Zināmais nezināmajā

Latvijā top pirmais piekrastes zvejas kuģis, kuru darbinātu elektrība un ūdeņradis. Līdz šim jūras transportā zaļā enerģija nav plaši izmantota, bet, ņemot vērā piesārņojumu un emisijas, ko pasaulē rada kuģu kustība, inovācijas ir nepieciešamas. Par to, kā kursētu šāds kuģis un vai nākotnē varam cerēt, ka arī pasažieru un kravas kuģi kļūs videi un klimatam draudzīgāki, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes vadošo pētnieku Andrejs Zvaigzne un Vidzemes Augstskolas Sociotehnisku sistēmu inženierijas institūta direktors, vadošais pētnieks Oskars Java. Slavenākie kuģi Latvijas vēsturē Galvenais jeb flagmaņkuģis „Virsaitis”, dmīnu meklētāji „Imanta” un „Viesturs” un zemūdenes „Ronis” un „Spīdola”.  Domāju,  šos  vārdus  ir  dzirdējuši daudzi, ja runājam par starpkaru Latvijas Republikas Jūras kara floti.  Skaitā neliela, bet tam laikam moderna, kaujās šie peldlīdzekļi nepiedalījās, bet  liela nozīme tiem bija  krasta aizsardzībā un mūsu jūrnieku apmācības procesā. Mūsu kara flotes oficiālais dibināšanas datums ir 1919. gada 10. augusts, kad pie Latvijas Bruņoto spēku Virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona štāba tika nodibināta Jūras nodaļa, kurā iekļāva jūrnieku rotu un Mīnu izzvejošanas partiju, bet reāli par kaut cik nopietnu jaunizveidotās valsts floti var runāt tikai pēc Neatkarības kara beigām, tā atzīst Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs. Pēc Pirmā pasaules kara izveidotā organizācija – Tautu savienība, kas rūpējās par jaunizveidoto valstu drošību,  formēja arī šo valstu flotes un tika noteikts, ka Latvijas Republikai vajadzētu četras zemūdenes un astoņus karakuģus, bet kā teic Juris Ciganovs, šie plāni palika tikai uz papīra, jo jāņem vērā, ka kara gados novārdzinātā jaunizveidotā Latvijas valsts nevarēja atļauties uzbūvēt tik lielu floti. 1940.gadā PSRS īstenoja Latvijas okupāciju un, protams, līdz ar mūsu valsts  pastāvēšanas beigām, beidzās arī mūsu flotes darbība. Sarkanā armija visus minētos peldlīdzekļus pārņēma savā rīcībā, zemūdenes tika nogremdētas  1941. gadā,  tajā pašā gadā traleris „Imanta” uzbrauca uz mīnas  un nogrima, kuģis „Viesturs” nonāca padomju flotes rindās un flagmaņkuģis „Virsaitis” arī 1941. gada decembrī, veicot  Sarkanās armijas  evakuāciju, uzskrēja uz mīnas un nogrima. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šodien ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstina ģeologs Ģirts Stinkulis.

Civilizācijas, komforta un drošības saliņa polārajos reģionos un tālos ledājos - stacijas. Tajās notiek ne tikai pētnieku ikdienas sadzīve, bet arī pētniecība. Kāda ir polārstaciju loma zinātnē, kādu ir dzīve stacijās un kādiem apstākļiem tās ir pakļautas? Un kāpēc polāro staciju izveide ir arī politisks jautājums? Par mūsu polārpētnieku piedzīvojumiem un pētniecību dažādos pasaules ledājos esam stāstījuši daudz un ar aizrautību sekojuši līdzi viņu ekspedīcijām, taču tikai garāmejot esam pieminējuši kādu civilizācijas saliņu polārajos apgabalos un tās ir polārās stacijas. Par šīm mītnes vietām ledājos, to politisko, sociālo un pētniecības nozīmi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Studijā polārpētnieki - Jānis Karušs, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors, un Kristaps Lamsters, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs plāno paplašināt meteostaciju tīklu. Īpaši gaidīts notikums  ir jauna meteoroloģiskā radara uzstādīšana Rīgas lidostā, kur šobrīd ir tikpat kā nefunkcionējošs vecais. Vēl vienu jaunu radaru plānots uzstādīt Kuldīgā. Latvijā šobrīd darbojas 25 meteoroloģiskās stacijas, kas mēra ļoti plašu meteoroloģisko elementu klāstu. Tā ir temperatūra, gaisa mitrums, vēja ātrums, atmosfēras spiediens, nokrišņu veids, daudzums un intensitāte, sniega segas biezums, atmosfēras spiediens. Dažās meteostacijās ar speciālu lāzerstaru veic arī mākoņu novērojumus un fiksē saules spīdēšanas ilgumu, meteostacijā Rucavā veic arī ultravioletā starojuma intensitātes novērojumus. Vēl bez šīm 25 meteostacijām ir septiņas papildstacijas, kurās ir neliels mērījumu klāsts, pamatā nokrišņus un sniega segas biezumu tur mēra.  Plānā ir desmit jaunu meteoroloģisko staciju izveide, tās būs Ventspils novada Ugālē, Dienvidkurzemes novada Kalvenē, Tukuma novada Irlavā, viena jauna meteostacija arī Rīgā - Rumbulā, Siguldas novada Mālpilī, Ogres novada Līčupē, Aizkraukles novada Neretā, Limbažu novada Puikulē, Valkas novada Zvārtavā un Balvu novada Tilžā. Kāpēc tieši šīs vietas ir izvēlētas? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata nodaļas meteoroloģisko datu pārvaldības meteorologs Edgars Maļinovskis skaidro, ka izvēlētas vietas, kur jau uzstādītās stacijas ir krietni tālāk, kā arī vietas ar atšķirīgākiem laikapstākļiem reljefa dēļ. Mērinstrumenti, protams, būs jaunāki un modernāki, nekā esošajās meteostacijās, bet būtiskas atšķirības datu klāstā nebūs. Ir arī viena ne tik iepriecinoša ziņa. Tā kā šajā projektā, ko lielā mērā finansē Eiropas Savienības fondi, naudas visam netiek, septiņās jaunajās stacijās nācās atteikties no vēja ātruma novērojumiem. Vēju mērīs Ugālē, Kalvenē un Rīgas Rumbulas stacijās ar cerību, ka drīzumā radīsies iespēja arī pārējām meteostacijām uzlikt vēja sensorus.

Nesen kāds pētījums atklājis interesantu faktu par skudru spēju darboties komandā - kad pūznī strauj aug iemītnieku skaits, skudras strādā smagāk un vairāk kopējā pūžņa labuma vārdā. Cilvēku sabiedrībā mēs nereti novērojam pretējo, ka lielākos kolektīvos mūsu uzņēmība un motivācija ziedoties sarūk. Vienlaikus skudru stratēģijas pārņemšana varētu palīdzēt risināt grūtības robotu "kolektīvā". Kā mainās cilvēku, skudru un robotu uzvedība, kad jāsāk darboties komandā? Ko cilvēki un roboti varētu mācīties no dzīvnieku pasaules komandas saliedēšanā un cik labi komandas spēlētāji ir cilvēki un viņu radītās ierīces?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, Jānis Dreimanis, Latvijas Dabas muzeja entomologs, un Agris Ņikitenko, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors.

Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr arī te notiek pazemes kustību pētījumi un arī mūs ietekmē procesi, kas klusām ris zem mūsu kājām? Kas īsti ir seismologa pētījumu lauks? Kā vulkānus un zemestrīces pēta pasaulē un Latvijā? Tiekamies sarunā ar Latvijas pirmo un pagaidām vienīgo seismologu - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieku Viesturu Zandersonu. Seismoloģija ir  fascinējoša ģeoloģijas apakšnozare, kas pēta mūsu planētas plātņu kustības un to radītās izpausmes. Par vulkāniem un zemestrīcēm tuvu un tālu no Latvijas; par to, kādi riski mums varētu draudēt, ja izvirstu kāds vulkāns tuvu Eiropā un kā vispār pēta šādus procesus, saruna raidījumā. Uzklausām arī Gunu Kalnu-Kjartansoni, gidi, kura komentē civilo aizsardzību seismiski aktīvās zonās.

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU) kopā ar zinātnisko institūtu BIOR un citiem sadarbības partneriem izpētījuši galvenos riskus lauksaimniecībā un zivsaimniecībā, klimatam mainoties. Nesen raidījumā stāstījām par pētījumu, kurā skaidrotas klimata pārmaiņu ietekmes jomas lauksaimniecībā. Taču Latvijā darbojamies ne tikai ar sauszemes resursiem, arī zivis ir mūsu dabas bagātība, un arī tās ietekmē klimata izmaiņas. Vai nākotnē mainīsies zivju sabiedrība mūsu iekšzemes ūdeņos un jūrā un ko tas nozīmē zivsaimniecībai? Vai zivis kļūs mazākas, retākas, sugu ziņā vienveidīgākas un kā mainīsies to nārstošanas un citi dzīves paradumi? Analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētniecības departamenta vadošais pētnieks Ēriks Krūze un biologs, Latvijas Universitātes docents Matīss Žagars.

No pēdējām 102 vasarām, par kurām Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram ir temperatūras dati, šī vasara ieņem dalīto 30.-32. vietu siltāko vasaru topā. Tātad pēdējo 102 gadu laikā 29 vasaras ir bijušas siltākas par aizvadīto un 70 - vēsākas. Aizvadītās vasaras vidējā temperatūra Latvijā bija 16,5 grādi, kas ir tikai 0,2 grādus vēsāks par klimatisko normu. Turklāt rudens, lai arī atnācis uz palikšanu, meteoroloģiski tas ir iestājies tikai Vidzemes augstienē un austrumos. Citviet turpinās meteoroloģiskā vasara. Klimatiskā norma ir ANO Pasaules meteoroloģijas organizācijas ieviests termins, un ar to apzīmē iepriekšējās trīsdesmitgades vidējos rādītājus. Šobrīd vasaras vidējās temperatūras klimatiskā norma ir tā temperatūra, kāda vidēji bijusi no 1991. līdz 2020. gadam. Klimatiskā norma ir pašu laikapstākļu noteikta. 30 gadu laika posms mērījumiem izraudzīts, jo 30 gadu laikā iekļaujas ja ne visi, tad vairums arī ekstrēmu apstākļu, piemēram, ir kāda ļoti karsta, ir kāda ļoti vēsa, kāda ārkārtīgi sausa un slapja vasara. Un tad rodas aina gan par vidējiem rādītājiem, gan par to, cik bieži atkārtojas kādas ļoti lielas stihijas. Stihijām gan klimatiskās normas nav, bet ir atkārtošanās biežums. 20. gadsimtā šāda vasara būtu bijusi normāla, pat silta, bet kā tolaik cilvēki sadzīvoja ar tik vēsu klimatu. Lauksaimnieki šo vasaru sauc par katastrofālu, bet tas laikam vairāk lietavu dēļ. Nokrišņu daudzums ir bijis krietni lielāks, lietavu bijis vairāk, nekā pagājušā gadsimta vasarās. Jautājums par to, kā lauksaimnieki varēja izaudzēt ražu tik vēsās vasarās būtu saistāms ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Visticamāk, nemanāmi esam sākuši audzēt citas šķirnes, lielie lauksaimnieki, protams, izmanto arvien jaunas tehnoloģijas un augu aizsardzības līdzekļus, līdz ar to siltākās un garākās vasarāsražas arī ir lielākas. Bet mazdārziņos bieži audzējam un ievācam sēklas no augu šķirnēm, ko audzējuši mūsu vecāki un vecvecāki. Iespējams, ka arī šie augi jau ir pielāgojušies.

