Zināmais nezināmajā

Vēlēšanu emocijās, politisko strīdu un apvainojumu karstumā var apjukt jebkurš vēlētājs. Lai pieņemtu prātīgu lēmumu balsojot, spriežam, kā var palīdzēt zinātniski "atvēsināts" prāts. Vai šādas diskusijas bija arī Latvijas brīvvalsts gados 20. gs sākumā? Kā analītiski lasīt partiju programmas, izpētīt deputātu veikumu un reputācijas? Un vai mākslīgais intelekts tajā ir labs sabiedrotais? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Normunds Grūzītis. Zinātnes ziņās par kādu veiksmes stāstu: kāda retas neironu slimības pacienta stāvoklis krietni uzlabojies pēc ģenētiskās RNS terapijas. Kā septembrī vēstījis medicīnas žurnāls “Med”, iepriecinošus rezultātus uzrādījusi kāda pacienta ārstēšana ar ribonukleīnskābes jeb RNS terapiju. Pacientam ir reta motoro neironu slimība, saukta kā amiotrofā laterālā skleroze jeb ALS, un šobrīd nav medikamenta, lai slimību izārstētu. Taču konkrētais pacients kļuvis par pirmo cilvēku, kurš saņēmis medikamentu, kas mērķtiecīgi ietekmē slimības cēloni - ģenētisko mutāciju. Pēc terapijas šim vīrietim novēroti slimības simptomu uzlabojumi, un pētnieku komanda no ASV norāda, ka šis ir pavērsiens ALS pacientiem. Tiesa, vēl ir pāragri spriest, vai šī terapija spēs apturēt slimības progresēšanu vai pat to pilnībā izārstēt. Fiziķis Stīvens Hokings ir zināms kā cilvēks, kurš ar motoro neironu slimību nodzīvojis ilgāk nekā jebkurš cits, un acīmredzot viņa gadījumā saslēgušies kādi veiksmes faktori, jo viņš savā dzīvē nav saņēmis RNS terapiju. Kas tad īsti ir šī slimība un ko dara RNS terapija, to skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe Ieva Mičule.

"Čunčiņš ir dziedātājputns, kura dziesmu var iemācīties ikviens cilvēks. Jo tā ir ļoti vienkārša. Tas rada pašapziņu, ka putnu dziesmas vispār var iemācīties," ar putniņu iepazīstina Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs. Čuņčiņas dzīvo mežos un krūmājos, un viņa ligzda ir tuvu zemei. Tā ir puslodes formā, tādēļ, pieejot pie čunčiņa ligzdas, vienmēr var redzēt, kas ir iekšā - no olas vai mazuļi. 

Latvijas Universitātes pētnieki sadarbībā ar Zviedrijas un Austrālijas paleontologiem Kurzemes nogulumos atklājuši un aprakstījuši jaunu, līdz šim nezināmu plaušzivju sugu – aptuveni 360 miljonus gadu senu. Tā nosaukta par godu latviešu dievībai Jumim. Iepazīstam zivju daudzveidību un evolūciju laikmetā, kad Latvijas teritorija bija sekla tropu jūra un Kurzemē pastāvēja plaša delta.  Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeoloģijas nodaļas zinātniskais asistents Valters Alksnītis. Fosiliju 2022. gada paleontoloģisko izrakumu sezonā Cieceres upes baseina atsegumā “Pavāri-2” atrada LU EZTF Ģeoloģijas nodaļas lektors Valters Alksnītis. Tās izpētē piedalījās LU pētnieki Ervīns Lukševičs, Valters Alksnītis, Flindersas Universitātes pētnieces Obrija Kiernana (Aubrey R. Keirnan) un Alise Klementa (Alice M. Clement), kā arī Upsalas Universitātes pētnieki Pērs Ālbergs (Per Erik Ahlberg) un Gžegožs Niedžviedzki (Grzegorz Niedzwiedzki). Atklātās plaušzivs galvaskausa fragments ir lieliski saglabājies un tajā redzamas unikālas pazīmes, kas ļāva nodalīt to jaunā sugā. Zobu plātņu kontūras atgādina Jumja zīmi, tāpēc suga (pilnais nosaukums ir Jumisodus latus) nosaukta par godu latviešu druvu (auglības) dievībai. -- Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļautās zivju sugas  Šī gada sākumā klajā nāca jauns Latvijas Sarkanās grāmatas izdevums, kurā ir iekļauta puse no mūsu teritoriālajos ūdeņos mītošajām zivju sugām. Kopumā Latvijā ir 69 zivju sugas. Tās ir gan saimnieciski  nozīmīgas  sugas, piemēram, akmeņplekste, lucītis, menca, salaka, gan tādas eksotiska veidola peldones, kā gardeguna adatzivs, kas izskatās pēc lokanas adatas ar pīļknābja ģīmi, vai plūkšņzivs, kas atgādina vardes kurkuli. Sarunā ar zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētnieku un Latvijas Sarkanās grāmatas vienu no autoriem Jāni  Bajinski skaidrojam, kas ir tie apstākļi, kuri apdraud minētās sugas, uzzinām  arī to, kuras zivis ir izņemtas no Sarkanās grāmatas saraksta, un ar kādām metodēm pētnieki uzskaita un novēro savus pētāmos objektus. -- Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar čunčiņu.

Dārzā, mežā, veikalu plauktos redzam lērumu augļu un dārzeņu, īsti nezinot, vai tie ir augļi, ogas vai sēklas. Kā tos atšķir? Un kādas izredzes auglim vai sēklai izaugt par dzīvotspējīgu augu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Izglītības un sabiedrības iesaistes projektu vadītāja un Latvijas Universitātes pētniece, doktorante Vineta Vērpēja un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesors Ģederts Ieviņš.

Šodien Miķeļdiena, kas mūsu senču folklorā ir laiks, kad raža jau novākta un sākas gatavošanās ziemai. Tiesa, mūsdienās daudz kas ir mainījies. Raža noteikti vēl visa nav novākta, jo mūsdienās lauksaimnieki audzē gan vairāk dažādu kultūraugu, gan vēlākas šķirnes, gan, protams, arī rudeņi ir kļuvuši siltāki un garāki, kas ļauj ražu novākt vēlāk. Ražu turpina vākt arī ābolu audzētāji. Ražu no vēlākajām šķirnēm vāc līdz pat oktobra vidum vai dažkārt pat beigām. Tāpēc šoreiz saruna ar saimnieku no Tukuma puses Kasparu Ofkantu, kurš 11 hektāru platībā saimniecībā „Eglāji” audzē deserta ābolus. Tas nozīmē, ka nevis pārstrādei – sulām vai biezeņiem, bet pārdod svaigus augļus. Un lai gan ceļi starp ābeļdārziem dažās vietās vēl pagājušajā nedēļā mirka ūdenī, izrādās, ka ābolu audzētājiem pārliekais mitrums dižas raizes nesagādā un vispār skats nākotnē ir cerīgs. Ābolu ražas laiks turpinās, kas nozīmē, ka lielveikalos mazākā mērā, bet lielākos un mazākos tirgos vai pašās saimniecībās var tikt pie svaigiem Latvijas āboliem.

