Podcasts about izr

Mūsdienu intelektuāļa traģēdija – tā par tikko Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto somu dramaturga Juhas Jokelas lugu „Docentes” saka aktrise Guna Zariņa. Viņa šajā izrādē atveido profesori, kuras iestāšanās par sava pētījuma rezultātiem pret pašas gribu ierauj viņu varas spēlēs un publiska naida atvarā. Universitātes vide gan ir tikai dramaturga izvēlēts ietvars, jo lugā ierakstītās situācijas atpazīs daudzi hierarhiskās struktūrās strādājošie. Izrāde tapusi Lindas Zaharovas režijā, un radošā komanda mēģinājumu gaitā ar pārsteigumu vērojusi, kā lugas notikumi arvien precīzāk izspēlējas arī Latvijas sabiedrībā. Izrāde „Docentes” sākas kā publiska lekcija: Gunas Zariņas atveidotā sociālpsiholoģijas profesore Johanna Virtanena iepazīstina ar savu pētījumu par darba vides klimatu universitātē. Tas atklāj vadībai netīkamu ainu: pasniedzēji jūtas pārlieku kontrolēti, viņu ikdienu pārpludina atskaites, viņi nejūt vadības ieinteresētību savā darbā. Izklausās pazīstami? Dramaturgs Juha Jokela šajā pirms pieciem gadiem rakstītajā lugā runā par Somiju, tomēr ātri kļūst skaidrs, ka stāsts nav tikai par Somiju un tikai par akadēmisko vidi, bet par universāli sāpīgu tēmu loku – no birokrātijas, neuzticēšanās un atsvešinātas priekšniecības līdz populisma barotnēm sociālajos tīklos un zinātnes diskreditēšanai. Guna Zariņa: „Es to izlasīju kā mūsdienu intelektuāļa traģēdiju pilnā šī vārda nozīmē. Lai arī [lugā] runa ir par akadēmisko vidi, šo tēmu matrica ir tik viegli pārliekama uz jebkuru citu institūciju vai profesiju. Man tās tēmas vienkārši likās nenormāli būtiskas, arī teātra laukā strādājot.” Luga „Docentes” līdz skatuvei nonākusi tieši Gunas Zariņas uzstājības dēļ. Savulaik viņai to atsūtījis teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. 

Joahims Meierhofs ir ne tikai viens no labākajiem vācu mūsdienu teātra aktieriem, bet pēdējo gadu laikā iemantojis arī ļoti veiksmīga rakstnieka reputāciju. Tagad Meierhofa darbs ir iestudēts Jaunajā Rīgas teātrī. Kultūras rondo tiekamies ar iestudējuma „Kritiens augšup” tulkotāju Gundaru Āboliņu, kurš pats arī piedalās izrādē un Gerdu Lapošku. Ceļš pie mammas un aktiera profesijas neredzamā puse. Izrāde tapusi pēc Joahima Meierhofa jaunākā romāna "Var jau krist arī augšup". „Manuprāt, nav daudz mana vecuma cilvēku, kuri no visas sirds gribētu divus mēnešus pavadīt kopā ar savu māti,” savā jaunākajā grāmatā raksta viens no vācu aktiermākslas un nu jau arī literatūras dižākajiem spīdekļiem Joahims Meierhofs. Autors turpat piebilst: „Tieši tad, kad pavadām kopā laiku, kas pārsniedz kārtējos īsos apciemojumus, var kaut kas notikt.” Un tas, kas notiek ir vesels romāns par ceļu pie mātes daudz un dažādos līmeņos, kā arī par aktiera profesijas daudzpusīgo un lielākajai daļai neredzamo pusi. Romāns ir iztulkots, pārkausēts triju cēlienu izrādē Jaunajā Rīgas teātrī.   "Mēs stāstam par māti, un katram, kas sēž zālē, taču ir māte un raisās asociācijas, un ir piedzīvotas līdzīgas situācijas, un ir arī vēl trakākas lietas. Ir neizmērojamas iespējas. Galvenais, lai skatītājs un klausītājs, ieklausās, atveras tai informācijai, ko mēs no skatuves raidām. Izrāde jau faktiski notiek viņu galvās, viņu iztēlē, jo uz skatuves ir tikai aizvērts priekškars, divi krēsli un un ekrāns, kurā ir Mārtiņa Grauda fotoportretu galerija," par izrādi atklāj Gundars Āboliņš. "Meierhofam ir ļoti smalka un atturīga, un tāpēc varbūt arī dziļāka humora izjūta. Un viņš kā stāstnieks neskrien nekad stāstam pa priekšu. Viņš atvēl ļoti daudz telpas un laika savu skatītāju un klausītāju iztēlei un fantāzijai. Caur šo atskārsmi un sapratni skatītājam un klausītājam reizēm pat lielāks prieks, nekā, ja viņam ir jāseko tam tempam. Man vienmēr bijis jātur sevi, lai es neaizskrienu lokomotīvei pa priekšu tādā nozīmē," sarunā atzīst Gundars Āboliņš. "Viņš jau vairāk nekā 30 gadus ir viens no vadošajiem vācu aktieriem, tieši teātra aktieriem. Filmēšanas pieredze viņam nav tik liela, un par to, starp citu, ir viena nodaļa arī, ļoti interesanta nodaļa arī grāmatā," ar Joahimu Meierhofu iepazīstina Gundars Āboliņš. "Viena pieredze viņam bija iepriekšējā grāmatā - "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa", kā viņš filmējās pie vecāsmātes gultas. Pēc daudziem gadiem viņam ir otra iespēja, un par ir jaunajā grāmatā. Es neatklāšu kārtis, lai nezaudētu intrigu." "Viņš ir zināms kā aktieris, spēlējis vadošās lomas. Sācis, protams, kā pilnīgs, kā mēs sakām, lūzeris, neveiksminieks, nepieprasīts, ļoti ar sevi cīnījies, visiem kompleksiem un tā tālāk, un tagad viņš ir viens no intelektuālākajiem un zināmākajiem vācu teātra aktieriem. Uz viņa vārdu jau Vācijā iet uz izrādi, ja tu spēlē Meierhofs, tad iet," turpina Gundars Āboliņš. "Viņš ir bijis arī režisors, iestudējis ļoti interesantas izrādes, kas ir rokraksta ziņā diezgan radniecīgas un līdzīgas tam, kā strādā Alvis Hermanis." Kopumā Joahima Meierhofa autobiogrāfiskajā ciklā ir sešas grāmatas. Divas ir pirms latviski tulkotās "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa!", tad vēl divas un "Var jau krist arī augšup", kas uz JRT skatuves iestudēta kā "Kritiens augšup", kas arī drīzumā iznāks grāmatā.  "Viņš raksta ātrāk nekā es spēju iztulkot," bilst Gundars Āboliņš. Izrādē "Kritiens augšup" piedalās Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Kristīne Krūze.

Neatkarīgie teātri piedāvā sabiedrībai aktuālas tēmas – ekoloģija un sabiedrība, varmācība un pretošanās tai. Līva Blūma, Linda Krūmiņa un Barbara Lehtna turpina šķetināt nozīmīgus jautājumus arī savā otrajā kameroperā „Cantus Firmus” Ģertrūdes ielas teātrī. Kameroperu „Cantus Firmus”, kuras pirmizrāde šovakar, 22. oktobrī, veido iepriekš atzinīgi novērtētās kameroperas „Monstera Deliciosa” komanda, un uz skatuves atkal satiekas četras sievietes, šoreiz – meklējot veidus, kā aizsargāt kādu Latvijas purvu pret centieniem izbūvēt tajā SPA. Un jautājot – ko viens cilvēks var un kā viņam vajadzētu rīkoties, redzot kaitējumu kopīgam labumam. „Sievietes skatiens” mākslas darbā nav mēģinājums pretnostatīt sievietes vīriešiem, kā to reizēm mēdz uztvert, bet gan piedāvājums vienkārši paraudzīties uz notikumiem no cita, mākslā retāk pārstāvēta skatupunkta. To piedāvā laikmetīgā kameropera „Cantus Firmus” Ģertrūdes ielas teātrī – un lai jūs nebiedē vārds „laikmetīgā”, jo tā ir tikpat viegli un saistoši klausāma kā aizpērn šīs pašas komandas veidotā „Monstera Deliciosa” – iestudējums, kas kļuva skatītāju iemīļots un saņēma „Spēlmaņu nakts” nomināciju. Abas izrādes ir daļa no triptiha, kas top igauņu režisores Barbaras Lehtnas, dramaturģes Lindas Krūmiņas un komponistes Līvas Blūmas kopdarbā. Ar viņām un dziedātāju Līgu Paegli saruna pēc viena no izrādes mēģinājumiem. Ierakstā skan arī no skatītāju rindām ierakstīti kameroperas „Cantus Firmus” fragmenti. Izrādē piedalās arī dziedātājas Gita Rebeka Adlere un Šino Jamasaki, kā arī instrumentāliste Elīza Apine.

Pēdējos rītos sals ir bijis tikpat kā visā Latvijā un noslēdzas pat pašu vēlāko lauksaimniecības kultūru ražas novākšana, tāpēc atskats uz to, kā laikapstākļi ietekmēja šī gada ražu. Kopumā var teikt, ka šis ir bijis neražas gads, bet ne visiem. Pat šajā slapjajā un vēsajā vasarā ir bijuši zemnieki, kam raža bijusi lieliska. Centrālajā statistikas pārvaldē jau ir zināmi vairāku nozaru ražas dati un tie ir pārsteidzoši. Piemēram, agronomijas speciālisti atklāj, ka ziemas kviešu raža Latvijā šogad ir rekordliela. Un tas īsti nesader ar vasarā piedzīvoto un redzēto, kas notika laukos. Ziemas kvieši, kas visvairāk audzētā labība Latvijā, šogad ievākti rekordlielā daudzumā -nepilni 2,3 miljoni tonnu. Pēdējo piecu gadu laikā tā bijusi pārsvara 2 - 2,2 miljonu tonnu, bet pirms 2019. gada Latvijā labas ražas bija ap 1,5-1,7 miljoni tonnu. It kā šķiet, ka tas nesaskan ar realitāti - vasarā lauki bija ūdenī, zemnieki izmisumā, bet raža 2,3 miljoni tonnu. Izrādās, svarīgi ir vairāki apstākļi. Pirmkārt, lai arī ražas apjoms ir liels, tas nenozīmē zemniekiem arī labus ieņēmumus, jo graudus nevarēs pārdot kā pārtikas kvalitātes graudus, jo tos nācās novākt ļoti slapjus un graudu kaltēšana prasa milzīgas izmaksas. Rezultātā rekordraža nensīs lielu peļņu, bet atsevišķām saimniecībām, īpaši Latvijas austrumu daļā, ko lietavas skāra visvairāk, ir gājis pavisam švaki. Tāpēc precīzāk laikam būtu teikt, ka šogad bijusi nevis laba, bet liela raža. Plašāk stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts Andris Skudra. Izrādās, ka lielās ražas galvenais iemesls ir izcilai apstākļi pērn rudenī, kad ziemājus sēj un tie dīgst.  Un ziemāji nav vienīgie, kam ražas apjomu lielā mērā nosaka iepriekšējais rudens. Bet graudu stāstā skumjākais ir tas, ka pagājušais rudens bija tik izcils un ziema tik piemērota, ka zemnieki vēl pavasarī gatavojās, ka šis varētu būt ne vien rekordražas gads, ar vēl būtiskāk lielāku kopražu un ievērojami labāku kvalitāti pat tad, ja vasara nebūtu izcila. Pietiktu, ja tā būtu bijusi kaut viduvēja, bet ne šāda - viena no gadsimta slapjākajām.    

Esam gatavi Rīgas starptautiskajam filmu festivālam, šoreiz akcentējot pašu filmas un sadarbības projektus. Pasaules pirmizrādi piedzīvos Kristas Burānes filma "Visi putni skaisti dzied", bet Vides filmu studijas vadītājs Uldis Cekulis stāsta par īpašajiem sadarbības projektiem "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes". Kristas Burānes dokumentāri muzikālās filmas "Visi putni skaisti dzied" pirmizrāde notiks 22. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā, kur to izrādīs pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. "Filmas ideja radās gandrīz vienlaicīgi ar ideju par izrādi. Izrādes ideja savukārt izrietēja no 2022. gada Ministru Kabineta lēmuma par jaunāku koku ciršanu un vienlaicīgi bija "Dirty Deal Teatro" piedāvājums veidot dabu mazajām skatuvēm. Likās loģiski, ka varam veidot darbu šajās mazajās skatuvēs, kas ir cilvēku kultūras pēdu ielikta dabā. Domājot par to, kur satiekas cilvēku un putnu balsis un kāpēc tās putnu balsis sāk skanēt aizvien klusāk un klusāk," stāsta Krista Burāne. "Tad arī Uldis vaicāja, vai man nav kāda ideja filmai, un es teicu: re, mums ir šāda situācija, mēs taisām izrādi, varbūt domājam, kā no tā varētu tapt arī filma." "Likās loģiski turpināt darbu ar filmu, bet jau paplašināt un iedot skatītājam tādu vizuālu pieredzi tieši par tēmām, par kurām mēs runājam, kas ir industriālā lauksaimniecība, mežizstrāde, cilvēku personīgās izvēles par to, kā saimniekot. Un galvenais - putni, lai mēs viņus ieraugām, lai mēs pēkšņi spējam viņos saskatīt būtnes, kas ir mūsu kaimiņi un kuras ir tikpat savā ziņā nozīmīgas mūsu dzīvībai kā viss pārējais. Līdzsvars ir galvenais," turpina Krista Burāne. Gan Krista Burāne, gan Uldis Cekulis mudina šo filmu skatīties uz lielajiem ekrāniem. Ir zināms, ka Kristas Burānes filmu izrādīs arī Cēsīs, Rēzeknē un Ventspilī, tā tiks ieļauta Latvijas Skolas somas programmā. "Manuprāt Krista iedod skatītājiem spārnus," piebilst Uldis Cekulis. "Bez informācijas ir grūti iejusties to putnu lomā, kuri meklē savas mājas, vai kuriem mājas tiek atņemtas. Tādēļ vien ir vērts nākt uz kino, jo jūs dabūsiet sev spārnus. Redzot filmu, sapratīsiet, ko es to esmu domājis." Bet "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes" ir divi gandrīz neiedomājami kopprojekti, no kuriem viens pēta Ziemeļkorejas sievietes un Dienvidkorejas vīriešus, bet otrs aizved uz Indiju, Kalkutas sarkano lukturu kvartālu. Vēl arī Romā gaidāma Vides filmu studijas veidotās filmas "Roselini. Dzīve bez scenārija" pirmizrāde. Tā paredzēta 23. oktobrī Romas starptautiskajā kinofestivālā.  

