Podcasts about latvijas universit

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Raidījumā runājam par dabu un kādu interesantu pētījumu, kas raksturo mūsu attiecības ar dabu šajā laikmetā. Ir skaidrs, ka šodien vairāk nekā jebkad laiku pavadām iekštelpās, pilsētās, atrauti no dabas. Vai šis varētu būt iemesls, kāpēc nesenā Lundas Universitates pētījumā secināts, ka mūsdienās sākam izjust bailes un trauksmi no atrašanās savvaļā? Vai daba patiesi ir biedējoša un bīstama un vai cilvēks var dzīvot bez dabas elpas? Un kā atgriezties pie dabas, mazinot trauksmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un cilvēks, kurš ikdienu pavada dziļā mežā - mežzinis Raimonds Mežaks. Lundas universitāte apkopojusi ap 200 dažādu pētījumu par cilvēka attiecībām ar dabu un secināts, ka šīs attiecības paslikintās, aizvien vairāk cilvēku attālinās no dabas un pat izjūt bailes vai nepatiku atrasties dabiskā vidē. Zviedrijas pētnieku apkopotā informācija nav pārsteigus arī speciālistiem Latvijā, kur arī novēro līdzīgu tendenci. Pētnieki brīdina, ka bieži lietotot pretblusu un ērču līdzekļus ir bīstami apkārtējai videi Populāras blusu un ērču zāles, konkrēti izoksazolīna zāles, ko dod suņiem un kaķiem, varētu radīt apdraudējumu apkārtējai videi. Tā savus secinājumus Francijas zinātnieki skaidrojuši publikācijā žurnālā “Vides toksikoloģija un ķīmija” (Environmental Toxicology and Chemistry). Zāļu aktīvās vielas nonāk mājdzīvnieku izkārnījumos, tādējādi toksiskām vielām pakļaujot kukaiņu sugas, kas barojas no mēsliem. Šie kukaiņi ir svarīgi barības vielu apritei un augsnes veselībai, tāpēc publikācijā minētais rada jautājumu par mājdzīvnieku ārstēšanas metožu ietekmi uz ekosistēmu. Komentāru pašmāju pētnieku vidū sniedz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Ķīmijas laboratorijas vadītājs, kā arī Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes profesors Vadims Bartkevičs. Vai aprakstītais ir būtiska, iepriekš nepieredzēta situācija?

Šajās dienās, teju sakrītot ar “Ķīniešu Jaunā gada” jeb “Zirga gada” sākumu, aprit četri gadi kopš krievijas zemiskā iebrukuma Ukrainā. Absurdais karš jau rit ilgāk, kā karš pret Vāciju (1941.-1945), bet bezprātam joprojām nav redzams gals: varonīgajai Ukrainai nepietiek resursu, lai izmēztu krievu slepkavas no savas valsts, bet putina režīmam karš ir vienīgā iespēja noturēties pie varas un izvairīties no Hāgas tribunāla. Kaut Ukrainas kara laukos jau krituši 1 200 000 raškas režīma savervēto vai apmuļķoto karotāju. Vai pasaulē ir kāds ārējs spēks, kas var izbeigt šo vājprātu? Tramps plātās, ka viņš to var izbeigt, un droši vien ASV ar savu ekonomisko potenciālu arī spētu jau līdz kliņķim novājināto rašku nospiest uz ceļiem veselā saprāta priekšā. Tad kāpēc Tramps to vēl nav izdarījis? Jo NEGRIB, vien blefo pasaulei! Bet pasaulē ir vēl otrs lielākais globālais spēlētājs - Ķīna, kas to spētu, kaut ĶTR līderis Sji Dzjiņpins neplātās ar šādu iespēju. Palīdz Krievijai, gan nelaižot savu tagad jau “de facto” vasaļvalsti pārāk tuvu. Kad putins starpvalstu dokumentos cenšas iešmugulēt apzīmējumu “sabiedrotie”, Ķīna strikti koriģē – vien “TIRDZNIECĪBAS PARTNERI”. Taču Ķīnas sadarbība ar kādreizējo “vecāko brāli” nav tik viennozīmīga, kā varētu likties, jo Ķīna palīdz arī Uzrainai, gan mazākā apjomā. Jā, Sji Dzjiņpins varētu pateikt putinam “Voloģka, izbeidz!” un šamējam būtu jāieklausās. Vispirms jau tāpēc, ka gigantiskā Ķīna ir Krievijas robežvalsts, kamēr Tramps aiz okeāna vai sapļāpāt da jebko. Atcerēsimies, ka arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā ASV iesaistījās ar ilgu iešūpošanos. Bet galvenokārt Krievijai būtu jāieklausās Ķīnas milzīgās ekonomiskās ietekmes dēļ: ķīnieši gigantiskos apjomos iepērk Krievijas naftu un citas izejvielas, apgūst izciršanai un apdzīvošanai milzīgus Sibīrijas mežu masīvus... Un te nu jautājums: kāda ir Ķīnas stratēģiskā pozīcija? Vai Ķīna ieinteresēta Krievijas uzvarā un stiprā kaimiņvalstī? Diez vai, jo tad celtos Krievijas izejvielu cenas, Ķīnai būtu vairāk naudas jāinvestē robežas nostiprināšanā ar Krieviju, atraujot daļu militārā potenciāla vairošanai pret ASV, Taivānu un citām Klusā okeāna valstīm. Bet vai Ķīnai būtu izdevīgs krievijas zaudējums Ukrainas karā, kas, ļoti iespējams, nestu arī pašas Krievijas sabrukums, atšķeļoties ar dārgakmeņiem bagātajai Jakutijai, Čečenijai, Ingušijai, Dagestānai, Ziemeļosetijai, Karačaju-Čerkesijai un citām Krievijas Federācijas administratīvajām vienībām, kam jau sen apnicis barot allaž badaino moskaļu režīmu. Skatoties pasaules kartē, redzams, kāds ieguvums Ķīnai būtu no Maskavas valdonības atbrīvojušies Sibīrijas plašumi. Acīmredzot, visdrošākais pieturas punkts Ķīnas stratēģijas izpratnei ir sensenā ķīniešu tautas gudrība: “Kad divi tīģeri cīnās, gudrais pērtiķis sēž kalnā un vēro, kurš uzvarēs.” (Te jāpiebilst, ka pērtiķis ķīniešu mitoloģijā ir gudrības simbols, kā mums pūce vai lapsa). * Par pasaules lielākās valsts īsto attieksmi pret karu Ukrainā – mana saruna ar Latvijas Universitātes Konfūcija Institūta direktoru (otrs direktors ir Ķīnas pārstāvis), profesoru Pēteri Pildegoviču RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs raidījumu ciklā “Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”” Profesors Pēteris Pildegovičs ir mūsu atjaunotās valsts diplomātijas veterāns un diplomātu dinastijas iedibinātājs (Petera dēls Andrejs Pildegovičs ir Latvijas vēstnieks Ukrainā, mazdēls Tomass Pildegovičs - ārlietu ministres padomnieks. Sarunu ar Latvijas diplomātijas leģendu klausieties trešdien, 25. februārī plkst. 16.00 šādās frekvencēs: Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1 un internetā. Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencē, kā arī internetā.

Šajās dienās, teju sakrītot ar “Ķīniešu Jaunā gada” jeb “Zirga gada” sākumu, aprit četri gadi kopš krievijas zemiskā iebrukuma Ukrainā. Absurdais karš jau rit ilgāk, kā karš pret Vāciju (1941.-1945), bet bezprātam joprojām nav redzams gals: varonīgajai Ukrainai nepietiek resursu, lai izmēztu krievu slepkavas no savas valsts, bet putina režīmam karš ir vienīgā iespēja noturēties pie varas un izvairīties no Hāgas tribunāla. Kaut Ukrainas kara laukos jau krituši 1 200 000 raškas režīma savervēto vai apmuļķoto karotāju. Vai pasaulē ir kāds ārējs spēks, kas var izbeigt šo vājprātu? Tramps plātās, ka viņš to var izbeigt, un droši vien ASV ar savu ekonomisko potenciālu arī spētu jau līdz kliņķim novājināto rašku nospiest uz ceļiem veselā saprāta priekšā. Tad kāpēc Tramps to vēl nav izdarījis? Jo NEGRIB, vien blefo pasaulei! Bet pasaulē ir vēl otrs lielākais globālais spēlētājs - Ķīna, kas to spētu, kaut ĶTR līderis Sji Dzjiņpins neplātās ar šādu iespēju. Palīdz Krievijai, gan nelaižot savu tagad jau “de facto” vasaļvalsti pārāk tuvu. Kad putins starpvalstu dokumentos cenšas iešmugulēt apzīmējumu “sabiedrotie”, Ķīna strikti koriģē – vien “TIRDZNIECĪBAS PARTNERI”. Taču Ķīnas sadarbība ar kādreizējo “vecāko brāli” nav tik viennozīmīga, kā varētu likties, jo Ķīna palīdz arī Uzrainai, gan mazākā apjomā. Jā, Sji Dzjiņpins varētu pateikt putinam “Voloģka, izbeidz!” un šamējam būtu jāieklausās. Vispirms jau tāpēc, ka gigantiskā Ķīna ir Krievijas robežvalsts, kamēr Tramps aiz okeāna vai sapļāpāt da jebko. Atcerēsimies, ka arī Pirmajā un Otrajā pasaules karā ASV iesaistījās ar ilgu iešūpošanos. Bet galvenokārt Krievijai būtu jāieklausās Ķīnas milzīgās ekonomiskās ietekmes dēļ: ķīnieši gigantiskos apjomos iepērk Krievijas naftu un citas izejvielas, apgūst izciršanai un apdzīvošanai milzīgus Sibīrijas mežu masīvus... Un te nu jautājums: kāda ir Ķīnas stratēģiskā pozīcija? Vai Ķīna ieinteresēta Krievijas uzvarā un stiprā kaimiņvalstī? Diez vai, jo tad celtos Krievijas izejvielu cenas, Ķīnai būtu vairāk naudas jāinvestē robežas nostiprināšanā ar Krieviju, atraujot daļu militārā potenciāla vairošanai pret ASV, Taivānu un citām Klusā okeāna valstīm. Bet vai Ķīnai būtu izdevīgs krievijas zaudējums Ukrainas karā, kas, ļoti iespējams, nestu arī pašas Krievijas sabrukums, atšķeļoties ar dārgakmeņiem bagātajai Jakutijai, Čečenijai, Ingušijai, Dagestānai, Ziemeļosetijai, Karačaju-Čerkesijai un citām Krievijas Federācijas administratīvajām vienībām, kam jau sen apnicis barot allaž badaino moskaļu režīmu. Skatoties pasaules kartē, redzams, kāds ieguvums Ķīnai būtu no Maskavas valdonības atbrīvojušies Sibīrijas plašumi. Acīmredzot, visdrošākais pieturas punkts Ķīnas stratēģijas izpratnei ir sensenā ķīniešu tautas gudrība: “Kad divi tīģeri cīnās, gudrais pērtiķis sēž kalnā un vēro, kurš uzvarēs.” (Te jāpiebilst, ka pērtiķis ķīniešu mitoloģijā ir gudrības simbols, kā mums pūce vai lapsa). * Par pasaules lielākās valsts īsto attieksmi pret karu Ukrainā – mana saruna ar Latvijas Universitātes Konfūcija Institūta direktoru (otrs direktors ir Ķīnas pārstāvis), profesoru Pēteri Pildegoviču RADIO MARIJA LATVIJA frekvencēs raidījumu ciklā “Rakstnieka pārrunu stunda “Pasaules tulkošana”” Profesors Pēteris Pildegovičs ir mūsu atjaunotās valsts diplomātijas veterāns un diplomātu dinastijas iedibinātājs (Petera dēls Andrejs Pildegovičs ir Latvijas vēstnieks Ukrainā, mazdēls Tomass Pildegovičs - ārlietu ministres padomnieks. Sarunu ar Latvijas diplomātijas leģendu klausieties trešdien, 25. februārī plkst. 16.00 šādās frekvencēs: Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1 un internetā. Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencē, kā arī internetā.

Esošais partiju finansēšanas modelis ir spēka jau vairākus gadus, un daudzas partijas saņem pat ļoti dāsnu finansējumu no valsts budžeta. Bet cik lietderīgi tas tiek izlietots? Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Studijā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktores vietniece Agnija Birule, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, politoloģe Iveta Kažoka. Sazināmies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vinetu Ostrovsku, kā uzklausām partiju pārstāvjus: Partijas "VIENOTĪBA" valdes priekšsēdētāju, partiju apvienības "Jaunā Vienotība" valdes locekli Edmundu Jurēvicu, partijas "Latvija pirmajā vietā" valdes priekšsēdētājs Aināru Šleseru un Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju Sigordu Stradiņu. Pēdējās dienās vairākām politiskajām partijām ir radušās finansiāla rakstura nepatikšanas. Vispirms Nacionālajai apvienībai būs jāatmaksā valstij pāri par 200000, ko tā pārtērēja iepriekšējās vēlēšanās. Partija nespēja tiesā pierādīt savu taisnību. Savukārt "Stabilitātei!" vairs nesaņems valsts finansējumu gandrīz 200000 apmērā, jo viņiem Saeimā izjuka frakcija, virknei deputātu to pametot. Protams, tās ir partiju pašu problēmas, un mums gar to nav lielas daļas. Bet ko vispār partijas ar piešķirto naudu dara? Jo valsts gadā atvēl politisko organizāciju uzturēšanai gandrīz 7 miljonus un vēl jau arī tās piesaista ziedojumus. Šo tematu mums regulāri aktualizē klausītāji, kas apšauba naudas piešķiršanas lietderīgumu, bet arī eksperti studijā reizēm par to ieminas, sakot, ka naudu taču varēja izlietot krietni efektīvāk, nekā tas šobrīd notiek. par ko ir runa un ko lietas labā var darīt?

