Zināmais nezināmajā

Sākas jauns gads pēc Ķīnas kalendāra, un tas šogad būs Ugunīgā zirga zīmē. Ko zinām par savvaļas zirgiem un to daudzveidību pasaulē? Kāpēc Latvijā savulaik izzuda savvaļas zirgu populācijas un kā klājas Papes dabas parkā izvietotajam savvaļas zirgu ganāmpulkam? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns un Papes dabas parka uzraugs Ints Mednis.

Aviācija un laika apstākļi, kas ziemā ietekmē lidostas darbu, ir šajā nedēļā Toma Briča sarunu tēma. Šī ziema līdz šim bija itin mierīga, bija februāra sākumā viens gadījums, kad bieza migla pāris stundas kavēja gaisa satiksmi, un nupat piedzīvotais putenis bija pārbaudījums gan lidostas tehniskajam personālam, īpaši skrejceļu uzturētājiem, un, protams, arī dispečeriem. Par to, kāda ir viņu ikdiena un kā to ietekmē laikapstākļi, saruna lidostas dispečeri Renāru Bernānu. Viņš tā arī teica – visādi gadās, bet Rīgas lidosta ir samērā drošā vietā. Renārs Bernāns vērtē, ka Rīgas lidosta laikapstākļu ietekmes ziņā ir samērā mierīga.  "Mēs esam ērta un diezgan mierīga lidosta. Protams, mums ir daudz izteiktākas ziemas nekā lielākā daļā Eiropas. Mēs mākam ar to tikt galā," atzīst Renārs Bernāns. "Lidostā ir pietiekami daudz tehnikas, kas šo sniegu spēj ātri notīrīt, un arī piloti ir pieraduši pie sniega vairāk nekā dienvidu valstu piloti. Piemēram, Turcijas piloti pārvietojas pa sniegu un ledu manāmi lēnāk, jo viņiem ir bail no sniega un ledus." Viena lieta, ko no šīs sarunas atcerēties – ja Latvijai tuvojas vai ir sākusies kāda ierastā rudens-ziemas vētra, bet jums plānots kaut kur lidot, lielam satraukumam nav pamata, jo tieši aviācijai un vēl specifiskāk izlidošanai šādi vēji ir relatīvi nekaitīgi un reti būtiski ietekmē satiksmi vai rada draudus. Bet pirms sarunas mazliet informācijas par lidostām, kam nav paveicies tā, kā Rīgai. Ja raugāmies tepat Eiropā, tad, runājot par izteikti bīstamākām lidostām, parasti tiek pieminētas trīs. Un bīstamību rada ne tikai laikapstākļi.  Viena no šīm lidostām ir Reijkjavīkas lidosta Islandē, jo tā ir zeme ar skarbiem laikapstākļiem - biežām vētrām, puteņiem, biežu apledojumu. Tāpat kā vienu no bīstamajām bieži piemin Gibraltāru. Tur problēma ir specifisks sānu vējš. Bet vienu no riskantākajām lidostām pasaulē uzskata Madeiras lidostu.

Raidījumu esam veltījuši Baltijas jūrai un vairākiem interesantiem pētījumiem, kas atklāj jaunus faktus par mūsu jūru. Latvijas Hidroekoloģijas institūta biologi veikuši pētījumus gan par atjaunojošajām akvakultūrām Baltijas jūrā un to, kā aļģes un gliemenes varētu palīdzēt uzlabot ūdens kvalitāti, gan par to, kā ziemas ļauj prognozēt cianobaktēriju jeb zilaļģu ziedēšanu vasarā. Iepazīstam dažādos pētījumus! Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Maija Viška, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ineta Liepiņa-Leimane.   Kas liek ledum būt slidenam un kā to sacensībās padara vēl slidenāku? Slidu, kamaniņu un hokeja nūju skaņas pašlaik XXV ziemas olimpisko spēļu laikā Milānā un Kortīnā dzirdamas daudz. Olimpiskā ledus saķere un slīdamība ir vesela fizikas un ķīmijas principu buķete, un tieši olimpiādes laikā šis temats, piemēram, ātrslidošanas kontekstā, plašāk pētīts rakstā tiešsaistes žurnālā “National Geographic”. Ledus slīdamības principi labi zināmi ir Mārtiņam Rubenim, Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājam, kā arī Latvijas izlases trenerim, inženierim-mehāniķim kamaniņu sporta izlasei olimpiskajās spēlēs Kortīnā. Mārtiņš arī bijis pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, un tā bija bronzas medaļa 2006. gadā Turīnā, Itālijā. Ar Mārtiņu tiekamies attālināti, jo viņš atrodas Kortīnā. Ar viņu runājam par svarīgākajiem principiem, lai ledus labi slīdētu. Vai tā tas ir bijis Kortīnā?

Šogad par gada ģeovietu izvēlēta visai neparasta parādība dabā - karsta kritene Salaspilī. Šie neparastie "caurumi" zemē sastopami daudzviet pasaulē un pārsvarā rodas aktīvu pazemes ūdeņu ietekmē. Ko zinām par kritenēm Latvijā un pasaulē un kāds nepārvarams un neredzams spēks liek veidoties šīm bedrēm zemē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, hidroģeoloģe Aija Dēliņa. Salaspils karsta kritene ir unikāla ar to, ka izveidojusies nesen – 2021. gadā. Tās pamatnē zem cilvēka veidota uzbēruma un kvartāra nogulumiem atsedzas devona nogulumieži, t. sk. augšējā devona Salaspils svītas ģipši. Tā kā ģipši ir Latvijas šķīstošākie ieži, visaktīvāko karsta procesu saistība tieši ar Salaspils svītu mūsu valsts teritorijā ir acīmredzama. Salaspils svītas ģipšainie ieži ir pakļauti aktīviem karsta procesiem Skaistkalnes, Allažu, Baldones apkārtnē un citur.  Zinātnes ziņās neparasts stāsts par skudrām, kuru karalienes spēj izdēt olas divām dažādām sugām. Daudziem sociālajiem kukaiņiem vairošanās pati par sevi ir visai savāda, taču Ibērijas skudra (Messor ibericus) paceļ šo dīvainību jaunā līmenī. Žurnāla “Nature” publikācijā pagājušā gada rudenī ziņots, ka šīs sugas mātītes, konkrēti karalienes, pārojas ar citas sugas tēviņiem, pēc tam tos klonē, un tas nozīmē, ka Messor ibericus ir vienīgais zināmais organisms, kas pats par sevi pavairo divas sugas. Tādējādi Ibērijas skudra nosaukta par vissarežģītāko koloniālo dzīvības formu, kas līdz šim zināma. Ne viens vien pētnieks pauž izbrīnu par šādu parādību, sakot, ka tam ir grūti noticēt un ka tas paplašina mūsu izpratni par evolucionāro bioloģiju. Vaicājam Latvijas Universitātes bioloģijas profesoram Indriķim Kramam, vai šāda skudru īpašība viņā rada pārsteigumu.

"Dzeltenā stērste ir viens no tiem putniem, kas pie mums sastopami visu gadu. Lai arī dzeltenās stērstes mazliet mēdz paceļot. Daļa no Latvijas dzeltenajām stērstēm ziemā aizceļo uz siltākām zemēm, un pie mums ieceļo ziemeļu dzeltenās stērstes. Bet šeit viņa ir visu laiku," stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Dzeltenā stērste ir sēklēdājs putns, ka ir masīvs, stiprs knābis, lai varētu pārkniebt sēklas. It īpaši dzeltenajām stērstēm patīk vietas, kur cilvēki uzglabā graudus. Ja viņi uzglabā neuzmanīgi, tad dzeltenajām stērstēm tās ir lieliskas barošanās iespējas. Viņas labprāt nāk arī pie barotavām cienāties ar sēklām. "Nākot pavasarim un dienām kļūstot garākām, dzeltenās stērstes vairāk parāda savu klātbūtni. Viņas sāk cīnīties par draudzenēm un teritorijām, respektīvi, sāk dziedāt," turpian Viesturs Ķerus. Un šie ir putni, kas savu dziesmu iemācās, līdzīgi kā cilvēks iemācās runāt. Tāpēc arī stērstes dziesmās veidojas dialekti.

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Gaisa kvalitāte  ir joma, kas satraukumu rada daudzviet pasaulē, tostarp, Eiropā un arī Rīgā. Īpaši ziemā, kad nokrišņu ir maz, vējš nav stiprs, bet apkures sezona rit pilnā sparā, rodas jautājums, kāds ir gaiss, ko elpojam? Ar satelītdatu palīdzību Latvijā varēsim labāk sekot līdzi gaisa kvalitātei. Pētnieki plāno izstrādāt modeļus, lai prognozētu gaisa kvalitātes izmaiņas, un tas ļautu laikus informēt iedzīvotājus. Kādi procesi ietekmē gaisa kvalitāti Latvijā un ko lietas labā plāno darīt pētnieki? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfe, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece Olga Sozinova un ģeogrāfe, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesore Iveta Šteinberga.

Laika prognozes vēsta, ka pie apvāršņa ir pirmais šī gada atkusnis, taču ziema jau tāpēc nebeigsies. Aizvadītās nedēļas laikā ievērojami audzis ledus apjoms Baltijas jūrā, vienlaikus fiksēts zemākais ūdenslīmenis pēdējās desmitgadēs. Par to stāsta Toms Bricis. Viņš arī sarunājas ar ornitologu Pēteri Dakni, kurš piedalās ziemojošo putnu uzskaitē, ko jau vairākus gadus Latvijas piekrastē veic ar lidmašīnu. Lai arī putnu uzskaite notika janvāra beigās, jau tad jūrā bija gana ledus, kas ietekmē gan putnu izvietojumu, gan skaitu. Protams, parunājām arī to, kā šī bargā ziema ietekmē putnu populācijas. Pēteris Daknis stāsta, ka ziemojošo putnu uzskaite no lidmašīnas ir pat sinhronizēta laikā visās Baltijas valstīs. Galvenais iemesls šādas uzskaites veikšanai ir tas, ka daudzas sugas, kas ziemo Baltijas jūrā, nevar saskaitīt citādi. Piemēram, kākaulis, kas ligzdo ziemeļos grūti pieejamās vietās, kur nevar saskatīt. Bet ziemā populācijā sapulcējas Baltijas jūrā un pētnieki var uzzināt, cik liela tā ir un kādas ir izmaiņas. Šādiem putnu uzskaites lidojumiem ir nepieciešama specifiski aprīkota lidmašīna, skaidro Pēteris Daknis. Tā bāzējas Dānijā. Kad ir nepieciešamie laika apstākļi bez putainiem viļņiem, var notikt ekspedīcija. Lidmašīnā atrodas pilots un trīs uzskaites veicēji. Lidojuma ātrums ir 200 km/h, kas ir lēnākais, ko var atļauties. Tāpēc novērojumus ierunā diktofonā, fotografēt vai pierakstīt kaut ko nav laika. Pēc tam notiek datu ievade un apstrāde. Ornitologs arī norāda, ka šādā aukstā ziemā visvairāk iet bojā mazie putniņi. Tas nav nekas ārkārtējs, norāda Pēteris Daknis. Viņš arī atklāj, ka Latvijā mēdz ziemot zīlītes no Somijas, bet Latvijas zīlītes ir devušās un Poliju.   Šis ir arī atgādinājums, ka ja uzsākat barot putnus, tad tas jādara visu ziemu. Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa par īpaši zemu ūdenslīmeni Baltijas jūrā, vai pa šīm dienām kaut kas ir mainījies? Neliels ūdens līmeņa kāpums ir bijis, bet joprojām tas ir ļoti zems. Iepriekšējos gados arī ir bijušās pāris šādas reizes, viena no spilgtākajām 2016. gada oktobrī, kad jūras atkāpšanos varētu novērot dabā ļoti labi. Tā bija tā reize, kad Kolka piedzīvoja tūrisma pieplūdumu, jo Kolkasrags bija kļuvis par simtiem metru garāks, daudz dziļāk iestiepjoties Irbes šaurumā. Šoreiz, kad piekraste ir ledus klāta, dabā šo ūdens atkāpšanos redzēt nevar, taču ūdenslīmeņa svārstības turpmākajās dienās padarīs ledu īpaši nedrošu. Vēl par ūdenslīmenis runājot. Igaunijā, kur prāmju satiksme ir ļoti svarīga salām, pagājušajā nedēļā bija negadījums. Kihnu salā, kas atrodas apmēram 40 kilometrus uz dienvidrietumiem no Pērnavas, prāmis iestrēga ostā. Osta acīmredzot gana sekla. Prāmis tajā varēja ieiet, bet vēlāk ūdens līmenis kritās un kuģis, acīmredzot uzsēdās uz sēkļa.

