Podcasts about latvijas universit

Civilizācijas, komforta un drošības saliņa polārajos reģionos un tālos ledājos - stacijas. Tajās notiek ne tikai pētnieku ikdienas sadzīve, bet arī pētniecība. Kāda ir polārstaciju loma zinātnē, kādu ir dzīve stacijās un kādiem apstākļiem tās ir pakļautas? Un kāpēc polāro staciju izveide ir arī politisks jautājums? Par mūsu polārpētnieku piedzīvojumiem un pētniecību dažādos pasaules ledājos esam stāstījuši daudz un ar aizrautību sekojuši līdzi viņu ekspedīcijām, taču tikai garāmejot esam pieminējuši kādu civilizācijas saliņu polārajos apgabalos un tās ir polārās stacijas. Par šīm mītnes vietām ledājos, to politisko, sociālo un pētniecības nozīmi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Studijā polārpētnieki - Jānis Karušs, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors, un Kristaps Lamsters, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors.

Nesen kāds pētījums atklājis interesantu faktu par skudru spēju darboties komandā - kad pūznī strauj aug iemītnieku skaits, skudras strādā smagāk un vairāk kopējā pūžņa labuma vārdā. Cilvēku sabiedrībā mēs nereti novērojam pretējo, ka lielākos kolektīvos mūsu uzņēmība un motivācija ziedoties sarūk. Vienlaikus skudru stratēģijas pārņemšana varētu palīdzēt risināt grūtības robotu "kolektīvā". Kā mainās cilvēku, skudru un robotu uzvedība, kad jāsāk darboties komandā? Ko cilvēki un roboti varētu mācīties no dzīvnieku pasaules komandas saliedēšanā un cik labi komandas spēlētāji ir cilvēki un viņu radītās ierīces?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā, Jānis Dreimanis, Latvijas Dabas muzeja entomologs, un Agris Ņikitenko, Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors.

Diaspora nav tikai kultūras vai emocionālās piederības simbols, tā ir arī globāli aktīva un ekonomiski kompetenta kopiena, kuras ieguldījumi var būtiski stiprināt Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Tā ir sacījusi Latvijas Universitātes tenurprofesora Inta Mieriņa. Viņas teikto apstiprina arī Pasaules Bankas dati, ka 2022. gadā no ārvalstīm caur Latvijas bankām mājsaimniecībām ieskaitīts vairāk nekā miljards eiro, un tas veido līdz pat 4% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir liels pienesums, un tieši ārzemēs dzīvojošo tautiešu pārskaitījumi savām ģimenēm ir lielākā sadaļa. Pirms trim gadiem tas Latviju ierindoja otrajā vietā Eiropas Savienībā. Bet, ja mēs runājam par uzkrātajām investīcijām, tad gan mēs atpaliekam no kaimiņvalstīm par aptuveni 10 miljardiem eiro.  Šoreiz saruna par to, kā diasporas investīcijas varam pārvērst veiksmes stāstā, un vienlaikus, protams, skaidrojam, ko vispār saprotam, sakot vārdus diasporas investīcijas. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunājas biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" līdzdibinātājs Miks Muižarājs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis un Lestenes biedrības valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka un Latvijas investīciju un attīstības aģentūras pārstāve Danuta Pīlapa.

Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr arī te notiek pazemes kustību pētījumi un arī mūs ietekmē procesi, kas klusām ris zem mūsu kājām? Kas īsti ir seismologa pētījumu lauks? Kā vulkānus un zemestrīces pēta pasaulē un Latvijā? Tiekamies sarunā ar Latvijas pirmo un pagaidām vienīgo seismologu - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieku Viesturu Zandersonu. Seismoloģija ir  fascinējoša ģeoloģijas apakšnozare, kas pēta mūsu planētas plātņu kustības un to radītās izpausmes. Par vulkāniem un zemestrīcēm tuvu un tālu no Latvijas; par to, kādi riski mums varētu draudēt, ja izvirstu kāds vulkāns tuvu Eiropā un kā vispār pēta šādus procesus, saruna raidījumā. Uzklausām arī Gunu Kalnu-Kjartansoni, gidi, kura komentē civilo aizsardzību seismiski aktīvās zonās.

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.

Ministrijas ir pārskatījušas savus tēriņus un kā nesen noziņoja Finanšu ministrija, valdības noteiktais mērķis par 150 miljonu eiro samazinājumu publiskajā sektorā 2026. gadā ir izpildīts. Tomēr tas nenozīmē, ka budžets ir kļuvis plānāks – budžeta deficīts arī nākamajos gados tiek prognozēts virs pieļaujamā līmeņa. Par to, ka būs jātaupa, ka nauda vajadzīga aizsardzībai, runā nemitīgi jau visu gadu. Tomēr ir arī atzīts, ka ir dažas citas prioritātes, piemēram, demogrāfija un jaunais pedagogu finansēšanas modelis, kam būs papildus nauda, bet īstas skaidrības par visām prioritātēm nav. Cik plānveidīgs, skaidrs, jēgpilns ir budžeta veidošanas process un taupības pasākumi, Krustpunktā diskutē politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU) kopā ar zinātnisko institūtu BIOR un citiem sadarbības partneriem izpētījuši galvenos riskus lauksaimniecībā un zivsaimniecībā, klimatam mainoties. Nesen raidījumā stāstījām par pētījumu, kurā skaidrotas klimata pārmaiņu ietekmes jomas lauksaimniecībā. Taču Latvijā darbojamies ne tikai ar sauszemes resursiem, arī zivis ir mūsu dabas bagātība, un arī tās ietekmē klimata izmaiņas. Vai nākotnē mainīsies zivju sabiedrība mūsu iekšzemes ūdeņos un jūrā un ko tas nozīmē zivsaimniecībai? Vai zivis kļūs mazākas, retākas, sugu ziņā vienveidīgākas un kā mainīsies to nārstošanas un citi dzīves paradumi? Analizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju resursu pētniecības departamenta vadošais pētnieks Ēriks Krūze un biologs, Latvijas Universitātes docents Matīss Žagars.

Pirms simts gadiem – 1925. gada 28. novembrī – Latvijas Universitātes studenti Lielajā ģildē sarīkoja kārtējo tiesu pret moderno sievieti. Arī šis fakts ir minēts pētījumā „Sievietes Latvijas inteliģencē: studenšu sociālais portrets, 1919–1940”. Kultūras rondo izjautājam monogrāfijas autori Zani Rozīti. Pirmoreiz pētījumā ir mēģināts apkopot un analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā, veidojot studenšu sociālo portretu. Monogrāfijas uzmanības centrā ir studenšu sociālais portrets laikposmā no Latvijas Universitātes (LU) dibināšanas 1919. gadā līdz Latvijas padomju okupācijai. Zanes Rozītes pētījums ir pirmais mēģinājums apkopojoši un visaptveroši analizēt studentes kā noteiktu sociālu sabiedrības grupu Latvijas kultūrtelpā. Autore darbā studentes analizē pēc noteiktiem sociāliem rādītājiem – tautība, pilsonība, reliģiskā piederība, vecums, sociālā izcelšanās, ģimenes stāvoklis un nodarbošanās. Līdztekus tam atsegtas sievietes studiju procesā, analizēta sieviešu studiju izvēle un motivācija, atklāti dažādi mācību procesa sarežģījumi, kā arī raksturoti sieviešu uzvedības normu pārkāpumi gan LU, gan ārpus akadēmiskās vides, kā arī sniegts priekšstats par profesionālajām nozarēm, kurās bija kā visievērojamākais, tā vismazākais akadēmiski izglītoto sieviešu skaita pieaugums. Monogrāfiju izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

Ministrijas ir pārskatījušas savus tēriņus un kā nesen noziņoja Finanšu ministrija, valdības noteiktais mērķis par 150 miljonu eiro samazinājumu publiskajā sektorā 2026. gadā ir izpildīts. Tomēr tas nenozīmē, ka budžets ir kļuvis plānāks – budžeta deficīts arī nākamajos gados tiek prognozēts virs pieļaujamā līmeņa. Par to, ka būs jātaupa, ka nauda vajadzīga aizsardzībai, runā nemitīgi jau visu gadu. Tomēr ir arī atzīts, ka ir dažas citas prioritātes, piemēram, demogrāfija un jaunais pedagogu finansēšanas modelis, kam būs papildus nauda, bet īstas skaidrības par visām prioritātēm nav. Cik plānveidīgs, skaidrs, jēgpilns ir budžeta veidošanas process un taupības pasākumi, Krustpunktā diskutē politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Sākoties jaunajam mācību gadam, ar pilnu jaudu darbību atsāks arī diasporas skolas. Vienlaikus daudzviet pasaulē latviešu jaunieši mācījās arī vasaras vidusskolās, apgūstot gan latviešu valodu, gan arī Latvijas vēsturi. Par mācīšanos vasarā un skolas gada laikā brīvdienās, par grūtībām un ieguvumiem saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Vineta Ernstsone, Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts valodas politikas nodaļas vadītāja, Ojārs Lāms, Latvijas Universitātes profesors un pētnieks, Agnese Blaubārde, Stokholmas latviešu skolas pārzine, Evisa Āboliņa, Otavas latviešu skolas vadītāja un arī skolotāja, un Daina Munka, Kopenhāgenas latviešu skolas "Sauleszaķēns" vadītāja un latviešu valodas skolotāja.

Tehnoloģiju laikmets ļauj klikšķa attālumā piekļūt informācijai par teju visu un zināšanas par pasauli pieejamas sēžot dīvānā. Nav vairs tie laiki, kad ceļš uz izglītību vairumam tika liegts vai šķēršļiem klāts. Un tomēr – vai mēs tiešām kļūstam gudrāki? Vai zināšanas šodien ir vērtīga prece un kā tas bija senāk? Vai mūsu prātam ir robeža, cik daudz informācijas tas spēj uztvert un vai mūsdienu cilvēks zina, ko ar šo bagātību iesākt? Šos tematus šķetināsim sarunā ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesori Zandu Rubeni, vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas padomes locekli un vadošo pētnieku Gati Krūmiņu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru.

Dabas aizsardzības pārvalde kopā ar Latvijas Valsts mežiem strādā pie purvu ekosistēmas atjaunošanas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Noslēgušies pirmie darbi, pabeigta izpēte piecos purvos, kur savulaik notikusi kūdras ieguve. Kā stabilizēt ekosistēmu šādā vidē un kāpēc purvam vajag ūdeni? Sarunā piedalās Dabas aizsardzības parvaldes projektu vadītāja Inga Hoņavko, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ģeologs Andis Kalvāns un botāniķe Agnese Priede. Purvi kalpojuši kā slazds vai kā patvērums arī kaujiniekiem. Šī gada martā traģiskais notikums Lietuvā, kad Pabrades poligonā purvā militāro mācību laikā noslīka ASV armijas bruņumašīna ar četriem kareivjiem iekšā, pirms gadsimta ceturkšņa uzietie padomju armijas tanki purvā pie Pienavas, latviešu strēlnieku kaujas ar vācu armijas vienībām Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā un partizānu slēptuves purvos tūlīt pēc Otrā pasaules kara – šie ir tikai daži no piemēriem. Taču tik liela sasaiste šīm vietām ar militāro vēsturi vis nav, saka Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Taču, ja kā kauju vietas vai slazdi minētās mitraines nav populāras dažādu bruņotu sadursmju laikā, tad lūkojam izzināt, kā purvi ir kalpojuši kā slēptuves. Vai zinājāt, ka Balvu novada Stompaku purvā kara laikā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, tur atradās gan dzīvojamie bunkuri, gan zirgu novietnes? Arī baznīcas bunkurs, vienā no nocietinātajām būvēm nacionālie partizāni pat bija ierīkojuši maizes ceptuvi. 

Tuvojas rudens, kad krāsosies lapas un pēc pāris mēnešiem koki jau būs kaili. Kā gada griezumā koki gatavojas aukstākajai un sausākajai sezonai gadā? Kā pielāgojas dažādas sugas un kā šīs pārziemošanas stratēģijas varētu mainīties, rudeņiem un ziemām kļūstot siltākiem? To skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesoru Ģedertu Ieviņu.

Planētas, zvaigznes, galaktikas un asteroīdi - kā dažādi debess ķermeņi tiek pie saviem nosaukumiem? Kāpēc dažus rotā garas ciparu un burtu rindas, bet citi dēvēti mītiskos tēlos? Atbildes meklēsim kopā ar Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku un Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvi Mārtiņu Gillu. 

