Podcasts about latvijas universit

Piektdienās atskatāmies uz svarīgākajiem nedēļas notikumiem. Ir gājis raibi un tēmas, par ko runāt, ir dažādas. Valsts prezidents atdeva Saeimai pārskatīšanai izmaiņas Autoceļu nodevu likumā, par kurām sāka vairāk runāt jau pēc budžeta pieņemšanas. Sabiedrisko mediju temats nepazūd no uzmnanības loka Latvijā –būs nākamais mēģinājums apstiprināt trešo sabiedrisko mediju uzraugu padomes locekli. Bet Lietuvas galvaspilsētā mītiņā sava sabiedriskā medija aizstāvībai sanāca 10 tūkstoši protestētāju. Tikmēr tas, kas notiek okeāna viņā pusē arvien dara bažīgus. Runa ir ne tikai par miera plānu Ukrainai, bet arī ASV drošības stratēģiju. Gaišā nots šīs nedēļas notikumu virknē – sākas labdarības maratons "Dod pieci!". Krustpunktā aktualitātes vērtē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins, aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un portāla "LASI.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde.  

Vēl pirms bērns iemācās runāt, viņš apgūst ritmu un melodiju - to, kas veido ne tikai runu, bet arī mūziku. Tikpat agrīna kā mūzika bērna dzīvē, tā ir bijusi agrīna arī cilvēces attīstībā. Kopš pastāv cilvēce, pastāv arī centieni radīt mūziku - vai varbūt nē? Vai kāds māk atbildēt uz jautājumu, kad radusies mūzika? Ko saka arheoloģiskie atklājumi? Kādi ir senākie mūzikas instrumenti un kāpēc cilvēkam ir šī neapturamā vēlme radīt skaņu un klausīties to? Par mūzikas pirmsākumiem un skaņas klātbūtni cilvēka dzīvē raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru. Kāpēc cilvēkam ir vajadzība muzicēt, radīt mūziku un to uztvert? "Mūzika laikam ir universālākais izpausmes veids, kas cilvēkam gan ļauj pašizpausties, gan arī uztvert pasauli ar mūzikas palīdzību," vērtē Valdis Muktupāvels. "Protams, varbūt mākslinieki iebildīs - arī mākslas pasaule vizuāli ir. Pagaidām pētījumi, kurus es esmu redzējis, rāda, ka mūzikai piemīt savā ziņā universālāka iespēja kalpot gan cilvēkam, ietekmēt viņa emocijas, intelektuālos procesus, darboties kā pašizpausmei, arī kā komunikācijas līdzeklis, arī kā sabiedrības grupu noskaņošanās uz viena viļņa līdzeklis. Mūzikai šajā ziņā vislielākais spēks." -- Zinātnes ziņas par nozīmīgu atradumu Aizputē - atrasts matainā mamuta kaula fragments Kurzemē, Aizputē, senatnē pilnīgi noteikti klīduši mamuti, un šobrīd izdevies noteikt vecumu pirms aptuveni simt gadiem atrasta mamuta kaula fragmentam. Pašlaik tas ir īstens Aizputes Novadpētniecības muzeja dārgums. Te gan jāpiebilst, ka kaula fragments varētu būt nonācis muzejā pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Kā vēstīts žurnālā “IR”, vēlāk sekojusi muzeja slēgšana 50. gados, priekšmetu izceļošana uz Liepāju, Ventspili un Kuldīgu, tad atkal muzeja atjaunošana Aizputē, un pagājušajā gadā kaula fragments no Ventspils, tā teikt, atgriezies “mājās” Aizputē. Un tad atkal apstākļu sakritības rezultātā tas nonācis arheologa Mārča Kalniņa uzmanības lokā, un kopā ar citiem ekspertiem nolemts noteikt kaula vecumu ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Tuvākā vieta šādu analīžu veikšanai ir Viļņas laboratorija Lietuvā, un tagad var teikt - mamuts, kam piederējis kaula fragments, dzīvojis pirms apmēram 43 tūkstošiem gadu. Tas ir krietni senāk, nekā Aizputes muzeja darbiniekiem šķitis. Bet kas vēl interesanti - laikā, kad Aizputes apkārtnē mituši mamuti, 180 kilometru attālumā uz dienvidiem - Karaļaučos, mūsdienu Krievijas teritorijā, - bijuši iedzīvotāji. Šobrīd arheologu Mārci Kalniņu interesē, vai cilvēki šajā laikā uzturējušies arī Latvijas teritorijā. 

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Padomju un nacistiskajam režīmam ir daudz kopīga - tie abi radījuši neskaitāmus noziegumus pret cilvēkiem, valstu kultūru un autonomiju. Vai varam teikt, ka totalitāri režīmi darbojās pēc līdzīga principa un mācījušies viens no otra? Kur ar šodienas acīm raugoties redzam kopīgo, kāpēc šajos laikos ir svarīgi atkārtot šīs tumšās 20. gadsimta vēstures lappuses un un kādas sekas uz Latvijas sabiedrību atstāja nacistiskais un padomju režīms? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un vēsturnieks Aivars Stranga. Holokausta liecinieka monogrāfija. Sarun ar Marģeru Vestermani. 1. daļa Holokausta liecinieks, vēsturnieks Marģers Vestermanis 2025. gadā ne tikai atzīmējis savu simto jubileju, bet arī laidis klajā monogrāfiju “Cilvēcība tomēr nebija mirusi. Ebreju glābšana nacistu okupētajā Latvijā 1941-1945””. Kā autors ar šī laika acīm raugās uz tā laika notikumiem un par ko stāsta grāmata? “Cilvēcība tomēr nebija mirusi” - tā saucas grāmata, ko ilga darba rezultātā radījis un šogad savā 100. jubilejā rokās turējis muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātājs, ilggadējs vadītājs un joprojām šī muzeja kurators Marģers Vestermanis. Viņš pats, kaut izgājis cauri smagai un sāpīgai pieredzei holokaustā, ir gatavs ar šiem stāstiem dalīties. Nacistu okupācijas laikā viņš ieslodzīts Rīgas geto, vēlāk atradies gan Mežaparka, gan Dundagas koncentrācijas nometnē, tad izbēdzis un pievienojies partizāniem, bet savu ģimeni zaudējis Rumbulas masu slaktiņos 1941. gada 8. decembrī.  Ar Marģeru Vestermani tiekamies, lai pārlapotu grāmatu, kurā būtiska vieta atvēlēta ebreju glabējiem. Vienlaikus grāmatā fiksēti vēstures fakti, citāti no publiski paustiem pazemojumiem pret ebrejiem un atmiņas.   Grāmatā Vestermanis aicina lasītājus atgriezties 1938. gada vasarā. Hitlers tajā brīdī jau ir okupējis Austriju, un tas ir viņa lielo radiorunu laiks, kad, kāpinot balsi līdz histēriskai kliegšanai, Hitlers paziņo, ka viņa pēdējā prasība ir vāciski runājošā Sudetija Čehoslovākijā. Nākamajā gadā nacistiskā Vācija ieved karaspēku visā Čehoslovākijā un pēc tam arī Polijā. Lielvalstis, kā Lielbritānija un Francija, publicēja garantijas, ka Polijas uzbrukuma gadījumā tās ies palīgā. Bet nekas nenotika. -- Bet par sev nozīmīgu grāmatu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. "Grāmata, kuru es es izvēlējos, ir ļoti vienkārša un mazlietiņ neparasti šim laikam. Kā par daudzām lietām šajā laikā, par mīlas dzeju cilvēki nerunā vai runā reti. Grāmata ir vācu valodā, un tās nosaukums ir "Deutsche Liebeslieder" (Vācu mīlas dziesmas). Tā ir neliela grāmatiņa, kas izdota 1909. gadā. Dzejas izlase, kur ir apkopoti sacerējumi par mīlestību pantmērā no 12. līdz 20. gadsimtam," atklāj Andris Levāns.

Mežu ugunsgrēku un vulkānu pelni, tuksnešu smiltis, piesārņojums un putekšņi ar vēju ceļo pa pasauli. Šī parādība ir gadsimtiem sena. Tikai tagad par to uzzinām biežāk un vairāk, jo ir plašāk un operatīvāk pieejama informācija. Tāpēc dažkārt var rasties sajūta, ka agrāk nekā tāda nebija. Šonedēļ gaisa masas, kas plūst pāri Eiropai, Baltijai un Latvijai mums atnes siltumu. Ļoti burtiski – tas gaiss, kas vēl svētdien un pirmdien (7. un 8. decembrī) bija virs Atlantijas okeāna tropiskajiem apvidiem, okeāna vidienes, šodien, 9. decembrī, jau ir Eiropas rietumu un centrālajā daļā un rīt būs pie mums, atnesot siltuma rekordus. Bet gaiss, šādi ļoti dinamiski pārvietojoties, līdzi sev nes arī daudz ko citu. Pavasaros un vasarās tie ir putekšņi, visu gadu ar gaisa masām notiek gan dabiska, gan cilvēku radīta piesārņojuma izkliede. Laiku pa laikam dzirdams, ka līdz mums tiek atnesti Sahāras tuksneša putekļi un smiltis vai pelni no tāliem mežu ugunsgrēkiem vai vulkāniem. Dažādu vielu pārvietošanos atmosfērā mūsdienās fiksē ar mērinstrumentiem, satelītiem, pēc tam modelē, kur un kādā koncentrācijā vielas gaisā izplatīsies. Līdzīgi ir noticis arī senākā vēsturē un ar pētnieku palīdzību par to varam uzzināt vairāk? Vietas, kur vislabāk atrast senu notikumu pēdas, ir purvi un ezeri. Purvu kudrā un nogulumos, kā arī ezeru nogulumos slāni pa slānim uzkrājas pēdas no visiem notikumiem, kas vien šādas pēdas var atstāt. Viena no lietām, kas ir atrodama mūsu purvos, ir vulkānu pelnu putekļi. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un teoloģiju fakultātes Kvartārģeoloģijas, ģeomorfoloģijas un polāro pētījumu centra vadītāja, profesors Normuds Stivriņš stāsta ne tikai par vulkānu pelniem, ko var atrast purvos, kas ir visvairāk pētīti. Ir droši pierādījumi, ka vulkānu pelni Latviju sasniedza arī tālā pagātnē.

Pievēršamies vulkāniem, ziemeļvalstu ģeoloģijai un tam, kā šī mežonīgā un skarbā daba jaušama ziemeļu tautu neparastajā folkloras mantojumā. Milži, rūķi, un troļļi kalnos, alās un pazemē; vulkāns Hekla kā vārti uz elli - nostāsti un teikas par dieviem un mītiskām būtnēm, kas mīt līdzās cilvēkiem ziemeļu tautu neparastajā dabā,- tie caurvijuši gan skandināvu fokloru senatnē, gan pat mūsdienu populāro kultūru. Vai kalnu troļļi savulaik kalpojuši kā skaidrojums neparastajām skaņām klinšu alās? Vai vulkānisku izvirdumi likuši islandiešiem domāt par dieviem un dēmoniem, kas ir līdzās, un kāpēc vēl pagājušajā gadsimtā Islandē varēja sastapt ļaudis, kas ticēja elfiem? Kā daba iedvesmojusi ziemeļu tautu fokloru un kur redzam tās neparastos piemērus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Normunds Grūzītis. Elektroenerģijas deficīts, cīņa par resursiem, globālās sasilšanas veicināšana, dabas piesārņošana - tie ir daži vides aspekti, kas tiek minēti kā blaknes straujajai mākslīgā intelekta attīstībai pasaulē. Daudzi tā ienākšanu mūsu sadzīvē dēvē par jaunu civilizācijas posmu, kas līdzšinējo dzīvi mainīs uz neatgriešanos. Nav šaubu, ka mākslīgā intelekta izstrāde notiek progresa vārdā, apturēt to nevar. Bet par visām blaknēm un sekām joprojām mums ir diezgan miglains priekšstats. Viens ir diezgan droši - mēs šobrīd atrodamies strauju pārmaiņu viducī un, ņemot vērā mūsu katra zināšanas un varēšanu, nebūs viegli pielāgoties jaunajai realitātei. Bet kāda tā ir un kas Latvijā jādara varbūt pat politiskā līmenī, lai jaunā realitāte daudziem nenestu nepatīkamas mieles? 

Jo augstāka pacientam ir veselībpratība, jo aktīvāk tas izmanto savas tiesības veselības aprūpē. Kā šī aksioma strādā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētā profesore, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēta profesore Signe Mežinska, Pacientu organizāciju tīkla vadītāja Baiba Ziemele un Pulmonālās hipertensijas biedrības vadītāja Ieva Plūme. Veselībpratība ir cilvēka spēja saprast, pielietot un zināt informāciju par savu veselību.  "Vai es spēju atpazīt kādus simptomus, kad ir jāvēršas pie ārsta; vai es spēju saprast, kas man ir jādara, lai nesaslimtu," skaidro Signe Mežinska. "Viena daļa veselībpratība ir zināšanas par pacientu tiesībām un to īstenošana. Ja es nezinu, kas man pienākas, ko es veselības aprūpes sistēmā varu iegūt vai neprotu līdz tam nonākt, tas arī apdraud veselību vai neļauj sasniegt labākos iespējamos veselības rezultātus." Svarīgi saprast un zināt, kur meklēt informāciju par savu veselību. Internets un tagad arī mākslīgā intelekta (MI) resursi piedāvā daudz informācijas.  "Pirmā problēma - kā "filtrēt" šo informāciju. Kā saprast milzīgā informācijas gūzmā, kas ir uztura bagātinātāju reklāma, kas grib uz manu baiļu vai manu veselības rūpju rēķina nopelnīt naudu, vai kur ir padoms par jaunu diētu, par kuru jebkurš ārsts teiks, ka tam nevajag klausīt. Un kurš ir labs padoms, ko darīt," turpina Signe Mežinska. "Viena lielā jomā ir orientēšanās informācijā." Viņa atgādina, ka arī veselības jomā ir daudz dezinformācijas un šajā informācijas pārbagātības laikā ļoti svarīga ir veselībpratība - prast atlasīt vajadzīgo informāciju, derīgo, kurai jāseko. "Vēl bīstamāki ir piemēri, kas parādās, kur cilvēki izmanto MI kā psihoterapeitu psihiskās veselības jautājumos. Ir vairāki kliedzoši piemēri, kur jauni cilvēki vai pusaudži ir izdarījuši pašnāvību pēc šīm sarunām ar MI," norāda Signe Mežinska. Viņa uzteic, ka raksti portālā "LSM.lv" ir daudz uzticamāki par dažādām reklāmām. Runājot par pacientu informētību par savām tiesībām, pētījums rāda, ka svarīgs ir cilvēka izglītības līmenis, viņa digitālā pratība, lai orientētos informācijā. Jo cilvēks ir gados vecāks vai viņam ir kādas kognitīvās problēmas, vai viņam nav tuvinieku, kas sniedz atbalstu, viņam ir grūtāk īstenot savas pacienta tiesības. Var gadīties, ka cilvēks nesaņem pat elementāri pieejamo veselības aprūpē. Raidījuma viešņas vērtē, ka jāpārdomā, kā informēt, kādas šobrīd ir pacienta tiesības un iespējas. "Veselībpratība un savu tiesību apzināšanās ietver to, ka esam daļa no sabiedrības. Atcelt vizīti, ja netieku, tā arī ir daļa no veselībpratības. Tā es varu palīdzēt citam cilvēkam nokļūt pie ārsta," mudina Signe Mežinska. Tāpat raidījuma viešņas min, ka līgumam ar slimnīcu vajadzētu būt vienkāršākā valodā, nevis juridiski formālam, lai cilvēks saprastu, ko paraksta.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Normunds Grūzītis. Elektroenerģijas deficīts, cīņa par resursiem, globālās sasilšanas veicināšana, dabas piesārņošana - tie ir daži vides aspekti, kas tiek minēti kā blaknes straujajai mākslīgā intelekta attīstībai pasaulē. Daudzi tā ienākšanu mūsu sadzīvē dēvē par jaunu civilizācijas posmu, kas līdzšinējo dzīvi mainīs uz neatgriešanos. Nav šaubu, ka mākslīgā intelekta izstrāde notiek progresa vārdā, apturēt to nevar. Bet par visām blaknēm un sekām joprojām mums ir diezgan miglains priekšstats. Viens ir diezgan droši - mēs šobrīd atrodamies strauju pārmaiņu viducī un, ņemot vērā mūsu katra zināšanas un varēšanu, nebūs viegli pielāgoties jaunajai realitātei. Bet kāda tā ir un kas Latvijā jādara varbūt pat politiskā līmenī, lai jaunā realitāte daudziem nenestu nepatīkamas mieles? 

