Podcasts about Latvija

Turpinam ar hokeja svētkiem! Tiekamies šeit un VEF kvartālā! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Turpinam ar hokeja svētkiem! Tiekamies šeit un VEF kvartālā! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Tekma Slovenije in Latvije na svetovnem prvenstvu v hokeju.

Latvijas hokeja izlasei šodien, 13. maijā, trešā spēlē pasaules hokeja čempionātā. Pulksten 17.20 sāksies spēlē ar Slovēniju. Vakar izlasei bija brīvdiena, kurā komanda aizvadīja treniņu. Aizsargs Markuss Komuls vērtē, ka pirmajās divās spēlēs izlase pasaules čempionātā epizodiski spēlēja labi, taču nākamajās cīņās laukumā jādarbojas kvalitatīvāk. Latvijas pretinieki - Slovēnijas izlase - ieradusies uz šo čempionātu ar atjaunotu sastāvu. Slovēnijas pirmās divas spēles Latvijas TV komentēja Ģirts Ankipāns. Viņš vērtē slovēņu spēles raksturu. Savukārt Slovēnijas izlases spēlētājus raksturo hokejists Māris Bičevskis, kurš ikdienā spēlē Slovēnijas hokeja flagmanī Ļubļanas "Olimpija". Pēdējos divu gadu laikā spēlējušas divas reizies. Abas reizes Latvija ir uzvarējusi, lai arī spēles bijušas smagas. Labā ziņa - Latvijas izlasie Stokholmā pievienosies uzbrucēja Rodrigo Ābols. Plānots, ka viņš ieradīsies ceturtdien.    

Paldies, ka bijāt ar mums vakar gan te, gan VEF Kvartālā! Bija dažas tehniskas kļūmes, kuras cerams šodien būs jau izlīdzinātas! Bet tiekamies un par Latviju! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi nepacietīgi gaida Pasaules čempionātu hokejā. Raidījuma tēmas: - ️Eirolīgas F4; - Latvija pret Franciju un Kanādu; - ️NHL Play-off; - Infantīno par Krieviju; - ️El Classico; - Dončič būs Eiropas čempionātā; - NBA playoffs; - Lipmans izdod grāmatu; - Bostona-Ņujorka; - Perry Brennan; - Tautas nagla;

Šoreiz raidījumā, protams, par ledus hokeju un pasaules čempinātu. Pasaules meistarsacīkstes Zviedrijā un Dānijā sākušās, Latvijas izlase arī jau sākusi savu skrējienu pretī kārotajai vietai ceturtdaļfinālā. Arī Piespēles lielajā intervijā šoreiz runāsim par Latvijas hokeja izlasi, jo studijā viesojas bijušais valstsvienības uzbrucējs Mārtiņš Karsums. Nedēļas topā: Sācies pasaules čempionāts hokejā: Latvija pirmajā spēlē uzvar Franciju ar 4:1, otrajā - zaudē Kanādai ar 1:7; Basketbolists Kristaps Porziņģis joprojām cīnās ar nesoskaidroto vīrusu; Latvijas futbola virslīgas klubs “Metta” savā mačā neielaiž “sportacentrs.com” žurnālistus un spēles tiešraides komentētāju.

Hokeja pavasaris ir sācies un pirmo reizi FaceOff vēsturē, tiešraides mauksim dzīvajā no VEF Kvartāla, tā kā nāc droši klātienē un skaties kā top mūsu podkāsts. Zīmēšanai ir jābūt! Uz priekšu, Latvieši! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Pasaules hokeja čempionātā 10. maija vakarā pirmā spēle arī Latvijas izlasei. Pulksten 21.20 mūsu hokejisti mērosies spēkiem ar Francijas izlasi. Vakar treniņā Latvijas izlase lielāko uzmanību pievērsa spēlei nevienādos sastāvos. Treneris Harijs Vītoliņš bija gandarīts par treniņā sasniegto. Treneris atzīst, ka jābūt pašatdevei augstā līmenī, disciplīnai, nedrīkst būt noraidījumi, jo tie lauž spēles ritmu. "Viss būs atkarīgs no mums pašiem," norāda Harijs Vītoliņš. Francija ir trešā vecākā komanda šajā pasaules čempionātā, tās vidējais vecums ir 28,7 gadi. Tā ir ļoti pieredzējusi komanda. Francijas izlasi raksturo hokejists Rolands Vīgners, kurš jau ilgus gadus spēlē Francijā. Latvijas – Francijas savstarpējo spēļu vēsture bagāta – 39 spēles, Latvija tajās guvusi 23 uzvaras. Savukārt pagājušā gada pasaules čempionātā latvieši frančus uzvarēja tikai papildlaikā. Uz Stokholmu ir devušies arī daudzi Latvijas līdzjutēji un varētu būt, ka pirms spēles fani dosies simboliskā gājienā uz ledus halli, kur norisināsies spēle. Savukārt vakar, čempionāta pirmajā dienā, notika četras spēles, laukumā devās arī abas mājinieku izlases Zviedrija un Dānija. Zviedri ar 5:0 uzveica Slovākiju, bet Dānija ar 0:5 zaudēja ASV. Vēl somi tikai ar 2:1 uzveica Austriju, bet pasaules čempione Čehija papildlaikā ar 5:4 uzvarēja Šveici.

Maskava 9. maijā cenšas demonstrēt, ka vēl ir militāri stipra un ietekmīga, bet Latvija līdz ar citām kaimiņvalstīm nav ļāvusi Krievijas Uzvaras dienas svinētājiem izmatot mūsu gaisa telpu lidojumiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, politologs Juris Rozenvalds un žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.  

Droni vairs nav tikai hobijs — tie maina gan industrijas, gan drošību, gan ikdienu. Šonedēļ #DigitālāsBrokastis studijā spriežam, kā Latvija attīstās dronu tehnoloģiju jomā un vai spējam turēt līdzi pasaules tempam. Kā Latvijas inovatori spēj radīt pasaules līmeņa risinājumus, un kā 5G un mākslīgais intelekts ienāk bezpilota sistēmās? Kādas iespējas droni sniedz lauksaimniecībā, aizsardzībā un pat ēdiena piegādē? Un — kā veidot regulējumu, kas ļauj attīstīties? Par to visu runājam ar Ivo Vaici no Rīgas Tehniskās universitātes, LMT ekspertu Miku Porieti un Civilās aviācijas aģentūras pārstāvi Ilmāru Ozolu. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Maskava 9. maijā cenšas demonstrēt, ka vēl ir militāri stipra un ietekmīga, bet Latvija līdz ar citām kaimiņvalstīm nav ļāvusi Krievijas Uzvaras dienas svinētājiem izmatot mūsu gaisa telpu lidojumiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts, politologs Juris Rozenvalds un žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore un TV3 "900 sekundes" producente Lauma Spridzāne.  

