Podcasts about saruna

17. decembrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notika Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru gada balvas pasniegšana. Balvas mērķis ir pievērst uzmanību mākslas pētniecības un kuratora darba nozīmīgumam un veicināt mākslas izpratni plašākā sabiedrībā.  No 2024. gada 1. decembra līdz šī gada 1. decembrim izdotās monogrāfijas, pētījumus un kūrētās izstādes vērtēja žūrija, kuras sastāvu pirmajā reizē veidoja biedrības valdes un padomes locekles – Aiga Dzalbe, Ieva Astahovska, Sniedze Kāle un Silvija Grosa, kuru uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis. Silvija Grosa: Kad pirms trim gadiem dibinājām biedrību, jau bija uzstādījums domāt par savu balvu, jo balva padara redzamu nozari, un tas tagad, man šķiet, ir apliecinājies. Izsludinot šo faktu, sabiedrībā uzreiz ir interese. Kā notiek vērtēšanas darbs? Ir priekšstats, kā strādā žūrija, bet kuratora darbs un monogrāfijas - tā tomēr ir specifika. Uzdevums bija ārkārtīgi grūts, un noteikti neesam visu ideāli atrisinājuši. Mēs noteikti uz to nepretendējam, jo nozare ir ļoti plaša - tur ir gan monogrāfijas, gan pētījumi, gan kūrētās izstādes. Vērtēšana notika, iekšēji sadalot kategorijās un pēc tam atsijājot, tad savstarpēji strīdoties un vienojoties par kopsaucējiem. Tā nonācām līdz skaitlim 11, kas ir 11 izsludinātie pretendenti, bet, protams, tur noteikti varēja būt vēl vairāk, jo mūsu redzeslokā bija daudz lielāks skaits. Kāda ir proporcija starp izstādēm un rakstu darbiem? Proporcija ir par labu izstādēm, bet jānošķir, ka mēs vērtējam tieši kūrētās izstādes, kuratora darbu. Ne visas izstādes, kas notiek, ir ar kuratora roku veidotas, un mēs mēģinājām koncentrēties uz tām, kur jūt kuratora pienesumu - tas ir pētījums vai īpašs kuratoriālais skatījums, - un tās arī nonāca šajā sarakstā. Cik plašs areāls ir aptverts ģeogrāfiski, tā pārsvarā ir Rīga vai parādās arī reģioni? Parādās arī reģioni, piemēram, Daugavpils, Liepāja un pat Viļņas izstāde. Noteikti, ka varētu vēl plašāk, bet pagaidām ir tā, tādam ieskatam. Tas ir pirmais pasākums, un tas noteikti ir tālāk labojams un pilnveidojams. Vai ir taktiski pirms pašas ceremonijas vaicāt, kāds no Jūsu skatupunkta ir bijis 2025. gads mākslas zinātnē Latvijā? Domāju, ka tas bijis ļoti veiksmīgs, jo iznākušas arī vēl citas monogrāfijas, atļaušos atzīmēt, ka arī manis sastādītais rakstu krājums “Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks”, bet tas, protams, šeit netiek vērtēts, jo esmu žūrijā. Ir arī jaunpienesumi - Kristīnes Ogles monogrāfija par Purvīša skolnieku Teodoru Paulovicu, un ir Jāņa Kalnača monogrāfija par Jani Šternbergu. Izšķīrāmies par tiem diviem autoriem, kas sarakstā palikuši. Lūdzu, dažus vārdus par statueti! Izsludinājām iespēju pieteikt balvas ideju, bet lielas aktivitātes no kolēģiem nebija. Tad man šķita, ka mums kā mākslas vēsturniekiem būtu piemēroti orientēties uz ļoti plašiem simboliem, un kas gan labāk parāda mūsu nozares daudzpusību un reizē arī komplicētību un dziļumu kā šīs divas ģeometriskās formas - aplis un kvadrāts. Varam atskatīties uz resensanses laiku, uz tā saukto Vitrūvija cilvēku - plašu vēsturisku kontekstu. Abām formām katrai par sevi piemīt dziļa simbolika, turklāt tās ir divas formas, kas it kā simbolizē mākslas vēsturi un šo kuratoriālo praksi. Ar šādu ieceri uzrunāju tēlnieku Bruno Strautiņu, kurš laipni piekrita šo dizainu izveidot un, protams, ir pielicis no sevis - var saskatīt viņa interpretāciju par šīm formām. Plašāk - audioierakstā.

Dziedošo māsu dzīvesstāsti.

Saruna ar dricānieti, Latgales patrioti Diānu Saksoni. "Dzīvesstāsts", kas iedvesmo atgriezties vietā, no kurienes sākas dzimtas saknes.

“Ir lietas, kuras es varu kontrolēt. Ir lietas, kuras nevaru. Vadība ir tajā, ka es spēju atšķirt šīs divas lietas un rīkoties saskaņā ar to.”jaunākajā HR PODCAST sarunājos ar Cēsu novada vicemēri Inesi Suiju - Markovu.Saruna ar Inesi bija viegla un cilvēcīga, kurā man radās laba sajūta, ka cilvēks atrodas īstajā vietā, īstajā laikā, izprot savas varas ietekmi un lomu. Prieks par Ineses atklātību, ko nozīmē no privātā sektora pāriet uz valsts sektoru, par iekšējiem jautājumiem, kas palīdzējuši virzīties pa dzīves aicinājuma ceļu, nevis izplānoto stāstu.Šie visi jautājumi tik būtiski, kad tu nonāc ievēlēta līdera pozīcijā - Kā vadīt sabiedrībā, kurā uzticēšanās nav pašsaprotama? Kā palikt cilvēcīgai lomā, kurā ikdiena nozīmē lielu ātrumu, spiedienu un ātrus un vienmēr pareizus lēmumus?.Sarunā apspriežam:Uzticēšanos un dialoga veidošana kā valsts pārvaldes pamatu – kā to nepazaudētKā vadīt ar apzinātību, atbildību un ievainojamībuKāpēc vēlēšanās sievietes biežāk svītro citas sievietesIneses kaislība Cēsis, kā drosmes piemērs, kopiena un līdzdalībako nozīmē bailēs vadītu līderību un tās sekāmAtziņas, kuras paliek līdzi:Politika nav iespējams strādāt, ja nav prasmes uzņemties atbildību un ceļš izvēlas Tevi un pati dzīve ir mērķis.Lai šī epizode iedvesmo visus, kuri līdera un varas pozīcijā, kuri politikā, kuri redzamos amatos - ir iespējams saglabāt cilvēcību un savas vērtības arī šādā lomā. Grāmatas, ko pieminam sarunā: Jens Soltenberg On My Watch: Leading NATO in a Time of War Dāgs Hammaršēlds Ceļa zīmes. Diplomāta un bijušā ANO ģenerālsekretāra garīgā dienasgrāmata HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Raidījumā Piespēle runājam par sporta veidu, kurā februārī gaidāmajās ziemas olimpiskajās spēlēs sacentīsies arī divi Latvijas pārstāvji. Runa ir par šorttreku. Lielā saruna ar vienu no pašmāju labākajiem šorttreka slidotājiem Robertu Krūzbergu. Ventspilnieks jau vairākus gadus ikdienā trenējas kopā ar Polijas izlasi, jo Latvijas šorttreka valstsvienība jau vairākus gadus vairs nepastāv. Nedēļas topā Latvijas vīriešu hokeja izlase pēdējā pārbaudes turnīrā pirms olimpiskajām spēlēm uzvar Norvēģiju ar 4:0, bet finālā zaudē mājiniekiem slovākiem papildlaikā ar 2:3, olimpiskais sastāvs jānosauc decembra izskaņā; Nacionālās hokeja līgas klubs Pitsburgas “Penguins” aizmaina vārtsargu Tristenu Džariju uz Edmontonas “Oilers”, pretī saņem jau vairākas sezonas nepārliecinoši spēlējošo Stjuartu Skineru, Artūram Šilovam lieliska iespēja kļūt par Pensilvānijas štata vienības pirmo numuru vārtos;  Sākusies ziemas sporta veidu sezona, biatlonā uzmirdz jaunā Estere Volfa, vīru izlases līderis Andrejs Rastorgujevs jau pirmajā Pasaules kausa posmā atsvaidzina pleca traumu un dodas mājās ārstēties; Treneris Paolo Nikolato vēl vismaz līdz aprīlim vadīs Latvijas vīriešu futbola izlasi; Nacionālajā sporta padomē spriež par naudas prēmiju piešķiršanu šogad izcilus rezultātus sasniegušajiem sportistiem, viedokļi asi saduras.