Raidījumā pievēršamies antīkās pasaules mantojumam. Tik tāla un mītiska, mūs šķir tūkstoši gadu - tā var domāt par sengrieķu kultūras mantojumu. Vai šodienas lasītājam sengrieķu lugas un eposi vēl ir saistoši? Kas ir kopīgie pieturas punkti šodienas un tā laika cilvēka dzīvē un sabiedrībā un vai šodien, lasot tik senus tekstus varam ar aizrautību tos saistīt ar sev aktuālām lietām. Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē filoloģijas doktore, antīkās literatūras pētniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Ilona Gorņeva un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Helēnistikas centra idejas iniciatore Ilze Rūmniece. -- Novembrī un decembrī norit pasākumu cikls “Antīkā literatūra mums. Ὁ βίος βραχύς, ἡ δὲ τέχνη μακρή / Ars longa, vita brevis / Dzīve īsa, bet māksla ilglaicīga”, ko īstenos LU Humanitāro zinātņu fakultātes Eiropas valodu nodaļas klasiskie filologi. Jau aizvadīts simpozijs “Māksla un mākslinieciskais sengrieķu tekstos” Mākslas muzejā Rīgas birža. Zinātnes ziņas ASV Ziemeļkarolīnas Universitātes Čapelhilā pētnieku jaunākais veikums liecina - jūras bruņurupuču mazuļi izmanto savu spēju sajust Zemes magnētisko lauku, lai uzreiz pēc izšķilšanās noteiktu savu atrašanās vietu garajos migrācijas maršrutos okeānā. Pētnieku atklājumi publicēti žurnālā “Eksperimentālā bioloģija”, un tas ir vēl viens interesants pavērsiens sarunai par dzīvnieku maņām un spēju orientēties telpā.  Zinātniekiem ir skaidrs, ka pastāv divi veidi uztvert magnētiskos laukus. Viena iespēja paredz gaismas jutīgas molekulas, kas reaģē uz magnētiskajiem apstākļiem un varētu ļaut dzīvniekam redzēt magnētiskos modeļus. Otra iespēja ietver mazus magnetīta kristālus ķermenī, kas mainās, reaģējot uz magnētiskajiem spēkiem, un ļautu dzīvniekam sajust lauku.  Pētnieku agrāks darbs jau uzrādījis, ka jūras bruņurupuču mazuļi var iemācīties sasaistīt noteiktu magnētisko lauku ar barības klātbūtni. Šādos gadījumos bruņurupuči reaģē ar t.s. deju - paceļ daļu ķermeņa virs ūdens, atver muti un kustina priekšējās pleznas. Tādējādi, barojot mazuļus, kamēr tie ievietoti noteiktā magnētiskajā laukā, pētnieki apmācījuši bruņurupučus reaģēt ar kustību ikreiz, kad tie vēlāk atkal sastaptu to pašu magnētisko signālu.  Pētnieku komanda sapratusi, ka šī trenētā uzvedība varētu palīdzēt noteikt, kuru magnētisko maņu bruņurupuči izmanto. Viņi pakļāva mazuļus spēcīgam magnētiskajam impulsam, kas īslaicīgi traucēja bruņurupuču spējai sajust magnētiskos spēkus. Ja bruņurupuči pēc tam pārstātu dejot, tas norādītu, ka tie parasti izmanto uz pieskārienu balstītu magnētisko maņu. Un patiesi - pēc impulsa iedarbības mazuļi “dejoja” retāk. Par šo pētījumu un dzīvnieku spēju uztvert Zemes magnētisko lauku stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Oskars Keišs. 

Valoda ir dzīva, kamēr tajā runā, bet tai ir nākotne, ja to turpina arī pētīt. Vairs nav tie laiki, kad valodu izpēte nozīmē tikai garum garas grāmatu un pierakstu lapas vai mutvārdu ekspedīcijas; mūsdienās palīdz digitālās tehnoloģijas un to paveikto labi redzam jau šodien, ikdienā izmantojot mākslīgo intelektu vai transkripciju latviešu valodā. Kā latviešu, lībiešu un latgaliešu valodas atrod savu vietu arī digitālajā pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijas pētniece Antra Kļavinska un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošā pētniece, DHELI projekta valodas pētnieku grupas koordinatore Baiba Saulīte. Vai valoda mūsdienās var vēl dzīvot bez digitālās vides? "Diez vai var dzīvot, jo mēs saprotam, ka valoda visbiežāk tiek lietota arī digitālajā vidē mūsdienās daudz vairāk nekā kādreiz, mēs varam iegūt informāciju, kas ir rakstīta internetā, vai sazināmies biežāk ar tuviniekiem "WhatsApp", nevis mutiski," vērtē Baiba Saulīte "Es teiktu, ka nav iespējams, ka valoda paliek dzīva, ja tā netiek lietota digitālajā vidē." "Dažādās vietnēs pēta lingvistisko vitalitāti, sevišķi retāk lietotajām un mazajām valodām. Viens no aspektiem ir funkcionēšana digitālajā vidē, kas tiek ņemts vērā, arī vērtējot valodas vitalitāti un spēju turpmāk pastāvēt. Un sevišķi jaunā paaudze vairs nelieto, piemēram, vārdnīcas papīra formātā, bet galvenokārt jau izmanto digitālos resursus," papildina Antra Kļavinska. "Latviešu valodai ir diezgan labi digitālajā vidē. Domāju, ka neviens vairs nevar savu ikdienu iedomāties bez vārdnīcas "Tezaurs", kas paliek arvien labāka un labāka. Kur var atrast ne tikai vārdu pēc pamatformas, bet arī pēc dažādām formām locījumos. Var iegūt ļoti plašu informāciju," atzīst Baiba Saulīte. "Tāpat ir ļoti labas iespējas aplūkot konkrētu vārdu lietojumu dažādos kontekstos apjomīgos tekstu datos jeb korpusos un meklēt tur pēc īpašām pazīmēm. Piemēram, atrast visus darbības vārda saņemt teikuma priekšmetus - kas saņem. Latviešu valodai ir ļoti attīstījušies tieši pēdējos gados valodas resursi digitālajā vidē, arī ļoti mūsdienīgi un arī starptautiski atzīti un savietojami. Tas, kas ir marķēts mūsu datos, ir līdzīgi marķēts arī citām valodām, līdz ar to starp valodām var salīdzināt dažādas pazīmes." Kāpēc esperanto valoda nekļuva par universālu saziņas līdzekli? Esperanto ir mākslīgi radīta valoda, kuru izveidoja 19. gadsimta otrajā pusē ebreju ārsts un poliglota Ludvigs Zāmenhofs ar domu veidot vienu ideālo valodu, kas palīdzētu tautām saprasties. Par esperanto valodu pasaules kontekstā stāsta valodniece Ina Druviete, Latvijas esperanto asociācijas prezidente Margarita Želve stāsta, cik šīs valodas pratēju un interesentu ir Latvijā. Bet sižeta iesākumā tā autore iepazīstina ar sevi esperanto valodā. "Bonan matenon!  Mia nomo estas Zane. – Labrīt, mans vārds ir Zane."  Runa ir par savulaik mākslīgi veidotu valodu – esperanto, aptuvenā tulkojumā no romāņu valodām  – „cerība”. Esperanto ir darināta no romāņu un ģermāņu valodām un šajā valodā šobrīd pēc neoficiāliem datiem runā aptuveni 2 miljoni pasaules iedzīvotāju.  Latvijā  šī valoda bija ļoti populāra pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Arī padomju laikā līdz pat PSRS sabrukumam Latvijas esperanto asociācijā bija vērojama liela aktivitāte. Par to, kāda šobrīd ir situācija ar esperanto runātājiem Latvijā, stāsta asociācijas prezidente Margarita Želve Margarita Želve stāsta, ka reizi trijos gados notiek Baltijas esperanto dienas, uz kurām parasti kopā sanāk vidēji 120-200 dalībnieku no 20-30 pasaules valstīm. Kā iemeslu tam, ka interese par šo valodu ir kritusies, Latvijas esperanto asociācijas  prezidente min angļu valodas popularitāti. Tam arī daļēji piekrīt valodniece, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete. Par to, kāpēc esperanto nav tik izplatīta kā agrāk, kāds ir tagadējais šīs valodas statuss un kuras no mākslīgi konstruētām  valodām ir populāras šobrīd, Inas Druvietes skaidrojums.   -- Par grāmatu, kas iedvesmojusi jauniem pētījumiem vai atklājumiem, stāsta Latvijas astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Viņš izvēlējies Randala Munro (Randall Munroe) grāmatu "What if..." (Ja nu...). Kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts - tās ir "Nopietnas zinātniskas atbildes uz absurdiem hipotētiskiem jautājumiem".  Mārtiņš Gills atzīst, ka šī grāmata noder prāta uzmundrināšanai. To var atvērt jebkurā vietā un izlasīt kādu jautājumu un sniegto atbildi.  

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Šī gada septembrī apritēja 120 gadi kopš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, atvēršanas sabiedrībai. Tā ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā, un tās arhitekts Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) kļuva arī par muzeja pirmo direktoru. Tomēr līdzīgi kā mūsdienās ar Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības iecerēm, arī toreiz viss nevedās raiti un bija nepieciešami vairāk nekā 30 gadi, līdz ideja par mākslas muzeja nepieciešamību izvērtās jaunbūvē. Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tapšanas priekšvēsture saistāma ar 19. gadsimta 70. gadiem, kad Pilsētas gleznu galerijas direktors un vienlaicīgi arī Rīgas Mākslas biedrības vadītājs, rātskungs Augusts Holanders (August Hollander) meklēja piemērotākās telpas pilsētai piederošās gleznu kolekcijas eksponēšanai un rosināja uzbūvēt muzeju. 1876. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas un zinātnes muzeja ēkai, plānojot tajā izvietot ne tikai pilsētas un Rīgas Mākslas biedrības kolekcijas, bet arī vairāku zinātnisko biedrību – Vēstures un senatnes pētītāju, Praktizējošo ārstu un Dabaspētnieku biedrības – savāktos krājumus. 54 kandidātu konkurencē par labāko tika atzīts Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra (Rudolph Speer) piedāvājums. Tomēr izrādījās, ka pilsētai nepietiek līdzekļu muzeja celtniecībai, un Pilsētas gleznu galerija turpināja uzņemt apmeklētājus nomātās telpās – kopš 1879. gada rātskungam, vēlākajam pilsētas galvam Ludvigam Kerkoviusam (Ludwig Kerkovius) piederošajā namā Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvārī 4 – ēkā, kur mūsdienās mājo Latvijas Universitātes bibliotēka. 1897. gadā vēlreiz tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas muzeja ēkai, kas atrastos pie pilsētas kanāla. 18 piedāvājumu konkurencē uzvarēja Pēterburgas arhitekta Maksimiliana Kitnera (Maximilian Küttner) piedāvājums. Tomēr tas netika realizēts, jo muzejam paredzētā vieta tika atdota Otrā pilsētas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) būvniecībai. Interesanti, ka mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā saglabātajos projektu konkursa metos ir gan tāds variants, kur muzeja ēkas novietojums plānots tieši tajā vietā, kur mūsdienās stāv Latvijas Nacionālais teātris, gan tādi piedāvājumi, kuros muzeja atrašanās vieta ir nedaudz atvirzīta tālāk no toreizējās Nikolaja (tagadējās Krišjāņa Valdemāra) ielas, uzreiz aiz būvniecības laukuma teātrim. Pēc 1901. gadā notikušajām vērienīgajām Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām un Esplanādes nonākšanas pilsētas īpašumā tika nolemts tās malā celt mākslas muzeju. Tā būvprojekta izstrādi uzticēja tobrīd jau Rīgā strādājošajam arhitektam un mākslas vēsturniekam Vilhelmam Neimanim. Izvēle nebija nejauša, jo viņa interese par muzeju arhitektūru bija ilgstoša. Jau gatavojoties ārpusklašu mākslinieka grāda iegūšanai Pēterburgas Mākslas akadēmijā 19. gadsimta 70. gados, Neimanis izstrādāja gleznu galerijas ēkas projektu. Viņš bija sagatavojis arī 1897. gada muzeja konkursa programmu, un 1898. gadā tika atklāts viņa projektētais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā – pirmā speciāli muzeja vajadzībām celtā ēka Latvijā, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājusies. Par Neimaņa konsultantiem pilsētas mākslas muzeja ēkas projektēšanā tika uzaicināti starptautiski eksperti – vācu arhitekts Pauls Valots (Paul Wallot), kura zināmākais darbs ir Reihstāga ēka Berlīnē, un Baltijas izcelsmes mākslas vēsturnieks Voldemārs fon Zeidlics (Woldemar von Seidlitz), kurš bija Drēzdenes Karalisko mākslas un zinātnes kolekciju ģenerāldirekcijas galvenā amatpersona. Sākotnēji Neimanis piedāvāja mākslas muzeju būvēt kā stūra ēku ar izteiksmīgu akcenta kupolu un centrālo ieeju no Nikolaja un Elizabetes ielas stūra. Tomēr konsultācijās ar abiem ekspertiem tika izlemts par labu mūsdienās redzamajam variantam – garenbūvei ar majestātisku ieejas kolonādi un barokālu frontonu. Projektējot muzeja ēku Berlīnes historisma arhitektūras ietekmētās formās, Neimanis pats izstrādāja arī visus interjera risinājumus. Mūsdienās šīs oriģinālās detaļas vispilnīgāk redzamas vēsturiskās ēkas vestibilos. Atbilstoši arhitekta sākotnējai iecerei 1906. gadā tika uzaicināti ainavisti Vilhelms Purvītis un Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), lai augšstāva vestibilā uzgleznotu sešas monumentālas linetes ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku ainavām. Bet kāda cita augšstāva vestibila rotāšanas iecere – vērienīga plafona kompozīcija, kurā attēlota Rīgas personifikācija un mākslu alegorijas –, gan netika realizēta. Rīgas pilsētas mākslas muzeja pamatakmens ielikts 1903. gada 27. maijā (pēc vecā stila), un divu gadu laikā ēka tika pabeigta, izmaksājot pilsētai 234 tūkstošus rubļu un tikai par četriem tūkstošiem pārtērējot plānoto budžetu. Neskatoties uz revolūcijas dramatiskajiem notikumiem, 1905. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) notika muzeja svinīgā atklāšana. Uz to bija aicināti 400 viesi, un muzeja direktors Neimanis tiem vadīja īpašu ekskursiju, kas noslēdzās ar ziediem izrotātajā Skulptūru zālē, kur tika pasniegta tēja un atspirdzinājumi. Vietējā presē jauno muzeja ēku gan dēvēja par dārgumu un mākslas templi, kāda Rīgā nedrīkstētu trūkt, gan arī kritizēja kā brutāli neveiklu un estētiskās jūtas aizvainojošu. Mūsdienās, šķiet, varam piekrist gleznotājam Janim Rozentālam, kurš rakstā par muzeja atklāšanu žurnālā "Vērotājs" atzīmēja: "Vienkāršā, vēsi cienīgā baroko būve gan nedod neko jaunu un pārsteidzošu, bet ir skaidra un dabiski noteikta savās konstruktīvās daļās un atstāj ne greznu, bet atturīgi lepnu un dižu iespaidu." (1905, Nr. 10)  