Kaut elektronerģijas pārrāvuma iemesli 28.aprīlī Spānijā un Portugālē vēl oficiāli nav noskaidroti, visticamāk, tie ir vairāki un tie saistīti ar saules paneļu un vēja ģeneratoru lielo īpatsvaru šai valstī. Vai tas nozīmē, ka atjaunojamie energoresursi ir nedroši? Uz šo jautājumu atbild 14.Saeimas deputāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts) un AS "Augstprieguma tīkls" valdes loceklis Gatis Junghāns.Vai Latvijā var atkārtoties tāds aptumsums kā Spānijā un vai energotīkla operators ir gatavs līdzīgam gadījumam? Pieņemot, ka Spānijā tā bija tehniska kļūme, Baltijā nevar izslēgt trešo pušu ļaunprātību un sabotāžu. Cik gatava Latvija ir pārvarēt šādus mākslīgi izraisītus incidentus elektrenerģijas tīklā.Raidierakstu sagatavojis žurnālists Ivars Bušmanis.aidieraksts ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras viedokli. Ne Eiropas Savienība vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūra nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.Funded by European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarly reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them.

133 kardinolai jau netrukus užsidarys nuo pasaulio tam, kad išrinktų naują popiežių. Jis turi surinkti dviejų trečdalių balsų daugumą. Ši konklava išskirtinė tuo, kad joje dalyvių daugiau nei bet kada ir jie atstovauja 70 valstybių.Dviejų branduolinių valstybių Indijos ir Pakistano konfliktas virsta kariniu.Lietuva ir Latvija neleis į vadinamosios „pergalės dienos“ paradą Maskvoje vykti per savo oro erdvę, o pačioje Maskvoje skrydžius trikdo ir Ukrainos dronų atakos.Dvejus metus veikianti vadinamoji Desovietizacijos komisija jau priėmė beveik 200 išvadų, tačiau ne visų jų laikomasi - apie pusę nurodymų pakeisti objektų pavadinimus iki šiol neįvykdyti.Socialiniame tinkle išplito vaizdo įrašas iš Kretingos Marijos Tiškevičiūtės mokyklos, kuriame užfiksuota, kaip viena iš pedagogių užsimoja plaktuku prieš ant žemės sėdintį mokinį. Anot ugdymo įstaigos vadovės, taip pedagogės bandė sudrausminti specialiųjų poreikių turintį jaunuolį, tačiau po incidento abi darbuotojos paliko pareigas. IKie kainuoja pirmosios šiųmetės lietuviškos braškės?Ved. Liepa Želnienė

Jaunais Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs uzskata, ka Vācijai un Francijai vajadzētu detalizēti izpētīt jautājumu par kopīgā Eiropas kodollietussarga izveidi. No jauna diskutē par Ukrainas bēgļu integrēšanu Latvijā. Parlamentārieši nav gatavi noraidīt ieceri par brīvdienu Lāčplēša dienā, lai arī skaidrs, ka Saeimā šim priekšlikuma trūkst vairākuma atbalsta. Latvija un Lietuva aizliegušas Serbijas prezidenta lidmašīnai šķērsot savu gaisa telpu ceļā uz Maskavu.

Rīgas Domā 8. maijā izskanēs XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena "Kara rekviēms", kura atskaņojumā, kas veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, Hermaņa Brauna fonda aicināti, piedalīsies 170 dalībnieki. Poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā muzicēs Valsts akadēmiskais koris "Latvija", zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un izcili solisti: soprāns Inga Kalna, Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds un britu tenors Alans Kleitons, kurš 2024. gadā piedalījās "Kara rekviēma" atskaņojumā festivālā BBC Proms Londonā ar diriģentu Antonio Papano. Sarunā ar Dāvi Eņģeli Alans Kleitons stāsta par savu iepazīšanos ar Britena "Kara rekviēmu", šī darba aktualitāti un vēstījuma spēku. Runājam par operiskumu Britena rekviēmā, ietekmēm no Britena agrākiem skaņdarbiem. Sarunas noslēgumā - arī par Alana Kleitona sezonas plāniem: Stravinskis Zalcburgā, Britens Frankfurtē un Londonā. Alans Kleitons: Tas ir apjomīgs, bet brīnišķīgs skaņdarbs. Kā zēns visai daudz dziedāju Britena garīgo mūziku, tā iepazinu viņu kā komponistu. Ar šo skaņdarbu iepazinos, to atskaņojot Austrālijā pirms apmēram 20 gadiem. Šis ir ļoti operisks skaņdarbs - mūzika ir masīva. Man šķiet, komponists šajā skaņdarbā izjūt tādu brīvību, kādu varbūt nevar sasniegt operās. Britens vairāk rakstījis maza apjoma skaņdarbus pēckara iespaidā 40.-50. gadu Lielbritānijā. Daudzas no viņa operām ir kameroperas, tās nebija tik apjomīgas kā šis skaņdarbs. Šī bija iespēja viņam eksplodēt. "Kara rekviēms" ir emocionāli intensīvs skaņdarbs, kurš dod iespēju parādīt daudz vokālo krāsu, daudz psiholoģisku aspektu, par kuriem domāt.

Ostu pārvaldības reformu plānots attiecināt galvenokārt uz Rīgas un Ventspils ostu, teikts Satiksmes ministrijas sagatavotājā informatīvajā ziņojumā, ko atbalstīja valdībā. Vācijas Bundestāgs pirmajā balsojumā nav apstiprinājis konservatīvo līderi Frīdrihu Mercu par kancleru. Latvija un vēl 11 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis koordinēti pieprasījušas aktivizēt valsts izņēmuma klauzulu aizsardzības izdevumu palielināšanai. Nakts sabiedriskais transports atgriezīsies Rīgā. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija apsprieda tālmācības iespējamo aizliegumu posmā no 1. līdz 9. klasei. Latvijas valstsvienība uz pasaules čempionātu Zviedrijā dosies ar 25 hokejistiem. Oficiālu hokejistu reģistrāciju turnīram Latvijas komanda veiks īsi pirms turnīra sākuma.

Hokeja pavasaris tikai mēneša attālumā! Tiekamies šovakar tiešraidē. Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Studijā finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV).

