Podcasts about pirmo

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Raidījumā saruna par Pasaules kausu ekorallijā jeb elektroauto rallijā. Tajā pirmo reizi piedalījusies latviešu ekipāža. Aprīļa vidū Slovēnijas posmā startēja Krišjāņa Caunes un Edgara Svenča vadītais spēkrats, duets vēlas piedalīties vēl vismaz divos šīs sezonas posmos. Vairāk stāsta ekipāžas pilots Krišjānis Caune. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu basketbola izlasei nosaukts Lukas Banki pēctecis galvenā trenera amatā - spānis Sito Alonso; Kristaps Porziņģis apstiprina, ka plāno spēlēt Eiropas basketbola čempionātā Latvijā; Noslēdzas regulārā sezona Ziemeļamerikas sporta līgās - latvieši noskaidro savus pretiniekus izslēgšanas mačos gan Nacionālajā basketbola asociācijā, gan Nacionālajā hokeja līgā, gan Amerikas Hokeja līgā.

Vēl pirms desmit gadiem viņa nekad nebija dzirdējusi par Latviju. Šodien viņa dzied Latvijas Radio korī, brīvi runā latviski un mežā prot sēņot kā vietējie. Viņas vārds ir Šino Jamasaki (Shino Yamasaki), viņa ir diplomēta kordiriģente ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistra grādu un samtainu alta balsi, kas pēdējo astoņu gadu laikā skanējusi Latvijas labākajos koros. Apņēmīga, izturīga un ļoti labestīga – tā Šino Jamasaki raksturo viņas pasniedzēji, diriģenti un līdzgaitnieki. Kāpēc viņa pārcēlās uz Latviju, kā tika pāri grūtajam sākumam un kādas kopības un atšķirības redz latviešu un japāņu mentalitātē un kormūzikā – klausieties Šino Jamasaki pirmajā intervijā Latvijas medijiem. Vērojot Šino Jamasaki darbu ar kori un vēlāk tiekoties studijā, grūti noticēt, ka vēl pirms desmit gadiem viņa par Latviju neko nebija dzirdējusi. „Pirmo reizi es pamanīju Latviju 2014.gadā, kad vēl biju vidusskolā. Tajā laikā es dziedāju korī, Japānā ir daudz skolas koru, un es arī tādā dziedāju. Bet parasti Japānā kori dzied konkursiem. Es arī tajā laikā domāju par uzvarām konkursā: jādzied ar tīru skaņu, foršu skaņu, lai varētu uzvarēt! Un tad es atradu vienu rakstu, kur bija rakstīts – „Kora valsts – Latvija”. Kora valsts? Kas tas tāds? Es tiešām tolaik biju kora fane un izlasīju. Tur bija rakstīts par Dziesmu svētkiem, kas ir koris latviešiem… Un man bija tiešām brīnums, ka tāda valsts eksistē!” Nākamreiz ar Latvijas vārdu Šino satikās pēc dažiem gadiem. Šino ir no Matsue pilsētas, viņas vecāki strādā skolā un nav saistīti ar mūziku, bet visi bērni ir ļoti muzikāli. Brāļi un māsa gan izvēlējušies citas profesijas, bet Šino gribēja mācīties kora diriģēšanu. Taču, kā viņa stāsta, Japānas mūzikas augstskolās nav atsevišķu kordiriģēšanas programmu, pamatā māca diriģēt orķestri. Šino sāka mācīties privāti pie kordiriģenta Čifuru Matsubaras (Chifuru Matsubara). Un tieši viņš ieteica kordiriģešanu mācīties Latvijā, jo pats bijis viesdiriģents Latvijas Radio korī un palīdzējis organizēt kora "Ave Sol" braucienu uz Jāpānu.  

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Savaitinėje 15min laidoje „Skrieja kamuolys“ aptariamos Lietuvos ir pasaulio futbolo naujienos. Šią savaitę kalba apie prasidėjusį A lygos sezoną, Valdo Dambrausko debiutą Vengrijoje ir tradiciškai apžvelgiamos Europos futbolo lygos. Komanda – 15min žurnalistai Marius Bagdonas ir Aurimas Tamulionis bei „Go3“ komentatorius Rytis Vyšniauskas 00:00 Intro 00:10 Vėl trise 03:04 Valdo Dambrausko naujas karjeros etapas Vengrijoje 09:07 A lygos startas ir galinga KŽ pradžia 11:53Gargžduose nosį nusibalnojęs „Hegelmann“ 16:45 Septyni įvarčiai Vilniuje Pergalingas „Žalgiris“ ir pagirtinai kovoję Telšiai 30:16 Pirmo turo kliurkos 33:53 Lietuviai užsienio klubuose 39:05 Čempionų lyga – jau šią savaitę 42:20 Anglijos FA aštuntfinaliai ir „Premier“ lyga 1:18:40 „Real“ vargas Sevilijoje 1:31:20 „Bundesliga“ 1:35:50 „Serie A“ lyderių akistata

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Bundestāga vēlēšanu spožums un posts Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju. Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu. Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija. Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu. Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte. Vai „Amerikas laikmeta” beigas? 24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju. Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā. Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O'Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību. 21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Herolds (angļu, vācu – herold) bija amats pie valdnieku galmiem vai pavadonis bruņiniekiem, cilvēks, kas pārzināja ģerboņu simboliku un skaidroja to. Franču valodā līdzās vārdam heraldique lieto vārdu blason – pūst, ar to domājot pūšanu ragā, kad herolds izziņoja bruņinieku turnīra sākumu, izsauca bruņinieka vārdu un skaidroja tā ģerboņa nozīmi. Turpmākajā gadu gaitā uz šī vārda blason bāzes izveidojas vārds blasoneer - blazonēt – izklāstīt, aprakstīt. Šim terminam līdzās latviešu valodā  šodien lietojam vārdu „aprakstīt”. Tas ir ģerboņa heraldiskais apraksts, kura terminoloģija un gramatika ir īpaša, tā atšķiras no ikdienā lietojamās. Mūsu priekšstatos ģerbonis primāri ir attēls, taču heraldikas teorijā un praksē galvenais ir tieši ģerboņa apraksts jeb blazonējums. Kāpēc? Tāpēc, ka gan kara gaitās, gan bruņinieku turnīros, gan citās kataklizmās ģerbonis tika sabojāts vai gāja bojā. Lai attēlu, ģerboni varētu atjaunot, vadījās pēc tā apraksta. Tāpēc tieši apraksts ir būtiskākais un tikai tam seko attēls. Uz Valsts Heraldikas komisijas atzinuma pamata pašvaldību ģerboņa heraldisko aprakstu un attēlu paraksta Valsts prezidents, dzimtu ģerboņu aprakstu un attēlu  – Kultūras ministrs. Par dzimtu heraldiku Eiropā pirmās liecības ir apmēram no 12. gadsimta  vidus. Kāpēc tieši tolaik? Atbilde meklējama saistībā ar praktiskām vajadzībām. Pirmkārt, 12. gadsimta sākumā karotāju apbruņojums būtiski mainījās: kaskas veida galvas sargs, kas daļēji seju atsedza, nomainījās uz tā saucamo poda ķiveri. Karavīrs kļuva pilnīgi anonīms, neatpazīstams. Bija vajadzīgas kādas atpazīšanas zīmes. Otrkārt – Eiropā sākās krusta kari, kuros iesaistījās  ļoti lielas ļaužu masas, arī šajā situācijā auga prasība pēc zīmēm, kuras ļautu atpazīt savējos. Nemitīgo militāro, nāvi nesošo darbību ietvarā dzima it kā to pretmets – bruņinieks – uz augstiem morāles principiem balstīts ideāls, kas aizvien vairāk saistās ar galma dzīvi, sevis pašapliecināšanos. Viņš iesaistās dažādos rituālos, top tradīcija, kura līdz mūsu dienām saglabājusies literatūrā kā bruņnieciskuma izpausmes – romantiska cildenuma un pašaizliedzības stājas demonstrētājas. Kontrastā bada un iznīcības pārņemtajai krusta karu realitātei, necaurredzamās bruņās tērpies karavīrs ar savu krāšņo vairogu, uz kura ieraugāms tā ģerbonis, iemanto tādu kā mistisku tēlu, aiz kura  paslēpies cilvēks – veikls, augstsirdīgs, kristīgās vērtības iemiesojošs. No šiem laikiem  ģerbonis daudzu apziņā arī mūsdienās asociējas tieši ar šīm vērtībām. Latvijas teritorijā tradīcija lietot ģerboņus aizsākas līdz ar krusta kariem 13. gadsimtā. Tolaik līdzās mazajām Livonijas valstiņām veidojas arī pirmās pilsētas un sākas pilsētu heraldikas attīstība. Pirmo pilsētu ģerboņu paraugi atrodami tikai zīmogu attēlos. Livonijā pirmā pilsētas tiesības ieguva Rīga. Tās ģerboņa attēls skatāms Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā, tas ieraugāms arī uz Latvijas Bankas izdotās 13. gadsimta monētas.

Stāsta mākslas vēsturniece Vita Banga Tīnūžu (Lindenberg) muiža atrodas Ogres novada Ikšķiles lauku teritorijā, kur senatnē bijušas lībiešu apmetnes. Pirmo reizi Lindenberga rakstos pieminēta 1576. gadā kā Rīgas Rātes kunga E. Horsta īpašums "Lindenberg jugelshen Bache" (Liepukalni pie Juglas strauta). Kopš 1684. gada tas ir Tīzenhauzenu īpašums, kurš vēlāk apkaimē dēvēts kā Tīnuži. No 1748. gada līdz 1872. gadam Tīnūžu muiža piederēja zviedru izcelsmes Blūmenu dzimtai. Kungu māju toreiz cēlis G. F. fon Blūmens pēc kāda Rīgas būvmeistara plāna 1768. gadā. Latvijas muižu pētnieks Imants Lancmanis uzskata, ka ēku projektējis arhitekta K. Hāberlanda tēvs Johans Andreass Hāberlands (1711-1778). Pēc Ropažu barona Viktora fon Volfa nāves dēlam Jozefam Oto Karlam fon Volfam (1868-1922) tika Tīnužu un Lielkangaru muižas. Tas bija laika posms no 1893. gada līdz 1921. gadam. Pēc agrārās reformas muižas baronam atņēma. Barons Jozefs fon Volfs studējis Tērbatas Universitātē jurisprudenci, pamatā nodarbojās ar lopkopības attīstību Tīnužos. Piedalījies lopkopības izstādēs ar vaislas buļļiem, kur guvis godalgas. Bijis sava veida mecenāts, jo Tīnužos algojis veterinārārstu, kuru varēja izmantot arī vietējie zemnieki. Hanss Jozefs fon Volfs (Hans Josef von Wolff, Lindenberg, 1903-1944), dzimis Tīnužu muižā, bija Jozefa fon Volfa dēls. Otrā pasaules kara laikā bija Vērmahta virsnieks, Kubaņas kazaku pulka komandieris. Pēc 1900. gada barona Jozefa fon Volfa ierosināts, Tīnužu kungu nams 1910. gadā pārbūvēts pēc sākotnējā ēkas stila. Tīnužu kungu mājai priekšā bijušas divas terases un kolonnas. No ēkas pavērās skaists skats uz parku un Mazās Juglas upi. Kungu mājas izbūvei bija izmantots dabiskais reljefs, tā atradās nelielā pakalnā. Ēkas parādes stāva centrā atradās zāle. Kad izbūvēja kungu māju, sākotnēji šeit dzīvojuši kādu laiku J. K. O. fon Volfa vecāki. Pirmā pasaules kara laikā muižā atradās 4. Valmieras kājinieku pulka štābs. 1917. gadā muiža cieta no igauņu karaspēka, kurš  izdemolēja iekštelpas. 1932. gadā muižas saimniecība tika nodota Latvijas kara Invalīdu savienības pārziņā. Latvijas Kara Invalīdu savienības galvenie mērķi bija nostiprināt kara invalīdu un karavīru ģimenes godu un cieņu sabiedrībā. Tās darbības joma iekļāva arī karā bojā gājušo karavīru un viņu tuvinieku intereses. Otrā pasaules kara laikā kungu māja tika nopostīta. Pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māju 1912. gadā projektējis baltvācu arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens (1898-1917), kurš dzimis Tērbatā, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un plašāk pazīstams kā Mežaparka apbūves projektu autors. Īstenojis interjeru projektus, mēbeļu un kamīnu dizainu. Ēkas projektēšanā piedalījies arī arhitekts Pauls Kampe (1885-1960). Muižas ēkas saglabājušās, laika gaitā daļēji zaudējot autentiskumu. Tīnužos fon Volfam bijis ķieģeļu ceplis, ūdensdzirnavas. Ceplīšos atradās fon Volfa kartonfabrika, kur Pirmā pasaules kara laikā ierīkoja spēkstaciju, bet 1928. gadā – veco ļaužu pansionātu, bet vēlāk – narkoloģisko slimnīcu "Ceplīši", kura darbojās līdz 2014. gadam. Tagadējā Tīnužu skola uzcelta uz vecās muižas kūts pamatiem. Kungu mājas vietā izveidots kultūras centrs. Bijušajā klēts ēkā atrodas Kultūras mantojuma centrs "Tīnūžu muiža". Pašlaik saglabājušās dažas saimniecības ēkas, kuras daļēji pārbūvētas vai rekonstruētas: pārvaldnieka A. fon Grīnevalda māja (tagad bērnudārzs), modernīca (privatizēta), zirgu stallis, graudu šķūnis, brūzis, Līču krogs u.c. ēkas. Autore pateicas Kultūras mantojuma centra Tīnužu muiža vadītājam Kasparam Špēlim par informatīvo palīdzību!

Tik kiek daugiau nei pusė automobilių Lietuvoje iš pirmo karto įveikia techninę apžiūrą. Tuo metu Estijoje bei Lenkijoje, Lietuvos techninės apžiūros įmonių asociacijos „Transeksta“ duomenimis, gerais pripažįstama daugiau nei 90 procentų automobilių automobilių.Lietuvoje vienas po kito užsidaro restoranai ir barai. Verslininkai sako, kad dėl to kalta panaikinta PVM lengvata, sumažėjęs pelningumas, o ir vis mažiau žmonių lankosi restoranuose. Ar lankotės maitinimo įstaigose? Kokią sumą sutiktumėte mokėti už vakarienę restorane?Nors GMP pertvarka turėjo pagerinti medikų darbo sąlygas, tačiau ją įgyvendinant kyla itin daug rūpesčių. Medikai teigia, jog darbo krūviai išaugo, o viena pagrindinių to priežasčių - pacientų pavežėjimo paslauga.Socialiniuose tinkluose nerimsta aistros dėl tyrimo rezultatų, kuris parodė, kad Lietuvos suaugusių gyventojų raštingumo, skaičiavimo, problemų sprendimo įgūdžiai prastėja. EBPO atlikto tyrimo duomenimis, beveik 40 procentų 16-65 metų Lietuvos gyventojai raštingumo srityje tepasiekė žemiausią lygį.Lietuvoje diskutuojama apie gynybai skiriamos biudžeto dalies didinimą, bet kai kas argumentuoja, jog pinigai išleidžiami ne taip, kaip skelbiama. Dėl to ginčijasi ir Seimo nariai.Ved. Rūta Kupetytė

Mākslas telpā  „Pilot” atklāta jau piektā „BDO Jauno mākslinieku balvas” izstāde. No turpat 20 pieteikumiem izstādei un balvas finālam izvēlēti seši jaunie mākslinieki. Piecu gadu laikā balva kļuvusi par būtisku atbalstu jaunajiem māksliniekiem. Pirmo reizi balvas pastāvēšanas vēsturē arī skatītājiem iespēja aktīvi iesaistīties, balsojot un palīdzot izvēlēties skatītāju simpātiju.   Sešu jauno mākslinieku darbi mākslas telpā „Pilot” būs skatāmi līdz 12. martam. 12. martā arī uzzināsim, kurš no māksliniekiem iegūs „BDO Jauno mākslinieku balvu” un naudas prēmiju 2000 eiro.

