Podcasts about saruna

Interesants fakts: Pasaulē katru mēnesi tiek veikti vairāk nekā 5 miljoni novērtējumu. (jautājums, kas ar tiem notiek pēc tam?:)  Sarunā ar Elīnu Pelčeri – sertificētu Patrick Lencioni Six Working Genius vienīgo treneri Latvijā, ienirstam tēmā, kas organizācijās ir aktuāla, bet, iespējams, pārāk bieži ignorēta: kāpēc gudri, motivēti cilvēki sistemātiski izdeg. Es zinu, ka organizācijas daudz lieto un meklē dažādus rīkus, ko izmantot, lai saprastu realitāti. Lūk, es mēģināšu jums palīdzēt.  Elīna lieliski izskaidro, ka Working Genius nav kārtējais personības tests, bet uz to vairāk var raudzīties kā uz komandas produktivitātes rīku. Tests izpildīšana neiedod risinājumu visām proēmām, bet var iedot valodu, ar ko sākt." Elīna min: „Tas parāda, kuros darba procesos man dabīgi nāk enerģija un kuros es sistemātiski strādāju uz sava resursa rēķina."  Rīks palīdz ieraudzīt šos šauros pudeles kaklus kā realitāti par ko var sākt atklāti sarunāties. „Bieži vien tests iedod tādu legalizāciju par šo runāt. Kad mēs redzam visi to bildi vienādi – sākam risināt."  Šajā epizodē apskatījām: Ko Working Genius mēra – un ar ko tas atšķiras no personības testiem un kompetenču modeļiem Trīs zonas – ģenialitāte (dabiskā enerģija), kompetence (apgūta prasme) un frustrācija (kas iztukšo) Komandas karti – kā ieraudzīt, kur komandā ir šaurie pudeles kakli un kāpēc kaut kas sistemātiski „buksē" Ģenialitāte vs. kompetence – kāpēc cilvēks var būt izcils kādā darbā un vienlaikus no tā sistemātiski izdegt Sapulču dinamiku – kāpēc vienā sapulcē bieži runājam sešos dažādos līmeņos un kā to mainīt Kad tests nepietiek – konflikti vērtību līmenī, dziļāki psiholoģiski iemesli un kad vajadzīgs mediators vai supervīzija, koučings Praktiskus piemērus no Elīnas prakses – pārdošanas komandas, jaunas nodaļas izveide, atbalstītāju pārslodze Kā izmantot rīku motivācijai – ne tikai diagnostikai, bet arī darba dizaina pārskatīšanai un darbinieku noturēšanai Satiec Elīnu TrainingLab.  Uzzini vairāk par: https://traininglab.lv/genialitates/ 

Saruna ar Rēzeknes pilsētas Bērnu bibliotēkas vecāko bibliotekāri Meldru Gailāni par grāmatām viņas dzīvē.

Vilku jautājums Latvijā vairs nav tikai teorētiska diskusija. Tas ir par drošību, par medību saimniekošanu, par suņu uzbrukumiem, par sabiedrības uztveri un par to, kādi lēmumi tiek pieņemti šodien, lai ar sekām dzīvotu rīt.Jaunākajā podkāsta “Šauj garām!” epizodē runājam ar:

Pulkvežleitnants Pēteris Suveizda janvarī tyka īcalts par Zemissardzis 3. Latgolys brigadis komanderi. Saruna ar komanderi par Latgolys regiona drūšeibys izaicynuojumim, par Zemissardzis lūmu patriotisma styprynuošonā i planim iz prīšku. Pulkvežleitnants Pēteris Suveizda dīnastu Nacionalajūs bruņuotajūs spākūs suocs pyrma vaira nakai 30 godu, dīniejs vairuokuos strukturuos i omotūs, nu 2023. goda bejs štaba viersinīks NATO Sauszemis spāku pavieļnīceibys štabā Turcejā. „Asu jauns brigadis komanders, bet vacs karaveirs.” Zemissardzis 3. Latgolys brigadis štabs ir dislocāts Rēzeknē, bet atbiļdeibys teritoreja aptver vysu Latgolu, i ari Aizkrauklis i Jākubpiļs nūvodu. „Myusu vaļsti aizsorgoj karaveiri, zemissorgi, zemissorgu atbaļsteituoji i vysi Latgolys piļsūni, kam nav vysleidza, kas nūteik Latgolā i Latvejā,” izsver Suveizda.

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē. Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē. Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem. Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”. Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros. Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu.  Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē. Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas. „Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”     Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

Gleznotājas Vijas Celmiņas balvas pirmās ieguvējas Ievas Putniņas darbi šobrīd skatāmi "KIM?" Laikmetīgās mākslas centra duo-izstādē "Spēkstacija". Tajā kopā ar mākslinieci Annu Egli veidojies dialogā bāzēts ideju izvērsums. "Eglei un Putniņai mijiedarbojoties, izstāde četros secīgos spēka staciju cēlienos-turpinājumos aptver jaunradītu darbu kopumu lielo formu glezniecības un tēlniecības tehnikās, un izceļ nepieciešamību (pie)tuvoties dabas procesiem, uzturēt iekšējo harmoniju un kopt individuālos enerģiju resursus," rakstīts galerijas pieteikumā. Bet Kaspars Zariņš, dodoties uz izstādi, juties samīļots, jo darbi apbūruši ar savu patieso sirsnību. Sarunā ar Ievu Putniņu – ne tikai par viņas bērnību un draudzības spēku, bet arī mīlestību uz dabas augiem, ūdeni un laukakmeņiem; par aizrautību un ideālo vidi; par nepieciešamību domāt un skatīties; par pedagoģisko darbu Jaņa Rozentāla mākslas skolā un ne tikai… Pārraides producente – Inta Pīrāga. 

Muokslinīks, muzikis i pedagogs Kristaps Višs Rēzeknē, Latgolys Muzykys i muokslys vydsškolā i Viļānu muzykys i muokslys školā jaunīšim vuica gitarys spēli. Paraleli Kristaps Rēzeknē vuicās džeza nūdaļā i dorbojās vairuokūs muzykalajūs projektūs, zynomuokī ir ebreju muzykys grupa „Latgales klezmeri” i folkdžeza grupa „Bruoli i muosys”, kuru albums „Na pādejais” itymā godā ir nomināts Latgalīšu kulturys goda bolvai „Boņuks 2025”. Saruna ar Kristapu Višu par improvizaceju muzykā i dzeivē, par dorbu ar jaunū paaudzi, par džeza atteisteibu Latgolā i latgaliskū džezā, kai ari par ituo gods 12. februarī gaidomū III Storptautyskū etnodžeza konkursu „Guoyu pa Jazz” Latgolys viestnīceibā „Gors”. Kristaps Višs ir multimuokslinīks, sovulaik vuicejīs muokslys školuos, aktivi dorbuojīs gleznuošonā, niu porguojs iz muzyku:„Rēzeknis muokslys vydsškolā pabeidžu gleznuošonys nūdaļu pi Anatolija Zelča, tod turpynuoju studeju gaitys ari gleznuošonā Latvejis Muokslys akademejis Latgolys filialē, i tod vīnā skaistā breidī saprotu, ka muzykaluos kruosys suoc mani uzrunuot aizviņ vaira, i tod es vairuok nūsaslīču iz muzykys pusi.” Džezs ījiems svareigu vītu Kristapa muzykalajā darbeibā, tok „golvonais, ka esi muzikis, tys ir atslāga vuords. Džeza muzikis sevi ītver vairuokys profesejis, kai komponistu, tai izpiļdeituoju, ansambļa vadeituoju, praktiski taipat ari muzikis, kas nav saisteits ar džezu. Džezs vystik ir vaira improvizacejis muzyka, kur tu pietej, vairuok vari izsaceit sovys sajiutys i vairuok sasadarbuot ar sovu muzykalū kolektivu.” Latgalīšu muzykā improvizaceja ir īguojuse vysūs vierzīņūs — kai džezā, tai ari tautys, klezmeru muzykā „ansambļa meistareiba ir melodeju tai forši apspēlēt, mes ari veidojam tū latgaliskū skaniejumu taišni caur improvizaceju.” Struodojūt ar bārnim i jaunīšim muzykys školā, Kristaps skaita, ka svareigi nūstyprynuot pamatlītys – disciplinu, sapratni par muzyku, kas ītver naviņ notys, bet ari uzastuošonys kulturu, seikuos motorikys atteisteibu, piec tam var runuot ari par improvizaceju, „ka tu esi tū vysu īsavuicejs, tu vari jau justīs breivuok i atsaļaut improvizēt, i nūticēt sev, ka saīt forši nūspēlēt naviņ tū, kas raksteits notuos, bet ari koč kū izdūmuot pošam.” Kristaps jaunīšim stuosta i ruoda, kai jāgpylni pavadeit laiku, „ka ir taida forša īspieja kai muzicēt, ka tei ir privilegeja, apsazynuot, ka tys ir forši, ruodeit ar sovu pīmāru – ar aktivu koncertpraksi īdvesmuot.” Ar vydsškolys i bārnu školys audzieknim regulari pīsadolūt konkursūs i pasuokumūs, školāns „saprūt, ka ir jau vēļ progress, ka jis palīk lobuoks caur dorbu.” Regulars dorbs ir tikpat svareigs, cik talants, īdrūsynoj Kristaps, ka cylvākam ir talants muzykā, „tys paleidz uotruok vuiceitīs vysaidys lītys. Bet taidā ilgtermiņā, ka tu dori regulari i praktiski tū smolkū i malnū dorbu reizē, tod tys puorsyt talantu, i taišni dorba procesā ar sevi tu vari atkluot talantu. Kuram pasadūd dreižuok, a kuram vajag drupeit vairuok pasapyulēt, bet prakse pīruoda, ka tu struodoj, tod tu ari sasnīdz mierki. Baigais genijs es naasu, es asu cylvāks i struodoju pi tuo, lai byutu lobuok. I muzyka ir vīna nu tūs lītu, kod muzykys pīteik vysai dzeivei, bet vysys dzeivis napīteik. I laikam tys ir taids dzinuļs”.    