“Aizsardzības ainava” – tāda būs Latvijas ekspozīcija Venēcijas arhitektūras biennālē, kas notiks  no 10. maija līdz 2025. gada 23. novembrim. Raidījumā ieskats tajā, kāds būs Latvijas piedāvājums. Venēcijā arhitektūras izstādē būs skatāms Vāgnera teātra makets. Par to Kultūras rondo stāstīja Zaiga un Māris Gaiļi.  

Hokeja pavasaris tikai mēneša attālumā! Tiekamies šovakar tiešraidē. Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

Šudiņ sasateikam ar dirigentu Māri Sirmuo, kura saknis vaicojamys Latgolā. Māris Sirmais ir vairuokkuortejs Latvejis Leluos muzykys bolvys laureats, Latvejis Zynuotņu akademejis goda lūceklis i Treis zvaigžņu ordeņa kavalers, vaļsts akademiskuo kora “Latvija” muokslinīciskais vadeituojs. Koč i Māris dzims i audzs Reigā, latgaliski jis runoj jau nu bierneibys. Ar Māri runuosim par dzīšmu i deju svātku unikalitati. Taipat, saprūtams, ari par muzyku i juo īdevesmis olūtim. “Ka mes saleidzynojam, kas ir taids eipašs myusu tautai, tod tī ir dzīšmu i deju svātki. Vysmoz munā dzeivis laikā maņ nasagrybātu zaudēt tū sajiutu, ka vystyk tuos miļzeiguos masys, ka juos sasalosa na deļ īmesļa, kab īdzartu i svynātu, bet sasalosa, lai paruodeitu tautys kulturu i myusu tautys dvēselis stuovūkli tamā šaļtī, myusu emocejis, kas tymā laikā vīnoj tik daudzys tyukstūšys myusu tautīšu. Maņ tai redzīs, ka itei sajiuta vīnreiz pīcūs godūs ir kai svietneica... Es zynu, ka vysi muni pazinis, kas atbrauc i radz tū vysu, jim pat pīteik YouTubē paruodeit kaidus fragmentus voi tys byutu nu dzīšmu voi deju svātku. Es radzu, ka tim cylvākim, vysa pyrma, ir šoks, voi tys vyspuor šudiņ ir īspiejams. Voi tys vyspuor ir īspiejams i kotrā ziņā te ir tikai vīna atziņa. Muni kolegi Eiropā maņ bīžai soka: Māri, pi myusu tys vaira nav īspiejams, tys ir koč kas unikals,” soka Māris Sirmais. Māris izsver, ka sabīdreibā ir svareigi sabalansēt  leidzsvoru storp tureigumu i ticeibu. Par tū, cik vierteiga ir rodūšuma i muokslys kluotbyušona myusu kasdīnā. “Ar matematiku tu vari atteisteit tikai vīnu smadzinu puslūdi, bet lobū smadzinu puslūdi tu vari atteisteit tikai ar rodūšuom maņom. Vysleidza, voi tei ir kusteiba, muzyka, voi tys ir kaids instruments, kuru tu spieļoj. Tys atteista vysu i ritma sajiutu, i tu puorzini sovu organismu, elpuošonu, bolsu, emocejis. Tai sabīdreiba palīk arviņ empatiskuoka. Empateja gaist tymā šaļtī, kod tev nav emoceju, kod tu palīc kai akmiņs. Muzyka i vyss, kas saistuos ar rodūšumu, tys ir tys, kas myus, pat tūs styngruokūs akmiņus, spiej koč kai izkausēt i radeit kai cylvākus.”

Iepazīstam Latvijā radītu transporta inovāciju, kas izskatās gluži kā no zinātniskās fantastikas filmas, — kāpurķēžu motociklu "Unitrack", kas spēj traukties līdz pat 120 km/h un pārvarēt pat smilšu kāpas. Studijā "Oruga" līdzdibinātāja Liene Vītola, ar kuru runājam par ceļu no pirmās skices līdz starptautiskām ambīcijām, inženiertehniskajiem risinājumiem, konkurenci pasaulē un sadarbību ar militāro industriju. Noklausies stāstu par drosmi radīt ko pavisam jaunu! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.  

Lietuva, Latvija ir Estija vienijasi ir baltiškojo džiazo kultūrą kartu pristato tarptautinėje džiazo mugėje „Jazzahead! 2025“ Vokietijoje. Apie baltiškąjį džiazą ir mugės esmę – Lietuvos džiazo federacijos atstovai iš Brėmeno.Kauną nuo šiandien vėl užtvindys džiazas: prasideda jau 35-tą kartą rengiamas festivalis „Kaunas Jazz“, kuris tradiciškai siūlo miesto ir jo svečių publikai pačius įvairiausius koncertus. Šis festivalis dedikuojamas M.K. Čiurlionio 150-osioms gimimo metinėms paminėti. O minėdamas simbolinę renginio sukaktį, į programą Kaunas JAZZ įtraukia ir atlikėjus, praeityje sužavėjusius šio renginio publiką.„Hommage à Čiurlionis“ dviejų dalių šiuolaikinės choreografijos programa Klaipėdos valstybinis muzikinis teatras šeštadienį pradeda antruosius savo gyvavimo naujame pastate metus. Pasakoja Agnė Bukartaitė.Pasaulio muzikos naujienose kompozitorius Jurgis Kubilius pasakoja apie po mirties muziką kuriančias kompozitoriaus „smegenis“, Milano „La Scala“ operos teatro ateinančio sezono planus bei ką tik išleistą popiežiaus Pranciškaus muzikos grojaraštį.Lietuvos kompozitorių sąjunga paskelbė Lietuvos kompozitorių 2024 metų kūrinių penkioliktuką. Iki gegužės 12 d. už labiausiai patikusį gali balsuoti ir klausytojai. Tradiciškai, LRT KLASIKOS laidose pristatome visus 15 kūrinių, apie kuriuos pasakoja jų autoriai. Šiandien kviečiame susipažinti su dar vienu kompozitorės Rūtos Vitkauskaitės kūriniu, patekusiu į geriausių sąrašą – tai jos kompozicija „Cracks“ violončelei ir loop pedalui.Rubrikoje „Be kaukių“ - vargonininkas ir klavesinininkas Vilimas Norkūnas.Ved. Gabija Narušytė

Kamēr Ukrainā nerimst Krievijas uzbrukumi, 23. aprīlī Londonā vairāku valstu pārstāvji spriež, kā tad panākt beznosacījumu uguns pārtraukšanu karā Ukrainā. Uz Ukrainu sūta palīdzības kravu, pirmo reizi – arī Latvijā ražotu jūras dronu. Atšķiras Saeimas komisiju viedoklis, vai visiem par vēlēšanu rīkošanu atbildīgās Centrālās vēlēšanu komisijas locekļiem nepieciešama pielaide darbam ar valsts noslēpumu. Šogad aprit 18 gadi, kopš Latvijā notiek Lielās Talkas pasākumi visā valstī. Latvija palikusi vienīgā kandidāte no Austrumeiropas valstu grupas uz vietu ANO Drošības padomē. Latvijas U-18 un jaunāku puišu hokeja izlase sāks pasaules čempionātu ASV.

