Podcasts about latvijas universit

Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa. Kāpēc viduslaiku bibliotēkās grāmatām bija stipras dzelzs ķēdes? Kāpēc tika veidotas katenātu (libri catenati, latīņu) jeb ķēžu grāmatu bibliotēkas? Pirmā atbilde vienmēr bijusi – lai nodrošinātos pret zagšanu. Bet varbūt grāmata (proti, tās saturs) ir bīstama, agresīva, tā būtu jāieslēdz, jāpieķēdē, lai nenonāktu nepiederošas personas rokās? (Lai atceramies stāstu par Hariju Poteru un epizodi Cūkkārpas bibliotēkas Slēgtajā nodaļā (Restricted section, angļu). Bet vai patiesi? Vai tam nav cita, racionāla skaidrojuma? Ķēde, kas fiksē grāmatu pie plaukta vai lasāmpults paredzēta drīzāk tam, lai saglabātu kārtību grāmatu skapjos un daudzu lasītāju  apmeklētās lasāmzālēs. Un vēl – grāmatas pieķēdēšana nevis ierobežo lasīt- un studētkāri, bet nodrošina to, lai svarīga grāmata ir visiem (kādam noteiktam lasītāju lokam) un vienmēr pieejama. To norāda pirmās, senākās ziņas par pieķēdētajām grāmatām. Proti, 11. gadsimtā Elzasā, Veisenburgas benediktīniešu klostera baznīcā bijušas četras pieķēdētas psalmu grāmatas; psaltērijs (Psalterium) ir svarīga viduslaiku liturģiskā grāmata, kas garīdzniekiem kalpoja ikdienas aizlūgumiem, tās saturā baznīcas gada ritējumam paredzētie psalmi, litānijas svētajiem. “Klosteris bez grāmatu skapjiem ir kā pilsēta bez ieroču arsenāla” (Claustrum sine armario, quasi castrum sine armamentario, latīņu), teica 12. gs. augustīnietis Žofruā de Breteijs (Geoffroy de  Breteuil, +1149). Viduslaiku bibliotēku daudzus gadu simtus  veidoja lielāki vai mazāki rokrakstu sējumi – pergamenta vai papīra kodeksi ar ādu pārvilktos koka vākos. Klosteriem bija savas bibliotēkas, dažiem izcilas, lielas un bagātas, citiem – pieticīgākas. Lasīšana (lectio monastica, latīņu) bija klauzūrai pakļauto klostera iemītnieku ikdienas dzīves norise. Slēgtajā klostera kopienas dzīvē bija paredzēti gan skaļi liturģiski lasījumi dievkalpojumos, bet visbiežāk brāļi vai māsas kopīgu pusdienu laikā refektorijā (remterī) noklausījās skaļu priekšā lasījumu (collatio ad mensam, latīņu): kādu atbilstošu teoloģisku tekstu, Bībeles vietu, citkārt stāstu par konventa vai ordeņa vēsturi. Monastiskā dzīvesveida sastāvdaļa bija individuāla jeb kontemplatīva lasīšana, lai lasot iedvesmotos lūgšanām un pārdomām. Tad grāmatu klosterbrālis (klostermāsa) lasīja pats vai nu savā guļamtelpā (dormitorijā) vai citā tam paredzētajā vietā. Viduslaiku intelektuālo eliti veidoja dominikāņu un franciskāņu ordeņi, kuru radītajās un uzturētajās mācību iestādēs vismaz kopš 13.gs. nodevās vairākus gadu ilgstošām teoloģijas, filosofijas, dabaszinātņu un mākslu studijām. Sprediķotāju (dominikāņu) un ubagotājmūku (minorītu) ordeņi veidoja vairāku līmeņu skolu tīklojumu, darbojās universitātēs. Visnopietnāko darbu ar grāmatām prasīja studijas, kas prasīja dziļi nodoties sholastiskajai lasīšanai. Ja klosterim bija sava mācību iestāde, tad lasīšana bija neatņemama mācību daļa, grāmatas bija nepieciešamas teoloģijas, tiesību, hagioloģijas, homilētikas studijām. Sholastiskā lasīšana prasīja rūpīgi studēt dažāda satura tekstus, meklēt citātus, salīdzinātu un pārbaudīt formulējumus. Turklāt ordenis gādāja tā deleģētajam augstskolas studentam vajadzīgās grāmatas. Garīgie ordeņi uzturēja plašas klosteru bibliotēkas, tomēr grāmatu krājums bija klostera vai ordeņa īpašums, nevis studenta vai ordeņa garīdznieka personīgā manta. Arī viduslaiku laicīgo universitāšu vidē sholastiskā lasīšana bija obligāta. Tātad grāmatas bija ļoti pieprasītas, nepieciešamas visai plašam lasītāju lokam, kā klosteros, tā augstskolās. Pirmajās jaundibināto universitāšu bibliotēkās noteikti bijuši visai ievērojami ķēžu grāmatu krājumi. Lielākajā vēlo viduslaiku universitātē, Parīzes Sorbonnā (izveidota 1150), 14. gs. vidū bija 1722 rokrakstu kodeksi; Heidelbergas universitātei 15.gs. vidū piederēja 800 manuskripti. Sena gravīra rāda Leidenes universitātes  profesoriem un studentiem pieejamo bibliotēku ar pultīm un pieķēdētām grāmatam, kas ierīkota 1610. gadā un veidota pēc Sorbonnas parauga. Piekļuvi universitāšu bibliotēku krājumiem visai stingri regulēja noteikumi, katrā augstskolā atšķirīgi. Daudzu Vācijas universitāšu bibliotēkās varēja strādāt tikai profesori, kam tika izsniegta bibliotēkas atslēgas. Oksfordas universitātes bibliotēkā 1412. gada drīkstēja lasīt tikai tie absolventi, kas jau 8 gadus bija studējuši filosofiju. Turklāt Sorbonnas un Oksfordas universitāšu bibliotēkas jau 13. gs. bija sadalītas divās daļās: “lielo bibliotēku” (magna libraria, latīņu) jeb  publikas (kopīgo) bibliotēku (bibliotheca publica, latīņu) veidoja uz vietas lasāmie pieķēdētie sējumi, bet grāmatas no plauktos un lādēs glabātās “mazās bibliotēkas”(parva libraria, latīņu) varēja arī aizlienēt un ņemt uz māju. “Mazo bibliotēku” dažviet sauca arī par slēgto (savrupo)  bibliotēku (bibliotheca secreta), to veidoja lielākoties tekstu dublikāti. Gluži tāpat arī klosteru bibliotēkās – viena daļa izcilāko grāmatu glabājās atsevišķi un bija domātas noslēgtam lokam, bet otra daļa bija izkārtota  visiem – garīdzniekiem, klosterbrāļiem un audzēkņiem pieejamos plauktos. Klostera grāmatu krājumam bieži ierādīja kādu atsevišķu telpu, grāmatas tika glabātas lādēs vai skapjos, un lielākoties guļus, kārtotas tematiskās grupās. Tikai vēlajos viduslaikos grāmatas sāka likt plauktos. Smagās un lielās grāmatas visbiežāk turēja uz slīpām pultīm  vai lasāmsoliem, lai lielos un smagos sējumus varētu lasīt stāvus – tā vieglāk strādāt, ērtāk lasīt sīkiem burtiem blīvi rakstīto tekstu, tā tiek optimāli izmantots pieticīgais lasītavas apgaismojums. Tikai lēnam izveidojās ieraša lasīt sēdus.  Smago sējumu pie slīpās pults fiksēja kalta dzelzs ķēde, kuras gredzens tika uzvērts uz metāla stieņa pults augšpusē, bet otrs gals piestiprināts grāmatas vākam. Jāzina, ka viduslaiku kodekss ārēji ir visai ‘mazrunīgs': sējumam ādas vākos nav nav ātri  atpazīstamu  ārējo pazīšanas zīmju (titula uzlīmju, etiķešu, uzrakstu uz muguriņām, šifru, inventāra Nr.). Grāmatai nav izteiksmīga vāka, titullapas, apdrukātas muguriņas. Tikai kāda neliela pergamenta uzlīme ar pāris vārdiem vai numuru uz vāka... vai ar melnu tinti lieliem trekniem burtiem uzrakstīts zīmīgs vārds uz grāmatas griezuma; jo grāmatas plauktos bieži novietoja ar ādas muguriņu uz iekšu... Tāpēc kārtības uzturēšana senā klostera vai universitātes bibliotēkā ar daudziem gandrīz vienādiem brūnas ādas sējumiem ir būtiski svarīga; grāmatai ir tik viegli nomaldīties un pazaudēties starp līdzīgajām. Grāmatniecības vēsturnieks Henrijs Petroski asprātīgi teicis: “Mēs parasti domājam par grāmatām, nevis par to plauktiem. Ielikt grāmatu atpakaļ plauktā ir apmēram tas pats, kas ielikt atpakaļ sardīni konservu kārbā” (Henry Petroski, 1999). Ne velti latīņu valodā viduslaiku  bibliotēkas glabātāja – ‘armarius' apzīmējums atvasināts no vārda ‘armarium' – skapis. Labs bibliotēkas pārzinis jeb ‘skapinieks' darīs visu, lai grāmatas zinātu savu vietu arī tad, ja bibliotēku vēlas lietot daudzi apmeklētāji. Efektīvs viduslaiku risinājums bija ķēde, kas piesaista grāmatu vietai: lasāmpultij vai plauktam. Ķēde var nosargāt bibliotēkas krājumus; tā līdz pret zagšanu – grāmatu nav daudz, un tās ir ievērojama vērtība; pret sajukumu krājumā un pavaļīgi izņemšanu un atvietošanu. Turklāt ķēde pasargā masīvo un vērtīgo kodeksu no kritiena. Grāmatu pieķēdēšanas prakse apsīka līdz ar grāmatiespiešanas straujo progresu: grāmatu skaits strauji pieauga, arī sējumi vairs nebija tik masīvi un smagi. Grāmatu pieķēdēšanas vēsturē slēpjas arī kādi paradoksi. Proti, dažkārt grāmatu pieķēdēja, lai to publiskajā telpā varētu brīvi lasīt visi. Anglijas karlis Henrijs VIII 1537. gadā pavēlējis pieķēdēt Bībeli katrā draudzes baznīcā, lai draudzes locekļi var tai paši piekļūt un lasīt. Citviet līdzīgu iemeslu dēļ ticis pieķēdēts katķisms. Tāpat arī Anglijas karalis Eduards VI 1547. gadā lika turēt baznīcā pieejamā vietā Bībeli angliski un Roterdamas Erasma  Evaņģēliju pārstāstus latīniski (Paraprhrases, 1517). Tā garīdzniekiem un  draudzei ik brīdi bija pieejama stacionāri vienā vietā fiksēta grāmata.  Reformācijas laika prakse bija balstīta protestantisma pamatprincipā sola scriptura (tikai raksti), kas jau agrāk bija tikusi aprobēts viduslaiku klostera baznīcā Veisenburgā. Viduslaiku  atmiņas (memoria) un piemiņas kultūrā iekļaujas senajos testamentos un dāvinājumu dokumentos  izteiktā griba dāvināt kādam klosterim (baznīcai, bibliotēkai) ķēžu grāmatas. Tā līdz ar pieķēdētajām grāmatām ilgstošā piemiņā  tiktu saglabāts arī dāvinātāja vārds. Ir iespējams joprojām apmeklēt vairākas senas bibliotēkas, kas saglabājušas sākotnēji izveidotās ķēžu grāmatu lasītavas: vecākā ir Itālijā, Čezēnas (Cesena) pilsētā netālu no Boloņas. Tur joprojām aplūkojama 15. gs. vidū (1447–1452) izveidotā Malatestu ģimenes  bibliotēka Libraria Malatestiana, kuras sākotne ir  vietējā franciskāņu klostera grāmatu krātuve. Malatestu bibliotēkas lasītavā pie pultīm pieslēgti 343 viduslaiku manuskripti. Anglijā, Oksfordas universitātes Bodleana bibliotēkas ievērojamākā un senākā daļa ir Hamfrija Lankastera, Glosteras hercoga (Humphrey, Duke of Gloucester, 1390–1447) ķēžu grāmatu bibliotēka (281 sējums), ko hercogs bija novēlējis universitātei. Herfordas katedrāles (Hereford Cathedral) ķēžu grāmatu bibliotēka ierīkota 17.gs. vidū un tajā atrodas 229 viduslaiku manuskripti. Holandē,  Zitfenā (Zutphen), Sv. Valbergas baznīcas bibliotēka tikusi pieķēdēta tikai 1546.gadā, jo tad sākuši zust sējumi, un tika pieņemts, ka Sātans zog vērtīgākās grāmatas. Pēc apspriešanās tika pieķēdētas 286 grāmatas. Katra ķēde tika apslacīta ar svētītu ūdeni. Iesējumam piestiprinātā ķēde visdrošāk liecina par grāmatas piederību kāda klostera bibliotēkai. Ķēžu grāmatu bibliotēkas noteikti bija arī Livonijā, Rīgā. Daudzas grāmatas ar 15. gs. pēdējā trešdaļā / 16. gs. sākumā kaltām dzelzs ķēdēm (un ķēžu stiprinājumu paliekām) lielākoties nākušas no diviem nozīmīgākajiem Rīgas klosteriem – no Rīgas Sv. Jāņa Kristītāja dominikāņu klostera un Rīgas Sv. Katrīnas franciskāņu observantu klostera. Tomēr nav zināms, kur Rīgas franciskāņu un dominikāņu klosteros bija ierādīta vieta viņu grāmatu plauktiem un lasāmpultīm. Tāpat nevar ar pārliecību apgalvot, ka klosteru grāmatas iesietas un ķēdes piestiprinātas tieši Rīgā. Pēc reformācijas laika nemieriem daudzas abu klosteru grāmatas nonāca Rīgas pilsētas pārziņā un nogulās Rīgas pilsētas bibliotēkā. Tagad Latvijas Universitātes bibliotēkas krājumā ir visai ievērojams, unikāls  katenātu krājums: 76 kodeksiem ķēde ir saglabājusies (tie ir 15.gs. 70.–90. gadu iespieddarbi, un pāris 16. gs. sākuma (1505–1519) izdevumi); vēl 40 grāmatas savu ķēdi laika gaitā ir zaudējušas, kaut ķēdes stiprinājuma paliekas tās esamību pārliecinoši  apstiprina. Te jāpiebilst, ka racionālisma laikmets pret ķēžu grāmatām bija visai nežēlīgs, daudzas lielās, modernās bibliotēkas lika smagās un neveiklās ķēdes noņemt, lai tās netraucētu. Rīgas katenāti ir lieliska, patiesi autentiska viduslaiku materiālās kultūras liecība, kas stāsta par ļoti senu grāmatniecības tradīciju.

Smilšu iela vai Ganību dambis Rīgā, kādu to pazīstam šodien, senatnē izskatījās krietni vien citādāk. To pašu var teikt par visu Latvijas ainavu. Kur beidzās kāpas un kur sākās mežu masīvi? Kā tecēja upes un kāpēc gar mūsdienu Saeimas namu gāja govju ceļš? Saruna ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Vēstures nodaļas vadītāju Margaritu Barzdeviču un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošo pētnieci, asoc.prof. Laimdotu Kalniņu.

Tikko aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija nedaudz lielākā nekā 2021. gadā, vairāk balsotāju bija arī ārzemēs, pa pastu. Kas mudina latviešus, kuri nedzīvo Latvijā, balsot pašvaldību vēlēšanās un kā uzlabot diasporas aktivitāti visa veida vēlēšanās, skaidrojam raidījumā Globālais latvieties. 21. gadsimts. Analizē Justīne Krēsliņa, Eiropas latviešu apvienības pārstāve, Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāja, Roberts Gorodko, "Latviesi.com" komunikācijas vadītājs, un Ginta Elksne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece.

