Podcasts about Uz

Šī ir citādāka Cilvēkjaudas epizode – esmu bez sarunu biedra, un tā ir kā audio ziņu virkne draugiem.Par to, kāpēc atkārtoti nonākam vienās un tajās pašās situācijās, no kurām esam apņēmušies tikt ārā. Kāpēc, lai arī sev apsolām: "Šoreiz gan es to mainīšu!", pēc laika atkal esam turpat.Pārgurums, stress darbā, sarežģījumi attiecībās, problēmas ar naudu – teju vai katrs ar ko tādu esam saskārušies. Un sākam vainot sevi par slinkumu vai vāju gribasspēku.Bet ja nu problēma nav tevī kā cilvēkā? Ja nu tā ir tavā pieejā? Manuprāt, tās ir labas ziņas. Jo pieeju var mainīt, kad redzi, kas ir izdevīgāk.Šajā epizodē dalos ar to:kā smadzenes darbojas pēc budžetēšanas pieejas un kāpēc bloķē pārmaiņas;kā "spēlēt, lai nezaudētu" ilgtermiņā noved pie lielākiem zaudējumiem;kāpēc izeja ir reāli, droši soļi, nevis liela revolūcija.Epizode noderēs, ja zini, kā ir iestrēgt situācijā, kurā vairs negribi būt. Ja zini, kas jāmaina, bet nesanāk. Ja apriebies, ka "atkal nekas nav uzlabojies".Ja gribi mainīt uz labu savu profesionālo dzīvi, tad epizodes gaitā es pastāstu par iespēju no manis un Mišela saņemt vairākus bezmaksas materiālus, kas tajā var noderēt. Ja tas tevi interesē, tad piesakies šeit: cilvekjauda.lv/darbsGalvenais: pietiek sev pārmest neizdošanos. Izdevīgāk ir sākt sevi prasmīgāk atbalstīt.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Citādāka epizode03:46 – Kāpēc draņķīgās situācijas atkārtojas?05:40 – Kārtējā nakts darbā un solījumi sev07:07 – Attiecības un nauda08:51 – Jaungada mērķi, kas atkārtojas gadiem10:29 – Kas slēpjas aiz “ko es nezinu” pret “ko es zinu un kas tā galīgi nav?”13:57 – Problēma nav cilvēkā, bet gan pieejā16:02 – Smadzenes kā budžetēšanas mašīna20:06 – Kā smadzenes prognozē, balstoties uz pagātni23:26 – Iekšējās sistēmas izvēle pārmaiņās: zaļā gaisma vai bloķēšana25:16 – Uzķeršanās uz mītu par "nākotnes ES"32:27 – Realitāte: nākotnes ES var nokļūt draņķīgākā kondīcijā un tas iegāzīs33:36 – Spēlēt, “lai nezaudētu” vai “dzīvot, lai justos labi”36:25 – Stāsts par pārslodzi darbā un mājās39:53 – Kad attiecības kļuvušas par pienākumiem, nevis patiesu saikni ar otru43:28 – Cik tev maksā ierastā spēle, lai nezaudētu?50:40 – Tev netrūkst gribasspēka – te pierādījums56:20 – Divi būtiski faktori, lai pārmaiņas izdotos: resursi un skaidrība58:16 – Kā tikt galā ar neziņu, kas bloķē pārmaiņas1:01:41 – Profesionālās brīvības pieredze01:03:32 – Risinājums ir droši eksperimenti, nevis liela revolūcija01:07:22 – Naudas problēmu risinājums: sāc ar mazāko parādu01:10:56 – Arī attiecībās lielāka izdošanās, vispirms pieķeroties mazām problēmām01:16:40 – Kā iekšējais stāsts par sevi ietekmē mūsu spēju uzlabot savu dzīvi01:20:17 – Grupas spēks, kas uzlabo drosmi pelnīt vairāk01:22:23 – Epikūra trīs laimīgas dzīves pīlāri, kas ietekmē dzīvi arī šodien01:26:00 – Kāpēc es un Mišels regulāri pārskatām savu dzīvi01:29:43 – Iespēja ielēkt rīcības cilvēku grupā: cilvekjauda.lv/darbs01:31:32 – Ieteikumi: terapeits, investīcijas, ienākumi01:33:50 – Pietiek sev uzbrukt ar pārmetumiem. Atbalsts sev darbojas jaudīgāk

La soledad no deseada es una lacra que viven miles de personas en nuestro país y que se hace más pesada en estas fechas. Aunque, también hay personas que por distintas circunstancias les toca pasar solos, lejos de su familia la Navidad. Por eso, desde el Ayuntamiento de Las Rozas, han querido impulsar una preciosa iniciativa, `Navidades en Compañía´. Sofía Pérez, una joven de 25 años, que ha participado en esta iniciativa solidaria cuenta su experiencia y José de la Uz, el alcalde, de Las Rozas explica los detalles de esta primera edición.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms vairākiem gadiem, pētot par vācbaltiešu māksliniecēm savāktos materiālus Karla Širrena biedrības arhīvā Līneburgā (Vācijā), uzdūros trim 20. gadsimta sākumā izdotām, manuprāt, diezgan netipiskām ziemas tematikas atklātnēm, uz kurām atrodamie iniciāļi "S. P." norādīja, ka to autore ir rīdziniece Zelma Pļavniece (Selma Plawneek, prec. Des Coudres, 1883–1966). Vienā no atklātnēm redzami trīs jaunieši slidojot, bet abas pārējās veltītas Ziemassvētkiem. Tomēr tajās nav attēlotas skaisti pušķotas eglītes vai krāšņas svētku svinēšanas ainas, bet gan brīdis pirms tam – laiks, kad tiek gādāta svētku eglīte. Turklāt atklātnēs tēlotie cilvēki nepārprotami ir vienkāršu ļaužu: vienā redzama siltā plecu lakatā ietinusies sieviete, kas velk lielu egli, bet otrā – sieviete ar diviem bērniem, kas brien pār apsnigušu lauku, puikam nesot nelielu eglīti. Pati Zelma, 1951. gada janvārī vēstulē arhitektūras pētniekam Paulam Kampem raksturojot savu radošo biogrāfiju, norādījusi: "Pirms Ziemassvētkiem es Groseta spiestuvē litografēju uz akmens Ziemassvētku kartītes divās un trīs krāsās ar ainavām un rīdzinieku tipiem." Tomēr par rīdzinieku tipiem jeb pilsētniekiem varētu nosaukt tikai vienā atklātnē tēlotos slidotājus, kamēr abās pārējās un vēl atsevišķās citās pēc reprodukcijām zināmajās atklātnēs redzamas sievietes un bērni laukos. Turklāt mazajai meitenei ar lietussargu, kas kopā ar eglīti nesošo puiku un sievieti brien pār apsnigušo tīrumu, mugurā nepārprotami ir sarkani svītraini latviešu tautastērpa brunči, un arī vairāku citu attēloto sieviešu apģērbā ir manāmas tautiskas iezīmes. Un tas 20. gadsimta sākumā noteikti nebija tipisks rīdzinieku tērps. Šeit jāatzīmē, ka 1882. gada 21. decembrī (1883. gada 2. janvārī) dzimusī Zelma Pļavniece, par spīti savam latviskajam uzvārdam, nebūtu uzskatāma par vienu no pirmajām latviešu izcelsmes sievietēm māksliniecēm. Viņas vecāki – kokmateriālu tirgotājs Tomass Pļavnieks un viņa sieva Olga (dzim. Brunovska) – meitu kristīja Rīgas Doma baznīcas vācu draudzē, kas tāpat kā Zelmas izglītības iegūšanas vietas, vēlākās darba vietas, sabiedriskās aktivitātes un regulārā dalība Baltijas mākslinieku savienības izstādēs liecina par viņas piederību vācbaltiešu sabiedrībai. Nav gluži skaidrs, kas varētu būt tā auditorija, kuras iepriecināšanai tipogrāfs un ilustrēto grāmatu izdevējs Aleksandrs Grosets izvēlējās izgatavot Ziemassvētku atklātnes ar ainām no vienkāršo ļaužu dzīves, tomēr Zelmas agrīnajai mākslinieciskajai darbībai tie bija tipiski motīvi. Kā 1908. gadā izdotajā Baltijas mākslinieku leksikonā rakstījis mākslas vēsturnieks un Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors Vilhelms Neimanis, Zelma Pļavniece bija “kļuvusi pazīstama ar raksturīgiem tautas dzīves tēlojumiem un graciozi atveidotām pasaku ilustrācijām”, un vairākas no tām muzeja kolekcijai tika iegādātas jau leksikona iznākšanas gadā. Šajā laikā Zelma vēl bija pavisam jauna māksliniece, kas pirms dažiem gadiem bija absolvējusi Elīzes fon Jungas-Štilingas vadīto zīmēšanas skolu Rīgā un ieguvusi zīmēšanas skolotājas tiesības. Vēlāk viņa saņēma Georga Vilhelma Timma stipendiju, kas trīs vasaras pēc kārtas ļāva papildināt māksliniecisko izglītību ārzemēs un attīstīt gleznošanas prasmes pie atzītiem vācu māksliniekiem Minhenē, Dahavā un Feldvīzē. Izstādēs Zelma piedalījās kopš 1904. gada, eksponējot gan eļļā un temperā gleznotas dabas studijas, gan dažādās grafikas tehnikās darinātas fragmentāras ainavas, gan arī vietējo sadzīvi raksturojošus kolorētus spalvas zīmējumus. Un tieši šīs ainas no vienkāršo ļaužu dzīves ar sieviņām ceļā uz tirgu, bērniem pie veikala un citām nereti humoristiskām situācijām izpelnījās kritiķu uzslavas, kas visticamāk arī rosināja izdevēju uzaicināt Zelmu radīt šādas stilistiskas atklātnes par Ziemassvētku tēmu. Ikdienā Zelma strādāja par zīmēšanas skolotāju un piepelnījās ar grāmatu ilustrēšanu. 1906. gadā Rīgā iznāca dzejas krājums "Priedes sniegā" (Kiefern im Schnee) ar viņas veidotu vāka noformējumu un dekoratīvajām vinjetēm. Tajā apkopoti vietējo vācu autoru un atsevišķu latviešu, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, dzejoļi un tēlojumi, kam māksliniece jūgendstilam tuvā izteiksmē radījusi 14 dažādu noskaņu spalvas zīmējumus, pamatā fragmentārus dabas motīvus un plašākas lauku un pilsētu ainavas. Sešus gadus vēlāk Rīgā tika publicēts vēls viens Zelmas ilustrēts izdevums – vācu valodas lasāmgrāmata skolēniem "Jaunības dārgums" (Jugendschatz). Tai viņa darinājusi astoņus zīmējumus – gan konkrētu pasaku, dzejoļu un tēlojumu ilustrācijas ar cilvēku figūrām, gan ainaviskus motīvus, kas kompozicionāli sasaucas ar Zelmas darbiem litogrāfijas un kokgriezumu tehnikās. Manis pirms vairākiem gadiem atrastās ziemas tematikas atklātnes kādreiz piederējušas rīdziniecei Olgai jeb Ollijai Zommerei (dzim. Olga (Olly) Sommer, prec. Wendt, 1896–1991) un viņas ģimenei, un, kā liecina uzraksti, divas no tām dāvājusi cita Rīgas māksliniece – grafiķe Alise Dmitrijeva (Alice Dmitrijew, 1876–1945). Uz tām norādītā adrese ļauj noprast, ka atklātnes nevarētu būt izdotas vēlāk par 1912. gada Ziemassvētkiem, jo jau nākamajā vasarā Zommeru ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur Ollija vēlāk studēja lietišķās mākslas un ilgus gadus strādāja par dizaineri apgleznotu koka figūriņu un mūzikas lādīšu manufaktūrā "Wendt & Kühn". Arī Zelma pēc sarežģītajiem Pirmā pasaules kara gadiem izvēlējās pārcelties uz dzīvi Vācijā, bet viņas radītās ziemas tematikas atklātnes, kurās redzam gan laimīgus slidotājus, gan vienkāršus ļaudis, gādājot Ziemassvētku eglīti, mūs turpina iepriecināt viņas dzimtenē.