„Kad biju bērns, man bieži likās, ka neviens nerespektē to pieaugušo, kas ir manī. Bet tagad, kad esmu pieaudzis, man ir sajūta, ka neviens nedzird manu iekšējo bērnu. Tāpēc es gribēju radīt filmu, kas spētu runāt ar visiem šiem četriem cilvēkiem,” saka franču animators un filmas „Arco” režisors Igo Bjenvenī (Ugo Bienvienu). „Arco” šogad ieguva Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā labākā animācijas filma, izkonkurējot brāļu Ābeļu „Dieva suni” un trīs citus nominantus, un ir arī „Oskara” animācijas nominantu pieciniekā. „Arco” ir zinātniskās fantastikas animācijas filma bērniem, kuras centrā ir desmit gadus vecais puika Arko. Viņš dzīvo 2932. gadā un, ceļodams laikā, nejauši nokļūst mums tuvā un visnotaļ distopiskā nākotnē – 2075. gadā, kad cilvēciskas attiecības ir aizstājuši roboti un hologrammas, bet klimata pārmaiņu raisītas dabas kataklizmas ir kļuvušas par cilvēku ikdienu, no kuras norobežoties fiziskos „burbuļos”. Arko ierodas no daudz harmoniskākas 900 gadus tālas nākotnes, un sākas piedzīvojumi, lai nogādātu viņu atpakaļ mājās. Par šo, Eiropas Kinoakadēmijas vārdiem, „bezkaunīgi cerīgo” animācijas filmu „Kultūras rondo” Berlīnē sarunājās ar „Arco” režisoru Igo Bjenvenī.  

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.  Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija? Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..) Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju? Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?" Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja? Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.) Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā? Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece. Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas? Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos? Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..) Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst? Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi.  Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem. Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs. Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties. Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt.  Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs? Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt! Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Šudiņ (06.02.2026.) Rēzeknis vaļstspiļsātys pošvaļdeiba sasauce SIA “Austrumlatvejis koncertzāle” daleibnīku uorkuortys sapuļci, kur tyka īvālāta jauna vaļdis lūcekle – “Gora” Muokslinīciskuos i pasuokumu nūdalis vadeituoja Ilona Rupaine. Kod pārnejuo goda 30. decembrī nu “Gora” vadeišonys tyka atstateita Diāna Zirniņa, juos vītā par vaļdis lūcekli īcēle Ivetu Ciprusi. Piec mieneša otkon ir nūtykuse “Gora” vaļdis maiņa. Kaida byus Latgolys viestnīceibys “Gors” nuokūtne, kai mienesi peic atstateišonys nu omota tū viertej bejušuo ilggadejuo (12 godu) Latgolys viestnīceibys “Gors” vadeituoja Diāna Zirniņa. Saruna ar Diānu Zirniņu par juos pīredzi kulturpolitikā, kulturys pīduovuojumu, sadarbeibu ar lokalajim politikim i jūs ītekmi iz kulturys pīduovuojumu, kai ari par Latgolys kulturys fenomenu.

8. februārī Dzintaru koncertzālē izskanēs koncerts “Kaspars Zemītis un draugi. Argentīnietis Eiropā”, kurā ģitārists Kaspars Zemītis, akordeonists Artūrs Noviks un LNSO stīgu kvintets piedāvās tango veltītu programmu no Astora Pjacollas skaņdarbiem līdz mūsdienu autoru un latviešu komponistu mūzikai. Pirmoreiz tā Lielajā ģildē izskanēja pirms diviem gadiem, nu atjauninātā veidolā atgriežas, papildināts arī ar ģitārista kompozīciju “Tango mēness gaismā”. Sarunā ar Kasparu Zemīti - par darbīgo jaunā gada iesākumu un peldēšanos āliņģī; par koncertprogrammā "Argentīnietis Eiropā" iesaistīto mūziķu plejādi un Kaspara papildinājumiem repertuārā; par tango krāsu dažādību, ko itin viegli salīdzināt ar mīlestības jūtu šķautnēm; par īpašo Astora Pjacollas dubultkoncertā ģitārai, bandoneonam un ansamblim; par aktuālo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā jauno ģitāristu audzināšanā; par sadarbību ar vijolnieci Ilzi Kirsanovu un Kaspara Zemīša Mesas multimediālo uzvedumu. Kaspars Zemītis atklāj, ka šonedēļ ir ļoti karstasinīgs koncertprogrammas “Argentīnietis Eiropā” mēģinājumu process: "Ģitāra ar Latīņameriku un tās karstasinīgo mūziku vienmēr ir bijusi ļoti cieši saistīta. Mums ir kolosāla kompānija! Šajā reizē es esmu tas, kas ir ar draugiem, bet īstenībā Artūrs Noviks ar akordeonu un bandoneonu ir lielisks centrālais mūziķis šajā programmā, un lieliski Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi, es teiktu, zvaigžņu plejāde - Sandis Šteinbergs, Raimonds Melderis, Arigo Štāls, Ainārs Paukšēņs un Raivo Ozols. Ar Raivo, starp citu, mēs bērnībā Cēsīs kopā trenējāmies vieglatlētikā." Vaicāts par tango žanru, Kaspars stāsta, ka tas ir netverams, jo ļoti dažāds: "Tango ir mīlestības mūzika, kur ir gan lirika, gan maigums, gan vājprātīga greizsirdība. Visas krāsas padara šo mūziku dzīvu, elpojošu, jūtošu. Tas mums patīk, mēs to gribam izbaudīt vēl. Cilvēki iet un dejo tango, tur esmu baigi švaks, bet skatos un priecājos. Mēs izbaudām, un domāju, ka arī klausītājiem tas būs baudījums."

Kāpēc saule ziemā šķiet spožāka? Un kāpēc uz kādas ūdenstilpes ledus jūtamies droši, bet cits var būt mānīgs? Šajā ziemā jautājumu ir vairāk nekā siltu cimdu pāru. Vai šis tiešām ir pēdējo gadu lielākais sals, un vai sinoptiķi to varēja paredzēt? JLTV Ziņu dienesta sociālo mediju tiešsaistes saruna ar Tomu Brici.

Sen neredzēti ilga ziema ar noturīgu salu Latvijā turpinās. Un šajā aukstajā laikā saruna ar pirtnieci. Ar pirtnieci Ivetu Zemnieci saruna ne tikai par pirts rituāliem, bet arī par to, kā viņas darbu ietekmē laika apstākļi un klimata izmaiņas. Ziemā, protams, pārsvarā notiek tikai pati pēršanās, bet, lai visus rituālus un veselīgās lietas varētu veikt, pavasarī, vasarā un rudenī ir ievākti augi šīm procedūrām. Esam runājuši ar botāniķiem, ekspertiem un pētniekiem par laikapstākļu un klimata ietekmi uz augiem, šoreiz Toms Bricis skaidro, ko no tā visa ir novērojusi pirtniece, kura jau gadiem dodas dabā ievākt augus, tējas, drogas un griezt slotas. Saruna norisinājās jānvāra nogalē, vienā mierīgā, skaidrā un aukstā ziemas vakarā. Un sākumā atskats uz pagājušo augu ievākšanas sezonu, runājam par to, kā jutās sauvvaļas augi tik slapjā vasarā? Zemniekiem ar kultūraugu audzēšanu gāja grūti, bet kā jutās pļavas augi?

