Populārzinātnisks radiožurnāls, kas aptver dažādas zinātnes nozares, izzina dabu, ekoloģiju, ģeogrāfiju, ornitoloģiju, zooloģiju, astronomiju, arheoloģiju, vēsturi, ielūkojas zinātnes un tehnikas sasniegumos.
Turbulenti laiki prasa steidzīgus risinājumus, taču konservatīvajam cilvēkam nav viegli pārkārtot savus paradumus, pat ja nepatikšanas jau min uz papēžiem. Tā varētu dēvēt arī šobrīd notiekošo klimata un dabas jomā. Enerģētikas krīze pasaulē lika iepauzēt vienu otru klimata mērķi un pats klimata samits šogad tiek dēvēts par fiasko. Arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšana palikusi novārtā ekonomiskās krīzes, politiskā saspīlējuma un steidzīgi pieņemtu lēmumu dēļ. Kas paveikts un kas iekavēts nospraustajos mērķos vides aizsardzībā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis, Latvijas dabas fonda priekšsēdētājs Andrejs Briedis un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. "Šis karš, kas ir 24. februārī sācies, un tam ir ne tikai milzīga negatīvā ietekme uz cilvēkiem, bet tam ir ļoti liela mēroga ietekme uz dabu un klimatu, un tas noteikti ir notikums numur viens," aizvadīto gadu vērtē Jānis Rozītis. " Šīs ietekmes, es noteikti domāju, ka izjutīsim mēs un Ukrainas iedzīvotāji vēl desmitgades - es domāju no piesārņojuma viedokļa cilvēki, kas dzīvo Ukrainā, un tai pat laikā, es domāju, arī mēs kā nosacīti tirdzniecības partneri. Tam ir liela ietekme uz klimata jautājumiem, arī tas ir, gribētu teikt, mērāms vairākās desmitgadēs, jo gan lēmumos Eiropas Savienībā, gan globāli ir kaut kas palielinājies un skatīsimies, kā tas attīstīsies tālāk. Šis tiešām ir tas skumjais notikums 2022. gadā, bet ir arī globāli bijuši divi ļoti nozīmīgi jautājumi starptautiski. Pirmkārt, tā ir Monreālas vienošanās, bioloģiskās daudzveidības samits, kur pirmoreiz vēsturē valstis vienojās par to, ka 30% no sauszemes jāvirza ar mērķi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai. (..) Un otrā lieta, kas, man liekas, starptautiski ir liels notikums ir vasara ar dabas atjaunošanas regulu Eiropas Savienībā, kas atkal ir pirmoreiz vēsturē, kur savā starpā vairākas valstis tiek aicinātas stingri mainīt likumdošanu, pievērsties bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai jau ar konkrētiem virzieniem, konkrētiem mērķiem." Andrejs Briedis vērtē, ka gads bijis : diezgan drūmi mākoņains ar atsevišķām tādām sudraba vai zelta mākoņu maliņām", gan Latvijā, gan globāli. "Par Latviju runājot, vēl joprojām sabiedrībā un politiķu vidū šķiet, nav izpratnes par dabas daudzveidības krīzi, ka tas notiek kaut kur tur ārā, ka tas mūs neskar, kā mēs varēsim tā mierīgi turpināt dzīvot tāpat, kā līdz šim," atzīst Andrejs Briedis. Gada augs Latvijā 2023 - parastā purvpaparde Latvijas Botāniķu biedrība par 2023. gada augu izvēlējusies parasto purvpapardi, tādējādi aicinot iepazīt slapjos mežus, purvus un citas pastāvīgi mitras vietas, kur atrodama šī suga. Tā ir paparde, kura no visām paparžu sugām aug vismitrākajās slapjās vietās - tur, kur pavasarī ūdens var būt līdz pat ceļiem un tāda situācija mēdz būt arī vasarās. Var teikt, tā burtiski aug ārā no ūdens, un ne katram augam tas ir pa spēkam un arī ne katrai papardei – tā par izraudzīto šī gada augu saka biotopu eksperte un Latvijas botāniķu biedrības pārstāve Anete Pošiva-Bunkovska. Latvijā ir zināmas 25 paparžu sugas un nezinātājam, skatoties uz parasto purvpapardi, šķiet, ka tā neatšķiras no citām dabā izplatītām papardēm – tādām pašam eglīšu formas gludām lapām uz tieva kāta, taču, kā skaidro Anete Pošiva-Bunkovska, šī paparde veido audzes. Ja dārzos vai sausās vietās augošās papardes veido rozetes, tad purvpaparde veido audzes, vasarā minētajās slapjās vietās tās zemi nosedz kā zaļš paklājs. Tuvākā radiniece tai ir plūkspaparde, taču tā aug sausās vietās. Parastās purvpapardes sevišķums ir tās dzīvotnē un arī, kā teikts Latvijas botāniķu biedrības izplatītajā paziņojumā par gada augu, tad purvpapardei piemīt spējas uzsūkt smagos metālus, tāpēc pasaulē notiek eksperimenti ar tās pielietojumu notekūdeņu attīrīšanā. Par to stāsta Anete Pošiva-Bunkovska. Kā allaž, izziņojot gada nominantu dabā, cilvēki tiek aicināti ziņot par konkrētā titula ieguvēja datiem. Arī šogad portālā dabasdati.lv ļaudis var ziņot par parastās purvpapardes novērojumiem. Lai arī augs ir parasts un izplatīts, tomēr dati var noderēt, skatot sugu izplatību, un īpaši tiek gaidīta informācija par parastās purvpapardes izmantošanu pārtikā un ārstniecībā. Tātad, ja jums ir zināmas senas vai arī ne tik senas receptes par šī auga lietošanu šādiem praktiskiem nolūkiem, tad rakstiet uz botāniķu biedrības e-pastu: botaniku-biedriba@hotmail.com.
Kamēr Dž. Veba teleskops sūtīja attēlus ar vistālākajām galaktikām un NASA mācījās novirzīt asteroīdus, tikmēr Zemei tuvajā orbītā radās saspīlējums starp lielvarām Ukrainas kara ietekmē. Tehnoloģijās bijis izrāviens, kas bruģē ceļu misijām uz Marsu un no jauna aicina atgriezties uz Mēness. Cik aktīvs, rosīgs un dažubrīd arī visai vētrains bijis 2022. gads kosmosa izpētē un kā karš Ukrainā ir ietekmējis starptautiskās attiecības kosmosā vērtē astronomijas entuziasti Ints Ķešāns, Raitis Misa un Anna Gintere. Satelīti palīdz noteikt ilgtermiņa pārmaiņas Jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ar satelītu palīdzību ir iespējams novērot un izmērīt izmaiņas uz Zemes. Droši vien daudzi ir izmantojuši internetā programmu „Google Earth”, kur var aplūkot mūsu planētu gan no putna lidojuma, gan no kosmosa, taču satelītnovērojumi sniedz datus, kā klimats maina Zemi, kā kust ledāji, kā mainās ūdens līmenis, kur samazinās mežu platības utt. Dati, kas saņemti no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, palīdz gan ilgtermiņā noteikt klimata pārmaiņas, gan arī ikdienā prognozējot laika apstākļus. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā izmanto datus, kas iegūti no Eiropas kosmosa aģentūras aparātiem. Par to stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu analītiķis Viesturs Zandersons. Skatot ilgtermiņā un globālā mērogā satelītu iegūtos datus, var redzēt, kā, piemēram, pēdējo 14 gadu laikā ir cēlies ūdens līmenis pasaulē, vidēji ik gadu tas pieaug par 3,2 mm gadā, taču dažās vietās, piemēram, Klusā okeāna dienvidrietumu daļā, kur ir daudz nelielu salu, temps bija trīs vai četras reizes ātrāks, kamēr citās okeāna daļās jūras līmenis gandrīz nav mainījies
Aizvadītais enerģētikas jomā bija tik saspringts, ka daudziem Eiropas iedzīvotājiem siltums mājoklī ir kļuvis par dārgu prieku. Cilvēki ir gan pārskatījuši savus apkures un elektrības izmantošanas paradumus, gan mainījuši apkures sistēmas un diemžēl bijuši arī spiesti bezspēcīgi noraudzīties, kā kāpj apkures rēķini. Tas daudziem licis aizdomāties par reiz dzirdētiem un jauniem risinājumiem, kā sasildīties, tērējot mazāk siltumenerģijas. Dzīvā daba ir unikāla spējā pielāgoties un taupīt resursus. No tās varam mācīties, kā izdzīvot ekstrēmos apstākļos, tostarp, kā sasildīties. Laikā, kad energoresursu cenas kāpj un Eiropā meklē veidus, kā lētāk uzturēt siltumu, palīgā nāk idejas no biomimikrijas. Kādi ir šie risinājumi, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Ilze Vamža un šī paša institūta vadošā pētniece un inženierzinātņu doktore Ruta Vanaga. "Daudzas lietas ir attīstījušās paralēli tam, kā notiek dabā. Mēs zinām, ka poraini materiāli ir labāki siltumizolācijai. Skatoties uz ziemeļbrieža kažoku, viņiem ir poraini mati, ne kā mums taisni. Viņa apmatojuma slānis 10 - 15 centimetri ir labs izolācijas slānis. Tas arī labs izolācijas slānis arī ēkai. Ir jau, kas ir ieviests, esam aizdomājušies, tikai, ja tas būtu paskatījušies uz dzīvniekiem ātrāk, ātrāk pie tā būtu nonākuši," stāsta Ilze Vamža. "Aktuālas ir nevis tehnoloģijas, ko dzīvnieki izmanto, bet uzvedība un paradumi, kas arī cilvēkiem jāmaina," Ilze. "Ja runājam par šiverēšanu, mēs varam skatīties uz savu mājokli kā uz organismu. Piemēram, kuras telpas apkurinām, kuras nē. Cilvēki, runājot par komfortu, grib vienkārši, grib, lai ir apkure un es par to aizmirstu. Ideālais būtu, ka skatītos arī organismā, kur saglabājam siltumu - centrā un galvai nepieciešams. To ārā jūtam, ka paliek vēsas rokas - organisms vienkārši atslēdz "apkuri", lai nesaldētu iekšas. Tās ir kas tāds, par ko arī ēkās būtu jāpiedomā," turpina Ilze Vamža. "Ja dzīvnieks taupa resursus, lai neapkurinātu ekstremitātes, mēs varētu darīt to pašu un liekās telpas nekurināt. Ticu, ka šajā sezonā daudzi par to ir iedomājušies, pat neskatoties dzīvnieku pasaulē. Tomēr šādi paņēmieni, kas liekas pašsaprotami un loģiski, ja paskatāmies, cik efektīvi tas tiek darīts dabā, tur nekas nav lieks. Dabā viss sākas dizaina fāzē, pirmsprojekta fāzē," norāda Ruta Vanaga. Dzīvnieku pasaulē vispirms izveido superefektīvu dizainu un tad minimālo enerģijas pieprasījumu nodrošina ar ārējiem avotiem. Kā senatnē sildījās mūsu senči? Decembra dienā, kad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tiekos ar šī muzeja direktores vietnieku un vēstures zinātņu doktoru Mārtiņu Kuplo, Latvijā valda sals, pamatīgi snieg un puteņo, un cilvēki pat ir aicināti strādāt no mājām. Bet mēs muzejā sajūtu ziņā tādējādi esam pietuvojušies tam, kā senāk bargās ziemās klājies mūsu senčiem, turklāt jāņem arī vērā, ka no 15. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum valdījis mazais ledus laikmets. Cilvēkiem vienkārši nācies pielāgoties – ar vilnas zeķēm, vilnas autiem, siltām drēbēm. Un jau senatnē ar dažādiem dabas materiāliem un specifiskiem būvniecības paņēmieniem cilvēki arī ēkās maksimāli centušies saglabāt siltumu. Ar Mārtiņu Kuplo sarunājamies Kurzemes zemnieka sētas dzīvojamās ēkas istabā, kur siltumu palīdz radīt gan sendienu, gan mūslaiku krāsns, un vispirms par to, kā mūsu senči apsildījuši grīdas. Stāsta Mārtiņš Kuplais.
Par Gada putnu 2023. gadā izraudzīta lakstīgala. Tam ir trīs iemesli: pirmais - Ukraina, otrais - dziedātājputns, kas nav biežs gada putns, trešais - dabas aizsardzība. "Lakstīgala izvelēta kā mūsu atbalsta izrādīšana notikumiem Ukrainā. Lai arī Ukrainai īsti nav nacionālo simbolu, augu un putnu, bet interneta resursi lakstīgalu sauc par neoficiāli oficiālo Ukrainas putnu. Viņi arī identificējas ar šo putnu," skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs putnu eksperts Andris Dekants. "Ir leģenda, ka agrāk lakstīgalas dzīvojušas tikai Indijā, bet tad viņa apciemoja Ukrainu un, dzirdot vietējo iedzīvotāju skumjās dziesmas, lakstīgala sāka dziedāt savu dziesmu ar mērķi iepriecināt cilvēkus. Ukraiņi lakstīgalai atbildēja ar prieka pilnām dziesmām. Kopš tā laika lakstīgala pavasaros apciemo Ukrainu, lai klausītos ukraiņu dziesmas. Zinām, ka šobrīd tās nav prieka dziesmas, tās ir skumju pilnas, gribam arī aicināt Latvijas iedzīvotājus, dzirdot lakstīgalu, domāt par Ukrainu un veidiem, kā izrādīt atbalstu." Otrs iemesls - lakstīgala ir dziedātājputns. iepriekš gada putni bijuši fotogēniski, krāsaini. "Lakstīgala tik daudz nedižojas ar savu izskatu, bet ir skaistā dziesma. Gribam arī vairāk aicināt Latvijas iedzīvotājus ieklausīties putnu dziesmās," norāda Andris Dekants. Trešais iemesls - dabas aizsardzība, jo lakstīgalas populācija Latvijā samazinās. "To rāda ligzdojošo putnu uzskaita. Kopš 2005. gada mēs esam zaudējuši apmēram ceturto daļu lakstīgalu populācijas," skaidro Latvijas Universitātes asociētais profesors bioloģijas zinātņu doktors Ainārs Auniņš. Divi iespējamie iemesli, kāpēc populācija sarūk, ir klimata pārmaiņas. Klimats pamazām Latvijā kļūst lakstīgalai nepiemērotāks. "Klimatam kļūstot siltākam, simts gadu laikā izplatības areāls tā atkāpsies, ka Latvijā viņa vairs neligzdos un būs tikai sastopama caurceļošanas laikos pavasaros un rudeņos. Vieta tukša nepaliks - pie mums ienāks rietumu lakstīgala," atzīst Ainārs Auniņš. Vai populācijas samazinās iemesls ir klimata pārmaiņas, vēl nevar spriest. Iespējams, tie ir citi iemesli, kas saistīt ar to, kā sugai klājas ziemošanās vietās Āfrikā. Ekotoksikoloģijas pētījums par Patagonijas putniem Pašlaik, kad Latvijā valda ziema un kad nominācija “Gada putns” tradicionāli tiek piešķirta kādai vietējai putnu sugai, šajā stāstā aizceļosim uz tālu un siltu vietu ar putnu sugām, kas Latvijā nav sastopamas. Vēl vairāk – noskaidrosim, kā konkrētas putnu sugas palīdz iegūt informāciju par vides piesārņojumu. Alesandro di Marčio (Alessandro Di Marzio) ir Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Zinātniskās darbības vadošais speciālists. Pirms ierašanās Latvijā viņš studējis Itālijā, pēc tam Spānijā, bet vēlāk viņa ceļš aizvedis līdz Argentīnai. Tur Alesandro veicis ekotoksikoloģijas pētījumu par Patagonijas putniem, tostarp maitas putniem Andu kondoru, Amerikas melno grifu, tītaru grifu, kā arī karakaru un čimango. Ekotoksikoloģija pēta toksisko vielu un fizikālo faktoru iedarbību uz dzīvajiem organismiem, un Alesandro un viņa kolēģu uzdevums bijis noteikt smagā metāla – dzīvsudraba – piesārņojumu, mērot to putnu spalvās. Kā tas bijis iespējams, par to stāsta Alesandro di Marčio.