Izrāde „Aizbēgt līdzi cirkam”, kas pirmizrādi piedzīvoja 13. oktobrī, ir viena no divām pašmājās tapušām bērnu izrādēm, ko Rīgas cirks šonedēļ nodod skatītāju vērtējumam. Otra ir Latvijā dzīvojošā argentīniešu aktiera un klaunādes meistara Mariano Gedvilo jeb Cronopio monoizrāde „Profesionālis”. Kāpēc abas izrādes ir būtisks pieturpunkts Rīgas cirka jaunajā stratēģijā kopš kursa maiņas laikmetīgā cirka virzienā un ko vēl no Rīgas cirka tuvākajā laikā varam sagaidīt, Māra Rozenberga izvaicāja Rīgas cirka vadītāju Māru Pāvulu.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Iepriekšējo reizi minēju, cik daudz mūzikas kolektīvu sadzīvoja Radio paspārnē, mūsu lielajā 1. studijā, kur notika šo kolektīvu mēģinājumi un ieraksti. Skaidrs, ka to visu vajadzēja apsaimniekot. 80. gadu sākumā un 70. gadu beigās mēs, Mūzikas redakcijas redaktori, kas pasūtīja un izvēlējās ierakstus, varbūt pat ne līdz galam īsti apzinājāmies, kas tad notiek tālāk. Devāmies uz 103. istabu. Tur atradās liela kantora grāmata un tajā atbildīgais darbinieks skatījās un pētīja, kuri laiki ir brīvi un kurus varētu piedāvāt mūziķiem. Tā mēs staigājām vairākas reizes, jo, pirmkārt, vajadzēja uzzināt pieejamos laikus, bet pēc tam jau apstiprināt, ka mūziķim tie ir piemēroti. 103. istabā apgrozījās daudz slavenu cilvēku: tur varēja sastapt kolektīvu vadītājus un solistus, štata darbiniekus, kora direktoru un kora inspektoru, orķestra atbildīgos cilvēkus. Izrādījās, ka Radio bija arī speciāls cilvēks, kura uzdevums bija sadrukāt nedēļas plānus uz lielas lapas. Tas nemaz nebija tik vienkārši. To visu uz savas ādas vēlāk izbaudīju arī es... Vienā mirklī šīs štata vietas vairs neeksistēja, cilvēki pazuda, un pēkšņi izrādījās, ka par visu atbild producents. Līdz tam šāda amata nemaz nebija. Darāmā, lai visu šo saimniecību apkalpotu, netrūka. Vispirms jau plāni, ierakstu un mēģinājumu grafiku saskaņošana. Redzot, ka būs nepieciešamas klavieres, bija iepriekš jāparedz laiks to skaņošanai. Un tas nav īss. Nereti klavieru skaņošanai nepieciešamas pat divas stundas! Ja tikko mēģinājis orķestris, bet nākamais ir dziedātāja ieraksts, telpu vēdināšana aizņems ilgāku laiku, jo pēc liela kolektīva uzturēšanās skābekļa ir ļoti maz. Deviņdesmitajos gados uz savas ādas izbaudīju arī 1. studijas vēdināšanas nodrošināšanu. Man, lai gan esmu ļoti bailīga, bija jādodas uz Radio pagrabiem, kuri atgādināja katakombas. Iedomājieties garu koridoru ar bieziem mūriem, dzelzs durvis ar svirām. (Tas viss, protams, bija saistīts ar to, ka kādreiz šajās telpās atradās banka). Sekoja pagrieziens pa kreisi, un tad tikai sākās! Milzīgas, melnas kurtuves līdz griestiem. Domāju, ka tās bija no čuguna, ne jau gluži nokvēpušas. Pēc tam atkal bija jāgriežas pa kreisi, pilnīgā tumsā jāiet līkumu līkumi, jāuzmanās no kaut kādām sliedēm, jāatrod un jāparauj milzīgs kloķis un tad sākās vēdināšana. Un, nedod dievs, ja pēc tam kloķi aizmirsa atkal pacelt augšā! Vienu reizi tā arī gadījās. Es gan neatceros, kas un cik daudz toreiz nopietni sasala. Tāda mums bija saimniecība. Tagad atliek pieiet turpat 1.studijā pie panelīša un nospiest vienu podziņu, lai tūlīt sāktos vēdināšana. Arī klavieru skaņošana nebija vienkārša. Mums gan bija pašiem savs skaņotājs, kurš uzmanīja mēģinājumu telpās esošos pianīnus, bet pie 1. studijas flīģeļa šos skaņotājus nelaida. Viņu kvalifikācija nebija tika augsta. Tā nu Latvijas Radio bija līgumattiecības ar Latvijas Filharmonijas klavieru bāzes skaņotājiem. Viņi bija mācījušies vēl pie pirmās brīvvalsts slavenā meistara Grauda un izgājuši milzīgu skolu. Es kādreiz prasīju mūsu izcilajam skaņotājam Valdim Eglītim, vai viņam nav kāds māceklis, kurš varētu apgūt studijas instrumenta apkopi. Valdis atbildēja, ka, lai tiktu pie 1.studijas klavierēm, māceklim nepieciešami vismaz desmit gadi... Divtūkstošo gadu sākumā Latvijas Radio klavieru skaņotājs bija šobrīd pazīstamais klavierbūvētājs Dāvids Kļaviņš. Viņš šo jomu bija apguvis Vācijā.

Rudens krāšņākais periods ar lapu krāsošanos pamazām sākas, tā kulminācija vēl priekšā, bet rudeni raksturo arī kāda dabas norise, kurā iesaistītas zivis. Tas ir lašu nārsts. Sigulda ir viena no vietām, kur “zelta rudens” baudītājiem ir arī iespēja piemērotos apstākļos no Gaujas tilta redzēt, kā šis lielās zivis dažkārt saulē uzmirdz, veidojot nārsta ligzdas. Un laši ir vienas no zivīm, kas Latvijas ūdeņos izjūt klimata pārmaiņas. Lašus ietekmē ne vien kopējās vides izmaiņas, bet tiem ir arī specifiskas ūdens temperatūras prasības. Vēl mazliet cimperlīgākas ir tikai foreles. Bet lašiem ir svarīga ūdens temperatūra ne tikai nārsta laikā, bet arī vasarā, jo laši ir ziemeļu zivs, kam nepatīk silts ūdens. Ne vien nepatīk, bet var izrādīties arī nāvējošs. Pagaidām lašu nārstam vēl ūdens par siltu, bet šis arī ir jautājums – vai klimata pārmaiņu dēļ nārstošana kļūst arvien vēlāka un vai arvien siltāks ūdens rudeņos var kā nelabvēlīgi ietekmēt lašu nārstu? Izrādās, ka arvien siltāks laiks uz lašiem atstāj lielāku ietekmi nevis nārsta laikā, bet vasarā. Bet pirms runāt hidroloģiskajiem un meteoroloģiskajiem datus, vides zinātniskā institūta „Bior” pētnieks Jānis Bajinskis skaidro, kā vispār laši saprot, kad ir īstais laiks nākt uz nārstu, no jūras peldēt uz upēm. Piemērotākā temperatūra lašu nārstam ir ap 7-8 grādiem. Jautājums, cik ilgi zivīm nākas gaidīt, jo ir gadi, kad ūdens ilgāk saglabājas silts. Skatot datus 30 gadu periodā, viens no vēsākajiem rudeņiem bija 1993. gadā. Toreiz Gaujā, kas ir viena no mūsu 13 lašupēm, jau 15. septembrī ūdens temperatūra stabili noslīdēja līdz 8 grādiem un zemāk. Bet pērn, 2024. gadā, kad bija siltākais septembris novērojumu vēsturē un arī oktobris bija relatīvi silts, ūdens temperatūra Gaujā līdz 8 grādiem noslīdēja tikai 15. oktobrī – mēnesi vēlāk. Lielākoties ūdens temperatūra līdz 8 grādiem nokrītas periodā no septembra otras puses līdz oktobra sākumam un šīs svārstības patiesībā nav ļoti lielas. Esot zināmi gadījumi, kad atsevišķi indivīdi sāk nārstot ātrāk un tad ir risks, ka siltākā ūdenī ir vairāk, piemēram, patogēnu, kas var uzmesties ikriem, kādas baktērijas vai sēnītes un ikri iet bojā. Bet siltāki rudeņi un siltāks ūdens uz nārstu atstāj ietekmi caur citiem procesiem – tā ir upju aizaugšana. Jānis Bajinskis skaidro, ka tā jau ir nopietnāka problēma. Otra lieta, kas nav saistīta ar nārstu, bet kur temperatūra ietekmē lašus, ir vasarā. No vienas puses – mazliet siltāks ūdens palīdz lašu mazuļiem ātrāk izaugt, ja ūdens temperatūra ir līdz 20 grādiem, bet ja kāpj virs 20 grādiem, sākas problēmas. Lasis ir vairāk ziemeļu zivs un tam nepatīk silts ūdens. Izrādās pēdējās vasarās ir gadījumi, kad pārāk silta ūdens dēļ laši pat iet bojā, ko arī „BIOR” pētnieki karstās vasarās ir novērojuši.

Septembra kultūras notikumus pārskatām kopā ar "Kroders.lv" galveno redaktori, teātra kritiķi Ditu Jonīti, kino kritiķi Dārtu Ceriņu un mūzikas un kultūras kritiķi Armandu Znotiņu. Mēs reizēm mēdzam nodarboties ar neiespējamiem uzdevumiem, piemēram, nepilnu stundu garā raidījumā salikt subjektīvas pieturzīmes pārpildītā septembra kultūras notikumu telpā. Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, dažādu tehnoloģiju izmantošanu režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Bet Nacionālais teātris sezonu sācis ar vērienīgu Raiņa „Indulis un Ārija” iestudējumu, kas ir veltījums viņa 160. gadskārtā. Pirmizrādi septembrī piedzīvoja Latvijas Televīzijas dokumentālā filma „Ērģeles naktī” par ērģelnieci Ivetu Apkalnu, bet pati māksliniece kopā ar Liepājas simfonisko orķestri atklāja tā koncertsezonu, pirmatskaņojot Jēkaba Jančevska  pirmo ērģeļsimfoniju.  Septembris ir igauņu komponista Arvo Perta dzimšanas dienas mēnesis. Suminot viņu 90. jubilejā, Georgs Osokins Perta centrā atskaņoja programmu „For Arvo”,  kas tagad pieejama arī ierakstā un koncerti gaidāmi arī Latvijas koncertzālēs. Dzejas dienas svinējām ar vairāku dzejas krājumu iznākšanu. Aizvadīts arī Starptautiskais jaunā teātra festivāls „Homo novus” un Baltijas dokumentālo filmu forums. Un festivāls „Baltijas pērle”, kurā pirmizrāde Latvijā bija Sergeja Lozņicas filmai „Divi prokurori”, kas lielākoties filmēta Latvijas Radio ēkā.  Par pašu festivālu sajūtas ir duālas – labas filmas, vienlaikus neskaidra finansējuma izcelsme. Bet Bāzelē noslēgusies gleznotājas Vija Celmiņas personālizstāde. Oktobrī viņa pati pasniegts Rīgā pirmo Vijas Celmiņas stipendiju jaunam māksliniekam. Septembris ir arī gleznotājas Džemmas Skulmes simtgades mēnesis, kas aizvadīts ar izstādi „Džemma” un Antras Cilinskas dokumentālo filmu. Kultūras rondo skanēja ierakstu sērija „Kas ir Džemma”.

Noslēgusies Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes sēde, kas pulcēja pārstāvjus no visiem kontinentiem. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādas ir svarīgākās aktualitātes latviešiem visā pasaulē un kādi darbības virzieni aktuāli organizācijai ar septiņdesmit gadu vēsturi? Kā vienā radio studijā ietilpināt teju visu pasauli? Izrādās, tas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ir vienkāršāk par vienkāršu. Mums tikai ciemos ir jāuzaicina Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes pārstāvji, un tā lieta ir darīta. Pagājušās nedēļas otrajā pusē, no 24. līdz 26. septembrim, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā strādāja Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes pārstāvji, jo ikgadējā rudens sesija ir aizvadīta Latvijā, un tā pulcē latviešus teju no visiem kontinentiem. Noslēdzoties tādam ražīgam darba posmam, studijā esam aicinājuši daļu no PBLA valdes, lai raidījumam atvēlētajā laikā atklātu, kādas ir šī brīža aktualitātes latviešiem visā pasaulē, kuri ir svarīgākie darbības virzieni organizācijai ar 70 gadu stāžu. Sarunājas Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Pēteris Blumbergs no ASV, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēža vietniece Mārīte Kļaviņa no Vācijas, Latviešu nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdētāja vietniece Ingrīda Zemīte un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē jaunatnes nodaļas vadītāja Ingrīda Dārziņa. 1955. gada 5. martā latvieši Amerikā, tātad Amerikas latviešu apvienība, pieņēma lēmumu, ka vajag apvienību, kurā būtu visi pasaules latvieši apvienoti, un pēc tam 1956. gada februārī apvienojās vairākas organizācijas, izveidojot Pasaules brīvo latviešu apvienību. Sekoja darbs pie statūtiem. Šobrīd PBLA apvieno latviešus Eiropā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Dienvidamerikā. Šo reģionu organizācijas ir tās, kas darbojas Pasaules brīvo latviešu apvienībā. 

Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu* teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, šoreiz režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Pēc pirmizrādes Rūras triennālē (28.augustā) „Orākula”  pirmās izrādes notikušas arī Dailes teātrī. Iestudējums tapis sadarbībā ar vairākiem ārvalstu partneriem, arī aktieru ansamblis ir daudznacionāls.  Tuvākās „Orākuls” izrādes Dailes teātrī 5., 6. un 7.novembrī. Savukārt šajās dienās 24. un 25.septembrī Viļņā, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī rāda Lukaša Tvarkovska zinātnes triloģijas pirmo daļu „Kvanta”. -- * Pirms trim gadiem kopā ar savu komandu Tvarkovskis veidoja izrādi „Rotkho”.

Teātra izrādi „Dalī auss” kā savu teātra režijas maģistra darbu Latvijas Kultūras akadēmijā radījusi režisore Egija Silāre, iedvesmojoties no Dalī autobiogrāfijas „Ģēnija dienasgrāmata”. „Ar racionālo prātu šajā projektā nekas nenotiek,” tā par šo darbu smaidot saka pati režisore, kura uz skatuves pulcējusi tradicionālajam teātrim netipisku mākslinieku kompāniju. Izrādē piedalās argentīniešu cirka mākslinieks Mariano Gedvilo ar skatuves vārdu Cronopio, par „neo-psihodēliskā drīmpopa mākslinieci” dēvētā mūziķe Elizabete Balčus un daudzpusīgais aktieris Jurijs Djakonovs, kurš arī mūsu intervijas laikā neizkāpj no Salvadora Dalī tēla un intonācijām. Izrādes dramaturģisko materiālu režisore Egija Silāre veidojusi kopā ar dramaturģi Elzu Vildaus, kura vēl studē Kultūras akadēmijā. Izrādes scenogrāfiju un videoprojekcijas veidojusi māksliniece Zane Zelmene, bet izrādes veidotāji aprakstā intriģē, ka aktierim Jurijam Djakonovam šī izrāde būšot „aptuveni stundu garas mocības ļoti ciešās lakkurpēs”.