Raidījumā pievēršamies mūsdienām, vēsturei un grābekļiem, kurus, cenzdamies apiet, tomēr saminam. Drīz būs aizvadīts pusgads kopš Donalds Tramps sācijs savu otro prezidentūru ASV. Pa šo laiku Amerikas tēls, starptautiskās attiecības, ekonomika un sadzīve sagriezusies teju kājām gaisā. Aizvien biežāk mediju komentāru slejās redzam ASV salīdzinājumus ar nacistiskās Vācijas situāciju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vai tie ir nekorekti pārspīlējumi, vai tomēr noskaņa liek vilkt paralēles ar to, kādā pasaulē dzīvojām pirms nepilniem simts gadiem Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un žurnāla „IR” komentētājs Pauls Raudseps. Kaspars Zellis: Ja man jāraugās uz ASV un jāvelk paralēles ar nacistisko Vāciju, es teiktu, ka redzu gan kopīgas iezīmes, gan arī atšķirības. Sākšu ar atšķirībām.  Galvenā atšķirība ir tā, ka atšķirībā no Hitlera, kam bija ļoti izteikta ideoloģiska partija, ideoloģiska programma, kur bija viss salikts pa plauktiņiem, Amerikā mēs šādu ideoloģiju neredzam. Tur ir ļoti patmīlīgs, ļoti egocentrisks un kaprīzs cilvēks, kura iedomām, kura vēlmēm tiek pakļauta visa globālā sistēma.  Otra lieta, kas varētu būt atšķirīgi, ir tas, ka ASV kontekstā mēs īsti arī neredzam milzīgu sabiedrības atbalstu, ja neraugāmies uz vēlēšanām. Ja raugāmies uz kopīgajām iezīmēm, kas visvairāk izsauc pārdomas, ir Trampa retorika. Un šī Trampa retorika, kas ir balstīta gan uz manipulācijām, gan uz meliem, gan uz ienaidnieku, iekšējo un ārējo, meklēšanu, ļoti spēcīgi atgādina Hitlera Vāciju.  Tāpat šis jau hrestomātiskais sauklis: "Padarīsim Ameriku atkal diženu!" Tas ir savdabīgs eskeipisms, kas raksturīgs visām autoritārajām kustībām, kuras saredz kaut kādu skaisto pagātni, kad valsts bija dižena. Te mēs varam vilkt paralēles arī ar Putina Krieviju, kas redz to diženumu Padomju Savienībā vai vēl kaut kur citur. Vai kādā citā valstī, kur ir autoritārie līderi, viņi pagātni iztēlojās kā tādu zelta laikmetu, kuru varētu atkal radīt. Tiek izmantoti vēstures naratīvi, tiek izmantota pagātne, lai radītu šo "jauno realitāti". Pauls Raudseps: Runājot par līdzīgiem procesiem, kādi notika Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados, Vācijā - 30.gados, protams, tas, kas ir kopīgs visām šīm kustībām, ir apgalvojums, ka mēs esam tikuši pazemoti, kāds ārējais ienaidnieks mums uzbrūk, ir padarījis mūs vājus un mums ir atkal jāatgūst šis diženums. To teica gan Musolīni, gan Hitlers, to tagad teica Tramps. Es nepārspīlētu Hitlera un Musolīni ideoloģisko bāzi. Ja skatās, ko viņi rakstīja savas karjeras sākumā un ko beigās, tur daudz pa vidu mainījās. Galvenais dzinulis bija mazāk ideoloģisks, kā emocionāls, tiekšanās pēc varas. Šī arī ir lieta, kas ir kopīga visām šīm kustībām.  Protams, arī jaunāko tehnoloģiju izmantošana, lai manipulētu ar cilvēku prātiem. Hitlers ļoti efektīvi izmantoja savulaik radio. Tramps ļoti efektīvi izmanto sociālos medijus. Jautājums - vai Tramps ir fašists? Piemēram, Kamala Harisa pagājušā gadā priekšvēlēšanu kampaņas laikā teica - jā, Tramps ir fašists. Par to jau bija diezgan plašas diskusijas Amerikā jau pirms tam, arī tad, kad viņš pirmo reizi kandidēja un bija prezidents. Ļoti daudzi dažādi eksperti un vēsturnieki, un politologi ir iesaistījuši šajā diskusijā. Latvijā labi zīnāmais Timotijs Snaiders saka: jā, Tramps ir fašists. Tā saka Timotijs Snaiders, kas, es domāju, ir ļoti iecienīts vēsturnieks Latvijā. Citi arī ir pievienojušies šim viedoklim, citi atkal saka, ka tomēr ir atšķirības. Es teiktu, ka šobrīd, vērtējot fašisma pazīmes, Tramps ir tādā kā fašisma priekškambarī, jo ļoti daudzas lietas ir līdzīgas.  Viena lieta, lai gan viņš par to ir runājis, bet vai tiešām tās runas pāries darbos, tas ir liels jautājums. Gan Hitleram, gan Musolīni bija būtiska vardarbība, militārā ekspansija kā nācijas varēšanas un vīrišķības un atdzimšanas pierādījums. Hitleram tas bija ļoti izteikti, bet Musolini to arī darīja Ziemeļāfrikā un Albānijā. Tramps pirmās prezidentūras laikā par militāru ekspansiju nerunāja, mēs zinām tagad, ka viņš ir sācis teikt, ka Kanāda būtu jāpievieno, Panama, tad Grenlande. Vai tas tiešām rezultēsies kādā rīcībā, tas ir liels jautājums. Bet sevišķas nozīmes piešķiršana vardarbībai kā nācijas atdzimšanas apliecinājums, es domāju, tas ir viens ļoti svarīgs fašisma elements, kāpēc mēs atšķiram, fašismu no vienkārša autoritārisma. Ulmaņa [Kārļa] režīms bija autoritārs, tas nebija fašistisks, jo, par spīti tam, ka mēs dzirdam to vārdu no dažādiem kaimiņu valsts kara propagandistiem un arī dažkārt uz vietas, tas nebija fašistiski, jo nebija militarizācija un iedoma, ka iekarosim kaut kādas kaimiņzemes, lai parādītu savu varēšanu, bet īstam fašismam tas ir ļoti raksturīgi.  Tas arī tiek izdalīts kā atsevišķa kategorija, jo tā varam mēģināt saprast, kāda varētu būt rīcība nākotnē. Šobrīd, protams, ceram, ka Tramps tā nedarīs, bet zināmas pazīmes ir. Līdz šim, es domāju, tas, ka slieksnis nav pārkāpts.   Zinātnes ziņas Kā runāt ar vakcīnu skeptiķi: pētījums atklāj, kas darbojas. Aizvien aktuālāks jautājums ir, kā runāt ar vakcīnu skeptiķiem, un tieši tam vietnē “Nature” sniegtas dažas pētnieku rekomendācijas. Labākais laiks, lai redzētu Piena Ceļu, strauji tuvojas! Vietnē “Live Science” atklāts, ka strauji tuvojas tas brīdis, lai Piena Ceļu labi saskatītu. Ko dinozaurs ēda pirms 100 miljoniem gadu - liecības saglabātas fosilizētā laika kapsulā. Joprojām mūsdienās varam atklāt daudz interesantu faktu par dinozauriem un arī atrast liecības. Austrālijā ir atrasta aizvēsturiska laika kapsula no dinozaura gremošanas trakta. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprinājusi laboratorijā audzēta laša izmantošanu uzturā. Attīstoties tehnoloģijām, pamazām pieejamāka kļūst laboratorijā audzēta pārtika. Nupat ASV Pārtikas un zāļu pārvalde pirmo reizi devusi zaļo gaismu laboratorijā audzētas zivs, precīzāk, laša produkta, lietošanai uzturā.    

Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa. Zelta grāmata, zelta vārdi – tā ne vienmēr ir bijusi tikai skaista metafora. Šie izteicieni bija jāuztver burtiski. Vai zini, ka grāmatas savulaik greznoja arī ar īstu  zeltu? Ka zelta grāmatas “Codex Aureus” (piemēram, Codex Aureus de St Emmeran, Francija, ap 870. gadu, Bavārijas Zemes bibliotēka) vākus klāj zelta plāksnes ar filigrāniem kaltiem attēliem un zeltā iestrādātiem dārgakmeņiem? Ka evaņģēlija vārdi tika rakstīti ar zelta tinti uz purpurā krāsota pergamenta lapām? Zeltā mirdz miniatūras un iniciāļi viduslaiku manuskriptu lapās. Foliantu vāki ar filigrānos zelta kalumos iestrādātiem dārgakmeņiem un ziloņkaulu apliecina kā  laicīgo, tā garīgo valdnieku dievbijību, bet arī bagātību un varu. Zelta simbolika ir bagāta un daudzveidīga. Zelts metafiziski saistāms ar to, kam ir vislielākā vērtība, tas ir gudrības, apskaidrības, nemirstības, nemainības, slavas, bagātības, pārpilnības, skaistuma, greznības simbols. Kristīgajā teoloģijā tīrs zelts ir dievišķā un svētā zīme, debesu atspīdums, patiesības saule.  Zelts ir visvērtīgākā ticīgo upurdāvana. Vecās Derības Dieva balss runā noteiktus vārdus: “Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts,” – saka tas Kungs Cebaots” (VD, Hagaja grāmata 2:8). Bībele apraksta ķēniņa Sālamana uzcelto Jeruzālemes templi, kura durvis, sienas, griesti  bija pārklāti ar tīru zeltu, visas lietas bija darinātas no zelta (VD, Otrā Laiku 3). Zelts klāja altāri, un divu heruvimu spārnus, kas sargāja vissvētāko – Derības šķirstu ar Mozus bauslības  vārdiem, iekaltiem venkāršās akmens plātnēs. Jāņa Atklāsmes grāmatas vīzija tēlo ideālo pasauli, kurā zelts ir jaunās debesu Jeruzālemes jeb Dieva garīgās valstības uz zemes manifestācija. Jaunā Jeruzāleme ir žilbinoši grezna, mirdzoša: “pilsēta bija no tīra zelta, līdzīga skaidram stiklam. Pilsētas mūra pamati bija rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem. (..) Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs” (Jāņa Atklāsmes 21: 18,19, 23). Vērts atcerēties, ka kristīgajā teoloģijā skaistums ir transcendentāla vērtība: tas ir ārpus laika un telpas; pārpasaulīgs, tāpat kā labais un patiesais. Akvīnas Toms (1225 -1274), turpinot Aristoteļa pausto, runājis par trim estētikas kategorijām, kas piemīt labai, skaistai lietai: “pirmkārt, nevainojamība jeb pilnība, jo lietas, kas ir izjukušas, tieši tāpēc ir neglītas. Un pienācīga proporcija jeb saskaņa. Un, visbeidzot, skaidrība, no kā izriet, ka lietas, kurām ir spilgta krāsa, tiek sauktas par skaistām”. Perfekcija, harmonija, krāsu spožums, tātad arī greznība, cildeni (un dārgi) materiāli dara lietu (mākslas darbu, celtni, arī manuskriptu) skaistu. Vecās Derības vārdi un Akvīnas Toma uzskats palīdz skaidrot dilemmu, kā sakrālajā mākslā var savienoties kristīgās askēzes princips un īpaša, izaicinoša greznība. Tīra zelta klātbūtne kā Bizantijas svētnīcās, tā viduslaiku rokrastu lapās izprotama visdziļāk, ja fascinējošo greznību uzlūko un skaidro kā hierotopijas (sengrieķu ἱερός – svēts un sengrieķu τόπος – vieta, telpa) elementu un izpausmi. Hierotopija ir  apzināts jaunrades process, kurā ar arhitektūras, attēlu, rituālu, gaismēnu, krāsu, skaņu, arī ar kūpinātā vīraka smaržu un dūmu palīdzību tiek veidota svēttelpa. Sakrālajā telpā zelts ir Dieva klātbūtnes apliecinājums. Ikonas un pergamenta rokraksti muzeju vidē skatītājam raisa pētniecisku interesi un rada cieņpilnas jūtas. Atgriezties laiktelpā, lai sastaptos ar seno manuskriptu tapšanas pieredzēm ir gandrīz neiespējami. Grūti atdzīvināt emocijas, ko izjuta tālo gadsimtu garīdznieki svēto grāmatu priekšā. Tagad tikai retajam ļauts pārliekties pergamenta manuskripta lapām pie sveces gaismas, lai bijībā un pārsteigumā pieredzētu, kā  pustumšajā, klusajā baznīcas vai klostera telpā dzīvajā sveces liesmā pēkšņi silti iemirdzas  grāmatas zelta sākumburti vai veseli zelta vārdi, kā, lapas šķirot, klusi noknikšķ pergaments, atklājot arvien jaunas nodaļas ar grezniem iniciāļiem. Hierotopijas pieredze ļauj domāt, ka grāmata un tempļa svēttelpa tika veidotas pēc līdzīgiem principiem. Grezna grāmatas sākumlapa ir kā tempļa ieejas vārti, kas pārklāti ar zeltu un greznoti krāsām; liels, ar zeltu rotāts iniciālis ievada jaunu nodaļu un izceļ kādu būtisku vārdu, gluži tāpat, kā  templī zeltītas durvis ved arvien tuvāk svētvietai. Misālē tas ir liels attēls ar Golgātas ainu, lūgšanu grāmatā – krāšņu, izsmalcinātu  miniatūru virkne, kas ved cauri baznīcas gadam un reizē – Kristus dzīvesstāstam. Sena kodeksa veidols stāsta par laiktelpā izvērsta teksta dramaturģiju, iezīmē akcentus un norāda uz svarīgāko. Tomēr zeltā mirdzošas grāmatas dziļākā, simboliskā  būtība manifestējas sakrālo rituālu un ceremoniju norisēs. Šādas grāmatas tapa, tika lietotas un glabātas arī Rīgā, daudzas joprojām glabājas mūsu bibliotēkās. Gan ikonu glezniecībā, gan viduslaiku grāmatu miniatūrā zelta klātbūtne apliecina dievišķās gaismas klātbūtni. Latīņu valoda pasaka priekšā: ‘lumen', ‘illuminare' – gaisma, izgaismot, apgaismot, zeltīt, ‘illuminator' – iluminators, zeltītājs. Zelts dara redzamu neredzamo, proti, dievišķo, svēto. Zelta klātbūtni jeb asistiku (assisto, latīņu val.) iluminators realizēja, ar plānu zelta foliju izklājot sagatavotu miniatūras fonu, uzliekot zelta akcentus filigrānā vinjetē vai ar zelta krāsu izgaismojot iniciāli, drapēriju. Zelta pieskāriens izceļ jebkuru toni. Lai zelta folija mirdzētu, to pulēja ar kaula instrumentu. Lai gan zelts ir dekora pabeigtības zīme, miniatūrists pirmo ieklāja zeltu, tad strādāja ar pārējām krāsām. Par laicīgu bagātību un aizrautīgu greznoties prieku vēsta zeltījums, kas dekorē grāmatu ādas iesējumus, griezumu, muguriņu visos laikos, no Renesanses līdz mūsdienām. Zeltīšana tehnoloģijas prasa no miniatūrista, kaligrāfa un grāmatsējēja augstu profesionalitāti. Zelta klātbūtne padara rokrakstu vai iespieddarbu par elitāru, estētiski augstvērtīgu   bibliofīlas intereses un apbrīnas objektu.

Kopā esam stiprāki - tā varam teikt ne tikai par cilvēku, bet par dažādu materiālu kokteiļiem, kurus inženieri prasmīgi rada mūsu ikdienas vajadzībām. Sākot ar aviāciju un kosmosa industriju, beidzot ar sportu un aizsardzību  - neskaitāmās jomās dažādiem materiāliem jāiztur ārkārtīgi smagi apstākļi. 21. gadsimts viennozīmīgi ir kompozītmateriālu laikmets - praktiski ikviena ierīce vai materiāls, kuru ikdienā lietojam, sastāv no dažādiem pārklājumiem un materiālu "kokteiļiem". Kā tie top, kā tos pēta un izstrādā, un kurās jomās, pateicoties šiem materiāliem, redzam vistraujāko izaugsmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta direktore, asociētā profesore Līva Pupure un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta zinātniskais asistents Elvijs Bojārs.   Latvijas fiziķi  strādā pie tā, lai kontrolētu lāzera temperatūru, laikā kad ar šo starojumu tiek veiktas  ķirurģiskas manipulācijas. Kā  notiek  lāzera gaismas pētīšana laboratorijā, skaidro Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Spektroskopijas laboratorijas vadītājs, Latvijas Universitātes profesors Anatolijs Šarakovskis. LU Cietvielu fizikas institūta Spektroskopijas laboratorijā notiek dažādas ar optisko, magnētisko un elektronu spektroskopiju saistītās pētniecības metodes, vienkāršāk sakot, šeit ar daudzām gudrām iekārtām pēta elektromagnētiskā starojuma spektrus. Kopā ar  laboratorijas vadītāju Anatoliju Šarakovski skatām  lāzera starojuma jaudu, sākot no maza  krāsaina punktiņa, kas noder, lai norādītu uz kaut ko, līdz medicīniskam palīgrīkam. Laboratorijā, kur fona troksni rada lāzera dzesējamais aparāts, skatos uz dažādiem spektrometriem – gudram iekārtām ar kuru palīdzību zinātnieki šeit var ļoti precīzi testēt lāzera starojumu un līdz ar to izstrādātu jaunu materiālu, ko pēc tam  var izmantot visdažādākajās iekārtās, gan zinātnē, gan rūpniecībā, gan medicīnā. Un tieši šobrīd te notiek testēšanas process un darbs pie metodes izstrādes, lai mazummazas šķiedriņas galā izveidotu detektoru, kas mēra lāzera temperatūru tajā mirklī, kad ar šo lāzeru ķirurgi veic pacientam operāciju, piemēram vēdera dobumā.   Par savu iecienīto lasāmvielu stāsta literatūrpētnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Ingus Barovskis. Viņš izvēlējies maz zināmu grāmatu, kuras fragments laikā, kad vēl studējis bakalaura programmā Latvijas Universitātē, bija jālasa. Tā ir Mary Daly grāmata "Gyn Ecology". Un šis darbs kļuva par ierosmes avotu viņam mitoloģijas pētniecībā, lai grāmata ir par radikālo feminismu. Darbā viņa pēta sievieti kā lielo pirmmāti, pēta gan mītisko, gan sociāola, gan sabiedrības veidoto priekšstatu kopu par šiem jautājumiem.  

