Podcasts about saruna

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kultūras rondo izvaicājam sociālantropoloģi, izstādes "Nepieskaitāmie. Dzīvības tehnoloģijas un nākotnes cilvēks" pētnieci Paula Stradiņa Medicīnas muzejā Annu Žabicku. Pagātnes notikumi un mūsdienu medicīnas apsolījumi: ilgmūžību, jaunas reprodukcijas iespējas un ģenētiski pilnveidotu pēcnācēju paaudzi. Sociālantropoloģe Anna Žabicka ir viena no retajiem, kas savā pētniecībā pievēršas novecošanai un rūpēm dzīves nogalē. Runājam arī par kultūras spēju mazināt vecāka gadagājuma cilvēku atstumtību un to, kā izstādes var palīdzēt mums izprast zinātniskus pētījumus. 

Dinas Florenas ieraksts

Daces Stirānes reportāža

Viesojamies pie  tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes, kuras personālizstāde “Pārcēlums. Rotko motīvs” šobrīd ir skatāma Rotko muzejā Daugavpilī. Rotko akvareļu smalkā, gandrīz netveramā krāsu elpa Ivetas darbos ir ieguvusi jaunu veidolu – gobelēnu. Ir radies skaists  dialogs starp diviem māksliniekiem, starp glezniecību un tekstilu, starp krāsu un pavedienu. Marka Rotko akvareļu pārtapšana gobelēnā ir iemūžināta arī tikko izdotajā katalogā, atklājot mums liecību par darbu, kurā katrs pavediens ir izvēlēts ar tādu pašu rūpību, ar kādu gleznotājs reiz lika akvarelim plūst uz papīra. “Rotko gleznojot noteikti nav domājis, kā šos darbus tehniski viegli un parocīgi varētu izaust. Viņa akvareļiem raksturīgi skaisti krāsu plūdumi – krāsa likta uz krāsas, cauri spīd siltais papīra grauds. Kopēt te nav nedz iespējams, nedz nepieciešams. Būtiskākais ir saglabāt akvareļa virmojumu, kustību, dzīvīgumu, noslēpumaino spēku.” Viesojoties Ivetas mājās, runājam  par laiku, kas ieausts gobelēnos, par krāsu, kas dzīvo ne tikai audeklā, bet arī šķiedrā, un par mākslu, kas aicina apstāties, ieskatīties un sajust.

Aijas Avotiņas saruna ar pr. Andri M. Jerumani

Aijas Avotiņas saruna ar pr. Andri M. Jerumani

Reportāžu sagatavoja Jēkabs Reinis Pērkons

Reportāžu sagatavoja Jēkabs Reinis Pērkons

Reportāžu sagatavoja Jēkabs Reinis Pērkons

Ierakstu sagatavoja Dace Stirāne

Reportāžu sagatavoja Jēkabs Reinis Pērkons

Reportāžu sagatavoja Jēkabs Reinis Pērkons

Reportāžu sagatavoja Jēkabs Reinis Pērkons

Reporāžu sagatavoja Dace Stirāne

Saruna ar Agitu no Salaspils draudzes grupas. Reportāžu sagatavoja Silvija Greste.

Festivāls "Rimbenieks" kļuvis par vienu no augusta gaidītākajiem notikumiem Dienvidkurzemes novadā. Jau sesto gadu klausītājus un festivāla viesus no 2. līdz 16. augustam priecēs vairākas programmas, ko Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu ansambļi piedāvās baudīt gan baznīcās, gan arī kultūras namos. Īpaši gaidīts būs koncerts Ziemupē, jo par tā norises vietu izvēlēts Neredzīgo biedrības nams. Festivāla izskaņa šogad gaidāma Kazdangas muižā, savukārt atklāšana - 2. augustā Grobiņas baznīcā, kur baroka mūzikas lappuses piedāvās dziedātāja Gunta Gelgote un ansamblis, kura kodolu veido ceturtā daļa orķestra pirmo vijoļu, - "Sonore Antiqua". Vairāk par programmu, harmonijas meklējumiem mūzikā stāsta ansambļa dalībniece, vijolniece un LSO koncertmeistare Līga Baltābola. Viņa atzīst, ka gadu gaitā festivālam izveidojies uzticīgs klausītāju loks, turklāt arvien pieaug arī pašu mūziķu interese piedalīties. Viņasprāt, "Rimbenieks" ir nozīmīgs ne tikai publikai, bet arī orķestrim, jo ļauj mūziķiem vēl pirms sezonas pilnveidot ansambļa saspēli un īstenot pašu iecerētas kamermūzikas programmas. "Festivāls ir ļoti izglītojošs, ļoti plašu publiku aptverošs, un cilvēki to tiešām gaida," saka vijolniece. Šogad festivāla koncerti notiks Grobiņā, Aizputē, Ziemupē, Medzē, Gaviezē, Vaiņodē, Kazdangā un Bārtā, programmā aptverot mūziku no baroka līdz pat jaundarbiem. Līga Baltābola pati muzicēs gan festivāla atklāšanas, gan noslēguma koncertā. Atklāšanā skanēs baroka mūzika, bet noslēguma koncertā Kazdangā Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā atskaņos Ludviga van Bēthovena Piekto simfoniju, Volfganga Amadeja Mocarta Koncertu obojai un orķestrim un Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi". Vijolniece atzīst, ka tieši baroka mūzika ir repertuārs, kuram viņa jūtas vistuvāk: "Es ļoti meklēju harmoniju mūzikā, tādēļ acīmredzami mani tik ļoti saista baroks."

Opermūzikas svētki Siguldā jau vairāk nekā trīs desmitgades ir viens no nozīmīgākajiem vasaras klasiskās mūzikas notikumiem Latvijā, pulcējot gan uzticīgus operas cienītājus, gan klausītājus, kuri opermūziku izvēlas iepazīt brīvdabas atmosfērā. Gaidot šī gada festivālu, kas notiks no 31. jūlija līdz 2. augustam, diriģenti Jānis Liepiņš un Atvars Lakstīgala stāstīja par gaidāmajiem koncertiem un Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" iestudējumu, festivāla tradīcijām un to, kas Opermūzikas svētkus padara īpašus. Abi diriģenti atzīst, ka festivāls kļuvis par nozīmīgu vasaras kultūras dzīves sastāvdaļu, vienlaikus saglabājot uzticību klasiskai operas interpretācijai. Šī gada programma veidota ciešā sadarbībā ar festivāla dibinātāju Daini Kalnu, kura ierosinājumiem joprojām ir nozīmīga loma repertuāra un solistu izvēlē. Jānis Liepiņš uzskata, ka viena no festivāla lielākajām vērtībām ir iespēja uzrunāt arī tos klausītājus, kuri operu ikdienā neapmeklē: "Tā ir brīnišķīga iespēja cilvēkiem, kuri varbūt ne tik bieži iet uz operu, nepiespiestā atmosfērā paklausīties skaistu mūziku labā izpildījumā." Runājot par Pučīni operas brīvdabas iestudējumu, Jānis Liepiņš pauž pārliecību, ka operas emocionālais spēks nezaudē savu iedarbību arī zem klajas debess, īpaši izceļot Jūlijas Vasiļjevas sniegumu titullomā. Diriģenti arī uzsver, ka Opermūzikas svētku neatņemama vērtība ir īpašā vide Siguldas pilsdrupu estrādē un publikas atsaucība, kas gadu gaitā veidojusi festivāla raksturu. Atvars Lakstīgala aicina apmeklētājus pilnvērtīgi izbaudīt šo pieredzi: "Tā ir atmosfēra, kuru aicinu klausītājus noteikti izbaudīt."

