Zināmais nezināmajā

Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par mūsu veselību un konkrēti par raibo sīko organismu saimi, kas apdzīvo mūsu gremošanas sistēmu un klusi nemanāmi ikdienu dara svētīgu darbu. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieki strādā pie kāda līdzekļa, kas nākotnē varētu palīdzēt prebiotikām un probitiokām - šim labājām baktērijām efektīvāk strādāt cilvēka organismā. Kādas vielas palīdzētu uzlabot kā zarnu veselību, tā mūsu kognitīvās spējas? Skaidro molekulārā bioloģe, pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilze Elbere un Sertificēta uztura speciāliste Loreta Baumane. Vēl raidījumā zinātnes ziņas un saruna ar Hannu Kārinu Jokinu no Somijas par zinātnieku iesaisti miera kustībās aukstā kara laikā un akadēmiķu lomu antikodolieroču aktīvismā. Hanna Kārina Jokena (Hannah Kaarina Yoken) ir pētniece Vēstures un etnoloģijas katedrā, Jiveskiles universitātē Somijā un vienlaikus Somijas Jauno pētnieku akadēmijas valdes locekle. Pagājušajā nedēļā viņa viesojās Rīgā un piedalījās Ziemeļvalstu-Baltijas Jauno akadēmiju tikšanās reizē, ko pirmo reizi Latvijā rīkoja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Kopumā 40 dalībnieki sanāksmē plaši apsprieda akadēmisko ētiku, akadēmisko brīvību un arī zinātnes lomu drošības stiprināšanai. Hanna savā pētniecībā vairākus gadus pievērsusies akadēmiķiem un pacifismam pagājušā gadsimta 80. gados, skatot tieši Somijas piemēru. Par saviem atklājumiem stāsta Hanna Kārina Jokena: Mans pētījums, ko prezentēju šeit, ir daļa no plašāka projekta ar nosaukumu “Atvadas no ieročiem: protests pret kodolieročiem, emocijas un dzimums Somijā 1980. gados”, un šis projekts tapa Covid-19 pandēmijas laikā. Es atrados Apvienotajā Karalistē, kur tobrīd dzīvoju, visa valsts tika slēgta, un es izjutu lielas bailes. Un tā rezultātā es sāku zvanīt saviem gados vecākiem radiniekiem, jautājot, kad viņi piedzīvojuši milzīgus globālu nemieru brīžus, kas viņus emocionāli satricinājuši līdz pašiem pamatiem. Daži no viņiem pieminēja Kubas raķešu krīzi 1960. gados, bet daudzi minēja 1980. gadu eiroraķešu krīzi un ideju par kodoldraudiem. Tā nu es nonācu līdz savam projektam, kurā plaši aplūkoti pret kodolieročiem vērstie protesti 1980. gados Somijā.  Interesanti bija tas, ka ar šī projekta ideju nācu klajā aptuveni 2020. gadā, bet tad viss mainījās. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā, protams, mainīja kursu. Pēkšņi pretkodolu kustības Somijā šķita ļoti būtiskas. Visa Somijas ārpolitikas perspektīva mainījās. Somija iestājās NATO, kas arī ietekmējis šo projektu.

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. "Svīre ir tālās distances gājputns, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora. Latvijā svīre atgriežas maija sākumā vai vidū, bet Latviju pamet aptuveni trīs mēnešus vēlāk – augustā. Tātad kārtīgs vasaras putns," iepazīstina Ance Priedniece. "Svīres ir putni, kas lielāko daļu dzīves pavada gaisā, bet uz kādas virsmas nolaist tikai, lai ligzdotu. Tās var gan gulēt gaisā, gan baroties. Un tas galvenokārt barojas ar dažādiem kukaiņiem vai zirnekļiem, ko tās noķer gaisā. Pat lai padzertos, svīres mēdz lidot. Tas var pielidot ļoti tuvu ūdens virsmai, lai padzertos," iepazīstina Ance Priedniece. Kā svīri atšķirt no bezdelīgām un čurkstēm, kas varētu šķist līdzīgas pēc izskata? Svīre gandrīz pilnībā melni brūna ar nelielu gaišu laukumu pie rīkles pazodē. Gan bezdelīgām, gan čurkstēm mugurpuse zilganmelna, diezgan zaigojoša, vēders balts un bezdelīgai ir arī arī rūsgana rīkle.  Būtiskākā atšķirība no bezdelīgām un čurkstēm ir spārni un aste. Svīres spārni lidojumā ir izvietoti sirpjveida formā. Tie ir šauri un ļoti gari. Svīres tos nekad lidojuma laikā nepiekļauj ķermenim.  Svīres nekad neredzēsim, tupot uz vadiem vai televīzijas antenām, visticamāk, arī ne uz mājas jumta. Svīru kājas ir īsas, ar ļoti asiem nagiem un pirkstiem, kas visi ir vērsti vienā virzienā, lai var viegli pieķerties dažādām virsmām, kā sienām. Taču svīres nevar paiet, un, ja tās kaut kādu apstākļu dēļ nokļūst uz zemes, tās ir diezgan bezpalīdzīgas, un tās nevar pacelties gaisā. Šādā gadījumā būtu vienkārši jāpaņem svīre un jāpamet gaisā, un, visticamāk, tā aizlidos. 

Cilvēks ir iemācījies sintezēt teju visu, bet aizvien mums nav aizvietotāja cilvēka asinīm. Asinis nav vienkārši šķidrums, kas rit mūsu ķermenī - tas ir teju vesels orgāns, kura sarežģītā uzbūve un bioķīmija ir kas tāds, ko cilvēks atdarināt laboratorijas apstākļos aizvien nespēj. Bet varbūt kādu dienu spēs? Organiskās sintēzes institūtā (OSI) top pētījumi par to, kā varētu aizvietot šo dārgo šķidrumu un pētnieki ir soli tuvāk atbildei. Vai varam cerēt, ka nākotnē nebūs nepieciešami donori un asinis varēs saražot laboratorijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošais pētnieks, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupas vadītājs Antons Sizovs, OSI Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece, Baltijas biomateriālu ekseleces centra Pretklīnisko biomateriālu izpētes grupaszinātniece Baiba Švalbe. Sazināmies ar Valsts Asinsdonoru centra vadītāju Egitu Poli. Lai arī notiek pētījumi, pilnvērtīgi aizvietot nesanāks. Asinīs ir četri komponenti - plazma, eritrocīti, imūnšūnas un trombocīti. "Kad runājam par mākslīgajām asinīm, vairāk domājam par eritrocītiem, par asins spēju pārnest skābekli," skaidro Antos Sizovs. "Ja ir lieli asins zudumi, galvenais ir nodrošināt, lai skābeklis nokļūtu līdz audiem, kas ir dziļi ķermenī." Gadījumos, kur ir lieli asins zudumi, varētu izmantot mākslīgās asinis. Notiek vairāki pētījumi, lai izstrādātu mākslīgās asinis, arī OSI pētījums ir ar to saistīts.   Jauni materiāli kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā Jau no pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēki ir meklējuši materiālus, kā aizstāt fiziskos defektus. Pētnieki ir atraduši gan ziloņkaula acs protēzi, gan no ziloņkaula izgatavotu kājas lielā īkšķa protēzi. Tiek uzskatīts, ka šie atradumi nāk no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus. Šodien, skatot medicīnas zinātni ortožu un protēžu jomā, ir notikusi pamatīga evolūcija, sākot no koka kājām, kas reiz bija teju neaizstājams pirātu kapteiņa atribūts, ir nostaigāts garš ceļš līdz kaulaudu implantiem un kustīgām protēzēm. Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes  Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru, Baltijas Biomateriālu ekselences centra projekta vadītāju un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Jāni Loču skatām, kas šodien ir pieejams un kādus jaunus materiālus šobrīd pēta un izstrādā kaulu un locītavu defektu aizstājēju jomā. Uzzināsim arī, kāpēc titāna implanti ir labāki par nerūsējošo tēraudu un kā tiek uzlaboti esošie implantu materiāli. -- Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece.

Anatomija ir medicīnas pamats, anatomijas kolekcijas un krājums – vērtīgi avoti, kas ļauj ielūkoties cilvēka trauslajā dzīvē no pavisam bioloģiska skatu punkta. Kā tapis anatomikums Latvijā un kādas ir vērtīgākās kolekcijas pērles? Tas nav gluži ierasts muzejs, bet tajā ir eksponāti – ļoti tieši, patiesi, kādam var šķist nepatīkami un tomēr – tie visi ataino reālo cilvēka bioloģiju un tapuši ar cieņu un nerimstošu zinātkāri par cilvēka dabu. Anatomikumu vēsturei pasaulē, Latvijā, šo neparasto eksponātu un kolekciju tapšanā pievēršamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta direktors, profesors Juris Salaks un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete.

Raidījumā arvien biežāk pievēršamies vasarīgiem tematiem un šoreiz stāsts par attiecībām starp laikapstākļiem un brīvdabas pasākumu rīkotājiem. Sākotnēji šķiet, ka brīvdabas pasākumu rīkotāju un laikapstākļu attiecības varētu būt ļoti dramatiskas no mīlas līdz naidam dažās minūtēs. Pēc sarunas ar vienu no pieredzējušākajiem koncertu un festivālu rīkotājiem Latvijā Ģirtu Majoru jāsecina, ka nav tik traki, jo šajā jomā tiešām gatavojas visiem iespējamiem scenārijiem un nelolo veltas ilūzijas, ka gan jau būs labi. Pat rīkojot dārza ballītes vai jebkādus āra pasākumus, būtu daudz vieglāk ikviena pieņemt negaidītu lietu, ja tam būtu gatavi. Protams, tas prasa gan lielāku darbu, gan bieži arī vairāk līdzekļu. Un nauda lielu festivālu un koncertu rīkošanā ir tik liela, ka paļauties, ka gan jau būs labi, nevar. Izrādās, ka arī Latvijā lielie brīvdabas pasākumi tiek apdrošināti pret laikapstākļu stihijām un arī pati apdrošināšana ir dārga. Laikapstākļu neprognozējamība padara brīvdaba pasākumus dārgus. Veiksmīgai apstākļu sakritībai tur vietas nav, jo atbildība tomēr ir arī par tūkstošiem cilvēku, kas pasākumos atpūšas. Bet visumā Ģirts Majors ir ļoti optimistisks par Latvijas vasarām.