Latvijas Dabas fonds aicina piemājas teritorijās izveidot mitrzemes - nelielas zemes platības, kurās brīvi uzkrājas ūdens, tādejādi veicinot bioloģisko daudzveidību. Vienlaikus šogad ne viens vien dārzs slīkst ūdenī. Kā daba var palīdzēt atbrīvoties no lielā mitruma mūsu saimniecībās un kāpēc šādas "peļķes" ir labas dabai?Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Jānis Ķuze un ģeologs, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Andis Kalvāns.

Raidījumā pievēršamies nodarbei, kas vasarā - atvaļinājumu sezonā - aizrauj daudzus - tā ir lasīšana. ASV pētnieki secinājuši, ka aizvien samazinās cilvēku skaits, kas ikdienā lasa. Tikai nepilna puse no aptaujātajiem gadā izlasījuši vismaz vienu grāmatu. Vai arī Latvijā esam kļuvuši slinki grāmatu lasītāji, vai šī sērga mūs neskar? Kāpēc šodien cilvēkiem ir tik grūti koncertēties sarežģītākiem tekstiem un ilgākai lasīšanai, kā to maina formāts, kādā lasām, un vai tomēr grāmatnīcas sastapsim arī pēc vairākām desmitgadēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile. "Samizdats" padomju gados Pagrīdes tipogrāfijas, mūzika uz kauliem, nevēlamas recepšu un budisma grāmatas - tas viss raksturo veselu subkultūru Padomju Savienībā, ko dēvē par "samizdatu". Bet padomju sistēmā cilvēki izcēlās ar lielu radošumu, tāpēc noteikumus allaž mēģināja kaut kā apiet un aizliegtās lietas izdot jebkurā gadījumā. Kurā laika posmā un cik plaši cilvēku dzīvi raksturoja "samizdats"? Sižeta ievadā skan grupas “Dzeltenie pastnieki” dziesma “Zaļais garais vilciens”, kas iekļauta 1981. gada albumā “Bolderājas dzelzceļš”. Taču grupas mūzika un dziesmu teksti padomju iekārtā tika noraidīti, “Dzeltenie pastnieki” kļuva par pagrīdes grupu, kurai nebija tiesību oficiāli uzstāties koncertos. Aizliegtie mūzikas ieraksti, ko cilvēki tomēr mēģināja pavairot un izplatīt, bija viena no "samizdata" formām. "Samizdats" no krievu valodas tulkojams kā “pašizdošana”, to, ko šis vārds ietver, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, kura šobrīd pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Jo siltāks laiks, jo žirgtākas ir ērces. Un arī vēsā laikā īpaši mežā ir jābūt uzmanīgiem un zinošiem arī apģērba izvēlē. Ērces sastopamas ne tikai mežos un krūmājos, bet arī garā zālē un izcirtumu brikšņos. Kas jāzina par ērču ieradumiem, lai varētu no tām izvairīties? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Ineta Salmane un Dr. biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem, vai cilvēku imunitāte ir vājāka? "Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi," vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas." Antra Bormane atgādina, ka arī cilvēkiem, kas ieiet pļavā vai mežā uz īsu brīdi, būtu jānodrošinās, lai ērces nepiesūktos. "Ejot mežā, vienmēr ir jāuzmanās. Nav svarīgi, vai ērču ir vairāk vai mazāk konkrētā gadā, kādu ērci, neuzmanīgi bradājot pa pļavām un laukiem, vienmēr var dabūt. Noteikti vajadzētu nodrošināt apģērba apakšējo daļu tā, lai ērces nevarētu ielīst zem apģērba, lai varētu izejot no pļavas, pārsvarā no garām zāļainām vietām, nopurināt bikses, lai ērces nelīstu pa tām," skaidro Antra Bormane. Ja ērce ir piesūkusies, ja cilvēks prot to noņemt tā, lai viņas iekšējais saturs neiekļūtu brūcē, vēlams to darīt pēc iespējas ātrāk. "Latvijā ir biotopi, kur ir daudz ērču, tās ir mežmalas, lapu koku meži, aizauguši krūmāji un pamestas pļavas. Ir biotopi, kur ērci nevar ar uguni atrast, piemēram, sausi zālāji, kāpas. Mazāk ērču ir priežu mežos, pļautos zālājos," norāda Voldemārs Spuņģis. Šobrīd ideāli laikapstākļi ērču izplatībai – mēreni silts un mitrs. Karstumā un aukstumā ir mazāk. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem? Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi, vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas."

Lībiešu valoda turpinās! Par pirmo regulāro lībiešu valodas mācību kursu gada garumā un valodu tehnoloģiju nākotni, radot valodu ceļa karti, Kultūras rondo pārrunājam ar lībieti Sofiju Kūlu un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktoru Valtu Ernštreitu. Latvija piedalās jaunā iniciatīvā, kas izstrādās valodu ceļa karti, lai nodrošinātu, ka visas valodas būtu vienlīdzīgi pārstāvētas digitālajā tiešsaistes pasaulē. Arī lībiešu valoda. Meta un Latvijas Universitāte parakstījusi līgumu par partnerības izveidi valodu tehnoloģiju attīstībā, padarot Latvijas Universitātes Lībiešu institūtu par daļu no Meta valodas tehnoloģiju partneru programmas.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Dienā, kad dodamies vēlēt nākamos vietvaru deputātus, šorīt studijā analizēt šī gada pašvaldību vēlēšanu partiju piedāvājumus un iespējamo iznākumu esam aicinājuši divus ekspertus: Rīgas Stradiņa universitātes lektori, politoloģi Leldi Metlu – Rozentāli un Latvijas Universitātes profesoru, politologu Juri Rozenvaldu

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Raidījumā pievēršamies seniem notikumiem Zemes vēsturē, kas aizvien raisa ne tikai pētnieku, bet ikviena zinātkāra cilvēka prātu - kas bija par iemeslu masveida izmiršanām senatnē un, ja šie iemesli nebūtu bijuši, vai šodien vēl aizvien mēs sastaptu dinozaurus? Kādas dzīvības formas pārstāja eksistēt izmiršanu rezultātā un kādas radās pēc tām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals.   Zinātnes ziņas Etnas izvirdums Itālijā 2. jūnijā Visi cilvēki, kam gadījās tuvāk vai tālāk pieredzēt izvirdumu, ir drošībā, un vietnē “Live Science”, kur apstiprināts, ka nav ziņu par ievainotajiem, apkopotas vairākas fotogrāfijas no dažādiem leņķiem un attālumiem ar Etnas aktivitāti. Kādas cilvēku smaržas piesaista odus? Klāt ir vasara, siltais laiks, un tas nozīmē, ka aktīvi ir arī kukaiņi, tostarp odi. Tāpēc odu sīkšana un to vēlme izsūkt asinis kļūst par ikgadēju pārbaudījumu. Ir dzirdētas versijas, par to, kādi cilvēki un to smakas vai smaržas piesaistas odus, un vienu šādu ieskatu piedāvā “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts. Vēzis kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu Arī slimības var ietekmēt mūsu smaržu, un vietnē “Nature” par vienu no smagām cilvēka slimībām, konkrētāk, vēzis kā slimība kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu. Vai esam gatavi nāvei kosmosā? Kas notiktu, ja cilvēks, konkrēti astronauts, nomirtu kosmosā, bezsvara stāvoklī? Izrādās, ka Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA ir sākusi meklēt atbildes un ar rakstu par šo tematu var iepazīties vietnē “Scientific American”. Zemeņu pilnmēness 11. jūnijā Bet lai noslēgtu uz mazliet priecīgākas nots, aicinām nākamnedēļ īpaši paraudzīties debesīs, jo uzausīs zemeņu pilnmēness - par to ne viena vien tīmekļa vietne atgādina. Cilvēkus zemeņu pilnmēness sāks priecēt jau otrdienas, 10. jūnija vakarā, taču lielāko un spožāko Mēnesi varēs redzēt trešdien, 11. jūnijā.

Stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja, vadošā pētniece Aija Taimiņa. Siļķes, šaujampulveris, medus, skābēti kāposti, vīns, alus, eļļa, labība, tauki, ogles, degvīns un viskijs, un apelsīni, un grāmatas… Vai varat atminēt, kas vieno visu  uzskaitīto (un vēl arī nepieminēto)? Ja tirgus precei ilgi jāglabājas un jādodas tālā ceļā, bez piemērota un droša iepakojuma neiztikt. Ozola muca gadsimtiem ilgi ir kalpojusi kravu transportam – pa ūdensceļiem pārvietojās mucām piekrautas liellaivas un kuģi, pa zemesceļiem preci mucās veda smago ormaņu pajūgi. Muca ir sen zināms, standartizēts svara un tilpuma mērs, tās lielumu un formu noteica uzglabājamā produkta veids. Dažādas mucas apraksta seni vēstures avoti. Mucā varēja pārlaist naktis, pat dzīvot, kā vēsta leģenda par antīko grieķu filosofu kiniķi Diogenu un imperatoru Aleksandru Lielo. Tiesa, Diogēna muca (dolia), visdrīzāk, bija darināta no māla. Jūlijs Cēzars licis ar katapultām mest degošas mucas aplenktajās pilsētas, lai izraisītu ugunsgrēkus, savukārt Marseļas aizstāvji laiduši virsū degošas mucas aplencējiem. Alpos, gallu ciemos redzētās triju veidu koka dēlīšu mucas pirmais aprakstījis romiešu dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais. Viduslaikos mucenieku amata meistari prata izgatavot dažāda veida mucas lielā skaitā, turklāt katru mucu meistars marķēja ar savu zīmi, tā garantējot sava darba kvalitāti. Rīgā mucu meistaru pienākumus un mucinieku amata jeb kompānijas (cumpanye van deme bodekwerke) kārtību jau kopš 1375. gada noteica šrāga (der bodeker schra). Rīgas meistariem bija jāprot izgatavot triju lielumu mucas. Mucu izmantošana grāmatu, pergamenta rokrakstu un dokumentu ruļļu transportam ir mazāk zināms, mūsdienās pat mulsinošs grāmattirdzniecības vēstures jautājums. Līdz ar grāmatu iespiešanas sākotni (Mainca, 1450) Eiropā spēji palielinājās iespiesto grāmatu kopskaits, tika dibinātas jaunas tipogrāfijas un atvērti jauni grāmatu veikali un  izdevniecību pārstāvniecības. Pirmajos 50 grāmatiespiešanas gados Eiropā tika  izveidotas 282 tipogrāfijas, kurās iespieda aptuveni 29 000 izdevumus, katru no tiem iespieda daudzos (100–300) eksemplāros. Eiropu pārpludināja aptuveni pusmiljons  (550 000) iespiestu grāmatu; tās pirka un pārdeva, grāmatu tirdzniecības apgrozījums pieauga daudzkārt. Grāmatas tirgoja veikalos, grāmatsietuvēs un pilsētu gadatirgos. Frankfurtes grāmatu gadatirgus (Buchmesse) ir visvecākais un slavenākais grāmatu gadatirgus jau 500 gadus. Dažāda lieluma, bieži samērā smagu grāmatu pārvietošana bija visai nopietns jautājums. Grāmatu papīrs vai pergaments ceļojuma laikā nedrīkstēja ciest – aizvākota, noblīvēta muca labi sargāja no mitruma un cita veida bojājumiem.   Ar grāmatu pārdošanu un transportēšanu no un uz gadatirgiem nodarbojās īpaši specializējušies pārvadātāji–grāmatu tirgotāji jeb ceļojošie grāmatu vedēji (Buchführer). No drukas kungiem (proti, tipogrāfiem) saņemtās grāmatas varēja pārvietot saiņos (Ballen), kastēs un mucās, iepakoto preci nodeva pārvadātāju (smago ormaņu vai kuģinieku) rīcībā, turklāt pēc saņemšanas iztukšotā grāmatu muca bija jāatgriež tirgotājam. Grāmatu tirgotāji redzami vien pāris 16. un 17. gs. attēlos. Zīmējums Nirnbergas amatnieku brālības piemiņas grāmatā (att.) rāda vietējo grāmatu vedēju Hansu Kepneru (Keppner, +1543), kas septiņus gadus darbojies amatā. Kepners liek vidēja lieluma grāmatas visai augstā, stīpotā mucā. Cits attēls liecina, ka grāmatu muca varēja būt zema un plata. Tādu mucu grāmatu tirgotāju veikala noliktavā 1698. gadā redzējis vācu gravieris Kristofs Veigels (Weigel), kurš attēloto ainu pavadījis ar pamācošu, pārdomu pilnu dzejolīti: "Grāmatu tirgotājs ved jums gudrības dārgumus, atrodiet  vietu labām grāmatām. Kas gan še ir cilvēka miesa? / Ceļinieka manta zūdīga, visos laikos, / blīvi apdrukāts papīrs, / grāmata, rūpestos iesieta; ar to tirgojas nāve un laiks, / līdz beidzot mūžība izpako." Abi attēli liecina, ka mucās blīvi pakotas jau iesietas grāmatas. Nirnbergas grāmatu vedējs kārto mucā atbilstoši vācu renesanses gaumei iesietas grāmatas ar melnu un sarkanu ādu pārvilktos koka vākos ar slēdžiem un apkalumiem. Tomēr jāzina, ka grāmatu vedēji un tirgotāji parasti transportēja neiesietas grāmatas, pircējs pats pēc savas gaumes un rocības pasūtīja un apmaksāja iesiešanu. Tāpēc mūsu bibliotēku krājumos atrodamas daudzas 15.–16. gs. Venēcijā vai Nirnbergā drukātas grāmatas, kuru iesējumi visdrīzāk darināti Rīgā. Tas arī saprotams, jo smagie koka vāki grāmatu mucas svaru stipri palielināja, bet muitas un tirgus nodevas bija atkarīgas no preces svara. Nav šaubu, ka ārzemju grāmatu tirgotāji 15.–17. gs. pārdeva savu preci Rīgas gadatirgos, bet Rīgas pirmais grāmatiespiedējs Nikolauss Mollīns 1599. gadā veda savus izdevumus uz Frankfurtes gadatirgu. Lai gan droši tas nav zināms, var pieņemt, ka pa laikam šīs grāmatas tika pārvietotas mucās. Laba, liela muca ir visādi noderīga. Muca glābj nelaikā pārsteigtus mīlniekus: Džovanni Bokačo “Dekamerona” (1348) 7. dienas novele stāsta, kā liela muca ļāva izmanīgai neapolietei apmānīt savu vīru un ļauties mīlas priekiem ar mīļāko. Mucā var paslēpties kopā ar savu “klarineti”, lai noklausītos citu runas. Uz mucas var pakāpties, lai dziedātu vakara dziesmu iemīļotajai, kā to gribēja  precēties kārais Dundurnieks Ādolfa Alunāna dziesmu spēlē “Mucenieks un muceniece” (1872). Un tā vien šķiet, ka asprātīgais latviešu teātra tēvs Alunāns vēlējies parādīt, ka viņam viduslaiku erotiskais stāsts par mucu ir zināms. No amatniekiem visiem ir Tas jautrāks mucenieks, Pie darba citi sten un pūš, Bet mūsu darbs ir prieks.                 (Ādolfs Alunāns. Mucenieks un muceniece)

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas ekonomikai šogad plāno lēnāko izaugsmi Baltijas valstīs. Vai spējam atrast pareizo attīstības formulu? Šonedēļ raidījumā #1pret1 saruna ar ekonomistu un Latvijas Universitātes rektoru Gundaru Bērziņu.

