Zināmais nezināmajā

No empātijas līdz apātijai ir viens solis, tā varētu teikt par kādu interesantu fenomenu, ko dažkārt redzam sabiedrībā. Kad kāds garāmgājējs nonāk nelaimē, mēs steidzamies palīgā, ja apkārt nav citu cilvēku. Kolīdz šāda situācija notiek pūlī, reakcija palīdzēt kavējas. Psiholoģijā to dēvē par garāmgājēja efektu. Kāpēc tā rīkojamies? Kas noteiks to, vai būsim empātiski vai apātiski? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Univerisitātes profesors, sociālās psiholoģijas un politikas psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš. Par to, cik atsaucīgi esam vai neesam, ziņojot par kādiem notikumiem, aicinot palīgā, ja kāds nonācis nelaimē, vaicājam Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 2. nodaļas priekšnieka vietnieci Nadeždu Griņeviču. "Protams, mūsu personībai ir nozīme, un daži cilvēki pēc dabas ir palīdzošāki, altruistiskāki, empātiskāki, bet noteikti būtu liela kļūda reducēt to, vai cilvēki palīdz ārkārtas situācijās, uz rakstura īpašībām, vēl jo vairāk tikai uz empātiju vai altruismu," norāda Ģirts Dimdiņš. Pētnieks skaidro, palīdzēšana - nepalīdzēšana ir pētīta sistemātiski un daudz jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, un pētījumi kopumā ir izkristalizējuši piecus galvenos soļus, lai cilvēki palīdzētu ārkārtas situācijās citiem. Liela loma ir situācijai un dažādām apstākļu sakritībām. "Pirmkārt, mums ir jāpamana ārkārtas situācija, lai rastos interese vai vajadzība palīdzēt vai mēs par domātu par to, vai mums kādam ir jāpalīdz. Otrkārt, mums ir jāinterpretē tā ārkārtas situācija kā ārkārtas situācija. (..) Treškārt, mums ir jāuzņemas atbildība. Un šeit parādās klasiskais saucamais pasīvā novērotāja efekts, jo vairāk ir vēl citu liecinieku bez mums, jo mazāka varbūtība, ka mēs būsim tie, kuri pieslēgsies, mēģinās kaut ko darīt," skaidro Ģirts Dimdiņš. "(..) Mums ir arī jābūt spējīgiem, kompetentiem palīdzēt pat tad, ja mēs saprotam, jā, man būtu jāpalīdz šajā situācijā, bet jautājums, vai es to varu? Paņemt telefonu un piezvanīt mēs varbūt visi varam, bet ja ir jālec ūdenī un kāds jāvelk ārā, vai jāskrien degošā mājā, vai jāiesaistās fiziskā konfliktā, tur jau ir pilnīgi cits jautājums un citi apsvērumi. Ar to viss vēl nebeidzas, jo ir piektais solis, kas ir mūsu racionālā analīze. Vai, ja es iesaistīšos, tās izmaksas nebūs pārāk augstas, salīdzinot ar iespējamiem ieguvumiem neiesaistoties vai arī izmaksām, kas notiks tad, ja neiesaistīšos tajā situācijā. Tātad vienmēr pēdējais solis vēl ir tāda tīri ekonomiski racionāla analīze." "Ir jābūt noteiktām personības iezīmju kombinācijām, lai cilvēks izvēlētos aizturēt likumpārkāpēju ar kaut kādu risku sev. To biežāk dara vīrieši," analizē Ģirts Dimdiņš. "Kur ir vajadzīgā drosmes, fiziskā spēka demonstrēšana, tur biežāk iesaistās iesaistās tieši vīrieši. Tur atkal parādās tas aspekts, ja ir, piemēram, pēc dzimuma homogēna novērotāju grupa, piemēram, ārkārtas situācijai ir pieci liecinieki vīrieši, tad ir lielāka varbūtība, ka viens no viņiem iesaistīsies ārkārtas situācijā, nekā tad, ja tā ir miksēta grupa. Atkal varētu būt tāpēc, ka gribās nodemonstrēt, kurš ir spēcīgāks barā, vai arī ir paļaušanās, ka citi nāks palīgā, ja vajadzēs." -- Bet par grāmatām savā grāmatplauktā, kas saistītas ar šī raidījuma sarunas tēmu, stāsta raidījuma autores Sandra Kropa un Paula Gulbinska. Viņu izvēle - Dexter Dias "10 types of human" (Desmit cilvēku tipi) un Cathy O'Neil "Weapons of Math Destruction" (Matemātikas iznīcināšanas ieroči).

Reti, neparasti un ļoti drosmīgi - ja zuši būtu cilvēki, tos varētu raksturot šādiem vārtiem. Šie neparastie radījumi ne tikai pārsteidz ar savu dzīvesveidu, bet likuši lauzīt galvu ne vienam vien pētniekam - kā tie spēj veikt tālo ceļu no Eiropas upēm līdz Sargasa jūrai. Kāda šobrīd ir šo zivju populācija un kas zušiem traucē pasaules ūdeņos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena un zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta pētnieks Jānis Bajinskis.

Rudens krāšņākais periods ar lapu krāsošanos pamazām sākas, tā kulminācija vēl priekšā, bet rudeni raksturo arī kāda dabas norise, kurā iesaistītas zivis. Tas ir lašu nārsts. Sigulda ir viena no vietām, kur “zelta rudens” baudītājiem ir arī iespēja piemērotos apstākļos no Gaujas tilta redzēt, kā šis lielās zivis dažkārt saulē uzmirdz, veidojot nārsta ligzdas. Un laši ir vienas no zivīm, kas Latvijas ūdeņos izjūt klimata pārmaiņas. Lašus ietekmē ne vien kopējās vides izmaiņas, bet tiem ir arī specifiskas ūdens temperatūras prasības. Vēl mazliet cimperlīgākas ir tikai foreles. Bet lašiem ir svarīga ūdens temperatūra ne tikai nārsta laikā, bet arī vasarā, jo laši ir ziemeļu zivs, kam nepatīk silts ūdens. Ne vien nepatīk, bet var izrādīties arī nāvējošs. Pagaidām lašu nārstam vēl ūdens par siltu, bet šis arī ir jautājums – vai klimata pārmaiņu dēļ nārstošana kļūst arvien vēlāka un vai arvien siltāks ūdens rudeņos var kā nelabvēlīgi ietekmēt lašu nārstu? Izrādās, ka arvien siltāks laiks uz lašiem atstāj lielāku ietekmi nevis nārsta laikā, bet vasarā. Bet pirms runāt hidroloģiskajiem un meteoroloģiskajiem datus, vides zinātniskā institūta „Bior” pētnieks Jānis Bajinskis skaidro, kā vispār laši saprot, kad ir īstais laiks nākt uz nārstu, no jūras peldēt uz upēm. Piemērotākā temperatūra lašu nārstam ir ap 7-8 grādiem. Jautājums, cik ilgi zivīm nākas gaidīt, jo ir gadi, kad ūdens ilgāk saglabājas silts. Skatot datus 30 gadu periodā, viens no vēsākajiem rudeņiem bija 1993. gadā. Toreiz Gaujā, kas ir viena no mūsu 13 lašupēm, jau 15. septembrī ūdens temperatūra stabili noslīdēja līdz 8 grādiem un zemāk. Bet pērn, 2024. gadā, kad bija siltākais septembris novērojumu vēsturē un arī oktobris bija relatīvi silts, ūdens temperatūra Gaujā līdz 8 grādiem noslīdēja tikai 15. oktobrī – mēnesi vēlāk. Lielākoties ūdens temperatūra līdz 8 grādiem nokrītas periodā no septembra otras puses līdz oktobra sākumam un šīs svārstības patiesībā nav ļoti lielas. Esot zināmi gadījumi, kad atsevišķi indivīdi sāk nārstot ātrāk un tad ir risks, ka siltākā ūdenī ir vairāk, piemēram, patogēnu, kas var uzmesties ikriem, kādas baktērijas vai sēnītes un ikri iet bojā. Bet siltāki rudeņi un siltāks ūdens uz nārstu atstāj ietekmi caur citiem procesiem – tā ir upju aizaugšana. Jānis Bajinskis skaidro, ka tā jau ir nopietnāka problēma. Otra lieta, kas nav saistīta ar nārstu, bet kur temperatūra ietekmē lašus, ir vasarā. No vienas puses – mazliet siltāks ūdens palīdz lašu mazuļiem ātrāk izaugt, ja ūdens temperatūra ir līdz 20 grādiem, bet ja kāpj virs 20 grādiem, sākas problēmas. Lasis ir vairāk ziemeļu zivs un tam nepatīk silts ūdens. Izrādās pēdējās vasarās ir gadījumi, kad pārāk silta ūdens dēļ laši pat iet bojā, ko arī „BIOR” pētnieki karstās vasarās ir novērojuši.

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

Starp neskaitāmām zvaigžņu sistēmām, tālām galaktikām un milzīgo Visuma tukšumu atrodas mūsu mājas - unikāla planēta, kas spēj jau vairāk nekā miljards gadu nodrošināt dzīvību tās daudzveidīgajās formās. Trausla, bet neticami labi aprīkota ar visu nepieciešamo, lai šeit spētu sadzīvot gan sauszemes, gan ūdens organismi. Kādi priekšnoteikumi ļāvuši šeit attīstīties tik daudzveidīgām dzīvības formām un kāpēc nekur tuvumā nav neviena cita šāda planēta?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs, hidrobiologs Andris Andrušaitis un "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere.

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Cilvēka spējām nav robežu, tas ir iekarojis augstākās virsotnes pasaulē un pielāgojies dzīvei apstākļos, kādos nepieredzējis cilvēks nespētu izdzīvot. Kas notiek alpīnista ķermenī, kad viņš kāpj virsotnē, un kā augstkalnu iedzīvotāju organismi pielāgojušies dzīvei uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Līga Plakane, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, un alpīnists Jānis Busenbergs.

