Terteļa luga, kas pielāgota mūsdienām un pašam aktierim. Lai palīdzētu aktierim Kristapam Kristeram Ozolam mesties jaunos izaicinājumos, atbalstu sniedzis gan aktiera kādreizējais pedagogs, režisors Elmārs Seņkovs, kuram šis ir jau 60. iestudējums. Režisors uzskata, ka izrāde parāda ne tikai mīlestību pret aktierspēli, bet arī šīs profesijas skaudro dabu. Savukārt Valmieras teātra aktieris Aksels Aizkalns šajā izrādē bija režisora asistents. Zīmīgi, ka viņš ir aŗi Kristapa teātra krusttēvs. -- Kristaps Kristers Ozols līdz šim sevi pierādījis diplomdarbu izrādēs – “Kristāla bērni”, “Sapņotāji”, “Nevienam nezināmā Marija”, “Santakrusa” un citās. Spēlējis iestudējumos Latvijas Nacionālajā teātrī “Nacionālais kanāls” un “Smilšu cilvēks”. Valmieras teātrī spēlējis Skangala kungu un laupītāju Oto izrādē "Mazais cilvēks" un Janku izrādē “Ļaunais gars”.

Igerész: Bírák 17,6 Lelkész: Kókai Csaba Lejátszás közvetlen fájlból (hiba esetén): https://krek.hu/media/files/igehirdetesek/20260201_9h_VN_Birák17,6_Abban_az_időben_nem_volt_király_Izráelben_mindenki_azt_csinálta,_ami_neki_tetszett.mp3 Becsült hossz: 2945 mp Generálta: ScrapeCast by Fodor Benedek UUID: fcc915dd-5faa-48ea-bed5-02545f060085

Igerész: Bírák 17,6 Lelkész: Varga Nándor Lejátszás közvetlen fájlból (hiba esetén): https://krek.hu/media/files/igehirdetesek/20260201_9h_VN_Birák17,6_Abban_az_időben_nem_volt_király_Izráelben_mindenki_azt_csinálta,_ami_neki_tetszett.mp3 Becsült hossz: 2945 mp Generálta: ScrapeCast by Fodor Benedek UUID: 3c0e1e95-5fb2-4a42-b62f-4b46fa043c5a

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Vai zini, ka arī klusums skan? Turklāt tas nav tikai poētisks salīdzinājums. Audio pasaulē eksistē tāda lieta kā bezatbalss jeb absolūtā klusuma telpas. Ja mēs ieietu šādā telpā, varētu sagaidīt, ka dzirdēsim… neko. Bet tā nav. 20. gs. piecdesmitajos gados komponists Džons Keidžs apmeklēja "klusuma telpu" Hārvardas Universitātē. Šī telpa pilnībā absorbē skaņu — bez atbalss, bez ārējām skaņām, bez reverberācijas. Sienas ir izklātas ar akustisko putu paneļiem. Grīda ir piekārta. Ir izdarīts viss, lai katru skaņu noslāpētu. Keidžs gaidīja perfektu klusumu. Tā vietā viņš dzirdēja divas skaņas. Viena bija augsta. Viena bija zema. Kad viņš jautāja inženierim, kas tās ir, atbilde viņu pārsteidza. Augstā skaņa bija viņa nervu sistēma. Zemā skaņa bija viņa asinis, kas cirkulēja. Absolūtā klusumā ķermenis kļūst dzirdams. Izrādās, ka klusums nav skaņas neesamība — tā ir ārējās skaņas neesamība. Mūsdienu bezatbalss kameras var izmērīt fona troksni pat mīnus 20 decibeliem — zem cilvēka dzirdes sliekšņa. Bet pat tur klusums nekad nav patiesi kluss. Jūsu ausis zum un zvana. Locītavas stiepjas un krakšķ. Elpošana pēkšņi kļūst dzirdama. Un smadzenes, kurām trūkst stimulācijas, sāk pastiprināt iekšējo troksni. Šī pieredze dziļi ietekmēja Keidža slavenāko darbu: 4′33″ — skaņdarbu, kurā izpildītāji nespēlē neko. Par "mūziku" kļūst klepus, čaukstēšana, elpošana un mainīgās skaņas no auditorijas un pašas telpas. Keidžs neteica, ka klusums ir tukšs. Viņš teica, ka tāds absolūts klusums neeksistē. Ikdienā mēs uztveram klusumu kā pauzi — pārtraukumu starp nozīmīgām skaņām. Bet akustiski tā ir telpa, kas piepildīta ar detaļām, kuras mēs parasti ignorējam. Mūsu smadzenes vienkārši ļoti labi prot to noskaņot. Tāpēc nākamreiz, kad domājat, ka sēžat klusumā, atcerieties: nav tā, ka jūs neko nedzirdat. Jūs dzirdat to, kas paliek pāri, kad pasaule pārstāj runāt jums apkārt.

Grāmata "Dzīvais cimds" turpina pētīt un atklāt Jettes Užānes (1924-2007) daiļradi. Cēsu muzejā viņas simtgadei veltītā izstāde "Dzīvais cimds" parādīja gan cimdu adīšanas mākslu, kur tradicionālais un radošais uzbūra 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu. Tagad ar tādu pašu nosaukumu lasītāju rokās nonāk grāmata. Tajā apkopoti līdz šim nepublicēti Jettes Užānes cimdu stāsti, tehniskie zīmējumi un fotogrāfijas. Kultūras rondo sarunājamies ar grāmatas autori Elīnu Apsīti un horeogrāfi Liliju Liporu, kura izveidojusi dokumentālu kustību eseju "Kā man gribas iet", kas balstīta Cimdu Jettiņas dzīvesstāstā un dienasgrāmatas piezīmēs. "Decembrim es krāsas noskatījos laukā – sniedziņš tā viegli pārbiris un viss pāri bij' tāds viscaur ar maigu zeltainumu, " tā reiz teikusi Jette Užāne. Elīnas Apsītes grāmatā "Jette Užāne. Dzīvais cimds" ir gan stāsti, gan cimdu fotogrāfijas, gan tehniskie zīmējumi.  Savukārt "Kā man gribas iet…:  ir kustību, vārdu un skaņu eseja, kas balstīta dokumentālās piezīmēs un dzīvesstāsta motīvos. Izrādes mākslinieciskā iecere ir radīt kustību izrādi par fiziski nekustīgu cilvēku, atklājot, ka pat vislielākajos ierobežojumos iespējama izaugsme, brīvība un radošs piepildījums. Radošā komanda – Elīna Apsīte, Lilija Lipora, Edgars Lipors, Maija Švēdenberga, Egīls Kupčs, Raivis Apsītis. Izrādi vēl var noskatīties Spīķeru koncertzālē 22. decembrī plkst. 19.00

"Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" Aktrise Ieva Puķe savas vecmāmiņas hidrobioloģes Veltas Bodnieces  dzīvesstāstu iemūžinājusi izrādē, kuras vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Katrīna Puķe. Par kopā izstāstīto stāstu saruna Kultūras rondo. "Vai Tu atceries, kā piedzima Tava vecmāmiņa?" – ar šādu šķietami neiespējamu jautājumu Ieva Puķe aicina mūs domāt par savas dzimtas stāstiem, iepazīstinot skatītājus ar savas vecmāmiņas Veltas Bodnieces skaudro, spīvas izturības un apbrīnojama gaišuma pilno dzīvesstāstu. Tikko nosvinējusi savu 50 gadu jubileju, Ieva Puķe kāpj uz Valmieras teātra Jaunās zāles skatuves un lasa šo dzīvesstāstu skatītājiem. Lai gan pusotru stundu garo ceļojumu savas mammas Svetlanas Bless mammas Veltas Bodnieces dzīves pagriezienos Ieva Puķe izstāsta pirmajā personā, viņa izvairās to saukt par izrādi, bet drīzāk – par lasījumu. Jo savu vecmāmiņu viņa netēlo. Vienkārši – ir viņai blakus, balsī iedzīvinot vecmāmiņas mūža nogalē pierakstītās atmiņas. Par maza bērna došanos līdzi tēvam – sarkanajam strēlniekam – uz Padomju Krieviju un izaugšanu tur, par Staļina represijām un traģēdijām ģimenē, par zināšanu alkām un hidrobioloģijas studijām, par badu un nepadošanos, kad mata galā ir gan pašas, gan jaundzimušās meitas dzīvība. Un par atgriešanos Latvijā jau pieaugušā vecumā, mēģinot iedzīvoties un tikt pieņemtai tēva dzimtenē. Skatītāji atbild ar ilgiem aplausiem un klusiem šņukstiem. Šis lasījums ir Ievas Puķes autordarbs kopā ar savu meitu Katrīnu Puķi, kuras pārziņā ir telpa un video. Tāpēc arī saruna ar viņām abām. Šis ir dzimtas un sakņu stāsts, kuru Ievai bija svarīgi izstāstīt skaļi. -- Ieva Puķe jau gandrīz 30 gadu ir viena no Valmieras teātra vadošajām aktrisēm. 1. decembrī viņa svinēja savus 50, un viņas veidoto izrādi „Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?” vēl vienu reizi varēs redzēt nākamā gada 5.februārī. Izrāde nav tieši veltīta viņas jubilejai, tomēr  tā kļuvusi par zināmu atskaites punktu.

