Zināmais nezināmajā

Gotiskais šausmu romāns par ģeniālo zinātnieku Frankenšteinu un viņa radīto briesmoni gūst atzinību arī mūsdienās - vairāk nekā 200 gadu pēc tam, kad tolaik pusaudze Mērija Šellija to uzrakstīja. Romāns ir īsta pērle medicīnas vēstures cienītājiem, sākot ar centieniem ar elektrisko strāvu atdzīvināt mirušos, beidzot ar detalizētu izpratni par cilvēka anatomiju. Ko par Viktorijas laika medicīnas atklājumiem stāsta Frankenšteins un kāpēc tolaik tik aktīvi bija centieni atdzīvināt mirušos? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete, filozofs Ainārs Kamoliņš un apvienības "Kino Kults" producents, kinoblogeris Sergejs Timoņins.  

Ar ko visvairāk aizraujas vidējais aktīvais latvietis? Vai tā ir skriešana, komandu sporta spēles vai kas eksotiskāks? Jauns pētījums atklāj interesantus faktus par sporta nozīmi un lomu Latvijas sabiedrībā, kā arī to, ar kādiem sporta veidiem nodarbojas iedzīvotāji brīvajā laikā un cik salāgotas ir šīs slodzes. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes lektore Zane Šmite. "Nemaz tik slikti nav. Mūsu vēsturiskās tradīcijas sauc mūs iet dabā - mums patīk sēņot, mums patīk makšķerēt. Mums patīk Līgo svētki un citādas lietas dabā, mēs tomēr neesam tupētāji istabā. Ja tādas plānveida aktivitātes, nav tik slikti, bet varētu būt labāk," tā par Latvijas iedzīvotāju kustību un sportošanas ieradumiem min Līga Plakane. "Dati rāda, ka varētu būt labāk. Ir, kas sasniedz visas rekomendācijas, bet būtiski ir, lai tie, kas ir aktīvi, nekļūst mazaktīvāki, kā arī kopumā visi kļūtu aktīvāki," piebilst Zane Šmite. Tie, kas ir fiziski aktīvi, bijuši arī atsaucīgi piedalīties aptaujā un pētījumā. "Pirmais bija noskaidrot, cik cilvēki ir aktīvi, turklāt būtu jāskatās ne tikai sportiskās aktivitātes ārā vai telpās, bet arī sēdēšanas paradumi jāņem vērā. Lai aktivitāte nebūtu pārspīlēti ofensīva, bet lai kustība caurvītu visu dienu, gan darba dienas, gan brīvdienas," vērtē Līga Plakane. "Skriešana dominēja kā populārākais aktivitātes veids gan dāmām, gan kungiem, otrs bija spēka treniņi, pie kam spēka treniņi bija populārāki dāmām nevis kungiem. Trešā abām dzimumu grupām bija riteņbraukšana, tad sekoja krosfits. Iekļāvās arī garas pastaigas. Tas mūs priecēja, jo tā ir pamatvielmaiņu uzturoša aktivitāte, turpina Līga Plakane. "Galvenā atziņa - tautas sportists ir dažāds un sportot var jebkurš," norāda Zane Šmite. -- Bet par sev svarīgu grāmatu stāsta humanitāro zinātņu pētniece Sanita Reinsone.  Viņa izvēlējusies stāstīt par grāmatu "Ādama stāsts". Pētniece to iepazinusi vēl pirms šis stāsts tika izdots grāmatā. Tā ir ar roku rakstīta 19. gadsimta latviešu zemnieka Ādama Purmaļa autobiogrāfija.

Ikdienā bieži dzirdam, ka zinātnieki nākotni prognozē ar modeļiem - vai tas būtu klimats, slimību izplatība vai kvantu fizika. Ko īsti nozīmē modelēšana? Kā šādi modeļi top un cik tie ir universāli? Vai modeļi var izskaidrot un prognozēt visu, vai tomēr arī tiem ir ierobežojumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fizikas doktors, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Skaitliskās modelēšanas institūta direktors Uldis Bethers un fizikas doktors, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Kirils Surovovs.

Klimata prognozes, kas nav piepildījušās un ir devušas iemeslu skeptiķiem kritizēt klimatologu darbu. Informācija liecina, ka skepsei tiešām ir pamats. Skaidrs, ka prognozes var būt precīzākas un mazāk precīzas, var būt pavisam kļūdainas, bet svarīgs arī veids, kā ziņas nodot sabiedrībai. Nav jābrīnās, ka daļa sabiedrības kļūst skeptiska, ja pat 20 un 30 gadu senās publikācijās var lasīt tieši tādas pašas draudīgas prognozes, kā tagad. Tikai toreiz tās tika attiecinātas uz daudz tuvāku nākotni. Nākotne pienāca, draudīgās no prognozes nepiepildījās, tā vietā parādās arvien draudīgākas prognozes. Lai arī vispārīgi raugoties, saturisku kļūdu daudzos ziņojumos nav, mulsinoša ir vārdu izvēle un tonis. Tāpēc nav brīnums, ka sabiedrība ir nogurusi. Šoreiz vairāk par starptautisku organizāciju ziņojumiem, kas ar kādu noteiktu domu izplatīti pasaulē, tomēr izrādījušies greizi. Diemžēl arī daļa atbildīgu institūciju ziņojumi ir tādi, ko var saukt par biedēšanu. No vienas puses – ja prognozes vēsta nelāgas lietas, par tām ir jāstāsta, bet paskatoties, kāda ir izvēlēta vēstījuma forma, ir skaidrs, ka šādā veidā noturēt sabiedrības uzmanību nevar bezgalīgi. Piemēram pirms gandrīz 25 gadiem, 2001. gada 21. maijā, Apvienoto Nāciju organizācijas tā laika ģenerālsekretārs Kofi Annans sacīja šādi: "Globālā sasilšana uzskatāma nevis par attālām potenciālām briesmām, bet gan par vistuvākajā laikā iespējamu katastrofu." Šāda frāze, protams, ir interpretējama un uztverama dažādi, bet cilvēkam, kurš savās ikdienas gaitās daudz nesaskaras ar vides jautājumiem, 25 gadi varētu būt par ilgu, lai teiktu, ka globālā sasilšana ir "vistuvākajā laikā iespējama katastrofa". 2001. gadā publicētajā ziņā britu raidsabiedrība BBC vēl piemin, ka Kofi Annans jau iepriekš kā "neveiksmīgu" raksturojis ASV lēmumu noraidīt globālo līgumu par siltumnīcas efektu radošu gāzu izplūdi atmosfērā un paudis cerību, ka Vašingtona grozīs savu viedokli. ASV prezidenta Džordža Buša administrācija uzskata, ka Kioto vienošanās par cīņu pret globālo sasilšanu esot netaisnīga, jo uzveļot nepieņemami smagu nastu ASV ekonomikai, neiesaistot tajā jaunattīstības valstis. ASV lēmums izraisījis asu Eiropas, Japānas, Krievijas, Ķīnas un citu valstu kritiku. Tiesa, jau pēc diviem mēnešiem Krievija pati sāka atteikties no Kioto vienošanās. Tātad jau pirms 25 gadiem aina bija ļoti līdzīga pašreizējai, un arī tagad ANO turpina celt trauksmi par klimata pārmaiņu drīzu katastrofālu ietekmi uz cilvēci. Mēs redzam klimata pārmaiņas, bet vai to var saukt par katastrofu? Var jau būt, ka daļai sabiedrības tā šķiet, bet vai daļai, kas klimata pārmaiņas sevišķi neizjūt savā ikdienā, varētu šķist pārspīlēti gadu desmitiem brīdināt par drīzu katastrofu, kura tā arī nav ieradusies. Ir arī prognozes, kas nav piepildījušās. Tā paša 2001. gada jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas pētnieku grupa, ko tagad mēs pazīstam ar nosaukumu ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome jeb IPCC ziņoja, ka jaunākie aprēķini paredz globālās temperatūras pieaugumu līdz šī gadsimta beigām par 5,8 grādiem. No tik ekstrēma scenārija pētnieki arī ir atteikušies. Pašreizējie scenāriji paredz, ka sliktākajā gadījumā globālā gaisa temperatūra līdz šī gadsimta beigām būs 4 grādus virs pirms industriālā perioda vidējās temperatūras, bet ticamākā versija ir, ka tā būs aptuveni 2,5 grādus virs pirms industriālā perioda temperatūras. 

Ožas zudums un izmaiņas rokrakstā - šīs ir vienas no savdabīgākajām iespējamajām pazīmēm slimībai, ar ko sirgst miljoniem cilvēku pasaulē. Viena no neirodeģeneratīvām saslimšanām, kas skar vairāk nekā 10 miljonus pasaulē, ir Parkinsona slimība. un šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no straujāk augošajām nervu sistēmas slimībām. Pazīstama ar izteiktu muskuļu trīci, kas laika gaitā apgrūtina gan runas, gan ikdienas darba spējas. Kā to diagnosticē, ārstē un pēta? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska. "Ja runājam par neiroģeneratīvajām slimībām, pie kurām pieder arī Parkinsona slimība, pasaulē tiek lēsts pēc epidemioloģiskiem datiem, ka šī ir viena no slimību grupām, kur sagaidāma epidēmija. Mēs parasti runājam par epidēmiju, par vīrusu slimībām, kas ātri izplatās. Kopumā, ņemot vērā, ka sabiedrībai ir tendence novecot, ilgāk dzīvot, mazāk nomirt no infekciju slimībām, no kardiovaskulārām slimībām, tad neirodeģeneratīvās slimības paliek aizvien biežākas un un izplatītākas visā pasaulē un arī Latvijā," norāda Ramona Valante. "Galvenais riska faktors joprojām ir vecums. Jo vecāki mēs kļūstam, jo lielāks risks ir šai slimībai," atzīst Krista Lazdovska. "60 gadu vecumā tas varētu būt viens līdz 5 procenti, 80 gadu vecumā jau vismaz 5% varētu slimot ar Parkinsona slimību. Bet skaidri pierādīta ir pesticīdu iedarbība. Francijā cilvēki, kas strādā lauksaimniecībā, var Parkinsona slimību kārtot kā arodsaslimšanu. Kopumā zinām, ka viss, kas ietekmē smadzeņu veselību, ietekmēs arī arī neirodeģenerāciju un iespējamu slimības attīstību. Gan sirds asinsvadu veselības aspekts, gan arī dažādas toksiskas vielas var būt iesaistītas, gan arī sporta trūkums, protams, arī ģenētiskie faktori." Ārstes norāda, ka ar Parkinsona slimību saslimst arī gados jauni cilvēki. "Tas ir mīts, kad Parkinsona slimība ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parkinsona slimība var parādīties jebkurā vecumā," atzīst Ramona Valante. "Kopumā Parkinsona slimību uzskata par multifaktoriālu, kas nozīmē, ka vairāki faktori iedarbojas, mēs nevaram pateikt, kurš ir tas viens un galvenais, kas ir palaidis to slimību. Un man šobrīd īsti nav skaidrs, kādiem tiem faktoriem ir jāsakrīt, lai beigās būtu Parkinsona slimība. Diemžēl viņa var arī parādīties 30-40 gados bez ģenētiskā fona." "Parkinsona slimību mēs varētu skatīt kā tādu daļēji lietussargu, zem kura apakšā var būt katram sava slimība, savi simptomi," skaidro Krista Lazdovska. "Bet pirmais, pēc kura spriedīsim, ka tā ir tieši Parkinsona slimība, šie pacienti kļūst lēnāki. Tas ir tāds pamatsimptoms. Mēs skatāmies, vai šis kustību temps ir zudis." Pacienti to izjūt dažādi. Kāds to izjūtu gaitā, ka kļūst lēnāks, soļu garums samazinās. Kāds izjūt, piemēram, kad kaut ko gatavo. No rīta grib uztaisīt omleti un kuļ olu, un roka pēc pāris tiem apgriezieniem kļūst arvien lēnāka. Lēnīgums ir pamatsimptoms. Tai pievienojas miera trīce. Ārste mudina nesatraukties tos, kam satraukumā nedaudz trīc rokas. Miera trīce ir "sarkanais karogs" Parkinsona slimībai. Cilvēks sēž mierīgi, neko nedara, rokas klēpī un skatās televizoru, un vienai rokai īkšķis vai plaukstas daļa patrīc. Tam pievienojas muskuļu stīvums. "Ja mēs runājam par klasisku Parkinsona slimību, šie simptomi sākumā ir vienpusēji, vienā ķermeņa pusē," bilst Krista Lazdovska.  "Ja pēkšņi vienu reizi neveikli sanācis notīrīt kartupeli, tas nenozīmē, ka ir slimība, jo Pārkinsona slimība viņa ir lēna un progresējoša. Izmainītās kustības paliek konstantas," papildina Ramona Valante.  Sākumā cilvēki nejūt tieši lēnīgumu, bet to, ka kustas citādi. Ja tās ir pāris reizes, par to nebūt jāsatraucas. Ja tas sāk traucēt ikdienā, tas ir brīdis, kad jāvēršas pie ārsta, jo Parkinsona slimība nepāriet.  "Ja cilvēks atnāk pie ārsta un pasaka: man šis sākas pirms mēneša, ārsts nedrīkst pat teikt, ka šī ir Parkinsona slimība. Mēs izvērtēsim pacientu, mēs paturam prātā, bet patiesībā, lai noteiktu, ka šī ir Parkinsona slimība, simptomiem ir jābūt vismaz trīs gadus," norāda Krista Lazdovska.  "Jautājums, vai tas nav novēloti? Diemžēl patiesība ir tāda, ka neviena neirodeģeneratīva slimību, tai skaitā Parkinsona slimība, nav izārstējama. Līdz ar to nevar nokavēt to, ko nevar izārstēt. Mēs varam ar medikamentiem un darbībām varam tikai uzturēt dzīves kvalitāti, bet ne izārstēt," atzīst Ramona Valante. Nacionālā Dabas muzejā turpmāk būs vērojama skeletiem veltīta ekspozīcija Mirkli pirms Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunās, pastāvīgās ekspozīcijas “Skeletārijs” atklāšanas esam satikušies ekspozīcijas zālē ar muzeja Zooloģijas nodaļas vadītāju, ornitologu Dmitrijs Boiko. Ekspozīcijā mūs ieskauj lieli un mazi visdažādāko dzīvnieku sugu skeleti un to daļas. No 11. decembra ikvienam to visu ir iespēja aplūkot jebkurā mirklī muzeja 5. stāvā. Dmitrijs Boiko kā ekspozīcijas darba grupas vadītājs norāda, ka “Skeletārija” ceļš iets vairākus gadus. Laika gaitā paši muzeja pārstāvji savu kolekciju papildinājuši ar jauniem galvaskausiem, bet, lai iegūtu pilnus dzīvnieku skeletus, atrasti lieliski sadarbības partneri - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā. Tad uzsāktas sarunas, vai muzejs varētu deponēt fakultātes osteoloģiskās kolekcijas priekšmetus, un šim ierosinājumam gūta atsaucība. Tā tapis “Skeletārijs”. Savukārt muzeja vecākā ekoloģe Lauma Goldblate ekspozīcijā bijusi atbildīga par saturu un vislabāk zina stāstīt, pēc kāda principa “Skeletārijs” veidots. Atklājot ekspozīciju, Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktore Skaidrīte Ruskule savā uzrunā norāda, ka līdz ar “Skeletārija” atklāšanu tiek pāršķirta vēstures lappuse. Ar “Skeletāriju” muzejs savā ziņā atvadās no kādreizējā ekspozīciju izteiktā vēsturiskā pieskāriena. Vienlaikus direktore uzsver, ka līdz šim nav pieredzēta neviena ekspozīcija, kurā būtu ieguldīts tik liels darbs eksponātu sagatavošanāS Skanot prieka čalām pēc “Skeletārija” atvēršanas, par savu darbu vēl pastāsta ekspozīcijas materiāla sagatavotāja un arī atsevišķu eksponātu restauratore Janta Meža. Lai eksponāti saglabātos ilgtermiņā, Janta tos mazgājusi ar ļoti smalkām smiltīm, dzeramo sodu, ūdeni, bet nolūzušās detaļas fiksējusi ar speciālu līmi. “Skeletārijs” Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir jauna latiņa, ne katram dabas muzejam ir šāda skeletu ekspozīcija, un, kā atklāšanā norādījis ekspozīcijas mākslinieciskā risinājuma autors Didzis Jaunzems, “Skeletārijs” pat atgādina dārglietu ateljē. 