Vai ziņu ar speķi Ziemassvētkis ir ir kanoniska recepte? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot, kad runājam par tradicionālām un mazāk zināmām gada nogales svētku ēdienu receptēm. Receptes piedāvā "Mullbery" šefkonditore Ina Poliščenko un "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs. Zirņiem jābūt svētku galdā! "Pelēkos zirņus iepriekšējā dienā jāaplej ar karstu ūdeni, nedaudz piespiež citrona sulu vai pieliek sodu. Tad vāroties būs nedaudz mīkstāki. Mērcējamo ūdeni pirms vārīšanas noliet un uzliet citu," iesaka Ingmārs Ladigs. Ja gribas pie zirņiem sacept speķi ar sīpoliem, vispirms taukos apcep sīpolus, tos noņem no pannas, tad liek gaļu cepties un saliek kopā. Tad būs kraukšķīgāki. Cepot kopā sīpolus ar gaļu, var vairāk sasust. Garšai var pielikt melnos piparus un arī var ķimenes pielikt. Ar sāli jābūt uzmanīgam, to labāk pievienot beigās, lai nebūtu pārāk sāļi, jo žāvēai gaļai parasti ir jau pievienota sāls. Neatņemams svētku ēdiens ir rasols. Ina Poliščenko uzskata, ka tas ir svētku ēdiens, ko saprot katrs latvietis un parasti ceļ galdā. Tradicionāli gatavo ar desu, bet var gatavot ar liellopa gaļu vai vistu. Klasiskās sastāvdaļas - marinēts gurķis, konservēti zaļie zirnīšu, vārīti kartupeļi, vārīta ola, arī vārīti burkāni. Var likt skābu krējumu un majonēzi, mazliet vieglākai versijai var likt grieķu jogurtu bez piedevām. Pievieno sinepes, mārrutkus. Ina Poliščenko savam rasolam izvēlas vistas fileju vai cūkgaļu. To iemarinē iepriekš ar medu, sāli un pipariem, pagatavo kā cepeti, sagriež un iemaisa rasolā. Mazliet rotaļīgi un garšīgi. Citu salātu versija jeb "restorāna rasols". Uz šķīvja izklāj salātlapas. Uz tām liek nelielus kartupelīšus, kas novārīti un apcepti. Nedaudz rozmarīns vai timiāns. Pa virsu vēl liek saule kaltētu tomātus vai mazos tomātiņus, sarkano sīpolu. "Dārgo" garšu piešķirs pievienotais cepetis vai rostbifs. Var pievienot arī grauzdētus riekstus vai sēklās. Ina Poliščenko  bilst, ka dažādi rieksti un sēklas ir tas, kas Ziemassvētku ēdienus ar viegliem paņēmieniem padara īpašus. Ingmārs Ladigs papildina, ka arī granātābolu sēkliņas Ziemassvētku salātiem piešķir īpašu garšu. Vēl pavāri stāsta, kā marinēt un krāsnī pagatavot pīli vai citu putnu. Tāpat klausītāji vēlas zināt veģetāru un vegānu svētku ēdienu receptes. Ina P iesaka izmantot sojas granulas. Viņa arī piedāvā pildītas portaballo sēnes, kā arī ceptus baklažānus un cukīni. Protams, Ziemassvētkos dažādos veidos var gatavot ķirbi. Ingmārs Ladigs arī stāsta un rāda, kā pagatavot piparkūku mīklas recepti.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; pārraides producente – Maruta Rubeze Ziemeļlatgalē, precīzāk, Medņevas, Viļakas, Rekovas, Upītes, Baltinavas un Briežuciema apkārtnē par kaladošanu sauc dziesmas, ko dzied ap Ziemassvētkiem. Tām raksturīgo refrēnvārdu "kalado", no kura atvasināts šis apzīmējums vietējā tautas terminoloģijā, dziedātājas nereti saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Tā, piemēram, šīs tradīcijas mantiniece un nesēja, dziedāšanas meistare un ilggadējā Medņevas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Natālija Smuška man savulaik stāstīja: "Ziemassvētku priekšvakarā taču ēd kaladas. Mums vienmēr tēvs atnesa. Māte uzsedz uz galda galdautiņu un virsū uzliek kaladas. Apēd kaladas, tad jau vakariņas ēd. Tad dziedam Dieva dziesmas, visādas, Ziemassvētku." Uz jautājumu, ko parasti dara Ziemassvētkos, Natālija atbild: "Visu ko. "Čigānos" ejam uz klubu, čigankas zīlē un ko tik nedara!" Viņa atceras, ka agrākos laikos gājušas "čigānos" arī "pa mājām": "Kādreiz staigājām, vai, kā staigājām! Mēs bijām jaunas vēl, nebijām pie vīra gājušas. Vienos kaimiņos iegājām, a tur maizīti no cepļa velk. Tūlīt "čigāniem" pa gabalam atlauza. Cik tā maize garda bija! Sasēdušas pa grīdu, ēdām. Smējāmies: savās mājās nekad tā neēstu sausu maizi. Gājām visur kur. Vienā vietā nelaida iekšā. Ko tagad darīsim? Dēļ kā šie nelaiž, ne tiem mazu bērnu, nekā. Aizspiedām durvis – lai guļ pa dienu, ja viņiem miegs nāk." Medņevā "čigānos" gāja no 25. decembra līdz 6. janvārim – Triju kungu dienai. Natālija Smuška stāsta arī par to, ko "čigāni" vilka mugurā viņas bērnībā un jaunībā: "Kādas nu lupatas bija, ka tik interesantāk – visas mugurā savilktas. Un kažoki – toreiz bij' aitādu kažoki. To jau uz kreiso pusi izgriež, par lāci sataisās, par dzērvi. Manam tēvam vienmēr patika taisīt "čigānus". Agrāk bija tādi lieli grozi, ar ko sienu nesa uz kūti govīm. A te kaimiņos bija viena tāda vecene. Viņa ielīda tajā grozā. Tāda sīka vecene bija, un apsēja to grozu apkārt ar deķi, ietaisīja rokturi, un lūk – šarmanka , proti, leijerkaste. A viņa – tur iekšā dzied." Kaladošana sastopama arī Medņevas kaimiņpagastos. Taču medņevietes to dzied garākā versijā nekā citur. Natālija Smuška to skaidro šādi: "To var pārveidot īsāku un garāku. Tā garā kaladošana, lai ir ko klausīties. Es reiz dzirdēju – Baltinavas ansamblis dziedāja, kaut kas līdzīgs bija. Atbraukusi mājās, domāju, paga, paga, vajag saštukot." Te vietā neliela atkāpe par dziesmu saštukošanu jeb pārmantošanu no kaimiņiem. Kā stāsta Natālija, "kur nobraucam, kaut vienu jaunu dziesmu vedam uz dvoru". Par dvoru Medņevā sauc māju un sētu. Uz manu piebildi, ka nevaru saprast, vai drīkstu visai pasaulei par to stāstīt, viņa atbild: "Bet tā ir. Es nezinu, ko tur sacīt. Tautasdziesmu nevar noslēpt. Tautasdziesma jau iet no mutes mutē – kā sadzird, tā arī dzied." Arī Briežuciema dziedātājas vārda "kalado" nozīmi saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Broņislava Platniece stāsta, ka "tā bij pieņemts, tās kaladas. Kaladas Ziemassvētkos ēda un tagad ēd, un dziesmas dzied." Interesants ir Broņislavas stāstījums par pašām kaladām: "Mums, katoļu cilvēkiem, baznīcā deva. Svētības zīme bija. Tā arī tagad viņas ir. Nu, ar to tā kaladošana ir. Nu, svētība, maizīte tāda." Taču vēl interesantāka šajā kontekstā ir Felicijas Loginas piebilde, ka kaladas jāēd un kaladošanu jādzied arī tāpēc, ka "zini, kādam lopiņam, kad grūti, vai kad viņš slimo", kas norāda uz saistību ar senākiem maģijas slāņiem. Dziedātājas arī atgādina, ka kaladas jāglabā visu gadu – līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Nu ko, priecīgus Ziemassvētkus! Avoti: Beitāne, Anda. 2018. Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. European Voices: Audiovisuals 1. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna / Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 212, 2 CD, ISBN 978-9934-547-02-7. Beitāne, Anda. 2009. "Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā". Rīga: LULFMI. Beitāne, Anda. (sast.) 2008. "Medņevas dziedātājas". Rīga: LULFMI.

Meditación del Evangelio según San Mateo 1, 1-17 por el biblista P. Norberto Padilla, misionero claretiano.Miércoles 17/dic/2025, Genealogía de Jesucristo, hijo de David.Canción: Ven y reina (2019), de Eloy Baeza----------Lectura del santo evangelio según san Mateo 1, 1-17Genealogía de Jesucristo, hijo de David, hijo de Abraham. Abraham engendró a Isaac, Isaac a Jacob, Jacob a Judá y a sus hermanos. Judá engendró de Tamar a Fares y a Zara, Fares a Esrom, Esrom a Aram. Aram a Aminadab, Aminadab a Naasón, Naasón a Salmón. Salmón engendró de Rahab a Booz, Booz engendró de Rut a Obed, Obed a Jesse. Jesse engendró a David, el rey. David, de la mujer de Urías, engendró a Salomón. Salomón a Roboam, Roboam a Abías, Abías a Asa. Asa a Josafat, Josafat a Joram, Joram a Uzías. Uzías a Jotam, Jotam a Acaz, Acaz a Ezequías. Ezequías engendró a Manasés, Manasés a Amós, Amós a Josías. Josías engendró a Jeconías y a sus hermanos, cuando el destierro de Babilonia. Después del destierro de Babilonia, Jeconías engendró a Salatiel, Salatiel a Zorobabel. Zorobabel a Abiud, Abiud a Eliaquim, Eliaquim a Azor. Azor a Sadoc, Sadoc a Aquim, Aquim a Eliud. Eliud a Eleazar, Eleazar a Matán, Matán a Jacob; y Jacob engendró a José, el esposo de María, de la cual nació Jesús, llamado el Cristo. Así las generaciones desde Abraham a David fueron en total catorce; desde David hasta la deportación a Babilonia, catorce; y desde la deportación a Babilonia hasta el Mesías, catorce.Palabra del Señor... Gloria a ti, Señor Jesús#SoyClaretiano #Evangelio #MisionerosClaretianos #CMFAntillasIntro: Lámpara Es Tu Palabra, de Ain Karem

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike. Emitira se od 20:00 - 22:00

Deset velikih hitova Đorđa Novkovića, jednog od najplodonosnijih autora sa prostora bivše Jugoslavije, ponovo su snimljeni u studiju Abbey Road u Londonu. Uz pratnju čuvenog Royal Philharmonic Orchestra otpevali su ih poznati izvođači iz regije. O tome u ovom izdanju podkasta, razgovaraju Boris Rabrenović i Boris Novković, muzičar i sin legendarnog kompozitora. Od kolege Zorana Stošića saznajemo kakvih još novosti ima na muzičkoj sceni Hrvatske i šta rade Sara Renar, Damir Urban i Goran Bare. Von Boris Rabrenovic.

