Zināmais nezināmajā

Atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, raidījumā ceļojam vēsturē uz pagājušā gadsimta sākumu, kad cilvēce piedzīvoja milzu tehnoloģisko pavērsienu, savās mājsaimniecībās ienesot radio aparātu. Kā tehnoloģijas un žurnālistika veica apvērsumu informācijas apritē un kā radio balsis uzrunāja cilvēkus visā pasaulē tolaik un tagad, par to tad Latvijas Radio jubilejas raidījumā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un radioamatieris Andris Bruņenieks. Kas ir radio fenomens? Vita Zelče: Radio joprojām dēvē par intīmāko mediju. Ja mēs tradicionāli klausāmies balsis, tad klausītājs un runātājs veido šo sasaisti, plašāku vai šaurāku. Bet radio fenomens gan sākumā, gan laika gaitā ir tas, ka klausītājs jūtās vai var justies kā tieši personiski uzrunāts, ka tas viss ir tieši viņam. (..) Radio ar, mēs teiktu ar džingliem, ar dažādām skaņām, ar konkrētajām balsīm, kas ir žurnālistu vai diktoru balsis, tā vai citādi laika gaitā klausītāju pieradina un rada tādu drošības sajūtu.  Vēl man būtu jāatsaucas kaut vai uz Atmodas laiku, šo ļoti slaveno Latvijas Radio vēstures gadu - 1991. gadu, kad ir gan barikādes, gan pagrīdes radio, gan iebrukums radio. Tobrīd Agris Semēvics, kas ir viens no pagrīdes radio veidotājiem, arī saka, ka radio nozīme ir skatāma ne tikai informācijas pasniegšanas kontekstā, bet tieši drošības kontekstā. Kamēr skan radio, tikmēr arī Latvijas valsts, tikmēr Latvijā. Andris Bruņenieks: Es gribētu piebilst, kāpēc radio tā visiem patīk? Pirmām kārtām, tas ir pats vecākais tāda veida informatīvais līdzeklis, otrkārt, tas ir ļoti labs fona medijs, kurš darbojas tad, kad jūs ar kaut ko citu nodarbojaties, bet vienkārši tas skan fonā, un jūs varat kaut kam piesaistīties, paklausīties tad, kad jums liekas kaut kas interesants. Tipiski automašīnā. 

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Atmiņa ir trausla vērtība ne tikai cilvēka, bet arī kopienas mūžā. Apzinoties dokumentārā mantojuma izzušanas draudus, UNESCO savulaik zveidoja programmu "Pasaules atmiņa". Tās mērķis ir apzināt un saglabāt cilvēces atmiņu, kas fiksēta gravējumos, zīmējumos, grāmatās, dokumentos, vēstulēs, video un audio ierakstos vai jebkādā citā informācijas nesējā, atspoguļojot kādu pasaulei nozīmīgu vēstures notikumu vai pavērsienu.  Par to, kādas atmiņu pērles īpašā vērtē turamas Latvijā un kādi izaicinājumi ir priekšā, lai nākamās paaudzes nesirgtu ar kolektīvo demenci par aizgājušiem laikiem, raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane un Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse. -- No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā norisinājās UNESCO nedēļa 2025 “Sava laika liecinieks”, kas veltīta cilvēces kolektīvās atmiņas saglabāšanas un pieejamības tēmai, cildinot UNESCO dokumentārā mantojuma programmu “Pasaules atmiņa”.  

Līdz ziemai noteikti vēl ir kāds laiciņš palicis, bet bieži gadās, ka ziema savu pirmo uznācienu sarīko jau oktobrī vai novembra sākumā, kad bieži arī sniegam neesam gatavi. Tieši par šādām agrām sniega stihijām stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā. Šoruden patiesi sals un sniegs nesteidzas uz mūsu pusi. 12. oktobrī Latvijas austrumu daļā pirmās slapjās sniega pārslas krita, bet sniega segu neveidoja. Bet ir bijušas reizes, kad jau oktobrī atnākusi ziema un paralizējusi ikdienas dzīvi. Daudzi pirmo sniegu jau gaida, jo pelēkais laiks ir sācies, tas nenoliedzami ir drūmāks bez sniega. Bet, kad tad ir normāli, kad uzsnieg pirmā sniega kārtiņa? Dati par Rīgu kopš 1961. gada liecina, ka vidējais datums pēdējā desmitgadē, kad ne tikai nobirst dažas pārslas, kas tūlīt izkūst, bet jau izveidojas vismaz centimetru bieza sniega sega, bijis 29. novembris. Tā kā vēl mēnesis jāgaida. Savukārt vēsturiskie dati rāda, ka šāda pirmā sniega diena ir kļuvusi ievērojami vēlāka 60. un 70. gados. Šajās desmitgadēs vidējais datums bija, kad izveidojās 1 cm bieza sniega kārta, bija 14. novembris.   Protams, korekti būtu salīdzināt trīsdesmitgades, jo klimatoloģijā laika solis ir 30 gadi. Tad, ja paņemam 1961.-1990. gadu, pirmā sniega diena bija 17. – 20. novembrī. Šādi paraugoties, protams, pieaugums nešķiet liels. Bet pēdējā desmitgadē pirmais sniegs ir bijis arvien vēlāk. Pagājušajā ziemā pirmā diennakts ar vidējo sniega biezumu vismaz 1 cm bija tikai 4. janvārī. Protams, ir bijušas daudzas reizes, kad pašā oktobra uzsnieg, kā arī reti gadījumi, kad jau septembrī ir bijis sniegs. Digitalizētajā Latvijas Televīzijas arhīvā var atrast ziņu par sniega stihiju Latgalē 1992. gada 27. oktobrī. Latvija ir nesen atguvusi brīvību, ir milzīgas finansiālas problēmas un Latgalē ilgstoši palikusi bez elektrības sniega dēļ. Toreiz vidējais sniega biezums bija 15-22 centimetri, dažviet mērījumi liecina, ka pat 37 cm. Togad sniga arī pārējā Latvijā, bet pārsvarā sniega biezums bija līdz 10 centimetriem. Savukārt 2002. gada kārtīga ziema ne tikai ar sniegu, bet pat -15 grādu salu Vidzemē ieradās jau 21. oktobrī. Bet 2003. gadā tieši Rīga un tās apkārtne piedzīvoja lielāko oktobra sniega stihiju zināmajā vēsturē. Naktī no 26. uz 27. oktobri Rīgā uzsniga 39 centimetri sniega. Tas ir liels sniega daudzums pat jebkuram ziemas mēnesim, kur nu vēl oktobrim. Pilsēta, protams, bija paralizēta tajā rītā.

Oktobrī atzīmejam kiberdrošības mēnesi, kad īpašu uzmanību pievēršam mūsu digitālajai higiēnai un tam, kā apkarot noziedzību vidē, kurā draudi ir neuzkrītoši un bieži ar viltu ievilina mūs savos tīmekļos. To papildina nesen klajā nākusi grāmata, kas veltīta kiberdrošības aspektiem Latvijā. Cik adekvāta un piesardzīga ir mūsu uzvedība virtuālajā vidē? Kādas ir jaunākās tendences kibernoziedzībā, cik daudz zinām par to, kā sevi pasargāt un kā pēta kibernoziegumus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes docente, kiberdrošības eksperte Rūta Pirta un CERT.LV kiberdrošības eksperts Bernhards Blumbergs.

Baltijas stipendija sievietēm zinātnē šogad piešķirta trīs latviešu zinātniecēm, kuras darbojas kvantu fizikā, precīzijas medicīnā onkoloģijā un laikmetīgās mākslas pētniecībā. No laboratorijām līdz mākslas galerijām - saruna ar pētniecēm studijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Jana Kukaine, Latvijas Universitātes fizikas doktorante Elīna Pavlovska un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Monta Brīvība. Bioloģijas zinātņu doktorei Montai Brīvībai 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “Precīzijas medicīna onkoloģijā”. Humanitāro zinātņu doktorei Janai Kukainei 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “Augu estētika Baltijas laikmetīgajā mākslā: sieviešu stāsti un pieredze”. Doktora grāda kandidātei Elīnai Pavlovskai 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “No divdaļiņu sadursmēm līdz kolektīviem stāvokļiem: elektronu korelāciju analīze mezoskopiskos kolaideros”. Un vēl zinātnes ziņas Šoreiz zinātnes ziņās, skatot mazliet vairāk nekā tikai virsrakstu līmenī, mūsu uzmanības lokā nonākusi publikācija vietnē “Science Daily”. Tajā vēstīts par nanotehnoloģiju, kas pārveido etiķi par dzīvību glābjošu superbaktēriju iznīcinātāju.  Precīzāk - zinātnieku komanda no Norvēģijas un Austrālijas ir uzlabojuši etiķa antibakteriālās īpašības, pievienojot tam kobalta un oglekļa nanodaļiņas. Šis ar nanodaļiņām pastiprinātais šķīdums iznīcina kaitīgās baktērijas gan šūnu iekšienē, gan ārpus tām, vienlaikus saglabājot drošību cilvēkiem. Testi ar pelēm parādīja, ka šķīdums efektīvi dziedē inficētas brūces, un šis atklājums varētu būt izrāviens cīņā pret antibiotikām rezistentām baktērijām, kas izraisa infekcijas visā pasaulē. Komentāru par šo sniedz Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors, vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtā Jānis Liepiņš. Vai viņam, lasot šo publikāciju, ir prieks par šādiem jaunumiem vai varbūt par kaut ko ir šaubas un piesardzība? 

