Podcasts about pasaules

Pasaules latviešu mākslas centrs Cēsīs ir vienīgā vieta pasaulē, kas veltīta latviešu diasporas mākslai un šogad te darbu uzsākusi jauna direktore. Raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts viesojas Cēsīs. Sarunā skaidrojam, kādas jaunas vēsmas gaidāmas mākslas centrā, kas meklē, atrod un glabā trimdas mākslinieku un ārzemēs dzīvojošās jaunās paaudzes mākslas vērtības. Sarunā piedalās Pasaules latviešu mākslas centra dibinātāja un emeritētā kuratore Lelde Kalmīte, muzeja direktore Zīle Liepiņa, izstāžu kurators Kārlis Kanderovskis, ilggadēja Cēsu izstāžu nama vadītāja, tagad brīvprātīgā darbiniece mākslas centrā Nata Livonska un Pasaules latviešu mākslas centra līdzdibinātājs Dainis Mjartāns.

Šoreiz raidījumā Piespēle gatavojamies četrgades vērienīgākajam sporta notikumam, proti, Pasaules kausa finālturnīram futbolā. Studijā pulcējas futbola lietpratēji: komentētājs Arkādijs Birjuks, tiesnesis Andris Treimanis un treneris Jurģis Kalns, kuri palīdzēs orientēties galvenajās lietās, kas pirms turnīra jāzina visiem futbola cienītājiems, kuri palīdzēs orientēties galvenajās lietās, kas pirms turnīra jāzina visiem futbola cienītājiem.

Kara laika uzdevumi miera laikā. Nacionālajos bruņotajos spēkos sākts plašāks transformācijas process, lai pielāgotu armiju un valsts aizsardzības spēju mūsdienu drošības izaicinājumiem. Atskaitoties par Latvijas valsts mežu revīziju, Valsts kontrole Saeimas komisijai īpašu uzmanību vērš uz kapitālsabiedrības pārvaldības problēmām. Eiropas Parlamenta un dalībvalstu pārstāvji ir panākuši politisku vienošanos par migrācijas noteikumu pastiprināšanu. Sperts kārtējais solis Latvijas slimnīcu tīkla reformas plāna virzībā – noslēgusies sabiedriskā apspriešana, visām ieinteresētajām pusēm par to izsakoties. 3x3 vīriešu basketbola izlase sāk dalību Pasaules kausā.

Raidījumā Piespēle, protams, runājam par hokeju un pasaules čempionātu. Intervijā šoreiz par savu ikdienu un dzīvi ASV stāsta bijušais Latvijas hokeja izlases aizsargs Kārlis Čukste, kurš pirms diviem gadiem, 27 gadu vecumā noslēdza profesionālo karjeru. Tagad viņš ASV trenē mazos hokejistus. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” ilggadējais Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā izcīna sesto vietu, tas ir otrais visu laiku augstākais sasniegums meistarsacīkšu elites divīzijā, vairāki spēlētāji individuāli sasnieguši valstsvienības rekordus; Pasaules hokeja čempionāta finālā mājiniece Šveice zaudē Somijai, bet bronzas medaļas izcīna Norvēģija; Nākamgad pasaules 18 gadnieku izlašu pasaules hokeja čempionātā atgriezīsies Baltkrievija, arī Krievija “kuļ ūdeni” un cenšas spraukties atpakaļ; Čermpionu līgā futbolā otro gadu pēc kārtas uzvar Parīzes “Saint-Germain”, kas pēcspēles sitienu sērijā uzveic Londonas “Arsenal”; Latvijas vīriešu volejbola izlases galvenā trenera amatā ar zaudējumu debitē Uģis Krastiņš.

Klāt pasaules hokeja čempionāta noslēdzošā diena: plkst. 16.30 Norvēģija cīkstēsies par bronzas godalgām pret Kanādu, bet plkst. 21.20 lielais fināls - Šveice pret Somiju. Vakar pusfinālā spēlēs Šveice pārliecinoši ar 6:0 uzvarēja Norvēģijas izlasi, savukārt Somija ar 4:2 pārspēja Kanādu.  Bronzas duelī norvēģi centīsies izcīnīt pirmās pasaules čempionāta medaļas komandas vēsturē. Viņu motivācija noteikti būs visaugstākajā līmenī, par kanādiešu vēlmi cīnīties no visa spēka daudzi varētu arī šaubīties, jo viņu vienīgais mērķis bija kļūt par pasaules čempioniem. 21. maijā šīs abas komandas jau tikās pasaules čempionāta apakšgrupas mačā un kanādieši uzvarēja papildlaikā ar 6:5. Šveices izlase spēlēs jau trešajā pasaules čempionāta finālā pēc kārtas, iepriekšējos divos vārtus gūt neizdevās. Somi ir finālā pirmo reizi kopš 2023. gada turnīra savās mājās Tamperē. Šveiciešu nostāja ir skaidra - viņi pēc četriem vicečempionu tituliem beidzot grib zeltu un to pauduši savās intervijās pēc spēles - ne soli atpakaļ un ar pilnu jaudu uz priekšu uzspiest savu ātro, agresīvo hokeju.

Pasaules hokeja čempionātā šodien, 30. maijā, pusfināla spēles. Latvijas izlasi uzveikusī Norvēģija izaicinās mājiniekus šveiciešus, kas astoņos mačos vēl ne reizi nav izjutuši zaudējuma rūgtumu, bet Kanāda cīkstēsies ar Somiju. Bet Latvijas izlasei turnīrs ir noslēdzies. Izcīnīta 6. vieta. Daļa no komandas jau vakar atgriezās mājās, bet lielākā daļa hokejistu un treneru Rīgā ielidos šodien plkst.12.45. Līdzjutējiem ir iespēja viņus sagaidīt lidostā. Ilggadējais Latvijas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš uzskata, ka par 6. vietu pasaules čempionātā viennozīmīgi jāpriecājas, bet norvēģu iekļūšana četriniekā esot likumsakarīga. Savukārt valstsvienības aizsargs Kristaps Zīle, lai arī vīlies par spēles iznākumu ceturtdaļfinālā, norāda, ka kopumā šis čempionāts ir izdevies. Tiem, kas vēlas seko līdzi pusfinālā spēlēm, jāņem vērā, ka spēļu sākumlaiks atšķirsies no līdz šim ierastā. Šveice plkst. 16.20 sāks maču pret Norvēģiju, bet plkst. 21.00 Kanāda spēkosies ar Somiju.

Latvijas izlase vakar, 28. maijā, pasaules hokeja čempionātā ceturtdaļfināla spēlē ar 0:2 zaudēja Norvēģijai. Latvijas hokeja izlase sesto reizi spēlēja pasaules čempionāta elites divīzijas ceturtdaļfinālā, norvēģi - ceturto. Līdz ar to Latvijas izlase šo hokeja čempionātu noslēdz ar 6. vietu. Tas ir otrais visu laiku labākais Latvijas valstsvienības rezultāts pasaules čempionātā hokejā. Ilgtermiņa perspektīvā Latvijas izlasei šis ir vērtīgs rezultāts, jo iegūti noderīgi pasaules ranga punkti, kas var ļaut pakāpties augšup un varbūt mūsējiem izdodas izvairīties no olimpiskās kvalifikācijas pirms 2030. gada olimpiskajām spēlēm Francijas Alpos, proti, izlase olimpiskās spēles sasniedz uzreiz ar rangu un nav jāspēlē vēlviens turnīrs Pasaules čempionātā vakar aizvadītas arī pārējās spēles. Tajās Somija ar 4:1 pārspēja Čehiju, Kanāda ar 4:0 uzveica ASV, Šveice ar 3:1 bija pārāka pār Zviedriju. Rīt, 30. maijā, pusfināla spēles, un Norvēģija izaicinās mājiniekus šveiciešus, kas astoņos mačos vēl ne reizi nav izjutusi zaudējuma rūgtumu.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele; pārraides producente – Inta Zēgnere Lai gan Jani Rozentālu ierasts izcelt kā vienu no latviešu nacionālās kultūras pamatlicējiem un viņa veikums šajā ziņā ir neapstrīdami grandiozs, vērts atcerēties arī gleznotāja ciešās radošās saiknes ārpus tautiešu loka. Baltijas vācu sabiedrībā viņš iemantoja ne tikai savas mākslas cienītājus un darbu pasūtītājus, bet arī tuvus draugus un domubiedrus. Vislielākā nozīme šajā lokā bija draudzībai un sadarbībai ar diviem Rīgas vācu māksliniekiem – Bernhardu Borhertu (Bernhard Borchert, 1862 – pazudis 1945) un Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964). Atbilstoši viņu pašu un Rozentāla mākslas tēlu saimes raksturam Borhertu pāri var iztēloties kā jūgendstila laikmeta Rīgas faunu un nimfu. Viņu dzīves un mākslas liecības pārliecina, ka “radīšanas prieka un drosmes” pilnajā mākslas modernizācijas vilnī, kas 20. gadsimta sākumā pāršalca Baltiju, ir aplami vai pārāk vienkāršoti akcentēt pretstatu starp “jaunās zemnieciskās tautas neizšķiesto spēku krājumos” sakņotu “svaigumu, veselīgo dzīves sparu” un “vācbaltu provinciālās gurdenības gaisu”, kā to savulaik darīja mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. Gan “Ievas meitas” krāšņuma un profesionālas pašcieņas vienlīdz dāsni apveltītā sieviete, gan izteiksmīgais kalsnais vīrietis, vairāku Rozentāla darbu modelis, kura veidols viesa tiklab dievišķas, kā fauniskas asociācijas, savos 20. gadsimta sākuma darbos un dzīves ainās izstrāvo neikdienišķu vitalitātes, artistiskuma un izdomas pārpilnību, kas iedvesmoja un aizrāva arī Rozentālu. Topošo latviešu mākslinieku draudzība ar Bernhardu Borhertu aizsākās kopīgo studiju laikā Pēterburgā. Būvuzņēmēja dēls, kas pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas grāmatu ziņām izrādās tieši gadu vecāks, nekā jau viņa dzīves laikā bija ierasts norādīt uzziņu literatūrā, 19. gadsimta 80. gados studēja Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, cieši draudzēdamies ar Ādamu Alksni. Borherts jau agri izkopa noslieci uz ilustratīvu sižetisku saceri par vēsturiskām, mitoloģiskām un folkloras tēmām, padarīdams to par savas turpmākās daiļrades vadlīniju. Rīgas vīntirgotāja Šveinfurta meita Eva Margarēte, sešpadsmit gadus jaunāka par topošo vīru, pēc Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling) zīmēšanas skolas pabeigšanas un skolotājas tiesību iegūšanas 19. gadsimta pēdējos gadus pavadīja Parīzē, kur skolojās privātās akadēmijās un pieredzēja 1900. gada Pasaules izstādi. 1901. gada beigās vienlaikus ar Evas Margarētes debiju Rīgas Mākslas biedrības salonā daļa jaunāko darbu bija izstādīti Minhenē, kur pirms atgriešanās dzimtenē noslēdzās viņas studiju ceļojumi. Izšķiroties par kopīgu nākotni, jauno mākslinieci fascinēja Borherta simbolistiskās fantāzijas un vilināja savam laikam drosmīgais solījums, ka viņai būs sava darbnīca un iespēja turpināt patstāvīgu gleznotājas karjeru. Pēc 1902. gadā noslēgtajām laulībām Bernhards apņemšanos pildīja, un 1904. gada presē bija lasāms: “E. M. Borhert-Šveinfurt kundze ieņem (..) tūliņ ceturto vietu aiz Purvīša, Valtera un Rozentāla. No Baltijas māksliniekiem tā ir viena starp ievērojamākiem.” (“Balss”, Nr. 29, 1904). Kad “Rūķa” mākslinieki studiju laikā un vēlāk devās uz Rīgu, daudzu ierastā apmešanās vieta bija pie Borherta Āgenskalnā, Kalnciema ielā 39. Toreizējā apbūve nav saglabājusies, taču iekšskati redzami vairākās fotogrāfijās, jo 1903.–1904. gadā Borhertu mājā pagāja arī Jaņa un Ellijas Rozentālu kopdzīves sākums līdz īpaši mākslinieka ģimenei projektētā dzīvokļa un darbnīcas pabeigšanai arhitekta Konstantīna Pēkšēna namā Alberta ielā 12. Rozentālu viesistabā tur  joprojām redzams Borherta darināts un apgleznots plauktiņš, ko viņš dāvināja jaunajam latviešu-somu pārim kāzās. Privātā krājumā saglabājies Rozentālam piederējis Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes pašportrets, un to nākamgad noteikti ieraudzīsim 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas mākslinieču darbu izstādē, ko Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā gatavo mākslas vēsturniece Baiba Vanaga. Rozentālam un Borhertam Rīgā un Jelgavā 1901. un 1902. gadā notika kopīgas personālizstādes. Savukārt Rīgas Mākslas biedrības jauno telpu atklāšanas izstādē, ar kuru 1905. gadā durvis vēra Pilsētas mākslas muzejs, izcēlās visi trīs – kā rakstīja Pāvils Gruzna, “[..] pietiek ar Borhertiem un Rozentālu. Priekš viņiem vajadzēja nodalīt sevišķas telpas. Aiz viņiem viss ēnā.” (“Dienas Lapa”, Nr. 217, 1905) Jani un Bernhardu saistīja kopīgas intereses simbolisma tēlu pasaulē, savukārt Eva Margarēte, ko Rozentāls godāja par “ģeniālo sievieti” (“Vērotājs”, Nr. 12, 1905), latviešu kolēģim bija tuvākā meklējumu biedre portreta žanrā un pagarinātu triepienu tehnikas lietojumā. Mākslinieku trijotne bija ne tikai eļļas glezniecības meistari, bet arī izsmalcināti pastelisti. Borhertu pēdas Latvijas mākslas vēsturē gaisināja gan viņu aizbraukšana no dzimtenes pēc 1919. gada sarkanā terora, gan darbu bojāeja abos pasaules karos, gan jo sevišķi gandrīz visu 20. gadsimtu caurvijušais etnocentriskais skatījums, ilgstoši izslēdzot Latvijas cittautiešu veikumu no mākslas vēstures tēmu loka. Viņu klātbūtnes atgūšanu Latvijas kultūras ainā sekmēja gan 2010. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Melngalvju namā sarīkotās Borhertu dzimtas pamatlicēju un pēcteču darbu viesizstādes, aptverot četras mākslinieku paaudzes, gan Evas Margerētes Borhertes-Šveinfurtes memuāru izdošana Vācijā. Abu veikums ir raksturots “Latvijas mākslas vēstures” 4. sējumā “Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915” (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014), kur viņu glezniecību aplūko Eduards Kļaviņš, un vairākos kopš gadu tūkstošu mijas radītos citu Latvijas mākslas vēsturnieku pētījumos. Līdzās atsevišķiem Borhertu darbiem, kas dažādos laikos nonākuši muzejos un jau pabijuši speciālistu redzeslokā, pašlaik Andreja Upīša memoriālais muzejs restaurē un pēta savā krājumā jaunatklātu Bernharda Borherta gleznojumu, savukārt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir guvis iespēju tuvākajā laikā  papildināt kolekciju ar vienu no viņa pazīstamākajām vēsturiskajām kompozīcijām “Ordeņa bruņinieki” (1911).