Sogovornica nove izdaje oddaje Drugi pogled prihaja iz Latvije. V Rigi se je rodila in pred selitvijo v Slovenijo živela Ausma Cirulniece, ki je v Slovenijo najprej prišla kot prostovoljka; nato pa zaradi ljubezni – do Slovenca in tudi do slovenskih gora – tudi ostala. Kot boste slišali v oddaji, ki jo je pripravila Andreja Gradišar, se Latvija in Slovenija precej razlikujeta, prebivalci obeh držav imamo različne vrednote. Ausma, ki se med drugim ukvarja s fotografijo, v Sloveniji zapravi veliko več za čevlje, navdušuje jo slovenski športni duh, sprašuje pa se, zakaj plesanje ljudskih plesov pri nas ni tako priljubljeno.

Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.  

Latvija pirmā Baltijā nolemj izstāties no Otavas konvencijas; oficiāla izstāšanās – vēl priekšā. Aizsardzības ministrija varētu tērēt 900 000 eiro parādes zobenu iegādei; amatpersonas aicina uz samērību. Iesaka ļaut vecākiem attaisnot skolēnu slimošanu līdz piecām dienām. Lielbritānijas Augstākā tiesa lemj, ka juridiskā definīcija par to, kas ir sieviete, balstās uz bioloģisko dzimumu. Vecrīgā, pie rātsnama notika pikets, kurā aktīvisti kārtējo reizi prasīja, lai pašvaldība risina nakts izklaižu vietu radīto troksni.

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Hokeja pavasaris tikai mēneša attālumā! Tiekamies šovakar tiešraidē! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Hokeja pavasaris tikai mēneša attālumā! Tiekamies šovakar tiešraidē ar diviem pārsteigumiem! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Kandidātu saraksti pašvaldību vēlēšanām iesniegtiu. Lai arī vidēji uz vienu vietu vietvarās pretendē apmēram astoņi kandidāti, šajā gadījumā tā ir vidējā temperatūra slimnīcā, jo konkurence dažādās pašvaldībās krietni atšķiras. Piemēram, iegūt kādu no 15 deputātu vietām Daugavpilī būs divreiz grūtāk nekā iegūt kādu no 15 deputātu vietām Augšdaugavas novadā, kas ir pie Daugavpils. Nevarētu arī sacīt, ka visām nacionālā mēroga partijām visa Latvija šķiet vienlīdz interesanta. Vērtējam, kāda veidojas situācija, tuvojoties šā gada pašvaldību vēlēšanām, kas vēlētājiem varētu šķist svarīgākais un kam vajadzētu pievērst uzmanību? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, domnīcas "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka un "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga.  

Saruna par Latvijas jauno dizaineru pārstāvniecību  starptautiski nozīmīgos notikumos - gūtā pieredze Milānas Dizaina nedēļā un iecerētais izstādē "Expo 2025 Osaka" Japānā. Nupat noslēgusies Milānas Dizaina nedēļa  Itālijā. Latviju tajā pārstāvēja septiņi autori un dizaina apvienības "Gateris Works", "Ēter", Dace Sūna, "Studio Sarmīte", Artis Nīmanis, Emma Sofia un Bottera. Latvijas dizaineri iekļaujas visu triju Baltijas valstu laikmetīgā dizaina projektā „Tactile Baltics”, kuru pirmoreiz bija iespēja redzēt pirms četriem gadiem Londonā. Izstāde laikmetīgā dizaina valodā apvieno Baltijas reģiona inovācijas, kultūras vērtības un amatniecības tradīcijas. Kultūras rondo sarunājas Latvijas Dizaina centra un "Tactile Baltics" projekta vadītāja Dita Danosa, dizainere Dace Sūna, dizaina studijas "Gateris Works" pārstāve Eva Abduļina un arhitekts Reinis Leo Miķelsons, kā arī tekstilmāksliniece un gleznotāja Emma Sofia. Līdz 13. aprīlim Milānā risinājās pasaulē nozīmīgākais notikums dizaina jomā, un tajā ar kopīgu ekspozīciju piedalījās arī Baltijas valstis. Savukārt no 13. aprīļa līdz 13. oktobrim Japānā norisinās "Expo 2025 Osaka", kas ir pasaulē nozīmīgākā valsts tēla veidošanas un eksportspējas veicināšanas izstāde, kas risina ne tikai ekonomiskus, bet arī pasaulei nozīmīgus sociālos jautājumus. Izstādē Latvija pārstāvēta vienotajā Baltijas paviljonā, kas tiek veidots kopā ar Lietuvu. Izstādē piedalīsies 160 valstis, deviņas starptautiskas organizācijas, un plānots, ka to apmeklēs vairāk nekā 28 miljoni cilvēku no visas pasaules.    