Vakar, 22. septembrī, Ziemeļu puslodē sākās astronomiskais rudens. Bet no Ziemeļpola ar katru dienu arvien plašāk izplešas tumsa. Ir sākusies polārā nakts. Pie mums dabā rudens iestājas tik pakāpeniski, ka par to runājam jau kopš augusta otras puses. Atšķirībā no mūsu platuma grādiem, kur astronomisko gadalaiku robeža dabā faktiski nav ne jūtama, ne saredzama, Arktikā izmaiņas ir daudz straujākas un tur, runājot par pavisam tāliem ziemeļiem vēl aiz polārā loka, šajās dienās iestājas nakts. Sākumā tiešām tikai ap pašu Ziemeļpolu, bet jo dienas, jo tumsa izplešas tālāk uz dienvidiem. Tur dabā faktiski nav četru gadalaiku – drīzāk ir tikai ziema un vasara vai diena un nakts. Un šajās dienās Arktikā beidzas kušanas sezona, kad Ziemeļu ledus okeāna ledus atkal sāks pieņemties apjomā. Cilvēkiem šķiet, ka aiz Polārā lokā kā izslēdz gaismu ap šo laiku, tā tikai martā, kad ir pavasara ekvinokcija, atkal ieslēdz. Tā gluži nav. Šodien, 23. septembrī, polārā nakts iestājas tikai nelielā aplītī ap pašu Ziemeļpolu. Citviet Arktikā dienas ir īsas un ļoti strauji kļūst īsākas, bet tur vēl nav polārā nakts. Ja pie mums dienas garuns sarūk pa 3-5 minūtēm, tur pa 10-20 minūtēm un pat pusstundu. Piemēram, Svalbārā, kas ir aptuveni 80. paralēle, kas ir krietni aiz polārā loka, polārā nakts iestāsies tikai aptuveni pēc mēneša un tā ilgs četrus mēnešus. Tas nozīmē, ka saule sāks virs apvāršņa parādīties jau februāra otrajā pusē. Savukārt vēl tālāk uz dienvidiem pie 70. paralēles, kur jau ir Norvēģijas kontinetālā daļa, apmēram, kur ir Tromse, polārā nakts ilgst aptuveni divus mēnešus, bet tieši uz polārā loka, kas ir 66,5 grādu paralēli, nakts ir tikai vienu diennakti - ziemas saulgriežos. Tātad pusgadu gara nakts ir tikai Ziemeļpolā.  Neraugoties uz to, protams, no saules saņemtais siltums pēc rudens ekvinokcijas ir tik niecīgs, ka gaisa temperatūru vairs ļoti būtiski nespēj ietekmēt, to šajā gada daļā nosaka gaisa masu plūsmas, tādēļ arī aiz polārā loka, kad ir iestājusies tumsa, temperatūra tāpat mainās - ir aukstāki periodi un ir siltāki. Bieži mēdz būt tā, ka Skandināvijas pašos ziemeļos ziemas vidū ir kāda diena, kas ir siltāka, nekā pie mums, jo tur ir aizplūdusi kāda silta gaisa masas no Atlantijas okeāna.

Latvijas alu un klinšu sienās starp mūsdienās ieskrāpētiem vandāļu rakstiem var atrast unikālas un senas zīmes, tās dēvē par petroglifiem un tā ir viena no senākajām mākslas un izteiksmes formām cilvēces vēsturē. Ko stāsta senās zīmes upuralās un klinšu sienās un ko atklājuši mūsu petroglifu pētnieki daudz gadu gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, un Andris Grīnbergs, vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs. Kas ir "ekoloģiskā pēda"?  Skaidro šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels Nesen Latvijā viesojās jēdziena "ekoloģiskā pēda" jēdziena viens no autoriem, šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels. Viņš tikās ar mežu nozares ekspertiem un amatpersonām un runāja par "ekoloģisko pēdu", biokapacitāti un to saistību ar Latvijas ekonomiku Matis Vakernāgels (Mathis Wackernagel) ir ilgtspējas eksperts, jēdziena “ekoloģiskā pēda” viens no līdzautoriem, kā arī domnīcas “Global Footprint Network” dibinātājs. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā un uzstājoties starptautiskā konferencē, viņš skaidrojis, ka mēs - Latvija - esam bagāta valsts ar tā saucamo ekoloģisko “kredītu”, bet mums nepieciešams to apzināties un gudri saimniekot. Lai gan Šveice, no kuras nāk Matis, Otrā pasaules kara laikā smagi netika skarta, pārtikas trūkums valstī vienalga bija jūtams, tāpēc ideja par resursu drošību un ko resursi patiesībā nozīmē, lai labi dzīvotu, pētnieka prātu nodarbinājuši jau bērnībā. Temats vairākas desmitgades ir aktuāls globālā mērogā, īpaši ņemot vērā, ka cilvēces resursu patēriņš mūsdienās ir pielīdzināms 1,8 Zemēm, tātad krietni vairāk, nekā vajadzētu. Sarunā viņš vispirms skaidro, ko tad īsti nozīmē “ekoloģiskā pēda”.

Turpinām iepazīt Latvijas dabu, šoreiz saruna par kādiem īpaši aizsargātiem nakts dzīvniekiem, bez kuriem nav iedomājami vecu māju pagrabi vai bēniņi - sikspārņiem. Šie neparastie dzīvnieki gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē dzīvo kājām gaisā - tie pasauli sadzird nevis saredz un par savu ērtāko un komfortāko vidi uzskata tās vietas, no kurām cilvēks labprātāk vairās - tumšus pagrabus, alas, bēniņus un pamestas ēkas. Kā Latvijā klājas sikspārņu sugām, kura ir Latvijas sikspārņu galvaspilsēta un ko zinām par sikspārņiem piemītošo prasmi - eholokāciju? Raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Bioloģijas institūra pētnieks, sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis un ihtiologs Ivars Putnis.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Pirmdienas tiešām ir nogurdinošākas smadzenēm un ķermenim. Ne viens vien cilvēks, sākot jaunu darba nedēļu pirmdienā, būs nodomājis, cik pirmdienas ir grūtas dienas. Gadu desmitiem lietots arī apzīmējums “pirmdienas nomāktība” jeb angļu valodā “Monday blues”, kas kopumā raksturojis smagnēju sajūtu katras jaunas darba nedēļas sākumā. Bet par to visu iespējams runāt arī no medicīnas un psiholoģijas skatpunkta, un par to raksta “Scientific American”. Miljoniem cilvēku pasaulē nezina, ka viņiem ir cukura diabēts. Par to vēsta “Science Daily”. Mākslīgā intelekta asistents Albānijā kļuvis par “ministru”. Aizvadītās nedēļas laikā viena no mediju lappusēs bieži fiksētām ziņām bijusi par to, ka Albānijas premjerministrs Edi Rama iecēlis pasaulē pirmo mākslīgā intelekta ģenerēto ministru, kurš pārraudzīs publiskos iepirkumus, lai novērstu korupciju. Ministra vārds ir “Diella”, un albāņu valodā tas nozīmē “saule”. Par šo var lasīt vietnē “Kursors.lv” un citos avotos. Sarunu boti, kas apgalvo, ka ir Jēzus: evaņģēlija sludināšana vai ķecerība? Par to var lasīt vietnē “Nature”.

Šogad interesanti atradumi sēņu pasaulē, tostarp šī gada sēne - zaļā stiklene un skrejvaboļu milnene - sēne, kas parazitē uz kukaiņiem. Kāda ir sēņu daudzveidība šogad mežos un kā parazītsēnes pakļauj sev dažādus kukaiņus? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere un Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns. Indīgo dzīvnieku pasaule: mazākie ir niknākie Inde dzīvniekiem kalpo diviem mērķiem: lai sagādātu sev barību un lai aizsargātos no uzbrucējiem. Lieki neviens dzīvnieks ar savu indi nešķaidās, ja nu vienīgi spļāvējkobra, kas sastopama Āfrikā un Āzijā un kas aizsargājoties mēdz izspļaut indi pat trīs metru attālumā. Ja šī inde nonāk upurim acīs un laikus apspļautajam nesniedz medicīnisko palīdzību, tas var izraisīt aklumu. Runājot par indīgajiem dzīvniekiem, pirmais, kas nāk prātā ir čūskas, taču tikai ceturtā daļa no visām pasaulē mītošajām čūsku sugām ir indīgas, tai skaitā vienīgā Latvijā dzīvojošā  indes nēsātāja – odze. Bet, kā teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns, tad mūsu odze nav tā niknākā no odžu dzimtas. Māris Lielkalns stāsta par citiem dzīvniekiem, kuru izskats nebūt nevedina domāt, ka tie varētu būt toksiski. Visu indīgo dzīvnieku pasauli neaplūkosim, bet vēl indīgāko dzīvnieku topā ir jāierindo dažas medūzas, dzeloņraja un te atceramies traģisko gadījumu, kad pazīstamais dabas pētnieks un TV šovu vadītājs  Austrālijā, Stīvs Ervins aizgāja bojā šī dzīvnieka  filmēšanas laikā, kad raja iedzēla  Ervinam tieši sirdī.  No zivīm  populāras  lielās  indes nēsātājas ir  fugu – tās kas izskatās pēc adatainiem baloniem un skaitās japāņu virtuves delikatese, tik pavāram ir jābūt ļoti izmanīgam, jo nepareizi pagatavojot šādu zivi, tās baudītājam tā var izrādīties pēdējā maltīte. Par zivīm stāsta arī Māris Lielkalns. -- Bet par kādu nozīmīgu grāmatu stāsta vēsturnieks Uldis Neiburgs. Viņš iepazīstina ar pētījumu par Salaspils koncentrācijas nometnes vēsturi, kuru drīzumā izdos Centrāleiropas universitātes Budapeštā apgāds.

Ir putni, par kuru klātbūtni mums nav jāuztraucas, tie diendienā sastopami mums līdzāstaču ir sugas, kuras izvairās no cilvēka un to populācija ir tik ļoti sarukusi, ka nepieciešami visi iespējamie līdzekļi, lai tos pasargātu.  Ornitologi datus par putniem ierasti ievāc, dodoties dabā, kur pēc putnu balsīm u.c. pazīmēm jāspēj noteikt sugas un to izplatība konkrētā vietā. Taču mūsdienās putnu pētniekiem talkā nāk arī tehnoloģijas, kas ļauj putnus novērot un uzskaitīt arī attālināti, viena no metodēm ir telemetrija. Kā tā palīdz ūpju izpētē un ne tikai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības Ūpju programmas vadītājs Pēteris Daknis un Latvijas Ornitoloģijas biedrības sabiedrības izglītošanas un iesaistes virziena vadītājs Agnis Bušs.

