Zināmais nezināmajā

400 kilometru attālumā no mūsu planētas Zemes orbītā jau 26 gadus atrodas, iespējams, sarežģītākā laboratorija, ko cilvēce jebkad ir radījusi - Starptautiskā kosmosa stacija. Vienlaikus šī laboratorija ir arī mājoklis, kuģis un patvērums cilvēkam izplatījumā. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no spēcīgākajiem simboliem un piemēriem mūsu spējām izzināt Visumu, vienlaikus tai pamazām tiek likts arī punkts. Par Starptautiskās kosmosa stacijas vēsturi, darbu šodien un nākotni saruna ar astronomijas entuziastiem un IT speciālistiem Raiti Misu un Intu Ķešānu. Zinātnes ziņās par to, kā ielas apgaismojums diennakts tumšajā laikā ietekmē kukaiņus, kuru ikdienas dzīve paiet tumsā. Pētnieki no Jeruzalemes Ebreju universitātes atklājuši, ka mākslīgais ielu apgaismojums var iesprostot pat vairāk nekā piecus tūkstošus sauszemes vēžveidīgo tā saucamajās apļveida "nāves spirālēs". Pārsteidzošais atklājums liecina, ka gaismas piesārņojums var netīši mainīt pat vismazāko uz zemes dzīvojošo dzīvnieku paradumus. Šī vēžveidīgo uzvedība ir novērota Izraēlā, Golānas augstienēs, runa ir tieši par mitreņu sugu Armadillo sordidus, un pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Ekoloģija un evolūcija”. Viedokli par šo pētījumu vaicājam pašmāju entomologam Voldemāram Spuņģim. Viņš skaidro, kā “nāves spirāles” veidojas, kāpēc tās ir bīstamas un iesākumā - vai Izraēlā fiksētais patiesi ir liels jaunums.

Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  "Dažos aspektos ausainā pūce atšķiras no tā, kas ir mūsu klasiskais priekšstats par pūcēm. Bet tas, kas viņai atbilst mūsu klasiskajam priekšstatam par pūcēm, ir ūjināšana," stāsta Viesturs Ķerus. "Bet ausainās pūces ūjināšana ir ļoti klusa. To nevar dzirdēt vairāk par dažiem simtiem metru attālumā. Tas, ko var vislabāk dzirdēt, ir ausainās pūces mazuļu balsis, ko mēs dzirdam jūnijā un jūlijā. Tā ir tāda kārtīga īdēšana, kas varbūt vecākiem krīt uz nerviem, bet ornitologiem ļauj ļoti labi konstatēt ausaino pūču klātbūtni." "Ja runājam par to, kas kopīgs un atšķirīgs ausainai pūcei ar mūsu klišejiskajiem priekšstatiem par pūci, tad tās ir ausainās pūces austiņas. Ja mēs zīmētu pūci, tad noteikti uzzīmētu tādu ausu pušķīti, kas viņai arī vārdā," turpina Viesturs Ķerus. "Bet šie ausu pušķīši nav ausis. Ausu pušķīši tiek reizēm izmantoti, cik var noprast, savstarpējā komunikācijā. Varbūt reizēm tiek izmantoti, lai maskētos, lai vairāk izskatītos ne pēc pūces." Ausainās pūces ķermenis ir brūnmelni raibs un viņai ir oranžas acis. Cilvēki ausaino pūci mēdz sajaukt ar ūpi, kurš arī ir ar melnraibu spalvojumu, oranžām acīm un ausu pušķīšiem.  "Svarīgi paturēt prātā, ka ūpis ir pilnīgi citas svara kategorijas dzīvnieks. Ja ausainā pūce ir nedaudz mazāka par vārnu, tad ūpis ir lielākā no Eiropas pūcēm, un viņš ir lielāks nekā mazais ērglis," norāda Viesturs Ķerus. Atšķirībā no citām pūcēm ausainā pūce dzīvo mežmalā un ligzdo vecās vārnu ligzdās, nevis dobumos. Diemžēl kopumā ausainai pūcei Latvijā neklājas ļoti labi, viņa ir nokļuvusi arī apdraudēto sugu sarakstā jeb Latvijas Sarkanajā grāmatā. 

Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš.  Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem.  "Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte. (..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga." Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem. Straumējot laiku: ekspozīcijas sadaļa “Dzimis savā kārtā” Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi. Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis. Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra. Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs.  -- Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

Lai arī Latvijai nav pašai sava astronauta, mums ir spēcīgi kandidāti. Viena no viņiem ir Veronika Puiša – mediķe, kas sākusi karjeru kā ģimenes ārste Skotijā, šobrīd ir Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomes locekle, aeornautikas un kosmosa mediķe un strādā ar pirmās formulas pilotiem. Meitene, kas grib strādāt kosmosā – tā viņu savulaik dēvēja studiju gados. Drīzumā Veronika dosies ilgstošā pētījumā uz Antarktīdu, kas arī ir saistīts ar kosmosa izpēti. Pētījums, kura laikā Veronika Puiša dosies uz Antarktīdu, ir Eiropas Kosmosa aģentūras finansēts darbs. Viņa dosies uz itāļu-franču staciju "Concordia". Tā atrodas apmēram 3200 metru augstumā Antarktīdas vidienē. Un dažādi apstākļi šo vidi padara ļoti ekstremālu. Tā ir gan polārā nakts un diena, kā arī gaisa temperatūra, kas vasarā ir mīnus 20-30 grādu, ziemā - mīnus 70-80 grādu.  Pētniece atklāj, ka vasaras periodā tur visai daudz zinātnieku, bet ziemas periodā tur būs tikai 12-13 pētnieki. Tur uz vietas būs jādzīvo deviņus mēnešus bez iespējām doties prom. "Tur ienāk mans darbs kā biomedicīnas pētniecei. Es realizējušu Eiropas Kosmosa aģentūras pētniecības programmu, pētot izolācijas efektu uz cilvēkiem. "Concordia" bāzi izmanto kā analogu Mēness un Marsa pētījumiem. Tie būs fizioloģiski pētījumi, piemēram, kā mums mainās imūnā sistēma, kad esam izolācijā ilgu laiku, gan arī kā baktērijas mainās, gan psiholoģiskā pētniecība." Pētot šos jautājumus, sanāks arī pašai nokļūt izolācijā un sevi pakļaut visam tam, kas ir tas pētījuma objekts. "Dažos pētījumos es būšu arī pati pētījuma objekts," piekrīt Veronika Puiša. Pētniece atzīst, ka sajūtas, domājot par gaidāmo došanos uz Antarktīdu, ir dažādas. No vienas puses ir liels gandarījums, jo tā ir unikāla iespēja un reti kuram to izdodas paveikt.  "Man liekas, ka tas ir tuvākais, ko es varēju atrast tam, lai būtu astronaute, jo darbs ir visai līdzīgs," atzīst Veronika Puiša. "Protams, no otras puses arī, ir bail, jo ilgu laiku būs jādzīvo tālu no visiem cilvēkiem, ko es pazīstu, no manas normālās dzīves, no manas karjeras veselu gadu es būšu prom un man nebūs nekādas iespējas atgriezties, lai kas arī nenotiktu. Protams, ir bail, un es ļoti daudz domāju par to, kā saglabāt gan personīgās attiecības, gan profesionālās attiecības." Zinātnes ziņas par pētījumu, kas ļauj uz novecošanos palūkoties pozitīvi Par novecošanos ierasts domāt kā par ne to patīkamāko procesu - galu galā kļūst fiziski grūti veikt kādas darbības, atmiņa vairs nav tik spēcīga, pielavās demence, tad vēl vientulības risks… Jā, un sava daļa patiesības tajā visā ir, tomēr pētījumi un īpaši ASV Jeilas universitātes zinātnieku veikums vairāk nekā desmit gadu garumā ļauj uz novecošanos palūkoties citādi. Jaunajā, žurnālā “Geriatrija” publicētajā pētījumā, gandrīz pusei pieaugušo, kas vecāki par 65 gadiem, uzlabojusies fiziskā vai mentālā veselība, un dažkārt pat abi rādītāji. Zinātnieki secinājuši, ka cilvēkiem ar pozitīvāku attieksmi pret novecošanos bijusi ievērojami lielāka iespējamība uzrādīt šos veselības uzlabojumus. Viedokli par pētījumu jautāju veselības psiholoģei, vadošajai pētniecei Rīgas Stradiņa universitātē Kristīnei Šneiderei-Pītersai. Vai varam teikt, ka iegūtie dati ir pārsteidzoši?

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone. "Vālodze ir Latvijā ļoti izplatīta ligzdotāja. Tā noteikti ir tajā putnu minimumā, ko katram vajadzētu zināt," uzskata Zane Dāvidsone. "Vālodze ir tālais gājputns un atlido vēlu pavasarī, apmēram 8. maijā. Dziedāt turpina vēl pat jūlijā, kad citi putniņi jau ir aizņemti ar rūpēm par mazuļiem un vairs tik koši nedzied." Vālodzes izskats ir ļoti spilgts. Putns ir spilgti dzeltens, bet to gan grūti pamanīt, gan arī grūti nofotografēt, jo vālodze slēpjas lapotnē. Lielāka iespēja pamanīt šo putnu ir tieši pavasarī, kamēr lapas vēl nav izplaukušas.  Pārtiek vālodze no nelieliem kukaiņiem, kāpuriem, arī nelieliem mugurkaulniekiem. Un iecienījusi vālodze ir tauriņus. Vasaras otrajā pusē ēd arī augļus, ogas un sēklas. "Kā jau tas minēts tautasdziesmās un dažādās citās dziesmās, vālodzes ligzda ir kā šūpuļtīkls. Vīta no zāles stiebriem, sausām lapām, arī dažādiem auduma gabaliņiem, papīra stērbelītēm, vadiem, vilnas, sūnām, ķērpjiem, mizas un citiem līdzīgiem materiāliem. Tas šūpulītis noteikti ir tas raksturīgais ligzdas veids, ligzdiņa tiešām ir kā šūpuļtīkls, pievienota pie diviem kokiem," norāda Zane Dāvidsone. "Vālodzes dziesma ir ļoti skanīga, sastāv no strofām, kas atgādina flautas skaņas, un balsi var dzirdēt maijā. Vēl vālodzei ir arī nesmukā balss, tāds aizsmacis brēciens. Un latviešu tautas ticējumi liecina, ja vālodze svilpo tātad dzied skaisti, tad gaidāms jauks laiks, bet kad tā ķērc un ņaud, tad gaidāms negaiss," turpina Zane Dāvidsone. "Jārēķinās, ka abas šīs balsis mēdz atdarināt arī daudzi citi putni, piemēram, mājas strazdi un sīļi."

