Podcasts about arvien

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

Jau gadu desmitiem runā, ka Ziemeļatlantijas jeb Golfa straume var apstāties un Eiropā tad sāktos ledus laikmets. Tomēr nav tik traki. Ziemeļatlantijas straume, kas silda Eiropu, biežāk tautā saukta par Golfa straumi, ir jau gadu desmitiem diskusiju objekts – tā apstāsies, palēnināsies, savārgs, izzudīs un ko tad mēs Eiropā darīsim? Sasalsim ragā? Pētniekiem šis ir ciets rieksts joprojām, bet pagaidām straume plūst kā plūdusi un silda Eiropu kā sildījusi. Starp citu pats nosaukums Golfa straume nav saistīts ar golfu, sporta spēli, bet gan ir fonētiski pārņemts, neiztulkojot no angļu valodas. Angliski to sauc Gulf stream un Gulf ir līcis, ar to domājot Meksikas līci, kur šī straume sākas. Pilnīgas skaidrības, kas ar straumi notiks nākotnē, nav, un tas rada lieliskus apstākļus dažnedažādām teorijām un pat sazvērestībām. Dažādas sazvērestības un spekulācijas rodas un arī zinātniekiem ir grūti noskaidrot patiesību par Golfa straumi, jo okeānu straumes un to ietekme uz laikapstākļiem un klimatu ir viena no vissarežģītākajām procesu sistēmām uz Zemes. To ir grūti ne tikai prognozēt, bet pat novērot un konstatēt tās esošo stāvokli. Skolas mācību grāmatās vai kādos populārzinātniskos rakstos parasti ir uzzīmēta karte, kur ar sarkanu bultu norādīts, kā siltais ūdens plūst no ASV piekrastes uz Eiropas ziemeļiem. Dabā tas diemžēl ir daudz sarežģītāk.  Okeanogrāfija Latvijā nav tā populārākā zinātnes nozare, taču lai aptvertu problēmas lielumu, pietiek izprast galveno metodi, kas tiek izmantota šādu procesu pētīšanā, un tā ir modelēšana jeb datorsimulācija. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes Datorzinātnes informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Informācijas tehnoloģijas institūta asociētais profesors Arnis Lektauers. Viņš skaidro, kāpēc sarežģīti dabas procesi faktiski nemaz nav līdz galam izpētāmi.   Vēl arī par to, ka aizvadītās Lieldienu brīvdienas piedāvāja gana košus laikapstākļus - karstuma rekordus un vasarīgus negaisus, kas bijuši arī pavasarim netipiski spēcīgi un pat postoši.

Pētījumi jau izsenis apliecina mākslas pozitīvo ietekmi uz cilvēka labsajūtu un veselību. Arvien vairāk šo saikni savā darbā integrē arī muzeji: pierastās izstādes un ekskursijas papildina mākslas terapija, joga un meditācija. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savu piedāvājumu šopavasar papildinājis ar deju un kustību terapijā balstītām nodarbībām tieši jauniešiem, kurās aicina piedzīvot mākslu lēni, apzināti un bez „pareizām” vai „nepareizām” atbildēm. Rīkotāji iedrošina: lai piedalītos, nav jāprot dejot, nav jābūt priekšzināšanām par mākslu, un šī nebūs grupu terapija, bet vienkārši veids, kā atrast personīgāku ceļu pie mākslas.