Nobela prēmija fizikā šogad piešķirta atklājumiem kvantu mehānikā. Atzinību saņēma zinātnieki Džons Klārks, Maikls Devorets un Džons Martiniss par makroskopiskā kvantu tuneļefekta atklāšanu un enerģijas kvantēšanu elektroniskā shēmā. Nobela prēmijas komiteja norādīja, ka jau šodien daudzas tehnoloģijas darbojas ar kvantu mehānikas palīdzību un zinātnieku darbs bruģē ceļu kvantu skaitļotāju attīstībā. Par to saruna ar kvantu fiziķi, Latvijas Universitātes tenūrprofesoru Vjačeslavu Kaščejevu, matemātiķi, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru Andri Ambaini un Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Kunakovu. Bet Nobela prēmija ķīmijā piešķirta par jaunas molekulu arhitektūras radīšanu Japāņu zinātnieks, Kioto universitātes  profesors  Susumu Kitagava, ķīmijas profesors no Austrālijas Ričards Robsons un palestīniešu izcelsmes ķīmiķis  Kalifornijas universitātes profesors Omārs Jaghi šogad saņem Nobela prēmiju ķīmijā par jaunu molekulārās arhitektūras veidu jeb metālorganisko struktūru attīstīšanu. Šie zinātnieki ir radījuši konstrukcijas molekulārā līmenī ar lielu ietilpību, jeb tādiem kā plauktiem, kur brīvi var plūst gāzes un citas vielas. Un šim izgudrojumam ir plašs praktiskais pielietojums, piemēram, to var izmantot, lai iegūtu ūdeni no tuksneša gaisa, uzglabātu toksiskas gāzes vai attīrītu ūdeni no piesārņojuma. Kā  tās izskatās dabā, kad mums ir jāiedomājas zupas karotes izmēru konstrukcija ar futbola laukuma ietilpību, to palīdz saprast Latvijas Universitātes  Medicīnas un dzīvības zinātņu  fakultātes asociētais profesors Artis Kinēns.   Par iedvesmojošu grāmatu stāsta radiācijas ķīmiķe Gunta Ķizāne. Zinātniece atzīst, viņas dzīve svarīga ir Džona Viljama Trantera Spinksa un Roberta Džeimsa Vuda grāmata "Ievads radiācijas ķīmijā" (John William Tranter Spinks, Robert James Woods "An Introduction to Radiation Chemistry"), kas mudinājusi izvēlēties darba virzienu savā dzīvē.

Šogad augļu raža nākusi smagi - lielas lietavas, maz saules. Tas veicinājis arī dažādu augļu un koku krūmu slimību izplešanos. Ar kādām slimībām sirgst augļu koki un kā tās atpazīt? Kā daba regulē šīs slimības un kad jāsāk iejaukties cilvēkam? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Valsts augu aizsardzības dienesta Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande un Augu aizsardzības zinātniskā institūta "Agrihorts" vadošā pētniece Regīna Rancāne. Slapjā vasara un lietavas ietekmējušas ražas kvalitāti, bet ne vienmēr tas ietekmē slimības, kas raksturīgas augļu kokiem, norāda speciālistes.

Pēdējos rītos sals ir bijis tikpat kā visā Latvijā un noslēdzas pat pašu vēlāko lauksaimniecības kultūru ražas novākšana, tāpēc atskats uz to, kā laikapstākļi ietekmēja šī gada ražu. Kopumā var teikt, ka šis ir bijis neražas gads, bet ne visiem. Pat šajā slapjajā un vēsajā vasarā ir bijuši zemnieki, kam raža bijusi lieliska. Centrālajā statistikas pārvaldē jau ir zināmi vairāku nozaru ražas dati un tie ir pārsteidzoši. Piemēram, agronomijas speciālisti atklāj, ka ziemas kviešu raža Latvijā šogad ir rekordliela. Un tas īsti nesader ar vasarā piedzīvoto un redzēto, kas notika laukos. Ziemas kvieši, kas visvairāk audzētā labība Latvijā, šogad ievākti rekordlielā daudzumā -nepilni 2,3 miljoni tonnu. Pēdējo piecu gadu laikā tā bijusi pārsvara 2 - 2,2 miljonu tonnu, bet pirms 2019. gada Latvijā labas ražas bija ap 1,5-1,7 miljoni tonnu. It kā šķiet, ka tas nesaskan ar realitāti - vasarā lauki bija ūdenī, zemnieki izmisumā, bet raža 2,3 miljoni tonnu. Izrādās, svarīgi ir vairāki apstākļi. Pirmkārt, lai arī ražas apjoms ir liels, tas nenozīmē zemniekiem arī labus ieņēmumus, jo graudus nevarēs pārdot kā pārtikas kvalitātes graudus, jo tos nācās novākt ļoti slapjus un graudu kaltēšana prasa milzīgas izmaksas. Rezultātā rekordraža nensīs lielu peļņu, bet atsevišķām saimniecībām, īpaši Latvijas austrumu daļā, ko lietavas skāra visvairāk, ir gājis pavisam švaki. Tāpēc precīzāk laikam būtu teikt, ka šogad bijusi nevis laba, bet liela raža. Plašāk stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts Andris Skudra. Izrādās, ka lielās ražas galvenais iemesls ir izcilai apstākļi pērn rudenī, kad ziemājus sēj un tie dīgst.  Un ziemāji nav vienīgie, kam ražas apjomu lielā mērā nosaka iepriekšējais rudens. Bet graudu stāstā skumjākais ir tas, ka pagājušais rudens bija tik izcils un ziema tik piemērota, ka zemnieki vēl pavasarī gatavojās, ka šis varētu būt ne vien rekordražas gads, ar vēl būtiskāk lielāku kopražu un ievērojami labāku kvalitāti pat tad, ja vasara nebūtu izcila. Pietiktu, ja tā būtu bijusi kaut viduvēja, bet ne šāda - viena no gadsimta slapjākajām.    

Centieni dzīvot ilgāk un labāk mudina dažādas interesantu kopienas aizrauties ar "virtuves" ģenētiku jeb biohakingu. Vai varam šunas apmācīt tās darboties efektīvāk un ļaut mums dzīvot ilgāk un labāk. Vai mūsu lielās un mazās dzīvesveida izvēles patiešām var ietekmēt šūnu darbību? Vai rīta kross, augu valsts uzturs vai badošanās patiešām mainīs mūsu šūnu darbību? Vai varam "ieprogrammēt" šūnām darīt to, kas tām nav paredzēts un apiet nevēlamas izpausmes vai ģenētiskas slimības? Vai varam pārgrogrammēt un atjaunot mūsu ķermeni ar jaunāku, labāku programmatūru gluži kā robotu? Kā šūnu programmēšanu pēta zinātnieki un vai kādu dienu varēsim "apmācīt" vēža šūnu uzvesties kā parastai šūnai? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis. Sintētiskā bioloģija pēta, kā šūnas pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles Procesi dzīvās šūnās dažkārt var kalpot kā iedvesma, lai radītu elektroierīces un citus rīkus cilvēka ikdienai. Bet reizēm ar elektrotehnikas un matemātikas palīdzību šūnas iespējams uzlabot jaunā līmenī, ka tās pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles. Tieši šādus jautājumus skata sintētiskā bioloģija, un šīs jomas pārstāvis - profesors Mustafa Khamašs no Šveices - nesen viesojās Rīgā. Mustafa Khamašs (Mustafa Khammash) ir Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē (ETH Zürich) Biosistēmu zinātnes un inženierijas departamenta profesors. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā, viņš ar referātu uzstājās Rīgas Tehniskajā universitātē, aplūkojot sintētiskās bioloģijas sasniegumus. Sintētiskā bioloģija paver ceļu jaunai dzīvo zāļu paaudzei - inženierijas ceļā radītām šūnām, kas uztver slimības signālus un reaģē ar pielāgotām terapijām. Profesors tic, ka ar sintētiskās bioloģijas palīdzību cilvēka organismam netiek iedots kaut kas svešs, drīzāk var atdot atpakaļ paša cilvēka dabisko regulatoro mehānismu, kad kaut kas nogājis greizi. Saruna par sintētisko bioloģiju - tā vienlaikus ir sastapšanās ar elektrotehniku un tādu jēdzienu kā negatīva atgriezeniskā saite, kad izejas signāla fāze ir pretēja ieejas signāla fāzei, un pat matemātiskās analīzes terminu “integrālis”. Profesoram vispirms vaicājam, vai sintētiskā bioloģija, dēvēta arī par inženierbioloģiju, ir pavisam jauns virziens, vai arī - esam ar to sastapušies jau labu laiku, tikai tagad devuši tam apzīmējumu?

Aizvadītājā gadā klajā nāca grāmata, kas caur senām kartēm izveda cauri Rīgas ielu vēsturei Daugavas labajā pusē. Nu tapusi grāmata par Pārdaugavas raibo vēsturi. Kā mainījušies ielu nosaukumi kreisā krasta rajonos un kā laika gaitā mainījusies Pārdaugavas seja? Ko par šo vēsturi stāsta senās kartes? Ar jaunāko izdevumu iepazīstina - grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans un grāmatas autors Edgars Lecis. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Koraļļu rifos sasniegts kritiskais punkts pēc globālās temperatūras paaugstināšanās Aktualitāte, kas šajās dienās atspoguļota ne vienā vien zinātnes vietnē, ir situācija ar koraļļu rifiem, proti, ir sasniegts kritiskais lūzuma punkts koraļļu rifos pēc globālās temperatūras paaugstināšanās. Rekordaugsta okeāna temperatūra ir izraisījusi plašu silto ūdeņu koraļļu izbalēšanu un bojāeju, kam varētu būt tālejošas sekas.  Kā īsti sarunāties ar mākslīgo intelektu? Kā īsti sarunāties ar mākslīgo intelektu un kurā no gadījumiem saņemsiet precīzākas atbildes no sarunu bota - tāds ir jautājums, kam atbilde meklēta gan pašmāju vietnē “Kursors.lv”, gan “New Scientist”. “SpaceX” raķete “Starship” veiksmīgi veikusi pēdējo testa lidojumu 2025. gadā Bet “Scientific American” par to, ka uzņēmums “Space X” ir veicis vēl vienu veiksmīgu pasaulē lielākās un jaudīgākās raķetes “Starship” testa lidojumu. Šis bija nu jau vienpadsmitais “Starship” testa lidojums. “Starship” ir paredzēta kā pirmā pilnībā atkārtoti izmantojamā kosmosa lidojumu sistēma vēsturē, kas var pārvadāt kravu vai pat apkalpi.

Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki radījuši metodes, ar kuru palīdzību var pētīt metabolītus - vielmaiņas radītus produktus, kuri rodas mūsu organismā visdažādakajos procesos. Ar izstrādātajām masas spektometrijas metodēm pētnieki var iegūt pētniecībai svarīgu informāciju no dažādiem bioloģiskiem materiāliem. Kā tas notiek? Skaidro ķīmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta vadošais pētnieks Kristaps Kļaviņš. Sazināmies ar bioloģi Līga Ozoliņu-Mollu, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesori. Latvijā tapis jaunuzņēmums, kas palīdz zinātniekiem metabolisma pētījumos. -- Pirms sarunas par jaunākajiem pētījumiem vielmaiņu radītu produktu pētniecībā stāsts par kādu ļoti īpašu personību Latvijas vēsturē – cilvēku, kuram varam pateikties par baku vakcīnas izgudrošanu. Tas ir vācbaltiešu vēsturnieks un ārsts Oto Hūns, kura nopelns ir arī publisko dušu ierīkošana pie Daugavas, lai mazinātu noslīkšanas risku. „Rīdzinieki vīrieši ir vidēja auguma, stipras miesasbūves un ar tieksmi uz korpulenci, ko lielā mērā veicinot stiprais alus. Savukārt sievietes esot slaidākas un bieži vien garākas augumā nekā vīrieši, taču bālas, vārgas un līdzinoties siltumnīcas augiem. Un  augstāko aprindu ļaudīm te piemīt veselībai kaitīgi ēšanas paradumi, kad pusdienu beigās neviens vairs nespējot atcerēties, kas pasniegts sākumā – tik daudz ēdienu apēsts, turklāt visi gatavoti, izmantojot treknu sviestu un saldo krējumu.” Šis ir Oto Hūna citāts no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieces, vēsturnieces Mārītes Jakovļevas  darba „Rīga un rīdzinieki ārsta Oto Hūna skatījumā”, kur viņa Hūnu pamatoti dēvē pār „vienu no sava laika izcilākajiem rīdziniekiem”. Jelgavā dzimušais Oto Hūns atstājis ievērojamu devumu medicīnā, kā ārsts, kurš toreizējā Krievijas impērijā pirmais aizsāka iedzīvotāju vakcināciju pret melnajām bakām un tas notika Rīgā. Te viņš arī  atvēra pirmo slimnīcu garīgo slimību pacientiem, bet šoreiz stāsts vairāk par šī vācbaltu ārsta ieguldījumu  publisko dušu ierīkošanā pie Daugavas un slīcēju glābšanā. Stāsta medicīnas vēsturniece un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Atsaucoties uz vēsturnieces Mārītes Jakovļevas darbu par Oto Hūnu, varam iztēloties, kādas šīs dušas 18. gadsimta beigās izskatījās. Daugavmalā bija speciālas mazgāšanās kabīnes, kas sastāvēja no ūdenī iegremdētām kastēm, un Hūns vienā no kabīnēm uzstādīja skārda kasti ar cilindru, kurā uzkrājās upes ūdens, kas, paraujot aiz auklas, caur cilindra dibenā izurbtajiem caurumiem izlija virsū apmeklētājam. Bet Ieva Lībiete stāsta arī par Hūna izveidoto slīcēju glabāšanas staciju. -- Par grāmatu, kas viņu ir iedvesmojusi šajā nedēļā stāsta zinātniskā institūta BIOR direktore Olga Valciņa. Viņa stāsta par japāņu izcelsmes britu rakstinieka Kadzuo Išiguro darbu - distopiju "Neļauj man aiziet", kuras vēstījums saistīts ar zinātni un ētiku, ar ko savukārt saistīts ir Olgas Valciņas ikdienas darbs.

Aizsargāt kādu teritoriju sauszemē nozīmē konkrēti nospraust robežas, kur sākas un kur beidzas vieta, kurā ir īpaši sargājamas vērtības. Bet, kā tas notiek jūrā? Kā nosaka, kuras teritorijas Baltijas jūrā ir aizsargājamas un no kā tās jāsargā? Kuras jau šobrīd ir zināmas, kā īpaši vērtīgas vietas Latvijas piekrastē un vai tām varētu piepulcināties arī citas? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece, hidrobioloģe Solvita Strāķe un Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone.

Pagājušajā nedēļā runājām par Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu arhīvu, bet šoreiz vairāk par preses arhīvu, jo arī tajā ir daudz ziņu par pagātnes laikapstākļiem un klimatu. Ne velti arī mūsdienās, joprojām klimatologi, veicot pētījumus par pagātnes klimatu, dažkārt izmanto senus avīžu un žurnālu rakstus, kā arī hronikas, kur var atrast informāciju, kas nav meteoroloģiskajās datu bāzēs. Skaidrojam, kad par klimata pārmaiņām sāka runāt Latvijas presē un kādas dažādas dīvainas teorijas un nākotnes paredzējumi atrodami pat simt gadu senās avīzēs. Par klimata pārmaiņām raidījumā Zināmais nezināmajā runājam daudz, bet pētījumi par klimatu sākās jau pagājušajā gadsimtā. Taču kad un ko par klimatu sāka rakstīt Latvijas presē? Dati Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodisko izdevumu krātuvē liecina, ka vārdu “klimats” presē izmantoja jau 19. gadsimtā, taču lielākoties vārds izmantots medicīnas rakstos, jo tajā laikā bija populārs uzskats, ka daudzas kaites var ārstēt, pārceļoties dzīvot uz vietu, kur ir kaut mazliet atšķirīgi klimatiskie apstākļi. Pat Latvijas mērogā – no skarbās Vidzemes augstienes pārcelties uz maigāko piejūras klimatu Liepājā vai kādam liepājniekam pārcelties uz Latgali. Vēl daudz vārds “klimats” izmatots arī apzīmējos laikapstākļus, piemēram, aizvadītā mēneša klimats bijis labvēlīgs ražas novākšanai. Mūsdienās mēs ar vārdu “klimats” apzīmējam daudzu desmitgažu laikapstākļu kopumu. Un vēl ir populārzinātniski rakstu par senu vēsturi – par ledus laikmetiem un seniem ģeoloģiskiem periodiem. Pirmais raksts, kurā pieminētas klimata pārmaiņas reālā laikā, vismaz, ko izdevās atrast, ir 1915. gada 15. aprīļa izdevumā “Zemkopis”, tiesa, tas ir par lokālākām izmaiņām, taču vienalga ļoti interesants un būtisks – cilvēki pamanīja, ka meži ir svarīga mikroklimata sastāvdaļa un to izciršana ievērojami pasliktina hidroloģisko režīmu. Tiesa, tajā brīdī Latvijas teritorijā mežu platībubija mazāk nekā šobrīd. Bet par klimata pārmaiņām mūsdienu izpratnē, par globālākiem procesiem pirmo reizi Latvijas presē var lasīt 1926. gada 29. oktobrī laikrakstā “Kareivis”, kur publicēts raksts “Vai iespējama pēkšņa Eiropas klimata maiņa?”, kurā izteiktas bažas par Atlantijas okeāna straumju, tostarp Golfa straumes iespējamām izmaiņām un kā tas varētu mainīt klimatu Eiropā. Tiesa, rakstā minēts apgalvojums, kas papildināts ar pāris fantāzijām, un tas arī viss. Pēc simt gadiem varam konstatēt, ka nav kļuvis pie mums par 4-5 grādiem siltāks un nav arī krāšņu vīna dārzu un rivjēras Gaujas un Abavas krastos. Kopš tā laika temperatūra Latvijā cēlusies par aptuveni pusotru grādu.

Starp zvaigznēm, planētām, komētām un citiem objektiem izplatījumā ir matērija, kuru neredzam, nespējam uztvert ar tradicionāliem novērojumiem, bet par tās klātbūtni esam visai droši jau teju gadsimtu. Tumšā matērija ir viena no aizraujošajām visuma mīklām, par kuru arī nesen tapuši jauni atklājumi. Kas tā ir, ko tā satur un kādas teorijas par to ir zinātniekiem pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Kur beidzas Saules sistēma un sākas starpzvaigžņu telpa? „Astronomijas lielākā burvība ir, ka ap mums ir faktiski bezgalīga telpa, tā nav tukša, tur zvaigznes, miglāji un daudz kas cits un visu laiku var kaut ko pētīt arvien tālāk, smalkāk un detalizētāk un izzināt kaut ko jaunu. Tas ir tāds liels lauks, kur tik paskaties, ir ko izzināt. Tas, man liekas, attaisno cilvēka būtību meklēt kaut ko jaunu un izzināt,” saka Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. Gadu desmitu un gadsimtu laikā cilvēku priekšstats par to, kas veido Saules sistēmu, aizvien ir paplašinājies. Šobrīd nevaram teikt, ka zinām pilnīgi visu, un gluži kā Dullajiem Daukām arī mums varētu rasties jautājums ja ne gluži par to, kas ir aiz horizonta, tad par to, kur beidzas Saules sistēma, gan. Zināmi atskaites punkti, kas nosaka aptuvenās Saules sistēmas robežas, ir skaidri. Kā tad šī izpratne pakāpeniski ir veidojusies, par to stāsta Mārtiņš Gills.

Šakāļi māju pagalmos, caunas, kas pārgrauž automašīnu vadus, ezis, kas ziemas migu uztaisījis komposta kaudzē, un lapsas, kas siro pa atkritumu konteineriem. Cilvēka tuvumā dzīvnieki atraduši sev gana piemērotu vietu, lai dzīvotu. Kāpēc mūsu tuvums dzīvniekiem ir noderīgs un kā sadzīvot ar savvaļu uz mājas sliekšņa? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.   Zinātnes ziņas Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā 2025 Šis ikgadēji ir Nobela prēmiju laureātu paziņošanas periods. Tieši pirms nedēļas raidījumā runājām par imunitāti un imūnsistēmu, un arī Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad pasniegta trim pētniekiem - amerikāņu zinātniekiem Mērijai Brankovai un Frederikam Ramsdelam, kā arī japāņu zinātniekam Šimonam Sakaguči - par atklājumiem imūnsistēmas kontroles jomā, proti, par to, kā imūnsistēma tiek pasargāta no uzbrukumiem mūsu pašu ķermenim un orgāniem.  Džeina Gudola mainīja mūsu priekšstatu par pērtiķiem Mūžs, kas veltīts zinātnei, var vainagoties ar Nobela prēmiju, bet vēl viens vienreizējs mūžs noslēdzās pagājušajā nedēļā. Runa ir par ievērojamo primatoloģi, šimpanžu pētnieci, Džeinu Gudolu, kura pagājušajā nedēļā 91 gada vecumā devās mūžībā, bet viņa sniegusi lielu ieguldījumu mūsu priekšstatos par pērtiķiem. Tāpēc visas nedēļas garumā tīmeklī aizvien parādās raksti par Gudolas dzīvi un darbu. Vai jūs ēstu jogurtu, kas gatavots ar skudrām? Zinātnieki to izdarīja Kukaiņi var ne vien kaut ko sadalīt vai noārdīt, bet arī radīt, un tie var radīt jogurtu. “Vai jūs ēstu jogurtu, kas gatavots ar skudrām?” - tāds jautājums tiek uzdots “ScienceDaily”, piebilstot, ka zinātnieki to ir pamēģinājuši.  Apvienojot zinātni un tradīcijas, pētnieki ir atdzīvinājuši senu Balkānu un turku jogurta gatavošanas tehniku, kurā skudras tiek izmantotas kā dabiski fermentētāji. Skudru baktērijas, skābes un enzīmi pārveido pienu bagātīgā, pikantā jogurtā, vienlaikus demonstrējot daudzveidību un sarežģītību, kas dažkārt zūd mūsdienu industrializētajās jogurta šķirnēs. Eksosomu zinātne - jaunākā apsēstība ādas kopšanā Eksosomas ir nanoizmēra daļiņas, ko izdala lielākā daļa šūnu veidu un kas tiek slavētas par to atjaunošo spēku cilvēka organismā, tostarp par signālu sniegšanu, kad ražot vairāk kolagēna. Eksosomu serumi šobrīd ir kļuvuši ļoti populāri ādas kopšanas jomā, arī sociālajos medijos tie tiek ļoti popularizēti, tomēr eksperti mudina ievērot piesardzību un nepārvērst eksosomas par apsēstību.    

