Podcasts about pasaules

Atmiņa ir trausla vērtība ne tikai cilvēka, bet arī kopienas mūžā. Apzinoties dokumentārā mantojuma izzušanas draudus, UNESCO savulaik zveidoja programmu "Pasaules atmiņa". Tās mērķis ir apzināt un saglabāt cilvēces atmiņu, kas fiksēta gravējumos, zīmējumos, grāmatās, dokumentos, vēstulēs, video un audio ierakstos vai jebkādā citā informācijas nesējā, atspoguļojot kādu pasaulei nozīmīgu vēstures notikumu vai pavērsienu.  Par to, kādas atmiņu pērles īpašā vērtē turamas Latvijā un kādi izaicinājumi ir priekšā, lai nākamās paaudzes nesirgtu ar kolektīvo demenci par aizgājušiem laikiem, raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane un Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse. -- No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā norisinājās UNESCO nedēļa 2025 “Sava laika liecinieks”, kas veltīta cilvēces kolektīvās atmiņas saglabāšanas un pieejamības tēmai, cildinot UNESCO dokumentārā mantojuma programmu “Pasaules atmiņa”.  

LATVIJAS NACIONĀLĀ BIBLIOTĒKA ir kultūrvieta nācijas demokrātiskai izaugsmei un starptautiskai atpazīstamībai. Līderis bibliotēku nozarē, grāmatzinātnes un digitālā kultūras mantojuma jomā, nozīmīgs humanitāro un sociālo zinātņu pētniecības centrs un sadarbības partneris kultūrā un izglītībā. Par to bija mana saruna “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDĀ” 22. oktobrī ar GAISMAS PILS direktori Dagniju Baltiņu. RADIO MARIJA LATVIJA "Rakstnieka pārrunu stundu" raida ik mēneša pēdējā trešdienā plkst.16.00 šādās frekvencēs: Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1 un internetā. Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencē, kā arī internetā.

Pasaules mūzikas festivāla "Porta" šogad svin 25 gadu jubileju, un 1. novembrī festivāla jubilejas gads tiks noslēgts ar krāšņu un enerģijas pilnu koncertu Dailes teātrī. Tas būs īpašs mūzikas un citu kultūru mijiedarbības notikums, kurā piedalīsies gan Latvijā iecienītas pasaules mūzikas grupas, gan īpašais viesis no Gruzijas – Niazs Diasamidze ar grupu "33a". Gaidot 25. jubilejas noslēguma koncertu, Marta Paula Pauliņa "Klasikā" uz sarunu aicinājusi festivāla "Porta" direktori Ilzi Apsiņu, lai kopīgi atskatītos uz festivāla jubilejas gadā izskanējušo programmu, kā arī ieskicētu gaidāmos sadarbības projektus, tīrradņu meklēšanu tradicionālajā mūzikā un mūzikas gadatirgus WOMEX atklājumus.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane Piromantija ir zīlēšana, izmantojot uguni. Pateicoties tās nozīmīgajai lomai seno ķīniešu dzīvē, šīs prakses liecības veido unikālu dokumentāro mantojumu, kas 2017. gadā tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā. Šīs liecības saglabājušās uz vairāk nekā 3000 gadus veciem zīlēšanas kauliem, kas radīti vēlajā bronzas laikmetā Šanu dinastijas laikā. Kauli pierādīja, ka leģendām apvītā Šanu dinastija tiešām pastāvēja. Uzraksti vēsta par dabas parādībām un klimatu, dzīvnieku un augu sugām, dabas resursiem, ekonomiku un cilvēku ikdienas dzīvi. Tie ir arī senākie saglabājušies pierādījumi par ķīniešu rakstību, kuras nozīmīgums pielīdzināms šumeru ķīļrakstam uz māla plāksnītēm. Šīm rakstzīmēm jau piemita attīstītas rakstības pazīmes – ķīnzīme jeb ķīniešu hieroglifs vairs nebija tikai piktogramma, bet ieguva fonētiskas, asociatīvas un semantiskas funkcijas. Līdz pat 19. gadsimta beigām ķīniešu historiogrāfijā zīlēšanas kauli tika uzskatīti par mītu. Situācija mainījās 1899. gadā, kad kāds ierēdnis saslima ar malāriju un vērsās pie ārsta, kas tirgoja tā dēvētos “pūķa kaulus”. Uz šiem it kā pūķa kauliem tika pamanīti dīvaini simboli, kas atgādināja senos ķīniešu rakstus. Tas aizsāka kaulu patiesās izcelsmes meklējumus, kuri vainagojās ar panākumiem 20. gadsimta 30. gados, kad ķīniešu zinātnieki noteica, ka tie nāk no senās karaliskās galvaspilsētas Iņsjui. Senās Iņsjui drupās tika uzsākti izrakumi un atrasti vairāki tūkstoši kaulu ar uzrakstiem, kas bija pieraksti par Šanu dinastijas zīlēšanas un lūgšanās tradīcijām aptuveni no 1400. līdz 1100. gadam p.m.ē. Ņemot vērā nozīmīgos bronzas laikmeta atradumus, karalisko kapeņu un piļu paliekas, Iņsjui arheoloģiskā vieta kopš 2006. gada ir arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Līdz šim tur atrasti apmēram 150 000 zīlēšanas kaulu, tomēr kolekcija ir izkliedēta pa vairāk nekā 100 institūcijām visā pasaulē. Pasaules atmiņas reģistrā iekļauti vairāk nekā 90 000 eksemplāru no 11 Ķīnas institūcijām. Lielākā kolekcija (vairāk nekā 34 000 vienības) glabājas Ķīnas Nacionālajā bibliotēkā. Zīlēšanai izmantotie kauli visbiežāk bija liellopu lāpstiņas vai bruņurupuču čaulas, retāk – liellopu ribas un stilba kauli, cūku lāpstiņas, briežu galvaskausi, bifeļu, tīģeru un ziloņu kauli, un atsevišķos gadījumos pat cilvēku galvaskausi. Uzraksti tika iegravēti ar bronzas vai nefrīta instrumentiem, bet aptuveni uz 80 kauliem pieraksti veikti ar otu, izmantojot melnu vai sarkanu tinti. Zīlēšana bija tehniski sarežģīts process. Kaulus vispirms sagatavoja, attīrot no miesas, izurbjot virkni mazu bedrīšu un iegravējot jautājumu. Jautājumi parasti bija neitrāli apgalvojumi, piemēram: “Šajā mēnesī līs lietus.” Kad kauls bija sagatavots jautājuma uzdošanai gariem, bedrītēs ievietoja degošus priekšmetus un zīlētājs gaidīja, kad čaula saplaisās. Plaisu formas tika interpretētas kā dievu atbildes. Kauli kalpoja kā starpnieki starp cilvēku un garu pasauli, kurā mājoja dabas spēki, senču gari, dievība Di, kā arī citi augstākie spēki. Valdnieks bija galvenais zīlnieks – viņš interpretēja plaisas, bet rakstveži iegravēja datumu, jautājumu, atbildi un nereti arī prognozes iznākumu. Valdnieka prestižs bija cieši saistīts ar zīlēšanas precizitāti, tāpēc pierakstos gandrīz vienmēr tika uzsvērts, ka viņa pareģojums piepildījās. Zīlēšanas kaulu raksti ir īpaši, jo tie dokumentē nevis ikdienas sarunas starp cilvēkiem, bet saziņu starp cilvēkiem un dieviem. Tie galvenokārt atspoguļo valdnieka un galma darbības – upurēšanu, lūgšanas, militāros pasākumus, ražu, laikapstākļus u.tml. Tas ļauj rekonstruēt Šanu dinastijas ģenealoģiju, svarīgākos notikumus un dzīves veidu. Pēc 1046. gada p.m.ē., kad Šanus gāza Džou dinastija, zīlēšana ar pelašķiem kļuva populārāka, un zīlēšanas kaulu lietojums strauji izzuda. Līdz šim uz kauliem identificētas vairāk nekā 4000 unikālu rakstzīmju, taču bez Rozetas akmenim līdzīga ceļveža zinātniekiem izdevies atšifrēt vien apmēram 1000. Pētījumus apgrūtina tas, ka rakstzīmes gadsimtu gaitā ir ievērojami mainījušās. Lai veicinātu izpēti, pirms dažiem gadiem kāds muzejs Ķīnā pat izsludināja atlīdzību – 100 000 juaņu jeb aptuveni 12 000 eiro – par katru veiksmīgi iztulkotu zīmi, protams, ar pierādījumos balstītu pamatojumu. Šodien arvien lielāku nozīmi šajā procesā iegūst mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, kas palīdz seno pareģojumu atšifrēšanā.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane  Dokumentārais mantojums ir nozīmīgs instruments nemateriālā jeb dzīvā mantojuma saglabāšanā, savukārt nemateriālais mantojums palīdz izprast dokumentārā mantojuma nozīmi. Spilgts piemērs šai mijiedarbībai ir antropologa Artūra Bernarda Dīkona (Arthur Bernard Deacon) piezīmju un zīmējumu kolekcija no viņa lauka pētījumiem Vanuatu. Tā 2013. gadā tika iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Vanuatu ir neliela salu valsts Klusajā okeānā uz austrumiem no Austrālijas. Jau 20. gadsimta 20. gados tās unikālais nemateriālais mantojums bija apdraudēts. Tieši to dokumentēja Dīkons, kurš 1926. gadā ieradās Malekulas salā, kas ir daļa no Jaunhebridu salu arhipelāga, uz kura mūsdienās atrodas Vanuatu Republika. Diemžēl viņa pētījumi aprāvās traģiski pāragri – 1927. gadā 23 gadu vecumā viņš mira no malārijas komplikācijām. Dīkons piedzima 1903. gadā Krievijas impērijā dzīvojošā angļu ģimenē. Viņa tēvs strādāja kuģniecības uzņēmumā – vienā no galvenajiem kuģu būvniecības centriem Melnajā jūrā, mūsdienu Mikolajivā, Ukrainā. Trīspadsmit gadu vecumā topošais pētnieks tika nosūtīts atpakaļ uz Angliju, lai pabeigtu izglītību. Dīkons absolvēja Trīsvienības koledžu Kembridžā un ieguva stipendiju saviem antropoloģiskajiem lauka pētījumiem. Viņa kolekcijā, kas glabājas Karaliskajā Antropoloģijas institūtā Londonā, ietilpst 16 piezīmju grāmatas, korespondence, vietvārdu rādītāji, glosāriji, ģenealoģiski pārskati, pasakas, kartes, diagrammas un zīmējumi. Materiāli sniedz ieskatu vietējo priekštatos par katru cilvēka dzīves posmu – no dzimšanas līdz apbedīšanai –, kā arī laulībās, radniecības sistēmās, maģijā, medicīnā, astronomijā, mūzikā un sadzīves prasmēs – no lauksaimniecības līdz kanoe izgatavošanai. Dīkons apraksta arī neparastas Vanuatu tradīcijas. Piemēram, atsevišķos rajonos meiteņu iniciācija sieviešu kārtā notika, izsitot tām divus augšējos priekšzobus. Ja tas nebija noticis pirms laulībām, rituālu pirms kāzām veica līgavas mātes brālis, apmaiņā pret to saņemot cūkas. Cūkas vietējā sabiedrībā bija galvenais bagātības un prestiža simbols – tās nogalināja tikai svētku un rituālu laikā. Sociālais statuss tika iegūts nevis ar cūku skaitu, bet ar to kvalitāti. Īpašu nozīmi ieguva pseidohermafrodītiskās cūkas, kurām bija gan tēviņu, gan mātīšu dzimumorgāni. Tā kā tās tika izmantotas ceremonijās, vietējie tās īpaši pavairoja. Tādēļ mūsdienās Vanuatu ziemeļos pat ir izveidojies atsevišķs starpdzimumu mājas cūku paveids. Savukārt mežacūkas tika klasificētas pēc ilkņu formas un to attīstības pakāpes – Lambumbu cilts atšķīra 11 tipus, bet Seniangas cilts pat 23. Šis antropoloģiskais materiāls ir unikāls tilts starp dokumentāro un nemateriālo mantojumu. To apliecina fakts, ka UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta Vanuatu smilšu zīmējumu tradīcija. Zīmējumi tiek veidoti, ar vienu pirkstu smiltīs, pelnos vai mālā velkot nepārtrauktas līnijas, radot simetriskus ģeometriskus rakstus. Šie zīmējumi kalpo kā saziņas līdzeklis starp aptuveni 80 valodu grupām, kā arī kā mnemoniski līdzekļi rituāliem, stāstiem, dziesmām, zināšanām par kosmoloģiju, arhitektūru, amatniecību un horeogrāfiju. Dīkons uzsvēra, ka šajā tradīcijā galvenais nav gala rezultāts, bet gan pats radīšanas process – līnijas nepārtrauktība un vienmērība. Apstāšanās tiek uzskatīta par nepilnību.

Esam gatavi Rīgas starptautiskajam filmu festivālam, šoreiz akcentējot pašu filmas un sadarbības projektus. Pasaules pirmizrādi piedzīvos Kristas Burānes filma "Visi putni skaisti dzied", bet Vides filmu studijas vadītājs Uldis Cekulis stāsta par īpašajiem sadarbības projektiem "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes". Kristas Burānes dokumentāri muzikālās filmas "Visi putni skaisti dzied" pirmizrāde notiks 22. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgas Starptautiskā kino festivāla laikā, kur to izrādīs pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. "Filmas ideja radās gandrīz vienlaicīgi ar ideju par izrādi. Izrādes ideja savukārt izrietēja no 2022. gada Ministru Kabineta lēmuma par jaunāku koku ciršanu un vienlaicīgi bija "Dirty Deal Teatro" piedāvājums veidot dabu mazajām skatuvēm. Likās loģiski, ka varam veidot darbu šajās mazajās skatuvēs, kas ir cilvēku kultūras pēdu ielikta dabā. Domājot par to, kur satiekas cilvēku un putnu balsis un kāpēc tās putnu balsis sāk skanēt aizvien klusāk un klusāk," stāsta Krista Burāne. "Tad arī Uldis vaicāja, vai man nav kāda ideja filmai, un es teicu: re, mums ir šāda situācija, mēs taisām izrādi, varbūt domājam, kā no tā varētu tapt arī filma." "Likās loģiski turpināt darbu ar filmu, bet jau paplašināt un iedot skatītājam tādu vizuālu pieredzi tieši par tēmām, par kurām mēs runājam, kas ir industriālā lauksaimniecība, mežizstrāde, cilvēku personīgās izvēles par to, kā saimniekot. Un galvenais - putni, lai mēs viņus ieraugām, lai mēs pēkšņi spējam viņos saskatīt būtnes, kas ir mūsu kaimiņi un kuras ir tikpat savā ziņā nozīmīgas mūsu dzīvībai kā viss pārējais. Līdzsvars ir galvenais," turpina Krista Burāne. Gan Krista Burāne, gan Uldis Cekulis mudina šo filmu skatīties uz lielajiem ekrāniem. Ir zināms, ka Kristas Burānes filmu izrādīs arī Cēsīs, Rēzeknē un Ventspilī, tā tiks ieļauta Latvijas Skolas somas programmā. "Manuprāt Krista iedod skatītājiem spārnus," piebilst Uldis Cekulis. "Bez informācijas ir grūti iejusties to putnu lomā, kuri meklē savas mājas, vai kuriem mājas tiek atņemtas. Tādēļ vien ir vērts nākt uz kino, jo jūs dabūsiet sev spārnus. Redzot filmu, sapratīsiet, ko es to esmu domājis." Bet "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" un "Sarkano lukturu cerību zvaigznes" ir divi gandrīz neiedomājami kopprojekti, no kuriem viens pēta Ziemeļkorejas sievietes un Dienvidkorejas vīriešus, bet otrs aizved uz Indiju, Kalkutas sarkano lukturu kvartālu. Vēl arī Romā gaidāma Vides filmu studijas veidotās filmas "Roselini. Dzīve bez scenārija" pirmizrāde. Tā paredzēta 23. oktobrī Romas starptautiskajā kinofestivālā.  