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Stāsta vēsturnieks Vidvuds Bormanis; pārraides producente — Inta Zēgnere Aplūkojot senos Rīgas attēlus, redzams, ka gaiļi greznojušies Pētera, Jēkaba un arī Doma baznīcu torņos. Zināms, ka 1437. gadā kāds krāsotājs saņēmis par Pētera baznīcas torņa gaiļa nokrāsošanu divas Rīgas markas — tiem laikiem diezgan lielu naudu. Vai gaiļi bija uz visu Rīgas baznīcu torņiem? Ja rūpīgi apskatām senāko zināmo Rīgas panorāmu 1550. gadā izdotajā Sebastjana Minstera grāmatā "Cosmographie oder Beschreibung aller Lander", gaiļus varam ieraudzīt tikai uz Pētera un Jēkaba baznīcu torņiem, turpretī uz Doma baznīcas ir kāds cits vējrādis. Iespējams, ka tur bija attēlota lilija — baznīcas simbols vai arī vācu baznīcām raksturīgais puķu krusts (Blumenkreuz). Uz nākamā zināmā Rīgas attēla — F. Hosenberga vara grebuma, kas tapis 1572. gadā, arī uz Doma baznīcas jau redzams gailis. Doma un Pētera baznīcu gaiļi ir tā saucamā ķīļveida tipa — tie paplašinās virzienā uz asti, un to knābis vienmēr ir pavērsts pret vēju. Gaiļi baznīcu torņu smailēs bija jau no tālienes labi saskatāmi, pēc tiem viegli varēja noteikt vēja virzienu. Ar gaiļiem saistās arī dažādas leģendas un ticējumi. Piemēram, rīdzinieki ticēja: ja gaiļi baznīcu torņu galos skatās uz jūras pusi, tad notiks aktīva tirdzniecība — Rīgas saimniecības pamats. Un patiesi: ja gailis ar knābi skatās uz jūru, tas nozīmē, ka vējš pūš no jūras un tirdzniecības kuģiem tas ir ceļavējš ceļā uz Rīgas ostu! Senatnes pētnieki uzskata, ka gaiļi Rīgā īpaši plaši izplatījušies līdz ar Reformācijas sākšanos Livonijā 16. gadsimtā. Gaiļa simbolu izmanto ne tikai kristieši — tam ir sena un daudzpusīga mitoloģiskā nozīme, kas sakņojas vēl cilvēces agrās bērnības laikos. Daudzu seno tautu mitoloģiskajās tradīcijās tiek uzsvērta gaiļa saikne ar sauli. Austrālijas aborigēni gaili sauca par putnu, kurš "smejas saules lēktā". Dažādās reliģijās gailis parasti tiek saistīts ar rītausmas, saules, debesu uguns dievībām — ar grieķu Apolonu, Asklēpiju, Hermeju, romiešu Merkūriju, Marsu. Daudzviet gailis ne tikai vēsta par dienas sākšanos — viņš ir arī saules vēstnesis un pavadonis visā gada garumā. Senatnē uzskatīja, ka gailis ir tikpat modrs un visu redzošs kā Saule. Tāpēc, piemēram, Senajā Romā viņu plaši izmantoja laika paredzēšanā. Zināms, ka Senajā Romā ar gaiļa attēliem izgreznoja māju jumtus, kātus, smailes, vējrāžus, lika uz lādēm un tīnēm. Savukārt Senajā Ķīnā sarkano gaili kā talismanu pret uguni attēloja uz māju sienām. Ar gaili saistīta arī atdzimšanas simbolika. Tāpēc gaiļa attēlus, tiem reizēm mijoties ar saules attēliem, var redzēt uz kapakmeņiem un krustiem. Interesanti, ka senie svāni, piemēram, ticēja, ka vīriešu dvēseles pēc nāves pārceļo gaiļos, bet sieviešu — vistās.               Senie mitoloģiskie tēli no jauna atspoguļojās kristīgās ticības pamatpostulātos. Gailim Jaunajā Derībā tiek piešķirta simboliskas šķīrējrobežas nozīme. Tieši šo simbolu piemin Jēzus Kristus, kad pirms savas krustā sišanas saka svētajam Pēterim: “Patiesi, es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi”(Mt. 26:34). Tā arī noticis- Pēteris trīs reizes noliedzis, ka pazīst Jēzu un tūlīt iedziedājies gailis. Saskaņā ar šo evaņģēlija motīvu, gailis- grēku nožēlošanas zīme-  kļuva par svētā Pētera simbolu. Gailis kā modrības un uzmanības simbols izmantots arī renesanses un baroka laika mākslā. Atcerēsimies kaut vai Rembranta gleznu "Nakts sardze", kurā attēlotā meitene ar gaili spilgtāk izgaismo gleznas kopējo noskaņu — sasprindzināto uzmanību un modrību.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike. Emitira se od 20:00 - 22:00.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Šī gada septembrī apritēja 120 gadi kopš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, atvēršanas sabiedrībai. Tā ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā, un tās arhitekts Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) kļuva arī par muzeja pirmo direktoru. Tomēr līdzīgi kā mūsdienās ar Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības iecerēm, arī toreiz viss nevedās raiti un bija nepieciešami vairāk nekā 30 gadi, līdz ideja par mākslas muzeja nepieciešamību izvērtās jaunbūvē. Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tapšanas priekšvēsture saistāma ar 19. gadsimta 70. gadiem, kad Pilsētas gleznu galerijas direktors un vienlaicīgi arī Rīgas Mākslas biedrības vadītājs, rātskungs Augusts Holanders (August Hollander) meklēja piemērotākās telpas pilsētai piederošās gleznu kolekcijas eksponēšanai un rosināja uzbūvēt muzeju. 1876. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas un zinātnes muzeja ēkai, plānojot tajā izvietot ne tikai pilsētas un Rīgas Mākslas biedrības kolekcijas, bet arī vairāku zinātnisko biedrību – Vēstures un senatnes pētītāju, Praktizējošo ārstu un Dabaspētnieku biedrības – savāktos krājumus. 54 kandidātu konkurencē par labāko tika atzīts Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra (Rudolph Speer) piedāvājums. Tomēr izrādījās, ka pilsētai nepietiek līdzekļu muzeja celtniecībai, un Pilsētas gleznu galerija turpināja uzņemt apmeklētājus nomātās telpās – kopš 1879. gada rātskungam, vēlākajam pilsētas galvam Ludvigam Kerkoviusam (Ludwig Kerkovius) piederošajā namā Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvārī 4 – ēkā, kur mūsdienās mājo Latvijas Universitātes bibliotēka. 1897. gadā vēlreiz tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas muzeja ēkai, kas atrastos pie pilsētas kanāla. 18 piedāvājumu konkurencē uzvarēja Pēterburgas arhitekta Maksimiliana Kitnera (Maximilian Küttner) piedāvājums. Tomēr tas netika realizēts, jo muzejam paredzētā vieta tika atdota Otrā pilsētas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) būvniecībai. Interesanti, ka mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā saglabātajos projektu konkursa metos ir gan tāds variants, kur muzeja ēkas novietojums plānots tieši tajā vietā, kur mūsdienās stāv Latvijas Nacionālais teātris, gan tādi piedāvājumi, kuros muzeja atrašanās vieta ir nedaudz atvirzīta tālāk no toreizējās Nikolaja (tagadējās Krišjāņa Valdemāra) ielas, uzreiz aiz būvniecības laukuma teātrim. Pēc 1901. gadā notikušajām vērienīgajām Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām un Esplanādes nonākšanas pilsētas īpašumā tika nolemts tās malā celt mākslas muzeju. Tā būvprojekta izstrādi uzticēja tobrīd jau Rīgā strādājošajam arhitektam un mākslas vēsturniekam Vilhelmam Neimanim. Izvēle nebija nejauša, jo viņa interese par muzeju arhitektūru bija ilgstoša. Jau gatavojoties ārpusklašu mākslinieka grāda iegūšanai Pēterburgas Mākslas akadēmijā 19. gadsimta 70. gados, Neimanis izstrādāja gleznu galerijas ēkas projektu. Viņš bija sagatavojis arī 1897. gada muzeja konkursa programmu, un 1898. gadā tika atklāts viņa projektētais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā – pirmā speciāli muzeja vajadzībām celtā ēka Latvijā, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājusies. Par Neimaņa konsultantiem pilsētas mākslas muzeja ēkas projektēšanā tika uzaicināti starptautiski eksperti – vācu arhitekts Pauls Valots (Paul Wallot), kura zināmākais darbs ir Reihstāga ēka Berlīnē, un Baltijas izcelsmes mākslas vēsturnieks Voldemārs fon Zeidlics (Woldemar von Seidlitz), kurš bija Drēzdenes Karalisko mākslas un zinātnes kolekciju ģenerāldirekcijas galvenā amatpersona. Sākotnēji Neimanis piedāvāja mākslas muzeju būvēt kā stūra ēku ar izteiksmīgu akcenta kupolu un centrālo ieeju no Nikolaja un Elizabetes ielas stūra. Tomēr konsultācijās ar abiem ekspertiem tika izlemts par labu mūsdienās redzamajam variantam – garenbūvei ar majestātisku ieejas kolonādi un barokālu frontonu. Projektējot muzeja ēku Berlīnes historisma arhitektūras ietekmētās formās, Neimanis pats izstrādāja arī visus interjera risinājumus. Mūsdienās šīs oriģinālās detaļas vispilnīgāk redzamas vēsturiskās ēkas vestibilos. Atbilstoši arhitekta sākotnējai iecerei 1906. gadā tika uzaicināti ainavisti Vilhelms Purvītis un Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), lai augšstāva vestibilā uzgleznotu sešas monumentālas linetes ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku ainavām. Bet kāda cita augšstāva vestibila rotāšanas iecere – vērienīga plafona kompozīcija, kurā attēlota Rīgas personifikācija un mākslu alegorijas –, gan netika realizēta. Rīgas pilsētas mākslas muzeja pamatakmens ielikts 1903. gada 27. maijā (pēc vecā stila), un divu gadu laikā ēka tika pabeigta, izmaksājot pilsētai 234 tūkstošus rubļu un tikai par četriem tūkstošiem pārtērējot plānoto budžetu. Neskatoties uz revolūcijas dramatiskajiem notikumiem, 1905. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) notika muzeja svinīgā atklāšana. Uz to bija aicināti 400 viesi, un muzeja direktors Neimanis tiem vadīja īpašu ekskursiju, kas noslēdzās ar ziediem izrotātajā Skulptūru zālē, kur tika pasniegta tēja un atspirdzinājumi. Vietējā presē jauno muzeja ēku gan dēvēja par dārgumu un mākslas templi, kāda Rīgā nedrīkstētu trūkt, gan arī kritizēja kā brutāli neveiklu un estētiskās jūtas aizvainojošu. Mūsdienās, šķiet, varam piekrist gleznotājam Janim Rozentālam, kurš rakstā par muzeja atklāšanu žurnālā "Vērotājs" atzīmēja: "Vienkāršā, vēsi cienīgā baroko būve gan nedod neko jaunu un pārsteidzošu, bet ir skaidra un dabiski noteikta savās konstruktīvās daļās un atstāj ne greznu, bet atturīgi lepnu un dižu iespaidu." (1905, Nr. 10)  

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike.