Latvijas izlase pasaules hokeja čempionātā vakar, 26, maijā, ar 8:1 pārspēja ungārus un nodrošināja ceturtdaļfinālā. Grupā Latvijas valstsvienība izcīnīja 3. vietu un ceturtdaļfināla spēli aizvadīs ceturtdien Frībūrā pret Norvēģiju. Latvijas izlasei šis būs sestais ceturtdaļfināls pasaules čempionātā elites divīzijā. Līdz šim šo barjeru izdevies pārvarēt tikai vienreiz - 2023. gadā Rīgā pret Zviedriju. Pasaules čempionātā vakar noslēdzās grupu turnīrs un oficiāli noskaidrojās visas astoņas komandas, kas turpinās cīņu par godalgām un pasaules čempionu titulu. Bez Latvijas, kas uzvarēja Ungāriju, tās būs ASV, Šveice, Somija, Kanāda, Norvēģija, Čehija un Zviedrija.    

Latvijas alpīnismam šogad 70 gadu – 1956. gads ir uzskatāms par laiku, kad Latvijā aizsākas alpīnisma kustība. Lai arī Latvija ir lēzenu pauguru zeme, spītējot vietējai ģeogrāfijai, kalnu vilinājums ir liels. No pirmās misijas Elbrusā līdz aktīvai kalnu tūrisma un alpīnisma kopienai šodien. Kādas virsotnes pieveiktas, kā mainījusies kalnu iekarošana gadu gaitā un kas aizvien mudina ļaudis kāpt uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi pieredzējuši kalnos kāpēji Jānis Busenbergs un Pēteris Kūlis.

Arī šogad, turpinot pērn aizsākto tradīciju, sezonas noslēgumā studijā aicināju VECMEISTARU. Pērn tas bija Lielās Mūzikas balvas laureāts Pēteris Vasks, 2026. gada jubilārs. Tagad, 27. maijā, dzirdēsiet sarunu ar glezniecības vecmeistaru Juri Ģērmani, kas 16. jīnijā atzīmēs 85 gadu jubileju.

Arī šogad, turpinot pērn aizsākto tradīciju, sezonas noslēgumā studijā aicināju VECMEISTARU. Pērn tas bija Lielās Mūzikas balvas laureāts Pēteris Vasks, 2026. gada jubilārs. Tagad, 27. maijā, dzirdēsiet sarunu ar glezniecības vecmeistaru Juri Ģērmani, kas 16. jīnijā atzīmēs 85 gadu jubileju.

Latvijas hokeja izlase sestdien, 23. maiijā, pasaules čempionātā pieveica ASV ar 4:2. Vārtus mūsējo labā guva Haralds Egle un Deniss Smirnovs un Sandis Vilmanis. Vakardien Latvijas izlasei obligāti bija jāizcīna punkti pret olimpiskajiem un pasaules čempioniem ASV izlasi, to izdevās paveikt ar uzviju, jo iegūti maksimāli iespējamie trīs punkti. Būtisks iemesls Latvijas izlases uzvarai pār amerikāņiem bija Kristera Gudļevska sniegums vārtos - viņš atvairīja 45 no 47 pretinieku metieniem. Gudļevskis šobrīd ir sestais labākais vārtsargs turnīrā, pa viņa sargātajiem vārtiem pretinieki metuši 129 reizes. Haraldam Eglem un Denisam Smirnovam šie bija pirmie vārti pasaules čempionātā viņa karjerā, bet divreiz tukšā amerikāņu cietoksnī ripu raidīja Sandis Vilmanis. Vilmanim kopumā trīs punkti, jo viņš arī rezultatīvi piespēlēja Denisa Smirnova vārtu guvumā.  Prieks par uzvaru, bet nekas vēl nav beidzies, šodien plkst. 17. 20 spēle ar Lielbritāniju. Latvijas izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš uzsver, ka šodien pret britiem jāspēlē tādā pašā manierē kā vakardienas cīņā pert ASV. Pasaules čempionātā vakar notika vēl piecas spēles - Dānija ar 4:0 uzvarēja Slovēniju, Šveice izrēķinājās ar ungāriem (9:0), Čehija ar 3:2 pārspēja Slovākiju, Norvēģija ar 3:2 uzveica Zviedriju, Vācija ar 6:2 bija pārāka pār Austriju.  

Latvijas hokeja izlasei šodien, 23. maijā, pasaules čempionātā ļoti svarīga, varbūt pat izšķiroša spēle par vietu ceturtdaļfinālā pret pasaules un olimpiskajiem čempioniem ASV valstsvienību. Spēles sākums 13. 20. "Būs ļoti interesanta spēle, cerams, tā būs mūsu labā," atzīst Latvijas izlases aizsargs Kristiāns Rubīns. Pasaules čempionātā gan ASV izlase līdz šim spēlējusi nepārliecinoši: amerikāņiem zaudējums Šveicei un Somijai, uzvarēta Lielbritānija pamatlaikā un Vācija pēcspēles metienos. ASV, protams, ir spēcīga komanda, tomēr šis modelis noteikti ne tuvu nav tik draudīgs kā Milānas olimpisko spēļu ASV izlases versija. Arī iepriekšējos pasaules čempionātos amerikāņi sapulcējuši krietni spēcīgāku un meistarīgāku sastāvu, īpaši jau pērn, kad viņi kļuva par čempioniem. ASV komanda Latvijai izsenis pasaules čempionātā bijis zīmīgs pretinieks. Atceramies 2023. gadu, kad tieši uzvara pār Amerikas izlasi atnesa pašmāju vienībai vēsturiskās bronzas medaļas. Šis Latvijas izlasei ir jau 29. pasaules čempionāts elites divīzijā, mūsu komanda tur debitēja 1997. gadā. Pirmā spēle debijas gadā bija tieši pret ASV, kurā Latvija zaudēja ar 4:5. -- Pasaules čempionātā vakar notika četras spēles: Vācijas izlase izcīnīja pirmo uzvaru šajā pasaules čempionātā, ar 6:2 uzveica Ungāriju, Somija ar 4:0 pārspēja Lielbritāniju, bet Frībūrā Kanāda ar 3:1 uzveica Slovēniju, Zviedrija - ar 3:0 Itāliju. Savukārt šodien kopumā sešas spēles čempionātā: diena sāksies ar Latvijas-ASV un Dānijas-Slovēnijas dueli, pēc tam plkst.17.20 Šveice pret Ungāriju un Slovākija pret Čehiju, bet plkst. 21.20 - Austrija pret Vāciju un Norvēģija pret Zviedriju.

Latvijas valstsvienība pasaules čempionāta grupas kārtā 21. maijā ar 1:7 piekāpās Somijas izlasei, kas grupas turnīrā vēl ne reizi nav zaudējusi. Veiksmīgs Latvijas izlasei bija spēlēs sākums, jau 10. sekundē kapteinis Rūdolfs Balcers panāca 1:0, kas arī palika vienīgie latviešu gūtie vārti. Latvijas izlases lielie klupšanas akmeņi šajā mačā bija noraidījumi un daudz zaudēto iemetienu. Lai gan somi uz noraidīto soliņa devās septiņas reizies, bet latvieši sešas - pretinieki divus vārtus guva skaitliskajā vairākumā. Bažas rada Latvijas izlases treneru korpusa izteikti redzamā neuzticēšanās daļai debitantu un mazāk pieredzējušo hokejistu. Spēlē pret somiem tas nebija tik izteikti kā pret Austriju, kad latvieši lielu daļu cīņas spēlēja trijās maiņās, taču arī vakardien spēles laika sadalījums bija ārkārtīgi nevienmērīgs. Bijušie izlases spēlētāji Artis Ābols un Edgars Masaļskis Latvijas Televīzijas pēcspēles studijā norādīja uz acīmredzamo - Latvijas izlasē akūti trūkst sastāva dziļuma. Latvijas izlasei nākamā spēle paredzēta rīt - tas būs agrais mačs pret ASV izlasi, Pasaules čempionātā vakar notika vēl trīs spēles - Frībūrā Kanādas izlase tikai papildlaikā ar 6:5 uzveica Norvēģiju, bet Slovākija ar 5:1 uzveica Dāniju. Savukārt Cīrihē piektā uzvara piecos mačos mājiniecei Šveicei, kas ar 4:1 pārspēja Lielbritāniju.

20. maijs ir Pasaules bišu diena. Šogad ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija uzsver tūkstošgadu senās bišu un cilvēku partnerības milzīgo nozīmi. Kā bites padarīt laimīgas? Un kāds no tā labums cilvēkam? Par to raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas biškopis Aivars Radziņš, ģimenes ārste, apiterapeite Ilona Radziņa un Biškopības biedrības veterinārārste un pētniece Ineta Eglīte. kas nepieciešams, lai sāktu nodarboties ar biškopību savam priekam? "Pārvarēt bailes no bitēm, mēģināt ieklausīties bitēs, saprast viņas, lai nebūtu jābēg. Un saprast vienu - vai nauda vissvarīgākais vai bauda. Pie bitēm var iet ļoti dažādi. Var iet un priecāties par viņām, vērot viņus, gūt sirdsmieru un reizē arī iegūt kaut kāda veida produkciju. Un pie bitēm var pieiet, varētu teikt, rūpnieciskā veidā, kad nav svarīgs dzīvnieks, kukainis, bet ir svarīgs iegūtās produkcijas daudzums," atzīst Aivars Radziņš. Un vēl biškopis iesaka ielūkoties Margaritas Stārastes grāmatās, jo viņa ir savās grāmatās uzzīmējusi biti ar diviem spaiņiem medus. Un tas liecina, ka mūsu Latvijas bite ir čaklākā pasaulē.

Latvijas hokeja valstsvienība otrdien, 19. maijā, pasaules čempionātā tikās ar Austrijas izlasi un piedzīvoja zaudējumu ar 1:3. Latvijai vienīgos vārtus guva kapteinis Rūdolfs Balcers, kurš ar četriem precīziem metieniem trijos mačos ir turnīra labākais vārtu guvējs. Interesanti, ka Latvijas izlase šajā pasaules čempionātā trijās spēlēs guvusi piecus vārtus, četrus no tiem - Balcers, vēl vienus Mārtiņš Dzierkals. Vēl vakar Frībūrā Norvēģija ar 4:0 uzvarēja Itāliju, bet Slovēnija tikai papildlaikā ar 4:5 zaudēja Slovākijai. Cīrihē ungāri ar 5:0 pārliecinoši pārpsēja Lielbritānijas izlasi. Latvijas izlasei šodien brīvdiena, bet rīt, 21. maijā, spēlē ar Somiju.