20. gadsimta sieviešu vēsturē ir kāda ļoti neparasta lappuse – veltīta sievietēm, kas devās tālās misijās uz Indonēziju, Ķīnu un Āfriku kā baznīcas misionāres. Tālais ceļš, nezināmais, tropiskās slimības, dieva vārda sludināšana un vietējo ļaužu skološana – tie ir dzīvesstāsti, kādus grūti atrast gadsimta sākumā. Kas lika sievietēm no Latvijas doties izglītot citu tautu cilvekus uz tālām zemēm, kur nereti grūtos sadzīves apstakļos bija spiestas dzīvot piecus vai pat 10 gadus prom no mājām? Latviešu misionāru ceļus pasaulē 20. gadsimta sākumā pētījusi teoloģe, humanitāro un mākslas zinātņu doktore Kristīna Ēce, Lutera akadēmijas docente un pētniece, Latvijas Bībeles centra akadēmiskā docente, un Diāna Hristenko, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktora grāda pretendente, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedre.   Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Straumējot laiku" iepazīstam reliģijas un baznīcas vēsturi Latvijā. Kopienu var stiprināt paaudzēs pārmantotas amata prasmes, to var vienot dzīve pilskalnā vai aiz drošiem pilsētas mūriem, un to var saturēt kopā ticība un draudze. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijā “Straumējot laiku” esam līdz šim jau mērojuši kādu ceļa gabalu gan telpā, gan laikā, un šodien atkal ļausimies straumes pagriezienam, piestājot ekspozīcijas ceturtajā sadaļā “Kopība draudzē”. Arhitekts Didzis Jaunzems šo sadaļu veidojis tā, lai apmeklētājs it kā varētu ieiet dažādu Latvijā kultūrvēsturiski nozīmīgu reliģiju vai konfesiju dievnamos, pakavēties tajos, iepazīt liturģiskos priekšmetus, kā arī audio veidā paklausīties mācītāja vai cita reliģiskā līdera dziedājumu. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte vispirms skaidro mūsu šīs dienas pieturvietas nozīmi. Blakus dažādām kristietības konfesijām Latvijas karte atklāj vēl kādu būtisku kopienu. Tie ir ebreji ar savu reliģiju jūdaismu un lūgšanu namiem sinagogām. Ebreju konsolidācija Latvijas teritorijā notiek 18. gadsimtā, un 19. gadsimta otrajā pusē tādās pilsētās kā Rīga, Daugavpils, Jelgava ir katrā jau vairākas sinagogas. Otrā pasaules kara ietekmē ir piedzīvoti zaudējumi, tostarp zudusi krāšņā Rīgas Horālā sinagoga. Mūsdienās daudzām kādreizējo sinagogu ēkām ir citas funkcijas, piemēram, Zaļā sinagoga Rēzeknē darbojas kā kultūrvēstures un tūrisma centrs, taču aizvien funkcionē sinagoga Daugavpilī un Rīgā, Peitavas ielā, kas uzskatāma par jūgendstila pērli. Ar jūdaisma principiem iepazīstina muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Olga Miheloviča.

Šogad slimnīcā nonācis jau pirmais pacients ar saindēšanos no savvaļā atrodamām sēnēm. Šoreiz pie vainas bijusi nepareiza bisīšu pagatavošana. Taču ne tikai bisītes ir sēnes, kas prasa īpašu rūpību gatavojot, šādu sēņu un arī augu ir lērums. Ko drīkst cept, vārīt un kaltēt droši, ko drīkst tikai ar īpašu piesardzību un no kā labāk atturēties. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, farmācijas doktore Renāte Teterovska.   Zinātnes ziņās par pētījumu, kurā atklāts, ka mūsu mikrobiomu ietekmē cilvēki, ar kuriem ikdienā visvairāk pavadām laiku. Vai šī ietekme ir pozitīva un mūsu mikrobioms kļūst bagātīgāks? Pārsteidzoši vai ne, bet saskaņā ar jaunu Austrumanglijas Universitātes pētījumu dzīvošana kopā ar citiem cilvēkiem var ietekmēt mūsu zarnu baktērijas jeb mikrobiomu. Šādu secinājumu zinātnieki izdarījuši, pētot gan nevis pašu cilvēku, bet Seišelu salu dziedātājputnus. Zinātnieki savākuši putnu ekskrementu paraugus un izmantojuši tos, lai pētītu zarnu mikrobiomu. Atklājies, ka putniem ar spēcīgākām sociālām saitēm bija arī vairāk kopīgu zarnu mikrobu, īpaši tādu, kuru izplatībai nepieciešams tiešs kontakts. Tas liecina, ka sociālā mijiedarbība veicina mikroorganismu apmaiņu, un tas pats process varētu notikt arī cilvēku mājsaimniecībās. Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Fridmans norāda, ka publikācija apstiprina jau zināmu faktu, un tas, ka mēs ar savu mikrobiomu apmaināmies, pirms aptuveni septiņiem gadiem skaidrots arī Izraēlas Veicmana Zinātnes institūta, konkrēti profesora Erana Segala pētījumā.

Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. Dziedātājstrazdam patīk mūzika jeb dziesmas. To norāda tā nosaukums gan latviski, gan arī latīniski - Turdus philomelos - mūziku mīlošais, dziesmu mīlošais strazds. "Dziedātājstrazds arī atdarina citu putnu dziesmas, taču mazāk nekā mājas strazds. Un viņam ir cita raksturīga iezīme, viņš katru strofu, katru fragmentiņu no dziesmas atkārto vairākas reizes," stāsta Oskars Keišs. "Tā ir tieši dziedātājstrazds raksturīgākā pazīme." "Par dziedātājstrazdu mežā liecina ne tikai viņa dziesma, bet arī saucieni kā par jebkuru putnu. Un viņam ir ļoti raksturīgs uztraukuma sauciens, ko viņš parasti izdod, aizlidojot no ligzdas, " turpina Oskars Keišs. Ligzda parasti dziedātājstrazdam ir pamežā nelielā eglītē, parasti zemu virs zemes līdz diviem metriem. Un dziedātājstrazdi ligzdas īpatnība ir tāda, ka to pazīt pat tad, ja tā ir tukša, jo viņa ir "iztapsēta" ar prauliem. Tā arī nedara nevienu citu putnu suga Latvijā. "Tukša dziedātājstrazda ligzda iekšpusē izskatās tāda dzeltenīga, kā koksne, kā parketa grīda. Ja ligzdā ir olas, tās ir zilā krāsā ar maziem, ļoti sīkiem melniem punktiņiem," atklāj Oskars Keišs.

Hokeja spēle, vēlēšanu debates, vakcinācija vai ekonomika – par šādiem jautājumiem viedoklis teju visiem, nereti visskaļāko pauž tie, kuri var lepoties ar visniecīgākajām zināšanām konkrētajā jomā. Psiholoģijā tam pat ir īpašs apzīmējums – Daninga - Krīgera efekts. Vai pašpārliecība mūs padara par ekspertiem un vai tiesa, ka, jo zinošāki kļūstam, jo grūtāk mums formulēt savu viedokli un vēlme paust savu nostāju mazinās? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes profesors Ivars Austers un filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors Artis Svece. Kā valsts vara var ietekmēt sabiedrības paradumu maiņu veselības jautājumos Zināms, ka noteiktā vecuma grupā mums ir iespējams veikt valsts apmaksātu krūts, dzemdes kakla un zarnu vēža skrīningu. Jau vairākus gadus ik palaikam tiek rīkotas dažādas veselības veicināšanas kampaņas, kur piedāvā bez maksas pārbaudīt šo vai citu mūsu orgānu darbību. Ir cilvēki, kas ar prieku to izmanto, ir ļaudis, kas sūdzas par it kā neestētiskiem uz uzbāzīgiem reklāmas plakātiem ielās. Teju ikviens mūsdienās zina, ka ir jāēd veselīgāk, vairāk jākustas, smēķēt ir kaitīgi. Tāpat zinām, rindas uz izmeklējumiem ir jūdzēm garas un slimnīcas ir pārpildītas. Bet kurš veids ir labākais, lai vienlaikus pabukņītu, neizkaitinātu un pamudinātu cilvēku rūpēties par savu veselību, tā teikt, pamatlīmenī, to pēta samērā jauna zinātnes joma - veselības komunikācija. Rīgas Stradiņa universitātes docētāja veselības komunikācijā Vita Savicka stāsta, kāpēc cilvēki uzskata, ka pietiek ar labām domām, lai atvairītu slimību, kā īsziņa telefonā varētu pamudināt doties uz veselības pārbaudi un vai picas dāvināšana veicināja potēšanos pret Covid? Sākumā Vita Savicka stāsta par to, kādi uzrunāšanas veidi pastāv, lai mudinātu cilvēkus  pārbaudīt veselību. Veidi, kā mudināt mūs pašus rūpēties par savu veselību, ir vairāki. Ir tikai jautājums, kurš no tiem der dažādiem ļaudīm dažādās vidēs. Mēģinājumi uzrunāt pilnveidojas un attīstās un šobrīd RSU notiek darbs pie jauna veselības komunikācijas veida "Ar īsziņu pret zarnu vēzi". -- Maijā ir īstais laiks ieklausīties dziedātājstrazda dziesmā. Par dziedātājstrazdu stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Skaidrojam kādu visai neparastu Baltijas jūras piekrastes vēstures lappusi – spirta kontrabandu pa jūru 20. gs sākumā. Baltijas jūra nav tikai gleznaina ainava, smilšanais pludmales un zvejnieki – tā ir arī ceļš, pa kuru savulaik apiets ne viens vien aizliegums, tostarp, alkohola kontrabanda. Daži no šiem stāstiem nu jau kļuvuši par anekdoti – kā daža laba zvejnieka māja pārvērtusies par teju pili, neskatoties uz pieticīgo algu. Kā valsts regulēja alkohola apriti 20. gs. pirmajā pusē un kāda bija piekrastes loma pagrīdes tirdzniecībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Bauskas muzeja direktors Aigars Urtāns, kurš pirms vairākiem gadiem sarakstījis grāmatu "Spirta jūra", pievēršoties šai neparastajai vēstures lappusei, un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva pētnieks Guntis Vāveris.

Peldsezona Latvijā sāksies 15. maijā. Tāpat tūlīt sāksies arī aktīva laivošanas sezona, arvien populārākā ir arī supošana un dažāda veida burāšana. Un visas šīs nodarbes, kā arī glābēju darbs ir lielā mērā atkarīgs no laikapstākļiem. Sākoties sezonai, medijos daudz runā par drošību uz ūdens, raidījumā Zināmais nezināmajā šoreiz saruna ar Rīgas pašvaldības Drošības uz ūdens pārvaldes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nodaļas priekšnieku Jāni Skrimu. Viņš daudzus gadus pats ir bijis glābējs pludmalē. Sarunā Jānis Skrims min vairākus pieredzes gadījumus, kādos apstākļos un kā cilvēki nonāk nelaimē, un kā no tādām situācijām izvairīties. Pagaidām gan ūdens vēl ir vēss un peldas tikai tie, kas ir rūdīti, bet nedēļas nogalē, kad gaisa temperatūra kāps pāri 20 grādu atzīmei, gan jau būs arī pa kādam pārgalvīgajam, kas izdomās mesties peldē. Atgādinājums – ūdens ir auksts. Šorīt, 12. maijā, lielākajās upēs un ezeros Latvijā ūdens temperatūra ir tikai 10 – 14 grādi, bet jūras krastā 8 – 12 grādi. Nerūdītam cilvēkam tas pēc sajūtām ir principā kā ledains ūdens. Jānis Skrims sarunā min, lai arī literatūrā min +16 grādus kā ūdens temperatūru, kad varētu domāt par peldēšanos, sākoties vasaras sezonai. Nav vienas drošas ūdens temperatūras, katram jāizvērtē sava pieredze, veselības stāvoklis un adaptācijas spējas. Tāpat viņš min vairākus faktorus, kurus ieteicams ņemt vērā un izvērtēt, pirms d doties peldēt. Jānis Skrims arī atzīst, ka lai gan negadījumi un traģēdijas ūdenstilpēs Latvijā ir liela problēma, atbildīgās iestādes, ne pašvaldības, ne valsts likumdevējs tā arī nav noteikušas, kad glābēji drošības dēļ varētu liegt cilvēkiem doties ūdenī.