Kristaps šoreiz sarūpējis īpašu Ziemassvētku pārsteigumu – teju kontrabandas spēle ceļo uz Argentīnu kā dāvana. Izrādās, to izdarīt ir sarežģītāk kā ievest viesstrādniekus tepat Latvijā!

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieku un dramaturgu Andri Kalnozolu, kurš pabeidzis savu jauno romānu „Zobi” un noskatījies sava darba „Ods” pirmizrādi Nacionālajā teātrī Matīsa Budovska režijā. Oda sīkoņa vasarā ir tik ļoti kaitinošā, bet decembra tumsā pēc tās gandrīz vai uznāk ilgas. Daži burtiski un vairāki metaforiski odi sīc arī Nacionālā teātra Aktieru zālē nupat iestudētajā izrādē „Ods”.  Par šo savā ziņā autobiogrāfisko skatuves darbu un citiem radošiem jaunumiem saruna ar Andri Kalnozolu. "Esmu priecīgs un radoši uzlādēts pats no šī darba, kuru varēju skatīties jau ar zināmu distanci," par lugas "Ods" iestudējumu atklāj Andris Kalnozols. Lugas pirmā versija tapusi vēl pirms pandēmijas. Tad bijusi pauze, ko ieviesa romāns "Kalendārs mani sauc", lugu "Ods" Andris Kalnozols pabeidzis pirms trim gadiem. "Man jau visi darbi ir zināmā mērā autobiogrāfiski un to pieredzi dramaturģijā tu liec kā ķīmijā pieredzes elementus. Ieliec visos tēlos un notikumus, mēģini to ķīmiju sabalansēt tā, lai tas pēdējais ķīmiskais elements būtu skatītājs, par kuru man nav nekādas teikšanas. Kad pievieno to pēdējo ķīmisko elementu un redzu, ka tas sprādziens ir, ka tā ķīmija strādā, tas dramaturgam ir lielākais pagodinājums. Arī lielākais sirdsmiers. Es redzu, ka luga "Ods" ir autonoms darbs ar savu asinsriti ļoti gudrā Matīsa Budovska režijā," gandarīts Andris Kalnozols. Bet arī Andris Kalnozols ir aktieris, savulaik studējis kopā ar Matīsu Budovski, kuram savukārt lugas "Ods" iestudējums ir debija kā režisoram Nacionālajā teātrī. Bet pašam kā aktierim Andrim Kalnozolam nav vēlmes atgriezties uz skatuves kā aktierim vai režisoram. "Man liekas, ka dramaturģija, skatuves teksts ir tieši tā distance, kas man ir veselīga teātrī. Esmu izgājis cauri vairākiem posmiem, esot gan aktieris, esot savu izrāžu autors, esot savu izrāžu režisors. Šī dramaturga pozīcija man ir visveselīgākā," vērtē Andris Kalnozols. Izrādei "Ods" piešķirts traģikomēdijas žanrs, un tās anotācija vēsta: "Jauns pāris gatavojas uzsākt kopdzīvi nesen iegādātā mazpilsētas dzīvoklī. Taču kādā vasaras naktī nejauši sastaptā klaidoņa izmestais jautājums – vai piepildīts sapnis par laimīgu dzīvi nozīmē laimīgu dzīvi? – kļūst par vienīgo jautājumu, kas uzmācīgi skan ausīs. Izrādās, ka dzīvoklis nav vienīgais, kam nepieciešama pārbūve." Režisors Matīss Budovskis ierakstā atklāj, ka luga pašam autoram bijusi kā ods. "Luga teātra arhīvā iegūlās jau pirms pandēmijas. Gāju gar Nacionālo teātri 2018./2019. gadā un redzēju, ka ir lugu ideju konkurss. Tas bija vasarā un tikko biju saticis vienu impozantu tipu Talsos, kurš mani iedvesmoja radošai darbībai. Es sapratu, ka šo satikšanās stāstu varētu piedāvāt kā ideju. Es iegāju teātrī un piedāvāju. Toreiz Valters Sīlis teica, ka šis ir jāņem," stāsta Andris Kalnozols. Toreiz Valters Sīlis arī apņēmies lugu iestudēt. Autors uzrakstījis, lai arī atzīst, ka nav bijis ar veikumu apmierināts, bet iesniedzis, lai turpinātu strādāt. Sekoja pandēmija, tad Valters Sīlis devās strādāt uz Liepāju, bet lugu līdzi ņemt nedrīkstēja.  "Tā tas iesprūda. Man tas vienmēr palika prātā, ka Nacionālajā teātrī ir luga, zinu, ka nav pabeigta īsti. Nav tā pabeigta, ka būtu apmierināts. Tas sīca tomēr pakausī," bilst Andris Kalnozols, kurš daudz pie lugas strādājis pēc tam, kad to iestudēt izvēlējās Matīss Budovskis. Nupat Andris Kalnozols pabeidzis romānu "Zobi". "Es vēl strādāju pie melnraksta, pie labojumiem. Man ir plāns decembrī visu iepakot un nosūtīt redaktoram. Tālāk jau ziemā strādāt ar redaktoru un reizē arī ar tulkotāju, jo romāns iznāks nākamā gada rudenī reizē Latvijā un Lietuvā vienā dienā. Tāds mums ir biznesa plāns," atklāj Andris Kalnozols. Grāmatas redaktors ir Uldis Tīrons. "Romāns "Zobi" ir par jaunu autoru, kurš zaudējis ticību savai radošajai potencei, atgriežas mazpilsētā, lai nodzīvotos līdz nāvei. Bet tā nāve nenāk, viņš visu naudu iztērē, visu iedzīvi ir nodevis lombardos. Tad viņš satiek meiteni, kas piesakās par viņa ēnu  Ēnu dienā. Viņš atgūst ticību sev šīs ēnas iedvesmots un uzraksta romānu, kas viņu vienā mirklī padara pasaulslavenu. Bet līdz ar to viņš zaudē to savu iepriekšējo dzīvi un zaudē arī šo ēnu," stāsta Andris Kalnozols. "Tas arī no personiskās pieredzes ņemts darbs, kur es pēc "Kalendāra" uzrakstīšanas tiku iesviests kaut kādā... Angļiem ir labāks teiciens - "afterlife", nevis pēcnāves dzīvē. Dzīvē pēc, ka es vairs nevaru atgriezties tajā ēnas pusē, kur palika ļoti tuvi draugi, kas mani iedvesmoja šim darbam. Šis darbs man deva jauno dzīvi, bet draugi palika tajā pusē. Vienmēr esmu pateicīgs par šo "pēcdzīvi", bet vienmēr arī, protams, skumšu un būšu pateicīgs tai ēnas pusei." Bet zobi ir par to, ja vairs nav, ar ko turēties pie šīs dzīves, tad pēdējais, kas paliek, tie ir zobi.  -- Sarunas beigās skan grupas „Gaujarts” dziesma „Šķiršanās”, kas skan arī jaunajā izrādē „Ods”.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, JVLMA Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; raidījuma producente – Maruta Rubeze Laikā, kad notiek diskusijas par dažādu pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai pārzāģēšanu, šķiet pamācoši atcerēties Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744-1803, vācu dzejnieks, teologs, filozofs, cita starpā arī jēdziena "tautasdziesma" – Volkslied – radītājs) pieminekļa stāstu, ko pirms kāda laika publicējām grāmatā, tulkojot tās nosaukumu no angļu valodas: "Pieredze un ekspektācijas: "Nākotne no pagātnes" mūzikas radīšanā", kurā iekļauti dažādu valstu etnomuzikologu raksti. Viena no šīs grāmatas tēmām bija saistīta ar Herdera vārdu. Izrādās, ka citzemju tradicionālās mūzikas pētniekiem Rīga visupirms asociējas tieši ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit dzīvoja un strādāja laikā no 1764. līdz 1769. gadam. Herdera krūšutēls, visnotaļ nemanāms un tūristu pūļu neieskauts, stāv Herdera laukumā blakus Rīgas Domam. Tas izgatavots Minhenē, kopējot Johana Nepomuka Šallera (Johann Nepomuk Schaller) 1850. gadā darinātās pilna auguma skulptūras krūšutēla daļu, kas atrodas Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšā Veimārā (Asmuß, 1871, 78; Spārītis, 2005, 103). Rīgas krūšutēla postamentu veidoja arhitekts Heinrihs Karls Šēls (Heinrich Karl Scheel), un tas bija izgatavots no tolaik populārā čuguna ar piemiņas uzrakstiem visās pusēs. Atsaucoties uz Ojāru Spārīti, iniciatīva uzcelt Herderam veltītu pieminekli Rīgā radās pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1863. gadā un Rīgas Doma rekonstrukcijas darbu uzsākšanas. Pieminekļa atrašanās vieta tika izvēlēta, balstoties uz aptuvenu informāciju par to, ka Herders varētu būt dzīvojis vienā no mājām, kas robežojās ar laukumu. Pieminekļa svinīgā atklāšana notika simboliskajā 1864. gada 25. augustā, tieši 100 gadus pēc dienas, kad Herders ieradās Rīgā (Spārītis, 2005, 102–103). Pārdzīvojis evakuāciju Pirmā pasaules kara laikā un Otro pasaules karu, Herdera piemineklis tika demontēts 20. gadsimta 50. gadu vidū kopā ar citiem pieminekļiem, kas nepatika okupācijas režīmam. Postaments tika izkausēts, bet krūšutēlu izglāba cilvēki, kuri strādāja Rīgas Valsts vēstures muzejā, ko šodien pazīstam kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, un kas joprojām atrodas blakus piemineklim Herdera laukumā. Vēlāk tas tika pārvietots uz Rīgas Ārzemju mākslas muzeju (Vilciņa 2005). 1959. gadā tika plānota Vācijas Demokrātiskās Republikas līderu – Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Oto Grotevola (Otto Grotewohl) – vizīte Padomju Savienībā. Ziņas par šīs delegācijas otro dienu, kas tika pavadīta Rīgā, kur apsveikuma uzrunu teica PSRS kompartijas vadītājs Ņikita Hruščovs, atrodamas laikraksta "Neues Deutschland" 1959. gada 11. jūnija numura pirmajā lappusē ("Stern un Pogrombka", 1959). Viesiem tika gatavota īpaša programma, kuras ietvaros tika nolemts katram gadījumam steigšus atjaunot Herdera krūšutēlu tā sākotnējā vietā, jo viesi varētu uzzināt, ka viņu nacionāli nozīmīgai personībai šeit bijis piemineklis, ko viņi, iespējams, varētu vēlēties aplūkot. Tā raksta šo notikumu lieciniece Rita Vilciņa, piebilstot, ka tas bija liels trieciens tiem, kuri šo pieminekli tikai pirms dažiem gadiem bija noņēmuši, un atbildīgajai personai Kultūras ministrijas Muzeju, mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē neatlika nekas cits, kā pēkšņi saslimt. Vilciņai, kura tikko bija pabeigusi vēstures un filozofijas studijas Latvijas Universitātē un sākusi strādāt šajā pārvaldē, tika uzticēts rūpēties par pieminekļa restaurāciju (Vilciņa, 2005). Kā viņa raksta savās atmiņās, ministrijā bija zināms, ka Herdera krūšutēls nav iznīcināts, citādi to nebūtu iespējams atjaunot tik īsā laikā. Problemātiska bija postamenta atjaunošana. Laika trūkuma dēļ nebija iespējams izgatavot precīzu 1864. gada oriģināla kopiju. Vilciņa atceras kultūras ministra vietnieka teikto: "Par uzraksta valodu viss skaidrs – tikai latviešu valodā. Kāpēc rakstīt vāciski, ja nav uzraksta krievu valodā?" (Vilciņa 2005, 123). Tādējādi uz jaunā granīta postamenta bija un ir lasāms pavisam īsi: "Johans Gotfrīds Herders 1744–1803". Šo stāstu noslēgšu ar brīnišķu Ritas Vilciņas citātu: "Postamenta izkalšana notika Rīgas uzņēmumā "Granīts", kur vajadzēja nogādāt arī krūšutēlu. Herdera galvu kara laikā bija skāruši vairāki šāvieni. Likvidēt bojājumus un piestiprināt postamentam krūšutēlu arī bija "Granīta" meistaru uzdevums. Lai pārvestu pieminekļa krūšutēlu no Aizrobežu mākslas muzeja uz darbnīcu, man iedeva ministra personīgo automašīnu "Volga". Kad piebraucu pie Rīgas pils, kur atradās muzejs, pa kāpnēm pretī ar Herderu rokās jau nāca direktora vietnieks zinātniskajā darbā Miķelis Ivanovs. Tālāk es ar Herderu rokās braucu uz darbnīcu. Karā cirstās brūces tika sadziedētas, postaments izgatavots un Johans Gotfrīds Herders atkal stāvēja savā vēsturiskajā vietā Rīgā. Nebija nedz svinīgas atklāšanas ar ziediem un mūziku, nedz informācijas presē. Piemineklis klusējot tika noņemts, klusējot – uzlikts." (Vilciņa, 2005, 124) Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. "Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation". In Experience and Expectation: The Future From the Past" in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Asmuß, A. 1871. "Der Herder-Platz in Riga". In Album von Riga. I. Fünfundzwanzig Stahlstiche aus den funfzehn Jahrgängen des Rigaschen Almanachs. Riga: Backer. Harrison, Hope M. 1988. "The Berlin Crisis and the Khrushchev-Ulbricht Summits in Moscow, 9 and 18 June 1959." Introduction, translation, and annotation. Cold War International History Project. Bulletin 11 (Winter 1998). 204–217. Stern, Heinz and Willi Pogrombka. 1959. "Wir stehen fur unsere Freunde ein!" Neues Deutschland. 1959. gada 11. jūnijs.  Spārītis, Ojārs. 2005. "Johana Gotfrīda Herdera piemineklis Rīgā. Vēstures un semantikas aspekti. Das Johann-Gottfried-Herder-Denkmal in Riga. Seine historischen und semantischen Aspekte". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (ed.). Riga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 97–116. Vilciņa, Rita. 2005. "Kā atjaunoja Herdera pieminekli Rīgā. Atmiņas. Wie das Herder-Denkmal wiederhergestellt wurde. Errinerungen". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (Ed.). Rīga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 122–128.