Opermūzikas svētki Siguldā jau vairāk nekā trīs desmitgades ir viens no nozīmīgākajiem vasaras klasiskās mūzikas notikumiem Latvijā, pulcējot gan uzticīgus operas cienītājus, gan klausītājus, kuri opermūziku izvēlas iepazīt brīvdabas atmosfērā. Gaidot šī gada festivālu, kas notiks no 31. jūlija līdz 2. augustam, diriģenti Jānis Liepiņš un Atvars Lakstīgala stāstīja par gaidāmajiem koncertiem un Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" iestudējumu, festivāla tradīcijām un to, kas Opermūzikas svētkus padara īpašus. Abi diriģenti atzīst, ka festivāls kļuvis par nozīmīgu vasaras kultūras dzīves sastāvdaļu, vienlaikus saglabājot uzticību klasiskai operas interpretācijai. Šī gada programma veidota ciešā sadarbībā ar festivāla dibinātāju Daini Kalnu, kura ierosinājumiem joprojām ir nozīmīga loma repertuāra un solistu izvēlē. Jānis Liepiņš uzskata, ka viena no festivāla lielākajām vērtībām ir iespēja uzrunāt arī tos klausītājus, kuri operu ikdienā neapmeklē: "Tā ir brīnišķīga iespēja cilvēkiem, kuri varbūt ne tik bieži iet uz operu, nepiespiestā atmosfērā paklausīties skaistu mūziku labā izpildījumā." Runājot par Pučīni operas brīvdabas iestudējumu, Jānis Liepiņš pauž pārliecību, ka operas emocionālais spēks nezaudē savu iedarbību arī zem klajas debess, īpaši izceļot Jūlijas Vasiļjevas sniegumu titullomā. Diriģenti arī uzsver, ka Opermūzikas svētku neatņemama vērtība ir īpašā vide Siguldas pilsdrupu estrādē un publikas atsaucība, kas gadu gaitā veidojusi festivāla raksturu. Atvars Lakstīgala aicina apmeklētājus pilnvērtīgi izbaudīt šo pieredzi: "Tā ir atmosfēra, kuru aicinu klausītājus noteikti izbaudīt."

24. jūlija vakarā Vilsonu verandā jeb Talsu novada Upesgrīvas "Rūķos" gaidāma skaista radošā satikšanās: koncertā "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" pirmo reizi kopā improvizēs pianists Reinis Zariņš un multiinstrumentāliste Ieva Krolle. Kā rodas mūzika bez iepriekš zināma stāsta? Kur tā sākas, kā veidojas un kurp ved? Atbildes uz šiem jautājumiem klausītāji varēs piedzīvot mirkļa improvizācijās, kurās līdzvērtīgi dalībnieki būs gan mākslinieki, gan vide, gan telpa un klausītāji. Par šo koncertu, kā arī citiem šovasar rīkotajiem koncertiem Vilsonu verandā ceturtdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta Vilsonu verandas saimniece Zane Vilsone un pianists Reinis Zariņš. Inta Pīrāga: Zane, tas, ka Upesgrīvā, kur atrodas jūsu māja, vasarās virmo kultūras dzīve, klausītāji un skatītāji ir pamanījuši. Bet šķiet, ka šajā vasarā jums ir ļoti, ļoti daudz pasākumu: jūlijā saskaitīju septiņus, augustā – deviņus. Kā jūs izskaidrotu lielo intensitāti, kādā to koncertratu esat iegriezuši? Zane Vilsone: Man jau šķiet, ka pagājušovasar bija vēl vairāk. Šovasar bremzējam. (Smejas.) Vai māksliniekus ir viegli pierunāt pie jums braukt? Zane Vilsone: Viņi nav jāpierunā! Mēs aicinām, un viņi atsaucas. Sākām ar draugiem un paziņām. Pirmie viesi mūsu Verandā bija Jānis Lūsēns un Evija Mundeciema-Lūsēna, pēc tam brauca bērnu draugi un tuvākie. Un tad atkal mūziķiem ir draugi. Un tad mēs uzdrīkstamies kādu mūziķi uzrunāt. Un viņi atsaucas. Ko jūs teiktu par Reini? Vai viņš jau ir kļuvis par jūsu draugu, vai par tādu kļūs pēc 24. jūlija koncerta?  Zane Vilsone: Reinis ar Ievu bija pirmie mākslinieki, kuri atbrauca jau nedēļu pirms koncerta – uz mēģinājumu. Man gribas teikt, ka jau pēc mēģinājuma esam kļuvuši gandrīz draugi. Draudzībai ir, kur augt, bet ir labi aizmetņi. (Smaida.) Programma "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" ir mazliet neparasta – patiesi, vispirms jāapskatās, kāda izskatās vieta, lai varētu uz vietas radīt. Tā ir, Reini? Un kā vispār dzima šī ideja – uzstāties kopā ar Ievu Krolli? Reinis Zariņš: Ieva mani īstenībā iedrošināja uz šādu soli, jo es savā nodabā esmu visu mūžu šā un tā improvizējis, bet Ieva to darījusi publiski un jau daudzus gadus, dažādos sastāvos, stilos un kontekstos. Jau kopš Dārziņskolas laikiem ar Ievu Krolli esam labi draugi. Vairākas reizes esam tikušies un kopā improvizējuši, un vienā brīdī tu vienkārši saproti, ka to jau vari arī citiem parādīt – tā vairs nav privāta lieta, tas ir kaut kas, ko vajag parādīt. Pārsteigums klausītājiem būs tas, ka neviens jau nezina, ko mēs parādīsim, ieskaitot mūs pašus, jo mūsu mērķis ir brīvā improvizācija – tai nav nosacījumu. Tikai tas, ka mums ir noteikts laika sprīdis, kas kopumā mums šķiet normāls tajā vietā, tajā dienā, tajā sajūtā. Un ne mēs paši sev varam apsolīt, ka mums iznāks tās visskaistākās melodijas konkrētajā brīdī, ne arī klausītājiem. Bet varam apsolīt tikai to, ka vēlamies un tiecamies pēc kaut kā skaista.  Reini, mana kolēģe nesen atcerējās, ka viena no improvizācijas pirmajām reizēm tev esot bijusi mūsu rīkotajā bērnu konkursā "Nošu domino". Tu pats to atceries?  Reinis Zariņš: Atceros, ka bija tāds notikums un ka bija ļoti bail. (Smejas.) Nesen muzicējām kopā ar ilggadējo improvizētāju un reizē klasisko mūziķi, čellistu Metjū Bārliju, kurš daudzkārt uzstājies Latvijā. Kad kopā sagatavojām ļoti klasisku programmu, viņš mudināja, ka katru klasisko skaņdarbu mēs varētu iesākt ar brīvo improvizāciju, iepriekš nesarunājot un nezinot, kas tas būs. Tas bija mans pirmais piegājiens, mani tas ļoti sajūsmināja un es laikam gribēju vairāk. Bet vai no rītdienas koncerta ir bail? Reinis Zariņš: Tās nav bailes, bet tā ir neziņa. Bez šaubām. Un vienlaikus iekšējā sajūta – ka var uzdrīkstēties! Ir arī tas pluss, ka varam ļoti labi uzticēties viens otram, ka mēs viens otru neiegāzīsim un mums ļoti patīk klausīties, ko mūzika konkrētajā brīdī pati prasa. Protams, visu laiku ir ļoti uzmanīgi jāklausās, tas ir arī nogurdinoši, bet tas ir tā vērts – klausīties, kā mūzika kā dzīvs organisms tajā brīdī dzimst un pati pieprasa, ko tai arī cenšamies dot. (..) Ievai viens no pamatinstrumentiem, ko viņa apguvusi arī Dārziņskolā un pēcāk mācījusies Londonā, ir flauta.  Reinis Zariņš: Jā, bet šajā stāstā Ievai Krollei ir daudz bagātīgākas iespējas nekā tikai flauta. Viņa spēlē ne tikai dažādas flautas un arī blokflautas, bet arī perkusiju instrumentus un dara to ļoti prasmīgi. Un viņa savam instrumentārijam pievienojusi arī pedāļus: mikrofonā tiek ieskaņots jebkas, un skaņas var pārveidot par to, ko vēlies, padarot tās par noteiktu fonu, uz kura viss pārējais būvējas vairākos līmeņos. Man tas ir diezgan svešs, nekad neesmu ar pedāļiem spēlējies. Bet mums kopā spēlēšanas lieta ar to tiek ļoti bagātināta. Domāju, tas strādās labi. Zane Vilsone: Un mūsu Verandā jau ir arī tā, ka mākslinieki turpat telpā vien ir – var  piedalīties viesu sagaidīšanā, ja ir vēlēšanās, var aprunāties. Mums nav tādas mākslinieku zonas un publikas zonas – viss ir kopā. Verandā ir tikai trīsdesmit vietu. Ar māksliniekiem elpojam vienā elpā. Un mums nav smalka koncertflīģeļa – Reinis  spēlēs uz simtgadīgajām Kļaviņa klavierēm. Un pēckoncerta brīži pie jums – vai tie notiek vienmēr? Vai publika patiešām nesteidzas tūlīt kāpt mašīnās un doties savās gaitās? Zane Vilsone: Tas atkarīgs no cilvēka: tie, kuri vēlas pakavēties un aprunāties, tie arī pakavējas un runājas. Ir cilvēki, kuri ir tik saviļņoti… Un mēs, latvieši, ļoti bieži esam tādi – ka gribam paklusēt. Un doties uz jūru vai iekāpt savā mašīnā. Kāda ir muzikālā ēdienkarte jūsu Verandā? Vai ņemat pretī visu, ko mūziķi piedāvā? Un vai improvizācijas vakaru esat savstarpēji saskaņojuši? Zane Vilsone: Reini sākotnēji uzrunājām uz vienu citu projektu, bet tā bija Reiņa iniciatīva –  piedāvāt improvizāciju, kas mums likās ļoti skaisti un iederīgi. Jo mēs Verandā māksliniekiem dodam ļoti brīvu izvēli un iespēju spēlēt to, kur sirds nes. (..)  Vairāk un plašāk – audioierakstā.