Par Kaljostro un brīvmūrnieku Jelgavas ložu un automātiskajām lellēm Rīgas izklaides ainā 18. gadsimtā saruna ar izstādes “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17.–20. gadsimtam” vienu no veidotājām Latvijas Universitātes bibliotēkā filoloģijas doktori Aiju Taimiņu. Izstāde “Mistērija un ilūzija Latvijā no 17. līdz 20. gadsimtam” līdz 12. septembrim apskatāma Latvijas Universitāte bibliotēkā Rūpniecības ielā 10. Izstāde ir iekļauta 10. Eiropas Iluzionisma vēstures kongresa programmā, kas šogad norisinās Rīgā. Izstādē var apskatīt vēsturiskus materiālus un iepazīt personību stāstus, kas pirmo reizi tik vērienīgi un daudzveidīgi atklāj Latvijas kultūrtelpas maģisko un artistisko pusi: no alķīmiķiem, “filozofu akmens” meklētājiem un garu pasaules starpniekiem, avantūristiem un šarlatāniem, apdāvinātiem mehāniķiem un ķīmiķiem līdz pat viesmāksliniekiem – izcilākajiem Eiropas skatuves iluzionistiem. Rīgas izklaides iespējas 18.–19. gs. bija pārsteidzošas – izcilu mākslinieku piedāvājums bija bagāts un daudzpusīgs: mistērija, maģija, zinātne, ilūzija, izrāde un šovbizness.

Kā būtu, ja nebūtu? Šo jautājumu, domājot par to, kā būtu, ja uz Zemes nebūtu augu, var uzdot tīri teorētiski. Bet diezin vai mēs pat gribētu iedomāties tādu dzīves vidi, kurā koku un citu augu nav. Un ne tikai tāpēc, ka viss zaļais ir skaists, priecē mūsu acis un liek emocionāli justies labāk, bet tāpēc, ka augi tiešā veidā ir saistīti ar ūdens ciklu dabā. Ūdens un mitrums var ietekmēt arī cilvēku fizisko pašsajūtu, tādējādi sarunā noskaidrojam augu nozīmi ūdens regulācijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesors Ģederts Ieviņš un arborists, dārznieks, ainavu arhitekts un arī uzņēmuma "Labie koki" vadītājs Edgars Neilands.

Krustpunktā pārrunājam nedēļas aktualitātes. Ne vienam vien deputātam ir problēmas ar pareizas informācijas sniegšanu par savu izglītību. Vai vajag ļaut pašvaldībām regulēt būvniecību kāpu zonā. Jārunā arī par tirdzniecības vienošanos starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm. Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins, žurnāla "SestDIENA" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne un TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Krustpunktā pārrunājam nedēļas aktualitātes. Ne vienam vien deputātam ir problēmas ar pareizas informācijas sniegšanu par savu izglītību. Vai vajag ļaut pašvaldībām regulēt būvniecību kāpu zonā. Jārunā arī par tirdzniecības vienošanos starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm. Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins, žurnāla "SestDIENA" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne un TV24 žurnāliste Anita Daukšte.  

Paaugstināts asinsspiediens ir veselības problēma, kurai var būt dažādi cēloņi, taču sekas vienmēr būs nopietnas. Kā vajadzētu ārstēt hipertensiju un kāpēc tas noteikti jādara, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Iveta Mintāle, ģimenes ārste Līga Bergmane un biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa. "Hipertensija pati par sevi ir nopietns riska faktors. Ja nav ārstēta laicīgi un veiksmīgi, var novest pie lielām katastrofām," norāda Iveta Mintāle. To dēvē par kluso slimību, jo, ja tā ir neliela, parasti nejūt, tāpat kā holesterīnu nejūt, paaugstinātu asinsspiedienu nejūt. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ sava veselība laiku pa laikam būtu jāpārbauda. Tas nozīmē arī kontrolēt asinsspiedienu. Veselīgs un labs spiediens ikvienā vecumā ir 120/ 80. "Hipertensijas pacienti ir vieni no galvenajiem, ar ko mums ir jāstrādā praksē," atzīst Līga Bergmane. "Tā kā šī saslimšana ir tiešām praktiski nejūtama pacientam, ļoti bieži mēs varam atklāt paaugstināto asinsspiedienu vai nu profilaktiskajās apskatēs, vai veicot  pārbaudes vadītāja apliecības izsniegšanas." Inese Mauriņa norāda, ka gandrīz 30% pieaugušo ir hipertensija un Latvija nav unikāla, šī slimība ir ļoti izplatīta pasaulē. "Uztura bagātinātāji ir asinsspiedienu veicinoši. Nereti tie, kuri ir  it kā svaru stabilizējoši vai pamazinoši, tie ir īpaši uzsvērti dažādos pētījumos, bet nemotivēta un nekontrolēta uztura bagātinātāju lietošana arī ietekmē asinsspiedienu un arī vielmaiņu," norāda Iveta Mintāle. "noteikti riska faktors ir bezmiegs. Jo ilgāk cilvēks neguļ, kas ir nozīmē, ka ļoti augsts stresa līmenis, hronisks stress, kurš nav sakārtots, kas tālāk izpaužas bezmiegā, ir grūti sakārtot asinsspiedienu. Parasti, ja sakārto miegu, vieglāk ir arī ārstēt asinsspiedienu." Nepieciešamības gadījumā raidījuma viešņas mudina ievērot cilvēkus ārsta norādījumus un lietot medikamentus. "Zāles ir viena lieta, spiediens tik ļoti arī nemainīsies, ja vien pacients izdarīs visu pārējo, ko no viņa ārsts prasītu, lai viņa veselība būtu pareiza, laba un ilgstoši laba," atgādina Iveta Mintāle. "Tā ir regulāra fizkultūra, tā ir pareiza ēšana, tas ir optimizēts svars, un, protams, nesmēķēšana - četras svētas lietas, ko tik ļoti pacienti negrib izpildīt. Bet tie ir riska faktori, kas liek asinsspiedienam ar laiku mainīties."  

Turpinām, iespējams vērienīgākās un ilgākās svinības, kas jelkad veltītas grāmatām. Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB pārstāvi Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Dodoties pastaigā pa Rīgas parkiem vai izbraukājot ar velosipēdu dažādas apkaimes, ikviens aicināts atrast 35 dažādas tematikas un noskaņas citātus no latviešu literatūras, lielākoties dzejas, kas izvietoti uz soliņiem Uzvaras parkā, Arkādijas parkā, pie Māras dīķa, Dzegužkalnā, Nordeķu parkā, Bolderājas velo ceļā, Ķengaraga promenādē, Strēlnieku laukumā, pie Bastejkalna, Brīvības laukumā, Operas nama skvērā, pie Rīgas Doma, pie Latvijas Universitātes, Vērmanes parkā, Esplanādē, Viestura dārzā, Neatkarības laukumā, Ziedoņdārzā, kā arī pie Mežaparka estrādes un citur. Latvijas Nacionālā bibliotēka notikumu ciklā „Latviešu grāmatai 500” aicina izstaigāt latviešu autoru citātu ceļu Rīgas parkos un apkaimēs, vienlaikus rosinot dziļāk ielūkoties izvēlēto autoru daiļradē. Sarunā ar LNB sabiedrisko attiecību vadītāju Agiju Ābiķi un „Latviešu grāmatai 500” komunikācijas vadītāju Aivu Rozenbergu izzinām svarīgus pieturas punktus, gaidot svētku kulmināciju latviešu grāmatas piecsimtgadē. Runājot par cikla "Latviešu grāmatai 500" kulminācijas pasākumiem, Aiva Rozenberga atzīst, ka vēlētos lai tie būtu "grāmatniecības dziesmu svētki".  "Mes runājam par notikumiem Rīgā, bet ir svarīgi, lai visas publiskās bibliotēkas, cilvēki, kas dzīvo dažādos novados, diasporā visā pasaulē, lai mēs visi justos vienoti. Jau šobrīd ir daži ieteikumi, lai iesaistītos šajos grāmatniecības dziesmu svētkos," atzīst Aiva Rozenberga. Plašāk par pasākumiem informēs rudenī bet jau tagad var ielūkoties cikla mājaslapā un sadaļā "Piedalies" izvēlēties, kurā aktivitātē vēlētos iesaistīties. Bet noteikti kalendārā ir jāatzīmē 8. novembris, tas ir datums, kurā pirmā latviešu grāmata fiksēta vēstures liecībās. Pētnieki arvien meklē, kur tā vienīgā grāmata varētu būt.  

24. jūlijā, Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā ziedu smaržu un vasaras zaļuma ieskauta, kārtējo reizi tika pasniegtas Jāņa Baltvilka balvas. Tas ir kļuvis par ikgadēju bērnu un jauniešu literatūras un grāmatu mākslas svētku kulmināciju Latvijā, un šogad tika godināts dzejnieks Krišjānis Zeļģis par dzejoļu grāmatu "Patīk!", ilustratore Dace Krēsliņa par grāmatām "Kas par smaku" un "Postaža parkā". Savukārt mākslinieks Zahars Ze par ilustrācijām Helgas Tormanes grāmatām "Juki muzejā" un "Juki satiek draugus" saņēma "Latvijas Valsts mežu" balvu "Jaunaudze". Lasītāju sirdis iekarojusi Sanita Reinsone, saņemot īpašo lasītāju simpātiju balvu par grāmatu "Draugi un kaimiņi". Trešdienas rītā "Klasikā" varēsit dzirdēt sarunu ar vācu rakstnieci Ditu Cifeli un viņas grāmatas "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" tulkotāju Signi Višku. Viņas atzītas par Jāņa Baltvilka balvas šī gada starptautiskajām laureātēm. Pasākums, kas dibināts 2004. gadā, ar katru gadu apliecina savu neatsveramo lomu bērnu literatūras attīstībā un lasīšanas tradīciju stiprināšanā visā mūsu sabiedrībā. Šoreiz uz sarunu aicinām dzejnieku KRIŠJĀNI ZEĻĢI. Liega Piešiņa: Vai tu pats bieži dzīvē saki – patīk? Krišjānis Zeļģis: Pārāk bieži nē. Es laikam esmu piesardzīgāks ar to "patīk". Kā tad izveidojās tā, ka tapa dzejoļu krājums bērniem tieši ar tādu nosaukumu? Grāmatas galvenais varonis ir bērns, un tad nu es iztēlojos šo bērnu, kurš ir spējīgs priecāties un brīnīties par visu vairāk nekā pieaugušie. Vai tu gribētu būt tāds varonis kā tavas grāmatas "Patīk" varonis? Jā un nē. Protams, bērns es negribētu būt... Bet to spēju vairāk priecāties un brīnīties gan gribētu – tā spēja, laikam ejot, kaut kā lēnām zūd, un to noteikti gribētos atgūt. 2010. gadā iznāca tavs pirmais dzejoļu krājums "Visas tās lietas", un kopskaitā tev iznākuši pieci dzejoļu krājumi pieaugušajiem. Vai to, ka tagad izdevniecībā "Liels un mazs" iznācis šis bērniem domātais dzejoļu krājums "Patīk", varētu uzskatīt par sava veida debiju? Jā, kaut kādā mērā tā ir cita darbības zona, kur ir citi noteikumi, cits lasītājs. Un tas ir arī mazliet bailīgi. Bet kaut kādā ziņā tā ir arī zināma attīstības stadija: domāju, ka ātrāk šo grāmatu nevarēju uzrakstīt.  Jo tev pašam vēl bērniņa nebija. Vispār grāmatu lielākoties uzrakstīju vēl pirms bērns bija piedzimis. Drīzāk domāju, ka tas ir tekstuālas pieredzes jautājums. Tev pašam bija interesanti? Jā, jā! Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc to darīju. Jo dzejniekiem jau tā brīvība ir diezgan liela. Mums jau neviens izdevējs neklauvē pie loga un neprasa, kad būs manuskripts. Tas ir mūsu pašu interesēs – darīt vai nedarīt. Tā ka grāmata noteikti izauga no manis paša intereses par šo tēmu. Kā tāds izaicinājums varbūt. Vai tu savam bērnam lasi dzejoļus? Savam dēlam nē. Viņam ir divi gadi un šobrīd ir mazliet citas intereses. Bet bildes viņam patīk skatīties. Viņš šobrīd ir apsēsts ar automašīnām un vilcieniem, kas nav temati, kas apskatīti grāmatā. Varbūt vēlāk...  Kādas tev bijušas tikšanās par šo dzejoļu krājumu? Jo tev ir veiksmīgs liktenis, jo arī Latvijas Literatūras gada balvai tu biji nominēts. Veiksmīgs liktenis... Jā, bijušas pāris tikšanās ar bērniem. Un tās bijušas patīkamas un interesantas – tās vairāk ir tādas sarunas ar bērniem par lietām, kas viņus interesē. Bērniem jau bremžu nav, līdz ar to sarunas ir daudz vieglākas, nepiespiestākas. Izbaudu šīs tikšanās, jo tā ir tāda jautra parunāšana, nav nekā smagnēja. Vai arī dzejniekam nedrīkst būt bremzes? Nezinu... Tās neizbēgami izstrādājas laika gaitā. Tas ir plašāks jautājums – par  valodas lietojuma bremzēm vai tematisko loku. Var dažādi uz to skatīties. Ideāli būtu, ja tās bremzes vajadzīgajos brīžos varētu atslēgt: tas ir svarīgāk.  Kā tev tas izdodas? Droši vien varētu labāk. Reizēm izdodas. Ja runājam vēl par krājumu "Patīk": tajā ļoti skaidri izpaužas puiku domāšana. Vai ir jābūt grāmatām, kas domātas meitenēm un puikām atsevišķi? Nedomāju, ka grāmatām jābūt sadalītām. Tas var mierīgi pārklāties. Viens no šīs grāmatas uzdevumiem bija uzrunāt zēnus, jo zēni vienkārši mazāk lasa. Tas tā ir, un  jāmeklē veidi, kā sarunāties ar puikām, kurus kaut kādu iemeslu pēc literatūra neuzrunā. Atceroties sevi bērnībā – es daudz lasīju, bet nelasīju to, kas bija jālasa skolā, jo man tas likās ļoti garlaicīgi. Lasīju Žilu Vernu, zinātnisko fantastiku – tādas lietas, kas bija aizraujošas un interesantas. Tāpēc lasīt "Staburaga bērnus", kas nav sliktākais variants, ko lasīt puikam, kaut kā nebija interesanti. "Baltā grāmata" arī man likās ļoti garlaicīga tajā vecumā. Tā ka obligāto literatūru es visbiežāk vispār nelasīju, un man liekas, ka mana literatūras skolotāja pamatskolā nebija augstās domās par mani, jo viņai likās, ka es neko nelasu. Bet patiesībā es lasīju ļoti daudz! Tikai tās nebija grāmatas, kas bija jālasa skolā. Vairāk – ierakstā.

