Podcasts about gors

Stāsta pianists Ventis Zilberts. Stāstījums ir par diviem dažādu paaudžu pārstāvjiem. Viens no tiem ir Ivars Ebels, kura simtgade tika svinēta šogad martā. Mediķu aprindās viņu joprojām daudzina kā pirmo latviešu profesoru bērnu slimībās un kā Latvijas pediatru zinātniskās skolas izveidotāju. Savukārt pianista Jāņa Maļecka darbošanās rit profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā. Mūzika un medicīna – divas darbības jomas gan mācību laikā, gan intensīvajos darba gados savijušās kopā un vedušas cauri visai Ivara Ebela dzīvei. Lūk, virkne biogrāfisku faktu, kas to uzskatāmi rāda. Īstais nopietnais vienas profesijas izvēles sākums varbūt meklējams dienā, kad Ivars Ebels, būdams vēl audzēknis Rīgas 1. ģimnāzijā, iegāja profesora Jāzepa Vītola kabinetā, lai parādītu savas klavierspēles prasmes. Gājiens izrādījās veiksmīgs, jo ar 1942. gadu viņš, būdams vēl ģimnāzists, uzsāka mācību gaitas Latvijas Konservatorijā profesora Nikolaja Dauges klavieru klasē. Paralēli mūzikas studijām pēc diviem gadiem viņš varēja sevi saukt par studentu arī Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Mācību pārtraukums dažādu iemeslu dēļ gan vienā, gan otrā augstskolā tomēr nekavēja 1950. gadu sākumā iegūt augstskolas diplomu abās speciālitātēs. Tālāk sekoja ārkārtīgi intensīvs darbs medicīnas jomā – praktiskajā darbībā gan Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā, gan Rīgas Medicīnas institūtā, tā toreiz sauca minētās darba vietas. Zinātnes laukā ne mazāk veikumu – Ivara Ebela kontā gan medicīnas zinātņu kandidāta, gan arī medicīnas zinātņu doktora disertācija, publicēti arī neskaitāmi nozīmīgi raksti un grāmatas par specifiskiem medicīnas jautājumiem. Neskatoties uz lielo slodzi medicīnas nozarē, viņš neatmeta ar roku mūzikas mūzai – varbūt vadījās no latīņu teiciena Medicina sanat corpus, musica levat animam jeb “Medicīna dziedē ķermeni, mūzika paceļ dvēseli”. Lai arī profesora darbības galvenā dominante bija medicīna, iedzimts mūziķa talants un ļoti liela vēlme muzicēt aizveda Ivaru Ebelu pie klausītājiem veselus 15 gadus pēc mācību beigām. Tā 1967. gadā viņš kopā ar Leonīda Vīgnera vadīto Jaunatnes simfonisko orķestri Rīgā atskaņoja Ferenca Lista virtuozo Pirmo klavierkoncertu. Sekoja koncerti arī Maskavā un toreizējā Ļeņingradā. Arī Sergeja Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts viņa atskaņojumā savā laikā iejūsminājis klausītājus. Kādā intervijā viņš stāstīja, ka jau ilgāku laiku mājās uz viņa flīģeļa Steinway&Sons stāv partitūra – Sergeja Rahmaņinova Trešai klavierkoncerts, kuru viņš jau gandrīz ir sagatavojis atskaņojumam. Diemžēl iecere netika realizēta. Var piebilst, ka laikabiedri, Ivara Ebela kolēģi, stāstījuši, ka medicīnas profesors labprāt publiski spēlējis Friderika Šopēna, Pētera  Čaikovska, Aleksandra Skrjabina un Jāņa Ivanova klavierdarbus. Var secināt, ka ārstniecības dievs Asklēpijs un mūzikas mūza Eiterpe ir bijuši Ivara Ebela teicami sabiedrotie visu mūžu. Mūsu laikabiedra pianista Jāņa Maļecka darbošanās profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā – rit nepārtrauktā mijiedarbībā kopš 1994. gada, kad tika absolvēta Latvijas Mākslas akadēmija, bet sākums abām takām mākslā sācies jau bērnībā. Ir vērts atgādināt Jāņa Maļecka biogrāfisko datu atsevišķus pieturas punktus saistībā ar katru profesiju. Mūzikā tās bija mācības mūsu konservatorijā, absolvējot profesora Igora Kalniņa klavieru klasi 1981. gadā. Kopš tā laika līdz pat šai dienai – koncerti, ieraksti un atkal koncerti dažādos sastāvos gan ar vokālistiem, gan instrumentālistiem Latvijā un daudzkur ārzemēs, Beļģijā, Norvēģijā, ASV. Muzicēšanas sakarā izcelšu tikai vienu, bet ļoti būtisku vienību, Klavieru kvartetu „RIX” (latviešu mūzikas profesionālajā vidē augsti novērtētu, dažādās pasaules malās dzīvojošu latviešu mūziķu ansambli), kura koncerti Jāņa Maļecka vadībā vienmēr ir svētki klausītājiem. Paralēli koncertdarbībai – ļoti sekmīgs pedagoģiskais darbs, vide, kurā, manuprāt, kristalizējas daudzas noderīgas atziņas radošai darbībai abās minētajās sfērās. Savukārt glezniecībā pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā Intas Celmiņas un Ivara Heinrihsona meistardarbnīcās – personālizstādes, izstādes kopā ar citiem gleznotājiem un atkal personālizstādes: Agijas Sūnas galerijā, Gārsenes pilī, Kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Valmieras Novadpētniecības muzejā, Latgales vēstniecībā GORS.  Par izstādi ar nosaukumu “Muzikālās tēmas un noskaņas Jāņa Maļecka gleznās” gribas teikt īpaši – spēcīga mākslinieka pārvaldīto profesiju sinerģija! Kā lasāms notikuma aprakstā, “tā izpaužas muzikālo tēmu un muzikālo noskaņo attainojumā jebkurā audeklā, gan figurālās gleznās "Arfiste"', "Čelliste", "Pavasara sonāte", gan izlasē no gleznu sērijas, kas radīta komponista Olivjē Mesiāna “Kvarteta laika galam” iespaidā”. Lūk, daiļrunīgie atsevišķu daļu nosaukumi, – “Putnu bezdibenis”, “Slavinājums Jēzus mūžībai”, “Mūžības slavinājums”, gleznojumu inspirācijas pamats.  Liekas, ka profesora Jāņa Maļecka darbībā abu mākslas profesiju, mūzikas un glezniecības attiecība veido savdabīgu zelta griezumu jeb dievišķo proporciju, kurā mazs pārsvars ir mūzikai, – gandrīz kā melno un balto klavieru taustiņu attiecība oktāvā – pieci pret astoņi.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune  Skaņu pasaule Baumaņu Kārli saistījusi jau kopš bērnības, kad katru svētdienu tēvs noturēja sprediķi un lūgšanas, un zēns ar savu skanīgo balsi līdz ar visu saimi dziedāja baznīcas dziesmas. Vēlāk pamatus viņa muzikālajai audzināšanai ielicis Limbažu draudzes skolas skolotājs Šmits un elementārskolas skolotājs J. Oheims. Pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas jauneklis, neilgi strādājot par palīgskolotāju Valmierā, pats apguva klavierspēli un ar sava krusttēva, Limbažu mācītāja Karla Kristofa Noienkirhena (Carl Christoph Neuenkirchen, 1791–1855) atbalstu 18 gadu vecumā iestājās Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kur nopietni apguva harmoniju, kontrapunktu, kordziedāšanu, vijoles un ērģeļu spēli, visos priekšmetos iegūstot pašu augstāko novērtējumu. Arī uzsākot darba gaitas Pēterburgā, viņš paralēli skolotāja darbam gan pašmācībā, gan privāti pie dažādiem pedagogiem, turpināja savu muzikālo izglītību un radīja pirmās latviešu oriģināldziesmas. Kompozīciju Baumaņu Kārlis mācījies pie čehu diriģenta, ērģelnieka un komponista Voiteha Hlavāča (Vojtӗch Hlaváč,1849–1911 ), kurš jaunekli iepazīstinājis arī ar čehu nacionālajiem centieniem un tautasdziesmām. Iespējams, tā iespaidā arī Baumaņu Kārlis 19. gadsimta 60./70. gadu mijā veidojis kopskaitā ap 50 latviešu tautasdziesmu apdares. 1865. gadā Baumaņu Kārlis uzsācis arī  privātas klavierspēles studijas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černija (Franz Czerny, 1830–1900), pie kura 80. gados mācījies arī Jāzeps Vītols un vēl daži latvieši. Lai apgūtu visus uzdotos pirkstu vingrinājumus, etīdes un nelielos skaņdarbus, Baumaņu Kārlim bija nepieciešams instruments. Reformātu baznīcas skolas piešķirtajā dzīvoklī Moikas ielā 36 bija pietiekami plašas telpas, lai komponists varētu tur novietot kabineta flīģeli, kā viņš to iezīmējis sava dzīvokļa plānojumā. Iegādājies Pēterburgas Dīderiha firmas (C.Diederich/ St.Petersbourg) brūni pulētās, ar palisandru finierētās klavieres, veiksmīgais skolmeistars sava pirkuma rezonatorā pašrocīgi iegravējis savu parakstu (C. Baumann) un datumu: 1868. gada 18. marts. Baumaņa dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši: studenti un kultūras darbinieki, kurus vienoja jaunlatviešu idejas un domas par nacionālās pašapziņas veidošanu. Viņu vidū bija Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis, Mārtiņš Remiķis, Māteru Juris u.c. Sanākušie lasīja dzeju, diskutēja, kopīgi dziedāja, bet mājastēvs kuplināja šīs sanāksmes ar klavieru improvizācijām. Ādolfs Alunāns rakstījis: "Šinī telpā pulcējušies latvju jaunie censoņi, tur Baumaņu Kārlis rakstījis mūsu tautas lūgšanu, tur viņš lasījis priekšā savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur atskanējušas viņa patriotiskās dziesmas, tur dzimuši un veidojušies brīvības ideāli". (Alunāns Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. – Rīga/Jelgava1887, 1.burtnīca, 33.–36. lpp.) Rakstnieks Māteru Juris (1845–1885) raksturojis komponista dzīvokli šādi: "(..) Te valda savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divi gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau tīri liels pulks latviešu kompozīciju cēlies. (Māteru Juris. Baumaņu Kārlis. Baltijas Zemkopis, 1879,  nr. 52). Kad 1882. gadā Baumaņu Kārlis dažādu iemeslu dēļ zaudēja darbu, viņam bija jāpamet arī Pēterburgas lepnais dzīvoklis un jāatgriežas Limbažos, uz Latviju ceļoja daudzas grāmatu un dokumentu kastes, kā arī viņa klavieres. Pēc komponista nāves 1905. gadā daļa viņa iedzīves nonāca izsolē un lepno flīģeli iegādājās ilggadējais Lēdurgas skolotājs Jānis Zvirgzdiņš (1880–1962). Instruments no Limbažiem tika nogādāts uz Turaidu, Zvirgzdiņu ģimenes māju "Kalniņi", kur tas atradies vairāk nekā 65 gadus, līdz par to uzzinājis toreizējā  Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad LN RMM)  speciālists Romāns Pussars (1932–2011) un kārtojis šo vēsturisko klavieru iegādi muzejam. Kā liecina muzeja krājumā saglabātie viņa rokraksti, sarakste ar toreizējo Latvijas PSR Kultūras ministriju ilgusi trīs gadus (RTMM 845909). Līdz 1972. gada 2. novembrī muzejs varēja šo instrumentu par 300 rubļiem atpirkt no pensionētās skolotājas Annas Zvirgzdiņas, kura to bija mantojusi no sava tēva. Baumaņu Kārļa klavieres tika eksponētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču padomju apstākļos netika minēts, kas ir to īpašnieks. Tikai pēc trīsdesmit pieciem muzejā pavadītiem gadiem instrumentam, uz kura Baumaņu Kārlis sabalsoja savu vēsturisko lūgsnu, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu, tika  atdots pelnītais gods. 2007. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika šī flīģeļa profesionāla un saudzējoša restaurācija, ko veica lietpratīgie meistari Alvis Melbārdis, Kārlis Rubenis un Imants Murziņš (1970–2016). Leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule (1923–2018) ieskaņoja vēsturiskā instrumenta īpatnēji mīksto, dziedošo un mazliet aizplīvuroto skanējumu Baumaņu Kārlim veltītā albumā. Pats instruments ir vairākkārt eksponēts muzeja telpās, un 2018. gadā arī Latgales vēstniecībā "Gors", kur vēstījis savu stāstu par laiku, kad tapa mūsu valsts himna.  

Kā Rēzeknei attīstīties taupības apstākļos, par koncertzāles “Gors” repertuāru un vai Rēzeknes futbola klubam jāspēlē Virslīgā? Par šiem un citiem jautājumiem Latvijas Televīzijas debašu ciklā "Izvēlies nākotni!" debatē pašvaldību vēlēšanām Rēzeknes valstspilsētā pieteikto sarakstu pārstāvji. #IzvēliesNākotni

Itūgod, īzeimejūt Latgolys kūpādzīduošonys tradicejis symtgadi, nu 28. maja da 1. juņa Daugovpilī tiks svieteiti Latgolys dzīšmu svātki. Kod nūtyka pyrmī Latgolys dzīšmu i sporta svātki, kaida beja svātku atjaunuošona pyrma 35 godu, i par ituo gods svātku nūtikšonom itūreiz runojam ar muzikologi, komponisti i Latgolys viestnīceibys "Gors" muokslinīciskuos i pasuokumu nūdalis vadeituoju Ilonu Rupaini, Latgolys kulturviesturis muzeja viesturnīku Vladislavu Malahovski, kordirigentu i Latgolys dzīšmu svātku lelkoncerta muokslinīciskū vadeituoju Jevgeniju Ustinskovu, kai ari ar muziki, muzykys pedagogi i Augšdaugovys Kulturys centra  “Vārpa” jauktuo kora “Latgale” vadeituoju Anitu Zarāni. Jei aktualizej itūs svātku miseju -  dzīduošonys piecteceibys saglobuošonu. “Tei ir myusu identitate, kai mes cytaiž jū paruodeisim, ka ni caur dzīsmi, caur deju. Varbyut dzīsmei, ka dreikst tai saceit, ir tys, ka mes dzieržam volūdu. Lai sasaglobuotu, lai napagaistu myusu volūda, tautysdzīsme. Lai napagaistu tys, kū myusu seņči ir darejuši godu godim. Golvonais, lai nūteik tei piecteceibys miseja, lai nūdūdam jaunom paaudzem. Lai jaunīši ari zyna, ka ir dzīsmis latgalīšu volūdā i lai dzīd juos.” Latgolys dzīšmu svātkim jau nu pyrmsuokumu ir lela nūzeime latgaliskūs dzīšmu ceļā iz Latvīšu vyspuorejim dzīšmu i Deju svātkim, izsver Ilona Rupaine. “Tā pati “Tautasdzīsmu vōcelīte", kas beja radeita iz pyrmajim dzīšmu svātkim, deve impulsu dzīduot latgalīšu volūdā i veiduot itus svātkus sovaiduokus, eipašuokus i itam nūvodam rakstureiguokus. Itymā “Tautasdzīsmu vōcelīte” beja 37 dzīsmis i leluokuo daļa nu jūs latgalīšu volūdā, speciali veiduotys apdaris, tai ka itei tendence dzīduot latgaliski i dūmuot par sova nūvoda tradiceju izkūpšonu i dzīšmu repertuara veiduošonu beja jau nu pyrmūs svātkim.” Vysūs Latvejis kulturviesturyskajūs nūvodūs nūteik sovi svātki, kas ir kai ceļš iz Vyspuorejim dzīšmu i Deju svātkim. Latgolys dzīšmu svātku lelkoncerta muokslinīciskais vadeituojs Jevgenijs Ustinskovs stuosta, ka vysod teik dūmuots par tū, lai svātku koncertu repertuarā ir dzīsmis latgaliski i Latgolys komponistu dzīsmis. “Mums tys ir cīši svareigi, kan mes varim izdzīduot dzīsmis latgalīšu volūdā. Na vysod latgalīšu dzīsmis ir īkļautys lelajus dzīšmu svātkūs. Nav nimoz tik vīglai atrast lelajam kūpkoram pīmāruotu dzīsmi. Tys ir cīši smogs aizdavums.” Jau 1. juņa vokorā Stropu estrādē nūtiks ituo gods svātku lelkoncerts “Dod man spēku!”, kurā pīsadaleis vaira nakai 3600 dzīduotuoju, doncuotuoju, pyušamūs instrumentu orkestru i akordeonistu kolektivu dalinīku. “Skanēs Jura Kulakova dzīsme “Dod man spēku”, kam, kai zynoms, J. Kulakovs ari ir nu Latgolys. Itei dzīsme ir cīši stypra i itū dzīsmi ari doncuos deju kolektivi. Viersvadeituojs ir Jānis Ērglis. Spieļuos profesionalī pyušamūs instrumentu orkestri, dzīduos vysi kori i dzīduos ari solisti. Byus spieceigs nūbeigums… Dzīsme i tautys tradicejis dūs mums vysim spāku dzeivuot!” tai Ustinskovs.