Tādas narkotiskās vielas kā LSD un ketamīns rada graujošu ietekmi uz cilvēka veselību, taču vienlaikus laboratorijās notiek pētījumi par šo aktīvo psihodēlisko vielu noderīgumu terapijā. Vairāki pētījumi pasaulē liek domāt, ka LSD vai citi līdzīgi halucinogēni nedaudz pārveidoti varētu būt efektīvi medikamenti, lai ārstētu trauksmi, depresiju un citas saslimšanas. Cik tas ir reāli un ko tas nozīmētu ne vien psihiatrijā, bet arī farmācijas industrijai, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē psihiatrs Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra "Pārdaugava" vadītājs Elmārs Tērauds un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, psihiatre Liene Sīle. Vai psihiatrija šobrīd aizliegto vielu virzienā skatās ar cerībām? "Laikam pat varētu piekrist," atzīst Elmārs Tērauds, bet piebilst, ka jau gadu tūkstošiem ir pazīstamas dažas no šīm vielām, kas tika izmantotas dažādas dažādās reliģiskās ceremonijās un arī vienkārši apreibināšanās nolūkā. Dažas no tām ir sintezēts pagājušā gadsimta vidū, dažas ir jaunākas. "Īstenībā pirmie līdzekļi, ar ko varēja ārstēt trauksmi, depresiju, kādas vēl citas veselības problēmas viņi jau bija šīs psihoaktīvās vielas. Viens no populārākajiem, par ko šobrīd tiek runāts, ir LSD, tas tika sintezēts kaut kur ap 1960. gadu, un viņš bija tikpat cerīgs kā šobrīd un tika veikti dažādi pētījumi. Bet tad pēc Vjetnamas kara bija sanācis tā, ka ārkārtīgi daudz cilvēku, kas bija atgriezušies no kara, sāka ļoti intensīvi lietot šīs vielas. Desmit gadu griezumā saprata, ka ir kaut kādas pozitīvas lietas, ko var šīs vielas darīt, bet ir arī ļoti nopietni atkarības riski. Tāpēc 1971. gadā tika pieņemta ANO harta, psihoaktīvo vielu saraksts," skaidro Elmārs Tērauds. "No šī laika tad arī mēs dzīvojam šajā ērā, kur ir narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošana, tirdzniecība un pētniecība ir ierobežota. Patreiz ir zināma renesanses šajā aspektā, viņa vērojama kādus pēdējos 10 gadus, uz kurieni tā ved, tas jau ir cits jautājums." Liene Sīle uzskata, ka arī šajā nozarē ir modes tendences. "Viena no atbildēm ir, ka tiek meklētas kādas universālas vai izcilas vielas, lai palīdzētu visiem un izārstētu. Varbūt daļēji zinātne neiet tik ātri uz priekšu, kā mums gribētos, un nav tās maģiskās atslēdziņas. Ik pa laikam ielaužas kā tādi daudzsološi modes kliedzieni. Kamēr nav pamatojuma, mēs īsti nevaram piekrist visam, kas ir moderni," vērtē Liene Sīle. Elmārs Tērauds turpina, ka psihoaktīvās vielas, narkotiskās vielas medicīnā ir visu laiku, jautājums, pie kādām problēmām viņas tiek lietotas. Ārsts min vairākus medikamentus, kurus izmanto dažādu slimību gadījumos. "Šīs vielas ir apritē, tagad sāk parādīties arvien vairāk publikāciju par citām vielām. Pirms kādiem gadiem 10 bija ļoti moderna diskusija par marihuānas, dažādu atvasinājumu - kanabinoīdi - lietošanu pie multiplās sklerozes. Parādījās arī pētījumi, ka šiem atvasinājumiem varētu būt mazāks atkarību risks un varētu lietot pie trauksmēm senioru populācijā, arī arī paliatīvā aprūpe. Bet pēdējos piecos gados arvien intensīvāk sāk rakstīt par dažādo halucinogēnu vielu lietošanu psihiatrijā, kur gan pie trauksmes, gan pie post traumatiskā stresa, gan pie depresijas. Un arī varbūt pie atkarību diagnozēm. Šeit ir šobrīd, manuprāt, tāda cīņa par dažādām publikācijām, par popularitāti, par mūsu skandalozām publikācijām," vērtē Elmārs Tērauds. Bet vēl ir daudz jautājumu, kā tas attīstīsies. "Es pilnīgi piekrītu medicīnā, jo mums ir visu laiku klātesošs, kontrolējams psihoaktīvas vielas, un mēs ar to strādājam gan psihiatrijā, gan tiešām arī sāpju medicīnā un arī droši vien onkoloģijā," papildina Liene Sīle. "Bet tur jau ir tā robeža, ko mēs novelkam, kurā brīdī ar ko mēs riskējam un ko mēs iegūstam. Kamēr nav zinātniski pierādīts tas, ka šis risks nebūs lielāks par to, ko tu vari iegūt, vai tur tās proporcijas nebūs cilvēciskas, nav vienots viedoklis." Ir valstis, kur nedrīkst veikt pētījumus ar psihotropām vielām. Latvija ir viena no tām. Kur rodas depresija un kā atpazīt tās simptomus? Intereses zudums, nomākts garastāvoklis, raudulība, nogurums, apātija, nespēja koncentrēties un vēl daudzi citi simptomi, kuru ārstēšanai nelīdz pastaigas svaigā gaisā, koncerta apmeklējums, dārza darbi, jaunu tapešu uzlīmēšana vai cita frizūra. Nereti vien šī robeža starp parastu nogurumu un sliktu omu un klīniskiem simptomiem, kas norāda uz saslimšanu ar depresiju, ir grūti saskatāma. Arī pētot šo slimību, nav vienkārši noteikt tās ierosinātāju. Ja agrāk uzskatīja, ka visa atbildība, tā teikt, ir jāuzņemas serotonīnam – sauktam par laimes un labsajūtas hormonu, šodienas pētījumi rāda, ka ir vēl citas vielas mūsu organismā, kas var palīdzēt novērst šo kaiti. Sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes profesoru, psihiatru Māri Taubi skatām, kas veicina depresiju, kā atpazīt tās simptomus un kur cilvēka ķermenī šī slimība rodas. Māris Taube norāda, ka šodien ir jāpieņem, ka ar depresiju ir jāsadzīvo, līdzīgi kā ar cukura diabētu, ja reiz ar šo slimību kāds ir sasirdzis, tad visu dzīvi ir jābūt uzmanīgam. Ja diabēta gadījuma ir jāievēro pareiza diēta un veselīgs dzīvesveids, tad depresijas pacientam arī ir pastiprināti jāuztur labā formā savs psiho emocionālais ķermenis, lai dzīve būtu kvalitatīva.
Daudz un bieži esam dzirdējuši, ka būtu jāatsakās no dzīvnieku izmantošanas pētījumos. Ir jomas, kur sen jau dzīvnieki ir aizstāti, taču zāļu vai slimību pētīšanā laboratorijas dzīvnieki noteiktā posmā ir neaizvietojami. Iespējams, tas tā vairs nebūs ilgi. Latviešu pētnieki strādā pie orgānu šūnu audzēšanas uz čipiem līdzīgām iekārtām, tajās esošās dzīvās šūnas spēs imitēt orgānos notiekošo. Šo orgānus nevarētu pārstādīt, bet varētu izmantot pirmsklīniskajos pētījumos, tādejādi mazinot dzīvnieku izmantošanu. Kā šobrīd laboratoriju peles palīdz zinātnē un kas ir orgāni uz čipa, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Dzīvnieku laboratorijas bloka vadītāja Zane Kalniņa, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Artūrs Ābols un LU Cietvielu fizikas institūta Elektronisko un fotonisko mikro- un nanoierīču prototipēšanas laboratorijas vadošais pētnieks Roberts Rimša. Gēni ir visām dzīvām radībām ri vienādi Dažādas organisma pazīmes nosaka gēni, kuros glabājas šī informācija, un visi šie gēni ir molekulas daļa un no cilvēka ķermeņa masas aizņem krietni mazāk par vienu procentu. Gēni ir visām dzīvām radībām un, jā, - to uzbūve, vienalga, vai tas būtu koks, kukainis vai cilvēks - ir vienāda. Kā tad veidojas atšķirības un kāpēc, piemēram, nevar cilvēkam ievadīt priedes gēnu un gaidīt, kad matu vietā mums augs skujas, par to stāsta mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Dainis Ruņģis. Ne reizi vien esam stāstījuši par cilvēku slimību izpēti, kur kā modeļus izmanto mazās augļu mušiņas drozofilas, vai piemēram zebrzivtiņas. Izrādās, ka augļu mušiņām un cilvēkam ir vairāk nekā 60 procenti kopīgu gēnu, kas saistīti ar cilvēka slimībām. Dainis Ruņģis skaidro, ka, arī skatot koku gēnus, tiek izmantotas šādas modeļsugas - nelieli ātri augoši un viegli kopjami augi. Tāds ir ziedaugs Tāla sīkplikstiņš - attāls kāpostu un sinepju radinieks, kas daudzviet plaši izplatīts dabā, līdzīgs sinepju ziediņam un tā īsā dzīves cikla un nelielā genoma dēļ šis audziņš kļuva par vienu no ģenētikas modeļorganismiem. Tāla sīkplikstiņš iegājis ģenētikas vēsturē kā pirmais augs, kam tika sekvenētais genoms, proti, nolasīts, kādā secībā ir viss gēnu kopums. Cilvēka genomu sāka sekvencēt pagājušā gadsimta 90. gados un tas aizņēma aptuveni 10 gadus, pateicoties šodienas tehnoloģijām, to var izdarīt vienas diennakts laikā. Jo vairāk gēni tiek pētīti, jo sarežģītāka aina atklājas, teic Dainis Ruņģis.
Glīts pēc skata, liels, pūkains, ar pušķīšiem virs acīm, rāms un lēns, kā arī reti sastopams - ūpim ir lielisks tēls putnu mīļotāju vidū. Ūpis ir Latvijas lielākais pūčveidīgais putns. Kā klājas šim putnam Latvijā un kāpēc ligzdas jātaisa ne tikai strazdiem pavasarī, bet arī ūpjiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ūpju pētnieks ornitologs Pēteris Daknis un ūpju ligzdu meistars Juris Beitiņš. Pūču neparastā spīdēšana Daudzveidīgajā dzīvnieku pasaulē varam atrast vairākas sugas, kam raksturīga kāda vizuāli pievilcīga un arī noderīga īpašība - spīdēšana jeb fluorescence. Tā ir novērojama, piemēram, kakadu papagaiļiem, pingvīniem, ežiem, žurkām un citiem dzīvniekiem. Te gan būtiski pieminēt, ka fluorescence nav tas pats, kas gaismas atstarošana. Daudzi no mums visticamāk būs saskārušies ar situāciju, kad, uzvelkot apģērbu ar atstarojošo efektu, šis apģērbs citā gaismā izskatās atšķirīgi. Fluorescences gadījumā runa ir par ķīmisko molekulu fluoroforu, kas dod iespēju dzīvniekam spīdēt, un mūsu šīs dienas stāstā īpašu uzmanību pievērsīsim konkrētam fluoroforam ar nosaukumu porfirīns. Par fluorescences tematu uz sarunu tiekos ar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Zinātniskās darbības vadošo speciālistu Alesandro di Marčio (Alessandro Di Marzio). Viņš stāsta, ka principā visiem dzīvniekiem, kuri ir brūni sarkanā krāsā, ir porfirīna krājumi, un tas sniedz iespēju spīdēt. Pēdējo divu gadu garumā Alesandro kopā ar kolēģiem no zoodārza, kā arī sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo Dabas muzeju un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu veicis pētījumu par fluorescenci pūcēm, atklājot arī līdz šim nezināmus faktus. Darbs ir vainagojies ar panākumiem un pētījuma publikāciju, kas jau tuvākajās dienās nonāks starptautiskā zinātniskajā žurnālā. Par neparasto fluorescences parādību pūcēm tālāk skaidro Alesandro di Marčio.
Laikā no pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz 2010. gadam esam zaudējuši 230 valodas. UNESCO gada sākumā ziņoja, ka pusei pasaules valodu draud izzušana. Šādus apgalvojumus dzirdam ik pa laikam. Cik tie ir pamatoti? Vai un kā tehnoloģijas varētu glābt mazās valodas no pilnīgas izzušanas, kā globalizācijā lielo valodu plūsmā nepazaudēt neparastās un krāsainās mazās valodas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē valodnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis. "Katrā laikmetā bijusi šī problēma, bet šobrīd tā ir ļoti izteikta," atzīst Uldis Balodis, runājot par valodu, sevišķi mazo valodu izzušanu. "Situācija noteikti ir ļoti bēdīga. Par precīzu skaitu domas noteikti dalās, jau kopš 2000. gada ir runa, ka līdz 2100. gadam varētu izzust puse vai pat 90% no visām pasaules 6000 valodām. Skaits ir ticams, bet nezinām precīzi, cik valodas ir zudušas," norāda Uldis Balodis. Pētnieks min, ka daudzviet lielās valodas dominē plašsaziņas līdzekļos un mazajām valodām ir grūti konkurēt. Arī jaunieši biežāk sāk lietot dominējošo valodu. Kā piemēru viņš min sevi. Uldis Balodis ir uzaudzis ASV, arī bija grūtības latviešu valodai konkurēt ar angļu valodu. "Mazām valodām un to runātājiem ir daudz vairāk jāpiestrādā, lai savu valodu varētu arī ikdienā lietot," atzīst Uldis Balodis. Komata lietojums rakstītā tekstā Komatu kā pieturzīmi ir ieviesis sengrieķu domātājs un gramatiķis Aristofāns no Bizantijas. Un tas noticis aptuveni 200 gadus p.m.ē. Vārds komats grieķu valodā nozīmē nogrieztu, atdalītu gabalu vai gramatikā – atdalītu teikumu. Ir skaidrs, ka cilvēka dzīvība var būt atkarīga no pareizi vai nepareizi saliktiem komatiem rakstītā tekstā teikumā – "apžēlot nedrīkst nogalināt". Tomēr daudz vairāk ir to gadījumu, kad komata lietošana neietekmē mūsu izdzīvošanu, bet liek krietni palauzīt galvu par šo pieturzīmju lietošanu. Pirms ķeramies klāt komata lietošanai šodien, neliels atskats uz pieturzīmju izcelšanās vēsturi. Par to stāsta valodniece, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadītāja Sanda Rapa. Sanda Rapa arī skaidro, kāpēc komats ir būtisks interpunkcijā jeb pieturzīmju lietošanā un kā latviešu valodā saprast, kad un kur liekami komati. Rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Dzintars Sodums nereti vien pieturzīmju lietošanu saucis par bizantisku, norādot, ka reizumis tā biežā komatu likšana ir vecmodīga un komatus var arī likt pēc sajūtām. Es iejūdzu raibu zaķi Rakstītās kamanās. Gaismai austot Rīgā braucu, Saulei lecot Vāczemē. Rakstītā tekstā šajā latvju dainā aiz vārda austot un lecot neredzam komatu, kaut gramatika paģērētu divdabja teicienus atdalīt ar komatiem. Kā teica Sanda Rapa, Krišjānis Barons tautasdziesmas pierakstot, komatus šādos gadījumos nav licis, jo uzskatījis, ka šāda pieturzīmju lietošana apstādina dainu ritmu. Ja mums šķiet, ka latviešu valoda ir pārbagāta ar komatiem, mierinot var teikt, ka arī citās valodās to netrūkst. Arī japāņu un ķīniešu valodās hieroglifus atdala ar komatiem; arī angļu valodā, kur pirmajā mirklī šķiet, ka rakstos nefigurē tik daudz pieturzīmes, kā mums, ir jāzina gramatikas principi.
Kad cilvēki dodas pie miera, mežā sākas rosība, jo daudzi dzīvnieki pošas nakts gaitām. Tās lielākoties cilvēka acīm ir slēptas, tāpēc tik ļoti intriģējošas. Kādas ir dzīvnieku nakts gaitas, kur tie dodas, it sevišķi ziemā, kad tumsa iestājas tik ātri. Ko dzīvnieki dara un kāpēc nakts dzīvniekiem dod zināmas priekšrocības, skaidro Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.
"Dod Pieci!" labdarības akcija šogad pievēršas Ukrainas karam un bērnu likteņiem tajā. Karš Ukrainā visos tā aspektos ir šausmīgs un prātam neaptverams, taču kā ikvienā karā visbezpalīdzīgākie un trauslākie ir bērni. Bēgļi, bāreņi, izvestie, pazudušie un mirušie - šis gads ir atstājis traģisku zīmi visā Eiropas vēsturē un šo sāpi uz saviem pleciem vissmagāk nes bērni. Raidījumā Zināmais nezināmajā palūkojamies 20. gadsimta vēsturē un skaidrojam, kādi bija Latvijas bērnu likteņi Otrā pasaules kara laikā. Kur starp kaujām, varas maiņām, deportācijām un genocīda šajā karā palika bērni, skaidro vēsturnieks Jānis Riekstiņš. Atmiņas par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā pēc Otrā pasaules kara "Tā braukāšana pa nometnēm vecākiem bija šausmīgi grūta, bet kā bērniem mums nekādu bēdu nebija. Tagad visi runā par emocionālām traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku, tas ir šausmīgi, bet kad visi kopā vienā vietā, kā saka, tu esi vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām," tā skan viens toreizējo latviešu bēgļu bērnu atmiņu stāstiem, kas apkopots muzeja "Latvieši pasaulē" krājumā. Cik ļoti tolaik bērni apjauta palikšanu bez dzimtenes un kā uztvēra dzīvi nometnēs? Vai bērna acīm viss šķiet vieglāks, krāsaināks, vai arī bērni spēj ieraudzīt labo arī visdrūmākajās situācijās, to jautāju pati sev, gatavojot šo sižetu par latviešu bērnu atmiņām Vācijas bēgļu nometnēs Otrā pasaules kara beigās. Nepietiekama pārtika, trūcīgi dzīves apstākļi, taču mēs bijām latviešu vidū, mēs mācījāmies latviešu skolā, mēs iesaistījāmies skautu vai gaidu kustībā, mums apkārt bija draugi – tie ir pieturas punkti bēgļu bērnu atmiņu stāstos, kurus pirms 15 gadiem sāka apkopot muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” vadītāja Marianna Auliciema. Rita Sīle nometnē nonāca 6 gadu vecumā: "Vācieši mūs sūtīja no vienas nometnes uz otru, un tās bija tās šausmīgās barakas, kur vējš pūta cauri sienām, un tie netīrie deķi un tā. Un es zinu, ka karš beidzās, un es prasīju mammai – tagad mēs brauksim mājās? Viņa saka – nē. Un es bērns nodomāju – ok, nebrauksim, labi, tad es iešu spēlēties. Ja es būtu bijusi vecāka, es būtu vairāk prasījusi. Es tikai zināju, ka karš mūs izdzina. Kad karš beidzās, tad mēs braucam atpakaļ – tā ir tā bērna domāšana. Tā braukāšana bija vecākiem šausmīgi grūti, tagad es to saprotu. Bet kā bērniem – mums nekāda bēda nebija. Tagad visi runā par emocionālām traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku – tas ir šausmīgi. Bet, kad visi kopā tā kā vienā vietā, kā saka, tu esi vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām." Tā skan viena no daudzajām toreizējo bērnu atmiņām, ko ir apkopojuši muzeja "Latvieši pasaulē" darbinieki. To, ka kara šausmas bērni uztvēra citādāk kā pieaugušie, arī apliecina bijušais un ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs, literatūrzinātnieks, dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs, kurš bēgļu nometnē nokļuva 14 gadu vecumā. Dzīve barakās, trūcīga un vienveidīga pārtika, bet pāri visam – te bija latviešu skoliņa, te es apzinājos savu latvietību, ieguvu savu pirmo latvisko izglītību, saka Aija Ebdena, ilggadīga Latviešu centra Vācijā pārstāve.