5. februārī plkst. 12.00 Rīgas Kongresu namā gaidāms koncerts "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Vide un es". To veido stāstnieks Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, režisors Roberts Rubīns, rakstnieks un dramaturgs Jānis Joņevs, mākslinieks Krišs Salmanis, animators Pauls Pikāns; koncertā piedalīsies saksofonists Aigars Raumanis, īpašā viešņa būs pētniece Solvita Strāķe, bet pie LNSO diriģenta pults pirmo reizi stāsies jaunais portugāļu diriģents Ruī Migels Markešs. Gaisa piesārņojums un klimata pārmaiņas, ātrā mode un plastmasas kalni, bioloģiskās daudzveidības strauja samazināšanās. Tam visam pa vidu – cilvēks. Šo apgalvojumu varam apskatīt no abām pusēm – jā, cilvēks to veicinājis, bet cilvēkam arī to iespējams labot. Kā būt klātesošam samilzušo ekoloģisko problēmu risināšanā, palīdzēs uzzināt Goran Gora un zinātniece Solvita Strāķe. Taču koncertā, kā allaž, skanēs arī simfoniskie hiti – gan Kloda Debisī gleznainās "Viļņu rotaļas" no cikla "Jūra", "Skats laukos" no Hektora Berlioza iztēli rosinošās "Fantastiskās simfonijas", Platona Buravicka koncerts saksofonam un orķestrim "Plastmasas temperatūra" ar spožu Aigara Raumaņa solo, kā arī čehu komponista Bedržiha Smetanas simfoniskā poēma "Vltava" no cikla "Mana dzimtene".  Sarunā ar Jāni Holšteinu-Upmani un Jāni Joņevu – par to, kā runāt par vides tēmu, lai tas nekļūtu moralizējoši; par to, vai mākslā ir pienākums runāt par "lielajām, nopietnajām" tēmām; par uzveduma komandas vēlmi nebūt lekcijai vai mācību grāmatai, bet gan procesam, kas liek uzdot jautājumus; par to, kā viena un tā pati mūzika vienā laikā var izklausīties idilliski, bet citā – ironiski..

Anita Zarāne ir muzykys pedagoge i kordirigente, kura vīnoj bolsus i cylvākus Latgolā – jau 25 godus voda Daugovpiļs nūvoda kulturys centra „Vārpa” jauktū kori „Latgale”, Daugovpiļs Vaļsts gimnazejā jau 30. godu ir muzykys školuotuoja i voda jauktū kori „Dveiņuva”. Tikū Anita Zarāne sajēme „Kormuzykys goda bolvu 2025” kai „Goda dirigente” publikys bolsuojumā. Sovulaik Anitys vadeituo sasadzīduošona Daugovpiļs Vaļsts gimnazejā sajāmuse ari Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks 2012” kai „Lobuokais latgaliskais pasuokums školā”. Saruna ar Anitu Zarāni par muzyku kai aicynuojumu, par kora muzykys tradiceju kūpšonu Latgolā, par bolvom i par ituo laika izaicynuojumim kormuzykā. Anitys Zarānis dirigentis ceļš iz profesionalū muzyku īsasuoce kai najaušeiba: „Beidzūt muzykys školu Leivuonā, draudzine soka – stuošūs Daugovpiļs muzykys vydsškolā vejūļnīkūs, tu nagribi īt ar mani? Nu, īsim! Tai es īsastuoju kordirigentūs Daugovpiļs muzykys vydsškolā. I tai muns ceļš ari suocēs – kai dzīdojūt pi Terēzis Brokys sīvīšu korī „Rūta”, piec tam Daugovpiļs Universitatē pi Terēzis Brokys ari godu vuicūtīs dirigiešonu.” Tok ceļa turpynuojums ir pīpiļdeits i atbiļdeigs. Anita Zarāne sovu kori „Latgale” sajāmuse kai duovonu nu sovys školuotuojis, ilggadejuos kora dirigentis i dzīšmu svātku gūda viersdirigentis Terēzis Brokys.  „Kors „Latgale” maņ ir duovona. Drūši viņ vysuleluokuo duovona, kaidu cylvāks var sajimt, vēļ vairuok — nu taida cylvāka kai Latgolys kormuzykys mama Terēze Broka. Tys ir lels gūds, ari lels izaicynuojums, pīnuokums reizē. Bolva ir bolva, bet kors ir dzeivi cylvāki!”

Šķiet, ka šis gads ir sācies ar vairākiem būtiskiem jaunumiem laikmetīgās mākslas ainā: ir nosaukti jaunizveidotās Latvijas Mākslas balvas nominanti un balva tiks pasniegta aprīlī Valmierā; ir noticis mākslas darbu iepirkums; Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir skatāma Ojāra Ābola darbu izstāde "Cilvēka absurdie projekti uz  Zemes", kas savukārt sarunās un diskusijās aktualizē jautājumu par mākslinieka radošo brīvību dažādos laikos. Jautājums par Laikmetīgās mākslas muzeju tagad tiek atbildēts nevis ar jaunu ēku, bet gan ar struktūru, kas gatavos jaunas izstādes "Arsenālā". Pa to laiku pats "Arsenāls" ir paspējis atklāt arī senas vēstures liecības. Ko tas nozīmē māksliniekiem un, pats galvenais, mums, skatītājiem, par to saruna ar Latvijas Vizuālās mākslas departamenta "Arsenāls" vadītāju Līnu Birzaku-Priekuli. Jaunais departaments "Arsenāls", kas divu gadu laikā izstrādās saturisko programmu, lai 2028. gadā apmeklētājiem durvis vērtu moderns un daudzpusīgs muzejs, kas būtu līdzvērtīgs spēlētājs visā Baltijas reģiona kultūras telpā. 

Šajā HR Podcast epizodē tiekos ar organizāciju psiholoģi Gitānu Dāvidsoni, kura šobrīd turpina studijas Rīgas Stradiņa universitātē psiholoģijas doktorantūrā un dalās savā pieredzē par savu pētījumu, kas top un par to, kā cilvēku uzskati par apziņu un realitāti ir saistīti ar psiholoģisko funkcionēšanu.Šī ir tēma, kas darba vidē ir klātesoša, bet par kuru joprojām runājam piesardzīgi - apziņa, uzskati par realitāti, jēgas jautājumi, dažādas garīgas pieredzes. Nav iespējams atnākt uz darbu un savu būtību atstāt mājās. Organizācijas daudz runā par labbūtības nozīmi darbā, izdegšanu, cilvēku neiesaistīšanos, vērtībām, motivāciju un tas viss ir saistīts ar un par cilvēkiem, kurus mēs gaižām slikti pazīstam. Gitāna šajā epizodē dalās ar sava topošā doktorantūras pētījuma atziņām procesā. Pārrunājām svarīgas atziņas, ko ir vērts ņemt vērā:Tas, kā cilvēks domā par sevi, par apziņu un par realitāti, tieši ietekmē to, kā viņš uzvedas, pieņem lēmumus, uzņemas atbildību un spēj sevi vadīt.Cilvēki neredz pasauli tādu, kāda tā ir — mēs to  redzam tādu, kādi esam mēs paši un no kādas pieredzes uz to raugāmies.Tas kļūst īpaši būtiski organizācijās — domājot par procesiem, kultūru, vadītāju lomu un cilvēku attīstību.Runājām par to:kāpēc cilvēki arvien vairāk meklē jēgu arī darba vidēkā uzskati par realitāti ietekmē psiholoģisko labbūtību un pašvadībukāpēc cilvēki, kuri reflektē par sevi un savu vietu pasaulē, bieži ir autentiskāki, izjūt lielāku atbildību par darbu un savu dzīvi — un ko par to saka zinātnekā organizācijās runāt par tēmām, kas ne visiem ir viegli izprotamas un bieži tiek uzskatītas par sarežģītām (garīgums, garīgās prakses, apziņas stāvokļi)

Saruna, abpusēja iedvesmošanās un sievišķīgs spēks raksturo Annas Egles un Ievas Putniņas kopīgo izstādi „Spēkstacija”. Abas autores vieno ilgstoša radošā draudzība, lai arī katra strādā savā medijā - Ieva Putniņa darbojas glezniecībā, bet Anna Egle tēlniecībā, izstādes darbi veido dialogu. Šī ir Annas Egles līdz šim vērienīgākā, bet Ievas Putniņas pirmā darbu skate kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Ieva Putniņa ir Vijas Celmiņas fonda pirmās stipendijas ieguvēja.  Annas Egles un Ievas Putniņas duo izstāde „Spēkstacija” kim? Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāma līdz 1.martam.  