Valdība akceptē valsts nākamā gada budžetu ar deficītu 3,3% no IKP. Valdība atbalsta izmaiņas Dabas resursu nodokļa likmēs, kas paredz jaunu nodokli neapstrādātai koksnei un lielāku nodokli kūdras nozarei. Neskatoties uz panākto vienošanos, kas ļauj NATO valstīm iegādāties Ukrainas vajadzībām ieročus no ASV rezervēm, kopējais militārais atbalsts Ukrainai vasaras izskaņā piedzīvojis strauju kritumu. No 17. oktobra dzelzceļa līnijā Rīga-Tukums gaidāmas būtiskas izmaiņas pasažieriem. Latvijas vīriešu futbola izlase šovakar Daugavas stadionā aizvadīs Pasaules kausa kvalifikācijas maču, pretiniekos - šī sporta veida izgudrotāju mantinieki Anglijas futbola izlase. Masu demonstrācija, slēgtas lidostas un traucēta sabiedriskā transporta satiksme – tā ir daļa no 14. oktobra nacionālā streika Beļģijā.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane Atbilde ir pavisam negaidīta – tie ir Zemes satelītattēli. Jau vairāk nekā 50 gadus "Landsat" programma uzņem mūsu planētas fotogrāfijas no kosmosa. Viss sākās 1972. gada 23. jūlijā, kad orbītā tika palaists pirmais "Landsat" satelīts. Kopš tā laika ir fiksētas pārmaiņas, ko Zeme piedzīvo dienu no dienas – pilsētu izplešanās, mežu izciršana, upju un ezeru izsīkšana, ledāju sarukšana. Novērtējot programmas ilglaicīgo, kā arī tās unikālo un patiesi globālo mērogu, "Landsat" programmas iegūtie satelītattēli 2011. gadā tika iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Šos Zemes satelītattēlus, kuriem ir 30 metru telpiskā izšķirtspēja, un vairākas spektra joslas, ir ieguvuši un nepārtraukti atjauninājuši sensori, kas izvietoti uz "Landsat" satelītiem. Uz nominācijas iesniegšanas brīdi programmas ietvaros bija iegūti gandrīz 2,5 miljoni datu vienību, un katru dienu tie tiek papildināti. Šie attēli nu jau vairāk nekā 50 gadus ir fiksējuši Zemes stāvokli un saistībā ar strauji notiekošajām pārmaiņām, kuras piedzīvo mūsu planēta, tie ir neaizstājami. Programmu pārvalda ASV Ģeoloģijas dienests un ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA, nodrošinot piekļuvi vēsturiskajiem un aktuālajiem Zemes satelītattēliem lietotājiem vairāk nekā 180 valstīs. Pēdējos gados "Landsat" dati ir kļuvuši par būtisku avotu, lai atklātu, uzraudzītu un izprastu uz Zemes notiekošās pārmaiņas, ko izraisa klimats, cilvēka darbība un dabas katastrofas. Viens no nozīmīgākajiem "Landsat" programmas sasniegumiem ir bijusi bezmaksas un atvērto datu politikas pieņemšana. Sākotnēji "Landsat" dati tika izsniegti fiziskos datu nesējos par pavairošanas un izplatīšanas izmaksām, kuras parasti sedza pats lietotājs. Izmaksas varēja svārstīties no 20 ASV dolāriem par atsevišķu fotoattēlu līdz pat 200 ASV dolāriem par digitāliem datiem. 1984. gadā, "Landsat" komercializācijas likuma ietekmē, pakalpojuma izmaksa pieauga vēl vairāk, cenām par attēlu turpmākajos gados sasniedzot līdz pat 4000 ASV dolāru. 2008. gadā šī situācija mainījās, un izmantojot internetu, bezmaksas pieeja "Landsat" arhīva saturam kļuva pieejama ikvienam. Šāda pieejamība satelītattēliem bija nepieredzēta. Brīvo un atvērto datu politika ne vien paplašināja datu izmantošanu, bet arī ļāva uzdot jaunus jautājumus un palielināt izpētes dziļumu un apjomu. Sabiedrības ieguvumi, kas gūti no "Landsat" datu izmantošanas visā pasaulē, tostarp Latvijā ir labi dokumentēti zinātniskajā literatūrā un aptver tādas kategorijas kā zemes izmantošana, agronomija un lauksaimniecība, mežsaimniecība, ūdens resursi, ekoloģija, bioloģiskā daudzveidība un meteoroloģija. Viens no pirmajiem "Landsat" datu pielietojumiem bija 1975. gadā, kad ar satelītattēlu palīdzību tika noteiktas labākās zvejas vietas. Dati tika izmantoti arī, lai izveidotu Mozambikas mangrovju mežu karti, atklājot, ka to platība ir ievērojami mazāka nekā iepriekš uzskatīts. Attēli spēj runāt skaidrāk nekā vārdi — spilgts piemērs ir Arāla jūras izsīkšana, kas labi redzama Landsat uzņemtajos kadros. Tāpat ar "Landsat" palīdzību ir iespējama pat jaunu sugu atklāšana. 2005. gadā pētnieks, izmantojot satelītattēlus, pamanīja līdz tam maz izzinātu teritoriju, kas varētu kļūt par aizsargājamu. Pārbaudot to dabā, viņš atrada bagātīgu savvaļas dzīvnieku daudzveidību un pat atklāja trīs jaunas tauriņu sugas un vienu jaunu čūsku sugu. Kopumā ir bijuši 9 "Landsat" satelīti. Nesenākais "Landsat 9" tika palaists orbītā 2021. gadā. Joprojām darbojās arī "Landsat 8", kas orbītā tika palaists 2013. gadā. Tomēr Zemei apkārt riņķo arī vecākie "Landsat" satelīti. Tie gan vairs nav aktīvi un gaida brīdi, kad sadegs, atgriežoties Zemes atmosfērā. Piemēram, "Landsat 7", kas startēja 1999. gadā, savu misiju noslēdza tikai šī gada 4. jūnijā. Programma gan nav iztikusi bez neveiksmēm. Satelīts "Landsat 6", kura palaišana notika 1993. gadā, Zemes orbītu tā arī nesasniedza. Interesants ir fakts, ka satelīts "Landsat 5" ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā Zemes novērošanas satelīts, kas darbojās visilgāk. Kopš savas palaišanas 1984. gadā tas darbojās 29 gadus, apriņķojot planētu vairāk nekā 150 000 reižu. Darbību tas pārtrauca 2013. gadā, un pētnieki paredz, ka Zemes atmosfērā tas atgriezīsies un sadalīsies ap 2034. gadu. Un, starp citu, arī tehnoloģiju attīstības lēciens ir bijis iespaidīgs. Pirmajam satelītam datu glabātuve bija tikai 3,4 gigabaiti. Jaunākajiem — jau 4 terabaiti. Datu pārraides ātrums no 15 megabitiem sekundē ir pieaudzis līdz 384. "Landsatv programma turpinās, un nākamais satelīts tiek gatavots palaišanai ap 2030. gadu. Kā reiz teicis NASA administrators Džeimss Flečers: ja kāds no kosmosa laikmeta sasniegumiem spēs izglābt pasauli, tas būs "Landsat".

Raidījumā Piespēle rezumējam pašmāju labākā šosejas riteņbraucēja Toma Skujiņa aizvadīto sezonu. Viņš stāsta par sasniegto pasaules čempionātā Ruandā, kā arī Eiropas čempionātā Francijā. Abās meistarsacīkstēs Skujiņam piektā vieta grupas braucienā. Nedēļas topā: Basketbolists Gunārs Grīnvalds 17 gadu vecumā Madrides “Real” sastāvā debitē gan Spānijas augstākajā līgā, gan Eirolīgā, kļūst par jaunāko latvieti Eiropas spēcīgākajā basketbola līgā; “VEF Rīga” basketbolisti blāvi sāk Čempionu līgas sezonu; Latvijas futbola izlasei Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē Rīgā pret Andoru neizteiksmīgs neizšķirts 2:2;  Sākusies jaunā Nacionālās hokeja līgas sezona, spoži Pitsburgas “Penguins” debitē vārtsargs Artūrs Šilovs, Elvis Merzļikins savā pirmajā spēlē atvaira 48 metienus;  Dainis Krištopāns atgriežas Latvijas handbola izlasē.

Pēc Liepājas teātra izrādes "Amerikas latvieši" aktualizējies jautājums, vai un kā diasporas aktualitātes atspoguļojas Latvijas kultūrtelpā? Kādi ir mūsu priekšstati par disporas sabiedrību, kādus stereotipus auklējam un kā par to reflektējam mūsdienu kultūrā, literatūrā un kino, skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts.  Diskutē dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātniskais asistents, doktorants Elvis Friks, lektore, publiskās runas runas trenere, Pasaules latviešu jaunatnes kustības 2x2 pārstāve Vanda Dauksta un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta zinātniskā asistente un lektore, kinopētniece Dārta Ceriņa. Ierakstā uzklausām skatītāju domas pēc izrādes "Amerikas latvieši" Liepājā.  

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 1703. gadā tika uzskaitīti visi Islandes iedzīvotāji. Protams, tā nebija pirmā reize pasaules vēsturē, kad veikta kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju uzskaite. Pirmās liecības par to atrodamas jau Babilonijā — ap 3800. gadu pirms mūsu ēras. Tur uzskaitīja ne vien cilvēkus un mājlopus, bet arī sviestu, medu, pienu, vilnu un dārzeņus. Savukārt senākie daļēji saglabājušies tautas skaitīšanas dati nāk no Ķīnas. Haņ dinastijas valdīšanas laikā, mūsu ēras 2. gadā, tika uzskaitīti vairāk nekā 57 miljoni cilvēku. Tomēr šīs uzskaites kalpoja galvenokārt nodokļu un karaklausības vajadzībām, tāpēc tās nebūtu pielīdzināmas mūsdienu tautas skaitīšanām, kurām ir plašāki mērķi, regulāra norise un precīzākas uzskaites metodes. Islandes 1703. gada tautas skaitīšana nav ne pirmā, ne lielākā, bet tā ir unikāla ar to, ka tā ir senākā visaptverošā uzskaite, kurā iekļauti tika visi — arī nabagi un klaidoņi. Turklāt šie dokumenti ir saglabājušies pilnībā, un 2013. gadā tie tika iekļauti UNESCO programma "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Tautas skaitīšanas veidlapu kopums, kas sastāv no 1798 lapām, glabājas Islandes Nacionālajā arhīvā. Veidlapās norādīti cilvēku vārdi, vecums un sociālais statuss. 18. gadsimta sākumā Islande bija Dānijas karalistes province Atlantijas okeānā. Iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt gar piekrasti un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Apstākļi šeit bija smagi — bargās ziemas un niecīgā zveja apdraudēja izdzīvošanu. Tāpēc 1701. gadā islandieši vērsās pie karaļa Frīdriha IV pēc palīdzības. Kurš savukārt uzdeva diviem islandiešiem — profesoram Ārni Magnusonam un kanclera vietniekam Palam Vidalīnam — veikt iedzīvotāju, mājlopu un zemes īpašumu uzskaiti. Statistikas dati bija jāievāc par 23 apgabaliem un 163 rajoniem. Tā kā nebija izstrādāts vienots veidlapu paraugs, ziņojumi apgabalos un rajonos atšķīrās gan pēc formas, gan izmēra. Uzskaite bija jāveic pa saimniecībām, norādot visus saimnieka ģimenes locekļus, kā arī saimniecībai piesaistītos kalpus, zvejniekus un īrniekus. Tika veidoti apgabalu un rajonu pārskati, kā arī atsevišķi saraksti par nabagiem un klaidoņiem. Interesanti, ka cilvēkus bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrēja tur, kur viņi bija pavadījuši nakti pirms Lieldienām. 1703. gada jūlijā tautas skaitīšanas dati tika iesniegti Islandes parlamentā – Altingā, un  saskaņā ar tiem tobrīd Islandē dzīvojošo skaits bija 50 366. Tas ir apmēram tikpat, cik mūsdienu Jūrmalā, un gandrīz astoņas reizes mazāk nekā Islandē šodien. Vairumā Eiropas valstu vispārējās tautas skaitīšanas aizsākās tikai 19. gadsimta sākumā. Savukārt pirmā tautas skaitīšana, kas aptvēra visu mūsdienu Latvijas teritoriju notika 1897. gadā, kad Viskrievijas tautas skaitīšanā pirmo reizi tika veikta iedzīvotāju uzskaite arī Latgalē, kura tobrīd ietilpa Vitebskas guberņā. Viens no galvenajiem draudiem dokumentārajām liecībām ir to aizmiršana. Šāds liktenis gandrīz piemeklēja Islandes tautas skaitīšanas datus. Ilgi tie neizmantoti glabājās Kopenhāgenas arhīvos, līdz 1777. gadā tie tika izmantoti  zemesgrāmatas sastādīšanai un Islandes iedzīvotāju skaita izpētei. Pēc tam tie atkal nogūlās dziļi arhīva plauktos un līdz pat 20. gadsimta sākumam tika uzskatīti par zudušiem. Tikai 1914. gadā, pēc Islandes Nacionālā arhīva lūguma un ilgstošiem meklējumiem, tie tika atrasti. Vēlāk starp Islandi un Dāniju tika panākta vienošanās par abu valstu vēsturisko dokumentu savstarpēju atdošanu. Un 1928. gadā tautas skaitīšanas datu veidlapas atgriezās Islandē.  Šodien lielākā daļa islandiešu veidlapās var atrast savus senčus. Pētnieki noskaidrojuši, ka dati ir ļoti ticami — tikai 497 cilvēki pieskaitīti divreiz. 54 % iedzīvotāju bija sievietes, iespējams, tāpēc, ka vīrieši smagā darba dēļ bada gados mira biežāk. Atklājās arī augsts neprecēto skaits un vēlīna laulību tradīcija. Tikai 58% sieviešu vecumā no 40 līdz 59 gadiem bija kādreiz precējušās. Arī ārlaulības līmenis bija augsts, jo Islandē bija izplatīta neprecētu pāru kopdzīve. Tautas skaitīšanas datos redzams arī, ka lielākā daļa islandiešu pēc nodarbošanās bija zemnieki un zvejnieki, bet atrodamas arī septiņi bendes un seši piekūnu ķērāji. Iedzīvotāju sarakstos ir uzskaitīti 725 personvārdi: 387 vīriešu un 338 sieviešu. Starp kuriem populārākie bija Gudruna (Guðrún), kas bija katrai piektajai sievietei, un Jons (Jón), kā sauca katru ceturto vīrieti.