Raidījumā Piespēle runājam par bērnu un jauniešu hokeju. Jūnija izskaņā Nacionālās hokeja līgas jauno spēlētāju izvēles ceremonijā dažādu klubu paspārnē nonāca četri pašmāju jaunie talanti. Ar piekto kārtas numuru izvēlējās rūjienieti Albertu Šmitu, bet ar 58.numuru – raiskumieti Rūdolfu Bērzkalnu. Abus bērnībā Valmierā trenēja Jānis Lauris, kurš raidījumā stāsta pastāstīs par abu spēlētāju ceļu līdz profesionālajam hokejam, kā arī to, kā ikdienā hokeja zinības apgūt bērni Rēzeknē. Nedēļas notikumu izlase: Pasaules kausā futbolā zināmas finālistes - par titulu spēkosies Argentīna un Spānija, bronzas spēlē tikās Anglija un Francija; Visi četri Latvijas futbola klubi Eirokausu vasaru turpinās Konferences līgas atlases otrajā kārtā; Kamaniņu braucēja Elīna Ieva Bota izlaidīs nākamās divas sezonas.

No Latvijas iedzīvotājiem šogad izkrāpti jau 13 miljoni eiro, un krietnu daļu – aptuveni 7,5 miljonus eiro – izkrāpuši telefonkrāpnieki, intervijā “Rīta Panorāmā” sacīja Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks.

Šovasar pie lasītājiem nonākusi grāmata „Hipiji Latvijā. 20. gs. 60.-90. gadi”, un tā ir pirmā reize, kad plašākā pētījumā apkopotas atmiņas, intervijas, fotogrāfijas un stāsti par Latvijas hipiju kustību. Par grāmatu, hipijiem un padomju varas kontroli saruna ar grāmatas autori Līvu Zolneroviču un pētnieku, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta sociologu Jāni Daugavieti Kultūras rondo.

Pirms divdesmit gadiem viņš radīja kamerorķestri, kādu šodien, visticamāk, nebūtu iespējams radīt. Un 20 gadu garumā kopā ar „Sinfonietta Rīga” mērķtiecīgi pārkāpa robežas un paplašināja klausītāju muzikālo panorāmu, kā to iepriekš bija darījis ar "Rīgas kamermūziķiem" un Rīgas festivāla orķestri. Šajā pavasarī Normunds Šnē savu amatu atstāja. Tomēr viņa profesionālais kalendārs joprojām ir pilns. Kultūras rondo studijā – obojists, „Sinfonietta Rīga” bijušais mākslinieciskais vadītājs, tagad orķestra Goda diriģents Normunds Šnē. Saruna no mūzikas un diriģēšanas un politikas vadības līdzībām līdz sēņošanai un radioamatierismam. Par ieceri atvadīties no paša dibinātā Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” kapteiņa posteņa diriģents Normunds Šnē paziņoja jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, ļaujot ar šo domu aprast gan mūziķiem, gan „Sinfoniettas” uzticīgajai publikai. Jaunajā sezonā orķestra māksliniecisko vadību pārņems Latvijā jau sen iepazītais igauņu diriģents Olari Eltss, bet Normunds Šnē negrasās vadīt pensiju dīvānā pie televizora. Viņš turpinās gan diriģēt, gan darboties otrā sev mīļajā amatā kā producents un skaņu inženieris. Pēdējā sezona kopā ar „Sinfonietta Rīga” Normundam Šnē precīzi raksturo orķestra izcilo „maiņveiža” spēju, ko Šnē ar mūziķiem izkopis no pirmās dienas – no pirmatskaņojumiem līdz operas un džeza saplūsmei, no senās mūzikas līdz laikmetīgās mūzikas meistardarbiem, kādus var īstenot „tikai vienreiz mūžā”, kā Pjēra Bulēza „Reponse” pērn "Lielajā dzintarā". Ar Normundu Šnē tikāmies neilgi pēc kāda pavisam īpaša koncerta, kur viņš jau bija klausītājos kā Goda diriģents – „Sinfonietta Rīga” uzstāšanās Naukšēnos, vietā, kur pirms 20 gadiem orķestris sniedza savu pašu pirmo koncertu. Māra Rozenberga: Jau savulaik esat intervijās teicis, ka vadīt orķestri - tas nozīmē strādāt bez brīvdienām. Tagad jums mazliet varbūt kādas brīvdienas būs? Kam jums tagad atliks vairāk laika? Normunds Šnē: Noteikti vairāk laika atliks saviem bērniem un ģimenei noteikti. Man mājās ir šis tas iecerēts, kas ir jāizdara, visus šos gadus ir nolikts stūrītī. Bet man joprojām ir daudz aizpildītas nedēļas manā kalendārā gan ar ierakstiem, kuru, es ceru, būs vairāk, un ir jau faktiski vairāki projekti. Tas ir pietiekami nopietni, un tas prasa diezgan daudz arī laika, visa pēcapstrāde un tamlīdzīgi. Ko darīt būs, un neizskatās, ka es varēšu tagad iet mežā lasīt sēnes. Kaut gan tieši vakar [pirms sarunas ieraksta dienas] to izdarīju, bet konstatēju, ka kāds jau ir pasteidzies pirms manis laukos pastaigāt pa manu mežiņu. Bet man nav žēl. Protams, arī kaut kāds laiks mazliet pārdomām un hobijam - radio. Es speciāli cenšos neko neplānot, jo, kā mana nelielā pieredze tomēr rāda, ka tās lietas un darbi, ja kādam tas nepieciešams, atnāk paši. Es nekad neesmu ar savu pašreklāmu milzīgi nodarbojies. (..) Māra Rozenberga: Es reizēm domāju par diriģenta profesiju kā par ārkārtīgi grūtu augsta līmeņa menedžera darbu. Jums visu laiku ir jāatrodas publikas priekšā, jums ir ļoti ātri jāspēj pieņemt labus lēmumus un vēl jāspēj netikt izsvilptam. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un ko jūs no savas diriģentu pieredzes varētu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri šobrīd pošas vadīt valsti? Normunds Šnē: Būt patiesiem un nemēģināt darīt to, ko jūs nevarat darīt. Ne katrs var būt diriģents, un es pieņemu, ka ne katrs var vadīt valsti. Es pats esmu bijis orķestra mūziķis, un esmu sajutis uz savas ādas, cik tas ir ārkārtīgi mokoši, ka diriģēt mēģina persona, kura faktiski to īsti nevar, kurai nav nepieciešamās dotības ne kā mūziķim, kuram nav nepieciešamās harizmas, kuram nav nepieciešamās prasmes izskaidrot savu viedokli, panākt, kas vēl svarīgāk, lai orķestris jums seko. Es domāju, ka tas pats ir pilnīgi jebkurā sfērā. Un ar valsti, man liekas, ir vēl trakāk, jo tā "kompānija", ko jūs vadiet, valsts, tā ir tik ārkārtīgi raibu personību kopums, ka tas faktiski stāv pāri tam, kas ir nepieciešams manā profesijā. Jums jāsaprot, ka jūs nekad labs nebūsiet visiem. Bet jums ir tomēr jāmēģina atrast veids, kā panākt savu, kā realizēt savas idejas. Un tas, pirmkārt, nozīmē, ka jums ir jābūt savām idejām, kuras ir interesantas ne tikai jums pašam, nevis kuras piepildīs jūsu kabatu, bet kuras kaut kādā veidā padarīs jūsu darbu par nozīmīgu. Un tas ir pats svarīgākais. Orķestra priekšā atrodoties, šī nepārtrauktā uzmanība ir norma. Jūs esat priekšā 34, kā mūsu gadījumā, jeb 90 kā liela simfoniskā orķestra gadījumā, personībām, kuram katram savs viedoklis gan par jums, gan par to, ko mēs spēlējam, gan par to, kā tas būtu jāspēlē, gan par to, kā būtu jāizskatās orķestra ikdienai, pilnīgi par jebko. -- Līdz ar jauno, 21. koncertsezonu, kas ar koncertu LU Lielajā aulā aizsāksies 2. oktobrī, par Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko vadītāju kļūs igauņu diriģents Olari Eltss. „Sinfoniettu” viņš diriģējis jau vairākkārt, bet divtūkstošo gadu sākumā bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Kopš 2020. gada Olari Eltss ir Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Mēs tur nejutāmies piederīgi, bet ieguvām drosmi. Tā atzīst Daira un Aivars Liepas, kuri dzimtajās Cēsīs atgriezušies no Norvēģijas un izveidojuši kultūrtelpu ar saukli - "Mākslai nav robežu". Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna ar tetovēšanas meistariem par ceļu mājup un pasaules elpu Cēsīs.