Lai arī saule jau sāk griezties uz pavasara pusi un kopš ziemas saulgriežiem diena ir kļuvusi par gandrīz pusotru stundu garāka, Latvijas dabā ir pats ziemas vidus - klimatiskie aukstākais laiks Latvijā ir no 22. janvāra līdz 9. februārim. Šogad laikapstākļi patiesi arī sakrīt ar vēsturiski klimatiskajiem datiem un ziema negatavojas atlaisties. Un ziņās dzirdam, ka arī Amerikā, gan ASV, gan Kanādā plosās gan sniega vētras, gan valda bargs sals, kura dēļ koki mēdz pat eksplodēt. Bet par ziemu, ziemīgiem laikapstākļiem un klimatu saruna ar kāda aizrautīga vaļasprieka piekritēju - zemledus makšķernieku Kārli Goldmani. Saruna ierakstīta janvāra vidū, kad uz ledus vēl nebija ļauts kāpt. Saruna par viņu azartu stundām ilgi atrasties uz ledus gandrīz jebkuros laikapstākļos. Tā kā aukstums šoziem turpinās, šis būs viens no gadiem, kad zemledus makšķernieki dosies tur uz copi Rīgas līcī. Bet kā min Kārlis Goldmanis, zemledus makšķernieki uz Rīgas līcī dodas un dosies arī gandrīz droši zinot, ka jebkurā brīdī ledus gabalu var atraut no krasta un iepūst dziļākos ūdeņos. Tas pat ir piedzīvojums, jo viņi zina, ka likumdošana nosaka veikt glābšanas darbus. Un tās ir lielas izmaksas glābējiem. Toms Bricis aicina likumdevējus sākt šo kārtot, jo tūkstošiem pat desmitiem tūkstoši eiro dārgas glābšanas operācijas, kurās jāglābj piedzīvojumus alkstoši cilvēki, tomēr varētu likt uz pašu piedzīvojumu meklētāju pleciem, nevis visiem nodokļu maksātājiem. Sals ne vien turpināsies, bet nedēļas nogalē un nākamās nedēļas sākumā pastiprināsies. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs piedāvā ledus apstākļu prognozes Rīgas līcim nākamajām desmit dienām. Šobrīd ledus Rīgas līcī vēl ir relatīvi maz un tikpat kā nav malas ledus. Tā sauc to ledus daļu, kas ir stabila un nekustīga. Jūrā viļņošanās dēļ ledus lūzt, un visbiežāk sākumā veidojas dreifējošs ledus jeb peldoši ledus gabali, kuru kļūst arvien vairāk, līdz beigās tie sasalst vienā gabalā. Prognozes rāda, ka līcis šomēnes ir labi atdzisis, aptuveni 25 % līča klāj derifējošs ledus. Nākamā aukstuma pastiprināšanās, kas gaidāma nedēļas nogalē, ļoti strauji piepildīs līci ar ledu un nākamās nedēļas sākumā gandrīz 100 % līča būs ledus klāts un sāks veidoties arī malas ledus. Uz tā var sākt kāpt, lai arī tas nav droši.  

Saruna par spēcīgām sievietēm kino ekrānos un kameras otrā pusē. Kā viena no labākajām pērnā gada Eiropas spēlfilmām uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu pretendēja arī vācu režisores Mašas Šilinskas (Mascha Schillinski) filma „Lūkojoties saulē”. Ar anglisko nosaukumu „Sound of Falling” jeb „Kritiena skaņa” šī divarpus stundu garā, apzināti nesteidzīgā kino glezna pērn apbūra Kannu kinofestivāla žūriju, kas tai piešķīra īpašo Žūrijas balvu. Ar režisori Mašu Šilinsku tiekamies apaļā galda intervijā dažas stundas pirms balvu pasniegšanas. Filma „Lūkojoties saulē” ir neparasts kino darbs: tie ir stāsti par četrām jaunu sieviešu paaudzēm, kas simt gadu garumā dzīvo vienā un tajā pašā lauku mājā, nelielā ciematā Vācijas ziemeļaustrumos. Stāsti par šo sieviešu likteņiem, par ķermeņa atmiņu un dzīvēm, kas viena otru spoguļo par spīti laika distancei. Šilinska atklāj, ka šī filma izaugusi no ilgām sarunām un kāda ļoti konkrēta atraduma – proti, pašas lauku mājas. Maša Šilinska: Ar filmas līdzautori Luīzi Petersu esam draudzenes kopš pusaudža gadiem, un mēs jau ilgi bijām runājušas par tādiem jautājumiem kā – kas ir iekodēts mūsu ķermenī un kas mūs nosaka, vēl pirms esam piedzimuši? Mēs vācām dažādus piemērus par traumām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Bet bija izaicinoši to attēlot filmā, jo mūs interesēja lietas, ko nevar saskatīt ar aci vai nosaukt vārdā. Viss kļuva taustāmāk, kad mēs atradām šo vēsturisko māju Ziemeļvācijā un sapratām, ka tā varētu kļūt par ietvaru mūsu jautājumiem. Šī ēka tika pamesta pirms kādiem 50 gadiem, un tā izskatās tieši tā, kā pēdējie īpašnieki to atstāja – līdz tam, ka var redzēt, kur saimnieks ēda brokastis.” Maša Šilinska sarunas laikā ik pa brīdim pārslēdzas starp angļu un dzimto vācu valodu, un par valodu atšķirībām mēs arī turpinām, jo interesants ir stāsts par filmas nosaukumu. Gandrīz četru gadu garumā filmas nosaukums esot bijis „Doctor Says I'm Fine, but I'm Feelin' Blue”, ko latviski varētu tulkot apmēram kā „Ārsts saka, ka viss ir labi, tomēr es skumstu”.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

"Pasaules panorāma" saruna ar ASV Vācijas Māršala fonda eksperti Kristīni Bērziņu

Saruna par ticību un lūgšanu šodien; noslēgumā - pāris frāžu par grāmatas "Kā katoliskā Baznīca veidoja Rietumu civilizāciju" atvēršanas svētkiem.

Šajā epizodē viesos ir modes dizainere Natalija Jansone. Saruna ir par to, kā saglabāt dvēseli biznesā, kā noteikt cenu saviem sapņiem un kāpēc ceļš vienmēr ir svarīgāks par galamērķi.Natalija stāsta par laiku kā vienīgo īsto valūtu - kā saprast savu produktu vērtību biznesā; par izdegšanu un atdzimšanu – kā kovids un krīzes mirkļi veda atpakaļ pie būtiskā un mācīja vērtēt to, kas patiešām svarīgs, kā noteikt cenu – un kāpēc tas ir darbs ar sevi un iekšēju pārliecību, ka tavs laiks maksā, par starptautisku panākumu ceļu – no pirmā pasūtījuma Tokijā līdz veikaliem visā pasaulē, par bailēm kā attīstības vietu, kā mācīties uzticēties pirmajai domai, kas ir dvēseles balss.Šī saruna ir tiem, kas meklē atbildes uz jautājumiem par vērtību darbā un biznesā, par to, kā saglabāt autentiskumu un dvēseli savā darbā, un kā turpināt iet uz priekšu arī tad, kad šķiet, ka pasaule ap tevi mainās pārāk strauji.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 249. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Ievads05:45 – Dzimšana Sibīrijā un tēvs onkologs14:15 – Japāņu maģija17:30 – Par "sliktiem" cilvēkiem: kāpēc katrs sastaptais ir mācība20:00 – Pārcelšanās uz Latviju 2000. gadā, sekojot mīlestībai23:10 – Mākslas vingrošana un ceļš uz modes dizainu30:50 – Trīs sapņi: diplomāte, psiholoģe vai māksliniece34:20 – Pirmā kolekcija "Cukurs" un ceļš uz Koreju38:00 – Japāna: kā 5 minūtes pirms slēgšanas mainīja visu48:15 – Mācības no amerikāņu aģenta: bikses ar gumiju un trīs klasiskās krāsas56:20 – Cenu noteikšana: audums + darbs un koeficients01:01:00 – "Jābūt pārliecībai, ka tavs laiks maksā" – filozofija par vērtību01:05:30 – Izdegšana pirms Covid: kad pasaule mainījās01:18:20 – Par prokrastināciju: dažreiz tā ir zīme, ka tev tas nav vajadzīgs01:22:00 – "Ejiet, kur ir bailes, tikai tur ir attīstība"01:25:15 – Veselība: stāvēšana uz naglām un četras minūtes līdz endorfīniem01:33:00 – Sapnis par vietu, kur cilvēki var būt ar sevi01:36:20 – apģērbu kolekcija un uzticēšanās pirmajai sajūtai

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.

Raidījumā Piespēle ieskandinām strauji tuvojošos Eiropas telpu futbola čempionāta finālturnīru, kura mači notiks arī Rīgā. Vēl finālturnīra spēles uzņems arī Lietuva un Slovēnija. Lielajā sarunā iepazīstam vienu no Latvijas telpu futbola izlases līderiem Miku Babri, kurš ikdienā spēlē Portugāles virslīgā. Nedēļas topā: Sandis Vilmanis debitē Nacionālajā hokeja līgā, savā trešajā spēlē gūst pirmo punktu, kad piespēlē Uvim Balinskim. Balinskis uz diviem gadiem pagarina līgumu ar Floridas “Panthers”, bet Rodrigo Ābols gūst smagu kājas traumu un nepiedalīsies olimpiskajās spēlēs; “Mogo”/RSU hokejisti izcīna piekto vietu Kontinentālā kausa finālposmā; Jaunie biatlonisti sekmīgi startē Junioru kausa sacensībās Madonā - Esterei Volfai divas uzvaras, Rihards Lozbers arī cīnās vadošajās pozīcijās; Šorttrekists Roberts Krūzbergs kļūst par Eiropas vicečempionu 1500 metros; Mārtiņš Sesks/Renārs Francis izziņo jaunās rallija sezonas plānus.