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats. Analizē Anastasija Teterenko-Supe, ziņu aģentūras LETA žurnāliste, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētniece, Nellija Ločmele, žurnāla "IR" galvenā redaktore, un Romāns Meļņiks, TV24 žurnālists. Piektdienās apkopojam nedēļas norises Latvijas politikā. Ir atvaļinājumu laiks, arī valdība  ir paņēmusi pāris nedēļu brīvdienas. Bet dzīve nav apstājusies, ir notikumi, kurus apspriest. Viens no tiem - Jūrmalā notika šaha turnīrs, un tajā piedalījās arī bijušais Krievijas vicepremjers, tuvs Putina draugs un arī bijušā premjera un prezidenta Medvedeva draugs Arkādijs Dvorkovičs. Viņš ir Pasaules šaha federācijas vadītājs un kopā ar savu dēlu viņš šeit spēlē šahu. Formāli likums nav pārkāpts, Dana Reizniece skaidroja, ka viņš nepārstāvēja Krieviju, bet bija kā neatkarīgais dalībnieks. Vēl temati, kurus analizē studijā: Latvijas Žurnālistu asociācija šonedēļ izplatīja mudinājumu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei neturpināt tiesvedību saistībā ar telekanālu "Doždj" vai "TV Rain".  Nedēļas sākumā Ministru prezidente Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, rosinot daudz aktīvāk sākt diskusiju par izdienas pensijām. Rosinājums ir, ka no 2027. gada varētu būt vairākas amatu kategorijas, uz kurām vairs neattiektos izdienas pensiju sistēma., uzsverot, ka izmaiņas neskars visus tos pensiju saņēmējus, kas jau tagad sistēmā, vai tie būtu ugunsdzēsēji vai prokurora, vai tiesneši. Saeimā sākas diskusijas par to, ka vajadzētu ierobežot jaunievēlētajās pašvaldībās domes priekšsēdētāja vietnieku skaitu. Šonedēļ arī kļuvis zināms, ka Olaines jaunievēlētajā domē, iespējams, vēl viens deputāts ir melojis par savu izglītību. Iepriekš izskanēja, ka Andris Vurčs, kas ir vicemērs tagad, iespējams, ir deputāti, deklarācijā norādījis nepatiesus datus par savu izglītību. Šonedēļ ziņa par vēl vienu deputātu.  Ukrainas parlaments pieņēma un vēlāk arī prezidents Zelenskis parakstīja likumu, kas pēc daudz domām vājina Ukrainas pretkorupcijas dienestus un abus šos galvenos pretkorupcijas birojus pakļaus ģenerālprokuroram. Kopš pilna mēroga kara pirmo reizi Ukrainas ielās iziet arī cilvēki protestēt pret šo lēmumu. Zelenskis ir paziņojis, ka būs jauns likums un un pretkorupcijas iestādēm neatkarība tiks garantēta.   

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats. Analizē Anastasija Teterenko-Supe, ziņu aģentūras LETA žurnāliste, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētniece, Nellija Ločmele, žurnāla "IR" galvenā redaktore, un Romāns Meļņiks, TV24 žurnālists. Piektdienās apkopojam nedēļas norises Latvijas politikā. Ir atvaļinājumu laiks, arī valdība  ir paņēmusi pāris nedēļu brīvdienas. Bet dzīve nav apstājusies, ir notikumi, kurus apspriest. Viens no tiem - Jūrmalā notika šaha turnīrs, un tajā piedalījās arī bijušais Krievijas vicepremjers, tuvs Putina draugs un arī bijušā premjera un prezidenta Medvedeva draugs Arkādijs Dvorkovičs. Viņš ir Pasaules šaha federācijas vadītājs un kopā ar savu dēlu viņš šeit spēlē šahu. Formāli likums nav pārkāpts, Dana Reizniece skaidroja, ka viņš nepārstāvēja Krieviju, bet bija kā neatkarīgais dalībnieks. Vēl temati, kurus analizē studijā: Latvijas Žurnālistu asociācija šonedēļ izplatīja mudinājumu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei neturpināt tiesvedību saistībā ar telekanālu "Doždj" vai "TV Rain".  Nedēļas sākumā Ministru prezidente Evika Siliņa nāca klajā ar paziņojumu, rosinot daudz aktīvāk sākt diskusiju par izdienas pensijām. Rosinājums ir, ka no 2027. gada varētu būt vairākas amatu kategorijas, uz kurām vairs neattiektos izdienas pensiju sistēma., uzsverot, ka izmaiņas neskars visus tos pensiju saņēmējus, kas jau tagad sistēmā, vai tie būtu ugunsdzēsēji vai prokurora, vai tiesneši. Saeimā sākas diskusijas par to, ka vajadzētu ierobežot jaunievēlētajās pašvaldībās domes priekšsēdētāja vietnieku skaitu. Šonedēļ arī kļuvis zināms, ka Olaines jaunievēlētajā domē, iespējams, vēl viens deputāts ir melojis par savu izglītību. Iepriekš izskanēja, ka Andris Vurčs, kas ir vicemērs tagad, iespējams, ir deputāti, deklarācijā norādījis nepatiesus datus par savu izglītību. Šonedēļ ziņa par vēl vienu deputātu.  Ukrainas parlaments pieņēma un vēlāk arī prezidents Zelenskis parakstīja likumu, kas pēc daudz domām vājina Ukrainas pretkorupcijas dienestus un abus šos galvenos pretkorupcijas birojus pakļaus ģenerālprokuroram. Kopš pilna mēroga kara pirmo reizi Ukrainas ielās iziet arī cilvēki protestēt pret šo lēmumu. Zelenskis ir paziņojis, ka būs jauns likums un un pretkorupcijas iestādēm neatkarība tiks garantēta.   

Lai gan 90% Rīgas iedzīvotāju jūtas droši savā tuvākajā apkārtnē un 79% uzskata, ka Latvija kopumā ir droša valsts. Tikai 16% jūtas pietiekami sagatavoti krīzes situācijām - šādus datus rāda nesen tapusi aptauja par Baltijas pilsētu iedzīvotāju drošības sajūtu un gatavību ārkartas situācijām. Par aptaujas rezultātiem saruna raidījumā. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Ieva Birka. "Īpaši arī redzam, ka respondenti, kuri izvēlējās atbildēt aptauju latviešu valodā, uzsvēra to, ka Latvija ir droša vieta, kur dzīvot," atzīst Ieva Birka. "Tajā pašā laikā mēs piedāvājām respondentiem 11 dažādus iespējamos izaicinājumus vai krīžu situāciju variantus, un bija iespēja atbildēt, vai viņi personīgi uztver šo kā draudu," turpina Ieva Birka. Pētniece min piecus Rīgas iedzīvotāju galveno drošības izaicinājumus, par kuriem viņu personīgi uztraucas.  "Pirmais, ko mēs redzam, cilvēki uztraucas par Latvijas ekonomisko situāciju, un viņi uzskata, ka Latvijas ekonomiskā situācija kopumā ietekmē viņu personīgo drošību. Otrs, par ko respondenti bija satraukušies, bija kritisko piegāžu pārtraukumi. Kas notiek, ja ir elektrības vai ūdens padeves traucējumi. Trešais ir militārs uzbrukums Latvijas valstij. Šeit varētu uzsvērt, ka tieši latviski runājošie respondenti 64% uzsvēra to kā draudu, kur krieviski runājošie - tikai 46% par šo bija satraukušies. Redzam, ka ir plaisa tajā, kā tiek uztverts šis militārais drauds," norāda Ieva Birka. "Ceturtais drauds, par ko uztraucās Rīgas iedzīvotāji, ir dezinformācijas izplatība, tas ir tāds jau grūtāk izprotams drauds, kurš strauji sāk pacelties tajā, par ko cilvēki uztraucas. Piektais bija ķīmisko, bioloģisko vai kodolieroču izmantošanas riski. Kas notiek, ja šis konflikts, kas notiek mums kaimiņos, ieņem jau citas formas un citus veidus? Kāds ir šis risks, kad kodolieroču pielietojums varētu arī ietekmēt Rīgas iedzīvotājus." Pētnieki arī jautājumi respondentiem vai ir iepazinušies ar informatīvo bukletu par 72 stundu somu un ņēmuši vērā ieteikumus "Sagatavotības līmenis ir kritiski zems," norāda Ieva Birka. "Piemēram, pamata jautājums - vai ir zināms, ko darīt, ja skan sirēnas? Šo jautājumu uzdodot, mēs saņēmām tikai 46% respondentu atbildi ka, jā, viņi zina, kas būtu jādara, ja skan sirēnas. Jo īpaši slikti informētas par to, kas būtu jādara, bija sievietes - tikai 41% no sievietēm zināja, kas būtu jādara. Arī krieviski runājošie bija sliktāk informēti, kā arī vecāka gada gājuma respondenti - tikai 38% no vecākā gadagājuma respondentiem, kā arī krieviski runājošajiem zināja, kas būtu jādara, ja skan sirēnas." Vēl aptaujā bija iekļauts jautājums:  vai jūs zināt, kur doties, ja jums steidzami ir nepieciešams pamest māju?  "Respondentu skaits, kas zina, ko darīt, ir tikai 29%," atzīst Ieva Birka. To, kur atrodas tuvākā patvertne, zināja tikai 14% no Rīgas iedzīvotājiem.  "Ja mēs padziļināti skatāmies datos, tieši 18 līdz 29 gadus veci jaunieši (21%) bija tie, kas vairāk zināja, kur būtu jādodas, nekā vecāka gadagājuma cilvēki, kur tikai 8% zināja. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka nesen 112 aplikācijā tika ieviests digitālais risinājums - digitālā karte, kas parāda tuvākās patvertņu vietas. Ar datiem varam labi parādīt un ilustrēt, kas strādā un kas nestrādā, un kur ir vājās vietas, pie kā būtu jāpiestrādā, lai informētu sabiedrību," skaidro Ieva Birka. Sirēnu skanēšanas gadījumā ir jāieslēdz radioaparāts. Vai cilvēkiem ir mājās ar baterijām darbināmi radioaparāti vispār? "Dzirdot sirēnas, ir jāieslēdz sabiedriskie mediji. Gadījumā, ja ir traucēta arī kritiskā infrastruktūra, kas bija viens no tiem draudiem, par ko cilvēki uztraucās, un, iespējams, traucēta elektrības padeve, līdz ar to nedarbojas televizors vai nav pieejams internets, tad rekomendācija ir klausīties ar baterijām darbināmu radio. Mēs prasījām, vai mājsaimniecībām ir šis radioaparāts. Tikai 28% no mājsaimniecību no mūsu respondentiem bija šis radio aparāts Rīgā. Tieši biežāk vecāka gadagājuma cilvēkiem - 40% no respondentiem, ir vēl joprojām ar baterijām darbināmais radio," atzīst Ieva Birka.   Raidījuma noslēgumā zinātnes ziņas Novecošanās tempi dažādās valstīs atšķiras. Plašs pētījums apgalvo, ka politikai ir nozīme. Kad savu dzīvi beigs Saules sistēma? Biedējošs jautājums, atbildi uz kuru varbūt nemaz negribas zināt, bet tieši šāds jautājums šķetināts vietnē “Live Science”. Vai tu sauc savu suni par savu "pūkaino mīluli"? Tā nav apsēstība - tā ir zinātne. Kamēr esam uz Zemes, varam priecāties par visu dzīvo, tostarp mūsu mājas mīluļiem, un šim tematam veltīts interesants raksts “Nacionālās ģeogrāfijas” vietnē.

