Zināmais nezināmajā

Cilvēks ir elastīga būtne, bet, vai tādi ir arī citi dzīvnieki? Cik ātri dzīvnieku pasaulē putni, zīdītāji un zivis spēj pielāgoties mainīgai videi - gan paradumos un dzīvesveidā, gan bioloģiski? Vai tas var notikt vienas paaudzes ietvaros? Vai ir arī izmaiņas, kurām nepieciešamas daudzas desmitgades, lai pielāgotos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis. Šampinjoni zinātnieku uzraudzībā pārtop par brūces dziedējošu gelu Šī īpaši vieglā sēņu pagale, ko rāda pētnieks, ir tikai viens no etapiem šampinjonu ceļā pārtapšanai par brūces dziedējošu gelu. Recepte ir sekojoša: ņem ne pārāk izskatīgus šampinjonus, tādus, kurus nevar likt veikalā pārdošanai, un arī šo sēņu atliekvielas, to visu ievieto aparātā, kur sēnes tiek žāvētas, turētas vakuumā un vēl visādi apstrādātas līdz beigās no tām iegūst  vielu, kas palīdz ātrāk un efektīvāk sadzīt brūcēm. Šo tehnoloģiju ir izstrādājuši Rīgas tehniskās universitātes zinātnieki. Sīkāk par sēņu ceļu līdz  ārstējošam plāksterim stāsta RTU Fizikas un materiālzinātnes institūta vadošais pētnieks Jānis Baroniņš. Lai arī pie šī projekta strādā Latvijas zinātnieki, aizsākums ir meklējams Igaunijā, kur mūsu ziemeļu kaimiņš - uzņēmējs uzrunāja RTU pētniekus, savukārt sēnes nāk no Lietuvas. Nākotnē tas varētu būt nišas produkts, kas radīts no sastāvdaļām, kas pieejamas Baltijas valstīs. -- Peļu klijānu dēvē arī par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

Pavasaris atnāk ar gājputnu kāšiem, taču visu ziemu ar mums kopā ir bijuši lērums dažādu putnu, tostarp arī šīs dienas varonis - peļu klijāns. Viņu dēvē par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs. "Peļu klijāns ir parastākais dienas plēsīgais putns Latvijā. Viņu bieži jauc ar vanagu vai sauc par vanagu, jo parasti viņš ir vienīgais, kuru redz, jo viņš sēž ceļa malā uz elektrības stabiem vai siena gubām vai augstu gaisā lido," stāsta Imants Jakovļevs. Nosaukums jau parādā, ka putns ēd peles, žurkas un kurmjus. Reti gadās, ka noķer kādu putnu. "Peļu klijānam patīk saule. Parasti dienas vidū, kad ir saule, viņš lido augstu gaisā, riņķo un sauc savu to vārdu, ja tā var teikt," turpina Imants Jakovļevs. Peļu klijāna balsi ļoti bieži mēģina atdarināt sīlis, kas ir Latvijas papagailis, kurš atdarina daudzu putnu balsis. "Ja peļu klijānam balss ir vienveidīga, tad tas viņa izskats ir daudzveidīgs. Ir balti, ir gandrīz melni. Pārsvarā peļu klijāns ir brūnu mugurpusi, ar raibumotu vēdera pusi, un spārniem raksturīgi melni komati," raksturo Imants Jakovļevs. Peļu klijāns bieži ligzdo bērzos, olas dēj jau martā, bet jaunie putnēni šķiļas maijā.

Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas izceltajiem pētījumiem ir Latvijas Biomedicīnas studiju centra pētnieku darbs pie vakcīnas pret Laima slimību. Pavasaris klāt, mostas arī galvenie Laimas slimības pārnēsātāji - ērces, tāpēc arī par šo pētījumu vairāk runājam ar tā autoriem. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Biomedicīnas un pētījumu centra vadošais pētnieks Kalvis Brangulis un Latvijas Biomedicīnas un pētījumu centra vadošais pētniece Dagnija Tupiņa.

Pagājušajā nedēļā Latvijā iestājies astronomiskais pavasaris, kas šogad arī ir pēdējais no visiem, jo pārējie pavasara veidi jau bija pasteigušies agrāk. Šogad visi pavasari klāt bija ļoti laicīgi. Solārais kā parasti iestājās 6. februārī, kad beidzas trīs tumšāko mēnešu periods. Tad februāra beigās, diennakts vidējai temperatūrai stabili paaugstinoties virs nulles, sākās meteoroloģiskais pavasaris. Pēc tam, kā nu kurā vietā, bet arī līdz marta vidum ir sācies fenoloģiskais pavasaris, kad mostas dzīvā daba, parādās pirmās augu veģetācijas pazīmes un masveidā sāk atgriezties gājputni. Protams, putnu migrācija turpināsies vēl labu brīdi. Tad vēl atsevišķi izšķir klimatisko pavasari. Tas ir tāds vidējais ilggadīgais datums, kad iepriekšējā trīsdesmitgadē ir iestājies meteoroloģiskais pavasaris, un šis datums ir 11. marts. Kad būs pagājusi šī desmitgade, tad 2031. gadā datus pārrēķinās un ir diezgan droši, ka klimatiskā pavasara iestāšanās būs kļuvusi agrāka. Protams, ir kalendārais pavasaris, kas iestājas 1. martā, bet kam ar laikapstākļiem nav nekāda diža sakara. Un 20. martā sākās arī astronomiskais pavasaris. -- Bet iknedēļas saruna šoreiz ar pastnieci ciklā, kurā ar dažādu profesiju pārstāvjiem runājam viņu darbu, kas cieši saistīts ikdienā ar laika apstākļiem. Rusudana Pankule ir pastniece Skrīveros un sarunas ieraksts noritēja skaitā vietā - Aizkraukles pilskalnā, Daugavas krastā. Rusudana Pankule jau 30 gadus strādā par pastnieci. Savulaik visur pastu piegādājusi ar velosipēdu gan ziemā, gan vasarā. Tagad "Latvijas Pasts" nodrošina automašīnas pastniekiem. Sarunā uzklausām viņas novērojumus par laikaapstākļiem un to izmaiņām.

Līdzīgi kā piegādes kurjeri nogādā paciņu precīzā adresē, arī medikamentu devu varētu nogādāt konkrētai šūnai, kurai tas nepieciešams - mērķterapija ir nākotnes medicīnas stūrakmens un visas cerības liktas uz to. Pētījumi mērķterapijā top arī Latvijā*. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes vadošā pētniece Evita Rostoka, šīs pašas fakultātes pētniece Līga Kundrate un doktorants Matīss Bojārs. Pirms sarunas par mērķterapiju - aktualitāti medicīnā ceļojums vēsturē. Reportāža no Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja, kurā pavisam nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Turpmāko mēnešu laikā iepazīsim daudzveidīgās ekspozīcijas sadaļas, šoreiz pirmais stāsts.  Laika tvērums ekspozīcijā ir iespaidīgs - no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, aptverot 12 500 gadu, sniegts skatījums uz Latvijas vēsturi un tās iedzīvotājiem. Ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 1500 vēsturisku priekšmetu no muzeja bagātīgā krājuma, tas viss papildināts ar digitālu saturu un apvienots īpašā dizainā. Šī ir pirmā ekspozīcija pēc muzeja atgriešanās Rīgas pilī, un soli pa solim ar to iepazīstināsim arī raidījumā. Izstāstīt vairāk nekā 12 tūkstošus gadu vienā plūdumā, protams, nav iespējams, un “Straumējot laiku” ietver deviņas tematiskās sadaļas. Par jaunās ekspozīcijas tapšanu un tās sadaļu “Radošie cilvēki” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Toms Ķikuts, muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Baiba Dumpe. -- * Projektu finansē FLPP projekts (LZP-2024/1-0206), Latvijas Universitātes fonds (Nr. 2313) un Eiropas Reģionālās attīstības fonds (Nr. 1.1.1.8/1/24/I/003).

Pievēršamies Latvijā veiktam pētījumam par vardarbību, tiesībām un sabiedrības atbildību pret bērniem 20. gadsimta sākumā. Citi laiki, citi tikumi - mūsdienās teju neaptverami. Tā varētu dēvēt Rīgas apgabltiesas vēsturiskās krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā. Bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. Kā uz to reaģēja sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes? Plašāk skaidro pētījuma autore - vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša. Brīdinām, ka sarunas gaitā ir pieminēta fiziska vardarbība un dzirdētais var būt nepatīkams! Vēsturniece Ineta Lipša analizējusi Rīgas apgabltiesas krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā ar mērķi detalizēt no literatūras zināmo apgalvojumu par to, ka fiziska vardarbība pret bērniem, piemēram, bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē.  Šajā laikā spēkā esošā likumdošana vardarbību ģimenē definēja par patriarhālās ģimenes iekšējo lietu, tāpēc pie kriminālatbildības par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, vecāki un aizbildņi tika saukti tikai ārkārtīgas nežēlības gadījumos. Noskaidrojot, kā apsūdzēto un liecinieku liecībās atspoguļojas viņu priekšstati par to, cik lielā mērā fiziskā vardarbība pret bērniem uzskatāma par, viņuprāt, nepieciešamu, pētniece secināja, ka bērnu biežu pēršanu laikabiedri uztvēra kā audzināšanas instrumentu. Par to, ko tolaik uzskatīja par biežu, liecina viens no laikabiedru  konstatējumiem, ka bērna nopēršana 2-3 reizes nedēļā netika uzskatīta par biežu pēršanu. -- Zinātnes ziņās stāsts par nešpetno dzīvnieku jenotu. Visai nešpetnais dzīvnieks jenots, kurš kaut ko izvanda cilvēku mājokļus vai to tuvumā, savā ziņā jau kļuvis par folklorizētu tēlu un izmantots arī kino. Jenots ir visēdājs, tas apdzīvo Ziemeļamerikas kontinentu, arī Panamas areālu, savukārt Eiropā un Japānā tā ir ievazāta suga. Tādējādi nav pārsteigums, ka jenota uzvedība jau gana ilgu laiku ir pētnieku uzmanības centrā, un tam pavisam nesen pievērsušies arī pētnieki no Britu Kolumbijas Universitātes Vankūverā, Kanādā, aprakstot savus secinājumus žurnālā “Dzīvnieku uzvedība”. Saskaņā ar pētnieku apgalvojumu jenoti nav tikai labuma meklētāji, dzīvnieki ir patiesi zinātkāri, un tāpēc ir gatavi risināt sarežģītus uzdevumus. Kas par to sakāms pašmāju pētniekiem? Uzklausām Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģi Intu Langi. Viņas vērtējums par publikācijas atziņām. 