Saruna ar diviem izciliem speciālistiem – Diānu Zandi un Juri Sērmukšu, kas abi ir ne tikai psihologi, bet arī pāris, kas jau 30 gadus ir kopā, neskatoties uz to, ka viņu smadzenes darbojas fundamentāli atšķirīgi, jo vienam pārī ir UDHT (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi jeb ADHD), bet otram – ne.Šī saruna ir piemērs, ka foršas attiecības var būt pat tad, kad viens aizmirst kalendāra ierakstus un otrs plāno dzīvi pa minūtēm. Par to, ka atšķirības var kļūt par spēku, ja tās saprot un pieņem.Bieži vien mēs interpretējam UDHT cilvēku uzvedību kā nevērību, nekārtību vai pat necieņu, lai gan patiesībā viņi vienkārši uztver un apstrādā pasauli citādi. Diāna un Juris palīdz saprast, kas notiek otra cilvēka galvā, un, kas vēl svarīgāk, – ko ar to iesākt praktiskā līmenī.Diāna Zande ir psiholoģijas zinātņu doktore, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite. Juris Sērmukšs ir klīniskais psihologs. Viņi dalās gan ar savu darba pieredzi, gan savā personīgajā ceļā – godīgi un ar humoru stāsta, kāpēc cilvēks ar UDHT var perfekti zināt, kas viņam jādara, bet vienkārši nespēj to izdarīt, kāpēc vienam cilvēkam visi stimuli gāžas virsū vienlaikus, kamēr citi spēj automātiski filtrēt svarīgo no nesvarīgā.Par to, kā veidot dialogu, nevis cīņu. Kā radīt struktūru, kas palīdz, nevis ierobežo. Kā komunicēt tā, lai otrs tiešām dzird. Un kā atrast līdzsvaru starp pielāgošanos un robežām, kas sargā. Viņi māca būt godīgiem par savām grūtībām, nevis slēpt tās aiz aizbildinājumiem, un vienlaikus atzīt, ka daži izaicinājumi nav raksturs vai slinkums – tie ir neirobioloģija.Svarīgs atgādinājums no Diānas un Jura – ja rodas aizdomas par UDHT, vērsies pie profesionāļa ar izglītību, kvalifikāciju un ētikas standartiem, nevis nodarbojies ar pašdiagnostiku.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Vairāk informācijas 248. sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads03:00 Viesu iepazīšana un sarunu tēmas ievads06:00 Kas ir UDHS? Definīcija un galvenie simptomi09:00 Kāpēc nevajag sevi diagnosticēt pašiem14:15 Vai tas ir UDHS? Atšķiršana no pusaudža vecuma īpatnībām19:00 Par nekārtību un izklaidību - kas tas patiesībā ir?25:00 Laika uztvere un lineārās funkcijas izaicinājumi27:30 Par stimulu blīvumu un informācijas filtrēšanu35:00 Kā UDHS ietekmē partnerattiecības43:00 Konfliktu risināšana, kad viens partneris ir ar UDHS48:00 Praktiskas stratēģijas ikdienai - kalendāri, atgādinājumi, struktūra53:00 Par medikamentiem un ārstēšanas iespējām01:05:30 Par apzinātības praktiku un meditāciju01:11:00 Kā atbalstīt partneri ar UDHS - empātija un izpratne01:16:00 Robežas, kas sargā - kad nepieņemams kļūst par pieņemamu01:25:30 Pozitīvās UDHS īpašības - spontanitāte, radošums, enerģija01:31:00 Bērni ar UDHS - vecāku atbalsts un sapratne01:41:00 Darba vide un UDHS - kā atrast piemērotu profesiju01:45:00 Par aizmāršību - kas ir normāli un kas nav01:50:00 Par modes tendencēm diagnostikā - uzmanību!01:59:00 Kā runāt par sevi un UDHS - komunikācijas padomi02:09:43 Noslēguma vārdi - par grūtību pārvarēšanu un prieku

Kas mudina būt cilvēcīgam vistumšākajos laikos, kad palīdzīgas rokas sniegšana var nest traģiskas sekas pašam? Kur saduras vispārcilvēcīgas vērtības un morāle un sākas pašsaglabāšanās instinkts? Iepazīstam Žaņa Lipkes dzīvesstāstu. Kas bija šis vienkāršais strādnieks un kāds bija viņa veikums ebreju glābšanā Otrā pasaules kara laikā? Raidījuma viesi vēsturnieks, Latvijas vēstures institūta direktors un vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" direktore un publiciste Lolita Tomsone. Holokausta liecinieka monogrāfija. Saruna ar Marģeru Vestermani. 2. daļa 2025. gada septembrī savu simtgadi svinēja vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un aizvien kurators Marģers Vestermanis. Jubilejas brīdī dienasgaismu ieraudzīja viņa ilgi lolotā grāmata “Cilvēcība tomēr nebija mirusi”. Ar Marģeru Vestermani tikāmies pagājušā gada nogalē, un ir apritējis mēnesis kopš mūsu sarunas pirmās daļas šajā raidījumā. Tajā izcēlām to, kā vēl pirms Otrā pasaules kara pieņēmās spēkā represijas pret ebrejiem, par Vestermaņa sāpīgo pieredzi Rīgas geto, kā arī ģimenes zaudēšanu Rumbulas masu slaktiņos nacistu okupācijas laikā. Taču grāmatas nosaukums jau saka priekšā, kā arī milzīgas nežēlības apstākļos bija cilvēki, kuri ebrejiem sniedza palīdzīgu roku. Ceturtā un piektā nodaļa stāsta par ebreju glābēju fenomenu, ir uzskaitīti vārdi un uzvārdi šiem glābējiem un izglābto cilvēku skaits. Šoreiz sarunas otrā daļa, interesējamies, cik ilgā laika posmā vēsturnieks ir apkopojis grāmatā ietvertos datus. Runa ir par desmitgadēm. Kāpēc tā, to skaidro Marģers Vestermanis.

Zyrga godu suocam ar latgalīšu postfolklorys grupu „Rikši”, kuri muzykā rikšoj jau 15 godu i tradicionaluos dzīsmis īlīk myusu dīnu skaniejumā – ar ritmu, ironeju i dzeivu koncertenergeju. „Folklora ir kai draudzeiba, kuru vajag kūpt, tod byus i dzeivisziņa, i gudreiba, i vierteibys pareizi sasaliks,” tai soka poši „Rikši”. Leluokuo daļa „Rikšu” sasatyka i izauga Rēzeknis bārnu i jaunīšu folklorys draugu kūpā „Vīteri”. Grupā ir 5 daleibnīki – Ēriks Zeps, Madara Broliša, Ivars Utāns, Mārcis Lipskis i Jurgis Lipskis, vysmoz 5 instrumenti i „Rikšu” jubilejis koncerts ari saucās „Vīns – pīci”. Saruna, kai poši muziki soka, ar „vacajim” „Rikšim”, kuri grupā muzicej nu pyrmsuokumu – Ēriku Zepu, Madaru Brolišu i Ivaru Utānu par dzīsmem, koncertim, kuriozim, izaicynuojumim „Rikšu” pīredzē 15 godu guojumā, i kas niu nūteik taišni postfolklorys nūzarē. Grupys nūsaukums maklāts tautysdzīsmēs. Ēriks stuosta: „Škūrsteisim tautysdzīšmu gruomotu, kaids soka stop, iz kuru vuordu truopa, tys byus. Tai liktiņs īmete, ka tei dzīsme beja „Rikšiem bērīt' es palaidu”, mes izlosom – „rikši” – jā. Tys ir koč kaids dzeivis piersts, ka tai ari vajadzēja byut.” Postfolklorys grupa „Rikši” izdavuši treis albumus: „Pa pyrmam” (2014), „Sieju sovu” (2016) i „trīp!” (2020), niu struodoj pi jauna albuma. Stuosta Madara: „Catūrtais byus taišni bārnu dzīsmis, par tū ka atguoja laiks, kod suoce dzimt bārni. Prioritatis dzeivē pasamaina, pleiliste pasamaina, suoc skanēt vysaidys bārnim interesejūšys dzīsmis, i tod saprūti, parkū mes navarim, parkū myusu bārni navarātu myusu dzīsmis klauseitīs, i tai pa druskai aizguoja.” Poši muziki palykuši nūpītnuoki, dziļuoki sovuos vierteibuos i ari humorā, soka Ivars: „Mes suocam dūmuot, tys ir mainejīs pa pīcpadsmit godim. Niu mes ejam ar pruotu ap styuri, cytaiž var sasasist.”  Runojūt kūpumā par postfolkloru Latgolā i Latvejā, Ēriks izceļ faktu, „ka Rēzeknē niu ir Tradicionaluos muzykys nūdaļa muzykys vydsškolā, tu vari vuiceitīs itū muzyku. Mums vēļ vajadzātu tautys muzykys izpiļdeišonā augstuokū izgleiteibu, kurys, dīvamžāļ, Latvejā nav. Leidz ar tū spieceiguokī jaunīši brauc iz uorzemem, i jī ir tik spieceigi, ka tur jim byus cīši daudz īspieju.  Lai kai mums ruodeitūs, ka tautysdzīsme ir koč kur Dainu skapeitī īlykta, jei ir itepat. Folklora ir dzeivisziņa, dzeivis uzskotu kūpums, latvīšu skatejums iz pasauli, iz lītom apleik, iz dobu, kaida mums ir pietate, kai mes sasarunojam vīns ar ūtru, kas ir myusu vierteibys, kas godu symtim taišni caur folkloru zeists vydā caur muotis pīnu, dzierdāts vysapleik. Mes poši naapsazynojam, ka mes asam itūs vysu vacvacmameņu i vacvactieteņu uzskotu produkts, i mes naaizbēgsim nu tuo.”  