No vienas puses – dabisks process, savdabīga deja starp Karību un Dienvidamerikas tektoniskām plātnēm, no otras puses – traģiskas postošas sekas pilsētām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo  ar šādu kustīgu pasauli zem kājām. Nesen notikusī zemestrīce Venecuālā bija viena no traģiskākajām, ko šī latīņamerikas valsts piedzīvojusi ilgā laikā, taču nebūt ne vienīgā. Ģeologi norāda, ka lielākā daļa venecuēliešu dzīvo burtiski zemestrīču epicentrā. Ko zinām par Dienvidamerikas ģeoloģiju un kāpēc šajā zemestrīcē ir tik liels bojā gājušo skaits? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis. -- Latīņamerikas valsti Venecuēlu trešdien, 24. jūnijā, satricinājušas divas spēcīgas zemestrīces ar 7,2 un 7,5 magnitūdu stiprumu. Postījumi nodarīti arī galvaspilsētā Karakasā.  Pirmās zemestrīces epicentrs atradās 21 kilometru uz rietumiem no piekrastes pilsētas Moronas. 39 sekundes vēlāk aptuveni 45 kilometru attālumā notika otra zemestrīce. Piedzīvoti vēl 20 pēcgrūdieni. NASA publicētie dati liecina, ka spēcīgajās zemestrīcēs Venecuelā ir sabojājušas vai sagrāvušas vairāk nekā 58 000 ēku.    Ko par zemestrīcēm domāja cilvēki vairākus tūkstošus gadu senā vēsturē? Dievu dusmas, nepaklausīgu dievību dumpošanās pazemē, milzu dzīvnieki, kas kustas uz saviem pleciem nesot pasauli – tā senāk cilvēki ir skaidrojuši zemestrīču rašanos. Pa starpu šiem ticējumiem arī zinātniski skaidrojumi,  piemēram, 1774. gadā  izdotajā „Augstas gudrības grāmatā” Vecais  Stenders par zemestrīci raksta šādi: „Dziļā zemē ir daudz alas, dažas no iekšķīgiem sērainiem tvaikiem iekarst un gruzd, kamēr uguns iešaujās, kur nu caurumu atrod, un kad vietām caurumu neatrod, kur tie iekšķīgi karsti tvaiki, kas plešās, iziet varētu, tad visa virsēja zeme top celta  un kratīta un rīb un trīc.  Ak tu Dieva sodība! Kas par briesmām, kad zeme apakš kājām zūd un lejas par kalniem ceļās.” Lai arī Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr vēl pirms Stendera zinātnisku pamatojumu šai dabas parādībai ir devis Stendera tautietis, vācbaltu mācītājs Georgs Mancelis un runa ir par zemestrīci  Bauskas apkaimē 1616. gadā. Par to stāsta ģeoloģijas zinātņu doktors Valdis Segliņš. -- Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.   Japāņu kultūrā bija izplatīts mīts par milzu samu Namazu, kurš mīt zem Japānas salām un dievs  Kašima ir izmantojis burvju akmeni, lai šo samu  piespiestu pie zemes. Tikko Kašima novērsis uzmanību, tā sams dauzījis asti un kustējies un sākās zemestrīce.  Pievēršamies arī citiem pasaules reģioniem un mītiem. Valdis Segliņš stāsta par  Centrālamerikas  indiāņu ciltīm un viņu skatījumu un šo dabas parādību.

Nākotnē zobārsta kabinetā veikts rentgena izmeklējums varētu palīdzēt ne tikai ārstēt zobus, bet arī savlaicīgi brīdināt par nopietniem kaulu veselības riskiem visā organismā – tostarp osteoporozi. Osteoporoze ir izplatīta slimība visā pasaulē un nereti to atklāj pēc kaulu lūzuma, jo sākuma stadijās slimībai nav nekādu simptomu. Kā zobārsta kabinets var palīdzēt kaulu veselības uzlabošanā, par to saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Vispārējās zobārstniecības katedras vadošo pētnieci, projekta "OsteoXplore" vadītāju Andu Slaidiņu. Ārste skaidro, ka, piemēram, pacients atnāk pie zobārsta, viņam veic rentgenu kāda iemesla dēļ, piemēram, viņš grib ievietot zobu implantus, viņam veic 3D rentgenu, kas ir standarts mūsdienu implantoloģijā, papildus tam, izmantojot veikto rentgenu, var noteikt arī osteoporozes risku. Šī vairāk varētu būt skrīninga metode, pēc kuras jāveic padziļināti izmeklējumi. Lielākoties osteoporozes risks ir sievietēm vecumā pēc menopauzes. Ar hormonu aizvietojošu terapiju var pasargāt. Tāpat nozīmīgi osteoporozes riska faktori ir D vitamīna un kalcija trūkums organismā. Pareizi būtu jebkurai sievietei pēc 65 gadu vecuma veikt osteoporozes risku pārbaudi, lai novērtētu kaulu blīvumu. Realitāte pacienti par to uzzina, kad jau ir bijis pirmais kaulu lūzums.  Osteoporozi labi palīdz novērst un kontrolēt medikamenti.

Vasara ir atvaļinājumu laiks, kad bieži dodamies tuvākos vai tālākos ceļojumos. Šoreiz saruna ar pieredzējušu pilotu Jāni Krištopu, lai uzzinātu, kā laikapstākļi ietekmē viņu darbu un ikdienu, jo vasarās negaisi ir tie, kas mēdz radīt izmaiņas mūsu lidojuma plānos. Par laimi Rīgas lidostā dabas stihijas reti rada būtisku ietekmi uz gaisa satiksmi, biežāk problēmas ir mūsu galamērķī, īpaši, ja tas ir tālāk uz dienvidiem, kur negaisi mēdz būt plašāki un ilgstošāki. Mūsu lidostā lielākās problēmas ir ziemā, kad skrejceļš apledo vai snieg tik stipri, ka tīru skrejceļu uzturēt var burtiski tikai uz dažām minūtēm. Bet kāda ir pilota ikdiena, kurš un kā pieņem lēmumu – lidot cauri negaisa mākonim vai mest tam līkumu, par to saruna ar pilotu Jāni Krištopu, kuram ir jau gandrīz 20 gadu pieredze, vadot pasažieru lidmašīnas.

Āfrikas cūku mēris rada pamatīgas galvassāpēs arī cilvēkiem, jo tā ceļš no savvaļas mežacūkām līdz saimniecībām ir tik nemanāms un ātrs, ka nozarei tas rada milzīgus zaudējumus. Zinātniskajā institūtā "BIOR" uzsākts pētījums, kas ļaus apkartot cūku mēri, slimību, kas no savvaļas "ielaužas" mājlopu saimniecībās. Kas īsti ir Āfrikas cūku mēris? Kā notiek inficēšanās un kā tas ietekmē gan mežacūku populāciju, gan cūku fermas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zinātniskā institūta "BIOR" Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Aivars Bērziņš un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš. Zemesvēži ir īsti "supervaroņi", tie spēj gan lekt, gan lidot, gan peldēt Ja dabā vai varbūt pat sava dārziņa puķu dobēs vakara stundā dzirdat skaņu, kas ievada sižetu, tas nozīmē, ka kaut kur tuvumā ir zemesvēzis. Cilvēki gan ne vienmēr ir sajūsmā par to, ka zemesvēži sākuši apdzīvot mazdārziņus. Šoreiz kopā ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecāko entomologu Uģi Piterānu zemesvēzi iepazīsim tuvāk. Kā atspēriena punkts mūsu sarunai kalpo pats zemesvēža nosaukums, jo to dēvē arī par racējcirceni, bet, ja zemesvēža latīnisko nosaukumu Gryllotalpa gryllotalpa tulkojam latviešu valodā, tad sanāk “circeņkurmis”. Kas tad no vēža, kurmja un circeņa piemīt zemesvēzim, par to Uģis Piterāns. Iespējams, ka kādam zemesvēzis šķita problēma arī 1915. gadā, kad tapa Raiņa luga “Spēlēju dancoju”, bet Rainis šajā lugā Zemesvēzītim piešķīra ļoti svarīgu nozīmi. Zemesvēzītis ir Zemes mātes sūtnis, viņš simbolizē dzīvības spēku, mūžību un saikni ar zemes saknēm.  Kad lugas galvenais varonis spēlmanis Tots ir atdevis trīs asins lāses, lai atdzīvinātu Leldi un pats tādējādi dotos nāvē, Zemesvēzīša sauciens "Dzīvs ir!" - tas ir apliecinājums, ka garīgā gaisma, dzīvība un dziesmas spēks nav uzveicams.  Varbūt tieši šī luga palīdzēs apzināties, ka zemesvēzis nav kaitēklis, un par to, ka tas pat var būt retums, noslēgumā piebilst Uģis Piterāns.

Rīgas Tehniskajā universitātē darbu uzsākusi jauna laboratorija, kas pētīs to, ko ir visai grūti nomērīt, cilvēka uzvedību, lēmumu pieņemšanu un tehnoloģiju ietekmi, jeb mūsu attieksmi, emocijas un reakcijas uz dažādiem ārējiem stimuliem, piemēram, reklāmām vai dezinformāciju. Veicot fizioloģiskus ķermeņa mērījumus, piemēram, sirds darbību vai acu skatienu, laboratoriskais aprīkojums ļaus iegūt objektīvu informāciju par cilvēka reakciju uz informāciju, pakalpojumu, preci vai rīcību. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta RTU Inženierekonomikas un vadības fakultātes tenūrprofesors, „HyperLab” dibinātājs un līdzvadītājs Agnis Stibe. Ierakstā uzklausām Latvijas Universitātes profesoru Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju Jurģi Šķilteru. Zinātnes ziņās par to, kā bites tiek galā ar karstumu Vēstis par karstuma rekordiem mūsu platuma grādos un cilvēku centieniem atvēsināties dzirdam ne pirmo gadu. Bet pētnieki Austrālijā pievērsušies tam, cik lielā mērā karstums skar bites. Plaša mēroga pētījumā, kas publicēts žurnālā "Nature Communications", apsekota 95 vietējo bišu sugu karstuma tolerance. Dati liecina, ka bišu sugas, kas ligzdo augu stublājos, varētu saskarties ar vislielākajiem draudiem no temperatūras paaugstināšanās, kas saistīta ar klimata pārmaiņām. Turpretī bites, kas ligzdo pazemē, šķiet labāk sagatavotas, lai izvairītos no bīstamā karstuma. Cik lielu karstumu bites var izturēt un vai draudi Austrālijas bitēm būtu attiecināmi arī uz mums? To šoreiz skaidro vienīgā bišu veterinārārste Latvijā, kā arī Latvijas Biškopības biedrības pētniece un konsultante Ineta Eglīte.