This week's new albums: Avett Brothers & Mike Patton | Cheap Trick | Home Front | Dick MoveAlso, in a bonus-length holiday special*: 25% extra, country folk, now this is going to be fun, the wrong kind of WTF, it might be Tomahawk actually, tuatara evolution, big in Japan, five bands you've seen live, hello there and/or goodnight ladies and gentlemen, going home, heaven knows I'm not miserable enough now, we fix punk, coherent social arguments, Simz timestamps, scheduled leave, rescheduled Wrappeds, forgotten February albums, podcast personas, RSA in India, Uz agrees with Doc, when all you have is T20 talent every game looks like a T20, the Arc of Ange, IPL rooting interests, threes versus fives, unexpected East teams, trying circumstances, blaming the Warriors PR guy, an unconvincing argument for why this is an interesting NBA season, does anyone want Ja or Trae, a long useful middle, mercurial superheroes, broadcasting technical difficulties and sympathy for robophobic quicks.0:53  AVTT/PTTN6:06  Cheap Trick  11:45  Home Front14:27  Dick Move17:19  Next week's picks28:51  After Dark - cricket49:53  After Dark - basketball66:42  After After Dark - more cricket*We're on holiday next week, back in your feed mid Dec with the following albums - Next time: Mungo's Hi-Fi | Troy Kingi | PabstSpotify playlists: 2025 review albums | Playlist archive | Doc and Beeso's 2025 mixtapesThe database: All our review albums and year-end top 5 listsFind us on: Spotify Podcasts | Apple Podcasts | RSS feed for other appsSocials: Beeso on Bluesky | Doc on BlueSky | Pod Facebook | Pod email

Vairāk nekā gadu komponiste Anna Fišere pavadījusi, kā pati saka, „sintezatoru paradīzē”: Latvijas elektroniskās mūzikas instrumentu ražotāja „Erica Synths” mākslinieku rezidencē viņa komponēja skaņdarbu sintezatoru orķestrim. Tajā satiekas astoņi mūziķi no akadēmiskās un elektroniskās mūzikas pasaules, raugot paplašināt klausītāju skaņu pieredzi un lauzt stereotipus par sintezatoriem kā konkrēta žanra instrumentu. Skaņdarbs „Noesis” pirmatskaņojumu piedzīvos 30. novembrī Hanzas peronā, kur sintezatoru saspēli varēs ne vien dzirdēt, bet arī vērot instrumentu lielo daudzveidību.  Mēģinājumā diriģents Artūrs Gailis saskaņo astoņu mūziķu darbu pie sintezatoriem, no kuriem daudzi absolūti neatgādina sintezatorus klasiskā izpratnē – taustiņu vietā ir pogas, slēdži un vadi. Daudz, daudz vadu. Un daudz klasiskās mūzikas atskaņojumam neierastu svešvārdu. Jaundarba mēģinājumi notiek elektronisko mūzikas instrumentu ražotāja „Erica Synths” studijā Ķīpsalā. Uzņēmums šurp pārcēlies pirms diviem gadiem no Andrejsalas, uzceļot paši savu ideālo pasauli – telpas darbiniekiem, studiju koncertiem, telpu mākslinieku rezidencei un lielu virtuvi, kurā paši gatavo ēst un veido tam pat atsevišķu „Instagram” kontu. Kamēr mūziķi mēģina, „Erica Synths” dibinātājs Ģirts Ozoliņš iepazīstina ar uzņēmuma mājvietu, kurā iekārtota arī rezidences studija mūziķiem. Fonā mūs pavada no studijas nākošās skaņdarba „Noesis” skaņas. Tieši pateicoties Ģirta Ozoliņa ierosmei, Anna Fišere šeit rezidencē radījusi jaundarbu sintezatoriem. Viņa pie tā strādājusi veselu gadu. Ozoliņu uzrunājuši drosmīgie elektroniskās mūzikas risinājumi iepriekšējos Annas Fišeres skaņdarbos, un vadījusi arī vēlme veidot ciešāku sadarbību ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kuras rīkotajam mūsdienu mūzikas festivālam „deciBels” Fišere ir mākslinieciskā vadītāja.  Annas Fišeres jaundarba „Noesis” pirmatskaņojums – 30.novembrī Hanzas peronā. Bet šī koncerta pirmajā daļā dzirdēsim Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grinberga (Sven Grünberg) skaņdarbus Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa sniegumā.

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins Velosipēds tika izgatavots 1943. gada vasarā Rīgā, Valsts Elektrotehniskās fabrikas (VEF) sporta lidmašīnu darbnīcā. Elegantā velosipēda konstrukcijas autors un izgatavošanas procesa vadītājs bija neviens cits kā slavenais latviešu aviokonstruktors, viens no rūpnieciskā dizaina aizsācējiem Latvijā – Kārlis Irbītis (1904. gada 14. oktobris, Lādes pagasts – 1997. gada 13. oktobris, Kanāda), kurš laikā no 1935. līdz 1943. gadam vadīja Valsts Elektrotehniskajā fabrikas Sporta lidmašīnu būves nodaļu. Kā atceras Kārļa Irbīša līdzgaitnieki, viņa konstruktora talantam un izgudrotāja domu lidojumam nebija robežu. Slavenā vīra vadībā, kurš pamatoti tiek dēvēts par Latvijas aviobūves spožāko dārgakmeni, ir radīti ne tikai lidaparāti. Savulaik Kārlis Irbītis ir konstruējis un izgatavojis vairāku unikālu modeļu automobiļus, īpašu motociklu un arī šo velosipēdu, kurš tika izgatavots vienā eksemplārā. Velosipēds ir ievērojams ne vien ar savu lielisko "Art Deco" stila dizainu: abi velosipēda riteņi ir aprīkoti ar atsperēm, taču pakaļējā riteņa komfortam radīts speciāls hidraulisks monoamortizators, kādi velosipēdu ražošanā oficiāli parādījās vien 80. gados, ienākot modē kalnu divriteņiem! Šādu piekares veidu Irbītis saskatīja par perspektīvu jau tālajā 1943. gadā. Savās atmiņās velosipēda pasūtītājs un faktiskais īpašnieks Aleksandrs Egle 1989. gadā rakstīja: "Kad velosipēds tika izgatavots, to izmēģinājām VEF pagalmā daudzu skatītāju klātbūtnē. Uz ceļa ik pa dažiem metriem nolikām pusapaļas malkas šķilas. Ieskrējos un lielā ātrumā braucu tām pāri - noklakšķēja atsperotie riteņi un visiem bija liels brīnums par šo skaisto, jauno velosipēdu." Ziņa par konstruktora Kārļa Irbīša meistardarbu tika publicēta arī laikraksta "Tēvija" 1943. gada 24. jūlija numurā. Avīze diezgan detalizēti aprakstīja velosipēda konstrukciju un pieminēja, ka būvei lietots saplākšņu fabrikā "Potempo" sagatavots augstvērtīgs bakelizēts koks un G. Ērenpreisa firmas divriteņu metāla daļas. Interesanti, ka līdz mūsdienām ir saglabājies arī Kārļa Irbīša pašrocīgi izgatavotais šī velosipēda zīmējums, kurš šobrīd glabājas VEF vēstures muzejā Rīgā. Skaistā koka divriteņa rāmi rotā paša konstruktora firmas zīme – lidojoša kaija; tāda pati kā tās, kuras greznoja arī Kārļa Irbīša būvēto lidmašīnu sānus. Velosipēds līdz mūsdienām ir saglabājies absolūti nevainojamā stāvoklī un apskatāms Saulkrastu Velosipēdu muzeja kolekcijā. Šī velosipēda radīšana visciešākā veidā ir saistāma ne vien ar velorūpniecības vēsturi Latvijā, bet arī ar Latvijas aviāciju un lidmašīnu būvi mūsu zemē.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš Atbilstoši globalizācijai, pirms trīsdesmit gadiem Eiropas valstīm bija jāslēdz līgums ar aizokeāna partneriem par tirdzniecību. Tie gribēja, lai arī kultūras produkcijai tiktu piemēroti parastie komerciālie noteikumi – tātad, lai tiktu atceltas pieļaujamās svešas kultūras produktu kvotas un lai tiktu aizliegta vietējās kultūras dotēšana. Tādā gadījumā pār Eiropu gāztos Holivudas filmu un citas turienes audiovizuālās produkcijas plūdi. Arī latviešu mūzika tiktu izspiesta no Latvijas Radio programmām. Rietumeiropas prese jau skaidri apzinājās draudus savu tautu kultūrām, ja kultūra tiktu pielīdzināta parastai precei. Te nu nevarējām klusēt arī mēs. Kopā ar Latvijas Radio starptautisko sakaru daļas vadītāju, angļu filologu Aivaru Ginteru parakņājāmies ārzemju presē un publicējām, tā sakot, savas aizstāvības rakstu.         Citējām pat Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, kurš rakstīja: "Uz spēles ir mūsu nāciju kultūras identitāte, katras tautas tiesības uz savu pašas kultūru. Ja kāda sabiedrība grasās atdot citiem līdzekļus, ar kuriem tai sevi garīgi jāpārstāv, tad tā būs paverdzināta sabiedrība. (..) Bet Francija un, ceru, visa Eiropa pašreizējās tirdzniecības sarunās aizstāvēs kultūras izņēmumstāvokli (..) Mēs Eiropu neizveidosim, ja zaudēsim Eiropas mūzikas pašas tēlus." Taču 1993. gada beigās Radio kultūras tiesības tika apdraudētas ne vairs ārēju, bet gluži vienkārši Latvijas iekšējo apstākļu dēļ. Joprojām nācās cīnīties par trešās jeb Kultūras programmas eksistenci. Radio budžeta samazināšana par 15 procentiem no 1. oktobra ļāva apmaksāt šīs ultraīsviļņu programmas dzirdamību ne vairs visā Latvijā, bet tikai Rīgā un 90 kilometru rādiusā ap to. Tas bija izraisījis klausītāju neapmierinātību un pārmetuma vēstules, adresētas, protams, manai šajā situācijā nevarīgajai personai. Kāda ventspilniece rakstīja: ""Jaukāku" dāvanu Starptautiskajā mūzikas dienā (1. oktobrī) provinces melomāni laikam gan nevarēja gaidīt. Cik ciniskam gan jābūt cilvēkam, kurš tā vienkārši nolemj, ka kultūra provincē ir pārāk liels greznums un nevajadzīga izšķērdība, un tik precīzi izvēlas datumu, kad šo kultūras caurulīti aizgriezt pilnīgi." Ko uz to atbildēt? Lai nevienam neliktu vilties un cerot uz nākamā gada budžeta iespējām, tad nu šis "ciniskais cilvēks" riskēja un solīja, ka 1994. gadā trešo programmu ultraīsviļņos atkal padarīsim dzirdamu visā Latvijā.     Mūs visvairāk aizstāvēja Eiropas Raidorganizāciju savienība, saukta EBU. Tās prezidents uzsvēra, ka gan komercraidītājiem, gan mums kā sabiedriskajiem raidītājiem ir vienā un tai pašā telpā jācīnās par klausītājiem, lai gan mūsu mērķi ir atšķirīgi. Komerciālā raidīšana ir bizness, bet sabiedrisko raidītāju uzdevums ir sniegt klausītājiem pilnu informācijas un zināšanu spektru. Viņš norādīja uz šīs problēmas sevišķo saasināšanos Austrumeiropā, tātad arī Latvijā, un uzsvēra: "Tur trūkst pietiekamu valsts ienākumu, lai finansētu tos uzdevumus, kas ir tik svarīgi tieši šajā nacionālās identitātes atjaunošanas periodā (..). Ir nepieciešams radīt drošību (..) nacionālajiem medijiem, kas kalpotu nacionālai vai reģionālai videi, citādi identitātes, tradīcijas un valodas izzudīs, sajauksies internacionālā putrā." Lieki teikt, ka šie vārdi vēl vairāk nekā iedrošinājums mums, bija nepieciešami mūsu valdībai, negribīgajai mūsu sabiedriskā radio finansētājai. Svarīga Radio saite ar ārpasauli, kā minēju, bija klausītāju vēstules. Viņu iebildumi pret izklaides mūzikas uzkundzēšanos citiem raidījumiem palīdzēja cīnīties pret iesīkstējušos estrādes mūzikas kultu. Kāds sadusmots klausītājs rakstīja: "Notiek vērtīga radio lekcija, intervija. Bet – to pārtraukt pa vidu ar estrādes gabaliem, kas sabojā interesanto labsajūtu un interesi – tas ir uzbāzīgs huligānisms. Tas neaudzina, bet posta." Lieta tā, ka toreiz estrādes dziesmiņu mānija Radio tik tiešām bija fatāla. Reiz kāda redaktore man rādīja sabiedriski politiska raidījuma plānu, kas sākās ar banālu dziesmu par mīlestību. Jautāju: vai tad pēc tam, kad pieteikts nopietns raidījums, klausītājam tiešām būtu jākavē vairākas minūtes, klausoties kaut ko pavisam citu? "Jā," bija atbilde, bez dziesmas politiska raidījuma klausītājs jutīsies vīlies... Šādu aplamību izskaušana bija lēna un grūta. Taču šodienas Radio ir sasniedzis līmeni, kur manis stāstītais ir noiets etaps, tāpēc stāstam par senām problēmām lieku punktu.

