Zināmais nezināmajā

Dziļas zināšanas vai oratora un organizatora dotības, varbūt spilgts tēls un harizma - kas padara pasniedzēju par labu skolotāju? Cik gudram jābūt, lai mācītu citus gudrus cilvēkus un lai auditorijas priekšā būtu autoritāte? Un kāpēc pat pašos erudītākajos neieklausās ne sabiedrība, ne politiķi? Intelektuālais līderis ar kristālskaidru reputāciju sabiedrībai un emocionālais atbalsts un mentors studentiem - šādu portretu gribētos zīmēt mūsdienu profesoram, kurš vairs nav tikai lekciju lasītājs ziloņkaula tornī, bet aktīvs sabiedrības loceklis. Šādu tēlu sniedz dažādi pētījumi par mūsdienu prasībām pret cilvēkiem, kuri ikdienā māca citus gudrus cilvēkus. Cik gudram jābūt, lai mācītu citus gudrus cilvēkus un lai auditorijas priekšā būtu autoritāte? Un kāpēc pat pašos erudītākajos neieklausās ne sabiedrība, ne politiķi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Univeristātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, Doktorantūras skolas direktore Zanda Rubene, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Pedagoģiskās izaugsmes centra direktore Nora Jansone un biznesa augstskolas "Turība" asociētā profesore, studiju prorektore Evija Kļave. Kas gaidāms Zinātnieku nakts pasākumos Latvijā?  Šajā nedēļas nogalē Latvijā ir zinātnes lielākie svētki gadā - Eiropas zinātnieku nakts, kas aizvadītajā gadā pulcēja teju 30 tūkstošus apmeklētāju visā Latvijā. Kas šogad gaidāms dažādos institūtos un Latvijas augstsskolās?  Izpētīt zinātni aicina Latvijas Zinātnes padomes pārstāve Liene Bērziņa. Eiropas Zinātnieku nakts Latvijā ir liels zinātnes kopienas kopdarbs - Latvijas Zinātnes padome uzrunā un aicina izglītības iestādes, pētniecības institūcijas un organizācijas visā Latvijā iesaistīties, radīt savas aktivitātes, ko savukārt interaktīvā kartē apkopo zinātnes komunikācijas platformas “Research Latvia” veidotāji. Sarunu par pasākuma ideju turpina Latvijas Zinātnes padomes direktora pienākumu izpildītāja Elita Zondaka. Plašu aktivitāšu klāstu Zinātnieku naktī piedāvās Latvijas Universitāte. Pārdaugavā liela rosība gaidāma universitātes Akadēmiskajā centrā - gan Zinātņu, gan Dabas mājā -, un tur par kādu no aktivitātēm gādājusi Latvijas Universitātes vadošā pētniece Gunta Kalvāne. Stāstīt par saviem pētījumiem - tā ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnieku prioritāte. Humanitārās, sociālās un mākslas zinātnes Latvijā pēdējos mēnešos nonākušas politisko diskusiju krustpunktā, bet ne tikai Latvijā vien šīs zinātnes nozares dažkārt tiek uztvertas kā otršķirīgas, kuru rezultātus nav tik viegli un acīmredzami skatīt kā lietderīgus. Zinātnieku nakts un tās aktivitātes Latvijas Kultūras akadēmijā ir iespēja mainīt šo priekšstatu, un to apliecina akadēmijas Zinātņu prorektore Anda Laķe.

Mākslīgais intelekts šodien ir kļuvis par galveno konsultantu visdažādākajās jomās – ērts, parocīgs, runā tavā valodā, bieži radot uzticamību un sniedzot ātru informāciju par teju jebko. Vienlaikus reti kurš iedomājas, ka šī informācija nepazūd, bet krājas milzīgā datu mākonī, kuram atrašanās vieta gan nav debesīs, bet uz Zemes. Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par lielo datu centriem – milzu angāriem, kurus straujā pieprasījuma dēļ ceļ daudzviet pasaulē. Tas, protams, rada arī pretestību, iedzīvotāji ASV un Lielbritānijā protestē pret šo centru izbūvi apdzīvotās vietās. Skaidro VAS Elektroniskie sakari "5G Techritory" programmas direktors Neils Kalniņš, Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra eksperts Jānis Irbe un Latvijas Universitātes maģistrante vides zinātņu programmā Džoanna Lebedoka, viņa pēta datu centru ietekmi uz vidi pasaulē. Zinātnes ziņas stāsts par travertīnu – iezi, kas atrodams mūsu Brīvības piemineklī Iezis, kas Latvijai ir gan ģeogrāfiski tāls, gan tuvs. Tāls, jo pie mums tā atradņu nav, bet tuvs, jo ietverts Latvijas neatkarības simbolā – Brīvības piemineklī. Runa ir par iezi travertīnu. Gan travertīnam, gan citam pieminekļa iezim – granītam – veltīta pagājušajā gadā atklāta izstāde Latvijas Universitātes Dabas mājā, ko interesenti aizvien var apmeklēt. Bet, ja vēlaties, tā teikt, pieskarties Brīvības piemineklim un redzēt tā agrākos travertīna gabaliņus, kas restaurācijas procesā nomainīti, tad īstā vieta, kur doties, ir Latvijas Universitātes muzeja Ģeoloģijas kolekcija. Tur tiekamies ar kolekcijas eksperti, ģeoloģijas doktori Viju Hodirevu. Travertīns galvenokārt tiek izmantots kā apdares un būvmateriāls, taču skaidrojumi par to, kādas kategorijas iezis tas ir, avotos atšķiras. Travertīns raksturots gan kā nogulumiezis, gan akmens starpforma starp kaļķakmeni un marmoru. Kā ir patiesībā?

"Bezdelīgas ir viena no tām Latvijas putnu sugām, kuras, šķiet, būtu jāpazīst ikvienam. Taču modernos laikos tā, iespējams, vairs nav, jo cilvēks ir attālinājies no dabas. Tagad varbūt atgriežas, bet šis pārrāvums atstāj iespaidu zināšanām par dabu," vērtē Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas doktors Oskars Keišs. Bezgalīga ir tālais gājputns, kas ziemu pavada Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras. "Bezgalīga zinātnē ir saistīta arī ar mītiem," atklāj Oskars Keišs. Kad filozofs Aristotelis aprakstīja putnu ziemošanu, bet viņš neizdarīja novērojumus, viņš teica, ka bezdelīgas ziemu pavada dūņās. Tas liecina tikai par to, ka filozofs bija slinks novērotājs pamodās vēlāk par bezdelīgām, kad bezgalīgas bija jau aizlidojušas un izdarīja aplamus secinājumus, ka tās ir nevis aizlidojušas, bet ielīdušas dūņās." Bezdelīga ir tik bieži sastopams putns, ka latvieši ir mēģinājuši tās dziesmu attēlot cilvēku valodā. Saka, ka bezgalīga savā dziesmā izdzied šādu frāzi: "Kamēr māte viesus vada, tikmēr bērni gaļu cep. Iztek tauki ugunī, vidžu, vidžu, čur." Bezdelīgas ligzdu taisa no dubļiem, un tās parasti ir ēku iekšpusē - šķūņos, kūtīs un citās celtnēs. Bezgalīgas radiniece čurkste ligzdu būvē māju ārpusē. Pie tam bezdelīgas ligzda pa pusei vaļēja. Taču čurkstes ligzdai ir tikai viens caurums. Pēc ligzdas var atšķirt tās īpašnieku - vai tā ir bezgalīg vai čurkste. Bezdelīgas populācija nav apdraudēta gan Latvijā, gan pasaulē.

Lai kā tās šķietami traucē, kad izskalotas krastā pludmalē, lielajām aļģēm ir ārkārtīgi svarīga loma jūras ekosistēmā. Kā šīs zemūdens pļavas veido veselīgu jūras vidi un vai ir pamats domāt, ka tās pazūd un to vietā jūrā sāk veidoties "tuksneši"? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pārstāves - vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone un zinātniskā asistente Anete Fedorovska. Uzņēmīgais Jānis Dambekalns Kaltenē Kaltenes kuģinieks, uzņēmīgais latvietis Jānis Dambekalns laikā, kad vēl nebija dzimusi Latvijas Republika, uz Kaltenē gatavotām konservu bundžām lika uzrakstu "Made in Latvia".  Par konservēšanas metodes ieviesēju tiek uzskatīts  franču  konditors  Nikolā  Apērs (Nicolas Appert) (1749.–1841.), kurš pēc vairākiem eksperimentiem, pildot stikla pudelēs dažādus pārtikas produktus, 19. gadsimta sākumā  izstrādāja metodi augļu un dārzeņu ilgstošai uzglabāšanai stikla traukos. Laikā gaitā metode pilnveidojās līdz  konservu kārbām. Ap 1890. gadu jau Baltijas jūras piekrastē sāka nodarboties ar zivju konservēšanu. Sākotnēji  uz Kurzemes jūrmalu  brauca uzņēmēji no  Rēveles, tagadējās Tallinas, un  iepazīstināja vietējos ar brētliņām garšvielu sālījumā, kas cariskajā Krievijā bija pazīstamas ar nosaukumu „Reveļskije kiļki” (Rēveles ķilavas). Pagāja pāris gadi un Kaltenē savu zivju konservu uzņēmumu atvera vietējais – izbijis kuģinieks Jānis Dambekalns. Vairāk par viņa darbību un interesentajām konservu receptēm stāsta Rojas Jūras zvejniecības muzeja galvenā speciāliste Madara Tālberga.