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu. "Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums." Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā. "Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne. Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi. Zinātnes ziņās par mākslīgā intelekta datu centru ietekmi uz vidi Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam. 

Raidījumā pievēršamies astronomijai un kādam ļoti interesantam pētniecības tematam - kosmiskiem objektiem, kas šķietami nepieder nedz kādai zvaigžņu sistēmai, nedz citam objektam. Iedomājamies planētu, kurā nav gadalaiku, nekad neuzaust rīts un debesīs ir vien piķa melna tumsa ar maziem attāliem zvaigžņu punktiņiem. Šādas planētas klīst Visuma dzīlēs un tās ir ne tikai planētas, bet arī dažādi citi objekti. Kā var ieraudzīt to, kas nav savas zvaigznes apspīdēts, un ko zinām par šiem objektiem? Par to saruna ar Latvijas universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku un un astronomijas entuziastu Raiti Misu.   Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks? Vispirms stāsts par neparasto un visai ambiciozo zinātnieku darbu ar mērķi veikt mērniecības darbus no Norvēģijas līdz pat Melnajai jūrai. Kā tapa Strūves ģeodēziskais loks un kāpēc tolaik tas bija tik sarežģīts uzdevums? Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas departamenta direktora Ivara Liepiņa kabinetā esam pārlīkuši par senu karti, kur atzīmēti Latvijā uzmērītie punkti 19. gs. 20. gados. Runa ir par Strūves ģeodēzisko loku - triangulācijas mērījumu ķēdi, kas stiepjas teju 3000 kilometru garumā no Ziemeļu ledus okeāna līdz Melnajai jūrai, šķērsojot 10 valstu robežas. Tā ir unikāla sava laika precīzākā un garākā ģeodēzisko uzmērījumu sistēma, kura vēl šodien kalpo par pamatu visām globālās pozicionēšanas sistēmām. Bet sākums ir 1816. gads, kad pēc Napoleona kara ir saprotams, ka zemes mērījumi nav pārlieku precīzi un tāpēc neatkarīgi viens no otra divi zinātnieki - Vācijā dzimušais Fridrihs  Georgs Vilhelms Strūve un pie Narvas  dzimušais Karls Frīdrihs Tenners - tajā laikā veic mērījumus Krievijas impērijas rietumu guberņās. Tikai Latvijā abi izcilie ģeodēzisti šos mērījumus veic kopīgi. Ivars Liepiņš turpina stāstu par Strūves un Tennera darbu pirms aptuveni 200 gadiem. -- Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

Stāstu par glīto mazputniņu sarkanrīklīti sarūpējis bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. Sarkanrīklīte ir mazs, Latvijā bieži sastopams meža putns. Šo putniņu ir viegli dzirdēt agrā pavasarī dziedam solo, kad citi putni vēl nedzied un ir vieglāk ieklausīties un sadzirdēt, jo sarkanrīklītes dziesma ir diezgan sarežģīta.  Savukārt sarkanrīklītes sauciens ir tādi tikšķi, kas atgādina zaru laušanu, sīku zariņu laušanu krūmos. Pētnieks atklāj, ka pirmo iemācījies tieši šo saucienu. "Pati sarkanrīklītes dziesma ir ļoti augstas strofas, kā burbuļojoša svilpšana," bilst Oskars Keišs. Viņš arī min, ka sarkanrīklītes dziesmu ir ļoti grūti aprakstīt.  "Pati sarkanrīklīte patiesībā burkānrīklīte, jo tā krāsa, kādā viņai rīkle, nav sarkana, bet oranža. Bet daudzās valodās viņu sauc par sarkanrīklīti," turpina Oskars Keišs. "Sarkanrīklīte dzīvo mežā. Ligzdu taisa tuvu zemei, parasti kādā iedobumā, bet ļoti reti arī īstā dobumā un pat būrītī. Es esmu atradis sarkanrīklītes ligzdas, kas ir būrīšos, kur dzenis ir paplašinājis skreju. Tas nozīmē, ka viņš jau sāk atgādināt nevis dobumu, bet pusdobumu," atkāj Oskars Keišs. "Sarkanrīklītē var būt divi perējumi, katrā apmēram piecas olas. Un tūlīt pēc izvešanas no ligzdas jaunās sarkanrīklītes ir raibas. Viņas nav ne sarkanu, oranžu rīklīti. Tikai rudenī sarkanrīklītes paliek nu tā kā pieaugušie putni ar oranžu rīkli."

Cilvēces vēsturē uguns bija pagrieziena punkts un tās pieradināšana, prasme savaldīt un izmantot savā labā uguni - viens no spēcīgākajiem ieročiem cilvēka izdzīvošanas arsenālā. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam uguns fiziku un ķīmiju, kā uzvedas uguns saskarē ar dažādiem materiāliem. Kas deg, kas gruzd, kas dūmo, kas sprāgst un kas nedeg vispār? Kā to pēta un kā dzēš?  Skaidro Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes Resursu pārvaldīšanās nodaļas vecākais inspektors Andris Molotanovs un Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes vadošais pētnieks Edgars Bukšāns.

Kādā raidījumā esam runājuši par to, ka Latvijā reti svētki un oficiālās svētku brīvdienas ir siltā laikā. Šogad gan Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1. maijā, gan Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā un visās garajās brīvdienās laiks bija vasarīgi silts un dažviet pat bijuši jauni siltuma rekordi. Tie nav bijuši lieli un nozīmīgi, bet kopumā fiksēti 12 vietējas nozīmes rekordi. Un lai arī brīvdienās dažviet ir lijis, tomēr sausais pavasaris ir jūtams un jau bijuši pirmie lielie mežu ugunsgrēki. Šoreiz arī saruna par mežu ugunsgrēkiem, kūlas ungunsgrēkiem un citām dabas stihijām, kurās glābt un palīdzēt dodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Saruna ar pieredzējušo dienesta operatīvo dežurantu Agni Pūpolu. Interesanti stāsti arī par glābšanas darbiem plūdos, novērojumi par negaisu un vētru postījumiem, sadarbību ar meteorologiem un pat satelītdatu izmantošanu. Diemžēl kūlas ugusngrēkos arī šajā sezonā izdegušanas gana plašas platības. "Pēdējie gadi Latvijā ir pagājuši salīdzinoši mierīgi gan ar ugunsgrēku skaitu, gan ar izdegušajām platībām. Negribētu tā domāt, bet kaut kas tāds nepatīkams laikam briest, jo ik pēc pāris gadiem ir lielie ugunsgrēki. Un jau šajā pavasarī dati av diez ko iepriecinoši," vērtē Agnis Pūpols. Vai arī cilvēki uzvedas prātīgāk mežā? Agnis Pūpols: Iespējams, kādā brīdī gribētos paslavēt iedzīvotājus, kas tiešām arī pēc sevis aizvāc atkritumus, tāpat meža ugunsnedrošajā sezonā nekurina ugunskurus neatļautās vietās. Bet vēl joprojām mums ir  kūdras purvu ugunsgrēki, kur pēc tam video novērošanas kamerās var redzēt, ka pirms paša ugunsgrēka ir izbraukusi cauri kolonna ar kvadracikliem vai ar motocikliem. Kūdra uzkrīt uz motocikla, viņš apstājas, uzkarst un viņš sāk braukt, kūdra nokrīt. No vienas puses varētu teikt, ka situācija ir uzlabojusies, bet ir gadījumi, kad tā uzvedība liekas diezgan nesaprotama, dīvaina. Situācija dabas stihiju jomā Latvijā kopumā kļūs draudīgāka nākotnē, vvai gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan iedzīvotāji būs sagatavotāki dažādām stihijām? Agnis Pūpols: Saistībā ar pašreiz pasaulē notiekošo, arī ar ģeopolitisko situāciju, kas ir Ukrainā, cilvēki un iedzīvotāji ir pievērsuši ļoti lielu uzmanību savai drošībai. Ja prms pieciem gadiem runātu par 72 stundu somu, reti kurš saprata, kas tas ir un kam tur ir jābūt. Ja mēs tagad apskatītos, ļoti daudzās mājsaimniecībās tā ir sagatavota. Iedzīvotāji ir kļuvuši daudz sagatavotāki tikai tāpēc, ka ir daudz piemēru, no kā mācīties.  Diezgan liela problēma varētu būt meža ugunsgrēki. Ja mēs paskatāmies Portugāli un Spāniju, ar katru gadu viņiem šie ugunsgrēki paliek arvien vairāk. Es pats piedalījos pirms diviem gadiem misijā Portugālē dzēst meža ugunsgrēkus. Viņi saka, ka pirms 20 gadiem nebija tik daudz ugunsgrēku kā tagad mežos. Katru gadu vasara paliek garāka, sausāka. Mums pēdējos gados ir, varētu teikt, paveicies, ka ir lietus, mitruma daudzums un mežs neizžūst tik sauss. Bet tuvākā vai tālākā nākotnē, kļūstot arvien siltākam, arī mēs saskarsimies, ka visapkārt viss ir daudz sausāks. Ja mēs turpināsim vadīt ikdienu vai atpūsties dabā ar tiem ieradumiem, kādi mums ir pašlaik, tad tas var novest pie diezgan lieliem ugunsgrēkiem.