Ilzes Jansones jaunākais romāns "Pasaules troksnis" ir veltījums Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Romānā patiesi zīmēti topošo teologu, un viņu pasniedzēju portreti, taču drīzāk šis stāsts ir par cilvēka ceļu pie ticības, arī maldu ceļiem. Romānā ļoti smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Rakstnieces, teoloģes un literatūrkritiķes Ilzes Jansones romānu pamatā visbiežāk ir kāda dziļi personiska pieredze. Literatūrā viņa ienāca 2010. gadā ar romānu "Insomnia", kuru vietne literatura.lv raksturo kā "pirmais mūsdienu latviešu romāns, kas veltīts lesbiešu identitātei". Sekoja stāstu krājums "“Umurkumurs jeb Ardievas feminismam", kurā ikdienas dzīve savijās ar Dieva piedzīvošanu, romānā "Laika rēķins", šķetinot trimdas autores Ilzes Šķipsnas dzīvi un valodu, autore pieskaras rakstnieka būšanai. Jaunākā Ilzes Jansones romāna titullapā ir veltījums: “Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes piemiņai”. Par jaunāko Ilzes Jansones romānu "Pasaules troksnis" saruna raidījumā Augstāk par zemi. Romānā "Pasaules troksnis" savijušies vairāki, divdesmit piecu gadu laikā topošo teologu vidē vēroti cilvēkstāsti un notikumi. Romānā smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Ilzei Jansonei kā rakstniecei piemīt šāda spēja - dokumentēt un izaicināt sarunai par tēmām, par kurām sabiedrībā ir izvēlējusies klusēt vai sarunāties neprot. 

Reti, neparasti un ļoti drosmīgi - ja zuši būtu cilvēki, tos varētu raksturot šādiem vārtiem. Šie neparastie radījumi ne tikai pārsteidz ar savu dzīvesveidu, bet likuši lauzīt galvu ne vienam vien pētniekam - kā tie spēj veikt tālo ceļu no Eiropas upēm līdz Sargasa jūrai. Kāda šobrīd ir šo zivju populācija un kas zušiem traucē pasaules ūdeņos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena un zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta pētnieks Jānis Bajinskis.

Noslēgusies Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes sēde, kas pulcēja pārstāvjus no visiem kontinentiem. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādas ir svarīgākās aktualitātes latviešiem visā pasaulē un kādi darbības virzieni aktuāli organizācijai ar septiņdesmit gadu vēsturi? Kā vienā radio studijā ietilpināt teju visu pasauli? Izrādās, tas raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ir vienkāršāk par vienkāršu. Mums tikai ciemos ir jāuzaicina Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes pārstāvji, un tā lieta ir darīta. Pagājušās nedēļas otrajā pusē, no 24. līdz 26. septembrim, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā strādāja Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes pārstāvji, jo ikgadējā rudens sesija ir aizvadīta Latvijā, un tā pulcē latviešus teju no visiem kontinentiem. Noslēdzoties tādam ražīgam darba posmam, studijā esam aicinājuši daļu no PBLA valdes, lai raidījumam atvēlētajā laikā atklātu, kādas ir šī brīža aktualitātes latviešiem visā pasaulē, kuri ir svarīgākie darbības virzieni organizācijai ar 70 gadu stāžu. Sarunājas Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdis Pēteris Blumbergs no ASV, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēža vietniece Mārīte Kļaviņa no Vācijas, Latviešu nacionālās apvienības Kanādā priekšsēdētāja vietniece Ingrīda Zemīte un Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē jaunatnes nodaļas vadītāja Ingrīda Dārziņa. 1955. gada 5. martā latvieši Amerikā, tātad Amerikas latviešu apvienība, pieņēma lēmumu, ka vajag apvienību, kurā būtu visi pasaules latvieši apvienoti, un pēc tam 1956. gada februārī apvienojās vairākas organizācijas, izveidojot Pasaules brīvo latviešu apvienību. Sekoja darbs pie statūtiem. Šobrīd PBLA apvieno latviešus Eiropā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Dienvidamerikā. Šo reģionu organizācijas ir tās, kas darbojas Pasaules brīvo latviešu apvienībā. 

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane. No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā atzīmēsim ikgadējo UNESCO nedēļu. Tā mums atgādina, ka jau vairāk nekā trīsdesmit gadus esam daļa no šīs starptautiskās organizācijas, kas visā pasaulē rūpējas par izglītību, zinātni un kultūru. Šogad nedēļas uzmanības centrā būs dokumentārais mantojums un UNESCO programma “Pasaules atmiņa”. Tās mērķis ir saglabāt mūsu kolektīvo atmiņu un nodot to nākamajām paaudzēm. Daudzi no jums zina par UNESCO Pasaules mantojuma vietām – piemēram, Tadžmahalu, Versaļas pili vai mūsu pašu Rīgas vēsturisko centru. Daži noteikti ir dzirdējuši arī par nemateriālā kultūras mantojuma sarakstiem, kurā iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija. Taču reti kurš zinās, ka savs nozīmīgāko vērtību saraksts ir arī dokumentārajam mantojumam. Tajā iekļautas liecības, ko cilvēce pierakstījusi vai citādi iemūžinājusi grāmatās, vēstulēs, rokrakstos, fotogrāfijās, skaņu ierakstos, filmās, pat zvanos un zīlēšanas kaulos. Pasaules atmiņas izveide diemžēl cieši saistās ar kara radīto postu. 1992. gadā Sarajevas bombardēšanā tika iznīcināta Nacionālā bibliotēka ar simtiem gadu laikā uzkrātu zināšanu bagātību. Pēc tā UNESCO nolēma: cilvēces kopīgā atmiņa ir jāsargā. Un jau 1995. gadā tika izveidots starptautiskais Pasaules atmiņas reģistrs, kurā šobrīd ir 570 unikālas liecības no visas pasaules. Kādas liecības reģistrā ir atrodamas? Bēthovena Devītās simfonijas manuskripts un Astrīdas Lindgrēnas arhīvs, Čornobiļas atomelektrostacijas katastrofas dokumenti un Austroungārijas telegramma, kas aizsāka Pirmo pasaules karu. Pasaules Veselības organizācijas programma baku izkaušanai, Annas Frankas dienasgrāmata, Amundsena Dienvidpola ekspedīcijas materiāli un Īzaka Ņūtona rokraksti. Šīs un citas liecības stāsta gan par notikumiem, kas izmainīja vēstures gaitu, gan zinātnes atklājumiem, gan par izcilu personību radošo devumu un cilvēka gara diženākajiem sasniegumiem. Arī Latvijas vēstures un identitātes aspekti ir ierakstīti šajā kopīgajā cilvēces atmiņā: Dainu skapis, kurā glabājas vairāk nekā 200 000 tautasdziesmu tekstu, Baltijas ceļš, kas vienoja Baltijas valstis vienotiem centieniem pēc brīvības, dokumenti par Hanzas vēsturi, kas raksturo visa Baltijas jūras reģiona vēsturi, un Ļubļinas ūnijas akts, kas, lai gan glabājās Polijā, tomēr, ir svarīga liecība arī mūsu vēsturē. Lai arī Latvijas arhīvos, bibliotēkās, muzejos un citās atmiņas institūcijās meklētu, atrastu un izceltu izcilākās dokumentārās vērtības 2009. gadā tika izveidots “Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālais reģistrs. Šobrīd tajā ir iekļautas 10 nominācijas, kuru iepazīšana ir kā ceļojums laikā. Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijā redzam, kāda pirms simts gadiem bija mazpilsētas ikdiena. Eduarda Krauca stikla negatīvos soli pa solim izsekojam Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaitām. Pieminekļu valdes ekspedīciju fotogrāfijās varam ieraudzīt prasmes un dzīvesveidu, kas mūsdienās gandrīz izzudis. Fonogrāfa valču ierakstos saklausām latviešu tautas mūzikas skanējumu no pagājušā gadsimta sākuma. Rīgas rātes protokolu grāmatas paver vēstures lappuses Latvijas galvaspilsētas attīstības iepazīšanai gandrīz triju gadsimtu garumā. Nozīmīgs pavadonis šajā pagātnes izpētes ceļā ir arī Johans Kristofs Broce, kura rūpīgajos zīmējumos un rokrakstos iemūžināta Latvijas teritorijas vēsture no 13. līdz 19. gadsimtam. Tāpat Latvijas nacionālajā reģistrā tiek sargāti mūsu literārie un garīgie dārgumi: Raiņa un Aspazijas vēstules vairāk nekā 30 gadu garumā, Hernhūtiešu rokraksti, kas apliecina latviešu identitātes dzimšanu, un Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, kas atklāj cilvēka spēju saglabāt cerību pat vissmagākajos apstākļos. Tāpat reģistrā glabājas arī Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memorands – apliecinājums mūsu gribai pēc neatkarīgas valsts. Šogad notiks Latvijas Nacionālā reģistra papildināšana, un pavisam drīz uzzināsim, kādas jaunas vērtības to bagātinās. UNESCO programma “Pasaules atmiņa” mums atgādina, ka dokumentārais mantojums nav tikai papīru kopums arhīvā. Tie ir dzīvi stāsti, kas tver pagātnes liecības, veido mūsu kopīgo identitāti, un ir nozīmīgi saglabāšanai nākotnē.

Šoreiz raidījumā Piespēle runājam tikai par sporta karalieni vieglatlētiku. Māris un Mārtiņš devās uz Rīgas lidostu sagaidīt mājās pasaules vicečempioni šķēpa mešanā Aneti Sietiņu, bet Gunārs Jākobsons ciemos sagaidījas pasaules čempionāta dalībnieku Raivo Saulgriezi un viņa tēvu. Nedēļas topā: Latvijas futbola virslīgā aizvadīts Rīgas derbijs, kurā “Riga” un RFS cīnījās bezvārtu neizšķirti - tas vēl vairāk pietuvo “Riga” komandu čempiontitulam, savukārt “Grobiņa” pēc zaudējuma “Liepājai” atlaiž ilggadējo galveno treneri Viktoru Dobrecovu; Nacionālajā hokeja līgā sākušās pirmssezonas pārbaudes spēles, labi sevi apliecina Rodrigo Ābols un Zemgus Girgensons, Pitsburgas “Penguins” vārtos pie iespējas ticis arī Artūrs Šilovs. Floridas “Panthers” kapteinim Aleksandram Barkovam krustenisko saišu plīsums un sezona, ļoti iespējams, beigusies vēl nesākusies; Latvijas Sporta federāciju padome aicina nākamajos divos gados palielināt gan azartspēļu, gan izložu nodokli, lai sporta budžetā papildus ieripotu vairāk nekā septiņi miljoni eiro.

Pasaules Čempionāts vieglatlētikā ir noslēdzies, tāpēc uz sarunu Ģenerālis aicinājis Māri Bružiku. Māris atklās, ko redzēja Pasaules Čempionātā, atklās iemeslus kāpēc tik maz bija mūsu pārstāvju, kā arī runās par Eurobasket 2025.

Ik gadu 17,3 miljoni cilvēku visā pasaulē priekšlaicīgi mirst no sirds asinsvadu slimībām. Ja nevēlamies iekļūt šādā statistikas ailē, mums būtu kaut kas jādara kas. Kas tieši, skaidro speciālisti raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un kardiologs, profesors Gustavs Latkovskis. Sazināmies ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāju Ivetu Mintāli. Pasaules Sirds diena ir 29. septembrī, bet pasākumi, lai mudinātu cilvēkus rūpēties par sirds veselību, norisināsies jau šonedēļ. "Labā ziņa, ka 80 procentus no visām sirds un asinsvadu slimībām mēs varam vai nu novērst pašu spēkiem, vai attālināti, ievērojot veselīgu dzīvesveidu," atgādina Inese Mauriņā. Viens no pasākumiem, veltīts Sirds dienai, norisināsies 24. septembrī. Tiks atzīmēta Starptautiskā ģimenes hiperholesterinēmijas diena. Tās ietvaros plānoti izglītojoši pasākumi par šo slimību. Pasākumi notiks P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ātrijā A1 korpusā no pulksten četriem pēcpusdienā.  Savukārt  25. septembrī Pasaules sirds dienu atzīmēs ar pasākumu Āgenskalna tirgus siltumnīcā no No pulksten 17 notiks lielā svēršanās un mērīšanās. Tiks veikti ķermeņa masas indeksa mērījumi, vidukļa mērījumi, pārbaudīs asinsspiedienu, pulsu. Būs ieteikumi fiziskām aktivitātēm un olīveļļu degustācija, lai mudinātu lietot šo eļļu uzturā.  Tāpat iepazīstinās ar izdevumu "Iedvesma cilvēkam, kurš grib dzīvot", ko veidojusi Iveta Mintāle kopā ar kolēģiem.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. Tas ir viens no publiskās diplomātijas instrumentiem. Pasākumu diplomātija ir ļoti spēcīgs instruments starptautisko attiecību stiprināšanai, valsts tēla jeb uzticamības un pozitīvas attieksmes veidošanai. Tas ietver gan ekonomiskus, gan politiskus, gan kultūras un sporta pasākumus. Iedomājies Olimpiskās spēles, EXPO, starptautiskus mākslas festivālus un konferences – tie visi ir pasākumu diplomātijas instrumenti. Vai kāds atpazītu nelielo Davosas pilsētiņu, ja nebūtu Pasaules ekonomikas foruma? Minhenes drošības konference starptautiskās sabiedrības apziņā kļuvusi par elitāru augstākā līmeņa drošības politikas forumu, kam seko arī Rīgas drošības konference. Tas ir labs aizsākums. Kultūra? Protams! Venēcijas biennāle, Frankfurtes grāmatu mese, Kannu kinofestivāls ir tikai daži pasākumi – diplomātijas piemēri ar milzīgu sadarbības potenciālu. Tās ir iespējas sevi parādīt un citus apskatīt. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība ir garantēta. Tā ir izcila platforma savu ideju, vērtību un pārliecību paušanai. Tomēr jāatceras, ka pasākumu diplomātijā īpaša nozīme ir sadarbības kvalitātei un attiecībām. Pasākumu diplomātija prasa savstarpēju uzticību attiecību veidošanā. Laiks savstarpējās attiecībās, tātad sadarbībā, vienmēr ir kā trešais spēlētājs. Tas var būt palīdzošs, bet tas var būt iznīcinošs, ja esam neizlēmīgi, neaktīvi un šaursirdīgi. Termiņi un norunas ir jāievēro un jāatver sirds un prāts jaunām idejām, kas rodas kopīgās sarunās. Kopīgi intelektuālie un emocionālie piedzīvojumi ir ikvienu attiecību pamatā, un tas veido attieksmi.