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

Jau 1. martā septeņpadsmytū reizi tiks padūtys Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks”. Sovpus vēļ leidz pyrmūdīnei, 13. janvaram, kotram nu myusu ir vareiba dasaceit tūs, kas par pārnejā godā padareitū ir peļnejuši sajimt muola "Boņuku". Muola statuetis par padareitū 2024. godā sajims latgaliskuos kulturys aktivitatis, nūtikšonys, procesi i personeibys. Par tū, kai nūteik gataveišonuos bolvai i tū, cik aktivi teik dasaceiti pretendenti, vaicojam bolvys organizatoru puorstuovei, Latgolys viestnīceibys GORS vadeituojai Diānai Zirniņai.

 “Kolnasātys” gruomotplaukta rubrikā latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv redaktore Laura Melne itūreiz puorškūrsteis Seimaņa Putāna kūpuotūs rokstu puslopys. Latgalīšu literaturys viesturē sovu vuordu pamatušu autoru dorbu atkuortuoti izdavumi nav puoruok bīža paruodeiba. Īmeslis ir finansials – projektu konkursūs leidzekļus pamatā pīškir jaundorbim, kab izdūtu koč kū nu “zalta fonda”, juovuoc zīduojumi. Bet ir autori, kurim pasaveic – jūs dzymtā ir cylvāki, kam ruodīs svareigi saglobuot i popularizēt sovu seņču montuojumu. Tai nūtics ari ar dzejnīku Seimani Putānu, kura mozmozdāls Marģers Zeitmanis na tik izdevs Putāna kūpuotūs rokstus, bet sataisejs projektu, kurā apsavīnoj 20. godu symta dzeja i 21. godu symta reps. Novembra suokuos Latgolys viestnīceibā “Gors” izskanēja koncertizvadums “Putāns. Toreiz un tagad”, ir īraksteits ari albums, kurā Latgolys i Latvejis hip-hopa zvaigznis interpretej Seimaņa Putāna dzeju. Ideja breineiga, izpiļdejums – profesionali cīši augstā leiminī. Pīdūmuots ari publicitatis – par Putānu, koncertu, gruomotu, albumu oktobra/novembra mejā daudz viesteja vysaiduoki medeji. Putāns tyka saukts par latgalīšu Veidenbaumu, dumpinīku, kurs vysod guojs pret straumi, lai kaidā politiskajā režymā ari nadzeivuotu. Tok cīši klusai, vystik izskanēja ari puors publiski komentari, ka varbyut itys laiks, kod teik jaukti pīminekli i puorsauktys īlys, nav eistais, kod ceļt sauleitē kreisi nūskaņuotu literatu, kurs īsadedzs par marksima idejom i Krīvejis piļsūņu karā bejs Sorkonuos armejis pusē? Kas tod eisti beja Seimaņs Putāns? Kūpuotūs rokstu izdavumā, kū sastatejuse Latgolys Kulturviesturis muzeja golvonuo kruojuma globuotuoja Renāte Vancāne, īkļauti septeni Putāna dzejūļu kruojumi. Tekstus raudzeits pīlāguot myusu dīnu latgalīšu pareizraksteibai. Putānam 30. godūs bejuši ari diveji kruojumi krīvu volūdā, kas ite vydā nav tykuši, tok, kai var sprīst, nu muzykys albuma aproksta, daži dzejūli nu krīvu volūdys ir puorlykti latgaliski i izmontuoti dzīšmu radeišonā. Juo dzejūli ir vīnkuorši, partū var ruodeitīs saistūši plašai auditorejai. I eistyn labi der repuošonai. Seceigi skaitūt Putāna dzeju, var redzēt, kai puorsamejuse autora dzeivis uztvere. Pyrmajā kruojumā “Dainys myusu jauneibai”, kas izdūts 1922. godā, atrūnami autora agruos jauneibys dzejūli. Tī viestej par dūšonūs kara dīnastā, ilgom piec dzimtinis, mīlesteibu i skumem piec īcarātuos meitinis. Lai cik jūceigai tys naruodeitu puorejuos Putāna dailradis kontekstā, te jis apcer ari ticeibu Dīvam, kas tūlaik jam vēļ bejuse nūzeimeiga dzeivis vierteiba. Vyss mainuos dīnasta laikā. Pīdzeivuojs kara brīsmis, Putāns pamozam suoc pagaisynuot sovu ticeibu, bet piec pīsaviersšonys marksisma idejom, palīk par ateistu i iz prīšku sacer daudz antireligisku dzejūļu. Socialuo kritika, ļaužu gryutuos dzeivis Latgolā apraksteišona i gribiešona ceineitīs par taisneibu ir juo tuoluokuos dailradis vodmotivs. Taipat pat atsevišks kruojums veļteits alkohola apkaruošonai – tys ir 1936. godā izdūtais “Ļaunuokais ciļviecis īnaidnīks”. Putāns sovā dzejā nasabeist parodēt Fraņci Kempu, pat izsmīt Fraņci Trasunu. Tok laikabīdri par jū pošu vysod izasacejuši ar cīnu, pastreipojūt, ka jis bejs idealists, puorlīcynuots par tū, ka eistyn ceinejās par taisneibu. Jis asūt bejs tikai i vīneigi dzejnīks, na politiks. Tok, zynūt tuoļuokuos viesturis nūtikšonys, atseviškus Putāna dzejūļus, kur jis apdzīd dorba ļaužu uzvaru, kas nūvess pi taisneiguma, skaiteit nav vīgli. Seimaņa Putāna dzeivis puorlīceibys izveiduoja juo pīredze – audzs lelā i tryuceigā saimē, agri palics bez tāva i beja spīsts guoduot par saimisteibu. Ari breivajā Latvejā lelai daļai latgalīšu laukūs dzeive nabeja vīgla, kū Putāns aproksta sovā dzejā. Na veļti leidzeigi dzeivis apstuokli na vīnu viņ latgalīti piečuok padareja par puorlīcynuotu padūmu okupacejis varys leidzskriejieju. 20. i 30. godūs Putāns ir tics tīsuots i pat nailgu laiku siediejs cietumā par Dīva zaimuošonu sovūs kruojumūs, kas piečuok tykuši aizlīgti. Skaidrys, ka tys eisti par vuorda breiveibu nalīcynoj. Piec 2. pasauļa kara padūmu okupacejis vara raudzeja juo vuordu i ari tekstus izmontuot, kab pastreipuotu tū, cik gryuta dzeive Latvejā bejuse pyrma tuo. Tok cīši aktivi jaunuos varys slavynuošonā Putāns nav īsasaistejs – pi vainis varātu byut kai juo veseleibys problemys, tai, īspiejams, ari apjausma, ka gaideitais taisneigums nav īsastuojs. Putāna dailrade teik vārtāta vysaiž. Literaturzynuotnīks Vitolds Valeiņs 90. godu suokuos bejs cīši kritiskys, rokstūt, ka “saukli skaneigi, bet dzeja vuoja”. Mikeļs Bukšs, dzeivojūt trymdā, dūmuojs cytaiž – ka Putāns bejs talants i personeiba par sevi, kurai borgais liktiņs nav devs eistu izaveiduošonuos īspieju, tok juo izlase lobā redigiejumā skaiteituojim vys vēļ varātu byut saistūša. Maņ ruodīs, ka kūpuotī roksti vystik lobuok ļaun izprast autoru nakai tū varātu sapucāta izlase. Tik varbyut praseitūs papyldus ari izvārstuoki komentari voi pietnīku roksti par autoru, juo dzeju i tuos kontekstu.

1. decembrī, ievadot pirmo Adventi un Ziemassvētku laiku, Rēzeknē, Latgales vēstniecībā „Gors”, izskanēs pasākumu sērijas „Mūzika un vārds” noslēdzošais pasākums, kurā literāri – muzikālā koncertuzvedumā satiksies dziedātāja Ieva Parša, literāte Ilze Sperga un pianists Rihards Plešanovs. Šajā pasākumā pirmatskaņojumu piedzīvos koncertuzvedums “Atīšona”, kur prozas teksti mīsies ar solo dziesmām un instrumentālo mūziku. Speciāli koncertuzvedumam ir tapuši seši jauni muzikālie darbi. Starp tiem arī solistes un komponistes Ievas Paršas trīs skaņdarbi. Tajos Ilzes Spergas teksti savīsies ar Ievas Paršas atmiņām par Latgales bērnību, un izjūtām. Šajā koncertuzvedumā prozas teksti mīsies ne vien ar Ievas Paršas un Riharda Plešanova, bet arī ar citu komponistu darbiem – Jura Kulakova, Imanta Zemzara, Alises Rancānes, Andra Dzenīša, Oresta Silabrieža solo dziesmām un instrumentālo mūziku. Ideja par šādu koncertuzvedumu nākusi no Latgales vēstniecības “Gors”.

1. novembrī LU Lielajā aulā un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika", kā arī 2. novembrī Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga piedāvā Volfganga Amadeja Mocarta muzikas programmu, kurā pie diriģenta pults būs orķestra mākslinieciskais partneris Jērgs Vidmanis. Sinfonia Concertante atskaņojumam uz saspēli aicināti “Berlīnes filharmoniķu” koncertmeistari – vijolniece Vineta Sareika un altists Amihajs Gross, programā iekļautas arī komponista pēdējās - 40. un 41. simfonija, dēvēta romiešu varenā virsdieva Jupitera vārdā. Jērgu Vidmani uz sarunu aicinājis Orests Silabriedis. Vai Mocarts spēj darīt jūs laimīgu? Vai jūs vispār domājat par mūziku šādās kategorijās? Jā, pat ļoti. Nupat ar brīnišķīgo orķestri Sinfonietta Rīga mēģinājām Mocarta simfoniju “Jupiters”, un mēs visi bijām neticami laimīgi. Bet tas nav virspusējs laimīgums. Smuka mūzika… Ne tā. Mocarta mūzika ir neticami skaista, bet tajā ir lielas dzīles. Nupat mēģinājām epizodi, kas skan moderni. Ja kāds tajā brīdī ienāktu mēģinājumu telpā, viņš domātu, ka mēs spēlējam laikmetīgu skaņdarbu. Mocarta daile ir pārbaudījums, un viņš priekš manis ir, jā - moderns. Sevišķi šajās divās simfonijās, ko mēs spēlēsim piektdien. Tās ir divas pēdējās Mocarta simfonijas. Pilnīgi galva griežas no tā, ko viņš dara šajā mūzikā. Simfonijas “Jupiters” beigās vienlaicīgi skan piecas tēmas — tas ir neiedomājami! Varētu likties, ka tur ir viens vienīgs haoss, bet tā ir visdievišķākā mūzika. Mocarta “Jupitera” finālu palaikam mēdz salīdzināt ar Ķelnes katedrāli. Jūsu domas par šo? Brukners savulaik teica — ja vēlies celt augstus torņus, tev jāstāv dziļi iesakņotam pamatu pamatos —, lūk, kas man nāk prātā. Mocarts uzrakstīja savas trīs pēdējās simfonijas burtiski dažu nedēļu laikā. To vispār nevar pat iztēloties. Un tur ir spēcīga garīgā dimensija. Tāpēc salīdzinājums ar katedrāli man liekas piemērots. Cik mēs vispār varam nojaust par dzīlēm paša Mocarta dvēselē? Ja atļauts teikt, man liekas, ka koncertdzīvē šis aspekts vispār palaikam netiek īstenots. Mums patīk domāt par Mocartu kā jautru puisi. Un viņam tiešām piemīt šī rakstura daļa - šķīsti saulainā, bērnišķā, dažbrīd pat izteikti bērnišķīgā. Viņam patīk joki, un tie saklausāmi viņa mūzikā, bet tie nopietni joki. Tur ir arī tās dzīles, tie bezdibeņi. Kas atliek interpretam? Ja es tīši norādīšu - skat, skat, te ir tās dzīles -, tas nedarbosies. Mocarta ir mūzika ir pārāk eleganta. Bēthovenam var vietumis būt trīskāršais forte, viņš it kā saka - jā, es tieši tā arī domāju. Mocarta dzīles izpaužas laika organizācijā. Viņš saka [dzied liriski], tad ir ģenerālpauze, un — [imitē trīs skaļākus akordus, tiem seko kluss tēmas izvedums]. Un te tas skan minorā. Te ir tie bezdibeņi. Vai arī cita vieta — te ir “Jupitera” fināla tēma [dzied], un tad viņš apvērš otrādi [dzied]. Tas skan tik laikmetīgi. Tā ka grūti ar tām dzīlēm. Mums tās jāizjūt. Mums ir ar mīlestību… Mums tās jāatpazīst, tad jāpaslēpj un vienlaikus jāparāda. Paradokss. Tieši tā. Vai jūs uztverat šīs trīs pēdējās simfonijas kā ciklu? Jā, te ir cieša saikne, tomēr šoreiz nolēmām solminora un Domažora simfonijai kā trešo pievienot Sinfonia concertante vijolei, altam un orķestrim. Tā skanēs pa vidu. Mēs sāksim koncertu ar solminora simfoniju, un tai sekos šis dubultkoncerts, kas, manā ieskatā, tik labi atbilst Sinfonietta Rīga radošajam garam. Kāpēc? Paskaidrošu. Solistu partijas dabiski izriet no orķestra partijām. Esmu tik laimīgs iestudēt šo mūziku ar Vinetu Sareiku un Amihaju Grosu. Vinetu, protams, zinu no stīgu kvarteta Artemis laikiem, un Amihajs man pazīstams no “Berlīnes filharmoniķiem”, kuriem pagājušajā sezonā biju rezidējošais komponists. Un, lūk, šīs Sinfonia concertante otrajā daļā ir viens no Mocarta tumsnējākiem un aizkustinošākajiem bezdibeņiem [dzied tēmu]. Man šajā vietā nudien metas zosāda. Domāju, ka tas būs iedarbīgi, šis kārtojums: solminora simfonija, dubultkoncerts un pēc pauzes Domažora simfonija. Tagad iztēlosimies, ka kāds saka — es ne jau nu gluži nīstu Mocartu, bet vai vienā vakarā nav drusku par daudz viņa? Man nudien tā neliekas. Jūs zināt, ka koncertprogrammās man ļoti patīk laikmetīgās mūzikas un, piemēram, romantisma laika skaņdarbu sadursmes. Labi, ne sadursmes, bet līdzāsnostatījums. Apliecinu, ka šīs Mocarta simfonijas esmu diriģējis ļoti daudzas reizes dzīvē, bet šodien mēģinājumā atklāju divas detaļas, kuras līdz šim nu nekādi netiku pamanījis. Tas var notikt tikai ar tādu komponistu, kāds bija Mocarts. Jūs taču zināt, ko Bēthovens teica par Bahu — ne par strautu [Bach — vāciski ‘strauts'], bet par jūru viņam būtu jāsaucas. Es to pašu teiktu par Mocartu. Virskārtā liels skaistums, bet, aplūkojot tuvāk, jūsu skatiens ietiecas arvien dziļāk un dziļāk. Tāda ir mana atbilde tam klausītājam, par kuru jūs jautājāt. Ticu, ka Mocarta mūzika ir “infekcioza” un pēc šī koncerta cilvēki mīlēs Mocartu vēl ciešāk. Sinfonia concertante — vairāk simfonija vai koncerts? Abi. Un piedevām tur ir klāt arī kamermūzikas aspekts. Šajā mūzikā ievītā dvēsele ir tik maiga, pilnīgi iespējams, ka šajā mūzikā ir mīlestības rētas. Solisti mīl viens otru, orķestris pievienojas… Te ir simfonija un koncerts — nudien Sinfonia concertante! Ja kāds nezina, kas ir Mocarts, es ierosinātu paklausīties pāreju no otrās daļas uz trešo. Otrā daļa beidzas tumši. Es pat nevaru iedomāties citu tālaika skaņdarbu, kur būtu saklausāms kas tāds. Un tad — ataka! — aiziet mundra trešā daļa [dzied]. Acs kaktiņā vēl ir asara, bet dzīve turpinās. Tas ir tik mocartiski! Vai jums ir komentārs par to slaveno 12-toņu nogriezni solminora simfonijā? Jā! Prieks, ka jūs to pieminējāt. Es akurāt orķestrim teicu, ka jāpievērš uzmanība — tā nav gluži 12-toņu epizode. Respektīvi, tā būtu gan, bet vienas skaņas trūkst — sol. Solminora simfonijā trūkst sol. Un nav šaubu, ka tas ir tīšām. [dzied skaņurindu] Un tad pūtēji nevainīgi saka — ā, tie nebijām mēs. Dodamies tālāk! Tas ir tik neticami, tas ir ģeniāli! Abu šo simfoniju ceturtajā daļā Mocarts pārspēj pats sevi. Es nudien jūtos tik ļoti vienkāršs mirstīgais, kad diriģēju šo mūziku. Un tajā pašā laikā te ir vieglums, humors, grācija. Brīnišķīgi! Ja jūs dzirdētu tikai šo skaņurindu, nekad neticētu, ka tas ir Mocarts. Kādas Sinfonietta Rīga mocartiskās kvalitātes jūs vēlētos uzteikt? Šo orķestri es pazīstu jau ilgāku laiku, mēs daudz ko esam darījuši kopā. Ir vienkārši apbrīnojami, kā viņi reaģē uz mani. Mazākā kustība, un viņi jau atsaucas, nolasa katru domu. Esmu ļoti pateicīgs viņiem par šo. Jā, tāda visupirms ir mana personiskā atbilde. Mūsu mēģinājumi rit rūpīgi un intensīvi, bet tajā pašā laikā tie mums dod daudz prieka. Orķestra mūziķi ir ļoti zinoši par šo klasicisma laikmetu. Jūs taču zināt, ka pirms dažām dienām viņi Elbas filharmonijā spēlēja Haidnu. Kā zivs ūdenī šajā repertuārā! Un viņi uzdod kompetentus jautājumus. Koncertmeistare man pirms brīža jautāja — te spēlēt poco vibrato vai non vibrato? Citu orķestru mūziķi vispār pat neiedomātos par non vibrato. Augsta meistarība un muzikālā inteliģence. Mocarta valoda… Jā, mums, protams, ir daudz ko vēl atklāt, kā tas ir vienmēr dzīvē, bet man kā viesim Sinfonietta Rīgā dāvā… Tomēr — vai zināt? Es jau vairs nejūtos kā viesis. Jūtos kā ģimenes loceklis. Vakar gāju cauri vakarīgajai Rīgai un jutos kā mājās. Pašā noslēgumā — jūs sestdien diriģēsiet Latgales vēstniecībā GORS. Esmu dzirdējis, ka tā ir lieliska zāle, taču līdz man nebija gadījies tur pabūt. Esmu stipri ziņkārīgs un ļoti gaidu šo koncertu.