Uz precīzijas medicīnu tiek liktas lielas cerības nākotnē, īpaši onkoloģijā, kur šāda veida terapijas nozīmētu veiksmīgi izārstētu vēzi bez smagām blaknēm veselajām organisma šūnām. Kā dažādas medicīnas procedūras, terapijas metodes un medikamentus ietekmē mūsu katra gēni, vides un dzīvesveida apstākļi? Kādām slimībām jau šobrīd palīdz precīzijas medicīna un ko tā īsti nozīmē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve, bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece, docente Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, un Egija Berga-Švītiņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ģenētiķe. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Kas vieno un atšķir optimistus un pesimistus? Optimistiski cilvēki savā starpā esot līdzīgi – tā pagājušajā gadā publicētā pētījumā žurnālā “PNAS” apgalvojuši zinātnieki no Japānas un Austrālijas. “Zināmais nezināmajā” viedokli par publikāciju vaicājam pašmāju pētniekam, un šoreiz tā ir psiholoģe, kā arī lektore un pētniece Rīgas Tehniskajā universitātē Anete Hofmane. Viņa norāda, ka pēdējo desmit gadu laikā ir ienākusi tendence runāt par pozitīvo psiholoģiju un līdz ar to – arī par optimismu. Saruna par optimismu kā cerību saglabāšanu attiecībā uz nākotni un kā psiholoģisku resursu.

“Neviena loma un neviens darbs nevar izsmelt to, kas es esmu. Es vienmēr esmu vairāk nekā tas, ko daru.”Tā jaunākajā HR Podcast CEO sarunājos ar NellijU LočmelI, žurnāla IR galveno redaktori.Nellija Ločmele ir viena no nozīmīgākajām mediju personībām Latvijā — ne tikai žurnāliste, bet arī redaktore, žurnāla IR veidotāja un sabiedriskās domas ietekmētāja. Viņas darbs raksturojas ar neatkarīgas žurnālistikas stiprināšanu, augstiem profesionālajiem standartiem un spēju noturēt kritisku, domājošu skatījumu laikā, kad publiskā telpa kļūst arvien fragmentētāka un skaļāka. Šī saruna man pašai bija neliela apstāšanās laikā. Šis gads ir iesācies trauksmaini, kā jau pēdējie gadi, līdz ar to ir svarīgi saprast to, kas var mūs katru stiprināt. kas ir mūsu iekšēji spēka avoti, kas palīdz būt līderiem, uzņemties atbildību, iestāties par vērtībām, būt saskarē ar realitāti, kad viss apkārt mudina reaģēt ātri, emocionāli. Saruna ir par līderību plašākā nozīmē –  vērtības kā mugurkauls, pacietību, uzticēšanās un spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, arī par drosmi izvēlēties godīgumu tad, kad tas nav ērti. Runājām par izaugsmi gadu gaitā, mācībām, kas gūtas, cilvēcību, nepacietību, uzticēšanos savam aicinājumam. man bija prieks būt šajā sarunā, dzirdēt īstu, lai arī sāpīgu, pieredzi. 

#PasaulesPanorāma saruna ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu.

Šogad mana “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDA“ RADIO MARIJA LATVIJA programmā skan Ziemassvētku vakara ieskaņā. RADIO MARIJA LATVIJA studijā viesojas leģendārais ansambļa “Menuets” solists, komponists, mūzikas pedagogs un vairāku mūzikai veltītu grāmatu autors Adrians Kukuvass, kurš tagad dzied arī Dievkalpojumos Jaunās Ģertrūdes baznīcā . Dzirdēsiet arī Adriana Kukuvasa muzikālo velti Ziemassvētkos.

Šogad mana “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDA“ RADIO MARIJA LATVIJA programmā skan Ziemassvētku vakara ieskaņā. RADIO MARIJA LATVIJA studijā viesojas leģendārais ansambļa “Menuets” solists, komponists, mūzikas pedagogs un vairāku mūzikai veltītu grāmatu autors Adrians Kukuvass, kurš tagad dzied arī Dievkalpojumos Jaunās Ģertrūdes baznīcā . Dzirdēsiet arī Adriana Kukuvasa muzikālo velti Ziemassvētkos.

Raidījumā Piespēle runājam par Latvijas U-20 hokeja izlases startu pasaules čempionātā ASV. Lielā saruna ar vienu no junioru valstsvienības līderiem Oliveru Mūrnieku, kuram paredz spožu nākotni profesionālajā hokejā. Savukārt Gunārs Jākobsons šoreiz sarunājas ar vienu no slavenākajiem Ziemassvētku vecīšiem Latvijā - Kasparu Pūci. Nedēļas topā: Latvijas U-20 puišu hokeja izlase pirmajā pasaules čempionāta spēlē tikai ar 1:2 papildlaikā zaudē Kanādai, otrajā spēlē ar 0:8 piekāpjas somiem; Martins Laviņš un Mārtiņš Dzierkals piedalās pasaulē senākajā hokeja turnīrā - Špenglera kausā, divi ilgstošie hokeja bezdarbnieki Rihards Bukarts un Miks Indrašis beidzot atrod darbu, turklāt vienā klubā; Kristaps Porziņģis ilgstoši nespēlē pagaidām nezināmu veselības problēmu dēļ; Zināms Latvijas biatlona izlases olimpiskais sastāvs - četras dāmas un četri kungi.

Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts dubultportretā divi latvieši, kuru dzimtene ir Amerika, bet Latviju viņi sauc par Tēvzemi. Andra un Pauls Berkoldi, rakstniece un režisore, dziedātājs un diriģents, abi līdz šim bijuši ļoti aktīvi Dienvidkalifornijas latviešu biedrības dalībnieki, kā arī ir gruntīgi latvieši, dzīvojot Amerikā. Par sajūtu, ko nozīmē būt latvietim Amerikā, par latviešu kopienu Dienvidkalifornijā, arī par pārmaiņām pašu dzīve saruna ar Andru un Paulu viņu īsā ciemu reizē Latvijā.

17. decembrī Eduarda Smiļģa Teātra muzejā notika Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru gada balvas pasniegšana. Balvas mērķis ir pievērst uzmanību mākslas pētniecības un kuratora darba nozīmīgumam un veicināt mākslas izpratni plašākā sabiedrībā.  No 2024. gada 1. decembra līdz šī gada 1. decembrim izdotās monogrāfijas, pētījumus un kūrētās izstādes vērtēja žūrija, kuras sastāvu pirmajā reizē veidoja biedrības valdes un padomes locekles – Aiga Dzalbe, Ieva Astahovska, Sniedze Kāle un Silvija Grosa, kuru uz sarunu aicināja Dāvis Eņģelis. Silvija Grosa: Kad pirms trim gadiem dibinājām biedrību, jau bija uzstādījums domāt par savu balvu, jo balva padara redzamu nozari, un tas tagad, man šķiet, ir apliecinājies. Izsludinot šo faktu, sabiedrībā uzreiz ir interese. Kā notiek vērtēšanas darbs? Ir priekšstats, kā strādā žūrija, bet kuratora darbs un monogrāfijas - tā tomēr ir specifika. Uzdevums bija ārkārtīgi grūts, un noteikti neesam visu ideāli atrisinājuši. Mēs noteikti uz to nepretendējam, jo nozare ir ļoti plaša - tur ir gan monogrāfijas, gan pētījumi, gan kūrētās izstādes. Vērtēšana notika, iekšēji sadalot kategorijās un pēc tam atsijājot, tad savstarpēji strīdoties un vienojoties par kopsaucējiem. Tā nonācām līdz skaitlim 11, kas ir 11 izsludinātie pretendenti, bet, protams, tur noteikti varēja būt vēl vairāk, jo mūsu redzeslokā bija daudz lielāks skaits. Kāda ir proporcija starp izstādēm un rakstu darbiem? Proporcija ir par labu izstādēm, bet jānošķir, ka mēs vērtējam tieši kūrētās izstādes, kuratora darbu. Ne visas izstādes, kas notiek, ir ar kuratora roku veidotas, un mēs mēģinājām koncentrēties uz tām, kur jūt kuratora pienesumu - tas ir pētījums vai īpašs kuratoriālais skatījums, - un tās arī nonāca šajā sarakstā. Cik plašs areāls ir aptverts ģeogrāfiski, tā pārsvarā ir Rīga vai parādās arī reģioni? Parādās arī reģioni, piemēram, Daugavpils, Liepāja un pat Viļņas izstāde. Noteikti, ka varētu vēl plašāk, bet pagaidām ir tā, tādam ieskatam. Tas ir pirmais pasākums, un tas noteikti ir tālāk labojams un pilnveidojams. Vai ir taktiski pirms pašas ceremonijas vaicāt, kāds no Jūsu skatupunkta ir bijis 2025. gads mākslas zinātnē Latvijā? Domāju, ka tas bijis ļoti veiksmīgs, jo iznākušas arī vēl citas monogrāfijas, atļaušos atzīmēt, ka arī manis sastādītais rakstu krājums “Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks”, bet tas, protams, šeit netiek vērtēts, jo esmu žūrijā. Ir arī jaunpienesumi - Kristīnes Ogles monogrāfija par Purvīša skolnieku Teodoru Paulovicu, un ir Jāņa Kalnača monogrāfija par Jani Šternbergu. Izšķīrāmies par tiem diviem autoriem, kas sarakstā palikuši. Lūdzu, dažus vārdus par statueti! Izsludinājām iespēju pieteikt balvas ideju, bet lielas aktivitātes no kolēģiem nebija. Tad man šķita, ka mums kā mākslas vēsturniekiem būtu piemēroti orientēties uz ļoti plašiem simboliem, un kas gan labāk parāda mūsu nozares daudzpusību un reizē arī komplicētību un dziļumu kā šīs divas ģeometriskās formas - aplis un kvadrāts. Varam atskatīties uz resensanses laiku, uz tā saukto Vitrūvija cilvēku - plašu vēsturisku kontekstu. Abām formām katrai par sevi piemīt dziļa simbolika, turklāt tās ir divas formas, kas it kā simbolizē mākslas vēsturi un šo kuratoriālo praksi. Ar šādu ieceri uzrunāju tēlnieku Bruno Strautiņu, kurš laipni piekrita šo dizainu izveidot un, protams, ir pielicis no sevis - var saskatīt viņa interpretāciju par šīm formām. Plašāk - audioierakstā.