Latvijā un Baltijā kopumā arvien pieaug atjaunīgo energoresursu īpatsvars. Pirmais, kas nāk prātā, atminoties aizgājušo vasaru, – slapjš un vēss. Varētu būt, ka vairāk saražots elektrības hidroelektrostacijās, bet mazāk – saules parkos. Tapēc arī skaidrojam, kā šī gada laikapstākļi ietekmējuši gan enerģijas ražošanu, gan patēriņu. Pievērsties šim tematam rosināja kāda klausītāja jautājums, kurš norādīja, ka "Latvenergo" savā pirmā pusgada pārskatā minējis, ka Daugavas hidroelektrostacijās saražots mazāk elektrības, nekā attiecīgajā laika periodā pērn un tas disonēja ar slapjo vasaru. Izrādījās gan, ka lielās lietavas uz elektrības ražošanu iespaidu vairāk atstāja vasarā, savukārt pavasara mēneši šogad bija sausāki nekā pērn, sniega, kam kust, bija maz.  Protams, lietavu ietekme ir ļoti labi redzama vasaras hidroelektrostaciju datos, bet saules enerģiju ir grūtāk novērtēt, jo gan lielo saules enerģijas parku, gan mājsaimniecību skaits, kas izvēlas uzstādīt saules paneļus, pieaug tik strauji, ka kopējo saražoto elektrību no saules nav iespējams korekti salīdzināt pat ar pagājušā gada datiem. Uzņēmuma “Augstprieguma tīkls”, kas nodrošina savienojumu un pārvadi starp ražotājiem un patērētājiem un uzrauga visu mūsu energosistēmu, valdes loceklis Gatis Junghāns uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, jo esam cieši vienots energotīkls, atjaunīgo resursu ģenerācijas jaudas ir tik lielas, ka laikapstākļi atstāj ļoti būtisku ietekmi uz tiem. Baltijā pērn 68 % no visas saražotās enerģijas bija no atjaunīgajiem resursiem, bet šī gada pirmajos 10 mēnešos, tātad līdz oktobrim ieskaitot, 77 %. Tieši Latvijā šis rādītājs ir mazliet zemāks - pērn no ūdens, saules un vēja saražoja 60 % no visas enerģijas, protams, lielākais ražotājs ir Daugavas HESi. Baltijas mērogā raugoties, pērn no visiem atjaunīgajiem resursiem visvairāk saražoja no vēja. Un tas lielākoties pateicoties Lietuvā uzstādītajiem vēja ģenrātoriem, kas saražo pat vairāk, nekā Daugavas HESi.  “Augstsprieguma tīkla” dati rāda, ka lietavas vasarā ietekmējušas arī saražotās elektrības daudzumu. Jūnijā un jūlija Daugavas HESos saražots lielākais elektrības apjoms pēdējos 10 gadu laikā. Jūnijā, kad lietavas bija vispamatīgākās, šis rekords ir pat ar krietnu atrāvienu. Ja iepriekšējos 10 gados jūnijā saražoja pārsvarā 100-200 gigavatstunu elektroenerģijas, tad šogad jūnijā tās bija ap 350 gigavatstundām. Un tā kā pavasarī nebija sniega, kam kust, šis bijis ražīgāgais mēnēsis, kas nav pārāk laba ziņa. Šogad marts un aprīlis, kad vēsturiski var saražot vairāk elektrības, bija pēdējos 10 gados vieni no sliktākajiem mēnešiem. Turklāt iepriekšējos gados, kad ir bijis mazāk ražīgs marts, tam sekoja krietni ražīgāks aprīlis, savukārt sliktākais aprīlis bija 2020. gadā, pirms kura ne tikai marts, bet arī februāris bija ļoti ražīgi. Sanāk, ka šogad Daugavas HES kaskāde ir saražojusi aptuveni 1,8 tūkstošus gigavarstundu elektroenerģijas, vēl atlicis decembris, bet skaidrs, ka šis būs viens no neražīgākajiem gadiem pēdējo 45 gadu laikā. Dati kopš 1980. gada rāda, ka sliktākajos gados saražots mazliet zem 2000 gigavatstundu, bet ražīgākajos ap 4500. Tā tas bija 2017., 1998. un 1990. gadā. 

U epizodi koja nosi bezobrazni redni broj 69, u goste nam je došao Mladen Urdarević Mlađa (polovina dua "Daško i Mlađa", istoričar u pokušaju i čovek koji se razume u garažni rok). Mlađa nam je otkrio zašto je sa Nikolom Škorićem pokrenuo "Točak istorije" i da li je moguće pričati o Vikinzima bez pominjanja rogova. Zatim smo se kolektivno bacili u depresiju prisećajući se serije Sivi dom, koja je idealna za gledanje ako imate koronu i želite da vam bude još gore. Pričali smo o novom Frankenštajnu koji izgleda kao da je ispao iz Vogue kataloga, domaćem filmu Hajduk u Beogradu koji nas je vratio u vreme kad su frizure bile kriminalne, a školstvo strogo, i o tome da li će nam AI oteti poslove ili samo pisati bolje pesme od domaćih repera. Za kraj, prisećamo se kako smo u Rovinju ispali šovinisti jer nismo imali spreman odgovor na pitanje "Gde su vam žene?".

Kad kārtīgas brokastis paēstas nodevāmies zobu tīrīšanai ar "Oclean AirPump A10" un "Oclean W10 Lite" zobu ūdens floseriem jeb diegotājiem jeb zobu apūdeņotājiem jeb mutes dobuma irigatoriem. Uz ko spējīgi mazie gadžeti, kur tie iepaliek un kādas sajūtas mutē? Noskaidrojam apskatā! * Ierīces neatkarīgam un neapmaksātam testam sagādāja Oclean pārstāvji Eiropā.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš Pirms gadiem trīsdesmit, kad strādāju Radio vadībā, Latvijā bija sācies pats lielākais privatizācijas bums. Uzņēmumu un īpašumu pārņemšana privātā valdījumā bija valsts politika, un tajā bija ieinteresēti daudzi ļaudis. Protams, arī Latvijas Radio to atspoguļoja, bija pat īpašs regulārs raidījums "Privatizācijas vēstis". Taču allaž, tiklīdz izgāju no kabineta gaitenī, mani apstāja lauku vīri un sūdzējās par lielo saimniecību izvazāšanu un citām privatizācijas nebūšanām, pret ko Radio it kā spētu cīnīties. Kaut ko jau darījām lietas labā, taču privatizācija jau bija tik āķīga lieta, ka ne katrā konkrētā gadījumā varēja izšķirt, vai tā notiek vispārēja labuma vārdā jeb vai tikai savtīgās interesēs. Ir amizanti atcerēties, ka privatizācija vai tā saucamo SIA atdalīšanās no lielajiem uzņēmumiem savā ziņā izpaudās arī Radio iekšienē. Tā bija redzama kā atsevišķu Radio sastāvdaļu tiekšanās savā darbībā kļūt autonomām vai neatkarīgām no visa Radio kopējās darbības vai pat no tā saimniecības. Protams, atsevišķas Radio sadaļas, redakcijas ar visām tiesībām arī pašas izvēlējās raidījumu tematiku, bet ne vienmēr tās bija uzdevuma augstumos raidīšanas stila izvēlē. Cenzūra neeksistēja, bet tās neesamību dažkārt iztulkoja kā iespēju neievērot elementāru kārtību. Ja vērsos pret neētiska satura, un vienā gadījumā pat pret pornogrāfiska satura raidīšanu, tad to iztulkoja kā cenzūras ieviešanu. Tika aizmirsts, ka radio aizsniedz arī bērnus un vispār cilvēkus visdažādākajās situācijās – arī uz slimības vai nāves gultas, vai nelaimē. Tieši tāpēc, manuprāt, raidījumu saturam vienmēr jābūt korektā formā. Cits sliktas autonomijas gadījums bija raidījumu muzikālo noformētāju patvaļīgā darbība, kas skāra visu tā saucamo fona mūziku un tātad Radio muzikālo veidolu kopumā. Atceros, Marģeris Zariņš savas dzīves, kā izrādījās, pēdējā gadā atnāca pie manis kabinetā un draudzīgi izteica pārmetumus ar apmēram šādiem vārdiem: "Es vairs gandrīz nekur neizeju, bet te man bija jāatnāk, lai pažēlotos par tām sēnalu dziesmām, turklāt svešvalodā, kas skan Latvijas Radio vilnī katru mīļu brīdi no rīta līdz vakaram. Visa tā mūzika, rīta mūzika, pusdienas mūzika, vakara mūzika un mūzika starp raidījumiem ir viena vienīga anglosakšu banālu dziesmu sērija. Vai tiešām te nav iespējams ieviest kādu citu kārtību? Kur tad paliek Baltijas kopība – igauņu un lietuviešu mūzika, un kaut tak bijusi vismaz kaut kāda dažādība ar vācu vai franču šlāgeriem!" Jā, mēģinājām gan kaut ko mainīt, bet lieta tā, ka šī fona mūzikas izvēle bija nonākusi radio tehnisko darbinieku rokās. Tie bija jauni zēni bez pieredzes un patstāvīgas gaumes. Lai dotu viņiem plašāku izvēli, pasūtināju dažam latviešu komponistam pat īpašus fona mūzikas skaņdarbus, taču tie nevarēja līdzsvarot anglosakšu vieglās mūzikas plūdus, kas pārņēma jaunās Austrumeiropas valstis, toskait Latviju. Vai varēja ar administratīviem līdzekļiem nomainīt jaunos quasi bītlomānijas pārņemtos "muzikālos revolucionārus"? Nevarēja, jo tie bija visur pieprasītie jaunās radiotehnikas pārzinātāji, bez kuriem nevarējām iztikt. Viņus pašus reizē ar viņu gaumi un autonomo darbību toreiz mainīt neizdevās. Un, šķiet, šajā ziņā Latvijas Radio darbībā kaut kas ir mazliet mainījies tikai pašā pēdējā laikā...             Mana muzikālā gaume cieta arī no tā, ka Radio varēja atļauties tikai vienu pilnu programmu latviešu valodā, un tā bija tik pārslogota ar nepieciešamajiem ikdienas aktualitāšu raidījumiem, ka koncertu pārraidēm vai simfoniskajai mūzikai vietas neatlika. Tikai pamazām, pa stundiņai vien, varējām sākt raidīt mūziku citā programmā, jo katra jauna radioviļņu minūte prasīja naudu. Situācija mazliet uzlabojās, kad Radio dabūja savā rīcībā ultraīsviļņu diapazonu, lai arī tas bija grūtāk uztverams. Nosaucām to lepni par trešo programmu, kas raidīja darbdienās no sešiem rītā līdz vieniem naktī – klasiku, tautu mūziku, klasisko džezu, četras reizes dienā arī pirmās programmas ziņu pārraides, un no 1993. gada – literārus raidījumus. Tas bija pamats kultūras programmai, vēlākajam radio "Klasika", un pie tās izveidošanas lieli nopelni bija Mūzikas redakcijas ļaužu entuziasmam un slavējamai neatlaidībai. Atceros, reiz pie manis kabinetā ieradās Gunda [Vaivode] un Rūta [Paula], nosēdās pie galda iepretī un visai kategoriskā tonī teica: "Mums pašiem vajag savu pilnu nopietnās mūzikas programmu, īstenībā patstāvīgu raidošu vienību!" Tas man patika, bet momentā neko nevarēju līdzēt naudas trūkuma dēļ, tomēr sapratu, ka kultūras programmas prasītāji agri vai vēlu uzvarēs. Manas darbības laikā bija tikai minētās kultūras programmas aizmetnis. Tas kļuva par autonomu programmu "Klasika" vēlāk. Uz to vēl bija pagarš ceļš, par ko mazliet stāstīšu citreiz.

Šajās dienās mēs svinam savu brīvību. Bet Ukrainā cilvēki joprojām ziedo dzīvības par savu. Gan karavīri frontē, gan brīvprātīgie, gan mierīgie iedzīvotāji, kuru dzīvi jebkurā brīdī var pārtraukt ienaidnieka raķete vai drons. Kopā ar ukraiņiem cīnās arī karotāji no Latvijas, un mūsu sabiedrība kopumā turpina atbalstīt ukraiņu cīņu, kaut arī rit jau ceturtais kara gads. Mums studijā pievienojas divi no brīvprātīgā atbalsta organizatoriem – Elmārs Pļaviņš, NBS vecākais eksperts starptautiski militāri reliģiskos jautājumos un fonda “Uzņēmēji mieram” vadītāja Laura Skrodele.

