Podcasts about jaut

Studijā Saeimas deputāti Kaspars Briškens (“Progresīvie”) un Jānis Dombrava (NA).

Režisora Roberta Daubura un dramaturga Jāņa Joņeva izrāde „Ko var cilvēks” Nacionālā teātra Aktieru zālē balstīta uz dokumentāliem notikumiem. Tas ir leģendārās izmeklētājas Ritas Aksenokas duelis ar noziedznieku, izrādē dēvētu par Aleksandru Volkeviču. „Ko var cilvēks” skaudri uzdod jautājumus par cilvēka izcilību, izvēles iespējām, ļauno un labo.

Kas notiek ar "Rail Baltica" projektu, ko tas prasīs no budžeta nākamgad un tuvākajos gados? un vai izdodas mazināt saspīlējumu valdības koalīcijas partneru starpā? Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Ati Švinku (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Matīss Arnicāns un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

Kas notiek ar "Rail Baltica" projektu, ko tas prasīs no budžeta nākamgad un tuvākajos gados? un vai izdodas mazināt saspīlējumu valdības koalīcijas partneru starpā? Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Ati Švinku (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Matīss Arnicāns un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

Studijā parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs (AS) un parlamentārās izmeklēšanas komisijas loceklis Edmunds Cepurītis (“Progresīvie”).

ASV prezidenta Donalda Trampa tā sauktais miera plāns būtiski labots, ievērojot Ukrainas intereses. Noslēdzies G20 valstu samits Dienvidāfrikā, ko Savienotās Valstis ignorēja. Aktualitātes analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Radio ārzemju ziņu žurnālists Uldis Ķezberis. Vitkofa-Dmitrijeva pakts? Divdesmit astoņu punktu Ukrainas miera plānu, kuru, kā izrādās, nu jau kādu laiku slepenībā sacerējuši Baltā nama un Kremļa pārstāvji, pagājušajā nedēļā, visdrīzāk, medijiem atklāja tā galvenais autors no Maskavas puses, Putina īpašais sūtnis ārvalstu investīciju un ekonomiskās sadarbības jautājumos Kirils Dmitrijevs. Viņa partneris no Savienoto Valstu puses bijis prezidenta Trampa īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos un arī īpašais sūtnis miera misijām Stīvs Vitkofs. Produkts, ko šie divi vīri ar pamatīgu naudas rausēju, bet praktiski nekādu diplomātu pieredzi radījuši, izraisījis gūzmu komentāru, kuros jautājuma zīme ir teju biežāk sastopamais interpunkcijas elements. Kas domāts ar „pēdējo trīsdesmit gadu neskaidrībām” Krievijas un Ukrainas starpā, kuras līdz ar vienošanās noslēgšanu tikšot uzskatītas par atrisinātām? Kā Savienotās Valstis iedomājas būt vidutājs dialogā starp Krieviju un NATO, pašas būdamas Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts? Kā varētu izpausties tā 50 procentu peļņa, kuru Savienotās Valstis vēlas saņemt no Ukrainas atjaunošanas pasākumiem, kuriem tiktu izmantoti simts miljardi Krievijas iesaldēto līdzekļu? Ko autori saprot ar plānā piesaukto „nacistisko ideoloģiju un darbību”, kas tikšot „noraidīta un aizliegta” abās karojošajās valstīs? Šo jautājumu virkni varētu turpināt vēl gana ilgi. Būtiskākais, kas tūdaļ lika atskanēt skeptiskām balsīm, bija plānā paredzētā Krievijas vēl neieņemtās Donbasa daļas atdošana Maskavai, Ukrainas atteikšanās no dalības NATO un tās bruņoto spēku apjoma ierobežošana, kaut arī līdz diezgan apjomīgajiem sešsimt tūkstošiem militārpersonu. Tās ir prasības, kuru pieņemšana no Kijivas puses grūti iedomājama. Taču Donalds Tramps pagājušajā piektdienā, 21. novembrī, bija visai kategorisks – Ukrainai nāksies pieņemt šo plānu vai arī turpmāk iztikt bez Vašingtonas atbalsta. Prezidents Zelenskis, tajā pašā vakarā, vēršoties ar drūmu uzrunu pie līdzpilsoņiem, iezīmēja Ukrainas izvēli: piekāpties kapitulatīvajām Krievijas prasībām vai zaudēt savu nozīmīgāko sabiedroto – Vašingtonu. Tomēr, notikumiem attīstoties, situācijas kopainā iezīmējušies nedaudz cerīgāki toņi. Pēc sarunām Ženēvā, kurās ASV delegāciju vadīja valsts sekretārs Marko Rubio, bet Ukrainas delegāciju – prezidenta Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks, Rubio paziņoja, ka rezultāts esot ļoti nozīmīgs. Līdz pirmdienai arī no Baltā nama saimnieka retorikas bija pazudis iepriekšējais kategoriskums, tai skaitā agrākā prasība Kijivai piekrist piedāvājumam līdz 27. novembrim. 25. novembrī ierasti skaļš optimisms skanēja Vašingtonas izteikumos arī par sarunām, kuras ar Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem Abū Dabī ved ASV armijas ministrs Deniels Driskols, savukārt šodien Maskavā būtu kārtējo reizi jāierodas Stīvam Vitkofam. Zīmīgi arī tas, ka vakar Marko Rubio pirmo reizi ar savu klātbūtni pagodinājis t.s. „Labās gribas koalīcijas” videokonferenci par Ukrainas kara un miera jautājumiem. G20 samits Johannesburgā Starpvaldību forums G20 tapa 1999. gadā ar galveno mērķi veicināt globālo finanšu stabilitāti. Kopš tā laika pamattēmu loks paplašinājies, ietverot arī tādas jomas kā planētas ekoloģija, ilgtspēja, ekonomiskā izaugsme un nevienlīdzības mazināšana. Forumā ietilpst deviņpadsmit dalībvalstis, kā arī kolektīvie dalībnieki – Eiropas Savienība un kopš pagājušā gada arī Āfrikas Savienība. Līdz ar to netieši G20 pārstāvēti vēl vairāki desmiti valstu, tai skaitā Latvija. Vienīgais kritērijs dalībai ir valsts ekonomikas apjoms, un G20 individuālo dalībvalstu bilance šobrīd aptver 85% no pasaules kopprodukta, 75 % no starptautiskās tirdzniecības, 56 % no pasaules iedzīvotāju skaita un 60 % no planētas sauszemes platības. Kopš 2008. gada dalībvalstu pārstāvji pulcējas vismaz reizi gadā, un tradicionāli valstis šeit tiek pārstāvētas valstu vai valdības galvu līmenī. Lai arī G20 nav kādu lēmumu ieviešanas mehānismu, tā rezolūcijās deklarētajam ir nenoliedzams svars un prestižs, sevišķi jau globālajā finanšu un ekonomikas jomā. Divdesmitais G20 samits pagājušās nedēļas nogalē pirmo reizi notika Āfrikā – Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Dienvidāfrikas kā prezidējošās valsts definētais samita kredo bija „Solidaritāte. Vienlīdzība. Ilgtspēja”. Preses visvairāk apspriestais temats ir šīgada samita ignorēšana no Savienoto Valstu puses. Oficiāli deklarētais iemesls ir nepatika pret politiku, kādu Dienvidāfrikas valdība realizē attiecībā pret eiropiešu izcelsmes pilsoņu minoritāti. Jādomā gan, ka iemesls ir arī Baltā nama saimnieka attieksme pret Dienvidāfrikas definētajām foruma prioritātēm – klimata pārmaiņu problemātiku un nevienlīdzības mazināšanu starp ekonomiski attīstītajām un attīstības valstīm. Solidarizējoties ar savu sabiedroto, samitā neieradās arī Argentīnas prezidents Havjers Milejs. Situāciju vēl pikantāku padarīja fakts, ka Savienotās Valstis ir nākamā samita rīkotājas, un Johannesburgas notikuma noslēgumā Vašingtonas pārstāvim vajadzēja simboliski pārņemt prezidentūras stafeti. Taču Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa atteicās nodot prezidentūras regālijas kādam vēstniecības ierēdnim, kuru to saņemšanai bija gatava nosūtīt Trampa administrācija. Jautājums tikšot nokārtots vēlāk. Attieksmi pret šo situāciju samitā viskonkrētāk definēja Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs, sakot, ka pasaule varot panākt progresu arī bez Savienoto Valstu piedalīšanās.     Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš Atbilstoši globalizācijai, pirms trīsdesmit gadiem Eiropas valstīm bija jāslēdz līgums ar aizokeāna partneriem par tirdzniecību. Tie gribēja, lai arī kultūras produkcijai tiktu piemēroti parastie komerciālie noteikumi – tātad, lai tiktu atceltas pieļaujamās svešas kultūras produktu kvotas un lai tiktu aizliegta vietējās kultūras dotēšana. Tādā gadījumā pār Eiropu gāztos Holivudas filmu un citas turienes audiovizuālās produkcijas plūdi. Arī latviešu mūzika tiktu izspiesta no Latvijas Radio programmām. Rietumeiropas prese jau skaidri apzinājās draudus savu tautu kultūrām, ja kultūra tiktu pielīdzināta parastai precei. Te nu nevarējām klusēt arī mēs. Kopā ar Latvijas Radio starptautisko sakaru daļas vadītāju, angļu filologu Aivaru Ginteru parakņājāmies ārzemju presē un publicējām, tā sakot, savas aizstāvības rakstu.         Citējām pat Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, kurš rakstīja: "Uz spēles ir mūsu nāciju kultūras identitāte, katras tautas tiesības uz savu pašas kultūru. Ja kāda sabiedrība grasās atdot citiem līdzekļus, ar kuriem tai sevi garīgi jāpārstāv, tad tā būs paverdzināta sabiedrība. (..) Bet Francija un, ceru, visa Eiropa pašreizējās tirdzniecības sarunās aizstāvēs kultūras izņēmumstāvokli (..) Mēs Eiropu neizveidosim, ja zaudēsim Eiropas mūzikas pašas tēlus." Taču 1993. gada beigās Radio kultūras tiesības tika apdraudētas ne vairs ārēju, bet gluži vienkārši Latvijas iekšējo apstākļu dēļ. Joprojām nācās cīnīties par trešās jeb Kultūras programmas eksistenci. Radio budžeta samazināšana par 15 procentiem no 1. oktobra ļāva apmaksāt šīs ultraīsviļņu programmas dzirdamību ne vairs visā Latvijā, bet tikai Rīgā un 90 kilometru rādiusā ap to. Tas bija izraisījis klausītāju neapmierinātību un pārmetuma vēstules, adresētas, protams, manai šajā situācijā nevarīgajai personai. Kāda ventspilniece rakstīja: ""Jaukāku" dāvanu Starptautiskajā mūzikas dienā (1. oktobrī) provinces melomāni laikam gan nevarēja gaidīt. Cik ciniskam gan jābūt cilvēkam, kurš tā vienkārši nolemj, ka kultūra provincē ir pārāk liels greznums un nevajadzīga izšķērdība, un tik precīzi izvēlas datumu, kad šo kultūras caurulīti aizgriezt pilnīgi." Ko uz to atbildēt? Lai nevienam neliktu vilties un cerot uz nākamā gada budžeta iespējām, tad nu šis "ciniskais cilvēks" riskēja un solīja, ka 1994. gadā trešo programmu ultraīsviļņos atkal padarīsim dzirdamu visā Latvijā.     Mūs visvairāk aizstāvēja Eiropas Raidorganizāciju savienība, saukta EBU. Tās prezidents uzsvēra, ka gan komercraidītājiem, gan mums kā sabiedriskajiem raidītājiem ir vienā un tai pašā telpā jācīnās par klausītājiem, lai gan mūsu mērķi ir atšķirīgi. Komerciālā raidīšana ir bizness, bet sabiedrisko raidītāju uzdevums ir sniegt klausītājiem pilnu informācijas un zināšanu spektru. Viņš norādīja uz šīs problēmas sevišķo saasināšanos Austrumeiropā, tātad arī Latvijā, un uzsvēra: "Tur trūkst pietiekamu valsts ienākumu, lai finansētu tos uzdevumus, kas ir tik svarīgi tieši šajā nacionālās identitātes atjaunošanas periodā (..). Ir nepieciešams radīt drošību (..) nacionālajiem medijiem, kas kalpotu nacionālai vai reģionālai videi, citādi identitātes, tradīcijas un valodas izzudīs, sajauksies internacionālā putrā." Lieki teikt, ka šie vārdi vēl vairāk nekā iedrošinājums mums, bija nepieciešami mūsu valdībai, negribīgajai mūsu sabiedriskā radio finansētājai. Svarīga Radio saite ar ārpasauli, kā minēju, bija klausītāju vēstules. Viņu iebildumi pret izklaides mūzikas uzkundzēšanos citiem raidījumiem palīdzēja cīnīties pret iesīkstējušos estrādes mūzikas kultu. Kāds sadusmots klausītājs rakstīja: "Notiek vērtīga radio lekcija, intervija. Bet – to pārtraukt pa vidu ar estrādes gabaliem, kas sabojā interesanto labsajūtu un interesi – tas ir uzbāzīgs huligānisms. Tas neaudzina, bet posta." Lieta tā, ka toreiz estrādes dziesmiņu mānija Radio tik tiešām bija fatāla. Reiz kāda redaktore man rādīja sabiedriski politiska raidījuma plānu, kas sākās ar banālu dziesmu par mīlestību. Jautāju: vai tad pēc tam, kad pieteikts nopietns raidījums, klausītājam tiešām būtu jākavē vairākas minūtes, klausoties kaut ko pavisam citu? "Jā," bija atbilde, bez dziesmas politiska raidījuma klausītājs jutīsies vīlies... Šādu aplamību izskaušana bija lēna un grūta. Taču šodienas Radio ir sasniedzis līmeni, kur manis stāstītais ir noiets etaps, tāpēc stāstam par senām problēmām lieku punktu.