Jānis Grīnšteins ir SIA Dans G vadītājs. Uzņēmums nodarbojās ar tehnisko šķidrumu vairumtirdzniecību. 30 gadi uzņēmējdarbībā. Saruna par kristīgu uzņēmejdarbību, par vīru atbildību un vīruu pasākumu Ogrē.

Kad jūs pēdējoreiz godīgi atbildējāt sev uz jautājumu: "Kā es šodien jūtos?" Vai pajautājāt kādam līdzcilvēkam ar patiesu vēlmi sadzirdēt atbildi? Daļa no mums mēdz atvairīt šos jautājumus kā nevajadzīgu rakņāšanos savā vai otra dvēselē, tomēr spējai apzināties savas emocijas var būt liela nozīme mūsu veselībā. „Kā tu jūties?” bija jautājums, ko katram pacientam uzdeva pazīstamā ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, kas pērn aizgāja mūžībā. Viņas aizsākto sarunu par emociju pratību tagad turpina jauna izstāde Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā. „Ārējā pasaule šobrīd tiek kartēta ar ārkārtīgu precizitāti. (..) Taču daudz grūtāk orientējamies teritorijā, kas atrodas mums vistuvāk, - paši savā emocionālajā ainavā,” – tā rakstīts izstādes „Kā tu šodien jūties? Emociju pratība” ievadā. Vai ir iespējams tiešajā ēterā godīgi atbildēt uz jautājumu „kā tu pašlaik jūties”? To izzinām sarunā ar izstādes kuratorēm Daigu Rudzāti un Unu Meisteri. Runājam par to, kā uz emocijām var raudzīties caur mākslu un zinātni un kā tas var palīdzēt mums arī pieaugušā vecumā iemācīties vadīt savu emociju pajūgu, nevis ļaut tam vadīt mūs.

Epizodē pievēršamies tēmai, kas pacientiem nereti rada vairāk jautājumu un satraukuma nekā pati operācija - anestēzijai. Lai gan ikdienā anestēzija bieži tiek uztverta kā vienkārši atsāpināšana, patiesībā tas ir daudz plašāks un būtiskāks medicīnas process, kas sākas vēl pirms pacienta nonākšanas operāciju zālē un turpinās arī pēc operācijas beigām. Sarunā ar ORTO Klīnikas anesteziologu un reanimatologu Dr. Kasparu Šetleru skaidrojam, kas patiesībā notiek anestēzijas laikā, kā ārsti izvērtē pacienta veselības stāvokli pirms operācijas un kā tiek pieņemts lēmums par piemērotāko anestēzijas veidu katram pacientam un konkrētai ķirurģiskajai manipulācijai.Epizodē aplūkojam vienu no biežākajiem pacientu jautājumiem - vai anestēzija ir droša? Saruna palīdz atspēkot izplatītus mītus un mazināt bailes, skaidrojot, kā mūsdienu medicīnā tiek monitorēts pacienta stāvoklis, pacientam nodrošinot drošību visa operācijas procesa laikā.Īpaša uzmanība pievērsta arī dažādiem anestēzijas veidiem – reģionālai, lokālai, epidurālai un spinālai anestēzijai –, skaidrojot, kādos gadījumos katra no tām ir piemērotākā un kāpēc anestēzijas izvēle vienmēr ir individuāls lēmums. Epizodē runājam arī par pēcoperācijas periodu - sāpju kontroli, atmošanos pēc anestēzijas, iespējamām blaknēm un to, kā mediķu komanda palīdz pacientam droši atgūties pēc operācijas. Tiek uzsvērts, ka laba anestēzija nav tikai nesāpīga operācija, bet arī iespējami mierīga, kontrolēta un pacientam saprotama pieredze pirms un pēc tās.Šī saruna piedāvā padziļinātu un vienlaikus saprotamu skatījumu uz anestēziju kā neatņemamu ķirurģiskās ārstēšanas daļu, palīdzot pacientiem labāk izprast procesu, mazināt bailes un sagatavoties operācijai ar lielāku drošības sajūtu.Ja Tev ir kādi jautājumi vai ieteikumi nākamajām tēmām, būsim priecīgi dzirdēt Tavu viedokli! Raksti mums uz ORTOTALKS@orto.lv – Tavas idejas mums ir svarīgas!

Viņu acis, ausis un deguns ir drošs atspaids tiem, kam šo maņu pietrūkst. Viņi neuzdod jautājumus, bet vienmēr ir  gatavi darbam. Par suņiem asistentiem, pavadoņiem un signālsuņiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas kinoloģe Zaiga Kļaviņa, kurai līdzi garspalvainais kollijs Elze, kura apgūst servisa suņa prasmes, un Ieva Sproģe-Grigorjeva, kuras palīgs ikdienā ir suns-pavadonis Pablo, kurš arī piedalās raidījumā.  

Par vērtībām, vecmāmiņām un zemenēm. Saruna ar raidījuma "Ar Latgolys saknem" autori Ivetu Seimanovu.

Līdz 21. septembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta un arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika zīmējumu izstāde “Dirveiks. Rekonstrukcijas un hipotēzes”. Vēstures iepazīšana notiek ar dažādu maņu palīdzību. Modernās tehnoloģijas ļauj ievērojami paplašināt vēstures popularizēšanas veidus, sākot no skārienjūtīgiem ekrāniem līdz ierīcēm, kas rada mākslīgo realitāti. Blakus jaunajām iespējam joprojām pastāv vienkāršākais veids, kad zīmējums jeb grafiska rekonstrukcija top manuāli. Rekonstrukciju zīmējumi ir radīti, lai saprotamā formā veicinātu plašas sabiedrības interesi par vēsturi.  Izstādē piedāvātās grafiskās rekonstrukcijas ir pamatotas rūpīgā vēstures izpētē, ko lielākai daļai objektu veicis zīmējumu autors, kompilējot starpdisciplināru pētījumu rezultātus. Ja objekta vēsturē ir kāds būtisks notikums, kas radījis arhitektūrā radikālas izmaiņas, rekonstrukcija ir īpaši nepieciešama, nereti ejot tālāk par zināmo un iekļaujot fantāzijas elementus. Izstādē tāds piemērs ir 1577. gadā uzspridzinātais Cēsu ordeņpils rietumu korpuss un Rundāles pils sākotnējo staļļu būve. Cēsu ordeņpils akmens detaļu skices ir hipotēzes – versijas, kur un kā detaļa iebūvēta sākotnēji. Komplektā ar akmens detaļām šīs skices ir redzamas Cēsu ordeņpils ekspozīcijā.  Vēstures popularizēšanas un izglītošanas nolūkos dažreiz jāizgatavo gandrīz pilnīgas fantāzijas. Arī šeit tiek meklēti jebkādi kaut fragmentāri avoti. Tāda ir Ropažu pils, kuras rekonstrukcija ir fantāzijas skice. Šādu zīmējumu galvenais mērķis un attaisnojums ir sabiedrības ieinteresēšana un kultūras mantojuma popularizēšana. Vēstures izzināšana ir nepārtraukts process, arī rekonstrukcija ir bezgalīgs ceļš pretī nesasniedzamajam – pilnīgas patiesības noskaidrošanai. Katrs nākamais pētnieks, kam ir kas jauns sakāms, savā pārliecībā un rekonstrukcijas idejās virzīsies tālāk.     