Viens atoms ļauj ieraudzīt veselu virkni neparastu reakciju, kuras ietekmē mūsu ikdienas dzīvi visdažādakajos veidos. Arī Latvijā pēta atomu uzbūvi un konkrētāk pievēršamies joniem. Pozitīvie un negatīvie joni var šķist sveši termini vairumam, taču negatīvie skābekļa joni ir galvenie svaiga gaisa ražotājs. Vai negatīvie joni tik tiešām attīra gaisu un kādi citi pielietojumi varētu būt pētījumiem par joniem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Uldis Bērziņš. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru, darba drošības un vides veselības pētnieku Ivaru Vanadziņu. Maldugunis jeb spokainās dabas parādības zinātnisks skaidrojums Visticamāk, Anna Brigadere, kad rakstīja savu pasaku lugu „Sprīdītis”, izmantoja ticējumu par to, ka redzot purvā maldugunis, ir jāiet turp, jo tur nauda žāvējoties. Protams, ka mūsdienās visam ir zinātnisks izskaidrojums, un ja arī neesam ķīmijas vai fizikas speciālisti, apjaušam, ka kaut kādu dabā notiekošu procesu dēļ rodas minētā spīdēšana, ne tikai zilās liesmiņas purvā, bet arī ugunis kuģu mastos vai baznīcu torņos, tā dēvētās Svētā Elma ugunis, vai spīdoši kapu krusti. Jau pagājušajā Zinātnes ziņās bija stāsts par to, ka nesen publicēts pētījums par to, kas ierosina malduguņu spīdēšanu. Tas ir mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ. Proti, purva virsmā, paceļoties un pārsprāgstot ūdens burbuļiem, saskarsmē ar skābekli veidojas dzirkstele, kas rada maldugunīm raksturīgo zilo gaismu. Tāds ir fiziķu skaidrojums par šo tā teikt, aizdedzes procesu, bet tagad Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadošā pētniece Virgīnija Vītola skaidro, kādas ķīmiskās reakcijas notiek visu iepriekšminēto parādību norisē.   Bet par kādu iedvesmojošu grāmatu stāsta LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš. Viņš izvēlējies Kurta Vonnegūta darbu „Kaķa šūpulis”. "Es kādu brīdi padomāju un izvēlējos grāmatu, kas man radījusi visvairāk emocionālo iespaidu. Tas ir Kurta Vonnegūta romāns "Kaķa šūpulis", kas pēc būtības ir interesanta, varētu pat teikt, daļēji zinātniskā fantastika, bet, protams, ar visu Vonnegūtam piemītošo spektru, kur ir krietna deva ironijas, absurdums," atklāj Jānis Kloviņš. "Varētu arī teikt, ka šis darbs kaut kādā ziņā mani ir iespaidojis, bet aiz visa šī stāsta vēl klāt nāk ne tikai cilvēkiem raksturīgās īpatnības un attiecības, bet arī nopietni jautājumi - kas ir zinātnes robežas, kas ir cilvēka atbildība, cik mēs ļoti turamies pie tiem stāstiem, ko mēs paši izdomājam, lai cik viņi būtu absurdi."  

Dokumenta mūžs var būt pat vairākus gadsimtus ilgs, ja vien visi apstākļi ir bijuši labvēlīgi, lai tas saglabātos nākotnei. Latvijas arhīvu dzīlēs atrodami seni un īpaši dokumentu eksemplāri un pētnieku darbs šobrīd ir tos atstāt nākamajām paaudzēm. Kā saglabāt trauslu drūpošu pergamentu? Kā papīrs, uz kura atstāts rakstītais vārds, ietekmē tā "dzīvi"? Kā ar šiem senajiem dokumentiem strādā pētnieki, kā tie ceļo un kā ienāk mūsu digitālajā arhīva krājumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde un Latvijas Nacionālā arhīva Valsts vēstures arhīva direktors Kārlis Zvirgzdiņš.

Vēsturiskie dati, uz kuriem atsaucāmies, stāstot par klimata mainību, glabājas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) arhīvā. Šoreiz iepazīstam, cik daudz un seni dati tur glabājas un kas no tā ir pieejams skatīšanai ikvienam internetā, kas vēl palicis tikai pierakstu žurnālos un gulst arhīva plauktos. Ikdienā darbs ar arhīva datiem, lai vēstītu par laiku un klimata pārmaiņā, tās ir jau digitalizētas datu bāzes un visa saskarsme ir datu tabulas, ekseļi un programmēšanas kodi, kas no datu bāzēm izceļ meklētos datus, veic kopsavilumus un atrod ekstrēmus, bet LVĢMC arhīvs tomēr ir kas vairāk, jo tur joprojām ir pierakstu žurnāli ar informāciju, kas nav digitalizēta, un daļu tādas informācijas, kas nav pat lāga ieliekama skaitliskā datubāzē.  Dažas, pašas senākās  hidrometeoroloģiskā arhīva vērtības LVĢMC ir nodevis glabāt citiem arhīviem, jo to vērtība vairāk ir vēsturiska, ne tik daudz tajos ir datu vērtība, saistīta ar laika apstākļiem. Turklāt šie dati ir pārrakstīti un žurnāli un pierakstu grāmatas kā vēstures liecības glabājas piemērotākās šādu priekšmetu glabātuvēs. Senākie pieraksti ir no 1530. gada, kad Rīgā fiksēti datumi, kad Daugavā izveidojās ledus sega un kad ledus no Daugavas izgāja. Un nākamais ievērojamais mēģinājums sākt laikapstākļu novērojumus bija 1795. gadā, kad Rīgas Doma skolas skolotājs Zands sācis trīs reizes dienā pierakstīt gaisa temperatūru Rīgā un šī pierakstu žurnāla kopija LVĢMC arhīvā. To izrāda Prognožu un klimata daļas Meteoroloģisko datu pārvaldības nodaļas meteorologs Edgars Maļinovskis. Arhīvā vēl ir daudz materiālu, kas gulst plauktos. Digitalizēti un pieejami ir lielākoties mērījumi kopš 1924. gada, kas veikti mazliet vairāk nekā 30 meteoroloģisko novērojumu stacijās. Ir arī atsevišķās stacijās senāk veikti novērojumi, kas fiksēti un jau sakārtoti datubāzēs. Galvenokārt tie ir dati par gaisa temperatūru, mitrumu, atmosfēras spiedienu, nokrišņu daudzumu, veidu, sniega segas biezumu, kā arī laika parādībām - tas ir, migla, dūmaka, negaisi. Daļā meteostaciju fiksēts arī mākoņu daudzums un mākoņu formas, protams, arī vēja ātrums un virziens, reizēm arī specifiskāki parametri, piemēram, temperatūra uz augsnes un dažādos dziļumos augsnē. Cik droši var teikt, ka digitālās datu bāzēs pārnestie dati ir pārbaudīti un korekti? I Edgars Maļinovskis jau minēja, gadās, ka nevar salasīt rokrakstu, kurā veikti pieraksti. Atsevišķas kļūdas joprojām atrod. Ir daži mērījumi, kas ir diskutabli, tomēr joprojām saglabāti. Piemēram, viens būtisks rekords, kas attiecas uz oktobri. Visvēlākais datums rudenī, kad Latvijā fiksēti vismaz +20 grādi, ir 1949. gada 18. oktobrī Alūksnē (+20,3 grādi). Tajā gadā Alūksne ir vienīgā, kur uzstādīts kāds rekords, citviet bijusi zemāka temperatūra, ap 10 - 16 grādiem. Ļoti iespējams, ka kļūda radusies, jo iepriekšējā dienā, 1949. gada 17. oktobrī, veselā rindā meteostaciju uztādīti rekordi, kas savu titulu joprojām nav zaudējuši – joprojām siltākais 17. oktobris novērojumu vēsturē bijis tieši 1949. gadā, tad gan Pāvilostā, gan Mērsragā bija +20 grādi. Bet nākamā diena bija krietni vēsāka. Tiesa, pētot klimata mainību, šādām atsevišķām kļūdām nav lielas lomas, jo parasti klimata pētniecībā izmanto garu novērojumu periodu vidējos rādītājus. Kāda informācija joprojām nav digitalizēta un kādi tam ir iemesli? Ir divi galvenie iemesli. Viena daļa datu tiešām ir specifiski un Latvijā par tiem nav lielas intereses, piemēram, kā Edgars Maļinovskis minēja – aviācijas novērojumus, jūras novērojumus, arī agrometeoroloģiju. Ja šīm nozarēm interesētu un būtu pieprasījums, datus digitalizētu. Otra lieta – daļa šīs informācijas nav gluži skaitliska un viegli saliekama klasiskās datubāzēs. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā, īpaši 20. gados, meteoroloģisko staciju darbinieki ne tikai pierakstīja mērījumus, bet veica arī pierakstus par saviem novērojumiem tuvākajā apkārtnē, kā laikapstākļi ietekmē dabas procesus, zemnieku lauku darbus.