Šoreiz raidījumā Piespēle liekam kārtīgu punktu Eiropas čempionātam basketbolā, kas 14.septembrī noslēdzās Rīgā. Par dažādām turnīra rīkošanas aizkulisēm sarunājamies ar diviem brīvprātīgajiem, kas šajā turnīrā bija čempionu Vācijas izlases palīgi - Ievu Farenhorstu-Mikāni un Klāvu Kasparu. Nedēļas topā: Pasaules čempionātā vieglatlētikā sudraba medaļu ar pēdējo metienu finālā un personīgo rekordu izcīna Anete Sietiņa - viņai līdz šim lielākais panākums karjerā; Starptautiskā Olimpiskā komiteja atļauj krieviem un baltkrieviem startēt Milānas olimpiskajās spēlēs neitrālu sportistu statusā; Eiropas čempionāta basketbolā rīkotāji publisko pirmos skaitļus, kas saistīti ar turnīra apmeklējumu; Saeima piešķir Latvijas pilsonību perspektīvam ukraiņu taekvondo cīkstonim Eduardam Cibuļam; Nacionālās hokeja līgas klubu treniņnometnēs par vietu pamatsastāvā cīnās 14 Latvijas hokejistu.

"Pasaules Panorāma" saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu by LTV Ziņu dienests

42. Eiropas čempionāts basketbolā Rīgā noslēdzies - par čempioniem kļuva Vācijas izlase, sudraba medaļa Turcijai, bet bronzas godalgas Grieķijai. Pēdējās spēļu dienas, 14. septembra, pirmajā mačā cīņā par bronzas godalgām Grieķija ar 92:89 uzveica Somiju. Grieķiem spēles laikā bija pat 17 punktu pārsvars, somi šajā cīņā ne reizi nebija vadībā, bet sagādāja ļoti spraigu spēles galotni. Arī finālmačs starp Vāciju un Turciju nelika vilties - ar 88:83 vācieši uzveica turkus. Šajā spēlē 15 reizes notika vadības maiņa, turki bija vadībā 24 minūtes, vācieši vien desmit. Vāciešiem šis ir pirmais Eiropas čempiontituls kopš 1993.gada, tagad viņi vienlaikus ir gan Eiropas, gan pasaules čempioni. būt abu šo titulu ieguvēijem vienlaicīgi ir rets panākums - pēdējie bija spāņi, kas uzvarēja 2019. gada Pasaules kausā, pēc tam triumfējot arī 2022. gada Eiropas čempionātā. Nākamais Eiropas čempionāts basketbolā notiks 2029.gadā, arī četrās valstīs  - Igaunijā, Grieķijā, Slovēnijā un Spānijā.

Raidījumā Piespēle interesējamies, kā apvienot profesionālo sportu ar pilna laika darbu. Par to stāsta Latvijas bobsleja izlases stūmējs Mairis Kļava, kurš apvieno treniņus un sacensības ledus trasē ar pilna laika darbu kādā mazumtirdzniecības uzņēmumā. Nedēļas topā: Eiropas čempionātā basketbolā triumfē Vācija, otro vietu izcīna Turcija, trešie grieķi, bt ceturtie somi; Latvijas 3 x 3 vīriešu basketbola izlase ar Nauri Miezi, Rihardu Kuksiku, Zigmāru Raimo un Franci Lāci Eiropas kausa finālā zaudē Lietuvai; Latvijas futbola izlase Pasaules kausa kvalifikācijas mačā Tirānā zaudē Albānijai ar 0:1, praktiski vairs necīnās par iespēju tikt pat pārspēlēs; Krievija netiek pielaista startiem bobslejā un skeletonā, arī Milānas olimpiskās spēles bez viņiem.

Komponisti un viņu izcilākie mūzikas šedevri! A. Dvoržaks 9. simfonija, A. Brukners motete” Locus iste”, A. Kalniņa ērģeļmūzika L. Bulavas izpildījumā, A. Pârts “ Spoegel in Spiegel”

Šoreiz raidījumā Piespēle ne tik daudz par Rīgā notiekošo Eiropas čempionātu basketbolā, jo lielā saruna ir par orientēšanās sportu. Studijā viesojas Latvijas Orientēšanās federācijas prezidents Juris Žilko un orientieriste Ieva Godiņa. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu basketbola izlase Eiropas čempionātu Rīgā noslēdz jau astotdaļfinālā, kur zaudē Lietuvai; Latvijas vīriešu futbola izlase Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē savā laukumā zaudē Serbijai; Četri Latvijas vieglatlēti devušies uz pasaules čempionātu Japānā, tas gan sāksies tikai 13.septembrī; Sākusies Latvijas atklātā hokeja čempionāta sezona.

Eiropas basketbola čempionātā sākas izšķirošās spēle. Šodien, 6. septembrī, norisināsies četras pirmās astotdaļfināla spēles. Vienā no tām Latvijas izlase tiksies ar lietuviešiem. Spēles sākums plkst. 18.30. Lietuvieši savas apakšgrupas spēles aizvadīja Tamperē, uzvarēja četrās no piecām cīņām - dienvidu kaimiņi pārspēja Lielbritāniju, Melnkalni, Somiju un Zviedriju, bet zaudēja pagaidām perfekti spēlējošajai Vācijai. Latvija apakšgrupā zaudēja Turcijai un Serbijai, bet uzveica Igauniju, Portugāli un Čehiju. Lietuvas izlasei šajā Eiropas čempionātā traumas dēļ vairs nepalīdz pirmais saspēles vadītājs Roks Jokubaitis, bet Latvijai arī savainojuma dēļ vairs nepalīdz uzbrucējs Andrejs Gražulis. Latvijas un Lietuvas basketbola izlase 21.gadsimtā finālturnīros tikušās piecreiz - lietuvieši uzvarējuši trīsreiz, bet latvieši divreiz. Mums, protams, zīmīgākās ir abas Latvijas uzvaras: 2001.gadā arī astotdaļfinālā latvieši triumfēja ar 94:76 (starp citu 15 punktus tajā spēlē guva mūsu kolēģis Uvis Helmanis), bet 2023.gada Pasaules kausā cīņā par piekto vietu Latvija uzvarēja ar 98:63. Kur slēpjas lietuviešu spēks un kā vērtēt Latvijas izlases līdzšinējo sniegumu, stāsta bijušais Latvijas izlases saspēlēs vadītājs, kurš jau ilgstoši Lietuvā strādā par treneri, Sandis Buškevics. Vēl šodien Turcija spēkosies ar Zviedriju, Francija tiksies ar Gruziju un Serbija spēkosies ar Somiju.

Raidījuma uzmanības fokuss Āzijas virzienā. Ķīnā aizvadīts Šanhajas sadarbības organizācijas samits jeb "autokrātu festivāls" Tjaņdzjiņā. Nemieri Indonēzijā neļauj tās prezidentam doties vizītē uz Ķīnu. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas Studiju centra pārstāvis Kristofers Kārlis Krūmiņš. Autokrātu rudens? Teju katrā preses slejā, kas šajās dienās veltīta mēnešu mijā notikušajam Šanhajas Sadarbības organizācijas samitam Ķīnas ostas pilsētā Tjaņdzjiņā, tiek piesaukta „jauna pasaules kārtība”. Organizācija tika dibināta 2001. gadā kā sadarbības platforma starp Ķīnu, Krieviju un piecām kādreizējām padomju Vidusāzijas republikām. 2017. gadā organizācijai pievienojās Indija un Pakistāna, 2023. gadā – Irāna, 2024. gadā – Baltkrievija. Ir vēl vesela virkne valstu Eirāzijas telpā, kas atrodas ar organizāciju pastāvīga dialoga attiecībās, un ja pirmās pāris desmitgades šī valstu sasaiste bija drīzāk simboliska, tad pēdējos gados aina sāk mainīties. Šīgada samits ir plaši apmeklēts, un bez pastāvīgo dalībvalstu vadītājiem klāt ir arī tādas starptautiskajā politikā aktuālas figūras kā Turcijas prezidents Erdogans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs, Armēnijas premjerministrs Pašinjans, Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims un citi. Pasaules mediji citē samita namatēvu, Ķīnas kompartijas un valsts līderi prezidentu Sji Dzjiņpinu sakām, ka pašreizējā pasaule piedzīvo turbulenci, starptautiskās attiecības regulējošā sistēma „nonākusi krustcelēs” un tās dalībniekiem jābūvē jauna, „taisnīgāka un līdzsvarotāka”. Ar to, acīmredzot, jāsaprot pasaule, kurā krietni mazāka būtu tradicionālo Rietumu loma un svars. Pirmoreiz Pekina Šanhajas sadarbības organizācijas ietvaros lēmusi atbalstīt savus partnerus ar piešķīrumiem 280 miljonu dolāru un aizdevumiem miljarda un četrsimt miljonu apjomā. Kā ļoti nozīmīga tiek atzīmēta Indijas premjerministra Narendras Modi klātbūtne samitā, kas iezīmē manāmu attiecību uzlabošanos starp Indiju un Ķīnu, kuras katalizators nepārprotami bijusi Savienoto Valstu administrācijas svaidīšanās ar tarifiem abu šo valstu virzienā. Indijas gadījumā visai nesaudzīgo 50% tarifu ieviešanas motīvs bijusi Krievijas naftas iepirkšana, un šajā sakarā tiek izcelti samita kuluāru fotomirkļi, kuros sirsnīgi smaidot un rokas spiežot redzama trijotne – Sji, Modi un Vladimirs Putins. Vismaz ārēji no Rietumu līderu loka izraidītais Kremļa diktators šķiet atradis sev jaunu kompāniju, kuru viņa agresora un domājamā kara noziedznieka reputācija nesatrauc. Kā nozīmīgākie starp samita iezīmētajiem sadarbības virzieniem tiek atzīmēta arī perspektīva kopīgas attīstības bankas dibināšana un sadarbība mākslīgā intelekta attīstības un regulācijas jomā. Daudzi samita dalībnieki palikuši Pekinā arī pēc pasākuma beigām, lai piedalītos plašajās Otrā pasaules kara noslēguma 80. gadadienas svinībās. Indonēzijas tauta ielās Indonēzija ir iedzīvotāju skaita ziņā ceturtā lielākā valsts pasaulē un lielākā arhipelāga valsts, kuras teritorija sastāv no 17 000 salu un saliņu. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām šī valsts vairāk nekā trīsdesmit gadus bija diktatūra, pēc tam pārtopot prezidentālā republikā ar ļoti plašām valsts galvas varas funkcijām un pamatos unitāru pārvaldes modeli, tomēr samērā plašu reģionālo pārvaldes institūciju autonomiju. Tiek atzīmēts, ka pēdējā desmitgadē valstī atkal pastiprinājušās antidemokrātiskas tendences, sevišķi pēc pašreizējā prezidenta, atvaļinātā ģenerāļa Prabovo Subianto nākšanas pie varas pagājušogad. Tagadējais valsts galva īsti neuzticoties civilajai pārvaldei un uzskatot, ka īstu efektu varot panākt tikai ar militāru kārtību. Armija tiekot palielināta, pie kam šobrīd lielākoties ar savdabīgiem „darba dienesta” bataljoniem, kuru kareivji nodarbojoties ar tādām bruņotajiem spēkiem gluži neraksturīgām funkcijām kā medikamentu un lauksaimniecības produktu ražošana. Martā tika pieņemts likums, kas atļauj militārpersonām ieņemt virkni amatu civilajā sfērā. Uz šī fona pagājušonedēļ valstī uzliesmoja protesti, kuru konkrētais iemesls ir parlamenta deputātiem piešķirtās dāsnās privilēģijas, tai skaitā kompensācijas par mājokļa īri galvaspilsētā Džakartā, kas desmit reizes pārsniedz minimālās algas lielumu. Jau sākotnēji notika demonstrantu sadursmes ar policiju, kur viena puse laida darbā akmeņus, otra – asaru gāzi un ūdensmetējus. Eļļu ugunij pielēja starpgadījums piektdien, kad policijas bruņumašīna demonstrācijas laikā sadūrās ar kurjera motociklu un tā vadītājs gāja bojā. Pēc tam pūlis vairākās provinces pilsētās ielauzās valdības ēkās un policijas iecirkņos, ēkas izdemolēja un aizdedzināja; tāpat tikuši postīti un dedzināti autobusi, metro stacijas un cita infrastruktūra. Izlaupītas un izdemolētas vairāku politiķu, arī finanšu ministres dzīvesvietas. Nekārtībām ir vēl vairāki upuri, tai skaitā trīs cilvēki gājuši bojā nemiernieku izraisītā ugunsgrēkā, vienu vīrieti pūlis piekāvis līdz nāvei, kļūdaini noturot par slepenpolicijas virsnieku. Policija līdz šim arestējusi vairāk nekā tūkstoti nemiernieku. Prezidents Prabovo, kurš nemieru dēļ atcēlis plānoto vizīti Ķīnā, paziņojis, ka pret postītājiem un laupītājiem varas iestādes vērsīšoties ar visu nepieciešamo bardzību, tomēr solījis arī apcirpt tautas kalpiem piešķirtās dāsnās kompensācijas. Tā esot neierasta piekāpšanās no atvaļinātā ģenerāļa puses. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ar jaunu sezonu pie skatītājiem atgriežas raidījums "Pasaules Panorāma". 3. septembra raidījumā aktuālos ģeopolitikas procesus analizējām kopā ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māris Andžānu.

