Podcasts about izgl

Bērniem Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība un lai arī valstī pastāv vienots pamatizglītības standarts, mācību apjoms, vērtēšanas pieeja un atbalsta nodrošinājums skolās būtiski atšķiras. Ar šādiem secinājumiem šonedēļ nāca klajā Valsts kontrole. Vai pārmetumi ir pamatoti un kādi būs risinājumi? Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un 360TV ziņu žurnāliste Līva Pārupe.  

FID: "Moneyval" ziņojumā apliecināta Latvijas spēja efektīvi cīnīties ar finanšu noziegumiem. Skandalozajā amerikāņu finansista un dzimumnoziedznieka Epstīna lietā šodien britu policija aizturējusi bijušo princi Endrū. Uz pirmo tikšanos sanākusi Trampa izveidotā Miera padome. Izglītības un zinātnes ministre sola labot esošo izglītības standartu un veidot jaunu. No olimpiskā turnīra Latvijā atgriezusies daļa vīru hokeja izlases.

Bērniem Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība un lai arī valstī pastāv vienots pamatizglītības standarts, mācību apjoms, vērtēšanas pieeja un atbalsta nodrošinājums skolās būtiski atšķiras. Ar šādiem secinājumiem šonedēļ nāca klajā Valsts kontrole. Vai pārmetumi ir pamatoti un kādi būs risinājumi? Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un 360TV ziņu žurnāliste Līva Pārupe.  

Studijā Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa un IZM Vispārējās izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns.

Viņš bijis mākslinieks-inscenētājs ap 30 filmām, visvairāk strādāts kopā ar režisoriem Rolandu Kalniņu ("Es visu atceros, Ričards!”) un Aloizu Brenču ("Liekam būt", "Kas lietus un vēji sitas logā", "Ilgais ceļš kāpās"), taču bija arī filmas, kuras tika vai nu iznīcinātas vai palikušas tikai iecerēs, kā Rolanda Kalniņa "Jahta vārdā Žanna". Ko dara kino mākslinieks? Un cik spītīgam viņam jābūt? Ko nozīmēja filmai iziet cauri visiem padomju cenzūras sietiem? Iespējams, dažas atbildes atrodamas kinomākslinieka Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino”. Sākumā viņš tos rakstījis saviem bērniem un mazbērniem kā dzimtas stāstus, bet ar laiku arvien lielāku vietu ieņēma kino, tagad tā ir grāmata "Cits kino. Latviešu kino mākslinieka dzīve un darbs ". Gunārs Balodis bija arī gleznotājs. Gunāra Baloža meita Laila stāsta, ka grāmatā redzamas gandrīz visas Gunāra Baloža skices, jo lielākā daļa darbu (arī gleznas) gāja bojā ugunsgrēkā Rīgas darbnīcā, kur tie bija atvesti darbi arī no Cēsīm, lai gatavotos personālizstādei. Latvijas Kinomuzejs savā jaunajā mājvietā Tabakas fabrikā uzsāka darbu ar izstādi par filmu māksliniekiem. Viens no viņiem ir Gunārs Balodis. Viņš un Uldis Pauzers ir pirmie speciālo filmu scenogrāfa profesiju apguvušie latviešu mākslinieki. Savus zīmējumus mākslinieks Gunārs Balodis ir novēlējis Latvijas Kino muzejam, un daži no tiem aplūkojami izstādē. Gunārs Balodis pēc studijām Maskavā bija iecerējis veidot filmu, kas galarezultātā tapa Rolanda Kalniņa režisētajā "Es visu atceros, Ričard!". Kā tika pārstrādāts scenārijs daudzsēriju filmai "Ilgais ceļš kāpās", no kuras filmas veidošanas mākslinieks gandrīz atteicās – par to visu tagad var lasīt Gunāra Baloža grāmatā "Cits kino". Grāmatu izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula    Stikla šķiedra, piena un maizes kombināti, ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīca, gaļas kombināts, mēbeļu kombināts – Valmiera 1994. gadā bija varena pilsēta. Tad, kad brīnišķīgā režisore Māra Ķimele 1994. gada 8. janvāra rītā nebrauca uz pašas režisēto izrādi III Senās mūzikas festivāla Valmierā ietvaros, viņas uzmanību neviļus nepiesaistīja Rīgas ielas asfalta segums. Gaisa temperatūra nebija mīnusos un ielas segums nedz mirdzēja, nedz laistījās fraktāļu struktūru skāvumā. Pilnīgi droši viņa tad neievēroja arī vienu no Latvijas arhitektūrā ievērojamākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem – bankas ēku Rīgas ielā 40 ar franču firmas Fichet seifu, kas pēc arhitektu Anša Kalniņa un Emmas Krēsliņas [2] projekta tapusi 1931./32. gadā. Autobuss brauca bez režisores pa Rīgas ielu tālāk pa parasto maršrutu. Dažas sekundes vēlāk viņa neievēroja arī kūpošos dūmus no katlu mājas skursteņa, veicot 90° pagriezienu no Rīgas uz Andreja Upīša ielu. Arī tipogrāfiju "Liesma" A. Upīša ielā 7 Māra Ķimele neaplūkoja pat pāris sekundes. Tas nekādi nebija iespējams. Autobuss tad nogriezās pa labi uz Beātes ielu – asfalts nemirdzēja un nelaistījās vēl joprojām. Var ticēt, ka režisore būtu bijusi gatava bez īpašām ceremonijām no autobusa kāpt ārā, kad tas iebrauca Raiņa ielā un neredzama vairs nebija arhitekta Arnolda Nikolaja Čuibes [3] projektētā, 1938./39. gadā celtā neoeklektiskā [bijusī] Valsts komercskolas ēka – tur viņas režisētajai izrādei bija jānotiek. No autobusa izkāpa senās mūzikas vokālā ansambļa "Canto" mūziķi. Dažas stundas iepriekš, Sietlā Krists Novoseličs [1] bija pabeidzis "Nirvana" [4] uzstāšanos "Center Arena" ar vārdiem: "Liels paldies, ka atnācāt, jūs esat brīnišķīga publika! Brauciet mājās prātīgi! Atcerieties, ja esat lietojuši alkoholu – nevadiet auto. Atcerieties iet balsot vēlēšanās. Atcerieties nešķērsot ielu tam neparedzētās vietās." [5] Bet "Canto" uzstāšanās bija paredzēta 17:00 ar itāļu zvaigznes Adriāno Bankjēri [6] slaveno komēdiju "Maza ballīte Karnevāla ceturtdienas vakarā pirms vakariņām" [7]. Ja man būtu bijusi humora izjūta, man "Mazā ballīte" būtu patikusi. Izrādes ievadā uz jautru sarīkojumu visus aicina Moderno Diletto tēls. Gribētos tulkot – Modernais diletants, bet google translate saka – Modernais prieks. Jau jūtama kaitinoša kņudoņa vēderā. Un jo tālāk, jo nepatīkamāk. Pēc uzrunas seko padsmit numuru virtene ar, piemēram, Kjodžas veču dziesmu, ar mīlētāju dziedājumu, ar tantes Bernadīnes stāstu par žagatu, kas lamājas. Vēl ir suņa, dzeguzes, kaķa un pūces kontrapunkts, kuru kāds asprātīgi nosaucis – "cantus fermus", muļķa mīlas madrigāls, vīna dzeršana un joki par sērkociņiem un lupatām. Respektīvi – ar katru numuru bēdīgāk. Uz atvadām "Moderno Diletto" sola drīz atgriezties ar jauniem jokiem. Apmēram tāds saturs – delartisks – šiem kumēdiņiem, ar kuriem režisore Māra Ķimele bija tikusi galā. Izrāde tika iestudēta kārtīgi. Tā ir ierakstīta Latvijas Televīzijā. Ansamblis "Canto" [8] bija lielisks un režisorei [9] nekas tur vairs nebija darāms! Kad iestudējums gatavs, režisorei ir jādod telpa izpildītājiem, jo mākslas darba atdošana publikai pilnībā attiecas uz viņiem. Šo izrādi uztvēru ļoti personiski – kāds tur vēl Modernais prieks? Vārdnīcā kļūda! Modernais diletants ir. Apvainojos. Tāpēc iestudējumu neredzēju. "Die Schuld ist nicht das gleichgültige doppelsinnige Wesen, daß die Tat, wie sie wirklich am Tage liegt, Tun ihres Selbsts sein könne oder auch nicht, als ob mit dem Tun sich etwas Äußerliches und Zufälliges verknüpfen könnte, das dem Tun nicht angehörte, von welcher Seite das Tun also unschuldig wäre. ... Unschuldig ist daher nur das Nichttun wie das Sein eines Steines..." (Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis) [10] "Vaina būtībā nav vēsa un neskaidra, it kā paveiktais, kāds tas patiesi redzams dienas gaismā, varētu vai varbūt nevarētu būt paša cilvēka darbība, it kā varētu pastāvēt kaut kas ārējs un nejaušs, kas šai darbībai nepieder, un kura dēļ tā būtu nevainīga. Gluži pretēji, īstenībā nevainība ir akmenim līdzīga bezdarbība." [11] Izmantotā literatūra Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, "Broekmans & Van Poppel" izdevniecības (Utrehta, Nīderlande), portāla livenirvana.com, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Novoselic, Krist (dzimis Komptonā 1965. g.) horvātu izcelsmes amerikāņu mūziķis, grupas "Nirvana" basģitārists, politiķis un aktīvists [2] Kalniņš, Ansis (dzimis 1903. g. – miris Rīgā 1944. g.) 1931. g. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti un Kalniņa (dz. Krēsliņa), Emma (dzimusi Valmierā 1899. g. – mirusi Rīgā 1985. g.) 1934. g. beigusi LU arhitektūras fakultāti, strādājusi privātpraksē kopā ar vīru A. Kalniņu (1934 – 1942) un citur [3] Čuibe, Arnolds Nikolajs (dz. 1908. g. Valmierā – m. 1941. g. Rīgā) 1933. gadā beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts [4] "Nirvana" – amerikāņu rokgrupa no Aberdīnas, saistīta ar Sietlas alternatīvās mūzikas ainavu, radusies 1988. g. [5] "Thanks a lot for coming, you're a wonderful audience, have a safe ride home, remember not to drink and drive. Remember to vote, remember not to jaywalk [..]"; Kristapa Pētersona tulkojums [6] Banchieri, Adriano (dzimis Boloņā 1568. g. – miris Boloņā 1634. g.) itāļu komponists, ērģelnieks un teorētiķis. Ērģelnieks Sanmikelē, Bosko un Monte Oliveto, kur 1613. g. kļuva par abatu. Olivetāņu mūks. [7] "Il Festino nella sera del giovedi grasso avanti cena" Op. XVIII (Venezia 1608); Kristapa Pētersona tulkojums [8] senās mūzikas vokālais ansamblis "Canto" (vad. Irēna Nelsone) nomināli skaitījās amatieri – nebija aizmirsuši muzicēšanas prieku un savienoja to ar azartiski precīzu izpildījumu un izcilu stila izjūtu [9] Māra Ķimele ir viena no ievērojamākajām režisorēm Latvijas teātra ainavā, izcilība; nenovērtējams ir viņas devums Valmierai (līdz 1994. gadam viņa Valmieras Drāmas teātrī bija iestudējusi 36 lugas), īpašu vietu viņas mākslā allaž ieņēmuši tieši latviešu dramaturgu darbu iestudējumi – tie, kuriem ir paveicies būt klāt brīžos, kad režisore iestudē kādu lugu, atceras fenomenālas analītiķes spējas un prasmi atrastās cēloņsakarības sasaistīt ar pasaules kontekstu [10] Hegel, Georg Wilhelm Friedrich (dzimis Štutgartē 1770. g. – miris Berlīnē 1831. g.); citāts no Hēgelis, G. V. F. "Gara fenomenoloģija", VI, "Gars" (Hegel, G. W. F. "Phänomenologie des Geistes", VI, "Der Geist") [11] Ievas Ginteres tulkojums