Latviešu polārpētnieki tikko atgriezušies no ekspedīcijas Grenlandē. Iepriekš esam daudz stāstījuši par mūsu polārpētnieku ekspedīcijām un tās vienmēr likušās aizraujošas un interesantas gan no ģeoloģijas, gan ģeogrāfijas viedokļa, bet šobrīd polārpētniecība un arī pati grenlande nonākusi starmešu gaismā ģeopolitisko strīdu un dabas katastrofu dēļ. Kā noritēja ekspedīcija un kā arktiskie reģioni nonāk politiskajā arēnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pieredzējušas polārpētnieks - Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un viņa jaunākie kolēģi - LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Maikls Andriksons un LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultāte, Ģeoloģijas nodaļas pētniece Lelde Švinka. -- Ekspedīcija īstenota Latvijas Zinātnes padomes FLPP projektā "Ziemeļrietumu Grenlandes Kānākas ledus kupola izvadledāju termālā struktūra", Nr. lzp-2025/1-0242.

Latvijā iestājies meteoroloģiskais rudens, tāpēc pievēršamies arī rudens tematiem. Labā ziņa – meteoroloģiskā rudens sākums nenozīmē, ka laiks tūliņ kļūs aukstāks un lietaināks, tas tikai fiksē līdzšinējo temperatūras kritumu. Bet saruna šoreiz ar praktizējošu ģeologu Aigaru Antiņu. Skaidrojam, kā Latvijā laikapstākļi ietekmē šīs profesijas pārstāvjus. Interesējamies arī par gruntsūdeņu pieejamību saistībā ar klimatu un pielāgošanos nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Zināms, ka sausās vasarās lauksaimniecības ražas ir mazākas, jo Latvijā nav izplatītas apūdeņošanas sistēmas, kā tas ir dienvidu zemēs. Cik gruntsūdens ir pieejams Latvijā? Līdz šim raidījumā Zināmais nezināmajā biežāk esam runājuši ar pētniekiem. Aigars Antiņš ir ģeologs, kurš veic ģeoloģisko izpēti prakstikām vajadzībām.

Rudens sezona ir klāt un tas nozīmē, ka pie durvīm klauvēt sāk vīrusi. Jo vairāk uzturamies telpās un jo mitrāks laiks ir aiz loga, jo rosīgāk vīrusi uzdarbojas. Raidījumā runājam par vienu no vīrusu izpausmēm - klepu. Kaironošs, nevietā un nakts mieru traucējošs, skaļs un neapturams – klepus rudeņos nomoka nevienu vien. Kāpēc mēs klepojam? Kādu funkciju veic klepus mūsu organismā? Kad klepus ir vajadzīgs un kad – signāls par nopietnu slimību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas Zinātnes daļas vadītāja, virsārste pneimonoloģijā Madara Tirzīte un otolaringologs Kaspars Peksis. Balss saišu izmaiņas pusaudžiem Vai balss lūzums skar tikai zēnus, vai arī meitenes un galu galā - kāpēc balsij vispār jāmainās? Kas ir balss lūzums, kurš ar to saskaras, kad un kā sev palīdzēt balss lūzuma gadījumā? Lai gan balss lūzums īpaši varētu ietekmēt bērnus, kuri dzied, šī parādība skar ikvienu cilvēku. Vai tiešām balsī kaut kas anatomiski lūst? Skaidro ārsts-otolaringologs, medicīnas zinātņu doktors Dins Sumerags.

Savulaik izskolot bērnu par skolotāju bija goda lieta. Kā tas ir šodien? Kāpēc jau vairākas desmitgades sabierībā izskan viedoklis, ka pegagoga profesija vairs nav prestiža? Vai skolotājs aizvien ir kas vairāk par priekšmeta pasniedzēju un vai šo attieksmi ietekmē pegagogu atalgojums, notiekošais klasē vai sabiedrības attieksme pret skolotāju? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki – Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Iveta Ķestere un Latvijas Universitātes Homanitāro zinātņu fakultātes profesors Gvido Straube. Zinātnes ziņās stāsts par to, ka finansiālās grūtības pieaugušā vecumā ir saistītas ar smadzeņu darbības pasliktināšanos vecumdienās. Vai naudas problēmas var paātrināt smadzeņu novecošanos? Londonas Universitātes koledžas pētnieki apgalvo, ka var gan. Žurnālā “Innovation in Aging” publicēti 1946. gada Lielbritānijas kohortas pētījuma rezultāti, un tas ir pasaulē visilgāk nepārtraukti veiktais dzimšanas kohortas jeb noteiktas cilvēku grupas pētījums. Tā dalībnieki savas dzīves laikā aizpildīja anketas, atbildēja pētnieku jautājumiem, un kopumā tika apsekoti 2759 cilvēki Apvienotajā Karalistē. Vispārīgais secinājums – cilvēki, kuri agrīnā un vidējā pieaugušā vecumā saskārās ar pastāvīgām finansiālām grūtībām vai zemiem ienākumiem, līdz 53 gadu vecumam kognitīvajos testos uzrādīja sliktākus rezultātus. Ārstam-psihoterapeitam Ernestam Pūliņam-Cinim vaicājam, vai līdz šim jau nācies saskarties ar pētījumiem par naudas problēmu ietekmi uz smadzeņu veselību?

"Paceplītis jeb ceplītis ir viens no Latvijas mazākajiem dziedātājputniem. Tas gan ir tikai pēc spārnu garuma, jo svara ziņā viņš pārsniedz tādus putnus kā zeltgalvīte, kas ir Eiropas mazākais putns, un arī lapu ķauķīti, svirlīti, vītīti, čunčiņu," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas doktors Oskars Keišs "Paceplīša dziesma ir dzirdama pavasarī. Taču tas ir putns, kas var dziedāt jebkurā gadalaikā, tikai, protams, mazākā mērā. Un paceplīšu dziesmu vairākās toņkārtās izdziedātas atkārtotas strofas. Ja to iegaumē, tā ir diezgan viegli atpazīstama," turpina Oskars Keišs.  Paceplītis kā suga Eiropā un pasaulē nav apdraudēta, tā ir bieži sastopama. Kopš 80. gadiem Latvijā populācija ir pat palielinājusies.  Paceplīti ir diezgan viegli atpazīt arī pēc izskata - tas ir vienmērīgi brūns. Raksturīga pazīme - uz augšu vērsta astīte.

Kāda maģija notiek mūsu smadzenēs, kad mācāmies kādu mūzikas instrumentu vai dziedām? Kā mēs apgūstam instrumenta spēli, iemācāmies dziesmai melodiju un ritmu? Nošu lašīšana, sīkā roku motorika, dzirde un abu roku koordinācija, un kontrolēta elpošana – ir lērums lietu, kas vienlaikus jādara un jāapgūst, mācoties mūziku. Kā tas notiek? Vai bērniem ir priekšrocības, attiecībā pret pieaugušajiem audzēkņiem un vai tiešām mūzikas apguve ir brīnumlīdzeklis pret demenci vecumdienās? Izrādās arī, ka instrumenta spēles apguve vai muzicēšana kā tāda palīdz mūsu smadzenēm mazināt stresu un vienlaikus nezaudēt modrību. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro muzikologs Valdis Bernhofs un Latvijas Universitātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.  Trombona, tubas un saksofona priekšteči Var jau sacīt, ka teju ikviens mūzikas instruments laika gaitā ir evolucionējis, sākot no stabulēm, dažādiem grabuļiem, dzīvnieku ragiem vai ar kustoņu ādām pārvilktām pirmatnējām bungām. Šoreiz lūkojam dažus pūšamos instrumentus, kuri  savulaik bija ciltstēvi tagadējam trombonam, tubai un saksofonam. Iepazīstina trombonists, multipūšaminstrumentu spēlētājs un to popularizētājs  Vairis Nartišs. Viņš šajā pavasarī ar paša būvēto milzu tauri jeb subkontrabastrompeti uzstājās populārajā britu talantu šovā. Mūzikas  gardēžiem Vairis Nartišs ir zināms kā pirmā šovasar notikuša trombonistu festivāla organizētājs -- Paceplītis – sīks putniņš ar brangu balsi, kurš var dziedāt visos gadalaikos. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas doktors Oskars Keišs.