11. aprīlī VEF Kultūras pilī, Rīgā, noslēgsies dziesminieku festivāls "Austrasdienas". Kā tas var būt, ka daudzus gadus pēc leģendārās Latvijas bardu ciltsmātes aiziešanas mūžībā, Austrasbērnu skaits tikai vairojas? Ar vienu no Austrasbērniem, cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju Vitu Krūmiņu atcerēsimies Austru Pumpuri, un runāsim arī par to, kas nepāriet. Leģendārā Latvijas bardu ciltsmāte Austra Pumpure mūžībā aizgāja 2017. gadā, un tas ir patiešām pārsteidzoši, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos iedibinātā tradīcija, ka viņas vārda dienā pavasarī un dzimšanas dienā rudenī Liepājā sarodas Austrasbērni no visas Latvijas joprojām pastāv. Pastāv Austras biedrība, vasarā notiek jaunu balsu meklēšanas konkurss “Tīrradnis” un festivāls “Trubadūrs”, kas šogad norisināsies Cesvainē no 25. līdz 27. jūlijam. Un Austrasbērnu skaits tieši pēdējos gados ir dubultojies. Atliek vien secināt, ka Austrasbērnu kustības pamatos bijis ielikts kas ļoti pareizs un turpināties spējīgs. Kas gan tas bija? Raidījumā saruna ar cesvainieti, dziesminieci, mākslas terapeiti un skolotāju, Austrasbērnu kopš 1984. gada Vitu Krūmiņu. Rīgā viņa ir ieradusies ar ģitāru plecos, pēc garās nedēļas nogales, kurā izskanēja festivāla Austrasdienas koncerti Vitas Krūmiņas pilsētā Cesvainē, arī Barkavā un Staburagā. Tas stāsts ir jau simtreiz stāstīts, bet lai nu iet vēl vienu reizi. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem līdz pat deviņdesmitajiem Austra Pumpure strādāja Liepājas teātrī,  kā koncertmeistare un orķestra vadītāja. Tas bija laiks, kad Liepājas teātrī tapa  izrādes ar Imanta Kalniņa mūziku „Princis un ubaga zēns”, „Trīs musketieri”.  Austra šīs dziesmas dziedāja arī ārpus teātra izrādēm, līdz no mājas muzicēšanas tās pārtapa atsevišķā Liepājas teātra repertuāra izrādē. 1975. gada septembrī līdztekus Liepājas teātra tradicionālajām viesizrādēm Rīgā Mākslas darbinieku namā ar Oļgerta Krodera ievadvārdiem notika desmit klausītāju pārpildīti Austras Pumpures solokoncerti – pat pa trim dienā. Šīs dziesmas bija pāraugušas teātra sienas, pirmā Imanta Kalniņa dziesmu programma izskanēja 400 koncertos visā Latvijā, 1979. gadā sekoja otrā programma, astoņdesmito sākumā tapa tautasdziesmu programma, bet 1984. gadā – trešās Imanta Kalniņa dziesmas. Un tas ir brīdis, kad Austrasbērniem pievienojās topošā skolotāja Vita Krūmiņa, topošā skolotāja. Šobrīd Vita Krūmiņa Cesvainē ir mūzikas terapeite, mākslas skolas pasniedzēja, un vada arī ģitāristu pulciņu Cesvaines vidusskolā. Māca Imanta Kalniņa dziesmas tālāk skolas vecuma bērniem.