Par Sauli vēl aizvien ir daudz nezināmā, taču savās zināšanās esam piedzīvojuši milzīgu lēcienu. No teleskopu novērojumiem līdz misijām ar kosmiskajām zondēm - esam spējuši tuvplānā ieraudzīt uguns bumbu mūsu debesīs. Ko jau šobrīd zinām par Sauli un kādi fakti vēl gaida savus atklājumus? Par to saruna studijā, kurā piedalās Ventspils Augstskolas, rektors, astrofiziķis Andris Vaivads, IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un IT speciālists, astronomijas entuziasts Ints Ķešāns.

Lielu daļu Eiropas piemeklējis liels karstuma vilnis, nesot vēsturiski augstāko gaisa temperatūru vairākās Eiropas valstīs un dažviet karstums noslēdzies ar spēcīgiem, postošiem negaisiem. Iepazīstam Normundu, kurš "ķer" negaisus! Parasti laika ziņās, protams, stāstām par riskiem, ko rada stipri negaisi, kā no tiem pasargāties, bet nevar noliegt, ka ir gana daudz cilvēku, kam šī stihija patīk. Vispār jau man, runājot par laikapstākļiem, vienmēr nākas laipot, jo pilnīgi visa veida laikapstākļi kādam patīk, kādam nepatīk, kādai sabiedrības daļai rada prieku, kādai ciešanas, arī tautaismniecībā ir nozares, kam vieni laikapstākļi nes peļņu, bet citai tāds pats laiks - zaudējumus. Tā, nu šoreiz nolēmu aprunāties ar Normundu Brišku, kurš ir liels negaisu fans - bauda šo stihiju un bauda tik ļoti, ka dienās, kad ir negaisi, kāpj automašīnā un dodas, lai piedzīvotu gan zibeņošanu, gan vētru, gan krusu. Viņam ir izdevies būt klāt pēdējo gadu lielākajām stihijām un viņš ir bijis arī tornado tūrismā ASV, kur viņam arī izdevās savām acīm redzēt tornado. Sociālajos medijos viņu atrast ar vārdu “Normunds Negaiss”. Runājot par negaisu statistiku, pagaidām ar to Latvijā gājis diezgan mierīgi. Nav operatīvo datu, ar kuriem objektīvi novērtēt negaisu spēku un plašumu. Arī nupat pirms Jāņiem, 11. jūnijā, kas bija tas sarunā pieminētais gadījums, kad visā Latvijā tika izsūtīts šūnapraides brīdinājums par stipriem negaisiem, bet faktiksi stiprs negaiss skāra tikai atsevišķas vietas valsts austrumos un tādi nopietni postījumi bija tikai Bebrenes pagastā Augšdaugavas novadā. Neviena meteostacija nekādu stihiju nefiksēja, jo nebija negaisam pa ceļam.

Latvijas upēs var sastapt kā pašmāju, tā invazīvo sugu vēžus un jūlijs tradicionāli ir mēnesis, kad ļaudis agrāk gāja "vēžot". Ko zinām par šo neparasto ūdens dzīvnieku, un kā tam klājas Latvijas upēs?

Vārds "radiācija" daudziem saistās ar ko bīstamu, taču medicīnā radiācija sniedz cerību uz izveseļošanos onkoloģijas pacientiem. Kā mums izdevies savaldīt šo unikālo radiācijas procesu un pakļaut to mūsu vēlmēm — medicīnā? Un kā mainījusies staru terapija gadsimta laikā? Par to saruna raidījumā Zināmais Nezināmajā, kurā piedalās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe-terapeite, Latvijas Terapeitiskās radiololoģijas valdes locekle Zane Ruduša un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Staru terapijas centra vadītājs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Gints Rausis. Raidījumā arī par ķirurģijas un ķirurģiskā griezuma pirmsākumiem sarunā ar Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītāju un Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Jāni Gardovski. Modernā ķirurģija ir jauna nozare, lielākoties par tās attīstību runājam 19. un 20. gadsimta kontekstā, tomēr sapratne par cilvēka ķermeni veidojusies krietni agrāk. Viduslaikos, kas renesanses perioda iespaidā tika apzīmēti kā tumši laiki, ķirurģiskus griezumus veica bārdziņi — bez anestēzijas un instrumentu sterilizācijas. Nākamie gadsimti nesīs padziļinātas zināšanas par anatomiju, idejas par veiksmīgiem griezumiem operāciju laikā un, protams, atsāpināšanu. Šobrīd medicīnā tiek izmantotas arī robotizētas iekārtas. Paļauties tikai uz robotiem nevaram un nevarēsim, bet roboti ir precīzi, tie nenogurst, var strādāt saudzīgi un kvalitatīvi. Vadošā robotizētā ķirurģiskā sistēma pasaulē ir "Da Vinci". Kā stāsta Jānis Gardovskis, “Da Vinci” robotu vēl gaidām, taču Latvijas medicīnā jau krietnu laiku tiek lietotas citas noderīgas tehnoloģijas, un viena no tādām ir lāzeris.

Vai tie būtu neirologi, kas ar magnētiskās rezonanses uzņemtiem attēliem skaidro to, ko redzam sapņos, vai varbūt meditācija, kuru cenšamies izskaidrot ar datiem – vēlme nomērīt un izskaidrot ir ļoti raksturīga cilvēkiem. Ko varam un ko nevaram racionāli skaidrot? Sarunā piedalās fiziķis, Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Filozofijas un Socioloģijas institūta vadošais pētnieks Uldis Vēgners.

Latvijas folkoras pētnieki sadarbībā ar citu valstu kolēģiem lūko skaidrot, vai stāstniecība kā tradīcija nav izzudusi un digitālajā laikmetā neesam zaudējuši prieku klausīties.  "Tīkls Eiropas mutvārdu tradīcijas stāstu un pasaku ķeršanai" - šādā pētījumā piedalās Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras  un mākslas institūts kopā ar kolēģiem no citām valstīm. Mērķis ir stiprināt stāstīšanas un mutvārdu tradīcijas kopšanu Eiropā, laikā, kad stāsti, kurus stāstām un klausāmies, krietni mainījušies. Vai 21. gadsimta Eiropā stāstnieka tradīcija vēl turpinās un kāpēc šodien vairāk nekā jebkad mums ir vajadzīgi stāsti? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas trīs pētnieki: stāstniece Māra Mellēna, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece Rita Zara un folkloras pētnieks, filoloģijas doktors, stāstnieks Guntis Pakalns. Rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls Mūsdienās cilvēki ar roku raksta mazāk, virsroku ir guvis glītais datorraksts. Taču rokraksti ir lielisks pētniecības materiāls gan no agrākiem gadsimtiem, gan arī šajos laikos, jo tieši rokraksts atklāj cilvēka personību. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja pētniekiem rakstnieku un dzejnieku rokrakstu analīze ir darba ikdiena, tāpēc par to, kā dažkārt orientēties grūti salasāmos tekstos, saruna ar muzeja vadošo mākslas ekspertu un Latvijas Universitātes docentu Ingu Barovski. Kādi teksti atrodami muzeja krājumā un ko var dēvēt sarežģītiem rokrakstiem, skaidro Ingus Barovskis. Retu, senu un sarežģītu rokrakstu atpazīšanā palīdz arī digitāli rīki. Nesen latviešu rokrakstu manuskriptu pētniecībai un digitalizācijai platformā "Transkribus" tapis pirmais atvērtais teksta atpazīšanas modelis. Tas būs noderīgs ikvienam, kurš strādā ar 19. gadsimta latviešu rokrakstu manuskriptiem. Protams, tas, cik daudz rīki palīdzēs, būs atkarīgs no tā, cik labi tie tiks apmācīti. Bet pētnieka redzīgā acs un uzkrātā pieredze jebkurā gadījumā būs ļoti nozīmīga tekstu atšifrēšanā arī turpmāk.

Viens tos uzskata par teju vai lāstu, kas tikpat neizbēgams kā nāve, citi - par pilsoņa pienākumu, taču skaidrs ir viens – oriģinālu veidu kā iekasēt no iedzīvotājiem naudu vēsturē ir bijis ne mazums. Naudā, graudā, darbā – veidi, kā iekasēt no iedzīvotājiem nodevas, ir bijuši dažādi, laikmeta prasībām raksturīgi un dažkārt visai savdabīgi. Kādus nodokļus ļaudis maksāja senāk un vai to darīja labprātīgi? Raidīujumā Zināmais nezināmajā sarunājas vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš.   Zinātnes ziņas par to, ka pārsteidzošs atklājums Ugandā radījis raizes vietējiem biologiem – tur šimpanzes uzsākušas karu savā starpā. Gan cilvēku, gan citu dzīvnieku sugu starpā ir novērojami konflikti, taču arī tad pētījumos var atklāties pārsteidzoši fakti. Ugandā, Kibales Nacionālajā parkā, pēdējos trīsdesmit gadus īstenots Ngogo šimpanžu projekts, novērojot lielu savvaļas šimpanžu grupu ar vairāk nekā 200 īpatņiem. 2015. gadā pētnieku komanda šajā šimpanžu barā ievērojusi polarizāciju, laikā līdz 2018. gadam barā parādījušās divas atšķirīgas grupas, bet nākamo septiņu gadu laikā vienas grupas locekļi veikuši 24 uzbrukumus otrai grupai, nogalinot vismaz septiņus pieaugušus tēviņus un 17 mazuļus. Pētījuma rezultāti nesen publicēti žurnālā “Science”, un tajā abas grupas apzīmētas kā Rietumu un Centrālā, atbilstoši to teritorijai nacionālajā parkā. Cīņa par teritoriju, slimības un vēl citi iemesli var novest pie tik krasas bara sadalīšanās, un par to sarunar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvi Māri Lielkalnu.

Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Erickiņš ir viens no tiem putniem, kam balss ir ļoti nepretencioza. Dziesma vismaz mums, cilvēkiem, šķiet ļoti vienkārša. Mēs pavasarī varbūt starp melnajiem meža strazdiem un lakstīgalām, un citiem slaveniem dziedātājiem erickiņu pat īsti nepamanām," iepazīstina Viesturs Ķerus. "Runājot par putnu dziesmām, parasti sakām, ka dziesmas funkcija ir aizsargāt teritoriju un piesaistīt mātīti. Parasti nerunājam par to dziesmas funkciju, ko izmanto gan putni, gan ornitologi, tas ir, atpazīt, kas ir dziedātājs. Protams, lai cik smuki dziedātu lakstīgalas, kas ir attālas erickiņu radinieces, erickiņu mātītei tomēr ir svarīgi satikt erickiņu tēviņu. Un tāpēc varbūt viņai pārējās putnu skaņas nešķiet tik skaistas. Turklāt, iespējams, viņa pat tik labi nedzird citus putnus, jo ir pētīts, ka putnu dzirde bieži vien ir vislabāk pielāgojusies tam diapazonam, kurā viņi paši runā," turpina Viesturs Ķerus. Erickiņi dzīvo priežu mežos un dažādos parkos un dārzos, tātad mūsu mājās.  "Ja erickiņu izdodas redzēt dziedam, tad pirmajā brīdī noteikti sajuta - oho, šitas gan ir viens riktīgs skaistulis! Un jāuzraksta ornitologiem pajautāt, kas tas tāds ir. Erickiņu tēviņš ir tiešām ļoti krāšņs putns. Viņam ir melna rīkle, melni vaigi, balta pierīte, pelēka mugurpuse un rudas krūtis un vēders, un arī arī ruda astīte. Tas ir erickiņš tēviņš, kuram, kā jau tēviņam putnu pasaulē, ir jāizrādās un jābūt smukam, tātad gan smukai dziesmai, gan smukam no skata. Mātīte erickiņam ir tāda pelēkbrūna, neuzkrītoša. Bet arī mātīte ir rudā astīte,"  tā Viesturs Ķerus.

Tiekamies ar astronomu Ilgoni Vilku, lai iepazītu viņa Latvijas astronomijas vēsturei veltītās grāmatas otro daļu. Tā stāsta par astronomijas zinātnes attīstībai Latvijā 20. gadsimtā otrajā pusē un ietver stāstus gan par dažādu observatoriju un teleskopu izbūvi 20. gadsimtā, gan to, kā astronomija no šauras zinātnes jomas kļuva par populārās zinātnes flagmani. Kkā astronomija no sadzīves tik atrautas un specifiskas nozares nonāca līdz ikdienas cilvēkam Latvijā, stāta Latvijas Universitātes  Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Kā interneta signāls veic ceļu līdz lietotājiem?​ Pa gaisu, pa zemi un pa ūdeni tā ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt ceļus, kā internets nonāk pie lietotājiem. Sīkāk par katru no šiem ceļiem un kāpēc optiskie kabeļi šobrīd ir drošākais veids, kur plūst interneta sakariem, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes pētieki Andis Supe un Jurģis Poriņš. RTU asociētais profesors un vadošais pētnieks Andis Supe Šķiedru optikas pārraides sistēmu laboratorijā rāda uz galda saliktās ierīces, ko vienkāršoti varētu saukt par vienu ceļa posmu un veidu, kā internets nāk līdz lietotājiem. Viens klikšķis un tā ir tikai sekundes daļa, kad datorā monitorā vai tālruņa ekrānā ielādējas video, attēls vai teksts. Bet vai esat domājuši, kādu ceļu šajā mirklī pieveic informācija? Tie ir vadi okeānu dzelmē, kur informācija tiek pārvērsta gaismas impulsos un pa optiskajiem kabeļiem nonāk mūsu ierīcēs. Tas ir sazarots tīkls kosmosā. Kopā ar Andi Supi mēģinām izsekot interneta gaitai no  zemes un debesīm līdz mājas datoram. Sarunai arī pievienojas inženierzinātņu doktors telekomunikācijās RTU profesors Jurģis Poriņš. Ja reiz runa ir par optiskajiem kabeļiem, tad profesors skaidro, kāpēc, salīdzinot ar kosmosa tehnoloģijām, šie mata izmēra vadiņi ir drošāks interneta ceļš. -- Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

No zirgu pajūga līdz īpaši aprīkotam transportam, kas spēj uz lauku ceļa pieņemt gan dzemdības, gan reanimēt pacientu. Neatliekamās palīdzības iespējas simts gadu laikā ir piedzīvojušas teju neticamas pārmaiņas un labi, ka tā, jo šodien mūsu iespējas saņemt ātru mediķa palīdzību ir krietni lielākas nekā agrāk. Tikai pirms nedaudz vairāk kā simts gadiem Jēkaba kazarmās ar zirgu pajūgu tika nogādāti sasirgušie un darboties sāka Ātrās ārsta palīdzības stacija. Tie bija mūsdienu neatliekamās medicīniskās palīdzības pirmsākumi. Kā gadu gaitā mainījies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbs? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta pētnieks, Neatliekamās medicīnas ārsta palīgs Rafaels Ciekurs.  

Vasarā laikapstākļi mēdz būt viens no iemesliem, kāpēc notiek negadījumi un cilvēku gūst traumas. Biežāk arī notiek nelaimes. Tiesa, laikapstākļi var būt „bīstami” visos gadalaikos, ja ziemā tās ir slidenas ielas un ceļi, vasarā, protams, visas āra aktivitātes, ko ļauj siltāks laiks. Turklāt gaidāmajās Jāņu brīvdienās kļūs krietni vasarīgāks un tas ir laiks, kad cilvēki burtiski metas baudīt visu, ko vasara sniedz un aizmirst par drošību. Tāpēc pirms svētkiem saruna ar Neatliekamās Medicīniskās palīdzības mediķi Aiviju Bankevicu. Viņa strādā mediķu brigādē Vidzemes pusē, Skrīveru apkārtnē. Ar 12 gadu pieredzi, kuros piedzīvojusi gan to, kā karstumā cilvēki jāglābj burtiski no dārza vagas, kurā strādājot ir pārkarsuši, gan to, kā sniegi un ledi neļauj nokļūt līdz pacientam.

Tekstila atkritumi ir viens no lielākajiem slogiem videi.Tekstilatkritumi veido aptuveni 3 - 5% no kopējiem atkritumiem un katru gadu to apjomi pieaug, jo pieaug ātrās modes patēriņš. Lai arī 3% nešķiet daudz, tomēr, atšķirībā no bioloģiskajiem atkritumiem, tekstils dabā sadalās ļoti lēni un rada vides piesārņojumu ilgtermiņā. Līdz šim fokuss ir bijis uz otrreizējo pārstrādi. Šobrīd vides un ķīmijas inženieriem padomā efektīvāki risinājumi, viņi aizvien cerīgāk lūkojas uz "augšupapstrādi". Kas tā ir un kā nevajadzīgu tekstilu varam atkal izmantot apģērba ražošanā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Individuālo aizsardzības līdzekļu laboratorijas vadītāja, profesore Inga Dāboliņa un šīs laboratorijas zinātniskā asistente Beatrise Santa.

No bārenes par Krievijas ķeizarieni - par Katrīnu I aizvien valda dažādas leģendas un pat vēsturnieki strīdās, kāda ir bijusi carienes izcelsme un dzīve. Kā Ernsta Glika audžumeita nonāca līdz impērijas tronim? Leģendāra personība, kuras dzīves gājums bijis gluži kā meksikāņu ziepju operā - vai vismaz tā gribētos domāt, jo nezināmā par šo biogrāfiju aizvien ir daudz. Meitene, kas dzīvi sāka kā Marta Skavronska, beidza kā Krievijas ķeizariene. Kas bija šī sieviete un kāda bija viņas izcelsme? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva un mācītājs, Ernstam Glikam veltītas grāmatas autors Andris Pešelis. Daudz nezināmā un leģendu ir par šo personību, atzīst raidījuma viesi. "Ja mēs runājam par meiteni Martu, jāsaka, ka nezināmā ir ļoti daudz. Ja mēs runājam par ķeizariene Katrīna Pirmo, tad tā jau ir vēsturiska persona, zināma, uz politiskās un vēsturiskās skatuves esoša un un labi apskatāma, bet arī viedokļi par viņu kā ķeizarieni arī ir ļoti atšķirīgi," atzīst Mārīte Jakovļeva. Interpretāciju ir daudz par viņas izcelsmi, vai tiešām bija Skavronska, kā nokļuva Glika mājās, nav zināms, kur viņa ir dzimusi, kas bijuši viņas vecāki. Par to ir daudz versiju. Pat populārā vietne Vikipedija dažādas valodās piedāvā dažādas versijas par to, kur ir dzimusi Marta Skavronska. "Nav arī skaidrības par viņas etnisko piederību. Mums gribās domāt, ka viņa bija latviete, igauņiem tikpat labi uzskata, ka viņa bija igauniete vai vai somiete. Baltkrievi uzskata, ka viņa ir cēlusies no Minskas, respektīvi, no baltkrieviem, lietuvieši - no lietuviešiem. Visi velk deķīti uz savu pusi, un nevienam nav konkrēti dokumentētas argumentācijas," turpina Mārīte Jakovļeva.  

Vasaras sākums nozīmē rosīgu laiku putnu bērnistabā. Māju pagalmos var sastapt pirmos mājas strazdu mazuļus, kurus vecāki steidz barot. Taču ir kāds putns Latvijā, kas ir slinks mazuļu aprūpētājs un labprātāk šīs rūpes uzgrūž kādam citam. Par dzeguzi stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. "Dzeguzes kūkošana ir skaļa, skanīga, tīra, skaista skaņa un, iespējams, tāpēc arī dzeguze ir kultūrā svarīgākajām putnu balsīm. No senām tautasdziesmām un ticējumiem līdz Imanta Kalniņa un Māra Čaklā "Dzeguzes balsij". Vienīgais, par ticējumiem runājot, es neieteiktu, it īpaši jauniem cilvēkiem, mēģināt pēc dzeguzes balss prognozēt atlikušo gadu skaitu, jo nu nekas daudz vairāk par 10 parasti nesanāks" par dzeguzi stāsta Viesturs Ķerus.  Kūkotāji ir dzeguzes tēviņi, bet gan tēviņam, gan arī mātītei ir arī dažādi citi saucieni. "Dzeguzes kūkošana ir vispazīstamākā balss, un ar to tēviņš, kā jau visbiežāk putniem ar dziesmām ir, aizsargā teritoriju un piesaista mātītes," turpina Viesturs Ķerus. "Bet, kā mēs zinām, dzeguzes nav piesaistītas ligzdai. Arī viņu pāra attiecības patiesībā nav pāra attiecības. Tēviņš sargā savu teritoriju, un, ja kāda mātīte atnāk, viņš ar to pārojas bet pāri neveidojas. Galu galā par mazuļiem nerūpējas ne tēviņš, ne mātīte. Kāda gan būtu lietderība no šāda pāra?" Zinām, ka dzeguzes dēj olas citu putnu ligzdās, bet ne gluži jebkura cita putna ligzdā. Katrai dzeguzes mātītei ir ģenētiski noteikts, kādas olas viņa dēs. Viņai ir jādēj tāda putna ligzdā, kur puslīdz atbildīs tas olu izskats.  "Kā viņa to nosaka, kurš būs īstais putns, tas man nav īsti skaidrs," atzīst Viesturs Ķerus. "Bet par to, kā atrod ligzdu, ir vismaz versijas. Ir kaut kādi novērošanas posteņi, kur dzegužu mātītes skatās, kas apkārtnē notiek. Un ir pētījumi, kur tuvāk tiem novērošanas posteņiem ligzdās ir biežāk dzegužu olas, tālāk - mazāk. Un arī uztraukuma saucieni palīdz viņām ligzdas atrast, jo mēdz uztraukties putni pie savām likstām, redzot apdraudējumu." Tālāk stāsts ir visnotaļ nežēlīgs. Kad dzeguze ir atradusi ligzdu, viņai ir svarīgi, lai viņas ola šķiltos apmēram tajā laikā, kad būtu normāli tam putnam, kura ligzda izraudzīta, jāšķiļas. Tas nozīmē, ja izraudzītajā ligzdā ir jau mazuļi vai olu attīstība ir tālāk nekā dzeguzei, viņa mazuļus vai olas izsviež ārā, lai tas putns dabūtu dēt pa jaunu. Bet, ja ir pareizā attīstības stadija, tad dzeguze var piedēt savu olu.  "Mazulis, kad izšķiļas, vēl ir pliks un akls, izstumj ārā īstās olas vai mazuļus, ja viņi jau ir uz to brīdi izšķīlušies, un paliek viens pats audžuvecākiem aprūpēšanai. Tad viņš liek lietā visas iežēlināšanas metodes, kas no putnu mazuļiem ir pieejamas, jo putnu mazuļi ar saviem saucieniem, ar savu čīkstēšanu prasa vecākiem barību. Un dzegužu mazuļu saucieni izklausās iespaidīgi, tā ka brīžiem pat vairāki mazuļi čīkstētu pēc barības," stāsta Viesturs Ķerus.  