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins 19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds. Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām. Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm. 19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki. Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners. Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas. Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija. Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē. Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem. Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība. Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku. Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Novembra svētku laikā pirktākā patriotiskā prece - piespraude ar karoga lentīti. Iedzīvotāji vairāk pērk arī preces karmīnsarkanos toņos un ar latvju rakstu zīmēm. Novembris Latvijā ir svētku mēnesis – rīt, 11. novembrī, atzīmēsim Lāčplēša dienu, pēc nedēļas - 18. novembri, Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Uzņēmējiem, kas ražo preces ar Latvijas simboliku, gatavošanās šiem svētkiem sākas jau augustā. Piemēram, uzņēmumā “Latvijas tekstils” šogad apdrukāta 100 kilometrus gara lenta valsts karoga krāsās. Lai gan vislielākā interese par precēm ar Latvijas simboliem bija Latvijas simtgadē, katru novembri vairāk pērk gan piespraudes valsts karoga krāsās, gan galdautus un apģērbus ar latviskām spēka zīmēm, šīs preces arī ved kā dāvanas uz ārvalstīm. „Mēs esam viens no tiem uzņēmumiem, kas vairāk strādā tieši ar tautisko, etnogrāfisko mantojumu, cenšamies modernizēt šos rakstus, pielāgot mūsdienu tehnoloģiju prasībām.” Oskars Polmanis ir uzņēmuma „Latvijas tekstils” dibinātājs un vadītājs un ar viņu tiekamies uzņēmuma veikalā Matīsa ielā, kur var apskatīt daļu no 10 000 precēm, ko uzņēmumā ražo. Vaicāju, ko visvairāk pērk novembrī? „Pirktākā lieta pirms 11. un 18. novembra noteikti ir karogu lentas visos iespējamos izmēros, platumos un tā tālāk, bet, protams, ka top prece ir mazās karoga piespraudītes. Karogi, nu, tā jau arī ir jūsu specifika? Jā, tieši šogad lielie karogi tiek ražoti kultūras namiem, lieliem mastiem, dekorācijām uz ielām un tamlīdzīgi. Ja kādreiz bija populāri, ka pirka šos rokās turamos karodziņus uz parādēm lai ietu, tad šobrīd tā līkne ir mazinājusies.” Uzņēmums „Latvijas tekstils” pastāv 15 gadus un tajā strādā 10 darbinieki. Nākotnes plāni saistīti ar darbības paplašināšanu Igaunijā, vēlāk Skandināvijas valstīs. Lai gan uzņēmuma nosaukumā ir vārds „tekstils”, uzņēmumā neražo audumus, bet izmanto digitālo druku un tikko par 15 000 iegādāta DTF tehnoloģija, kas ļaus apdrukāt arī apģērbus.

L'info du matin - En Slovaquie, on peut désormais se faire flasher pour excès de vitesse sur le trottoir. Le winner du jour - Une winneuse s'installe à Uzès sur les conseils de ChatGPT, sans connaître la ville auparavant. - Un policier témoigne en visioconférence pendant un procès et apparaît sans pantalon. Le flashback du jour - Août 1999 : sortie de la comédie romantique *Coup de foudre à Notting Hill* et succès du titre numéro 1 du moment, "Blue (Da Ba Dee)" d'Eiffel 65. Les savoirs inutiles - Grégory Ascher et Justine Salmon ont expliqué pourquoi on appelle la boîte à gants ainsi : au XIXe siècle, les gentlemen en carrosse y rangeaient leurs gants avant de prendre la route, d'où son nom resté depuis. La chanson du jour - Tears For Fears "Sowing the Seeds of Love" 3 choses à savoir sur Anna Wintour Qu'est-ce qu'on teste ? - Le musée des Arts et Métiers à Paris propose l'exposition *Flops*, consacrée aux grandes innovations qui n'ont pas marché, de la tech aux transports en passant par les télécoms. Le jeu surprise - Houda de La Seyne-sur-Mer (vers Toulon) gagne un séjour pour 4 personnes à Risoul 1850. La Banque RTL2 - Stéphane d'Izel-lès-Équerchin (vers Arras) gagne un iPhone 17. - Elisa de Bulhon (vers Clermont-Ferrand) repart avec un calendrier de l'Avent Maybelline.Hébergé par Audiomeans. Visitez audiomeans.fr/politique-de-confidentialite pour plus d'informations.

Send us a textA quiet dawn, a faithful father, and a question that won't let go: what kind of life stands when the storm hits? We open Job with 1:1–5 and trace a portrait that's both ordinary and profound—a man outside Israel, in the land of Uz, described as blameless and upright, who fears God and turns away from evil. That fourfold description isn't pious fluff; it's a living framework for endurance. We unpack why Job's fear is reverent awe rather than panic, how integrity shows up in daily habits, and why his early-morning sacrifices after his children's feasts reveal the heart of spiritual leadership.Together, we explore Uz to widen our sense of who draws near to God and how the book challenges narrow views of grace. We examine the numbers and details many skim past—seven sons, three daughters, abundant herds—not as trivia but as signals of ordered blessing and stewardship. The conversation digs into the difference between slavish terror and holy fear, the kind that makes you hate what harms communion with God and love what keeps your heart clear. Along the way, the panel shares practical reflections on preparing to suffer well: building rhythms of prayer, interceding for others, resisting quiet compromises, and learning to anchor joy without indulgence.If you've ever wondered how to hold peace when life unravels, Job's opening gives a map: live well before you suffer, so when trials come you draw from deep wells instead of scrambling for a faith you never practiced. Press play to rethink reverence, integrity, and the hidden work that steadies a soul. If this conversation helps you see Job—and your own habits—with fresh clarity, share it with a friend, hit follow, and leave a review telling us the one insight you'll practice this week.Support the showBE PROVOKED AND BE PERSUADED!

21. gadsimta sākumā vidēji  statistiskais Latvijas iedzīvotājs gadā apēda 6,8 kilogramu siera. Tagad jau vairāk nekā 24 kilogramus ik gadu! Vai kvantitāte iet līdzi ar kvalitāti, vai Latvijā ražo kvalitatīvu sieru, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Siera klubs" valdes priekšsēdētāja Vanda Davidanova, restorāns "Vairāk saules" šefpavārs Tomass Godiņš un pārtikas tehnologs Rolands Jomerts. Ierakstā uzklausām Jaunpils pienotavas rūpnīcas vadītāju Viesturu Krilovu. Jaunpils pienotava, kas atrodas Tukuma novadā, strādā jau 113 gadus. Piecus gadus pienotava pieder Latvijas un Igaunijas zemnieku kooperatīvam "E-piim". Modernizējot ražošanas iekārtas, investīcijās ieguldīti kopumā ap 10 miljoni eiro un Jaunpilī katru dienu tiek pārstrādātas 80 tonnas piena, ražots biezpiens, krējums un padsmit veida sieri. Tomass Godiņš iesaka pagatavot mīkstos sierus, piemēram, burratu vai stracciatellu, ko tagad ražo arī Latvijā. Sezonā šos sierus var pasniegt kopā ar tomātiem, bazilika pesto. Vienkārša un kolosāla uzkoda.  Var arī grilēt dārzeņus, iemarinēt ar balzāmetiķi, ķiplokiem, timiānu un rozmarīnu, sāli un pipariem. Dārzeņus liek uz šķīvja, pievieno stracciatellu, pārslaka olīveļļu ar trifelēm un vēl pārkaisa labu jūras sāli. Savukārt cieto sieru daudz rīvē uz pastas, pievieno salātiem.  No cietā siera var pagatavot arī čipsus. Uz cepamā papīra smalki sarīvē sieru, izklāj plānā kārtā, var pārkaisīt sakapātus pētersīļus, pārbērt saulespuķu sēkliņas. Sacept 180 grādus 5-6 minūtes. Atdzesēti tie ir lieliski čipsi, ko pievienot salātiem, krēmzupām, uzkodām. Jo būs vairāk nogatavināts cietais siers, jo izteiktāka būs tā garša. Pareizāk būtu šo sieru drupināt, ne rīvēt, tad arī ir izteiktāka garša. Siera gardēži uzskata, ka jāpērk lielāks siera gabals, jo tajā būs labāk saglabājusies garša un smarža Vanda Davidanova atklāj, ka Smiltenes "Latvijas" siers būs Eiropas aizsargāts Latvijas īpašais produkts. Tas ir ekskluzīvs siers.

====================================================SUSCRIBETEhattps://www.youtube.com/channel/UCNpffyr-7_zP1x1lS89ByaQ?sub_confirmation=1====================================================DEVOCIÓN MATUTINA PARA ADOLESCENTES 2025“HABLEMOS CLARO”Narrado por: Mone MuñozDesde: Buenos Aires, ArgentinaUna cortesía de DR'Ministries y Canaan Seventh-Day Adventist Church===================|| www.drministries.org ||===================29 de OctubreLa presencia divina"Y persistió en buscar a Dios en los días de Zacarías, entendido en visiones de Dios; y en estos días en que buscó a Jehová, él le prosperó" (2 Crónicas 26:5, RV1960).En la Biblia encontramos la historia de Uzías, quien se convirtió en rey Judá a una temprana edad. Uzías fue un joven valiente y decidido. Desde el principio de su reinado, se esforzó por buscar a Dios. Reconoció la importancia de tener una relación personal con el Creador y entendió que su prosperidad y éxito dependían de ello. Uzías buscó a Dios a través de los profetas y su sabiduría divina.Como resultado de su búsqueda constante de Dios, Uzías experimentó la prosperidad y el favor divino en su reinado. Fue exitoso en la expansión del reino, en la construcción de fortalezas y en la derrota de los enemigos. Pero su éxito no se debió únicamente a su habilidad y estrategia, sino a su dependencia de Dios y a su búsqueda constante de su presencia.La historia de Uzias nos enseña la importancia de buscar a Dios en todo momento y en todas las circunstancias. A veces, podemos sentirnos abrumados por las responsabilidades y los desafíos que enfrentamos. Pero cuando buscamos a Dios y nos rendimos a su voluntad, él nos guía y nos fortalece.Al igual que Uzías, necesitamos reconocer que nuestra prosperidad y éxito provienen de Dios. No podemos confiar en nuestras propias habilidades o en la sabiduría del mundo, pero sí en la presencia y el poder de Dios. Cuando buscamos a Dios de todo corazón, nos guía en el camino correcto y nos bendice abundantemente.Ojalá, siguiendo el ejemplo de Uzías, nuestra vida refleje la determinación y el deseo de buscar a Dios en todo momento, confiando en su sabiduría y guiados por su presencia.Oración: Permíteme, Señor, experimentar tu prosperidad y bendición a medida que me rindo a ti y te busco de todo corazón. 

Ian McMillan celebrates an iconic poem that inspired a generation of poets and readers - Tony Harrison's 'Them and Uz'. His guests include the new US Poet Laureate Arthur Sze, the former Poet Laureate of Belfast Sinéad Morrissey who brings us an autumnal 'Neon Line', zoologist and poet David Morley on his new book 'Passion', and Daniel Sluman on a landmark anthology 'Versus Versus - 100 Poems by Deaf, Disabled & Neurodivergent Poets' - edited by Rachael Boast, with the help of an Advocacy and Advisory Panel (including Daniel). Poets included in the anthology will be reading at London's Southbank Centre on 25th October.Presented by Ian McMillan Produced by Faith Lawrence

Oktobra beigās Latvijā notiks vēl nebijis pasākums - starptautiska šķirnes mājputnu izstāde. Uz izstādi aicināti ne tikai putnkopības profesionāļi, bet arī citi interesenti. Par mājputnu audzēšanu arī tikai hobija līmenī runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Tautas putnkopju biedrības valdes priekšsēdētāja Lāsma Midrijāne, vetārste un šķirnes putnu audzētāja Mārīte Škapare, Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrības priekšsēdētājs, Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta pētnieks doktorants Didzis Dreimanis un viens no lielākajiem ūdensputnu audzētajiem Baltijā no SIA "Norkalni Eko+" Aleksandrs Budzinskis, kurš arī iesaistījies starptautiskās mājputnu izstādes organizēšanā. Izstādes rīkotāji sola, ka 25. oktobrī Madonā ar savām košajām spalvām dižosies ap 1000 putnu no visas Baltijas - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Aleksandrs Budzinskis norāda, ka izstādes galvenais mērķis ir parādīt, cik un kādi putni ir Latvijā, lai interesenti visu varētu uzzināt klātienē, ne tikai meklējot internetā.  Aleksandra paša saimniecībā ir ap 500 putnu.