Saruna ar mednieku Viesturu Arklonu. Sākam viegli par dzinējmedībās piedzīvoto, tad pārslēdzamies uz nopietnākām tēmām - grozījumiem Krimināllikumā un Ieroču aprites likumā. Brīžiem likumdevēju argumenti šķiet absurdi. Tad pļāpājam par labāko grāmatu pasaulē, protams par suņiem. Indulis Burka arī devās uz GPSPRO.lv veikalu Jaunmoku ielā 26, lai papļāpātu ar Jāni Lākutu par jaunumiem, interesantām lietām. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv: https://gpspro.lv/

Saruna ar vēsturnieku, Biedrības Patria vadītāju Aivaru Arnicānu par Dagdu un tās novada vēstures muzeju.

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Veličko (Veļičko) saime kaidu šaļti dzeivuojuse Reigā, niu jau dasmytū godu jī dzeivoj Rēzeknis nūvoda Drycānu pogostā – dirigents, varganists i školuotuojs Juoņs Veličko (Jānis Veļičko), Drycānu bibliotekys vadeituoja, podologe Ineta Veličko i jaunuo paaudze – Evelīna, Roberts i Ādams. Saimē vysuvaira zynomais ir Juoņs, kurs kai magnets školuos ap sevi puļcej bārnus i voda korus. Jis struodoj par školuotuoju Latgolys Muzykys i muokslys školā Rēzeknē, taipat Rēzeknis suokumškolā voda zānu kori „Vokālā iedvesma”, kas XIII Latvejis Školu jaunuotnis dzīšmu i deju svātku koru konkursa finalā sajēme kai zalta diplomu, tai ari 1. vītu B grupā zānu koru konkurencē. Novembra vydā Juoņam daškierta Latvejis Universitatis bolva „Latvejis goda školuotuojs” kategorejā „Kulturys i muokslys školuotuojs”. Saruna ar Veličko saimi par muzykalajom tradicejom i Zīmyssvātku gaideišonys laiku. Juoņs soka, ka dzeivuot Latgolys laukūs – „tei ir breiveiba. Sevkurā breidī tu vari izīt uorā koč kū padareit.” „Jam vīnkuorši pateik bārni, i jī jiut, ka jis bārnus meiļoj, eistineibā jam ir tei labesteiba, kas bārnim taidu kai drūšeibys sajiutu roda,” tai Ineta soka par Juoņa spieju nūturēt bārnim školā disciplinu. Veličko saime kūpā dzīd kotru svātdīni bazneicā – „sātā kasdīnys režims ir cīši pīpiļdeits i tam eisti nav laika. Grybātūs, tok bārnim ir daudz vysaidu puļceņu, treneņu i tod vīneiguo īspieja ir svātdīne, kur mes eistyn ejom i kuplynojam Dīvu ar dzīduošonu,” stuosta Jānis. Tok ari kasdīnā lyugšonai jī vysod atrūn laiku: „Kotru reitu mums ir tradiceja nūskaiteit lyugšonu. Mes vysod asam pateiceigi Dīvam par nūdzeivuotū dīnu, vokorā pasokam paļdis, i nu reita mes prosom Dīva svieteibu veiksmeigai dīnai, lai vyss ir labi.” Ineta auguse Aglyunys pusē, juos sātā runuoja latvyski, bet pi babys – latgaliski: „Cikom baba beja dzeiva, tei volūda dzeivuoje ar mums. Tod studeju laiki…  Atsagrīžūt atpakaļ iz Latgolu, maņ koč kai organiski gribējuos byut kai sovejai. Atguoduoju bierneibu, maņ tik syltai ap sirdi palyka, kod atguodoju, kai es ar babeņu runuoju latgaliski, kai mes puotorus latgaliski skaitejom, maņ ruodejuos – es ari grybu. Maņ tik labi nasaīt, bet es runoju. Tu navari, lai volūda byutu loba, ka tu narunoj, kū vaira runuosi, tū lobuok.” Ineta ir suokuse vuiceitīs vargaņu spēli, muzyka i dzīduošona saimē ir pošsaprūtama. „Muziciešona ir taida jauka laika pavadeišona, atsalēgt nu kasdīnys. Es nazynu, kuram napateik muzyka. I ka tu pats muoki spēlēt i tev ir bolss, ka tu vari skaistai dzīduot daudzbalseigi, tei ir taida skaista atpyuta, tys kasdīnys dzeivē tū pelieceibu īkruosoj,” soka Ineta. Tyvojās Zīmyssvātki i Veličko saime vielej sagaideit snīgu i klusumu, nūdzīžūt ari dzīsmi „Meži svineigi klus'”.    

“Mēs bieži prasām no cilvēkiem attiecību prasmes, kuras viņi savā dzīvē nemaz nav piedzīvojuši. Un tas ir kolektīvās atbildības jautājums.”Jaunākajā epizodē sarunājos ar Aritu Featherstoni, kura ir supervizore un citu disciplīnu, kas ir saistītas ar organizāciju attīstību, praktiķe. Cilvēks, kurš palīdz speciālistiem ne tikai “turēties”, bet atjaunoties, saskatīt savas darbības izvēles un to ietekmi.Šī saruna par supervīziju laikā, kad sabiedrība ir nogurusi, polarizēta, trauksmes pilna. Sajūtas ienāk darba vietās, komandās, vadības procesos, projektos, attiecībās. Nesenā spriedze ap Stambulas konvenciju, budžeta pieņemšanas haoss un rupjības publiskajā telpā, sociālajos medijos ļoti skaidri parāda, cik trausla ir mūsu sarunāšanās kultūra un cik maz mums ir kopīgas prakses, kas palīdzētu noturēt dialogu un attiecības brīžos, kad kļūst tiešām grūti izturēt atšķirīgo, nesaprotamo.Šajā epizodē ar Aritu runājam par supervīziju — nevis kā “atbalsta sarunu”, bet kā profesionālu, strukturētu telpu, kurā cilvēki var ieraudzīt kā ir, saprast attiecību lauku, atpazīt savas automātiskās reakcijas, mazināt bailes un atgūt spēju vadīt sevi un citus sarežģītos laikos.Mēs runājam par to:– kā supervīzija trenē spēju strīdēties godīgi, nezaudējot attiecības– kā vispirms atšķirt cilvēku no ideoloģijas un kā tas samazina “mēs vs. viņi” domāšanu– kāpēc polarizācija nav tikai problēma, bet arī aicinājums mācīties klausīties– kā bailes un neziņa ietekmē lēmumu pieņemšanu komandās un valsts līmenī– kāpēc vadītājiem ir būtiska “profesionālā higiēna” — telpa, kurā atgūt skaidrību– kā supervīzijas principi palīdz mazināt spriedzi organizācijās– un kāpēc godīga saruna bieži ir vienīgais ceļš uz patiesībuArita dalās arī ar vērtīgiem praktiskiem rīkiem: klausīšanās apļi, “nezinātāja pozīcija”, procesa atspoguļošana, tilta veidošana starp viedokļiem un veidi, kā komandas var atgūt spēju domāt kopā — arī tad, ja šķiet, ka telpa ir pārāk karsta.Šī epizode ir par supervīziju, bet patiesībā par daudz ko vairāk. Par prasmēm pieaugt, kad nekas nav komfortabli, par cilvēcību, robržām un prasmēm sarunāties. Svētku laikā, pie galda noderēs :) Paldies, Arita, par tavu laiku un zināšanām, un gatavību dalīties!