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Kā koris var kļūt par teātra instrumentu un dot balsi tiem, kurus politika marginalizē vai uzskata par ienaidniekiem? To pēta poļu režisore Marta Gornicka (Marta Górnicka), kuras neparastajās izrādēs koris ir galvenais un vienīgais varonis. Viņas veidotie kori nedzied klasiskas dziesmas, bet ar savu daudzgalvaino klātbūtni konfrontē sāpīgas politiskas un sociālas problēmas, ielūdzot skatītāju skatīties acīs realitātei. Martas Gornickas jaunākā kora izrāde „MĀTES. Dziesma kara laikā” balstās ukraiņu, poļu un baltkrievu māšu un viņu bērnu liecībās, kur neizsakāmo caur balss spēku izdzied viņas pašas. Izrādi 11. septembrī varēs redzēt festivālā „Homo Novus” Rīgā. "Koris man ir ļoti īpašs instruments. Man tas ir sabiedrisks un politisks rīks, kā runāt par mūslaiku sāpīgākajām problēmām. Korim vienmēr ir piemitusi šī sabiedriski politiskā dimensija, un arī šodien, tāpat kā senatnē, tas spēj uznest uz skatuves ļoti aktuālas problēmas. Un, manuprāt, koris šodien ir vissvarīgākais un varbūt pat vienīgais instruments teātrī, kam joprojām piemīt šāds spēks. Vēlējos radīt radikāli jaunu kora formu laikmetīgajam teātrim, atgriezt to uz teātra skatuves un dot balsi sievietēm," sarunā atzīst Marta Gornicka. "Sāku šo ceļu pirms 15 gadiem Teātra institūtā Varšavā, kas fokusējās ne vien uz pašu teātri, bet arī uz teātra un pētniecības krustpunktiem. Un šis eksperimentālais sākums ielika pamatus manai vīzijai par kora un īpaši sieviešu balsu atgriešanu uz skatuves, īpaši Polijā, kur sievietes joprojām cīnījās par savām tiesībām. Protams, tam ir saistība arī ar kora vēsturisko kontekstu, jo seno laiku teātra vēsturē sievietes un vergi tika marginalizēti. Vīrieši radīja libretus un vīrieši spēlēja uz skatuves. Es gribēju prioritizēt sievietes. Veidot radikāli jaunu kora teātra formu, kas balstās sieviešu balsīs un ko veido jaunas teksta formas, jauna teātra valoda, īpaša aktieru apmācība. Manās izrādēs koris ir galvenais un vienīgais varonis uz skatuves," turpina režisore. "Es strādāju ar dažādu profesiju un paaudžu cilvēkiem, kuri visbiežāk tiek atlasīti atklātā konkursā, kur var pieteikties ikviens neatkarīgi no vecuma un skatuves vai muzikālās pieredzes. 2010.gadā es dibināju „Sieviešu kori” un sāku veidot izrādes, un pamazām šī kora ideja kļuva par arvien intensīvāku politisku praksi. Es sāku vākt korus izrādēm dažādos sabiedriski karstajos punktos."

Sezonas pirmo jauniestudējumu skatītājiem nodevis Liepājas teātris, kas direktora Valtera Sīļa vadībā savu repertuāru tagad konsekventi balsta latviešu oriģināldramaturģijā. Dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce Liepājas teātrim radījusi lugu “Amerikas latvieši”, kas balstās viņas dziļi emocionālajā pieredzē, iepazīstot Otrā pasaules kara trimdas latviešu kopienu mūsdienās un pieredzot tās negaidīto ietekmi uz pašas latvietības izjūtu. Izrādi par piederības meklējumiem iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrādes centrā ir 24 gadus vecā Milda Craft: latviešu meitene, kas pusaudža gados adoptēta uz ASV un kopienas meklējumos nokļūst pasaules latviešu jauniešu nometnē Kanādā. Izrāde ir vienas nometnes nedēļas koncentrāts. Impulss šim stāstam Liepājas teātra dramaturģei Rasai Bugavičūtei-Pēcei radās pirms gada, kad viņa bija ielūgta uz 16. Latviešu dziesmu svētkiem Kanādā, Toronto. Un saņēma uzaicinājumu doties arī uz jauniešu nometni turpat netālu, Saulainē, kas amizantā kārtā atrodas reģionā ar nosaukumu Utopija. “Mani brīdināja – kad es aizbraukšu uz turieni, es sapratīšu, ko nozīmē patriotisms. No sākuma domāju – aha, protams, protams... Bet tad es aizbraucu uz turieni – un pieļauju, ka tas tiešām bija nevis Dziesmu svētku, bet tieši šīs nometnes nopelns – un es apjēdzu, ko nozīmē tā latvietība. Vismaz kaut kādā mērā. Jo man no sākuma bija mulsums, ko šis vārds nozīmē, jo es nekad līdz tam brīdim nebiju par to domājusi. Atbraucu no turienes lepnāka, ka mums ir tādi jauni cilvēki, kuri kopj tradīcijas un kuriem rūp tas, no kurienes nāk viņu senči paaudžu paaudzēs, lai gan daži no viņiem paši varbūt Latvijā bijuši tikai divas, trīs reizes. Man tas likās super īpaši, jo ir tik viegli iekrist tajā “šis nav labi, tas nav labi, vispār viss besī”. Un kad tu ieraugi tiešām jaunus cilvēkus, kuri svin to, ka ir latvieši, kuri ar to lepojas un uzskata par īpašu kvalitāti, tad pārņem bišķiņ kauns, ka tu līdz šim neesi papriecājies par to, ka esi latvietis, uzskatot to par pašsaprotamu. Šī nometne iedeva īpašu apjēgu par to visu. Un nometnes programma ir tiešām blīva, tā piedāvā jaunas zināšanas, prasmes, iespējas sarunām par ļoti dažādām Latviju un latvietību skarošām tēmām. Man tas liekas ļoti skaisti.” Pieredzētais ļāvis dramaturģei atskārst, ka nav viena “pareizā” latvietības formāta. “Es nāku no tautas deju dejotājiem, kur ir ļoti izteikts “pareizi” un “nepareizi” – kā tas kronis uzlikts, kur sakta, kā viss pārējais... Bet tas tiešām nav par “pareizi” vai “nepareizi”, bet par iekšējo vēlmi nevis rādīt citiem, cik es pareizs, skaists un absolūti tīrs savā latvietībā, bet sajust sev, ko tas tev nozīmē un kā tas tevi piepilda. Sapratu, ka es gribētu arī savus bērnus kaut kad sūtīt uz šādām nometnēm.” Izrādes tēlus Rasa Bugavičūte-Pēce veidojusi kā mozaīkas gabaliņus no 2x2 nometnē satiktajiem ļaudīm. “Bet neviens no cilvēkiem nav paņemts 1:1, kaut vai galvenā varone Milda. Jā, viņai ir prototipa meitene ar konkrētu dzīves pieredzi, kura ir adoptēta no Latvijas, bet viņas iekšējie jautājumi daudz vairāk ir no manis un no tā, kā es jutos, pirmo reizi saprotot, ka man te paveras kaut kas pilnīgi jauns. Jauns leņķis uz kaut ko it kā pazīstamu.” Mildu Craft izrādē atveido aktrise Madara Kalna, kura trīs stundas garās izrādes laikā faktiski nenoiet no skatuves. Satikšanās ar savas lomas prototipu un darbs pie izrādes aktrisei daudz vairāk licis gan uzzināt par diasporas latviešiem, gan domāt arī pašai par savu piederības izjūtu.

Sarkanajā grāmatā ierakstītajai Dortmana lobēlijai ir nepieciešami ļoti tīri augšanas apstākļi. Par savu dzīves tā vietu izvēlējusies piejūras mežu apjozto Ummja ezeru, visdzidrāko Latvijas ūdens krātuvi. Eksperimentālā mūzikas teātra izrāde “Ummis un lobēlija” ir poētisks veltījums nevienlīdzīgajai pretstāvei starp dabas autonomiju un civilizācijas spiedienu. Par izrādi "Ummis un Lobēlija" teātra festivālā "Homo Novus" saruna ar izrādes veidotāju, komponistu Ernestu Valtu Circeni. "Izrādes kontekstā metaforiskā līmenī mīlasstāsts noteikti ir, jo lobēlijai ir nepieciešams Ummis, un tur veidojas sava veida līdzatkarība. Bet izrādes tēmu līmenī vai izrādes sižetiskajā līknē mēs to tik ļoti neakcentējam," atklāj komponists. "Mēs vairāk skatāmies uz Ummi plašāk – uz Ummja pasauli, ko līdzapdzīvo arī lobēlija. Pievēršamies dažādām Ummja perspektīvām – gan par ezeriem kā nozīmīgu parādību latviešu mitoloģijā, pieskaramies latviešu teikām, gan aplūkojam Ummja augu pasauli. Ir ļoti daudz dažādu augu nosaukumi, kas ir ap Ummi un Ummī iekšā. Mēs apspēlējam tos, līdz ar to mums ir samērā svarīgs bioloģiskais aspekts. Tāpat arī cilvēciskais, jo mēs šo trauslās lobēlijas un Ummja saikni attiecinām arī uz cilvēku, uz cilvēku un dabu, uz cilvēka darbības ietekmi attiecībā pret dabu. Piemēram, tādēļ, ka lobēlija šeit aug, vasarā nedrīkst peldēties Ummī, ir aizliegums pat bradāt. Tas mums vienmēr ir licies ļoti interesanti, kā tāda maza, trausla ziediņa dēļ var būt tik liels aizliegums. Un tajā ir kaut kas ļoti skaists un daudz pasakošs par cilvēka ietekmi uz dabu un cilvēku–dabas attiecībām."    

2. septembrī Jaunā Rīgas teātra (JRT) Mazajā zālē aizvadīta šīs sezonas pirmā pirmzirāde šajā teātrī - monoizrāde "Ledus garša". Kultūras rondo saruna izrādi, kuras idejas autors ir aktieris Dāvids Pētersons, bet režisors Vilis Daudziņš. Abi kopā viņi radījuši stāstu par hokeju. Jaunais Rīgas teātris piedzīvojos īstas kaislības un emociju virpuli, ko radījusi Dāvida Pētersona monoizrāde "Ledus garša". Izrāde nav tikai par hokeja kaislībām. Dažiem pirmizrādes skatītājiem "Ledus garša" pat likusi pārdomāt visu dzīvi. Izrādes ideja pieder Dāvidam Pētersonam, viņš sarunā Kultūras rondo atklāj, ka hokejs viņu pavadījis visu dzīvi un kāda saruna pavērsusi plašāku skatu uz šo spēli. Izrādi veido četras sarunas/ stāsti par hokeju no dažādiem skatupunktiem.  "Četru sarunu kompozīcija ir šī izrāde. Vai ar četriem viedokļiem būtu pietiekami, lai runātu par hokeju? Diez vai. Bet ir visai provokatīvi, interesanti un tas noteikti liek domāt," atzīst Vilis Daudziņš. "Es kā cilvēks, kurš nav dzīvojos ar hokeju, paraudzījos uz šo kā iespēju runāt par dzīvi hokeja valodā. man tas ļoti iepatikās."  "Dāvids - nu jā, es skatos uz viņu un priecājos. Es patiešām priecājos, jo es uz šo izrādi raugos arī kā pedagogs, kā skolotājs. Kad es ieraugu savā jaunajā kolēģī ne Dāvidu, tā ir tāda laime, ka es saprotu, ka es esmu spējis kaut kā pateikt, kā vajadzētu veidot tēlu, esmu spējis norādīt uz tām detaļām, kas ir būtiskas, un strādā. Un es pēkšņi sēžu un skatos, un es redzu, kā dzimst, lūk, šis cilvēks, tā pārvērtība par otru tēlu, kā viņš dzīvo citā. Kā viņš dzīvo pilnīgu, pārliecinošu cita cilvēka dzīvi uz skatuves. Tā ir tāda laime to skatīties," par savu kolēģi un viņa veikumu gandarīts Vilis Daudziņš. Pirmizrādē bija arī daudz ar hokeju saistītu cilvēku. Kultūras rondo uzrunāja Hariju Vītoliņu un Kasparu Daugaviņu.

Igerész: 1 Mózes 48,20 Lelkész: Tóth János Lejátszás közvetlen fájlból (hiba esetén): https://krek.hu/media/files/igehirdetesek/20250817_9h_TJ_1Mózes48,20_Ti_nevetekkel_mondanak_majd_áldást_Izráelben.mp3 Becsült hossz: 4297 mp Generálta: ScrapeCast by Fodor Benedek UUID: 9f1c3be0-7823-4357-aa2c-9773460f33cc

