Podcasts about Latvija

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Teju ik dienu pa kādam treknākam burtam Latvijas olimpiskajā vēsturē. Arī vakar. Vakar, 18. februārī, aizvadīts vēsturisks olimpiskais komandu sprints Latvijas distanču slēpošanā. Tās ir sacensības, kur valsti pārstāv divi slēpotāji un katrs individuāli dažās minūtēs veic ātro sprinta apli. Laikus saskaita kopā. Ja valsts šādi ir starp 15 ātrākajām – var slēpot finālā. Tur jau startē visi bariņā un katram no diviem dalībniekiem trīs sprinta apļi. Turklāt pārmaiņus un nododot stafeti. Latvijas vīriešu duets Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis tika pie 17 ātrākā laika kvalifikācijā un uz lielo 15 valstu izrādi netika. Bet dāmas Patrīcija Eiduka un Kitija Auziņa, Patrīcijai slēpojot izcili ātri, esot pat sestajai ātrākajai, kvalifikācijā 12.vietā un viņas tika finālā. Un šis ir jauns ieraksts Latvijas distanču slēpošanas vēsturē – kopvērtējumā 13.vieta. Tiesa, citā slēpošanas trasē cerības nepiepildījās. Slalomā nevieskmīgs starts Dženiferai Ģērmanei, bet Ieva Bondare izcīnīja 43. vietu. Viedokli izsaka Latvijas slēpošanas federācijas vadītājs, treneris, sportists Dinārs Doršs. Labu brīdi Latvija bija visas pasaules ekrānos tiešraidē sieviešu biatlona stafetē dāmām. Sasniegums likās jau tas vien, ka sieviešu stafetē Latvija nebija startējusi kopš 2010. gada spēlēm Vankuverā. Sākas viss ļoti, lai arī finālā 18.vieta. Biatlonā Latvijai vēl viens starts un finišs. Masu starts. Un liels prieks, ka tajā startēs uzreiz divas mūsējās – gan Estere Volfa, gan Baiba Bendika. Tas gaidāms sestdien.

Lietuva, Latvija ir Estija smerkia Tarptautinio Paralimpinio komiteto sprendimą leisti žaidynėse varžytis Rusijos ir Baltarusijos sportininkams. Rusijos ir Baltarusijos atletams buvo uždrausta dalyvauti žaidynėse nuo 2022 metų, kai Rusija pradėjo karą Ukrainoje. Tačiau dabar nutarta vėl leisti šalių agresorių sportininkams startuoti su savo nacionalinėmis vėliavomis.Apie reakcijas, atsaką ir argumentus - LRT sporto žurnalistas Benas Klimaitis.

Šodien Olimpiskais Hokejs! Tas nozīmē tiešraide, tāpēc tiekamies trešajā periodā šeit, lai apspriestu, ko darijām pareizi, ko nepareizi un kā mēs uzvaram Zviedriju un ejam tālāk! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Milānas-Kortīnas 2026. gada ziemas olimpiskajās spēlēs svētdien, 15. februārī, Latvijas hokeja valstsvienība noslēdza grupu turnīru ar spēli pret Dānijas izlasi. Latvijas izlase piedzīvoja zaudējumu ar 2:4. Izskatījās, ka Dānijas hokejisti spēles sākumā pret Latviju vēl nebija aizmiguši pēc iepriekšējā vakara vēlās spēles pret ASV, bet mūsējos iepriekšējās dienas uzvara pār Vāciju varbūt bija mazliet iemidzinājusi. Jo vakar, izšķirošajā spēlē par to, ar ko kuram būs jāspēlē olimpiskajā turnīrā, dāņi jau pēc piecām spēlētām minūtēm bija vadībā. Pēc spēles izsakās Eduards Tralmaks, Kaspars Daugaviņš, un galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Latvija savā apakšgrupā pēdējā vietā, aiz dāņiem vāciešiem un amerikāņiem. Rīt, 17. februārī, pirmā izslēgšanas spēle un tā būs pret Zviedriju. Vakar arī norisinājās iedzīšanas brauciens biatlonā sievietēm, kurā Estere Volfa sasniedza Latvijas otro visu laiku labāko rezultātu olimpiskajā sieviešu biatlonā. Raidījumā iespaidos dalās Estere Volfa un tad arī Baiba Bendika un Sanita Buliņa. Vakar arī ar izcīnītu 13. vietu 15 komandu konkurencē pāru stafetē olimpiskās skeletona sacensības Kortīnas ledus trasē noslēdza Latvijas skeletonisti Marta Andžāne un Emīls Indriksons. Bet zelta medaļu izcīnīja Martins Dukurs kā Lielbritānijas komandas treneris. Šodien jau šajā trasē startēs bobslejisti. Vēl šodien iepriekš neplānotais starts šottrekistam Reinim Bērziņam 500 metros pēc tam, kad bronzas medaļnieks Roberts Krūzbergs pēc traumas atdeva šo vietu savam cīņu biedram. Bobslejs un šorttreks jau priekšpudienā.

Šodien Olimpiskais Hokejs! Tas nozīmē tiešraide, tāpēc tiekamies pēc spēles šeit, lai apspriestu, ko darijām pareizi, ko nepareizi! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

20 gadus vecā Estere Volfa izcīnīja 11. vietu biatlona iedzīšanas sacensībās 2026. gada Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs. Tas ir otrais visu laiku labākais rezultāts Latvijai olimpiskajās sieviešu biatlona sacensībās. Īsi pirms raidījuma sākumā finišēja biatlona sacensības sievietēm iedzīšanā. Šīs bija vēsturiskas sacensības, jo 10 km garo distanci pirmoreiz Latvijas biatlona vēsturē veica pat trīs mūsu valsts pārstāves, kuras iepriekš iekļuva 60 labāko vidū sprintā. Un vēsturisks bija arī 20 gadus vecās Esteres Volfas rezultāts - viņa startēja 16. vietā, šāva teju nekļūdīgi - tikai viena kļūda, un slēpoja izcili ātri, un sasniedza labāko rezultātu savā olimpiskajā karjerā - 11. vieta. Tas Latvijai bija otrais visu laiku labākais sniegums olimpiskajās spēlēs sieviešu biatlona sacensībās. Pirms 20 gadiem Turīnā 10. vietu klasiskajā distancē izcīnīja Madara Līduma. Baiba Bendika pieļāva septiņas kļūdas šaušana un finišā bija 42. vietā, Sanita Buliņa kopvērtējumā 53. vietā. Par olimpisko čempioni kļuva nevainojami šāvusī mājiniece Liza Vitoci, kura par 28,8 sekundēm apsteidza sprinta uzvarētāju Marenu Kirkeidi no Norvēģijas. Bronzas medaļa somietei Suvi Minkinenai.  Šodien norisinājās arī biatlona 12,5km iedzīšanas sacensībās vīriešiem. Andrejs Rastorgujevs finišēja 29. vietā. Rihards Lozbers atkāpās uz 47. vietu, bet Edgars Mise bija viens no trim sportistiem, kuru apdzīna pa apli. Protams, gaidām hokeja maču plkst. 20:10, kur Latvija aizvadīs pēdējo grupas spēli pret Dāniju. Uzvara pamatlaikā garantē otro vietu C grupā un labvēlīgāku pretinieku pārspēlēs, visi citi iznākumi liks mums vēl iespringumā sekot arī ASV un Vācijas duelim vēlajā vakara spēlē. Katras grupas uzvarētāja un 2. vietas ieguvēja automātiski iekļūst ceturtdaļfinālā. Latvijai iespējas kļūt par otro labāko savā apakšgrupā faktiski ir zudušas, bet jebkurā gadījumā uzvara šodienas spēlē būs būtiska, lai tiktu pie nomināli vieglāka pretinieka pirmajā pārspēļu kārtā.  Lai analizētu mūsu komandas sniegumu līdzšinējās spēlēs, sazināmies ar bijušo hokejistu, astoņu pasaules čempionātu un trīs olimpisko spēļu dalībnieku Armandu Bērziņu. Šovakar vēl arī noslēdzošanai starts Kortīnas ledus trasē skeletonistiem. Iedvesmojoties no kamaniņu braukšanas radošuma, paplašinot disciplīnu veidus, arī skeletonā pirmo reizi tika sadalītas olimpiskās medaļasjaukto komandu stafetē. Starp 15 komandām būs arī Latvijas komanda ar Martu Andžāni un Emīlu Indriksonu sastāvā. Abiem šīs ir pirmās olimpiskās spēles, Andžāne sieviešu konkurencē izcīnīja 17. vietu, Indriksons starp vīriem palika 18. vietā. Emīls neslēpj, ka viņa mērķis ir šī vakara komandu stafetē iegūt augstāku vietu.