Vēl pirms bērns iemācās runāt, viņš apgūst ritmu un melodiju - to, kas veido ne tikai runu, bet arī mūziku. Tikpat agrīna kā mūzika bērna dzīvē, tā ir bijusi agrīna arī cilvēces attīstībā. Kopš pastāv cilvēce, pastāv arī centieni radīt mūziku - vai varbūt nē? Vai kāds māk atbildēt uz jautājumu, kad radusies mūzika? Ko saka arheoloģiskie atklājumi? Kādi ir senākie mūzikas instrumenti un kāpēc cilvēkam ir šī neapturamā vēlme radīt skaņu un klausīties to? Par mūzikas pirmsākumiem un skaņas klātbūtni cilvēka dzīvē raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru. Kāpēc cilvēkam ir vajadzība muzicēt, radīt mūziku un to uztvert? "Mūzika laikam ir universālākais izpausmes veids, kas cilvēkam gan ļauj pašizpausties, gan arī uztvert pasauli ar mūzikas palīdzību," vērtē Valdis Muktupāvels. "Protams, varbūt mākslinieki iebildīs - arī mākslas pasaule vizuāli ir. Pagaidām pētījumi, kurus es esmu redzējis, rāda, ka mūzikai piemīt savā ziņā universālāka iespēja kalpot gan cilvēkam, ietekmēt viņa emocijas, intelektuālos procesus, darboties kā pašizpausmei, arī kā komunikācijas līdzeklis, arī kā sabiedrības grupu noskaņošanās uz viena viļņa līdzeklis. Mūzikai šajā ziņā vislielākais spēks." -- Zinātnes ziņas par nozīmīgu atradumu Aizputē - atrasts matainā mamuta kaula fragments Kurzemē, Aizputē, senatnē pilnīgi noteikti klīduši mamuti, un šobrīd izdevies noteikt vecumu pirms aptuveni simt gadiem atrasta mamuta kaula fragmentam. Pašlaik tas ir īstens Aizputes Novadpētniecības muzeja dārgums. Te gan jāpiebilst, ka kaula fragments varētu būt nonācis muzejā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Kā vēstīts žurnālā “IR”, vēlāk sekojusi muzeja slēgšana 50. gados, priekšmetu izceļošana uz Liepāju, Ventspili un Kuldīgu, tad atkal muzeja atjaunošana Aizputē, un pagājušajā gadā kaula fragments no Ventspils, tā teikt, atgriezies “mājās” Aizputē. Un tad atkal apstākļu sakritības rezultātā tas nonācis arheologa Mārča Kalniņa uzmanības lokā, un kopā ar citiem ekspertiem nolemts noteikt kaula vecumu ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Tuvākā vieta šādu analīžu veikšanai ir Viļņas laboratorija Lietuvā, un tagad var teikt - mamuts, kam piederējis kaula fragments, dzīvojis pirms apmēram 43 tūkstošiem gadu. Tas ir krietni senāk, nekā Aizputes muzeja darbiniekiem šķitis. Bet kas vēl interesanti - laikā, kad Aizputes apkārtnē mituši mamuti, 180 kilometru attālumā uz dienvidiem - Karaļaučos, mūsdienu Krievijas teritorijā, - bijuši iedzīvotāji. Šobrīd arheologu Mārci Kalniņu interesē, vai cilvēki šajā laikā uzturējušies arī Latvijas teritorijā. 

Padomju un nacistiskajam režīmam ir daudz kopīga - tie abi radījuši neskaitāmus noziegumus pret cilvēkiem, valstu kultūru un autonomiju. Vai varam teikt, ka totalitāri režīmi darbojās pēc līdzīga principa un mācījušies viens no otra? Kur ar šodienas acīm raugoties redzam kopīgo, kāpēc šajos laikos ir svarīgi atkārtot šīs tumšās 20. gadsimta vēstures lappuses un un kādas sekas uz Latvijas sabiedrību atstāja nacistiskais un padomju režīms? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un vēsturnieks Aivars Stranga. Holokausta liecinieka monogrāfija. Sarun ar Marģeru Vestermani. 1. daļa Holokausta liecinieks, vēsturnieks Marģers Vestermanis 2025. gadā ne tikai atzīmējis savu simto jubileju, bet arī laidis klajā monogrāfiju “Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941-1945””. Kā autors ar šī laika acīm raugās uz tā laika notikumiem un par ko stāsta grāmata? “Cilvēcība tomēr nebija mirusi” - tā saucas grāmata, ko ilga darba rezultātā radījis un šogad savā 100. jubilejā rokās turējis muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un joprojām šī muzeja kurators Marģers Vestermanis. Viņš pats, kaut izgājis cauri smagai un sāpīgai pieredzei holokaustā, ir gatavs ar šiem stāstiem dalīties. Nacistu okupācijas laikā viņš ieslodzīts Rīgas geto, vēlāk atradies gan Mežaparka, gan Dundagas koncentrācijas nometnē, tad izbēdzis un pievienojies partizāniem, bet savu ģimeni zaudējis Rumbulas masu slaktiņos 1941. gada 8. decembrī.  Ar Marģeru Vestermani tiekamies, lai pārlapotu grāmatu, kurā būtiska vieta atvēlēta ebreju glabējiem. Vienlaikus grāmatā fiksēti vēstures fakti, citāti no publiski paustiem pazemojumiem pret ebrejiem un atmiņas.   Grāmatā Vestermanis aicina lasītājus atgriezties 1938. gada vasarā. Hitlers tajā brīdī jau ir okupējis Austriju, un tas ir viņa lielo radiorunu laiks, kad, kāpinot balsi līdz histēriskai kliegšanai, Hitlers paziņo, ka viņa pēdējā prasība ir vāciski runājošā Sudetija Čehoslovākijā. Nākamajā gadā nacistiskā Vācija ieved karaspēku visā Čehoslovākijā un pēc tam arī Polijā. Lielvalstis, kā Lielbritānija un Francija, publicēja garantijas, ka Polijas uzbrukuma gadījumā tās ies palīgā. Bet nekas nenotika. -- Bet par sev nozīmīgu grāmatu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. "Grāmata, kuru es es izvēlējos, ir ļoti vienkārša un mazlietiņ neparasti šim laikam. Kā par daudzām lietām šajā laikā, par mīlas dzeju cilvēki nerunā vai runā reti. Grāmata ir vācu valodā, un tās nosaukums ir "Deutsche Liebeslieder" (Vācu mīlas dziesmas). Tā ir neliela grāmatiņa, kas izdota 1909. gadā. Dzejas izlase, kur ir apkopoti sacerējumi par mīlestību pantmērā no 12. līdz 20. gadsimtam," atklāj Andris Levāns.

Pievēršamies vulkāniem, ziemeļvalstu ģeoloģijai un tam, kā šī mežonīgā un skarbā daba jaušama ziemeļu tautu neparastajā folkloras mantojumā. Milži, rūķi, un troļļi kalnos, alās un pazemē; vulkāns Hekla kā vārti uz elli - nostāsti un teikas par dieviem un mītiskām būtnēm, kas mīt līdzās cilvēkiem ziemeļu tautu neparastajā dabā,- tie caurvijuši gan skandināvu fokloru senatnē, gan pat mūsdienu populāro kultūru. Vai kalnu troļļi savulaik kalpojuši kā skaidrojums neparastajām skaņām klinšu alās? Vai vulkānisku izvirdumi likuši islandiešiem domāt par dieviem un dēmoniem, kas ir līdzās, un kāpēc vēl pagājušajā gadsimtā Islandē varēja sastapt ļaudis, kas ticēja elfiem? Kā daba iedvesmojusi ziemeļu tautu fokloru un kur redzam tās neparastos piemērus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma priekšmetu – tāda bagātība ir Nacionāla Dabas muzeja pārziņā. Par katru no šiem priekšmetiem jārūpējas, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, jo daļa no šiem atradumiem dabā vairs nav sastopami. Muzeja apmeklētājiem neredzamā muzeja dzīve notiek krājuma sagatvošanā. Kā dažādi dabas priekšmeti nonāk līdz muzeja ekspozīcijai? Kā šos paraugus ievāc, uzglabā un sakārto bagātīgajā krājumā? Par to stāsta jauna izstāde Nacionālajā Dabas muzejā, tādejādi atzīmejot muzeja 180 gadadienu. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstādes darba grupas vadītāja, botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko. Latvijas Nacionālajā dabas muzejā apskatāma izstāde „Dabas priekšmeta ceļš līdz muzeja krājumam”, kas ļauj iepazīt muzeja speciālistu darba aizkulises un to, kā visdažādākie dabas priekšmeti – minerāli, fosilijas, augi, sēnes, putni, zīdītāji, gliemji un kukaiņi – tiek ievākti, pēc tam apstrādāti un vēlāk uzglabāti muzeja krājumā. Izstāde tapusi kā viens no īpašajiem muzeja 180. jubilejas gada notikumiem. Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājums ir dabas bagātību krātuve, kurā glabājas ģeoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, entomoloģiskie, botāniskie un mikoloģiskie priekšmeti. Krājums tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus vai muitā konfiscētus priekšmetus. Tā kā muzeja krājumā ir daudz Latvijā un pasaulē izzūdošu sugu, kā arī jaunas sugas Latvijas faunā un florā, kolekciju vērtība gadu gaitā aug un aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to saglabāšanu ilglaicīgi. Šobrīd muzejam ir vairāk nekā 230 tūkstoši krājuma vienību, kas tiek uzglabāti īpašos apstākļos. Pamatkrājums ir Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa un nacionālā bagātība, tāpēc muzejam ir atbildība un pienākums nodrošināt saudzīgu attieksmi un krājuma pieejamību sabiedrībai ilgtermiņā. Dabas priekšmetus visbiežāk ievāc savvaļā. Speciālisti pirms tam veic izpēti, un plāno maršrutu, turklāt ievākšanai nepieciešami īpaši instrumenti vai ekipējums. Lai dabas priekšmetus varētu uzglabāt muzejā, tie ir pareizi jāsagatavo. To veic zinoši speciālisti – botāniķi, mikologi, mineralogi, petrogrāfi, ģeologi, paleontologi, teriologi, ornitologi, entomologi un malakologi. Pēc rūpīgas apstrādes priekšmeti nonāk speciālās krājuma telpās. Kā eksperti prot atšķirt viltotu mākslas darbu no īsta? Leonardo da Vinči, Pikaso, van Gogs, Dalī, Monē – šo gleznotāju darbus pasaulē kopē un vilto visvairāk. Tikām  no latviešu gleznotājiem viltojumu  saraksta virsotnē ir Vilhelma Purvīša gleznotās ainavas. Lai noteiktu, vai  mākslas darbs ir oriģināls vai nē, mākslas zinātniekiem talkā nāk arī ķīmiķi. Par to, kā ar mikroskopa palīdzību var atkodēt krāsu pigmentus un kas ir gleznu viltotāju atpazīstamākais darba paņēmiens, atklāj Latvijas Mākslas Akadēmijas Restaurācijas un materiālu izpētes institūta  pētniece Indra Tuņa. Viņa skaidro, kā notiek gleznu ķīmiskā izpēte, jo pētniece norāda, ka glezniecība aizvien ir tā aktīvākā mākslas daļa, kur cilvēkiem interesē tā vai cita mākslas darba identifikācija. Indras darbs ir gan orientēties mākslas vēsturē, lai zinātu, kādas krāsas mākslinieks lietojis, un kā ķīmiķei ir jānosaka šo krāsu sastāvs. Viņas darba vietā līdzās studentu darbiem – gleznām, uz galda rindojas pāris mikroskopu, kas ierasti instrumenti Indras darbā.