Plecu pie pleca arheologi, vēsturnieki, ģeologi un ķīmiķi šķetina noslēpumus, kurus sevī slēpj arheoloģiski artefakti. Spilgts piemērs tam ir kāds Londonas un Glāsgovas zinātnieku pētījums par kādu senu romiešu monētu, kas ilgi uzskatīta par viltojumu. Tagad tās analīzes atvērušas jaunu lappusi antīkās Romas vēsturē. Kā arheologi, ģeologi, vēsturnieki un ķīmiķi šķetina vēstures artefaktu slēptos stāstus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeoloģe, Glāsgovas universitātes Elektromikroskopijas centra vadītāja Liene Spruženiece un arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa. Liene Spruženiece pati ir piedalījusies pētījumā par senu romiešu laika monētu, kas visu laiku uzskatīta par viltotu. Viņa norāda, ka pēc gadu ilga pētījuma ir izvirzīta hipotēze, ka minētā monēta, kas attēlo imperatoru Sponsiānu, varētu būt īsta. Līdz šim monēta ir vienīgā informācija par šo imperatoru. Pētnieki atklājuši papildus pierādījumi, ka monēta varētu būt īsta. Liene Spruženiece skaidro, ka monētu uzskatīja par īstu līdz 1868. gadam, kad atzīts numismāts Henrijs Koens paziņoja, ka tas ir viltojums, jo monētas dizains ir dīvains, neatbilst tam, ko sagaida no romiešu monētām - tā ir lieta, nevis spiesta, neparasts bijis aizmugures dizains un tā ir arī atšķirīga svarā no citām attiecīgā laika monētām. "Kopš tā laika monēta tika vienprātīgi akceptēta kā viltota un vairāk netika pētīta. Šajā pētījumā atkal paskatījāmies uz monētu un veicām rūpīgas analizēs," skaidro Liene Spruženiece. Dita Auziņa atzīst, ka izvirzītā hipotēze ir izraisījusi šūmēšanos zinātnieku aprindās. "Klasiskās arheoloģijas nozares, kā Senās Romas, Senās Grieķijas arheoloģija, Senās Ēģiptes, maiju arheoloģija ir labi nostādītas disciplīnas, kur kaut ko izmainīt tradicionālās domāšanas veidā ir ārkārtīgi grūti. Nevis tāpēc, ka nebūtu, ko izmainīt, bet tāpēc, ka šī pētīšanas tradīcija ir tā nostiprinājusies, ka tu saki ko jaunu, ir vesela grupa senioru pētnieku, kuri ir sēdējuši pie materiāla gadu desmitiem un viņi saka nē, pat nepārbaudot," norāda Dita Auziņa. Dita Auziņa vērtē, ka pētījuma galvenais ieguvums ir metodoloģija, piedāvājums skatīties ar eksakto zinātņu palīdzību uz šo jautājumu, arī atjaunot diskusiju par to, ka iespējams Sponsiāns bija, ja ne gluži imperators, tad viens no vadoņiem, kurš kādā brīdī kala monētas. "Monētas ir vienīgā informāciju par Sponsiānu. Kas nav nekas neparasts, īpaši šajā periodā. 3. gadsimts mūsu ērā, kur notiek jukas Romas impērijā, provinču atdalīšanās. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri uz īsu brīdi uzurpē varu, ne visi viņi ir zināmi un pierakstīti," skaidro Dita Auziņa. "Nebūtu brīnums, ka ir šādi cilvēki, par kuriem nav zināms." Viņa arī skaidro, ka viltojumi ir tipiska lieta, ar ko sastopas arheologi, un ir arī vairākas jomas - ir atdarinājumi, mākslas tirgus viltojumi, kas ir populāri jau kopš renesanses, lai tirgotu turīgiem cilvēkiem kolekcionēšanai. Ir arī lietas, ko vilto pseidozinātnes vārdā. Vēstures fakti un mīti senajiem valdniekiem Latvijas teritorijā Vai Kaupo, Visvaldis un Namejs bija valdnieki un vai pierādījumus viņu lomai un eksistencei varam gūt tikai hronikās? Kaupo Turaidā, Viestarts un Namejs Tērvetē un vēlāk visā Zemgalē, Visvaldis Jersikā, Tālivaldis Tālavā, Vetseke Koknesē, Lamekins Kursā - šiem un vēl citiem vīriem piešķirti dažādi apzīmējumi tam, kas viņi senāk bijuši Latvijas teritorijā. Viņus mēdz dēvēt par kungiem, ķēniņiem, virsaišiem, karaļiem. Varbūt tas arī sekmējis mītu, ka mums latviešiem senatnē bijuši pašiem savi karaļi. Kādam priekšstats par šādiem senajiem ķēniņiem vislabāk varētu būt izveidojies no mākslinieka Ludolfa Liberta pagājušā gadsimta 30.gados radītajām gleznām. Bet kādā vārdā ķēniņus vispareizāk dēvēt un vēl būtiskāk - kādi pavedieni mums ļauj ticēt, ka šādi vīri Latvijā kādreiz patiešām bijuši? To skaidro arheologs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis. Sākumā mēģināsim saprast pieminēto vīru pareizā statusa nosaukumu.
Lielais hadronu paātrinātājs ir slavenākais no daļiņu paātrinātājiem un to darbina jau 12 gadus. Šīs iekārtas uzdevums ir atrast atbildes uz fundamentāliem pasaules jautājumiem no daļiņu fizikas skatupunkta. Taču krietni mazāka izmēra paātrinātājus lieto arī citās nozarēs. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki sadarbībā ar CERN, izmantojot aditīvās ražošanas tehnoloģiju, no tīra vara vienā gabalā ir izgatavots jeb 3D tehnoloģijā izdrukāts daļiņu paātrinātāja komponentes prototips, kas ir paredzēts lietošanai medicīnā un industrijā. Tas izveidots pēc Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieka Gunta Pikura dizaina, projektā I.FAST sadarbojoties vairākiem starptautiskajiem partneriem. Novembrī izgatavotais prototips pirmoreiz tika eksponēts starptautiskajā aditīvās ražošanas konferencē – izstādē "Formnext 2022", kas notika Frankfurtē, Vācijā. Kas paveikts un kāpēc paātrinātāji ir tik nozīmīgi arī medicīnā, skaidro RTU profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims un RTU pētnieki Guntis Pikurs un Andris Ratkus. Kosmosa tehnoloģiju lietpratēju interesi raisījusi ideja par kosmosa liftu Ceļš no mūsu planētas līdz tuvākam un tālākam kosmosam ir pati izaicinošākā daļa kosmosa izpētes misijās. Tradicionāli šo uzdevumu veic raķetes, taču kā būtu, ja izplatījumā nogādātu milzīgs lifts. Cik īstenojami ir šāda ideja un kāpēc kādam tā vispār ir radusies? Vai varat iedomāties tādu ainu, ka cilvēki kosmosā dotos, iekāpjot nevis raķetē, bet gan liftā, kas pēc vairāku dienu ceļojuma pasažierus izlaistu galamērķī? Tā nav zinātniskā fantastika, un informācija par šādiem liftiem nav parādījusies nupat. Pēdējos gados tas ir plaši apspriests temats, notiek dažādi inženieru hakatoni, kuros tiek pārrunāti jautājumi par liftu iespējamiem materiāliem un citi temati. Lai ieviestu lielāku sapratni šajā pagaidām vēl teorētiskajā, bet nākotnē noteikti arī praktiskajā risinājumā, saruna ar informācijas tehnoloģiju speciālistu un astronomijas entuziastu Raiti Misu. Viņš stāsta, ka ideja par torni, kas no Zemes sasniegtu kosmosu, radusies jau zinātniekam no Krievijas - Konstantīnam Ciolkovskim.
Lai arī šobrīd aiz loga ir ziema un drīzāk sūdzamies par aukstumu birojā energotaupības dēļ, klimata pārmaiņas darba vidē sāk radīt problēmas tieši karstākajos gada mēnešos. Jau šogad fiksēti vairāki nāves gadījumi no pārkaršanas darba vietās karstuma viļņu laikā un, šķiet, ka šī vairs nav problēma tikai dienvidos, bet skar arī Eiropas vēsos reģionus. Nāve no pārkaršanas un jauni infekciju slimību uzliesmojumi ir lielākie izaicinājumi darba vidē Eiropā tuvākajā nākotnē. Klimata pārmaiņas ietekmē arī to, kā strādājam, īpaši smagi tas skar fiziskā un sociālā darba darītājus. Ko par to saka pētījumi, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Darba vide fabrikās 19. - 20. gadsimta mijā Man rītu agri jāceļas, Man saules nav tais istabās, Tur putekļi, tur lampas kūp, Tur lēni mana dzīve drūp, Tur nekas nav pārspīlēts un tā arī bija realitāte – par šim Raiņa rindām no dzejoļa ‘”Fabrikas meitenes dziesma” saka vēsturniece Līga Lapa. 19. gadsimta otrajā pusē sākusies industrializācija pārvērta Rīgu par vienu no lielākajiem rūpniecības centriem Baltijā – divas trešdaļas no Rīgas iedzīvotājiem bija rūpnīcu strādnieki, kas ienāca no laukiem labākas dzīves meklējumos. Ja 19. un 20. gs. mijā jau citviet pasaulē darba devēju un darba ņēmēju attiecības regulēja arodbiedrības, tad cariskajā Krievijā, kuras sastāvā arī tolaik atradās Latvijas teritorija, tā tas nenotika. Te iedzīvotāju iejaukšanās valsts pārvaldes darbā tika uzskatīta par mēģinājumu šo pārvaldi graut un līdz ar to strādnieku centieni sakārtot un uzlabot darba vidi bija nesekmīgi, skaidro Līga Lapa, kura ir padziļināti pētījusi 1905. gada revolūciju, kad strādnieki izgāja ielās, lai protestētu gan pret pastāvošo varu, gan pieprasītu uzlabot darba apstākļus. Vēl ieskatīsimies vienā konkrētā fabrikā un tur valdošajos darba apstākļos. Runa ir par 19. gs. 80. gados Ilģuciemā dibināto Jākoba Beka stikla fabriku. Par to stāsta vēstures zinātņu doktore Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča.
Mierīgi un snaudoši, kā arī temperamentīgi un grūti prognozējami - tie ir vulkāni uz mūsu planētas, kas ir kā vārti uz planētas dzīlēm. Lai cik fascinējoši tie būtu, vulkāni ir arī pamatīgs drauds planētas dzīvībai. Pagājušajā nedēļā izvirda viens no lielākajiem aktīvajiem vulkāniem pasaulē - Mauna Loa, bet gandrīz gadu pēc Tongas vulkāna izvirduma aizvien pienāk jauni pētījumi par šī notikuma sekām. Cik daudzveidīga ir vulkānu pasaule un ko no tiem var sagaidīt nākotnē, skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Mēness rašannās teorijas Zemes vienīgais dabiskais pavadonis Mēness ir četras reizes mazāks par mūsu planētu, tas riņķo ap Zemi 27 dienas un septiņas stundās. Uz Mēness nav ūdens tvaiku, gaisa, vēja, nokrišņu, kā arī Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tad cilvēkiem tā ir pavisam nepiemērota vide dzīvošanai. Bet mēs uz Zemes, pateicoties šim pavadonim, varam tikt pie daudziem derīgajiem izrakteņiem, arī Mēness paisumi un bēgumi ietekmē ļoti daudzu dzīvo radību dzīves ciklu. Par to, kā Mēness ir radies, stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks, pedagoģijas zinātņu doktors, astronoms Ilgonis Vilks. Līdz šim zinātnieki ir izvirzījuši četras teorijas par to, kā veidojies Mēness. Trīs no tām ir atspēkotas kā neticamas. Pirmā teorija skan šādi: Mēness ir veidojies vienlaikus ar Zemi, sablīvējoties putekļu un gāzu mākoņiem. Otra versija: Savulaik mūsu planēta ir griezusies tik ātri, ka Mēness ir no Zemes atdalījies gabaliņš. Trešā teorija vēstī: Zemei garām lidojis kāds debess ķermenis un to piesaistīja Zemes gravitācijas spēks. Ceturtā un līdz šim atzītākā teorija izskanēja 1975. gadā: savulaik Zemē ir ietriecies liela izmēra – Marsa lieluma – objekts, un šī trieciena rezultātā radušies atlūzu gabali ir izveidojušies par Mēnesi.
Cilvēka dzīve ir atkarīga no dažādiem pakalpojumiem, ko mums sniedz apkārtējā vide. Viens no šiem pakalpojumiem ir apputeksnēšana, bez kuras daudzu pārtikas produktu audzēšana būtu grūti iedomājama. Bites ir cilvēkam labi zināms kukainis jau izsenis, taču mainoties pasaulei mums apkārt mainās arī bišu dzīve. Laboratorijā turētu medus bišu dzīves ilgums sarūk uz pusi. Ko tas nozīmē biškopjiem un ko zinām par savvaļas apputeksnētāju veselību, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asociētais profesors, Augsnes un augu zinātņu institūta vadošais pētnieks Jānis Gailis un biškopis Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Andrejs Briedis.
Nav otra tāda dzīvnieka kā cilvēks, kas spētu tik ātrā laikā apdzīvot planētu tik daudzskaitlīgi un intensīvi, vienlaikus pakļaujot sev teju visus dabas resursus. 15. novembris bija diena, kad cilvēku skaists pasaulē sasniedza jau astoņus miljardus. Tas ir pārsteidzoši, jo vēl pirms 100 gadiem tie nebija pat divi miljardi. Ne pandēmijas, ne bads un kari nav spējuši pēdējā gadsimta laikā apturēt šo straujo pieaugumu. Kamēr Āzijā, Āfrikā un atsevišķās Dienvidamerikas valstīs iedzīvotāju skaits aug, rietumvalstis noveco. Ko tas nozīmē nākotnes sabiedrībai? Vai mūsu planēta spēj uzturēt tik milzīgu cilvēku skaitu un kāds ir noskaņojums sabiedrībās, kur ir lielākais iedzīvotāju skaits pasaulē? Vai pārapdzīvotība ir risks un reāla problēma, vai sociālā un vides sistēma tiks galā ar tik lielu cilvēku skaitu, vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš un politoloģe, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.