Garša ir no tām maņām, ko grūti apmānīt – varam pārskatīties, pārklausīties, bet mūsu garšas kārpiņas parasti visai precīzi pasaka, kas ir tas, ko ēdam. Izrādās, garšu var arī uztrenēt un izmantot kā svarīgu mērrīku pārtikas tehnoloģijā. Kā uztveram garšu ar visām savām maņām? Kāpēc dažkārt produkts ar nemainītu recepti garšo atšķirīgi? Un ko garša pastāsta par produkta kvalitāti? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes Pārtikas institūta asociētā profesore Evita Straumīte. Par garšas uztveri ierakstā uzklausām Latvijas Universitātes profesoru Jurģi Šķilteru.

Latvijas sabiedrībai turbulents posms - gaidāmās vēlēšanas, regulārie dronu apdraudējumi, nu tam visam pievienojusies pamatīgi sakulta diskusija par lāču patvaļībām. Šo dzīvnieku skaita pieaugums Latvijā rada bažas par to, cik miermīlīgi varēsim sadzīvot ar lāčiem nākotnē. Vai brūnais lācis ir apdraudējums cilvēkam? Ko vispār zinām par šiem dzīvniekiem un to uzvedības paradumiem? Kāda ir brūnā lāča dzīve Latvijā šodien un vēsturē un vai konflikti ar lāčiem cilvēkiem ir bijuši arī agrāk? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange, LatvInta Langeijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ar smaidu var teikt, ka lācis ir kļuvis par teju izšķirošo elementu politiskā kapitāla vākšanā. Tomēr līdz šim nav bijis precedents, ka kāda dzīvnieka uzvedība būtu tā satraukusi sabiedrību. Kāpēc ir tik lielas bailes, bažas un gan sarunas par visu šo?  "Man liekas, ka viens apstāklis ir tas, ka cilvēki baidās no nezināmā. Ņemot vērā to, ka lāču skaits beidzamajos gados ir palielinājies jūtami, līdz ar to lācis ir arī pamanāmāks, visi uztraucas, ko darīs un kā dzīvos tālāk. Ja iepriekš tie bija vilki un lūši, tad šobrīd tie ir lāči," vērtē Inta Langa. "Man bažas un satraukums, arī politika jau ir blakus no šī gadsimta sākuma, kopš mēs sākām ar ikoniskajiem plēsējiem padziļinātāk nodarboties pētniecībā un aizsardzības stratēģijas izstrādē. Pēdējā laikā lāči ņem virsroku, bet politiskā ietekmē lielajiem dzīvniekiem ir bijusi arī pirms tam un daudz plašāk nekā tikai Latvijā. Tās pašas sarunas notiek arī Briseles gaiteņos un varbūt pat vēl globālākā līmenī," norāda Jānis Ozoliņš. "Viena lieta ir bailes, kas ir tīri personisks jautājums un personiska pieredze. Katrs mēs baidāmies no kaut kā cita, bet, kad daudzi savienojas sociālos tīklos, viņi sameklē sev baiļu partnerus, un tā veidojas varbūt "baiļu burbulis". Bailes ir kaut kas personībai raksturīgs, ko ļoti grūti ietekmēt, regulēt un vadīt," turpina Jānis Ozoliņš. "Otra lieta ir drošība un apdraudējums. Daudzos gadījumos un arī lāča gadījumā ir tā, ka reālais apdraudējums un drošība ir tādas šķēres ar bailēm, jo bailes, pieaugot dzīvnieku skaitam un satikšanās gadījumiem ar dzīvnieku, aug diezgan strauji, savukārt drošība ir diezgan stabila un nemainīga, un faktiski bailēm, ja iet paralēli drošībai, nevajadzētu būt pamata. Bet diemžēl ir. Tā problēma, ar ko spēlējas politiķi un populisti." "Pēdējos gadus cilvēks ir uzskatījis sevi par svarīgāko, galveno. Viņam nav bijis līdzvērtīgā "šajā svara kategorijā", pēkšņi izrādās, ka ir viens, kas sāk apdraudēt cilvēka pirmtiesības. Un tad sākās lielās diskusijas," papildina Māris Lielkalns. "Lācim ir ļoti laba imidža veidošanas kompānija - "mīļais pūkainais", no bērnu dienām katram mājās esošais spēļu lācītis. Klāt vēl nāk šī šķautne, ka tas tas mīļais lācis pēkšņi izrādās briesmīgais lācis un tad redzam visādus kuriozus."

Iespēja satikt lāci ir diezgan jauns risks, kas parādījies Latvijā, dodoties mežā. Arvien vairāk cilvēku doties dabā attur arī ērces. Bet dabas tūrisms visos laikos ir bijis saistīts ar lielākiem riskiem, jo daba mēdz būt neparedzama, arī ar laikastākļiem jārēķinās, īpaši, ja dodas garākos pārgājienos vai nakšņo teltīs. Tāpēc šoreiz saruna ar cilvēku, kurš rīko pārgājienus gan tepat Latvijā, gan vēsākos gadalaikos ved tūristu grupas uz silto Āfriku. Tas ir Dzintris Kolāts. Sarunas sākumā viņš atminējās tos gadījumus, kad pārgājiena laikā laikapstākļi bijuši ekstrēmi, pat bīstami, bet ekskursantu grupa tomēr nolēmusi doties pārgājienā gar jūras krastu, lai izbaudītu stihiju. Kopumā Dzintris Kolāts nav pārāk pesimistisks attiecībā uz klimata pārmaiņām Latvijā. Tas lielā mērā sasaucas arī ar vienu no Eiropas Komisijas pirms dažiem gadiem publicēto pētījumu par klimata pārmaiņu ietekmi uz tūrisma nozari Eiropā. Baltijā un Skandināvijā klimats kļūs piemērotāks tūrismam. Lielākoties tas saistāms ar siltākām un garākām vasarām, kamēr Eiropas dienvidos, Vidusjūras reģionā, kur pagājušajā gadsimtā klimats vērtēts kā ļoti labs vai izcils tūrismam, tuvākajās desmitgadēs arvien biežāk vasaras būs tik karstas, ka, piemēram, Itālijā un Grieķijā klimata piemērotība tūrismam ir samazināta par vairākām pakāpēm. To mēs pēdējos gados jau ne reizi vien esam redzējuši, kad tur sākas plaši meža ugunsgrēki un tūristi burtiski pūļiem pamet Grieķijas salas. Tāpat arvien biežāk cilvēki nolemj nedoties vasarā uz dienvidiem, jo tur sanāk tāpat kā pie mums ziemeļos ziemā – atvaļinājums ir jāpavada telpās, jo uzturēties ārā nav patīkami vai kā Grieķijā, Itālijā un Spānijā, kad tas var būt pat bīstami, jo temperatūra dienām ilgi pārsniedz 40 grādus.

Ik pa laikam dzirdam par kādas retas putnu sugas novērojumu – ar unikālu foto vai video dalās ļaudis gan sociālajos medijos, gan pētnieki zinātniskos apskatos, taču tā laime pašam savām acīm ieraudzīt retu putnu sugu tik tiešām nav katram no mums. Kā tos pamanīt, atpazīt un cik tad mums tādu retu sugu ir? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Vidzemes augstskolas profesors, Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedrs Andris Klepers un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, putnu vērotājs Mareks Kilups. Reizēm putns var nonākt konfliktā ar cilvēku Lai arī cilvēks un putni līdzās pastāv mierīgi jau daudzus tūkstošus gadu, ik pa laikam dzirdam, ka putni ligzdošanas sezonā mēdz uzbrukt garāmgājējiem. Šim stāstam ir arī vēl skarbāka nodaļa par gadījumiem, kad putni medī cilvēkus. Par putniem-medniekiem un uzbrucējiem stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs  Viesturs Ķerus. "..milzīgais putns parādījās atkal, gausi celdamies augšup ar kādu smagu nastu. Atskanēja šaušalīgs kliedziens. Kondora nagos šūpojās nedzīvs ķermenis – Roberta Granta ķermenis. Putns bija satvēris zēnu aiz drēbēm un tagad balansēja gaisā vismaz simt piecdesmit pēdas virs nometnes." Tā Žils Verns savā romānā "Kapteiņa Granta bērni" apraksta gadījumu, kad milzīgais Andu kondors nolaupa novārgušo zēnu, domādams, ka Roberts ir jau miris.  Arī reālajā dzīvē var notikt šādi atgadījumi, kad putni uzbrūk cilvēkiem, vai nu barības meklējumos, vai aizsargājot savu teritoriju un mazuļus. Pirms vairāk nekā 15 gadiem Sarkandaugavas apkaimē no gulbja uzbrukumiem gāja bojā vīrietis, jo viņš glāba savu sievu, kura bija piepeldējusi pārāk tuvu gulbja ligzdai. Kad un no kādiem putniem ir jāuzmanās, lai nekļūtu par lidoņu upuri, un kādu motīvu vadīti putni var uzbrukt cilvēkiem, to skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. Jāpiebilst, ka gadījumi, kad putni dzen prom cilvēkus, ir reti, lielākoties cilvēki ir tie, kas traucē putniem