Mūsdienās sportiski sasniegumi nav iespējami bez inženieru radītiem risinājumiem, sākot ar biomehāniku, beidzot ar tehnoloģiskiem rīkiem, kas ļauj uzlabot gan sportiska fizisko sniegumu, gan inventāru. Ar to nodarbojas inženieri Rīgas Tehniskajā universitāte (RTU). Kā tas notiek un kā sports un zinātne sadarbojas?Raidījumā iepazīstam viņu atklājumus un skaidrojam, kas ir triboloģija. Stāsta Jānis Lungevičs, RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Mašīnbūves, aerokosmisko tehnoloģiju un transporta institūta vadošais pētnieks, un Andrejs Pupurs, RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks. Kādu funkciju diafragma veic mūsu organismā? Sportā elpošanai ir īpaši svarīga loma un te talkā nāk kāds muskulis, bez kura elpot nebūtu iespējams – diafragma. Kas tā īsti ir un kādu funkciju veic mūsu organismā? Pat ja mums nav plašu zināšanu par diafragmu, dzirdējuši par to būs daudzi, sākot jau ar skolas bērniem, kuriem dziedāšanas stundās vai korī skolotāja aicinājusi sajust iedomātu peldriņķi vai kupolu zem ribām. Diafragma ir ne tikai darba instruments dziedātājiem. Tā ļauj dzīvot mums katram. Par šo īpašo muskuli plašāk stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Sabiedrības veselības un veselības aprūpes nodaļas asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla.      

Grūti iztēloties tos laikus, kad ziņas "atceļoja ar kājām" – tās atnesa pastnieks, kaimiņš vai tirgus pārdevēja. Tad šos jaunumus varējām lēnām pārspriest un apcerēt. Mūsdienās dzīvojām tik intensīvas un nepārtrauktas saziņas laikmetā, ka, esot atslēgtiem no sakariem, daudziem rodas trauksme, bet lielais informācijas apjoms rada nogurumu. Kāpēc? Kā tehnoloģiju attīstība radījusi cilvēcei tā saucamo "fomo" – bailes kaut ko palaist garām? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče, domnīcas "Atlantic Council" Digitālās izpētes laboratorijas "DFRLab" dezinformācijas pētniece Nika Aleksejeva un LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Priedols.  

Mazs piemīlīgs putniņš ar visai kompaktu ķermeni, bet garu astīti. Tieši tās dēļ arī ticis pie sava vārda – garastīte. Par talantīgo ligzdu būvētāju garastīti stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs. "Tieši tā arī garastīti izskatās – kā mazs putniņš ar ļoti, ļoti, pat varētu teikt neproporcionāli garu asti," stāsta Oskars Keišs. "Garastītes visbiežāk ir redzamas rudenī un ziemā, kad tās bariņos klejo dažādos virzienos. Tas ir saistīts ar to, ka gados, kad viņām ir labvēlīgi apstākļi, garastītes savairojas lielā skaitā un ceļo dienvidu – dienvidrietumu virzienā, meklēdamqs barību. Tādā kārtā no Latvijas viņas sasniedz Poliju un Vāciju. Tas ir zināms pēc gredzenošanas rezultātiem." Garastītes ir izteikts bara putniņš. Tas nozīmē, ja vienu bara īpatni noķer, tad pārējās nelido prom, bet pulcējas ap šo noķerto īpatni. Tādēļ ornitologi var noķert visu bariņu un apgredzenot putniņus. "Garasta būvē apaļu ligzdu un to būvēja no ķērpjiem, tādēļ tā tik ļoti saplūst ar apkārtējo stumbru, ka ir grūti pamanāma. Garstītei nav savas dziesmas, bet kaut kas dziesmai līdzīgs kā saucieni ir dzirdami, kad abi putni būvē ligzdu un pārojas," turpina Oskars Keišs. Garastītes populācija nav apdraudēta.

Keramikas izpēte arheoloģijā, lauksaimniecības augšņu izpēte klimata pārmaiņu kontekstā, kompozītmateriālu un biopolimēru izpēte ķīmijā – šādas Latvijas jauno zinātnieču pārstāvētās jomas plūkušas laurus ikgadējā “Baltijas stipendija sievietēm zinātnē” konkursā. Raidījumā tiekamies ar zinātniecēm. Par saviem pētījumie stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece Arta Bārdule, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētniece Vanda Haferberga un Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Aļisa Ponkratenkova. -- Pirms tam viesojamies Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā, kur top iekārta ātrai DNS analīzei un rīks asins recēšanas novērtēšanai. Ātri, ērti un precīzi, tā pāris vārdos varētu raksturot ierīces, kas šobrīd top  LU Cietvielu Fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijā. Tur tuvāk iepazīstam divas no tām – vienu, kas palīdz noteikt mūsu ģenētiskās uzbūves  konkrētus datus, un otru, kas tā teikt, ziņo, cik ātri vai lēni sarec asinis. LU CFI Mikro un nanoierīču laboratorijas pētniece Māra Šmite demonstrē iekārtu, kas nedaudz atgādina metronomu, tik bez ritma svārsta – uz plastmasas statīva ir skala, kurā tad  pēc asins rezultātu nolasīšanas parādās to recēšanas rezultāts. Ja tās ir skalā pa vidu, asins rec normāli, skalas augšdaļā – tas nozīmē, tās ir pārāk šķidras, bet apakšdaļā – biezas.  Šajā pašā laboratorijā  strādā Gunita Kojāne, kura savukārt darbojas pie  universāla DNS ekstrakcijas moduļa izveides. Te runa ir par kompaktu platformu mūsu ģenētiskā materiāla  iegūšanai. Tie ir telpiski izprintēti rombveida režģi, kuru uzdevums ir sijāt cauri vajadzīgo analīžu materiālu. -- Bet Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs stāsta par talantīgo ligzdu būvētāju garastīti.

Rudens ir laiks, kad no mums atvadās gājputni un ziemas miegam lēnām pošas dažādi savvaļas dzīvnieki, taču tas ir arī laiks, kad mūsu pagrabus apdzīvot sāk ne tikai rudens raža un ievārījumu burkas, bet šādi tādi dzīvnieki. Neapzināti sniedzam viņiem dažādas ērtības – gan pārtiku, gan ziemošanai piemērotu temperatūru, gan drošu patvērumu. Kāpēc mājas neapkurinātie stūri ir izcila ziemošanas vieta kā zīdītājiem, tā bezmugurkaulniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange, sikspārņu eksperts, Latvijas Universitates docents, biologs Viesturs Vintulis un Latvijas Entomoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja, LU Bioloģijas institūta pētniece, bioloģijas doktore Inese Cera.

Arvien rudenīgākie laikapstākļi liek domāt par apkures sezonu. Energoresursi kļūst arvien dārgāki, tāpēc mazāk bažu par ziemu tiem, kam mājas siltinātas un izmantoti mūsdienīgi būvniecības risinājumi, kas padara ēku energoefektīvu. Tāpēc arī šoreiz saruna par videi un klimatam draudzīgu arhitektūru arhitektu Pēteri Bajāru. Saruna par to, kā mainās nozares skatījums uz klimatu, cik būtisks tas ir Latvijā. Pēteris Bajārs stāsta arī par zaļiem risinājumiem publiskajā vidē Rīgā. Viena no galvenajām problēmām Rīgā ir ūdens stipra lietus laikā, kas appludina ielas. Bieži dzirdēts, ka pašvaldība ievieš dažādus ūdens infiltrācijas risinājumus, lai ūdens nokļūst zaļajās zonās, kur tas var iesūkties, vai pie jaunbūvēm jāierīko īpašas drenāžas, kas novada ūdeni augsnē. Izrādās, ka pilsētas centrā, kur ir vecā apbūve, tas rada jaunas problēmas, par ko līdz šim runāts maz.  Sākam ar to, cik videi un klimatam labvēlīgi risinājumi arhitektūrā vispār ir pieprasīti un cik daudz ar tiem nākas strādāt ikdienā?