Raidījumā pievēršamies antīkās pasaules mantojumam. Tik tāla un mītiska, mūs šķir tūkstoši gadu - tā var domāt par sengrieķu kultūras mantojumu. Vai šodienas lasītājam sengrieķu lugas un eposi vēl ir saistoši? Kas ir kopīgie pieturas punkti šodienas un tā laika cilvēka dzīvē un sabiedrībā un vai šodien, lasot tik senus tekstus varam ar aizrautību tos saistīt ar sev aktuālām lietām. Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē filoloģijas doktore, antīkās literatūras pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Ilona Gorņeva un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Helēnistikas centra idejas iniciatore Ilze Rūmniece. -- Novembrī un decembrī norit pasākumu cikls “Antīkā literatūra mums. Ὁ βίος βραχύς, ἡ δὲ τέχνη μακρή / Ars longa, vita brevis / Dzīve īsa, bet māksla ilglaicīga”, ko īstenos LU Humanitāro zinātņu fakultātes Eiropas valodu nodaļas klasiskie filologi. Jau aizvadīts simpozijs “Māksla un mākslinieciskais sengrieķu tekstos” Mākslas muzejā Rīgas birža. Zinātnes ziņas ASV Ziemeļkarolīnas Universitātes Čapelhilā pētnieku jaunākais veikums liecina - jūras bruņurupuču mazuļi izmanto savu spēju sajust Zemes magnētisko lauku, lai uzreiz pēc izšķilšanās noteiktu savu atrašanās vietu garajos migrācijas maršrutos okeānā. Pētnieku atklājumi publicēti žurnālā “Eksperimentālā bioloģija”, un tas ir vēl viens interesants pavērsiens sarunai par dzīvnieku maņām un spēju orientēties telpā.  Zinātniekiem ir skaidrs, ka pastāv divi veidi uztvert magnētiskos laukus. Viena iespēja paredz gaismas jutīgas molekulas, kas reaģē uz magnētiskajiem apstākļiem un varētu ļaut dzīvniekam redzēt magnētiskos modeļus. Otra iespēja ietver mazus magnetīta kristālus ķermenī, kas mainās, reaģējot uz magnētiskajiem spēkiem, un ļautu dzīvniekam sajust lauku.  Pētnieku agrāks darbs jau uzrādījis, ka jūras bruņurupuču mazuļi var iemācīties sasaistīt noteiktu magnētisko lauku ar barības klātbūtni. Šādos gadījumos bruņurupuči reaģē ar t.s. deju - paceļ daļu ķermeņa virs ūdens, atver muti un kustina priekšējās pleznas. Tādējādi, barojot mazuļus, kamēr tie ievietoti noteiktā magnētiskajā laukā, pētnieki apmācījuši bruņurupučus reaģēt ar kustību ikreiz, kad tie vēlāk atkal sastaptu to pašu magnētisko signālu.  Pētnieku komanda sapratusi, ka šī trenētā uzvedība varētu palīdzēt noteikt, kuru magnētisko maņu bruņurupuči izmanto. Viņi pakļāva mazuļus spēcīgam magnētiskajam impulsam, kas īslaicīgi traucēja bruņurupuču spējai sajust magnētiskos spēkus. Ja bruņurupuči pēc tam pārstātu dejot, tas norādītu, ka tie parasti izmanto uz pieskārienu balstītu magnētisko maņu. Un patiesi - pēc impulsa iedarbības mazuļi “dejoja” retāk. Par šo pētījumu un dzīvnieku spēju uztvert Zemes magnētisko lauku stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs. 

Valoda ir dzīva, kamēr tajā runā, bet tai ir nākotne, ja to turpina arī pētīt. Vairs nav tie laiki, kad valodu izpēte nozīmē tikai garum garas grāmatu un pierakstu lapas vai mutvārdu ekspedīcijas; mūsdienās palīdz digitālās tehnoloģijas un to paveikto labi redzam jau šodien, ikdienā izmantojot mākslīgo intelektu vai transkripciju latviešu valodā. Kā latviešu, lībiešu un latgaliešu valodas atrod savu vietu arī digitālajā pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas pētniece Antra Kļavinska un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošā pētniece, DHELI projekta valodas pētnieku grupas koordinatore Baiba Saulīte. Vai valoda mūsdienās var vēl dzīvot bez digitālās vides? "Diez vai var dzīvot, jo mēs saprotam, ka valoda visbiežāk tiek lietota arī digitālajā vidē mūsdienās daudz vairāk nekā kādreiz, mēs varam iegūt informāciju, kas ir rakstīta internetā, vai sazināmies biežāk ar tuviniekiem "WhatsApp", nevis mutiski," vērtē Baiba Saulīte "Es teiktu, ka nav iespējams, ka valoda paliek dzīva, ja tā netiek lietota digitālajā vidē." "Dažādās vietnēs pēta lingvistisko vitalitāti, sevišķi retāk lietotajām un mazajām valodām. Viens no aspektiem ir funkcionēšana digitālajā vidē, kas tiek ņemts vērā, arī vērtējot valodas vitalitāti un spēju turpmāk pastāvēt. Un sevišķi jaunā paaudze vairs nelieto, piemēram, vārdnīcas papīra formātā, bet galvenokārt jau izmanto digitālos resursus," papildina Antra Kļavinska. "Latviešu valodai ir diezgan labi digitālajā vidē. Domāju, ka neviens vairs nevar savu ikdienu iedomāties bez vārdnīcas "Tezaurs", kas paliek arvien labāka un labāka. Kur var atrast ne tikai vārdu pēc pamatformas, bet arī pēc dažādām formām locījumos. Var iegūt ļoti plašu informāciju," atzīst Baiba Saulīte. "Tāpat ir ļoti labas iespējas aplūkot konkrētu vārdu lietojumu dažādos kontekstos apjomīgos tekstu datos jeb korpusos un meklēt tur pēc īpašām pazīmēm. Piemēram, atrast visus darbības vārda saņemt teikuma priekšmetus - kas saņem. Latviešu valodai ir ļoti attīstījušies tieši pēdējos gados valodas resursi digitālajā vidē, arī ļoti mūsdienīgi un arī starptautiski atzīti un savietojami. Tas, kas ir marķēts mūsu datos, ir līdzīgi marķēts arī citām valodām, līdz ar to starp valodām var salīdzināt dažādas pazīmes." Kāpēc esperanto valoda nekļuva par universālu saziņas līdzekli? Esperanto ir mākslīgi radīta valoda, kuru izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē ebreju ārsts un poliglota Ludvigs Zāmenhofs ar domu veidot vienu ideālo valodu, kas palīdzētu tautām saprasties. Par esperanto valodu pasaules kontekstā stāsta valodniece Ina Druviete, Latvijas esperanto asociācijas prezidente Margarita Želve stāsta, cik šīs valodas pratēju un interesentu ir Latvijā. Bet sižeta iesākumā tā autore iepazīstina ar sevi esperanto valodā. "Bonan matenon!  Mia nomo estas Zane. – Labrīt, mans vārds ir Zane."  Runa ir par savulaik mākslīgi veidotu valodu – esperanto, aptuvenā tulkojumā no romāņu valodām  – „cerība”. Esperanto ir darināta no romāņu un ģermāņu valodām un šajā valodā šobrīd pēc neoficiāliem datiem runā aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju.  Latvijā  šī valoda bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Arī padomju laikā līdz pat PSRS sabrukumam Latvijas esperanto asociācijā bija vērojama liela aktivitāte. Par to, kāda šobrīd ir situācija ar esperanto runātājiem Latvijā, stāsta asociācijas prezidente Margarita Želve Margarita Želve stāsta, ka reizi trijos gados notiek Baltijas esperanto dienas, uz kurām parasti kopā sanāk vidēji 120-200 dalībnieku no 20-30 pasaules valstīm. Kā iemeslu tam, ka interese par šo valodu ir kritusies, Latvijas esperanto asociācijas  prezidente min angļu valodas popularitāti. Tam arī daļēji piekrīt valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Par to, kāpēc esperanto nav tik izplatīta kā agrāk, kāds ir tagadējais šīs valodas statuss un kuras no mākslīgi konstruētām  valodām ir populāras šobrīd, Inas Druvietes skaidrojums.   -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem vai atklājumiem, stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Viņš izvēlējies Randala Munro (Randall Munroe) grāmatu "What if..." (Ja nu...). Kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts - tās ir "Nopietnas zinātniskas atbildes uz absurdiem hipotētiskiem jautājumiem".  Mārtiņš Gills atzīst, ka šī grāmata noder prāta uzmundrināšanai. To var atvērt jebkurā vietā un izlasīt kādu jautājumu un sniegto atbildi.  

Nereti runājam par izzūdošām sugām un izskatās, ka tuvākajā nākotnē tādu būs aizvien vairāk. Kā varam nosargāt tos dārgumus, kas vēl palikuši dabā vai nebrīvē, un kā varam tos pavairot, lai atgūtu reiz piedzīvoto sugu daudzveidību? Vai tas maz ir iespējams: vai šīs sugas spēj iedzīvoties dabiskos apstākļos, vai tās pārsvarā paliks kā īpaši retumi kontrolētos apstākļos? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un Nacionālā Botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadošā pētniece Dace Kļaviņa.

Ziema Latvijā it kā iesākās, bet tagad atkal ir kļuvis siltāks. Tāpēc šoreiz vispirms "ziemas stāsti" un tad informācija par kādu jaunu, interesantu avotu, kur smelties iepriekš neredzētu datus par Latviju. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) karšu un datu cienītājiem ir sagatavojis jaunu rīku, kas nākotnē vēl tiks papildināts, bet jau tagad ir interesantas lietas, ko tur apskatīt. Jau ieiepriekšējā reizē bija stāsts, ka Baltijā, tostarp, arī Latvijā, turpina ievērojami pieaugt saules un vēja saražotās enerģijas apjoms. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir publicējis noderīgu rīku, kas apvieno plašu informāciju vienuviet. Garais nosaukums ir "Rīks industriālai attīstībai piemērotāko teritoriju noteikšanai", bet realitātē tā ir informatīva karte, kurā starp dažādu tehnisku informāciju ir arī vides informācija. Šoreiz pievēršamies diviem elementiem - kartei, kurā redzams, kāds ir vēja ātrums 10 metru augstumā un 100 metru augstumā, kā arī kartei, kurā redzams, cik daudz saules enerģijas uz horizontālām virsmām saņem katra Latvijas vieta. Šo rīku un kartes ikviens var apskatīt internetā. Vēja ātrumu 10 metru augstumā mēra meteoroloģiskajās stacijās, bet kā izdevies nokartēt visu Latviju ar datiem par vēja ātrumu 100 metru augstumā? Par to, kā dati iegūti, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone.

Pirmā un pagaidām vienīgā iestaigātā taciņa kosmosa dzīlēs šobrīd ir Mēness. Plāni atgriezties uz mūsu pavadoņa, veidot cilvēku apmetnes, iegūt derīgos izrakteņus un daudz ko citu ir vareni, taču kā ar iekļaušanos termiņos un daudzo sarežģīto sagatavošanas darbu izpildi? Vai varam cerēt tuvākajos gados vēlreiz uzkāpt uz Mēness? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. "Šis datums [kad doties misijā uz Mēnesi] ir pārbīdīts jau daudzas reizes. Ilgu laiku tas bija 2019. gads, tad bija 2024. gads. Šobrīd ir 2027. gads. Grūti pateikt," skaidro Ints Kešāns. "Es domāju "Artemis 2" misija, kas plānota pēc diviem mēnešiem, kas aplidos Mēnesi, nevis nolaidīsies. Es domāju, ka tas ir ļoti reāli. Viņi ir tam gatavi. Bet nolaišanās uz Mēness 2027. gadā. Tur ļoti daudz iesaistīto. Galvenais, tur ir citi partneri un, pirmkārt, "Space X" ar savu nolaižamo aparātu, kas ir diezgan sarežģīts koncepts. It kā viss iet pēc plāna, bet es teiktu, ka diezgan ambiciozi domāt, ka tas būs 2027. gads." "Ja to neizdarīs Rietumu apvienība, ķīnieši 2030. gadā noteikti to izdarīs. Jo viņiem viss notiek pēc plāna. Cik es zinu, nav nekādu paredzamu šķēršļu. Viņi ļoti metodiski, lēnām, bet tajā pašā laikā pēc plāna visu dara. Viss līdz šim ir izdevies un viņi nekādas milzīgas izmaiņas savā grafikā nav veikuši," papildina Raitis Misa. Iemesli misijas laika pārcelšanai ir dažādi. "Ilgu laiku kā galvenais iemesls tika minēti jaunie Mēness skafandri, kurus nevar un nevar dabūt gatavus, jo ļoti sarežģītas iekārtas, ļoti dārgas iekārtas," norāda Ints Ķešāns. Doma par atgriešanos uz Mēness ir aktuāla jau kopš 2000. gada, laika gaitā vairākas lietas mainījušās, lielākās izmaiņas - tagad vairāk piesaistīti privātie partneri.  "Pirmām kārtām "Space X", kas būvē nolaišanās sistēmu, bet ir apmēram 10 citi, kas taisa arī nolaižamos aparātus visdažādākos, kas piegādās uz Mēnesi dažādas kravas. Tas ne visiem iet gludi, tāpēc daudz kas iekavējas. Tas ir arī ārkārtīgi dārgi, budžeti aug un naudas visam nepietiek. Tie nav 60. gadi, kad NASAi bija neierobežots budžets, ka tik mēs būtu pirmie," turpina Ints Ķešāns. Bet kāpēc tieši tagad cilvēkam jāatgriežas uz Mēness? Pirmkārt, tie ir pētījumi fundamentālajā zinātnē, kur darba pietiks vairākām paaudzēm.  "Otrs - tik milzīga programma pati par sevi ir progress. Lai realizētu tāda izmēra lietas, būs tūkstošiem atklājumu, būs jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli, jaunas metodes, jauna juridiskā bāze varbūt. Tas pats par sevi ir kaut kas, kas dzen cilvēci uz priekšu," atzīst Ints Ķešāns. Vēl viņš min, ka "Artemis" programmas ietvaros top jaunas metodoloģijas, kuras pēc tam varēs lietot dažādas nozares gan kosmosā, gan uz zemes. Tas varētu būt arī svarīgākais visā programmā. Tāpat tiks pilnveidota vai izstrādāta juridiskā bāze.  Vai varēsim izaudzēt pārtiku arī citviet Visumā? Bet, ja reiz par kosmosu runājam, tad visnotaļ svarīgs jautājums ir - vai Visumā hipotētiski mēs varētu audzēt pārtiku? Ja reiz cilvēce veidos apmetnes uz tālākiem Visuma objektiem, tas noteikti būtu svarīgs faktors, lai varētu šīs cilvēku kolonijas nodrošināt ar pārtikas resursiem ārpus Zemes. Par iespējām audzēt pārtiku kosmosā stāsta astrofiziķis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Dārzkopības institūta vadošo pētnieci Līga Lepse. Skaidrs ir tas, ka pēc dažiem miljardiem gadu, pat ja tā prātā šobrīd šķiet kā neaptverama nākotne, uz Zemes dzīve vairs nebūs iespējama. Vienlaikus cilvēks jau pakāpeniski sācis iekarot kosmosu, un tas, cik tālu iesim, ir tikai laika jautājums. Kā iespējamās vietas nākotnes cilvēces mājvietai varētu būt ne vien Marss, bet arī Jupitera pavadoņi un pat tālais Plutons. Zvaigzne Saule savā evolūcijā izpletīsies un kļūs par sarkano milzi, kas, tā teikt, apēdīs sev tuvākās planētas - Merkuru, Venēru un arī Zemi, tāpēc mums, meklējumos pēc jaunas mājvietas un iespējas audzēt tur pārtiku, būs jālūkojas ārējā kosmosa virzienā. Tā skaidro Kārlis Bērziņš. Pagaidām vēl varam teikt, ka uz Zemes patiešām ir īpaši fizikālie apstākļi, kas ļauj mums šeit audzēt pārtiku. Par tiem stāsta Līga Lepse. Pētniece norāda, ka pašlaik būtiskais jautājums uz Zemes ir aizvien straujāk pieaugošās izmaiņas klimatā. Ar to saskaras arī augu selekcionāri, īpaši attiecībā uz ilggadīgu augu - koku, krūmu - selekcijas procesu. Jaunajām šķirnēm ir jātiek līdzi klimata pārmaiņām. Viņa arī vērtē situāciju uz citām planētām.