Dziedošo māsu dzīvesstāsti.

Saruna ar dricānieti, Latgales patrioti Diānu Saksoni. "Dzīvesstāsts", kas iedvesmo atgriezties vietā, no kurienes sākas dzimtas saknes.

“Ir lietas, kuras es varu kontrolēt. Ir lietas, kuras nevaru. Vadība ir tajā, ka es spēju atšķirt šīs divas lietas un rīkoties saskaņā ar to.”jaunākajā HR PODCAST sarunājos ar Cēsu novada vicemēri Inesi Suiju - Markovu.Saruna ar Inesi bija viegla un cilvēcīga, kurā man radās laba sajūta, ka cilvēks atrodas īstajā vietā, īstajā laikā, izprot savas varas ietekmi un lomu. Prieks par Ineses atklātību, ko nozīmē no privātā sektora pāriet uz valsts sektoru, par iekšējiem jautājumiem, kas palīdzējuši virzīties pa dzīves aicinājuma ceļu, nevis izplānoto stāstu.Šie visi jautājumi tik būtiski, kad tu nonāc ievēlēta līdera pozīcijā - Kā vadīt sabiedrībā, kurā uzticēšanās nav pašsaprotama? Kā palikt cilvēcīgai lomā, kurā ikdiena nozīmē lielu ātrumu, spiedienu un ātrus un vienmēr pareizus lēmumus?.Sarunā apspriežam:Uzticēšanos un dialoga veidošana kā valsts pārvaldes pamatu – kā to nepazaudētKā vadīt ar apzinātību, atbildību un ievainojamībuKāpēc vēlēšanās sievietes biežāk svītro citas sievietesIneses kaislība Cēsis, kā drosmes piemērs, kopiena un līdzdalībako nozīmē bailēs vadītu līderību un tās sekāmAtziņas, kuras paliek līdzi:Politika nav iespējams strādāt, ja nav prasmes uzņemties atbildību un ceļš izvēlas Tevi un pati dzīve ir mērķis.Lai šī epizode iedvesmo visus, kuri līdera un varas pozīcijā, kuri politikā, kuri redzamos amatos - ir iespējams saglabāt cilvēcību un savas vērtības arī šādā lomā. Grāmatas, ko pieminam sarunā: Jens Soltenberg On My Watch: Leading NATO in a Time of War Dāgs Hammaršēlds Ceļa zīmes. Diplomāta un bijušā ANO ģenerālsekretāra garīgā dienasgrāmata HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Raidījumā Piespēle runājam par sporta veidu, kurā februārī gaidāmajās ziemas olimpiskajās spēlēs sacentīsies arī divi Latvijas pārstāvji. Runa ir par šorttreku. Lielā saruna ar vienu no pašmāju labākajiem šorttreka slidotājiem Robertu Krūzbergu. Ventspilnieks jau vairākus gadus ikdienā trenējas kopā ar Polijas izlasi, jo Latvijas šorttreka valstsvienība jau vairākus gadus vairs nepastāv. Nedēļas topā Latvijas vīriešu hokeja izlase pēdējā pārbaudes turnīrā pirms olimpiskajām spēlēm uzvar Norvēģiju ar 4:0, bet finālā zaudē mājiniekiem slovākiem papildlaikā ar 2:3, olimpiskais sastāvs jānosauc decembra izskaņā; Nacionālās hokeja līgas klubs Pitsburgas “Penguins” aizmaina vārtsargu Tristenu Džariju uz Edmontonas “Oilers”, pretī saņem jau vairākas sezonas nepārliecinoši spēlējošo Stjuartu Skineru, Artūram Šilovam lieliska iespēja kļūt par Pensilvānijas štata vienības pirmo numuru vārtos;  Sākusies ziemas sporta veidu sezona, biatlonā uzmirdz jaunā Estere Volfa, vīru izlases līderis Andrejs Rastorgujevs jau pirmajā Pasaules kausa posmā atsvaidzina pleca traumu un dodas mājās ārstēties; Treneris Paolo Nikolato vēl vismaz līdz aprīlim vadīs Latvijas vīriešu futbola izlasi; Nacionālajā sporta padomē spriež par naudas prēmiju piešķiršanu šogad izcilus rezultātus sasniegušajiem sportistiem, viedokļi asi saduras.

Saruna ar mednieku Viesturu Arklonu. Sākam viegli par dzinējmedībās piedzīvoto, tad pārslēdzamies uz nopietnākām tēmām - grozījumiem Krimināllikumā un Ieroču aprites likumā. Brīžiem likumdevēju argumenti šķiet absurdi. Tad pļāpājam par labāko grāmatu pasaulē, protams par suņiem. Indulis Burka arī devās uz GPSPRO.lv veikalu Jaunmoku ielā 26, lai papļāpātu ar Jāni Lākutu par jaunumiem, interesantām lietām. Epizode sadarbībā ar GPSPRO.lv: https://gpspro.lv/

Šajās dienās atvēršanas svētkus svin Daces Rukšānes jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais”. Grāmata noslēdz rakstnieces četru romānu ciklu – “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu- Lū un Eņģelis” – kas dzimtas sieviešu stāstos, kam netveramu dimensiju sniedz arī grāmatu nosaukumos iešifrētie smaržu nosaukumi, aptver Latvijas vēsturi no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Par šī cikla romāniem ar autori sarunājamies ne pirmoreiz. Sarunas mērķi romānu sērijas piecpadsmit gadu tapšanas laikā gan ir evolucionējuši. Iznākot pirmajiem romāniem, mani aizrāva rakstnieces ideja romānu nosaukumos iešifrēt parfimēru zīmolu radītas smaržas. Rakstītajā vārdā ir kas drošticams, loģisks – vīrišķīgs. Un kā gan tas romānā savienojas ar gaistošo, un sievietes pasaulei vairāk piederīgo smaržas dimensiju? Savukārt Romāns “Lu-Lū un Eņģelis” mani aizrāva, jo tajā bija arī manas, laikmeta griežos un deviņdesmito jukās dzīvojušās paaudzes stāsts. Romānā atpazīstami bija krogu nosaukumi, pat ēdienkartes. Un arī pašas smaržas – “Lu-Lū” reiz bija manējās. “Krieva ādu” ar nosaukumu “Svešā āda” noskatījos Liepājas teātra iestudējumā, un sarunājoties ar skatītājiem, redzēju, cik ļoti Hruščova laika paaudze alkst pēc sava stāsta iemūžināšanas šādā grāmatā. Dace Rukšāne intervijās vienmēr noliedz autobiogrāfisku motīvu klātbūtni, taču literāri pārstrādāti, kaut kādi nospiedumi tur noteikti ir, un šādu realitātes uzplaiksnījumu atpazīšana aizrauj. Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” atšķiras no sērijas iepriekšējiem romāniem, tajā īsti nav pirmajā personā izstāstīta stāsta, taču grāmatā to drosmīgi kompensē vāka bilde. Māksliniece Līga Ķempe bijusi visu romānu sērijas vāku autore, un šoreiz tas ir rakstnieces atkailināts portrets. Romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” rakstīts kā epilogs, metodiski atrisinot cikla iepriekšējos romānos pieteiktās intrigas. Šis ir romāns, kurš palūkojas uz ciklā iznākušajiem četriem romāniem kā veselumu, un tā arī ir tā vērtība, ko Dacei Rukšānei izdevies radīt – uzrakstīt Latvijas vēstures stāstu no sievietes skatu punkta, Kā vienosimies sarunas laikā – no kara līdz karam, pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat pandēmijai.   Romānā “Sarkanais un melnais, un baltais” ir kaut kas no tautas pasakas. Vienam tēvam bija trīs dēli ... . Tikai šeit tā ir Daces Rukšānes iepriekšējā romāna “Lu-Lū un Eņģelis” varone Anna, un viņai ir trīs meitas. Tieši tāpat kā pasakās, viņas visas trīs ir atšķirīgas, un katra savā veidā palīdz aptvert mūsdienu pasaules izaicinājumus.