Mēs visi uzturamies dažādās vidēs. Par vidi un telpu ap to var domāt sākot ar mūsu iespējām to veidot vai arī ar mūsu izpratni par tās nozīmi. Cik dažādi šajā procesā var būt iesaitīts dizainers un arhitekts? Par to – saruna ar "H2E" līdzdibinātāju Ingūnu Eleri, kā arī arhitektiem: "Palast arhitekts" līdzdibinātāju Juri Bērziņu, "DR arhitekti" īpašnieku Dāvidu Rubinu un "MADE arhitekti" līdzdibinātāju Miķeli Putrāmu. Saruna sākas par vidi pirmajiem dzīves gadiem: bērnudārzu, mazajiem pacientiem slimnīcā, viņu vecākiem un mediķiem, un plānotajām izmaiņām tautas ievēlēto deputātu darba vietai – Parlamenta ēkai. Pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.    

Patriotu mēneša noslēgumā piedāvājam izklaidējošu un ārkārtīgi subjektīvu sarunu par grāmatu varoņiem un mūsu personiskajām attiecībām ar viņiem.Izklausās gudri un sarežģīti? Neuztraucieties! Tā nav! Saruna pilnā apjomā – tikai raidieraksta patroniem jeb atbalstītājiem!Kļūsti par patronu šeit https://www.patreon.com/Piedzivot

Sarunā tiek izskaidrota Adventa būtība un simbolika. Rektore pauž arī dziļi argumentētu viedokli pret sieviešu ordināciju un pastāsta par savu dzīves ceļu kristietībā. 

Sarunā tiek izskaidrota Adventa būtība un simbolika. Rektore pauž arī dziļi argumentētu viedokli pret sieviešu ordināciju un pastāsta par savu dzīves ceļu kristietībā. 

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

Saruna ar vīnu nu latgalīšu literaturys autoru, postmodernisma patriarhu Oskaru Seikstu par juo jaunū gruomotu „Apredzeibys. Afflatys”, kas tulkuota ari angliski. Vysā dreiži gruomotu varēs skaiteit škārsteiklā, tok kluotīnē interesenti ar jū varēs īpasazeit literari muzykalajā Andrejdīnys pasuokumā, kas itūgod nūtiks 28. novembra vokorā Lūznovys muižā. Jaunajā Oskara Seiksta kruojumā varēs atrast pādejū diveju godu laikā pīraksteitū, „kū sevī sajuts, atkluojs i verbali nūdefiniejs pats sev voi tekstā,  nūformuliejs tikai deļ tuo, lai pastuosteitu par tū, ka spiejis bez vuordu ūtram pasaceit, mes asam pa lelai daļai pagaisynuojuši.” Oskars Seiksts soka – niu ir puorpiļneibys laiks, kod vysa ir par daudz. „Maņ drusku pītryukst vyspuseigu, analitisku, dziļu skatīņa, viertiejuma analizis par tū, kas nūteik, i par tū, kas nanūteik.” Kotram pošam sevī juomeklej leidzatbiļdeiba, kas kūpumā sasakruoj, tys ir pilīņs nu kotra. „Breiveiba ir vysuleluokuo atbiļdeiba, kū cylvāks voi tauta ar sovu breiveibu īsuok.” „Ar kū mes aizpyldom dūmu telpu? Ar kū mes aizpyldom pošu svareiguokū, kas cylvākam ir dūts, tei ir dūmys breiveiba. Kam mes atdūdam sovys dūmys? Voi mes juos atdūdam naudys peļneišonai, voi kai lobuokā omotā tikt. Ar kū mes aizpyldom dūmu telpu, tys ari atškir cylvākus na jau tikai nu lūpeņa, bet varbyut ari nu tuo, kū mes projicejam kai cytpasaulīšus. Just i dūmuot dūts tikai cylvākam. Varbyut itys byus leluokais izaicynuojums tim, kas piec muoksleiguo intelekta raudzeis radeit muoksleigū dvēseli.”

Suiti un Suitija, Zemgales krieviņi, Ludzas igauņi, Abrene, Augšzeme, kuršu ķoniņi, Kurzemes lībieši, Leišmale, Lejaskurzeme, Malēnija, Piebalga, Vidzemes lībieši un vendi. Par maznovadu daudzviedību, vēsturi un tradīcijām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar grāmatas “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” autori Janīnu Kursīti.

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Viņš ir dzimis un audzis Lielbritānijā, viņa - Latvijā. Abi runā latviski un abu sirdis pieder Latvijai. Bet šobrīd viņu dzīve aizrit Notingemā, Lielbritānijā. Tur abi rūpējas par visu latvisko sev apkārt, rīko svētkus, svin latvietību un šķiet, ka cer kādu dienu dzīvot Latvijā. Atbilstoši raidījuma Globālais latvietis 21. gadsimts nosaukumam ar abiem latviešiem sastopamies Portugālē, kur abi ir atbraukuši brīvdienās uz savu brīvdienu māju. Ak, jā, viņu sauc Baiba, bet viņu - Karls, jeb kā Baiba viņu sauc - Kārlis. Un vēl viņš ir ne tikai latvietis, bet viņā plūst arī igauņu asinis un ir cieša saikne ar Portugāli. Portugālē tiekamies ar Baibu Dobeli un Karlu Kelku (Kelk).

Viņš ir dzimis un audzis Lielbritānijā, viņa - Latvijā. Abi runā latviski un abu sirdis pieder Latvijai. Bet šobrīd viņu dzīve aizrit Notingemā, Lielbritānijā. Tur abi rūpējas par visu latvisko sev apkārt, rīko svētkus, svin latvietību un šķiet, ka cer kādu dienu dzīvot Latvijā. Atbilstoši raidījuma Globālais latvietis 21. gadsimts nosaukumam ar abiem latviešiem sastopamies Portugālē, kur abi ir atbraukuši brīvdienās uz savu brīvdienu māju. Ak, jā, viņu sauc Baiba, bet viņu - Karls, jeb kā Baiba viņu sauc - Kārlis. Un vēl viņš ir ne tikai latvietis, bet viņā plūst arī igauņu asinis un ir cieša saikne ar Portugāli. Portugālē tiekamies ar Baibu Dobeli un Karlu Kelku (Kelk).