Kustība ir vislabākā pensija, ko varam sarūpēt savam ķermenim. Tā ietekmē visu cilvēka ķermeni, sākot no mūsu prāta un emociju pasaules, līdz pat vissīkākajai organisma šūnai. Kā mainījies cilvēka organisms līdz ar kustību izmaiņām tūkstošiem gadu laikā? Kā kustība ietekmē mūsu nervu sistēmu un kā sportiskās aktivitātes maina šūnu darbību? Gaidot Latvijas Sabiedriskā medija labdarības maratonu "Dod pieci!", kurā šogad īpaša uzmanība pievērsta mazkustīgumam Latvijas sabiedrībā, raidījumā Zināmais nezināmajā par kustību nozīmi sarunājas Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane, Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante. Vai varam tā teikt, ka kustības mūža garumā ir tāda stabila, gara un kvalitatīva pensija vecumdienām? Tam, ka kustības ir atslēga, lai mēs būtu veseli un dzīvotu ilgu un laimīgu mūžu piekrīt visas trīs sarunas dalībnieces. "Kustība uzlabo gan vielmaiņu, gan asinsriti visā ķermenī, gan gan saglabā kaulu veselību, kas ir ļoti būtiski, salīdzinot jaunību ar vecumdienām," piebilst Silvija Umbraško. Ramona Valante norāda, ka ikdienas darbā  ar kustību traucējumu slimniekiem redz, ja cilvēks jaunībā nav pievērsies vairāk kustībām, arī tad, kad ir sākusies slimība, nav par vēlu sākt, lai uzturētu savu dzīves kvalitāti.  "Daudzām slimībām, it īpaši, kas ir saistītas ar kustībām, kustību traucējumiem, piemēram, neirodeģeneratīvas slimības, parkinsonisms, medikamenti ir limitējoši. Tie daudz ko uzlabo dzīves kvalitātē un ļoti daudz ko sniedz simptomu atvieglošanā, bet, ja pacients izvēlas vai kaut kādu iemeslu dēļ nespēj to inkorporēt kopā ar fizioterapiju, ar regulāru kustēšanos, tad tā ir diezgan limitējoša palīdzība," norāda Ramona Valante. Ja to spēj arī kopā ar kārtīgu fizioterapiju, to arī paši pacienti uzreiz pasaka, ka viņi jūtas kā no jauna piedzimuši, piemēram, izgājuši kaut kādu rehabilitācijas kursu." Kāpēc kustības ir tā maģiskā atslēga veselībai? "Cilvēks ir kustīga vertikāla būtne, mūsu ķermenis nav pielāgots atrasties horizontālā stāvoklī ilgstoši, izņemot pagulēt. Ja mēs ilgstoši, ko var arī redzēt slimnīcās, vai arī tad, kad cilvēks paliek aizvien mazkustīgāks, pasīvāks, mainās, un ko arī redzu, kas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti pacientam, sirds asinsvadu darbība," skaidro Ramona Valante. "Daudziem pacientiem, arī ja iepriekš nav bijušas nopietnas slimības, bet ilgstoši ir bijis kaut kādu iemeslu dēļ gultas režīms, vai ļoti pasīvs režīms, pēc tam ir ārkārtīgi grūti atkal vertikalizēties. Rodas izmaiņas asinsspiedienā, organisms ir pielāgojies pasīvai horizontālai dzīvei, nav vajadzīga vēlme cīnīties pret gravitāciju, tad arī asinsvadu paplašināšanās un sašaurināšanās notiek stipri lēnāk. Tad sākas problēmas - es vertikalizējos, apsēžos, es neko nevaru izdarīt, man nav spēka, ir dulla galva. Cits vēl ģībst. Arī pēc ilgstošas gulēšanas slimnīcā ir grūti atkopties organismam, kamēr sākas kustēšanās un kustības. Ikdienā mēs par to neaizdomājamies, bet pilnībā pārslēdzās viss asinsspiediens, un pēc tam ir ļoti grūti, jo nevar padomāt, ir tāda dūmakaina galva, kad apsēžas, liekas, ka kritīs. Protams, nav spēka. Un vienīgais, kā to var novērst, ir kustēšanās. Ir šķidrums jāuzņem, un kustības, lai to vispār varētu normalizēt." Protams, labākais būtu regulāri kustēties, nodarboties ar kādām fiziskām aktivitātēm, bet arī neregulāras aktivitātes var palīdzēt. Piemēram, arī neregulāri vingrojot, varam novērst daudzas problēmas, kaut vai skeleta muskulatūras problēmas. Neregulāri darīt ir labāk nekā vispār nedarīt, lai stiprinātu savu ķermeni, lai lielākā vecumā būtu mazāk vai nebūtu problēmu.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Neskatoties uz to, ka naftas produkti, visticamāk, ir uz palikšanu pasaulē vēl daudz desmitgades, vairs nav pārsteigums, ka pat veselas pilsētas pasaulē pārtiek no saules vai vēja radītas enerģijas. Nozarē aizvien izskan apgalvojums, ka tehnoloģijas ir izstrādātas tādā līmenī, ka šodien planētu Zeme varētu nodrošināt ar elektrību, kas radīta bez emisijām. Cik pamatots ir šāds apgalvojums un ko par to saka pētnieki, kas strādā ar šīm tehnoloģijām? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūra (LU CFI) Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Gints Kučinskis un LU CFI vadošais pētnieks Raitis Gržibovskis.  

Latvijā un Baltijā kopumā arvien pieaug atjaunīgo energoresursu īpatsvars. Pirmais, kas nāk prātā, atminoties aizgājušo vasaru, – slapjš un vēss. Varētu būt, ka vairāk saražots elektrības hidroelektrostacijās, bet mazāk – saules parkos. Tapēc arī skaidrojam, kā šī gada laikapstākļi ietekmējuši gan enerģijas ražošanu, gan patēriņu. Pievērsties šim tematam rosināja kāda klausītāja jautājums, kurš norādīja, ka "Latvenergo" savā pirmā pusgada pārskatā minējis, ka Daugavas hidroelektrostacijās saražots mazāk elektrības, nekā attiecīgajā laika periodā pērn un tas disonēja ar slapjo vasaru. Izrādījās gan, ka lielās lietavas uz elektrības ražošanu iespaidu vairāk atstāja vasarā, savukārt pavasara mēneši šogad bija sausāki nekā pērn, sniega, kam kust, bija maz.  Protams, lietavu ietekme ir ļoti labi redzama vasaras hidroelektrostaciju datos, bet saules enerģiju ir grūtāk novērtēt, jo gan lielo saules enerģijas parku, gan mājsaimniecību skaits, kas izvēlas uzstādīt saules paneļus, pieaug tik strauji, ka kopējo saražoto elektrību no saules nav iespējams korekti salīdzināt pat ar pagājušā gada datiem. Uzņēmuma “Augstprieguma tīkls”, kas nodrošina savienojumu un pārvadi starp ražotājiem un patērētājiem un uzrauga visu mūsu energosistēmu, valdes loceklis Gatis Junghāns uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, jo esam cieši vienots energotīkls, atjaunīgo resursu ģenerācijas jaudas ir tik lielas, ka laikapstākļi atstāj ļoti būtisku ietekmi uz tiem. Baltijā pērn 68 % no visas saražotās enerģijas bija no atjaunīgajiem resursiem, bet šī gada pirmajos 10 mēnešos, tātad līdz oktobrim ieskaitot, 77 %. Tieši Latvijā šis rādītājs ir mazliet zemāks - pērn no ūdens, saules un vēja saražoja 60 % no visas enerģijas, protams, lielākais ražotājs ir Daugavas HESi. Baltijas mērogā raugoties, pērn no visiem atjaunīgajiem resursiem visvairāk saražoja no vēja. Un tas lielākoties pateicoties Lietuvā uzstādītajiem vēja ģenrātoriem, kas saražo pat vairāk, nekā Daugavas HESi.  “Augstsprieguma tīkla” dati rāda, ka lietavas vasarā ietekmējušas arī saražotās elektrības daudzumu. Jūnijā un jūlija Daugavas HESos saražots lielākais elektrības apjoms pēdējos 10 gadu laikā. Jūnijā, kad lietavas bija vispamatīgākās, šis rekords ir pat ar krietnu atrāvienu. Ja iepriekšējos 10 gados jūnijā saražoja pārsvarā 100-200 gigavatstunu elektroenerģijas, tad šogad jūnijā tās bija ap 350 gigavatstundām. Un tā kā pavasarī nebija sniega, kam kust, šis bijis ražīgāgais mēnēsis, kas nav pārāk laba ziņa. Šogad marts un aprīlis, kad vēsturiski var saražot vairāk elektrības, bija pēdējos 10 gados vieni no sliktākajiem mēnešiem. Turklāt iepriekšējos gados, kad ir bijis mazāk ražīgs marts, tam sekoja krietni ražīgāks aprīlis, savukārt sliktākais aprīlis bija 2020. gadā, pirms kura ne tikai marts, bet arī februāris bija ļoti ražīgi. Sanāk, ka šogad Daugavas HES kaskāde ir saražojusi aptuveni 1,8 tūkstošus gigavarstundu elektroenerģijas, vēl atlicis decembris, bet skaidrs, ka šis būs viens no neražīgākajiem gadiem pēdējo 45 gadu laikā. Dati kopš 1980. gada rāda, ka sliktākajos gados saražots mazliet zem 2000 gigavatstundu, bet ražīgākajos ap 4500. Tā tas bija 2017., 1998. un 1990. gadā. 

Šogad Starptautiskais klimata samits (COP) radījis fundamentālus jautājumus par cilvēku spēju sadarboties - vai COP vēl ir kāda jēga? Vai šodien starpatutiskā klimata diplomātija vēl ir aktuāla, ja galveno emisiju ražotājvalstu vadītāji nav ieradušies uz ikgadējo klimata samitu? Vai diskusijas par atjaunīgajiem resursiem vairs ir aktuālas, ja lielvaru galvenais uzdevums ir ražot ekonomisku izaugsmi, neņemot vērā klimata pārmaiņas? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozīti, politologs un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga. "Līdztekus klimata pārmaiņu mazināšanai aizvien vairāk tiek runāts par pielāgošanos klimata pārmaiņām," norāda Jānis Rozītis. Viņš norāda, ka tas arī ir saistīts dezinformāciju, turklāt dažādiem dezinformācijas līmeņiem. "Šobrīd aizvien vairāk, bet tas varbūt arī ir virzīts no jaunattīstības valstīm, kuras šobrīd saskaras ar klimata ar pārmaiņām, visgraujošākā izpratnē. Sarunas sāk virzīties [par pielāgošanos], un tas ir bīstami. Pielāgoties bez pārmaiņu mazināšanas būs ārkārtīgi sarežģīti un noteikti vēl dārgāk. Līdz ar to jāstrādā abās frontēs. Bet šobrīd sarunas virzās uz to, ka arī trīsreiz jākāpina finanšu resursi, lai veicinātu pielāgošanos un noturību.  Ja Latvijā visu laiku uzskatījām, ka esam tādā paradīzes vietā, tad ir arī dažādi apskatnieki, kuri norāda, ka Eiropā Latvija arī kļūst par teritoriju, kuru diezgan būtiski klimata pārmaiņas jau ietekmē."   Zinātnieki atklājuši, ka derīgo izrakteņu ieguve okeāna gultnē izjauktu barbības ķēdes līdzsvaru okeāna krēslas zonā un potenciāli iznīcinātu okeāna gultnes organismus.  Jau vairākas desmitgades ir zināms par dziļjūras derīgajām ieguvēm, proti, dažādu minerālu un derīgo izrakteņu ieguvi no okeāna dzīlēm. Bet šobrīd saskaņā ar Havaju Universitātes Manoā jaunu pētījumu ir rasti pirmie tiešie pierādījumi tam, ka dziļjūras ieguves rezultātā radušies atkritumi varētu iznīcināt dzīvību okeāna krēslas zonā, konkrēti Klusā okeāna Klarjonas-Klipertona teritorijā. Tas ir viens no bagātākajiem dziļjūras reģioniem, jo tajā ir daudz mangāna konkrēciju, tas satur arī kobaltu, niķeli un varu, kas ir galvenās sastāvdaļas elektrotransportlīdzekļiem un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Zinātnieku komanda noteikusi, ka ieguves atkritumu izvadīšana ietekmētu 53% zooplanktona, 60% mikronektona, kas barojas ar zooplanktonu, un šādi traucējumi varētu skart barības ķēdi, galu galā ietekmējot arī lielākus plēsējus, piemēram, zivis, jūras putnus un jūras zīdītājus. Pētījuma rezultātus, kas novembra sākumā publicēti žurnālā “Nature Communications”, komentē Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Ingrīda Andersone. Sākumā skaidrojam, kādas kopumā okeānā ir zonas un kas izceļ tieši krēslas zonu.