Ja ir kāda profesija, kuru mākslīgais intelekts nudien nevar aizstāt, tad tas ir sociālais darbinieks. Pētnieki apgalvo, ka nākotnē sociālā darba nozīme tikai pieaugs un būs akūti nepieciešama nākotnē gan sabiedrībai novecojot, gan dažādu ģeopolitisku un ekonomisku izaicinājumu dēļ. Par sociālā darba attīstību Latvijā tapis arī pētījums. Ar to iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāte Sociālo zinātņu nodaļas docente Liesma Ose. Pensiju sistēmas izveide Latvijā Ja runājam par pensiju sistēmas vēsturi Latvijā, tad to jāsāk skatīt no  pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad beidzies Pirmais pasaules karš, Brīvības cīņas un jaundibinātā Latvijas valsts var netraucēti likt pamatus šai sociālajai jomai. Pirms skatām, kā tolaik tika veidotas pensijas, Latvijas Universitātes Ekonomika un sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece un profesore Baiba Šavriņa sniedz  ieskatu senākā pagātnē, kur un kā dažādos laikos sabiedrība rūpējās par vecuma slieksni sasniegušiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs vienotai pensiju sistēmai sāk veidoties 19. gadsimta otrajā pusē, sākotnēji vecuma pabalstus piešķirot tikai valsts ierēdņiem, kā tas notika Francijā, Anglijā un Prūsijā. Līdz pakāpeniski radās ideja, ka aizsardzība nepieciešama arī strādniekiem, tādēļ progresīvi uzņēmēji sāka veidot privātos fondus un kases iemaksām slimību vai vecuma gadījumos. Latvijas teritorijā šādu praksi ieviesa tādi uzņēmumi kā Kuzņecova fabrika, Līgatnes papīrfabrika un Strazdumuižas manufaktūra, stāsta profesore Šavriņa. Bet Pirmais pasaules karš pamatīgi pārraksta Eiropas vēsturi, un nu nonākam pie jaundibinātās Latvijas valsts un jaunās pensiju sistēmas. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs iepazīstina ar mājas strazdu.

"Mājas strazds ir viens no mūsu pirmajiem pavasara vēstnešiem. Tā kā tas dzīvo cilvēku māju tuvumā, to var ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt," iepazīstina Latvijas. Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, bioloģijas zinātņu doktors Oskars Keišs. "Ja runājam par mājas strazda balsi, tad mājas strazds, es gribētu teikt, ir kārtīgs cilvēks, jo viņš zina daudzas "valodas". Respektīvi, viņš prot atdarināt citu putnu balsis - gan mūsu pašu sugas, gan dienvidu sugas - un arī mehāniskus trokšņus, kā, piemēram, zāģi, automobiļa signalizāciju. Un ir strazdi, kas ir iemācīti atdarināt arī cilvēka balsi, gluži kā papagaiļi," atklāj Oskars Keišs. "Mājas strazdu dažkārt var sajaukt ar melno meža strazdu. Taču ir būtiskas atšķirības. Viena no tām - ja strazds dzied tieši uz būrīša, tad tas noteikti nav melnais meža strazds, jo viņu ligzdošanas paradumi ir atšķirīgi. Melnais meža strazds nekad neligzdo būrīšos," norāda Oskars Keišs. Viņš arī atklāj, ka mājas strazdam ir spīdīgas, melnas krūtis, metāliski spīdīgas. Pārējā apspalvojumā ir redzami raibumiņi, kas pēc ligzdošanas perioda kļūst pavisam izteikti. Viņš ir melns ar baltiem raibumiem. Mātītes ir ļoti līdzīgs tēviņiem. 

Klāt pavasaris, un dabā redzam ne tikai pirmos ziemas odus, bet pamodusies arī pa kādai mušai un bitei. Latviešu ticējumi vēstī, ka Ģertrūdes dienā, 17. martā no miega mostas bites, skudras, čūskas un citas dzīvās radības. Kā kukaiņi uztver pasauli sev apkārt un kas "ieslēdz" pavasari šiem dzīvniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka savvaļas augi mostas. Arī gana daudz dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai jāgatavojas to sējai. Tāpēc arī šoreiz saruna ar Latvijas dārzkopības institūta vadošo pētnieci, doktori Līgu Lepsi par dārzaugu selekciju. Latvijā nupat, nupat būs oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – „Solo”. Tās pirmsākumi, izrādās, meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latgalē. Protams, runājām arī par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē, kādas šķirnes pie mums labāk aug, kādas ne. Līga Lepse sarunā arī min, ka kaitēkļi un slimības, kas Latvijā ienāk no dienvidu zemēm, te mēdz apsēst augus, kuriem šīs kaites iepriekš nav bijušas, jo dienvidos šie augi netiek audzēti. Šobrīd tiek pētīti gadījumi, kad kādam ziemeļiem raksturīgam kultūraugam ir konstatēta slimība, kas ienākusi no dienvidiem un nekad iepriekš šiem augiem nav fiksēta. Tā kā vēl notiek pētniecība un gadījumu aprakstīšana, pētnieki vēlējās, lai dodam vēl laiku pirms nākt klajā ar ziņojumu, bet šis aspekts tiešām ir nepatīkams. Ir daudz vieglāk, ja ienāk pie mums kādas slimības vai kaitēkļi, piemēram, zemenēm, kāpostiem, kartupeļiem, kas ir bijušas šiem augiem slimības izcelsmes reģionā, kur noteikti jau ir izstrādātas metodes, kā cīnīties ar to. Protams, var būt arī tādi gadījumi, kā ar tā sauktajiem „ģimenes sīpoliem”, ko agrāk Latvijā plaši audzēja. Tie ir sīpoli, ko iestāda vienu, bet vasaras beigās no katra vecā sīpola izaug vairāki jauni, nevis viens liels, kā tagad iecienītākajām šķirnēm. Latvijas ģimenes sīpolu populācija esot slima, vīrusaina, tāpēc reti kurš vairs to audzē. Latvijas dārzkopības institūta speciālisti cer atveseļot šo šķirni, uzlabot tās īpašības un tā varētu atgriezties daudzos dārzos.

Ikgadējā Pasaules ūdens dienā Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina runāt ne tikai par ūdens pieejamību un resursiem, bet par kādu ar ūdeni ļoti cieši saistītu jautājumu – tualetēm kā nepieciešamību un vienlaikus arī izaicinājumu daudzviet pasaulē. Kā ar to sokas mums Latvijā? Raidījumā, kas veltīts Pasaules ūdens dienai, runājam par kādu ar ūdeni cieši saistītu jautājumu - tualešu pieejamību. Šo jautājumu šogad Pasaules ūdens dienas ietveros izcēlusi arī Rīgas Tehniskā universitāte un tualešu jautājums daudzviet pasaulē ir ne tikai akūtu vajadzību apmierināšana, bet arī nevienlīdzības un pat dzīvības apdraudējuma jautājums. Kāda ir situācija ar kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanu un publisko tualešu pieejamību Latvijā un kā ar to sokas pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Līga Lapiņa. "Katru gadu Pasaules ūdens dienā, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem ar ūdeni saistītiem jautājumiem, tiek izziņotas arī dažādas tēmas. Šogad viena no tēmām bija vienlīdzība. Līdz ar to mēs arī centāmies pieskaņot mūsu tematiku pie ūdens pieejamības, tai skaitā tualešu pieejamības. Tas ir arī Latvijas sabiedrībai aktuāls jautājums, par ko mēs ne pārāk bieži runājam, jo tas ir tāds varbūt aiz slēgtām durvīm pārrunājams jautājums. Šoreiz centīsimies par to parunāt nedaudz plašāk, iezīmējot varbūt pāris "nacionālās īpatnības" un pāris izaicinājumus, ar ko kopumā jāsaskaras, lai  biežāk paši var runāt un arī visos sabiedrībā veicinātu tādu kopīgu izpratni un kultūru par šo jautājumu," norāda Sandis Dejus. "Bez kanalizācijas nav civilizācijas un kanalizācija rada iespēju cilvēkiem dzīvot apdzīvotās vietās, un centralizētas kanalizācijas sistēmas to ļauj vēl vairāk tādēļ, ka viss nelāgais materiāls tiek aizvākts projām no cilvēku ne tikai acīm, bet arī no tās vietas, kur viņi ikdienā uzturas, un arī kvalitatīvi attīrīts. Un šeit mēs varam teikt, ka Latvija ir gana labās pozīcijās. Mēs aptuveni 75 procentus no Latvijas iedzīvotāju radītajiem notekūdeņiem novadam centralizētas kanalizācijas sistēmās un secīgi arī attīrām, lai aizsargātu vidi pret mūsu radīto piesārņojumu," vērtē Sandis Dejus. "Tajā pašā laikā vēl ir mums 25% apmēram, kas dzīvo mazāk apdzīvotās vietās vai nomaļākās vietās, kas Eiropas kontekstā ir ekskluzīvs skaitlis, jo Eiropā tik daudz iedzīvotāju nedzīvo ārpus pilsētām kā Latvijā, kam ir savas kanalizācijas sistēmas, saucamās decentralizētās kanalizācijas sistēmas.  Runājot par tualešu publisko pieejamību, noteikti mums būtu vēl daudz ko darīt, ja mēs salīdzinām ar Eiropu. Protams, nav pieejama statistika, cik ir publisko tualešu uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, bet ikdienas sajūta ir tāda, ka noteikti, no vienas puses, mums vajadzētu strādāt pie pieejamības veicināšanas un, no otras puses, kā es jau minēju, arī pie mūsu kopējās sabiedrības attieksmes veicināšanas un kultūras uzturēšanas šādos objektos, kur tādi vispār ir ierīkoti." Kā tualešu un citu atkritumu problemātiku risināja Rīgā senatnē? Mūsdienu kanalizācijas sistēmas aizmetņi veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, taču arī agrākos gadsimtos pilnīgi noteikti tika domāts par mehānismiem, lai uzturētu sanitāros apstākļus, proti, lai atbrīvotos no atkritumiem un savāktu lietusūdeņus. Protams, 13.-18. gadsimtā šīs sistēmas bija patālu no tā, ko lietojam pašlaik. Par šo tematu plašāk stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde. Tiekamies muzejā, Ilze pa gaiteņiem ved uz muzeja krājuma telpu, kur uz galda izkārtojusi sarunas tematam atbilstošus priekšmetus – naktspodus, keramikas traukus un ne to vien.