Šodien Olimpiskais Hokejs! Tas nozīmē tiešraide, tāpēc tiekamies pēc spēles šeit, lai apspriestu, ko darijām pareizi, ko nepareizi! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Vakar, 13. februārī, bija karsta diena Olimpiskajās spēlēs. Tik karsta, ka pat slēpošanas 10 kilometru intervāla startā bija vīri, kas trasē devās īsās biksēs un kreklos. Un Raimo Vīgantam šajā slēpojumā 46. vieta. Šodien slēpošanas trasē dosies mūsu dāmu četrotne un šoreiz tā būs stafete. Divas brīvajā stilā, divas klasiskajā solī. Tāpat šodien sprints biatlonā dāmām, kur startēs arī mūsu sportistes. Vakar vakarā varēja arī sekot līdzi Denisa Vasiļjeva slidojumam daiļslidošanas sacensībās izvēles jeb garajā programmā. Mūsu sportistam šīs ir jau trešās olimpiskās spēles un šoreiz sacensības viņš noslēdza 18. vietā. Šodien, protams uzmanības centrā hokejs, spēle ar Vāciju. Ļoti spēcīgs pretinieks mūsu komandai. Par hokeju sarunājamies arī ar skeletonistu Tomasu Dukuru. Viņam hokejs nav svešs gan paša veikumā, gan arī viņa dēls Darels Dukurs spēlē hokeju un cerams, kādudien atkal vilks Latvijas izlases kreklu. Protams, runājam arī par skeletonu un mūsu sportistu sniegumu vakar trasē un nevaram nerunāt arī par ukraiņu sportista Vladislava Heraškeviča lietu. Viņš tika diskvalificēts vēl pirms starta, vakar vakarā arī Sporta arbitrāžas tiesa noraidīja viņa pārsūdzību olimpiskās komitejas lēmumam. Te arī Dukuru ģimenei ir savs stāsts, jo Dukuri ir palīdzējuši Vladislavam viņa karjerā un arī Latvijas bobslejistiem un skeletonistiem ir pieredze cīnoties ar sistēmu par nozagtām zelta medaļām Soču spēlēs, turklāt pieredze gan panākot, gan nepanākot taisnību.

Studijā “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics un “Latvija pirmajā vietā” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Linda Liepiņa.

Latvijas sportistiem šodien, 12. februārī, startiem bagāta diena. Diena sākās ar skeletona pirmajiem diviem braucieniem kungiem, taču sacensības aizēnoja Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmums diskvalificēt ukraiņu sportistu Vladislavu Heraskeviču, kurš bija apņēmies startēt ķiverē, uz kuras attēlos godināti Krievijas izraisītajā karā dzīvību zaudējušie Ukrainas sportisti. Runājot par pašām sacensībām, Latvijas pārstāvis Emīls Indriksons pēc pirmās sacensību dienas ierindojas 17. pozīcija. Līderis ir mūsu Martina Dukura trenētās Lielbritānijas izlases pārstāvis Mets Vestons. Bet 10 kilometru brīvā stila slēpojumā Patrīcija Eiduka izcīnīja 15. vietu. Izrādās, sportiste varēja arī nemaz nestartēt. To īsā sarunā atklāj pati slēpotāja. Slēpojumā piedalījās arī Kitija Auziņa, kura finišā bija 61., Linda Kaparkalēja – 94., bet Samanta Krampe – 101. vietā. Arī Kitija Auziņa pēc finiša neslēpa emocijas.  Bet šodien vakarā vēl vairāki svarīgi starti. Plkst. 19:30 sāksies komandu stafete kamaniņbraucējiem. Piedalīsies deviņu valstu komandas, Latvija startēs ar 6. numuru, un mūsu komandā pirmais posms Elīnai Ievai Botai, tad trasē dosies vīru divnieks Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, trešais posms Kristeram Aparjodam, bet noslēdzošo ceturto posmu veiks dāmu divnieks Marta Robežniece un Kitija Bogdanova.  Aptuveni plkst. 21.30 sāksies izšķirošie notikumi šorttrekā, kur startēs divi Latvijas pārstāvji – Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš. Un, protams, šovakar pirmā spēlē olimpiskajā turnīrā Latvijas hokejistiem ar ASV izlasi. Par pirmajām spēlē olimpiskajā hokeja turnīrā stāsta Maris Bergs.

Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs otrdien, 10. februārī, sacensību programma Latvijas komandai ļoti piesātināta, kuplā skaitā startējot vairākos sporta veidos. Vakar startēja tikai kamaniņbraucējas, šodien mūsējiem starti piecās disciplīnās. Šodien noteikti jāturpina just līdzi kamaniņu braucējām, jo Elīna Ieva Bota ir trešajā pozīcijā pēc pirmajiem diviem braucieniem. Ne tika labi veicās Kendijai Aparjodei, kura pirmajā braucienā pamatīgi kļūdījās jau sākumā un palika priekšpēdējā (24. vieta). Otrajā braucienā viņa bija astotā ātrākā un pagaidām ir 19.vieta.  Uzklausām abas sportistes Elīnu Ievu Botu un Kendiju Aparjodi. Kamēr gaidām cīņas kamaniņu trasē, var sekot līdzi distanču slēpotājiem Tesero trasē sprinta kvalifikācijā klasiskajā stilā, kur Latvija pārstāvēta gan sieviešu, gan vīru konkurencē. Startēs Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja, Samanta Krampe un Raimo Vīgants, Lauris Kaparkalējs, Niks Saulītis. Turam īkšķus, lai kvalifikācijā izdodas iespraukties 30 labāko vidu un turpināt sacensības. Šodien arī sacensības biatlonā vīriešiem 20 km individuālajā distancē, kur trasē dosies visi četri mūsējie – Andrejs Rastorgujevs, Renārs, Birkentāls, Rihards Lozbers un Edgars Mise. Viens veterāns un trīs olimpiskie debitanti. Vēlot veiksmi sportistiem, uzklausām bijušo biatlonistu Gundaru Upenieku, kurš vēl nesen rīkoja Madonā IBU kausu junioriem. Šorttreka trasē 1000 metru kvalifikācijā startēs Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš ar mērķi tikt pēc iespējas tālāk. Šorttrekā izdzīvošana pati par sevi ir rezultāts, un nekas nav garantēts pat favorītiem. Māris Bergs treniņā uzklausīja Robertu Krūzbergu. Bet dienas noslēgumā daiļslidošana. Isajā programmā startēs pieredzējušais Deniss Vasiļjevs un tikai pirms dažiem mēnešiem par Latvijas pilsoni kļuvušais Fedirs Kuļišs. Uzklausām Denisu Vasiļjevu pēc treniņa.  

Vakar, 8. februārī, Latvijas kamaniņu braucējs Kristers Aparjods cīnījās par medaļu. Diemžēl palika tikai vienu soli vai, precīzāk sakot, vienu virāžu vai dažas kļūdas aiz pjedestāla vīriešu kamaniņu braukšanā. Kristers Aparjods kopvērtējumā izcīnīja 4. vietu. Arī otrs mūsu kamanu vīrs Gints Bērziņš neiztika bez kļūdām, taču beigās stabila 10. vieta. Notikumus un emocijas klātienē vēroja un fiksēja kolēģis Mārtiņš Kļavenieks. Viņš arī uzklausīja Kristeru Aparjodu pēc finiša. Sava kolēģa startu vērtē Latvijas izlases kamaniņbraucējs Kaspars Rinks. Par olimpisko čempionu kļuva vācietis Makss Langenhāns, kurš aizvadīja četrus ļoti labus un stabilus braucienus, sacensības noslēdzot ar kopējo laiku trīs minūtes un 31,191 sekunde. Par vicečempionu tika kronēts austrietis Jonass Millers, kurš kopsummā konkurentam piekāpās 0,596 sekundes. Mājinieks Dominiks Fišnallers izcīnīja bronzu, līderim zaudējot 0,934 sekundes. Šodien, 9. februārī, pirmie divi braucieni mūsu abām kamaniņbraucējām Elīnai Ievai Botai un Kendijai Aparjodei.  Vēl vakar pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē Latvijas komanda startēja jauktajā stafetē biatlonā., kopvērtējumā iegūstot 12. vietu. Startu vērtē Estere Volfa. Nākamie starti Latvijai biatlona trasē rīt, 10. februārī, kad vīri dosies 20 kilometru distancē.