Dziļas zināšanas vai oratora un organizatora dotības, varbūt spilgts tēls un harizma - kas padara pasniedzēju par labu skolotāju? Cik gudram jābūt, lai mācītu citus gudrus cilvēkus un lai auditorijas priekšā būtu autoritāte? Un kāpēc pat pašos erudītākajos neieklausās ne sabiedrība, ne politiķi? Intelektuālais līderis ar kristālskaidru reputāciju sabiedrībai un emocionālais atbalsts un mentors studentiem - šādu portretu gribētos zīmēt mūsdienu profesoram, kurš vairs nav tikai lekciju lasītājs ziloņkaula tornī, bet aktīvs sabiedrības loceklis. Šādu tēlu sniedz dažādi pētījumi par mūsdienu prasībām pret cilvēkiem, kuri ikdienā māca citus gudrus cilvēkus. Cik gudram jābūt, lai mācītu citus gudrus cilvēkus un lai auditorijas priekšā būtu autoritāte? Un kāpēc pat pašos erudītākajos neieklausās ne sabiedrība, ne politiķi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Univeristātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, Doktorantūras skolas direktore Zanda Rubene, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Pedagoģiskās izaugsmes centra direktore Nora Jansone un biznesa augstskolas "Turība" asociētā profesore, studiju prorektore Evija Kļave. Kas gaidāms Zinātnieku nakts pasākumos Latvijā?  Šajā nedēļas nogalē Latvijā ir zinātnes lielākie svētki gadā - Eiropas zinātnieku nakts, kas aizvadītajā gadā pulcēja teju 30 tūkstošus apmeklētāju visā Latvijā. Kas šogad gaidāms dažādos institūtos un Latvijas augstsskolās?  Izpētīt zinātni aicina Latvijas Zinātnes padomes pārstāve Liene Bērziņa. Eiropas Zinātnieku nakts Latvijā ir liels zinātnes kopienas kopdarbs - Latvijas Zinātnes padome uzrunā un aicina izglītības iestādes, pētniecības institūcijas un organizācijas visā Latvijā iesaistīties, radīt savas aktivitātes, ko savukārt interaktīvā kartē apkopo zinātnes komunikācijas platformas “Research Latvia” veidotāji. Sarunu par pasākuma ideju turpina Latvijas Zinātnes padomes direktora pienākumu izpildītāja Elita Zondaka. Plašu aktivitāšu klāstu Zinātnieku naktī piedāvās Latvijas Universitāte. Pārdaugavā liela rosība gaidāma universitātes Akadēmiskajā centrā - gan Zinātņu, gan Dabas mājā -, un tur par kādu no aktivitātēm gādājusi Latvijas Universitātes vadošā pētniece Gunta Kalvāne. Stāstīt par saviem pētījumiem - tā ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnieku prioritāte. Humanitārās, sociālās un mākslas zinātnes Latvijā pēdējos mēnešos nonākušas politisko diskusiju krustpunktā, bet ne tikai Latvijā vien šīs zinātnes nozares dažkārt tiek uztvertas kā otršķirīgas, kuru rezultātus nav tik viegli un acīmredzami skatīt kā lietderīgus. Zinātnieku nakts un tās aktivitātes Latvijas Kultūras akadēmijā ir iespēja mainīt šo priekšstatu, un to apliecina akadēmijas Zinātņu prorektore Anda Laķe.

Mākslīgais intelekts šodien ir kļuvis par galveno konsultantu visdažādākajās jomās – ērts, parocīgs, runā tavā valodā, bieži radot uzticamību un sniedzot ātru informāciju par teju jebko. Vienlaikus reti kurš iedomājas, ka šī informācija nepazūd, bet krājas milzīgā datu mākonī, kuram atrašanās vieta gan nav debesīs, bet uz Zemes. Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par lielo datu centriem – milzu angāriem, kurus straujā pieprasījuma dēļ ceļ daudzviet pasaulē. Tas, protams, rada arī pretestību, iedzīvotāji ASV un Lielbritānijā protestē pret šo centru izbūvi apdzīvotās vietās. Skaidro VAS Elektroniskie sakari "5G Techritory" programmas direktors Neils Kalniņš, Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra eksperts Jānis Irbe un Latvijas Universitātes maģistrante vides zinātņu programmā Džoanna Lebedoka, viņa pēta datu centru ietekmi uz vidi pasaulē. Zinātnes ziņas stāsts par travertīnu – iezi, kas atrodams mūsu Brīvības piemineklī Iezis, kas Latvijai ir gan ģeogrāfiski tāls, gan tuvs. Tāls, jo pie mums tā atradņu nav, bet tuvs, jo ietverts Latvijas neatkarības simbolā – Brīvības piemineklī. Runa ir par iezi travertīnu. Gan travertīnam, gan citam pieminekļa iezim – granītam – veltīta pagājušajā gadā atklāta izstāde Latvijas Universitātes Dabas mājā, ko interesenti aizvien var apmeklēt. Bet, ja vēlaties, tā teikt, pieskarties Brīvības piemineklim un redzēt tā agrākos travertīna gabaliņus, kas restaurācijas procesā nomainīti, tad īstā vieta, kur doties, ir Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcija. Tur tiekamies ar kolekcijas eksperti, ģeoloģijas doktori Viju Hodirevu. Travertīns galvenokārt tiek izmantots kā apdares un būvmateriāls, taču skaidrojumi par to, kādas kategorijas iezis tas ir, avotos atšķiras. Travertīns raksturots gan kā nogulumiezis, gan akmens starpforma starp kaļķakmeni un marmoru. Kā ir patiesībā?

"Bezdelīgas ir viena no tām Latvijas putnu sugām, kuras, šķiet, būtu jāpazīst ikvienam. Taču modernos laikos tā, iespējams, vairs nav, jo cilvēks ir attālinājies no dabas. Tagad varbūt atgriežas, bet šis pārrāvums atstāj iespaidu zināšanām par dabu," vērtē Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas doktors Oskars Keišs. Bezgalīga ir tālais gājputns, kas ziemu pavada Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras. "Bezgalīga zinātnē ir saistīta arī ar mītiem," atklāj Oskars Keišs. Kad filozofs Aristotelis aprakstīja putnu ziemošanu, bet viņš neizdarīja novērojumus, viņš teica, ka bezdelīgas ziemu pavada dūņās. Tas liecina tikai par to, ka filozofs bija slinks novērotājs pamodās vēlāk par bezdelīgām, kad bezgalīgas bija jau aizlidojušas un izdarīja aplamus secinājumus, ka tās ir nevis aizlidojušas, bet ielīdušas dūņās." Bezdelīga ir tik bieži sastopams putns, ka latvieši ir mēģinājuši tās dziesmu attēlot cilvēku valodā. Saka, ka bezgalīga savā dziesmā izdzied šādu frāzi: "Kamēr māte viesus vada, tikmēr bērni gaļu cep. Iztek tauki ugunī, vidžu, vidžu, čur." Bezdelīgas ligzdu taisa no dubļiem, un tās parasti ir ēku iekšpusē - šķūņos, kūtīs un citās celtnēs. Bezgalīgas radiniece čurkste ligzdu būvē māju ārpusē. Pie tam bezdelīgas ligzda pa pusei vaļēja. Taču čurkstes ligzdai ir tikai viens caurums. Pēc ligzdas var atšķirt tās īpašnieku - vai tā ir bezgalīg vai čurkste. Bezdelīgas populācija nav apdraudēta gan Latvijā, gan pasaulē.