Ja dzīvnieku pasaulē meklēsim labāko mednieku, iespējams, jālūkojas uz sīkajiem dzīvniekiem, jo viens otrs dzīvnieku karalis, izrādās, visai bieži cieš neveiksmi medībās. Cik daudz laika, enerģijas un neveiksmju piedzīvo pasaules prasmīgākie mednieki medībās? Kādas stratēģijas un viltības izmanto pasaules lielie un mazie dzīvnieki, lai iegūtu medījumu? Kuri ir talantīgākie mednieki un kuri gluži pretēji ir tie, kas biežāk piedzīvo neveiksmes medību laukā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns. Pirms nedēļas runājām par to, kā dzīvnieki mācās, un nenoliedzami viena no lietām, kas dzīvniekiem ir jāapgūst jo ātrāk jo labāk - kā veiksmīgi tikt pie ēdamā? Šoreiz lūkojam, kā dzīvnieki iemācās medīt un cik daudz neveiksmju ir jāpiedzīvo, lai kļūtu par labu mednieku?

Mednieki daudz laika pavada dabā, viņu darbs un hobijs ir cieši saistīts ar dabas ritmiem. Mednieki pamanījuši daudz izmaiņu dabā un tāpēc rosina veikt izmaiņas likumos, kas regulē medības. Uzklausām mednieku Mārtiņu Bērziņu. Mednieki ne vien ir cieši saistīti ar dabas ritmiem, bet dažādu veidu medības un mednieku rīcību regulē likumi, kuros ir ierakstīti, piemēram, dažādu dzīvnieku medību periodi, arī medību veidu periodi. Tas lieliski ļauj konstatēt, ka toreiz, kad likumi rakstīti, dabā procesi bija citādi, jo šie laika posmi, kad sākt un beigt medības vairs neatbilst tam, kas notiek dabā. Līdzīgi kā būvniecībā, kuru regulē būvklimatoloģijas normatīvi, tagad vajadzīgas izmaiņas. Arī mednieki aicina likumdevēju viest izmaiņas likumos, lai, piemēram, dzinēju medības, kas vēsturiski ir vēla rudens un ziemas norise, kad kokiem nav lapu un zemi klāj sniegs, kas atvieglo redzmību, tiktu atļauts sākt vēlāk, jo lapas vairs tik ātri nenobirst un pirmais sniegs parādās krietni vēlāk, nekā pagājušajā gadsimtā.

Gada laikā atmosfērā mēs izlaižam ap 37 - 40 miljardus tonnu oglekļa dioksīda (CO2). Pirms simts gadiem tie bija nepilni 4 miljardi tonnu. Ņemot vērā sekas un riskus, ko rada CO2 apjomi atmosfērā, loģiski šķiet meklēt veidus, kā šo gāzi padarīt noderīgu tepat uz Zemes. Ideju un risinājumi CO2 savākšanai un uzkrāšanai pasaulē netrūkst. Kā šī siltumnīcas efektu ražojošā gāze no "sliktā zēna" varētu kļūt par noderīgu resursu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) Enerģijas materiālu laboratorijas vadošais pētnieks Ainārs Knoks un biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Maksis Apinis. Metro līnijas zem Eiropas upēm - kā tās tapušas un kā spēj ilgstoši izturēt sarežģītos vides apstākļus  Kopš pirmās atklātās metro sistēmas Londonā 1863. gadā šis pārvietošanās veids daudzās pasaules pilsētās ir kļuvis par ierastu parādību - tas ir kluss, ātrs un atvieglo transporta plūsmu virszemē. Šajā reizē aplūkosim galvenos nosacījumus metro izbūvei, jo īpaši, ja metro sistēma ir jāveido zem platas pilsētas upes, kā tas ir jau pieminētajā Londonā un, protams, arī citviet. Stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Māris Krievāns un vadošais pētnieks Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu institūtā Jānis Šliseris. 

Aizvadītā vētra padarīja tūkstošiem mājsaimniecību atkarīgas no elektromontieru darba. Ikdienā to nemanām, taču tādās krīzēs, kā šīs vasaras vētra, redzam, cik būtisku darbu veic cilvēki, kas ikdienā nodrošina nepārtrauktu elektrības padevi mūsu mājām. Kā diendienā uztur kārtībā augstsprieguma un pievadošos elektrotīklus un kādas vētras spēj izturēt šī infrastruktūra? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro AS "Sadales tīkli" valdes loceklis un tehniskais direktors Raimonds Skrebs, ierakstā uzklausām Imantu Zviedri, AS "Augstsprieguma tīkls" valdes locekli.

"Dadzītis, kuru mēdz dēvēt arī par cigli, ir putniņš, kurš dzīvo vairāk laukos, bet sastopams arī pilsētas parkos. Jūsu dzīve noteikti kļūs krāsaināka un priecīgāka, ja to pazīsiet, jo putns tiešām ir ļoti košs. Savukārt, ja iemācās dziesmu, tad var arī pamanīt un nojaust, cik daudz šo putniņu patiesībā ir," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone. Dadzītis ir caurceļotājs un arī ziemotājs. Ceļošanas laikā un ziemas periodā dadzīši veido barus, un ziemā tos ir arī vieglāk pamanīt. Bars kopīgi barojas un nakšņo parasti kādā augstā kokā, un barā varbūt pat 40 līdz simts dadzīšu. Cilvēki parasti ir ļoti pārsteigti, ieraugot tik košu putniņu Latvijā.  "Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi, bet ir tiešām nesajaucami. Tiem ir sarkans sejas apspalvojums, balta galva ar melnu pakausi, smilšbrūna mugura un krūtis, gaiša, gandrīz balta pavēdere, bet spārni – melni ar koši dzeltenu joslu. Izskatās pēc maza, krāsaina papagailīša," raksturo Zane Dāvidsone.

Mode savulaik bija ciešissavijusies ar sociālekonomisko dzīvi. Sieviešu rokassomas vēsture nebūt nav stāsts tikai par modes aksesuāru vai pratisko nepieciešamu pārnēsāt priekšmetus – tā sevi ietver lielākas sabiedrības izmaiņas – sieviešu finansu neatkarību. Kabatas, kas savulaik bija tik ierastas vīriešu un tā sieviešu apģērbā, 19. un 20. gadsimtā sieviešu garderobē nomainīja somas, kļūstot par simbolu sieviešu dalībai kopējā darba tirgū un finanšu neatkarībai. Kopš tā laika tieši rokassomiņa ir kļuvusi par luksusa simbolu modes pasaulē un viesienesīgāko modes namu preci.  Kāpēc sieviešu apģērbā pazuda kabatas un kā to vietā ienāca somiņas un ko viena rokassoma var pastāstīt par gadsimtu ilgu sabiedrības vēsturi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tekstīliju krājuma glabātāja Agnija Cigelniece. Rīgas lombarda vēsture Naudas aizdevumi pret ķīlu ir sens finansiāls darījums. Šis termins sākotnēji cēlies no lombardiem – tautas, kas 6. gadsimtā iekaroja Itāliju un apmetās tās ziemeļu reģionā, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Lombardija. Šī reģiona bagātās pilsētas bija modernās banku sistēmas šūpulis, un daudzi lombardu baņķieri viduslaikos kļuva ievērojami visā Rietumeiropā kā finansisti, naudas aizdevēji un ķīlas ņēmēji. Latvijā pirmo lombardu vēsture ir datējama ar 19. gadsimta sākumu, bet oficiāli šī finanšu iestāde Rīgā sāk darbu 1895. gadā. Vairāk par lombardiem to darbiniekiem un klientiem Latvijā 20. gs. 20. – 30. gados stāsta vēsturniece un "Latvijas Avīzes" Kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane, kura par šo laika posmu un minēto tematu ir arī sarakstījusi grāmatas „Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst". -- "Dadzītis, kuru mēdz dēvēt arī par cigli, ir putniņš, kurš dzīvo vairāk laukos, bet sastopams arī pilsētas parkos. Jūsu dzīve noteikti kļūs krāsaināka un priecīgāka, ja to pazīsiet, jo putns tiešām ir ļoti košs. Savukārt, ja iemācās dziesmu, tad var arī pamanīt un nojaust, cik daudz šo putniņu patiesībā ir," iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Prasmes dzīvē jāapgūst ne tikai cilvēkbērniem, arī dzīvnieku mazuļiem. Jauns mācību gada sākums ir cilvēkbērniem, bet dzīvnieku pasaulē vasaras brīvlaika nav – jau no dzimšanas dažādu dzīvnieku mazuļi ātri vien nonāk pasaulē, kur prasmēm ir izšķiroša loma izdzīvošanā un skola ir katru dienu. Kā putnu, zīdītāju un citu dzīvnieku vecāki māca savus bērnus – cik daudz mantojumā atstāj vecāku ģenētika un cik ir pašu vecāku ieguldītais darbs savu mazuļu izaudzināšanā par patstāvīgiem zvēriem? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, zoologs Vilnis Skuja un ornitoloģe un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