Cilvēka organisms sastāv no miljardiem šūnu - mikroskopisku organismu, kuri savā starpā veido savu sociālo dzīvi. Lai tik sarežģīts organisms kā cilvēks spētu funkcionēt, šūnām ir jāspēj sadarboties. Līdzīgi kā cilvēku saziņā, arī šūnas sadarbojas. Kā šūnas sazinās savā starpā, par ko tās "runā" un kā šajā organisma šūnu komunikācijā izpaužas svešās šūnas, piemēram, vēža šūnas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve, bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadošā pētniece, kura šobrīd atrodas Bostonā (ASV) kā Fulbraita stipendiāte, un Una Riekstiņa, medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore farmācijā. "Pirmais, kas jāsaprot, ka mūsu šūnas nav vienpatņi. Ja mūsu šūnas būtu vienpatņi, mēs nevarētu eksistēt. Līdz to, lai mūsu organisms varētu eksistēt, mūsu šūniņām ir jābūt kā sabiedrībā, visu laiku jākomunicē, viņam visu laiku jāsaņem signāli, jāatbild uz signāliem," skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve. "Ja mēs runājam par šūnu sarunām, mēs varam runāt par diviem līmeņiem: viens līmenis ir šūnu savstarpējās sarunas, otrs līmenis, kas šūnā iekšā notiek. Tāpat kā mums, cilvēkiem, ir mūsu iekšējie dialogi un komunikācija ar apkārtējo vidi, tieši tāpat arī mūsu šūnām ir savi iekšējie dialogi, un arī komunikācija apkārt." "Mēs esam daudzšūnu organismi un mēs kā organisms varam pastāvēt tikai tādēļ, ka šūnas spēj koordinēti rīkoties, un šī komunikācija palīdz arī koordinēt šo rīcību - mums kā cilvēka organismam nodod signālus - mēs varam elpot, pārstrādāt enerģiju, kustēties, vairoties, mīlēt, izgaršot kaut ko. Tas viss ir šūnu komunikācijas rezultāts," pieblist Una Riekstiņa. "Atcerējās vēl vienu fantastisku šūnu komunikāciju piemēru. Pie dzimšanas, kad embrijam ir izveidojusies un nobriedusi elpošanas sistēma, kas ir pēdējā sistēma, kura vajadzīga, lai bērns varētu piedzimt. Visa savstarpējā šūnu komunikācija notiek - tiek padod signāls specifiskām šūnām, kas savukārt tālāk jau nodod signālu uz dzemdes sieniņu, kur savukārt dzemdes sieniņas muskuļi sapratīs - ā, tagad būtu laiks kontrahēties. Šāda vesela kaskāde ar komunikāciju, tas ir gandrīz kā nokoordinēt un uzrīkot dziesmu svētkus. Tagad es nododu informāciju te, te un te un kā tas viss mainās. Tas ir fantastisks piemērs šūnu komunikācijai," atzīst Inese Čakstiņa-Dzērve. Lai šūnas savstarpēji sarunātos un saprastos, vai ir kaut kāds koordinators, kas to sarunu diriģē, vai tomēr pašas šūnas spēj tik ļoti organizēties un saprasties, lai nav tā, ka pēkšņi visas runā vienlaikus vai pēkšņi klusē visas, kā tas dažreiz cilvēkiem gadās. vairāk saistīts ar neiroloģiju, ar smadzenēm. "Katrai šūnai ir specializācija. Tas mums ir ielikta šī programma organisma attīstības laikā, kā mums izveidoties embrijam un embrijā tālāk, veidojoties orgānu sistēmām, katrai jau ir ielikta programma, ko šī šūna darīs ļoti specializēti. Varētu teikt, ka šūnas jau sadalās pēc profesijām un tad katra rīkojas atbilstoši savai specializācijai. Piemēram, nekad no muskuļu šūnas negaidīs to, ko dara smadzeņu šūna," norāda Una Riekstiņa. Savukārt kā piemēru šūnu komunikācijas traucējumam Inese Čakstiņa-Dzērve mim multiplo sklerozi. "Labs piemērs, kur šūnu komunikācijas traucējumi tiešām ir vizuāli redzami, ir diezgan drausmīga slimība - multiplā skleroze. Šūnas nevar nodot šo komunikāciju, un tāpēc arī cilvēkam ir šie klīniskie simptomi, ka ik pa laikam ir daļēja paralīze vai nekontrolētas kustības sākumā, kas beigās noved pie pilnīgas paralīzes. Tas ļoti smags gadījums, kurā mēs redzam, ja šūnas nekomunicē tā, kā tām jākomunicē, pie kā tas viss var novest," atzīst Inese Čakstiņa-Dzērve. Pētījums par lepras baktēriju lietderību aknu bojājumu ārstēšanā Interneta vietnē „ScienceDaily”, kur publicē pasaules vadošo universitāšu un pētniecības centru ziņas par jaunākajiem atklājumiem zinātnē, veselībā, vidē, tehnoloģijās un citās jomās, nesen laists klajā raksts par to, ka Edinburgas universitātes pētnieki ir atklājuši senas infekcijas slimības lepras baktēriju pozitīvo ietekmi uz aknu darbību. Vai tas nozīmē, ka nākotnē ar lepras baktērijām varēs ārstēt aknu bojājumus, vaicāju infektoloģei un hepatoloģei, Rīgas Stradiņa universitātes profesorei Angelikai Krūmiņai. Pirms skatām sīkāk šo jaunatklājumu, neliels dosjē par lepru, jeb kā to agrāk dēvēja – spitālību. Tā skar ādu un perifēro nervu sistēmu, tās simptomi attīstās lēni, un lepras slimnieks var gadiem ilgi dzīvot nenojaušot, ka ir sasirdzis ar šo kaiti. Lepru mēdz dēvēt arī par Hansena slimību, par godu norvēģu ārstam Gerhardam Armaueram Hansenam, kurš pirms 150 gadiem atklāja lepras izraisītāju baktēriju. Ar lepru arī nevar inficēties, sarokojoties vai sēžot līdzās šīs slimības pacientam, to nevar dabūt seksuālo kontaktu ceļā un māte dzemdējot, šo kaiti nevar nodot savam bērnam. Pasaulē ik pa laikam parādās jauni lepras gadījumi, un mūsdienās visbiežāk tas notiek piecās valstīs, norāda Angelika Krūmiņa. Tās ir Indija, Brazīlija, Indonēzija, Nepāla un Bangladeša. Latvijā - Baltijas valstīs pēdējais leprozorijs atradās Latvijā un tas darbojās Laidzes pagastā. Pacientu trūkuma dēļ tika slēgts 2007. Gadā. Rakstā interneta vietnē „ScienceDaily” teikts, ka Edinburgas universitātes Reģeneratīvās medicīnas centra speciālisti eksperimentējot laboratorijas apstākļos ar dzīvniekiem ir konstatējuši, ka baktērija, kura izraisa lepru, šūnu līmenī spēj ietekmēt bojātas aknas un palielināt šī orgāna reģenerāciju jeb atjaunošanos. Atklājumu vērtē infektoloģe un hepatoloģe Angelika Krūmiņa. Edinburgas Universitātes speciālisti pauž domu, ja lepras baktērijas palīdz aknām atjaunoties un vienlaikus nerada negatīvas sekas laboratorijā esošajiem dzīvajiem dzīvniekiem, tad, iespējams, nākotnē šo pētījumu varētu izmantot, lai izstrādātu drošāku ārstniecisko metodi, kas atjauno novecojošas aknas un atjauno to bojātos audus
Kad runājam par Latvijas vēsturi, ar sabiedrības inteliģenci nereti saprotam politiķus, zinātniekus, radošo profesiju pārstāvjus un juristus. Latvijas valsts idejas nesēju vidu ir arī mazāk zināma sabiedrības daļa, proti, armijas virsnieki. Klajā nākusi vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata, kas šoreiz veltīta latviešu virsniekiem Krievijas impērijas armijā līdz Pirmajam pasaules karam. Kāda bija šo virsnieku loma Latvijas valsts izveidē un kādi bija motīvi, karot Krievijas impērijā? Pētījumam par latviešu izcelsmes virsniekiem Krievijas armijā Ēriks Jēkabsons sācis vākt materiālus jau studiju laikos, jau iepriekš viņu interesējuši latviešu tautības virsnieki visās armijās - īpaši Latvijas, Vācijas, Krievijas arī ASV armijā. Tagad "mūža pētījums" rezultējies apjomīgā izdevumā. Plašāk stāsta Ēriks Jēkabsons. Latviešu dzīve 19. - 20. gadsimta mijā ASV un Austrālijā Apstākļi šādā jaunuzņemtā zemesgabalā diezgan apgrūtinoši, piemēram, vārīšanu un cepšanu izdara uz atklāta nometnes uguns, kur čuguna traukos to saberot ar karstiem pelniem un oglēm, tā par dzīvi Austrālijas mūžamežos pagājušā gadsimta 30. gados rakstīja tur dzīvojoša latviete. Cik daudz informācijas ir līdz šim zināms par tā sauktajiem veclatviešiem, kuri devās uz Austrāliju un ASV pagājušā gadsimta sākumā, kādi bijuši viņu piedzīvojumi un kādas pēdas viņi atstājuši vēsturē? Tāpat kā citi laimes un piedzīvojumu meklētāji, arī latvieši pagājušā un aizpagājušā gadsimtu mijā gan labākas dzīves meklējumos, gan mūkot no karadienesta, gan meklējot reliģisko brīvību devās uz Kanādu, Austrāliju, Ziemeļ- un Dienvidameriku, saka Viskonsinas Universitātes asociētais profesors Andris Straumanis, kuru uzrunāju, lai uzzinātu ko vairāk par tiem latviešiem, kas atstājuši pēdas vēsturē kā dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji. Plašāk zināmie ir Stāmerienā dzimušais Edvards Liedskalniņš, kurš uzbūvēja koraļļu pili, dundadznieks krokodilu Harijs, jeb Arvīds Blūmentāls – Austrālijas krokodilu mednieks, un Rīgā dzimušais Aleksandrs Laime – pirmais cilvēks pasaulē, kurš kājām sasniedza pasaulē augstāko ūdenskritumu Venecuēlā. Neliels ieskats vēl par citiem latviešiem, kuri ir iegājuši vēsturē ar saviem piedzīvojumiem.
Savvaļas dzīvnieku un cilvēku attiecības vienmēr ir bijušas līdzatkarīgas un ne reti arī konfliktējošas, īpaši, jau runa ir par plēsīgiem dzīvniekiem. Cilvēks un plēsējs kāro vienu un to pašu medījumu, bet plēsēji nerespektē cilvēku novilktās robežas. Vilki, lūši, lāči - nevienam vien lauksaimniekam tie ir radījuši raizes un senatnē arī lielas bailes. Cīniņš ar plēsējiem cilvēku mudinājis pat atsevišķās vietās atbrīvoties no šiem dzīvniekiem pilnībā. Kādas tam ir bijušas sekas, kāpēc dabai vajag plēsējus un kāda loma dabā ir tādam dažkārt traucējošam dzīvniekam kā bebrs, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zoologs, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte Tas, ko lauva, žirafe vai eksotisks kukainis apēd savvaļā, ir atkarīgs no barībās pieejamības un prasmēm to sagādāt. Nebrīvē dzīvojošiem savvaļas dzīvniekiem barība sev nav jāgādā, taču aprūpētājiem ir jānodrošina savvaļai līdzīgs uzturs. Kā tas notiek Rīgas Zooloģiskajā dārzā, ko zvēri ēd, esot tūkstošiem kilometru attālumā no savas dabiskās dzīves vietas? Nedēļas laikā tiek apēstas 15 - 20 tonnas dažādas barības - gaļa, siens, augļi dārzeņi un granulas - tāda izskatās Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte. Lai dzīvnieku nodarbinātu un padarītu tam interesantāku laiku, nereti barība tiek ieslēpta kādā dobumā, vai kastē, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas daļas pārstāvis Māris Lielkalns. Palūkosimies sīkāk, kādiem dzīvniekiem un kas konkrēti tiek dots. Vai zinājāt, ka banāni nebūt nav ierastākā pērtiķu barība un svētdiena lielajiem plēsējiem ir atslodzes diena? Par Rīgas zooloģiskā dārza dzīvnieku barību runājam bridējputnu flamingu mājā, kuri ieraksta laikā galvu iegremdējuši baseinā šūpo savu kaklu kā izkapti uz lauka un tādejādi ar knābi filtrē barību. Zīdītāji, abinieki un putni, kas pārtiek no kukaiņiem, ēd vietējo barību, tas ir, pašā zooloģiskajā dārzā šo dzīvnieku vajadzībām tiek audzēti kukaiņi. Māris Lielkalns stāsta, ka gada laikā tiek izaudzēti ap 100 kg kāpuru un kukaiņu un attiecībā pēc dzīvnieka lieluma tie tiek kalibrēti pēc izmēriem. Savukārt lielie plēsēji - lauvas un tīģeri - tiek baroti ar liellopa, vistas un truša gaļu. Māris Lielkalns vēlreiz atgādina, ka dzīvnieki zoodārzā tiek uzraudzīti, lai tie saņemtu atbilstošu barību un tāpēc apmeklētājiem nevajag censties mest pār žogu pārtiku, lai pabarotu, viņuprāt, izsalkušo zvēriņu, vai pievilinātu to sev tuvāk. Atcerēsimies, ka 2018. gadā pēc tam, kad daži "labdari" bija sabarojuši ziemeļbrieža mazuli ar čipsiem, tas lielās mokās nomira, un vēl pirms tam aizgāja boja lauku sētas kazlēni, kurus apmeklētāji bija pacienājuši ar baltmaizi.
Tādi sabiedrības satricinājumi kā Covid-19 tuvinājuši zinātni ikdienas cilvēkam. Pievēršamies tehnoloģijām, kas radītas ārkārtas apstākļos Covid pandēmijas laikā, bet varētu būt noderīgas daudz plašāk. Šobrīd inženieri un ārsti plecu pie pleca strādā pie ierīces, kas ļautu monitorēt elpošanas grūtības Covid-19, pneimonijas un citu slimību pacientiem. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes inženierzinātņu doktors, vadošais pētnieks Dmitrijs Bļizņuks, Miega slimību centra vadītājs Artis Svaža un P. Stradiņa liniskās universitātes slimnīcas ārsts-endokrinolgs Svjatoslavs Kistkins.
Mēs daudz pēdējā laikā runājam par resursiem un to ilgtspējīgu pārvaldību, proti, tos iegūt un patērēt tā, lai resursu pietiktu arī nākamajām paaudzēm. Bet ko īsti nozīmē apsaimniekot resursus, kas pieder mums visiem? Absolūtais vairums dabas resursu pieder mums visiem - gaiss, ko elpojam, okeāns, kurā zvejojam, meži, zemes dzīles, zālāji un tā joprojām. Taču, vai atbildība par šiem resursiem un to izmantošana savam labumam pasaulē ir sadalīta godīgi*, vērtē pētnieki - Latvijas Universitātes lektors Elgars Felcis un Latvijas Universitātes docents Renārs Felcis. * Latvijas Zinātnes padomes projektā „Gatavi pārmaiņām? Kopīgo dabas resursu ilgtspējīga pārvaldība (Nr. lzp-2019/1-0319)" gūtās atziņas.
Kopš Parīzes klimata līguma parakstīšanas ir pagājuši septiņi gadi. Pa šo laiku pasaule ir piedzīvojusi graujošus temperatūras rekordus, vairākas dabas katastrofas, Covid pandēmiju un bruņotus konfliktus. Šajos turbulentajos apstākļos valstīm ir jāturpina sarunas, kā pielāgoties klimatam, kas tik strauji mainās. Kur gan labāk par to runāt, ja ne kontinentā, kuru šīs izmaiņas skar visai skarbi. Šogad klimata samits notiek Āfrikā - zīmīgi, ka tieši šis kontinents šobrīd izteikti cieš no klimata pārmaiņām un to radītās nevienlīdzības. Aptuveni 60% Āfrikas iedzīvotāju iztiku gūst nozarēs, kas ir pilnībā atkarīgas no klimata, piemēram, lauksaimniecība. Vai Āfrika uzņemsies līderību klimata pārmaiņu risināšanā un kas sagaidāms tuvākajā nākotnē klimata jautājumu risināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs vides zinātņu doktors Jānis Brizga.
Parasti, tuvojoties valsts svētkiem, daudz runājam par to, kā tika dibināta valsts un kādi bija tās lielākie izaicinājumi. Taču cik daudz zinām par to, kāda bijusi sieviešu loma Latvijas politikā 20. gadsimta sākumā un kādas vispār bija sieviešu tiesības, runājot par politiku un dažādām sabiedriskās dzīves aktualitātēm? Sievietes politikā aizvien nav pārstāvētas tikpat kuplā skaitā kā vīrieši, taču vēl pirms simt gadiem sieviete-politiķe bija nudien izņēmums. Kāda ir sieviešu politiķu vēsture Latvijā? Par to stāsta jaunākā Inetas Lipšas grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922-1934". Ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. "Doma, rakstot šo grāmatu, bija skatīt tieši saeimu vēsturi no 1922. gada līdz 1934. gadam," raidījumā Zināmais nezināmajā norāda Ineta Lipša. "Satversmes sapulci ievēlēja 1920. gadā un tajā strādāja sešas sievietes deputātes. 1922. gadā ir pirmās Saeimas vēlēšanās un tajā neievēl nevienu sievieti. Seko 2. Saeimas vēlēšanas 1925. gadā, atkal nevienu sievieti neievēl, 3. Saeimas vēlēšanās 1928. gadā - atkal nevienu. Tad beidzot 1931. gadā 4. Saeimā ievēlēja Demokrātiskā centra politiķi Bertu Pīpiņu. Lielais jautājums bija – kāpēc tā, kas mainījās no Satversmes sapulces 1920. gadā līdz 1922. gadam, kad neviena vairs nebija gana atzīstama, lai tiktu ievēlēta par deputāti. Tas bija galvenais jautājums, kāpēc es nolēmu, ka ir vērts skatīties latviešu sieviešu starpkaru politiskās vēstures stāstu." "Galvenais klupšanas akmens, kas sieviešu politiskajā darbībā tika iemests no Satversmes sapulces deputātiem, protams, viņiem nezinot to, neiedomājoties, kā tas ietekmēs tieši sieviešu ievēlēšanu, bija tas, ka viņi grozīja vēlēšanu principu," skaidro Ineta Lipša. "Respektīvi, Satversmes sapulci Latvijas pilsoņi vēlēja, tā saukto negrozāmo deputātu kandidātu sarakstu principu izmantojot. Tas nozīmē, ka iedzīvotājs aizgāja uz vēlēšanu iecirkni, un viņam bija n-tie kandidātu saraksti, viņš vienu paņēma un to pašu iemeta bez svītrošanas, bez plusiņu likšanas sarakstu urnā. Tie ir negrozāmie saraksti, un šādā kārtībā sešas deputātes tika ievēlētas. Bet Satversmes sapulces deputāti jau 1921. gada beigās saistībā ar Pašvaldību vēlēšanu likumu un Pilsētu domju vēlēšanu likumu mainīja šo principu uz grozāmu deputātu kandidātu sarakstu. Tas nozīmē, ka, līdzīgi kā mūsdienās, pilsoņi drīkstēja svītrot kandidātus, bet atšķirībā no mūsdienām viņiem bija vēl lielākas iespējas - viņi katra izsvītrotā deputāta kandidāta vietā varēja ierakstīt jebkuru deputāta kandidātu no visiem vēlēšanu kandidātu sarakstiem, kas attiecīgajā apgabalā balotējās." Latviete Skaidrīte Darius – viena no pirmajām sievietēm programmēšanā "Manā laukā, kur es varēju atļauties, sievietēs mēs varējām atļauties algot 70. gadā. Līdz tam laikam vienmēr bija vīrieši," tā pirms diviem gadiem attālināti ierakstītā intervijā teica Skaidrīte Darius no Austrālijas. Viņas vārds ir ierakstīts latviešu tautas deju vēsturē, jo Skaidrīte bijusi horeogrāfe vairāk nekā 100 dejām, dibinājusi un ilgus gadus vadījusi Kanberas tautas deju kopu “Sprigulītis”, iestudējusi 10 deju lieluzvedumus, 2018. gadā iecelta par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāju. Un tā ilgi varētu turpināt uzskatīt viņas nopelnus latviešu tautas deju popularizēšanā, taču tikpat izcila kā horeogrāfe Skaidrīte arī ir matemātiķe. Savulaik strādājusi Austrālijas Nacionālās universitātes Datoru nodaļā, informācijas tehnoloģiju uzņēmuma "IBM" ietvaros apstrādājot grāmatvedības programmas. Tie bija pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi, laiks, kad darbu šādās tehniskas jomās piedāvāja tikai vīriešiem. Novembra sākumā Skaidrīte Darius atzīmēja 95 gadu jubileju, tāpēc raidījumā piedāvājam ieskatu viņas karjerā tehnoloģiju jomā laikā, kad tā bija vīriešu pasaule. Par Skaidrīti Darius stāsta "Riga TechGirls" komunikāciju un partneru vadītāja Laima Bauere, kura vairakkārt ir kontaktējusies ar Skaidrīti un ierakstījusi viņas dzīvesstāstu. Laimas Baueres sarunu ar Skaidrīti Darius var noskatīties youtube kanālā.
