Podcasts about pirmo

No bārenes par Krievijas ķeizarieni - par Katrīnu I aizvien valda dažādas leģendas un pat vēsturnieki strīdās, kāda ir bijusi carienes izcelsme un dzīve. Kā Ernsta Glika audžumeita nonāca līdz impērijas tronim? Leģendāra personība, kuras dzīves gājums bijis gluži kā meksikāņu ziepju operā - vai vismaz tā gribētos domāt, jo nezināmā par šo biogrāfiju aizvien ir daudz. Meitene, kas dzīvi sāka kā Marta Skavronska, beidza kā Krievijas ķeizariene. Kas bija šī sieviete un kāda bija viņas izcelsme? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva un mācītājs, Ernstam Glikam veltītas grāmatas autors Andris Pešelis. Daudz nezināmā un leģendu ir par šo personību, atzīst raidījuma viesi. "Ja mēs runājam par meiteni Martu, jāsaka, ka nezināmā ir ļoti daudz. Ja mēs runājam par ķeizariene Katrīna Pirmo, tad tā jau ir vēsturiska persona, zināma, uz politiskās un vēsturiskās skatuves esoša un un labi apskatāma, bet arī viedokļi par viņu kā ķeizarieni arī ir ļoti atšķirīgi," atzīst Mārīte Jakovļeva. Interpretāciju ir daudz par viņas izcelsmi, vai tiešām bija Skavronska, kā nokļuva Glika mājās, nav zināms, kur viņa ir dzimusi, kas bijuši viņas vecāki. Par to ir daudz versiju. Pat populārā vietne Vikipedija dažādas valodās piedāvā dažādas versijas par to, kur ir dzimusi Marta Skavronska. "Nav arī skaidrības par viņas etnisko piederību. Mums gribās domāt, ka viņa bija latviete, igauņiem tikpat labi uzskata, ka viņa bija igauniete vai vai somiete. Baltkrievi uzskata, ka viņa ir cēlusies no Minskas, respektīvi, no baltkrieviem, lietuvieši - no lietuviešiem. Visi velk deķīti uz savu pusi, un nevienam nav konkrēti dokumentētas argumentācijas," turpina Mārīte Jakovļeva.  

Aizvadītajās brīvdienās 22. reizi notika Eirovīzijas Jauno mūziķu konkurss. Tas gan nav saistīts ar popmūziku, šajā gadījumā stāsts ir par konkursu, kuru iedibināja 1982. gadā. Pirmo konkursu aizvadīja Lielbritānijā, Mančesterā. Konkursā, kuru rīko Eiropas Raidorganizāciju apvienība EBU), piedalās jaunie klasiskās mūzikas pārstāvji vecumā no 12 līdz 21 gadam. Ieguvumi: dalībnieki iegūst starptautisku atpazīstamību un iespēju uzstāties nozīmīgos koncertos un festivālos, veidojot pirmos soļus profesionālajā karjerā. Šoreiz konkurss norisinājās Erevānā, Armēnijā, tajā piedalījās 11 valstu pārstāvji un Latvija konkursā atgriezās pēc 24 gadu pārraukuma. Šogad Latviju pārstāvēja 20 gadus vecā sitaminstrumentāliste Sonja Misiņa, kura instrumenta spēli apgūst Ventspils mūzikas vidusskolā. Sonja ierindojās “Eirovīzijas jauno mūziķu” konkursa 2. vietā. Ierasktos uzklausām Armēnijas Nacionālā filharmoniskā orķestra diriģentu Eduardu Topčjanu, kā arī žūrijas pārstāvi – čellistu Nareku Ahnazarjanu.   -- 6. jūnijā Erevānā noskaidrots šī gada starptautiskā konkursa "Eirovīzijas jaunie mūziķi" uzvarētājs – akordeonists Mihals Stohels no Polijas, savukārt otro vietu ieguva Latvijas pārstāve Sonja Misiņa, bet trešajā vietā ierindojās Armēnijas flautiste Elena Virapjana. Jau nākamgad konkurss norisināsies Liepājā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā.

Sabiedroto iznīcinātāji pirmo reizi Latvijas gaisa telpā notriekuši no ārzemēm ielidojušu dronu, kura dēļ no rīta bija izsludināts apdraudējums Ludzas, Balvu un Rēzeknes novadā. Drons notriekts teritorijā starp Rēzekni un Kārsavu, Nautrēnu pagastā. Latvijas austrumu novados 8. jūnija rīts atkal ir sācies nemierīgi - ar izsludinātu dronu trauksmi Ludzas, Balvu un Rēzeknes novadā. Un pirmo reizi Latvijas gaisa telpā iznīcinātājs ir notriecis no ārvalstīm ielidojušu dronu - tas noticis Rēzeknes novadā. Vairāk stāsta LSM Latgales studijas korespondente Beatrise Borise. NBS vēstīja, ka Latvijas gaisa telpā – Latgalē – NATO Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijas iznīcinātāji notrieca Krievijas elektromagnētiskās karadarbības rezultātā Latvijā ielidojušo ārvalstu bezpilota lidaparātu. Dronu notrieca sabiedroto iznīcinātāji no Francijas. Saskaņā ar sākotnējo informāciju īpašumi vai cilvēki pēc sprādziena nav cietuši.

Latvijā vizītē ieradusies Ukrainas premjerministre Jūlija Sviridenko. Pirmo reizi daudzu gadu laikā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis tikās ar politisko opozīciju. Ja neaiziesi pats, mēs tevi atlaidīsim. Šādi varētu raksturot Ungārijas premjera Pētera Maģara vēstījumu pašreizējam valsts prezidentam Tamāšam Šujokam. Atklāj drošuma nedēļu "Droša vasara bērniem". Pēc vairāk nekā 40 gadiem Rīgā atklāj jaunu tramvaja līnijas posmu un mobilitātes punktu "Ķengarags". Svētdien Jēkabpilī bija ieklīdis lācis, šodien viņš veiksmīgi pavadīts prom no pilsētas.

Stāsta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode. Pārraides producente: Signe Lagzdiņa. "Kā Maltā mēs pie lūpām cēlām kafu, Ko dzer tur pašā Murats un Mustafa, Un kas no turkiem nāk, bet ir tik asa Kā inde sīvākā..” Tā 1670. gadā raksta poļu diplomāts, dzejnieks un atdzejotājs, arī karaļa Staņislava II Augusta vecvectēvs Jans Andžejs Morštins, tālāk vēl vēlēdams, “lai kristiešiem tā muti nemaitātu”. Šis ir viens no pirmajiem zināmajiem kafijas pieminējumiem poļu dzejā. Ievērojamais baroka autors, Eiropas dzejas “modes kliedzienu” virtuozais sintezētājs Morštins, piesauc ‘kafi' jeb kafiju elēģijā brālēna piemiņai un pie viena atskatās uz laikiem, kad Osmaņu impērijai bija ienācis prātā dažu nedēļu laikā ieņemt mazītiņo Maltas salu, bet tas izvērtās nožēlojamā sakāvē; raugoties pāri fortiem, kur simtu piecus gadus pirms citētā dzejoļa tapšanas notika sīvas kaujas Lielā Maltas aplenkuma laikā, tagad tiklab poļu kā latviešu ceļotāji var piestāt Eiropas malā un iemalkot kādu malku dziras, “kas no turkiem nāk”. Pirmās kafejnīcas Eiropā tapušas Oksfordā (1650), divus gadus vēlāk Londonā, pēcāk Parīzē. Slaveno Austrijas kafejnīcu aizsākums, savukārt, ir  poļu, austriešu, vācu apvienotā karaspēka uzvara pār Osmaņu impērijas pulkiem kaujā par Vīni 1683. gadā – leģenda vēsta, ka turki mūkot pametuši savus pupiņu krājumus. Pirmo kafejnīcu Vīnē dibināja poļu izcelsmes tirgotājs, dragomans – tulks no turku valodas un diplomāts – Ježijs Francisks Kulčickis, savijot poļu vēsturi ar kafiju arī gluži lietiski un vietiski. Pirmā kafejnīca Polijā – ostas tuvuma nenoliedzami iedvesmota – atradās Gdaņskā, un vairāki avoti arī to saista ar Kulčicka vārdu. Ar kafijas baudīšanu un tās labo īpašību slavinājumu aizrāvies arī ievērojamais un daudzpusīgais poļu apgaismības autors Ignacijs Krašickis un vairāki citi laikmetīgi domājoši prāti; Krašicka un domubiedru izdotajā periodikā tikusi uzsvērta jau iepazītā turku renegāta (arī tā dēvējuši kafiju!) uzvara pār regulāru un neapvaldītu stiprāku dziru patēriņu poļu augstmaņu vidū. Jau piesauktā uzvara pār turkiem ļāva kafijas vilnim atplūst arī pavisam tuvu uz mūsu pusi; necik ilgi nebija jāgaida līdz pirmajiem “kafēhauziem” Viļņā. Melnā dzira viļņiešiem gan bijusi pazīstama jau pirms publiskām kafijas malkotavām. Kristina Sabaļauskaite savā “Silva rerum” par kafijas klātbūtni Lietuvas augstmaņu dzīvē ieminējusies ne reizi vien. Kaislīgākā šīs dziras baudītāja otrajā no četriem Sabaļauskaites romāniem ir Uršule Birontiene, kundze gados, kurai ārsts izsaka komplimentus par labo veselību un dāļā dažādus padomus, taču Uršule, kā Daces Meieres tulkojumā raksta lietuviešu romāniste, “neklausīja viņa uzstājīgajām prasībām vienreiz pārstāt dzert to savu kafiju, atcirzdama, ka labprāt atteiksies no kafijas, ja tikai Gordona kungs viņai te, Viļņā, pagādās kokoatlu, taču Viļņa jau nav nekāda Gdaņska vai Karaļauči, un šeit viņas reiz iecienīto rūgto Rietumindijas gardumu – šokolādi – nebija iespējams dabūt, tad kas viņai atlika – tikai turku kafija, ko aptiekās pārdeva kā līdzekli pret gremošanas traucējumiem, un pēc Vīnes uzvaras pār turkiem šīs mantas netrūka, un labi, ka viņa rīkojās apdomīgi, iepirkdama lielus krājumus, jo tagad zviedru kara dēļ atkal neko nebija iespējams dabūt, bet lāsīte tā rūgtuma mazītiņā apzeltītā krūzītē uzreiz pēc dienvidus bija vienīgā bauda, pēc kuras viņas sarūgtējusī diena iemantoja šādu tādu saldumu, bet aizvien vārgākās acis pat atvērās platāk.”[1] Ebreju ārsts, noklausījies kundzes ietiepīgo monologu, paķircina viņu ar gluži tām pašām Morština dzejas rindām, kas šeit jau piesauktas, bet Uršule tikai atcērt: “pienāks laiks, kad kristieši kafiju dzers laizīdamies, acis piemieguši un laizīdamies”. Šis paredzējums piepildījās itin drīz, un bija tādi, kas grauzdētās “gremošanas zāles” gribēja pārdot, kā tagad teiktu, birokrātijas mazināšanas ietvaros: viens no pirmajiem kafijas tirgotavu pieminējumiem Viļņas dokumentos ir no 1787. gada – kāds Kļukovska kungs esot pamanījies savu kafijbodīti atvērt nelegāli. 19. gadsimta sākuma poļu literatūra, par spīti smagajām tēmām, ar ko tās autori spiesti noņemties, darbodamies trejkārši sašķeltā un apspiestā valstī vai trimdā, arī nepaliek bez kafijas pieminējuma. Turklāt pirmoreiz ilustrē ko līdzīgu baristas profesijai, ko citviet Eiropā iepazīs krietni vēlāk, līdz ar 20. gadsimta un kafijas automātu uzvaras gājienu. Pirmās profesionālās kafijas gatavotājas Polijā un tagadējā Lietuvas teritorijā bijušas sievietes šļahtiču muižās, poļu valodā sauktas par kaviarkām (vienskaitlī kawiarka no vārda kawa). Kaviarku darba pienākumu sarakstu savā episkajā poēmā “Pans Tadeušs”, kurā smalki attēlotas visdažādākās šļahtiču paražas un dzīvesveida nianses, min Ādams Mickēvičs: “Ko vien sirds kārojas, var ēst pēc patikšanas: Bet, protams, visupirms tiek nestas kafijkannas Uz milzu paplātēm, kas puķēm apgleznotas. Un kafijkannas kūp un mirdz kā surdabotas, Un Šveices porcelāns simt krūzītēs tur laistās, Mirdz krējumtrauciņi kā rotaļlietas skaistas. Par poļu kafiju nekur nav garšīgākas, Jo poļi kafiju māk vārīt tā, kā nākas: To vāra kaviarka, kam uz to ir ķēriens Un ir savs noslēpums, kā izvārāms šis dzēriens: Vispirms no vicīnām tā dabū eksportgraudus, No kuriem kafiju var pirmšķirīgu grauzdēt: Kā dzintars dzidra tā un it kā medus bieza. Ir mokkas garša tai un ogļu melnums. Tiesa, Ja ir vēl krējums klāt, tad tā ir īstā marka, Un tāpēc katrurīt steidz čaklā kaviarka No karstās virtuves uz vēso pienpagrabu, Kur svaigu krējumu no piena podiem dabū: Ņem vienai krūzītei tik karotītes pāris No katra pientrauka, ko nav neviens vēl skāris.” Poēma tapusi 1834. gadā, Mickēvičam atrodoties trimdā Parīzē. Tās tapšanu iedvesmojusi poļu augstmaņu jeb šļahtas vidē attīstītā mutvārdu prozas – gavendas – tradīcija. Grāmatu ar pilno nosaukumu “Pans Tadeušs jeb Pēdējais iebrukums Lietuvā. Vēsturisks 1811.–1812. gada šļahtas dzīves stāsts divpadsmit grāmatās dzejā” latviešu valodā atdzejojis Jāzeps Osmanis, 1964. gadā tā iznākusi Latvijas Valsts izdevniecībā greznā, pamatīgā sējumā ar Elviro Andriolli ilustrācijām. Poļu kafijas gatavošana no pupiņu iegādes un grauzdēšanas līdz pat servēšanai parādās otrajā poēmas grāmatā “Pils”, ar skaņām, smaržām, smalkiem redzes tvērumiem tekstā iedzīvinot agru mielastu pēc augstmaņu medībām. Kafijas apdziedājums veido pāreju starp grāfa ierašanos, gaistoša meitenes tēla samanīšanu, jutekliskiem jautumiem un politiskiem disputiem, un seniem, smagiem ietiepīgu dzimtu strīdiem. Interesanti, ka atdzejotājs šajā monumentālajā veikumā ir izvēlējies kaviarkas vārdu atstāt nepārveidotu (līdzīgi kā tagad neatveidojam vārdu barista) un nepaskaidro to arī pēcvārdā; tajā tulkotājs uz brīdi pievērsies  tikai kafijas biezās konsistences pamatojumam – tā esot vārīta pa turku modei. Mickēviča darbs, kurā publika velti izmeklējās vienu centrālo varoni un eposa viengabalainību, plašāku lasītāju un kritikas ievērību izpelnījās samērā novēloti, 19. gadsimta otrajā pusē. Tad tika rūpīgāk analizēta poēmas struktūra, bagātīgās atsauces uz antīko autoru darbu atdzejojumiem poļu valodā; poēmas baudītāji pamanīja smalki lietoto ironiju, izstaigājās pa elegantajiem tiltiņiem starp liriskām un traģiskām epizodēm un pieņēma domu, ka pans Tadeušs nav vis galvenais vai vienīgais šī darba varonis, bet gan autora atmiņu iemiesojums, tāds kā Uliss vai personificēts vektors, kurš dodas uz tobrīd neaizsniedzamo Lietuvas dižkunigaitijas muižu Nemunas krastos, lai atnestu no tās aizejoša laika pierakstus, tostarp cilvēciskas ikdienas sīkumus – kā krūzītes un kafijkannas uz paplātes. [1] Kristina Sabaļauskaite “Silva rerum II” (Zvaigzne, 2012). No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere. “Izstādes aplūkošana izkliedēja visas manas šaubas. Bet silti prieka viļņi mani pārsteidza, ieraugot izstādes galvenajā ēkā latviešu jauno gleznotāju ražojumus. Reti esmu par ko dzīvē priecājusies tik sirsnīgi, tik dziļi kā par tiem. Es jutos pacilāta, mani pārņēma svētsvinīgas, nopietni saldas jūtas, prieka, miera un pateicības jūtas. Es te stāvēju latviešu tautības templī un turklāt pie latviešu gleznošanas mākslas šūpļa.” Šovasar būs apritējuši 130 gadi, kopš šo prieku un pacilātību Rīgā 1896. gadā piedzīvoja viena no Latviešu etnogrāfiskās izstādes (LEI) Dailes nodaļas aplūkotājām – jaunā skolotāja un mūziķe Matilde Jureviča-Priedīte (1872–1957). Tikko citētie vārdi lasāmi astoņus gadus vēlākā atskatā žurnālā “Vērotājs” (1904, Nr. 10, 1282. lpp.), kur viņa savas izstāžu recenzijas parakstīja ar vārdu “Matilda”. Neizdzēšamos iespaidus Matilde Jureviča-Priedīte glabāja visu mūžu un Otrā pasaules kara beigās paņēma līdzi trimdā, kur vecumdienās atcerējās: “Tāds savāds krāsu brīnums, un tas viss mūsu, mūsu! Pirmo reizi skatām mākslas spoguļos Latvijas dabas ainavas un latviešu ļaudis. Tie taču mūsējie! Atvērusies jauna bagāta pasaule – krāšņš atspulgs no mūsu dzimtenes, mūsu tautas. Otru dienu sēdu telpā, kas nu jau pustukša, pie gleznām. Te kas piedzimis – latviešu māksla. Es to sajūtu, un nezin kāpēc acīs ielīst asaras.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) LEI Dailes nodaļa kļuva par 1891. gadā Pēterburgā izveidotā studentu pulciņa “Rūķis” nacionālpatriotisko centienu virsotni. “Rūķis” apvienoja Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un konservatorijas audzēkņus, īpašu nozīmi iegūdams tieši vizuālās mākslas vēsturē. LEI Dailes nodaļā ar saviem darbiem piedalījās septiņi jauni latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls (1866–1916), Arturs Baumanis (1867–1904), Ādams Alksnis (1864–1897), Johans Valters (1869–1932), Staņislavs Birnbaums (1863–1944), Pēteris Balodis (1867–1919) un Vilhelms Purvītis (1872–1945). Viņi kopā redzami pazīstamā fotogrāfijā, kas patiesībā ir retušēts četrus gadus senāka attēla fragments. Galvenās lomas tēlotāja un režisora lomu šajā nacionālās glezniecības pirmizrādē uzņēmās trīsdesmitgadnieks Rozentāls, kam tobrīd kolēģu lokā bija visvairāk vērienīgu darbu, ko parādīt. Vispārēju ievērību eksponātu klāstā guva un nacionālpatriotiskas altārgleznas lomu ieņēma viņa Pēterburgas Mākslas akadēmijas diplomdarbs “No baznīcas” jeb “Pēc dievkalpojuma” (1894). Raugoties uz baznīcēnu gājienu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, joprojām varam nojaust pirmreizējā iespaida spēku, par ko Matilde Jureviča-Priedīte atcerējās: “Visilgāk nosēdu pie gleznas “No baznīcas”. Aizmirstos: sadzirdu bālās meitenes lūgšanu, ko viņa nupat skaitīja baznīcā, sadzirdu aklās ubadzes nopūtas. Lūk, cēlais dievbijīgu vecīšu pāris soļo mājup, bet es zinu, kā tie roku rokā nostaigājuši mūžu… Gleznā lūkojoties, var saredzēt viņu vienkāršo dzīves ceļu – visu, visu.” (Latvju Ziņas, Nr. 63, 21.08.1946.) Te satikās mākslinieka redzējums un laikabiedru gaidas – apjaust savu tautu kā daudzveidīgu veselumu. Divus gadus pirms LEI uzgleznotais Rozentāla dzimtā Saldus baznīcēnu plūdums lejup pa dievnama pagalma akmens kāpnēm bija izvērsts dinamiskā tipu galerijā, kur gleznieciski saistošā mijā vienuviet ieraugāmi dažnedažādi ļaudis – draudze, kas pamazām atgriežas ikdienas gaitās, sazarodamās figūru pāru iezīmētās sižeta līnijās. Galvenajam eksponātam radniecīga bija glezna “No kapsētas” jeb “Miroņu svētki” (1895, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), kas pašlaik līdz nākamajam pavasarim par godu mākslinieka 160 gadu jubilejai viesojas izstādē Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā – tātad attēloto ļaužu dzimtenē. Pateicoties preses atsauksmēm, dažiem žurnālā “Austrums” publicētiem ekspozīcijas skatiem un aprakstiem vēlākos atskatos, ir izdevies noteikt vēl dažus saglabājušos eksponātus. Privātā krājumā atrodas, piemēram, Rozentāla glezna “No viņa” ar jaunu dāmu lasām līgavaiņa vēstuli gleznām piepildītā telpā, kuras iekārtojums varētu kalpot par reklāmu mākslas klātbūtnei modernā interjerā. Privātīpašumā saglabājusies arī Vilhelma Purvīša glezna “Jūrmalā” ar vienkāršu pretgaismā attēlotu zvejas laiviņu šūpojamies krastā. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā nonākusi Artura Baumaņa naksnīgā kompozīcija “Zemgaliešu gari”. Pēc reprodukcijas žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” zināma Rozentāla glezna “Mākslinieka darbnīca”, un iespējams, ka incognito dzīvi privātos vai publiskos krājumos turpina nezināms skaits citu Dailes nodaļas eksponātu. Kā apcerē par Rozentālu 1904. gadā rakstīja Jānis Miķelsons, labāk zināms kā Haralds Eldgasts, gleznotājs pēc vērienīgā pasākuma palicis “ar pilnu galvu ērmotu slavas dziesmu un gluži tukšām kabatām” (Vērotājs, 1904, Nr. 6, 751. lpp.). Izplatījās nostāsts, ka vienīgi kāds zemnieks vēlējies nopirkt nelielu studiju un mākslinieks viņam to atdāvinājis. Pirms vēlākās nonākšanas muzejā abas viņa lielākās LEI gleznas tomēr vairākas desmitgades pavadīja privātos krājumos – diplomdarbs savulaik piederēja latviešu uzņēmējam Kārlim Meņģelim (1866–1927) un viņa pēctečiem, bet “No kapsētas” – kokrūpniekam Augustam Dombrovskim (1845–1927), kas bija viens no galvenajiem LEI mecenātiem. “Ērmotajās slavas dziesmās” dzima tautas mīlestība, kas Rozentāla personību un mākslu pavada joprojām. 2016.–2017. gadā daudznozaru pētījumus par Latviešu etnogrāfiskās izstādes vēsturi un nozīmi rosināja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Vēsturnieces Sanitas Stinkules (tag. Zvidra) sastādījumā tapa grāmata “Latviešu etnogrāfiskā izstāde 1896” un rakstu krājums “Indivīds. Vēsture. Nācija. Latviešu etnogrāfiskajai izstādei – 120”. Abi izdevumi ir svarīgi atskaites punkti dažādos izziņas ceļu virzienos.

Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) top jau otrais audio seriāls, kura nosaukums – “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?”. Tas pievēršas kādam 20. gadsimta 30. gadu presē plaši aprakstītam un arī zinātnieku interesi raisījušam gadījumam par mazu meiteni Trapenes pusē, kurai, iespējams, piemita prasme lasīt domas. Galvenās varones balsi meklēja Alūksnē.  Tieši Alūksnē seriāla balsis meklēja, jo galvenā varone un notikumi ir saistīti ar šo Alūksnes pusi, ar Malēniju, un tiek meklēti cilvēki, kas vēl prot malēniešu izloksni. Uz atlasi bija ieradušās daudzas pusaudzes, bet svarīgi, lai viņas prastu runāt izloksnē. Meitenes atklāja, ka vecmāmiņas ir runājušas izloksnē un kādreiz mājās ir tā dzirdēta, bet mūsdienās tā jau zūd.  Atgādinām, ka, gaidot Latvijas Radio simtgadi, tika izsludināts konkurss audioseriāliem. Pirmo vietu ieguva detektīvseriāls "Plānās sienas", kas piecās sērijās šķetināja noslēpumainu slepkavību mazā lauku ciematā. Toreiz režisors Staņislavs Tokalovs kopā ar scenārija autoru Jāni Joņeva un skaņu režisoru Jāni Eglīti veidoja šo seriālu.  Savukārt topošais seriāls, kura pirmatskaņojums būs šajā rudenī, ieguva otro vietu. Audioseriāls ir balstīts filozofa, psihologa un Latvijas Universitātes profesora Paula Dāles grāmatā "Vai Ilga Ķ spēj lasīt domas?". Tas ir eksperimentāls pētījums par latviešu brīnumbērnu. Pagājušajā gadsimtā, 1936. un 1937. gadā Rīgā notika mēģinājumi izpētīt šo šķietamo domu lasīšanas fenomenu. Tolaik tas ieguva ļoti plašu publicitāti, jo tā bija jauna lieta. Ir zināms, ka iznāca vairākas grāmatas, bija arī vairāki raksti Vācijas, Francijas un pat ASV izdevumos un neskaitāmas publikācijas arī šeit pat Latvijā. Interesanti, ka šie eksperimenti notika tieši tā laika radio studijā, kas atradās ēkā tagadējā Radio iela. Tā kā ar radio tam ir cieša saistība.  Jaunais seriāls Latvijas Radio ēterā un digitālajās platformās skanēs rudenī. Seriāls balstīts patiesos notikumos un top pēc Matīsa Gricmaņa scenārija, tā režisore ir Elizabete Gricmane, bet producē “Story Hub” sadarbībā ar Latvijas Radio. 

Tradīcijām bagātais deju kolektīvs „Vektors” svin desmitgadi ar pašreizējo tās vadītāju, un tam par godu rīko vērienīgu koncertu. Kultūras rondo sarunājamies ar horeogrāfi un „Vektora” vadītāju Dagmāru Bārbali un mūziķi Kasparu Bārbalu. 9. maijā Ogres Kultūras centrs Rīgas Tehniskās universitātes Tautas deju ansamblis “Vektors” ar vērienu svinēs ansambļa mākslinieciskās vadītājas, Dziesmu un deju svētku virsvadītājas un horeogrāfes Dagmāras Bārbales desmitgadi “Vektorā”. Desmit – tieši tik gadu pagājis, kopš ansambļa ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Uldis Šteins nodeva 55 gadus ilgi turēto ansambļa vadības stafetes kociņu Dagmāras jaunajās, darbu mīlošajās un talantīgajās rokās. Nevilcinoties tās ansambļa vektoru pagriezušas vēl nebijušu projektu, spilgtu panākumu virzienā un padarījušas “Vektoru” par latviešu skatuviskās dejas radošo laboratoriju. Koncerta otrās daļas īpašais viesis būs “MM Orķestris”. Dzīvās mūzikas pavadībā “Vektors” izdzīvos daļu no deju uzveduma “Aiz ko garš pavasar's?” notikumiem, kā arī ļaus ieskatīties jauna uzveduma pirmajās deju skicēs.

Pirmo reizi iedzīvotāji Latvijā saņēmuši šūnapraides paziņojumu par apdraudējumu Latvijas gaisa telpā. Igaunijas gaisa telpā aizvadītajā naktī ielidoja vairāki droni, un uz apdraudējumu reaģēja arī NATO patrulēšanas misijas iznīcinātāji. Valdība vērtē ieceri ieviest solidaritātes maksājumus degvielas tirgotājiem, lai ierobežotu degvielas cenu kāpumu. Latvijas Banka kā šī gada prioritātes izvirzījusi pieejamu un drošu finanšu vidi, kā arī aktīvāku iesaisti valsts ekonomiskajos lēmumos. Latvijas vīriešu futbola izlasei šovakar gaidāma šī gada atbildīgākā spēle, kuras likme ir vieta nākamās sezonas Nāciju līgas C grupas turnīrā.

Raidījuma "Mākslas vingrošana" fokusā – Latvijas jaunākā tradīcija vizuālajā mākslā: Latvijas Mākslas gada balva. Studijā viesojas balvas radošā producente Kitija Vasiļjeva, mākslas zinātniece un žūrijas locekle Aiga Dzalbe, kā arī mākslinieks Krišs Salmanis – pats reiz Purvīša balvas laureāts, bet šoreiz arī balvas dizaina autors. Raidījumā tiek apskatīts, kāpēc Latvijā radusies nepieciešamība pēc jaunas mākslas balvas, kā top nominantu saraksti un kādus izaicinājumus sagādā mēģinājums aptvert visu Latvijas daudzveidīgo mākslas dzīvi – no Rīgas galerijām līdz jauniešu iniciatīvām reģionos.    Vai balvas izvēles process spēj būt iekļaujošs, vai tomēr vienmēr kāds paliek ārpus uzmanības loka? Kā žūrija tiek galā ar neizbēgamajām pretrunām un ģeogrāfiskajām barjerām?                                                        Sarunā skan arī domas par mākslas sacensības jēgu, balvu ietekmi uz māksliniekiem un to, kā balvas pasniegšana pārtop par veselu Mākslas nedēļu Valmierā. Vēl arī par to, kāpēc balva nav tikai sacensība, bet arī nozīmīgs nozares notikumu kartējums; kas ir šīgada nominanti un kāpēc Latvijas mākslas vide, lai cik fragmentēta, tomēr ir dzīvīga un pārsteigumiem pilna. Pārraides producente – Inga Saksone.  

Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule; pārraides producente – Maruta Rubeze 18. gadsimtā šķiras kosmogrāfijas ceļi, ģeogrāfijai, kartogrāfijai un astronomijai veidojoties par atsevišķām zinātņu nozarēm. Strauji attīstās tirdzniecība – tā paātrina, piemēram, kanālu izbūvi un liek precizēt kartes. "Globuss, bijušais dievišķās rokas iecelto monarhu īpašums, kļūst par tirgotāja un brokera  uzsvārča kabatas sastāvdaļu," atskatoties uz 18. gadsimtu, raksta Deniss Kosgrovs (Cosgrove, 1948–2008). Aug izglītotais vidusslānis, globuss kļūst par mācību līdzekli un interjera sastāvdaļu arī katra turīgāka pilsoņa mājoklī.  Aizraušanās ar ģeogrāfiju ir modes lieta: mācītāji un hercogi, augstdzimuši muižnieki un paputējušu zemnieku atvases zīmē kartes, darina globusus un aizrautīgi seko līdzi pasaules apceļotāju ekspedīcijām. Globusu gatavošana ir arī bizness. Vajadzībai augot, aug arī piedāvājums.  No Kurzemes amata brāļiem Gothards Frīdrihs Stenders (1714–1796) atšķiras ar asu prātu un plašu interešu loku. Kas gan pamudina viņu pievērsties ģeogrāfijai? Precīzas atbildes mums nav. 1759. gada vasarā Stenders atvadās no Kurzemes un kopā ar ģimeni izceļo uz Braunšveigas hercogisti. Tas, iespējams, notiek ar Jelgavas brīvmūrnieku atbalstu. Pirmo globusu par saviem līdzekļiem Stenders pagatavo tieši Braunšveigas hercogam. Tas līdz mūsdienām nav saglabājies, bet vietējā avīzē 1759. gada novembrī parādās Stendera reklāmas raksts "Par zemes un debesu ložu pagatavošanu" vācu valodā. Un drīz vien viņš saņem piedāvājumu no paša Dānijas karaļa! Visticamāk, arī tas notiek ar Kurzemes brīvmūrnieku atbalstu – Reņģes muižā dzimušais Johans Albrehts fon Korfs (Korff, 1697–1766), tobrīd Krievijas sūtnis Dānijā, ir ģeogrāfijas mīļotājs. 1761. gada rudenī Stenderu ģimene sāk saņemt regulāru finansējumu no karaliskās kases. Stenders pagatavo vienkāršāku globusu Dānijas Karaliskajai bibliotēkai, bet 1764. gadā – skaistu, greznu un barokālu globusu Dānijas karalim Frederikam V (Frederik V, 1723–1766). Tie abi saglabājušies līdz mūsu dienām, ir digitalizēti un aplūkojami Dānijas Karaliskās bibliotēkas (Det Kongelige Bibliotek) katalogā. Pēc pāris gadiem Stenders publicē brošūru ar sīkāku karaliskā globusa aprakstu, norādot iedvesmas avotus, kā arī sava darinājuma priekšrocības: "Globusa lode ir no izturīga papīra, ļoti ērti un viegli pārvietojama. Tai ir pārdomāta krāsu izvēle, ir ērti atšķirt ne tikai ūdeņus no zemes, saskatīt sarkanīgās valstu robežas, bet arī apzeltītās galvaspilsētas. Uz to iekļaujošās koka ripas ir kalendārs un uzdevumi ģeogrāfijas apguvei ar atrisinājumiem. Globusa parocīgais izmērs – nepilns metrs diametrā – ļauj to ērti aplūkot no visām pusēm. Un tas turklāt ir paša Stendera parakstīts." Brošūru noslēdz fon Korfa apliecinājums: saturs saskan ar patiesību. Panākumu spārnots, Stenders Kopenhāgenā savu turpmāko karjeru saista ar ģeogrāfijas instrumentu darbnīcas atvēršanu. Par to ir saglabājies anonīmas personas vērtējums: "Viņš piedāvājas iekārtot globu fabriku mazākiem globiem, apmēram 1,5 pēdas diametrā. Es tiešām vēlētos, kaut mums būtu tāda fabrika šeit Kopenhāgenā un ka visus šos krāmus nevajadzētu ievest no svešuma, un ka katra skola būtu apgādāta ar pāris globiem, lai dotu jaunatnei nojautu par ģeogrāfijām un izplatījumu, ko viņi nevarētu gūt no kartēm, un kas būtu mazākais, kādēļ es pievienojos Stendera kunga projektam. [..] Bet būtu pārāk dārgi iekārtot šādu fabriku ar Stendera kunga palīdzību, kam bez paša vēl ir arī sieva un bērni. Ja viņa majestāte [karalis] vēlētos iekārtot globu fabriku, tad tas jādara lētākā veidā, nekā barojot kādu kurzemnieku." No karaļa saņemtā alga ir izsīkusi, un ģimenei Dānija jāatstāj. Atpakaļceļā Stenders iesniedz iepriekšminēto brošūru Pēterburgas Zinātņu akadēmijai, tomēr arī tur atsaucību negūst. Globusu gatavošanas stāsts ir noslēdzies, un 1766. gadā Gotharda Frīdriha Stendera ģimene atgriežas Kurzemē.

Stāsta Dzīvā muzeja "Senās Kuldīgas stāsts" gide Inga Spēkaine; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Hercoga Jēkaba valdīšanas laika beigās Kuldīgā sākās zviedru laiki. Jēkabs gan mēģināja zviedru iebrukums atrisināt diplomātiskā ceļā, bet tas neizdevās. Viņš pat tika saņemts gūstā un kopā ar ģimeni pusotru gadu turēts apcietinājumā. Pamatīgajam haosam sekoja mēris, pēc tam bads. Kādreiz varenās Kuldīgas atdzimšana sākās vien 19. gadsimta vidū, kad pilsētā strauji attīstījās rūpniecība. Tika uzbūvēta Hiršmana adatu fabrika, Alekšupītes krastā – Goldberga ziepju fabrika, bet par lielāko fabriku pamazām kļuva "Vulkāns", kur ražoja sērkociņus. Tā kā Kuldīga tobrīd bija Krievijas impērijas sastāvā, tad saražotās preces ceļoja arī uz Krieviju. Dziesmu svētku dzimšanas gadā – 1873. gadā – tika uzsākta ķieģeļu tilta būve pāri Ventai, un jau gadu vēlāk darbi bija pabeigti.  Tilta pamata balstiem izmantoja arī akmeņus no kādreizējās Zelta pils. Tobrīd 164 metrus garais tilts bija modernākais Eiropā un šobrīd tas joprojām ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā. Pirmo reizi uz tilta bija iespējama divvirzienu kustība – uz tā bez pūlēm varēja samainīties pretimbraucošas karietes. Pirmā pasaules kara laikā Pārventas pusē uzspridzināja divus tilta posmus. Labošanas darbu laikā amatniekiem neizdevās izveidot precīzu ķieģeļu salikumu, tāpēc saspridzināto vietu salaboja ar dzelzsbetonu. Nelielās atšķirības joprojām ir saskatāmas. Cara valdīšanas laikā neogotikas stila ēku logus un durvis ar vilcieniem veda no Krievijas galdniecībām un jau gatavas iebūvēja ēkās. Logi bija daudz zemākas kvalitātes nekā tie, kurus ražoja Latvijas amatnieki – viņi logus pielāgoja katrai ēkai individuāli. Kuldīgas vecpilsētā joprojām var redzēt uz akmens pamatiem būvētas koka ēkas, kuras šobrīd ir Valsts nozīmes kultūras pieminekļi. Ēkas datētas ar 17., 18. gadsimtu, un nostāsti vēsta, ka šīm dzīvojamām mājām zviedru laikos pamati likti no izlaupītās Zelta pils akmeņiem. Amatnieku bez būvprojektiem būvētās mājas turas vēl šodien. Vēlākā posma namiem – adatu fabrikai, sinagogai un šī brīža Kuldīgas novada pašvaldības ēkai – jau ir saglabājušies ēkas plānojumi.

Gregorio Bota ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Bota jau no studiju laika ir  aizrāvies ar Rotko radošo mantojumu, un, būdams ne tikai mākslinieks, bet arī žurnālists, Bota uzrakstījis arī divas grāmatas par Rotko. Itāļu mākslinieka izstāde “Glezniecība ved mājup”ir tikai viens no Rotko jaunās izstāžu sezonas projektiem, kas reflektē par tēmu „Gaismā uz klusuma sliekšņa”.  Pavasaris Rotko muzejā saviem apmeklētajiem piedāvā sešus jaunus izstāžu projektus, kuros, līdzīgi kā šobrīd dabas ritumā, kad ziemas puteņi un sals mijās ar saules gaismas pielietām dienām, arī notiek šis savdabīgais gaismas un tumsas dialogs. Izstāžu sezonu ieskicē Rotko muzeja vadītājs Māris Čačka. „Tā ir gaismas spēle, gaismas saspēle un gaismas dialogs ar tumsu. Gaisma kā gaišā nesējs un tumšais kā šo drūmo, dziļo noskaņu veidojošās formas, kas caurvijas visos projektos. Īpaši gaisma akcentēta ir somu mākslinieces Rozmarijas Torpo personālizstādē un Itālijas mākslinieka Gregorio Botas izstādē.” Somu mākslinieci Rozmariju Torpo (Rose-Mari Torpo) jaunradei iedvesmo trauslie mijkrēšļa brīži uz dienas un nakts sliekšņa. Tas arī atspoguļojas viņas abstraktajās kompozīcijās. Māksliniece stāsta, ka strādā eksperimentāli, kombinējot audeklu, papīru, poliesteru, arī pārstrādātus materiālus un aerosola krāsu, akrilu un tinti. Somijas māksliniecei jau ir pieredze sadarbībā ar Rotko muzeju, tikmēr Gregorio Bota (Gregorio Botta) ir pirmais itāļu mākslinieks, kura personālizstāde notiek Rotko muzejā Daugavpilī – vietā, kur dzimis abstraktā ekspresionisma meistars Marks Rotko. Gregorio Botam ir cieša saikne ar Rotko, un tas nolasās arī personālizstādē ar nosaukumu „Glezniecība ved mājup”. Gan plašu Latvijā, gan citviet pasaulē radītu laikmetīgās mākslas panorāmu Rotko muzejā jaunajā pavasara sezonā var aplūkot izstādē „Ieraudzīt”. Tie ir darbi no nesen mūžībā aizgājušā uzņēmēja un mākslas mecenāta Raivja Zabja (1973–2023) privātkolekcijas. Vizuāls un emocionāls pētījums par robežu starp redzamo un pieredzamo, starp cilvēka ārējo tēlu un iekšējo stāvokli, tā ir fotosērija, ko piedāvā savā izstādē „Habitus” jaunā māksliniece Jūlija Verbicka-Vasiļjeva. Bet jau plašākā traktējumā robeža jeb šajā gadījumā pierobeža Rotko muzejā izpaužas lielākajā šīs sezonas izstādē, ko piedāvā Latgales reģiona mākslinieki savā ikgadējā konkursa izstādē. Kopumā tie ir sešdesmit četri dažādu paaudžu un mediju autori, kuru dzīve un radošais ceļš tā vai citādi ievijies Latgales kultūrtelpā. Šogad Latgales mākslinieki risina tēmu „Pierobeža”. „Pārdomas” ir nosaukums, kas dots Rotko muzeja keramikas mākslas izstāžu zālē „Martinsona māja” jaunai izstādei, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru un ir veltīta izcilā latviešu keramiķa Pētera Martinsona (1931–2013) 95. dzimšanas dienai. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzeja apmeklētājiem būs pieejamas līdz 24. maijam.  

Latvijas distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs 50 km klasiskajā slēpojumā ar masu startu klasiskajā stilā izcīnīja augsto 11. vietā 41 sportistes konkurencē.  Pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē sievietes distanču slēpošanā sacentās 50 kilometru distancē. Eiduka sacensības noslēdza 11. vietā, jo viena sportiste saņēma diskvalifikāciju. Patrīcija Eiduka kopā ar šorttrekistu Robertu Krūzbergu, kurš izcīnīja bronzas medaļu 1500 metru distancē šorttrekā, arī būs Latvijas karognesēji Milānas–Kortīnas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā, kas norisināsies Veronā. Šodien olimpisko debiju noslēdza bobsleja pilots Jēkabs Kalenda, kurš kopš ar stūmējiem Matīsu Mikni, Lauri Kaufmani un Mairi Kļavu izcīnīja 10. vietu četrinieku sacensībās. Pēc 3. brauciena mūsu Lāčplēsis, kā nosauktas šīs četrinieka kamanas, jau bija desmitais un pēdējā braucienā vietu izdevās nosargāt. Ar to arī Latvijas sportisti noslēguši savu dalību 2026. gada ziemas olimpiskajā spēlēs. Mūsu sportistu sniegumu vērtē Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Raitis Keselis.

Latviešu šorttrekists Roberts Krūzbergs startēja Milānas-Kortīnas olimpisko spēļu šorttreka sacensību A finālā 1500m distancē, kurā izcīnīja bronzas medaļu. Vai pirms pāris nedēļām vairums Latvijas iedzīvotāji zināja, kas ir Roberts Krūzbergs? Kopš 14. februāra viņa vārdu zina ne tikai šorttreka sekotāji. Savukārt tie, kas zinātāji viņu, zināja arī, ka viņš var. Vakar Roberts Krūzbergs spēja sagādāt pirmo olimpisko medaļu Latvijas šorttreka vēsturē. Turklāt viņš 1500 metru distancē startēja ar nopietnu ceļgala savainojumu. Par sacensībām stāsta Latvijas Radio korespondents Māris Bergs. Protams, uzklausām arī Roberta Krūzberga vērtējumu emocijas, kā arī otru Latvijas pārstāvi šorttrekā Reini Bērziņu, kuram vēl viens starts priekša rīt. Priecīgs par bronzas medaļnieka panākumiem ir arī viņa brālis Kārlis Krūzbergs un Nīderlandes šorttreka izlases treneris Haralds Silovs - vīrs, kurš bija pirmais lielais vārds Latvijas šorttrekā un vēlāk ātrslidošanā. Viņa audzēknis Jenss van't Vouts izcīnīja zeltu. Vakar labas emocijas līdzjutējiem sgādāja arī Latvijas hokeja izlase ar 4:3 uzvarot Vāciju. Bet jau šodien priekša svarīga spēle ar Dāniju. Par hokeju sarunājamies gan Māri Bergu Milānā, kur viņš uzklausīja gan spēlētājus, gan izlases treneri, gan arī sazināmies ar hokejistu Rodrigo Ābolu, kurš diemžēl nevar piedalīties olimpiskajās spēlēs, jo šobrīd Ziemeļamerikā dziedē pavisam svaigu NHL spēlē gūtu potītes savainojumu. Spelē Latvija - Dānija šovakar plkst. 20:10.