Kur paliek mazais lepnais karoga nesējs, kad parādās dabiska un nepieciešama vēlme visu apšaubīt? Vai pusaudži arī "deg" par Latviju un sauc sevi par patriotiem un vai šo piederības sajūtu savai valstij pieaugot var pazaudēt, īpaši, ja ģimenē tā nav pašsaprotama vērtība. Par patriotismu un Latvijas mīlestību pusaudžu vecumā saruna Ģimenes studijā pirms valsts svētkiem. Sarunājas Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības "Zvaigzne ABC" vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks un lektors, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un Jaunsardzes centra direktora vietnieks mācību un izglītības jautājumos Uldis Zupa.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šajā epizodē uz sarunu esmu aicin'ajusi Annu Andersoni — Riga TechGirls un StartSchool vadītāju, vienu no redzamākajām sievietēm Latvijas tehnoloģiju un izglītības ekosistēmā. Saruna ir par kustībām, kas pēdējā desmitgadē mainījušas Latvijas digitālās prasmes, un par cilvēkiem, kuri ar savu darbu ik dienas veido mūsu nākotni.Mēs runājam par to, kā Riga TechGirls no mazas iniciatīvas izaugusi par kustību, kas vairāk nekā 60 000 cilvēku devusi iespēju iepazīt tehnoloģijas un digitālās prasmes. Anna stāsta, kā šajos gados ir mainījusies tehnoloģiju vide, sabiedrības izpratne un organizāciju loma digitālajā izaugsmē.Liela sarunas daļa ir veltīta StartSchool — unikālai pilna gada programmai, kurā mācīšanās balstās uz kopienu, psiholoģisko drošību, atbalstu un “peer-to-peer learning.” Pirmajā gadā StartSchool radīti 24 jaunu uzņēmumu prototipi, un vairāki no tiem jau pelna. Klausītāji dzirdēs konkrētus stāstus par cilvēkiem, kuri 9 mēnešu laikā pilnībā pārkvalificējušies un kļuvuši par automatizācijas speciālistiem — profesiju, kas uzņēmumiem jau šobrīd ienes mērāmu finanšu atdevi.Sarunā pieskaramies:kā veidot mācīšanās kultūru organizācijās;kāpēc digitālās prasmes vairs nav “nice-to-have”, bet izdzīvošanas pamats;kā mākslīgais intelekts maina darba tirgu un kāpēc tas neizslēdz vajadzību pēc tehnisko pamatu izpratnes;kāpēc mācīšanās nav tikai kursi, bet attieksme un ikdienas pieredze;kā kopienas un mentoru kustības būvē ilgtspējīgu sabiedrību;kā uzņēmumi var iesaistīties un atbalstīt šīs iniciatīvas.Šī ir saruna par digitālo pratību, pārkvalificēšanos, drosmi mācīties un par nākotni, kurā cilvēks un tehnoloģijas attīstās līdzās.  Vairāk par RigaTech Girls -  https://rigatechgirls.com/Vairāk par StartSchool - https://www.startschool.org/ HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Dziedātāja Viktorija Majore kopā ar domubiedriem pirms valsts svētkiem aicina uz diviem latviešu komponistu mūzikas koncertiem. 14. novembrī ar saksofonistu Aigaru Raumani un ērģelnieku Aigaru Reini Rīgas Domā tiks atskaņoti Ērika Ešenvalda skaņdarbi, bet 15. novembrī svētku koncertā "Tev, Latvija" Rīgas Sv. Jāņa baznīcā mūzika saspēlēsies ar gaismu, satiekoties ar basu Edgaru Ošleju, ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju un LNSO stīgu kvaretu (Raimonds Melderis, Sandis Šteinbergs, Arigo Štrāls un Jānis Rinkulis).  Rīgas Domā piektdien gaidāmajā pasākumā “Ešenvalds par Ešenvaldu. Mūzika un tikšanās ar komponistu” klāt būs arī pats komonists, lai dalītos ar klausītājiem pārdomās un stāstos par skaņdarbu tapšanu, iedvesmu un nozīmi. Koncerta “Tev, Latvija” programmā iekļauti Jāzepa Mediņa, Jurjānu Andreja, Aivara Kalēja, Jāņa Ivanova, Jāzepa Vītola, Lūcijas Garūtas, Riharda Dubras un Raimonda Tigula mūzika. Pārlikumā balsij un ērģelēm izskanēs prologs Jāņa Mediņa operai "Uguns un nakts", Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" būs dzirdams versijā soprānam, Arigo Štrāla spēlētajam altam un ērģelēm, bet Ulda Stabulnieka dziesma “Tik un tā” - duetam un stīgu kvartetam.

Raidījuma viesis kino režisors Dzintars Dreibergs. Saruna par jaunāko filmu Tīklā. TTT leģendas dzimšana un ticību savas Latvijas spēkam un nākotnei.

"Sarunas" – ir mākslinieces Ingemāras Treijas izstādes nosaukums. Tajā sarunājas lielie un mazie formāti, un kādā gleznā vērojama arī saruna ar Botičelli. Ar gleznotāju, mākslas pedagoģi, projektu vadītāju, izstāžu kuratori un Tukuma mākslinieku grupas priekšsēdētāju Ingemāru Treiju tiekamies Kultūras Rondo studijā. Ingemāra Treija (dz. 1963. g.) dzīvo Tukumā. Ikdienā strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kā gleznošanas metodiķe un mākslas priekšmetu skolotāja, vada studiju “Krāsmute” un Tukuma Mākslinieku grupu, kā arī organizē izstādes Latvijā un ārzemēs. 1990. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Monumentālās glezniecības nodaļu, un 1991. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslā. Savā daiļradē pievēršas stājglezniecībai, grafikai, ilustrācijai, brandmūru un iekštelpu sienu gleznojumiem un starpdisciplināriem projektiem. Ir divu mākslas pētījumu autore – par gleznotāju Frici Zandbergu (1911–1972) un Tukuma Mākslinieku grupas vēsturi. Piedalījusies vairāk nekā 30 izstādēs Latvijā un ārvalstīs, darbi atrodas gan valsts kolekcijās, gan privātīpašumā.

Kristīgo uzņēmēju apvienības CBMC Latvija vadītājs Latvijā. Ikdienā arī uzņēmējs, jau 20+ gadus vada uzņēmumu INDUCONT SIA. Saruna gan par uzņēmējdarbību, gan par ticības jautājumiem, gan arī par izaicinājumiem ikdienā!

Jaundarbu pirmatskaņojumi Orķestra “Rīga” svētku koncertos. Saruna ar diriģentiem Valdi Butānu un Artūru Oskaru Mitrevicu.   Atzīmējot Lāčplēša dienu, koncertā Torņakalna baznīcā (Rīgas Lutera baznīcā) 11. novembra vakarā Orķestris “Rīga”, diriģenta Artūra Oskara Mitrevica vadībā atskaņos latviešu komponistu laikmeta liecības, kas, pieminot Brīvības cīņās kritušos karavīrus, simbolizē mūsu identitātes un sakņu apzināšanu mūsdienu pasaules un mūzikas kontekstā. Orķestris “Rīga” atskaņos Artūra Maskata “Tango”, Ilonas Breģes skaņdarbu “Sāga”, kā arī Riharda Zaļupes simfonisko svītu pūtēju orķestrim “Palatine Celebration”. Savukārt, starptautiski atzītā komponiste Santa Ratniece, pēc Orķestra “Rīga” aicinājuma, radījusi jaundarbu “Purva gaisma”, kura pasaules pirmatskaņojums izskanēs koncertā “Rīvības gaismā”. Savukārt 18. Novembrī Orķestris “Rīga” sarūpējis klausītājiem muzikālu svētku dāvanu. Pēc Orķestra “Rīga” aicinājuma ģitārists un komponists Mārcis Auziņš radījis jaundarbu “Maiden Voyage” pūšaminstrumentu orķestrim, kas koncertā “Latvijas skaņu raksti” VEF Kultūras pilī  piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Valsts svētkos skanēs arī Mārtiņa Miļevska dinamiskais un saturiski kontrastējošais skaņdarbs “Četras impresijas”, kā arī Andra Sējāna kompozīcija “Karavāna”. Tās idejas pamatā ir Jozefa Haidna “Atvadu simfonijas” fināls, kur mūziķi pa vienam atstāj skatuvi, taču, pretstatā Haidnam, Sējāns izvēlējies apgrieztu muzikālā procesa attīstību.