Tapis interesants pētījums, kas parāda, kā dabiskās auduma krāsas 19. gadsimtā papildināja industriālā attīstība un dažādu sintētisku krāsu atklāšana. Kā ķīmiķi un etnologi, liekot galvas kopā, var izstāstīt veselu gadsimta vēsturi ar apģērba palīdzību. Kā rūpniecības attīstība mainījusi tradicionālo kultūras mantojumu? Mūsdienu tekstila industrija spēj saražot audumus teju jebkādās krāsās un kombinācijās, lielā mērā pateicoties sintētiskām krāsām, kas ienākušas ražošanā pēdējos gadsimtos. Vairs nav tie laiki, kad violets pigments bija tik dārgs, ka to iegūt varēja tikai karaļnami. Kā Latvijas vēsturē redzam šo rūpniecisko tekstila krāsu ienākšanu un kā tas ietekmējis mūsu kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp, tautas tērpus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Anete Karlsone un mākslas zinātņu doktore, latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne.  Savulaik kokvilna bija ekskluzīvāks audums par zīdu Ja runājam par apģērbu, tad patiesībā runa nekad nav tikai un vienīgi par apģērbu. Mode ir daļa no krietni plašāka stāsta par politiku, ekonomiku, sociālajiem procesiem, un par to pārliecinos arī, par pasaules dārgākajiem audumiem sarunājoties ar Modes muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi. Pirms iegrimstam senajos laikos, kad jau ir parādījušies dārgie audumi, skaidrojums, vai mūsdienās, kad daudz tiek runāts par apģērba praktiskumu un ilgtspēju, aizvien tomēr pastāv arī dārgie audumi?

Klajā nākusi vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmata "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Krišjānis Ķergalvis bija uzņēmējs, politiķis, būvuzņēmējs un viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem 20. gadsimta sākumā. Viņa pārziņā bija ēkas, kurās šodien daudzi rīdznieki un Rīgas viesi aizvada savu dzīvi, Ķergalvis, būdams ilggadējs Sv. Jāņa ģildes mūrnieku amata vecākais, Rīgas domes deputāts, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, mākslas kolekcionārs un mecenāts, savas dzīves laikā uzcēla vai pārbūvēja vismaz 76 dažādus objektus (rūpnīcas, baznīcas, skolas, cietumus, dzīvojamās mājas u. c.) Rīgā, Jūrmalā, Valmierā un Valkā. Caur viņa dzīvesstāstu iespējams ielūkoties arī tā laika latviešu pilsoniskās sabiedrības norisēs, ko raksturoja dižas idejas un lieli darbi. Ko zinām par Krišjāņa Ķergalvja dzīvi? Stāsta pētījuma autors - vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laikmetu, kurā rosīgi darbojas Krišjānis Ķergalvis, raksturo vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Zinātnes ziņās stāsts par mākslīgā intelekta radošajām spējām Mākslīgais intelekts radošumā var pārspēt vidusmēra cilvēku. Tā secinājuši Monreālas universitātes Kanādā pētnieki publikācijā žurnālā “Scientific Reports”, salīdzinot mākslīgā intelekta darbību un 100 tūkstošu cilvēku spējas. Mākslīgā intelekta rīku pamatā ir lielie valodas modeļi, kas lieliski apstrādā un saprot cilvēka valodu. Atsevišķi modeļi uzrādījuši labus un par cilvēkiem pat labākus rezultātus uzdevumos, kas paredzēti, lai mērītu oriģinālu domāšanu un ideju radīšanu. Taču vienlaikus 10% visradošāko cilvēku ir krietni priekšā mākslīgajam intelektam, īpaši tādos radošos uzdevumos kā dzejas un stāstu radīšana. Komentāru par pētnieku veikumu sniedz SIA “Elektroniskie sakari” Techritory programmas direktors Neils Kalniņš. Jautājumi par un ap mākslīgo intelektu ir daļa no viņa ikdienas, un sarunas iesākumā par to, vai mākslīgais intelekts vispār ir radošs un ko mēs saprotam ar mākslīgā intelekta radošumu?   

Pirmo reizi 25 gadu laikā Starptautiskā kosmosa stacija piedzīvoja ārkārtas evkuāciju astronauta veselības sarežģījumu dēļ. Tas mudina domāt, kādiem apstākļiem pakļauts cilvēka ķermenis izplatījumā un kādas pārcilvēciskas prasības dažkārt jāspēj izturēt astronautiem. Ko var un ko nevar darīt astronauts savas veselības labā riņķojot Zemes orbītā, vidē, kur vizīte pie ārsta kabinetā nav iespējama? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere. Ķīpsalā meteorītu novērošanai uzstādīta "meteoru patruļa" Ierīce no ārpuses izskatās salīdzinoši necili, atgādina metāla sēni uz gara kāta. Īpaša ir tās iekšpuse. Astronomijas eksperti to dēvē par "meteoru patruļu". Šobrīd Latvijā ir trīs šādas meteoru patruļstacijas, drīz arī sāks darboties ceturtā. Ķīpsalā uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija, uz kuru vedina doties Meteorītu muzeja dibinātājs un vadītājs, un RTU docents Kārlis Bērziņš. Paši astronomi tās dēvē par „meteoru patruļām”, jo iekārtas ar vairāku kameru acīm nemitīgi filmē asteroīdus, komētas,  bolīdus, nezinātniski sakot, debesu akmeņus un akmentiņus, kas no Visuma nonākuši atmosfērā. Pateicoties šīm ierīcēm, pētnieki var ļoti precīzi izrēķināt debesu objektu lielumu, kustību, ātrumu. Ja kāda komēta, Zemei garām skrienot, nakts melnumā te pazaudē savu asti (piedodiet astronomi, zinu, ka komētas aste ir  garš putekļu mākonis un nekur nekrīt), tad ar šo kameru datētajiem attēliem, astronomi var noteikt, kur tā aste nokritusi. Ideja par šādām kamerām radusies amerikānim, meteoru biedrības pārstāvim Maikam Hankijam, kurš izdomājis, ka kvalitatīvāk  krītošu debess ķermeņu izpēti var veikt, ja tos filmē un vēlāk datē to kustības ātrumu un sadegšanas raksturu. Šim nolūkam der neliela kompakta stacija, aprīkota ar vairākām kamerām. Pirms kāpjam uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta piestājam darba telpā pie datora, lai aplūkotu kameru savāktos attēlus un kopā ar Kārli Bērziņu plašāku skaidrojumu par meteoru patruļu darbību sniedz Latvijas astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. -- Savukārt ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs stāsta par vistu vanagu.

"Vistu vanaga dziesma jeb balss dzirdama pārsvarā pavasarī. Viņš riesto jau februārī un martā, tad var dzirdēt viņa balsi," stāsta ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs. Vistu vanags ir nometnieks, kuru Latvijā var sastapt visu gadu. Bet parasti viņš slēpjas, sēž kaut kur noslēpies koka zaros, vai aši pārlido no slēpņa līdz slēpnim. No slēpņa vistu vanags arī uzbrūk upurim ar saviem asajiem, gariem nagiem un aiznes tur mežā, kur var droši un mierīgi viņu apēst. Pamatā vistu vanags ēd baložus, vārnveidīgos putnus, sīļus un kaijas. "Vistu vanags ir kā sanitārs. Viņš noķer vājākos," turpina Imants Jakovļevs. Vistu vanags dzīvo parasti slapjos, vecos mežos. Parasti ir kluss, ļoti bailīgs un tramīgs, izvairās no cilvēkiem. Bet apmēram puse Latvijas vistu vanagu populācijas dzīvo Rīgā vai Pierīgā un tik ļoti nebaidās no cilvēkiem. Tomēr nav tā, ka katrs rīdzinieks viņu ir redzējis parkā vai mežā, jo putns maskējas arī pilsētā un tik atklāti nerādās. Vistu vanags dzīvo mums blakus, tomēr no cilvēkiem vairās.

Pēc klausītāju lūguma atkārtoti pievēršamies ūdens tīrībai, garšai un sastāvam. Ko saņemam, kad no krāna ielejam glāzē ūdeni - kādu sastāvu, garšu un piedevas? Kā šajā ūdens sistēmā "ceļo" dažādi mikroorganismi un kā noteikt, vai ūdens ir droši lietojams uzturā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus, SIA "Rīgas Ūdens" Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Gunita Kona un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns.

Sen neredzēti ilga ziema ar noturīgu salu Latvijā turpinās. Un šajā aukstajā laikā saruna ar pirtnieci. Ar pirtnieci Ivetu Zemnieci saruna ne tikai par pirts rituāliem, bet arī par to, kā viņas darbu ietekmē laika apstākļi un klimata izmaiņas. Ziemā, protams, pārsvarā notiek tikai pati pēršanās, bet, lai visus rituālus un veselīgās lietas varētu veikt, pavasarī, vasarā un rudenī ir ievākti augi šīm procedūrām. Esam runājuši ar botāniķiem, ekspertiem un pētniekiem par laikapstākļu un klimata ietekmi uz augiem, šoreiz Toms Bricis skaidro, ko no tā visa ir novērojusi pirtniece, kura jau gadiem dodas dabā ievākt augus, tējas, drogas un griezt slotas. Saruna norisinājās jānvāra nogalē, vienā mierīgā, skaidrā un aukstā ziemas vakarā. Un sākumā atskats uz pagājušo augu ievākšanas sezonu, runājam par to, kā jutās sauvvaļas augi tik slapjā vasarā? Zemniekiem ar kultūraugu audzēšanu gāja grūti, bet kā jutās pļavas augi?