Mūsdienās arvien vairāk runā par to, ka kognitīvi traucējumi skar aizvien jaunākus cilvēkus. Vai tas nozīmē, ka nākotnē piedzīvosim demences epidēmiju? Kurā brīdī aizmāršība ir slimības pazīme un kurā brīdī - ikdienas steigas normāla parādība? Demence visā pasaulē skar aptuveni 50 miljonus cilvēku un prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam skaits varētu pat trīskāršoties. Teju trešdaļa aprūpes iestādēs dzīvojošo senioru cieš no demences simptomiem. Statistika rāda, ka nākotnē ar demenci sirgs aizvien vairāk cilvēku. Kāpēc šādas izmaiņas veidojas cilvēka smadzenēs, kas pēc būtības ir plastiskas un spēj mācīties visas dzīves garumā? Kāpēc krustvārdu mīkla ne vienmēr būs galvenā profilakse un vai aizvien nav skaidrs cēlonis Alcheimera un citu slimību izraisītai demencei? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un analizē P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Latvijas universitātes Neiromedicīnas un neirozinātnes nodaļas lektore Ramona Valante, un P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante, pētniece Krista Lazdovska. "Kognīcijas un demences kontekstā nozīmīga ir sociālā izolācija. Vecāka gadagājuma cilvēki dzīvo vieni, viņi ir izolēti no sabiedrības. Šādā vidē var lietot, kādus medikamentus vēlies, kognīcija turpinās pasliktināties. Tāpēc arī pie mums ir tendence veidot dienas centrus, kurā cilvēki, kam ir parādījušās problēmas, sanāk kopā un socializējās. Mēs esam sociālas būtnes un, lai kognitīvā kapacitāte nemazinātos, ir vajadzīga saskarsme," skaidro Ramona Valante. Cilvēkam nepietiek tikai ar iespēju uzņemt informāciju - skatīties televizoru vai šķirstīt sociālos medijus, kas ļauj atcerēties faktus. Būtiska ir valoda, iespēja sarunāties ar citiem. Tās ir arī ir emocijas, ko neiegūst no elektroniskiem medijiem. Tie savukārt var radīt negatīvas emocijas, kas negatīvi ietekmē smadzenes. Pētnieces norāda, ka mūsu smadzenēm patīk izaicinājumi. Mēs varbūt gribētu neko nedarīt, bet smadzenēm patīk izaicinājumi, kas ļauj veidot jaunus savienojumus un uzkrāj kognitīvās rezerves. Viena iespēja būtu valodu mācīšanās, bet nepalīdz vārdiņu mācīšanās kādā lietotnē, svarīga ir saruna ar otru cilvēku. Arī mūzikas instrumentu spēlēšana ir labs veids, kā veidot kognitīvās rezerves. Ja krustvārdu mīklas risina, vienkārši atmiņā atsaucot zināmus faktus, tas netrenē smadzenes. Ja šajā laikā meklē jaunu informāciju, lasa, tā ir smadzeņu trenēšanā. Smadzenēm nepieciešams apgūt ko jaunu.  Ja cilvēks visu mūžu ir vairāk strādājis intelektuālu darbu, izaicinājums būtu - mācīties dejot. Savukārt ar fizisku darbu vai sportu saistīts cilvēks varētu pievērsties intelektuāliem izaicinājumiem. Raidījumā Kā labāk dzīvot kolēģi stāstīja par dažādām demences pacientiem paredzētām sociālām programmām un arī par vides pieejamības problēmām, ko cilvēki ar demenci piedzīvo Latvijā. Pētnieki Latvijā strādā pie vakcīnas pret Alcheimera slimību Klasiska zāļu ripiņa, asins testi, kas savlaicīgi ļautu ieraudzīt slimībai raksturīgos kaitīgos proteīnus asinīs, visbeidzot vakcīnas - šie ir dažādi mēģinājumi paredzēt vai ārstēt Alcheimera slimību. Alcheimers ir viena no demencēm, proti, smadzeņu darbības traucējumiem, kas rada neatgriezeniskus kognitīvos jeb prāta funkciju zaudējumus. Likumsakarīgi, ka tāpēc aizvien turpinās labāko medikamentu izstrāde cīņā ar slimību. Šoreiz plašāk tieši par vakcīnām, un par to saruna ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes dekānu Kristapu Jaudzemu. Visticamāk gan, ka vakcīna pret Alcheimera slimību būtu piemērojama tikai kādai konkrētai populācijai, kas atbilstu striktiem kritērijiem, piemēram, ģenētiskiem faktoriem, ņemot vērā attēlus ar beta amiloīdu izgulsnējumiem smadzenēm un citus parametrus. Tātad vakcīna tiktu, tā teikt, personalizēta. Vakcinēšanās biežums, brīdis, kad to sākt darīt, cik tas maksātu, cik efektīvi tas būtu - protams, šie jautājumi ir svarīgi farmācijas uzņēmumiem, bet pētnieku uzdevums pašlaik ir radīt veiksmīgāko vakcīnas darbības mehānismu. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis stāsta par lielāko dzeni Eiropā – melno dzilnu.  

Esošais partiju finansēšanas modelis ir spēka jau vairākus gadus, un daudzas partijas saņem pat ļoti dāsnu finansējumu no valsts budžeta. Bet cik lietderīgi tas tiek izlietots? Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Studijā diskutē sabiedrības par atklātību "Delna" direktores vietniece Agnija Birule, Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, politoloģe Iveta Kažoka. Sazināmies ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvi Vinetu Ostrovsku, kā uzklausām partiju pārstāvjus: Partijas "VIENOTĪBA" valdes priekšsēdētāju, partiju apvienības "Jaunā Vienotība" valdes locekli Edmundu Jurēvicu, partijas "Latvija pirmajā vietā" valdes priekšsēdētājs Aināru Šleseru un Jaunās konservatīvās partijas valdes priekšsēdētāju Sigordu Stradiņu. Pēdējās dienās vairākām politiskajām partijām ir radušās finansiāla rakstura nepatikšanas. Vispirms Nacionālajai apvienībai būs jāatmaksā valstij pāri par 200000, ko tā pārtērēja iepriekšējās vēlēšanās. Partija nespēja tiesā pierādīt savu taisnību. Savukārt "Stabilitātei!" vairs nesaņems valsts finansējumu gandrīz 200000 apmērā, jo viņiem Saeimā izjuka frakcija, virknei deputātu to pametot. Protams, tās ir partiju pašu problēmas, un mums gar to nav lielas daļas. Bet ko vispār partijas ar piešķirto naudu dara? Jo valsts gadā atvēl politisko organizāciju uzturēšanai gandrīz 7 miljonus un vēl jau arī tās piesaista ziedojumus. Šo tematu mums regulāri aktualizē klausītāji, kas apšauba naudas piešķiršanas lietderīgumu, bet arī eksperti studijā reizēm par to ieminas, sakot, ka naudu taču varēja izlietot krietni efektīvāk, nekā tas šobrīd notiek. par ko ir runa un ko lietas labā var darīt?

Pētījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotāji pēc māņticības līmeņa drīzāk atgādina Filipīnas un pat Krieviju, nevis savus Baltijas kaimiņus. Tas nozīmē ne tikai ticību sliktām zīmēm, pareģojumiem un šarlatāniem, bet arī paaugstinātu risku uzķerties uz sazvērestības teorijām, pseidozinātni un politiskām manipulācijām. Rezultātā iegūstam apdraudētu demokrātiju un iedzīvotāju labklājības līmeni, it īpaši – ilgtermiņā.Kritiskā un zinātniskā domāšana, kas labklājības veicināšanai būtu jāapgūst tāpat kā lasītprasme, joprojām netiek mācīta pietiekami konsekventi. Skolās un sabiedriskajā telpā trūkst skaidru risinājumu, kā cilvēkiem spēt atšķirt faktus no “pasaciņām” un pierādījumus no viedokļiem.Rezultātā Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kuru viegli sarīdīt, iebaidīt un manipulēt ar vienkāršotiem, emocionāliem stāstiem, kas piespēlē nelietīgu personu un sistēmu interesēm.Jurģis Šķilters ir kognitīvo zinātņu profesors, Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs ar zinātniskiem darbiem par uztveri, domāšanu un to, kā mūsu smadzenes būvē realitātes “attēlu”. Viņš pēta, kā rodas uztveres ilūzijas.Šajā sarunā profesors stāsta, kā māņticība padara mūs manipulējamus un apdraud sabiedrības ilgtspēju, un, galvenais, ko katrs no mums var darīt, lai stiprinātu savu kritisko domāšanu, nezaudējot cilvēcību. Tā nav saruna par to, “cik viss ir slikti”, bet par to, kā nebūt vientiešiem, kļūt iekšēji brīvākiem un prasmīgākiem pasaulē, kurā mūs mēģina izmantot.Šī ir otrā saruna ar profesoru Šķilteru. Pirmā bija 245.epziodē: kāpēc pieņemam lēmumus, kas mums kaitē, un kā to mainīt.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00:00 – Kāpēc latviešu māņticība ir šīs sarunas uzmanības centrā00:02:22 – Māņticības saknes: nedrošā pasaulē mēs meklējam vienkāršus skaidrojumus00:05:17 – Ko māņticība dod cilvēkam un ko tā atņem sabiedrībai00:13:58 – Māņticīga sabiedrība ir viegli polarizējama sabiedrība. Kāpēc tas ir bīstami00:24:53 – Mēs mīlam vienkāršus stāstus, un kā tas mums iegriež00:35:11 – Kā domāt zinātniski: pārbaudāmība, elastīgums un gatavība mainīt viedokli00:46:01 – Kad māņticība pāraug fanātismā: kā sabiedrība kļūst bīstami polarizēta00:50:00 – Difterija 2024. gadā: ko nozīmē, kad viedokļu līderis pārspēj zinātnieku00:53:10 – Stambulas konvencija, kad politiķi izmanto cilvēku sāpes kā āķi balsu vākšanai01:03:59 – Zinātnes komunikācijas problēma: kāpēc zinātnieks un māņticīgais viens otru nedzird01:06:23 – Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu01:15:54 – Katrai problēmai ir vārds un uzvārds. Zinātnieku atbildība publiski saukt lietas īstajos vārdos01:22:33 – Cilvēciskais pār ideoloģisko. Ko katrs no mums var darīt jau šodien

Ir sācies vēl karš viens karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēla trešo dienu turpina veikt uzlidojumus mērķiem Irānā. Sestdien, 28. februārī, Izraēla un ASV uzsāka militāru operāciju, lai likvidētu "eksistenciālos draudus, ko rada Irānas teroristiskais režīms". ASV un Izraēlas spēki ir veikuši triecienus pa mērķiem Irānas teritorijā. Triecienos pret Irānu ir nogalināts šīs valsts līderis ājatolla Alī Hamenejī. Irānas vadība ir izveidojusi pārejas vadības padomi. Ir sagaidāms, ka jaunais garīgais līderis varētu tikt izvēlēts tuvāko dienu laikā. Kara sekas jau izjūt ne tikai irāņi vien. Kā ASV un Izraēlas triecieni Irānai ietekmēs ģeopolitisko un arī ekonomisko situāciju pasaulē kopumā? Krustpunktā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Līdsas Universitātes programmas Arābu valoda un politika absolvente Austra Laima Aprāne, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede.  

Ir sācies vēl karš viens karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēla trešo dienu turpina veikt uzlidojumus mērķiem Irānā. Sestdien, 28. februārī, Izraēla un ASV uzsāka militāru operāciju, lai likvidētu "eksistenciālos draudus, ko rada Irānas teroristiskais režīms". ASV un Izraēlas spēki ir veikuši triecienus pa mērķiem Irānas teritorijā. Triecienos pret Irānu ir nogalināts šīs valsts līderis ājatolla Alī Hamenejī. Irānas vadība ir izveidojusi pārejas vadības padomi. Ir sagaidāms, ka jaunais garīgais līderis varētu tikt izvēlēts tuvāko dienu laikā. Kara sekas jau izjūt ne tikai irāņi vien. Kā ASV un Izraēlas triecieni Irānai ietekmēs ģeopolitisko un arī ekonomisko situāciju pasaulē kopumā? Krustpunktā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Līdsas Universitātes programmas Arābu valoda un politika absolvente Austra Laima Aprāne, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede.  

"Laimīgai dzīvei vajag pavisam maz." Tā kādreiz esot teicis Marks Aurēlijs, jo laime ir cilvēkā pašā, viņa domāšanā. Varbūt beigt gausties un sākt dzīvot? Ar šādu uzsaukumu atzīmējam raidījuma Kā labāk dzīvot 20 gadu jubileju. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš un zinātņu doktore psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Marija Ābeltiņa. Marika Rudzīte-Griķe ir uzņēmēja Līvānos. Viņas ģimene dzimtas īpašumā izveidojusi "Handmade Latgola" - vietu, kur var apskatīt un iegādāties Latgales mūsdienu amatniecības darbus, kur ir telpa pasākumiem un naktsmītne. Uzņēmēja vērtē, kKo katrs no mums pats var darīt, lai labi justos un dzīvotu labāk. Māris Kalniņš un viņa dēls Artis Talsu novada Vandzenē darbojas lauksaimnieku kooperatīvā, audzē kaņepes un no to sēklām spiež eļļu, un ražo citus produktus. Abi stāsta par to, cik svarīga viņiem ir apkārtējā vide un ģimene. -- 20 gadi - tas ir daudz vai maz? 20 gadu laikā cilvēks nu neko nesaprotoša kunkulīša kļūst par patstāvīgi domājošu būtni ar savām zināšanām, intelektu un spriestspēju. Raidījumam Kā labāk dzīvot nebija nepieciešami 20 gadi, lai sasniegtu pilnbriedu, jo radio profesionāļu Loretas Bērziņas un Haralda Burkovska pārvaldībā raidījums ātri iekaroja klausītāju sirdis. Latvijas Radio 2 kolēģi nespēja izprast, kur viņiem 9 no rīta pazūd auditorija. Jā, ne vienu vien gadu raidījums ir bijis populārākais Latvijā. Ir mainījušies vadītāji, bet galvenais - klausītāju vēlme pavadīt laiku kopā ar mums paliek noturīga visus šos 20 gadus. Paldies par kopā būšanu!  Vai būs nākamie 20? Dzīvosim, redzēsim, jo izziņas process kā ir labāk dzīvot, ir teju nebeidzams. Daudz laimes mums un jums šajā dzimšanas dienā! 