Saruna ar žurnālisti Egitu Terēzi Jonāni.

Saruna par to, kas ir kontrolējošā vardarbība un kāpēc to ir tik grūti ieraudzīt, pat ja tā notiek tepat blakus. Kāpēc cietušie klusē, pāridarītāji tiek attaisnoti un kā stereotipi aizmiglo mūsu skatu. Iluta Lāce stāsta par situācijām ģimenē un ārpus tās. Par fizisko, ekonomisko, emocionālo un kontrolējošo vardarbību, par sieviešu solidaritāti, kuras reizēm nav tad, kad to vajag visvairāk.Un arī par liecinieka atbildību: ko darīt, ja redzi vai nojaut, ka kādam neklājas labi, un ko katrs varam iesākt, lai situācija mainītos.Mans viesis ir Iluta Lāce, centra MARTA vadītāja un dibinātāja. Centrs MARTA ir vadošā sieviešu tiesību aizstāvības organizācija Latvijā, kas strādā jau 26 gadus un veic arī vardarbības prevencijas darbu ar jauniešiem.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00  Ievads3:58  No dzimumu līdztiesības līdz vardarbības jautājumiem5:34  Kādi draudi saņemti, darot šo darbu11:04 Afganistāna 2025. gadā: ko tas nozīmē mums tepat Eiropā13:17 "Viņam bija grūta bērnība“. Šis arguments neattaisno vardarbību20:22 Kontrolējošā vardarbība: "Tu vairs nedzīvo savu dzīvi"27:43 Kontrolējošo vardarbību ir grūti pierādīt un ticēt cietušajiem29:50 Kauns, bailes un vainas apziņa, kas traucē no situācijas izkļūt33:27 Epšteina faili un prostitūcija kā sistēmiska vardarbība42:37 Vīrieši, kas iestājas par sieviešu tiesībām uz drošību43:15 Raganu medības mūsdienās: demokrātijas drupināšana Gruzijā un Kirgizstānā48:02 Krievijā sievietei atņem tiesības uz savu ķermeni51:46 Cilvēktirdzniecība: kā cilvēki nonāk šajās situācijās58:34 Ko darīt, ja intīmi materiāli publicēti bez personas piekrišanas1:03:43 Kursi vardarbības veicējiem: laba ideja, kas ne vienmēr strādā, kā tā iecerēta1:09:57 Vai sievietes izmanto sistēmu negodīgi?1:14:26 Katra trešā sieviete un ko šis skaitlis nozīmē1:16:54 Sieviešu solidaritāte jeb tās trūkums1:23:57 Power-Up SPACE studijas un pasākumu telpas Rīgas centrā1:26:23 Kā veidot sieviešu solidaritāti: no bērnudārza līdz vadošiem amatiem 

Maija ziedonis Latvijā ir pilnā plaukumā, daba ne tikai zied, bet arī visi kukaiņi, putni un cita dzīvā radība šobrīd aktīvi rosās, vienlaikus notiek vēl riests, daļa putnu jau audzina mazuļus, daļa – vēl tikai meklē, kur ligzdot. Arī laikapstākļu „ainavas” kļūst arvien krāšņākas – gan lieli balti gubu mākoņi, gan pa kādam negaisam jau bijis, sarkani saulrieti un košas varavīksnes. Šis ir īpašs laiks arī dabas fotogrāfiem. Fotogrāfi gan atrod īpašos kadrus jebkuros gadalaikos, bet izvēles daudzveidība šobrīd noteikti ir vislielākā. Var teikt, ka daba šobrīd ir burtiski "traka". Tāpēc arī saruna ar dabas fotogrāfu, viņš arī dabas eksperts vairākās jomās – Dāvis Ūlands. Saruna par to, kā fotogrāfs Latvijas dabu redz caur objektīvu. Pārsteidza viņa atbilde uz jautājumu, ko vislabāk patīk fotografēt? Pārskatot viņa fotogrāfijas, šķiet, ka viņam patīk daudz krāsu, strauja dinamika, bet nekā – gaisma ir galvenais.

Vai latviskas pirts tradīcijas ir akmenī iecirstas un tur neko mainīt nedrīkst? Par mainīgo un tradicionālo pirtī iešanu runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvju Pirts un SPA asociācijas vadītāja Aija Stepanova, pirtniece, latviešu tautas tradīciju izzinātāja Olita Puriņa un pirtniece Dace Purvinska.

Ziedonis dabā tā vien mudina doties garās pastaigās un atpūtu meklēt pie dabas krūts. Taču, vai protam ne tikai atpūsties zaļumos, bet arī pamanīt un novērot lietas dabā? Dabas vērošana bija vienīgā agrāk pieejamā laika ziņu prognozēšanas metode, mūsdienās talkā nāk zinātne un tehnoloģijas. Vai latvietis aizvien prot vērot dabu un norises tajā? Vai pamanām lielas un mazas pārmaiņas? Vai protam atpazīt dažādos augus un dzīvniekus un pamanīt arī to, kā laika gaitā mainās gada laiku mija Latvijas dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas ģeogrāfijas doktore, fenoloģe Gunta Kalvāne un Latvijas Dabas fonda pārstāve Liene Brizga-Kalniņa. Uzklausām arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvi Agni Bušu. "Mūsdienu sabiedrībā cilvēkiem vairs nav nepieciešamības pamanīt to, kas notiek dabā, vairs nav nepieciešamības pazīt augus un dzīvniekus, jo tas nav mūsu izdzīvošanas jautājums," norāda Liene Brizga-Kalniņa. "Dabas vērošana šobrīd ir izvēle. Kaut kādā ziņā tas ir vērtību jautājums, dzīvesveida jautājums, cilvēciskās ziņkāres jautājums." Gunta Kalvāne vērtē, ka esam pazaudējuši saikni ar dabu un pats svarīgākais ir - ejiet dabā. "Nav svarīgi, vai jūs zināt vai nē. Sākumā ir pilnīgi normāli nezināt. Pētījumi rāda, ja sāksi ar 10 minūtēm, pēc divām nedēļām tās būs jau 25 minūtes un vairāk," atzīst Gunta Kalvāne. Viņa arī min, ka līdzīgi kā ir uzmanības deficīta sindroms, daži pētnieki runā arī par dabas deficīta sindromu, kas cilvēkos rada trauksmi. Zinātnes ziņās par mākslīgā intelekta datu centru ietekmi uz vidi Mākslīgā intelekta datu centriem ir dažāda funkcionalitāte, tostarp tie nepieciešami, lai mēs saņemtu atbildes no daudziem jau labi zināmā sarunu bota jeb “ChatGPT”. Vienlaikus šie datu centri varot pamatīgi uzsildīt to tuvumā esošo vidi un atstāt ietekmi uz vairākiem miljoniem cilvēku. Par to pavisam nesen vēstīts zinātnes ziņu vietnē “New Scientist”. Vai problēma patiesi ir samilzusi? Saruna ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoru un vadošo pētnieku, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Modri Greitānu. Viņš norāda, ka pirms trim gadiem Latvijā rīkotā Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, kur apspriesti enerģētikas jautājumi, arī bijušas bažas, ka mākslīgā intelekta datu centri uzsildīs vidi. Tāpat ir satraukums, ka mākslīgais intelekts it visā pārspēs cilvēku, tomēr pētnieks atgādina - cilvēka smadzeņu darbības efektivitāte ir desmitiem tūkstošiem reižu lielāka, kaut enerģijas patēriņš tām ir tūkstošiem reižu mazāks nekā mākslīgajam intelektam. 