Rit otrā diena ziemas olimpisko spēļu diena Itālijā, kurā arī Latvijas sportisti ir trasēs. Biatlonisti stafetē izcīnījuši 12. vietu. Distanču slēpotājs Raimo Vīgants skiatlonā palika 51. vietā. Gaidām kamaniņu braucēju startu. Sniega trasē Antholcā aizvadīta pirmā disciplīna biatlonā – 4x6km jauktā stafete komandām. Šī disciplīna OS ir jau kopš 2014. gada, bet Latvija tajā piedalījās pirmoreiz.  Startēja Andrejs Rastorgujevs, Renārs Birkentāls, Baiba Bendika un Estere Volfa. Latvija 21 komandas konkurencē finišēja 12. vietā. Tesero distanču slēpošanas trasē šodien skiatlona sacensībās kungiem starp 75 dalībniekiem bija arī latvietis Raimo Vīgants. Viņam šīs ir otrās spēles pēc dalības Pekinā pirms četriem gadiem, kur viņš šajā disciplīnā palika 51. vietā. Arī šoreiz Raimo izcīnīja 51. vietu. Sportists pats pēc finiša nebija īpašā sajūsmā, bet nebija arī pārāk sarūgtināts. Kā zināms, viņam labāk veicas sprinta distancē. Savukārt Kortīnā šovakar gaidāmi divi izšķirošie braucieni kamaniņās vīriešiem. Pēc pirmajiem diviem braucieniem Kristers Aparjods ieņem 4. vietu, no labāko trijnieka atpaliekot aptuveni divas desmitdaļas no sekundes, bet Gints Bērziņš noslēdz desmitnieku. Lai vērtētu mūsu sportistu sniegumu un izredzes, sazināmies ar Latvijas kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretāru Kristapu Mauriņu, kurš pats arī 2014. gadā bija olimpisko spēļu dalībnieks.  Vēlam veiksmi sportistiem, sacensībām līdzi varēs sekot Latvijas TV jau no plkst. 18.

Oficiālā atklāšanas ceremonija vēl tikai šovakar, bet ziemas olimpiskās spēles Itālijā jau ir sākušās. Trešdien un ceturtdien kalnu slēpotāji, kērlinga meistari, snovbordisti un hokejistes sāka savus startus. Pulksten 21:00 sāksies spēļu atklāšanas ceremonija. Tiešraidē to, protams, raidīs arī Latvijas TV. Gaidot atklāšanas ceremoniju, uzklausām, ko no tās cer sagaidīt mūsu delegācija. Stāsta Harijs Vitoliņš, Latvijas hokeja izlases galvenais treneris un karognesējs 2002. gadā, kā arī olimpisko spēļu debitants, hokejists Kristiāns Rubīns. Sazināmies arī ar Jāni Ķipuru, kurš bija karognesējs 1992. gadā Albervilā, Francijā. Kopā atmināmies to laiku un iezīmējam arī to, kas gaidāms šajās spēlēs. Spēļu atkāšanas ceremonija notiks leģendārajā San Siro stadionā Milānā, kur ikdienā spēlē futbolu, un tas ir viens no leģendārākajiem futbola stadioniem pasaulē. Lai gan nekas vēl nav oficiāli paziņots, gaidāms, ka atklāšanas ceremonija savā ziņā būs arī veltījums stadiona vēsture. Stadionā ir vietas aptuveni 80 tūkstošiem līdzjutēju, un tas tika atvērts tieši pirms 100 gadiem. 2025. gada rudenī Milānas pilsēta nobalsoja par stadiona nojaukšanu, un tā vietā pēc kāda laika sliesies jauns stadions. Kā to nosaka Olimpiskā harta, pasākuma programmā būs mākslinieciskie priekšnesumi, kas atspoguļos rīkotājvalsts, tātad Itālijas, un rīkotājpilsētu – Milānas un Kortīnas – kultūru, būs sportistu parāde un olimpiskās uguns iedegšana. Spēles oficiāli atklās Itālijas prezidents Serdžo Matarella. Šīs būs pirmās ziemas olimpiskās spēles, kuru atklāšanas ceremonija notiks Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidentes Kērsijas Koventrijas prezidentūras laikā.  Atklāšanas ceremonijas scenārijs, kā allaž, tiek turēts noslēpumā, bet naskākie mediju izlūki pasaulē ir snieguši savus minējumus. Pastāv uzskats, ka mūzika būs ceremonijas centrālais elements, lai gan līdz šim ir apstiprināti tikai daži mākslinieki. Ceremonijas koncepcija paredzot izcelt vairākas sacensību norises vietas. 25. ziemas olimpiskajās spēlēs kopumā plāno startēt 2871 sportists un sportiste no 92 valstīm, bet Latviju pārstāvēs 68 sportisti. Šī ir lielākā delegācija, ar kādu Latvija jebkad piedalījusies ziemas spēlēs. Mums būs atlēti biatlonā, bobslejā, kamaniņās, skeletonā, daiļslidošanā, distanču slēpošanā, kalnu slēpošanā, šorttrekā un, protams, arī hokejā - mūsu vīru hokeja valstsvienība 7. reizi piedalīsies olimpiskajās spēlēs, ja ieskaitām arī vienu reizi pirms padomju okupācijas laika.  Tieši hokeja izlases kapteinis, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Kaspars Daugaviņš būs viens no mūsu karognesējiem atklāšanas ceremonijā. Viņš to darīs līdzās mūsu kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei.  Hokejisti visbiežāk nesuši mūsu karogu - sākot ar Leonīdu Jāni Vedēju 1936. gadā Bavārijā, bet pēc neatkarības atgūšanas to darījuši vīri, kuri tagad jau ir izlases treneru štābā - Harijs Vītoliņš, Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš un Lauris Dārziņš. Gandrīz tikpat bieži arī bobslejisti bijuši mūsu karognesēji. Mūsu sportistiem pirmie starti rītdien, 7. februārī. Rīta pusē Elvis Opmanis aizvadīs nobraucienu kalnu slēpošanā, vēlāk skiatlonā sacensības sāks mūsu slēpotājas Patrīcija Eiduka, Kitija Auziņa, Linda Kaparkalēja un Samanta Krampe, bet vakarpusē pirmie divi braucieni mūsu kamaniņiekiem Kristeram Aparjodam un Gintam Bērziņam.  Precīzāka informācija par starta laikiem meklējama portālā lsm.lv un pašas sacensības varat skatīties kanālā LTV7.

Paviešinti seksualinio nusikaltėlio Jeffrey Epsteino bylos dokumentai sukėlė didelį atgarsį Europoje. Jungtinės Karalystės teisėsauga pradeda tyrimą dėl buvusio šalies ambasadoriaus Jungtinėse Valstijose Peterio Mendelsono veiksmų, kuris įtariamas Epsteinui nutekinęs svarbią vyriausybinę informaciją. Latvijos policija pradėjo tyrimą dėl to, kad dokumentuose Latvija minima kaip viena iš galimų nepilnamečių merginų verbavimo vietų, Lietuvos prokurorai pradėjo ikiteisminį tyrimą dėl galimos prekybos žmonėmis, o Lenkija nutarė tirti galimus seksualinio nusikaltėlio ryšius su Rusijos žvalgyba.

Raidījumā viesojas Inta Gerharde - Samariešu / Med4U paliatīvās aprūpes mājās mobilās komandas vadītāja.

Rubrikā “Latvija var!” viesos jaunuzņēmuma “BirdyChat” veidotājs Rolands Mesters. Tā ir pirmā čata lietotne Eiropā, no kuras var sūtīt un saņemt ziņas lietotnē “WhatsApp”. Sarunā noskaidrojam, ar ko tā atšķiras no ierastajiem ziņapmaiņas rīkiem un kā tehniski iespējama saziņa starp vairākām platformām, nezaudējot drošību un uzticamību. Kas ir panākumu DNS sastāvā un kādi nākotnes plāni? Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

29. janvāra radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šoreiz ciemos Bite Latvija iekšējās drošības procesu vadītājs Hermanis Eriņš ar kuru apspriežam aktuālās krāpniecības jomas tendences un to, kā operatori pret tām mēģina cīnīties.

Pasaulē šobrīd ir trauksmains laiks, ģeopolitiskā situācija mainās. Kādas ir Latvijas ārpolitiskās nostādnes, īpaši attiecībā uz ASV līdera ambīcijām. Cik vienoti šai jautājumā ir Saeimas deputāti? Par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Saiemas frakciju pārstāvji: frakcijas "Progresīvie" vadītājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Jaunā Vienotība" vadītājs Edmunds Jurēvics, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājas vietnieks Kristaps Krištopans, Saeimas ārlietu komisijas deputāts no Apvienotā saraksta Edvards Smiltēns un Nacionālās apvienības frakcijas deputāts Edvīns Šņore. ka centrā būs strauji mainīgā ģeopolitiskā situācija. Gada sākums nesis lielu spriedzi arī NATO partneru vidū pēc tam, kad ASV prezidents atkārtoti pauda pretenzijas uz Grenlandi, neizslēdzot militāra spēka pielietošanu. Pasaules ekonomikas forumā Davosā šis bija viens no lielajiem jautājumiem, jo galu galā NATO ir visa mūsu reģiona drošības garants. Šajā forumā arī izskanēja, ka jābeidz pieglaimošanās politika Savienoto Valstu prezidentam. Kāda ir Saeimas  frakciju nostāja šajos jautājumos?