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Augstskolu mācībspēki nereti sūdzas par pārāk zemām algām. Tikmēr universitāšu vadības atalgojums ir ļoti pat cienījams, kādam varētu šķist arī nesamērīgi liels. Par atalgojuma politiku augstākajās izglītības iestādēs diskusija Krustpunktā. Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes administrācijas vadītājs Andris Sarnovičs, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens un domnīcas "Providus" direktore Sanda Liepiņa. Augstskolām, līdzīgi kā citām iestādēm, kas saņem valsts budžeta naudu, ir jāpublicē amatpersonu atalgojumu, ko izmaksā ik mēnesi. Pēdējās dienās interneta vidē viļņošanās izvērsusies ap Latvijas Universitātes publicēto, ka decembrī rektors mēnesī saņēmis gandrīz 22000 eiro, tālāk seko prorektors ar vairāk nekā 15000. Tad daļa no administrācijas un dekāniem, kas saņēmuši 13000 un mazāk. Vai tas ir samērīgi attiecībā pret citiem pasniedzējiem, attiecībā pret valsti un attiecībā pret studentiem, jo pamatā tā ir studentu un arī valsts nauda? Krustpunktā neesam daudz interesējušies par to, kas vispār notiek ar atalgojumu augstākajā izglītībā, vai pasniedzējiem, lektoriem arī ir labas algas? Kas tās nosaka? Kāpēc vispār runa ir par tik lielām summām?

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska; pārraides producente – Maruta Rubeze Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā. Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Spalvainā degunradža augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā, lielākā raga garums bija pāri vienam metram (~1m 30 cm). Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos. Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu. Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz – 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati. Spalvainā  degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, biedrību likvidēja 1939. gada novembrī, pēc vācbaltiešu izceļošanas. Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji, ziemeļbriežu mednieki, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem. Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811).  Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, un āda izmantota apģērbam. Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (Starunia, Polijas teritorijā, kas mūsdienās ir Ukraina), dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija: tika atrasts vienīgais, vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Jaunā, apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstoš gadiem. Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem apstākļiem, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi. Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā. Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā. Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kg vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka "skeletā", izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, savukārt ragi tika gatavoti no koka. Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā "Daugavas izstādē" 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938.g. Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot trīspadsmit telpas divos augšējos ēkas stāvos.) Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā (Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās! Izmantotā literatūra: Lamsters, V. "Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji". Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937. Pozemkovska, M. "Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš" / "Rīgas Skolu muzeja Raksti", 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences

Vai diasporas studentus interesē iespēja iegūt augstāko izglītību Latvijā? Un vai mūsu augstskolām ir, ko piedāvāt jauniešiem, kas apsver iespēju braukt studēt uz savu vai vecāku, pat vecvecāku dzimteni? To skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās trīs diasporas studenti - Āris Putenis, Mikus Atvars un Agate Kontrerasa, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu un ziedojumu piesaistes nodaļas vadītāja Anita Straujuma, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju administrēšanas nodaļas projektu vadītāja Elīna Belecka, Latvijas Universitātes Ārvalstu studentu nodaļas vadītāja Zane Svilāne un Valsts izglītības attīstības aģentūras nodaļas "Study in Latvia" vadītāja Sintija Šmite-Tilika. Pirms sešiem gadiem Latvijas Universitātes diasporas un migrācijas pētījumu centra veiktajā pētījumā "Diasporas jauniešu piesaiste profesionālās un augstākās izglītības iestādēm Latvijā" secināts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas diasporas jauniešu, kuri plāno turpināt mācības nākotnē, ir interesējušies par izglītības iespējām Latvijā. Vecāku vidū šī interese esot krietni mazāka. Visbiežāk par studijām Latvijā interesējas tie, kuri mācības domā turpināt bakalaura līmenī, mazāk - ja tas ir stāsts par profesionālo vai arodizglītību un doktorantūru. Un arī augstākās mācību iestādes arvien vairāk domā par to, kā orientēties uz diasporas jauniešiem kā mērķgrupu un nepieciešamību apzināt un pielāgoties viņu vajadzībām. Ir pieprasījums, būs piedāvājums. Vai otrādi - būs piedāvājums tad, ja ir pieprasījums?     

Vai mūsdienās, dzīvojot digitālajā laikmetā, ir mainījies veids, kā runājam, rakstām un sazināmies? Vai sarežģītas emocijas mūsdienās spējam izteikt tikai emociju zīmītēs un vai rakstīšana ar roku vēl ir prasme ko pieprotam? Vai varam saprast un izklāstīt sarežgītus konceptus no galvas, vai tomēr brīvāk jūtamies digitālajā vidē, kur tiek labotas gan mūsu drukas kļūdas, gan dažkārt konkretizētas mūsu domas, piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību? Vai digitālās pasaules ātrums un saziņas intenstitāte šīs nianses nav noplicinājusi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente un Latviešu valodas aģentūras pētniece Justīne Bondare un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško. Vai mūsdienās ir mainījušies valodas lietojuma paradumi, tas, kā izsakām domas? Justīne Bondare: Es kā jauniete arī  ar vienaudžiem daudz runāju un cenšos saprast, kādi ir viņu valodas paradumi tieši digitālajā vidē. Saprotu, ka mums varbūt kaut kas ir palicis, bet jaunākiem valoda un paradumi mainās, kā viņi raksta, kā sazinās, tas ir ļoti mainījies. Un tas notiek ļoti strauji. Ja runājam par slengu, tas mainās arvien straujāk, un jau tagad saprast 2-3 gadus jaunāku jaunieti ir arvien grūtāk.  Solvita Umbraško: Neapšaubāmi mainās, jo šis ir jauns formāts, kas tiek veidots, balstoties uz dažādām digitālajām tehnoloģijām. Samērā jauns, ja skatāmies no cilvēciskās evolūcijas viedokļa un perspektīvas. Mūsu kognitīvie procesi tik ātri nemainās, kā mainās digitālā joma un digitālās tehnoloģijas. Cilvēks, protams, ir adaptīvs, un cilvēks mēģina adaptēties, un valoda tajā skaitā. Bet kādas ir tās kvalitatīvās izmaiņas - tas ir daudz sarežģītāks jautājums. Mēs domājam mazliet pa vecam, varbūt lēnāk un garākos teikumos un esam tehnoloģiski spiesti izteikties īsāk? Vai tas tāds stereotips? Solvita Umbraško: Drīzāk es domāju par informācijas apstrādes ātrumu un apjomu, ko cilvēks var apstrādāt. Informācijas pieejamība ir ļoti liela un plaša, bet cilvēka kognitīvās spējas tik ātri kā mašīnas nespēj apstrādāt to informāciju. Līdz ar to ir jāpieņem tāds kompromiss, vai mēs gribam daudz un paviršāk vai mazāk un pamatīgāk. Un starp to mēs balansējam. Tur arī parādās kvalitatīvās atšķirības, kā mēs apstrādājam informāciju, kas pieejama digitālā laikmetā. Mūsdienās tieši jaunas sievietes, kuras vairāk ievieš jaunus vārdus. To apstiprina arī pētnieces - jaunus vārdus ievieš tieši jaunākas sievietes, savā starpā runājoties.  Justīne Bondare: Tiešām sievietes ir valodas kustinātājas. Protams, pašlaik tieši jaunieši ir tādi valodas iekustinātāji. Tas, kuri vārdi nostabilizējas vai kuri pazūd, ir viņu ziņā. Bet arī pieaugušie šos vārdus lieto. Mēs visi lietojam tos vārdus, jo visi esam sociālajos medijos. Vairs nav šādu robežu. Daudz runāts par lasīšanu un lasītprasmi, vai tiešām ir vienalga, vai lasām grāmatu papīra formātā vai e-grāmatu, galvenais - kādu tekstu mēs lasām? Solvita Umbraško: Šis ir ļoti aktuāls pētījumu temats jau vairāk nekā 10 gadus, mēģinot šos formātus salīdzināt. Ir vēl viens formāts - audiogrāmatas.  Nē, nav vienalga. Tas ir atkarīgs no tekstiem, no cilvēka iepriekšējām valodas zināšanām un līmeņa, mērķa. Vieglākus tekstus, viegli uztveramu literatūru pieaugušajiem ir vienalga, vai viņi lasa elektroniski vai drukātā formātā. Sarežģītāki teksti, jomas specifiskie teksti ar daudz reti lietotiem jēdzieniem, to viennozīmīgi pētījumi parāda, ka vislabāk ir lasīt drukātās grāmatās.  Ja ir digitālais teksts, mums ir vēlme skrollēt uz leju, pārskatīt. Pat pētījumi rāda, ka nav vairs tāda horizontāle, mēs jau lasām "pa diagonāli". Līdz ar to mēs mazāk uztveram. Tā ir tāda virspusējā lasīšana. Arī no uztveres un apstrādes viedokļa - mums gribas ātrāk.  Vēl ļoti praktiska lieta. Ja mums ir grāmata vai žurnāls, mēs lasām, ja kaut ko nesaprotam, varam pašķirt lapu atpakaļ un paskatīties, salīdzināt, pārlasīt. Elektroniskā versijā to it kā arī var darīt - paskrollēt, bet tas no uztveres viedokļa ir sarežģītāk - uztrāpīt uz to lapu. Arī apjoma izpratne. Ja ir elektroniskā grāmata, grūti saprast, vai tās ir 10 lapas vai 100 lapas. Kad grāmata ir rokās, tu vari atgriezties daudz efektīvāk. Īpašs gēns "FOXP2" cilvēkiem ļauj iemācīties un lietot valodu Cilvēks ir unikāls ar to, ka atšķirībā no dzīvniekiem mums ir spēja runāt. Un ir izpētīts, ka par to ir atbildīgs gēns ar nosaukumu "FOXP2". Tātad  gēns, kas ir atbildīgs par runu un valodu. Šo gēnu atklāja pagājušā gadsimta 90. gados, kad zinātnieki kādā britu ģimenē sāka pētīt, kāpēc vairākiem šīs ģimenes locekļiem ir traucēta runa. Vairāk par šo gēnu un citiem faktoriem, kas  cilvēces vēsturē attīstīja runas spējas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals. Īzaks Rašals norāda, ka tādu sarežģītu procesu kā runas spēja nevar nodrošināt tikai viens gēns. Pagājušajā gadā zinātniekiem ASV Rokfellera universitātē ir izdevies atklāt vēl kādu gēnu, kas, iespējams, ir pat svarīgāks „mehānisms” cilvēka runas spēju nodrošināšanā. Rokfellera universitātes pētnieki šo jauno gēnu ar nosaukumu "NOVA1" ar gēnu rediģēšanas metodi pārnesa uz  pelēm un - nē, runāt cilvēku valodā peles gan nesāka. Kā teikts universitātes preses paziņojumā - "dzīvnieki vokalizēja savā starpā atšķirīgi, ar sarežģītākām vokalizācijām nekā pirms tam". Par jauno gēnu "NOVA1" stāsta Īzaks Rašals. Rubrikā "Iepazīstam Latvijas putnus" stāsts par lielo zīlīti