Raidījumā lūkojamies tālās Visuma dzīlēs, lai ieraudzīto to, ko grūti aptvert - absolūtu tukšumu. Vai tāds maz ir iespējams? Bieži par Visumu sakām - tur nekā nav, tas ir milzīgs tumšs tukšums, un tomēr tā nav - Visuma audeklu rotā gan zvaigznes, gan galaktikas, miglāji un melnie caurumi, bet šur tur ir vietas, kur nav šķietami nekā. Starp zvaigznēm un galaktikām Visumā plešas milzu tukšums. Atsevišķos Visuma reģionos lielāks nekā citviet. Šīs tukšās vakuuma "teritorijas" slēpj atbildes gan par tumšo enerģiju, gan Visuma izplešanos. Vērša zvaigznājā ir viens no šādiem tukšumiem, iepazīstam to tuvāk. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks.   Attiecības starp neandertāliešiem un Homo sapiens Mūsdienās aizvien turpinās pētījumi par neandertāliešiem – cilvēku ģints citu sugu, kas izmira pirms 40 tūkstošiem gadu. Pirms vairāk nekā 15 gadiem atklājumā tapa skaidrs, ka agrīnie cilvēki un neandertālieši ir savstarpēji tikušies un pat kopīgi radījuši pēcnācējus. Bet šobrīd Pensilvānijas Universitātes no ASV ģenētiķi publikācijā žurnālā “Science” piedāvā jaunu skaidrojumu, proti, ka krustošanās galvenokārt notikusi starp neandertāliešu vīriešiem un mūsdienu cilvēku sievietēm. Par to saruna ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru Īzaku Rašalu. Sanāk, ka uz cilvēka evolūciju nevaram skatīties kā uz taisnu līniju, kurā viens attīstības posms nomaina nākamo?

Lielais ķīris ir viens no pavasara vēstnešiem. Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri – sabiedrisko un trokšņaino ūdens putnu. "Lielie ķīri nelielā skaitā pārziemo arī pie mums Latvijā. Bet februāra beigās, marta sākumā atgriezos šie gājputni un ir sastopami, piemēram, Māras dīķī vai Rīgas kanālā, kur viņi vēlāk neligzdos. Pavasara laikā lielie ķīri ir arī Rīgā," stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus. "Cilvēkiem lielā ķīra ķērkšana nešķiet ļoti muzikāla kā dziedātāju putnu dziedāšana, bet man vienmēr ķīru balsis saistās ar pavasari." Lielie ķīri ēd gan atkritumus, gan zivtiņas, bet viņu barībā īpaša nozīme ir kukaiņiem, kurus viņi ķer arī lidojumā. Tāpēc lielos ķīrus ir interesanti barot. Lai gan lielais ķīris joprojām ir parastākā no Latvijas kaijām, tas ir iekļauts arī Latvijas Sarkanajā grāmatā, jo viņu skaits ir ļoti samazinājies, kopš 1980. gada Latvijas lielo ķīru populācija ir samazinājusies apmēram par 69%.  "Daļa no tā ir skaidrojama ar to, ka mēs paši esam uzmanīgāki resursu izlietojumā, jo daudz lielajiem ķīriem kādreiz palīdzēja zvejas atkritumi vai kažokzvēru fermu atkritumi. Tas, ka bija ļoti viegli pieejams un ķīru populācijas varēja augt. Bet ne tikai rūpīgāka atkritumu apsaimniekošana dara pāri lielajiem ķīriem. Arī invazīvās svešzemju sugas, teiksim Amerikas ūdele ar kaitē ķīrim un var apkost ķīru kolonijas," turpina Viesturs Ķerus. "Tā kā ķīri dzīvo ciešos bariņos, šī ir viena no sugām, kam reizēm arī ļoti kaitē putnu gripa. Putnu gripa uzliesmojums var izkaut veselu koloniju." 

Bībeles tulkojums latviešu valodā, pirmās skolas zemnieku bērniem, vairāki jaunvārdi un lērums citu panākumu, kurus var piedēvēt vācu mācītāja Ernsta Glika veikumam. Pārsteidzošā kārtā viņam līdz šim nav veltītas monogrāfijas, rakstu krājumi un biogrāfiski apcerējumi. Taad klajā nākusi Andra Pešeļa grāmata "Ernsts Gliks un latviešu Bībele", veltīta pirmajam latviešu Bībeles tulkotājam Ernstam Glikam. Kā Glika dzīves ceļš vijies caur Latviju; kā tapusi pirmā latviešu valodā izdotā Bībele un kādus Glika radītus vārdus vēl aizvien lietojam ikdienas latviešu valodā?  Raidījumā Zināmais nezināmajā tiekamies ar grāmatas autoru, mācītāju Andri Pešeli. Sazināmies ar Alūksnes pilsētas gidi un Ernsta Glika dzīvesstāsta pētnieci Ilonu Riekstiņu. Vācbaltieša Augusta Bīlenšteina devums latviešu folklorā Spilgta personība Latvijas vēsturē ir arī Augusts Bīlenšteins, kuru šogad atminamies 200. gadadienā. Par viņa devumu latviešu folklorā stāsta literatūrzinātniece, valodniece Janīna Kursīte. „Tā ir liela priekšrocība cilvēkam, ja viņš var atsaukties uz vēsturi un ja viņam tāda ir. Izglītota cilvēka goda lieta ir izprast vēsturi un izkopt šo sapratni. Mūsu personīgā dzīve iegūst plašāku vērienu, kad pamanām un uzzinām mūsu saites ar pagātni.” Pieminot šo vārdu autoru Augustu Bīlenštenu 200. gadadienā, Dobeles novada muzejā 4. martā notika  zinātniskā konference, kurā  dažādu jomu eksperti analizēja šī vācbaltu mācītāja, etnogrāfa, folkloras pētnieka, sabiedriskā darbinieka devumu latviešu kultūrā. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte ir pētījusi  Augusta Bīlenšteina devumu latviešu folklorā. Tātad  vācbaltietis,  dzimis Jelgavā, teju 40 gadus darba mūža pavadījis Dobelē, perfekti pārvaldījis latviešu valodu. Bērnībā viņa aukle ir bijusi latviete. Tagad tik varam spriest, cik tas ir bijis auklītes nopelns, cik paša neremdināmā interese par mūsu tautas vēsturisko un garīgo mantojumu. -- Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus stāsta par lielo ķīri.

Biežajos ceļu negadījumos nereti gribam vainot ceļa apstākļus un to uzturēšanu, nepareizi regulētu satiksmi, taču kāda ir pašu šoferu psiholoģiskā noturība un spēja pieņemt adekvātus lēmumus uz ceļa? Par to stāsta dažādi pētījumi. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar izpētīto iepazīstina Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers un Celu satiksmes direkcijas satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis. Ivars Austers arī aicina iesaistīties autovadītājus turpmākajos pētījumos.

Pavasarī viss notiek strauji, tikko parādās pirmie sniegpulksteņi un nepaspēsim ne attapties, kad ievu ziedēšana jau būs beigusies. Pavasari mēdz būt īsi, bet statistiski skatoties, visīsākais no gadalaikiem mums joprojām ir vasara. Klimatiskās normas jeb iepriekšējās trīsdesmigades vidējais rādītājs ir 84 dienas. Nepilni trīs mēneši. Pavasaris ir tikai nedaudz garāks – 89 dienas, rudens – 90 dienas, bet visgarākā mums ir ziema – 102 dienas.  Un lai gan vidēji statistiski ziema sanāk garākais gadalaiks, realitātē arvien biežāk tas ir īsākais. Pat aizvadītā it kā barga ziema bija tikai 60 dienas gara, bet ir bijuši gadījumi, kad meteoroloģiskā ziema neiestājas vispār un tad rudens pāriet pavasarī. Pavasarī, kad apkārt notiek tik daudz un laiks paskrien nemanot, jāsāk ķert katrs mirklis, kad ir gaisma, saule un siltums. Un tas mazliet sasaucas arī ar šīs dienas tematu jeb profesiju, ar kuras pārstāvi saruna par laikapstākļiem. Gaismā laiks nudien paskrien ātrāk, nekā tumsā, to zinās katrs, kuram tumšā rudenī vai ziemā, vētrā vai putenī mājās pazūd elektrība. Šoreiz saruna ar uzņēmuma “Sadales tīkls” elektromontieri Artūru Keršteinu. Skaidrs, ka vētras elektrotīklus ietekmē visbiežāk, bet ir arī citi faktori. Piemēram, straujas temperatūras svārstības, kas rada kondensātu un izraisa īssavienojumu, un vēl ar laikapstākļiem tieši nesaistīta lieta. Pēdējos gados bijuši vairāki gadījumi, kad transformatoru būdās īssavienojumus rada Spānijas kailgliemeži, kas salīduši iekārtās lielā daudzumā. Šobrīd, pavasarī, elektrotīklu uzturētājiem ir salīdzinoši mierīgākais laiks, kad laikapstākļi elektrotīklus ietekmē visretāk. Krietni rosīgāks šis laiks ir visiem, kas saistīti ar zemkopību tādā vai citādā veidā. Tāpēc pēc nedēļas saruna būs ar selekcionāri Līgu Lepsi.