Vasara noslēgusies, sākas jaunais mācību gads. Tāpēc 1. septembrī saruna ar dabaszinātņu skolotāju. Iepriekšējā raidījumā jau minējām, ka ir sajūta, ka skolēniem zināšanas par dabas procesiem un vides problēmām vai vienkārši ģeogrāfiju ir kļuvušas sliktākas. Var jau būt, ka tās ir tikai mūsu sajūtas, bieži vecākas paaudzes jaunajām pārmet, ka tie kaut ko lāga nezina vai dara ne tā. Tāpēc saruna ar Jūrmalas Pumpuru vidusskolas bioloģijas skolotāju Vēsmu Vijupi, kura pērn ieguva titulu „Latvijas gada skolotājs dabaszinātnēs”. Viņa uzskata, ka nevar viennozīmīgi apgalvot, ka jauniešu zināšanas vides un dabas jautājumos ir kļuvušas sliktākas. Bet aizvadītā vasara atkal ir sagādājusi interesantas dabas norises. Par 2025. gada vasaru daudz diskusiju nebija, to visi sauca par slapju un aukstu. Šī vasara ir raisījusi viedokļu atšķirības un tam ir pamats, jo arī pati vasara Latvijā ir bijusi visai atšķirīga valsts austrumos un rietumos. Šogad lielākais nokrišņu daudzums bijis Kurzemē. Līdz ar to valsts austrumos uz pērnās vasaras fona šī daudziem šķitusi pat tīri jauka, bet kurzemnieki pamatoti sūdzas, ka bijusi daudz par slapju.

Ja nevaram Visuma dzīlēs ielūkoties paši, esam radījuši vairākus pārus acu, kas spēj ieraudzīt tāltālas zvaigznes, miglājus un galaktikas un kartēt mūsu debesis tik precīzi, it kā mēs no tūkstoš kilometru attāluma mērītu cilvēka mata biezumu. To visu mums sniedz teleskopi – gan tādi, kas riņķo mūsu orbītā un tālu aiz tās, gan tie, kas atrodas tepat uz Zemes. Šajās dienās NASA kosmosā laiž jaunu teleskopu – sauktu par godu amerikāņu astronomei Nensijai Greisai Romanai. Tāpat nesen darbu sākusi arī Veras Rubīnas observatorija Čīlē, kas dienvidu debesis kartēs ar 3,2 gigapikseļu izšķirtspēju. Kas jauns teleskopu pasaulē, un ko esam uzzinājuši, pateicoties šiem tehnoloģiju brīnumiem? Par to saruna ar IT speciālistiem un astronomijas entuziastiem Intu Ķešānu un Raiti Misu un sazināmies Suntažu observatorijas saimnieci Annu Ginteri.

Pievēršamies mūsu zemes dzīlēm – tam, kas slēpjas vairāku kilometru dziļumā zem mūsu kājām. Kopā ar Latvijas Universitātes ģeologiem Ģirtu Stinkuli un Viesturu Zandersonu ieskatīsimies Latvijas senākajos iežos, lai noskaidrotu, kādus dārgumus un "modernās pasaules" minerālus slēpj pamatklintājs.

Stāsts par sugu, kur mātītes ir prasmīgas ligzdu būvētājas, bet tēviņi – labi pamanāmi dziedoņi. Tā var raksturot biežāko Latvijā ligzdojošo sugu – žubītes. Vairāk par žubītēm stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Nedēļas nogalē Latvija piedzīvoja spēcīgu vētru, kurai medijos dzirdēti vairāki apzīmējumi – gadsimta vētra, postošākā vētra 60 gados, spēcīgākā vasaras vētra. Kāds tad būtu pareizākais veids, kā šo vētru novērtēt? Jāsaka, vētras apzīmējumu bijis tiešām daudz. Ja to vērtējam tikai pēc vēja ātruma, kas brāzmās lielākajā Latvijas daļā bija 20–27 m/s, Rīgas ziemeļos līdz 31 m/s, tad šī vētra nav pat stiprāko vētru pirmajā divdesmitniekā, bet postījumi ir bijuši ļoti plaši. Tāpēc skaidrs, ka ir citi apstākļi, kas šo vētru padarīja postošu. Galvenais iemesls ir laiks, kad vētra notika, gadalaiks – vasara. Tāpēc, ja vērtējam pēc vēja ātruma, tad konkrētā vētra ir jāvērtē tikai vasaras vētru vidū, jo ziemā šāda vētra būtu nieks un tādas ir bijušas ļoti daudzas un bez lieliem postījumiem. Salīdzināt, protams, varam tikai tās vētras, par kurām ir dati un tie ir pietiekami detalizēti. Tādi mums ir, sākot no 1966. gada, un kopš tā laika vasarā Latvijā tik plaši tik stiprs vējš nav pūtis. Tāpēc korektākais šīs stihijas apzīmējums no meteoroloģiskā skatu punkta ir – stiprākā vasaras vētra vismaz 60 gadu laikā vai detalizētu vēja novērojumu vēsturē. Bet tiem, kas seko līdzi norisēm meteoroloģijas jomā, zina, ka meteoroloģismie novērojumi Latvijā ir pilnībā automatizēti un meteostacijās darbinieku vairs nav. Vienīgais izņēmums ir Skrīveru meteoroloģiskā novērojumu stacija, kur gaisā tiek laistas meteoroloģiskās zondes, un tam cilvēku klātbūtne vēl ir nepieciešama. Kā norit darbs, novērojot laikapstākļus, jautājām Skrīveru meteoroloģiskās novērojumu stacijas darbiniecei Valdai Andersonei.

Latvijā norisinās iniciatīva "Daru labu dabai". Kas pēdējo gadu laikā ir paveikts un kādi dabas objekti šogad gaida savus sakopējus? Kāda ir šādu pasākumu nozīme, un vai bez izglītošanas tie patiešām palīdz arī saglabāt dabas vērtības? Par to runājam ar Pasaules Dabas fonda direktoru Jāni Rozīti un Dabas Aizsardzības pārvaldes vecāko dabas izglītības speciālisti Agnesi Balandiņu.

Kā veido digitālos dvīņus dabas objektiem, un kāpēc tas vajadzīgs? Kā tiek apkopoti dati par Eiropas jūrām un ko tie stāsta par Baltijas jūras ekoloģisko stāvokli? To studijā pārrunājam ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieci Solvitu Strāķi. Klausāmies arī ierakstu, kas nav iemesls uztraukumam grauzēju invāzijas vai to pārnēsāto slimību dēļ. Jau vairākus gadus un regulāri Eiropas valstis veic peļu un žurku uzskaiti, un kopš pagājušā gada to dara arī Latvijā – teic Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR  direktore Olga Valciņa. Institūts aicina iedzīvotājus iesaistīties pētījumā, nododot laboratoriskajiem izmeklējumiem savā īpašumā noķertos grauzējus un šī pētījuma mērķis ir monitorēt, tātad novērot un uzraudzīt infekcijas slimību izplatību savvaļas grauzēju populācijā Latvijā. Sarunā ar Olgu Valciņu uzzinām, kāpēc ir svarīgi nomazgāt rokas pēc atkritumu izmešanas konteinerā, kādas slimības grauzēji pārnēsā un arī to, kāpēc beigtas peles vai žurkas pārbaudei uz institūtu nevajag sūtīt ar pakomātu.

Iepazīstam pupuķi – brašu pupinātāju, skaistu, kareivīgu putnu, kura populācija Latvijā pieaug. Par pupuķi stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāvis Viesturs Ķerus.