Kāpēc mēs pieņemam lēmumus, kas ir pretrunā ar mūsu labākajām interesēm? Profesors Jurģis Šķilters, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, parāda realitāti – cilvēks nekad nav pilnībā racionāls. Mēs nezinām visas alternatīvas, esam ārkārtīgi jutīgi pret emocijām, un mūsu lēmumus milisekunžu laikā ietekmē pat tik sīkas lietas kā tas, vai turām rokā siltu vai aukstu dzērienu. Intervijā uzzināsi, kāpēc ilgtermiņa atmiņai nevar uzticēties (tā mūs saudzē, transformējot pieredzi), kā mūs manipulē sociālajos tīklos, izmantojot trīs vienkāršus principus, un kāpēc personība, lai gan daļēji ģenētiska, tomēr mainās dzīves laikā.Sarunā profesors dalās arī praktiskos atklājumos – kā rakstīšana ar roku palīdz labāk mācīties nekā drukāšana ar klaviatūru, kā oža ir tieši saistīta ar mūsu dziļākajām emocijām un atmiņām, un kāpēc telpiskā domāšana ir pamats visām abstraktajām zināšanām - no matemātikas līdz fizikai.Ja tu domā, ka zini, kā darbojas tavs prāts – šī intervija tevi pārsteigs. Un ja tu meklē atbildes, kā kļūt labākam lēmumu pieņēmējam – šeit atradīsi zinātniski pamatotus ieskatus, kurus vari pielietot jau šodien.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 245.sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:02 Cilvēka uztvere ir kā kārtainā torte – slāņi, kas atklāj, kā mēs domājam, jūtam un risinām problēmas.00:04 Zinātne kā ceļš uz atbildēm, kur robežas starp jomām izzūd.00:05 Redzētais un dzirdētais smadzenēs savienojas – tas izskaidro, kāpēc dažkārt pārprotam pat vienkāršas frāzes.00:10 Ilgtermiņa atmiņa nav arhīvs, tā ir pašsagabāšanās mehānisms.00:14 Dzīve tiek sakārtota kastītēs, ko sauc par notikumiem – tā smadzenes dod jēgu haosam.00:16 Personība un iepriekšējā pieredze kā mūsu iekšējais filtrs.00:21 Acu kustības ir domāšanas spogulis.00:23 Segmentācija ļauj izcelt būtisko, bez tās uzmanība būtu izšķērdēta.00:26 Emocijas bieži uzvar loģiku.00:30 Trīs soļi, kā ietekmēt masas.00:32 Par lēmumu racionalizēšanu.00:41 Grupēšana un segmentācija ir pamats tam, kā mēs redzam pasauli – bez tām būtu tikai pikseļi.00:49 Telpiskā domāšana ir slepenais ierocis abstraktu zināšanu apguvē.00:53 Digitālā lasīšana ir ātra, bet virspusēja – papīrs ļauj domāt dziļāk.00:58 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:07 Godīgums pret sevi ir ilgtermiņa stratēģija..01:19 Ožas un emociju saistība.01:22 Valodas ietekme uz domāšanui.01:45 Redzes telpa un navigācijas telpa ir divas pasaules – un to savienojums vēl nav atklāts.01:47 Maņas darbojas kopā, bet zinātne vēl tikai sāk saprast, kā tās integrējas.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, JVLMA Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; raidījuma producente – Maruta Rubeze Laikā, kad notiek diskusijas par dažādu pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai pārzāģēšanu, šķiet pamācoši atcerēties Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744-1803, vācu dzejnieks, teologs, filozofs, cita starpā arī jēdziena "tautasdziesma" – Volkslied – radītājs) pieminekļa stāstu, ko pirms kāda laika publicējām grāmatā, tulkojot tās nosaukumu no angļu valodas: "Pieredze un ekspektācijas: "Nākotne no pagātnes" mūzikas radīšanā", kurā iekļauti dažādu valstu etnomuzikologu raksti. Viena no šīs grāmatas tēmām bija saistīta ar Herdera vārdu. Izrādās, ka citzemju tradicionālās mūzikas pētniekiem Rīga visupirms asociējas tieši ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit dzīvoja un strādāja laikā no 1764. līdz 1769. gadam. Herdera krūšutēls, visnotaļ nemanāms un tūristu pūļu neieskauts, stāv Herdera laukumā blakus Rīgas Domam. Tas izgatavots Minhenē, kopējot Johana Nepomuka Šallera (Johann Nepomuk Schaller) 1850. gadā darinātās pilna auguma skulptūras krūšutēla daļu, kas atrodas Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšā Veimārā (Asmuß, 1871, 78; Spārītis, 2005, 103). Rīgas krūšutēla postamentu veidoja arhitekts Heinrihs Karls Šēls (Heinrich Karl Scheel), un tas bija izgatavots no tolaik populārā čuguna ar piemiņas uzrakstiem visās pusēs. Atsaucoties uz Ojāru Spārīti, iniciatīva uzcelt Herderam veltītu pieminekli Rīgā radās pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1863. gadā un Rīgas Doma rekonstrukcijas darbu uzsākšanas. Pieminekļa atrašanās vieta tika izvēlēta, balstoties uz aptuvenu informāciju par to, ka Herders varētu būt dzīvojis vienā no mājām, kas robežojās ar laukumu. Pieminekļa svinīgā atklāšana notika simboliskajā 1864. gada 25. augustā, tieši 100 gadus pēc dienas, kad Herders ieradās Rīgā (Spārītis, 2005, 102–103). Pārdzīvojis evakuāciju Pirmā pasaules kara laikā un Otro pasaules karu, Herdera piemineklis tika demontēts 20. gadsimta 50. gadu vidū kopā ar citiem pieminekļiem, kas nepatika okupācijas režīmam. Postaments tika izkausēts, bet krūšutēlu izglāba cilvēki, kuri strādāja Rīgas Valsts vēstures muzejā, ko šodien pazīstam kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, un kas joprojām atrodas blakus piemineklim Herdera laukumā. Vēlāk tas tika pārvietots uz Rīgas Ārzemju mākslas muzeju (Vilciņa 2005). 1959. gadā tika plānota Vācijas Demokrātiskās Republikas līderu – Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Oto Grotevola (Otto Grotewohl) – vizīte Padomju Savienībā. Ziņas par šīs delegācijas otro dienu, kas tika pavadīta Rīgā, kur apsveikuma uzrunu teica PSRS kompartijas vadītājs Ņikita Hruščovs, atrodamas laikraksta "Neues Deutschland" 1959. gada 11. jūnija numura pirmajā lappusē ("Stern un Pogrombka", 1959). Viesiem tika gatavota īpaša programma, kuras ietvaros tika nolemts katram gadījumam steigšus atjaunot Herdera krūšutēlu tā sākotnējā vietā, jo viesi varētu uzzināt, ka viņu nacionāli nozīmīgai personībai šeit bijis piemineklis, ko viņi, iespējams, varētu vēlēties aplūkot. Tā raksta šo notikumu lieciniece Rita Vilciņa, piebilstot, ka tas bija liels trieciens tiem, kuri šo pieminekli tikai pirms dažiem gadiem bija noņēmuši, un atbildīgajai personai Kultūras ministrijas Muzeju, mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē neatlika nekas cits, kā pēkšņi saslimt. Vilciņai, kura tikko bija pabeigusi vēstures un filozofijas studijas Latvijas Universitātē un sākusi strādāt šajā pārvaldē, tika uzticēts rūpēties par pieminekļa restaurāciju (Vilciņa, 2005). Kā viņa raksta savās atmiņās, ministrijā bija zināms, ka Herdera krūšutēls nav iznīcināts, citādi to nebūtu iespējams atjaunot tik īsā laikā. Problemātiska bija postamenta atjaunošana. Laika trūkuma dēļ nebija iespējams izgatavot precīzu 1864. gada oriģināla kopiju. Vilciņa atceras kultūras ministra vietnieka teikto: "Par uzraksta valodu viss skaidrs – tikai latviešu valodā. Kāpēc rakstīt vāciski, ja nav uzraksta krievu valodā?" (Vilciņa 2005, 123). Tādējādi uz jaunā granīta postamenta bija un ir lasāms pavisam īsi: "Johans Gotfrīds Herders 1744–1803". Šo stāstu noslēgšu ar brīnišķu Ritas Vilciņas citātu: "Postamenta izkalšana notika Rīgas uzņēmumā "Granīts", kur vajadzēja nogādāt arī krūšutēlu. Herdera galvu kara laikā bija skāruši vairāki šāvieni. Likvidēt bojājumus un piestiprināt postamentam krūšutēlu arī bija "Granīta" meistaru uzdevums. Lai pārvestu pieminekļa krūšutēlu no Aizrobežu mākslas muzeja uz darbnīcu, man iedeva ministra personīgo automašīnu "Volga". Kad piebraucu pie Rīgas pils, kur atradās muzejs, pa kāpnēm pretī ar Herderu rokās jau nāca direktora vietnieks zinātniskajā darbā Miķelis Ivanovs. Tālāk es ar Herderu rokās braucu uz darbnīcu. Karā cirstās brūces tika sadziedētas, postaments izgatavots un Johans Gotfrīds Herders atkal stāvēja savā vēsturiskajā vietā Rīgā. Nebija nedz svinīgas atklāšanas ar ziediem un mūziku, nedz informācijas presē. Piemineklis klusējot tika noņemts, klusējot – uzlikts." (Vilciņa, 2005, 124) Avoti Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. "Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation". In Experience and Expectation: The Future From the Past" in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30. Asmuß, A. 1871. "Der Herder-Platz in Riga". In Album von Riga. I. Fünfundzwanzig Stahlstiche aus den funfzehn Jahrgängen des Rigaschen Almanachs. Riga: Backer. Harrison, Hope M. 1988. "The Berlin Crisis and the Khrushchev-Ulbricht Summits in Moscow, 9 and 18 June 1959." Introduction, translation, and annotation. Cold War International History Project. Bulletin 11 (Winter 1998). 204–217. Stern, Heinz and Willi Pogrombka. 1959. "Wir stehen fur unsere Freunde ein!" Neues Deutschland. 1959. gada 11. jūnijs.  Spārītis, Ojārs. 2005. "Johana Gotfrīda Herdera piemineklis Rīgā. Vēstures un semantikas aspekti. Das Johann-Gottfried-Herder-Denkmal in Riga. Seine historischen und semantischen Aspekte". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (ed.). Riga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 97–116. Vilciņa, Rita. 2005. "Kā atjaunoja Herdera pieminekli Rīgā. Atmiņas. Wie das Herder-Denkmal wiederhergestellt wurde. Errinerungen". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (Ed.). Rīga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 122–128.

Ukrainas korupcijas apkarotāji Kijivā veikuši kratīšanu prezidenta kancelejas vadītāja Andrija Jermaka birojā. 28. novembrī norisinās Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības astotais kongress. Gadu pēc Gruzijas eirointegrācijas iesaldēšanas valdība spējusi mazināt sabiedrības neapmierinātību. Latvijas Universitātes pētnieki izstrādājuši mūsu valsts attīstības vīziju līdz pat 2050. gadam. Pētnieki jaunajā valsts stratēģiskajā plānā aicina centrā likt cilvēku. Vecrīgā, Doma laukumā, sācis darboties tradicionālais Ziemassvētku tirdziņš. Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra spēle basketbolā pret Nīderlandi būs pēdējā spēle izlases rindās kapteinim Dairim Bertānam, kurš iepriekš paziņoja, ka noslēdz karjeru valstsvienībā.

Kustība ir vislabākā pensija, ko varam sarūpēt savam ķermenim. Tā ietekmē visu cilvēka ķermeni, sākot no mūsu prāta un emociju pasaules, līdz pat vissīkākajai organisma šūnai. Kā mainījies cilvēka organisms līdz ar kustību izmaiņām tūkstošiem gadu laikā? Kā kustība ietekmē mūsu nervu sistēmu un kā sportiskās aktivitātes maina šūnu darbību? Gaidot Latvijas Sabiedriskā medija labdarības maratonu "Dod pieci!", kurā šogad īpaša uzmanība pievērsta mazkustīgumam Latvijas sabiedrībā, raidījumā Zināmais nezināmajā par kustību nozīmi sarunājas Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane, Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante. Vai varam tā teikt, ka kustības mūža garumā ir tāda stabila, gara un kvalitatīva pensija vecumdienām? Tam, ka kustības ir atslēga, lai mēs būtu veseli un dzīvotu ilgu un laimīgu mūžu piekrīt visas trīs sarunas dalībnieces. "Kustība uzlabo gan vielmaiņu, gan asinsriti visā ķermenī, gan gan saglabā kaulu veselību, kas ir ļoti būtiski, salīdzinot jaunību ar vecumdienām," piebilst Silvija Umbraško. Ramona Valante norāda, ka ikdienas darbā  ar kustību traucējumu slimniekiem redz, ja cilvēks jaunībā nav pievērsies vairāk kustībām, arī tad, kad ir sākusies slimība, nav par vēlu sākt, lai uzturētu savu dzīves kvalitāti.  "Daudzām slimībām, it īpaši, kas ir saistītas ar kustībām, kustību traucējumiem, piemēram, neirodeģeneratīvas slimības, parkinsonisms, medikamenti ir limitējoši. Tie daudz ko uzlabo dzīves kvalitātē un ļoti daudz ko sniedz simptomu atvieglošanā, bet, ja pacients izvēlas vai kaut kādu iemeslu dēļ nespēj to inkorporēt kopā ar fizioterapiju, ar regulāru kustēšanos, tad tā ir diezgan limitējoša palīdzība," norāda Ramona Valante. Ja to spēj arī kopā ar kārtīgu fizioterapiju, to arī paši pacienti uzreiz pasaka, ka viņi jūtas kā no jauna piedzimuši, piemēram, izgājuši kaut kādu rehabilitācijas kursu." Kāpēc kustības ir tā maģiskā atslēga veselībai? "Cilvēks ir kustīga vertikāla būtne, mūsu ķermenis nav pielāgots atrasties horizontālā stāvoklī ilgstoši, izņemot pagulēt. Ja mēs ilgstoši, ko var arī redzēt slimnīcās, vai arī tad, kad cilvēks paliek aizvien mazkustīgāks, pasīvāks, mainās, un ko arī redzu, kas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti pacientam, sirds asinsvadu darbība," skaidro Ramona Valante. "Daudziem pacientiem, arī ja iepriekš nav bijušas nopietnas slimības, bet ilgstoši ir bijis kaut kādu iemeslu dēļ gultas režīms, vai ļoti pasīvs režīms, pēc tam ir ārkārtīgi grūti atkal vertikalizēties. Rodas izmaiņas asinsspiedienā, organisms ir pielāgojies pasīvai horizontālai dzīvei, nav vajadzīga vēlme cīnīties pret gravitāciju, tad arī asinsvadu paplašināšanās un sašaurināšanās notiek stipri lēnāk. Tad sākas problēmas - es vertikalizējos, apsēžos, es neko nevaru izdarīt, man nav spēka, ir dulla galva. Cits vēl ģībst. Arī pēc ilgstošas gulēšanas slimnīcā ir grūti atkopties organismam, kamēr sākas kustēšanās un kustības. Ikdienā mēs par to neaizdomājamies, bet pilnībā pārslēdzās viss asinsspiediens, un pēc tam ir ļoti grūti, jo nevar padomāt, ir tāda dūmakaina galva, kad apsēžas, liekas, ka kritīs. Protams, nav spēka. Un vienīgais, kā to var novērst, ir kustēšanās. Ir šķidrums jāuzņem, un kustības, lai to vispār varētu normalizēt." Protams, labākais būtu regulāri kustēties, nodarboties ar kādām fiziskām aktivitātēm, bet arī neregulāras aktivitātes var palīdzēt. Piemēram, arī neregulāri vingrojot, varam novērst daudzas problēmas, kaut vai skeleta muskulatūras problēmas. Neregulāri darīt ir labāk nekā vispār nedarīt, lai stiprinātu savu ķermeni, lai lielākā vecumā būtu mazāk vai nebūtu problēmu.