Turaidas Muzejzervāts ir vieta, kur arheoloģiskā izpēte ir ar pamatīgu un bagatīgu tradīciju, taču nekas nav apstājies un izpēte aizvien turpinās. Šajā teritorijā atrastas liecības par cilvēku dzīvi vēl pirms Rīga kļuva par pilsētu. Kas atrasts Turaidā, kā notiek arheoloģiskā izpēte šeit un kā nākotnē plānots atklāt aizvien jaunus faktus par cilvēku dzīvi Turaidas pils apkaimē. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Mārcis Kļaviņš,  Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks, Justīne Timermane, Turaidas muzejrezervāta vēsturniece, un Egīls Jemeļjanovs, Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists. Vispirms par aktuālo, jo jau 12. jūnijā Turaidā norisināsies Eiropas arheoloģijas dienas. Šī gada Arheoloģijas dienu tēma “Ēdiens pilī” aicina ielūkoties viduslaiku ikdienā caur arheoloģiskajām liecībām par uzturu un galda kultūru.  Savukārt jūlija otrajā pusē atjaunos pļavas, 19. jūlija līdz 1. augustam Turaidas muzejrezervātā norisināsies starptautisks projekts, kurā jaunie kultūras mantojuma speciālisti no visas Eiropas apvienos spēkus, lai praktiski atjaunotu un koptu Turaidas vēsturiskā centra kultūrainavu, izmantojot tradicionālās metodes. Tas nozīmē, ka zāli pļaus ar izkapti un kraus zārdos. Zinātnes ziņas par kādu atradumu Ķīnā Nesen Ķīnā atrastie akmens priekšmeti liecina, ka cilvēki spējuši radīt visai sarežģītus darba rīkus 146 tūkstošu gadu senā pagātnē, kad valdījis ledus laikmets. Tas liek pārvērtēt uzskatu, kad notiek lielāka civilizācijas attīstība. Vai cilvēku radošums zeļ tikai vieglos un labklājīgos laikos? Iespējams, ka ne, un par to, ka varētu būt citādi, aicina domāt Ķīnas zinātnieki. “Žurnālā par cilvēka evolūciju” publicētā rakstā pētnieki pēc vairāk nekā 10 gadu ilga darba senā vietā Ķīnas centrālajā daļā, izrokot dzīvnieku kaulus un sarežģītus akmens darbarīkus, snieguši pierādījumus, ka agrīnie cilvēki varbūt kļuvusi atjautīgāki, dzīvojot skarbā ledus laikmetā. Runa ir par laiku pirms 146 tūkstošiem gadu, un atrastās arheoloģiskās liecības raksturo mūsdienu cilvēkam radniecisku grupu "Homo juluensis". Tādējādi ne tikai Eiropā cilvēka senčiem bijusi attīstīta domāšana. Par pētījumu saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Valdi Bērziņu, un iesākumā palūkosimies, kāda bija aina "Homo juluensis" darbības laikā izskatījās Eiropā.

Visi orgāni mums ir svarīgi un ārsti nereti saka ārsti - lieku orgānu nav. Tomēr ir daži, kuri dzīvības nodrošināšanai ir ļoti būtiski un viens no šādiem orgāniem, protams, ir plaušas. Tas ir orgāns, kas ik dienu nemanot veic milzīgu darbu - filtrē tūkstošiem litru gaisa. To, cik svarīgs ir svaiga gaisa malks un spēja piepildīt plaušas pilnas ar gaisu, nereti saprotam tikai tad, kad to izdarīt paliek grūti. Viens no cēloņiem apgrūtinātai elpošanai ir hroniska obstruktīva plaušu slimība jeb HOPS, ko nereti izraisa smēķēšana. Kā plaušas spēj sevi atjaunot, kad to vairs nespēj un kādas sekas HOPS rada elpošanai un sirds un asinsvadu veselībai? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro pneimonoloģe, interniste, medicīnas zinātņu doktore, RAKUS Zinātnes daļas vadītāja, virsārste pneimonoloģijā, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Madara Tirzite un kardiologs Roberts Feders. Madara Tirzite norāda, ka 85-90% procentu gadījumu HOPS ir saistīts ar smēķēšanu. "Lielākā daļa HOPS gadījumu diemžēl rodas smēķēšanas dēļ," norāda Madara Tirzīte. "Dati ir mainīgi, bet aptuveni 85-90% HOPS gadījumu ir smēķēšanas dēļ. Unne tikai aktīvā smēķēšana, kad cilvēks pats smēķē vai ir kādreiz dzīves laikā smēķējis, bet arī pasīvā smēķēšana, ja ir blakus smēķētāji darbā, mājās, ja ilgstošus gadus dzīvo kopā ar smēķētāju. Neglābj tas, ja dzīvo kopā ar smēķētāju, kurš iziet ārā uzpīpēt. Ir pacienti, kuriem diemžēl attīstās šī slimība, un mēs arī mēģinām saprast iemeslus un jautājam par smēķēšanu. Cilvēki saka, ka dzīvo kopā ar smēķētāju, bet vienmēr jau iziet ārā smēķēt. Diemžēl tas skaitās, jo paiet laiks, kamēr plaušās kārtīgi apmainās viss ieelpotais gaiss. Lai smēķēšanas laikā plaušās ievilktās kaitīgās vielas pilnībā izelpotos ārā, ir jāpaiet pāris stundām." Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā pētnieki strādā pie īpaši ādu reģenerējoša plākstera, kas tapis no visai universāla līdzekļa – Prūsijas zilā Vienā no Latvijas Universitātes laboratorijām ķīmiķis, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors Ingars Reinholds rāda nelielos trauciņos iepildītu dažādu nokrāsu zilu želeju. Iiespējams, regulārie raidījuma klausītāji atminēsies, ka pirms neilga laika jau izskanēja saruna ar Ingaru Reinholdu, kurā viņš stāstīja par  krāsvielu, ko sauc par „Prūsijas zilo”,  jo tā tika atklāta 18. gs. sākumā toreizējā Prūsijas karalistē. Viela, ko sākotnēji izmantoja glezniecībā, kareivju tērpu krāsošanā, bet mūsdienās to plaši lieto arī citās sfērās. Laboratorijā dūc aparāts, kurā ritmiski tiek maisītas vairākas mēģenes ar dažādu krāsu šķīdumiem. Tā tiek pētīts, kā ar dažādiem citu ķīmisku vielu savienojumiem šis Prūsijas zilais maina krāsu un var tikt pielietots kā antibakteriāls materiāls.  Laboratorijā darbojas vairāku zinātnieku komanda un brīdī, kad Ingars Reinholds piemin Prūsijas zilā krāsu pārvērtības, ienāk Ingara kolēģis, bioloģijas zinātņu doktors, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes, Molekulāro dzīvības zinātņu, mikrobioloģijas un biotehnoloģijas nodaļas vadošais pētnieks Indriķis Muižnieks ar attēlā palielinātu paraugu, kur redzams, kā minētā krāsviela baktēriju klātbūtnē darbojas kā sensors, proti, maina krāsu no baltas uz zilu. Prūsijas zilo var arī izmantot kā sensoru, lai testētu bakteriālo piesārņojumu, bet Indriķis Mužinieks turpina par to, kā šajā laboratorijā viņi pēta šo sen zināmo, bet vēl līdz galam neatklāto materiālu, lai pielietotu to  dažādos veidos ātrākā brūču dzīšanā. -- Kāpēc Latvijas laukos tik raksturīgā griezes griešana iet mazumā, stāsta bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs.

"Manuprāt, Jāņos jebkurš Latvijā var dzirdēt griezi arī vēl mūsdienās, taču ir jāieklausās dabā. Tās, ka cilvēks nav dzirdējis griezi, norāda, ka dabā viņš ieklausās pārāk maz," vērtē bioloģijas doktors un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Oskars Keišs. "Grieze ir Latvijas lauku ainavas neatņemama sastāvdaļa. Tomēr mūsdienās ar griezi ir pašvaki gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. " "Par griezi ir izplatīti daudzi mīti. Tā kā griezi praktiski nekad cilvēki neredz, tad pat zinātniskā literatūra ir senos laikos rakstīts, ka grieze uz ziemošanas vietām iet kājām. Bet tā, protams, nav. Grieze lido. Varbūt nelido tik labi kā izcilie lidotāji bezdelīgas un svīres, un, protams, lido diezgan tālus gabalus un pārziemo Centrālāfrikā," turpina Oskars Keišs. Grieze ir viens no pēdējiem gājputniem, kas pie mums atgriežas. Grieze ligzdo uz zemes. Viņai ir 8 līdz 12 olas, un tas norāda, ka grieze ir pielāgojusies augstai mirstībai. Gluži kā pīles.  Cilvēki parasti ir dzirdējuši griezes tēviņa balsi, bet ne citas griezes balsis. Arī mātītēm un mazuļiem ir balsis un tie tādi pīkstieni, kas atgādina dzeltenās cielavas balsi.  Grieze Latvijā ir ienākuši kopā ar cilvēku, jo pirms lauksaimniecības laikmetā grieze dzīvoja tikai stepes zonā, kur nav mežu, jo grieze nav meža putns. Grieze ir lauku putns. "Ilgstoši grieze sadarbojās ar cilvēka cilvēka ekstensīvo saimniecību. Taču kopš mehāniskās pļaujmašīnas ieviešanas griezei Eiropā klājas grūti. Piemēram, Anglijā tā ir izzudusi un notiek reintrodukcijas programma. Grieze nespēj izvairīties no pļaujmašīnām, īpaši, ja visu nopļauj vienā reizē. Ja pļautu pakāpeniski, grieze varētu aizbēgt. Kad pirms 100 gadiem visas pļavas lēnām nopļāva, tā pļava, kuru pļāva pirmo, jau bija pietiekami piemērota, lai tur atkal varētu paslēpties grieze. Modernā tehnika ļauj visu nopļaut 2-3 dienās. To, ko nesapļauj pļaujmašīnas, apēd dažādi plēsēji," skaidro Oskars Keišs. Arī tādu pļavu, kur griezēja būtu piemērota dzīvesvieta, kļūst aizvien mazāk. Lauksaimniecības zemes pārvēršana par aramzemēm daudzām sugām nav piemērota.