Kas bija "Latgales Veidenbaums" – dzejnieks Seimaņs Putāns? Kādu mantojumu viņš latgaliešu un arī visas Latvijas literatūrā un kultūrtelpa? Par leģendām apvītā pagājušā gadsimta dzejnieku Seimaņu Putānu un viņa dzejas atdzimšanu hiphopa koncertuzvedumā “Putāns. Toreiz un tagad” un grāmatā saruna Kultūras rondo.   Stāsta Marģers Zeitmanis, Seimaņa Putāna mazmazdēls, radošā kvartāla "Zeit" vadītājs Līgatnē, Renāte Vancāne, grāmatas "Kūpuotī roksti" sastādītāja un Latgales kultūrvēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja, un latgaliešu repere ŪGA (Daiga Barkāne) koncertizrādes “Putāns. Toreiz un Tagad” programmas radošā vadītāja. Leģendām apvītā un vienmēr pret straumi un sistēmu ejošā Latgales dzejnieka Seimaņa Putāna (1892-1969) dzeja ir restartēta jaunā skanējumā. Spilgts, provokatīvs, mūsdienīgs un ļoti tiešs – tāds ir jaunais skanējums. Un tāda ir Seimaņa Putāna dzeja, kas piedzīvos šodienu. Ūga, Gustavo, Ansis un Jānis Skutelis to ierunās, iedziedās un pasniegs no sava skatu punkta. Svaigs skatījums, bet tās pašas tēmas: Mīlestība, Dievs, Daba, Darbs un Esība. Koncertizrāde “Putāns. Toreiz un Tagad” notiks 9. novembrī plkst.18:00 Latgales vēstniecībā “Gors”.

Rīgas projektu koris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) divos koncertos pirmatskaņos komponistes Lauras Jēkabsones "Folk pasiju", kas tapusi par godu Franča Trasuna 160. jubilejai. Rīgas projektu koris savu septīto sezonu atklās ar pasaules pirmatskaņojumu divos koncertos – Rīgā un Rēzeknē. Jēkabsones "Folk pasija" ir koncerta garuma jaundarbs, kas atspoguļo latgaliešu priestera un valstsvīra Trasuna dzīvesgājumu. Klasikas studijā tiekamies ar komponisti, grupas "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. Mūsu sarunā par tautiskā un sakrālā sapludināšanu, par saknēm Latgalē un to, vai Franča Trasuna upuris nav bijis veltīgs, par mūziķu lielo pietāti pret radīto materiālu un pasijā ieslēptajiem citātiem. Sarunas otrajā daļā par 26. oktobrī paredzēto "Latvieša mīta" pirmatskaņojumu. Tā radīšanas gaitā Laura pētījusi latviešu tautasdziesmas, lai pēc iespējas bagātīgāk atveidotu latviešu vīrieša jūtu pasauli. * Darba "Folk pasija" libreta autore ir latgaliešu dzejniece un Saeimas deputāte Anna Rancāne, kura izmantojusi gan paša Trasuna dzeju, gan savu oriģināldzeju. Rīgas projektu korim šajā koncertā pievienosies LNSO, postfolkloras grupa "Rikši" ar solistu Ēriku Zepu, kā arī solists Jānis Strazdiņš Trasuna lomā. Trasuns (1864–1926) bija katoļu priesteris, literāts un politiķis, viens no galvenajiem pirmā Latgales kongresa rīkotājiem 1917.gadā, kā arī Latvijas Satversmes sapulces, pirmās un otrās Saeimas deputāts. Trasuna politiskajai darbībai bija liela nozīme Latgales lēmumā apvienoties ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem, lai vēlāk kopīgi dibinātu Latvijas Republiku. Viņa stāsta, ka savas politiskās darbības un baznīcas vadības kritikas dēļ Trasuns 1925.gadā tika izslēgts no katoļu baznīcas. Trasuns nomira 1926.gada aprīlī, neilgi pēc tam, kad bija padzīts no Lieldienu dievkalpojuma Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. "Trasuna dzīve ir bijusi ļoti sarežģīta, taču Latgalei un Latvijai ārkārtīgi nozīmīga," izvēli rakstīt pasiju par Trasunu pamato Laura Jēkabsone, kura pati nāk no Balvu novada. "Un Trasuna dzīves gājumu nav iespējams izstāstīt bez Latgales tautas mūzikas klātbūtnes, jo Latgalē tā ir cieši savijusies ar kristīgajām tradīcijām. Tāpēc arī šāds nosaukums – "Folk pasija", uzsver komponiste. "Folk pasijas" pirmatskaņojums notiks Rīgā 18.oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Savukārt 14.novembrī jaundarbs tiks atskaņots Rēzeknē, Latgales vēstniecībā GORS.

9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "ORGANismi" vēl visu šo nedēļu turpinās Latgales vēstniecībā "Gors", aicinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību un ļaujot ielūkoties arī pašu mākslinieku dzīves aizkulisēs. Festivāla moto “DOT un DOTIES”, vēstī par dziļi personiskām mākslinieku sajūtām un dzīvi ārpus skatuves spozmes: par laiku ceļā; došanu un piedošanu. Latgales vēstniecībā "Gors" 18. oktobrī gaidāms vēl viens jaundarba pirmatskaņojums, kas tapis 9. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "ORGANismi" ietvaros – koncertizrāde ģimenēm “Kaimiņi”. Savukārt aizvadītajā sestdienā piedzīvojām koncertuzvedumu “DOT un DOTIES”, kura veidotāji visi ir spilgtas personības – pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Šis koncertuzvedums bija ļaušana skatītājām pienākt māksliniekam pavisam tuvu klāt un ieskatīties daudzās dziļi personiskās šķautnēs, tostarp caur ērģelnieces Ivetas Apkalnas dienasgrāmatas tekstiem.

10. oktobrī tiks atklāts jau 9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”, turpinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību, dažādību un iespējas. Ar koncertprogrammu “Jazz. Spors. Bach.” festivālu sāks ārvalstu viesi no Grācas un Štutgartes, savukārt sestdien, 12. oktobrī, Latgales vēstniecībā GORS gaidāma pirmizrāde koncertuzvedumam “DOT un DOTIES”, kas būs festivāla “ORGANismi” kulminācija. Koncertuzveduma veidotāji visi ir spilgtas personības – ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Klasikas studijā tiekamies ar Ivetu Apkalnu un Reini Dzudzilo. Sarunā par ērģeļu dvēseli, kas satiksies ar citu mākslas veidu dvēselēm, par sapņiem un bailēm, par dienasgrāmatas rakstīšanu un krāsām, personīgiem stāstiem, liktenīgām tikšanās reizēm un laimīgo skaitli – septiņi.    

  Pi myusu gostūs režisore Inese Mičule, kurys īstudiejumi beidzamajūs godūs sajāmuši augstus nūviertiejumus. Vysa vydā 2018. godā sajimta Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks” par koncertizruodi rokstim i skaņai “Latgolys gradzyns”, sovpus itūgod tai pīsavīnuoja vēļ vīns “Boņuks” par dzīšmuspēli “Trasuns. Fabulas”. Niu Inese struodoj pi jauna projekta – koncertizvaduma “DOT un DOTIES”, kurā vargaņu festivala “ORGANismi” laikā Latgolys viestnīceibā “Gors” sasatiks varganiste Iveta Apkalna i baleta doncuotuoja Jūlija Brauere. “Tymā tiks runuots par muokslineicys sīvītis ceļu, procesu, izaugšonu i byušonu. Sarežgeitajā profesejā, kai ir byut latvītei, latgalītei pasaulī. Pasauļs, kurs ir skorbs i prosa nu sīvītis. Jis cīši daudz prosa nu muokslineicys, i par tū tys stuosts. Stuostā teik izmontuoti Ivetys Apkalnys dīnysgruomotys fragmenti. Iveta ari spēlēs iz skotivis, tai ka tys byus taids cīši personiskys stuosts.” Inese izsver, ka myusdīnu sabīdreibā nav vīglai dzeivuot, kam tei ir saleidzynojūši praseiga i ir svareigi palikt uzticeigam sev. Latgolys sīvīti šudiņ jei radz kai stypru.  “Es radzu cīši stypru, uzjiemeigu, ar sovu apziņu, kas es asu, kaida ir muna atbiļdeiba par kotru pījimtū lāmumu. Jei mainuos nu tuo, ka pasauļs palīk arviņ praseiguoks. Arviņ gruošuok palīk izalaseit, kam kotra izvēle nūsoka tovu tuoļuokū sūli.” Vaicuota par personeibom Latgolā i juos viesturē, Inese nasasteidz saukt vuordus i uzvuordus.  “Bierneibā es dzeivuoju natuoli nu taida cīši spieceiga keramika kai Polikarps Čerņavskis i dzeda munai lobuokajai draudzinei Inesei. Radzūt, kai tys cylvāks struodoj ar muolu, piec tam jau ari Inesis tāvs Jezups i Inesis veirs, maņ ruodejuos, ka mes, latgalīši, asam taidi kai nu muola koč kaida. Myus meica i tai, i itai, i tod koč kai izveidoj. Es kai bārns aizaruovu, jis taiseja valnus, daudzi, lela kolekceja beja ar valnim. Ari niu, aizbraucūt i dzieržūt, kai tys muols tinkšk, kai jis runoj, maņ vysu laiku taida tei sajiuta, ka mes vysi, styprī latgalīši, asam trausli, bet tymā pošā laikā cīši spiejeigi pīsalāguot, bet palikt sovi. Myus dadzynoj, taidus, itaidus, malnus, kruosainus. Bet vydā muols palīk muols, taids maņ tys latgalīts redzīs. Te pat nav vuordam, uzvuordam voi personeibai tik lela nūzeime, bet īškejai vierteibu sistemai.” Latgalīšu volūdu Inese sauc par sovu sirds volūdu, niu vys kasdīnā latgaliski runuot saīt reši. “Tei sirds volūda, saprūtams, ir tei dzymtuo volūda. Nu navaru es nu tuo sova tempermenta aizbēgt, tuos eistuos emocejis, kai jius nazkod asat redziejuši, juos īt par molom. Tī ari ir tei sirds volūda, latgalīšu volūda. Latgalīšu ašņa volūda.” Sovulaik školā Inese aizaruove ar gleznuošonu, piec tam dabuojuse bakalaura grādu jurisprudencē, vys tik tai eistyn seve atroduse kai režisore. Poša atkluoj, ka rešu reizi pagleznuot saīmūt i niu. “Ka es atsuokšu gleznuot, tod ruodīs, ka es aizīšu nu teatra. Tys mani var puorjimt, es tū pamatu vacumdīnom. Es tai koč kur sev soku.”