Ir sācies vēl karš viens karš Tuvajos Austrumos. ASV un Izraēla trešo dienu turpina veikt uzlidojumus mērķiem Irānā. Sestdien, 28. februārī, Izraēla un ASV uzsāka militāru operāciju, lai likvidētu "eksistenciālos draudus, ko rada Irānas teroristiskais režīms". ASV un Izraēlas spēki ir veikuši triecienus pa mērķiem Irānas teritorijā. Triecienos pret Irānu ir nogalināts šīs valsts līderis ājatolla Alī Hamenejī. Irānas vadība ir izveidojusi pārejas vadības padomi. Ir sagaidāms, ka jaunais garīgais līderis varētu tikt izvēlēts tuvāko dienu laikā. Kara sekas jau izjūt ne tikai irāņi vien. Kā ASV un Izraēlas triecieni Irānai ietekmēs ģeopolitisko un arī ekonomisko situāciju pasaulē kopumā? Krustpunktā analizē atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Līdsas Universitātes programmas Arābu valoda un politika absolvente Austra Laima Aprāne, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede.  

Mēneša lielo sarunu esam veltījuši kādām ļoti īpašām attiecībām, kas turpinās varbūt pat desmitiem tūkstošu gadu. Cilvēka labākais draugs, uzticamākais pavadonis un sargs - suņa ķepas nospiedums palicis uz cilvēces sirds jau tūkstošiem gadu. Kāda ir suņu izcelsme? Kāpēc tieši suns atrada īpašu vietu cilvēka sirdī un namā - ko par to stāsta evolūcija un arheoloģija? Kā mainījušās suņu funkcijas, uzvedība un šķirnes un vai šodien uzticamajā mājas mīlulī ir kaut kas no savvaļas vilka? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents, arheologs Eduards Plankājs un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. 

Eiropas līderi kara ceturtajā gadadienā pulcējas Kijivā un apliecina atbalstu Ukrainai. Karš turpinās kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Ukrainas ekonomika turas. Aktualitātes analizē Austrumeiropas pilitikas paētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs. Sazināmies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānu Jāni Priedi. Ar muti Kijivā, ar darbiem…? Vakar, 24. fbruārī, apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas agresijas kara eskalācijas Ukrainā, Kijivā ieradās vairāki Eiropas Savienības un tās dalībvalstu līderi. Klāt bija Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes prezidents Antoniu Košta, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Islandes premjerministri, Lietuvas aizsardzības ministrs, arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Tas bija nepārprotams solidaritātes žests, kam jāapliecina savienības apņēmība turpināt atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos. Līdz šim ir darīts daudz: savienības palīdzības kopapjoms tuvojas divsimt miljardu robežai. Tai skaitā, runājot par šobrīd īpaši aktuālo enerģētikas jautājumu, pārvietotas veselas elektrostacijas un piegādāti apmēram vienpadsmit tūkstoši ģeneratoru. Vairumam Eiropas valstu netrūkst vēlmes un gatavības, taču nupat palīdzības vezuma ceļā kā kupls cinis jau atkal aptupies Ungārijas premjers Viktors Orbans. Vispirms pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu dienestu vadītāju sanāksmē Briselē Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto paziņoja, ka Ungārija neatbalstīs kārtējo Krievijai noteikto sankciju paketi, savukārt vakar, tieši pilna mēroga iebrukuma gadadienā, izpaudās pats Orbans, paziņojot, ka bloķēs arī jau nolemto Eiropas Savienības 90 miljardu atbalsta piešķīrumu Ukrainai. Par šo atbalstu agrāk tika panākta vienošanās, kas paredz, ka „negribošo koalīcija” – Ungārija, Slovākija un Čehija – tiek atbrīvotas no saistībām aizdevuma sakarā. Taču nu Budapeštas pusdiktators izdomājis, ka neatbalstīšot vispār nevienu Ukrainai labvēlīgu lēmumu, jo Kijiva, raugi, esot pārtraukusi krievu jēlnaftas piegādes Ungārijai un Slovākijai pa cauruļvadu „Draudzība”. Ukrainas valdība apgalvo, ka piegādes apstājušās, jo cauruļvads bojāts krievu lidrobotu triecienā. Duetā ar savu kaimiņu velk arī Slovākijas premjers Roberts Fico, kura dzimtenei arī Kremļa „melno zeltu” vajagot kā ēst. Viņš piedraudējis, ka ja piegādes neatsāksies, Slovākija pārtrauks elektroenerģijas piegādi Ukrainai. Bet kamēr Eiropas līderi neskopojas nīgriem izteicieniem par „Draudzības” trubai piezīsties kāro Viktoru, Vašingtonā Ukrainas jautājums šķiet nobīdīts otrajā plānā aiz iespējamās Irānas militārās pārmācīšanas, Epstīna failu blāķiem un, protams, prezidenta ķīviņa ar augstāko tiesu par tarifiem. Tiesa, pirms dažām dienām, kad bez nozīmīgiem rezultātiem bija noslēgušās trīspusējās ASV, Krievijas un Ukrainas sarunas Ženēvā, Baltā nama saimnieks pagarināja Krievijai noteikto sankciju termiņu. Baisi gausais karš Apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, karadarbība tiek raksturota kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Par to, cik dzīvību ziedots Kremļa diktatora iegribu un iedomu vārdā, ir visai aptuvens priekšstats, bet dažādi avoti lēš, ka Ukrainas pusē kritušo skaits varētu pārsniegt 60000, savukārt Krievijas pusē šīs aplēses svārstās no apmēram 180000 līdz 350000 un vairāk tūkstošiem. Kopējie zaudējumi, saprotams, ir vairākas reizes lielāki, un, kā domā NATO analītiķi, pērnajā gadā vien Krievijai tie varētu būt apmēram 400000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. Kā zināms, šī cena maksāta par pieticīgiem ieguvumiem – pērngad agresoram izdevies papildus iegūt mazāk par procentu no Ukrainas teritorijas, un tagad tā okupēta ir apmēram piektā daļa no kaimiņvalsts. Tomēr daudzi eksperti spriež, ka Krievijai esot vēl diezgan resursu, lai šādi turpinātu vismaz kādu gadu. Izskan gan arī viedokļi, ka rekrutēšanas apjomi atpaliek no dzīvā spēka zaudējumiem un tuvojas brīdis, kad var nākties izšķirties par piespiedu mobilizāciju. Pie tam frontē pēdējā mēneša laikā Krievijas spēki piedzīvojuši nopietnas komunikācijas problēmas. Īlona Maska kompānija beidzot atslēgusi no „Starlink” tīkla nelegāli iegūtos termināļus, kurus krievi izmantoja okupētajā Ukrainas teritorijā, savukārt Maskavas pati bloķējusi „Telegram” tīklu, un daudzas krievu vienības tādējādi palikušas bez ierastajiem saziņas līdzekļiem. Daļēji ar to tiek skaidroti Ukrainas spēku nesenie panākumi, atgūstot ap 200 kvadrātkilometru teritorijas Zaporižjes un Dņipro apgabalos. Vēl pirms tam decembrī krievu vienības izdevās izspiest no Harkivas apgabala Kupjanskas, kuru Krievijas armijas vadība jau bija pasludinājusi par pilnībā ieņemtu. No vienas puses, tie ir nenozīmīgi taktiski ieguvumi, kas, cita starpā, nav mazinājuši Krievijas spēku spiedienu Doņeckas apgabalā, no otras, tas ir apliecinājums, ka Ukrainas armija saglabā uzbrukuma potenciālu. Tiek gan atzīmēts, ka arī Ukraina saskaras ar nopietnām militārā personāla problēmām – apmēram divsimt tūkstoši karavīru, nespējot izturēt frontes apstākļus, esot patvaļīgi pametuši savas vienības. Vēl viens ļoti nepatīkams pārsteigums Krievijai bija sestdien notikušais Ukrainas raķešu trieciens militāro raķešu rūpnīcai Votkisnkā, Udmurtijas autonomajā republikā, aptuveni 1400 kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Šajā rūpnīcā top mazā rādiusa raķetes „Iskander”, kas tiek izmantotas triecieniem pa Ukrainas teritoriju, un starpkontinentālās raķetes „Topoļ-M”.  Kā apgalvo Kijiva, trieciens veikts ar ukraiņu ražojuma spārnoto raķeti „Flamingo”. Ukrainas ekonomika turas Krievijas agresijas eskalācija 2022. gadā saprotami traumēja arī Ukrainas ekonomiku. Vairākkārt palielinājās Krievijas okupētās teritorijas apmēri, agresorvalsts uzsāka mērķtiecīgu infrastruktūras graušanu, miljoniem iedzīvotāju pameta valsti. Tiek lēsts, ka pagājušajos kara gados agresors pret Ukrainas teritoriju raidījis apmēram 13000 raķešu un vairāk nekā 140000 lidrobotu. Lielu daļu no tiem notriekusi ukraiņu pretgaisa aizsardzība, taču daļa savu mērķi sasnieguši. Tomēr Ukrainas iekšzemes kopprodukts, kas 2022. gadā saruka par gandrīz trešdaļu, nākamajos gados piedzīvoja zināmu atlabšanu, 2023. gadā pieaugot par vairāk nekā pieciem procentiem, 2024. gadā – par vairāk nekā trīs ar pusi, 2025. gadā – par aptuveni diviem procentiem. Kāpums prognozēts arī šogad, tiesa, šais prognozēs nebija ņemti vērā Krievijas nežēlīgi mērķtiecīgie triecieni enerģētikas infrastruktūrai. Resursa „Project Syndicate” autori, ekonomisti Tatjana Derjugina, Anastasija Fedika un Jurijs Gorodņičenko piesauc trīs galvenos faktorus, kas ļāvuši Ukrainas ekonomikai līdz šim saglabāt kondīciju, kas šobrīd pārspēj cerības pilna mēroga kara sākumā. Pirmkārt, tās ir ukraiņu militārās spējas, saglabājot kontroli pār savu gaisa telpu un lielā mērā neitralizējot Krievijas Melnās jūras floti. Attiecīgi Krievijai nav izdevies pilnībā apturēt Ukrainas eksporta plūsmu pa jūras ceļiem. Otrs faktors ir apjomīgā starptautiskā palīdzība, kas aizvadītajos četros gados bijusi vidēji ap 40 miljardiem dolāru gadā. Tā palīdzējusi kompensēt budžeta deficītu, kas ir aptuveni 25% no iekšzemes kopprodukta, segt lielu daļu izdevumu ieroču un energoresursu importam. Savukārt grandiozais militāro izdevumu kāpums – no sešiem miljardiem dolāru 2021. gadā līdz septiņdesmit miljardiem pērngad – ir jaudīgs ekonomikas stimuls. Pēc amerikāņu domnīcas „Jamestown” sniegtajiem datiem lidrobotu ražošanas apjomi Ukrainā pagājušogad sasnieguši četrus miljonus vienību, bet šogad varētu sasniegt septiņus miljonus. Kā trešais faktors tiek minēta Ukrainas Nacionālās bankas sekmīgā darbība, nodrošinot likviditāti un novēršot banku sistēmas sabrukumu. Un, kā atzīmē trīs minētie „Project Syndicate” autori, salīdzinoši stabilais ekonomikas stāvoklis nebūtu iespējams bez ukraiņu uzņēmēju un visas sabiedrības gatavības pielāgoties un paciest grūtības, un radoši meklēt risinājumus. Protams, Krievijas agresijas karš rada Ukrainai milzu zaudējumus un arī milzīgas problēmas, no kurām akūtākās šobrīd ir teju trīs ceturtdaļu elektroģenerējošo jaudu iznīcināšana un jūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pievēršamies filosofiskam un praktiskam jautājumam – vai šodien var ticēt tam, ko redzam? Ja lūkojamies sociālajos medijos, aizvien vairāk jūtam skepsi par to, vai redzētais attēls vai video ir īsts vai viltojums. Dziļviltojumu kvalitāte jau ir tik laba, ka dažubrīd par rūdīta acs vairs nevar noteikt, kas īsts un kas nav. Šobrīd dziļviltojumus izplata ne tikai politiski vai sociālie piesātinātā saturā, bet pat šķietami nekaitīgā dabas un zinātnes jomā, kas vēl vairāk liek domāt - kādus "caurumus" savās zināšanās varam netīšām "aizlāpīt" ar šādiem meliem. Kā saprast, vai video un attēli, ko redzam internetā ir īsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis un politologs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs. Ierakstā uzklausām Rīgas Nacionalā Zooloģiskā dārza pārstāvi Māri Lielkalnu, kuram ikdienā jāskaidro dažādi patiesi un mazāk patiesi apgalvojumi par dabu un dzīvniekiem, video, kas radīti ar mākslīgā intelekta palīdzību. Arī savi medicīnas dati ir rūpīgi jāsargā Personas datu drošība pēdējos gados kļuvis par aizvien aktuālāku tematu. Eiropas Savienības Vispārīgā datu aizsardzības regula skar arī mūsu ikdienu, un, protams, ka mēs katrs vēlamies, lai informācija par mums nenonāktu tur, kur tai nav jānonāk. Bet, ja runājam par pacientu veselības datiem, tad tiem ir īpašs statuss. Tas saistīts ar medicīnas ētikā būtisko personas autonomijas principu un tiek saprasts kā divējādas tiesības - tiesības uz neiejaukšanos un privātuma sfēru, tostarp pacienta datu privātumu, un tiesības uz pašnoteikšanos, proti, pacienta tiesībām pieņemt lēmumu par datu lietojumu. Par veselības datu noplūdes riskiem un reāliem gadījumiem plašāk stāsta Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošais pētnieks Ivars Neiders. -- Ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus iepazīstina ar lauka cīruli.