Šogad aprit 100 gadi kopš tika dibināta Latvijas Sieviešu organizācijas padome, klajā nākusi arī grāmata, kurā pētīta padomes darbība un sievietes tajā. Kā Latvijas politisko, sociālo un kultūras dzīvi veidoja padomes darbība gadsimta sākumā un vai Latvijas politiskā vide beidzot ieguva arī "sievietes seju"? Stāsta vēsturnieces Latvijas Nacionālā arhīva pētnieces – Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Latvijas Nacionālais arhīvs ir izdevis grāmatu “Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas”, ko sarakstījušas LNA Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošās pētnieces vēsturnieces Aiga Bērziņa-Kite un Ineta Lipša. Grāmata iznākusi Latvijas Nacionālā arhīva izdotajā sērijā “Vēstures avoti” kā 14. sējums. Tā vēstī par sieviešu organizāciju savstarpēji saskaņotu iesaistīšanos valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē pēc pirmās Latvijas sieviešu konferences, kas notika 1925. gada 26.–27. septembrī Rīgā, līdz padomju okupācijai 1940. gadā. Šogad šim nozīmīgajam pasākumam – pirmajai sieviešu konferencei – aprit 100 gadi. Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss šī gada septembrī jauniem pētniekiem no Latvijas ļāvis gan prezentēt savus darbus bioloģijas, ķīmijas un inženierijas jomā, gan attīstīt citas prasmes - piemēram, laika un finanšu plānošanu, kā arī zinātnisku darbu rakstīšanu kopumā. Kādam tas noteicis arī studiju izvēli. Kādas pētniecības tēmas jaunie zinātnieki šogad konkursā piedāvāja? Eiropas Savienības Jauno zinātnieku konkurss ir prestižākā skolēnu zinātniski pētniecisko darbu izstāde Eiropā. Šī gada septembrī konkurss pirmo reizi norisinājās Latvijā, pulcējot vairāk nekā 130 jauno pētnieku no 37 valstīm, kuri starptautiskai žūrijai angļu valodā prezentēja savus inovatīvos projektus. Konkursa ideja ir tāda, ka darbam jābūt ar kādu praktisku nozīmi. Tā var būt kāda pētnieciska metode, jau gatavs produkts vai tā prototips. Tātad kaut kas attīstāms vai uzreiz pielietojams industrijā. Šogad Latviju konkursā pārstāvējusi Evita Mārtinsone no Siguldas Valsts ģimnāzijas, Rolands Eisāns no Daugavpils Valsts ģimnāzijas, un nu jau Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventi Francis Roops un Aleksis Veide. Jaunieši skaidro, ka atlases, lai tiktu uz šo konkursu, sākas jau skolā. Tie ir kā vairāki pakāpieni, no vienas zinātniski pētniecisko darbu kārtas nonākot līdz nākamajai.

Latviešu zinātniece Inta Gribonika pēta cilvēka ādas spēju funkcionēt kā aizsargbarjerai ar savu īpašo imunitāti. Viņas pētījumi apliecina, ka āda ir kas vairāk par robežu starp mūsu iekšējiem orgāniem un ārējo pasauli.  Diendienā spītējot mūsu apkārtējai videi, laikapstākļiem un dažkārt mūsu pašu rīcībai, āda centīgi sargā mūs no apkārtējas pasaules un kalpo par mūsu ķermeņa imunitātes vairogu. Talkā tai nāk dažādi vēlami mikroorganismi, apturot infekciju pirms tā tikusi tālāk organismā. Kādā veidā āda mūs sargā ikdienā, skaidro mikrobioloģe, Lundas universitātes pētniece Gribonika un dermatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dermatoloģijas un veneroloģijas katedras vadītāja un docente Elga Bataraga. Ir dzirdēts, ja ātri dzīst kāds skrāpējums, tad ir laba imunitāte. Vai tas ir mīts vai patiesība, vai varam mērīt savu imunitāti, skatoties uz to, cik ātri vai lēni mūsu brūces pazūd? "Brūces ir ļoti dažādas. Dažkārt ir pat imūnās šūnas, kurām vajadzētu mūs pasargāt. Ja imūnsistēma nestrādā kārtīgi, tad imūnās šūnas var padarīt brūci vēl sāpīgāku un dzīšanas procesu vēl daudzkārt grūtāku. Es gluži nevilktu paralēles," atzīst Inta Gribonika. "Brūču dzīšanā bieži vien ir ļoti svarīgs arī kopējais veselības stāvoklis, vecums noteikti. Bieži vien jāskatās, vai nav vitamīnu vai kādu citu vielu deficīts, kas to var ietekmēt. Tiešu vienādības zīmi būtu grūti likt. Protams, citādi veselam cilvēkam mēs gaidītu, ka dzīšanas procesi būs ātrāki, bet tā arī reizēm mūsu audi mēdz izveidot tādus rētaudus, kas negribēti aktīvāki," skaidro Elga Bataraga. "Hipertrofiska rēta "draudzīgāka" pacientam, bet keloīdu rētas, kad audi ir aktīvāki, nekā mēs gribētu un savā veidā ietver specifisku iekaisumu, to biežāk var redzēt jauniem cilvēkiem, arī kādam bērniņam. Arī savā praksē man diemžēl ir bērniņi, kuriem pēc kaut kādām noteiktām medicīniskām manipulācijām āda nevis vienkārši sadzīst, bet izveido šādu negribētu, cietu, sāpīgu rētaudu sakopojumu. Mums gribētos domāt, jo jaunāks, jo veselāks, ar labāku, aktīvāku imūno sistēmu. Bet ne vienmēr," turpina Elga Bataraga. Atbildot uz jautājumu, vai var pateikt, kurā vecuma posmā ādas imunitāte ir visspēcīgākā, Elga Bataraga skaidro, ka līdzīgi kā ar dažādiem vīrusiem, ko izslimo bērni mazā vecumā, arī ādai ir raksturīgas dažādas vīrusa infekcijas, un bērniem ir vieglāk ar tām inficēties nekā pieaugušajiem.  "Arī āda ir var kādu laiku, nu tīri no tāda imunitātes viedokļa mācīties, un tad varbūt pieaugušā vecumā mēs esam pret daudz ko noturīgāki, ar pieredzi nekā agrīnākā vecumā. Bet man būtu arī grūti uzstādīt tādu vienu ideālo vecumu," atzīst Elga Bataraga. "Protams, mēs vienmēr runājam arī par noteiktām ādas novecošanās īpatnībām, un imunitāte arī ādā vēlākā vecumā samazinās. Vienu ideālāko vecuma grupu man laikam būtu grūti nosaukt. Droši vien, jāņem kaut kāds vidusposms, kad mūsu āda ir gana gudra, bet vēl nav sagurusi." Zinātnes ziņas Zinātnieki beidzot izskaidro, kāpēc grūtniecēm ir rīta nelabums. Saskaņā ar Nacionālo veselības institūtu datiem, ar nelabumu saskaras līdz pat 80% agrīnās stadijas grūtnieču. Bet - pat ja tās šķiet kā mocības, rīta nelabums varētu būt evolūcijas gudrs paņēmiens, lai aizsargātu gan pašas mātes, gan mazuļus.  Vietnē “Live Science” skaidrots, kāpēc zāles, ko lietojam slimošanas laikā, vairumā gadījumu ir negaršīgas. Veikts arī līdz šim lielākais pētījums, kurā analizēta tādu faktoru kā higiēnas un reibuma pakāpes ietekme uz odu maltītes izvēli, proti, vai odiem varētu būt īpaša vēlme pamieloties ar to cilvēku asinīm, kuri vairāk patērē alkoholu. Maldugunis purvā izraisa dīvaina ķīmiska reakcija. Publicēts jauns starptautiskas pētnieku komandas raksts: aizdegšanās avots varētu būt mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ.

No empātijas līdz apātijai ir viens solis, tā varētu teikt par kādu interesantu fenomenu, ko dažkārt redzam sabiedrībā. Kad kāds garāmgājējs nonāk nelaimē, mēs steidzamies palīgā, ja apkārt nav citu cilvēku. Kolīdz šāda situācija notiek pūlī, reakcija palīdzēt kavējas. Psiholoģijā to dēvē par garāmgājēja efektu. Kāpēc tā rīkojamies? Kas noteiks to, vai būsim empātiski vai apātiski? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Univerisitātes profesors, sociālās psiholoģijas un politikas psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš. Par to, cik atsaucīgi esam vai neesam, ziņojot par kādiem notikumiem, aicinot palīgā, ja kāds nonācis nelaimē, vaicājam Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 2. nodaļas priekšnieka vietnieci Nadeždu Griņeviču. "Protams, mūsu personībai ir nozīme, un daži cilvēki pēc dabas ir palīdzošāki, altruistiskāki, empātiskāki, bet noteikti būtu liela kļūda reducēt to, vai cilvēki palīdz ārkārtas situācijās, uz rakstura īpašībām, vēl jo vairāk tikai uz empātiju vai altruismu," norāda Ģirts Dimdiņš. Pētnieks skaidro, palīdzēšana - nepalīdzēšana ir pētīta sistemātiski un daudz jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, un pētījumi kopumā ir izkristalizējuši piecus galvenos soļus, lai cilvēki palīdzētu ārkārtas situācijās citiem. Liela loma ir situācijai un dažādām apstākļu sakritībām. "Pirmkārt, mums ir jāpamana ārkārtas situācija, lai rastos interese vai vajadzība palīdzēt vai mēs par domātu par to, vai mums kādam ir jāpalīdz. Otrkārt, mums ir jāinterpretē tā ārkārtas situācija kā ārkārtas situācija. (..) Treškārt, mums ir jāuzņemas atbildība. Un šeit parādās klasiskais saucamais pasīvā novērotāja efekts, jo vairāk ir vēl citu liecinieku bez mums, jo mazāka varbūtība, ka mēs būsim tie, kuri pieslēgsies, mēģinās kaut ko darīt," skaidro Ģirts Dimdiņš. "(..) Mums ir arī jābūt spējīgiem, kompetentiem palīdzēt pat tad, ja mēs saprotam, jā, man būtu jāpalīdz šajā situācijā, bet jautājums, vai es to varu? Paņemt telefonu un piezvanīt mēs varbūt visi varam, bet ja ir jālec ūdenī un kāds jāvelk ārā, vai jāskrien degošā mājā, vai jāiesaistās fiziskā konfliktā, tur jau ir pilnīgi cits jautājums un citi apsvērumi. Ar to viss vēl nebeidzas, jo ir piektais solis, kas ir mūsu racionālā analīze. Vai, ja es iesaistīšos, tās izmaksas nebūs pārāk augstas, salīdzinot ar iespējamiem ieguvumiem neiesaistoties vai arī izmaksām, kas notiks tad, ja neiesaistīšos tajā situācijā. Tātad vienmēr pēdējais solis vēl ir tāda tīri ekonomiski racionāla analīze." "Ir jābūt noteiktām personības iezīmju kombinācijām, lai cilvēks izvēlētos aizturēt likumpārkāpēju ar kaut kādu risku sev. To biežāk dara vīrieši," analizē Ģirts Dimdiņš. "Kur ir vajadzīgā drosmes, fiziskā spēka demonstrēšana, tur biežāk iesaistās iesaistās tieši vīrieši. Tur atkal parādās tas aspekts, ja ir, piemēram, pēc dzimuma homogēna novērotāju grupa, piemēram, ārkārtas situācijai ir pieci liecinieki vīrieši, tad ir lielāka varbūtība, ka viens no viņiem iesaistīsies ārkārtas situācijā, nekā tad, ja tā ir miksēta grupa. Atkal varētu būt tāpēc, ka gribās nodemonstrēt, kurš ir spēcīgāks barā, vai arī ir paļaušanās, ka citi nāks palīgā, ja vajadzēs." -- Bet par grāmatām savā grāmatplauktā, kas saistītas ar šī raidījuma sarunas tēmu, stāsta raidījuma autores Sandra Kropa un Paula Gulbinska. Viņu izvēle - Dexter Dias "10 types of human" (Desmit cilvēku tipi) un Cathy O'Neil "Weapons of Math Destruction" (Matemātikas iznīcināšanas ieroči).