Jauna kultūras telpa Reformātu baznīcā. Pirmajā adventē tā kļūs par mājvietu multimediālai gaismas izrādei "Interlude". Sastapsies māksla, tehnoloģijas un dievnams. Kultūras rondo saruna ar idejas autoru, viedo tehnoloģiju uzņēmuma "Solavi" vadītāju Intu Bērziņu un multimediju mākslinieku, vizuālā koncepta autoru Māri Kalvi. Reformātu baznīcas majestātiskās telpas atdzīvojas meditatīvā multimediju ceļojumā, kur Kaspara Zemīša ģitāras un Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” trīsdimensiju skanējums saplūst ar Māra Kalves mākslas projekcijām. Izrādes skaniskais pamats ir Kaspara Zemīša Mesa ģitārai un korim "Mana lūgšana", kuru viņš diriģenta Māra Sirmā aicināts savulaik rakstīja Valsts akadēmiskajam korim "Latvija". Mesa skanēs digitālā atskaņojumā, skaņu režisors Ernests Ansons veido telpisku skaņu.  "Unikāli ir tas, ka ieraksts, ko izmantosim, tika veikts tieši šinī telpā," papildina Māris Kalve. Māris Kalve stāsta, ka izrādē saplūst gan filmētais materiāls, gan 3D animācija, klasiskā animācija un mākslīga intelekta algoritmi. "Kopumā vizuālā valoda ir konservatīva, jo man vadmotīvs ir mūzika, kas pasaka priekšā gan kompozīciju raksturu, gan dinamiku. Gan pati telpa, Reformātu baznīca, ir pateicīga šādam žanram, jo ir nepārsātināta ar arhitektoniskiem interjera elementiem, ir pietiekami askētiska. Mums ir kur izvērsties." Ints Bērziņš atzīst, ka bijis liels izaicinājums tieši Vecrīgā atrast pietiekami askētisku telpu, kur izvērsties un projicēt. "Mēs, tehnoloģiju cilvēki, sakām, lai redzētu gaismu, ir vajadzīga tumsa. Līdz ar to šo telpu vajadzēja aptumšot. Mēs esam to "uzlabojuši" ar dažādiem akustiskiem aizkariem, ar gaismu izolējošiem aizkariem un tehnoloģijām," papildina Ints Bērziņš. Baznīca ir Lutera akadēmijas pārziņā un piekrita un atbalstīja ieceri. "Mēs vēlējāmies atdzīvināt šo telpu," turpina Ints Bērziņš. "Netālu ir Rakstniecības muzejs. Jāatzīst, ka daudz esot Mārstaļu ielā 6, blakus mājā praktiski, gandrīz nepamanīju, ka blakus ir Reformātu baznīca, majestātiska, skaista, grezna. Tas ir vēl viens iemesls vietas izvēlei - atdzīvināt, padarīt to dzīvu. Jo šī māja turpat bija un gaida, kad cilvēki tur atgrieztos. Ar ierakstu studiju "Melodija" tur bija koncerti, ieraksti, bet šobrīd tā ir vairāk neizmantota. Akadēmija bija ļoti priecīga, ka varam atdzīvināt."       