Pilnā sparā rit ziemāju kulšana, un daļa lauksaimnieku graudu ražu jau ievākusi. Atšķirībā no pagājušā gada šogad šķiet, ka vismaz ziemas kvieši varētu būt izdevušies labi. Tie ir Latvijas galvenais labības veids, ko gan visvairāk audzē, gan kas dod lielākos ieņēmumus. Arī liellopu audzētājiem sienu šogad izdevies ievākt labāk nekā pērn – par spīti tam, ka saulainu un sausu periodu nav bijis daudz. Devāmies uz Aizkraukles novadu pie liellopu audzētāja un bioloģiskās labības lauksaimnieka Kaspara Ādama. Viņam ir liela, moderna saimniecība, kurā audzētos gaļas liellopus izsolēs pārdod eksportam gan uz citām Eiropas valstīm, gan vēl tālākām zemēm. Kā šajā nozarē izjūt klimata pārmaiņas, kā raugās uz Eiropas zaļo kursu un vai iespējams atrast līdzsvaru starp lauksaimniecību un dabas aizsardzību? Kaspars Ādams ir optimistiski noskaņots saimnieks un vairākkārt piemin, ka atslēga ir gan vēlmē, gan spējā pielāgoties – ne velti viņš audzē gan bioloģisko labību, gan liellopus, jo tad, kad graudiem ir sliktāks gads, var paļauties uz liellopiem, un otrādi. Daļa lielo zemnieku, kas darbojas tikai vienā jomā, lielā mērā esot dažādu atbalsta un subsīdiju sistēmu upuri. Izdzīvot varot, bet ir gadi, kad sanākot knapināties. Daudziem gan tas tomēr nav pietiekams stimuls, lai tā sauktie graudinieki pievērstos vēl kādai nozarei un līdzsvarotu saimniecības finanses. Īpaši Kaspars Ādams uzsver labības audzētājus – ja esot tāds gads kā pērn, kad labība bija lielākoties sliktas kvalitātes un derējusi vien lopbarībai, arī to varot izbarot lopiem un tos pārdot, tādējādi pievienojot vērtību. Bet gana daudz lauksaimnieku ar lopkopību negrib nodarboties. Tas prasot vairāk darba nekā tikai labības audzēšana.

Purvi ir nozīmīgi ne tikai plūdu un klimata pārmaiņu mazināšanā, bet arī nacionālās drošības kontekstā. Kādi pētījumi veikti par purvu lomu ne tikai dabas, bet arī militārajā aizsardzībā, kādā stāvoklī ir Latvijas purvi un kas ietekmē to ekosistēmas? Sarunā par šo tematu piedalās bioloģijas zinātņu doktore, LIFE PeatCarbon projekta vadītāja Māra Pakalne un vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Zinātņu prorektora dienesta Drošības pētniecības un inovāciju centra vadošais pētnieks Kārlis Dambītis.

Oto fon Hūns bija vācbaltu ārsts un vēsturnieks, kurš pirmais aizsāka baku vakcināciju Latvijā. Kādas viņa laikā bija vakcīnas, cik ievērojams viņš bija kā ārsts un kādi bijuši viņa kā vēsturnieka sasniegumi? To pārrunājam ar vēsturnieci Mārīti Jakovļevu un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāju Ievu Lībieti. Bet, nošķindot zvaniņam, dodamies iekšā Farmācijas muzejā, Rīgā, Riharda Vāgnera ielā. Iespējams, kāds zvaniņš atskanējis arī, verot seno aptieku durvis. Tā kā Farmācijas muzejs ir Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja struktūrvienība, tad arī šeit iespējams iepazīt aizraujošus stāstus un skatīt daudz priekšmetu par ārstniecības vēsturi, bet īpaši – par to, kā cilvēki laika gaitā meklēja zāļvielas, kā iemācījās dziedniecībā izmantot dažādus augus un kā sāka darboties aptiekas. Farmācijas muzeja muzejpedagoģe, vēsturniece Indra Vīlistere ved mūs cauri muzeja pagalmam ar ārstniecības augu dārziņu, bet pēc tam dodamies uz pagrabu, kas atklāj viduslaiku aptieku šarmu. Senāk aptiekās tirgoja daudz tādu preču, kas mūsdienās nonākušas citu veikalu plauktos, un viena no šādām precēm bija vīns. Tiesa, vīns un citas lietas tika uzglabātas aptiekas noliktavā vai pagrabā, bet tirgošanās notika atsevišķā telpā. Iespējams, balzamam līdzīgu ārstniecisko zālīšu alkohola ekstrakti Rīgas aptiekās lietoti jau kopš viduslaikiem, taču “Kunces balzams” rakstos pirmo reizi pieminēts 1752. gadā. Tieši aptiekārs Abrahams Kunce radīja unikālo dzēriena recepti, kas ir Rīgas Melnā balzama pamatā. Tā nu, runājot par Rīgas Melno balzamu, esam aizceļojuši līdz krietni tālākiem gadsimtiem, bet nu atgriežamies viduslaikos. Indra Vīlistere norāda, ka teksts no 1357. gada varētu būt uzskatāms par pirmo, kurā parādās ziņas par aptieku kā zāļu tirgošanas vietu Rīgā. Aptieka atradusies blakus Rātsnamam, un tekstā tiek minēts vīns un garšvielas. Visbeidzot – līdzās svecēm un garšvielām pagrabā skatam paveras vēl kāda iekārta gan griešanai, gan smalcināšanai ar ziepju kluča paraugu. Iekārtas atvasinājumus noteikti varam atrast veikalos un arī birojos mūsdienās. Iepazinuši aptiekas vīna pagrabu, ar Indru Vīlisteri dodamies pagalmā ar ārstniecības augu dārzu, un šeit uz brīdi piestājam pie mandragoras augļiem. Mandragoras ir nakteņu dzimtas augi, kas satur halucinogēnus un kuru saknes atgādina cilvēka ķermeņu formu. Viduslaiku medicīnā mandragora plaši pielietota kā pretsāpju līdzeklis un arī maģisku dzērienu pagatavošanai. Saskaņā ar senu leģendu, kad mandragoras sakni izrauj no zemes, tā izdod tik briesmīgu un spalgu kliedzienu, ka ikviens cilvēks, kurš to dzird, uz vietas mirst vai zaudē prātu. 

"Lukstu čakstīte ir mazs, skaists putniņš. Ja skatamies uz tēviņu riesta tērpā, pamatkrāsa ir brūnmelni raiba, bet viņam ir ļoti izteikts sejas zīmējums - brūnganmelni galvas sāni, virs tiem plata gaiša uzacu svītra, zem tiem - plata, gaiša bārda svītra, rudas krūtis. Ļoti skaists putniņš," iepazīstina ornitologs Viesturs Ķerus. "Mātīte ir neuzkrītošāka, brūnganpelēki raiba, bet es domāju, ka tas raibums ir tik izteikts, ka viņa vienalga ir visnotaļ skaista, lai gan to toņuir mazāk nekā tēviņam apspalvojumā. Bet arī viņai ir izteikta uzacu svītra un bārdas svītra, gan ne tik koši balta kā tēviņam, drīzāk bēša." Lukstu čakstīte dzīvo zonā starp intensīvu lauksaimniecību un krūmājiem. Intensīva lauksaimniecība viņai ir slikta. Ja lauksaimniecības zemes sāk pamazām aizaug, tad lukstu čakstītei ir labi. Bet kad lauksaimniecības zeme tiek apstādīta ar mežu vai aizaug ar krūmiem, tad lukstu čakstītei atkal slikti. Viņa ir tāds pārejas zonas putns, un diemžēl tādiem putniem labi neklājas," skaidro Viesturs Ķerus. Lukstu čakstīšu joprojām Latvijā ir daudz, bet to skaits gan ir stipri mazinājies, 10 gadu laikā tie ir vairāk nekā 40% populācijas. Tāpēc lukstu čakstīte ir iekļuvusi Sarkanajā grāmatā, lai gan joprojām ir parasts putns.  Putns savā mūsdienu nosaukumā joprojām ir saglabājis vārdu, kas latviešu valodā kādreiz lietots, bet tagad to izmanto arvien retāk. Tas ir vārds luksts. Tā ir zema, slapja, mazliet aizaugusi pļava. Zemas, slapjas, aizaugušas vietas ir luksti. Tur patīk dzīvot lukstu čakstītei. Savukārt nosaukuma otrā daļa, protams, ir saistīta ar čakstināšanu. Šim putnam vārds ir dots no tā, kur viņš dzīvo, un no tā, kā viņš izklausās," bilst Viesturs Ķerus. "Čakstināšana lukstu čakstītes gadījumā gan ir uztraukumu sauciens, ko var vasaras otrajā pusē bieži dzirdēt lukstu čakstītei piemērotās vietās. Tas nozīmē, kaut kur tuvumā ir ligzda vai mazuļi un pieaugušie putni ir satraukušies," stāsta Viesturs Ķerus. "Tā lukstu čakstītes dziesma, ko var dzirdēt agrāk vasarā, ir tāda vīterošana, reizēm iepinot arī citu putnu balsu atdarinājumus. Pa vidu ir čerkstēšana laiku pa laikam. Viņa arī ļoti neslēpjas. Parasti dzied uz kāda augstāka krūmiņa vai kāda augstāka stublāja."

