Podcasts about antarktikas

Šīs nedēļas otrajā pusē tiks atklāta jau 99. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona. Atklāšanas koncertos 20. septembrī Viļņā un 21. septembrī Latgales vēstniecībā GORS skanēs LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata “Tango” un divu angļu komponistu opusi – Gustava Holsta svīta “Planētas” un Ralfa Vona-Viljamsa “Sinfonia antartica” jeb “Antarktikas simfonija”. Pie diriģenta pults stāsies Tarmo Peltokoski, kas ar šo koncertu aizsāks savu noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Ar viņu tiekamies uz sarunu Klasikā. Ieva Zeidmane: Tikko ir beidzies mēģinājums un tā noslēgumā orķestris spēlēja Artura Maskata "Tango". Arī pats komponists bija klāt. Vai viņam bija kādi padomi, ieteikumi? Tarmo Peltokoski: Komponistam bija tikai dažas sīkas piezīmes, viņš atstāj lielu brīvību, un tas vienmēr ir patīkami. Vai šis skaņdarbs Jums šķiet iedvesmojošs? Cik noprotu, šis tango Latvijā ir modernā klasika. Piemēram, Andris Nelsons ir to atskaņojis ar pasaules klases orķestriem, ir ieraksts ar Vīnes Filharmoniķiem, viņš to atskaņojis arī Bostonā. Šis tiešām ir skaņdarbs, ar kuru Latvija ir pazīstama pasaulē. Parunāsim par Ralfu Vonu-Viljamsu. Pirms aptuveni diviem gadiem ar LNSO atskaņojāt viņa piekto simfoniju, drīz arī "Jūras simfoniju" un tagad programmā septītā. Kas jūs saista šī komponista mūzikā? Vona-Viljamsa mūziku apbrīnoju kopš 18 gadu vecuma. Šis darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, esmu vēlējies atskaņot šo Sinfonia Antartica. Tas ir programmatiskās mūzikas meistardarbs, kas sākotnēji tapis kā mūzika filmai "Antarktikas Skots". Vēlāk šo mūziku komponists pārstrādāja, izveidojot simfoniju. Tā šeit nekad nav atskaņota un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir īstens meistardarbs. Mūzika ir fantastiska un nelīdzinās nevienam citam darbam. Vai esat redzējis arī filmu? Jā, tā ir ļoti interesanta filma par Roberta Falkona Skota neveiksmīgo ekspedīciju uz Dienvidpolu 1912. gadā. Diemžēl viņš gāja bojā, un par to arī ir šī filma. Mūzika atspoguļo šausmas. Vai, skatoties filmu, arī saklausījāt, kuri mūzikas fragmenti pārnesti uz šo simfoniju? Jā, protams, šīs saiknes var dzirdēt. Tomēr simfonija ir patstāvīgs darbs, lai to izbaudītu, nav obligāti jānoskatās filma. Mūzika ir ļoti atmosfēriska, var sajust aukstumu pat neskatoties filmu. Mūzika ir ārkārtīgi ilustratīva, vai ne? Tā ir. Komponists izmanto apjomīgu sitaminstrumentu plejādi, tostarp arī vēja mašīnu. Šī mūzika ir priekštecis lielai daļai kinomūzikas, piemēram, Džona Viljamsa radītajam. Brīžiem izklausās pēc "Harija Potera". Vēju, vientulību un Antarktikas tuksneša plašumus attēlo sieviešu kora balsis no aizskatuves. Skan tiešām baisi un biedējoši. Vēl ir arī solo soprāna balss? Jā, arī soprāna solo balss aizskatuvē dzied bez vārdiem. Un vēl ir ērģeles, tās trešajā daļā rada patiešām šausminošas izjūtas. Mūzika ļauj redzēt ainavas, arī neskatoties filmu... Es tā domāju. Lielākā daļa cilvēku šo mūziku nekad agrāk nav dzirdējuši, bet vēl mazāks skaits ir to, kuri ir redzējuši filmu. Tāpēc ir ļoti interesanti, ko šāda programmatiska mūzika var panākt, kā tā rosina iztēli. Lielāko daļu šīs filmas mūzikas Vons-Viljamss radījis, neskatoties uzfilmēto. Viņu ļoti iedvesmojusi iespēja mūzikā attēlot sniegu, puteni, aukstumu. Tieši tā! Otrajā daļā arī pingvīnus un vaļus, trešajā daļā – milzīgo ledāju, jūtam dabas varenību un šausmas. Savukārt ceturtajā daļā ir vairāk personīgu lietu. Un fināls izvēršas par traģisku maršu. Pirms katras daļas partitūrā ir arī dažas teksta rindas, citāti no dažādiem avotiem. Tur ir angļu dzeja, psalma rindas, fragmentiņš no Vecās Derības. Un pirms pēdējās daļas ir citāts no Roberta Skota paša rakstītās dienasgrāmatas, no ieraksta, kas veikts neilgi pirms nāves. Un šoreiz koncertā arī skanēs ierakstīta balss, pirms katras daļas šīs