2024. gadā Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki aizsāka ekspedīcijas, kuru pirmsākumi meklējami mērnieku laikos - iedzīvotāju antropoloģisko mērīšanu. Pagājušajā vasarā tā bija Piebalga, šogad lauka pētījumi turpinās Kurzemē. Kādus mūsdienu iedzīvotāju veselības, ķermeņa uzbūves un demogrāfiskos rādītājus pētnieki ieguvuši? Kā esam mainījušies vēstures gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Arta Grabčika, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asistente, projekta administratore, un Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Anatomijas laboratorijas vadošais pētnieks. "Šajā gadā mēs izvēlējāmies mērījumus veikt trīs pilsētās. Tā varbūt ir tāda būtiska atšķirība no 30. gadiem, kad pārsvarā bija izvēlēti lauku ciemati vai pat viensētas daudzos gadījumos. Mēs izvēlējāmies Kuldīgu, Liepāju un Ventspili," skaidro Jānis Vētra. "Atsaucība bija negaidīti liela. Pētījums katrā pilsētā ilga nepilnas piecas dienas no trešdienas līdz svētdienai, Kuldīgā mums bija 423, Liepājā - 563 dalībnieki nepilnās piecās dienās un Ventspilī - 380 dalībnieku.  Lai ilustrētu, ko tas nozīmē mūsu komandai, kurā ir četri pētnieki, 15 studenti un vēl trīs skenētāji no mūsu partneru firmas, kopumā šai it kā diezgan lielajai komandai, tomēr Liepājā mums vienā dienā ierodas 160 cilvēku. Mums viņi ir jāreģistrē, jāizskaidro pētījums, viņiem ir jāparaksta diezgan apjomīga informētā piekrišana. Viņiem ir jāveic spirometrija, tas ir, elpošanas pārbaude, asinsspiediens jānomēra, viņiem ir jāveic antropometriskie mērījumi ķermenim, pēc tam vēl ir 3D skenēšana, vēl fotografēšana, vēl asinis jānoņem. Ja, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā diennaktī ir 250 apmeklētāju, mums deviņās stundās -160. Dienas beigās, kad jautāju studentiem, vai viņi vēl ies uz jūru, viņi teica - ar labu nakti."

Tehnoloģiju laikmets ļauj klikšķa attālumā piekļūt informācijai par teju visu un zināšanas par pasauli pieejamas sēžot dīvānā. Nav vairs tie laiki, kad ceļš uz izglītību vairumam tika liegts vai šķēršļiem klāts. Un tomēr – vai mēs tiešām kļūstam gudrāki? Vai zināšanas šodien ir vērtīga prece un kā tas bija senāk? Vai mūsu prātam ir robeža, cik daudz informācijas tas spēj uztvert un vai mūsdienu cilvēks zina, ko ar šo bagātību iesākt? Šos tematus šķetināsim sarunā ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesori Zandu Rubeni, vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas padomes locekli un vadošo pētnieku Gati Krūmiņu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru.

Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Latvijas Valsts mežiem strādā pie purvu ekosistēmas atjaunošanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Noslēgušies pirmie darbi, pabeigta izpēte piecos purvos, kur savulaik notikusi kūdras ieguve. Kā stabilizēt ekosistēmu šādā vidē un kāpēc purvam vajag ūdeni? Sarunā piedalās Dabas aizsardzības parvaldes projektu vadītāja Inga Hoņavko, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns un botāniķe Agnese Priede. Purvi kalpojuši kā slazds vai kā patvērums arī kaujiniekiem. Šī gada martā traģiskais notikums Lietuvā, kad Pabrades poligonā purvā militāro mācību laikā noslīka ASV armijas bruņumašīna ar četriem kareivjiem iekšā, pirms gadsimta ceturkšņa uzietie padomju armijas tanki purvā pie Pienavas, latviešu strēlnieku kaujas ar vācu armijas vienībām Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā un partizānu slēptuves purvos tūlīt pēc Otrā pasaules kara – šie ir tikai daži no piemēriem. Taču tik liela sasaiste šīm vietām ar militāro vēsturi vis nav, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Taču, ja kā kauju vietas vai slazdi minētās mitraines nav populāras dažādu bruņotu sadursmju laikā, tad lūkojam izzināt, kā purvi ir kalpojuši kā slēptuves. Vai zinājāt, ka Balvu novada Stompaku purvā kara laikā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, tur atradās gan dzīvojamie bunkuri, gan zirgu novietnes? Arī baznīcas bunkurs, vienā no nocietinātajām būvēm nacionālie partizāni pat bija ierīkojuši maizes ceptuvi. 

Dažviet Latvijā jau piedzīvotas šogad pirmās rudens salnas, tūliņ klāt arī septembris, tāpēc šķiet, ka jau var izdarīt pirmos secinājumus par to, kā šī neparasti slapjā vasara ir ietekmējusi dzīvo dabu. Toms Bricis interesējies, kādu iespaidu uz kokiem un mežiem atstājis lielais ūdens daudzums. Mežzinātnes institūta "Silava" pētnieki šobrīd ievāc ziņas par tām vietām, kur slapjuma dēļ koki izrāda kādas nīkuļošanas pazīmes, ievāks materiālus un datus un šo neparasti slapjo un vēso vasaru izmantos, lai pētītu, kādi tad ir tie apstākļi, kuros koks jau vairs nejūtas labi, kādi koki ātrāk sāk paust nepatiku pret šādu vasaru un kādas tieši ir izpausmes. Un izrādās, ka veseliem kokiem tāda relatīvi īslaicīga applūšana vai pārmitra augsne netraucē un nav jau tā, ka ļoti plašas mežu teritorijas bijušas ilgstoši zem ūdens. Cieš šadā gadījumā jau neveseli koki, kuriem ir grūtības pielāgoties jebkādiem apstākļiem, kas nav ideāli, grūtības cīnīties pret jebkādu mazāko traucēki – slimību, kaitēkli vai nepiemērotiem laikapstākļiem. Un tā bērzu aleja, kas ieskauj daļu Vidzemes šosejas patiesi arī ir ar tādiem labi padzīvojušies un dzīves nogurdinātiem bērziem, tādēļ tur negatīvo ietekmi arī varēja tik labi saskatīt. Veseliem kokiem un veselīgam mežam šī vasara tomēr kopumā esot ar pluszīmi. Un kas īpaši labi – šogad egļu astoņzobu mizgraužu izplatība bijusi daudz, daudz mazāka, jo eglēm bija labākas dabiskās aizsargspējas. Tātad, ja eglēm dod labus augšanas apstākļus, nevis nomoka ar sausumu un karstumu, tad tās itin labi tiek galā ar šo kaitēkli. Tiesa, kukaiņu pētnieki uzsver, ka tādās vēsākās vasarās egļu astoņzobu mizgraužiem ir arī nepiemērotāks laiks lai vairotos, tās nav trīs paaudzes, kas var izaugt garā, karstā vasarā un pat lietainais laiks tos bremzē, jo apgrūtina pārvietošanos lidojot. Ja pieņemam, ka klimata pārmaiņu dēļ šādas ļoti slapjas vasaras mīsies ar ļoti sausām biežāk, kā klimata pārmaiņas varētu nākotnē ietekmē tieši koku sugu sastāvu Latvijā? To pētījis arī mežzinātnes institūts “Silava”. Skaidrojot to, kā mūsu koku sugas jutīsies nākotnē un vai parādīsies jaunas sugas, galvenā atziņa šķiet, ka tāda – straujas, pēkšņas izmaiņas mežu koku sugu sastāvā nav gaidāmas vismaz klimata pārmiaņu dēļ. To, kādi koki aug mežos, kāda ir sugu dažādība daudz būtiskāk līdz šim un tuvākajā laikā ietekmēs mežsaimniecība, nocērtot kokus un stādot vienu sugu, piemēram, tikai priedi, tikai egli vai bērzu. Kā saka pētnieks Oskars Krišāns, visvienkāršāk saprast gaidāmās pārmaiņas var tā – paskatāmies, kādas sugas tagad aug pie mums un tad paskatāmies šo sugu izplatības areālu. Tas, kas šobrīd aug gan Latvijā, gan Centrālajā un Rietumeiropā, tas pie mums arī paliks. Jautājums ir tikai par izskatu. Piemēram, priedes Rietumeiropā ir mazākas, bet egles pavisam sāk iet mazumā. Tāpat arī Latvijā – pie nosacījuma, ka klimats gadsimta beigās tiešām ir ievērojami sasilis, nokrišņu režīms kļuvis nevienmērīgāks, var būt tā, ka egles arī pie mums aug arvien sliktāk. Nav runa, ka tās izzustu, bet daudzos mežos vairs nebūtu dominējošas, neizaugtu par meža lielākajiem kokiem, biežāk paliktu pamežā, daudz mazākas. Un, protams, būs sugas, kas jutīsies pie mums labāk. Viens no piemēriem ir dižskābārdis, kas tagad ir tikai atsevišķās vietās, vairāk Kurzemē, bet redzam, ka Centrāleiropā tas ir ļoti izplatīts un domājamas, ka pie mums nākotnē jutīsies un vairosies arvien labāk.      

Tuvojas rudens, kad krāsosies lapas un pēc pāris mēnešiem koki jau būs kaili. Kā gada griezumā koki gatavojas aukstākajai un sausākajai sezonai gadā? Kā pielāgojas dažādas sugas un kā šīs pārziemošanas stratēģijas varētu mainīties, rudeņiem un ziemām kļūstot siltākiem? To skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesoru Ģedertu Ieviņu.

Par "Gada vēsturnieku Latvijā 2024" izvēlēts Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma vēstures skolotājs, Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības valdes priekšsēdētājs un Latvijaspieminekli.lv veidotājs  Roberts Ķipurs.  Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēts vēsturnieks, kam pamata nodarbošanās ir saistīta ar vēstures izglītību pamatskolā un vidusskolā. Pateicoties Ķipura vadītās Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības aktīvajam darbam, pērn vidusskolās pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezās vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets.  Studijā tiekamies ar godalgoto vēsturnieku Robertu Ķipuru un Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības nu jau bijušo vadītāju Andri Tihomirovu. 

Aizvadītājā gadā Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūts aicināja piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem un ar to saistītos veselības riskus. Iegūti pirmie rezultāti lauka pētījumos, aizvien aktīvi aicināti pieteikties dažādu vecumu grupu iedzīvotāji!

Konflikts starp Irānu un Izraēlu no jauna uzjundīja bailes no kodolieroču izmantošanas attiecību kārtošanā pasaulē. Kas īsti ir kodolieroču pamatā? Kā tie top? Cik lielas rezerves var sagatavot viena valsts un kas ir urāna centrifūga? Un kādas sekas sagaidītu pasauli kodolkara gadījumā? Sarunā meklēsim atbildes kopā ar radiācijas ķīmiķi, zinātnisko konsultanti Guntu Ķizāni. 

Planētas, zvaigznes, galaktikas un asteroīdi - kā dažādi debess ķermeņi tiek pie saviem nosaukumiem? Kāpēc dažus rotā garas ciparu un burtu rindas, bet citi dēvēti mītiskos tēlos? Atbildes meklēsim kopā ar Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvi Mārtiņu Gillu. 