Ārlietu ministre Baiba Braže devusies vizītē uz Kijivu. Francijā atjaunos brīvprātīgo militāro dienestu. Arī 2026. gadā politiskajām partijām iesaldēs valsts budžeta finansējumu. Latvijas ekipāža Mārtiņš Sesks/Renārs Francis 27. novembrī divreiz pēc kārtas uzvarēja pasaules rallija sacīkšu ātrumposmā, un pašlaik atrodas kopvērtējuma vadībā. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā izdota Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes (ESZF) pētnieku komandas sarakstītā grāmata par Latvijas Radio vēsturi "Latvijas Radio - 100. 100+ stāsti".

Neskatoties uz to, ka naftas produkti, visticamāk, ir uz palikšanu pasaulē vēl daudz desmitgades, vairs nav pārsteigums, ka pat veselas pilsētas pasaulē pārtiek no saules vai vēja radītas enerģijas. Nozarē aizvien izskan apgalvojums, ka tehnoloģijas ir izstrādātas tādā līmenī, ka šodien planētu Zeme varētu nodrošināt ar elektrību, kas radīta bez emisijām. Cik pamatots ir šāds apgalvojums un ko par to saka pētnieki, kas strādā ar šīm tehnoloģijām? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūra (LU CFI) Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Gints Kučinskis un LU CFI vadošais pētnieks Raitis Gržibovskis.  

Šogad Starptautiskais klimata samits (COP) radījis fundamentālus jautājumus par cilvēku spēju sadarboties - vai COP vēl ir kāda jēga? Vai šodien starpatutiskā klimata diplomātija vēl ir aktuāla, ja galveno emisiju ražotājvalstu vadītāji nav ieradušies uz ikgadējo klimata samitu? Vai diskusijas par atjaunīgajiem resursiem vairs ir aktuālas, ja lielvaru galvenais uzdevums ir ražot ekonomisku izaugsmi, neņemot vērā klimata pārmaiņas? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozīti, politologs un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga. "Līdztekus klimata pārmaiņu mazināšanai aizvien vairāk tiek runāts par pielāgošanos klimata pārmaiņām," norāda Jānis Rozītis. Viņš norāda, ka tas arī ir saistīts dezinformāciju, turklāt dažādiem dezinformācijas līmeņiem. "Šobrīd aizvien vairāk, bet tas varbūt arī ir virzīts no jaunattīstības valstīm, kuras šobrīd saskaras ar klimata ar pārmaiņām, visgraujošākā izpratnē. Sarunas sāk virzīties [par pielāgošanos], un tas ir bīstami. Pielāgoties bez pārmaiņu mazināšanas būs ārkārtīgi sarežģīti un noteikti vēl dārgāk. Līdz ar to jāstrādā abās frontēs. Bet šobrīd sarunas virzās uz to, ka arī trīsreiz jākāpina finanšu resursi, lai veicinātu pielāgošanos un noturību.  Ja Latvijā visu laiku uzskatījām, ka esam tādā paradīzes vietā, tad ir arī dažādi apskatnieki, kuri norāda, ka Eiropā Latvija arī kļūst par teritoriju, kuru diezgan būtiski klimata pārmaiņas jau ietekmē."   Zinātnieki atklājuši, ka derīgo izrakteņu ieguve okeāna gultnē izjauktu barbības ķēdes līdzsvaru okeāna krēslas zonā un potenciāli iznīcinātu okeāna gultnes organismus.  Jau vairākas desmitgades ir zināms par dziļjūras derīgajām ieguvēm, proti, dažādu minerālu un derīgo izrakteņu ieguvi no okeāna dzīlēm. Bet šobrīd saskaņā ar Havaju Universitātes Manoā jaunu pētījumu ir rasti pirmie tiešie pierādījumi tam, ka dziļjūras ieguves rezultātā radušies atkritumi varētu iznīcināt dzīvību okeāna krēslas zonā, konkrēti Klusā okeāna Klarjonas-Klipertona teritorijā. Tas ir viens no bagātākajiem dziļjūras reģioniem, jo tajā ir daudz mangāna konkrēciju, tas satur arī kobaltu, niķeli un varu, kas ir galvenās sastāvdaļas elektrotransportlīdzekļiem un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Zinātnieku komanda noteikusi, ka ieguves atkritumu izvadīšana ietekmētu 53% zooplanktona, 60% mikronektona, kas barojas ar zooplanktonu, un šādi traucējumi varētu skart barības ķēdi, galu galā ietekmējot arī lielākus plēsējus, piemēram, zivis, jūras putnus un jūras zīdītājus. Pētījuma rezultātus, kas novembra sākumā publicēti žurnālā “Nature Communications”, komentē Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Ingrīda Andersone. Sākumā skaidrojam, kādas kopumā okeānā ir zonas un kas izceļ tieši krēslas zonu.

Ķīmija, lai arī bieži nemanāma un neuzkrītoša, ir klātesoša neskaitāmās mūsu dzīves jomās. Sākot ar produktiem mūsu vannasistabās un zāļu plauktos, beidzot ar enerģētiku un pārtikas drošību. Ķīmiķi Latvijā kopā ar fiziķiem šobrīd strādā pie nanopārklājumiem vēja turbīnu lāpstiņām un īpaša sensora, kas ziņotu par zivju produktu svaigumu. Par jaunākajiem pētījumiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors, Organiskās sintēzes institūta pētnieks, ķīmiķis Artis Kinēns un fiziķis no Ukrainas, LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Romāns Viters. Stāstot par topošo zivju svaiguma kontroles sensoru, Artis Kinēns skaidro, ka pašreizējās tehnoloģijas, lai noteiktu pārtikas kvalitāti, bieži vien laboratorijas izmeklējumi. "Tas nozīmē, ka ir jāņem zivs paraudziņus, sūta uz laboratoriju, taisa mikrobioloģiskos testus. Tas aizņem labākajā gadījumā dažas stundas, realitātē - vairākas dienas. Tas nozīmē, ka tas svaigums, ko noteicāt, jau ir divas dienas vecs," norāda Artis Kinēns.  Otrs variants ir fizikālas metodes, kam nepieciešams fizisks kontakts ar zivi.  "Bet ko darīt, ja zivs ir iepakojumā? Ja atvērt iepakojumu vaļā, jau ir atkritums radies. Arī tad, ja zivs paraugu sūta uz laboratoriju, arī ir radīts atkritums. Līdz ar to nav labas tiešsaistes metodes, kurā būtu iespējams kontrolēt pārtikas produktu, kas jau ir iepakojumā, lai tas nebūtu jāatver." "Galvenā priekšrocība, ko redzam pret klasisko derīguma termiņu, jo arguments būtu, derīguma termiņš ir uzdrukāts, viss kārtībā. Bet derīguma termiņš nekādā veidā nepastāsta, kā tā zivs ir bijusi glabāta. Ja viņi ir pa ceļam vesta ar ķerrā, bez saldēšanas, tad viņa būs sabojāsies krietni ātrāk, nekā ir derīguma termiņš uzrakstīts. No otras puses, ja viņa ir glabāta korekti, tas derīguma termiņš arī varbūt nav korekts. Viņš vienkārši pasaka, ka šeit būs droši, ja mēs viņu metīsim ārā. Bet tikpat labi viņa ir lietojama vēl varbūt nedēļu," analizē Artis Kinēns. "Pateicoties tam, ka nav tāda ātra kontroles mehānisma, es teikšu diezgan šausmīgu statistiku, ka aptuveni 30% no saražotās zivju produkcijas tiek izmesta ārā tikai tāpēc, ka nenonāk līdz galapatērētājam laikā." Daļa šīs produkcijas noteikti vēl būtu lietojama, bet termiņš saka, ka ir jāmet ārā. "Inovācija būtu tāda, ka, ja mēs varam šo ieviest kā standarta praksi, ka mums ir iepakojums, kurā iekšpusē ir uzlīme, kurā ir iestrādāts luminofors, tad to no ārpuses var noskenēt vai nu ar kādu lasītājierīci, ideālā gadījumā mobilo telefonu, un tas pasaka: zivs vēl ir derīga tik un tik ilgu laiku," skaidro Artis Kinēns. Pētnieks norāda, ka šobrīd mērķis ir topošo sensoru un iespējas ar to veikt svaiguma mērījumus piedāvāt pārtikas izplatītājiem un pārtikas veikaliem, lai viņiem būtu iespēja labāk kontrolēt savu produktu plūsmu, lai tā samazinātu atkritumu rašanos.  "Viņu gadījumā tā ir mobilā telefona aplikācija, visticamāk, kura nofotografē uzlīmīti, kas ir  iekšpusē pie zivs pielikta, un no tās fotogrāfijas viņš nolasa zivs svaigumu," atzīst Artis Kinēns. "Ja runājam par patērētājiem, tad pielietojums varētu būt ļoti līdzīgs - ar mobilo  telefonu nofotografē zivi veikalā un lietotne pasaka, ka zivs ir derīga vai nav." Zinātnes ziņas Ziemā vērts vakariņas ēst agrāk Laikā, kad ārā agri paliek tumšs, izrādās, ka ir vērts pārskatīt mūsu vakariņu paradumus un ieturēt maltīti agrāk! Pētnieki no Džona Hopkinsa universitātes analizējuši sasitību starp mūsu iekšējo pulksteni un vielmaiņu un secinājuši, ka ēdot vakariņas ziemā agrāk, mēs palīdzam savam organismam labāk pārstrādāt uzņemto pārtiku. Arī dzīvnieki var sirgt ar hiperaktivitātes sindromu Cilvēku pasaulē ir tik ierasti runāt par tādām diagnozēm kā autisms, arī uzmanības deficīta un  un izskatās,  ka arī daži mūsu mājdzīvnieki varētu sirgt ar līdzīgām kaitēm. Tas tāpēc, ka pie vainas abos gadījumos ir strukturālas un ķīmiskas izmaiņas smadzenēs. Pētnieki noskaidorjuši, ka, piemēram, suņiem, žurkām, pelēm un atsevišķiem primātiem var būt izmaiņas gēnos, kas saistītas ar hiperaktīvu un impulsīvu uzvedību. Regulāra mikroplastmasas lietošana paātrina aterosklerozes veidošanos Kalifornijas universitātes pētnieki papildinājuši mūsu zināšanas par mikroplastmasas ietekmi uz cilvēka organismu. Eksperimentos ar pelēm, atklāts, ka regulāra mikroplastmasas lietošana paātrina aterosklerozes veidošanos. Ateroskleroze ir stāvoklis, kad sašaurinās artērijas, radot lielāku insulta vai infarkta risku. Te gan jāpiebilst, ka pētījumā šādus rezultatus uzrādīja tieši peļu tēviņi nevis mātītes. Abu dzimumu peles baroja ar zemam holesterīnam labvēlīgu diētu, taču regulāri deviņu mēnešu laikā pelēm tika iebarota arī mikroplastmasa atbilstoši dzīvnieku svaram.  E.coli baktērijas izplatība ir tikpat ātra kā cūku mērim Tīmekļa vietnē “ScienceDaily” ar pirmpublikāciju zinātnes žurnālā “Nature Communications” nonācis raksts par kādu zarnu baktērijas jeb Escherichia coli īpašību. Zinātnieki no Somijas un Norvēģijas pirmo reizi ir novērtējuši, cik ātri E.coli baktērijas var izplatīties starp cilvēkiem, un, kā izrādās, viens šīs baktērijas celms izplatās tikpat ātri kā cūku gripa. Pētnieku darbs piedāvā jaunu veidu, kā uzraudzīt un kontrolēt pret antibiotikām izturīgas jeb rezistentas baktērijas. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence ir aktuāla problēma veselības aprūpē, un tieši šonedēļ līdz 24. novembrim aizrit Pasaules antimikrobiālās rezistences izpratnes nedēļa. Tāpēc par baktērijas izplatību, bīstamību un, protams, ārvalstu pētnieku paveikto saruna ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes valdes priekšsēdētāju, kā arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” zinātniskās padomes priekšsēdētāju Aivaru Bērziņu.   

Kur paliek mazais lepnais karoga nesējs, kad parādās dabiska un nepieciešama vēlme visu apšaubīt? Vai pusaudži arī "deg" par Latviju un sauc sevi par patriotiem un vai šo piederības sajūtu savai valstij pieaugot var pazaudēt, īpaši, ja ģimenē tā nav pašsaprotama vērtība. Par patriotismu un Latvijas mīlestību pusaudžu vecumā saruna Ģimenes studijā pirms valsts svētkiem. Sarunājas Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības "Zvaigzne ABC" vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks un lektors, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un Jaunsardzes centra direktora vietnieks mācību un izglītības jautājumos Uldis Zupa.

Genderisms vai dženderisms – kā pareizi? Šo un citus ar latviešu valodas gudrībām saistītus jautājumus iztirzājam raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu.

Latvija nav tā vieta, par kuru uzreiz iedomājamies, ja izdzirdam vārdu savienojumu derīgie izrakteņi, taču ļoti iespējams, līdz šim nemaz neesam skaidri zinājuši, kas slēpjas daudzu simtu metru dziļumā zem mūsu kājām. Ļoti iespējams, ka arī Latvijas teritorijā ir bagātīgas rūdas atradnes. Ko ģeologi atklājuši, pētot kristālisko pamatklintāju, un ko jau šobrīd zinām par derīgajiem izrakteņiem Latvijā? Par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociēto profesoru, ģeologu Ģirtu Stinkuli.  Raidījumā arī ieklausāmies, ko par dimantiem stāsta ģeoloģe Vija Hodirova. Tāpat cenšamies skaidrot, kā veidojas karstie avoti un kādu labumu tie sniedz islandiešiem. Bet par savu lasāmvielu trešdienas grāmatu rubrikā stāsta arheologs Artūrs Tomsons. Un visbeidzot – šļakatas no zemes dzīlēm, kas izšaujas vairāku metru augstumā, lielāki un mazāki ezeriņi, kas mutuļo, burbuļo, izdala tvaiku, un visapkārt sēra smaka. Tāda varētu būt aina kādu karsto avotu, piemēram, geizera Strokkura jeb Sdrohgira tuvumā Islandē, bet geizeri ir tikai viens no karsto avotu veidiem. Cik dziļās zemes dzīlēs tie veidojas, kā un kur to pasaulē ir visvairāk? Atbildes uz to meklējam kopā ar ģeogrāfijas maģistri un gidi Islandē Gunu Kalnu Kjartansoni. Viņas dzīve aizrit uguns un ledus zemē, tāpēc Islandes neparastā daba un tās mainība ir labi pazīstama. Vairums karsto avotu veidošanos sasaistīs ar Zemes dzīļu aktivitāti un tektonisko plātņu kustību, bet realitātē varētu zīmēt gana sarežģītas ģeoloģiskas shēmas, lai detalizēti skaidrotu karsto avotu tapšanu.   