rindas tiks nolasītas. Domāju, ka tas ir svarīgi. Ne vienmēr šīs rindas tiek iekļautas atskaņojumos. Jā, komponists nav norādījis, ka tās noteikti ir jāiekļauj. Bet, manuprāt, ir interesanti klausīties arī tekstu. Sieviešu kora balsis un ērģeles ieskanas arī Gustava Holsta svītā "Planētas", kas arī ietverta šajā programmā. Vai ir kāda saikne ar Vona-Viljamsa simfoniju? Manuprāt, šī ir lieliska, ārkārtīgi interesanta programma, jo abu šo lielo darbu noslēgumā aiz skatuves dzied sieviešu koris, jo abi komponisti – Vons-Viljamss un Holsts bija angļi, turklāt labākie draugi. Pirms diviem gadiem manos pirmajos koncertos LNSO galvenā diriģenta statusā piekto un pirmo simfoniju atskaņojām, atzīmējot Vona-Viljamsa 150. dzimšanas dienas gadskārtu. Savukārt šo sestdien, kad sniegsim koncertu Rēzeknē, apritēs 150 gadi kopš dzimis Gustavs Holsts. Un mēs atskaņosim vienu no iecienītākajiem viņa darbiem svītu "Planētas". Tātad viss labi sader. Turklāt Holsta vecvectēvs bija dzimis Rīgā. Daudzi šo faktu nemaz nezina. Holsts ir teicis, ka "Planētas" ir noskaņu gleznu virkne. Katrā daļā viena noskaņa? Jā, daļām ir arī nosaukumi. Marss ir kara vēstnesis, Venēra – miera vēstnese, Merkurs  -  spārnotais ziņnesis un tā tālāk... Un svītai turpinoties, viss kļūst aizvien mistiskāks. Ļoti raksturīgi, bet ne īpaši izteiksmīgi, jo šī ir tāda kosmiskā mūzika. No tās arī Džons Viljamss iedvesmojies, rakstot mūziku filmai "Zvaigžņu kari". Īpaši no pirmās daļas "Marss" un vēl no citām lappusēm. Vai Jūs interesē astroloģija? Nē. Bet Holstu interesēja. Iedvesma rakstīt svītu "Planētas" nākusi no kādas sarunas par astroloģiju. Vēlāk viņš teicis: "Es mācos tikai to, kas mani iedvesmo mūzikai. Un astroloģiju esmu mācījis visai pamatīgi." Jūtat Holsta mūzikā šo viņa interesi? Mani interesē citas lietas. Pirmkārt, šī mūzika ir ļoti angliska. Un man patīk britu mūzika un britu kultūra. Svarīgs ir arī fakts, ka abi komponisti bija draugi. Jā, protams, planētas, astronomija – tas ir interesanti. Bet mitoloģija ir vēl interesantāka! Šīs planētas sasaucas ar mitoloģiskām dievībām, dažādu kultūru dieviem un dievietēm. Un man ir pašam sava teorija. Diez vai kāds jebkad par to ir aizdomājies: Vons-Viljamss un Holsts bija divi briti, labākie draugi mūzikā. Savukārt 20.gadsimta angļu literatūrā ir līdzīgs labāko draugu pāris: Džons Ronalds Rūels Tolkīns un Klaivs Steiplzs Lūiss. Protams, pazīstamākais Lūisa darbs ir "Nārnijas hronikas" – septiņas grāmatas tāpat kā septiņas planētas. Un nesen Oksfordas zinātnieks Maikls Vords publicēja grāmatu ar nosaukumu "Planēta Nārnija", izsakot versiju, ka katra no septiņām Nārnijas grāmatām atbilst vienam no septiņiem debesu līmeņiem senajā mitoloģijā. Man šī doma liekas ļoti interesanta. Un patiesībā, diriģējot Holsta "Planētas", es domāju par Nārnijas grāmatām. Diez vai kāds tā ir darījis, bet man tas šķiet aizraujoši. Protams, tādas tiešas saiknes ar Nārniju jau šeit nav, tā eksistē manā galvā. Nezinu, cik populāras šīs fantastiskās bērnu grāmatas ir Latvijā. Bet, piemēram, es, klausoties "Planētu" pirmo daļu "Marss", domāju par Nārniju grāmatu "Princis Kaspians". Venēra būtu grāmata "Burvja māsasdēls", Merkurs – grāmata "Zirgs un viņa zēns", "Jupiters" – grāmata "Lauva, Ragana un drēbju skapis", šajā daļā parādās Ziemassvētku vecītis jeb Santaklauss. Tiek teikts, ka viņš ir dzīvespriecīgs. Savukārt Holsta "Planētās" Jupiters ir prieka vēstnesis. Tas ir ļoti aizraujoši, turklāt tur tiešām ir daudz tādas "Santaklausa mūzikas". Un "Jupitera" vidusdaļas lappuses droši vien ir vispazīstamākās no visa tā, ko Holsts rakstījis. Jo tai vēlāk pievienots Sera Sesila Springa Raisa teksts un tā kļuvusi par patriotisku himnu I Vow to Thee, My Country, ko briti dzied visos svinīgajos pasākumos: kronēšanas ceremonijās, bērēs, atceres dienās. Tā ir visangliskākā mūzika, kādu vien var iedomāties, man tā ļoti patīk.           