Ik pa laikam izskan ziņas par to, ka zinātnieki tālās visuma dzīlēs atraduši kādu planētu, kura varētu būt mājvieta kādām primitīvām dzīvības formām. Visbiežāk tiek norādīts uz ūdens klātbūtni vai citiem ķīmiskiem un fizikāliem parametriem, kas atbilst mūsu izpratnei par dzīvībai piemērotu vietu. Taču neskatoties uz to, drošticamu pierādījumu pagaidām mums nav. Kāpēc? Ar ko šobrīd rezultējušies mūsu centieni atrast vēl kādu dzīvu organismu ārpus mūsu planētas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Radioteleskopa izbūvē Čīlē iesaistās arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas Laikā līdz 2029. gadam Čīlē plānots izveidot jaunu teleskopu, un tā tapšanā iesaistījusies arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas. Būdama šobrīd otrpus okeānam, Līga ar prieku ir gatava raidījuma Zināmais nezināmajā klausītājus iepazīstināt ar teleskopa būvniecības mērķi un faktoriem, ar ko jārēķinās, veicot šādu darbu tuksnesī. “Latviete veido īpaši lielā teleskopa digitālo dvīni” - tā pirms dažiem mēnešiem bija lasāms astronomijas jautājumiem veltītā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” numurā. Šī latviete ir Līga Marija Putna - inženiere, kura pieteikusies Eiropas Dienvidu observatorijas konkursam un nokļuvusi Čīlē, kur pašlaik top pasaulē lielākais optiskais teleskops. Ar Līgu Mariju mēs tiekamies, izmantojot attālinātās saziņas vietni, un mūs šķir septiņu stundu laika starpība. Eiropas Dienvidu observatorijas galvenais birojs izvietots Vācijā, Garhingā pie Minhenes. Vēl viens birojs, kurā atrodas Līga Marija, ir Čīlē, Santjago Vitakūrā, un tad trešais objekts - arī Čīlē, Atakamas tuksnesī, uz kurieni zinātniece dodas aptuveni vienu reizi mēnesī. Kad pieteikusies darbam, viņa domājusi, ka ģeogrāfiski tas notiks Eiropas Savienībā ar nepieciešamību dažreiz doties uz Čīli. Bijis citādi, un varbūt pat labāk to sākotnēji nenojaust.

Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki. Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis. Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu. Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV. Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē. "Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo. "Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders. Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem. "Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk." '"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus." Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo. Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem? Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam. Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?  "Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas. Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās. Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).  

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

Lielākā daļa pasaules dzīvnieku ir bezmugurkaulnieki. Un daudziem no viņiem ļoti būtiska dzīves telpa ir tieši ūdens vide. Lai kā arī nezinātājam gribētos visus ūdens bezmugurkaulniekus saukt par līdzīgām vabolēm, tārpiem, garnelēm vai citiem “kukaiņiem” - tie ir ļoti atšķirīgi organismi un radniecība to starpā nebūt nav tuva. Cik dažāda ir ūdens bezmugurkaulnieku pasaule, kas dabai nozīmīgs attīstās un dzīvo dažādās ūdenstilpēs un kā šie organismi ietekmē cilvēku dzīvi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Uģis Piterāns, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs, un Dāvis Ozoliņš, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks. Mēs pirms brīža ar Tomu Brici kavējamies atmiņās par 2005. gadu, kad esot bijis ļoti liels mitruma daudzums un nokrišņu daudzums, tad strauji iesākās vasara maija beigās un ļoti savairojās dažādi knišļi. Vai tajos brīžos, kad ir lielāks ūdens daudzums dabā visapkārt un ūdenstilpēs sāk vairoties dažādi organismi, vairāk ir to, kas pēc tam mums dzeļ un dažādi apgrūtina dzīvi, vai patiesībā tā ir vide, kurā attīstās arī ļoti daudz tādu organismu, kas palīdz regulēt to līdzsvaru? "Droši vien kā savairojas gan vieni, gan otri, bet tos, kas mums ir nepatīkami, mēs vienkārši labāk pamanām, vieglāk ieraugam, ka viņu ir vairāk. Bet citi ūdens iemītnieki arī izmanto tādas iespējas, ja ūdens ir vairāk kā citus gadus, ūdens kukaiņu attīstība daudzos gadījumos ir pietiekami ātra. Viņi spēj diezgan ātri savairoties. Bet tos asinssūcējus mēs pamanām vairāk," vērtē Uģis Piterāns. "Par to ir daudz jāstāsta, ka arī odus mēs varam saukt par ūdens kukaiņiem. Starp ūdens kukaiņiem ir pietiekami daudz tādu sugu grupu, kuru kāpuri dzīvo ūdenī, bet pieaugušais kukainis ar ūdeni faktiski nav saistīts. Viņš lido apkārt un var būt jebkur sastopams. Odu faktiski varam dēvēt par ūdens kukaini."

Šoreiz raidījumā Zināmais nezināmajā uzmanība pievērsta jūrām, tiem, kas tās apdzīvo, un tiem, kas tās pēta un aizsargā. kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki, un kāda tam ir ietekem uz visu, kas notiek ūdens vidē. Vispirms interesējamies par smilšu "izskatu" jūras krastā Lai arī laiks aiz loga neliek domāt, ka straujiem soļiem tuvojas vasara, tomēr raidījuma temats liek pievērst uzmanību tam, kas notiek jūras krastā. Nezinu, vai daudzi, dodotie pastaigās pie jūras vai atpūšoties pludmalē, aizdomājas par to, kāpēc smiltis kādā vietā ir tumšākas un raupjākas, bet citviet pavisam gaišas un irdenas. Par smilšu “izskatu” un to, kādus noslēpumus var lasīt vienā smilšu graudiņā, ir aizdomājusies Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju  fakultātes vadošā pētniece Laimdota Kalniņa. Viņa skaidro, kas nosaka smilšu struktūru Baltijas jūras piekrastē. Vēl stāsts par to, kā savas dabiskās vajadzības kārto zivis un citi zemūdens iemītnieki un kā tas ietekmē visu, kas notiek ūdens vidē. Vaļi kā lieli transporta kuģi pārnes savu urīnu, lai papildinātu okeāna ūdeņus ar barības vielām. Kas ir tik vērtīgs vaļa urīnā un kā okeānu ekosistēmu ietekmē citas  tur mītošo dzīvnieku atliekvielas un kāpēc cilvēku izkārnījumi, atšķirībā no ūdens radību atstātajiem mēsliem, nenāk par labu jūras vai okeāna videi, par to stāsta zinātniskā  institūta "BIOR" vadošais pētnieks Ivars Putnis. Ja salīdzinām okeānu ar mazdārziņu, ko rūpīgs dārznieks mēslo ar organisko mēslojumu, lai tajā lekni augtu dilles, tomāti, kāposti un citi mums tīkami dārzāji vai ziedi, tad okeāna ūdeņos šādi lielgabarītu dārznieki ir vaļi. Kā var lasīt 2025.gada martā publicētajā rakstā žurnāla „National Geographic” interneta vietnē, tad, piemēram, finvalis, kura garums sasniedz 27 metrus, dienā var saražot  teju 900 litrus urīna.  Un urīnā esošais slāpeklis un fosfors  ir vieni no svarīgākajiem elementiem barības tīkla pamatā, un vaļi  migrācijas laikā, okeānu ūdeņos izplata teju 4000 tonnu slāpekļa. Sīkāk par vērtīgo vaļu urīnu un citām ūdens iemītnieku atliekvielām kā barojumu okeāniem, stāsta ihtiologs Ivars Putnis. Jaunākais jūras aizsargājamo teritoriju izpētē Mēs ne reizi vien raidījumā esam tikušies ar dabas aizsardzības speciālistiem un jūras vides pārzinātājiem, lai stāstītu, kādas dabas vērtības ir īpaši sargājamas Baltijas jūrā un ko šajā ziņā palīdz saglabāt aizsargājamās jūras teritorijas. Pēdējos gados notiek aktīva izpēte, lai apzinātu jaunas teritorijas, kas Baltijas jūrā Latvijai būtu īpaši sargājamas. Šobrīd diskuisijas rit pilnā sparā ar dažādām iesaistītajām pusēm.  Raidījumā runājam par to, kādi ir jaunākie atklājumi par to, kas Baltijas jūras ūdeņos ir īpaši vērtīgs un sargājams, kā zinātnieki saprot, kuras tieši būs tās vietas jūrā, kas jāsargā, un kas tiek darīts, lai šīs vietas patiešām aizsargātu? Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, direktora vietniece Solvita Strāķe un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra "LIFE Good Water" projekta vadītāja vietniece Linda Fībiga.  

Kā mainās latviešu valodas prasme diasporā un cik bieži sliktās valodas zināšnas kļūst par iemeslu, lai  atliktu plānus braukt uz Latviju? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kam uzmanību pievērš pētnieki, ar kuriem tiekamies raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Saruna arī par to, kā valoda veido mūsu identitāti. Diskutē socioloģe, diasporas pētniece, Latvijas Universitātes tenūrprofesore Inta Mieriņa un Latvijas Universitātes Filozofiijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Daina Grosa.

Klajā nākuši "Latvijas sociālās atmiņas monitoringa 2025" dati, kas meklēja atbildes uz jautājumiem - ar kādām emocijām un atmiņām atceramies okupācijas laiku un pirmspadomju periodu - posmus vēsturē, kurus liela daļa sabiedrības pati nav piedzīvojusi vai piedzīvojusi tikai daļēji. Dati liecina, ka samazinājusies tā saucamā padomju laika nostaļģija, bet pieaug to cilvēku skaits, kas par labāko laiku Latvijas vēsturē uzskata Atmodu un mūsdienas. Kādas atšķirības šajos datos vērojamas starp latviski un krieviski runājošajiem, un ko šādi pētījumi liecina par mūsu sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro divi pētījuma autori - komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, un sociālantropologs Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks. Andris Saulītis: Aizvien vairāk mēs varam skatīties, nevis kādas ir atšķirības starp latviski un krieviski runājošām grupām, bet atšķirībām krievvalodīgo vidu. Latvieši vidū ir monolītāk, bet daudz sarežģītāk ir saprast un analizēt krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to tā pieeja šobrīd vairs nav skatīties uz šīm divām grupām, bet būtībā skatīties uz krievvalodīgo grupu, kur var konstatēt jau pazīmes uz zināmu polarizāciju. Pēc kādiem datiem vai pēc kādiem raksturlielumiem ir šī polarizācija - vecums, paaudžu atšķirības?  Andris Saulītis: Vecums noteikti ir viena lieta, bet, protams, ka tas ir saistīts bieži vien ar ģeopolitisko orientāciju, ko gan mēs šajā aptaujā nevaram plaši precīzāk konstatēt, jo tomēr aptauja koncentrējas tieši uz jautājumiem par vēsturi. Bet vienlaicīgi tās ir zināmā mērā lietas, kuras savstarpēji saistītas. Protams, ka Latgale arī mums ir tāds reģions, kur ir atšķirīgāka šī izpratne un vērtējums, bet tai pašā laikā jāņem vērā, ka Latgalē vienkārši ir vairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, ir vairāk vecāka gadagājuma iedzīvotāju un arīdzan tās ir daudz multietniskas kopienas, kur līdz ar to dialogs, iespējams, ir daudz intensīvāks. Un tajā pašā laikā, iespējams, ka tas ir tas iemesls, kāpēc daudzos jautājumos, it sevišķi vērtējot vēsturi, iedzīvotāji un sevišķi krievvalodīgā kopiena atturas vērtēt.  Tādā amnēzija attiecībā uz Latvijas vēsturi, kas ir pirms 1918. gada, ir izplatīta arī latviešu valodā runājošajās ģimenēs. Ja latviešu vidū vērtējumi sāk parādīties no 1918. gada, tad krievvalodīgo vidū tas saglabājas līdz pat Otrajam pasaules karam. Šeit ir runa arīdzan par izglītības sistēmu, un nekoncentrējoties tikai uz 20. gadsimtu, jo aptaujā mēs vaicājām vērtējumu līdz pat senlatviešu periodam, un mēs redzam, ka šobrīd tiešām iedzīvotājiem lielai daļai ir grūti formulēt savu attieksmi pret dažādiem vēstures periodiem pirms 1918. gada. Bet kas ir vēl interesanti, ka principā visi vēstures periodi, kas saistīti ar Krievijas impēriju, ar Padomju Savienību, tiem visiem ir stipri biežāk negatīvs vērtējums nekā jebkuram citam vēstures periodam. Arī no krievvalodīgo puses? Andris Saulītis: Grūti man pateikt, cik daudz tur ir šis pienesums, bet principā nu mēs redzam dinamiku.  Arīdzan attiecībā uz Padomju Savienības periodu Latvijā, tur gan mēs redzam arī krievvalodīgo vidū šo sadalīto, ne vienveidīgo kopienas skatījumu. Tas ir arī kaut kas tāds, kas ir mainījies, kopš mēs aptaujājām iedzīvotājus 2017. gadā, tā nostalģija pret šo periodu samazinās. Tam iepretim ir, ka atjaunotās Latvijas laiks kopš 1991. gada šobrīd ir vispozitīvāk vērtētais periods Latvijas vēsturē. Tas ir pārspējis līdzšinējo "top 1" - tas ir Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas līdz šim ir dominējis ne tikai 2017. gadā, arī iepriekš. Tagad pozitīvs vērtējums ir tieši šim laikam. Labā lieta ir arī tāda, ka, skatoties uz to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi un kā viņš vērtē padomju laikus, tad nav stingru korelāciju tādā ziņā, ka, ja tu pats esi neapmierināts ar šodienu, tas nenozīmē, ka tu ilgojies pēc padomju laikiem. Mārtiņš Kaprāns: Man liekas, ka ir jāsaprot, kā mēs skatāmies, kas ir sociālā atmiņa. Tas savā ziņā ir kā tāds trauks, un tur nav bezgalīga ietilpība. Tāpat kā cilvēkam uzmanība ir diezgan ierobežots resurss, tu nevari uz visu koncentrēties, arī sabiedrības uzmanība nevar koncentrēties uz pilnīgi visiem vēsturiskiem notikumiem, kas tai ir bijuši svarīgi kādā noteiktā posmā. Ir aktualitātes, kas mainās, mainoties, protams, arī paaudzēm.  Tas, ko mēs pašlaik redzam, ka lēnām, bet neizbēgami Otrais pasaules karš no tādas aktīvās komunikatīvās atmiņas, no tādas ikdienas saziņas, kur tas ik pa laikam par sevi dažādos veidos, arī pašlaik vēl, nupat Ogres gadījumā dzirdējām, tas atgriežas. Bet lēnām Otrais pasaules karš kļūst par daļu no tā, ko atmiņu pētniecībā sauc par kultūras atmiņu, proti, tā ir literatūra, tie ir arhīvi, viss pārējais, bet tā vairs nav daļa no ikdienas attiecību elementa.  To jau var redzēt, kas piedalās, piemēram, 16. marta pasākumos, kas ir neoficiālā leģionāru piemiņas diena, gan arī nupat 8. maijs bija, es biju Lestenē, pats apskatījos. Tas cilvēku skaits un cilvēku struktūra, nepārprotami liecina, ka šis ir tāds aizejošs, bet tas nenozīmē, ka tu aizmirsti. Tas vienkārši vairs nav ar to aktualitāti.  Mēs visu laiku uz krievvalodīgajiem fokusējamies, taču ir jāsaprot arī, ka latviešu vidū, ja runājam tieši par etniskām grupām, ir pamanāmi tādi momenti, kur varētu runāt par iekšēju, ja ne sašķeltību, tad katrā ziņā, ka tur nav spēcīgs konsenss.  Sociālā atmiņa nav tikai attieksme pret kādu noteiktu vēstures periodu, ir arī attieksme pret konkrētiem notikumiem vai aktivitātēm, kas saistītas ar vēsturi. Ar to vēlos teikt, ka ļoti sabiedrību polarizējošo padomju okupācijas slavinošo pieminekļu demontāža kopš 2022. gada, kas, protams, bija saistīta ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs redzam, ja krievvalodīgo vidū ir spēcīga pretestība šādai rīcībai, aptuveni 75% ir pret, spēcīga opozīcija. Tad latviešu vidu šī daļa ir mazinājusies un lielāka daļa ir to, kam ir neitrāla attieksme. It kā saprotami, ka atbalsts ir lēnām noplacis, viņš nav, protams, kritizējošs, bet krievvalodīgo vidū nekas nav mainījies.     Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Cilvēki jebkad ir izpētījuši tikai 0,001% no dziļūdens dzīlēm. Bebri, iespējams, varētu kļūt par sava veida klimata varoņiem. Meksika iesūdz tiesā “Google” par patvaļīgu Meksikas līča pārsaukšanu.