Šīs ziemas ilgstošais sals ūdenstilpes nosedzis kā ar necaurredzamu vāku. Vai ledus sega kaitē ezeru, dīķu un upju zivīm un citiem organismiem? Kā zivis spēj atjaunot populāciju pēc bargām ziemām un sagaidīt pavasari? Un kāpēc atkusnis ne vienmēr palīdz? Ziņās lasām aizvien vairāk bažu par zivju slāpšanu. Kārtīgā ziema radījusi neierastus apstākļus mūsu ezeriem un pat upēm, jo zem ledus vāka apakšā notiek intensīva cīņa par izdzīvošanu. Vai visas zivis noslāps un ko varam darīt, lai zivīm un citiem ūdens organismiem palīdzētu sagaidīt pavasari, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un biologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Matīss Žagars.

Onomastika ir valodniecības nozare, kas pēta visu veidu īpašvārdus un to cilmi. Par onomastiku latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa.

Vitamīns A redzei un ādai, vitamīns B matiem, nagiem un nerviem, vitamīns C sirds un asinsvadu veselībai, bet vitamīns D imūnsistēmas uzlabošanai. Tas ir tikai neliels saraksts, kāpēc mums ir nepieciešami šie organiskie savienojumi. Bet, vai tos jālieto īpaši? Varbūt pietiek ar pilnvērtīgu uzturu? Uzklausām speciālistus raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ortomolekulārās terapijas speciāliste Antra Briede, farmācijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas un farmakoterapijas katedras docētāja Anna Gavrilova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale. "Ja uzturs  ir sabalansēts, visiem nav nepieciešams lietot papildus vitamīnus," norāda Anna Gavrilova. "Ja skatāmies uz Latviju, ne vienu nepārsteigšu, ka mums ir ļoti izplatīts D vitamīna trūkums, to būtu jālieto." Antra Briede, atsaucoties uz apjomīgu pētījumu, norāda, ka teorētiski var ar uzturu uzņemt pietiekami daudz vitamīnu, prakse atšķiras. Pārsvarā tie ir B grupas vitamīni.   Zane Dzirkale bilst, ka arī it kā tik ikdienišķa lietā, kā vitamīnu lietošana, svarīga ir individualizēta pieeja. Daudz kas atkarīgs no katra cilvēka dzīves veida un izvēlēm ikdienā. Lai rūpīgi izvērtētu, kādi vitamīni organismā trūkst, nepietiek ar ikdienas analīzēm. Anna Gavrilova vērtē, ka uztura bagātinātāji būt jālieto, ja cilvēks meklē kādu risinājumu, kā var par sevi papildus parūpēties, ja vēlas. Runājot par lietderīgumu, ir svarīgi saprast, ar kādu mērķi to lietos. Jāņem vērā arī dažādas individuālās saslimšanas, lai saprastu, kā attiecīgā vitamīna deficītu novērstu.

Olimpiskās spēles tuvojas noslēgumam un ziņu lapu priekšplānā drīzumā atkal būs ne ar sportu saistīti jaunumi. Pēc olimpisko spēļu noslēguma Itālijā gan turpināsies vēl paraolimpiskās spēles, un lai cik nepatīkami tas būtu, bet dalībnieki no agresorvalstīm tur piedalīsies ar saviem karogiem. Bet Latvijā nerimst politiskā aktivitāte, piemēram, ZZS pieļauj, ka gadījumā, ja premjere kokrūpnieku skandāla dēļ gribēs atlaist zemkopības ministru, galdā tiks celts viņas pašas demisijas pieprasījums un ar ZZS balsīm tas būtu veiksmīgs. Saeimā arī izmaiņas, tur tagad ir par vienu frakciju mazāk. "Stabilitātei!" frakcija vēlēšanu gadā pavisam izšķīdusi. Par nedēļas aktualitātēm politikā un ne tikai kopā ar žurnālistiem spriežam raidījumā Krustpunktā. Aktualitātes analizē TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, portāla "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde un Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Olimpiskās spēles tuvojas noslēgumam un ziņu lapu priekšplānā drīzumā atkal būs ne ar sportu saistīti jaunumi. Pēc olimpisko spēļu noslēguma Itālijā gan turpināsies vēl paraolimpiskās spēles, un lai cik nepatīkami tas būtu, bet dalībnieki no agresorvalstīm tur piedalīsies ar saviem karogiem. Bet Latvijā nerimst politiskā aktivitāte, piemēram, ZZS pieļauj, ka gadījumā, ja premjere kokrūpnieku skandāla dēļ gribēs atlaist zemkopības ministru, galdā tiks celts viņas pašas demisijas pieprasījums un ar ZZS balsīm tas būtu veiksmīgs. Saeimā arī izmaiņas, tur tagad ir par vienu frakciju mazāk. "Stabilitātei!" frakcija vēlēšanu gadā pavisam izšķīdusi. Par nedēļas aktualitātēm politikā un ne tikai kopā ar žurnālistiem spriežam raidījumā Krustpunktā. Aktualitātes analizē TVNET grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, portāla "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde un Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode.  

Nav daudz tādu piļu Latvijā, kuras mūri pieredzējuši tik daudzus gadsimtus, piedzīvojuši tik dažādus saimniekus un viņu likteņus, kā Turaidas pils. Kāda bija šīs viduslaiku pils nozīme Livonijas laikā un vēlāk? Ko zinām par lībiešu dzīvi Turaidā un kādu sadzīvi te vadījuši daudzie pils iemītnieki? Raidījumā Zināmais nezināmājā atklāj Turaidas Muzejrezervāta galvenais speciālists - vēsturnieks, lībiešu mantojuma pētnieks Guntis Zemītis, vēstures zinātņu doktore, viduslaiku piļu eksperte, Turaidas Muzejrezervāta galvenā speciāliste - vēsturniece Ieva Ose un vēsturniece, Turaidas Muzejrezervāta direktores vietniece zinātniskajā darbā Vija Stikāne.   Zinātnes ziņās plašāks stāsts par to, kā seismometri var palīdzēt ne tikai zemestrīču fiksēšanā, bet arī kosmisko atkritumu novērošanā. Kosmosa atkritumu, piemēram, raķešu un satelītu atlūzu, skaits uz Zemes pieaug, tāpēc likumsakarīga šķiet jauna publikācija zinātnes žurnālā “Science”. Tajā vēstīts, ka ar seismometriem jeb seismogrāfiem, ar ko parasti reģistrē zemestrīces, ir iespējams izsekot krītošiem kosmosa atkritumiem. “Science” publikācijā minēts konkrēts notikums 2024. gadā, kad, Ķīnas kosmosa kuģim atgriežoties Zemes atmosfērā, tā sabrukšanai līdzi izsekoja seismometri Kalifornijā. Kā allaž, viedokli par rakstu vaicājam pašmāju zinātniekam, un šoreiz tas ir Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģiju zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieks Viesturs Zandersons. Viņš norāda, ka notikums ar Ķīnas kosmosa kuģi nav pirmās šādas seismometra fiksētās svārstības, taču jāizceļ ārvalstu pētnieku labi veiktie aprēķini.

Raidījumā pievēršamies ekonomikai un lēmumiem, kas ietekmē mūsu attiecības ar naudu ik uz soļa. Bija laiks, kad cilvēku naudas jautājumos uzskatīja par racionālu būtni, kuru viegli prognozēt un kas spēj viegli apzināties ieguvumus un riskus. Mūsdienās to mainījusi uzvedības ekonomikas teorija, kas parāda cilvēka ne tik racionālo pusi. Kāpēc dažkārt nopērkam to, ko mums īsti nevajag un kāpēc nespējam objektīvi novērtēt cenu, ja līdzās neredzam citu skaitli? Kāpēc aizejam uz veikalu pēc piena, bet pārnākam ar veselu maisu akcijas produktu? Kāpēc tērējot naudu, kļūstam neloģiski un dīvaini? Uzvedības ekonomika parāda, lai arī ekonomikas zinātni radījuši matemātiski un stratēģiski domājošs cilvēki, tā praksē stāsta par pilnīgi neracionālu cilvēku. Uzvedības ekonomikas teoriju un praksi raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ekonomikas un vadības zinību maģistre, Latvijas Universitātes docente Ieva Siliņa un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Romāns Putāns. SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību vēsture Par pirmajiem uzņēmējiem var dēvēt amatniekus. Jau babiloniešu valdnieka Hamuprapi likumu krājumā 18. gs. p.m.ē ir runa par kredītsaistībām un noteikumiem saimnieciskās darbības veikšanai, norāda ekonomikas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Bet, protams, ka tā ir visai nosacīta  SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību vēsture. Profesore sniedz ieskatu uzņēmējdarbības vēsturē pasaulē, iepazīstina ar franču utopiskiem plāniem, gan vareno akciju sabiedrību „Austrumindijas kompāniju”, un uzņēmumu ar 60  ūdensdzirnavām. Stāstu Baiba Šavriņa sāk par senāko amatnieku apvienību, kas veidojās Japānā pirms teju pusotra tūkstoša gadiem. -- "Tāds mazs, pelēks "bandīts", kas staigā pa koku reizēm ar galvu uz leju. Un viņa balss, viņa dziesma ir dažādi svilpieni," dzilnīti raksturo ornitologs Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Pavārgrāmatas, ko  mēdz dēvēt par virtuves Bībeli, goda vietā celtas izstādē “Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas. Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas”. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts pārlapojam pavārgrāmatas un skaidrojam, cik nozīmīgas ir latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts sveicienus sūtām no muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē", un pirms šo sarunu sākām, visi viens otram pajautājām - vai jūs esat paēduši? Jo saruna būs diezgan garšīga. Šobrīd muzejā goda vietā ir celtas "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas". Tieši ar šādu nosaukumu ir atklāta izstāde, kas ieskicē laiku pēc Otrā pasaules kara, kad, nonākot trimdā, daudzas latviešu saimnieces saskārās ar izaicinājumu, kā pagatavot pazīstamus un iemīļotus ēdienus, esot svešā vidē, turklāt arī trūcīgos apstākļos. Tādēļ jau bēgļu nometnēs pārpublicēja Latvijā pirms kara izdotās pavārgrāmatas. Kā arī sākot no pagājušā gadsimta 50. gadiem, iznākušas pirmās diasporā tapušās pavārgrāmatas, un tas ir turpinājies līdz pagājušā gadsimta 80.-90. gadiem. Šobrīd izstādē var aplūkot 20 pavārgrāmatas, kas ir izdotas dažādos laika posmos ārpus Latvijas. Vienlaikus ar šo izstādi arī rīt Latvijas Universitātes pētniecības projekts "Latviešu diasporas identitātes transformācijas: teksts, valoda, digitālā vide" un šī pētījuma viens no fokusiem ir arī aplūkot ēdienu klātbūtni diasporas tekstos - pētīt latviskās garšas izjūtas svešā vidē. Pie sarunu galda diasporas gastropoētikas pētnieki: projekta vadītājs Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms, projekta pētniece Latvijas Universitātes lektore Ilze Šķestere, izstādes "Nospeķotas lapiņas un gardas vakariņas Latviešu pavārgrāmatas ārpus Latvijas" kuratores Marianna Auliciema un Jūlija Apse, kā arī muzeja "Latvieši pasaulē" pedagoģe un komunikācijas speciāliste Danute Grīnfelde.

Šogad par gada ģeovietu izvēlēta visai neparasta parādība dabā - karsta kritene Salaspilī. Šie neparastie "caurumi" zemē sastopami daudzviet pasaulē un pārsvarā rodas aktīvu pazemes ūdeņu ietekmē. Ko zinām par kritenēm Latvijā un pasaulē un kāds nepārvarams un neredzams spēks liek veidoties šīm bedrēm zemē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece, hidroģeoloģe Aija Dēliņa. Salaspils karsta kritene ir unikāla ar to, ka izveidojusies nesen – 2021. gadā. Tās pamatnē zem cilvēka veidota uzbēruma un kvartāra nogulumiem atsedzas devona nogulumieži, t. sk. augšējā devona Salaspils svītas ģipši. Tā kā ģipši ir Latvijas šķīstošākie ieži, visaktīvāko karsta procesu saistība tieši ar Salaspils svītu mūsu valsts teritorijā ir acīmredzama. Salaspils svītas ģipšainie ieži ir pakļauti aktīviem karsta procesiem Skaistkalnes, Allažu, Baldones apkārtnē un citur.  Zinātnes ziņās neparasts stāsts par skudrām, kuru karalienes spēj izdēt olas divām dažādām sugām. Daudziem sociālajiem kukaiņiem vairošanās pati par sevi ir visai savāda, taču Ibērijas skudra (Messor ibericus) paceļ šo dīvainību jaunā līmenī. Žurnāla “Nature” publikācijā pagājušā gada rudenī ziņots, ka šīs sugas mātītes, konkrēti karalienes, pārojas ar citas sugas tēviņiem, pēc tam tos klonē, un tas nozīmē, ka Messor ibericus ir vienīgais zināmais organisms, kas pats par sevi pavairo divas sugas. Tādējādi Ibērijas skudra nosaukta par vissarežģītāko koloniālo dzīvības formu, kas līdz šim zināma. Ne viens vien pētnieks pauž izbrīnu par šādu parādību, sakot, ka tam ir grūti noticēt un ka tas paplašina mūsu izpratni par evolucionāro bioloģiju. Vaicājam Latvijas Universitātes bioloģijas profesoram Indriķim Kramam, vai šāda skudru īpašība viņā rada pārsteigumu.