Vakar, 11. februārī, Latvijai Milānas–Kortīnas spēlēs gan laba un arī nepiepildītu cerību diena. Laba diena dāmu biatlonā, bet lielākās cerības saistījās ar kamaniņu divnieku startiem. Savukārt šodien gatavojamies olimpiskajam hokejam. Biatlonā  Baiba Bendika 15 kilometru individuālajā distancē bija otra ātrākā slēpotāja un, četrreiz kļūdoties šaušanā, izcīnīja 22. vietu. Tā viņai bija augstākā vieta viņas olimpisko spēļu pieredzē un pirmā reize labāko trīsdesmitniekā. Un labs starts arī juniorei Esterei Volfai – viņai pietiekami augstā 36. vieta. Bet lielākās mūsu cerības vakar mājoja kamaniņu trasē divnieku startos. Šoreiz priecēja dāmas. Sieviešu kamaniņu divnieks Marta Robežniece/Kitija Bogdanova olimpiskajā debijā ieguva 4. vietu.  Vilšanos pieredzēja Latvijas vīriešu spēcīgākā ekipāža Mārtiņš Bots/Roberts Plūme, kuri pēc finiša piektajā pozīcijā bija drūmā noskaņojumā. Savukārt otrai ekipāžai – Eduardam Šēvicam-Mikeļševicam un Lūkasam Krastam – 9. vieta olimpiskajā debijā. Sportistus pēc finiša uzklausīja Mārtiņš Kļavenieks. Kamaniņniekiem šodien vēl pēdējās sacīkstes – komandu stafete. Bet šodien, 12. februāri, Latvijai liela diena – olimpiskajās spēlēs uz ledus izies Latvijas hokeja izlase. Pirmo reizi vēsturē ar 6 NHL spēlētājiem. Tiesa, arī vairumā citu komandu sapulcināti visi labākie no Eiropas un Ziemeļamerikas, un tieši tāpēc šīs olimpiskās spēles pēc ilgāka laika būs ļoti īpašas ar ļoti augstvērtīgu hokeju un pirmā lieluma pasaules hokeja zvaigznēm. Mūsējiem šodien pirmā spēle pret vieniem no favorītiem – ASV izlasi. Par gaidāmo spēli un komandu sarunājamies ar cilvēku, kas pats ir izbaudījis olimpisko atmosfēru, šobrīd Latvijas čempionu – hokeja kluba „Mogo” galveno treneri Ģirtu Ankipānu. Savukārt Milānā pēc treniņa Māris Bergs uzklausīja uzbrucēju Danu Ločmeli un galveno treneri Hariju Vītoliņu. Šodien netrūkst arī citu notikumu – ledus renē dosies skeletonisti, ziemas sporta klasikas cienītāji varēs just līdzi mūsu slēpošanas zvaigznei Patrīcijai Eidukai un arī pārējām četrām slēpotājām 10 kilometru intervāla startā. Šorttrekā ceturtdaļfinālā startēs Roberts Krūzbergs un Reinis Bērziņš.

Pirmo reizi 25 gadu laikā Starptautiskā kosmosa stacija piedzīvoja ārkārtas evkuāciju astronauta veselības sarežģījumu dēļ. Tas mudina domāt, kādiem apstākļiem pakļauts cilvēka ķermenis izplatījumā un kādas pārcilvēciskas prasības dažkārt jāspēj izturēt astronautiem. Ko var un ko nevar darīt astronauts savas veselības labā riņķojot Zemes orbītā, vidē, kur vizīte pie ārsta kabinetā nav iespējama? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece, astronomijas entuziaste Anna Gintere. Ķīpsalā meteorītu novērošanai uzstādīta "meteoru patruļa" Ierīce no ārpuses izskatās salīdzinoši necili, atgādina metāla sēni uz gara kāta. Īpaša ir tās iekšpuse. Astronomijas eksperti to dēvē par "meteoru patruļu". Šobrīd Latvijā ir trīs šādas meteoru patruļstacijas, drīz arī sāks darboties ceturtā. Ķīpsalā uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija, uz kuru vedina doties Meteorītu muzeja dibinātājs un vadītājs, un RTU docents Kārlis Bērziņš. Paši astronomi tās dēvē par „meteoru patruļām”, jo iekārtas ar vairāku kameru acīm nemitīgi filmē asteroīdus, komētas,  bolīdus, nezinātniski sakot, debesu akmeņus un akmentiņus, kas no Visuma nonākuši atmosfērā. Pateicoties šīm ierīcēm, pētnieki var ļoti precīzi izrēķināt debesu objektu lielumu, kustību, ātrumu. Ja kāda komēta, Zemei garām skrienot, nakts melnumā te pazaudē savu asti (piedodiet astronomi, zinu, ka komētas aste ir  garš putekļu mākonis un nekur nekrīt), tad ar šo kameru datētajiem attēliem, astronomi var noteikt, kur tā aste nokritusi. Ideja par šādām kamerām radusies amerikānim, meteoru biedrības pārstāvim Maikam Hankijam, kurš izdomājis, ka kvalitatīvāk  krītošu debess ķermeņu izpēti var veikt, ja tos filmē un vēlāk datē to kustības ātrumu un sadegšanas raksturu. Šim nolūkam der neliela kompakta stacija, aprīkota ar vairākām kamerām. Pirms kāpjam uz RTU Būvniecības un mašinzinību fakultātes jumta piestājam darba telpā pie datora, lai aplūkotu kameru savāktos attēlus un kopā ar Kārli Bērziņu plašāku skaidrojumu par meteoru patruļu darbību sniedz Latvijas astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. -- Savukārt ornitologs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs stāsta par vistu vanagu.

Kultūras rondo kopā ar mākslinieku Andri Breži no tā dēvētās „robežpārkāpēju” paaudzes. Dodamies viņa rekonstruētā „Aploks” virzienā, pārrunājot instalācijas un objektu mākslas valodu 90. gados un tagad pārradītajā darbā. Mākslinieka Andra Brežes (1958)  rekonstruētais darbs “Aploks” atklās Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas izstāžu ciklu “Milži”, kas veltīts hrestomātiskām personībām un notikumiem Latvijas laikmetīgajā mākslā. Pirmo reizi eksponēts Sorosa Mūsdienu mākslas centra gadskārtējās izstādes “Valsts” ietvaros 1994. gadā, šis darbs pēc vairāk nekā 30 gadiem atgriezīsies izstāžu zālē.  Darbs būs aplūkojams Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā no 6. februāra līdz 5. aprīlim. Ko nozīmēja robežpārkāpēji 90. gadu mākslā, ierakstā skaidro mākslas zinātniece Santa Hirša.

Latvijas Kara muzejs radījis datu bāzi “Latviešu karavīri” ar Pirmā un Otrā pasaules kara laika armijās dienējušo karavīru sarakstiem. Datu bāzē būs atrodama informācija par apmēram 30 tūkstošiem Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara latviešu strēlniekiem, kā arī par gandrīz 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuri dienējuši vācu militārajās vienībās Otrā pasaules kara laikā. Kas redzams šajos sarakstos un kādus dzīvesstāstus slēpj daudzie tūkstoši karavīru vārdu un uzvārdu? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar datu bāzi iepazīstina Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Datubāzi nākotnē plānots papildināt ar citiem Latvijas Kara muzeja rīcībā esošiem vai muzejam uzticētiem karavīru sarakstiem. Ar laiku šī mājaslapa kļūs par vienotu platformu, kurā varēs atrast pamatinformāciju par Latvijas iedzīvotājiem, kas piedalījušies 20. gadsimta pirmās puses militārajos konfliktos. Dabas objekti kā liecības par Pirmo pasaules karu "Bridīsim tā kā senos laikos," aicina ekspedīcijas vadītājs un sarunas biedrs - Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" vides un tūrisma eksperts Juris Smaļinskis. Mūsu gājiena mērķis - aplūkot liecības, kas veido priekšstatu par apstākļiem Pirmajā pasaules karā. Šīs liecības ir dabas objekti - priede ar lielām naglām kā izlūktornis un Lāčupītes avots kā iespējamā ūdens pasmelšanas vieta karavīriem. Rīgā, Pārdaugavā, nozīmīgu vietu aizņem Kleistu mežs, un mēs no braucamā ceļa dodamies mežā iekšā. Sarunas centrā ir Pirmā pasaules kara laiks, bet pa ceļam nevaram izvairīties no tā, kas piedzīvots pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Jura bērnībā, un, protams, no apjausmas par pašas vietas ģeogrāfiju. Stāsta Juris Smaļinskis.

Sludinātājs: Christopher Robinson / Sērija: Neapturamais Evaņģēlijs / Rakstvieta: Apd 4:23-31

Ja Zemi pēc daudziem tūkstošiem gadu apciemotu kādas svešas būtnes, ko tās uzzinātu, veicot izrakumus? Kādas liecības par mūsu sadzīvi un saimniekošanu uz planētas Zeme 21. gadsimtā glabā nogulumi? Plastmasa, radiācija, betons un sintētiskais tekstils - kas paliks zemē tūkstošiem gadu? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis, radiācijas ķīmiķe, zinātniskā konsultante Gunta Ķizāne un hidrobioloģe, zinātniskā institūta BIOR Akvakultūras pētniecības un inovāciju infrastruktūras centra vadītāja Inta Dimante-Deimantoviča. Grebu pilskalns un Grebu Bļodas kalns – Gada arheoloģiskais piemineklis 2026 Latvijas arheologu biedrība par Latvijas 2026. gada arheoloģisko pieminekli ir izvēlējusies divus blakus esošus pilskalnus – Grebu pilskalnu un Grebu Bļodas kalnu – pilskalnu, kas atrodas Dikļu pagastā Valmieras novadā. Starp citu, abus pilskalnus pirmais uzmērījis Ernests Brastiņš un viņš arī pirmais izteicis ideju, ka Grebu pilskalnu vai šo apkārtni varētu saistīt ar iespējamo Metsepoles zemes centru jeb Metsepoles pils atrašanās vietu. Gada arheoloģiskais piemineklis ir nominācija, ko līdzās citiem Latvijas dabas un kultūrvēstures simboliem kopš 2014. gada nosauc Latvijas Arheologu biedrība. Pirmo reizi šī nominācija savulaik piešķirta Veckuldīgas pilskalnam, pagājušajā gadā - Lagzdīnes pilskalnam, taču tie nav tikai pilskalni, kas iegūst nomināciju, tās bijušas arī upuralas, senpilsētas un citas vietas. Saruna ar Mārci Kalniņu, Latvijas Arheologu biedrības valdes priekšsēdētāju, viņš arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētnieks, kā arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs un eksperts. Vispirms interesējamies, pēc kāda principa tiek noteikts gada arheoloģiskā pieminekļa statuss. Vai tā ir vieta, kas daudz pētīta? Varbūt pretēji - tāda, par kuru trūkst pētījumu? Iespējams, kāda mistiska senvieta. Mārcis Kalniņš norāda, ka visi šie faktori var kalpot kā noteicošie.

Kultūras rondo devies uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju Rīgas pilī, lai ar jauno muzeja direktoru Tomu Ķikutu iezīmētu muzeja turpmāko attīstības ceļu un izaicinājumus, kā arī ielūkotos arī topošajās Vēstures muzeja jaunajās ekspozīcijās.   Pirmā no tām – „Straumējot laiku” – apmeklētājus plāno uzņemt no marta beigām, bet vasaras beigās durvis vērs otrā ekspozīcija – „Livonijas pilis” – Rīgas pils pagrabstāvā. Gada beigās sekos stāsts par pašas Rīgas pils vēsturi, bet ceturtā ekspozīcija būs veltīta sakrālajai mākslai. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pēc neplānoti gariem 10 gadiem pagaidu telpās Brīvības bulvārī („Saktas mājā”) sācis iekārtot ekspozīcijas atjaunotajās Rīgas pils telpās. Pirmo nedēļu muzeja direktora kurpēs nostaigājis līdzšinējais direktora vietnieks, vēsturnieks Toms Ķikuts. Pie jaunajiem pienākumiem viņš ķēries ar lielu enerģiju un atvērtību žurnālistiem. Līdz ar atgriešanos Rīgas pilī muzejam par sevi jāstāsta atkal jauns stāsts, un Ķikuts to apņēmīgi veido par muzeju kā atvērtu, sarunāties gribošu institūciju ar augsti profesionāliem pētniekiem un rūpīgu krājuma darbu, visus muzeja darbības „pamatvaļus” turot stingrā līdzsvarā.  

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku. Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas. Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt. “Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt. Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs. Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši. Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem. Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils? Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā. Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta. Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā. Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija. Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem. Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs.  Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt? Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija. Varbūt arī fikcija… Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu. Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt. Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties. Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.  

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga Ir 1860. gads. Kāds vīrs iegrimis skaņās. Bet ne ar ausīm, ar acīm — viņš uz tām skatās. Vīra vārds ir Eduārs Leons Skots de Martinvils (Édouard-Léon Scott de Martinville), franču tipogrāfs un amatieris zinātnieks, kas dzīvo Parīzē. Viņš bija apsēsts ar vienkāršu jautājumu: kā skaņa patiesībā izskatās? Jo tobrīd to neviens nezina. Mūzika pastāv tikai brīdī, kad tā tiek atskaņota. Kad skaņa izskan, tā pazūd uz visiem laikiem. Jo nav ne ierakstu, ne atskaņošanas, ne veida, kā iemūžināt balsi vai mūziku. De Martinvils necenšas saglabāt skaņu. Viņš vēlas to pētīt. 1857. gadā viņš ir patentējis kādu tehnoloģiju, kas varētu kļūt, kā viņš saka, par "naturālo stenogrāfiju". Iedvesmojoties no cilvēka auss darbības, viņš ir uzbūvējis ierīci, ko nosauca par fonautogrāfu. Ierīce izmanto ragu, lai savāktu skaņas viļņus, plānu membrānu, kas vibrē līdzi tiem, un irbuli, lai šīs vibrācijas pārnestu uz papīra vai stikla plāksnītes, kas pārklāta ar kvēpiem. Kad kāds runā vai dzied ragā, irbulis tumšajā virsmā ieskrāpē smalkas, viļņotas līnijas. Skaņa tiek pārvērsta zīmējumā. Visticamāk, E.L.Skots de Martinvils nedomāja, ka šīs skaņas pēdas varētu atkal dzirdēt. Fonautogrāfam nebija nekāda atskaņošanas mehānisma. Taču līkloči uz papīra bija svarīgs rezultāts — vizuāls pierādījums tam, ka skaņu var notvert un analizēt. 1860. gada aprīlī de Martinvila aparātā kāds — visticamāk, viņš pats — iedziedāja franču tautas melodiju "Au clair de la lune" ("Mēnessgaismā"). Šis pieraksts uz kvēpu papīra tika noglabāts un aizmirsts. Gandrīz 150 gadus neviena cilvēka auss nedzirdēja šo balsi. Un tad, 2008. gadā, Kalifornijas Lorensa Bērklija Nacionālās laboratorijas skaņu vēstures pētnieku grupa uzdūrās Parīzes patentu biroja dokumentiem. Pētot viņi saprata, ka šīs līnijas nebija tikai zīmējumi — tie bija dati. Skenējot nomelnējušo papīru un pārveidojot līknes atpakaļ vibrācijās, pētnieki rekonstruēja skaņu. Pirmo reizi balss no 1860. gada skanēja caur mūslaiku skaņas aparatūru. Sprakšķoša, vāji saprotama, trausla. Bet neapšaubāmi cilvēciska. Un tas ir vecākais zināmais cilvēka balss ieraksts. Skots de Martinvils to nekad nedzirdēja. Viņš nomira 1879. gadā — ap to pašu laiku, kad Tomass Edisons izgudroja un demonstrēja fonogrāfu — ierīci, kas nebija paredzēta skaņas pētīšanai, bet gan tās atskaņošanai. Vēsture atceras Edisonu. Bet E. L. Skots de Martinvils bija pirmais. Viņš iemūžināja skaņu, pirms kāds zināja, ko ar to darīt. Balsi, kas tika saglabāta, gaidot nākotni, kad kāds beidzot varēs to noklausīties. Eduāra Leona Skota de Martinvila, fonautogrāfa un skaņas attēlu fotogrāfijas aicinām aplūkot šeit!    