Lelles kā viens no protestu kultūras simboliem ir Latvijas Leļļu teātra jaunākās izrādes pusaudžiem un pieaugušajiem „Nē! Nē! Nē!” centrā. Ar to leļļu teātrī debitē jaunā režisore Veronika Abdul-Visocka, aicinot paskatīties uz lellēm ne vien kā uz bērnu rotaļlietām, bet kā uz figūrām, caur kurām ļaudis gadsimtiem ilgi protestējuši pret netaisnību. Šī ir arī Latvijas Leļļu teātrī spēlējošās poļu aktrises Malgožatas Apses pirmā monoizrāde. Izrādes ritmu aktrise Malgožata Apse pavisam burtiski uzdod uz bungām, kas ir viens no pazīstamākajiem protestu skaņas simboliem. Bungu balss ir skaļāka par cilvēka balsi, bet lelle var pacelties virs pūļa un pateikt to, ko nevar cilvēks. Lelles šajā izrādē rauga izstāstīt pašas savu vēsturi, kas sniedzas tālu ārpus rotaļlietas statusam un aicina aizdomāties, ka arī karnevāls savulaik bija protesta forma. „Es varu izmantot savu nezināšanu arī kā spēku,” saka režisore Veronika Abdul-Visocka, kurai šī ir debija leļļu teātra žanrā. Viņa šogad ieguvusi maģistra grādu Amsterdamas Mākslu universitātes Teātra un dejas akadēmijā, un savu pirmo izrādi Latvijas Leļļu teātrī izmantojusi kā iespēju paraudzīties uz lellēm un leļļu teātri no malas. Izrāde “Nē! Nē! Nē!” tiek ieteikta skatītājiem no 16 gadu vecuma, bet tā nav veidota specifiski pusaudžu auditorijai. Izrāde Latvijas Leļļu teātra Kamerzālē priekškaru vērs 28. novembra vakarā, ik reizi atklājot protesta leļļu vēstures stāstu pavisam nelielai 25 skatītāju auditorijai.

Latvijā un Baltijā kopumā arvien pieaug atjaunīgo energoresursu īpatsvars. Pirmais, kas nāk prātā, atminoties aizgājušo vasaru, – slapjš un vēss. Varētu būt, ka vairāk saražots elektrības hidroelektrostacijās, bet mazāk – saules parkos. Tapēc arī skaidrojam, kā šī gada laikapstākļi ietekmējuši gan enerģijas ražošanu, gan patēriņu. Pievērsties šim tematam rosināja kāda klausītāja jautājums, kurš norādīja, ka "Latvenergo" savā pirmā pusgada pārskatā minējis, ka Daugavas hidroelektrostacijās saražots mazāk elektrības, nekā attiecīgajā laika periodā pērn un tas disonēja ar slapjo vasaru. Izrādījās gan, ka lielās lietavas uz elektrības ražošanu iespaidu vairāk atstāja vasarā, savukārt pavasara mēneši šogad bija sausāki nekā pērn, sniega, kam kust, bija maz.  Protams, lietavu ietekme ir ļoti labi redzama vasaras hidroelektrostaciju datos, bet saules enerģiju ir grūtāk novērtēt, jo gan lielo saules enerģijas parku, gan mājsaimniecību skaits, kas izvēlas uzstādīt saules paneļus, pieaug tik strauji, ka kopējo saražoto elektrību no saules nav iespējams korekti salīdzināt pat ar pagājušā gada datiem. Uzņēmuma “Augstprieguma tīkls”, kas nodrošina savienojumu un pārvadi starp ražotājiem un patērētājiem un uzrauga visu mūsu energosistēmu, valdes loceklis Gatis Junghāns uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, jo esam cieši vienots energotīkls, atjaunīgo resursu ģenerācijas jaudas ir tik lielas, ka laikapstākļi atstāj ļoti būtisku ietekmi uz tiem. Baltijā pērn 68 % no visas saražotās enerģijas bija no atjaunīgajiem resursiem, bet šī gada pirmajos 10 mēnešos, tātad līdz oktobrim ieskaitot, 77 %. Tieši Latvijā šis rādītājs ir mazliet zemāks - pērn no ūdens, saules un vēja saražoja 60 % no visas enerģijas, protams, lielākais ražotājs ir Daugavas HESi. Baltijas mērogā raugoties, pērn no visiem atjaunīgajiem resursiem visvairāk saražoja no vēja. Un tas lielākoties pateicoties Lietuvā uzstādītajiem vēja ģenrātoriem, kas saražo pat vairāk, nekā Daugavas HESi.  “Augstsprieguma tīkla” dati rāda, ka lietavas vasarā ietekmējušas arī saražotās elektrības daudzumu. Jūnijā un jūlija Daugavas HESos saražots lielākais elektrības apjoms pēdējos 10 gadu laikā. Jūnijā, kad lietavas bija vispamatīgākās, šis rekords ir pat ar krietnu atrāvienu. Ja iepriekšējos 10 gados jūnijā saražoja pārsvarā 100-200 gigavatstunu elektroenerģijas, tad šogad jūnijā tās bija ap 350 gigavatstundām. Un tā kā pavasarī nebija sniega, kam kust, šis bijis ražīgāgais mēnēsis, kas nav pārāk laba ziņa. Šogad marts un aprīlis, kad vēsturiski var saražot vairāk elektrības, bija pēdējos 10 gados vieni no sliktākajiem mēnešiem. Turklāt iepriekšējos gados, kad ir bijis mazāk ražīgs marts, tam sekoja krietni ražīgāks aprīlis, savukārt sliktākais aprīlis bija 2020. gadā, pirms kura ne tikai marts, bet arī februāris bija ļoti ražīgi. Sanāk, ka šogad Daugavas HES kaskāde ir saražojusi aptuveni 1,8 tūkstošus gigavarstundu elektroenerģijas, vēl atlicis decembris, bet skaidrs, ka šis būs viens no neražīgākajiem gadiem pēdējo 45 gadu laikā. Dati kopš 1980. gada rāda, ka sliktākajos gados saražots mazliet zem 2000 gigavatstundu, bet ražīgākajos ap 4500. Tā tas bija 2017., 1998. un 1990. gadā. 

Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvojis jaunkais iestudējums - sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, kas tapusi latgaliski, bet izrādes režisore Tatjana Stepančenko-Bogdana ir no Francijas, viņai šī ir debija Latvijā. Izrādes veidotāji uzdod jautājumus – kad karš atņem visu, kas cilvēkam dārgs, kas paliek pāri? Kad dievi klusē, bet cilvēki zaudē cilvēcību, kur meklēt taisnīgumu? Darbība norisinās neilgi pēc Trojas krišanas. Hekube karā ir zaudējusi visu – vīru, troni, brīvību un vairākus bērnus. Kad šķiet, ka ciešanu kauss jau pilns, viņa piedzīvo nepiedodamu nodevību, un izmisumā dzimst viņas slāpes pēc taisnīgas atmaksas. No apstākļu ķīlnieces viņa pārtop likteņa noteicējā. Tas ir stāsts par cilvēka spēju atrast iekšējo spēku un cīnīties par taisnību, pat tad, kad šķiet, ka viss ir zaudēts. Daugavpils teātra iestudējuma “Hekube” tēma šobrīd ir ļoti aktuāla un uz dziļām pārdomām vērsta, tā pēc izrādes noskatīšanās, saka pirmie tās skatītāji. Daugavpils teātra izrāde “Hekube” ir tā,  kas neatstāj vienaldzīgus, bet liek domāt un vēlreiz pārdomāt par visu, kur esam, ko darām un uz ko esam vērsti.