Tiesu ekspertīze ne vienmēr nozīmē strādāt ar cilvēka atstātām pēdām, dažkārt palīdzēt var liecības par kāda dzīvnieka vai auga klātbūtni. Kā pēta "nehumāno DNS" tiesu ekspertīzē un kā šāds darbs palīdz noziegumu izpētē? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Valsts tiesu ekspertīžu biroja tiesu eksperte Kristīne Dokāne un Valsts tiesu ekspertīžu biroja vecākā tiesu eksperte Ieva Gutovska.

Latvijā tuvojas pļavu ziedēšanas laiks. Un lai gan dažādas augu tējas var ievākt gan pavasarī, gan vēlāk rudenī, tieši vasaras ziedošās pļavas piedāvā plašāko augu klāstu. Tāpēc šodien saruna ar zinošiem augu tēju vācējiem un ražotājiem. Pie mums ir diezgan daudz mājražotāju, kas nodarbojas ar zāļu tēju gatavošanu. Šoreiz Toma Briča ceļš veda uz Madonas novada Praulienu, kur tikās ar augu tēju pazinēju, tiešām ļoti zinošo un pieredzējušo Līgu Lieplapu, kas izveidojusi uzņēmumu „Plūkt”. Sarunā pievienojās arī uzņēmuma ilgtspējas jautājumu eksperts Juris Jātnieks. Viņi uzreiz atklāj, ka šis gads pagaidām ziedu pļavām ir izcils. Atšķirībā no pagājušās vasaras. Savukār mēs ceram, ka viņu stāsts iedvesmos ne tikai sākt lietot zāļu tējas, bet arī pašiem doties pļavā šovasar ievākt kādus labumus rudenim un ziemai. Ne vienmēr var sekot senču padomiem un vākt augus noteiktā mēneši, piemēram, āboliņu un liepziedus ir jāvāc, kad ir. Dažreiz jau pirms Jāņiem. Līga Lieplapa arī stāsta, ka laikapstākļi ietekmē ne tikai to, kad vākt augus, bet arī augu sastāvu. Droši vien tik daudz ēterisko eļļu un citu bioloģiski aktīvo vielu augos, cik vasaras svelmē, rudenī nav, bet pēdējos trīs gados ir bijis tik silts laiks septembrī, ka pat meteoroloģiskā vasara ir krietni pēc 1. septembra. 

Dzīvā daba ir tik daudzveidīga, arī  pārsteidzoša un brīnišķīga. Viens no šādiem īpašiem dabas brīnumiem ir spāres. Spāres ir viens no senākajiem kukaiņiem uz mūsu planētas un miljoniem gadu laikā tā aizvien ir paturējusi sev dažas tai raksturīgās pazīmes. Kukaiņu pasaules pirmrindnieki – tā arī varētu dēvēt glītā paskata spāres, kas, izrādās, ir nadzīgi plēsēji. Ko zinām par spārēm senatnē un kāda ir spāru daudzveidība Latvijā? Par spārēm raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs un sugu un biotopu eksperts Mārtiņš Kalniņš, uzklausām arī paleontologu, Latvijas Universitātes profesoru Ervīnu Lukševiču. Bet vispirms izzinām, kas paludikultūra un kāda loma tajā ir niedrēm un vilku vālītēm? Iespējams, ka kāds jau sen ir audzē tādus augus kā miežabrālis vai melnalksnis, taču nav zinājis, ka to var dēvēt par paludikultūru. Un varbūt atklājums ir arī fakts, ka šos un citus augus, to biomasu var izmantot produktu ražošanā, sākot no ārstniecības līdz pat celtniecības materiāliem. Par paludikultūrām saruna ar Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāju Ilzi Ozolu. Pēc izpētes centra dibināšanas 2016. gadā Latvijā pamazām ieviestas paludikultūras, balstoties Vācijas kolēģu ilgākā pieredzē. Savukārt aizvadītā gada rudenī Vācijas pilsētā Greifsvaldē liela mēroga konferencē par paludikultūru izmantošanu pulcējušies zinātnieki un praktiķi, un te bijusi iespēja iepazīt visdažādāko paludikultūru produktu prototipus. Ieviešot reālu produktu, ražotājam svarīgi, ka izejviela vēl ilgu laiku būs pieejama lielos apjomos, tāpēc tas var būt signāls kādam lauksaimniekam – ja viņa pārziņā ir teritorija ar kūdru un paaugstinātu ūdens līmeni, to nav obligāti jāsusina, jo tajā var audzēt ko neierastu un vērtīgu. Ko tad īsti nozīmē paludikultūras, skaidro Ilze Ozola.

Varam droši teikt, ka sev tuvo Visumu pazīstam labāk nekā pasauli zem mūsu kājām. Vairāku metru dziļumā ir neparasta augu un sēņu saziņas sistēma, augsnē – vesela pasaule ar bezmugurkaulniekiem, bez kuriem nebūtu iedomājama dzīvība uz šīs planētas. Turpat – senas liecības par cilvēces un šīs planētas pirmsākumiem. Ko zinām par pasauli zem mūsu kājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas arheoloģe, pēcdoktorantūras pētniece Leidenas universitātē Dita Auziņa, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.

"Skaisti dziedi, lakstīgala Rīgas torņa galiņā." Šāds raksturojums nebūs precīzākais, jo lakstīgalas nesastapsi sēžam augstu kādā atklātā koka galotnē un dziedam. Dziedot lakstīgalas galvenokārt sēž krūmu vai koku lapotnē, visbiežāk to vidusdaļā, nevis galotnē.  Ar skaisto pogotāju iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. Lakstīgalas dzīves vide ir dažādi upmalu un mežmalu krūmāji, mitras un krūmainas pļavas pie upēm un strautiem, dārzi un to apkārtne. Tikai galvenais, ka atrodami gana daudz krūmi.  Daudziem ir zināma raksturīgā lakstīgalas pogošana, kura sastāv no vairākām atšķirīgām frāzēm, kas tiek vairākkārt atkārtotas. Atsevišķu lakstīgalu dziesmas daudzveidība ir atkarīga no putna pieredzes. Tik raksturīgās dziesmas dēļ lakstīgalai ir bijusi liela nozīme arī latviešu kultūrā.  Lakstīgalas uztraukumu raksturo skaļi svilpieni. Bet, par spīti krāšņajai dziesmai, lakstīgalas izskats gan nav tik krāšņs. Lakstīgalas ir brūngani pelēki putni ar tumši rūsgano asti. Vēderpuse ir gaišāka - balti pelēka, ar nelieliem raibumiņiem sānos.  Ligzdu lakstīgalas būvē krūmos uz zemes, pērnajās lapās, diezgan noslēptās vietās. Lakstīgalas barojas galvenokārt ar dažādiem kukaiņiem, to kāpuriem, sliekām, gliemežiem un citiem bezmugurkaulniekiem, kā arī reizēm ar ogām un sīkiem augļiem. 

Dzīvojam laikmetā, kad līdzās milzīgam apjomam zinātnisku faktu un pētījumu ir tik pat liels apjoms mārketinga satura, kurā vairs īsti nevaram orientēties un viegli nošķirt, kur graudi, kur sēnalas. Veselība ir tā joma, kur tas ir īpaši būtiski. Vairs nav tie laiki, kad informāciju par savu veselību meklējām tikai biezās enciklopēdijās. Mūsdienās talkā nāk mākslīgais intelekts un arī digitālā satura veidotāji. Vai varam ticēt visam, ko lasām? Kādos gadījos sociālo mediju satura veidotāji patiešām ir labs avots un kad jākļūst uzmanīgam? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, docētāja, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datu pārvaldības speciāliste Viola Daniela Kiseļova. Ierakstā uzklausām kardiologa Kārļa Trušinska komentāru. Viola Daniela Kiseļova norāda, ka "Eurostat" ir analizējis, cik daudz cilvēku pēdējo trīs mēnešu laikā internetā ir meklējuši ar veselību saistītu informāciju par kādām slimībām, par traumām, uzturu vai veselības uzlabošanu. Saskaņā ar "Eurostat" aptaujas datiem Eiropas Savienībā šādu cilvēku īpatsvars 2025. gadā sasniedz apmēram 60 procentus, bet Latvijā - aptuveni 47 procentus. "Skaidrs arī, ka veselības informācijas meklēšana internetā kļūst arvien izplatītāka, lai gan Latvijā šie rādītāji joprojām ir zemāki nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs," atzīst Viola Daniela Kiseļova. Pēdējā laika tendence - cilvēki dod analizēt un skaidrot savus analīžu rezultātus mākslīgajam intelektam. Vai to var uzticēt mākslīgam intelektam? Viola Daniela Kiseļova: No manas puses galvenās bažas par mākslīgā intelekta lietojumu ir tā pārliecinošā retorika, kad izlasot arī man šķiet, ka varbūt nemaz nav jāveic pētījums. Es pajautāju jautājumu un varu pat palūgt, lai man publikāciju izveido, tādu, kas varbūt neeksistē nekur. Protams, svarīgs arī ir vaicājums, ko cilvēki vispār jautā mākslīgajam intelektam.  Bažas ir par to, ka cilvēki nekorekti interpretē. Tas var būt palīdzošs rīks, lai labāk interpretētu kādus terminus, ja, piemēram, runā ar veselības aprūpes speciālistu, saņem atbildi un īsti kaut ko neuztver, tad var vienkāršotā valodā pēc tam pārskatīt un saprast, ko tas nozīmē. Ēnas puse varētu būt, pirmkārt, sensitīvie dati, tie paši analīžu rezultāti tiek "iebaroti" mākslīgajam intelektam, mēs nezinām, kur tie dati nonāk tālāk. Mēs droši vien pat neizlasām šo politiku konkrētajam rīkam vai programmatūrai, cik ilgi šie dati tiek glabāti. Otrs - vai mēs tiešām, ja mums nav priekšzināšanu vai izglītības veselības nozarē, spēsim kritiski izvērtēt, kuri rezultāti ir patiesi un kas varbūt ir ļoti maldinoši? Informācijas pieejamība pieaug, bet tas nenozīmē, ka iegūstam kvalitatīvāku saturu un ka spējam kritiski izvērtēt, kādu saturu patērējam. Kāds ASV veikts pētījums liecina, ka aptuveni 20% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir izmantojuši mākslīgo intelektu, lai jautātu kaut ko saistībā ar savu veselību. Runājot par sociālo mediju algoritmiem, kas piedāvā dažādus līdzīgus ierakstus, ja esi izvēlējies vienu, Viola Daniela Kiseļova atzīst, ka jāuzdod jautājums, vai tiešām mēs saprotam, ko patērējam? "Arī pētījumi rāda, ka cilvēki sāk arvien vairāk izmantot sociālos medijus un arī patērēt influenceru saturu saistībā ar veselības tēmām. Bet, ja paraugās datos, galvenokārt cilvēki uzticas veselības aprūpes profesionāļiem," norāda pētniece. Vai ir pamats domāt, ka veselības influenceru veidotais saturs vismaz kādai daļai sabiedrības kļūst, ja ne gluži ģimenes ārsta aizvietotāju, tad par cilvēku, ar kuru primāri viņi konsultēsies vai uztvers viņu teikto kā konsultāciju par saviem veselības jautājumiem?  Viola Daniela Kiseļova: Pētījumi rāda, ka primārais avots aizvien ir ģimenes ārsts vai veselības aprūpes speciālists. Bet vienlaikus mums ir jādomā arī par pašiem pētījumiem - kā tie tiek veikti un kāda ir metodoloģija. Un, ja mēs domājam par veselības informācijas meklēšanas paradumiem, tad tur galvenokārt ir intervijas un aptaujas. Ir arī tāds fenomens kā sociāli pieņemamāka atbilde. Tas nozīmē, ka cilvēks, izvērtējot un iepazīstoties ar jautājumu, varbūt jutīsies kaut kādā mērā neērti atbildēt patiesi. Ja viņš patiesi zina, ka galvenokārt patērē saturu, kas saistās ar veselību, izmantojot sociālos medijus, nevis vēršoties pie sava veselības aprūpes speciālistu, pie ārsta, tad cilvēks varētu arī tās atbildes pielāgot, zinot, kā tas varbūt ir mums sociāli pieņemts.  -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar skaisto pogotāju lakstīgalu.