Lai kā tās šķietami traucē, kad izskalotas krastā pludmalē, lielajām aļģēm ir ārkārtīgi svarīga loma jūras ekosistēmā. Kā šīs zemūdens pļavas veido veselīgu jūras vidi un vai ir pamats domāt, ka tās pazūd un to vietā jūrā sāk veidoties "tuksneši"? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pārstāves - vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone un zinātniskā asistente Anete Fedorovska. Uzņēmīgais Jānis Dambekalns Kaltenē Kaltenes kuģinieks, uzņēmīgais latvietis Jānis Dambekalns laikā, kad vēl nebija dzimusi Latvijas Republika, uz Kaltenē gatavotām konservu bundžām lika uzrakstu "Made in Latvia".  Par konservēšanas metodes ieviesēju tiek uzskatīts  franču  konditors  Nikolā  Apērs (Nicolas Appert) (1749.–1841.), kurš pēc vairākiem eksperimentiem, pildot stikla pudelēs dažādus pārtikas produktus, 19. gadsimta sākumā  izstrādāja metodi augļu un dārzeņu ilgstošai uzglabāšanai stikla traukos. Laikā gaitā metode pilnveidojās līdz  konservu kārbām. Ap 1890. gadu jau Baltijas jūras piekrastē sāka nodarboties ar zivju konservēšanu. Sākotnēji  uz Kurzemes jūrmalu  brauca uzņēmēji no  Rēveles, tagadējās Tallinas, un  iepazīstināja vietējos ar brētliņām garšvielu sālījumā, kas cariskajā Krievijā bija pazīstamas ar nosaukumu „Reveļskije kiļki” (Rēveles ķilavas). Pagāja pāris gadi un Kaltenē savu zivju konservu uzņēmumu atvera vietējais – izbijis kuģinieks Jānis Dambekalns. Vairāk par viņa darbību un interesentajām konservu receptēm stāsta Rojas Jūras zvejniecības muzeja galvenā speciāliste Madara Tālberga.

Latviešu polārpētnieki tikko atgriezušies no ekspedīcijas Grenlandē. Iepriekš esam daudz stāstījuši par mūsu polārpētnieku ekspedīcijām un tās vienmēr likušās aizraujošas un interesantas gan no ģeoloģijas, gan ģeogrāfijas viedokļa, bet šobrīd polārpētniecība un arī pati grenlande nonākusi starmešu gaismā ģeopolitisko strīdu un dabas katastrofu dēļ. Kā noritēja ekspedīcija un kā arktiskie reģioni nonāk politiskajā arēnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pieredzējušas polārpētnieks - Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un viņa jaunākie kolēģi - LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Maikls Andriksons un LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultāte, Ģeoloģijas nodaļas pētniece Lelde Švinka. -- Ekspedīcija īstenota Latvijas Zinātnes padomes FLPP projektā "Ziemeļrietumu Grenlandes Kānākas ledus kupola izvadledāju termālā struktūra", Nr. lzp-2025/1-0242.

Latvijā iestājies meteoroloģiskais rudens, tāpēc pievēršamies arī rudens tematiem. Labā ziņa – meteoroloģiskā rudens sākums nenozīmē, ka laiks tūliņ kļūs aukstāks un lietaināks, tas tikai fiksē līdzšinējo temperatūras kritumu. Bet saruna šoreiz ar praktizējošu ģeologu Aigaru Antiņu. Skaidrojam, kā Latvijā laikapstākļi ietekmē šīs profesijas pārstāvjus. Interesējamies arī par gruntsūdeņu pieejamību saistībā ar klimatu un pielāgošanos nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Zināms, ka sausās vasarās lauksaimniecības ražas ir mazākas, jo Latvijā nav izplatītas apūdeņošanas sistēmas, kā tas ir dienvidu zemēs. Cik gruntsūdens ir pieejams Latvijā? Līdz šim raidījumā Zināmais nezināmajā biežāk esam runājuši ar pētniekiem. Aigars Antiņš ir ģeologs, kurš veic ģeoloģisko izpēti prakstikām vajadzībām.

Rudens sezona ir klāt un tas nozīmē, ka pie durvīm klauvēt sāk vīrusi. Jo vairāk uzturamies telpās un jo mitrāks laiks ir aiz loga, jo rosīgāk vīrusi uzdarbojas. Raidījumā runājam par vienu no vīrusu izpausmēm - klepu. Kaironošs, nevietā un nakts mieru traucējošs, skaļs un neapturams – klepus rudeņos nomoka nevienu vien. Kāpēc mēs klepojam? Kādu funkciju veic klepus mūsu organismā? Kad klepus ir vajadzīgs un kad – signāls par nopietnu slimību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas Zinātnes daļas vadītāja, virsārste pneimonoloģijā Madara Tirzīte un otolaringologs Kaspars Peksis. Balss saišu izmaiņas pusaudžiem Vai balss lūzums skar tikai zēnus, vai arī meitenes un galu galā - kāpēc balsij vispār jāmainās? Kas ir balss lūzums, kurš ar to saskaras, kad un kā sev palīdzēt balss lūzuma gadījumā? Lai gan balss lūzums īpaši varētu ietekmēt bērnus, kuri dzied, šī parādība skar ikvienu cilvēku. Vai tiešām balsī kaut kas anatomiski lūst? Skaidro ārsts-otolaringologs, medicīnas zinātņu doktors Dins Sumerags.

Savulaik izskolot bērnu par skolotāju bija goda lieta. Kā tas ir šodien? Kāpēc jau vairākas desmitgades sabierībā izskan viedoklis, ka pegagoga profesija vairs nav prestiža? Vai skolotājs aizvien ir kas vairāk par priekšmeta pasniedzēju un vai šo attieksmi ietekmē pegagogu atalgojums, notiekošais klasē vai sabiedrības attieksme pret skolotāju? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki – Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Iveta Ķestere un Latvijas Universitātes Homanitāro zinātņu fakultātes profesors Gvido Straube. Zinātnes ziņās stāsts par to, ka finansiālās grūtības pieaugušā vecumā ir saistītas ar smadzeņu darbības pasliktināšanos vecumdienās. Vai naudas problēmas var paātrināt smadzeņu novecošanos? Londonas Universitātes koledžas pētnieki apgalvo, ka var gan. Žurnālā “Innovation in Aging” publicēti 1946. gada Lielbritānijas kohortas pētījuma rezultāti, un tas ir pasaulē visilgāk nepārtraukti veiktais dzimšanas kohortas jeb noteiktas cilvēku grupas pētījums. Tā dalībnieki savas dzīves laikā aizpildīja anketas, atbildēja pētnieku jautājumiem, un kopumā tika apsekoti 2759 cilvēki Apvienotajā Karalistē. Vispārīgais secinājums – cilvēki, kuri agrīnā un vidējā pieaugušā vecumā saskārās ar pastāvīgām finansiālām grūtībām vai zemiem ienākumiem, līdz 53 gadu vecumam kognitīvajos testos uzrādīja sliktākus rezultātus. Ārstam-psihoterapeitam Ernestam Pūliņam-Cinim vaicājam, vai līdz šim jau nācies saskarties ar pētījumiem par naudas problēmu ietekmi uz smadzeņu veselību?

"Paceplītis jeb ceplītis ir viens no Latvijas mazākajiem dziedātājputniem. Tas gan ir tikai pēc spārnu garuma, jo svara ziņā viņš pārsniedz tādus putnus kā zeltgalvīte, kas ir Eiropas mazākais putns, un arī lapu ķauķīti, svirlīti, vītīti, čunčiņu," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas doktors Oskars Keišs "Paceplīša dziesma ir dzirdama pavasarī. Taču tas ir putns, kas var dziedāt jebkurā gadalaikā, tikai, protams, mazākā mērā. Un paceplīšu dziesmu vairākās toņkārtās izdziedātas atkārtotas strofas. Ja to iegaumē, tā ir diezgan viegli atpazīstama," turpina Oskars Keišs.  Paceplītis kā suga Eiropā un pasaulē nav apdraudēta, tā ir bieži sastopama. Kopš 80. gadiem Latvijā populācija ir pat palielinājusies.  Paceplīti ir diezgan viegli atpazīt arī pēc izskata - tas ir vienmērīgi brūns. Raksturīga pazīme - uz augšu vērsta astīte.