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

"Teikšu, kā ir: šobrīd notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. (..) [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs par to, ka "Dzirnu" dzimšanas dienā savai tautai varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons, kurš Agra Daņiļeviča vadītās deju skolas "Dzirnas" 40. jubilejas zīmē iestudējis izrādi "Indulis un Ārija". Tās pirmizrāde notiks "Xiaomi Arēnā" Lāčplēša dienā – 11. novembrī. Inta Pīrāga: Ja paskatāmies uz Raiņa lugu "Indulis un Ārija" – tik daudz iestudējumu kopš Raiņa laikiem bijuši, sākot ar Jauno Rīgas teātri līdz pat šodienas Nacionālajam teātrim. Tomēr dejas valoda noteikti prasa citu izteiksmes veidu. No kaut kā ir jāmāk atteikties, kaut kas jāizvirza priekšplānā. Kā notiek šajā gadījumā? Intars Rešetins-Pētersons: Sākšu atbildi ar skrejceļu, nevis lidojumu... Šo "bērniņu" sevī nēsāju jau septiņus ar pusi gadus: līdz ar to, ka manī joprojām rit dailēniešu asinis, šo iestudējumu sākotnēji gribēju īstenot Dailes teātrī uz tā simto jubileju. Un šī nepieciešamība manī nav zudusi vēl šodien. Esmu to izauklējis, uzrunājot ļoti daudzus teātrus, tai skaitā arī Nacionālo teātri, un man prieks, ka arī viņi nu iestudējuši "Induli un Āriju", jo tā tēma ir tik vitāli svarīga… Teikšu, kā ir: notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. Kāpēc ar "Dzirnām"? Kāpēc dejā? Man ir tik brīnišķīga komanda... Viss sākās ar to, ka uzrunāju Valteru Pūci, kurš radījis pasaules līmeņa muzikālo materiālu. Tas tiešām ir lidojums, un zvaigznes tā sastājušās… Kad pirmo reizi izdzirdēju, kā šo mūziku spēlē "Sinfonietta Rīga", asaras bira kā pupas. Tas ir tik tīrs darbs – tā muzikālā pasaule. Ja arī es vai mēs ar Agri būsim "sadarījuši muļķības", tad, aizverot acis, mūzika būs pārlaicīga. Tur to kodu ir tik daudz! Tik daudz asociāciju, tik daudz laba materiāla, kas tev iedod tos ieročus rokās, jo šobrīd tieši mūzika mums diktē visu žanru, raksturu un uzstādījumu: tai pakārtota ir gan deja, gan skatuve, gan kostīmi, gan arī mūsu dramaturģiskais materiāls. Esmu iestudējuma režisors, idejas autors un dramatizētājs, bet šis vienalga ir kopdarbs, jo katrs profesionālis, ko esmu uzaicinājis, nāk ar savu pienesumu. Man ir brīnišķīgs scenogrāfs Aigars Ozoliņš – viņš ir tik dziļš, tik dzīvesgudrs. Un man tik ļoti patīk, ka viņš mani dzen strupceļā un uzdod tik daudz gudru jautājumu, ka naktī nevaru aizmigt, kamēr neesmu tos atrisinājis. Man ir tāda pleca sajūta! Tāpat Jana Čivžele, kas domā par kostīmiem un palīdz man izstāstīt vizuālo valodu. Šie ir pienesumi, un mēs ar Agri lipinām šos stāstus kopā: es pasaku, kāda tēma jārisina, bet Agris to ieliek dejas valodā. Šis ir brīnišķīgs piedzīvojums! Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs arī par to, ka savai tautai "Dzirnu" dzimšanas dienā varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu. Esmu Kārļa Auškāpa un Mihaila Gruzdova students, un šie pedagogi man ielikuši tādus pamatus, ka tieši komandā ir spēks. Mūsu izrāde sākas ar paceltu dūrīti – ka esam viens veselums, ka nepadosimies un sitīsimies... [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Šo stāstu es stāstu caur Pudiķa prizmu, caur sava skolotāja prizmu: mans skolotājs Agris Daņiļevičs, kurš man mācīja dejas, kad biju Dailes teātra 8. studijas aktieris, manā vīzijā sadzirdēja potenciālu, un es viņam uzticēju Pudiķa lomu; arī galvenā inscenētāja, vadošā horeogrāfa lomu. Bet stāstu izstāstu caur Pudiķa prizmu, uzdodot jautājumus: vai mēs kara laikā varam mīlēt ienaidnieku, vai tomēr sava cilts ir svarīgāka? Jo šis stāsts ir par identitāti; tas ir tik liels, jo ir par to, vai mums būt vai nebūt. Izrāde beidzas apļveida kompozīcijā: ja mēs sākām ar to veselo vienu dūrīti, tad mazais Zuks, Uģa brālis, kad Uģis jau ir tajā saulē, pašās, pašās beigās iznāk, paceļ to dūrīti un savā bērna balstiņā saka: "Kūriem būt!" Un tad visi pārējie pievienojas. Tās ir pamatlietas, kas mums šodien jāatgādina. Protams, pāri visam ir cilvēkmīlestība.  Un te nu mēs nonākam pie saldā ēdiena... Šo stāstu mēs tīru varam izstāstīt tikai ar bērniem. Tā enerģija, tā attieksme, tā griba, tā tīrā izpratne par to, kā tā pasaule šodien griežas – vistīrāk to var izstāstīt tikai nevainīgs bērns. Un tas ir tik aizkustinoši! Tie ir mūsu bērni. Viņi ir brīnišķīgi! Tik talantīgi, tik dzidri, ar tādu atdevi, ar skaidru izpratni par vērtībām – to redzu mūsu kopīgajās aktiermeistarības nodarbībās. Mēs atklāti runājam par notikumiem pasaulē un kā tas var skart mūs; kāda ir bijusi mūsu vēsture. Viņiem šis ir tāds izglītojošs materiāls – tomēr no 13. gadsimta mēs te esam pastāvējuši – tie kūri, tie pagāni. Bērnu sirsniņas paveras un acis iemirdzas, un mēs visi vienā veselumā strādājam – tas ir tik aizkustinoši!  Mēs abi ar Agri, manu mīļo skolotāju, kā tādi "veci muļķi" sēžam mēģinājumos, skatāmies un raudam. Visu laiku raudam... Jo tie bērni ir mūsu nākotne, un viņu dēļ mēs arī visu darām. Mūsu visu dēļ. Ļoti svarīgi, ka šajā iestudējumā piedalās atšķirīga vecuma bērni, jo iesaistītas dažādas "Dzirnu" paaudzes. Šis ir jubilejas iestudējums, lieluzvedums, uz kuru apzināti tikuši uzaicināti dzirnieši no pašiem, pašiem pirmsākumiem. Tur ir mani elki: kad biju jauns puika, no laukiem atnācis uz Rīgu, redzēju, kā dejo "Dzirnas" – tur ir tie paši vīri, nu jau ar bārdām, kas bija mani, jauna puikas, elki, un viņi dejo ar jauno paaudzi! Tāpat "Dzirnu" senči ir klāt. Tas ir ģimenes pasākums, te ir iesaistīti pilnīgi visi. Jūs pareizi atzīmējāt pārmantojamību. Tās vērtības, tas latviskais kods, kas ir "Dzirnās", tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, tāpēc viss tik jauki saslēdzas. Vai arī mēģinājumu procesā pēkšņi mēdz uzšķilties kas tāds, par ko jūs pirms tam neesat idomājies, bet redzot, kā dejo dzirnieši, rodas jaunas idejas? Jā, viennozīmīgi! Šis ir brīnišķīgs jautājums. Tāpēc man ir tik interesanti un tāpēc esmu tik ļoti iededzies. Pirmo reizi kā režisors strādāju tieši ar kustību izrādi, un tas ir pilnīgi cits paņēmiens, kā līdz šim esmu strādājis televīzijā, seriālu vidē, kino vai teātrī. Deja un zīmes ir absolūti maģiskas! Brīdī, kad atnāc uz mēģinājumu, iedod uzdevumu, tev ir bijis savs redzējums, un te parādās maģiskums: izrādās, caur kustību var pateikt daudz vairāk, nekā esmu savu ideju paudis vārdos! Tā ir tik brīnišķīga skola! Es atkal jūtos kā students, mācos, redzu un saprotu. Un vēlreiz gribētu akcentēt to, ko teicu jau sākumā: šis ir absolūts komandas darbs. Mēs viens otram nākam talkā nevis kritizējot, bet ar padomu – cits cita idejām pieslēdzamies, kā labāk darīt. Un cik interesanti: Agris arī saviem deju skolotājiem uzticējis konkrētus uzdevumus, konkrētas horeogrāfijas. Redzu, kā viņi viens otru "inficē" ar "radīšanas bacili"... Arī bērni piedalās ar savām idejām, ar saviem piedāvājumiem. Arī Induļa un Ārijas atveidotāji veidojuši daļu no horeogrāfiskajiem zīmējumiem un paņēmieniem. Un kas man ir tik ļoti būtiski, iestudējot jebkuru darbu – un šis nav izņēmums – ka konkrētais darbs arī pašam izpildītājam, pašam māksliniekam ir ļoti, ļoti personisks. Tas ir mūsu kopējās enerģijas radītais bērniņš, un mēs ļoti ceram, ka viņš būs dzīvotspējīgs un patiks arī pārējiem, jo enerģija nāk no malu malām...