Ovog tjedna nogometna pozornica hrvatske zajednice u Australiji seli se u Gold Coast, gdje je danas započeo 51. turnir hrvatskih nogometnih klubova. Više od 20 timova iz cijele zemlje okupit će se na jednom mjestu, a u goste im dolazi i tim iz Njemačke, točnije nogometni klub Croatia München. Predsjednik Hrvatskog nogometnog saveza Australije, Jure Dragović, otkrio je detalje o turniru i događajima vezanima uz isti, a gosti iz Njemačke – Ante Pušić i Dalibor Radić iz Croatije München i Mile Kelava, predsjednik Croatije Frankfurt, govore o njihovim sjećanjima na prvi posjet Australiji, koji je bio prije sedam godina, također na turniru u Gold Coastu, otkrivaju dojmove s putovanja, kao i očekivanja od ovogodišnjeg turnira. Uz to, otkrivaju i prve utiske iz Melbournea, gdje su se nalazili prije samog odlaska na Gold Coast.

Lai gan programmatūras izstrādātāji mēģina ar to cīnīties, mākslīgais intelekts var tīri labi palīdzēt interneta krāpniekiem veikt plānotos noziegumus. Kā tas notiek, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un digitālo mediju eksperts Artūrs Mednis. Lai cilvēki neuzķertos uz investīciju krāpniekiem vai vismaz mazāk būtu upuru, Elviss Strazdiņš iesaka visiem apmeklēt Latvijas Bankas mājaslapu un atrast tirgus dalībnieku sadaļu, pārbaudīt, vai platforma vai finanšu iestāde ir tur minēta. "Tikai tur uzskaitītajās platformās vai bankas, vai finanšu iestādēs drīkst investēt. Nekur citur nedrīkst investē. Kad šo mantru atcerēsies visi topošie pelnītāji un investori, viņu [apkrāpto] būs daudz mazāk," norāda Elviss Strazdiņš. Daudzi nezina, ka šāda iespēja ir pieejama. Jāņem vērā, ka krāpnieki var arī aizbildināties, ka bankas konkrēto investīciju kompāniju negrib akreditēt. Uz nevajag paļauties. "Brīžiem krāpnieki izmanto daļu no legāla uzņēmuma nosaukuma un pieliek galā kādu papildus vārdiņu un pēc tam stāsta cilvēkiem, ka esam daļa šīs grupas, pamatkontaktu sarakstā neesam atrodami, bet esam apmēram tas pats legālais uzņēmums," norāda Gints Mālkalnietis. Šādas nelegālas platformas rada vienu pēc otras, reti, kad CERT.lv vēršas cietušie ar vienu viltus investīciju platformu, kurā iekrituši. Artūrs Mednis dalās pieredzē, ka viņš cenšas vairāk iztērēt krāpnieku laiku sarunā, lai mazāk viņiem būs laika citiem, kas tiešām var "iekrist".  "Tajā brīdī, kad pilnībā visa krāpniecības shēma tiks realizēta ar mākslīgo intelektu, kad zvanītājs būs robots, krāpniekam būs vienalga, cik laika es tērēju, jo vienlaicīgi varēs krāpt kaut vai tūkstoti cilvēku. Kamēr tas ir reāls cilvēks, kas runā ar mani, vai pat gaida, tikmēr nevar apkrāpt kādu citu cilvēku," atklāj Artūrs Mednis. Viņš vērtē, ka tiem, kas saprot, ka runā ar krāpnieku, vajadzētu ar viņu ilgāk sarunāties, lai pasargātu citus. Nevis uzreiz teikt – hei, es zinu, kas tu esi.  Elviss Strazdiņš gan min, ka cilvēkiem nevajadzētu riskēt, jo ilgākas sarunas laikā var arī instalēt kādu spiegvīrusu un cilvēku tomēr apkrāj. Ilgāka saruna tomēr ir riskanta.

Kāpēc viņi atgriežas? Uz šo jautājumu meklējam atbildes septembra piektdienas raidījumos, kad dodamies ciemos pie tiem, kas savulaik devušies prom no Latvijas, bet nu ir atgriezušies. Šajā nedēļā dodamies uz Liepāju, lai uzklausītu tos, kas atkal saistījuši savu dzīvi ar vēju pilsētu un Kurzemi. 2025. gada pirmajā pusgadā Kurzemes reģionā pēc dzīves ārvalstīs atgriezušās 38 ģimenes jeb 112 cilvēki, un vēl 29 ģimenes pašlaik apsver iespēju atgriezties. Šajā laika posmā individualizēti piedāvājumi izstrādāti 108 ģimenēm jeb 316 cilvēkiem, kuri interesējas par dzīvi Kurzemē. Kopumā no 2018. gada marta līdz 2025. gada jūnijam Kurzemē ar remigrācijas koordinatora atbalstu atgriezušās jau 543 ģimenes jeb 1615 cilvēki.  Par prom došanos, atgirešanos un nākotnes plāniem stāsta kafejnīcas "Teika" saimnieks Edgars Miķelsons, kurš kopā ar sievu Beatrisi Liepāju izvēlējušies pēc vairākiem gadiem dzīves Spānijā, ainavu arhitekte Kristīne Pouzou, kura 10 gadus aizvadījusi Francijā. Par iespējam atgriezties Kurzemē pēc ārvalstīs pavadīta laika stāsta Kurzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Agnese Berģe un Liepājas Centrālā administrācija, Sabiedrības pārvaldes speciāliste Brigita Dreiže.  

Pavērsiens ASV un Baltkrievijas attiecībās. Čārlija Kērka slepkavības atskaņas. NATO uzsāk misiju "Austrumu sardze". Aktualitātes pasaulē analizē Elīna Vrobļevska, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, politologs Andis Kudors, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, un politologs Veiko Spolītis. Ledlauzis Baltkrievijā Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš uzzinājām, ka no Baltkrievijas cietuma pēkšņi atbrīvoti 14 politieslodzītie, tajā skaitā gan Svetlanas Cihanouskas vīrs, gan pāris Latvijas valstspiederīgo. Toreiz uzzinājām, ka Minskā bija ieradies īpašais ASV sūtnis Kīts Kellogs. Šī vizīte nebija iepriekš izziņota, tāpēc daudziem notikušais bija liels pārsteigums. Pagājušajā nedēļā sekoja turpinājums. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, nereklamēti Minskā atkal ieradās ASV īpašs sūtnis, šoreiz Kelloga vietnieks Džons Kols. Sabiedrība par vizīti uzzināja tikai pēc tam, kad nākamajā dienā, 11. septembrī, no cietuma tika atbrīvoti 52 politieslodzītie, kas gandrīz visi ieradās Lietuvā. Viens no atbrīvotajiem – disidents Mikola Statkevičs – atteicās pamest valsti, un nu jau viņš ir atkal apcietināts un atrodas Baltkrievijas cietumā. Pārējie ir deportēti, arī šoreiz starp atbrīvotajiem ir divi Latvijas valstspiederīgie. Kola sarunas ar Lukašenko esot ilgušas piecas stundas. Visas detaļas mēs nezinām, tomēr šoreiz atbrīvošana no cietuma nav notikusi tāpat vien. Piektdien, 12. septembrī, ASV paziņoja, ka tiek atceltas visa veida noteiktās sankcijas Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai „Belavia”. Šīs sankcijas tika noteiktas vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad 2021. gadā Minskā ar viltu piespieda nolaisties „Ryanair” lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu. Toreiz Baltkrievija praktiski to nolaupīja, lai varētu arestēt opozīcijas blogeri Ramanu Prataseviču. Tagad Amerikas puse toreiz noteiktās sankcijas ir atcelusi. Tāpat ASV delegācija paziņoja, ka atkal atvērs vēstniecību Minskā. Tas nozīmē, ka Savienoto Valstu un Baltkrievijas attiecībās ir noticis pavērsiens, un ledus, kas bija izveidojies jau vairāku gadu garumā, ir atkal salauzts. Kērka slepkavības atskaņas 10. septembra vakarā Savienotās Valstis pāršalca ziņa, ka Jūtas štatā vietējā universitātē ir sašauts kārtējais politiķis, šoreiz ASV prezidenta Donalda Trampa sabiedrotais, konservatīvais influenceris Čārlijs Kērks. Drīz vien uzzinājām, ka no gūtajiem ievainojumiem Kērks ir miris. Politiskās slepkavības Savienotajās Valstīs nav nekas jauns. Tomēr šoreiz slepkavība ir izraisījusi plašāku rezonansi nekā parasti. Visā valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, un Tramps lika nolaist ASV karogus pusmastā līdz pat nedēļas beigām. 31 gadu vecais Kērks bija konservatīvo republikāņu jaunākās paaudzes pārstāvis, kuram bija miljoniem sekotāju sociālajos medijos. Kērks apmeklēja ASV universitātes, aicinot studentus debatēt ar viņu un pārraidot šīs debates soctīklos. Uz tām bieži tika uzaicināti studenti, kas bija Kērka viedokļu pretinieki. Zīmīgi, ka slepkavība notika vienā no tikšanās reizēm, kad Kērkam jautāja par viņa attieksmi pret biežajām publiskajām apšaudēm. Kērks jau iepriekš bija daudzkārt aktīvi iestājies par amerikāņu tiesībām nēsāt šaujamieročus, sakot, ka zaudētas dzīvības reizēm ir neizbēgams upuris, kas jāmaksā par šādu brīvību. Kērka slepkavam izdevās aizbēgt, un pirmajās dienās izvērtās visdažādākās spekulācijas, kas aiz šīs slepkavības stāv. Tāpēc tad, kad slepkavu izdevās aizturēt, pārsteigums bija liels. Izrādījās, ka tas ir 22 gadus vecais Tailers Robinsons, kurš pats nāk no konservatīvas vides. Noslepkavotā Čārlija Kērka ļoti aktīvā publiskā darbošanās ir tā, kas šoreiz ir raisījusi tik plašu rezonansi. Turklāt šoreiz tā ir izpletusies krietni pāri Amerikas robežām. Kērks bija aktīvs ne tikai politikā, bet arī kristīgajā vidē. Arī Latvijā daudzi konservatīvie kristieši viņu ir pasludinājuši par ticības mocekli. Tajā pašā laikā Kērka politiskie uzskati bija ļoti strīdīgi. Viņš bieži izteicās kritiski par Ukrainu, un analītiķi saka, ka viņa retorika šajā ziņā bija piesātināta ar Krievijas propagandu. Austrumu sardze Piektdienas vakarā NATO ģenerālsekretārs Marks Rute paziņoja par jaunu NATO misiju „Austrumu sardze”, lai nodrošinātu drošību Polijā un Baltijas valstīs. Misija ir atbilde Krievijas dronu incidentam Polijas gaisa telpā 10. septembrī. Lai gan oficiāli alianse to neuzskata par tīšu uzbrukumu, tomēr ar šo misiju cer nodrošināt reģiona drošību un atturēt kremli no tālākām provokācijām. Pašlaik misijā iesaistījušās četras valstis – Dānija, Vācija, Francija un Lielbritānija, kas katra nodrošinājusi vairākus iznīcinātājus, kuri veiks pretgaisa aizsardzības misijas. Informācija par konkrētiem misijas plāniem gan netiek izpausta, tomēr Latvijas amatpersonas pieļāvušas, ka šī varētu kļūt par patstāvīgu misiju NATO Austrumu flangā. Paralēli publiski parādās runas, ka NATO varētu aizsargāt Ukrainas rietumu gaisa telpu. Ukraina jau kopš kara pirmajām dienām ir lūgusi NATO sargāt tās debesis.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