Latvietis un lauki ir nesaraujami jēdzieni, burtiski ieaudušies latviskajā dzīvesziņā, vienlaikus emocionālajai noskaņai klāt nāk pragmatiskie apsvērumi lauku teritoriju apdzīvošanā. Vai nākotnē Latvijas laukos vēl sastapsim latviešu mazās saimniecības? Vai lauki visos laikos ir bijuši iekāroti un kāpēc aizvien turpinām runāt par lauku izzušanu? Kādas izskatīsies šīs plašās teritorijas pēc simts gadiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Irina Pilvere, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesors Māris Bērziņš. Kas jums katram pašam lauki - pētījumu objekts vai joma, vai kaut kādā brīdī paši esat personīgi bijuši piesaistīti laukiem, lauku tematikai vai dzīvei laukos? Miķelis Grīviņš:  Man liekas, ka, dzīvojot Latvijā, tu nevari nebūt saistīts ar laukiem. Es pats līdz kaulam esmu pilsētnieks, jo laikam izbaudu to, ka vakarā varu iziet un atrast to kafejnīcu, vai to, ka visi tie pakalpojumi ir gana tuvu. Bet vienlaikus lauki mums ir tepat blakus, un arī mana bērnība ir liela daļa ir pagājusi laukos. Lai arī esmu salīdzinoši jauns, ir nācies dziļā Latgalē ravēt dobes un darīt visas tās lietas, ko ap 90. gadiem visi vēl darīja. Rezultātā tā pieredze ir ne tikai intelektuāla. Māris Bērziņš: Stipri līdzīgi - zinātniskajā pētniecībā ir pilsētas un lauki, varbūt pat pilsētas nedaudz vairāk, bet lauka darba pieredze ir un arī tie paši, ko Miķelis jau minēja, 90. gadi un un vasaras dzīve laukos, skolas brīvlaiks laukos ar visiem darbiem Vidzemes pusē. Irina Pilvere: Bērnību esmu pavadījusi laukos. Studijas man saistītas ar lauksaimniecības ekonomiku, līdz ar to kopš studiju beigšanas es esmu saistīta ar laukiem. Vai nu esmu strādājusi, vai politiku bīdījusi, vai savukārt tagad ir pētniecība. Viss saistīts ar lauksaimniecību. Salīdzinoši vērtējot situāciju laukos šodien un agrāk, Miķelis Grīviņš norāda, ka cilvēkiem ir viegli pateikt - agrāk bija labāk, bet patiesībā agrāk, visticamāk, bija daudz sliktāk. Bet mēs varētu labāk, ja mēs nopietni plānotu, un, ja mēs nopietni neplānosim, tad nākotne būs sliktāka." Tomēr ir jādomā par dažādu pakalpojumu pieejamību laukos, rēķinoties, ka iedzīvotāju skaits samazinās Latvijā kopumā un sevišķi reģionos. "No šodienas skatupunkta liekas, ka mēs dzīvojam tādā krīžu saplūšanas laikā, iespējams, ka šobrīd ir tā slikti. Bet toe paradoksi - mēs sarūkam, bet no otras puses, izglītības līmenis tik augsts sabiedrībā gandrīz vai nav nekad bijis, profesionālā kvalifikācija aug, ienākumi aug," vērtē Māris Bērziņš, atzīstot, ka kopumā noteikti dzīvojam labāk. Irina Pilvere norāda, ka nebūtu pareizi vērtēt kategorijās labākie un sliktākie vai grūtākie laiki Latvijas laukos ir bijuši šobrīd vai vēl tikai priekšā? "Vajag apzināties to, ka, ja mēs gribam, lai cilvēki būtu laukos, tad kas ir cilvēkam galvenais? Ja viņam ir darbs, viņš varēs nopelnīt sev iztiku, tad viņš arī gribēs dzīvot un strādāt laukos. Bet atceramies, ka mums laukos ir divas galvenās ražošanas nozares - tie ir meži un lauksaimniecība. Līdz ar to, ja nerodas darbavietas citās jomās un ja pakalpojumi arī samazinās ar tām pašām skolu slēgšanām un visām pārējām lietām, tad mēs pat gribēdami nevaram cerēt, ka laukos cilvēku būs vairāk," vērtē Irina Pilvere.

Klimata pārmaiņas Latvijā galvenokārt saistītas ar ilgstošiem sausuma periodiem, stiprām vētrām un, protams, plūdiem. Tieši par intensīviem nokrišņiem dzirdam vislielākās bažas, jo ar tiem grūti tikt galā gan lauku reģionos, gan pilsētās. Klimatam mainoties, Latvijā biežāk novērojam ekstrēmus nokrišņus - dažkārt dažu dienu laikā var nolīt vairāku mēnešu norma. Daba prasmīgi prot šo ūdeni uzņemt, bet, kā ir ar pilsētām? Cik gatavi esam plūdu riskam un kā šobrīd tiek pieskatīta ir šī klimata pārmaiņu joma Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Pilsētsaimniecība" vadītāja vietniece Sandra Liepiņa. Bet vispirms stāsts par to, kā Rīgā pārcieta vienu no smagākajām applūšanas epizodēm. Cik sena ir mūsu galvaspilsēta, tik arī te Daugavas un tās daudzo atteku ūdeņi ir vairakkārt nodarījuši postu pilsētai un tās apkaimei. Šajā sižetā lūkojam uz 18. gadsimtu, kad upe "ienāca" pilsētā un apkārtnes laukos. Ņemot vērā, ka tolaik Rīga atradās krietni zemāk nekā šodien, Daugavas krastmala pilsētā nav uzbērta pietiekami augstu un ziemas bija daudz bargākas, kas savukārt pavasarī radīja milzīgus ledus sablīvējumus Daugavā. Šie priekšnoteikumi arī kalpoja par iemeslu tam, ka mājas pa upi peldēja un ielās zivis tika ķertas. Plūdi ir daudzas reizes postījuši Rīgu, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča stāsta par plūdiem Rīgā 1709. gadā, par kuriem saglabājušās liecības par to, kā rīdzeniekiem klājies, gan kādas bijušas sekas. Vairāk par pilsētniekiem cieš apkārtņu iedzīvotāji, jo tur nebija, kur patverties. No tiem laikiem ir arī saglabājusies Rīgas mērnieka un kartogrāfa Eberharda Tolksa dienasgrāmata, kur viņš raksta: "1709. gada pavasara plūdos 6. aprīlī vēlu vakarā, pēc tam, kad jau 11 dienas laiks bija tapis siltāks un kusa sniegs, pie Rīgas sāk iet ledus. Daugavā sākas plūdi, kas aizskaloja mājas, gan salās, gan Pārdaugavā."  Gan  šie, gan arī  citi  17. un 18. gadsimta. plūdi atstāja postošas sekas  gan pašā pilsētā, gan apkaimes laukos. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju.

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju. "Tītiņš jeb grozgalvītis. Kāpēc grozgalvītis? Tādēļ, ka tītiņi briesmu gadījumā, īpaši perēšanas laikā, spēj šņākt un grozīt galvu kā čūska, lai nobiedētu potenciālo plēsēju. Tītiņš spēj galvu pagriezt gandrīz par 180 grādiem. Manuprāt, tā ir iespaidīga kakla muskulatūra. Viņi var tik ātri to grozīt visdažādākajos leņķos. Reizēm tītiņi spēj arī briesmu gadījumā aizvērt acis, saļimt un izlikties miruši," iepazīstina Ance Priede. Tītiņš ir apmēram tāda paša izmēra, kā zvirbulis. Bet tītiņu ir vieglāk dzirdēt nekā ieraudzīt, jo paslēpties viņam palīdz kamuflāžas krāsojums. Parasti tītīņi dzīvo koku dobumos, reizēm arī būrīšos, bet šādos gadījumos reizēm arī izmet iepriekšējos būra iemītniekus ārā. Ligzdu tie nebūvē. Tītiņiem nepieciešami skraji lapkoku vai jauktu koku meži pļavu un klajumu tuvumā. Reizēm tītiņš var ligzdot arī parkā, dārzā vai cita veida kultūrainava ar kokiem. Viņiem patīk veci dārzi un lapkoku parki, kur kokiem ir kuplas un lielas lapotnes. 

Biedrība "Zaļā brīvība", Latvijas Universitāte un Rīgas enerģētikas aģentūra pētījusi gaisa kvalitāti Rīgā. Pētījums "Elpo, Rīga!" noslēdzies un iegūtie rezultāti liecina, ka Rīgā gaiss caurmēra ir labs, tomēr intensīvas satiksmes laikā krietni pasliktinās. Kādi citi novērojumi atklāti par Rīgas gaisa kvalitāti un iedzīvotāju paradumiem? Ko rāda pēdējā gada laikā veiktais Rīgas gaisa monitorings, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj biedrības"Zaļā brīvība" pārstāvji - Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga un Santa Krastiņa. Vienlaikus pētījums atklāj, ka, lai gan jaunieši šobrīd pārsvarā izmanto sabiedrisko transportu, ilgtermiņā vairāk nekā puse viņu sevi redz kā automobiļa lietotājus. Pētījumā, kas no 2025. gada septembra līdz 2026. gada martam īstenots ar amatierzinātnes pieeju, apvienoti vairāk nekā 696 tūkstoši sensoru mērījumu, 117 skolēnu iesaiste datu vākšanā, 1208 iedzīvotāju aptauja un vecāku fokusgrupu dati. 