Eiropas čempionātā basketbolā vakar Latvijas izlase aizvadīja savu otro spēli un izcīnīja pirmo uzvaru. Ļoti grūtā, sīkstā un nepiekāpīgā cīņā ar 72:70 uzveikta Igaunija. Latvijas izlase vakar tikai trešās ceturtdaļas pašā izskaņā pirmo reizi izvirzījā vadībā, līdz tam igauņiem visu laiku bija aptuveni 6–7 punktu pārsvars. Lietuviešu basketbola apskatnieki vakardienas Latvijas-Igaunijas maču nodēvēja par līdz šim neglītāko spēli šajā Eiropas čempionātā, bet ukraiņu basketbola žurnālists Oleksandrs Prošuta pauda, ka Latvijas ir vismulsinošākā izlases (snieguma ziņā) pirmajās turnīra dienās. Latvijas izlases spēlētāji divos mačos Eiropas čempionātā joprojām nav atraduši ritmu no tālmetienu līnijas – vakar pret izgauņiem precīzi tikai seši no 33 trejačiem jeb 18,2 %. Kopējā metienu precizitāte vakar pret Igauniju latviešiem arī vien 37 %, kas nav augstvērtīgs rādītājs. * Šodien Latvijas izlasei pretiniekos viena no visa turnīra favorītēm Serbija. Serbi šajā Eiropas čempionātā izcīnījuši divas uzvaras – 98:64 pār Igauniju un 80:69 pret Portugāli. Pagaidām neizskatās, ka serbi abos līdzšinējos mačos izmantojuši vairāk par pusi spēka no maksimāli iespējamā. Serbijas izlasei ir aktuāla 14 uzvaru sērija, serbu līdz šim pēdējais zaudējums bija pērn Parīzes olimpisko spēļu pusfinālā, kad viņi piekāpās ASV valstsvienībai. Latvijas basketbolisti pret serbiem spēlējuši septiņas reizes, bet uzvarējuši tikai vienreiz. Tas notika 2022.gada jūnijā, Pasaules kausa kvalifikācijas cīņā Rīgā. Serbijas izlases absolūti galvenā figūra ir centrs Nikola Jokičs – iespējams, šobrīd labākais basketbolists pasaulē. Pagājušajā sezonā Nacionālajā basketbola asociācijā Denveras Nuggets rindās viņam vidēji 29,6 punkti, 12,7 atlēkušās bumbas un 10,2 rezultatīvas piespēles Īpašu uzmanību pievērsiet tieši piespēlēm – mēs runājam par centru nevis saspēles vadītāju. Protams, Jokičs diezgan regulāri kļūst par saspēles organizētāju, bet viņš bija otrs labākais piespēlētājs NBA. Serbu kvalitāti apliecina fakts, ka 11 no 12 spēlētājiem pārstāv NBA vai ULEB Eirolīgas klubus – proti, spēlē divās spēcīgākajās ligās pasaulē.

Par notikumiem pasaulē ziņo ārvalstu mediji, mūsu pašu korespondenti un arī diasporas reportieri. “Tas ļauj būt klāt epicentros, kuros citādi mēs nenokļūtu,” uzsver Latvijas Televīzijas (LTV) Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane, raksturojot šo neatsveramo kopienas žurnālistikas pienesumu. Lai stiprinātu reportieru prasmes un sižetu veidošanas kvalitāti, Latviešu centrā Bērzainē, Vācijā, pavisam nesen norisinājas diasporas reportieru meistarklases. Tajās aicināti bija piedalīties visi interesenti, kuri vēlas veidot sižetus, kurus pēcāk atspoguļot Latvijas lielajos medijos. Sarunā iesaistās medija “Latviesi.com” galvenā redaktore un aizvadīto meistarklašu vadītāja Līva Karlsone, LTV Ziņu dienesta galvenā redaktore Dagnija Neimane un paši diasporas reportieri: Sandis Menska un Jolanta Dukure no Francijas.

Armēnijas, Azerbaidžānas un ASV līderi Baltajā namā paraksta kopīgu deklarāciju par mieru. Pasaule gaida Donalda Trampa un Vladimira Putina plānoto tikšanos Aļaskā 15. augustā. Politiskās aktvitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Pasaules aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un domnīcas "Ziemeļeiropas politikas centrs" direktors Artis Pabriks. Kurš kuru iztestēs? Pagājušo piektdien, 8. augustā, kad izbeidzās prezidenta Trampa izsludinātais termiņš, kurā Krievijai bija jāpārtrauc karadarbība, Vladimirs Putins saņēma ilgi kārotu balvu – uzaicinājumu uz galotņu tikšanos ar Savienoto Valstu prezidentu, pie tam vēl amerikāņu teritorijā. Protams, Ankoridža nav Vašingtona, bet vēl pagājušogad ap šādu laiku tāds divu valstu līderu samits būtu neiedomājams. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite optimistiski izsakās, ka Tramps šo piektdien, 15.augustā, dosies uz Aļasku, lai klātienē beidzot īsti un neatgriezeniski testētu Putina patieso gatavību mieram, jo tikai viņš – Tramps – to spējot. Tikām skeptiķi jautā, ko gan jaunu ASV prezidents cer atklāt agresorvalsts līdera pozīcijā, kas līdzšinējos mēnešos iezīmējusies vairāk vai mazāk kompakta, proti, Putins vēlas teritoriāli un suverenitātes ziņā apcirptu Ukrainu un ērtu tramplīnu turpmākai agresijai. Pagājušās nedēļas otrā puse pagāja intensīvā komunikācijā starp Vašingtonu un Eiropas valstu vadītājiem, iezīmējot aprises tam, ko pirms nedēļas Kremlī izrunājis Trampa īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Viena konkrēta detaļa ir Ukrainas spēku atvilkšana no krievu vēl neieņemtās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļas kā priekšnoteikums uguns pārtraukšanai. Šādu iespēju kā nepieņemamu un no Ukrainas viedokļa antikonstitucionālu jau noraidījis prezidents Volodimirs Zelenskis. Donalds Tramps pagājušajās dienās vairakkārt izteicies par kādu „teritoriju apmaiņu” starp pusēm, lai gan nav skaidrs, kas pret ko varētu tikt mainīts. Iespējams, kā „apmaiņa” varētu tikt traktēta Kremļa atteikšanās no vēl neiekarotajām Hersonas un Zaporižjes apgabalu daļām, kuras tā jau paguvusi pasludināt par savu teritoriju. Eiropas līderi dažādos formātos uzteikuši Vašingtonas centienus miera labā, taču atgādinājuši vispārzināmo – nekāda vienošanās par Ukrainu nav slēdzama bez Ukrainas un starptautiski atzītas valstu robežas nav maināmas ar militāras agresijas līdzekļiem. Pēdējā deklarācija šai sakarā bija Eiropadomes 12. augusta paziņojums, zem kura, kas zīmīgi, trūkst Ungārijas premjerministra Viktora Orbana paraksta. Eiropas galvaspilsētās acīmredzami nav pārliecības, ka piektdien Ankoridžā nenotiks kāda būtiska piekāpšanās agresorvalstij, piemēram, Baltā nama saimnieka pausta gatavība atzīt Krimu par Krievijas sastāvdaļu. Tā vien šķiet, ka Donalds Tramps uz Aļasku dodas nevis testēt, bet gan lai tiktu testēts. Aizkaukāza mezgls atraisīts? Smaidi un rokasspiedieni – tādu saulainu ainu pasaules mediju fotogrāfi fiksēja 8. augustā Baltajā namā, kur tika parakstīta Armēnijas, Azerbaidžānas un Savienoto Valstu trīspusējā deklarācija par mierīgu noregulējumu teju četras desmitgades konfliktējušo Aizkaukāza valstu starpā. Kā zināms, faktisko konflikta iznākumu noteica Azerbaidžānas militārais pārākums, kas ļāva tai 2023. gada septembrī pārņemt savā kontrolē Kalnu Karabahas jeb Arcakhas reģionu. Šo vēsturisko armēņu zemi padomju vara iekļāva toreizējā Azerbaidžānas PSR kā autonomu republiku, tātad no starptautiski atzīto robežu viedokļa tā ir Azerbaidžānas daļa, tomēr 90. gadu pirmajā pusē notikušā Pirmā Kalnu Karabahas kara rezultātā tā palika faktiskā Armēnijas kontrolē. Kalnu Karabahas atkarošana izraisīja praktiski visu armēņu tautības iedzīvotāju, apmēram simts tūkstošu, bēgšanu uz Armēnijas pamatteritoriju. Sekoja sarunu process, kas, lielā mērā pateicoties Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana gatavībai uz kompromisu, šī gada martā noslēdzās ar vienošanos par starptautiski atzīto robežu atjaunošanu un savstarpējo pretenziju noregulēšanu abu valstu starpā. Pagājušajā piektdienā Vašingtonā tika likvidēts vēl viens nozīmīgs domstarpību avots – jautājums par t.s. Zangezuras koridoru, plānotu transporta savienojumu cauri Armēnijas teritorijai starp Azerbaidžānu un tās rietumu eksklāvu Nahčivanas Autonomo republiku. Iepriekš Azerbaidžānas līderis Ilhams Alijevs draudējis izlauzt ceļu uz eksklāvu ar militāru spēku, bet nu šāda iespēja acīmredzot ir novērsta. Koridora sakarā būtiska loma paredzēta Savienotajām Valstīm, kas ieguvušas ekskluzīvas tiesības uz 99 gadiem tā attīstīšanai. Parakstīšanas ceremonijas laikā Azerbaidžānas prezidents Alijevs nāca klajā ar priekšlikumu nodēvēt koridoru par „Trampa Starptautiskā miera un labklājības trasi”. Pret koridora attīstīšanu jau krasi iebildusi Irāna, kuras robežas tiešā tuvumā tas atrodas, nodēvējot to par potenciālu Rietumu agresijas instrumentu un solot bloķēt. Atturīgi pozitīvi Armēnijas un Azerbaidžānas vienošanos raksturojusi Krievija, par spīti tam, ka vienošanās apliecina nepārprotamu Maskavas ietekmes sarukumu reģionā. Kā norāda analītiķi, aiz Kremļa ārēji rāmās retorikas varētu slēpties pretdarbības plāni, kas, visdrīzāk, būs saistīti ar mēģinājumiem balstīt premjerministram Pašinjanam naidīgus spēkus Armēnijas iekšienē. Tiešā prezidenta pārvalde Vašingtonā 3. augustā Vašingtonā notika nenozīmīgs krimināls starpgadījums: apmēram desmit pusaudži uzbruka diviem vīriešiem nolūkā nolaupīt viņu automašīnu un nodarīja viņiem miesas bojājumus. Uzbrucēji, cik noprotams, nebija bruņoti un aizmuka, tiklīdz tuvumā parādījās policija. Viens no uzbrukumā cietušajiem izrādījās agrākais Valdības efektivitātes departamenta darbinieks, un tas, acīmredzot, ir rosinājis prezidentu Trampu bezprecedenta rīcībai – Vašingtonas policijas pārņemšanai tiešā federālās valdības kontrolē un papildināšanā ar Nacionālās gvardes un Federālā izmeklēšanas biroja spēkiem. Kā zināms, Savienoto Valstu galvaspilsēta un tās tuvākā apkārtne veido īpašu administratīvu vienību – Kolumbijas apgabalu. 1973. gadā pieņemtais Likums par Kolumbijas apgabala pašpārvaldi nosaka, ka prezidentam ir tiesības īpaši kritiskā situācijā uz divām diennaktīm ar vienpersonisku lēmumu pārņemt apgabala policiju savā kontrolē, ar iespēju pagarināt šo situāciju vēl uz mēnesi saziņā ar atbildīgo Kongresa komiteju vadību un locekļiem. Ilgāk par mēnesi tas iespējams tikai tad, ja Kongress pieņem attiecīgu likumu. 11. augustā notikušajā preses konferencē Baltā nama saimnieks paziņoja: „Mūsu galvaspilsētu ir pārņēmušas vardarbīgas bandas un asinskāri noziedznieki, klejojoši mežonīgu jauniešu pūļi, narkotiku apreibināti maniaki un bezpajumtnieki.” Viņš turpināja: „Es paziņoju par vēsturisku rīcību, lai glābtu mūsu valsts galvaspilsētu no noziedzības, asinsizliešanas, haosa un netīrības, un vēl kā ļaunāka.” Protams, kā ikvienā lielā pilsētā, arī Vašingtonā pastāv noziedzības problēmas, taču, spriežot pēc statistikas, situācijai pēdējos gados bijusi tendence uzlaboties. Tomēr statistika nav prezidenta Trampa iemīļota joma, kamēr efektīga varas mehānismu darbināšana – ir. Tagad nu Vašingtonas policija domā, kā iekļaut savā sistēmā federālos aģentus, kuriem lielākoties nav nedz pieredzes, nedz iemaņu kārtībnieku ikdienas funkciju veikšanā. Katrā ziņā ne vien prezidenta retorika, bet arī viss pasākums šķiet pārspīlēts un jau atkal liek runāt par autoritārisma tendenci un tieksmi uz pārmērīgu varas līdzekļu lietošanu. Aizvadītajos Donalda Trampa varas mēnešos šādu precedentu ir jau vesela sērija, sākot ar regulārā karaspēka nosūtīšanu uz Meksikas robežu, beidzot ar neseno kriminālizmeklēšanas uzsākšanu pret prezidenta Obamas administrācijas darbiniekiem, kuri it kā esot fabricējuši pierādījumus par Krievijas iejaukšanos 2016. gada prezidenta vēlēšanās. Tiek arī bilsts, ka patiesais visas pašreizējās spilgtās rosības iemesls ir vēlēšanās novērst elektorāta uzmanību no solītās bet nenotikušās Džefrija Epstīna lietas materiālu publiskošanas, un FIB aģenti no Vašingtonas ielām pēc pāris nedēļām klusi izkūpēšot, līdzīgi kā pirms laiciņa jūras kājnieki no Losandželosas parkiem un bulvāriem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tulkotājam nākas iedziļināties dažādās pasaulēs. Ne tikai valodā. Šoreiz Maima Grīnberga, tulkojot Rīkas Pulkinenas romānu „Burvība”, precizēja, kā notiek līķa autopsija. Kultūras rondo saruna ar Maimu Grīnbergu. Romāns ir meitenības un varas izmantošanas autopsija, spožs pētījums par to, cik jaudīgi un mierinoši mēdz būt sadomājumi, cik trausla ir atšķirība starp mīlestību un spēli. "Autore saka, ka grāmatu var lasīt kā detektīvu, kurā mēģina  saprast, kas nogalināja un vai nogalināja Filipu Lākso," par grāmatu stāsta Maima Grīnberga. "No otras puses tas ir arī stāsts par to, ka cilvēks, kurš vēl ir meitene vārda visdažādākajās nozīmēs, kā izmanto visu repertuāru. Filipa vēl nav iegājusi nozīmi nesošu vārdu vecumā. Man ļoti patikā šī doma. Viņas draudzenes Sāgas vārdiem jau ir nozīme, Filipas vārdiem nav, viņa izmanto visu repertuāru, viņa ir laba, ļauna, gudra, nejauka, nežēlīga..." Un visu laiku filmē sevi, draugus un citus cilvēkus. Pēc tam šos video skata arī tiesu medicīnas eksperti un izmeklētāji. Septiņpatsmitgadīgā Filipa Lākso tiek atrasta mirusi savas mājas pagalmā. Nekas neliecina par noziegumu, un visi, kas meiteni pazinuši, stāsta, ka viņai nav bijis pašnāvniecisku tieksmju. Tiesa, brīžiem škiet, ka viņi nerunā par vienu un to pašu cilvēku. Ikkatrs romāna personāžs Filipu redz atšķirīgi, kā spogli savām fantāzijām, dusmām, centieniem, saviem mierinājumiem un brīvības meklējumiem, un izmanto šo konstruēto tēlu saviem mērķiem. Taču lasītājam visu laiku jādomā par to, kurš ir īstais stāstītājs. Grāmatas galveno tēlu Filipu Lākso iepazīstam caur vairākiem citiem cilvēkiem un uzzinām arī šo cilvēku stāstus. Un tie ļoti sulīgi un interesanti. "Man pašai ārkārtīgi pati tās nodaļas, kas veltītas kā atļāvos tulkot no somu valodas, sastrēgumgadu sievietei. Ceru, ka man nepārmetīs kalku," bilst Maima Grīnberga. "Sastrēgumgadu sieviete Alīna, kura ir divu bērnu māte, sieva, ārste, un viņas dusmas, attieksme pret dzīvi, man liekas, tas ir brīnišķīgi aprakstīts. Tāda jauda!" Maima Grīnberga domā Rīkas Pulkinenas romāns "Burvība" būtu domāts plašai auditorijai. "Grāmatu, manuprāt, ir interesanti lasīt, ja arī īpaši neinteresē teorētiskie vai metafikcionālie slāņi. Tā ir saistoši uzrakstīta, Pulkinena labi prot lietot valodas reģistrus, gan vienkārši ir laba stāstītāja," vērtē Maima Grīnberga. "Iztēlojos, ka to lasa vidusskolnieki, ka to lasa literatūras zinātnes studenti, kurus interesē vēstītāja problēma daiļdarbos, ka lasa divu bērnu mātes, sievas un strādājošas sievietes ar lielu prieku." Plānots, ka Rīka Pulkinena viesosies rudenī Rīgā un piedalīsies Rīgas grāmatu svētkos oktobrī. Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats. Analizē Anastasija Teterenko-Supe, ziņu aģentūras LETA žurnāliste, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētniece, Nellija Ločmele, žurnāla "IR" galvenā redaktore, un Romāns Meļņiks, TV24 žurnālists. Piektdienās apkopojam nedēļas norises Latvijas politikā. Ir atvaļinājumu laiks, arī valdība  ir paņēmusi pāris nedēļu brīvdienas. Bet dzīve nav apstājusies, ir notikumi, kurus apspriest. Viens no tiem - Jūrmalā notika šaha turnīrs, un tajā piedalījās arī bijušais Krievijas vicepremjers, tuvs Putina draugs un arī bijušā premjera un prezidenta Medvedeva draugs Arkādijs Dvorkovičs. Viņš ir Pasaules šaha federācijas vadītājs un kopā ar savu dēlu viņš šeit spēlē šahu. Formāli likums nav pārkāpts, Dana Reizniece skaidroja, ka viņš nepārstāvēja Krieviju, bet bija kā neatkarīgais dalībnieks. Vēl temati, kurus analizē studijā: Latvijas Žurnālistu asociācija šonedēļ izplatīja mudinājumu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei neturpināt tiesvedību saistībā ar telekanālu "Doždj" vai "TV Rain".  Nedēļas sākumā Ministru prezidente Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, rosinot daudz aktīvāk sākt diskusiju par izdienas pensijām. Rosinājums ir, ka no 2027. gada varētu būt vairākas amatu kategorijas, uz kurām vairs neattiektos izdienas pensiju sistēma., uzsverot, ka izmaiņas neskars visus tos pensiju saņēmējus, kas jau tagad sistēmā, vai tie būtu ugunsdzēsēji vai prokurora, vai tiesneši. Saeimā sākas diskusijas par to, ka vajadzētu ierobežot jaunievēlētajās pašvaldībās domes priekšsēdētāja vietnieku skaitu. Šonedēļ arī kļuvis zināms, ka Olaines jaunievēlētajā domē, iespējams, vēl viens deputāts ir melojis par savu izglītību. Iepriekš izskanēja, ka Andris Vurčs, kas ir vicemērs tagad, iespējams, ir deputāti, deklarācijā norādījis nepatiesus datus par savu izglītību. Šonedēļ ziņa par vēl vienu deputātu.  Ukrainas parlaments pieņēma un vēlāk arī prezidents Zelenskis parakstīja likumu, kas pēc daudz domām vājina Ukrainas pretkorupcijas dienestus un abus šos galvenos pretkorupcijas birojus pakļaus ģenerālprokuroram. Kopš pilna mēroga kara pirmo reizi Ukrainas ielās iziet arī cilvēki protestēt pret šo lēmumu. Zelenskis ir paziņojis, ka būs jauns likums un un pretkorupcijas iestādēm neatkarība tiks garantēta.   