Gaisa kvalitāte  ir joma, kas satraukumu rada daudzviet pasaulē, tostarp, Eiropā un arī Rīgā. Īpaši ziemā, kad nokrišņu ir maz, vējš nav stiprs, bet apkures sezona rit pilnā sparā, rodas jautājums, kāds ir gaiss, ko elpojam? Ar satelītdatu palīdzību Latvijā varēsim labāk sekot līdzi gaisa kvalitātei. Pētnieki plāno izstrādāt modeļus, lai prognozētu gaisa kvalitātes izmaiņas, un tas ļautu laikus informēt iedzīvotājus. Kādi procesi ietekmē gaisa kvalitāti Latvijā un ko lietas labā plāno darīt pētnieki? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfe, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece Olga Sozinova un ģeogrāfe, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesore Iveta Šteinberga.

Tapis interesants pētījums, kas parāda, kā dabiskās auduma krāsas 19. gadsimtā papildināja industriālā attīstība un dažādu sintētisku krāsu atklāšana. Kā ķīmiķi un etnologi, liekot galvas kopā, var izstāstīt veselu gadsimta vēsturi ar apģērba palīdzību. Kā rūpniecības attīstība mainījusi tradicionālo kultūras mantojumu? Mūsdienu tekstila industrija spēj saražot audumus teju jebkādās krāsās un kombinācijās, lielā mērā pateicoties sintētiskām krāsām, kas ienākušas ražošanā pēdējos gadsimtos. Vairs nav tie laiki, kad violets pigments bija tik dārgs, ka to iegūt varēja tikai karaļnami. Kā Latvijas vēsturē redzam šo rūpniecisko tekstila krāsu ienākšanu un kā tas ietekmējis mūsu kultūrvēsturisko mantojumu, tostarp, tautas tērpus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Anete Karlsone un mākslas zinātņu doktore, latviešu apģērba vēstures pētniece Ieva Pīgozne.  Savulaik kokvilna bija ekskluzīvāks audums par zīdu Ja runājam par apģērbu, tad patiesībā runa nekad nav tikai un vienīgi par apģērbu. Mode ir daļa no krietni plašāka stāsta par politiku, ekonomiku, sociālajiem procesiem, un par to pārliecinos arī, par pasaules dārgākajiem audumiem sarunājoties ar Modes muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi. Pirms iegrimstam senajos laikos, kad jau ir parādījušies dārgie audumi, skaidrojums, vai mūsdienās, kad daudz tiek runāts par apģērba praktiskumu un ilgtspēju, aizvien tomēr pastāv arī dārgie audumi?

Sievietes organismam ir savas īpatnības, kuras ietekmē arī sirds veselību. Kāpēc tā un ko par savu sirdi vajadzētu zināt tieši sievietēm, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Iveta Mintāle un biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. Iveta Mintāle skaidro, ka anatomiski sievietes un vīrieša sirds neatšķiras, bet fizioloģiski un slimības simptomu ziņā atšķirības ir lielas. Sievietēm nav tik krasi izteiktas sāpes krūtis, nav tik krasa izstarojuma sāpēm uz roku, kā tas ir vīriešiem. "Jāpievērš uzmanība, ja ir diskomforts, nepatīkama sajūta, tirpstoša sajūta, pat slikta dūša. Lietas, kas pēkšņi parādās un kuras nevar nepamanīt," norāda Iveta Mintāle. Ārste mudina, ja ir nepatīkamas sajūtas un neizpratne, ko darīt, nevis nogaidīt, bet zvanīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam un noskaidrot, vai jāsauc palīdzība, vai var iztikt ar konsultāciju pa telefonu. Tas ir labs palīgs, lai izprastu pazīmes. "Sievietēm vairāk cieš mazie asinsvadi, tāpēc ir grūtāk veikt diagnostiku," norada Iveta Mintāle. "Ja kaut kas atšķiras no veselīgās, spēcīgās, enerģiskās sajūtas, kāda bija vakar, ir jāpadomā, kas tam varētu būt par iemeslu," atgādina Iveta Mintāle. Vēl ārste min, ka jāņem vērā, ka sievietes var būt emocionālākas, ar augstāku stresa līmeni, kas bieži noved pie miega trūkuma. "Nepietiekams miegs ir ļoti izteikts riska faktors. Ir izpētīts, ka sievietēm jāguļ vairāk nekā vīriešiem. Sievietēm ir jāguļ 8-9 stundas, ar sešām stundām nepietiek," skaidro Iveta Mintāle. "Ja regulē asinsspiedienu ar medikamentiem, kamēr nav noregulēts miegs, ar asinsspiedienu ir grūti cīnīties. Miegs un normāla mentāla pašsajūta ietekmē pašsajūtu." Diemžēl sirds un asinsvadu slimības ir galvenais nāves cēlonis sievietēm Latvijā. Lai pievērstu uzmanību sievietes sirds veselībai un mudinātu veikt pārbaudes, februāris ir sievietes sirds veselības mēnesis. Biedrība "Par sirdi" arī aicina veikt pārbaudes un vispirms doties pie ģimenes ārsta, lai veiktu profilaktiski nepieciešamās analīzes. Savukārt mājaslapā "parsirdi.lv" veikt testu "Vai viss kārtībā, mīļā sirds?", lai aizdomātos vairāk par savas sirds veselību. Biedrība arī veikusi aptauju, kurā vaicāja sievietēm, vai viņas zina sirds veselības riska faktoriem un vai tos varētu atpazīt. Piemēram, vai prastu atpazīt infarkta pazīmes? 37% atbildēja, ka neprastu atpazīt infarkta pazīmes un arī nezina sirds veselības riska faktorus.

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula    Stikla šķiedra, piena un maizes kombināti, ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīca, gaļas kombināts, mēbeļu kombināts – Valmiera 1994. gadā bija varena pilsēta. Tad, kad brīnišķīgā režisore Māra Ķimele 1994. gada 8. janvāra rītā nebrauca uz pašas režisēto izrādi III Senās mūzikas festivāla Valmierā ietvaros, viņas uzmanību neviļus nepiesaistīja Rīgas ielas asfalta segums. Gaisa temperatūra nebija mīnusos un ielas segums nedz mirdzēja, nedz laistījās fraktāļu struktūru skāvumā. Pilnīgi droši viņa tad neievēroja arī vienu no Latvijas arhitektūrā ievērojamākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem – bankas ēku Rīgas ielā 40 ar franču firmas Fichet seifu, kas pēc arhitektu Anša Kalniņa un Emmas Krēsliņas [2] projekta tapusi 1931./32. gadā. Autobuss brauca bez režisores pa Rīgas ielu tālāk pa parasto maršrutu. Dažas sekundes vēlāk viņa neievēroja arī kūpošos dūmus no katlu mājas skursteņa, veicot 90° pagriezienu no Rīgas uz Andreja Upīša ielu. Arī tipogrāfiju "Liesma" A. Upīša ielā 7 Māra Ķimele neaplūkoja pat pāris sekundes. Tas nekādi nebija iespējams. Autobuss tad nogriezās pa labi uz Beātes ielu – asfalts nemirdzēja un nelaistījās vēl joprojām. Var ticēt, ka režisore būtu bijusi gatava bez īpašām ceremonijām no autobusa kāpt ārā, kad tas iebrauca Raiņa ielā un neredzama vairs nebija arhitekta Arnolda Nikolaja Čuibes [3] projektētā, 1938./39. gadā celtā neoeklektiskā [bijusī] Valsts komercskolas ēka – tur viņas režisētajai izrādei bija jānotiek. No autobusa izkāpa senās mūzikas vokālā ansambļa "Canto" mūziķi. Dažas stundas iepriekš, Sietlā Krists Novoseličs [1] bija pabeidzis "Nirvana" [4] uzstāšanos "Center Arena" ar vārdiem: "Liels paldies, ka atnācāt, jūs esat brīnišķīga publika! Brauciet mājās prātīgi! Atcerieties, ja esat lietojuši alkoholu – nevadiet auto. Atcerieties iet balsot vēlēšanās. Atcerieties nešķērsot ielu tam neparedzētās vietās." [5] Bet "Canto" uzstāšanās bija paredzēta 17:00 ar itāļu zvaigznes Adriāno Bankjēri [6] slaveno komēdiju "Maza ballīte Karnevāla ceturtdienas vakarā pirms vakariņām" [7]. Ja man būtu bijusi humora izjūta, man "Mazā ballīte" būtu patikusi. Izrādes ievadā uz jautru sarīkojumu visus aicina Moderno Diletto tēls. Gribētos tulkot – Modernais diletants, bet google translate saka – Modernais prieks. Jau jūtama kaitinoša kņudoņa vēderā. Un jo tālāk, jo nepatīkamāk. Pēc uzrunas seko padsmit numuru virtene ar, piemēram, Kjodžas veču dziesmu, ar mīlētāju dziedājumu, ar tantes Bernadīnes stāstu par žagatu, kas lamājas. Vēl ir suņa, dzeguzes, kaķa un pūces kontrapunkts, kuru kāds asprātīgi nosaucis – "cantus fermus", muļķa mīlas madrigāls, vīna dzeršana un joki par sērkociņiem un lupatām. Respektīvi – ar katru numuru bēdīgāk. Uz atvadām "Moderno Diletto" sola drīz atgriezties ar jauniem jokiem. Apmēram tāds saturs – delartisks – šiem kumēdiņiem, ar kuriem režisore Māra Ķimele bija tikusi galā. Izrāde tika iestudēta kārtīgi. Tā ir ierakstīta Latvijas Televīzijā. Ansamblis "Canto" [8] bija lielisks un režisorei [9] nekas tur vairs nebija darāms! Kad iestudējums gatavs, režisorei ir jādod telpa izpildītājiem, jo mākslas darba atdošana publikai pilnībā attiecas uz viņiem. Šo izrādi uztvēru ļoti personiski – kāds tur vēl Modernais prieks? Vārdnīcā kļūda! Modernais diletants ir. Apvainojos. Tāpēc iestudējumu neredzēju. "Die Schuld ist nicht das gleichgültige doppelsinnige Wesen, daß die Tat, wie sie wirklich am Tage liegt, Tun ihres Selbsts sein könne oder auch nicht, als ob mit dem Tun sich etwas Äußerliches und Zufälliges verknüpfen könnte, das dem Tun nicht angehörte, von welcher Seite das Tun also unschuldig wäre. ... Unschuldig ist daher nur das Nichttun wie das Sein eines Steines..." (Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis) [10] "Vaina būtībā nav vēsa un neskaidra, it kā paveiktais, kāds tas patiesi redzams dienas gaismā, varētu vai varbūt nevarētu būt paša cilvēka darbība, it kā varētu pastāvēt kaut kas ārējs un nejaušs, kas šai darbībai nepieder, un kura dēļ tā būtu nevainīga. Gluži pretēji, īstenībā nevainība ir akmenim līdzīga bezdarbība." [11] Izmantotā literatūra Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, "Broekmans & Van Poppel" izdevniecības (Utrehta, Nīderlande), portāla livenirvana.com, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Novoselic, Krist (dzimis Komptonā 1965. g.) horvātu izcelsmes amerikāņu mūziķis, grupas "Nirvana" basģitārists, politiķis un aktīvists [2] Kalniņš, Ansis (dzimis 1903. g. – miris Rīgā 1944. g.) 1931. g. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti un Kalniņa (dz. Krēsliņa), Emma (dzimusi Valmierā 1899. g. – mirusi Rīgā 1985. g.) 1934. g. beigusi LU arhitektūras fakultāti, strādājusi privātpraksē kopā ar vīru A. Kalniņu (1934 – 1942) un citur [3] Čuibe, Arnolds Nikolajs (dz. 1908. g. Valmierā – m. 1941. g. Rīgā) 1933. gadā beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts [4] "Nirvana" – amerikāņu rokgrupa no Aberdīnas, saistīta ar Sietlas alternatīvās mūzikas ainavu, radusies 1988. g. [5] "Thanks a lot for coming, you're a wonderful audience, have a safe ride home, remember not to drink and drive. Remember to vote, remember not to jaywalk [..]"; Kristapa Pētersona tulkojums [6] Banchieri, Adriano (dzimis Boloņā 1568. g. – miris Boloņā 1634. g.) itāļu komponists, ērģelnieks un teorētiķis. Ērģelnieks Sanmikelē, Bosko un Monte Oliveto, kur 1613. g. kļuva par abatu. Olivetāņu mūks. [7] "Il Festino nella sera del giovedi grasso avanti cena" Op. XVIII (Venezia 1608); Kristapa Pētersona tulkojums [8] senās mūzikas vokālais ansamblis "Canto" (vad. Irēna Nelsone) nomināli skaitījās amatieri – nebija aizmirsuši muzicēšanas prieku un savienoja to ar azartiski precīzu izpildījumu un izcilu stila izjūtu [9] Māra Ķimele ir viena no ievērojamākajām režisorēm Latvijas teātra ainavā, izcilība; nenovērtējams ir viņas devums Valmierai (līdz 1994. gadam viņa Valmieras Drāmas teātrī bija iestudējusi 36 lugas), īpašu vietu viņas mākslā allaž ieņēmuši tieši latviešu dramaturgu darbu iestudējumi – tie, kuriem ir paveicies būt klāt brīžos, kad režisore iestudē kādu lugu, atceras fenomenālas analītiķes spējas un prasmi atrastās cēloņsakarības sasaistīt ar pasaules kontekstu [10] Hegel, Georg Wilhelm Friedrich (dzimis Štutgartē 1770. g. – miris Berlīnē 1831. g.); citāts no Hēgelis, G. V. F. "Gara fenomenoloģija", VI, "Gars" (Hegel, G. W. F. "Phänomenologie des Geistes", VI, "Der Geist") [11] Ievas Ginteres tulkojums

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Pēc klausītāju lūguma atkārtoti pievēršamies ūdens tīrībai, garšai un sastāvam. Ko saņemam, kad no krāna ielejam glāzē ūdeni - kādu sastāvu, garšu un piedevas? Kā šajā ūdens sistēmā "ceļo" dažādi mikroorganismi un kā noteikt, vai ūdens ir droši lietojams uzturā? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus, SIA "Rīgas Ūdens" Apvienotās ūdens kvalitātes kontroles laboratorijas vadītāja Gunita Kona un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns.