Stāsta komponiste, literāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Gundega Šmite. Pārraides producente: Rūta Paula. Vai tev ir nācies doties pilsētā ar ausīm, ne tikai kājām? Saklausīt, kā pavisam nejauši saspēlējas auto signāli divās paralēlās ielās, kā attāli asfaltu sāk tricināt ceļa urbis, kā skan soļi uz ietves – sporta kurpju mīkstie, teju nedzirdamie pakšķi, kurus spēji pārmāc augstpapēžu kurpju āmuriņi. Iekāpjot tramvajā, mūs var nepatīkami satrūcināt durvju caururbjoši pīkstieni, tām atveroties un aizveroties. Tad vēl neprognozējamie biļešu reģistrēšanas signāli. Un labi, ja izdevies apsēsties blakus kādam pasažierim, kurš telefona saturu klausās austiņās, nevis pilnā skanējumā. Trokšņu simfonija pilsētās var reizēm veidot daudzslāņu skaņu avotu polifoniju. Vai tā var būt baudāma? Piekrītu itāļu dižgaram Lučāno Berio, ka mūzika ir viss, ko mēs uztveram kā mūziku. Kaut vai tās būtu atsperīga lietus lāšu tokāta pa skārda palodzi vai auto signalizēšanas aktīvie dialogi un kontrapunkti. Lieliskais komponists un domātājs Džons Keidžs, piemēram, klausījās Ņujorkas intensīvo satiksmes troksni ar baudu un ar patiesu aizrautību runāja par skaņas aktivitāti. Tā viņam šķita pavisam pašpietiekošs, baudāms skanisks plūdums ar augstākām un zemākām, skaļākām un klusākām, garākām un īsākām skaņām. Un viņam nepietrūka vēstījuma vai kā tāda, ko, piemēram, kāds komponists būtu iekodējis un vēlējies skaņu valodā nodot klausītājiem. Klausītājs-uztvērējs pats kļūst quasi muzikālās, vai būsim precīzi – skaniskās pieredzes radītājs. Keidža un Berio paustais rosina saklausīt pilsētas trokšņus kā iedvesmojošu skaņu paleti. Precīzāk – skaņainavu ar muzikālām kvalitātēm. Taču kurā brīdī šī skaņainava ir baudāma un kurā – pat kaitīga un varam jau to sākt izjust kā akustisko jeb trokšņa piesārņojumu? Rīga pilnīgi noteikti nav pasaules skaļāko galvaspilsētu desmitniekā, lai arī tā tiek uzskatīta par salīdzinoši skaļāko Baltijas galvaspilsētu vidū. Klusākā ir Tallina. Par pašu trokšņaināko tiek uzskatīta Bangladešas galvaspilsēta Daka. Pasaules veselības organizācija kā pieļaujamo vidējo trokšņu līmeni pilsētā ir uzstādījusi 55 decibelus. Dakā tie ir vairāk kā divreiz augsti – ap 119 decibeliem vidēji un ar "pīķiem" līdz pat 132 decibeliem. Viens no galvenajiem skaņas avotiem ir 800 000 motociklu, kuru motoru tarkšķi nudien ir jaudīgs skaņas avots. Citu trokšņaināko pilsētu vidū jāmin Mumbaja, Kaira, Deli, Šanhaja, Buonosairesa, Ņujorka. Keidža apdzejotā Ņujorka ir viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām. Tās iedzīvotāji ir pakļauti nepārtrauktam satiksmes un celšanas darbu troksnim. Taimskvēra apvidū vidējais trokšņa līmenis ir 70–80 dB. Arī Tokija, kurā iespējams ar ausīm izdzīvot galvenās ielas šķērsošanas troksni – vienā zaļās gaismas periodā galvenās ielas krustojumu var šķērsot līdz pat 3000 cilvēku, kuru čalas, kurpju klaudzieni ar crescendo efektu līdzinās jaudīga motorzāģa rūkšanai. Vai tā ir tikai unikāla dzirdes pieredze? Īstermiņā noteikti sliecos piekrist. Sajust pilsētas pulsu tik jaudīgu un dzīves sparā mutuļojošu. Cits jautājums ir par to, kā ilgtermiņā mūs ietekmē pilsētas dzīves trokšņu intensitāte? Zinātniski pētījumi liecina, ka dzīvošana pilsētā spēcīgi ietekmē smadzeņu darbību. Pastāv pārstimulācijas risks, kas var novest pie noguruma, koncentrēšanās trūkuma, izdegšanas un arī depresijas. Piemēram, 65 % Dakas ielu policisti cieš no dzirdes traucējumiem un bezmiega, turklāt trokšņu piesārņojums ir nopietns risks paaugstinātam asinsspiedienam, hormonālam disbalansam un attīstības traucējumiem bērniem. Negatīvas sekas var atstāt pat klusināts, bet pastāvīgs troksnis, kas jaudas ziņā ir zemāks par 55 decibeliem – lai gan pie monotona trokšņa cilvēks pierod, ilgtermiņā tas var pazemināt darba spējas ietekmēt miega kvalitāti, radīt galvas sāpes un citus veselības traucējumus. Ko darīt? Vai no pilsētām jābēg? Jāteic, ka pēdējo desmitu gadu laikā dažādās pasaules lielpilsētās speciālisti ir raduši risinājumus, kas mazina kaitīgo trokšņa piesārņojumu. Minēšu pāris piemērus – Singapūrā urbānais dizains iekļauj zaļas bufezonas – blīvu augu valstību parkos, kā arī tā sauktos vertikālos dārzus, kas absorbē un šķīdina trokšņainību.  Kopenhāgenā tiek būvēti klusi pagalmi. Pašas celtnes darbojas kā skaņas vairogi. Jau minētajā Tokijā arhitekti ceļ caurspīdīgas skaņas barjeras un dažādu līmeņu ceļus, kas balansē trokšņu līmeni. Un labi, ka par to tiek domāts. Jo mūsdienu intensīvajā dzīves ritmā visapkārt dārdošais troksnis var radīt stresu atbalstošu ritma mašīnu. Pilsētai vajadzētu tapt par ne tikai stimulējošu, kultūras pieredžu bagātu vidi, bet par vietu, kurā iespējama garīgā atjaunošanās un kvalitatīva atpūta.

Pasaules čempionāts hokejā vakar, 15. maijā, sākās ar četrās spēlēm. Ar uzvaru to atklāja arī mājinieki šveicieši.  Šveice ar 3:1 bija pārāka pār ASV. Bet šodien svarīgākais – vakara spēlē (21.10) laukumā dosies Latvijas izlase. Jāspēlē ar šveiciešiem. Vēl vakar citās spēlēs Kanāda ar 5:3 uzveica zviedrus, Somija Cīrihē ar 3:1 pārspēja Vāciju, Čehija ar 4:1 uzveica Dāniju. Latvijas izlase vakar aizvadīja savu otro treniņu Cīrihē, šoreiz gan ne galvenajā arēnā, bet treniņhallē. Ledus kvalitāte gan bija ļoti slikta, uz tā krājās ūdens, tāpēc treniņš nebija produktīvs. Latvijas izlases vadība vakar turnīram bija pieteikuši tikai 17 no 25 spēlētājiem, viņu vidū bija divi no trim vārtsargiem – Kristers Gudļevskis un Mareks Mitens. Šorīt pieteikumā izmaiņu nav. Latviešiem jārēķinās ar smagu speli, jo šveicieši šim čempionātam nopietni gatavojušies, pulcējot teju labāko pieejamo sastāvu. Abas izlases pēdējos gados regulāri tikušās pārbaudes spēlēs, šveiciešiem viesojoties Rīgā un mūsējiem dodoties uz turnīriem Šveicē, bet pasaules čempionātos spēlēts retāk – pēdējā tikšanās 2023. gada turnīrā Rīgā, kad Latvija uzvarēja papildlaikā 4:3 un tā spēle mūsējos ieveda ceturtdaļfinālā. Vē šodien Slovākija spēkosies ar Norvēģiju, Ungārija – ar Somiju un Itālija – ar Kanadu.

Šodien, 15. maijā, ar četrām spēlēm Šveicē sāksies pasaules čempionāts hokejā. Šis būs 89.pasaules čempionāts hokejā, pirmo reizi kopš 2009. gada to uzņems Šveice. Spēles notiks divās pilsētās - Cīrihē un Frībūrā. Cīrihes grupā spēkiem mērosies Vācija un Somija, vakarā - čempionāta atklāšanas spēle, kurā mājinieki šveicieši  sacentīsies ar ASV izlasi. Fribūrā pirmajā mačā tiksies Kanāda un Zviedrija, otrajā - Čehija spēlēs pret Dāniju. Latvijas izlasei pirmā spēle rīt, 16. maijā. Šveicē pasaules čempionātam bija jānotiek jau 2020.gadā, taču Covid-19 pandēmijas dēļ togad pasaules meistarsacīkstes nenorisinājās. Šī turnīra sauklis ir “Laiks mirdzēt!”, tā oficiālo dziesmu sarakstījis šveiciešu mūziķis Bastjans Beikers, viņš jauniešu vecumā spēlēja hokeju Frībūras un Lozannas kluba sistēmā; Šis 28.pasaules čempionāts, kurā startēs 16 izlases - pērn elites divīziju atstāja Francija un Kazahstāna, viņu vietā nāca Lielbritānija un Itālija.

Baltijas Universitāte – fenomens pasaules vēsturē. Lai arī universitāte pastāvēja vien trīs gadus tūlīt pēc Otrā pasaules kara, tā deva iespēju jauniešiem no Baltijas valstīm iegūt augstāko izglītību. Ne mazāk svarīgs bija  emocionālais pamats: pēckara trimdas apstākļos sniegtā cerība un drošāks pamats nākotnei. Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā pašlaik skatāma izstāde “Baltijas Universitātei - 80”. Stāsts par unikālu universitāti trimdā, kas pastāvēja laikā no 1946. līdz 1949. gadam.   Baltijas Universitāte ir nozīmīgs tomēr nedaudz piemirsts fakts mūsu kultūrvēsturē, tāpēc to vērts izzināt dziļāk. Izstāde “Baltijas Universitātei - 80” Latvijas Nacionālās bibliotēkas oranžērijā skatāma līdz 31. augustam.