Latvijā 1. un 2. augustā pirmo reizi norisinājās pasaules taku skriešanas seriāla UTMB World Series posms "Gauja Trail by UTMB", kurā piedalījās pašmāju un ārvalstu ultraizturības skrējēji. Vienlaikus 50 K (53 km) un 100 K (91 km) distanču skrējēji kļuvuši par pasaulē unikāla zinātniskā pētījuma dalībniekiem. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieki sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) kolēģiem pirmo reizi Baltijā analizēs ultraizturības skrējēju metabolomu, lai noskaidrotu, kas molekulārā līmenī notiek cilvēka organismā ekstrēmas fiziskās slodzes un atjaunošanās laikā. Šis pētījums būs unikāls pasaules mērogā tāpēc, ka tajā pirmo reizi tik plaši tiks pārstāvētas arī sievietes, kā arī tiks meklēta atbilde uz jautājumu, kāpēc pēc ultrasacensībām sportistiem mainās glikozes līmeņa regulācija asinīs. Pētījuma detalizēti secinājumi gan būs zināmi tikai pēc laika, bet par sportistu un viņu metaboloma pētniecības lielo nozīmi Zināmais nezināmajā saruna ar Daci Reihmani, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, Sporta un uztura izpētes laboratorijas vadītāju.

12. augusta vakarā visā Latvijā būs vērojams daļējs Saules aptumsums. Tas būs īpaši nozīmīgs, jo maksimālajā fāzē Mēness aizsegs aptuveni četras piektdaļas Saules diametra. Tāpēc noteikti ir svarīgi zināt, kur ir lielākā iespēja, ka to netraucēs redzēt mākoņi. Lai arī mākoņi būs, to nebūs tik daudz, lai liegtu redzēt saules aptumsumu. Šoreiz svarīgāka ir vietas izvēle, kur aptumsumu skatīties, jo tas notiks saulrietā, kad saule būs zemu pie paša horizonta. Labākā vieta, kur to vērot ir jūras piekraste, Rīgas līča piekraste Vidzemē posmā no Rīgas līdz Ainažiem, Igaunijas robežai. Un, protams, Kurzemes rietumu krasts – no Kolkas līdz Lietuvas robežai. Nākamreiz tik iespaidīgs aptumsums Latvijā būs tikai pēc 13 gadiem – 2039. gadā, kad tiks aizsegti 88 % no saules un daļā Latvijas tas būs gredzenveida aptumsums. -- Toms arī pirms kāda laika pabija Liepājā un tikās ar pieredzējušu zvejnieku Oskaru Kadeģi, lai runātu par to, kā laikapstākļi ietekmē Latvijas zvejnieku darbu.

Mākslas muzeja "Arsenāls" pārbūves un atjaunošanas darbu gaitā Torņa ielā 1, Rīgā, iegūts bagātīgs arheoloģiskais materiāls, kas ļauj izdarīt secinājumus par kvartāla vēsturi, paplašinot zināmo informāciju par Rīgu kā vēsturiski nozīmīgu tirdzniecības un amatniecības centru. Nozīmīgākais izpētes rezultāts ir nevis atsevišķi atradumi, bet informācija par visu arheoloģisko kompleksu un "Arsenāla" apkārtnes attīstību, vēsturisko reljefu un apbūvi no viduslaikiem līdz 19. gadsimtam. Kādas vērtīgas liecības par senās Rīgas iedzīvotāju dzīvi izdevies atklāt, ko tās mums pavēsta un kādus maldīgus līdzšinējos priekšstatus ļauj mainīt, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” stāsts par biedrībām un kustībām Latvijā modernizācijas periodā Modernizācijas laikmetā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā par ierastu parādību kļuva ne tikai transports, urbanizācija un rūpnīcu uzplaukums, bet arī cilvēku veidotas pašorganizētas biedrības un kustības.  Pilsētas krustojumā, kurā it kā satikušies un skaļus saukļus skandē piecu dažādu politisko, sociālo un kultūras ideju virzītāji, stāvu arī es kopā ar savu sarunas biedru - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Tomu Ķikutu. Un domās, airējot cauri gadsimtiem un muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” zālēm, esam nonākuši līdz 6. sadaļai “Kustības spēks”. 19. gadsimts pēc zemnieku brīvlaišanas pirmo reizi sniedza izvēles brīvību, ļaujot cilvēkam pašam saprast, kas tad man ir tie svarīgie jautājumi. Strādnieku un sieviešu kustības pamatā bija cīņa par savām tiesībām, par dzīves uzlabošanu, tostarp juridiskos jautājumos. Praktiskās, kooperatīvās biedrības, arodbiedrības - tām drīzāk bija ekonomiskie motīvi, proti, kā nopelnīt vairāk un kā virzīt tehnisko progresu. Protams, tām visām bija arī vienojoši faktori.

"Svirlītis ir lielākais no lapu ķauķīšiem. Tas dīvo dziļāk mežos un ir izteikts gājputns. Atlido ap 19. aprīli. Latvijā dzīvo apmēram 600000 svirlīšu pāru," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone. Tulkojumā no angļu valodas šis ir meža ķauķis (wood warbler).  "Lai šo putniņu atšķirtu un pamanītu, tad, visticamāk, ir jāiemācās tieši balss, jo izskatā ir līdzīgs saviem brālēniem čuņčiņam un vītītim," turpina Zane Dāvidsone. "Dziesmiņa ir ļoti raksturīga, ja iesiet pa mežu, tad noteikti dzirdēsiet, ka tā griežas kā monētiņa - tip, tip, tip, tip, trrr. Ir arī bēdīgā dziesma, ko varētu iztulkot kā tādu bēdīgu saucienu: Nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē, neapēd, lūdzu, mani!" Svirlītim, salīdzinot ar čunčiņu un vītīti, ir citrondzeltena rīklīte, kakliņš kontrastā ar baltām krūtīm. Un ir diezgan izteikta uzacu svītra. Pārtiek putniņš no kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, un rudenī arī ēdogas un sēklas.  Ligzdas vietu izvēlas un ligzdu būvē mātīte. Tā ir lodveida formas, savīta no sausas zāles, lapām, mizu stērbelītēm un dzīvnieku vilnas. Parasti tā atrodas uz zemes paaugstinātā vietā, kuru nevar apdraudēt pēkšņa ūdens līmeņa celšanās un kur neaug zāle vai aug retināta zāle. 

  "Vītītis ir Latvijā parasts un izplatīts ligzdotājs. Tomēr nav varbūt gluži tajā putnu minimumā, kurus obligāti būtu jāpazīst, jo, lai to atpazītu, tad ir jābūt gan zināšanām, gan arī iemaņām. Tomēr dzīve noteikti kļūs krāsaināka, ja pazīsiet šo balsi," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone. "Vītītis ir Latvijā parasts un izplatīts ligzdotājs. Tomēr nav varbūt gluži tajā putnu minimumā, kurus obligāti būtu jāpazīst, jo, lai to atpazītu, tad ir jābūt gan zināšanām, gan arī iemaņām. Tomēr dzīve noteikti kļūs krāsaināka, ja pazīsiet šo balsi, Vītītis (Phylloscopus trochilus) pieder pie lapu ķauķīšiem, un brālēni, ja tā varam teikt, ir čuņčiņš, svirlītis un nu jau arī Latvijā diezgan bieži sastopamais zaļais ķauķītis. Un šie visi ķauķīši pēc izskata ir diezgan līdzīgi, un viņus atšķir tieši balss. Ornitologi smej, ka vītīša dziesma ir vīstoša, jo skaņa atgādina tādu melanholisku, krītošu kadenci.  Vītītis ligzdo lapu kokos un jauktu koku mežos, kur dominē bērzi, bet labprāt apmetas arī vītolu un alkšņu audzēs. Dzimumi šiem putniņiem neatšķiras. Atšķirībā no brālēniem čunčiņa un svirlīša šim ir rozīgākas kājas. Apspalvojums mugurpusē ir zaļganbrūns, apakšpusē - dzeltenīgi balts vai pelēkbalts ar košāk dzeltenām padusēm, pazodi un krūtīm. Spārni ir vienkrāsaini, lidspalvām ir košākas dzeltenas zaļas maliņas. 