Zinātne ir bijusi pārmaiņu virzītājspēks visos laikos. Dzelzs priekškara aizsegā Padomju Savienībā norisinājās daudz slepenu darbību, par kurām arī mūsdienās zinām maz. Spiegošana bija viens no veidiem, kā režīms varēja būt lietas kursā par rietumos notiekošo. Aplūkojam specifisku lappusi PSRS vēsturē - zinātniskā un tehnoloģiskā spiegošana. Vai zinātne nepazina robežas arī tolaik un kādi slepeni izlūkošanas braucieni uz rietumiem notika tolaik? Kādas tehnoloģijas, preparātus un zināšanas padomju zinātnieki atveda atpakaļ? Stāsta ķīmiķis, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Padomju režīma represijas pret zinātniekiem Latvijai nonākot padomju varas gūstā 1940. gadā, sākās plašas represijas pret inteliģenci, un tās vidū bez šaubām bija zinātnieki. Ja vien zinātnieki nebija kreisi noskaņoti, tiem klājās grūti. Sarunā ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri aplūkojam dažādos okupācijas periodus Latvijā un kā tie uz ceļiem nospieda zinātnes pārstāvjus. Sākam ar pirmo padomju okupācijas periodu. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā attiecībā pret zinātniekiem atkal pastāvēja princips, ka cilvēkus represēja viņu politiskās vai sabiedriskās darbības dēļ, un rases dēļ - ebrejus. Daudzi zinātnieki nonāca apcietinājumā, Salaspils koncentrācijas nometnē vai krita karā. Otrā pasaules kara beigās un pēc kara visā Padomju Savienībā, arī Latvijā, bija vērojams zināma liberālisma jeb ideoloģiska atslābuma periods, kad attieksme pret inteliģenci šķietami kļuva pielaidīgāka, ļaujot runāt un darīt vairāk. Latvijā tāda attieksme bija ļoti aktuāla, jo trūka mācībspēku, kas pasniegtu augstskolās. Taču šis tā saucamais liberālisms bija ļoti relatīvs, drīz vien situācija mainījās, un varas groži Padomju Savienībā tika pievilkti ciešāk, arī attieksmē pret zinātniekiem. Laika posmā no 1949. līdz 1952. gadam zem sitiena nonāca nu jau arī bijušie sociāldemokrāti un citi zinātnieki, kuri bija spējuši kaut kā noturēties akadēmiskās pozīcijās, bet kurus apsūdzēja iepriekšējos grēkos - par darbību neatkarīgās Latvijas laikā vai vācu okupācijas laikā. Piemēram, matemātiķim Kārlim Zaltam tieši saistībā ar aktīvo publicistiku 20.-30. gados par etnogrāfiju un folkloru vēlāk neļāva darboties Latvijas Zinātņu akadēmijā. Juristu Pēteri Mucenieku 1944. gada novembrī apstiprināja par Lauksaimniecības akadēmijas katedras vadītāju, bet dažus mēnešus vēlāk apcietināja un izsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu par to, ka vācu okupācijas laikā viņš bija darbojies zemes pašpārvaldē. Un vēl - Daina Bleiere sarunas iesākumā teica, ka pirmās padomju okupācijas laikā no zinātnieku aprindām ar varu izteiktāk sadarbojās lauksaimnieki un biologi. Pēc Otrā pasaules kara tieši viņi piedzīvoja represijas, un saistībā ar Trofima Lisenko mācības ieviešanu sākās vajāšanas pret ģenētiķiem.
Viena trešdaļa no saražotās pārtikas pasaulē tiek izmesta. Tas ir neticams apjoms, īpaši apzinoties, ka daļa šīs pārtikas ir ceļojusi tālu ceļu, audzēta, izmantojot daudz resursu un galu galā ir gana dārga. Viens no šādiem produktiem ir ogas - gardas, veselīgas, bet sezonālas un ātri bojājas. Diemžēl tonnām vērtīgo produktu nonāk izgāztuvēs pat nesasniedzot pircēju. Industrija jau sen meklē veidus, kā paildzināt ogu mūžu. Pašmāju zinātnieki radījuši dabisku pārklājumu, kas varētu palīdzēt. Ar pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Rūpnieciskās mikrobioloģijas un pārtikas biotehnoloģijas laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Pāvels Semjonovs un un šī paša institūta zinātniskais asistents Sergejs Koļesovs. Ogas Latvijas purvos Purva augsne, kas ir pārmitra un barības vielām nabadzīga, ļoti patīk dzērvenēm un lācenēm, kā šīs ogas ir piemērojušās videi purvā un kāpēc ziedoši lāceņu ceri vēl neliecina par bagātīgu ogu ražu, skaidro purva eksperte, bioloģijas zinātņu doktore Māra Pakalne. Dzērvenes, brūklenes, mellenes un zilenes ir ogas, kas aug purva malās. Vēl pie ēdamajām ogām, kas aug purvā, jāpieskaita vistenes - nelielas apaļas melnas podziņas pielipušas pie kāta, kuru klāj egļu skujām līdzīgas lapiņas, bet tās gan vairāk sastopamas purva malās, uzskaitot šajā biotopā atrodamās ogas, teic Māra Pakalne. Sfagnu sūnas, kūdra un mitrums - faktori, kas veido purvu ir arī pateicīga vide minētajām ogām. Bet lācenes, sauktas arī par šķomenēm, šķovenēm vai mīklenēm - dzintarzeltainās un medainu garšu apveltītās ogas, ne vienmēr dodas rokā pat rūdītam šī garduma lasītājam un pēdējos gados nākas dzirdēt no ogotājiem, ka lācenes purvos iet mazumā.
Vēsture ir parādījusi, ka sacensība dažādās ar politiku it kā nesaistītās jomās var būt lielisks diplomāts vai tieši skatuve, kur notikt politiskajai cīņai bez pašiem politiķiem. Kosmoss, olimpiskās spēles un šahs - jomas, kurās sacensības starp spēlētājiem ir arī sacensība starp valstīm, režīmiem un varas grožiem pasaulē. Šoreiz pievēršamies šķietami mierīgajai un statiskajai šaha spēlei, politikai un kaislībām tajā. Stāsta šaha turnīru organizētājs Andris Tihomirovs. Kosmosa stacijas „Mir” loma politikā Kamēr uz zemes noritēja skandāli un sāncensība dažādās sfērās starp bijušām Austrumu un Rietumu bloka valstīm, tikām nosacīta draudzība pastāvēja kosmosā, proti, Krievijas orbitālajā stacijā „Mir”, kas darbojās 15 gadus. Tur kopā strādāja gan krievu, gan amerikāņu, gan ari citu valstu astronauti. Protams, ka konkurence valdīja arī kosmosa izpētē. Kopš pagājušā gadsimta 50. gadu nogales, kad sākās izplatījuma iekarošana, sākās arī ASV un Padomju Savienības regulāri pierādījumi, kurš pirmais un kurš pārāks šajā jomā.
Latvijai nav savu lielo raķešu, astronautu un lielo kosmosa izpētes centru, taču arī Latvijā astronomijai ir spēcīgas tradīcijas. To apliecina arī Latvijas Universitātes Astronomijas observatorija, kurai šogad ir simtā jubileja. Pulksteņu istaba, Frīdriha Candera instrumenti, zvaigžņu globuss un vesels lērums citu, senu astronomijas instrumentu - tie visi glabājas Latvijas Universitātes telpās un stāsta par astronomijas zinātnes dzimšanu Latvijā. Kas LU Astronomijas observatorijā dažādos laikos novērots un kas tajā skatāms mūsdienās, stāsta LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze Gunta Vilka. Simtgadē atklāts Astronomijas vēstures muzejs bijušajās Astronomijas observatorijas telpās, LU ēkā Raiņa bulvārī 19. "Tajā pašā dienā mēs saņēmām Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vēstuli par to, ka ekspozīcijas sastāvā esošā pulksteņu istaba ir novērtēta kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis," skaidro Gunta Vilka. Kā būtiskākos muzeja apskates objektus Gunta Vilka min tieši pulksteņu istabu, kas ir pirmais un galvenais objekts. Tāpat tie ir priekšmeti, kas palīdzēja astronomiem darbā - lielāki, mazāki teleskopi, mērinstrumenti, kā arī meteorītu kolekcija un liels zvaigžņu globuss, kurš observatorijā atradies kopš tās pirmajiem gadiem. Šobrīd gan globusu restaurē, Gunta Vilka cer, ka tas drīz atgriezīsies ekspozīcijā un būs kā otrs lielākais objekts. Meteorologa darbs senatnē Laikapstākļi mums visriņķī ir bijuši vienmēr, un arī senatnē cilvēki novērojuši, ka saulainām dienām seko lietainas, ka pēc siltuma un karstuma nāk vēsums un sals. Liecības par meteoroloģiskiem novērojumiem mēs varētu atrast jau senajās civilizācijās - Senajā Ēģiptē, Divupē, Ķīnā un Indijā. Tiesa, tolaik daudzi procesi skaidroti caur mitoloģisko un reliģisko prizmu, zinātnes tur bijis mazāk. Kad tad vairāk parādās zinātnisks redzējums par laikapstākļiem, par to stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa.
Zivis ir tik atšķirīgs organisms no mums, cilvēkiem, tomēr tās apdzīvo šo planētu daudzskaitlīgāk un arī senāk. Zivis izsenis ir bijušas cilvēku uzturs un arī apbrīnotas, jo reti kurš organisms spējis tik unikāli pielāgoties dzīvei uz zilās planētas, kā zivis. Zivis mīt uz šīs planētas krietni ilgāk nekā sauszemes iemītnieki, taču cik senas ir Baltijas jūras zivis un kādus seno zivju atradumus mums sniedz Devona laika atsegumi? Iepazīstam zivju evolūciju! Skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta "BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu katedras vadītājs Ervīns Lukševičs. Zivis seno cilvēku uzturā Līdakas, plauži, sami, zandarti, sapali – tās bija zivis, kas dominēja ēdienkartē pirms desmit un astoņiem tūkstošiem gadu to cilvēku uzturā, kas dzīvoja pie Burtnieku un Lubānas ezera, un tagadējā Ventspils un Tukuma novadā. Tas ir dabiski un saprotami, ka zivis bija vienas no pamatuztura sastāvdaļām, jo tolaik cilvēki iekārtoja apmetnes upju un ezeru tuvumā, ūdenstilpnes bija bagātas ar zivīm un zivis bija vieglāk noķert nekā nomedīt alni vai mežacūku, tā, runājot par sendienu uzturu, skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, antropoloģe Gunita Zariņa. Pētot arheoloģiskajos izrakumos uzietos cilvēku kaulus, konstatēts, ka arī bērni tad, kad atšķirti no mātes krūts ir diezgan daudz baroti ar zivīm. Grūti pateikt, kā tieši akmens laikmeta cilvēki gatavojuši zivis, droši vien vienkāršākais veids bijis tās cept ugunskurā, taču izpētot senās keramikas lauskas, tajās ir atrastas zivju paliekas, kas liecina, ka zivis ir gatavotas arī traukos, atzīst Gunita Zariņa. Savukārt runājot par paņēmieniem zivju ķeršanā, arheoloģiskajos atradumos ir bagātīgs klāsts ar harpūnām, āķiem, murdiem, žebērkļiem. Piemēram, „(..) Sārnate bija pirmā neolīta apmetne Latvijā, kurā atrada lielāku skaitu koka priekšmetu - vienkoča laivas fragmentu, airus, lokus, šķēpus, tīklu, pludiņus no priežu mizas, zušu duršanas ierīces un skalu murdus.” Tā apjomīgajā izdevumā "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata" raksta LU Latvijas vēstures institūta vadošās pētniece Ilga Zagorska. Viņa arī stāsta par senajiem zvejas rīkiem. Interesants ir fakts, ka gan vidējā gan vēlajā akmens laikmetā ar zivju ķeršanu nodarbojās gan vīrieši, gan sievietes. Par to liecina apbedījumos atrastie makšķerāķi, kas bija ievietoti kapā līdzās sievietei.
Nobela prēmija piešķirta zviedru paleoģenētiķim Svantem Pēbo. Viņš pētījis seno cilvēku genomu, nākot klajā ar ļoti interesantiem atzinumiem par neandertāliešiem un Homo Sapiens. Ko zinām par mūsu priekštečiem? Ko esam mantojuši no cilvēkiem, kas šo planētu apdzīvoja cilvēces pirmsākumos? Vai pētot seno cilvēku genomu, varam ko būtisku uzzināt arī par mūsdienu cilvēka fizioloģiju, skaidro antropoloģe Aili Marnica un Rīgas Stradiņa universitātes emeritētā profesore Erika Nagle. 67 gadus vecais Pēbo, kurš ir viens no paleoģenētikas dibinātājiem, sekvencējis neandertālieša genomu un atklājis hominīnus denisoviešus. Pēbo pētījumi arī apliecinājuši, ka gan neandertāliešu, gan denisoviešu gēni sastopami mūsdienu cilvēkos. "Parādot ģenētiskās atšķirības starp visiem pašlaik dzīvojošajiem cilvēkiem un izmirušajiem hominīniem, viņa atklājumi sniedz pamatu pētījumiem par to, kas mūs padara unikālus kā cilvēkus," sacīts Nobela prēmiju komitejas paziņojumā. "Šai senajai gēnu plūsmai līdz mūsdienu cilvēkiem ir fizioloģiska nozīme šodien, piemēram, tā ietekmē to, kā mūsu imūnsistēma reaģē uz infekcijām," norādījusi komiteja. Hominīni ir cilvēkpērtiķu un cilvēka dzimtas cilts, kurā apvienotas visas cilvēku sugas pēc nodalīšanās no tuvākās radniecīgās līnijas – šimpanžu cilts. Vienīgā līdz mūsdienām izdzīvojusī hominīnu suga ir saprātīgais cilvēks. Neseni arheoloģiskie atklājumi par Rīgu tās pirmsākumos Arheologi Vecrīgā, Mārstaļu ielā, uzgājuši unikālas atradnes, to vidū grezma keramika un 600 līdz 800 gadu sena trejžuburu dakša. Kāda izskatījās Rīga laikā, kad šī keramika un darba rīki te tika lietoti un kā tie tik ilgi saglabājušies? Nesen publiskajā telpā izskanēja informācija, ka arheoloģiskās izpētes laikā Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, topošajā Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietā, iepriekš neapbūvētajā iekšpagalmā atrastas labi saglabājušās liecības par Rīgas pirmsākumiem. Pēdējo gadu laikā vairākkārt dzirdēts par atklājumiem Vecrīgas ielās, un sarunas iesākumā vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons uzreiz norāda - par atradumiem Mārstaļu ielā nevar runāt ārpus tā konteksta, kas par šī kvartāla vēsturi jau noskaidrots agrāk. 2019. un 2020. gadā līdzās Alberta laukumam, vienai no vissenāk apdzīvotajām vietām tagadējās Vecrīgas teritorijā, pētnieki uzdūrušies trim dažādām aizbērtās senās Rīdziņas upītes krasta līnijām Kalēju ielā 64/66. Savukārt pagājušā gada rudens posmā Vecpilsētas ielā 19 pētnieki simboliski kāpuši ārā no upes aizbēruma, šķērsojuši Alberta laukumu un uzgājuši vērtīgus atradumus - daudz dažādu koka detaļu, guļbūvju fragmentus, liecības par amatniecību, par dzelzs un dzintara apstrādi, aproces, piekariņus, kā arī agrās gotikas mākslas priekšmetu - māla figūriņu jeb stilizētu Svēto Dievmāti ar Jēzus bērnu. Šajā vietā dzīvojuši Rīgas pirmiedzīvotāji - lībieši -, un Dievmātes figūriņa liecina, ka tie bijuši jau kristītie lībieši. Par atradumiem Vecpilsētas ielā 19 Zane Lāce-Baltalksne jau iepriekš iepazīstinājusi šī raidījuma sižetā. Bet šoreiz dodamies vēl mazliet tālāk, uz Mārstaļu ielu 6, un par to, kādus noslēpumus atklājusi šī adrese, turpina Artūrs Tomsons.