Ķīmija, lai arī bieži nemanāma un neuzkrītoša, ir klātesoša neskaitāmās mūsu dzīves jomās. Sākot ar produktiem mūsu vannasistabās un zāļu plauktos, beidzot ar enerģētiku un pārtikas drošību. Ķīmiķi Latvijā kopā ar fiziķiem šobrīd strādā pie nanopārklājumiem vēja turbīnu lāpstiņām un īpaša sensora, kas ziņotu par zivju produktu svaigumu. Par jaunākajiem pētījumiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors, Organiskās sintēzes institūta pētnieks, ķīmiķis Artis Kinēns un fiziķis no Ukrainas, LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Romāns Viters. Stāstot par topošo zivju svaiguma kontroles sensoru, Artis Kinēns skaidro, ka pašreizējās tehnoloģijas, lai noteiktu pārtikas kvalitāti, bieži vien laboratorijas izmeklējumi. "Tas nozīmē, ka ir jāņem zivs paraudziņus, sūta uz laboratoriju, taisa mikrobioloģiskos testus. Tas aizņem labākajā gadījumā dažas stundas, realitātē - vairākas dienas. Tas nozīmē, ka tas svaigums, ko noteicāt, jau ir divas dienas vecs," norāda Artis Kinēns.  Otrs variants ir fizikālas metodes, kam nepieciešams fizisks kontakts ar zivi.  "Bet ko darīt, ja zivs ir iepakojumā? Ja atvērt iepakojumu vaļā, jau ir atkritums radies. Arī tad, ja zivs paraugu sūta uz laboratoriju, arī ir radīts atkritums. Līdz ar to nav labas tiešsaistes metodes, kurā būtu iespējams kontrolēt pārtikas produktu, kas jau ir iepakojumā, lai tas nebūtu jāatver." "Galvenā priekšrocība, ko redzam pret klasisko derīguma termiņu, jo arguments būtu, derīguma termiņš ir uzdrukāts, viss kārtībā. Bet derīguma termiņš nekādā veidā nepastāsta, kā tā zivs ir bijusi glabāta. Ja viņi ir pa ceļam vesta ar ķerrā, bez saldēšanas, tad viņa būs sabojāsies krietni ātrāk, nekā ir derīguma termiņš uzrakstīts. No otras puses, ja viņa ir glabāta korekti, tas derīguma termiņš arī varbūt nav korekts. Viņš vienkārši pasaka, ka šeit būs droši, ja mēs viņu metīsim ārā. Bet tikpat labi viņa ir lietojama vēl varbūt nedēļu," analizē Artis Kinēns. "Pateicoties tam, ka nav tāda ātra kontroles mehānisma, es teikšu diezgan šausmīgu statistiku, ka aptuveni 30% no saražotās zivju produkcijas tiek izmesta ārā tikai tāpēc, ka nenonāk līdz galapatērētājam laikā." Daļa šīs produkcijas noteikti vēl būtu lietojama, bet termiņš saka, ka ir jāmet ārā. "Inovācija būtu tāda, ka, ja mēs varam šo ieviest kā standarta praksi, ka mums ir iepakojums, kurā iekšpusē ir uzlīme, kurā ir iestrādāts luminofors, tad to no ārpuses var noskenēt vai nu ar kādu lasītājierīci, ideālā gadījumā mobilo telefonu, un tas pasaka: zivs vēl ir derīga tik un tik ilgu laiku," skaidro Artis Kinēns. Pētnieks norāda, ka šobrīd mērķis ir topošo sensoru un iespējas ar to veikt svaiguma mērījumus piedāvāt pārtikas izplatītājiem un pārtikas veikaliem, lai viņiem būtu iespēja labāk kontrolēt savu produktu plūsmu, lai tā samazinātu atkritumu rašanos.  "Viņu gadījumā tā ir mobilā telefona aplikācija, visticamāk, kura nofotografē uzlīmīti, kas ir  iekšpusē pie zivs pielikta, un no tās fotogrāfijas viņš nolasa zivs svaigumu," atzīst Artis Kinēns. "Ja runājam par patērētājiem, tad pielietojums varētu būt ļoti līdzīgs - ar mobilo  telefonu nofotografē zivi veikalā un lietotne pasaka, ka zivs ir derīga vai nav." Zinātnes ziņas Ziemā vērts vakariņas ēst agrāk Laikā, kad ārā agri paliek tumšs, izrādās, ka ir vērts pārskatīt mūsu vakariņu paradumus un ieturēt maltīti agrāk! Pētnieki no Džona Hopkinsa universitātes analizējuši sasitību starp mūsu iekšējo pulksteni un vielmaiņu un secinājuši, ka ēdot vakariņas ziemā agrāk, mēs palīdzam savam organismam labāk pārstrādāt uzņemto pārtiku. Arī dzīvnieki var sirgt ar hiperaktivitātes sindromu Cilvēku pasaulē ir tik ierasti runāt par tādām diagnozēm kā autisms, arī uzmanības deficīta un  un izskatās,  ka arī daži mūsu mājdzīvnieki varētu sirgt ar līdzīgām kaitēm. Tas tāpēc, ka pie vainas abos gadījumos ir strukturālas un ķīmiskas izmaiņas smadzenēs. Pētnieki noskaidorjuši, ka, piemēram, suņiem, žurkām, pelēm un atsevišķiem primātiem var būt izmaiņas gēnos, kas saistītas ar hiperaktīvu un impulsīvu uzvedību. Regulāra mikroplastmasas lietošana paātrina aterosklerozes veidošanos Kalifornijas universitātes pētnieki papildinājuši mūsu zināšanas par mikroplastmasas ietekmi uz cilvēka organismu. Eksperimentos ar pelēm, atklāts, ka regulāra mikroplastmasas lietošana paātrina aterosklerozes veidošanos. Ateroskleroze ir stāvoklis, kad sašaurinās artērijas, radot lielāku insulta vai infarkta risku. Te gan jāpiebilst, ka pētījumā šādus rezultatus uzrādīja tieši peļu tēviņi nevis mātītes. Abu dzimumu peles baroja ar zemam holesterīnam labvēlīgu diētu, taču regulāri deviņu mēnešu laikā pelēm tika iebarota arī mikroplastmasa atbilstoši dzīvnieku svaram.  E.coli baktērijas izplatība ir tikpat ātra kā cūku mērim Tīmekļa vietnē “ScienceDaily” ar pirmpublikāciju zinātnes žurnālā “Nature Communications” nonācis raksts par kādu zarnu baktērijas jeb Escherichia coli īpašību. Zinātnieki no Somijas un Norvēģijas pirmo reizi ir novērtējuši, cik ātri E.coli baktērijas var izplatīties starp cilvēkiem, un, kā izrādās, viens šīs baktērijas celms izplatās tikpat ātri kā cūku gripa. Pētnieku darbs piedāvā jaunu veidu, kā uzraudzīt un kontrolēt pret antibiotikām izturīgas jeb rezistentas baktērijas. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence ir aktuāla problēma veselības aprūpē, un tieši šonedēļ līdz 24. novembrim aizrit Pasaules antimikrobiālās rezistences izpratnes nedēļa. Tāpēc par baktērijas izplatību, bīstamību un, protams, ārvalstu pētnieku paveikto saruna ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes valdes priekšsēdētāju, kā arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” zinātniskās padomes priekšsēdētāju Aivaru Bērziņu.   

Latvijas Ornitoloģijas biedrība piedāvā dažādus veidus, kā apgūt putnu sugas Latvijā. Sākot ar putnu balsu iegaumēšanu, kam speciāli izveidotas "Putnu audio apmācības", beidzot ar putnu vizuālo atpazīšanu speciālos kursos un daudz ko citu. Kā iepazīt plašo putnu pasauli un kāpēc šādas zināšanas ir tik vērtīgas dabas aizsardzībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Andris Dekants, Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs, un Agnis Bušs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs. Apmācību materiāls "Putnu audio apmācības" sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā putnu eksperts un Latvijas ligzdojošo putnu atlanta koordinators Andris Dekants ir atlasījis desmit putnu balsu audiopiecminūtes, kuras interesentiem ir iespējams klausīties un mēģināt atpazīt tajā dzirdamās putnu sugas. Otro materiāla daļu veido analītiskas audiosarunas par katru no putnu balsu ierakstiem, kur piedalās Andris Dekants un Agnis Bušs, analizējot audioierakstos dzirdamo skaņainavu – sugas, kuras ir sadzirdamas, versijas, ar ko konkrētās sugas un to balsis dabā visbiežāk jauc, cik precīzi putnu balsis atpazīst lietotne "Merlin" u. tml. Kristaps Pūliņš un Zane Gradinārova mācās pazīt Latvijas putnus gan pēc to balsīm, gan dziesmām. Viņi stāsta, kas ir izaicinošākais šajās mācībās un kāpēc izvēlējušies iesaistīties. -- Par par indīgiem putniem stāsta ornitologs Viesturs Ķerus. -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Viņš izvēlējies grāmatu, kuru visbiežāk izņem no sava grāmatu plaukta un šķirsta arī elektroniskā vidē, ir "Zivju daudzveidība. bioloģija, evolūcija un ekoloģija" (The Diversity of Fishes: Biology, Evolution, and Ecology). Tās pirmais izdevums iznāca jau 1991. gadā, kopš 2023. gada ir pieejams trešais papildinātais izdevums. "Ja būtu viena grāmata jānoliek plauktā, tā būtu tieši šī," atzīst Ivars Putnis.  

Aizvien jauni pētījumi norāda, ka sievietēm infarkta izpausmes organismā krietni atšķiras no tām, ko piedzīvo vīrieši. Dažkārt šī iemesla dēļ sievietes nesaņem atbilstošu palīdzību. Ar ko atšķiras sievietes sirds darbība, un kas ietekmē tās veselību? Kāda loma stresam un ikdienas rūpēm ir uz sievietes sirds veselību? Par to runājam ar kardiologu Māri Lapšovu un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciālisti, supervizori Mariju Ābeltiņu. Raidījumā arī pārrunājam, kas aktuāls šajā nedēļā bijis pasaules zinātnes izdevumu ziņu virsrakstos.  

Latvija nav tā vieta, par kuru uzreiz iedomājamies, ja izdzirdam vārdu savienojumu derīgie izrakteņi, taču ļoti iespējams, līdz šim nemaz neesam skaidri zinājuši, kas slēpjas daudzu simtu metru dziļumā zem mūsu kājām. Ļoti iespējams, ka arī Latvijas teritorijā ir bagātīgas rūdas atradnes. Ko ģeologi atklājuši, pētot kristālisko pamatklintāju, un ko jau šobrīd zinām par derīgajiem izrakteņiem Latvijā? Par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociēto profesoru, ģeologu Ģirtu Stinkuli.  Raidījumā arī ieklausāmies, ko par dimantiem stāsta ģeoloģe Vija Hodirova. Tāpat cenšamies skaidrot, kā veidojas karstie avoti un kādu labumu tie sniedz islandiešiem. Bet par savu lasāmvielu trešdienas grāmatu rubrikā stāsta arheologs Artūrs Tomsons. Un visbeidzot – šļakatas no zemes dzīlēm, kas izšaujas vairāku metru augstumā, lielāki un mazāki ezeriņi, kas mutuļo, burbuļo, izdala tvaiku, un visapkārt sēra smaka. Tāda varētu būt aina kādu karsto avotu, piemēram, geizera Strokkura jeb Sdrohgira tuvumā Islandē, bet geizeri ir tikai viens no karsto avotu veidiem. Cik dziļās zemes dzīlēs tie veidojas, kā un kur to pasaulē ir visvairāk? Atbildes uz to meklējam kopā ar ģeogrāfijas maģistri un gidi Islandē Gunu Kalnu Kjartansoni. Viņas dzīve aizrit uguns un ledus zemē, tāpēc Islandes neparastā daba un tās mainība ir labi pazīstama. Vairums karsto avotu veidošanos sasaistīs ar Zemes dzīļu aktivitāti un tektonisko plātņu kustību, bet realitātē varētu zīmēt gana sarežģītas ģeoloģiskas shēmas, lai detalizēti skaidrotu karsto avotu tapšanu.   

Grāvis, paliena, dīķīs vai purvs var šķist neērts traucēklis lauksaimniecībai vai apbūves teritorijai, taču šādi mitrāji ir īpaši svarīgi filtri piesārņojumam. Pētnieki teic, ka Latvijā vajadzētu vairāk mākslīgo mitrāju, kas varētu palīdzēt attīrīt upes un ezerus no lauksaimniecības notekūdeņiem. Par to uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra ekspertu Jāni Šīri, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte profesoru Aini Lagzdiņu un Zemkopības ministrijas nekustamo īpašumu Meliorācijas departamenta vecākais projektu vadītāju Edgaru Griķīti. 