Sniega pēdējās desmitgadēs kļūst arvien mazāk. To jūtam arī šajā ziemā, kad sniegs ir reta parādība. To arī spilgti parāda dati. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs izmanto šādu metodiku: tas paņem visas savas meteoroloģiskās stacijas un no 1. oktobra līdz 30. aprīlim izrēķina vidējo ziemas rādītāju visā Latvijā. Dati ir analizēti kopš 40. gadu beigām, un, savelkot vidējos rādītājus pa desmitgadēm, atklājas šāda aina: ja iepriekšējās desmitgadēs bija ziemas, kad sniega ir pavisam maz un tad atkal daudz, bet vidējais rādītājs līdz 1990. gadam parasti bija 6-7 centimetri, tad šajā gadsimtā, pat sākot jau no 90. gadiem, rādītājs ir nokritis uz 4,8 centimetriem. Pēdējā desmitgadē tie ir 4,1 centimetrs. Ja vēl pieliktu piecas ziemas, kas ir bijušas šajā desmitgadē, rādītājs jau nokrīt zem četriem centimetriem. Samazinājums ir acīm redzams. Statistiski rēķinot, procentuāli, varētu teikt, kopš pagājušā gadsimta vidus sniega ziemās mums ir par 34% mazāk.  Latvijas Universitātes pētniece Gunta Kalvāne, fenoloģe, kas skatās, kā laikapstākļi, klimats ietekmē dzīvo dabu gan īsā, gan ilgākā termiņā, atzīst, ka sniega trūkuma ietekmi uz augiem un dzīvniekiem ir grūti nošķirt no pārējiem apstākļiem, jo tas ir tikai viens ķēdes posms. To ļoti labi pierāda arī šī ziema. Ziemas sākumā redzējām, ka nav sniega, jo ir pārāk silts, otrs, ka nav sniega, bet ir sals un iestājas kailsals.  Ja mēģinām izšķirt kādus procesus, kur ir tikai sniega ietekme, tad redzamāko, kur tiešām sniegam ir svarīga lomā, Gunta Kalvāne minēja pārnadžu - stirnu, briežu, mežacūku un lielo plēsēju populācijas dinamiku.  -- Vēl par to, ka laika prognozes kļūs precīzākas Eiropas vidēja termiņa laika prognožu centrā 25. februārī mākslīgā intelekta vadīts modelis kļūst par operatīvu prognožu sistēmu. Tūlītējs un pēkšņs laika prognožu precizitātes pieaugums nav gaidāms, bet šis solis ļauj cerēt, ka būs revolucionāras izmaiņas ilgtermiņā. Līdz šim laika prognozēšanā izmantoja skaitliskos modeļus. Datorprogrammai iedod datus par to, kādi laikapstākļi jeb atmosfēras stāvoklis ir pašreiz, un, izmantojot algoritmus, vienādojumus, tiek rēķināts, kā gaisa masas un vispār atmosfēras īpašības mainīsies turpmāk, kas pēc tam tiek pārvērsts laika prognozēs. Galvenās problēmas, kāpēc šīs prognozes joprojām bieži ir neprecīzas, ir divas, - ir datu trūkums, jo šai datorprogrammai, lai veiktu aprēķinus, ir jāzina visi atmosfēras parametri visā pasaulē, un šādu datu nav. Otra problēma ir datoru jaudu trūkums, jo, lai aprēķinātu šo visu, datorjaudu pietrūkst. Līdz šim raudzījās kvantu datoru virzienā, ka tie ar ļoti milzīgām jaudām, un tad tā vairs nebūs problēma. Bet mākslīgais intelekts šo problēmu var risināt, jo vairs tik ļoti neizmantos sarežģītos fizikas vienādojumus, jo tas atcerēsies, ko ir darījis iepriekš, ko vairs nevajag pārrēķināt. Un tas spēja atrast līdzīgus gadījumus vēsturē un iekļaut prognozēs.  Kad mākslīgā intelekta prognozes kļūs par realitāti tādā izpratnē, ka tās būs precīzākas par pašreiz izmantoto skaitlisko modeļu prognozēm, to vēl ir pāragri spriest. Bet ir skaidrs, ka ir sperts nopietns solis, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita nereāls.

Vēža skrīninga mērķis ir laikus atklāt onkoloģisko slimību tās agrīnajā stadijā, bet ar šī mērķa izpildi, valstī iet kā pa celmiem Iemesli tam labi zināmi, bet labu risinājumu problēmai nav. Vai tomēr ir? Interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Nacionālā veselības dienesta Veselības aprūpes pakalpojumu projektu vadītāja Jūlija Voropajeva un Austrumu slimnīcas Ginekoloģijas klīnikas ginekoloģe, Latvijas Kolposkopijas biedrības valdes locekle Kristīne Pčolkina. Vēža skrīningi, uz kuriem iedzīvotāji saņem uzaicinājumus un kuri jāveic:  krūts vēža skrīnings ir jāveic sievietēm no 50 līdz 69 gadiem reizi divos gados,  dzemdes kakla vēža skrīnings: sievietēm 25 un 28 gadu vecumā šķidruma citoloģiju, no 30 līdz 70 gadiem reizi piecos gados cilvēka papilomas vīrusu noteikšana, zarnu vēža skrīnings gan sievietēm, gan vīriešiem no 50 līdz 74 gadiem reizi divos gados,  prostatas vēža skrīnings - vīriešiem no 50 līdz 75 gadiem arī reizi divos gados. Ieteikums reģistrētēt e-adresi, lai droši saņemtu paziņojumu no Nacionālā veselības dienesta, ka jāveic kārtējā pārbaude.  Kāpēc pacienti nedodas uz skrīningiem - šo jautājumu uzdevām Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidentei Alisei Nicmanei-Aišpurei. Viņa vērtē, ka ir neliela daļa cilvēku, kas paši aktīvi seko līdzi skrīningu veikšanai, bet lielākai daļai pacientu par bezmaksas skrīninga izmeklējumiem ir jāatgādina. Digitālais veselības jaunuzņēmums "Longenesis" platformā "skrinings.lv" februārī laida klajā tiešsaistes testu dzemdes kakla vēža risku izzināšanai. Tas varētu palīdzēt identificēt katras sievietes individuālos riska faktorus un veikt nepieciešamos pasākumus veselības uzraudzībai un uzlabošanai. "Longenesis" projekta vadītāja Dārta Maija Zaķe stāsta, ka pirmajā nedēļā jau saņemti ap 1000 aizpildīti testi, bet projekts turpināsies līdz septembrim.