Drīzumā klajā nāk grāmata, kas veltīta vienam no slavenākajiem rīdziniekiem vēsture - Mihailam Tālam - šaha ģēnijam un ekscentriskai personībai. Iepazīstam šahu caur Mihaila Tāla biogrāfiju. Sarunā ar grāmatas autoru - šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu skaidrojam, kāpēc Tāls kļuva par tik nozīmīgu personu šahā un ne tikai. Andris Tihomirovs atklāj, ka pirms četriem pieciem gadiem kolēģi uzrunājuši viņu šaha turnīros un rosinājuši uzrakstīt grāmatu par Mihailu Tālu. Piekritis, jo cerējis, ka uzrakstīs divās nedēļās vai divos mēnešos, bet darbs paņēmis četrus gadus. „Viena no galvenajām problēmām, ar kuru saskāros – Tāls nebija rakstītājs, bet runātājs. Viņš pats gandrīz neko nerakstīja. Ja ir viņa teksti vai domas, to pierakstījis kāds cits. Nav dienasgrāmatu, vēstuļu. Tas rada vienu no problēmām ar avotiem, bet bija citi materiāli,” atzīst Andris Tihomirovs. Sazināmies arī ar mūsu kolēģi - žurnālistu Gunāru Jākobsonu -, kurš saticis Mihailu Tālu dzīvē un arī intervējis. „Viņš bija veikls runātājs,” piekrīt Gunārs Jākobsons. „Viņš bija arī pianists veikls, galda tenisa spēlētājs, neraugoties uz fiziskām nepilnībām. Ir arī vairākas reizes bijis radiofonā. Cik krāsains bija viņa spēles stils, tik krāsaina bija arī viņa runa. Liela personība Latvijas sportā un sabiedrībā, ne velti viņu dēvēja par „Rīgas burvi”, „Šaha Paganīni"."   Pirms tam iepazīstam, kā žurnālisti apgūst sporta komentētāja prasmes un sporta žargonu. Šahs un mats, rokāde - šie ir daži termini, kurus pazīstam no šaha pasaules, bet sportā ir lērums jēdzienu, kas apzīmē dažādus spēles vai sacensību momentus. Kā sporta komentētāji apgūst sporta žargonu, spēj zibenīgi komentēt tiešraidē notiekošo un iegaumēt daudzo sportistu vārdus un uzvārdus? Veselīgs temps, veikli izrunāti ārvalstu sportistu vārdi un komandu nosaukumi, dinamika - šie ir tipiski raksturlielumi sporta ziņu lasīšanas un sporta sacensību komentēšanas laikā. Bet, lai kļūtu par sporta žurnālistikas profesionāli, ir jāmēro visai garš ceļš, kur nebūt ne visu iespējams apgūt akadēmiskā ceļā augstskolā. Latvijas Radio sporta ziņu izlaidumos klausītāji regulāri satiekas ar sporta žurnālistiem Māri Bergu, Lotāru Zariņu un Mārtiņu Kļavenieku. Kamēr Mārtiņš veic darba pienākumus Pasaules hokeja čempionātā Zviedrijā, tikmēr saruna ar Māri un Lotāru. Savas sporta žurnālistikas prasmes viņi kaldinājuši, tulkojot un veidojot rakstus tīmekļa žurnālos, lasot citu cilvēku komentārus, ejot praksē radio, un abi ir vienisprātis, ka arī pašu cieša saistība ar sportu ir ļoti palīdzējusi. Lotāram tuvs allaž ir bijis hokejs un peldēšana, Mārim - hokejs un teniss, un tas tad arī ļāvis apgūt nepieciešamo sporta terminoloģiju. Bet ar sev tuvu grāmatu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, uztveres pētnieks Jurģis Šķilters. Viņš izvēlējies nīderlandiešu skaitļošanas lingvista un semantikas speciālista Kīsa van Demtera grāmatu "Ne gluži: neskaidrības slavinājums" (Kees van Deemter "Not exactly"). "Mana mīļā grāmata, par kuru es šodien gribētu īsumā pastāstīt, ir kolēģa un mana skolotāja savā ziņā, domubiedra Kīsa van Demtera, loģiķa, matemātiķa, datorzinātnieka, grūti viņu vienkārši ieklasificēt, populārzinātniskā grāmata "Ne gluži", kur viņš apraksta zinātnes vēsturi no tādas perspektīvas, ka zinātne vienmēr ir mēģinājusi veidot precīzus mērījumus, bet tā precizitāte mērījumā vienmēr aizmūk. Jo precīzāki mērinstrumenti, jo mums ir vairāk skaitļu aiz komata. Tā precizitāte ir savā ziņā ilūzija, mēs varam relatīvi noteikt lietu precizitāti," stāsta Jurģis Šķilters.  

Iepazīstam kādu grāmatu, kas pievēršas mūsdienu vidējās paaudzes dzīves izaicinājumiem. 21. gadsimta demogrāfijā redzam vairāk pusmūža cilvēku nekā jebkad līdz šim. Tas rada veselu paaudzi cilvēku, kuriem par pienākumu uzlikts sniegt rūpes bērniem un vecākiem vienlaikus, būt aktīviem darba dzīvē ilgāk nekā jebkad iepriekš. Kādas sekas tas rada un ko par to saka cilvēkģeogrāfijas pētījumi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, migrācijas, mobilitātes un sociālās nevienlīdzības pētnieci, asociēto profesi Austrumsomijas universitātē un viesprofesori Rīgas Stradiņa universitātē Aiju Lulli.   Zinātnes ziņas Sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē saistīti ar ķīmiskām vielām, ko plaši izmanto plastmasā Ne reizi vien raidījumā esam runājuši par plastmasu, par mikroplastmasu un to, kā tā, iespējams, atstāj ietekmi uz cilvēka veselību. “Science Daily” raksta, ka sirds slimību nāves gadījumi visā pasaulē ir saistīti ar ftalātiem. Pagājušajā nedēļā publicēts pētnieku ziņojums uzrādījis, ka ikdienas saskare ar ftalātiem, kas tiek lietoti mājsaimniecības priekšmetu ražošanā, varētu būt saistīti ar 356 000 nāves gadījumu pasaulē sirds slimību dēļ, un šie ir konkrēti dati par 2018. gadu. Pētījumu vadījuši zinātnieki no Ņujorkas, ASV, un uzmanība īpaši pievērsta ftalāta veidam, kas padara pārtikas traukus, medicīnisko aprīkojumu un citu plastmasu mīkstāku, elastīgāku, un pētījumos pierādīts, ka ftalāta iedarbība izraisa pārmērīgu imūnreakciju (iekaisumu) sirds artērijās, kas laika gaitā ir saistīta ar paaugstinātu sirdslēkmes vai insulta risku. Pētījums liecina, ka mēs ne tikai dzirdam mūziku, bet gan “kļūstam par to” Kāds cits pētījums, piedaloties ASV un Kanādas zinātniekiem, liecina, ka mūsu smadzenes un ķermeņi ne tikai saprot mūziku, bet arī fiziski rezonē ar to. Šie atklājumi, kas balstīti neirozinātnes, mūzikas un psiholoģijas atklājumos, apstiprina neironu rezonanses teoriju (NRT). Saskaņā ar šo teoriju muzikālā pieredze rodas no smadzeņu dabiskajām svārstībām, kas sinhronizējas ar ritmu, melodiju un harmoniju. Šī rezonanse veido mūsu laika izjūtu, muzikālo baudu un instinktu kustēties līdzi ritmam. Tātad viss patiesi balstīts fizikā, fizioloģijā, ne tik daudz kādos mūsu paredzējumos, cerībās par to, kāda mūzika varētu būt. Kā veidot pilsētu, lai uzlabotu savu psihisko veselību saskaņā ar zinātni? Bet psihisko veselību iespējams uzlabot arī, pievēršot uzmanību pilsētplānošanai. Par to “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē ir vēstīts. Eksperti apgalvo, ka nelielas izmaiņas mūsu apkārtnē, piemēram, kur mēs sēžam, staigājam vai pulcējamies, var būtiski ietekmēt to, kā jūtamies. Aicina ziņot par gredzenotiem mājas strazdiem. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētnieki veic pētījumu par Latvijas Ornitoloģijas biedrības izsludināto 2025. gada putnu – mājas strazdu. Tādēļ ir ļoti liels lūgums ziņot pētījuma vadītājam Oskaram Keišam (oskars.keiss@lu.lv, 29236300) par novērotiem mājas strazdiem ar gredzenu uz kājas.  Pētnieki būs ļoti pateicīgi par ikviena gredzenota putna ziņojumu un vēl pateicīgāki, ja māju īpašnieki atļaus putnu sagūstīt, noņemt datu uztvērēju (ģeolokatoru) un putnu atkal atlaist brīvībā.  

Aizvien biežāk dzirdam piesaucam dažādus medikamentus, ar kuru palīdzību ātri un bez īpašas piepūles var zaudēt lieko svaru. Pēdējos gados lielu populariāti guvuši diabēta pacientiem paredzēti medikamenti, kas ļaujot ātri atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Lai notievētu, tos lietojot pat slavenas aktrises; un tievētgribētāji tik aktīvi steiguši iegādāties šos medikamentus, ka bešā paliek tie, kuriem šīs zāles patiešām vajadzīgas. Holivudas slavenību iedvesmoti cilvēki visā pasaulē izmēģina šos līdzekļus, kas sākotnēji paredzēti pavisam citiem mērķiem - diabēta ārstēšanai. Kas īsti ir šie semaglutīdi un cik pamatota ir to lietošana? Ar kādu mērķi tie radīti un vai brīnuminjekcija vai tablete kādu dienu patiešām ļaus atbrīvoties no liekajiem kilogramiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro dietoloģe, Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Laila Meija. Patiesībā mēs esam ļoti priecīgi, ka ir arī mums palīdzīgs rīks tieši lai ārstētu aptaukošanos, jo aptaukošanās - tas ir atzīts, ka tas nav tikai izlaidīgs dzīvesveids, ka daudz ēd un maz kustās, tam tiešām ir ļoti daudz medicīnisku cēloņu, gan ģenētisku cēloņu. Cilvēkiem bieži ir izmainīta vielmaiņa, ir izmainīta sāta sajūta, apetītes regulēšana, arī ēšanas kāri lielā mērā nosaka ģenētika. Protams, tas darbojas kopā ar dzīvesveidu. No otras puses, ir arī ļoti daudz cilvēku, kas ievērošot visas rekomendācijas, un tomēr visu dzīvi svaru kontrolēt ir ārkārtīgi grūti. Tā kā aptaukošanās problēma pieaug, protams, arī tiek meklēti risinājumi dažādi, arī medikamenti, kas palīdzētu aptaukošanos mazināt," norāda Laila Meija. Medikamenti, kuru aktīvā viela ir semaglutīds, sākotnēji tika radīti, lai ārstētu otrā tipa cukura diabētu, bet tad pamanīja, ka ir papildus ieguvums - svara zaudēšana. Tāpēc šī viela ir reģistrēta arī svara mazināšanai, tikai ir atšķirīgas devas un atšķirīgi soļi, kā šīs devas palielina.  "Šī aktīvā viela, ja tas tiešām ir medikaments, tā ir arī pierādīta kā efektīva svara mazināšanai," atzīst Laila Meija. Kas notiek, ja cilvēkam liekas, ka viņam ir mazliet par daudz kilogramu, un vienkāršāk, kā vienmēr, ir iedzert tableti, nekā domāt par savu dzīvesveidu un visu pārējo? Ja veselam cilvēkam, kuram viss it kā strādā, vēl no malas ar kaut kādiem medikamentiem ir dota iespēja kaut ko savā organismā izmainīt, kāds ir efekts un kādas ir sekas?  Laila Meija: Īslaicīgais efekts, protams, būs, svars mazināsies, jo cilvēks vienkārši ēd mazāk. Un ēšana mazāk un retāk var būt ieguvums, bet tas varbūt arī gluži otrādi, process, kas pēc tam, ja šo medikamentu nelieto visu mūžu, arī būtībā šīs maltītes regulācijas izjauc. Cilvēki ir priecīgi - negribas ēst, es visu dienu neēdu, pēc tam es paēdu jebko, bet vienkārši ļoti maz. Un, apēdot kaut ko ļoti maz, arī nevēlamus produktus, tik un tā tas svars zudīs. Un līdz ar to daudziem ir eiforiska sajūta, cik labi un es varu dzīvot.  Jautājums, kas notiek tālāk? Protams, šiem cilvēkiem nav šis medikaments jālieto visu mūžu, viņi arī paši to negribēs, jo tās ir arī izmaksas. Būs daļa cilvēku, kam tiešām šis medikaments jālieto visu mūžu, tāpat kā, piemēram, ārstējot paaugstinātu asinsspiedienu, bet tā būs neliela daļa, kas ir nopietni slimi ar aptaukošanos.  Par ēšanas traucējumiem, no vienas puses, tas varētu palīdzēt nepārēsties, kam ir bulīmija, no otras puses, tiem, kam iepriekš jau bijuši ēšanas traucējumi, viņiem jau tāpat ir problēmas, kā saka, sliktas attiecības ar ēdienu, ar maltītēm, šie medikamenti varētu būt patiesībā nelabvēlīgi. Galvenais - ja cilvēks tikai lieto medikamentu, bet nemaina dzīvesstilu, kas jau kā lozungs skan, tātad gan uzturu, gan fiziskās aktivitātes, tad tas ilgtermiņa efekts nebūs vai būs gluži pretēji - negatīvs.  Es, nozīmējot medikamentus, vienmēr saku, tagad jums ir kolosāla iespēja, jūs neesat tik ļoti atkarīgs no savām vēlmēm, kārēm, jūs varat pārdomāti, bez tādas pārēšanās izvēlēties tos produktus, kas ir veselīgi, mierīgi iemācīties gatavot veselīgi, jo nav tā drebuļa. Tāpat arī kustības. (..) Ja mēs runājam par cilvēkiem, kam nepatīk daži lieki kilogrami, protams, tās nav indikācijas un nevajadzētu izrakstīt. Nu, bet mēs līdzās redzam, kas saņem šo medikamentu. Veselības inspekcijā raidījuma veidotāji noskaidroja, ka Latvijā nav novērots, ka šādus medikamentus izrakstītu nepamatoti, bet informācija liecina, ka citviet pasaulē pietrūkst jau daudzviet šo medikamentu, kas ir vajadzīgi diabēta pacientiem. Tas liecina, ka iespējams, citur ir viegli tikt pie šiem medikamentiem arī tie, kas varbūt pat nelegālā veidā tos iegādājas internetā. Laila Meija atgādina, ka nelegāli iegādāti medikamenti var būt arī bīstami. Skaistumkopšanas injekciju plusi un mīnusi Kamēr mediķi vēl nav izdomājuši, kā cilvēkiem novecojot var atjaunot smadzeņu, sirds, kaulu vai citu iekšējo orgānu darbību, tikām vismaz sejas ādu var saglabāt svaigāku krietni ilgāku laiku, pateicoties botulīna toksīna, hilauroskābes, kolagēna, hidroksilapatīta un vēl citu ādas pildvielu injekcijām. Senākā no šīm vielām – botulīna toksīns – pazīstama jau no 70. gadiem. Kas ir šo injekciju sastāvā? Cik tās drošas un veselīgas? Kas ir kolagēns, koenzīms, botokss un kā šīs vielas darbojas mūsu organismā, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes asistenta pienākumu izpildītāja un Latvijas Universitātes medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Aina Semjonova. Aina Semjonova arī skaidro par riskiem, ko var izraisīt minētās injekcijas, vispirms viņa kā ķīmiķe un farmaceite stāsta, kā iedalās jau minētie filleri, jeb ādas pildvielas, ko izmanto skaistumkopšanā.   Bet par kādu sev īpašu grāmatu stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta, Jūras Monitoringa nodaļas vadošā pētniece Solvita Strāķe. Viņa izraudzījusies Robina S. Šārma grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari". Pētniece atzīst, ka grāmata ilgi laiku gulējusi plauktā un šobrīd pienācis laiks to ievērot. Tā ir par cilvēku pašpilnveidošanos, par pašdisciplīnu, par domu pārvaldīšanu. kas ir aktuāli mūsdienu pasaulē. "Šobrīd, kad ir ļoti saskaldīta un trauksmaina ikdiena, lai arī katrs cenšas, arī es, sevi disciplinēt, es teiktu, ka domu pārvaldīšana ir samērā grūta. Lasot šo grāmatu, es labāk izpratu teikumu par to, ka prāts ir gan mūsu sabiedrotais, gan ienaidnieks," atklāj Solvita Strāķe.      