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Ne viens vien ugunsgrēks rētojis senās Rīgas seju un savulaik uguns vienā ēkā nereti nozīmēja postažu plašā apgabalā. Kā neuzmanība, tā laika paradumi, konflikti un kari svilināja Rīgas ēkas un ielas un kurus no šiem ugunsgrēkiem visvairāk zinām no senām liecībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, un Rūdolfs Vītoliņš, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants. Ugunsgrēks Rīgā 1812. gadā Ir 1812. gads. Napoleona armija dodas karagājienā uz Krieviju un pa ceļam šķērso tagadējās Latvijas teritoriju, kas tolaik atradās impēriskās Krievijas sastāvā. Kaujās pie Iecavas franču karaspēks jau bija uzvarējis krievu karapulkus, un tuvojas Rīgai. Pilsētā tika izsludināts kara stāvoklis un, lai pilsētas aizstāvju armija varētu brīvi izvietoties un pasargāt Rīgu, tiek dota pavēle nodedzināt tās Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas, kas tolaik bija apbūvētas ar koka mājām. Kas šajā aizsardzības plānā nogāja greizi un kādas sekas tas radīja, stāsta vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Vairāki cilvēki, kurus vēsturniece pieminēja saistībā ar kara tiesu, tika bargi sodīti, proti nošauti, Bet jauni daudz stingrāki ugunsdrošības noteikumi tika pieņemti vien astoņus gadus pēc šī postošā ugunsgrēka. Tajos bija teikts, ka ugunsgrēka dzēšanā pilsētā ir jāpiedalās ikvienam iedzīvotājam, un ja saimniecībā ir zirgs, tad  arī tas kā transporta līdzeklis, ir jāizmanto glābšanas darbos. 

Cilvēkus visos laikos saistījuši baisi stāsti, kriminālās ziņas un viss mīklainais un neatklātais. Vai tās būtu kādas paranormālas parādībās, detektīvs vai šausmu filma - tie visi rada aizrautību un zināmu devu adrenalīna. Kāpēc cilvēki labprāt izvēlas baidīties un kāpēc mūs saista nezināmais? Ko par to stāsta folkloras un psiholoģijas pētījumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un psihoterapeits, RSU Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Par spokiem runājot, kāpēc mēs dažkārt baidāmies no izdomātiem tēliem, nevis no reālām dzīves situācijām un problēmām, piemēram, slikta dzīvesveida, ka tas radīt gan slimības vai izraisīt pat nāvi. Kāpēc iedomu spoks dažkārt nobiedē vairāk nekā neveselīgs dzīvesveids? Artūrs Utināns: Tas ir smadzeņu evolūcijas likums, bioloģiskā evolūcija ir konservatīvāka par kulturālo evolūciju. Tāpēc, piemēram, var pajautāt, kāpēc cilvēki baidās no zirnekļa? Ja būs 20 sieviešu auditorija, vismaz vienai noteikti būs zirnekļa fobija. Vēl kādai varētu būt čūsku vai peļu fobija. Es 32 prakses gados ne reizi neesmu nevienu cilvēku redzējis, kam būtu pistoļu fobija, piemēram. Šī zirnekļu, čūsku, peļu, žurku fobija - tā ir dispozīcija no mūsu evolucionārās pagātnes, kad mēs izgājām no Āfrikas, un šie dzīvnieki bija bīstami vai peles un žurkas pārnēsāja kaut kādas slimības. Līdz ar to tie cilvēki, kas turējās vairāk pa gabalu, tie labāk izdzīvoja. Lai arī mūsu smadzenēm nebija patiesā skaidrojuma, kāpēc tāda maza, pelēka pelīte varētu būt bīstama.  Savukārt tas, kas nāk ar kultūru, piemēram, holesterīna līmenis un glikozes līmenis asinīs, to mūsu smadzenes tā neasimilē. Nav tā, ka mūsu zemapziņā konkrēti zirneklis ierakstās kā fobiskais objekts, bet dispozīcija, ka vieni objekti izsauc bailes vieglāk un fobijas, savukārt tie citi jaunie kulturālie - mazāk. Tāpat kā cilvēki automašīnās iet bojā daudz biežāk nekā lidmašīnu katastrofās, bet fobija lidot vai fobija no augstuma mums kā pērtiķu turpinātājiem, kas lēkāja pa kokiem un varēja nokrist no zara, ir aktuālāka, nekā iedomāties, ka automašīna ir daudz bīstamāka. Vai līdzīgi ir mainījies tas, par ko mītiskajos stāstos vai mistērijās un filmās mēģina mums šīs bailes radīt. Mūs vairs nenobiedēs ar kaut ko, ar ko varēja nobiedēt varbūt cilvēku pirms simts un 1000 gadiem. Ingus Barovskis: Man jau pat gribas jautāt: ar ko vispār vēl var nobiedēt mūsdienu cilvēku? Vai tad mēs visu jau neesam redzējuši? Zombijs ir redzēts, pele jau arī ir redzēta... Rakstniekam Vladimiram Kaijakam gan 70. gadu beigās iznāca stāsts "Zirneklis", kur arī biedē ar zirnekli, kurš kļūst milzīgi liels un līdzīgi kā amerikāņu filmās mēdz ieturēties ar cilvēku.  Protams, tas baiļu objekts, respektīvi, tas objekts, kuram būtu jāizraisa bailes, mainās līdz ar kultūras periodiem. Tas mainās arī ar to aspektu, kurš piedāvā šo baiļu objektu. Ja paskatāmies senākās kristietības idejās - kas ir ellē? Kārtīgam cilvēkam ir jābaidās no elles. Tad ir visnotaļ krāšņi aprakstīti tie radījumi, kas cilvēku tur sagaidīs, velni, dēmoni un tā tālāk. Neviens negrib tur nonākt un sastapties ar šiem radījumiem. Un gluži vienkārši cilvēks dara to, lai tas nenotiktu. Pamatā, protams, ir ticība. Manuprāt, ja mēs neticam kaut kam, mēs nebaidāmies. Ja mēs neticam spokiem, diez vai mēs iedomāsimies, ka tas, kas uzmirdzēja kaut kur pagriezienā, ka tas ir spoks. Tāpat, ja skatāmies latviešu mitoloģijas kontekstā - baidās no tā, kas ir svarīgs, baidās no tā, kas ir arī nozīmīgs. Piemēram, zeme, htoniskais. Kāpēc baidīties no htoniskā? Čūska ir htoniskā būtne, saistīta ar lielo pirmmāti, ar atdzimšanu. Ko tur baidīties? Bet baidās no tā, kas svarīgs un pret kuru kaut kā ne tā izturoties, var kaitēt. Ja izdara kaut ko ne tā, kā vajag, var nebūt raža, var nebūt auglība. Tāpēc tas rada bailes.  Ko dara maza pelīte, kāpēc baidīties? Pele nonāk pazemē, viņa ir kā mediators, šeit, protams, runāju no mitoloģiskā skatījuma, viņa ir kā mediators starp šo pasauli un pazemes pasauli. Un tas jau uzreiz ir diezgan bīstami. Iespējams, tas kaut kā vēl joprojām reprezentējas cilvēka domāšanā, cilvēka uzskatos. Es šobrīd filozofēju. Raidījumā noslēgumā zinātnes ziņas Lai neraudātu, sīpolu iesaka griezt ar asu nazi, bet lēnām Iepsējams beidzot rasts risinājums, kā raudāt mazāk, griežot sīpolus. Tā kā pie vainas ir sīpolu sulā esošā viela - kāds sērorganisko savienojumu klases oksīds, zinātnieki no Cornela universitātes ASV izmērījuši, ka, griežot sīpolus ar asiem nažiem un lēnākām kustībām, tā sulā esošās attiecīgās vielas molekulas izplatās lēnāk un mazākā apjomā, tā pasargājot acis no asarošanas. Aplūkojot sīpolu griešanu augstas izšķirtspējas mikroskopā, pētnieki secinājuši, ka, griežot sīpolus ar asākiem nažiem, tiek pielikts mazāk spēka to mizu saspiešanai, kā rezultātā sīpolos esošās sulas pilieni gaisā izplatās mazāk un līdz acīm nemaz nenonāk. Zinātnieki rada “superkoksni”, kas ir stiprāka par tēraudu Šāda vēsts, kas publicēta “CNN” tīmekļa vietnē, nonākusi mūsu uzmanības lokā šonedēļ. Tiesa, “superkoksnes” pētījumi aizsākušies jau agrāk, tos īstenojis materiālzinātnieks, Jeilas Universitātes profesors Liangbings Hu. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņš uzsācis meklējumus, kā inovatīvi pārveidot koksni, bet galvenais mērķis - padarīt koksni stiprāku. 2017. gadā viņa darbībā noticis izrāviens, kas pēc tam aprakstīts publikācijā vietnē “Nature”. Profesors Hu koksni vispirms vārījis ūdens vannā ar izvēlētām ķīmiskām vielām, pēc tam koksni karsti presējis, lai to padarītu ievērojami blīvāku. Nedēļu ilgā procesa beigās iegūtajai koksnei stiprības un svara attiecība bijusi “augstāka nekā lielākajai daļai strukturālo metālu un sakausējumu”. Tā savulaik teikts publikācijā “Nature”, un šobrīd “superkoksne” tiek piedāvāta komerciālai ražošanai.  Cik sens ir šis “superkoksnes” stāsts globālā un Latvijas kontekstā? Kas pašmāju zinātniekiem, kuri ikdienā strādā ar koksnes pētījumiem, koksnes blīvināšanu un lignīna noņemšanas procesiem šķiet jau pazīstams un kas ir jauns? Stāsta Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Celulozes laboratorijas vadošā pētniece Laura Andže.

Novembris Latvijā ir veļu laiks, kad pieminam aizgājušos un kapos iededzam svecītes. Tā ir tradīcija, kas aizsākusies sen un aizvien dzīva mūsdienās, bet ir kāda cita apbedījumu paraža, kas mūsdienās vairs ir tikai vēsturiska liecība par aizgājušiem laikiem - metāla kroņi apbedījumu vietās.  Metāla kroņu atradumi kapsētās un citviet turpinās. Šī neparastā tradīcija kapos izvietot no metāla radītus kroņus bija raksturīga 19. gadsimtam un 20. gadsimta sākumam. Mūsdienās šie atradumi ir liela vērtība, kas papildina latviešu bagātās kapu un piemiņas tradīcijas. Šie senie piemiņas veidojumi tapuši gan ar simbolisku, gan visai praktisku nozīmi un aizvien sastopami dažādās Latvijas vietās. Kā šos kroņus pēta un ko tie stāsta par dziļi iesakņotajām kapu un piemiņas tradīcijām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs. Kapsētā pie Sv. Pētera baznīcas kārtu kārtām guldīti mirušie Vecrīgā, vietā, ko tagad klāj bruģakmeņi, reiz atradusies kapsēta. Pat līdz 20. gadsimta sākumam laukumu ap Pētera baznīcu tautā sauca par Pēterbaznīcas kapsētu. Arheologs arheoloģiskās izpētes un uzraudzības darba grupas „Archeo" vadītājs Mārtiņš Lusēns atklāj, ka uzietie apbedījumi liecina, ka šeit līdzās baznīcas kalpotājiem un cienījamiem vācu izcelsmes draudzes locekļiem 13. -14. gadsimtā tika apbedīti  arī kurši. Par to padziļinātu pētījumu 2012. gadā publicēja  arheologs Roberts Spirģis. To, ka konkrētie apbedītie ir bijuši kurši, norāda  uzietās apģērbu paliekas un  bagātīgās rotas – bronzas un dzelzs jostassprādzes, riņķsaktas, bronzas gredzeni, kaklarotas no kaula. Kā raksta Roberts Spirģis, tad  1957. gadā veiktie atradumi pie Sv. Pētera baznīcas vērtējami kā vieni no svarīgākajiem atklājumiem, kas nešaubīgi liecina par Ziemeļkurzemes iedzīvotāju ieceļošanu Rīgā 13.–14. gadsimtā.  Pati  Sv. Pētera baznīca, augstākais Rīgas dievnams, pirmo reizi  dokumentos minēta 1209. gadā, kad bīskaps Alberts apliecina, ka uzvarētais Jersikas valdnieks Visvaldis savu valsti dāvina katoļu baznīcai, bet daļu no tās saņem savā valdījumā jeb kā lēni. Dokuments izdots Sv. Pētera baznīcas kapsētā Rīgā. Par baznīcas  kapsētas vēsturi turpina Mārtiņš Lūsēns, kurš arī tagad uzrauga un konsultē šīs baznīcas izpētes darbus. -- Bet par sev zīmīgu grāmatu stāsta sociologs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Miķelis Grīviņš. Viņš atzīst, ka bijis sarežģīti izvēlēties vienu grāmatu no grāmatplaukta. Tāpēc viņa izvēlē ir nevis mīļākā vai svarīgākā grāmata, bet grāmata, kas šobrīd pašam pasaka vairāk par to, kas notiek apkārt, vai kā interpretēt sabiedrību, vai arī kā interpretēt datus, kurus esmu saņēmis. Lai arī šādas grāmatas bijušas vairākas, pētnieks izvēlējies "The Tipping Point: How Little Things Can Make a Big Difference" (Lūzumpunkts: kā mazas lietas var izraisīt lielas pārmaiņas), ko sarakstījis kanādiešu rakstnieks Malkoms Gladvels (Malcolm Gladwell). Jēdziens lūzumpunkts vai pagrieziena punkts ir bijis apritē jau kādu laiku, bet šī grāmata to izceļ priekšplānā.  "Šis te pagrieziena punkts ir stāsts par to, kā sabiedrībā norisinās pārmaiņas. Grāmata uzdod jautājumu: kāpēc mazas lietas vai mazi kaut kādi pēkšņi kairinājumi var novest pie milzīgām pārmaiņām sabiedrībā? Un grāmatu šo jautājumu aplūko no vairāku pēdējā laikā svarīgu teoriju skatpunkta," norāda Miķelis Grīviņš.