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Raidījumā runājam par dabu un kādu interesantu pētījumu, kas raksturo mūsu attiecības ar dabu šajā laikmetā. Ir skaidrs, ka šodien vairāk nekā jebkad laiku pavadām iekštelpās, pilsētās, atrauti no dabas. Vai šis varētu būt iemesls, kāpēc nesenā Lundas Universitates pētījumā secināts, ka mūsdienās sākam izjust bailes un trauksmi no atrašanās savvaļā? Vai daba patiesi ir biedējoša un bīstama un vai cilvēks var dzīvot bez dabas elpas? Un kā atgriezties pie dabas, mazinot trauksmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un cilvēks, kurš ikdienu pavada dziļā mežā - mežzinis Raimonds Mežaks. Lundas universitāte apkopojusi ap 200 dažādu pētījumu par cilvēka attiecībām ar dabu un secināts, ka šīs attiecības paslikintās, aizvien vairāk cilvēku attālinās no dabas un pat izjūt bailes vai nepatiku atrasties dabiskā vidē. Zviedrijas pētnieku apkopotā informācija nav pārsteigus arī speciālistiem Latvijā, kur arī novēro līdzīgu tendenci. Pētnieki brīdina, ka bieži lietotot pretblusu un ērču līdzekļus ir bīstami apkārtējai videi Populāras blusu un ērču zāles, konkrēti izoksazolīna zāles, ko dod suņiem un kaķiem, varētu radīt apdraudējumu apkārtējai videi. Tā savus secinājumus Francijas zinātnieki skaidrojuši publikācijā žurnālā “Vides toksikoloģija un ķīmija” (Environmental Toxicology and Chemistry). Zāļu aktīvās vielas nonāk mājdzīvnieku izkārnījumos, tādējādi toksiskām vielām pakļaujot kukaiņu sugas, kas barojas no mēsliem. Šie kukaiņi ir svarīgi barības vielu apritei un augsnes veselībai, tāpēc publikācijā minētais rada jautājumu par mājdzīvnieku ārstēšanas metožu ietekmi uz ekosistēmu. Komentāru pašmāju pētnieku vidū sniedz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes profesors Vadims Bartkevičs. Vai aprakstītais ir būtiska, iepriekš nepieredzēta situācija?

Melnā dzilna ir lielākais no Eiropas dzeņiem. Arī Latvijā tā ir lielāka dzeņu suga. "Šim putnam ir raksturīgi divi saucieni – vienu var dzirdēt lidojumā, otru – kad dzilna sēž kokā. Tas ir vairāk melanholisks sauciens, ko var dzirdēt tālu. Vēl tālāk var dziedāt bungošanu," stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis. 'Dzeņiem atšķirībā no dziedātājputniem ir raksturīga bungošana. Tie ir ļoti ātri sitieni pa sausu substrātu, vai nu tas būtu nolūzis koka zars vai koka galotne. Vidēji tie ir kādi 20 sitieni sekundē ļoti lielā tempā. Un funkcionāli tā bumbošana atbilst dziedātājputnu dziesmām. Bet dzilnām atšķirībā no pārējiem dzeņiem vēl ir raksturīgi, ka viņām ir arī saucienu sērija, ko parasti mēdz saukt par dziesmu," skaidro Madars Bergmanis. Gan melnās dzilnas dziesma, gan bungošana ir dzirdama pat 2-3 kilometrus tālu. Putns ir arī iespaidīga izmēra, gandrīz vārnas izmērā, tikai mazliet slaidāks un tievāku kaklu. "Melnās dzilnas nosaukums ļoti labi raksturo to, kā viņa izskatās. Viņa ir pilnīgi melna. Dzimumi atšķiras tikai ar ar galvas krāsojumu – tēviņiem visa galvas virs sarkana un mātītei tikai pakauša daļa ir sarkana. Bet citādi dzimumi nav atšķirami, un cilvēki nespēj atšķirt pēc balsīm, vai tā ir mātīte vai tēviņš," norāda Madars Bergmanis. "Dzilnas, kas sāk ligzdot diezgan agri, ir dzirdamas visvairāk martā. Ligzdo, tāpat kā visi dzeņi, dzilnas koku dobumos, ko paši arī izkaļ. Lielos, resnos kokos, jo dzilnas izmēri ir iespaidīgi un kokam jābūt vismaz 35-40 centimetru diametrā pie pamata, lai tur varētu dzilna mēģināt ligzdot. Tas rada zināmas grūtības ligzdu vietu atrašanā, jo vajadzīgs tiešām vecs mežs, nevis vidēja vecuma," turpina Madars Bergmanis. Melnajai dzilnai ir garš un spēcīgs knābis. Viņa var izkalt pamatīgus caurumus kokos. "Bungošana un vokālā aktivitāte vairāk notiek koku galotnēs, kalšana bieži vien notiek uz zemes, uz kritalām vai koku stumbros zemu. Melnās dzilnas kalumus var viegli atpazīt pēc izmēriem, jo skaidu garums un biezums ir tik liels, ka citiem dzeņiem tas nav pa spēkam," atzīst Madars Bergmanis.

Mūsdienās arvien vairāk runā par to, ka kognitīvi traucējumi skar aizvien jaunākus cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka nākotnē piedzīvosim demences epidēmiju? Kurā brīdī aizmāršība ir slimības pazīme un kurā brīdī - ikdienas steigas normāla parādība? Demence visā pasaulē skar aptuveni 50 miljonus cilvēku un prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam skaits varētu pat trīskāršoties. Teju trešdaļa aprūpes iestādēs dzīvojošo senioru cieš no demences simptomiem. Statistika rāda, ka nākotnē ar demenci sirgs aizvien vairāk cilvēku. Kāpēc šādas izmaiņas veidojas cilvēka smadzenēs, kas pēc būtības ir plastiskas un spēj mācīties visas dzīves garumā? Kāpēc krustvārdu mīkla ne vienmēr būs galvenā profilakse un vai aizvien nav skaidrs cēlonis Alcheimera un citu slimību izraisītai demencei? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un analizē P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Latvijas universitātes Neiromedicīnas un neirozinātnes nodaļas lektore Ramona Valante, un P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, pētniece Krista Lazdovska. "Kognīcijas un demences kontekstā nozīmīga ir sociālā izolācija. Vecāka gadagājuma cilvēki dzīvo vieni, viņi ir izolēti no sabiedrības. Šādā vidē var lietot, kādus medikamentus vēlies, kognīcija turpinās pasliktināties. Tāpēc arī pie mums ir tendence veidot dienas centrus, kurā cilvēki, kam ir parādījušās problēmas, sanāk kopā un socializējās. Mēs esam sociālas būtnes un, lai kognitīvā kapacitāte nemazinātos, ir vajadzīga saskarsme," skaidro Ramona Valante. Cilvēkam nepietiek tikai ar iespēju uzņemt informāciju - skatīties televizoru vai šķirstīt sociālos medijus, kas ļauj atcerēties faktus. Būtiska ir valoda, iespēja sarunāties ar citiem. Tās ir arī ir emocijas, ko neiegūst no elektroniskiem medijiem. Tie savukārt var radīt negatīvas emocijas, kas negatīvi ietekmē smadzenes. Pētnieces norāda, ka mūsu smadzenēm patīk izaicinājumi. Mēs varbūt gribētu neko nedarīt, bet smadzenēm patīk izaicinājumi, kas ļauj veidot jaunus savienojumus un uzkrāj kognitīvās rezerves. Viena iespēja būtu valodu mācīšanās, bet nepalīdz vārdiņu mācīšanās kādā lietotnē, svarīga ir saruna ar otru cilvēku. Arī mūzikas instrumentu spēlēšana ir labs veids, kā veidot kognitīvās rezerves. Ja krustvārdu mīklas risina, vienkārši atmiņā atsaucot zināmus faktus, tas netrenē smadzenes. Ja šajā laikā meklē jaunu informāciju, lasa, tā ir smadzeņu trenēšanā. Smadzenēm nepieciešams apgūt ko jaunu.  Ja cilvēks visu mūžu ir vairāk strādājis intelektuālu darbu, izaicinājums būtu - mācīties dejot. Savukārt ar fizisku darbu vai sportu saistīts cilvēks varētu pievērsties intelektuāliem izaicinājumiem. Raidījumā Kā labāk dzīvot kolēģi stāstīja par dažādām demences pacientiem paredzētām sociālām programmām un arī par vides pieejamības problēmām, ko cilvēki ar demenci piedzīvo Latvijā. Pētnieki Latvijā strādā pie vakcīnas pret Alcheimera slimību Klasiska zāļu ripiņa, asins testi, kas savlaicīgi ļautu ieraudzīt slimībai raksturīgos kaitīgos proteīnus asinīs, visbeidzot vakcīnas - šie ir dažādi mēģinājumi paredzēt vai ārstēt Alcheimera slimību. Alcheimers ir viena no demencēm, proti, smadzeņu darbības traucējumiem, kas rada neatgriezeniskus kognitīvos jeb prāta funkciju zaudējumus. Likumsakarīgi, ka tāpēc aizvien turpinās labāko medikamentu izstrāde cīņā ar slimību. Šoreiz plašāk tieši par vakcīnām, un par to saruna ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekānu Kristapu Jaudzemu. Visticamāk gan, ka vakcīna pret Alcheimera slimību būtu piemērojama tikai kādai konkrētai populācijai, kas atbilstu striktiem kritērijiem, piemēram, ģenētiskiem faktoriem, ņemot vērā attēlus ar beta amiloīdu izgulsnējumiem smadzenēm un citus parametrus. Tātad vakcīna tiktu, tā teikt, personalizēta. Vakcinēšanās biežums, brīdis, kad to sākt darīt, cik tas maksātu, cik efektīvi tas būtu - protams, šie jautājumi ir svarīgi farmācijas uzņēmumiem, bet pētnieku uzdevums pašlaik ir radīt veiksmīgāko vakcīnas darbības mehānismu. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis stāsta par lielāko dzeni Eiropā – melno dzilnu.  