Laiks, kad sapucēti politiķi pirms vēlēšanām zem reklāmas saukļiem raudzījās no televizoru ekrāniem ir pagājis ne tikai tādēļ, ka šādas reklāmas televīzijā pirms vēlēšanām vairs nav atļautas. Tagad ir citi un krietni lētāki veidi, kā uzrunāt sabiedrību. Ir izaugusi paaudze, kura gandrīz visu apzinīgo mūžu ir pavadījusi ar tīmekļa piedāvātiem saziņas veidiem. Kā mainījusies mūsu uztvere un saziņa digitālajā ērā un vai tā nerada izstumšanas risku tiem, kam nav pieeju tehnoloģijām, par saruna Krustpunktā ar sociālantropologu, Latvijas Universitātes lektoru Artūru Pokšānu.  

Tapusi apjomīga psihiatrijas vēsturei veltīta grāmata "Sašķelto dvēseļu patvērums", kas ielūkojas 200 gadu ilgajā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra jeb šodien Nacionālā psihiatrijas centra vēsturē. Sākot ar slaveno Oto Hūnu kā centra pirmo direktoru, līdz pat padomju nežēlībām psihiatrijas nodaļās un mūsdienīgiem garīgas veselības ārstniecības pamatiem - grāmata ļauj iepazīt arī līdz šim nezināmus faktus par psihiatrijas attīstību Latvijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta grāmatas sastādītāja Silva Bendrāte un viena no grāmatas autorēm - medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāj Ieva Lībiete. Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 2. daļa Sarunā ar Annu Žabicku, sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un vienlaikus Latvijas Universitātē, pirms dažām dienām skaidrojām izteiciena “ar ragaviņām uz mežu” izcelsmi, runājām par paaudžu konfliktiem kā senāk, tā mūsdienās, par ģimeņu modeļu maiņu un arī par nabagmājām, kas mūsdienās transformējušās pansionātos. Esam konstatējuši, ka pretestība pansionātiem cilvēkiem veidojas lielā mērā vainas izjūtas dēļ, jo šķiet neiedomājami kādu no saviem vecākiem vai vecvecākiem nodot kādas aprūpes iestādes pārziņā. Arī finansiālais aspekts ir no svara, jo pansionāts - tas tomēr arī kaut ko maksā. Sarunas turpinājumā aicinām pētniecei plašāk pastāstīt par grūtībām, ar ko saskaras cilvēki, nonākot aprūpes iestādē. Iespējams, kādam senioram var nepatikt pansionāta personāla attieksme, ēdiens var šķist negaršīgs, varbūt insfrastruktūra nav laba. Kas rada aizspriedumus un bailes? Pētniece atzīst, ka noteikti ir gan ļoti labas, gan ne tik labas vietas, ja runājam par cilvēcisko attieksmi iestādē. Ir pansionāti ar ļoti pretimnākošu vadību, kas iedvesmo pārējos darbiniekus, un ir vietas, kur tas nedarbojas tik labi. Ir robi, ko var aizpildīt ar centību, entuziasmu, lielāku cilvēcību no pansionāta darbinieku puses, bet ir lietas, ko tādā veidā nevar uzlabot, un to, ko nevar uzlabot, tā jau ir politiskā līmenī nerisināta problēma. -- Pašlaik Anna Žabicka tuvojas noslēgumam savam līdz šim pēdējam pētījumam par kādu lauku pansionātu Latvijā, un pētījums ir Vīnes universitātē izstrādātā promocijas darba pamatā. Pētījuma gaita sakritusi ar Covid-19 pandēmijas laiku, un arī tas ļāvis izdarīt kādus secinājumus. Pētniece skata pansionātu lauku tukšošanās ietvarā, kam ir dažādi līmeņi. Viens no tiem - kā valsts politikā tiek domāts par tukšošanos, otrs - kā tukšošanos izjūt vietējie iedzīvotāji, ja, piemēram, slēdz viņu mazo mīļo bibliotēku un cilvēki mēģina pierādīt, ka mēs šeit tomēr esam. Šo izjūtu dod arī sliktas kvalitātes ceļi. Proti, ja konkrētā vieta un arī pansionāts tiek uztverts kā tukšums, tad kāpēc gan uz turieni izbūvēt ceļu?

Ja mēs pret sienu mestu trīs bumbas, tās, visticamāk, atsistos un katra aizripotu uz savu pusi, bet daļiņu fizikā pastāv kolektīvisms un elektroni pārvietojas saskaņoti. Kāpēc? Kolektīvi elektroni kaudzītēs. Zem šāda īpatnēja vārdu salikuma slēpjas svaigs Latvijas Universitātes fiziķu un matemātiķu atklājums kopā ar kolēģiem no Nēla Universitātes Francijā, kuri ar eksperimentu un jaunu universālu matemātisko metodi izpētījuši elektronu uzvedību un noskaidroja, cik elektroni ir nepieciešami, lai tie sāktu uzvesties kolektīvi un kādās grupās tie sadalās, atduroties pret šķērsli. Šī ir tikai ceturtā reize, kad autoriem no Latvijas zinātniskajām institūcijām izdevies sniegt izšķirošu devumu žurnālā "Nature" publicētā rakstā. Ko īsti nozīmē šis atklājums kvantu fizikā un vai tam būtu kāds jau zināms pielietojums? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesors, un pētījuma līdzautore Elīna Pavlovska, Latvijas Universitātes fizikas doktorante. Ģeofiziķi pēta Zemes sirdspukstus Ģeofiziķi novērojuši interesantu parādību Zemes dzīlēs, proti, mūsu planētas sirdspukstus, kas kā vājš seismisks pulss reizi 26 sekundēs izplūst no Zemes dzīlēm. Vairāk stāsta Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons. Zemes pulsāciju, kas atkārtojas ik pa 26 sekundēm, pirmo reizi konstatēja pagājušā gadsimta 60. gados,  kad amerikāņu seismologs Džeks Olivers  paziņoja, ka šāds impulss nāk „no kaut kurienes Dienvidu vai ekvatoriālajā Atlantijas okeānā". Vēlāk, attīstoties tehnoloģijām, tika noteikta precīzāka vieta šim, lietojot  ģeologu terminu, mikroseisismam. Viens no šiem pulsa avotiem atrodas pie Rietumāfrikas krastiem Gvinejas līcī. Vairākas desmitgades seismometri ir spējuši ierakstīt regulāru signālu, kura svārstības allaž ilgst tieši 26 sekundes. Signāla frekvenci ar, tā teikt, neapbruņotu ausi nevar uztvert. Skaņa ir tāda, it kā zemē būtu aprakta desmit kilometrus gara basa klarnete - ir teikusi Hamburgas Seismoloģijas institūta pētniece  profesore Selīna Hadžioannu (Céline Hadziioannou). Lai arī līdz pat šai dienai neviens no ģeologiem nav īsti apstiprinājis regulārās seismiskās aktivitātes cēloni, tomēr fakts pats par  sevi ir interesants. Vairāk par šo pulsāciju Zemes dzīles stāsta pētnieks Viesturs Zandersons.   Par kādu interesantu grāmatu stāsta astronoms Ilgonis Vilks.

Latvijas četras sezonas sniedz lielu laikapstākļu daudzveidību un dažādību, kur no saules pielietas tveices vasarā nonākam līdz tumšiem aukstiem ziemas mēnešiem. Un vēl pa vidu tik dažādas dabas norises varam redzēt! Vējam, lietum, sniegam un citām dabas parādībām latviešu valodā ir daudz apzīmējumu un apvidvārdu. Ko tie stāsta par vietu, kurā dzīvojam un kā valodas dažādība stāsta par mūsu klimata daudzveidību? Kāpēc cilvēki jau izsenis cenšas izskaidrot dabas norises un laikapstākļus un saista tos ar mītiskiem un mitoloģiskiem tēliem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anna Stafecka, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, un Ingus Barovskis, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks.

Kad mazs bērns savā likstā vaino kādu citu, pārlieku asi reaģē stresa situācijā vai ir centrēts uz sevi un savām vēlmēm - to mēs itin viegli saprotam un skaidrojam ar vecuma īpatnībām, bet, ko darīt, ja šādas reakcijas rada pieaugušais? Pasē pilngadību sasniedzam līdz ar 18. dzimšanas dienu, bet, kad par pieaugušo ir uzskatāms cilvēks no bioloģijas skatu punkta? Vai cilvēka smadzenēs emocionālais briedums tiek sasniegts līdz ar kādu gada skaitli, bioķīmisku procesu vai smagu iekšēju darbu ar savām domām un darbiem un kāpēc daži to nesasniedz nekad? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anika Miltuze, attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore. Sazināmies ar neirologu Jāni Mednieku. Ir kāds brīdis cilvēka dzīvē, kad mēs varam teikt no attīstības psiholoģijas viedokļa - viss, mēs esam izauguši, pieauguši, nobrieduši, adekvāti cilvēki? Annika Miltuze: Tas būtu baigi forši, ja varētu prognozēt, ka ir 18. dzimšanas dienas rīts un es pamostos pieaudzis, nobriedis. Parasti tas nenotiek vienā dienā, un arī tā ļoti skaidri novilkt robežu, kurā brīdī tas notiek, ir grūti. Pirmām kārtām tāpēc, ka katrs cilvēks attīstās individuāli. Bet, ja mēs gribam kaut kādas kopīgās likumsakarības, tad mūsdienās no fizioloģiskās attīstības viedokļa, no smadzeņu attīstības viedokļa tiek runāts par 25 gadu vecumu. Psiholoģiskās teorijās bieži vien tiek runāts pat par 30 gadu vecumu. Bet, kā jau es teicu, tas ir diezgan individuāls process. (..) Laika gaitā brieduma kritēriji ir mainījuši. Piemēram, pirms gadiem 30 bija diezgan skaidrs, ka pieaudzis cilvēks, nobriedis cilvēks ir tas, kurš ir pabeidzis izglītību, kuram ir darbs, kuram ir piedzimuši bērni, viņš veido ģimeni. Un apmēram bija diezgan skaidrs, kurā vecumā tas notiek. Ir pagājuši 30 gadi, sociālā situācija, konteksts, kurā mēs dzīvojam, ir mainījies, līdz ar to mēs nevaram vairs skatīties, piemēram, pēc izglītības jo mūsdienās mācās gan divdesmitgadnieki, gan sešdesmitgadnieki. Tātad - kurā brīdī tu esi pabeidzis izglītību? Tas nav saprotams.  Bērni dzimst arī ļoti dažādos vecumos, dzimst 20 gados, dzimst 40 gados, pat 45 gados. Darbs arī nav vairs kritērijs. Cilvēki reizē mācās, strādā. Dzīve pie vecākiem, padzīvoju pie vecākiem, dzīvoju patstāvīgi, atkal padzīvoju pie vecākiem. Šobrīd ir daudz grūtāk atrast skaidrus, taustāmus kritērijus, tāpēc pētnieki vairāk pievēršas tieši psiholoģiskajiem kritērijiem. Bet tur arī nav tik viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no kultūras, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, Rietumu kultūrā biežāk kā brieduma kritēriji tiek uzskatīti spēja uzņemties atbildību, finansiālā neatkarība un autonomija, respektīvi, ka tu esi patstāvīgs indivīds, kas nedzīvo nevienam uz kakla.  Austrumu kultūrās, pētījumi, kas nāk no Ķīnas, no Indijas rāda, tur bieži vien centrā izvirzās rēķināšanās ar citiem, jo tās ir vairāk kolektīvās kultūras, savu emociju paškontrole, ka tu spēj citu labā varbūt apvaldīt sevi. Bet visam cauri tomēr vijas tā spēja uzņemties atbildību, kas, man liekas, ir tāds viens no tādiem fundamentālākajiem kritērijiem.   Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 1. daļa Mūsu tautas folklorā varam atrast teicienu “ar ragaviņām uz mežu”, kas nozīmētu - aizvest no savām acīm prom it kā traucējošos vecos cilvēkus. Ko šāds teiciens pasaka par paaudžu attiecībām un savstarpējām rūpēm senāk? Kā šīs attiecības un vajadzība pēc aprūpes iestādēm senioriem mainījusies mūsdienās? “Ar ragaviņām uz mežu”, nabagmāja, pansionāts - tie ir jēdzieni, kas tapuši dažādos laikos un sniedz informāciju par attiecībām ar vecāka gadājuma, nabadzīgiem vai smagi slimiem cilvēkiem un attieksmi pret viņiem. Interesanti gan ir tas, ka mūsdienās savā domāšanā un valodā mēs lietojam visus pieminētos apzīmējumus, kaut nabagmāju vietā ir sociālās aprūpes centri, ikdienā dēvēti par pansionātiem, un ar ragaviņām uz mežu, kas pieminētas tautas pasakās, neviens savus vecākus vai vecvecākus neved. Vērojumu līmenī šķiet, ka paaudžu attiecības mūsdienās tomēr ir citādas nekā pirms 100 vai 200 gadiem. Vecākā paaudze tagad ilgi ir aktīva, strādā arī pensijas vecumā, un vēl jūtama liela individualizācija. Ja agrāk paaudzes bieži dzīvoja kopā, tad tagad ģimenes vēlas nošķirties. Vai tas ietekmējis arī pietāti pret senioriem? Šim meklējam atbildes sarunā ar Annu Žabicku - sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un arī Latvijas Universitātē. Ko tad rāda dati par paaudžu kopādzīvošanu un savstarpējām rūpēm?