Rudens nāk ar lietavām un paaugstinātu mitrumu arī iekštelpās. Latvijā īpaši rudeņos un ziemās gaisa mitruma svārstības ir ļoti straujas. Te garas lietavas un drēgnums, te ziemas sausums telpās apkures sezonās - mūsu ēkām un mūsu ķermenim jāspēj pielāgoties ļoti dažādiem apstākļiem. Cik mitrs ir par mitru mājai un cik mitram jābūt gaisam, lai labi justos cilvēks? Kādas var būt mitruma radītās problēmas ēkās un kā uz pārāk sausu vai mitru gaisu reaģē mūsu elpceļi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks asociētais profesors Jurģis Zemītis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors asociētais profesors Ivars Vanadziņš. Kas cilvēka veselībai ir kaitīgāk - ļoti sauss vai pārlieku mitrs gaiss?  Ivars Vanadziņš: Laikam latviešu sakāmvārds par grāvjiem un iešanu pa ceļa vidu šeit ir vietā, jo īstenībā labs nav ne pārāk mitrs, ne ļoti sauss gaiss. Ļoti sauss varbūt ir sliktāks nekā mitrs. Līdz ar to vidusceļš - zelta ceļš.  Vienīgi jāatceras, ka pareizi būtu teikt - relatīvais gaisa mitrums, jo tiešām relatīvs un ļoti saistīts ar temperatūru. Viena lieta ir atrasties telpās, otra - atrasties ārpus telpām. Abos gadījumos tas relatīvais mitrums objektīvos ciparos nozīmēs ļoti atšķirīgas lietas. Līdz ar to īsā atbilde ir - pa vidu ir vislabāk, telpās mēs to varam ietekmēt, ārpus telpām - tikai tikai pieņemt. (..) Mūsu iekštelpās vairumā gadījumu, ja ir apkure, ir pārāk sauss. Optimālais relatīvā mitruma diapazons būtu 40 līdz 60%. Ja ir pārāk mitrs, protams, sāk augt visas sēnes, baktērijas, pelējumi un tamlīdzīgas lietas. Otra lieta, ja ir pārāk sauss, tas ir ļoti bīstami cilvēka ādai un arī gļotādām. Ādai varbūt vienkārši tas rada diskomfortu, bet attiecībā uz gļotādām tas ir bīstami, jo tas ļoti paaugstina dažādu elpceļu infekciju risku. Jāatceras, ka mūsu gļotādas ir "pirmā aizsardzības līnija" pret visiem elpošanas ceļu vīrusiem.  Ja gļotāda ir pārāk sausa, un sausa viņa mēdz būt, ja gaisa relatīvais mitrums ir ļoti zems, tad, protams, mums ir ļoti grūti cīnīties. Ja vēl telpas netiek vēdinātas un gaisa apmaiņa nav pietiekama, mēs biežāk un vairāk slimojam. Ja jāizvēlas starp mitru un sausu gaisu, es dotu priekšroku tomēr mitrākam, nevis sausākam gaisam no veselības viedokļa. Protams, ja relatīvais mitrums ir virs 70 procentiem, tas arī nav labi.

Novembris Latvijā šķiet ir tumšākais mēnesis. Lai arī decembrī dienas ir vēl īsākas, tomēr gaišumu mēdz dot sniegs. Un novembris ir arī miglas mēnesis. Kāpēc rudeņos biežāk ir miglains, to skaidro Toms Bricis. Rudens migla jau izsenis daudz pieminētas arī folklorā. Parasti oktobrī, novembrī, kad ir veļu laiks, tas bieži tiek aprakstīts un ilustrēts ar tumsu un miglas vāliem. Un tam ir savs racionāls skaidrojums, kāpēc tieši rudeņi ir tie miglainākie. Jāsāk droši vien ar definīciju, kas ir migla. Vārdnīcā teikts – sīku ūdens pilienu vai ledus kristāliņu sabiezinājums atmosfēras zemākajos slāņos. Te gribētu nodalīt divas lietas. Tātad migla ir sīki ūdens pilieniņi. Kad katlā vai tējkannā vārās ūdens, arī paceļas migla, lai arī mēs bieži sakām tvaiks vai garaiņi. Kad vārās tējkanna, garaiņos, protams, ir arī tvaiks. Tajā brīdī, kad mēs tos ieraugām, tas jau ir kondensējies sīkos pilieniņos. Apstākļi, kādos migla veidojas dabā, ir dažādi. Tomēr visam pamatā ir viena gaisa kā gāzu maisījuma īpašība, kuru, ja patur prātā, jebkuru miglu izskaidrot un saprast nav sarežģīti. Gaiss dabā vienmēr satur kādu daudzumu ūdens tvaika jeb neredzamu ūdeni gāzes formā. Jo gaiss ir siltāks, jo vairāk ūdens tvaika tas sevī var saturēt. Jo gaiss ir vēsāks, jo šīs spēja mazinās. Ja ir silts un mitrs gaiss, kurā nav miglas, atdziest, tad vienā brīdī tiek sasniegts limits jeb gaisa piesātinājums ar tvaiku ir tik liels, ka vairs nevar. Tad relatīvais gaisa mitrums ir 100 % un ūdens no gaisa sāk izdalīties sīkos pilienos – no gāzveida, pāriet šķidrā. Un vasaras vakari tam ir spilgts piemērs dabā. Dienā sasilušais gaiss atdziest. Vēsais gaiss ir smagāks par silto, tādēļ vēsākais saplūst ieplakās, piemēram, kādā pļavas ieplakā, kuru visātrāk sāk veidoties miglas vāli.  Ar ūdenstilpēm līdzīgi. Kad ūdens ir krietni siltāks par gaisu, tad no ūdens paceļas ne tikai neredzams tvaiks, bet pats gaiss saskarē ar siltāku ūdeni sasilts. Siltais gaiss sāk celties augšup un ļoti ātri atdziest līdz punktam, kurā vairs nespēj tvaiku saturēt. Realitātē dabā tas ir uzreiz, burtiski dažus milimetrus no ūdens virsmas. Tad dīķi, upes un ezeri vēsos vasaras vai rudens rītos kūp. Šie ir lokāli miglas veidošanās apstākļi. Bet ir rudens un ziemas miglas, tāds kārtīgs veļu laiks, kad migla ir it visur. Meteoroloģijā to sauc par advekcijas miglu. Advekcija vienkāršā vārdā ir pārvietošanās. Tā ir migla, kas ir kaut kādu iemeslu dēļ atnesta pie mums vai to izveidojušas gaisa masas, kas atnākušas no relatīvas tālienes. Šīs gaisa masas ir lielas, tādēļ migla ir visaptveroša. Bet mehānisms ir līdzīgs, globāli raugoties, rudenī visā ziemeļu puslodē gaiss atdziest, tātad notiek tas pats, kas vasaras vakarā lokāli. Rudenī visā ziemeļu puslodē ir arvien vairāk apvidu, kur gaiss vairs nevar saturēt visu to ūdens tvaiku, ko varēja vasara. Piepalīdz arī jūras un okeāni, kas pa vasaru sasiluši un rudenī atdziest lēnāk, nekā gaiss, turpinot dot siltu un mitru gaisu, kas aizplūstot tālāk un atdziestot, pārvēršas miglas masās. Ziemās vēl ir tāds advekcijas miglas veids, kas veidojas tikai tad, ja ir sniega klāti lauki. Kad pēc krietnāka sala perioda ir arī bieza sniega kārta, ierodas atkusnis, tā parast ir mitra gaisa masa no Atlantijas okeāna, kas virs sniegotajiem reģioniem atdziest un atkal gaiss nespējot saturēt visu mitrumu, to izkrata ārā biezā miglā. Ja sniega nav, tad šāda migla veidojas retāk vai vismaz nav tik bieza un plaša.

Baltijas promocijas darbu konkursā uzvarējusi Rīgas Tehniskās universitātes pētniece Karina Egle. Viņas doktora darbā izstrādāts no cilvēka asinīm iegūts biomateriāls, kurš palīdz brūču dzīšanā un audu reģenrācijā un nākotnē to varētu izmantot sirds un žokļu ķirurģijā. Mutes un žokļa ķirurģija, plastiskā un sirds ķirkurģija - šajās jomās nākotnē talkā varētu nākt kāds tepat Latvijā izgudrots materiāls, kas veicinātu dzīšanu un augu reģenerāciju un tas viss tapis no cilvēka asinīs esošām vielām. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece, biomateriālu vadošā pētniece Arita Dubņika un Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta pētniece Karina Egle. Autoimūno slimību pētījumi šogad izpelnījās Nobela prēmiju medicīnā Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad pasniegta trim pētniekiem - amerikāņu zinātniekiem Mērijai Brankovai un Frederikam Ramsdelam, kā arī japāņu zinātniekam Šimonam Sakaguči - par atklājumiem imūnsistēmas kontroles jomā, proti, par to, kā imūnsistēma tiek pasargāta no uzbrukumiem mūsu pašu ķermenim un orgāniem. Pētnieku darbs ir novedis pie jaunu medicīnisku ārstēšanas metožu izstrādes, tostarp vēža un autoimūno slimību ārstēšanai.  1995. gadā Šimons Sakaguči pierādīja, ka līdztekus valdošajam uzskatam par imūnsistēmas centrālo toleranci šai sistēmai tomēr piemīt papildu sarežģītība, perifērā imūnā tolerance. Sakaguči atklāja imūnās šūnas, ko sauc par regulatorajām T šūnām. Lai labāk izprastu apbalvoto pētnieku veikumu, uz saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prodekānu, docentu, vadošo pētnieku un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefrologu Kārli Rāceni, kā arī šīs pašas slimnīcas reimatologu, Rīgas Stradiņa universitātes doktora grāda pretendenti Kristīni Ivanovu. Kāda ir imūnsistēmas loma un kā saprotami centrālās un perifērās imūnās tolerances jēdzieni, skaidro Kārlis Rācenis.

Atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, raidījumā ceļojam vēsturē uz pagājušā gadsimta sākumu, kad cilvēce piedzīvoja milzu tehnoloģisko pavērsienu, savās mājsaimniecībās ienesot radio aparātu. Kā tehnoloģijas un žurnālistika veica apvērsumu informācijas apritē un kā radio balsis uzrunāja cilvēkus visā pasaulē tolaik un tagad, par to tad Latvijas Radio jubilejas raidījumā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un radioamatieris Andris Bruņenieks. Kas ir radio fenomens? Vita Zelče: Radio joprojām dēvē par intīmāko mediju. Ja mēs tradicionāli klausāmies balsis, tad klausītājs un runātājs veido šo sasaisti, plašāku vai šaurāku. Bet radio fenomens gan sākumā, gan laika gaitā ir tas, ka klausītājs jūtās vai var justies kā tieši personiski uzrunāts, ka tas viss ir tieši viņam. (..) Radio ar, mēs teiktu ar džingliem, ar dažādām skaņām, ar konkrētajām balsīm, kas ir žurnālistu vai diktoru balsis, tā vai citādi laika gaitā klausītāju pieradina un rada tādu drošības sajūtu.  Vēl man būtu jāatsaucas kaut vai uz Atmodas laiku, šo ļoti slaveno Latvijas Radio vēstures gadu - 1991. gadu, kad ir gan barikādes, gan pagrīdes radio, gan iebrukums radio. Tobrīd Agris Semēvics, kas ir viens no pagrīdes radio veidotājiem, arī saka, ka radio nozīme ir skatāma ne tikai informācijas pasniegšanas kontekstā, bet tieši drošības kontekstā. Kamēr skan radio, tikmēr arī Latvijas valsts, tikmēr Latvijā. Andris Bruņenieks: Es gribētu piebilst, kāpēc radio tā visiem patīk? Pirmām kārtām, tas ir pats vecākais tāda veida informatīvais līdzeklis, otrkārt, tas ir ļoti labs fona medijs, kurš darbojas tad, kad jūs ar kaut ko citu nodarbojaties, bet vienkārši tas skan fonā, un jūs varat kaut kam piesaistīties, paklausīties tad, kad jums liekas kaut kas interesants. Tipiski automašīnā. 

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Atmiņa ir trausla vērtība ne tikai cilvēka, bet arī kopienas mūžā. Apzinoties dokumentārā mantojuma izzušanas draudus, UNESCO savulaik zveidoja programmu "Pasaules atmiņa". Tās mērķis ir apzināt un saglabāt cilvēces atmiņu, kas fiksēta gravējumos, zīmējumos, grāmatās, dokumentos, vēstulēs, video un audio ierakstos vai jebkādā citā informācijas nesējā, atspoguļojot kādu pasaulei nozīmīgu vēstures notikumu vai pavērsienu.  Par to, kādas atmiņu pērles īpašā vērtē turamas Latvijā un kādi izaicinājumi ir priekšā, lai nākamās paaudzes nesirgtu ar kolektīvo demenci par aizgājušiem laikiem, raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane un Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse. -- No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā norisinājās UNESCO nedēļa 2025 “Sava laika liecinieks”, kas veltīta cilvēces kolektīvās atmiņas saglabāšanas un pieejamības tēmai, cildinot UNESCO dokumentārā mantojuma programmu “Pasaules atmiņa”.  