Šoreiz klausītāju rosināts temats par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē augsni. Jeb konkrētāk, kā mainās ūdens jeb hidroloģiskais režīms augsnē, piemēram, pēc meža nociršanas, kad augsne ir traktoru izbraukāta un sadragāti augi un visa veģetācijas sega. Pēc sarunas ar diviem jomas speciālistiem izkristalizējās divi galvenie virzieni, kā laikapstākļi, klimats un augsne mijiedarbojas gada siltā daļā, kad augsnei ir būtiska loma ūdens gan novadīšanā, gan arī sausuma periodā tā saglabāšanā, kā aukstajā periodā – ziemā, kad notiek augsnes sasalšana. Tas savukārt būtiski ietekmē būves un šajā sadaļā Latvijā jau ir labi novērojama klimata pārmaiņu ietekme. Vasarā bieži ir problēmas ar sausumu un zemē, kas saulē pārkaltusi, ūdens neuzsūcas. To droši vien ir pamanījuši visi, kas darbojas dārzā, pietiek pat ar puķu podiem istabā – ja tā kārtīgi iekaltē, grūti pēc tam augsni samitrināt. Kāpēc tā notiek, skaidro ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadītājs Andis Kalvāns. Sausās vasarās, šķiet, visātrāk izžūst izravētie un uzrušinātie mazdārziņi. Augsne ir tiešā saulē, uzrušināta labāk žūst. Varbūt labāk to nedarīt? Pētnieks gan skaidro, ka rušināšana ir svarīga, vajadzīga un pareiza, jo uzrušinot augsnes virsējo slāni, tiek sagrautos saites ar dziļākiem slāņiem. Šie kanāliņi, pa kuriem ūdens pārvietojas, tiek pārrauti. Rezultātā, uzrušinātā augsnes kārta ātri izžūst, bet tā pasargā dziļākus augsnes slāņus no izkalšanas. Tāpēc mazdārziņu īpašniekiem bieži šķiet, ka zeme kā pulveris, bet tas pulveris patiesībā slēpj mitrāku augsni zem sevis. Andim Kalvānam arī jautājam, kādas izmaiņas notiek augsnē pēc meža nociršanas. Lielākā ietekme ir tā, ka samazinās virsma, no kuras lietus ūdeņiem iztvaikot, taču arī tam, ka augsne tiek izbraukāta, arī ir nozīme. Labā ziņa - ja mežs atjaunojas, vismaz Latvijas apstākļos dažos gados atjaunojas arī augsnes hidroloģiskā režīma īpašības. Savukārt ziemā augsnes sasalšana ir būtiskākā no augsnes īpašībām, kas ietekmē daudzas būves un arī ceļu infrastruktūru. Tas, ka ziemas kļūst arvien siltākas ietekmē arī augsnes sasalšanas dziļumu. Kas attiecas uz augsnes sasalumu un būvniecību, Ministru kabineta noteikumos ir īpaša sadaļa “Būvklimatoloģija”, kur ir aprakstīts, kādiem klimatiskajiem apstākļiem būves Latvijā tiek pakļautas. Tur minēts arī augsnes sasalums. Bet izrādās, ka noteikumi netiek līdzi klimata pārmaiņām. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju universitātes ģeoloģijas nodaļas profesors Māris Krievāns stāsta, ka pēdējās desmitgadēs augsnes sasalums ir daudz seklāks, nekā noteikumos norādītais.

Astrofotogrāfija ir īpaša fotogrāfijas joma, tā ļauj ne tikai saskatīt to, ko mūsu acis nakts tumsā nespēj, bet arī sniedz daudz zinātnisku datu par objektiem un norisēm tālu aiz apvāršņa. Kā top skaistas un zinātniskas kosmosa fotogrāfijas? Ko var izdarīt neprofesionālis un kā top profesionālu astronomu attēli? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astrofotogrāfi Jānis Šatrovskis un Raimons Elsbergs un "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Mēness poētiskie nosaukumi un arī vārda pareizrakstība Mēness ir tas debess spīdeklis, kura izmaiņas izmēros un krāsu toņos dažādām tautām laika gaitā devušas ierosmi piešķirt spīdeklim interesantus apzīmējumus. Cilvēki bieži vien sarosās, kad uzzina par drīzumā gaidāmu “asiņaino Mēnesi” vai “Zemeņu pilnmēnesi”, un arī mēs par šīm norisēm esam vēstījuši raidījuma zinātnes ziņu izlaidumos. Vai astronomiem bieži iznāk saskarties ar kādiem debess ķermeņu poētiskiem nosaukumiem? To vaicāju Latvijas Universitātes astronomam Ilgonim Vilkam. Viņš norāda, ka tēlains Mēness apzīmējums pavīdējis pavisam nesen - 7. un 8. septembrī, kad aizvadīts viens no šī gada Mēness aptumsumiem. Runājot par Mēness apzīmējumiem, latviešu valodas speciālistiem domas ir saistītas ne tikai ar tā izmēriem vai krāsojumu, bet to, kurā brīdī vārds rakstāms ar lielo vai mazo burtu. Ilgonis Vilks skaidro, ja runā par Mēnesi kā debess ķermeni, vārds rakstāms ar lielo burtu.

Latvijas arheologu kopdarbam - 700 lappušu biezajai un gandrīz četrus kilogramus smagajai "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatai" nule tapis izdevums angļu valodā. Šķirstām grāmatu kopā ar pieredzējušiem arheologiem un skaidrojam aizraujošākos Latvijas vēstures atklājumus. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas antropoloģe, Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa, vēsturnieks un arheologs Juris Tālivaldis Urtāns, arheoloģe, vēstures zinātņu doktore Antonija Vilcāne un vēsturnieks, arheologs, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Vasks. Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas. Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA pašgājējs robots “Neatlaidība” (Perseverance) guvis līdz šim labāko pierādījumu dzīvībai uz Marsa. Bet kāds cits pētījums atklāj, ka cilvēka cilmes šūnas kosmosā nolietojas un noveco daudz ātrāk, un tā varētu būt problēma ikvienam, kurš cer doties garā ceļojumā pa mūsu Saules sistēmu.  No atšķirīgiem skatpunktiem zinātnes jaunumu vietnēs aprakstīti kaņepju riski un iespējas. Pētnieki pirmo reizi atraduši pierādījumus par retiem fenola savienojumiem kaņepju lapās. Tajā pašā laikā pētnieki arī diskutē, vai un kā kaņepes ietekmē auglību.  

Latvijā top pirmais piekrastes zvejas kuģis, kuru darbinātu elektrība un ūdeņradis. Līdz šim jūras transportā zaļā enerģija nav plaši izmantota, bet, ņemot vērā piesārņojumu un emisijas, ko pasaulē rada kuģu kustība, inovācijas ir nepieciešamas. Par to, kā kursētu šāds kuģis un vai nākotnē varam cerēt, ka arī pasažieru un kravas kuģi kļūs videi un klimatam draudzīgāki, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes vadošo pētnieku Andrejs Zvaigzne un Vidzemes Augstskolas Sociotehnisku sistēmu inženierijas institūta direktors, vadošais pētnieks Oskars Java. Slavenākie kuģi Latvijas vēsturē Galvenais jeb flagmaņkuģis „Virsaitis”, dmīnu meklētāji „Imanta” un „Viesturs” un zemūdenes „Ronis” un „Spīdola”.  Domāju,  šos  vārdus  ir  dzirdējuši daudzi, ja runājam par starpkaru Latvijas Republikas Jūras kara floti.  Skaitā neliela, bet tam laikam moderna, kaujās šie peldlīdzekļi nepiedalījās, bet  liela nozīme tiem bija  krasta aizsardzībā un mūsu jūrnieku apmācības procesā. Mūsu kara flotes oficiālais dibināšanas datums ir 1919. gada 10. augusts, kad pie Latvijas Bruņoto spēku Virspavēlnieka ģenerāļa Dāvja Sīmansona štāba tika nodibināta Jūras nodaļa, kurā iekļāva jūrnieku rotu un Mīnu izzvejošanas partiju, bet reāli par kaut cik nopietnu jaunizveidotās valsts floti var runāt tikai pēc Neatkarības kara beigām, tā atzīst Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs. Pēc Pirmā pasaules kara izveidotā organizācija – Tautu savienība, kas rūpējās par jaunizveidoto valstu drošību,  formēja arī šo valstu flotes un tika noteikts, ka Latvijas Republikai vajadzētu četras zemūdenes un astoņus karakuģus, bet kā teic Juris Ciganovs, šie plāni palika tikai uz papīra, jo jāņem vērā, ka kara gados novārdzinātā jaunizveidotā Latvijas valsts nevarēja atļauties uzbūvēt tik lielu floti. 1940.gadā PSRS īstenoja Latvijas okupāciju un, protams, līdz ar mūsu valsts  pastāvēšanas beigām, beidzās arī mūsu flotes darbība. Sarkanā armija visus minētos peldlīdzekļus pārņēma savā rīcībā, zemūdenes tika nogremdētas  1941. gadā,  tajā pašā gadā traleris „Imanta” uzbrauca uz mīnas  un nogrima, kuģis „Viesturs” nonāca padomju flotes rindās un flagmaņkuģis „Virsaitis” arī 1941. gada decembrī, veicot  Sarkanās armijas  evakuāciju, uzskrēja uz mīnas un nogrima. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šodien ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstina ģeologs Ģirts Stinkulis.