Saukta par ugunszemi, Kaspijas jūras krastu un Kaukāza ieskauta ir Azerbaidžāna – latviešiem pazīstama ar savu virtuvi, mūziku un cieši ievijusies daudzu slavenu latviešu dižgaru dzīvēs. Ko Azerbaidžānā darīja Jānis Jaunsudrabiņš un kā attīstījusies šī zeme? Par to sarunā ar rakstnieci Lāsmu Gaitnieci un Rīgas Stradiņa universitātes asoc. profesoru, politologu, Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu. Un raidījumā arī izvērstāks stāsts par ūdentilpēm. „Kaspijas jūra ir pasaules lielākais ezers gan pēc platības, gan arī pēc tilpuma” – šāds ir pirmais skaidrojums, kas parādās, interneta meklētajā ievadot vārdus „Kaspijas jūra” vai „Kaspijas ezers”. Tāpēc pirms skatām šo abu platības ziņā tiešām lielo ūdenstilpju likteni un stāvokli, noskaidrosim, kā korekti būtu tās saukt – par jūrām vai ezeriem. Atbildi attālināti ierakstītā sarunā sniedz Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents Jānis Lapinskis. Tātad paliekam pie nosaukumiem „ezeri” un sākam skatīt to stāvokli mūsdienās. Arāla ezers savulaik ierindojās pasaules lielāko ezeru pieciniekā, bet kopš pagājušā gadsimta vidus tas ir sarucis desmitkārt. Iemesls – Sirdarjas un Amudarjas – divu upju, kas piegādā Arāla ezeram ūdeni, novirzīšana lauksaimniecības zemju apūdeņošanai. Taču ne tikai cilvēka ietekme ir veicinājuši šī ezera izžūšanu, teic Jānis Lapinskis. Uz jautājumu, vai būtu iespējams atjaunot šo degradēto teritoriju, kur šodien ūdens vietā paveras tuksnešaina ainava, Jānis Lapinskis bilst, ka tās, pirmkārt, būtu astronomiskas izmaksas, otrkārt, tas esot neiespējami, jo abas upes – Sirdaja un Amudarja – reizi gadā tomēr piepilda Arāla ezera dibenu, kas atkal vasarās iztvaiko. Un šīs lai arī nelielās, bet regulārās ūdens padeves un pēc tam sekojošās izsīkšanas dēļ tā tomēr ir neiespējama misija. Lūkojam uz nākamo ūdenstilpi – Kaspijas ezeru, kas arī tiek ierindots izzūdošo dabas objektu sarakstā. Tur ezera stāvokli nosaka ne tik daudz cilvēka saimnieciskā darbība un dabas ietekme, kā sarežģītā ģeopolitiskā situācija un ezera dzīlēs pieejamās naftas atradnes. Atgriežoties pie nosaukuma – jūra vai ezers –, tieši šis faktors mūsdienās raisa neskaidrības ūdenstilpes statusā.

Kā panākt, ka politiskās partijas reģionos, īpaši Latgalē, izvērš plašāku darbību? Par to diskusija studijā, kurā piedalās PROVIDUS direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka, Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds, Sabiedrības par atklātību "Delna" pētnieks Artūrs Bikovs, kā arī sarunai pievienojas biedrības "New East" pārstāvis Viktors Andruškevičs.  

Ekologi pasaulē runā par "virtuļa principu", kuru ievērojot varam apmierināt mūsdienu cilvēka prasības pēc dzīves komforta un vienlaikus arī nepārkāpt dabas un klimata ekoloģiskās robežas. Kas tas ir? Cik tālu "virtuļa" apļos esam aizvirzījušies? Un kāpēc viena "zaļa" izvēle dažkārt aizved pie citas pavisam nezaļas izvēles? Ko par to saka skaitļi? To studijā pārrunājam ar sociālantropologu Kārli Lakševiču un biedrības "Zaļā brīvība" vadītāju un Latvijas Universitātes pētnieku Jāni Brizgu.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Universitātes profesors un domnīcas LaSER valdes priekšsēdētājs Daunis Auers.  

Ik dienas raidījumā intervējam zinātniekus un pētniekus, kuriem izpēte ir darbs un profesija, taču zinātne var būt arī aizraušanās! Vienam tā ir vēsture, citam padziļināta dabas vērošana, vēl kāds aizraujas ar senām fosilijām vai visuma dzīlēm. Kas zinātnē ir tik valdzinošs, ka cilvēki ir gatavi tam pievērsties brīvajā laikā? Raidījumā arī par citu tematu. Kā pavisam nesen esam skaidrojuši, “samizdats” jeb “pašizdošana” bija vesela subkultūra Padomju Savienībā pagājušā gadsimta 60.–80. gados. Par aizliegtu kļuva gan noteikta žanra mūzika, gan konkrētas grupas, un arī politiska un reliģiska satura teksti un daudz kas cits padomju varai netīkams kļuva par pašu cilvēku pavairotiem un izplatītiem materiāliem. Šodien – stāsta otrajā daļā – sarunā ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri* aplūkojam, kā tad cilvēki to panāca. Ņemot vērā padomju varas centienus kontrolēt visas cilvēku dzīves jomas, varētu šķist, ka “samizdata” izdevumu apjoms bija ļoti bagātīgs, taču tā nebija vis. Te jāuzsver, ka Padomju Savienībā tika stingri kontrolēta tipogrāfiskā tehnika. Tādas iespējas kā, piemēram, Polijā, kur pagrīdē darbojās tipogrāfija un pat tika izdotas grāmatas, PSRS nepastāvēja. Arī papīrs bija deficīts. Tādēļ iespējas pavairot dažāda veida literatūru bija ierobežotas.  Līdztekus aplūkotajiem veidiem, kā tehniski pavairot un izplatīt aizliegto literatūru, jāmin vēl kāds paņēmiens. Dažkārt aizliegto autoru darbus izveda ārpus padomju bloka, iespieda Rietumos un tad nelegāli ieveda atpakaļ Padomju Savienībā un pavairoja. Kā piemēru šādam gadījumam pētniece Daina Bleiere nosauc Borisa Pasternaka romānu “Doktors Živago”, kas tika publicēts ārzemēs, tad atgādāts atpakaļ uz PSRS, un izplatīts rokraksta eksemplāros.  Noslēdzot 2. sēriju par “samizdatu”, jautājām pētniecei, vai Krievijā, kur vēl aizvien daudz kas ir aizliegts politiskā režīma dēļ, joprojām varētu runāt par tādu subkultūru kā “samizdats”. Daina Bleiere norāda, ka diametrāli ir mainījies tas, kā veidojas informācijas plūsma. Daudzi cilvēki vairs vispār nelasa. Pastāv digitālās formas informācijas ieguvei, turklāt, neskatoties uz visiem centieniem Krievijā ierobežot tīmekļa darbību un dažādus kanālus, tāpat pastāv sistēmas, kas ļauj to visu apiet. *Daina Bleiere pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.  

Šīs nedēļas aktualitātes vērtējam kopā ar TV24 žurnālistu Ansi Bogustovu, Latvijas Universitātes pasniedzēju Mārtiņu Pričinu un žurnāla "Ir" galveno redaktori Nelliju Ločmeli.  

Krustpunktā diskusija par diplomātijas lomu šī brīža ģeopolitikā. Studijā bijušais diplomāts, ārlietu eksperts Andris Teikmanis, atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, domnīcas Ziemeļeiropas politikas centra direktors, bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs, politologs Artis Pabriks, kā arī analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, Rīgas Stradiņa universtitātes lektors Mārtiņš Vargulis.  

Izskan ziņas par pētījumiem, kuros atklāts, ka vīrieši ne tikai dzīves laikā zaudē Y hromosomu, bet pakāpeniska šīs hromosomas samazināšanās notiek arī evolūcijā. Kāda ir dzimumhromosomu loma cilvēka organismā un kādas slimības saistītas ar to klātbūtni un trūkumu? Raidījuma sākumā ar sevis izvēlētu īpašu grāmatu iepazīstina vēsturnieks Toms Ķikuts, bet pēc tam pievēršamies kādai ļoti neparastai vietai tepat Latvijā, kur cilvēki darbojas ietērpušies sterilos aizsargtērpos, cimdos, apavos un maskās. Šādi iepakota ar iepriekš nosterilizētu mikrofonu, mūsu kolēģe Zane Lāce-Baltalksne devās ekskursijā pa Latvijas Universiātes Cietvielu fizikas institūta tīrtelpām. Kopā ar laboratorijas vadītāju un vadošo pētnieci Mairu Elksni izzinām, kā izskatās telpās, kurās darbojas ar nanostruktūrām, proti, tādiem izmēriem, kur pat skropsta nedrīkst uzkrist uz materiāliem. Un pēc šīs izzinošās pastaigas pievēršamies pieteiktajām ziņām par dzimumhromosomu lomu cilvēka organismā un slimībām, kas saistītas ar to klātbūtni un trūkumu. Par to sarunā ar studijas viesiem: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti, ģenētiķi Ievu Grīnfeldi un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieku un Latvijas Universitātes docentu Aivaru Cīruli.  

Smilšu iela vai Ganību dambis Rīgā, kādu to pazīstam šodien, senatnē izskatījās krietni vien citādāk. To pašu var teikt par visu Latvijas ainavu. Kur beidzās kāpas un kur sākās mežu masīvi? Kā tecēja upes un kāpēc gar mūsdienu Saeimas namu gāja govju ceļš? Saruna ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Vēstures nodaļas vadītāju Margaritu Barzdeviču un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošo pētnieci, asoc.prof. Laimdotu Kalniņu.