Šādā aukstā aprīļa nogalē, kāda ir šobrīd, uz dārza darbiem prāts nenesas, bet lielajiem lauksaimniekiem, īpaši tiem, kas audzē labību, laikam tas ir gana piemērots. Tomēr saruna par bioloģisko lauksaimniecību. Kā arī pārdomas par klimata pārmaiņu radītajiem riskiem nākotnē. Toms Bricis viesojās bioloģiskajā saimniecībā, kas nodarbojas ar vairāku veidu graudaugu un zirņu, arī ēdamās lupīnas audzēšanu. Runājot ar zemnieku saimniecības “Kaņepītes” Valmieras pusē saimnieku Guntaru Antoniju, par laikapstākļiem un klimatu nemaz tik daudz nesanāca runāt. Lai arī Guntaram bioloģiskā saimniecība ir jau 20 gadu, bet lauksaimniecībā viņš darbojas vairāk nekā 30 gadus, viņam nekā daudz par klimata pārmaiņām nebija ko teikt – tikai jāstrādā un rezultāts būs. Viņš vērtē, ka klimata svārstības ir bijušas visos laikos, jo dzīvojam tādā reģionā, kur ir vairāk redzamas un ietekmē darbus klimata svārstības. Tas arī lika mazliet aizdomāties par to, kā mēs uztveram un kā runājam par klimata pārmaiņām. Šobrīd, šķiet, mēs par daudz esam koncentrējušies uz klimata pārmaiņu potenciālo risku meklēšanu. Tik ļoti koncentrējušies, ka brīžiem runājam par riskiem, kas ir ļoti nelieli, ar krietni mazāku svaru, nekā daudzas citas, jau reālas vai tiešām draudošas vides problēmas. Jā, šāds viedoklis, protams, raisīs pārmetumus no visām iesaistītajām un ieinteresētajam pusēm. Bet par to rosināja domāt pagājušajā nedēļā Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) rīkotā starptautiskā konference ar nosaukumu “Intensīvi nokrišņi un pilsētvides noturība”. Konferece pulcēja vairāk nekā 200 dažādu nozaru speciālistus gan no ārvalstīm, gan Latvijas. Finanšu sektors – bankas un apdrošinātāji, pašvaldību iestādes, glābšanas dienests, transporta un lauksaimniecības organizācijas. Lai arī sarunu temati bija plašāki par tikai pilsētvides noturību, bet fokuss bija uz to. Protams, par to ir jārunā un tā ir problēma, jo zinām, kas Rīgā notiek ik vasaru – viens lielāks negaiss un daži ielu posmi vai kvartāli ir applūduši. Bet klimata pārmaiņu kontekstā dati rāda, ka šī īsti nav nākotnes problēma, ko risināt, jo īpaši tāpēc, ka gan konferencē, gan kad mēs iedomājamies par lietus izraisītiem plūdiem Rīgā, tad parasti nāk prātā tieši vasarīgas lietusgāzes. Un šajā konferencē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs prezentēja jaunākos datus par nokrišņu izmaiņām nākotnē. Un tieši tie rada jautājumu, cik šī ir tagadnes, nevis nākotnes problēma. Lūk, dienu skaits ar stipriem nokrišņiem nākotnē. No trim nākotnes scenārijiem divi paredz, ka dienu skaits ar stipriem nokrišņiem jeb vismaz 10 milimetriem diennaktī, gadsimta otrajā pusē pieaugs. Tagad mums ir vidēji 17 dienas ar stipriem nokrišņiem gadā, 21. gadsimts beigās dažādi scenāriji paredz pieaugumu par 2-3 dienām, ekstrēmākais scenārijs pat par piecām dienām. Tas kopumā būtu vērtējams kā gana manāms kāpums. Tomēr, ja skatāmies uz LVĢMC datiem par nokrišņiem vasarā, kad lietus ir intensīvāks un izraisa plūdus, redzams, ka neviens scenārijs neparedz dienu ar stipriem nokrišņiem skaita pieaugumu. Latvijā šobrīd ir vidēji septiņas dienas ar stipriem nokrišņiem vasaras mēnešos un tieši tikpat paredzēts līdz gadsimta beigās. Klimatoloģijā termins “diena ar stipriem nokrišņiem” nozīmē 10 mm diennaktī. No pieredzes zinām, ka vasarā šie 10 milimetri un vairāk nogāžas pusstundā un tad pilsētā applūst ielas, bet ziemā šādi nokrišņi pat ne vienmēr ir lietus. Ja tas ir lietus, nolīst vai bieži nosmidzina daudzu stundu laikā un nekādus plūdus pilsētas ielās nerada. Un nāktnē tieši tas tiek arī prognozēts – tāpat kā līdz šim galvenais nokrišņu daudzuma pieaugums Latvijā ir novērots ziemās, arī nākotnē tieši ziemās nokrišņu būs vairāk.

Noslēdzies visaptverošs pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību - monitorings par cilvēka organismā sastopamajām kaitīgām ķīmiskajām vielām. Rezultāti nav unikāli Eiropai, taču ataino mūsdienu dzīvesveida paradumus, tostarp plasmatasas, kā arī pesticīdu un smago metālu klātbūtni mūsu dzīvē. Kādi izskatāmies uz Eiropas fona un kādas sekas mūsu veselībai var radīt šīs vielas? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU)  Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Lāsma Akūlova un RSU Darba drošības un vides veselības institūta pētniece Linda Matisāne. Ivars Vanadziņš saka paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atsaucās arī pēc pētnieku stāstiem raidījumā Zināmais nezināmajā un iesaistījās pētījumā. Runājot par to, ko atklāj pētījuma rezultāti, pētnieki atzīst, ka viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem ir, ka Latvijas iedzīvotāju organismā ir kokteilis ar ļoti daudz un dažādām ķīmiskām vielām. Turklāt katram cilvēkam tas kokteilis ir diezgan individuāls.  "Mēs kopumā noteicām nedaudz vairāk kā simts dažādas vielas cilvēku asinīs un urīnā, gan sākotnējās vielas, ko mēs uzņemam, gan tās vielas, kas organismā pārveidojas, metabolītus. Kopumā secinājumi ir tādi, ka vidējais vielu skaits ir 43 no 103," atklāj Linda Matisāne.  Tāpat daļa vielu cilvēka organismā nav konstatēta, jo to koncentrācija bija zem laboratoriju iespējām noteiktās attiecīgās vielas. "Pētījuma nākotne vai turpinājums ir ne tikai vākt papildus paraugus, noteikt citas vielas, bet arī skatīties, kā attīstās dažādas laboratorijas iespējas noteikt [vielas]. Iespējams, ja mēs pēc 10 gadiem analizēsim šo pašu cilvēku paraugus ar citām laboratorijas metodēm, mēs atklāsim vēl kādas vielas," turpina Linda Matisāne. Pētījums atklāj, akrilamīds ir konstatēts visiem dalībniekiem, savukārt bisfenoli un daudzu pesticīdu līmeņi Latvijā ir zemāki vai līdzīgi Eiropas vidējam rādītājam.  "Akrilamīds, kas konstatēts visiem pētījuma dalībniekiem, ir viens no blakus produktiem, kas rodas degšanas procesā, cepšanas, fritēšanas, grauzdēšanas procesā. Mūsu paradumi, kā mēs gatavojām ēdienu un ko mēs ēdam, un arī protams, smēķēšana jāpiemin un grilēšana," skaidro Ivars Vanadziņš. Linda Matisāne norāda, ka nevajadzētu domāt, ka nedrīkst cept. Svarīgi nepārcept. Nav jākrīt galejībās. "Neaicinām šašliku tvaicēt, bet cept saprātīgi," atzīst Ivars Vanadziņš. Mājaslapā "biomonitorings.lv" var iepazīsties ar kaitīgajām vielām un tur cilvēki varēs pieteikties arī turpmākajiem pētījumiem.   Iepazīstam viduslaiku Rīgu No 13. gadsimta sākuma par politiskiem, ekonomiskiem un kultūras dzīves centriem kļuva mūra aizsargātās pilsētas. Tas bija jauns apdzīvotības tips salīdzinājumā ar dzelzs laikmeta kopienu dzīves centriem pilskalniem, un Latvijas teritorijā tas parādījās līdz ar ienācējiem no Rietumeiropas. Tādējādi šeit mainījās sabiedrības struktūra un zināmā mērā arī etniskais sastāvs, jo ienācēji pamatā nāca no vāciski runājošām zemēm un bija tendēti uz tirdzniecību un ienesa jaunas amatniecības prasmes. Par šīm pārmaiņām stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas “Straumējot laiku” 3. sadaļa “Pilsētas mūri vieno”, un šodien piestāsim tajā. Pieturvietā vispirms tiekamies ar muzeja pētnieci, vēstures doktori Mārīti Jakovļevu, kura izceļ būtiskākās pilsētu iezīmes. Pilsēta, no vienas puses, bija sadalīta dažādās sabiedrības kārtās, bet, no otras puses, tā sevi āreji reprezentēja kā kopiena, un viens no reprezentācijas elementiem bija zīmogs. Ekspozīcijā aplūkojami vairāku pilsētu zīmogu nospiedumi – Jaunjelgavas, Kuldīgas, Aizputes, Cēsu, Limbažu, Jelgavas, Grobiņas, Rīgas. Turpat līdzās zīmējums ar pilsētas galvenās iestādes – rātes – sēdi, ļaujot iepazīt tās hierarhiju un amatus. Sudraba saktas, gredzeni un jostas – ar šādiem grezniem priekšmetiem rotājušies pilsētnieki, un daļu no šīm bagātībām atklāj ekspozīcijas stends. Vēl viens vēsturisks dārgums skatāms izvelkamā atvilktnē, un tas ir birģera zvērests. Lai kļūtu par birģeri un baudītu tiesības gūt ienākumus no savas nodarbošanās, saņemt sociālo atbalstu un citus labumus, pretendentam bija jādod uzticības zvērests. Un vēl bija visas kopienas zvērests, ko tā nodeva politiskajai varai svinīgā ceremonijā rātslaukumā, bet no 17. gadsimta birģeri apliecināja zvēresta tekstu arī ar saviem parakstiem. Ekspozīcijā redzams Rīgas birģeru zvērests Zviedrijas karalim Kārlim XI ar Lielās ģildes locekļu parakstiem.  Viduslaiku pilsētā notika aktīva tirgošanās, un kur tirgošanās, tur nauda. Rakstītie avoti liecina, ka monētu kaltuve Rīgā atradusies Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī. Ļoti konkrētas un taustāmas pēdas gan par to atrodamas tikai dokumentos, ne vairs Rīgas ielās, bet, staigājot pa pilsētu, varam iztēloties, kā šajā vietā šķindējušas monētas. Par naudas kalšanu plašāk gatava stāstīt muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa.

Dodamies dabā, iepazīt kādu Latvijas ainavai ļoti raksturīgu un tomēr bieži nepamanītu un neizceltu elementu - mazās upes. Ar ko tās īpašas, kā tās mainās un kur Latvijā varam atrast vēl nenosauktas un ļoti neparastas upes? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeogrāfs Ivars Strautnieks un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docentu Jānis Lapinskis.

Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par skanīgo dziedātāju – melno mežastrazdu. "Ja tautā dzirdēts, ka lakstīgala ir putns ar īpaši skaistu dziesmu, tad, manuprāt, agrā pavasarī tas ir melnais mežastrazds," uzskata Ance Priedniece. "Melnā mežastrazda dziesma ir tāda melodiska un maiga." "Pirmā melno mežastrazdu dziesma varētu izskanēt februāra beigās vai marta sākumā, bet siltākos gados kā pagājušogad, pat janvārī," turpina Ance Priedniece. "Man tā ir pavasara vēsma, kas sagādā milzīgu prieku. Atmiņā ir palikuši vairāki gadījumi, kad es esmu ieguvusi lielu prieku no melnā mežastrazda dziesmas. Piemēram, sēžot Vecāķu stacijā, kad uz vadiem ir apsēdies melnais mežastrazds un dziedājis. Vai arī ejot mierīgā vakara pastaigā kādā parkā koku galā sēdējis un dziedājis."