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri” ar Pirmā un Otrā pasaules kara laika armijās dienējušo karavīru sarakstiem. Datu bāzē būs atrodama informācija par apmēram 30 tūkstošiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara latviešu strēlniekiem, kā arī par gandrīz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri dienējuši vācu militārajās vienībās Otrā pasaules kara laikā. Kas redzams šajos sarakstos un kādus dzīvesstāstus slēpj daudzie tūkstoši karavīru vārdu un uzvārdu? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar datu bāzi iepazīstina Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Datubāzi nākotnē plānots papildināt ar citiem Latvijas Kara muzeja rīcībā esošiem vai muzejam uzticētiem karavīru sarakstiem. Ar laiku šī mājaslapa kļūs par vienotu platformu, kurā varēs atrast pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies 20. gadsimta pirmās puses militārajos konfliktos. Dabas objekti kā liecības par Pirmo pasaules karu "Bridīsim tā kā senos laikos," aicina ekspedīcijas vadītājs un sarunas biedrs - Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides un tūrisma eksperts Juris Smaļinskis. Mūsu gājiena mērķis - aplūkot liecības, kas veido priekšstatu par apstākļiem Pirmajā pasaules karā. Šīs liecības ir dabas objekti - priede ar lielām naglām kā izlūktornis un Lāčupītes avots kā iespējamā ūdens pasmelšanas vieta karavīriem. Rīgā, Pārdaugavā, nozīmīgu vietu aizņem Kleistu mežs, un mēs no braucamā ceļa dodamies mežā iekšā. Sarunas centrā ir Pirmā pasaules kara laiks, bet pa ceļam nevaram izvairīties no tā, kas piedzīvots pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Jura bērnībā, un, protams, no apjausmas par pašas vietas ģeogrāfiju. Stāsta Juris Smaļinskis.

Pēdējo gadu laikā dzirdam daudz diskusiju par sabiedrībai noderīgiem un šķietami apšaubāmiem pētījumiem - tā vien liekas, ka viedoklis, ko un kā pareizi pētīt ir visām nozarēm. Taču, ko par to domā cilvēki, kas šīs zināšanas rada paši? Kā viņi sev un sabiedrībai pamato savas pētnieciskās izvēles un kur pētnieka interesēm jāpieliek punkts un jādod vieta sabiedrības gaidām?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes Augstskolas rektore, asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš, viņi diskusijā pārstāv sociālo zinātņu jomu. Savukārt eksaktās zinātnes pārstāv matemātiķis pēcdoktorantūras studijās Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un un fiziķis pēc aicinājuma, Latvijas Universitātes prorektors, asociētais profesors Guntars Kitenbergs.

"Krauklis ir viens no tiem putniem, kam balsi var dzirdēt jau viņa nosaukumā. Krauklis krauc, nevis ķērc kā vārna," ar kraukli iepazīstina ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Krauklis ir pretrunu pilns putns. Krauklis ir dziedātājputns, bet krauklis mums īsti nesaistās ar putniem, kas ir dziedoši. Viņa dziedātājputnu daba parāda tas, ka viņam ir ļoti daudzveidīgi saucieni, lai gan nevienu no tiem mēs īsti nesauktu par dziesmu. Zinātnieki ir izpētījuši, ka kraukļiem ir arī zināmi dialekti tajos saucienos. Dialekti veidojas no tā, ka putni iemācās balsi no citiem putniem. Un šī mācīšanās ir viena no dziedātājputnu īpatnībām," skaidro Viesturs Ķerus. Krauklis ir lielākais no Latvijas zvirbuļveidīgajiem putniem, spārnu izpletums viņam varbūt pat 1,3 metrus plats.  "Krauklis ir viens no tiem, kas ligzdo agri, jau februārī viņiem varbūt olas ligzdās, un tad viņš arī mēģina muzicēt un visādu akrobātiku taisu kopā ar mātīti," stāsta Viesturs Ķerus. "Jāņem vērā arī, ka krauklis, kā jau vārnu dzimtas putnam pieklājas, ir inteliģents putns. Ar inteliģentiem radījumiem ir tā, ka reizēm tam, ko viņi dara, nekāda īpaša iemesla nav. Ja vienkāršāks radījums, viņš dara tikai to, ko ir vērts darīt. Bet, kā zinām, inteliģence reizēm izpaužas arī kā vienkārši izklaidēšana," bilst Viesturs Ķerus. "No vienas puses, krauklis varētu būt "sliktais". Tāpēc, ka viņš ir melns un ar nedraudzīgu balsi. Turklāt viņš vēl ēda arī visādus mazus dzīvnieciņus. Viņš ir viens no tipiskiem ligzdu postītājiem, arī aizsargājamu putnu ligzdu postītājiem. Viņš var izēst melno stārķu olas vai jūras ērgļu olas. Varētu domāt, ka krauklis ir kaitnieks. Un reizēm liekas: kāpēc viņu Latvijā nevar nevar medīt? Tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā un mūsu Eiropas Savienības kaimiņiem skandināviem krauklis ir svēts putns," atzīst Viesturs Ķerus. "Tajā pašā laikā krauklis arī palīdz daudziem ligzdot, arī aizsargājamiem putniem. Tāpēc ka kraukļa ligzdas izmanto arī citi putni." Krauklis ēd ne tikai mazus, pūkainus dzīvnieciņus, bet krauklis ir visēdājs, tas nozīmē, ka ēd arī maitas. Krauklis rūpējas, lai beigti dzīvnieki nepaliek ilgi mežā mētājamies.

Cilvēku migrācija uz pasaules lielajām pilsētām un metropolēm rada jautājumu - cik šaurs ir par šauru, lai dažādi cilvēki spētu mierīgi sadzīvot līdzās, bet pilsētas iestādes varētu nodrošināt drošību un sakārtotību? Ko pieprasa mūsu labsajūta un labklājība un kā to sniegt pārapdzīvotībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš un pilsētplānotājs, atvērto inovāciju kustības "VEFRESH" izpilddirektors Viesturs Celmiņš. Senu koka ēku sienas "apdzīvo" ķērpji Ķērpju eksistence uz senu koka ēku sienām ir fantastisks piemērs dabas un cilvēka mijiedarbībai un nekaitīgai līdzās pastāvēšanai. Tā  interneta vietnē "kerpji.lv" raksta šīs vietnes autore, dabas eksperte Renāte Kaupuža. 2025. gadā Renāte laida klajā  informatīvu bukletu par šo organismu specifisko dzīves vietu - seniem koka namiem. Bet pirms lūkojam sīkāk par šīm ķērpju mājvietām, Renāte Kaupuža atgādina, kas tad īsti par radījumu ir ķērpis. Senas koka ēkas patīk dzelteniem pulverveida, tumšiem kā krustnagliņas, pelēkiem punainiem, zaļiem un vēl citu veidu un krāsu ķērpjiem. Ķērpis senai mājai nekaitē, tas ir kā savdabīga dekorācija un pie tam  apveltīts ar ļoti skanīgiem un poētiskiem vārdiem - dzeltenspožie zeltmilti, kas tieši tā arī izskatās, it kā Saulesmeitas uz māju sienām būtu bagātīgi pūderi izšķaidījušas, tad vēl slotgalviņu mikrokalīcija, zaļganā henotēka, Vairākas no šīm ķērpju sugām ir īpaši retas un aizsargājamas, skaidro Renāte Kaupuža. -- Ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par kraukli.

Latvijā klimata pārmaiņas pagaidām novērojam nedaudz un izjūtam rezervēti, taču daudzviet pasaulē klimata izmaiņas ietekmē cilvēka dzīvi tik ļoti, ka jaušama panika un satraukums. Kā ekstrēmie laikapstākļi, neražas, ugunsgrēki un citas klimata pārmaiņu izpausmes ietekmē cilvēku ikdienas mieru pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne un Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga. Zinātnieki izmaiņas planētas klimatiskajā režīmā dēvē par šī laikmeta lielāko problēmu, kas gan tā var nešķit, vērojot karus, nestabilo politisko situāciju tik daudzās pasaules valstīs un citas problēmas. Tā diezin vai šķiet cilvēkiem, kuri pagaidām šīs izmaiņas nejūt vai jūt minimāli, piemēram, arī mēs Latvijā. Kādas sajūtas citviet pasaulē, klimatam mainoties, rada apziņa, ka lāgā nevar plānot ne ražu, ne bērnu nākotni? Un ko par šīm atšķirīgajām pieredzēm saka pētījumi? Emocionālā puse par klimatu runājot, paliek nedaudz novārtā. Mēs daudz runājam par to, kā fiziski ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām, bet ne mazāk svarīgi ir emocionāli pielāgoties.  Gunta Kalvāne: Esam daudz dzirdējuši par to, ka mums vajadzētu zaļināt pilsētas, siltināt mājas un tā fiziski pielāgoties, bet arvien vairāk ir gan zinātnisko rakstu, gan arī psihologi apgalvo, ka viņu pieredzē ienāk trauksme par klimata pārmaiņām. Dusmas par klimata pārmaiņām, arī noliegums par klimata pārmaiņām. Klimata psiholoģija ir samērā jauna psiholoģijas nozare, kas ir attīstījusies no vides psiholoģijas, par to, kā mēs reaģējam uz klimata pārmaiņām, kā jūtamies klimata pārmaiņās. To ir būtiski saprast, jo emocijas ir mūsu virzītājspēks un visām emocijām ir liela nozīme. Ikvienai emocijai ir nozīme arī klimata kontekstā.  Piemēram, ja mēs esam dusmīgi ģeopolitisko situāciju, tas liek rīkoties, jo dusmas evolucionāri ir rīkotājspēks, mums gribas uzreiz kaut ko darīt. Tāpat arī ar agresiju. Ģeopolitikas kontekstā mēs varam iet vēlēt un izteikt savu viedokli. Vai arī, piemēram, tagad ir daudz trauksmes par to, kas notiks ar vēja parkiem. Mums ir par daudz informācijas, un to arī dēvē literatūrā par "info litāniju". Mums ir fakti, un brīžiem ir tik liels pārsātinājums no informācijas, ka jūties apjucis un trauksmains. Tad var izvēlēties vienu avotu, ko izmanto vai kam seko, vai arī kādā brīdī nedaudz iepauzēt, atkāpties un tad tālāk rīkoties.  Klimata emocijas ir samērā jauna nozare, bet tā palīdz mums - gan pētniekiem, gan arī iedzīvotājiem - saprast, kā mēs par to jūtamies, un attiecīgi reaģēt. Un interesantākais ir tas, jo labāk mēs atpazīstam emocijas, jo emocionālāki esam, jo racionālākus un loģiskākus lēmumus mēs varam pieņemt.  Klimata psihologi ir izstrādājuši klimatu emociju apli, kur visas emocijas ir klasificētas četros lielos blokos. Pamata emocijas ir bailes, kas mums ir jau no bērnības bijušas, tad ir dusmas, skumjas, un pozitivitāte. Nav tā, ka klimata pārmaiņām ir tikai negatīvas emocijas, ir arī pozitīvās emocijas, kad mēs jūtamies gandarīti par kādu, piemēram, dalību talkā ,vai arī kad esmu tomēr aizgājis uz tirgu un nopircis nevis plastikātā iepakoto ābolu, bet no Latvijas laukiem nākušo. Ir divas sejas - gan šī pozitīvā, gan arī, protams, negatīvā puse.