Studējošo skaits Latvijas augstskolās pieaug, šī mācību gada sākumā Izglītības un zinātnes ministrija ziņoja, ka šāds pieaugums fiksēts pirmo reizi pēdējo 20 gadu laikā. Latvijā ir vairāk nekā 40 augstskolu un koledžu, apmēram puse privātās un daudzas piesaista ārvalstu studentus. Tiesa, iestādes brīdina, ka daļa studētgribētāju vien grib nokļūt Eiropas Savienībā un augstskolu izmanto kā aizsegu. Vai augstskolu skaits Latvijā, arī ņemot vērā demogrāfijas situāciju un prognozes, ir optimāls? Vai piesaistīto trešo valstu studentu skaits liecina par izglītības kvalitāti? Un vai nākotnē ainai augstākajā izglītībā būtu jāmainās? Krustpunktā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Tālis Juhna, Biznesa augstskolas "Turība" īpašnieks Aigars Rostovskis un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisijas priekšsēdētājs Česlavs Batņa.  

Stāsta arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieks Jānis Meinerts. Materiālu sagatavojusi LKA vadošā pētniece, tradicionālās kultūras un folkloras pētniece Ieva Vītola. Producente: Gita Lancere. Ka ezeri lidojuši pa gaisu, stāsta latviešu tautas teikas, kas pierakstītas teju visā Latvijā, tiesa, ne par visiem mūsu zemes ezeriem, un tomēr ļoti daudziem. Tā, piemēram, Sēlijā 1939. gadā pierakstīta teika par Saukas ezeru, kas kopā ar simtiem citu šāda tipa teiku tagad glabājas Latviešu folkloras krātuvē: Senos laikos Sauka ezera vietā bijuši lauki un mājas. Kādu dienu trīs meitas mazgājušas veļu. Tanī dienā bijusi ļoti liela migla. Viena meita pacēlusi galvu un sacījusi: „Kas te šņāc un kas rūc”. Otra sacīja „Tas jau ezers lido pa gaisu!” Trešā meita atminējusi vārdu un sākusi dziedāt: „Meties, Sauka ezeriņ, Še ir labi tīrumiņi!” Ezers nolaidies un appludinājis visu apkārtni. Noslīkušas ar visas trīs velētājas. Lielie ezera viļņi izskalojuši dažus mājas baļķus, lai zina, ka kādreiz ir bijusi apdzīvota vieta. (LFK 1654, 7081) Teiku motīvs par lidojošu ezeru, kas izvēlas vietu un nolaižoties uz zemes appludina mājas un noslīcina cilvēkus, ir ļoti raksturīgs Latvijas ezeru folklorai. Ne tikai teikas un nostāsti veido ezeru folkloru, arī ezeru nosaukumi un dažādi mikrotoponīmi, kas doti ezeru līčiem, sēkļiem un salām, atklāj ezeru krastos dzīvojošo ļaužu glabāto un tālāk nodoto mantojumu. Teikas par ezeriem visbiežāk stāsta par to izcelšanos. Folkloras pētnieki tās klasificējuši kā izcelšanās jeb etioloģiskās teikas. Tās ir no paaudzes paaudzē nodoti stāstījumi, kas vēsta par dažādu parādību un objektu rašanos. Piemēram, latviešu folklorā ir zināmas teikas, kas stāsta kā savulaik radusies saule, mēness, zeme, akmeņi, purvi, upes un arī ezeri. Teikas par lidojošiem ezeriem nereti iesākas ar vārdiem – “sen”, “senos laikos”, “reiz”, “kad radusies pasaule” un tamlīdzīgi. Lidojošo ezeru teiku sižets lielākoties ir šāds – tas noticis vietā, kur tagad atrodas ezers; tur parasti meitas velējušas (t. i. mazgājušas) veļu, ganīti mājlopi, arts tīrums, pļauts siens vai svinētas kāzas. Tai brīdī ezers lidojis pa gaisu un tuvojies kā liels, tumšs negaisa mākonis un, kādam iesaucoties, uzminot vai pieminot ezera vārdu, tas nokritis lejā uz zemes, appludinot mājas, ciemus vai veselu ieleju un visbiežāk arī noslīcinot cilvēkus un lopus. Vairākās teikās par ezeriem var izsekot to lidošanas maršrutiem – piemēram, jau minētais Saukas ezers esot atlidojis no Strubenču purva Sēlpils pagastā (par to pierakstītas deviņas teikas) vai arī no Stukmaņu Gnēvja purva (par to stāsta piecas teikas). Savukārt Alauksta ezers Piebalgas gleznainajā ainavā ieradies no Alūksnes puses, dažās teikās pat minēts, ka Alauksts bijis Alūksnes ezera dēls. Saskaņā ar teikās stāstīto, Alaukstam nav viegli gājis ar savu noskatīto dzīvesvietu, nācies cīnīties ar citu lidojošu ezeru – Inesi. Kā stāsta teika, “abi gribējuši vienā vietā gulēt. Viņi sāka ķildoties. Inesis Alaukstam iedevis septiņus pliķus un Alauksts Inesim vienu pliķi. No tā laika Alaukstam ir septiņas salas, bet Inesim viena sala.” (LFK 968, 2582) Lidojošo ezeru teikās stāstīts ne tikai par ezera salu izcelšanos, bieži tiek skaidrota arī ezera nosaukuma rašanās. Piemēram, par Ušura ezeru pierakstīta šāda teika: Kur tagad viļņojas Ušuru ezers, senāk bijušas zemnieku mājas. Kādu dienu uz šīm mājām aizgājuši divi skroderi darbu meklēt. Saimnieks arī viņiem to devis. Skroderi ļoti priecājušies un tūdaļ ķērušies pie šūšanas. Istaba bijusi ļoti silta, un tie aizgājuši ābeļdārzā zem kuplajām ābelēm atvēsināties. Bet te – kur gadījusies, kur ne – ap skroderu galdu kājām sākusi berzēties saimnieka cūka. Skroderi sākuši kliegt: "Uš! Uš! Uš! Nāc, saimniek!" Te uz mājām uzkritis liels lietus mākonis. Izcēlies ezers un visus noslīcinājis. Izglābušies tikai skroderi. Skroderi ezeru nosaukuši par Ušu ezeru. Pēc gadiem apkārtējie ļaudis ezeru sākuši dēvēt par Ušuru ezeru. (LFK 17, 9882) Teika ir pasakai, leģendai vai nostāstam līdzīgs folkloras žanrs, kas cenšas izskaidrot dažādu priekšmetu un parādību izcelsmi. Saistībā ar teikām allaž paceļas jautājums – cik liels patiesības kodols šajos tautas tekstos ir? Vai tiešām ezeri kādreiz ir lidojuši pa gaisu un appludinājuši mājas un cilvēku apdzīvotas vietas? Vai tiešām pilskalnos ir caurumi, kuros ielaistā pīle var izpeldēt blakus dīķī? Folkloras pētnieki uzskata, ka teikas ir viens no saturā visdaudzveidīgākajiem latviešu vēstītājas folkloras žanriem, kam raksturīga iezīme ir to izziņas raksturs. Teikās var sastapt informāciju par kādreizējo realitāti, liecības par cilvēku dzīvi, nozīmīgām vietām un notikumiem. Ņemot vērā, ka teikās var atrast norādes un saikni ar realitāti, tas ir folkloras žanrs, kam savos pētījumos uzmanību pievērsuši arī citu zinātņu nozaru pētnieki, tostarp arheologi. Tā, 20. gadsimta 50.–60. gados, balstoties uz teikās atrodamajām norādēm par lidojošiem ezeriem, kas noslīcinājuši mājas, appludinājuši ciemus un muižas, arheologs Jānis Apals sāka sistemātisku Latvijas ezeru apsekošanu, desmit Vidzemes ezeros atklājot līdz tam nezināmu arheoloģisko pieminekļu veidu – ezermītnes.   Vairāk par lidojošo ezeru teikām lasāms: Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas. Sast. A. Ancelāne. 1991. Latviešu pasakas un teikas. XV sējums. Sast. P. Šmits. 1937. Pieejams arī: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/saturs.htm Latviešu tautas teikas un pasakas. VII, I sējums. Sast. A. Lerhs-Puškaitis. 1903. Pieejams arī: https://www.digitalabiblioteka.lv/?id=oai:the.european.library.DOM:420020&creatorATS=111998&all=1&of=4-10 Urtāns J. Augšzemes ezeri. Arheoloģija un folklora. 2008

Rīgas cirka 2026. gada sezonā uzsvars likts uz laikmetīgo deju, izglītību un bērnu auditoriju – paredzētas laikmetīgās dejas izrādes, Bērnu rīti mazākajiem skatītājiem un jaunas izglītības iespējas Rīgas cirka skolā. Plānots, ka cirkā atgriezīsies arī lielformāta izrādes. Rīgas cirka direktore Māra Pāvula uzsver, ka cirks tiek veidots kā dialoga telpa, kurā satiekas mākslinieki, skatītāji un kritika. Savukārt Rīgas cirka programmas veidotājs Mārtiņš Ķibers norādīja, ka sezona veidota kā vienots process, nevis atsevišķu notikumu virkne. Arī "Klasikai" bija iespēja iepazīties ar radošās apvienības "Based on Kimberly" topošo izrādi "Yes Person", kuras pirmizrāde paredzēta janvāra beigās Helsinkos, bet Rīgā izrāde būs skatāma 2027. gada martā. Rīgas cirks ir izrādes līdzproducents Baltijas valstīs. Sezonas ass ir Dejas mājas iniciatīvas paplašināšana, 2026. gadā sākot Dejas māju Rīgas cirkā. Kultūras ministre Agnese Lāce norādīja, ka laikmetīgā deja 2026. gada sezonā būs pilntiesīga Rīgas cirka programmas daļa. Un sezonā īpašs fokuss būs vērsts arī uz bērnu auditoriju, piedāvājot Bērnu rītus ar cirka disciplīnu iepazīšanu un iesaistošām aktivitātēm. 