Krievijas izvērstā kara darbība Ukrainā no jauna mudinājusi vēsturniekus stāstīt un skaidrot sabiedrībai arī Krievijas vēsturi. Tam veltīta arī konference Latvijas Kara muzeja un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes rīkotā starptautiskā konference, kurā īpaša uzmanība pievērsta tām Krievijas vēstures lappusēm, kas saistītas ar karu, Krievijas varas interesēm un ekspansiju Eiropā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēstures zinātņu doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un vēstures doktors, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs. Andris Šnē norāda, ka konferences pamatdoma ir pievērst sabiedrības, interesentu un pētnieku uzmanību aspektiem, kas saistīti gan ar šodien aktuālo ģeopolitisko situāciju, gan pagātnes notikumiem. Jautājumiem par to, kādas ir veidojušās attiecības starp Krieviju un kaimiņvalstīm varam izsekot jau kopš viduslaiku sākumposma līdz mūsdienām. Tās lielā mērā bijušas balstītas uz ekspansijas modeli, teritorijas paplašināšanu, ietekmes izvēršanu," norāda Andris Šnē. "Protams, tās valstis, kas ir Krievijas pierobežā, kā Baltijas valstis, kā Somija, Polija, Ukraina, tās noteikti tās visciešāk vēstures gaitā, gan viduslaikos, gan jaunajos laikos, saskārušās un izjutušas Krievijas spiedienu un intereses. Lielā mērā pētnieki, kas piedalās konferencē, pārstāv Krievijas pierobežas telpas reģionu." Pētnieks norāda, ka šobrīd daudz diskutē par Krievijas vēsturi un attiecību modeļiem. Juris Ciganovs skaidro, ka referātu caurviju tematika lielākoties saistīta ar to, ka Krievijas ārpolitika, "lai kā Krievijas valsts sauktos, vai tā ir Maskavija, Krievijas impērija vai Padomju Krievija, Padomju Savienība vai Krievijas Federācija, tā ekspansionistiskā nots šīs valsts ārpolitikā nekur nepazūd. Tā ir bijusi vienmēr". "Diemžēl 20. gadsimts un 19. gadsimts šajā jomā ir bijuši vairāk vai mazāk vienādi. Un, lai cik tas bēdīgi nebūtu, 21. gadsimts nesis tādus pašus vēstījumus, ko neviens negaidīja," atzīst Juris Ciganovs. Vēl joprojām turpinās 24.februārī uzsāktā Krievijas atklātā militārā agresija pret Ukrainas valsti un tautu. Pasaule mūsdienās piedzīvo dramatiskas pārmaiņas un jau piemirstās Aukstā kara tēmas ir atgriezušās Eiropas politikas un sabiedrības dienaskārtībā. Diemžēl karš un agresija pret kaimiņu reģioniem nekad nav pazuduši no Krievijas ārpolitikas instrumentu kopuma. Agresīvas ārpolitikas saknes un agrākie Krievijas ekspansionisma un imperiālisma gadījumi meklējami pat agrīnajos viduslaikos. Lai apspriestu plašākus kontekstus un detalizētu ieskatu dažādu Eiropas valstu un reģionu pieredzē, saskaroties ar Krievijas ekspansiju vai okupācijas varu vēstures gaitā, Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte rīko starptautisku zinātnisku konferenci “Karš, ideoloģija un vara: Krievijas ekspansija Eiropā vēstures gaitā”. Konference notiks 2022.gada 3.un 4.novembrī Rīgā, Latvijas Kara muzejā,Konferencē piedalīsies vēstures eksperti un speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Ukrainas. Darba valodas – latviešu un angļu, konferences gaitā tiks nodrošināts tulkojums. Pulvertorņa vēsture Vēstures avotos Pulvertornis jeb kā senāk to sauca – Smilšu tornis pirmo reizi minēts 1330. gadā, kad rīdzinieki pēc zaudētas kaujas, piekāpjoties Livonijas ordenim , dala ietekmes zonas pilsētā un atdod Smilšu torni. Ēkas pagrabā, kur sākās ieraksts ar Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu, redzamie ķieģeļi atbilst 16.- 17. gs. Laika gaitā tornis cietis vairākos militāros uzbrukumos un vairakkārt ticis pārbūvēts, tāpēc no sākotnējām konstrukcijām te vairs nav ne miņas. Vienīgi vieta palikusi, kur reiz šis tornis sargājis Smilšu vārtus, kas savukārt sargāja pieeju pilsētai pa smilšu ceļu, tagadējo Smilšu ielu. Vairāk par būves vēsturi un to, kas no šodienas informācijas ir mīti un kas patiesība, stāsta Dainis Poziņš. Torņa sienās var redzēt iemūrētas lodes, kas reizumis kļūdaini tiek uzskatītas par oriģinālām Ziemeļu kara lieciniecēm, taču tās ir iebūvētas tornī daudz vēlāk, tāpat arī informācija par tā sauktajiem ložu ķērājiem – vairākus metrus bieziem griestiem artilērijas šāviņu uztveršanai – ir maldīga. Nav arī precīzu ziņu, vai torņa pagrabā ir bijis cietums un moku kambari. Iespējams, bet pārbaudītu ziņu nav. Skatot tālāk torņa vēsturi, nonākam pie 19. Gadsimta nogales, kad diezgan bēdīgā paskatā esošo torni savā pārziņā pārņem vācbaltiešu studentu korporācija „Rubonia”. Studenti būvi atjauno un iekārto te savas konventa telpas. Tīrot torni no gružiem, studenti atklāja te lielā daudzumā baložu mēslus, kas palikuši pāri no iepriekšējiem spārnotajiem torņa iemītniekiem. Jauniešiem šis atradums tolaik nesa labu peļņu. Kopš 1919. gada Pulvertornī atrodas Kara muzejs un kopš tā laika gan ēkas saturs, gan tās veidols glabā nozīmīgu daļu mūsu vēstures. Dainis Poziņš, teic, ka 16. gadsimtā toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā bija 25 torņi un šodien tik dažu torņu vietas ir uzminamas vai nelielas atliekas sniedz liecību par tiem, tāpēc Pulvertornis ir rets izņēmums, kas joprojām piesaista cilvēku uzmanību.
Jaunākais Dzīvās planētas ziņojums grauj cerības par bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos - 69% kritums zīdītājiem, reptiļiem, putniem, zivīm u.c. Vienlaikus Eiropā klajā nācis ziņojums par sugām, kuras piedzīvo populācijas uzplaukumu. Vai tas nozīmē, ka centieni glābt dažādas sugas var būt veiksmīgi un kas šajā jomā notiek Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. Lauksaimniecībā kukaiņu atbaidīšanai arvien vairāk izmanto dabiskos repelentus Domājot gan par bioloģiskās daudzveidības, gan cilvēka veselības saglabāšanu, lauksaimniecībā pieaug vēlme izmantot videi saudzīgākus līdzekļus. Tas attiecas arī uz tiem līdzekļiem, kuri kalpo kukaiņu atbaidīšanai, proti, repelentiem. Kā dabiskie repelenti darbojas daudzas augu sugas, un to sastāvdaļas iespējams izmantot gan citu augu kultūru izglābšanai no kukaiņu uzbrukumiem, gan profilaktiskai aizsardzībai – gluži tāpat kā to dara vitamīni. Šobrīd pētījumu par dabisko repelentu iedarbību veic Vides risinājumu institūts. Dažādus kaitēkļu atbaidīšanas paņēmienus jeb repelentus raksturo Vides risinājumu institūta Praktiskās entomoloģijas laboratorijas pētniece Kristīne Berķe-Ļubinska. Repelenti var nākt gan no dzīvās dabas, gan būt sintētiskas vielas un preparāti, bet šajā reizē galveno uzmanību vērsīsim uz vielām, kas tiek iegūtas no dzīvās dabas - no augiem. Tieši par šo tematu līdz nākamā gada novembrim Vides risinājumu institūtā tiek realizēts projekts, lai noskaidrotu, kā konkrētas augu sugas un to aktīvās vielas spētu pasargāt citus augus no kaitēkļiem – kukaiņiem. Taču vai dabiskie repelenti būtu tikai augi, uz šo jautājumu atbild Liene Kienkas, biorafinēšanas daļas vadītāja uzņēmumā SIA “Field and forest”, kas ir konkrētā projekta partneris. Varētu teikt, ka projekts rada veselus divus labumus. Pirmkārt, tiek iegūtas ēteriskās eļļas. Otrkārt, pēc destilācijas pāri palikusī biomasa, piemēram, kumelīšu ziedu galviņas, ķimeņu sēklas, priežu zari tiek izmantoti repelentu veidošanai. Biomasai ir noņemtas nost tikai ēteriskās eļļas, taču tajā joprojām saglabājas daudz aktīvo ķīmisko savienojumu. Un tad nu ar šo biomasu tiek veikta nākamā procedūra - ekstrakcija -, lai ķīmiskos savienojumus dabūtu ārā. Galarezultātā ar šiem savienojumiem tiek izveidots repelents, ko var uzsmidzināt citām augu kultūrām aizsardzībai. Bet pētniecei Kristīnei jautāju, vai līdztekus šādai repelentu ieguvei būtu iespējams arī cits paņēmiens – kad vienā augu kultūrā vienkārši iestādām citu, kas nomāktu nevēlamus kukaiņu uzbrukumus un tādā veidā pirmo kultūru pasargātu? Projektā līdz šim jau noteikti ekstrakcijas apstākļi, lai no priežu, kumelīšu un ķimeņu biomasām iegūtu aktīvos ķīmiskos savienojumus. Paralēli laboratorijas apstākļos notiek lauka apstākļu simulācija. Ar speciālu smidzināšanas iekārtu tiek simulēta insekticīdu smidzināšana uz augiem un pētīta kukaiņu uzvedība - kā tad tie rīkosies, sastopot apstrādātus augus. Tas viss ļautu radīt dabisku repelentu, kas spētu cīnīties ar persiku laputi, siltumnīcu baltblusiņu un kāpostu tīteni, un, kas zina, varbūt arī ar citiem kaitēkļiem.
Nesen raidījumā runājām par makroaļģēm, kuras visai bieži sastopamas izskalotas jūras krastā, šoreiz saruna par mikroaļģēm. Mikroaļģes ir organisms, kas pastāvējis uz šīs planētas no pašiem dzīvības pirmsākumiem. Tās cilvēku rokās pielietotas jau izsenis, taču, kā tas notiek mūsdienās? Vai mikroaļģes var lietot ne tikai uzturā, bet arī gaisa attīrīšanai telpās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro mākslas maģistre Alise Jēkabsone un inženierzinātņu doktore Agnese Stunda-Zujeva. Zebrzivtiņas pētniekiem palīdzēs labāk pētīt aizkuņģa dziedzera audzēja terapiju Zebrzivis – nelielas karpu dzimtas zivtiņas, kuras savu nosaukumu ieguvušas, pateicoties horizontālām tumšām svītrām uz visa ķermeņa, kas atgādina zebru krāsojumu. To dzimtene ir Dienvidaustrumāzija, bet tās ir izplatītas un viegli uzturamas akvāriju zivis. Un jau pirms aptuveni 40 gadiem šīs peldošas radībiņas sāka izmantot medicīniskiem pētījumiem, jo izrādās, tām gēnu līmeni ir daudz kas kopīgs ar cilvēku. Tāpēc arī Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, pateicoties kompānijas «MikroTik» ziedojumam, kuru administrē Latvijas Universitātes fonds, šobrīd notiek gatavošanās šo zivju iekārtošanai laboratorijā, lai nākamā gada sākumā varētu sākt pētījumus, kas ļautu piemērot labāku zāļu devu un veidu aizkuņģa dziedzera audzēja gadījumā. Par to, kā notiks šie pētījumi un kāpēc zebrzivtiņas ir labāks pētījumu objekts, salīdzinot ar laboratorijas pelēm, stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošais pētnieks Vadims Parfejevs. Zebrzivtiņas ir pateicīgāks pētījumu materiāls, piemēram, salīdzinot ar laboratorijas pelēm. Pirmkārt, pētījums aizņem mazāk laika, salīdzinot ar ierasto peļu modeli, atbildi par to, cik jūtīgas ir šūnas pret zālēm, var iegūt daudz ātrāk. Finansiāli pētījums ir ekonomiskāks, jo šīs zivtiņas ir vieglāk uzturēt, nekā laboratorijas grauzējus un, pats galvenais, kā jau sākumā tika minēts, zebrzivtiņu šūnas ir daudz līdzīgākas cilvēka šūnām. Tāpēc atbilde par kāda medikamenta pielietošanu ir daudz precīzāka un konkrētāka. Zebrzivtiņas pētniekiem var palīdzēt labāk saprast un izpētīt ne tikai aizkuņģa dziedzera audzēja terapiju, bet arī jautājumus par audu atjaunošanu
Banku krīzes atsaucas uz sabiedrību visai graujoši, to mums lieliski parāda pēdēja gadsimta notikumi tepat Latvijā un citviet rietumu pasaulē. Šī gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāti pētījuši, kā mazināt ekonomisko lejupslīdi banku krīzēs un kādas ir attiecības starp bankām, valsti un sabiedrību. Ar Nobela prēmijas ekonomikā laureātu pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis. Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta amerikāņiem Benam Bernankem, Daglasam Daimondam un Filipam Dibvigam par banku lomas ekonomikā pētījumiem, pirmdien paziņoja Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija. Bernanke, Daimonds un Dibvigs "būtiski uzlabojuši mūsu izpratni par banku lomu ekonomikā, īpaši finanšu krīžu laikā, kā arī par to, kā regulēt finanšu tirgus", uzsvērusi akadēmija. "Svarīgs secinājums viņu pētījumos ir par to, kāpēc ir vitāli svarīgi izvairīties no banku sabrukuma," norādīts akadēmijas paziņojumā. Latvijas Bankas priekšvēsture Latvijas Banka – Latvijas centrālais finanšu nervs – netika dibināta vienā dienā. Tāpēc, veidojot jaunu zinātnisko izdevumu par godu Latvijas Bankas simtgadei, vēsturniece Ineta Lipša aplūkojusi arī bankas priekšvēsturi, proti, laiku pēc Latvijas valsts dibināšanas līdz oficiālajai bankas dzimšanas dienai 1922. gada 1. novembrī. Un tieši šī priekšvēsture ar karadarbībām izskaidro, kāpēc apstākļi Latvijas Bankas izveidei bija tik sarežģīti. No sākotnējās idejas par privātu akciju banku ar vietējo iedzīvotāju un ārvalstu uzņēmēju iesaisti līdz valsts bankai praktisku apsvērumu dēļ - tāda ir Latvijas Bankas tapšana, un par to plašāk stāsta Ineta Lipša.
Metaversu dēvē par nākotnes internetu, ka piedēvē spēju līdz nepazīšanai mainīt veidu, kā sazināmies, kā piedzīvojam pasauli apkārt. Klajā nācis jauns jēdziens - metapilsēta. Metapilsēta - tā pati pasaule, tikai ar virtuālās realitātes papildinājumu. Vai Google brilles mums nākotnē ļaus saskatīt to, kā nav un, vai tavs digitālais es - avatārs - būs tikai izklaide, vai tam ir arī mūsu dzīvi atvieglojoša funkcija un kādas iespējas virtuālajā realitātē saredz dažādu nozaru speciālisti, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes padomes loceklis, VAS Elektroniskie sakari "5G Techritory" programmas direktors Neils Kalniņš. Eiropas Savienības kosmosa kopienas samitā gūtās atziņas “Copernicus”, “Galileo”, “Egnos”, “SSA”, “Govsatcom” – tās ir sistēmas, kas visas kopā un katra īpašā veidā raksturo Eiropas Savienības Kosmosa programmu. Piemēram, “Copernicus” ir zemes novērošanas programma – līderis Nr. 1 pasaulē, apgādājot mūs ar kosmosā iegūtajiem datiem. Lai apzinātu pašreizējās un nākotnes tehnoloģiju iespējas, oktobra sākumā Eiropas Savienības kosmosa kopienas pārstāvji pulcējās vienuviet – Čehijas galvaspilsētā Prāgā, un diskusijās daudz izskanējusi saikne starp kosmosu un drošību, kā arī kosmosu un klimata pārmaiņām. Tāpēc vispirms Rodrigu da Košta (Rodrigo da Costa), Eiropas Savienības Kosmosa programmas aģentūras izpilddirektors, stāsta, kā tieši kosmosa dati un zemes novērošanas programmas var palīdzēt drošības un aizsardzības veicināšanā. Kosmosa datu savienošana ar dažādām jomām – tas iespējams ar dronu palīdzību. Kosmosa nedēļas ietvaros dronus demonstrē Jakubs Karašs (Jakub Karas), Čehijas Bezpilota gaisa alianses prezidents. Sarunu turpinu ar Eiropas Savienības Kosmosa programmas aģentūras tehnoloģiju speciālistu Hoakinu Rejesu Gonsalesu (Joaquín Reyes González). Viņš demonstrē lauksaimniecībā izmantojamu robotu, ko varētu uzskatīt par trim traktoriem vienā - tas var darboties ar elektrību, tam ir arī dzinējs, un šos abus režīmus var kombinēt, kā arī robotam ir signālus uztverošā daļa jeb “smadzenes”. Tāpat kā drons arī šis robots ir darbināms attālināti, un tas izmanto gan “Galileo”, gan globālās pozicionēšanas sistēmas datus. Drošības un vides aspekti nav mazāk svarīgi automašīnām. Tāpēc piekrītu laipnam piedāvājumam izmēģināt autonomās braukšanas testa mašīnu, ko izstrādājis starptautisks uzņēmums “Valeo”. Pirms brauciena tiek uzlādēti mašīnas sensori un ekrāni. Iesēžoties automobiļa aizmugurējā sēdēklī, uz ekrāna paveras aina ar apkārtējo vidi, piemēram, vai mašīnas tuvumā staigā cilvēki. Savukārt brauciena laikā manā acu priekšā uz cita ekrāna veidojas nobrauktais maršruts, šoreiz vēl - šofera vadībā. Pašreizējā ideja ir veikt visas nepieciešamās sagataves, lai radītu autonomu braukšanu, tādējādi ekrānā uzzīmētais maršruts kā paraugs vēlāk tiktu iedots mašīnai bez šofera. Izkāpjot no automobiļa, uz mirkli aprunājos ar “Valeo” programmētāju no Vācijas Markusu Bahu (Markus Bach).