Raidījumā Piespēle saruna par kādu vēl nebijušu un vēsturisku sasniegumu pašmāju ledus hokejā. Šajā nedēļā Čehijas augstākās hokeja līgas rezultatīvāko spēlētāju saraksta pirmajā vietā nonācis latvietis Eduards Tralmaks. Pirmo reizi kāds latvietis kaut uz brīdi kļuvis par kādas no Eiropas piecu spēcīgāko līgu rezultatīvāko spēlētāju. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz 2024.gada Rīgas labākais sportists un Eiropas čempions skrituļdēļu braukšanā Gustavs Gailītis. Šosezon par Čehijas Ekstralīgas rezultatīvāko hokejistu kļuvis Latvijas izlases un Kladno "Rytíři" uzbrucējs Eduards Tralmaks. Rīdzinieks, kurš jau paguvis pirms šīs sezonas noslēgt jaunu līgumu, taču atzīst, ka varēja arī nesteigties. Nedēļas notikumu topā: FS futbolisti UEFA Eiropas līgas spēlē sensacionāli uzvar slaveno Amsterdamas “Ajax”, plašas diskusijas par pretinieku fanu uzvedību; Aļona Ostapenko tomēr zaudē Austrālijas atklātā tenisa čempionāta dubultspēļu finālā; Rodrigo Ābols debitē Nacionālajā hokeja līgā.

Klajā nākusi grāmata "Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados". Tajā vēsturnieks Gatis Krūmiņš kopā ar kolēģiem šķetinājis gan valsts tautsaimniecības attīstību, gan to, kā dažādas turbulences un krīzes ietekmējušas Latvijas ekonomiku un sabiedrību, iedzīvotāju skaitu un dinamiku un galu galā ļauj palūkoties dziļāk aiz viena otra mīta, ko aizvien dzirdam skandinām. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš, demogrāfs un Vidzemes Augstskolas pētnieks Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas pētnieks Jānis Šiliņš. Zinātnes ziņās par ugunsgrēku dūmiem, baktērijām un mazliet arī par politiku no zinātnes skatpunkta. Hroniska sevis pakļaušana ilgstošiem, biežākiem meža ugunsgrēkiem var nopietni ietekmēt veselību — no plaušām līdz nierēm, aknām, smadzenēm un sirdij. Daudz ko mēs nezinām par baktērijām, bet daudz jautājumu ir arī par to, kā ugunsgrēki un to izraisītie dūmi ietekmē cilvēka organismu. Šobrīd, kad joprojām plosās milzīgi un postoši ugunsgrēki Losandželosā, ASV, jautājums par ugunsgrēku sekām tiek skatīts no vairākām pusēm, un tas tad darīts arī “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lielākā daļa baktēriju zinātniskajās publikācijās ignorētas. Skaidrs, ka mikroorganismi mums ir visapkārt, un arī baktēriju sugu skaits ir iespaidīgs, bet izrādās, ka zinātniskajās publikācijās ir aprakstīta tikai neliela daļa no tām. Līdz ar to mūsu priekšstats par baktērijām kopumā balstās tikai tajā, kas vairāk ir aprakstīts. Vietnē “Nature” pieminētas tās sugas, kas visvairāk figurē zinātniskajās publikācijās. Pirmo vietu ieņem baktērija Escherichia coli, ko ikdienā mēs vienkārši saucam par zarnu nūjiņu - absolūts līderis publikāciju skaita ziņā. Kāpēc Grenlande interesē Trampu? Klimata pārmaiņas ir tikai daļa no stāsta. “Scientific American” savukārt atrodams izklāsts tam, kāpēc Grenlande tik ļoti interesē jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu. Atgādinām, ka pavisam nesen izskanēja paziņojums, ka Tramps vēlētos pārņemt aizvien jaunas teritorijas, padarīt tās par ASV daļu un arī vienā no sociālajiem medijiem rakstot, ka no Grenlandes “cilvēki gūs milzīgu labumu, ja un kad tā kļūs par mūsu tautas daļu”. Jāsaka - vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad ASV interesē Grenlande, arī Aukstā kara laikā Grenlande kļuva par svarīgu stratēģisko punktu kopējā ASV aizsardzības vīzijā. No zinātnes viedokļa raugoties, var samanīt mājienus, kāpēc Tramps tagad varētu vēlēties Grenlandi. Rakstā paskaidroti divi no tiem. 

Ar ko pārsteigsit? – tā savus Jaunatnes teātra pirmā aktieru kursa audzēkņus uzrunāja režisors Adolfs Šapiro. Vairāk ģeniāls režisors un sarežģīta personība, nevis pedagogs. Pēc tam, kad Jaunatnes teātris beidza pastāvēt visai strīdīgos juku laikos, jaunie aktieri gāja katrs savu ceļu, gan teātrī, gan ārpus tā. Par savu savu kursabiedru likteņiem grāmatā "Ar ko pārsteigsit?" stāsta Lenvija Sīle. Kultūras rondo studijā grāmatas autore Lenvija Sīle, aktieris Ivars Brakovskis un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Saruna par grāmatu, par Jaunatnes teātri, par Adolfu Šapiro un aktieru tālākajām gaitām pēc 1992. gada. Lenvija Sīle, savu kursabiedru Rūdolfa Plēpja un Maijas Eglītes rosināta, sameklē bijušos kursabiedrus un sarunājas ar viņiem. Sarunas, dažādie skatījumi uz režisoru Ādolfu Šapiro, teātra pedagogiem un Jaunatnes teātra slēgšanas procesu tagad apkopotas grāmatā "Ar ko pārsteigsit?". Grāmatas atvēršana arī notiks Teātra muzejā 17. janvārī.    

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis Pirmā latviešu folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, un to veica Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā – Fricis Treilands, 1846–1907). Viņš bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un jaunlatviešu kustības dalībnieks, arī viens no latviešu folkloristikas pamatlicējiem 19. gadsimta beigās. Brīvzemnieks ir dzimis Rokaižu ciemā netālu no Aizputes. Viņa tēvs Jēkabs Treilands bija zirglietu amatnieks un dažādos periodos arī kroga nomnieks Rudē un vēlāk arī Rokaižos, kā arī nelielas muižas nomnieks Kandelē un Rudbāržos pie Skrundas. Pēc etnogrāfiskās izstādes 1867. gadā par cariskajā Krievijā dzīvojošām tautām Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība bija ieplānojusi turpināt darbu pie zinātniskām ekspedīcijām un zinātnisku rakstu krājumu izdevumiem, un ar šīs biedrības gādību tika izdota arī citu cariskajā Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiāli. Pēc Friča Brīvzemnieka nolasītā referāta par latviešu etnogrāfiju, šīs biedrības priekšsēdis Nils Popovs, Krišjāņa Valdemāra rosināts, Brīvzemniekam uzticēja sākt etnogrāfisku ziņu vākšanu par latviešiem, piešķirot arī tam līdzekļus. Un tā 1869. gada pavasarī un vasarā Fricis Brīvzemnieks gan kājām, gan braukšus apceļoja visu mūsdienu Latvijas teritoriju,  pabūdams īsāku vai garāku brīdi Rēzeknē, Stirnienē, Dignājā, Krustpilī, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Skrundā, Aizputē, Rucavā, Kuldīgā, Alsungā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Turaidā, Valmierā, Cēsīs, Raunā, Alūksnē, Vecpiebalgā, Vestienā, Lubānā un beigās atkal Rēzeknē. Mūža otrajā pusē Fricis Brīvzemnieks uzrakstīja atmiņas, un tajās mēs varam lasīt, ka šī ekspedīcija negāja nemaz tik gludi, jo bija arī dažādi sarežģījumi. Piemēram, atgriežoties atpakaļ uz Rēzekni, Fricis Brīvzemnieks laivā ar diviem palīgiem, vietējiem zvejniekiem - šķērsoja Lubānas ezeru. Taču, esot jau Lubānas ezerā vidū, uznāca vētra, kādēļ arī visa latviešu folkloristikas vai folkloras vākšanas vēsture varētu būt apdraudēta. Bet viņi laimīgi nokļuva galā. Taču Lubānas ezera apkārtne ir ļoti purvaina. Un tad ar somām, kurās Fricim Brīvzemniekam bija savāktie materiāli, viņš šo dūksnāju devās meklēt tuvākās mājās. Tajās nonākot, saimnieki viņu padzirdīja ar siltu pienu un ļāva izgulēties siena šķūnī. Šo ekspedīciju var arī uzskatīt par pirmo latviešu lauku pētījumu latviešu folkloristikā, un daudzi no Friča Brīvzemnieka paziņām un ceļā sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm kļuva par palīgiem folkloras materiālu vākšanā, tos pierakstot un vēlāk sūtot viņam uz Maskavu. Un vēlāk šajā ekspedīcijā savāktie materiāli kļuva par latviešu tautasdziesmu, pasaku un arī buramvārdu krājumu pamatiem. Krišjāņa Barona "Latvju dainas" tika izdotas 1894.–1915. gadam sešos krājumos. Tāpat arī pasakas, ko apkopoja, sakārtoja un izdeva Ansis Lerhis-Puškaitis piecos sējumos, ietver materiālus no Friča Brīvzemnieka vākuma. Viens no aktīvākajiem materiālu iesūtītājiem bija viņa bērnības draugs Jānis Pločkalns, kurš šajā darbā iesaistīja arī savu māti Annu Pločkalnu, kas apkārtnē bija zināma un izslavēta kā vārdotāja. Viņa devās pie citiem vārdotājiem vai buramvārdu zinātājiem un viņu teiktos buramvārdus iemācījās no galvas. Pēc tam, atgriezusies mājās, noskaitīja tos savam dēlam Jānim Pločkalnam, kurš tos pierakstīja un nosūtīja Fricim Brīvzemniekam. Savukārt Anna sešdesmit gadu vecumā, lai neapgrūtinātu savu dēlu, iemācījās rakstīt un turpmāk folkloras materiālus sūtīja pati.  

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Pirmo reizi raidījuma Kā labāk dzīvot pastāvēšanas vēsturē pie mums ciemojas Ziemassvētku vecītis! Sarunā veram vaļā viņa dāvanas, jo šis ir īpašs svētku viesis, kuru sarunā satikt vēlējās vairāki klausītāji. Mierpilna svētku laika saruna ar profesoru gastroenterologu Anatoliju Danilānu. Klausītājiem dāvinām profesora komentārus par savām kādreiz raidījumos izteiktām atziņām. Viena no tām - speķītim nav ne vainas! Arī šajā raidījumā Anatolijs Danilāns norāda, ka ne jau speķītis ir lielākais vaininieks aptaukošanās gadījumā, bet gan saldumi un mazkustīgums. "Lai uzturētu labu veselību, labu garastāvokli un ķermeņa svaru, ir vajadzīgs vesels komplekss," atzīst Anatolijs Danilāns. Pirmā vietā mazāk jau pieminētie saldumi. Otrā vietā - svarīgas ir fiziskās aktivitātes, trešā - labi izgulēties. Tāpat profesors atzīst, lai būtu slaidāks, ir vajadzīgs labs garastāvoklis. Es gribu palīdzēt savam līdzcilvēkam, cilvēki to jūt un atceras. Ja vienkārši kaut ko pieraksta, variet iet, dzeriet tabletes. Bet ja tu parunā kaut neilgi, lai maz, ja cilvēks jūt, ka parādi, ka no sirds gribu lai jūs kļūtu vesels, cilvēki to jūt. Ir bijis Ziemassvētku vecītis bērniem un mazbērniem. Dēls skatījies aizdomīgi un ar apbrīnu vienlaicīgi. Pēc acīm sapratis, ka aizdomas ir bijušas, bet bijis arī prieks, kas ir svarīgākais.  Kādreiz bijis arī Ziemassvētku vecītis kolēģiem. Anatolijs Danilāns atzīst, ka viņam patīk tradīcijas un tās ir jāuztur. Viena no tām arī - citam citu sveikt svētkos.

Šoreiz gada noslēguma raidījums. Tajā rezumējam 2024.gada notikumus Latvijas un pasaules sportā. Savukārt Gunārs Jākobsons pie sevis ciemos aicinās divus sportiskus Ziemassvētku vecīšus - aktierus Jāni Skani un Egilu Melbārdi. Gada atskata nominācijas: “Gada riņķadejotāji” - Izglītības un zinātnes ministrija līdz pat pavasara beigām nepiesķir naudu sporta federācijām, gada beigās par īstu traģikomēdiju izvēršas stāsts par Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas maksu; “Gada vēsturnieki” - Kristaps Porziņģis un Uvis Balinskis. Pirmo reizi Latvijas sporta vēsturē viena gadā kāds pašmāju sportists kļūst par Nacionālās basketbola asociācijas čempionu, bet cits - izcīna Stenlija kausu; “Gada prieks” - Tomam Skujiņam izcila sezona pasaules šosejas riteņbraukšanas elitē - piektā vieta Parīzes olimpisko spēļu grupas braucienā un nominācija Latvijas gada sportista balvai; “Gada vilšanās” - Latvijas basketbola izlases olimpiskās cerības izšķirošajā mačā aizskalo Brazīlijas tālmetienu lietus. "Godājama nominācija" - 3x3 basketbola izlases ceturtā vieta Parīzē, sekojošā parāde; “Gada cirks” - IZM un naudas piešķīrumi sporta sacensībām Latvijā - kamēr basketbols olimpiskajai kvalifikācijai saņēma naudu, tikmēr hokejs, pludmales volejbols u.c sporta veidi cīnījās ar zobiem un nagiem; “Gada nelaimes putns” - motosportists Pauls Jonass: teicami sācis sezonu un beidzot izcīnījis pirmo uzvaru MXGP klasē, guva smagu pleca traumu un izlaida vairāk nekā pusi sezonas. Ļoti iespējams, ka traumu smagāku padarīja ārsta nepareiza rīcība; “Gada sensācija” - Mārtiņš Sesks/Renārs Francis demonstrē izcilu sniegumu Polijas un Latvijas pasaules rallija čempionāta posmos; “Gada sporta pasākums Latvijā” - vēsturiskais pirmais Latvijas pasaules rallija čempionata posms; “Gada šoks” - vēls pieteikums šajā nominācijā Kasparam Daugaviņam, kurš sezonas vidu negaidīti paziņoja par karjeras beigām; “Gada šāviens mērķī” - Andrejs Rastorgujevs beidzot izcīna medaļu pasaules čempionātā biatlonā; “Gada komanda” - RFS futbolisti; “Gada slaloms” - vai visa Latvija uzzina, kas ir kalnu slēpotāja Dženifera Ģērmane; “Gada sālsmaize” - beidzot atklāj jauno vieglatlētikas manēžu pie Daugavas stadiona; “Gada barters - par Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu ievēl Raimondu Lazdiņu.