Iecavas pagastā sāk artilērijas munīcijas modulāro pulvera lādiņu komplektēšanas ražotnes būvniecību. Ukrainas Drošības dienests un Izglītības ministrija veiks pārbaudes par kādā Kijivas klosterī ierīkotu nelegālu skolu. Valsts drošības dienests no divām pašvaldību vadošām amatpersonām nav saņēmis pieprasījumu piešķirt pielaidi valsts noslēpumam. No amata atkāpusies Ādažu novada vadītāja Karīna Miķelsone (Latvijas Reģionu apvienība).

Vides piekļūstamība nodrošina visiem cilvēkiem iespēju pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē. Tā ietver ne tikai fizisko piekļuvi ēkām un publiskajām vietām, bet arī piekļuvi informācijai un tehnoloģijā. Cik tālu esam pavirzījušies labas vides piekļūstamības izveidē? Cik iekļaujoši un pieejami ir uzņēmumu pakalpojumi, digitālā vide un klientu apkalpošana?  Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" projektu vadītājs un viens no A komandas Reinis Darkēvics, Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kino muzeja Izglītības programmas kuratore Daniela Zacmane un ratiņkrēsla kērlinga spēlētāja jaukto pāru komandā, vides pieejamības eksperte Poļina Rožkova. "Lielākā daļa sabiedrības jau ir pieradusi, ka ir nepieciešami kādi risinājumi, lai risinātu piekļūstamības problēmas cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai vecākiem ar maziem bērniem. Tomēr daudzi neaizdomājas, ka ir arī citi funkcionālie traucējumi – redzes un dzirdes, piemēram. Par to neaizdomājas arī projektu īstenotāji," norāda P oļina Rožkova.   Reinis Darkēvics iepazīstina ar A komandas darbu. Tie ir cilvēki, kuriem ir dažādas invaliditātes un viņi kopā dodas uz dažādām vietām kā lietotāji un pēta pieejamības iespējas. Pēc tam par to stāsta "Apeirona" kanālos. Viena vieta, kur A komanda viesojusies ir arī Kino muzejs.

Viens no tehnoloģiju un sociālo mediju sniegtajiem labumiem ir iespēja saiznāties par spīti attālumam un citiem šķēršļiem. Varam paplašināt savu kontaktu loku un uzturēt ikdienas saziņu milzīgās distancēs - kas tāds, par ko pirms simt gadiem ļaudis varēja tikai sapņot. Vai tehnoloģiju izrāviens ir tuvinājis mūs citu citam, vai tieši pretēji - attālinājis? Kā mainījusies cilvēku saskarsme ātrajā laikmetā, kad saziņas rīks vienmēr ir rokā? Un kāda tā būs nākotnē? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore Zanda Rubene un Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Virtuālās un papildinātās realitātes laboratorijas vadītājs Arnis Cīrulis. Bet vispirms stāsts par to, kā mūsu mājās ienāca unikālā iespēja - sarunāties ar citiem lielā attālumā. Stāsts par telefona vēsturi un kādas socioloģiskas pārmaiņas sabiedrībā tas radīja. Kopš 1876. gada, kad telefona izgudrotājam Aleksandram Greiemam Bellam izdevās pārraidīt balsi, telefons ir daudzkārt mainījis savu dizainu, ir paplašinājušās telefona funkcijas, un telefona ietekmē mainījusies arī cilvēku uztvere par laiku un telpu. Par šo nozīmīgo tehnikas brīnumu saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas un informācijas nodaļas profesori Vitu Zelči. Telefons 19. gadsimta otrajā pusē patiesi bija brīnums. Tobrīd cilvēki iegādājās biļetes, lai izgudrotāju vadībā vērotu tehnoloģiskos jaunumus publiskos pasākumos, un drīz vien šī tendence ienāca arī Latvijas teritorijā, toreiz gan vēl Krievijas impērijas sastāvā. 1891. gadā Rīgā bija 499 telefona abonenti, bet 1900. gadā darbojās jau 1070 telefonaparāti. Rīga bija augoša pilsēta, un telefons radīja iespēju uzņēmumiem savu darbību izplatīt pa visu tās teritoriju. Saziņa starp uzņēmuma vadību un citiem darbiniekiem varēja notikt ar telefona palīdzību. Pirmais pasaules karš saposta visu Latvijā iepriekš izveidoto telekomunikāciju infrastruktūru. Tas, ar ko pēc kara nodarbojās Latvijas valsts Pasta un Telegrāfa virsvalde, vēlāk departaments, bija telegrāfa un telefona vadu atjaunošana. Kas interesanti - ja sākotnēji telefons bija paredzēts īsām un lietišķām sarunām, tad pēc Pirmā pasaules kara telefoni iegūst citu funkciju - cilvēki nododas sadzīviskām sarunām. Papļāpā. Padomju okupācijas priekšvakarā Latvija bija 16. vietā pasaulē telefonizācijas ziņā. Telefoni bija katrā pagastā vismaz vairākiem desmitiem cilvēku, tie bija zemnieku saimniecībās, pagastvaldēs, aizsargu namos, skolās un, protams, ārstiem. Savukārt padomju gados telefonu attīstību bremzēja tehnoloģiju kopējais trūkums, jo, kā jau pēc visa, arī pēc telefona aparātiem vajadzēja stāvēt rindās, cilvēki bija spiesti kooperēties, lūgt iespēju kaimiņiem piezvanīt un lietot ielu telefonus.

Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tā liecina OECD dati. Arī veselīga mūža ilgums starp dalībvalstīm ir zemākais. Mēs varam vainot veselības aprūpes pieejamību, kur ir daudz darāmā. Tomēr daudz kas ir arī pašu rokās, piemēram, fiziskā aktivitāte. Labdarības maratonā "Dod pieci!" šogad aicina ziedo bērniem un jauniešiem, kuriem, lai kustētos, nepieciešama regulāra rehabilitacija. Savukārt pārējiem tas ir atgādinājums par kustības nozīmi dzīvē. Krustpunktā diskusijas temats šodien ir tautas sports. Kas nepieciešams, lai sekmētu ikdienas fiziskās aktivitātes un ciktāl valsts līmenī tiek stiprināts tautas sports?  Diskutē Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Rīgas maratona organizators un "Nords Event Communications" valdes priekšsēdētājs Aigars Nords, "Igo Japiņa sporta aģentūras" īpašnieks un direktors, dažādu velomaratonu rīkotājs Igo Japiņš, sporta žurnālists, "R.R. fonda" valdes priekšsēdētājs un treneris Raimonds Rudzāts.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 4. epizodes tēma: 2025. gada vasaras noslēgumā Rīgā notika Eiropas čempionāts basketbolā. Viens no vērienīgākajiem sporta pasākumiem, kas noticis Latvijā. Taču reizē arī viens no dārgākajiem. Valsts EuroBasket 2025 rīkošanu atbalstīja ar 13 miljoniem eiro. Ko Latvija no tā ieguva? Kāda bija finansiālā atdeve un ienākumi valstij un kāda bija organizatoru peļņa? Studijā: raidījuma vadītāji Jānis Celmiņš un Rolands Eliņš, Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs un “Eurobasket 2025” orgkomitejas vadītājs Kaspars Cipruss, kā arī finansists Elmārs Kehris. Viedokļus raidījumā pauž arī Izglītības un Zinātnes ministrijas Sporta departamenta vadītājs Aleksandrs Samoilovs, Latvijas Bāru asociācijas valdes loceklis Oskars Ikstens un “VEF Rīga” līdzdibinātājs Edgars Jaunups. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, tā liecina OECD dati. Arī veselīga mūža ilgums starp dalībvalstīm ir zemākais. Mēs varam vainot veselības aprūpes pieejamību, kur ir daudz darāmā. Tomēr daudz kas ir arī pašu rokās, piemēram, fiziskā aktivitāte. Labdarības maratonā "Dod pieci!" šogad aicina ziedo bērniem un jauniešiem, kuriem, lai kustētos, nepieciešama regulāra rehabilitacija. Savukārt pārējiem tas ir atgādinājums par kustības nozīmi dzīvē. Krustpunktā diskusijas temats šodien ir tautas sports. Kas nepieciešams, lai sekmētu ikdienas fiziskās aktivitātes un ciktāl valsts līmenī tiek stiprināts tautas sports?  Diskutē Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, Rīgas maratona organizators un "Nords Event Communications" valdes priekšsēdētājs Aigars Nords, "Igo Japiņa sporta aģentūras" īpašnieks un direktors, dažādu velomaratonu rīkotājs Igo Japiņš, sporta žurnālists, "R.R. fonda" valdes priekšsēdētājs un treneris Raimonds Rudzāts.

Eiropas Savienības valstis nolēmušas iesaldēt Krievijas līdzekļus uz nenoteiktu laiku. Rīgas vicemērs Ratnieks aptur plānu pārdot "Rīgas namu pārvaldnieku". Zvejnieku un citu piekrastes iedzīvotāju iebilžu dēļ apturēta jaunā „Jūras aizsardzības plāna” virzība. Skolotāji ir panākuši savu un pedagogu algas atsāks palielināt jau 2027. gada sākumā, nevis tikai septembrī, kā to plānoja Izglītības un zinātnes ministrija. Sākas labdarības maratons "Dod pieci!".