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) sezonu sāk bez savām mājām. Ko tas prasa no mūziķiem un kāda būs jaunā orķestra sezona, pārrunājam Kultūras rondo. Tiekamies ar LNSO direktori Indru Lūkinu un pirmo LNSO fonda izcilības balvas ieguvēju - vijolnieku Sandi Šteinbergu. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerti jaunajā sezonā notiks desmit dažādās zālēs, bet pagaidu mājvietu, kamēr norit Lielās ģildes renovācija, orķestris radis Kongresu namā. Jau sezonas atklāšanas koncerti noritēs trīs zālēs – Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra koncertzālē un Rēzeknes koncertzālē "Gors". Šī ir pirmā LNSO sezona, kad orķestrim ir rezidējošā māksliniece. Šoreiz tā ir vijolniece Vineta Sareika, savukārt rezidējošais komponists ir Arturs Maskats. LNSO 99. sezonas atklāšanas koncerts skanēs 21. septembrī Rēzeknes koncertzālē "Gors". Programmā iekļauts jubilāra Gustava Holsta magnum opus, viņa tautieša un laikabiedra Ralfa Vona Viljamsa kino mūzikā balstītā Septītā jeb “Antarktikas simfonija”, kā arī LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata skaņdarbs. Pie diriģenta pults Tarmo Peltokoski. Kopā ar LNSO uzstāsies arī Rīgas projektu kora dziedātājas, Artūrs Noviks (akordeons) un Aigars Reinis (ērģeles).

Riigilaevastiku peadirektor Andres Laasma selgitab, miks otsustati uue parvlaeva projekti muuta ja millised on praegused plaanid. Kliimaministeeriumi merendusosakonna juhataja Jaak Viilipus annab ülevaate olukorrast maailma laevanduses ja nn varilaevastikuga seonduvatest väljakutsetest ning Transpordiameti merendusteenistuse direktor Kristjan Truu räägib, kuidas on korraldatud laevade järelevalve. Meremuuseumi jäämurdjal Suur Tõll avatud näitusest „Anatoli Norman – esimene Eestist pärit talvituja Antarktikas“ kõneleb Eesti Polaarklubi tegevjuht Katrin Savomägi. Saatejuht on Vallo Kelmsaar.

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.

Sõja mõjud ja meenutusi tööst Antarktikas. Räägivad Tallinna Sadama juhatuse liige Margus Vihman, transiidikeskuse HHLA TK Estonia juht Riia Sillave ja polaaruurija Enn Kaup. Saatejuht on Vallo Kelmsaar.