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē. Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu.  Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti.  Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta?  Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti.  Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi.  Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm.  Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē?  Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams.  Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā.  Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība. -- Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

Laikā, kad Latvijā izjūtama spēcīga lauku iztukšošanās tendence un attālāku reģionu depopulācija, ir arī tādi cilvēki, kas iet pret straumi un izdara apzinātu izvēli par atgriešanos vai dzīves sākšanu lauku vidē. Tādi ir arī Latvijas Radio jaunāko raidieraksta jeb podkāsta "Es izvēlos dzīvi laukos" piecu sēriju galvenie varoņi – jauni cilvēki, kas, izbraukājuši tuvākas un tālākas zemes, šobrīd savu dzīvi un darbu veido Latgales laukos. Iemesli dažādi – brīvības alkas, klusums, miers, senču mantojuma sentiments, pašaudzēta pārtika un biznesa iespēju potenciāls. Trīsdesmit sešus gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā „Tavi draugi”. Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā, Monta meklēja brīvību un 2024.gadā atrada to Latgales lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem, arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju. „29. septembrī es atbraucu ar savu pēdējo kravu, biju aizslēgusi jau Rīgas dzīvokli un 2.oktobrī Puša ieradās,” Puša ir viens no kaķiem, kas kopā ar Montu šobrīd apdzīvo simtgadīgu lauku māju Rēzeknes novada Maltas pagastā Griščatu sādžā. „Man ļoti patīk tas - Griščatu sādža. Es to arī vismaz savā leksikā plānoju saglabāt, lai man adrese ierakstās sādžā. Nu sādžas te vairs nav, protams.” Monta dzimusi Madonas novada Praulienā.17 gados aizbrauca pamācīties uz Franciju, un pēc atgriešanās, sākās lielā Rīgas dzīve. Pēc Rīgā nodzīvotiem 17 gadiem viņa izlēma par labu turpmāk dzīvi veidot laukos, un līdz ar pāris hektāriem zemes iegādājās lauku viensētu. „Kad es to māju atradu, tad tā bija pilnībā ieaugusi. Nevarēja pamatus redzēt, visiem logiem bija priekšā krūmi. Un tad lēnu garu, sākot trimmerēt ārā visus zarus un ap to māju staigājot, tā jau pati arī parādīja, kā iekārtot to teritoriju, kur siltumnīcai tā pareizā vieta un kur tad to kafiju tev gribas dzert.” Par to, ka jāpārvācas prom no pilsētas Monta sapratusi dažus gadus atpakaļ, patika braukt pie dabas, bet lielu lomu dzīves izvēlēs nospēlējis arī karš Ukrainā. Tas Montu stimulēja iestāties Zemessardzē, un iesaistīties labdarības organizācijā „Tavi draugi” palīdzības sniegšanā kara bēgļiem no Ukrainas, kas šobrīd kļuvis par viņas pilna laika darbu, šobrīd gan attālināti. „Man tas bija kaut kāds ļoti liels vērtību un fundamentālu pamatlietu pārbaudes laiks, kur es daudz ko sapratu gan par sevi gan par to, ko es gribu no dzīves un kur un kā es jūtos vislabāk.” Lai arī dzīve laukos liek atteikties no agrāk ierastās spontanitātes ikdienas lēmumos, tomēr Monta te lauku un mežu vidū atradusi savu brīvību. „Bet brīvība tas atkal ir diemžēl tā kara kontekstā un tās manas nodarbošanas kontekstā, ka tai brīvībai vispār kaut kāds cits svars parādījās.” Pārcelšanās procesu Monta vērtē kā diezgan radikālu, tas licis pārvērtēt daudzas lietas. „Tad man sākās tās lielās pārdomas vispār par to mūsu laicīgo bagātību, par mantām un cik tālu tas viss ir tā vērts, lai es to vestu gandrīz 300 km. Šausmīgi daudz kas tika stiepts par tām pļavām, un tad tu stiep un vēlreiz domā vai tev tiešām tas viss ir vajadzīgs. Arī patiesībā labs treniņš, lai saprastu, cik patiesībā maz jau mums tās mantas vajag.” Bet ģimene un draugi Montas lēmumu atbalstīja un šobrīd brauc arī ciemos, un līdztekus laukiem neierastajam putekļusūcējam robotam Montas mājās ir ne vien trauku mazgājamā mašīna, bet arī vafeļu panna un piena putotājs. „To manas draudzenes uzdāvināja – jo tad, kad viņa sabrauc, saka – un tad tas kapučīno uz tās pļavas ir tas īstais!” Kā saka Monta, laukos laika ir krietni vairāk laika nekā pilsētā, viņa atsākusi lasīt grāmatas un ieminusi taciņu uz vietējo Maltas bibliotēku, kur nereti paņem arī ko latgaliski lasāmu, cerībā ar laiku iekļauties vietējā kopienā. „Cilvēki ir ļoti draudzīgi un viesmīlīgi, bet tajā pašā laikā man liekas, ka tev ir jānopelna nedaudz tā kā tā iekļūšana tādā Latgales kopienā.” Šī būs otrā ziema, ko Monta pavadīs viena savā lauku sētā. Pirmo posmu jauniegādātajā vecajā lauku mājā, jaunā sieviete sauc par dzīvošanu uz adrenalīna un pieņemšanas - lēmums izdarīts un atpakaļ ceļa nav. Tagad, ja ne Zemessardze, darba pienākumi un ikmēneša izbraukumi uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas krājumiem, Monta savu lauku māju pamestu aizvien retāk. Ar lielu interesi joprojām Monta iepazīst savu māju un apkārtni, pirmo pavasari gaidījusi, lai uzzinātu, kādā krāsā ziedēs pie mājas augošais ceriņkrūms. „Tik ļoti foršs tas pārsteiguma moments, kad tu nevari visu tā sakot nopirkt, kaut kāda daļa paliek „maisā”.” Vispopulārākais jautājums uz kuru Montai nākas atbildēt – vai nav bail un vai nav garlaicīgi. „Un tad ziemā kā es sāku no viena loga, tad es izstaigāju, paskatos zaķīšus, caunītes, vilkus pa šito logu skaisti var vērot. Nu ļoti jau skaisti kā tādi milzīgi haskiji. Tad skatos vēl viens, vēl viens. Beigās septiņus saskaitīju. Viņi bija ielenkuši, pārbaudīja visu teritoriju. Bet es te stāvu, ziema, viss tāds balts, kaķi istabā – sirreāli, bet tik skaisti. Nu citā situācijā jau nekas skaists tas nav - septiņi vilki tev pagalmā, bet uz to brīdi man likās - tāda eksotika.”  

"Teikšu, kā ir: šobrīd notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. (..) [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs par to, ka "Dzirnu" dzimšanas dienā savai tautai varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons, kurš Agra Daņiļeviča vadītās deju skolas "Dzirnas" 40. jubilejas zīmē iestudējis izrādi "Indulis un Ārija". Tās pirmizrāde notiks "Xiaomi Arēnā" Lāčplēša dienā – 11. novembrī. Inta Pīrāga: Ja paskatāmies uz Raiņa lugu "Indulis un Ārija" – tik daudz iestudējumu kopš Raiņa laikiem bijuši, sākot ar Jauno Rīgas teātri līdz pat šodienas Nacionālajam teātrim. Tomēr dejas valoda noteikti prasa citu izteiksmes veidu. No kaut kā ir jāmāk atteikties, kaut kas jāizvirza priekšplānā. Kā notiek šajā gadījumā? Intars Rešetins-Pētersons: Sākšu atbildi ar skrejceļu, nevis lidojumu... Šo "bērniņu" sevī nēsāju jau septiņus ar pusi gadus: līdz ar to, ka manī joprojām rit dailēniešu asinis, šo iestudējumu sākotnēji gribēju īstenot Dailes teātrī uz tā simto jubileju. Un šī nepieciešamība manī nav zudusi vēl šodien. Esmu to izauklējis, uzrunājot ļoti daudzus teātrus, tai skaitā arī Nacionālo teātri, un man prieks, ka arī viņi nu iestudējuši "Induli un Āriju", jo tā tēma ir tik vitāli svarīga… Teikšu, kā ir: notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. Kāpēc ar "Dzirnām"? Kāpēc dejā? Man ir tik brīnišķīga komanda... Viss sākās ar to, ka uzrunāju Valteru Pūci, kurš radījis pasaules līmeņa muzikālo materiālu. Tas tiešām ir lidojums, un zvaigznes tā sastājušās… Kad pirmo reizi izdzirdēju, kā šo mūziku spēlē "Sinfonietta Rīga", asaras bira kā pupas. Tas ir tik tīrs darbs – tā muzikālā pasaule. Ja arī es vai mēs ar Agri būsim "sadarījuši muļķības", tad, aizverot acis, mūzika būs pārlaicīga. Tur to kodu ir tik daudz! Tik daudz asociāciju, tik daudz laba materiāla, kas tev iedod tos ieročus rokās, jo šobrīd tieši mūzika mums diktē visu žanru, raksturu un uzstādījumu: tai pakārtota ir gan deja, gan skatuve, gan kostīmi, gan arī mūsu dramaturģiskais materiāls. Esmu iestudējuma režisors, idejas autors un dramatizētājs, bet šis vienalga ir kopdarbs, jo katrs profesionālis, ko esmu uzaicinājis, nāk ar savu pienesumu. Man ir brīnišķīgs scenogrāfs Aigars Ozoliņš – viņš ir tik dziļš, tik dzīvesgudrs. Un man tik ļoti patīk, ka viņš mani dzen strupceļā un uzdod tik daudz gudru jautājumu, ka naktī nevaru aizmigt, kamēr neesmu tos atrisinājis. Man ir tāda pleca sajūta! Tāpat Jana Čivžele, kas domā par kostīmiem un palīdz man izstāstīt vizuālo valodu. Šie ir pienesumi, un mēs ar Agri lipinām šos stāstus kopā: es pasaku, kāda tēma jārisina, bet Agris to ieliek dejas valodā. Šis ir brīnišķīgs piedzīvojums! Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs arī par to, ka savai tautai "Dzirnu" dzimšanas dienā varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu. Esmu Kārļa Auškāpa un Mihaila Gruzdova students, un šie pedagogi man ielikuši tādus pamatus, ka tieši komandā ir spēks. Mūsu izrāde sākas ar paceltu dūrīti – ka esam viens veselums, ka nepadosimies un sitīsimies... [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Šo stāstu es stāstu caur Pudiķa prizmu, caur sava skolotāja prizmu: mans skolotājs Agris Daņiļevičs, kurš man mācīja dejas, kad biju Dailes teātra 8. studijas aktieris, manā vīzijā sadzirdēja potenciālu, un es viņam uzticēju Pudiķa lomu; arī galvenā inscenētāja, vadošā horeogrāfa lomu. Bet stāstu izstāstu caur Pudiķa prizmu, uzdodot jautājumus: vai mēs kara laikā varam mīlēt ienaidnieku, vai tomēr sava cilts ir svarīgāka? Jo šis stāsts ir par identitāti; tas ir tik liels, jo ir par to, vai mums būt vai nebūt. Izrāde beidzas apļveida kompozīcijā: ja mēs sākām ar to veselo vienu dūrīti, tad mazais Zuks, Uģa brālis, kad Uģis jau ir tajā saulē, pašās, pašās beigās iznāk, paceļ to dūrīti un savā bērna balstiņā saka: "Kūriem būt!" Un tad visi pārējie pievienojas. Tās ir pamatlietas, kas mums šodien jāatgādina. Protams, pāri visam ir cilvēkmīlestība.  Un te nu mēs nonākam pie saldā ēdiena... Šo stāstu mēs tīru varam izstāstīt tikai ar bērniem. Tā enerģija, tā attieksme, tā griba, tā tīrā izpratne par to, kā tā pasaule šodien griežas – vistīrāk to var izstāstīt tikai nevainīgs bērns. Un tas ir tik aizkustinoši! Tie ir mūsu bērni. Viņi ir brīnišķīgi! Tik talantīgi, tik dzidri, ar tādu atdevi, ar skaidru izpratni par vērtībām – to redzu mūsu kopīgajās aktiermeistarības nodarbībās. Mēs atklāti runājam par notikumiem pasaulē un kā tas var skart mūs; kāda ir bijusi mūsu vēsture. Viņiem šis ir tāds izglītojošs materiāls – tomēr no 13. gadsimta mēs te esam pastāvējuši – tie kūri, tie pagāni. Bērnu sirsniņas paveras un acis iemirdzas, un mēs visi vienā veselumā strādājam – tas ir tik aizkustinoši!  Mēs abi ar Agri, manu mīļo skolotāju, kā tādi "veci muļķi" sēžam mēģinājumos, skatāmies un raudam. Visu laiku raudam... Jo tie bērni ir mūsu nākotne, un viņu dēļ mēs arī visu darām. Mūsu visu dēļ. Ļoti svarīgi, ka šajā iestudējumā piedalās atšķirīga vecuma bērni, jo iesaistītas dažādas "Dzirnu" paaudzes. Šis ir jubilejas iestudējums, lieluzvedums, uz kuru apzināti tikuši uzaicināti dzirnieši no pašiem, pašiem pirmsākumiem. Tur ir mani elki: kad biju jauns puika, no laukiem atnācis uz Rīgu, redzēju, kā dejo "Dzirnas" – tur ir tie paši vīri, nu jau ar bārdām, kas bija mani, jauna puikas, elki, un viņi dejo ar jauno paaudzi! Tāpat "Dzirnu" senči ir klāt. Tas ir ģimenes pasākums, te ir iesaistīti pilnīgi visi. Jūs pareizi atzīmējāt pārmantojamību. Tās vērtības, tas latviskais kods, kas ir "Dzirnās", tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, tāpēc viss tik jauki saslēdzas. Vai arī mēģinājumu procesā pēkšņi mēdz uzšķilties kas tāds, par ko jūs pirms tam neesat idomājies, bet redzot, kā dejo dzirnieši, rodas jaunas idejas? Jā, viennozīmīgi! Šis ir brīnišķīgs jautājums. Tāpēc man ir tik interesanti un tāpēc esmu tik ļoti iededzies. Pirmo reizi kā režisors strādāju tieši ar kustību izrādi, un tas ir pilnīgi cits paņēmiens, kā līdz šim esmu strādājis televīzijā, seriālu vidē, kino vai teātrī. Deja un zīmes ir absolūti maģiskas! Brīdī, kad atnāc uz mēģinājumu, iedod uzdevumu, tev ir bijis savs redzējums, un te parādās maģiskums: izrādās, caur kustību var pateikt daudz vairāk, nekā esmu savu ideju paudis vārdos! Tā ir tik brīnišķīga skola! Es atkal jūtos kā students, mācos, redzu un saprotu. Un vēlreiz gribētu akcentēt to, ko teicu jau sākumā: šis ir absolūts komandas darbs. Mēs viens otram nākam talkā nevis kritizējot, bet ar padomu – cits cita idejām pieslēdzamies, kā labāk darīt. Un cik interesanti: Agris arī saviem deju skolotājiem uzticējis konkrētus uzdevumus, konkrētas horeogrāfijas. Redzu, kā viņi viens otru "inficē" ar "radīšanas bacili"... Arī bērni piedalās ar savām idejām, ar saviem piedāvājumiem. Arī Induļa un Ārijas atveidotāji veidojuši daļu no horeogrāfiskajiem zīmējumiem un paņēmieniem. Un kas man ir tik ļoti būtiski, iestudējot jebkuru darbu – un šis nav izņēmums – ka konkrētais darbs arī pašam izpildītājam, pašam māksliniekam ir ļoti, ļoti personisks. Tas ir mūsu kopējās enerģijas radītais bērniņš, un mēs ļoti ceram, ka viņš būs dzīvotspējīgs un patiks arī pārējiem, jo enerģija nāk no malu malām...