Pāvests uzņem audiencē studentus un pasniedzējus, kas specializējas laulības un ģimenes jomā. Jauns dokuments par katoļu izglītību. Sv. Džons Henrijs Ņūmens- līdzaizbildnis katoļu izglītībai. Jauniešu festivāls par izlīgumu.

Spēja ātri atpazīt insultu var izglābt kāda dzīvību. Kas jāzina par insulta pazīmēm un to noteikšanu un kā jārīkojas, lai palīdzētu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas Insulta vienības virsārsts Kristaps Jurjāns. "Mēs esam sabiedrībā, kurā ir pārāk daudz novēršamu nāvju un mums lielākoties nāves cēlonis ir sirds un asinsvadu saslimšanas, kuras ir efektīvi novēršamas. Jautājums, vai paši objektīvi izturamies pret šiem rādītājiem," vērtē Dārta Puriņa. Cilvēki nepievērš uzmanību augstam asinsspiedienam vai augstam holesterīna līmenim asinīs. Protams, arī smēķēšana, kustību trūkums un aptaukošanās ir riska faktori, kā arī tas, ja pirmās pakāpes radinieki ir slimojušo ar insultu. "Insults notiek vienā mirklī un strauji, bet tas izveidojas laika gaitā. To var novērst, tāpēc ir jāizglīto sabiedrība," atzīst Dārta Puriņa. "Sabiedrība ne vienmēr izprot kopsakarību kopumu, ka augsts asinsspiediens vai augsts holesterīna līmenis nav tikai cipari, kurus dakteris grib izārstēt, bet ka tie ir riska faktori, kuriem laika gaitā attīstoties izveidosies saslimšana. Ja savlaicīgi strādājam ar riska faktoriem, saslimšanu ir lielas iespējas novērst," turpina Dārta Puriņa. "Kad notiek insults nervu šūnas iet bojā strauji. Stundas laikā cilvēks, kas slimo ar insultu, zaudē tik daudz nervu šūnu, cik normāli novecojot zaudē piecu gadu laikā," skaidro Kristaps Jurjāns. Šī ir viena no retajām slimībām, kurai ir tik īss laiks, lai pacientam reāli palīdzētu. Insultam tās ir pirmās 4,5 stundas, to laikā pacientam jānonāk slimnīcā, jāveic izmeklējumi un jāuzsāk ārstēšana. "Labāki rezultāti ir, ja to izdara pirmajā stundā," norāda Kristaps Jurjāns. "80% insultu ir iespējams novērst, kontrolējot primāros riska faktorus, kas galvenokārt saistīti ar dzīvesveidu, asinsspiedienu, holesterīnu, smēķēšanu," skaidro Kristaps Jurjāns. Diemžēl saslimst arī tie, kas ievēro visveselīgāko dzīves veidu, bet tā nav lielākā sabiedrības daļa. "Tas, ka saslimstība ir liela, liecina, ka mums klibo primāra un sekundāra profilakse. Slimības, kas insultu izraisa, netiek laicīgi diagnosticētas un ārstētas," norāda Kristaps Jurjāns. Ja ir aizdomas, ka kādam ir insults, svarīga ir ātra rīcība - atsmaidi, turi rokas, runā. Ja kādu no šīm funkcijām cilvēks nespēj veikt, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.  Sabiedrība regulāri jāinformē par insulta simptomiem, testu "ĀTRI" un kampaņas ietvaros mācām arī bērniem bērnudārzā pazīst insultu. Kā rīkoties, ja kādam no vecākiem vai vecvecākiem parādās šādas pazīmes. Labāk reaģēt straujāk un zvanīt palīdzības dienestam, nevis konsultēties ar draugiem vai ģimeni un nogaidīt. "Insults veidojas, kad kādai smadzeņu daļai ir traucēta asiņu apgāde. Asinsvadu var aizsprostot trombs vai plīst asinsvads," skaidro Kristaps Jurjāns. "Išēmiskais insults rodas, kad trombs aizdambē asinsvadu, kāda smadzeņu daļa nesaņems asinis un sāks strauji iet bojā. Zudīs nervu šūnas, cilvēks zaudēs spēju runāt, kustināt vienu ķermeņa pusi, pazīt radiniekus. Dažādi simptomi var būt." Latvijā insults ir bieža saslimšana, bet tā ir novēršama slimība. -- Slimību profilakses un kontroles centrs sadarbībā ar Latvijas Neirologu biedrību un Latvijas Insulta biedrību īsteno sabiedrības informēšanas kampaņu “Atpazīsti insultu! Rīkojies ĀTRI!”, lai skaidrotu insulta pazīmes un uzsvērtu to savlaicīgas atpazīšanas nozīmību veiksmīgai slimības ārstēšanai un izglītotu par insulta profilakses pasākumiem.      

Kad Ieva Treija 1993. gadā kopā ar vīru sāka biznesu, viņi kokosriekstu skaidiņas glabāja vecāku garāžā un slēpās no mafijas aiz mājas sētas. Šodien Gemoss ir viens no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem ar 240 darbiniekiem un 41 miljonu apgrozījumu.Un tad notika 2019. gads, kuru Ieva sauc par baigo gadu. Trīs mēnešu laikā viņa zaudēja gan vīru, gan 17 gadus veco dēlu. Abās reizēs - pēkšņi un negaidīti. Esmu līdz sirds dziļumiem pateicīga Ievai, ka viņa pastāstīja, kā atrada spēku un jēgu dzīvot tālāk pēc prātam neaptverama zaudējuma.Šodien Ieva vada uzņēmumu kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem, un viņi jau ir iekarojusi arī Lietuvas tirgu. Ieva regulāri dodas ļoti garos pārgājienos un ik gadu atbalsta trīs jauniešus ar Artūra fonda stipendijām.Šī ir saruna par to, ka bizness nav tikai par naudu. Par to, kā dzīvot tālāk, kad notikušajam nav skaidrojuma. Un par to, ka mežs, Santjago ceļš un maltītes, ar kurām dalies, var būt daļa no dziedināšanās.P.S. Ja tu esi Gemoss fans tāpat kā Laura (kas regulāri uz Šveici ved pilnus koferus ar riekstiem) - šajā sarunā tu ieraudzīsi, kāpēc Gemoss ir tāds, kāds tas ir.Ja šī vai kāda cita saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt.Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas atradīsi 244. intervijas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 Ievads00:03 Gemoss dibināšana 1993. gadā un sākums garāžā00:06 Izglītība - pārtikas tehnoloģijas studijas00:10 Un tad “Laimai” vairs nevajadzēja pasūtītās kokosriekstu skaidiņu tonnas00:15 Kā mēs izšmaucām no mafijas00:18 Tad tas kļuva par vienīgo ienākumu avotu00:20 Kopīgs darbs ar vīru - "kā cimds ar roku" un smags, ilgs darbs00:23 Laura, kurai koferis bieži pilns ar riekstiem00:29 Pateicoties COVID, beidzot - interneta veikals00:33 Sava svarīgākā partnera – vīra zaudējums00:40 Kā zaudējums mūs saliedēja00:45 Power-Up SPACE – vieta, kur ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu 00:48 Kad tradīcijas dziedina un vieno 00:52 Grūtais jautājums - kā dzīvot tālāk pēc bērna zaudējuma 00:58 Kā noslēgt mieru ar neizskaidrojamo 01:00 Artūra fonds - stipendijas trim jauniešiem gadā 01:05 Santjago ceļš, jo bez tā vairs nevarēja 01:13 Mugursomā: 8-11 kg, kājām: 25-33 km dienā 01:16 Par ēdienu - mēs esam tas, ko ēdam 01:26 Ne visiem jānodarbojas ar biznesu 01:29 Darbs, kas aizrauj un turpinās 

Šoruden Rīgā varēja sastapt sociāli un politiski asu izrāžu veidotāju, vienu no nozīmīgākajiem 21. gadsimta režisoriem Milo Rau. Novembra sākumā Rīgā, Dailes teātrī, notika Eiropas teātru apvienības starptautiskā konference un „STAGES” forums. Konferencē piedalījās teātru profesionāļi no daudzām valstīm, starp viņiem režisors un Vīnes teātra festivāla mākslinieciskais vadītājs Milo Raus (Milo Rau). Viņš ir šveiciešu režisors, dramaturgs, žurnālists, jaunā reālisma pārstāvis un, starp citu, zināms Latvijas skatītājiem, jo viņa darbi rādīti festivālā  "Homo novus".  Viens no jautājumiem režisoram bija par pašreizējām tendencēm Eiropas skatuves mākslā. Milo Rau: Manuprāt, piemēram, Lukaša Tvarkovska izrāde „Orākuls” skaidri parāda, ka skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Tajā apvienojas mūzika, deja, vizuālā māksla, kino, teksts, aktierspēle, viss kopā. Tāds virziens šodien ir ļoti izplatīts. Tā ir joma, no kuras es nāku kā eksperimentāla teātra veidotājs, un šodien gandrīz viss tāds ir. Man tas ļoti patīk. Mēs šeit, Eiropas teātru apvienības starptautiskajā konferencē, spriedām par to, kā mēs varētu piesaistīt teātrim plašu sabiedrību. Tas ir sens sapnis. Es domāju, ka teātris tika radīts, lai atspoguļotu pasauli. Ja uz to nāk tikai vidusšķira, izglītoti cilvēki, tad tu neatspoguļo visu pasauli. Tu to vari atspoguļot tikai tad, ja uz skatuves uzaicini dažādus cilvēkus. Tāpēc, piemēram, mēs iestudējām „Tita žēlsirdību” („Clemenza di Tito”), kas ir liela Mocarta opera, un kur vajadzīgi pasaules labākie dziedātāji, bet es arī gribēju, lai tur būtu Vīne, tāpēc uzaicināju Vīnes iedzīvotājus. Solisti dzied, kamēr šie cilvēki stāsta savus dzīves stāstus. Tas ļoti labi sader kopā, un es domāju, kā atgriezt mākslu tur, no kurienes tā nāk – realitātē. Tāda ir mana vēlēšanās.