Daugavpils teātris uzsācis jaunu kursu repertuāra veidošanā – mūsdienu dramaturģijas un klasikas iestudējumi, attiecīgi – arī šo tekstu tulkošanu latgaliski. Raidījumā sarunājamies par tulkošanas grūtībām latgaliski un jaunvārdu tapšanu. Iepazīstinām arī ar jaunu digitālo izstādi “Linguapolise”, kas stāsta par latgaliešu un jaunnorvēģu valodas paralēlēm. Pagājušajā rudenī Daugavpils teātrī Oļega Šapošņikova režijā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Kaids nūteikti atīs”. Iestudējuma pamatā ir Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses luga “Kāds noteikti atnāks”. Un ierosmi Daugavpils teātrim iestudēt tieši Juna Foses pirmo un visvairāk iestudēto lugu, un darīt to latgaliski, deva tā brīža Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Stefans Eriksons. Juns Fose savas lugas raksta jaunnorvēģu valodā, tā ir valoda, kurā ikdienā runā salīdzinoši neliels cilvēku skaits, un Stefans Eriksons saskatīja paralēles jaunnorvēģu un latgaliešu valodas stāstā. Iespēja noskatīties izrādi “Kaids nūteikti atīs” man bija vien nesen, kad Daugavpils teātris viesojās Rīgā. Un es pieķēru sevi, ka man ir vienlaikus bezgala interesanti, taču arī nesaprotama iekšēja pretestība skatīties mūsdienu dramaturģiju latgaliski. Jo Daugavpils teātris izrādes latgaliski saviem skatītājiem piedāvā jau vairāk nekā desmit gadus, taču līdz šim pārsvarā latgaliešu valoda iestudējumos tikusi saistīta ar mājas valodu, ar omulību, jokiem, piesaisti vietai, pat gadījumos, kad tapuši pasaules klasikas, kā, piemēram, Šekspīra lokalizējumi. Tas ir tas, ko acīmredzot no Daugavpils teātra sagaida skatītāji, taču arī Daugvapils teātra jauno kursu – iestudēt latgaliski mūsdienu dramaturģiju – skatītājs ir novērtējis. Izrāde “Kaids nūteikti atīs” šogad tika novērtēta ar latgaliešu kultūras balvu "Boņuks". Un acīmredzot Daugavpils teātra izvēle pagriezt repertuāra izvēli jaunā virzienā ir uz palikšanu, jo šobrīd teātrī latgaliski top sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, pirmizrāde gaidāma novembra vidū. Raidījumā saruna ar Juna Foses lugas tulkotāju Jūliju Tumanovsku, ar lieliski latviski runājošo norvēģi – tulkotāju un Valodas mājas dibinātāju Snorri Karkonenu Svensonu. Valodu māja tur rūpi par mazajām valodām, tai skaitā rīko latgaliešu valodas kursus, un latgaliski izdod arī grāmatas. Arī Juna Foses lugas “Kaids nūteikti atīs” tulkojums tagad iznācis grāmatā, papildināts ar vairākiem skaidrojošiem pēcvārdiem, gan par Juna Foses daiļradi, gan viņa iestudējumiem Latvijā, gan Latgales teātra pirmssākumiem un jaunnorvēģu valodas vēsturi. Savukārt Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" projektu vadītāja, sniedz plašāku pārskatu par latgaliešu valodas kopšanu. Un arī stāsta par jauno digitālo izstādi “Linguapolise”, kas iepazīstina ar jaunnorvēģu un latgaliešu valodām.

Pēdējos rītos sals ir bijis tikpat kā visā Latvijā un noslēdzas pat pašu vēlāko lauksaimniecības kultūru ražas novākšana, tāpēc atskats uz to, kā laikapstākļi ietekmēja šī gada ražu. Kopumā var teikt, ka šis ir bijis neražas gads, bet ne visiem. Pat šajā slapjajā un vēsajā vasarā ir bijuši zemnieki, kam raža bijusi lieliska. Centrālajā statistikas pārvaldē jau ir zināmi vairāku nozaru ražas dati un tie ir pārsteidzoši. Piemēram, agronomijas speciālisti atklāj, ka ziemas kviešu raža Latvijā šogad ir rekordliela. Un tas īsti nesader ar vasarā piedzīvoto un redzēto, kas notika laukos. Ziemas kvieši, kas visvairāk audzētā labība Latvijā, šogad ievākti rekordlielā daudzumā -nepilni 2,3 miljoni tonnu. Pēdējo piecu gadu laikā tā bijusi pārsvara 2 - 2,2 miljonu tonnu, bet pirms 2019. gada Latvijā labas ražas bija ap 1,5-1,7 miljoni tonnu. It kā šķiet, ka tas nesaskan ar realitāti - vasarā lauki bija ūdenī, zemnieki izmisumā, bet raža 2,3 miljoni tonnu. Izrādās, svarīgi ir vairāki apstākļi. Pirmkārt, lai arī ražas apjoms ir liels, tas nenozīmē zemniekiem arī labus ieņēmumus, jo graudus nevarēs pārdot kā pārtikas kvalitātes graudus, jo tos nācās novākt ļoti slapjus un graudu kaltēšana prasa milzīgas izmaksas. Rezultātā rekordraža nensīs lielu peļņu, bet atsevišķām saimniecībām, īpaši Latvijas austrumu daļā, ko lietavas skāra visvairāk, ir gājis pavisam švaki. Tāpēc precīzāk laikam būtu teikt, ka šogad bijusi nevis laba, bet liela raža. Plašāk stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts Andris Skudra. Izrādās, ka lielās ražas galvenais iemesls ir izcilai apstākļi pērn rudenī, kad ziemājus sēj un tie dīgst.  Un ziemāji nav vienīgie, kam ražas apjomu lielā mērā nosaka iepriekšējais rudens. Bet graudu stāstā skumjākais ir tas, ka pagājušais rudens bija tik izcils un ziema tik piemērota, ka zemnieki vēl pavasarī gatavojās, ka šis varētu būt ne vien rekordražas gads, ar vēl būtiskāk lielāku kopražu un ievērojami labāku kvalitāti pat tad, ja vasara nebūtu izcila. Pietiktu, ja tā būtu bijusi kaut viduvēja, bet ne šāda - viena no gadsimta slapjākajām.    

Rudens krāšņākais periods ar lapu krāsošanos pamazām sākas, tā kulminācija vēl priekšā, bet rudeni raksturo arī kāda dabas norise, kurā iesaistītas zivis. Tas ir lašu nārsts. Sigulda ir viena no vietām, kur “zelta rudens” baudītājiem ir arī iespēja piemērotos apstākļos no Gaujas tilta redzēt, kā šis lielās zivis dažkārt saulē uzmirdz, veidojot nārsta ligzdas. Un laši ir vienas no zivīm, kas Latvijas ūdeņos izjūt klimata pārmaiņas. Lašus ietekmē ne vien kopējās vides izmaiņas, bet tiem ir arī specifiskas ūdens temperatūras prasības. Vēl mazliet cimperlīgākas ir tikai foreles. Bet lašiem ir svarīga ūdens temperatūra ne tikai nārsta laikā, bet arī vasarā, jo laši ir ziemeļu zivs, kam nepatīk silts ūdens. Ne vien nepatīk, bet var izrādīties arī nāvējošs. Pagaidām lašu nārstam vēl ūdens par siltu, bet šis arī ir jautājums – vai klimata pārmaiņu dēļ nārstošana kļūst arvien vēlāka un vai arvien siltāks ūdens rudeņos var kā nelabvēlīgi ietekmēt lašu nārstu? Izrādās, ka arvien siltāks laiks uz lašiem atstāj lielāku ietekmi nevis nārsta laikā, bet vasarā. Bet pirms runāt hidroloģiskajiem un meteoroloģiskajiem datus, vides zinātniskā institūta „Bior” pētnieks Jānis Bajinskis skaidro, kā vispār laši saprot, kad ir īstais laiks nākt uz nārstu, no jūras peldēt uz upēm. Piemērotākā temperatūra lašu nārstam ir ap 7-8 grādiem. Jautājums, cik ilgi zivīm nākas gaidīt, jo ir gadi, kad ūdens ilgāk saglabājas silts. Skatot datus 30 gadu periodā, viens no vēsākajiem rudeņiem bija 1993. gadā. Toreiz Gaujā, kas ir viena no mūsu 13 lašupēm, jau 15. septembrī ūdens temperatūra stabili noslīdēja līdz 8 grādiem un zemāk. Bet pērn, 2024. gadā, kad bija siltākais septembris novērojumu vēsturē un arī oktobris bija relatīvi silts, ūdens temperatūra Gaujā līdz 8 grādiem noslīdēja tikai 15. oktobrī – mēnesi vēlāk. Lielākoties ūdens temperatūra līdz 8 grādiem nokrītas periodā no septembra otras puses līdz oktobra sākumam un šīs svārstības patiesībā nav ļoti lielas. Esot zināmi gadījumi, kad atsevišķi indivīdi sāk nārstot ātrāk un tad ir risks, ka siltākā ūdenī ir vairāk, piemēram, patogēnu, kas var uzmesties ikriem, kādas baktērijas vai sēnītes un ikri iet bojā. Bet siltāki rudeņi un siltāks ūdens uz nārstu atstāj ietekmi caur citiem procesiem – tā ir upju aizaugšana. Jānis Bajinskis skaidro, ka tā jau ir nopietnāka problēma. Otra lieta, kas nav saistīta ar nārstu, bet kur temperatūra ietekmē lašus, ir vasarā. No vienas puses – mazliet siltāks ūdens palīdz lašu mazuļiem ātrāk izaugt, ja ūdens temperatūra ir līdz 20 grādiem, bet ja kāpj virs 20 grādiem, sākas problēmas. Lasis ir vairāk ziemeļu zivs un tam nepatīk silts ūdens. Izrādās pēdējās vasarās ir gadījumi, kad pārāk silta ūdens dēļ laši pat iet bojā, ko arī „BIOR” pētnieki karstās vasarās ir novērojuši.