Cik zaļai jābūt Rīgai? Karstā vasaras dienā noteikti atbilde būtu – pēc iespējas zaļākai un ēnainākai. Bieži dzirdam sūdzības, ka pilsētās trūkst parku un zaļo zonu, vienlaikus kultūrvēstures speciālisti min, ka Rīgas centrā kā UNESCO mantojuma vietā nebūt nevajag intensīvu apzaļumošanu un arī vēsturiski Rīgas centrs nemaz nav bijis viscaur kokiem apstādīts. Ko par to saka ainavu arhitekti un ko – kultūrvēsturisko pieminekļu sargātāji? Kā saglabāt Rīgas vēsturisko seju un vienlaikus padarīt pilsētu klimatam un videi draudzīgāku? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula un  ainavu arhitekte Indra Purs.

Esam aizvadījuši salīdzinoši bargu ziemu, sācies pavasaris un hidrologi jau brīdina par lielu palu iespējamību. Šīs ziemas bargumu juta burtiski ikkatrā nozarē. Mežaimniecībā stabils sals tiek vērtēts kā noderīgs, enerģētikā to jutām apkures rēķinos, transportā – ceļu uzturētājiem vairāk darba. Par transportu un ziemu arī šīs nedēļas saruna ar Valmieras Transporta uzņēmuma (VTU) pieredzējušo autobusa šoferi Edgaru Zaķi. Sarunā par to, kādi šoziem bija ceļi, kā to uzturēšana ziemā pa gadiem mainījusies. Viņš gan, izrādās, ir ļoti entuziastisks ziemas braucējs un stūrēt sniegā un putenī viņam tīri labi patīk. Bet šoziem bija diezgan izteiktas reģionālas atšķirības – Kurzemes ziemeļos un Vidzemes ziemeļrietumos – Limbažu, Valmieras, Siguldas novadā šī ziema nemaz arī nebija tik sniegota, un sausajā februārī braukšana bieži bija gandrīz tikpat laba kā vasarā. Latgalē gan brīžiem ceļi bija neizbraucami.   -- Daudzviet Latvijā ir piektā diennakts pēc kārtas ar vidējo temperatūru virs nulles. Meteoroloģiskais pavasaris ir sācies. Arī kalendārais, protams, līdz ar 1. martu. Pēc dabas norisēm izšķir vēl arī fenoloģisko pavasari, kad sākas augu mošanās - sniegpulksteņi dažviet ir parādījušies, bet par vizbulītēm vēl nav dzirdēts, taču līdz ar šo silto gaisa masu, atgriezušies pirmie gājputni.  Jau pagājušajā nedēļā gan Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, gan Klimata un enerģētikas ministrija, kā arī glābēji un citas institūcijas brīdināja, ka pali šogad var būt lieli.  Daudzviet Kurzemes upēs jau ir sācies palu maksimuma periods, jo Ventspils, Talsu, daļēji arī Kuldīgas un Dienvidkurzemes novadā sniega sega ir nokususi. Kurzemē bīstami vai plaši plūdi nav gaidāmi. Lokāli, protams, applūdīs kādi lauki, vietējas nozīmes ceļi, bet Kurzemē tradicionāli upēm ir diezgan veiksmīga konfiugrācija un lieli, postoši plūdi, kas skar lielas apdzīvotas vietas, ir ārkārtīgi reta parādība.

Kur glabājas visi mūsu saražotie dati un, vai tiesa, ka nākotnē šie datu centri varētu atrasties vairākus simtus kilometru virs mūsu galvām? Jautājums par datu uzglabāšanu laikmetā, kad mākslīgais intelekts jau ik minūti saražo ap 20 tūkstošiem attēlu, kļuvis akūts. Viens ambiciozs risinājums, ko piedāvā industrija, ir datus uzglabāt Visumā. Vai tas nozīmē, ka virs mūsu galvām Zemes orbītā atradīsies milzīgi datu dzelži? Cik tālu esam līdz šādas idejas realizēšanai? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadītāja Līna Marta Sarma. „Microsoft” jaunā tehnoloģija ļauj ar jaudīga lāzera palīdzību ierakstīt informāciju stiklā un uzglabāt datus Cilvēki rada un uzglabā arvien vairāk digitālo datu. Fotogrāfijas, video, teksti – ik dienu šādi ieraksti tiek ievietoti mūsdienu viedierīcēs, un strauji attīstoties tehnoloģijām, redzam, ka datu nesēju mūžs nav ilgs, vai nu tās ir magnetofona lentes vai kompaktdiski, vai datora diski. Tie ātri noveco un to ietilpība ir visai ierobežota. Tāpēc lūkojot, kā efektīvāk saglabāt datus, kompānija „Microsoft” ir izstrādājusi jaunu datu uzglabāšanas tehnoloģiju „Project Silica”, kas ļauj ar jaudīga lāzera palīdzību ierakstīt informāciju stiklā. Tehnoloģiju jaunumu portālā „kursors.lv” rakstīts: „Nelielā aptuveni plaukstas lieluma stikla plāksnītē „Microsoft” pētnieki ir iespieduši aptuveni 4,8 terabaitus datu jeb divus miljonus grāmatu. Un kas svarīgākais, šie dati tur var mierīgi glabāties 10 000 gadu bez jebkādas īpašas dzesēšanas vai uzturēšanas.” Ko eksperti saka par jauno datu glabāšanas veidu? To vaicājam Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoram un vadošajam pētniekam Modrim Greitānam, bet vispirms kopā ar datorzinātnieku īsumā pārskatīsim datu nesēju evolūciju, sākot no aizvēstures līdz mūsdienām.

Mēneša lielo sarunu esam veltījuši kādām ļoti īpašām attiecībām, kas turpinās varbūt pat desmitiem tūkstošu gadu. Cilvēka labākais draugs, uzticamākais pavadonis un sargs - suņa ķepas nospiedums palicis uz cilvēces sirds jau tūkstošiem gadu. Kāda ir suņu izcelsme? Kāpēc tieši suns atrada īpašu vietu cilvēka sirdī un namā - ko par to stāsta evolūcija un arheoloģija? Kā mainījušās suņu funkcijas, uzvedība un šķirnes un vai šodien uzticamajā mājas mīlulī ir kaut kas no savvaļas vilka? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents, arheologs Eduards Plankājs un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. 

Lauku cīrulis ir ir viens no agrākajiem gājputniem, kas atgriežas Latvijas laukos. Februāra beigās un marta sākumā cīruļi jau atgriežas no savām ziemošanas vietām Rietumeiropā, stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Cīrulis var dziedāt kādu simts metru augstumā vai pat vēl augstāk, viņš var dziedāt arī ļoti ilgi. Dziesma var ilgt pat pusstundu," turpina VIesturs Ķerus. "Dziedāšanai ir jēga, ja ir kas klausās. Neviens putns nedzied tikai savam priekam. Jo augstāk tu esi, jo tālāk tevi dzird. Ne velti arī cilvēki, ja sapulcē vajag, lai viņu dzird, rāpjas tribīnē un runā uz. Ja tu esi meža putns, tad tu sēdi koka galotnē un dziedi no turienes. Ja tu esi lauku cīrulis, kurš izvairās no vietām, kur aug daudz koku, tad ir jādzied lidojumā." Dzied arī lauku cīruļu mātītes. Bet dziedājumi lidojumā ir raksturīgi tieši tēviņiem. Lauku cīruļu populācija Latvijā nedaudz samazinās. Šis putns ir viens no tiem, kas ir samērā iecietīgs pret intensīvu lauksaimniecību. "Protams, intensīva lauksaimniecība, pesticīdi, lauka malu uzaršana nenāk par labu arī cīrulim. Lai gan Latvijā viņu samazinājums ir salīdzinoši neliels, ja mēs skatāmies uz Eiropu kopumā, tad kopš 80. gada lauku cīruļu populācija ir samazinājusies par 58%. Ja pat šo samērā izturīgo putnu Eiropas lauksaimniecība ir spējusi nokaut, skaidrs, kas notiek ar visādiem lauksaimniecības zemju bridējputniem, kas Sarkanajā grāmatā arī Latvijā," vērtē Viesturs Ķerus.  