Kāda maģija notiek mūsu smadzenēs, kad mācāmies kādu mūzikas instrumentu vai dziedām? Kā mēs apgūstam instrumenta spēli, iemācāmies dziesmai melodiju un ritmu? Nošu lašīšana, sīkā roku motorika, dzirde un abu roku koordinācija, un kontrolēta elpošana – ir lērums lietu, kas vienlaikus jādara un jāapgūst, mācoties mūziku. Kā tas notiek? Vai bērniem ir priekšrocības, attiecībā pret pieaugušajiem audzēkņiem un vai tiešām mūzikas apguve ir brīnumlīdzeklis pret demenci vecumdienās? Izrādās arī, ka instrumenta spēles apguve vai muzicēšana kā tāda palīdz mūsu smadzenēm mazināt stresu un vienlaikus nezaudēt modrību. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro muzikologs Valdis Bernhofs un Latvijas Universitātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.  Trombona, tubas un saksofona priekšteči Var jau sacīt, ka teju ikviens mūzikas instruments laika gaitā ir evolucionējis, sākot no stabulēm, dažādiem grabuļiem, dzīvnieku ragiem vai ar kustoņu ādām pārvilktām pirmatnējām bungām. Šoreiz lūkojam dažus pūšamos instrumentus, kuri  savulaik bija ciltstēvi tagadējam trombonam, tubai un saksofonam. Iepazīstina trombonists, multipūšaminstrumentu spēlētājs un to popularizētājs  Vairis Nartišs. Viņš šajā pavasarī ar paša būvēto milzu tauri jeb subkontrabastrompeti uzstājās populārajā britu talantu šovā. Mūzikas  gardēžiem Vairis Nartišs ir zināms kā pirmā šovasar notikuša trombonistu festivāla organizētājs -- Paceplītis – sīks putniņš ar brangu balsi, kurš var dziedāt visos gadalaikos. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas doktors Oskars Keišs.

Ja dzīvnieku pasaulē meklēsim labāko mednieku, iespējams, jālūkojas uz sīkajiem dzīvniekiem, jo viens otrs dzīvnieku karalis, izrādās, visai bieži cieš neveiksmi medībās. Cik daudz laika, enerģijas un neveiksmju piedzīvo pasaules prasmīgākie mednieki medībās? Kādas stratēģijas un viltības izmanto pasaules lielie un mazie dzīvnieki, lai iegūtu medījumu? Kuri ir talantīgākie mednieki un kuri gluži pretēji ir tie, kas biežāk piedzīvo neveiksmes medību laukā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns. Pirms nedēļas runājām par to, kā dzīvnieki mācās, un nenoliedzami viena no lietām, kas dzīvniekiem ir jāapgūst jo ātrāk jo labāk - kā veiksmīgi tikt pie ēdamā? Šoreiz lūkojam, kā dzīvnieki iemācās medīt un cik daudz neveiksmju ir jāpiedzīvo, lai kļūtu par labu mednieku?

Mednieki daudz laika pavada dabā, viņu darbs un hobijs ir cieši saistīts ar dabas ritmiem. Mednieki pamanījuši daudz izmaiņu dabā un tāpēc rosina veikt izmaiņas likumos, kas regulē medības. Uzklausām mednieku Mārtiņu Bērziņu. Mednieki ne vien ir cieši saistīti ar dabas ritmiem, bet dažādu veidu medības un mednieku rīcību regulē likumi, kuros ir ierakstīti, piemēram, dažādu dzīvnieku medību periodi, arī medību veidu periodi. Tas lieliski ļauj konstatēt, ka toreiz, kad likumi rakstīti, dabā procesi bija citādi, jo šie laika posmi, kad sākt un beigt medības vairs neatbilst tam, kas notiek dabā. Līdzīgi kā būvniecībā, kuru regulē būvklimatoloģijas normatīvi, tagad vajadzīgas izmaiņas. Arī mednieki aicina likumdevēju viest izmaiņas likumos, lai, piemēram, dzinēju medības, kas vēsturiski ir vēla rudens un ziemas norise, kad kokiem nav lapu un zemi klāj sniegs, kas atvieglo redzmību, tiktu atļauts sākt vēlāk, jo lapas vairs tik ātri nenobirst un pirmais sniegs parādās krietni vēlāk, nekā pagājušajā gadsimtā.

Gada laikā atmosfērā mēs izlaižam ap 37 - 40 miljardus tonnu oglekļa dioksīda (CO2). Pirms simts gadiem tie bija nepilni 4 miljardi tonnu. Ņemot vērā sekas un riskus, ko rada CO2 apjomi atmosfērā, loģiski šķiet meklēt veidus, kā šo gāzi padarīt noderīgu tepat uz Zemes. Ideju un risinājumi CO2 savākšanai un uzkrāšanai pasaulē netrūkst. Kā šī siltumnīcas efektu ražojošā gāze no "sliktā zēna" varētu kļūt par noderīgu resursu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) Enerģijas materiālu laboratorijas vadošais pētnieks Ainārs Knoks un biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Maksis Apinis. Metro līnijas zem Eiropas upēm - kā tās tapušas un kā spēj ilgstoši izturēt sarežģītos vides apstākļus  Kopš pirmās atklātās metro sistēmas Londonā 1863. gadā šis pārvietošanās veids daudzās pasaules pilsētās ir kļuvis par ierastu parādību - tas ir kluss, ātrs un atvieglo transporta plūsmu virszemē. Šajā reizē aplūkosim galvenos nosacījumus metro izbūvei, jo īpaši, ja metro sistēma ir jāveido zem platas pilsētas upes, kā tas ir jau pieminētajā Londonā un, protams, arī citviet. Stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Māris Krievāns un vadošais pētnieks Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu institūtā Jānis Šliseris. 

Aizvadītā vētra padarīja tūkstošiem mājsaimniecību atkarīgas no elektromontieru darba. Ikdienā to nemanām, taču tādās krīzēs, kā šīs vasaras vētra, redzam, cik būtisku darbu veic cilvēki, kas ikdienā nodrošina nepārtrauktu elektrības padevi mūsu mājām. Kā diendienā uztur kārtībā augstsprieguma un pievadošos elektrotīklus un kādas vētras spēj izturēt šī infrastruktūra? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro AS "Sadales tīkli" valdes loceklis un tehniskais direktors Raimonds Skrebs, ierakstā uzklausām Imantu Zviedri, AS "Augstsprieguma tīkls" valdes locekli.

"Dadzītis, kuru mēdz dēvēt arī par cigli, ir putniņš, kurš dzīvo vairāk laukos, bet sastopams arī pilsētas parkos. Jūsu dzīve noteikti kļūs krāsaināka un priecīgāka, ja to pazīsiet, jo putns tiešām ir ļoti košs. Savukārt, ja iemācās dziesmu, tad var arī pamanīt un nojaust, cik daudz šo putniņu patiesībā ir," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone. Dadzītis ir caurceļotājs un arī ziemotājs. Ceļošanas laikā un ziemas periodā dadzīši veido barus, un ziemā tos ir arī vieglāk pamanīt. Bars kopīgi barojas un nakšņo parasti kādā augstā kokā, un barā varbūt pat 40 līdz simts dadzīšu. Cilvēki parasti ir ļoti pārsteigti, ieraugot tik košu putniņu Latvijā.  "Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi, bet ir tiešām nesajaucami. Tiem ir sarkans sejas apspalvojums, balta galva ar melnu pakausi, smilšbrūna mugura un krūtis, gaiša, gandrīz balta pavēdere, bet spārni – melni ar koši dzeltenu joslu. Izskatās pēc maza, krāsaina papagailīša," raksturo Zane Dāvidsone.