Šīs nedēļas otrajā pusē tiks atklāta jau 99. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona. Atklāšanas koncertos 20. septembrī Viļņā un 21. septembrī Latgales vēstniecībā GORS skanēs LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata “Tango” un divu angļu komponistu opusi – Gustava Holsta svīta “Planētas” un Ralfa Vona-Viljamsa “Sinfonia antartica” jeb “Antarktikas simfonija”. Pie diriģenta pults stāsies Tarmo Peltokoski, kas ar šo koncertu aizsāks savu noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Ar viņu tiekamies uz sarunu Klasikā. Ieva Zeidmane: Tikko ir beidzies mēģinājums un tā noslēgumā orķestris spēlēja Artura Maskata "Tango". Arī pats komponists bija klāt. Vai viņam bija kādi padomi, ieteikumi? Tarmo Peltokoski: Komponistam bija tikai dažas sīkas piezīmes, viņš atstāj lielu brīvību, un tas vienmēr ir patīkami. Vai šis skaņdarbs Jums šķiet iedvesmojošs? Cik noprotu, šis tango Latvijā ir modernā klasika. Piemēram, Andris Nelsons ir to atskaņojis ar pasaules klases orķestriem, ir ieraksts ar Vīnes Filharmoniķiem, viņš to atskaņojis arī Bostonā. Šis tiešām ir skaņdarbs, ar kuru Latvija ir pazīstama pasaulē. Parunāsim par Ralfu Vonu-Viljamsu. Pirms aptuveni diviem gadiem ar LNSO atskaņojāt viņa piekto simfoniju, drīz arī "Jūras simfoniju" un tagad programmā septītā. Kas jūs saista šī komponista mūzikā? Vona-Viljamsa mūziku apbrīnoju kopš 18 gadu vecuma. Šis darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, esmu vēlējies atskaņot šo Sinfonia Antartica. Tas ir programmatiskās mūzikas meistardarbs, kas sākotnēji tapis kā mūzika filmai "Antarktikas Skots". Vēlāk šo mūziku komponists pārstrādāja, izveidojot simfoniju. Tā šeit nekad nav atskaņota un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir īstens meistardarbs. Mūzika ir fantastiska un nelīdzinās nevienam citam darbam. Vai esat redzējis arī filmu? Jā, tā ir ļoti interesanta filma par Roberta Falkona Skota neveiksmīgo ekspedīciju uz Dienvidpolu 1912. gadā. Diemžēl viņš gāja bojā, un par to arī ir šī filma. Mūzika atspoguļo šausmas. Vai, skatoties filmu, arī saklausījāt, kuri mūzikas fragmenti pārnesti uz šo simfoniju? Jā, protams, šīs saiknes var dzirdēt. Tomēr simfonija ir patstāvīgs darbs, lai to izbaudītu, nav obligāti jānoskatās filma. Mūzika ir ļoti atmosfēriska, var sajust aukstumu pat neskatoties filmu. Mūzika ir ārkārtīgi ilustratīva, vai ne? Tā ir. Komponists izmanto apjomīgu sitaminstrumentu plejādi, tostarp arī vēja mašīnu. Šī mūzika ir priekštecis lielai daļai kinomūzikas, piemēram, Džona Viljamsa radītajam. Brīžiem izklausās pēc "Harija Potera". Vēju, vientulību un Antarktikas tuksneša plašumus attēlo sieviešu kora balsis no aizskatuves. Skan tiešām baisi un biedējoši. Vēl ir arī solo soprāna balss? Jā, arī soprāna solo balss aizskatuvē dzied bez vārdiem. Un vēl ir ērģeles, tās trešajā daļā rada patiešām šausminošas izjūtas. Mūzika ļauj redzēt ainavas, arī neskatoties filmu... Es tā domāju. Lielākā daļa cilvēku šo mūziku nekad agrāk nav dzirdējuši, bet vēl mazāks skaits ir to, kuri ir redzējuši filmu. Tāpēc ir ļoti interesanti, ko šāda programmatiska mūzika var panākt, kā tā rosina iztēli. Lielāko daļu šīs filmas mūzikas Vons-Viljamss radījis, neskatoties uzfilmēto. Viņu ļoti iedvesmojusi iespēja mūzikā attēlot sniegu, puteni, aukstumu. Tieši tā! Otrajā daļā arī pingvīnus un vaļus, trešajā daļā – milzīgo ledāju, jūtam dabas varenību un šausmas. Savukārt ceturtajā daļā ir vairāk personīgu lietu. Un fināls izvēršas par traģisku maršu. Pirms katras daļas partitūrā ir arī dažas teksta rindas, citāti no dažādiem avotiem. Tur ir angļu dzeja, psalma rindas, fragmentiņš no Vecās Derības. Un pirms pēdējās daļas ir citāts no Roberta Skota paša rakstītās dienasgrāmatas, no ieraksta, kas veikts neilgi pirms nāves. Un šoreiz koncertā arī skanēs ierakstīta balss, pirms katras daļas šīs rindas tiks nolasītas. Domāju, ka tas ir svarīgi. Ne vienmēr šīs rindas tiek iekļautas atskaņojumos. Jā, komponists nav norādījis, ka tās noteikti ir jāiekļauj. Bet, manuprāt, ir interesanti klausīties arī tekstu. Sieviešu kora balsis un ērģeles ieskanas arī Gustava Holsta svītā "Planētas", kas arī ietverta šajā programmā. Vai ir kāda saikne ar Vona-Viljamsa simfoniju? Manuprāt, šī ir lieliska, ārkārtīgi interesanta programma, jo abu šo lielo darbu noslēgumā aiz skatuves dzied sieviešu koris, jo abi komponisti – Vons-Viljamss un Holsts bija angļi, turklāt labākie draugi. Pirms diviem gadiem manos pirmajos koncertos LNSO galvenā diriģenta statusā piekto un pirmo simfoniju atskaņojām, atzīmējot Vona-Viljamsa 150. dzimšanas dienas gadskārtu. Savukārt šo sestdien, kad sniegsim koncertu Rēzeknē, apritēs 150 gadi kopš dzimis Gustavs Holsts. Un mēs atskaņosim vienu no iecienītākajiem viņa darbiem svītu "Planētas". Tātad viss labi sader. Turklāt Holsta vecvectēvs bija dzimis Rīgā. Daudzi šo faktu nemaz nezina. Holsts ir teicis, ka "Planētas" ir noskaņu gleznu virkne. Katrā daļā viena noskaņa? Jā, daļām ir arī nosaukumi. Marss ir kara vēstnesis, Venēra – miera vēstnese, Merkurs  -  spārnotais ziņnesis un tā tālāk... Un svītai turpinoties, viss kļūst aizvien mistiskāks. Ļoti raksturīgi, bet ne īpaši izteiksmīgi, jo šī ir tāda kosmiskā mūzika. No tās arī Džons Viljamss iedvesmojies, rakstot mūziku filmai "Zvaigžņu kari". Īpaši no pirmās daļas "Marss" un vēl no citām lappusēm. Vai Jūs interesē astroloģija? Nē. Bet Holstu interesēja. Iedvesma rakstīt svītu "Planētas" nākusi no kādas sarunas par astroloģiju. Vēlāk viņš teicis: "Es mācos tikai to, kas mani iedvesmo mūzikai. Un astroloģiju esmu mācījis visai pamatīgi." Jūtat Holsta mūzikā šo viņa interesi? Mani interesē citas lietas. Pirmkārt, šī mūzika ir ļoti angliska. Un man patīk britu mūzika un britu kultūra. Svarīgs ir arī fakts, ka abi komponisti bija draugi. Jā, protams, planētas, astronomija – tas ir interesanti. Bet mitoloģija ir vēl interesantāka! Šīs planētas sasaucas ar mitoloģiskām dievībām, dažādu kultūru dieviem un dievietēm. Un man ir pašam sava teorija. Diez vai kāds jebkad par to ir aizdomājies: Vons-Viljamss un Holsts bija divi briti, labākie draugi mūzikā. Savukārt 20.gadsimta angļu literatūrā ir līdzīgs labāko draugu pāris: Džons Ronalds Rūels Tolkīns un Klaivs Steiplzs Lūiss. Protams, pazīstamākais Lūisa darbs ir "Nārnijas hronikas" – septiņas grāmatas tāpat kā septiņas planētas. Un nesen Oksfordas zinātnieks Maikls Vords publicēja grāmatu ar nosaukumu "Planēta Nārnija", izsakot versiju, ka katra no septiņām Nārnijas grāmatām atbilst vienam no septiņiem debesu līmeņiem senajā mitoloģijā. Man šī doma liekas ļoti interesanta. Un patiesībā, diriģējot Holsta "Planētas", es domāju par Nārnijas grāmatām. Diez vai kāds tā ir darījis, bet man tas šķiet aizraujoši. Protams, tādas tiešas saiknes ar Nārniju jau šeit nav, tā eksistē manā galvā. Nezinu, cik populāras šīs fantastiskās bērnu grāmatas ir Latvijā. Bet, piemēram, es, klausoties "Planētu" pirmo daļu "Marss", domāju par Nārniju grāmatu "Princis Kaspians". Venēra būtu grāmata "Burvja māsasdēls", Merkurs – grāmata "Zirgs un viņa zēns", "Jupiters" – grāmata "Lauva, Ragana un drēbju skapis", šajā daļā parādās Ziemassvētku vecītis jeb Santaklauss. Tiek teikts, ka viņš ir dzīvespriecīgs. Savukārt Holsta "Planētās" Jupiters ir prieka vēstnesis. Tas ir ļoti aizraujoši, turklāt tur tiešām ir daudz tādas "Santaklausa mūzikas". Un "Jupitera" vidusdaļas lappuses droši vien ir vispazīstamākās no visa tā, ko Holsts rakstījis. Jo tai vēlāk pievienots Sera Sesila Springa Raisa teksts un tā kļuvusi par patriotisku himnu I Vow to Thee, My Country, ko briti dzied visos svinīgajos pasākumos: kronēšanas ceremonijās, bērēs, atceres dienās. Tā ir visangliskākā mūzika, kādu vien var iedomāties, man tā ļoti patīk.           

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) sezonu sāk bez savām mājām. Ko tas prasa no mūziķiem un kāda būs jaunā orķestra sezona, pārrunājam Kultūras rondo. Tiekamies ar LNSO direktori Indru Lūkinu un pirmo LNSO fonda izcilības balvas ieguvēju - vijolnieku Sandi Šteinbergu. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerti jaunajā sezonā notiks desmit dažādās zālēs, bet pagaidu mājvietu, kamēr norit Lielās ģildes renovācija, orķestris radis Kongresu namā. Jau sezonas atklāšanas koncerti noritēs trīs zālēs – Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra koncertzālē un Rēzeknes koncertzālē "Gors". Šī ir pirmā LNSO sezona, kad orķestrim ir rezidējošā māksliniece. Šoreiz tā ir vijolniece Vineta Sareika, savukārt rezidējošais komponists ir Arturs Maskats. LNSO 99. sezonas atklāšanas koncerts skanēs 21. septembrī Rēzeknes koncertzālē "Gors". Programmā iekļauts jubilāra Gustava Holsta magnum opus, viņa tautieša un laikabiedra Ralfa Vona Viljamsa kino mūzikā balstītā Septītā jeb “Antarktikas simfonija”, kā arī LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata skaņdarbs. Pie diriģenta pults Tarmo Peltokoski. Kopā ar LNSO uzstāsies arī Rīgas projektu kora dziedātājas, Artūrs Noviks (akordeons) un Aigars Reinis (ērģeles).

The Braves are on the outside looking in at a playoff spot. AP correspondent Dave Ferry reports.

Tyvojūtīs rudiņam, atsasuok kulturys pasuokumi leluokajuos kulturys vītuos, tymā storpā Latgolys viestnīceibā GORS. Itymuos dīnuos ar Latvejis Nacionaluo simfoniskuo orkestra Vasarneicu koncertim jeb muzikys festivālu saimem i draugim "LNSO vasarneica" jau pīktū reizi Rēzeknē atsauok leluokī īkštelpu pasuokumi regionalajā koncertzalā. Simboliski atzeimejūt "Baltejis ceļa" 35. godadīnu, festivalu atkluos Lītuvys Vaļsts simfoniskais orkestris. Bet programā ari itūreiz paradzāti vairuoki koncerti, tymā storpā īsaistūt Latgolys apvīnuotū kori, Japānys folkloru, aktīri Andri Keišu i džezu. Par jaunū kulturys sezonu GORĀ i Latgolā kūpumā, par tū, kaidus izaicynuojumus niu kai finansiāli, tai saturiski pīdzeivoj vīna nu leluokajom kulturys nūtikšonu vītom Latgolā, sarunā ar Latgolys viestnīceibys GORS vadeituoju Diānu Zirniņu. „Kas tod veidoj kritiskū dūmuošonu, tikai i vīneigi kulturys nūrisis, kas līk cylvākam dūmuot i just, i saprast, i byut daudzpuseigam. Skaidrs, ka tuos ir kulturys nūrisis. Radūšuo dūmuošona – tys vyss ir nu kulturys procesim. Ite ir vaicuojums - kaida kultura - voi tei ir vīnojūša voi škeļūša kultura. Tys ir svareigi, bet na tikai pīrūbežys regionam. [..] Tev juobyut ar taidim vaļā nervim i juosaprūt, ka kotrs nūtykums, kū tu veidoj, veicynoj nuokušū nūtikšonu.” Diāna Zirniņa ari atzeist, na vysod kultura var byut tikai prīca, tuos ir ari puordūmys i kulturvierteibu globuošona. Taipoš tys ir ari byutisks drūšeibys vaicuojums. „ Seviški, kod tu saprūti, ka kulturā ir spāks. Ir īrūči, ir politika, bet ir meikstuo vara, ir kulturys vara i spāks. I tu nagrybi, kab sakrūpļuota informaceja i viestejumi skan nu GORS skatuvis. Mes vysod skotamēs cīši uzmaneigi, kaidi muokslinīki ir bejuši i byus iz myusu skatuvis. [..] Ir bejušys sarakastis ar drūšeibys dīnastim, i ari draudi myusim bejuši par vīnu voi ūtru programu.”

Latgales vēstniecībā "Gors" no 23. līdz 25. augustam gaidāmi krāsaini muzikāli notikumi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) ikgadējā Vasarnīcā. LNSO lieluzveduma vadmotīvu un pamatu šogad radījuši "Trio ELPO" dalībnieki, tāpēc Kultūras rondo tiekamies ar diviem no viņiem – Edgaru Cīruli un Jāni Rubiku. “Trio ELPO” radies 2016. gadā, un līdz 2022. gadam tas darbojās ar nosaukumu “Equanimity Trio”. Tajā muzicē trīs līdzīgi domājoši mūziķi un draugi – Jānis Rubiks, Edgars Cīrulis un Rūdolfs Dankfelds. Trio atskaņo pašu komponētu mūziku, kurā savienojas džeza, akadēmiskās un rokmūzikas elementi. "Šī ir jau mūsu trešā sadarbība ar LNSO. Šis projekts mūs enerģizē vismaz astoņus mēnešus, vai cik ilgi mēs ar to strādājam. Sākumā tas bija izaicinājums un enigma, mīkla mums pašiem, kas no tā iznāks, jo uzstādījums, kurā ir trio, etnobalsu dziedātāju grupa un simfoniskais orķestris, jau ir liels matemātisks vienādojums, ar kuru ir jātiek galā," stāsta mūziķi. Intervijā gan par īpaši LNSO vasarnīcai radītajiem darbiem, gan par dažādu mūzikas žanru ietekmēm džeza apvienības darbībā un skanējumā.