Lai arī saule jau sāk griezties uz pavasara pusi un kopš ziemas saulgriežiem diena ir kļuvusi par gandrīz pusotru stundu garāka, Latvijas dabā ir pats ziemas vidus - klimatiskie aukstākais laiks Latvijā ir no 22. janvāra līdz 9. februārim. Šogad laikapstākļi patiesi arī sakrīt ar vēsturiski klimatiskajiem datiem un ziema negatavojas atlaisties. Un ziņās dzirdam, ka arī Amerikā, gan ASV, gan Kanādā plosās gan sniega vētras, gan valda bargs sals, kura dēļ koki mēdz pat eksplodēt. Bet par ziemu, ziemīgiem laikapstākļiem un klimatu saruna ar kāda aizrautīga vaļasprieka piekritēju - zemledus makšķernieku Kārli Goldmani. Saruna ierakstīta janvāra vidū, kad uz ledus vēl nebija ļauts kāpt. Saruna par viņu azartu stundām ilgi atrasties uz ledus gandrīz jebkuros laikapstākļos. Tā kā aukstums šoziem turpinās, šis būs viens no gadiem, kad zemledus makšķernieki dosies tur uz copi Rīgas līcī. Bet kā min Kārlis Goldmanis, zemledus makšķernieki uz Rīgas līcī dodas un dosies arī gandrīz droši zinot, ka jebkurā brīdī ledus gabalu var atraut no krasta un iepūst dziļākos ūdeņos. Tas pat ir piedzīvojums, jo viņi zina, ka likumdošana nosaka veikt glābšanas darbus. Un tās ir lielas izmaksas glābējiem. Toms Bricis aicina likumdevējus sākt šo kārtot, jo tūkstošiem pat desmitiem tūkstoši eiro dārgas glābšanas operācijas, kurās jāglābj piedzīvojumus alkstoši cilvēki, tomēr varētu likt uz pašu piedzīvojumu meklētāju pleciem, nevis visiem nodokļu maksātājiem. Sals ne vien turpināsies, bet nedēļas nogalē un nākamās nedēļas sākumā pastiprināsies. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs piedāvā ledus apstākļu prognozes Rīgas līcim nākamajām desmit dienām. Šobrīd ledus Rīgas līcī vēl ir relatīvi maz un tikpat kā nav malas ledus. Tā sauc to ledus daļu, kas ir stabila un nekustīga. Jūrā viļņošanās dēļ ledus lūzt, un visbiežāk sākumā veidojas dreifējošs ledus jeb peldoši ledus gabali, kuru kļūst arvien vairāk, līdz beigās tie sasalst vienā gabalā. Prognozes rāda, ka līcis šomēnes ir labi atdzisis, aptuveni 25 % līča klāj derifējošs ledus. Nākamā aukstuma pastiprināšanās, kas gaidāma nedēļas nogalē, ļoti strauji piepildīs līci ar ledu un nākamās nedēļas sākumā gandrīz 100 % līča būs ledus klāts un sāks veidoties arī malas ledus. Uz tā var sākt kāpt, lai arī tas nav droši.  

Cilvēks un tenkas ir nesaraujamas stihijas - tā šķiet, vērojot cilvēces attīstību no tās pirmsākumiem. Valoda mums devusi šo aso ieroci - baumas, klačas un tenkas, radot ne vienu vien rokādi politiskajās un sociālajās sistēmās. Lai cik ļoti mēs uzticētos un paļautos faktos balstītiem datiem, baumas liek saspicēt ausis visiem. Vai tenkošana ir īpaša evolūcijas radīta izdzīvošanas stratēģija? Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām un kāda bija tenku nozīme vēsturē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Ernests Heminvejs reiz ir teicis, ka labākais ierocis pret meliem ir taisnība, bet ieroča pret tenkām nav. Tās nudien ir varens līdzeklis, ar kuru cilvēce jau izsenis ir izklaidējusies un arī radījusi ne vienu vien sociālo un politisko rokādi. Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām, kā tenkas glāba un postā dzina ļaudis viduslaikos un kā klačas nonāca medijos? "No evolūcijas viedokļa baumas un klačas pieder informācijas apmaiņas. (..) Aprunāšana notiek, visi visus aprunā, tā ir diezgan normāla lieta, bet kritiskā domāšana netiek ievērota. Skaidrs, ka informācija netiek rūpīgi pārbaudīta - es dzirdēju, ka tā saka… Var teikt, ka tāds ir mūsu instinkts," skaidro Artūrs Utināns. Vai tenkas ir svarīgs instruments diplomātiskajā komunikācijā?  Diplomātijā oficiālie saturiskie vēstījumi ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir tas, kā šis saturs tiek pasniegts. Tēlaini izsakoties, saturu varam pielīdzināt dāvanai, kur ļoti nozīmīgs ir iesaiņojums, un šis iesaiņojums diplomātijā ir protokolārie žesti. Ja dāvana ir skaisti iesaiņota, tas atsvērs dāvanas saturisko mazumiņu, un otrādi - ja protokolārie žesti tīšuprāt vai neapzināti tiek pārkāpti vai ignorēti, tad pēc tam diplomātiem pat gadu desmitiem var būt jāstrādā, lai sasmeltu to, ko viens vai otrs politiķis, nezinot protokolārās nianses, ir sastrādājis. Tā šo smalkumu nozīmi skaidro diplomāte, lietišķās etiķetes un diplomātiskā protokola eksperte Sintija Stipre. Kas ietilpst šajos protokolārajos žestos?

Vai tiesa, ka intelektu pārmantojam no mātes, un galu galā - vai to vispār saņemam "mantojumā" ģenētiski vai tomēr intelekts ir dāvana un prasmes, ko iegūstam un uztrenējam zdzīves laikā? Cik pamatots uzskats, ka gudriem vecākiem dzimst gudri bērni un vai gēnu rediģēšana paver iespēju nākotnē radīt cilvēkus-ģēnijus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro bioloģijas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Edvīns Miklaševičs un Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece un veselības psiholoģe Kristīne Šneidere.   Zinātnieki aptaukošanos skaidro nevis ar gribasspēka trūkumu, bet bioloģiju Pētījumi liecina, ka svara zaudēšana nav saistīta ar gribasspēku vien, tai ir arī bioloģisks pamatojums - mūsu vielmaiņa, hormonālā darbība un citi faktori. Tā skaidrots nesenā publikācijā “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lai palīdzētu cilvēkam koriģēt svaru, talkā var nākt dažādi speciālisti, un viens no risinājumiem var būt uztura speciālists, tāpēc saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes docētāju, sertificētu uztura speciālisti veselības centrā “Vivendi” un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Evu Šmiti. Pieminētajā rakstā sniegti dati par ASV iedzīvotājiem, proti, 80-95 procenti cilvēku, kuri zaudē svaru, atgūst to 3-5 gadu laikā, un arī Eva Šmite savā personīgajā pieredzē Latvijā novērojusi, ka cilvēki pie uztura speciālista vēršas atkārtoti, jo kaut kādu iemeslu dēļ svars ir atkal nācis klāt. Tātad - vai zaudēt svaru ir grūti?

Vai mūsdienās, dzīvojot digitālajā laikmetā, ir mainījies veids, kā runājam, rakstām un sazināmies? Vai sarežģītas emocijas mūsdienās spējam izteikt tikai emociju zīmītēs un vai rakstīšana ar roku vēl ir prasme ko pieprotam? Vai varam saprast un izklāstīt sarežgītus konceptus no galvas, vai tomēr brīvāk jūtamies digitālajā vidē, kur tiek labotas gan mūsu drukas kļūdas, gan dažkārt konkretizētas mūsu domas, piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību? Vai digitālās pasaules ātrums un saziņas intenstitāte šīs nianses nav noplicinājusi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente un Latviešu valodas aģentūras pētniece Justīne Bondare un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško. Vai mūsdienās ir mainījušies valodas lietojuma paradumi, tas, kā izsakām domas? Justīne Bondare: Es kā jauniete arī  ar vienaudžiem daudz runāju un cenšos saprast, kādi ir viņu valodas paradumi tieši digitālajā vidē. Saprotu, ka mums varbūt kaut kas ir palicis, bet jaunākiem valoda un paradumi mainās, kā viņi raksta, kā sazinās, tas ir ļoti mainījies. Un tas notiek ļoti strauji. Ja runājam par slengu, tas mainās arvien straujāk, un jau tagad saprast 2-3 gadus jaunāku jaunieti ir arvien grūtāk.  Solvita Umbraško: Neapšaubāmi mainās, jo šis ir jauns formāts, kas tiek veidots, balstoties uz dažādām digitālajām tehnoloģijām. Samērā jauns, ja skatāmies no cilvēciskās evolūcijas viedokļa un perspektīvas. Mūsu kognitīvie procesi tik ātri nemainās, kā mainās digitālā joma un digitālās tehnoloģijas. Cilvēks, protams, ir adaptīvs, un cilvēks mēģina adaptēties, un valoda tajā skaitā. Bet kādas ir tās kvalitatīvās izmaiņas - tas ir daudz sarežģītāks jautājums. Mēs domājam mazliet pa vecam, varbūt lēnāk un garākos teikumos un esam tehnoloģiski spiesti izteikties īsāk? Vai tas tāds stereotips? Solvita Umbraško: Drīzāk es domāju par informācijas apstrādes ātrumu un apjomu, ko cilvēks var apstrādāt. Informācijas pieejamība ir ļoti liela un plaša, bet cilvēka kognitīvās spējas tik ātri kā mašīnas nespēj apstrādāt to informāciju. Līdz ar to ir jāpieņem tāds kompromiss, vai mēs gribam daudz un paviršāk vai mazāk un pamatīgāk. Un starp to mēs balansējam. Tur arī parādās kvalitatīvās atšķirības, kā mēs apstrādājam informāciju, kas pieejama digitālā laikmetā. Mūsdienās tieši jaunas sievietes, kuras vairāk ievieš jaunus vārdus. To apstiprina arī pētnieces - jaunus vārdus ievieš tieši jaunākas sievietes, savā starpā runājoties.  Justīne Bondare: Tiešām sievietes ir valodas kustinātājas. Protams, pašlaik tieši jaunieši ir tādi valodas iekustinātāji. Tas, kuri vārdi nostabilizējas vai kuri pazūd, ir viņu ziņā. Bet arī pieaugušie šos vārdus lieto. Mēs visi lietojam tos vārdus, jo visi esam sociālajos medijos. Vairs nav šādu robežu. Daudz runāts par lasīšanu un lasītprasmi, vai tiešām ir vienalga, vai lasām grāmatu papīra formātā vai e-grāmatu, galvenais - kādu tekstu mēs lasām? Solvita Umbraško: Šis ir ļoti aktuāls pētījumu temats jau vairāk nekā 10 gadus, mēģinot šos formātus salīdzināt. Ir vēl viens formāts - audiogrāmatas.  Nē, nav vienalga. Tas ir atkarīgs no tekstiem, no cilvēka iepriekšējām valodas zināšanām un līmeņa, mērķa. Vieglākus tekstus, viegli uztveramu literatūru pieaugušajiem ir vienalga, vai viņi lasa elektroniski vai drukātā formātā. Sarežģītāki teksti, jomas specifiskie teksti ar daudz reti lietotiem jēdzieniem, to viennozīmīgi pētījumi parāda, ka vislabāk ir lasīt drukātās grāmatās.  Ja ir digitālais teksts, mums ir vēlme skrollēt uz leju, pārskatīt. Pat pētījumi rāda, ka nav vairs tāda horizontāle, mēs jau lasām "pa diagonāli". Līdz ar to mēs mazāk uztveram. Tā ir tāda virspusējā lasīšana. Arī no uztveres un apstrādes viedokļa - mums gribas ātrāk.  Vēl ļoti praktiska lieta. Ja mums ir grāmata vai žurnāls, mēs lasām, ja kaut ko nesaprotam, varam pašķirt lapu atpakaļ un paskatīties, salīdzināt, pārlasīt. Elektroniskā versijā to it kā arī var darīt - paskrollēt, bet tas no uztveres viedokļa ir sarežģītāk - uztrāpīt uz to lapu. Arī apjoma izpratne. Ja ir elektroniskā grāmata, grūti saprast, vai tās ir 10 lapas vai 100 lapas. Kad grāmata ir rokās, tu vari atgriezties daudz efektīvāk. Īpašs gēns "FOXP2" cilvēkiem ļauj iemācīties un lietot valodu Cilvēks ir unikāls ar to, ka atšķirībā no dzīvniekiem mums ir spēja runāt. Un ir izpētīts, ka par to ir atbildīgs gēns ar nosaukumu "FOXP2". Tātad  gēns, kas ir atbildīgs par runu un valodu. Šo gēnu atklāja pagājušā gadsimta 90. gados, kad zinātnieki kādā britu ģimenē sāka pētīt, kāpēc vairākiem šīs ģimenes locekļiem ir traucēta runa. Vairāk par šo gēnu un citiem faktoriem, kas  cilvēces vēsturē attīstīja runas spējas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Īzaks Rašals norāda, ka tādu sarežģītu procesu kā runas spēja nevar nodrošināt tikai viens gēns. Pagājušajā gadā zinātniekiem ASV Rokfellera universitātē ir izdevies atklāt vēl kādu gēnu, kas, iespējams, ir pat svarīgāks „mehānisms” cilvēka runas spēju nodrošināšanā. Rokfellera universitātes pētnieki šo jauno gēnu ar nosaukumu "NOVA1" ar gēnu rediģēšanas metodi pārnesa uz  pelēm un - nē, runāt cilvēku valodā peles gan nesāka. Kā teikts universitātes preses paziņojumā - "dzīvnieki vokalizēja savā starpā atšķirīgi, ar sarežģītākām vokalizācijām nekā pirms tam". Par jauno gēnu "NOVA1" stāsta Īzaks Rašals. Rubrikā "Iepazīstam Latvijas putnus" stāsts par lielo zīlīti