Studijā “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics un Nacionālās apvienības valdes priekšsēdētāja Ilze Indriksone.

Studijā LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks un RSU lektors, analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis.

Šogad Starptautiskais klimata samits (COP) radījis fundamentālus jautājumus par cilvēku spēju sadarboties - vai COP vēl ir kāda jēga? Vai šodien starpatutiskā klimata diplomātija vēl ir aktuāla, ja galveno emisiju ražotājvalstu vadītāji nav ieradušies uz ikgadējo klimata samitu? Vai diskusijas par atjaunīgajiem resursiem vairs ir aktuālas, ja lielvaru galvenais uzdevums ir ražot ekonomisku izaugsmi, neņemot vērā klimata pārmaiņas? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā valdes priekšsēdētājs Jānis Rozīti, politologs un dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga. "Līdztekus klimata pārmaiņu mazināšanai aizvien vairāk tiek runāts par pielāgošanos klimata pārmaiņām," norāda Jānis Rozītis. Viņš norāda, ka tas arī ir saistīts dezinformāciju, turklāt dažādiem dezinformācijas līmeņiem. "Šobrīd aizvien vairāk, bet tas varbūt arī ir virzīts no jaunattīstības valstīm, kuras šobrīd saskaras ar klimata ar pārmaiņām, visgraujošākā izpratnē. Sarunas sāk virzīties [par pielāgošanos], un tas ir bīstami. Pielāgoties bez pārmaiņu mazināšanas būs ārkārtīgi sarežģīti un noteikti vēl dārgāk. Līdz ar to jāstrādā abās frontēs. Bet šobrīd sarunas virzās uz to, ka arī trīsreiz jākāpina finanšu resursi, lai veicinātu pielāgošanos un noturību.  Ja Latvijā visu laiku uzskatījām, ka esam tādā paradīzes vietā, tad ir arī dažādi apskatnieki, kuri norāda, ka Eiropā Latvija arī kļūst par teritoriju, kuru diezgan būtiski klimata pārmaiņas jau ietekmē."   Zinātnieki atklājuši, ka derīgo izrakteņu ieguve okeāna gultnē izjauktu barbības ķēdes līdzsvaru okeāna krēslas zonā un potenciāli iznīcinātu okeāna gultnes organismus.  Jau vairākas desmitgades ir zināms par dziļjūras derīgajām ieguvēm, proti, dažādu minerālu un derīgo izrakteņu ieguvi no okeāna dzīlēm. Bet šobrīd saskaņā ar Havaju Universitātes Manoā jaunu pētījumu ir rasti pirmie tiešie pierādījumi tam, ka dziļjūras ieguves rezultātā radušies atkritumi varētu iznīcināt dzīvību okeāna krēslas zonā, konkrēti Klusā okeāna Klarjonas-Klipertona teritorijā. Tas ir viens no bagātākajiem dziļjūras reģioniem, jo tajā ir daudz mangāna konkrēciju, tas satur arī kobaltu, niķeli un varu, kas ir galvenās sastāvdaļas elektrotransportlīdzekļiem un atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Zinātnieku komanda noteikusi, ka ieguves atkritumu izvadīšana ietekmētu 53% zooplanktona, 60% mikronektona, kas barojas ar zooplanktonu, un šādi traucējumi varētu skart barības ķēdi, galu galā ietekmējot arī lielākus plēsējus, piemēram, zivis, jūras putnus un jūras zīdītājus. Pētījuma rezultātus, kas novembra sākumā publicēti žurnālā “Nature Communications”, komentē Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes docente Ingrīda Andersone. Sākumā skaidrojam, kādas kopumā okeānā ir zonas un kas izceļ tieši krēslas zonu.