Mode savulaik bija ciešissavijusies ar sociālekonomisko dzīvi. Sieviešu rokassomas vēsture nebūt nav stāsts tikai par modes aksesuāru vai pratisko nepieciešamu pārnēsāt priekšmetus – tā sevi ietver lielākas sabiedrības izmaiņas – sieviešu finansu neatkarību. Kabatas, kas savulaik bija tik ierastas vīriešu un tā sieviešu apģērbā, 19. un 20. gadsimtā sieviešu garderobē nomainīja somas, kļūstot par simbolu sieviešu dalībai kopējā darba tirgū un finanšu neatkarībai. Kopš tā laika tieši rokassomiņa ir kļuvusi par luksusa simbolu modes pasaulē un viesienesīgāko modes namu preci.  Kāpēc sieviešu apģērbā pazuda kabatas un kā to vietā ienāca somiņas un ko viena rokassoma var pastāstīt par gadsimtu ilgu sabiedrības vēsturi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tekstīliju krājuma glabātāja Agnija Cigelniece. Rīgas lombarda vēsture Naudas aizdevumi pret ķīlu ir sens finansiāls darījums. Šis termins sākotnēji cēlies no lombardiem – tautas, kas 6. gadsimtā iekaroja Itāliju un apmetās tās ziemeļu reģionā, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Lombardija. Šī reģiona bagātās pilsētas bija modernās banku sistēmas šūpulis, un daudzi lombardu baņķieri viduslaikos kļuva ievērojami visā Rietumeiropā kā finansisti, naudas aizdevēji un ķīlas ņēmēji. Latvijā pirmo lombardu vēsture ir datējama ar 19. gadsimta sākumu, bet oficiāli šī finanšu iestāde Rīgā sāk darbu 1895. gadā. Vairāk par lombardiem to darbiniekiem un klientiem Latvijā 20. gs. 20. – 30. gados stāsta vēsturniece un "Latvijas Avīzes" Kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane, kura par šo laika posmu un minēto tematu ir arī sarakstījusi grāmatas „Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst". -- "Dadzītis, kuru mēdz dēvēt arī par cigli, ir putniņš, kurš dzīvo vairāk laukos, bet sastopams arī pilsētas parkos. Jūsu dzīve noteikti kļūs krāsaināka un priecīgāka, ja to pazīsiet, jo putns tiešām ir ļoti košs. Savukārt, ja iemācās dziesmu, tad var arī pamanīt un nojaust, cik daudz šo putniņu patiesībā ir," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Prasmes dzīvē jāapgūst ne tikai cilvēkbērniem, arī dzīvnieku mazuļiem. Jauns mācību gada sākums ir cilvēkbērniem, bet dzīvnieku pasaulē vasaras brīvlaika nav – jau no dzimšanas dažādu dzīvnieku mazuļi ātri vien nonāk pasaulē, kur prasmēm ir izšķiroša loma izdzīvošanā un skola ir katru dienu. Kā putnu, zīdītāju un citu dzīvnieku vecāki māca savus bērnus – cik daudz mantojumā atstāj vecāku ģenētika un cik ir pašu vecāku ieguldītais darbs savu mazuļu izaudzināšanā par patstāvīgiem zvēriem? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, zoologs Vilnis Skuja un ornitoloģe un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

Vasara noslēgusies, sākas jaunais mācību gads. Tāpēc 1. septembrī saruna ar dabaszinātņu skolotāju. Iepriekšējā raidījumā jau minējām, ka ir sajūta, ka skolēniem zināšanas par dabas procesiem un vides problēmām vai vienkārši ģeogrāfiju ir kļuvušas sliktākas. Var jau būt, ka tās ir tikai mūsu sajūtas, bieži vecākas paaudzes jaunajām pārmet, ka tie kaut ko lāga nezina vai dara ne tā. Tāpēc saruna ar Jūrmalas Pumpuru vidusskolas bioloģijas skolotāju Vēsmu Vijupi, kura pērn ieguva titulu „Latvijas gada skolotājs dabaszinātnēs”. Viņa uzskata, ka nevar viennozīmīgi apgalvot, ka jauniešu zināšanas vides un dabas jautājumos ir kļuvušas sliktākas. Bet aizvadītā vasara atkal ir sagādājusi interesantas dabas norises. Par 2025. gada vasaru daudz diskusiju nebija, to visi sauca par slapju un aukstu. Šī vasara ir raisījusi viedokļu atšķirības un tam ir pamats, jo arī pati vasara Latvijā ir bijusi visai atšķirīga valsts austrumos un rietumos. Šogad lielākais nokrišņu daudzums bijis Kurzemē. Līdz ar to valsts austrumos uz pērnās vasaras fona šī daudziem šķitusi pat tīri jauka, bet kurzemnieki pamatoti sūdzas, ka bijusi daudz par slapju.

Ja nevaram Visuma dzīlēs ielūkoties paši, esam radījuši vairākus pārus acu, kas spēj ieraudzīt tāltālas zvaigznes, miglājus un galaktikas un kartēt mūsu debesis tik precīzi, it kā mēs no tūkstoš kilometru attāluma mērītu cilvēka mata biezumu. To visu mums sniedz teleskopi – gan tādi, kas riņķo mūsu orbītā un tālu aiz tās, gan tie, kas atrodas tepat uz Zemes. Šajās dienās NASA kosmosā laiž jaunu teleskopu – sauktu par godu amerikāņu astronomei Nensijai Greisai Romanai. Tāpat nesen darbu sākusi arī Veras Rubīnas observatorija Čīlē, kas dienvidu debesis kartēs ar 3,2 gigapikseļu izšķirtspēju. Kas jauns teleskopu pasaulē, un ko esam uzzinājuši, pateicoties šiem tehnoloģiju brīnumiem? Par to saruna ar IT speciālistiem un astronomijas entuziastiem Intu Ķešānu un Raiti Misu un sazināmies Suntažu observatorijas saimnieci Annu Ginteri.

Pievēršamies mūsu zemes dzīlēm – tam, kas slēpjas vairāku kilometru dziļumā zem mūsu kājām. Kopā ar Latvijas Universitātes ģeologiem Ģirtu Stinkuli un Viesturu Zandersonu ieskatīsimies Latvijas senākajos iežos, lai noskaidrotu, kādus dārgumus un "modernās pasaules" minerālus slēpj pamatklintājs.