"Baltā cielava ir Latvijas cilvēkiem ļoti tuvs putns, gan fiziski, gan garīgi. Baltā cielava uzturas cilvēku tuvumā, apdzīvo viensētas, pilsētas, arī jūras krastu. Bet katrā ziņā bieži vien mēs redzam balto cielavu savā tuvumā," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  "Mudīga un čakla. Latvijas nacionālais putns. Cielava ir tāda, kādi mēs gribētu būt, vismaz atbilstoši mūsu priekšstatiem par cielavu," atzīst Viesturs Ķerus. "Baltā cielava nav no tiem putniem, kuru mēs drīzāk dzirdētu nekā redzētu. Mežā mēs "vērojam putnus ar ausīm", bet baltā cielava nekur ļoti neslēpjas. Vienīgais viņa slēpjas tad, kad ir jāperē mazuļi, turpina Viesturs Ķerus. "Baltās cielavas mātītes tad ielien labi paslēptā ligzdā, kas varbūt kādā zaru kaudzē, malkas grēdā, akmeņu čupā. Reizēm ir gadījumi, kad šī vieta ir arī novārtā atstāta traktora motors." Ja tā gadās, šo traktoru vajadzētu vēl uz kādu mēnesi atstāt novārtā, lai cielava var mierīgi izaudzināt savus bērnus.  Lai arī oficiālais nosaukums ir baltā cielava, reizēm cilvēki viņu sauc par pelēko cielavu, jo pelēkuma viņā arī netrūkst. Melnbalts putns - melns, balts, pelēks. Ornitologi par pelēko cielavu sauc citu cielava sugu, kas ir stipri reti sastopama un dzīvo pie upēm. 

400 kilometru attālumā no mūsu planētas Zemes orbītā jau 26 gadus atrodas, iespējams, sarežģītākā laboratorija, ko cilvēce jebkad ir radījusi - Starptautiskā kosmosa stacija. Vienlaikus šī laboratorija ir arī mājoklis, kuģis un patvērums cilvēkam izplatījumā. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no spēcīgākajiem simboliem un piemēriem mūsu spējām izzināt Visumu, vienlaikus tai pamazām tiek likts arī punkts. Par Starptautiskās kosmosa stacijas vēsturi, darbu šodien un nākotni saruna ar astronomijas entuziastiem un IT speciālistiem Raiti Misu un Intu Ķešānu. Zinātnes ziņās par to, kā ielas apgaismojums diennakts tumšajā laikā ietekmē kukaiņus, kuru ikdienas dzīve paiet tumsā. Pētnieki no Jeruzalemes Ebreju universitātes atklājuši, ka mākslīgais ielu apgaismojums var iesprostot pat vairāk nekā piecus tūkstošus sauszemes vēžveidīgo tā saucamajās apļveida "nāves spirālēs". Pārsteidzošais atklājums liecina, ka gaismas piesārņojums var netīši mainīt pat vismazāko uz zemes dzīvojošo dzīvnieku paradumus. Šī vēžveidīgo uzvedība ir novērota Izraēlā, Golānas augstienēs, runa ir tieši par mitreņu sugu Armadillo sordidus, un pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Ekoloģija un evolūcija”. Viedokli par šo pētījumu vaicājam pašmāju entomologam Voldemāram Spuņģim. Viņš skaidro, kā “nāves spirāles” veidojas, kāpēc tās ir bīstamas un iesākumā - vai Izraēlā fiksētais patiesi ir liels jaunums.

Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  "Dažos aspektos ausainā pūce atšķiras no tā, kas ir mūsu klasiskais priekšstats par pūcēm. Bet tas, kas viņai atbilst mūsu klasiskajam priekšstatam par pūcēm, ir ūjināšana," stāsta Viesturs Ķerus. "Bet ausainās pūces ūjināšana ir ļoti klusa. To nevar dzirdēt vairāk par dažiem simtiem metru attālumā. Tas, ko var vislabāk dzirdēt, ir ausainās pūces mazuļu balsis, ko mēs dzirdam jūnijā un jūlijā. Tā ir tāda kārtīga īdēšana, kas varbūt vecākiem krīt uz nerviem, bet ornitologiem ļauj ļoti labi konstatēt ausaino pūču klātbūtni." "Ja runājam par to, kas kopīgs un atšķirīgs ausainai pūcei ar mūsu klišejiskajiem priekšstatiem par pūci, tad tās ir ausainās pūces austiņas. Ja mēs zīmētu pūci, tad noteikti uzzīmētu tādu ausu pušķīti, kas viņai arī vārdā," turpina Viesturs Ķerus. "Bet šie ausu pušķīši nav ausis. Ausu pušķīši tiek reizēm izmantoti, cik var noprast, savstarpējā komunikācijā. Varbūt reizēm tiek izmantoti, lai maskētos, lai vairāk izskatītos ne pēc pūces." Ausainās pūces ķermenis ir brūnmelni raibs un viņai ir oranžas acis. Cilvēki ausaino pūci mēdz sajaukt ar ūpi, kurš arī ir ar melnraibu spalvojumu, oranžām acīm un ausu pušķīšiem.  "Svarīgi paturēt prātā, ka ūpis ir pilnīgi citas svara kategorijas dzīvnieks. Ja ausainā pūce ir nedaudz mazāka par vārnu, tad ūpis ir lielākā no Eiropas pūcēm, un viņš ir lielāks nekā mazais ērglis," norāda Viesturs Ķerus. Atšķirībā no citām pūcēm ausainā pūce dzīvo mežmalā un ligzdo vecās vārnu ligzdās, nevis dobumos. Diemžēl kopumā ausainai pūcei Latvijā neklājas ļoti labi, viņa ir nokļuvusi arī apdraudēto sugu sarakstā jeb Latvijas Sarkanajā grāmatā. 

Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš.  Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem.  "Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte. (..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga." Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem. Straumējot laiku: ekspozīcijas sadaļa “Dzimis savā kārtā” Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi. Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis. Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra. Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs.  -- Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

Lai arī Latvijai nav pašai sava astronauta, mums ir spēcīgi kandidāti. Viena no viņiem ir Veronika Puiša – mediķe, kas sākusi karjeru kā ģimenes ārste Skotijā, šobrīd ir Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomes locekle, aeornautikas un kosmosa mediķe un strādā ar pirmās formulas pilotiem. Meitene, kas grib strādāt kosmosā – tā viņu savulaik dēvēja studiju gados. Drīzumā Veronika dosies ilgstošā pētījumā uz Antarktīdu, kas arī ir saistīts ar kosmosa izpēti. Pētījums, kura laikā Veronika Puiša dosies uz Antarktīdu, ir Eiropas Kosmosa aģentūras finansēts darbs. Viņa dosies uz itāļu-franču staciju "Concordia". Tā atrodas apmēram 3200 metru augstumā Antarktīdas vidienē. Un dažādi apstākļi šo vidi padara ļoti ekstremālu. Tā ir gan polārā nakts un diena, kā arī gaisa temperatūra, kas vasarā ir mīnus 20-30 grādu, ziemā - mīnus 70-80 grādu.  Pētniece atklāj, ka vasaras periodā tur visai daudz zinātnieku, bet ziemas periodā tur būs tikai 12-13 pētnieki. Tur uz vietas būs jādzīvo deviņus mēnešus bez iespējām doties prom. "Tur ienāk mans darbs kā biomedicīnas pētniecei. Es realizējušu Eiropas Kosmosa aģentūras pētniecības programmu, pētot izolācijas efektu uz cilvēkiem. "Concordia" bāzi izmanto kā analogu Mēness un Marsa pētījumiem. Tie būs fizioloģiski pētījumi, piemēram, kā mums mainās imūnā sistēma, kad esam izolācijā ilgu laiku, gan arī kā baktērijas mainās, gan psiholoģiskā pētniecība." Pētot šos jautājumus, sanāks arī pašai nokļūt izolācijā un sevi pakļaut visam tam, kas ir tas pētījuma objekts. "Dažos pētījumos es būšu arī pati pētījuma objekts," piekrīt Veronika Puiša. Pētniece atzīst, ka sajūtas, domājot par gaidāmo došanos uz Antarktīdu, ir dažādas. No vienas puses ir liels gandarījums, jo tā ir unikāla iespēja un reti kuram to izdodas paveikt.  "Man liekas, ka tas ir tuvākais, ko es varēju atrast tam, lai būtu astronaute, jo darbs ir visai līdzīgs," atzīst Veronika Puiša. "Protams, no otras puses arī, ir bail, jo ilgu laiku būs jādzīvo tālu no visiem cilvēkiem, ko es pazīstu, no manas normālās dzīves, no manas karjeras veselu gadu es būšu prom un man nebūs nekādas iespējas atgriezties, lai kas arī nenotiktu. Protams, ir bail, un es ļoti daudz domāju par to, kā saglabāt gan personīgās attiecības, gan profesionālās attiecības." Zinātnes ziņas par pētījumu, kas ļauj uz novecošanos palūkoties pozitīvi Par novecošanos ierasts domāt kā par ne to patīkamāko procesu - galu galā kļūst fiziski grūti veikt kādas darbības, atmiņa vairs nav tik spēcīga, pielavās demence, tad vēl vientulības risks… Jā, un sava daļa patiesības tajā visā ir, tomēr pētījumi un īpaši ASV Jeilas universitātes zinātnieku veikums vairāk nekā desmit gadu garumā ļauj uz novecošanos palūkoties citādi. Jaunajā, žurnālā “Geriatrija” publicētajā pētījumā, gandrīz pusei pieaugušo, kas vecāki par 65 gadiem, uzlabojusies fiziskā vai mentālā veselība, un dažkārt pat abi rādītāji. Zinātnieki secinājuši, ka cilvēkiem ar pozitīvāku attieksmi pret novecošanos bijusi ievērojami lielāka iespējamība uzrādīt šos veselības uzlabojumus. Viedokli par pētījumu jautāju veselības psiholoģei, vadošajai pētniecei Rīgas Stradiņa universitātē Kristīnei Šneiderei-Pītersai. Vai varam teikt, ka iegūtie dati ir pārsteidzoši?