Naudai ir nozīme, par to nav ne mazāko šaubu. Izrādās, nauda var pati pelnīt sevi - kā tas iespējams un kā ar naudu rīkoties gudrāk, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Iesaka Investoru kluba izpilddirektors Kaspars Peisenieks, finanšu nozares speciālists Toms Kreicbergs un Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše. Kāda ir Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība? Toms Kreicbergs atzīst, ka vienmēr varētu būt daudz labāk. Salīdzinot ar kaimiņiem igauņiem, izpratne atpaliek, no otras puses pēdējo 5-10 gadu laikā cilvēki aizvien vairāk interesējas par to, kā labāk pārvaldīt savu naudu, kā ieguldīt "Kopumā tendence, manuprāt, šobrīd ir diezgan pozitīva," vērtē Toms Kreicbergs. Kaspars Peisenieks piekrīt, ka interese pieaug.  "Līdz kaut kādam ideālam stāvoklim droši vien ir ļoti tālu. Mēdz teikt, ka mēs atpaliekam dažus gadus no igauņiem finanšu pratībā, tad igauņi paši saka, ka viņi atpaliek dažus gadus no somiem, somi savukārt saka, ka viņi dažus gadus atpaliek no zviedriem, un zviedri saka, ka viņi daudzus gadus atpaliek no amerikāņiem. Visiem, lai kur skatītos, ir kur augt," norāda Kaspars Peisenieks. "Labā lieta ir, ka mēs iesākam no salīdzinoši zemas bāzes, tad ir iespēja tādam ļoti straujam pieaugumam. Šķiet, ka pēdējos gados esam uzņēmuši salīdzinoši strauju pieaugumu interesē. Darbībās tas vēl būtu jāierauga, jo mēs redzam, ka iedzīvotāju nauda banku kontos turpina stāvēt lielos apmēros, kas arī nav slikti, drošības spilveniem jābūt, bet nu gribētos, ka tā nauda tiek jēdzīgāk izmantoti, lai cilvēki arī pelnītu un vairotu savu turību. Bet esam uz pareizā ceļa." Aija Brikše norāda, ka salīdzinājumā ar citām OECD valstīm, Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība ir vidēja. Investīciju ziņā atpaliekam no citām valstīm. "No pēdējiem datiem redzam, ka viena no zinošākajām, ieinteresēkajām grupām ir Latvijas skolēni. Tās, es domāju, ir ļoti labas ziņas. Viņi arī atzīst, ka ģimenēs runā par naudas lietām, un tas vieš cerību, ka ir jauna paaudze, kurai šīs tēmas interesē, un viņi zināšanu jomā kaut kādos jautājumos pārspēj pieaugušos, savus skolotājus, vecākus. Tās ir labas ziņas," uzskata Aija Brikše. Runājot par ieguldīšanu, Toms Kreicbergs atzīst, ka arvien cilvēkiem ir stereotips, ka ieguldīšana ir tas pats kazino un, iespējams, var vinnēt un, iespējams, var zaudēt. "Ar šo stereotipu ir nedaudz grūti cīnīties, jo patiesība ir tāda, ka ar dažiem ieguldījumiem tā ir un ar citiem ieguldījumiem ir daudz labāk. Ir jābūt zināšanām un izpratnei, lai spētu atšķirt, kas ir kazino un kas ir saprātīgi ieguldīšana," norāda Toms Kreicbergs. "Ja skatāmies ilgtermiņā, tad ir vismaz divi diezgan spēcīgi pelnoši ieguldījumu veidi, kurus nekādi ar kazino nevarētu salīdzināt. Viens ir diversificēts ieguldījums akciju tirgū. Tas nozīmē, ka ieguldām daudzu dažādu uzņēmumu akcijās. Šādi ieguldot, ilgtermiņā ir ļoti labas izredzes nopelnīt. Otrs lielais spēcīgais ilgtermiņa ieguldījums būtu nekustamajā īpašumā, kas Latvijā cilvēkiem varbūt ir vieglāk saprotams. Nopērc dzīvokli, izīrē - tas arī ilgtermiņā ar saviem riskiem, bet ir diezgan uzticams veids, kā vairot bagātību. Tad atkal ir citi, kas tiešām ir riskanti, spekulatīvi ieguldījumi, vienalga, vai tas būtu tā saucamais "forex" vai "day trading", vai tagad populārais kripto, tur tiešām var sanākt kā kazino." Kaspars Peisenieks norāda, ka cilvēkiem pietrūkst zināšanas par investīcijā un arī uzdrīkstēšanas investēt, paskatīties, nerunājot par kādu soļu veikšanu. "No sākuma jārēķinās, it īpaši, kad uzsākam visu procesu, ne tikai ar to, ka naudu ieguldīt, bet arī laiku. Un laiku atkarībā no tā, ko ar investīcijām vēlāmies darīt. Jjebkurā gadījumā no sākuma jāiegulda laiks, lai vispār saprastu, kas tas ir," atgādina Kaspars Peisenieks.  "Visiem gribētos vienkāršāko īsceļu - man ir nauda, pasaki, ko man darīt, lai es būtu pelnošs? Jābūt gataviem arī laiku ieguldīt, jo zināšanas būs ar vislielāko atdevi. Ja vienreiz izpētīsim veidu, kā mums katram dots savs ieguldījums tālāk virzīt, tur varētu būt vislielākais ieguvums. Varbūt ir kļūda, ka no sākuma neveltām pietiekami daudz laika." Arī klausītāji norāda, ka nav viegli veikt ieguldījumus, atlikt naudu, ja ir pietiekami daudz ikdienas maksājumu. "Protams, ir liela sabiedrības daļa Latvijā, ja mēs skatāmies uz reāliem ienākumiem, it īpaši, ja tev ir ģimene, ir bērni, mēneša beigās nekas daudz pāri nepaliek," piekrīt Toms Kreicbergs. "Tajā pašā laikā katram ir tā godīgi jāpaskatās uz savu situāciju, jo man ir paziņas, kas pelna, teiksim, 700-800 eiro mēnesī un nekas daudz nepaliek, un ir paziņas, kas pelna trīs un četrus tūkstošus mēnesī, un viņiem arī nekas daudz nepaliek. It kā viņi dzīvo vienā valstī un viņiem ir pieejami vienādi produkti un viss pārējais, bet tu pamanījies dažreiz iztērēt visu, kas tev ir. Ir sabiedrības daļa, tie varbūt ir 20-30%, kuriem ienākumi jau ir diezgan augsti, tāpat nesanāk neko atlikt. Tur gan vajadzētu rūpīgi paskatīties uz to, kā mēs tērējam un kādas ir mūsu prioritātes - vai tas ir dzīve šodien, vai mēs tomēr arī gribam padomāt par to, ka nākotnē mums varētu būt nedaudz vairāk brīvības, vai tas ir strādāt mazāk vai ceļot vairāk, vai nopirkt māju, vai kādas mums ir tās prioritātes." Aija Brikše arī norāda, ka cilvēkiem finanšu paradumi primāri ir vairāk saistīta ar to, kā viņš rīkojas, nevis ar pieejamo naudas daudzumu.  "Cilvēki, kuri saņēma lielāku atalgojumu, manā gadījumā, es piecus cilvēkus mentorēju, redzēju gluži pretēju ainu, ka cilvēki ar zemākiem ienākumiem ir uzlikuši sev nepieciešamās apdrošināšanas, viņi ir uzlikuši sev regulāro maksājumu uzkrājuma kontā, un viņi, patiesību sakot, ļoti rūpīgi plāno savu budžetu, viņi arī investē pensiju trešajā līmenī. Ar to naudas daudzumu, kas viņiem ir, viņi tiešām ļoti pārdomāti rīkojas," pieredzē daļas Aija Brikše. "Bet tad ir viens posms, kurā cilvēks sāk saņemt vairāk, un tas, kas bieži vien notiek, nevis viņš sāk investēt vai vairāk iemaksāt pensiju trešajā līmenī, bet viņš nopērk dārgāku mašīnu, viņš izvēlas citas ekstras savā dzīvē. Īsti arī labāks nekas nav izgudrots par to, ka vienkārši sākt regulāros vispirms uzkrāšanas un pēc tam ieguldīšanas paradumus. Arī šiem cilvēkiem, kuriem bija lielāki ienākumi, mēs arī sākām kaut ar nelielām summām viņiem vispār mācīt uzkrāt, atlikt katru mēnesi naudu, izvērtēt savus iepirkšanās paradumus, restorānu paradumus un tā tālāk."

Ar īpaši plašu izrāžu programmu Valmieras vasaras teātra festivāls svin desmitgadi. Festivāla galvenā tēma šogad - laiks. Kultūras rondo tiekamies ar festivāla radītājiem Reini Suhanovu un Jāni Znotiņu. Savukārt ar režisori Annu Klišāni pārrunājam festivāla mākslinieku piedzīvoto dienesta viesnīcā, par ko top izrāde „Koplietojamie stāsti”. Jau iztālēm varam ieteikt vilkt ērtus apavus, jo būs ne tikai jādodas pastaigā, bet arī, iespējams, jālaižas dejā, jo šoreiz festivāls par savu vadmotīvu izvēlējies jēdzienu laiks, kas sevī ietver arī laiku, ko skatītājs pavada kopā ar māksliniekiem. Valmieras vasaras teātra festivāls šogad svinēs 10 gadu jubileju, kļūstot par ģimenes festivālu visām paaudzēm. Ja līdz šim programma tika veidota, vienu gadu veltot pieaugušo, bet katru nākamo gadu bērnu un pusaudžu auditorijai, šogad izrādes būs gan pieaugušajiem, gan bērniem un jauniešiem. Galvenā svinību vieta šogad pamatā būs Valmieras teātra ēka un tās apkārtne, bet viena no izrādēm nu jau ierasti notiks arī ārpus pilsētas robežām – šoreiz Strenčos. Izrāžu programma šogad būs īpaši plaša – gan sen gaidītas atgriešanās no iepriekšējiem gadiem, gan pirmizrādes, kopumā 13 iestudējumi, kurus piedzīvot varēs 1., 2. un 3. augustā. -- „Koplietojamie stāsti” ir izrāde, kas top Valmieras vasaras teātra festivālam. Tā būs atsauce uz desmitgadi un to, kā visus šos gadus festivāla mākslinieki dzīvojuši kojās jeb dienesta viesnīcā. Kādi traki, jautri, arī pikanti stāsti pa šiem gadiem sakrājušies. Ar izrādes režisori Annu Klišāni  tikāmies Rīgā pirms radošās komandas došanos uz Valmieru, lai ķertos klāt izrādes tapšanas pēdējam posmam. Anna  Klišāne festivālā līdz šim veikusi dažādus uzdevumus.

Tuksneša saule, "viss iekļauts" - šīs ir pirmās asociācijas, kas ienāk prātā, izdzirdot vārdu Ēģipte. Tiešām eksotisks galamērķis, iecienīts ceļotāju vidū, bet ir iedzīvotāji, kuri sevi sauc par latviešiem. Un Ēģipte nav tikai brīvdienu pieturvieta, bet vieta, kas viņiem kļuvusi par mājām. Izrādās, ka Ēģiptē dzīvo ap 50 Latvijas valsts piederīgo. Lai arī varam teikt, ka tā ir samērā neliela diaspora, viss liecina, ka tā ir patiesi aktīva, rīko gan kinovakarus, gan atzīmē Baltijas ceļu, 18. novembri, un latviešu kopienai Hurgadā ir pat sava bibliotēka. Cik stipra ir latviešu kopiena un kā rit dzīve šai eksotiskajā valstī, tostarp šajos nestabilajos ģeopolitiskajos apstākļos, un vai tiešām tur uz ielas var sastapt kamieli, par to runājam ar Dignu Abuzeidu, Lindu Leimanti, Baibu Lību un Oskaru Kuršu.

„A zsidók azt gondolták, hogy a Messiás az első eljövetelekor letöri a római igát a nyakukról, és megtiszteli Izráelt azzal, hogy a föld minden népe fölé emeli őt.” Fordította: Kovács LászlóLektor: Viniczainé Csurgó MariannNarrátor: Németh Kinga 

Visdrīzāk šo grāmatu labāk ielikt psiholoģiskās literatūras plauktiņā, jo grāmata jau nav par kalniem, bet par cilvēkiem, kuri kāpj kalnos un piedzīvo visas cilvēciskās emocijas, piedzīvo bailes un konfliktus, protams, piedzīvo arī neprātīgi skaisto virsotņu sajūtas. Kristīne un Kristaps Liepiņi kāpj kalnos, raksta grāmatas un fotografē. Laikā starp kalniem mēs ar Kristīni un Kristapu Liepiņiem tiekamies radio studijā, kad viņi vēl paraksta savu otro grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums". Izrādās, andīnisms ir citur pasaulē labi pazīstams jēdziens, kaut arī latviešu valodā ne tik izplatīts. "Stāstos attēloti mūsu pirmie soļi augstkalnu ekspedīcijās, kurās guvām jaunu pieredzi, mācības un atklāsmes par īpašu kalnos kāpšanas veidu – andīnismu," tā raksta grāmatas autori Kristīne un Kristaps Liepiņi. Sarunās ar viņiem, uzzinām arī, kāpēc Kristīne mazajā piezīmju grāmatiņā katru rūtiņu vēl sadala uz pusēm, kāda pildspalva kalnos ir svarīga, kāds fotoaparāts fiksē kalnu kadrus un kāpēc disciplīna ir svarīga ne tikai kalnos, bet arī rakstīšanā. Kristīnes un Kristapa Liepiņu otro kalnu pieredzes grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājuma" izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Par ukraiņu režisora Vladislava Troicka debiju Nacionālaja teātrī ar iestudējumu “Karalis Ibī un citi monstri” un tajā klātesošo oriģināldramaturģiju ar folkloras motīviem Kultūras rondo pārrunājam ar iestudējuma radošo komandu. Studijā dramaturģe Elza Marta Ruža un folkloras eksperts Edgars Lipors, ierakstos uzklausām izrādes komponistu Aleksandru Tomasu Matjussonu un aktrisi Mariju Bērziņu. Ko iesākt māksliniekam, kura valstī jau trīs gadus ir karš – klusēt, karot vai veidot mākslas darbus, lai brīdinātu un neļautu ieslīgt pašapmānā, ka uz pārējām Eiropas valstīm tas neattiecas. Ukraiņu režisors Vladislavs Troickis (1964) kara laikā patvērumu radis Francijā un turpina darboties teātra režijā, veidojot izrādes melnā humora estētikā. Savai debijai uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņš izvēlējies Alfrēda Žarī lugu "Karalis Ibī", bet papildinājis to gan ar jaunās latviešu dramaturģes Elzas Martas Ružas, gan pats saviem tekstiem, ievijot pat latviešu folkloras motīvus, informēja teātrī. Izrāde ir gan protests pret stulbuma varu, gan absurds šovs par pakļaušanos stulbumam, gan spilgts manifests ar muzikālu ievirzi, meklējot universālu teatralitāti. Vladislavs Troickis ir Ukrainas pirmā neatkarīgā teātra un laikmetīgās mākslas centra "Dakh", postfolka grupas "Dakha Brakha" un frīkkabarē "Dakh Daughters" izveidotājs, ko latviešu skatītājs jau iepazinis 2024. gadā, kad "Dakh Daughters" uzstājās kopā ar britu leģendāro grupu "The Tiger Lillies" un trim Dailes teātra aktrisēm programmā "Stulbā dzīve". Luga  "Karalis Ibī" bija skandāls 19. gadsimta beigu Parīzē. Tā ir parodija par Šekspīru: bezjēdzīgā pasaulē valda stulbuma karalis. Makbetiskais pāris – Ibī tēvs un māte – ir vienlaikus banāli un cietsirdīgi, muļķīgi un asinskāri. Ibī tēvs ir pārāks par visu un viņa pasaulē nav nekā svarīgāka par pašu Ibī. Tas ir savā pārspīlējumā aizkustinošs egocentriskums. Vēstījums slēpj fundamentālas šausmas par stulbuma un muļķības būtību, taču Alfreds Žarī to pasniedz ar dzirkstošu humoru visaptveroša absurda atmosfērā. Lugu latviski tulkojis Uldis Krastiņš, un tā pirmizdota žurnāla “Avots” 1992. gadā.

Raidījumā pievēršamies seniem notikumiem Zemes vēsturē, kas aizvien raisa ne tikai pētnieku, bet ikviena zinātkāra cilvēka prātu - kas bija par iemeslu masveida izmiršanām senatnē un, ja šie iemesli nebūtu bijuši, vai šodien vēl aizvien mēs sastaptu dinozaurus? Kādas dzīvības formas pārstāja eksistēt izmiršanu rezultātā un kādas radās pēc tām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals.   Zinātnes ziņas Etnas izvirdums Itālijā 2. jūnijā Visi cilvēki, kam gadījās tuvāk vai tālāk pieredzēt izvirdumu, ir drošībā, un vietnē “Live Science”, kur apstiprināts, ka nav ziņu par ievainotajiem, apkopotas vairākas fotogrāfijas no dažādiem leņķiem un attālumiem ar Etnas aktivitāti. Kādas cilvēku smaržas piesaista odus? Klāt ir vasara, siltais laiks, un tas nozīmē, ka aktīvi ir arī kukaiņi, tostarp odi. Tāpēc odu sīkšana un to vēlme izsūkt asinis kļūst par ikgadēju pārbaudījumu. Ir dzirdētas versijas, par to, kādi cilvēki un to smakas vai smaržas piesaistas odus, un vienu šādu ieskatu piedāvā “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts. Vēzis kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu Arī slimības var ietekmēt mūsu smaržu, un vietnē “Nature” par vienu no smagām cilvēka slimībām, konkrētāk, vēzis kā slimība kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu. Vai esam gatavi nāvei kosmosā? Kas notiktu, ja cilvēks, konkrēti astronauts, nomirtu kosmosā, bezsvara stāvoklī? Izrādās, ka Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA ir sākusi meklēt atbildes un ar rakstu par šo tematu var iepazīties vietnē “Scientific American”. Zemeņu pilnmēness 11. jūnijā Bet lai noslēgtu uz mazliet priecīgākas nots, aicinām nākamnedēļ īpaši paraudzīties debesīs, jo uzausīs zemeņu pilnmēness - par to ne viena vien tīmekļa vietne atgādina. Cilvēkus zemeņu pilnmēness sāks priecēt jau otrdienas, 10. jūnija vakarā, taču lielāko un spožāko Mēnesi varēs redzēt trešdien, 11. jūnijā.