Rīt, 14. maijā, sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā. Pieticīgā 9. maijā parāde Maskavā ar Ukrainas atļauju. Divpartiju dominantes beigas britu politikā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākā pētniece un direktora vietniece Elīna Vrobļevska un portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Mastodontu tango Sākas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa divu dienu vizīte Ķīnas Tautas republikā, tiekoties ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu. Kā zināms, sākotnēji šī viesošanās bija plānota jau marta beigās, taču tika atlikta, ASV un Izraēlai uzsākot militāro kampaņu pret Irānu. Tagad, pusotru mēnesi vēlāk, konflikts Persijas līcī iestrēdzis zināmā spēku līdzsvarā. Irānas jaunāko noregulējuma priekšlikumu, kas faktiski ir no uzvarētāja pozīcijām diktētu prasību saraksts, pirmdien, 11. maijā, prezidents Tramps sagaidāmi noraidīja. Tādējādi uz Pekinu Baltā nama saimnieks dodas ar Hormuza blokādi un augšupvērstām naftas cenu līknēm bagāžā. Daudzu komentētāju ieskatā Tramps ir gatavs ja ne gluži lūgt Pekinas atbalstu konflikta pieņemamai izbeigšanai, tad noteikti labprāt pieņemt tās iesaisti. Arī pati Ķīna ir nepārprotami ieinteresēta karadarbības izbeigšanā, jo tās ekonomikai rada problēmas ne vien degvielas, bet arī naftas ķīmijas produktu pieejamība. Dažu sintētiskos materiālus saturošu ķīniešu ražojumu cenas jau pieaugušas par piektdaļu. Tomēr Ķīna par savu iesaisti visdrīzāk gribēs ko pretim, un iespējamā cena ir viens no galvenajiem jautājumiem gaidāmās tikšanās sakarā. Vizītes ekonomiskā bloka fonā ir Donalda Trampa pagājušajā gadā sarīkotais „tarifu šovs”, kas notušējis reālās starpvalstu ekonomisko attiecību problēmas. Savienotajās Valstīs turpinās izmeklēšanas process par Ķīnas īstenoto negodīgo uzņēmējdarbības praksi, un šīs izmeklēšanas rezultāti var paģērēt jaunas sankcijas. Attiecīgi Pekina labprāt redzētu šo izmeklēšanu izbeigtu, savukārt Vašingtonas galvenās vēlmes saistās ar lielāku amerikāņu lauksaimniecības produkcijas importu Ķīnā. Īsta „pretstatu vienība” sasaista abus globālos ekonomikas gigantus augsto tehnoloģiju sfērā. Ķīnas centieni mākslīgā intelekta un robotu tehnikas attīstībā pagaidām nevar iztikt bez Savienotajās Valstīs ražotajām jaunākās paaudzes mikroshēmām, savukārt Pekinas „trumpis” šai spēlē ir retzemju elementi – Ķīna piegādā pasaules tirgum līdz pat 90% šo izejvielu. Un, protams, sarunas neiztiks bez Taivānas jautājuma, ko Pekina jau iezīmējusi kā savu prioritāti. Tomēr diezin vai nākas sagaidīt kādas radikālas izmaiņas de facto neatkarīgās Ķīnas daļas situācijā. Prezidents Sji varētu vēlēties skaidrāk definētu Savienoto Valstu noliegumu Taivānas valstiskās suverenitātes iespējai, taču, kā raidsabiedrībai BBC norādījis starptautiskās bezpeļņas organizācijas „Āzijas asociācija” eksperts Džons Delūrijs, Ķīnas līderis diezin vai īpaši pūlēšoties to panākt. Galu galā Donalds Tramps, pat ja šodien pateiks kādu attiecīgas ievirzes frāzi, jau pēc pāris dienām kārtējā sociālo tīklu ierakstā var deklarēt gluži pretējo. Uzvaras karodziņš pagalam padilis Vēl pirms dažiem gadiem doma, ka Ukrainas lidroboti varētu reāli apdraudēt 9. maija parādi Maskavas Sarkanajā laukumā, šķita piederīga fantastikas romānu vai anekdošu žanram. Tomēr nu Ukrainas lidrobotu arvien efektīvākā darbība arvien dziļāk Krievijas teritorijā padarījusi to par aktuālo ziņu virsrakstu tēmu. Kādu nedēļu pirms simboliskā datuma no Maskavas sāka izskanēt draudi, ka ja Ukraina uzdrošināšoties maitāt svētkus, sekošot baiss prettrieciens pa Kijivas centru. Tomēr Ukrainas piekrišanu dažu dienu pamieram galu galā panāca prezidenta Trampa telefondiplomātija, cita starpā sarunājot arī karagūstekņu apmaiņu – tūkstoti pret tūkstoti. Tā nu ikgadējais rituāls varēja notikt bez baiļu trīsām, tomēr nebijusi pieticība ir galvenais, kas tiek piesaukts aizvadīto Uzvaras dienas svinību sakarā: nekādas militārās tehnikas, nožēlojama kusla oficiālo viesu saujiņa, toties pamatīgi mobilā interneta un īsziņu pakalpojumu atslēgumi Maskavā vairāku dienu ilgumā. Pasaules mediju nepamanīta nepalika arī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska svinību priekšvakarā izdotā pavēle, ar kuru viņš Sarkano laukumu oficiāli izslēdzis no ukraiņu spēku potenciālo gaisa triecienu mērķu saraksta. Daudzi komentētāji šo žestu raksturojuši ar apzīmējumu „trollēšana”. Var piebilst, ka, pēc Ukrainas sniegtajām ziņām, ar reālo uguns pārtraukšanu frontē no Krievijas puses kārtējo reizi bijis, kā bijis. Pateicības vārdus no Kremļa vadoņa par izkāroto parādi Donalds Tramps gan nesagaidīja. Tā vietā savā uzrunā Putins ierasti pauda, ka Krievija karojot pret „agresīvo NATO bloku” un noteikti uzvarēšot. Mundrs un runātīgs agresorvalsts vadonis bija pēc parādes sarīkotajā preses brīfingā. Gana negaidīti, sevišķi neilgi pirms tam teiktās parādes uzrunas kontekstā, izskanēja viņa sacītais par karu Ukrainā – „lieta iet uz beigām”. Viņš, Putins, labprāt runāšot ar Eiropu par jaunu drošības izkārtojumu, sevišķi ja kā sarunvedis no Eiropas puses būšot bijušais Vācijas kanclers, pēc tam – Krievijas valstiskotā naftas un gāzes biznesa dāsni algotais darbonis Gerhards Šrēders. Gan Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietu un drošības jautājumos Kaja Kallasa, gan vairāku dalībvalstu ārlietu resoru vadītāji jau kategoriski noraidījuši šādu potenciālā sarunu procesa „šrēderizācijas” iespēju. Plaisas britu politikas marmorā 7. maijā Lielbritānijā notika vēlēšanas daļā no vietvarām, ievēlot vairāk nekā 5000 dažādu veidu Anglijas pašvaldību padomju deputātu. Vienlaicīgi notika arī Skotijas Parlamenta un Velsas parlamenta jeb Seneda vēlēšanas. Vēlētāju gribas izpaudums ir tik spilgts, ka licis runāt par tradicionālās divpartiju dominantes beigām britu politikā. „Trešais spēks”, kas uznācis britu politikas skatuvē, ir „Breksita” arhitekta Naidžela Farāža partija „Reform UK” – „Reformēt Apvienoto Karalisti”; dibināta 2018. gadā, toreiz ar nosaukumu „Breksita partija”. 2019. gadā „farāžisti” ieguva lielāko britu deputātu frakciju Eiroparlamentā, kur darbojās līdz izstāšanās brīdim 2020. gada janvārī. Tobrīd šķita, ka ar to gan partijas, gan tās līdera loma ir nospēlēta, taču pandēmijas un ekonomisko sarežģījumu radītie noskaņojumi britu sabiedrībā deva leknu augsni populismam, kur misters Farāžs saskatīja vēl vienu pielietojumu savam populista talantam. To, ka „Reform UK”ambīcijas jāņem nopietni, rādīja jau pirms gada notikušās vietvaru vēlēšanas, kad tika ievēlēti vairāk nekā 1600 deputāti, taču pagājušo ceturtdien notikušais daudziem ir šoks. Pirmām kārtām jau Lielbritānijas pašreizējai varas partijai – leiboristiem, kuri zaudējuši gandrīz pusotru tūkstoti deputātu vietu un varu vairākās pašvaldībās, kur nemainīgi saimniekojuši vismaz pusgadsimtu. Un teju proporcionāls leiboristu zaudējumam ir „farāžistu” ieguvums – vairāk nekā 1450 mandāti, pie tam pašvaldībās, kur viņu pārstāvju līdz šim bija mazāk par simtu. Populistiem tikusi ne vien daļa no leiboristu, bet arī no konservatīvo līdzšinējiem mandātiem, jo toriji šķīrušies no vairāk nekā 560 mandātiem. Tomēr par konservatīvajiem tiek teikts, ka viņu sniegums esot pat labāks nekā cerēts. Daļu leiboristu mandātu noteikti ieguvusi Zaļā partija, kas pirmo reizi vēsturē tikusi pie vairāku Londonas rajonu mēru amatiem. Zināmus panākumus guvusi arī Liberāldemokrātiskā partija, kaut ieguvums ir mazāks nekā cerēts, jo arī te lielumu nosmēluši „farāžisti”. Kopumā šajās Anglijas vietvaru vēlēšanās „Reform UK” ieguvuši vairāk nekā ceturtdaļu vietu, savukārt atlikušās apmēram līdzīgi sadalījuši leiboristi, konservatīvie, liberāldemokrāti un zaļie. Velsas parlamentā labākos panākumus guvusi kreisi centriskā velsiešu nacionālistu partija „Plaid Cymru”, lai gan līdz vairākumam tai dažu vietu pietrūkst. Proporcionāli vēl iespaidīgāki ir „Reform UK” Velsas atzara panākumi, no nulles tiekot pie trešdaļas deputātu vietu un otrās lielākās frakcijas. Apdalīto lomā arī Velsā ir britu politikas vecmeistari – leiboristi un konservatīvie. Gluži tāpat kā „Plaid Cymru” Velsā, arī Skotu Nacionālajai partijai Skotijas Parlamentā nedaudz pietrūcis līdz vairākumam, toties tai jau piekto sasaukumu pēc kārtas būs lielākā frakcija. Arī te jaunpienācēji „farāžisti” ir lielākie ieguvēji – diezgan nepārprotami uz lielāko zaudētāju konservatīvo rēķina. Leiboristi Skotijā zaudējuši samērā mazāk, kamēr zaļie un liberāldemokrāti savas nelielās frakcijas diezgan pamanāmi palielinājuši. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Spilgti politiski iekrāsota bijusi Venēcijas biennāles 61. starptautiskās mākslas izstādes atklāšana. Kultūras rondo Laimas Slavas un Intas Zēgneres no LR3 "Klasika" iespaidi par biennālē redzēto un dzirdēto. "Man gribējās runāt un domāt tikai par mākslu. Bet tā nenotika," sajūtas pēc Venēcijā pavadītajām dienām raksturo Laima Slava. Viņa atzīst, ka "pēcgaršu" var raksturot kā politisku un satraucošu. Arī pirms došanās uz Venēciju bijusi nemierīga sajūta. "Esot tur es personīgi nepiedzīvoju tik daudz protestus, tomēr pieredzēju arī tos. Un 8. maija rītā virs Venēcijas dārziem un Arsenāla lidoja helikopters, kas šķita nemiera vēstneši, un sajūtai par labu nenāk," turpina Laima Slava. "Man ļoti līdzīga sajūta. Jo vispār šajā biennālē, kā nevienā pirms tam, ko es esmu pieredzējusi, valdīja spriedze," vērtē Inta Zēgnere. "Un tā spriedze bija jūtama visur, ne tikai pie Krievijas paviljona, kurš tika apsargāts, bet arī atsevišķos citos momentos. Piemēram, es iegāju Kipras paviljonā, nebija laika izpētīt visu līdz galam, bet uz galda stāvēja neliels plakātiņš, kur bija ar tādiem asiņainiem burtiem rakstīts: Markss, Ļeņins, Staļins un milzīgs sirpis un āmurs pār to visu. Ik pa brīdim bija šie akcenti, kuros pasaulei tika vēstīts, ka kaut kas nav kārtībā, un tas tika pausts mākslas valodā. Tā bija ļoti spēcīga vēsts. Arī Ukrainai līdz ar to bija iespēja savu vēstījumu pateikt ļoti spēcīgā veidā, pie tam dažādās vietās." Pasaules vecākā un prestižākā mākslas biennāle šogad ir likusi par sevi runāt daudz, un arī ne tai labākajā nozīmē. Rīkotāju vēlme veidot to kā vietu dialogam caur mākslu, kurā ir vieta arī agresorvalstīm, sastapās ar lielu pretestību, protestiem un beidzās ar žūrijas atkāpšanos. Patiesībā gan jau vēl nekas nav beidzies, jo biennāle ilgs vēl līdz novembrim. Taču lielākā preses uzmanība tai allaž tiek pievērsta pašā sākumā, kad durvis ver valstu nacionālie paviljoni. Latvijai šogad spoži vārda tiešā un pārnestā nozīmē ļāvis iemirdzēties mākslinieku "Mareunrol's" un Bruno Birmaņa veidotais paviljons "Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises". Pie Latvijas paviljona ekspozīcijas viņi strādāja vairāk nekā gadu, vēl krietni pirms kļuva zināms par Krievijas dalību, bet jau iepriekš intervijās uzsvēra, ka vēstījums nebūs par modes vēsturi, bet gan par sabiedrību, ģeopolitisko situāciju, par toreizējo gaisotni un kā tas sasaucas ar šodienu.

Raidījumā Piespēle atkal hokejs, bet uzmanības centrā tā jaunā paaudze. Kopā ar jaunajiem hokejistiem Martinu Klaucānu un Danielu Reidzānu rezumējam Latvijas U-18 hokeja izlases izcīnīto 4. vietu pasaules čempionātā Slovākijā. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas vīriešu hokeja izlase pārbaudes spēļu ciklu pirms pasaules čempionāta noslēdz ar divām uzvarām pār Norvēģiju, sastāvu izziņos 12. maijā; Latvijas Basketbola līgas fināls sākas ar “Ventspils” uzvaru pār “Valmieru”, sērijas par bronzas godalgām pirmajā mačā “VEF Rīga” uzveic Rīgas “Zeļļus”; Starptautiskā Olimpiskā komiteja reabilitē baltkrievus, Latvijā varētu veidot īpašu komisiju, kas vērtētu latviešu potenciālos startus sacensībās, kur piedalās agresori; Latvijas U-17 futbola izlasē iekļauj ilgstoši un vēl nesen Maskavā spēlējušu futbolistu, Latvijas Futbola federācija neveikli taisnojas.

Gadu desmitiem Uzvaras parks bija vieta, kurp negribējās doties. Īpaši 9.maijā, kad tur skanēja dziesmas krievu valodā un pulcējās tie, kas 2.Pasaules kara beigas svin 9.maijā. Pēc Uzvaras pieminekļa nojaukšanas parks kļuvis par vietu, kur sastopami cilvēku simti. Skeitparks, bērnu laukumiņi, kafejnīca, strūklaka, soliņi, aktīvā atpūta. Iespēju ir neticami daudz. Bet kas ir šī parka īstie kopēji? Un kāpēc dārznieki darbu sāk jau septiņos no rīta?

Pasaules mākslas kopienas acis šajās dienās ir pievērstas kādai kanālu pilsētai Itālijā: Venēcijas biennālē sākas 61. starptautiskā mākslas izstāde, un biennāles jaunā vadība nolēmusi, ka arī biennālei vajadzētu kļūt par savienojošu kanālu starp konfliktējošām pusēm un laipni atvērusi durvis arī Krievijas dalībai. Eiropas Savienības valstis šo rīcību nosodījušas, biennāles žūrija atkāpusies, taču publicitāte ir sanākusi liela un ieguvēji no tās ir ne viens vien. Kāda atmosfēra šogad valda Venēcijā un kā klājas Latvijas māksliniekiem, kuru paviljons vērs durvis šodien, stāsta Laima Slava, kura šajās dienās atrodas Venēcijas biennāles notikumu virpulī.

Kultūras rondo viesojas Lietuvas Nacionālajā muzejā, kur atklāta plaša izstāde par Baltijas valstu kultūras diplomātijas triumfu Pasaules izstādēs Parīzē pirms simt gadiem. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā pašlaik skatāma plaša izstāde par Baltijas valstu dalību lielajās Pasaules izstādēs Parīzē 20. gadsimta 30. gados. Un šis stāsts ir interesants ne vien kopīgā kultūras mantojuma dēļ, bet arī kā lielisks piemērs Baltijas valstu solidaritātei caur mākslu, etnogrāfiju un kultūras diplomātiju. Un arī šodien tas ir atgādinājums par kultūras spēku, balsi un spēju būt valsts sejai uz starptautiskās skatuves. Autentisks 20. gadsimta 30. gadu kankles ieraksts no Lietuvas Literatūras un folkloras institūta arhīva ir pirmais, kas ieskandina izstādi Lietuvas Nacionālā muzeja Vēstures stāstu mājā jeb „Istorijų namai” – kādreizējās armijas kazarmās pašā Viļņas centrā, kur pirms pieciem gadiem tika atklāta muzeja mainīgo izstāžu zāle. Tās pirmajā stāvā līdz augustam būs skatāma izstāde, kas ar plašu vērienu pēta Lietuvas un arī Latvijas un Igaunijas dalību starptautiskajās izstādēs Parīzē 20. gadsimta pirmajā pusē.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par mākoņdatošanu – kādas ir iespējas? Arī par to, kā uzņēmēji reaģē uz kārtējo krīzi pasaulē. Lai mūsu digitālā pasaule ar mākslīgā interneta iespējām un tiešsaistes pieeju visam darbotos, ir nepieciešama milzīga tehnoloģiskā infrastruktūra. Un viens no būtiskākajiem tās elementiem ir datu centri – vietas, kur reāli glabājas un tiek apstrādāti mūsu dati. Datu centri bija viens no tematiem Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācijas konferencē. Viens no secinājumiem – datu centri ir ļoti sasaistīti ar drošību un ģeopolitiku. Pasaules notikumi – no konfliktiem līdz bloķētiem šaurumiem un cenu kāpums – arī ietekmē notiekošo Latvijā. Bet kā uz to reaģē Latvijas uzņēmēji? Arnis Blūmfelds ir finansists, „ERST Finance” valdes priekšsēdētājs. Jautāts par pasaules notikumu ietekmi, viņš uzsver, ka ņemot vērā pēdējā laika krīžu skaitu, esam iemācījušies tās pārdzīvot un nekrist panikā. Tomēr šobrīd uzņēmēji ir piesardzīgāki savos plānos.