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Tādas konstrukcijas divriteņi – ar pedāļiem un bremzi, kādus mēs pazīstam šodien –, pirmo reizi parādījās Francijā. To sērijveida izgatavošanu un pārdošanu 1868. gada pavasarī bija uzsācis Parīzes kariešu meistars Pjers Mišo. Velosipēds bija aprīkots ar masīvu kaltas dzelzs rāmi, smagiem koka spieķu riteņiem un pedāļiem pie priekšējās ass. Pēc tam, kad šis jaunums tika demonstrēts Parīzes Pasaules izstādē, braucamie rati ar nosaukumu "Velocipede" kļuva ļoti populāri visā Eiropā. Vārds "Velocipede" bija atvasināts no latīņu valodas un tulkojumā nozīmēja "Ātras kājas"... Kariešu darbnīcas sāka izgatavot un pārdot Mišo velosipēda kopijas. Parīzē vien to bija vairāk nekā 150. Neskatoties uz to, ka Latvija, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas teritorijā, atradās Eiropas nomalē, apbrīnojami ātri šis jaunums sasniedza arī mūsu zemi. Jau 1868.gada jūlijā Rīgas avīzes vācu valodā rakstīja par jauno moderno aristokrātu rotaļlietu – "Velocipede". Pirmo reizi ziņas latviešu valodā parādījās avīzes "Baltijas Vēstnesis" 1869. gada 1. jūnija numurā, kurā tika minēts: "Tagad Rīgā dažkārt redz pa ielām jājot uz divriteņu ratiem, kuri ar divām kājām minamām paminām tiek uz priekšu dzīti un ar īpašu, ar rokām grozāmu kātu stūrēti tiek." Tālāk rakstā minēts, ka šie rati par "Velocipede" tiekot saukti, kurus latviešu valodā nāktos dēvēt par "Minratiem". Tā pirms 156 gadiem Latvijā bija sākusies riteņbraukšana. Taču jāsaprot, ka tolaik tas vēl nebija transporta līdzeklis mūsdienu izpratnē. "Velocipede" bija turīgu jaunekļu moderna rotaļlieta. Vienlaicīgi ar šiem rakstiem avīzēs parādījās arī pirmie sludinājumi par velosipēdu pārdošanu Rīgas veikalos. Tika piedāvāti ārzemēs ražoti divriteņu un pat trīsriteņu rati. Velosipēdus sāka izgatavot arī vietējie kalēji un kariešu meistari. Tos pirka vācbaltu baroni, fabrikanti un namīpašnieki, kā arī turīgākie Rīgas, Liepājas, Jelgavas un citu Latvijas pilsētu pilsoņi. Par to, cik tādu pirmo riteņbraucēju tolaik jau bija, vēstures avoti klusē. Tā kā Rīgas ielas tolaik bija klātas ar akmens bruģi, braukšana ar šādiem divriteņu ratiem, kuru riteņi bija apkalti ar dzelzs stīpām, nebija īpaši patīkama. Tādēļ drīz vien "Velocipede" tautā ieguva iesauku "kaulu kratīklis". Lai gan arvien biežāk Rīgas švīti labprāt iegādājās un lietoja savām izklaidēm velosipēdus, vizinoties pa ielām un parku celiņiem, avīzēs sāka parādīties raksti par velosipēdu bīstamību gājējiem, kā arī to kaitīgo ietekmi cilvēka veselībai: "Velocipede" lietošana izraisot dažādas kāju slimības un būtu nekavējoties jāaizliedz! Dažu rakstu autori bija pat sabiedrībā pazīstami ārsti. Tādēļ Rīgas pilsētas vadība jau 1869. gada beigās pieņēma lēmumu, ka "ikviens "Velocipede" jāaprīko ar skaļu, pastāvīgi skanošu zvanu, lai katrs kājām gājējs var jau iztālēm dzirdēt par šo bīstamo ratu tuvošanos". Visa šī pretdarbības kampaņa beidzās ar to, ka drīz vien tika pieņemts lēmums par aizliegumu Rīgā braukt ar velosipēdiem pa ietvēm, parkiem un publiskiem ceļiem. Stingro noteikumu dēļ interese par šo jauno un moderno izklaidi sabiedrībā noplaka. No avīzēm pazuda velosipēdu darbnīcu un veikalu sludinājumi. Riteņbraukšana pamazām tika aizmirsta apmēram uz 15 gadiem, kad jaunu popularitātes uzplaukumu atnesa augstrata velosipēdi ar lielu priekšējo ratu un maziņu atbalsta ratu aizmugurē. Riteņbraukšanas Džins bija izlaists no pudeles un to apturēt vairs nebija iespējams...

„Ļoti kvalitatīva glezniecība”, „stipra  konkurence”, - atzīst žūrijas pārstāvji un jaunie mākslinieki, kuri piedalās starptautiskā jauno gleznotāju konkursā. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā pašlaik skatāma starptautiskā jauno gleznotāju konkursa „The Young Painter Prize 2025” finālistu izstāde. Balvas laureātu uzzināsim 14. novembrī, ko izraudzīsies starptautiska žūrija. Konkurss notiek jau 17. reizi, taču pirmo reizi finālistu darbu izstāde sarīkota ārpus Lietuvas un Viļņas. Izstādes darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai, un ieeja ir bez maksas.

20. oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika mākslinieces Vijas Celmiņas pirmās stipendijas pasniegšana. To saņēma māksliniece Ieva Putniņa. Pēc prēmijas iegūšanas Ieva Putniņa Kultūras rondo neslēpa, ka jūtas pārsteidzoši un ir apmulsusi. Stipendijas pieteikumam viņa iesniegusi darbus, pie kuriem strādājusi un strādā. Ieva Putniņa savā stipendijas pieteikumā raksta: “Mani interesē dabas skarbums. Tas iekustina un sāk domāšanu – tas var likt justies gan trauslam, gan piesardzīgi saspringtam. Šāda ainava saasina jutīgumu tieši ar savu nemanāmo un ilgo grimšanu aizmirstībā.” Radošo ieceri Ieva Putniņa raksturo kā pretreakciju pilsētas dzīvei un cilvēku kontrolētām teritorijām, meklējot vietas, kur daba atgūst savu klātbūtni. Vijas Celmiņas fonda stipendija ir 30000 ASV dolāru liela, kā arī tā ir balva – simbolisks durvju ķīlis, kas iemieso stipendijas ideju: tā rosina saņēmēju nodoties radošajam procesam un pašizaugsmei, paverot durvis jaunām iespējām un pieredzēm. Balvas vizuālā veidola autore ir māksliniece Sarmīte Māliņa, to materializējis koktēlnieks Reinis Laugalis. -- Māksliniekiem bija iespēja pieteikties Vijas Celmiņas fonda (VCF) stipendijai, ko izmantoja 85 pretendenti, no kuriem 80 atbilda nolikuma prasībām. Kopumā konkursā piedalījās 60 mākslinieces un 25 mākslinieki, kā arī tika saņemti 5 pieteikumi, kas pārstāvēja divu autoru sadarbības projektus. Izvērtējot pretendentu radošās biogrāfijas, portfolio un motivācijas pieteikumus, VCF stipendijas žūrija piecu mākslas ekspertu sastāvā Vijas Celmiņas fondam nosūtīja Ērika Apaļā, Jāņa Dzirnieka, Indriķa Ģelža, Miķeļa Fišera, Ievas Putniņas, Zanes Putniņas, Luīzes Rukšānes, Līgas Spundes, Rasas un Raita Šmitu, Kristas Vindbergas un Amandas Ziemeles pieteikumus. 2025.–2026. gadā Vijas Celmiņas fonda stipendijas pretendentu pieteikumu izvērtēšanu un nominantu atlasi veica žūrija: LNMM 20. gs. otrās puses – 21. gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja Dr. art. Elita Ansone, Kim? Laikmetīgās mākslas centra un darba devēju konsultācijas uzņēmuma “Erda" dibinātāja, Latvijas Mākslas akadēmijas padomes locekle Zane Čulkstēna, mākslinieks, galerijas “427” līdzdibinātājs un kurators Kaspars Groševs, māksliniece, galerijas “Low” un Rīgas Zīnu festivāla dibinātāja un izstāžu kuratore, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Maija Kurševa, māksliniece Inga Meldere.

Viņi ir seši jauni mākslinieki, kuri savu prieku un iekšējo brīvību atraduši cirka pasaulē. Šogad tepat, pie mums, dzimusi apvienība „Rīgas mazākais cirks”, kura pirmo izrādi „Aizbēgt līdzi cirkam” var ielikt kabatā un aizvest uz jebkuru Latvijas malu. Pusstundu garā izrāde, kuras galvenā mērķauditorija ir sešus līdz 11 gadus veci bērni, skatītājus ieved cirka krāsainajā skatuves pasaulē un aicina iepazīt arī tās neredzamo pusi.

"Plakāts kā ierocis – vēstījums, sauciens un trieciens" – tāds nosaukums dots izstādei, kas pašlaik skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas aulā. Pirmo reizi tik plašs ieskats Mākslas akadēmijas plakātu kolekcijā. No apjomīgās kolekcijas, kurā ir vairāk nekā 4000 plakāti, izstādē aplūkojami ap 150. Plakātu izstāde Mākslas akadēmijas aulā būs skatāma līdz 22.oktobrim.