Stāsts par sugu, kur mātītes ir prasmīgas ligzdu būvētājas, bet tēviņi – labi pamanāmi dziedoņi. Tā var raksturot biežāko Latvijā ligzdojošo sugu – žubītes. Vairāk par žubītēm stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Nedēļas nogalē Latvija piedzīvoja spēcīgu vētru, kurai medijos dzirdēti vairāki apzīmējumi – gadsimta vētra, postošākā vētra 60 gados, spēcīgākā vasaras vētra. Kāds tad būtu pareizākais veids, kā šo vētru novērtēt? Jāsaka, vētras apzīmējumu bijis tiešām daudz. Ja to vērtējam tikai pēc vēja ātruma, kas brāzmās lielākajā Latvijas daļā bija 20–27 m/s, Rīgas ziemeļos līdz 31 m/s, tad šī vētra nav pat stiprāko vētru pirmajā divdesmitniekā, bet postījumi ir bijuši ļoti plaši. Tāpēc skaidrs, ka ir citi apstākļi, kas šo vētru padarīja postošu. Galvenais iemesls ir laiks, kad vētra notika, gadalaiks – vasara. Tāpēc, ja vērtējam pēc vēja ātruma, tad konkrētā vētra ir jāvērtē tikai vasaras vētru vidū, jo ziemā šāda vētra būtu nieks un tādas ir bijušas ļoti daudzas un bez lieliem postījumiem. Salīdzināt, protams, varam tikai tās vētras, par kurām ir dati un tie ir pietiekami detalizēti. Tādi mums ir, sākot no 1966. gada, un kopš tā laika vasarā Latvijā tik plaši tik stiprs vējš nav pūtis. Tāpēc korektākais šīs stihijas apzīmējums no meteoroloģiskā skatu punkta ir – stiprākā vasaras vētra vismaz 60 gadu laikā vai detalizētu vēja novērojumu vēsturē. Bet tiem, kas seko līdzi norisēm meteoroloģijas jomā, zina, ka meteoroloģismie novērojumi Latvijā ir pilnībā automatizēti un meteostacijās darbinieku vairs nav. Vienīgais izņēmums ir Skrīveru meteoroloģiskā novērojumu stacija, kur gaisā tiek laistas meteoroloģiskās zondes, un tam cilvēku klātbūtne vēl ir nepieciešama. Kā norit darbs, novērojot laikapstākļus, jautājām Skrīveru meteoroloģiskās novērojumu stacijas darbiniecei Valdai Andersonei.

Latvijā norisinās iniciatīva "Daru labu dabai". Kas pēdējo gadu laikā ir paveikts un kādi dabas objekti šogad gaida savus sakopējus? Kāda ir šādu pasākumu nozīme, un vai bez izglītošanas tie patiešām palīdz arī saglabāt dabas vērtības? Par to runājam ar Pasaules Dabas fonda direktoru Jāni Rozīti un Dabas Aizsardzības pārvaldes vecāko dabas izglītības speciālisti Agnesi Balandiņu.

Kā veido digitālos dvīņus dabas objektiem, un kāpēc tas vajadzīgs? Kā tiek apkopoti dati par Eiropas jūrām un ko tie stāsta par Baltijas jūras ekoloģisko stāvokli? To studijā pārrunājam ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieci Solvitu Strāķi. Klausāmies arī ierakstu, kas nav iemesls uztraukumam grauzēju invāzijas vai to pārnēsāto slimību dēļ. Jau vairākus gadus un regulāri Eiropas valstis veic peļu un žurku uzskaiti, un kopš pagājušā gada to dara arī Latvijā – teic Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR  direktore Olga Valciņa. Institūts aicina iedzīvotājus iesaistīties pētījumā, nododot laboratoriskajiem izmeklējumiem savā īpašumā noķertos grauzējus un šī pētījuma mērķis ir monitorēt, tātad novērot un uzraudzīt infekcijas slimību izplatību savvaļas grauzēju populācijā Latvijā. Sarunā ar Olgu Valciņu uzzinām, kāpēc ir svarīgi nomazgāt rokas pēc atkritumu izmešanas konteinerā, kādas slimības grauzēji pārnēsā un arī to, kāpēc beigtas peles vai žurkas pārbaudei uz institūtu nevajag sūtīt ar pakomātu.

Iepazīstam pupuķi – brašu pupinātāju, skaistu, kareivīgu putnu, kura populācija Latvijā pieaug. Par pupuķi stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis Viesturs Ķerus.

Pilnā sparā rit ziemāju kulšana, un daļa lauksaimnieku graudu ražu jau ievākusi. Atšķirībā no pagājušā gada šogad šķiet, ka vismaz ziemas kvieši varētu būt izdevušies labi. Tie ir Latvijas galvenais labības veids, ko gan visvairāk audzē, gan kas dod lielākos ieņēmumus. Arī liellopu audzētājiem sienu šogad izdevies ievākt labāk nekā pērn – par spīti tam, ka saulainu un sausu periodu nav bijis daudz. Devāmies uz Aizkraukles novadu pie liellopu audzētāja un bioloģiskās labības lauksaimnieka Kaspara Ādama. Viņam ir liela, moderna saimniecība, kurā audzētos gaļas liellopus izsolēs pārdod eksportam gan uz citām Eiropas valstīm, gan vēl tālākām zemēm. Kā šajā nozarē izjūt klimata pārmaiņas, kā raugās uz Eiropas zaļo kursu un vai iespējams atrast līdzsvaru starp lauksaimniecību un dabas aizsardzību? Kaspars Ādams ir optimistiski noskaņots saimnieks un vairākkārt piemin, ka atslēga ir gan vēlmē, gan spējā pielāgoties – ne velti viņš audzē gan bioloģisko labību, gan liellopus, jo tad, kad graudiem ir sliktāks gads, var paļauties uz liellopiem, un otrādi. Daļa lielo zemnieku, kas darbojas tikai vienā jomā, lielā mērā esot dažādu atbalsta un subsīdiju sistēmu upuri. Izdzīvot varot, bet ir gadi, kad sanākot knapināties. Daudziem gan tas tomēr nav pietiekams stimuls, lai tā sauktie graudinieki pievērstos vēl kādai nozarei un līdzsvarotu saimniecības finanses. Īpaši Kaspars Ādams uzsver labības audzētājus – ja esot tāds gads kā pērn, kad labība bija lielākoties sliktas kvalitātes un derējusi vien lopbarībai, arī to varot izbarot lopiem un tos pārdot, tādējādi pievienojot vērtību. Bet gana daudz lauksaimnieku ar lopkopību negrib nodarboties. Tas prasot vairāk darba nekā tikai labības audzēšana.

Purvi ir nozīmīgi ne tikai plūdu un klimata pārmaiņu mazināšanā, bet arī nacionālās drošības kontekstā. Kādi pētījumi veikti par purvu lomu ne tikai dabas, bet arī militārajā aizsardzībā, kādā stāvoklī ir Latvijas purvi un kas ietekmē to ekosistēmas? Sarunā par šo tematu piedalās bioloģijas zinātņu doktore, LIFE PeatCarbon projekta vadītāja Māra Pakalne un vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Zinātņu prorektora dienesta Drošības pētniecības un inovāciju centra vadošais pētnieks Kārlis Dambītis.