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats. Analizē Anastasija Teterenko-Supe, ziņu aģentūras LETA žurnāliste, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētniece, Nellija Ločmele, žurnāla "IR" galvenā redaktore, un Romāns Meļņiks, TV24 žurnālists. Piektdienās apkopojam nedēļas norises Latvijas politikā. Ir atvaļinājumu laiks, arī valdība  ir paņēmusi pāris nedēļu brīvdienas. Bet dzīve nav apstājusies, ir notikumi, kurus apspriest. Viens no tiem - Jūrmalā notika šaha turnīrs, un tajā piedalījās arī bijušais Krievijas vicepremjers, tuvs Putina draugs un arī bijušā premjera un prezidenta Medvedeva draugs Arkādijs Dvorkovičs. Viņš ir Pasaules šaha federācijas vadītājs un kopā ar savu dēlu viņš šeit spēlē šahu. Formāli likums nav pārkāpts, Dana Reizniece skaidroja, ka viņš nepārstāvēja Krieviju, bet bija kā neatkarīgais dalībnieks. Vēl temati, kurus analizē studijā: Latvijas Žurnālistu asociācija šonedēļ izplatīja mudinājumu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei neturpināt tiesvedību saistībā ar telekanālu "Doždj" vai "TV Rain".  Nedēļas sākumā Ministru prezidente Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, rosinot daudz aktīvāk sākt diskusiju par izdienas pensijām. Rosinājums ir, ka no 2027. gada varētu būt vairākas amatu kategorijas, uz kurām vairs neattiektos izdienas pensiju sistēma., uzsverot, ka izmaiņas neskars visus tos pensiju saņēmējus, kas jau tagad sistēmā, vai tie būtu ugunsdzēsēji vai prokurora, vai tiesneši. Saeimā sākas diskusijas par to, ka vajadzētu ierobežot jaunievēlētajās pašvaldībās domes priekšsēdētāja vietnieku skaitu. Šonedēļ arī kļuvis zināms, ka Olaines jaunievēlētajā domē, iespējams, vēl viens deputāts ir melojis par savu izglītību. Iepriekš izskanēja, ka Andris Vurčs, kas ir vicemērs tagad, iespējams, ir deputāti, deklarācijā norādījis nepatiesus datus par savu izglītību. Šonedēļ ziņa par vēl vienu deputātu.  Ukrainas parlaments pieņēma un vēlāk arī prezidents Zelenskis parakstīja likumu, kas pēc daudz domām vājina Ukrainas pretkorupcijas dienestus un abus šos galvenos pretkorupcijas birojus pakļaus ģenerālprokuroram. Kopš pilna mēroga kara pirmo reizi Ukrainas ielās iziet arī cilvēki protestēt pret šo lēmumu. Zelenskis ir paziņojis, ka būs jauns likums un un pretkorupcijas iestādēm neatkarība tiks garantēta.   

Spāņu autore Irene Valjeho grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" sajaukusi stilus, pētniecību un iztēlošanos, lai stāstītu par Oksfordas bibliotēkas pazemes krātuvēm, par Rosettas akmeni, par pozām, kādās vajadzēja stāvēt senajam lasītājam, par izredzēto nišām, par tīstokļiem, ādām, nosaukumiem, kuru sākumā nebija… Grāmatas "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" autore Irene Valjeho ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece. Antīkās literatūras pētniece un popularizētāja, sarakstījusi vairākus romānus un bērnu grāmatas, ik nedēļu publicē publicistiskas slejas laikrakstos. Darbs "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" tulkots un izdots jau 30 valodās, tagad arī latviski. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, piederēja vara. Tas bija sen. Raidījumu atbalsta:

Romā notiek augsta līmeņa konference, kas veltīta Ukrainas rekonstrukcijai. Pasaules latviešu ekonomikas forumā uzsver diasporas nozīmi valsts mērķu sasniegšanā. 10. jūlijā pēcpusdienā visā valstī novērotas problēmas mobilo sakaru operatora "Tele2" tīkla darbībā. 11.–12. jūlijā Tallinas ielas kvartālā notiks festivāls "Ogle 2025". Rīgā turpinās Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki - tos aizēno nedienas ar skolēnu pārvadāšanu. Kāds kolektīvs pārvadāts autobusā bez derīgas tehniskās apskates.

Kultūras rondo studijā dejojam! Viesos lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale, režisore Inga Cipe un trīs “Dzirnu” dejotāji - Pēteris Ķeviņš, Elza Sauka un Lote Ozola. Deju svētkos šoreiz piedalās daudz vairāk bērnu. Šoreiz uz Deju svētkiem ir tikuši 96% no visiem kolektīviem, skolēnu svētkos pirms desmit gadiem piedalījās 56% kolektīvu. Toreiz gan bija lielāks kolektīvu kopskaits, taču stadionā bija tikai 13 000 dejotāju. Šovasar stadionā satiksim 17 000 dejotāju! "Šobrīd, vērojot gan dejotājus, gan pedagogus, gan atbildīgos vecākus, kas pavada grupas dažādās svētku norisēs, ka redzi visu acīs saviļņojumu, ka viņi ir nonākuši atkal šajās lielajās norises vietās, ka viņi šobrīd, manuprāt, vēl vairāk novērtē to iespēju būt kopā un pieredzēt šos notikums, man liekas, emocionālais lādiņš šajās lielajās norisēs noteikti pārspēj kaut kādas lietas, kas varbūt nebūs praktiski izdevušās, varbūt kādas līnijas nebūs tik taisna, vai kāds kolektīvs nepaspēs kaut kur iznākt. Domāju, ka tas emocionālais šobrīd ir svarīgākais," vērtē Dagmāra Bārbale. Deju lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskās idejas pamatā ir vārds “vērt”. Rotaļelementi, mēles mežģi, skaitāmpanti, arī padomi, mīklas un tautas gudrības savērs zināšanas, atvērs vārtus, ļaus vērties pasaulē, atskatīties uz saviem senčiem un atvērt jaunus vārtus. Laima, liktens lēmēja, saved kopā Tēvu, Māti un arī bērnus, tādēļ koncertā dejos un savus atziņu vārtus vērs bērni un jaunieši, bet līdzās viņiem būs lielie brāļi un māsas, mammas un tēti, kuri ar aktīvu un radošu iesaisti dzīvā scenogrāfijā papildinās dejotāju veidotos laukuma rakstus un zīmes. Lielkoncerta mērķis: caur tradīcijas izpratni, deju, mūziku un spēli visiem būt piederīgiem Deju svētkiem. "Lielā atslēga ir deju skolotājs. Deju virsvadītājs augšā tribīnē var uz vienas kājas stāvēt un griezties uz galvas, un tiltiņā izliekties, bet ja nav šī saikne starp skolotāju, kurš ir turpat pie bērniem un palīdz precizēt zīmējumus un "pārtulkot", ko virsvadītājs ir domājis, tad tā rezultāta nav un nebūtu," uzskata Dagmāra Bārbale. Dzīvības vārtus, Pasaules vārtus, Gudrības vārtus un Senās vērtnes atvērs bērnu un jauniešu tautas deju kolektīvi – 1.-12.klašu dejotāji, lai dejās vēstītu par paaudžu pārmantojamību un tālāk nododamajām gara mantām, ļaujot uzziedēt Zilajai ilgu puķei. Lielkoncerta programmā iekļautas 23 dejas, kuras veidojuši divdesmit dažādu paaudžu horeogrāfi. Koncerta izskaņā tiks iedzīvināta XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku iecere visiem nodejot etnogrāfisko deju “Sudmaliņas”. Koncertu varēs noskatīties tiešraidē Latvijas Sabiedriskā medija mājaslapā 12. jūlijā plkst. 11. Sarunu par deju lielkoncertu “Es atvēru Laimas dārzu” noslēdzam ar tā fināla dziesmas pirmatskaņojumu. Komponists - Mārtiņš Miļevskis, vārdi - Inga Cipe, izpilda - MM Orķestris, Emilija, "Knīpas un knauķi".    

Saukta par ugunszemi, Kaspijas jūras krastu un Kaukāza ieskauta ir Azerbaidžāna – latviešiem pazīstama ar savu virtuvi, mūziku un cieši ievijusies daudzu slavenu latviešu dižgaru dzīvēs. Ko Azerbaidžānā darīja Jānis Jaunsudrabiņš un kā attīstījusies šī zeme? Par to sarunā ar rakstnieci Lāsmu Gaitnieci un Rīgas Stradiņa universitātes asoc. profesoru, politologu, Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu. Un raidījumā arī izvērstāks stāsts par ūdentilpēm. „Kaspijas jūra ir pasaules lielākais ezers gan pēc platības, gan arī pēc tilpuma” – šāds ir pirmais skaidrojums, kas parādās, interneta meklētajā ievadot vārdus „Kaspijas jūra” vai „Kaspijas ezers”. Tāpēc pirms skatām šo abu platības ziņā tiešām lielo ūdenstilpju likteni un stāvokli, noskaidrosim, kā korekti būtu tās saukt – par jūrām vai ezeriem. Atbildi attālināti ierakstītā sarunā sniedz Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents Jānis Lapinskis. Tātad paliekam pie nosaukumiem „ezeri” un sākam skatīt to stāvokli mūsdienās. Arāla ezers savulaik ierindojās pasaules lielāko ezeru pieciniekā, bet kopš pagājušā gadsimta vidus tas ir sarucis desmitkārt. Iemesls – Sirdarjas un Amudarjas – divu upju, kas piegādā Arāla ezeram ūdeni, novirzīšana lauksaimniecības zemju apūdeņošanai. Taču ne tikai cilvēka ietekme ir veicinājuši šī ezera izžūšanu, teic Jānis Lapinskis. Uz jautājumu, vai būtu iespējams atjaunot šo degradēto teritoriju, kur šodien ūdens vietā paveras tuksnešaina ainava, Jānis Lapinskis bilst, ka tās, pirmkārt, būtu astronomiskas izmaksas, otrkārt, tas esot neiespējami, jo abas upes – Sirdaja un Amudarja – reizi gadā tomēr piepilda Arāla ezera dibenu, kas atkal vasarās iztvaiko. Un šīs lai arī nelielās, bet regulārās ūdens padeves un pēc tam sekojošās izsīkšanas dēļ tā tomēr ir neiespējama misija. Lūkojam uz nākamo ūdenstilpi – Kaspijas ezeru, kas arī tiek ierindots izzūdošo dabas objektu sarakstā. Tur ezera stāvokli nosaka ne tik daudz cilvēka saimnieciskā darbība un dabas ietekme, kā sarežģītā ģeopolitiskā situācija un ezera dzīlēs pieejamās naftas atradnes. Atgriežoties pie nosaukuma – jūra vai ezers –, tieši šis faktors mūsdienās raisa neskaidrības ūdenstilpes statusā.