-Kāpēc Saeimas priekšsēdētājas biedre jeb vicespīkere Zanda Kalnina-Lukašēvica par savu pirmo augstskolu vēlējās Kristīgo Akadēmiju? -Cik grūta bija jaunās zinātnieces izšķiršanās iesaistīties politikā? -Kāda ir kristīgās morāles nozīme politiķes darbībā? -Kāda ir Zandas Kalniņas–Lukašēvicas mīļākā mūzika?... Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem dziedēsiet Jāņa Ūdra “Rakstnieka pārrunu stundā” ”Pasaules tulkošana”” trešdien, 22. aprīlī plkst. 16.00 Radio Marija Latvija frekvencēs Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

-Kāpēc Saeimas priekšsēdētājas biedre jeb vicespīkere Zanda Kalnina-Lukašēvica par savu pirmo augstskolu vēlējās Kristīgo Akadēmiju? -Cik grūta bija jaunās zinātnieces izšķiršanās iesaistīties politikā? -Kāda ir kristīgās morāles nozīme politiķes darbībā? -Kāda ir Zandas Kalniņas–Lukašēvicas mīļākā mūzika?... Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem dziedēsiet Jāņa Ūdra “Rakstnieka pārrunu stundā” ”Pasaules tulkošana”” trešdien, 22. aprīlī plkst. 16.00 Radio Marija Latvija frekvencēs Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

Šoreiz raidījumā Piespēle runājam par leģendārajām Lemānas 24 stundu sacīkstēm. Studijā viesojas vienīgais latvietis, kurš finišējis šajās sacensībās - motosportists Garijs Rožkalns. Savukārt Gunārs Jākobsons sarunāsies ar jauno Latvijas Olimpiskās akadēmijas prezidenti Ilutu Gaili. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas vīriešu hokeja izlase uzvar abās pārbaudes spēlēs Somijā - pārspēj gan mājiniekus somus, gan Dāniju; Sākusies cīņa par vietu Latvijas Basketbola līgas finālā - vienā pārī tiekas “VEF Rīga” un “Ventspils”, otrajā “Valmiera” un Rīgas “Zeļļi”; Starptautiskās Basktbola federācijas vadība atļauj krieviem un baltkrieviem startēt 3pret3 novirziena Nāciju līgā Āzijā, Raimonds Vējonis izstājas no organizācijas 3pret3 komisijas; Ekonomikas ministrija turpina sapņot - vēlas, lai Latvija kopā ar Ukrainu rīko Pasaules kausu futbolā 20 gadnieku izlasēm.

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane; pārraides producente – Ilga Auguste Arhitekts Kārlis Reisons (1894–1981) ir latvietis, kurš nācis no Vidzemes piekrastes ciema Latvijā, laika posmā starp abiem Pasaules kariem strādājis Lietuvā, bet kara bēgļu gaitās nonācis Austrālijā, kur turpināja savu profesionālo darbību Adelaidē un kur arī noslēdzās viņa mūžs. Arhitekta Kārļa Reisona (Karolis Reisonas – lietuviski) mantojums Lietuvā īpaši ticis pētīts pēdējās desmitgades laikā, lai starpkaru perioda Kauņas modernā arhitektūra tiktu iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā: septiņi šī laika posma objekti Kauņā ir uzcelti pēc K. Reisona projektiem, bet kopumā 14 no viņa projektētajām celtnēm Lietuvā ir iekļautas Lietuvas nekustamā kultūras mantojuma sarakstā. Taču viņa dzīves pirmsākums meklējams šeit, Katrīnbādē, Pabažu muižai piederošās Vidzemes piekrastes ciemā, šobrīd – Saulkrastu pilsētā. Ziņas par Kārļa Reisona dzimšanu atrodamas Pēterupes, tagadējās Saulkrastu pilsētas daļas, draudzes baznīcas grāmatā. Tur 1894.gadā dzimušo un kristīto saraksta ierakstā Nr. 26 lasām, ka Kārlis dzimis 14., pēc jaunā stila – 26. aprīlī, Pabažu "Inču" mājās jūrasbraucēja Sīmaņa Reisona un Mildas, dzimušas Zvaigznes, ģimenē un kristīts Pēterupes baznīcā 22. maijā. Pabažu muižas robežās esošās Katrīnbādes, kā tolaik sauca peldvietu Vidzemes piekrastē, "Inču" māju saimnieks, Kārļa tēvs Sīmanis Reisons bija triju burinieku īpašnieks, rosīgs Pēterupes zvejniecības biedrības loceklis, kas rūpējās gan par savas ģimenes, gan vietējo iedzīvotāju labklājību. Kad 1904.gadā Pabažu muižas robežās Vidzemes piekrastē jūrā tiek ievilkta turpat piekrastē uzbūvētā Sīmaņa Reisona trīsmastu barkentīna "Kaupo", Kārlis ir desmit gadus vecs. Tēvs viņu sūta mācīties Rīgas reālskolā, bet Kārļa māsas Annas skološanai uzaicinātajai mājskolotājai Olgai Veicmanei Sīmanis Reisons atvēl sev piederošās telpas skoliņas atvēršanai vietējiem bērniem. Uzņēmība un vēriens, tālredzība un atbildība, dāsnums, augstsirdība un mecenāta gars – tās ir īpašības, kuras no savas dzimtas dzīves ceļā pārmantojis Kārlis Reisons. Nav zināmi apstākļi, kāpēc 1920. gadā Pēterburgas civilo inženieru institūtu arhitektūras specialitātē absolvējušais un 1921. gadā Latvijā atgriezies jauneklis nonāk Lietuvā, Šauļos. Šauļos viņam pavērās plaši darba apvāršņi. No otras puses, šis periods bija diezgan grūts, jo Šauļi vēl nebija atguvušies pēc Pirmā pasaules kara un vairāk nekā puse pilsētas ēku bija iznīcinātas. Tajā laikā pilsēta tika paplašināta, tāpēc K. Reisonam bija jāstrādā arī pie teritoriālās plānošanas darbiem. Teritoriālās plānošanas rasējumi ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Meklējot palīdzību, K. Reisons izveidoja un vadīja rasēšanas biroju Šauļos, kur dažādos laikos strādāja līdz pat 50 mērniekiem. Šauļu mērs Jackus Sondeckis savos memuāros K. Reisonu raksturojis  kā vienu no labākajiem inženieriem Lietuvā, ļoti strādīgu cilvēku, kurš veltīja daudz enerģijas, lai palīdzētu Šauļiem atgūties no drupām. Kārlis Reisons Šauļos projektējis Sacelšanās dalībnieku pieminekli, vairākas greznas savrupmājas, kā piemēram, Venclausku ģimenes pili, kurā atrodas viena no Šauļu Aušras muzeja nodaļām, projektējis saldumu fabrikas "Birute" ēku, bet 1924. un 1927. gadā – saldumu fabrikas "Rūta" ēku, kurā mūsdienās atrodas Šokolādes muzejs. Būvniecības speciālistu nepieciešamība bija liela. Jūtot trūkumu pēc tiem, viņš rūpējās par viņu apmācību un izglītību, organizējot kursus būvmeistariem. Pēc K. Reisona iniciatīvas Šauļos tika nodibināta viena no pirmajām amatniecības skolām Lietuvā, un pirmo gadu viņš bija arī tās vadītājs. Zemes reformas laikā jaunajiem zemes īpašniekiem trūka zināšanu dzīvojamo un saimniecības ēku būvniecībā, un K. Reisons centās aizpildīt šo robu, 1926. gadā sarakstot grāmatu "Lauksaimniecības būvniecība" ("Žemes ūkio statyba"), bet 1928. gadā – "Māla būvniecība" ("Molio statyba"). Grāmatās sniegti daudzi noderīgi padomi, iekļauti tipveida projekti un pat būvniecības tāmes. 1930. gadā K. Reisons tika uzaicināts strādāt toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā, kur viņš vadīja celtniecības nodaļu un projektēja daudzas par izcilām atzītas ēkas. Kopā ar arhitektu Vladimiru Dubenecki un Kazi Krikščiukaiti Kārlis Reisons projektēja jaunās Vītauta Dižā Kara muzeja ēkas ansambli, kura vertikāls akcents pāri muzeja dārzam slejas kariljona tornis un sasaucas ar Brīvības pieminekli, kura postamenta arhitektoniskās idejas autors ir Kārlis Reisons. Kā izcilas Kauņas arhitektūras pērles minamas arī K. Reisona projektētā Mazā Kristus Augšāmcelšanās baznīca, Evaņģēliskā reformātu baznīca, Kauņas priesteru semināra rektorāta ēka, Arhibīskapa metropoles pils, pils "Lietūkis", kura kalpoja kā Lauksaimnieku biedrības pulcēšanās vieta, bijusī Zemes bankas ēka, Lauksaimniecības kameras ēka, bet sadarbībā ar Vītautu Landsberģi-Žemkalni – "Pienocentras" ēka. Iespējams, ka viskrāšņākais viņa īstenotais projekts ir Augšāmcelšanās baznīca, kuras celtniecība tika pabeigta tikai pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Kauņas ainava nav iedomājama bez viņa projektētās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvanu torņa vertikāles, kas ir redzama no visām pilsētas apkaimēm. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas 20. gadsimta starpkaru periodā tika celta kā tautas augšāmcelšanās simbols. Kad Lietuva atguva neatkarību, baznīca tika atdota draudzei. Ja K. Reisona daiļradē šis projekts būtu bijis vienīgais, viņa vārds tik un tā būtu saglabājies Kauņas un Lietuvas arhitektūras vēsturē. Cituviet Lietuvā viņš projektējis Užunvežu Sv. Jaunavas Marijas baznīcu, Tauraģes slimnīcu, Jurbarkas tuberkulozes slimnīcu, uzņēmuma "Maistas" saldētavas un organizācijas "Lietūkis" noliktavas Klaipēdā, komercskolu Pasvālē un Lauksaimniecības bankas ēku Biržos. Pēc padomju karaspēka okupācijas Lietuvā Otrā pasaules kara sākumā K. Reisons ar ģimeni devās uz Vāciju, bet atgriezies strādāja Paņevēžā, kļūstot pat par pilsētas mēru. 1944. gadā K. Reisons aizbēga uz Vāciju, bet 1949. gadā emigrēja uz Austrāliju. Par Kārļa Reisona Austrālijas perioda sākumu liecina pārvietoto personu saraksti, kurā līdztekus citiem kara bēgļiem iekļauta visa viņa ģimene: pats Kārlis, kas kā savu nodarbošanos norādījis inženiera profesiju, bet kā izcelsmes vietu Latviju un Rīgu, sieva Elena, sarakstā minēta kā Helena, 1931. gadā dzimusī meita Renata un 1934. gadā dzimušais dēls Irvis. Adelaidē Kārlis Reisons iesaistījās Austrālijas Lietuviešu nama pārprojektēšanā un pārbūvē kopienas vajadzībām, bet vēlāk, tautas brāļiem svešumā kļūstot turīgākiem, kļuva par daudzu  lietuviešu savrupmāju projektu autoru. Viņš turpināja  strādāt arhitektūras jomā arī Austrālijā un aizgāja mūžībā 1981. gadā Adelaidē. Kārļa Reisona bērni profesionālajā jomā sekoja tēva  pēdās, un meita Renata, arī arhitekte, pēc valsts neatkarības atjaunošanas viesojoties Lietuvā uzsvēra, ka tēvam par to bijis liels prieks. Dēls Irvis Reisons kļuva par inženieri un strādāja Melburnā, bet Renata profesionālo darbību, tāpat kā tēvs, turpināja Adelaidē. Nevar nepieminēt Kārļa Reisona pūliņus kļūt par pilntiesīgu Lietuvas pilsoni un šķēršļus būt atzītam tieši sava, lai arī brāļu tautas, un tomēr – šveštautieša statusa dēļ: lai pieminam kaut vai paša dibinātās Šauļu skolas direktora vietas zaudējumu. Savukārt konfesionālās piederības dēļ nācās lūgt Romas pāvesta atļauju jeb dispensu, lai varētu salaulāties ar līgavu Elenu Butnevičūti, kura bija Viļņā jurisprudenci studējusi lietuviete. Vairākkārtējie pūliņi iegūt Lietuvas pilsonību vainagojās ar Lietuvas pases saņemšanu tikai 1932. gadā, vienlaikus ar savu sievu. Arī konkursu par Kauņas Kristus Augšāmcelšanās baznīcas projektu pavadīja negācijas. Lai arī tolaik presē tika publicēts tikai uzvarējušā projekta autora uzvārds, neminot, ka viņš ir latviešu tautības, tomēr šis fakts vēlāk kļuva par diezgan sāpīgu arhitekta kritiķu argumentu, piemēram, tādu, ka svešzemnieka izstrādātā projekta izvēle "ievaino lietuviešu tautiskās ambīcijas". Kārļa Reisona nesavtība un augstsirdība, droši vien ar laiku – arī darba rezultātā sasniegts turīgums izpaudās faktā, ka, ņemot vērā to, ka Šauļu sacelšanās dalībnieku pieminekļa projekta īstenošanai tika vākti tautas ziedojumi, šo projektu viņš piedāvāja izstrādāt bez maksas. Arī Augšāmcelšanās baznīcas projekts tika pārprojektēts gan stilistiski, gan, ņemot vērā grunts problēmas izvēlētajā vietā, arī būvniecības sadārdzināšanās dēļ. Mūsdienās vairāki Lietuvas pētnieki ir ieguldījuši daudz pūļu, pētot Kārļa Reisona mantojumu Lietuvā. Par nopelniem Lietuvas labā Kārlis Reisons tika apbalvots ar IV pakāpes Ģedimina ordeni un III pakāpes Vītauta Dižā ordeni. Lietuvas pilsētās, kurās K.Reisons strādāja, viņa devums izcelts, atklājot piemiņas plāksnes, bet dokumentālo filmu ciklā "Pagaidu galvaspilsētas fenomens" kā viena no 17 filmām 2020. gadā uzņemta par K. Reisona devumu Kauņai. Mūsdienās tradicionāli Lietuvas valsts pasludināšanas gadadienu pasākumi 16. februārī un valsts Neatkarības atjaunošanas dienas svinības 11. martā risinās K. Reisona projektētā Vītauta Dižā Kara muzeja, tam piegulošā kariljona torņa, kā arī Brīvības pieminekļa pakājē. 2025. gada 16. novembrī no latvieša Kārļa Reisona projektētā kariljona torņa zvanu skaņās izskanēja latviešu komponista Emīla Dārziņa un viņa laikabiedra lietuvieša Mīkaloja Konstantīna Čurļoņa mūzika. Bet K. Reisona projektētā Kristus Augšāmcelšanās baznīca kā lietuviešu tautas svētvieta kalpo arī kā koncertzāle. No tās plašās jumta terases tālu pārredzama Kauņa, bet Vecgada vakarā baznīcas pakāje ir iemīļota Jaunā gada sagaidīšanas vieta.