Studijā satiksmes ministrs Atis Švinka (“Progresīvie”) un zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS).

Naudas taupīšana, ierēdņu skaits, darba organizēšana un birokrātija valsts pārvaldē. Krustpunktā izvaicājam Valsts kancelejas direktoru Raivi Kronbergu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.  

Katru gadu 14. novembrī atzīmē Pasaules diabēta dienu, jo šajā dienā dzimis Frederiks Bantings, viens no insulīna atklājējiem. Šogad Diabēta dienas moto bija - par atbilstošu darba vidi diabēta pacientiem. Par to raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Diabēta aprūpes un apmācības māsa Ilze Veilande un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja Kristīne Geldnere. Diabēts joprojām ir aktuāla problēma un pacientu skaits pieaug. Latvijā ir vairāk nekā 110000 diabēta pacientu. "tas ir lielākoties saistībā ar ar 2. tipa cukura diabēta pacientu skaita pieaugumu, kur galvenais iemesls būs mazkustīgs dzīvesveids, varbūt ne pārāk pareizi ēšanas paradumi, kas noved pie liekā svara," norāda Gunta Freimane. "Problēma joprojām aktuāla, jo šī slimība saistās ar dažādiem sarežģījumiem, kas palielina priekšlaicīgas nāves risku, nopietnu hronisku slimību risku. Tādēļ arvien svarīgi ir agrīni atklāt cilvēkus, kuriem ir paaugstināts diabēta risks, protams, arī laicīgi diagnosticēt diabētu." Gunta Freimane mudina cilvēkus, kam ir paaugstināts ķermeņa masas indekss, ko ikviens arī pats var aprēķināt, izvēloties rīku internetā, ja skaitlis ir virs 25, doties pie ģimenes ārsta, lai noteiktu cukura līmeni asinīs. Tas palīdz arī diagnosticēt diabētu. Ilze Veilande bilst, ka bērnu slimnīcā nonāk bērni smagā stāvoklī, jo diagnoze ir uzstādīta novēloti. Brīdinošie simptomi – slāpes, urinēšana, izteikts nogurums. Runājot par darba vietu cilvēkam, kuram ir cukura diabēts, Kristīne Geldnere norāda, ka svarīgi cilvēkam pašam ir apzināties, kādu darbu spēj darīt. "Ja izvēlas darbu, kur nav iespējas glikozes līmeni pārbaudīt un regulāri paēst, kā ir vajadzīgs, tajā nevar vainot darba devēju, jo viņš nevarēs mūsu vietā pieņemt lēmumus," atzīst Kristīne Geldnere. "Tas, kas tiek sagaidīts no darba devēja, gan kolēģiem, ir ļaut veikt glikozes līmeņa paškontroli, lai nevajadzētu slēpties un ievadīt insulīnu kaut kur tualetē, ja viņam tas vajadzīgs. Neteikt – atkal tas "narkomāns" tur spricējas." Kristīne Geldnere azīst, ka šādas frāzes var dzirdēt, piemēram, kafejnīcā, ja cilvēks ir nolēmis turpat pie galdiņa ievadīt insulīnu un to redz arī citi apmeklētāji. Situācijas ir dažādas.  

Naudas taupīšana, ierēdņu skaits, darba organizēšana un birokrātija valsts pārvaldē. Krustpunktā izvaicājam Valsts kancelejas direktoru Raivi Kronbergu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča un Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidenfelds.  

Studijā “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētāja, teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska un Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis

Studijā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.

Studijā NBS komandieris Kaspars Pudāns.

Studijā ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).

Nepārdomātas materiālu un krāsu izvēles dēļ gaiss iekštelpās nereti ir piesārņotāks nekā ār. Veselības riskus iespējams būtiski mazināt, ja, remontējot savu mājokli, pievēršam uzmanību ne tikai dizainam un funkcionalitātei, bet arī materiālu drošībai. Kas ir eko remonts, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Ekodizaina kompetences centrs eksperte Ilze Neimane un arhitekte Marija Katrīna Dambe no "NOMAD architects". "Videi draudzīgi produkti nemaz neeksistē, jo jebkas, ko mēs iegūstam no izejvielām un saražojam, ir atstājis ietekmi uz vidi. Vienīgais varam runāt, vai šī ietekme ir lielāka vai mazāka," norāda Ilze Neimane. "Es mēģinu vienmēr izmantot teicienu videi saudzīgāks. Apzīmējums videi draudzīgs ir pārāk plašs jēdziens uz iepakojuma, jo to nav iespējams pierādīt. Kas tieši ir videi draudzīgs? Tas, ka tur ir mazāk gaistošo organisko savienojumu? Jautājums, vai tur nav citas nevēlamas ķīmiskas vielas pievienotas?" Eksperte aicina iepazīt marķējumu uz dažādiem, ja tas ir iespējams, un izvērtēt to ietekmi. "Sienas un grīdas no ķīmisko vielu viedokļa ir vissvarīgākās, jo tie ir lielākie laukumi telpā. Vajadzētu padomāt, kā lielie laukumi tiek noklāti, jo tie emitēs vielas, kuras pēc tam mēs elposim. Pēc laba remonta gaiss var būt piesārņotāks, nekā dzīvākajā ielas krustojumā," turpina Ilze Neimane.

Jautājums par Stambulas konvenciju satricinājis sabiedrību Latvijā, bet ne tikai. Sen neredzētu aktivitāti paudusi arī diaspora. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts ar diasporas aktīvistiem un ekspertiem pārrunājam, kā tas izskatās no ārpuses. Aidis Tomsons, sākot Krustpunktā sacīja, ka par konvenciju šodien nē. Varbūt tiešām kādam ir mazliet par daudz, un šķiet, ka nupat jau ir mazliet par daudz. Tomēr šoreiz tas aspekts, kuram pievēršamies raidījumā, nav tieši par konvenciju, bet par to politiķu rīcībai sekojošo reakciju. Pagājušajā nedēļā tepat Doma laukumā pulcējās ap 10000 ļaužu, lai protestētu pret politiķu vēlmi izstāties no Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Un šis jautājums ir pamatīgi šobrīd satricinājis ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā sabiedrību. Mūsu fokuss ir tā sen neredzētā aktivitāte, ko paudusi diaspora, pulcējoties protestos pie Latvijas vēstniecībām un ne tikai pie vēstniecībām daudzviet pasaulē. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts gan ar diasporas aktīvistiem, gan arī ar ekspertiem  pārrunājam, kas ir tas, kas mudinājis latviešus ārpus Latvijas iesaistīties protestos un arī rakstīt vēstules Valsts prezidentam, Saeimai? Kas ir darījis sabiedrību tādu sabiedriski politiski aktīvu šai mirklī.  Sarunājas Roberts Gorodko, kurš pārstāv "Latviesi.com", no Lielbritānijas sarunai pievienojas Edīte Malvesa - Browell, kura ir biedrības "EsiLV" pārstāve, no Spānijas pieslēgusies Anna Rekeba Roziņa, kura rīkoja protestu Madridē, un savukārt Laura Ritenberga-Kindere ir no Vācijas un pārstāv Eiropas Latviešu apvienību.  