Ķīmijas ābece – elementu periodiskā tabula – palīdzēja mums salikt pa plauktiņiem elementus, no kuriem esam veidoti mēs un pasaule mums apkārt. Tā ir gan leģendām apvīta, gan aizvien mainīgs zināmo elementu apkopojums, kas stāsta ne tikai par bieži sastopamiem materiāliem, bet arī ar retiem un sintētiskiem materiāliem, kurus dabā novērot praktiski nevaram. Ko zinām par periodisko tabulu senāk un kā tā attīstās mūsdienās? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ķīmijas zinātņu doktors Jānis Jaunbergs un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras vadošā pētniece Agnese Brangule. Īpašā krāsviela „Prūsijas zilais” aizvien ir pētnieku uzmanības lokā Izmantots mākslā, radiācijas slimības ārstēšanā, ražošanā un senāk pat karavīru tērpu krāsošanā – „Prūsijas zilais” aizvien ir pētnieku uzmanības lokā. Kas īsti šī ir par vielu un kāds ir tās pielietojums? „Prūsijas zilais”, citviet saukts arī „Berlīnes zilo”, ir krāsviela, ko krāsu ražotājs Johans Jakobs Dīsbahs nejaušības pēc atklāja 1704. gadā, vai kā citviet minēts, 1706. gadā Berlīnē alķīmiķa Johana Dipela laboratorijā. Dīsbahs, nepareizi sajaucot reaģentus, radīja piesātinātu tumši zilu krāsu. Vizuālajā mākslā „Prūsijas zilo” piemin, runājot par japāņu gleznotāja Kacušikas Hokusai ļoti atpazīstamo gleznu „Lielais Kanagavas vilnis”. Tāpat šo krāsu var labi redzēt van Goga  darbā „Zvaigžņotā nakts virs Ronas”, bet ar šo krāsvielu mūsdienās ļoti daudz darbojas ķīmiķi, fiziķi, tā tiek izmantota  rūpniecībā, medicīnā, farmakoloģijā. Vairāk par šīs zilās krāsas daudzveidīgo dabu  un lietojumu stāsta ķīmiķis Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors Ingars Reinholds. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par skanīgo dziedātāju – melno mežastrazdu.

Kas gan būtu Latvijas ainava bez bērziem, kas gan būtu pavasaris bez bērza sulu tecināšanas un latviešu folklora bez tāsīm, taču bērzs ir ne tikai zīmīgs koks Latvijas dabā, tas ir dabas inženierijas meistarstiķis un viens no pirmajiem kokiem, kas sāka augt planētas ziemeļos pēc ledus laikmeta beigām. Par bērzu dabā un to, kas saista ķīmiķu interesi par šo koku raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Iluta Dauškane un Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta pētniece Daniela Godiņa.

Ir vietas Latvijā, kur sākušas ziedēt ievas un tautā ievziedu laiks parasti tiek saistīts ar pavasara aukstuma viļņiem. Esam jau stāstījuši, ka pašas ievas nav vainojamas pie aukstuma, ticējumiem ir cits pamats. Bet šoreiz plašāk par mītiem, kas saistīti ar laika apstākļu ietekmi uz cilvēku pašsajūtu un veselību. Par laikapstākļiem un veselību ir gana daudz runu. Ticējumi, mīti vai patiesība par to, ka uz vecumu locītavu sāpes spēj labāk prognozēt lietu, nekā meteorologi, vai par caurvēja radītātām nebūšanām. Lai viestu skaidrību par to, ka ir patiesībā, saruna ar sertificētu fizioterapeiti Līgu Līdumnieci-Šulcu. Fizioterapeite atzīst, ka tas ir mīts, ka laikapstākļi tieši ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu. Sāpes ir subjektīvs vērtējums, turklāt ir vēl jaucējfaktors, ka noskaņo sevi uz to, ka man sāpēs, jo ir lietus. "Sāpes ir tik sarežģīts koncepts, kur mūsu prāts un emocijas spēlē milzīgu lomu, un tādēļ, ja skatās retrospektīvi par to, cik bieži un kādās situācijās cilvēkiem sāpes parādās, tad viņi spēj patiešām arī atcerēties konkrētas reizes - jā, toreiz bija lietas, un man sāpēja. Bet vēl papildus ir jaucējfaktors, ka viņam jau ir šī pārliecība, ka tad, kad ir lietus, viņam sāp un tieši tās reizes viņš arī atceras. Bet viņš neatceras, ka bija lietas un viņam nesāpēja vai viņam sāpēja un nebija lietus. Tādēļ tas mīts virmo gaisā, bet to kultivē cilvēki paši," atzīst Līga Līdumniece-Šulca. -- Kas attiecās uz ievziedu aukstumu, tas ir lielisks piemērs, kā cilvēka prāts selektīvi izvēlas savilkt veidot saistības, jo tikpat labi varētu būt ticējums, ka vizbuļu ziedēšanas laikā uznāk aukstums vai mālēpju, vai vēl labāk pieneņu ziedēšanas laikā. Ievas Latvijā, ja ņemam visu valsts teritoriju, zied aptuveni mēnesi. Nupat pirmās sākušas ziedēt Latvijas dienvidos, bet kamēr izziedēs pekrastē, kur vēsāks, īpaši atsevišķos Kurzemes piekrastes posmos, būs jau maija vidus. Un tā kā pie mums pavasarī nemēdz būt mēnesis no vietas ar stabilu siltumu, sanāk, ka mūsu senči ir tajā vainojuši ievas, bet tikpat labi tas varēja būt jebkurš cits pavasarī ziedošs augs. Vēl esam vēsajā pavasara daļā, nevis tajā, kad pēc lietus gaiss ir silts un smaržīgs. Pavasara pilnbrieds vēl priekšā. Smaržai, kas parādās gaisā pēc lietus ir vairāki iemesli. Mūsu platuma grādos pavasarī un vasaras sākumā tas lielā mērā saistīts ar augiem, kad īsajās ziemeļu vasarās viss steidzīgi sazied. Bet ir vēl tā īpašā smarža, kas lietū rodas pat tad, kad nekas nezied. Pilsētas ielās vai klajā laukā, bet vislabāk to var just tieši pēc sausākiem un karstākiem periodiem. Angliski šai smaržai ir vārds - petrichor, kas atvasināts no sengrieķu valodas un nozīmē akmens asinis, bet šo savdabīgo smaržu izrādās rada baktērijas, kas dzīvo augsnē. Tās sausā un karstā laikā sāk iet bojā un to izdzīvošanas stratēģija ir izdalīt aromātu, kas piesaista nelielus kukaiņus, kuros baktērija var parazitēt. Pēc sausāka un karstāka laika šis baktēriju izdalītais aromāts ir uzkrājies augsnē un ar lietus pilieniem, kas triecas pret zemi, tiek uzmestas gaisā, kur ar mikroskopiskiem pilieniem izplatās, un to varam saost arī mēs cilvēki. Lūk, kas ir tā smarža, kas mums saistās ar svaigumu pēc lietus.

Nu jau vairāk nekā nedēļu mājās atgriezušies "Artemis II" misijas četri astronauti, kas devās vistālāk prom no mūsu planētas. Ir bijis gana laika pārskatīt misiju, iepazīt gan inženiertehniskos risinājumus šādai apkalpes misijai, gan arī kalt nākotnes plānus. Skaidrs ir viens – cilvēks uz Mēnesi dosies un visticamāk visai drīz, verot vaļā jaunu lappusi kosmosa jomā. Kā mūsu astronomijas entuziasti vērtē šo misiju un tās, kas plāno Mēnesi apciemot drīzā nākotnē? Ko ceram redzēt nākotnē un kādas mācībstundas sniegusi šī misija? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē astronomijas entuziasti un IT speciālisti Raitis Misa un Ints Ķešāns.

Zinātniskais institūts BIOR pētījis Latvijā ražotus pārtikas produktus, tostarp eļļas un tējas, un skaidrojis, vai šajos produktos sastopams minerāleļļas ogļūdenraža piesārņojums. Kādi ir pētījuma rezultāti un kas īsti ir šīs MOH vielas? Par to uz sarunu esam aicinājuši Zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas Masspektrometrijas izcilības grupas vecāko speciālisti Karinu Jevņeviču un attālināti sarunai pievienojas arī Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Rubrikā "Iepazīstam putnus" par vidējo dzeni stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis. Vidējais dzenis (Dendrocoptes medius) ir dzilnu dzimtas (Picidae) putnu suga, kas sastopama tikai Eiropā un Āzijas dienvidrietumos. 20. gadsimtā, paplašinoties sugas ligzdošanas areālam, ienācis arī Latvijas teritorijā, kur šobrīd ir samērā parasts ligzdotājs un nometnieks.  

Brīnumains izgudrojums, kas vieglāks par gaisu un kam tika paredzēts nākotne pārvadāt pasažierus pāri okeānam. Dirižabļi aviācijas nozarei kalpoja gan par tehnoloģisku sasniegumu, gan rūgtu mācībstundu. Kā sākās un beidzās dirižabļu laikmets pasaulē? Par to runājam ar Rīgas Aeronavigācijas institūta direktoru Ilmāru Blumbergu un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu. Piedāvājam arī nelielu pārskatu par Latvijas nacionālas aviācijas attīstību – dažus pieturpunktus, jo, lai arī runa ir par īsu laika posmu, sākot no atsevišķiem interesentiem un viņu konstruētajiem aparātiem 20. gs. 20. gados līdz  rūpnīcai VEF, kur lidmašīnu būve beidzās 1942. gadā, vienā raidījumā visu mūsu aviobūves vēsturi nevar ietilpināt.  Runājot par vienotu aviācijas būvi Latvijas Republikā, flagmanis bija rūpnīca VEF, kur no 1935. līdz 1942. gadam tika izgatavotas 33 dažādu tipu lidmašīnas. Protams, nacionālā lidmašīnu būve mums saistās ar konstruktora Kārļa Irbīša vārdu, bet bez viņa ir jāmin vēl vesela rinda aviācijas būves speciālistu: Kārlis Švarcbahs, Kārlis Jansons, lidotājs un konstruktors Kārlis Bandenieks, galdnieks Žanis Knauke, metālists Kārlis Ozoliņš, metinātājs Feldmanis un citi. Pagājušā  gadsimta 20. gados parādās vairāki lidmašīnu konstruktori, kas intereses un prieka pēc sāk nodarboties ar  gaisa kuģu būvi, Talsos dzimušais avio konstruktors un lidotājs Nikolajs Pūliņš, zināmais lidotājs Herberts Cukurs un dedzīgais Kārlis Irbītis, kuru jau no zēnības ir aizrāvušas lidmašīnas. 1932. gadā Irbītis strādā jaunizveidotajā Valsts elektrotehniskajā fabrikā mehānikas nodaļā. Un par to, kā Irbīša idejas tika ieviestas VEF, stāsta VEF muzeja krājuma glabātāja Dace Kaprāne. Atgriežoties pie VEF pirmajiem lidmodeļiem un to tapšanu, kā savās atmiņas atceras Kārlis Irbītis, mūsu lidotājs Bandenieks jeb, kā mēs viņu saucām, «Bandiņš» kā sadedzis gribēja tūliņ sākt lidmašīnu mēģināt. „Atļāvu Bandiņam tomēr mazliet «pavīlēt» pa aerodromu. Viņš tad arī ar jauno lidmašīnu paskraidīja pa aerodromu, bet nenocietās un mazliet atrāva lidmašīnas riteņus no zemes. Atpakaļ pieskaršanās, par nelaimi, notika sagāztā stāvoklī uz vienu skrietuli, un tā tika ielocīta uz iekšu.” Citāta beigas. Protams – kad lidmašīna bija pilnībā izgājusi testu un atzīta par labu esam, tad arī lidojumi notika bez aizķeršanās. Mūsu lidaparāti devās arī pāri Latvijas robežām, lidmašīnas piedalās dažādās sacensībās Francijā un Anglijā, starptautiskā aviācijas izstādē Cīrihē. Bet, lai arī VEF īsais avioperiods izklausās kā veiksmes stāsts, tomēr tajā ir arī viena melna lappuse. Lidmašīnu būvi VEF uzsāka 1935. gadā un līdz 1942. gadam izgatavoja 33 dažādu tipu lidmašīnas. Kā saprotams, 1940. gadā rūpnīcas teritorijā saimnieko padomju iebrucēji un pēc tam turpmākos divus gadus te vēl gatavo lidaparātus vācu armijas vajadzībām.  