Studijā Toms Bricis ar stāstiem par Atlantijas okeāna viesuļvētrām, par rudens sezonas laikapstākļu aktualitātēm un arī kāds patīkams dārza stāsts. 

Klimata un enerģētikas ministrijas uzdevumā "KPMG Baltics" šī gada pirmajā pusē ciešā sadarbībā ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes un zinātniskā institūta BIOR un citiem ekspertiem identificēja un novērtēja klimata pārmaiņu ietekmes radītos riskus un ievainojamību lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā. Studijā prof. Dina Popluga, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes dekāne, Ekonomikas un finanšu institūta direktore, kā arī biznesa konsultantu kompānijas KPMG Baltics ilgtspējas konsultāciju projektu vadītāja Ieva Nora Gediņa.  

Kā būtu, ja nebūtu? Šo jautājumu, domājot par to, kā būtu, ja uz Zemes nebūtu augu, var uzdot tīri teorētiski. Bet diezin vai mēs pat gribētu iedomāties tādu dzīves vidi, kurā koku un citu augu nav. Un ne tikai tāpēc, ka viss zaļais ir skaists, priecē mūsu acis un liek emocionāli justies labāk, bet tāpēc, ka augi tiešā veidā ir saistīti ar ūdens ciklu dabā. Ūdens un mitrums var ietekmēt arī cilvēku fizisko pašsajūtu, tādējādi sarunā noskaidrojam augu nozīmi ūdens regulācijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesors Ģederts Ieviņš un arborists, dārznieks, ainavu arhitekts un arī uzņēmuma "Labie koki" vadītājs Edgars Neilands.

Ūdens aprites cikls ir viens no ķēdes posmiem, kas ietekmē un faktiski rada laikapstākļus. Redzamākais šī aprites posms, protams, ir lietus, kuru šovasar esam redzējuši vairāk nekā gribētos. Bet neredzamā daļa ir mitrums gaisā - ar aci nesaskatāms, bet ļoti nozīmīgs. Cilvēki bieži nemaz nesaprot, ka to sajūt, un nezina, kādu ietekmi tas atstāj uz mūsu pašsajūtu, veselību. Skaidrojam, kā gaiss mijiedarbojas ar ūdeni. Ja to saprot un patur prātā, daudzas lietas top skaidras un ir daudz vieglāk pašiem  izdomāt, kāpēc rodas vai nerodas kāda dabas parādība. Gaisa mitrumam ir ārkārtīgi būtiska loma gan laikapstākļos, gan dzīvajā dabā, gan tas atstāj lielu ietekmi uz to, kā sajūtam laikapstākļus, kā vispār jūtamies. Zinot, kā ūdens un gaiss mijiedarbojas, daudz labāk varam saprast, kāpēc dažreiz mums salst it kā siltā laikā, bet citkārt mēs svīstam, un svīstam pat 20 grādos. Būtu svarīgi saprast, kas īsti ir relatīvais gaisa mitrums, ko dzirdam ik stundu radio laika ziņās, un kas ir absolūtais gaisa mitrums, par ko dzirdēts mazāk. Kāda ir atšķirība starp šiem diviem rādītājiem? Lai izprastu relatīvo gaisa mitrumu, ir jāzina viena būtiska gaisa īpašība: jo gaiss ir siltāks, jo tas sevī var saturēt vairāk ūdens tvaiku. Jo gaiss ir vēsāks, jo tajā var būt mazāk ūdens tvaiku.  Iedomājamies kubikmetru gaisa - stikla kubs, pildīts ar gaisu, kura temperatūra ir +20 grādi un relatīvais mitrums 60 %. Šādā kubikmetrā gaisa ir 10 grami ūdens. Tvaika veidā - iztvaikojis, neredzams. Kāpēc relatīvais gaisa mitrums ir 60 %? Tāpēc, ka +20 grādus silts gaiss sevī var teorētiski spēt saturēt 17 gramus ūdens. Ja tā būtu, tad relatīvais gaisa mitrums būtu 100 % un sāktu parādīties migliņa jeb ūdens no gaisa jau sāktu mēģināt izdalīties sīkos, sīkos miglas pilienos. Ja šo kubu gaisa sasildīsim līdz +30 grādiem, relatīvais gaisa mitrums samazināsies līdz 33%, jo šādā siltākā gaisā ir arvien vairāk iespēju uzņemt mitrumu, un +30 grādu gaiss var saturēt līdz 30 gramiem ūdens uz kubikmetru. Tāpēc tie 10 grami ūdens, kas ir mūsu kubā, pret teorētiski iespējamo maksimālo daudzumu ir 33 %. Un, jo vairāk mēs šo gaisu sildīsim, jo relatīvais mitrums samazināsies, lai gan faktiskais ūdens daudzums mūsu kubā būs palicis nemainīgs - 10 grami. Tāpat process tikai apgriezti darbojas, ja mēs gaisu atdzesējam. (..) Dabā visbiežāk un vislabāk šis process redzams vakaros, kad pēc saulainas un siltas dienas gaiss atdziest un sasniedz tādu temperatūru, kad to ūdens tvaiku, ko pa dienu spēja sevī noturēt, vairs nespēj, un parādās migla un rasa. Bet aktualais ir lietus un negaiss, un ļoti slapja vasara Ne tikai pie mums, bet arī tuvējās kaimiņvalstīs tā ir šīs vasaras ikdiena. Lielā daļā Vidzemes un Latgales šī ir slapjākā vasara, kādu esam piedzīvojuši. Detalizēti dati par nokrišņu daudzumu Latvijā pieejami kopš 1945. gada. Ir arī vēl pāris desmitgades senāki dati, bet tie vēl nav gana sakārtoti, tie turpina būt pierakstu žurnālos, nevis datubāzēs, tāpēc pagaidām var teikt - 2025. gada vasara Madonas, Gulbenes, Jēkabpils un Augšdaugavas novadā ir slapjākā 80 gadu laikā. Citviet Latvijā ir bijis mazāk slapjš. Madonā nokrišņu daudzums kopš 1. maija tuvojas 500 milimetru atzīmei. Iepriekš slapjākā vasara šādā pašā laika periodā bija 1998. gadā, kad nokrišņu daudzums bija nepilni 400 milimetri. Priekšā gandrīz viss augusts, un ir skaidrs, ka Madona uzstādīs arī visas valsts slapjākās vasaras rekordu - nekur citur Latvijā iepriekš nav zināma tik lietaina vasara. Šī ir reize, kad iemesls ir jāmeklē klimata pārmaiņās. Dažkārt cilvēki, arī mediji katru mazāko stihiju mēdz saistīt ar klimata pārmaiņām, kas ir pārspīlēti, jo neba jau arī agrāk stihiju nav bijis. Bet šādās reizēs, kad laikapstākļi iziet no visiem rāmjiem, kādos agrāk bijuši, gan ir daudz pamatotāks iemesls meklēt izcelsmi klimata pārmaiņās. Un šoreiz slapjo vasaru izraisījušo procesu kopums arī labi sakrīt ar klimata pārmaiņu scenārijiem. Tādas vasaras, kurās pie mums bez mitas darbojas cikloni, ir bijušas arī agrāk. Tā ir laba vide, kurā veidoties lietus mākoņiem, bet, jo gaiss ciklonos ir siltāks, jo vairāk ūdens tvaika tajā ir, vairāk ūdens ir lietus mākoņos, un rezultātu mēs redzam. Pēdējā līdzīgā vasara bija 2017. gadā, bet toreiz jūnijs bija par pusgrādu, bet jūlijs pat par trīs grādiem vēsāks.

Lai gan 90% Rīgas iedzīvotāju jūtas droši savā tuvākajā apkārtnē un 79% uzskata, ka Latvija kopumā ir droša valsts. Tikai 16% jūtas pietiekami sagatavoti krīzes situācijām - šādus datus rāda nesen tapusi aptauja par Baltijas pilsētu iedzīvotāju drošības sajūtu un gatavību ārkartas situācijām. Par aptaujas rezultātiem saruna raidījumā. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Ieva Birka. "Īpaši arī redzam, ka respondenti, kuri izvēlējās atbildēt aptauju latviešu valodā, uzsvēra to, ka Latvija ir droša vieta, kur dzīvot," atzīst Ieva Birka. "Tajā pašā laikā mēs piedāvājām respondentiem 11 dažādus iespējamos izaicinājumus vai krīžu situāciju variantus, un bija iespēja atbildēt, vai viņi personīgi uztver šo kā draudu," turpina Ieva Birka. Pētniece min piecus Rīgas iedzīvotāju galveno drošības izaicinājumus, par kuriem viņu personīgi uztraucas.  "Pirmais, ko mēs redzam, cilvēki uztraucas par Latvijas ekonomisko situāciju, un viņi uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija kopumā ietekmē viņu personīgo drošību. Otrs, par ko respondenti bija satraukušies, bija kritisko piegāžu pārtraukumi. Kas notiek, ja ir elektrības vai ūdens padeves traucējumi. Trešais ir militārs uzbrukums Latvijas valstij. Šeit varētu uzsvērt, ka tieši latviski runājošie respondenti 64% uzsvēra to kā draudu, kur krieviski runājošie - tikai 46% par šo bija satraukušies. Redzam, ka ir plaisa tajā, kā tiek uztverts šis militārais drauds," norāda Ieva Birka. "Ceturtais drauds, par ko uztraucās Rīgas iedzīvotāji, ir dezinformācijas izplatība, tas ir tāds jau grūtāk izprotams drauds, kurš strauji sāk pacelties tajā, par ko cilvēki uztraucas. Piektais bija ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču izmantošanas riski. Kas notiek, ja šis konflikts, kas notiek mums kaimiņos, ieņem jau citas formas un citus veidus? Kāds ir šis risks, kad kodolieroču pielietojums varētu arī ietekmēt Rīgas iedzīvotājus." Pētnieki arī jautājumi respondentiem vai ir iepazinušies ar informatīvo bukletu par 72 stundu somu un ņēmuši vērā ieteikumus "Sagatavotības līmenis ir kritiski zems," norāda Ieva Birka. "Piemēram, pamata jautājums - vai ir zināms, ko darīt, ja skan sirēnas? Šo jautājumu uzdodot, mēs saņēmām tikai 46% respondentu atbildi ka, jā, viņi zina, kas būtu jādara, ja skan sirēnas. Jo īpaši slikti informētas par to, kas būtu jādara, bija sievietes - tikai 41% no sievietēm zināja, kas būtu jādara. Arī krieviski runājošie bija sliktāk informēti, kā arī vecāka gada gājuma respondenti - tikai 38% no vecākā gadagājuma respondentiem, kā arī krieviski runājošajiem zināja, kas būtu jādara, ja skan sirēnas." Vēl aptaujā bija iekļauts jautājums:  vai jūs zināt, kur doties, ja jums steidzami ir nepieciešams pamest māju?  "Respondentu skaits, kas zina, ko darīt, ir tikai 29%," atzīst Ieva Birka. To, kur atrodas tuvākā patvertne, zināja tikai 14% no Rīgas iedzīvotājiem.  "Ja mēs padziļināti skatāmies datos, tieši 18 līdz 29 gadus veci jaunieši (21%) bija tie, kas vairāk zināja, kur būtu jādodas, nekā vecāka gadagājuma cilvēki, kur tikai 8% zināja. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka nesen 112 aplikācijā tika ieviests digitālais risinājums - digitālā karte, kas parāda tuvākās patvertņu vietas. Ar datiem varam labi parādīt un ilustrēt, kas strādā un kas nestrādā, un kur ir vājās vietas, pie kā būtu jāpiestrādā, lai informētu sabiedrību," skaidro Ieva Birka. Sirēnu skanēšanas gadījumā ir jāieslēdz radioaparāts. Vai cilvēkiem ir mājās ar baterijām darbināmi radioaparāti vispār? "Dzirdot sirēnas, ir jāieslēdz sabiedriskie mediji. Gadījumā, ja ir traucēta arī kritiskā infrastruktūra, kas bija viens no tiem draudiem, par ko cilvēki uztraucās, un, iespējams, traucēta elektrības padeve, līdz ar to nedarbojas televizors vai nav pieejams internets, tad rekomendācija ir klausīties ar baterijām darbināmu radio. Mēs prasījām, vai mājsaimniecībām ir šis radioaparāts. Tikai 28% no mājsaimniecību no mūsu respondentiem bija šis radio aparāts Rīgā. Tieši biežāk vecāka gadagājuma cilvēkiem - 40% no respondentiem, ir vēl joprojām ar baterijām darbināmais radio," atzīst Ieva Birka.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Novecošanās tempi dažādās valstīs atšķiras. Plašs pētījums apgalvo, ka politikai ir nozīme. Kad savu dzīvi beigs Saules sistēma? Biedējošs jautājums, atbildi uz kuru varbūt nemaz negribas zināt, bet tieši šāds jautājums šķetināts vietnē “Live Science”. Vai tu sauc savu suni par savu "pūkaino mīluli"? Tā nav apsēstība - tā ir zinātne. Kamēr esam uz Zemes, varam priecāties par visu dzīvo, tostarp mūsu mājas mīluļiem, un šim tematam veltīts interesants raksts “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē.