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Stāsta žurnālists un politiķis, savulaik – Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns Trīs piegājienos centīšos izstāstīt, kā tapa un kā pieņemts Latvijas pēckara vēsturē svarīgākais Konstitucionālais dokuments – 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Līdztekus Valsts satversmei tā joprojām uzskatāma par vienu no pašreizējās Latvijas tiesiskajiem stūrakmeņiem. Iespējams, par 4. maija Deklarācijas tiešu priekšteci uzskatāms nerealizētais Latvijas Centrālās padomes 1944. gada memorands par valsts atgūšanu. Gan tam, gan Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija Deklarācijai pamatos liktas valsts kontinuitātes idejas un starptautisko tiesību principi. Abi apliecinājuši latviešu valstsgribu par spīti realitātei – 1944. gadā – vācu, bet 1990. gadā padomju okupācijai. Taču – ja par pirmo, pagrīdē izstrādāto, plašāka sabiedrība tikpat kā neko nezināja, tad otrais Trešās atmodas laikmetā izauklēts pilnīgā atklātībā. Pirmos konkrētos impulsus tam pavisam noteikti deva dzejnieka Jāņa Petera organizētais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā. Tā rezolūcijās atzīts, ka latviešu valodu, kultūru un tautsaimniecību var glābt tikai Latvijas patstāvība un atraisīšanās no Maskavas aizbildniecības. Šai saietā arī Mākslas akadēmijas profesors Mavriks Vulfsons padomju realitāti publiski kvalificēja kā Hitlera un Staļina slepenās vienošanās izraisītu okupāciju. Tik negaidīti, ka Maskavas vietvaldis Latvijā, kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo, viņam uzšņāca: "Tu nogalināji Padomju Latviju!" Un tur nu vairs neko nevarēja labot. Pirms šīs uzstāšanās Vulfsons gan bija atklājis, par ko grib runāt un jautājis, vai maz vajag, kolēģim – universites pasniedzējam Ābramam Kleckinam. "Mavrik, tu esi gudrs – gan zināsi, kā attaisnoties," uzrunātais atbildējis. Paradoksālā kārtā pēc Vulfsona eksplozīvās uzstāšanās pie Kleckina vērsies arīdzan viņa jaunības dienu paziņa Boriss Pugo, vaicādams: "Ko man tagad darīt?" Atbilde bijusi: "Boris, pats esi gudrs – gan zināsi, kā izskaidroties Maskavā." "Process", kā bieži PSRS perestroiku jeb pārbūvi daudzināja tās aizsācējs Mihails Gorbačovs, bija sācies. Latvijā – ne gluži tā, kā iecerēja Kremlis. Dažus mēnešus pēc rakstnieku plēnuma Gorbačova neatbalstīta, bet arī neaizliegta, dibinājās Latvijas Tautas fronte. Tās pirmā, bet it īpaši otrā programma bija nākamais solis tuvāk neatkarības pasludināšanai. Tautas fronte kā lielāka masu kustība Latvijas vēsturē panāca, ka vēl vecā sasaukuma Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma veselas divas tā saucamās Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, reabilitēja sarkanbaltsarkano karogu, Baumaņu Kārļa lūgsnu "Dievs, svētī Latviju" un tā sagatavoja nācijas pašapziņu pirmajām puslīdz brīvajām Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanām, kas noritēja divās kārtās 1990. gada martā un aprīlī. Jāatceras, ka tajās bez latviešiem piedalījās gan Latvijā dislocētā okupācijas karaspēka daļas, gan pēckara krievvalodīgo iebraucēju mažoritāte. Neatkarības piekritējiem vajadzēja panākt šķietami neiespējamo – gūt konstitucionālo vairākumu, tas ir – vismaz 134 mandātus no 201, lai pilnīgi legāli, pat saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju, atjaunotu Latviju un atjaunotu arī 1922. gada Satversmi. Mūsdienās svarīgi apzināties: to panākdami vēl pirms ukraiņu pašreizējās cīņas pret okupantiem, mēs kliedējām Kremļa arvien uzturēto mītu par krievijas režīmu neuzvaramību. Lai arī Maskava draudēja, ka gadījumā, ja Latvija "stāsies ārā" no PSRS, neapmierinātie padomju ļaudis dibinās prokrieviskus anklāvus, bet diskriminētie krievu militāristi izmisumā ķersies pie ieročiem, jaunievēlētās Tautas frontes frakcijai jau pirmās vēlēšanu kārtas rezultāts 1990. gada 18. martā pavēra vienreizēju iespēju pasludināt okupācijas ēras beigas. Jau pēcvēlēšanu rītā organizācijas mītnē Pasaules Brīvo latviešu apvienības juridiskajam konsultantam, valsts un starptautisko tiesību pārzinātājam Egilam Levitam Tautas frontes valdes vārdā lūdzu sagatavot Augstākās padomes iespējamās Neatkarības deklarācijas melnrakstu. Turpmākās dienas gaitā filozofa Elmāra Vēbera dzīvoklī kopā ar juristu un deputātu Tālavu Jundzi viņš uzrakstīja deklarācijas koncepciju. 21. martā Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā deputāti ar to iepazinās. Levits ieskicēja divus rīcības variantus – "minimālo" un "maksimālo". "Minimālais" aprobežotos ar pārejas perioda pasludināšanu un neatkarības sarunu uzsākšanu ar Maskavu. Apmēram tādu lēmumu 30. martā pieņēma Igaunijas Augstākā padome, un tas ir iemesls, kādēļ Igaunijā 30. martu neatzīmē tā, kā mēs atzīmējam 4. maiju, bet lietuvieši – 11. martu. Tautas frontes frakcija jau no paša sākuma tomēr sliecās solidarizēties ar lietuviešiem un izšķirties par "maksimālo". Ar tādu apņēmību 22. martā, bet nu jau deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī sanāca frakcijas deleģētā darba grupa, kurā bez Levita un dzīvokļa saimnieka piedalījās vēl arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un Romāns Apsītis. 24. martā Levits jau plašākai juristu kompānijai prezentēja darba grupā apspriesto. Nu jau darba grupai pievienojās Ints Upmacis, Tālavs Jundzis, Edgars Meļķīsis un Aivars Endziņš. Pēdējais sagadīšanās pēc bija arī universitātes kompartijas organizācijas vadītājs. Viņš piedāvāja turpmākām apspriedēm izmantot savu partijas sekretāra kabinetu Raiņa bulvārī 19. Tālab šad tad, šur un tur dzirdētās skeptiķu baumas, ka Latvijas neatkarības projekts tapis kompartijas dzīlēs, vietas izvēles ziņā atbilst patiesībai. Tomēr arī komunistu partijas sekretāra kabinets, kam, iespējams, VDK okšķeri pievērsa mazāk uzmanības nekā LTF mītnei, nebija īsti piemērots diskrētākām sarunām. Pēdējā Neatkarības deklarācijas slīpēšana, piedaloties Tautas frontes vadībai, Egilam Levitam un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvjiem, 30. martā jau lielākā slepenībā notika Vaives dzirnavās. Šeit sagatavoto tekstu beidzot akceptēja frakcija, un tas bez lielām izmaiņām tika nodots Augstākās padomes 4. maija plenārsēdei.

Inteliģence – mākslīga, dabiska, kolektīva. Tā ir tēma, kas Venēcijā atklās arhitektūras biennāles dalībniekus. Latvijas paviljonā pasaule redzēs "Aizsardzības ainavu". Tas ir koncepts par Latvijas austrumu robežu, tās ainavu, kas mainās ģeopolitiskos apstākļos. Ko mēs vēlamies, lai "Sampling" un "Nomad architects" autoru darbā ierauga pasaule? Par to sarunājamies ar arhitekti, pētnieci un šā gada arhitektūras biennāles Venēcijā Latvijas paviljona līdzkuratori Lieni Jākobsoni.