Covid pandēmija ir atstājusi paliekošu ietekmi uz sabiedrības fizisko veselību - ilgstoša rehabilitācija, hronisko slimību saasinājumu ārstēšana un ielaistas kaites, arī kavētas pārbaudes un arī nāves gadījumi bija tas, ko diemžēl radīja šis vīruss. Jauns pētījums ASV par pieaugušajiem norāda, ka Covid pandēmijas laikā mainījusies cilvēku personība un uzvedība. Esam kļuvuši neirotiskāki, noslēgtāki un sliktām spējam iekļauties sabiedrībā. Kāpēc tā un vai arī citi lieli pārdzīvojumi var ietekmēt pieauguša cilvēka personību? Ko par to saka pētījumi, skaidro psiholoģijas doktore Ieva Stokenberga, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore. Attieksmi pret notiekošo pasaulē ietekmē arī bērnības pieredze Darbā riebīgs priekšnieks vai neapmierināti klienti, vai, ja esi uzņēmējs, milzīgi nodokļi. Mājās – vai nu salsti, vai maksā par apkuri neadekvāti augstu cenu. Laiks pārlieku apmācies vai kaitinoši saulains, valdība – kārtējo reizi nejēgu bars… Tā šo sarakstu varētu turpināt, sūdzoties par bērniem, dzīvesbiedriem, pārdevējiem veikalā, pasažieriem sabiedriskā transportā – tik pazīstamas un ikdienišķas frāzes, ko paši esam lietojuši un no citiem dzirdējuši. Kādi ir iemesli tieksmei vainot visu un visus, skaidro Latvijas Universitātes profesore un vadošā pētniece izglītības psiholoģijā Baiba Martinsone. Runājot par audzināšanas ietekmi bērnībā, Baiba Martinsone min, ka šo greizo attieksmi rada gan vecāku pāraprūpe, izdarot un izlemjot visu bērna vietā, vai visu atļaujošs audzināšanas stils, kad bērnam nav nekādu ierobežojumu, vai arī ļoti autoritatīva vecāku nostāja. Jebkurā no minētajiem gadījumiem vecāku attieksme un audzināšanas pieeja neveicina bērnā pašregulācijas attīstību, kas vēlāk mazajam cilvēkam pieaugot rada tieksmi vainot apkārtējos savās neveiksmēs.
Nesen notikusī dabasgāzes noplūde Baltijas jūrā, kas saistīta ar gāzes vada "Nord Stream" plīsumiem, radījusi jautājumus, kas notiek tajā jūras daļā, kas mūsu acīm ir slēpta. Vairāku desmitu metru dziļumā jūrā atrodas ne tikai gāzes vads, bet arī interneta kabeļu vēja turbīnu zemūdens daļas un citi infrastruktūras objekti. Tas arī rada jautājumus gan par jūrā esošās infrastruktūras drošību, gan arī par to, kādu ietekmi sašķidrināta dabasgāzes noplūde var radīt jūras organismiem. Par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Māris Skudra un Valsts Vides dienesta Ģenerāldirektora vietniece, Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite. Šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu saistībā ar gāzes noplūdi Baltijas jūrā no gāzes vada "Nord Stream", kas var ietekmēt klimata izmaiņas. "Metāna noplūdes ūdens vidē - okeānā vai jūrā nav nekas jauns vai pārsteidzošs, jo metāns veidojas ilgā periodā no atmirušajām organiskajām vielām pie noteiktas temperatūras un spiediena," skaidro Māris Skudra. "Ir pierādīts, ka metāna noplūdes notiek. Tas ir ap naftas urbumiem vai dažādiem fosilo kurināmo ieguves urbumiem. Fakts, ka metāns nonāk ūdens vidē, nav nekas pārsteidzošs, jautājums ir par apjomiem. Ja ap urbumiem apjomi ir salīdzinoši mazi (..) un nevar novērot ūdens virsmā paaugstinātu metāna daudzumu. Ceļā no jūras grunts līdz ūdens virsmai ir izšķīdis. Pavisam cits stāsts ir, ja ir šāda veida avārijas un tie apjomi ir nesalīdzināmi lielāki. Nav laika metānam izšķīst un tas nonāk atmosfērā un atšķirībā no CO2 gāzes, ko lielākā daļa zina, ka tā ir siltumnīcefektu izraisoša gāze, metānam ietekme ir vairākas reizes lielāka, jo metāns kā savienojums labāk aiztur atmosfērā siltumu, kas savukārt veicina klimata pasiltināšanu." Māris Skudra vērtē, ka nomācoši lielākā daļa metāna izplūda atmosfērā, jo apjoms bija tik liels. Metāns ne īpaši labi šķīst ūdeni, sliktāk nekā skābeklis, gandrīz divas reizes sliktāk. "Šī noplūde tiek uzskatīta par lielāko pasaulē, kāda ir bijusi pasaulē no viena avota," norāda Māris Skudra. Evija Šmite skaidro, ka pagaidām nav konstatētas beigtas zivis sprādziena vietās, bet vēl jāpēta ietekme. "Apstākļu sakritības dēļ ietekme uz jūras organismiem ir salīdzinoši maza un lokāla," atzīst Evija Šmite. Metāna veidošanas govju organismā Pēc statistikas datiem pasaulē ir apmēram miljards govju, kuru organismā rodas metāna gāze, kas savukārt ir viens no globālās sasilšanas cēloņiem. Vai tiešām lauksaimniecībā izmantotie atgremotājdzīvnieki govis, aitas un kazas ir lielākie, tā teikt, metāna ražotāji? Kā dzīvnieka organismā veidojas metāns un cik lielā daudzumā tas nonāk atmosfērā, un kā ierobežot tā rašanos, par to iztaujājam Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta direktori un vadošo pētnieci Diānu Rusku. Visupirms īsais kurss gotiņas vēderā. Kā zināms, atgremotājdzīvniekiem ir daudzdaļīgs kuņģis, kas sastāv no četriem kambariem – spurekļa, acekņa, grāmatnieka un glumenieka. Noplūktā zāle vispirms nonāk spureklī un tur arī veidojas minētas metāns. Par to turpina Diāna Ruska. Ja parasti metāna izdalē tiek vainoti, vienkāršoti sakot, govju purkšķi, tad tas nebūs īsti korekti, jo metāns vairāk izdalās elpošanas un atgremošanas procesā. Tikai 5% metāna nonāk atmosfēra ar dzīvnieka izvadgāzēm un fekālijām. Diāna Ruska teic, ka tomēr govis, aitas un kazas šobrīd nevar vainot kā galvenās metāna „ražotājas”.
Klik un gatavs - līdzīgi kā Lego klucīši, arī ķīmiski elementi var tikt savienoti vienkāršā un ērtā veidā, radot ātras, videi draudzīgas reakcijas. Kas ir "klikšķa ķīmija" un kāda nozīmei šai ķīmijas metodei, skaidro Organiskās sintēzes institūta Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes profesors Kristaps Jaudzems un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ķīmijas doktors Eduards Baķis. Nobela prēmija ķīmijā piešķirta trim zinātniekiem, kas veicinājuši tā sauktās "klikšķa ķīmijas" un bioortogonālās ķīmijas attīstību. Šīs metodes palīdz ātrāk un efektīvāk veidot dažādu molekulu savienojumus, kas it sevišķi noder farmācijas nozarē. Nobela prēmiju saņems amerikāņu zinātnieki Berijs Šārpless (81) un Karolīna Bertoci (55), kā arī Dānijas zinātnieks Mortens Meldāls (68). Šārpless jau otro reizi ir kļuvis par Nobela prēmijas laureātu, jo šādu atzinību viņš saņēma arī 2001. gadā par pētījumiem citā ķīmijas jomā. Šārpless ir tikai piektais Nobela prēmijas laureāts kopš prēmijas izveidošanas, kurš šādu atzinību saņēmis divreiz. Nobela komiteja norāda, ka ķīmiķi jau sen centušies veidot arvien sarežģītākas molekulas, piemēram, farmācijas nozarē tas bieži vien nozīmē dabā sastopamo molekulu mākslīgu radīšanu, lai iegūtu ārstniecībā izmantojamas vielas. Taču šādu molekulu savienojumu radīšana parasti ir laikietilpīga un ļoti dārga. Amerikāņu zinātnieks Šārpless ap 2000. gadu radīja "klikšķa ķīmijas" koncepciju, kas nozīmē ātrāku reakciju norisi un izvairīšanos no nevēlamiem blakusproduktiem. Šī ķīmijas nozare pēta ķīmiskās reakcijas, kurās sarežģīti produkti tiek iegūti, savienojot vienkāršus moduļus. Neilgi pēc tam Šārpless un dāņu zinātnieks Meldāls neatkarīgi viens no otra attīstīja "klikšķa ķīmijas" efektīvāko metodi: vara katalizēto azīda alkīna ciklopievienošanās reakciju. Mūsdienās tā tiek plaši izmantota medikamentu sintezēšanā, DNS izpētē un citās jomās. Amerikāņu zinātniece Bertoci pilnveidoja "klikšķa ķīmijas" metodes un atrada veidu, kā tās izmantot dzīvos organismos. Bertoci izstrādāja bioortogonālās reakcijas, kas notiek organisma šūnās, bet netraucē normālai šūnas darbībai. Šīs metodes tiek izmantotas, lai izstrādātu iedarbīgākas zāles pret vēzi. Vai Dieva esamību var izskaidrot ar matemātiku? Cilvēkam visos laikos ir bijusi nepārvarama dziņa izskaidrot notiekošo. Kopš zinātniskās metodes atklāšanas cilvēce to cenšas darīt ar zinātnes instrumentiem, tostarp matemātiku. Zinātne mums ļauj izskaidrot dabas parādības, slimības un pat krīzes sabiedrībā, bet vai ar to var pierādīt Dieva esamību? Vai cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, vai arī cilvēki ir radījuši Dievu pēc sava tēla un vajadzību līdzības? Šis ir fundamentāls jautājums, kas vienā vai otrā veidā savas dzīves laikā jāatrisina katram cilvēkam. Bet, risinot šo jautājumu, iespējams uzdot vēl kādu citu – vai Dieva esamību iespējams izskaitļot ar matemātikas palīdzību? Uz sarunu par šo tematu esmu aicinājusi Vjačeslavu Kaščejevu – Latvijas Universitātes profesoru, kurš zinātnisko grādu kvantu fizikā saņēmis Telavivas universitātē. Arī kvantu fizika ienāks mūsu sarunā par dievišķo, bet vispirms par to, vai ar matemātisko pierādījumu varētu pamatot Dieva esamību. Stāsta Vjačeslavs Kaščejevs. Aizvien vairāk parādoties informācijai par kvantu fiziku, iespējams kādiem cilvēkiem radusies sajūta, ka, lūk, šī beidzot būs atbilde daudziem neizprotamiem jautājumiem. Vai kvantu fizika sniedz lielāku palīdzību, lai atbildētu uz jautājumiem par dievišķo. Viņš norāda, ka šim visam ir arī negatīva piekrāsa, jo, izplatot sabiedrībā nepārbaudītus faktus par to, ko zinātnieki patiešām dara, cilvēkiem var rasties priekšstats, ka Dievu var aizstāt ar zinātni. Tajā pašā laikā kvantu fizikā ir daudz valdzinošā, jo, no vienas puses, kvantu pasaule darbojas pēc matemātiski precīzi izteiktiem likumiem, bet, no otras puses, izaicina mūsu veselo saprātu, jo jebkurā vietā un veidā matemātikas likumiem iespējami izņēmumi. Neizdibināmi ir Kunga ceļi, un sākotnēji neizdibināmais dzen uz priekšu matemātiķi paplašināt robežas. Ilgas pēc bezgalīgā, pēc kaut kā lielāka par tevi pašu, un bezgalība kā tiekšanās process matemātikā meklēt atbildes. Mūžība kristīgajā pasaulē, un mūžība, kam varam pieskarties, ceļojot matemātikas pasaulē. Tās ir līdzības, kas vieno, ko nevajag uztvert burtiski, taču šīs paralēles palīdz apjaust, ka Dievs atklājas arī matemātikā, un matemātikā nepieciešamā racionalitāte ļauj mums ar saprāta devu lasīt kristīgu tekstu.
Augot pētījumu skaitam par mūsu gremošanas sistēmas ietekmi uz kopējo veselību, arvien vairāk varam novērtēt mūsu zarnu lomu kopējā veselībā. Pašmāju pētnieki pievērsuši uzmanību, kā D vitamīns uzsūcas cilvēka gremošanas traktā, atklājot, ka D vitamīna uzsūkšanos organismā ietekmē mūsu zarnu mikrobioms*. Tas pētīts multiplās sklerozes pacientiem. Kā mūsu zarnu darbība veicina dažādas autoimūnas saslimšanas? Plašāk stāsta Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Genomikas un bioinformātikas laboratorijas vadītāja Natalia Paramonova, Genomikas un bioinformātikas laboratorijas zinātniskā asistente Samanta Pļaviņa, bioloģijas zinātņu doktore Elīna Ļeonova un neiroloģe Jolanta Kalniņa. Vitamīni un minerālvielas mūsu organismā To, ka vitamīni un minerālvielas vajadzīgas, lai mūsu organisms varētu pilnvērtīgi funkcionēt, šķiet, zina katrs, bet šoreiz papētīsim, kā konkrētās uzturvielas, tā teikt, uzvedas, nonākot cilvēka vēderā. „Ja cilvēks vēlas profilaktiskos nolūkos uzlabot veselību, tad ieteicams lietot vitamīnu kompleksu, jo organisms paņems sev vajadzīgo, bet pārējais ar urīnu tiks izvadīts ārā,” atzīst teic Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras docētāja un doktorante Anna Gavrilova. Viņa skaidro vitamīnu dabu. Tā kā mēs ar ēdienu vai uztura bagātinātājiem uzņemam arī citus ķīmiskus elementus, jāpatur prātā, ka pārlieku ilgi lietojot cinka preparātus, tas var aizkavēt citu organismam būtisku minerālvielu uzsūkšanos. Līdz ar to, var tikt vājināta mūsu imūnsistēma un dzelzs daudzums organismā. Anna Gavrilova arī atgādina vispārīgu informāciju par D vitamīnu mūsu platuma grādos dzīvojošiem. Vēl runājot par atsevišķām vērtīgām uzturvielām, Anna Gavrilova uzsver magnija lietošanas ieteikumus. Magnijs novērš muskuļu krampjus, veicina labu miegu, arī vairo enerģiju, bet pārlieku lielas magnija devas var izraisīt nepatīkamas blaknes. * Pētījums tika veikts projekta 1.1.1.2/VIAA/4/20/718 ''D vitamīna un tā receptoru gēnu polimorfismu loma zarnu iekaisuma modulācijā pacientiem ar recidivējošu un progresējošu multiplās sklerozes norisi'' ietvaros.
Šausmu stāsti ir īpaša niša mūsdienu literatūrā un kino. Dažs labs no saviem bērnības un jaunības gadiem atceras pirmās kino kasetes ar Holivudas šausmu filmām, citam spoku žanru izdevies iepazīst ar pirmajām šausmu stāstu grāmatām 90. gados. Taču vai šausmu žanram ir dziļākas un senākas saknes tradicionālajā folklorā? Baisais, spokainais, šaušalīgais - arī šādi elementi sastopami latviešu tautas pasakās. Kāpēc cilvēki laiku laikos ir stāstījuši spoku stāstus un kāda ir šo elementu nozīme latviešu literārajā mantojumā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis. Kas notiek brīdī, kad mums ir bail? Ja mums nebūtu baiļu, mēs savā dzīvē izdarītu daudz trakulību un muļķību. Bailes mūs gan pasargā no nopietniem kaitējumiem, bet atrašanās baiļu stāvoklī mūs padara tramīgus, atzīst Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors un Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Viņš stāsts par baiļu rašanos, baiļu sajūtas fizioloģiskajām un psiholoģiskajām izpausmēm un to pārvarēšanu. 19. gadsimta britu dzejnieks Roberts Braunings ir teicis, ka "Bailes, tāpat kā ticība, cerība un mīlestība - veido cilvēci". Tieši tā - bailes mājo mūsos līdzās visām citām emocijām. Jautājums, kā cilvēkam izbalansēt starp baiļu duālo dabu, kad tās mūs pasargā no pārgalvības, bet, ilgtermiņā dzīvojot bailēs, tās ievieš satraukumu, depresiju un citas nelāgas izjūtas. Par baiļu anatomiju vairāk stāsta Jurģis Šķilters. Jau 2006. gadā amerikāņu neirozinātnieki nāca klajā ar pētījumu par to, kā cilvēki uztver objektu un vides formas un konstatēja, ka noapaļoti objekti izraisa pozitīvas emocijas, savukārt asas malas mūsu zemapziņā aktivizē tos galvas smadzeņu apgabalus, kas ir atbildīgi par baiļu emocijām. Cilvēce evolūcijas procesā ir apzinājusies, ka veidols ar asiem, smailiem stūriem, piemēram, nazis, zobens, durklis, ir apdraudējums un tas mūsos, tā teikt, iedarbina baiļu signālus. No otras puses, tas piestiprināti pievērš uzmanību, tāpēc arī brīdinājuma zīmes uz ceļiem ir izveidotas trijstūra formā. Ir zināms termins – aihmofobija – bailes no asiem, smailiem priekšmetiem, bet, kā saka Jurģis Šķilters, fobijas ir iracionālas bailes, atšķirībā, piemēram, no bailēm saistībā ar tagadējo karu Ukrainā vai neseno Covid-19 pandēmiju. Pārvarēt bailes var dažādi, konfrontējot ar baiļu objektu, iepazīt tās tuvāk un iemācīties, ka baiļu objekts nemaz nav tik briesmīgs, risināt situāciju, ko aktīvi darot, vai identificēt bailes. Vai kā ir teicis amerikāņu filozofs un dzejnieks Ralfs Voldo Emersons: „Vienmēr dari to, ko tu baidies darīt.”