Raidījumā pievēršamies mūsdienām, vēsturei un grābekļiem, kurus, cenzdamies apiet, tomēr saminam. Drīz būs aizvadīts pusgads kopš Donalds Tramps sācijs savu otro prezidentūru ASV. Pa šo laiku Amerikas tēls, starptautiskās attiecības, ekonomika un sadzīve sagriezusies teju kājām gaisā. Aizvien biežāk mediju komentāru slejās redzam ASV salīdzinājumus ar nacistiskās Vācijas situāciju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Vai tie ir nekorekti pārspīlējumi, vai tomēr noskaņa liek vilkt paralēles ar to, kādā pasaulē dzīvojām pirms nepilniem simts gadiem Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un žurnāla „IR” komentētājs Pauls Raudseps. Kaspars Zellis: Ja man jāraugās uz ASV un jāvelk paralēles ar nacistisko Vāciju, es teiktu, ka redzu gan kopīgas iezīmes, gan arī atšķirības. Sākšu ar atšķirībām.  Galvenā atšķirība ir tā, ka atšķirībā no Hitlera, kam bija ļoti izteikta ideoloģiska partija, ideoloģiska programma, kur bija viss salikts pa plauktiņiem, Amerikā mēs šādu ideoloģiju neredzam. Tur ir ļoti patmīlīgs, ļoti egocentrisks un kaprīzs cilvēks, kura iedomām, kura vēlmēm tiek pakļauta visa globālā sistēma.  Otra lieta, kas varētu būt atšķirīgi, ir tas, ka ASV kontekstā mēs īsti arī neredzam milzīgu sabiedrības atbalstu, ja neraugāmies uz vēlēšanām. Ja raugāmies uz kopīgajām iezīmēm, kas visvairāk izsauc pārdomas, ir Trampa retorika. Un šī Trampa retorika, kas ir balstīta gan uz manipulācijām, gan uz meliem, gan uz ienaidnieku, iekšējo un ārējo, meklēšanu, ļoti spēcīgi atgādina Hitlera Vāciju.  Tāpat šis jau hrestomātiskais sauklis: "Padarīsim Ameriku atkal diženu!" Tas ir savdabīgs eskeipisms, kas raksturīgs visām autoritārajām kustībām, kuras saredz kaut kādu skaisto pagātni, kad valsts bija dižena. Te mēs varam vilkt paralēles arī ar Putina Krieviju, kas redz to diženumu Padomju Savienībā vai vēl kaut kur citur. Vai kādā citā valstī, kur ir autoritārie līderi, viņi pagātni iztēlojās kā tādu zelta laikmetu, kuru varētu atkal radīt. Tiek izmantoti vēstures naratīvi, tiek izmantota pagātne, lai radītu šo "jauno realitāti". Pauls Raudseps: Runājot par līdzīgiem procesiem, kādi notika Itālijā pagājušā gadsimta 20. gados, Vācijā - 30.gados, protams, tas, kas ir kopīgs visām šīm kustībām, ir apgalvojums, ka mēs esam tikuši pazemoti, kāds ārējais ienaidnieks mums uzbrūk, ir padarījis mūs vājus un mums ir atkal jāatgūst šis diženums. To teica gan Musolīni, gan Hitlers, to tagad teica Tramps. Es nepārspīlētu Hitlera un Musolīni ideoloģisko bāzi. Ja skatās, ko viņi rakstīja savas karjeras sākumā un ko beigās, tur daudz pa vidu mainījās. Galvenais dzinulis bija mazāk ideoloģisks, kā emocionāls, tiekšanās pēc varas. Šī arī ir lieta, kas ir kopīga visām šīm kustībām.  Protams, arī jaunāko tehnoloģiju izmantošana, lai manipulētu ar cilvēku prātiem. Hitlers ļoti efektīvi izmantoja savulaik radio. Tramps ļoti efektīvi izmanto sociālos medijus. Jautājums - vai Tramps ir fašists? Piemēram, Kamala Harisa pagājušā gadā priekšvēlēšanu kampaņas laikā teica - jā, Tramps ir fašists. Par to jau bija diezgan plašas diskusijas Amerikā jau pirms tam, arī tad, kad viņš pirmo reizi kandidēja un bija prezidents. Ļoti daudzi dažādi eksperti un vēsturnieki, un politologi ir iesaistījuši šajā diskusijā. Latvijā labi zīnāmais Timotijs Snaiders saka: jā, Tramps ir fašists. Tā saka Timotijs Snaiders, kas, es domāju, ir ļoti iecienīts vēsturnieks Latvijā. Citi arī ir pievienojušies šim viedoklim, citi atkal saka, ka tomēr ir atšķirības. Es teiktu, ka šobrīd, vērtējot fašisma pazīmes, Tramps ir tādā kā fašisma priekškambarī, jo ļoti daudzas lietas ir līdzīgas.  Viena lieta, lai gan viņš par to ir runājis, bet vai tiešām tās runas pāries darbos, tas ir liels jautājums. Gan Hitleram, gan Musolīni bija būtiska vardarbība, militārā ekspansija kā nācijas varēšanas un vīrišķības un atdzimšanas pierādījums. Hitleram tas bija ļoti izteikti, bet Musolini to arī darīja Ziemeļāfrikā un Albānijā. Tramps pirmās prezidentūras laikā par militāru ekspansiju nerunāja, mēs zinām tagad, ka viņš ir sācis teikt, ka Kanāda būtu jāpievieno, Panama, tad Grenlande. Vai tas tiešām rezultēsies kādā rīcībā, tas ir liels jautājums. Bet sevišķas nozīmes piešķiršana vardarbībai kā nācijas atdzimšanas apliecinājums, es domāju, tas ir viens ļoti svarīgs fašisma elements, kāpēc mēs atšķiram, fašismu no vienkārša autoritārisma. Ulmaņa [Kārļa] režīms bija autoritārs, tas nebija fašistisks, jo, par spīti tam, ka mēs dzirdam to vārdu no dažādiem kaimiņu valsts kara propagandistiem un arī dažkārt uz vietas, tas nebija fašistiski, jo nebija militarizācija un iedoma, ka iekarosim kaut kādas kaimiņzemes, lai parādītu savu varēšanu, bet īstam fašismam tas ir ļoti raksturīgi.  Tas arī tiek izdalīts kā atsevišķa kategorija, jo tā varam mēģināt saprast, kāda varētu būt rīcība nākotnē. Šobrīd, protams, ceram, ka Tramps tā nedarīs, bet zināmas pazīmes ir. Līdz šim, es domāju, tas, ka slieksnis nav pārkāpts.   Zinātnes ziņas Kā runāt ar vakcīnu skeptiķi: pētījums atklāj, kas darbojas. Aizvien aktuālāks jautājums ir, kā runāt ar vakcīnu skeptiķiem, un tieši tam vietnē “Nature” sniegtas dažas pētnieku rekomendācijas. Labākais laiks, lai redzētu Piena Ceļu, strauji tuvojas! Vietnē “Live Science” atklāts, ka strauji tuvojas tas brīdis, lai Piena Ceļu labi saskatītu. Ko dinozaurs ēda pirms 100 miljoniem gadu - liecības saglabātas fosilizētā laika kapsulā. Joprojām mūsdienās varam atklāt daudz interesantu faktu par dinozauriem un arī atrast liecības. Austrālijā ir atrasta aizvēsturiska laika kapsula no dinozaura gremošanas trakta. ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprinājusi laboratorijā audzēta laša izmantošanu uzturā. Attīstoties tehnoloģijām, pamazām pieejamāka kļūst laboratorijā audzēta pārtika. Nupat ASV Pārtikas un zāļu pārvalde pirmo reizi devusi zaļo gaismu laboratorijā audzētas zivs, precīzāk, laša produkta, lietošanai uzturā.    

Kopā esam stiprāki - tā varam teikt ne tikai par cilvēku, bet par dažādu materiālu kokteiļiem, kurus inženieri prasmīgi rada mūsu ikdienas vajadzībām. Sākot ar aviāciju un kosmosa industriju, beidzot ar sportu un aizsardzību  - neskaitāmās jomās dažādiem materiāliem jāiztur ārkārtīgi smagi apstākļi. 21. gadsimts viennozīmīgi ir kompozītmateriālu laikmets - praktiski ikviena ierīce vai materiāls, kuru ikdienā lietojam, sastāv no dažādiem pārklājumiem un materiālu "kokteiļiem". Kā tie top, kā tos pēta un izstrādā, un kurās jomās, pateicoties šiem materiāliem, redzam vistraujāko izaugsmi? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta direktore, asociētā profesore Līva Pupure un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Augstas veiktspējas materiālu un konstrukciju institūta zinātniskais asistents Elvijs Bojārs.   Latvijas fiziķi  strādā pie tā, lai kontrolētu lāzera temperatūru, laikā kad ar šo starojumu tiek veiktas  ķirurģiskas manipulācijas. Kā  notiek  lāzera gaismas pētīšana laboratorijā, skaidro Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Spektroskopijas laboratorijas vadītājs, Latvijas Universitātes profesors Anatolijs Šarakovskis. LU Cietvielu fizikas institūta Spektroskopijas laboratorijā notiek dažādas ar optisko, magnētisko un elektronu spektroskopiju saistītās pētniecības metodes, vienkāršāk sakot, šeit ar daudzām gudrām iekārtām pēta elektromagnētiskā starojuma spektrus. Kopā ar  laboratorijas vadītāju Anatoliju Šarakovski skatām  lāzera starojuma jaudu, sākot no maza  krāsaina punktiņa, kas noder, lai norādītu uz kaut ko, līdz medicīniskam palīgrīkam. Laboratorijā, kur fona troksni rada lāzera dzesējamais aparāts, skatos uz dažādiem spektrometriem – gudram iekārtām ar kuru palīdzību zinātnieki šeit var ļoti precīzi testēt lāzera starojumu un līdz ar to izstrādātu jaunu materiālu, ko pēc tam  var izmantot visdažādākajās iekārtās, gan zinātnē, gan rūpniecībā, gan medicīnā. Un tieši šobrīd te notiek testēšanas process un darbs pie metodes izstrādes, lai mazummazas šķiedriņas galā izveidotu detektoru, kas mēra lāzera temperatūru tajā mirklī, kad ar šo lāzeru ķirurgi veic pacientam operāciju, piemēram vēdera dobumā.   Par savu iecienīto lasāmvielu stāsta literatūrpētnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Ingus Barovskis. Viņš izvēlējies maz zināmu grāmatu, kuras fragments laikā, kad vēl studējis bakalaura programmā Latvijas Universitātē, bija jālasa. Tā ir Mary Daly grāmata "Gyn Ecology". Un šis darbs kļuva par ierosmes avotu viņam mitoloģijas pētniecībā, lai grāmata ir par radikālo feminismu. Darbā viņa pēta sievieti kā lielo pirmmāti, pēta gan mītisko, gan sociāola, gan sabiedrības veidoto priekšstatu kopu par šiem jautājumiem.  

Latvijas Dabas fonds aicina piemājas teritorijās izveidot mitrzemes - nelielas zemes platības, kurās brīvi uzkrājas ūdens, tādejādi veicinot bioloģisko daudzveidību. Vienlaikus šogad ne viens vien dārzs slīkst ūdenī. Kā daba var palīdzēt atbrīvoties no lielā mitruma mūsu saimniecībās un kāpēc šādas "peļķes" ir labas dabai?Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Jānis Ķuze un ģeologs, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Andis Kalvāns.

Raidījumā pievēršamies nodarbei, kas vasarā - atvaļinājumu sezonā - aizrauj daudzus - tā ir lasīšana. ASV pētnieki secinājuši, ka aizvien samazinās cilvēku skaits, kas ikdienā lasa. Tikai nepilna puse no aptaujātajiem gadā izlasījuši vismaz vienu grāmatu. Vai arī Latvijā esam kļuvuši slinki grāmatu lasītāji, vai šī sērga mūs neskar? Kāpēc šodien cilvēkiem ir tik grūti koncertēties sarežģītākiem tekstiem un ilgākai lasīšanai, kā to maina formāts, kādā lasām, un vai tomēr grāmatnīcas sastapsim arī pēc vairākām desmitgadēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile. "Samizdats" padomju gados Pagrīdes tipogrāfijas, mūzika uz kauliem, nevēlamas recepšu un budisma grāmatas - tas viss raksturo veselu subkultūru Padomju Savienībā, ko dēvē par "samizdatu". Bet padomju sistēmā cilvēki izcēlās ar lielu radošumu, tāpēc noteikumus allaž mēģināja kaut kā apiet un aizliegtās lietas izdot jebkurā gadījumā. Kurā laika posmā un cik plaši cilvēku dzīvi raksturoja "samizdats"? Sižeta ievadā skan grupas “Dzeltenie pastnieki” dziesma “Zaļais garais vilciens”, kas iekļauta 1981. gada albumā “Bolderājas dzelzceļš”. Taču grupas mūzika un dziesmu teksti padomju iekārtā tika noraidīti, “Dzeltenie pastnieki” kļuva par pagrīdes grupu, kurai nebija tiesību oficiāli uzstāties koncertos. Aizliegtie mūzikas ieraksti, ko cilvēki tomēr mēģināja pavairot un izplatīt, bija viena no "samizdata" formām. "Samizdats" no krievu valodas tulkojams kā “pašizdošana”, to, ko šis vārds ietver, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, kura šobrīd pārstāv Valsts pētījumu programmas projektu “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi”.