Savvaļas ugunsgrēki mežos nu jau kļuvuši par biežu parādību visos pasaules reģionos. Kā dabas vide atjaunojas pēc uguns nelaimes? Vai koki iet bojā vai tomēr ataug? Vai sadeg visa dzīvā radība, vai tomēr ir kādi dzīvnieki, kas labprāt apdzīvo šādu vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Latvijas Universitātes profesors Guntis Brumelis un entomologs, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pasniedzējs Kristaps Vilks. "Ugunsgrēki dabai nedara neko sliktu. Ugunsgrēki rada ekonomisko zudumu cilvēkam. Tas posts ir cilvēkam, nevis dabā," norāda Guntis Brumelis. "Ugunsgrēki vienmēr ir bijuši, vienmēr būs. Daļa dabiski izceļās ar zibeni. Bet vēsturiski lielākā daļa ugunsgrēku ir cilvēka radīti, it sevišķi kad cilvēki ierīkoja līdumus, dedzināja mežus, ierīkoja lauksaimniecības zemes, tālāk attīrīja krūmus ar ugunsgrēka palīdzību. Tātad cilvēks izraisīja lielāko daļu ugunsgrēku. Bet daba ir pielāgojusies ugunsgrēkiem un ugunsgrēki nekad neizposta visu mežu. Reti būs tāda teritorija, kur visi koki ir sadeguši, parasti daļa koku paliek dzīvi un un degumi ir ļoti heterogēni, nav vienādi. Būs vieta, kur neviens koks nav miris, ir vietas, kur visi koki ir miruši un pa vidu." Arī Kristaps Vilks piekrīt, ka ugunsgrēks dabā īsti nav nelaime. "Es arī piekrītu apgalvojumam, ka meždegās, man patīk šis vārds attiecībā uz degumiem mežā, tā nav dabas katastrofa. Tur patiesībā koncentrējas daudz dzīvības pēc tam, tieši pēc degšanas, jo degšana rada struktūras, kas nav parastā mežā, nedegušā mežā. Šajās vietās uz apdegušām kritalām var dzīvot sugas, kas citur nav," skaidro Kristaps Vilks. "Protams, daļa augsnes dzīvnieku, kas nelido, aiziet bojā. Bet es vienmēr saku: jāpatur prātā tādi kā svaru kausi - vienā svaru pusē ir parastās sugas, kas ir visur, to skaitā būs arī kādi lēnīgi kukaiņi vai gliemezīši, vai daudzkāji, kas nevar aizbēgt. Un viņi aizies bojā. Daļa no viņiem izdzīvos. Kā Guntis jau minēja, mežs neizdeg visur vienādi, būs ieplaciņas ar mitrākiem apstākļiem, tur viņi saglabāsies un varēs kolonizēt atpakaļ deguma teritoriju. Un tad ar sugas otrā svaru kausā, kas ir dabas retumi, kuriem citur vienkārši nav māju. Viņi dzīvo tieši meždegās."

Cilvēks un nauda ir vienas no sarežģītākajām attiecībām. Vienam nauda ir mērķis, citam - līdzeklis mērķa sasniegšanai, taču pilnīgi visiem attiecības ar naudu veidojušās no bērnības pieredzes, laikmeta, kurā dzīvojam, un izpratnes par to, kurš kontrolē kuru - nauda tevi vai tu naudu. Šoreiz lielajā sarunā skaidrosim, kā mūsdienu latvieša attiecības ar naudu, parādu, trūkumu un bagātību ietekmējusi padomju pieredze un 20. gadsimta banku krīzes. Kāpēc viduslaikos būt nabagam nebija netikums, bet mūsdienās skrējiens pēc naudas "iedzen kapā"? Palūkosimies uz cilvēka attiecībām ar naudu caur vēstures, psiholoģijas un sociālantropoloģijas acīm. Par naudu un tās nozīmi sarunājas vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, sociālantropologs, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns.

Liela daļa mūsu ikdienas darbību ir automātiskas - mūsu ķermenis un prāts tās ir iegaumējis, ļaujot mums atcerēties jaunas lietas. Taču, kā īslaicīgā un automātiskā atmiņa darbojas cilvēkiem, kuri pārcietuši dažādas slimības? Kas notiek mūsu galvās, kad mācāmies automatiskas darbības un kāpēc dažkārt atceramies vecus faktus, bet aizmirstam, kāpēc atnācām uz veikalu? Kas notiek ar mūsu ierastajām darbībām un neseno notikumu atminēšanos, kad kļūstam vecāki? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes  Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras pasniedzējs, VCA Neiroloģijas dienesta vadītājs, neirologs Jānis Mednieks.   Vai dabas līdzekļi var palīdzēt asināt prāta modrību? Neviens vien līdzeklis aptieku plauktos sola uzlabot prāta darbību un atmiņu. Ginko, žeņšeņs, rozmarīns… Vai tiešām mēs savu atmiņu varam uzlabot, lietojot preparātus ar minētajiem augiem? Ko tie sevi slēpj un vai arī Latvijas dabā ir rodami augi, kas uzlabo atmiņu un cilvēka kognitīvās spējas, stāsts Rīgas Stradiņa universitātes Lietišķās farmācijas docētāja Inga Sīle. Āzijas floras pārstāvji žeņšeņs, divdaivu ginks, eleitorokoks, rožainā rodiola jeb zeltsakne jau izsenis ir atzīti kā atmiņu uzlabojoši ārstniecības augi, un izrādās, šīs senču zināšanas nav tikai mārketinga triks, bet tiešām šie augi ir labi izpētīti un to ķīmiskajā sastāvā atklātas vielas, kas palīdz labāk darboties mūsu atmiņai. Inga Sīle norāda, ka lignānu savienojumi šajos augos ir tie, kas veicina atmiņas uzlabošanos, bet šie savienojumi ir arī sastopami citos augos un ir arī atbildīgi arī par imūnsistēmu un palīdz hormonālās sistēmas darbībai. Nav vienas konkrētas vielas, kas vieno pieminētos augus. Katram augam  būs savas aktīvās vielas, kas labvēlīgi iedarbojas uz mūsu atmiņu. Inga Sīle vairākus gadus arī ir pētījusi Latvijas dabā augošos ārstniecības augus un šie pētījumi rezultējušies grāmatā „"Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze". Vai arī mūsu platuma grādos ir atrasti augi, kas uzlabi atmiņu? Latvijas florā nav daudz tādu, kas tiešā veidā uzlabo atmiņu, tie būs vairāk svešzemju augi, bet tos var kultivēt dārzos. Par izvēlēto grāmatu stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Šnē. Viņš izraudzījies detektīvstāstus un konkrēti par Šerloku Holmsu. Aicinājums izvēlēties kādu dārgumu grāmatu plauktā bijis grūts un izaicinošs uzdevums, jo ikdienā ir daudz jāstrādā ar literatūru un dažādiem pētījumiem par vēsturi un arheoloģiju. "Pēc pārdomām paliku nevis pie zinātniskas literatūras, bet pie daiļlitratūras. Nav nekāds noslēpums, ka ne viens vien arheologs un vēsturnieks ir arī detektīvromānu cienāts, tāpēc grībētu pievērst uzmanību vienam no saviem iecienītākajiem literārajiem tēliem - Šerlokam Holmsam," stāsta Andris Šnē.

Klimata pārmaiņas draud ar lielākiem plūdiem, ilgstošākiem sausuma periodiem, negaidītām salnām un bez sniega ziemām. Šādiem apstākļiem tiek pielāgotas arī dažādu pārtikas augu kultūras. Ko var ģenētiski modificēt tā, lai tas būtu droši augam, videi un patērētajam, un kādu stihiju priekšā pat visizturīgākā šķirne ir bezspēcīga? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktors, Latvijas Universitātes profesors Nils Rostoks un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes profesore Dina Popluga.

ASV prezidentam Donaldam Trampam ir plāns, ko viņš grib panākt, tā par Savienoto Valstu ekonomisko politiku un tirdzniecības kariem, saka Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns profesors Jānis Priede. Viņu iztaujājam Krustpunktā lielajā intervijā. Tik daudz neizpratnes pilnu komentāru kā pēdējās nedēļās par ASV prezidenta Donalda Trampa ekonomisko politiku vispār sen nav lasīti un arī dzirdēti. Haotisks, utopisks, neprāts - tie ir tikai daži tikai apzīmējumi. Arī Krustpunktā studijā lielākoties visi ir bijuši skeptiski par to, ko Amerika dara. Bet Donalds Tramps taču nav muļķis. Varbūt nepatīkams, narcists, egoists, tomēr uzņēmējs. Ir bijis arī prezidenta amatā iepriekš. Trampam ir savs plāns, ko viņš grib panākt, tā te pirms kāda laika sacīja Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns profesors Jānis Priede. Un Priedes kungs ir centies aktīvi analizēt, ko un kāpēc ASV prezidents dara. Vai Trampam viss izdosies, tas, protams, ir aktuāls jautājums. 

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību. Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danuta Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Vairumam doktorantūras studijas un doktora grādu ieguvušie simbolizē akadēmiskus panākumus un saistās ar pētniecību un pasniedzēja darbu augstskolās, taču pieredze rāda, ka liela daļa doktorantūras studentu nemaz nesaista savu dzīvi ar zinātni. Vai doktora grāds var būt arī hobijs vai praktisks darbs sabiedrības labā? Ko īsti nozīmē studijas doktorantūrā un cik dažādi var būt doktorantūras virzieni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Doktorantūras skolas direktore, profesore Zanda Rubene, Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības priekšsēdētājs, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un Latvijas Kulturas akadēmijas 2. kursa doktorante Dita Šķēle. Oskars Teikmanis ikdienā nodarbojas ar robotiem un mašīnmācīšanos. Viņš strādā pie metodēm, kā iemācīt robotiem un citām līdzīgām ierīcēm kustēties visādos interesantos un noderīgos veidos. To viņš arī pēta doktorantūras ietvaros Dita Šķēle ikdienā strādā Latvijas dabas fondā, bet doktorantūrā studē Kultūras akadēmijā kino zinātnes jomā. Viņa atzīst, ka laika gaitā gribētu vairāk savu ikdienu saistīt ar kino un akadēmisko vidi. "Man šķiet, ka doktorantūra ir labs veids, kā nodrošināt sev tādu intelektuālu spriedzi, jo rakstīšana vismaz mani ļoti audzina.  Pētniecības process, kas nozīmē, ka man ir jālasa, šī informācija ir kaut kādā veidā jāstrukturē, man šai iegūtajai informācijai ir jāliek klāt tas, ko es par to domāju, un jāmācās arī skatīties filmas un tās analizēt. Tad es bieži vien sevi pieķeru tādā paviršumā, gan tajā, ka es nevaru koncentrēties. (..) Man šķiet, ka tas ir ļoti labs vingrinājums rakstura audzināšanai, bet, protams, nav jābūt doktorantūrā, lai to darītu. Vienkārši akadēmiskā vide, kurā es redzu, ka citi to dara un ka citi ir ļoti ieinteresēti, tas arī motivē," vērtē Dita Šķēle. "Ar laiku sapratu, ka mani uzrunā brīvības sajūta, ko var iegūt no pētniecības, ka es jau esmu izstudējis kaut ko ļoti tehnoloģisku tehniski sarežģītām lietām, mani interesētu tas, ka es tagad varu vienkārši skatīties, kuros virzienos iespējams iet ar šīm zināšanām. Tajā brīdī sapratu, ka pētniecība ir tas formāts, kā ar inženierzinātnēm var ļoti interesantos veidos nodarboties un ieviest savā dzīvē tādu nedrošības aspektu, nedaudz azartu," pieredzē dalās Oskars Teikmanis. Kas īsti ir doktorantūras laiks - tā ir intelektuālā spriedze un brīvības sajūta, interesants hobijs vai neiztrūkstošs ķieģelītis karjeras kāpnēs?  "Doktorantūras uzdevums ir sasniegt divus rezultātus. Viens rezultāts ir pētījums par robotiku, par kino, un otrs ir palīdzēt tapt pētniekam. Un tas pētnieks būtībā ir akadēmiski domājošs, precīzus spriedumus veidojošs, zinātkārs cilvēks. Latvijā vidēji 35 gadus vecs. Jaunais doktors ir no ļoti smalka klubiņa, "crem de la crem" no visas sabiedrības, jo mums Latvijā zinātņu doktoru diemžēl ir pārāk maz. Ja vidēji Eiropas Savienībā tas ir 1% no populācijas, mums ir 0,4%. Mums ir par maz," norāda Zanda Rubene. Viņa atsaucas uz raidījumus Zināmais nezināmajā, kurā bija saruna par lāčiem Latvijā, kurā minēja, ka Latvijā ir 150 lāči. "Mana tēze ir tāda, ka satikt lāci Latvijā ir aptuveni tikpat liela iespēja kā satikt šajā gadā aizstāvējušos doktorantu, jo 2023. gada statistika ir tāda, ka aizstāvējās 158 jaunie zinātņu doktori, lai gan iestājās 822. Būtībā mūsu šī brīža likumdošana ir izveidota tā, ka tas procents, kuri patiešām iegūst doktora grādu no kopējā doktorantu skaita, ir visai neliels. 2023. gadā bija 3350 doktoranti Latvijā," atklāj Zanda Rubene. "Tas ir iemesls, kādēļ no šī gada esam uzsākuši jaunā doktorantūras modeļa īstenošanu un ir lielas cerības, ka to lāčiem līdzīgo kļūs arvien vairāk." Par to, kāpēc cilvēki izvēlas studēt doktorantūrā, Zanda Rubene atsaucas uz kādu konferencē dzirdētu britu profesora teikto, ka ir trīs iemesli - statuss, nauda vai prieka pēc, vislabāk, ka visi šiem iemesli ir kopā.  Oskars Teikmanis papildina, arī atsaucoties uz sarunām ar citiem doktorantiem, ka viens no populārākajiem iemesliem doktorantūras studiju izvēlei ir prieka aspekts.  Noslēgumā zinātnes ziņas Kas ir 21. gadsimta, kā arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas? Kāds tam var piekrist, kāds ne, bet skaidrs ir tas, ka, virzoties uz priekšu zinātnē un tiecoties pēc doktora vai vēl augstāka akadēmiskā grāda, aizvien lielāka nepieciešamība ir pēc zinātniskām publikācijām. Un šoreiz tieši par publikācijām aizvadītās nedēļas laikā ir bijis vēstīts vietnē “Nature”, aprakstot gan 21. gadsimta, gan arī visu laiku citētākās zinātniskās publikācijas. Un tas arī ir skaidrs - jo vairāk uz kādu zinātnisko publikāciju kāds atsaucas, to citē, jo nozīmīgāk tā tiek vērtēta. Aizvadīts pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti Vietnē “Kursors.lv” aprakstīts, ka aizvadītajā sestdienā, 19. aprīlī, Pekinas tehnoloģiju centrā “E-Town” risinājies pasaulē pirmais pusmaratons, kurā piedalījušies roboti. Skrējienā kopumā piedalījies 21 cilvēkveidīgais robots, kas sacenties ar vairākiem tūkstošiem cilvēku. Tiesa, pēc šī pasākuma secinājums ir viens - vēl tāls ceļš ejams, līdz roboti sastādīs nopietnu konkurenci dzīviem sportistiem. Kāpēc žāvāšanās ir lipīga? Vietnē “Live Science” vēstīts par žāvāšanos un tās “lipīgumu”, un to vairums būt pamanījis - līdzko nožāvājas viens, tā drīzumā gribas žāvāties citam, un tas raksturīgi ne tikai cilvēku, bet arī citu dzīvnieku sugu vidū. Izrādās, ka liela nozīme šeit ir smadzeņu šūnām, ko sauc par spoguļneironiem, un tieši spoguļneironi reaģē uz darbībām, ko mēs novērojam citos. Kā norādījis psihiatrs Čārlzs Svīts - kad kāds žāvājas, tad šie spoguļneironi “uzliesmo” (ar to domāts, ka tie vienkārši aktivizējas).  Zinātnieki ieguvuši līdz šim pārliecinošākos pierādījumus par dzīvību uz citas planētas Šī vēsts aizvadītās nedēļas laikā pāršalca daudzas zinātnes vietņu lappuses un arī pašmāju tīmekļa vietnes. Proti, zinātniekiem izdevies rast spēcīgākās norādes par bioloģisko aktivitāti, tātad dzīvības pastāvēšanu, ārpus Saules sistēmas, un te runa ir par eksoplanētu K2-18b.  