Sarunas ar citiem dažreiz ļauj atrast risinājumus un dod idejas nākotnei. Ko sola sarunu festivāls zemkopjiem un vai jaunievedumam būs spēja iedzīvoties, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. 3. oktobrī norisināsies pirmais sarunu festivāls zemkopjiem "3 zīles", ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC). Tas norisināsies Slampes pagastā LLKC Mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli”.  Par gaidāmo notikumu stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis un Jauno zemnieku kluba vadītāja un LLKC Lauksaimniecības un lauku attīstības lietu biroja vadītāja Sandra Eimane. "Saruna festivāls ir ilgi lolota tradīcija, veidot vietu, kur satiekas cilvēki, kas ikdienā nesteidzās, veidot platformu sarunām tiem, kas ikdienā nesarunājās," par gaidāmo pasākumu stāsta Mārtiņš Cimermanis. Pirmā sarunu festivāla tēma ir "Mantojums", jo Latvijā maz runā par tēmu, kas skar saimniecību mantošanu. Protams, arī raugoties plašāk uz jēdzienu mantojums, runājot par ģimeni un arī Latviju, domājot par ilgtspēju. "Šis nebūs ierasts konferenču tips, kur sarunas vienkārši ir izrunātas un paliek gaisā, nekas nenotiek. Man pašai liekas, ka ar sarunām vien nepietiek, pēc katras sarunas ir vajadzīga darbība, vismaz pierādījums, ka ir skaidrs, kas kuram tagad ir jādara. Un tāpēc mēs droši vien arī rīt izrunāsim tēmas, par kurām daudzi negrib runāt, kuras ir sāpīgas, jo, kur ir lauksaimniecība, tur ir ģimenes uzņēmumi, un kur ir ģimene un bizness, tur iekšā varbūt ļoti samilzušas vēsturiskas sāpes," vērtē Sandra Eimane. "Tāpēc rīt būs gan vecākas paaudzes, gan jaunākas paaudzes, sarunas būs starp mums, par mums, ap mums visiem. Līdzko kāds sāk runāt par kādu sev sāpīgu tēmu, uzreiz klausītājs saprot, ka viņš nav viens ar šo savu sāpi, ar savu problēmu vai situāciju. Līdz ar to mēs gribam ar šīm sarunām parādīt, ka ir iespēja meklēt risinājumu. Ir notāri, ir Jauno zemnieku klubs, ir LLKC, ir partneri un draugi, ar ko var runāt un kur var tikties." -- Zemnieku saimniecība "Vilki" Jelgavas novada Svētes pagastā ir neliela, zaļa oāze Zemgales plašo labības lauku vidū. Saimniecībā, kur uzņem tūristus, izveidots dendrārijs ar 1000 dažādiem augiem, dārzā aug seno šķirņu ābeles un pļavās ganās Latvijas zilās govis. Ar skolotāju Laumu Puriņu un viņas meitām, skolniecēm Zani un Anci tikās Daina Zalamane.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane. No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā atzīmēsim ikgadējo UNESCO nedēļu. Tā mums atgādina, ka jau vairāk nekā trīsdesmit gadus esam daļa no šīs starptautiskās organizācijas, kas visā pasaulē rūpējas par izglītību, zinātni un kultūru. Šogad nedēļas uzmanības centrā būs dokumentārais mantojums un UNESCO programma “Pasaules atmiņa”. Tās mērķis ir saglabāt mūsu kolektīvo atmiņu un nodot to nākamajām paaudzēm. Daudzi no jums zina par UNESCO Pasaules mantojuma vietām – piemēram, Tadžmahalu, Versaļas pili vai mūsu pašu Rīgas vēsturisko centru. Daži noteikti ir dzirdējuši arī par nemateriālā kultūras mantojuma sarakstiem, kurā iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija. Taču reti kurš zinās, ka savs nozīmīgāko vērtību saraksts ir arī dokumentārajam mantojumam. Tajā iekļautas liecības, ko cilvēce pierakstījusi vai citādi iemūžinājusi grāmatās, vēstulēs, rokrakstos, fotogrāfijās, skaņu ierakstos, filmās, pat zvanos un zīlēšanas kaulos. Pasaules atmiņas izveide diemžēl cieši saistās ar kara radīto postu. 1992. gadā Sarajevas bombardēšanā tika iznīcināta Nacionālā bibliotēka ar simtiem gadu laikā uzkrātu zināšanu bagātību. Pēc tā UNESCO nolēma: cilvēces kopīgā atmiņa ir jāsargā. Un jau 1995. gadā tika izveidots starptautiskais Pasaules atmiņas reģistrs, kurā šobrīd ir 570 unikālas liecības no visas pasaules. Kādas liecības reģistrā ir atrodamas? Bēthovena Devītās simfonijas manuskripts un Astrīdas Lindgrēnas arhīvs, Čornobiļas atomelektrostacijas katastrofas dokumenti un Austroungārijas telegramma, kas aizsāka Pirmo pasaules karu. Pasaules Veselības organizācijas programma baku izkaušanai, Annas Frankas dienasgrāmata, Amundsena Dienvidpola ekspedīcijas materiāli un Īzaka Ņūtona rokraksti. Šīs un citas liecības stāsta gan par notikumiem, kas izmainīja vēstures gaitu, gan zinātnes atklājumiem, gan par izcilu personību radošo devumu un cilvēka gara diženākajiem sasniegumiem. Arī Latvijas vēstures un identitātes aspekti ir ierakstīti šajā kopīgajā cilvēces atmiņā: Dainu skapis, kurā glabājas vairāk nekā 200 000 tautasdziesmu tekstu, Baltijas ceļš, kas vienoja Baltijas valstis vienotiem centieniem pēc brīvības, dokumenti par Hanzas vēsturi, kas raksturo visa Baltijas jūras reģiona vēsturi, un Ļubļinas ūnijas akts, kas, lai gan glabājās Polijā, tomēr, ir svarīga liecība arī mūsu vēsturē. Lai arī Latvijas arhīvos, bibliotēkās, muzejos un citās atmiņas institūcijās meklētu, atrastu un izceltu izcilākās dokumentārās vērtības 2009. gadā tika izveidots “Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālais reģistrs. Šobrīd tajā ir iekļautas 10 nominācijas, kuru iepazīšana ir kā ceļojums laikā. Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijā redzam, kāda pirms simts gadiem bija mazpilsētas ikdiena. Eduarda Krauca stikla negatīvos soli pa solim izsekojam Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaitām. Pieminekļu valdes ekspedīciju fotogrāfijās varam ieraudzīt prasmes un dzīvesveidu, kas mūsdienās gandrīz izzudis. Fonogrāfa valču ierakstos saklausām latviešu tautas mūzikas skanējumu no pagājušā gadsimta sākuma. Rīgas rātes protokolu grāmatas paver vēstures lappuses Latvijas galvaspilsētas attīstības iepazīšanai gandrīz triju gadsimtu garumā. Nozīmīgs pavadonis šajā pagātnes izpētes ceļā ir arī Johans Kristofs Broce, kura rūpīgajos zīmējumos un rokrakstos iemūžināta Latvijas teritorijas vēsture no 13. līdz 19. gadsimtam. Tāpat Latvijas nacionālajā reģistrā tiek sargāti mūsu literārie un garīgie dārgumi: Raiņa un Aspazijas vēstules vairāk nekā 30 gadu garumā, Hernhūtiešu rokraksti, kas apliecina latviešu identitātes dzimšanu, un Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, kas atklāj cilvēka spēju saglabāt cerību pat vissmagākajos apstākļos. Tāpat reģistrā glabājas arī Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memorands – apliecinājums mūsu gribai pēc neatkarīgas valsts. Šogad notiks Latvijas Nacionālā reģistra papildināšana, un pavisam drīz uzzināsim, kādas jaunas vērtības to bagātinās. UNESCO programma “Pasaules atmiņa” mums atgādina, ka dokumentārais mantojums nav tikai papīru kopums arhīvā. Tie ir dzīvi stāsti, kas tver pagātnes liecības, veido mūsu kopīgo identitāti, un ir nozīmīgi saglabāšanai nākotnē.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava. Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē. Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi. Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres. 24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas. Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols. Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā. Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā. Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus. Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē! Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs. Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā. Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu. Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku. Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims. Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums. Protams, ka 40 minūšu simfoniskā mūzika - tas ir liels, liels izaicinājums, kā forma izveidosies un kā stāsts tiks izstāstīts, bet, jā, esmu saviļņots. Tā nav vienkārši tikai simfonija simfoniskajam orķestrim, tur ir arī ērģeles, un tā būs Iveta Apkalna, kas piedalīsies šajā pirmatskaņojumā. Bet kā tas tapa? Vai tā bija tava ideja? Tā sākotnēji nebija mana ideja, uzaicinājums nāca no orķestra. Šīs ērģeļu simfonijas iecere ir sena, pirms sešiem vai septiņiem gadiem sākta. Bija dažādi apstākļi, kas to visu mazliet aizkavēja, bet nu tā ir tapusi. Protams, ka esmu ārkārtīgi saviļņots. Es biju arī uz filmu "Ērģeles naktī", kas tikko ir iznākusi. Iesaku visiem noskatīties. Tas ir skaists stāsts par Ivetu ne tikai kā ģeniālu mūziķi, bet par kā par cilvēku. Tā ir ļoti skaista filma. Redzēsim, kā izvērtīsies šīs simfonijas stāsts, bet esmu ļoti pozitīvās gaidās. Pieminēji, ka jau pirms vismaz sešiem gadiem ideja dzimusi, bet pats komponēšanas process arī noteikti nebija pāris nedēļas vien? Es diemžēl esmu ļoti lēns komponists, lēni rakstu, man vajag laiku. Tas ir gan labi, gan arī slikti. Ja ir lielāka apjoma darbi un ilgāk tos raksti, arī pats mainies. Ir interesanti skatīties, kā šajos darbos ir mainījusies tava personība vai izpratne par lietu būtību. Simfonijas tapšana bija ilga trīs gadus. Paralēli strādāju ar citiem darbiem teātrī un kino, bet trīs gadi gadi ar simfoniju pagāja, un varu teikt, ka tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Pašam priekš sevis grūtākais. Vai šo trīs gadu laikā, kamēr nonāci līdz simfonijas dubultsvītrai pēdējā taktī, negribējās neko mainīt? Ir dažreiz lietas, ko ļoti gribas mainīt un kas vairs nešķiet līdz galam ne pārliecinoši, ne interesanti. Bet es arī pieņemu, ka tas, ko esmu radījis, ir manas personības nospiedums tajā laikā. Kāpēc lai es mainītu savu pagātni? To vairs nevaru izmainīt. Es mēģinu attiekties ar dziļu respektu pret to, kādas ir bijušas manas domas un idejas tajā brīdī, un to tā arī atstāt. Simfonija mūsdienās kā žanrs var nozīmēt stipri dažādas lietas. Kāda būs tava simfonija? Programmatisku nosaukumu neesi devis? Man bija tāda sākotnējā doma, un uz partitūras vēl joprojām ir nosaukums, bet to mainījām, atstājām vienkārši kā Pirmo simfoniju, kas varbūt neuzliek kaut kādu konkrētu nospiedumu vai konkrētas robežas. Šī simfonija ir auglis tam, ko esmu lasījis un pētījis pēdējo trīs, četru gadu laikā. Simfonijas kodols balstās uz man ārkārtīgi tuvām Džeimsa Holisa grāmatām, jo īpaši "Saturna ēnā". Džeimss Holiss ir joprojām praktizējošs psihoterapeits, Junga analītiķis. Viņa galvenais devums mūsdienu cilvēkam, kurš ir tāds garīgi krietni apmaldījies, tostarp es, sarežģītās, zinātniski komplicētās lietas pasniegt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā. "Saturna ēnā" ar apakšnosaukumu "Vīriešu ievainojumu dziedināšana" man ļoti norezonēja. Par šādām tēmām mēs runājam maz, un nesaprotu, kāpēc, bet ceru, ka sabiedrība, kļūstot garīgi veselāka, par šīm tēmām runās atklātāk, tostarp paši vīrieši. Tur ir daudz būtisku lietu, kas mūs psiholoģiski veido tādus, kādi esam, kā veidojas pasaule, kurā dzīvojam. Ļoti iesaku šo grāmatiņu izlasīt visiem, ne tikai vīriešiem. Simfonijai ir četras daļas, un katra daļa ir viens no četriem pīlāriem vai četriem lieliem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu, kas pēc būtības ir meklējams šajā grāmatā. Lielais izaicinājums no tehnoloģiskā viedokļa, protams, bija ērģeles un orķestris. Būtībā - divi orķestri. Tas nav ērģeļkoncerts, tā ir simfonija, bet ar milzīgu, nozīmīgu lomu ērģelēm un ar izcilu solistu. Bija ļoti izaicinoši sabalansēt šos uzdevumus. Būs izdevies vai nē, to jau klausītāji vērtēs.  

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2005. gada oktobrī Francijas lielākais laikraksts Le Monde rakstīja: „Eiropas Savienības jaunpienācēja, mazā Baltijas valsts Latvija ar galvaspilsētu Rīgu piedāvā daudznozaru festivālu Etonnante Lettonie, kas notiks no 30. oktobra līdz 10. decembrim četrās Francijas metropolēs: Parīzē, Strasbūrā, Lionā un Bordo. Instalācija Les Pierres parlantes, kas iecerēta kā Latvijas kultūras simbols, cirkulēs pa četrām pilsētām." Festivāls „Pārsteidzošā Latvija” ar vairāk nekā 70 projektu palīdzību pētīja Latvijas tradīcijas un radošumu mūzikā, skatuves mākslās, vizuālajā mākslā, literatūrā, kino, kultūras mantojumā. Tas bija pirmais liela mēroga valstiski koordinētais publiskās diplomātijas pasākums pēc Latvijas valsts atjaunošanas. Vaira Vīķe-Freiberga, mūsu prezidente, bija festivāla patronese, savukārt par festivāla krustvecākiem tika iecelta franču aktrise un režisore Dominika Blāna un izcilais mākslas zinātnieks Imants Lancmanis. Vai zini, kā tas sākās? Kad 2003. gadā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga oficiālā vizītē apmeklēja Parīzi, uz Elizejas pils kāpnēm viņu sagaidīja Francijas kolēģis Žaks Širaks, kurš ar autentisku franču eleganci noskūpstīja mūsu prezidentes roku, un toreizējā televīzija un prese nodrošināja, ka šis tēls saglabājās daudzās Latvijas un Francijas preses atmiņās. Var teikt, ka Eiropas tautas folklorā skūpsts ir atmodas simbols, pasakās tieši tas izvelk no miega dzīlēm apburtās princeses. Bet kāpēc „Pārsteidzošā Latvija”? Etonante Lettonie ir vārdu spēle, aliterācija ar „ton, ton”, un tā ir vēstnieka Rolanda Lappuķes ātra, rotaļīga ideja, sekojot iepriekšējo kultūras sezonu, piemēram, Armenie mon ami, Bresil-Bresils pēdām. L`ettonante Lettonie vai rezultātā Etonnante Lettonie rada muzikalitāti un ritmu, kas padara nosaukumu vieglāk iegaumējamu un priecīgāk uztveramu nekā, piemēram, vienkārši Saison de la Lettonie. Vārds "etonnante" franču valodā nes pozitīvu nozīmi – pārsteidzošs, apbrīnojams, aizraujošs. Liekot to kopā ar "Lettonie" Latvija tiek atklāta kā interesanta, oriģināla, neparasta, tieši tāda, kādu francūži to tobrīd nepazina. Tā ir mērķtiecīga ietekmes diplomātija caur valodas izvēli veidot labvēlīgu pirmo iespaidu. Etonnante Lettonie festivāla galveno vēstījumu un spilgtāko notikumu veidoja instalācija, informācijas telpa, performance un ceļojošs objekts Les Pierres parlantes jeb „Runājošie akmeņi”. Tie bija deviņi dažāda izmēra akmeņi, kas nāca no Latvijas laukiem un jūras malas. Tie bija skatāmi Parīzē, Lionā, Bordo un Strasbūrā. Šie akmeņi gan runāja, gan dziedāja. Deviņi akmeņi – deviņas dažādas izsmalcinātas, enerģiskas, smalkas vai pieticīgas latviešu personības, kas uzrunāja frančus franču valodā, stāstot viņiem par valsti, no kuras viņi nāk. Katrs akmens ar savu temperamentu un raksturu aizsāka diskusiju, kuras mērķis ir piesaistīt, informēt un arī izklaidēt Francijas iedzīvotājus. Jāatzīst, ka tā bija Latvijas reklāma ar scenogrāfijas elementiem cilvēku diplomātijas garā, un akmeņi kļuva arī par visa festivāla logo. Kā rakstīja Francijas prese, vienam no šiem akmeņiem ir seja, kuras acis pusatvērtas pārsteigumā, imitējot francūžu pēkšņu pārsteiguma izteiksmi, dzirdot vārdu Latvija. Deviņi akmeņi, kas mostas, tiklīdz uz tiem krīt skatiens, līdzīgi kā skūpsts, kas pamodina princesi ar vēlmi pārsteigt. Latvija ierodas Francijā. Katras stundas sākumā akmeņi pamodās, iedziedājās un galu galā daudzbalsīgi dziedāja jestro latviešu tautasdziesmu „Liku bēdu zem akmeņa”. Pirmo reizi Francijas iniciētā kultūras programma jeb kultūras sezona runāja par kultūras, ekonomikas un politikas mijiedarbību. Programma tiks salāgota visos valsts līmeņos – gan kultūras, gan ekonomikas, gan politiskā ziņā. Bet svarīgi, ka programmas izveides pamatā bija četri kritēriji: tā bija savstarpēji līdzvērtīgu institūciju sadarbība pēc vienošanās, līdzvērtīgas izmaksas, publicitātes nodrošinājums un sadarbības ilgtspēja. Kādi bijuši festivāla ieguvumi? Tiek lēsts, ka runājošos akmeņus redzēja un dzirdēja ceturtdaļmiljons apmeklētāju. Un sadarbība tiešām turpinājās. Prezidentes vizītes laikā no 2005. gada 7. līdz 9. novembrim tika pieņemts lēmums organizēt Francijas atbildes programmu Latvijā 2007. gada pavasarī, un tas bija „Francijas pavasaris”. Tik ātri, lai paspētu to realizēt pirms abu prezidentu pilnvaru termiņa beigām. Protams, jāatceras, ka Francijas prezidents Žaks Širaks oficiālā vizītē apmeklēja Latviju jau 2001. gadā un arī 2006. gadā NATO samita laikā Rīgā, un pēc abiem lielajiem festivāliem 2008. gada 23. maijā Latvijas un Francijas premjerministri parakstīja politisko deklarāciju par Latvijas un Francijas stratēģisko partnerību, kurā tika pārskatītas abu valstu attiecības pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO un definētas svarīgākās vadlīnijas turpmākai divpusējai sadarbībai. Un mēs skaidri redzam, ka šī sadarbība turpinās arī šodien – turpinājums „Pārsteidzošajai Latvijai” un „Francijas pavasarim” bija arī Baltijas simbolistu izstādē Orsē muzejā Parīzē 2018. gadā.