Pēdējo gadu laikā dzirdam daudz diskusiju par sabiedrībai noderīgiem un šķietami apšaubāmiem pētījumiem - tā vien liekas, ka viedoklis, ko un kā pareizi pētīt ir visām nozarēm. Taču, ko par to domā cilvēki, kas šīs zināšanas rada paši? Kā viņi sev un sabiedrībai pamato savas pētnieciskās izvēles un kur pētnieka interesēm jāpieliek punkts un jādod vieta sabiedrības gaidām?  Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes Augstskolas rektore, asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš, viņi diskusijā pārstāv sociālo zinātņu jomu. Savukārt eksaktās zinātnes pārstāv matemātiķis pēcdoktorantūras studijās Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un un fiziķis pēc aicinājuma, Latvijas Universitātes prorektors, asociētais profesors Guntars Kitenbergs.

Cilvēku migrācija uz pasaules lielajām pilsētām un metropolēm rada jautājumu - cik šaurs ir par šauru, lai dažādi cilvēki spētu mierīgi sadzīvot līdzās, bet pilsētas iestādes varētu nodrošināt drošību un sakārtotību? Ko pieprasa mūsu labsajūta un labklājība un kā to sniegt pārapdzīvotībā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš un pilsētplānotājs, atvērto inovāciju kustības "VEFRESH" izpilddirektors Viesturs Celmiņš. Senu koka ēku sienas "apdzīvo" ķērpji Ķērpju eksistence uz senu koka ēku sienām ir fantastisks piemērs dabas un cilvēka mijiedarbībai un nekaitīgai līdzās pastāvēšanai. Tā  interneta vietnē "kerpji.lv" raksta šīs vietnes autore, dabas eksperte Renāte Kaupuža. 2025. gadā Renāte laida klajā  informatīvu bukletu par šo organismu specifisko dzīves vietu - seniem koka namiem. Bet pirms lūkojam sīkāk par šīm ķērpju mājvietām, Renāte Kaupuža atgādina, kas tad īsti par radījumu ir ķērpis. Senas koka ēkas patīk dzelteniem pulverveida, tumšiem kā krustnagliņas, pelēkiem punainiem, zaļiem un vēl citu veidu un krāsu ķērpjiem. Ķērpis senai mājai nekaitē, tas ir kā savdabīga dekorācija un pie tam  apveltīts ar ļoti skanīgiem un poētiskiem vārdiem - dzeltenspožie zeltmilti, kas tieši tā arī izskatās, it kā Saulesmeitas uz māju sienām būtu bagātīgi pūderi izšķaidījušas, tad vēl slotgalviņu mikrokalīcija, zaļganā henotēka, Vairākas no šīm ķērpju sugām ir īpaši retas un aizsargājamas, skaidro Renāte Kaupuža. -- Ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus stāsta par kraukli.

Cilvēks un tenkas ir nesaraujamas stihijas - tā šķiet, vērojot cilvēces attīstību no tās pirmsākumiem. Valoda mums devusi šo aso ieroci - baumas, klačas un tenkas, radot ne vienu vien rokādi politiskajās un sociālajās sistēmās. Lai cik ļoti mēs uzticētos un paļautos faktos balstītiem datiem, baumas liek saspicēt ausis visiem. Vai tenkošana ir īpaša evolūcijas radīta izdzīvošanas stratēģija? Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām un kāda bija tenku nozīme vēsturē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Ernests Heminvejs reiz ir teicis, ka labākais ierocis pret meliem ir taisnība, bet ieroča pret tenkām nav. Tās nudien ir varens līdzeklis, ar kuru cilvēce jau izsenis ir izklaidējusies un arī radījusi ne vienu vien sociālo un politisko rokādi. Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez klačām, kā tenkas glāba un postā dzina ļaudis viduslaikos un kā klačas nonāca medijos? "No evolūcijas viedokļa baumas un klačas pieder informācijas apmaiņas. (..) Aprunāšana notiek, visi visus aprunā, tā ir diezgan normāla lieta, bet kritiskā domāšana netiek ievērota. Skaidrs, ka informācija netiek rūpīgi pārbaudīta - es dzirdēju, ka tā saka… Var teikt, ka tāds ir mūsu instinkts," skaidro Artūrs Utināns. Vai tenkas ir svarīgs instruments diplomātiskajā komunikācijā?  Diplomātijā oficiālie saturiskie vēstījumi ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir tas, kā šis saturs tiek pasniegts. Tēlaini izsakoties, saturu varam pielīdzināt dāvanai, kur ļoti nozīmīgs ir iesaiņojums, un šis iesaiņojums diplomātijā ir protokolārie žesti. Ja dāvana ir skaisti iesaiņota, tas atsvērs dāvanas saturisko mazumiņu, un otrādi - ja protokolārie žesti tīšuprāt vai neapzināti tiek pārkāpti vai ignorēti, tad pēc tam diplomātiem pat gadu desmitiem var būt jāstrādā, lai sasmeltu to, ko viens vai otrs politiķis, nezinot protokolārās nianses, ir sastrādājis. Tā šo smalkumu nozīmi skaidro diplomāte, lietišķās etiķetes un diplomātiskā protokola eksperte Sintija Stipre. Kas ietilpst šajos protokolārajos žestos?

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Donalds Tramps raksta vēstuli Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Ikgadējā ekonomikas forumā krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies ASV un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Aktualitātes analizē politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Patrīcija Masaļska. Viņš grib „Es vairs neizjūtu pienākumu domāt tikai par mieru.” Šie, domājams, ir šonedēļ pasaules medijos visvairāk citētie vārdi – frāze no Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa vēstules Norvēģijas premjerministram Jūnasam Gāram Stēram. Vēstījums tapis, reaģējot uz premjera Stēres un Somijas prezidenta Aleksandra Stuba kopīgo vēstuli, kurā šie ziemeļvalstu līderi aicina Baltā nama saimnieku kopā strādāt pašreizējās transatlantisko attiecību krīzes risinājumam. Krīzes, kuras iemesls ir paša Trampa mēģinājums anektēt Grenlandi, autonomu Dānijas karalistes teritoriju, kā viņš pats izteicies, „vieglā vai smagā ceļā”. Trampa atbildes vēstules spilgtākais aspekts ir Grenlandes problēmas sasaistīšana ar viņam nepiešķirto Nobela miera prēmiju, ko prezidents pārmet Norvēģijas valdībai, kaut, kā zināms, prēmiju piešķir neatkarīga komiteja, kuras locekļus apstiprina Norvēģijas parlaments Stortings. Taču šādas nianses acīmredzami ir pārlieku maznozīmīgas pašreizējam Savienoto Valstu līderim, kurš radis domāt un operēt globāli robustos mērogos un egocentrētā perspektīvā. Norvēģijas līderim adresētais teksts būtībā vēsta: tā kā es nedabūju Nobela prēmiju, tad tagad es drīkstu paņemt Grenlandi. Kā zināms, Donalda gribēšanas nav radušas izpratni nedz Grenlandes sabiedrībā, nedz Dānijas valdībā, nedz Vašingtonas partneros šimpus okeānam. Taču kamēr Eiropa domā, kā un cik pa labam vajag ar amerikāņu ārpolitikas jaunajām īpatnībām, gribošais Donalds licis galdā savu iemīļoto argumentu – importa tarifus. Jau no 1. februāra ar 10% tarifu visām precēm tikšot sodīta Dānija un tās suverenitātes aktīvākie atbalstītāji – Norvēģija, Zviedrija, Francija, Vācija, Nīderlande un Somija. Šīs valstis ne tikai aktīvi atbalsta Dāniju un Grenlandi diplomātiski un publiski, bet arī iesaistījušās militārās aktivitātēs, kurām jāapliecina šo NATO partneru spēja un gatavība nodrošināt arktisko salu pret ārējiem apdraudējumiem. Un ja šīs Eiropas valdības turpināšot spītēties, tad 1. jūnijā tās sagaidot 25% tarifs. Var piebilst, ka tarifu motīvs no Trampa mutes izskanējis arī citā sakarā. Vēl viens Baltā nama saimnieka ekstravagants projekts ir t.s. „Miera padome”. Atsperoties no pagājušā gada novembrī Apvienoto Nāciju pieņemtās rezolūcijas par padomes izveidi Gazas joslas nākotnes risināšanai, Vašingtonā tapis projekts, kas vairāk atgādina elitāru klubu ar Donaldu Trampu kā ekskluzīvām pilnvarām apveltītu šī kluba prezidentu. Kad nu Francija prezidenta Emanuela Makrona personā atteikusies no „pagodinājuma”, kas, starp citu, nozīmētu arī sēšanos pie viena galda ar agresorvalsts diktatoru Putinu, Tramps piedraudējis ar 200% tarifu franču vīniem un šampanietim. Reaģējot uz to, Eiropā sākuši piesaukt Pretspiediena instrumentu, sauktu arī par „tirdzniecības bazuku” – mehānismu, kas paredz savienības kopīgu darbību gadījumā, ja pret kādu no dalībvalstīm tiek vērsts trešās puses ekonomisks spiediens. Transatlantiskais stindzenis Davosā Davosā šonedēļ piesalst ne tikai vārda tiešā nozīmē. Šveices kalnu kūrortā, kur šonedēļ pasaules politiskie un ekonomiskie līderi pulcējas uz ikgadējo ekonomikas forumu, krietni sajūtams stindzenis, kas iestājies Savienoto Valstu un to tradicionālo Eiropas partneru starpā. Daži prognozē, ka tieši šeit kulminēšot prezidenta Trampa aizsāktā pretstāve Grenlandes piederības jautājumā. Ja tā, tad tas notiks tieši šodien, 21. janvārī, kad Davosā sagaidāma paša Baltā nama saimnieka ierašanās. Savienoto Valstu finanšu sekretārs Skots Besents jau savdabīgi anonsējis sava šefa uznācienu, sarunā ar presi iesakot eiropiešiem beigt izpausties un pagaidīt, kas būs sakāms Baltā nama saimniekam. Viņš, kad ieradīšoties, tā sacīt, salikšot visu pa plauktiņiem. Eiropieši un arī citi tomēr nav sekojuši šim „Amerikas onkuļu” ieteikumam. Tā vakar, uzstājoties forumā, Francijas prezidents Emanuels Makrons savā uzrunā paudis, ka Eiropai nevajadzētu kavēties izmantot tās rīcībā esošos instrumentus savu interešu aizsardzībai. Raksturojot pašreizējo laikmetu, Francijas līderis uzsvēra, ka konflikts pašreizējā pasaulē ir kļuvis normalizēts, padarot to nestabilu un nesabalansētu. „Mēs dodam priekšroku savstarpējai cieņai, nevis iebiedēšanai, un mēs patiešām dodam priekšroku likuma varai, nevis brutalitātei,” sacīja Makrons, un, jādomā, nevienam nav šaubu, kam primāri adresēta viņa negāciju piesaukšana. Eiropas Savienība, kā viņš uzsvēra, nedrīkst pieņemt stiprākā taisnības principu, kas ir ceļš uz mūsu pasaules daļas padarīšanu par ārējo spēku vasaļiem, un nedrīkst arī nostāties distancēta moralizētāja pozīcijā, kas ir ceļš uz nevarību un marginalizāciju. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena savā uzrunā forumam pauda, ka starptautiskajā kārtībā ir notikušas pārmaiņas, kas „ir ne tikai seismiskas, bet arī paliekošas”. „Mēs tagad dzīvojam pasaulē, ko nosaka rupja vara,” viņa teica. Eiropai šajos apstākļos jāvairo savs spēks un neatkarība, un tā arī esot gatava, kā izteicās prezidente, „rīkoties, ja nepieciešams, vienoti, ātri un apņēmīgi.” Kā ļoti nozīmīga, pat programatiska tiek daudzviet atzīmēta Kanādas premjerministra Marka Kārnija uzruna. Arī viņš runāja par jaunu realitāti mūsdienu pasaulē, kam raksturīga lielvaru konkurence un līdzšinējās noteikumos balstītās kārtības izplēnēšana. „Mēs esam pārrāvuma, ne pārejas posmā,” teica Kārnijs. Tagadējā pasaulē ekonomiski jaudīgākās valstis atļaujas izmantot ekonomisko integrāciju kā spiediena instrumentu, un salīdzinoši mazākas valstis, kā Kanāda, vairs nevar cerēt, ka ar paklausību lielvarām tās nopirks sev drošību. „Vidēji lielajām valstīm jārīkojas kopīgi, jo, ja mēs nebūsim pie galda, tad mēs esam ēdienkartē,” teica Kanādas līderis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vai mūsdienās, dzīvojot digitālajā laikmetā, ir mainījies veids, kā runājam, rakstām un sazināmies? Vai sarežģītas emocijas mūsdienās spējam izteikt tikai emociju zīmītēs un vai rakstīšana ar roku vēl ir prasme ko pieprotam? Vai varam saprast un izklāstīt sarežgītus konceptus no galvas, vai tomēr brīvāk jūtamies digitālajā vidē, kur tiek labotas gan mūsu drukas kļūdas, gan dažkārt konkretizētas mūsu domas, piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību? Vai digitālās pasaules ātrums un saziņas intenstitāte šīs nianses nav noplicinājusi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente un Latviešu valodas aģentūras pētniece Justīne Bondare un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško. Vai mūsdienās ir mainījušies valodas lietojuma paradumi, tas, kā izsakām domas? Justīne Bondare: Es kā jauniete arī  ar vienaudžiem daudz runāju un cenšos saprast, kādi ir viņu valodas paradumi tieši digitālajā vidē. Saprotu, ka mums varbūt kaut kas ir palicis, bet jaunākiem valoda un paradumi mainās, kā viņi raksta, kā sazinās, tas ir ļoti mainījies. Un tas notiek ļoti strauji. Ja runājam par slengu, tas mainās arvien straujāk, un jau tagad saprast 2-3 gadus jaunāku jaunieti ir arvien grūtāk.  Solvita Umbraško: Neapšaubāmi mainās, jo šis ir jauns formāts, kas tiek veidots, balstoties uz dažādām digitālajām tehnoloģijām. Samērā jauns, ja skatāmies no cilvēciskās evolūcijas viedokļa un perspektīvas. Mūsu kognitīvie procesi tik ātri nemainās, kā mainās digitālā joma un digitālās tehnoloģijas. Cilvēks, protams, ir adaptīvs, un cilvēks mēģina adaptēties, un valoda tajā skaitā. Bet kādas ir tās kvalitatīvās izmaiņas - tas ir daudz sarežģītāks jautājums. Mēs domājam mazliet pa vecam, varbūt lēnāk un garākos teikumos un esam tehnoloģiski spiesti izteikties īsāk? Vai tas tāds stereotips? Solvita Umbraško: Drīzāk es domāju par informācijas apstrādes ātrumu un apjomu, ko cilvēks var apstrādāt. Informācijas pieejamība ir ļoti liela un plaša, bet cilvēka kognitīvās spējas tik ātri kā mašīnas nespēj apstrādāt to informāciju. Līdz ar to ir jāpieņem tāds kompromiss, vai mēs gribam daudz un paviršāk vai mazāk un pamatīgāk. Un starp to mēs balansējam. Tur arī parādās kvalitatīvās atšķirības, kā mēs apstrādājam informāciju, kas pieejama digitālā laikmetā. Mūsdienās tieši jaunas sievietes, kuras vairāk ievieš jaunus vārdus. To apstiprina arī pētnieces - jaunus vārdus ievieš tieši jaunākas sievietes, savā starpā runājoties.  Justīne Bondare: Tiešām sievietes ir valodas kustinātājas. Protams, pašlaik tieši jaunieši ir tādi valodas iekustinātāji. Tas, kuri vārdi nostabilizējas vai kuri pazūd, ir viņu ziņā. Bet arī pieaugušie šos vārdus lieto. Mēs visi lietojam tos vārdus, jo visi esam sociālajos medijos. Vairs nav šādu robežu. Daudz runāts par lasīšanu un lasītprasmi, vai tiešām ir vienalga, vai lasām grāmatu papīra formātā vai e-grāmatu, galvenais - kādu tekstu mēs lasām? Solvita Umbraško: Šis ir ļoti aktuāls pētījumu temats jau vairāk nekā 10 gadus, mēģinot šos formātus salīdzināt. Ir vēl viens formāts - audiogrāmatas.  Nē, nav vienalga. Tas ir atkarīgs no tekstiem, no cilvēka iepriekšējām valodas zināšanām un līmeņa, mērķa. Vieglākus tekstus, viegli uztveramu literatūru pieaugušajiem ir vienalga, vai viņi lasa elektroniski vai drukātā formātā. Sarežģītāki teksti, jomas specifiskie teksti ar daudz reti lietotiem jēdzieniem, to viennozīmīgi pētījumi parāda, ka vislabāk ir lasīt drukātās grāmatās.  Ja ir digitālais teksts, mums ir vēlme skrollēt uz leju, pārskatīt. Pat pētījumi rāda, ka nav vairs tāda horizontāle, mēs jau lasām "pa diagonāli". Līdz ar to mēs mazāk uztveram. Tā ir tāda virspusējā lasīšana. Arī no uztveres un apstrādes viedokļa - mums gribas ātrāk.  Vēl ļoti praktiska lieta. Ja mums ir grāmata vai žurnāls, mēs lasām, ja kaut ko nesaprotam, varam pašķirt lapu atpakaļ un paskatīties, salīdzināt, pārlasīt. Elektroniskā versijā to it kā arī var darīt - paskrollēt, bet tas no uztveres viedokļa ir sarežģītāk - uztrāpīt uz to lapu. Arī apjoma izpratne. Ja ir elektroniskā grāmata, grūti saprast, vai tās ir 10 lapas vai 100 lapas. Kad grāmata ir rokās, tu vari atgriezties daudz efektīvāk. Īpašs gēns "FOXP2" cilvēkiem ļauj iemācīties un lietot valodu Cilvēks ir unikāls ar to, ka atšķirībā no dzīvniekiem mums ir spēja runāt. Un ir izpētīts, ka par to ir atbildīgs gēns ar nosaukumu "FOXP2". Tātad  gēns, kas ir atbildīgs par runu un valodu. Šo gēnu atklāja pagājušā gadsimta 90. gados, kad zinātnieki kādā britu ģimenē sāka pētīt, kāpēc vairākiem šīs ģimenes locekļiem ir traucēta runa. Vairāk par šo gēnu un citiem faktoriem, kas  cilvēces vēsturē attīstīja runas spējas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Īzaks Rašals norāda, ka tādu sarežģītu procesu kā runas spēja nevar nodrošināt tikai viens gēns. Pagājušajā gadā zinātniekiem ASV Rokfellera universitātē ir izdevies atklāt vēl kādu gēnu, kas, iespējams, ir pat svarīgāks „mehānisms” cilvēka runas spēju nodrošināšanā. Rokfellera universitātes pētnieki šo jauno gēnu ar nosaukumu "NOVA1" ar gēnu rediģēšanas metodi pārnesa uz  pelēm un - nē, runāt cilvēku valodā peles gan nesāka. Kā teikts universitātes preses paziņojumā - "dzīvnieki vokalizēja savā starpā atšķirīgi, ar sarežģītākām vokalizācijām nekā pirms tam". Par jauno gēnu "NOVA1" stāsta Īzaks Rašals. Rubrikā "Iepazīstam Latvijas putnus" stāsts par lielo zīlīti