Civilizācijas, komforta un drošības saliņa polārajos reģionos un tālos ledājos - stacijas. Tajās notiek ne tikai pētnieku ikdienas sadzīve, bet arī pētniecība. Kāda ir polārstaciju loma zinātnē, kādu ir dzīve stacijās un kādiem apstākļiem tās ir pakļautas? Un kāpēc polāro staciju izveide ir arī politisks jautājums? Par mūsu polārpētnieku piedzīvojumiem un pētniecību dažādos pasaules ledājos esam stāstījuši daudz un ar aizrautību sekojuši līdzi viņu ekspedīcijām, taču tikai garāmejot esam pieminējuši kādu civilizācijas saliņu polārajos apgabalos un tās ir polārās stacijas. Par šīm mītnes vietām ledājos, to politisko, sociālo un pētniecības nozīmi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Studijā polārpētnieki - Jānis Karušs, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors, un Kristaps Lamsters, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs plāno paplašināt meteostaciju tīklu. Īpaši gaidīts notikums  ir jauna meteoroloģiskā radara uzstādīšana Rīgas lidostā, kur šobrīd ir tikpat kā nefunkcionējošs vecais. Vēl vienu jaunu radaru plānots uzstādīt Kuldīgā. Latvijā šobrīd darbojas 25 meteoroloģiskās stacijas, kas mēra ļoti plašu meteoroloģisko elementu klāstu. Tā ir temperatūra, gaisa mitrums, vēja ātrums, atmosfēras spiediens, nokrišņu veids, daudzums un intensitāte, sniega segas biezums, atmosfēras spiediens. Dažās meteostacijās ar speciālu lāzerstaru veic arī mākoņu novērojumus un fiksē saules spīdēšanas ilgumu, meteostacijā Rucavā veic arī ultravioletā starojuma intensitātes novērojumus. Vēl bez šīm 25 meteostacijām ir septiņas papildstacijas, kurās ir neliels mērījumu klāsts, pamatā nokrišņus un sniega segas biezumu tur mēra.  Plānā ir desmit jaunu meteoroloģisko staciju izveide, tās būs Ventspils novada Ugālē, Dienvidkurzemes novada Kalvenē, Tukuma novada Irlavā, viena jauna meteostacija arī Rīgā - Rumbulā, Siguldas novada Mālpilī, Ogres novada Līčupē, Aizkraukles novada Neretā, Limbažu novada Puikulē, Valkas novada Zvārtavā un Balvu novada Tilžā. Kāpēc tieši šīs vietas ir izvēlētas? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata nodaļas meteoroloģisko datu pārvaldības meteorologs Edgars Maļinovskis skaidro, ka izvēlētas vietas, kur jau uzstādītās stacijas ir krietni tālāk, kā arī vietas ar atšķirīgākiem laikapstākļiem reljefa dēļ. Mērinstrumenti, protams, būs jaunāki un modernāki, nekā esošajās meteostacijās, bet būtiskas atšķirības datu klāstā nebūs. Ir arī viena ne tik iepriecinoša ziņa. Tā kā šajā projektā, ko lielā mērā finansē Eiropas Savienības fondi, naudas visam netiek, septiņās jaunajās stacijās nācās atteikties no vēja ātruma novērojumiem. Vēju mērīs Ugālē, Kalvenē un Rīgas Rumbulas stacijās ar cerību, ka drīzumā radīsies iespēja arī pārējām meteostacijām uzlikt vēja sensorus.

Nesen kāds pētījums atklājis interesantu faktu par skudru spēju darboties komandā - kad pūznī strauj aug iemītnieku skaits, skudras strādā smagāk un vairāk kopējā pūžņa labuma vārdā. Cilvēku sabiedrībā mēs nereti novērojam pretējo, ka lielākos kolektīvos mūsu uzņēmība un motivācija ziedoties sarūk. Vienlaikus skudru stratēģijas pārņemšana varētu palīdzēt risināt grūtības robotu "kolektīvā". Kā mainās cilvēku, skudru un robotu uzvedība, kad jāsāk darboties komandā? Ko cilvēki un roboti varētu mācīties no dzīvnieku pasaules komandas saliedēšanā un cik labi komandas spēlētāji ir cilvēki un viņu radītās ierīces?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, Jānis Dreimanis, Latvijas Dabas muzeja entomologs, un Agris Ņikitenko, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors.

Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr arī te notiek pazemes kustību pētījumi un arī mūs ietekmē procesi, kas klusām ris zem mūsu kājām? Kas īsti ir seismologa pētījumu lauks? Kā vulkānus un zemestrīces pēta pasaulē un Latvijā? Tiekamies sarunā ar Latvijas pirmo un pagaidām vienīgo seismologu - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieku Viesturu Zandersonu. Seismoloģija ir  fascinējoša ģeoloģijas apakšnozare, kas pēta mūsu planētas plātņu kustības un to radītās izpausmes. Par vulkāniem un zemestrīcēm tuvu un tālu no Latvijas; par to, kādi riski mums varētu draudēt, ja izvirstu kāds vulkāns tuvu Eiropā un kā vispār pēta šādus procesus, saruna raidījumā. Uzklausām arī Gunu Kalnu-Kjartansoni, gidi, kura komentē civilo aizsardzību seismiski aktīvās zonās.

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU) kopā ar zinātnisko institūtu BIOR un citiem sadarbības partneriem izpētījuši galvenos riskus lauksaimniecībā un zivsaimniecībā, klimatam mainoties. Nesen raidījumā stāstījām par pētījumu, kurā skaidrotas klimata pārmaiņu ietekmes jomas lauksaimniecībā. Taču Latvijā darbojamies ne tikai ar sauszemes resursiem, arī zivis ir mūsu dabas bagātība, un arī tās ietekmē klimata izmaiņas. Vai nākotnē mainīsies zivju sabiedrība mūsu iekšzemes ūdeņos un jūrā un ko tas nozīmē zivsaimniecībai? Vai zivis kļūs mazākas, retākas, sugu ziņā vienveidīgākas un kā mainīsies to nārstošanas un citi dzīves paradumi? Analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētniecības departamenta vadošais pētnieks Ēriks Krūze un biologs, Latvijas Universitātes docents Matīss Žagars.

No pēdējām 102 vasarām, par kurām Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram ir temperatūras dati, šī vasara ieņem dalīto 30.-32. vietu siltāko vasaru topā. Tātad pēdējo 102 gadu laikā 29 vasaras ir bijušas siltākas par aizvadīto un 70 - vēsākas. Aizvadītās vasaras vidējā temperatūra Latvijā bija 16,5 grādi, kas ir tikai 0,2 grādus vēsāks par klimatisko normu. Turklāt rudens, lai arī atnācis uz palikšanu, meteoroloģiski tas ir iestājies tikai Vidzemes augstienē un austrumos. Citviet turpinās meteoroloģiskā vasara. Klimatiskā norma ir ANO Pasaules meteoroloģijas organizācijas ieviests termins, un ar to apzīmē iepriekšējās trīsdesmitgades vidējos rādītājus. Šobrīd vasaras vidējās temperatūras klimatiskā norma ir tā temperatūra, kāda vidēji bijusi no 1991. līdz 2020. gadam. Klimatiskā norma ir pašu laikapstākļu noteikta. 30 gadu laika posms mērījumiem izraudzīts, jo 30 gadu laikā iekļaujas ja ne visi, tad vairums arī ekstrēmu apstākļu, piemēram, ir kāda ļoti karsta, ir kāda ļoti vēsa, kāda ārkārtīgi sausa un slapja vasara. Un tad rodas aina gan par vidējiem rādītājiem, gan par to, cik bieži atkārtojas kādas ļoti lielas stihijas. Stihijām gan klimatiskās normas nav, bet ir atkārtošanās biežums. 20. gadsimtā šāda vasara būtu bijusi normāla, pat silta, bet kā tolaik cilvēki sadzīvoja ar tik vēsu klimatu. Lauksaimnieki šo vasaru sauc par katastrofālu, bet tas laikam vairāk lietavu dēļ. Nokrišņu daudzums ir bijis krietni lielāks, lietavu bijis vairāk, nekā pagājušā gadsimta vasarās. Jautājums par to, kā lauksaimnieki varēja izaudzēt ražu tik vēsās vasarās būtu saistāms ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Visticamāk, nemanāmi esam sākuši audzēt citas šķirnes, lielie lauksaimnieki, protams, izmanto arvien jaunas tehnoloģijas un augu aizsardzības līdzekļus, līdz ar to siltākās un garākās vasarāsražas arī ir lielākas. Bet mazdārziņos bieži audzējam un ievācam sēklas no augu šķirnēm, ko audzējuši mūsu vecāki un vecvecāki. Iespējams, ka arī šie augi jau ir pielāgojušies.

2024. gadā Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki aizsāka ekspedīcijas, kuru pirmsākumi meklējami mērnieku laikos - iedzīvotāju antropoloģisko mērīšanu. Pagājušajā vasarā tā bija Piebalga, šogad lauka pētījumi turpinās Kurzemē. Kādus mūsdienu iedzīvotāju veselības, ķermeņa uzbūves un demogrāfiskos rādītājus pētnieki ieguvuši? Kā esam mainījušies vēstures gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Arta Grabčika, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asistente, projekta administratore, un Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Anatomijas laboratorijas vadošais pētnieks. "Šajā gadā mēs izvēlējāmies mērījumus veikt trīs pilsētās. Tā varbūt ir tāda būtiska atšķirība no 30. gadiem, kad pārsvarā bija izvēlēti lauku ciemati vai pat viensētas daudzos gadījumos. Mēs izvēlējāmies Kuldīgu, Liepāju un Ventspili," skaidro Jānis Vētra. "Atsaucība bija negaidīti liela. Pētījums katrā pilsētā ilga nepilnas piecas dienas no trešdienas līdz svētdienai, Kuldīgā mums bija 423, Liepājā - 563 dalībnieki nepilnās piecās dienās un Ventspilī - 380 dalībnieku.  Lai ilustrētu, ko tas nozīmē mūsu komandai, kurā ir četri pētnieki, 15 studenti un vēl trīs skenētāji no mūsu partneru firmas, kopumā šai it kā diezgan lielajai komandai, tomēr Liepājā mums vienā dienā ierodas 160 cilvēku. Mums viņi ir jāreģistrē, jāizskaidro pētījums, viņiem ir jāparaksta diezgan apjomīga informētā piekrišana. Viņiem ir jāveic spirometrija, tas ir, elpošanas pārbaude, asinsspiediens jānomēra, viņiem ir jāveic antropometriskie mērījumi ķermenim, pēc tam vēl ir 3D skenēšana, vēl fotografēšana, vēl asinis jānoņem. Ja, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā diennaktī ir 250 apmeklētāju, mums deviņās stundās -160. Dienas beigās, kad jautāju studentiem, vai viņi vēl ies uz jūru, viņi teica - ar labu nakti."