Reti, neparasti un ļoti drosmīgi - ja zuši būtu cilvēki, tos varētu raksturot šādiem vārtiem. Šie neparastie radījumi ne tikai pārsteidz ar savu dzīvesveidu, bet likuši lauzīt galvu ne vienam vien pētniekam - kā tie spēj veikt tālo ceļu no Eiropas upēm līdz Sargasa jūrai. Kāda šobrīd ir šo zivju populācija un kas zušiem traucē pasaules ūdeņos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena un zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta pētnieks Jānis Bajinskis.

Rudens krāšņākais periods ar lapu krāsošanos pamazām sākas, tā kulminācija vēl priekšā, bet rudeni raksturo arī kāda dabas norise, kurā iesaistītas zivis. Tas ir lašu nārsts. Sigulda ir viena no vietām, kur “zelta rudens” baudītājiem ir arī iespēja piemērotos apstākļos no Gaujas tilta redzēt, kā šis lielās zivis dažkārt saulē uzmirdz, veidojot nārsta ligzdas. Un laši ir vienas no zivīm, kas Latvijas ūdeņos izjūt klimata pārmaiņas. Lašus ietekmē ne vien kopējās vides izmaiņas, bet tiem ir arī specifiskas ūdens temperatūras prasības. Vēl mazliet cimperlīgākas ir tikai foreles. Bet lašiem ir svarīga ūdens temperatūra ne tikai nārsta laikā, bet arī vasarā, jo laši ir ziemeļu zivs, kam nepatīk silts ūdens. Ne vien nepatīk, bet var izrādīties arī nāvējošs. Pagaidām lašu nārstam vēl ūdens par siltu, bet šis arī ir jautājums – vai klimata pārmaiņu dēļ nārstošana kļūst arvien vēlāka un vai arvien siltāks ūdens rudeņos var kā nelabvēlīgi ietekmēt lašu nārstu? Izrādās, ka arvien siltāks laiks uz lašiem atstāj lielāku ietekmi nevis nārsta laikā, bet vasarā. Bet pirms runāt hidroloģiskajiem un meteoroloģiskajiem datus, vides zinātniskā institūta „Bior” pētnieks Jānis Bajinskis skaidro, kā vispār laši saprot, kad ir īstais laiks nākt uz nārstu, no jūras peldēt uz upēm. Piemērotākā temperatūra lašu nārstam ir ap 7-8 grādiem. Jautājums, cik ilgi zivīm nākas gaidīt, jo ir gadi, kad ūdens ilgāk saglabājas silts. Skatot datus 30 gadu periodā, viens no vēsākajiem rudeņiem bija 1993. gadā. Toreiz Gaujā, kas ir viena no mūsu 13 lašupēm, jau 15. septembrī ūdens temperatūra stabili noslīdēja līdz 8 grādiem un zemāk. Bet pērn, 2024. gadā, kad bija siltākais septembris novērojumu vēsturē un arī oktobris bija relatīvi silts, ūdens temperatūra Gaujā līdz 8 grādiem noslīdēja tikai 15. oktobrī – mēnesi vēlāk. Lielākoties ūdens temperatūra līdz 8 grādiem nokrītas periodā no septembra otras puses līdz oktobra sākumam un šīs svārstības patiesībā nav ļoti lielas. Esot zināmi gadījumi, kad atsevišķi indivīdi sāk nārstot ātrāk un tad ir risks, ka siltākā ūdenī ir vairāk, piemēram, patogēnu, kas var uzmesties ikriem, kādas baktērijas vai sēnītes un ikri iet bojā. Bet siltāki rudeņi un siltāks ūdens uz nārstu atstāj ietekmi caur citiem procesiem – tā ir upju aizaugšana. Jānis Bajinskis skaidro, ka tā jau ir nopietnāka problēma. Otra lieta, kas nav saistīta ar nārstu, bet kur temperatūra ietekmē lašus, ir vasarā. No vienas puses – mazliet siltāks ūdens palīdz lašu mazuļiem ātrāk izaugt, ja ūdens temperatūra ir līdz 20 grādiem, bet ja kāpj virs 20 grādiem, sākas problēmas. Lasis ir vairāk ziemeļu zivs un tam nepatīk silts ūdens. Izrādās pēdējās vasarās ir gadījumi, kad pārāk silta ūdens dēļ laši pat iet bojā, ko arī „BIOR” pētnieki karstās vasarās ir novērojuši.

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

Starp neskaitāmām zvaigžņu sistēmām, tālām galaktikām un milzīgo Visuma tukšumu atrodas mūsu mājas - unikāla planēta, kas spēj jau vairāk nekā miljards gadu nodrošināt dzīvību tās daudzveidīgajās formās. Trausla, bet neticami labi aprīkota ar visu nepieciešamo, lai šeit spētu sadzīvot gan sauszemes, gan ūdens organismi. Kādi priekšnoteikumi ļāvuši šeit attīstīties tik daudzveidīgām dzīvības formām un kāpēc nekur tuvumā nav neviena cita šāda planēta?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs, hidrobiologs Andris Andrušaitis un "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere.

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Cilvēka spējām nav robežu, tas ir iekarojis augstākās virsotnes pasaulē un pielāgojies dzīvei apstākļos, kādos nepieredzējis cilvēks nespētu izdzīvot. Kas notiek alpīnista ķermenī, kad viņš kāpj virsotnē, un kā augstkalnu iedzīvotāju organismi pielāgojušies dzīvei uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Līga Plakane, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, un alpīnists Jānis Busenbergs.

Vakar, 22. septembrī, Ziemeļu puslodē sākās astronomiskais rudens. Bet no Ziemeļpola ar katru dienu arvien plašāk izplešas tumsa. Ir sākusies polārā nakts. Pie mums dabā rudens iestājas tik pakāpeniski, ka par to runājam jau kopš augusta otras puses. Atšķirībā no mūsu platuma grādiem, kur astronomisko gadalaiku robeža dabā faktiski nav ne jūtama, ne saredzama, Arktikā izmaiņas ir daudz straujākas un tur, runājot par pavisam tāliem ziemeļiem vēl aiz polārā loka, šajās dienās iestājas nakts. Sākumā tiešām tikai ap pašu Ziemeļpolu, bet jo dienas, jo tumsa izplešas tālāk uz dienvidiem. Tur dabā faktiski nav četru gadalaiku – drīzāk ir tikai ziema un vasara vai diena un nakts. Un šajās dienās Arktikā beidzas kušanas sezona, kad Ziemeļu ledus okeāna ledus atkal sāks pieņemties apjomā. Cilvēkiem šķiet, ka aiz Polārā lokā kā izslēdz gaismu ap šo laiku, tā tikai martā, kad ir pavasara ekvinokcija, atkal ieslēdz. Tā gluži nav. Šodien, 23. septembrī, polārā nakts iestājas tikai nelielā aplītī ap pašu Ziemeļpolu. Citviet Arktikā dienas ir īsas un ļoti strauji kļūst īsākas, bet tur vēl nav polārā nakts. Ja pie mums dienas garuns sarūk pa 3-5 minūtēm, tur pa 10-20 minūtēm un pat pusstundu. Piemēram, Svalbārā, kas ir aptuveni 80. paralēle, kas ir krietni aiz polārā loka, polārā nakts iestāsies tikai aptuveni pēc mēneša un tā ilgs četrus mēnešus. Tas nozīmē, ka saule sāks virs apvāršņa parādīties jau februāra otrajā pusē. Savukārt vēl tālāk uz dienvidiem pie 70. paralēles, kur jau ir Norvēģijas kontinetālā daļa, apmēram, kur ir Tromse, polārā nakts ilgst aptuveni divus mēnešus, bet tieši uz polārā loka, kas ir 66,5 grādu paralēli, nakts ir tikai vienu diennakti - ziemas saulgriežos. Tātad pusgadu gara nakts ir tikai Ziemeļpolā.  Neraugoties uz to, protams, no saules saņemtais siltums pēc rudens ekvinokcijas ir tik niecīgs, ka gaisa temperatūru vairs ļoti būtiski nespēj ietekmēt, to šajā gada daļā nosaka gaisa masu plūsmas, tādēļ arī aiz polārā loka, kad ir iestājusies tumsa, temperatūra tāpat mainās - ir aukstāki periodi un ir siltāki. Bieži mēdz būt tā, ka Skandināvijas pašos ziemeļos ziemas vidū ir kāda diena, kas ir siltāka, nekā pie mums, jo tur ir aizplūdusi kāda silta gaisa masas no Atlantijas okeāna.

Latvijas alu un klinšu sienās starp mūsdienās ieskrāpētiem vandāļu rakstiem var atrast unikālas un senas zīmes, tās dēvē par petroglifiem un tā ir viena no senākajām mākslas un izteiksmes formām cilvēces vēsturē. Ko stāsta senās zīmes upuralās un klinšu sienās un ko atklājuši mūsu petroglifu pētnieki daudz gadu gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, un Andris Grīnbergs, vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs. Kas ir "ekoloģiskā pēda"?  Skaidro šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels Nesen Latvijā viesojās jēdziena "ekoloģiskā pēda" jēdziena viens no autoriem, šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels. Viņš tikās ar mežu nozares ekspertiem un amatpersonām un runāja par "ekoloģisko pēdu", biokapacitāti un to saistību ar Latvijas ekonomiku Matis Vakernāgels (Mathis Wackernagel) ir ilgtspējas eksperts, jēdziena “ekoloģiskā pēda” viens no līdzautoriem, kā arī domnīcas “Global Footprint Network” dibinātājs. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā un uzstājoties starptautiskā konferencē, viņš skaidrojis, ka mēs - Latvija - esam bagāta valsts ar tā saucamo ekoloģisko “kredītu”, bet mums nepieciešams to apzināties un gudri saimniekot. Lai gan Šveice, no kuras nāk Matis, Otrā pasaules kara laikā smagi netika skarta, pārtikas trūkums valstī vienalga bija jūtams, tāpēc ideja par resursu drošību un ko resursi patiesībā nozīmē, lai labi dzīvotu, pētnieka prātu nodarbinājuši jau bērnībā. Temats vairākas desmitgades ir aktuāls globālā mērogā, īpaši ņemot vērā, ka cilvēces resursu patēriņš mūsdienās ir pielīdzināms 1,8 Zemēm, tātad krietni vairāk, nekā vajadzētu. Sarunā viņš vispirms skaidro, ko tad īsti nozīmē “ekoloģiskā pēda”.