"Klasikā" tiekamies ar kontrabasistu un diriģentu Jāni Stafecki, dzejnieci, komponisti un dziedātāju Vaidu Voveri un etnomūziķi Lieni Skrebinsku. Sarunas epicentrā ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rīkotais festivāls "LNSO vasarnīca", kas jau piekto reizi atgriežas pilsētā Latgales sirdī – Rēzeknē, lai no 23. līdz 25. augustam piepildītu Latgales vēstniecības "Gors" telpas ar brīnišķīgiem un krāsainiem muzikāliem notikumiem – prieks būs gan akadēmiskās mūzikas gardēžiem, gan tiem, kam šī būs pirmā tikšanās ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tā draugiem mūzikā!  Ar Jāni Stafecki, Vaidu Voveri un Lieni Skrebinsku runājam par Latgalei piemītošo dažādību, kura lieliski atspoguļosies programmā "Simfo. Etno. Džezs", par vārdu rakstīšanu, braucot autobusā, par satikšanos ar kādreizējiem skolotājiem, desmitās "Vasarnīcas" programmu un to, vai LNSO mūziķiem jau izdevies iejusties Kongresu nama telpās... Kā vienmēr, festivālā "LNSO Vasarnīca" padomāts par vērienīgu simfonisko darbu mīļotājiem un jaunradītu unikālu muzikālo programmu cienītājiem; gan par jaunākām un mazāk pieredzējušām, gan vecākām un zinošākām ausīm. Šogad svinēt vasaras mūzikas dzīres LNSO aicinājis tuvus domubiedrus mūzikā. 23. augustā – Baltijas ceļa 35. gadadienā – festivālu atklās Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris kopā ar pianistu Luku Geņušu maestro Gintara Rinkēviča vadībā. Festivālā sastapsim arī citus LNSO draugus: vērienīgās Gustava Mālera Trešās simfonijas atskaņojumā diriģenta Andra Pogas vadībā piedalīsies lietuviešu mecosoprāns Justīna Gringīte un Latgales apvienotais koris Andas Lipskas un Jāņa Veļičko vadībā. Muzikālā uzvedumā jaunākajiem klausītājiem sadarbībā ar Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupu un iemīļoto aktieri Andri Keišu klausīsimies Riharda Zaļupes jaundarbu. Savukārt festivāla noslēguma koncertā īpašā simfo-etno-džeza programmā orķestrim diriģenta Jāņa Stafecka vadībā uz skatuves pievienosies dziedātāja Liene Skrebinska, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas skolas Tradicionālās un Džeza un mūsdienu ritma mūzikas nodaļu audzēkņi un TRIO ELPO dalībnieki – Edgars Cīrulis, Jānis Rubiks un Rūdolfs Dankfelds. Savukārt par skaistu noskaņu un aizraujošiem stāstiem parūpēsies koncertu vadītāja, "Klasikas" kolēģe Liene Jakovļeva.

Šudiņ ar kontrabasistu i komponistu Jāni Rubiku, kai ari muziki i dzejneicu Vaidu Voveri runojam par jūs latgaliskajom saknem i tūs steigom jūs rodūšajā darbeibā – muzykā i tekstūs. Par Latgolu sirdī i Latgolu muzykā. Latgolu, kur autentiskais sasavyn ar myusdīneigū i īguļst vidē. Latgolys viestnīceibā GORS nu 23. da 25. augusta skanēs Latvejis Nacionaluo simfoniskuo orkestra festivals “LNSO vasarneica”, kura svātdīnē, 25. augustā, nūsaslēgs ar koncertu “SIMFO. ETNO. DŽEZS”. Attīceiguos programys tapšonā ir īsaisteiti ari myusu ituos dīnys gosti – Jānis Rubiks i Vaida Vovere. Vaida pīzeist, ka sajamūt pīduovuojumu raksteit tekstus koncertam “SIMFO. ETNO. DŽEZS”  jutusēs cīši pagūdynuota. “Es cīši grybu i bīžai viņ rokstu dzeju taišni par Latgolu i taidom sajiutom, kai jau es saceju, tei ir taida miļzeiga daļa nu mane. Vyss īt uorā ar laiku i vysaidim nūtykumim. Maņ ruodejuos – kaida sakriteiba, ka taišni par itū es lobpruot pīraksteitu i tai tys vyss suoce rytynuotīs iz prīšku.” Poša Vaida latgaliski vys narunoj, bet saprūt i jiut volūdu i Latgolu. “Munys saimis sīvītis sovā vydā sasarunoj latgaliski i leidz ar tū koč kai jau tei sajiuta i volūdys garša atsakluoj i, saprūtams, palīk ar mani.” Jānis Rubiks doluos stuostā par tū, kai nūtyka dorbs pi skaņdorba “Zem (es) apziņas”, kas izskanēs koncertā “SIMFO. ETNO. DŽEZS” Latgolys viestnīceibā GORS. “Mes ar Juoni Stafecki i Edgaru Cīruli bejom nūbraukuši iz Rēzekni, mums beja mieginuojums kūpā ar etnodzīduotuojom, kurys pīsadaleis skaņdorba atskaņuojumā. Dzierdēt juos dzīžam, maņ redzīs, ka juos ir vīnpadsmit, ka nasaklaidu, dzierdēt kryušu registrā tū, kū tu esi rakstejs datorprogramā, tū vibraceju i spāku. Maņ redzīs, ka maņ vysa mieginuojuma laikā beja zūssuoda. Tei jauda i vibraceja, kod ir eistyna muzyka i eisti cylvāki, tys ir koč kas. Tys ir tys, deļkuo es itū doru.” Par sovom latgaliskajom saknem i pīdereibu Latgolai Juoņs i Vaida vaira suokuši dūmuot i vaicuot ari saimei, kod aizasuocs dorbs pi ituo koncerta programys. Izzinuošona apzinis leiminī. Turpynoj Juoņs. “Ļaunūtīs impulsam, kas tev īt nu zamapzinis, koč kaidā ziņā taida ir ituo dorba vadlineja i veids, kai es raksteju muzyku. Vaira īsaklauseit tymā, kas tevī jau ir i kas grib izapaust. Mozuok izdūmuot koč kū jaunu matematiskā veidā.” Skaņdorba teksta suokūtnejais impulss guojs nu Jāņa apceriejuma. “Suokumā es sovam dorbam beju sarakstejs taidu nalelu apceriejumu breivā formā par tū, kas ir tys, kū jiutu i par kū grybu raksteit. Muns dorbs saucās “Zem (es) apziņas” i taitod tī sasaspieļoj vairuoki jiedzīni. Zeme. Zeme kai matereja. Zeme kai Latgola, kai regions. Zeme kai planeta. Zinis i apzinis, zemis apziņa i zamapziņa. Mes vysi zynim itū psihologiskū procesu i zinis, apzinis, tuos ir koč kaidys viests, kas kruojušuos caur folkloru i kulturu. Tai ka te ir taidys jiedzīņu spēlis. Tū vysu apceriejumu, kuru es beju sarakstejs, nūdevu Vaidai, lai jei paskaita, pameditej iz tuo i praktiski. Cīši dreiži, maņ pat redzīs, ka piec dīnys voi diveju, jei jau atsyutieja maņ dzejūli, kurā beja taišni tys, kū es vaicuoju. Kur vysys ituos lītys teik pasaceitys skaistā, poetiskā veidā. Es puorskaiteju tekstu i tys par reizi koč kai skanēja munā golvā, kai taida mantra, kai taidi šveiksti, kai taida tautysdzīsme, kas ari byus dzieržams dorbā. Byuteibā es tū ritmiskū strukturu izveiduoju nu teksta… faktiski teksts nūsoka tū, kai veiduojuos muzyka i ritmys. Tai ka koč kaidā ziņa mani cīši ītekmēja teksts.” Tuoļuok jau dorbu pi teksta dalis turpynuoja Vaida Vovere. Kai pīzeist jei poša, tys atguojs dreiži i pieški – sarakstejuse, braucūt tramvajā. Vys tik suokūtnejais teksts raksteits latvīsu literarajā volūdā i tod puorlykts latgaliski. “Intuitivi daīmūt volūdys sajiutom, tys kai tu dzierdi volūdu, sakūšļoj jū. Tys kai tu vari lauzt volūdu, nui, tys vyss automatiski nūteik kotru reizi unikalai i cytaižuok. Itys dorbs beja vaira kai taidi būršonuos vuordi, gondreiž voi, ka tī speciali beja tei lauzšona i koč kaida īšona ritmā, kurs teik puormaineits.” Jānis Rubiks stuosta par tū, kaids saīs i kaidam žanram vaira daskaitoms byus koncerts “SIMFO. ETNO. DŽEZS” . “Tī byus vyss, vīnā taidā sakausejumā, izlaists caur myusu prizmom kai cylvākim, kai paaudzei, kas mes asam. Skaņdorba nūsaukumā, ka pasaver, kai tys rokstuos, tys nūšaukums ir “Zem (es) apziņas” vydā ir īkovys, tys “es” ir īkovuos. I tys ir nav, kab izcaltu sovu ego, bet vīnkuorši taida atsauce iz tū, ka es rokstu muzyku, Edgars roksta muzyku i Vaida roksta vuordus. Caur sovu prizmu, caur sovu pīredzi i ari, deļkuo nā, caur myusu genim i tū, kas mums nūdūts myusu paaudzēs, kai nu Latgolys, tai cytu vītu. Tys vyss gribūt voi nagribūt myus veidoj i tys vyss, kai maņ redzīs, gols golā ari izaalauž uorā. Itamā reizē audaklys, kurā mums pīduovuoja izapaust, beja itaids, nui, simfoniskais orkestris, trio, vuords i bolss. Mes vīnkuorši darejom lobuokū, kū varējom, kab byutu piec īspiejis autentiskuoki, piec īspiejis rodūsuoki i patīsuoki. Par tū, kai itū žanru lobuok nūsaukt vaira sprīss laikam muzykologi voi klauseituoji.” Myusdīnu Latgola Jāņa Rubika acim i juo dorbūs. Juoņs stuosta par kaidys vejūļneicys juo dorba raksturojumu. “Tovs dorbs ir kai myusdīnu Latgola, kur pa vīnu īlu brauc zyrga pajiugs i jis ībrauc piļsātā, kur ir Latvejā modernuokuo koncertzāle. Tī ir tys senejais, aizmierstais, laucinīciskais ituo vuorda lobā nūzeimē i tī ir ari modernais, myusdīneigais. Piļsāta, kurā sasavej vysi itī laiki. Taids interesants redzīņs jai beja par munu dorbu.” Vaida izsver, ka Latgolā jai vysumeiluokuo ir taišni doba i tuos autentiskums. “Eistyn iz vysa svareiguokuo līta par Latgolu maņ ir doba i tys, cik jei ir tyva. Jei ir plota, maņ redzīs, ka ari itymūs dorbūs tū var dzierdēt. Itū dobys kluotyn byušomi i tū, kai tys sasavyn ar cylvākim. Deļtuo maņ ir cīši lela prīca par tū, ka tys, kas nūteik Latgolys viestnīceibā GORS, vysod ir taids, nu saceisim, deļ munys saimis tei ir cīši lela līta… Tys ir tik svareigi, ka mes nasam augstvierteigu kulturu i ari jaunu kulturu, kai ari koč kū radeitu speciali itai vītai.”    

No 13. jūlija līdz 24. augustam norisināsies astoņpadsmitais mākslas festivāls "Cēsis" ar mūziku, teātri un laikmetīgo mākslu. Kultūras rondo saruna ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu. Viņa ir arī viena no Cēsu mākslas festivāla mūzikas programmas veidotājām. Runājam gan par Vāgneru Cēsu mākslas festivāla programmā, gan par orķestra tuvākajiem vasaras plāniem, gan Lielās ģildes rekonstrukciju, gan LNSO vasarnīcu Latgales vēstniecībā „Gors”. No 13. jūlija līdz 24. augustam norisināsies astoņpadsmitais mākslas festivāls "Cēsis". Festivālu atklās izstāde "Sava pasaule. No neesoša muzeja krājumiem" Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādē varēs apskatīt „Mazo pārvietojamo Triumfa arku” un daudzus citus darbus, kas glabājas Pulka ielas krātuvē. Izstādes tapšanas laikā Cēsīs tikāmies ar kuratori Astrīdu Roguli. Tās ekspozīcijā būs apskatāmi vienpadsmit mākslinieku darbi no topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma. Tās pašas dienas vakarā apmeklētājiem būs iespēja baudīt arī pianista Matīsa Žilinska džeza trio priekšnesumu. Savukārt festivāla īpašais muzikālais notikums – Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojums. Diriģenta Tarmo Peltokoski virsvadībā tas izskanēs spožu, pasaulē atzītu opersolistu, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāju izpildījumā. Cēsu Laikmetīgās mākslas centra apmeklētājiem tiks piedāvāts iepazīties ar topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā iekļautajiem darbiem. No 13. jūlija izstāde "Sava pasaule. No neesoša muzeja krājuma" eksponēs darbus, ko radījuši Latvijā zināmi mākslinieki: Miks Mitrēvics, Krišs Salmanis, Raitis Šmits, Rasa Šmite, Ojārs Pētersons, Armands Zelčs, Mārtiņš Ratniks, "Famous FIVE F5" (Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze), kā arī izcilais serbu konceptuālās mākslas pionieris Braco Dimitrijevičs.    

“Rēzekne – bez budžeta un bankrota priekšā”, “'Mazā karaļvalsts' izputējusi. Kas īsti noticis Rēzeknē?”, “Rēzekne turpina grimt parādu purvā” – itaidus viersrokstus medejūs ap Rēzekni pādejā laikā var redzēt vysā bīži. Laikā, kod jau aptyvai godu Rēzeknis piļsāta dzeivoj situacejā, kod par dūmis padareitū, īprīšk pījimtajim lāmumim runoj vaļdeibā, runoj medeji i politiki, kod pošvaļdeibā teik “grīzti” izdavumi i štata vītys, kod deļ lelūs poruodu i aizjāmumu vaļsts kasē ir apturāti atteisteibys projekti i pret niu jau nu omota atcaltū dūmis vadeituoju Aleksandru Bartaševiču aizsuoktys kriminallītys, i jau jaunnedeļ vysa tycamuok Saeima pādejā lasejumā sprīss par vysys vaļstpiļsātys dūmis atlaisšonu, tuos vītā iz godu da jaunu pošvaļdeibu vieliešonu īceļūt treis administratorus, iz sarunu asam aicynuojuši jaunus i aktivus rēzeknīšus, lai nūskaidruotu, kai jī itamā situacejā sasajiut, kū dūmoj par Rēzekni šudiņ i piļsātys atteisteibu iz prīšu. Sarunā pīsadola vītejuo aktiviste Regita Zeiļa, socialais apryupātuojs Artūrs Bondars, uzjiemieja Krista Freiberga, kas īprīškejuos vieliešonuos beja partejis “Saskaņa” sarokstā, i aktiva rēzeknīte Māra Āze, kurei ir ari Jaunuos Konservativuos partejis bīdre. “Tys ir bejs cīši gars process i vīnā šaļtī, pa manim, es kai rēzeknīte vīnkuorši nu tuo pīkusu i vaira naizsekoju vysam leidza,” ap ituos šaļts situaceju Rēzeknē soka Regita Zeiļa, izsvarūt, ka vysu laiku ir naziņa, i tei ir leluokuo problema. Tam pīkreit ari Krista Freiberga.  “Nazynuošona ir tys leluokais, kas niu traucej īt iz prīšku.” Taišni naziņa traucej ari uzjiemiejim. “Tys naroda nikaidus lobus prīšknūsacejumus, par pīmāru, ari jaunu investiceju dasaisteišonai.” “Varbyut tei naziņa ir speciali radeita deļ tuo, lai cylvāki nazynuotu. I ari nikod naīt iz koč kaidu publisku paziņuojumu, kas ir realuo situaceja. Vysod ir koč kaidi populistiski izguojīni, ka myus te niu apmīdz voi, ka mes te vysu dorim, bet ka tai saīt, ka myus apmīdz. Bet es asu partejā i es vysu zynu, kas tī nūteik,” soka Māra Āze. “I deļ tuo es ari asu politiski īsaisteita, lai es saprastu, kas nūteik politikā vyspuor kai taidā Latvejis mārūgā.” Taipat Regita Zeiļa ap situaceju Rēzeknē soka, ka “vysu laiku kai taida loterejis spieliešona ir bejuse ar tū nanormalū riska uzajimšonu i ticeibu, ka “izsaus”.” Māra Āze tū saista ar Eiropys dūtajom īspiejom. “Kod īsastuojom Eiropys Savīneibā, tod mums atsataiseja itei vareiba, ka mes varim jimt, nasaprūtūt, voi mes varim atpeļneit. Tys ir breineigi, kai jī izmontuoja tuos īspiejis, bet vīnā breidī jī nasaprota, kur ir STOP zeime, ka tu navari vysu laiku jimt i jimt i koč kū atjaunuot, tev ir juosaprūt, kurs ir tovs primarais objekts, kas tev ir vajadzeigs, kai, par pīmāru, “Gors”.”