Studijā ģenerālprokurora amata kandidāts Armīns Meisters.

Gaidot "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, par aktualitātēm skatuves mākslā izvaicāsim Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Ojāru Rubeni. Jautājam arī par diviem Eiropas teātra notikumiem, kas norisinājās Dailes teātrī, “STAGES” forums un Eiropas Teātru apvienības (European Theatre Convention, ETC) starptautisko teātra konferenci. Protams, svarīgs ir arī budžets kultūrai un vēlēšanu tuvošanos tik agri. Runājot par skatītāju balsojumu "Spēlmaņu naktij", Ojārs Rubenis atklāj, ka šogad izvēlēta cita stratēģija. Katru teātri aicināja izvirzīt vienu izrādi, vienu aktrisi un aktieri. "Teātri piegājuši ļoti dažādi. Kāds teātris izvirza tos, ko jau ir nominējuši mūsu kritiķi, mūsu žūrija, kāds teātris mēģina šo uztvert kā reklāmas pasākumu un izvirzīt kādu izrādi varbūt, kura mazāk tiek izpārdota. Tas ir teātra viedoklis šoreiz, un man būs ļoti un es domāju, ka visiem būs ļoti interesanti, ko par to saka skatītāji," atzīst Ojārs Rubenis. "Reizumis man liekas, ka skatītāja viedoklis ir tas būtiskākais, jo beigu beigās viņi jau ar biļetēm un savu mīlestību novērtē. Un Latvijas teātra skatītāji ir unikāli, neskatoties uz biļešu cenu pieaugumu, neskatoties uz pārpildītām zālēm, neskatoties uz politiskām finesēm un visu pārējo, viņi pērk biļetes, iet, pārdzīvo, dusmojas. Un pēc izrādēm nāk man klāt, mani uzpazīdami, un saka: kāpēc šitā izrāde tāda, kāpēc tā ir tāda? Es ļoti mīlu Latvijas teātra skatītājus un apbrīnoju viņus, ka viņi ir gatavi savus līdzekļus veltīt un iet uz tik daudzām izrādēm."  Skatītāju balsojums ir pieejams portālā LSM.lv. Ojārs Rubenis neslēpj, ja nākamā gadā budžeta taupības procesi skars arī Latvijas teātrus. Taču viņš izsaka kādu piedāvājumu "Man jau sen liekas, ka kultūras kopējā ainā ir nepieciešama riktīga revīzija," norāda Ojārs Rubenis. "Man liekas, ka mums ir jāpārskata, cik mums kas ir nepieciešams uz mūsu kopējo sabiedrību, jo kultūras pasākumu apjoms ir milzīgs, neaptverams. Es ļoti daudz ko negribu vispār skatīties un redzēt, bet, ja es gribētu redzēt vai noklausīties to, ko es gribu redzēt, tad reizēm ir tā, ka vienā vakarā ir 3-4 pasākumi, kurus tu ļoti gribētu redzēt, un tā nav teātra izrāde, uz kuru tu vari aiziet vēl pēc divām vai trijām nedēļām. Nē, viņi ir vienreizēji. Tu skaidri zini, ka uz Liepājas jubilejas pasākumu tu nevari paspēt aizbraukt, jo tev ir vēl viens pasākums. To tu vairāk nekad neredzēs jo tu vari noklausīties radio "Klasikā" vai citur, bet klātbūtnē nē.  Zāles ir pilnas. Paldies Dievam, uz muzejiem iet un uz kultūras namiem iet, un uz dažādiem pasākumiem, ko taisa visādās estrādēs, cilvēki iet. Tas nozīmē, ka kultūra ir vajadzīga." Ko tā revīzija varētu nozīmēt? Ojārs Rubenis: Domāju, ka mēs ļoti skrupulozi varētu pārskatīt, cik daudz un kas mums ir nepieciešams, kaut vai domājot par tiem pašiem muzejiem. Es tikai dzirdu no malas, ka atkal kaut kāds muzejs tiek taisīts, vēl tur kaut kas tiek darīts, cik mums viņš ir vajadzīgs? Cik ir apmeklētāju bijuši? Kas to finansē? Cik daudz iesaistās privātais kapitāls? Un kultūrā vairāk nekā varbūt citur ir tā privātā partnerība ļoti vajadzīga. (..) Līdz ar to man liekas, ka tā revīzija kopumā arī no ministrijas puses būtu ļoti pārskatāma. Tai skaitā arī ļoti skrupulozi iziet cauri Kultūrkapitāla fondam. Kultūrkapitāla fonds ir brīnišķīga lieta un brīnišķīgi atbalstāma, bet, ja mēs Kultūrkapitāla fondā redzam, ka vienu reizi konkrētie cilvēki un projekts nav aizgājis un tam ir maza piekrišana vai maz skatītāju, tad ir jautājums - kam mēs strādājam? Un tad dod otrreiz tam pašam līdzīgam un trešoreiz, un tā atdeve nav. Līdz ar to tas atdeves mērīšanas process, man liekas, mums pagaidām buksē. Brīdī, kad mums ar naudu ir tik grūti, es domāju, ka ļoti skrupulozi vajadzētu iet cauri tam visam.  Bet runājot par mūsdienu iestudējumiem un to saistītu ar šodienas aktualitātēm, Ojārs Rubenis uzskata, ka ir pienācis laiks runāt no skatuves runāt skarbi.  

Valsts drošība ir šobrīd galvenā prioritāte Latvijā. Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs. Pēdējo dienu kaislības ap Saeimas lēmumiem bijušas tik skaļas, ka ir arī bijis pamats domāt par valdības krīzi. Liekas, ka vien nākamā gada budžeta pieņemšana kavē politiķus rīkoties radikālāk. Tas tāpēc, ka saspringta situācija nav tikai Latvijas iekšpolitikā, visas Eiropas drošības jomā ir pamatīgi izaicinājumi. Ir jāpieņem budžets, kurā īpaša prioritāte ir atvēlēta aizsardzības jomai. Par krīzēm, par izaicinājumiem, to, kā sevi sargāsim, saruna Krustpunktā ar Andri Sprūdu.

Studijā ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis un Saeimas sekretārs, Saeimas deputāts Edvards Smiltēns (AS).

Valsts drošība ir šobrīd galvenā prioritāte Latvijā. Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu (Progresīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV24 žurnālists Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Kārlis Arājs. Pēdējo dienu kaislības ap Saeimas lēmumiem bijušas tik skaļas, ka ir arī bijis pamats domāt par valdības krīzi. Liekas, ka vien nākamā gada budžeta pieņemšana kavē politiķus rīkoties radikālāk. Tas tāpēc, ka saspringta situācija nav tikai Latvijas iekšpolitikā, visas Eiropas drošības jomā ir pamatīgi izaicinājumi. Ir jāpieņem budžets, kurā īpaša prioritāte ir atvēlēta aizsardzības jomai. Par krīzēm, par izaicinājumiem, to, kā sevi sargāsim, saruna Krustpunktā ar Andri Sprūdu.

Studijā Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

Studijā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (AS) un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (JV).

Studijā NBS Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks, LATO valdes loceklis Sandis Šrāders.