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone. "Vālodze ir Latvijā ļoti izplatīta ligzdotāja. Tā noteikti ir tajā putnu minimumā, ko katram vajadzētu zināt," uzskata Zane Dāvidsone. "Vālodze ir tālais gājputns un atlido vēlu pavasarī, apmēram 8. maijā. Dziedāt turpina vēl pat jūlijā, kad citi putniņi jau ir aizņemti ar rūpēm par mazuļiem un vairs tik koši nedzied." Vālodzes izskats ir ļoti spilgts. Putns ir spilgti dzeltens, bet to gan grūti pamanīt, gan arī grūti nofotografēt, jo vālodze slēpjas lapotnē. Lielāka iespēja pamanīt šo putnu ir tieši pavasarī, kamēr lapas vēl nav izplaukušas.  Pārtiek vālodze no nelieliem kukaiņiem, kāpuriem, arī nelieliem mugurkaulniekiem. Un iecienījusi vālodze ir tauriņus. Vasaras otrajā pusē ēd arī augļus, ogas un sēklas. "Kā jau tas minēts tautasdziesmās un dažādās citās dziesmās, vālodzes ligzda ir kā šūpuļtīkls. Vīta no zāles stiebriem, sausām lapām, arī dažādiem auduma gabaliņiem, papīra stērbelītēm, vadiem, vilnas, sūnām, ķērpjiem, mizas un citiem līdzīgiem materiāliem. Tas šūpulītis noteikti ir tas raksturīgais ligzdas veids, ligzdiņa tiešām ir kā šūpuļtīkls, pievienota pie diviem kokiem," norāda Zane Dāvidsone. "Vālodzes dziesma ir ļoti skanīga, sastāv no strofām, kas atgādina flautas skaņas, un balsi var dzirdēt maijā. Vēl vālodzei ir arī nesmukā balss, tāds aizsmacis brēciens. Un latviešu tautas ticējumi liecina, ja vālodze svilpo tātad dzied skaisti, tad gaidāms jauks laiks, bet kad tā ķērc un ņaud, tad gaidāms negaiss," turpina Zane Dāvidsone. "Jārēķinās, ka abas šīs balsis mēdz atdarināt arī daudzi citi putni, piemēram, mājas strazdi un sīļi."

No vienas puses – dabisks process, savdabīga deja starp Karību un Dienvidamerikas tektoniskām plātnēm, no otras puses – traģiskas postošas sekas pilsētām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo  ar šādu kustīgu pasauli zem kājām. Nesen notikusī zemestrīce Venecuālā bija viena no traģiskākajām, ko šī latīņamerikas valsts piedzīvojusi ilgā laikā, taču nebūt ne vienīgā. Ģeologi norāda, ka lielākā daļa venecuēliešu dzīvo burtiski zemestrīču epicentrā. Ko zinām par Dienvidamerikas ģeoloģiju un kāpēc šajā zemestrīcē ir tik liels bojā gājušo skaits? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis. -- Latīņamerikas valsti Venecuēlu trešdien, 24. jūnijā, satricinājušas divas spēcīgas zemestrīces ar 7,2 un 7,5 magnitūdu stiprumu. Postījumi nodarīti arī galvaspilsētā Karakasā.  Pirmās zemestrīces epicentrs atradās 21 kilometru uz rietumiem no piekrastes pilsētas Moronas. 39 sekundes vēlāk aptuveni 45 kilometru attālumā notika otra zemestrīce. Piedzīvoti vēl 20 pēcgrūdieni. NASA publicētie dati liecina, ka spēcīgajās zemestrīcēs Venecuelā ir sabojājušas vai sagrāvušas vairāk nekā 58 000 ēku.    Ko par zemestrīcēm domāja cilvēki vairākus tūkstošus gadu senā vēsturē? Dievu dusmas, nepaklausīgu dievību dumpošanās pazemē, milzu dzīvnieki, kas kustas uz saviem pleciem nesot pasauli – tā senāk cilvēki ir skaidrojuši zemestrīču rašanos. Pa starpu šiem ticējumiem arī zinātniski skaidrojumi,  piemēram, 1774. gadā  izdotajā „Augstas gudrības grāmatā” Vecais  Stenders par zemestrīci raksta šādi: „Dziļā zemē ir daudz alas, dažas no iekšķīgiem sērainiem tvaikiem iekarst un gruzd, kamēr uguns iešaujās, kur nu caurumu atrod, un kad vietām caurumu neatrod, kur tie iekšķīgi karsti tvaiki, kas plešās, iziet varētu, tad visa virsēja zeme top celta  un kratīta un rīb un trīc.  Ak tu Dieva sodība! Kas par briesmām, kad zeme apakš kājām zūd un lejas par kalniem ceļās.” Lai arī Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr vēl pirms Stendera zinātnisku pamatojumu šai dabas parādībai ir devis Stendera tautietis, vācbaltu mācītājs Georgs Mancelis un runa ir par zemestrīci  Bauskas apkaimē 1616. gadā. Par to stāsta ģeoloģijas zinātņu doktors Valdis Segliņš. -- Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.   Japāņu kultūrā bija izplatīts mīts par milzu samu Namazu, kurš mīt zem Japānas salām un dievs  Kašima ir izmantojis burvju akmeni, lai šo samu  piespiestu pie zemes. Tikko Kašima novērsis uzmanību, tā sams dauzījis asti un kustējies un sākās zemestrīce.  Pievēršamies arī citiem pasaules reģioniem un mītiem. Valdis Segliņš stāsta par  Centrālamerikas  indiāņu ciltīm un viņu skatījumu un šo dabas parādību.

Nākotnē zobārsta kabinetā veikts rentgena izmeklējums varētu palīdzēt ne tikai ārstēt zobus, bet arī savlaicīgi brīdināt par nopietniem kaulu veselības riskiem visā organismā – tostarp osteoporozi. Osteoporoze ir izplatīta slimība visā pasaulē un nereti to atklāj pēc kaulu lūzuma, jo sākuma stadijās slimībai nav nekādu simptomu. Kā zobārsta kabinets var palīdzēt kaulu veselības uzlabošanā, par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Vispārējās zobārstniecības katedras vadošo pētnieci, projekta "OsteoXplore" vadītāju Andu Slaidiņu. Ārste skaidro, ka, piemēram, pacients atnāk pie zobārsta, viņam veic rentgenu kāda iemesla dēļ, piemēram, viņš grib ievietot zobu implantus, viņam veic 3D rentgenu, kas ir standarts mūsdienu implantoloģijā, papildus tam, izmantojot veikto rentgenu, var noteikt arī osteoporozes risku. Šī vairāk varētu būt skrīninga metode, pēc kuras jāveic padziļināti izmeklējumi. Lielākoties osteoporozes risks ir sievietēm vecumā pēc menopauzes. Ar hormonu aizvietojošu terapiju var pasargāt. Tāpat nozīmīgi osteoporozes riska faktori ir D vitamīna un kalcija trūkums organismā. Pareizi būtu jebkurai sievietei pēc 65 gadu vecuma veikt osteoporozes risku pārbaudi, lai novērtētu kaulu blīvumu. Realitāte pacienti par to uzzina, kad jau ir bijis pirmais kaulu lūzums.  Osteoporozi labi palīdz novērst un kontrolēt medikamenti.