Ne viens vien ugunsgrēks rētojis senās Rīgas seju un savulaik uguns vienā ēkā nereti nozīmēja postažu plašā apgabalā. Kā neuzmanība, tā laika paradumi, konflikti un kari svilināja Rīgas ēkas un ielas un kurus no šiem ugunsgrēkiem visvairāk zinām no senām liecībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieki Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, un Rūdolfs Vītoliņš, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorants. Ugunsgrēks Rīgā 1812. gadā Ir 1812. gads. Napoleona armija dodas karagājienā uz Krieviju un pa ceļam šķērso tagadējās Latvijas teritoriju, kas tolaik atradās impēriskās Krievijas sastāvā. Kaujās pie Iecavas franču karaspēks jau bija uzvarējis krievu karapulkus, un tuvojas Rīgai. Pilsētā tika izsludināts kara stāvoklis un, lai pilsētas aizstāvju armija varētu brīvi izvietoties un pasargāt Rīgu, tiek dota pavēle nodedzināt tās Maskavas un Pēterburgas priekšpilsētas, kas tolaik bija apbūvētas ar koka mājām. Kas šajā aizsardzības plānā nogāja greizi un kādas sekas tas radīja, stāsta vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska. Vairāki cilvēki, kurus vēsturniece pieminēja saistībā ar kara tiesu, tika bargi sodīti, proti nošauti, Bet jauni daudz stingrāki ugunsdrošības noteikumi tika pieņemti vien astoņus gadus pēc šī postošā ugunsgrēka. Tajos bija teikts, ka ugunsgrēka dzēšanā pilsētā ir jāpiedalās ikvienam iedzīvotājam, un ja saimniecībā ir zirgs, tad  arī tas kā transporta līdzeklis, ir jāizmanto glābšanas darbos. 

Pagājušajā reizē raidījumā Divas puslodes runājām par Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa turneju pa Āzijas valstīm, piebilstot, ka priekšā ir gaidītākā tikšanās ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Kādi ir šīs tikšanās rezultāti un ko tas nozīmē pārējai pasaulei un mums visiem? Cita vērā ņemama ziņa saistās ar Nīderlandi. Tur notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas, un to rezultāti ir citādi nekā vēl pirms gada. Labējai Brīvības partijai, kuras rīcība izprovocēja šo notikumu, vēlētāju izvēli ir likusi vilties. Iespējams, ka ārkārtas vēlēšanas būs arī Serbijā. Tur pēc ļoti plašiem protestiem prezidents Aleksandars Vučičs meklē iespējas mazināt sabiedrības neapmierinātību. Serbijā šajās dienās pieminēja traģēdijas gadadienu, kad Novisadas pilsētā sabruka dzelzceļa nojume, nogalinot 16 cilvēkus. Notikumus komentē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes pasniedzēja Sigita Struberga, Latvijas Universitātes pasniedzējs politologs Andis Kudors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Un vēl viens temats. Savienotajās Valstīs 4.novembrī vairākos štatos, arī Ņujorkā, cilvēki devās pie vēlēšanu urnām. Rezultāti nav Donaldam Trampam labvēlīgi. Ko tas liecina par noskaņojumu Amerikā? „Lielo zēnu” skaidrošanās Pagājušajā ceturtdienā, 30. oktobrī, pienāca globāli sengaidīts notikums – prezidentu Donalda Trampa un Sji Dziņpina tikšanās, pirmā Savienoto Valstu līdera otrās kadences laikā. Aizvadītie mēneši, kas pagājuši abu superlielvaru tirdzniecības kara apstākļos, padara šo samitu nozīmīgu ne tikai Vašingtonai un Pekinai, ciktāl šī cīkstēšanās ekonomiski iespaido visu pasauli. Abu šīs pasaules vareno samits notika Dienvidkorejas pilsētā Pusanā un noslēdza Baltā nama saimnieka iespaidīgo piecu dienu Austrumāzijas tūri. Tās laikā viņš apmeklēja Malaiziju, kur piedalījās ASEAN organizācijas samitā, pēc tam viesojās Japānā un Dienvidkorejā. Kas attiecas uz Trampa un Sji tikšanos, eksperti atzīmē, ka tā bijusi pat pārsteidzoši īsa – vien stunda un četrdesmit minūtes; un tas, visdrīzāk, liecinot, ka runāts tikai par to, par ko jau iepriekš panāktas principiālas vienošanās. Kopumā sarunu rezultāts tiek raksturots kā „pamiers” tirdzniecības karā ar termiņu uz vienu gadu. Savienotās valstis piekritušas samazināt uz pusi to tarifa daļu importam no Ķīnas, kas tika noteikta kā sankcija par Ķīnā ražotās narkotiskās vielas fentanila kontrabandu uz Savienotajām Valstīm. Savukārt Pekina apņēmusies aktīvāk apkarot šo kontrabandu. Kopējais tarifs Ķīnas ražojumu importam tādējādi samazināsies no 57 uz 47 procentiem. Ķīnas tarifs amerikāņu preču importam 32 procentu apmērā paliks nemainīgs. Pekina piekritusi neieviest ierobežojumus piecu retzemju elementu eksportam uz ASV, kamēr ierobežojumi septiņām citām šīs kategorijas izejvielām, kas noteikti jau iepriekš, paliek spēkā. Tāpat Ķīna apņēmusies atsākt amerikāņu sojas pupiņu importu. Savukārt no prezidenta Trampa puses esot saņemti Pekinai cerīgi signāli, ka iespējama ierobežojumu mīkstināšana mākslīgā intelekta attīstībai svarīgo jaunākās paaudzes mikroshēmu eksportam uz Ķīnu; šos ierobežojumus noteica prezidenta Baidena administrācija. Protams, ne mazāka interese kā par tirdzniecības karu aizvadītās tikšanās sakarā ir interese par karu tiešā nozīmē – kā jau notiekošu, tā iespējamu. Kas attiecas uz iespējamu Ķīnas iebrukumu Taivānā, tas, kā pēc tikšanās apgalvoja Donalds Tramps, sarunās neesot pat pieminēts. Par Krievijas agresiju pret Ukrainu gan esot runāts, pie tam Ķīnas līderis solījis sastrādāties ar Vašingtonu, lai vairotu miera iespējamību. Grūti gan spriest, kā tas varētu izpausties. Tiek lēsts, ka gandrīz visas abu karojošo pušu kaujas lidrobotiem izmantotās mikroshēmas un optiskais kabelis ir ražots Ķīnā, Pekina patiešām varētu būt vienīgais spēks šai pasaulē, kas varētu reāli pieslāpēt karadarbību, pārtraucot šo sastāvdaļu piegādi karojošajām pusēm. Nekas gan neliecina, ka tā varētu notikt. Vēlēšanu rezultāti Nīderlandē Kārtējām parlamenta vēlēšanām Nīderlandē bija jānotiek 2028. gadā, taču premjerministra Dika Shofa vadītās koalīcijas valdības izjukšana šī gada jūnijā un citas koalīcijas izveides neiespējamība noteica to, ka nīderlandiešu elektorātam jau otro reizi pēc kārtas bija jābalso ārkārtas vēlēšanās. Demisionējušo kabinetu bezpartejiskā premjera Shofa vadībā izdevās izveidot gandrīz astoņus mēnešus pēc iepriekšējām vēlēšanām, kurās izcilus panākumus guva radikāli labējā, populistiskā „Partija brīvībai” ar Gērtu Vildersu priekšgalā. Koalīciju ar šiem radikāļiem piekrita veidot konservatīvi liberālā „Tautas partija brīvībai un demokrātijai”, lauku labējo populistu partija „Zemnieku pilsoņu kustība” un kristīgi demokrātiskā partija „Jaunais sociālais līgums”. Tomēr mērenāko koalīcijas partneru nostādnes izrādījās grūti savienojamas ar Vildersa partijas pieeju imigrācijas jautājumos, kas paģērēja pilnīgu moratoriju patvēruma meklētāju uzņemšanai. Šajās vēlēšanās labējo radikāļu cerības nepiepildījās – vairāk nekā ceturtdaļa vēlētāju balsu un, attiecīgi, 11 no 37 deputātu mandātiem „Partija brīvībai” gājuši zudībā. Vietu skaita ziņā Vildersa partiju panākusi kreisi centriskā, sociālliberālā partija „Demokrāti 66”. Ļoti nozīmīgi savas pozīcijas parlamentā uzlabojusi arī konservatīvā partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, un divas galēji labējās partijas – „JA21” (saīsinājums no nosaukuma „Pareizā atbilde – 21”) un „Forums demokrātijai”. Daļu mandātu zaudējot, tomēr lielāko partiju pirmajā četriniekā joprojām ir „Tautas partija brīvībai un demokrātijai” un agrākā eirokomisāra Fransa Timmermansa vadītā „Zaļo kreiso” un „Darba partijas” alianse, nozīmīgākais kreisais spēks parlamentā. Tā kā Nīderlandes vēlēšanu sistēma neparedz balsu skaita slieksni iekļūšanai parlamentā, tur ir vēl astoņas mazākas partijas ar mandātu skaitu no viena līdz četriem. Visloģiskākais koalīcijas modelis būtu plaša ap centru veidota kombinācija, kurā centriskie „Demokrāti 66” vienotos ar labējākajām partijām Kristīgi demokrātiskais aicinājums un Tautas partija brīvībai un demokrātijai no vienas, un kreiso Darba partijas un Zaļo kreiso aliansi no otras puses. Tomēr savilkt kopā šī politiski visai plašā spektra daļas nebūt nav vienkāršs uzdevums, tāpēc valdības izveide atkal var prasīt vairākus mēnešus. Eiropas Savienības paplašināšanās „telesamits” 4. novembrī Briselē risinājās savdabīgs notikums – telekanāls „EuroNews” bija pulcinājis uz samitu telekameru priekšā sešu Eiropas Savienības kandidātvalstu vadītājus, kā arī Eiropadomes priekšsēdētāju Antoniu Koštu un eirokomisāri paplašināšanās jautājumos, Slovēnijas pārstāvi Martu Kosu. Kandidātvalstis klātienē pārstāvēja Moldovas prezidente Maija Sandu, Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs, Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Hristijans Mickoskis un Melnkalnes ārlietu un Eiropas lietu vicepremjers Filips Ivanovičs, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un Albānijas premjerministrs Edi Rama pieslēdzās samitam tiešsaistē. Notikums bija salāgots ar Eiropas Komisijas ziņojuma par kandidātvalstu iestāšanās procesa virzību publiskošanu, un tajā telekameru fokusā nonāca kandidātvalstu specifiskās problēmas, kuras citādi grūti izlobāmas no politisko dokumentu sausajām rindām. Protams, ar citiem nesalīdzināmas tās ir Ukrainai, kuras vēlme pievienoties Eiropas Savienībai bija galvenais iemesls Krievijas agresijai, kuru Ukraina izmisīgi atvaira jau divpadsmito gadu. Prezidents Zelenskis uzrunāja samita dalībniekus tiešsaistē no kādas nekonkretizētas vietas frontes tuvumā un veltīja nīgrus vārdus Ungārijas premjeram Viktoram Orbanam, kurš deklarējis, ka bloķēs Ukrainas iestāšanās centienus. Kremļa tieksmes taranēt iestāšanās procesu sajūt arī Moldova, kuru Krievija cenšas visiem līdzekļiem iekšēji destabilizēt un panākt sev draudzīgu spēku nākšanu pie varas. Par netīkamu ārējo ietekmi samitā runāja arī Ziemeļmaķedonijas premjers Mickoskis, kurai iestāšanas procesā apšaubāmas prasības izvirza tās savienībā jau esošā kaimiņvalsts Bulgārija. Tomēr vislielāko ievērību samitā izpelnījās par tā „melno avi” dēvētais Serbijas līderis Aleksandars Vučičs. Viņam nācās atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, sākot ar Serbijas īpašajām attiecībām ar Maskavu, beidzot ar protestiem, kuri viņa valstī nenorimst nu jau gadu. Protestu galvenā tēma ir korupcija, taču arī autoritārisma iezīmes pastāvošajā varā. Attiecīgi tiek pieprasīta ne vien korumpantu saukšana pie atbildības, bet arī ārkārtas parlamenta vēlēšanas un, tā kā starp protestētājiem ir īpaši daudz studentu, finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai. Prezidents Vučičs šai situācijā turpina manipulēt, gan aizvācot no amatiem dažus korupcijā vainotos, gan sūtot pret demonstrantiem policiju un ar dažādiem sitamajiem bruņotus huligānus, kas, savukārt, izraisa protestētāju pretreakciju. Pēdējais vardarbības uzliesmojums bija augustā, kad sadursmēs un policistu brutālos uzbrukumos cieta vairāki desmiti cilvēku un demonstranti izdemolēja un aizdedzināja prezidenta Vučiča vadītās Serbijas progresīvās partijas, citu varas partiju un valsts institūciju birojus.

Līdz ar Zaļo un zemnieku savienības piesliešanos opozīcijai jautājumā par Stambulas konvenciju ir parādījusi valdības nestabilitāti – var būt jautājumi, kur tā nespēj nodrošināt balsis parlamentā pat, ja valdībā lēmums ir pieņemts. Budžetam atbalstu it kā sola visas valdības partijas, bet ar to jau viss nebeigsies, līdz nākamajām vēlēšanām, jaunai Saeimai un un jaunai koalīcijai vēl vesels gads un daudz darāmā. Nevar neņemt vērā arī politisko fonu un sabiedrības aktivitāti, ko izraisīja Saeimas balsojums par Stambulas konvenciju un prezidenta lēmums to nodot otrreizējai caurlūkošanai. Kādas ir šīs koalīcijas iespējas, vai un kādas ir alternatīvas, galu galā, ko vēlamies sagaidīt no izpildvaras gada garumā līdz nākamajām vēlēšanām? Krustpunktā diskutē Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore socioloģe Liene Ozoliņa.  

Atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, raidījumā ceļojam vēsturē uz pagājušā gadsimta sākumu, kad cilvēce piedzīvoja milzu tehnoloģisko pavērsienu, savās mājsaimniecībās ienesot radio aparātu. Kā tehnoloģijas un žurnālistika veica apvērsumu informācijas apritē un kā radio balsis uzrunāja cilvēkus visā pasaulē tolaik un tagad, par to tad Latvijas Radio jubilejas raidījumā stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un radioamatieris Andris Bruņenieks. Kas ir radio fenomens? Vita Zelče: Radio joprojām dēvē par intīmāko mediju. Ja mēs tradicionāli klausāmies balsis, tad klausītājs un runātājs veido šo sasaisti, plašāku vai šaurāku. Bet radio fenomens gan sākumā, gan laika gaitā ir tas, ka klausītājs jūtās vai var justies kā tieši personiski uzrunāts, ka tas viss ir tieši viņam. (..) Radio ar, mēs teiktu ar džingliem, ar dažādām skaņām, ar konkrētajām balsīm, kas ir žurnālistu vai diktoru balsis, tā vai citādi laika gaitā klausītāju pieradina un rada tādu drošības sajūtu.  Vēl man būtu jāatsaucas kaut vai uz Atmodas laiku, šo ļoti slaveno Latvijas Radio vēstures gadu - 1991. gadu, kad ir gan barikādes, gan pagrīdes radio, gan iebrukums radio. Tobrīd Agris Semēvics, kas ir viens no pagrīdes radio veidotājiem, arī saka, ka radio nozīme ir skatāma ne tikai informācijas pasniegšanas kontekstā, bet tieši drošības kontekstā. Kamēr skan radio, tikmēr arī Latvijas valsts, tikmēr Latvijā. Andris Bruņenieks: Es gribētu piebilst, kāpēc radio tā visiem patīk? Pirmām kārtām, tas ir pats vecākais tāda veida informatīvais līdzeklis, otrkārt, tas ir ļoti labs fona medijs, kurš darbojas tad, kad jūs ar kaut ko citu nodarbojaties, bet vienkārši tas skan fonā, un jūs varat kaut kam piesaistīties, paklausīties tad, kad jums liekas kaut kas interesants. Tipiski automašīnā. 