Lielā zīlīte ir putniņš, ko varam pamanīt ik dienu. Tā visu gadu aizvada tuvu mūsu mājokļiem. Par lieli zīlīti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Lielā zīlīte jau no bērnības man saistās ar patīkamām atmiņām. Jo lielā zīlīte nometnieks un viena no pirmajām sugām, kas sāk dziedāt," atzīst Viesturs Ķerus. "Man skanīgā zīlītes balss atgādina, ka tūlīt nāks pavasaris." Viņš skaidro, ka ornitologi par dziedāšanu nesauc katru putna skaņu, bet to, kas ir pirmām kārtām domāta, lai sargātu teritoriju un piesaistītu draudzeni.  "Lielās zīlītes, kas paliek šeit pa ziemu, viņas jūt, ka dienas kļūst garākas, un jau ziemā, kad mums vēl šķiet, ka vēl aukstums priekšā, zīlītes jūt pavasara tuvumu un sāk dalīt teritoriju, sāk dziedāt," skaidro Viesturs Ķerus. Latvijā kopumā ir septiņas zīlīšu dzimtas sugas, un daļu no tām mēs varam redzēt arī pie barotavām. Bet lielā zīlīte ir ne tikai lielākā, bet arī parastākā, tāpēc to mēs pazīstam vislabāk. Lielā zīlīte dzīvo mežos, bet gana daudz viņa dzīvo arī pilsētās.  "Lielā zīlīte ir dobumperētāja, jo ligzdo dobumos. Tajā pašā laikā, īpaši pilsētās, viņa var ligzdot pastkastītēs vai sētas stabos, vai elektrības stabos," norāda Viesturs Ķerus. Lielā zīlīte nav ļoti izvēlīga savas dzīvesvietas ziņā, tāpēc šī suga Latvijā jūtas samērā labi, lielo zīlīšu populācija ir stabila.  Pie barotavām nāk dažādas zīlīšu sugas, bet ar lielo zīlīti kādreiz sauc arī par "tauku zīlīti" vai "speķa zīlīti", jo viņa nāk ēst speķi.  "Speķi ēd arī citas zīlītes, bet domāju, ka lielā zīlīte ir īpaši priecīga par speķi, tāpēc ka viņa ir gaļēdāja. Vasarā viņa ēd dažādus kukaiņus, kukaiņu kāpurus, bet ziemā ar tiem ir trūcīgāki, tāpēc zīlītes var ēst arī dažādas sēklas. Bet speķis ļauj viņai justies kā kārtīgai gaļētājai," atzīst Viesturs Ķerus.  

Tūļīgs, kraupains un bieži nepamanīts – par 2026. gada dzīvnieku kļuvis parastais krupis. Pasakās attēlots kā apburts princis, realitātē visai apdraudēts abinieks, jo īpaši pavasaros, kad neskaitāms daudzums krupju iet bojā uz ceļa. Kā krupjiem un vardēm klājas Latvijā? Par gada dzīvnieka dzīves veidu un dzīves apstākļiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Ilze Reinika un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Dabas aizsardzības pārvalde jau vairākus gadus rīko krupju glābšanas misiju. Tāda notiks arī šajā pavasarī. Tās nosaukums ir "Misija Krupis - izglāb princi".  "Tās pamatuzdevums ir kļūt par brīvprātīgo vai arī ārpus šīs kampaņas palīdzēt krupjiem droši šķērsot auto brauktuvi," skaidro Ilze Reinika. "Problēma ir ne tikai Latvijā, bet tas ir arī pasaulē konstatēts, un to nosaka krupja ģenētika. Viņš piedzimst punktā A, dodas vairoties uz punktu B, tur pavada arī visu vasaru un savukārt ziemošanas vieta atkal viņam ir punktā A. Šādu ģenētiski iekodētu kustību starp punktu A un B pavasarī un rudenī no B uz A viņš iet visu savu mūžu. Ja šis mūžs 40 gadus garš, kāds ir maksimāli reģistrētais, viņš šo ceļa posmu iet. Nav izslēgts, ka kādu gadu viņš pamostas, dodas pa savu ierasto ceļu, bet cilvēki pa šiem gadiem ir uzbūvējuši savu ceļu. Sanāk, ka nevis krupis šķērso mūsu ceļu, bet mūsu ceļš šķērso krupja ģenētisko ceļu." Tāpēc krupjiem ir nepieciešama palīdzība tajā brīdī, kad viņš šķērso ceļu, jo ģenētiski iekodēti viņam ir ne tikai punkti A un B, bet arī lēnā rāpošana un dzīves uztvere. Viņš vidēja izmēra ceļu var šķērsot pat 15 minūtes.  "Otra lieta, kas krupi padara par viegli sabraucamu, ir viņa uztvere. Tajā brīdī, kad viņš pamana automašīnu un pats atrodas uz ceļa, viņš nevis izvairās no tās, bet sastingst, tādā veidā cerot, ka uzbrucējs mainīs savu uzvedību un neuzbruks viņam. Bet automašīna jau nav īsti uzbrucējs, cilvēka ceļi un domas ir citādas," turpina Ilze Reinika. Tāpēc ir izveidota palīdzības kampaņā, cilvēkus aicina iesaistīties un pārnest krupjus no vienas ceļa puses uz otru. -- Parastais krupis Bufo bufo, kas ir viens no lielākajiem abiniekiem Latvijā un var dzīvot līdz 40 gadu vecumam.  Pieauguša krupja ķermeņa garums ir 6–12 cm, retos gadījumos līdz 13 cm. Mātītes parasti ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi. Kājas ir īsas un spēcīgas, vairāk piemērotas lēnai rāpošanai, nevis lēkšanai. Āda ir sausa, raupja un ar izteiktiem kārpiņām līdzīgiem izaugumiem – tā ir viena no galvenajām pazīmēm, pēc kuras krupi atšķirt no vardes. Krāsa variē no dzeltenbrūnas un pelēcīgas līdz tumši brūnai, vēders ir gaišāks. Galvas sānos atrodas lieli, ovāli pieauss indes dziedzeri, kas piešķir rūgtu un citiem dzīvniekiem nepatīkamu garšu. Lielāko daļu dzīves parastais krupis pavada uz sauszemes un ir sastopams lapkoku un skujkoku mežos, pļavās, krūmājos, dārzu teritorijās un pilsētu zaļajās zonās. Tas ir nakts dzīvnieks un dienā slēpjas vēsās, mitrās un tumšās vietās, piemēram, zem kritalām, akmeņiem, blīvas veģetācijas vai augsnes spraugās. Aktīvāks kļūst vakaros un lietainā laikā. Parastais krupis ir aukstasiņu dzīvnieks, tāpēc tā ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides. Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā. Krupji ir nometnieki, bet pavasaros tie dodas sezonālā migrācijā uz nārsta vietām, nereti šķērsojot ceļus un nonākot satiksmes apdraudējumā. 

Turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru darbs un ikdiena jau daudzu desmitu gadu garumā ir cieši saistīta ar laikapstākļiem. Šoreiz uzklausām mežzini Jāni Kleinbergu, kuram vairāk nekā 20 gadu darba pieredze. Pirmkārt, bija prieks dzirdēt no mežziņa, ka lai arī klimata pārmaiņām ir negatīva ietekme uz Latvijas mežiem, tomēr ne tāda, lai runātu, ka tās mūsu mežus apdraudētu ļoti būtiski un vajadzētu satraukties, ka tuvākā vai tālākā nākotnē klimata dēļ Latvijas meži mainītos līdz nepazīšanai. Otrkārt, viņš kā bīstamākos laikapstākļus mežiem nosauca nevis vētras, vējus, lielus sniegus un puteņus, kas lauž kokus, bet gan sausumu. Arī karstumu, bet pats būtiskākais ir sausums. -- Aizvadītajās brīvdienās ziemu varēja baudīt gan mežos un laukos, gan pie jūras. Sals, sniegs un ledus ir it visur un beidzot arī uz atsevišķām ūdenstilpēm ļauts kāpt uz ledus.  Ziemu kopumā, protams, vēl ir pāragri vērtēt, turklāt decembris bija ļoti silts, tā ka nekāda bargā tā nesanāks, bet dati par janvāri no 1. līdz 19. janvārim liecina, ka 60 gadu šī gada attiecīgais laika posms neiekļūst pat aukstāko desmitniekā, jo šobrīd vidējā temperatūra valstī bijusi mazliet zem -7 grādiem, bet aukstākajos gados, piemēram 1987. gadā tie bija -17,5 grādi, 1968. gadā -14,5, bet 1985. gadā -12,2 grādi.