Kādā raidījumā esam runājuši par to, ka Latvijā reti svētki un oficiālās svētku brīvdienas ir siltā laikā. Šogad gan Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1. maijā, gan Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā un visās garajās brīvdienās laiks bija vasarīgi silts un dažviet pat bijuši jauni siltuma rekordi. Tie nav bijuši lieli un nozīmīgi, bet kopumā fiksēti 12 vietējas nozīmes rekordi. Un lai arī brīvdienās dažviet ir lijis, tomēr sausais pavasaris ir jūtams un jau bijuši pirmie lielie mežu ugunsgrēki. Šoreiz arī saruna par mežu ugunsgrēkiem, kūlas ungunsgrēkiem un citām dabas stihijām, kurās glābt un palīdzēt dodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Saruna ar pieredzējušo dienesta operatīvo dežurantu Agni Pūpolu. Interesanti stāsti arī par glābšanas darbiem plūdos, novērojumi par negaisu un vētru postījumiem, sadarbību ar meteorologiem un pat satelītdatu izmantošanu. Diemžēl kūlas ugusngrēkos arī šajā sezonā izdegušanas gana plašas platības. "Pēdējie gadi Latvijā ir pagājuši salīdzinoši mierīgi gan ar ugunsgrēku skaitu, gan ar izdegušajām platībām. Negribētu tā domāt, bet kaut kas tāds nepatīkams laikam briest, jo ik pēc pāris gadiem ir lielie ugunsgrēki. Un jau šajā pavasarī dati av diez ko iepriecinoši," vērtē Agnis Pūpols. Vai arī cilvēki uzvedas prātīgāk mežā? Agnis Pūpols: Iespējams, kādā brīdī gribētos paslavēt iedzīvotājus, kas tiešām arī pēc sevis aizvāc atkritumus, tāpat meža ugunsnedrošajā sezonā nekurina ugunskurus neatļautās vietās. Bet vēl joprojām mums ir  kūdras purvu ugunsgrēki, kur pēc tam video novērošanas kamerās var redzēt, ka pirms paša ugunsgrēka ir izbraukusi cauri kolonna ar kvadracikliem vai ar motocikliem. Kūdra uzkrīt uz motocikla, viņš apstājas, uzkarst un viņš sāk braukt, kūdra nokrīt. No vienas puses varētu teikt, ka situācija ir uzlabojusies, bet ir gadījumi, kad tā uzvedība liekas diezgan nesaprotama, dīvaina. Situācija dabas stihiju jomā Latvijā kopumā kļūs draudīgāka nākotnē, vvai gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan iedzīvotāji būs sagatavotāki dažādām stihijām? Agnis Pūpols: Saistībā ar pašreiz pasaulē notiekošo, arī ar ģeopolitisko situāciju, kas ir Ukrainā, cilvēki un iedzīvotāji ir pievērsuši ļoti lielu uzmanību savai drošībai. Ja prms pieciem gadiem runātu par 72 stundu somu, reti kurš saprata, kas tas ir un kam tur ir jābūt. Ja mēs tagad apskatītos, ļoti daudzās mājsaimniecībās tā ir sagatavota. Iedzīvotāji ir kļuvuši daudz sagatavotāki tikai tāpēc, ka ir daudz piemēru, no kā mācīties.  Diezgan liela problēma varētu būt meža ugunsgrēki. Ja mēs paskatāmies Portugāli un Spāniju, ar katru gadu viņiem šie ugunsgrēki paliek arvien vairāk. Es pats piedalījos pirms diviem gadiem misijā Portugālē dzēst meža ugunsgrēkus. Viņi saka, ka pirms 20 gadiem nebija tik daudz ugunsgrēku kā tagad mežos. Katru gadu vasara paliek garāka, sausāka. Mums pēdējos gados ir, varētu teikt, paveicies, ka ir lietus, mitruma daudzums un mežs neizžūst tik sauss. Bet tuvākā vai tālākā nākotnē, kļūstot arvien siltākam, arī mēs saskarsimies, ka visapkārt viss ir daudz sausāks. Ja mēs turpināsim vadīt ikdienu vai atpūsties dabā ar tiem ieradumiem, kādi mums ir pašlaik, tad tas var novest pie diezgan lieliem ugunsgrēkiem.

Šajā intervijā ar psihoterapeitu Dr. Artūru Miksonu runājam par to, kā cilvēku finanšu lēmumus ietekmē emocijas, ieradumi un priekšstati par naudu. Es dakterim jautāju arī, kāpēc uzkrājumi un ieguldījumi daudziem joprojām šķiet sarežģīti, nesasniedzami vai “ne jau man domāti”. Es uzskatu, ka ir svarīgi uzlabot spējas prasmīgi apieties ar naudu, jo finansiālā nedrošība ietekmē cilvēka veselību, attiecības un iespējas.Saskaņā ar SEB bankas un Norstat aptauju, kas veikta 2026. gada februārī, 22.1% cilvēku uzkrājumu nav vispār. Tikai 21.8% aptaujāto cilvēku naudas pietiktu ilgāk nekā 3 mēnešiem, bet 15.1% - mazāk nekā vienam mēnesim. Tas nozīmē, ka liela daļa dzīvo bez īsta “rezerves plāna”.Pētījumā konstatēts, ka stress par naudu ir daudzu cilvēku ikdiena: 23.2% bieži vai ļoti bieži izjūt trauksmi par naudu, vēl 32% to jūt laiku pa laikam (gandrīz katru mēnesi). Cilvēku, kuri par naudu vispār nesatraucas, ir tikai 5.7%.Šo sarunu veidojām ar SEB bankas atbalstu, jo gan bankai, gan Cilvēkjaudai rūp, lai Latvijā pieaugtu cilvēku pārticība un sabiedrības turības līmenis. SEB bankai ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem izprast uzkrājumu un ieguldījumu nozīmi, lai viņi varētu veidot labākas attiecības ar naudu un justies pārliecinātāki par savu nākotni.Saruna palīdz paskatīties uz finanšu tēmām vienkāršāk, cilvēcīgāk un bez liekas spriedzes, lai katram ir iespēja izdevīgāk rīkoties ar finanšu izvēlēm savai nākotnei.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads: kāpēc mēs zinām, bet nedarām02:45 SEB un Norstat pētījumu dati par latviešu finansēm06:37 Kā veidojas cilvēka attiecības ar naudu09:27 Vajadzības vai vēlmes: kāpēc robeža saplūst13:21 Padomju mantojums un "tagad varu atļauties"18:53 Vai krāt nesanāk, jo tiešām nav naudas?20:20 Gulētiešanas analoģija, kad mazais lēmums vakarā ietekmē visu nākamo dienu24:33 Pensija šķiet pārāk abstrakts jēdziens, ko smadzenes neuztver nopietni31:01 Par ilūziju, kad atbildību uzkraujam savam "nākotnes es"39:25 Ja skatīties savos tēriņos šķiet biedējoši43:50 Kāpēc zinām, ka vajag, bet nedarām48:14 Sāpju slieksnis, iemācītā bezpalīdzība un draugu loka ietekme uz cilvēka finansēm59:27 Skaidras vērtības kā pamats veselīgām attiecībām ar naudu01:08:20 Kā atrast savu motivācijas sistēmu, lai izdotos01:17:18 Neveselīgas attiecības ar naudu: pazīmes un spektrs01:26:03 Arī gudri un veiksmīgi cilvēki pieņem muļķīgus finanšu lēmumus01:29:57 Kā nesamaitāt nākamās paaudzes attiecības ar naudu01:41:35 Kā mainīt iesakņojušos finanšu paradumus01:43:16 Šī problēma nav tikai par naudu.

Aktualizējam dubultpilsonības jautājumu diasporā. Cik svarīgi bērnam ir izvēlēties ne tikai mītnes zemes, bet arī Latvijas pilsonību, kas motivē izvēlēties dubultpilsonību, kādi no tās ieguvumi un vai ir kādi apgrūtinājumi? Saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Personu statusa kontroles nodaļas vadītājas vietniece Ilze Kalniņa, PMLP Metodiskās vadības nodaļas vadītāja Dace Kupče, Frankfurtes latviešu biedrības vadītāja Mārīte Kļaviņa, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības vadītāja Renāte de Karvaļo-Albrehta, Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē Konsulārās nodaļas vadītāja Ilvija Birkhāne. Ierakstā uzklausām Laumu Vlasovu, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēdi.