Saeimā šodien, 30. oktobrī, galīgajā lasījumā lemj par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Raidījuma skanēšanas laikā lēmums nav pieņemts, bet, spriežot pēc partiju iepriekš paustās nostājas, tas būs par izstāšanos. Atsevišķas amatpersonas gan norādījušas, ka lieta ar to nebeigsies, ir vēl citi juridiski risinājumi. Par tiem un citām aktualitātēm Krustpunktā izvaicājam tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri.  Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju aģentūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis un žurnāliste Inese Helmane.    Saeimā šodien, 30. oktobrī, galīgajā lasījumā lemj par izstāšanos no Stambulas konvencijas. Raidījuma skanēšanas laikā lēmums nav pieņemts, bet, spriežot pēc partiju iepriekš paustās nostājas, tas būs par izstāšanos. Atsevišķas amatpersonas gan norādījušas, ka lieta ar to nebeigsies, ir vēl citi juridiski risinājumi. Par tiem un protams arī citām aktualitātēm šodien iztaujāsim tieslietu ministri Inesi Lībiņu Egneri.

Studijā politikas un ekonomikas analītiķe, domnīcas “Providus” direktore Sanda Liepiņa un politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Programmu grupas vadītāja Lelde Metla-Rozentāle.

Studijā “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (ZZS) un “Progresīvo” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Andris Šuvajevs.

Studijā Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītāja Anda Čakša (JV) un Saeimas Budžeta un finanšu komisijas deputāts Kristaps Krištopans (LPV).

Studijā Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (JV) un Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (NA).

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane Piromantija ir zīlēšana, izmantojot uguni. Pateicoties tās nozīmīgajai lomai seno ķīniešu dzīvē, šīs prakses liecības veido unikālu dokumentāro mantojumu, kas 2017. gadā tika iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā. Šīs liecības saglabājušās uz vairāk nekā 3000 gadus veciem zīlēšanas kauliem, kas radīti vēlajā bronzas laikmetā Šanu dinastijas laikā. Kauli pierādīja, ka leģendām apvītā Šanu dinastija tiešām pastāvēja. Uzraksti vēsta par dabas parādībām un klimatu, dzīvnieku un augu sugām, dabas resursiem, ekonomiku un cilvēku ikdienas dzīvi. Tie ir arī senākie saglabājušies pierādījumi par ķīniešu rakstību, kuras nozīmīgums pielīdzināms šumeru ķīļrakstam uz māla plāksnītēm. Šīm rakstzīmēm jau piemita attīstītas rakstības pazīmes – ķīnzīme jeb ķīniešu hieroglifs vairs nebija tikai piktogramma, bet ieguva fonētiskas, asociatīvas un semantiskas funkcijas. Līdz pat 19. gadsimta beigām ķīniešu historiogrāfijā zīlēšanas kauli tika uzskatīti par mītu. Situācija mainījās 1899. gadā, kad kāds ierēdnis saslima ar malāriju un vērsās pie ārsta, kas tirgoja tā dēvētos “pūķa kaulus”. Uz šiem it kā pūķa kauliem tika pamanīti dīvaini simboli, kas atgādināja senos ķīniešu rakstus. Tas aizsāka kaulu patiesās izcelsmes meklējumus, kuri vainagojās ar panākumiem 20. gadsimta 30. gados, kad ķīniešu zinātnieki noteica, ka tie nāk no senās karaliskās galvaspilsētas Iņsjui. Senās Iņsjui drupās tika uzsākti izrakumi un atrasti vairāki tūkstoši kaulu ar uzrakstiem, kas bija pieraksti par Šanu dinastijas zīlēšanas un lūgšanās tradīcijām aptuveni no 1400. līdz 1100. gadam p.m.ē. Ņemot vērā nozīmīgos bronzas laikmeta atradumus, karalisko kapeņu un piļu paliekas, Iņsjui arheoloģiskā vieta kopš 2006. gada ir arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Līdz šim tur atrasti apmēram 150 000 zīlēšanas kaulu, tomēr kolekcija ir izkliedēta pa vairāk nekā 100 institūcijām visā pasaulē. Pasaules atmiņas reģistrā iekļauti vairāk nekā 90 000 eksemplāru no 11 Ķīnas institūcijām. Lielākā kolekcija (vairāk nekā 34 000 vienības) glabājas Ķīnas Nacionālajā bibliotēkā. Zīlēšanai izmantotie kauli visbiežāk bija liellopu lāpstiņas vai bruņurupuču čaulas, retāk – liellopu ribas un stilba kauli, cūku lāpstiņas, briežu galvaskausi, bifeļu, tīģeru un ziloņu kauli, un atsevišķos gadījumos pat cilvēku galvaskausi. Uzraksti tika iegravēti ar bronzas vai nefrīta instrumentiem, bet aptuveni uz 80 kauliem pieraksti veikti ar otu, izmantojot melnu vai sarkanu tinti. Zīlēšana bija tehniski sarežģīts process. Kaulus vispirms sagatavoja, attīrot no miesas, izurbjot virkni mazu bedrīšu un iegravējot jautājumu. Jautājumi parasti bija neitrāli apgalvojumi, piemēram: “Šajā mēnesī līs lietus.” Kad kauls bija sagatavots jautājuma uzdošanai gariem, bedrītēs ievietoja degošus priekšmetus un zīlētājs gaidīja, kad čaula saplaisās. Plaisu formas tika interpretētas kā dievu atbildes. Kauli kalpoja kā starpnieki starp cilvēku un garu pasauli, kurā mājoja dabas spēki, senču gari, dievība Di, kā arī citi augstākie spēki. Valdnieks bija galvenais zīlnieks – viņš interpretēja plaisas, bet rakstveži iegravēja datumu, jautājumu, atbildi un nereti arī prognozes iznākumu. Valdnieka prestižs bija cieši saistīts ar zīlēšanas precizitāti, tāpēc pierakstos gandrīz vienmēr tika uzsvērts, ka viņa pareģojums piepildījās. Zīlēšanas kaulu raksti ir īpaši, jo tie dokumentē nevis ikdienas sarunas starp cilvēkiem, bet saziņu starp cilvēkiem un dieviem. Tie galvenokārt atspoguļo valdnieka un galma darbības – upurēšanu, lūgšanas, militāros pasākumus, ražu, laikapstākļus u.tml. Tas ļauj rekonstruēt Šanu dinastijas ģenealoģiju, svarīgākos notikumus un dzīves veidu. Pēc 1046. gada p.m.ē., kad Šanus gāza Džou dinastija, zīlēšana ar pelašķiem kļuva populārāka, un zīlēšanas kaulu lietojums strauji izzuda. Līdz šim uz kauliem identificētas vairāk nekā 4000 unikālu rakstzīmju, taču bez Rozetas akmenim līdzīga ceļveža zinātniekiem izdevies atšifrēt vien apmēram 1000. Pētījumus apgrūtina tas, ka rakstzīmes gadsimtu gaitā ir ievērojami mainījušās. Lai veicinātu izpēti, pirms dažiem gadiem kāds muzejs Ķīnā pat izsludināja atlīdzību – 100 000 juaņu jeb aptuveni 12 000 eiro – par katru veiksmīgi iztulkotu zīmi, protams, ar pierādījumos balstītu pamatojumu. Šodien arvien lielāku nozīmi šajā procesā iegūst mākslīgā intelekta sniegtās iespējas, kas palīdz seno pareģojumu atšifrēšanā.