Līdz ziemai noteikti vēl ir kāds laiciņš palicis, bet bieži gadās, ka ziema savu pirmo uznācienu sarīko jau oktobrī vai novembra sākumā, kad bieži arī sniegam neesam gatavi. Tieši par šādām agrām sniega stihijām stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā. Šoruden patiesi sals un sniegs nesteidzas uz mūsu pusi. 12. oktobrī Latvijas austrumu daļā pirmās slapjās sniega pārslas krita, bet sniega segu neveidoja. Bet ir bijušas reizes, kad jau oktobrī atnākusi ziema un paralizējusi ikdienas dzīvi. Daudzi pirmo sniegu jau gaida, jo pelēkais laiks ir sācies, tas nenoliedzami ir drūmāks bez sniega. Bet, kad tad ir normāli, kad uzsnieg pirmā sniega kārtiņa? Dati par Rīgu kopš 1961. gada liecina, ka vidējais datums pēdējā desmitgadē, kad ne tikai nobirst dažas pārslas, kas tūlīt izkūst, bet jau izveidojas vismaz centimetru bieza sniega sega, bijis 29. novembris. Tā kā vēl mēnesis jāgaida. Savukārt vēsturiskie dati rāda, ka šāda pirmā sniega diena ir kļuvusi ievērojami vēlāka 60. un 70. gados. Šajās desmitgadēs vidējais datums bija, kad izveidojās 1 cm bieza sniega kārta, bija 14. novembris.   Protams, korekti būtu salīdzināt trīsdesmitgades, jo klimatoloģijā laika solis ir 30 gadi. Tad, ja paņemam 1961.-1990. gadu, pirmā sniega diena bija 17. – 20. novembrī. Šādi paraugoties, protams, pieaugums nešķiet liels. Bet pēdējā desmitgadē pirmais sniegs ir bijis arvien vēlāk. Pagājušajā ziemā pirmā diennakts ar vidējo sniega biezumu vismaz 1 cm bija tikai 4. janvārī. Protams, ir bijušas daudzas reizes, kad pašā oktobra uzsnieg, kā arī reti gadījumi, kad jau septembrī ir bijis sniegs. Digitalizētajā Latvijas Televīzijas arhīvā var atrast ziņu par sniega stihiju Latgalē 1992. gada 27. oktobrī. Latvija ir nesen atguvusi brīvību, ir milzīgas finansiālas problēmas un Latgalē ilgstoši palikusi bez elektrības sniega dēļ. Toreiz vidējais sniega biezums bija 15-22 centimetri, dažviet mērījumi liecina, ka pat 37 cm. Togad sniga arī pārējā Latvijā, bet pārsvarā sniega biezums bija līdz 10 centimetriem. Savukārt 2002. gada kārtīga ziema ne tikai ar sniegu, bet pat -15 grādu salu Vidzemē ieradās jau 21. oktobrī. Bet 2003. gadā tieši Rīga un tās apkārtne piedzīvoja lielāko oktobra sniega stihiju zināmajā vēsturē. Naktī no 26. uz 27. oktobri Rīgā uzsniga 39 centimetri sniega. Tas ir liels sniega daudzums pat jebkuram ziemas mēnesim, kur nu vēl oktobrim. Pilsēta, protams, bija paralizēta tajā rītā.

Oktobrī atzīmejam kiberdrošības mēnesi, kad īpašu uzmanību pievēršam mūsu digitālajai higiēnai un tam, kā apkarot noziedzību vidē, kurā draudi ir neuzkrītoši un bieži ar viltu ievilina mūs savos tīmekļos. To papildina nesen klajā nākusi grāmata, kas veltīta kiberdrošības aspektiem Latvijā. Cik adekvāta un piesardzīga ir mūsu uzvedība virtuālajā vidē? Kādas ir jaunākās tendences kibernoziedzībā, cik daudz zinām par to, kā sevi pasargāt un kā pēta kibernoziegumus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes docente, kiberdrošības eksperte Rūta Pirta un CERT.LV kiberdrošības eksperts Bernhards Blumbergs.

Baltijas stipendija sievietēm zinātnē šogad piešķirta trīs latviešu zinātniecēm, kuras darbojas kvantu fizikā, precīzijas medicīnā onkoloģijā un laikmetīgās mākslas pētniecībā. No laboratorijām līdz mākslas galerijām - saruna ar pētniecēm studijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Jana Kukaine, Latvijas Universitātes fizikas doktorante Elīna Pavlovska un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Monta Brīvība. Bioloģijas zinātņu doktorei Montai Brīvībai 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “Precīzijas medicīna onkoloģijā”. Humanitāro zinātņu doktorei Janai Kukainei 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “Augu estētika Baltijas laikmetīgajā mākslā: sieviešu stāsti un pieredze”. Doktora grāda kandidātei Elīnai Pavlovskai 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “No divdaļiņu sadursmēm līdz kolektīviem stāvokļiem: elektronu korelāciju analīze mezoskopiskos kolaideros”. Un vēl zinātnes ziņas Šoreiz zinātnes ziņās, skatot mazliet vairāk nekā tikai virsrakstu līmenī, mūsu uzmanības lokā nonākusi publikācija vietnē “Science Daily”. Tajā vēstīts par nanotehnoloģiju, kas pārveido etiķi par dzīvību glābjošu superbaktēriju iznīcinātāju.  Precīzāk - zinātnieku komanda no Norvēģijas un Austrālijas ir uzlabojuši etiķa antibakteriālās īpašības, pievienojot tam kobalta un oglekļa nanodaļiņas. Šis ar nanodaļiņām pastiprinātais šķīdums iznīcina kaitīgās baktērijas gan šūnu iekšienē, gan ārpus tām, vienlaikus saglabājot drošību cilvēkiem. Testi ar pelēm parādīja, ka šķīdums efektīvi dziedē inficētas brūces, un šis atklājums varētu būt izrāviens cīņā pret antibiotikām rezistentām baktērijām, kas izraisa infekcijas visā pasaulē. Komentāru par šo sniedz Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors, vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtā Jānis Liepiņš. Vai viņam, lasot šo publikāciju, ir prieks par šādiem jaunumiem vai varbūt par kaut ko ir šaubas un piesardzība? 

Nobela prēmija fizikā šogad piešķirta atklājumiem kvantu mehānikā. Atzinību saņēma zinātnieki Džons Klārks, Maikls Devorets un Džons Martiniss par makroskopiskā kvantu tuneļefekta atklāšanu un enerģijas kvantēšanu elektroniskā shēmā. Nobela prēmijas komiteja norādīja, ka jau šodien daudzas tehnoloģijas darbojas ar kvantu mehānikas palīdzību un zinātnieku darbs bruģē ceļu kvantu skaitļotāju attīstībā. Par to saruna ar kvantu fiziķi, Latvijas Universitātes tenūrprofesoru Vjačeslavu Kaščejevu, matemātiķi, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru Andri Ambaini un Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Kunakovu. Bet Nobela prēmija ķīmijā piešķirta par jaunas molekulu arhitektūras radīšanu Japāņu zinātnieks, Kioto universitātes  profesors  Susumu Kitagava, ķīmijas profesors no Austrālijas Ričards Robsons un palestīniešu izcelsmes ķīmiķis  Kalifornijas universitātes profesors Omārs Jaghi šogad saņem Nobela prēmiju ķīmijā par jaunu molekulārās arhitektūras veidu jeb metālorganisko struktūru attīstīšanu. Šie zinātnieki ir radījuši konstrukcijas molekulārā līmenī ar lielu ietilpību, jeb tādiem kā plauktiem, kur brīvi var plūst gāzes un citas vielas. Un šim izgudrojumam ir plašs praktiskais pielietojums, piemēram, to var izmantot, lai iegūtu ūdeni no tuksneša gaisa, uzglabātu toksiskas gāzes vai attīrītu ūdeni no piesārņojuma. Kā  tās izskatās dabā, kad mums ir jāiedomājas zupas karotes izmēru konstrukcija ar futbola laukuma ietilpību, to palīdz saprast Latvijas Universitātes  Medicīnas un dzīvības zinātņu  fakultātes asociētais profesors Artis Kinēns.   Par iedvesmojošu grāmatu stāsta radiācijas ķīmiķe Gunta Ķizāne. Zinātniece atzīst, viņas dzīve svarīga ir Džona Viljama Trantera Spinksa un Roberta Džeimsa Vuda grāmata "Ievads radiācijas ķīmijā" (John William Tranter Spinks, Robert James Woods "An Introduction to Radiation Chemistry"), kas mudinājusi izvēlēties darba virzienu savā dzīvē.

Šogad augļu raža nākusi smagi - lielas lietavas, maz saules. Tas veicinājis arī dažādu augļu un koku krūmu slimību izplešanos. Ar kādām slimībām sirgst augļu koki un kā tās atpazīt? Kā daba regulē šīs slimības un kad jāsāk iejaukties cilvēkam? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande un Augu aizsardzības zinātniskā institūta "Agrihorts" vadošā pētniece Regīna Rancāne. Slapjā vasara un lietavas ietekmējušas ražas kvalitāti, bet ne vienmēr tas ietekmē slimības, kas raksturīgas augļu kokiem, norāda speciālistes.

Pēdējos rītos sals ir bijis tikpat kā visā Latvijā un noslēdzas pat pašu vēlāko lauksaimniecības kultūru ražas novākšana, tāpēc atskats uz to, kā laikapstākļi ietekmēja šī gada ražu. Kopumā var teikt, ka šis ir bijis neražas gads, bet ne visiem. Pat šajā slapjajā un vēsajā vasarā ir bijuši zemnieki, kam raža bijusi lieliska. Centrālajā statistikas pārvaldē jau ir zināmi vairāku nozaru ražas dati un tie ir pārsteidzoši. Piemēram, agronomijas speciālisti atklāj, ka ziemas kviešu raža Latvijā šogad ir rekordliela. Un tas īsti nesader ar vasarā piedzīvoto un redzēto, kas notika laukos. Ziemas kvieši, kas visvairāk audzētā labība Latvijā, šogad ievākti rekordlielā daudzumā -nepilni 2,3 miljoni tonnu. Pēdējo piecu gadu laikā tā bijusi pārsvara 2 - 2,2 miljonu tonnu, bet pirms 2019. gada Latvijā labas ražas bija ap 1,5-1,7 miljoni tonnu. It kā šķiet, ka tas nesaskan ar realitāti - vasarā lauki bija ūdenī, zemnieki izmisumā, bet raža 2,3 miljoni tonnu. Izrādās, svarīgi ir vairāki apstākļi. Pirmkārt, lai arī ražas apjoms ir liels, tas nenozīmē zemniekiem arī labus ieņēmumus, jo graudus nevarēs pārdot kā pārtikas kvalitātes graudus, jo tos nācās novākt ļoti slapjus un graudu kaltēšana prasa milzīgas izmaksas. Rezultātā rekordraža nensīs lielu peļņu, bet atsevišķām saimniecībām, īpaši Latvijas austrumu daļā, ko lietavas skāra visvairāk, ir gājis pavisam švaki. Tāpēc precīzāk laikam būtu teikt, ka šogad bijusi nevis laba, bet liela raža. Plašāk stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts Andris Skudra. Izrādās, ka lielās ražas galvenais iemesls ir izcilai apstākļi pērn rudenī, kad ziemājus sēj un tie dīgst.  Un ziemāji nav vienīgie, kam ražas apjomu lielā mērā nosaka iepriekšējais rudens. Bet graudu stāstā skumjākais ir tas, ka pagājušais rudens bija tik izcils un ziema tik piemērota, ka zemnieki vēl pavasarī gatavojās, ka šis varētu būt ne vien rekordražas gads, ar vēl būtiskāk lielāku kopražu un ievērojami labāku kvalitāti pat tad, ja vasara nebūtu izcila. Pietiktu, ja tā būtu bijusi kaut viduvēja, bet ne šāda - viena no gadsimta slapjākajām.    

Centieni dzīvot ilgāk un labāk mudina dažādas interesantu kopienas aizrauties ar "virtuves" ģenētiku jeb biohakingu. Vai varam šunas apmācīt tās darboties efektīvāk un ļaut mums dzīvot ilgāk un labāk. Vai mūsu lielās un mazās dzīvesveida izvēles patiešām var ietekmēt šūnu darbību? Vai rīta kross, augu valsts uzturs vai badošanās patiešām mainīs mūsu šūnu darbību? Vai varam "ieprogrammēt" šūnām darīt to, kas tām nav paredzēts un apiet nevēlamas izpausmes vai ģenētiskas slimības? Vai varam pārgrogrammēt un atjaunot mūsu ķermeni ar jaunāku, labāku programmatūru gluži kā robotu? Kā šūnu programmēšanu pēta zinātnieki un vai kādu dienu varēsim "apmācīt" vēža šūnu uzvesties kā parastai šūnai? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis. Sintētiskā bioloģija pēta, kā šūnas pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles Procesi dzīvās šūnās dažkārt var kalpot kā iedvesma, lai radītu elektroierīces un citus rīkus cilvēka ikdienai. Bet reizēm ar elektrotehnikas un matemātikas palīdzību šūnas iespējams uzlabot jaunā līmenī, ka tās pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles. Tieši šādus jautājumus skata sintētiskā bioloģija, un šīs jomas pārstāvis - profesors Mustafa Khamašs no Šveices - nesen viesojās Rīgā. Mustafa Khamašs (Mustafa Khammash) ir Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē (ETH Zürich) Biosistēmu zinātnes un inženierijas departamenta profesors. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā, viņš ar referātu uzstājās Rīgas Tehniskajā universitātē, aplūkojot sintētiskās bioloģijas sasniegumus. Sintētiskā bioloģija paver ceļu jaunai dzīvo zāļu paaudzei - inženierijas ceļā radītām šūnām, kas uztver slimības signālus un reaģē ar pielāgotām terapijām. Profesors tic, ka ar sintētiskās bioloģijas palīdzību cilvēka organismam netiek iedots kaut kas svešs, drīzāk var atdot atpakaļ paša cilvēka dabisko regulatoro mehānismu, kad kaut kas nogājis greizi. Saruna par sintētisko bioloģiju - tā vienlaikus ir sastapšanās ar elektrotehniku un tādu jēdzienu kā negatīva atgriezeniskā saite, kad izejas signāla fāze ir pretēja ieejas signāla fāzei, un pat matemātiskās analīzes terminu “integrālis”. Profesoram vispirms vaicājam, vai sintētiskā bioloģija, dēvēta arī par inženierbioloģiju, ir pavisam jauns virziens, vai arī - esam ar to sastapušies jau labu laiku, tikai tagad devuši tam apzīmējumu?