Atliek uz mirkli pavērot pērtiķveidīgo dzīvnieku kustības, uzvedību, pat skatienu un uzreiz tik uzkrītošas līdzības varam saskatīt ar mums pašiem. Dzīvnieki, kas izpelnījušies titulu, kā visgudrākie un attīstītākie no dzīvniekiem, veido paši savas saziņas formas un vienlaikus spēj saprasties ar cilvēku. Iepazīstam to daudzveidību! Stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. "Mēs, cilvēki, nenovērtējam pērtiķus. Re, kāds foršs, mīļš, jauks pērtiķītis, re, kāds viņš blēņdaris un tamlīdzīgi. Tad, kad viņš viņš pataisa vaļā zobus un parāda savus ilkņus, tad tiem, kas vairāk saprot no pērtiķiem, ļoti liela pārliecība rodas par pērtiķu spēku, par  pērtiķu spējām aizstāvēties, par viņu ilkņu asumu," norāda Māris Lielkalns. Pērtiķi var būt ļoti bīstami.  "Bet visu šo savu bīstamību un bīstamības ieročus viņi liek lietā tikai pašā pēdējā situācijā. Sākumā, ja ir iespējams, viņi vispirmām kārtām draud. Tas ir gan ciešs acu skatiens vai kaut kādas draudu pozas, arī māņu uzbrukums. Pērtiķis, liels, milzīgs, nēsās virsū cilvēkam, bet apstājas. Tas ir drauds, tā ir iebiedēšana. Viņš nav gatavs apēst viņu, to cilvēku, vienalga, to, kuru grib nobiedēt. Bet viņš vienkārši draud, ka var būt ziepes. Ja ne nekas no tā visa nelīdz, tad liek lietā arī savus nopietnākos instrumentus," turpina Māris Lielkalns. Pastāvīga asins izliešana nenotiek, līdzīgi kā cilvēku barā, un arī daudzu dzīvnieku, ne tikai pērtiķu, bet arī plēsēju - baros.  "Pērtiķi ir apveltīti ar pamatīgiem ieročiem, bet līdz ar to viņiem ir arī dažādi rituāli, pakļaušanās rituāli, dominēšanas rituāli, kad viņš var parādīt savu pārākumu un līdz ar to arī nu, nelikt lietā šo instrumentu," norāda Māris Lielkalns. Ir lasīts un dzirdēts par kādiem pērtiķiem, kas kaut ko iemācījušies darīt vai pat darbarīkus lietot. "Protams, šie primāti, ir visattīstītākie, jo smadzeņu daudzums arī ir krietni lielāks nekā citiem proporcionāli viņu ķermeņiem. Tie gudrākie un spējīgāki vairāk izfunktierēt. Tā ir noskatīšanās, kāds kaut ko ir mēģinājis darīt, piemēram, noskalot barību ūdenī. O, pēc tam šo var izmantot. Līdz ar to nu arī pārējie pamācās. Kāds no pērtiķiem ir pamēģinājis, šimpanzes jau šajā ziņā ir priekšzīmīgākās, paņēmis irbulīti un ar to irbulīti termītus dzenā. Ā, viņam izdevās, ja tas ir labs, viņi jau noskatās viens no otra, ko darīt un kā darīt. Tās ir sabiedriskās dzīves priekšrocības," stāsta Māris Lielkalns. "No otras puses ir arī savstarpējā konkurencē. Tas nozīmē, ka dažs labs pērtiķis mēģina kaut kā izcelties. Patiesībā pērtiķi visi cenšas izcelties. Ikviens sevi cienošs pērtiķis grib būt priekšnieks barā. Tas, protams, ir pirmām kārtām, labi - liela atbildība, bet otrām kārtām tās ir priekšrocības. Gan tev visas dāmas ir pieejamas, gan pirmais vari tikt pie barības un labākas barības. Lai tiktu uz augšu pa hierarhijas trepītēm, izmanto dažādus variantus." Māris Lielkalns min piemēru, kur kāds pērtiķis atradis skārda gabalu un to skandinājis, un baidījis citus. Sākumā tas ļāvis pavirzīties pa hierarhijas kāpnītēm, bet pēc tam jau citi atklājuši, ka šis tikai ārdās.   Vai tiešām cilvēka mugurkaulam ir problēmas kopš evolūcijas procesā homo sapiens nostājās uz divām kājām? Kādas vēl, tā teikt, nepilnības ir atrodamas cilvēka ķermenī, salīdzinot ar dzīvniekiem, pārāk šaurs  iegurnis, pārlieku daudz zobu mutē un lielāka iespēja aizrīties. Par to stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. "Evolūcija nerada pilnību, tā rada funkciju." ir sacījis Prinstonas universitātes  antropologs Alans Manns. Un šoreiz aplūkojam, kuras ir tās nepilnības, ja cilvēka ķermeņa uzbūvi pretstatām dzīvniekiem. Nerunāsim par tādām lietām, kā ātra skriešana, spēja lidot vai ilgstoši uzturēties zem ūdens, bet gan, kādi orgāni mums evolūcijas gaitā ir zaudējuši savu nozīmi, tas ir, tie kļuvuši rudimentāri, piemēram, astes kauls, un kā, cilvēka ķermenim attīstoties, daži orgāni, iespējams, nav pilnveidojušies.  Izrādās astes kaulu vainot nevaram, arī ja tā mums nebūtu, tad neplānota piezemēšanās šā vai tā sāpētu. Skatām tālāk, kas mūsu ķermenī ir palicis no ļoti seniem laikiem. Tie ir tā saucamie gudrības zobi, kuri, iespējams, pirms cilvēks iemācījās apstrādāt un pagatavot pārtiku, noderēja barības sasmalcināšanā, bet evolūcijas gaitā zaudēja savu nozīmi.   Par savu izvēlēto grāmatu stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošā pētniece docente Gunta Kalvāne. "Runājot par grāmatām, manā plauktiņā sadzīvo draudzīgi gan zinātniskā literatūra par klimatu, par klimata pārmaiņām, par ilgtspēju, kas ir mana pētījuma joma, gan arī tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, kā nopelnīt miljonu, grāmatas, kas palīdz vairāk saprast cilvēka emocijas, komunikāciju, kā cilvēks domā, uztver, kas var noderēt darbā. Bet grāmata, par kuru es vēlētos pastāstīt vairāk, ir tā, kurā ir visvairāk pasvītrojumu, izsaukuma zīmju," atklāj Gunta Kalvāne. Pagājušajā gadā Gunta Kalvāne piedalījās Ģeogrāfijas kongresā Dublinā un viņu uzrunāja Triniti koledžas profesores stāsts par klimata emocijām. Tur arī iegādājusies vairākas grāmatas par klimata emocijām, par to, kā mēs uztveram klimata pārmaiņas. Un no šīm visaktuālākā ir Sāras Rejas grāmata "Vadlīnijas klimata trauksmei" jeb kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts "Kā palikt vēsam jeb noturīgam planētā, kuras sasilst". (Sarah Jaquette Ray "Field Guide to Climate Anxiety: How to Keep Your Cool on a Warming Planet"). "Tā ir drīzāk padomu grāmata, kā gan pasniedzējiem, gan vecākiem, bet patiesībā ikvienam saprast klimata emocijas, klimata emociju spēku un kāpēc par klimata emocijām ir jārunā," bilst Gunta Kalvāne.

Latvijas izlase vai valstsvienība? Porziņģis guvis 20 punktus vai 20 punktu? Vai var teikt, ka pretinieki tika sagrauti? Par sporta terminoloģiju, sporta ziņām, translacījām un tajās lietoto valodu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa un Latvijas Radio sporta žurnālists Mārtiņš Kļavenieks. "Visu nevar latviskot, ir sporta veidi, kas stabili ir valodā, kā basketbols un futbols. Mēs, protams, varam teikt kājasbumba, rokasbumba, groza bumba, bet tas ir daudz garāk. Tad būs rokasbumbas spēlētājs. Tas viss stiepjas arvien garāk," atzīst Andrejs Veisbergs, runājot par sporta terminoloģiju. "Liekas, ka sportu ir tik daudz, ka visu latviskot nevarēsim. Ir arī specifiski jauni sporta veidi, kuros cilvēki neorientējas. Ja tos komentējam, anglismi spiedīsies iekšā, tas ir pilnīgi skaidrs." Viņš norāda, ka terminos, kur ir kāds vārds, piemēram, ono lēciens, pie tā vajadzētu palikt, nevis mēģināt atšifrēt. Zinātāji sapratīs. "Lielā mērā daudz nosaka īsums. Uzvar labskaņa un īsums, un tā ir ļoti daudzos sporta veidos," atzīst Dite Liepa. "Arī sporta terminoloģijā nav nekas īpašs, kas nebūtu bijis citu nozaru terminoloģijā. Ļoti ātri nostiprinās sevišķi ar komentāriem, komentētājiem, sporta pārraižu translācijām angliskie [vārdi]. Ir vairāki apstākļi - ir grūti pieradināt, ne vienmēr uzreiz ir atbilstošais latviešu valodas ekvivalents un ne vienmēr arī tas ir veiksmīgs."

Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par ļoti neparastiem eksperimentiem uz mūsu planētas. Cilvēkam nav lemts doties uz citu galaktiku, Visuma centru vai laika mašīnā novērot, kā radies kosmoss. Taču mēs to mērķtiecīgi darām tepat uz Zemes - eksperimentos, kuros cenšam rast atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes meklējamas neiedomājami tālu vai sen. Kas ir šie eksperimenti? Kā mums sokas ar atbilžu meklējumiem, stāsta Kārlis Dreimanis, Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktors, un Andris Šternebrgs, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātnes jomā, fizikas doktors. Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas.  

Raidījuma Divas puslodes uzmanība visas stundas garumā pievērsta vienam reģionam – Āzijai. Primāri jau Ķīnai. ASV uzsāktais tirdzniecības karš pret pasauli vistiešāk un visasāk skar Ķīnu. Un Ķīnas atbildes reakcija arī ir vērā ņemama. Donalds Tramps mēģina izmainīt pasaules līdzšinējo ekonomisko lietu kārtību un starpvalstu attiecības. Un kāds tam visam būs rezultāts, tas ir lielais jautājums, uz kuru daudzi šobrīd meklē atbildi. Kā veidosies turpmāk Ķīnas un pārējās pasaules attiecības? Kā šī situācija ietekmēs drošības izaicinājumus Āzijā? Ko darīs Ķīnas kaimiņvalstis un ko spēs vai nespēs izdarīt Ķīna jaunajā pretstāvē ar ASV? Raidījumā analizē Latvijas Radio ārpolitikas žurnālists Uldis Ķezberis, atvaļināts diplomāts Andris Teikmanis, Latvijas Universitātes  Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Jānis Priede un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vecākais eksperts Kaspars Eihmanis.

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Virs mūsu galvām ikdienu pārvietojas teju 12 tūkstoši cilvēka radītu aparātu, kas ļauj mums izmantot digitālo tehnoloģiju labumus, prognozēt laikapstākļus un paredzēt stihiju sekas. Šo aparātu skaits strauji pieaug. Bet varbūt to jau ir par daudz? Kādus labumus un riskus mums sniedz šie klusie novērotāji Zemes orbītā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Dainis Jakovels un Latvijas Universitātes Ģoegrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons.

Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kāda bijusi vulkāniskā aktivitāte Latvijas tuvumā, sākot ar vulkāniem tepat Viduseiropā, beidzot ar Sibīrijas neparasto vulkānisko sistēmu. Klausītāja lūgums mudināja mūs aizdomāties par to, kur vēl Eirāzijas ziemeļos un Eiropā varam manīt senas vulkāniskās aktivitātes liecības. Vai šie simtiem miljonu gadu vecie vulkāni Sibīrijā vainojami masveida izmiršanā uz mūsu planētas un kā tik senu vēsturi var izšķetināt raugoties Eirāzijas kalnu sistēmās šodien? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeogrāfs Ivars Strautnieks un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis. Bioogles – skats no ķīmiķa darba ikdienas skatpunkta Iestājoties siltam laikam, noteikti aizvien iecienītāki kļūs arī dažādi dārza svētki un maltīšu gatavošana, tostarp grilēšana. Un kur grilēšana, tur bieži vien līdzās ir kokogles, lai maltīti pagatavotu. Mēs šoreiz uz kokoglēm un vēl plašāku jēdzienu – biooglēm – palūkosimies no ķīmiķa darba ikdienas skatpunkta, jo ogles ir izmantojamas krietni plašāk, tostarp elektroiekārtās. Par to stāsta Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta Biorafinēšanas laboratorijas pētniece Ance Pļavniece. Te arī pirmais svešvārds – biorafinēšana -, ko lūdzu Ancei paskaidrot, un tas vistiešākajā veidā attiecināms uz sarunas tālāko gaitu par oglēm. Tātad biorafinēšana – tas nozīmētu, ka atkritumproduktus vai blakusproduktus, kas radušies vienā procesā, izmantojam kā materiālus atkal citā brīdī. Attiecīgi dodam tiem jaunu iespēju, un nekas netiek izmests ārā. Pēc brīža tad plašāk par to, kā tālāk iespējams izmantot kokogles, bet iesākumā pētniece skaidro, kādus materiālus iespējams izmantot, lai vispār radītu ogles.

Pasaules ziņās nepārprotami galvenā uzmanība ir pievērsta Donalda Trampa muitas tarifiem. Latvijā no amata atstādināts "airBaltic" vadītājs Martins Gauss. Savukārt partijas ir iesniegušas visus kandidātu sarakstus pašvaldību vēlēšanām. Krustpunktā aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore, TV24 žurnālists Ansis Bogustovs un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.  

Bērnība, kādu šodien izdzīvo bērni rietumu pasaulē, ir krietni atšķirīga no tās, kuru piedzīvoja paaudzes pirms tam. Ne velti mēs nereti kavējamies nostaļģiskās atmiņās par savu bērnību, spriežot par to, cik pareizas vai nepareizas bērnības piedzīvo mūsdienu bērni. Kāda bija bērnu dzīve senāk? Kad radās izpratne par bērnu attīstību un kad sabiedrība sāka izjust nepieciešamību radīt jaunu sistēmu, pielāgotu bērnu vajadzībām? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitāes (LU) Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, gramatas "Digitala berniba" autore Zanda Rubene, vēsturnieks, LU profesors Gvido Straube un Latvijas Bērnu labklājības tīkla politikas koordinatore Evisa Stankus.   Profesors: Veselīgai ģimenes videi ir būtiska nozīme bērna attīstībā Nesen Latvijā viesojās viens no zināmāmakjiem bērnu attīstības psihologiem pasaulē – Upsālas universitātes profesors Gustafs Gredebeks. Sarunā viņš stāsta par bērna sociālo, emocionālo un izziņas attīstību agrīnā vecumā un skaidro, kāpēc veselīgai ģimenes videi ir tik būtiska nozīme bērna attīstībā. Upsalas zīdaiņu un bērnu laboratoriju Zviedrijā ik gadu apmeklē aptuveni 3000 zīdaiņu vai bērnu kopā ar saviem vecākiem. Zinātnieki šo vizīšu laikā veic pētniecisko darbu, taču, lai to paveiktu, maziem bērniem, protams, nav iespējams dot nopietnas instrukcijas, tāpēc pētnieki vienkārši spēlējas ar bērniem un pēc tam top zinātniskās publikācijas. Tā stāsta šīs laboratorijas vadītājs, attīstības psiholoģijas profesors Upsalas Universitātē Gustafs Gredebeks (Gustaf Gredebäck), un viņš arī piebilst, ka nevarētu vēlēties sev labāku darbu.  Šī gada sākumā Rīgā norisinājās Latvijas Republikas Goda konsula ASV Ilinoisas štatā Roberta Blumberga atbalstītā un nu jau par tradīciju kļuvusī izcilības lekcija, un šoreiz izcilības lekcijas godā bija tieši profesora Gustafa Gredebeka priekšlasījums “Kā rokas veido prātu” (How Hands Shape the Mind). Profesora pētnieciskās intereses saistītas ar bērniem, jaundzimušajiem, īpaši viņu kognitīvo jeb izziņas, sociālo un emocionālo attīstību. Arī mums - “Zināmais nezināmajā” - bija iespēja uz brīdi ar profesoru satikties, un tikšanās iesākumā viņam minēju, ka daudzkārt dzirdēts apgalvojums - visām prasmēm un talantiem, kas mums piemīt, aizsākumi ir meklējami bērnībā. Pēc Gredebeka domām, zināmā mērā šādi apgalvojumi ir pareizi, sākuma punkts attīstībai un pamats tam, par ko mēs kļūsim, ir bērnībā, taču mums allaž ir iespējams mainīties, mācīties jaunas lietas, pielāgoties, tā ka nevar visu laiku tikai atsaukties uz bērnību. Bet vai ir kādas lietas, ko mēs vairs nevaram mainīt, kad esam 10, 20, 30 gadus veci?   Bet raidījuma ievadā par savu izvēlēto grāmatu stāsta ornitologs Viesturs Ķerus. Viņš izvēlējies Franka Gilla un Ričarda Prama (Frank Gill, Richard Prum) grāmatu "Ornitoloģija".  "Esmu pamatā ornitologs, mazliet rakstnieks, un reizēm, kad es stāstu bērniem par to, kas ir kopīgs grāmatu rakstīšanai un ornitoloģijai tad viena no tām lietām, kas ir kopīga, ir tas, ka daudz jālasa. Varbūt tas, ko lasa, atšķiras, vai tu esi rakstnieks vai ornitologs, bet daudz jālasa ir abiem," stāsta Viesturs Ķerus. "Tāpēc ka ornitologi cilvēkiem saistās ar speciālistiem, kas zina visu par putniem. No tā visa, ko mēs zinām un varam pastāstīt, mēs paši esam izpētījuši tikai ļoti, ļoti mazu daļiņu. Lielāko daļu mēs esam uzzinājuši, lasot citu cilvēku pētījumus. Citu ornitologu pētījumus. Un tā īstā lasāmviela zinātniekiem ir zinātniskie žurnāli. Bet zinātniskie raksti ir katrs par kādu ļoti šauru aspektu. Grāmatu "Ornitoloģija" ir tāds labs avots, kur ir apkopoti daudzu pētījumu rezultāti. Šajā grāmatā, kas kā pamatā ir domāta studentiem, bet ļoti noder arī man darbā, ir apkopots viss svarīgākais par putniem. Līdz ar to šī grāmata ir būtisks palīglīdzeklis man darbā tieši tajos brīžos, kad man ir jāstāsta par putniem citiem. Piemēram, ja Zināmais nezināmajā mani uzaicina pastāstīt par putnu maņām vai par putnu attiecībām, tad šī grāmata man ir pirmais atspēriens. Šie abi autori - Franks Gills jūsu Ričards Prams - ir izdarījuši ļoti lielu darbu manā vietā. Šajā gadījumā man nav jāiet cauri simtiem zinātnisku rakstu, lai sagatavotos vienai sarunai par kādu putnu dzīves aspektu. Bet es varu paskatīties, kas ir minēts šajā grāmatā, un tad varbūt dažus jaunākos rakstus vēl piemeklēt klāt, kas par šo tēmu ir izpētījis kopš grāmatas iznākšanas."    