Textus: Jer 31,31-3431 Eljön az az idő – így szól az Úr –, amikor új szövetséget kötök Izráel és Júda házával. 32 Nem olyan szövetséget, amilyet őseikkel kötöttem, amikor kézen fogva vezettem ki őket Egyiptom földjéről; mert ezt a szövetséget megszegték, pedig én voltam az Uruk – így szól az Úr. Jer 11,10;Zsid 10,16-1733 Hanem ilyen lesz az a szövetség, amelyet Izráel házával fogok kötni, ha eljön az ideje – így szól az Úr –: Törvényemet beléjük helyezem, szívükbe írom be. Én Istenük leszek, ők pedig az én népem lesznek. Jer 24,7;33,834 Akkor nem tanítja többé egyik ember a másikat, ember az embertársát arra, hogy ismerje meg az Urat, mert mindenki ismerni fog engem, kicsinyek és nagyok – így szól az Úr –, mert megbocsátom bűneiket, és nem gondolok többé vétkeikre.

Kustību izrāde „Balta kleita” ir vēl viens Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas 4. kursa studentu diplomdarbs, kurā piedalās piecas topošas aktrises. Pirmizrāde jau šīs nedēļas nogalē – 30. un 31. maijā. Kustību izrāde tapusi iedvesmojoties no rakstnieces Ingas Ābeles tāda paša nosaukuma stāstu krājuma. izrādes horeogrāfiju un režiju veido Elīna Gediņa. Adele, Aiga, Alise, Linda, Malda – piecas sievietes un pieci stāsti. Šīs sievietes nav pasaules notikumu epicentrā, viņu dzīves neizšķir globālus procesus. Viņu ikdiena rit klusās pilsētu nomalēs un laukos, taču zem šīs mierīgās ārienes slēpjas bagātīga emocionālā pasaule, bezdibenīgs dziļums. Izrāde pievēršas sievietes ikdienas esībai – dzīvei, kas bieži paliek nemanāma. Elīna Gediņa saka: “Inga Ābele raksta par šķietami vienkāršām sievietēm, bet viņas atklāj sarežģītu dzīvi. Tie nav skaisti stāsti, drīzāk skumji un neglīti. Ikdienišķi. Tajos nav nekā liela, bet ir viss. Tēlu rīcība, izdarītās izvēles nav grandiozas un nozīmīgas, bet rada sajūtu par grieķu traģēdijas vērienu. It kā nekas nenotiek, nav dinamisku darbību, bet vienlaicīgi sagrūst cilvēks.” Horeogrāfe E. Gediņa teātrī aktieriem cenšas radīt tādus apstākļus vai uzdevumus, lai rastos izpratne, ka arī šķietami mazas lietas – kā tu stāvi, pagriez galvu vai sakrusto rokas, var būt ļoti nozīmīgas un ietilpīgas, lai atklātu tēla raksturu vai sajūtu, lai varētu saprast – kas tu esi par cilvēku. Mazkustīgums vai bezdarbība var būt iedarbīgāks eksistēšanas veids nekā ekspresīva darbība. Izrādē piedalās topošās aktrises Velta Birze, Santa Breikšs, Polina Čerņenoka, Tatjana Gurēviča un Elizabete Milta. Izrādes scenogrāfiju, kostīmus, video un gaismas veidojusi māksliniece Krista Vindberga (Dzudzilo), muzikālo noformējumu – Miķelis Putniņš. Izrādi producē Kristīne Freiberga un LKA Producēšanas un mārketinga departaments.

Maijā par lietus trūkumu, šķiet, sūdzēties nevar, gluži pretēji, daudzviet ir pārmitrs, lai Kurzemes piekrasti lietavas ir skārušas mazāk. Lielākas vai mazākas reģionālas atšķirības Latvijā ir vienmēr, bet šoreiz stāsts par pavisam lokālām atšķirībām. Par to, kāpēc dažviet vasarā nogāž tā, ka viss pludo, bet dažu kilometru attālumā turpinās sausums. Šis temats ļoti jutīgs. Pat tāds kā ticības jautājums, jo bieži ir dzirdēts par vietām, kam lietus mākoņi met līkumu. Vēlme bija noskaidrot vietas Latvijā, kur lokālu apstākļu dēļ laiks būtiski atšķiras no tuvākās apkārtnes, tomēr beigās ar iedzīvotāju līdzdalību šis pamatā ir stāsts par vietām, kurām lietus un negaiss vasarā met līkumu. Toms Bricis arī aicināja sociālajos medijos cilvēkus viņam ziņot par vietām ar laikapstākļu anomālijām. Atsaucība bija patiesi liela, saņenti vairāk nekā 500 ziņojumu. No tiem vairāk nekā 90 % bija tieši par lietus mākoņu izvairīšanos no kādiem konkrētiem punktiem. Izrādījās, ka visa Latvija ir burtiski nosēta ar šādām vietām. Vairāk nekā 170, jo lielākās apdzīvotās vietas, Ventspils, Liepāja, Cēsis, Ogre, Rīga, Jēkabpils un vēl citas tika pieminētas vairākkārt. Vienīgā korelācija jeb saikne ar šo punktu izvietojumu, kas pamanāma, ir Latvijas apdzīvotības blīvums – jo mazāk ziņojumu ir no Vidzemes augstienes, Kurzemes pašiem dienvidiem un ziemeļiem, kā arī galējiem Latvijas austrumiem, Krievijas, Baltkrievijas pierobežas. Tā tas ir ar daudziem datiem, ja cilvēkus aicina ziņot. Cilvēki novēro, ka viņiem iet garām lietus un negaisa mākoņi visā Latvijā. Kā tas var būt? No visiem vairāk nekā 500 ziņojumiem bija tikai daži, kuros cilvēki saka, ka pie viņiem līst vairāk nekā citur. Bija arī dažas vietas, par ko cilvēki nebija vienisprātis - vieni teica, ka šai vietai lieti met līkumu, citi teica, ka - nē, tur līst bieži, piemēram, par Siguldu. Vienai daļai ziņojumu ir pamats un tie ir par Latvijas piekrasti. No ziņojumiem varēja uzzināt, ka gandrīz katram liepājniekam ir zināms, ka Liepājā līdz Jāņiem negaisa nav. Ja kāds mēģina tuvoties, tad vai nu jūra vai ezers to aiztur. Tā ir daļēja patiesība. Arī šogad Liepājā negaiss vēl nav bijis. Tiesa, ezers tur ir mazāk pie vainas, lietus mākoņi veidošanos bremzē tieši jūra. Un tas ir raksturīgi siltās pavasara vai vasaras sākumā dienās, jo sauszeme sasilst vairāk, piekrastē tādās dienās sākas dienas brīze, kad vējš sāk pūst no jūras puses un šis vējš ir vēss, tas ieplūst vairākus dažkārt pat 30 kilometrus no jūras un visā piekrastē tad debesis ir skaidras, kamēr iekšzemē veidojas mākoņi un līst. Līdzīga situācija ir Pāvilostā un Ventspilī, vienīgi Liepājā uz iekšzemes pus vēl ir arī ezers, kas liek domāt, ka šo procesu ietekmē tas, bet ezera ietekme ir nebūtiska, bieži pat nekāda, jo ezerā ūdens sasilst straujāk nekā jūrā. Lai kavētu negaisu un lietus mākoņu veidošanos, vajadzīga ļoti liela ūdenstilpe ar vēsu ūdeni. Un tieši tāpēc visa Latvijas piekraste ir saulainākais reģions Latvijā, jo pavasarī un vasaras sākumā aukstās jūras dēļ biežāk ir tādi apstākļi, kuros mākoņu veidošanās tiek bremzēta. Protams, ja nāk kaut kāda liela, plaša atmosfēras fronte pāri visai Baltijai, arī jūra tos mākoņus neizklīdinās.   Vēl arī stāsts par to, kāpēc tad, kad lidmašīnu svītras debesīs paliek garas un aizšvīkā visas debesis, laiks mainās? Tas  viens no jautājumiem, ko rosināja cilvēku atsūtītie komentāri par lietu. Tas ir viens no novērojumiem, kam ir fizikāls un meteoroloģisks pamats, tikai daļai cilvēku šķiet, ka tās ir tieši lidmašīnas, kas atnes lietu. Tā gan tas nav. Lidmašīnu izplūdes gāzu atstātas svītras debesīs ir gandrīz vienmēr, jautājums, cik tās ātri izgaist. Dažreiz ir īsa svītriņa, tā pazūd, citreiz gara, izplešas plata un ilgi saglabājas debesīs kopā ar citām, jaunām lidmašīnu atstātām svītrām. Un šo var pat gana labi prognozēt, skatoties meteoroloģiskajās kartēs vai satelītattēlos. Ja reģionam tuvojas siltā atsmosfēras fronte, kuras sākumā raksturīgi spalvu mākoņi, kas pakāpeniski aizsedz debesis, vēlāk slāņu mākoņi, debesis noklājas pelēkas un sākas ilga līņāšana. Tuvojoties šai atmosfēras frontei, gaisā palielinās mitrums. Jo gaiss ir mitrāks, jo lidmašīnas aste ilgstošāk saglabājas. Un tad, protams, arī vienā brīdī atnāk arī pati fronte ar visiem saviem lietus mākoņiem.

„Nazis sirdī iestrēdzis” ir muzikāla izrāde, kurā skan Federiko Garsijas Lorkas dzeja un Haralda Sīmaņa mūzika. 27. un 28. maijā to iespēja piedzīvot kultūras telpā „Hanzas perons”. Radošajā komandā gan mūziķi, kas savulaik sadarbojušies ar Haraldu Sīmani, gan aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška. Izrāde tapusi iedvesmojoties no 80.gados tapušās izrādes „Kliedziens”. Izrāde iesākas ar kliedzienu, un tai ir saistība ar 80.-tajos gados tapušo Viktora Jansona, Ilmāra Blumberga un Marīnas Janaus veidoto izrādi „Kliedziens”. Tomēr šis ir cits laiks un cita izrāde. Hanzas perona zāle paver telpas dziļumu, un līdz ar to Federiko Garsijas Lorkas dzejai un Haralda Sīmaņa mūzikai ir dota plaša vieta. Priekšplānā mūziķi, bet aktieri apdzīvo  visu zāli. Izrādē piedalās aktieri Guna Zariņa un Gerds Lapoška, uz skatuves mūziķi Ilze Grunte, Andris Grunte un Zane Šmite, viņiem visiem ir bijusi cieša saistība ar Haraldu Sīmani - leģendu starp latviešu dziesminiekiem.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa. Pie Latvijas Nacionālās operas un baleta bieži sastopami operas kolēģi, kuri īpaši smaidīgi izkāpj no tramvaja iepretim opernamam. Sabiedriskajā transportā atskaņotais operas zvans publikai ir samulsinājis. Šie zvani ir rekordisti, jo izrādes vakarā izskan pat līdz 24 reizēm, ja kopā saskaitām visus starpbrīža zvanus. To radītājs, komponists Arturs Maskats, strādājot pirms daudziem gadiem operā un esot nemierā ar atstāto mantojumu, lēmis, ka jāķeras klāt pie šī žanra mūzikas rakstīšanas. Pieaicinātais mūziķis Edgars Saksons atklāj daudzveidīgo zvanu krāsu pielietojuma mākslu. Komponists spēlēto pārklāj ar spainī birstoša stikla lausku glazūru. Kā uz puantēm pastiepies Do mažora sekstakords, kas atspēries uz augšējo skaņu, vēja zvanu noglāstīts, rosina skatītāju doties zālē, lai, gaismām izdziestot, ienirtu mākslas pasaulē. Publikas pusē melodiskos zvanus atskaņo 32 maskēti skaļruņi. Skaņas pastiprinātāju kopējā jauda ir 1000 vatu. Zvanu atskaņo ar speciālu digitālu atskaņotāju. Ja gadās kāda tehniska kļūme, ir iespēja publiku aicināt arī ar vienkāršu vibrozvanu signāliem. Operas gaiteņos klīst teiksmains pastāsts: Salāgojot operas vēsturiskās ēkas zvanu sistēmu ar jauno operas piebūvi, sanācis misēklis, un publikas zvanus nav varējuši atskaņot. Attapība zelta vērtē. Rekvizitoru noliktavā, kur mājo dārgumi un raritātes, atrasts glābējzvans. Izrāžu vadītājs, skandējot zvanu, izstaigājis visus stāvus un aicinājis viesus doties uz skatītāju zāli. Jādomā, ka daudzi operas apmeklētāji tovakar kavējās arī tālajās skolas laika atmiņās, kad uz klasēm skolēnus mudinājis doties skolotāja ieskandināts zvans. Teātra ēkās svarīga ir translācija, Tā ir iespēja māksliniekiem dzirdēt gan orķestra mūziku savās ģērbtuvēs un gaiteņos, gan atsaukties izrāžu vadītāja aicinājumam doties uz skatuvi. Ja šī iespēja liegta, teātrī valda zināms satraukums. Dažkārt translācijā dzirdamas viļņu šalkas vai čerkstoņa, tātad ir klāt vadu nomaiņas pasākums. Kad Verdi operā “Aīda” Ramfisa vietā kulisēs ierodas Radamess, steidzamības kārtā ierīko arī “ausu saspicēšanas” – brīdinājuma signālu, tad nu ir droši, ka ieklausīsies runātājā. Ir zvans, ko respektē visi izrādes dalībnieki – „uzmanību, gatavību…” aicinājums piecas minūtes pirms izrādes sākuma. Tā iedarbības spēks ir milzīgs, visiem uzrunātajiem jādodas uz starta pozīcijām. Tas ir arī bīstams, jo zvanam piemīt īpašas atmodināšanas spējas un tieksme ielauzties arī publikas pusē. Zvans, kuru operas darbinieks vai viesis nevēlētos dzirdēt, ir brīdinājums par ārkārtas situāciju ēkā. Šos zvanus un brīdinājuma ierakstu sevišķi rūpīgi pārbauda visas sezonas garumā. Pārbaudes tiek veiktas vēlos pirmdienu vakaros, kad teātrī rimusi kņada un iestājies naktsmiers. Kad jautā kolēģiem, kā tad tie skan, atbilde pārsteidz – kā drūmi kapu zvani, šķiet, citējot kādu literatūrklasiķi. Gluži vai baznīcas zvanu sauciens, Vecrīgas gotikai piestāvošs, bet rokmūzikas mīļotājiem atgādina grupas “Metallica” kāda episka hita ievadu. Sava dziesma ir arī operas dzelzs priekškaram. To kustinot, atskan nepārtraukts, uzmanību piesaistošs signāls, līdz cēlais bruņnesis savu darāmo paveicis. Par visu šo plašo skaņu signālu valstības labklājību rūpējas opernama  signālsistēmu tehniķi Vilnis Straume un Aivars Lukovskis. Tā opernamā it visur skan mūzika, un pat zvaniem ļauj dziedāt!