Krievijas dronu un raķešu triecienā Ukrainai aizvadītajā naktī nogalināti 20 un ievainoti vairāki desmiti cilvēku. Saeimas Juridiskā komisija vienbalsīgi atbalsta Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora Armīna Meistera iecelšanu par ģenerālprokuroru. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību neapmierina Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājums algu celšanai pedagogiem. Latvijas sabiedriskā medija labdarības maratons “Dod pieci” šogad notiks no 12. līdz 18 decembrim. Doma laukumā jau sākta maratona studijas izbūve, bet 21. novembrī būs kāds neparasts ar maratonu saistīts pasākums. Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš vakar, 18. novembrī, ne tikai saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī parakstīja līgumu ar Vācijas klubu Kaseles “Huskies”

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma. Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu.  Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta. Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt. Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi. Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi. Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs. Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana. Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem. Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā. Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju. Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis. Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu!  Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas. Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi. Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā. Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī.  Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami). Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta. Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem. Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.

Valdība ir atbalstījusi jaunā futbola stadiona būvēšanu. Tiesa, skaidrības kā to finansēs, vēl nav. Varianti ir vairāki, tajā skaitā publiskās un privātās partnerības projekts. Vai ir īstais laiks jauna futbola stadiona būvēšanai? Krustpunktā analizē Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edgars Pukinskis, Latvijas Futbola federācijas viceprezidents Sergejs Kovaļovs, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Ķirsis, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Mācīšanās visa mūža garumā būtu jākļūst par neatņemamu karjeras un dzīves kvalitātes sastāvdaļu, bet  tikai trešdaļa Latvijas iedzīvotāju vecumā no 24-64 gadiem regulāri piedalās izglītības aktivitātēs. Valsts plāno, ka mūžizglītības programmas izmantotu vismaz 60 procentu strādājošo. Kā to panākt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot.  Sarunājas "Riga TechGirls" valdes loceklis un projektu direktors Pauls Siliņš, Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane un Rīgas Tehniskās universitātes karjeras konsultante Santa Latkovska.

Valdība ir atbalstījusi jaunā futbola stadiona būvēšanu. Tiesa, skaidrības kā to finansēs, vēl nav. Varianti ir vairāki, tajā skaitā publiskās un privātās partnerības projekts. Vai ir īstais laiks jauna futbola stadiona būvēšanai? Krustpunktā analizē Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edgars Pukinskis, Latvijas Futbola federācijas viceprezidents Sergejs Kovaļovs, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Ķirsis, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Raidījumā Piespēle runājam par hokeju, bet lielās intervijas viesis plašākai publikai pagaidām mazāk zināms. Uzsvars gan uz vārdu “pagaidām”, jo iepazīstam vien 17 gadus veco latviešu hokejistu Albertu Šmitu. Viņš jau izcīnījis stabilu vietu Somijas augstākās līgas pieaugušo komandā Mikeli “Jukurit”, bet nākamā gada Nacionālās hokeja līgas drafta prognozēs ir starp pirmās kārtas kandidātiem. Nedēļas topā: Latvijas futbola izlasei bezierunu zaudējums mājās pret Angliju ar 0:5, no jauna atsākušās diskusijas par nacionālo stadionu; Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomitejas ārkārtas sēde, kurā bija plānots runāt par valsts budžeta naudas sadali sporta nozarei nevar noritēt pilnvērtīgi, jo uz to neierodas par nozari atbildīgās Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji; Tenisiste Darja Semeņistaja sasniegusi finālu turnīrā Spānijā, kas garantē debiju pasaules ranga pirmajā simtniekā; “VEF Rīga” basketbolistiem ļoti slikta nedēļa - pamatīgs zaudējums gan Čempionu līgas spēlē pret Slovākijas klubu, gan Latvijas-Igaunijas līgā pret Tartu vienību.

Zemkopības ministrijas sākusi diskusijas ar lauksaimnieku organizācijām par ārkārtas atbalsta izmaksu nosacījumiem. Opozīcijas partijas arvien atklātāk rēķina, kādi spēki varētu veidot jauno valdības koalīciju. Kuluāros valdības krišanu prognozē uzreiz pēc budžeta pieņemšanas. Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomiteja ar Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjiem apspriež 2026. gada valsts budžetā sportam paredzētā finansējuma sadalījumu. ASV šajās dienās viesojas Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Šodien Baltajā namā viņš tiksies ar ASV prezidentu Donaldu Trampu.

Krustpunktā Brīvais mikrofons ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju Andri Teikmani.  

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par mācīšanos un kādēļ reizēm darba devēji nav sajūsmā, ja darbinieki mācās.  Lai saglabātu spēju augt profesionāli, pelnīt vairāk un darīt to, kas sagādā gandarījumu, ir nepārtraukti jāmācās. Šobrīd mums ar to ne visai veicas, vismaz tā liecina OECD dati.  Dati liecina, ka tikai 34% pēdējo 12 nedēļu laikā ir mācījušies mūžizglītībā kaut ko, bet mērķis ir, ka 60 % pastāvīgi kaut ko mācās, saka Anna Andersone „Riga Tech Girls” vadītāja diskusijā par pieaugušo izglītību Latvijā. Protams, var diskutēt, kas ir mācīšanās un vai šie dati uzskaita visus veidus, kā cilvēki paaugstina savu kvalifikāciju. Bet ja runājam par tādu fundamentālu prasmju atjaunošanu, piemēram, apgūstot jaunu profesiju, tas nemaz nav viegli, novērojusi Elīna Purmale-Baumane, Valsts izglītības attīstības aģentūras pieaugušo izglītības departamenta vadītāja.  Neskatoties uz to, daudzi izvēlas mācīties arī pēc tam, kad jau karjerā šis tas ir sasniegts. Liela grupa no tiem, kas saņemas, ir darbinieki apmēram 40 gadu vecumu, novērojuši Rīgas tehniskajā universitātē. Ideālā pasaulē darba devēji veicina darbinieku mācīšanos, palīdz kļūt kvalificētākiem. Diemžēl ne vienmēr tā ir realitāte. Darba devēji izvēlas nemudināt savus darbiniekus mācīties, jo viņiem šķiet, ka tad var zaudēt darbinieku, kurš būs paguvis jaunas prasmes.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane Atbilde ir pavisam negaidīta – tie ir Zemes satelītattēli. Jau vairāk nekā 50 gadus "Landsat" programma uzņem mūsu planētas fotogrāfijas no kosmosa. Viss sākās 1972. gada 23. jūlijā, kad orbītā tika palaists pirmais "Landsat" satelīts. Kopš tā laika ir fiksētas pārmaiņas, ko Zeme piedzīvo dienu no dienas – pilsētu izplešanās, mežu izciršana, upju un ezeru izsīkšana, ledāju sarukšana. Novērtējot programmas ilglaicīgo, kā arī tās unikālo un patiesi globālo mērogu, "Landsat" programmas iegūtie satelītattēli 2011. gadā tika iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Šos Zemes satelītattēlus, kuriem ir 30 metru telpiskā izšķirtspēja, un vairākas spektra joslas, ir ieguvuši un nepārtraukti atjauninājuši sensori, kas izvietoti uz "Landsat" satelītiem. Uz nominācijas iesniegšanas brīdi programmas ietvaros bija iegūti gandrīz 2,5 miljoni datu vienību, un katru dienu tie tiek papildināti. Šie attēli nu jau vairāk nekā 50 gadus ir fiksējuši Zemes stāvokli un saistībā ar strauji notiekošajām pārmaiņām, kuras piedzīvo mūsu planēta, tie ir neaizstājami. Programmu pārvalda ASV Ģeoloģijas dienests un ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA, nodrošinot piekļuvi vēsturiskajiem un aktuālajiem Zemes satelītattēliem lietotājiem vairāk nekā 180 valstīs. Pēdējos gados "Landsat" dati ir kļuvuši par būtisku avotu, lai atklātu, uzraudzītu un izprastu uz Zemes notiekošās pārmaiņas, ko izraisa klimats, cilvēka darbība un dabas katastrofas. Viens no nozīmīgākajiem "Landsat" programmas sasniegumiem ir bijusi bezmaksas un atvērto datu politikas pieņemšana. Sākotnēji "Landsat" dati tika izsniegti fiziskos datu nesējos par pavairošanas un izplatīšanas izmaksām, kuras parasti sedza pats lietotājs. Izmaksas varēja svārstīties no 20 ASV dolāriem par atsevišķu fotoattēlu līdz pat 200 ASV dolāriem par digitāliem datiem. 1984. gadā, "Landsat" komercializācijas likuma ietekmē, pakalpojuma izmaksa pieauga vēl vairāk, cenām par attēlu turpmākajos gados sasniedzot līdz pat 4000 ASV dolāru. 2008. gadā šī situācija mainījās, un izmantojot internetu, bezmaksas pieeja "Landsat" arhīva saturam kļuva pieejama ikvienam. Šāda pieejamība satelītattēliem bija nepieredzēta. Brīvo un atvērto datu politika ne vien paplašināja datu izmantošanu, bet arī ļāva uzdot jaunus jautājumus un palielināt izpētes dziļumu un apjomu. Sabiedrības ieguvumi, kas gūti no "Landsat" datu izmantošanas visā pasaulē, tostarp Latvijā ir labi dokumentēti zinātniskajā literatūrā un aptver tādas kategorijas kā zemes izmantošana, agronomija un lauksaimniecība, mežsaimniecība, ūdens resursi, ekoloģija, bioloģiskā daudzveidība un meteoroloģija. Viens no pirmajiem "Landsat" datu pielietojumiem bija 1975. gadā, kad ar satelītattēlu palīdzību tika noteiktas labākās zvejas vietas. Dati tika izmantoti arī, lai izveidotu Mozambikas mangrovju mežu karti, atklājot, ka to platība ir ievērojami mazāka nekā iepriekš uzskatīts. Attēli spēj runāt skaidrāk nekā vārdi — spilgts piemērs ir Arāla jūras izsīkšana, kas labi redzama Landsat uzņemtajos kadros. Tāpat ar "Landsat" palīdzību ir iespējama pat jaunu sugu atklāšana. 2005. gadā pētnieks, izmantojot satelītattēlus, pamanīja līdz tam maz izzinātu teritoriju, kas varētu kļūt par aizsargājamu. Pārbaudot to dabā, viņš atrada bagātīgu savvaļas dzīvnieku daudzveidību un pat atklāja trīs jaunas tauriņu sugas un vienu jaunu čūsku sugu. Kopumā ir bijuši 9 "Landsat" satelīti. Nesenākais "Landsat 9" tika palaists orbītā 2021. gadā. Joprojām darbojās arī "Landsat 8", kas orbītā tika palaists 2013. gadā. Tomēr Zemei apkārt riņķo arī vecākie "Landsat" satelīti. Tie gan vairs nav aktīvi un gaida brīdi, kad sadegs, atgriežoties Zemes atmosfērā. Piemēram, "Landsat 7", kas startēja 1999. gadā, savu misiju noslēdza tikai šī gada 4. jūnijā. Programma gan nav iztikusi bez neveiksmēm. Satelīts "Landsat 6", kura palaišana notika 1993. gadā, Zemes orbītu tā arī nesasniedza. Interesants ir fakts, ka satelīts "Landsat 5" ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā Zemes novērošanas satelīts, kas darbojās visilgāk. Kopš savas palaišanas 1984. gadā tas darbojās 29 gadus, apriņķojot planētu vairāk nekā 150 000 reižu. Darbību tas pārtrauca 2013. gadā, un pētnieki paredz, ka Zemes atmosfērā tas atgriezīsies un sadalīsies ap 2034. gadu. Un, starp citu, arī tehnoloģiju attīstības lēciens ir bijis iespaidīgs. Pirmajam satelītam datu glabātuve bija tikai 3,4 gigabaiti. Jaunākajiem — jau 4 terabaiti. Datu pārraides ātrums no 15 megabitiem sekundē ir pieaudzis līdz 384. "Landsatv programma turpinās, un nākamais satelīts tiek gatavots palaišanai ap 2030. gadu. Kā reiz teicis NASA administrators Džeimss Flečers: ja kāds no kosmosa laikmeta sasniegumiem spēs izglābt pasauli, tas būs "Landsat".