Tehnoloģiju laikmets ļauj klikšķa attālumā piekļūt informācijai par teju visu un zināšanas par pasauli pieejamas sēžot dīvānā. Nav vairs tie laiki, kad ceļš uz izglītību vairumam tika liegts vai šķēršļiem klāts. Un tomēr – vai mēs tiešām kļūstam gudrāki? Vai zināšanas šodien ir vērtīga prece un kā tas bija senāk? Vai mūsu prātam ir robeža, cik daudz informācijas tas spēj uztvert un vai mūsdienu cilvēks zina, ko ar šo bagātību iesākt? Šos tematus šķetināsim sarunā ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesori Zandu Rubeni, vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas padomes locekli un vadošo pētnieku Gati Krūmiņu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru.

Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Latvijas Valsts mežiem strādā pie purvu ekosistēmas atjaunošanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Noslēgušies pirmie darbi, pabeigta izpēte piecos purvos, kur savulaik notikusi kūdras ieguve. Kā stabilizēt ekosistēmu šādā vidē un kāpēc purvam vajag ūdeni? Sarunā piedalās Dabas aizsardzības parvaldes projektu vadītāja Inga Hoņavko, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns un botāniķe Agnese Priede. Purvi kalpojuši kā slazds vai kā patvērums arī kaujiniekiem. Šī gada martā traģiskais notikums Lietuvā, kad Pabrades poligonā purvā militāro mācību laikā noslīka ASV armijas bruņumašīna ar četriem kareivjiem iekšā, pirms gadsimta ceturkšņa uzietie padomju armijas tanki purvā pie Pienavas, latviešu strēlnieku kaujas ar vācu armijas vienībām Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā un partizānu slēptuves purvos tūlīt pēc Otrā pasaules kara – šie ir tikai daži no piemēriem. Taču tik liela sasaiste šīm vietām ar militāro vēsturi vis nav, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Taču, ja kā kauju vietas vai slazdi minētās mitraines nav populāras dažādu bruņotu sadursmju laikā, tad lūkojam izzināt, kā purvi ir kalpojuši kā slēptuves. Vai zinājāt, ka Balvu novada Stompaku purvā kara laikā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, tur atradās gan dzīvojamie bunkuri, gan zirgu novietnes? Arī baznīcas bunkurs, vienā no nocietinātajām būvēm nacionālie partizāni pat bija ierīkojuši maizes ceptuvi. 

Dažviet Latvijā jau piedzīvotas šogad pirmās rudens salnas, tūliņ klāt arī septembris, tāpēc šķiet, ka jau var izdarīt pirmos secinājumus par to, kā šī neparasti slapjā vasara ir ietekmējusi dzīvo dabu. Toms Bricis interesējies, kādu iespaidu uz kokiem un mežiem atstājis lielais ūdens daudzums. Mežzinātnes institūta "Silava" pētnieki šobrīd ievāc ziņas par tām vietām, kur slapjuma dēļ koki izrāda kādas nīkuļošanas pazīmes, ievāks materiālus un datus un šo neparasti slapjo un vēso vasaru izmantos, lai pētītu, kādi tad ir tie apstākļi, kuros koks jau vairs nejūtas labi, kādi koki ātrāk sāk paust nepatiku pret šādu vasaru un kādas tieši ir izpausmes. Un izrādās, ka veseliem kokiem tāda relatīvi īslaicīga applūšana vai pārmitra augsne netraucē un nav jau tā, ka ļoti plašas mežu teritorijas bijušas ilgstoši zem ūdens. Cieš šadā gadījumā jau neveseli koki, kuriem ir grūtības pielāgoties jebkādiem apstākļiem, kas nav ideāli, grūtības cīnīties pret jebkādu mazāko traucēki – slimību, kaitēkli vai nepiemērotiem laikapstākļiem. Un tā bērzu aleja, kas ieskauj daļu Vidzemes šosejas patiesi arī ir ar tādiem labi padzīvojušies un dzīves nogurdinātiem bērziem, tādēļ tur negatīvo ietekmi arī varēja tik labi saskatīt. Veseliem kokiem un veselīgam mežam šī vasara tomēr kopumā esot ar pluszīmi. Un kas īpaši labi – šogad egļu astoņzobu mizgraužu izplatība bijusi daudz, daudz mazāka, jo eglēm bija labākas dabiskās aizsargspējas. Tātad, ja eglēm dod labus augšanas apstākļus, nevis nomoka ar sausumu un karstumu, tad tās itin labi tiek galā ar šo kaitēkli. Tiesa, kukaiņu pētnieki uzsver, ka tādās vēsākās vasarās egļu astoņzobu mizgraužiem ir arī nepiemērotāks laiks lai vairotos, tās nav trīs paaudzes, kas var izaugt garā, karstā vasarā un pat lietainais laiks tos bremzē, jo apgrūtina pārvietošanos lidojot. Ja pieņemam, ka klimata pārmaiņu dēļ šādas ļoti slapjas vasaras mīsies ar ļoti sausām biežāk, kā klimata pārmaiņas varētu nākotnē ietekmē tieši koku sugu sastāvu Latvijā? To pētījis arī mežzinātnes institūts “Silava”. Skaidrojot to, kā mūsu koku sugas jutīsies nākotnē un vai parādīsies jaunas sugas, galvenā atziņa šķiet, ka tāda – straujas, pēkšņas izmaiņas mežu koku sugu sastāvā nav gaidāmas vismaz klimata pārmiaņu dēļ. To, kādi koki aug mežos, kāda ir sugu dažādība daudz būtiskāk līdz šim un tuvākajā laikā ietekmēs mežsaimniecība, nocērtot kokus un stādot vienu sugu, piemēram, tikai priedi, tikai egli vai bērzu. Kā saka pētnieks Oskars Krišāns, visvienkāršāk saprast gaidāmās pārmaiņas var tā – paskatāmies, kādas sugas tagad aug pie mums un tad paskatāmies šo sugu izplatības areālu. Tas, kas šobrīd aug gan Latvijā, gan Centrālajā un Rietumeiropā, tas pie mums arī paliks. Jautājums ir tikai par izskatu. Piemēram, priedes Rietumeiropā ir mazākas, bet egles pavisam sāk iet mazumā. Tāpat arī Latvijā – pie nosacījuma, ka klimats gadsimta beigās tiešām ir ievērojami sasilis, nokrišņu režīms kļuvis nevienmērīgāks, var būt tā, ka egles arī pie mums aug arvien sliktāk. Nav runa, ka tās izzustu, bet daudzos mežos vairs nebūtu dominējošas, neizaugtu par meža lielākajiem kokiem, biežāk paliktu pamežā, daudz mazākas. Un, protams, būs sugas, kas jutīsies pie mums labāk. Viens no piemēriem ir dižskābārdis, kas tagad ir tikai atsevišķās vietās, vairāk Kurzemē, bet redzam, ka Centrāleiropā tas ir ļoti izplatīts un domājamas, ka pie mums nākotnē jutīsies un vairosies arvien labāk.      

Tuvojas rudens, kad krāsosies lapas un pēc pāris mēnešiem koki jau būs kaili. Kā gada griezumā koki gatavojas aukstākajai un sausākajai sezonai gadā? Kā pielāgojas dažādas sugas un kā šīs pārziemošanas stratēģijas varētu mainīties, rudeņiem un ziemām kļūstot siltākiem? To skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesoru Ģedertu Ieviņu.

Par "Gada vēsturnieku Latvijā 2024" izvēlēts Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma vēstures skolotājs, Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības valdes priekšsēdētājs un Latvijaspieminekli.lv veidotājs  Roberts Ķipurs.  Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēts vēsturnieks, kam pamata nodarbošanās ir saistīta ar vēstures izglītību pamatskolā un vidusskolā. Pateicoties Ķipura vadītās Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības aktīvajam darbam, pērn vidusskolās pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezās vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets.  Studijā tiekamies ar godalgoto vēsturnieku Robertu Ķipuru un Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības nu jau bijušo vadītāju Andri Tihomirovu. 

Aizvadītājā gadā Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūts aicināja piedalīties biomonitoringa pētījumā, lai noskaidrotu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem un ar to saistītos veselības riskus. Iegūti pirmie rezultāti lauka pētījumos, aizvien aktīvi aicināti pieteikties dažādu vecumu grupu iedzīvotāji!

Konflikts starp Irānu un Izraēlu no jauna uzjundīja bailes no kodolieroču izmantošanas attiecību kārtošanā pasaulē. Kas īsti ir kodolieroču pamatā? Kā tie top? Cik lielas rezerves var sagatavot viena valsts un kas ir urāna centrifūga? Un kādas sekas sagaidītu pasauli kodolkara gadījumā? Sarunā meklēsim atbildes kopā ar radiācijas ķīmiķi, zinātnisko konsultanti Guntu Ķizāni. 

Planētas, zvaigznes, galaktikas un asteroīdi - kā dažādi debess ķermeņi tiek pie saviem nosaukumiem? Kāpēc dažus rotā garas ciparu un burtu rindas, bet citi dēvēti mītiskos tēlos? Atbildes meklēsim kopā ar Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvi Mārtiņu Gillu. 

Studijā Toms Bricis ar stāstiem par Atlantijas okeāna viesuļvētrām, par rudens sezonas laikapstākļu aktualitātēm un arī kāds patīkams dārza stāsts. 

Klimata un enerģētikas ministrijas uzdevumā "KPMG Baltics" šī gada pirmajā pusē ciešā sadarbībā ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes un zinātniskā institūta BIOR un citiem ekspertiem identificēja un novērtēja klimata pārmaiņu ietekmes radītos riskus un ievainojamību lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā. Studijā prof. Dina Popluga, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes dekāne, Ekonomikas un finanšu institūta direktore, kā arī biznesa konsultantu kompānijas KPMG Baltics ilgtspējas konsultāciju projektu vadītāja Ieva Nora Gediņa.  