“Piedzīvot lappuses” sestās sezonas pēdējais īpašais viesis ir gluži kā salūts – brīnišķīgā Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Izrāžu skaits, kurās Ilze ir spēlējusi (turklāt to darījusi spoži), ir ļoti garš. Vairākas no tām tapušas pēc mums labi zināmu grāmatu motīviem. Bet to, kādas ir Ilzes pašas attiecības ar grāmatām, klausies šajā sarunā.Ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu sarunājas Ieva.Atbalsti raidieraksta tapšanu un kļūsti par patronu https://www.patreon.com/c/Piedzivot

Textus: 2Móz 32.7-14Ekkor így beszélt Mózeshez az Úr: Menj, eredj le, mert megromlott a néped, amelyet fölhoztál Egyiptomból. 8 Hamar letértek arról az útról, amelyet megparancsoltam nekik. Borjúszobrot készítettek maguknak, az előtt borulnak le, annak áldoznak, és ezt mondják: Ez a te istened, Izráel, aki fölhozott téged Egyiptomból. 9 Majd ezt mondta Mózesnek az Úr: Látom, hogy ez a nép keménynyakú nép. 10 Most azért hagyd, hogy fellángoljon ellenük haragom, és végezzek velük! Téged azonban nagy néppé teszlek.11 Mózes azonban így esedezett Istenéhez, az Úrhoz: Miért lángolt fel a haragod, Uram, a te néped ellen, amelyet nagy erővel és hatalmas kézzel hoztál ki Egyiptomból? 4Móz 14,13-2012 Ne mondhassák az egyiptomiak: Vesztükre vitte ki őket az Isten, megölte őket a hegyek között, és eltörölte őket a föld színéről. Fékezd meg izzó haragodat, szánd meg népedet, és ne hozd rá ezt a bajt! 13 Emlékezz szolgáidra, Ábrahámra, Izsákra és Izráelre, akiknek önmagadra esküdtél, amikor megígérted: Úgy megsokasítom utódaitokat, hogy annyian lesznek, mint égen a csillag, és az az egész föld, amelyről azt mondtam, hogy utódaitoknak adom, örökké az ő birtokukban lesz. 1Móz 22,16-1714 Ekkor szánalomra indult az Úr, és nem hozta rá népére azt a bajt, amelyről beszélt.

„Debesīs cerams nebesīs. Četri ar koferiem”. Kultūras rondo saruna ar teātra trupas „Kvadrifrons” pārstāvjiem – režisori Paulu Pļavnieci, izrādes dramaturgiem Anci Strazdu, viņa ir arī viena no izrādes aktrisēm, un Rūdolfu Gediņu – par jauno izrādi. 23. maijā Rīgas cirka zirgu stallī pirmizrādi piedzīvos teātra trupas „Kvadrifrons” veidotā izrāde „Debesīs cerams nebesīs. Četri ar koferiem”. Tā ir izrāde par nomiršanu – tēmu, no kuras ikdienā intuitīvi vairāmies, tā negribēdami mēdzot sāpināt gan tos, kuri ir aiziešanas ceļā, gan viņu tuviniekus, kuriem nezinām, ko teikt. "Tas ir mūsu skats uz neapskaužamo realitāti, kādā Latvijas iedzīvotāji nereti pavada savas pēdējās mūža dienas. Gan atskatoties pašu pieredzē, gan uzklausot profesionāļu stāstus, esam pievērsušies faktam, ka mūsu nācijai ļoti svarīga un pat kultūras kanonā ierakstīta ir kapu kopšanas tradīcija, bet vienlaikus ļoti gribas izvairīties no sarunas par mūs visus gaidošajām, neizbēgamajām beigām. Izkoptā un senā mirušo pieminēšana, pretnostatot to situācijai, kādā seniori sagaida savas dzīves izskaņu, liek secināt, ka mirušie latviešiem ir svarīgāki par tiem, kas vēl ir dzīvi," ar izrādi iepazīstina izrādes komanda. Izrādes režisore ir Paula Pļavniece. Dramaturģisko materiālu veidojusi Ance Strazda un Rūdolfs Gediņš, scenogrāfijas un kostīmu autore – Marija Rozīte, mūzikas autors – Kārlis Tone, horeogrāfs – Rūdolfs Gediņš. Lomās iejutīsies "Kvadrifrona" aktieri Āris Matesovičs, Anta Aizupe, Ance Strazda, Jānis Kronis, Klāvs Mellis un Reinis Boters.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa Reizēm man ir vēlme paskatīties kādu no "Midsomeras slepkavībām". Vienā no filmām, kas risinājās angļu teātrī amatierizrādes laikā, skatuves aizkulisēs pamanu personāžu, kurš ik pa brīdim, neizlaižot no rokām adīkli, ielūkojas lugas eksemplārā. Tas ir izrāžu vadītājs. Tā šo amatu dēvē Latvijā. Angliski runājošajās zemēs viņu sauc par "stage manager", savukārt vācieši pārliecinoši pieturas pie stingrā "Inspizient". Mūsdienās profesionālajā teātrī paveras pavisam cita aina – izrāžuu vadītājs ir koncentrējies amata lietpratējs, kurš, aprīkojies ar dažādām saziņas ierīcēm, gatavs lidojumam izrādes garumā, gandrīz vai pacelt gaisa kuģi un maigi nosēdināt! Izrāžu vadītāja darbs ir saikne starp iestudējuma māksliniecisko un tehnisko norisi. Katrā teātrī viņa pienākumi ir dažādi. Mūsu operteātrī izrāžu vadītājs pārliecinās par pilnīgu un drošu skatuves uzbūvi, kā arī par izrādē iesaistīto klātbūtni, informē dalībniekus un organizē izrādes gaitu. Pats svarīgākais uzdevums ir precīzi novadīt visus tehniskos procesus, vadoties pēc klavierizvilkumā ieliktajām atzīmēm, tā, kā iecerējis režisors vai horeogrāfs. Latvijā šo amatu apgūst prakses ceļā, savukārt Lielbritānijā un citviet pasaulē – īpašās Drāmas skolās. Operas un baleta teātrī izrāžu vadītājam ir muzikālā izglītība, jo jālasa notis. Piemēram, mana kolēģe Gundega Maizīte ir diplomēta muzikoloģe, es pati esmu beigusi Liepājas mūzikas vidusskolas klavieru nodaļu, pēc tam apgūstot režijas mākslu Latvijas Valsts konservatorijā. Mums ir jāstrādā ne tikai ar orķestra partitūrām, bet arī ar komponista roku rakstītu nošu materiālu, ar lielu bijību izpētot gan labojumus, gan remarkas. Mūzikā "jāiesēdina" ne tikai dažādi skaņu efekti, bet arī muzikālas fonogrammas, pat atsevišķi instrumenti vai solistu balsis. Priekškara muzikāla atvēršana un aizvēršana ir iekļaujama izrāžu vadītāju mūžizglītības sarakstā. Te jāpiemin mūsu opernama priekškaru meistars, "Aldara" balvas laureāts, orķestra mūziķis un izrāžu vadītājs Andris Dalbiņš. Dodoties viesizrādēs uz Itāliju, kur vēsturiskajos teātros priekškara vēršana vēl notiek manuāli – ar virves palīdzību, var atviegloti uzelpot, atliek vien bilst vietējiem meistariem: tagad lūdzu "allegro" vai "andante". Mūsu darbs ir īsta stresa noturības pārbaude. Ja izrāde novirzījusies no maršruta, jāspēj tā "iegriezt" pareizajā trajektorijā. Te palīgā tad traucas teju viss teātris. Kolēģu atsaucība, pieredze, zināšanas ir neatsveramas. Kā gan izskanētu "Traviatas" izrāde, ja diriģents Farhads Stade laicīgi nebūtu izdzirdējis izrāžu vadītāja izmisuma pilno balsi, saucot Violetu – Kristīni Gailīti, kura ģērbtuvē, kolēģes nejauši ieslēgta, prāto, kā aizkļūt līdz skatuvei? Radoša pieeja problēmsituācijām vienmēr bijusi lielā cieņā. Izrādē "Džanni Skiki" uz skatuves nolūst atzveltnes krēsla kāja. Galvenajam varonim, tur sēžot, svarīga mizanscēna. Izrāžu vadītājs, pieplacis dekorācijām, lūdz citam solistam krēslu "salabot|, izmantojot scenogrāfijā iekļautās grāmatu kaudzes. Izrādes laikā dažkārt nākas aizrāpot līdz videoprojektora slēdzim, jo kāds to nejauši atvienojis, bet jaunais kolēģis darbā ieradies žilbinoši baltā kreklā. Tieši tāpēc izrāžu vadītājiem garderobē dominē tumšas krāsas apģērbs. No scenogrāfijas viedokļa raugoties, izrādes mūsdienās ir kļuvušas sarežģītas. Iestudējuma laikā uz skatuves gan pamanāmas, gan neredzamas risinās neskaitāmas dekorāciju pārbūves, kuras jāveic īsā laikā. Izrāžu vadītājs kopā ar savu tehnisko komandu izdarīs visu, lai skatītājiem dāvātu mākslas brīnuma sajūtu. Un tieši tāpēc Dmitrijs Hvorostovskis pēc tehniski sarežģītās "Jevgēņija Oņegina" izrādes Londonas "Covent Garden" saņemt aplausus uz skatuves aicināja izrāžu vadītāju.

Textus: Ézs 12,1-61 Azon a napon ezt fogod mondani: Hálát adok neked, Uram, mert bár haragudtál rám, elmúlt a haragod, és megvigasztaltál. Zsolt 30,6;Ézs 54,7;60,102 Íme, Isten az én szabadítóm, bízom és nem rettegek, mert erőm és énekem az Úr, megszabadított engem. 2Móz 15,2;Zsolt 18,2-3;118,14;Zsid 2,123 Örvendezve fogtok vizet merni a szabadulás forrásából. Ézs 55,1;Zak 13,1;Jn 4,10;7,37-384 Azon a napon ezt fogjátok mondani: Adjatok hálát az Úrnak, hirdessétek nevét! Adjátok tudtára nagy tetteit a nemzeteknek! Emlékeztessétek őket, hogy magasztos az ő neve! 1Krón 16,8-10;Zsolt 66,1-5;105,1-3;106,1-25 Énekeljetek az Úrnak, mert fenséges tetteket vitt véghez, hadd tudja meg ezt az egész föld! 6 Kiálts és ujjongj, Sion lakója, mert nagy közöttetek Izráel Szentje! *

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa Priekškaru dēvē par teātra vizītkarti; to vērtē, salīdzina, tas saņem aplausus un atzinību. Iestudējot jaunu izrādi, skatuves meistariem pirmais no jautājumiem – kāds būs jauniestudējuma priekškars? Te paveras plašs lauks scenogrāfu idejām, inovatīva, radoša pieeja mijas ar ciešo tradīciju tvērienu. Latvijas Nacionālajai operai un baletam ir krāšņa vizītkarte – sarkanais samta priekškars. Darināts Vācijā, uzstādīts 1995. gadā. To darbina elektromotors, ātrums regulējams ar frekvenču pārveidotāju. Milzīgo priekškaru iekustina ar sviras palīdzību. Tas slīd pa vienu sliedi, piestiprināts pie daudzām vadīklām. Kopā ar oderi priekškars sver vairāk nekā septiņsimt kilogramu. Šos visus mehānismus atbildīgi piesedz arlekīns – drapērija, ko operā mīļi saucam par "mantelīti". Priekškaru vectētiņš opernamā ir ne tik bieži aplūkojamais dzelzs priekškars. Tas gan paredzēts citu, proti, ugunsdrošbas funkciju nodrošināšanai. Bet scenogrāfi ir neapturami! Desmit tonnu smagais, 1887. gadā Bolderājas mašīnfabrikā izgatavotais dzelzs priekškars joprojām kalpo kā sākumpriekškars Andra Freiberga ietērptajai izrādei "Nabuko". Pašlaik mūsu dzelzs seniors ir "uzplaucis", jo rotāts ar mākslinieka Andra Eglīša gleznojumiem, un tas vērtējams koncertu apmeklētājiem.   Priekškaru valstība ir daudzveidīga. Iestudējumos bieži izmanto iesieto melno vilnas priekškaru, ko dēvējam par starppriekškaru, izmanto arī video ekrānu, gleznotus un drukātus audeklus, pat vienkāršu tillu. Neaizmirstams bija darbs pie scenogrāfes Ievas Jurjānes iecerētā tautiskā priekškara operai "Vilkaču mantiniece". Tas tika veidots no 136 desmit metru garām sašūtām slejām, austs uz dekoratoru izgatavotām 12 metru platām "dzīvajām"' stellēm. Neskaitāmas krāsu upes daiļoja darbnīcas grīdu! Bet nu ielūkosimies noslēpumu sadaļā. Scenogrāfa Jura Salmaņa gleznotajā vēsturiskā priekškara kopijā ir iestrādāts mazs "lūramcaurumiņš" – actiņa, lai redzētu, kā pildās skatītāju sēdvietas. Kuriozas situācijas opernamā saistās ar priekškaru atvēršanu. Lietuviešu režisora Gintara Varnas iestudētajā operā "Masku balle" veram vaļā sarkano samta priekškaru, bet tas niķojas un neveras ne lūdzams. Izrāžu vadītājs kopā ar skatuves puišiem, pieliekot lielu spēku, manuāli lēnām ver vaļā sarkano spītnieku. Liels pārsteigums, ieraugot, ka atvērusies vien kreisā skatuves puse. Komanda pieliek spēkus, lai atvērtu arī labo pusi, un – kāda necerēta veiksme! – tas izdodas tieši tajā brīdi, kad sākas nākošās ainas mūzika un darība. Tovakar no publikas puses atvējoja smalki mājieni – cik ģeniāls interpretējums ar to priekškaru… Savukārt Andreja Žagara režisētās "Karmenas" pirmizrādē, kad titullomā debitēja Elīna Garača, skatuves iekārtu kompjūters pēkšņi "atteicās" pacelt Kubas karoga krāsās veidoto priekškaru. Spoži izskanēja operas ievadmūzika, ko diriģēja Karels Marks Šišons. Liels bija maestro samulsums, paveroties uz skatuves pusi – Moraless un vīru koris nebija uz tās ieraugāmi. Diriģents apstādināja mūziku un devās uz aizkulisēm. Izeja tika rasta pāris minūtēs, aizverot samta priekškaru un atsienot no stangas izrādes orģinālpriekškaru. Tikmēr operas direktors Andrejs Žagars izklaidēja publiku ar ieturētu atvainošanās runu. Izrādi atsākot, viss noritēja gludi un paredzami, vien izsietais orģinālpriekškars, maliņā saritināts, skumji gaidīja savu zvaigžņu stundu.  