Adventes pirmajā svētdienā, 1. decembrī, Rīgas Domā Orķestris “Rīga” sadarbībā ar diriģentu, obojistu Māri Kuģi atskaņos svētku gaidīšanas laikam īpaši izvēlētu programmu, kurā Johana Sebastiāna Baha un Antonio Vivaldi mūzika skanēs līdzās ar 20. un 21. gadsimta meistaru darbiem. Solisti Gundegas Šmites dziesmu ciklā “Plūdmaiņas” koloratūrsoprānam, akordeonam  un pūtēju orķestrim būs Gunta Gelgote un Artūrs Noviks, bet arfiste Jekaterina Suvorova un pūtēju ansamblis atskaņos Kloda Debisī "Sakrālās un laicīgās dejas". Orķestra “Rīga” sadarbība ar Guntu Gelgoti mērāma teju dekādes garumā. Dzīvojot Viļņā, Gunta aktīvi koncertē gan Latvijā, gan Lietuvā. Par gaidāmo Pirmās adventes koncertu Gunta saka: “Esmu laimīga par iespēju atkal kopā ar Orķestri “Rīga”  atskaņot Gundegas Šmites skaņdarbu “Plūdmaiņas”, ko pirmatskaņojām valsts svētkos pirms trim gadiem. Brīnišķīgi, ka šī iespēja būs Pirmās adventes svētdienā Rīgas Domā!” Pirms pāris gadiem Gunta šo opusu dziedājusi arī kopā ar Lietuvas simfonisko pūtēju orķestri, kur skaņdarbs saņēma slavinošas atsauksmes Baltijas Mūzikas dienās Kauņas Valsts filharmonijā. Gunta piebilst: “Gundegas Šmites partitūra ir niansēta un bagātīgi krāsaina, balss loma tajā ir gan jutekliski poētiska, gan kaislīga caur izaicinošiem tehniskajiem paņēmieniem un plašu diapazonu. No sirds aicinu baudīt izcilu pasaules un mūsu latviešu daiļradi Pirmajā adventē, lai mūzika mūs paceļ un bagātina!” Mārim Kuģim ar Orķestri “Rīga” pirmā sadarbība bija 2023. gada oktobrī, diriģējot  koncerteksāmenu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pirmās adventes koncertā orķestris un diriģents pirmoreiz kopīgi iestudē veselu koncertprogrammu. Ieva Zeidmane: Māri, kāda mūzika vislabāk noskaņo svētkiem un ir piemērota adventes laikam? Māris Kuģis: Protams, pirmais, kas nāk prātā, ir kaut kas neakadēmisks, ar Ziemassvētkiem saistīts. Ja runājam par Pirmo adventi, kas nāk uzreiz pēc tumšā novembra, gribas kaut ko, kas ne tikai iedvesmo svētkiem, bet palīdz domāt dziļi filozofiskas domas un redzēt to tālo skatījumu, ka mēs uz kaut ko ejam. Man tā vienmēr ir akadēmiskā mūzika, kaut kas saistīts ar baroku. Baroks man uzreiz dod šo svētku, gaidīšanas sajūtu. Protams, tas saistīts arī ar to, ka pēdējos gadus gandrīz vienmēr decembra beigās spēlēju Baha "Ziemassvētku oratoriju" (smejas). Tā bijis arī pirms tam, ka tieši baroka mūzika iedod pareizo sajūtu, noskaņo dvēseles stīgas. Jūs esat obojists, kas pievērsies arī diriģēšanai, un ar Orķestri „Rīga” diriģenta statusā satikāties pirms gada Mūzikas akadēmijas beigšanas koncertprogrammā. Māris Kuģis: Tā bija, tikāmies pirms gada koncertā „Veiksmīga satikšanās”, un tajā piedalījās gandrīz visi gan simfoniskās, gan pūtēju orķestra diriģēšanas studenti. Pēc šī koncerta Valdis Butāns uzrunāja mani ar ideju, ka varētu nākotnē sadarboties ar kārtīgu, pilnvērtīgu programmu. Te nu mēs esam. Kāda ir sajūta, stājoties Orķestra „Rīga” priekšā? Māris Kuģis: Gaidīšanas laiks, protams, bija mazliet biedējošs un satraucošs, bet nu jau ir garām trīs mēģinājumi un it sevišķi pēc otrās dienas bija ļoti patīkamas, siltas sajūtas. Teikšu godīgi, nevaru sagaidīt koncertu Rīgas Domā un ļoti gribu sajust šo lielo, kuplo orķestra skanējumu. Tā ir īpaša sajūta. Tas, ka pats spēlējat pūšaminstrumentu, kaut ko maina, esot diriģenta statusā? Māris Kuģis: Noteikti ir priekšrocības tādā ziņā, ka ļoti labi zinu, ko nozīmē ieelpot un sākt skaņu kā pūšaminstrumentālistam. Bet, kad diriģēju, nevarētu teikt, ka tas palīdz simtprocentīgi. Tāpat ir jāpiedomā pie diriģēšanas tehnikas, un tas ir kaut kas, kas, ejot šīm studijām cauri, ir jāattīsta. Sajust to sevī ir viena lieta, bet ielikt to rokās – pavisam cita. Es ceru, ka koncertā viss izdosies un šo pareizo sajūtu atradīšu un pārtulkošu rokās un orķestrantu izpildījumā. To, kā ieelpot un sākt skaņu, Jūs, Gunta, arī, protams, ļoti labi zināt. Ar Orķestri „Rīga” sadarbība bijusi ne reizi vien. Tā būs atkalsatikšanās. Gunta Gelgote: Frenka Tičeli skaņdarbā „Eņģeļi arhitektūrā” Mārtiņa Ozoliņa vadībā es pirmoreiz dziedāju ar Orķestri „Rīga”. Tad pirms trim gadiem tika uzrakstītas Gundegas Šmites „Plūdmaiņas”, ko atskaņojām 18. novembra koncertā. Jau tad likās, ka tas ir ļoti vērtīgs skaņdarbs, pelnījis kādreiz skanēt atkal. Prieks, ka izvēle krita uz šo skaņdarbu un cilvēki varēs to dzirdēt. Varētu domāt, ka ļoti dzidrs soprāns kopā ar pamatīgiem pūšaminstrumentiem varētu būt riskants salikums, bet tā tomēr nav. Gunta Gelgote: Balss šeit reizēm ir kā daļa no orķestra, kā krāsa, reizēm tā ir cilvēcīgā balss, kas stāsta jūtīgu, juteklisku tekstu. Neslēpšu, ka, tā kā Gundega šo skaņdarbu rakstīja tieši man, tur ir ļoti daudz augstu nošu, kuras orķestrim pāri tiek (smejas).                                                                                                                           

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Reiz ejot pa Ņujorku, burtiski apstulbu, jo to, ko ieraudzīju, nebiju gatava sastapt šeit. Manā acu priekšā bija vairāki bazalta bluķi un līdzās tiem kārtīgi iestādīti kociņi. Tā bija un turpina būt 22. Rietumu iela Manhetenā, un mans ceļa mērķis bija Dia Art Foundation jeb Dia Mākslas fonds Čelsijas rajonā. Ņujorka nebūt ne visur ir piesātināta ar debeskrāpjiem, un tieši tāda, mūsu mērogiem pierastāka vietumis ir tās 22. iela. Kādēļ es apstulbu un kādēļ pēc brīža acīs sariesās asaras? Iedomājieties, tas bija laiks brīdi pirms interneta, kad fiziskajā telpā bija vairāk un pēkšņāki pārsteigumi. Es nezināju un nevarēju iedomāties, ka Jozefa Boisa mākslas darbs "7000 ozoli" atradīsies arī Čelsijā, Manhetenā. Vienmēr bija licies, ka tas atrodas tikai tā sākotnes vietā, Vācijas Hesenes pavalsts pilsētiņā Kaselē. Jozefs Boiss ir ievērojamākais Vācijas 20. gadsimta mākslinieks. Par pierādījumu tam kalpo viņa reklamēšana vērienīgajā 1999. un 2000.gadu mijas izstādē "Vācija. 20. gadsimts", kas notika septiņās lielākajās izstāžu vietās Berlīnē. Jau sākot no lidostas, visur bija izlikti plakāti ar Boisa attēlu ar raksturīgo lidotāja vestīti un filca hūtīti galvā. Arī uz ieejas biļetes bija šī fotogrāfija. Tā bija visur. Savukārt Kaselē kopš 1955. gada reizi piecos gados notiek nozīmīgākā laikmetīgās mākslas izstāde pasaulē. Tajā parādītās aktuālās mākslas tendences vienmēr pārspēj Venēcijas biennāli. Jozefs Boiss Kaseles izstādē, kuru sauc Documenta, piedalījās kopš 1964. gada, jau būdams Diseldorfas Mākslas akadēmijas profesors. Kaseles Documenta Boiss ir izlicis no vaska veidotas bišu karalienes, dīvainus mehānismus ar šļūtenēm, bet Documenta 5 viņš atteicās radīt darbu materiālā un noorganizēja "Tiešās demokrātijas caur tautas nobalsošanu biroju". Viņš ir "boksējies" ar citu mākslinieku, bet iespaidīgākais darbs Kaselē sāka tapt 1982. gada Documenta. Viņš pie galvenās izstādes norises vietas, muzeja Fridericianum, izbēra 7000 bazalta bluķus, katru no tiem - apmēram pusotra metra augstumā. Viņa koncepts paredzēja, ka bazalta bluķi tiks izvietoti pa pilsētu un pie katra no tiem tiks iestādīts ozols. Pirmo mazo ozolu 1982. gada Documenta atklāšanā iestādīja Jozefs Boiss pats. Pēdējo ozolu nākamajā Kaseles Documenta 1987. gadā iestādīja viņa dēls Vencels. Boiss mira 1986. gadā 64 gadu vecumā no smagas slimības. Ņujorkas bazalta bluķiem līdzās bija dažādi koki, šķiet, ozolu tur nebija. Un diez vai pat ļoti bagātais Dia Mākslas fonds transportēja pāri okeānam Boisa sarūpētos akmeņus. Gadu gaitā akmeņu un koku kombinācija Čelsijā, Manhetenā, izaugusi līdz vairākiem desmitiem. Bet Kaseles vecākajai paaudzei, šķiet, tagad ir kauns. Tikai pakāpeniski, lēnām, viņi saprata un pieņēma Boisa 7000 ozolu otro mākslinieka doto nosaukumu "Pilsētas apmežošana pilsētas pārvaldes vietā". Vācu mežs kā ideoloģisks konstrukts tika sakompromitēts nacionālsociālistu divpadsmit valdīšanas gados. Boiss ideoloģisko jēdzienu pārvērta ekoloģiskā.

Įžvalgomis dalijasi Rasa Baltė Balčiūnienė, verslo psichologė ir Rinardas Goda, įmonės „Tegra Group“ bendraturtis. Organizacijos šiandien vis dar mėgina veikti pagal senuosius principus - projektuoti į priekį, planuoti. Tačiau, kai aplinkybės keičiasi taip greitai, laikytis paraidžiui prognozėmis paremto plano – tarsi statyti verslą ant smėlio pamatų. Tokie planai, dažnai, neatitinka realybės, nepagrįstai užkelia darbuotojų lūkesčius ir juos demotyvuoja. Ar šiais laikais beverta prognozuoti ir planuoti? Galbūt tereikia lanksčiai reaguoti į situaciją, pasitikėti savo organizacijos žmonėmis ir leisti jiems spręsti patiems? Kaip, tuomet, auginti komandos savarankiškumą? Apie visa tai - laidų ciklo „Mąstymo klaidos versle“ 2-ajame epizode: 0:00:00 – pradžia 0:01:36 – „Prognozuojant ir planuojant yra daug iliuzijų ir netikrumo“. Kur organizacijos daro didžiausias prognozavimo klaidas? 0:03:26 – „Nebiudžetuojame. Stebime faktinius rezultatus ir pagal juos koreguojame savo veiklą“. Apie Rinardo įmonių patirtį. 0:04:51 – Apie įsisenėjusį įprotį planuoti, pasikeitusį kontekstą ir Z kartos poreikius. 0:11:00 – „Daugiau savarankiškumo, bet nemažiau kontrolės“. Apie žmonių savarankiškumo organizacijose vystymosi etapus. 0:16:37 – Klausimas, į kurį turėtų atsakyti vadovas, prieš sukdamas savivaldžios organizacijos keliu. Pirmo žingsnio baimė ir stažuotės įmonėje „Tegra Group“. Laida „Ateities genas“ transliuojama per „Žinių radiją“. Daugiau ciklo „Mąstymo klaidos versle“ laidų: „Keičiame valdymą, bet nekeičiame žmonių požiūrio.“ (su Ieva Čeponone) https://youtu.be/GuKAKSAgWpk

Vēsturiska spēlfilma par Pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem, cilvēkiem, kuru idejas un darbi ierakstīti Latvijas kultūras vēsturē, un nozīmīgām vietām vēsturisko notikumu dzimšanā. Kultūras rondo saruna ar filmas „Zeme, kas dzied” režisoru Māri Martinsonu, scenārija līdzautoru Daini Īvānu, aktieri Vili Daudziņu, kurš atveido Bernhardu Dīriķi, un komponistu Jēkabu Jančevski.   Filma, kas skar mūs visus. Visus latviešus un Latvijas valsti, jo toreiz – 1873.gadā – mēs kā nācija pirmoreiz satecējām kopā vienā dziesmā. "Zeme, kas dzied". Cik svarīga ir vēsturiskā precizitāte iepretim tai drāmai un konfliktam, kas patiesībā norisinājās dziedāšanas svētku organizatoru starpā? Kā sieviešu balsis parādījās līdz tam ierastajā tikai vīru balsu kopā? Režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskā spēlfilma "Zeme, kas dzied" – stāsts par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā – uz kinoekrāniem nonāks 8. novembrī, ieskandinot Latvijas valsts svētkus. Savukārt 15. novembrī iznāks Daiņa Īvāna grāmata "Zeme, kas dzied. 1873" Starp filmas vēsturisko personāžu atveidotājiem ir Andris Bulis (Rihards Tomsons), Ainārs Ančevskis (Jānis Frīdrihs Baumanis), Vilis Daudziņš (Bernhards Dīriķis), Nauris Brikmanis (Krišjānis Kalniņš), Andris Keišs (Atis Kronvalds), Ģirts Ķesteris (Jānis Cimze). Savukārt Marta Lovisa Jančevska (Anna Līdumnieks), operdziedātāja Marina Rebeka (Zelma Līdumnieks), igauņu aktieris Priit Pius (Jurģis Grietēns) un citi atklāj stāstu par latviešiem ceļā uz pirmajiem svētkiem. Filmas režisors ir Māris Martinsons, operators Jānis Jurkovskis, scenāriju veidojuši režisors kopā ar Atmodas laika aktīvistu un žurnālistu Daini Īvānu. "Zeme, kas dzied" komponists – Jēkabs Jančevskis, mākslinieks Mārtiņš Kalseris, kostīmu māksliniece Katrīna Liepa, grima māksliniece Aija Beata Rjabovska, gaismu mākslinieks Juris Zemītis, skaņu režisors Jānis Eglītis, aktieru atlases režisore Gunita Groša, izpildproducentes Inga Zeile, Madara Kalniņa, līdzproducente Anneli Ahven (Igaunija), producente Linda Krūkle.

Stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente Helēna Demakova Katalāņu valodā Els Quatre Gats nozīmē "Četri kaķi", un restorāns ar šādu nosaukumu atrodas Barselonas gotiskajā kvartālā jeb Barrio Gotico.  Restorāns atrodas skaistā, vēsturiskā namā, un tajā jūt dzīvu saikni ar 20. gadsimta sākuma modernismu. Lielākajā zālē pie sienām ir liecības par tiem māksliniekiem, kuru centrālā pulcēšanās vieta bija šī gastronomiskā un reizē kultūras institūcija. Vairāki no tiem, kas pulcējās "Četros kaķos", cita starpā radījuši tos mākslas darbus, kas šobrīd aplūkojami Mākslas muzeja "Rīgas birža" izstādē "Baltā un melnā Spānija" ("España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso"). Zināmākais no viņiem noteikti ir Pablo Pikaso, taču man īpaši tuvs ir Santjāgo Rusinjols, elegantu gleznotu interjeru un ainavu meistars. "Četri kaķi" modernisma laikā bija galvenā Barselonas mākslinieciskās bohēmas tikšanās un diskusiju vieta, pielīdzināma mūsu leģendārajai kafejnīcai "M6" 90. gados, vienīgi Barselonas telpas ir reizes sešas lielākas. Daudzi no tagadējā Rīgas spāņu izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem tur pavadīja neskaitāmas stundas! Pirmo reizi pie "Četriem kaķiem" nonācu, Barselonā meklējot Karlosa Ruisa Safona aizraujošajā romānā "Vēja ēna" aprakstītās vietas. Kopā ar Latvijas radio klausītājiem labi pazīstamo kultūras žurnālisti un literatūras lietpratēju Liegu Piešiņu pat divu stundu garumā gida pavadībā izstaigājām galvenās romānā minētās vietas gotiskajā kvartālā. Mūs aizveda pat līdz "Calle del Arc del Teatre" jeb Teātra arkas ielai, kas bija inspirācijas avots rakstniekam tai novietnei, kurā atradās viņa izfantazētā Aizmirsto grāmatu kapsēta. Šī drūmā ieliņa atrodama lai arī centrālā, tomēr bīstamā un samērā nolaistā rajonā Raval. Atgriežoties pie izstādes, jāteic, ka parasti latvieši aizraujas ar tā saucamo Balto Spāniju, kuru izdaiļo eksotiskas, atpazīstamas vietas un intelekts. Vieta Barselonā, kur atrodas "Četri kaķi", metaforiski runājot, ir drīzāk Melnā Spānija, vismaz tāda tā kādreiz bija. Ieliņas ir šauras un tumšas, kultūras mantojums tik sens un daudzviet nodilis. Melnā Spānija ir tā, kurā valda nežēlība, vēršu cīņas un nodevība. Romānā "Vēja ēna" aprakstītās kaislības un slepkavības nenotika vis Gaudi grezno māju ielokā lielajos bulvāros, bet gan lielākoties viduslaiku noslēpumaino namu ēnās. Arī romānā "Vēja ēnā" daudzkārt piesaukti "Četri kaķi", un tie atrodas pavisam netālu no autora izdomātā Semperes grāmatu veikala. "Četros kaķos" nācies ēst divreiz. Bail pat iedomāties, ko šodien teiktu jau gadu desmitiem mākslas vēsturē dusošie mākslinieki, ja šodien cerētu sajust kādreizējo atmosfēru. Restorāna priekšējā telpā vēl valda puslīdz nepiespiesta gaisotne, bet ārzemniekam ir bezcerīgi tur dabūt vietu: viesus vienkārši atsakās tur sēdināt. Iespējams, ka tur notiek diskusijas un reizēm satiekas vietējā bohēma. Lielā zāle ar izcilo un brīnišķīgi saglabāto interjeru ir kapitālisma sliktāko sasniegumu paraugs. Parupji apkalpotāji steidz ātri un bez ceremonijām pasniegt pasakaini dārgos ēdienus. Viņu darbības ir mehāniskas, straujas, nepatīkamas. Neviena, kurš iemiesotu kaut kripatiņu no tradīcijas! Tradīcijas tur iemieso tikai telpa, bet telpa ir bez gara. Izstādē "Baltā un melnā Spānija" Mākslas muzejā "Rīgas birža" ir nesalīdzināmi vairāk 19. un 20. gadsimta mijas gara klātbūnes nekā tā ir (īstenībā nav!) "Četros kaķos". Iespējams, ka tagad kaut kas ir mainījies, pēc diviem mēnešiem došos lūkoties. Visbeidzot jāpasaka, ko tad katalāņu valodā nozīmē vārdu salikums "Četri kaķi". Tas ir nedaudz nicīgs apzīmējums sīkai ļaužu kopiņai, par kuru pārējie nav pārāk augstās domās. Bet te zīmīgi ieslēpta bohēmiskajai videi tik raksturīgā humora izjūta. Restorānu radīja viens no savējiem bohēmiešiem. Tā bija drīzāk vīzdegunīga manifestācija. Viņš varēja savulaik teikt vai nodomāt – lūk, jūs, turīgās Barselonas augstā buržuāzija, mūs ne par ko neuzskatāt, jūs domājat, ka mākslinieks nav tik cienījams kā ārsts, advokāts, banķieris un tirgonis, taču mēs apzināmies, ka mūsu nicināmais pulciņš atstās daudz lielākas un dziļākas pēdas Spānijas un Eiropas vēsturē nekā jūsu naudas maisi!  

Pagājušajā gadā pirmo reizi Latvijas nacionālā dzejas slama uzvarētāja Liene Tīģere piedalījās Eiropas čempionātā. Kā augusi dzejas slamu tradīcija Latvijā, un kā tā atšķiras no citvalstu dzejas slamiem?  “Dzejas slams” – tā ir dzejnieku sacensība, kur dzejnieki izpilda savus oriģināldarbus auditorijas priekšā, un žūrijas vai skatītāju balsojumā tiek noteikts šīs sacensības uzvarētājs. Slamā skandētā dzeja atšķiras no tās, kādu esam paraduši baudīt dzejas krājumu lappusēs, dzīvā izpildījumā milzīga nozīme ir priekšnesumam, notika kontekstam, pārsteiguma momentam. Slameri pārģērbjas, laiž gaisā baloniņus, bur priekšnesumā atmosfēru, ironizē viens par otru un pasaulē notiekošo. Pirms gada Latvijas dzejas slama kustība iekāpa plašākos ūdeņos. Pirmo reizi Nacionālā 2023. gada čempionāta uzvarētāja Liene Tīģere no Liepājas piedalījās Eiropas Dzejas slamu čempionātā. Šī gada Nacionālā  dzejas slama uzvarētājs tiks noskaidrots 22. novembrī, Rīgā, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Šobrīd notiek dzejas slamu čemionātu sērija Cēsīs, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, lai izvēlētu nacionālā čempionāta dalībniekus. Dzejas slamu kustības aizsācēja Latvijā ir mākslas centra „Totaldobže” vadītājs Kaspars Lielgalvis. Dzejas slamus Latvijā organizē ne tikai mākslas centrs „Totaldobže”. Dzejas dienu ietvaros regulāri notiek dzejas slams latgaliski “Rogovkys dzejis voga”. Festivālā “Baltā nakts” Latvijas radio norisinājies “Baltais dzejas slams”. Septembra un oktobra mēnesī aktīvi notika dzejas slami visā Latvijā, lai apzinātu dalībniekus Latvijas nacionālā dzejas slama čempionātam 22. novembrī, kas Rīgā, Kokaru zālē. Arī šogad Latvijas čempionam būs iespēja tālāk startēt Eiropas čempionātā. Lienes Tīģeres uzstāšanās Eiropas dzejas slamā. Valters Liberts raksta gan dzeju, gan arī anekdotes Valtera Dakšas izdotajā žurnālā  “Avīzes Nosaukums”. Dzejas slamus gan vada, gan arī pats tajos piedalās, piemēram, šī gada pavasarī notikušajā starptautiskajā Dzejas slamā kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā. Šādi starptautiski dzejas slami tiek rīkoti regulāri, šogad tajā piedalījās kopumā 17 dzejnieki, tai skaitā Eiropas un pasaules dzejas slamu dalībnieki un uzvarētāji. Dzejas slams ar čempioniem Splendid Palace 26.04.2024  Dzejas slamos ir piedalījušies visai atzīti dzejnieki. Sergejs Timofejevs, apvienība Orbīta savos pasākumos risina līdzīgu tēmu, - ka dzeja ir nevis drukāts, bet gan runāts vārds. Toms Treibergs, Inga Pizāne, nupat ieskanējās Liepājas dzejnieces Lindas Skrandas balss. Bet es arī saprotu, kāpēc dzejnieki nejūtas ērti slameru vidē. Dzejas slameri lietā liek gluži citus paņēmienus.  Dzejas slamā ļoti būtisks ir uzstāšanās konteksts. Starptautiskajā dzejas slamā šo pavasar Splendid Palace, 17 dzejnieku konkurencē uzvarēja Eiropas 2023. gada čempionāta uzvarētājs Igaunijas čempions Joonas Veelmaa. Viņš lasīja garu un naivu dzejoli par dzejošanu un dzejnieka likteni, kurā atkārtojās vārdi: “Es esmu dzejnieks, dzejnieks esmu es.”  Neliekuļošu,17 dzejnieku starpā bija daži, kas vienkārši sirga ar verbālu caureju. Protams, arī viņi saņēma aplausus, par drosmi atnākt un uzstāties. Tāpēc Jonas Velmā dzejolis par dzejnieka likteni, bija īsti vietā un laikā, zāle uzsprāga aplausos.

Latgaliešu valoda teātrī nav tikai izklaides elements vai eksotika, tā ir valoda, kurā var runāt par nopietnām lietam un filozofēt. Daugavpils teātrī 16. oktobrī Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses lugas "Kaids nūteikti atīs" (Kāds noteikti atnāks) pirmizrāde. Tā būs laikmetīga teātra spēle latgaliski – filosofisks trilleris par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā. Juna Foses darba nokļūšana Daugavpils teātra repertuārā nav nejaušība. Tieši šajās dienās notiek Ziemeļvalstu dienas Daugavpilī, un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, aicinot iesaistīties Daugavpils teātri, piedāvāja ideju iestudēt kādu no Juna Foses darbiem. Fose raksta savus darbus jaunnorvēģu valodā – "nynorsk", kuru, līdzīgi kā latgaliešu valodu, ikdienā lieto neliela sabiedrības daļa. Pirmo reizi kādai no lugām – šajā gadījumā “Nokon kjem til å kome” ir tapis tulkojums pa tiešo - no "nynorsk" uz latgaliešu valodu. Un latgaliski uz teātra skatuves tiek runāts par nopietnām lietām un filozofēts. “Nokon kjem til å kome” jeb "Kaids nūteikti atīs", tā jaunnorvēģu valodā "nynorsk" sacerētās Juna Foses lugas nosaukums skan tulkojumā latgaliski. Un tāds arī dots nosaukums jaunajam Daugavpils teātra iestudējumam Oļega Šapošņikova režijā. Juns Fose - norvēģu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, Nobela prēmijas literatūrā laureāts, kuram balva piešķirta, citējot - “par viņa inovatīvajām lugām un prozu, kas dod balsi vārdos neizsakāmajam”. Kā atzīmējis pats Juns Fose, viņa lugām nāk par labu, kad varoņu emocijas ir cieši aizvērtas ar vāku un zem tā vārās. Viņa pirmā un viena no spēlētākajām lugām “Kāds noteikti atnāks” tam ir lielisks piemērs. To jau savā interpretācijā no jauna rada Daugavpils teātris kā filozofisku trilleri par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā.

18. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Lauras Jēkabsones darbs „Folkpasija. Francis Trasuns” – pirmā pasija latgaliešu valodā. Kā sakrālajā pasijas formā iepludināt tautas mūzikas elementus un latgaliešu valodu? Kā viena cilvēka dzīves veikumu – Trasuna darbu latgaliešu kultūras gara uzturēšanu – izteikt šodienas izteiksmē? Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Jēkabsoni, Rīgas projektu kora vadītāju Kristoferu Volšu Sinku un libreta autori Annu Rancāni. Franča Trasuna dzīves gājums cieši sasaucas ar pasijas formu. Komponiste Laura Jēkabsone, iedvesmojoties no Baha un citu komponistu pasijām, radījusi pirmo pasiju latgaliešu valodā. Šis pirmatskaņojums atspoguļo Latgales vēsturiskās zemes kultūras daudzveidību, apvienojot latgaliešu valodu, tradicionālos garīgos dziedājumus un tematisko līniju. Libreta autore ir latgaliešu dzejniece Anna Rancāne. „Folkpasijas” pasaules pirmatskaņojumā piedalīsies Rīgas projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa "Rikši", Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka.

Liepājniece, dzejniece un arhitekte Gunta Šnipke savā jaunākajā krājumā “Kā” virknē īpašības vārdus, lai pierakstītu un tuvplānā pamanītu šo laiku. Dzejoļi ir kā dienasgrāmatas ieraksti, kas vienlaikus tver mūsu kopīgi izdzīvotas atmiņas, taču izvērš uz āru arī autores pašas redzējumu. “Kā” – ir liepājnieces, dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes ceturtais dzejas krājums. Vārds “kā”, veido jaunā krājuma struktūru. Tā ir pirmā rindiņa vairumā dzejoļu,  kas seko aiz tēmas pieteikuma nosaukumā, tālāk virknējot īpašības vārdus, kas pieraksta un tuvplānā pamana šo laiku. Guntas Šnipkes dzejnieces biogrāfija apliecinājums tam, cik reizēm svarīgi, lai taptu sadzirdēts,  atrasties pareizā laikā un vietā. Divi iepriekšējie dzejas krājumi -  „…bērns ienāca..” 1995. gadā,  „… un jūra” 2008. gadā - izdoti Liepājā, nelielās izdevniecībās, un līdz grāmatveikaliem, recenzentiem laba daļa no tirāžas pat nenonāca. Līdz pēkšņi, viņas trešais dzejas krājums „Ceļi” 2018. gadā, kad dzejniecei jau bija pāri sešdesmit, tika pamanīts un novērtēts, gan ar Dzejas dienu balvu, gan arī ar Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas balvu “Sudraba tintnīca”. Gunta Šnipke ir arī trīskārtēja Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāja. Liepājā Guntu Šnipki, protams, zina, taču gluži cita iemesla dēļ. Liepājā viņa ilgus gadus ir bijusi gan Liepājas galvenā māksliniece, gan pilsētas būvvaldes arhitekte. Arī šai Guntas Šnipkes personības pusei ir sakars ar rakstīšanu – 25 gadus viņa ir bijusi žurnāla "Latvijas Architektūra" redkolēģijas locekle un rakstu autore. Pirmo reizi, tobrīd vēl ārpus Liepājas maz zināmo dzejnieci Guntu Šnipki intervēju pēc krājuma “Ceļi' iznākšanas. Tiekamies Liepājā, un ir grūti nepamanīt, cik ļoti toreizējā intervija atšķiras no šīs, kad manā priekšā jau ir atpazīstama dzejniece. 2024. gada maijā Gunta Šnipke kļuva par valsts augstākā apbalvojuma – Atzinības krusta virsnieci. Latvijas Radio 3 „Klasika” tapa Oresta Silabrieža intervija ar dzejnieci, kurā viņa cita starpā pastāstīja kā ikdienā mēdz trenēt savu valodu – virknējot vārdus, meklējot ritmu, līdzības. Tas aizķēra manu interesi, jo škita, ka krājuma “Kā” dzejoļi arī varētu būt izauguši no šādiem asociatīviem un ritma vārdu virknējumiem, līdz tie kādā brīdī piepildās ar jēgu un pārtop dzejolī. Un tieši tas bija man prātā, kad uzdevu jautājumu – vai valoda var šo pasauli vai vismaz cilvēku kaut kādā veidā darīt labāku?  