Šudiņ pi myusu gostūs ir jauns muzikis. Latgolys viestnīceibys GORS profesionaluo pyušamūs instrumentu orkestra “Rēzekne” dalinīks, Latgolys Muzykys i muokslys vydsškolys i Viļānu Muzykys vydsškolys pedagogs Mārteņš Dzindzuks. Ar Mārteņu runuosim par dorbu školā i tuo izaicynuojumim, kai ari par pyušamūs instrumentu orkestru darbeibu. Viļānus Mārteņš voda pyušamūs instrumentu nūdaļu i poša sataiseitū pyutieju orkestri “AD LIBITUM”. “Ka tu apmīrynoj bārna vajadzeibys, jis programu taipat izpiļdeis.” Mārteņš stuosta, ka reizem ir svareigi ar bārnu paspēlēt skaņdorbus, kurus jis pats grib paspēlēt, ari tod, kod attīceigī dorbi nav vuiceibu programā. Dorbs ar bārnim paceļ goru, vys tik ite ir ari sovi izaicynuojumi. “Mes asam muzykys škola i ar bārnu struodojam individuali. Mes stuņdēs struodojam ar bārnu vīns pret vīnu. Juovaicoj vys tik individuala daīšona pi kotra. Cytam lobuok pateik vaira paspēlēt i mozuok parunuot. Cytam lobuok pateik vaira parunuot i mozuok paspēlēt. Cyts atīt iz klasi i vajag ar jū parunuot. Juorauga atsarast ar bārnim iz vīna viļņa. Saprūtams, na draudzētīs i skraideit uorā, spēlēt volejbolu. Byut iz vīna viļņa dūmuošonā. Saprast, izprast bārnu. Gadīnī, ka tu redzi, ka jis grib parunuot ar tevi, nu pajem i parunoj, īsavuiceis jis skaņdorbu cytā stuņdē. Es dūmoju, ka tikai ar draudzeigu daīšonu, tikai ar tū tagad var sarunuot.” Mārteņš stuosta, ka reizem ir svareigi ar bārnu paspēlēt skaņdorbus, kurus jis pats grib paspēlēt, ari tod, kod attīceigī dorbi nav vuiceibu programā  

Šī gada 19. oktobrī Latgales Vēstniecībā ”Gors” notiks grupas “Borowa MC” 20 gadu jubilejas koncerts, pirms kura esam uzaicinājuši tās dalībniekus Aigaru Runči, Guntru Kuzminu-Jukinu un Ingaru Gusānu uz sarunu, lai gremdētos atmiņās un uzzinātu, kas viņus satur kopā. “Mēs visi esam dažādi, pluss ar mīnusu tomēr pievelkas,” tā grupas soliste Guntra Kuzmina.   Īsumā: 2005. gadā grupa ieguva trīs Mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta Mikrofons". Metālistam Ingaram mājās ir balva par labāko hip hop albumu. Grupa ir vienīgie, kuri nacionālajā Eirovīzijas atlasē ir uzstājušies ar dziesmu latgaliski. Joprojām nav zināms, vai jubilejas koncertā būs siltie ēdieni. Guntrai mājās nav neviena metāla albuma. Aigars vislabāk spēlē Counter-Strike.   Sarunu vada Amanda Anusāne un Adrians Zelčs. Breinojamīs kūpā!

Atzīmējot izcila latviešu fotomākslinieka Jāņa Gleizda simtgadi, šobrīd Latgales vēstniecībā "Gors", Rēzeknē, skatāma mākslinieka fotogrāfiju lielformāta reprodukciju izstāde “GAISMĀ. punkts”, kas atklāj vienu no spilgtākajiem Jāņa Gleizda atstātajiem mantojumiem – aktus. Tieši īpašā tehnikā veidotie melnbaltie akti ir Jāņa Gleizda darbi, ar ko viņš guvis iespaidīgu starptautisku atzinību un neskaitāmas medaļas dažādos konkursos ārpus Latvijas. Tāpat šobrīd Latgales vēstniecībā "Gors" skatāma arī konkursa melnbaltajā fotogrāfijā “Jāņa Gleizda balva fotogrāfijā” finālistu darbi. 10.maijā uzzināsim arī konkursa galvenās balvas ieguvēja vārdu. Preiļos vienā no vecākajām, bet rūpīgi renovētajām koka mājām pašā pilsētas centrā saimnieko fotomākslinieks, fotovēsturnieks un  Latgales fotogrāfu biedrības dibinātājs un vadītājs Igors Pličs. Mājas otrajā stāvā viņš iekārtojis pasaulē atzītā un starptautiskas atzinības ieguvušā fotomākslinieka Jāņa Gleizda piemiņas istabu, apkopojot viņa atstāto mantojumu melnbaltajā mākslas foto laukā. „Te ir Jāņa Gleizda darbi, negatīvi. Te ir dokumentācija, apbalvojumi, starptautiskās medaļas – zelta, sudraba, bronzas. Nozīmīgākā – zelta no Starptautiskās fotomākslas federācijas EFIAP,” piemiņas istabā Igors Pličs mākslinieka augstākos apbalvojumus, medaļas, diplomus, arī viņa darbus, plašo negatīvu un diapozitīvu klāstu. Jānis Gleizds 1924.gada 7.maijā dzimis netālu no Rēzeknes. Lielāko daļu dzīves viņš pavadīja Rīgā. Vēl jaunībā 24 gadu vecumā viņš nelaimes gadījumā zaudēja abu roku delnas, bet neskatoties uz to, ka abas plaukstas viņam tika amputētas, viņš ar neatlaidīgu darbu, īpaši pielāgojot fotoaparātus un citu tehniku fotografēšanai bez rokām, dzīves gaitā ieguva pasaules slavu ar saviem mākslas foto. Jānis Gleizds piedalījies vairāk kā 800 izstādēs, un mājas no izstādēm visos pasaules kontinentos atvedis diplomus un neskaitāmi daudz medaļu. „Un te ir viņa „dainu skapis”. Cik tur darbu iekšā!” Par Jāņa Gleizda dainu skapi Igors Pličs sauc skapi ar daudzām mazām atvilktnēm, kur rūpīgi glabājas tūkstošiem negatīvu ar mākslinieka darbiem. Skapis atvests no dzīvesvietas Rīgā, kur savulaik dzīvojis Jānis Gleizds. Un norādot uz skapja saturu, Igors Pličs saka – te liels darbs vēl priekšā pētniekiem un Jāņa Gleizda darbu interesentiem. Jānis Gleizds bija melnbaltās fotogrāfijas mākslinieks. Un nevienu savu darbu plašākai sabiedrībai nav rādījis iepriekš to nepastrādājot, visi darbi ir īpašās tehnikās piestrādāti, veiktas aplikācijas un retušas. „Jānis Gleizds pasaulei nav rādījis nevienu krāsainu bildi. Izrādās, viņš visu ir taisījis uz diapozitīviem, bet pēc tam no diapozitīviem jau ir daudzas reizes pārreproducējis uz dažādiem materiāliem, pārtaisījis, licis aplikācijas, pastiprinājis un caur savu izohēlijas tehniku laidis. Un tad panācis to, ko ir gribējis. Viņam bija vīzija. Viņš zināja, kādam jābūt gala rezultātam,” stāsts Igors Pličs. Izohēlija tā ir īpaša tehnika, kurā strādāja Jānis Gleizds, kad viens kadrs pavairots vairakkārt dažādās izgaismojuma pakāpēs, tādējādi panākot vajadzīgo gaismas efektu, ko tautā sauc par balto tehniku. „Gleizda laikā neviens ar to nenodarbojās, izņemot viņu. Izohēlija un meitenes ir tās lietas, ar ko Jānis Gleizds uzbrauca pasaules dimanta kalnā.” Par meitenēm Igors Pličs sauc Jāņa Gleizda vienu no īpaši piekoptajiem foto mākslas žanriem – aktus. „Viņš ir celmlauzis. Viņš sāka tās meitenes fotografēt tad, kad padomju laikā to uzskatīja par pornogrāfiju, tāpēc viņš darbus sūtīja uz ārzemēm – uz Ungāriju, Vāciju, Čehiju. Tur viņš saņēma apbalvojumus, tikai pēc tam šeit atzina, ka tā nav pornogrāfija, tā ir māksla, kuras žanru sauc par aktu. Interesantākais ir tas, ka viņš pirms tās meitenes fotografēt, viņš jau būdams bez rokām, tās uzzīmēja.” Jānis Gleizds ir latviešu fotomākslas klasiķis. Viņš miris 2010. gadā, pēc sevis atstājot milzīgu fotomākslas matojumu, kā arī vēl lielu skaitu nepabeigtu darbu un foto negatīvu kolekciju. „Mana misija ir saglabāt, pacelt viņu tik augstu, lai viņš dzīvotu ilgi un būtu kā paraugs arī nākošajām paaudzēm, gan pētniecībā, gan mākslas attīstībā, jo tā ir latviešu klasika. Kā es nosaucu Jāni Gleizdu – pasaules brīnums, Latvijas gods un Latgales lepnums,” tā Igors Pličs. Kā izcilā fotomākslinieka Jāņa Gleizda lielformāta aktu reprodukcijas, tā Jāņa Gleizda balvas fotogrāfijā konkursa labāko darbu izstāde Latgales vēstniecībā "Gors" apskatāma vēl līdz 19.maijam.

  Tūp kordirigentis Andys Lipskys jubilejai veļteits koncertizvadums — DZIED(IN)ĀŠANA, kurš tiks atskaņuots Latgolys kongresa dīnā, 27. aprelī, Latgolys vietsnīceibā GORS. Aiz tuo šudiņ iz sarunu asam aicynuojuši kordirigenti ar gondreiž 40 godu dorba pīredzi, kura voda Rēzeknis jauktū kori “Ezerzeme” i sīvīšu kori “Medicus”, kai ari struodoj par muzykys pedagogi MIKC Latgolys muzykys i muokslys vydsškolā — Andu Lipsku.  “Maņ redzīs, ka vīnkuorši genials nūsaukums. Suokumā beja 'dziedāšana', i tod tys 'in' pa vydu īkovuos, maņ redzīs, ka vīnkuorši ideali. Redzīs, ka tys izsoka ari munu byuteibu, ar kū es nūsadorboju i ar kū es tikai grybātum nūsadorbuot, lai tei dzīduošona tyktu iztvarta kai dzīdynuošona. Cīši truopeigi.” Par muzyku i dzīduošonu kai dzīdynuošonu, kai ari kora muzykys tradicejom i byušonu iz prīšku i gudrom gudru cylvāku izalaseišonom ar Andu sasarunoj raidejuma producente Guna Igavena. “Bārni, izalosit muziķa profeseju! Maņ redzīs, ka tei ir breineiga profeseja. Muzykā vysod var pasatvert. Muzyka ir dvēselis volūda.”

Broņislavai Martuževai veltītais pirmatskaņojums koncertuzvedumam "Topi stipra, sirds" aizvadītajā sestdienā izskanējis Latgales vēstniecībā "Gors". Muzikālo stāstu, kas vēstīja par Broņislavas gara, mūzikas un dzejas neizsīkstošo spēku, klausījās  kolēģe no Latgales multimediju studijas Guna Igavena. Aizvadītaja sestdienā, 13.aprīlī, Latgales vēstniecībā "Gors"izskanēja Broņislavas Martuževas simtgades svinībām veltītais pirmatskaņojums koncertuzvedumam "Topi stipra, sirds".  Koncertuzveduma muzikālo stāstījumu VEF Kultūras pils sieviešu kora "Dzintars", diriģente Airas Birziņa, instrumentālās grupas – Mārtiņš Zilberts (klavieres), Indulis Cintiņš (vijole), Ainārs Paukšēns (čells), Laima Jansone (kokle) un Valdis Zilveris (akordeons), solistes Ievas Paršas izpildījumā caurvija Broņislavas Martuževas dzeja aktrises Baibas Brokas lasījumā. Nedaudz vairāk kā stundu garais muzikālais stāstījums bija viens no pirmajiem dzejnieces jubilejas gada pasākumiem, kas pulcēja gan tos, kam Broņislavas personība un daiļrade tuva un pazīstama, gan tādus, kas vien dzirdējuši par viņu. Koncertuzveduma “Topi stipra, sirds” programmā bija  iekļautas arī pašas dzejnieces sacerētās dziesmas īpašos aranžējumos korim un instrumentālajai grupai. Īsi pēc piedzīvotā pirmatskaņojuma tiekos ar koncertuzveduma makslinieciskās koncepcijas veidotājām, diriģenti Airu Birziņu un aktrisi Baibu Broku. Kopa ar mums arī soliste Ieva Parša. Ar izcilās latviešu dzejnieces un dziesminieces Broņislavas Martuževas dzīves gājumu un atstāto mantojumu var iepazīties dzejnieces bijušajā mājā - Lubānas novada Indrānu pagasta "Dārziņos", kur viņas piemiņai izveidota Dzejas klēts. Savukārt koncertuzvedums “Topi stipra, sirds” skanēs vēl arī 19. maijā VEF Kultūras pils Kamerzālē, Rīgā, un 26. maijā Lubānas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

Itūreiz raidejuma producente Guna Igavena sasarunoj ar vīnu nu pasauļa slovonuokūs komponistu, simfoneju i kora dorbu, operys “Suitu sāga” autoru, ilggadejū muzykys pedagogu Rihardu Dubru. Pyrma desmit godu, 2014. godā, jis sajiems ari Latgalīšu kulturys goda bolvu "Boņuks" par skaņdorbu “Tu skaistō Dīva dōrza rūze”, kura pamatā ir goreiga satura muzyka ar Beibelis tekstim. Ar komponistu sasateikam eisi piec tam, kod pyrmatskaņuojumu Rēzeknē, Latgolys viestnīceibā GORS pīdzeivuoja juo komponātais opuss “Krustaceļa vīzija. Gaisma” pianista Reina Zariņa izpiļdejumā. Sarunā itūreiz vaira par komponista latgaliskū steigu, latgalīšu volūdu, bazneicys i ticeibys lūmu myusu kasdīnā, muzyku kai mīrynuotuoju, kai ari opusu “Krustaceļa vīzija. Gaisma”.  

17. martā Latgales vēstniecībā GORS un 23. martā Dzintaru koncertzālē pirmoreiz izskanēs Riharda Dubras cikla "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" pirmatskaņojums. Pianists Reinis Zariņš ir jaundarba tapšanas rosinātājs un būs arī pirmatskaņotājs. Reinis Zariņš: "Kad lūdzu Rihardam Dubram uzrakstīt man kādu skaņdarbu saistībā ar Lieldienām, es nepavisam negaidīju, ka no viņa ‘‘izlauzīsies'' tik nozīmīgs darbs kā šis koncerta apjoma opuss "Krustaceļa vīzijas. Gaisma". Rihards ar šo 15 daļu ciklu ir paplašinājis tradicionālo Krusta ceļa stāstu, uzsākot to jau no Zaļās Ceturtdienas vakara Ģetzemanes dārzā un iekļaujot nozīmīgu teoloģisku interpretāciju par Lielās Piektdienas notikumiem. Šis darbs ir patiešām nozīmīgs ieguvums pasaules klaviermūzikas repertuāram, un, līdzīgi kā vēl viena katoļa Olivjē Mesiāna Ziemassvētku meditācija klavierēm "20 skatieni uz jaundzimušo Kristu", arī Dubras meditācija par Kristus Krusta ceļu ir vienlaikus gan iespaidīgs koncertskaņdarbs, gan neaizmirstams garīgs svētceļojums". Tradicionāli Krustaceļa pieturvietu skaits ir14, dažreiz tomēr pievienota vēl 15. pietura – "Augšāmcelšanās". Riharda Dubras 15 daļu cikls paplašina tradicionālo Krustaceļa stāstu, iekļaujot nozīmīgu teoloģisku interpretāciju par Lielās Piektdienas notikumiem. Tai pašā laikā, vienīgie vārdi šai ciklā ir daļu ietilpīgie nosaukumi, un viss pārējais vēstījuma svars tiek pausts tieši ar muzikālu simbolismu, tai skaitā, ar ļoti skaidru pretmetu valodu. Dāvis Eņģelis ar Reini Zariņu runā par Riharda Dubras jaundarbu, Krustaceļa fenomenu un tā atšķirīgajiem veidoliem dažādās kristietības konfesijās, par to, kā vislabāk sagatavoties koncertam, kādas domas apsvērt, mazliet arī par Olivjē Mesiānu un viņa "20 skatieniem uz jaunpiedzimušo Jēzu", un dažādiem mākslas darbiem, kuros reflektēts par Krustaceļu.