Stāsta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece Pirmais eiropietis, kas jau 13. gadsimtā piemin Ķīnas porcelānu, ir venēciešu tirgotājs un ceļotājs Marko Polo (1254–1324), aprakstot to savos slavenajos "Ceļojumos". Marko Polo uz Āziju devās 1271. gadā ar noteiktu misiju – nodot pāvesta vēstījumu Ķīnas hanam. Ceļojums ieilga uz 24 gadiem un Marko Polo Eiropā atgriezās tikai1295. gadā. Venēcija šajā laikā karoja ar Dženovu un tā nu sanāca, ka dženovieši slavas vietā viņu ielika cietumā līdz pat 1299. gadam.  Bet nav sliktuma bez labuma – cietuma laiku viņš pavadīja kopā ar rakstnieku Rustičello: pateicoties šim faktam, Marko Polo ceļojumi, gan nedaudz piepušķotā veidā, bet tika pierakstīti. Tur mēs atrodam arī aprakstu par ķīniešu porcelānu. Tā nu sanāk, ka Marko Polo ne tikai atstājis senāko šīs apbrīnojamās baltās keramikas aprakstu, bet arī ieviesis tās apzīmējumu Eiropā. Marko Polo materiāla faktūrā un izskatā saskatīja līdzību ar gliemežnīcām un pielīdzināja šo materiālu kauri gliemeža "Cypraea moneta" gliemežnīcai, kas dažās Ķīnas provincēs tika izmantota monētu vietā. Marko Polo raksta: "Viņi izmanto balto "porcellane", proti, gliemežnīcas, kas atrodamas jūrā. Šajā provincē [..] izgatavo porcelāna traukus, [..] visizcilākos, kādus var iedomāties… No šejienes tos izplata visā pasaulē." No tā laika vārds "porcelāns" ienāca visās Eiropas valodās, lai gan tas, ka apzīmējums norādīja arī uz gliemežnīcām, deva pamatu nopietnam pārpratumam. Proti, gadsimtiem ilgi pētnieki uzskatīja, ka porcelāns iegūts nevis no māla, bet no ļoti smalki samaltām jūras gliemežu čaulām, kuras sajauc ar ūdeni. Šis pārpratums turpinājās ilgstoši un pat atspoguļojas Ignacio Danti 1575. gadā gleznotajā "Ķīnas kartē" Ģeogrāfisko karšu zālē Florences "Palazzo Vecchio":  "Līdz ar citiem ražojumiem viņi izgatavo arī porcelānu, kas sastāv no pulverī samaltām jūras gliemežnīcām un olu čaumalām, kuras sajauc ar citiem materiāliem; šo masu viņi norok uz astoņdesmit vai simt gadiem, lai to nogatavinātu, un atstāj [kā vērtīgu mantu] saviem pēcnācējiem." Atvesto priekšmetu bija tik maz, ka, protams, arī eiropieši vēlējās tādus ražot. 16. gadsimtā agrīnos eksperimentus īpaši atbalstīja Mediči dinastija Florencē.  Francisko I Mediči aizgādībā no 1575. līdz 1587. gadam Florencē tika izveidota eksperimentāla manufaktūra. Florences alķīmiķu radītā masa tika izgatavota no baltajiem Vičencas māliem un samalta kalnu kristāla, kas – kā saprotam – bija neprātīgi dārgi. Arī nepieciešamās apdedzināšanas temperatūtras šādam materiālam izrādījās ļoti grūti sasniedzamas, tādēļ ražošana ātri apsīka. Daži eksemplāri ir saglabājušies un tos var apskatīt Metropoles muzejā Ņujorkā  vai V&A muzejā Londonā. Pateicoties Rietumu misionāriem, kuriem izdevās iegūt nelielu ieskatu ražošanas procesā, ko ķīnieši turēja stingrā slepenībā, īstais porcelāna izejmateriālu noslēpums beidzot nāca gaismā. Izrādījās, ka to izgatavo nevis no gliemežnīcām, bet no kaolīna – balta māla, kas tolaik Eiropā nebija pazīstams (tas nosaukts pēc Gaolinas reģiona Ķīnā), – un no laukšpatu saturoša ieža "petuntse". Jautājumu līdz galam atrisināja tikai 16. gadsimta beigās dabas pētnieks Uliss Aldrovandi (1522–1605). Jau pēc viņa nāves izdotajā darbā "Musaeum Metallicum", kas balstījās uz pirmo jezuītu misionāru aprakstiem, norādīts, ka porcelāns attiecas nevis uz zooloģijas, bet uz mineraloģijas jomu.

Textus: Ez 34,10-16.3110 Így szól az én Uram, az Úr: Én most a pásztorok ellen fordulok, és számon kérem tőlük a nyájamat. Gondoskodom róla, hogy ne ők legeltessék a nyájat, magukat sem fogják többé legeltetni a pásztorok. Kiragadom szájukból juhaimat, és többé nem esznek belőlük. Jer 23,1-411 Mert így szól az én Uram, az Úr: Majd én magam keresem meg juhaimat, és én viselem gondjukat. 12 Ahogyan a pásztor gondját viseli a nyájnak, amikor ott áll juhai között, amelyek szét voltak szóródva, úgy viselem gondját juhaimnak. Kiszabadítom őket mindenünnen, ahová csak szétszóródtak egy felhős, borús napon. Lk 15,413 Kivezetem őket a népek közül, és összegyűjtöm az országokból, azután beviszem őket a saját földjükre; Izráel hegyein, a völgyekben és az ország minden lakóhelyén fogom legeltetni őket. 14 Jó legelőn fogom legeltetni őket, és Izráel magas hegyein fognak majd tanyázni. Jó tanyájuk lesz, ott heverésznek, és kövér legelőn legelésznek Izráel hegyein. Zsolt 23,215 Én legeltetem juhaimat, és én keresek nekik pihenőhelyet – így szól az én Uram, az Úr. 16 Az elveszettet megkeresem, az eltévedtet visszaterelem, a sérültet bekötözöm, a gyengét erősítem, a kövérre és az erősre vigyázok; úgy legeltetem őket, ahogy kell. Mert ti az én juhaim, az én legelőm nyája vagytok. Emberek vagytok, én pedig Istenetek! – így szól az én Uram, az Úr. Zsolt 100,3

Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle. Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi. "Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.  Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle. "Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis. Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?  "Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene. Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči. "Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822. Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk." Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.  Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.  Noslēgumā zinātnes ziņas Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas? Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta. Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem. Kāpēc žāvāšanās ir lipīga? Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū. Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).  Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.  

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

Textus: Lk 24,13-35 13 Tanítványai közül ketten aznap egy faluba mentek, amely Jeruzsálemtől hatvanfutamnyira volt, és amelynek Emmaus a neve, 14 és beszélgettek egymással mindarról, ami történt. 15 Miközben egymással beszélgettek és vitáztak, maga Jézus is melléjük szegődött, és együtt ment velük. 16 Látásukat azonban mintha valami akadályozta volna, hogy ne ismerjék fel őt. Mk 16,12 17 Ő pedig így szólt hozzájuk: Miről beszélgettek egymással útközben? Erre szomorúan megálltak. 18 Majd megszólalt az egyik, név szerint Kleopás, és ezt mondta neki: Te vagy az egyetlen idegen Jeruzsálemben, aki nem tudod, mi történt ott ezekben a napokban? 19 Mi történt? – kérdezte tőlük. Ők így válaszoltak neki: Az, ami a názáreti Jézussal esett, aki cselekedetben és szóban hatalmas próféta volt Isten és az egész nép előtt; 20 és hogyan adták át főpapjaink és főembereink halálos ítéletre, és hogyan feszítették meg. 21 Pedig mi abban reménykedtünk, hogy ő fogja megváltani Izráelt. De ma már harmadik napja, hogy ezek történtek. 22 Ezenfelül néhány közülünk való asszony is megdöbbentett minket, akik kora hajnalban ott voltak a sírboltnál, 23 de nem találták ott a testét; eljöttek, és azt beszélték, hogy angyalok jelenését is látták, akik azt hirdették, hogy ő él. 24 El is mentek néhányan a velünk levők közül a sírhoz, és mindent úgy találtak, ahogyan az asszonyok beszélték; őt azonban nem látták. 25 Akkor ő így szólt hozzájuk: Ó, ti balgák! Milyen rest a szívetek, hogy mindazt elhiggyétek, amit megmondtak a próféták! Mk 16,14 26 Hát nem ezt kellett-e elszenvednie a Krisztusnak, és így megdicsőülnie? 27 És Mózestől meg valamennyi prófétától kezdve elmagyarázta nekik mindazt, ami az Írásokban róla szólt.5Móz 18,15; Zsolt 22; Ézs 9,6; 5328 Így értek el ahhoz a faluhoz, amelybe igyekeztek. Ő azonban úgy tett, mintha tovább akarna menni. 29 De azok unszolták és kérték: Maradj velünk, mert esteledik, a nap is lehanyatlott már! Bement hát, hogy velük maradjon. 30 És amikor asztalhoz telepedett velük, vette a kenyeret, megáldotta, megtörte és nekik adta. 31 Ekkor megnyílt a szemük, és felismerték, ő azonban eltűnt előlük. 32 Ekkor így szóltak egymáshoz: Nem hevült-e a szívünk, amikor beszélt hozzánk az úton, amikor feltárta előttünk az Írásokat? 33 Még abban az órában útra keltek, és visszatértek Jeruzsálembe, ahol egybegyűlve találták a tizenegyet és a velük levőket. 34 Ők elmondták, hogy valóban feltámadt az Úr, és megjelent Simonnak. 1Kor 15,4-535 Erre ők is elbeszélték, ami az úton történt, és hogy miként ismerték fel őt a kenyér megtöréséről.

Šobrīd Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) izsniegusi jau vairāk nekā 7500 elektroskrejriteņu reģistrācijas uzlīmes. Un pavisam drīz šie mikromobilitātes rīki atkal sabirs pilsētu ielās, radot ne mazums problēmu gan pašiem braucējiem, gan apkārtējiem. Kā mazināt drošības riskus un ko saka statistika? Raidījumā Kā labāk dzīvot disktutē CSDD satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Latvijas mobilitātes asociācijas pārstāvis Edgars Jēkabsons un biedrības "Drošās ielas" pārstāvis Māris Jonovs. Oskars Irbītis iepazīstina ar pētījumu negadījumiem, kur nokļuvuši, izmantojot elektroskrejriteni. Viena no lielākām problēmām ir brīvdienu naktis, ka vairāk nekā puse no braucējiem bijuši alkohola reibumā. Visiem ir liela pārliecība, ko tur nebraukt ar elektroskrejriteni, bet pārliecība pazūd, kad cilvēks iekļūst negadījumos. Izrādās, ka šis  aparāts nebremzē kā velosipēds, nestūrējas kā velosipēds, kad brauc divatā, tas bieži beidzas sāpīgi. Tie ir primārie secinājumi," atzīst Oskars Irbītis. Lielākais negadījumu skaits – kritieni.  "Salīdzinoši nelieti nelīdzenumi ceļā, piemēram, pēc remonta, kur salikti ielāpi, un tas ielāps ar laiku iesēdies, šķērsojot to ar skrejriteni, nevienam vien ir izrauta stūre no rokām," turpina Oskars Irbītis. "Daudziem ir beidzies bēdīgi mēģinājums paskatīties telefonā, izvilkt telefonu no kabatas, vai kādu pasveicināt, atraujot roku no stūres. Skrejritenis ir tas, kas jāstūrē ar abām rokām." Labā ziņa – ir samazinājies to cilvēku skaits, kas brauc ar elektroskrejriteni alkohola reibumā. Samazinājies arī kopējas negadījumu skaits. Pieaug skrejriteņu lietotāju skaits. Mikromobilitātes braucamie būtiski var atslogot sabiedrisko transportu pilsētā. Tāpat kā braukt alkohola reibumā, arī braukt divatā ar elektroskrejriteni ir aizliegts, jo tas arī potenciāls drauds negadījumam. Aptauja rāda, ka – 7% braukuši divatā no tiem, kas iekļuvuši negadījumos. 5% mērot ātrumu, braukuši divatā. Braucos divatā var gūt sevišķi smagas traumas, sevišķi traģiski beidzas, ja pieaugušais ved bērnu. Drošībai, protams, iesaka lietot aizsargķiveri, bet īres skrejriteņiem to nevar nodrošināt. Ja arī piedāvājums, cilvēki higiēnas apsvērumu dēļ no tām atsakās, norāda Edgars Jēkabsons. "Aizsargķivere noderētu, jo tieši galvas traumas. Skrejriteņa vadītāja traumas vairāk līdzinās motociklista traumām, nevis velosipēdista traumām, jo kritiena mehānisms ir savādāks. Velosipēdists vairāk krīt uz sāniem, skrejriteņa vadītājs krīt "pāri ragiem"," bilst Oskars Irbītis. "Ķiveres ne vienmēr spēj pasargāt no sejas sasišanas. Ja brauc ikdienā brauc ar skrejriteni, ieteikums arī uzvilkt cimdus, kas paredzēti moto un velo braukšanai, jauniešiem arī lietot elkoņa un ceļu sargus. Traumatisms ar to krītas, to apliecina arī mediķi."

Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.   Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.   

Etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks Ziedonis Ligers (1917–2001) Latvijā pagaidām ir maz zināma personība. Liecības par viņa dzīvi glabājas dzimtajā pusē – Kalnciema muzejā. Latvijas Antropoloģijas biedrības pētnieki šobrīd ķērušies pie pirmā starptautiski atzītā latviešu antropologa dzīvesstāsta un veikuma izzināšanas, kā arī pie Francijā dzīvojušā zinātnieka dokumentu daļējas atgriešanās dzimtenē. Ziedonis Ligers 1944. gadā, vācu okupācijai mijoties ar padomju karaspēka ienākšanu, atstāja Latviju, un neatgriezās arī pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Viņa dzīve aizritēja desmit gadu ekspedīcijā Āfrikā un viņa savrupnamā Francijā, Normandijā. Mūžībā Ziedonis Ligers aizgāja 2001. gadā, un šobrīd tiek spriests par viņa mantojuma tālāko likteni. Lai apliecinātu Latvijas ieinteresētību glabāt liecības par latviešu zinātnieka Ziedoņa Ligera dzīvi, 2024. gada rudenī iepazīties ar viņa mantojumu un tā glabātājiem uz Franciju devās antropoloģes Agita Lūse un Anna Griķe, kā arī Kalnciema muzeja vadītājs Dāvis Beitlers. Visi trīs Ziedoņa Ligera dzīvesstāstā ieinteresētie pētnieki arī ir raidījuma viesi. 1931. gadā Ligers absolvēja Kalnciema sešgadīgo pamatskolu un diezgan netipiski kalnciemiešiem, kuri parasti izvēlējās mācīties tuvākajā Jelgava, uzsāka mācības Rīgas 2. ģimnāzijā. 1936. gadā iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un viņš arī ir ieguvis jurista diplomu, pēc laulībām ar Gaidu Ģinteri kādu laiku dzīvoja Berlīnē, kur papildinājās krimināltiesībās. Taču paralēli Ziedonis Ligers apmeklēja lekciju kursus Filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā, kas arī izrādījās viņa dzīves lielā kaislība. Jau studiju laikā apceļoja Franciju, Beļģiju, Vāciju, studējot arhīvu un muzeju materiālus, viena no viņa pētījumu tēmās bija Baltijas pilsētu vēsture.  1939. gadā Ligers sāka strādāt Filoloģijas fakultātē par Etnogrāfijas katedras subasistentu, šai laikā viņš aktīvi vāc materiālus par latviešu etnogrāfiju, īpaši pievēršoties zvejas tradīcijām. Izziņas literatūrā iepretim Ziedoņa Ligera vārdam rakstīts ne tikai “latviešu etnogrāfs” vai “jurists”, bet arī “mākslas vēsturnieks”. Dāvis Beitlers izsaka nožēlu, ka nesen iznākušajā mākslas albumā par scenogrāfu un gleznotāju Ludolfu Libertu Ziedoņa Ligera vārds pat nav pieminēts. Nu jā, droši vien nebija pieejama informācija. Lai gan ar Ziedoni Ligeru ar Ludolfu Libertu saistījusi ne tikai draudzība, viņš uzrakstījis arī grāmatu. Kāds bija Ziedonis Ligers? No nostāstiem var secināt, ka visai pretrunīga personība. Neuzticējies pasaulei, mūža garumā attiecības uzturējis tikai ar jaunības draugiem, māti, kura Latvijā nodzīvoja līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, un  citiem kalnciemiešiem, kas pēc neatkarības atgūšanas viņu apmeklēja arī Francijā. Un vienlaikus viņa biogrāfijā rodams arī pavisam citāds personības raksturojums – pratis iegūt Lielupes zvejnieku uzticēšanos, apgrozījies mākslinieku aprindās, mācējis vairākas valodas. Vācu okupācijas laiks acīmredzami bijis labvēlīgs Ziedoņa Ligera darbībai, lai gan pētāmi vēl būtu šīs labvēlības iemesli.  1944. gads un Latvijas atstāšana pārvelk strīpu Ziedoņa Ligera kā latviešu etnogrāfa karjerai. Vispirms Ziedonis Ligers bēgļu gaitās devās uz Vāciju, kādu laiku studēja Heidelbergas universitātē, un tikai tad devās uz Franciju. Kur Kānas universitātē 1946. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par Latvijas un Igaunijas pilsētu vēsturi, kas gadu vēlāk tika izdota kā grāmata, kā arī lasīja lekcijas par Ēģiptes kultūras vēsturi. Savukārt Sorbonnas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē 1952. gadā aizstāvēja doktora disertāciju par medībām, vākšanu un zveju Latvijā, un tā publicēta grāmatā 1953. gadā. Sorbonnas universitātē veiktais pētījums izrādījās liktenīgais pagrieziens: Francijas valdības uzdevumā 1955. gadā Ziedonis Ligers kopā ar sievu Gaidu devās ekspedīcijā ar Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra peldošo laboratoriju pa Nigēras upi Rietumāfrikā. Pēc ekspedīcijas vadītāja antropologa Marsela Griola nāves 1956. gadā uzņēmās tās vadību. Vairāk nekā desmit gadus Ligeri kopā ar citiem ekspedīcijas dalībniekiem kuģoja pa Nigēras upi un ar to saistītajiem ezeriem, klātienē pētīja Āfrikas tautu ticējumus, paražas un lietišķo mākslu, sevišķi pievēršoties bozo tautai Mali. Iepazīstot Ziedoņa Ligera mantojumu, pētnieki atraduši kasti ar vēstulēm. Pētniekiem acis iemirdzējušās. Tūlīt izdosies iepazīt zinātnieku kā cilvēku, izdzirdēt vēstulēs viņa paša balsi. Izrādījies, ka tās ir tikai aploksnes. Ziedonis Ligers krājis un kolekcionējis daudz ko, tai skaitā arī pastmarkas. Bet viņa personība - tas lielā mērā joprojām ir noslēpums. Kara bēglis attiecībā pret Latviju. Francijas akadēmiskajā vidē nokavējis savu iznācienu. Un vienlaikus viņa mūža veikumam pilnīgi noteikti ir vērtība. Tikai jāsagaida īstais brīdis, īstā iespēja. Interneta resursos glabājas informācija, ka pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, 1990. gados Ziedonis Ligers savas bērnības skolas (tagadējās Kalnciema vidusskolas) bibliotekārei dāvinājis grāmatas dažādās valodās. Šķiet, ka nesen tapušais Kalnciema muzejs arī būs tā vieta, kur glabāsies fiziskās liecības par Ziedoņa Ligera veikumu. Pārskatāmā nākotnē, jau šogad, plānots vēl viens brauciens uz Normandiju Francijā. Antropoloģes Agita Lūse, Anna Griķe, vēsturnieks Dāvis Beitlers turpina Ziedoņa Ligera piemiņas atjaunošanu Latvijas zinātnes vēstures lappusēs un viņa dzimtajā Kalnciemā, kur Rīgas Liepājas šosejas malā joprojām atrodas mājas vieta – Ziedoņi.

Viena no kontraversālakajām metodēm psihiatrijā ir hipnoze, metode, kurai ir daudz noliedzēju un daudz atbalstītāju. Šis stāvoklis starp nomodu un miegu kalpojis par impulsu un iedvesmu neskaitāmām mākslas filmām un radījis sap sevi misticisma auru. Kā īsti norisinās hipnozes seanss? Vai tā ir efektīva un objektīva metode cilvēka psihes izzināšanai? Kā hipnoze uzsāka savu uzvaras gājienu vēsturē un kāpēc ar to vairs plaši nenodarbojas mūsdienās? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore Natālija Bērziņa. Kā nomērīt kaut ko tik netaustāmu kā sāpes? Viena no biežākajām pacientu sūdzībām, apmeklējot teju jebkuru ārstu, ir sāpes. Hroniskas vai pēkšņas, asas vai trulas, sāpēm cilvēks radījis bagātīgu epitetu buķeti, bet kā no tā visa ārstam saprast - cik ļoti tad sāp? Kā nomērīt sāpes, lai saprastu, kad sāp par daudz? Un, vai cilvēks var izjust sāpes arī tad, ja visi rādījumi liecina, ka cilvēks ir vesels? Subjektīvu sajūtu - sāpes - pārvērst objektīvos rādītājos, piemēram, skaitļos vai attēlos, noteikti nav tas vieglākais uzdevums, un tomēr sāpju ārstu jeb algologu ikdiena ar to ir saistīta. Mēģināsim mazliet tuvāk saprast, ar kādiem paņēmieniem mediķi var izmērīt cilvēka jutību pret sāpēm, un vai sāpes, piemēram, galvassāpes, var arī kaut kā ieraudzīt. Skaidro Linda Zvaune, neiroloģe, algoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore un klīniskā ārste Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā “Gaiļezers” Galvassāpju vienībā. Lai taptu skaidrāki sāpju mērījumi, nepieciešams vispirms pieskarties arī tam, kāda tad vispār ir sāpju fizioloģija - kā noris process, kad, piemēram, uzdurot pirkstu asai adatai, ātri saprotam, ka sāp un pirksts ir jāatrauj? Sadzīvē sāpju gadījumā kāds mums būs ieteicis vai arī paši būsim aicinājuši citiem nedomāt tik ļoti par sāpēm, pārslēgt uzmanību uz kaut ko citu, un tas tad varētu mazināt sāpes. Izrādās - šāda uzmanības pārslēgšana vai stimulu variēšana patiešām ir pamatota. Ar pārslēgšanos ir saistīta tā saucamā “vārtu teorija”, proti, mūsu smadzenes saņem nemitīgus impulsus, un sāpju gadījumā vienu signālu varam nomākt, it kā aizvērt tam vārtus, dodot smadzenēm cita veida stimulu.

Andras Manfeldes jaunais dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat novērtēts ar žurnāla “Domuzīme” balvu. Dzejniece un rakstniece strādā pie jauna daļēji biogrāfiska romāna “Kosmonauta iela”, kas būšot prelūdija 2005. gadā iznākušajam romānam “Adata” un savā ziņā turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai “Poēmai ar mammu”. Taču dzejā laikam viņa ir visatklātākā. Dzejas krājums “Dilstošais medus mēness” nupat saņēmis žurnāla “Domuzīme” Dzejas dienu ietvaros pasniegto balvu, un arī mūsu saruna ievirzās par Dzejas dienām. Andra Manfelde skaidro krājuma “Dilstošais medus mēness” dzejas rašanās impulsus. Dzejoļos tiek piesaukti mākslinieki – Manē, Šagāls, Magrits, Van Gogs un arī mūsu pašu Padegs. Andras Manfeldes dzeja liekas ļoti vizuāla, ne velti dzejniece ir arī māksliniece. Viņa pati smejas, ka vispirms ierauga, pamana, bet tās nozīmes, redzētā dziļākā jēga viņu sasniedz tikai pēc tam, redzētajam pārtopot dzejā. Krājumam “Dilstošais medus mēness” Andra Manfelde pati ir uzrakstījusi pavadvārdus. “Starp dilstošo un pilno, medaino un vēso, nežēlīgo un maigo, starp sievieti un vīrieti, apelsīna “jā” un citrona “nē”. ” Es lasu dzejoļus, un mīlestības dzeju tā īsti neieraugu. Kad Andra Manfelde pati lasa savu dzeju, jo īpaši sajūsmina viņas dzejas ritms. Vienā dzejolī tas var mainīties pat vairākas reizes, no īsas rindas – apgalvojuma vai vērojuma, līdz Bībeles pantu vai psalmu dziedošajai valodai. Kad esam norunājušas interviju Radio, Andra Manfelde atsūta vēsti: “Man ir gandrīz pabeigts romāns “Kosmonauta iela”, kas nedaudz turpina “Poēmu ar mammu” tikai prozā un daudz skarbāk (vēlāk pavisam skarbi, tāda kā "prelūdija" “Adatai”, lai gan par narkotikām nebūs.)” Jā, mēs varam runāt arī par topošo romānu. Tā izdošana plānota novembrī. Romāns “Kosmonauta iela” būs daļēji autobiogrāfisks, Andra Manfelde tajā risina attiecības ne tikai ar zudušo laiku, bet arī ar savu tēvu. Tēvu, kura nebija. Taču pavisam drīz, septembra beigās, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvos režisores Lienes Šmukstes detektīvs bērniem “Sarkanās mājas noslēpums”. Izrādes pamatā ir Andras Manfeldes grāmata “Vai mamma mājās?”, grāmata, kas deva iespēju izpausties Andras vēl vienai talanta šķautnei. Viņa grāmatas ne tikai raksta, bet reizēm arī zīmē. Kad Andra Manfelde būs noskrējusi Dzejas dienu krosu, pabeigusi romānu “Kosmonauta iela”, septembra beigās viņa brauks uz Daugavpils teātri. Skatīties jauno izrādi “Sarkanās mājas noslēpums”.

Mes bieži raidījumā runājam par jautājumiem, kas skar klimata izmaiņas, taču pārsvarā sarunās fokusējamies uz to, kādas izmaiņas notiek un notiks dabā. Izrādās, mainoties klimatam, izmaiņas skar arī nemateriālo kultūras mantojumu, ir vairāki konkrēti piemēri arī Latvijā. Par to arī saruna raidījumā. Carnikavas nēģu pētījumi un klimata pārmaiņas. Kā, mainoties šai pasaulei, izzudīs vai var izzust agrāk ierastas nodarbes un vērtības? Plašāk stāsta Rita Grīnvalde, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece, Latviešu folkloras krātuves vadītāja, un Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks. Daugavas un Gaujas plostnieki stāsts - amats, kas neatgriezeniski zudis un kļuvis par vēsturi Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām.  Tā 1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Kokmateriālu pludināšana pa ūdeni ir senākais transporta veids - vēlāk telefona sarunā teiks Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības inspektors un ekspozīcijas "Gaujas plostnieka stāsts" izveidotājs Māris Mitrevics. Katrā ziņā jau pirms vairāk nekā 300 gadiem p.m.ē sengrieķu filozofs Teofrasts rakstīja, kā romieši ar milzīgiem plostiem veduši kokmateriālus kuģubūvei. Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Pa Daugavu uz Rīgu 17. un 18. gadsimtā pludināja lielus daudzumus kokmateriālu. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laida līdz Rīgai. Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā bija Daugava un plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903. gadā. Tā lasām internetā  publicēto informāciju vietnē par Strenčiem, starptautisko plostnieku pilsētu. Ar plostu laišanu parasti nodarbojās pavasarī un vasarā. Darbs bija smags, bet par to bija laba samaksa un ja vien cilvēks bija spēcīgs un gatavs darboties ar peldošiem balķiem, tos nemitīgi uzmanot un veiksmīgi vadot pa straumi, tad viņš bija laipni aicināts plostnieku pulkā. Telefona intervijā Māris Mitrēvics stāsta par savu plostnieka pieredzi jaunībā. Skatot plostnieku terminoloģiju, kas veidota pateicoties Māra Mitrēvica savāktajam vārdu krājumam, uzzinām, kā "rēja" ir kūļu kopums, kurā apkopoti ap 1000 m³ kokmateriālu transportēšanai pa ūdeni, savukārt ugunskura vietu uz plosta dēvēja par "kuldu". Plosta vadītājs ir "korņiks", priekšējā aira vilcējs ir "malacis", bet "zaplava" ir vaļēji baļķi, kas viens aiz otra pamīšus piesieti gar plosta malām, lai novērstu to ieduršanos krastā un nodrošinātu plosta slīdamību pret dažādiem šķēršļiem. Šo pēdējo vārdu aizguvums  no krievu valodas skaidrojams ar to Daugavā plosti nāca no Krievijas, savukārt Gaujas plostniekus Krievijas impērijas laikos amatā apmācīja no Krustpils nākušie koku pludinātāji, tātad  amata brāļi no Daugavas.  Turpinājumā, skatot šī senā amata vēsturi, fragmenti no raidījuma „Vietu lietas Latvijā”, kas tika ierakstīts Doles salā Daugavas muzejā, kur  muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone stāsta par Daugavas plostniekiem un viņu amata rīkiem.

Kas kopīgs Baltijas jūrai un Ziemeļamerikas lielajiem ezeriem? Izrādās, daudz - gan procesi, kas tajos notiek, gan apstākļi, kādos dzīvo dažādi organismi intensīvi apsaimniekotos krastos. Ko par ezera ekoloģisko stāvokli var pastāstīt zivs vēdera saturs un līdz par atomu līmenim sīka paraugu izpēte, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Elvita Eglīte, dabaszinātņu doktore, Mičiganas Štata Universitātes pēcdoktorantūras pētniece. Zvejas rīku izmantojums pasaules ūdeņos Šobrīd notiek darbs pie jaunu zvejas rīku izstrādes, lai ar tiem var sekmīgi ķert zivis un samazināt roņu nodarītos postījumus, tā runājot par dažādiem zvejas rīkiem, stāsta zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. Sarunā ar viņu skaidrojam, kādus tīklus, murdus un traļus lieto zvejošanai Baltijas jūrā, kuri no tiem ir saudzīgāki gan ūdens gultnei, gan jūras dzīvniekiem un kuri - nē. Diezgan bieži raidījumā esam runājuši par Baltijas jūras ekoloģisko situāciju:  piesārņojuma dēļ jūrā savairojas aļģes un izmirst zivis. Esam arī stāstījuši par zivju gidu, proti, Pasaules Dabas fonda paspārnē radīto informatīvo ceļvedi, kurā atbildīgi zivju ēdāji var palūkoties, kādos apstākļos zivju sugas tiek audzētas un kā tās tiek zvejotas, tātad runājot tieši par zvejošanu, ar cik videi saudzīgām vai nedraudzīgām metodēm tās tiek ķertas. Šoreiz pievērsīsimies tiem zvejas rīkiem, kādus izmanto Baltijas jūrā. Didzis Ustups norāda, ka, ieviešot jaunus zvejas rīkus, parasti tas ir zinātnisks pētījums, un arī šobrīd kopā ar zvejniekiem tiek meklēts kompromiss, lai zvejnieki tiktu pie loma, lai netiku apdraudēti roņi un lai saudzējamās zivis netiktu notvertas tīklā.