Stāsta dziedātāja un JVLMA Profesionālās doktorantūras programmas studente Evija Hilmane; pārraides producente – Zane Prēdele Viens no svētku organizatoriem bija Jānis Reinholds – savulaik pazīstams komponists, vijolnieks, skolotājs un diriģents. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā esošais muzikologa Oļģerta Grāvīša arhīvs glabā daudzveidīgus avotus: vēstules, laikabiedru un kolēģu atmiņu pierakstus, kā arī svarīgus arhīva dokumentus. Šie materiāli ļauj no jauna ieraudzīt Jāni Reinholdu kā vienu no interesantākajām un mazāk novērtētajām personībām Latvijas mūzikas vēsturē. Diemžēl, lielākā daļa Reinholda kompozīciju gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, taču joprojām atpazīstami ir tādi darbi kā “Mosties, mosties, reiz svabadais gars” un citi, kas bijuši un vēl aizvien ir koru repertuārā. Reinholda mūžs ildzis 56 gadus. Savas dzīves laikā viņš strādājis par diriģentu vairāk nekā piecpadsmit dažādos koru kolektīvos. Tai skaitā arī Atturībnieku biedrības korī, kura darbība organiski sasaucās ar viņa personīgo pārliecību, jo viņš visu mūžu bija nelokāms alkohola un smēķēšanas pretinieks. Interesanti, ka tieši šajā korī savas vokālās gaitas sācis arī dziedātājs Jānis Ādolfs Kaktiņš – vēlāk viens no izcilākajiem Latvijas Nacionālās operas baritoniem starpkaru periodā. Reinholds strādājis vairākās skolās par mūzikas skolotāju un piedalījies dziesmu svētku organizēšanā un vadīšanā, tomēr viena no interesantākajām viņa dzīvesgājuma lappusēm saistās ar Pirmā pasaules kara laiku un pēckara gadiem. Līdzīgi daudziem citiem latviešiem, arī Reinholds sākotnēji ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu, kur viņa meitas Lauma un Ilga uzturējās visus kara gadus. [1] Tieši Sanktpēterburgā jeb tolaik Petrogradā Reinholdu beidzot sasniedz pavēste par iesaukumu strēlniekos un jau 1916. gadā viņš atgriežas dzimtenē, lai kļūtu par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka kapelmeistaru. Dalība strēlniekos gan netraucēja darbīgajam Reinholdam koncertēt un gan 1916. gada nogalē, gan 1917. gada sākumā viņš sniedza vairākus koncertus kā vijolnieks, kapelmeistars ar strēlnieku pulku orķestri, kā arī atskaņojot savas kompozīcijas kopā ar dažādiem koriem. 1917. gadā Reinholds kopā ar latviešu strēlniekiem atkāpjas sākotnēji uz Valmieru un pēc tam uz Maskavu, kur 1918. gada sākumā tiek iecelts par apvienoto latviešu strēlnieku pulku orķestra vadītāju (līdz tam šo amatu pildīja Pāvuls Jurjāns). Arī šajā laikā Reinholds pastāvīgi domā par kultūras dzīvi, tādēļ kopā ar strēlnieku orķestriem sniedz koncertus dažādās Krievijas vietās, par ko tiek saņemta kritiķu atzinība. Taču lielākais viņa panākums neapšaubāmi ir 1918. gada 24. jūnijā (jeb 6. jūlijā pēc t. s. “jaunā stila” jeb Gregora kalendāra) Maskavā Sokoļņikos organizētie Jāņu pasākumi, kas oficiāli izskanējuši kā Latviešu strēlnieku II dziesmu svētki. Neskatoties uz neapšaubāmo mūziķa un arī organizatora talantu, kas parādās visā mūža garumā, Jānis Reinholds pēc rakstura, kā laikabiedri un kolēģi liecina arhīvā izlasāmajās atmiņu vēstulēs, bijis ļoti kautrīgs un atturīgs cilvēks, kurš nekad nav izcēlis savus panākumus. Tādēļ, kaut arī vēstures avotos tieši viņš ir minēts kā svētku organizators, pats Reinholds kautrīgi sevi piemin tikai kā apvienotā orķestra kapelmeistaru, ļaujot citiem saņemt slavu, kas pienāktos viņam. Ideja par Jāņu svinēšanu latviešu strēlniekiem, protams, nebija sveša. Taču 1918. gada Jāņi varēja iegūt simbolisku nozīmi kā ārpus dzimtenes esošo latviešu strēlnieku, to ģimeņu un bēgļu apvienotāji, kas padarīja šo Reinholda organizatorisko darbu vēl būtiskāku. Tie bija pirmie Jāņi pēc Rīgas atstāšanas, kas sekoja Vācijas Impērijas karaspēka uzbrukumam 1917. gada vasarā un smagajām kaujām pie Mazās Juglas, kurās dalību ņēma arī strēlnieku pulki. 1918. gada jūnijā, dažas nedēļas pirms svētku norises, parādījās pirmās afišas, kurās redzam iecerēto svētku programmu – jauktos strēlnieku un sieviešu korus vadīs Kārlis Jurģītis – vēlāk arī Ludzas kultūras svētku virsdiriģents 1926.gadā. Bija paredzēts, ka strēlnieku svētkos kā solisti piedalīsies arī vairāki ievērojami latviešu dziedātāji. Līdzās jau pieminētajam Ādolfam Kaktiņam te atzīmējams, piemēram, Pauls Sakss, kas pazīstams kā viens no Pāvula Jurjāna dibinātās Latviešu operas tenoriem un pirmajiem Latvijas Konservatorijas mācībspēkiem. Savukārt Amanda Liberte-Rebāne bija viena no spilgtākajām latviešu operdziedātājām, dziedājusi Maskavas un Sanktpēterburgas operās, Latvijas Nacionālajā operā, kā arī pēc Otrā pasaules kara uzstājusies Rietumvalstīs. Diemžēl šie latviešu strēlnieku dziesmu svētki vēsturē "pazuduši" pavisam prozaiska iemesla dēļ. 1918. gada 24. jūnijā 15:00 (vienlaikus ar dziesmu svētkiem) sākās t. s. kreiso eseru dumpis, kura apspiešanā naktī no 24. uz 25. jūniju tiek piesaistīti latviešu strēlnieki kā kaujasspējīgākā vienība Jukuma Vācieša vadībā. Atsevišķos avotos pat izteikts pieņēmums, ka tieši fakts, ka latviešu strēlnieki bija aizņemti ar Jāņu svinēšanu, tātad nebija pieejami citu funkciju izpildē, bija viens no iemesliem, kādēļ dumpim tika izvēlēts tieši šis datums. Tomēr ar latviešu strēlnieku palīdzību eseru sacelšanos izdevās apspiest jau līdz nākamās dienas pusdienlaikam.            Līdzās Jāņa Reinholda gaitām kā entuziastiskam un talantīgam kordiriģentam pieminēšanas vērtas ir arī citas viņa darbības jomas – vijoļspēle un komponēšana. Vijoļspēli Reinholds sāka apgūt vēlu, tikai 20 gadu vecumā, kad virtuozu spožumu vairs nebija iespējams sasniegt. Neraugoties uz to, atsauksmes par viņa sniegumu ir cildinošas. Lai gan daudzi Jāņa Reinholda kompozīciju manuskripti vācu okupācijas laikā gājuši bojā, līdz mūsdienām saglabājušās kora dziesmas, tostarp tautasdziesmu apdares korim, klavierminiatūras, kā arī solodziesmas, kurām viņa daiļradē bijusi nozīmīga vieta. Tā, piemēram, 1909. gadā Reinholds sarīko savu kompozīciju vakaru, par ko vēlāk Emīls Dārziņš raksta, ka Reinholds, kā jau gandrīz katrs jauns mūziķis, iesāk ar dziesmām, raksturojot, ka tajās mīt sirsnība, nopietnība un drūmums.[2] Dažus gadus vēlāk – 1911. gadā Jānis Reinholds sarīko vēl otro kompozīciju vakaru, un šoreiz savas domas izsaka Jānis Zālītis, uzsverot komponista sapņaino dabu un intuitīvo rakstības stilu. Reinholda biogrāfijas lappusēs vēl ievērību pelna fakts, ka Jānis Reinholds kopā ar domubiedriem – Ernestu Vīgneru, Ādamu Ori un Jāni Mediņu – dibināja Latvju komponistu biedrību 1923. gadā,  divus mēnešus pirms Latvijas Skaņražu kopas izveides. To var uzskatīt par pašu senāko mūsdienu Latvijas Komponistu savienības priekšteci. Jāņa Reinholda dzīvesgājums un veikums apliecina, ka viņš ir personība, kuru vērts ne vien pieminēt, bet arī no jauna iepazīt. Un arī strēlnieku dziesmu svētki, kuros viņš devis savu ieguldījumu, noteikti ir pelnījuši plašāku izpēti mūsu dziesmu svētku tradīcijas kontekstā. Līdz šim tie palikuši vēstures ēnā, muzikologa Oļģerta Grāvīša vārdiem runājot, kā nepelnīti aizmirsta Jāņa Reinholda biogrāfijas un Latvijas kultūras vēstures lappuse. [1] Dzimtenes Vēstnesis, Nr.269, 23.11.1916 [2] Mūzikas Nenedēļa, Nr.17, 01.05.1924.

Saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē arhibīskapu Kārli Žolu. Raidījumu veido rakstnieks Jānis Ūdris.

Raidījumā Piespēle jau laikus sākam gatavoties ikgadējam hokeja pavasarim. Lai gan marts vēl nav aizritējis, jau tā beigās Latvijas hokeja izlase sāks neoficiālos treniņus pirms pasaules čempionāta, kas šogad 15. maijā startēs Šveicē. Lielā saruna raidījumā ar ilggadējo Latvijas hokeja izlases aizsargu Ralfu Freibergu, kurš nekad nav vairījies publiski paust savu viedokli par dažādiem jautājumiem. Pirms dažām dienām viņš sev pievērsa diezgan lielu uzmanību sociālās saziņas vietnē "X", kur argumentēti atbildēja kādam Ziemeļamerikas hokeja komentētājam, kāpēc agresorvalsts Krievijas izlasei nav vietas 2028. gada Pasaules kausā. Nedēļas notikumu izlasē: Latvijas futbola izlases marta nometnē piedalīsies Anglijas premjerlīgas kluba “Sunderland” aizsargs Deniss Cirkins, kurš jau drīzumā varētu arī spēlēt valstsvienībā; Kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei jauns karjeras un Latvijas rekords Pasaules kausa posmā - sacensībās Zviedrijā viņai sestā vieta; No paraolimpiskajām spēlēm mājās atgriežas bronzas medaļas ieguvēji, ratiņkērlinga duets Poļina Rožkova/Agris Lasmans, uzreiz “sākas vētra”, jo Rožkova publiski apsūdz Latvijas Paralimpisko komiteju finansējuma atņemšanā īsi pirms spēlēm; Latvijas vīriešu handbola izlase pasaules čempionāta otrajā kārtā zaudē Polijai.