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Viņš ir dzimis un audzis Lielbritānijā, viņa - Latvijā. Abi runā latviski un abu sirdis pieder Latvijai. Bet šobrīd viņu dzīve aizrit Notingemā, Lielbritānijā. Tur abi rūpējas par visu latvisko sev apkārt, rīko svētkus, svin latvietību un šķiet, ka cer kādu dienu dzīvot Latvijā. Atbilstoši raidījuma Globālais latvietis 21. gadsimts nosaukumam ar abiem latviešiem sastopamies Portugālē, kur abi ir atbraukuši brīvdienās uz savu brīvdienu māju. Ak, jā, viņu sauc Baiba, bet viņu - Karls, jeb kā Baiba viņu sauc - Kārlis. Un vēl viņš ir ne tikai latvietis, bet viņā plūst arī igauņu asinis un ir cieša saikne ar Portugāli. Portugālē tiekamies ar Baibu Dobeli un Karlu Kelku (Kelk).

Dejošana ir kā saruna, kā prieka avots un kā sevis līdzsvarošanas veids. Kāpēc būtu vērts apdomāties par deju nodarbību uzsākšanu un cik daudz vēl ieguvumu var sniegt šī nodarbe, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par dejas terapeitisko aspektu sarunākas sertificētas deju un kustību terapeites Simona Orinska un Santa Grīnfelde. Ierakstā uzklausām Lieni, Veltu, Ievu un Ilvu, kas jau vairākus gadus dejo buto deju, kas radusies Japānā.

Kāpēc mēs, latvieši, tik ļoti baidāmies, lai gan dzīvojam brīvā valstī? Kāpēc neredzam, cik spēcīgi un varoši patiesībā esam? Un, kas vēl svarīgāk – kā no šīm bailēm atbrīvoties?Par to šajā sarunā ar kino režisoru Dzintaru Dreibergu, kurš savām filmām ir izvēlējies ļoti skaidru misiju: atgādināt latviešiem, cik spēcīgi, gudri un izturīgi mēs esam bijuši un varam būt.Dzintaram jautāju arī detaļas par to, kā viņš mainīja savu nodarbošanos, kļūstot par režisoru, un kā tagad strādā, lai sasniegtu tik iespaidīgus rezultātus. Kā raksta scenārijus, kā iegūst sadarbības partnerus, kā tiek galā ar nepārtraukto spiedienu, perfekcionismu un tumšajiem brīžiem.Dzintars ir režisors filmai "Dvēseļu putenis", kas ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Un tagad viņš mums sagādājis nākamo lielo filmu: "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Tā ir latviešu spēka stāsts par Eiropas vēsturē izcilāko sieviešu basketbola komandu “TTT”. Komandas uzvaras sniedzas ārpus sporta. Tās ir pretestības simbols okupācijas laikā.Šajā sarunā Dzintars dalās ar saviem novērojumiem gan par latviešu bailēm, gan spēku. Viņa filmas ir stāsti, kas parāda – mēs nekad neesam bijuši vāji. Mēs esam bijuši gudri, spēcīgi un radoši. Un šīs īpašības mums ir arī šodien.Jau tagad vari iegādāties biļetes uz filmu “ Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, ko noskatīties, cik drīz vien iespējams. Jaudas uzlāde garantēta. Filmas pirmizrāde 6.novembrī. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 239.epizodes lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:04:25 Dzintara ceļš – no dokumentālajām filmām līdz mākslas filmām00:06:24 Dzintara lielais sapnis – četras episkas filmas par Latvijas vēsturi00:11:01 Scenārija rakstīšanas process – kā sevi uz to piedabūt un izdarīt veiksmīgi00:15:29 Saruna par latviešu bailēm un pārspīlēto nevarību00:19:14 Kurzemes katls un latviešu spēja aizstāvēt savu zemi00:24:35 Piemērs – kā darboties okupācijas apstākļos00:31:24 Cilvēki, kas vienkārši dara00:34:32 Režisora ceļš – no ekonomikas izglītības līdz kinorežijai00:42:21 Lēmums pilnībā mainīt karjeru00:50:14 Radošais process – izpēte, dzirksts un darbs00:54:41 Starptautiskie panākumi ar "Dvēseļu puteni"00:57:17 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu00:58:26 Dvēseles tumšā nakts – par grūtākajiem brīžiem01:03:56 Harmonijas trīsstūris – īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa risinājumi01:05:55 Doktorantūra01:10:12 Par koloniālismu, postmodernismu un sirsnību01:14:27 Psihologa loma – kas palīdz tikt galā ar spiedienu01:15:38 Radošais process – kā Dzintars strādā pie scenārija01:18:55 Prokrastinācija pret darīšanu01:24:31 Montāža un sadarbība01:30:16 Kas bija pats grūtākais veidojot TTT filmu01:33:02 Par naudu un pārdošanu – kā piesaistīt atbalstītājus01:35:49 Nāc, skatīties šo filmu!

Centieni dzīvot ilgāk un labāk mudina dažādas interesantu kopienas aizrauties ar "virtuves" ģenētiku jeb biohakingu. Vai varam šunas apmācīt tās darboties efektīvāk un ļaut mums dzīvot ilgāk un labāk. Vai mūsu lielās un mazās dzīvesveida izvēles patiešām var ietekmēt šūnu darbību? Vai rīta kross, augu valsts uzturs vai badošanās patiešām mainīs mūsu šūnu darbību? Vai varam "ieprogrammēt" šūnām darīt to, kas tām nav paredzēts un apiet nevēlamas izpausmes vai ģenētiskas slimības? Vai varam pārgrogrammēt un atjaunot mūsu ķermeni ar jaunāku, labāku programmatūru gluži kā robotu? Kā šūnu programmēšanu pēta zinātnieki un vai kādu dienu varēsim "apmācīt" vēža šūnu uzvesties kā parastai šūnai? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis. Sintētiskā bioloģija pēta, kā šūnas pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles Procesi dzīvās šūnās dažkārt var kalpot kā iedvesma, lai radītu elektroierīces un citus rīkus cilvēka ikdienai. Bet reizēm ar elektrotehnikas un matemātikas palīdzību šūnas iespējams uzlabot jaunā līmenī, ka tās pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles. Tieši šādus jautājumus skata sintētiskā bioloģija, un šīs jomas pārstāvis - profesors Mustafa Khamašs no Šveices - nesen viesojās Rīgā. Mustafa Khamašs (Mustafa Khammash) ir Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē (ETH Zürich) Biosistēmu zinātnes un inženierijas departamenta profesors. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā, viņš ar referātu uzstājās Rīgas Tehniskajā universitātē, aplūkojot sintētiskās bioloģijas sasniegumus. Sintētiskā bioloģija paver ceļu jaunai dzīvo zāļu paaudzei - inženierijas ceļā radītām šūnām, kas uztver slimības signālus un reaģē ar pielāgotām terapijām. Profesors tic, ka ar sintētiskās bioloģijas palīdzību cilvēka organismam netiek iedots kaut kas svešs, drīzāk var atdot atpakaļ paša cilvēka dabisko regulatoro mehānismu, kad kaut kas nogājis greizi. Saruna par sintētisko bioloģiju - tā vienlaikus ir sastapšanās ar elektrotehniku un tādu jēdzienu kā negatīva atgriezeniskā saite, kad izejas signāla fāze ir pretēja ieejas signāla fāzei, un pat matemātiskās analīzes terminu “integrālis”. Profesoram vispirms vaicājam, vai sintētiskā bioloģija, dēvēta arī par inženierbioloģiju, ir pavisam jauns virziens, vai arī - esam ar to sastapušies jau labu laiku, tikai tagad devuši tam apzīmējumu?

Drīzumā klajā nāk rakstu krājums “Latvieši Zviedrijā – raksti, stāsti, atmiņas”, kas apvienos gan zinātniskus pētījumus, gan personiskas liecības par trimdinieku dibinātajām organizācijām, radošajām kopām Zveidrijā, no kurām daudzas joprojām pastāv un ir aktīvas. Saruna ar un par Zviedrijas latviešiem toreiz un tagad raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Stāsti par to, kā latvieši nonākuši Zviedrijā, gan par to, kā ir dzīvot un būt latvietim Zviedrijā, ir dažādi. Daudzi no krājuma autoriem atceras savu vecāku cerību pēc Otrā pasaules kara, kad tikko bija nokļuvuši Zviedrijā, ka tūlīt, tūlīt jau mēs atgriezīsimies mājās. Tas savulaik ir iedvesmojis ģimenes turpināt ikdienā runāt latviski, brīvdienas veltīt latviešu lietai, dzīvot, ja tā var teikt, divās laivās vienlaikus. Bet vai tas bija viegli un kam mūsu laikos ir aktuālas krājumā apkopotās liecības? To izzinām raidījumā. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, arī Mutvārdu vēstures pētnieku biedrības "Dzīvesstāsts" pārstāve Ginta Elksne, žurnālistes, skolotāja un sabiedriskā darbiniece, projekta "RaDi latvieši" dibinātāja Gunta Enerūta un Stokholmas universitātes asociētā profesore Maija Runcis.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.