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.

Dzīvojamās mājas ugunsgrēkā Ķekavas pagastā gājuši bojā divi bērni un vairāki cilvēki cietuši. Vizītē Latvijā ieradies Zviedrijas aizsardzības ministrs Pāls Jonsons. Latvija un Latvijas Universitāte cieši sadarbojas ar CERN un bija aktīva dalībniece arī plašu rezonansi izraisījušā CERN pētījumā par antivielas īpašībām. Ar piecu latviešu dalību sākas Eiropas čempionāts šorttrekā. Turpinās 1991. gada atceres pasākumi un tam veltītā konferencē Saeimā šodien pulcējas valsts amatpersonas, vēsturnieki, kā arī tiesību un drošības eksperti. Īsāki lietu izskatīšanas termiņi un arī mazāk saņemto lietu – Augstākā tiesa šodien vērtējusi, kā strādājusi aizvadītajā gadā.

Neticami, bet starpkaru Latvijā arsēns veikalos bija nopērkams tikpat viegli kā žurku zāles. Indēšana kā slepkavības veids ir bijusi ļoti izplatīta vēsturē. Ne viens vien skandalozs vēstures stāsts ietver sevī indes un indēšanu. Ko par to stāsta tā laika prese un kādi motīvi vadīja slepkavas, indējot savus upurus tolaik? Ar ko indēja un kur indes bija pieejamas? Ko pataloganatoms redzēja uz sava galda 20. gadsimta sākumā un kāpēc indēšana bija izplatīta arī starp augstmaņiem senākos laikos? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis un vēsturnieks, LU profesors Gvido Straube. Ingus Barovskis ir pētījis indes un indēšanas motīvus padziļināti, un drīzumā klājā nāks viņa grāmata. Pievērsties šādai neparastai pētījumu tēmai mudinājusi lauka pētījumos iegūta intervija, stāsts par to, lai iegūt māju, kādai kundzītei potenciālie mantinieki vēlējās iebarot indīgā auga kurpītes sakņu novārījumu. "Protams, nevar dot tā, lai ir uzreiz gatavs, pieķers. Tad palēnām, palēnām, palēnām mēģinājuši ar šo kurpītes novārījumu tikt pie mājas un atbrīvoties no kundzītes. Bet tas nav izdevies. Neesmu mediķis, nezinu, bet gala secinājums bija tāds, ka šī kundzīte pie attiecīgās vielas novārījuma pierada un kļuva bezmaz vai veselīga, un nodzīvoja diezgan ilgu dzīvi. Mājas kārotājiem tā arī nekas nesanāca," atklāj Ingus Barovskis. Tā kā tēma ir arī jutīga, pētījumā viņš pievērsies laikam no 20. gadsimta sākuma līdz apmēram 40. gadiem.   "Vēl šobrīd es katru trešdienu pavadu Valsts vēstures arhīvā, rokoties pa dažādiem tiesu prāvu protokoliem un prokurora uzraudzības protokoliem, kur atklājas dažādas visnotaļ interesantas ainas arī par to, kā esam to grēka darbu strādājuši," turpina Ingus Barovskis. Viņš atzīst, ka 20. gadsimta pirmajā pusē tīri statistiski cirvis un šaušana bijuši populārākie veidi, kā atbrīvoties no sava ienaidnieka, bet arī indēšana bijis daudz pielietots mehānisms, kā ar saviem upuriem izrēķināties. Gvido Straube norāda, ka indēšana ir bijusi pazīstama jau kopš antīkiem laikiem, bet visplašāk zināmi vēsturē ir gadījumi, kad indēšanu izmantoja, lai atbrīvotos no politiskajiem pretiniekiem. Indēšana ir bijusi sevišķi izplatīta 17. un 18. gadsimtā, jo laikos, kad izmeklētāju spēki un iespējas bija krietni vājākas, šo slepkavības veidu bija grūtāk pierādīt un atklāt. Turklāt dažādas indes aptiekās bijusi samērā pieejama prece. Gvido Straube arī min, ka ir izpētīts, ka 18. gadsimta beigās populārākā inde bijusi divi arsēna veidi - baltais un sarkanai.   Aknas ir cilvēka organisma lielākā laboratorija; alkohols un uztura bagātinātāji indē aknas Cilvēka aknas ik dienu tiek galā ar dažādiem atkritumiem un toksīniem, kas dabiski nonāk mūsu organismā. Kā aknas spēj organisma atindēt un vai aknu brīnumspējām ir arī robežas? "99% no tā, ko mēs apēdam, iedzeram, ieelpojam vai kas mums uzsūcas caur ādu, aknās tiek metabolizēts, pārstrādāts un pēc tam izvadīts caur zarnu traktu vai nierēm. Vēl, protams, aknas piedalās arī aizsargfunkcijā, likvidē dažādus mikrobus ar savām šūniņām. Tie ir galvenie virzieni, kuros aknas strādā." Tā par vienu no lielākā vēdera dobuma orgānu funkcijām teic Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja, infektoloģe un hepatoloģe profesore Ieva Tolmane.  Viņa aknas sauc par mūsu organisma lielāko laboratoriju, jo aknas ražo olbaltumvielas, ogļhidrātus, piedalās vitamīnu sintēzē. 90% no tā, ko apēdam, iedzeram, uzņemam caur ādu vai ieelpojam, tas viss tiek pārstrādāts aknās.  No vienas puses, aknām ir super spējas tikt galā ar visām iepriekš minētajām darbībām. No otras puses, tās klusi dara savu darbu arī tad, kad tās ir bojātas, un tāpēc ne vienmēr dod ziņu par to, cik ilgi tās vēl turpinās funkcionēt. Ar ko aknas var tikt galā un kas tām nav pa spēkam, kas šim orgānam patīk, kas nepatīk un kāpēc alkohols un uztura bagātinātāji indē aknas, stāsta Ieva Tolmane.  