Muorteņš aba Kozmens, Oskars, Jurs i Juoņs Kozlovski ir bruoli, kas, kai poši soka, sasateik reizi nedeļā. Jī ar lobu humoru prīcynoj sevi i cytus sovā improvizacejis šovā „Četri bruoli”. Tok niu vysi četri jī kuops iz Latgolys viestnīceibā “Gors” skotivis, kab vadeit Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2023” ceremoneju. Eisi pyrma pasuokuma nūpītni nanūpītna saruna par humoru i latgalīšu volūdu ar četrim bruolim, kurūs saknis meklejamys Latgolā, tagadejuo Bolvu nūvoda apleicīnē. „Latgalīšim ruodeisīs, ka narunojam latgaliski, a čyulim ruodeisīs, ka runojam latgaliski.”

News & Observer columnist Luke DeCock stopped by the pod to talk about the problems facing The ACC. Looking at you, former Big East teams and FSU. We also discuss the "legally interesting" (which is a kind way of saying "dubious") lawsuit filed by FSU against The ACC. Having read FSU's most recent Complaint, I don't think very highly of it. I had initially planned on doing a more detailed discussion of it, but that would be a waste of time. Which is pretty much what that lawsuit looks like to me. But I've been wrong before and I'll be wrong again. Luke also discussed the future of The ACC and how we got into this mess. This involves a hopefully interesting discussion about the pros and cons of Notre Dame's involvement with the conference. We also both comment on how we don't see an exit strategy for FSU. If another conference wanted the Noles, the TV overlords would've moved the school by now. Also, and this should be obvious, the TV partners running college football want a strong Grant of Rights. They don't want GoRs to be found unenforceable. The TV deals just won't work if member schools can invalidate them. Just sayin'! Please call the pod (540-632-0160), leave a message and you'll get in an episode. Let me know what you think about what we think in the comments, on Mastodon, on Reddit, on Post, on Instagram, Spoutible, Bluesky or on Twitter. As always, Go Duke! --- Support this podcast: https://podcasters.spotify.com/pod/show/bullcitycoordinators/support

“Džezam ir jēga, ja skatās uz priekšu un kaut ko meklē, ja džezā skatās atpakaļ, tad labāk nevajag spēlēt džezu, bet gan ”Vālodzīti”, tā Toms Poišs, Ventspils Mūzikas vidusskolas džeza un mūsdienu ritma nodaļas vadītājs. Jau otro gadu pēc kārtas MIKC Latgales Mūzikas un mākslas vidusskola (iepriekš Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas skola) rīko Starptautisko etnodžeza mūzikas ansambļu konkursu “Guoyu pa JAZZ”, kurā apvieno tradicionālo un džeza mūziku. Šogad konkursam pieteikušies deviņi ansambļi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kuri 8. februārī kāps uz Latgales vēstniecības “Gors” skatuves un atskaņos divus dažāda rakstura skaņdarbus.  Šajā raidierakstā uz sarunu aicinājām viesus no Latgales – konkursa dalībnieci Lauru Svikšu un ansambļu vadītāju un pasākuma vienu no organizatoriem Mārci Lipski. Kā arī viesus no Kurzemes – Ventspils Mūzikas vidusskolas džeza un mūsdienu ritma nodaļas vadītāju un pagājušā gada konkursa žūrijas locekli Tomu Poišu un pagājušā gada konkursa uzvarētājas Montu Cini un Aleksu Rubīnu. Runājām par džeza žanriem, tradīcijām pasaulē un Latvijā, mūziku, auditoriju un konkursu organizēšanu. Ja arī tu esi džeza mūzikas cienītājs, iesakām apmeklēt bezmaksas pasākumu “Gorā” vai skaties tiešraidi attālināti “Guoyu pa JAZZ” Facebook lapā. Vairāk informācijas šeit: https://www.facebook.com/profile.php?id=100070189245615  Raidījumu vada Adrians Zelčs un Arnis Malakovs.

9:05 – 9:22 (17mins) Weekly: The Heritage Foundation - Rob Bluey @RobertBluey The Heritage Foundation @Heritage Heritage.orgROB BLUEY ON X- Safe to say, you can disregard this pathetic attempt to disparage Trump and the everyday Americans who support him. A bunch of Ivory Tower journalists, completely out of touch with reality, are the last people who should be lecturing us about the stakes of the 2024 election. 9:25 – 9:37 (12mins) Stel Pontikes-In-studioI ASKED Stel WHAT CONCERNED HIM AND HE SENT ME A LINK TO A DOCUMENTARY BY DAVID K CLEMENTS CALLED “LET MY PEOPLE GO”AUDIO: David K Clements-talking about what the American Authorities did to try and silence himIT'S ABOUT ELECTION AND VOTER FRAUD AS WELL AS THOSE WHO WERE AT OUR CAPITOL ON JANUARY 6TH 2021.THIS DOCUMENTARY ALSO DEALS WITH THE HARDWARE AND SOFTWARE THAT WAS USED IN 2020 TO TABULATE THE VOTES. THE DOCUMENTARY CALLED “LET MY PEOPLE GO BY DAVID K CLEMENTS.AUDIO: Let My People Go-Documentary-David K Clements-The American People arent aware that J6-is in direct relation to Nov 3rd-The DC Gulag-and those who are Political Prisoners thereAMERICANS ARE STARTING TO REALIZE THAT SOMETHING NEFARIOUS HAPPENED ON J6, BUT IT WASN'T NECESSARILY MAGA PEOPLE DOING THE CRIMINAL ACTIVITY.DAVID K CLEMENTS IS STILL GOING AROUND THE COUNTRY TALKING ABOUT THE 2020 ELECTION, AND THE J6 POLITICAL PRISONERS.     9:41 – 9:56 (15mins) Mandy Sweeney  Mother of Three Fights to Restore American Values w/ Her Christian Fantasy Series for Young Adults!The Magi of Miriam: The Boy Who Saved the KingdomByMandy (M.K.) SweeneyJesse Walker is a twelve-year-old boy who is just trying to adjust to his new life in Eufala, Alabama, with his father and little sister after the death of his mother. But when Jesse finds a mysterious note from his mother in his backpack one morning, he suddenly finds himself questioning everything he has ever known. What is the Land of Miriam, and what does it have to do with him? And why is he being followed?Princess Eonia has been kidnapped by the Gors, who want to find the Key to the Book of Good and Evil. But with evil intentions on their minds, the Gors are ready to get rid of anyone who gets in their way—especially the king and queen of the Land of Miriam.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Šūreiz iz sarunu asam aicynuojuši Ņujorkā dzeivojūšū gitaristu i komponistu, plotā muzykys amplitudā dorbojūšūs muziki Matīsu Čudaru, kura saknis vaicojamys Rēzeknis nūvoda Bieržgalī. Niu Matīss ir atbraucs iz Latveju i jau pavysam dreiži, 13. janvarī, ar koncertu “No Bērzgales līdz Ņujorkai. Matīsa Čudara trio” uzastuos Latgolys viestnīceibā GORS. Ar Matīsu runojam par juo Latgolys atminom i tū, kaidu ītekmi tuos pamatušys iz juo personeibu, muzyku i laiku, lītom, kas pajem sovu laiku i palīk iz myužu, latgaliskū, kai ari Latgolys viestnīceibā GORS 13. janvarī gaidomū koncertu, kurā varbyut dzierdēsit nu Matīsa trio ari koč kū latgaliski.  

Pirmizrādi Ludzas novada Malnavā un arī Rīgā aizvadītajās svētku brīvdienās piedzīvoja latgaliešu komēdijseriāla „Fati” otrā sezona. Notikumi risinās reālā vietā – Bozovā pēc literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča scenārija. Mainījusies ir seriāla veidotāju radošā komanda, taču nemainīgs atstāts ir komēdijas žanrs un latgaliešu valodas sulīgums, epiteti, stereotipi un dzīvīgums. Šmakovka, nepatiesas apsūdzības un mistiski notikumi. Latgaliešu seriāla „Fati” otrajā sezonā skatītājus gaida spraigs, pārspīlētiem stereotipiem par Latgali, sulīgiem izteicieniem un mistiskiem notikumiem caurvīts sižets, kur daudz kas tā arī palikt neatbildēts. Galvenie varoņi, tāpat kā pirmajā sezonā saglabā savu fatiskumu – ir naivi cilvēki, kam tā īsti neveicas, bet ar labu sirdi.  Skolotāji Pīters un Vitaļs svin vasaras atvaļinājuma sākšanos. Abi nolemj doties un laukiem pie radiem Bozovā un nopelnīt papildus naudu darbā mežā. Puiši tiek izmitināti ciemā pazīstamā, bet jau mirušā bitenieka Modesta mājā. Baudīt vasaras atvaļinājumu ierodas arī Pītera sieva Anna. Trijotne tiek ierauta nesaprotamu un mistisku notikumu virpulī, kas ne pa jokam satricina vietējo iedzīvotāju ikdienu. Tā skan seriāla anotācija.  Seriāla otrā sezona tika filmēta Ludzas novada Kārsavā un tās apkaimē, kas ir filmas producenta un arī idejas autora Arņa Slobožaņina dzimtā puse. Tieši vietējiem iedzīvotājiem pirmajiem bija iespēja redzēt gala rezultātu. Kārsavietis Aivars, kurš spēlēja vietējā pagasta pārvaldnieku un Ruta, kas bija iejutusies veikala pļāpu tantes lomā atzīst, ka ir gandarīti ar rezultātu. Savukārt Malnavas koledžas direktore Sandra Ežmale pēc pirmizrādes atzīst - vietas, valoda un izteicieni ļāvuši atgriezties pagātnē. Fatu idejas autors, virzītājs un producents Arnis Slobožaņins skaidro, ka lielu daļu no lomām spēlēja vietējie un tuvējo novadu iedzīvotāji, kuriem līdz šim nav bijusi tāda veida pieredze. Profesionālo aktieru sastāvam, kas bija galvenajās lomā arī pirmās sezonas seriālā – Mārim Korsietim, Ritvaram Gailumam un Kristīnei Veinšteinai, šoreiz pievienojies aktieris Jānis Kronis, kurš „Fati” otrajā sezonā spēlē policistu Stoņi. Seriāla režisoram Edvardam Mikālam šī ir gan pirmā nopietnā saskaršanās ar latgalisko un latgaliešu valodu, gan pirmā lielā kino pieredze. Rīt, 23. novembrī, "Fati" otrā sezona vienā kinodarbā tiks izrādīta Latgales vēstniecībā "GORS", un no 24. novembra filma latgaliski būs pieejama arī Rīgas kinoteātros un dažādos kino punktos Latgalē un citviet Latvijā.

Jau cytunedeļ pyrmizruodi pīdzeivuos latgalīšu seriala “Fati” ūtruo sezona, aiz tam šudiņ iz sarunu asam aicynuojuši vīnu nu seriala producentu Arni Slobožaninu, režisoru Edvardu Mikālu i aktrisi Evitu Ciematnieci, kura serialā spieļoj Dinu. Runuosim par producenta i režisora dorbu seriala tapšonys procesā, tuo vydā atkluojūt, kas tod eisti ir “Fati” ūtrajā sezonā. Par rodūšuo procesa izaicynuojumim, kuriozim i akteru dorbu. Seriala ūtrajā sezonā ir puorsamejs fiļmiešonys komandys rodūšais sastuovs, prūti, niu seriala režisors ir Edvards Mikāls, operators – Raivo Freimanis, bet skaņu režisors – Kārlis Butins. Sovpus scenareja autors itūreiz ir Valentins Lukaševičs i daleji ari režisors Edvards Mikāls. Seriala “FATI 2” publiskuo pyrmizruode jau 23. novembrī Latgolys viestnīceibā GORS, piec tam tys byus radzams kinuteatrūs Reigā i Latgolā, tod “Tet” platformā i aptyvai iz Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2023” laiku, marta suokumu, ari Latvejis Televizejā.  

Ievas Salietes vārds aizvadītajos gados Latvijā kļuvis teju par sinonīmu klavesīnam. Meistarību spodrinājusi senās mūzikas lietpratēju kalvēs Freiburgā un Bāzelē, jau labu laiku starptautisku koncertģeogrāfiju viņa savieno ar dzīvi Rēzeknes pusē. Kultūras rondo tiekamies ar mūziķi. 4. novembrī plkst. 18.00 Latgales vēstniecībā „Gors” kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” un diriģents Normunds Šnē klausītājus aicinās ar svaigu skatu palūkoties uz renesances un baroka mūzikas nekronēto karali – klavesīnu. Koncertprogrammā “Zviedru Mocarts un Koncerts klavesīnam” kopā ar kamerorķestri savu meistarību demonstrēs Ieva Saliete. Solistes un orķestra lasījumā dzirdēsim Johana Kristiana Baha Koncertu klavesīnam, bet pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Andra Dzenīša klavesīnkoncerts “Strēles”. "Sarežģītākais, ko esmu spēlējusi," tā par gaidāmo jaundarbu saka Ieva Saliete. Viņa neslēpj, ka skaņdarbā ir arī neizspēlējamas vietas.

Šovakar, 10. oktobrī, Jelgavas kultūras namā notiks deju skolas "Dzirnas" vadītāja un horeogrāfa Agra Daņiļeviča jubilejas autorkoncerts "Manas tautas dejas". Siguldas Devonā koncerts notiks 13.oktobrī, koncertzālē "Gors" - 14.oktobrī, Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē - 21.oktobrī, VEF Kultūras pilī - 28.oktobrī. Pirms koncerttūres Kultūras rondo tiekamies ar Agri Daņiļeviču. Deju koncertos ir iekļautas dejas, ko horeogrāfs ir radījis dažādiem kolektīviem laikā no 1981.gada līdz šodienai. Koncertos būs skatāmas arī ļoti jaunas horeogrāfijas un pat pirmuzvedumi. Koncertos piedalīsies tautas deju ansamblis "Lielupe" no Jelgavas, jauniešu deju kolektīvi "Sadancis" no Valmieras un "Vizbulīte" no Siguldas, tautas deju ansambļi "Katvari" no Limbažiem un "Banga" no Liepājas, kā arī vidējās paaudzes deju kolektīvs "Dziga" no Rēzeknes. Tāpat koncertos piedalīsies deju skola "Dzirnas", vidējās paaudzes deju kolektīvs "Dzirnu Senči", jauniešu deju kolektīvs "Bramaņi", kā arī tautas deju ansambļi "Vektors", "Ačkups" un "Rotaļa" no Rīgas.

Ar vīnu nu Latgolys kulturys magnetu – Rotko muzeja (pyrma tuo Daugovpiļs Marka Rotko muokslys centrs), vadeituoju Māri Čačku i  kruojuma departamenta vadeituoju Zanei Melāni runuosim par tū, kai i deļ kam Daugovpiļs Marka Rotko muokslys centrs palyka par Rotko muzeju i kaidus aizdavumus i atbiļdeibys jaunais stauss nas sev leidza. Taipat ari par dorbim iz prīšku, muokslu Latgolā i Latgolys muokslinīkim, izpratni par laikmeteigū muokslu i tuos pījimšonu, kai ari Latgolys viestnīceibys “Gors” muokslys galerejā leidz 26. novembram apsaveramū izstuodi "Sarkanā", kas ir pyrmais  Rotko muzeja izstuožu projekts Latgolys viestnīceibā “Gors”.