Gadsimts, kurā dzīvojam, sniedz iespēju teju jebkurā sezonā iegūt produktus, kuru izcelsme no Latvijas. Taču uzraksti Peru, Uganda vai Jaungvineja produktu aprakstā maz ko izsaka par to, kādus ceļus šī pārtika ir mērojusi līdz mums. Pārtikas piegādes ķēdes, vietējo lauksaimnieku iespējas pārdot produktus - šie jautājumi nav tikai ekonomikas pārziņā, tie arī jautājumi par ilgtspēju un to, kā iepirksimies un ko ēdīsim pasaulē, kurā valda kā pandēmijas un kari, tā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Kāda šiem procesiem saistība ar godīgu tirdzniecību, kāda ir šī ceļa ietekme uz zemnieku, kurš to visu ir izaudzējis un kāda pārtikas piegādēm ir ietekme uz vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ariana Apine. "Šobrīd pārtikas sistēmas fokusējas uz to - kurš piedāvās kaut ko lētāku. Tiklīdz fokuss ir uz kaut ko lētāku, mēs iedzīvojamies milzīgā kaudzē problēmu - vai ekspluatē kādu, kurš nav aizsargāts, vai nemaksā kādam atbilstošu samaksu, vai ekspluatē vidi. Tas viss nāk no tā, ka patērētājs beigu beigās meklē lētāko produktu un mēs viņam apgalvojam, ka lētākais produkts ir tas, kas viņam pienākas. Rezultātā, ja kāds pat grib kaut ko savādāku izdarīt, viņš īsti nevar, jo vienkārši visas sistēmas ir uzbūvētas tā - jo tas ir lētāks, jo labāks," vērtē Miķelis Grīviņš. "Es saskatu, ka godīgums ir viens veids, kā ieviest atpakaļ citus kritērijus, kā mēs uzlūkojam pārtikas sistēmas vai kā uzlūkojam produktu. Mēs neredzam tikai to eiro zīmīti klāt, mēs redzam, ka aiz šīs pārtikas slēpjas virkne citu lietu, kuras arī var ietekmēt cenu," turpina Miķelis Grīviņš. "No vienas puses, tā ir vide. No otras puses, tā ir kaut kāda solidaritāte ar visiem tiem, kas strādā sistēmā, kuri dara nozīmīgu darbu, bez kura mēs vienkārši, brutāli sakot, varam nomirt badā, jo vairums no mums nemāk īsti ražot pārtiku. Bet mēs pieņemam, ka šis process ir vienkāršs un tas, ka kāds cits viņu izdara, mēs vara atļauties mazliet šo cilvēku aizstumt malā un par to nedomāt. Praksē pārtikas sistēmas ir fundamentāla daļa no sabiedrības, ja tās nefunkcionē, mēs esam badā, to rāda tas, kas notiek šobrīd Ukrainā. Atliek pārraut vienu sagādes ķēdi, mēs redzam, otrā pasaules daļā ir virkne ar problēmām. Godīguma aspekts palīdz mums nedaudz citādāk paraudzīties uz sistēmu, kas vienmēr mums ir blakus un kas ir fundamentāli nozīmīga sabiedrībai." Ierastās pārtikas ķēdes ir virzītas uz lētumu. "Ja mēs skatāmies, tipiskais Latvijas iedzīvotājs ir cenu jūtīgs, protams. Viņš ir ar kaut kādu savu pārtikas grozu un viņš jau maksā ļoti daudz par pārtiku. Ja viņam nesāk teikt, ka ir jāapsver plašāks faktoru klāsts, tad, visticamāk, viņš pats nebūs briesmīgi motivēti darīt kaut ko savādāku," uzskata Miķelis Grīviņš. "Katram ir savas finansiālās iespējas, ko viņš var darīt. Vienlaikus man liekas, ka katrs no mums, ja mēs gribētu, varētu mazliet pārskatīt, ko mēs ikdienā ēdam, un kaut vai samazināt pārtikas atkritumus, vai arī samazināt gaļas apjomu. Teorētiski vairumam ir iespējas kaut ko pārskatīt, bet ar to negribu teikt, ka kādam ir obligāti tas jādara. Kādam, kas ir ar minimāliem ienākumiem un minimālajām iespējām atļauties pārtiku, šobrīd it sevišķi, kad cenas daudzām lietām aug, tad ir objektīvi jāizvērtē." "Kur nāks pārmaiņas, tas ir stipri āķīgs jautājums. Vairums no pētījumiem un atskaitēm, ko esmu lasījis, saka - patērētājam ir jāmainās," norāda Miķelis Grīviņš. "Praksē aptaujas, kuras esmu redzējis, rāda, ka patērētājiem ir ļoti minimāla vēlme mainīties, un, ja godīgi, arī ļoti minimāla rocība stipri kaut ko mainīt. Mans minējums ir, ka spēcīgāks politiskais regulējums ir tas, kas ir nepieciešams. Vienlaikus mēs redzam, ka arī lielveikali, ja viņi grib un ja viņi izjūt, ka starptautiski tirgos kaut kas mainās, viņi ir gatavi kaut ko transformēt savā darbībā." Antibiotiku lietojuma samazinājums dzīvniekiem Antibiotikas ilgstoši izmantotas infekciju ārstēšanā, tomēr antibiotiku rezistences dēļ pētnieki ilgi meklē arī šo zāļu aizstājējus. Pavisam nesen raidījumā iepazīstinājām ar bakteriofāgiem cilvēku ārstēšanā, bet šajā reizē aplūkosim, kādi mēģinājumi veikti, lai panāktu antibiotiku brīvu veterinārmedicīnu. Tas nenozīmē pilnībā un vienmēr atteikties no antibiotikām, bet ieguvumi no retākas to lietošanas būtu arī cilvēkiem. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence nebūt nav jauna problēma. Tātad rezistences gadījumā baktērijas ir nejutīgas pret antibiotikām, tāpēc jau labu laiku notiek mēģinājumi antibiotikām atrast aizstājējus. Cilvēku medicīnā tiek pielietoti baktēriju “apēdāji” jeb bakteriofāgi, un arī veterinārmedicīnā ienāk paņēmieni, kā mazināt antibiotiku lietošanu, lai ārstētu mūsu četrkājainos, divkājainos, ar spurām un spārniem apdāvinātos mīluļus. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte ir bijusi un joprojām ir iesaistīta vairākos pētījumos šajā jomā. Viens no tiem - par antibiotiku brīvas cūkkopības attīstību - nesen noslēdzies, un par secinājumiem, kā arī nākotnes tendencēm antibiotiku samazināšanā veterinārmedicīnā sarunājos ar šīs universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko. Vispirms par to, kā sācies antibiotiku noriets un kāpēc ir svarīgi vadīties pēc vienotas pieejas ārstēšanā gan cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem. Antibiotikas, ja tās tiek pareizi izvērtētas un izmantotas tad, kad to tiešām vajag, nav nekas slikts. Par to ir pārliecināts Kaspars Kovaļenko, un ir gadījumi veterinārmedicīnā, kad antibiotikas būs nepieciešamas, piemēram, sivēniem bieži sastopamās caurejas jeb diarejas gadījumā. Jā, cūku var izaudzēt arī bez antibiotikām. Tas gan ir grūtāks ceļš, un ietver daudzus pasākumus - dzīvnieku drošību, pārtiku, vakcināciju. Šos paņēmienus un nesenā pētījumā par cūkkopību gūtās atziņas plašāk izskaidro profesors Kovaļenko. Ja ir iespēja dzīvnieka slimību pamanīt jau laikus, arī antibiotikas vajadzēs lietot mazāk. Tieši tāpēc turpinās pētījumi, lai problēmas novērstu jau pirmsākumos un lai spētu izsekot līdzi tam, ka, piemēram, ar kādu dzīvnieku ganāmpulkā notikušas izmaiņas. Ir speciālas kaklasiksnas govīm, kas monitorē, kā dzīvnieks ēd, kā kustas. Ir sensori, kas nosaka somatisko šūnu un baktēriju daudzumu govs pienā, un arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte attīsta biosensorus iekaisuma jeb govju mastīta diagnostikai. Jaunākās tehnoloģijas un datorredze ieņem aizvien lielāku lomu.
Nobela prēmija šogad izceļ un sumina fantastiskos atklājumus kvantu pasaulē. Raidījumā skaidrojam, kā šie fundamentālie pētījumi mainījuši ne tikai fiziķu ikdienu, bet visu sabiedrību un kāds varētu būt kvantu nākotnes pielietojums. Par kvantu pasaules pielietojumu dažādās dzīves nozarēs stāsta Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš Nobela prēmija fizikā 2022. gadā piešķirta Alēnam Aspektam no Francijas, Džonam Klauseram no ASV un austrietim Antonam Ceilingeram par atklājumiem kvantu mehānikas jomā. Kvantu mehānika ir fizikas apakšnozare, kas pēta procesus, kuros mazas daļiņas – atomi un molekulas – mijiedarbojas savā starpā un ar ārējo starojumu, piemēram, gaismu. Zinātnieku trijotne tika pagodināta "par eksperimentiem ar savērptiem fotoniem, atklājot Bela nevienlīdzības pārkāpumu un atklājumiem kvantu informācijas zinātnē", teikts žūrijas paziņojumā. Kā pavēstīja Nobela komiteja, "viņu darbs ir pavēris ceļu jaunai tehnoloģijai, kas balstīta uz kvantu informāciju". Šā gada balvu ieguvušie zinātnieki ir radījuši vairākas metodes un rīkus, kuri ļauj gūt praktisku labumu no kvantu fizikas. Pateicoties zinātnieku darbam, nākotnē būs iespējams veidot labākus datorus, veikt precīzākus mērījumus, kā arī veidot kvantu datortīklus, kuri atšķirībā no mūsdienu tīkliem būs pilnībā aizsargāti no uzlaušanas. Latvijā ir noķerta pirmā dabā dzīvojošā magnetotaktiskā baktērija Tas nu ir noticis! Latvijā ir noķerta pirmā dabā dzīvojošā magnetotaktiskā baktērija. Šāda priecīga vēsts pirms dažām dienām nonāca sociālajos un interneta medijos. Pētījumi par magnetotaktisko baktēriju notiek visā pasaulē, taču Latvijā, ja arī kādam šo baktēriju līdz šim izdevies atrast, publikāciju ar datiem nav. Uz sarunu esmu aicinājusi Māru Šmiti - Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Magnētisku mīkstu materiālu laboratorijas doktorantūras studenti. Māra ir viena no jaunajām zinātniecēm, kurai izdevies tikt pie veiksmīgā atraduma. Sarunas laikā viņa uzsver, ka viņa un tāpat viņas kolēģi ir fiziķi, nevis biologi, bet vienlaikus ir skaidrs, ka šis ir starpdisciplinārs pētījums. Bioloģisks materiāls - dzīvas baktēriju šūnas - tiek iegūtas, lai pētītu, kā tās reaģē uz dažādiem magnētiskajiem laukiem. Savukārt iegūtie dati tālāk noder medicīnā. Par neparasto vienšūnas organismu - magnetotaktisko baktēriju - plašāk stāsta Māra Šmite.
Cilvēka mūžs paliek garāks un mēs dažkārt esam gatavi darīt visu iespējamo un arī teju neiespējamo, lai pagarinātu arī mūsu mājas mīluļu dzīvi. Tas arī ir iespējams, pateicoties zinātnes un medicīnas attīstībai. Izrādās arī, sirmais minka vai duksis var ciest no neatgriezeniskiem smadzeņu bojājumiem. Jo vecāki kļūst mūsu mīluļi, jo lielāka iespēja, ka arī viņi saskarsies ar to, ko cilvēku pasaulē pazīstam kā demenci. Kā tā izpaužas suņiem un kaķiem un ko zinām par šiem procesiem dzīvnieku smadzenēs, skaidro veterinārārste Daira Višķere. Runājot par dzīvniekiem, vairāk min kognitīvās disfunkcijas sindromu, ne demenci. Tas ir raksturīgs gan suņiem un kaķiem. Simptomi ir mulsinoši, bieži saimnieki uzskata, ka dzīvnieks vienkārši ir vecs. Arī veterinārārsti simptomus ne vienmēr uztver kā tādus, lai veiktu tālāku diagnostiku. "Kognitīvās disfunkcijas sindroms ir maz klīnikā novērtēta un atrasta diagnoze," norāda Daira Višķere. "Bieži vien dzīvniekam medicīniski diagnozi nevar uzstādīt, bet problēma ar viņa apziņu ir, viņa prāta darbība ir izmainīta, bet nav, ko īsti pateikt saimniekiem." Kognitīvās disfunkcijas sindromam dzīvniekiem ir paralēles ar alcheimera slimību, kas ir cilvēkiem. Simptomi attīstās lēnām un pakāpeniski. Sākumā tā būs viena epizode pusgadā. "Ļoti bieži saimnieks to kā problēmu sāk uztvert, kad tas ir pārāk bieži un apgrūtina viņu ikdienu," atzīst Daira Višķere. "Pirmais, par ko saimnieki vēršas pie veterinārārsta, ka dzīvnieks dabiskās vajadzības nokārto ne tur, kur parasti. Ienāk iekšā no pastaigas un tūlīt pačurā pie durvīm. Sācis nokārtot dabiskās vajadzības neierastās vietās. Otrs - orientēšanās traucējumi. Iespējams izskatās apmulsis savā ierastajā vidē. (..) Ir it kā apmaldījies savā mājā, viņš nevar atrast guļvietu, nevar atrast durvis. Viņš var atsvešināties no saimnieka, negrib tik ļoti mīļoties, var pat iekost. Bijis mīļš, paklausīgs, pret bērniem iecietīgs un pēkšņi tas sāk mainīties. Viņš var ieskrāpēt bez brīdinājuma. Trešais - dzīvnieks krietni vien lēnāk mācās un sāk aizmirst komandas, kas iepriekš bijušas zināmas. Vairs neatbild uz komandu sēdēt vai gulēt. Viņam zūd interese par apkārtējo vidi - vairs negrib parakāties somā, kad atnākt no veikala." Tāpat raksturīgi - dzīvnieks ir sācis staigāt pa naktīm, riet, bļaustīties, varbūt pat gaudot. Sajūk dienas ritms. "Jo vecāks ir dzīvnieks, jo biežāka ir šīs pataloģijas izplatība. Pētījumi rāda - katrs trešais suns, kurš ir vecāks par 11 gadiem, viņam ir pazīmes šai demencei," atzīst Daira Višķere. "Par kaķiem pētījumu ir mazāk, bet tas varētu būt katrs 3 - 4 kaķis, kuram ir demences simptomi, ja viņš būs vecāks par 15 gadiem." Kā var palīdzēt dzīvniekam? Daira Višķere aicina ikgadējās vakcinācijas vizītēs izstāstīt veterinārārstam, kas nepatīk vai mainījies uzvedībā. "Ne saimniekam ne sunim nenāks par ļaunu pastaigas, jo tas ir veids kā kustēties, smadzenēm ir nepieciešams skābeklis. Bet arī ostīšanās, kas pavada jebkuru pastaigu, ir treniņš prātam, kas suņiem ir ļoti svarīgi," norāda Daira Višķere. "Ja cilvēkiem liek spēlēt šahu, dzīvniekiem šādas iespējas nav, bet ir interaktīvās rotaļlietas, kur var paslēpt kārumiņu. Dzīvnieks ir spiests pieslēgt prātu, lai meklētu. Tas arī ir solis novecošanās procesu bremzēšanai." Ir medikamenti, bet izārstēt šo problēmu nevar, var tikai palēnināt. Medikamentu lietošana jāizvērtē, tas var radīt stresu. Tāpat dzīvniekam ir svarīgi, lai vide būtu nemainīga. Rutīna palīdzēs būt mazāk nīgram. Slikts nakts miegs brīdina par veselības likstām nākotnē Droši vien mēs katrs būsim redzējuši tādus sapņus, no kuriem vēlētos pamosties. Un, kad pamostamies, tad priecājamies - cik labi, ka tas bija tikai sapnis. Bet sliktie sapņi mēdz būt dažādi, un ir tādi, kuriem pievienojas daudz citu nepatīkamu sajūtu gan miega laikā, gan pamostoties, un te jau drīzāk runa būtu par murgiem. Šobrīd zinātnieki sākuši interesēties, vai murgi varētu liecināt par neirodeģeneratīvas saslimšanas, proti, demences attīstību. Tas ir jauns pētījumu lauks, kam noteikti apstiprinājumi jau ir gūti, bet vispirms tad tuvāk izpratīsim pašus murgus. Stāsta miega speciāliste, pediatre Marta Celmiņa. Murgus redzam pirms pamošanās, un murgošana tiešā veidā saistīta ar to miega fāzi, ko angļu valodā saīsināti apzīmē kā REM, proti, “ātro acu kustību” jeb “sapņu miegs”. Šajā brīdī mūsu smadzenes darbojas ļoti aktīvi, līdzīgi nomodam, un, tāpat kā nomodā no nepatīkamām pieredzēm vēlamies attālināties, tā arī miega laikā no tām vēlamies izvairīties, tāpēc pamostamies. Miega ciklus un murgu cēloņus vairāk skaidro Marta Celmiņa. Pētniecībā aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, ka traucēts miegs un murgi var būt arī agrīna demences pazīme. Tātad demences simptomi var parādīties vairākus gadus, pirms tiek diagnosticēta, piemēram, Alcheimera slimīca, kas ir visizplatītākā demences forma. Eksperti gan nav pārliecināti, kas ir pirmais - vai slikts miegs ietekmē demences rašanos, vai arī otrādi, bet visticamāk, ka šie procesi ietekmē viens otru. Šī gada septembrī Birmingemas universitātes zinātnieka publicētā pētījumā vairāku gadu garumā veikti novērojumi cilvēkiem divās vecuma grupās. Apsekots vairāk nekā 600 cilvēku vecumā no 35 līdz 64 gadiem (tā saucamā jaunā grupa), kā arī 2600 cilvēku, kuri sasnieguši 79 gadu vecumu vai ir vecāki. Dati apstiprina, ka murgi cilvēka vidējā vecumā varētu norādīt uz demences risku. Ja runājam tieši par Alcheimera slimības attīstību, tad vīriešiem murgi ir daudz lielāks riska faktors.