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci. Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi? Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā. Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai. Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pīli. "Mēs droši vien visi zinām jau no bērnības, ka pīle saka pēk. Patiesībā tā, kas saka pēk, ir tieši meža pīle. Viņa ir arī priekštece mūsu mājas pīlei, tāpēc arī mājas pīles saka pēk. Pīles kopumā runā ļoti dažādi. Un arī meža pīle nesaka tikai pēk." Viesturs Ķerus stāsta, ka lai arī ir ziema, pīlēm galvā jau ir pavasaris. Viņš aicina rīdziniekus brīvdienās doties, piemēram, uz Māras dīķi, kur labi varēs redzēt, ka tēviņi jau ir uzcirtušies, lai izrādītos meitenēm ar koši zaļām galvām un pelēkos, smalkos uzvalkos. "Viņi klanās mātīšu priekšā, mēģina pievērst viņu uzmanību, un tad jūs dzirdēsiet, ka viņi ne tikai saka pēk, bet arī tā smalki svilpo. Reizēm, ja tēviņš neizpelnās mātītes uzmanību, mātīte viņam pateiks - pēk, pēk, un aizlidos kaut kur tālāk," turpian Viesturs Ķerus. Meža pīles ir visparastākā no Latvijas pīļu sugām, un arī ornitologi veiktā ligzdojošo putnu uzskaite rāda, ka meža pīļu populācija ir stabila.  

Neticami, bet starpkaru Latvijā arsēns veikalos bija nopērkams tikpat viegli kā žurku zāles. Indēšana kā slepkavības veids ir bijusi ļoti izplatīta vēsturē. Ne viens vien skandalozs vēstures stāsts ietver sevī indes un indēšanu. Ko par to stāsta tā laika prese un kādi motīvi vadīja slepkavas, indējot savus upurus tolaik? Ar ko indēja un kur indes bija pieejamas? Ko pataloganatoms redzēja uz sava galda 20. gadsimta sākumā un kāpēc indēšana bija izplatīta arī starp augstmaņiem senākos laikos? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un vēsturnieks, LU profesors Gvido Straube. Ingus Barovskis ir pētījis indes un indēšanas motīvus padziļināti, un drīzumā klājā nāks viņa grāmata. Pievērsties šādai neparastai pētījumu tēmai mudinājusi lauka pētījumos iegūta intervija, stāsts par to, lai iegūt māju, kādai kundzītei potenciālie mantinieki vēlējās iebarot indīgā auga kurpītes sakņu novārījumu. "Protams, nevar dot tā, lai ir uzreiz gatavs, pieķers. Tad palēnām, palēnām, palēnām mēģinājuši ar šo kurpītes novārījumu tikt pie mājas un atbrīvoties no kundzītes. Bet tas nav izdevies. Neesmu mediķis, nezinu, bet gala secinājums bija tāds, ka šī kundzīte pie attiecīgās vielas novārījuma pierada un kļuva bezmaz vai veselīga, un nodzīvoja diezgan ilgu dzīvi. Mājas kārotājiem tā arī nekas nesanāca," atklāj Ingus Barovskis. Tā kā tēma ir arī jutīga, pētījumā viņš pievērsies laikam no 20. gadsimta sākuma līdz apmēram 40. gadiem.   "Vēl šobrīd es katru trešdienu pavadu Valsts vēstures arhīvā, rokoties pa dažādiem tiesu prāvu protokoliem un prokurora uzraudzības protokoliem, kur atklājas dažādas visnotaļ interesantas ainas arī par to, kā esam to grēka darbu strādājuši," turpina Ingus Barovskis. Viņš atzīst, ka 20. gadsimta pirmajā pusē tīri statistiski cirvis un šaušana bijuši populārākie veidi, kā atbrīvoties no sava ienaidnieka, bet arī indēšana bijis daudz pielietots mehānisms, kā ar saviem upuriem izrēķināties. Gvido Straube norāda, ka indēšana ir bijusi pazīstama jau kopš antīkiem laikiem, bet visplašāk zināmi vēsturē ir gadījumi, kad indēšanu izmantoja, lai atbrīvotos no politiskajiem pretiniekiem. Indēšana ir bijusi sevišķi izplatīta 17. un 18. gadsimtā, jo laikos, kad izmeklētāju spēki un iespējas bija krietni vājākas, šo slepkavības veidu bija grūtāk pierādīt un atklāt. Turklāt dažādas indes aptiekās bijusi samērā pieejama prece. Gvido Straube arī min, ka ir izpētīts, ka 18. gadsimta beigās populārākā inde bijusi divi arsēna veidi - baltais un sarkanai.   Aknas ir cilvēka organisma lielākā laboratorija; alkohols un uztura bagātinātāji indē aknas Cilvēka aknas ik dienu tiek galā ar dažādiem atkritumiem un toksīniem, kas dabiski nonāk mūsu organismā. Kā aknas spēj organisma atindēt un vai aknu brīnumspējām ir arī robežas? "99% no tā, ko mēs apēdam, iedzeram, ieelpojam vai kas mums uzsūcas caur ādu, aknās tiek metabolizēts, pārstrādāts un pēc tam izvadīts caur zarnu traktu vai nierēm. Vēl, protams, aknas piedalās arī aizsargfunkcijā, likvidē dažādus mikrobus ar savām šūniņām. Tie ir galvenie virzieni, kuros aknas strādā." Tā par vienu no lielākā vēdera dobuma orgānu funkcijām teic Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja, infektoloģe un hepatoloģe profesore Ieva Tolmane.  Viņa aknas sauc par mūsu organisma lielāko laboratoriju, jo aknas ražo olbaltumvielas, ogļhidrātus, piedalās vitamīnu sintēzē. 90% no tā, ko apēdam, iedzeram, uzņemam caur ādu vai ieelpojam, tas viss tiek pārstrādāts aknās.  No vienas puses, aknām ir super spējas tikt galā ar visām iepriekš minētajām darbībām. No otras puses, tās klusi dara savu darbu arī tad, kad tās ir bojātas, un tāpēc ne vienmēr dod ziņu par to, cik ilgi tās vēl turpinās funkcionēt. Ar ko aknas var tikt galā un kas tām nav pa spēkam, kas šim orgānam patīk, kas nepatīk un kāpēc alkohols un uztura bagātinātāji indē aknas, stāsta Ieva Tolmane.  

Par gada dzīvotni Latvijas Dabas fonds (LDF) 2026. gadā iecēlis koka dobumu. Ar šo gada dzīvotni LDF vēlas pievērst uzmanību vecu koku nozīmei mežos, kā arī nepieciešamībai saglabāt dabiskās struktūras mūsu mežos un kultūrainavā.  Dobumaini koki dabā ir līdzīgi kā cilvēku pasaulē daudzīvokļu nami - te mainās īrnieki, te top jaunu dzīvokļi, kurus izveidojis kāds no dabas arhitektiem. Šie veidojumi var šķist nemanāmi vai nepievilcīgi cilvēkam, bet ir ārkārtīgi pieprasīta dzīvotne dabā. Par šī gada dzīvotni koka dobumu saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta Latvijas Dabas fonda pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze un sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis. Koku dobumi ir nelieli tukšumi koka stumbrā, kas bieži vien cilvēkiem paliek nepamanīti, bet ir ļoti nozīmīgi bioloģiskajai daudzveidībai. Tie ir mājvieta, patvērums, barošanās un ligzdošanas vieta, arī noliktava un bērnistaba daudziem putniem, zīdītājiem, kukaiņiem un sēnēm.  Dobumi var pastāvēt lielos, pietiekami resnos un vecos kokos, tāpēc ar šī gada dzīvotni LDF vēlas pievērst uzmanību vecu koku nozīmei mežos, kā arī nepieciešamībai saglabāt dabiskās struktūras mūsu mežos un kultūrainavā. Dobumos ligzdo ap 20 % no visiem ligzdojošajiem putniem, tāpēc dobumu trūkums var nozīmīgi ietekmēt putnu populāciju.

Ziema Latvijā valda visā krāšņumā, ir gan sals, gan sniegs un arī tās dabas parādības, kas novērojamas tieši šajā gadalaikā. Tāpēc šoreiz stāsts par aukstumu citviet Eiropā, par ziemai raksturīgajām dabas parādībām un par ceļiem un to uzturēšanu.  Aizvadītajā nedēļas nogalē ne viens vien gan ar labu, gan ar sliktu vārdu pieminēja ceļu uzturētājus, puteņi, ko piedzīvojām pagājušajā nedēļā, radīja satiksmes problēmas. Bet tādi ir piedzīvoti arī agrāk ziemā. Gan puteņi, gan to atnestais sniega daudzums, kas šobrīd tikai daļā Kurzemes un Latgales ir ap 30-40 centimetriem, arī nav nekas ekstrēms Latvijas janvārim. Tas gan nenozīmē, ka nevajag par to brīdināt, jo arī par normāliem laikapstākļiem ziemā ir jābrīdina, jo arī tie var būt bīstami. Brīdinājumi tiek izplatīti par jebkuriem apstākļiem, kas potenciāli var radīt draudus un tāpēc jāņem vērā. Ceļu uzturēšana ziemā ir pilnībā atkarīga no laikapstākļiem, ko šajās dienās labi izjūtam. Tāpēc turpinot sarunu ciklu ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuru darbs ir cieši saistīts ar laikapstākļiem un klimatu, šoreiz par ceļu uzturēšanu saruna ar Latvijas Autoceļu uzturētāja Ražošanas departamenta direktoru Andri Kondrātu. Lai gan gatavošanās ziemai sākas jau iepriekšējā pavasarī, pērkot sāls krājumus un gatavojot tehniku, tomēr sarunas sākumā par mītu, ka ziema ceļu uzturētājus parasti pārsteidz nesagatavotus.

Kas mudina būt cilvēcīgam vistumšākajos laikos, kad palīdzīgas rokas sniegšana var nest traģiskas sekas pašam? Kur saduras vispārcilvēcīgas vērtības un morāle un sākas pašsaglabāšanās instinkts? Iepazīstam Žaņa Lipkes dzīvesstāstu. Kas bija šis vienkāršais strādnieks un kāds bija viņa veikums ebreju glābšanā Otrā pasaules kara laikā? Raidījuma viesi vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone. Holokausta liecinieka monogrāfija. Saruna ar Marģeru Vestermani. 2. daļa 2025. gada septembrī savu simtgadi svinēja vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un aizvien kurators Marģers Vestermanis. Jubilejas brīdī dienasgaismu ieraudzīja viņa ilgi lolotā grāmata “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Ar Marģeru Vestermani tikāmies pagājušā gada nogalē, un ir apritējis mēnesis kopš mūsu sarunas pirmās daļas šajā raidījumā. Tajā izcēlām to, kā vēl pirms Otrā pasaules kara pieņēmās spēkā represijas pret ebrejiem, par Vestermaņa sāpīgo pieredzi Rīgas geto, kā arī ģimenes zaudēšanu Rumbulas masu slaktiņos nacistu okupācijas laikā. Taču grāmatas nosaukums jau saka priekšā, kā arī milzīgas nežēlības apstākļos bija cilvēki, kuri ebrejiem sniedza palīdzīgu roku. Ceturtā un piektā nodaļa stāsta par ebreju glābēju fenomenu, ir uzskaitīti vārdi un uzvārdi šiem glābējiem un izglābto cilvēku skaits. Šoreiz sarunas otrā daļa, interesējamies, cik ilgā laika posmā vēsturnieks ir apkopojis grāmatā ietvertos datus. Runa ir par desmitgadēm. Kāpēc tā, to skaidro Marģers Vestermanis.