Valdībā pagājušajā nedēļa amatā iecēla jauno Konkurences padomes priekšsēdētāju Ievu Šmiti. Tiesa, viņa padomē jau līdz šim ir strādājusi daudzu gadus. Krustpunktā izvaicājam Ievu Šmiti. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Vairāku Eiropas lidostu darbs pēdējā laikā bijis spēcīgi traucēts vai pat paralizēts dronu dēļ. Arī lidosta Rīgā ir saskārusies ar līdzīgām provokācijām. Tāpat Krievijas radītie satelītnavigācijas traucējumi rada problēmas gaisa pārvadājumiem. Cik droša ir civilā aviācija? Krustpunktā izvaicājam Civilās aviācijas aģentūras direktoru Māri Gorodcovu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidendelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

Kāpēc tik lielas emocijas Saeimā pēdējā laikā ir bijušas par vides piesārņojuma jautājumiem? Kas turpmāk būs citādi, vai ko var un vajag darīt citādi, nekā ir panākta vienošanās Eiropas līmenī, vērtējam Krustpunktā. Analizē Saeimas deputāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts), Saeimas deputāts,  Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Kaspars Briškens (Progresīvie), biedrības "Zaļā brīvība" valdes priekšsēdētājs Maksis Apinis un Ārvalstu investoru padomes (FICIL) eksperte, "SCHWENK Latvija Vides un juridiskā direktore, valdes locekle un Zviedrijas Tirdzniecības kameras Latvijā valdes priekšsēdētaja Evita Goša. Pēc lielas opozīcijas pretestības Saeima pagājušajā nedēļā pieņēma grozījumus likumā „Par piesārņojumu”,  lai tādējādi pārņemu divas Eiropas Savienības direktīvas saistībā ar emisiju kvotu sistēmu paplašināšanu. Šobrīd emisiju kvotu sistēma attiecas uz lielajiem izmešu radītājiem enerģētikā un energoietilpīgajā rūpniecībā, bet direktīvas šo sistēmu attiecina uz arī uz autotransportu, ēku un vēl citiem papildus sektoriem. Direktīvu Eiropas Savienība plāno iedzīvināt no 2027.gada. Ko mūsu ekonomikai un iedzīvotājiem īsti nozīmē šī direktīva, kādēļ Saeimā par to bija tik liela cīņa, skaidrojam diskusijā.

Kas šobrīd ir aktuālākais Latvijā, runājot par kultūras nozari, - attīstība, naudas taupīšana? Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste Anete Ašmane-Vilsone un laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls.  

Nelaimes gadījumi ar īrētajiem mikromobilitātes rīkiem raisījuši plašas diskusijas, kā sakārtot to lietošanu, lai pie šādiem braucamajiem netiku bērni, un lai braucēji paši būtu uzmanīgāki. Krustpunktā diskutē Ceļu satiksmes drošības dienesta satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, koplietošanas "e-velosipēdu" operatora "RIDE Mobility" izpilddirektors Edgars Jākobsons, Rīgas domes priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs (Progresīvie), Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktores vietniece Linda Rinkule. Sazināmies ar Latvijas Dzelzceļa galveno tehnisko inspektoru Daini Zvaneru. Kamēr nenotiek nelaime, mēs nerīkojamies. Tā pēc pagājušajā nedēļā notikušās traģēdijas daudzi rakstīja sociālajos medijos. Runa ir par negadījumu, kurā iznomāts elektriskais mopēds pakļuva zem vilciena un bojā gāja divas pusaudzes. Traģēdija ir izvērtusies arī pretstāvē starp mopēda iznomātāju un Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kā arī Rīgas domi. Kam lielāka taisnība? Te daudziem domas dalās. Bet viens ir skaidrs - ir notikusi traģēdija, kura nedrīkstēja notikt. Ir virkne faktoru, kas būtu ļāvuši šo traģēdiju novērst, ja vien katrs rīkotos citādi. Tā kā ir, arī nedrīkst palikt. Tāpēc lielais jautājums ir - kādas mācības mums ir jāizdara pēc šīs šausminošās nelaimes? Par to arī diskusija Krustpunktā.

Rudens krāšņākais periods ar lapu krāsošanos pamazām sākas, tā kulminācija vēl priekšā, bet rudeni raksturo arī kāda dabas norise, kurā iesaistītas zivis. Tas ir lašu nārsts. Sigulda ir viena no vietām, kur “zelta rudens” baudītājiem ir arī iespēja piemērotos apstākļos no Gaujas tilta redzēt, kā šis lielās zivis dažkārt saulē uzmirdz, veidojot nārsta ligzdas. Un laši ir vienas no zivīm, kas Latvijas ūdeņos izjūt klimata pārmaiņas. Lašus ietekmē ne vien kopējās vides izmaiņas, bet tiem ir arī specifiskas ūdens temperatūras prasības. Vēl mazliet cimperlīgākas ir tikai foreles. Bet lašiem ir svarīga ūdens temperatūra ne tikai nārsta laikā, bet arī vasarā, jo laši ir ziemeļu zivs, kam nepatīk silts ūdens. Ne vien nepatīk, bet var izrādīties arī nāvējošs. Pagaidām lašu nārstam vēl ūdens par siltu, bet šis arī ir jautājums – vai klimata pārmaiņu dēļ nārstošana kļūst arvien vēlāka un vai arvien siltāks ūdens rudeņos var kā nelabvēlīgi ietekmēt lašu nārstu? Izrādās, ka arvien siltāks laiks uz lašiem atstāj lielāku ietekmi nevis nārsta laikā, bet vasarā. Bet pirms runāt hidroloģiskajiem un meteoroloģiskajiem datus, vides zinātniskā institūta „Bior” pētnieks Jānis Bajinskis skaidro, kā vispār laši saprot, kad ir īstais laiks nākt uz nārstu, no jūras peldēt uz upēm. Piemērotākā temperatūra lašu nārstam ir ap 7-8 grādiem. Jautājums, cik ilgi zivīm nākas gaidīt, jo ir gadi, kad ūdens ilgāk saglabājas silts. Skatot datus 30 gadu periodā, viens no vēsākajiem rudeņiem bija 1993. gadā. Toreiz Gaujā, kas ir viena no mūsu 13 lašupēm, jau 15. septembrī ūdens temperatūra stabili noslīdēja līdz 8 grādiem un zemāk. Bet pērn, 2024. gadā, kad bija siltākais septembris novērojumu vēsturē un arī oktobris bija relatīvi silts, ūdens temperatūra Gaujā līdz 8 grādiem noslīdēja tikai 15. oktobrī – mēnesi vēlāk. Lielākoties ūdens temperatūra līdz 8 grādiem nokrītas periodā no septembra otras puses līdz oktobra sākumam un šīs svārstības patiesībā nav ļoti lielas. Esot zināmi gadījumi, kad atsevišķi indivīdi sāk nārstot ātrāk un tad ir risks, ka siltākā ūdenī ir vairāk, piemēram, patogēnu, kas var uzmesties ikriem, kādas baktērijas vai sēnītes un ikri iet bojā. Bet siltāki rudeņi un siltāks ūdens uz nārstu atstāj ietekmi caur citiem procesiem – tā ir upju aizaugšana. Jānis Bajinskis skaidro, ka tā jau ir nopietnāka problēma. Otra lieta, kas nav saistīta ar nārstu, bet kur temperatūra ietekmē lašus, ir vasarā. No vienas puses – mazliet siltāks ūdens palīdz lašu mazuļiem ātrāk izaugt, ja ūdens temperatūra ir līdz 20 grādiem, bet ja kāpj virs 20 grādiem, sākas problēmas. Lasis ir vairāk ziemeļu zivs un tam nepatīk silts ūdens. Izrādās pēdējās vasarās ir gadījumi, kad pārāk silta ūdens dēļ laši pat iet bojā, ko arī „BIOR” pētnieki karstās vasarās ir novērojuši.