Pirmo reizi Saeimas vēsturē iedarbina mehānismu pret deputātiem par valsts valodas nezināšanu. Rietumvalsti mēģina novērst pilna mēroga karu starp "Hizbullāh" un Izraēlu. Labklājības ministra Ulda Auguļa (Zaļo un zemnieku savienība) ideju, ka darbaroku trūkumu varētu risināt, saīsinot bērnu kopšanas atvaļinājumu, Rīgas ielās aptaujātie cilvēki vērtē pārsvarā negatīvi. Ādažu militārajā poligonā valsts aizsardzības mācību “Namejs 2024” laikā aizvadīta viesu un mediju diena.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz tālajām Komoru salām jeb oficiālajā nosaukumā Komoras Savienību, kas ir arhipelāga valsts Dienvidaustrumāfrikā, blakus varbūt labāk zināmajai Madagaskaras salai. Šī Indijas okeānā atrodamā valsts sastāv no četrām salām, kas ir Grande Komore (Ngazidja), Anžuana, Moheli un noslēdzoši Majota, kas ģeogrāfiski pieder Komoru salām, taču joprojām atrodas Francijas pārvaldībā. Pēc trīs dažādiem referendumiem Majota ir izvēlējusies palikt kā Francijas aizjūras departamenta sastāvdaļa, izraisot ne visai draudzīgas diplomātiskās attiecības starp Komoru salām un Franciju. Uz Komoru Savienības lielākās salas Grande Komore arī atrodas tās galvaspilsēta Moroni, kurā dzīvo vairāk nekā puse kopējās populācijas, kas ir aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Lai būtu vieglāk iztēloties – Rīgas iedzīvotāju skaits pēc pašreizējiem datiem ir aptuveni 605 273 iedzīvotāju. Moroni teritorija ir 10 reizes mazāka, rezultējoties ar populācijas pārblīvētību un droši vien vairākām situācijām, kur cilvēki cits citam elpo pakausī tiešā nozīmē. Runājot par elpošanu – Savienība ir saskārusies ar slikta gaisa kvalitāti, jo sala ir novietota uz viena no pasaulē lielākajiem aktīvajiem vulkāniem ar nosaukumu Kartalas kalns. Šis vulkāns periodiski izvirst, un pēdējais izvirdums notika 2005. gadā. No pozitīvās puses lūkojoties, Komoru salās ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība, ko lielā mērā ietekmē to vulkāniskā izcelsme, tropiskais klimats un ģeogrāfiskā izolācija. Neskatoties uz to nelielo izmēru, salas ir mājvieta visdažādākajām endēmiskām sugām un unikālām ekosistēmām. Komoru salās ir vairākas floras un faunas sugas, kuras tiek uzskatītas par "dzīvām fosilijām", jo tās pastāv miljoniem gadu ar nelielām evolūcijas izmaiņām. Salas ir daļa no Madagaskaras un Indijas okeāna salu bioloģiskās daudzveidības zonas. Vēsturiski Komoru salas vispirms apdzīvoja austronēziešu un bantu valodā runājošas tautas. Arheoloģiskie pierādījumi liecina, ka kolonisti no Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas ieradās aptuveni 6. gadsimtā. Līdz 10. gadsimtam arābu tirgotāji sāka biežāk apmeklēt salas, ieviešot islāmu, kas kļuva par dominējošo reliģiju, un šobrīd aptuveni 98% populācijas ir sunni musulmaņi. Dažu nākamo gadsimtu laikā salas kļuva par karsto punktu arābu vergu tirgotājiem, kuri caur Indijas okeānu veda Āfrikas vergus uz Tuvajiem Austrumiem. Kopš 1912. gada līdz neatkarības iegūšanai 1975. gadā Komoru salas atradās Francijas koloniālajā impērijā. Tas arī varētu izskaidrot, ka valstī ir trīs oficiālās valodas, kas ir arābu, franču un komoru jeb kā vietējie to dēvē šikomori valoda. Komoru valoda ir svahili dialekts ar spēcīgu arābu ietekmi, kas atspoguļo valsts daudzveidīgo mantojumu. Šobrīd Komoru salu prezidents ir Azali Assoumani. Pirmo reizi prezidents Azali nāca pie varas militārā apvērsumā 1999. gadā. Pēc desmit gadu pārtraukuma amatā viņš uzvarēja strīdīgās vēlēšanās 2016. gadā un tika atkārtoti ievēlēts šī gada janvārī, uzsākot pildīt ceturto termiņu. Jāatzīst, ka vēlēšanu iznākums opozīcijas spēku uzskatos bija krāpniecisks, jo kopumā vēlēšanās piedalījās tikai 16% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz ar to un papildus apsūdzībām, kas saistītas ar autoritārisma izplatīšanu, valstī noritēja divu dienu nāvējoši protesti, kas rezultējās ar plašiem cietumsodiem. Jāpiemin, ka ieslodzīto bēgšana no Moroni cietumiem nav nekas neparasts un Komoru savienība statistikas ziņā ir valsts, no kuras cietumsoda laikā ir visvieglāk izbēgt. Vien 2020. gadā 23 ieslodzītie aizbēga neskaidros apstākļos un vairāk nekā 40 ieslodzītie aizbēga, kad iedzīvotāji svinēja nacionālās futbola izlases uzvaru pār Keniju. Šā gadā aprīlī plašsaziņu mediji ziņoja, ka vairāk nekā 30 ieslodzītie vienkārši izgāja no cietuma, izmantojot cietuma galvenos vārtus. Lai gan zemais drošības līmenis Komoru salās ir saistīts ne tikai ar kritisko infrastruktūru nestabilitāti, bet arī ar salīdzinoši procentuāli augsto ieslodzīto skaitu. Jāpiemin, ka kopš neatkarības iegūšanas no Francijas 1975. gadā Komoru salas ir piedzīvojušas vairāk nekā 20 apvērsumus vai apvērsuma mēģinājumus, padarot to par vienu no politiski nestabilākajām valstīm pasaulē. Arī mūsdienās nestabilitāte joprojām pastāv, apvērsumiem un separātistu kustībai radot izaicinājumus nacionālajā vienotībā, kā, piemēram, atentāta mēģinājums pret līdzšinējo prezidentu Azali, kas notika vien pirms pāris nedēļām. Par politisko līdzdalību demokrātiskās sabiedrībās, vai konkrēti to, kas nosaka sabiedrības un indivīdu ambīcijas un motivāciju iesaistīties politikas veidošanā, stāsta “Eiropas Kustības Latvijā” prezidents un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis no Latvijas Andris Gobiņš.

Ja par visas Eiropas kultūras galvaspilsētu Liepāja kļūs 2027.gadā, tad par vietējā mēroga kultūras karstāko punktu tā noteikti ir dēvējama šīs nedēļas nogalē, jo tur notiks mūsdienu mākslas festivāls “Liepājas Mākslas forums”. Tas šogad norisināsies no 27. līdz 29. septembrim un atzīmē desmitgadi ar tēmu “Pēctecība”. Par šī gada foruma norisēm Kultūras rondo stāsta Liepājas mākslas foruma mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča un dziedātāja, Krista Auznieka monooperas „Apzināšanās” balss Evija Vēbere. Ierakstā uzklausām mākslinieci Katrīnu Neiburgu, kura stāsta par par savu videoprojekciju Krista Auznieka monooperai. Tēma izraudzīta ne tikai, lai reflektētu par festivāla nākošajiem dzīves gadiem, bet arī apzināti padomātu par mūsu sabiedrības un katra indivīda tālāk būšanu. Apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot īpašu pieredzes ceļu septiņos mūzikas, mākslas un laikmetīgās dejas notikumos, kas iedrošinās apzināties gan pašiem sevi, gan apkārtējo un pārlaicīgo pasauli. Festivāla atklāšanā 27. septembrī plkst. 19 apmeklētājus aicinās iziet savu apzināšanās ceļu. Koncertzāles "Lielais dzintars" Lielo zāli piepildīs Krista Auznieka monoopera "Apzināšanās", skanot Evijas Vēberes dziedājumiem senajā budistu valodā un trio "Art-i-Shock" instrumentspēlei, ko apvīs Katrīnas Neiburgas videoprojekcijas.      

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdināt, nevis kaut ko panākt ar to. Man personīgi satīra ne pārāk patīk." Izrāde veidota pēc Mārtina Makdonas lugas “Bendes”. Melnajai komēdijai Lielbritānijas dramaturgs Mārtins Makdona par pamatu ņēmis reālus vēsturiskus notikumus un personas no tālā 1965. gada, kad Anglijā oficiāli tika atcelts nāvessods (ar pakāršanu) un pēdējie Viņa Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi palika bez darba. Pirmo reizi luga uzvesta 2015. gadā Londonas Royal Court Theatre. “Bendes” ir saņēmušas Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Izrādes režisors Alvis Hermanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons. Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts vai Ričards Murāns, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.

Šogad Imanuela Kanta trīssimtā gadadiena. Tam par godu tiek rīkoti dažādi izzinoši pasākumi arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas mudinās aizdomāties, ko Kants varētu pateikt par notiekošo šodienas pasaulē un, vai viņa morālie principi un idejas par cilvēka cieņu vēl ir aktuālas šajos laikos?  Tīrā prāta kritika, kategoriskais imperatīvs - šie ir tikai daži no filozofa vērienīgā mantojuma elementiem rietumu domā. Ko zinām par Kanta dzīves gājumu un kāda mūsdienās ir Kanta filozofiskā mantojuma loma? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks un šīs konferences organizētājs Pauls Daija un filozofs, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Raivis Bičevskis.   Pirms sarunas par Kantu iepazīstam viņa dzimto pusi Prūsiju, kā arī prūšus un šīs etniskās grupas pirmsākumus. 15. gadsimtā vācu aizliegums prūšiem nodarboties ar amatniecību ir viens no būtiskākajiem soļiem, lai prūšu brīvība pakāpeniski izzustu, uzskata vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē, runājot par prūšiem kā tautu, par prūšu zemēm pirms to nozušanas un prūšu asimilācijas citās tautās.  Jautājums par prūšu izcelsmi, prūšu reģiona vēsturi ir plašs, daudzveidīgs un  daļēji arī pretrunīgu vēstures avotu materiāls, atzīst profesors Andris Šnē. Ir grūti sižetam atvēlētajā laikā izrunāt par veselas tautas likteni, bet mēģināsim ieskicēt dažus punktus jautājumā par šo rietumbaltu tautu, kuru zemes savulaik atradās daļā tagadējas Polijas un Lietuvas teritorijās, un Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalā. Pirmo reizi rakstītajos avotos prūšu ciltis ir, iespējams, minētas mūsu ēras sākumā dzīvojošā romiešu oratora Tacita darbā „Ģermānija”, kur viņš prūšus sauc par aistiem, rakstot, ka viņi ir pagāni nodarbojas ar zemkopību un vāc dzintaru. Vārds „prūši” sāka parādīties ap 9. gs., kad jau vairāki rakstu autori min šo nosaukumu. Vācu ordeņa priesteris Dusburgas Pēteris 14. gs. sākumā savā hronikā jau plašāk raksta par prūšu zemēm. Bet Andris Šnē  turpina par to, kas mūsdienās ir uziets  arheoloģiskajos izrakumos un kas liecina par prūšu senajām tradīcijām.

Raidījumā Piespēle runājam par Latvijas delegācijas izcilo sniegumu Parīzes paraolimoiskajās spēlēs. Tur latvieši izcīnīja trīs zelta un vienu sudraba godalgu, bet divi zelti parajātniekam Rihardam Snikum. Lielā intervija ar Snikus pirmo treneri Olgu Šelleri. Nedēļas topā: Futbola izlase UEFA Nāciju līgas spēlē uzvar Fēru salas ar 1:0; Latvijas Futbola federācijas vadītājs Vadims Ļašenko apciemo ekonomikas ministru Viktoru Valaini no Zaļo un Zemnieku savienības; Gatavojamies Latvijas-Igaunijas basketbola līgas sezonai; Basketbolists Dāvis Bertāns paraksta līgumu ar tikko izveidoto Dubaijas klubu; Paralimpiešu sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa.

Dzejas dienas Latgalē bagātinājis vēl viens pasākums, kas aizvadītajā sestdienā, 7. septembrī, izskanēja Rēzeknes novada Ozolaines pagasta Pleikšņu kalnā. Pirmo reizi te notika muzikālas dzejas brokastis “Gulguošona”, kur pulcējās vairāki pazīstami Latgales literāti - Valentīns Lukaševičs, Annele Slišāne, Arvis Viguls un Anita Mileika, kā arī mūziķi Ingars Gusāns, Vinsents Kūkojs un flautu grupa “Svīres”. Uz “Gulgošanu” bija devusies arī kolēģe Guna Zvīdre. Aizvadītās sestdienas rītā Rēzeknes novada Ozolaines pagasta Pleikšņu kalnā, kas atrodas turpat pie Rēzeknes un paver skatu teju uz visu pilsētu skanēja ne vien putnu dziesmas, bet arī dzeja un mūzika latgaliešu literātu un mūziķu izpildījumā, tādējādi veicinot latgalisko tekstu jaunradi un pārtapšanu jaunās mākslas formās. “Gulgošana” te notika pirmo reizi un bija kā ieskaņa vakara pasākumam Nautrēnos, dzejas slamam “Rogovkys dzejis voga”, kas šogad notika jau treso reizi.