Kā būtu, ja nebūtu? Šo jautājumu, domājot par to, kā būtu, ja uz Zemes nebūtu augu, var uzdot tīri teorētiski. Bet diezin vai mēs pat gribētu iedomāties tādu dzīves vidi, kurā koku un citu augu nav. Un ne tikai tāpēc, ka viss zaļais ir skaists, priecē mūsu acis un liek emocionāli justies labāk, bet tāpēc, ka augi tiešā veidā ir saistīti ar ūdens ciklu dabā. Ūdens un mitrums var ietekmēt arī cilvēku fizisko pašsajūtu, tādējādi sarunā noskaidrojam augu nozīmi ūdens regulācijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesors Ģederts Ieviņš un arborists, dārznieks, ainavu arhitekts un arī uzņēmuma "Labie koki" vadītājs Edgars Neilands.

Ūdens aprites cikls ir viens no ķēdes posmiem, kas ietekmē un faktiski rada laikapstākļus. Redzamākais šī aprites posms, protams, ir lietus, kuru šovasar esam redzējuši vairāk nekā gribētos. Bet neredzamā daļa ir mitrums gaisā - ar aci nesaskatāms, bet ļoti nozīmīgs. Cilvēki bieži nemaz nesaprot, ka to sajūt, un nezina, kādu ietekmi tas atstāj uz mūsu pašsajūtu, veselību. Skaidrojam, kā gaiss mijiedarbojas ar ūdeni. Ja to saprot un patur prātā, daudzas lietas top skaidras un ir daudz vieglāk pašiem  izdomāt, kāpēc rodas vai nerodas kāda dabas parādība. Gaisa mitrumam ir ārkārtīgi būtiska loma gan laikapstākļos, gan dzīvajā dabā, gan tas atstāj lielu ietekmi uz to, kā sajūtam laikapstākļus, kā vispār jūtamies. Zinot, kā ūdens un gaiss mijiedarbojas, daudz labāk varam saprast, kāpēc dažreiz mums salst it kā siltā laikā, bet citkārt mēs svīstam, un svīstam pat 20 grādos. Būtu svarīgi saprast, kas īsti ir relatīvais gaisa mitrums, ko dzirdam ik stundu radio laika ziņās, un kas ir absolūtais gaisa mitrums, par ko dzirdēts mazāk. Kāda ir atšķirība starp šiem diviem rādītājiem? Lai izprastu relatīvo gaisa mitrumu, ir jāzina viena būtiska gaisa īpašība: jo gaiss ir siltāks, jo tas sevī var saturēt vairāk ūdens tvaiku. Jo gaiss ir vēsāks, jo tajā var būt mazāk ūdens tvaiku.  Iedomājamies kubikmetru gaisa - stikla kubs, pildīts ar gaisu, kura temperatūra ir +20 grādi un relatīvais mitrums 60 %. Šādā kubikmetrā gaisa ir 10 grami ūdens. Tvaika veidā - iztvaikojis, neredzams. Kāpēc relatīvais gaisa mitrums ir 60 %? Tāpēc, ka +20 grādus silts gaiss sevī var teorētiski spēt saturēt 17 gramus ūdens. Ja tā būtu, tad relatīvais gaisa mitrums būtu 100 % un sāktu parādīties migliņa jeb ūdens no gaisa jau sāktu mēģināt izdalīties sīkos, sīkos miglas pilienos. Ja šo kubu gaisa sasildīsim līdz +30 grādiem, relatīvais gaisa mitrums samazināsies līdz 33%, jo šādā siltākā gaisā ir arvien vairāk iespēju uzņemt mitrumu, un +30 grādu gaiss var saturēt līdz 30 gramiem ūdens uz kubikmetru. Tāpēc tie 10 grami ūdens, kas ir mūsu kubā, pret teorētiski iespējamo maksimālo daudzumu ir 33 %. Un, jo vairāk mēs šo gaisu sildīsim, jo relatīvais mitrums samazināsies, lai gan faktiskais ūdens daudzums mūsu kubā būs palicis nemainīgs - 10 grami. Tāpat process tikai apgriezti darbojas, ja mēs gaisu atdzesējam. (..) Dabā visbiežāk un vislabāk šis process redzams vakaros, kad pēc saulainas un siltas dienas gaiss atdziest un sasniedz tādu temperatūru, kad to ūdens tvaiku, ko pa dienu spēja sevī noturēt, vairs nespēj, un parādās migla un rasa. Bet aktualais ir lietus un negaiss, un ļoti slapja vasara Ne tikai pie mums, bet arī tuvējās kaimiņvalstīs tā ir šīs vasaras ikdiena. Lielā daļā Vidzemes un Latgales šī ir slapjākā vasara, kādu esam piedzīvojuši. Detalizēti dati par nokrišņu daudzumu Latvijā pieejami kopš 1945. gada. Ir arī vēl pāris desmitgades senāki dati, bet tie vēl nav gana sakārtoti, tie turpina būt pierakstu žurnālos, nevis datubāzēs, tāpēc pagaidām var teikt - 2025. gada vasara Madonas, Gulbenes, Jēkabpils un Augšdaugavas novadā ir slapjākā 80 gadu laikā. Citviet Latvijā ir bijis mazāk slapjš. Madonā nokrišņu daudzums kopš 1. maija tuvojas 500 milimetru atzīmei. Iepriekš slapjākā vasara šādā pašā laika periodā bija 1998. gadā, kad nokrišņu daudzums bija nepilni 400 milimetri. Priekšā gandrīz viss augusts, un ir skaidrs, ka Madona uzstādīs arī visas valsts slapjākās vasaras rekordu - nekur citur Latvijā iepriekš nav zināma tik lietaina vasara. Šī ir reize, kad iemesls ir jāmeklē klimata pārmaiņās. Dažkārt cilvēki, arī mediji katru mazāko stihiju mēdz saistīt ar klimata pārmaiņām, kas ir pārspīlēti, jo neba jau arī agrāk stihiju nav bijis. Bet šādās reizēs, kad laikapstākļi iziet no visiem rāmjiem, kādos agrāk bijuši, gan ir daudz pamatotāks iemesls meklēt izcelsmi klimata pārmaiņās. Un šoreiz slapjo vasaru izraisījušo procesu kopums arī labi sakrīt ar klimata pārmaiņu scenārijiem. Tādas vasaras, kurās pie mums bez mitas darbojas cikloni, ir bijušas arī agrāk. Tā ir laba vide, kurā veidoties lietus mākoņiem, bet, jo gaiss ciklonos ir siltāks, jo vairāk ūdens tvaika tajā ir, vairāk ūdens ir lietus mākoņos, un rezultātu mēs redzam. Pēdējā līdzīgā vasara bija 2017. gadā, bet toreiz jūnijs bija par pusgrādu, bet jūlijs pat par trīs grādiem vēsāks.

Lai gan 90% Rīgas iedzīvotāju jūtas droši savā tuvākajā apkārtnē un 79% uzskata, ka Latvija kopumā ir droša valsts. Tikai 16% jūtas pietiekami sagatavoti krīzes situācijām - šādus datus rāda nesen tapusi aptauja par Baltijas pilsētu iedzīvotāju drošības sajūtu un gatavību ārkartas situācijām. Par aptaujas rezultātiem saruna raidījumā. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Ieva Birka. "Īpaši arī redzam, ka respondenti, kuri izvēlējās atbildēt aptauju latviešu valodā, uzsvēra to, ka Latvija ir droša vieta, kur dzīvot," atzīst Ieva Birka. "Tajā pašā laikā mēs piedāvājām respondentiem 11 dažādus iespējamos izaicinājumus vai krīžu situāciju variantus, un bija iespēja atbildēt, vai viņi personīgi uztver šo kā draudu," turpina Ieva Birka. Pētniece min piecus Rīgas iedzīvotāju galveno drošības izaicinājumus, par kuriem viņu personīgi uztraucas.  "Pirmais, ko mēs redzam, cilvēki uztraucas par Latvijas ekonomisko situāciju, un viņi uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija kopumā ietekmē viņu personīgo drošību. Otrs, par ko respondenti bija satraukušies, bija kritisko piegāžu pārtraukumi. Kas notiek, ja ir elektrības vai ūdens padeves traucējumi. Trešais ir militārs uzbrukums Latvijas valstij. Šeit varētu uzsvērt, ka tieši latviski runājošie respondenti 64% uzsvēra to kā draudu, kur krieviski runājošie - tikai 46% par šo bija satraukušies. Redzam, ka ir plaisa tajā, kā tiek uztverts šis militārais drauds," norāda Ieva Birka. "Ceturtais drauds, par ko uztraucās Rīgas iedzīvotāji, ir dezinformācijas izplatība, tas ir tāds jau grūtāk izprotams drauds, kurš strauji sāk pacelties tajā, par ko cilvēki uztraucas. Piektais bija ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču izmantošanas riski. Kas notiek, ja šis konflikts, kas notiek mums kaimiņos, ieņem jau citas formas un citus veidus? Kāds ir šis risks, kad kodolieroču pielietojums varētu arī ietekmēt Rīgas iedzīvotājus." Pētnieki arī jautājumi respondentiem vai ir iepazinušies ar informatīvo bukletu par 72 stundu somu un ņēmuši vērā ieteikumus "Sagatavotības līmenis ir kritiski zems," norāda Ieva Birka. "Piemēram, pamata jautājums - vai ir zināms, ko darīt, ja skan sirēnas? Šo jautājumu uzdodot, mēs saņēmām tikai 46% respondentu atbildi ka, jā, viņi zina, kas būtu jādara, ja skan sirēnas. Jo īpaši slikti informētas par to, kas būtu jādara, bija sievietes - tikai 41% no sievietēm zināja, kas būtu jādara. Arī krieviski runājošie bija sliktāk informēti, kā arī vecāka gada gājuma respondenti - tikai 38% no vecākā gadagājuma respondentiem, kā arī krieviski runājošajiem zināja, kas būtu jādara, ja skan sirēnas." Vēl aptaujā bija iekļauts jautājums:  vai jūs zināt, kur doties, ja jums steidzami ir nepieciešams pamest māju?  "Respondentu skaits, kas zina, ko darīt, ir tikai 29%," atzīst Ieva Birka. To, kur atrodas tuvākā patvertne, zināja tikai 14% no Rīgas iedzīvotājiem.  "Ja mēs padziļināti skatāmies datos, tieši 18 līdz 29 gadus veci jaunieši (21%) bija tie, kas vairāk zināja, kur būtu jādodas, nekā vecāka gadagājuma cilvēki, kur tikai 8% zināja. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka nesen 112 aplikācijā tika ieviests digitālais risinājums - digitālā karte, kas parāda tuvākās patvertņu vietas. Ar datiem varam labi parādīt un ilustrēt, kas strādā un kas nestrādā, un kur ir vājās vietas, pie kā būtu jāpiestrādā, lai informētu sabiedrību," skaidro Ieva Birka. Sirēnu skanēšanas gadījumā ir jāieslēdz radioaparāts. Vai cilvēkiem ir mājās ar baterijām darbināmi radioaparāti vispār? "Dzirdot sirēnas, ir jāieslēdz sabiedriskie mediji. Gadījumā, ja ir traucēta arī kritiskā infrastruktūra, kas bija viens no tiem draudiem, par ko cilvēki uztraucās, un, iespējams, traucēta elektrības padeve, līdz ar to nedarbojas televizors vai nav pieejams internets, tad rekomendācija ir klausīties ar baterijām darbināmu radio. Mēs prasījām, vai mājsaimniecībām ir šis radioaparāts. Tikai 28% no mājsaimniecību no mūsu respondentiem bija šis radio aparāts Rīgā. Tieši biežāk vecāka gadagājuma cilvēkiem - 40% no respondentiem, ir vēl joprojām ar baterijām darbināmais radio," atzīst Ieva Birka.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Novecošanās tempi dažādās valstīs atšķiras. Plašs pētījums apgalvo, ka politikai ir nozīme. Kad savu dzīvi beigs Saules sistēma? Biedējošs jautājums, atbildi uz kuru varbūt nemaz negribas zināt, bet tieši šāds jautājums šķetināts vietnē “Live Science”. Vai tu sauc savu suni par savu "pūkaino mīluli"? Tā nav apsēstība - tā ir zinātne. Kamēr esam uz Zemes, varam priecāties par visu dzīvo, tostarp mūsu mājas mīluļiem, un šim tematam veltīts interesants raksts “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē.