Starp visām cilvēka maņām oža nereti paliek pēdējā vietā. Mums tā nav tik labi attīstīta kā citiem dzīvniekiem un līdz ar to - diez vai būs noteicošā mūsu izdzīvošanā.Taču ožai ir sava īpaša loma - ļoti cieši saistīta ar mūsu emocijām, atmiņām un funkcionēšanu sabiedrībā. Kāda būtu dzīve bez ožas? Ko smaržu uztveres traucējumi stāsta par mūsu psihoemocionālo veselību un kā apkārtni ļauj uztvert neredzamā smaržu pasaule? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Nacionālās psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters. "Ožai ir klīniski apstiprināta iedarbība uz gan kognitīvām funkcijām, gan arī uz emociju apstrādi," atzīst Jurģis Šķilters. Var teikt, ka ceļš uz emocijā ir caur ožu.   "Tie reģioni ir ļoti tuvi, kas saistās ar depresiju, trauksmi, arī pētījumi pierāda šo saistību," piekrīt Māris Taube.  Jurģis Šķilters skaidro, ka oža cilvēka dzīves laikā mainās. Tāpat kā visas maņas. "Oža optimāli darbojas cilvēkam vecumā no 20 - 40 gadiem. Ar laiku ožas jutība mazinās. Ja strauji mazinās, ir liela varbūtība, ka ir kāda psihiatriska ķibele," norāda Jurģis Šķilters.  "Otra interesanta liela - oža ir adaptīva," turpina pētnieks. "Ienākam radio mājā, cik mēs ilgi to radio mājas smaržu vai smaku sajūtam? Tās ir kādas minūtes trīs, varbūt piecas. Mēs ātri pie smaržām adaptējāmies, pierodam. Īstermiņa pierašana ir viena lieta, bet ir cilvēki, kuri visu mūžu lieto vienu aromātu, smaržu. Kaut kādā brīdī dzīves laikā viņa draugi un paziņas, un apkārtējie viņu nevar vairs ciest, jo viņš lej tik daudz to smaržu. Bet viņa ilgtermiņa ožas adaptācija ir tā izveidojusies, ka viņš daļēji nejūt." Māris Taube piebilst, ka jārēķinās, ka veci cilvēki daudz vājāk sajūt smaržās un reizēm tas varbūt kā iemesls nelaimes gadījumam, ja, piemēram, daudz vēlāk sajūt dūmu smaržu telpā, ja ir piededzis ēdiens. Tā ir ožas saistība ar  Alcheimera slimību, vecumu. Mazāka spēja sajust aromātu ir normāls novecošanās process, katrā gadījumā nav jāsatraucas par agrīnām demences vai Alcheimera pazīmēm. "Gandrīz visu maņu jutība ar laiku mazinās. Samazinājums nav pēc viena principa. Cilvēkam salīdzinoši labi saglabājas valodiskais intelekts, arī sirmā vecumā viņa vārdu krājums ir pavisam labs un uzteicams. (..) Ja mēs domājam par garšu, ožu, arī termouztvere dzīves laikā mazinās, bet tā ir normāla novecošanas īpatnība. Man liekas, problēma ir tāda, ja piepeši kāda no maņām kļūst būtiski vājāka, tad tam ir kāds iemesls," atzīst Jurģis Šķilters. Sievietes smadzenes grūtniecības un bērna kopšanas laikā ietekmē piedzīvo izmaiņas Ir izpētīts, ka grūtniecība un bērna kopšana laiks līdz aptuveni viņa divu gadu vecumam ietekmē mātes smadzeņu darbību - grūtības koncentrēties, uztvert informāciju, lēnāka domāšana. Tas ir izpētīts nevis aptaujājot sievietes par viņu sajūtām minētajā periodā, bet to pierādījuši galvas smadzeņu skenēšanas rezultāti. Pirms vairāk nekā gada žurnālā „Nature Neuroscience” tika publicēts raksts, kura līdzautore Kalifornijas universitātes pasniedzēja Liza Krastila, esot stāvoklī,  veica 26 reizes elektromagnētisko rezonansi smadzenēm un, salīdzinot skenēšanas rezultātus, izrādījās, ka bija samazinājies pelēkās vielas apjoms. Uzreiz jāsaka, ka tas nav unikāls un biedējošs atklājums, kas varētu ietekmēt sieviešu izvēli dzemdēt.  Vienkārši tāpat kā citas izmaiņas, kas noris grūtniecības laikā sievietes ķermenī, tā arī tās notiek galvas smadzenēs. Runa ir par diviem hormoniem - esterogēnu, kas paaugstina smadzeņu aktivitāti, un  progesteronu, kas to samazina.   Vairāk par to, kā šie hormoni  darbojas tieši topošo un jauno māmiņu galvās, vai tiešām viss ir tik vienkārši, un vai vīriešu uztvere atšķiras no sieviešu, stāsta neirologs, Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedras asistents Jānis Mednieks.

Baltijas stipendija sievietēm zinātnē šogad piešķirta trīs latviešu zinātniecēm, kuras darbojas kvantu fizikā, precīzijas medicīnā onkoloģijā un laikmetīgās mākslas pētniecībā. No laboratorijām līdz mākslas galerijām - saruna ar pētniecēm studijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Jana Kukaine, Latvijas Universitātes fizikas doktorante Elīna Pavlovska un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Monta Brīvība. Bioloģijas zinātņu doktorei Montai Brīvībai 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “Precīzijas medicīna onkoloģijā”. Humanitāro zinātņu doktorei Janai Kukainei 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “Augu estētika Baltijas laikmetīgajā mākslā: sieviešu stāsti un pieredze”. Doktora grāda kandidātei Elīnai Pavlovskai 2025. gada Baltijas valstu stipendija sievietēm zinātnē piešķirta par pētījumu “No divdaļiņu sadursmēm līdz kolektīviem stāvokļiem: elektronu korelāciju analīze mezoskopiskos kolaideros”. Un vēl zinātnes ziņas Šoreiz zinātnes ziņās, skatot mazliet vairāk nekā tikai virsrakstu līmenī, mūsu uzmanības lokā nonākusi publikācija vietnē “Science Daily”. Tajā vēstīts par nanotehnoloģiju, kas pārveido etiķi par dzīvību glābjošu superbaktēriju iznīcinātāju.  Precīzāk - zinātnieku komanda no Norvēģijas un Austrālijas ir uzlabojuši etiķa antibakteriālās īpašības, pievienojot tam kobalta un oglekļa nanodaļiņas. Šis ar nanodaļiņām pastiprinātais šķīdums iznīcina kaitīgās baktērijas gan šūnu iekšienē, gan ārpus tām, vienlaikus saglabājot drošību cilvēkiem. Testi ar pelēm parādīja, ka šķīdums efektīvi dziedē inficētas brūces, un šis atklājums varētu būt izrāviens cīņā pret antibiotikām rezistentām baktērijām, kas izraisa infekcijas visā pasaulē. Komentāru par šo sniedz Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētais profesors, vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtā Jānis Liepiņš. Vai viņam, lasot šo publikāciju, ir prieks par šādiem jaunumiem vai varbūt par kaut ko ir šaubas un piesardzība? 

Nobela prēmija fizikā šogad piešķirta atklājumiem kvantu mehānikā. Atzinību saņēma zinātnieki Džons Klārks, Maikls Devorets un Džons Martiniss par makroskopiskā kvantu tuneļefekta atklāšanu un enerģijas kvantēšanu elektroniskā shēmā. Nobela prēmijas komiteja norādīja, ka jau šodien daudzas tehnoloģijas darbojas ar kvantu mehānikas palīdzību un zinātnieku darbs bruģē ceļu kvantu skaitļotāju attīstībā. Par to saruna ar kvantu fiziķi, Latvijas Universitātes tenūrprofesoru Vjačeslavu Kaščejevu, matemātiķi, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesoru Andri Ambaini un Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Kunakovu. Bet Nobela prēmija ķīmijā piešķirta par jaunas molekulu arhitektūras radīšanu Japāņu zinātnieks, Kioto universitātes  profesors  Susumu Kitagava, ķīmijas profesors no Austrālijas Ričards Robsons un palestīniešu izcelsmes ķīmiķis  Kalifornijas universitātes profesors Omārs Jaghi šogad saņem Nobela prēmiju ķīmijā par jaunu molekulārās arhitektūras veidu jeb metālorganisko struktūru attīstīšanu. Šie zinātnieki ir radījuši konstrukcijas molekulārā līmenī ar lielu ietilpību, jeb tādiem kā plauktiem, kur brīvi var plūst gāzes un citas vielas. Un šim izgudrojumam ir plašs praktiskais pielietojums, piemēram, to var izmantot, lai iegūtu ūdeni no tuksneša gaisa, uzglabātu toksiskas gāzes vai attīrītu ūdeni no piesārņojuma. Kā  tās izskatās dabā, kad mums ir jāiedomājas zupas karotes izmēru konstrukcija ar futbola laukuma ietilpību, to palīdz saprast Latvijas Universitātes  Medicīnas un dzīvības zinātņu  fakultātes asociētais profesors Artis Kinēns.   Par iedvesmojošu grāmatu stāsta radiācijas ķīmiķe Gunta Ķizāne. Zinātniece atzīst, viņas dzīve svarīga ir Džona Viljama Trantera Spinksa un Roberta Džeimsa Vuda grāmata "Ievads radiācijas ķīmijā" (John William Tranter Spinks, Robert James Woods "An Introduction to Radiation Chemistry"), kas mudinājusi izvēlēties darba virzienu savā dzīvē.

Centieni dzīvot ilgāk un labāk mudina dažādas interesantu kopienas aizrauties ar "virtuves" ģenētiku jeb biohakingu. Vai varam šunas apmācīt tās darboties efektīvāk un ļaut mums dzīvot ilgāk un labāk. Vai mūsu lielās un mazās dzīvesveida izvēles patiešām var ietekmēt šūnu darbību? Vai rīta kross, augu valsts uzturs vai badošanās patiešām mainīs mūsu šūnu darbību? Vai varam "ieprogrammēt" šūnām darīt to, kas tām nav paredzēts un apiet nevēlamas izpausmes vai ģenētiskas slimības? Vai varam pārgrogrammēt un atjaunot mūsu ķermeni ar jaunāku, labāku programmatūru gluži kā robotu? Kā šūnu programmēšanu pēta zinātnieki un vai kādu dienu varēsim "apmācīt" vēža šūnu uzvesties kā parastai šūnai? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis. Sintētiskā bioloģija pēta, kā šūnas pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles Procesi dzīvās šūnās dažkārt var kalpot kā iedvesma, lai radītu elektroierīces un citus rīkus cilvēka ikdienai. Bet reizēm ar elektrotehnikas un matemātikas palīdzību šūnas iespējams uzlabot jaunā līmenī, ka tās pašas var sākt darboties kā dzīvas zāles. Tieši šādus jautājumus skata sintētiskā bioloģija, un šīs jomas pārstāvis - profesors Mustafa Khamašs no Šveices - nesen viesojās Rīgā. Mustafa Khamašs (Mustafa Khammash) ir Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē (ETH Zürich) Biosistēmu zinātnes un inženierijas departamenta profesors. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā, viņš ar referātu uzstājās Rīgas Tehniskajā universitātē, aplūkojot sintētiskās bioloģijas sasniegumus. Sintētiskā bioloģija paver ceļu jaunai dzīvo zāļu paaudzei - inženierijas ceļā radītām šūnām, kas uztver slimības signālus un reaģē ar pielāgotām terapijām. Profesors tic, ka ar sintētiskās bioloģijas palīdzību cilvēka organismam netiek iedots kaut kas svešs, drīzāk var atdot atpakaļ paša cilvēka dabisko regulatoro mehānismu, kad kaut kas nogājis greizi. Saruna par sintētisko bioloģiju - tā vienlaikus ir sastapšanās ar elektrotehniku un tādu jēdzienu kā negatīva atgriezeniskā saite, kad izejas signāla fāze ir pretēja ieejas signāla fāzei, un pat matemātiskās analīzes terminu “integrālis”. Profesoram vispirms vaicājam, vai sintētiskā bioloģija, dēvēta arī par inženierbioloģiju, ir pavisam jauns virziens, vai arī - esam ar to sastapušies jau labu laiku, tikai tagad devuši tam apzīmējumu?

Drīzumā klajā nāk rakstu krājums “Latvieši Zviedrijā – raksti, stāsti, atmiņas”, kas apvienos gan zinātniskus pētījumus, gan personiskas liecības par trimdinieku dibinātajām organizācijām, radošajām kopām Zveidrijā, no kurām daudzas joprojām pastāv un ir aktīvas. Saruna ar un par Zviedrijas latviešiem toreiz un tagad raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Stāsti par to, kā latvieši nonākuši Zviedrijā, gan par to, kā ir dzīvot un būt latvietim Zviedrijā, ir dažādi. Daudzi no krājuma autoriem atceras savu vecāku cerību pēc Otrā pasaules kara, kad tikko bija nokļuvuši Zviedrijā, ka tūlīt, tūlīt jau mēs atgriezīsimies mājās. Tas savulaik ir iedvesmojis ģimenes turpināt ikdienā runāt latviski, brīvdienas veltīt latviešu lietai, dzīvot, ja tā var teikt, divās laivās vienlaikus. Bet vai tas bija viegli un kam mūsu laikos ir aktuālas krājumā apkopotās liecības? To izzinām raidījumā. Sarunājas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, arī Mutvārdu vēstures pētnieku biedrības "Dzīvesstāsts" pārstāve Ginta Elksne, žurnālistes, skolotāja un sabiedriskā darbiniece, projekta "RaDi latvieši" dibinātāja Gunta Enerūta un Stokholmas universitātes asociētā profesore Maija Runcis.

Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki radījuši metodes, ar kuru palīdzību var pētīt metabolītus - vielmaiņas radītus produktus, kuri rodas mūsu organismā visdažādakajos procesos. Ar izstrādātajām masas spektometrijas metodēm pētnieki var iegūt pētniecībai svarīgu informāciju no dažādiem bioloģiskiem materiāliem. Kā tas notiek? Skaidro ķīmiķis, Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Biomateriālu un bioinženierijas institūta vadošais pētnieks Kristaps Kļaviņš. Sazināmies ar bioloģi Līga Ozoliņu-Mollu, Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesori. Latvijā tapis jaunuzņēmums, kas palīdz zinātniekiem metabolisma pētījumos. -- Pirms sarunas par jaunākajiem pētījumiem vielmaiņu radītu produktu pētniecībā stāsts par kādu ļoti īpašu personību Latvijas vēsturē – cilvēku, kuram varam pateikties par baku vakcīnas izgudrošanu. Tas ir vācbaltiešu vēsturnieks un ārsts Oto Hūns, kura nopelns ir arī publisko dušu ierīkošana pie Daugavas, lai mazinātu noslīkšanas risku. „Rīdzinieki vīrieši ir vidēja auguma, stipras miesasbūves un ar tieksmi uz korpulenci, ko lielā mērā veicinot stiprais alus. Savukārt sievietes esot slaidākas un bieži vien garākas augumā nekā vīrieši, taču bālas, vārgas un līdzinoties siltumnīcas augiem. Un  augstāko aprindu ļaudīm te piemīt veselībai kaitīgi ēšanas paradumi, kad pusdienu beigās neviens vairs nespējot atcerēties, kas pasniegts sākumā – tik daudz ēdienu apēsts, turklāt visi gatavoti, izmantojot treknu sviestu un saldo krējumu.” Šis ir Oto Hūna citāts no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieces, vēsturnieces Mārītes Jakovļevas  darba „Rīga un rīdzinieki ārsta Oto Hūna skatījumā”, kur viņa Hūnu pamatoti dēvē pār „vienu no sava laika izcilākajiem rīdziniekiem”. Jelgavā dzimušais Oto Hūns atstājis ievērojamu devumu medicīnā, kā ārsts, kurš toreizējā Krievijas impērijā pirmais aizsāka iedzīvotāju vakcināciju pret melnajām bakām un tas notika Rīgā. Te viņš arī  atvēra pirmo slimnīcu garīgo slimību pacientiem, bet šoreiz stāsts vairāk par šī vācbaltu ārsta ieguldījumu  publisko dušu ierīkošanā pie Daugavas un slīcēju glābšanā. Stāsta medicīnas vēsturniece un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Atsaucoties uz vēsturnieces Mārītes Jakovļevas darbu par Oto Hūnu, varam iztēloties, kādas šīs dušas 18. gadsimta beigās izskatījās. Daugavmalā bija speciālas mazgāšanās kabīnes, kas sastāvēja no ūdenī iegremdētām kastēm, un Hūns vienā no kabīnēm uzstādīja skārda kasti ar cilindru, kurā uzkrājās upes ūdens, kas, paraujot aiz auklas, caur cilindra dibenā izurbtajiem caurumiem izlija virsū apmeklētājam. Bet Ieva Lībiete stāsta arī par Hūna izveidoto slīcēju glabāšanas staciju. -- Par grāmatu, kas viņu ir iedvesmojusi šajā nedēļā stāsta zinātniskā institūta BIOR direktore Olga Valciņa. Viņa stāsta par japāņu izcelsmes britu rakstinieka Kadzuo Išiguro darbu - distopiju "Neļauj man aiziet", kuras vēstījums saistīts ar zinātni un ētiku, ar ko savukārt saistīts ir Olgas Valciņas ikdienas darbs.

Republikāņiem un demokrātiem nespējot vienoties par kompromisu ASV Senātā, valdības darbs valstī apturēts jau otro nedēļu. No amata pirmdien atkāpies Francijas jaunais premjers Sebastjēns Lekornī. Tas noticis nepilnu diennakti pēc tam, kad tika izziņots jaunās valdība sastāvs. Čehijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā populistiskā partija "Neapmierināto pilsoņu akcija". Sākušās valdības veidošanas sarunas. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" komentētājs" Pauls Raudseps, atvaļinātais vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Artjomu Konohovu. Vašingtonā kompromisa nav Pagājušajā nedēļā valdošajai Republikāņu partijai nespējot rast kompromisu sarunās ar Demokrātu partiju par finansējumu veselības aprūpei, Senātā pietrūka balsu, lai varētu pieņemt federālo budžetu. Tāpēc jau trešo reizi Donalda Trampa prezidentūru laikā un ceturto reizi šajā gadsimtā ASV federālā  valdība ir apturējusi  darbu.  Katru gadu budžeta pieņemšanas laikā notiek politiska cīņa un reizēm tā arī beidzas ar federālā budžeta iestāžu darba apturēšanu. Kompromiss gan vienmēr tiek panākts, bet jautājums, cik ātri politiķiem izdodas vienoties. Vēsturiski visbiežāk tās ir bijušas dienas vai dažas nedēļas, bet visgarākais pārtraukums ir bijis 2018.gadā, kas arī bija pēdējā reize, kad valdības darbs apturēts un toreiz vienoties izdevās vien pēc 35 dienām. Arī šoreiz izskatās, ka darbs apturēts būs ilgi, neviena puse nav gatava piekāpties. Kamēr valdības darbs ir apturēts, vairāki simti tūkstoši valdības darbinieku tiek sūtīti bezalgas atvaļinājumos, citi strādā, bet nesaņem atalgojumu. Un Tramps ir saasinājis situāciju, draudot atlaist lielu skaitu valdības darbinieku, nevis vienkārši nosūtīt tos uz pagaidu neapmaksātu atvaļinājumu. Pretī Trampam ir Demokrātu partija, kuras pamatvēlētājs jau mēnešiem pieprasījis, lai politiķi ieņem stingrāku nostāju pret prezidenta politiku. Pavasarī, kad vairāki demokrāti atbalstīja republikāņu budžetu, pār opozīciju vēlās milzīgs kritikas vilnis, tāpēc jau sākotnēji bija skaidrs, ka šoreiz republikāņiem būs grūti pārliecināt oponentus atbalstīt budžetu neko pretī nedodot. Kamēr neviena puse neizrāda nekādu gatavību sadarboties, pieaug bažas par ASV ekonomiku. Aprēķināts, ka katra nedēļa, ko valdība nestrādā un tās darbinieki pavada piespiedu neapmaksātā dīkstāvē, bremzē pasaules varenākās ekonomikas izaugsmi par 0,2%.   Čehijai savs Tramps Pēdējos gados kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Čehija ir bijusi uzticama Ukrainas atbalstītāja. Tā ir arī faktiski izformējusi vienu no lielākajiem Krievijas spiegu tīkliem, ko Maskava bija izvērpusi caur savu vēstniecību Prāgā. Tāpēc ziņas, ka turpmāk Čehijas politikā gaidāmas pārmaiņas, daudziem bija negaidītas. Starptautiskie mediji nav aktīvi sekojuši līdzi politiskajam noskaņojumam šajā Austrumeiropas valstī. Bet pārmaiņas būs. 4. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās līdzšinējā premjerministra vadītais partiju bloks saņēma vien 23,3 procentu vēlētāju atbalstu, kamēr opozīcijā esošā miljardiera un bijušā premjerministra Andreja Babiša vadītā partija – 34,6 procentus. Jau tajā pašā vakarā līdzšinējais premjers Petrs Fiala apsveica Babišu ar uzvaru, bet svētdien Čehijas prezidents tikās ar vēlēšanu uzvarētāju, lai spriestu par iespējām izveidot valdību. Lai arī Babiša uzvara vēlēšanās ir pārliecinoša, tomēr izveidot stabilu valdību nebūs vienkārši. Kā koalīcijas partnerus Andrejs Babišs redz divas partijas – galēji labējo partiju „Brīvība un tiešā demokrātija”, kura ieguva nepilnu 8% vēlētāju simpātiju, un partiju „Autobraucēji sev”, kuras nosaukums jau rāda, ka tās primārais mērķis ir cīņa pret Eiropas kursu pāriet uz elektroautomašīnām. Abas mazās partijas ir skeptiskas pret Eiropas Savienības politiku, un galēji labējie priekšvēlēšanu kampaņā pat solīja rīkot referendumu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Tāpēc Babišam būs jāpieliek pūles, lai abas partijas būtu ieinteresētas sadarboties, turklāt politologi izsaka šaubas, cik stabilas un prognozējamas ir abas partijas un to ievēlētie deputāti. Tajā pašā laikā Babišs ir solījis, ka viņa vadītā valdība būs Eiropu atbalstoša un nedarbosies pretēji tās interesēm. Tāpat Babišs ir centies mazināt bažas, ka Čehija klaji pretdarbosies Ukrainas atbalstam tās cīņā pret agresoru. Tomēr pārmaiņas valsts politikā šajā ziņā būs. Priekšvēlēšanu laikā miljardieris solīja, ka, nonākot pie varas, pārskatīs Čehijas vadīto starptautisko koalīciju artilērijas šāviņu piegādei Ukrainai, kuru izveidoja Fialas valdība. Viņš gan pauda gatavību to apspriest ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, tagad sakot, ka šo programmu ir jāpārņem NATO. Andreju Babišu dēvē par populistu, un viņš arī sevi ir aktīvi pozicionējis kā Donalda Trampa atbalstītāju un viņam līdzīgas politikas īstenotāju. Francijā briest ārkārtas vēlēšanas Premjera amatā viņš paspēja būt 27 dienas, taču valdība pastāvēja vien 14 stundas, šādi kļūstot par īsāko valdību visas jaunākās Francijas Republikas vēsturē. Pēc tam, kad septembra sākumā parlaments izteica neapmierinātību iepriekšējam premjeram, prezidents Emanuels Makrons premjera amatu uzticēja Sebastjēnam Lekornī. Bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai nominētu jaunos ministrus, un svētdienas, 5. oktobra, vakarā valdības sastāvs tikai izziņots. Tas tūlīt saskārās ar plašu kritiku, jo vairākos amatos bija nominēti līdzšinējie ministri, un gan labējie, gan kreisie steidzās sacīt, ka neredz iespēju atbalstīt tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Tūlīt sākās runas par vēl vienu neuzticības balsojumu, un jau pirmdien premjers pats paziņoja, ka šādā noskaņojumā neredz iespēju strādāt un atkāpjas no amata.  Kopš ārkārtas vēlēšanām, kad parlamentā izveidojās trīs atšķirīgi politiskie bloki, panākt vienošanos ir kļuvis neiespējami. Īsā laikā ir kritusi jau trešā valdība, un lielākā problēma ir tā, ka parlaments nav spējīgs apstiprināt nākamā gada budžetu, kuram ir jābūt taupības budžetam – Francijā ir arī sarežģīta finansiālā situācija. Nacionālās apvienības parlamenta frakcijas priekšsēdētāja Marina Lepēna pirmdien aicināja rīkot vēl vienas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Viņasprāt, citas izejas no strupceļa nav. Viņa arī uzskata, ka no amata ir jāatkāpjas prezidentam. Tomēr šādu iespēju Emanuels Makrons līdz šim ir noraidījis. Tiesa, līdzīgas balsis ir atskanējušas arī no centristiem, šādi palielinot spiedienu pret Makronu. Nav drošas pārliecības, vai jaunas vēlēšanas palīdzētu valstij izkļūt no strupceļa. Protams, Marina Lepēna cer, ka tas ļautu tās apvienībai palielināt savu ietekmi, jo apvienības popularitāte ir augusi. Savukārt prezidentam tas radītu citas problēmas. Aptaujas rāda, ka Emanuels Makrons kļūst arvien nepopulārāks, bet viņa pilnvaras ir spēkā līdz pat 2027.gadam.  

Viens atoms ļauj ieraudzīt veselu virkni neparastu reakciju, kuras ietekmē mūsu ikdienas dzīvi visdažādakajos veidos. Arī Latvijā pēta atomu uzbūvi un konkrētāk pievēršamies joniem. Pozitīvie un negatīvie joni var šķist sveši termini vairumam, taču negatīvie skābekļa joni ir galvenie svaiga gaisa ražotājs. Vai negatīvie joni tik tiešām attīra gaisu un kādi citi pielietojumi varētu būt pētījumiem par joniem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Uldis Bērziņš. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru, darba drošības un vides veselības pētnieku Ivaru Vanadziņu. Maldugunis jeb spokainās dabas parādības zinātnisks skaidrojums Visticamāk, Anna Brigadere, kad rakstīja savu pasaku lugu „Sprīdītis”, izmantoja ticējumu par to, ka redzot purvā maldugunis, ir jāiet turp, jo tur nauda žāvējoties. Protams, ka mūsdienās visam ir zinātnisks izskaidrojums, un ja arī neesam ķīmijas vai fizikas speciālisti, apjaušam, ka kaut kādu dabā notiekošu procesu dēļ rodas minētā spīdēšana, ne tikai zilās liesmiņas purvā, bet arī ugunis kuģu mastos vai baznīcu torņos, tā dēvētās Svētā Elma ugunis, vai spīdoši kapu krusti. Jau pagājušajā Zinātnes ziņās bija stāsts par to, ka nesen publicēts pētījums par to, kas ierosina malduguņu spīdēšanu. Tas ir mikrozibens jeb sīkas, spontānas elektrības dzirksteles, kas rodas ūdens pilienu virsmu lādiņu atšķirību dēļ. Proti, purva virsmā, paceļoties un pārsprāgstot ūdens burbuļiem, saskarsmē ar skābekli veidojas dzirkstele, kas rada maldugunīm raksturīgo zilo gaismu. Tāds ir fiziķu skaidrojums par šo tā teikt, aizdedzes procesu, bet tagad Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas vadošā pētniece Virgīnija Vītola skaidro, kādas ķīmiskās reakcijas notiek visu iepriekšminēto parādību norisē.   Bet par kādu iedvesmojošu grāmatu stāsta LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors Jānis Kloviņš. Viņš izvēlējies Kurta Vonnegūta darbu „Kaķa šūpulis”. "Es kādu brīdi padomāju un izvēlējos grāmatu, kas man radījusi visvairāk emocionālo iespaidu. Tas ir Kurta Vonnegūta romāns "Kaķa šūpulis", kas pēc būtības ir interesanta, varētu pat teikt, daļēji zinātniskā fantastika, bet, protams, ar visu Vonnegūtam piemītošo spektru, kur ir krietna deva ironijas, absurdums," atklāj Jānis Kloviņš. "Varētu arī teikt, ka šis darbs kaut kādā ziņā mani ir iespaidojis, bet aiz visa šī stāsta vēl klāt nāk ne tikai cilvēkiem raksturīgās īpatnības un attiecības, bet arī nopietni jautājumi - kas ir zinātnes robežas, kas ir cilvēka atbildība, cik mēs ļoti turamies pie tiem stāstiem, ko mēs paši izdomājam, lai cik viņi būtu absurdi."  

Ilzes Jansones jaunākais romāns "Pasaules troksnis" ir veltījums Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Romānā patiesi zīmēti topošo teologu, un viņu pasniedzēju portreti, taču drīzāk šis stāsts ir par cilvēka ceļu pie ticības, arī maldu ceļiem. Romānā ļoti smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Rakstnieces, teoloģes un literatūrkritiķes Ilzes Jansones romānu pamatā visbiežāk ir kāda dziļi personiska pieredze. Literatūrā viņa ienāca 2010. gadā ar romānu "Insomnia", kuru vietne literatura.lv raksturo kā "pirmais mūsdienu latviešu romāns, kas veltīts lesbiešu identitātei". Sekoja stāstu krājums "“Umurkumurs jeb Ardievas feminismam", kurā ikdienas dzīve savijās ar Dieva piedzīvošanu, romānā "Laika rēķins", šķetinot trimdas autores Ilzes Šķipsnas dzīvi un valodu, autore pieskaras rakstnieka būšanai. Jaunākā Ilzes Jansones romāna titullapā ir veltījums: “Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes piemiņai”. Par jaunāko Ilzes Jansones romānu "Pasaules troksnis" saruna raidījumā Augstāk par zemi. Romānā "Pasaules troksnis" savijušies vairāki, divdesmit piecu gadu laikā topošo teologu vidē vēroti cilvēkstāsti un notikumi. Romānā smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Ilzei Jansonei kā rakstniecei piemīt šāda spēja - dokumentēt un izaicināt sarunai par tēmām, par kurām sabiedrībā ir izvēlējusies klusēt vai sarunāties neprot. 