Māksla, zinātne, filozofija - tā bija viduslaiku dižo prātu neparastā aizraušanās ar alķīmiju. Aiz tās slēpās kas vairāk par metāla pārvēršanu zeltā un mūžīgās dzīvības eliksīra meklējumiem. Alķīmiķu paveikto tolaika šodien varam meklēt dažādās zinātnes jomās. Vēl stipri pirms mūsdienu ķīmijas un medicīnas, tapa zinātniska kustība, kas uzdeva ļoti radikālu jautājumu - vai no dažādiem metāliem var iegūt zeltu? Vai no vienkāršām sastāvdaļām var iegūt pašu dārgāko? Šīs idejas mūsdienās šķiet vai nu absurdas, vai simboliskas, taču tolaik tās nebija nedz muļķīgas, nedz mistiskas - alķīmija bija nopietna zinātniska aizraušanās, kas pulcēja vienlaikus daudz sekotāju un daudz skeptiķu. Par alķīmiju raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Andris Levāns. "Ja mūsdienu cilvēkam prasītu, ko viņš ir dzirdējis par alķīmiju, tas būtu no nevērtīgiem metāliem iegūt zeltu, noteikti būtu dzirdēts filozofu akmens vai dzīvības eliksīrs. Tas viss šķistu tāds diezgan mistisks un ezotērisks, un noslēpumains. Bet tas misticisms droši vien alķīmijā ir radies apmēram tikai ap 19. gadsimtu, kad sāk skatīt alķīmijas vēsturi vairāk atsvešināti no dabaszinātņu vēstures un sāk skaidrot dažādus alķīmiķu eksperimentus vairāk kā tādus spirituālus meklējumus nekā zinātniskus, tiešām laboratorijā veiktus eksperimentus. Līdz ar to var teikt, ka šobrīd šī sajūta dominē," skaidro Ieva Lībiete. "Bet, ja mēs paskatāmies zinātņu vēsturē, alķīmijas plašāka izpēte ir attīstījusies, sākot no 20. gadsimta otrās puses. Šobrīd akadēmiskie pētnieki, kas nodarbojas specifiski ar alķīmijas vēsturi, to vērtētu kā daļu no zinātņu vēstures. Un pašos pirmsākumos tas nebija nekas mistisks vai ezotērisks, tā bija tiešām praktizējoša zinātne ar savu teoriju un praksi, kas bija balstīta tā laika izpratnē par pasaules kārtību un par vielas un substances dabu. Tur nebija klāt misticisma. Tas ir kaut kur laika gaitā pievienojies, noslāņojies." "Piekrītu, ka tas misticisms vai tā misticisma gaisotne, kurā mēs esam iegremdējuši šodien nesaprotamo vai maz saprotamo parādību alķīmija, patiešām ir diezgan jauna. Savukārt ir viena cita lieta, kas acīmredzot pavadīja tos, kurus laikabiedri sauca par šiem alķīmijas mākslas meistariem vai adeptiem, tā ir noslēpumainība. Noslēpumainība noteikti ir pavadījusi visus tos cilvēkus, kuri ar to ir nodarbojušies, par kuriem zināja vai par kuriem runāja, ka viņi nodarbojas ar alķīmiju un ka viņi ir iesvaidīti tās noslēpumos, jo patiesi tās bija zināšanas, kuras nebūt nebija domātas visiem," norāda Andris Levāns. "Tā bija pietuvošanās noslēpumam. Tas, ka mēģināja noslēpt šīs zināšanas, kuras patiešām uzskatīja kā lielu vērtību, jo tas nodrošināja vai varēja nodrošināt piekļuvi ne tikai garīgām bagātībām, respektīvi, kaut kādiem izziņas pirmavotiem, bet arī materiālām [bagātībām]. Tad, ja patiešām atklāja veidu, kā pārvērst, respektīvi, transmutēt vielu dabu, ka tu liek kļūt vienam metālam par citu," turpina vēsturnieks. "Tā noslēpumainība un piekļūšana noslēpumam ir saistīta vēl ar robežsituāciju.  Ja jūsu mērķis ir patiešām izskaidrot lietu dabu līdz tam stāvoklim, ko saucam par prima materia, tas stāvoklis, kur lietas, vielas zaudē savas fizikālās un citas īpašības, kuras tām piemīt šobrīd. Tātad viss atgriežas tādā pirmstāvoklī, respektīvi, tajā stāvoklī, kuru, iespējams, pazinis ir vienīgi Dievs. Jautājums ir: vai jūs, ja nokļūstat šajā stāvoklī, nenonākat konfliktā, piemēram, ar kristīgās baznīcas dogmatiku. Vai arī jūs pēkšņi uzņematies to, vai gribat pretendēt uz to lomu, kas bija piešķirta tikai Dievam, kurš radīja no pirmmatērijas visas tās lietas un pasauli, , kas ir mums apkārt. Tie jautājumi, kuri kļūst neērti, un līdz ar to veidojas konfliktsituācijas arī ar tā laika sabiedrību." Taro kāršu izcelsme un nozīme Taro kārtis ietver sevī senu zināšanu sistēmu, un simbolu veidā kārtis stāsta gan par cilvēka dzīves liktenīgiem notikumiem, gan paša rīcību, kas likteni var arī mainīt. Attieksme pret taro kārtīm vēsturē ir bijusi gan vēlama, gan noraidoša, un plašāk par kāršu izcelsmi un nozīmi stāsta pētnieku Ingus Barovskis. Cilvēkiem visos laikos interesējuši divi jautājumi - kas notiks pēc nāves un kas notiks nākotnē? Kartomantija ir pasens nākotnes zīlēšanas paņēmiens, izmantojot gan parastās spēļu kārtis, gan taro kārtis. Tā sarunas iesākumā skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis, un viņš arī norāda, ka literatūrā informācija par taro kāršu izcelsmi ir ļoti atšķirīga. Bet izskatās, ka līdz Eiropai šīs kārtis mērojušas garu ceļu, un pēc tam laika gaitā mainījusies arī to nozīme – te izklaidei, te maģijai. Taro kāršu kava sastāv no 78 kārtīm. Ir 22 Lielie Arkāni. Tie simbolizē cilvēka dzīves lielos posmus, liktenīgus notikumus un dvēseles ceļu, piemēram, kārtis “Muļķis”, “Pakārtais”, “Zvaigzne”. Un ir 56 Mazie Arkāni, kas sadalīti četros elementos (zižļi, kausi, zobeni un pentakli) un attēlo ikdienas dzīves aspektus – domas, emocijas, darbības, materiālās lietas. Par taro pirmsākumiem turpina Ingus Barovskis.  

Nākamā gada budžeta projekta aprises ir jau zināmas, tagad turpinās sarunas par detaļām. Krustpunktā izvaicājam finanšu ministru Arvilu Ašeradenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Aiga Pelane no Latvijas Radio Ziņu dienesta un Ivo Butkevičs no TV3.  

Valsts Kontrole nākusi klajā ar revīziju slimnīcās, kur konstatēts, ka slimnīcu sadalījums pa līmeņiem nestrādā, finansējums pa slimnīcām netiek taisnīgi sadalīts un galu galā netiek nodrošināta vienlīdzīga un kvalitatīva aprūpe. Daudzas slimnīcas faktiski nespēj nodrošināt pakalpojumus, ir arī gadījumi, kad dežurējošie speciālisti slimnīcā ir tikai uz papīra. Tikmēr mediķu arodbiedrība prasa nozarē algu pieaugumu. Kā tikt galā ar izaicinājumiem? Krustpunktā izjautājam veselības ministru Hosamu Abu Meri. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Zanda Ozola-Balode no Latvijas TV Ziņu dienesta un Anija Pelūde, žurnāla "Ievas Veselība" galvenā redaktore.  

Trešdienas nakts notikumi Polijā ir aktualizējuši virkni jautājumu ne tikai par Krievijas nodomiem un NATO reakciju, bet arī par gaisa telpas slēgšanu Latvijā, robežas aizvēršanu ar Baltkrieviju un Krieviju. Aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča.  

Iekšējā drošība, policijas darbs, robežsardze, arī ugunsdzēsēji un glābēji - tās ir jomas, par kurām atbild iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju Krustpunktā ministram uzdod Latvijas TV Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis.  

Civilizācijas, komforta un drošības saliņa polārajos reģionos un tālos ledājos - stacijas. Tajās notiek ne tikai pētnieku ikdienas sadzīve, bet arī pētniecība. Kāda ir polārstaciju loma zinātnē, kādu ir dzīve stacijās un kādiem apstākļiem tās ir pakļautas? Un kāpēc polāro staciju izveide ir arī politisks jautājums? Par mūsu polārpētnieku piedzīvojumiem un pētniecību dažādos pasaules ledājos esam stāstījuši daudz un ar aizrautību sekojuši līdzi viņu ekspedīcijām, taču tikai garāmejot esam pieminējuši kādu civilizācijas saliņu polārajos apgabalos un tās ir polārās stacijas. Par šīm mītnes vietām ledājos, to politisko, sociālo un pētniecības nozīmi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Studijā polārpētnieki - Jānis Karušs, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors, un Kristaps Lamsters, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētie profesors.