Turpinām iepazīt Latvijas dabu, šoreiz saruna par kādiem īpaši aizsargātiem nakts dzīvniekiem, bez kuriem nav iedomājami vecu māju pagrabi vai bēniņi - sikspārņiem. Šie neparastie dzīvnieki gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē dzīvo kājām gaisā - tie pasauli sadzird nevis saredz un par savu ērtāko un komfortāko vidi uzskata tās vietas, no kurām cilvēks labprātāk vairās - tumšus pagrabus, alas, bēniņus un pamestas ēkas. Kā Latvijā klājas sikspārņu sugām, kura ir Latvijas sikspārņu galvaspilsēta un ko zinām par sikspārņiem piemītošo prasmi - eholokāciju? Raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Bioloģijas institūra pētnieks, sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis un ihtiologs Ivars Putnis.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Pirmdienas tiešām ir nogurdinošākas smadzenēm un ķermenim. Ne viens vien cilvēks, sākot jaunu darba nedēļu pirmdienā, būs nodomājis, cik pirmdienas ir grūtas dienas. Gadu desmitiem lietots arī apzīmējums “pirmdienas nomāktība” jeb angļu valodā “Monday blues”, kas kopumā raksturojis smagnēju sajūtu katras jaunas darba nedēļas sākumā. Bet par to visu iespējams runāt arī no medicīnas un psiholoģijas skatpunkta, un par to raksta “Scientific American”. Miljoniem cilvēku pasaulē nezina, ka viņiem ir cukura diabēts. Par to vēsta “Science Daily”. Mākslīgā intelekta asistents Albānijā kļuvis par “ministru”. Aizvadītās nedēļas laikā viena no mediju lappusēs bieži fiksētām ziņām bijusi par to, ka Albānijas premjerministrs Edi Rama iecēlis pasaulē pirmo mākslīgā intelekta ģenerēto ministru, kurš pārraudzīs publiskos iepirkumus, lai novērstu korupciju. Ministra vārds ir “Diella”, un albāņu valodā tas nozīmē “saule”. Par šo var lasīt vietnē “Kursors.lv” un citos avotos. Sarunu boti, kas apgalvo, ka ir Jēzus: evaņģēlija sludināšana vai ķecerība? Par to var lasīt vietnē “Nature”.

Šogad interesanti atradumi sēņu pasaulē, tostarp šī gada sēne - zaļā stiklene un skrejvaboļu milnene - sēne, kas parazitē uz kukaiņiem. Kāda ir sēņu daudzveidība šogad mežos un kā parazītsēnes pakļauj sev dažādus kukaiņus? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere un Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns. Indīgo dzīvnieku pasaule: mazākie ir niknākie Inde dzīvniekiem kalpo diviem mērķiem: lai sagādātu sev barību un lai aizsargātos no uzbrucējiem. Lieki neviens dzīvnieks ar savu indi nešķaidās, ja nu vienīgi spļāvējkobra, kas sastopama Āfrikā un Āzijā un kas aizsargājoties mēdz izspļaut indi pat trīs metru attālumā. Ja šī inde nonāk upurim acīs un laikus apspļautajam nesniedz medicīnisko palīdzību, tas var izraisīt aklumu. Runājot par indīgajiem dzīvniekiem, pirmais, kas nāk prātā ir čūskas, taču tikai ceturtā daļa no visām pasaulē mītošajām čūsku sugām ir indīgas, tai skaitā vienīgā Latvijā dzīvojošā  indes nēsātāja – odze. Bet, kā teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns, tad mūsu odze nav tā niknākā no odžu dzimtas. Māris Lielkalns stāsta par citiem dzīvniekiem, kuru izskats nebūt nevedina domāt, ka tie varētu būt toksiski. Visu indīgo dzīvnieku pasauli neaplūkosim, bet vēl indīgāko dzīvnieku topā ir jāierindo dažas medūzas, dzeloņraja un te atceramies traģisko gadījumu, kad pazīstamais dabas pētnieks un TV šovu vadītājs  Austrālijā, Stīvs Ervins aizgāja bojā šī dzīvnieka  filmēšanas laikā, kad raja iedzēla  Ervinam tieši sirdī.  No zivīm  populāras  lielās  indes nēsātājas ir  fugu – tās kas izskatās pēc adatainiem baloniem un skaitās japāņu virtuves delikatese, tik pavāram ir jābūt ļoti izmanīgam, jo nepareizi pagatavojot šādu zivi, tās baudītājam tā var izrādīties pēdējā maltīte. Par zivīm stāsta arī Māris Lielkalns. -- Bet par kādu nozīmīgu grāmatu stāsta vēsturnieks Uldis Neiburgs. Viņš iepazīstina ar pētījumu par Salaspils koncentrācijas nometnes vēsturi, kuru drīzumā izdos Centrāleiropas universitātes Budapeštā apgāds.

Ir putni, par kuru klātbūtni mums nav jāuztraucas, tie diendienā sastopami mums līdzāstaču ir sugas, kuras izvairās no cilvēka un to populācija ir tik ļoti sarukusi, ka nepieciešami visi iespējamie līdzekļi, lai tos pasargātu.  Ornitologi datus par putniem ierasti ievāc, dodoties dabā, kur pēc putnu balsīm u.c. pazīmēm jāspēj noteikt sugas un to izplatība konkrētā vietā. Taču mūsdienās putnu pētniekiem talkā nāk arī tehnoloģijas, kas ļauj putnus novērot un uzskaitīt arī attālināti, viena no metodēm ir telemetrija. Kā tā palīdz ūpju izpētē un ne tikai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības Ūpju programmas vadītājs Pēteris Daknis un Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs Agnis Bušs.

Šoreiz klausītāju rosināts temats par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē augsni. Jeb konkrētāk, kā mainās ūdens jeb hidroloģiskais režīms augsnē, piemēram, pēc meža nociršanas, kad augsne ir traktoru izbraukāta un sadragāti augi un visa veģetācijas sega. Pēc sarunas ar diviem jomas speciālistiem izkristalizējās divi galvenie virzieni, kā laikapstākļi, klimats un augsne mijiedarbojas gada siltā daļā, kad augsnei ir būtiska loma ūdens gan novadīšanā, gan arī sausuma periodā tā saglabāšanā, kā aukstajā periodā – ziemā, kad notiek augsnes sasalšana. Tas savukārt būtiski ietekmē būves un šajā sadaļā Latvijā jau ir labi novērojama klimata pārmaiņu ietekme. Vasarā bieži ir problēmas ar sausumu un zemē, kas saulē pārkaltusi, ūdens neuzsūcas. To droši vien ir pamanījuši visi, kas darbojas dārzā, pietiek pat ar puķu podiem istabā – ja tā kārtīgi iekaltē, grūti pēc tam augsni samitrināt. Kāpēc tā notiek, skaidro ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadītājs Andis Kalvāns. Sausās vasarās, šķiet, visātrāk izžūst izravētie un uzrušinātie mazdārziņi. Augsne ir tiešā saulē, uzrušināta labāk žūst. Varbūt labāk to nedarīt? Pētnieks gan skaidro, ka rušināšana ir svarīga, vajadzīga un pareiza, jo uzrušinot augsnes virsējo slāni, tiek sagrautos saites ar dziļākiem slāņiem. Šie kanāliņi, pa kuriem ūdens pārvietojas, tiek pārrauti. Rezultātā, uzrušinātā augsnes kārta ātri izžūst, bet tā pasargā dziļākus augsnes slāņus no izkalšanas. Tāpēc mazdārziņu īpašniekiem bieži šķiet, ka zeme kā pulveris, bet tas pulveris patiesībā slēpj mitrāku augsni zem sevis. Andim Kalvānam arī jautājam, kādas izmaiņas notiek augsnē pēc meža nociršanas. Lielākā ietekme ir tā, ka samazinās virsma, no kuras lietus ūdeņiem iztvaikot, taču arī tam, ka augsne tiek izbraukāta, arī ir nozīme. Labā ziņa - ja mežs atjaunojas, vismaz Latvijas apstākļos dažos gados atjaunojas arī augsnes hidroloģiskā režīma īpašības. Savukārt ziemā augsnes sasalšana ir būtiskākā no augsnes īpašībām, kas ietekmē daudzas būves un arī ceļu infrastruktūru. Tas, ka ziemas kļūst arvien siltākas ietekmē arī augsnes sasalšanas dziļumu. Kas attiecas uz augsnes sasalumu un būvniecību, Ministru kabineta noteikumos ir īpaša sadaļa “Būvklimatoloģija”, kur ir aprakstīts, kādiem klimatiskajiem apstākļiem būves Latvijā tiek pakļautas. Tur minēts arī augsnes sasalums. Bet izrādās, ka noteikumi netiek līdzi klimata pārmaiņām. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju universitātes ģeoloģijas nodaļas profesors Māris Krievāns stāsta, ka pēdējās desmitgadēs augsnes sasalums ir daudz seklāks, nekā noteikumos norādītais.