Jo siltāks laiks, jo žirgtākas ir ērces. Un arī vēsā laikā īpaši mežā ir jābūt uzmanīgiem un zinošiem arī apģērba izvēlē. Ērces sastopamas ne tikai mežos un krūmājos, bet arī garā zālē un izcirtumu brikšņos. Kas jāzina par ērču ieradumiem, lai varētu no tām izvairīties? Raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Antra Bormane, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Ineta Salmane un Dr. biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem, vai cilvēku imunitāte ir vājāka? "Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi," vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas." Antra Bormane atgādina, ka arī cilvēkiem, kas ieiet pļavā vai mežā uz īsu brīdi, būtu jānodrošinās, lai ērces nepiesūktos. "Ejot mežā, vienmēr ir jāuzmanās. Nav svarīgi, vai ērču ir vairāk vai mazāk konkrētā gadā, kādu ērci, neuzmanīgi bradājot pa pļavām un laukiem, vienmēr var dabūt. Noteikti vajadzētu nodrošināt apģērba apakšējo daļu tā, lai ērces nevarētu ielīst zem apģērba, lai varētu izejot no pļavas, pārsvarā no garām zāļainām vietām, nopurināt bikses, lai ērces nelīstu pa tām," skaidro Antra Bormane. Ja ērce ir piesūkusies, ja cilvēks prot to noņemt tā, lai viņas iekšējais saturs neiekļūtu brūcē, vēlams to darīt pēc iespējas ātrāk. "Latvijā ir biotopi, kur ir daudz ērču, tās ir mežmalas, lapu koku meži, aizauguši krūmāji un pamestas pļavas. Ir biotopi, kur ērci nevar ar uguni atrast, piemēram, sausi zālāji, kāpas. Mazāk ērču ir priežu mežos, pļautos zālājos," norāda Voldemārs Spuņģis. Šobrīd ideāli laikapstākļi ērču izplatībai – mēreni silts un mitrs. Karstumā un aukstumā ir mazāk. Par ērču izplatītām slimībām un to, ka jāuzmanas, runā arvien vairāk, vairāk, vai tiešām arī ērču ir vairāk nekā pirms dažiem gadu desmitiem? Cilvēki vairāk ir piesardzīgāki, vide ir vairāk ķīmiska, cilvēki izvairās no citiem asinsūcējiem - dunduriem, odiem, sīvās mušas un vēl citiem, un mūsu imūnsistēma ir bišķiņ švakāka palikusi, vērtē Voldemārs Spuņģis. "Tagad - kā ods, uzreiz ir pretlīdzeklis, tas zināmā mērā novājina cilvēka imūnsistēmu, jo dzēlējkukaiņi ir tādi, kas liek mūsu imūnsistēmai strādāt, aktivizēties. Tā ir kā dabiskā vakcinācija pret ērcēm; jo vairāk tev odi kož, jo tas ir labāk. Ja ērcei ir tas patogēnkokteilis iekšā, mūsu imūnsistēma var ar to tikt galā lielākoties. Protams, veselīgs dzīvesveids un vitamīni palīdz. Viss atkarīgs no mūsu imunsistēmas."

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Raidījumā pievēršamies seniem notikumiem Zemes vēsturē, kas aizvien raisa ne tikai pētnieku, bet ikviena zinātkāra cilvēka prātu - kas bija par iemeslu masveida izmiršanām senatnē un, ja šie iemesli nebūtu bijuši, vai šodien vēl aizvien mēs sastaptu dinozaurus? Kādas dzīvības formas pārstāja eksistēt izmiršanu rezultātā un kādas radās pēc tām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs un Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals.   Zinātnes ziņas Etnas izvirdums Itālijā 2. jūnijā Visi cilvēki, kam gadījās tuvāk vai tālāk pieredzēt izvirdumu, ir drošībā, un vietnē “Live Science”, kur apstiprināts, ka nav ziņu par ievainotajiem, apkopotas vairākas fotogrāfijas no dažādiem leņķiem un attālumiem ar Etnas aktivitāti. Kādas cilvēku smaržas piesaista odus? Klāt ir vasara, siltais laiks, un tas nozīmē, ka aktīvi ir arī kukaiņi, tostarp odi. Tāpēc odu sīkšana un to vēlme izsūkt asinis kļūst par ikgadēju pārbaudījumu. Ir dzirdētas versijas, par to, kādi cilvēki un to smakas vai smaržas piesaistas odus, un vienu šādu ieskatu piedāvā “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts. Vēzis kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu Arī slimības var ietekmēt mūsu smaržu, un vietnē “Nature” par vienu no smagām cilvēka slimībām, konkrētāk, vēzis kā slimība kļūst nāvējošāks, ja audzēja šūnām trūkst Y hromosomu. Vai esam gatavi nāvei kosmosā? Kas notiktu, ja cilvēks, konkrēti astronauts, nomirtu kosmosā, bezsvara stāvoklī? Izrādās, ka Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA ir sākusi meklēt atbildes un ar rakstu par šo tematu var iepazīties vietnē “Scientific American”. Zemeņu pilnmēness 11. jūnijā Bet lai noslēgtu uz mazliet priecīgākas nots, aicinām nākamnedēļ īpaši paraudzīties debesīs, jo uzausīs zemeņu pilnmēness - par to ne viena vien tīmekļa vietne atgādina. Cilvēkus zemeņu pilnmēness sāks priecēt jau otrdienas, 10. jūnija vakarā, taču lielāko un spožāko Mēnesi varēs redzēt trešdien, 11. jūnijā.

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ik pa laikam izskan ziņas par to, ka zinātnieki tālās visuma dzīlēs atraduši kādu planētu, kura varētu būt mājvieta kādām primitīvām dzīvības formām. Visbiežāk tiek norādīts uz ūdens klātbūtni vai citiem ķīmiskiem un fizikāliem parametriem, kas atbilst mūsu izpratnei par dzīvībai piemērotu vietu. Taču neskatoties uz to, drošticamu pierādījumu pagaidām mums nav. Kāpēc? Ar ko šobrīd rezultējušies mūsu centieni atrast vēl kādu dzīvu organismu ārpus mūsu planētas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, astronomijas entuziasts Raitis Misa un Latvijas Universitātes Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Radioteleskopa izbūvē Čīlē iesaistās arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas Laikā līdz 2029. gadam Čīlē plānots izveidot jaunu teleskopu, un tā tapšanā iesaistījusies arī inženiere Līga Marija Putna no Latvijas. Būdama šobrīd otrpus okeānam, Līga ar prieku ir gatava raidījuma Zināmais nezināmajā klausītājus iepazīstināt ar teleskopa būvniecības mērķi un faktoriem, ar ko jārēķinās, veicot šādu darbu tuksnesī. “Latviete veido īpaši lielā teleskopa digitālo dvīni” - tā pirms dažiem mēnešiem bija lasāms astronomijas jautājumiem veltītā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” numurā. Šī latviete ir Līga Marija Putna - inženiere, kura pieteikusies Eiropas Dienvidu observatorijas konkursam un nokļuvusi Čīlē, kur pašlaik top pasaulē lielākais optiskais teleskops. Ar Līgu Mariju mēs tiekamies, izmantojot attālinātās saziņas vietni, un mūs šķir septiņu stundu laika starpība. Eiropas Dienvidu observatorijas galvenais birojs izvietots Vācijā, Garhingā pie Minhenes. Vēl viens birojs, kurā atrodas Līga Marija, ir Čīlē, Santjago Vitakūrā, un tad trešais objekts - arī Čīlē, Atakamas tuksnesī, uz kurieni zinātniece dodas aptuveni vienu reizi mēnesī. Kad pieteikusies darbam, viņa domājusi, ka ģeogrāfiski tas notiks Eiropas Savienībā ar nepieciešamību dažreiz doties uz Čīli. Bijis citādi, un varbūt pat labāk to sākotnēji nenojaust.

Jau labu laiku analītiķi, politiķi, žurnālisti un faktiski jebkurš interesents sekojis līdzi tam, kā attīstās situācija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc Donalda Trampa atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā. Jaunās pilnvaras Trampam ļāvušas sevi spilgti apliecināt gan ārpolitikā, gan momentāni iedarbināt virkni procesu iekšpolitikā, par ko daļa priecājas, bet daļa ir ārkārtīgi satraukusies. Šo satraukto prātu vidū ir arī zinātnieki. Visai drīz pēc ASV prezidenta Donalda Trampa atkārtotas stāšanās amatā tūkstošiem pētnieku ASV pilsētās un arī Eiropā tikušies mītiņos ar saukli "Stand Up for Science" ("Iestājieties par zinātni"). Viņi pauduši protestu ASV administrācijas darbībām, samazinot zinātnisko darbaspēku un izdevumus pētniecībai. Vai ASV administrācija baidās no zinātniekiem un kuras zinātņu nozares varētu ciest visvairāk? Vai tas varētu sekmēt to, ka zinātnieki pamet ASV? Un cik liela zinātnes un akadēmiskā brīvība ir tepat Eiropā? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu pētniecības centra vadītāja Ieva Puzo, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un Latvijas Universitātes pēcdoktorants, starpdisciplinārs matemātiķis, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieks Jānis Lazovskis. Dienā, kad skan raidījums, kļuva zināms, ka ASV varas iestādes apturējušas studentu vīzu noformēšanu. Visiem trim sarunas dalībniekiem ir pieredze saistībā ar darbu vai mācībām ASV. Ieva Puzo ir ieguvusi maģistra grādu Kalifornijas universitātē Berklijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un pēc tam arī doktora grādu Pitsburgas universitātē. 2017. gadā viņa atgriezās Latvijā un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātē. "Sajūtas ir ļoti dažādas šobrīd, bet galvenokārt milzīga nožēla par to potenciālo, tām trakajām lietām, kas jau ir sākušās un kas vēl varētu arī notikt zinātnes vidē Amerikas Savienotajās Valstīs. Arī tāpēc, ka Pitsburgas universitāte, kur ieguvu doktora grādu, bija pirmā, kas šī gada sākumā paziņoja, ka šogad neuzņems doktorantūras studentus. Tai sekoja vēl citas. Bet tā bija tāda pirmā skaļāka zīme arī man, kas parādīja, kā procesi mainās, universitātes ļoti sāks pielāgoties. Tās lietas, ko mēs iepriekš tvērām kā pašsaprotamas, domājot par akadēmisko brīvību visdažādākajās tās izpratnēs, par kaut kādu institūciju attiecībām ar štatiem, ar federālo varu ASV, ka tās patiešām ļoti krasi mainīsies un noteikti ietekmēs arī to, kā vispār zināšanas tiek radītas ASV un citviet pasaulē," vērtē Ieva Puzo. "Es vairāk kā politologs skatos. Redzu, ka zinātne kā tāda arī ir viens no ASV varas eksportiem pasaulē, jo daudzi cilvēki dodas uz ASV ar mērķi iegūt zināšanas, jo ASV ir labs finansējums, viss ļoti ērti, infrastruktūra, var iegūt labas zināšanas, programmas ļoti kvalitatīvas, un pēc tam cilvēki aizbrauc atpakaļ uz savām mītnes zemēm ar labu iespaidu par Amerikas Savienotajām Valstīm kopumā. Bieži šie cilvēki veido eliti šajās valstīs, kas attiecīgi nāk ar pozitīvu noskaņojumu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas savukārt nozīmē: ja Amerikai, teiksim, kaut ko vajag panākt starptautiskajā vidē, to var izdarīt daudz vieglāk, jo Amerikai uzreiz ir sabiedrotie, cilvēki, kas ir pozitīvi noskaņoti pret Amerikas Savienotajām Valstīm. Ja šāds finansējums zūd, tad šāds eksports mazinās, attiecīgi tas arī mazina ASV spēku starptautiskajā sistēmā," analizē Toms Rātfelders. Jānis Lazovskis ir ieguvis doktora grādu ASV Čikāgā un piekrīt kolēģu teiktajam. Šobrīd ASV strādā un mācās vairāki viņam pazīstami cilvēki. Kad minējis viņiem, ka būs šāda diskusija, un lūdzis komentārus, vairāki lūguši neminēt vārdus, jo viņiem ir satraukums, ka var vērsties pret starptautiskajiem studentiem. "Līdz šim tas ir bijis balstīts tajā, ja izsaka atbalstu Palestīnai, bet kopumā ir sajūta, ja kaut ko pateiks, kas valdībai nepatiks, tad var ļoti viegli studentus izspert ārā no valsts," bilst Jānis Lazovskis. "Tas ir, no vienas puses, neaptverami, kā tāds slikts sapnis, ko gaidām, kad tas beigsies. Protams, no ārpuses ir viegli to tā uztvert. Tiem, kuri dzīvo un strādā Amerikā, tā ir ikdiena, un tas ir noteikti daudz, daudz grūtāk." '"Mums pirms diviem mēnešiem izraidīja no universitātes astoņus studentus. Nebija nekād paziņojuma, vienkārši universitātes Starptautisko lietu departaments skatījās tā saucamos "service record", respektīvi, kur ir informācija par studentu failiem, un ierauga, ka vīza ir atņemta. Principā students ir nostādīts fakta priekšā," stāsta Toms Rātfelders. "Mums universitātes vadība teica: ja kaut ko tādu ierauga, mēģināsim ātri ziņot, mēģināsim ātri monitorēt, lai mēs nebraucam uzreiz projām, jo ir iespēja dabūt universitātes apmaksātu juridisko pakalpojumu. Tā ir realitāte, ar ko jāsaskara, ja tu vēlies palikt ASV, ja tu vēlies savu akadēmisko karjeru saistīt ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti ātri viss var mainīties un tev var vienā brīdī vienkārši nākties samainīt visus dzīves plānus." Tas neattiecas tikai uz studentiem, bet arī uz universitāšu darbiniekiem, norāda Ieva Puzo. Kāpēc Amerika sāka šādi uzvesties pret saviem zinātniekiem un studentiem? Toms Rātfelders norāda, ka jāņem vērā politiskais konteksts saistībā ar Izraēlas - Palestīnas konfliktu, bet laika gaitā tas jau ir attīstījies, ja sāc kaut ko publiski teikt, rakstīt, uzstāties, kas ir pretrunā ar ASV valdības oficiālo nostāju ne tikai Palestīnas jautājumā, arī citos jautājumos, automātiski valdība var pateikt, ka tu esi nevēlams cilvēks šai valstī un tev ir jādodas projām. Tāpēc tev ir jābūt ļoti uzmanīgam. Kuras zinātņu nozares varētu ciest vairāk?  "Viens no uzbrukuma pirmajiem upuriem ir, protams, visas tās jomas vai tie zinātnieki, kas darbojās virzienā, lai veidotu iekļaujošāku sabiedrību, lai mēs veidotu, piemēram, veselības pakalpojumus, kas pieejami visdažādākajām cilvēku grupām. Šīs jomas arī ātri vien kļuva par uzbrukumu upuri un ātri vien parādījās šie 40 vārdi, ko pētnieki nedrīkst iekļaut savos Nacionālā zinātnes fonda un Nacionālā veselības institūta projektu pieteikumos. Šo vārdu saraksts iekļauj, piemēram, tādus vārdus kā sievietes. Tad mēs saprotam, kas ir tas, pret ko notiek šī vēršanās," komentē Ieva Puzo. "Jā, tas vairāk skar noteiktas sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, tomēr tas tiešām skar visdažādākās zinātnes nozares, milzīgas pētnieku grupas. Mani ļoti pārsteidza, ka tajā brīdī, kad šis 40 vārdu saraksts izskanēja, es novēroju kaut kādās "Facebook" grupās, kur pētnieki pulcējas un apspriežas, ka pirmā reakcija bija - hei, mums ir nevis jāprotestē, bet mums ir jāpielāgo savi pētījumu pieteikumi, mums ir jāizņem šie vārdi un tie ir jāaizstāj ar citiem. Un tā ir bīstama tendence, manuprāt, ko es, šķiet, negaidīju no ASV kolēģiem, no vienas puses. No otras puses, tas man tikai nostiprināja pārliecību, ka tas, kas notiek tagad, ir kaut kāda iepriekšējo procesu intensificēšanās un pastiprināšanās. Kā ik trešdienu piedāvājam ielūkoties kādā iedomātā grāmatu plauktā. Šoreiz kādu pērli no Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja plaukta ir gatava izcelt muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa stāsta par grāmatu, kas visvairāk ietekmējis to, kā pati saprot medicīnas vēstures gaitu. Tā arī grāmata, kas ietekmējusi veidu, kā medicīnas vēsturi viņa pasniedz studentiem. Tā ir kanādiešu autores - ārstes-hematoloģies, medicīnas vēsturnieces un medicīnas vēstures profesores Žaklinas Dafinas grāmata "Medicīnas vēsture: skandalozi īsa iepazīstināšana" (Jacalyn Duffin. History of Medicine: A Scandalously Short Introduction).  