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Vai un cik lielā mērā valstij jānosaka, ko pēta zinātnieki? Vai katram pētījumam ir jānes labums tautsaimniecībai? Diskusija par to ir raisījusies pēc tam, kad Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors sociālajos medijos ielika saiti uz 16,8 miljoniem vērtām fundamentālo un lietišķo pētījumu programmām ar pavadtekstu – „pētiet paši, kas no šī varētu noderēt tautsaimniecībai vai ekonomikai un kas sociālās vides uzlabošanai vai paredzami pašsaprotamu lietu konstatācijai”. Pēc tam šo jautājumu pārtvēra arī politiķi. Vai zinātniekiem jābūt pilnīgi brīvām rokām, izvēloties pētījumu tēmas un kādēļ nodokļu maksātājiem to finansēt? Par to Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Vidzemes Augstskolas akadēmiskā prorektore Ieva Zaumane, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Mārcis Auziņš, un Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece cilvēkkapitāla, zinātnes un inovāciju attīstības jautājumos Lana Frančeska Dreimane.  

Cilvēka spējām nav robežu, tas ir iekarojis augstākās virsotnes pasaulē un pielāgojies dzīvei apstākļos, kādos nepieredzējis cilvēks nespētu izdzīvot. Kas notiek alpīnista ķermenī, kad viņš kāpj virsotnē, un kā augstkalnu iedzīvotāju organismi pielāgojušies dzīvei uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Līga Plakane, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, un alpīnists Jānis Busenbergs.

ASV konservatīvā aktīvista, Donalda Trampa sabiedrotā Čārlija Kērka slepkavība ir spēcīgi saasinājusi attiecības starp dažādām sabiedrības grupām Savienotajās Valstīs, bet nevar noliegt, ka tās jau bija sakaitētas iepriekš. Kērka uzskati, viņam vēl dzīvam esot, raisīja ļoti pretrunīgus viedokļus, bet pēc viņa nošaušanas aktīvista publiska kritika Savienotajās Valstīs kļūst par tabu un noved arī pie nepatīkamām sekām, kas savā ziņā šķiet kā turpinājums Trampa jau aizsāktajai politikai, asi vēršoties pret politiskajiem pretiniekiem. Ko nozīmē sabiedrības polarizācija Savienotajās Valstīs, kāda ir šo procesu ietekme pasaulē, par to saruna Krustpunktā ar ārpolitikas pētnieku, Latvijas Universitātes pasniedzēju Andi Kudoru.  

Latvijas alu un klinšu sienās starp mūsdienās ieskrāpētiem vandāļu rakstiem var atrast unikālas un senas zīmes, tās dēvē par petroglifiem un tā ir viena no senākajām mākslas un izteiksmes formām cilvēces vēsturē. Ko stāsta senās zīmes upuralās un klinšu sienās un ko atklājuši mūsu petroglifu pētnieki daudz gadu gaitā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Sandis Laime, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks, un Andris Grīnbergs, vēsturnieks, Latvijas Petroglifu centra vadītājs. Kas ir "ekoloģiskā pēda"?  Skaidro šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels Nesen Latvijā viesojās jēdziena "ekoloģiskā pēda" jēdziena viens no autoriem, šveiciešu ilgtspējas eksperts Matis Vakernāgels. Viņš tikās ar mežu nozares ekspertiem un amatpersonām un runāja par "ekoloģisko pēdu", biokapacitāti un to saistību ar Latvijas ekonomiku Matis Vakernāgels (Mathis Wackernagel) ir ilgtspējas eksperts, jēdziena “ekoloģiskā pēda” viens no līdzautoriem, kā arī domnīcas “Global Footprint Network” dibinātājs. Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā un uzstājoties starptautiskā konferencē, viņš skaidrojis, ka mēs - Latvija - esam bagāta valsts ar tā saucamo ekoloģisko “kredītu”, bet mums nepieciešams to apzināties un gudri saimniekot. Lai gan Šveice, no kuras nāk Matis, Otrā pasaules kara laikā smagi netika skarta, pārtikas trūkums valstī vienalga bija jūtams, tāpēc ideja par resursu drošību un ko resursi patiesībā nozīmē, lai labi dzīvotu, pētnieka prātu nodarbinājuši jau bērnībā. Temats vairākas desmitgades ir aktuāls globālā mērogā, īpaši ņemot vērā, ka cilvēces resursu patēriņš mūsdienās ir pielīdzināms 1,8 Zemēm, tātad krietni vairāk, nekā vajadzētu. Sarunā viņš vispirms skaidro, ko tad īsti nozīmē “ekoloģiskā pēda”.

Koalīcija ir konceptuāli vienojusies par nākamā gada budžetu, bet viegls ceļš diez vai ir gaidāms, jo Zaļo un zemnieku savienība nāk ar savām prasībām budžeta atbalstam. Par vienu no tām – pievienotās vērtības nodokļa samazinātu likmi atsevišķiem produktiem vienošanās esot panākta, tomēr ir vēl arī citi jautājumi, kur vienoties varētu būt grūtāk. Tas ir lauku skolu tīkls un diskusija par mežu likumu arī varētu būt karsta. Katrā ziņā attiecības koalīcijā nākamā gadā gaidāmo Saeimas vēlēšanu apstākļos ir interesants temats. Tas ir viens no tematiem nedēļas notikumu apskatā, ko kopā ar žurnālistiem apspriežam raidījumā Krustpunktā. Analizē TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnāliste Guna Gleizde, Latvijas TV Ziņu dienesta kolēģis Ģirts Zvirbulis, Romāns Meļņiks no TV24 un Latvijas Universitātes pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Turpinām iepazīt Latvijas dabu, šoreiz saruna par kādiem īpaši aizsargātiem nakts dzīvniekiem, bez kuriem nav iedomājami vecu māju pagrabi vai bēniņi - sikspārņiem. Šie neparastie dzīvnieki gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē dzīvo kājām gaisā - tie pasauli sadzird nevis saredz un par savu ērtāko un komfortāko vidi uzskata tās vietas, no kurām cilvēks labprātāk vairās - tumšus pagrabus, alas, bēniņus un pamestas ēkas. Kā Latvijā klājas sikspārņu sugām, kura ir Latvijas sikspārņu galvaspilsēta un ko zinām par sikspārņiem piemītošo prasmi - eholokāciju? Raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Bioloģijas institūra pētnieks, sikspārņu pētnieks Viesturs Vintulis un ihtiologs Ivars Putnis.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Pirmdienas tiešām ir nogurdinošākas smadzenēm un ķermenim. Ne viens vien cilvēks, sākot jaunu darba nedēļu pirmdienā, būs nodomājis, cik pirmdienas ir grūtas dienas. Gadu desmitiem lietots arī apzīmējums “pirmdienas nomāktība” jeb angļu valodā “Monday blues”, kas kopumā raksturojis smagnēju sajūtu katras jaunas darba nedēļas sākumā. Bet par to visu iespējams runāt arī no medicīnas un psiholoģijas skatpunkta, un par to raksta “Scientific American”. Miljoniem cilvēku pasaulē nezina, ka viņiem ir cukura diabēts. Par to vēsta “Science Daily”. Mākslīgā intelekta asistents Albānijā kļuvis par “ministru”. Aizvadītās nedēļas laikā viena no mediju lappusēs bieži fiksētām ziņām bijusi par to, ka Albānijas premjerministrs Edi Rama iecēlis pasaulē pirmo mākslīgā intelekta ģenerēto ministru, kurš pārraudzīs publiskos iepirkumus, lai novērstu korupciju. Ministra vārds ir “Diella”, un albāņu valodā tas nozīmē “saule”. Par šo var lasīt vietnē “Kursors.lv” un citos avotos. Sarunu boti, kas apgalvo, ka ir Jēzus: evaņģēlija sludināšana vai ķecerība? Par to var lasīt vietnē “Nature”.

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Šoreiz klausītāju rosināts temats par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē augsni. Jeb konkrētāk, kā mainās ūdens jeb hidroloģiskais režīms augsnē, piemēram, pēc meža nociršanas, kad augsne ir traktoru izbraukāta un sadragāti augi un visa veģetācijas sega. Pēc sarunas ar diviem jomas speciālistiem izkristalizējās divi galvenie virzieni, kā laikapstākļi, klimats un augsne mijiedarbojas gada siltā daļā, kad augsnei ir būtiska loma ūdens gan novadīšanā, gan arī sausuma periodā tā saglabāšanā, kā aukstajā periodā – ziemā, kad notiek augsnes sasalšana. Tas savukārt būtiski ietekmē būves un šajā sadaļā Latvijā jau ir labi novērojama klimata pārmaiņu ietekme. Vasarā bieži ir problēmas ar sausumu un zemē, kas saulē pārkaltusi, ūdens neuzsūcas. To droši vien ir pamanījuši visi, kas darbojas dārzā, pietiek pat ar puķu podiem istabā – ja tā kārtīgi iekaltē, grūti pēc tam augsni samitrināt. Kāpēc tā notiek, skaidro ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadītājs Andis Kalvāns. Sausās vasarās, šķiet, visātrāk izžūst izravētie un uzrušinātie mazdārziņi. Augsne ir tiešā saulē, uzrušināta labāk žūst. Varbūt labāk to nedarīt? Pētnieks gan skaidro, ka rušināšana ir svarīga, vajadzīga un pareiza, jo uzrušinot augsnes virsējo slāni, tiek sagrautos saites ar dziļākiem slāņiem. Šie kanāliņi, pa kuriem ūdens pārvietojas, tiek pārrauti. Rezultātā, uzrušinātā augsnes kārta ātri izžūst, bet tā pasargā dziļākus augsnes slāņus no izkalšanas. Tāpēc mazdārziņu īpašniekiem bieži šķiet, ka zeme kā pulveris, bet tas pulveris patiesībā slēpj mitrāku augsni zem sevis. Andim Kalvānam arī jautājam, kādas izmaiņas notiek augsnē pēc meža nociršanas. Lielākā ietekme ir tā, ka samazinās virsma, no kuras lietus ūdeņiem iztvaikot, taču arī tam, ka augsne tiek izbraukāta, arī ir nozīme. Labā ziņa - ja mežs atjaunojas, vismaz Latvijas apstākļos dažos gados atjaunojas arī augsnes hidroloģiskā režīma īpašības. Savukārt ziemā augsnes sasalšana ir būtiskākā no augsnes īpašībām, kas ietekmē daudzas būves un arī ceļu infrastruktūru. Tas, ka ziemas kļūst arvien siltākas ietekmē arī augsnes sasalšanas dziļumu. Kas attiecas uz augsnes sasalumu un būvniecību, Ministru kabineta noteikumos ir īpaša sadaļa “Būvklimatoloģija”, kur ir aprakstīts, kādiem klimatiskajiem apstākļiem būves Latvijā tiek pakļautas. Tur minēts arī augsnes sasalums. Bet izrādās, ka noteikumi netiek līdzi klimata pārmaiņām. Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju universitātes ģeoloģijas nodaļas profesors Māris Krievāns stāsta, ka pēdējās desmitgadēs augsnes sasalums ir daudz seklāks, nekā noteikumos norādītais.

Astrofotogrāfija ir īpaša fotogrāfijas joma, tā ļauj ne tikai saskatīt to, ko mūsu acis nakts tumsā nespēj, bet arī sniedz daudz zinātnisku datu par objektiem un norisēm tālu aiz apvāršņa. Kā top skaistas un zinātniskas kosmosa fotogrāfijas? Ko var izdarīt neprofesionālis un kā top profesionālu astronomu attēli? Par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astrofotogrāfi Jānis Šatrovskis un Raimons Elsbergs un "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Mēness poētiskie nosaukumi un arī vārda pareizrakstība Mēness ir tas debess spīdeklis, kura izmaiņas izmēros un krāsu toņos dažādām tautām laika gaitā devušas ierosmi piešķirt spīdeklim interesantus apzīmējumus. Cilvēki bieži vien sarosās, kad uzzina par drīzumā gaidāmu “asiņaino Mēnesi” vai “Zemeņu pilnmēnesi”, un arī mēs par šīm norisēm esam vēstījuši raidījuma zinātnes ziņu izlaidumos. Vai astronomiem bieži iznāk saskarties ar kādiem debess ķermeņu poētiskiem nosaukumiem? To vaicāju Latvijas Universitātes astronomam Ilgonim Vilkam. Viņš norāda, ka tēlains Mēness apzīmējums pavīdējis pavisam nesen - 7. un 8. septembrī, kad aizvadīts viens no šī gada Mēness aptumsumiem. Runājot par Mēness apzīmējumiem, latviešu valodas speciālistiem domas ir saistītas ne tikai ar tā izmēriem vai krāsojumu, bet to, kurā brīdī vārds rakstāms ar lielo vai mazo burtu. Ilgonis Vilks skaidro, ja runā par Mēnesi kā debess ķermeni, vārds rakstāms ar lielo burtu.

Latvijas arheologu kopdarbam - 700 lappušu biezajai un gandrīz četrus kilogramus smagajai "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatai" nule tapis izdevums angļu valodā. Šķirstām grāmatu kopā ar pieredzējušiem arheologiem un skaidrojam aizraujošākos Latvijas vēstures atklājumus. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas antropoloģe, Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa, vēsturnieks un arheologs Juris Tālivaldis Urtāns, arheoloģe, vēstures zinātņu doktore Antonija Vilcāne un vēsturnieks, arheologs, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Vasks. Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas. Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA pašgājējs robots “Neatlaidība” (Perseverance) guvis līdz šim labāko pierādījumu dzīvībai uz Marsa. Bet kāds cits pētījums atklāj, ka cilvēka cilmes šūnas kosmosā nolietojas un noveco daudz ātrāk, un tā varētu būt problēma ikvienam, kurš cer doties garā ceļojumā pa mūsu Saules sistēmu.  No atšķirīgiem skatpunktiem zinātnes jaunumu vietnēs aprakstīti kaņepju riski un iespējas. Pētnieki pirmo reizi atraduši pierādījumus par retiem fenola savienojumiem kaņepju lapās. Tajā pašā laikā pētnieki arī diskutē, vai un kā kaņepes ietekmē auglību.  

Civilizācijas, komforta un drošības saliņa polārajos reģionos un tālos ledājos - stacijas. Tajās notiek ne tikai pētnieku ikdienas sadzīve, bet arī pētniecība. Kāda ir polārstaciju loma zinātnē, kādu ir dzīve stacijās un kādiem apstākļiem tās ir pakļautas? Un kāpēc polāro staciju izveide ir arī politisks jautājums? Par mūsu polārpētnieku piedzīvojumiem un pētniecību dažādos pasaules ledājos esam stāstījuši daudz un ar aizrautību sekojuši līdzi viņu ekspedīcijām, taču tikai garāmejot esam pieminējuši kādu civilizācijas saliņu polārajos apgabalos un tās ir polārās stacijas. Par šīm mītnes vietām ledājos, to politisko, sociālo un pētniecības nozīmi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Studijā polārpētnieki - Jānis Karušs, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors, un Kristaps Lamsters, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors.

Ministrijas ir pārskatījušas savus tēriņus un kā nesen noziņoja Finanšu ministrija, valdības noteiktais mērķis par 150 miljonu eiro samazinājumu publiskajā sektorā 2026. gadā ir izpildīts. Tomēr tas nenozīmē, ka budžets ir kļuvis plānāks – budžeta deficīts arī nākamajos gados tiek prognozēts virs pieļaujamā līmeņa. Par to, ka būs jātaupa, ka nauda vajadzīga aizsardzībai, runā nemitīgi jau visu gadu. Tomēr ir arī atzīts, ka ir dažas citas prioritātes, piemēram, demogrāfija un jaunais pedagogu finansēšanas modelis, kam būs papildus nauda, bet īstas skaidrības par visām prioritātēm nav. Cik plānveidīgs, skaidrs, jēgpilns ir budžeta veidošanas process un taupības pasākumi, Krustpunktā diskutē politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.