Noslēgusies Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes sēde, kas pulcēja pārstāvjus no visiem kontinentiem. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādas ir svarīgākās aktualitātes latviešiem visā pasaulē un kādi darbības virzieni aktuāli organizācijai ar septiņdesmit gadu vēsturi? Kā vienā radio studijā ietilpināt teju visu pasauli? Izrādās, tas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ir vienkāršāk par vienkāršu. Mums tikai ciemos ir jāuzaicina Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes pārstāvji, un tā lieta ir darīta. Pagājušās nedēļas otrajā pusē, no 24. līdz 26. septembrim, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā strādāja Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes pārstāvji, jo ikgadējā rudens sesija ir aizvadīta Latvijā, un tā pulcē latviešus teju no visiem kontinentiem. Noslēdzoties tādam ražīgam darba posmam, studijā esam aicinājuši daļu no PBLA valdes, lai raidījumam atvēlētajā laikā atklātu, kādas ir šī brīža aktualitātes latviešiem visā pasaulē, kuri ir svarīgākie darbības virzieni organizācijai ar 70 gadu stāžu. Sarunājas Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Pēteris Blumbergs no ASV, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēža vietniece Mārīte Kļaviņa no Vācijas, Latviešu nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdētāja vietniece Ingrīda Zemīte un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē jaunatnes nodaļas vadītāja Ingrīda Dārziņa. 1955. gada 5. martā latvieši Amerikā, tātad Amerikas latviešu apvienība, pieņēma lēmumu, ka vajag apvienību, kurā būtu visi pasaules latvieši apvienoti, un pēc tam 1956. gada februārī apvienojās vairākas organizācijas, izveidojot Pasaules brīvo latviešu apvienību. Sekoja darbs pie statūtiem. Šobrīd PBLA apvieno latviešus Eiropā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Dienvidamerikā. Šo reģionu organizācijas ir tās, kas darbojas Pasaules brīvo latviešu apvienībā. 

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Naudai ir nozīme, par to nav ne mazāko šaubu. Izrādās, nauda var pati pelnīt sevi - kā tas iespējams un kā ar naudu rīkoties gudrāk, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka Investoru kluba izpilddirektors Kaspars Peisenieks, finanšu nozares speciālists Toms Kreicbergs un Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše. Kāda ir Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība? Toms Kreicbergs atzīst, ka vienmēr varētu būt daudz labāk. Salīdzinot ar kaimiņiem igauņiem, izpratne atpaliek, no otras puses pēdējo 5-10 gadu laikā cilvēki aizvien vairāk interesējas par to, kā labāk pārvaldīt savu naudu, kā ieguldīt "Kopumā tendence, manuprāt, šobrīd ir diezgan pozitīva," vērtē Toms Kreicbergs. Kaspars Peisenieks piekrīt, ka interese pieaug.  "Līdz kaut kādam ideālam stāvoklim droši vien ir ļoti tālu. Mēdz teikt, ka mēs atpaliekam dažus gadus no igauņiem finanšu pratībā, tad igauņi paši saka, ka viņi atpaliek dažus gadus no somiem, somi savukārt saka, ka viņi dažus gadus atpaliek no zviedriem, un zviedri saka, ka viņi daudzus gadus atpaliek no amerikāņiem. Visiem, lai kur skatītos, ir kur augt," norāda Kaspars Peisenieks. "Labā lieta ir, ka mēs iesākam no salīdzinoši zemas bāzes, tad ir iespēja tādam ļoti straujam pieaugumam. Šķiet, ka pēdējos gados esam uzņēmuši salīdzinoši strauju pieaugumu interesē. Darbībās tas vēl būtu jāierauga, jo mēs redzam, ka iedzīvotāju nauda banku kontos turpina stāvēt lielos apmēros, kas arī nav slikti, drošības spilveniem jābūt, bet nu gribētos, ka tā nauda tiek jēdzīgāk izmantoti, lai cilvēki arī pelnītu un vairotu savu turību. Bet esam uz pareizā ceļa." Aija Brikše norāda, ka salīdzinājumā ar citām OECD valstīm, Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība ir vidēja. Investīciju ziņā atpaliekam no citām valstīm. "No pēdējiem datiem redzam, ka viena no zinošākajām, ieinteresēkajām grupām ir Latvijas skolēni. Tās, es domāju, ir ļoti labas ziņas. Viņi arī atzīst, ka ģimenēs runā par naudas lietām, un tas vieš cerību, ka ir jauna paaudze, kurai šīs tēmas interesē, un viņi zināšanu jomā kaut kādos jautājumos pārspēj pieaugušos, savus skolotājus, vecākus. Tās ir labas ziņas," uzskata Aija Brikše. Runājot par ieguldīšanu, Toms Kreicbergs atzīst, ka arvien cilvēkiem ir stereotips, ka ieguldīšana ir tas pats kazino un, iespējams, var vinnēt un, iespējams, var zaudēt. "Ar šo stereotipu ir nedaudz grūti cīnīties, jo patiesība ir tāda, ka ar dažiem ieguldījumiem tā ir un ar citiem ieguldījumiem ir daudz labāk. Ir jābūt zināšanām un izpratnei, lai spētu atšķirt, kas ir kazino un kas ir saprātīgi ieguldīšana," norāda Toms Kreicbergs. "Ja skatāmies ilgtermiņā, tad ir vismaz divi diezgan spēcīgi pelnoši ieguldījumu veidi, kurus nekādi ar kazino nevarētu salīdzināt. Viens ir diversificēts ieguldījums akciju tirgū. Tas nozīmē, ka ieguldām daudzu dažādu uzņēmumu akcijās. Šādi ieguldot, ilgtermiņā ir ļoti labas izredzes nopelnīt. Otrs lielais spēcīgais ilgtermiņa ieguldījums būtu nekustamajā īpašumā, kas Latvijā cilvēkiem varbūt ir vieglāk saprotams. Nopērc dzīvokli, izīrē - tas arī ilgtermiņā ar saviem riskiem, bet ir diezgan uzticams veids, kā vairot bagātību. Tad atkal ir citi, kas tiešām ir riskanti, spekulatīvi ieguldījumi, vienalga, vai tas būtu tā saucamais "forex" vai "day trading", vai tagad populārais kripto, tur tiešām var sanākt kā kazino." Kaspars Peisenieks norāda, ka cilvēkiem pietrūkst zināšanas par investīcijā un arī uzdrīkstēšanas investēt, paskatīties, nerunājot par kādu soļu veikšanu. "No sākuma jārēķinās, it īpaši, kad uzsākam visu procesu, ne tikai ar to, ka naudu ieguldīt, bet arī laiku. Un laiku atkarībā no tā, ko ar investīcijām vēlāmies darīt. Jjebkurā gadījumā no sākuma jāiegulda laiks, lai vispār saprastu, kas tas ir," atgādina Kaspars Peisenieks.  "Visiem gribētos vienkāršāko īsceļu - man ir nauda, pasaki, ko man darīt, lai es būtu pelnošs? Jābūt gataviem arī laiku ieguldīt, jo zināšanas būs ar vislielāko atdevi. Ja vienreiz izpētīsim veidu, kā mums katram dots savs ieguldījums tālāk virzīt, tur varētu būt vislielākais ieguvums. Varbūt ir kļūda, ka no sākuma neveltām pietiekami daudz laika." Arī klausītāji norāda, ka nav viegli veikt ieguldījumus, atlikt naudu, ja ir pietiekami daudz ikdienas maksājumu. "Protams, ir liela sabiedrības daļa Latvijā, ja mēs skatāmies uz reāliem ienākumiem, it īpaši, ja tev ir ģimene, ir bērni, mēneša beigās nekas daudz pāri nepaliek," piekrīt Toms Kreicbergs. "Tajā pašā laikā katram ir tā godīgi jāpaskatās uz savu situāciju, jo man ir paziņas, kas pelna, teiksim, 700-800 eiro mēnesī un nekas daudz nepaliek, un ir paziņas, kas pelna trīs un četrus tūkstošus mēnesī, un viņiem arī nekas daudz nepaliek. It kā viņi dzīvo vienā valstī un viņiem ir pieejami vienādi produkti un viss pārējais, bet tu pamanījies dažreiz iztērēt visu, kas tev ir. Ir sabiedrības daļa, tie varbūt ir 20-30%, kuriem ienākumi jau ir diezgan augsti, tāpat nesanāk neko atlikt. Tur gan vajadzētu rūpīgi paskatīties uz to, kā mēs tērējam un kādas ir mūsu prioritātes - vai tas ir dzīve šodien, vai mēs tomēr arī gribam padomāt par to, ka nākotnē mums varētu būt nedaudz vairāk brīvības, vai tas ir strādāt mazāk vai ceļot vairāk, vai nopirkt māju, vai kādas mums ir tās prioritātes." Aija Brikše arī norāda, ka cilvēkiem finanšu paradumi primāri ir vairāk saistīta ar to, kā viņš rīkojas, nevis ar pieejamo naudas daudzumu.  "Cilvēki, kuri saņēma lielāku atalgojumu, manā gadījumā, es piecus cilvēkus mentorēju, redzēju gluži pretēju ainu, ka cilvēki ar zemākiem ienākumiem ir uzlikuši sev nepieciešamās apdrošināšanas, viņi ir uzlikuši sev regulāro maksājumu uzkrājuma kontā, un viņi, patiesību sakot, ļoti rūpīgi plāno savu budžetu, viņi arī investē pensiju trešajā līmenī. Ar to naudas daudzumu, kas viņiem ir, viņi tiešām ļoti pārdomāti rīkojas," pieredzē daļas Aija Brikše. "Bet tad ir viens posms, kurā cilvēks sāk saņemt vairāk, un tas, kas bieži vien notiek, nevis viņš sāk investēt vai vairāk iemaksāt pensiju trešajā līmenī, bet viņš nopērk dārgāku mašīnu, viņš izvēlas citas ekstras savā dzīvē. Īsti arī labāks nekas nav izgudrots par to, ka vienkārši sākt regulāros vispirms uzkrāšanas un pēc tam ieguldīšanas paradumus. Arī šiem cilvēkiem, kuriem bija lielāki ienākumi, mēs arī sākām kaut ar nelielām summām viņiem vispār mācīt uzkrāt, atlikt katru mēnesi naudu, izvērtēt savus iepirkšanās paradumus, restorānu paradumus un tā tālāk."