Head uut aastat! Telegram on otsustanud veel vähemalt ühe aasta koroonapettust paljastada ning julgustame häält tegema ka teid. Esimene samm on alati kõige raskem, ent veel raskem on elada oma tõde alla surudes. Seega – alustagem uut aastat vabadusega, mida annab enda ausa arvamuse välja ütlemine.   Teie ees on Telegrami uudised ajavahemikust 27. detsember 2021 kuni 2. jaanuar 2022.

Kui Enn Kaup läheks praegu samasse polaarjaama talvituma, kus ta oli oma elu esimesel Antarktika-ekspeditsioonil, siis oleksid olud seal sama karmid kui viiskümmend aastat tagasi. Seevastu Antarktika lääneosas on õhk jää kohal nüüd soojem, jääpiir taganeb, liustikud sulavad.

Tänase saate külaline Enn Kaup on käinud kümme korda Antarktikas – neist enamikel kordadel polaaruurijana. Antarktikast rääkides ei saa üle ega ümber ilmast. Enn nendib, et kõige suurem probleem on Antarktikas tugev tuul, mitte temperatuur. Kõige madalam temperatuur, mida tema on tundnud, oli (kõigest) 44 miinuskraadi. Sealjuures võib suvel olla lausa 10 soojakraadi! Antarktikat saab avastada ka turistina, kuid loomulikult on pakettide hinnad väga kallid – keskmiselt 10 000 eurot. Ennu hinnangul pole turism õnneks Antarktikale suuremat mõju avaldanud, seda peaasjalikult rangete külastusreeglite tõttu. Näiteks ei ole lubatud pingviinidele lähemale kui viie meetri kaugusele minna. Lisaks jutustab Enn elust polaaruurijana, Antarktika osooniaukudest, oma uuringutulemustest ning paljugi muud!

Jäämurdja Botnica kapten Siim Sokk räägib, miks ta koroonapiirangute tõttu reisimiseks keerulisel ajal Austraaliasse sõitis ja koguni Antarktikas käis. TS Shippingu juht Ülo Eero kõneleb, mis on toimumas polaaralade laevanduses ja transpordiameti hüdrograafiaosakonna juhataja Peeter Väling selgitab meremõõdistustöödega seonduvat. Saatejuht on Vallo Kelmsaar.

Jäämurdja Botnica kapten Siim Sokk räägib, miks ta koroonapiirangute tõttu reisimiseks keerulisel ajal Austraaliasse sõitis ja koguni Antarktikas käis. TS Shippingu juht Ülo Eero kõneleb, mis on toimumas polaaralade laevanduses ja transpordiameti hüdrograafiaosakonna juhataja Peeter Väling selgitab meremõõdistustöödega seonduvat. Saatejuht on Vallo Kelmsaar.

Räägime sellest, et kuningpingviinide väljaheidetest eraldub nii palju naerugaasi ehk dilämmastikoksiidi, et teadlased, kes käisid pingviine Antarktikas uurimas, jäid sellest arvestatavasse joobesse.

Enn Kaup on teenekas polaaruurija. Istusin ning kuulsin tema seiklustest ja elu näinud maailmavaadetest. Tundsin, et nii mõnus on jälle saadet teha. Suur tänu, Enn! Loomulikult tean, mis kõigil neil päevil hingel on. Eks sellestki sai räägitud. Ja usun, et huvitav on mõelda, kuidas säilitada praegusel ajal terve ning hea läbisaamine, võttes eeskujuks inimesed, kes tulevad sellega toime maailmast ära lõigatud Antarktika uurimisjaamades. Miks Ennu süda seal kaugel jäisel maal on? Miks saab Antarktikas viibimist võrrelda kosmoses viibimisega? Mida arvab Enn globaalsest soojenemisest? Ja kuhu pissib sinna reisiv turist? Need ja paljud teised küsimused saavad vastuse kõnealuses saates. Pidage vastu, sõbrad! Kõik läheb mööda. Varsti saame jälle välja mängima!

Antarktika 200 uues podcastis räägib ekspeditsiooni juht Tiit Pruuli Eesti ühe teenekama Antarktika-hundi atmosfäärifüüsik Enn Kaupiga polaaralade armastusest ja sidemest, mida polaaröö üle elamine inimesega teeb. Loomulikult tuleb jutuks ka Kaupi enda teadustöö Lõunamandri uurimisel ning sealsetest keskkonnaprobleemidest.