Jaundarbu pirmatskaņojumi Orķestra “Rīga” svētku koncertos. Saruna ar diriģentiem Valdi Butānu un Artūru Oskaru Mitrevicu.   Atzīmējot Lāčplēša dienu, koncertā Torņakalna baznīcā (Rīgas Lutera baznīcā) 11. novembra vakarā Orķestris “Rīga”, diriģenta Artūra Oskara Mitrevica vadībā atskaņos latviešu komponistu laikmeta liecības, kas, pieminot Brīvības cīņās kritušos karavīrus, simbolizē mūsu identitātes un sakņu apzināšanu mūsdienu pasaules un mūzikas kontekstā. Orķestris “Rīga” atskaņos Artūra Maskata “Tango”, Ilonas Breģes skaņdarbu “Sāga”, kā arī Riharda Zaļupes simfonisko svītu pūtēju orķestrim “Palatine Celebration”. Savukārt, starptautiski atzītā komponiste Santa Ratniece, pēc Orķestra “Rīga” aicinājuma, radījusi jaundarbu “Purva gaisma”, kura pasaules pirmatskaņojums izskanēs koncertā “Rīvības gaismā”. Savukārt 18. Novembrī Orķestris “Rīga” sarūpējis klausītājiem muzikālu svētku dāvanu. Pēc Orķestra “Rīga” aicinājuma ģitārists un komponists Mārcis Auziņš radījis jaundarbu “Maiden Voyage” pūšaminstrumentu orķestrim, kas koncertā “Latvijas skaņu raksti” VEF Kultūras pilī  piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Valsts svētkos skanēs arī Mārtiņa Miļevska dinamiskais un saturiski kontrastējošais skaņdarbs “Četras impresijas”, kā arī Andra Sējāna kompozīcija “Karavāna”. Tās idejas pamatā ir Jozefa Haidna “Atvadu simfonijas” fināls, kur mūziķi pa vienam atstāj skatuvi, taču, pretstatā Haidnam, Sējāns izvēlējies apgrieztu muzikālā procesa attīstību.

Dejošana ir kā saruna, kā prieka avots un kā sevis līdzsvarošanas veids. Kāpēc būtu vērts apdomāties par deju nodarbību uzsākšanu un cik daudz vēl ieguvumu var sniegt šī nodarbe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par dejas terapeitisko aspektu sarunākas sertificētas deju un kustību terapeites Simona Orinska un Santa Grīnfelde. Ierakstā uzklausām Lieni, Veltu, Ievu un Ilvu, kas jau vairākus gadus dejo buto deju, kas radusies Japānā.

"Pasaules panorāma" saruna ar LATO ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem. Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu? Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana.  Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa? Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija.  Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā?  Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties. Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt? Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem. Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert. Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk. Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams? Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats.  Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu. Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena. Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim.  Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus! Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus? Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu. Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.)  Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi!  Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.)  Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks… Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.)  Saruna pilnā apjomā lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Katoļu Baznīcas Vēstneša spēle "Meklē mani" . Saruna ar mākslinieci Daigu Jirgensoni

Raidījumā viesojas Valodu mājas Rīgā dibinātājs Snorre Karkonens Svensons. Saruna par to, kas notiek Valodu mājā Rīgā un par tās komandu

Mēs šo ar prieku saucam par vienu no īpašākajām sarunām raidieraksta "Piedzīvot lappuses" vēsturē.Šī gada Grāmatu svētki uz Latviju atveda vairākus ārzemju autorus. Viena no tām – somu rakstniece, māksliniece Katri Kirkopelto, ko latviešu lasītāji iepazinuši grāmatiņās par zvēriņu Molli.Ar Katri Kirkopelto kaut kur Latvijas Nacionālās bibliotēkas gaiteņos sarunājas Kristīne.Liels paldies Izdevniecībai Helios par autores atvešanu uz Latviju un par iespēju ar Katri Kirkopelto aprunāties arī raidierakstam "Piedzīvot lappuses".Saruna angļu valodā!