Mūsu zināšanām par visumu un dabas likumiem ir konkrēta robeža un tā ir pie melnā cauruma horizonta. Esam pa atslēgas caurumu ielūkojušies Visuma tālākajās dzīlēs, kartēs tuvas un tālas debesis un pat meklējuši dzīvībai piemērotas planētas. Taču melnie caurumi sevī ieskatīties neļauj. Šeit atduras visas mūsu fizikas teorijas - gan standarta modelis, gan kvantu teorijas un pagaidām mums nav citu veidu, kā izskaidrot neparastos procesus, kas notiek šajos visuma objektos. Bet skaidrs ir viens - melnie caurumi rada izmaiņas visuma "audeklā" un maina laiktelpu veidos, kādos cilvēkam grūti iztēloties. Ko zinām par melnajiem caurumiem jau šodien? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere un Rīgas Tehniskās universitāes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis. "Vēl mazliet interesantāks par melnajiem caurumiem liekas jautājums, kas ir aiz mūsu Visuma, kur ir tā robeža un kas ir aiz tās. Tas ir tikpat neizpētāms šobrīd kā melnie caurumi. Varbūt melnie caurumi ir eja," atzīst Anna Gintere. "Varbūt mēs dzīvojam melnajā caurumā," bilst Ints Ķešāns. "Šie divi jautājumi diezgan tuvu varētu būt -  kas ir melnie caurumi un kas notiek aiz visuma robežas, jo melnais caurums ir Visuma robeža savā ziņā," turpina Kārlis Dreimanis. Kuģiem bīstamais Bermudu trijstūris Jau gadu desmitiem no mutes mutē ceļojuši stāsti par Bermudu trijstūri - reģionu Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļā, ja iedomāti savieno Bermudu salas, Floridu un Puertoriko, kurā noslēpumainos apstākļos pazuduši kuģi un lidaparāti. Viens ļoti konkrēts pamatojums, vai un kāpēc kuģi tur tiešām pazūd, gan nav plaši izskanējis, tāpēc mēs padomu jautājam cilvēkam, kura ikdiena paiet kuģojot un pieredzot arī bīstamus apstākļus. Tas ir Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs, arī Rīgas Tehniskās universitātes maģistrs jūras transportā un stūrmanis Jurijs Šendriks. Viņam vispirms vaicāju - vai profesionāļu vidē ir apzināts, kur meklējamas saknes nostāstiem par Bermudu trijstūri?

Pirmie noziedzīgie grupējumi, taksometru šoferu slepkavības, pazuduši bērni un bēgšana no ieslodzījuma vietām - šīs mūsu vēstures tumšākās nodaļas lasāmas Lāsmas Gaitnieces grāmatā "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē". Sērijā tapusi jau otrā grāmata, kas veltīta pirmajiem noziedzīgajiem grupējumiem Latvijā, skandalozajai Sergeja Rogoļova lietai un daudz kam citam. Par noziedzību 20. gadsimtā, izmeklētāja darbu un notikumiem, kas satrieca sabiedrību tolaik, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar grāmatas autori. Bet iesākumā īss stāsts par tiesu ekspertīzes aizsākumiem. Noslēgumā zinātnes ziņas. Latvijā atrastā gļotsēne persiku vilkpienaine ir jauna suga pasaules zinātnei. Kā DNS tiek izmantota, lai identificētu masu katastrofu upurus?  

Lai arī šogad par karstumu vasarā pagaidām sūdzēties nevaram, ierasti ik gadu pāris nedēļas kārtīgi svīstam. Cilvēks var patverties telpās pie kondicionieriem un ventilatoriem un plānot savas ikdienas gaitas, neuzturoties karstākajā saulē, bet kā tiek galā daba? Kā dzīvnieki pārcieš sauli un karstumu? Kādas stratēģijas tie ir radījuši, lai pasargātu sevi no tveices? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dzīvnieku pazināji - Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Cilvēkam it kā ir vienkāršāk, mums drēbes ļoti palīdz, vai nu mēs saģērbjamies, vai izģērbjamies. Brīdī, kad vairāk vairs nevar izģērbties, mums vienmēr ir iespēja vai nu ielīst ēnā, vai dzesēties kaut kur vēsumā, vai doties peldēties. Mēs tomēr savu dzīvi turam tādos rāmjos, ja jums ir jābūt ārā, mēs esam pieturā, gaidām autobusu karstumā, saulē. Bet dzīvniekus dabā tas skar mazāk, jo viņiem vienmēr ir izvēles iespējas - ielien ēnā, viņi ielien mitrā zemē, pārrok sev bedrīti, noslēpjas kaut kur. Mums ir grūtāk," vērtē Inta Lange. "Bet dzīvniekiem savukārt ir grūtāk izģērbties. Ja pēkšņi strauji ir karsts vai auksts, nevar kā  cilvēks noģērbt savu biezo jaku un pēkšņi ir mazajā t-krekliņā, tad dzīvnieks vēl ilgi pinkaini staigās, viņam kažoka noģērbšana ir krietni ilgāka un pēc tam uzaudzēt vietā arī ir ilgāk." "Dzesēšanas variantu ir daudz dažādi," norāda Māris Lielkalns. "Kā nu kurš māk. Viens attaisa muti, atver knābi, papleš spārnus un tad elso, mēģina tādā veidā atdzesēties, cits izrakņā kaut kādu iedobi, ielien un tādāveidā dzēsējās, cits atkal pamēģina atrast kaut kur vējaināku vietu, kur izstiept visas četras kājas uz visām pusēm un tā turēties. Citi vienkārši nenāk ārā dienas laikā, sēž savā alā, iedobē, slēptuvē un viss, čuč, atpūšas. Kad tas briesmīgais karstums ir pārgājis, sākās nakts dzīve. Piemēram, tuksnesī."  Ja pēkšņi uznāk liels karstums, vai dzīvnieki var un mēdz "pārplānot" savas dienas gaitas?  "Latvijas dabā viņi ir ļoti elastīgi. Dzīvnieki nenāk pa dienu, mēs viņus tikpat kā neredzam, viņi guļ kaut kur vēsumā, ēnā, krūmos, nenāk ārā. Viņiem varbūt plānošana ir mazāk sarežģīta nekā cilvēkam, jo mums ir jāiet uz darbu, ir savi pienākumi, ir saplānota diena, tad dzīvniekiem galvenais ir būt drošībā, paēst un varbūt par ģimeni parūpēties," atzīst Inta Lange. "Latvijā, kad ir karstākais laiks, daļai dzīvnieku jau bērni ir pietiekami lieli, viņiem par bērniem īpaši nav vairs jārūpējas, un tad viņi vairāk domā par kaut kādu savu komfortu, izdzīvošanu. Tad nakts un krēslas laiks ir īstais.  Lai cik sauss un karsts pa dienu Latvijā arī būtu, tad vakarā rasa ir klāt, mitrums zem krūmiem, nokritušas lapas, zāle, viss ir tomēr mitrs. Un Latvija ir tā laimīgā zeme, kur kilometriem tālu nebūtu neviena ūdens avota, mums ir vai nu upes, vai ezeri, vai dīķi, vai purvi.  Arī pilsētas dzīvē, kad uznāk ilgāks karstuma periods, tad visi uztraucas pilsētā par dzīvo dabu, jo pilsēta krietni vairāk uzsilst nekā ārpusē un arī krietni vēlāk atdziest. Tomēr kaut vai Rīgā ūdens avotu ir daudz. Un savvaļas dzīvnieki ikdienā diezgan tālu pārvietojas no savām ierastajām vietām. Cilvēki varbūt vairāk ap māju dzīvojas, bet dzīvniekiem tie ir pat vairāki kilometri dienā. Līdz ar to ūdens vienmēr ir sasniedzamā attālumā." Ir karsts laiks, cilvēkiem daudz jādzer, jo tā mēs svīstam. Vai citi dzīvnieki arī tā svīst? Zināms, mājas kaķi svīst tikai ar ķepiņām. Kā ir ar citiem dzīvniekiem? "Ir, kas svīst, ir, kas nesvīst. Tāpēc jaukais teiciens - nosvīdis kā cūka ir absolūti garām un nepareizs, jo cūka ir viens no tiem dzīvniekiem, kas nesvīst," bilst Māris Lielkalns. "Ja reiz nesvīst, ir jāmēģina savādāk dzesēties. Un to viņa dara, ne tikai viņa, arī degunradži, arī citi cūku radinieki. Viņi vienkārši sameklē dubļu peļķi un iegāžas tajā ar  lielu, lielu sajūsmu. Arī brieži ļoti labprāt zoodārzā, mums tāds purviņš ir uztaisīts, un tad viņi tur priecājas. Tad izlien laukā tāds dubļains un apmeklētāji nevar saprast - fui, kādi, jūs netīrāt un nepucējat  dzīvniekus, bet viņš ir sajūsmā par to, ka ir atdzesējies un ļoti labi jūtas." Dubļu kārta palīdz arī pret odiem, mušām un citiem kukaiņiem un ārējiem parazītiem. Viņi iekalst tajā dubļu kārtā, tad atliek tikai noberzēties un atkal ir tīrs. Vislabākais ir sveķains koks - egle, priede. "Arī bez biezkažokainajiem ir savas dzesēšanas sistēmas. Ir aita, vēl daži citi, kam ir biezāks kažoks, bet ausis ir plikas, tās ir gandrīz kailas. Tāpat arī trusim, zaķim ausis ir garas pietiekami daudz, ne jau tāpēc lai labāk dzirdētu, bet gan lai atdzesētos. Tur ir daudz sīkie asinsvadi un tādā veidā vienkārši - ausis gaisā, vējiņš staigā, ausis dzesējas, arī pats dzesējās," turpina Māris Lielkalns. "Ūdensputniem tīri labi noderētu arī pēdas. Protams, arī spalvu kārtai ir krietni plānāka vasarā nekā ziemā, bet vienalga, ja paliek par karstu, tad plunčājas un dzesējas ar pekām. Ziemā savukārt šīs pēdas kalpo pilnīgi pretēji." "Attiecībā uz pārkaršanu tomēr gribētu piebilst, ka visneaizsargātākie Latvijā ir mūsu mājdzīvnieki - suņi, kaķi, varbūt kādam mājās trusīši vai jūras cūciņas un kāmīši, jo cilvēks par sevi padomās. Zoodārzā arī par visiem ir padomāts, savvaļā dzīvnieki paši var aiziet un atrast savu komforta līmeni, bet mājdzīvniekiem tādas iespējas bieži vien netiek dotas, jo mēs viņus ieliekam dzīvokļos vai mēs viņus mašīnās atstājam, vai varbūt kāds suns laukos pie ķēdes. Vai kādi dzīvnieki palaisti aplokā, kur nav pat nojumes," atgādina Inta Lange. "Mājdzīvnieki līdz ar to paši nevar nodrošināt savu komfortu, atrodot ēnu vai atrodot vēsāku vietu, jo kur viņš ir, tur viņš ir diemžēl. Te gan gribētos teikt, ka pieskatām esam uzmanīgi, un pagalmos varbūt izliekam āra kaķīšiem un sunīšiem varbūt kādu bļodiņu ar ūdeni, šie dzīvnieciņi gan būs ļoti pateicīgi par to visu, jo viņi paši nepratīs. Tā ir cilvēku atbildība." Cilvēkiem svīst ir dabiski, bet ko svīšana var liecināt par mūsu veselību? Lai gan šovasar ilgstošu karstumu vēl neesam pieredzējuši, svīšana ir dabiska mūsu ķermeņa izpausme ne jau tikai karstās vasarās vien. Organismam svīst ir svarīgi, bet mums pašiem un apkārtējiem sviedri un to aromāts var radīt diskomfortu. Bet vai tie patiešām ir sviedri, kas smaržo, vai varbūt aromātu rada kas cits? To skaidro Anda Apine, dermatoloģe-veneroloģe Lāzerplastikas klīnikā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centrā, kā arī Latvijas Dermatoonkoloģijas asociācijas priekšsēdētāja.