Eiropas Komisija paziņojusi, ka piešķirs teju 300 miljonus eiro "Rail Baltica" turpināšanai Baltijā, lielāko daļu summas paredzot Latvijai. Pirmo pasažieri plānotajā jauno ostas termināli Rīgā plāno sagaidīt 2030. gadā; neskaidras finanšu situācijas dēļ projektu domā īstenot pa daļām. Valsts policija informē par tehnisko un metodisko gatavību elektroniskās uzraudzības uzsākšanai. Pamiers Gazas joslā: Tramps gaida atbildi no Hamās; grupējums veic konsultācijas. Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā 4. jūlijā notiek Eiropas Savienības un Moldovas samits. Jaunievēlētajam Jūrmalas domes priekšsēdētājam Gatim Truksnim no Latvijas Zaļās partijas būs divi vietnieki - par vienu vairāk nekā iepriekšējā sasaukumā.

Pirmo reizi Rīgā notiek starptautisks Dronu samits. Krievija sākusi jaunu elektrolīniju izbūvi okupētajās teritorijās Ukrainā, lai atjaunotu okupētās Zaporižjas atomelektrostacijas darbu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis Berlīne tiekas ar Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Daugavpilī atklāts jauns katastrofu pārvaldības centrs.

Savaitinėje 15min laidoje „Skrieja kamuolys“ aptariamos Lietuvos ir pasaulio futbolo naujienos. Šią savaitę kalba apie prasidėjusį A lygos sezoną, Valdo Dambrausko debiutą Vengrijoje ir tradiciškai apžvelgiamos Europos futbolo lygos. Komanda – 15min žurnalistai Marius Bagdonas ir Aurimas Tamulionis bei „Go3“ komentatorius Rytis Vyšniauskas 00:00 Intro 00:10 Vėl trise 03:04 Valdo Dambrausko naujas karjeros etapas Vengrijoje 09:07 A lygos startas ir galinga KŽ pradžia 11:53Gargžduose nosį nusibalnojęs „Hegelmann“ 16:45 Septyni įvarčiai Vilniuje Pergalingas „Žalgiris“ ir pagirtinai kovoję Telšiai 30:16 Pirmo turo kliurkos 33:53 Lietuviai užsienio klubuose 39:05 Čempionų lyga – jau šią savaitę 42:20 Anglijos FA aštuntfinaliai ir „Premier“ lyga 1:18:40 „Real“ vargas Sevilijoje 1:31:20 „Bundesliga“ 1:35:50 „Serie A“ lyderių akistata

ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Bundestāga vēlēšanu spožums un posts Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju. Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu. Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija. Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu. Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte. Vai „Amerikas laikmeta” beigas? 24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju. Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā. Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O'Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību. 21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tik kiek daugiau nei pusė automobilių Lietuvoje iš pirmo karto įveikia techninę apžiūrą. Tuo metu Estijoje bei Lenkijoje, Lietuvos techninės apžiūros įmonių asociacijos „Transeksta“ duomenimis, gerais pripažįstama daugiau nei 90 procentų automobilių automobilių.Lietuvoje vienas po kito užsidaro restoranai ir barai. Verslininkai sako, kad dėl to kalta panaikinta PVM lengvata, sumažėjęs pelningumas, o ir vis mažiau žmonių lankosi restoranuose. Ar lankotės maitinimo įstaigose? Kokią sumą sutiktumėte mokėti už vakarienę restorane?Nors GMP pertvarka turėjo pagerinti medikų darbo sąlygas, tačiau ją įgyvendinant kyla itin daug rūpesčių. Medikai teigia, jog darbo krūviai išaugo, o viena pagrindinių to priežasčių - pacientų pavežėjimo paslauga.Socialiniuose tinkluose nerimsta aistros dėl tyrimo rezultatų, kuris parodė, kad Lietuvos suaugusių gyventojų raštingumo, skaičiavimo, problemų sprendimo įgūdžiai prastėja. EBPO atlikto tyrimo duomenimis, beveik 40 procentų 16-65 metų Lietuvos gyventojai raštingumo srityje tepasiekė žemiausią lygį.Lietuvoje diskutuojama apie gynybai skiriamos biudžeto dalies didinimą, bet kai kas argumentuoja, jog pinigai išleidžiami ne taip, kaip skelbiama. Dėl to ginčijasi ir Seimo nariai.Ved. Rūta Kupetytė

Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš. Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta. Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij. Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas. Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts. Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā. Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta. “Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā. No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem. 

Pirmo reizi raidījuma Kā labāk dzīvot pastāvēšanas vēsturē pie mums ciemojas Ziemassvētku vecītis! Sarunā veram vaļā viņa dāvanas, jo šis ir īpašs svētku viesis, kuru sarunā satikt vēlējās vairāki klausītāji. Mierpilna svētku laika saruna ar profesoru gastroenterologu Anatoliju Danilānu. Klausītājiem dāvinām profesora komentārus par savām kādreiz raidījumos izteiktām atziņām. Viena no tām - speķītim nav ne vainas! Arī šajā raidījumā Anatolijs Danilāns norāda, ka ne jau speķītis ir lielākais vaininieks aptaukošanās gadījumā, bet gan saldumi un mazkustīgums. "Lai uzturētu labu veselību, labu garastāvokli un ķermeņa svaru, ir vajadzīgs vesels komplekss," atzīst Anatolijs Danilāns. Pirmā vietā mazāk jau pieminētie saldumi. Otrā vietā - svarīgas ir fiziskās aktivitātes, trešā - labi izgulēties. Tāpat profesors atzīst, lai būtu slaidāks, ir vajadzīgs labs garastāvoklis. Es gribu palīdzēt savam līdzcilvēkam, cilvēki to jūt un atceras. Ja vienkārši kaut ko pieraksta, variet iet, dzeriet tabletes. Bet ja tu parunā kaut neilgi, lai maz, ja cilvēks jūt, ka parādi, ka no sirds gribu lai jūs kļūtu vesels, cilvēki to jūt. Ir bijis Ziemassvētku vecītis bērniem un mazbērniem. Dēls skatījies aizdomīgi un ar apbrīnu vienlaicīgi. Pēc acīm sapratis, ka aizdomas ir bijušas, bet bijis arī prieks, kas ir svarīgākais.  Kādreiz bijis arī Ziemassvētku vecītis kolēģiem. Anatolijs Danilāns atzīst, ka viņam patīk tradīcijas un tās ir jāuztur. Viena no tām arī - citam citu sveikt svētkos.

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem?  “Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo. Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu čemionātu sērija Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, lai izvēlētu nacionālā čempionāta dalībniekus. Dzejas slamu kustības aizsācēja Latvijā ir mākslas centra „Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis. Dzejas slamus Latvijā organizē ne tikai mākslas centrs „Totaldobže”. Dzejas dienu ietvaros regulāri notiek dzejas slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Festivālā “Baltā nakts” Latvijas radio norisinājies “Baltais dzejas slams”. Septembra un oktobra mēnesī aktīvi notika dzejas slami visā Latvijā, lai apzinātu dalībniekus Latvijas nacionālā dzejas slama čempionātam 22. novembrī, kas Rīgā, Kokaru zālē. Arī šogad Latvijas čempionam būs iespēja tālāk startēt Eiropas čempionātā. Lienes Tīģeres uzstāšanās Eiropas dzejas slamā. Valters Liberts raksta gan dzeju, gan arī anekdotes Valtera Dakšas izdotajā žurnālā  “Avīzes Nosaukums”. Dzejas slamus gan vada, gan arī pats tajos piedalās, piemēram, šī gada pavasarī notikušajā starptautiskajā Dzejas slamā kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā. Šādi starptautiski dzejas slami tiek rīkoti regulāri, šogad tajā piedalījās kopumā 17 dzejnieki, tai skaitā Eiropas un pasaules dzejas slamu dalībnieki un uzvarētāji. Dzejas slams ar čempioniem Splendid Palace 26.04.2024  Dzejas slamos ir piedalījušies visai atzīti dzejnieki. Sergejs Timofejevs, apvienība Orbīta savos pasākumos risina līdzīgu tēmu, - ka dzeja ir nevis drukāts, bet gan runāts vārds. Toms Treibergs, Inga Pizāne, nupat ieskanējās Liepājas dzejnieces Lindas Skrandas balss. Bet es arī saprotu, kāpēc dzejnieki nejūtas ērti slameru vidē. Dzejas slameri lietā liek gluži citus paņēmienus.  Dzejas slamā ļoti būtisks ir uzstāšanās konteksts. Starptautiskajā dzejas slamā šo pavasar Splendid Palace, 17 dzejnieku konkurencē uzvarēja Eiropas 2023. gada čempionāta uzvarētājs Igaunijas čempions Joonas Veelmaa. Viņš lasīja garu un naivu dzejoli par dzejošanu un dzejnieka likteni, kurā atkārtojās vārdi: “Es esmu dzejnieks, dzejnieks esmu es.”  Neliekuļošu,17 dzejnieku starpā bija daži, kas vienkārši sirga ar verbālu caureju. Protams, arī viņi saņēma aplausus, par drosmi atnākt un uzstāties. Tāpēc Jonas Velmā dzejolis par dzejnieka likteni, bija īsti vietā un laikā, zāle uzsprāga aplausos.

Liepājniece, dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke savā jaunākajā krājumā “Kā” virknē īpašības vārdus, lai pierakstītu un tuvplānā pamanītu šo laiku. Dzejoļi ir kā dienasgrāmatas ieraksti, kas vienlaikus tver mūsu kopīgi izdzīvotas atmiņas, taču izvērš uz āru arī autores pašas redzējumu. “Kā” – ir liepājnieces, dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes ceturtais dzejas krājums. Vārds “kā”, veido jaunā krājuma struktūru. Tā ir pirmā rindiņa vairumā dzejoļu,  kas seko aiz tēmas pieteikuma nosaukumā, tālāk virknējot īpašības vārdus, kas pieraksta un tuvplānā pamana šo laiku. Guntas Šnipkes dzejnieces biogrāfija apliecinājums tam, cik reizēm svarīgi, lai taptu sadzirdēts,  atrasties pareizā laikā un vietā. Divi iepriekšējie dzejas krājumi -  „…bērns ienāca..” 1995. gadā,  „… un jūra” 2008. gadā - izdoti Liepājā, nelielās izdevniecībās, un līdz grāmatveikaliem, recenzentiem laba daļa no tirāžas pat nenonāca. Līdz pēkšņi, viņas trešais dzejas krājums „Ceļi” 2018. gadā, kad dzejniecei jau bija pāri sešdesmit, tika pamanīts un novērtēts, gan ar Dzejas dienu balvu, gan arī ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca”. Gunta Šnipke ir arī trīskārtēja Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāja. Liepājā Guntu Šnipki, protams, zina, taču gluži cita iemesla dēļ. Liepājā viņa ilgus gadus ir bijusi gan Liepājas galvenā māksliniece, gan pilsētas būvvaldes arhitekte. Arī šai Guntas Šnipkes personības pusei ir sakars ar rakstīšanu – 25 gadus viņa ir bijusi žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle un rakstu autore. Pirmo reizi, tobrīd vēl ārpus Liepājas maz zināmo dzejnieci Guntu Šnipki intervēju pēc krājuma “Ceļi' iznākšanas. Tiekamies Liepājā, un ir grūti nepamanīt, cik ļoti toreizējā intervija atšķiras no šīs, kad manā priekšā jau ir atpazīstama dzejniece. 2024. gada maijā Gunta Šnipke kļuva par valsts augstākā apbalvojuma – Atzinības krusta virsnieci. Latvijas Radio 3 „Klasika” tapa Oresta Silabrieža intervija ar dzejnieci, kurā viņa cita starpā pastāstīja kā ikdienā mēdz trenēt savu valodu – virknējot vārdus, meklējot ritmu, līdzības. Tas aizķēra manu interesi, jo škita, ka krājuma “Kā” dzejoļi arī varētu būt izauguši no šādiem asociatīviem un ritma vārdu virknējumiem, līdz tie kādā brīdī piepildās ar jēgu un pārtop dzejolī. Un tieši tas bija man prātā, kad uzdevu jautājumu – vai valoda var šo pasauli vai vismaz cilvēku kaut kādā veidā darīt labāku?  

Šogad Imanuela Kanta trīssimtā gadadiena. Tam par godu tiek rīkoti dažādi izzinoši pasākumi arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas mudinās aizdomāties, ko Kants varētu pateikt par notiekošo šodienas pasaulē un, vai viņa morālie principi un idejas par cilvēka cieņu vēl ir aktuālas šajos laikos?  Tīrā prāta kritika, kategoriskais imperatīvs - šie ir tikai daži no filozofa vērienīgā mantojuma elementiem rietumu domā. Ko zinām par Kanta dzīves gājumu un kāda mūsdienās ir Kanta filozofiskā mantojuma loma? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks un šīs konferences organizētājs Pauls Daija un filozofs, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Raivis Bičevskis.   Pirms sarunas par Kantu iepazīstam viņa dzimto pusi Prūsiju, kā arī prūšus un šīs etniskās grupas pirmsākumus. 15. gadsimtā vācu aizliegums prūšiem nodarboties ar amatniecību ir viens no būtiskākajiem soļiem, lai prūšu brīvība pakāpeniski izzustu, uzskata vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē, runājot par prūšiem kā tautu, par prūšu zemēm pirms to nozušanas un prūšu asimilācijas citās tautās.  Jautājums par prūšu izcelsmi, prūšu reģiona vēsturi ir plašs, daudzveidīgs un  daļēji arī pretrunīgu vēstures avotu materiāls, atzīst profesors Andris Šnē. Ir grūti sižetam atvēlētajā laikā izrunāt par veselas tautas likteni, bet mēģināsim ieskicēt dažus punktus jautājumā par šo rietumbaltu tautu, kuru zemes savulaik atradās daļā tagadējas Polijas un Lietuvas teritorijās, un Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalā. Pirmo reizi rakstītajos avotos prūšu ciltis ir, iespējams, minētas mūsu ēras sākumā dzīvojošā romiešu oratora Tacita darbā „Ģermānija”, kur viņš prūšus sauc par aistiem, rakstot, ka viņi ir pagāni nodarbojas ar zemkopību un vāc dzintaru. Vārds „prūši” sāka parādīties ap 9. gs., kad jau vairāki rakstu autori min šo nosaukumu. Vācu ordeņa priesteris Dusburgas Pēteris 14. gs. sākumā savā hronikā jau plašāk raksta par prūšu zemēm. Bet Andris Šnē  turpina par to, kas mūsdienās ir uziets  arheoloģiskajos izrakumos un kas liecina par prūšu senajām tradīcijām.

Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.