Pavasara pirmais mēnesis tūliņ būs aizvadīts un kaut kur pie apvāršņa jau manāma vasara, jo Valsts Meža dienests ziņo, ka no rītdienas, 1. aprīļa, mežos sākas ugunsnedrošais periods. Ūdens pavasara saulē un vējā no mežmalām un pļavām žūst ātri. Skaidrs, ka reālais ūdens daudzums un mitrums apkārtējā vidē vēl ir gana liels, taču Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra veiktais sausuma-mitruma monitorings, kurā tiek vērtēts, cik daudz nokrišņu bijis pēdējo trīs mēnešu laikā, rāda, ka nokrišņu ir bijis krietni mazāk, nekā tam vajadzētu būt, turklāt iztvaikošana ir lielāka, nekā parasti pavasara sākumā. Šobrīd no visām meteoroloģiskajām stacijām tikai Piedruja Krāslavas novadā, kas ir galējie Latvijas dienvidaustrumi, uzrāda mimtrumu normālā līmenī, pārējā Latvijā tas ir ļoti zems. Tas gan nenozīmē, ka viss jau tagad būtu tik izkaltis, ka var aizsvilties no vienas dzirksteles. Tas nozīmē, ja arī turpmākie mēneši būs ar normālu nokrišņu daudzumu, mitruma deficīts vienalga būs. Tiesa, šis Valsts Meža dienesta noteiktais ugunsnedrošais periods pats par sevi nenosaka tikpat kā nekādus aizliegumus, kas nebūtu spēkā arī tagad. Ierobežojumi var tikt ieviesti, ja arī turpmākais pavasaris un vasara izvēršas sauss. Tad tiek mērīta atsevišķi ugunsbīstamība mežos, ja tā sasniedz ekstrēmu līmeni, var liegt saimniecisko darbību un citas aktivitātes mežos, kas potenciāli var izraisīt ugunsgrēkus. Pagaidām vēl viss ir mierīgi. Gaidām pavasarīgu lietu, pēc kura parasti sākas arī straujāka sazaļošana, jo arī šīs nedēļas saruna ir saistīta ar zaļu zālīti. Toms devās pie aitkopes Annas Ginteres, kuru droši vien daudzi klausītāji atpazīst kā regulāru kosmosa un astronomijas tematu komentētāju, taču viņai ir arī Latvijas melngalvas aitu ganāmpulks, kas ikdienā prasa rūpes. Saruna izvērtās gan par to, kā aitas palīdz uzturēt un atjaunot dabiskās pļavas, gan to, ka klimata pārmaiņas aitkopībai Latvijā varētu nākt pat par labu, vienīgi bažas ir par jaunām slimībām. Nupat arī aitām sadzimuši arī jēri, bet Toms viesojās pirms tam, lai gan gaidīja, ka redzēs daudz mazu jēriņu, jo citās aitu saimniecībās jēru laiks sākas jau ziemas beigās. Annas savām aitām tomēr mēģina jēru laiku saplānot mazliet vēlāk.  Tāda mērena vasara un ne karstums, kas arī nepatīk aitām, Anna Gintere vērtē, jautāta, kādi ir labākie laika apstākļi aitkopjiem. Labi būtu, ja būtu labi mitrs pavasaris, lai sasūcās mitrums zemē; ļoti foršs jūnijs, lai var paspēt novākt sienu. Lietu vajag ik pa brīdim, lai labāk zāle ataugtu.

Šajā sarunā ar psihiatru, profesoru Elmāru Rancānu, kurš ir Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, skatāmies uz sievietes psihisko veselību no pubertātes līdz vecumdienām.Sarunā profesors skaidro:- kāpēc premenstruālās emocionālās svārstības nav rakstura vājums, bet fizioloģija;- kas ir premenstruālā disforija un kā to atpazīt;- kādi ir pēcdzemdību depresijas riska faktori un ko darīt, ja redzi simptomus sevī vai citā;- kāpēc perimenopauze ir otrais riska periods depresijas attīstībai;- kā rūpēties par smadzeņu veselību, lai sieviete sava mūža vēlīno posmu dzīvotu pilnvērtīgi.Saruna ir domāta gan sievietēm, gan viņu partneriem, vecākiem un visiem, kam blakus ir sieviete kādā no šiem dzīves posmiem.Šī ir otrā saruna ar profesoru Rancānu. Pirmā bija 238. epizodē par psihisko veselību: no aizspriedumiem līdz risinājumiem. Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, lai rīkotu apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Profesora ieteiktos informācijas avotus atradīsi 258. intervijas lapā šeit.

Runājot par diasporu, nevaram nepieminēt Latvijas cittautiešus – vai sasniedzam un uzrunājam arī viņus? Kam viņi jūtas piederīgi un kā Latvijas diasporas politikas veidotājiem uzrunāt arī viņus? Saruna par šo raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas intitūta vadošais pētnieks, Mihails Hazans, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesors un vadošais pētnieks, un Ingūna Mieze, portāla "Baltic-ireland.ie" žurnāliste. Ierakstā uzklausām Jūliju Norveli, Luksemburgas latviešu kora vadītāja. Latvijas diaspora nav tikai etniskie latvieši. Vienlaikus publiskajā telpā citas balsis un tradīcijas mēs diezgan maz dzirdam. Tomēr ir maldīgi domāt, ka no Latvijas aizbraukuši tikai latvieši, tie ir arī Latvijā dzīvojošie cittautieši. Dzirdot stāstus, ka latvieši tieši pēc aizbraukšanas ir sajutuši sevī īstu latvieti, mēs uzdodam jautājumu: vai, esot svešumā, ir vieglāk kļūt par latvieti arī cittautietim? Vai gluži pretēji – tā ir varena iespēja norobežoties no piederības Latvijai?  Diskutējam, kā sevi identificē diasporā dzīvojošie mūsu cittautieši, vai Latvijas diasporas politika sasniedz un uzrunā arī viņus un vai viņiem to vajag? 

Saruna ar Kristīni Brici par klejotājnervu. Tas savieno smadzenes ar ķermeni un ietekmē, cik labi guļam, kā strādā gremošana, imunitāte un arī noskaņojums.Kristīne Brice ir sertificēta TRE®️ (Tension & Trauma Release Exercises) pasniedzēja un jogas pasniedzēja. Savā darbā viņa cilvēkiem palīdz mazināt stresu, trauksmi un ķermeņa spriedzi, izmantojot somatiskās prakses un nervu sistēmas regulācijas metodes.Sarunā viņa vērš uzmanību uz to:- kāpēc ar pozitīvo domāšanu parasti ir par maz, ja ķermenis dzīvo pastāvīgā trauksmes režīmā;- kā ikdienas paradumi: kustība, atpūta, miegs, spriedze ķermenī vai nu tonizē, vai nogurdina klejotājnervu;- kā sportošana var gan palīdzēt, gan arī neko neatrisināt, ja nervu sistēmai netiek dota īsta atpūta;- kāpēc motivācija nerodas, gaidot, kad tā radīsies, bet rodas no rīkošanās;- kā ikdiena var ritēt bez ierastām galvassāpēm un ieilguša saspringuma.Šī saruna noderēs cilvēkiem, kuriem ir daudz atbildības, liela slodze un kuri jūt, ka tā, kā ir tagad, nevar turpināties bez sekām.Ja tēma tevi interesē, tad iesakām noklausīties iepriekšējo (Nr 175) sarunu ar Kristīni, kas bija par stresa regulēšanu ikdienā, lai vairāk spēka labi dzīvot.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Cilvēkjaudas labvēļu pasākums 20.martā bateriju uzlādēšanai.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!

Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka savvaļas augi mostas. Arī gana daudz dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai jāgatavojas to sējai. Tāpēc arī šoreiz saruna ar Latvijas dārzkopības institūta vadošo pētnieci, doktori Līgu Lepsi par dārzaugu selekciju. Latvijā nupat, nupat būs oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – „Solo”. Tās pirmsākumi, izrādās, meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latgalē. Protams, runājām arī par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē, kādas šķirnes pie mums labāk aug, kādas ne. Līga Lepse sarunā arī min, ka kaitēkļi un slimības, kas Latvijā ienāk no dienvidu zemēm, te mēdz apsēst augus, kuriem šīs kaites iepriekš nav bijušas, jo dienvidos šie augi netiek audzēti. Šobrīd tiek pētīti gadījumi, kad kādam ziemeļiem raksturīgam kultūraugam ir konstatēta slimība, kas ienākusi no dienvidiem un nekad iepriekš šiem augiem nav fiksēta. Tā kā vēl notiek pētniecība un gadījumu aprakstīšana, pētnieki vēlējās, lai dodam vēl laiku pirms nākt klajā ar ziņojumu, bet šis aspekts tiešām ir nepatīkams. Ir daudz vieglāk, ja ienāk pie mums kādas slimības vai kaitēkļi, piemēram, zemenēm, kāpostiem, kartupeļiem, kas ir bijušas šiem augiem slimības izcelsmes reģionā, kur noteikti jau ir izstrādātas metodes, kā cīnīties ar to. Protams, var būt arī tādi gadījumi, kā ar tā sauktajiem „ģimenes sīpoliem”, ko agrāk Latvijā plaši audzēja. Tie ir sīpoli, ko iestāda vienu, bet vasaras beigās no katra vecā sīpola izaug vairāki jauni, nevis viens liels, kā tagad iecienītākajām šķirnēm. Latvijas ģimenes sīpolu populācija esot slima, vīrusaina, tāpēc reti kurš vairs to audzē. Latvijas dārzkopības institūta speciālisti cer atveseļot šo šķirni, uzlabot tās īpašības un tā varētu atgriezties daudzos dārzos.