Par Rīgas mēru kļuvis Viesturs Kleinbergs - kādi laiki sagaida galvaspilsētu/ un kādas bijušas līdzšinējās izvēles citās pilsētās un novados - jaunākās ziņas un eksperta vērtējums. Ukrainas valdībai smagi lēmumi - lai nodrošinātu valsts aizsardzību, lemj par izdevumu mazināšanu citās jomās un cer uz starptautisko atbalstu. Bet Latvijas vīriešu 3x3 basketbola izlase ar uzvaru pār Austriju šodien iekļuvusi Pasaules kausa ceturtdaļfinālā.

Spilgta mūziķu apvienība, trio „Bille”, pieteica sevi Latvijas tautas mūzikas vidē pagājušā gada beigās, izdodot minialbumu “Visu gadu dziesmas krāju”, tas klausāms mūzikas platformās. Visas trīs „Billes” dalībnieces izaugušas Latvijas folkloras kustības vidē. Māsas Katrīna un Anna Patrīcija Kareles – Iecavas folkloras kopā „Tarkšķi”, etnomūziķe Liene Skrebinska – Rēzeknes „Vīteros”. Šobrīd viņa studē Igaunijā, Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, tāpēc arī mūsu saruna notiks ar zoom starpniecību. Liene ir arī daļa no grupas “The Baltic Sisters”, kura nesen izdevusi savu pirmo albumu “Vārti”, šī ir ļoti interesanta muzikāla apvienība, kurā apvienojušās dziedātājas no visām trim Baltijas valstīm, iepazīstinot klausītājus ar latviešu, lietuviešu un igauņu folkloras saspēli. Raidījuma stāsts gan par jauno albumu un gaidāmo koncertu Latvijas Radio 1. studijā 16. jūnijā, gan arī par to, kā folkloras ierakstus un pierakstus interpretē pasaules mūzikā un folkloras kustībā augušo paaudze. Sarunās ar trio „Bille” atklājas, kā būšanu folklorā uztver un īsteno jaunākas dziedātājas, pamanīt arī, kā no jauna tiek iedibināta dziesmu pārmantošanas tradīcija, kurā nepārkāpjamas vairs nešķiet novadu izlokšņu un pat valstu robežas. Jo tieši tā arī trio „Bille” dalībnieces iepazinušas viena otru. Trio „Bille” minialbums „Visu gadu dziesmas krāju” izceļas ne tikai ar skaistajām meiteņu balsīm, bet arī interesantām instrumentālām saspēlēm.  

Latvijas izlases futbolisti aizvadījuši trešo spēli Pasaules kausa kvalifikācijas ciklā – 1:1 savā laukumā pret Albāniju. Studijā ciemos Sportacentrs.com futbolists Agris Suveizda un Virslīgas kluba "Super Nova" galvenais treneris Ervīns Pērkons. Kādu atzīmi pelnījusi valstsvienība. Viens liek seši, otrs – četrinieku. Negribas, lai paliktu uz otru gadu… Kuram jāsit nākamā pendele? Vai itāļu speciālists Paolo Nikolato attaisnojis cerības? Sportacentrs.com podkāsts Ārpus kadra – katru trešdienas vakaru kanālā TV4, portālā Sportacentrs.com un visās populārākajās audio straumēšanas platformās. Ārpus kadra 2025. gadā uz priekšu dzen oficiālais KTM un MERIDA velosipēdu pārstāvis Latvijā AstraVelo, bet podkāstam veldzi nodrošina Akvile minerālūdens.

Lielākajai daļai Latvijas sabiedrības daba ir vērtība, iedzīvotājiem šķiet svarīgi saudzēt dabu un rūpēties par to, taču cilvēki aktīvi neiesaistās dabas aizsardzībā. Un arī zināšanas par dabu sabiedrībā gadu gaitā samazinājušās. Tā secināts jaunā pētījumā, ko Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LatViaNature" ietvaros veikusi Vidzemes augstskola. Ko iedzīvotāji zina par dabu un saprot par tās aizsardzības praktiskiem pasākumiem? Un kā izpratni par bioloģisko daudzveidību un dabas aizsardzību veicinājusi Latvijas Nacionālā Dabas muzeja izstāde "Kā būtu, ja nebūtu?", kas nesen noslēgusies? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes augstskolas profesore, vadošā pētniece Agita Līviņa, Dabas aizsardzības pārvaldes biotopu eksperte Maija Medne un Latvijas Nacionālā Dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange.   Zinātnes ziņas Pētījums liecina, ka Āfriku pamazām sadala karstu iežu mantijas strūkla no Zemes dzīlēm. Pētnieki ir atraduši jaunus pierādījumus tam, ka gigantiskas karsto iežu veidotas mantijas strūklas zem Āfrikas kontinenta izraisa vulkānisko aktivitāti un acīmredzot sadala kontinentu divās daļās. Vai un kā zivis guļ? “Nacionālās ģeogrāfijas” vietne aicina iepazīties ar to, kas ekspertiem ir zināms par zivju miegu. Jaunas kontaktlēcas ļauj cilvēkam redzēt infrasarkano gaismu. Gluži kā no zinātniskās fantastikas, bet cilvēkiem ir radīts jauns veids, kā redzēt infrasarkano gaismu, neizmantojot neērtas nakts redzamības brilles. Pētnieki ir izgatavojuši pirmās kontaktlēcas, kas nodrošina infrasarkano redzi, un šīs ierīces darbojas pat tad, kad cilvēkiem ir aizvērtas acis. Latvijas vides organizācijas: atbalstām vēja enerģiju, taču ne uz dabas rēķina Vēja enerģijas infrastruktūras attīstībai ir jābūt atbildīgai un tā nedrīkst notikt uz dabas vērtību rēķina, uzsver Latvijas vides organizāciju iniciatīva “Zaļais barometrs”. Organizāciju kopējā pozīcija par vēja enerģijas ieguvi Latvijā aicina politikas veidotājus, uzņēmējus un sabiedrību atbalstīt atbildīgu vēja enerģijas attīstību, kas respektē dabas vērtības un ietekmi uz sabiedrību. Pozīcijas autori: Latvijas Dabas fonds, Pasaules dabas fonds, “Zaļā brīvība”, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija un Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Lielbritānija bija pirmajām valsts, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus pēc Otrā pasaules kara. Kādi bija šie pirmie gadi, ieceļojot svešā zemē un strādājot melnstrādnieku darbus, izzinām raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad dodamies uz izstādi “Pirmie gadi Lielbritānijā: astoņi latvieši stāsta”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā "Latvieši pasaulē". Izstāde izgaismo latviešu dzīves brīdī, kad viņi atstāja bēgļu nometnes un ieceļoja Lielbritānijā, pirmajā valstī, kas organizēti uzņēma latviešu bēgļus. Par izstādi stāsta tās idejas autores un īstenotājas, muzeja "Latvieši pasaulē" pārstāves Danute Grīnfelde un Marianna Auliciema, kā arī Aivars Sinka. Viens no stiprās Lielbritānijas latviešu kopienas aktīvajiem pārstāvjiem nav nejaušs viesis. Viņa tēta Jura Sinkas Oksfordas Universitātes izlaiduma cepure ir izstādīta muzejā, bet uz sarunu Aivaram līdzi arī tēta dienasgrāmata. -- Aculiecinieku interviju citāti un fotogrāfijas izstādē sniedz ieskatu latviešu dzīves apstākļos 20. gadsimta 40.–50. gadu Lielbritānijā – strādājot slimnīcās, raktuvēs un lauku darbos; dzīvojot barakās, šaurās istabiņās vai labdarības namos; mācoties angļu skolās un universitātēs. Šos latviešus vienoja Tēvzemes zaudējums, skarbs pēckara laiks bēgļu nometnēs un cerība uz jaunu, mierīgu dzīvi Anglijā. Dzīves apstākļi pirmajos gados bija grūti – valdīja trūkums, un pārtikas kartīšu sistēma pastāvēja līdz pat 1952. gadam. Melnstrādnieku darbs bija smags, bet atalgojums – niecīgs. Atbraucēji tika izmitināti barakās migrantu nometnēs (“hosteļos”) vai arī īrēja istabas angļu mājokļos. Jauniebraucēji bez Darba ministrijas atļaujas nedrīkstēja mainīt darbu. Vēlāk viņi varēja izsaukt arī savus ģimenes locekļus un apgādājamos. Grūto dzīves un darba apstākļu dēļ daļa iebraucēju izvēlējās atgriezties Vācijā vai vēlāk pārcelties uz citu mītnes zemi – Kanādu, Austrāliju vai ASV.

Pasaules ziņās nepārprotami galvenā uzmanība ir pievērsta Donalda Trampa muitas tarifiem. Latvijā no amata atstādināts "airBaltic" vadītājs Martins Gauss. Savukārt partijas ir iesniegušas visus kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām. Krustpunktā aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.  

"Savā mākslinieciskajā praksē Sabīne Šnē konstruē vizuālus stāstus, kuros pēta kultūras un dabas krustpunktus, balstoties uz vēsturiskām un laikmetīgām idejām. Viņu interesē cilvēka un dabas attiecības, to savstarpējā saistība. Māksliniece uzsver, ka ekoloģijas tēma nebūt nav izsmelta,” tā kodolīgi Sabīni Šnē raksturo mākslas pētniece un kuratore Līna Birzaka–Priekule.  Līdz 26. aprīlim jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā Rīgā, apskatāma mākslinieces Sabīnes Šnē izstāde „Paisuma asaru nogulsnes”. Un te citāts no izstādes anotācijas: “Mēs neesam pilnībā noslēgti vai pabeigti indivīdi. Mūsu ķermeņi ir poraini un atrodas pastāvīgā mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli. Ar katru elpas vilcienu mēs uzņemam okeāna un lietus pēdas, un ar katru izelpu mēs atdodam daļu no sevis gaisam.  Ūdenim piemīt spēks savienot, izskalot un pārveidot. Tas arī atgādina mums par mūsu niecīgumu plašajā dzīvības ciklā – tikai apmēram 0,025 % no Zemes saldūdens vienlaicīgi atrodas ezeros, upēs, mitrājos un dzīvajos organismos. Pārējais ūdens ir okeānos, sasalis ledū vai apskalo Zemes dzīles. Uz izstāžu zāles sienu, kur atrodas nupat aprakstītais zīmējums, krīt gaisma no RIXC galerijas skatloga. Otra galerijas zāles puse ir tumša priekškara noēnota, uz pretējās sienas skatāms video. Bet abas puses vienotā izstādes telpā sasaista vairāki iekārti objekti, arī to virsmas stāsta katra savu stāstu. Vēl mazliet no izstādes apraksta: “Sabīnes Šnē plašā, starpdisciplinārā daiļrade ietver video, 3D animāciju, skaņu, skulptūru un zīmējumu."

Spēja redzēt ir brīnumaina dabas dāvana, kas sniedz iespēju piedzīvot pasauli visā tās krāšņumā. Lai nezaudētu šo spēju, par redzi un acīm ir jārūpējas. Kādi draudi redzei rodas glaukomas gadījumā un ko par tiem vajadzētu zināt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Rīgas Austrumu universitātes slimnīcas Biķernieku stacionāra Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja, asociētā profesore Kristīne Baumane un šīs klīnikas virsārste glaukomas ķirurģe Gunta Blezūra-Ūdre. Glaukoma sākumā cilvēkam nerada sūdzības, bet ir svarīgi šo slimību diagnosticēt laicīgi.  Šogad Pasaules glaukomas nedēļas mērķis ir pievērst uzmanību agrīnajai glaukomas diagnostikai. Glaukomu var diagnosticēt tikai kārtīgas acu izmeklēšanas laika. Tai nav skrīninga. "Ja agrāk domāja, pamērīs acu spiedienu, tas daudz palīdzēs, tagad zināšanas par šo slimību parāda, ka  apmēram pusei glaukomas pacientu acu spiediens ir normāls vai pat pazemināts," skaidro Kristīne Baumane Ārste aicina cilvēkus jau no 50 gadu vecuma reizi gadā veikt pilnu oftalmoloģisku izmeklēšanu.  

ASV šobrīd realizētā ārpolitika daudziem ir likusi uzdot jautājumu, vai joprojām jūtamies droši zem pašreizējā NATO "lietussarga". Varbūt ir jādomā par kādu Eiropas drošības aliansi? Par to diskusija arī raidījumā Krustpunktā. Analizē politologs Andis Kudors, Nacionālo Bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis, Ministru prezidentes padomnieks nacionālās drošības jautājumos Airis Rikveilis un Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks. Pasaules ziņu lentēs notikumi mainās tik ļoti ātri un mēdz būt tik mulsinoši, ka reizēm grūti saprast, kam pievērst uzmanību, kam nē. Bet viens ir skaidrs - drošības jautājumi šobrīd ir nonākuši visa centrā. Brīvais mikrofons, sociālie mediji - visi demonstrē tādu noskaņojumu, kāds šobrīd ir vērojams Latvijas sabiedrībā, un patīk mums tas vai nē, bet ļaudis saka, ka vairs netic tam, ka ASV ir drošs sadarbības partneris NATO ietvaros. Vismaz tik ilgi, kamēr Tramps būs Amerikā pie stūres, tikmēr par paļaušanos uz ASV ir jāaizmirst. Amatpersonas gan cenšas mierināt, ka ASV ir un paliek uzticams drošības garants, bet tas rada drīzāk pretēju efektu. Kāds raksta, ka viņā tas taisa paniku, jo esot sajūta, ka, lūk, mūsu amatpersonas apjukušas, nespēj reaģēt uz jauno realitāti.  Pilnīgi noteikti mēs Krustpunktā arī negribam paniku, jo situācija jau nav tāda. Bet mēs arī negribam ignorēt ļaužu noskaņojumu un atkārtoto mantru, ka ir taču NATO, viss tiek kontrolēts. Galu galā nevaram nepamanīt arī, pieņemsim, pasaulē dažu cienījamu bijušo militārpersonu paustās bažas par NATO nākotni. Nevaram neredzēt Ilona Maska atkārtoti rakstīto, ka ASV ir laiks pamest NATO, un Maskam, kā zināms, ir ietekme uz Trampu. Mēs nevaram nedzirdēt Ukrainas prezidenta Zelenska pausto, ja Ukrainai nebūs vietas NATO, jāveido vēl cita drošības alianse. Paša Trampa izteikumi šajā ziņā arī nepavisam nepalīdz.  Cik tad pamatotas ir bažas, ka līdzšinējā uzbūvētā drošības arhitektūra sāk buksēt? Ko nozīmē Zelenska aicinājumi veidot vēl vienu drošības struktūru? Aktuāls ir arī jautājums par meklējumiem pēc miera Ukrainā. Ko tad nozīmē drošības spēki, kas garantētu Ukrainas mieru, par ko arī šajās dienās runā vairāk - vai tas būtu kāds atsevišķs starpvalstu nolīgums? Ja tas nav NATO, kas iesaistās drošības garantēšanā, par ko tad ir runa? Mēģinām saprast pašreizējo realitāti un ielūkoties arī nākotnes prognozēs. 