Meditación del Evangelio según San Mateo 1, 1-16.18-23 por el biblista P. Norberto Padilla, misionero claretiano.Lunes 8/sept/2025, Fiesta del Nacimiento de la Santísima Virgen María. La criatura que hay en ella viene del Espíritu Santo.Canción: Contigo, María (2018), de Athenas----------Lectura del santo evangelio según san Lucas 6, 1-5Genealogía de Jesucristo, hijo de David, hijo de Abraham. Abraham engendró a Isaac, Isaac a Jacob, Jacob a Judá y a sus hermanos. Judá engendró de Tamar a Fares y a Zará, Fares a Esrom, Esrom a Aram. Aram a Aminadab, Aminadab a Naasón, Naasón a Salmón. Salmón engendró de Rahab a Booz, Booz engendró de Rut a Obed, Obed a Jesé. Jesé engendró a David al rey. David, de la mujer de Urías, engendró a Salomón. Salomón a Roboam, Roboam a Abías, Abías a Asá. Asá a Josafat, Josafat a Joram, Joram a Uzías. Uzías a Jotam, Jotam a Acaz, Acaz a Ezequías. Ezequías engendró a Manasés, Manasés a Amós, y Amós a Josías. Josías engendró a Jeconías y a sus hermanos cuando el destierro de Babilonia. Después del destierro de Babilonia, Jeconías engendró a Salatiel, Salatiel a Zorobabel. Zorobabel a Abiud, Abiud a Eliaquim, Eliaquim a Azor. Azor a Sadoc, Sadoc a Aquim, Aquim a Eliud. Eliud a Eleazar, Eleazar a Matán, Matán a Jacob; y Jacob engendró a José, esposo de María, de la cual nació Jesús, llamado el Cristo. El nacimiento de Jesucristo fue de esta manera: María su madre estaba desposada con José, y antes de vivir juntos, resultó que ella esperaba un hijo por obra del Espíritu Santo. José, su esposo, que era justo y no quería denunciarla, decidió repudiarla en secreto. Pero apenas había tomado esta resolución, se le apareció en sueños un ángel del Señor que le dijo: "José, hijo de David, no tengas reparo en llevarte a María tu mujer, porque la creatura que hay en ella viene del Espíritu Santo. Dará a luz un hijo, y tú le pondrás por nombre Jesús, porque él salvará a su pueblo de los pecados". Todo esto sucedió para que se cumpliese lo que había dicho el Señor por el profeta: "Miren, la virgen concebirá y dará a luz un hijo y le pondrán por nombre Emanuel, que significa: Dios con nosotros."Palabra del Señor... Gloria a ti, Señor Jesús#SoyClaretiano #Evangelio #MisionerosClaretianos #CMFAntillasIntro: Lámpara Es Tu Palabra, de Ain Karem

Raidījuma uzmanības fokuss Āzijas virzienā. Ķīnā aizvadīts Šanhajas sadarbības organizācijas samits jeb "autokrātu festivāls" Tjaņdzjiņā. Nemieri Indonēzijā neļauj tās prezidentam doties vizītē uz Ķīnu. Aktualitātes pasaulē analizē atvaļinātais vēstnieks Gints Jegermanis, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas Studiju centra pārstāvis Kristofers Kārlis Krūmiņš. Autokrātu rudens? Teju katrā preses slejā, kas šajās dienās veltīta mēnešu mijā notikušajam Šanhajas Sadarbības organizācijas samitam Ķīnas ostas pilsētā Tjaņdzjiņā, tiek piesaukta „jauna pasaules kārtība”. Organizācija tika dibināta 2001. gadā kā sadarbības platforma starp Ķīnu, Krieviju un piecām kādreizējām padomju Vidusāzijas republikām. 2017. gadā organizācijai pievienojās Indija un Pakistāna, 2023. gadā – Irāna, 2024. gadā – Baltkrievija. Ir vēl vesela virkne valstu Eirāzijas telpā, kas atrodas ar organizāciju pastāvīga dialoga attiecībās, un ja pirmās pāris desmitgades šī valstu sasaiste bija drīzāk simboliska, tad pēdējos gados aina sāk mainīties. Šīgada samits ir plaši apmeklēts, un bez pastāvīgo dalībvalstu vadītājiem klāt ir arī tādas starptautiskajā politikā aktuālas figūras kā Turcijas prezidents Erdogans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs, Armēnijas premjerministrs Pašinjans, Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims un citi. Pasaules mediji citē samita namatēvu, Ķīnas kompartijas un valsts līderi prezidentu Sji Dzjiņpinu sakām, ka pašreizējā pasaule piedzīvo turbulenci, starptautiskās attiecības regulējošā sistēma „nonākusi krustcelēs” un tās dalībniekiem jābūvē jauna, „taisnīgāka un līdzsvarotāka”. Ar to, acīmredzot, jāsaprot pasaule, kurā krietni mazāka būtu tradicionālo Rietumu loma un svars. Pirmoreiz Pekina Šanhajas sadarbības organizācijas ietvaros lēmusi atbalstīt savus partnerus ar piešķīrumiem 280 miljonu dolāru un aizdevumiem miljarda un četrsimt miljonu apjomā. Kā ļoti nozīmīga tiek atzīmēta Indijas premjerministra Narendras Modi klātbūtne samitā, kas iezīmē manāmu attiecību uzlabošanos starp Indiju un Ķīnu, kuras katalizators nepārprotami bijusi Savienoto Valstu administrācijas svaidīšanās ar tarifiem abu šo valstu virzienā. Indijas gadījumā visai nesaudzīgo 50% tarifu ieviešanas motīvs bijusi Krievijas naftas iepirkšana, un šajā sakarā tiek izcelti samita kuluāru fotomirkļi, kuros sirsnīgi smaidot un rokas spiežot redzama trijotne – Sji, Modi un Vladimirs Putins. Vismaz ārēji no Rietumu līderu loka izraidītais Kremļa diktators šķiet atradis sev jaunu kompāniju, kuru viņa agresora un domājamā kara noziedznieka reputācija nesatrauc. Kā nozīmīgākie starp samita iezīmētajiem sadarbības virzieniem tiek atzīmēta arī perspektīva kopīgas attīstības bankas dibināšana un sadarbība mākslīgā intelekta attīstības un regulācijas jomā. Daudzi samita dalībnieki palikuši Pekinā arī pēc pasākuma beigām, lai piedalītos plašajās Otrā pasaules kara noslēguma 80. gadadienas svinībās. Indonēzijas tauta ielās Indonēzija ir iedzīvotāju skaita ziņā ceturtā lielākā valsts pasaulē un lielākā arhipelāga valsts, kuras teritorija sastāv no 17 000 salu un saliņu. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām šī valsts vairāk nekā trīsdesmit gadus bija diktatūra, pēc tam pārtopot prezidentālā republikā ar ļoti plašām valsts galvas varas funkcijām un pamatos unitāru pārvaldes modeli, tomēr samērā plašu reģionālo pārvaldes institūciju autonomiju. Tiek atzīmēts, ka pēdējā desmitgadē valstī atkal pastiprinājušās antidemokrātiskas tendences, sevišķi pēc pašreizējā prezidenta, atvaļinātā ģenerāļa Prabovo Subianto nākšanas pie varas pagājušogad. Tagadējais valsts galva īsti neuzticoties civilajai pārvaldei un uzskatot, ka īstu efektu varot panākt tikai ar militāru kārtību. Armija tiekot palielināta, pie kam šobrīd lielākoties ar savdabīgiem „darba dienesta” bataljoniem, kuru kareivji nodarbojoties ar tādām bruņotajiem spēkiem gluži neraksturīgām funkcijām kā medikamentu un lauksaimniecības produktu ražošana. Martā tika pieņemts likums, kas atļauj militārpersonām ieņemt virkni amatu civilajā sfērā. Uz šī fona pagājušonedēļ valstī uzliesmoja protesti, kuru konkrētais iemesls ir parlamenta deputātiem piešķirtās dāsnās privilēģijas, tai skaitā kompensācijas par mājokļa īri galvaspilsētā Džakartā, kas desmit reizes pārsniedz minimālās algas lielumu. Jau sākotnēji notika demonstrantu sadursmes ar policiju, kur viena puse laida darbā akmeņus, otra – asaru gāzi un ūdensmetējus. Eļļu ugunij pielēja starpgadījums piektdien, kad policijas bruņumašīna demonstrācijas laikā sadūrās ar kurjera motociklu un tā vadītājs gāja bojā. Pēc tam pūlis vairākās provinces pilsētās ielauzās valdības ēkās un policijas iecirkņos, ēkas izdemolēja un aizdedzināja; tāpat tikuši postīti un dedzināti autobusi, metro stacijas un cita infrastruktūra. Izlaupītas un izdemolētas vairāku politiķu, arī finanšu ministres dzīvesvietas. Nekārtībām ir vēl vairāki upuri, tai skaitā trīs cilvēki gājuši bojā nemiernieku izraisītā ugunsgrēkā, vienu vīrieti pūlis piekāvis līdz nāvei, kļūdaini noturot par slepenpolicijas virsnieku. Policija līdz šim arestējusi vairāk nekā tūkstoti nemiernieku. Prezidents Prabovo, kurš nemieru dēļ atcēlis plānoto vizīti Ķīnā, paziņojis, ka pret postītājiem un laupītājiem varas iestādes vērsīšoties ar visu nepieciešamo bardzību, tomēr solījis arī apcirpt tautas kalpiem piešķirtās dāsnās kompensācijas. Tā esot neierasta piekāpšanās no atvaļinātā ģenerāļa puses. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krustpunktā diskusija - Darba nespējas lapas - kā ierobežot to negodprātīgu izmantošanu? Uz sarunu raidījumā viesojās Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītāja Marika Petroviča, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste dr. Alise Singha.   

Happy Pride, babies! We love you all from the bottom of our queer little hearts. For June's episode we are doing a "talking shet" kinda-manic-mind-meld-wormhole-brain-rot-mindgrapes-Grape-Lady episode where we are narrowing down OUR list of the top 5 gay (but not gay) movies, according to us (Anne and Damian, two geriatric millennials, so set your expectations on what kind of wild ride this is.) But FIRST, we have a few quick orders of business: We are taking a bit of a summer hiatus as it relates to actress interviews. We know, we know, we're already only feeding you once a month but trust that this hiatus is an exciting lead-up to a big announcement. In the interim, we will be on the You Might Know Her From-original recipe feed monthly giving you some "just us" b.s. and also maybe even a non-actress interview if some of our stars align. We'll also be chugging away here for YOU, the subscribers. We are still recapping And Just Like That, we are still working on our "everything is connected" musical theatre project (RENT, Gypsy, Sunset Boulevard), and also committed to what you want MORE of us from us. So feel free to shout out in the comments here what you'd like from us this summer. Truly, DO this, we are here because of YOUS so we want to make content you want from UZ. Thank you for sticking with us all these years. We are grateful for your grace as we cool down for the summer while gearing up for this BIG announcement. Now please enjoy over an hour of us screaming at each other and into the ether about movies that we declare GAY but NOT GAY. No Imagine Me & You, No Broken Hearts Club. But what about Thelma & Louise? You'll have to listen and sound off in the comments with what we forgot! Also, actress interviews from the past name-checked in this episode if you want to reacquaint yourselves: Kathleen Turner, re: Moonlight Lori Petty, re: A League of Their Own Wendy Makkena, re: Sister Act Kate Burton, re: The First Wives Club Elisa Donovan & Nicole Bilderback, re: Clueless Frances Fisher, re: Waiting for Guffman