Jau drīz viss ziedēs un sazaļos! Kuri augi ir ziedēšanas sprinteri, kuriem vajadzīgs ilgāks laiks, lai uzziedētu? Kā augu labsajūtu ietekmē iepriekšējā sezona un kā zied koki? Par lielo ziedēšanu saruna studijā ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesoru Ģedertu Ieviņu un botāniķi Rūtu Sniedzi-Kretalovu.

Garajās Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu, sniegu un stipru vēju. Beidzot ieradās arī pagājušajā nedēļā apspriestais cīruļputenis. Bija gan cīruļputenis, gan daļā Vidzemes izveidojusies sniega sega, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10–12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu, tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē. Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš uz daudzām dienām, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā, turklāt – ja pie mums, piemēram, dzērvēm šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat vēl maijā tās bieži brien pa sniegu, bet dzēvju populācija turpina pieaugt un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan pie viņiem, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieeajmās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju un ir sanākuši interesanti secinājumi. Protams, tas, ka tuvējie migranti, kas ziemo relatīvi tuvu Baltijai, siltāku ziemu un pavasaru dēļ atgriežas arvien agrāk, bet igauņu pētnieki ir secinājuši, ka dzērves arī ziemo arvien tuvāk. Piemēram, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, dzērvju galvenās ziemotnes bija Ziemeļāfrikā, visvairāk Marokā. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tās sāka ziemot Spānijā, bet pēdējos 15–20 gadu laikā dzērves ziemo Francijā un Vācijā. Tām ir vienkāršāk atgriezties, ja pavasaris sākas agrāk, nav vairs tik tālu jālido. Vienlaikus pētnieki atklājuši, ka pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājusies dzērvju mazuļu mirstība un tas savukārt kaut kā nelīmējas kopā ar stabili pieaugošo populāciju. Izrādās, ka dzērvju skaits Eiropā ir tuvu maksimālajām iespēju robežām. Daļai dzērvju vairs nepietiek vietas tām vislabāk piemērotajās dzīvotnēs, tādēļ tās sāk ligzdot tur, kur mazuļu izaudzināšana ir izaicinošāka. Apkārtnē ir mazāk barības vai vairāk plēsēju. Ja 80tajos gados Igaunijā 96–97 procentu mazuļu izdzīvoja, tad šobrīd tie ir tikai ap 60 procentiem, turklāt daļa no izdzīvojušajiem ir vājākā stāvoklī un palielinās risks, ka tie pēc tam iet bojā migrācijā vai ziemošanas vietās. Tāpat pētnieki secinājuši, ka dzērvju populācija ir augusi ne tikai skaitā, bet izpletusies teritoriāli, piemēram, tās sākušas ligzdot Vācijas dienvidos un Ungāriju, kur agrāk to nedarīja. No 1. aprīļa, lai sargātu mazo zīriņu ligzdošanas vietas, cilvēkiem ir slēgtas trīs upju grīvas, ziņo Dabas aizsardzības pārvalde. Tās visas ir Ventspils novadā. Zināmākā ir Irbe, vēl arī divas mazākas – Ķikans un Lūžņa. No 1. aprīļa līdz 1. augustam cilvēkiem liegts pastaigāties vai veikt jebkādas citas darbības šo upju grīvās un ieteicams arī nekur tuvumā nepastaigāties ar suņiem bez pavadas. Tur arī dabā izvietotas informatīvas zīmes tā, ka nejauši ieklīst šajās zonas nevar, par to nevajag satraukties. Zīriņi un tārtiņi ligzdas ierīko liedaga smiltīs, izveidojot mazu bedrīti. Bieži vien ligzdas un dējums tajās pilnībā saplūst ar apkārtējo vidi, tādēļ cilvēka acij paslīd garām nepamanīts. Pludmalē ligzdojošo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi. Proti, drīz pēc izšķilšanās tie pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kas tos baro un pieskata. Putnu mazuļi šajā laikā nelido, tie veikli pārvietojas pa zemi. Pētījumi parāda, ka putni cilvēku savā tuvumā uztver kā draudu. Pieaugušie putni pamet ligzdas, savukārt mazuļi bēgot noklīst no vecākiem. Ar laiku putni pamet agrāk izvēlētās teritorijas, vairs nedēj olas un neaudzina mazuļus, kā rezultātā sarūk sugas populācija. Vēl jāpiemin, ka no 1. maija tādi paši ierobežojumi būs pie Gaujas ietekas RĪgas līcī, tur pie Carnikavas, kas gan ir cilvēku ļoti iecienīta pastaigu vieta. Mazie zīriņi Vidzemes pusē ligzdošanu sāk mazliet vēlāk, tādēļ ierobežojumi ir no 1. maija. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, brīvdienās redzēti kārtējie dzērvju bari lidināmies un sasaucamies debesīs, bet vēl pavasarī notiek viena cita migrācija. Cilvēki – tādi, kas pamatā dzīvo pilsētās un kuriem ir mazdārziņi, sāk arvien biežāk uz tiem doties, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc tikāmies ar vienu dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties un vispār, pagājušajā nedēļā, kad es tur ciemojos, tur aktivitāte tiešām augsta – cilvēki zāģē, grābj, cērt, rok. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus.  Pavasaris vēl vēss un šur tur pat ar cīruļputeni, tā, ka lielie dārza darbi darbi vēl priekšā. Nākamnedēļ es sarunāšos ar ainavu arhitekti, turklāt tādu, kas labi pārzina šīs profesijas vēsturi. Pat ne profesijas, bet ainavu arhitektūras vēsturi, kad varbūt pat apzināti to nesauca par ainavu iekārtošanu. Ar Ilzi Locāni no Turaidas muzejrezervāta runājām, jo lai nu kas, bet ainava – gan dabiska, gan cilvēku veidota – Turaidas pusē ir neatņemama un ļoti spilgta visa kompleksa sastāvdaļa.

Kas ir tas, kas neļauj mums ieskriet stenderēs un zaudēt līdzsvaru? Kas ir šī sestā maņa, kura ļauj pārvietoties tumsā vai pielikt pirkstu pie deguna? Un kādus traucējumus varam novērot, ja mums šīs maņas trūkst? Par to studijā runājam ar bioloģijas doktori, Latvijas Universitātes asociēto profesori, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāju Līgu Ozoliņu-Mollu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru. Raidījuma sākumā atskatāmies uz jaunāko zinātnes sasniegumu, proti, kosmosa entuziastiem priecīga bija sestdienas rīta ziņa, ka “Artemis II”  misija atgriezusies mājup veiksmīgi. Pacelšanās un nolaišanās ir nervus kutinošākie posmi misijās ar apkalpi kosmosā, un arī šī reize nebija izņēmums – īpaši brīdis, kad iestājās plānots sešu minūšu sakaru pārtraukums. Plānots, jo “Orien” kapsula triecās Zemes atmosfērā ar 11 km/s lielu ātrumu, uzkarsējot tās apvalku līdz pat 2800 grādiem. Pateicoties lieliski nostrādātām tehnoloģijām, apkalpe Kalifornijas krastos nolaidās veiksmīgi, veseli, izciešot vien 3.9 punktus gravitācijas spēka līknē, salīdzinājumam – “Apollo 11” misijai tikai bija 6 punkti. Pie mums, Latvijā, tikmēr strauji atgriežas gājputni un aizvadītajā nedēļas nogalē vairākās Latvijas pilsētās un apdzīvotās vietās norisinājās ikgadējās putnu dienas. Zinām, ka pavasaris ir laiks, kad putnu dziesmas skan visdaudzbalsīgāk, un zinām arī to, ka parasti dziedātāji ir tēviņi. Vai tā ir vienmēr un vai arī putnu mammām ir savas dziesmas, to vaicājām ornitologam Andrim Dekantam. Tāpat aicinājām ieklausīties arī raidījuma arhīva stāstā par visai izplatītu fobiju – klaustrofobiju. Kas tā īsti ir un kā to ārstē, savulaik izvaicājām psihiatru Māri Taubi.     

Latvijā noslēdzies viens no apjomīgākajiem pētījumiem Latvijā - GISTAR, kura mērķis bija izvērtēt kuņģa un zarnu vēžu skrīningu metodes. Projekta uzdevums svarīgs ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai. Pētījumā 13 gadu laikā piedalījās vairāk nekā 11 tūkstoši dalībnieku no dažādām Latvijas pilsētām. Kādi ir pētījuma rezultāti un kāpēc kuņga un zarnu vēži kļūst aizvien izplatītāki? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro gastroenteroloģe, interniste, endoskopiste Danute Ražuka-Ebela un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētniece, Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Daiga Šantare.

Putnu pasaules arhitekts – dižraibais dzenis. Bez viņa izkaltajiem dobumiem grūti klātos ļoti daudzām putnu sugām Latvijā. Iepazīstna Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis. "Dižraibais dzenis ir pati parastākā Eiropas dzeņu suga. Arī Latvijā. Tā ir ekoloģiski plastiska suga biotopu izvēles ziņā - viņi var dzīvot būtībā jebkādos mežos, kas ir pietiekami veci, kur ir pietiekami lieli koki, ieskaitot pilsētas parkus, kur dižraibais dzenis var būt sastopams," skaidro Madars Bergmanis. Arī barības ziņā šī ir elastīga suga. Vasarā tāpat kā pārējie dižraibie dzeņi pārtiek no kukaiņiem, dzīvnieku valsts barības, bet ziemā savukārt no skujkoku sēklām, kas ir plaši sastopamas. Egļu vai priežu sēklas allaž ir pieejamas, un līdz ar to ziemā ar barības ieguvi, kas ir problēma citām dzeņu sugām, dižraibajam dzenim faktiski nav.   