Pievēršamies filosofiskam un praktiskam jautājumam – vai šodien var ticēt tam, ko redzam? Ja lūkojamies sociālajos medijos, aizvien vairāk jūtam skepsi par to, vai redzētais attēls vai video ir īsts vai viltojums. Dziļviltojumu kvalitāte jau ir tik laba, ka dažubrīd par rūdīta acs vairs nevar noteikt, kas īsts un kas nav. Šobrīd dziļviltojumus izplata ne tikai politiski vai sociālie piesātinātā saturā, bet pat šķietami nekaitīgā dabas un zinātnes jomā, kas vēl vairāk liek domāt - kādus "caurumus" savās zināšanās varam netīšām "aizlāpīt" ar šādiem meliem. Kā saprast, vai video un attēli, ko redzam internetā ir īsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis un politologs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs. Ierakstā uzklausām Rīgas Nacionalā Zooloģiskā dārza pārstāvi Māri Lielkalnu, kuram ikdienā jāskaidro dažādi patiesi un mazāk patiesi apgalvojumi par dabu un dzīvniekiem, video, kas radīti ar mākslīgā intelekta palīdzību. Arī savi medicīnas dati ir rūpīgi jāsargā Personas datu drošība pēdējos gados kļuvis par aizvien aktuālāku tematu. Eiropas Savienības Vispārīgā datu aizsardzības regula skar arī mūsu ikdienu, un, protams, ka mēs katrs vēlamies, lai informācija par mums nenonāktu tur, kur tai nav jānonāk. Bet, ja runājam par pacientu veselības datiem, tad tiem ir īpašs statuss. Tas saistīts ar medicīnas ētikā būtisko personas autonomijas principu un tiek saprasts kā divējādas tiesības - tiesības uz neiejaukšanos un privātuma sfēru, tostarp pacienta datu privātumu, un tiesības uz pašnoteikšanos, proti, pacienta tiesībām pieņemt lēmumu par datu lietojumu. Par veselības datu noplūdes riskiem un reāliem gadījumiem plašāk stāsta Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošais pētnieks Ivars Neiders. -- Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus iepazīstina ar lauka cīruli.

Šīs ziemas ilgstošais sals ūdenstilpes nosedzis kā ar necaurredzamu vāku. Vai ledus sega kaitē ezeru, dīķu un upju zivīm un citiem organismiem? Kā zivis spēj atjaunot populāciju pēc bargām ziemām un sagaidīt pavasari? Un kāpēc atkusnis ne vienmēr palīdz? Ziņās lasām aizvien vairāk bažu par zivju slāpšanu. Kārtīgā ziema radījusi neierastus apstākļus mūsu ezeriem un pat upēm, jo zem ledus vāka apakšā notiek intensīva cīņa par izdzīvošanu. Vai visas zivis noslāps un ko varam darīt, lai zivīm un citiem ūdens organismiem palīdzētu sagaidīt pavasari, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un biologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Matīss Žagars.

Februāris gandrīz beidzies. Pēc aukstās un garās ziemas tuvojas pavasaris, kas mūsu platuma grādos ir palu laiks. Tas ir arī brīdis, kad ziņās biežāk parādās hidrologi, viņu prognozes un komentāri. Toms Bricis ir gatavs pastāstīt vairāk par viņu darbu. Gada lielāko daļu mēs no hidrologiem neko daudz nedzirdam. Pavasarī vai dažu iepriekšējo gadu siltajās ziemās, kad upes iziet no krastiem, tieši upju tuvumā dzīvojošie īpaši ieklausās, kas sakāms hidrologiem. Sarunā vairāk par darba aizkulisēm, kā notiek datu vākšana un plūdu prognozēšana. Bet vispirms atgādinājums par citiem gadiem, kad pēc bargas ziemas Latvijā upes sagādājušas problēmas. Tuvojoties paliem un iespējamiem pavasara plūdiem, hidrologiem priekšā smagākais darba cēliens gadā. Var teikt, ka gatavošanās tam norit visu ziemu, jo kopš uz upēm parādījās ledus, izbraukuma grupa apbraukā upes Latvijā, veic mērījumus, dati tiek likti modelī, kas veic aprēķinus par tālāko attīstību. Par hidrologu darbu stāsta Mārcis Tīrums un Līga Klints.    -- Pēdējā lielā plūdu epizode Latvijā bija 2023. gada janvārī Jēkabpilī, bet tos nevar īsti nosaukt par pavasara plūdiem. Hidrologi šādos gadījumos tos sauc par ziemas paliem vai ziemas plūdiem. Pēdējā reize, kad ziema bija pietiekami auksta, lai veidotos bieza ledus kārta, kas uzlūstot rada ledus sastrēgumus un ceļ ūdenslīmeni, bija 2021. gadā. Toreiz Gaujas lejtecē pie Carnikavas vairākas dienas ūdenslīmenis turējās bīstami augsts, draudot appludināt mājas. Tika pieņemts lēmums ledu spridzināt. Toreiz man bija neparasta pieredze, jo ar Latvijas Televīzijas ziņu dienesta kolēģiem nolēmām tiešraidē rādīt spridzināšanu un pirms tās bija paredzēts, ka es upes malā 10-15 minūtes komentēju apstākļus. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem kaut kas negāja pēc plāna un spridzināšanu vairakkārt atlika. Beigās es aptuveni stundu tiešraidē komentēju upes hidroloģiskos apstākļus, līdz vienā brīdī ledus sakustējās pats no sevis. Upe pati būtu problēmu atrisinājusi, bet tā kā ledū jau bija salikti desmitiem spridzekļu, lai tos neienestu Rīgas līcī, nācās uzspridzināt.

Nesen Latvijas debesīs novērojām spožu bolīdu. Bija cerība, ka varbūt arī atradīsim nokritušo meteorītu. Cik biežas šādas parādības ir mūsu Zemes atmosfērā un kā aprēķina, kur šāds meteorīts vai kosmosa atlūza nonāks uz Zemes? Kā mēs vērojam tuvo un tālo pasauli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Kaminskis un Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš. Nesen raidījumā viesojāmies Ķīpsalā, kur uz RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija. Novērot to, kas notiek Visuma dzīlēs no Zemes, ir visnotaļ aizraujoši un īpaši meteoru gadījumā - visai svarīgi arī cilvēku dzīvei uz Zemes, bet ne mazāk aktuāli ir "uzlikt aci" uz mūsu planētu no kosmosa.  Rīgā gaisa kvalitāti uzlabo ar mākslīgi audzētām sūnām Tīrāks gaiss un arī otrā dzīve nolietotiem saules paneļiem – tā var saukt Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieku izstrādāto projektu, kad Viesturdārzā, Rīgā, pagājušajā rudenī tika uzstādīti sūnu displeji. Pie lietotiem saules paneļiem piestiprinātas sūnas uzsūc apkārtnes piesārņoto gaisu un tādejādi samazina sīkās putekļu daļiņas, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Sīkāk par šo projektu iztaujāju tā autorus, stāsta šī projektā vadītājs, RTU profesors Mārtiņš Vilnītis un viena no projekta dalībniecēm RTU zinātniskā asistente Juta Kārkliņa. Lai pēc sižeta noklausīšanās cilvēki nesāktu mežā plēst sūnu un izvietot, piemēram, uz palodzēm, balkona vai kur citur savā mājoklī vai darbavietā, tādejādi uzlabojot gaisu, atgādinām RTU zinātnieku teikto, ka efektīvākas ir mākslīgi audzētas sūnas. Arī ne visas sūnu sugas spēj absorbēt putekļus gaisā. Jāņem vērā, ka arī dabas inspektori nesnaudīs, ja redzēs kādu vandāli šādi nekontrolēti postām mežu. Bet runājot par pētījumu, zinātnieki nākotnē arī skatīs, kā sūnas spēj mazināt trokšņu līmeni pilsētā, tātad sūnas darbojas ne tikai putekļu kā sūcējs, bet arī kā skaņas barjera.

Nav daudz tādu piļu Latvijā, kuras mūri pieredzējuši tik daudzus gadsimtus, piedzīvojuši tik dažādus saimniekus un viņu likteņus, kā Turaidas pils. Kāda bija šīs viduslaiku pils nozīme Livonijas laikā un vēlāk? Ko zinām par lībiešu dzīvi Turaidā un kādu sadzīvi te vadījuši daudzie pils iemītnieki? Raidījumā Zināmais nezināmājā atklāj Turaidas Muzejrezervāta galvenais speciālists - vēsturnieks, lībiešu mantojuma pētnieks Guntis Zemītis, vēstures zinātņu doktore, viduslaiku piļu eksperte, Turaidas Muzejrezervāta galvenā speciāliste - vēsturniece Ieva Ose un vēsturniece, Turaidas Muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā Vija Stikāne.   Zinātnes ziņās plašāks stāsts par to, kā seismometri var palīdzēt ne tikai zemestrīču fiksēšanā, bet arī kosmisko atkritumu novērošanā. Kosmosa atkritumu, piemēram, raķešu un satelītu atlūzu, skaits uz Zemes pieaug, tāpēc likumsakarīga šķiet jauna publikācija zinātnes žurnālā “Science”. Tajā vēstīts, ka ar seismometriem jeb seismogrāfiem, ar ko parasti reģistrē zemestrīces, ir iespējams izsekot krītošiem kosmosa atkritumiem. “Science” publikācijā minēts konkrēts notikums 2024. gadā, kad, Ķīnas kosmosa kuģim atgriežoties Zemes atmosfērā, tā sabrukšanai līdzi izsekoja seismometri Kalifornijā. Kā allaž, viedokli par rakstu vaicājam pašmāju zinātniekam, un šoreiz tas ir Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģiju zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieks Viesturs Zandersons. Viņš norāda, ka notikums ar Ķīnas kosmosa kuģi nav pirmās šādas seismometra fiksētās svārstības, taču jāizceļ ārvalstu pētnieku labi veiktie aprēķini.