Ikgadējā Pasaules ūdens dienā Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina runāt ne tikai par ūdens pieejamību un resursiem, bet par kādu ar ūdeni ļoti cieši saistītu jautājumu – tualetēm kā nepieciešamību un vienlaikus arī izaicinājumu daudzviet pasaulē. Kā ar to sokas mums Latvijā? Raidījumā, kas veltīts Pasaules ūdens dienai, runājam par kādu ar ūdeni cieši saistītu jautājumu - tualešu pieejamību. Šo jautājumu šogad Pasaules ūdens dienas ietveros izcēlusi arī Rīgas Tehniskā universitāte un tualešu jautājums daudzviet pasaulē ir ne tikai akūtu vajadzību apmierināšana, bet arī nevienlīdzības un pat dzīvības apdraudējuma jautājums. Kāda ir situācija ar kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanu un publisko tualešu pieejamību Latvijā un kā ar to sokas pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Līga Lapiņa. "Katru gadu Pasaules ūdens dienā, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem ar ūdeni saistītiem jautājumiem, tiek izziņotas arī dažādas tēmas. Šogad viena no tēmām bija vienlīdzība. Līdz ar to mēs arī centāmies pieskaņot mūsu tematiku pie ūdens pieejamības, tai skaitā tualešu pieejamības. Tas ir arī Latvijas sabiedrībai aktuāls jautājums, par ko mēs ne pārāk bieži runājam, jo tas ir tāds varbūt aiz slēgtām durvīm pārrunājams jautājums. Šoreiz centīsimies par to parunāt nedaudz plašāk, iezīmējot varbūt pāris "nacionālās īpatnības" un pāris izaicinājumus, ar ko kopumā jāsaskaras, lai  biežāk paši var runāt un arī visos sabiedrībā veicinātu tādu kopīgu izpratni un kultūru par šo jautājumu," norāda Sandis Dejus. "Bez kanalizācijas nav civilizācijas un kanalizācija rada iespēju cilvēkiem dzīvot apdzīvotās vietās, un centralizētas kanalizācijas sistēmas to ļauj vēl vairāk tādēļ, ka viss nelāgais materiāls tiek aizvākts projām no cilvēku ne tikai acīm, bet arī no tās vietas, kur viņi ikdienā uzturas, un arī kvalitatīvi attīrīts. Un šeit mēs varam teikt, ka Latvija ir gana labās pozīcijās. Mēs aptuveni 75 procentus no Latvijas iedzīvotāju radītajiem notekūdeņiem novadam centralizētas kanalizācijas sistēmās un secīgi arī attīrām, lai aizsargātu vidi pret mūsu radīto piesārņojumu," vērtē Sandis Dejus. "Tajā pašā laikā vēl ir mums 25% apmēram, kas dzīvo mazāk apdzīvotās vietās vai nomaļākās vietās, kas Eiropas kontekstā ir ekskluzīvs skaitlis, jo Eiropā tik daudz iedzīvotāju nedzīvo ārpus pilsētām kā Latvijā, kam ir savas kanalizācijas sistēmas, saucamās decentralizētās kanalizācijas sistēmas.  Runājot par tualešu publisko pieejamību, noteikti mums būtu vēl daudz ko darīt, ja mēs salīdzinām ar Eiropu. Protams, nav pieejama statistika, cik ir publisko tualešu uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, bet ikdienas sajūta ir tāda, ka noteikti, no vienas puses, mums vajadzētu strādāt pie pieejamības veicināšanas un, no otras puses, kā es jau minēju, arī pie mūsu kopējās sabiedrības attieksmes veicināšanas un kultūras uzturēšanas šādos objektos, kur tādi vispār ir ierīkoti." Kā tualešu un citu atkritumu problemātiku risināja Rīgā senatnē? Mūsdienu kanalizācijas sistēmas aizmetņi veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, taču arī agrākos gadsimtos pilnīgi noteikti tika domāts par mehānismiem, lai uzturētu sanitāros apstākļus, proti, lai atbrīvotos no atkritumiem un savāktu lietusūdeņus. Protams, 13.-18. gadsimtā šīs sistēmas bija patālu no tā, ko lietojam pašlaik. Par šo tematu plašāk stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde. Tiekamies muzejā, Ilze pa gaiteņiem ved uz muzeja krājuma telpu, kur uz galda izkārtojusi sarunas tematam atbilstošus priekšmetus – naktspodus, keramikas traukus un ne to vien.

Šī gada Pasaules nieru dienas moto ir "Rūpējoties par pacientiem, sargāsim planētu". Šīs moto pievērš uzmanību klimata pārmaiņu ietekmei uz veselību, jo gaisa piesārņojums, karstuma radīts stress, dehidratācija un ekstremāli laikapstākļi var palielināt nieru slimību risku un paātrināt to progresēšanu. Raidījumā Kā labāk dzīvot par nieru veselību sarunājas P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārsts nefrologs Kārlis Rācenis, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asociētā profesore medicīnas doktore Viktorija Kuzema un P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centra virsmāsa, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Jana Ēķe.  "Latvijā ir vieni no augstākajiem hronisku nieru slimību rādītājiem Eiropā," atzīst Kārlis Rācenis. Rīt, 13. martā, Stradiņa universitātē Dzirciema ielā Rīgā varēs bez maksas pārbaudīt nieru veselību, bet dati jau pašlaik liecina, ka Latvijā gandrīz katram piektajam cilvēkam ir hroniskas nieru kaites.  -- Vai zinājāt, ka diennakts laikā caur nierēm tiek izfiltrēti aptuveni tūkstotis litri asiņu? Tas tiešām liekas pārsteidzošs skaitlis! Nieres ir viens no orgāniem, kas mūsu organismā paveic milzīgu darbu. Un no nieru veselības un nieru stāvokļa ir atkarīgs tas, vai mēs varam dzīvot. Tāpēc arī runājam par nieru veselību. Ir ļoti sarežģīti ārstēt cilvēkus, kuriem ir dažādas nieru problēmas, un, arī mainoties situācijai pasaulē, piemēram, dehidratācijas draudi vai ekstremāli laikapstākļi var palielināt nieru slimību risku. Tomēr tas nav vienīgais faktors. Piemēram, hemodialīzes nodrošināšanai ir nepieciešams milzīgs ūdens, enerģijas un arī vienreiz lietojamās plastmasas apjoms, kas rada ievērojamu vides slodzi, tāpēc arī lielāka uzmanība arvien tiek pievērsta ilgtspējīgai veselības aprūpes sistēmai. Tomēr ar to vien, ka mēs zinām, ka kaut kur mainās klimats, būs par maz. Ir jāsaprot, kas īsti notiek ārstēšanas gaitā un ko varētu mainīt. Nieru slimību izplatības pieaugums pasaulē rada milzīgu finansiālu slogu veselības aprūpes sistēmai. Kamēr zema un vidēja līmeņa ienākumu valstīs ilgtermiņa dialīze ir nepieejama lielai daļai pacientu, tā kļūst arvien mazāk pieejama arī valstīs ar augstiem ienākumiem.  Savukārt progresējošu nieru funkciju zudumu vairāku mēnešu vai gadu garumā sauc par hronisku nieru slimību, un tā ir ļoti izplatīta. Vidēji pasaulē vienam no 10 pieaugušajiem, bet Latvijā šis rādītājs publikācijās ir minēts, ka vienam no pieciem cilvēkiem ir kāda veida nieru bojājums. Katru gadu pasaulē miljoniem cilvēku diemžēl priekšlaicīgi mirst no nieru slimību radītām komplikācijām.

No 8. līdz 14. martam visā pasaulē, arī Latvijā, norisinas Pasaules glaukomas nedēļa.  Par slimības diagnosticēšanu un jaunākajām ārstēšanas metodēm interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Austrumu slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas ārstes: asociētā profesore Kristīne Baumane un  Gunta Blezūra-Ūdre. Glaukoma ir slimība, kas attīstās nemanāmi. Ārsti to dēvē par "kluso redzes zagli", tik cilvēks var kādā brīdī atklāt, ka ar vienu aci neredz. Glaukomai ir dažādas formas, ir arī iedzimta glaukoma, kas ir reta parādība un to operē bērna pirmajā dzīvības gadā.  Ir arī juvenīla glaukoma, kas ir gados jauniem cilvēkiem, bet visizplatītākā ir primāri atvērta kakta glaukoma, kas skar 4-5% iedzīvotāju, tas ir riska faktors vecākiem cilvēkiem. To visbiežāk konstatē vecumā pēc 65 gadiem. Īpaši uzmanīgiem ir jābūt tiem, kam dzimtā kādam ir glaukoma. Šī slimība - primāri atvērta kakta glaukoma - paliek arvien jaunāka. Ārsti rekomendē pēc 45 gadu vecuma reizi divos gados veikt pārbaudi pie oftamologa, pēc 55 gadiem - reizi gadā.  

Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) izveidojās pagājušā gadsimta  50. gados ar mērķi sekmēt latviešu tautas atbrīvošanu, Latvijas neatkarības atjaunošanu un kultūras saglabāšanu. Svinot organizācijas 70 gadus raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts pārrunājam PBLA nozīmi agrāk un transformāciju mūsdienās. Sarunājas PBLA priekšsēdis Pēteris Blumbergs, PBLA izpilddirektors Raits Eglīts, vēsturniece, LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētniece Kristīne Beķere un PBLA valdes loceklis, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā prezidents Frics Kristbergs.  1956. gada 25. februārī, apvienojot vairākas latviešu organizācijas dažādos kontinentos - Latvijas Atbrīvošanas komitejas Eiropas centru, Latviešu apvienību Austrālijā un Amerikas latviešu apvienība - savu darbību uzsāka Pasaules brīvo latviešu apvienība. Kas šogad svin 70 gadu dzimšanas dienu. Šo apvienību veidoja ar domu apvienot latviešu trimdas organizācijas visā pasaulē. Savulaik tās mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana, latviskās kultūras saglabāšana. Šodien, brīvas Latvijas laikā, apvienība nav samierinājusies ar paveikto un joprojām ir patiesi liels un nozīmīgs spēlētājs pasaulē, stāstot par Latviju un latviešiem, kā arī vienojot visus ārpus Latvijas dzīvojošos domās un darbos par latviskuma saglabāšanu, vienlaikus mudinot iesaistīties arī sociāli politiskās norisēs.  Sveicot PBLA dzimšanas dienā, Saeimas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica sacīja, ka organizācija ir dibināta trimdā ar mērķi iestāties par brīvu Latviju. Šodien tā ir spēcīga un vienojoša balss pasaules latviešiem. Par to, kā šo spēcīgo un vienojošo balsi pasaules latviešiem ir izdevies noturēt gana spēcīgu un skaļu 70 gadu laikā, mainoties apstākļiem un mainoties dažādiem notikumiem pasaulē, šoreiz saruna raidījumā.

Radio klausās arī vājdzirdīgi cilvēki, un tas nav jādara, uzgriežot radio uz "pilnu klapi". Pasaules dzirdes dienā runājam par iespējām uzlabot dzirdi, arī izmantojot mehāniskis līdzekļus. Plašāk stāsta Surdotehniskās palīdzības centra audioloģe Rita Legzdiņa un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas otolaringologs Arturs Barščevskis. Ko nozīmē būt cilvēkam ar vāju dzirdi? Ierakstā uzklausām Ineses Immures pieredzes stāstu. - 3. martā, Pasaules dzirdes dienā, Surdocentrs plāno izglītojošas aktivitātes, lai atbalstītu cilvēkus ar dzirdes traucējumiem un veicinātu sabiedrības izpratni par dzirdes veselību. Bet par bērnu dzirdes problēmām saruna raidījumā "Ģimenes studija".

Eiropas valstīm atšķirīgas domas par nepieciešamību kritizēt ASV un Izraēlas triecienus Irānā. Ēriks Lingebērziņš analizē, kā karš Tuvajos Austrumos ietekmēs tūrismu pasaulē un Latvijā. Pagājušais gads iezīmējas īpaši ražīgs korupcijas apkarošanas jomā – tā savā ziņojumā par darba rezultātiem pērn norāda Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Valdība atbalsta ieceri obligātu priekšapmaksas SIM karšu lietotāju reģistrāciju no oktobra. Latvijas sieviešu futbola izlase sāk Pasaules kausa kvalifikāciju.

ASV un Izraēla jau trešo dienu veic uzlidojumus mērķiem Irānā. Izraēlas spēki arī sākuši uzlidojumus Libānai, tostarp galvaspilsētai Beirūtai. Satversmes tiesa pabeigusi pēc būtības izskatīt lietu par mazākumtautību valodu lietošanu sabiedriskajos medijos un devusies gatavot spriedumu. 2. februārī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs apmeklēja valsts austrumu robežu. Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība svētdien viesos ar 72:92 zaudēja Polijas izlasei Pasaules kausa kvalifikācijas grupā.  

Pirms astoņdesmit gadiem, 1946. gada 14. februārī, nodibināja vienu no unikālākajām mācību iestādēm - Minsteres Latviešu ģimnāziju. Lai arī šobrīd skola savu darbību beigusi, reiz tā bija vienīgā pilna laika mācību iestāde ārpus Latvijas, kurā varēja iegūt vidējās izglītības diplomu latviešu valodā.  Savulaik šī mācību iestāde apliecinājusi arī to, ka latviešu valoda, kultūra un augsta līmeņa izglītība var pastāvēt arī ārpus Latvijas robežām.  Minsteres ģimnāziju droši var saukt par vietu, kur saglabāts pamats vai kādam arī atrasts ceļš uz latvietību, un, protams, tas bija veids, kā apgūt valodu un kultūru. Skola ir atstājusi nospiedumu diasporas vēsturē, arī latviskās identitātes uzturēšanā, un to apliecina arī absolventu vārdi, kas ir zināmi plašai Latvijas sabiedrībai un nav jāpaskaidro, tie ir Egils Levits, kurš vēlāk bija arī pedagogs, absolventu vidū ir arī Krišjānis Kariņš, Bruno Rubess, arī nesen mūžībā izsauktais Austris Grasis, un, protams, visi šodienas sarunas dalībnieki. Kopā ar bijušajiem skolēniem raidījumā Globālais latvietis 21.gadsimts atminamies skolas nospiedumu diasporas latviešu mūžos. Sarunājamies ar Minsteres latviešu ģimnāzijas absolventiem: stāsta nodibinājuma "Pasaules latviešu mākslas centrs" Cēsīs valdes loceklis Dainis Mjartāns, viņš ir Minsteres latviešu ģimnāzijas 40. izlaiduma absolvents 1985. gadā, kurš ir ar viens no gavenajiem ģimnāzijas 80 gadu svinību organizētājiem, Latviešu kopības Vācijā padomes priekšsēde Aija Ebdena, kura ir absolvējusi Minsteres latviešu ģimnāziju pirms 66 gadiem Minsteres bēgļu nometnē, muzeja "Latviešu pasaulē" izpilddirektors Uldis Dimiševskis, Minsteres ģimnāzijas 52. izlaiduma absolvents, no ASV sarunai pievienojas Holivudas filmu pēcapstrādes producents Artūrs Rūsis, Minsteres latviešu ģimnāzijas 1982. gada absolvents, bet no Vācijas - kinokritiķe Elīna Reitere, ka ģimnāziju absolvējusi 1998. gadā.

Pagājušajā nedēļā atzīmēja Pasaules vēža dienu, kuras vadmotīvs šogad bija profilakse un agrīna slimības atklāšana. Par šo darbību nozīmīgumu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja, Latvijas onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Aija Geriņa, uztura speciāliste Nelda Karpenska-Allaža un infektologs Iļja Drjagunovs.