Pirms nedēļas ar jomas speciālistiem tiekoties Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) rīkotajā konferencē "Vienoti, daudzveidīgi, digitāli – sabiedrības labā", aizsākās sarunas par dažnedažādiem mediju jautājumiem. Turpināt attīstīt idejas par mediju transformēšanos, sabiedrības uzticību un arī citiem jautājumiem "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone aicinājusi Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku, sociālantropologu Andri Saulīti, kurš nesen atgriezies no Itālijas, kur divu gadu garumā strādājis pie pēcdoktorantūras darba. Andris Saulītis: Tas bija saistīts ar ēnu ekonomiku. Šajā divu gadu periodā viens uzdevums bija saprast, kā un vai cilvēki godīgi atbild iedzīvotāju aptaujās, atbildot uz jautājumu, vai viņi iesaistās ēnu ekonomikā – vai viņi saņem ienākumus, nemaksājot par tiem nodokļus. Atbilde ir – laikam jā, bet tā ir īsā atbilde. Tātad – var uzticēties šīm socioloģiskajām aptaujām: cilvēki nebaidās to atklāt. Un otrs jautājums, uz kuru vajadzēja rast atbildi – kā uzlabot disciplīnu uzņēmumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ kavē darba devēja ziņojuma iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu mēģinājām saprast, kā panākt to, ka deklarāciju iesniegšana netiek kavēta, jo kavējumi rada problēmas gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan arī pašiem uzņēmumiem: tas principā ir administratīvs pārkāpums, par kuru var saņemt sodu. Nedomāju, ka lielākoties tā ir ļaunprātība – drīzāk aizmāršība. Un tad ir jautājums, kā uzvedības ekonomika un uzvedības psiholoģija var palīdzēt veidot cieņpilnu komunikāciju starp uzņēmumiem un Valsts ieņēmumu dienestu, lai kopīgi padarītu šo valsti labāku. Inga Saksone: Man tomēr jautājums par Itāliju. Mūsu priekšstats – ka uz šo zemi jābrauc atpūsties, baudīt mākslu un kultūru. Vai pētīt, rakstīt un zinātniski darboties tur ir viegli?  Tur tam ir dziļas tradīcijas, kas ir stipri senākas [nekā Latvijā]. Tur tiešām jutu stipri eiropeiskāku [pieeju]! Tas, kā man pietrūkst Latvijā, ir tā saucamie progresa darbi (work in progress), kad tev tas pētījums vēl līdz galam nav izstrādāts, un tu ar saviem kolēģiem regulāri satiecies, lai to pārrunātu. Mums [Latvijā] varbūt ir bail kļūdīties, bail saviem kolēģiem teikt, ka kaut kas nav tā, un varbūt tās ir arī grūtības uztvert kritiku. Savukārt Itālijā mums reizi nedēļā vai divās ir regulāri semināri, kur to vien darām, kā mēģinām "nokritizēt" citu pētījumus. Tā ir daļa no zinātniskā procesa. Nesaku, ka Latvijā tas nenotiek vispār, bet tā intensitāte, kuru redzu citās Eiropas universitātēs, kurās esmu bijis, kā arī ASV Jeila universitātē – tur tas ir regulārs process un galarezultātā tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad tavs pētījums ir publicēts, tas ir daudz noslīpētāks, pamatīgāks un tāpēc ir daudz vieglāk kaut ko mainīt šajā pasaulē. Jo pirms tam jau uzklausīti viedokļi! Tieši tā. Piemēram, kad veicu antropoloģisku pētījumu, kas vairāk ir sarunāšanās ar cilvēkiem, mēdzu šī pētījuma rezultātus iedot tiem cilvēkiem, kurus esmu pētījis: prasu, ko viņi domā par to, ko domāju par viņiem. Tas ir arī veids, kā veidot komunikāciju ar sabiedrību par pašu pētījumu, lai cilvēki, kurus esmu pētījis, saprot, kas īsti ir pētījums. Tas man atgādina Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists"… Ja nosedz pirmo slāni, kur Purva Inta vienkārši lamājas, tad tas, ko Ivars Zviedris jautā, ir par to, kā šie cilvēki uztver pašu dokumentālistu, kurš dokumentē. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs arī pašā zinātnē – kā mūs, pētniekus, uztver, un kā cilvēkiem paskaidrot, ko mēs darām. Ko līdzīgu Komponistu savienībā dara tās vadītājs Krists Auznieks – arī Jeila universitātes absolvents. Arī viņš labprāt rāda savu skaņdarbu skices un uzmetumus, kas mums šķiet mazliet mulsinoši, jo tas ir kas jauns. Tā nav vienīgā pieeja. Var dažādi strādāt, bet galvenais ir tas, ka mums ir akadēmiskā brīvība – varam rīkoties brīvi un tajā pašā laikā atbildīgi arī sabiedrības priekšā, lai visiem ir saprotams, kāpēc tas tiek darīts un ar kādu mērķi. Jā, svarīgākais ir akadēmiskā brīvība. Bet mūzika un kultūra Itālijā? Mūzika un kultūra… Neteiktu, ka Turīnas opernams mani ar kaut ko pārsteidza: šim operteātrim bijuši arī labāki gadi. Taču Turīnā joprojām atrodas Rai orķestris, un tā koncertus gan es regulāri apmeklēju. Viņiem ir ļoti labas programmas: Mālers, Šostakovičs, Šūmanis, Šūberta "Nepabeigtā simfonija", kas ir viens no maniem iecienītākajiem skaņdarbiem, un daudzi citi brīnišķīgi skaņdarbi. Tas bija principā tas, kurp es lielākoties devos brīžos, kad vēlējos klausīties klasisko mūziku klātienē. Uz "Klasiku" esi ņēmis līdzi arī vienu fragmentu no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas! Jā, tas bija tāds pārsteigums… Pēdējos gadus daudz esmu pētījis sabiedriskā medija darbu, un viena no lietām – kā tu veido komunikāciju ar auditoriju, ko jau pieminēju arī pētījumā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Tas ir jautājums par jebkuru organizāciju, par jebkuru iestādi! Ikdienā bieži klausos klasisko mūziku, un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" man bieži skan. (..) Savukārt Itālijā sapratu, cik svarīgi ir tas, kā tiek programmēta mūzika, kas izskan ēterā – precīzāk, kas skan kurā brīdī, jo Rai Radio Classica no rītiem reizēm spēlē gan Šostakoviču, gan – varbūt kļūdos, bet tiešām man bija tāda sajūta, ka reizēm – arī Rekviēmu jau no paša rīta... Bet otra lieta ir striktais tonis, kādā tiek pieteikta programma! Ja "Klasika" tiešām ikdienā veido dialogu ar klausītājiem, tad Itālijā… Nezinu, kas tā ir par tradīciju un no kuriem laikiem tā saglabājusies, bet tas, kā skaņdarbi tiek pieteikti un atteikti... (Skan fragments no Itālijas klasiskās mūzikas raidstacijas.) Dikcija laba, bet, ja tev tiešām bērnībā nepatika mūzikas skola un tev bija barga mūzikas literatūras skolotāja vai skolotājs, tad principā šis ir tas, kas tevi atsit atpakaļ. Man bija brīnišķīga mūzikas literatūras skolotāja cauri gadiem arī mūzikas vidusskolā, bet principā – ja kādam ir bijusi šāda bērnības trauma, tad, klausoties šādus klasiskās mūzikas raidījumus, klausītājs novērstos. Bet pieļauju, ka tur ir citas tradīcijas un iemesli, kāpēc tas tā notiek. Man radās sajūta, ka tas ir automāts, nevis dzīvs cilvēks. Domāju, ka tas tomēr ir iepriekš studijā ierakstīts – var just [montāžas] pārejas. Protams, tas [iepriekš ierakstīti pieteikumi, ne moderēšana studijā tiešraidē] ietaupa līdzekļus, bet jautājums – ar kādu mērķi? Ja tajā brīdī mums pazūd saite ar auditoriju, kas tiešraidē vienmēr ir stipri lielāka, tad vienmēr jāapsver ieguvumi. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka "Klasikas" skaņdarbu izvēle, ko un kurā brīdī spēlēt, un arīdzan tas, kā jūs veidojat saikni ar auditoriju – tas man labpatīk labāk. Savukārt Amerikā, kur studēju maģistratūrā, klasiskās mūzikas kanāli ir stipri komerciālāki, kas nozīmē, ka skaņdarbu izvēle ir stipri, stipri vienveidīgāka – tie ir tādi klasiskās mūzikas hiti, un reizēm pat dažs labs skaņdarbs netiek nospēlēts līdz galam. Tāds hitu radio, kur tev trīs minūtes kaut kas paskan un jau aiziet tālāk nākamais. Saruna pilnā apjomā klausāma audioierakstā; teksta formātā drīzumā tā būs lasāma arī portālā lsm.lv!