Tuksneša saule, "viss iekļauts" - šīs ir pirmās asociācijas, kas ienāk prātā, izdzirdot vārdu Ēģipte. Tiešām eksotisks galamērķis, iecienīts ceļotāju vidū, bet ir iedzīvotāji, kuri sevi sauc par latviešiem. Un Ēģipte nav tikai brīvdienu pieturvieta, bet vieta, kas viņiem kļuvusi par mājām. Izrādās, ka Ēģiptē dzīvo ap 50 Latvijas valsts piederīgo. Lai arī varam teikt, ka tā ir samērā neliela diaspora, viss liecina, ka tā ir patiesi aktīva, rīko gan kinovakarus, gan atzīmē Baltijas ceļu, 18. novembri, un latviešu kopienai Hurgadā ir pat sava bibliotēka. Cik stipra ir latviešu kopiena un kā rit dzīve šai eksotiskajā valstī, tostarp šajos nestabilajos ģeopolitiskajos apstākļos, un vai tiešām tur uz ielas var sastapt kamieli, par to runājam ar Dignu Abuzeidu, Lindu Leimanti, Baibu Lību un Oskaru Kuršu.

Raidījumā pievēršamies seniem notikumiem Zemes vēsturē, kas aizvien raisa ne tikai pētnieku, bet ikviena zinātkāra cilvēka prātu - kas bija par iemeslu masveida izmiršanām senatnē un, ja šie iemesli nebūtu bijuši, vai šodien vēl aizvien mēs sastaptu dinozaurus? Kādas dzīvības formas pārstāja eksistēt izmiršanu rezultātā un kādas radās pēc tām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals.   Zinātnes ziņas Etnas izvirdums Itālijā 2. jūnijā Visi cilvēki, kam gadījās tuvāk vai tālāk pieredzēt izvirdumu, ir drošībā, un vietnē “Live Science”, kur apstiprināts, ka nav ziņu par ievainotajiem, apkopotas vairākas fotogrāfijas no dažādiem leņķiem un attālumiem ar Etnas aktivitāti. Kādas cilvēku smaržas piesaista odus? Klāt ir vasara, siltais laiks, un tas nozīmē, ka aktīvi ir arī kukaiņi, tostarp odi. Tāpēc odu sīkšana un to vēlme izsūkt asinis kļūst par ikgadēju pārbaudījumu. Ir dzirdētas versijas, par to, kādi cilvēki un to smakas vai smaržas piesaistas odus, un vienu šādu ieskatu piedāvā “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts. Vēzis kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu Arī slimības var ietekmēt mūsu smaržu, un vietnē “Nature” par vienu no smagām cilvēka slimībām, konkrētāk, vēzis kā slimība kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu. Vai esam gatavi nāvei kosmosā? Kas notiktu, ja cilvēks, konkrēti astronauts, nomirtu kosmosā, bezsvara stāvoklī? Izrādās, ka Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA ir sākusi meklēt atbildes un ar rakstu par šo tematu var iepazīties vietnē “Scientific American”. Zemeņu pilnmēness 11. jūnijā Bet lai noslēgtu uz mazliet priecīgākas nots, aicinām nākamnedēļ īpaši paraudzīties debesīs, jo uzausīs zemeņu pilnmēness - par to ne viena vien tīmekļa vietne atgādina. Cilvēkus zemeņu pilnmēness sāks priecēt jau otrdienas, 10. jūnija vakarā, taču lielāko un spožāko Mēnesi varēs redzēt trešdien, 11. jūnijā.

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle. Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi. "Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.  Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle. "Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis. Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?  "Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene. Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči. "Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822. Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk." Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.  Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.  Noslēgumā zinātnes ziņas Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas? Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta. Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem. Kāpēc žāvāšanās ir lipīga? Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū. Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).  Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.  

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

Šobrīd Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) izsniegusi jau vairāk nekā 7500 elektroskrejriteņu reģistrācijas uzlīmes. Un pavisam drīz šie mikromobilitātes rīki atkal sabirs pilsētu ielās, radot ne mazums problēmu gan pašiem braucējiem, gan apkārtējiem. Kā mazināt drošības riskus un ko saka statistika? Raidījumā Kā labāk dzīvot disktutē CSDD satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Latvijas mobilitātes asociācijas pārstāvis Edgars Jēkabsons un biedrības "Drošās ielas" pārstāvis Māris Jonovs. Oskars Irbītis iepazīstina ar pētījumu negadījumiem, kur nokļuvuši, izmantojot elektroskrejriteni. Viena no lielākām problēmām ir brīvdienu naktis, ka vairāk nekā puse no braucējiem bijuši alkohola reibumā. Visiem ir liela pārliecība, ko tur nebraukt ar elektroskrejriteni, bet pārliecība pazūd, kad cilvēks iekļūst negadījumos. Izrādās, ka šis  aparāts nebremzē kā velosipēds, nestūrējas kā velosipēds, kad brauc divatā, tas bieži beidzas sāpīgi. Tie ir primārie secinājumi," atzīst Oskars Irbītis. Lielākais negadījumu skaits – kritieni.  "Salīdzinoši nelieti nelīdzenumi ceļā, piemēram, pēc remonta, kur salikti ielāpi, un tas ielāps ar laiku iesēdies, šķērsojot to ar skrejriteni, nevienam vien ir izrauta stūre no rokām," turpina Oskars Irbītis. "Daudziem ir beidzies bēdīgi mēģinājums paskatīties telefonā, izvilkt telefonu no kabatas, vai kādu pasveicināt, atraujot roku no stūres. Skrejritenis ir tas, kas jāstūrē ar abām rokām." Labā ziņa – ir samazinājies to cilvēku skaits, kas brauc ar elektroskrejriteni alkohola reibumā. Samazinājies arī kopējas negadījumu skaits. Pieaug skrejriteņu lietotāju skaits. Mikromobilitātes braucamie būtiski var atslogot sabiedrisko transportu pilsētā. Tāpat kā braukt alkohola reibumā, arī braukt divatā ar elektroskrejriteni ir aizliegts, jo tas arī potenciāls drauds negadījumam. Aptauja rāda, ka – 7% braukuši divatā no tiem, kas iekļuvuši negadījumos. 5% mērot ātrumu, braukuši divatā. Braucos divatā var gūt sevišķi smagas traumas, sevišķi traģiski beidzas, ja pieaugušais ved bērnu. Drošībai, protams, iesaka lietot aizsargķiveri, bet īres skrejriteņiem to nevar nodrošināt. Ja arī piedāvājums, cilvēki higiēnas apsvērumu dēļ no tām atsakās, norāda Edgars Jēkabsons. "Aizsargķivere noderētu, jo tieši galvas traumas. Skrejriteņa vadītāja traumas vairāk līdzinās motociklista traumām, nevis velosipēdista traumām, jo kritiena mehānisms ir savādāks. Velosipēdists vairāk krīt uz sāniem, skrejriteņa vadītājs krīt "pāri ragiem"," bilst Oskars Irbītis. "Ķiveres ne vienmēr spēj pasargāt no sejas sasišanas. Ja brauc ikdienā brauc ar skrejriteni, ieteikums arī uzvilkt cimdus, kas paredzēti moto un velo braukšanai, jauniešiem arī lietot elkoņa un ceļu sargus. Traumatisms ar to krītas, to apliecina arī mediķi."

Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.   Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.   

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.