Eiropas Komisija ir apstiprinājusi Latvijas un vairāku citu Eiropas valstu aizsardzības investīcijas plānus. Latvija varēs saņemt aptuveni 3,5 miljardu eiro lielu aizdevumu savas drošības stiprināšanai.  Klimata un enerģētikas ministrija un Latvijas Pašvaldību savienība aicina siltumapgādes uzņēmumus rast iespēju janvāra rēķiniem piemērot atlikto maksājumu. Tiekoties ar Starptautiskā Valūtas Fonda delegācijas pārstāvjiem Finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV) atkārtoti apliecinājis, ka nav plānots izmaksāt otrā pensiju līmeņa uzkrājumus. Vairs nav iespējams atrisināt situāciju ar darbinieku deficītu Valsts policijā vien ceļot viņiem algas, izriet no Valsts kontroles revīzijas secinājumiem.

Pasaulē šobrīd ir trauksmains laiks, ģeopolitiskā situācija mainās. Kādas ir Latvijas ārpolitiskās nostādnes, īpaši attiecībā uz ASV līdera ambīcijām. Cik vienoti šai jautājumā ir Saeimas deputāti? Par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Saiemas frakciju pārstāvji: frakcijas "Progresīvie" vadītājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Jaunā Vienotība" vadītājs Edmunds Jurēvics, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājas vietnieks Kristaps Krištopans, Saeimas ārlietu komisijas deputāts no Apvienotā saraksta Edvards Smiltēns un Nacionālās apvienības frakcijas deputāts Edvīns Šņore. ka centrā būs strauji mainīgā ģeopolitiskā situācija. Gada sākums nesis lielu spriedzi arī NATO partneru vidū pēc tam, kad ASV prezidents atkārtoti pauda pretenzijas uz Grenlandi, neizslēdzot militāra spēka pielietošanu. Pasaules ekonomikas forumā Davosā šis bija viens no lielajiem jautājumiem, jo galu galā NATO ir visa mūsu reģiona drošības garants. Šajā forumā arī izskanēja, ka jābeidz pieglaimošanās politika Savienoto Valstu prezidentam. Kāda ir Saeimas  frakciju nostāja šajos jautājumos?

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera mūzikls „Agrā rūsa” 24. janvārī piedzīvos pirmizrādi Daugavpils teātrī.Šim mūziklam tā jau būs ceturtā skatuviskā versija. Uz Daugavpils teātra skatuves mūziklu uzņēmies iestudēt režisors Oļegs Šapošņikovs. Mūzikla pamatā ir Elīnas Zālītes romāns „Agrā rūsa”, kurā atainota pagājušā gadsimta 30. gadu Latvija. Par šī darba būtiskāko vērtību atzīts galvenās varones psiholoģiskais risinājums – cilvēka kompromiss ar savu sirdsapziņu. Romāns plašāk kļuva pazīstams pēc tam, kad 1979. gadā Rīgas kinostudijā Gunāra Cilinska režijā tika uzņemta filma „Agrā rūsa”. 2007. gadā pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja mūzikls „Agrā rūsa”, ko pēc Zālītes romāna motīviem veidoja komponists Jānis Lūsēns un dzejnieks Pēteris Brūvers. 2010. gadā tā atjaunotā versija bija skatāma Valmieras teātrī. Trešo atjaunojumu īstenoja „Producentu grupa 7” 2023. gadā. Un šis gads sāksies ar mūzikla „Agrā rūsa” iestudējumu jau Daugavpils teātra versijā. Mūzikls „Agrā rūsa” ir stāsts par jaunas lauku meitenes alkām pēc greznas dzīves un tajā pašā laikā arī dārgu samaksu par veiktajām izvēlēm. Šogad savu skatuvisko versiju šim mūziklam skatītājiem piedāvās Daugavpils teātris. Izvēle pieķerties tieši šim mūziklam nenāca viegli, atklāj režisors Oļegs Šapošņikovs. „Ceļš uz to šoreiz nebija īss. Aptuveni divus gadus mēs kopā ar kolēģiem teātrī – dziedātājiem, dejotājiem meklējām idejas – ko darīt tālāk? Daugavpils teātris regulāri iestudē muzikālas izrādes dažādās valodās, un, ņemot vērā, ka mūsu iepriekšējais mūzikls, kas bija iestudēts latviski un latgaliski, „Pa laimes lāča pēdām”, jau bija savu mūžu pabeidzis, mums šis jautājums bija ļoti aktuāls. Mēs noklausījāmies ap 10 mūziklus, kas bija pieejami dažādos ierakstos, domājot par to, kas šeit būtu vispiemērotākais. Un te nav runa tikai par to, ko var pavilkt aktieru, dejotāju, dziedātāju sastāvs, bet arī par to, cik tas ir aktuāli, par ko mēs gribam parunāt. Tā mēs nonācām pie secinājuma, ka vislabākais mūsu teātrim būtu tieši mūzikls „Agrā rūsa”.” Daugavpils teātrim mūzikls „Agrā rūsa” būs sava veida izaicinājums, kurā līdztekus aktiermākslai svarīga loma būs dejas un mūzikas izpildījumam.

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

Eiropas un ASV nesaskaņas Grenlandes jautājumā draud pāraugt plašā tirdzniecības karā. Latvija atbalsta astoņu Eiropas valstu paziņojumu par pieaugošo spriedzi ASV prezidenta Donalda Trampa noteikto muitas tarifu dēļ. Kijivā jopojām daļa naudstāvu dzīvojamo ēku bez apkures un elektrības. Viens no lielākajiem izaicinājumiem Bērnu aizsardzības centram šogad būs Bērna mājas paplašināšana. Tiesībsardze saņēmusi sūdzības, ka Rīgā profesionālās izgltības skolās pusaudžiem, kas nāk no trūcīgām vai daudzbērnu ģimenēm, nenodrošina brīvpusdienas. Ne tikai Latvijas lauksaimnieki ir bažīgi par nule kā Eiropas Savienības parakstīto „Mercosur” līgumu. Arī kokrūpnieki pagaidām lielus ieguvumus neredz. Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs startēs vēsturiski lielākā Latvijas delegācija.

Eiropas Kinoakadēmija nosaukusi Eiropas kino industrijas izcilības. Berlīnē aizvadīta Eiropas kino balvas 38. ceremonija, kurā apbalvoja 2025. gada labākās filmas un kino māksliniekus. Eiropas Kinoakadēmijas (EFA) gada filmas balvu žūrija šogad piešķīra Joahima Trīra filmai "Sentimentāla vērtība".  Iespaidus Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijā un pārdomas par Eiropas kino Kultūras rondo pārrunājam ar kino kritiķēm Kristīni Simsoni un Dairu Āboliņu. Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā klāt bija arī Latvijas Sabiedriskais medijs, sekojot līdzi mūsu „Dieva suņa” gaitām, kas bija nominēts animācijas filmu kategorijā un, lai gan balvu šoreiz neieguva, starptautiskajai kino pasaulei spoži apliecināja, cik dažāda animācijas valoda var nākt arī no tik nelielas valsts kā Latvija. Balvu šajā kategorijā ieguva franču zinātniskās fantastikas filma bērniem „Arco”.    

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Krustpunktā Lielā intervija: uzņēmējs un bijušais diplomāts Aivars Markots. Savulaik Latvijas Radio ēterā pasaules notikumu apskatos piedalījās jauns puisis vārdā Aivars Markots. Bet vēl pirms Latvija pilnībā atguva neatkarību viņš darbu radio pameta, vēlāk iesaistījās diplomātijas dienestā, bija arī pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa komandā. Jau ļoti sen viņš ir prom no ārlietu resora, bet acīmredzot sekot līdzi pasaules notikumiem - tā ir viņa sirds lieta, jo sociālo tīklu kontos aktīvi komentē notiekošo.  