Kultūras rondo uzmanības lokā jautājums, par ko nevienam no laba prāta negribas domāt, bet kas arvien vairāk ienāk mūsu dienas un domu kārtībā, proti – tā ir kultūras mantojuma aizsardzība X stundā. Saruna studijā ar Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli, uzklausām arī Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktoru Frederikus Rusēnu. Šā gada februārī Kultūras ministrija apstiprināja 37 lappušu „Plānu kultūras mantojuma aizsardzībai un glābšanai krīzes situācijās”. Vasarā Rīgā notika augsta līmeņa apmācības nozares profesionāļiem šajos jautājumos, un šomēnes tam veltīta diskusija notika arī mūsu reģiona lielākajā drošības un ārpolitikas pasākumā – „Rīgas konferencē”. Tajā uzstājās viens no vadošajiem jomas ekspertiem – Ziemeļu kultūras mantojuma un bruņotu konfliktu centra direktors Frederiks Rusēns, un viņa vēstījums bija: Rietumu pasaulē mēs pārāk ilgi esam domājuši par kultūru un nacionālo drošību kā divām nesaistītām lietām, kamēr Krievijas militārajās doktrīnās kultūras mantojums un vēsturiskā atmiņa ir skaidri definēta kā nacionālās drošības prioritāte. "Līdz šim, domājot par krīzēm un par muzeju krājumu un kolekciju aizsardzību šādās situācijās, vairāk domāts par dažādiem dabas postījumiem, ugunsgrēkiem, mazāk par postījumiem bruņotu konfliktu gadījumā. Ukrainas karš ir ieviesis šo domāšanas paradigmu, un šī tikšanās labi fokusēja daudzos muzejos jau esošo domāšanas pagriezienu par kultūru ka potenciālu ieroci vai arī vairogu. Diemžēl iebrucēji izmanto šo taktiku Ukrainā," norāda Iveta Ruskule. Ukrainas kolēģu pieredze liecina, ka notiek mērķtiecīga izlaupīšana, ko nevar paņemt, to iznīcina. "Aktuāla prioritāti aizsargājamā kultūras mantojuma saraksta, kas ir mūsu kolekcijā, veidošana un domāšana par rīcību," norāda Iveta Ruskule. Viņa arī atzīst, ka šāda saraksta veidošana ir grūta izšķiršanās un muzeja darbinieki kā spēcīga kopiena, šo sarakstu veidojot, domā gan no profesionāļu skatupunktā, gan subjektīvā kopienas skatupunkta. "Tā ir grūta izšķiršanās. Šobrīd esam nolikuši kaut kādas robežas, kas ir jānoliek, tie ir 5% no mūsu kolekcijas, kas ir miljonu vērta, tātad 50000 vienības. Ir izšķiršanās, ko šajā sarakstā ielikt un ko nē. Vai ielikt Čaka "Mūžības skarto" manuskriptu, vai ielikt Raiņa "Induli un Āriju" vai "Uguni un nakti"? Tā izvēle atduras pret to, ka X stundā, par kuru ļoti ceram, ka nebūs, mēs varam pazaudēt zināmu kultūras mantojuma daļu, ja tā nokļūst apzināti vai nejauši kaut kādas frontes krustugunīs," atzīst Iveta Ruskule. Rūta Muktupāvela norāda, ka tas nozīmē, ka ir nopietni jādomā par mūsu kultūras vērtību digitalizāciju, lai vismaz tādā formā saglabātos lielākās vērtības. Protams, arī digitālie artefakti ir pakļauti kiberuzbrukumiem, tomēr tā ir mūsdienu iespēja kulūras mantojuma saglabāšanai. Mācības par kultūras mantojuma saglabāšanu krīzes situācijā notiks arī 24. un 25. oktobrī Balvu novadā, Upītes ciemā, vien pāris kilometru no Krievijas robežas, kur nemateriālā kultūras mantojuma centrā pie viena galda sēdīsies ugunsdzēsēji, zemessargi, robežsargi, pašvaldības, arhīvu u.c. institūciju cilvēki. Tāpēc mēs sazvanījām šī centra vadītāju, pazīstamo Upītes kultūras darbinieku Andri Slišānu.  

Esam Lietuvā, Raudones pilī, kur notiek lieli mednieku svētki un Eiropas čempionāts staltbriežu piebaurošanā. Saruna ar Kati Šternu, kura stāsta par tradīcijām, nacionālo zupas vārīšanas čempionātu. Tad sarunai pievienojas mednieks Raimo Jansons, kurš runā par medību tradīciju nozīmi kopumā. Pēcāk diskusija par Bauskas novadā nogalinātajiem suņiem - karsts sarunas temats. Pa vidu vēl ieskats svētkos, sajūtas un emocijas. Šoreiz arī Indulis Burka sarunājas ar Jāni Lākutu no GPSPRO.lv par dažādu ierīču cenām un rādītājiem. Epizodi atbalsta GPSPRO.lv! https://gpspro.lv/ Jaunmoku 26, Rīga (pie Komforta) blakus t/c SpicePievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Centieni dzīvot ilgāk un labāk mudina dažādas interesantu kopienas aizrauties ar "virtuves" ģenētiku jeb biohakingu. Vai varam šunas apmācīt tās darboties efektīvāk un ļaut mums dzīvot ilgāk un labāk. Vai mūsu lielās un mazās dzīvesveida izvēles patiešām var ietekmēt šūnu darbību? Vai rīta kross, augu valsts uzturs vai badošanās patiešām mainīs mūsu šūnu darbību? Vai varam "ieprogrammēt" šūnām darīt to, kas tām nav paredzēts un apiet nevēlamas izpausmes vai ģenētiskas slimības? Vai varam pārgrogrammēt un atjaunot mūsu ķermeni ar jaunāku, labāku programmatūru gluži kā robotu? Kā šūnu programmēšanu pēta zinātnieki un vai kādu dienu varēsim "apmācīt" vēža šūnu uzvesties kā parastai šūnai? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis. Sintētiskā bioloģija pēta, kā šūnas pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles Procesi dzīvās šūnās dažkārt var kalpot kā iedvesma, lai radītu elektroierīces un citus rīkus cilvēka ikdienai. Bet reizēm ar elektrotehnikas un matemātikas palīdzību šūnas iespējams uzlabot jaunā līmenī, ka tās pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles. Tieši šādus jautājumus skata sintētiskā bioloģija, un šīs jomas pārstāvis - profesors Mustafa Khamašs no Šveices - nesen viesojās Rīgā. Mustafa Khamašs (Mustafa Khammash) ir Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē (ETH Zürich) Biosistēmu zinātnes un inženierijas departamenta profesors. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā, viņš ar referātu uzstājās Rīgas Tehniskajā universitātē, aplūkojot sintētiskās bioloģijas sasniegumus. Sintētiskā bioloģija paver ceļu jaunai dzīvo zāļu paaudzei - inženierijas ceļā radītām šūnām, kas uztver slimības signālus un reaģē ar pielāgotām terapijām. Profesors tic, ka ar sintētiskās bioloģijas palīdzību cilvēka organismam netiek iedots kaut kas svešs, drīzāk var atdot atpakaļ paša cilvēka dabisko regulatoro mehānismu, kad kaut kas nogājis greizi. Saruna par sintētisko bioloģiju - tā vienlaikus ir sastapšanās ar elektrotehniku un tādu jēdzienu kā negatīva atgriezeniskā saite, kad izejas signāla fāze ir pretēja ieejas signāla fāzei, un pat matemātiskās analīzes terminu “integrālis”. Profesoram vispirms vaicājam, vai sintētiskā bioloģija, dēvēta arī par inženierbioloģiju, ir pavisam jauns virziens, vai arī - esam ar to sastapušies jau labu laiku, tikai tagad devuši tam apzīmējumu?

Drīzumā klajā nāk rakstu krājums “Latvieši Zviedrijā – raksti, stāsti, atmiņas”, kas apvienos gan zinātniskus pētījumus, gan personiskas liecības par trimdinieku dibinātajām organizācijām, radošajām kopām Zveidrijā, no kurām daudzas joprojām pastāv un ir aktīvas. Saruna ar un par Zviedrijas latviešiem toreiz un tagad raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Stāsti par to, kā latvieši nonākuši Zviedrijā, gan par to, kā ir dzīvot un būt latvietim Zviedrijā, ir dažādi. Daudzi no krājuma autoriem atceras savu vecāku cerību pēc Otrā pasaules kara, kad tikko bija nokļuvuši Zviedrijā, ka tūlīt, tūlīt jau mēs atgriezīsimies mājās. Tas savulaik ir iedvesmojis ģimenes turpināt ikdienā runāt latviski, brīvdienas veltīt latviešu lietai, dzīvot, ja tā var teikt, divās laivās vienlaikus. Bet vai tas bija viegli un kam mūsu laikos ir aktuālas krājumā apkopotās liecības? To izzinām raidījumā. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, arī Mutvārdu vēstures pētnieku biedrības "Dzīvesstāsts" pārstāve Ginta Elksne, žurnālistes, skolotāja un sabiedriskā darbiniece, projekta "RaDi latvieši" dibinātāja Gunta Enerūta un Stokholmas universitātes asociētā profesore Maija Runcis.