Šīs dienas raidījums paies, meklējot krustpunktus zinātnei, kino un arī mistikai. Maģisko laternu izgudrošana sākotnēji kalpoja gan šausminošu izklaižu vārdā, gan zinātniskiem nolūkiem. Vienlaikus maģisko laternu performances jeb fantasmagorijas kā spirituāli seansi 18. gadsimtā bija viens no kino pirmsākumiem, un tieši fantasmagorijas bijusi atsauce eksperimentālā kino festivālam "Process", kas nupat noslēdzies Rīgā. Kādi bija kino attīstības ceļi, kā tieši fantasmagorijas veidoja kino un kā zinātnes, īpaši fizikas un optikas paņēmieni palīdzēja radīt kino un pat maģiju? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un kinopētniece, kino kritiķe, portāla "Kinoraksti.lv" līdzredaktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Elīna Reitere. Pirms sarunas neliels ieraksts, kurā par eksperimentālā kino būtību un tā saistību ar fantasmagoriju šoviem stāsta festivāla "Process" direktore, kuratore Ieva Balode. "Man liekas, ka ir svarīgi apzināties, runājot par maģiskajām laternām un kino pirmsākumiem, ka nevar skatīties uz kino rašanos tādā teleoloģiskā skatījumā, ka bija kaut kāds punkts, kad nekā nebija, un tad notika attīstība, kur katrs nākošais izgudrojums bija attīstības pakāpe, uz kura pakāpās nākošais, un tā attīstījās visu laikus uz kaut ko labāku un pilnīgāku," norāda Elīna Reitere. "Maģiskās laternas un kino izgudrošana ir jāskata visā 19. gadsimta kultūras un sociālās ainavas attīstības kontekstā, kad bija intensīvs dažādu tehnikas izgudrojumu laikmets. Man tas liekas ārkārtīgi aizraujošs laikposms. Dažādu paņēmienu, dažādu prakšu bija ārkārtīgi daudz, arī dažādi aparātu tika izgudroti, lai varētu labāk tās bildes iekustināt." "Būtiski arī šajā gadījumā norādīt, ka bija daudz un dažādas 19. gadsimtā performatīvās prakses, kā demonstrēt dažādus... Man negribētos šajā sakarā lietot vārdu brīnums, jo ir ļoti svarīga atšķirība, ka viena tēma bija māņticība, otra - iluzionisms. Ir ļoti svarīgi, kāda bija skatītāju attieksme pret šiem dažādajiem fenomeniem," turpina Elīna Reitere. "Iluzionisma un arī kino rašanās gadījumā bija ļoti svarīgi tas, ka skatītājs zina, viņš ļoti labi apzinās, ka viņu māna. Viņš to zina, un tāpēc viņš ar milzu cieņu un apbrīnu, un sajūsmas skatās uz to, kā viņu māna un ko viņi piedāvā. Savukārt māņticība un spiritisma seansi balstās pilnīgi pretējā principā. Tie balstās tajā, ka skatītājs tic tam. Viņš tic, ka tur patiešām tie gari no blakus istabas kliedz, tas viss ir pa īstam. Iluzionisti šajā ziņā ir godīgi. Viņi neatklāj, kā viņi dara. (..) Iluzionisma gadījumā ir būtiski saprast, jā, mēs zinām, ka tu mūs māni." Runājot par spirotuālismu, Elīna Reitere atzīst, ka viena tehnoloģija tika izmantota dažādiem mērķiem, jo katrs šovmenis gribēja, lai viņa performance būtu vislabākā, un tad viņš ņēma to tehniku, kas bija viņa rīcībā konkrētajā brīdī. Maģiskās laternas izmantoja gan zinātnē, stāstot par jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan arī spiritismā, lai pastiprinātu efektu, ka tur patiešām kāds ir un kaut kādi gari staigā, kaut ko var redzēt un kaut kas kustas.  "Palasīju par vienu no ievērojamākajiem spiritisma seansu organizētājiem Eiropā, tādu Johanu Georgu Šefleru, kurš dzīvojis un savus seansus organizējis tieši Leipcigā, kur es dzīvoju. Un viņa spiritisma seansiem bija ļoti būtisks nosacījums. Viena lieta, ka tur drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, bet tas saistīts ar to, ka viņš bija brīvmūrnieks. Bet nosacījums bija tāds, ka cilvēki nedrīkst 24 stundas pirms seansa ēst. Un tad, kad viņi tika ieaicināti šajā kafejnīcā, kas piederēja Šefleram, šīs kafejnīcas biljarda zālē, kur notika šie spiritisma seansi, tad viņiem vispirms bija jāizdzer glāze karsta groka. Es domāju, ka efekts pēc tam bija lielisks," stāsta Elīna Reitere. Turpinot par kino pirmsākumiem, viņa skaidro: "Vispirms ir jāatspēko absolūti iesīkstējušais mīts par to, ka tad, kad brāļi Lumjēri 1895. gada 28. decembrī pirmo reizi Parīzē kafejnīcā demonstrēja filmu "Vilciena pienākšana Sjotas stacijā", ka skatītāji, redzot to, ka viņiem tūlīt virsū brauks vilciens, metās ārā no zāles, krēslus laužot. Tas ir absolūts mīts, kas radies vēlāk, man šķiet, 20. -30. gados, kad jau bija mainījusies uztvere un priekšstats par agrīno kino. Viņiem likās, ka tā tas būtu varējis būt, bet tā tas nebija. Pēdējo 40 gadu laikā ir ļoti aktīvi pētīts agrīnā kino periods, pateicoties tam, ka ir pieejami daudzi arhīvi. Un ir skaidrs tieši tas uzstādījums, kā skatījās toreiz tie pirmo seansu skatītāji šīs filmas.  Pirmais svarīgais nosacījums - visi šie seansi pirmsākumos sākās ar stopkadru. Arī šis bija pats pirmais kino seanss sākās ar stopkadru, kā mēs to mūsdienās teiktu. Bija nekustīgs kadrs. Skatītājs vispirms redzēja nekustīgu kadru un tad viņš tika iekustināts. Tātad viņiem tika parādīts, ka šis brīnums, ka kustīgu kadru var jau iekustināt. Viņi ļoti labi apzinājās to, ka tas bija nekustīgs pirms tam. Viņi ļoti labi apzinājās, ka tas ir triks, ņemot vērā šo milzīgo iluzionisma un dažādu iluzoro prakšu popularitāti 19. gadsimtā. (..) Viņi savā ziņā bija pieraduši šādu ārkārtīgi bagātu vizuālo piedāvājumu ieraudzīt uz skatuves, vai šajā gadījumā - uz ekrāna."     Cik māņticīgi ir Latvijas iedzīvotāji? Citplanētieši, ceriņu pieclapītes - par ticību šādiem faktoriem, kas mums teorētiski var nest laimi vai kaitēt, daudzi pasmietos. Bet kā mēs vispār definējam māņticību un kad tā sākas? Un vai tiešām ticēšana tam, ko nevar izskaidrot ar zinātnes formulām, būtu muļķības? Par to saruna ar ar pētījumu centra SKDS vadītāju Arni Kaktiņu. Ievadot tīmekļa meklētājā tādus vārdu salikumus kā “māņticība Latvijas sabiedrībā”, “māņticības mērījumi Latvijā” un vēl citus, uzrādās dažādos gados veiktas aptaujas un pētījumi par to, cik daudz ticam māņiem un tieši kādiem. Sākot no melna kaķa pārskriešanas pāri ceļam līdz 5G tehnoloģijas ietekmei uz mūsu veselību. Taču skaidri pateikt, kas vispār ir māņticība un kurā brīdī tā sākas, nav nemaz tik vienkārši. Sarunā ar Arni Kaktiņu, un pārliecināmies, ka māņticības pamatā ir tas, kā definējam lietas. Bet vispirms par to, cik daudz šādi pētījumi par māņticību Latvijā ir īstenoti?

Lielākā daļa pasaules dzīvnieku ir bezmugurkaulnieki. Un daudziem no viņiem ļoti būtiska dzīves telpa ir tieši ūdens vide. Lai kā arī nezinātājam gribētos visus ūdens bezmugurkaulniekus saukt par līdzīgām vabolēm, tārpiem, garnelēm vai citiem “kukaiņiem” - tie ir ļoti atšķirīgi organismi un radniecība to starpā nebūt nav tuva. Cik dažāda ir ūdens bezmugurkaulnieku pasaule, kas dabai nozīmīgs attīstās un dzīvo dažādās ūdenstilpēs un kā šie organismi ietekmē cilvēku dzīvi, par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Uģis Piterāns, Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs, un Dāvis Ozoliņš, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks. Mēs pirms brīža ar Tomu Brici kavējamies atmiņās par 2005. gadu, kad esot bijis ļoti liels mitruma daudzums un nokrišņu daudzums, tad strauji iesākās vasara maija beigās un ļoti savairojās dažādi knišļi. Vai tajos brīžos, kad ir lielāks ūdens daudzums dabā visapkārt un ūdenstilpēs sāk vairoties dažādi organismi, vairāk ir to, kas pēc tam mums dzeļ un dažādi apgrūtina dzīvi, vai patiesībā tā ir vide, kurā attīstās arī ļoti daudz tādu organismu, kas palīdz regulēt to līdzsvaru? "Droši vien kā savairojas gan vieni, gan otri, bet tos, kas mums ir nepatīkami, mēs vienkārši labāk pamanām, vieglāk ieraugam, ka viņu ir vairāk. Bet citi ūdens iemītnieki arī izmanto tādas iespējas, ja ūdens ir vairāk kā citus gadus, ūdens kukaiņu attīstība daudzos gadījumos ir pietiekami ātra. Viņi spēj diezgan ātri savairoties. Bet tos asinssūcējus mēs pamanām vairāk," vērtē Uģis Piterāns. "Par to ir daudz jāstāsta, ka arī odus mēs varam saukt par ūdens kukaiņiem. Starp ūdens kukaiņiem ir pietiekami daudz tādu sugu grupu, kuru kāpuri dzīvo ūdenī, bet pieaugušais kukainis ar ūdeni faktiski nav saistīts. Viņš lido apkārt un var būt jebkur sastopams. Odu faktiski varam dēvēt par ūdens kukaini."