Pasaulē šobrīd ir trauksmains laiks, ģeopolitiskā situācija mainās. Kādas ir Latvijas ārpolitiskās nostādnes, īpaši attiecībā uz ASV līdera ambīcijām. Cik vienoti šai jautājumā ir Saeimas deputāti? Par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Saiemas frakciju pārstāvji: frakcijas "Progresīvie" vadītājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Jaunā Vienotība" vadītājs Edmunds Jurēvics, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājas vietnieks Kristaps Krištopans, Saeimas ārlietu komisijas deputāts no Apvienotā saraksta Edvards Smiltēns un Nacionālās apvienības frakcijas deputāts Edvīns Šņore. ka centrā būs strauji mainīgā ģeopolitiskā situācija. Gada sākums nesis lielu spriedzi arī NATO partneru vidū pēc tam, kad ASV prezidents atkārtoti pauda pretenzijas uz Grenlandi, neizslēdzot militāra spēka pielietošanu. Pasaules ekonomikas forumā Davosā šis bija viens no lielajiem jautājumiem, jo galu galā NATO ir visa mūsu reģiona drošības garants. Šajā forumā arī izskanēja, ka jābeidz pieglaimošanās politika Savienoto Valstu prezidentam. Kāda ir Saeimas  frakciju nostāja šajos jautājumos?

Satversmes aizsardzības birojs: Krievijas radītie drošības riski Eiropai un Latvijai būtiski palielinās. Satiksmes ministrs prasa precizēt dzelzceļa projekta "Rail Baltica" ieviesēja ziņojumu par jau izbūvētām daļām, kurām projekta īstenošanas secības maiņas dēļ ir nepieciešama konservācija. 2025. gada vārds – "klausiņas", nevārds – "trigerēt", spārnotais teiciens – "Mēs visi esam vienā laivā!". Pasaules kārtība strauji mainās – starptautiskās attiecībās Latvijai jābūt gatavai tam, ka pārmaiņas ierastajā realitātē ir neizbēgamas, un priekšā ir daudz kā nezināma.

Donalds Tramps raksta vēstuli Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Ikgadējā ekonomikas forumā krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies ASV un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Patrīcija Masaļska. Viņš grib „Es vairs neizjūtu pienākumu domāt tikai par mieru.” Šie, domājams, ir šonedēļ pasaules medijos visvairāk citētie vārdi – frāze no Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vēstules Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Vēstījums tapis, reaģējot uz premjera Stēres un Somijas prezidenta Aleksandra Stuba kopīgo vēstuli, kurā šie ziemeļvalstu līderi aicina Baltā nama saimnieku kopā strādāt pašreizējās transatlantisko attiecību krīzes risinājumam. Krīzes, kuras iemesls ir paša Trampa mēģinājums anektēt Grenlandi, autonomu Dānijas karalistes teritoriju, kā viņš pats izteicies, „vieglā vai smagā ceļā”. Trampa atbildes vēstules spilgtākais aspekts ir Grenlandes problēmas sasaistīšana ar viņam nepiešķirto Nobela miera prēmiju, ko prezidents pārmet Norvēģijas valdībai, kaut, kā zināms, prēmiju piešķir neatkarīga komiteja, kuras locekļus apstiprina Norvēģijas parlaments Stortings. Taču šādas nianses acīmredzami ir pārlieku maznozīmīgas pašreizējam Savienoto Valstu līderim, kurš radis domāt un operēt globāli robustos mērogos un egocentrētā perspektīvā. Norvēģijas līderim adresētais teksts būtībā vēsta: tā kā es nedabūju Nobela prēmiju, tad tagad es drīkstu paņemt Grenlandi. Kā zināms, Donalda gribēšanas nav radušas izpratni nedz Grenlandes sabiedrībā, nedz Dānijas valdībā, nedz Vašingtonas partneros šimpus okeānam. Taču kamēr Eiropa domā, kā un cik pa labam vajag ar amerikāņu ārpolitikas jaunajām īpatnībām, gribošais Donalds licis galdā savu iemīļoto argumentu – importa tarifus. Jau no 1. februāra ar 10% tarifu visām precēm tikšot sodīta Dānija un tās suverenitātes aktīvākie atbalstītāji – Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Nīderlande un Somija. Šīs valstis ne tikai aktīvi atbalsta Dāniju un Grenlandi diplomātiski un publiski, bet arī iesaistījušās militārās aktivitātēs, kurām jāapliecina šo NATO partneru spēja un gatavība nodrošināt arktisko salu pret ārējiem apdraudējumiem. Un ja šīs Eiropas valdības turpināšot spītēties, tad 1. jūnijā tās sagaidot 25% tarifs. Var piebilst, ka tarifu motīvs no Trampa mutes izskanējis arī citā sakarā. Vēl viens Baltā nama saimnieka ekstravagants projekts ir t.s. „Miera padome”. Atsperoties no pagājušā gada novembrī Apvienoto Nāciju pieņemtās rezolūcijas par padomes izveidi Gazas joslas nākotnes risināšanai, Vašingtonā tapis projekts, kas vairāk atgādina elitāru klubu ar Donaldu Trampu kā ekskluzīvām pilnvarām apveltītu šī kluba prezidentu. Kad nu Francija prezidenta Emanuela Makrona personā atteikusies no „pagodinājuma”, kas, starp citu, nozīmētu arī sēšanos pie viena galda ar agresorvalsts diktatoru Putinu, Tramps piedraudējis ar 200% tarifu franču vīniem un šampanietim. Reaģējot uz to, Eiropā sākuši piesaukt Pretspiediena instrumentu, sauktu arī par „tirdzniecības bazuku” – mehānismu, kas paredz savienības kopīgu darbību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts trešās puses ekonomisks spiediens. Transatlantiskais stindzenis Davosā Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Šveices kalnu kūrortā, kur šonedēļ pasaules politiskie un ekonomiskie līderi pulcējas uz ikgadējo ekonomikas forumu, krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies Savienoto Valstu un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Daži prognozē, ka tieši šeit kulminēšot prezidenta Trampa aizsāktā pretstāve Grenlandes piederības jautājumā. Ja tā, tad tas notiks tieši šodien, 21. janvārī, kad Davosā sagaidāma paša Baltā nama saimnieka ierašanās. Savienoto Valstu finanšu sekretārs Skots Besents jau savdabīgi anonsējis sava šefa uznācienu, sarunā ar presi iesakot eiropiešiem beigt izpausties un pagaidīt, kas būs sakāms Baltā nama saimniekam. Viņš, kad ieradīšoties, tā sacīt, salikšot visu pa plauktiņiem. Eiropieši un arī citi tomēr nav sekojuši šim „Amerikas onkuļu” ieteikumam. Tā vakar, uzstājoties forumā, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā paudis, ka Eiropai nevajadzētu kavēties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus savu interešu aizsardzībai. Raksturojot pašreizējo laikmetu, Francijas līderis uzsvēra, ka konflikts pašreizējā pasaulē ir kļuvis normalizēts, padarot to nestabilu un nesabalansētu. „Mēs dodam priekšroku savstarpējai cieņai, nevis iebiedēšanai, un mēs patiešām dodam priekšroku likuma varai, nevis brutalitātei,” sacīja Makrons, un, jādomā, nevienam nav šaubu, kam primāri adresēta viņa negāciju piesaukšana. Eiropas Savienība, kā viņš uzsvēra, nedrīkst pieņemt stiprākā taisnības principu, kas ir ceļš uz mūsu pasaules daļas padarīšanu par ārējo spēku vasaļiem, un nedrīkst arī nostāties distancēta moralizētāja pozīcijā, kas ir ceļš uz nevarību un marginalizāciju. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savā uzrunā forumam pauda, ka starptautiskajā kārtībā ir notikušas pārmaiņas, kas „ir ne tikai seismiskas, bet arī paliekošas”. „Mēs tagad dzīvojam pasaulē, ko nosaka rupja vara,” viņa teica. Eiropai šajos apstākļos jāvairo savs spēks un neatkarība, un tā arī esot gatava, kā izteicās prezidente, „rīkoties, ja nepieciešams, vienoti, ātri un apņēmīgi.” Kā ļoti nozīmīga, pat programatiska tiek daudzviet atzīmēta Kanādas premjerministra Marka Kārnija uzruna. Arī viņš runāja par jaunu realitāti mūsdienu pasaulē, kam raksturīga lielvaru konkurence un līdzšinējās noteikumos balstītās kārtības izplēnēšana. „Mēs esam pārrāvuma, ne pārejas posmā,” teica Kārnijs. Tagadējā pasaulē ekonomiski jaudīgākās valstis atļaujas izmantot ekonomisko integrāciju kā spiediena instrumentu, un salīdzinoši mazākas valstis, kā Kanāda, vairs nevar cerēt, ka ar paklausību lielvarām tās nopirks sev drošību. „Vidēji lielajām valstīm jārīkojas kopīgi, jo, ja mēs nebūsim pie galda, tad mēs esam ēdienkartē,” teica Kanādas līderis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Pasaulē, mainoties politiskajai kārtībai, aizvien vairāk runājam par Ķīnas ietekmi uz globāliem procesiem. Šī Āzijas lielvara, kura cenšas sevi pozicionēt kā centrālo spēku jaunajā pasaules kārtībā, var būt partneris un drauds vienlaikus, tā atzīmē pašmāju pētnieki. Kā Ķīnas politisko, sociālo un kultūras dzīvi pēta Latvijā un arī Ķīnā? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Danu Dūdu, Rīgas Stradiņa universitātes  doktoranti, Ķīnas studiju pētnieci. Kāpēc Latvijai ir būtiska Ķīnas pētniecība un kādos virzienos mūsu pētnieki strādā, skaidro Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Vai, suņa un kaķa gadus rēķinot pēc cilvēka gadiem, esam precīzi? Vai viena suņa dzīves gads patiesi atbilst septiņiem cilvēka dzīves gadiem? Šis jautājums, iespējams, nodarbinājis ne vien kādu suņa saimnieku, bet ik pa laikam tiek pārcilāts arī pētnieku vidū. Tīmekļa vietnē “IFLScience” apkopots ASV zinātnieku Kalifornijā pēdējos gados paveiktais šajā jomā. Rakstā norādīts, ka pieņēmums par viena un septiņu gadu attiecību nav precīzs. Tas, kas gan ir skaidrs, ka suņi nobriest strauji. Piemēram, deviņus mēnešus vecam sunim jau var būt kucēni. Bet suņa un cilvēka vecumu attiecības precīzākai noteikšanai pētnieki ir pieķērušies “epiģenētiskā pulksteņa” idejai. Pēdējā laikā tas ir plaši apspriests temats zinātnē, un doma šāda - indivīda hronoloģiskais un bioloģiskais vecums var nesakrist, jo ķīmiski savienojumu - metilgrupu - piestiprināšanās pie DNS maina gēnu ekspresiju un ietekmē bioloģisko vecumu. Vides signālu ietekmēto gēnu darbību tad attiecīgi dēvē par epiģenētiku. Eksperimentā DNS metilēšanās principi salīdzināti, pētot grupu ar cilvēkiem un grupu ar suņiem, un ir radīta jauna formula suņa un cilvēka vecuma pielīdzināšanai. Zooloģe, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve Inta Lange skaidro suņu vecuma noteikšanu.

Kas mudina būt cilvēcīgam vistumšākajos laikos, kad palīdzīgas rokas sniegšana var nest traģiskas sekas pašam? Kur saduras vispārcilvēcīgas vērtības un morāle un sākas pašsaglabāšanās instinkts? Iepazīstam Žaņa Lipkes dzīvesstāstu. Kas bija šis vienkāršais strādnieks un kāds bija viņa veikums ebreju glābšanā Otrā pasaules kara laikā? Raidījuma viesi vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone. Holokausta liecinieka monogrāfija. Saruna ar Marģeru Vestermani. 2. daļa 2025. gada septembrī savu simtgadi svinēja vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un aizvien kurators Marģers Vestermanis. Jubilejas brīdī dienasgaismu ieraudzīja viņa ilgi lolotā grāmata “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Ar Marģeru Vestermani tikāmies pagājušā gada nogalē, un ir apritējis mēnesis kopš mūsu sarunas pirmās daļas šajā raidījumā. Tajā izcēlām to, kā vēl pirms Otrā pasaules kara pieņēmās spēkā represijas pret ebrejiem, par Vestermaņa sāpīgo pieredzi Rīgas geto, kā arī ģimenes zaudēšanu Rumbulas masu slaktiņos nacistu okupācijas laikā. Taču grāmatas nosaukums jau saka priekšā, kā arī milzīgas nežēlības apstākļos bija cilvēki, kuri ebrejiem sniedza palīdzīgu roku. Ceturtā un piektā nodaļa stāsta par ebreju glābēju fenomenu, ir uzskaitīti vārdi un uzvārdi šiem glābējiem un izglābto cilvēku skaits. Šoreiz sarunas otrā daļa, interesējamies, cik ilgā laika posmā vēsturnieks ir apkopojis grāmatā ietvertos datus. Runa ir par desmitgadēm. Kāpēc tā, to skaidro Marģers Vestermanis.

Pasaules Dabas fonds sagatavojis jaunāko zivju gidu, kurā apkopotas tās zivis, kuras zvejot un uzturā lietot varam droši un kuras prasa īpašu aizsardzību. Tāpat šobrīd aktīva ir kampaņa par saldūdens un Baltijas jūras ekoloģisko veselību, kas aizvien pasliktinās. Par visu plašāk stāsta Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens projektu vadītāja Sintija Tocs-Macāne un "Rīgas ūdens" Bioloģiskās attīrīšanas stacijas “Daugavgrīva” vadītājs Māris Zviedris.