Mūsu zināšanām par visumu un dabas likumiem ir konkrēta robeža un tā ir pie melnā cauruma horizonta. Esam pa atslēgas caurumu ielūkojušies Visuma tālākajās dzīlēs, kartēs tuvas un tālas debesis un pat meklējuši dzīvībai piemērotas planētas. Taču melnie caurumi sevī ieskatīties neļauj. Šeit atduras visas mūsu fizikas teorijas - gan standarta modelis, gan kvantu teorijas un pagaidām mums nav citu veidu, kā izskaidrot neparastos procesus, kas notiek šajos visuma objektos. Bet skaidrs ir viens - melnie caurumi rada izmaiņas visuma "audeklā" un maina laiktelpu veidos, kādos cilvēkam grūti iztēloties. Ko zinām par melnajiem caurumiem jau šodien? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere un Rīgas Tehniskās universitāes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis. "Vēl mazliet interesantāks par melnajiem caurumiem liekas jautājums, kas ir aiz mūsu Visuma, kur ir tā robeža un kas ir aiz tās. Tas ir tikpat neizpētāms šobrīd kā melnie caurumi. Varbūt melnie caurumi ir eja," atzīst Anna Gintere. "Varbūt mēs dzīvojam melnajā caurumā," bilst Ints Ķešāns. "Šie divi jautājumi diezgan tuvu varētu būt -  kas ir melnie caurumi un kas notiek aiz visuma robežas, jo melnais caurums ir Visuma robeža savā ziņā," turpina Kārlis Dreimanis. Kuģiem bīstamais Bermudu trijstūris Jau gadu desmitiem no mutes mutē ceļojuši stāsti par Bermudu trijstūri - reģionu Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļā, ja iedomāti savieno Bermudu salas, Floridu un Puertoriko, kurā noslēpumainos apstākļos pazuduši kuģi un lidaparāti. Viens ļoti konkrēts pamatojums, vai un kāpēc kuģi tur tiešām pazūd, gan nav plaši izskanējis, tāpēc mēs padomu jautājam cilvēkam, kura ikdiena paiet kuģojot un pieredzot arī bīstamus apstākļus. Tas ir Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs, arī Rīgas Tehniskās universitātes maģistrs jūras transportā un stūrmanis Jurijs Šendriks. Viņam vispirms vaicāju - vai profesionāļu vidē ir apzināts, kur meklējamas saknes nostāstiem par Bermudu trijstūri?

Pirmie noziedzīgie grupējumi, taksometru šoferu slepkavības, pazuduši bērni un bēgšana no ieslodzījuma vietām - šīs mūsu vēstures tumšākās nodaļas lasāmas Lāsmas Gaitnieces grāmatā "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē". Sērijā tapusi jau otrā grāmata, kas veltīta pirmajiem noziedzīgajiem grupējumiem Latvijā, skandalozajai Sergeja Rogoļova lietai un daudz kam citam. Par noziedzību 20. gadsimtā, izmeklētāja darbu un notikumiem, kas satrieca sabiedrību tolaik, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar grāmatas autori. Bet iesākumā īss stāsts par tiesu ekspertīzes aizsākumiem. Noslēgumā zinātnes ziņas. Latvijā atrastā gļotsēne persiku vilkpienaine ir jauna suga pasaules zinātnei. Kā DNS tiek izmantota, lai identificētu masu katastrofu upurus?  

Lai arī šogad par karstumu vasarā pagaidām sūdzēties nevaram, ierasti ik gadu pāris nedēļas kārtīgi svīstam. Cilvēks var patverties telpās pie kondicionieriem un ventilatoriem un plānot savas ikdienas gaitas, neuzturoties karstākajā saulē, bet kā tiek galā daba? Kā dzīvnieki pārcieš sauli un karstumu? Kādas stratēģijas tie ir radījuši, lai pasargātu sevi no tveices? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dzīvnieku pazināji - Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Cilvēkam it kā ir vienkāršāk, mums drēbes ļoti palīdz, vai nu mēs saģērbjamies, vai izģērbjamies. Brīdī, kad vairāk vairs nevar izģērbties, mums vienmēr ir iespēja vai nu ielīst ēnā, vai dzesēties kaut kur vēsumā, vai doties peldēties. Mēs tomēr savu dzīvi turam tādos rāmjos, ja jums ir jābūt ārā, mēs esam pieturā, gaidām autobusu karstumā, saulē. Bet dzīvniekus dabā tas skar mazāk, jo viņiem vienmēr ir izvēles iespējas - ielien ēnā, viņi ielien mitrā zemē, pārrok sev bedrīti, noslēpjas kaut kur. Mums ir grūtāk," vērtē Inta Lange. "Bet dzīvniekiem savukārt ir grūtāk izģērbties. Ja pēkšņi strauji ir karsts vai auksts, nevar kā  cilvēks noģērbt savu biezo jaku un pēkšņi ir mazajā t-krekliņā, tad dzīvnieks vēl ilgi pinkaini staigās, viņam kažoka noģērbšana ir krietni ilgāka un pēc tam uzaudzēt vietā arī ir ilgāk." "Dzesēšanas variantu ir daudz dažādi," norāda Māris Lielkalns. "Kā nu kurš māk. Viens attaisa muti, atver knābi, papleš spārnus un tad elso, mēģina tādā veidā atdzesēties, cits izrakņā kaut kādu iedobi, ielien un tādāveidā dzēsējās, cits atkal pamēģina atrast kaut kur vējaināku vietu, kur izstiept visas četras kājas uz visām pusēm un tā turēties. Citi vienkārši nenāk ārā dienas laikā, sēž savā alā, iedobē, slēptuvē un viss, čuč, atpūšas. Kad tas briesmīgais karstums ir pārgājis, sākās nakts dzīve. Piemēram, tuksnesī."  Ja pēkšņi uznāk liels karstums, vai dzīvnieki var un mēdz "pārplānot" savas dienas gaitas?  "Latvijas dabā viņi ir ļoti elastīgi. Dzīvnieki nenāk pa dienu, mēs viņus tikpat kā neredzam, viņi guļ kaut kur vēsumā, ēnā, krūmos, nenāk ārā. Viņiem varbūt plānošana ir mazāk sarežģīta nekā cilvēkam, jo mums ir jāiet uz darbu, ir savi pienākumi, ir saplānota diena, tad dzīvniekiem galvenais ir būt drošībā, paēst un varbūt par ģimeni parūpēties," atzīst Inta Lange. "Latvijā, kad ir karstākais laiks, daļai dzīvnieku jau bērni ir pietiekami lieli, viņiem par bērniem īpaši nav vairs jārūpējas, un tad viņi vairāk domā par kaut kādu savu komfortu, izdzīvošanu. Tad nakts un krēslas laiks ir īstais.  Lai cik sauss un karsts pa dienu Latvijā arī būtu, tad vakarā rasa ir klāt, mitrums zem krūmiem, nokritušas lapas, zāle, viss ir tomēr mitrs. Un Latvija ir tā laimīgā zeme, kur kilometriem tālu nebūtu neviena ūdens avota, mums ir vai nu upes, vai ezeri, vai dīķi, vai purvi.  Arī pilsētas dzīvē, kad uznāk ilgāks karstuma periods, tad visi uztraucas pilsētā par dzīvo dabu, jo pilsēta krietni vairāk uzsilst nekā ārpusē un arī krietni vēlāk atdziest. Tomēr kaut vai Rīgā ūdens avotu ir daudz. Un savvaļas dzīvnieki ikdienā diezgan tālu pārvietojas no savām ierastajām vietām. Cilvēki varbūt vairāk ap māju dzīvojas, bet dzīvniekiem tie ir pat vairāki kilometri dienā. Līdz ar to ūdens vienmēr ir sasniedzamā attālumā." Ir karsts laiks, cilvēkiem daudz jādzer, jo tā mēs svīstam. Vai citi dzīvnieki arī tā svīst? Zināms, mājas kaķi svīst tikai ar ķepiņām. Kā ir ar citiem dzīvniekiem? "Ir, kas svīst, ir, kas nesvīst. Tāpēc jaukais teiciens - nosvīdis kā cūka ir absolūti garām un nepareizs, jo cūka ir viens no tiem dzīvniekiem, kas nesvīst," bilst Māris Lielkalns. "Ja reiz nesvīst, ir jāmēģina savādāk dzesēties. Un to viņa dara, ne tikai viņa, arī degunradži, arī citi cūku radinieki. Viņi vienkārši sameklē dubļu peļķi un iegāžas tajā ar  lielu, lielu sajūsmu. Arī brieži ļoti labprāt zoodārzā, mums tāds purviņš ir uztaisīts, un tad viņi tur priecājas. Tad izlien laukā tāds dubļains un apmeklētāji nevar saprast - fui, kādi, jūs netīrāt un nepucējat  dzīvniekus, bet viņš ir sajūsmā par to, ka ir atdzesējies un ļoti labi jūtas." Dubļu kārta palīdz arī pret odiem, mušām un citiem kukaiņiem un ārējiem parazītiem. Viņi iekalst tajā dubļu kārtā, tad atliek tikai noberzēties un atkal ir tīrs. Vislabākais ir sveķains koks - egle, priede. "Arī bez biezkažokainajiem ir savas dzesēšanas sistēmas. Ir aita, vēl daži citi, kam ir biezāks kažoks, bet ausis ir plikas, tās ir gandrīz kailas. Tāpat arī trusim, zaķim ausis ir garas pietiekami daudz, ne jau tāpēc lai labāk dzirdētu, bet gan lai atdzesētos. Tur ir daudz sīkie asinsvadi un tādā veidā vienkārši - ausis gaisā, vējiņš staigā, ausis dzesējas, arī pats dzesējās," turpina Māris Lielkalns. "Ūdensputniem tīri labi noderētu arī pēdas. Protams, arī spalvu kārtai ir krietni plānāka vasarā nekā ziemā, bet vienalga, ja paliek par karstu, tad plunčājas un dzesējas ar pekām. Ziemā savukārt šīs pēdas kalpo pilnīgi pretēji." "Attiecībā uz pārkaršanu tomēr gribētu piebilst, ka visneaizsargātākie Latvijā ir mūsu mājdzīvnieki - suņi, kaķi, varbūt kādam mājās trusīši vai jūras cūciņas un kāmīši, jo cilvēks par sevi padomās. Zoodārzā arī par visiem ir padomāts, savvaļā dzīvnieki paši var aiziet un atrast savu komforta līmeni, bet mājdzīvniekiem tādas iespējas bieži vien netiek dotas, jo mēs viņus ieliekam dzīvokļos vai mēs viņus mašīnās atstājam, vai varbūt kāds suns laukos pie ķēdes. Vai kādi dzīvnieki palaisti aplokā, kur nav pat nojumes," atgādina Inta Lange. "Mājdzīvnieki līdz ar to paši nevar nodrošināt savu komfortu, atrodot ēnu vai atrodot vēsāku vietu, jo kur viņš ir, tur viņš ir diemžēl. Te gan gribētos teikt, ka pieskatām esam uzmanīgi, un pagalmos varbūt izliekam āra kaķīšiem un sunīšiem varbūt kādu bļodiņu ar ūdeni, šie dzīvnieciņi gan būs ļoti pateicīgi par to visu, jo viņi paši nepratīs. Tā ir cilvēku atbildība." Cilvēkiem svīst ir dabiski, bet ko svīšana var liecināt par mūsu veselību? Lai gan šovasar ilgstošu karstumu vēl neesam pieredzējuši, svīšana ir dabiska mūsu ķermeņa izpausme ne jau tikai karstās vasarās vien. Organismam svīst ir svarīgi, bet mums pašiem un apkārtējiem sviedri un to aromāts var radīt diskomfortu. Bet vai tie patiešām ir sviedri, kas smaržo, vai varbūt aromātu rada kas cits? To skaidro Anda Apine, dermatoloģe-veneroloģe Lāzerplastikas klīnikā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā, kā arī Latvijas Dermatoonkoloģijas asociācijas priekšsēdētāja.