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Sen neredzēti ilga ziema ar noturīgu salu Latvijā turpinās. Un šajā aukstajā laikā saruna ar pirtnieci. Ar pirtnieci Ivetu Zemnieci saruna ne tikai par pirts rituāliem, bet arī par to, kā viņas darbu ietekmē laika apstākļi un klimata izmaiņas. Ziemā, protams, pārsvarā notiek tikai pati pēršanās, bet, lai visus rituālus un veselīgās lietas varētu veikt, pavasarī, vasarā un rudenī ir ievākti augi šīm procedūrām. Esam runājuši ar botāniķiem, ekspertiem un pētniekiem par laikapstākļu un klimata ietekmi uz augiem, šoreiz Toms Bricis skaidro, ko no tā visa ir novērojusi pirtniece, kura jau gadiem dodas dabā ievākt augus, tējas, drogas un griezt slotas. Saruna norisinājās jānvāra nogalē, vienā mierīgā, skaidrā un aukstā ziemas vakarā. Un sākumā atskats uz pagājušo augu ievākšanas sezonu, runājam par to, kā jutās sauvvaļas augi tik slapjā vasarā? Zemniekiem ar kultūraugu audzēšanu gāja grūti, bet kā jutās pļavas augi?

Šajā epizodē viesos ir modes dizainere Natalija Jansone. Saruna ir par to, kā saglabāt dvēseli biznesā, kā noteikt cenu saviem sapņiem un kāpēc ceļš vienmēr ir svarīgāks par galamērķi.Natalija stāsta par laiku kā vienīgo īsto valūtu - kā saprast savu produktu vērtību biznesā; par izdegšanu un atdzimšanu – kā kovids un krīzes mirkļi veda atpakaļ pie būtiskā un mācīja vērtēt to, kas patiešām svarīgs, kā noteikt cenu – un kāpēc tas ir darbs ar sevi un iekšēju pārliecību, ka tavs laiks maksā, par starptautisku panākumu ceļu – no pirmā pasūtījuma Tokijā līdz veikaliem visā pasaulē, par bailēm kā attīstības vietu, kā mācīties uzticēties pirmajai domai, kas ir dvēseles balss.Šī saruna ir tiem, kas meklē atbildes uz jautājumiem par vērtību darbā un biznesā, par to, kā saglabāt autentiskumu un dvēseli savā darbā, un kā turpināt iet uz priekšu arī tad, kad šķiet, ka pasaule ap tevi mainās pārāk strauji.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 249. sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Ievads05:45 – Dzimšana Sibīrijā un tēvs onkologs14:15 – Japāņu maģija17:30 – Par "sliktiem" cilvēkiem: kāpēc katrs sastaptais ir mācība20:00 – Pārcelšanās uz Latviju 2000. gadā, sekojot mīlestībai23:10 – Mākslas vingrošana un ceļš uz modes dizainu30:50 – Trīs sapņi: diplomāte, psiholoģe vai māksliniece34:20 – Pirmā kolekcija "Cukurs" un ceļš uz Koreju38:00 – Japāna: kā 5 minūtes pirms slēgšanas mainīja visu48:15 – Mācības no amerikāņu aģenta: bikses ar gumiju un trīs klasiskās krāsas56:20 – Cenu noteikšana: audums + darbs un koeficients01:01:00 – "Jābūt pārliecībai, ka tavs laiks maksā" – filozofija par vērtību01:05:30 – Izdegšana pirms Covid: kad pasaule mainījās01:18:20 – Par prokrastināciju: dažreiz tā ir zīme, ka tev tas nav vajadzīgs01:22:00 – "Ejiet, kur ir bailes, tikai tur ir attīstība"01:25:15 – Veselība: stāvēšana uz naglām un četras minūtes līdz endorfīniem01:33:00 – Sapnis par vietu, kur cilvēki var būt ar sevi01:36:20 – apģērbu kolekcija un uzticēšanās pirmajai sajūtai

Saruna ar diviem izciliem speciālistiem – Diānu Zandi un Juri Sērmukšu, kas abi ir ne tikai psihologi, bet arī pāris, kas jau 30 gadus ir kopā, neskatoties uz to, ka viņu smadzenes darbojas fundamentāli atšķirīgi, jo vienam pārī ir UDHT (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi jeb ADHD), bet otram – ne.Šī saruna ir piemērs, ka foršas attiecības var būt pat tad, kad viens aizmirst kalendāra ierakstus un otrs plāno dzīvi pa minūtēm. Par to, ka atšķirības var kļūt par spēku, ja tās saprot un pieņem.Bieži vien mēs interpretējam UDHT cilvēku uzvedību kā nevērību, nekārtību vai pat necieņu, lai gan patiesībā viņi vienkārši uztver un apstrādā pasauli citādi. Diāna un Juris palīdz saprast, kas notiek otra cilvēka galvā, un, kas vēl svarīgāk, – ko ar to iesākt praktiskā līmenī.Diāna Zande ir psiholoģijas zinātņu doktore, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite. Juris Sērmukšs ir klīniskais psihologs. Viņi dalās gan ar savu darba pieredzi, gan savā personīgajā ceļā – godīgi un ar humoru stāsta, kāpēc cilvēks ar UDHT var perfekti zināt, kas viņam jādara, bet vienkārši nespēj to izdarīt, kāpēc vienam cilvēkam visi stimuli gāžas virsū vienlaikus, kamēr citi spēj automātiski filtrēt svarīgo no nesvarīgā.Par to, kā veidot dialogu, nevis cīņu. Kā radīt struktūru, kas palīdz, nevis ierobežo. Kā komunicēt tā, lai otrs tiešām dzird. Un kā atrast līdzsvaru starp pielāgošanos un robežām, kas sargā. Viņi māca būt godīgiem par savām grūtībām, nevis slēpt tās aiz aizbildinājumiem, un vienlaikus atzīt, ka daži izaicinājumi nav raksturs vai slinkums – tie ir neirobioloģija.Svarīgs atgādinājums no Diānas un Jura – ja rodas aizdomas par UDHT, vērsies pie profesionāļa ar izglītību, kvalifikāciju un ētikas standartiem, nevis nodarbojies ar pašdiagnostiku.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Vairāk informācijas 248. sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads03:00 Viesu iepazīšana un sarunu tēmas ievads06:00 Kas ir UDHS? Definīcija un galvenie simptomi09:00 Kāpēc nevajag sevi diagnosticēt pašiem14:15 Vai tas ir UDHS? Atšķiršana no pusaudža vecuma īpatnībām19:00 Par nekārtību un izklaidību - kas tas patiesībā ir?25:00 Laika uztvere un lineārās funkcijas izaicinājumi27:30 Par stimulu blīvumu un informācijas filtrēšanu35:00 Kā UDHS ietekmē partnerattiecības43:00 Konfliktu risināšana, kad viens partneris ir ar UDHS48:00 Praktiskas stratēģijas ikdienai - kalendāri, atgādinājumi, struktūra53:00 Par medikamentiem un ārstēšanas iespējām01:05:30 Par apzinātības praktiku un meditāciju01:11:00 Kā atbalstīt partneri ar UDHS - empātija un izpratne01:16:00 Robežas, kas sargā - kad nepieņemams kļūst par pieņemamu01:25:30 Pozitīvās UDHS īpašības - spontanitāte, radošums, enerģija01:31:00 Bērni ar UDHS - vecāku atbalsts un sapratne01:41:00 Darba vide un UDHS - kā atrast piemērotu profesiju01:45:00 Par aizmāršību - kas ir normāli un kas nav01:50:00 Par modes tendencēm diagnostikā - uzmanību!01:59:00 Kā runāt par sevi un UDHS - komunikācijas padomi02:09:43 Noslēguma vārdi - par grūtību pārvarēšanu un prieku