Smaga galva, loģiskās domāšanas trūkums, slinkums, nereti pārmetumi skolotājiem vai mācību materiāliem - dzirdēti dažādi skaidrojumi, kāpēc kā lieliem, tā maziem novērojam grūtības mācīties matemātiku. Stenfordas universitātes pētījumā meklēti iemesli, kāpēc dažkārt pat ar lielu centību sekmes matemātikā nav tik labas. Izrādās, pie vainas nav ne "smaga galva", ne abstraktās domāšanas trūkums, bet gan spēja mācīties no savām kļūdām un pielāgt savu uzvedību. Kā uztveram matemātiskus terminus, likumus un abstraktus skaitļus? Kāpēc vienam matemātika padodas, citam - nē? Raidījumā Zināmais nezināmajā par matemātiku un tās apguvi sarunājas matemātiķis pēcdoktorantūras pētniecībā Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško.   Matemātiķiem arvien ir interesanti veikt gigantiskus aprēķinus   Ir tādi skaitļi, kurus iztēloties cilvēka prātam nav iespējams. Cik daudz smilšu graudu pludmalē, cik daudz sniegpārslu uz pasaules, kur sākas bezgalība un kāds skaitlis ir īsi pirms tās. Uz šiem jautājumiem matemātiķi atbildes ir meklējuši jau izsenis. Domājot  par šo tematu, nāk prātā tautasdziesmas rindas: „…kas var zvaigznes izskaitīt, jūrā zvirgzdus izlasīt…” Izrādās, ka tas ir iespējams, un matemātiķi ir aprēķinājuši pat vēl sīkākas frakcijas Visumā. Zinām, ka pagājušā gadsimta 30. gados ebreju izcelsmes matemātiķis Edvards Kāzners 10 simtajā pakāpē nosauca par „gugol” skaitli. Saskaņā ar  daudzviet publicētu informāciju terminu „gugol” Kāzneram ieteicis viņa deviņgadīgais brāļadēls. Gugolam seko „gogolplekss”, kas ir „gugols” 10 pakāpē. Bet, kā saka fiziķis, Latvijas Universitāts profesors Mārcis Auziņš, tad  daudz  valdzinošāks viņam šķiet Greiema skaitlis.  Kāds ir šis milzu skaitlis, kāpēc matemātiķiem ir interesanti veikt šādus gigantiskus aprēķinus un vai vispār šādus skaitļus var pierakstīt, par to saruna ar Mārci Auziņu. Ronalds Luiss Greiems amerikāņu matemātiķis, kurš aizrāvās ar žonglēšanu un burvju trikiem. Pagājušā gadsimta 70. gados viņš publicēja zinātnisku rakstu par daudzdimensionāliem kubiem, kuros krāsu musturus var atrisināt ar milzīgu skaitli. Vēlāk šo skaitli  nodēvēja par Greiema skaitli. Mācis Auziņš skaidro, kā amerikāņu matemātiķis veica šos aprēķinus. -- Putnu pasaules arhitekts – dižraibais dzenis. Bez viņa izkaltajiem dobumiem grūti klātos ļoti daudzām putnu sugām Latvijā. Iepazīstna Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis.

Tapis pētījums par pilsētas pļavām – gan to ekoloģisko nozīmi dabas daudzveidībā, gan sabiedrības attieksmi pret šo jaunievedumu pilsētas ainavā un pilsētplānojumā. Kas aug šādās pļavās un vai pļava var iedzīvoties industriālā cilvēka veidotā vidē? Pilsēta un pļava šķiet tik atšķirīgas vides, tomēr tās prot līdzāspāstāvēt, vismaz to redzam pēdējos gados, kad urbānās pļavas sāk ziedēt jau vairākās Latvijas pilsētās. Par to, kā šīm pļavām klājas, un to, kā tās sadzīvo ar dažādu pilsētu plānojumu un vietējo iedzīvotāju attieksmi, stāsta botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte, projekta "Pilsētas pļavas" autore un vadītāja Rūta Sniedze-Kretalova un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un ainavu arhitekte Natālija Ņitavska.

Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu,  gan sniegu un stipru vēju. Bija gan cīruļputenis, gan šorīt, 7. aprīlī, daļā Vidzemes arī ir sniega sega izveidojusies, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10-12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu. Tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms. Tādās reizēs, kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē? Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu. Ja vien sniegs nav ļoti dziļš vairākas dienas, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā. Turklāt, ja pie mums šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat maijā tās bieži brien pa sniegu. Bet dzērvju populācija turpina pieaugt, un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā. Gan Igaunijā, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājusies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieejamās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju. Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, bet vēl pavasarī notiek vēl kāda migrācija. Šis ir laiks, kad pilsētnieki arvien biežāk sāk doties uz saviem mazdārziņiem, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai. Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc šoreiz raidījumā saruna ar dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties savā mazdārziņā. Pagājušajā nedēļā Lucavsalā varēja sastapt daudzus mazdārziņu īpašniekus – cilvēki zāģēja, grāba, cirta, raka. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus. Bet tā kā vēl ir vēss un šur tur pat cīruļputeņa atnests sniegs, lielie dārza darbi darbi vēl priekšā.

Klaiņojoši dzīvnieki, vardarbība vai nolaidīga attieksme pret dzīvniekiem – šie jautājumi parasti sakuļ ūdeņus sociālo tīklu vidē, kur nereti diskusijās iesaistās kā brīvprātīgie dzīvnieku glābēji, tā arī veterinārārsti, kuru aprūpē nereti nonāk šie dzīvnieki. Par šo tapis promocijas pētījums Latvijas Universitātē. Asās diskusijas liek uzdot jautājumus visai sabiedrībai kopumā – ko uzskatām par labu dzīvnieku aprūpi un kādai jābūt cilvēku atbildībai, nodrošinot dzīvnieku tiesības? Plašāk stāsta pētījuma autors sociālo zinātņu doktors Staņislavs Šeiko un filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas asociētais profesors Artis Svece.   Vai nākotnē kvantu skaitļotājus varētu izgatavot pats un lietot mājās? Kvantu datori ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu tehnoloģiju attīstības tendencēm. Atšķirībā no ikdienā ierastajiem datoriem, kas izmanto par bitiem dēvētas informācijas vienības, kvantu datori izmanto kvantu bitus jeb kubitus un spēj būt daudz, daudz jaudīgāki. Tas nozīmē, ka tie jau var un ar laiku aizvien labāk varēs risināt sarežģītas problēmas, tostarp biznesā, saistībā ar datu drošību un citām jomām. Tīmekļa meklētājā ierakstot atslēgas vārdus “kvantu dators”, ikviens var redzēt ļoti populāru attēlu ar zelta vadu lielu daudzpakāpju elementu un tādā veidā gūt priekšstatu, kā šie jaudīgie datori izskatās. Bet ar to viss nebeidzas. Kā vēstī zinātnes žurnāls “New Scientist”, Spānijā, Barselonā bāzētais uzņēmums “Qilimanjaro” šobrīd piedāvā pašsaliekamus kvantu datorus. Izmēros krietni mazākus, nekā ierasts redzēt attēlos, bet ar visām svarīgajām detaļām. Kāds labums no šādiem maziem kvantu datoriem, skaidro Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs.

  "Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Tas ir mazliet mazāks par vārnu. Bet nereti cilvēki lauku balodi jauc ar meža balodi, kas Latvijā ir īpaši aizsargājams un sastopams ievērojami mazākā skaitā. Tas varētu būt saistīts ar lauku baloža nosaukumu angļu valodā - "wood pigeon". Tomēr tas attiecas uz mūsu lauku balodi," skaidro Ance Priedniece. Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug. Latvijā tas ligzdo vislielākajā skaitā no baložiem - aptuveni 100000 lauku baložu pāru, un tas ir pat vairāk nekā mājas baloži, ko mēs visbiežāk redzam pilsētās baros.  "Arī lauku baloži ir sastopami pilsētās, pilsētas zaļajās zonās, parkos, dārzos, krūmājos. Bet lauku baloži ir arī sastopami ārpus pilsētas, piemēram, viensētās, aizaugušajos ābeļdārzos, mežmalās," norada Ance Priedniece. Pēdējās ziemas lauku baloži mēdz ziemot arī Latvijā, bet lielākoties lauku baloži ir tuvās distances gājputni. Tie pārziemo galvenokārt Eiropas centrālajā un dienvidu daļā.  "Lauku baloža dziesma ir viena no vienkāršākajām, ko iegaumēt, jo tajā var sadzirdēt vairākas reizes atkārtotu tekstu "puspūru olu piedēju" un pēc šī vairāku reižu atkārtojuma lauku baloži dziesmu noslēdzas ar "tukšs"," atklāj Ance Priedniece. "Šāds tulkojums tautā varētu būt ienācis, jo ligzdu lauku baloži būvē pavirši - no zariņiem, taču salīdzinoši plānu. Varētu šķist, ka kāda ola izkritīs cauri tik pavirši uzbūvētai ligzdai. Taču tas, ka lauku baloži izdēj puspūru olu, ir pārspīlējums. Parasti tās ir tikai viena līdz divas olas."

Latviešu valodas institūta pētnieces radījušas personvārdiem veltīto elektronisko vārdnīcu, kas ļauj izsekot dažādu latviešiem doto personvārdu cilmes un vēstures ceļiem, sākot no 13. gadsimta hroniku ierakstiem līdz 18. gadsimta reģistrējumiem. Kāpēc Baibas 18. gadsimtā bija sastopamas tikai Kurzemē un kādus senus vārdus mūsdienas vairs nedzirdam? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar vārdnīcu iepazīstina Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. Šobrīd vārdnīcā var aplūkot pirmos 200 publicētos šķirkļus. Bet tā jau tagad, pašā tās iesākumā, parāda, cik bagāta un mainīga ir latviešu personvārdu vēsture. Līdzās mūsdienās pazīstamajiem personvārdiem vēsturiskajos avotos lielākoties sastopami vārdi, kas izzuduši vai saglabājušies tikai uzvārdos, piemēram, Andārte, Babe, Jaspers, Kriškjānis, Ķestens, Saplīze, Šķērstens, Tenīss. Ir tādi, ko latvieši savā mēlē pārveidojuši tik ļoti, ka cilmes vārds bez pētnieka darba grūti atpazīstams, piemēram, Baiba, Šķērsts. Ir tādi, kas rāda izlokšņu vai latviešu personvārdu darināšanas bezgalīgās iespējas, piemēram, Dārčus (sieviešu vārds), Baibuža, Binne, Ilžuks, Ortija. Un ir tādi, ar kuriem var lepoties tikai balti, piemēram, Nameitis, Dotis, Gailis. Paraksts uz dokumenta savulaik bija nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla „Nav svarīgi, kas tu esi, bet būtiski, ka tev ir dokuments.” Tā atzīst Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu  doktore Anita Čerpinska, rādot vienus no senākajiem šajā arhīvā pieejamiem dokumentiem. No hercoga  eleganti vilktiem kruzuļiem līdz  zemnieka drebelīgam parakstam. Viņa ir izlikusi dokumentus ar sarkaniem vaska zīmogiem, ar Kurzemes-Zemgales hercogistes, ar Impēriskās Krievijas ģerboņiem, dažādu grāfu un baronu dzimtas simboliem iespiestiem vaskā. Šis  ir stāsts par laiku, kad paraksts bija nevis vienkārša formalitāte, bet gan nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla. -- Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.