Ir sācies jaunais mācību gads, un kā jau pēdējos gados ierasts, tā ir ne tikai pāreja uz klasi augstāk, bet visā sistēmā arvien notiek kādas pārmaiņas. Un, arī kā ierasts, naudas vajadzētu vairāk, lai ar visu sekmīgi tiktu galā. Par izglītības sistēmas izaicinājumiem Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore.  

Augustā noslēgusies kārtējā "Mana jūra" ekspedīcija Latvijā, bet Ženēvā nesekmīgi beigušās sarunas par plastmasas lietojumu un piesārņojumu pasaulē. Kāda šobrīd situācija ar plastmasas ražošanu un pārstrādi pasaulē un ko pētījumi stāsta par plastmasas ceļu dabā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Jānis Ulme, Vides izglītības fonda pārstāvis, Jānis Brizga, Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvis, un Inta Dimante-Deimantoviča, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja. "Mikroplastmasa ir plastmasas piesārņojuma nākotne," atzīst Inta Dimante-Deimantoviča. "Globāli raugoties, plastmasas atkritumi, nonākot vidē, tos ietekmē saules gaismā, dažādi citi apstākļi, kā rezultātā plastmasa kā materiāls sadalās aizvien mazākās daļiņās un uzkrājas vidē mikroplastmasas veidā. Un mikroplastmasas veidā arī kļūst ļoti mobila, jo tiek aizpūsta ar vēju, aiznesta nokrišņiem, tiek apēsta, pēc tam izdalīta un atkal apēsta. Viss tas, kas no lielā plastmasas piesārņojuma netiek savākts un pārstrādāts, agri vai vēlu atgriežas mikroplastmasas veidā.  "Turklāt arī mazliet bezcerīgā problēma ir tā, ka nepietiek ar to, ka mēs, piemēram, sakām - mums šajā pludmalē viss ir kārtībā, te viss ir tīrs, te viss ir savākts, te piesārņojuma nebūs, jo mēs tiešām par to rūpējamies un un mūsu atkritumu menedžments ir augstā līmenī. Plastmasai, jo sevišķi mikroplastmasa ir globāls raksturs. Tas nozīmē, ka var būt tik tīrs, cik vien vēlamies, bet mums to atnesīs no citurienes. Līdz ar to arī ierobežošanai, kopīgai nostājai jābūt globālai, lai šo piesārņojuma veidu apkarotu un un novērstu, turpina Inta Dimante-Deimantoviča. Arī Latvijā visos paraugos, ko zinātnieki ievāc, vienmēr ir mikroplastmasa un tās daudzums pieaug. To apliecina arī ekspedīcijas "Mana jūra" dati. Gadu no gada piesārņojuma klātbūtne dažādās pludmalēs var atšķirties. Apvienoto Nāciju organizācija ziņo, ka gadā pasaulē saražo ap 400 miljonu tonnu platsmasas un tā pārsvarā visa nonāk atpakaļ dabā. Tas, ka drīz sāksim slīkt plastmasā, vairs nav tikai tēlains izteiciens, jo arī pētījumi apliecina, ka plastmasas izstrādājumi ir ne tikai mums apkārt, bet mūsu organismā. Par šo jautājumu nesen aizvadītas ANO sarunas Ženēvā, bet tepat Latvijā - ikgadējā piekrastes ekspedīcija, kurā noskaidrotas tīrākās un piesārņotākās pašmāju pludmales. Gliemju čaula sniedz informāciju arī par "mājiņas" īpašnieka vecumu Vai zinājāt, ka pēc gliemju čaulas var noteikt tās īpašnieku vecumu? Bet ja runājam par čaulas krāsu, tad dažām jūrā dzīvojošām gliemju sugām to nemaz nevar redzēt apauguma dēļ, savukārt skaistais zaigojošais perlamutrs sedz čaulas iekšpusi. Vairāk par gliemju „mājiņām” stāsta zooloģe Digna Pilāte. Jautājums, kāpēc vairākiem ūdenī mītošiem gliemjiemtā krāsa ir vajadzīga, smaidot teic Digna Pilāte.  Skatot tās mīkstmiešu sugas, kurām ir čaula, varētu teikt, ka tie ir gliemji, kuriem skelets atrodas ārpusē. Jo gluži kā cilvēkam ir kauli, tā gliemjiem čaula, tā teikt, strukturē ķermeni un gliemju gadījumā arī kalpo kā kaulaina mājvieta savam saimniekam. Lūkojam tās uzbūvi, formas un, protams, arī krāsu tām sugām, kurām tā ir ieraugāma arī gliemja dzīves laikā. Par to stāsta zooloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniece Digna Pilāte. -- Kā ik trešdienu ielūkojamies mūsu raidījuma viesu grāmatu plauktos un smeļamies iedvesmu aizraujošai lasāmvielai par zinātni un ne tikai. Šoreiz ar kādu sev nozīmīgu grāmatu iepazīstinās entomologs Uģis Piterāns. Viņš izvēlējies grāmatu somu valodā par Somijas blaktīm. Tā viņu mudinājusi atgriezties zinātnē.

No pēdējām 102 vasarām, par kurām Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram ir temperatūras dati, šī vasara ieņem dalīto 30.-32. vietu siltāko vasaru topā. Tātad pēdējo 102 gadu laikā 29 vasaras ir bijušas siltākas par aizvadīto un 70 - vēsākas. Aizvadītās vasaras vidējā temperatūra Latvijā bija 16,5 grādi, kas ir tikai 0,2 grādus vēsāks par klimatisko normu. Turklāt rudens, lai arī atnācis uz palikšanu, meteoroloģiski tas ir iestājies tikai Vidzemes augstienē un austrumos. Citviet turpinās meteoroloģiskā vasara. Klimatiskā norma ir ANO Pasaules meteoroloģijas organizācijas ieviests termins, un ar to apzīmē iepriekšējās trīsdesmitgades vidējos rādītājus. Šobrīd vasaras vidējās temperatūras klimatiskā norma ir tā temperatūra, kāda vidēji bijusi no 1991. līdz 2020. gadam. Klimatiskā norma ir pašu laikapstākļu noteikta. 30 gadu laika posms mērījumiem izraudzīts, jo 30 gadu laikā iekļaujas ja ne visi, tad vairums arī ekstrēmu apstākļu, piemēram, ir kāda ļoti karsta, ir kāda ļoti vēsa, kāda ārkārtīgi sausa un slapja vasara. Un tad rodas aina gan par vidējiem rādītājiem, gan par to, cik bieži atkārtojas kādas ļoti lielas stihijas. Stihijām gan klimatiskās normas nav, bet ir atkārtošanās biežums. 20. gadsimtā šāda vasara būtu bijusi normāla, pat silta, bet kā tolaik cilvēki sadzīvoja ar tik vēsu klimatu. Lauksaimnieki šo vasaru sauc par katastrofālu, bet tas laikam vairāk lietavu dēļ. Nokrišņu daudzums ir bijis krietni lielāks, lietavu bijis vairāk, nekā pagājušā gadsimta vasarās. Jautājums par to, kā lauksaimnieki varēja izaudzēt ražu tik vēsās vasarās būtu saistāms ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Visticamāk, nemanāmi esam sākuši audzēt citas šķirnes, lielie lauksaimnieki, protams, izmanto arvien jaunas tehnoloģijas un augu aizsardzības līdzekļus, līdz ar to siltākās un garākās vasarāsražas arī ir lielākas. Bet mazdārziņos bieži audzējam un ievācam sēklas no augu šķirnēm, ko audzējuši mūsu vecāki un vecvecāki. Iespējams, ka arī šie augi jau ir pielāgojušies.

Krustpunktā VIP intervija: Rīgas domes priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs (Progresīvie). Jautājam par politiku, stratēģiskiem mērķiem un šī brīža aktualitātēm galvaspilsētā. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 žurnālists Gatis Suhoveckis un 360TV Ziņu dienesta žurnāliste Lauma Niedrīte.