Tapusi apjomīga psihiatrijas vēsturei veltīta grāmata "Sašķelto dvēseļu patvērums", kas ielūkojas 200 gadu ilgajā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra jeb šodien Nacionālā psihiatrijas centra vēsturē. Sākot ar slaveno Oto Hūnu kā centra pirmo direktoru, līdz pat padomju nežēlībām psihiatrijas nodaļās un mūsdienīgiem garīgas veselības ārstniecības pamatiem - grāmata ļauj iepazīt arī līdz šim nezināmus faktus par psihiatrijas attīstību Latvijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta grāmatas sastādītāja Silva Bendrāte un viena no grāmatas autorēm - medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāj Ieva Lībiete. Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 2. daļa Sarunā ar Annu Žabicku, sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un vienlaikus Latvijas Universitātē, pirms dažām dienām skaidrojām izteiciena “ar ragaviņām uz mežu” izcelsmi, runājām par paaudžu konfliktiem kā senāk, tā mūsdienās, par ģimeņu modeļu maiņu un arī par nabagmājām, kas mūsdienās transformējušās pansionātos. Esam konstatējuši, ka pretestība pansionātiem cilvēkiem veidojas lielā mērā vainas izjūtas dēļ, jo šķiet neiedomājami kādu no saviem vecākiem vai vecvecākiem nodot kādas aprūpes iestādes pārziņā. Arī finansiālais aspekts ir no svara, jo pansionāts - tas tomēr arī kaut ko maksā. Sarunas turpinājumā aicinām pētniecei plašāk pastāstīt par grūtībām, ar ko saskaras cilvēki, nonākot aprūpes iestādē. Iespējams, kādam senioram var nepatikt pansionāta personāla attieksme, ēdiens var šķist negaršīgs, varbūt insfrastruktūra nav laba. Kas rada aizspriedumus un bailes? Pētniece atzīst, ka noteikti ir gan ļoti labas, gan ne tik labas vietas, ja runājam par cilvēcisko attieksmi iestādē. Ir pansionāti ar ļoti pretimnākošu vadību, kas iedvesmo pārējos darbiniekus, un ir vietas, kur tas nedarbojas tik labi. Ir robi, ko var aizpildīt ar centību, entuziasmu, lielāku cilvēcību no pansionāta darbinieku puses, bet ir lietas, ko tādā veidā nevar uzlabot, un to, ko nevar uzlabot, tā jau ir politiskā līmenī nerisināta problēma. -- Pašlaik Anna Žabicka tuvojas noslēgumam savam līdz šim pēdējam pētījumam par kādu lauku pansionātu Latvijā, un pētījums ir Vīnes universitātē izstrādātā promocijas darba pamatā. Pētījuma gaita sakritusi ar Covid-19 pandēmijas laiku, un arī tas ļāvis izdarīt kādus secinājumus. Pētniece skata pansionātu lauku tukšošanās ietvarā, kam ir dažādi līmeņi. Viens no tiem - kā valsts politikā tiek domāts par tukšošanos, otrs - kā tukšošanos izjūt vietējie iedzīvotāji, ja, piemēram, slēdz viņu mazo mīļo bibliotēku un cilvēki mēģina pierādīt, ka mēs šeit tomēr esam. Šo izjūtu dod arī sliktas kvalitātes ceļi. Proti, ja konkrētā vieta un arī pansionāts tiek uztverts kā tukšums, tad kāpēc gan uz turieni izbūvēt ceļu?

Ja mēs pret sienu mestu trīs bumbas, tās, visticamāk, atsistos un katra aizripotu uz savu pusi, bet daļiņu fizikā pastāv kolektīvisms un elektroni pārvietojas saskaņoti. Kāpēc? Kolektīvi elektroni kaudzītēs. Zem šāda īpatnēja vārdu salikuma slēpjas svaigs Latvijas Universitātes fiziķu un matemātiķu atklājums kopā ar kolēģiem no Nēla Universitātes Francijā, kuri ar eksperimentu un jaunu universālu matemātisko metodi izpētījuši elektronu uzvedību un noskaidroja, cik elektroni ir nepieciešami, lai tie sāktu uzvesties kolektīvi un kādās grupās tie sadalās, atduroties pret šķērsli. Šī ir tikai ceturtā reize, kad autoriem no Latvijas zinātniskajām institūcijām izdevies sniegt izšķirošu devumu žurnālā "Nature" publicētā rakstā. Ko īsti nozīmē šis atklājums kvantu fizikā un vai tam būtu kāds jau zināms pielietojums? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesors, un pētījuma līdzautore Elīna Pavlovska, Latvijas Universitātes fizikas doktorante. Ģeofiziķi pēta Zemes sirdspukstus Ģeofiziķi novērojuši interesantu parādību Zemes dzīlēs, proti, mūsu planētas sirdspukstus, kas kā vājš seismisks pulss reizi 26 sekundēs izplūst no Zemes dzīlēm. Vairāk stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons. Zemes pulsāciju, kas atkārtojas ik pa 26 sekundēm, pirmo reizi konstatēja pagājušā gadsimta 60. gados,  kad amerikāņu seismologs Džeks Olivers  paziņoja, ka šāds impulss nāk „no kaut kurienes Dienvidu vai ekvatoriālajā Atlantijas okeānā". Vēlāk, attīstoties tehnoloģijām, tika noteikta precīzāka vieta šim, lietojot  ģeologu terminu, mikroseisismam. Viens no šiem pulsa avotiem atrodas pie Rietumāfrikas krastiem Gvinejas līcī. Vairākas desmitgades seismometri ir spējuši ierakstīt regulāru signālu, kura svārstības allaž ilgst tieši 26 sekundes. Signāla frekvenci ar, tā teikt, neapbruņotu ausi nevar uztvert. Skaņa ir tāda, it kā zemē būtu aprakta desmit kilometrus gara basa klarnete - ir teikusi Hamburgas Seismoloģijas institūta pētniece  profesore Selīna Hadžioannu (Céline Hadziioannou). Lai arī līdz pat šai dienai neviens no ģeologiem nav īsti apstiprinājis regulārās seismiskās aktivitātes cēloni, tomēr fakts pats par  sevi ir interesants. Vairāk par šo pulsāciju Zemes dzīles stāsta pētnieks Viesturs Zandersons.   Par kādu interesantu grāmatu stāsta astronoms Ilgonis Vilks.

Latvijas četras sezonas sniedz lielu laikapstākļu daudzveidību un dažādību, kur no saules pielietas tveices vasarā nonākam līdz tumšiem aukstiem ziemas mēnešiem. Un vēl pa vidu tik dažādas dabas norises varam redzēt! Vējam, lietum, sniegam un citām dabas parādībām latviešu valodā ir daudz apzīmējumu un apvidvārdu. Ko tie stāsta par vietu, kurā dzīvojam un kā valodas dažādība stāsta par mūsu klimata daudzveidību? Kāpēc cilvēki jau izsenis cenšas izskaidrot dabas norises un laikapstākļus un saista tos ar mītiskiem un mitoloģiskiem tēliem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anna Stafecka, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, un Ingus Barovskis, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks.