Latvijas Neredzīgo bibliotēka laidusi klajā Latvijā pirmo garstāstu vieglajā valodā — Guntas Bites “Pie omītes”. Grāmata 120 lappušu garumā viegli uztveramā veidā stāsta par omīti un viņas mazmeitu Paulu, kuras savā dzīvē piedzīvojušas traģiskus notikumus, tomēr turpina ticēt labajam. Omītei pieder kafejnīca, kurā strādā gan mazmeita, gan konditors Gatis. Lielas galvassāpes omītei sagādā pretim esošā franču kūciņu veikala “Tartes” īpašnieks Rihards, kurš uzsāk negodīgu cīņu par kafejnīcas slēgšanu. Grāmata sarakstīta trešajā vieglās valodas līmenī un stāsta par tik sarežģītiem jautājumiem kā vecāku zaudējums, privātais bizness, konkurence, kredītsaistības, labdarība un empātija.

Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

"Klasikā" uz sarunu aicinām izcilo baroka mūzikas interpreti, latviešu soprānu Guntu Smirnovu no Šveices, un mūsu tikšanās galvenais iemesls ir divi koncerti, kurus sniegs ansamblis Duo Poetico. Baroka mūzikas programma 3. augustā pulksten 20 skanēs akustiskajā koncertzālē "Īle", bet 4. augustā pulksten 17 – Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā. Ansambļa radošo kodolu veido divi mūziķi – Gunta Smirnova un armēņu vijolnieks Rafaels Ter-Sahakjans, kuriem šajā koncertprogrammā piebiedrosies arī ērģelniece Jekaterina Kofanova. Gunta Smirnova sadarbojas ar tādiem senās mūzikas lielmeistariem kā Renē Jakobs, Andrea Markons un Tons Kopmans. Gunta absolvējusi Bāzeles Senās mūzikas akadēmiju, vokālās prasmes pilnveidojusi arī Cīrihes Mākslu augstskolā. Dziedātāja uzstājusies Cīrihes un Bāzeles Operteātros, Amsterdamas Concertgebouw koncertzālē, Ķelnes Filharmonijā, Barselonas Liceja teātrī, kā arī ir regulāra viešņa Leipcigas Tomasa baznīcā. Šosezon Gunta dziedās arī Senās mūzikas festivālā Insbrukā, Senās mūzikas dienās Vācijas pilsētiņā Hernē un Leipcigas Baha festivālā. Rafaels Ter-Sahakjans ir daudzpusīgs mūziķis, kas vijoļspēli apguvis Lozannas un Lucernas Mūzikas akadēmijā Šveicē. Baroka vijoles prasmēs papildinājies pie Braiena Dīna. Vijolnieks regulāri uzstājas ar dažādiem Šveices orķestriem un kamermūzikas kolektīviem, piedalījies arī daudzu jaundarbu pirmatskaņojumos. Duetam koncertā pievienosies Bāzeles Sv. Pētera baznīcas galvenā ērģelniece Jekaterina Kofanova. Virtuoza mūziķe, starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri koncertē visā Eiropā, sadarbojas ar daudziem pazīstamiem orķestriem un solistiem, kā arī ir koncertu sērijas Orgelmusik St.Peter Basel mākslinieciskā vadītāja. Akustiskajai koncertzālei "Īle" mūziķi izvēlējušies programmu, kas īpaši veltīta vācu barokam. Tajā satiekas divi ļoti nozīmīgi komponisti – Johans Sebastiāns Bahs un Georgs Frīdrihs Hendelis, kuri dzimuši vienā mēnesī, vienā gadā un pat ģeogrāfiski netālu viens no otra, taču dzīvē nekad nav satikušies. Programma pārsteigs ar to, ka itāļu operu un angļu oratoriju meistara Hendeļa mūzika šoreiz skanēs viņa dzimtajā vācu valodā. Izskanēs trīs no viņa pazīstamjām "Deviņām vācu ārijām", kas ir izsmalcinātas kamermuzikālas miniatūras ar slavenā dzejnieka Bartolda Heiniha Brokes tekstiem. Savukārt garīgās mūzikas ģēnija Baha vokālo daiļradi programmā pārstāvēs ārijas no viņa laicīgajām kantātēm ("Kāzu kantātes" BWV 202 un "Ganiņu kantātes" BWV 249a). Bet vairāku Baha skolnieku, kā arī viņa dēla Karla Filipa Emanuela Baha kompozīcijas programmas otrajā daļā ieskicēs vācu mūzikas stilistisko attīstību 18.gs.beigās. K.F.E. Baha kamerkantāte "Pavasaris" pārlikumā soprānam, vijolei un ērģelēm šajā koncertā izskanēs pirmo reizi. Sarunā ar Guntu Smirnovu – par komandas darbu un kontaktiem senajā mūzikā karjeras sākumā Šveicē un tagad, par svarīgu posmu dzīvē kā kora dziedātājai un praktisko dzīvi, kura bijusi pamācoša; par satikšanos ar Renē Jakobsu un lomu uzkrājumu; par to, kāpēc pārtrūcis diedziņš sadarbībai ar Latviju un kā tas atjaunojies; par koncertprogrammu Īlē un Ikšķilē; par Duo Poetico nosaukumu un mūziku, kas aizrauj un aizkustina pašus mūziķus, kā arī par ansambļa sastāvu un saspēli. Bet intervijas izskaņā – par kursu "Vēsturiskā dziedāšanas māksla", ko Gunta tiešsaistē pasniegs Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studentiem, dziedāšanas ideāliem un ornamentēšanas noslēpumiem... Inga Žilinska: Mūsu iepriekšējā tikšanās notika pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem Bāzelē, kad studēji Schola Cantorum pie pieredzes bagātās dziedātājas Evelīnas Tabas. Laiks pagājis, un Latvijā par tevi neesam dzirdējuši gandrīz neko, savukārt Šveicē esi ieguvusi gan savu vietu, gan atzinību. Kā tev šie gadi aizritējuši, un kāda šobrīd ir tava ikdiena? Gunta Smirnova: Tā arī esmu palikusi Bāzelē… Pēc Schola Cantorum vēl mācījos Cīrihes Mākslu augstskolā. Tad vēl visādas privātstundas, meistarkursi, jo ar skolas beigšanu jau nekas nebeidzas – dziedātājam jau tas ceļš ir ļoti, ļoti garš, vienmēr ir, ko darīt un vienmēr kaut kas jāturpina tālāk. Taču ļoti svarīgi bijuši visi kontakti, kas gūti studiju laikā: kad sākas īstie mākslas ceļi, ir labi, ja pazīsti cilvēkus, kas arī pabeiguši skolu un kļuvuši, piemēram, par mūzikas direktoriem baznīcās. Tā ka karjeras sākumā ļoti noderēja daudzie kontakti tieši no skolas - kāds bija mani dzirdējis. Un tas, kas Schola Cantorum ir ļoti īpašs – tas, ka senās mūzikas atskaņošanā tev vajadzīgi citi cilvēki! Piemēram, lai savam eksāmenam iestudētu vienu Baha kantāti, tev nepieciešama vesela mūziķu komanda... Līdz ar to tu visu laiku sadarbojies ar kolēģiem: dziedi studiju biedru eksāmenos, dažādos koncertos, līdz ar to ļoti labi arī uzreiz redzi, ar ko tu varētu labi sastrādāties. Arī tevi dzird, un karjeras sākumā tas ir ļoti svarīgi! Tieši tā, Šveicē darbojoties, sākās lielākā dziedāšana jau pēc skolas beigšanas. Laikam tikai vienreiz dzīvē esmu bijusi uz kādu noklausīšanos, jo viss pārējais noticis tādā veidā, ka mani kāds ir dzirdējis un ieteicis. Tu darbojies kā brīvmāksliniece?  Jā, tieši tā. Vairākus gadus dziedāju arī koros. Piemēram, Zürcher Sing-Akademie – tas ir profesionāls koris, ar kuru sadarbojās arī Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Mums bija kopīgs koncerts – bija ļoti jauki satikt bijušos kolēģus un draugus Cīrihē! Kopumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgs posms, jo varējām sastrādāties ar pasaulslaveniem diriģentiem un labiem orķestriem. Un tad jau tu arī mācies muzikāli iekļauties tajā visā. Redzi, kā viss notiek. Praktiskā dzīve ir ļoti pamācoša! Tas bija ļoti vērtīgi – līdz brīdim, kad sapratu, ka kora dziedāšana tomēr ir kas cits. Solodziedāšanai ir cita intensitāte. Šobrīd vairāk dziedu solo vai ansambļos. Lielajos koros vairs nedziedu. Kā notika tava satikšanās ar leģendāro Renē Jakobsu? Bija taču vairāki koncerti, kuros sadarbojāties. Tas bija tik interesanti... Tobrīd dziedāju Zürcher Sing-Akademie – mums bija projekts ar Haidna Stabat Mater, kura pēdējā daļā ir ārkārtīgi virtuoza pasāža. Jakobss jau pašā sākumā zināja, ka viņa ansambļa soliste, kurai ir vairāk liriska balss, nevarēs tādā tempā nodziedāt, kā viņš vēlas. Un viņš bija lūdzis, lai to iestudē koris. Tad nu mēs – pieci soprāni – mēģinājām reizē nodziedāt tās milzīgi ātrās koloratūras neiespējami ātrā tempā, bet Jakobss izlēma – lai tomēr dzied viena dziedātāja. Un tajā brīdī mūsu diriģents Florians Helgāts lūdza viņam norādīt, kura tieši dziedātāja tā būs, kura nu tagad to dziedās. Viņš norādīja uz mani – pamēģini! Pamēģināju, tā tas arī palika, un ierakstā tas mans 20 sekunžu solo arī palicis. (smejas) Tobrīd Florians man saka: klausies, Jakobsam patika – aizej viņam kaut ko nodziedi! Un tad tas drosmīgais solis – pieiet pie maestro un jautāt: vai drīkstu pie jums rīt atnākt un kaut ko nodziedāt… Jā, tas dziedātājam ir grūts brīdis – kad sevi jāparāda, par sevi jāpastāv un jānotic. Un tiešām – viņš mani uzaicināja, noklausījās, un pēc pusgada uzvedām Tēlemaņa operu.  Un to mēs dzirdējām arī "Klasikas" tiešraidē! Jā, maza, jautra lomiņa – Kefīza, lai atvieglotu traģisko operas ritējumu. Meitene, kura dzied par brīvību. Ļoti, ļoti jauka loma. Cik lomu kopumā ir tavā radošajā kontā? Manā repertuārā vairāk ir koncertpartijas – pasijās, oratorijās, kantātēs un tā tālāk. No operu lomām – vairākas Persela operas: "Karalis Artūrs", "Feju karaliene", "Didona un Enejs". Monteverdi "Orfejs". Operu gan ir mazāk, lai gan esmu dziedājusi atsevišķas operu ārijas.  Bet Rīgā tu neesi dziedājusi jau ļoti sen. Pēdējā reize bija ar Alisi Jušku, Aināru Paukšēnu un Jāni Pelši – manuprāt, 2009. gadā. Tā sanāca, ka bija pārtrūcis tas diedziņš sadarbībā ar Latviju: nodibināju ģimeni, un bija daudz sarežģītāk visu saplānot un sakārtot. Ja mazi bērni, tikt uz skatuves ir problemātiski – tad jau uz vietas ir grūti saplānot! Par braucieniem ir ļoti jādiskutē, jo jābūt kādam, kas var palikt mājās. Jo turklāt abi ar vīru esat mūziķi.  Tāpēc ļoti daudz kas ir jāsaskaņo. Vajag, lai der abām pusēm un ģimene ir laimīga. Un tagad esam satikušās, lai runātu par diviem koncertiem, kas šajā nedēļā izskanēs Latvijā. Viens no tiem notiks Īles baznīcā, otrs – Ikšķiles baznīcā. Turklāt Ikšķile ir tava dzimtā pilsēta. Kas īsti ir jūsu projekts – Duo Poetico? Latviski tulkojot – poētiskais duets. Esam divi – es un mans vīrs, vijolnieks. Parasti mums ir arī trešais dalībnieks. Jo ļoti maz ir skaņdarbu vijolei un balsij. Varbūt  vajadzētu arī kaut ko pasūtīt? Līdz ar to, ka esmu baroka dziedātāja, pārsvarā mūsu programmu centrā ir baroka mūzika, un tad nu mūsu kompānijā ir vai nu teorbists, vai ērģelnieks, vai arī klavesīnists. Varam būt ļoti mazs sastāvs – trijatā, un varam būt arī paplašināts sastāvs – ar veselu continuo grupu. Atskaņojam to, kas mums patīk. Ļoti bieži ir tā, ka programmas sākumā ir baroka mūzika, bet turpinājumā ejam tālāk uz romantiskāku un modernāku mūziku.  Kāda programma būs šoreiz? Īles baznīcā skanēs programma "Vācu baroka pērles" – tā bija koncerta rīkotāju vēlme, lai būtu vācu mūzika. Tāpēc esam izvēlējušies tiešām skaistas šīs mūzikas pērles! Piemēram, būs trīs no Hendeļa vācu ārijām. Kas neparasti: Hendeli vislabāk, protams, pazīstam kā itāļu operu vai angļu oratoriju autoru, bet tas, ka viņš ir vācu komponists – tas daudziem nav aizķēries prātā, un bieži vien ir pārsteigums. Šīs ārijas ir ar brīnišķīgi skaistiem, poētiskiem tekstiem vācu valodā – tās mēs arī piedāvāsim. Tās mums bieži ir programmas centrā. Būs arī Bahs un viņa laicīgā mūzika, kas retāk tiek atskaņota. (..) Atklāj, kurš būs vijolnieks un kurš spēlēs ērģeles? Vijolnieks Rafaels ir mans vīrs, bet ērģelniece būs mūsu mīļā Katja Kofanova, kura ir Bāzeles Pētera baznīcā galvenā ērģelniece. Ar viņu sadarbojamies jau vairāku gadu garumā. Sadarbība sākusies dievkalpojumos, bet pamazām radušās kopīgas koncertprogrammas. Viņa atbrauks arī pie mums uz Latviju, uz Īli. Pirmo reizi muzicēsim uz ērģelītēm, kuras būs uzstādītas speciāli mūsu koncertam Īles baznīcā. Ļoti, ļoti satraucoši. Bet domāju, ka būs ļoti interesanti! Pēc tava stāstītā saprotu, ka primārais programmas izvēlē ir skaista, neparasta, īpaša mūzika.  Jebkurā gadījumā – mūzika, kas mūs pašus aizrauj un aizkustina. Ļoti svarīga ir arī saspēle, kas notiek starp mums. Ļoti priecājos, ka atpakaļceļu uz Latviju tu meklē arī caur profesionālajām zināšanām: no Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājas vietas izpildītājas Ievas Salietes saņēmu ziņu, ka nākamajā gadā mūsu Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedrā mācībspēks būs Gunta Smirnova. Tas ir brīnišķīgi, jo tava pieredze, izglītība un uzkrātās zināšanas ir tik apjomīgas, ka noteikti būs ļoti labs papildinājums mūsu Mūzikas akadēmijas senās mūzikas studentiem. Kuras būs tās sfēras, par kurām runāsi Mūzikas akadēmijā, un kas būs tavi apskatāmie lauciņi? Arī pati esmu ārkārtīgi priecīga par šo iespēju – ne tikai dziedāt, ne tikai parādīt, ko daru, bet arī dalīties tajā, ko esmu ieguvusi. (..) Ir ļoti daudz aktīvu jauniešu, kuri saka – jā, vēlos specializēties senajā mūzikā, un tas mani iepriecina… Kurss būs attālināts un norisināsies tiešsaistē, jo dzīvoju Bāzelē un nevaru atbraukt uz nodarbībām. Tā nosaukums – "Vēsturiskā dziedāšanas māksla". Tā būs mana pirmā pieredze šāda kursa pasniegšanā! Līdz šim esmu pasniegusi privātstundas un arī ar kolēģiem dalījusies – piemēram, rakstījusi ornamentus. Visas grāmatas jau apkopotas, tagad strādāju pie tā, lai visam būtu tulkojums angļu valodā, jo ļoti daudz kas ir vāciski. Tajā jūtos brīvi, bet saprotu, ka jābūt pieejamiem materiāliem angliski. (..) Pirmkārt, svarīgi saprast, kādi ir dziedāšanas ideāli. Vēsturiskajos traktātos ļoti daudz rakstīts par to, ko nozīmē laba dziedāšana un ko nozīmē skaista dziedāšana. Ļoti liela tēma vēsturiskajā dziedāšanā ir ornamenti. Uz to arī likšu akcentu, jo tas ir jātrenējas, tas ir jāmācās – pirmkārt jāievada sev ausī faili, kādi vispār ir varianti. Un tad, kad dziedi, augstākā stadija ir tad, ja vari brīvi, vispār nepiedomājot, tajā stilā ornamentēt. Man bijusi laime to iemācīties, jo man bijuši ļoti labi pasniedzēji. Kad dziedu Monteverdi mūziku, varu katru reizi to ornamentu veidot citādāku – pēc sajūtām. Saskaņā ar to, ko mūzika un afekts prasa. Tā ir brīnišķīga brīvības sajūta – kad apzinies, ka dziedi stilā, un mūzika ir dzīva.