Raidījumā pievēršamies ekonomikai un lēmumiem, kas ietekmē mūsu attiecības ar naudu ik uz soļa. Bija laiks, kad cilvēku naudas jautājumos uzskatīja par racionālu būtni, kuru viegli prognozēt un kas spēj viegli apzināties ieguvumus un riskus. Mūsdienās to mainījusi uzvedības ekonomikas teorija, kas parāda cilvēka ne tik racionālo pusi. Kāpēc dažkārt nopērkam to, ko mums īsti nevajag un kāpēc nespējam objektīvi novērtēt cenu, ja līdzās neredzam citu skaitli? Kāpēc aizejam uz veikalu pēc piena, bet pārnākam ar veselu maisu akcijas produktu? Kāpēc tērējot naudu, kļūstam neloģiski un dīvaini? Uzvedības ekonomika parāda, lai arī ekonomikas zinātni radījuši matemātiski un stratēģiski domājošs cilvēki, tā praksē stāsta par pilnīgi neracionālu cilvēku. Uzvedības ekonomikas teoriju un praksi raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ekonomikas un vadības zinību maģistre, Latvijas Universitātes docente Ieva Siliņa un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Romāns Putāns. SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību vēsture Par pirmajiem uzņēmējiem var dēvēt amatniekus. Jau babiloniešu valdnieka Hamuprapi likumu krājumā 18. gs. p.m.ē ir runa par kredītsaistībām un noteikumiem saimnieciskās darbības veikšanai, norāda ekonomikas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Bet, protams, ka tā ir visai nosacīta  SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību vēsture. Profesore sniedz ieskatu uzņēmējdarbības vēsturē pasaulē, iepazīstina ar franču utopiskiem plāniem, gan vareno akciju sabiedrību „Austrumindijas kompāniju”, un uzņēmumu ar 60  ūdensdzirnavām. Stāstu Baiba Šavriņa sāk par senāko amatnieku apvienību, kas veidojās Japānā pirms teju pusotra tūkstoša gadiem. -- "Tāds mazs, pelēks "bandīts", kas staigā pa koku reizēm ar galvu uz leju. Un viņa balss, viņa dziesma ir dažādi svilpieni," dzilnīti raksturo ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

"Dzilnītis ir viens no nometniekiem, viens no tiem putniem, kas šeit dzīvo visu gadu. Un dzilnīti mēs varam sastapt parkos, arī mežos," iepazīstina ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Tāds mazs, pelēks "bandīts", kas staigā pa koku reizēm ar galvu uz leju. Un viņa balss, viņa dziesma ir dažādi svilpieni," "Dzilnīša nosaukums var būt mazliet mānīgs, jo tas rada sajūtu, ka viņš varbūt ir radinieks dzilnām. Mazliet dzīvesveids viņam ir līdzīgs - stiprs, ass knābītis, ar ko viņš meklē koku mizu šķirbās barību. Bet viņš nekaļ dobumus, viņam jāiztiek ar to, ko īstie dzeņi un dzilnas izkaļ, turpina Viesturs Ķerus. "Bet dzilnītis ir mazs viltnieks, varbūt tas arī tādam "bandītam" piestāv. Ja viņam dobums ir par lielu, viņš aizmūrē to dobuma ieejas caurumu mazāku, lai tikai viņš pats tiek iekšā." Dzilnītis Latvijā ir parasts putns, bet pēdējos 12 gados dzilnīšu skaits ir apmēram par trešdaļu gājis mazumā. Tāpēc arī dzilnītis ir iekļuvis jaunizdotajā Sarkanajā grāmatā, jo par apdraudētām sugām atzīst ne tikai tādas, kas ir ļoti reti sastopamus, bet arī tādas, kuru populācijas lielums ir strauji samazinājies.   

Sākas jauns gads pēc Ķīnas kalendāra, un tas šogad būs Ugunīgā zirga zīmē. Ko zinām par savvaļas zirgiem un to daudzveidību pasaulē? Kāpēc Latvijā savulaik izzuda savvaļas zirgu populācijas un kā klājas Papes dabas parkā izvietotajam savvaļas zirgu ganāmpulkam? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un Papes dabas parka uzraugs Ints Mednis.

Aviācija un laika apstākļi, kas ziemā ietekmē lidostas darbu, ir šajā nedēļā Toma Briča sarunu tēma. Šī ziema līdz šim bija itin mierīga, bija februāra sākumā viens gadījums, kad bieza migla pāris stundas kavēja gaisa satiksmi, un nupat piedzīvotais putenis bija pārbaudījums gan lidostas tehniskajam personālam, īpaši skrejceļu uzturētājiem, un, protams, arī dispečeriem. Par to, kāda ir viņu ikdiena un kā to ietekmē laikapstākļi, saruna lidostas dispečeri Renāru Bernānu. Viņš tā arī teica – visādi gadās, bet Rīgas lidosta ir samērā drošā vietā. Renārs Bernāns vērtē, ka Rīgas lidosta laikapstākļu ietekmes ziņā ir samērā mierīga.  "Mēs esam ērta un diezgan mierīga lidosta. Protams, mums ir daudz izteiktākas ziemas nekā lielākā daļā Eiropas. Mēs mākam ar to tikt galā," atzīst Renārs Bernāns. "Lidostā ir pietiekami daudz tehnikas, kas šo sniegu spēj ātri notīrīt, un arī piloti ir pieraduši pie sniega vairāk nekā dienvidu valstu piloti. Piemēram, Turcijas piloti pārvietojas pa sniegu un ledu manāmi lēnāk, jo viņiem ir bail no sniega un ledus." Viena lieta, ko no šīs sarunas atcerēties – ja Latvijai tuvojas vai ir sākusies kāda ierastā rudens-ziemas vētra, bet jums plānots kaut kur lidot, lielam satraukumam nav pamata, jo tieši aviācijai un vēl specifiskāk izlidošanai šādi vēji ir relatīvi nekaitīgi un reti būtiski ietekmē satiksmi vai rada draudus. Bet pirms sarunas mazliet informācijas par lidostām, kam nav paveicies tā, kā Rīgai. Ja raugāmies tepat Eiropā, tad, runājot par izteikti bīstamākām lidostām, parasti tiek pieminētas trīs. Un bīstamību rada ne tikai laikapstākļi.  Viena no šīm lidostām ir Reijkjavīkas lidosta Islandē, jo tā ir zeme ar skarbiem laikapstākļiem - biežām vētrām, puteņiem, biežu apledojumu. Tāpat kā vienu no bīstamajām bieži piemin Gibraltāru. Tur problēma ir specifisks sānu vējš. Bet vienu no riskantākajām lidostām pasaulē uzskata Madeiras lidostu.

Raidījumu esam veltījuši Baltijas jūrai un vairākiem interesantiem pētījumiem, kas atklāj jaunus faktus par mūsu jūru. Latvijas Hidroekoloģijas institūta biologi veikuši pētījumus gan par atjaunojošajām akvakultūrām Baltijas jūrā un to, kā aļģes un gliemenes varētu palīdzēt uzlabot ūdens kvalitāti, gan par to, kā ziemas ļauj prognozēt cianobaktēriju jeb zilaļģu ziedēšanu vasarā. Iepazīstam dažādos pētījumus! Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Maija Viška, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ineta Liepiņa-Leimane.   Kas liek ledum būt slidenam un kā to sacensībās padara vēl slidenāku? Slidu, kamaniņu un hokeja nūju skaņas pašlaik XXV ziemas olimpisko spēļu laikā Milānā un Kortīnā dzirdamas daudz. Olimpiskā ledus saķere un slīdamība ir vesela fizikas un ķīmijas principu buķete, un tieši olimpiādes laikā šis temats, piemēram, ātrslidošanas kontekstā, plašāk pētīts rakstā tiešsaistes žurnālā “National Geographic”. Ledus slīdamības principi labi zināmi ir Mārtiņam Rubenim, Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājam, kā arī Latvijas izlases trenerim, inženierim-mehāniķim kamaniņu sporta izlasei olimpiskajās spēlēs Kortīnā. Mārtiņš arī bijis pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, un tā bija bronzas medaļa 2006. gadā Turīnā, Itālijā. Ar Mārtiņu tiekamies attālināti, jo viņš atrodas Kortīnā. Ar viņu runājam par svarīgākajiem principiem, lai ledus labi slīdētu. Vai tā tas ir bijis Kortīnā?

Šogad par gada ģeovietu izvēlēta visai neparasta parādība dabā - karsta kritene Salaspilī. Šie neparastie "caurumi" zemē sastopami daudzviet pasaulē un pārsvarā rodas aktīvu pazemes ūdeņu ietekmē. Ko zinām par kritenēm Latvijā un pasaulē un kāds nepārvarams un neredzams spēks liek veidoties šīm bedrēm zemē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, hidroģeoloģe Aija Dēliņa. Salaspils karsta kritene ir unikāla ar to, ka izveidojusies nesen – 2021. gadā. Tās pamatnē zem cilvēka veidota uzbēruma un kvartāra nogulumiem atsedzas devona nogulumieži, t. sk. augšējā devona Salaspils svītas ģipši. Tā kā ģipši ir Latvijas šķīstošākie ieži, visaktīvāko karsta procesu saistība tieši ar Salaspils svītu mūsu valsts teritorijā ir acīmredzama. Salaspils svītas ģipšainie ieži ir pakļauti aktīviem karsta procesiem Skaistkalnes, Allažu, Baldones apkārtnē un citur.  Zinātnes ziņās neparasts stāsts par skudrām, kuru karalienes spēj izdēt olas divām dažādām sugām. Daudziem sociālajiem kukaiņiem vairošanās pati par sevi ir visai savāda, taču Ibērijas skudra (Messor ibericus) paceļ šo dīvainību jaunā līmenī. Žurnāla “Nature” publikācijā pagājušā gada rudenī ziņots, ka šīs sugas mātītes, konkrēti karalienes, pārojas ar citas sugas tēviņiem, pēc tam tos klonē, un tas nozīmē, ka Messor ibericus ir vienīgais zināmais organisms, kas pats par sevi pavairo divas sugas. Tādējādi Ibērijas skudra nosaukta par vissarežģītāko koloniālo dzīvības formu, kas līdz šim zināma. Ne viens vien pētnieks pauž izbrīnu par šādu parādību, sakot, ka tam ir grūti noticēt un ka tas paplašina mūsu izpratni par evolucionāro bioloģiju. Vaicājam Latvijas Universitātes bioloģijas profesoram Indriķim Kramam, vai šāda skudru īpašība viņā rada pārsteigumu.