Nobela Miera prēmija šogad piešķirta Venecuēlas opozīcijas līderei Marijai Korinai Mačado. Neapmierināti ar haotisko un netaisnīgo vadības stilu, gada laikā no darba Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolā aizgājuši vismaz 20 skolotāji. Rēzeknē plāno likvidēt Izglītības pārvaldi un no amata atlaist Sociālā dienesta vadītāju. Saeimas spīkere Daiga Mieriņa: Alternatīva Stambulas konvencijai nedod vietu ideoloģiskām interpretācijām. Latvijas Olimpiskās komiteja sasauks tās izpildkomitejas ārkārtas sēdi, lai ar Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjiem runās par nākamā gada valsts budžetā paredzēto naudas apjomu sportam.

Trešdaļa skolu ir saskārušās ar būtiskām grūtībām, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā. Pilnā pāreja notika pakāpeniski triju gadu laikā un šogad jau mācībām visās klašu grupās jānotiek tikai latviešu valodā. Par spīti tam, ka mācības latviski daļā mācību priekšmetu jau notika, bet vidējā izglītībā šis process sākās jau pirms 20 gadiem, ne visu skolu pedagogi, skolu vide, arī ģimenes spējuši panākt, lai bērniem ir pietiekošas latviešu valodas zināšanas mācību vielas apgūšanai. Kādas ir problēmas un kāds plāns tās risināt, diskutējam Krustpunktā. Analizē Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors, Jeļena Vediščeva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas pārstāve, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Kristīne Niedre-Lathere, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības jautājumos, un Edvarts Krusts, vēsturnieks, bijušais Rīgas 13. vidusskolas skolotājs.  

Ikgadējā Zinātnieku nakts šogad aicina atklāt sevī pētnieka gēnu un piedalīties dažādu augstskolu un institūtu sarūpētajās aktivitātes. Vienlaikus iegūti jaunākie monitoringa dati par sabiedrības uzticēšanos zinātnei. Ko liecina šis pētījums, kāda ir zinātnieku saziņa ar sabiedrību un kādas atziņas ir pašiem pētniekiem par komunikāciju ar sabiedrību?  Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece, Jūras monitoringa nodaļas Hidrobioloģijas laboratorijas vadītāja Iveta Jurgensone, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Jānis Ķimsis un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Mikro un nanoierīču laboratorijas zinātniskais asistents Edmunds Zutis. -- 26. septembrī vairāk nekā 30 norises vietās visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts 2025 aktivitātes, sniedzot iespēju iepazīt zinātni aizraujošā un ikvienam saprotamā veidā. Pasākumu vadmotīvs šogad ir “Atklāj sevī pētnieka gēnu!”, tā aicinot ikvienu apmeklētāju atklāt sevī zinātkāri, ielūkoties zinātnes pasaulē un piedzīvot radošas aktivitātes. Daudzveidīgi notikumi norisināsies visā Latvijā, tostarp Rīgā, Jelgavā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā, Daugavpilī un citviet. Ikvienam apmeklētājam būs iespēja viena vakara laikā kļūt par pētnieku – eksperimentēt, ieklausīties pieredzes stāstos un uzdot jautājumus, ielūkoties laboratorijās, satikt zinātniekus klātienē, kā arī piedalīties daudzveidīgās darbnīcās un citās aktivitātēs. Zinātnes šovi, kas šokēja un biedēja pasauli laikā, kad zinātnes pamatprincipi tikai veidojās "Rīgā bija Herdera institūtā starp diviem pasaules kariem, kurā arī bija fantastiski interesantas publiskas lekcijas, piemēram, Makss Planks, kvantu fizikas pamatlicējs, ir bijis Rīgā un runājis ar Rīgas sabiedrību Melngalvju namā. Es domāju, ka arī Latvijā zināšanu popularizēšanas tradīcijas ir gana senas," sarunu aizsāk Mārcis Auziņš. Ierakstā ne tikai stāsts par eksperimentiem dabas zinībās, konkrēti – fizikā, bet arī par humanitārās jomas lekcijām ne tik senā pagātnē un arī šodien.  Turpinot renesanses un apgaismības laikmetā radušos eksakto un humanitāro jomu veidošanos, ko šodien saprotam ar vārdu „zinātne”, 18. – 19 gadsimtā uzplauka zinātniskās biedrības, tika izdoti attiecīgo jomu žurnāli un  izsmalcinātai un izglītotai publikai tika piedāvāta iespēja klausīties publiskas lekcijas fizikas, ķīmijas, filozofijas, literatūras un citās  nozarēs. Protams, ka  dabas zinātņu lekcijās notika arī dažādu eksperimentu demonstrēšana. Stāsta Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš. Un stāstu viņš aizsāk par laiku 19. gadsimta 20. gados, kad Londonas Karaliskajā institūtā notiek elektrības paraugdemonstrējumi.   Trešdienā pārlūkojam grāmatu plauktu. Šoreiz par interesantu populārzinātnisku lasāmvielu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Vides veselības un darba drošības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš izvēlējies grāmatu, kas viņu ietekmēja vēl studiju laikā, Semjuela Šema (Samuel Shem) darbu "Dieva dziednīca" ("The House of God"). Stāsts par kādu izdomātu slimnīcu Amerikā, par jauno rezidentu dzīvi.

Vai un cik lielā mērā valstij jānosaka, ko pēta zinātnieki? Vai katram pētījumam ir jānes labums tautsaimniecībai? Diskusija par to ir raisījusies pēc tam, kad Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors sociālajos medijos ielika saiti uz 16,8 miljoniem vērtām fundamentālo un lietišķo pētījumu programmām ar pavadtekstu – „pētiet paši, kas no šī varētu noderēt tautsaimniecībai vai ekonomikai un kas sociālās vides uzlabošanai vai paredzami pašsaprotamu lietu konstatācijai”. Pēc tam šo jautājumu pārtvēra arī politiķi. Vai zinātniekiem jābūt pilnīgi brīvām rokām, izvēloties pētījumu tēmas un kādēļ nodokļu maksātājiem to finansēt? Par to Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Vidzemes Augstskolas akadēmiskā prorektore Ieva Zaumane, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Mārcis Auziņš, un Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece cilvēkkapitāla, zinātnes un inovāciju attīstības jautājumos Lana Frančeska Dreimane.  

Covid pandēmijas laikā visās Latvijas skolās ieviesa gaisa kvalitātes mērītājus, kas izmaksāja aptuveni 4,3 miljonus eiro. Gadu pēc tam Valsts Kontrole ziņoja, ka mērītāji ir uzstādīti, bet gaisa kvalitāte skolās kopumā ir slikta. Tagad, vēl pēc pāris gadiem, Valsts Kontrole secina, ka, par spīti iztērētajiem miljoniem, risinājums iepriekšējais – atvērt logus. Bet ilgtermiņa risinājums, lai uzlabotu gaisa kvalitāti izglītības iestādēs, tā arī nav izveidots. Kāda jēga bija tērēt naudu, ja tālāk nerīkojamies? Krustpunktā diskutē Valsts kontroles padomes locekle, Trešā revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns, bijusī izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece.  

Ir sācies jaunais mācību gads, un kā jau pēdējos gados ierasts, tā ir ne tikai pāreja uz klasi augstāk, bet visā sistēmā arvien notiek kādas pārmaiņas. Un, arī kā ierasts, naudas vajadzētu vairāk, lai ar visu sekmīgi tiktu galā. Par izglītības sistēmas izaicinājumiem Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore.  

Ukrainā, Černihivas apgabalā, atklās trīs bumbu patvertnes izglītības iestādēs. Darbi notikuši ar Olenas Zelenskas fonda un Latvijas finansiālo atbalstu. Eiropas lietu ministri Dānijā spriež par Eiropas Savieības paplašināšanos. Sākot ar 2027.gadu, no izdienas pensiju saņēmēju loka varētu izslēgt visas profesijas, kuras nav saistītas ar regulāru veselības un dzīvības apdraudējumu. Loģisks solis taupības nolūkos vai tomēr drauds augstākās izglītības sistēmai? Kā vērtējama Izglītības un zinātnes ministrijas iecere likvidēt Augstākās izglītības padomi. Latvijas vieglatlētikas izlase dosies uz pasaules čempionātu Tokijā, ierindā tikai četri sportisti.

Sākoties jaunajam mācību gadam, ar pilnu jaudu darbību atsāks arī diasporas skolas. Vienlaikus daudzviet pasaulē latviešu jaunieši mācījās arī vasaras vidusskolās, apgūstot gan latviešu valodu, gan arī Latvijas vēsturi. Par mācīšanos vasarā un skolas gada laikā brīvdienās, par grūtībām un ieguvumiem saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunājas Vineta Ernstsone, Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts valodas politikas nodaļas vadītāja, Ojārs Lāms, Latvijas Universitātes profesors un pētnieks, Agnese Blaubārde, Stokholmas latviešu skolas pārzine, Evisa Āboliņa, Otavas latviešu skolas vadītāja un arī skolotāja, un Daina Munka, Kopenhāgenas latviešu skolas "Sauleszaķēns" vadītāja un latviešu valodas skolotāja.