Antarktika 200 uues podcastis räägib ekspeditsiooni juht Tiit Pruuli Eesti ühe teenekama Antarktika-hundi atmosfäärifüüsik Enn Kaupiga polaaralade armastusest ja sidemest, mida polaaröö üle elamine inimesega teeb. Loomulikult tuleb jutuks ka Kaupi enda teadustöö Lõunamandri uurimisel ning sealsetest keskkonnaprobleemidest.

TA president Tarmo Soomerega räägitakse sellest, kuidas mereteadlased laineid uurivad ning mille poolest lained Läänemeres ja Antarktikas erinevad.

TA president Tarmo Soomerega räägitakse sellest, kuidas mereteadlased laineid uurivad ning mille poolest lained Läänemeres ja Antarktikas erinevad.

Ivo Tšetõrkin, Jane Susi ja Tanel Tarendi

Ivo Tšetõrkin, Jane Susi ja Tanel Tarendi

Tänase saate külaliseks on 102 riiki külastanud ja hiljuti ka raamatu "Mina ja maailm. Valitud lugusid 102 riigist." välja andnud maailmarändur Kerli Nõu. Kerli räägib saates tõeliselt põnevaid lugusid nii Paapua Uus-Guineast, Antarktikast, Põhja-Koreast kui ka Aafrikast. Sealjuures toob ta välja, kuidas Aafrikas sai piiriametnikku ninapidi veetud, millised reeglid kehtestatakse Antarktikasse minnes, kust tasub tükeldamise hirmus üksinda reisimisest eemale hoida ja palju muud.

Need kaks hülgeliiki on Antarktikale väga iseloomulikud. Jah, merikarude puhul ei tule võhik kindlasti esimese hooga selle peale, et tegemist on hülgega, täpsemalt siis Antarktikas elutseva hülgega.Lõuna-lonthüljes suurim hülgeliik kogu maailmas. Isasloomad võivad kaaluda kuni 5 tonni ja olla peaaegu 6 meeri pikkused. Antarktika merikaru ja lõuna-lonthüljeste suurimad kolooniad asuvad Lõuna-Georgia saarel. Saates kõneldakse elamustest, mida kohtumised nende loomadega pakkusid.Foto: Lõuna-lonthülged on maailma suurimad hülged (pildistas Hendrik Relve).

Need kaks hülgeliiki on Antarktikale väga iseloomulikud. Jah, merikarude puhul ei tule võhik kindlasti esimese hooga selle peale, et tegemist on hülgega, täpsemalt siis Antarktikas elutseva hülgega.Lõuna-lonthüljes suurim hülgeliik kogu maailmas. Isasloomad võivad kaaluda kuni 5 tonni ja olla peaaegu 6 meeri pikkused. Antarktika merikaru ja lõuna-lonthüljeste suurimad kolooniad asuvad Lõuna-Georgia saarel. Saates kõneldakse elamustest, mida kohtumised nende loomadega pakkusid.Foto: Lõuna-lonthülged on maailma suurimad hülged (pildistas Hendrik Relve).

Seekordses "Kuula rändajat" saates on vestlemas kaks rändurit. Hendrik Relvel on külas polaaruurija Enn Kaup - mees, kes on käinud Antarktikas üheksal ekspeditsioonil. Arutletakse Antarktika looduse eripära üle, kõneldakse maailma suurimast, Läänetuulte hoovusest ning jagatakse muljeid Antarktika elustikust. Saate ja fotode autor on Hendrik Relve. Kuula 30. oktoobril kell 14.05. Foto: Enn Kaup Antarktikas, Larsemanni oaasis.

Seekordses "Kuula rändajat" saates on vestlemas kaks rändurit. Hendrik Relvel on külas polaaruurija Enn Kaup - mees, kes on käinud Antarktikas üheksal ekspeditsioonil. Arutletakse Antarktika looduse eripära üle, kõneldakse maailma suurimast, Läänetuulte hoovusest ning jagatakse muljeid Antarktika elustikust. Saate ja fotode autor on Hendrik Relve. Kuula 30. oktoobril kell 14.05. Foto: Enn Kaup Antarktikas, Larsemanni oaasis.

Merikarud Antarktikas.

Merikarud Antarktikas.

Hülge- ja vaalapüüdjad Antarktikas.

Hülge- ja vaalapüüdjad Antarktikas.

Reisimisvõimalused tänapäeva Antarktikas.

Reisimisvõimalused tänapäeva Antarktikas.