Raidījumā Piespēle runājam par hokeju, bet lielās intervijas viesis plašākai publikai pagaidām mazāk zināms. Uzsvars gan uz vārdu “pagaidām”, jo iepazīstam vien 17 gadus veco latviešu hokejistu Albertu Šmitu. Viņš jau izcīnījis stabilu vietu Somijas augstākās līgas pieaugušo komandā Mikeli “Jukurit”, bet nākamā gada Nacionālās hokeja līgas drafta prognozēs ir starp pirmās kārtas kandidātiem. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlasei bezierunu zaudējums mājās pret Angliju ar 0:5, no jauna atsākušās diskusijas par nacionālo stadionu; Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomitejas ārkārtas sēde, kurā bija plānots runāt par valsts budžeta naudas sadali sporta nozarei nevar noritēt pilnvērtīgi, jo uz to neierodas par nozari atbildīgās Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji; Tenisiste Darja Semeņistaja sasniegusi finālu turnīrā Spānijā, kas garantē debiju pasaules ranga pirmajā simtniekā; “VEF Rīga” basketbolistiem ļoti slikta nedēļa - pamatīgs zaudējums gan Čempionu līgas spēlē pret Slovākijas klubu, gan Latvijas-Igaunijas līgā pret Tartu vienību.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Laiks, kad sapucēti politiķi pirms vēlēšanām zem reklāmas saukļiem raudzījās no televizoru ekrāniem ir pagājis ne tikai tādēļ, ka šādas reklāmas televīzijā pirms vēlēšanām vairs nav atļautas. Tagad ir citi un krietni lētāki veidi, kā uzrunāt sabiedrību. Ir izaugusi paaudze, kura gandrīz visu apzinīgo mūžu ir pavadījusi ar tīmekļa piedāvātiem saziņas veidiem. Kā mainījusies mūsu uztvere un saziņa digitālajā ērā un vai tā nerada izstumšanas risku tiem, kam nav pieeju tehnoloģijām, par saruna Krustpunktā ar sociālantropologu, Latvijas Universitātes lektoru Artūru Pokšānu.  

Šī gada Starptautiskajai Jāņa Baltvilka balvai bērnu literatūrā citu nominantu vidū arī Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu krājumā “Augstāk”. Vai šī būs tā grāmata, kas saņems Baltvilka balvu? Intriga atrisināsies Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā. Saruna par sarežģīto un aizraujošo pieaugšanas tēmu ar grāmatas autoru, pusaudžu psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu. Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu “Augstāk” ir izmēros neliels krājums, tos papildina Kristīnes Martinovas zīmējumi. Uz grāmatas vāka daudzdzīvokļu māja, kāds Purvciema vai Ziepniekkalna dzīvojamo namu masīvs, kur pustumsā klīst mazi melni cilvēciņi. Šī norāde ir arī krājuma stāstos – ka visdziļākās, vispatiesīgākās traģēdijas jāmeklē tieši ikdienišķajā. Stāstu krājumā “Augstāk”  ir dažādu vecumposmu stāsti. Starp stāstiem Nila Saksa krājumā “Augstāk” ir arī dzeja. Mulsinoša.

Pirms pieciem gadiem, protestējot pret Aleksandra Lukašenko kārtējo atgriešanos amatā, Baltkrievijā ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku. Pēc ilgajiem protestiem autoritārisma žņaugi tomēr palika ciešāki, daudzi aizmuka no valsts. Tagad Baltkrievija ir Krievijas ciešākais sabiedrotais karā pret Ukrainu, tā veic nemitīgus hibrīduzbrukumus mums un citiem kaimiņiem, bet disidenti sēž cietumā. Vai pārmaiņas Baltkrievijā iespējamas tikai pēc Krievijas sakāves? Par to Krustpunktā sarunājamies ar bijušo un šobrīd pēdējo Latvijas vētnieku Baltkrievijā, tagad Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Einaru Semani.  

Tikšanās ar fenomenālu cilvēku - Viju Kilbloku, kura vairāk nekā 30 gadus vada grāmatu izdevniecību "Zvaigzne ABC". Viņa ir izdevusi vairāk nekā 14 000 grāmatu un pārdzīvojusi četras nopietnas ekonomiskās krīzes, katru reizi kļūstot stiprāka. Vija stāsta, kā 90. gados, būdama jauna sieviete, viņa pārmaiņu laikos nebaidījās pateikt "es esmu valsts", mainīt sistēmu un audzēt uzņēmumu no 80 līdz 300+ darbiniekiem, vadoties pēc savas dzīves mantras "kad tu baidies, tu jau esi zaudējis".Saruna ir gan par Vijas biznesa un dzīves pieredzi, gan arī par grāmatām, kas pēdējos gados ietekmējušas viņas dzīvi, un kā katru no tām viņa ir izmantojusi savā dzīvē. Šī ir saruna ar sievieti, kura savos pāri septiņdesmit gados aktīvi rūpējas par savu fizisko un emocionālo veselību, turpina strādāt, uzskata savu ķermeni par "eksperimentu vietu", nav baidījusies riskēt ar savu "ādu" uzņēmējdarbībā un pierāda, ka dzīvē nav robežu tam, ko var sasniegt, ja nepadodies bailēm.Pilnu grāmatu sarakstu ar Vijas ieteikumiem atradīsi 233. intervijas lapā.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:15 Vija Kilbloka par četrām krīzēm, vadot grāmatu izdevniecību Zvaigzne ABC4:02 Matemātika un grāmatu bizness7:47 Kā jauna, azartiska sieviete var panākt neiespējamo biznesa pasaulē9:00 “Man ir ļoti laba izglītība un tas man palīdz visu mūžu.”10:40 "Es esmu valsts" - kā 90. gados Vija lauza sistēmu un mainīja noteikumus12:51 No 80 cilvēkiem līdz 300+ - uzņēmuma izaugsme krīžu laikā16:51 "Kad tu baidies, tu jau esi zaudējis" - Vijas dzīves mantra18:48 Grāmata "Sešas vielas, kas maina tavu dzīvi" - kā dopamīns, oksitocīns un citi hormoni ietekmē mūsu ikdienu23:01 Stāstu nozīme mārketingā un cilvēku vadīšanā25:07 Dr. Peter Attia grāmata "Outlive" par ilgmūžību un veselīgu novecošanu31:32 Kā Vija uztver savu ķermeni par "eksperimentu vietu"33:27 "Glikozes revolūcija" - grāmata, kas mainīja Vijas ēšanas paradumus40:46 Kāpēc karš atņēma iedvesmu veselīgai dzīvei un kā to atgūt42:20 "Es esmu absolūti kaislību cilvēks" – iedvesma Vijas darba dzīvē58:32 Dvēseles tumšā nakts - vai Vijai ir bijusi šāda pieredze1:01:12 Par sieviešu spēku un vīriešu trauslumu1:02:32 Krīze ap 50 - kad viss šķita atkārtojamies un zuda dzīves garša1:07:19 Grāmata "Varbūt es maldos" - budistu mūka stāsts par izdegšanu un atgriešanos1:11:33 "Risks ar savu ādu" - kāpēc uzņēmējiem nevajag baidīties1:16:38 Uzņēmums ir dzīve un tur var audzināt bērnus1:18:35 Mihaela Endes "Bezgalīgais stāsts"1:22:30 Vai ir plāni kādreiz doties pensijā un pārtraukt strādāt1:23:53 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei1:27:56 Vai ir bijusi nožēla par kād