Tehnoloģiju laikmets ļauj klikšķa attālumā piekļūt informācijai par teju visu un zināšanas par pasauli pieejamas sēžot dīvānā. Nav vairs tie laiki, kad ceļš uz izglītību vairumam tika liegts vai šķēršļiem klāts. Un tomēr – vai mēs tiešām kļūstam gudrāki? Vai zināšanas šodien ir vērtīga prece un kā tas bija senāk? Vai mūsu prātam ir robeža, cik daudz informācijas tas spēj uztvert un vai mūsdienu cilvēks zina, ko ar šo bagātību iesākt? Šos tematus šķetināsim sarunā ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesori Zandu Rubeni, vēsturnieku, Vidzemes Augstskolas padomes locekli un vadošo pētnieku Gati Krūmiņu un Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju, profesoru Jurģi Šķilteru.

Jaunā Ukrainas valdības vadītāja Jūlija Sviridenko prezentē valdības rīcības plānu Civilās aizsardzības mācības Valmierā Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komitejas sēde Notikusi Rīgas pašvaldības un Latvijas Basketbola savienības rīkota preses konference par FIBA EuroBasket 2025

Krustpunktā diskusija: Izglītības un zinātnes ministrija sola līdz gada beigām apstiprināt jaunu sporta finansēšanas modeli. Kādam tam jābūt? Un kas nestrādā esošajā kārtībā? Analizē Dāvis Mārtiņš Daugavietis, Saeimas Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs (Jaunā Vienotība), Vladimirs Šteinbergs, Latvijas Sporta federāciju padomes priekšsēdētājs, Raitis Keselis, Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs, un Anda Pūpola, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāve. Latvijas sporta nozare ir pelnījusi saprotamus, caurskatāmus un vienlīdzīgus kritērijus finansējuma sadalē, nodrošinot taisnīgumu un atklātu konkurenci. Nodokļu maksātājiem ir svarīgi zināt katra eiro izlietojumu un ieguvumu sabiedrībai. Šādi par nozari atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija pamato nepieciešamās pārmaiņas sporta jomas finansēšanā. Izmaiņas būšot cieši saistītas ar valsts prioritātēm sporta attīstībā, tostarp sekmējot bērnu, jauniešu un tautas sporta attīstību un sabiedrības fiziskās veselības veicināšanu.  To, kā tiek tērēta valsts nauda sporta ne nesen plašāk analizēja arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Pārbaudē atklātas virkne nepilnību, esot risks, ka nauda netiek sadalīta atbilstoši galvenajām prioritātēm un godprātīgi sabiedrības interesēs. Par sportu un naudu diskusija Krustpunktā.

Jau otro gadu vasaras vidus Rīgā topošajiem vidusskolēniem ir visnotaļ murgains klašu komplektēšanas haotiskuma dēļ. Tomēr tas liek arī uzdot jautājumus par kvalitatīvas vidējās izglītības pieejamību visā valstī. Cik efektīva ir uzņemšanas kārtība vidusskolās, par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Laima Geikina (Jaunā Vienotība), Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece vispārējās izglītības un valsts valodas politikas jautājumos Kristīne Niedre-Lathere un Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktore Iveta Ratinīka.  

Aicinām klausītājus šoreiz piedalīties raidījuma Krustpunktā veidošanā klātienē Cēsu pils parkā. Sarunu festivālā "Lampa" diskutēsim par izglītības sistēmas mērķiem. Vai skolās ir jāmāca ne tikai zināšanas, bet arī dzīves prasmes, lai mūsu sabiedrība būtu laimīgāka. Diskutē Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš, filozofs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Vents Sīlis, vecāku organizācijas "Mammām un Tētiem" vadītāja, trīs bērnu mamma Inga Akmentiņa-Smildziņa, izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde un Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidents Rūdolfs Kalvāns.

Viņa ir viena no tiem trim ministriem, kurus premjere mainīja tā saucamā valdības restarta laikā. Krustpunktā izvaicājam izglītības un zinātnes ministri Daci Melbārdi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Ilze Kuzmina un portāla "TVNET" galvenā redaktore Ērika Staškeviča.  

Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un LATO valdes loceklis Sandis Šrāders un politologs Andis Kudors. Kam piederēs Savienotās Valstis? Pagājusī sestdiena, 5. aprīlis, kļuva par līdz šim plašāko pret prezidenta Trampa administrāciju vērsto protestu dienu. Vienojušies zem lozunga „Rokas nost!”, kā lēš, apmēram pusmiljons amerikāņu pulcējās vairāk nekā 1300 protesta mītiņos visās pavalstīs. Visplašākais, ar daudzu tūkstošu piedalīšanos, notika Vašingtonā. Tā ir reakcija uz daudzo un dažādo izrīcību klāstu, kuru amerikāņu sabiedrībai pagājušajos divarpus mēnešos likusi piedzīvot tās jaunā administrācija. Visai bieži protestētāju rokās bija redzami plakāti, kas vēstīja: „Es nebalsoju par Īlonu Masku”, un tamlīdzīgi. Multimiljardieris, kuru nu jau arī preses slejās dēvē par neoficiālo prezidentu, kļuvis par simbolisku figūru, kas personificē iespējamo pretlikumīgo varas sagrābšanu. Esot prezidenta vecākā padomnieka statusā, kas neparedz oficiālas pārvaldes funkcijas, faktiski Masks vada jaunizveidoto Valdības efektivitātes departamentu – vienību, kam dotas plašas pilnvaras lemt par valsts aģentūru darbības iesaldēšanu, sašaurināšanu vai pat pārtraukšanu. Departamenta rosīšanās rezultātā jau vairāki desmiti tūkstošu valsts aparāta darbinieku atlaisti no darba. Daudzviet atlaisto vietā pieņemti prezidenta atbalstītāju lokam piederīgi ļaudis. Sevišķi plašu rezonansi guvuši administrācijas mēģinājumi likvidēt Savienoto Valstu Starptautiskās attīstības aģentūru, Izglītības departamentu un Patērētāju finansiālās aizsardzības departamentu. Līdz ar pastāvīgajām iebildēm par pilnvaru pārsniegšanu Efektivitātes departamenta darbošanās saistās arī ar aizdomām par piekļuvi privātiem datiem un pat iespējamām manipulācijām ar attiecīgajām datubāzēm. Februāra sākumā, kad izpaudās ziņas par Maska padoto piekļūšanu federālajai maksājumu sistēmai, prominentais ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans rakstīja: „Iespējams, mēs jau pieredzam ko līdzīgu 21. gadsimta apvērsumam. Tanku ielās var nebūt, taču efektīva valdības kontrole, iespējams, jau ir izslīdējusi no ievēlēto amatpersonu rokām.” Pēdējās nedēļās sevišķu satraukumu izraisījusi nacionālās senjoru veselības apdrošināšanas programmas „Medicare” un maznodrošināto veselības aprūpes atbalsta programmas „Medicaid” iespējamā nozīmīgā sašaurināšana; tāpat dažādus pabalstus un pensijas izmaksājošās Sociālās nodrošināšanas aģentūras budžeta apcirpšana. Federālais budžets, kuru administrācija virza apstiprināšanai Kongresā, paredz pamatīgu nodokļu samazinājumu turīgākajiem pilsoņiem, un tiek lēsts, ka attiecīgo budžeta „caurumu” var aizlāpīt tikai ar sociālajām izmaksām atņemtiem līdzekļiem. Vēl citi plakāti mītiņos vēsta par nepatiku pret imigrantu deportēšanu, transpersonu tiesību aizskārumu un prezidenta Trampa labvēlību pret Krievijas vadoni Putinu. Aizsardzība – Amerikas solījumi un Eiropas ieceres Vismaz verbālā līmenī valsts sekretārs Marko Rubio saviem kolēģiem, pārējo NATO valstu ārlietu ministriem, pērnās nedēļas samitā Briselē sniedza gaidīto – Amerikas pārstāvis apliecināja, ka viņa valsts joprojām ir nelokāmi uzticama alianses locekle. Pretējās domas esot „histērija un hiperbola”. Tomēr viņš nekavējās atgādināt sava šefa uzstādījumu par pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta, kurus Eiropas partneriem būtu jātiecas ieguldīt aizsardzības budžetā. Šobrīd, kā zināms, visai daudzas dalībvalstis šai ziņā joprojām ir zem divu procentu robežas. Un vispār – pāri samita norisei platu ēnu meta prezidenta Trampa dažas dienas iepriekš izsludinātie ievedmuitas tarifi, kas Eiropas Savienības valstu gadījumā, kā zināms, ir 20%. Kā izdevumam „Politico” atstāstījis kāds no pasākuma dalībniekiem, vienā no apspriedēm Francijas delegācijas loceklis sarkastiski pateicies amerikāņu kolēģiem par potenciālo globālās ekonomikas nograušanu – tā piecu procentu iekšzemes kopprodukta latiņa būšot zemāka un vieglāk sasniedzama. Tikām marta vidū Eiropas Komisija nāca klajā ar savu „Eiropas aizsardzības gatavības balto grāmatu – 2030”. Šī savienības aizsardzības spēju stiprināšanas piecgadu plāna tapšana bija divu baltiešu – augstās pārstāves ārlietu un drošības politikas jautājumos Kajas Kallasas un aizsardzības un kosmosa komisāra Andrjus Kubiļus – rokās. 2030. gads kā perspektīvais atskaites punkts nav nejaušs – tiek lēsts, ka šādā termiņā Krievija centīsies sagatavoties iebrukumam kādā no Eiropas Savienības valstīm. Dokuments nepārprotami konstatē, ka veselā virknē aspektu Eiropas aizsardzības potenciāls ir nepietiekams draudu novēršanai, pie tam tā strauju uzlabošanu kavē koordinācijas deficīts. Pirmais solis vienotai rīcībai marta sākumā ir „ReArm Europe”programma ar tās astoņsimt miljardu finansējuma plānu. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka ar to ne tuvu nepietiek. Kā 7. aprīlī ziņoja telekanāls „Euronews”, 11. aprīlī Varšavā tiksies divdesmit septiņu Eiropas Savienības dalībvalstu, kā arī Lielbritānijas, Norvēģijas un Šveices finanšu ministri, lai apspriestu jaunas institūcijas – Eiropas Aizsardzības mehānisma – izveidi. Pēc darbības modeļa tas līdzinātos Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai ar Eiropas Komisiju kā kapitāla turētāju. Projekts, kuru izstrādājusi domnīca „Breugel” jeb Briseles Eiropas un globālās ekonomikas laboratorija, paredz, ka šī institūcija varētu ne vien veidot vienotu aizsardzības industrijas tirgu, bet arī kļūt par īpašnieku stratēģiskiem objektiem, kā, piemēram, izlūkošanas un sakaru pavadoņu sistēmai. Sagatavoja Eduards Liniņš.