Pie Digitālo brokastu galda viesojas Latvijas reklāmas tehnoloģiju jaunuzņēmuma "Monetizr" līdzdibinātājs Mārtiņš Bratuškins. Kā radīt inovatīvu reklāmas risinājumu mobilajām spēlēm un piesaistīt pasaules lielākos zīmolus? Kā Latvija kļuva par idejas tramplīnu un kas ir izšķirošie soļi, lai uzsāktu globālu biznesu? Runājam par uzņēmējdarbības izaicinājumiem, konkurenci un nākotni MI laikmetā. Klausies #DigitālāsBrokastis un uzzini, kā labāk aizsargāt sevi digitālajā vidē! Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Jaunākie pētījumi rāda, ka Latvija ar 62,6 punktiem no 100 Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksā pērn ieņēma 19. vietu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Indekss tiek veidots no 31 rādītāja par sieviešu un vīriešu situāciju sešās dzīves jomās: darbs, nauda, zināšanas, laiks, vara, veselība. Kāda ir dzimumu līdztiesība Latvijas darba tirgū? Par to saruna studijā, kurā piedalās Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa, bet attālināti sazināmies ar Personāla vadības un atalgojuma jomas praktiķi un eksperti Kristiānu Bošu. Uzklausām arī darba devēju pārstāvjus – "Rimi Baltic" personāla direktoru Mečislavu Maculēviču un Rīgas pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" Sabiedrisko attiecību daļas vadītāju Baibu Bartaševiču-Feldmani.

Turpinām runāt par vēja enerģiju, tās sniegtajām priekšrocībām un izaicinājumiem. Pēc klausītāju lūguma raidījumā skaidrojam, kā darbojas vēja turbīnas, kāpēc tās sasniedz pat vairāku simtu metru augstumu un kā tās saražo elektrību? Skaidrojam arī, cik tālu Latvija ir tikusi vēja enerģijas izmantošanas ziņā. Stāsta vēja turbīnu tehniķis Dainars Zolmans un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis Maksis Rūdolfs Apinis. Raidījumā arī Zinātnes ziņas. Centieni atjaunot mamutus ar ģenētiski modificētu peļu palīdzību. Vēsts, kas priekšplānā izvirzījusies ne vienā vien zinātnes jaunumiem veltītā vietnē, ir par iespēju atjaunot ziloņu senču jeb mamutu eksistenci. Ļoti iespējams, to izdzirdot, daudzi varētu saraukt pieri, bet amerikāņu uzņēmums “Colossal Biosciences” pilnā nopietnībā ir izvirzījis sasniegt šādu mērķi līdz 2028. gadam.  Dānijā atklātais neparastais koka aplis ir aptuveni tikpat vecs kā Stounhendža. Kamēr amerikāņi mēģina panākt seno mamutu atdzimšanu, Dānijā atrastas kādas citas senas liecības. Arheologi Dānijas ziemeļos ir atklājuši liela koka apļa paliekas, kas ir tūkstošiem gadu senas un kurām ir paralēles ar Anglijas Stounhendžu. Šī brīvdabas struktūra, iespējams, bijusi daļa no lielākas "rituāla ainavas", ko izmantojuši vēlā neolīta jeb jaunā akmens laikmeta un agrā bronzas laikmeta cilvēki. Kā mājas strazdi lidojumā spēj radīt skaistas formas? Zinātnieki guvuši labāku sapratni. Bet “Nacionālās ģeogrāfijas” raksts ieved lasītājus putnu pasaulē.

Lai arī Latvijā pavasaris nāk ar sausumu augsnē un gaisā, kā to tikko dzirdējām Toma stāstītajā, Latvija ir bagāta ar ūdeņiem un vismaz tuvākajā laikā mums nav jāraizējas par dzeramā ūdens trūkumu. Dažkārt pat plūdos varam teikt, ka tā ir par daudz, bet lielajā vairumā pasaules valstu dzeramā ūdens resursi ir ierobežoti un tas rada lielu spriedzi. Tiek minēts, ka tie ir pat divi miljardi iedzīvotāju, kuriem ikdienā raizes rada ūdens pieejamība. Kā attīra ūdeni, lai tas būtu dzerams, un kā inženieri nāk talkā ar jauniem risinājumiem ūdens sagādē? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas asociētā profesore Linda Mežule. "Mums tiešām ir paveicies ar ūdens resursu pieejamību un daudzumu. Mums arī ir paveicies arī ar ūdens kvalitāti lielā mērā. Kādreiz, kad liekas, ka ir lielie plūdi, negribētos to milzīgo daudzumu, bet tad, protams, arī uznāk sausuma periodi, bet visā visumā pazemē ūdens resursi ir pietiekami. Vismaz šobrīd," raksturo Linda Mežule. "Bet daudz kur citur pasaulē tā tiešām ir liela problēma, un patiesībā arī salīdzinoši netālu, teiksim, Dienvideiropas valstīs, jau šobrīd cilvēkiem šī resursa nepietiek. Ir ļoti daudz mēģinājumi un cīņas, un dažādi risinājumi, kas tiek piedāvāti, lai, pirmkārt, saglabātu to, kas ir, recirkulētu, atgrieztu apritē ūdeni un mēģinātu izbalansēt starp to patēriņu, kas nepieciešams iedzīvotājiem, ar to, kas nepieciešams industrijai. Jāsaprot jau arī tas, ka ne tikai mums dzeršanai tas ūdens ir vai mājsaimniecībā vajadzīgs, bet arī visā ražošanā." Bet, ja runājam par pasaules sausajiem reģioniem, kur ir lielākā problēma - ūdens tur ir ļoti dziļi? Vai ir problēma to tīri tehniski dabūt līdz cilvēkiem vai tur tīri fiziski tā ūdens arī ļoti dziļi nemaz nav?  Sandis Dejus: Sausie reģioni noteikti saistīti ar to ūdens pieejamību tieši dziļumā . Ja mēs, piemēram, paskatāmies filmas par faraonu kapenēm vai citiem Ēģiptes noslēpumiem, tad tur bieži vien tas viss notiek ļoti dziļi pazemē un ūdens nav ne ziņas. Latvijā noteikti šādas kapenes nevarētu izveidot vai līdzīgus pieminekļus, vienkārši mums lāpstas attālumā zem zemes parādās gruntsūdeņi un tas ūdens ir daudz vienkāršāk pieejams.  Tas nozīmē, ka ir zemes un valstis, kur noteikti jārok daudz dziļāk un tie ir simtiem un pat, iespējams, tūkstošiem metru, līdz mēs sasniedzam šo ūdens līmeni, kurš varētu tikt izmantots kaut kādā veidā ūdensapgādē. Bet šeit atkal ļoti svarīgi saprast arī to, jo pazemē ir vairāk dažādu cilvēkiem absolūti nevajadzīgu "štruntu" kā zelts, naftas, dimanti, litijs un vēl kaut kādas pilnīgi nevajadzīgas lietas, jo šī  augsnē ir vairāk piesārņota ar šo visu, jo arī ūdens resurss ir daudz piesārņotāks un daudz sarežģītāk sagatavojams dažnedažādām vajadzībām, gan dzeramā ūdens vajadzībām, gan arī dažādiem ražošanas procesiem. Lai sagatavotu šo ūdeni, ir jāizmanto dažādas sarežģītas tehnoloģijas, kas ir salīdzinoši dārgas un nepieejamas, it sevišķi mazāk turīgos reģionos, kur šis ūdens nav pieejams.

Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija ceļ trauksmi, ka arvien vairāk trūkst medikamentu. Starptautiskā Olimpiskā komiteja šobrīd izdara spiedienu uz pasaules federācijām slēpošanā un biatlonā, lai tās nākamsezon atļautu sacensībās piedalīties krieviem un baltkrieviem. Ukrainas kara bēgļu atbalstam Latvija trīs gados veltījusi ap 225 miljoniem eiro. Par pārkāpumiem Rīgas investīciju un tūrisma aģentūrā dome ārkārtas sēdē nolemj rosināt disciplinārlietu. Arī šogad turpināsies atbalsts Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā. Valdības "restarts" aizkavēsies. Koalīcija apņemas jaunos ministrus ievēlēt nedēļas laikā.

Dzēlējodi Latvijā var pamatīgi sabojāt atpūtu dabā, taču atšķirībā no citām vietām pasaulē, Latvijā tiekam sveikā cauri ar nepatīkamu niezi. Citviet kukaiņi pārnēsā dažādas cilvēkam bīstamas baktērijas un vīrusus un pastāv bažas, ka šo kukaiņu populācijas virzīsies uz ziemeļiem, planētai kļūstot siltākai. Klimatam mainoties, ir lielāks risks izplatīties slimībām, kuras šobrīd saucam par eksotiskām. Kāda loma te ir kukaiņiem un to "ceļošanai" pa globusu? Un ir kāda iespēja, ka nākamajās desmitgadēs malārija ienāks arī Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionāla Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs, profesors Uga Dumpis. "Latvijā viennozīmīgi populārākās ir ērču pārnēsātās slimības, kas ir veselas trīs: tā ir ērču encefalīts, laima borelioze un ērlihioze. Pasaulē, protams, šo slimību saraksts ir milzīgs,  tur ir neskaitāmas slimības, tajā skaitā, viena no nāvējošākajām inspekcijām ir parazītu malārija. Bet kas varētu nākt no dienvidiem uz Latviju, tas ir saucamais Rietumnīlas vīruss, ko varētu pārnest odi," skaidro Uga Dumpis. "Tas ir līdzīgs ērču encefalītam, tātad ļoti smaga slimība." Uģis Piterāns skaidro, ka minēto Rietumnīlas drudzi pārnēsā ēdes ģints odi, un, lai arī Latvijā ir šīs sugas pārstāvji, tad vietējās sugas to nepārnēsā, bet to pārnēsāt var odi, kam vēl latviskais nosaukums īsti nav, bet viņus tautā sauc par "Āzijas tīģera odiem" vai "tīģera moskītiem".  Tā ir Eiropā invazīva suga, ievesta ar cilvēku palīdzību nejauši. Teorētiski paredz, ka tuvāka 20 - 30 gadu laikā arī Latvija var būt piemērota šo odu attīstībai. "Viņi ir tādi mazliet netipiski odiem, jo viņi ļoti labi jūtās pilsētvidē, tiek pieminēts, ka viņu kāpuri attīstās ļoti nelielās ūdens tvertnītēs, piemēram, kapos puķu vāzes, kur ūdens turas. Izmanto tādas citiem odiem varbūt mazāk pieejamas vietas, un līdz ar to viņi pilsētā spēj diezgan labi iedzīvoties. Un tas ir risks. Teorētiski prognozēts, ka līdz pat 2050. gadam arī Latvijas platuma grādi, varbūt teorētiski piemēroti. Vai tā būs, laiks rādīs," vērtē Uģis Piterāns. Siltās ziemas ir viens no faktoriem, kas šādām invazīvām sugām ļauj virzieties arvien vairāk uz ziemeļiem. Uga Dumpis norāda, ka vienīgā aizsardzība pret šādām slimībām, kā Rietumnīlas drudzis, ir vakcīna un pastāv, ka šāda vakcīna būs jau drīz. Tāpat viņš norāda, ka tuvāko gadu laikā varētu būt arī malārijas vakcīna. Taču tā nav slimība, kas varētu apdraudēt Latviju, lai arī malārijā Latvijā jau ir bijusi pirms Otrā pasaules kara. Ārsts atzīst, ka par malāriju Latvijā neuztrauktos. Malārijas odi arī ir sastopami Latvijas dabā. "Viņi varbūt nav varbūt tik bieži un masveidīgi, kā pārējie, kas mums neliek mieru vasarās un pārējā laikā, viņi vairāk ir varbūt prom no pilsētām, kaut gan arī viņi pārziemo pagrabos, alās, viensētās dažādās. Cilvēku tuvumā viņi visu laiku ir tomēr bijuši," norāda Uģis Piterāns. Uga Dumpis vēl min Denges drudzi jeb tropisko drudzi un arī čikungunjas vīrusu, no kuriem arī pasargā vakcīnā, kā arī šīs slimības nav aktuālas Latvijā, bet ceļotājiem.    