Laikapstākļus un dabu mūsu senči ir vērojuši jau izsenies, un latviešu folklorā kā maģiskākie brīži dabā visvairāk minēti tieši saulgrieži. Toms Bricis šoreiz pētījis, vai ticējumos teiktais arī darbojas. Un īsā atbilde ir – daudzi nedarbojas, daži darbojas, bet visi ticējumi noteikti nav pār vienu kārti metami. Ir tādi, kuros patiesi var saskatīt mūsu senču saikni ar dabu, novērojumus un likumsakarību šķetināšanu, bet ir tādi, kas vairāk kalpojuši citiem mērķiem, tikai ne laika prognozēšanai. Lasot ticējumus un tautasdziesmas, atklājas, ka mūsu senči, tāpat kā mēs, ir bijuši dažādi. Ne visi bijuši ieinteresēti kaut ko izpētīt un noskaidrot. Senču gudrības noteikti nevar vērtēt par zemu, tajās ir daudz noderīga, bet nevajag arī paļauties uz katru folkloras krātuvēs saglabāto frāzi. Ticējumi un dabas vērojumi, laika prognozēšana pēc tiem. Lielākoties šo visu liek kopā, lai gan es teiktu, ka laika prognozēšanas ticējumi un laika prognozēšana pēc dabas novērojumiem ne vienmēr ir viens un tas pats. Ticējumi ir folkloras daļa, bet novērot dažādas likumsakarības dabā, kas vēsta par pārmaiņām var arī bez senču ticējumiem. Ir gana daudz lietu, kas pārklājas, jo daudziem ticējumiem pamats ir dabas norišu vērošana. Mēdz teikt, ka cilvēki dabu ir izmainījuši, piesārņojums un iejaukšanās dabas procesos novedusi pie tā, ka ticējumi vairs nestrādā. Lai apgalvotu, ka tie nestrādā, sākumā vajag apstiprinājumu, ka tie ir strādājuši. Folklorā var atrast daudz dažādu ticējumu, bet nevar atrast skaidras norādes, ka, piemēram, ticējumi palīdzējuši sagatavoties kādām dabas kataklizmām vai neražai. Arī no klimatiskā viedokļa raugoties, var teikt, ka daļai ticējumu nekad nav bijis racionāls pamats, lai tie darbotos, lai pēc tiem patiesi varētu prognozēt laiku. Spilgtākā kategorija ir tie ticējumi, kas paredz laikapstākļus pēc viena konkrēta datuma. Piemēram, ja tajā un tajā dienā ir tādi un tādi laikapstākļi, tad vasara būs tāda vai šitāda vai kāda diena vēl pēc diviem mēnešiem būs tāda vai šitāda. Mūsu ģeogrāfiskais novietojums ir tāds, ka šāds regulārs, pārliecinošs cikliskums nekad nav pastāvējis vai bijis iespējams. Vienīgais īstais cikliskums, kas mums pastāv ir gadalaiki – pavasarim seko vasara, tad rudens un tālāk ziema, bet tie katru gadu var ļoti atšķirties un paredzēt to pēc laikapstākļiem kādā konkrētā datumā nevar. Cik seni Latvijā ir pierakstītie laikapstākļu novērojumi, vai paši senākie arhīvi spēj pierādīt vai apgāzt kādus ticējumus? Vairums Latvijas meteoroloģisko staciju darbu sāka 20. gadsimta 20. gados vai vēlāk, līdz ar to daļa cilvēku varētu uzskatīt, ka jau tad cilvēku ietekme uz dabu bija pārāk liela, lai šie novērojumi būtu pierādījums, ka ticējumi nedarbojas, bet dažās vietās Latvijā laikapstākļu pieraksti ir saglabājušies vēl krietni senāk. Rīgā regulāri mērījumi un pieraksti sākti 1795. gadā. 27. jūnijā bija Septiņu gulētāju diena, 10. jūlijā būs Septiņu brāļu diena. Šie ir tautā labi saglabājušies ticējumu datumi: ja 27. jūnijā līst, līs vēl septiņas dienas; ja 10. jūlijā līst, tad līs vēl septiņas nedēļas. Vai šie ticējumi strādā? Šie bija datumi, ko pārbaudīju, apskatot gan pēdējo gadu datus, gan senus arhīvus. Ir vēl kāda vēsturiska nianse. Būtu jājautā folkloristiem un vēsturniekiem, bet man ir aizdomas, ka abi šie datumi ticējumam izvēlēti ne tik daudz dabas norišu dēļ, bet tieši kalendāra izmaiņu dēļ, jo sanāk, ka 10. jūlijs, Septiņu brāļu diena, pēc vecā kalendāra ir 27. jūnijs, un tur ir dīvaina tieši kalendāriska sakritība. Kad pirms astoņiem gadiem gāju uz Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra arhīvu, kur šie senie laikapstākļu pieraksti joprojām guļ lielos pierakstu žurnālos, daļa no tiem vēl nav pat digitalizēti. Toreiz mūsu ziņu portāla LSM.lv uzdevumā veicu tieši šo ticējumu parbaudi. Sāku ar 2017. gada datu pārbaudi un gāju arvien tālāk pagātnē - vai ticējums par Septiņu brāļu dienu strādā.

Kad mazs bērns savā likstā vaino kādu citu, pārlieku asi reaģē stresa situācijā vai ir centrēts uz sevi un savām vēlmēm - to mēs itin viegli saprotam un skaidrojam ar vecuma īpatnībām, bet, ko darīt, ja šādas reakcijas rada pieaugušais? Pasē pilngadību sasniedzam līdz ar 18. dzimšanas dienu, bet, kad par pieaugušo ir uzskatāms cilvēks no bioloģijas skatu punkta? Vai cilvēka smadzenēs emocionālais briedums tiek sasniegts līdz ar kādu gada skaitli, bioķīmisku procesu vai smagu iekšēju darbu ar savām domām un darbiem un kāpēc daži to nesasniedz nekad? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anika Miltuze, attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore. Sazināmies ar neirologu Jāni Mednieku. Ir kāds brīdis cilvēka dzīvē, kad mēs varam teikt no attīstības psiholoģijas viedokļa - viss, mēs esam izauguši, pieauguši, nobrieduši, adekvāti cilvēki? Annika Miltuze: Tas būtu baigi forši, ja varētu prognozēt, ka ir 18. dzimšanas dienas rīts un es pamostos pieaudzis, nobriedis. Parasti tas nenotiek vienā dienā, un arī tā ļoti skaidri novilkt robežu, kurā brīdī tas notiek, ir grūti. Pirmām kārtām tāpēc, ka katrs cilvēks attīstās individuāli. Bet, ja mēs gribam kaut kādas kopīgās likumsakarības, tad mūsdienās no fizioloģiskās attīstības viedokļa, no smadzeņu attīstības viedokļa tiek runāts par 25 gadu vecumu. Psiholoģiskās teorijās bieži vien tiek runāts pat par 30 gadu vecumu. Bet, kā jau es teicu, tas ir diezgan individuāls process. (..) Laika gaitā brieduma kritēriji ir mainījuši. Piemēram, pirms gadiem 30 bija diezgan skaidrs, ka pieaudzis cilvēks, nobriedis cilvēks ir tas, kurš ir pabeidzis izglītību, kuram ir darbs, kuram ir piedzimuši bērni, viņš veido ģimeni. Un apmēram bija diezgan skaidrs, kurā vecumā tas notiek. Ir pagājuši 30 gadi, sociālā situācija, konteksts, kurā mēs dzīvojam, ir mainījies, līdz ar to mēs nevaram vairs skatīties, piemēram, pēc izglītības jo mūsdienās mācās gan divdesmitgadnieki, gan sešdesmitgadnieki. Tātad - kurā brīdī tu esi pabeidzis izglītību? Tas nav saprotams.  Bērni dzimst arī ļoti dažādos vecumos, dzimst 20 gados, dzimst 40 gados, pat 45 gados. Darbs arī nav vairs kritērijs. Cilvēki reizē mācās, strādā. Dzīve pie vecākiem, padzīvoju pie vecākiem, dzīvoju patstāvīgi, atkal padzīvoju pie vecākiem. Šobrīd ir daudz grūtāk atrast skaidrus, taustāmus kritērijus, tāpēc pētnieki vairāk pievēršas tieši psiholoģiskajiem kritērijiem. Bet tur arī nav tik viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no kultūras, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, Rietumu kultūrā biežāk kā brieduma kritēriji tiek uzskatīti spēja uzņemties atbildību, finansiālā neatkarība un autonomija, respektīvi, ka tu esi patstāvīgs indivīds, kas nedzīvo nevienam uz kakla.  Austrumu kultūrās, pētījumi, kas nāk no Ķīnas, no Indijas rāda, tur bieži vien centrā izvirzās rēķināšanās ar citiem, jo tās ir vairāk kolektīvās kultūras, savu emociju paškontrole, ka tu spēj citu labā varbūt apvaldīt sevi. Bet visam cauri tomēr vijas tā spēja uzņemties atbildību, kas, man liekas, ir tāds viens no tādiem fundamentālākajiem kritērijiem.   Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 1. daļa Mūsu tautas folklorā varam atrast teicienu “ar ragaviņām uz mežu”, kas nozīmētu - aizvest no savām acīm prom it kā traucējošos vecos cilvēkus. Ko šāds teiciens pasaka par paaudžu attiecībām un savstarpējām rūpēm senāk? Kā šīs attiecības un vajadzība pēc aprūpes iestādēm senioriem mainījusies mūsdienās? “Ar ragaviņām uz mežu”, nabagmāja, pansionāts - tie ir jēdzieni, kas tapuši dažādos laikos un sniedz informāciju par attiecībām ar vecāka gadājuma, nabadzīgiem vai smagi slimiem cilvēkiem un attieksmi pret viņiem. Interesanti gan ir tas, ka mūsdienās savā domāšanā un valodā mēs lietojam visus pieminētos apzīmējumus, kaut nabagmāju vietā ir sociālās aprūpes centri, ikdienā dēvēti par pansionātiem, un ar ragaviņām uz mežu, kas pieminētas tautas pasakās, neviens savus vecākus vai vecvecākus neved. Vērojumu līmenī šķiet, ka paaudžu attiecības mūsdienās tomēr ir citādas nekā pirms 100 vai 200 gadiem. Vecākā paaudze tagad ilgi ir aktīva, strādā arī pensijas vecumā, un vēl jūtama liela individualizācija. Ja agrāk paaudzes bieži dzīvoja kopā, tad tagad ģimenes vēlas nošķirties. Vai tas ietekmējis arī pietāti pret senioriem? Šim meklējam atbildes sarunā ar Annu Žabicku - sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un arī Latvijas Universitātē. Ko tad rāda dati par paaudžu kopādzīvošanu un savstarpējām rūpēm?

Hāgas konvencija uzliek par atbildību karojošām pusēm saudzēt otras valsts kultūrvēsturisko mantojumu, taču realitātē redzam, ka tā tas bieži nenotiek. Kultūvēstures pieminekļi tiek ne tikai nopostīti, bet arī izzagti. Kā pret to cīnās šodien? Vai kultūras vērtības jāsāk "čipēt" un kā pasargāt tās uzbrukuma gadījumā? Par to saruna ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas ekspertiem – arheologu Mārci Kalniņu un mākslas vēsturnieci Gitu Jankovsku. Kultūrvēsturisku pieminekļu postījumi un dažādi vērtīgu priekšmetu laupījumi ir daļa no kara jau izsenis, taču atšķirībā no seniem laikiem, mūsdienās to vismaz cenšas regulēt dažādas starptautiskas normas, bet zādzības ierobežot palīdz tehnoloģijas. Kā tas notiek? Kā varam pasargāt vērtīgo pasaulē militāros konfilktos un ne tikai?

Saukta par ugunszemi, Kaspijas jūras krastu un Kaukāza ieskauta ir Azerbaidžāna – latviešiem pazīstama ar savu virtuvi, mūziku un cieši ievijusies daudzu slavenu latviešu dižgaru dzīvēs. Ko Azerbaidžānā darīja Jānis Jaunsudrabiņš un kā attīstījusies šī zeme? Par to sarunā ar rakstnieci Lāsmu Gaitnieci un Rīgas Stradiņa universitātes asoc. profesoru, politologu, Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu. Un raidījumā arī izvērstāks stāsts par ūdentilpēm. „Kaspijas jūra ir pasaules lielākais ezers gan pēc platības, gan arī pēc tilpuma” – šāds ir pirmais skaidrojums, kas parādās, interneta meklētajā ievadot vārdus „Kaspijas jūra” vai „Kaspijas ezers”. Tāpēc pirms skatām šo abu platības ziņā tiešām lielo ūdenstilpju likteni un stāvokli, noskaidrosim, kā korekti būtu tās saukt – par jūrām vai ezeriem. Atbildi attālināti ierakstītā sarunā sniedz Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents Jānis Lapinskis. Tātad paliekam pie nosaukumiem „ezeri” un sākam skatīt to stāvokli mūsdienās. Arāla ezers savulaik ierindojās pasaules lielāko ezeru pieciniekā, bet kopš pagājušā gadsimta vidus tas ir sarucis desmitkārt. Iemesls – Sirdarjas un Amudarjas – divu upju, kas piegādā Arāla ezeram ūdeni, novirzīšana lauksaimniecības zemju apūdeņošanai. Taču ne tikai cilvēka ietekme ir veicinājuši šī ezera izžūšanu, teic Jānis Lapinskis. Uz jautājumu, vai būtu iespējams atjaunot šo degradēto teritoriju, kur šodien ūdens vietā paveras tuksnešaina ainava, Jānis Lapinskis bilst, ka tās, pirmkārt, būtu astronomiskas izmaksas, otrkārt, tas esot neiespējami, jo abas upes – Sirdaja un Amudarja – reizi gadā tomēr piepilda Arāla ezera dibenu, kas atkal vasarās iztvaiko. Un šīs lai arī nelielās, bet regulārās ūdens padeves un pēc tam sekojošās izsīkšanas dēļ tā tomēr ir neiespējama misija. Lūkojam uz nākamo ūdenstilpi – Kaspijas ezeru, kas arī tiek ierindots izzūdošo dabas objektu sarakstā. Tur ezera stāvokli nosaka ne tik daudz cilvēka saimnieciskā darbība un dabas ietekme, kā sarežģītā ģeopolitiskā situācija un ezera dzīlēs pieejamās naftas atradnes. Atgriežoties pie nosaukuma – jūra vai ezers –, tieši šis faktors mūsdienās raisa neskaidrības ūdenstilpes statusā.

Dažos gados tiešām jūnijs ir vasaras karstākais mēnesis, tomēr šādi gadījumi ir diezgan reti. Nesen – gan 2019., gan 2020. gada vasarā jūnijs izrādījās vasaras siltākais mēnesis, bet vēl iepriekš tāds gadījums bijis 1995. gadā. Pagājušajā gadsimtā tādi gadījumi bijuši vidēji reizi desmitgadē, bet visus tos apvieno kāds konkrēts faktors – ne tik daudz sekojošie mēneši jūlijs un augusts bijuši vēsi, bet jūnijs izteikti karstāks par klimatisko normu. Un šī ir tā reize, kad, balstoties nevis atmosfēras procesu analīzē, bet statistikā, var teikt, ka šogad jūlijs un augusts būs siltāki, nekā jūnijs, jo pēdējā gadsimta laikā nav bijuši gadījumi, kad vēsam jūnijam sekotu vēl vēsāks jūlijs un augusts. Jūnija vidējā temperatūra bijusi par 0,6 grādiem vēsāks par normu. Bet šajā raidījumā atskatīsimies ne tikai uz jūniju, bet visu 2025. gada pirmo pusi.  Mēs turpinām cerēt uz siltākām un sausākām dienām, bet Rietumeiropā šī vasara nedod atelpu un līdzīgi kā iepriekšējās vairākas, atkal sagādā karstuma viļņus, kas nes arvien jaunus rekordus. Skandināviju un Baltiju no karstuma šovasar glābj nerimstoša Atlantijas ciklonu darbība, turklāt vasarā, kad arī sauszeme saulē uzsilst labi, cikloni veiksmīgi pastiprinās un atjauno spēkus arī virs kontinenta – gan Skandināvijas, gan Eiropas austrumiem un Krievijas, nesot biežas lietas, valdošos ziemeļrietumu vējus, kas nes vēsumu no okeāna ziemeļu daļas un pat Arktikas. Tik noturīga ciklonu plūsma pāri mūsu reģionam vasarās nav raksturīga, tomēr vismaz reizi desmitgadē tā notiek. Un lai kā gribētos atrast vēsajai vasarai iemeslu, nekur tālāk par pašiem cikloniem diemžēl tikt nevaram – iemesls, kāpēc šogad tie virzās tieši šādā trajektorijā, nav noskaidrojams dažu dienu vai pat nedēļu laikā. Tas diemžēl prasītu ilgstošu pētniecību, un bez garantijas, ka izdotos noskaidrot tālākus iemeslus šādai atmosfēras cirkulācijai, tādēļ atliek vien iztikt ar to, ka reizēm šādi gadās. Jau pieminēts dažos iepriekšējos raidījumos, ka pēdējo reizi tik vēsa un slapja vasara Latvijā bija 2017. gadā, turklāt toreiz jūnijs bija pat vēl par 0,5 grādiem aukstāks nekā šogad, bet augustā bija vēl lielāki plūdi, nekā šīs vasaras sākumā piedzīvotie. Šobrīd ir vērts atskatīties uz gada pirmo pusi, jo vairākkārt dzirdēts cilvēkus sakām, ka tik vēsu jūniju viņi neatminas. Un tā ir tiesa – neatminas, neatceras, nevis ka tāds nav bijis. Relatīvi nesen, 2017. gadā, bija vēl aukstāks un pēdējā gadsimta laikā - kopš 1924. gada ir bijuši 50 jūniju, kas bijuši vēl vēsāki par nupat piedzīvoto. Skaidrs, ka tik senus laikus kā pagājušā gadsimta vidus un pirmā puse reti kurš atminas, bet pat šajā 21. gadsimtā ir bijuši astoņi jūniji, kas aukstāki par šo. Tāpēc atkārtošana – zināšanu māte. Lai nepiemirstas, kas noticis šogad, iziesim cauri pirmajiem sešiem šī gada mēnešiem: Galvenā janvāra īpašība bija siltums – tas bija 3. siltākais janvāris meteoroloģisko novērojumu vēsturē, bija 98 siltuma rekordi. Vissiltākā diena bija mēneša pēdējais datums – 31. janvāris, kad Rucavā un Daugavpilī bija +9,2 grādi. Vēl 7. janvāris varbūt kādam pavisam personīgi palicis atmiņā, jo daļā Latvijas veidojās pamatīgs apledojums – snigšanu nomainīja lietus, kad temperatūra vēl bija zem nulles. Janvāra beigās, nākot uz radio, Rīgas centra parkos jau dziedāja strazdi, likās, ka pavasaris ir tepat aiz sturā, bet februāris ziema tikai sākās. Precīzāk – 7. februārī visā Latvijā iestājās meteoroloģiskā ziema, jo vidējā diennakts temperatūra stabili noslīdēja zem nulles un var droši teikt, ka aizvadītā ziema bija 18 dienas gara, jo tieši tik ilgi stabils sals pieturējās. Jau 25. februārī atgriezās atkušņi, kas bija tikpat stabili, nokausējot sniegu, sākās meteoroloģiskais pavasaris. Un pagājušās ziemas pats aukstākais laiks arī bija tāds knaps sala kniebiens – 20. februārī Daugavpilī bija –19,7 grādi, tātad pat ne pilni –20 grādi. Noteikt, vai pavasaris bija auksts, vai ne arī nemaz nav tik vienkārši, jo marts ar aprīli bija fenomenāli silti – marts bija 2. siltākais vēsturē ar 99 siltuma rekordiem, iespaidīgākais no tiem bija 10. martā, kad Liepājā bija 17,4 grādus silts. Bez pārspīlējuma var teikt – pusjūnijs Liepājā bija aukstāks nekā 10. marts, jo jūnijā bija 18 dienas, kas bija vēsākas, nekā 10. marts. Maksimālā temperatūra 18 jūnija dienās bija zemāka.  Aprīlis savukārt bija 5. siltākais vēsturē, bet ar vienu dienu, ko laika ziņās nākas pieminēt vēl līdz šodienai – 18. aprīli, kad temperatūra sasniedza 28,4 grādus – jebkad karstākais laiks, kas aprīlī fiksēts. Tiesa, nebija jau arī tā, ka siltums bija ļoti noturīgs, stabils un nebeidzams – 5. aprīlī vēl daudzviet pamatīgi sniga, Vidzemē dažviet uzsniga pat ap 15 cm svaiga sniega. Bet 18. aprīlis līdz pat šodienai, 1. jūlijam, ir šī gada siltākā diena. Nu jau gan izskatās, ka ja ne rīt, tad parīt beidzot temperatūra pakāpsies vēl augstāk, taču šādi Latvijā tiešām notiek pirmo reizi, ka tik agri pavasarī ir diena, kas līdz pat gada vidum tur karstākās dienas statusu. Cilvēkiem bieži gribas domāt, ka kaut kur vienā pasaules vai kontinenta galā notiek kādas lietas, kas otrā izraisa anomālijas un tad to var viegli savilkt kopā. Lielākoties tā nav. Kādēļ pavasara pirmajā pusē tik ilgstoši valdīja dienvidvēju plūsmas, kas nesa vienu rekorda siltuma vilni pēc otra, un kādēļ nu jau divus mēnešus gandrīz bez mitas pie mums nāk cikloni ar vēsu gaisu no Atlantijas okēna ziemeļiem vai Arktikas, diemžēl, izskaidrot nevar. Mierinājums gan ir tas, kašie procesi paši par sevi nav unikāli. Arī iepriekš vēsturē ne reizi vien tā ir bijis, bet kopējās klimata pasiltināšanās dēļ siltuma viļņi ir arvien siltāki, bet aukstuma viļņi arvien vājāki, ko labi parādīja maijs un jūnijs. Lai arī mēs tos tagad atceramies kā aukstus mēnešus, kad ilgi gaidītā siltuma vietā biežāk bija lietus un drēgunums, maijā tika sasniegti tikai četri vietējas, pat ne valsts mēroga, aukstuma rekordi, iepretim tiem simtiem siltuma rekordu, kas tika sasniegti janvārī, martā un aprīlī.

Ekologi pasaulē runā par "virtuļa principu", kuru ievērojot varam apmierināt mūsdienu cilvēka prasības pēc dzīves komforta un vienlaikus arī nepārkāpt dabas un klimata ekoloģiskās robežas. Kas tas ir? Cik tālu "virtuļa" apļos esam aizvirzījušies? Un kāpēc viena "zaļa" izvēle dažkārt aizved pie citas pavisam nezaļas izvēles? Ko par to saka skaitļi? To studijā pārrunājam ar sociālantropologu Kārli Lakševiču un biedrības "Zaļā brīvība" vadītāju un Latvijas Universitātes pētnieku Jāni Brizgu.