Eiropas Kinoakadēmija nosaukusi Eiropas kino industrijas izcilības. Balvu pasniegšanā klāt bija arī Latvijas Sabiedriskais medijs, sekojot līdzi mūsu „Dieva suņa” gaitām, kas bija nominēts animācijas filmu kategorijā. Lai gan filma balvu šoreiz neieguva, starptautiskajai kino pasaulei spoži apliecināja, cik dažāda animācijas valoda var nākt arī no tik nelielas valsts kā Latvija. ““Dieva suns” ir “smagais metāls”. Rotoskopēta animācijas filma, kuras darbība risinās 17. gadsimta Baltijā, par raganu medībām, vilkati un sātana pautiem. Murgs, kuru nespēsiet aizmirst,”  tik krāšņi animācijas pieciniekā Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijā tika pieteikta brāļu Ābeļu filma, nešaubīgi izceļoties uz ierastā bērnu un ģimenes animācijas fona. Balvu animācijas filmu kategorijā ieguva franču zinātniskās fantastikas filma bērniem „Arco”. Kad svētdienas rītā tiekamies ar “Dieva suņa” komandu – režisoriem Lauri un Raiti Ābelēm, mākslinieku Hariju Grundmani un scenāristu Ivo Briedi – viņu noskaņojums ir neviltoti pacilāts, un par neiegūto balvu viņi daudz nebēdā. Lielāki par balvu ir citi ieguvumi. Brāļi smejas, ka ballītē pēc ceremonijas sadraudzējušies ar slaveno katalāņu aktieri Serdži Lopezu (Sergi López), kurš bija nominēts par lomu filmā “Sirāts”, un aicināšot viņu spēlēt savā nākamajā filmā “Vāgners un Sātans”. Scenārists Ivo Briedis saticis un pie saviem studentiem uz Rīgu uzaicinājis britu avangarda klasiķi Džonu Smitu. Vārdu sakot, “Dieva suņa” starptautiskā parāde atvērusi durvis personiskiem kontaktiem, saka Lauris Ābele. Tas viņam ir svarīgākais. Raitis Ābele piekrīt. Eiropas Kinoakadēmijas balvai šogad esot tikuši izskatīti 42 animācijas filmu pieteikumi, tātad izredzes tikt nominantu pieciniekā bija vairāk nekā viens pret astoņi. ASV strādājošais filmas itāļu producents ar skanīgo vārdu Džovanni Labadesa (Giovanni Labadessa) “Dieva suņa” iekļūšanu starp nominantiem vērtē kā veselīgu attieksmi pret Eiropas kino daudzveidību.  

Dzīvojamās mājas ugunsgrēkā Ķekavas pagastā gājuši bojā divi bērni un vairāki cilvēki cietuši. Vizītē Latvijā ieradies Zviedrijas aizsardzības ministrs Pāls Jonsons. Latvija un Latvijas Universitāte cieši sadarbojas ar CERN un bija aktīva dalībniece arī plašu rezonansi izraisījušā CERN pētījumā par antivielas īpašībām. Ar piecu latviešu dalību sākas Eiropas čempionāts šorttrekā. Turpinās 1991. gada atceres pasākumi un tam veltītā konferencē Saeimā šodien pulcējas valsts amatpersonas, vēsturnieki, kā arī tiesību un drošības eksperti. Īsāki lietu izskatīšanas termiņi un arī mazāk saņemto lietu – Augstākā tiesa šodien vērtējusi, kā strādājusi aizvadītajā gadā.

Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji. Gada jaunais mākslinieks: diriģente Anastasija Kildiša; dziedātājs Eduards Rediko; trompetists Mārtiņš Zujs. Gada koncerts: "Dzīvības elpa" – Evilena Protektore, Krišjānis Bremšs, Toms Timofejevs, Artjoms Sarvi, Volha Zaharova 30. janvārī "VEF Jazz Club", rīkotājs VEF Kultūras pils; "Nakts vēstules dejotājai" – Elza Leimane, Matīss Čudars, Arve Henriksens (Arve Henriksen), Anderss Jormins (Anders Jormin), Ivars Arutjunjans, Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš 18. jūnijā Rīgas cirkā, rīkotājs "Latvijas Koncerti"; Taņs Duņs, "Budas pasija", 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts – Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Doma zēnu kora grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Majore, Ieva Parša, Jolanta Strikaite, Mārtiņš Zvīgulis, Yiran Jia, Hasibagen, diriģents Māris Sirmais 5. septembrī Rīgas Kongresu namā, rīkotājs "VAK Latvija"; "Apkalna. Fausts. Znotiņš." Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Organismi" atklāšanas nakts koncerts – Iveta Apkalna, Kaspars Znotiņš 10. oktobrī Latgales vēstniecībā "Gors", rīkotājs Latgales vēstniecība "Gors"; "Marina Rebeka. Solokoncerts. Draugi – Andrejam Žagaram" – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Mikēle Gamba, 18. oktobrī koncertzālē "Cēsis" un 21. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, rīkotājs – nodibinājums "Andreja Žagara kultūras attīstības fonds". Par izcilu interpretāciju:  čelliste Magdalēna Ceple – Mečislava Veinberga "Concertino čellam un stīgām" (kopā ar "Kremerata Baltica") 14. septembrī Dzintaru koncertzālē un 17. oktobrī Ventspils koncertzālē "Latvija"; diriģents Tarmo Peltokoski – Riharda Štrausa "Alpu simfonija" (ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Latgales vēstniecībā "Gors" 4. aprīlī un Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 5. aprīlī; dziedātāja Inna Kločko – titulloma Riharda Štrausa operā "Salome"; Latvijas Nacionālā opera un balets, operas pirmizrāde 21. februārī, diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Par izcilu sniegumu gada garumā:  dziedātāja Zanda Švēde; pianists Reinis Zariņš; valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga"; dziedātāja Katrīna Paula Felsberga; orķestris "Rīga". Par izcilu darbu ansamblī:  vijolniece Magdalēna Geka; trompetists Kristians Kalva; "Trio Tresensus": Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons), Uģis Upenieks (perkusijas). Gada jaundarbs:  Jāņa Petraškeviča koncerts diviem sitaminstrumentiem un ansamblim "Tas, kas šeit bija pirms", pirmatskaņojums Latvijā 8. februārī koncertzālē "Cēsis" – Guntars Freibergs, Juris Āzers, ansamblis "ensemble unitedberlin", diriģents Vladimirs Jurovskis; Jēkaba Jančevska Pirmā simfonija (Ērģeļsimfonija), pirmatskaņojums 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Iveta Apkalna, Sniedze Kaņepe, Kaspars Vēvers, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma; Annas Veismanes "Četras dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem", pirmatskaņojums 11. oktobrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē – Mārtiņš Šmaukstelis, Ilze Ozoliņa. Par izcilu sniegumu džezā:  sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko; saksofonists Toms Rudzinskis; vibrofonists un taustiņinstrumentālists Miķelis Dzenuška. Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs. LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze. Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas, uz rietumiem devās daudzi tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāju. Britu zonā no astoņdesmit diviem tūkstošiem baltiešu bēgļu četrdesmit pieci tūkstoši bija latvieši. Ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas atļauju pēc profesora Friča Gulbja ierosmes Hamburgā 1946. gada 9. janvārī nodibināja Baltijas Universitāti, lai dzimteni pametušie studenti varētu pabeigt iesāktās studijas. Tā bija latviešu, lietuviešu un igauņu akadēmiski izglītoto bēgļu izveidota augstākā mācību iestāde Vācijā, Lielbritānijas okupācijas zonā, kas sākotnēji atradās Hamburgā, vēlāk – Hamburgas piepilsētā Pinebergā, bijušo kazarmu barakās. Profesors Fricis Gulbis (1891–1956), kurš bija Baltijas Universitātes pirmais prezidents, uzskatīja, ka universitātes galvenais mērķis ir baltiešu jauniešu izraušana no DP nometnēs valdošās bezdarbības un prāta degradācijas. Savu darbību augstskola uzsāka daļēji sagrautā Hamburgas vēstures muzeja telpās. Lai gan universitāte pastāvēja tikai trīsarpus gadus, mācības tajā notika intensīvi, arī vasarā, no pulksten astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Baltijas Universitātē studēt pielaida tikai tos, kuri varēja uzrādīt gatavības apliecību, pavalstniecību un DP (pārvietotās personas) statusu. Universitātes oficiālā darba valoda bija vācu valoda, taču studiju dokumentus aizpildīja un izsniedza angļu valodā. Bet nacionālajās valodās pasniedza atsevišķus humanitāro zinātņu priekšmetus. Baltijas Universitāte bija unikāla, tās mērķis bija piedāvāt iespēju iegūt akadēmisku izglītību Baltijas valstu jauniešiem, bet Baltijas valstis pārstāvošiem docētājiem – iespēju nodarboties ar zinātni. Par universitātes darbības mērķiem izvirzīja sagatavošanu studijām Vācijas augstskolās un intensīvas angļu valodas apmācības izceļošanas gadījumā. Finansiāls atbalsts universitātes veidošanā tika lūgts un dažādā apmērā saņemts no vairākām bēgļu izveidotām vai citām, kā, piemēram, Latvijas Sarkanais Krusts, kas Vācijā atjaunoja darbību. Pirmos divus semestrus mācībspēki, arī universitātes prezidents un tās rektori strādāja bez atlīdzības, sedzot paši arī ceļa izdevumus vai dzīvojot nometnē šķirti no savām ģimenēm. Līdzīgi studentiem, vairāki mācībspēki sākotnēji dzīvoja vienā barakas istabā četratā vai pat piecatā. Baltijas Universitātes pārvaldē tika ievērots tautību paritātes princips. Universitāti vadīja ievēlēts prezidents un viceprezidents. Tiem bija pakļauti katras nācijas atsevišķi ievēlēti rektori. Visvairāk mācībspēku un studentu bija no Latvijas. Kopumā Baltijas Universitātes diplomu ieguva 76 studenti, no tiem 53 latvieši. Baltijas Universitāte kā magnēts pievilka jauniešus – dažu mēnešu laikā studentu skaits trīskāršojās no 300 līdz 1025 studentiem. Baltijas Universitātē bija astoņas dažādu jomu fakultātes. Lekcijas studentiem notika lielajā barakā “Aula Magna”. No Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoriem šeit darbojās Jēkabs Prīmanis (anatomijā) un Jānis Šulcs (ķirurģijā), kā arī vēlākie profesori Nikolajs Vētra (iekšķīgās un infekciju slimībās), Jānis Eglītis (histoloģijā), Anna Raimonda (zobārstniecībā) un citi. Daudzi Medicīnas fakultātes mācībspēki kļuva par Latviešu Ārstu apvienības (mūsdienās pazīstama kā LĀZA) trimdā dibinātājiem Eslingenā. Medicīnas fakultātes dekāns bija profesors Nikolajs Vētra. Zobārstniecības nodaļas darbā vislielāko enerģiju ieguldīja Anna Raimonda (1903–1977). Viņai pat izdevās piesaistīt pazīstamo Rīgas zobu tehniķi Erhardu Dumpi, kurš nodaļas rīcībā nodeva savu personīgo tehnisko laboratoriju. Savukārt lektors Nikolaja Cauna (1914–2007) Baltijas Universitātē bija iekārtojis pat Anatomijas muzeju. Anatomijas studijām kaulus studenti paši salasīja gruvešos un glabāja kopmītnē drēbju skapī, dažkārt baidot nejaušos ciemiņus. Neskatoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem, studenti atrada laiku un iespējas dzīvi padarīt jautrāku – rīkoja karnevālus, dziesmu vakarus, spēlēja teātri un sportoja. Baltijas Universitāte atmodināja akadēmisko dzīvi pēckara Vācijā. Šajā laikā Pinebergā dibinātas vairākas studentu organizācijas, tostarp piecas latviešu korporācijas – Fraternitas Imantica, Spīdola, Gersicania, Zinta un Fraternitas Cursica. Augstskolu slēdza 1949. gada 1. oktobrī, kad lielākā daļa baltiešu bēgļu bija izceļojuši uz jaunām mītnes zemēm – Angliju, ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un citur. Daudzi turpināja studijas citu valstu augstskolās, un savās jaunajās mītnes zemēs aktīvi darbojās latviešu diasporā, taču diemžēl Latvijā neatgriezās. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā glabājas oriģināli Baltijas Universitātes dokumenti, to vidū Jāņa Gablika (1924–2013) diploms par zobārsta grāda iegūšanu. Jānis Gabliks vēlāk ASV ieguva doktora grādu bakterioloģijā un kļuva par profesoru Bostonas universitātē (Northeastern University in Boston). 1996. gadā Hamburgas piepilsētā Pinebergā sakarā ar Baltijas Universitātes 50 gadu jubileju tika atklāta piemiņas plāksne. Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā uzstādīta Baltijas Universitāte emblēma “Liesmojošā lāpa”, bet 2001. gadā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa laikā atklāja piemiņas plāksni Baltijas Universitātes dibinātājam profesoram Fricim Gulbim pie bijušā LU Fizikas institūta Kronvalda bulvārī 4, Rīgā. Diemžēl, no Vācijas pārceļoties uz Kanādu, īstenot ideju par Baltijas Universitātes turpmāko darbību Ziemeļamerikā Fricim Gulbim neizdevās.   Vēres Feldentāle, E. (2025), Baltijas Universitāte. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/39601-Baltijas-Universit%C4%81te Grāmatiņš, A. (sast.), Baltijas Universitāte 1946–1949: Rakstu un fotogrāfiju krājums. Minstere, apgāds Latvija, 1989. 213 lpp. Universitas, 2022, žurnāla 1. speciālizlaidums (veltīts 1947. gadā Vācijā dibinātajiem konventiem)

Janvārī īpaša vērība tiek pievērsta dzemdes kakla vēzim, jo izmaiņas skrīninga veikšanā un daži citi ārstu aktualizēti aspekti ir tā vērti, lai par tiem parunātu vairāk un padarītu cīņu ar dzemdes kakla vēzi efektīvāku. Plašāk stāsta Latvijas dzemdes kakla vēža izglītības fonda vadītāja, ginekoloģe Kristīne Pčolkina, Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docētāja, asociētā profesore, ginekoloģe Jana Žodžika un Austrumu slimnīcas Onkoķirurģijas klīnikas Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs, otolaringologs Renārs Deksnis. Speciālisti norāda, ka Latvijā cilvēki neizmanto iespēju jauniešiem vakcinēties pret papilomas vīrusu, lai nākotnē izvairītos no saslimšanas ar dzemdes kakla vēzi, kā arī citām ļaundabīgām saslimšanām. Kā piemēru viņi min Zviedriju, kura līdz ar citām Skandināvijas valstīm ir zeme, kurā ļoti veiksmīgi uzsākta vakcinācija skolu vecuma jauniešiem. Tas notika 2009. / 2010. gadā, kad arī Latvija uzsāka vakcināciju. "Tas nozīmē, ka sievietēm, kas sasniedz 25 gadus šajā periodā, dzemdes kakla vēzis vairs nav. Zviedrijā tas tiešām arī nav. Tas nozīmē, ka arī citi vēža veidi - rīkles, dzimumlocekļa, viņiem nav. Bet mēs joprojām esam tieši tādā pašā situācijā, jo vakcinācija ir pamatu pamats. Man ļoti žēl, ka nespējam sasniegt tos pašus rezultātus," atzīst Jana Žodžika. "Valsts sniedz šīs iespējas. Tas ir katra cilvēka - sievietes, vecāku - lēmums veikt vakcināciju. Ja to neveic, faktiski viņa uzņemas atbildību par bērna veselību visā dzīves garumā." "Vakcīna ir droša. Tā nav jauna, un neredzam mēs nekādas nopietnas sekas un problēmas, nemaz nerunājot par miljoniem cilvēku, kas ir pasaulē vakcinēti. Bet diemžēl mīti, nepareizi uzskati joprojām ceļo," turpina Jana Žodžika. "Es saprotu, ka ir sabiedrības daļa, kas kas grib dzīvot ļoti dabiski, tai skaitā atsakās no vakcinācijas. Bet ir sabiedrības daļa, kas varbūt šaubās. Es gribu aicināt un apliecināt, ka tas ir droši un tas ir ļoti efektīvi. Diemžēl jāsaka, ka ir arī ģimenes ārsti, kas joprojām šaubās man nezināmu iemeslu pēc. Vai tā ir neinformētība vai nevēlēšanās, man grūti pateikt." Speciāliste mudina izmantot iespēju vakcinēties jau pusaudžu vecumā. Šobrīd iespējam vakcinēties ir līdz 26 gadu vecumam, bet nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi. Tas nebūs vairs tikai efektīvi. Drīkst vakcinēties arī lielākā vecumā, bet jāatceras, ka vakcīna neārstē esošos esošos vīrusus, bet pasargā no jauniem tipiem, un tas var būt zināmās situācijās svarīgi. 

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere  Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52". Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa). Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm. Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla. Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā. Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas.  Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts. Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino. Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits. Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1] Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem. Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats. "Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā.  1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2]  Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba". Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!"" 1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk. Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā." Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi". Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus." Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3] Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies. ----------- [1] Cīņa, 1919.09.04. [2] Kino, 1929. Nr. 4 [3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un RSU docētājs, analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis.

Gada pirmajā raidījumā Piespēle runājam par sporta veidu, kas pasaulē arvien uzņem apgriezienus un piesaista jaunus līdzjutēju pūļus - tā ir profesionālā šautriņmešana. Lielā intervija ar Latvijas labāko šautriņmetēju Madaru Razmu, kurš 2025. gada nogalē pasaules čempionātā sasniedza trešo kārtu, bet pasaules rangā ir 45. vietā.   Nedēļas topā: Latvijas junioru hokeja izlase pasaules čempionātu noslēdz ceturtdaļfinālā ar zaudējumu Zviedrijai; Vairāku valstu hokeja izlases nosaukušas sastāvu Milānas olimpisko spēļu turnīram, tostarp Latvijas pirmie pretinieki ASV, Latvija sastāvu izziņos 6. janvārī; Ar pirmajiem turnīriem Austrālijā un Jaunzēlandē sākas tenisa sezona - Aļona Ostapenko gatavojas startēt 2032. gada olimpisko spēļu mājvietā Brisbenā, Darja Semeņistaja un Anastasija Sevastova nerod veiksmi Jaunzēlandē; Pludmales volejbola duets Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova atzītas par gada komandu pašu spēlētāju vērtējumā, Graudiņai arī individuāls novērtējums kā visvērtīgākajai spēlētājai.

Studijā Latvijas vēstniece ANO Sanita Pavļuta-Deslandes un Latvijas vēstnieks Ukrainā Andrejs Pildegovičs.

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Ja persona ir atzīta par cietušo kriminālprocesā, noziedzīgais nodarījums kvalificēts kā tīšs un ir iestājušās kādas no likumā noteiktām sekām, cietušais var saņemt valsts kompensāciju. Raidījumā Kā labā dzīvot skaidrojam, kā iespējams pieteikties un saņemt kompensāciju. Stāsta Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbale, Tiesu administrācijas Valsts kompensācijas cietušajiem nodaļas vadītāja Inga Ozola un biedrības "Skalbes" valdes locekle, klīniskā un veselības psiholoģe, militārā psiholoģe, EMDR terapeite apmācībā Santa Laimiņa-Rubene. "Valsts ir izveidojusi sistēmu, atbalstot noteiktos noziedzīgos nodarījumos cietušos. Valsts kompensāciju maksā, lai persona varētu pēc iespējas ātrāk segt savus zaudējumus, izmantot rehabilitācijas pakalpojumiem un tamlīdzīgi," skaidro Jeļena Bārbale. "Valsts kompensāciju maksā noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, kuri ir ieguvuši statusu kriminālprocesā, un šie noziegumi ir ar smagām sekām. Kompensācija tiek maksāta, ja ir iestājusies personas nāve; ja ir nodarīti vidēja smaguma vai smagi miesas bojājumi; ja ir aizskarta cietušā tikumība vai dzimumneaizskaramība;, ja persona ir cilvēku tirdzniecības upuris vai arī persona ir tīši inficēta ar B vai C hepatītu vai HIV." Cilvēks par iespējam gūt kompensāciju var interesēties brīdi, kad ir ierosināts kriminālprocess, notiek aktīva izmeklēšana un persona ar procesa virzītāja lēmumu ir atzīta par cietušo. No tā brīža cilvēkam ir tiesības pieprasīt valsts kompensāciju.  "Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropas Savienībā, kura maksā valsts kompensāciju vēl nepabeigtā kriminālprocesā. Tas ir saistīts ar to, ka mēs maksimāli radām pamatu personām jau tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams, šo kompensāciju saņemt. Daudzās Eiropas valstīs šī kompensācija ir iespējama tikai pēc tam, kad kriminālprocess ir pabeigts, kad visi apstākļi kriminālprocesa ietvaros ir noskaidroti," norāda Jeļena Bārbale.

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvija nav tā vieta, par kuru uzreiz iedomājamies, ja izdzirdam vārdu savienojumu derīgie izrakteņi, taču ļoti iespējams, līdz šim nemaz neesam skaidri zinājuši, kas slēpjas daudzu simtu metru dziļumā zem mūsu kājām. Ļoti iespējams, ka arī Latvijas teritorijā ir bagātīgas rūdas atradnes. Ko ģeologi atklājuši, pētot kristālisko pamatklintāju, un ko jau šobrīd zinām par derīgajiem izrakteņiem Latvijā? Par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociēto profesoru, ģeologu Ģirtu Stinkuli.  Raidījumā arī ieklausāmies, ko par dimantiem stāsta ģeoloģe Vija Hodirova. Tāpat cenšamies skaidrot, kā veidojas karstie avoti un kādu labumu tie sniedz islandiešiem. Bet par savu lasāmvielu trešdienas grāmatu rubrikā stāsta arheologs Artūrs Tomsons. Un visbeidzot – šļakatas no zemes dzīlēm, kas izšaujas vairāku metru augstumā, lielāki un mazāki ezeriņi, kas mutuļo, burbuļo, izdala tvaiku, un visapkārt sēra smaka. Tāda varētu būt aina kādu karsto avotu, piemēram, geizera Strokkura jeb Sdrohgira tuvumā Islandē, bet geizeri ir tikai viens no karsto avotu veidiem. Cik dziļās zemes dzīlēs tie veidojas, kā un kur to pasaulē ir visvairāk? Atbildes uz to meklējam kopā ar ģeogrāfijas maģistri un gidi Islandē Gunu Kalnu Kjartansoni. Viņas dzīve aizrit uguns un ledus zemē, tāpēc Islandes neparastā daba un tās mainība ir labi pazīstama. Vairums karsto avotu veidošanos sasaistīs ar Zemes dzīļu aktivitāti un tektonisko plātņu kustību, bet realitātē varētu zīmēt gana sarežģītas ģeoloģiskas shēmas, lai detalizēti skaidrotu karsto avotu tapšanu.   

Konceptuāli nākamā gada budžeta projekts ir apstiprināts. Taču faktiski Latvijā jau ir mazākumvaldība, un gala lasījumam daudzas partijas ir apņēmušās visādas prasības, lai maksimāli gūtu labumu sev. Vai mēs netuvojamies valsts mēroga drāmai? Par to Krustpunktā diskutē Saeimā pārstāvēto partiju pārstāvji: premjerministres parlamentārā sekretāre Karīna Ploka ("Jaunā vienotība"), Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis, Saeimas frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, Saeimas frakcijas "Apvienotais saraksts" – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu Apvienība, Liepājas partija priekšsēdētāja vietniece Aiva Vīksna un Saeimas frakcijas "Latvija pirmajā vietā" deputāte Ramona Petraviča.   

Konkurences uzraugs: "Maxima" izmantojusi savu tirgus varu – vienpusēji noteica un grozīja preču iepirkuma cenas. Otro dienu deputāti turpina debates par nākamā gada valsts budžetu. Latvija nodod Ukrainai pēdējo bruņutransportieru "Patria" partiju.

Darba vietai ir jābūt drošai! Kā to panākt un kā novērst dažādus riskus, kuri varētu rasties darba vidē un kādas aktivitātes pašlaik notiek Latvijā, lai pievērstu uzmanību darba drošības jautājumiem, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Valsts darba inspekcijas direktors Renārs Lūsis, Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne un uzņēmuma "Schwenk Latvija" valdes locekle Linda Šedlere. "Viens no tiem populārākajiem veidiem, kā gūst traumas, ir kritieni paklupšanas vai paslīdēšanas dēļ," norāda Renārs Lūsis. "Tāpēc arī šī tēma aktualizēta kampaņā, jo no kopējo negadījumu skaita tie ir vairāk nekā piektdaļa. Arī trešā daļa smago traumu tiek gūtas pakrītot un paklūpot." Tāpēc ir izstrādāta speciāla informatīvā kampaņa " Esi drošs, ka darbs ir drošs" un arī inspekcijas pārstāvji dodas uz uzņēmumiem, lai pievērstu uzmanību tieši šim riska faktoram. Inspekcijas pārstāvji mMudināja cilvēkus uzņēmumos neuzskatīt nekārtību par normu, neatstāt riskus, ko paši pamana, bez uzmanības, varbūt, ja pats pagāja garām, neatstāt to nākamajam kolēģim, kurš var nepamanīt un paklupt vai pakrist šajā vietā. Valsts darba inspekcijas dati liecina, ka 2024. gadā reģistrēti un arī izmeklēti ir 2312 nelaimes gadījumi darbā, tostarp no tiem 250 bijuši smagi un diemžēl 25 ir beigušies letāli. Savukārt 2025. gada pirmajā pusgadā ir izmeklēti jau 1080 nelaimes gadījumi darbā. "Tendence diemžēl tāda, ka smago un letālo nelaimes gadījumu ziņā Latvija ir viena no līderēm Eiropas Savienībā. Tas liek domāt, ka tieši drošības kultūra Latvijā ir lielākā sāpe un problēma," atzīst Renārs Lūsis. Diemžēl uzlabojumi nenotiek ātri, cilvēki neievēro elementārus darba drošības nosacījumus."

Līdz ziemai noteikti vēl ir kāds laiciņš palicis, bet bieži gadās, ka ziema savu pirmo uznācienu sarīko jau oktobrī vai novembra sākumā, kad bieži arī sniegam neesam gatavi. Tieši par šādām agrām sniega stihijām stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā. Šoruden patiesi sals un sniegs nesteidzas uz mūsu pusi. 12. oktobrī Latvijas austrumu daļā pirmās slapjās sniega pārslas krita, bet sniega segu neveidoja. Bet ir bijušas reizes, kad jau oktobrī atnākusi ziema un paralizējusi ikdienas dzīvi. Daudzi pirmo sniegu jau gaida, jo pelēkais laiks ir sācies, tas nenoliedzami ir drūmāks bez sniega. Bet, kad tad ir normāli, kad uzsnieg pirmā sniega kārtiņa? Dati par Rīgu kopš 1961. gada liecina, ka vidējais datums pēdējā desmitgadē, kad ne tikai nobirst dažas pārslas, kas tūlīt izkūst, bet jau izveidojas vismaz centimetru bieza sniega sega, bijis 29. novembris. Tā kā vēl mēnesis jāgaida. Savukārt vēsturiskie dati rāda, ka šāda pirmā sniega diena ir kļuvusi ievērojami vēlāka 60. un 70. gados. Šajās desmitgadēs vidējais datums bija, kad izveidojās 1 cm bieza sniega kārta, bija 14. novembris.   Protams, korekti būtu salīdzināt trīsdesmitgades, jo klimatoloģijā laika solis ir 30 gadi. Tad, ja paņemam 1961.-1990. gadu, pirmā sniega diena bija 17. – 20. novembrī. Šādi paraugoties, protams, pieaugums nešķiet liels. Bet pēdējā desmitgadē pirmais sniegs ir bijis arvien vēlāk. Pagājušajā ziemā pirmā diennakts ar vidējo sniega biezumu vismaz 1 cm bija tikai 4. janvārī. Protams, ir bijušas daudzas reizes, kad pašā oktobra uzsnieg, kā arī reti gadījumi, kad jau septembrī ir bijis sniegs. Digitalizētajā Latvijas Televīzijas arhīvā var atrast ziņu par sniega stihiju Latgalē 1992. gada 27. oktobrī. Latvija ir nesen atguvusi brīvību, ir milzīgas finansiālas problēmas un Latgalē ilgstoši palikusi bez elektrības sniega dēļ. Toreiz vidējais sniega biezums bija 15-22 centimetri, dažviet mērījumi liecina, ka pat 37 cm. Togad sniga arī pārējā Latvijā, bet pārsvarā sniega biezums bija līdz 10 centimetriem. Savukārt 2002. gada kārtīga ziema ne tikai ar sniegu, bet pat -15 grādu salu Vidzemē ieradās jau 21. oktobrī. Bet 2003. gadā tieši Rīga un tās apkārtne piedzīvoja lielāko oktobra sniega stihiju zināmajā vēsturē. Naktī no 26. uz 27. oktobri Rīgā uzsniga 39 centimetri sniega. Tas ir liels sniega daudzums pat jebkuram ziemas mēnesim, kur nu vēl oktobrim. Pilsēta, protams, bija paralizēta tajā rītā.

Stāsts par pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad Tezē kopienas klosteris Francijas dienvidos daudziem kļuva par garīga piedzīvojuma vietu. Astoņas sievietes 2025. gada oktobra sākumā devās ceļā, lai jau apzinīgā vecumā satiktos ar savu jaunību, savas draudzības un pasaules izzināšanas ceļa sākumpunktu. Sākumā stāsts par to, kas notika pavisam nesen, oktobra sākumā Francijā. Kā astoņas sievietes, vecumā, kad koks jau ir iestādīts, bērni lieli un arī ar čūskām attiecības atmaigušas, nolēma atgriezties vietā, kurā viņu apzinīgās dzīves tikai sākās. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad krita “dzelzs priekškars”, teju visa Austrumeiropa sakāpa autobusos iepazīt gadu desmitiem liegtās Vakareiropas mākslu, arhitektūru, domāšanas veidu un uzvešanos. Tā nebija tikai plika ziņkārība, tā bija sēkla, no kuras izauga Latvija, kura šobrīd pat nepieļauj domu, ka kāds varētu apšaubīt tās piederību Eiropai. Bet deviņdesmitajos, lai dotos uz kādu vecās Eiropas valsti, Austrumeiropas pilsoņiem vajadzēja vīzu. Lai dabūtu vīzu, vajadzēja izsaukumu. Bet cik gan daudziem no postpadomju Latvijas bija paziņas, piemēram, Parīzē? Un te izlīdzēja vēl viens mūris, kas bija kritis. Ateismā augusī pionieru un komjauniešu paaudze tagad uzzināja, ka Dievs ir. Ticības pārdzīvojums un kristietības atjaunošanas jūsma postpadomju zemēs, gāja roku rokā ar iespēju saņemt izsaukumu un vīzu uz tik kāroto Franciju. Jo Francijas dienvidos, Burgundijas reģionā Tezē ciemā kopš 1966. gada darbojas ekumenisks klosteris, kura misija ir izplatīt ticību, vienojot tautas. Klosterī darbojas ar simts klostera brāļu, bet katru vasaru klosteris uzņem ap 100 000 jaunu cilvēku no visas pasaules. Deviņdesmitajos Austrumeiropas kristieši bija atbrīvoti no līdzmaksājuma, nedēļu uzturoties Tezē, teltīs ar koka gultiņām kalna galā. Iespēja redzēt Franciju un saņemt brīvu iztikšanu vairoja ticīgo skaitu, autobusi no Latvijas kursēja katru nedēļu. -- Paldies manām ceļabiedrēm, Solvitai Kresei, Ivonnai Andersonei, Kristīnei Briedei, Ingai Burovai, Inetai Sipunovai, Līgai Puriņai-Purītei, Simonai Valkei. Mūsu kopība par šādu kompasa magnēta vietu izvēlējās Tezē klosteri, un es izstāstīju katoļu garīdznieka Marsela Ponta stāstu. Es, Anda Buševica, stāstīju šo stāstu, lai mudinātu pamanīt cilvēciskas tīrības un dāsnuma vietas un cilvēkus.

Danska, ki predseduje Svetu Evropske unije, je v zadnjih mesecih na skupno mizo prinesla zakon, ki bi veljal v državah članicah Evropske unije, poimenovan Chat Control. Gre za nadzor zasebnega klepeta, ki med uporabniki poteka prek različnih aplikacij (WhatsApp, Signal, Messenger …), tudi tistih, ki danes veljajo kot šifrirane, torej zaklenjene. Zagovorniki zakona pravijo, da bi z zakonsko podlago in stalnim vpogledom v vse vrste komunikacije med državljani Evropske unije lažje našli in ujeli kriminalce in teroriste, nasprotniki, med njimi tudi celotna strokovna javnost, pravi, da je zakon zelo slaba ideja brez pravih argumentov.Slovenija je proti zakonu in se pridružuje Avstriji, Slovaški, Češki, Poljski, Nemčiji, Nizozemski, Finski in Estoniji. Neodločene so Belgija, Italija, Romunija, Grčija in Latvija. Chat Control podpirajo Irska, Portugalska, Španija, Francija, Hrvaška, Madžarska, Bolgarija, Danska, Švedska in Litva. Glasovanje v Svetu Evropske unije je z oktobra prestavljeno na december.Na pomembnost varnosti in zasebnosti na spletu, ki je v Evropi pogosto zgled drugim državam in ga zato moramo ščititi, opozarja vodja SiCerta Gorazd Božič. V epizodi sodelujejo tudi ameriški tehnološki novinarji: Dan Moren (Six Colors), Jacob Kastrenakes (The Verge) in John Siracusa (ATP.fm). Zapiski: Odbit Discord Oglasite se lahko na odbita@rtvslo.si Poglavja: 00:00:57 Uvod v Chat control 00:02:12 Gorazd: zgodba se ponavlja 00:07:56 Odločitev Slovenije 00:08:26 Podporniki, nasprotniki in ponovno glasovnaje o Chat Control 00:12:33 Dan Moren: osnove šifriranja 00:18:47 Jake Kastrenakes: tudi tehnološki velikani so proti 00:23:47 John Siracusa: zakaj tak razkorak med politiko in stroko 00:28:00 Kaj pa če nič ne skrivam? 00:31:33 Kaj se bo zgodilo na naslednjem glasovanju?

Latvijā lielākās emocijas pēdējās dienās ir virmojušas joprojām ap Stambulas konvenciju. Tagad neapmierinātie ir iesnieguši savu nacionālu konvencijas variantu, kuru parakstīs tikai Latvija, izstājoties no kopējās vienošanās. Otrs aktuālais temats bija ilgā ņemšanās ap izmešu kvotām un pieslēgšanos Eiropas Savienības direktīvām. Tikmēr pasaulē  neapšaubāmi galvenā ziņa ir panāktā vienošanās starp Izraēlu un "Hamās" par kara pārtraukšanu Gazā. Pagaidām gan tas ir pirmais solis. Lai arī to var dēvēt par Trampa panākumu, tomēr cerētā Nobela Miera prēmija viņam gājusi secen, to saņems Venecuēlas opozīcijas līdere. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 žurnālists Ansis Bogustovs, TVNET Grupa galvenais redaktors Toms Ostrovskis un izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.    

The RAF Latvija was a Soviet-era minibus. Externally, it looks remarkably similar to the iconic Volkswagen Type 2 van. The story of its production offers us an insight into manufacturing during the Soviet era. The Latvija became a symbol of communal mobility, serving as a marshrutka - a minibus on a set route, or used as an unofficial taxi, and its drivers and passengers share many poignant experiences. Join me and jump aboard a Latvija minibus. Thanks for listening!