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 8. epizodes tēma: gandrīz puse pasaules iedzīvotāju seko līdzi profesionālajam futbolam un veido pasaules sporta vislielāko tirgu, savukārt Latvijā futbolu par pārliecinošu sporta veidu numur viens grūti saukt. Kā mēs iekļaujamies globālajā tirgū un kā protam to izmantot? Cik daudz ārzemju futbola fanu uzņem Latvija un vai izmantojam visu iespējamo potenciālu? Cik liela ir sporta tūristu nozīme Latvijas ekonomikā? Un kādi uz Eiropas fona ir Latvijas sporta līdzjutēji - vai varam sevi saukt par sporta valsti? Slavens ir izteiciens par "latviešiem kā labākajiem faniem pasaulē", taču kā ir ar vietējā sporta atbalstīšanu tādā veidā, kādā funkcionē profesionālā sporta tirgus, proti, ar savām finansēm biļešu, suvenīru un tiešraižu iegādei? Studijā sporta žurnālistiem Jānim Celmiņam un Rolandam Eliņam studijā uz sarunu pievienojušies uzņēmējs, sporta līdzjutējs un mecenāts Mārtiņš Lauva, bijušais Latvijas Futbola federācijas (LFF) ģenerālsekretārs, šobrīd Ministru prezidentes padomnieks Edgars Pukinsks un portāla Sportacentrs.com futbola apskatnieks Edmunds Novickis. Savukārt papildus intervijās viedokli par šo jautājumu izsaka arī Renārs Krīgers (LFF mārketinga nodaļas vadītājs) un Gints Jankovskis (RFS fanu kluba līderis). Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Lietuva, Latvija ir Estija šiandien prisijungia prie europinio elektros tinklo. Nuo vakar ryto Baltijos šalys naudoja daugiausia pačių pagamintą elektrą.Daugiau nei dvidešimt organizacijų prašo, kad moksleiviams iki dešimtos klasės mokyklose būtų draudžiama naudotis išmaniaisiais įrenginiais. Kai kuriose mokyklose tokie draudimai jau galioja.JAVsustabdė paramą užsienio programoms – nevyriausybinės organizacijos priverstos galvoti, kaip toliau tęsti veiklą. Kokį poveikį tai turi arba gali turėti Lietuvoje?Vakar paskutinėje Eurovizinėje atrankoje komisijos ir žiūrovų balsai lėmė, kad į finalą keliauja Lion Ceccah ir Sophie Ali. Organizatorių sprendimu, į konkursą dėl teisės varžytis EUROVIZIJA.LT finale grįžta „Black Biceps“ ir Liepa.Ved. Karolina Panto

Mokslininkai iš asteroido Bennu į Žemę pargabentuose mėginiuose aptiko mineralų ir aminorūgščių, taip pat niekada anksčiau asteroiduose nestebėtų DNR bei RNR sudedamųjų dalių.Lietuvos kariuomenės sužeistų karių sporto rinktinė pirmą kartą dalyvaus „Invictus Games“ žaidynėse. Jos prasideda šiandien ir vyks iki vasario 16-osios Vankuveryje, Kanadoje.Baltijos šalys šiandien atsijungia nuo rusiškos energetikos sistemos. Daugiau kaip parą Lietuva, Latvija ir Estija gyvens vadinamuoju salos režimu, vykdys bendrą izoliuoto darbo bandymą, o rytoj prisijungs prie Europos elektros tinklo.Palangoje vyksta tradicinis žiemos festivalis „Palangos stinta“, kurį vainikuos Stintų meškeriojimo varžybos.Į LRT GIRDI kreipėsi kaunietė Vyda, kurios 92-ejų metų mama gauna pensiją į namus. Tačiau kaskart pensiją atneša kitas „Lietuvos pašto“ darbuotojas, o tai garbaus amžiaus senjorei sukelia stresą. „Lietuvos paštas“ sako, kad kiekvienam paštininkui priskiriama aptarnavimo teritorija, tačiau kartais atsitinka taip, kad darbuotojus pakeičia jų kolegos.Ved. Karolina Panto

Savaitgalį Lietuva, Latvija ir Estija atsijungs nuo posovietinio energetikos žiedo ir sinchronizuosis su Europos tinklais. Tai yra ypatingai svarbus žingsnis ir nacionalinio saugumo prasme. Kokių iššūkių ir naujų galimybių tikėtis?Lietuvoje jau metus galioja maisto įstatymo pakeitimas, kuris leidžia prekiauti maisto produktais, kurių minimalus tinkamumo vartoti terminas yra pasibaigęs, bet produktas yra saugus ir tinkamas naudoti. Ar perkate produktus, kurių minimalus tinkamumo vartoti terminas pasibaigęs?Kretingos rajono Juodupėnų kaimo gyventojai skundžiasi, jog dėl prastos tilto per Salantą būklės įvedus ribojimus sunkiasvoriam transportui, visas vilkikų srautas nukreiptas per mažą gyvenvietę. Anot vietinių, padaugėjo triukšmo, kyla pavojus ir pėstiesiems, o informacijos, kada tiltas bus sutvarkytas ir eismas juo atnaujintas - nėra.Socialiniuose tinkluose kilo pasipiktinimas, kad kai kurie šeimos gydytojai tam tikrų pacientų namuose nelanko, nors pagal nustatytą tvarką tai daryti privalo. Sveikatos apsaugos ministerijos teigimu, tokių atvejų reta, tačiau kol kas aiškių reguliavimų, kurie padėtų užtikrinti vienodas sąlygas ir gydytojams, ir slaugytojams – nėra.Ved. Rūta Kupetytė ir Marius Jokūbaitis

Ceļš līdz nākamajam Latvijas Bankas prezidentam izrādījies pilns negaidītu līkloču. Vispirms, tuvojoties bijušā prezidenta Mārtiņa Kazāka termiņa beigām, izrādījās, ka koalīcija nemaz nespēj vienoties par kopīgu kandidātu, Zaļo un zemnieku savienība izvirzīja savu, bet pārējie koalīcijas partneri nāca ar savu kandidātu. Vēlēšanas tā arī nenotika. 24. janvārī šķita, ka vienošanās ir panākta, bet atkal izrādījies, ka tā nemaz nav, un atkal koalīcija sadalījusies divās daļās. Bet tagad kandidātu, ko gan toreiz, gan tagad atkal atbalsta "Jaunā Vienotība" un "Progresīvie", ir izvirzījušas divas opozīcijas partijas – Nacionālā Apvienība un Apvienotais saraksts. Kādas politiskās spēles tiek spēlētas un kādi īsti ir kritēriji, pēc kuriem vērtē kandidātus, par to diskutējam Krustpunktā ar Saeimas frakciju pārstāvjiem. Diskutē frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurevics, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Augusts Brigmanis, frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājs Ainārs Šlesers un Apvienotā saraksta frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars.