Podcasts about Uz

Četri gadi ir apritējuši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sākoties piektajam kara gadam, gribam saprast, kas notiek ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kara sākumā bija liels uzrāviens, ja runājam par iedzīvotāju atbalstu, lielus līdzekļus atvēlēja arī valsts, gan palīdzībai, kas nonāk Ukrainā, gan palīdzībai civiliedzīvotājiem, kas atmuka uz Latviju. Kas notiek tagad? Un kas Ukrainai šobrīd ir visvairāk vajadzīgs, ņemot vērā gan situāciju frontē, gan citviet, kur Krievija nemitīgi vērš uzbrukumus. Kā sokas ar palīdzību Ukrainai, par to diskusija Krustpunktā.  Vērtē "Ziedot.lv" juridisko jautājumu vadītāja Beāte Bauga, organizācijas "Uzņēmēji mieram" direktore Laura Skrodele, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis un bloga "Vara bungas" autors, rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš.  

Četri gadi ir apritējuši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sākoties piektajam kara gadam, gribam saprast, kas notiek ar palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kara sākumā bija liels uzrāviens, ja runājam par iedzīvotāju atbalstu, lielus līdzekļus atvēlēja arī valsts, gan palīdzībai, kas nonāk Ukrainā, gan palīdzībai civiliedzīvotājiem, kas atmuka uz Latviju. Kas notiek tagad? Un kas Ukrainai šobrīd ir visvairāk vajadzīgs, ņemot vērā gan situāciju frontē, gan citviet, kur Krievija nemitīgi vērš uzbrukumus. Kā sokas ar palīdzību Ukrainai, par to diskusija Krustpunktā.  Vērtē "Ziedot.lv" juridisko jautājumu vadītāja Beāte Bauga, organizācijas "Uzņēmēji mieram" direktore Laura Skrodele, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis un bloga "Vara bungas" autors, rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš.  

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. Aizgāju, norunāju, kas jānorunā, pēc tam bija balle, un atradu pilnīgi citu pasauli. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur kā Miškins esi nonācis no Šveices kalniem un sastapies ar realitāti, kura tev ir ne visai pazīstama. Īpaši, ja esi dzīvojis sieviešu sabiedrībā, kuras tev ir iemācījušas, ka pasaule pamatā ir skaista, kaut gan ir ļoti daudz visādu cūcību. Mani savaldzināja šī citādā pasaule. Domāju, ja es nebūtu uz turieni aizgājis, mans ceļš būtu izvērties pilnīgi neparedzami un droši vien ne visai pozitīvi. Man bija pārsteigums, ka esi sācis spēlēt Dailes teātrī, izrādē “Motocikls”. Jā. Skolēnu teātrī darbojās arī Kārina Pētersone, un Dailes teātrī pēkšņi bija tāda situācija, ka vienam aktierim, kuram bija bezteksta loma Mazdēliņš, pēkšņi bija jāoperē aklā zarna. Izrādei ir jānotiek, un Pēteris Pētersons bija vaicājis Kārinai, vai viņa nezina kādu apsviedīgu zēnu. Viņa bija ieteikusi mani. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām tikšanās reizēm ar Pēteri Pētersonu, kura ilga vairāku gadu garumā. Es kā brīvklausītājs pabeidzu Dailes teātra 4. studiju, kurā bija Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Haralds Ulmanis, Nauris Klētnieks Tur droši vien tevī dzima arī režijas gēns? Jā. Režijas gēns varbūt vairāk dzima, mācoties Teātra fakultātē, Alfrēda Jaunušana kursā, jo es intuitīvi sapratu, ka neesmu no Jaunušana TOP aktieriem. Man gribējās kaut ko darīt pašam, pierādīt pašam. Dīvainība bija tāda, ka savam kursam, būdams students, es pasniedzu skatuves kustību. Gala rezultātā, kad beidzām akadēmiju, mēs kopā uztaisījām manis izdomātu (tas ir vājprāts!) horeogrāfiju 15 muzikāliem darbiem. Mēs iestudējām Bernstaina “Vestsaidas stāstu”. Bet ir vēl viens stāsts ar tavām kustībām un tavu izcilu režiju, kas ir “Spartaks” 1977. gadā. Starp citu, visu Upīša traģēdiju triloģiju tu vienīgais esi iestudējis, un tas bija kaut kas īpašs. Izrādās, tas bija ārpusplāna darbs - tu biji gan režisors, gan kustību konsultants. Toreiz vēl sākās skaistā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu. Mums radās vēlme pēc lielākas dinamikas teātrī, un tā tas darbiņš mums radās. Tas bija ļoti stilīgi, man jāsaka. Jā. Man bija labi domubiedri - Zigmars Liepiņš un Imants Vanzovičs, ar kuru kopā dienēju “Zvaigznītē” tepat Rīgā. Tā tas viss tapa. Ar skaistu mūziku, kas nu jau ir leģendāra. Jā. Kaut kādā veidā ik pa brīdi mums ar Zigmaru ir izdevies kaut ko uzminēt, vai Zigmaram ir izdevies uzminēt to virzienu, kādu tas darbiņš prasa. Otra Upīša triloģijas daļa bija “Žanna d'Arka”, 1982. gads. Kāpēc šo izrādi aizliedza?  Pirmkārt, tā tapa kā viena no kursa diplomizrādēm, kurā es šim kursam biju arī skatuves kustības pasniedzējs. Te ir vesela priekšvēsture, kas saistās ar Zigmara Liepiņa dziesmām, jo “Žannas dziesmas” kaut kādā veidā tika atskaņotas Zigmara teātra koncertprogrammā, un likās, ka tās ir mazliet par "stipru". Viņš visu laiku mēģināja to neievērot, nobāzt malā. Tas pats notika arī ar mūsu izrādi. Uz skatuves, arī Zigmara koncertizrādē, bija manekeni ar nekonkrētām sejām, bet visi varēja saprast, kas par sejām ir domātas. Tā bija sava veida cīņa par varu, brīvību un nepieciešamību pēc varoņa. Ko jūs toreiz meklējāt šajās izrādēs un stāstos? Tā drīzāk ir vēlme atrast savējos, ja arī tu viņus nepazīsti. Tā ir pilnīgi ģeniāla formula, kas ir iegājusi arī mūzikas vēsturē - savējie sapratīs. Tavā kontā ir arī kaut kas tāds, ko mums šodien vispār ir grūti aptvert - tās ir Teātra dienas, kuru aizsākums lielā mērā ir saistīts ar tevi un kas ir priekšvēstnesis visam, kas sekoja pēc tam - šīm izrādēm. Tās ir 70. gadu beigas. Mēs šodien pat nevaram iedomāties, kā tas ir, kad teātra cilvēki sapulcējas kopā, ir pilns Doma laukums. Atgādini mums par to laiku mazliet! Tas bija laiks, kad notika arī Mākslas dienas Vecrīgā. Kā reiz teica viens no maniem laikabiedriem, kurš aizgājis mūžībā, Viktors Jansons, teātrī ir divas iespējamības - viens, ka tu ar rampu norobežojies no skatītāja, vai otrs, ka teātris nojauc to rampu un iet pie skatītāja. Tas bija tas laiks, kad mums vajadzēja iet pie skatītāja, un tā tas viss radās. Tajā laikā radās arī burvīgas, augstvērtīgas mini programmas, kuras vienu gadu rādījām Dailes teātrī, vienu gadu Anglikāņos, kuri bija pilni, protams. Tā bija tāda vajadzība. Daļa aktieru, protams, burķšēja, kāpēc tas ir vajadzīgs, svētku diena ir tā, kas ir domāta mums. Tas ir 27. marts. Aktierim jau lielākie svētki ir tad, kad viņš ir kopā ar skatītāju. Plašāk - audioierakstā.    

Ērģelniece un Rēzeknes goda pilsone Iveta Apkalna, kura ir Elbas filharmonijas goda ērģelniece, sestdien, 21. februārī, Ventspils koncertzālē ar koncertu atvērs albumu "Perts. Vasks", kuru viņa ierakstīja šovasar. Kultūras rondo tiekamies ar Ivetu Apkalnu. "2003. gadā, ierakstot savu pirmo disku, programmā bija Pētera Vaska "Viatore", kas ir viens no skaņdarbiem, ko var klausīties arī šajā albumā. Viatore tulkojumā nozīmē ceļinieks, ceļotājs. Es patiešām tāda arī jūtos. Es jūtos kā ceļiniece šobrīd savā dzīvē, noejot jau dažus posmus, uz kuriem varu atskatīties, kā padarītie, paveiktiem. Uz tādiem, uz ko es varu raudzīties, tos analizējot. Jo vairāk raugies un analizē, jo vairāk parādās jautājumi," stāstu par ierakstu aizsāk Iveta Apkalna. "Šie abi jubilāri - Arvo Perts un Pēteris Vasks - un viņu mūzika gan labā nozīmē provocē mani kā Ivetu, arī kā ērģelnieci, kā mākslinieci, kā sievieti uzdot sev šos jautājumus. Šajā mūzika es rodu arī daudz atbildes. Bet ceļš ir garš." "Jāatzīst, ka viens no centrālajiem skaņdarbiem, Arvo Perta "Spiegel im Spiegel" arī atspoguļo to, kā jūtos šobrīd un ko vēlos spoguļot šajā albumā, šajā mūzikā," turpina Iveta Apkalna. "Šo mūziku spēlējot, kura daudziem šķiet vienkārša, bet patiesībā paģēr nolikt malā savu ego, savu solistisko ego, un doties lielā sarunā pašam ar sevi."

FID: "Moneyval" ziņojumā apliecināta Latvijas spēja efektīvi cīnīties ar finanšu noziegumiem. Skandalozajā amerikāņu finansista un dzimumnoziedznieka Epstīna lietā šodien britu policija aizturējusi bijušo princi Endrū. Uz pirmo tikšanos sanākusi Trampa izveidotā Miera padome. Izglītības un zinātnes ministre sola labot esošo izglītības standartu un veidot jaunu. No olimpiskā turnīra Latvijā atgriezusies daļa vīru hokeja izlases.

Trešdiena, 18. februāris, Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistiem saistīts ar startiem slēpošanas disciplīnās. Komandu sprints distanču slēpošanā sievietēm un vīriešiem, kalnu slēpošana slaloms sievietēm, kā arī biatlona stafete sievietēm. Šodien Patrīcija Eiduka un Kitija Auziņa rakstīja Latvijas sporta vēsturi - pirmo reizi mūsu slēpošanas duets kvalificējās finālam komandu sprinta sacensībās olimpiskajās spēlēs. Viņas kvalifikācijā uzrādīja 12. laiku, bet finālā starp 15 dalībvalstīm ierindojās 13. vietā. Finālu uzsāka Auziņa, bet finiša līniju šķērsoja izlases līdere Eiduka, un latvietes no uzvarētājām zviedrietēm atpalika minūti un 26,06 sekundes. Vēlāk arī Latvijas vīri devās trasē kungu komandu sacensībās. Mūsu komandā bija Lauris Kaparkalējs un Niks Saulītis. Kungiem gan neizdevās iekļūt finālā, viņi kvalifikācijā palika 17. vietā. Uz slēpēm šodien arī mūsu kalnu slēpotājas Dženifera Ģērmane un Liene Bondare. Ģērmane bija viena no mūsu cerībām un joprojām ir, taču vairs ne šajā spēlēs, jo viņa savā slaloma sacensību 1. braucienā izstājās. Šajās spēlēs pēc 16 gadu pārtraukuma olimpiskajās stafetes sacensībās biatlonā sieviešu konkurencē piedalās Latvijas kvartets. Startē Estere Volfa, kura stafeti nodeva izlases līderei Baibai Bendikai. Un Baiba Bendika otro stafetes posmu pabeidza līderpozīcijā – 1. vietā. Pēdējos posmus veica Sanita Buliņa un Annija Keita Sabule, kurām šis ir pēdējais olimpiskais starts Milānas–Kortīnas spēlēs. Vakar vēlu naktī dalību olimpiskajās spēlēs noslēdza arī Latvijas hokeja izlase. Arī mēs noslēdzam hokeja izlases spēļu atspoguļošanu sarunā ar žurnālistu Ulvi Broži, kurš ieguvis Trīs zvaigžņu gada balvu ieguvēju kā labākais sporta žurnālists. Viņš ir zinošākais hokeja apskatnieks valstī, pārstāv portālu Sportacentrs.com.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kolekciju glabātāja Aija Zandersone; pārraides producente – Inta Zēgnere "Pienācu divpadsmitos Parīzē. [..] Brauciens pār lieliem bulvāriem, lietains laiks, ar slapjām kājām liels pastaigājums [..]. Viss taisīja kinematogrāf[isku] filmu iespaidu." Šādi ir toreiz 21 gadu jaunā mākslinieka Jāzepa Grosvalda pirmie iespaidi par Parīzi. Lai gan toreiz pilsētā ieradies viens pats, Grosvalds bija apbruņojies ar bedekera ceļvedi un brāļa Oļģerda ieteikumiem, kā arī metropolē viņu gaidīja virkne draugu un paziņu – Pēterburgā iepazītais franču izcelsmes mākslinieks un Grosvalda dendijiskais ideāls Mišels Sevjē (Michel Sevier), žurnālu "Simplicissimus" un "Jugend" ilustrators un Jāzepa autoritāte grafiskās kultūras sfērā Ksavjērs Gosē (Xavier Gosé), itāļu-austriešu izcelsmes vācu tēlnieks Ernesto de Fiori (Ernesto de Fiori) un mazliet vēlāk Parīzē iepazītais zviedru gleznotājs Nilss Dardels (Nils Dardel). Kā zelta laikmeta jaunatnes pārstāvis, Jāzeps lieliski iekļāvās internacionālo parīziešu jeb kā to raksturojis viņa brālis "pasaules bērnu Elizejas laukos" vidū. Lai gan mākslinieka laiks ritēja starp smalkām izklaides vietām, erotiskiem piedzīvojumiem, gastronomiskām baudām un citu maņu stimuliem, Grosvalda galvenais mērķis dzīvei Parīzē bija mākslas studijas. Visticamāk, pēc ģimenes drauga, mākslinieka Kārļa Brencēna ieteikuma Grosvalda pirmā pietura Parīzes privāto mākslas skolu jeb akadēmiju tīklā bija Viti akadēmija, kur nodarbības pasniedza viens no katalāņu modernisma spilgtākajiem pārstāvjiem, Ermenehildo Anglada-Kamarasa (Hermenegildo Anglada Camarasa), ar kuru Brencēns bija nodibinājis draudzību laikā no 1904. līdz 1907. gadam, kad pats uzturējās Parīzē. No šī laika Brencēns mājās pārveda vairākas Angladas litogrāfijas, kas mūsdienās glabājas dažādās muzeju un privātās kolekcijās. Uz vienas no litogrāfijām lasāms Angladas veltījums: "Al simpático y buen amigo Brenzen" ["Jaukajam un labajam draugam Brencēnam"]. Paralēli mācībām Viti akadēmijā Grosvalds apmeklēja arī Granšomjēras akadēmiju: "Strādāju šim brīžam kārtīgi no 9-12 pie Kastelučo [katalāņu mākslinieka Klaudio Kastelučo (Claudio Castelucho)] (Gr. Chaumiere) un no 7-10 pie Angladas iekš Academie Vitti [..]." Spriežot pēc dienasgrāmatām un brāļu Grosvaldu sarakstes, tad vismaz mācību sākumposms aizvadīts aktīvi un dotie uzdevumi nav šķituši garlaicīgi, apstiprinot, ka "pie Angladas stipri interesanta strādāšana – daudz mācos!" Taču klīšana par Parīzes bulvāriem un obligātās izklaides ar draugiem ātri vien ņēma virsroku. "Tagad esmu ieticis tādā slinkošanā, ka bailes. Pa to atkal šinīs trijos mēnešos esmu milzīgi daudz jaunu lietu redzējis (Londonē, Hollandē un Parīzē), labi iepazinies ar Parīzes apstākļiem un visu to laiku vedis pilnīgi bezbēdīgu dzīvi. Vienmēr labās drēbēs, pēcpusdienas tējās, teātros, automobiļos un labos restorānos, kas stipri atšķiras no manas mierīgās ziemas dzīves." Jāzeps Grosvalds patiesi bija priviliģētā stāvoklī, salīdzinot ar citiem laikabiedriem. Viņa kolēģiem brauciens uz Parīzi, iespējams, nozīmēja vienreizēju, ilgi sapņotu iespēju pietuvoties Eiropas mākslas pasaulei, tikmēr Džo (kā viņu sauca ģimenes locekļi un tuvākie draugi), pateicoties tēva labvēlībai, varēja nerūpēties par iztikas pelnīšanu un viņa dzīve Parīzē bija samērā nodrošināta, ja vien pats nebija izgājis ārpus tēva dotā budžeta rāmjiem. Varētu šķist, ka Parīze Grosvaldam bija vieta, kur pilnveidot manieres, izbaudīt bezrūpīgās dzīves garšu un iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, taču tur krājās arī mākslinieciskie iespaidi. Pilsētā viņš meklēja motīvus saviem mākslas darbiem un mēģināja formulēt savu attieksmi pret jauno un veco mākslā, jo metropoles impulsu pārbagātība neglābjami sašķobīja ģimnāzista gados tik skaidri izteiktos uzskatus un gaumi. Gleznotāja dzīve šūpojās starp mākslu un bohēmu, līdz Pirmais pasaules karš nepielūdzami piezemēja lidojumu. Karš iezīmēja pagrieziena punktu Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest kā personībai un kā māksliniekam. Pēc 1914. gada vasaras dzimtenē Jāzeps vairs nevarēja atgriezties Parīzē, tomēr palikšana Rīgā ļāva iepazīties un satuvināties ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kopā izveidojot grupu "Zaļā puķe". Vienlaikus līdz tam brīdim no dzimtenes mākslas un kultūras dzīves attālinātais Grosvalds sāka sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, mākslā pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, ko viņam sniedza jaunā sociālpolitiskā situācija un kā rezultātā tapa viņa "Bēgļu" un "Strēlnieku" sērijas darbi.

Isaías 5:20 “"¡Ay de los que a lo malo dicen bueno, y a lo bueno malo; que hacen de la luz tinieblas, y de las tinieblas luz; que ponen lo amargo por dulce, y lo dulce por amargo!".La gran pregunta es: ¿Qué es bueno? y ¿qué es malo?; ¿Cómo puedo saber si algo es bueno o es malo?. Muchas personas aseguran que la respuesta a esta pregunta es subjetiva. Es decir, cada uno define o determina lo que es bueno y lo que es malo.Pero… ¿Qué hay de nosotros los cristianos? ¿Pensamos de la misma manera? ¿Acaso creemos que el pecado es algo subjetivo, o, que cada persona puede determinar lo que es bueno y lo que es malo?. La respuesta es la siguiente: “Como cristianos creemos que la biblia es la Palabra de Dios y no es para nada subjetiva, sino totalmente objetiva. Es decir: Si la biblia me dice que mentir es pecado, si la biblia me dice que el adulterio es pecado, así lo es, aunque nuestra sociedad diga lo contrario”.La veracidad de la Palabra de Dios nunca ha estado, ni estará en juego, si la Palabra de Dios me dice que cierta práctica es pecado, no importa como se la quiera disfrazar, siempre seguirá siendo pecado y punto. La desgracia de la humanidad nace de dos errores fatales: Dudar de la Palabra y poner la voz del hombre por encima de la de Dios.Esto fue lo que ocurrió en el Edén con nuestros primeros padres (Adán y Eva). Ellos dudaron de la palabra de Dios cuando decidieron oír la voz de la serpiente; y, pusieron los dichos de la serpiente por encima de la Palabra que salió de la boca de Dios, y esto es exactamente lo mismo que está sucediendo en nuestros días.Para el caso de a Palabra de hoy, me encuentro que, Uzías y Jotán, los reyes a los que Isaías profetiza, tuvieron una característica particular, en el libro de Reyes y en el libro de Crónicas, la historia de estos dos reyes dice que: “Hicieron lo recto ante los ojos de Dios".Cuando tu lees acerca de los reyes de Israel en los libros de Reyes o Crónicas, está lleno de frases como "hizo lo malo", "lo hizo peor que sus antepasados", "hizo lo malo y Dios los castigó". Estos dos reyes no, estos dos “hicieron lo recto ante los ojos de Dios”, pero el problema es que también aclara que los dos permitieron los santuarios paganos, es decir que “permitieron la idolatría”.Es decir, empezaban a hacer lo bueno, caminaban en la ley, pero dejaban los santuarios que permanecían allí; entonces disfrazaban todo. ¿Será que tu haz hecho lo mismo? Vienes a la iglesia, cantas las canciones, oras, ayunas, pero sigues con los mismos santuarios paganos, sigues con los mismos ídolos: pornografía, palabras soeces, indecencia, chisme, maledicencia, maltratos físicos y verbales, etc. Sino buscas la presencia de Dios, como quieres que te pasen cosas buenas, como quieres que Dios te bendiga, como quieres que Dios te abra puertas... La Biblia está siendo muy clara a través del profeta Isaías cuando dice: "qué lástima, qué tristeza, qué dolor aquellos que a lo malo le están diciendo bueno y a lo bueno malo".El diablo es especialista en adormecer la iglesia, y la iglesia en el día de hoy está entrando en un camino de mensajes positivos, de mensajes estructurados, pero de mensajes sin poder, porque la gente no está cambiando, no está siendo transformada, esto es una mala señal.Cuando una persona viene a la iglesia y Dios toca el corazón, hasta las pequeñas cosas empiezan a ser transformadas. Si tu quieres que la vida te cambie, tendrás que acercarte a la cruz de Cristo, no hay nada más poderoso que la presencia de Dios para transformar tu vida; Si tu quieres que te vaya bien, tendrás que estar cerca de Dios, tienes que acercarte a Su presencia, tendrás que empezar a ver la presencia de Dios como lo más dulce en la vida; Hay algunos que le están llamando dulce a estar entregando la vida al pecado, algunos le están diciendo dulce a estar acostándose con el hombre o la mujer que no es su esposo o su esposa, algunos le están llamando dulce a hacer lo malo, como dice Isaías le están llamando amargo a lo que realmente es dulce, ven como amargo a tener un tiempo de oración y de ayuno y si hay algo esencial en la vida es dedicarle tiempo a Dios, es caminar con Dios, por eso es que tu has probado el dinero y te sabe rico, pero luego tiene ese amargo: Menos tiempo, menos sueño, menos vida; luego pruebas los placeres de la vida: risas, juegos, sexo, alcohol, pero todo esto tarde o temprano te pasa factura y el resultado es la “destrucción”.Hoy quiero enseñarte que la palabra “Malo” en hebreo es Destructor:En la Biblia, cuando leemos la palabra "malo" en este versículo, se usa el término hebreo Ra′ (que viene de la raíz Ra′a′). No es solo una etiqueta moral, no es simplemente que a Dios "no le guste algo”, es una acción física; En el hebreo antiguo, esta raíz significa romper, quebrantar, desmenuzar o hacer pedazos.Cuando tú le llamas "bueno a lo malo”, en realidad estás diciendo: "Es bueno esto que me está rompiendo”. El pecado no es inofensivo, no es una "debilidad de carácter”, el pecado es Ra′, una fuerza que entra a tu vida con un solo objetivo: hacerte pedazos.La Diferencia entre lo Bueno (Tob) y lo Malo (Ra′)Lo Bueno (Tob): Es aquello que construye y cumple el propósito de Dios. Es lo que "funciona bien”.Lo Malo (Ra′): Es aquello que destruye el diseño original. Es como un martillo golpeando un cristal: lo que toca, lo arruina.Iglesia, si tú tienes un pecado al que le llamas “un gustico o una canita al aire”, le estás poniendo un nombre dulce a un mazo que está golpeando los cimientos de tu casa. No te engañes: lo que la Biblia llama malo, lo llama así porque tiene el poder de destruir. Esa es la razón por la cual el pecado no se va con consejos ni con libros de autoayuda. El pecado se rinde ante la Cruz de Cristo.Ahora yo pregunto algo. ¿Hasta dónde hemos permitido nosotros que el enemigo venga a anestesiarnos? ¿Como lo ha hecho? A través de:La Religiosidad y La Abundancia: Mucha gente cree que "estar bien económicamente" es sinónimo de "estar bien con Dios" entonces hace votos de sacrificio, da cosas a otros, quiere sostener a los pobres. Desde la religiosidad él cree que está bien y ademas, tiene abundancia, pues no le falta nada, siente que no hay por qué orar, no hay nada que hacer; Cuidado que el enemigo no logre adormecernos con La Religión, vienes a la iglesia, te haces llamar cristiano, sirves en el templo, pero incrustas en tu corazón cosas paganas y siempre al final decimos “es que yo no puedo”, claro es que tu solo no puedes porque el pecado no se quita con consejos, el pecado no se quita con terapias, el pecado no se quita con libros; El pecado se quita con la cruz de Cristo, que puede no solamente sanar el pecado, sino eliminar el pecado.Hoy vengo a hacerle un llamado a cada persona ¿Quieres ser libre? Necesitas volver a la cruz de Cristo, cuando vuelves a la cruz, encuentras esperanza, encuentras salvación y encuentras vida, Isaías dijo: “Aflicción y tristeza hay para los que están llamando a lo malo, bueno y a lo bueno, malo”.Hacia dónde estamos caminando, hasta donde hemos permitido que todo aparentemente venga a redefinirse: "todo es subjetivo", "yo lo veo de otra manera". Hay familias, hay esposos, hay empresarios, hay pastores que podríamos caer en un vacío: y es que le estamos diciendo bueno a lo que en realidad no es bueno.Y yo le digo a las familias hoy: “No es bueno que se griten entre ustedes, No es bueno que se falten al respeto” y lo redefines diciendo "Es que yo soy muy brava, es que yo soy asi y que". La Biblia colocó los principios como son y la Biblia dice: “Cielo y tierra pasarán, pero mis pal...

El tercer mandamiento nos llama a reverenciar el Nombre de Dios: no promesas vacías, no “religiosidad”, sí obediencia y corazón. Hoy vemos por qué las palabras importan (Ecl 5:1-7), qué pasó con Uzá (1 Cr 13) y con Ananías y Safira (Hch 5), y cómo acercarnos al Padre solo por Jesús (Hch 4:12; Ro 10:13).Tareas: guarda tus votos, mide tus palabras, ora con reverencia, y enseña esto en casa.

Ukraiņu skeltonists Vladislavs Heraškevičs, kam Starptautiskā Olimpiskā komiteja aizliegusi sacensībās lietot ķiveri ar karā nogalināto sportistu un citu civiliedzīvotāju attēliem, joprojām plāno sacensībās šo ķiveri izmantot, un nemaz nepieļauj alternatīvas. Heraškēvičs, kas ir arī Ukrainas delegācijas karognesējs, to apliecināja Latvijas Radio korespondentam Kortīnā Mārtiņam Kļaveniekam, pastāstot par fotouzņēmumos redzamajiem cilvēkiem. Ukraiņu skeletonists stāstīja, ka uz viņa ķiveres attēloti Ukrainas sportisti, kuri nogalināti pēdējo četru gadu laikā. Uz ķiveres ir daiļslidotāja Dmitro Šarpara, boksera Pavlo Iščenko, hokejista Oleksija Loginova un citu sportistu attēli. Kā teica Heraskevičs, daļa no viņiem tika nogalināti frontē un vismaz viens tika nogalināts, kad mēģināja piegādāt palīdzību citiem ukraiņiem.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike. Emitira se od 20:00 - 22:00

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa. Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone.  Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija? Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..) Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju? Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?" Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja? Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.) Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā? Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece. Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas? Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos? Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..) Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst? Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi.  Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem. Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs. Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties. Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt.  Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs? Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt! Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Milānā, "San Siro" stadionā, Kortīnā d'Ampeco, Livinjo un Predaco ar krāšņu ceremoniju atklātas 25. ziemas olimpiskās spēles Itālijā. Šodien, 7. februārī, jau pirmie olimpiskie starti mūsu sportistiem. Bet vispirms par atkāšanas ceremoniju. Latvijas komandas karognesēji Milānā Kaspars Daugaviņš un Kortīnā Dženifera Ģērmane dalās iespaidos un sajūtās pēc atklāšanas ceremonijas. Par iespaidiem atklāšanas ceremonijā stāsta arī kolēģi Mārtiņš Kļavenieks un Māris Bergs. 7. februārī pirmie olimpiskie starti Latvijas sportistiem. Šodien turam īkšķus par mūsu vīru kamaniņbraucējiem Kristeru Aparjodu un Gintu Bērziņu un dianču slēpošanā par Patrīciju Eiduku 10+10 kilometru skiatlonā un arī par Elvi Opmani kalnu slēpošanā nobraucienā. Sazināmies ar Latvijas olimpiskās slēpošanas komandas vadītāju Ziemeļitālijas kalnos Jāni Puidu. Allaž Latvijai lielas cerības bijušas uz mūsējo startiem kamaniņu trasē. Un tajā šodien dodas Kristers Aparjods un arī Gints Bērziņš. Kortīnas trase viņiem nav sveša un pirms starta viņi izklausās pietiekami gatavi. Par ledus un treniņu apstākļiem Kortīnā dalās Gints un Kristers. Uz vienas nogāzes ar pasaules varenajiem šodien izies arī mūsu kalnu slēpotājs Elvis Opmanis. Vienmēr ir liels gods startēt olimpiskajās spēlēs no valsts, kurā lielu kalnu nav. Visu cieņu ikvienam no mūsējiem, kas šo iespēju ir izcīnijuši. Blakus domām par veiksmīgiem startiem sportistiem arī rūpīgi jāseko savai veselībai. Ja neskaita bobslejistu Renāru Grantiņu, kam olimpiskās spēles traumas dēļ beigušās priekšlaicīgi, pārējiem par laimi viss ir kārtībā. Diemžēl satraukumu raisa vīruss, kas strauji izplatās dažas valsts delegācijā. Tāpēc uzklausām vienu no mūsu komandas dakterēm Milānā Lailu Ušacku.

Još jednom da se pohvalimo da je počela sa radom naša prodavnica, gde možete istorijski odgovorno da trošite svoje pare:

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu šobrīd piepilda tehnoloģijas. Mākslinieka Ginta Gabrāna jaunākajā personālizstādē “Algoritmiskās kopienas” apkopoti darbi, kuros ar mākslīgo intelektu fiksētas mūsdienu sabiedrības vērtības. Šī ir izlase ar darbiem, ko mākslinieks veidojis pēdējos gados. Par to, kā mākslīgo intelektu var izmantot mākslas darbu veidošanā, kā arī, ko par mūsu sabiedrību vēsta tehnoloģijas, sarunaar izstādes veidotājiem. Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielo zāli piepilda vairāki lieli ekrāni. Uz tiem redzami mākslinieka Ginta Gabrāna veidotie mākslas darbi, kas radušies ar mākslīgā intelekta palīdzību. Izstādē “Algoritmiskās kopienas” mākslinieks dokumentē šo laiku un to, kā algoritmiskā domāšana un mākslīgais intelekts atspoguļo cilvēku vērtības.  Ir visai sarežģīti pastāstīt par šo izstādi, jo Gabrāna radītā pasaule prasa iedziļināšanos tehnoloģijās un to valodā. Nozīmīgs solis ceļā uz to, lai izveidotu izstādē redzamos darbus, bija izdomāt uzdevumus jeb promptus, ar kuriem tika ģenerēti mākslas darbi. Izstādē ir darbi, ar kuriem varēs līdzdarboties arī apmeklētāji. Tostarp, pie viena no ekrāniem redzamas tādas kā laimītes, ko lej sagaidot Jauno gadu. Tikai izstādē tās ir daudz lielākas un izlietas no plastmasas. Šie elementi un izstādes apmeklētāji, kas pietuvosies tiem, būs redzami uz pretī esošā ekrāna. Cilvēku kopā ar plastmasas ķermeņiem filmēs un pārraidīs mākslīgā intelekta ietekmētā vidē. Ginta Gabrāna veidotie darbi ir nepārtrauktā saiknē ar cilvēku arī tāpēc, ka mākslīgā intelekta algoritmi un ģenerētie darbi parāda aktuālas tendences sabiedrībā. Tie norāda uz kopienas noteikumiem, vērtībām un interesēm, kas ierobežo jebkura cilvēka iespējas ģenerēt visu, ko tie vēlas. Māksliniekam bijušas grūtības veidot attēlus ar kailumu, kā arī sievietes ar noteiktām iezīmēm. Izstādes kurators Artūrs Virtmanis ir ievērojis, ka mākslinieks Gints Gabrāns meklē veidus, kā tehnoloģijas izaicināt. Izstādi “Algoritmiskās kopienas” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā jeb darbus, kurus iespaido mākslīgais intelekts un algoritmi, būs iespēja aplūkot līdz 5. aprīlim.

Klajā nākusi vēsturnieka Jāņa Šiliņa grāmata "Uzņēmīgais latvietis. Mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis (1856–1936) un viņa darbi". Krišjānis Ķergalvis bija uzņēmējs, politiķis, būvuzņēmējs un viens no bagātākajiem Latvijas cilvēkiem 20. gadsimta sākumā. Viņa pārziņā bija ēkas, kurās šodien daudzi rīdznieki un Rīgas viesi aizvada savu dzīvi, Ķergalvis, būdams ilggadējs Sv. Jāņa ģildes mūrnieku amata vecākais, Rīgas domes deputāts, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, mākslas kolekcionārs un mecenāts, savas dzīves laikā uzcēla vai pārbūvēja vismaz 76 dažādus objektus (rūpnīcas, baznīcas, skolas, cietumus, dzīvojamās mājas u. c.) Rīgā, Jūrmalā, Valmierā un Valkā. Caur viņa dzīvesstāstu iespējams ielūkoties arī tā laika latviešu pilsoniskās sabiedrības norisēs, ko raksturoja dižas idejas un lieli darbi. Ko zinām par Krišjāņa Ķergalvja dzīvi? Stāsta pētījuma autors - vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laikmetu, kurā rosīgi darbojas Krišjānis Ķergalvis, raksturo vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Zinātnes ziņās stāsts par mākslīgā intelekta radošajām spējām Mākslīgais intelekts radošumā var pārspēt vidusmēra cilvēku. Tā secinājuši Monreālas universitātes Kanādā pētnieki publikācijā žurnālā “Scientific Reports”, salīdzinot mākslīgā intelekta darbību un 100 tūkstošu cilvēku spējas. Mākslīgā intelekta rīku pamatā ir lielie valodas modeļi, kas lieliski apstrādā un saprot cilvēka valodu. Atsevišķi modeļi uzrādījuši labus un par cilvēkiem pat labākus rezultātus uzdevumos, kas paredzēti, lai mērītu oriģinālu domāšanu un ideju radīšanu. Taču vienlaikus 10% visradošāko cilvēku ir krietni priekšā mākslīgajam intelektam, īpaši tādos radošos uzdevumos kā dzejas un stāstu radīšana. Komentāru par pētnieku veikumu sniedz SIA “Elektroniskie sakari” Techritory programmas direktors Neils Kalniņš. Jautājumi par un ap mākslīgo intelektu ir daļa no viņa ikdienas, un sarunas iesākumā par to, vai mākslīgais intelekts vispār ir radošs un ko mēs saprotam ar mākslīgā intelekta radošumu?   

Stāsta komponists un kontrabasists Kristaps Pētersons; pārraides producente – Rūta Paula    Stikla šķiedra, piena un maizes kombināti, ugunsdzēšamo iekārtu rūpnīca, gaļas kombināts, mēbeļu kombināts – Valmiera 1994. gadā bija varena pilsēta. Tad, kad brīnišķīgā režisore Māra Ķimele 1994. gada 8. janvāra rītā nebrauca uz pašas režisēto izrādi III Senās mūzikas festivāla Valmierā ietvaros, viņas uzmanību neviļus nepiesaistīja Rīgas ielas asfalta segums. Gaisa temperatūra nebija mīnusos un ielas segums nedz mirdzēja, nedz laistījās fraktāļu struktūru skāvumā. Pilnīgi droši viņa tad neievēroja arī vienu no Latvijas arhitektūrā ievērojamākajiem funkcionālisma celtniecības paraugiem – bankas ēku Rīgas ielā 40 ar franču firmas Fichet seifu, kas pēc arhitektu Anša Kalniņa un Emmas Krēsliņas [2] projekta tapusi 1931./32. gadā. Autobuss brauca bez režisores pa Rīgas ielu tālāk pa parasto maršrutu. Dažas sekundes vēlāk viņa neievēroja arī kūpošos dūmus no katlu mājas skursteņa, veicot 90° pagriezienu no Rīgas uz Andreja Upīša ielu. Arī tipogrāfiju "Liesma" A. Upīša ielā 7 Māra Ķimele neaplūkoja pat pāris sekundes. Tas nekādi nebija iespējams. Autobuss tad nogriezās pa labi uz Beātes ielu – asfalts nemirdzēja un nelaistījās vēl joprojām. Var ticēt, ka režisore būtu bijusi gatava bez īpašām ceremonijām no autobusa kāpt ārā, kad tas iebrauca Raiņa ielā un neredzama vairs nebija arhitekta Arnolda Nikolaja Čuibes [3] projektētā, 1938./39. gadā celtā neoeklektiskā [bijusī] Valsts komercskolas ēka – tur viņas režisētajai izrādei bija jānotiek. No autobusa izkāpa senās mūzikas vokālā ansambļa "Canto" mūziķi. Dažas stundas iepriekš, Sietlā Krists Novoseličs [1] bija pabeidzis "Nirvana" [4] uzstāšanos "Center Arena" ar vārdiem: "Liels paldies, ka atnācāt, jūs esat brīnišķīga publika! Brauciet mājās prātīgi! Atcerieties, ja esat lietojuši alkoholu – nevadiet auto. Atcerieties iet balsot vēlēšanās. Atcerieties nešķērsot ielu tam neparedzētās vietās." [5] Bet "Canto" uzstāšanās bija paredzēta 17:00 ar itāļu zvaigznes Adriāno Bankjēri [6] slaveno komēdiju "Maza ballīte Karnevāla ceturtdienas vakarā pirms vakariņām" [7]. Ja man būtu bijusi humora izjūta, man "Mazā ballīte" būtu patikusi. Izrādes ievadā uz jautru sarīkojumu visus aicina Moderno Diletto tēls. Gribētos tulkot – Modernais diletants, bet google translate saka – Modernais prieks. Jau jūtama kaitinoša kņudoņa vēderā. Un jo tālāk, jo nepatīkamāk. Pēc uzrunas seko padsmit numuru virtene ar, piemēram, Kjodžas veču dziesmu, ar mīlētāju dziedājumu, ar tantes Bernadīnes stāstu par žagatu, kas lamājas. Vēl ir suņa, dzeguzes, kaķa un pūces kontrapunkts, kuru kāds asprātīgi nosaucis – "cantus fermus", muļķa mīlas madrigāls, vīna dzeršana un joki par sērkociņiem un lupatām. Respektīvi – ar katru numuru bēdīgāk. Uz atvadām "Moderno Diletto" sola drīz atgriezties ar jauniem jokiem. Apmēram tāds saturs – delartisks – šiem kumēdiņiem, ar kuriem režisore Māra Ķimele bija tikusi galā. Izrāde tika iestudēta kārtīgi. Tā ir ierakstīta Latvijas Televīzijā. Ansamblis "Canto" [8] bija lielisks un režisorei [9] nekas tur vairs nebija darāms! Kad iestudējums gatavs, režisorei ir jādod telpa izpildītājiem, jo mākslas darba atdošana publikai pilnībā attiecas uz viņiem. Šo izrādi uztvēru ļoti personiski – kāds tur vēl Modernais prieks? Vārdnīcā kļūda! Modernais diletants ir. Apvainojos. Tāpēc iestudējumu neredzēju. "Die Schuld ist nicht das gleichgültige doppelsinnige Wesen, daß die Tat, wie sie wirklich am Tage liegt, Tun ihres Selbsts sein könne oder auch nicht, als ob mit dem Tun sich etwas Äußerliches und Zufälliges verknüpfen könnte, das dem Tun nicht angehörte, von welcher Seite das Tun also unschuldig wäre. ... Unschuldig ist daher nur das Nichttun wie das Sein eines Steines..." (Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis) [10] "Vaina būtībā nav vēsa un neskaidra, it kā paveiktais, kāds tas patiesi redzams dienas gaismā, varētu vai varbūt nevarētu būt paša cilvēka darbība, it kā varētu pastāvēt kaut kas ārējs un nejaušs, kas šai darbībai nepieder, un kura dēļ tā būtu nevainīga. Gluži pretēji, īstenībā nevainība ir akmenim līdzīga bezdarbība." [11] Izmantotā literatūra Raksts sagatavots, izmantojot Oksfordas mūzikas vārdnīcas, "Broekmans & Van Poppel" izdevniecības (Utrehta, Nīderlande), portāla livenirvana.com, Valmieras integrētās bibliotēkas, Valmieras zonālā Valsts arhīva un Valmieras muzeja materiālus [1] Novoselic, Krist (dzimis Komptonā 1965. g.) horvātu izcelsmes amerikāņu mūziķis, grupas "Nirvana" basģitārists, politiķis un aktīvists [2] Kalniņš, Ansis (dzimis 1903. g. – miris Rīgā 1944. g.) 1931. g. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti un Kalniņa (dz. Krēsliņa), Emma (dzimusi Valmierā 1899. g. – mirusi Rīgā 1985. g.) 1934. g. beigusi LU arhitektūras fakultāti, strādājusi privātpraksē kopā ar vīru A. Kalniņu (1934 – 1942) un citur [3] Čuibe, Arnolds Nikolajs (dz. 1908. g. Valmierā – m. 1941. g. Rīgā) 1933. gadā beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, Izglītības ministrijas Skolu departamenta arhitekts [4] "Nirvana" – amerikāņu rokgrupa no Aberdīnas, saistīta ar Sietlas alternatīvās mūzikas ainavu, radusies 1988. g. [5] "Thanks a lot for coming, you're a wonderful audience, have a safe ride home, remember not to drink and drive. Remember to vote, remember not to jaywalk [..]"; Kristapa Pētersona tulkojums [6] Banchieri, Adriano (dzimis Boloņā 1568. g. – miris Boloņā 1634. g.) itāļu komponists, ērģelnieks un teorētiķis. Ērģelnieks Sanmikelē, Bosko un Monte Oliveto, kur 1613. g. kļuva par abatu. Olivetāņu mūks. [7] "Il Festino nella sera del giovedi grasso avanti cena" Op. XVIII (Venezia 1608); Kristapa Pētersona tulkojums [8] senās mūzikas vokālais ansamblis "Canto" (vad. Irēna Nelsone) nomināli skaitījās amatieri – nebija aizmirsuši muzicēšanas prieku un savienoja to ar azartiski precīzu izpildījumu un izcilu stila izjūtu [9] Māra Ķimele ir viena no ievērojamākajām režisorēm Latvijas teātra ainavā, izcilība; nenovērtējams ir viņas devums Valmierai (līdz 1994. gadam viņa Valmieras Drāmas teātrī bija iestudējusi 36 lugas), īpašu vietu viņas mākslā allaž ieņēmuši tieši latviešu dramaturgu darbu iestudējumi – tie, kuriem ir paveicies būt klāt brīžos, kad režisore iestudē kādu lugu, atceras fenomenālas analītiķes spējas un prasmi atrastās cēloņsakarības sasaistīt ar pasaules kontekstu [10] Hegel, Georg Wilhelm Friedrich (dzimis Štutgartē 1770. g. – miris Berlīnē 1831. g.); citāts no Hēgelis, G. V. F. "Gara fenomenoloģija", VI, "Gars" (Hegel, G. W. F. "Phänomenologie des Geistes", VI, "Der Geist") [11] Ievas Ginteres tulkojums

Aktieris Kristaps Kristers Ozols 2025. gadā absolvēja režisora Elmāra Seņkova vadīto dramatiskā teātra aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā un uzsāka darbu Valmieras teātrī. Viņš sevi jau vairākkārt teātrī pierādījis, nupat kā tapusi monoizrāde „Sākums” par šaubām un pārdomām, kas piepilda viņa prātu, un iespējams, tas ir aktuāli arī citiem jauniem cilvēkiem. Radošājā telpā “Kurtuve”, Valmierā, Kristaps uz skatuves stājas viens. Viņam apkārt nav spilgtu dekorāciju, tikai uz skatuves ar līmlentu novilkta strīpa. Viņš šajā telpā ir viens ar savu stāstījumu skatītājiem, kas kaut kādā ziņā atgādina komiķu šovus, stāvizrādes. Tikai šoreiz joki ir par aktieri un pasauli viņam apkārt. Šī ir Kristapa Kristera pirmā monoizrāde, līdz ar to jāiepazīst skatuve vienam. Un arī kļūdas jāuzņemas pašam. Uz skatuves nav kolēģu, ar kuriem šo sajūtu dalīt. Izrādes pamatā ir Justa Terteļa luga, kas pielāgota mūsdienām un pašam aktierim. Lai palīdzētu aktierim Kristapam Kristeram Ozolam mesties jaunos izaicinājumos, atbalstu sniedzis gan aktiera kādreizējais pedagogs, režisors Elmārs Seņkovs, kuram šis ir jau 60. iestudējums. Režisors uzskata, ka izrāde parāda ne tikai mīlestību pret aktierspēli, bet arī šīs profesijas skaudro dabu. Savukārt Valmieras teātra aktieris Aksels Aizkalns šajā izrādē bija režisora asistents. Zīmīgi, ka viņš ir aŗi Kristapa teātra krusttēvs. -- Kristaps Kristers Ozols līdz šim sevi pierādījis diplomdarbu izrādēs – “Kristāla bērni”, “Sapņotāji”, “Nevienam nezināmā Marija”, “Santakrusa” un citās. Spēlējis iestudējumos Latvijas Nacionālajā teātrī “Nacionālais kanāls” un “Smilšu cilvēks”. Valmieras teātrī spēlējis Skangala kungu un laupītāju Oto izrādē "Mazais cilvēks" un Janku izrādē “Ļaunais gars”.

395 Sobrevolando la Biblia - 2 Crónicas 26 El largo reinado del buen rey Uzías sobre Judá, el Reino del Sur. Tuvo un tremendo éxito, pero un triste éxodo. Su orgullo lo llevó a intentar quemar incienso en el templo. Confrontado por el sacerdote Azarías, quedó leproso hasta el día de su muerte. No te pierdas este hermoso calendario de 2026. ¡Dísfrutalo! ¡Distribúyelo! https://graciamasgracia.com/wp-content/uploads/2025/12/calendar-2026.pdf  

Par savu divvalodīgo latviešu-krievu ģimeni un tēvu, kuram bija Alcheimera jeb aizmiršanas slimība, un vēstures nospiedumiem, un aktuālo militāro konfliktu tepat Eiropā dzīves romānā "Tēvs" pārdomājusi rakstniece Inga Žolude, kuru izvaicājam Kultūras rondo studijā. Grāmatu noteikti var pamanīt grāmatnīcā. Uz vāka ir sarkanas neļķes, un tas nav nejauši. To sarunā apliecina arī Inga Žolude. "Visām manām grāmatām vāki ir apzināti [veidoti]. Tā ir kā grāmatas stāsta vizītkarte, kas piesaka to, kas tur būs iekšā. Un arī šis vāks bija iecerēts jau diezgan savlaicīgi. Bija skaidrs, ka tur jābūt sarkanām neļķēm," atklāj Inga Žolude. "Kāpēc sarkanās neļķes? Atbildes ir grāmatā. Tas ir ne tikai komunistiskais simbols, bet arī privātajā vēsturē balstīts. Žēl, ka tādam skaistam un smaržīgam ziedam ir tāda nelāga konotācija." Inga Žolude piekrīt, ka "Tēvs" ir viņas vispersoniskākā grāmata. "Grāmata varbūt nebija iecerēta nemaz publiskai lasīšanai. Es drīzāk to sāku rakstīt kā tādu sarunu vai vēstuli savam tēvam ar pārdomām par visām tēmām, kas man radīja iekšēju nemieru," atklāj Inga Žolude. "Viens ir šis starpetniskais jautājums, latviešu un krievu jautājums, jo mans tēvs ir krievvalodīgais. Visu dzīvi man tas nav radījis nepārvaramas grūtības. Lai gan grāmatā, protams, var lasīt dažādas epizodes. Bet, sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, šis jautājums aktualizējās tieši tāpat kā visā pārējā pasaulē. Arī mums dažādās publiskās kopienās un diskusijās tas jautājums bija ļoti aktuāls ar dažādām argumentiem un, protams, arī ar dažādiem pavērsieniem attiecībās. Tieši tāpat arī šis jautājums ietekmēja mani un manu ģimeni. Bet ir arī vēl citi faktori, jo mēs ne vienmēr esam pārliecināti, ko domājam paši normālos apstākļos. Ja vēl iedarbojas citi apstākļi, piemēram, kādas slimības vai kas, tad vispār kļūst neskaidrs, kur ir manas domas un kur manā vietā runā kas cits." Inga Žolude stāsta, ka romāna manuskriptu izlasīja mamma, un tas arī ir pirmais gadījums, kad vispār kāds lasījis manuskriptu pirms tas ir izdots publiski.  "Man šķita, ka viņai tas ir jāredz. Droši vien, ja viņa to nebūtu akceptējusi, tad varbūt mēs te arī nesēdētu tagad nesarunātos par grāmatu, varbūt tādas krāsas nebūtu. Man liels prieks, ka viņa akceptēja manuskriptu. Es to uztveru kā tādu svētību," atklāj Inga Žolude. Mamma darbu necenzēja, lai gan viņai bija tiesības atzīmēt, labot, komentēt. "Kad viņa man atdeva atpakaļ manuskriptu, viņa teica, ka ir tikai viens komentārs," bilst Inga Žolude. "Man bija ļoti ilgu laiku bailes atvērt un paskatīties, kas tas ir. Kad pirmās emocijas vai satraukums norima, es atvēru un ieraudzīju to pasvītrojumu vienā vietā, bet tas nebija nekas ārkārtējs. Es arī to ņemu vērā.  Bet jāsaprot arī, ka šis nav objektīvs stāsts. Tā ir mana perspektīva, un šis viens kopīgais ģimenes stāsts katram ir noteikti ir savs. Arī droši vien dažādos laikos ir savs, jo mēs arī uz notikumiem, kas tagad notiek, skatāmies citādāk nekā tad, kad mēs atkāpjamies jau laika distancē. Emocijas rimst un varbūt arī parādās lielāka sapratne."

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike. Emitira se od 20:00 - 22:00.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike. Emitira se od 20:00 - 22:00.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike. Emitira se od 20:00 - 22:00.

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike. Emitira se od 20:00 - 22:00

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par tendencēm Baltijas biržā un mazliet arī par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt tie zvanītāji pa telefonu, kuri mēģina mums pārdot visus iespējamos labumus. Raidījumā daudz runājam par ieguldīšanu un Latvijas kapitāla tirgu. Tur gan tā „deja” brīžiem ir divi soļi uz priekšu un viens atpakaļ. Vai pat reizēm šķiet, ka divi soļi uz priekšu un trīs atpakaļ. Valsts un pašvaldību uzņēmumi uz publisku kapitāla tirgu dodas gliemeža ātrumā, arī privātie uzņēmumi ir visai piesardzīgi. Bet nav tā, ka nekas nenotiek. Pērngad otrreizējā akciju tirgū, tas ir cilvēkiem pārdodot akcijas vai obligācijas, ir labi signāli, saka Kristiāna Janvare, „Signet Bankas Investment Banking” pārvaldes vadītāja. Uzņēmumu piesardzību „Signet” skaidro ar to, ka tirgus gaida labus piemērus.  Viena no tendencēm – daudzas obligācijas tiek veidotas pieejamākas mazajiem investoriem, kaut vai tā pati obligāciju vērtība ir 1000 vai pat 100 eiro, nevis desmit vai simts tūkstoši un šī tendence turpināsies, uzskata Janvare.  Un jaunie privātie investori visbiežāk pirmo obligāciju pirkumu veic sākotnējās emsiijas laikā, nevis pēc tam, otrreizējā tirgū, pārpērkot obligācijas.  -- Zvanītāji, kuri mēģina pārdot visu iespējamo. Zvana saņēmējam brīžiem nav ne mazākās nojautas, kā viņa numuru uzzinājuši un kā atbrīvoties no šiem apnicīgajiem zvanītājiem. Diemžēl tā joprojām ir realitāte. DVI juriskonsulte Sabīne Simsone, skaidrojot iestādes izdotās vadlīnijas, uzsver ka informācijai ir jābūt.  Protams, arī uzņēmumiem ir nepieciešams šāds veids, kā pārdot savu preci vai pakalpojumu. To drīkst darīt, bet nedrīkst izlikties par nezinīšiem un zvanīt cilvēkiem, kas nav piekrituši šādus zvanus saņemt.

Nije nas bilo duže nego smo planirale. Praznici, skijanje, plaćanje poreza. Je li ovaj siječanj bio najduži ili nam se samo tako učinilo?Što nas muči, kakvi su nam planovi? Kako se plaća porez u Njemačkoj? Tko mrzi dječje rođendane? Zašto je Austrija skupa? I može li se isplanirati cijela godina unaprijed?Uz, naravno, neizostavno brojanje, grintanje, kratke spojeve i - smijeh.Falili ste i vi nama, ne brinite, nećemo opet nestati s radara!Vaše je da nam komentirate prijedlog za neku od idućih tema, a naše je da vam uskoro javimo nove vijesti. Stay tuned! I uživajte u kavici.

Lai arī saule jau sāk griezties uz pavasara pusi un kopš ziemas saulgriežiem diena ir kļuvusi par gandrīz pusotru stundu garāka, Latvijas dabā ir pats ziemas vidus - klimatiskie aukstākais laiks Latvijā ir no 22. janvāra līdz 9. februārim. Šogad laikapstākļi patiesi arī sakrīt ar vēsturiski klimatiskajiem datiem un ziema negatavojas atlaisties. Un ziņās dzirdam, ka arī Amerikā, gan ASV, gan Kanādā plosās gan sniega vētras, gan valda bargs sals, kura dēļ koki mēdz pat eksplodēt. Bet par ziemu, ziemīgiem laikapstākļiem un klimatu saruna ar kāda aizrautīga vaļasprieka piekritēju - zemledus makšķernieku Kārli Goldmani. Saruna ierakstīta janvāra vidū, kad uz ledus vēl nebija ļauts kāpt. Saruna par viņu azartu stundām ilgi atrasties uz ledus gandrīz jebkuros laikapstākļos. Tā kā aukstums šoziem turpinās, šis būs viens no gadiem, kad zemledus makšķernieki dosies tur uz copi Rīgas līcī. Bet kā min Kārlis Goldmanis, zemledus makšķernieki uz Rīgas līcī dodas un dosies arī gandrīz droši zinot, ka jebkurā brīdī ledus gabalu var atraut no krasta un iepūst dziļākos ūdeņos. Tas pat ir piedzīvojums, jo viņi zina, ka likumdošana nosaka veikt glābšanas darbus. Un tās ir lielas izmaksas glābējiem. Toms Bricis aicina likumdevējus sākt šo kārtot, jo tūkstošiem pat desmitiem tūkstoši eiro dārgas glābšanas operācijas, kurās jāglābj piedzīvojumus alkstoši cilvēki, tomēr varētu likt uz pašu piedzīvojumu meklētāju pleciem, nevis visiem nodokļu maksātājiem. Sals ne vien turpināsies, bet nedēļas nogalē un nākamās nedēļas sākumā pastiprināsies. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs piedāvā ledus apstākļu prognozes Rīgas līcim nākamajām desmit dienām. Šobrīd ledus Rīgas līcī vēl ir relatīvi maz un tikpat kā nav malas ledus. Tā sauc to ledus daļu, kas ir stabila un nekustīga. Jūrā viļņošanās dēļ ledus lūzt, un visbiežāk sākumā veidojas dreifējošs ledus jeb peldoši ledus gabali, kuru kļūst arvien vairāk, līdz beigās tie sasalst vienā gabalā. Prognozes rāda, ka līcis šomēnes ir labi atdzisis, aptuveni 25 % līča klāj derifējošs ledus. Nākamā aukstuma pastiprināšanās, kas gaidāma nedēļas nogalē, ļoti strauji piepildīs līci ar ledu un nākamās nedēļas sākumā gandrīz 100 % līča būs ledus klāts un sāks veidoties arī malas ledus. Uz tā var sākt kāpt, lai arī tas nav droši.  

Andromeda je emisija koja više od dvadeset godina, utorkom, u našem radijskom prostoru educira javnost i podiže svijest o Svemiru i našem mjestu u njemu. Uz stručnog suradnika odgovara se na pitanja slušatelja, komentira vijesti iz astronomije, astrofizike i astronautike. Emitira se od 20:00 - 22:00

Uz ko tiecamies latviešu skatuviskajā dejā? Par procesu, kā latviskie raksti mainās mūsdienās un kādi vaibsti iezīmē skatuvisko deju, pārlūkojot Jaunrades deju konkursa rezultātus, pārrunājam Kultūras rondo ar horeogrāfiem Ilzi Mažāni, Diānu Gavari, Juri Goguli un Jāni Ērgli. 24. janvārī Valmieras Kultūras centrā norisinājās 25. Jaunrades deju konkurss. Žūrijas vērtējumam tika nodotas 60 latviešu skatuviskās dejas, ko radījuši 27 horeogrāfi. Tikko esam uzzinājuši arī rezultātus – vairāk nekā puse no šīm dejām dažādās dejotāju grupās ir saņēmušas pirmo, otro vai trešo vietu. Kultūras rondo studijā ir četri dejas meistari, kuri šīs dejas radīja, vērtēja vai šoreiz vienkārši vēroja. Tā ir Jaunrades deju konkursa žūrijas priekšsēdētāja, horeogrāfe un deju svētku virsvadītāja Ilze Mažāne, tautas deju ansambļa „Rotaļa” mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe Diāna Gavare, deju ansambļa „Pērle” repetitors un horeogrāfs Juris Gogulis un tautas deju ansambļa „Teiksma” vadītājs, horeogrāfs un deju svētku virsvadītājs Jānis Ērglis.

The affordable housing crisis in New York City is about more than the price of rent. How did we get here, what is happening in housing right now, and what are ways that nonprofit developers are trying to close the affordable housing gap? My guest is Michelle de la Uz, Executive Director of Fifth Avenue Committee, a Brooklyn-based development nonprofit, serving thousands of low- and moderate-income New Yorkers each year. Michelle De La Uz brings more than 25 years of public and community service experience and has held prominent civic leadership roles, including service on the New York City Planning Commission and appointment to the Federal Reserve Bank of New York's Community Advisory Group.

Kādā krāmu tirdziņā režisors Toms Treinis iegādājās Ēriha Kestnera grāmatu “Mazais cilvēks”. Stāsts par piecus centimetrus nelielo Maksīti viņu tik ļoti piesaistīja, ka režisors izlēma darbu iestudēt uz teātra skatuves. Uz skatuves dēļiem nonācis stāsts, kuru viscaur caurvij cirka pasaule, lai gan pašu Tomu Treini bērnībā biedēja burvju triki. Kādēļ tad radusies šāda izrāde un kā tieši cirka pasauli ierauga paši aktieri? Iestudējums “Mazais cilvēks” Valmieras teātrī ir izrāde jaunākā skolas vecuma bērniem.

17. janvārī Vācijas galvaspilsētā Berlīnē tika pasniegtas Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Šos Eiropas kino „Oskarus”, kuriem gan sava tik skanīga vārda nav, pirms 37 gadiem dibināja grupa tobrīd spožāko Eiropas kino veidotāju. Viņu vidū bija arī zviedru kinorežijas klasiķis Ingmars Bergmans, kura vārds savukārt nesaraujami ir saistīts ar norvēģu kino leģendu Līvu Ulmani. Un tieši viņa šogad saņēma Eiropas Kinoakadēmijas balvu par mūža ieguldījumu. „Aktrise, režisore, rakstniece, māte, precējusies, šķīrusies, sieviete. Ļoti īpaša sieviete,” – tā Līvu Ulmani pieteica Eiropas Kinoakadēmijas prezidente, aktrise Žiljeta Binoša, īsi atgādinot aktrises krāšņo dzīvesstāstu: dzimusi Tokijā, ilgus gadus dzīvojusi Ziemeļamerikā, studējusi Londonā, uz Norvēģijas teātra skatuves debitējusi ar Annas Frankas lomu un strauji kļuvusi par pieprasītu aktrisi gan teātrī, gan kino. Lai gan viņas pasaules slavu bieži saista ar Ingmaru Bergmanu – Ulmane spēlēja 10 viņa filmās un piecus gadus bija arī viņa dzīvesbiedre –, vēl pirms iepazīšanās ar Bergmanu 24 gadu vecumā viņas kontā bija septiņas filmas. Un viņa nekad nav palikusi Bergmana ēnā, gan bagātīgi spēlējot pie citiem režisoriem, gan par režisori kļūstot pati. Uzņēmusi piecas filmas, strādājusi ar dažiem no spožākajiem Holivudas aktieriem un par sev īpaši tuvām sauc aktrises Keitu Blanšetu un Džesiku Častinu.   Kad dažas stundas pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas Līva Ulmane ierodas uz tikšanos ar saujiņu Eiropas kultūras žurnālistu, nelielā interviju telpa uzmirdz un žurnālisti kļūst viegli sapņaini. Astoņdesmit septiņus gadus vecā aktrise pārlaiž roku nevainojamajai frizūrai, velta sirsnīgu rokasspiedienu katram sarunbiedram un labprāt dalās atmiņās, kāpēc savulaik kļuva par aktrisi. -- Savu aktīvo aktrises un režisores karjeru Līva Ulmane ir noslēgusi, un uz daudzajiem jautājumiem, vai varbūt tomēr kādreiz vēl nofilmēsies, 87 gadus vecā norvēģu kino grandāma atbild ar laipnu, bet noteiktu nē. Pat ne sava un Ingmara Bergmana mazdēla Halfdana Ulmana Tendela filmās. Tendels šobrīd ir viena no jaunajām norvēģu kinorežijas zvaigznēm, kurš pērn saņēma Eiropas Kinoakadēmijas debijas balvu.

"Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu," prāto mākslas kritiķe, kuratore un Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktore Daiga Rudzāte. Ar viņu runājam gan par Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas iecerēm šajā gadā un to, kā pārmaiņu laiki ietekmē mākslu, gan arī par Daigas pieredzi, sastopot pasaules mākslas grandus, gan arī par gaidāmo Cēsu Mākslas festivālu, kas šogad svinēs 20 gadu jubileju.  Inta Zēgnere: Kopš pagājušā gada Rīgas mākslas telpa savam nosaukumam ieguvusi vēl vienu papildus vārdu un arī jaunu direktori, un tas nozīmē, ka droši vien iezīmējies arī kāds jauns vektors šīs mākslas telpas dzīvē. Kas ir tās jaunās vēsmas, ar ko mums tepat Kungu ielā šajā gadā būs darīšana? Daiga Rudzāte: Uzreiz gan gribētu teikt, ka pēdējos divus gadus Artūrs Virtmanis, kas joprojām ir Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas radošais direktors, jau bija sācis iepūst jaunu dvašu šajā telpā: kopā mēs vienkārši daudz spēcīgāk to turpināsim! Esam sastādījuši, manuprāt, brīnišķīgu programmu. Jaunais un kādu mirkli Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā kādu mirkli nebijušais akcents būs starptautisks projekts: rudenī Rīgā būs skatāma apjomīga grieķu laikmetīgās mākslas izstāde "Vienmēr saule", kuras kuratore būs Marina Fokidis. Un, ja man jāatbild uz jautājumu, kāpēc grieķi – jo tas it kā ir tik tālu no mums –, patiesībā bez tā, ka mums ir viena laika zona – jo Atēnās pulkstenis ir tieši tikpat, cik Rīgā, mūs vieno ģeopolitiskā situācija – arī grieķiem aiz robežas ir nemierīgi kaimiņi. Mūs vieno arī ekonomiskās situācijas izaicinājumi. Tā ir arī tāda kā Ziemeļu-Dienvidu ass pētniecība par to, ka vieniem saules dažkārt ir par daudz, bet otri vienmēr sūdzas, ka tās ir par maz… Tāpēc grieķu klātbūtne Rīgas rudenī varētu būt tikai loģiska: tas ir mirklis, kad saule lēnām sāk attālināties no mums, un ar izstādes starpniecību mēģināsim to atvest uz izstāžu zāli... Bet ar ko sāksiet šo gadu? Jau pēc pusotras nedēļas tiks atklātas divas izstādes: Lielajā zālē būs skatāma Ginta Gabrāna izstāde "Algoritmiskās kopienas", savukārt tā dēvētajā Mazajā zālē notiks Andra Brežes izstāde "Aploks". Andris Breže ar saviem darbiem aizsāk zīmīgu ciklu, kura nosaukums ir "Milži". Un šī nosaukuma autors ir neviens cits kā šodienas gaviļnieks Krišs Salmanis, jo man bija prātā daudz konvencionālāks nosaukums, taču Krišs, kurš ir arī šīs izstādes grafiskais dizainers, man teica – viņi taču ir milži: arī es kādreiz gribētu būt starp viņiem! Šis cikls būs veltīts zīmīgām personībām un zīmīgiem darbiem Latvijas mākslas laikmetīgās mākslas vēsturē, un "Aploks" ir nekas cits kā lielformāta redīmeids – objekts no 1994. gada toreizējā Sorosa mūsdienu mākslas centra rīkotās izstādes, kuras kurators bija Ivars Runkovskis. Izstāde notika dažādās lokācijās, bet konkrēti šis Andra Brežes darbs tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls". Kāpēc mēs to darām? Nav jau mums Laikmetīgās mākslas muzeja – nav vietas, kur paskatīties uz savu pagātni, tāpēc var teikt, ka mēs kā tādi arheologi nodarbojamies ar lausku meklēšanu un atrašanu. Varbūt šis būs tāds kā lausku kopums skatītājiem, kas paši to visu klātienē nav piedzīvojuši vai arī ir piemirsuši un kas varētu radīt priekšstatu par Latvijas laikmetīgās mākslas pavisam neseno vēsturi. Mazajā zālē – vēsture, bet Lielajā – Gints Gabrāns, un tā jau gandrīz izklausās pēc tuvās nākotnes. Patiesībā jā… Šis dīvainais balanss gan šoreiz ir izveidojies gana nejauši, bet nejaušībās reizēm slēpjas veiksme. Protams, mēs atskatāmies uz 1994. gadu, lai gan es gribētu uzsvērt, ka Andrim Brežem būs arī viens jauns darbs; bet vienlaikus būs ļoti aktuāla māksla, jo Gints Gabrāns izmanto mākslīgo intelektu. Lai gan viņš pats saka, ka vairāk par tehnoloģijām viņu interesē stāsts, kuru viņš attīsta. Un šis stāsts balstīts tajā, cik ļoti mēs šodien dzīvojam burbuļos. Cik ļoti esam nodalījušies, un cik dažkārt vienā burbulī grūti ir sadzirdēt to, kas notiek otrā burbulī. Un saprasties. Tas ir stāsts gan par šodienas Latvijas mākslas procesu un mākslas tendencēm, gan arī stāsts par sabiedrību. Līdz ar to ar šīm pirmajām divām izstādēm Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa piedāvā ieskatu pagātnē un šodienā. (..) Ļoti svarīga tavas daiļrades lappuse ir Venēcijas biennāle. Šķiet, veselās trijās biennālēs esi bijusi komisāre Latvijas paviljonam. Pirmajā es biju arī kuratore, bet annālēs neesmu publiski minēta, jo tur mēs bijām vairāki. Patiesībā man ir bijušas četras biennāles, jo ceturtā bija piedalīšanās tā dēvētajā Venēcijas biennāles paralēlajā programmā, kas arī notiek caur līdzdalību un piedalīšanos konkursā – bija tikai ar laivu jāpabrauc uz "Arsenāla" otru pusi. Toreiz viesojāmies ar lielformāta izstādi "Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla", kurā piedalījās astoņi cilvēki. Tā bija brīnišķīga izstāde, kas notika Latvijas prezidentūras Eiropas savienībā laikā – 2015. gadā.  Bet pirmoreiz Venēcijā nokļuvu 1999. gadā, kad Latvija Venēcijas biennālē piedalījās pirmo reizi, un toreiz kuratore bija Helēna Demakova. Bijušas dažas reizes dzīvē, kad esmu piedzīvojusi kultūršoku, un, ja pāri visam manā pasaulē vienmēr bijusi laikmetīgā māksla, tad pirmo reizi nokļūstot Venēcijā, es patiešām piedzīvoju reālu kultūršoku. Man pirmo reizi likās – kāpēc man kaut kur jāiet? Gribu tikai staigāt pa šo pilsētu! Otrs kultūršoks laikam bija 1990. gadā Londonā, kad es piepeši "katapultējos" tur Ziemassvētku laikā, izbraukusi cauri toreizējai Ļeņingradai… Visu savu bērnību biju sev uzdevusi jautājumu: ja vien varētu, uz kurieni es dotos – uz Londonu vai Parīzi? Nevarēju rast atbildi uz šo jautājumu. Kad stāvēju pie Svētā Paula katedrāles, mani patiešām pārņēma šoks. Un dīvainā kārtā bija pat Londonas migla... (..) Ir vēl viens akcents, ko varam uzlūkot: tas ir Cēsu Mākslas festivāls, ar ko tev būs darīšana šovasar. Jā, Cēsu mākslas festivālam šogad aprit divdesmit – tas ir patiesi neticami! Uz dažiem gadiem no tā biju drusku atgājusi malā, bet uz lielo jubileju pievienojos saviem draugiem un veidoju vizuālās mākslas programmu, kas, manuprāt, būs lieliska! Viens no zīmīgiem notikumiem būs Amandas Ziemeles jauno darbu personālizstāde atjaunotajā Raiņa kvartālā, savukārt koncertzāles Cēsis galerijā atgriezīsimies pagātnē pirms divdesmit gadiem: tur tiks eksponēts mākslinieku grupas "F5" jeb "Famous Five" zīmīgais veikums. Mums būs drusku nostaļģijas piegarša, jo divdesmit gadi kādam kultūras notikumam – tam vienmēr nāk līdzi zināma nostalģijas garša, jo mēs atceramies, kādi paši bijām pirms tiem divdesmit gadiem...  Tas bija varens laiks! Jā, tas bija skaists laiks, un Cēsu Mākslas festivāls bija viens no maniem pirmajiem kuratores projektiem. Atceros, ka pusgadu pirms tā es sēdēju un domāju – tas ir kaut kāds neprāts, ko es tagad daru, un kā es no šī visa izkulšos... (Smejas.) Vairāk un plašāk – audioierakstā!

Klikni na https://surfshark.com/historycast ili iskoristi kod HISTORYCAST kako bi dobio dodatna 4 meseca Surfshark VPN-a!Podržite nas i na Patreonu ➡️ https://www.patreon.com/c/HistoryCastIli kupovinom HistoryCast mercha, majice, duksevi, šolje... na https://podmedia.rs/historycastRat na Pacifiku počinje da se lomi 1942. godine nad otvorenim morem kod Midveja i u džunglama Gvadalkanala. Tu prestaje japanska ekspanzija i počinje rat iscrpljivanja u kome se više ne traži brza pobeda, već potpuna slomljenost protivnika. Od tog trenutka, Pacifik postaje najšira, najduža i najnemilosrdnija scena Drugog svetskog rata. Prostor koji se meri okeanima, a ne kilometrima. Sukob u kome se ne ratuje samo za teritoriju, već za opstanak, prestiž i potpuno različite poglede na svet.U ovoj epizodi našeg serijala o Drugom svetskom ratu, istoričari Nikola Đukić i Nikola Šipka vode nas u totalni rat između Sjedinjenih Američkih Država i Japanskog carstva, rat bez jasne linije fronta, ali sa jasnom logikom potpunog uništenja protivnika.Bitka kod Midveja menja stratešku ravnotežu, dok Gvadalkanal uvodi novu realnost rata: borbe koje traju mesecima zbog nekoliko stotina metara zemlje, logistiku kao presudni faktor i iscrpljivanje ljudi do krajnjih granica. Sve to dolazi nakon početnog šoka izazvanog napadom na Pearl Harbur, koji je rat gurnuo u globalne razmere i učinio kompromis nemogućim.Od prelomnih pomorskih okršaja i ostrva koja postaju masovne grobnice, do završnog čina u kome tehnologija prvi put nadjačava samu predstavu o ratu, Pacifik je bojište na kome se sudaraju industrijska moć i vojna disciplina, imperijalna ideologija i američki pragmatizam, ratna propaganda i svakodnevna smrt miliona civila i vojnika.Ovo je priča o ratu u kome nema brzih pobeda, o logici nema povlačenja i o dehumanizaciji protivnika kakvu dotadašnja istorija jedva poznaje. Rat na Pacifiku pokazao je šta znači totalni rat u punom smislu te reči: ekonomski, ideološki, tehnološki i psihološki.Danas se bavimo mehanizmima nasilja, odlukama koje su menjale tok istorije i cenom koju je platio ogroman deo sveta. Jer razumevanje Pacifika znači razumevanje kako se završio Drugi svetski rat i zašto je posleratni svet izgledao upravo ovako kako danas izgleda.Uz ovu, naša je preporuka da pogledate, ukoliko niste i epizodu: https://youtu.be/gVf_lbPsUnskao i ostale epizode iz serijala o Drugom svetskom ratu: https://youtube.com/playlist?list=PLIfKrK2F4Ck4t9TPLiX7t9azPvXV1pCYQ&si=VEAP80s0TYjUbI18

Rinkēvičs un Siliņa respektē Mieriņas personisko nostāju par Nobela Miera prēmijas piešķiršanu Trampam. Uzņēmumā "Vaiņodes bekons" ar vairāk nekā 22 000 cūku konstatēts Āfrikas cūku mēra uzliesmojums Izvēlēti 400 jaunieši, kurus vasarā varētu iesaukt valsts aizsardzības dienestā. Aptauja: Jauniešu karjeras izvēles arvien vairāk nesakrīt ar tautsaimniecības attīstības vajadzībām. Rīgas dome lemj par pašvaldības 2026. gada budžetu. Latvijas telpu futbola izlase Eiropas čempionāta debijas mačā tiekas ar Gruziju.

Vratili smo se sa odmora sa preporukama koje će vas ili oduševiti ili emotivno slomiti. U novoj epizodi Njuz POPkasta analiziramo seriju o kojoj svi pričaju, Heated Rivalry i njen prikaz gej hokejaša. Zaronili smo i u neverovatni svet kultova sa dokumentarcem Wild Wild Country, a pokušali smo da preživimo i emotivni rolerkoster knjige "Malo života". Ali to nije sve! Otkrili smo i novi muzički pravac koji preti da osvoji Srbiju: gotski folk, zahvaljujući pesmi "Plačipička" Mire Aleksić. Da, to je pravi naslov. Pored toga, tu su i preporuke za novi film Jorgosa Lantimosa (Bugonia), seriju sa Džonom Hemom (onaj viralni video), knjigu o životu u sibirskoj brvnari, kao i Viktorova epska potraga za solju koja razotkriva sve slabosti komunalnog sistema.

Sestdien, 17. janvārī, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un lelle LeNeSons jaunākajiem mūzikas draugiem par godu gaidāmajām 25. ziemas olimpiskajām spēlēm divkārt piedāvās koncertprogrammu "LeNeSons sporto", kurā piedzīvojums tiks aizvadīts sporta tēmā Kopā ar LeNeSonu (Artūrs Putniņš) un viņa draugiem Peli (Anastasija Džordževiča) un Loko (Agris Nātre) uz skatuves darbosies arī vijolniece, Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne Nora Gauja, bet pie diriģenta pults – Jēkabs Krists Kalniņš, kurš pašlaik turpina studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studiju programmas orķestra diriģēšanas noslēdzošajā semestrī.  Līdzās Žana Sibēliusa un Arama Hačaturjana skaņdarbiem LNSO atskaņos vairākus latviešu komponistu skaņdarbus, kas veltīti dažādām sporta spēlēm un fiziskām aktivitātēm. Būs arī trīs īpaši šim koncertam tapuši jaundarbi: Lindas Dambergas "Basketbola ritmi", Almas Kalniņas "Hokejs" un Eļzanas Šaripovas "Uz viļņa". Tiks atskaņots arī Edgara Mākena skaņdarbs "Sacīkstes" no izrādes "Loranga" Ernesta Mediņa aranžijā orķestrim.  Jēkabu Kristu Kalniņu uz sarunu aicināja Rūta Paula. Rūta Paula: Šajā programmā skanēs gan klasika, gan pavisam jauna mūzika.Tā bija jūsu izvēle vai arī orķestris jau bija kaut ko izdomājis? Jēkabs Krists Kalniņš: Biju ļoti priecīgs, ka pēc tam, kad LNSO un Andris Vecumnieks mani uzrunāja doties šajā avantūrā, viņi man deva brīvu iespēju veidot programmu pašam, kas ir liels solis jebkuram jaunam māksliniekam, tāpēc jau nākamajā nedēļā pēc uzrunāšanas ķēros pie darba un klausījos mūziku. Klausījos, pētīju, atklāju. Žans Sibēliuss varētu būt atpazīstamākais no programmas komponistiem, bet skaņdarbu, kurš tika izvēlēts, nekad nebiju dzirdējis. Bet var atpazīt, ka tas ir Sibēliuss, un tas ir visskaistākais. Kas no visnotaļ nopietnā Sibēliusa varētu būt sportisks? Vārdam 'sports' sākumā pievērsos ļoti tieši un konkrēti. Skatījos, vai nav kāds skaņdarbs par futbolu, par basketbolu un tā tālāk, bet tad sapratu, ka viss kas var būt sports. Viens no vienojošajiem elementiem, kas ir šajā “LeNeSonā” - mēs runājam par to, ka dejošana ir sports. Es apbrīnoju, cik fiziski sagatavotam jābūt cilvēkam, lai dejotu daudzas stundas un kur nu vēl tam gatavotos. Tāpēc no Sibēliusa skanēs “Dance Intermezzo”, kas ir ļoti kompakti ietērpts Sibēliusa šedevrs. Un viņam līdzās Arams Hačaturjans. Jā, es ļoti priecājos, ka atcerējos par šādu darbu - “Zobenu deju”, kas ir izskanējusi neskaitāmos seriālos, izrādēs un filmās. Pat šo darbu nezinot, cilvēki to dzirdot saprot, ka tas ir kaut kur dzirdēts. Par mūsdienu latviešu komponistu opusiem - Linda Damberga, Alma Kalniņa, Eļzana Šaripova. Domāju, ka daudzi klausītāji šos vārdus dzirdēs pirmo reizi. Jā, iespējams, bet noteikti ne pēdējo. Visas trīs Mūzikas akadēmijas studentes ir kārtīgi pastrādājušas un veikušas milzīgu darbu - komponējušas skaņdarbu pilnam simfoniskajam orķestrim.  Viņas tika uzrunātas pēc profesora Andra Vecumnieka iniciatīvas. Es viņas tiešām neapskaužu - tas ir milzonīgs, milzonīgs, milzonīgs darbs. Tātad trīs pasaules pirmatskaņojumi! Vai raksturosiet, kā katrai veicies? Tieši tā. Eļzanas kompozīciju, kas sākotnēji bija nosaukta par “Viļņiem”, pēc tam par “Vindsērfingu” un tagad “Uz viļņa”, es varētu raksturot kā sākotnēji satraucošu, bet viļņi tomēr lēnām norimstas un parādās saulīte. Varbūt vairs neatrodamies pie Baltijas jūras, bet tālu Havaju salās. Ļoti krāsaina kompozīcija. Lindas Dambergas skaņdarbā “Basketbola ritmi” dzirdami basketbola ritmi, spēlētāju pārdomas pirms svarīga metiena. Tas ir filozofiskais basketbols, tāds, kas notiek pārdomās. Almai Kalniņai ir “Hokejs”. Kad tikāmies akadēmijā pirms pirmā mēģinājuma, viņa stāstīja, ka būtu tik skaisti redzēt to, kā LeNeSons vēl mācās slidot. Šodien, kad pirmo reizi iepazinām šo skaņdarbu kopā ar orķestri, es tiešām redzēju Almas vīzijas par to, ka varbūt LeNeSons kādā brīdī paslīd, tad atkal viņam labāk veicas, tad viņš atkal paslīd (smejas). Šie darbi ir ar humoru, bet vēlreiz jāsaka, ka milzīgs darbs ir izdarīts un visas trīs komponistes ir lieli, lieli malači.

Uz precīzijas medicīnu tiek liktas lielas cerības nākotnē, īpaši onkoloģijā, kur šāda veida terapijas nozīmētu veiksmīgi izārstētu vēzi bez smagām blaknēm veselajām organisma šūnām. Kā dažādas medicīnas procedūras, terapijas metodes un medikamentus ietekmē mūsu katra gēni, vides un dzīvesveida apstākļi? Kādām slimībām jau šobrīd palīdz precīzijas medicīna un ko tā īsti nozīmē? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve, bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece, docente Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, un Egija Berga-Švītiņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ģenētiķe. Raidījuma noslēgumā Zinātnes ziņas Kas vieno un atšķir optimistus un pesimistus? Optimistiski cilvēki savā starpā esot līdzīgi – tā pagājušajā gadā publicētā pētījumā žurnālā “PNAS” apgalvojuši zinātnieki no Japānas un Austrālijas. “Zināmais nezināmajā” viedokli par publikāciju vaicājam pašmāju pētniekam, un šoreiz tā ir psiholoģe, kā arī lektore un pētniece Rīgas Tehniskajā universitātē Anete Hofmane. Viņa norāda, ka pēdējo desmit gadu laikā ir ienākusi tendence runāt par pozitīvo psiholoģiju un līdz ar to – arī par optimismu. Saruna par optimismu kā cerību saglabāšanu attiecībā uz nākotni un kā psiholoģisku resursu.

Šī ir citādāka Cilvēkjaudas epizode – esmu bez sarunu biedra, un tā ir kā audio ziņu virkne draugiem.Par to, kāpēc atkārtoti nonākam vienās un tajās pašās situācijās, no kurām esam apņēmušies tikt ārā. Kāpēc, lai arī sev apsolām: "Šoreiz gan es to mainīšu!", pēc laika atkal esam turpat.Pārgurums, stress darbā, sarežģījumi attiecībās, problēmas ar naudu – teju vai katrs ar ko tādu esam saskārušies. Un sākam vainot sevi par slinkumu vai vāju gribasspēku.Bet ja nu problēma nav tevī kā cilvēkā? Ja nu tā ir tavā pieejā? Manuprāt, tās ir labas ziņas. Jo pieeju var mainīt, kad redzi, kas ir izdevīgāk.Šajā epizodē dalos ar to:kā smadzenes darbojas pēc budžetēšanas pieejas un kāpēc bloķē pārmaiņas;kā "spēlēt, lai nezaudētu" ilgtermiņā noved pie lielākiem zaudējumiem;kāpēc izeja ir reāli, droši soļi, nevis liela revolūcija.Epizode noderēs, ja zini, kā ir iestrēgt situācijā, kurā vairs negribi būt. Ja zini, kas jāmaina, bet nesanāk. Ja apriebies, ka "atkal nekas nav uzlabojies".Ja gribi mainīt uz labu savu profesionālo dzīvi, tad epizodes gaitā es pastāstu par iespēju no manis un Mišela saņemt vairākus bezmaksas materiālus, kas tajā var noderēt. Ja tas tevi interesē, tad piesakies šeit: cilvekjauda.lv/darbsGalvenais: pietiek sev pārmest neizdošanos. Izdevīgāk ir sākt sevi prasmīgāk atbalstīt.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Citādāka epizode03:46 – Kāpēc draņķīgās situācijas atkārtojas?05:40 – Kārtējā nakts darbā un solījumi sev07:07 – Attiecības un nauda08:51 – Jaungada mērķi, kas atkārtojas gadiem10:29 – Kas slēpjas aiz “ko es nezinu” pret “ko es zinu un kas tā galīgi nav?”13:57 – Problēma nav cilvēkā, bet gan pieejā16:02 – Smadzenes kā budžetēšanas mašīna20:06 – Kā smadzenes prognozē, balstoties uz pagātni23:26 – Iekšējās sistēmas izvēle pārmaiņās: zaļā gaisma vai bloķēšana25:16 – Uzķeršanās uz mītu par "nākotnes ES"32:27 – Realitāte: nākotnes ES var nokļūt draņķīgākā kondīcijā un tas iegāzīs33:36 – Spēlēt, “lai nezaudētu” vai “dzīvot, lai justos labi”36:25 – Stāsts par pārslodzi darbā un mājās39:53 – Kad attiecības kļuvušas par pienākumiem, nevis patiesu saikni ar otru43:28 – Cik tev maksā ierastā spēle, lai nezaudētu?50:40 – Tev netrūkst gribasspēka – te pierādījums56:20 – Divi būtiski faktori, lai pārmaiņas izdotos: resursi un skaidrība58:16 – Kā tikt galā ar neziņu, kas bloķē pārmaiņas1:01:41 – Profesionālās brīvības pieredze01:03:32 – Risinājums ir droši eksperimenti, nevis liela revolūcija01:07:22 – Naudas problēmu risinājums: sāc ar mazāko parādu01:10:56 – Arī attiecībās lielāka izdošanās, vispirms pieķeroties mazām problēmām01:16:40 – Kā iekšējais stāsts par sevi ietekmē mūsu spēju uzlabot savu dzīvi01:20:17 – Grupas spēks, kas uzlabo drosmi pelnīt vairāk01:22:23 – Epikūra trīs laimīgas dzīves pīlāri, kas ietekmē dzīvi arī šodien01:26:00 – Kāpēc es un Mišels regulāri pārskatām savu dzīvi01:29:43 – Iespēja ielēkt rīcības cilvēku grupā: cilvekjauda.lv/darbs01:31:32 – Ieteikumi: terapeits, investīcijas, ienākumi01:33:50 – Pietiek sev uzbrukt ar pārmetumiem. Atbalsts sev darbojas jaudīgāk

Vai ziņu ar speķi Ziemassvētkis ir ir kanoniska recepte? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot, kad runājam par tradicionālām un mazāk zināmām gada nogales svētku ēdienu receptēm. Receptes piedāvā "Mullbery" šefkonditore Ina Poliščenko un "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs. Zirņiem jābūt svētku galdā! "Pelēkos zirņus iepriekšējā dienā jāaplej ar karstu ūdeni, nedaudz piespiež citrona sulu vai pieliek sodu. Tad vāroties būs nedaudz mīkstāki. Mērcējamo ūdeni pirms vārīšanas noliet un uzliet citu," iesaka Ingmārs Ladigs. Ja gribas pie zirņiem sacept speķi ar sīpoliem, vispirms taukos apcep sīpolus, tos noņem no pannas, tad liek gaļu cepties un saliek kopā. Tad būs kraukšķīgāki. Cepot kopā sīpolus ar gaļu, var vairāk sasust. Garšai var pielikt melnos piparus un arī var ķimenes pielikt. Ar sāli jābūt uzmanīgam, to labāk pievienot beigās, lai nebūtu pārāk sāļi, jo žāvēai gaļai parasti ir jau pievienota sāls. Neatņemams svētku ēdiens ir rasols. Ina Poliščenko uzskata, ka tas ir svētku ēdiens, ko saprot katrs latvietis un parasti ceļ galdā. Tradicionāli gatavo ar desu, bet var gatavot ar liellopa gaļu vai vistu. Klasiskās sastāvdaļas - marinēts gurķis, konservēti zaļie zirnīšu, vārīti kartupeļi, vārīta ola, arī vārīti burkāni. Var likt skābu krējumu un majonēzi, mazliet vieglākai versijai var likt grieķu jogurtu bez piedevām. Pievieno sinepes, mārrutkus. Ina Poliščenko savam rasolam izvēlas vistas fileju vai cūkgaļu. To iemarinē iepriekš ar medu, sāli un pipariem, pagatavo kā cepeti, sagriež un iemaisa rasolā. Mazliet rotaļīgi un garšīgi. Citu salātu versija jeb "restorāna rasols". Uz šķīvja izklāj salātlapas. Uz tām liek nelielus kartupelīšus, kas novārīti un apcepti. Nedaudz rozmarīns vai timiāns. Pa virsu vēl liek saule kaltētu tomātus vai mazos tomātiņus, sarkano sīpolu. "Dārgo" garšu piešķirs pievienotais cepetis vai rostbifs. Var pievienot arī grauzdētus riekstus vai sēklās. Ina Poliščenko  bilst, ka dažādi rieksti un sēklas ir tas, kas Ziemassvētku ēdienus ar viegliem paņēmieniem padara īpašus. Ingmārs Ladigs papildina, ka arī granātābolu sēkliņas Ziemassvētku salātiem piešķir īpašu garšu. Vēl pavāri stāsta, kā marinēt un krāsnī pagatavot pīli vai citu putnu. Tāpat klausītāji vēlas zināt veģetāru un vegānu svētku ēdienu receptes. Ina P iesaka izmantot sojas granulas. Viņa arī piedāvā pildītas portaballo sēnes, kā arī ceptus baklažānus un cukīni. Protams, Ziemassvētkos dažādos veidos var gatavot ķirbi. Ingmārs Ladigs arī stāsta un rāda, kā pagatavot piparkūku mīklas recepti.

Meditación del Evangelio según San Mateo 1, 1-17 por el biblista P. Norberto Padilla, misionero claretiano.Miércoles 17/dic/2025, Genealogía de Jesucristo, hijo de David.Canción: Ven y reina (2019), de Eloy Baeza----------Lectura del santo evangelio según san Mateo 1, 1-17Genealogía de Jesucristo, hijo de David, hijo de Abraham. Abraham engendró a Isaac, Isaac a Jacob, Jacob a Judá y a sus hermanos. Judá engendró de Tamar a Fares y a Zara, Fares a Esrom, Esrom a Aram. Aram a Aminadab, Aminadab a Naasón, Naasón a Salmón. Salmón engendró de Rahab a Booz, Booz engendró de Rut a Obed, Obed a Jesse. Jesse engendró a David, el rey. David, de la mujer de Urías, engendró a Salomón. Salomón a Roboam, Roboam a Abías, Abías a Asa. Asa a Josafat, Josafat a Joram, Joram a Uzías. Uzías a Jotam, Jotam a Acaz, Acaz a Ezequías. Ezequías engendró a Manasés, Manasés a Amós, Amós a Josías. Josías engendró a Jeconías y a sus hermanos, cuando el destierro de Babilonia. Después del destierro de Babilonia, Jeconías engendró a Salatiel, Salatiel a Zorobabel. Zorobabel a Abiud, Abiud a Eliaquim, Eliaquim a Azor. Azor a Sadoc, Sadoc a Aquim, Aquim a Eliud. Eliud a Eleazar, Eleazar a Matán, Matán a Jacob; y Jacob engendró a José, el esposo de María, de la cual nació Jesús, llamado el Cristo. Así las generaciones desde Abraham a David fueron en total catorce; desde David hasta la deportación a Babilonia, catorce; y desde la deportación a Babilonia hasta el Mesías, catorce.Palabra del Señor... Gloria a ti, Señor Jesús#SoyClaretiano #Evangelio #MisionerosClaretianos #CMFAntillasIntro: Lámpara Es Tu Palabra, de Ain Karem

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes loceklis Sandis Šrāders un atvaļināts vēstnieks, ārlietu eksperts Andris Teikmanis. Par notikušo Austrālijā uzklausām Olgu Nemirovsku, kura jau 30 gadus dzīvo Bondai pludmales tuvumā. Asinsdzīres pludmalē Sidnejas Bondai pludmale ir viena no iecienītākajām Austrālijas atpūtas vietām un arī tūristu apmeklēts objekts. Apkārtējos rajonos dzīvo daudzi Sidnejas ebreju kopienas locekļi, un Bondai pludmale ir vieta, kur ik gadus decembrī astoņas dienas norit Hanukas, tradicionālo ebreju svētku, svinēšana. Šogad svētku sākums iekrita 14. decembra pievakarē, un tobrīd Bondai pludmalē bija pulcējušies apmēram tūkstotis cilvēku. Ar automašīnu, kuru rotāja t.s. Islāma kalifāta karogs, pie pludmales ieradās tēvs un dēls Akrami – piecdesmit gadus vecais Sādžids, ieceļojis no Indijas 1998. gadā, un viņa Austrālijā dzimušais atvase Navīds, 24 gadus vecs. Abi bija bruņoti līdz zobiem – viņiem līdzi bija pavisam seši šaujamieroči, visi Akrama vecākā legāli iegādāti. Automašīnā vēlāk tika atrasti arī vairāki pašdarināti spridzekļi. Izkāpjot no mašīnas, abus pamanīja gados vecāks ebreju pāris – Sofija un Boriss Gurmani. Mēģinot aizturēt bruņotos vīrus, laulātie draugi tika nošauti. Viņi kļuva par pirmajiem 14. decembra terorakta upuriem. Tad, izvietojušies uz viena no gājēju tiltiņiem pie promenādes, tēvs un dēls sāka šaut uz Hanukas svētku dalībniekiem. Pēc brīža Sādžids Akrams devās tuvāk pludmalei, un te viņam ar kailām rokām uzbruka augļu tirgotavas īpašnieks Ahmeds al Ahmeds, starp citu, 2006. gadā Austrālijā ieceļojis islāmticīgs sīrietis. Viņam izdevās atņemt šāvējam ieroci, taču Akrams vecākais atgriezās uz tiltiņa, kur paķēra nākamo šaujamo un līdz ar dēlu turpināja savu asisnsdarbu. Ahmeds al Ahmeds tika sašauts rokā, savukārt Reuvens Morisons, kurš mēģināja kavēt teroristus, metot uz viņiem akmeņus, – nošauts. Līdz brīdim, kad notikuma vietā ieradās policija un neitralizēja šāvējus, tēvu Sādžidu nogalinot uz vietas un dēlu Navīdu smagi ievainojot, abiem izdevās nogalināt pavisam 50 cilvēkus, tai skaitā 10 gadus vecu meitenīti un 87 gadus veco holokaustā izdzīvojušo Ukrainas ebreju Aleksandru Kleitmanu, un vēl 39 ievainot. Nozieguma motīvi ir nepārprotami – antisemītisms un islāma radikālisms, kuru, iespējams, uzkurinājusi pašreizējā Izraēlas un Gazas konflikta rezultātā pieaugusī spriedze Austrālijas ebreju un musulmaņu kopienu starpā. Kā tagad atklājies, 2019. gadā Navīds Akrams nonācis Austrālijas izlūkdienesta uzmanības lokā, taču toreiz secināts, ka viņš nav sabiedrībai bīstams. Sādžids Akrams līdz šim nav radījis nekādas aizdomas nedz varasiestādēm, nedz apkārtējiem līdzpilsoņiem. Gandrīz visu novembri tēvs un dēls pavadījuši Mindanao salā, kas ir Filipīnu musulmaņu kopienas mājvieta un kur ar t.s. Islāma kalifātu saistīti kaujinieki 2017. gadā vairākus mēnešus pretojās valdības karaspēkam. Dancis pa trim Berlīnē Pagājušajā svētdienā un pirmdienā (14. un 15. decembrī) Vācijas galvaspilsētā risinājās kārtējais sarunu raunds, kur galda vienā pusē bija jau ierastie prezidenta Trampa īpašie pārstāvji Stīvs Vitkofs un Džareds Kušners, bet otrā – Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Ukrainas galvenais sarunvedējs Rustems Umerovs un arī Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs. Sarunu otrajā kārtā minētajiem pievienojās visai reprezentatīvs Eiropas politisko līderu loks, tā uzskatāmi demonstrējot Eiropas apņēmību arī turpmāk stingri balstīt Ukrainu tās pretstāvē impēriskajam agresoram austrumos. Noslēguma paziņojumu pirmdien Berlīnē parakstīja Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Zviedrijas un Lielbritānijas valdību vadītāji, kā arī Eiropas Komisijas prezidente un Eiropadomes prezidents. Dokuments ir atvērts arī citu valstu apstiprināšanai. Publiskotā informācija liecina, ka Berlīnē panākts vienots redzējums starp amerikāņiem un eiropiešiem par drošības garantiju modeli Ukrainai. Tas paredz, ka miera laikā Ukrainas bruņoto spēku lielums ir 800 000 militārpersonu, un Eiropa turpina sniegt Kijivai visa veida militāro, drošības, kā arī diplomātisko atbalstu. Pie tam paredzēts, ka starptautiski militārie spēki, kuru kodolu veidotu t.s. „Gribas koalīcijas” valstis, kā drošības garants tiktu izvietoti Ukrainas teritorijā. Savienoto Valstu primārā funkcija būtu uguns pārtraukšanas kontrole un, kā tas definēts, „miera atjaunošana” karadarbības atsākšanās gadījumā. Gluži lieki piebilst, ka šāds modelis diezin vai gūs atsaucību Maskavā, kas līdz šim kategoriski iebildusi pret jebkādu NATO valstu militāro klātbūtni Ukrainā. Un, protams, joprojām neizkustināts ir agresorvalsts sarunu procesā ieripinātais klupšanas akmens – prasība bez cīņas atdot tai daļu Ukrainas teritorijas. Pirmdienas Eiropas līderu paziņojumā pausts, ka vienīgais subjekts, kas var lemt Ukrainas teritorijas likteni, ir Ukrainas tauta brīdī, kad ir iedarbinātas reālas drošības garantijas, kā arī, ka starptautiski atzītas robežas nav maināmas ar spēku. Ne mazāk komplicēts ir jautājums par turpmāko finanšu atbalstu Ukrainai. Berlīne stingri aizstāv ideju, ka Kijivai piešķirams vairāk nekā 200 miljardu eiro aizdevums, izmantojot garantijai Eiropā iesaldētos Krievijas Centrālās bankas līdzekļus. Uz tiem, kā zināms, metis acis arī Donalds Tramps, vēloties vismaz daļu no tiem ieguldīt īpašā Ukrainas atjaunošanas fondā, kura darbībā izšķiroša loma būtu Vašingtonai. Kanclers Mercs jau kritiski izteicies par šādu iespēju, bet Baltais nams, kā izdevumam „Politico” paudis kāds vārdā nenosaukts augsta ranga Eiropas amatvīrs, liekot lietā pamatīgu spiedienu uz vairākām Eiropas valdībām. Līdz ar Beļģiju, kura kā iesaldēto līdzekļu galvenā glabātāja līdz šim iebildusi vispamanāmāk, kā arī Kremļa ierastajiem „sapratējiem” Ungāriju un Slovākiju, iebildes šobrīd paudušas arī Itālija, Bulgārija un Malta. Savukārt jaunais Čehijas premjerministrs Babišs paziņojis, ka viņa valsts neuzņemsies nekādas saistības šai sakarā. Izšķirošā Eiropadomes sēda Briselē paredzēta rīt, 18. decembrī. Pretmetu cīņas iznākums Čīlē Svētdien, 14. decembrī, notikušo Čīles prezidenta vēlēšanu otro kārtu var nodēvēt par pretmetu cīņu. Vēlētājiem tika piedāvāta izvēle starp ultrakonservatīvu katoli un neoliberālas ekonomikas piekritēju Hozē Antonio Kastu un Čīles Komunistiskās partijas pārstāvi Žanetu Haru. Tūdaļ gan jāsaka, ka Žaneta Hara pārstāv plašu kreisi centrisku koalīciju „Vienotība Čīlei”, kurā bez komunistiem ietilpst vesela virkne citu politisko spēku, sākot ar kreisi centriskajiem sociālistiem un liberāļiem, beidzot ar izteikti centriskajiem kristīgajiem demokrātiem. Arī viņas platformā nebija nekā radikāli kreisa, orientējoties uz sociālo garantiju, valsts veselības apdrošināšanas sistēmas un nodarbinātības veicināšanas attīstību. Tomēr, kā izrādījās, vairākumam čīliešu uzrunājoša bija labējā kandidāta Kasta programma ar akcentu uz nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanu. „Čīlei vajag kārtību!” bija viens no jaunievēlētā valsts galvas pamatlozungiem. Jaunajā Čīles līderī nav grūti saskatīt vēl vienu „mazo Trampu”, līdz pat tādām detaļām kā aizsargbarjeras būvniecība pie ziemeļu robežām. Vēl viens Žanetas Haras zaudējuma iemesls ir tas, ka viņa asociējas ar iepriekšējo – diezgan nepopulāro prezidenta Gabriela Boriča kreiso valdību, kurā viņa ieņēma darba ministres posteni. Lai arī Boriča sociālā programma tika daļēji īstenota, viņa politiskās ambīcijas cieta vairākas nozīmīgas neveiksmes, vēlētājiem referendumā neatbalstot jauno konstitūcijas projektu un valdībai nespējot politiski atrisināt konfliktu ar iedzimto mapuču cilšu kopienām valsts dienvidos, galu galā ķeroties pie militāra spēka. Jaunievēlētais prezidents Kasts, savukārt, ir pazīstams kā liels pagājušajā gadsimtā valdījušā Čīles militārā diktatora Augusto Pinočeta piekritējs; kura valdībā Kasta vecākais brālis bija ministrs. Jaunais valsts galva gan nosodījis Pinočeta laikā notikušos cilvēktiesību pārkāpumus, taču slavējis tā laika ekonomisko politiku. Var piebilst, ka monolīta atbalsta likumdevējā Hozē Antonio Kasta valdībai gan nebūs, jo parlamenta apakšpalātā viņa labējo frakcijai „Pārmaiņas Čīlei” ir tikai otra lielākā frakcija aiz pieminētā kreiso bloka, un nāksies meklēt citu spēku – mērenāk centriskā bloka „Dižā un vienotā Čīle” un populistiskās Tautas partijas atbalstu. Vēl izteiktāks spēku līdzsvars starp labējiem un kreisajiem ir parlamenta augšpalātā Senātā. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Pasaule mainās, un pārmaiņas mūsu puslodē raisa pieaugošas bažas. Savienotās Valstis publiskojušas jauno nacionālās drošības stratēģiju, un tā demonstrē, ka starp Eiropu un ASV pieaug arvien redzamāka plaisa. Savukārt Krievija savā politikā jūtas drošāk, un te jārunā ne tikai par Donalda Trampa labvēlību vien. Savienotās Valstis arī aktīvi spiež ukraiņus samierināties ar teritoriju zaudēšanu, lai apturētu karadarbību. Visu nedēļu turpinājušās sarunas par to, cik daudz kuram jāpiekāpjas.  Un Donalds Tramps, kurš mēģina sevi iztēlot par pasaules karu apturētāju, šonedēļ šajā ziņā saņēmis vienu ne sevišķi patīkamu dāvanu - ar jaunu sparu uzliesmojušas sadursmes starp Kambodžu un Taizemi, ar kuras noslēgto pamiera vienošanos viņš publiski neslēpti dižojās. Aktualitātes analizē Analītikas un vadības grupas “PowerHouse Latvia” direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis. Ietiepīgie eiropieši Visu pagājušās nedēļas nogali Floridā jau atkal risinājās sarunas, kurās Savienoto Valstu administrāciju pārstāvēja prezidenta īpašie sūtņi Stīvens Vitkofs un Džareds Kušners, savukārt Ukrainu – Nacionālās drošības un aizsardzības padomes sekretārs Rustems Umerovs un Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieks, ģenerālleitnants Andrijs Hnatovs. ASV prezidenta Ukrainas sūtnis Kīts Kellogs, kurš drīzumā pametīs šo amatu, preses pārstāvju sastapts publiskā pasākumā Kalifornijā, izteicās, ka sarunas esot pavisam tuvu sekmīgam iznākumam, neatrisināti paliekot jautājumi par iespējamu Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošanu Krievijai un Krievijas rokās esošās Zaporižjes atomelektrostacijas turpmākās darbības nosacījumiem. Prezidents Zelenskis pirmdien, 8. decembrī, vēlreiz apliecinājis, ka jebkāda vēl neieņemtās Ukrainas teritorijas labprātīga atdošana agresoram esot neiespējama – to liedz gan Ukrainas konstitūcija, gan starptautiskie likumi, un viņam neesot arī morālu tiesību tā rīkoties. To Ukrainas vadītājs paziņoja pēc tam, kad Londonā bija ticies ar Lielbritānijas premjerministru Kīru Stārmeru, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu. Tajā pašā dienā viņš ieradās Briselē, kur tikās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, Eiropadomes prezidentu Antoniu Koštu un NATO ģenerālsekretāru Marku Riti. Otrdien Romā viņu uzņēma Itālijas premjerministre Džordža Meloni, un Vatikānā – pāvests Leons XIV. Visi Zelenska sarunu partneri jau atkal apliecinājuši, ka vēlas taisnīgu mieru ar drošības garantijām Ukrainai. Atrodoties aktīvā kustībā pa Eiropu, Ukrainas līderim nācās reaģēt uz arvien nīgrāku retoriku, kura viņam tika adresēta no Baltā nama saimnieka puses. Pirmdienas rītā Donalds Tramps izteicās, ka Zelenskis pat neesot izlasījis pēdējos amerikāņu miera priekšlikumus. Uz to Ukrainas līderis atbildēja, ka, pirms nākt klajā ar kādiem izteikumiem, viņam jātiekas klātienē ar Ukrainas sarunvedējiem. Būdams ceļā no Londonas uz Briseli, viņš pauda, ka ar Eiropas partneriem saskaņotais Ukrainas priekšlikums tikšot Vašingtonai iesniegts, domājams, otrdien. Pagaidām gan nav ziņu, vai tas noticis. Otrdien pamatīgu interviju ar Trampu publiskoja izdevums „Politico”. Tajā nu tika gan Eiropas līderiem, kuri esot vāji, reālu mieru panākt nespējīgi, gan Zelenskim, kurš gribot turpināt karu, jo citādi būtu jārīko vēlēšanas. Ukrainas līderis reaģēja ātri, paziņojot, ka viņa vadītā partija gatavojot likumdošanas izmaiņas, kas ļautu sarīkot vēlēšanas kara laikā, tikai Savienotajām Valstīm būtu jāgādā, lai vēlēšanu procesu neapdraudētu Krievijas militārie triecieni. „Pūstošā” Eiropa Nākamo pāris desmitgažu laikā Eiropas civilizācija riskē izzust. Tā pilnā nopietnībā apgalvo oficiāls 4. decembrī publiskots Savienoto Valstu valdības dokuments – Nacionālās drošības stratēģija. Katra jauna Vašingtonas administrācija izstrādā šādu konceptuālu tekstu, un Trampa komandas sagatavotais tiek publiski pozicionēts kā „ceļvedis, kam jānodrošina, ka Amerika joprojām ir dižākā un veiksmīgākā nācija cilvēces vēsturē un brīvības mājvieta uz zemes”. Tas, kas šai 33 lappušu biezajā apcerējumā teikts par Eiropu, apliecina, ka viceprezidenta Vensa pasāžas Minhenes drošības konferencē šī gada februārī nebija kāds pārpratums, lielās politikas jaunpienācēja pārspīlēts izlēciens, bet gan Savienoto Valstu tagadējās administrācijas ideoloģisks definējums, ar kuru Eiropai būs rēķināties. Eiropa, kā teikts dokumentā, piedzīvojot ekonomikas lejupslīdi, taču tās reālās problēmas esot vēl dziļākas. Tādas esot, citējot, “Eiropas Savienības darbības, kas grauj politisko brīvību un suverenitāti, migrācijas politika, kas pārveido kontinentu, vārda brīvības cenzūra un politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes zudums”. Vairākas Eiropas valstis, kā apgalvots tekstā, riskējot jau drīzā perspektīvā „kļūt neeiropeiskas”, respektīvi – migrācijas rezultātā lielākā daļa to iedzīvotāju drīz būšot ieceļotāji no citām pasaules daļām. Uz dokumenta lappusēm, kā šķiet, pārceļojusi sazvērestības teorija par it kā mērķtiecīgu baltās rases ļaužu aizstāšanu ar citu rasu un kultūru pārstāvjiem. Oficiālā Vašingtona deklarē savu gatavību stāties cīņā par „Vecās pasaules” glābšanu, kas, cita starpā, izpaužas kā vēlme iejaukties Eiropas valstu iekšpolitikā, veicinot sev tīkamus procesus. Trampa un viņa līdzgaitnieku simpātijas nepārprotami pieder labējiem nacionālistiem, kuri var cerēt uz aizokeāna uzskatu biedru balstošo plecu. Pašreizējām Eiropas valdībām Vašingtona šai tekstā pārmet, no vienas puses, pārlieku nedrošību attieksmē pret Krieviju, no otras – nevēlēšanos pārtraukt karadarbību Ukrainā, uz ko tiecoties Amerika. Tajā pat laikā dokuments nedefinē Krieviju kā stratēģisku draudu un runā par nepieciešamību „atjaunot stratēģisko stabilitāti ar Krieviju”. Reaģējot uz publiskoto tekstu, Vācijas ārlietu ministrs Johans Vadefūls paziņojis, ka Savienotās Valstis joprojām ir svarīgs sabiedrotais drošības jautājumos, taču vārda brīvības un sabiedrības politiskās organizācijas sakarā Eiropai padomdevējus no ārienes nevajagot. Toties visai pozitīvi šīs stratēģijas parādīšanās uzņemta Kremlī, kura oficiālais pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka tajā vērojami uzlabojumi, un tie atbilst Krievijas redzējumam. „Izbeigtais” karš uzliesmo atkal Taizemes un Kambodžas robežkonflikta saknes sniedzas vairāk nekā gadsimtu senā vēsturē, kad tika iezīmētas robežas starp toreizējo Siāmas karalisti un Francijas koloniālajiem valdījumiem Indoķīnā. Galvenais strīdus ābols ir hinduisma dievībai Šivam veltīts tempļu komplekss, kuru Kambodžas valdnieki izveidojuši laikā no mūsu ēras 9. līdz 12. gadsimtam. 1962. gadā starptautiska šķīrējtiesa atzina templi par Kambodžai piederīgu, taču Taizeme šim lēmumam nepiekrita. Nākamajās desmitgadēs Kambodža piedzīvoja ilgstošu radikāli kreiso t.s. sarkano khmeru diktatūru un pilsoņu karu, un robežstrīds ar kaimiņvalsti tai nebija aktuāls. Taču 2008. gadā, kad iekšējie satricinājumi bija palikuši pagātnē, Kambodža mēģināja reģistrēt tempļa kompleksu kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, un konflikts atsākās ar jaunu sparu. Nākamajos gados pie robežas periodiski notika apšaudes un nelielas kaujas, reizumis ar artilērijas izmantošanu. Bija upuri kā abu pušu militārpersonu, tā civiliedzīvotāju vidū. Pēdējais spriedzes periods iesākās šī gada maijā, kad sadursmē tika nogalināts Kambodžas karavīrs. Jūlijā starp abām valstīm izvērtās diezgan nopietna karadarbība. Taizeme apgalvoja, ka Kambodža apšaudījusi tās teritoriju ar raķetēm, un veica aviācijas triecienus pa militāriem mērķiem kaimiņvalsts teritorijā. Piecas dienas ilgajās kaujās tika nogalināti apmēram piecdesmit cilvēki, tūkstošiem bēgļu pameta karadarbības rajonu. Šajā brīdī konfliktā iejaucās Savienoto Valstu administrācija, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Ar Malaizijas valdības starpniecību tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un oktobrī Donalda Trampa klātbūtnē parakstīts dokuments, kuru Baltā nama saimnieks dēvē par mierlīgumu, savukārt Taizemes valdība – par divpusēju deklarāciju. Novembrī Taizeme paziņoja, ka drošības situācija nav uzlabojusies, un apturēja vienošanās darbību. Spriedze kārtējo reizi pārauga sadursmēs pagājušajā svētdienā, 7. decembrī, kad uz robežas notika apšaude. Kā ierasts, abas puses vaino viena otru pamiera pārtraukšanā. Pirmdien pie robežas jau noritēja diezgan nopietna karadarbība, Taizemes pusei iesaistot arī gaisa spēkus. Tiek ziņots, ka vismaz desmit cilvēki pēdējo pāris dienu laikā zaudējuši dzīvību, pierobežas teritorijas atkal bijuši spiesti pamest vairāki simti tūkstošu. Donalds Tramps, kurš iekļāvis karadarbības izbeigšanu jūlijā savu karu izbeidzēja sasniegumu sarakstā, pieprasījis abām pusēm cienīt parakstīto vienošanos. Tā kā gan Taizeme, gan Kambodža pieder organizācijai ASEAN, tās prezidējošās valsts Malaizijas premjerministrs Anvars Ibrahims paziņojis, ka gatavs iesaistītes un censties atdzesēt konfliktu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Studentu pilsētiņā notiek eksperiments - ar 4000 bezvadu sensoru palīdzību tiek ievākti dati par iekštelpu gaisa kvalitāti, energoefektivitāti un daudz ko citu. Kā lietu internets var palīdzēt mums justies labāk ēkās, kurās dzīvojam, un ko šādi datu mākoņi mums sniedz? Par augstskolā notiekošo eksperimetu stāsta RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko un RTU Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Industriālās elektronikas, elektrotehnikas un enerģētikas institūta vadošais pētnieks Kārlis Baltputnis. Uzmanība tiek vērsta datu drošai iegūšanai, uzkrāšanai un analīzei, kā arī prognozējošu modeļu attīstīšanai. Tāpat tiks pētīts, kā sensoru tehnoloģija darbojas vidē ar blīvu sensoru izvietojumu un kā reāllaika dati var uzlabot energoefektivitāti, iekštelpu klimatu un studentu mācību procesu. Sensori ir uzstādīt RTU ēkās dažādās vietās, kā arī dienesta viesnīcā Ķīpsalā katrā studentu istabiņā. --   Iepazīstinām ar atklājumiem un izgudrojumiem, kas saņēmuši Eiropas izgudrotāju balvu. -- Šajā nedēļā par kādu grāmatu stāsta sociālantropoloģe Diāna Kiščenko.  Viņa atzīst,  lai arī ikdienā vairāk ir jālasa zinātniskā literatūra un studentu darbi, jau kādu laiku Diāna Kiščenko ir kāda sieviešu grāmatu kluba dalībniece, kurā katru mēnesi izvēlas vienu grāmatu, kuru lasīt un apspriest. Viena no pēdējā laika grāmatām, kas lasīta un apspriesta, ir Mirandas Džulijas (Miranda July) romāns "All fours", ko latviski varētu tulkot "Uz visām četrām", kas izdots ASV 2024. gadā. Grāmatas centrā ir stāsts par sievieti perimenopauzē, kas šobrīd ir aktuāla tēma arī Latvijas kontekstā.    

Latvijā un Baltijā kopumā arvien pieaug atjaunīgo energoresursu īpatsvars. Pirmais, kas nāk prātā, atminoties aizgājušo vasaru, – slapjš un vēss. Varētu būt, ka vairāk saražots elektrības hidroelektrostacijās, bet mazāk – saules parkos. Tapēc arī skaidrojam, kā šī gada laikapstākļi ietekmējuši gan enerģijas ražošanu, gan patēriņu. Pievērsties šim tematam rosināja kāda klausītāja jautājums, kurš norādīja, ka "Latvenergo" savā pirmā pusgada pārskatā minējis, ka Daugavas hidroelektrostacijās saražots mazāk elektrības, nekā attiecīgajā laika periodā pērn un tas disonēja ar slapjo vasaru. Izrādījās gan, ka lielās lietavas uz elektrības ražošanu iespaidu vairāk atstāja vasarā, savukārt pavasara mēneši šogad bija sausāki nekā pērn, sniega, kam kust, bija maz.  Protams, lietavu ietekme ir ļoti labi redzama vasaras hidroelektrostaciju datos, bet saules enerģiju ir grūtāk novērtēt, jo gan lielo saules enerģijas parku, gan mājsaimniecību skaits, kas izvēlas uzstādīt saules paneļus, pieaug tik strauji, ka kopējo saražoto elektrību no saules nav iespējams korekti salīdzināt pat ar pagājušā gada datiem. Uzņēmuma “Augstprieguma tīkls”, kas nodrošina savienojumu un pārvadi starp ražotājiem un patērētājiem un uzrauga visu mūsu energosistēmu, valdes loceklis Gatis Junghāns uzsver, ka ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, jo esam cieši vienots energotīkls, atjaunīgo resursu ģenerācijas jaudas ir tik lielas, ka laikapstākļi atstāj ļoti būtisku ietekmi uz tiem. Baltijā pērn 68 % no visas saražotās enerģijas bija no atjaunīgajiem resursiem, bet šī gada pirmajos 10 mēnešos, tātad līdz oktobrim ieskaitot, 77 %. Tieši Latvijā šis rādītājs ir mazliet zemāks - pērn no ūdens, saules un vēja saražoja 60 % no visas enerģijas, protams, lielākais ražotājs ir Daugavas HESi. Baltijas mērogā raugoties, pērn no visiem atjaunīgajiem resursiem visvairāk saražoja no vēja. Un tas lielākoties pateicoties Lietuvā uzstādītajiem vēja ģenrātoriem, kas saražo pat vairāk, nekā Daugavas HESi.  “Augstsprieguma tīkla” dati rāda, ka lietavas vasarā ietekmējušas arī saražotās elektrības daudzumu. Jūnijā un jūlija Daugavas HESos saražots lielākais elektrības apjoms pēdējos 10 gadu laikā. Jūnijā, kad lietavas bija vispamatīgākās, šis rekords ir pat ar krietnu atrāvienu. Ja iepriekšējos 10 gados jūnijā saražoja pārsvarā 100-200 gigavatstunu elektroenerģijas, tad šogad jūnijā tās bija ap 350 gigavatstundām. Un tā kā pavasarī nebija sniega, kam kust, šis bijis ražīgāgais mēnēsis, kas nav pārāk laba ziņa. Šogad marts un aprīlis, kad vēsturiski var saražot vairāk elektrības, bija pēdējos 10 gados vieni no sliktākajiem mēnešiem. Turklāt iepriekšējos gados, kad ir bijis mazāk ražīgs marts, tam sekoja krietni ražīgāks aprīlis, savukārt sliktākais aprīlis bija 2020. gadā, pirms kura ne tikai marts, bet arī februāris bija ļoti ražīgi. Sanāk, ka šogad Daugavas HES kaskāde ir saražojusi aptuveni 1,8 tūkstošus gigavarstundu elektroenerģijas, vēl atlicis decembris, bet skaidrs, ka šis būs viens no neražīgākajiem gadiem pēdējo 45 gadu laikā. Dati kopš 1980. gada rāda, ka sliktākajos gados saražots mazliet zem 2000 gigavatstundu, bet ražīgākajos ap 4500. Tā tas bija 2017., 1998. un 1990. gadā. 

U epizodi koja nosi bezobrazni redni broj 69, u goste nam je došao Mladen Urdarević Mlađa (polovina dua "Daško i Mlađa", istoričar u pokušaju i čovek koji se razume u garažni rok). Mlađa nam je otkrio zašto je sa Nikolom Škorićem pokrenuo "Točak istorije" i da li je moguće pričati o Vikinzima bez pominjanja rogova. Zatim smo se kolektivno bacili u depresiju prisećajući se serije Sivi dom, koja je idealna za gledanje ako imate koronu i želite da vam bude još gore. Pričali smo o novom Frankenštajnu koji izgleda kao da je ispao iz Vogue kataloga, domaćem filmu Hajduk u Beogradu koji nas je vratio u vreme kad su frizure bile kriminalne, a školstvo strogo, i o tome da li će nam AI oteti poslove ili samo pisati bolje pesme od domaćih repera. Za kraj, prisećamo se kako smo u Rovinju ispali šovinisti jer nismo imali spreman odgovor na pitanje "Gde su vam žene?".

Send us a textA quiet dawn, a faithful father, and a question that won't let go: what kind of life stands when the storm hits? We open Job with 1:1–5 and trace a portrait that's both ordinary and profound—a man outside Israel, in the land of Uz, described as blameless and upright, who fears God and turns away from evil. That fourfold description isn't pious fluff; it's a living framework for endurance. We unpack why Job's fear is reverent awe rather than panic, how integrity shows up in daily habits, and why his early-morning sacrifices after his children's feasts reveal the heart of spiritual leadership.Together, we explore Uz to widen our sense of who draws near to God and how the book challenges narrow views of grace. We examine the numbers and details many skim past—seven sons, three daughters, abundant herds—not as trivia but as signals of ordered blessing and stewardship. The conversation digs into the difference between slavish terror and holy fear, the kind that makes you hate what harms communion with God and love what keeps your heart clear. Along the way, the panel shares practical reflections on preparing to suffer well: building rhythms of prayer, interceding for others, resisting quiet compromises, and learning to anchor joy without indulgence.If you've ever wondered how to hold peace when life unravels, Job's opening gives a map: live well before you suffer, so when trials come you draw from deep wells instead of scrambling for a faith you never practiced. Press play to rethink reverence, integrity, and the hidden work that steadies a soul. If this conversation helps you see Job—and your own habits—with fresh clarity, share it with a friend, hit follow, and leave a review telling us the one insight you'll practice this week.Support the showBE PROVOKED AND BE PERSUADED!

====================================================SUSCRIBETEhattps://www.youtube.com/channel/UCNpffyr-7_zP1x1lS89ByaQ?sub_confirmation=1====================================================DEVOCIÓN MATUTINA PARA ADOLESCENTES 2025“HABLEMOS CLARO”Narrado por: Mone MuñozDesde: Buenos Aires, ArgentinaUna cortesía de DR'Ministries y Canaan Seventh-Day Adventist Church===================|| www.drministries.org ||===================29 de OctubreLa presencia divina"Y persistió en buscar a Dios en los días de Zacarías, entendido en visiones de Dios; y en estos días en que buscó a Jehová, él le prosperó" (2 Crónicas 26:5, RV1960).En la Biblia encontramos la historia de Uzías, quien se convirtió en rey Judá a una temprana edad. Uzías fue un joven valiente y decidido. Desde el principio de su reinado, se esforzó por buscar a Dios. Reconoció la importancia de tener una relación personal con el Creador y entendió que su prosperidad y éxito dependían de ello. Uzías buscó a Dios a través de los profetas y su sabiduría divina.Como resultado de su búsqueda constante de Dios, Uzías experimentó la prosperidad y el favor divino en su reinado. Fue exitoso en la expansión del reino, en la construcción de fortalezas y en la derrota de los enemigos. Pero su éxito no se debió únicamente a su habilidad y estrategia, sino a su dependencia de Dios y a su búsqueda constante de su presencia.La historia de Uzias nos enseña la importancia de buscar a Dios en todo momento y en todas las circunstancias. A veces, podemos sentirnos abrumados por las responsabilidades y los desafíos que enfrentamos. Pero cuando buscamos a Dios y nos rendimos a su voluntad, él nos guía y nos fortalece.Al igual que Uzías, necesitamos reconocer que nuestra prosperidad y éxito provienen de Dios. No podemos confiar en nuestras propias habilidades o en la sabiduría del mundo, pero sí en la presencia y el poder de Dios. Cuando buscamos a Dios de todo corazón, nos guía en el camino correcto y nos bendice abundantemente.Ojalá, siguiendo el ejemplo de Uzías, nuestra vida refleje la determinación y el deseo de buscar a Dios en todo momento, confiando en su sabiduría y guiados por su presencia.Oración: Permíteme, Señor, experimentar tu prosperidad y bendición a medida que me rindo a ti y te busco de todo corazón. 

Ian McMillan celebrates an iconic poem that inspired a generation of poets and readers - Tony Harrison's 'Them and Uz'. His guests include the new US Poet Laureate Arthur Sze, the former Poet Laureate of Belfast Sinéad Morrissey who brings us an autumnal 'Neon Line', zoologist and poet David Morley on his new book 'Passion', and Daniel Sluman on a landmark anthology 'Versus Versus - 100 Poems by Deaf, Disabled & Neurodivergent Poets' - edited by Rachael Boast, with the help of an Advocacy and Advisory Panel (including Daniel). Poets included in the anthology will be reading at London's Southbank Centre on 25th October.Presented by Ian McMillan Produced by Faith Lawrence