Ik dienas raidījumā intervējam zinātniekus un pētniekus, kuriem izpēte ir darbs un profesija, taču zinātne var būt arī aizraušanās! Vienam tā ir vēsture, citam padziļināta dabas vērošana, vēl kāds aizraujas ar senām fosilijām vai visuma dzīlēm. Kas zinātnē ir tik valdzinošs, ka cilvēki ir gatavi tam pievērsties brīvajā laikā? Raidījumā arī par citu tematu. Kā pavisam nesen esam skaidrojuši, “samizdats” jeb “pašizdošana” bija vesela subkultūra Padomju Savienībā pagājušā gadsimta 60.–80. gados. Par aizliegtu kļuva gan noteikta žanra mūzika, gan konkrētas grupas, un arī politiska un reliģiska satura teksti un daudz kas cits padomju varai netīkams kļuva par pašu cilvēku pavairotiem un izplatītiem materiāliem. Šodien – stāsta otrajā daļā – sarunā ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri* aplūkojam, kā tad cilvēki to panāca. Ņemot vērā padomju varas centienus kontrolēt visas cilvēku dzīves jomas, varētu šķist, ka “samizdata” izdevumu apjoms bija ļoti bagātīgs, taču tā nebija vis. Te jāuzsver, ka Padomju Savienībā tika stingri kontrolēta tipogrāfiskā tehnika. Tādas iespējas kā, piemēram, Polijā, kur pagrīdē darbojās tipogrāfija un pat tika izdotas grāmatas, PSRS nepastāvēja. Arī papīrs bija deficīts. Tādēļ iespējas pavairot dažāda veida literatūru bija ierobežotas.  Līdztekus aplūkotajiem veidiem, kā tehniski pavairot un izplatīt aizliegto literatūru, jāmin vēl kāds paņēmiens. Dažkārt aizliegto autoru darbus izveda ārpus padomju bloka, iespieda Rietumos un tad nelegāli ieveda atpakaļ Padomju Savienībā un pavairoja. Kā piemēru šādam gadījumam pētniece Daina Bleiere nosauc Borisa Pasternaka romānu “Doktors Živago”, kas tika publicēts ārzemēs, tad atgādāts atpakaļ uz PSRS, un izplatīts rokraksta eksemplāros.  Noslēdzot 2. sēriju par “samizdatu”, jautājām pētniecei, vai Krievijā, kur vēl aizvien daudz kas ir aizliegts politiskā režīma dēļ, joprojām varētu runāt par tādu subkultūru kā “samizdats”. Daina Bleiere norāda, ka diametrāli ir mainījies tas, kā veidojas informācijas plūsma. Daudzi cilvēki vairs vispār nelasa. Pastāv digitālās formas informācijas ieguvei, turklāt, neskatoties uz visiem centieniem Krievijā ierobežot tīmekļa darbību un dažādus kanālus, tāpat pastāv sistēmas, kas ļauj to visu apiet. *Daina Bleiere pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.  

Lai cik augstu mēs vērtētu racionālus spriedumus un pragmatiski pieņemtus lēmumus, lai cik ļoti savā ikdienas dzīvē labprāt vadāmies prāta diktētiem apsvērumiem, cilvēks ir emocionāla būtne un emocijas ir mūsu dzīves labsajūtas kompass. Kā mūsu prātā veidojas emociju pasaule? Cik tā dažāda un kā tā izpauž sevi mūsu fiziskajā ķermenī? Studijā Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un Psihoterapijas klīnikas ārsts–psihoterapeits Ernests Pūliņš Cinis un asoc. prof. Dr. biol. Līga Ozoliņa–Molla.  

Ko nozīmē būt mātei šajā gadsimtā, vai zināšanas, eksperti un kopiena palīdz vai apgrūtina vecāka lomu un, vai kā sabiedrība vispār esam pelnījuši sievietes, kas veic šo neatsveramo darbu – nes pasaulē mazuļus un audzina tos.  Veram vaļā nesen aizstāvēt disertāciju, kas pievēršas 21. gadsimta mammām. Komunikācijas zinātnes doktore Elza Lāma pētījusi mātišķību šodien – laikā, kad ģimenes dzīve nonākusi starmešu gaisā sociālo mediju dēļ un mātes pienākumus, lomu, funkcijas un sniegumu var vērtēt nu jau plašas sabiedrības grupas. Skaidrojam arī to, kāpēc līdz šim bijusi atstāta novārtā menopauzes pētniecība. Statistikas dati liecina, ka tuvākajā nākotnē tieši sievietes menopauzes vecumā būs tās, kas veidos mūsu sabiedrības lielāko daļu, jo  dzimstība samazinās un dzīvojam mēs ilgāk. Tāpēc gribam vai ne, ir jāpaskatās acīs periodam, kas sākas  sievietei pusmūžā jeb menopauzei. Uz sarunu par šo tematu aicinājām Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docētāju un ginekoloģi, dzemdību speciālisti Elizabeti Ārgali, vispirms jautājot, kāpēc menopauzi padziļināti pētīt un par to runāt plašāk sāk tikai pēdējos gados, jo – cik sena ir cilvēce, tik sens ir arī šis periods, konkrēti, sieviešu dzīvē. Viens no menopauzes ierastākajiem simptomiem ir karstuma viļņi jeb pastiprināta pēkšņa svīšana. Taču ne visām sievietēm. Citas sūdzas par lielāku emocionalitāti, citas – miega traucējumiem. Vaicājām speciālistei, kas nosaka to, ka vienas sievietes teju nemanāmi, tā teikt, ieiet jaunajā dzīves posmā, bet citas pamatīgi cīnās ar jau pieminētajām menopauzes pazīmēm. Kā vairākus gadus sabiedrībā runājam par vīriešu veselību saistībā ar prostatas pārbaudēm, tā būtu tikai dabiski, ja mēs pievērstu lielāku uzmanību sieviešu veselībai pusmūžā un neuzskatītu menopauzi par vecuma bubuli, bet normālu sākumu jaunai dzīvei vidējos gados.  Un raidījumā arī stāstījums par kādu sevis izvēlētu īpašu grāmatu, šoreiz klausītājus uzrunā ķīmiķis Eduards Baķis.

Raidījumu esam veltījuši kādai ļoti interesantai varētu teikt pat profesijai, kas sevī ietvēra daudz vairāk nekā tikai mājas soli - mājsaimniecēm. Dzimumu lomu sadalījums gadsimtu laikā sievieti nolicis mājas pavarda priekšā kā galveno rūpju darba veicēju. Šīs lomas ir ierobežojušas, taču dažkārt un jo īpaši vēlākajos gadsimtos - arī sniegušas zināmu rīcības brīvību un pat kāpumu karjerā. Kā tieši? Ko sagaidīja no prasmīgas mājsaimnieces 19. un 20. gadsimtā un kāpēc mājsaimniecība tika uzskatīta par mākslu un zinātni un tik augstu vērtēta vēsturē, pat vēl padomju periodā? Kur skolojās prasmīgākās mājsaimnieces? Raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj ēdienu kultūras pētniece un gastronomijas vēstniece Astra Spalvēna un žurnāliste, vēsturniece Vineta Vilcāne-Toca. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas

Izskan ziņas par pētījumiem, kuros atklāts, ka vīrieši ne tikai dzīves laikā zaudē Y hromosomu, bet pakāpeniska šīs hromosomas samazināšanās notiek arī evolūcijā. Kāda ir dzimumhromosomu loma cilvēka organismā un kādas slimības saistītas ar to klātbūtni un trūkumu? Raidījuma sākumā ar sevis izvēlētu īpašu grāmatu iepazīstina vēsturnieks Toms Ķikuts, bet pēc tam pievēršamies kādai ļoti neparastai vietai tepat Latvijā, kur cilvēki darbojas ietērpušies sterilos aizsargtērpos, cimdos, apavos un maskās. Šādi iepakota ar iepriekš nosterilizētu mikrofonu, mūsu kolēģe Zane Lāce-Baltalksne devās ekskursijā pa Latvijas Universiātes Cietvielu fizikas institūta tīrtelpām. Kopā ar laboratorijas vadītāju un vadošo pētnieci Mairu Elksni izzinām, kā izskatās telpās, kurās darbojas ar nanostruktūrām, proti, tādiem izmēriem, kur pat skropsta nedrīkst uzkrist uz materiāliem. Un pēc šīs izzinošās pastaigas pievēršamies pieteiktajām ziņām par dzimumhromosomu lomu cilvēka organismā un slimībām, kas saistītas ar to klātbūtni un trūkumu. Par to sarunā ar studijas viesiem: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti, ģenētiķi Ievu Grīnfeldi un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieku un Latvijas Universitātes docentu Aivaru Cīruli.  

Smilšu iela vai Ganību dambis Rīgā, kādu to pazīstam šodien, senatnē izskatījās krietni vien citādāk. To pašu var teikt par visu Latvijas ainavu. Kur beidzās kāpas un kur sākās mežu masīvi? Kā tecēja upes un kāpēc gar mūsdienu Saeimas namu gāja govju ceļš? Saruna ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Vēstures nodaļas vadītāju Margaritu Barzdeviču un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošo pētnieci, asoc.prof. Laimdotu Kalniņu.

Ne katru gadu un noteikti ne šogad, bet vasarās saskaramies arī ar sausuma periodiem. Šogad maija un jūnija lietavas mazliet arī ieceri runāt par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā. Par mazūdens periodu Latvijas upēs šovasar vēl runāt nevar, lai gan citus gadus tas mēdz sākties pat maijā. Taču pēdējos gados, kad sausuma periodi bijuši, cilvēki sūdzas par ūdens trūkumu akās. Cik ātri pēc lietavām tas spēj atjaunoties un vai vienmēr palīdzēs, ja aku raks dziļāku? Savukārt Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra speciālisti analizējuši tendences Latvijas upēs vasarās.  Šogad sausums nerada problēmas. Gluži pretēji – daudzviet, īpaši Latvijas austrumos, mitruma bijis par daudz. Vai klimata pārmaiņas manāmas arī šajā aspektā. Zināms, ka ziemās upes aizsalst retāk, lieli pavasara pali arī ir retāk, jo nav ne sniega, ne ledus, kam kust, vienlaikus ziemās pali kļuvuši biežāki. Runājot par mazūdens periodiem, pagaidām datos izteiktu tendenču nav, tomēr hidrologi nākotnē saskata riskus. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra hidroloģe Līga Klinta min, ka vasaras mazūdens periodus nevar nošķirt no ziemas mazūdens periodiem vai pavasara paliem. Tas viss ir saistīts process.

Nedēļas nogalē ikgadējais sarunu festivāls "Lampa" un arī šogad turpinām intervēt pētniekus, kuri uzstāsies festivālā, lai stāstītu, kā domāt par dažādiem jautājumiem lēnām. Kāpēc nesteidzīga domāšana ir tik būtiska dažādās zinātnes jomās un ne tikai un kāpēc domāt par matemātiku, ķīmiju un novecošanu ir aizraujoši? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas matemātiķis ar specializāciju topoloģijā Jānis Lazovskis, RSU vadošā pētniece un veselības psiholoģe Kristīne Šneidere un Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta pētniece Daniela Godiņa. Sarunaspar domāšanas procesiem, kuriem pakļauti cilvēki zinātnē, iesākam ar Jāni Ruško - ķīmiķi, kurš festivālā “Lampa” runās par lēno domāšanu saistībā ar pārtikas drošības riskiem. Pētnieks ir pārliecināts, ka jautājumos ir jāiedziļinās, tie jāaplūko no vairākiem rakursiem, bet pie publikāciju lasīšanas un rakstīšanas vēlams atgriezties vairākos piegājienos. Domāt lēni var par matemātikas formulām, par vecumu un arī par pārtikas drošību un risku novērtējumu. “Domā lēni par riskiem” - šī būs viena no sarunām šī gada festivālā “Lampa” uz Pasaulē mazākās skatuves. Savas izklāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pētnieks Jānis Ruško. Vispārīgi runājot, risku novērtēšana ir process, kurā, balstoties zinātniskos datos, tiek izvērtēts, vai un cik lielā mērā kāda viela, produkts vai vides faktors var negatīvi ietekmēt cilvēku vai dzīvnieku veselību vai vidi. Jānis Ruško norāda, ka risku analīze ir starpdisciplināra, tāpēc arī institūta komandā ir gan ķīmiķi kā viņš pats, gan arī veterinārmedicīnas pārstāvji, biologi un citi speciālisti. Arī 2024. gadā pirms sarunu festivāla "Lampa" sarunājamies par lēno domašanu.