Šonedēļ jau no trešdienas rīta Rēzeknes novada Lūznavas muižā skan džezs – te norisinās piektais Baltijas džeza festivāls "Škiuņa džezs". Tā laikā notiek mūzikas grupu koncerti, meistarklases, darbošanās mūzikas ansambļos, individuālās nodarbības un lekcijas,  ko vada septiņi profesionāli džeza mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un arī Ukrainas. Šogad Baltijas džeza festivāls "Škiuņa džezs" Rēzeknes novada Lūznavas muižā pulcē 43 džeza entuziastus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kas te vēl līdz pat sestdienai aktīvi darbosies un eksperimentēs mūzikā, arvien atklājot ko jaunu un spēcinot džeza tradīcijas Latgalē. Kā allaž nozīmīga “Škiuņa džezs” daļa ir meistarklases, darbošanās mūzikas ansambļos un individuālās nodarbības. Festivālā uzstājās arī Starptautiskā etnodžeza konkursa "Guoyu pa JAZZ", kas 2. maijā notika Latgales vēstniecībā GORS, uzvarētāji – ansamblis "MǬ" no Ventspils Mūzikas vidusskolas, kuri balvā saņēma apmaksātu dalību festivāla meistarklasēs. Dalība festivālā jauniešiem dodot pārliecību par savām spējām arī kā izpildītājiem, jo džeza meistarklašu dalībnieki un pasniedzēji vakaros kopā uzstājas improvizētās mūzikas sesijās.

LNSO vasarnīcas programma Latgales vēstniecībā "Gors" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, gatavojoties jaunajai sezonai. Kultūras rondo studijā iztaujājam LNSO direktori Indru Lūkinu un orķestra diriģentu Jāni Stafecki. Muzykys festivals saimei i draugim “LNSO vasarnīca” ceturto reizi atgriežas pilsētā Latgales sirdī – Rēzeknē – un 19. un 20. augustā piepildīs Latgales vēstniecības GORS viesmīlīgās telpas ar čalām, kņadu un galvenais – mūziku. Kaut kas tiks gan lielākiem, gan mazākiem, gan simfoniskās, gan kamermūzikas mīļotājiem. Ģimenes tiek acinātas GORA gaiteņos sastapt Apburto princesi, jauniešus – no malas pavērot dzīvi sociālajos tīklos laikmetīgās dejas izrādē ar Riharda Zaļupes mūziku; akadēmiskās mūzikas gardēžiem un entuziastiem šogad tiek piedāvāts Štrauss, Stravinskis, Šūmanis, Brāmss un daudzi citi. Festivālā ciemosies ekstravagantais Londonas pianists Džeimss Šerloks, pie klavierēm būs iespēja redzēt arī LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. 

Kaida angļa braucīņs iz Ņujorku i kaida latgalīša braucīņs iz Reigu. Kas tod itim obejim ir kūpeigs? Edeite Laime, izdavuma “Muna dzīšmu gruomota” sastateituoja, rubrikā “Dzīšmu stuosti” šudiņ pīduovoj izzynuot sovulaik popularuos i niu atdzymušuos dzīsmis “Kod latgalīts Reigā brauc” stuostu. Dzīsme “Kod latgalīts Reigā brauc” eistineibā ir diveji paraleli stuosti nu 20. godu symta 80. godu, kas kūpā sasavej piečuok – 90. godu vydā. Pyrmais stuosts ir tepat nu Latgolys – par grupu “MMD” aba “Mūzika mehāniskajās darbnīcās”. Grupa bāzejuos tuo laika Rēzeknis mežryupnīceibys saimisteibā i dorbuojuos da 1986. goda. Tūlaik grupom beja dažaidys tarifikacejis skatis i jau tod grupa dzīduoja tū pošu “Auga, auga rūžeņa” latgaliski, kas tam laikam beja nasaprūtami, deļkuo kaids koč kū taidu dora. Piečuok, jau 90. godūs, grupa atsuoka sovu darbeibu i izdūmuoja īraksteit puora dzīsmis, kuru vydā ir ari niu pazeistamuos kaverversejis – Adriana Kukuvasa dzīsmei “Ai, kājas tik vieglas” topušuo “I muote ar viedri” i Stinga “Englishman in New York” latgaliskuo verseja “Kod latgalīts Reigā brauc”. I ite ir tys ūtrais – 80. godu – stuosts: pasaulī labi zynomais angļu muzikis, dzīduotuojs i dzīšmu autors Stings dzīsmi “Englishman in New York” izdeve 1987. gods rudinī i tuos īdviesmis olūts ir angļu aktera i rakstnīka Kventina Krispa gaitys Ņujorkā, kas angļam suokumā nimoz nabeja cik vīglys. Vīglys tuos sovulaik Reigā nabeja ari latgalīšam. Dzīsmis “Kod latgalīts Reigā brauc” latgaliskūs vuordu autors ir Terentijs Dunskis, kurs, sveicynojūt dzīsmis klauseituojus niu jau 21. godu symta 20. godūs stuosta: “Teksts dzīsmei “Kod latgalīts Reigā brauc” ir saraksteits tik seņ, kod vēļ ar Sebežys viļcīni leidz Reigai vajadzēja krateitīs četrys ar pusi stuņdis, kod runuot Reigā latgaliski beja tabu, kod “čangaļs” beja tova akcenta zeimūgs, kod studenti nu Latgolys raudzēja runuot latvyski nūraunūt vuordu golūtnis, kod studeju bīdri nirguojās par šaurajim i plotajim “e”, kod tovs apgierbs beja vysai nabadzeigs. Šudinis jaunuotnei tū gryuši saprast i varbyut ari navajag, bet taids beja laiks, taida beja myusu jauneiba – “Suoksi Reigā aprast, navarēsi saprast, kas tī tymā pūrā tai speid!”.” Kai tod dzīsme tyka da radejis etera? 2001. gods rudinī grupys “MMD” 90. godūs kasetē īraksteituos dzīsmis tyka izdūtys četru dzīšmu diskā “I mōte ar viedri”, kas reizē beja ari “Džieļa” jubilejis izdavums. “Džieļs” teik nūruodeits kai vuordu autors dzīsmei “I muote ar viedri” i tei beja naformala, napracātu veirīšu organizaceja, kas dybynuota Rēzeknē pārnejuo godu symta 80. godu suokumā. Tod kaidā 2002. gods dīnā ar “MMD” saisteiti ļauds nūbrauce iz Reigu, Skaņstis īlu, kur tūlaik atsaroda “Radio SWH”, atdeve sorgam jaunū disku i pīsaceja tuoļuok nūdūt legendarajim Fredim i Ufo. I jau dīnu piečuok dzīsme “Kod latgalīts Reigā brauc” izskanēja radejis eterā pat vairuokys reizis. Bet niu, 20 godu vāluok, dzīsme otkon skaņ koncertūs vysu bīžuok grupys “Dabasu Durovys” solista Arņa Slobožanina izpiļdejumā. 2020. gods rudinī Latgolys viestnīceibā “Gors” skanēja koncerts “Dzīšmu gruomota”, kurā dzīsmi “Kod latgalīts Reigā brauc” nūdzīduot tyka aicynuotys, ka tai var saceit, latgalīšu myusu dīnu muzykys zvaigznis – Kristaps Rasims, Guntis Rasims i Jurs Vucāns nu grupys “Bez PVN” i Arņs Slobožanins nu grupys “Dabasu Durovys”. Arņam dzīsme īpasatyka i tai tei otkon suoce skanēt konertūs. Skanēja ari šūpavasar – koncertā “Celīs, bruoļ!”, kurā Guntim, Arņam i Juram pīsavīnuoja ari kapelys “Augusti” muzikis Oskars Bērziņš. {module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="1356" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

Dabas un cilvēka attiecības skatuves mākslas notikumā turpina risināt režisore Krista Burāne. Šoreiz  „Dirty Deal Teatro” top muzikāla īpašvietas izrāde „Visi putni skaisti dzied” – stāsts par piecām putnu sugām, kuru populācijā strauji samazinās. Izrāde vasarā tiks spēlēta dažādās Latvijas vietās. Tā būs daļēji pastaigas izrāde, dažās ainās skatītājiem jākļūst par scenogrāfijas daļu, taču galvenais būs dziedāšana. Pirmizrāde – 27. maijā Rēzeknē. Ir darbdienas pievakare, Dzegužkalnā  izrādes režisore un dramaturģe Krista Burāne dod norādījumus dalībniekiem, un es kļūstu par skatītāju, tas nozīmē ne tikai sēdēt estrādes skatītāju vietās, bet arī doties līdzi grupai izrādes dalībnieku, vispirms eju līdzi Artūra Čukura vadītai koristu grupai. Dzegužkalna paugurainajā reljefā izklaidus vēl citi putni ar saviem koristiem, un izrādes laikā arī ar citiem skatītājiem. Mēģinājuma starplaikā gribu izzināt izrādes ieceri, ko atklāj Krista Burāne. Krista Burāne daudz pētījusi un izzinājusi putnus pati, tomēr neiztikt bez dažādu jomu profesionāļiem. Izrādei „Visi putni skaisti dzied” mūziku komponējis Jēkabs Nīmanis, skaidroju, kas, galvenokārt, saistīsies  pašam ar šo darbu.Jēkabs arī iepriekš sadarbojies ar Kristu Burāni. Muzikālās izrādes dziesmas nošu izdevumā noteikti varētu interesēt korus, jo arī izrādē skan daudzbalsīgs „Visu putnu koris”, ko diriģē Patriks Kārlis Stepe. Izrādes garums plānots ap divām stundām, horeogrāfe ir Kristīne Brīniņa, savukārt vizuālo tēlu, apvienojot dažādu tautu tradīcijas, risinājusi māksliniece Pamela Butāne: Iestudējumā putnus atveido aktieri Artūrs Čukurs, Elīza Dombrovska, Rūta Holendere, Anna Klišāne un Armands Siliņš, kā arī daudzbalsīgs „Visu putnu koris”, kurā dzied jauni cilvēki no Rīgas koriem, un viņiem pievienosies koristi no izrādes notikumu vietām. Vēl ieklausīsimies mežirbē, ko izrādē iemieso Anna Klišāne kopā ar koristu grupu. Pirmās divas izrādes „Visi putni skaisti dzied”  27. un 28.maijā notiks  Rēzeknē, sāksies pie Latgales vēstniecības "Gors", turpināsies estrādē un dabas vietās. Vēl šovasar izrādes plānotas - Viļakā, Daugavpilī, Liepājā un Rīgā.

Latgales vēstniecība "Gors", sagaidot savu desmit gadu jubileju, izveidojusi pasākumu ciklu "10 kā 1". Kultūras rondo izvaicājam "Gora" vadītāju Diānu Zirniņu. "Ja kādreiz man jautā, kas ir "Gora" spēks, tas ir cilvēkos, kas viņu veidoja, veido šobrīd. Māksliniekos, kas brauc pie mums, un ļoti liels spēks ir arī apmeklētājos. Kad viss saslēdzas kopā, daudz kas iet secen, un mēs kā liels kuģis varam turpināt savu ceļu. Vairākas pārdomas, kas notiek šobrīd kultūras jomā Latvijā, mums līdz ar to var iet secen," atzīst Diāna Zirniņa. "Mēs gaidām desmitgadē, bet desmitgade ir tikai pieturas punkts reģionālo koncertzāļu stāstam Latvijā." 29. aprīlī Latgales vēstniecība "Gors"aicina uz desmit gadu jubilejas pasākumu cikla "10 kā 1" notikumu - pirmatskaņojumu dziesmuspēlei latgaliski “Trasuns. Fabulas”, kas ir piecu komponistu - Platona Buravicka, Oresta Silabrieža, Ievas Paršas, Sniedzes Prauliņas un Ernesta Mediņa muzikālais jaundarbs. Dziesmuspēle ir jauns, muzikāli skatuvisks darbs latgaliešu valodā, kas tapis, iedvesmojoties no Franča Trasuna fabulām. Šis jaundarbs savā ziņā atsauc atmiņā pirms desmit gadiem koncertzāles atklāšanas koncertos pirmatskaņoto dziesmuspēli "Ķēniņmeita. Latgales pasaka". Izrādes mūzikas materiālu veido pieci komponisti - Platons Buravickis, Orests Silabriedis, Ieva Parša, Sniedze Prauliņa un Ernests Mediņš, kuri vienlaikus būs arī savu jaundarbu izpildītāji. Jaundarbu atskaņojumā piedalīsies Rēzeknes kamerorķestra mūziķi, J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas kora grupa, Rēzeknes Tautas teātra aktieris Aldis Leidums. Muzikāli teatrālo darbību vadīs diriģents Jānis Stafeckis un režisore Inese Mičule. Dziesmuspēles scenogrāfe Ieva Kauliņa, skatuves iekārtojumam izmantos mākslinieces Ivetas Vaivodes Latgalē tapušās fotogrāfijas. Latgales vēstniecības "Gors" jubilejas svinību pasākumu cikla "10 kā 1" kulminācija ir gaidāma 13. maijā koncertprogrammā "Saldi rūgti mūžīgais", kur uz Lielās zāles skatuves pulcēsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un diriģents Andris Poga, kas ir koncertzāles ilggadējie draugi. 20. maijā koncertuzvedumā "Ziedonis" tikšanās ar Renāru Kauperu, Jāni Strazdiņu, Latvijas Radio kori un diriģentu Sigvardu Kļavu, lai izdziedātu Imanta Kalniņa dziesmas ar Imanta Ziedoņa dzeju, kā arī būtu Imanta Ziedoņa dzejoļos un paša autora balss ieskaņotās pārdomās. Jubilejas pasākumu cikls tiks noslēgts 27. maijā, satiekoties dabā, muzikālā līdzdarbības izrādē "Visi putni skaisti dzied".

In this video I preview the new Beasts of Chaos battletome and will focus on allegiance abilities, enhancements, greatfray sub-allegiance, spells, grand strategies, battle tactics, point changes, and key warscroll changes. This battletome was provided to me by Games Workshop at no cost in advance of instore release. I'm under no obligation to do a review or will Games Workshop have any control of what's in this video.  

durée : 00:04:50 - Déjà debout - par : Laetitia Gayet - Matthieu Frech reconverti en fromagerie, à la fromagerie des Gors, à Melle en Poitou Charentes est l'invité déjà debout - invités : Matthieu Frech - Matthieu Frech : reconverti en fromagerie, à la fromagerie des Gors, à Melle en Poitou Charentes

durée : 01:59:50 - Le 5/7 - par : Laetitia Gayet - Matthieu Frech et Cécile Vaissier sont les invités du 5/7 - invités : Matthieu Frech, Cécile VAISSIE - Matthieu Frech : reconverti en fromagerie, à la fromagerie des Gors, à Melle en Poitou Charentes, Cécile Vaissié : professeur en études russes, soviétiques et post-soviétiques à l'université Rennes 2. Elle est spécialiste des rapports entre culture, société et pouvoir en Russie.

durée : 00:04:50 - Déjà debout - par : Laetitia Gayet - Matthieu Frech reconverti en fromagerie, à la fromagerie des Gors, à Melle en Poitou Charentes est l'invité déjà debout - invités : Matthieu Frech - Matthieu Frech : reconverti en fromagerie, à la fromagerie des Gors, à Melle en Poitou Charentes

Ace of Fades Presents: Off The Clipper With Special Guest! GORS ONE IG - @gorsone_ We Chat about the growth of a business and the energy needed to be successful. Great episode providing a solid mindset for entrepreneurship.