Pievēršot uzmanību vecu mežu nozīmei, Latvijas Ornitoloģijas biedrība par 2026. gada putnu izvēlējusies apodziņu jeb mazāko no Latvijas pūcēm. Eiropā kopumā apodziņu populācija ir stabila, un daudzās valstīs apodziņu skaits palielinās, taču Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotais plēsīgo putnu monitorings Latvijā rāda šīs sugas lejupslīdi. Pēdējos 20 gados apodziņu skaits Latvijā sarucis par 45%, un tāpēc šī suga klasificēta kā nacionālā līmenī apdraudēta un iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Iepazīstam gada putnu 2026 - ko tas ēd, kur dzīvo, kā to varam pamanīt, sadzirdēt un nosargāt? Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas zinātņu doktors Viesturs Ķerus un Latvijas Dabas fonda pārstāvis, ornitologs Jānis Ķuze. Viesturs Ķerus: Parasti, kad izvēlamies gada putnu, iemesli ir vairāki. Cilvēkus aicinām ziņot par šo sugu "Dabasdati.lv", bet visbiežāk mēs izvēlamies arī sugu, kam neklājas labi. Mēs zinām, ka apodziņu populācija ir samazinājusies, un šobrīd viņš ir Latvijā apdraudēta suga. To mēs arī redzēsim jaunajā Sarkanajā grāmatā, kam šogad plānots iznākt, un kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs izvēlējāmies apodziņu. Un mēs zinām, ka būtisks iemesls tam, kāpēc apodziņiem tik slikti klājas, ir tas, kā mēs apsaimniekojam mežus. Esam daudz dzirdējuši, kā tiek mēģināts, ja tā var teikt, nomelnot vecos mežus un apodziņš ir viena no sugām, kam vecie meži ir īpaši svarīgi. Tāpēc mēs griba, stāstīt arī par to. Varbūt cilvēkiem, kam vecs mežs kā tāds nešķiet tik interesants, palīdzēs to izprast šis karognesējs - mazā, jaukā pūcīte apodziņš. Tiesa, Latvijā īsti nevarētu izdzīvot putnu suga, kas var dzīvot tikai vecos mežos, jo mums vecu mežu nav palicis tik daudz. Bet veci meži apodziņam ir labākā dzīvotne.  Jānis Ķuze: Tieši šobrīd ir labas izredzes apodziņu redzēt arī pie mūsu mājām, jo apodziņi ziemās mēdz uzturēties cilvēku mītņu tuvumā. Mēs pie mājām mēdzam barot zīlītes, līdz ar to par barības trūkumu te īsti sūdzēties nevar. Sīkie putni, tādi kā zīlītes, ir apodziņa pamatbarība, tāpat kā sīkie zīdītāji, tādi kā strupastes, piemēram. Bet ligzdošanas laikā apodziņi ir sastopami galvenokārt vecos mežos, vēlams tādos, kas ir strukturāli daudzveidīgi, kur ir veci koki, kur ir kritalas. Un pats svarīgākais, kur ir daudz dobumainu koku, jo apodziņš ir dobumperētājs, bet paši dobumus nekaļ. Veci mežu ir piemēroti dzeņiem, tāpēc ka tur ir daudz barības šajos atmirstošajos kokos, un kur ir daudz dzeņu, tur arī dobumi un attiecīgi vieta arī citiem dobumperētājiem. Apodziņš ir mazākā Eiropas pūcīte. Tas ir 50 līdz 100 gramus smags putniņš, kas ir aptuveni mājas strazdu izmērā. Dižraibā dzeņa dobuma skreja ir aptuveni piecu centimetru diametrā. Putniņam jābūt spējīgam tādā ielīst. Maziņš putniņš. Kad mikroorganisms vairs nav vienkārši organisms, bet jau tiek saukts par dzīvnieku?  Mikroorganisms vai dzīvnieks - tāds ir jautājums. Varētu šķist, ka mūsdienās ar pašreizējām pētniecības metodēm viss ir skaidrāks par skaidru, un zinātniekiem vairs nebūtu jālauza galva, kuru organismu kādā kategorijā ierindot. Bet sarunas gaitā ar ģenētiķi, Latvijas Universitātes profesoru Īzaku Rašalu ātri vien top skaidrs, ka nemaz tik vienkārša tā lieta nav. Ir pamatpīlāri, pie kuriem pieturēties, taču dzīvās dabas pasaulē allaž eksistē atkāpes no vispārpieņemtā. 1675. gadā pirmā mikroskopa izgudrotājs Antonijs van Lēvenhuks atklāja vienšūņus jeb protozojus, pie kuriem pieder amēbas, eiglēnas un daudzi citi organismi, un, tā kā tie ir kustīgi, tad savulaik patiešām varēja šķist, ka ir atklāti mazi dzīvnieciņi. Bet vai tie ir dzīvnieki un kas ir dzīvnieki? Skaidro Īzaks Rašals.

Kā pārkāpt pāri gadu mijas robežai, ko ņemt līdzi jaunajā un ko atstāt vecajā gadā? Par visu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē režisors Pēteris Krievkalns, filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Māris Kūlis un Baiba Vārna.

Gada pēdējās dienās, kas aizvien tumšas, parunāsim par elektrību. Bez tās šodien nav iedomājama dzīve, jo īpaši ziemā un svētku laikā, kad bez mākslīgā apgaismojuma un svētku gaismiņām grūti būtu pārciest gada tumšākos mēnešus. Elektrība mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu ikdienas nepieciešamību un tāpēc raidījumā lūkojam, kurā brīdī tā ienāca pasaulē un Latvijā un kā mainīja sabiedrību. No Bendžamina Frenklina pūķa atgadījuma negaisa laikā līdz pirmajām Volta baterijām un Edisona spuldzītēm. Cilvēce ir pieradinājusi šo neprognozējamo dabas spēku, ielikusi to slēdžos un vados, iemācījusies saražot un naski patērēt - elektrības atklājumi ir viens no lielākajiem stāstiem civilizācijas vēsturē. Bez tās nebūtu iespējams teju nekas no tā, ko baudām šodien. Kā elektrība aizsāka savu ceļu līdz mūsu mājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. -- Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu ir brīdis gadā, kad daudz tiek runāts un domāts par to, kas no visa, kas nonāk mūsu rīcībā un apkārtējā vidē, ir bīstams vai traucējošs. Jaungada tradīcija ir ne tikai svētku uguņošana un dažādi gaismu šovi. Arī laimīšu liešana ir kas tāds, kas vismaz vidējai un vecākajai paaudzei labi palicis atmiņā. Taču pēdējos gados izskan ziņas, ka veikalos nopērkamās alvas “laimītes” patiesībā ir bīstami svina sakausējumi. Vai tiesa un kāpēc svina kausēšana un pārnēšana nav droša cilvēkam? Par to stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Savukārt Patērētāju Tiesību aizsardzības centrs atgādina, ka r aizliegts piedāvāt tirgū preces, kur svina koncentrācija ir 0,05% no masas vai vairāk; vismaz pagājušajā gadā pircēji bija atraduši tādu laimīšu liešanas komplektus, kur svina sastāvs bija gandrīz visi 100%.  -- Arī cilvēka organismā mājo elektrība Elektrības atklāšana ir radījusi revolūciju cilvēku sadzīvē - tā atvieglojusi ikdienas soli, pavērusi ceļu tālākiem zinātnes sasniegumiem un arī izklaides industrijai. Bet līdztekus centieniem saprast elektrības rašanos, ir notikuši cilvēka ķermeņa pētījumi, un vienā brīdī tapis skaidrs - elektrība rodama arī mūsu organismā. Tieši kā un kur tā veidojas, stāsta Tukuma valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. Apjausma, ka arī cilvēka organismā mājo elektrība, atklājusies pamazām.

Cilvēks un ēdiens - unikālas, ciešas un ik uz soļa klātesošas attiecības. Kas gan ir svētki bez klāta galda! Tā ir noskaņa, atmiņas un kaut kas ārpus ikdieniškā. Viens ēd, lai izdzīvotu, cits dzīvo, lai ēstu, bet visām civilizācijas sabiedrībām jau kopš senseniem laikiem ir bijis paradums pulcēties uz maltīti un ēdienu likt īpašā godā kā svētkos, tā ikdienā. Kā mēs uztveram ēdienu? Kā veidojušies mūsu ēšanas paradumi? Ko par sabiedrību un laikmetu, kurā dzīvojam, stāsta mūsu ikdienas un svētku uzturs un kā maltīte savulaik vienojusi un šķēlusi tautas?  Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna un vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube. Bet ar kādiem ēdieniem un garšām pašiem raidījuma viesiem saistās Ziemassvētki? "Piparkūkas un piparkūku smarža gada nogales svētkus ieved manā mājā," atzīst Astra Spalvēna.  Jurģis Šķilters atzīst, ka galvenais ir smarža. "Iedomājoties Ziemassvētkus, uzreiz jādomā par piparkūkām, droši vien arī par mandarīniem," bilst Jurģis Šķilters. "Droši vien arī attiecības ar ģimeni - miers. Ēdiens ir tāds nedaudz pakārtots smaržas un noskaņas salikumam." "Jāņem vērā, ka Ziemassvētki ir ārkārtējs pasākums, kur smaržas ir krietni bagātākās nekā ikdienā. Tas ir kaut kas sevišķs," papildina Gvido Straube. "Varbūt arī tas, ka tur ir gan piparkūkas, gan cepeši un... Tas rada to kopējo noskaņojumu. Vēl eglīte un dāvanas. Ir lielāka cilvēku pulka sanākšana kopa. Tas ir pasākums, ko cilvēki lielākoties ir ļoti gaidījuši, bērni vairāk, jo ir dāvanas, pieaugušiem vairāk kā problēmas. Bet tas ir gada viens no svarīgākajiem notikumiem."

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Ar ko visvairāk aizraujas vidējais aktīvais latvietis? Vai tā ir skriešana, komandu sporta spēles vai kas eksotiskāks? Jauns pētījums atklāj interesantus faktus par sporta nozīmi un lomu Latvijas sabiedrībā, kā arī to, ar kādiem sporta veidiem nodarbojas iedzīvotāji brīvajā laikā un cik salāgotas ir šīs slodzes. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Plakane un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes lektore Zane Šmite. "Nemaz tik slikti nav. Mūsu vēsturiskās tradīcijas sauc mūs iet dabā - mums patīk sēņot, mums patīk makšķerēt. Mums patīk Līgo svētki un citādas lietas dabā, mēs tomēr neesam tupētāji istabā. Ja tādas plānveida aktivitātes, nav tik slikti, bet varētu būt labāk," tā par Latvijas iedzīvotāju kustību un sportošanas ieradumiem min Līga Plakane. "Dati rāda, ka varētu būt labāk. Ir, kas sasniedz visas rekomendācijas, bet būtiski ir, lai tie, kas ir aktīvi, nekļūst mazaktīvāki, kā arī kopumā visi kļūtu aktīvāki," piebilst Zane Šmite. Tie, kas ir fiziski aktīvi, bijuši arī atsaucīgi piedalīties aptaujā un pētījumā. "Pirmais bija noskaidrot, cik cilvēki ir aktīvi, turklāt būtu jāskatās ne tikai sportiskās aktivitātes ārā vai telpās, bet arī sēdēšanas paradumi jāņem vērā. Lai aktivitāte nebūtu pārspīlēti ofensīva, bet lai kustība caurvītu visu dienu, gan darba dienas, gan brīvdienas," vērtē Līga Plakane. "Skriešana dominēja kā populārākais aktivitātes veids gan dāmām, gan kungiem, otrs bija spēka treniņi, pie kam spēka treniņi bija populārāki dāmām nevis kungiem. Trešā abām dzimumu grupām bija riteņbraukšana, tad sekoja krosfits. Iekļāvās arī garas pastaigas. Tas mūs priecēja, jo tā ir pamatvielmaiņu uzturoša aktivitāte, turpina Līga Plakane. "Galvenā atziņa - tautas sportists ir dažāds un sportot var jebkurš," norāda Zane Šmite. -- Bet par sev svarīgu grāmatu stāsta humanitāro zinātņu pētniece Sanita Reinsone.  Viņa izvēlējusies stāstīt par grāmatu "Ādama stāsts". Pētniece to iepazinusi vēl pirms šis stāsts tika izdots grāmatā. Tā ir ar roku rakstīta 19. gadsimta latviešu zemnieka Ādama Purmaļa autobiogrāfija.

Ikdienā bieži dzirdam, ka zinātnieki nākotni prognozē ar modeļiem - vai tas būtu klimats, slimību izplatība vai kvantu fizika. Ko īsti nozīmē modelēšana? Kā šādi modeļi top un cik tie ir universāli? Vai modeļi var izskaidrot un prognozēt visu, vai tomēr arī tiem ir ierobežojumi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fizikas doktors, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Skaitliskās modelēšanas institūta direktors Uldis Bethers un fizikas doktors, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Kirils Surovovs.

21.gadsimts iezīmējies ar tādu kā digitālo revolūciju – tik daudz kas ir pārcēlies digitālajā vidē, izklaide tajā skaitā. Nu jau varam sacīt, ka ar šādu pieredzi ir izaugusi vesela paaudze. Mainās tekstu uztvere un izpratne, mainās zināšanu apguve. Kā tam pielāgojamies, kā mainās izglītības sistēma un ar ko jārēķinās ekonomikā? Par to saruna Krustpunktā ar Latvijas Universitātes profesori, dokturantūras skolas direktori Zandu Rubeni.  

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Normunds Grūzītis. Elektroenerģijas deficīts, cīņa par resursiem, globālās sasilšanas veicināšana, dabas piesārņošana - tie ir daži vides aspekti, kas tiek minēti kā blaknes straujajai mākslīgā intelekta attīstībai pasaulē. Daudzi tā ienākšanu mūsu sadzīvē dēvē par jaunu civilizācijas posmu, kas līdzšinējo dzīvi mainīs uz neatgriešanos. Nav šaubu, ka mākslīgā intelekta izstrāde notiek progresa vārdā, apturēt to nevar. Bet par visām blaknēm un sekām joprojām mums ir diezgan miglains priekšstats. Viens ir diezgan droši - mēs šobrīd atrodamies strauju pārmaiņu viducī un, ņemot vērā mūsu katra zināšanas un varēšanu, nebūs viegli pielāgoties jaunajai realitātei. Bet kāda tā ir un kas Latvijā jādara varbūt pat politiskā līmenī, lai jaunā realitāte daudziem nenestu nepatīkamas mieles?