Uz precīzijas medicīnu tiek liktas lielas cerības nākotnē, īpaši onkoloģijā, kur šāda veida terapijas nozīmētu veiksmīgi izārstētu vēzi bez smagām blaknēm veselajām organisma šūnām. Kā dažādas medicīnas procedūras, terapijas metodes un medikamentus ietekmē mūsu katra gēni, vides un dzīvesveida apstākļi? Kādām slimībām jau šobrīd palīdz precīzijas medicīna un ko tā īsti nozīmē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve, bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece, docente Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, un Egija Berga-Švītiņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ģenētiķe. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Kas vieno un atšķir optimistus un pesimistus? Optimistiski cilvēki savā starpā esot līdzīgi – tā pagājušajā gadā publicētā pētījumā žurnālā “PNAS” apgalvojuši zinātnieki no Japānas un Austrālijas. “Zināmais nezināmajā” viedokli par publikāciju vaicājam pašmāju pētniekam, un šoreiz tā ir psiholoģe, kā arī lektore un pētniece Rīgas Tehniskajā universitātē Anete Hofmane. Viņa norāda, ka pēdējo desmit gadu laikā ir ienākusi tendence runāt par pozitīvo psiholoģiju un līdz ar to – arī par optimismu. Saruna par optimismu kā cerību saglabāšanu attiecībā uz nākotni un kā psiholoģisku resursu.

Gadu sākam ar jaunu rubriku, kurā kopā ar ornitologiem iepazīsim putnus mūsu dārzos, pļavās un mežos. Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pūci. Meža pūce ir parastākā no Latvijas pūču sugām.  Tā labāk jūtas kārtīgos mežos, bet dzīvo arī parkos, pat pilsētās, kur ir visādi grauzēji, kas pūcei tīri labi garšo. Viņai svarīgi, lai būtu koki ar lieliem dobumiem. "Meža pūces balsi var dzirdēt jau ziemā, tāpēc ka meža pūce ir nometnieks, nekur daudz apkārt neblandās, dzīvo šeit visu gadu. Jau ziemā varam dzirdēt pūču balsis. Dziedāšanas jeb sasaukšanās maksimums parasti ir kādu pusstundu pēc saullēkta, un ir jāieklausās uzmanīgi, lai dzirdētu visu dziesmu, jo meža pūce ir kā lielie mākslinieki ar lielajām pauzēm, starp dziesmas daļām ir pauzītes, tāpēc reizēm pat nedzirdam visu. Ir vērts piestāt un paklausīties," skaidro Viesturs Ķerus. Reizēm gadās dzirdēt meža pūci arī dienā, bet ir jāuzmanās, jo tas var būt sīlis, kas ākstās, reizēm cilvēki sajauc arī lauka baloža ūjināšanu ar meža pūces dziesmu. Ligzdot meža pūces sāk stipri agri. Īpaša pilsētās ir zināmi gadījumi, kad jau marta vidū pūču mazuļi atstāj ligzdas.  Tā kā pūce ir nakts dzīvnieks, visbiežāk mēs viņu neredzam, tikai dzirdam viņas balsi. Pūce arī medī klausoties, tad pati, ja neskaita to sasaukšanos, cenšas uzvesties pēc iespējas klusāk. Tāpēc pūcēm spārnu švīkstoņas vispār nav. Viņām spalvas ir tādas, kas ļauj lidot ļoti klusu.  "Ja nu gadās redzēt dienā pūci, kas sēž kaut kur uz kāda egles zara un izliekas par kādu koka stumbenīti, tad respektējiet viņas izlikšanos un ejiet klusām prom, lai viņa tur sēž. Ja jūs viņu iztraucēsiet, nav tā, ka pūce būtu dienā akla un nevarētu palidot. Bet pūce ļoti nepatīk vārnām. Ja viņai nāksies no savas slēptuves izlidot pa dienu, ir liela iespēja, ka viņai drīz vien klups virsū vesels bars vārnu. Tāpēc ļaujiet pūcei mierīgi pasēdēt tur, kur viņa sēž, un neiztramdiet viņu," mudina Viesturs Ķerus.

Pievēršamies mums neredzamajai fizikas pasaulei. Fiziķis Andris Potrebko ir pirmais Latvijā, kurš iegūst doktora grādu daļiņu fizikā, pētot tādas elementārdaļiņas kā kvarki un antikvarki. Šis promocijas darbs tapis sadarbībā ar Eiropas Kodolpētniecības centru CERN. Ko stāsta jaunā doktora pētījums un uz kādiem jautājumiem atbildes meklē daļiņu pētnieki Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors Kārlis Dreimanis un daļiņu fiziķis Andris Potrebko. Jauna rubrika - iepazīstam Latvijas putnus Gadu sākam ar jaunu rubriku, kurā kopā ar ornitologiem iepazīsim putnus mūsu dārzos, pļavās un mežos. Putni ir dabas procesu vēstneši, tie mūs pavada ikdienā arī gada tukšākajos un klusākajos mēnešos, un ne viens vien saikni ar dabu izjūt tieši vērojot zīlītes barotavā, vai izjūt īpašu saviļnojumu, redzam atgriežamies gājputnus.  Šoreiz ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par meža pūci. Vēl arī stāsts par astronomijas lielākajām mīklām Par Visuma mīklām, kas liek lauzīt galvu daudziem astronomiem pasaulē, stāsta astronoms Dainis Draviņš.  Lundas universitātes emeritētais profesors Dainis Draviņš min, ka pēc viņa domām astronomijas lielākās mīklas varētu būt divas - cik tālu kosmosa pētnieki ir nonākuši Zemei līdzīgas planētas meklējumos un kā tumšā enerģija ietekmē Visuma izplešanos. Šajā raidījumā teju pirms desmit gadiem profesors Draviņš minēja, ka tāda īstena Zemes līdziniece nav atklāta un tādu arī nav iespējams atklāt, jo mums nav zināšanu par šādas planētas eksistenci. Lai atrastu citas planētas, astronomi mēra zvaigznes gaismu, lai noteiktu, kā planēta to ietekmē, bet tā kā Zemei līdzīgas planētas ir mazas, tad ir vajadzīgs akurāts zvaigznes un planētas izvietojums uz vienas ass un ļoti precīzi mērinstrumenti. Tā kā zvaigznes ir kustīgas, tad vēl aizvien pētnieki risina šo mīklu, kā noteikt, vai gaismu ir ietekmējusi pati zvaigzne, vai tai garām riņķojoša planēta. Tikai tad, kad būs atrastas Zemei līdzīgas planētas, varēs noskaidrot, vai uz tām ir arī dzīvība, skaidro profesors Draviņš. Runājot par tumšās enerģijas pētījumiem, Dainis Draviņš ieskatīties vietnē, kur var iesaistīties pētījumos ikviens.

Pasaules Dabas fonds sagatavojis jaunāko zivju gidu, kurā apkopotas tās zivis, kuras zvejot un uzturā lietot varam droši un kuras prasa īpašu aizsardzību. Tāpat šobrīd aktīva ir kampaņa par saldūdens un Baltijas jūras ekoloģisko veselību, kas aizvien pasliktinās. Par visu plašāk stāsta Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens projektu vadītāja Sintija Tocs-Macāne un "Rīgas ūdens" Bioloģiskās attīrīšanas stacijas “Daugavgrīva” vadītājs Māris Zviedris.

Šogad raidījumā Zināmais nezināmajā uz klimata un laikapstākļu aktualitātēm, jautājumiem un problēmām paraudzīsimies no mazliet cita skatu punkta. Proti, tās būs sarunas ar cilvēkiem, kurus tie visvairāk skar. Ja pērn vairāk tie bija pētījumi un datu analīze, sarunas ar dažādu nozaru pētniekiem, kuri skaidroja klimata jautājumus, tad šogad tās būs sarunas ar to profesiju pārstāvjiem, kuri ikdienā vairāk vai mazāk saskaras ar laikapstākļiem, klimata jautājumiem, nozares, ko būtiski ietekmē apkārtējā vide. Ir tapis saraksts, kurā ietverta 51 profesija sarunām visiem šī gada raidījumiem. Janvārī skanēs sarunas ar ceļu uzturētāju, mežzini, arī zemledus makšķernieku. Bet pati pirmā saruna ar Ozolkalna slēpošanas trases īpašnieku Ģirtu Kaļķi. Ieraksts tapa vēl pērnā gada izskaņā uzreiz pēc Ziemassvētkiem, kad trase sāka sezonu un pirmo dienu bija atvērta slēpotājiem. Lai arī šķiet, ka ziema iestājusies salīdzinoši vēlu, Ģirts Kaļķis atzīst, ka šī ziema nav sliktākā. Runājot par nākotni un laikapstākļu ietekmi uz nozari kopumā, viņš vērtē, ka nebūtu slikti, ja kalnu slēpošana Latvijā kļūt par valsts nedaudz atbalstītu nozari tautas sporta virzienā.  Tā nav vēlme pēc regulāra atbalsta, kā tas, piemēram, ir lauksaimniekiem, kas atbalsta maksājumus un dotācijas saņem arī tad, ja gads ir labs. Slēpošanas trases vēlas atbalstu restrukturizācijai, lai var radīt infrastruktūru, ar kuru pelnīt citos gadalaikos. Trases tad paliktu tikai tām reizēm, kad iestājas sals, var ražot sniegu un aicināt slēpotājus.