Spaudos apžvalga.Užsienio kultūrinės spaudos apžvalga.Po beveik trejus metus trukusios intensyvių atnaujinimo darbų Šiuolaikinio meno centras (ŠMC) sugrįžta į kultūros gyvenimą ir kviečia lankytojus nuo liepos 25 d. vėl lankytis Vokiečių gatvėje Vilniuje esančio pastato erdvėse.Kur šiandien keliausime su tinklalaidės „Savas miestas“ komanda?„Kaip patogu gyventi visuomenėje, kur atvira kritika kūrybai laikoma blogo tono ženklu“, – apie neteisybę, pajaustą po vieno spektaklio ir susitikimo su kūrybine grupe, pasakoja scenos menų kritikė Aušra Kaminskaitė.Kokie yra pagrindiniai stereotipai, susiję su moterų gebėjimais kosmoso srityje? Ar yra skirtumų tarp finansavimo, skirto vyrams ir moterims kosmoso moksle? Kaip moterų kūnai reaguoja į kosminę aplinką ir kokie specifiniai iššūkiai kyla?Vilniaus muziejuje duris atvers nauja paroda „Nepatogus Vilnius”. Šia paroda kviečiama grįžti į tikrovę, patreniruoti empatišką žvilgsnį, atsikratyti išankstinių nuostatų ir net nepatogų miestą priimti kaip savą.Telšiuose surengta jubiliejinė medalininkų stovykla. Šiųmetė skirta medalininkams ir stovyklos jubiliejui. Tad menininkai kuria medalius įvairiomis temomis. Šiemet bus iš bronzos išlietas ir stovyklos 40-mečiui skirtas varpas.Liepos 25-27 dienomis, Nidos kurorte vyksiantis festivalis „Nida Jazz Maratonas“ sukvies daugybę džiazo mėgėjų, siūlydamas nepakartojamą muzikos ir gamtos sintezę.Ved. Justė Luščinskytė

"Klasikā" tiekamies ar Rīgas Senās mūzikas centra vadītāju un galveno producenti, arī traversflautisti Aiju Dimzu, dziedātāju Montu Martinsoni un režisori Dārtu Noru Pauļuku-Sadlovsku, lai plašāk runātu par 13. un 14. jūlijā Bauskā notiekošo IX Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu "Vivat Curlandia!", toskait arī tā gaidītāko notikumu – operas uzvedumu vēsturiskajā sveču apgaismojumā. 2024. gada festivāls klausītājiem piedāvās izbaudīt pasaulē pirmo mākslīgā intelekta rekonstruēto baroka operu "Andromeda" pēc 17. gadsimta itāļu libreta.

00:00:00 – Įžanga 00:01:00 – Pirmo rato apžvalga 00:12:34 – Turkija vs Sakartvelas 00:23:10 – Portugalija vs Čekija 00:40:17 – Lietuvos klubų varžovai Europoje 00:44:55 – Pirmo rato rinktinė 00:53:37 – Kroatija vs Albanija 00:56:25 – Vokietija vs Vengrija 00:58:12 – Škotija vs Šveicarija

“Basketstudijā 2+1” uz Gunta Keisela un klausītāju jautājumiem šoreiz atbildēja viens no Latvijas U14 meiteņu izlašu treneriem Elvis Brokāns. Runājām par tikko aizvadīto U14 Baltijas kausa izcīņu, bet ne tikai: •⁠  ⁠jaunā trenera karjeras pirmajiem soļiem un atziņām; •⁠  ⁠Valmieras meiteņu komandu panākumiem LJBL čempionātā; •⁠  ⁠izaugsmes perspektīvām pēc 9. klases absolvēšanas; •⁠  ⁠meiteņu Talantu akadēmijas ieguldījumu jauno spēlētāju progresā; •⁠  ⁠jaunatnes basketbola sistēmu un meiteņu motivāciju kļūt par profesionālēm; •⁠  ⁠spēļu slodzes sabalansēšanu; •⁠  ⁠divām Latvijas komandām Baltijas kausa izcīņā; •⁠  ⁠ko atklāja pirmā spēle ar Lietuvas U14 izlasi; •⁠  ⁠kļūdām un to labošanu; •⁠  ⁠secinājumiem un atziņām. 50 minūtes par aktuālo meiteņu basketbolā!

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Saeimas komisija vienojas liegt tirgot alkoholu pēc plkst.20, svētdienās – pēc 18. Latvijā ik gadu noslīkstot dzīvību zaudē vidēji 10 bērni vecumā līdz 19 gadiem. Galvenais iemesls - trūkst peldētprasmes un vājas zināšanas par drošību uz ūdens. Pirmo reizi Baltijas jūrā ir noticis uzbrukums Krievijas jūras flotes karakuģim, kuram nodarīti nopietni postījumi. Faktu, ka to paveikuši ukraiņu izlūki, kāds avots neatkarīgi ir apstiprinājis portālam „The Kyiv Independent”. Šomēnes trīskāršojies kravas automašīnu skaits Grebņevas un Terehovas Robežkontroles punktā. Šorīt septiņos Grebņevā rindā uz robežas ar Krieviju gaidīja 680 kravas un piecas vieglās automašīnas.

Šī saruna ar daudzu iemīļoto dakteri Klaunu jeb Igoru Narovski ir turpinājums mūsu pirmajai sarunai - ko par sevi un savām emocijām varam mācīties no dakteriem klauniem. Pirmo sarunu skatījās un tās automātiskos tulkošanas subtitrus, ko nodrošina youtube, izmantoja arī cilvēki, kuri paši krieviski nerunā (skat. zemāk, kā to var izdarīt). Par pirmo sarunu saņēmām neparasti daudz pateicības vēstuļu un komentāru - gan no sievietēm, gan vīriešiem. Te daži citāti:"Liels paldies par šo interviju, esmu to noklausījies vismaz 10 reizes un ik pa brīdim tinu atpakaļ (...)"."Saruna, kuru klausīšos vēl un vēl. Tik emocionāli piesātināta- no smiekliem līdz asarām. (....)""Pateicos tūkstoškārt par šo sarunu. Ļoti daudz nozīmēja. Klausīšos vēl.. un pēc tam varbūt vēl..."Saņēmām daudz lūgumu veidot turpinājumu šai sarunai. Šajā reizē Igors stāstīja, kādi ir pieci galvenie elementi, kurus māca topošajiem dakteriem Klauniem un kas var noderēt arī citiem. Piemēram, vieglums, vienkāršība, prieks. Mēs runājām arī par Igora piedzīvoto darbā ar pacientiem un karā cietušajiem. Igoram šādu stāstu ir daudz un tos atradīsi viņa nesen iznākušajā terapeitisko stāstu grāmatā "Daktera Klauna brīnumainās spēles".Ja tev noderētu tulkojums šai vai iepriekšējai sarunai ar Igoru, ko veido automātisks youtube AI rīks, tad skaties sarunu youtube platformā un uzliec sev vajadzīgos iestatījumus - video ekrānā, apakšējā joslā nospied CC, tad zobratu, tad vēlreiz CC un tur izvēlies latviešu vai citu valodu, kas parādīsies subtitros (reizēm tam vajag pat 24h, lai rīks pēc tā iestatīšanas sāktu darboties). Paldies @Aljgjis par instrukciju!Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:42 Kādus stāstus varēs atrast Dr.Klauna Igora Narovski jaunajā grāmatā13:27 Par gaidām. Ko mēs sagaidām no klauniem, no cilvēkiem, un kāpēc realitāte viemēr ir bagātāka.19:38 Trauksme, kas pāraug bailēs. Kā ar to spēlēties un kur to novirzīt29:28 “Klauns ir emocionāls dzīvnieks, kas vienmēr gatavs jebkam, kas varētu notikt”32:13 Kādi ir pieci galvenie elementi, kurus Igor Narovski māca topošajiem dakteriem Klauniem34:05 “Vienkāršība palīdz satikties ikvienam” – kā vienkāršības principu pielietot savā ikdienā42:54 “Ja tu esi godīgs, tev nav vajadzības domāt” – cik atbrīvojošu sajūtu var iegūt, jebkurā sarunā esot godīgam47:28 Pagrieziena punkts Dr.Klauna radošajā attīstībā50:12 Kāpēc dalīšanās ar savām sajūtām, emocijām un idejām ir uzskatāma par lielu dāsnumu otram cilvēkam51:56 Dāsnums un ievainojamība54:09 “Viegla attieksme pret nāvi dara vieglu dzīvi” – kā grūtas situācijas uztvert ar vieglumu58:32 Kādā veidā mūsu pārlieku nopietnā attieksme pret emocijām atņem dzīvei viegluma sajūtu1:09:10 Praktisks piemērs, kā dakteri Klauni apmācībās mācās viegluma sajūtu1:17:51 “Prieku var iegūt pilnīgi no jebkā un jebkuras situācijas”1:20:58 Domas un ieradumi kā muskuļi, kas jātrenē, ja vēlamies savādākus rezultātus kā ierasts1:24:51 Kā ar ķermeņa palīdzību iegūt klātesamības – šeit un tagad sajūtu.1:30:24 Kas dakteriem Klauniem palīdz izturēt milzīgo psiholoģisko slodzi; gadījums Kijevas slimnīcā1:34:56 “Jebkurš konflikts var kalpot par brīnišķīgas draudzības sākumu”

Alas noteikti ir vilinoši dabas veidojumi. Ne velti dažas no Latvijas iecienītākajām tūristu takām vijas tieši gar alām. Garas un šauras, dziļas un platas, jūras krastā un mežu biezoknī - tik dažādas mēdz būt alas, ar kurām ir bagāta arī Latvija. Par alu sistēmām Latvijā raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertu, ģeologu Daini Ozolu. Dabas skaitīšanā, kas noslēgusies aizvadītajā vasarā, apsekotas un shematiski uzmērītas Latvijas alas.  "Pirmo reizi visas alas ir iegrāmatotas un pieejamas sabiedrībai," atzīst Dainis Ozols. "No ģeoloģijas viedokļa senākā ala varētu Bruņu ala Amatas krastos, kas ir vēl no tā laika, kad šļūdonis virzījās pāri pār zemes virsmu,"  atklāj Dainis Ozols. Runājot par alu pētniecību, eksperts atzīst, ka Latvijā nav zinātnieku pētījumu par alām, katrā ziņā ne doktordarbu līmenī. "Latvijā jau ģeologus var gandrīz uz rokas pirkstiem izskaitīt, kas pēta kaut ko. (..) Ja jau ģeologu ir tik maz, tad par speleologiem, kas ir ģeoloģijas mazas apakšnozare, nav ko runāt. Pārsvarā pēta "keiveri", "speleongeri", kas pietiekoši daudz zina un izlien visur un izpēta. Tie ir galvenie pētnieki šobrīd," norāda Dainis Ozols. "Bēdīgi ir ar alu pētīšanu Latvijā." Dabas skaitīšanas ietvaros atklātas arī jaunas alas, bet Dainis Ozols nemin to skaitu, jo alas pēta "kkeiveri", kas apzina daudzas alas, bet tie ir viņu dati.  "Tas ir viņu datoros, datu bāzītēs. Kad aiziet dabas skaitītājs, viņš šādu alu atrod, viņš paziņo - es esmu atradis jaunu alu, "keiveris" ir dikti sašutis, viņš saka - es jau pirms 30 gadiem to alu zināju. Tur ir ļoti slidens jautājums," skaidro Dainis Ozols. Dabas skaitīšanā fiksētas arī jaunas alas, kas arī izveidojušās no jauna, piemēram, Caurā ala Mazsalacas klintī. Dabas eksperts neiesaka ziemā apmeklēt alas, jo lielākās alas ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta. "Alās nevajadzētu iet ziemas periodā no septembra- oktobra līdz aprīlim, tad sikspārņi ziemo un pamodināti aiziet bojā. Ļoti ietekmē cilvēku apmeklētība," norāda Dainis Ozols. Neparastie veidojumi alās - stalaktīti un stalagmīti Alas mēdz pārsteigt ar neparastām lāstekām, bārkstīm, stabiem - tie ir stalaktīti un stalagmīti. Kā tie veidojas un kas ir karsta alas, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Stalagnāti, stalagmīti, heliktīti, sodas salmi, popkorns, alu pērles, suņa zobi, mēness piens un vēl vairāki simti nosaukumu ir speleotēmām jeb ģeoloģiskiem veidojumiem alās. To forma un izskats ir atkarīgs no konkrētiem minerāliem, kā arī no vides alās.  Kopā ar Ģirtu Stinkuli iepazītam dažus no šiem alu veidojumiem un skaidrojam, kā tie rodas.