Dzīvojam skaļā gadsimtā, kad apkārtējās vides trokšņi teju diennakts garumā skan fonā mūsu ikdienas darbībām. Īpaši to novērojam pilsētā, kur transports, būvniecība un sadzīves skaņas bieži laužas ēkās pat caur aizvērtiem logiem. Kā mēra, modelē un plāno trokšņu piesārņojumu pilsētvidē un ar ko atšķiras trokšņi ūdenī no trokšņiem uz sauszemes? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeogrāfijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes profesore Iveta Šteinberga un Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas pētnieks Māris Skudra un Veselības inspekcijas  Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis.

Latvijā noslēdzies viens no lielākajiem zinātnes projektiem, kas ilga astoņus gadus un nesis dažādus jaunievedumus un atklājumus cietvielu fizikā. Daži no tiem ļaus precīzāk mērīt gaisa un ūdens kvalitāti, citi - veidot orgānus uz čipa vai plašāk izmantot lāzertehnoloģijas. Par pētījumiem stāsta fiziķis, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Anspoks un fiziķis, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks zinātnes jomā Andris Šternbergs. Projekta ietvaros izstrādāta arī ūdens kvalitātes mērījumu iekārta.   Kā paildzināt bateriju mūžu un kā panākt, ka tās uzglabā vairāk enerģijas? Ar šādu pētījumu nodarbojas Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta enerģijas materiālu laboratorijā. Par pētījumu stāsta laboratorijas vadītājs Gints Kučinskis, savukārt sižeta autore Zane Lāce-Baltalksne izmēģināja līdz pleciem  garos gumijas cimdos darboties noslēgtā kastē, kas pildīta ar argona gāzi.

ASV prezidents Donalds Tramps šonedēļ paziņoja par jaunu muitas tarifu noteikšanu preču importam no ārvalstīm, Eiropas Savienības tajā skaitā. Draudēts tika jau sen, nu tas ir izpildījies. Eiropas Savienībā tagad spriež, kā atbildēt. Bet vairākas dienas daudzi ar klusām, bet veltām cerībām gaidīja ziņas no Lietuvas, kur mācību laikā purvā bija pazuduši četri ASV karavīri, kuri diemžēl tika atrasti miruši. Viņu bruņumašīna bija nogrimusi purvā. Ir vairāki apspriežami notikumi arī tepat Latvijā, gan par pirmajiem izskanējušajiem birokrātijas mazināšanas pasākumiem, gan aizturētām Jēkabpils amatpersonām. Birokrātijas samazināšanas rīcības grupa nākusi klajā ar priekšlikumu birokrātiju ierobežot, samazinot obligātās veselības pārbaudes (OVP). Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem diskutējam Krustpunktā. Aktualitātes analizē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, žurnālists Raimonds Rudzāts un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Lai arī Latvijas sabiedrība labprāt kritizē politiķu darbu, pašu pilsoņu kopums nav tik aktīvs iesaistīties. Tikai dažām politiskajā partijām biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Kādēļ sabiedrības iesaiste partijās ir tik kūtra, par to diskusija Krustpunktā. Analizē domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, konservatīvās domas žurnāla "Telos" redaktors un biedrības "Austošā Saule" valdes loceklis Krišjānis Lācis, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Pagājušajā trešdienā Krustpunktā bija diskusija par to, kas notiek un notiks ar Rietumu demokrātiju, pie varas nokļūstot mantkārīgākiem, negausīgākiem cilvēkiem. Jautājām, ko darīt, lai saglabātu brīvību, kas mums. Vēsturnieks Valdis Kuzmins sacīja, ka ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai jākļūst politiski aktīvākiem. Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par citām demokrātijām, nav partijas to klasiskajā izpratnē, viņaprāt, ar desmitiem un simtiem tūkstoši biedru, bet gan tādi politiski elitāri klubiņi, kuros piedalās vien ļoti mazs skaits cilvēku. Tā nu tas ir. Mēs arī šad tad raidījumos stāstām par priekšvēlēšanām kādā no valstīm, kur partiju biedri vēl savas partijas vadību. Tur šīs vēlēšanas notiek valsts mērogā, piedalās simtiem, tūkstošiem, pat miljons partijas biedru. Latvijā nekas tāds nav iedomājams. Kāpēc tā? Ko tas nozīmē mūsu demokrātijai? Vai mums ar to ir jāsamierinās? 

Francijas tiesa notiesā nacionālistu līderi Lepēnu. Trampa izteikumi ietekmē globālo ekonomiku. Gazas joslā atsākusies kara darbība. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Rustams Šukurovs. Gaza – kurp bruģēts ceļš ar šāviņiem? Saskaņā ar sākotnējo Izraēlas un „Hamas” ugunspārtraukšanas vienošanos 1. martā bija jāsākas procesa otrajai fāzei, kurā Izraēla atvilktu savus militāros spēkus no Gazas joslas. Tomēr, februārim tuvojoties beigām, kļuva skaidrs, ka sarunas nonākušas strupceļā. Izraēla lika priekšā pirmās fāzes pagarināšanu par piecdesmit dienām, turpinot sagūstīto izraēliešu atbrīvošanu apmaiņā pret Izraēlas ieslodzījuma vietās turētajiem palestīniešiem, kam „Hamas” nepiekrita. Tiek lēsts, ka šobrīd palestīniešu  teroristu rokās vēl varētu būt 24 dzīvi izraēlieši un 35 gūstekņu mirstīgās atliekas. 4. martā arābu valstu vadītāji nāca klajā ar plānu izveidot Gazā pagaidu pārvaldes komiteju Palestīniešu pašpārvaldes virsvadībā, kam pēc dažām dienām pauda atbalstu arī Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija. Izraēlas valdībā risinājums neguva piekrišanu. 2. martā tika bloķēta humānās palīdzības piegāde Gazas joslai, 9. martā pārtraukta elektroenerģijas padeve, bet 18. martā Izraēla atsāka karadarbību, vēršot pret Gazas joslu aviācijas un artilērijas triecienus. Gazas pārvaldes institūcijas jau pirmajā uguns atsākšanas dienā ziņoja par simtiem bojāgājušo, kam, kā līdz šim, nav iespējams gūt neatkarīgu apstiprinājumu. Ir droši zināms, ka līdz šim Izraēlas triecienos nogalināti vairāki „Hamas” komandieri, tai skaitā faktiskais Gazas valdības galva Isams al Dāliss. Plašu starptautisku rezonansi izraisījusi uguns atklāšana pa automašīnu kolonu, kurā bija attiecīgi apzīmēti medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsības un Apvienoto Nāciju transportlīdzekļi, nogalinot piecpadsmit palestīniešu mediķus. Tikām 25. martā Gazas joslā aizsākās iedzīvotāju protesti pret „Hamas” varu, pieprasot tās aiziešanu un kara izbeigšanu, tomēr nav šaubu, ka atbalsts joslu pārvaldošajai teroristiskajai organizācijai iedzīvotāju vidū joprojām ir augsts. Tiek atzīmēts fakts, ka 18. martā – dienā, kad Izraēla atsāka uguni, – premjerministram Netanjahu bija paredzēts liecināt tiesā viņa korupcijas lietā, bet sakarā ar drošības situāciju tiesas sēde tika atlikta. Izraēlas premjerministrs ir nepārprotams taktisks ieguvējs no karadarbības atsākšanās, un tūlītējs tās rezultāts bija radikāli cionistiskās partijas „Ebreju spēks” atjaunotais atbalsts viņa valdībai, kuru šī partija atsauca pēc ugunspārtraukšanas vienošanās noslēgšanas 19. janvārī. Taču nav skaidrs, kāds ir premjerministra Netanjahu un viņa valdības stratēģiskais redzējums par Gazas joslas nākotni. Katrā ziņā šķiet, ka tas saistās ar pilnīgu joslas okupāciju un militārās pārvaldes ieviešanu uz ilgāku laiku. Tāpat nav šaubu, ka gan Netanjahu, gan viņa radikāli nacionālistiskajiem partneriem iedvesmojoša šķiet ASV prezidenta Donalda Trampa ideja par visu palestīniešu aizvākšanu no Gazas joslas. „Brīvības dienas” apmācies rīts   Šodiena, 2. aprīlis, ir prezidenta Donalda Trampa nodēvēta par „Amerikas atbrīvošanas dienu”. Šodien jātiek izsludinātiem ievedmuitas tarifiem, kuri, kā pērnās nedēļas nogalē izteicās Baltā nama saimnieks, tikšot attiecināti uz importu no pilnīgi visām pasaules valstīm. Līdz brīdim trešdienas rītā, kad top šis teksts un Vašingtonā vēl ir pusnakts, nav skaidrs, kādas varētu būt jaunieviešamo tarifu likmes un kā tās korelēs ar jau līdz šim ieviestajām tērauda, alumīnija, automobiļu un dažu citu preču importam. Tiek gan piesaukta to valstu grupa, kuras eksportē uz Savienotajām Valstīm visvairāk, pie tam piemērojot savus ievedmuitas tarifus amerikāņu precēm, un, tātad, visdrīzāk dabūs just Trampa „atbrīvošanu” uz savas ekonomiskās ādas. Tās ir praktiski visas pasaules valstis ar nozīmīgāko ekonomikas apjomu, tai skaitā arī Eiropas Savienība kā veselums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, vakar uzstājoties Eiroparlamentā, paziņoja, ka savienība ir jau sagatavojusi spēcīgu atbildes plānu. Konkrēti tarifi jau ir ieplānoti, atbildot uz līdz šim Vašingtonas ieviestajiem, taču to iedarbināšanu Brisele atlikusi līdz aprīļa vidum. Ja starp Savienotajām Valstīm un to tirdzniecības partneriem sāksies tarifu karš, tas draud globālajai ekonomikai ar recesiju, lai gan, kā norāda ekonomisti, pagaidām tās pazīmes vēl nav nepārprotamas. Savienoto Valstu sakarā piesauc vēl vienu, vēl potenciāli negatīvāku scenāriju – stagflāciju, respektīvi, izaugsmes apsīkumu savienojumā ar joprojām augstu dzīves dārdzību. Uz šādām perspektīvām pēdējās dienās nervozi reaģē vērtspapīru tirgi. Pirmdien akciju indeksi Japānā uzrādīja četru procentu kritumu, Dienvidkorejā – trīs procentu, apmēram procenta līdz pusotram procentam – Eiropas valstīs. Var piebilst, ka arī iepriekšējais mēnesis, pateicoties Donalda Trampa jau līdz šim ieviestajiem tarifiem, pasaules akciju tirgū bija ar 4,5% kritumu un negatīvākais kopš 2022. gada septembra. Toties eiro kurss piedzīvojis straujāko kāpumu pret ASV dolāru kopš 2022. gada novembra, ko iespaidojusi pieteiktā Eiropas Savienības aizsardzības izdevumu programma un Vācijas valsts aizņēmuma reforma. Tāpat rekordaugsta ir zelta cena, investoriem steidzoties apmainīt vērtību zaudējošos vērtspapīrus pret pārbaudīti drošu kapitāla glabāšanas līdzekli. Lepēnu diskvalificē 31. martā pirmās instances tiesa Parīzē atzina franču galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas un divdesmit četru viņas partijas biedru vainu Eiropas Savienības līdzekļu nelikumīgā izlietošanā. Kā konstatēja izmeklēšana, no Eiroparlamenta piešķirtā finansējuma apmaksāti „Nacionālās apvienības” biedri, kuri teju nekad nav parādījušies Briselē vai Strasbūrā. Šādi divpadsmit gadu laikā „neceļos” aizgājuši apmēram četri miljoni eiro, un „Nacionālās apvienības” līdere personīgi ir atbildīga par 474 000 no šīs naudas. Spriedums ir bargs: Lepēnai piespriests četru gadu cietumsods, no kuriem divi gan piespriesti nosacīti, savukārt vēl divi – mājas arestā, un vēl aizliegums nākamos piecus gadus kandidēt uz politiskiem amatiem. Spriedums, protams, tiks pārsūdzēts, taču ir liela iespēja, ka daļā par politiskās darbības aizliegumu tas paliks spēkā un, tātad, politiķei būs liegta iespēja startēt 2027. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Līdz šim viņai bija visaugstākie reitingi, un kā visnotaļ reāla tika uzlūkota iespēja, ka pēc pāris gadiem Elizejas pilī saimniekos galēji labēja prezidente. Tiesa, izskan viedokļi, ka partijas popularitāti šis lēmums varot pat palielināt, un līdz ar to cerības uz uzvaru saglabājot Lepēnas protežē un domājamais funkciju pārņēmējs Žordans Bardella. Ir gan šaubas par divdesmit deviņus gadus vecā politiķa pieredzes trūkumu šādā politikās cīņas līmenī. Tiesas lēmumu jau kritizējuši Eiropas galēji labējo līderi, tādi kā Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans un Itālijas vicepremjers Mateo Salvini. Tomēr par spriedumu neesot sajūsmā arī daudzi pašreizējā prezidenta partijas pārstāvji, kuriem nepatīk tā politiskais iekrāsojums. Kā izteicies Francijas tieslietu ministrs Žeralds Darmanēns, „Lepena būtu jāsakauj pie vēlēšanu urnām, ne ar citādiem līdzekļiem.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tas, ka Donalda Trampa otrās prezidentūras laiks nebūs vienkāršs, bija zināms jau pirms vēlēšanām, tomēr tādus Savienoto Valstu ārpolitikas un arī iekšpolitiskos manevrus, kādus kā redzam tagad un to ietekmi, šķiet, prognozēja retais. Kāda nākotne gaida Rietumus, vai esam demokrātijas globāla sabrukuma priekšā? Krustpunktā analizē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Vents Sīlis, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela un Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts, biroja "Cobalt" partneris Lauris Liepa. Pasaulē viss plūst un mainās, un kurš gan to vēl labāk zina kā vēstures pētnieki? Bet tajā pašā laikā šķiet, ka cilvēkam nav viegli piemēroties visām pārmaiņām. Pēdējā laikā Krustpunktā studijā viesi bieži atkārto domu, kas mums pārņem arvien vairāk, proti, ka mēs un vispār visa Rietumu pasaule tagad saskaras ar tādiem izaicinājumiem, kas tai sen nav bijuši. Tā gan esam teikuši ne vienā vien krīzē. Kad sākās lielais migrācijas vilnis, tā sacījām. Kad pasauli pārņēma Covid pandēmija, teicām - cik sen tā nav tas bijis. Tad, protams, Krievijas karš visu satricināja vēl vairāk. Tagad, lūkojoties uz Donalda Trampa plosīšanos - solījumiem anektēt Grenlandi, pakļaut Kanādu un vispār padarīt Ameriku savā izpratnē par varenu lielvaru, daudzi patiešām nesaprot, kur mēs virzāmies, kas notiek ar Rietumu demokrātiju, tās lielajām vērtībām? Kā tas izdzīvos, kas jādara, lai tās nepazaudētu? Tajā laikā, kad lielvaras pārņem vēlme savu negausību realizēt, lai cik dārgi tas kādiem arī maksātu, šādi globāli un fundamentāli jautājumi rodas cilvēku prātos, un mēs tos uzdodam savos sociālajos kontos, meklējot atbildes. Jautājums: vai atbildes vispār ir? 

Pēc samocītajām Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām no Rīgas pils ir nācis priekšlikums mainīt vairāku augstu amatpersonu izvirzīšanas kārtību, šīs tiesības piešķirot Valsts prezidentam. Vai ir lietderīgi paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras? Krustpunktā analizē Valsts prezidenta padomniece likumdošanas un starptautisko tiesību jautājumos Kristīne Līce, Latvijas Universitātes profesore Sanita Osipova, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers un domnīcas "Providus" vadošā pētniece labas pārvaldības un pretkorupcijas jautājumos Līga Stafecka.