Latvijas alpīnismam šogad 70 gadu – 1956. gads ir uzskatāms par laiku, kad Latvijā aizsākas alpīnisma kustība. Lai arī Latvija ir lēzenu pauguru zeme, spītējot vietējai ģeogrāfijai, kalnu vilinājums ir liels. No pirmās misijas Elbrusā līdz aktīvai kalnu tūrisma un alpīnisma kopienai šodien. Kādas virsotnes pieveiktas, kā mainījusies kalnu iekarošana gadu gaitā un kas aizvien mudina ļaudis kāpt uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi pieredzējuši kalnos kāpēji Jānis Busenbergs un Pēteris Kūlis.

Maija ziedonis Latvijā ir pilnā plaukumā, daba ne tikai zied, bet arī visi kukaiņi, putni un cita dzīvā radība šobrīd aktīvi rosās, vienlaikus notiek vēl riests, daļa putnu jau audzina mazuļus, daļa – vēl tikai meklē, kur ligzdot. Arī laikapstākļu „ainavas” kļūst arvien krāšņākas – gan lieli balti gubu mākoņi, gan pa kādam negaisam jau bijis, sarkani saulrieti un košas varavīksnes. Šis ir īpašs laiks arī dabas fotogrāfiem. Fotogrāfi gan atrod īpašos kadrus jebkuros gadalaikos, bet izvēles daudzveidība šobrīd noteikti ir vislielākā. Var teikt, ka daba šobrīd ir burtiski "traka". Tāpēc arī saruna ar dabas fotogrāfu, viņš arī dabas eksperts vairākās jomās – Dāvis Ūlands. Saruna par to, kā fotogrāfs Latvijas dabu redz caur objektīvu. Pārsteidza viņa atbilde uz jautājumu, ko vislabāk patīk fotografēt? Pārskatot viņa fotogrāfijas, šķiet, ka viņam patīk daudz krāsu, strauja dinamika, bet nekā – gaisma ir galvenais.

Ikvienu cilvēku veido triljoni šūnu, kas dzīvo diezgan intensīvu dzīvi. Izrādās, ne visas šūnas iet bojā pēc tam, kad vairs nespēj dalīties. Dažas paliek mūsu organismā un sāk pastiprināti ražot vielas, kas veicina iekaisumu. Kā tas notiek un kā ietekmē mūsu orgānu veselību, un kā šīs šūnas iznīcināt? Ir kāds process mūsu organismā, kas norit klusi nemanot, radot mums gan dažādas slimības, gan paātrinot novecošanu. Ne visas šūnas, pārstājot dalīties, iet bojā. Dažas paliek aktīvas un rada mūsu organismā nevēlamas sekas - ne reti tās dēvē par zombiju šūnām. Raidījumā plašāk skaidro medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes profesore Maija Dambrova. Uzklausām arī sertificētu uztura speciālisti Gunu Bīlandi. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai limfas šķidrums apceļotu visu mūsu organismu? Aplūkojot cilvēka ķermeņa orgānu sistēmu shematiskus zīmējumus, līdzās asinsrites orgānu sistēmai ir vēl kāda tikpat svarīga, kas caurauž mūsu organismu, bet par kuru ikdienā, iespējams, runājam mazāk. Tā ir limfātiskā sistēma. Līdzīgi kā asinsritē arī limfātiskā sistēma sastāv no caurulītēm - dažāda lieluma limfas vadiem, pa kuriem plūst limfa. Ar limfātiskās sistēmas nozīmi plašāk iepazīstina Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Sabiedrības veselības un veselības aprūpes nodaļas asociētā profesore. Kas tad limfa īsti ir, kā tā mūsu organismā veidojas un vai tas notiek pastāvīgi?

Raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par mūsu veselību un konkrēti par raibo sīko organismu saimi, kas apdzīvo mūsu gremošanas sistēmu un klusi nemanāmi ikdienu dara svētīgu darbu. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieki strādā pie kāda līdzekļa, kas nākotnē varētu palīdzēt prebiotikām un probitiokām - šim labājām baktērijām efektīvāk strādāt cilvēka organismā. Kādas vielas palīdzētu uzlabot kā zarnu veselību, tā mūsu kognitīvās spējas? Skaidro molekulārā bioloģe, pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilze Elbere un Sertificēta uztura speciāliste Loreta Baumane. Vēl raidījumā zinātnes ziņas un saruna ar Hannu Kārinu Jokinu no Somijas par zinātnieku iesaisti miera kustībās aukstā kara laikā un akadēmiķu lomu antikodolieroču aktīvismā. Hanna Kārina Jokena (Hannah Kaarina Yoken) ir pētniece Vēstures un etnoloģijas katedrā, Jiveskiles universitātē Somijā un vienlaikus Somijas Jauno pētnieku akadēmijas valdes locekle. Pagājušajā nedēļā viņa viesojās Rīgā un piedalījās Ziemeļvalstu-Baltijas Jauno akadēmiju tikšanās reizē, ko pirmo reizi Latvijā rīkoja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Kopumā 40 dalībnieki sanāksmē plaši apsprieda akadēmisko ētiku, akadēmisko brīvību un arī zinātnes lomu drošības stiprināšanai. Hanna savā pētniecībā vairākus gadus pievērsusies akadēmiķiem un pacifismam pagājušā gadsimta 80. gados, skatot tieši Somijas piemēru. Par saviem atklājumiem stāsta Hanna Kārina Jokena: Mans pētījums, ko prezentēju šeit, ir daļa no plašāka projekta ar nosaukumu “Atvadas no ieročiem: protests pret kodolieročiem, emocijas un dzimums Somijā 1980. gados”, un šis projekts tapa Covid-19 pandēmijas laikā. Es atrados Apvienotajā Karalistē, kur tobrīd dzīvoju, visa valsts tika slēgta, un es izjutu lielas bailes. Un tā rezultātā es sāku zvanīt saviem gados vecākiem radiniekiem, jautājot, kad viņi piedzīvojuši milzīgus globālu nemieru brīžus, kas viņus emocionāli satricinājuši līdz pašiem pamatiem. Daži no viņiem pieminēja Kubas raķešu krīzi 1960. gados, bet daudzi minēja 1980. gadu eiroraķešu krīzi un ideju par kodoldraudiem. Tā nu es nonācu līdz savam projektam, kurā plaši aplūkoti pret kodolieročiem vērstie protesti 1980. gados Somijā.  Interesanti bija tas, ka ar šī projekta ideju nācu klajā aptuveni 2020. gadā, bet tad viss mainījās. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā, protams, mainīja kursu. Pēkšņi pretkodolu kustības Somijā šķita ļoti būtiskas. Visa Somijas ārpolitikas perspektīva mainījās. Somija iestājās NATO, kas arī ietekmējis šo projektu.

Ja iepriekšējie stāsti vairāk bija par sugām, kas atbilst nosaukumam "pavasara vēstnesis", šoreiz stāsts par vasaras vēstnesi – svīri. Svīre ir putns, kurš Latvijā ierodas no dienvidiem viens no pēdējiem un uzturas te vien dažus mēnešus. Stāsta Latvijas ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece. "Svīre ir tālās distances gājputns, kas pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no ekvatora. Latvijā svīre atgriežas maija sākumā vai vidū, bet Latviju pamet aptuveni trīs mēnešus vēlāk – augustā. Tātad kārtīgs vasaras putns," iepazīstina Ance Priedniece. "Svīres ir putni, kas lielāko daļu dzīves pavada gaisā, bet uz kādas virsmas nolaist tikai, lai ligzdotu. Tās var gan gulēt gaisā, gan baroties. Un tas galvenokārt barojas ar dažādiem kukaiņiem vai zirnekļiem, ko tās noķer gaisā. Pat lai padzertos, svīres mēdz lidot. Tas var pielidot ļoti tuvu ūdens virsmai, lai padzertos," iepazīstina Ance Priedniece. Kā svīri atšķirt no bezdelīgām un čurkstēm, kas varētu šķist līdzīgas pēc izskata? Svīre gandrīz pilnībā melni brūna ar nelielu gaišu laukumu pie rīkles pazodē. Gan bezdelīgām, gan čurkstēm mugurpuse zilganmelna, diezgan zaigojoša, vēders balts un bezdelīgai ir arī arī rūsgana rīkle.  Būtiskākā atšķirība no bezdelīgām un čurkstēm ir spārni un aste. Svīres spārni lidojumā ir izvietoti sirpjveida formā. Tie ir šauri un ļoti gari. Svīres tos nekad lidojuma laikā nepiekļauj ķermenim.  Svīres nekad neredzēsim, tupot uz vadiem vai televīzijas antenām, visticamāk, arī ne uz mājas jumta. Svīru kājas ir īsas, ar ļoti asiem nagiem un pirkstiem, kas visi ir vērsti vienā virzienā, lai var viegli pieķerties dažādām virsmām, kā sienām. Taču svīres nevar paiet, un, ja tās kaut kādu apstākļu dēļ nokļūst uz zemes, tās ir diezgan bezpalīdzīgas, un tās nevar pacelties gaisā. Šādā gadījumā būtu vienkārši jāpaņem svīre un jāpamet gaisā, un, visticamāk, tā aizlidos.