Pievēršot uzmanību vecu mežu nozīmei, Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2026. gada putnu izvēlējusies apodziņu jeb mazāko no Latvijas pūcēm. Eiropā kopumā apodziņu populācija ir stabila, un daudzās valstīs apodziņu skaits palielinās, taču Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotais plēsīgo putnu monitorings Latvijā rāda šīs sugas lejupslīdi. Pēdējos 20 gados apodziņu skaits Latvijā sarucis par 45%, un tāpēc šī suga klasificēta kā nacionālā līmenī apdraudēta un iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Iepazīstam gada putnu 2026 - ko tas ēd, kur dzīvo, kā to varam pamanīt, sadzirdēt un nosargāt? Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas zinātņu doktors Viesturs Ķerus un Latvijas Dabas fonda pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze. Viesturs Ķerus: Parasti, kad izvēlamies gada putnu, iemesli ir vairāki. Cilvēkus aicinām ziņot par šo sugu "Dabasdati.lv", bet visbiežāk mēs izvēlamies arī sugu, kam neklājas labi. Mēs zinām, ka apodziņu populācija ir samazinājusies, un šobrīd viņš ir Latvijā apdraudēta suga. To mēs arī redzēsim jaunajā Sarkanajā grāmatā, kam šogad plānots iznākt, un kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlējāmies apodziņu. Un mēs zinām, ka būtisks iemesls tam, kāpēc apodziņiem tik slikti klājas, ir tas, kā mēs apsaimniekojam mežus. Esam daudz dzirdējuši, kā tiek mēģināts, ja tā var teikt, nomelnot vecos mežus un apodziņš ir viena no sugām, kam vecie meži ir īpaši svarīgi. Tāpēc mēs griba, stāstīt arī par to. Varbūt cilvēkiem, kam vecs mežs kā tāds nešķiet tik interesants, palīdzēs to izprast šis karognesējs - mazā, jaukā pūcīte apodziņš. Tiesa, Latvijā īsti nevarētu izdzīvot putnu suga, kas var dzīvot tikai vecos mežos, jo mums vecu mežu nav palicis tik daudz. Bet veci meži apodziņam ir labākā dzīvotne.  Jānis Ķuze: Tieši šobrīd ir labas izredzes apodziņu redzēt arī pie mūsu mājām, jo apodziņi ziemās mēdz uzturēties cilvēku mītņu tuvumā. Mēs pie mājām mēdzam barot zīlītes, līdz ar to par barības trūkumu te īsti sūdzēties nevar. Sīkie putni, tādi kā zīlītes, ir apodziņa pamatbarība, tāpat kā sīkie zīdītāji, tādi kā strupastes, piemēram. Bet ligzdošanas laikā apodziņi ir sastopami galvenokārt vecos mežos, vēlams tādos, kas ir strukturāli daudzveidīgi, kur ir veci koki, kur ir kritalas. Un pats svarīgākais, kur ir daudz dobumainu koku, jo apodziņš ir dobumperētājs, bet paši dobumus nekaļ. Veci mežu ir piemēroti dzeņiem, tāpēc ka tur ir daudz barības šajos atmirstošajos kokos, un kur ir daudz dzeņu, tur arī dobumi un attiecīgi vieta arī citiem dobumperētājiem. Apodziņš ir mazākā Eiropas pūcīte. Tas ir 50 līdz 100 gramus smags putniņš, kas ir aptuveni mājas strazdu izmērā. Dižraibā dzeņa dobuma skreja ir aptuveni piecu centimetru diametrā. Putniņam jābūt spējīgam tādā ielīst. Maziņš putniņš. Kad mikroorganisms vairs nav vienkārši organisms, bet jau tiek saukts par dzīvnieku?  Mikroorganisms vai dzīvnieks - tāds ir jautājums. Varētu šķist, ka mūsdienās ar pašreizējām pētniecības metodēm viss ir skaidrāks par skaidru, un zinātniekiem vairs nebūtu jālauza galva, kuru organismu kādā kategorijā ierindot. Bet sarunas gaitā ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru Īzaku Rašalu ātri vien top skaidrs, ka nemaz tik vienkārša tā lieta nav. Ir pamatpīlāri, pie kuriem pieturēties, taču dzīvās dabas pasaulē allaž eksistē atkāpes no vispārpieņemtā. 1675. gadā pirmā mikroskopa izgudrotājs Antonijs van Lēvenhuks atklāja vienšūņus jeb protozojus, pie kuriem pieder amēbas, eiglēnas un daudzi citi organismi, un, tā kā tie ir kustīgi, tad savulaik patiešām varēja šķist, ka ir atklāti mazi dzīvnieciņi. Bet vai tie ir dzīvnieki un kas ir dzīvnieki? Skaidro Īzaks Rašals.

Kāds bijis šis gads dažādās zinātnes jomās Latvijā un pasaulē? Skaidro un vērtē raidījuma Zināmais nezināmajā komanda. Gada noslēdzošo raidījumu esam veltījuši kopā sanākšanai raidījuma komandas lokā, lai atskatītos, kāds šis gads ir bijis zinātnes pasaulē. Raidījuma pirmo daļu veltām sarunai ar Tomu Brici, jo tieši viņa veidotā iknedēļas klimata un laikapstākļu rubrika bija jaunievedums šogad raidījumā. Šajā raidījumā viņš sagatavojis šī gada klimatisko apstākļu apskatu Latvijā. Raidījums Zināmais nezināmajā skan jau 20 gadus. Tas iespējams, pateicoties ekspertiem, pētniekiem un zinātniekiem, kuri viesojas raidījumā. Statistika rāda, ka visbiežāk raidījumā viesojies profesors Jurģis Šķilters, kura pārziņā ir uztveres pētījumi. Apsveicam profesoru ar deviņām intervijām mūsu programmā 2025. gadā. 2. vietā ir divi eksperti: Ivars Vanadziņš, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors, vides jautājumi ļoti aktuāli šobrīd, un Māris Lielkalns no Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza. Abi kungi sešas reizes  viesojušies mūsu raidījumā. 3. vietā ar vismaz pieciem apmeklējumiem ir profesore Zanda Rubene. Par digitālajiem paradumiem šodien runāt liekas ļoti dabiski. Kā arī Inta Lange no Nacionālā Dabas muzeja. Topa 4. vieta ir profesore Līga Plakane un profesore Līga Ozoliņa-Molla. Abas lieliskas cilvēka organisma pazinējas, klātesošas visās sarunās, kad runa par cilvēka fizioloģiju. Gan biežajiem, gan retāk satiktajiem raidījuma viesiem sakam lielu paldies par piedalīšanos un laika atvēlēšanu, lai skaidrotu sarežģitos zinātnes jautājumus. Bet kuras raidījuma Zināmais nezināmajā epizodes klausītāji visvairāk klausījušies straumēšanas vietnēs, konkrētāk "Spotify"?  vietā raidījums par slavenākajiem noziegumiem Latvijas vēsturē, intervija ar Lāsmu Gaitnieci; vietā raidījums par stresu, tā ietekmi uz mūsu veselību; vietā raidījums par melnajiem caurumiem vietā raidījums par augu lomu ūdens apritē pilsētvidē; vietā raidījums, kurā ar kometētāju Paulu Raudsepu un vēsturnieku Kasparu Zelli runājām par to, vai var vilkt paralēles starp Trampa īstenoto politiku šodien un nacistiskās Vācijas politiku.

Gada pēdējās dienās, kas aizvien tumšas, parunāsim par elektrību. Bez tās šodien nav iedomājama dzīve, jo īpaši ziemā un svētku laikā, kad bez mākslīgā apgaismojuma un svētku gaismiņām grūti būtu pārciest gada tumšākos mēnešus. Elektrība mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu ikdienas nepieciešamību un tāpēc raidījumā lūkojam, kurā brīdī tā ienāca pasaulē un Latvijā un kā mainīja sabiedrību. No Bendžamina Frenklina pūķa atgadījuma negaisa laikā līdz pirmajām Volta baterijām un Edisona spuldzītēm. Cilvēce ir pieradinājusi šo neprognozējamo dabas spēku, ielikusi to slēdžos un vados, iemācījusies saražot un naski patērēt - elektrības atklājumi ir viens no lielākajiem stāstiem civilizācijas vēsturē. Bez tās nebūtu iespējams teju nekas no tā, ko baudām šodien. Kā elektrība aizsāka savu ceļu līdz mūsu mājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. -- Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu ir brīdis gadā, kad daudz tiek runāts un domāts par to, kas no visa, kas nonāk mūsu rīcībā un apkārtējā vidē, ir bīstams vai traucējošs. Jaungada tradīcija ir ne tikai svētku uguņošana un dažādi gaismu šovi. Arī laimīšu liešana ir kas tāds, kas vismaz vidējai un vecākajai paaudzei labi palicis atmiņā. Taču pēdējos gados izskan ziņas, ka veikalos nopērkamās alvas “laimītes” patiesībā ir bīstami svina sakausējumi. Vai tiesa un kāpēc svina kausēšana un pārnēšana nav droša cilvēkam? Par to stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Savukārt Patērētāju Tiesību aizsardzības centrs atgādina, ka r aizliegts piedāvāt tirgū preces, kur svina koncentrācija ir 0,05% no masas vai vairāk; vismaz pagājušajā gadā pircēji bija atraduši tādu laimīšu liešanas komplektus, kur svina sastāvs bija gandrīz visi 100%.  -- Arī cilvēka organismā mājo elektrība Elektrības atklāšana ir radījusi revolūciju cilvēku sadzīvē - tā atvieglojusi ikdienas soli, pavērusi ceļu tālākiem zinātnes sasniegumiem un arī izklaides industrijai. Bet līdztekus centieniem saprast elektrības rašanos, ir notikuši cilvēka ķermeņa pētījumi, un vienā brīdī tapis skaidrs - elektrība rodama arī mūsu organismā. Tieši kā un kur tā veidojas, stāsta Tukuma valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. Apjausma, ka arī cilvēka organismā mājo elektrība, atklājusies pamazām.

Cilvēks un ēdiens - unikālas, ciešas un ik uz soļa klātesošas attiecības. Kas gan ir svētki bez klāta galda! Tā ir noskaņa, atmiņas un kaut kas ārpus ikdieniškā. Viens ēd, lai izdzīvotu, cits dzīvo, lai ēstu, bet visām civilizācijas sabiedrībām jau kopš senseniem laikiem ir bijis paradums pulcēties uz maltīti un ēdienu likt īpašā godā kā svētkos, tā ikdienā. Kā mēs uztveram ēdienu? Kā veidojušies mūsu ēšanas paradumi? Ko par sabiedrību un laikmetu, kurā dzīvojam, stāsta mūsu ikdienas un svētku uzturs un kā maltīte savulaik vienojusi un šķēlusi tautas?  Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna un vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube. Bet ar kādiem ēdieniem un garšām pašiem raidījuma viesiem saistās Ziemassvētki? "Piparkūkas un piparkūku smarža gada nogales svētkus ieved manā mājā," atzīst Astra Spalvēna.  Jurģis Šķilters atzīst, ka galvenais ir smarža. "Iedomājoties Ziemassvētkus, uzreiz jādomā par piparkūkām, droši vien arī par mandarīniem," bilst Jurģis Šķilters. "Droši vien arī attiecības ar ģimeni - miers. Ēdiens ir tāds nedaudz pakārtots smaržas un noskaņas salikumam." "Jāņem vērā, ka Ziemassvētki ir ārkārtējs pasākums, kur smaržas ir krietni bagātākās nekā ikdienā. Tas ir kaut kas sevišķs," papildina Gvido Straube. "Varbūt arī tas, ka tur ir gan piparkūkas, gan cepeši un... Tas rada to kopējo noskaņojumu. Vēl eglīte un dāvanas. Ir lielāka cilvēku pulka sanākšana kopa. Tas ir pasākums, ko cilvēki lielākoties ir ļoti gaidījuši, bērni vairāk, jo ir dāvanas, pieaugušiem vairāk kā problēmas. Bet tas ir gada viens no svarīgākajiem notikumiem."