Astrofotogrāfija ir īpaša fotogrāfijas joma, tā ļauj ne tikai saskatīt to, ko mūsu acis nakts tumsā nespēj, bet arī sniedz daudz zinātnisku datu par objektiem un norisēm tālu aiz apvāršņa. Kā top skaistas un zinātniskas kosmosa fotogrāfijas? Ko var izdarīt neprofesionālis un kā top profesionālu astronomu attēli? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astrofotogrāfi Jānis Šatrovskis un Raimons Elsbergs un "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Mēness poētiskie nosaukumi un arī vārda pareizrakstība Mēness ir tas debess spīdeklis, kura izmaiņas izmēros un krāsu toņos dažādām tautām laika gaitā devušas ierosmi piešķirt spīdeklim interesantus apzīmējumus. Cilvēki bieži vien sarosās, kad uzzina par drīzumā gaidāmu “asiņaino Mēnesi” vai “Zemeņu pilnmēnesi”, un arī mēs par šīm norisēm esam vēstījuši raidījuma zinātnes ziņu izlaidumos. Vai astronomiem bieži iznāk saskarties ar kādiem debess ķermeņu poētiskiem nosaukumiem? To vaicāju Latvijas Universitātes astronomam Ilgonim Vilkam. Viņš norāda, ka tēlains Mēness apzīmējums pavīdējis pavisam nesen - 7. un 8. septembrī, kad aizvadīts viens no šī gada Mēness aptumsumiem. Runājot par Mēness apzīmējumiem, latviešu valodas speciālistiem domas ir saistītas ne tikai ar tā izmēriem vai krāsojumu, bet to, kurā brīdī vārds rakstāms ar lielo vai mazo burtu. Ilgonis Vilks skaidro, ja runā par Mēnesi kā debess ķermeni, vārds rakstāms ar lielo burtu.

Latvijas arheologu kopdarbam - 700 lappušu biezajai un gandrīz četrus kilogramus smagajai "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatai" nule tapis izdevums angļu valodā. Šķirstām grāmatu kopā ar pieredzējušiem arheologiem un skaidrojam aizraujošākos Latvijas vēstures atklājumus. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas antropoloģe, Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa, vēsturnieks un arheologs Juris Tālivaldis Urtāns, arheoloģe, vēstures zinātņu doktore Antonija Vilcāne un vēsturnieks, arheologs, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Vasks. Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas. Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA pašgājējs robots “Neatlaidība” (Perseverance) guvis līdz šim labāko pierādījumu dzīvībai uz Marsa. Bet kāds cits pētījums atklāj, ka cilvēka cilmes šūnas kosmosā nolietojas un noveco daudz ātrāk, un tā varētu būt problēma ikvienam, kurš cer doties garā ceļojumā pa mūsu Saules sistēmu.  No atšķirīgiem skatpunktiem zinātnes jaunumu vietnēs aprakstīti kaņepju riski un iespējas. Pētnieki pirmo reizi atraduši pierādījumus par retiem fenola savienojumiem kaņepju lapās. Tajā pašā laikā pētnieki arī diskutē, vai un kā kaņepes ietekmē auglību.  

Latvijā top pirmais piekrastes zvejas kuģis, kuru darbinātu elektrība un ūdeņradis. Līdz šim jūras transportā zaļā enerģija nav plaši izmantota, bet, ņemot vērā piesārņojumu un emisijas, ko pasaulē rada kuģu kustība, inovācijas ir nepieciešamas. Par to, kā kursētu šāds kuģis un vai nākotnē varam cerēt, ka arī pasažieru un kravas kuģi kļūs videi un klimatam draudzīgāki, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes vadošo pētnieku Andrejs Zvaigzne un Vidzemes Augstskolas Sociotehnisku sistēmu inženierijas institūta direktors, vadošais pētnieks Oskars Java. Slavenākie kuģi Latvijas vēsturē Galvenais jeb flagmaņkuģis „Virsaitis”, dmīnu meklētāji „Imanta” un „Viesturs” un zemūdenes „Ronis” un „Spīdola”.  Domāju,  šos  vārdus  ir  dzirdējuši daudzi, ja runājam par starpkaru Latvijas Republikas Jūras kara floti.  Skaitā neliela, bet tam laikam moderna, kaujās šie peldlīdzekļi nepiedalījās, bet  liela nozīme tiem bija  krasta aizsardzībā un mūsu jūrnieku apmācības procesā. Mūsu kara flotes oficiālais dibināšanas datums ir 1919. gada 10. augusts, kad pie Latvijas Bruņoto spēku Virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona štāba tika nodibināta Jūras nodaļa, kurā iekļāva jūrnieku rotu un Mīnu izzvejošanas partiju, bet reāli par kaut cik nopietnu jaunizveidotās valsts floti var runāt tikai pēc Neatkarības kara beigām, tā atzīst Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs. Pēc Pirmā pasaules kara izveidotā organizācija – Tautu savienība, kas rūpējās par jaunizveidoto valstu drošību,  formēja arī šo valstu flotes un tika noteikts, ka Latvijas Republikai vajadzētu četras zemūdenes un astoņus karakuģus, bet kā teic Juris Ciganovs, šie plāni palika tikai uz papīra, jo jāņem vērā, ka kara gados novārdzinātā jaunizveidotā Latvijas valsts nevarēja atļauties uzbūvēt tik lielu floti. 1940.gadā PSRS īstenoja Latvijas okupāciju un, protams, līdz ar mūsu valsts  pastāvēšanas beigām, beidzās arī mūsu flotes darbība. Sarkanā armija visus minētos peldlīdzekļus pārņēma savā rīcībā, zemūdenes tika nogremdētas  1941. gadā,  tajā pašā gadā traleris „Imanta” uzbrauca uz mīnas  un nogrima, kuģis „Viesturs” nonāca padomju flotes rindās un flagmaņkuģis „Virsaitis” arī 1941. gada decembrī, veicot  Sarkanās armijas  evakuāciju, uzskrēja uz mīnas un nogrima. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šodien ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstina ģeologs Ģirts Stinkulis.

Civilizācijas, komforta un drošības saliņa polārajos reģionos un tālos ledājos - stacijas. Tajās notiek ne tikai pētnieku ikdienas sadzīve, bet arī pētniecība. Kāda ir polārstaciju loma zinātnē, kādu ir dzīve stacijās un kādiem apstākļiem tās ir pakļautas? Un kāpēc polāro staciju izveide ir arī politisks jautājums? Par mūsu polārpētnieku piedzīvojumiem un pētniecību dažādos pasaules ledājos esam stāstījuši daudz un ar aizrautību sekojuši līdzi viņu ekspedīcijām, taču tikai garāmejot esam pieminējuši kādu civilizācijas saliņu polārajos apgabalos un tās ir polārās stacijas. Par šīm mītnes vietām ledājos, to politisko, sociālo un pētniecības nozīmi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Studijā polārpētnieki - Jānis Karušs, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors, un Kristaps Lamsters, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs plāno paplašināt meteostaciju tīklu. Īpaši gaidīts notikums  ir jauna meteoroloģiskā radara uzstādīšana Rīgas lidostā, kur šobrīd ir tikpat kā nefunkcionējošs vecais. Vēl vienu jaunu radaru plānots uzstādīt Kuldīgā. Latvijā šobrīd darbojas 25 meteoroloģiskās stacijas, kas mēra ļoti plašu meteoroloģisko elementu klāstu. Tā ir temperatūra, gaisa mitrums, vēja ātrums, atmosfēras spiediens, nokrišņu veids, daudzums un intensitāte, sniega segas biezums, atmosfēras spiediens. Dažās meteostacijās ar speciālu lāzerstaru veic arī mākoņu novērojumus un fiksē saules spīdēšanas ilgumu, meteostacijā Rucavā veic arī ultravioletā starojuma intensitātes novērojumus. Vēl bez šīm 25 meteostacijām ir septiņas papildstacijas, kurās ir neliels mērījumu klāsts, pamatā nokrišņus un sniega segas biezumu tur mēra.  Plānā ir desmit jaunu meteoroloģisko staciju izveide, tās būs Ventspils novada Ugālē, Dienvidkurzemes novada Kalvenē, Tukuma novada Irlavā, viena jauna meteostacija arī Rīgā - Rumbulā, Siguldas novada Mālpilī, Ogres novada Līčupē, Aizkraukles novada Neretā, Limbažu novada Puikulē, Valkas novada Zvārtavā un Balvu novada Tilžā. Kāpēc tieši šīs vietas ir izvēlētas? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata nodaļas meteoroloģisko datu pārvaldības meteorologs Edgars Maļinovskis skaidro, ka izvēlētas vietas, kur jau uzstādītās stacijas ir krietni tālāk, kā arī vietas ar atšķirīgākiem laikapstākļiem reljefa dēļ. Mērinstrumenti, protams, būs jaunāki un modernāki, nekā esošajās meteostacijās, bet būtiskas atšķirības datu klāstā nebūs. Ir arī viena ne tik iepriecinoša ziņa. Tā kā šajā projektā, ko lielā mērā finansē Eiropas Savienības fondi, naudas visam netiek, septiņās jaunajās stacijās nācās atteikties no vēja ātruma novērojumiem. Vēju mērīs Ugālē, Kalvenē un Rīgas Rumbulas stacijās ar cerību, ka drīzumā radīsies iespēja arī pārējām meteostacijām uzlikt vēja sensorus.

Nesen kāds pētījums atklājis interesantu faktu par skudru spēju darboties komandā - kad pūznī strauj aug iemītnieku skaits, skudras strādā smagāk un vairāk kopējā pūžņa labuma vārdā. Cilvēku sabiedrībā mēs nereti novērojam pretējo, ka lielākos kolektīvos mūsu uzņēmība un motivācija ziedoties sarūk. Vienlaikus skudru stratēģijas pārņemšana varētu palīdzēt risināt grūtības robotu "kolektīvā". Kā mainās cilvēku, skudru un robotu uzvedība, kad jāsāk darboties komandā? Ko cilvēki un roboti varētu mācīties no dzīvnieku pasaules komandas saliedēšanā un cik labi komandas spēlētāji ir cilvēki un viņu radītās ierīces?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, Jānis Dreimanis, Latvijas Dabas muzeja entomologs, un Agris Ņikitenko, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors.

Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr arī te notiek pazemes kustību pētījumi un arī mūs ietekmē procesi, kas klusām ris zem mūsu kājām? Kas īsti ir seismologa pētījumu lauks? Kā vulkānus un zemestrīces pēta pasaulē un Latvijā? Tiekamies sarunā ar Latvijas pirmo un pagaidām vienīgo seismologu - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieku Viesturu Zandersonu. Seismoloģija ir  fascinējoša ģeoloģijas apakšnozare, kas pēta mūsu planētas plātņu kustības un to radītās izpausmes. Par vulkāniem un zemestrīcēm tuvu un tālu no Latvijas; par to, kādi riski mums varētu draudēt, ja izvirstu kāds vulkāns tuvu Eiropā un kā vispār pēta šādus procesus, saruna raidījumā. Uzklausām arī Gunu Kalnu-Kjartansoni, gidi, kura komentē civilo aizsardzību seismiski aktīvās zonās.

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.