Gada beigās parasti atskatāmies uz to, kas ir noticis pēdējos 12 mēnešos. Tad var arī izsvērt, kuriem procesiem būs turpinājums nākotnē, bet kas tā arī paliks 2024. gada notikums. Šis gada apskats ir Latvijas Radio Ziņu dienesta un raidījuma Krustpunktā kopdarbs, pieaicinot vēl citus Latvijas Radio 1 kolēģus. Iekšpolitikas notikumi Aizvadītais gads nav bijis garlaicīgs politiskajā ziņā, krituši arī pāris ministri un nav trūcis runu par izmaiņām valdībā. Tā līdz šim iztikusi bez izmaiņām politiskajā virknējumā, bet cik ilgi? Evikas Siliņas vadītās valdības darba pirmos mēnešus pavadīja plašas runas par iepriekšējā premjera Krišjāņa Kariņa laikā vairākkārt izmantotajiem privātajiem reisiem un tam pārtērētajiem līdzekļiem. Valsts kontrole Kariņa specreisu revīzijā konstatēja vismaz 220 000 eiro nelikumīgu izmantošanu. Ģenerālprokuratūra sāka kriminālprocesu. Kariņš drīz paziņoja, ka Siliņas valdībā pamet ārlietu ministra amatu. Sporta notikumi Sportā pēc spilgtiem notikumiem pārbagāta 2023. gada, šis, nu jau aizejošais gads, bijis salīdzinoši mierīgāks – Parīzes olimpiskās spēles Latvijas delegācijai ne tās labākās, arī citos sporta pasākumos mūsu atlētiem labākas dienas mijās ar ne tik labām. 2024. gada galvenais notikums sportā neapšaubāmi bija Parīzes vasaras olimpiskās un paraolimpiskās spēles. Latvijas delegācijai olimpiskās spēles gan sanāca ne tās labākās – uz Parīzi tika vesta mazākā delegācija vasaras spēlēs kopš neatkarības atgūšanas, arī sportiskie rezultāti beigu beigās ne tie augstākie, otro reizi kopš neatkarības atgūšanas Latvijas sportistiem atgriežoties mājās bez godalgām. Pasaules aktualitātes Ukraina saskaras ar pieaugošu Krievijas spiedienu, taču joprojām dod pretspēku. Kara trešajā gadā Ukrainas karavīri turpina varonīgi cīnīties pret agresorvalsts Krievijas karaspēku. Diemžēl pretinieka pārspēks karavīru skaita ziņā, kā arī ar lielāku skaitu izmantoto ieroču un tehnikas nozīmē to, ka ļoti lēni, taču uz priekšu tas virzās Ukrainas teritorijā. Salauzt ukraiņu garu pretinieks šogad centās, cik vien nežēlīgi to var. Taču šajā gadā ukraiņi parādīja, ka var dot arī cienīgu pretsparu. Ievērojot informatīvo klusumu, augusta sākumā Ukrainas spēki šķērsoja Krievijas robežu un uzsāka militāro operāciju Kurskas apgabalā. Dažas dienas pēc operācijas sākuma Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā ikvakara uzrunā uzsvēra šī uzbrukuma nozīmīgumu. Ekonomikas notikumi Eiropas Centrālās Bankas lēmumi pazemināt procentlikmes, „Rail Baltica” sāgas turpinājums un šogad ieviestā banku virspeļņas nodeva – tie ir tikai trīs no šā gada notikumiem ekonomikā. Ekonomisti nākamgad sagaida straujāku tautsaimniecības izaugsmi, taču tam nepieciešami arī labvēlīgāki ārējie apstākļi. Vides jomas aktualitātes Šogad netrūkst spilgtu norišu arī vides un dabas aizsardzības lauciņā – lielus zaudējumus pašvaldībām, mājsaimniecībām un lauksaimniekiem radīja postošā vasaras vētra; Satversmes tiesa pieņēma vēsturisku lēmumu, atceļot valdības iepriekš pieņemtos noteikumus par jaunāku mežu ciršanu, tikmēr Alūksnes upē nojaukts pirmais lielais upju šķērslis – Bejas dambis, lai uzlabotu zivju migrāciju. Kultūras aktualitātes Latviešu animācijas filmas “Straume” starptautiskie panākumi un Jaunā Rīgas teātra atgriešanās savās vēsturiskajās mājās ir tikai divi spilgti, tomēr nebūt ne vienīgie kultūras notikumi šajā gadā. Spilgtos pozitīvos iespaidus aizēno skandāls Mūzikas akadēmijā.

Gada pēdējā raidījumā apkopojam, ko šis gads mums ir nesis. Un arī, ko nesīs nākamais. Esam izraudzījušies mūsuprāt būtiskākos šī gada notikumus un tad kopā ar viesiem izvēlēsimies, kuram tematam veltīt vairāk uzmanības. Sarunu tematus izvēlas un notikumus analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš, vēsturnieks, pasniedzējs Rinalds Gulbis un bijušais diplomāts, lektors Gints Jegermanis. Jānis Kažociņš kā nozīmīgāko notikumu min ASV prezidenta vēlēšanas, Rinalds Gulbis izceļ tematu saistībā ar pārmaiņām Gruzijā, Gints Jegermanis norāda, ka šis ir bijis vēlēšanu gads, bet pats nozīmīgākais šajā vēlēšanu gadā ir Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu. 7. martā Zviedrija kā pēdējā no Ziemeļvalstīm pievienojās NATO blokam. Vairāk nekā 70 gadus kopš alianses dibināšanas Zviedrija un tās kaimiņvalsts Somija bija atturējušās no dalības, šai ziņā balansējot starp austrumu un rietumu ģeopolitiskajām sfērām. Ko aukstā kara laikā neiespēja totalitārā komunisma bieds, to panāca Krievijas ārpolitiskais bandītisms 21. gadsimtā. Jau 2022. gada janvārī Zviedrijā un burtiski nākamajā dienā pēc Krievijas agresijas kara sākuma Somijā pievienošanos NATO atbalstošo pilsoņu skaits pārsniedza dalības pretinieku skaitu. Abu valstu politiķi nekavējās īstenot sabiedrības viedokli konkrētā rīcībā. 13. martā Eiroparlaments pieņēma t.s. Mākslīgā intelekta aktu, kas uzskatāms par pasaulē pirmo visaptverošo Mākslīgā intelekta tiesiskas regulēšanas instrumentu. Tā parādīšanās apliecina, ka mākslīgais intelekts, par kuru vēl pirms desmit gadiem sprieda vien konceptuāli, kļuvis par nozīmīgu sociālu faktoru. Akts kategorizē mākslīgo intelektu izmantojošus produktus atkarā no potenciālā kaitējuma, ko tie var radīt indivīdam. Nepieņemami augsta riska produktiem pieskaitāmi tādi, kas spēj manipulēt cilvēka uzvedību, veikt attālinātu biometrisko atpazīšanu vai ir izmantojami tā dēvētajām sociālā reitinga sistēmām, respektīvi – pastāvīgai un plašai datu apkopošanai par personu nolūkā tai piešķirt sociālās uzticamības vai lietderīguma kategoriju. No 6. līdz 9. jūnijam notika nu jau desmitās Eiroparlamenta vēlēšanas. No vienas puses, piepildījās jau iepriekš prognozētais, ka šajā sasaukumā vairāk vietu būs radikāliem un eiroskeptiskiem spēkiem, no otras – divi līdz šim ietekmīgākie politiskie bloki, Eiropas Tautas partija un sociāldemokrāti – savas pozīcijas ir saglabājuši. Taču vēlēšanu rezultātiem bija tūlītējas sekas vienā no nozīmīgākajām dalībvalstīm Francijā, kur prezidents Makrons, reaģējot uz galēji labējās Nacionālās apvienības spožajiem panākumiem un viņa paša liberālcentriskās partijas „Renesanse” faktisko izgāšanos, izsludināja jaunas nacionālā likumdevēja vēlēšanas. Rezultātā Francija ieguva parlamentu, kas sastāv no trīs apmēram vienādiem blokiem – galēji labējā, centriskā un kreisā – ar mazu konstruktīvas sadarbības potenciālu. Jaunais premjerministrs Mišels Barnjē sabija amatā vien trīs mēnešus, uzstādot vēsturisku īslaicīguma rekordu, pirms viņa valdība krita parlamenta neuzticības balsojumā, un nu jau jaunieceltais premjers Fransuā Bairū cenšas ātri sadiegt savu kabinetu, lai atgrieztos pie budžeta apstiprināšanas procedūras. Arī Vācijā radikāļi Eiroparlamenta vēlēšanās plūca laurus – galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ir vēlētāju favorīts visā kādreizējā Austrumvācijā, izņemot Berlīni, Erfurti un vēl dažus apgabalus. Viņu ietekmes pieaugums nepārprotami ietekmējis kanclera Šolca vadītās koalīcijas likteni, kura pajuka, neizturot budžeta apstiprināšanas grūtības. 16. decembrī Bundestāgs izteica kancleram neuzticību, līdz ar to paverot ceļu uz ārkārtas vēlēšanām 23. februārī. 6. augustā Ukrainas bruņotie spēki īstenoja negaidītu operāciju, sagrābjot vairākus simtus kvadrātkilometru Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Tādējādi pirmoreiz kopš Krievijas agresijas kara sākuma karadarbība izvērsusies tās starptautiski atzītajā teritorijā. Tomēr, ja Ukraina cerēja šādi vājināt ienaidnieka spiedienu Donbasā, šīs cerības nešķiet īstenojušās. Krievija, joprojām maksājot ar smagiem zaudējumiem, 1. oktobrī ieņēma Vuhledaras pilsētu, smagas kaujas notiek par vairākās citām pilsētām. Ukrainas bruņotie spēki joprojām izjūt munīcijas trūkumu un tiem nepārprotami trūkst mobilizācijas resursa. Citas pēdējo mēnešu aktualitātes šai karā ir vairāku tūkstošu Ziemeļkorejas karavīru „imports” Krievijas vajadzībām, kā arī beidzot sagaidītā Savienoto Valstu administrācijas atļauja apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar ASV ražotām tālāka darbības rādiusa raķetēm 28. oktobrī Gruzijā uzbangoja jauns protestu vilnis pēc tam, kad tika paziņoti 26. oktobra parlamenta vēlēšanu rezultāti. Kā jau bija paredzams, uzvaru svinēja arī līdz šim valdījusī partija „Gruzijas sapnis”, un, kas nepārsteidz, opozīcija ir pārliecināta, ka vēlēšanas nav uzskatāmas par godīgām. Kad Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, pieprasot atkārtotas vēlēšanas, premjers Iraklijs Kobahidze paziņoja, ka Gruzija vienpusēji iesaldē sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tas pielēja jaunu eļļu protestu liesmām, kas nav rimušas, kaut tiek slāpētas ar aizvien pieaugošu varas struktūru brutalitāti. Par centrālo protestu figūru kļuvusi līdzšinēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kura atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un, attiecīgi, nodot pilnvaras jaunizceptajam prezidentam, agrākajam futbolistam Miheilam Kavelašvili. 5. novembrī finišēja Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons. Apmēram trīs mēnešus iepriekš no sacīkšu trases nogāja līdzšinējais prezidents Džo Baidens, kad kļuva acīmredzams, ka gadu nasta tomēr ir par smagu, lai turpinātu. Viceprezidente Kamala Harisa nespēja pārliecināt gana daudz svārstīgo vēlētāju, un nākamos četrus gadus Baltajā namā atkal saimniekos Donalds Tramps. Tagad nu pasaule ar bažām tver nianses jaunievēlētā prezidenta un viņa līdzgaitnieku intervijās un soctīklu izteikās, mēģinot nolasīt norādes uz pasaules ietekmīgākās valsts politikas perspektīvām. Tai skaitā sākušās cirkulēt vairākas versijas par to, kā nākamā Vašingtonas administrācija domā īstenot tās līdera apsolījumu par Krievijas agresijas kara izbeigšanu 24 stundu laikā. 29. novembrī Sīrijas opozīcijas spēki, kuri pēdējos gados ar Turcijas atbalstu turējās Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, uzslaka uzbrukumu otrai lielākajai Sīrijas pilsētai Alepo un pārsteidzoši viegli pāris dienu laikā to ieņēma. Apmēram nedēļu vēlāk viņu rokās jau bija Homsas pilsēta 185 kilometrus tālāk uz dienvidiem, vēl pēc trīs dienām viss bija beidzies – valdības bruņotie spēki pajukuši kā kāršu namiņš, diktators Bašārs Asads aizbēdzis uz Maskavu, Damaskā agrākās režīma valdības ministri ārēji mierīgi nodeva varu funkciju pārņēmējiem no opozīcijas Sīrijas Glābšanas valdības. Teju 53 gadus ilgušais Asadu ģimenes autoritārās varas periods Sīrijā, šķiet, ir galā. Šīs negaidītās pārmaiņas kļuva iespējamas pēc tam, kad Izraēlas Aizsardzības spēku un slepeno dienestu operācijas nozīmīgi iedragāja Libānas šiītu militārā grupējuma „Hezbollah” kaujas spējas. Domājams, tas ietekmējis arī kustības „Hamas” un Izraēlas sarunas par uguns pārtraukšanu un ķīlnieku atbrīvošanu. Burtiski pēdējās 24 stundās optimistiski izteikumi par iespējamu vienošanos izskanējuši no abām karojošajām pusēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.