"Vāgnera grupas" vadītāju (domājams) likvidācija kā Putina varas prakses un šīs varas pašreizējā stāvokļa indikators. Pāvesta Franciska atklāsmes par Krievijas impērijas diženo mantojumu - Katoļu baznīcas galvas individuālo domāšanas īpatnību vai Vatikāna politikas slēpto motīvu atspogļojums? Republikāņu kandidātu pirmās debates: radikālas nostādņu atšķirības Ukrainas jautājumā. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes profesors Andris Sprūds. Kurš nokāva pavāru? Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” neveiksmīgā dumpja jūnijā daudziem bija pārsteigums, ka kompānijas dibinātājam un dumpja vadītājam Jevgeņijam Prigožinam līdz ar tuvākajiem līdzgaitniekiem un daļu personāla tika ļauts netraucēti pārcelties uz Baltkrieviju, saglabāt vismaz daļu savu aktīvu un pat pa laikam neslēpjoties apmeklēt Krieviju. Jūnija beigās Putins pat tikās ar Prigožinu u.c. „Vāgnera” komandieriem Kremlī, un varēja šķist, ka bruņotais izlēciens, kas pamatīgi sašūpoja Kremļa saimnieka reputāciju, ir ticis piedots. Tomēr ļoti daudzi uzstāja, ka par Prigožina dienas ir skaitītas. Pat ja Kremļa saimnieks gribētu piedot savam ilggadējam līdzgaitniekam, reizumis dēvētam pat „Putina pavāru”, autoritārās varas loģika tomēr nepieļauj aizmirst tik nopietnu izaicinājumu šai varai, kāds bija Prigožina dumpis. Šo spriedumu pareizību, jādomā, apliecina aviokatastrofa, kas 23. augustā notika Tveras apgabalā. Nogāžoties Prigožinam piederošai privātai lidmašīnai, bojā gājuši visi tās pasažieri un apkalpes locekļi, tai skaitā, saskaņā ar oficiāliem datiem, pats Jevgeņijs Prigožins, tāpat „Vāgnera grupas” militārais komandieris Dmitrijs Utkins, no kura pievārda „Vāgners” savulaik darināts kompānijas nosaukums, kompānijas drošības dienesta un transporta loģistikas vadītājs Valērijs Čekalovs un vairāki citi „vāgnerieši”. Nākamajā dienā pēc aviokatastrofas Krievijas vadonis nāca klajā ar paziņojumu, raksturojot aizgājēju kā „talantīgu cilvēku”, kurš gan esot „pieļāvis daudz kļūdu”. Oficiāla informācija par aviokatastrofas iemesliem līdz šim nav sniegta. Kāda aculiecinieka uzņemtā video redzams, kā lidmašīna krīt praktiski vertikāli, rotēdama gaisā, un aiz tās stiepjas dūmu grīste. Kā atzīst aviācijas eksperti, tas liecinot, ka avārijas iemesls ir eksplozija – vai nu bumba lidaparāta iekšienē, vai zenītraķete. Starptautiskā domnīca Open Minds Institute veikusi Krievijas iedzīvotāju tīmekļa aptauju, jautājot, kāds bijis notikušā iemesls. Tikai 8% aptaujāto domā, ka Prigožins un viņa līdzbiedri nogalināti pēc Putina pavēles. Vairāk nekā 17% uzskata, ka tas ir Krievijas specdienestu roku darbs, taču bez vadoņa akcepta. Vairāk nekā 10% vainoZiemeļatlantijas Līguma organizāciju (NATO) valstu, vairāk nekā 7% – Ukrainas specdienestus. Tikām vairāk nekā 28% paziņojuši, ka notikušais esot negadījums, bet vēl par procenta desmitdaļu vairāk ir to, kas tic, ka viss notikušais ir inscenējums, kas ļaus „Vāgnera grupas” vadoņiem nozust no publikas un, iespējams, arī varasiestāžu redzesloka. Un šī pēdējā versija nebūt nav gluži fantastiska, jo, kā kļuvis zināms pēdējā laikā, Jevgeņijam Prigožinam bijuši pat vairāki dubultnieki, par viltotām identitātēm pat nerunājot. Kā norādījis izmeklējošās žurnālistikas resursa Bellingcat līdzstrādnieks Kristo Grozevs, šāda paša bojāejas nospēlēšana būtu īsti Prigožina stilā. Otrā ešelona debates Pagājušās trešdienas vakarā astoņi potenciālie Savienoto Valstu Republikāņu partijas prezidenta kandidāti stājās publikas priekšā debatēs, kas, telekanāla Fox News organizētas, notika Viskonsīnas štata lielākajā pilsētā Milvoki. Tie bija Ziemeļdakotas gubernators Dāgs Bērgems, bijušais Ņūdžersijas gubernators Kriss Kristijs, Floridas gubernators Rons Desantiss, bijusī Savienoto Valstu vēstniece Apvienoto Nāciju organizācijā (ANO) Nikija Heilija, bijušais Arkanzasas gubernators Eisa Hačinsons, bijušais viceprezidents Maiks Penss, uzņēmējs Viveks Ramasvami un senators Tims Skots. No vienas puses, viņi visi ir otrā ešelona pretendenti, kuru reitingi tālu atpaliek no partijas favorīta – eksprezidenta Donalda Trampa, kurš uzskatīja par pareizāku šais debatēs nepiedalīties. No otras puses, nepavisam nav skaidrs, vai Trampam celtās nopietnās kriminālapsūdzības ir savienojamas ar kandidēšanu uz valsts galvas amatu, tāpēc ir visnotaļ iespējams, ka kāds no šiem astoņiem nākamgad cīkstēsies par Baltā nama atslēgām ar pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Domājams, pretēji daudzu gaidītajam, par vakara varoni kļuva Ramasvami – 38 gadus vecs uzņēmējs praktiski bez politiskās pieredzes, indiešu imigrantu atvase, kura darbošanās biotehnoloģiju jomā šobrīd pietuvinājusi viņa aktīvu kopvērtību miljardam dolāru. Tieši viņš uzņēmās uz debašu skatuves to lomu, kura pirms tam tika prognozēta gubernatoram Desantisam – republikāņu politikas „trampiskā” virziena apoloģiju. Viņš kaismīgi iesaistījās vārdu cīņās ar asākajiem Trampa kritiķiem – eksviceprezidentu Pensu, eksgubernatoru Kristiju un bijušo vēstnieci Heiliju. Viens no spilgtākajiem debašu momentiem iestājās, kad moderators aicināja kandidātus pacelt roku, ja viņi būtu gatavi atbalstīt Trampu kā partijas kandidātu arī tad, ja tiesa viņu atzītu par vainīgu. Ramasvami pārliecināti un tūdaļ augšup izstieptajai rokai ar lielāku vai mazāku pauzi sekoja vairums citu, t.sk. arī Helijas un Pensa rokas. Starp debašu vadmotīviem bija arī Savienoto Valstu atbalsts Ukrainai, un šajā ziņā Viveks Ramasvami demonstrēja īstu izolacionisma paraugstundu. Viņš paziņoja, ka „Ukraina nav Savienoto Valstu prioritāte”, un ka līdzekļus, kuri tiekot ieguldīti, lai sargātu svešas valsts robežas, Amerikai būtu jāveltī savas dienvidu robežas aizsardzībai pret nelikumīgu ieceļošanu. Vēl radikālākus uzstādījumus kandidāts paudis iepriekš, proti, nonākot Savienoto Valstu vadībā, viņš piedāvātu Krievijai paturēt tās sagrābto Ukrainas teritorijas daļu apmaiņā pret Maskavas apņemšanos neveidot militāri stratēģisku aliansi ar Ķīnu. Ramasvami nostāja Ukrainas sakarā izpelnījās asu oponentu kritiku, tai skaitā aizrādījumus par viņa acīmredzamo pieredzes trūkumu ārlietās. Pāvests apjūsmo Krievijas impērisko pagātni Pagājušās nedēļas nogalē Svētais Krēsls publiskoja pāvesta Franciska tiešsaistes uzrunu 10. Viskrievijas katoļu jaunatnes asamblejas dalībniekiem. Runas noslēgumā, papildus iepriekš sagatavotajam tekstam, pontifiks piebilda: „Neaizmirstiet savu mantojumu! Jūs esat dižās Krievijas pēcteči: dižās svēto un valdnieku Krievijas, dižās Pētera Pirmā un Katrīnas Otrās Krievijas, šīs impērijas – izglītotās, dižās kultūras un dižā humānisma. Jūs esat lielās Mātes Krievijas pēcteči, ejiet ar to tālāk! Un paldies – paldies par to, kā jūs pastāvat, par to, kā jūs esat krievi!” Šī tirāde izpelnījās asu kritiku no Ukrainas un arī citu valstu puses. Kā pirmdien norādīja Ukrainas Ārlietu ministrijas pārstāvis Olehs Nikolenko, pāvesta retorika teju mats matā saskan ar impērisko vēstījumu, kādu piekopj Krievija un kas tagad kļuvis par attaisnojumu tās agresijai pret Ukrainu, tūkstošu ukraiņu nogalināšanai, Ukrainas pilsētu un ciemu sagraušanai drupās. Vēlāk tai pašā dienā Vatikāna pārstāvniecība Kijivā nāca klajā ar paziņojumu, ka pāvests nekādā ziņā neesot gribējis pamudināt auditoriju uz impērisku noskaņojumu, bet vienīgi glabāt un attīstīt to pozitīvo, kas pastāv Krievijas kultūrā. Šo paskaidrojumu tomēr grūti pieņemt, jo Franciska piesauktie 18. gs. Krievijas valdnieki palikuši vēsturē ar vērienīgu militāru ekspansiju pret kaimiņvalstīm, tai skaitā tagadējās Ukrainas teritorijā. Ne tik sen Krievijas līderis Putins sevi salīdzināja ar Pēteri Pirmo, kurš arī esot aktīvi paplašinājis impērijas robežas. Pāvests Francisks līdz šim lielākoties izteicies adekvāti par Krievijas agresiju, to nosodot. Tomēr viņa kontā ir arī vairāki peļami izteikumi. Drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā viņš kādā intervijā pauda, ka Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO), domājams, izprovocējusi Kremli šai agresijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pirmo reizi latviešu valodā lasāmi 19. gadsimta sākuma ceļojumu apraksti par Kurzemi. Tie pieder vācbaltiešu dzejniekam, rakstniekam un izdevējam Ulriham brīvkungam fon Šlipenbaham. Šajā laikā veidot ceļojumu aprakstus bija populāri, bet kādas vietas un priekšmetus Šlipenbahs aprakstījis un kāpēc šāds izdevums ir nozīmīgs, par to stāstām raidījumā Zināmais nezināmajā. Muižas, kuru vairs nav, dzimtas, kuras jau izzudušas, sadzīve, kas mainījusies līdz nepazīšanai, un tomēr vēl kādas pēdas no aizgājušiem laikiem ir atrodamas. Tā varētu teikt par nesen klajā nākušo tulkojumu, kurā aprakstīti ceļojumi pa 19. gadsimta Kurzemi. Ļoti iespējams, šis ir plašākais Kurzemei veltītais apraksts, kāds ir pieejams un saglabājies par šo laika posmu. Par grāmatas saturu un tā autoru Ulrihu fon Šlipenbahu stāsta  vēsturnieks un šīs grāmatas tulkotājs no vācu valodas Agris Dzenis un arī grāmatu redaktors un šīs konkrētās grāmatas dzejas tulkotājs un atdzejotājs Arturs Hansons. No vācu valodas tulkoto vācbaltiešu dzejnieka, rakstnieka un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha sarakstīto ceļojuma literatūru grāmatā "Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi" izdevusi starpnozaru mākslas grupa "SERDE".  

Pirmā palīdzība būtu jāzina un jāmāk katram, lai spētu palīdzēt sev un līdzcilvēkiem. Kas ietilpst pirmās palīdzības sniegšanā, kur un kā to iemācīties, raidījumā Kā labāk dzīvot, skaidro biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" Pirmās palīdzības un Ārkārtējo situāciju programmas pasākumu koordinators Roberts Puriņš un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis Pirmās palīdzības apmācības sistēmas organizēšanas nodaļas galvenais speciālists Miķelis Puķītis. Pirmo palīdzību var snieg jebkurš, gan cilvēks, kuram ir zināšanās medicīnā, gan bez zināšanām, izmatojot pieejamo ekipējumu.  "Jebkurš var snieg psiholoģisko atbalstu, kas arī ietilpst pirmajā palīdzībā, cietušo mierināt, ar viņu runāt, kaut vai izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, tās ir pamatlietas, ko var darīt jebkurš," atzīst Roberts Puriņš. Pirmo var sniegt jebkurš, neatliekamā  – speciālistu ziņā. Ja pirmo palīdzību sniedz laikus, bieži ir situācijas, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība nav nepieciešama cietušajam.  "Var novērot pozitīvu tendenci, – cilvēki arvien vairāk sniedz pirmo palīdzību citiem, kā arī apgūst to," gandarīts Miķelis Puķītis. "Esmu redzējis uz ielas, ka cilvēkiem, kas cietuši ceļu satiksmes negadījumos, gan cilvēkiem, kas atrasti uz ielas guļot, sniedz palīdzību. Pats arī vairākas reizes esmu to darījis. Visus mudinu iet un palīdzēt, jo pirmās minūtes ir svarīgākās." Miķelis Puķītis arī mudina apgūt pirmo palīdzību, jo uz ielas situācijas, kurās nepieciešams palīdzēt, būs retāk, vairāk sadzīvē, kad nākas palīdzēt sev tuviem cilvēkiem. "Jāatceras, ja nepalīdzēsim, labāk nebūs. Ja cilvēks bezsamaņā neelpos un mēs neko nedarīsim, tad viņš neizdzīvos. Protams, ir psiholoģiskais aspekts, kā būs, kļūdas, vai es zināšu. Sliktākajā gadījumā, ja neatceras, ko darīt, zvans 113, dispečeri ir apmācīti, var savienot ar ārstiem-konsultantiem, ir speciāli algoritmi, kā dienesta darbinieki var telefona sarunā izstāstīt, kas un kā ir pareizi jādara," turpina Miķelis Puķītis. Ar cietušo jāpaliek visu laiku, līdz ierodas Neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Pasaules Dabas fonds kopā ar XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku rīkotājiem aicina ikvienu dalībnieku un apmeklētāju gatavoties svētkiem atbildīgi, izvērtējot savus ikdienas paradumus tādās jomās kā transports, pārtika, ūdens un elektroenerģijas patēriņš, atkritumu šķirošana, ilgtspējīgas preces un pakalpojumi. Kā ikviens ar mazām ikdienas rīcībām var mazināt ietekmi uz vidi gan svētkos, gan ikdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku sadarbības projektu vadītāja Anna Blaua. Pieredzē dalās un svētku dalībniece Māra Volša-Sinka, kura ievēro šos dažādos noteikumus un atzīst, ka brīžam nemaz nav viegli. "Par klimata pārmaiņām mazāk runājām saistībā ar kultūru. Pasaulē šie jautājumi ir cieši savijušies," atzīst Jānis Rozītis. Svētku rīkotāju pārstāve norāda, ka depozīta sistēma plastmasas glāzēm Daugavas stadionā būs. Mežaparkā nācās no tā vēl atteikties. Diemžēl depozīta sistēmu ir grūti īstenot, tās nodrošināšana pasākumā, kur piedalās tik daudz cilvēku, ir izaicinājums. Pirmo reizi svētku norišu zonā varēs ieiet ar savām daudzreiz lietojamām ūdens pudelēm. Izaicinājums nodrošināt, lai tās būtu tukšas, ejot iekšā svētku norišu zonā. Tā ir prasība ir drošības apsvērumu dēļ. Tāpat ikvienu svētku dalībnieku un apmeklētāju aicina ievērot mobilitāti – izmantot sabiedrisko transportu vai doties ar kājām vai velosipēdu uz pasākuma norises vietām.