"Dzeltenā stērste ir viens no tiem putniem, kas pie mums sastopami visu gadu. Lai arī dzeltenās stērstes mazliet mēdz paceļot. Daļa no Latvijas dzeltenajām stērstēm ziemā aizceļo uz siltākām zemēm, un pie mums ieceļo ziemeļu dzeltenās stērstes. Bet šeit viņa ir visu laiku," stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Dzeltenā stērste ir sēklēdājs putns, ka ir masīvs, stiprs knābis, lai varētu pārkniebt sēklas. It īpaši dzeltenajām stērstēm patīk vietas, kur cilvēki uzglabā graudus. Ja viņi uzglabā neuzmanīgi, tad dzeltenajām stērstēm tās ir lieliskas barošanās iespējas. Viņas labprāt nāk arī pie barotavām cienāties ar sēklām. "Nākot pavasarim un dienām kļūstot garākām, dzeltenās stērstes vairāk parāda savu klātbūtni. Viņas sāk cīnīties par draudzenēm un teritorijām, respektīvi, sāk dziedāt," turpian Viesturs Ķerus. Un šie ir putni, kas savu dziesmu iemācās, līdzīgi kā cilvēks iemācās runāt. Tāpēc arī stērstes dziesmās veidojas dialekti.

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Gaisa kvalitāte  ir joma, kas satraukumu rada daudzviet pasaulē, tostarp, Eiropā un arī Rīgā. Īpaši ziemā, kad nokrišņu ir maz, vējš nav stiprs, bet apkures sezona rit pilnā sparā, rodas jautājums, kāds ir gaiss, ko elpojam? Ar satelītdatu palīdzību Latvijā varēsim labāk sekot līdzi gaisa kvalitātei. Pētnieki plāno izstrādāt modeļus, lai prognozētu gaisa kvalitātes izmaiņas, un tas ļautu laikus informēt iedzīvotājus. Kādi procesi ietekmē gaisa kvalitāti Latvijā un ko lietas labā plāno darīt pētnieki? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfe, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece Olga Sozinova un ģeogrāfe, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesore Iveta Šteinberga.

Laika prognozes vēsta, ka pie apvāršņa ir pirmais šī gada atkusnis, taču ziema jau tāpēc nebeigsies. Aizvadītās nedēļas laikā ievērojami audzis ledus apjoms Baltijas jūrā, vienlaikus fiksēts zemākais ūdenslīmenis pēdējās desmitgadēs. Par to stāsta Toms Bricis. Viņš arī sarunājas ar ornitologu Pēteri Dakni, kurš piedalās ziemojošo putnu uzskaitē, ko jau vairākus gadus Latvijas piekrastē veic ar lidmašīnu. Lai arī putnu uzskaite notika janvāra beigās, jau tad jūrā bija gana ledus, kas ietekmē gan putnu izvietojumu, gan skaitu. Protams, parunājām arī to, kā šī bargā ziema ietekmē putnu populācijas. Pēteris Daknis stāsta, ka ziemojošo putnu uzskaite no lidmašīnas ir pat sinhronizēta laikā visās Baltijas valstīs. Galvenais iemesls šādas uzskaites veikšanai ir tas, ka daudzas sugas, kas ziemo Baltijas jūrā, nevar saskaitīt citādi. Piemēram, kākaulis, kas ligzdo ziemeļos grūti pieejamās vietās, kur nevar saskatīt. Bet ziemā populācijā sapulcējas Baltijas jūrā un pētnieki var uzzināt, cik liela tā ir un kādas ir izmaiņas. Šādiem putnu uzskaites lidojumiem ir nepieciešama specifiski aprīkota lidmašīna, skaidro Pēteris Daknis. Tā bāzējas Dānijā. Kad ir nepieciešamie laika apstākļi bez putainiem viļņiem, var notikt ekspedīcija. Lidmašīnā atrodas pilots un trīs uzskaites veicēji. Lidojuma ātrums ir 200 km/h, kas ir lēnākais, ko var atļauties. Tāpēc novērojumus ierunā diktofonā, fotografēt vai pierakstīt kaut ko nav laika. Pēc tam notiek datu ievade un apstrāde. Ornitologs arī norāda, ka šādā aukstā ziemā visvairāk iet bojā mazie putniņi. Tas nav nekas ārkārtējs, norāda Pēteris Daknis. Viņš arī atklāj, ka Latvijā mēdz ziemot zīlītes no Somijas, bet Latvijas zīlītes ir devušās un Poliju.   Šis ir arī atgādinājums, ka ja uzsākat barot putnus, tad tas jādara visu ziemu. Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par īpaši zemu ūdenslīmeni Baltijas jūrā, vai pa šīm dienām kaut kas ir mainījies? Neliels ūdens līmeņa kāpums ir bijis, bet joprojām tas ir ļoti zems. Iepriekšējos gados arī ir bijušās pāris šādas reizes, viena no spilgtākajām 2016. gada oktobrī, kad jūras atkāpšanos varētu novērot dabā ļoti labi. Tā bija tā reize, kad Kolka piedzīvoja tūrisma pieplūdumu, jo Kolkasrags bija kļuvis par simtiem metru garāks, daudz dziļāk iestiepjoties Irbes šaurumā. Šoreiz, kad piekraste ir ledus klāta, dabā šo ūdens atkāpšanos redzēt nevar, taču ūdenslīmeņa svārstības turpmākajās dienās padarīs ledu īpaši nedrošu. Vēl par ūdenslīmenis runājot. Igaunijā, kur prāmju satiksme ir ļoti svarīga salām, pagājušajā nedēļā bija negadījums. Kihnu salā, kas atrodas apmēram 40 kilometrus uz dienvidrietumiem no Pērnavas, prāmis iestrēga ostā. Osta acīmredzot gana sekla. Prāmis tajā varēja ieiet, bet vēlāk ūdens līmenis kritās un kuģis, acīmredzot uzsēdās uz sēkļa.

Tapis interesants pētījums, kas parāda, kā dabiskās auduma krāsas 19. gadsimtā papildināja industriālā attīstība un dažādu sintētisku krāsu atklāšana. Kā ķīmiķi un etnologi, liekot galvas kopā, var izstāstīt veselu gadsimta vēsturi ar apģērba palīdzību. Kā rūpniecības attīstība mainījusi tradicionālo kultūras mantojumu? Mūsdienu tekstila industrija spēj saražot audumus teju jebkādās krāsās un kombinācijās, lielā mērā pateicoties sintētiskām krāsām, kas ienākušas ražošanā pēdējos gadsimtos. Vairs nav tie laiki, kad violets pigments bija tik dārgs, ka to iegūt varēja tikai karaļnami. Kā Latvijas vēsturē redzam šo rūpniecisko tekstila krāsu ienākšanu un kā tas ietekmējis mūsu kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp, tautas tērpus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Anete Karlsone un mākslas zinātņu doktore, latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne.  Savulaik kokvilna bija ekskluzīvāks audums par zīdu Ja runājam par apģērbu, tad patiesībā runa nekad nav tikai un vienīgi par apģērbu. Mode ir daļa no krietni plašāka stāsta par politiku, ekonomiku, sociālajiem procesiem, un par to pārliecinos arī, par pasaules dārgākajiem audumiem sarunājoties ar Modes muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi. Pirms iegrimstam senajos laikos, kad jau ir parādījušies dārgie audumi, skaidrojums, vai mūsdienās, kad daudz tiek runāts par apģērba praktiskumu un ilgtspēju, aizvien tomēr pastāv arī dārgie audumi?

Klajā nākusi vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmata "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Krišjānis Ķergalvis bija uzņēmējs, politiķis, būvuzņēmējs un viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem 20. gadsimta sākumā. Viņa pārziņā bija ēkas, kurās šodien daudzi rīdznieki un Rīgas viesi aizvada savu dzīvi, Ķergalvis, būdams ilggadējs Sv. Jāņa ģildes mūrnieku amata vecākais, Rīgas domes deputāts, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, mākslas kolekcionārs un mecenāts, savas dzīves laikā uzcēla vai pārbūvēja vismaz 76 dažādus objektus (rūpnīcas, baznīcas, skolas, cietumus, dzīvojamās mājas u. c.) Rīgā, Jūrmalā, Valmierā un Valkā. Caur viņa dzīvesstāstu iespējams ielūkoties arī tā laika latviešu pilsoniskās sabiedrības norisēs, ko raksturoja dižas idejas un lieli darbi. Ko zinām par Krišjāņa Ķergalvja dzīvi? Stāsta pētījuma autors - vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laikmetu, kurā rosīgi darbojas Krišjānis Ķergalvis, raksturo vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Zinātnes ziņās stāsts par mākslīgā intelekta radošajām spējām Mākslīgais intelekts radošumā var pārspēt vidusmēra cilvēku. Tā secinājuši Monreālas universitātes Kanādā pētnieki publikācijā žurnālā “Scientific Reports”, salīdzinot mākslīgā intelekta darbību un 100 tūkstošu cilvēku spējas. Mākslīgā intelekta rīku pamatā ir lielie valodas modeļi, kas lieliski apstrādā un saprot cilvēka valodu. Atsevišķi modeļi uzrādījuši labus un par cilvēkiem pat labākus rezultātus uzdevumos, kas paredzēti, lai mērītu oriģinālu domāšanu un ideju radīšanu. Taču vienlaikus 10% visradošāko cilvēku ir krietni priekšā mākslīgajam intelektam, īpaši tādos radošos uzdevumos kā dzejas un stāstu radīšana. Komentāru par pētnieku veikumu sniedz SIA “Elektroniskie sakari” Techritory programmas direktors Neils Kalniņš. Jautājumi par un ap mākslīgo intelektu ir daļa no viņa ikdienas, un sarunas iesākumā par to, vai mākslīgais intelekts vispār ir radošs un ko mēs saprotam ar mākslīgā intelekta radošumu?