Oto fon Hūns bija vācbaltu ārsts un vēsturnieks, kurš pirmais aizsāka baku vakcināciju Latvijā. Kādas viņa laikā bija vakcīnas, cik ievērojams viņš bija kā ārsts un kādi bijuši viņa kā vēsturnieka sasniegumi? To pārrunājam ar vēsturnieci Mārīti Jakovļevu un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāju Ievu Lībieti. Bet, nošķindot zvaniņam, dodamies iekšā Farmācijas muzejā, Rīgā, Riharda Vāgnera ielā. Iespējams, kāds zvaniņš atskanējis arī, verot seno aptieku durvis. Tā kā Farmācijas muzejs ir Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja struktūrvienība, tad arī šeit iespējams iepazīt aizraujošus stāstus un skatīt daudz priekšmetu par ārstniecības vēsturi, bet īpaši – par to, kā cilvēki laika gaitā meklēja zāļvielas, kā iemācījās dziedniecībā izmantot dažādus augus un kā sāka darboties aptiekas. Farmācijas muzeja muzejpedagoģe, vēsturniece Indra Vīlistere ved mūs cauri muzeja pagalmam ar ārstniecības augu dārziņu, bet pēc tam dodamies uz pagrabu, kas atklāj viduslaiku aptieku šarmu. Senāk aptiekās tirgoja daudz tādu preču, kas mūsdienās nonākušas citu veikalu plauktos, un viena no šādām precēm bija vīns. Tiesa, vīns un citas lietas tika uzglabātas aptiekas noliktavā vai pagrabā, bet tirgošanās notika atsevišķā telpā. Iespējams, balzamam līdzīgu ārstniecisko zālīšu alkohola ekstrakti Rīgas aptiekās lietoti jau kopš viduslaikiem, taču “Kunces balzams” rakstos pirmo reizi pieminēts 1752. gadā. Tieši aptiekārs Abrahams Kunce radīja unikālo dzēriena recepti, kas ir Rīgas Melnā balzama pamatā. Tā nu, runājot par Rīgas Melno balzamu, esam aizceļojuši līdz krietni tālākiem gadsimtiem, bet nu atgriežamies viduslaikos. Indra Vīlistere norāda, ka teksts no 1357. gada varētu būt uzskatāms par pirmo, kurā parādās ziņas par aptieku kā zāļu tirgošanas vietu Rīgā. Aptieka atradusies blakus Rātsnamam, un tekstā tiek minēts vīns un garšvielas. Visbeidzot – līdzās svecēm un garšvielām pagrabā skatam paveras vēl kāda iekārta gan griešanai, gan smalcināšanai ar ziepju kluča paraugu. Iekārtas atvasinājumus noteikti varam atrast veikalos un arī birojos mūsdienās. Iepazinuši aptiekas vīna pagrabu, ar Indru Vīlisteri dodamies pagalmā ar ārstniecības augu dārzu, un šeit uz brīdi piestājam pie mandragoras augļiem. Mandragoras ir nakteņu dzimtas augi, kas satur halucinogēnus un kuru saknes atgādina cilvēka ķermeņu formu. Viduslaiku medicīnā mandragora plaši pielietota kā pretsāpju līdzeklis un arī maģisku dzērienu pagatavošanai. Saskaņā ar senu leģendu, kad mandragoras sakni izrauj no zemes, tā izdod tik briesmīgu un spalgu kliedzienu, ka ikviens cilvēks, kurš to dzird, uz vietas mirst vai zaudē prātu. 

"Lukstu čakstīte ir mazs, skaists putniņš. Ja skatamies uz tēviņu riesta tērpā, pamatkrāsa ir brūnmelni raiba, bet viņam ir ļoti izteikts sejas zīmējums - brūnganmelni galvas sāni, virs tiem plata gaiša uzacu svītra, zem tiem - plata, gaiša bārda svītra, rudas krūtis. Ļoti skaists putniņš," iepazīstina ornitologs Viesturs Ķerus. "Mātīte ir neuzkrītošāka, brūnganpelēki raiba, bet es domāju, ka tas raibums ir tik izteikts, ka viņa vienalga ir visnotaļ skaista, lai gan to toņuir mazāk nekā tēviņam apspalvojumā. Bet arī viņai ir izteikta uzacu svītra un bārdas svītra, gan ne tik koši balta kā tēviņam, drīzāk bēša." Lukstu čakstīte dzīvo zonā starp intensīvu lauksaimniecību un krūmājiem. Intensīva lauksaimniecība viņai ir slikta. Ja lauksaimniecības zemes sāk pamazām aizaug, tad lukstu čakstītei ir labi. Bet kad lauksaimniecības zeme tiek apstādīta ar mežu vai aizaug ar krūmiem, tad lukstu čakstītei atkal slikti. Viņa ir tāds pārejas zonas putns, un diemžēl tādiem putniem labi neklājas," skaidro Viesturs Ķerus. Lukstu čakstīšu joprojām Latvijā ir daudz, bet to skaits gan ir stipri mazinājies, 10 gadu laikā tie ir vairāk nekā 40% populācijas. Tāpēc lukstu čakstīte ir iekļuvusi Sarkanajā grāmatā, lai gan joprojām ir parasts putns.  Putns savā mūsdienu nosaukumā joprojām ir saglabājis vārdu, kas latviešu valodā kādreiz lietots, bet tagad to izmanto arvien retāk. Tas ir vārds luksts. Tā ir zema, slapja, mazliet aizaugusi pļava. Zemas, slapjas, aizaugušas vietas ir luksti. Tur patīk dzīvot lukstu čakstītei. Savukārt nosaukuma otrā daļa, protams, ir saistīta ar čakstināšanu. Šim putnam vārds ir dots no tā, kur viņš dzīvo, un no tā, kā viņš izklausās," bilst Viesturs Ķerus. "Čakstināšana lukstu čakstītes gadījumā gan ir uztraukumu sauciens, ko var vasaras otrajā pusē bieži dzirdēt lukstu čakstītei piemērotās vietās. Tas nozīmē, kaut kur tuvumā ir ligzda vai mazuļi un pieaugušie putni ir satraukušies," stāsta Viesturs Ķerus. "Tā lukstu čakstītes dziesma, ko var dzirdēt agrāk vasarā, ir tāda vīterošana, reizēm iepinot arī citu putnu balsu atdarinājumus. Pa vidu ir čerkstēšana laiku pa laikam. Viņa arī ļoti neslēpjas. Parasti dzied uz kāda augstāka krūmiņa vai kāda augstāka stublāja."

Latvijā 1. un 2. augustā pirmo reizi norisinājās pasaules taku skriešanas seriāla UTMB World Series posms "Gauja Trail by UTMB", kurā piedalījās pašmāju un ārvalstu ultraizturības skrējēji. Vienlaikus 50 K (53 km) un 100 K (91 km) distanču skrējēji kļuvuši par pasaulē unikāla zinātniskā pētījuma dalībniekiem. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieki sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) kolēģiem pirmo reizi Baltijā analizēs ultraizturības skrējēju metabolomu, lai noskaidrotu, kas molekulārā līmenī notiek cilvēka organismā ekstrēmas fiziskās slodzes un atjaunošanās laikā. Šis pētījums būs unikāls pasaules mērogā tāpēc, ka tajā pirmo reizi tik plaši tiks pārstāvētas arī sievietes, kā arī tiks meklēta atbilde uz jautājumu, kāpēc pēc ultrasacensībām sportistiem mainās glikozes līmeņa regulācija asinīs. Pētījuma detalizēti secinājumi gan būs zināmi tikai pēc laika, bet par sportistu un viņu metaboloma pētniecības lielo nozīmi Zināmais nezināmajā saruna ar Daci Reihmani, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, Sporta un uztura izpētes laboratorijas vadītāju.

12. augusta vakarā visā Latvijā būs vērojams daļējs Saules aptumsums. Tas būs īpaši nozīmīgs, jo maksimālajā fāzē Mēness aizsegs aptuveni četras piektdaļas Saules diametra. Tāpēc noteikti ir svarīgi zināt, kur ir lielākā iespēja, ka to netraucēs redzēt mākoņi. Lai arī mākoņi būs, to nebūs tik daudz, lai liegtu redzēt saules aptumsumu. Šoreiz svarīgāka ir vietas izvēle, kur aptumsumu skatīties, jo tas notiks saulrietā, kad saule būs zemu pie paša horizonta. Labākā vieta, kur to vērot ir jūras piekraste, Rīgas līča piekraste Vidzemē posmā no Rīgas līdz Ainažiem, Igaunijas robežai. Un, protams, Kurzemes rietumu krasts – no Kolkas līdz Lietuvas robežai. Nākamreiz tik iespaidīgs aptumsums Latvijā būs tikai pēc 13 gadiem – 2039. gadā, kad tiks aizsegti 88 % no saules un daļā Latvijas tas būs gredzenveida aptumsums. -- Toms arī pirms kāda laika pabija Liepājā un tikās ar pieredzējušu zvejnieku Oskaru Kadeģi, lai runātu par to, kā laikapstākļi ietekmē Latvijas zvejnieku darbu.