Tapusi apjomīga psihiatrijas vēsturei veltīta grāmata "Sašķelto dvēseļu patvērums", kas ielūkojas 200 gadu ilgajā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra jeb šodien Nacionālā psihiatrijas centra vēsturē. Sākot ar slaveno Oto Hūnu kā centra pirmo direktoru, līdz pat padomju nežēlībām psihiatrijas nodaļās un mūsdienīgiem garīgas veselības ārstniecības pamatiem - grāmata ļauj iepazīt arī līdz šim nezināmus faktus par psihiatrijas attīstību Latvijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta grāmatas sastādītāja Silva Bendrāte un viena no grāmatas autorēm - medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāj Ieva Lībiete. Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 2. daļa Sarunā ar Annu Žabicku, sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un vienlaikus Latvijas Universitātē, pirms dažām dienām skaidrojām izteiciena “ar ragaviņām uz mežu” izcelsmi, runājām par paaudžu konfliktiem kā senāk, tā mūsdienās, par ģimeņu modeļu maiņu un arī par nabagmājām, kas mūsdienās transformējušās pansionātos. Esam konstatējuši, ka pretestība pansionātiem cilvēkiem veidojas lielā mērā vainas izjūtas dēļ, jo šķiet neiedomājami kādu no saviem vecākiem vai vecvecākiem nodot kādas aprūpes iestādes pārziņā. Arī finansiālais aspekts ir no svara, jo pansionāts - tas tomēr arī kaut ko maksā. Sarunas turpinājumā aicinām pētniecei plašāk pastāstīt par grūtībām, ar ko saskaras cilvēki, nonākot aprūpes iestādē. Iespējams, kādam senioram var nepatikt pansionāta personāla attieksme, ēdiens var šķist negaršīgs, varbūt insfrastruktūra nav laba. Kas rada aizspriedumus un bailes? Pētniece atzīst, ka noteikti ir gan ļoti labas, gan ne tik labas vietas, ja runājam par cilvēcisko attieksmi iestādē. Ir pansionāti ar ļoti pretimnākošu vadību, kas iedvesmo pārējos darbiniekus, un ir vietas, kur tas nedarbojas tik labi. Ir robi, ko var aizpildīt ar centību, entuziasmu, lielāku cilvēcību no pansionāta darbinieku puses, bet ir lietas, ko tādā veidā nevar uzlabot, un to, ko nevar uzlabot, tā jau ir politiskā līmenī nerisināta problēma. -- Pašlaik Anna Žabicka tuvojas noslēgumam savam līdz šim pēdējam pētījumam par kādu lauku pansionātu Latvijā, un pētījums ir Vīnes universitātē izstrādātā promocijas darba pamatā. Pētījuma gaita sakritusi ar Covid-19 pandēmijas laiku, un arī tas ļāvis izdarīt kādus secinājumus. Pētniece skata pansionātu lauku tukšošanās ietvarā, kam ir dažādi līmeņi. Viens no tiem - kā valsts politikā tiek domāts par tukšošanos, otrs - kā tukšošanos izjūt vietējie iedzīvotāji, ja, piemēram, slēdz viņu mazo mīļo bibliotēku un cilvēki mēģina pierādīt, ka mēs šeit tomēr esam. Šo izjūtu dod arī sliktas kvalitātes ceļi. Proti, ja konkrētā vieta un arī pansionāts tiek uztverts kā tukšums, tad kāpēc gan uz turieni izbūvēt ceļu?

Ja mēs pret sienu mestu trīs bumbas, tās, visticamāk, atsistos un katra aizripotu uz savu pusi, bet daļiņu fizikā pastāv kolektīvisms un elektroni pārvietojas saskaņoti. Kāpēc? Kolektīvi elektroni kaudzītēs. Zem šāda īpatnēja vārdu salikuma slēpjas svaigs Latvijas Universitātes fiziķu un matemātiķu atklājums kopā ar kolēģiem no Nēla Universitātes Francijā, kuri ar eksperimentu un jaunu universālu matemātisko metodi izpētījuši elektronu uzvedību un noskaidroja, cik elektroni ir nepieciešami, lai tie sāktu uzvesties kolektīvi un kādās grupās tie sadalās, atduroties pret šķērsli. Šī ir tikai ceturtā reize, kad autoriem no Latvijas zinātniskajām institūcijām izdevies sniegt izšķirošu devumu žurnālā "Nature" publicētā rakstā. Ko īsti nozīmē šis atklājums kvantu fizikā un vai tam būtu kāds jau zināms pielietojums? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesors, un pētījuma līdzautore Elīna Pavlovska, Latvijas Universitātes fizikas doktorante. Ģeofiziķi pēta Zemes sirdspukstus Ģeofiziķi novērojuši interesantu parādību Zemes dzīlēs, proti, mūsu planētas sirdspukstus, kas kā vājš seismisks pulss reizi 26 sekundēs izplūst no Zemes dzīlēm. Vairāk stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons. Zemes pulsāciju, kas atkārtojas ik pa 26 sekundēm, pirmo reizi konstatēja pagājušā gadsimta 60. gados,  kad amerikāņu seismologs Džeks Olivers  paziņoja, ka šāds impulss nāk „no kaut kurienes Dienvidu vai ekvatoriālajā Atlantijas okeānā". Vēlāk, attīstoties tehnoloģijām, tika noteikta precīzāka vieta šim, lietojot  ģeologu terminu, mikroseisismam. Viens no šiem pulsa avotiem atrodas pie Rietumāfrikas krastiem Gvinejas līcī. Vairākas desmitgades seismometri ir spējuši ierakstīt regulāru signālu, kura svārstības allaž ilgst tieši 26 sekundes. Signāla frekvenci ar, tā teikt, neapbruņotu ausi nevar uztvert. Skaņa ir tāda, it kā zemē būtu aprakta desmit kilometrus gara basa klarnete - ir teikusi Hamburgas Seismoloģijas institūta pētniece  profesore Selīna Hadžioannu (Céline Hadziioannou). Lai arī līdz pat šai dienai neviens no ģeologiem nav īsti apstiprinājis regulārās seismiskās aktivitātes cēloni, tomēr fakts pats par  sevi ir interesants. Vairāk par šo pulsāciju Zemes dzīles stāsta pētnieks Viesturs Zandersons.   Par kādu interesantu grāmatu stāsta astronoms Ilgonis Vilks.