Ārā beidzot parādījies kaut kas līdzīgs ziemai un vēsturiski tieši šis laiks ir saucams par gada aukstāko daļu – tieši janvāra pēdējās un februāra pirmās dienas. Šajā laikā zināmi vēsturē lielākie sala periodi, kad arī Latvijā temperatūra sasniegusi -40 grādus. Tāpēc stāsts par aukstuma viļņiem. Kur tie palikuši, jo pat -30 grādu sals ir kļuvis par ārkārtēju retumu, kur nu vēl -40. Tas bijis tik sen, ka digitalizētajos Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas arhīvos pat nav nekā lāga par to saglabājies. Pēc pāris gadiem būs 69 gadadiena Latvijas absolūtajam aukstuma rekordam. 1956. gada 8. februārī Daugavpilī sals sasniedza -43,2 grādus. Aukstuma viļņu kļūst mazāk un tie ir siltāki. Reti sasniedzam ievērības cienīgus aukstuma rekordus. Pēdējo reizi zem -35 grādiem temperatūra Latvijā noslīdēja pirms 22 gadiem – 2003. gadā. Toreiz aukstuma dēļ radās daudz neērtību un pat posta, ko šķiet esam sen aizmirsuši, ka tā varētu būt - bija problēmas satiksmē, lauksaimniecībā, apkurē, ūdens apgādē, ezeros slāpa zivis.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums par lielajiem jautājumiem Latvijas un pasaules sportā. 2. sezonas 6. epizodes tēma: Vairākās Latvijas sporta līgās klubu un komandu skaits turpina samazināties. Arvien biežāk vietējie čempionāti pārtop par visas Baltijas līgām, apvienojot spēkus ar kaimiņvalstīm, un vietējo līgu prestižs, sabiedrības interese un ažiotāža krītas. Kāda ir federāciju atbildība Latvijas čempionātu rīkošanā? Kas paveikts labi un ko iespējams paveikt labāk, lai vietējās līgas turpinātu pastāvēt? Vai varbūt vietējie čempionāti mums nemaz nav vajadzīgi? Jauno sportistu pāreja no jauniešu uz pieaugušo vecumu jau tā ir apgrūtināta gandrīz visos sporta veidos, un mazāks komandu skaits to apgrūtina vēl vairāk. Ko spēj paveikt labs mārketings? Lielāks finansējums līgām - vai tā būtu burvju nūjiņa, kas ātri un vienkārši atrisinātu problēmas? Kas jāizdara, lai situācija nekļūtu vēl sliktāka? Studijā: Sportacentrs.com žurnālistiem Rolandam Eliņam un Jānim Celmiņam uz sarunu pievienojās Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs, Latvijas basketbola līgu direktors Salvis Mētra un Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretārs Rolands Ābols. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #SIF_MAF2024

Raidījumā Pievienotā vērtība šoreiz par nozari, kura vienlaikus ir gan fascinējoša, gan biedējoša – par robotiem. Mākslīgā intelekta potenciāls paver jaunus apvāršņus, iespējas un riskus arī šajā jomā. Par jau sasniegto un to, kādu redz cilvēku nākotni kopā ar robotiem, stāsta industriālo metināšanas robotu „Path Robotics” un humanoīdu jeb cilvēkveidīgu robotu ražotāja „1X” dibinātāji.  Nesen aizvadīta reģiona lielākā jauno tehnoloģiju un jaunuzņēmumu konference Helsinkos „Slush”, kur lielākoties runa bija par mākslīgo intelektu un tā nākotnes iespējām. Galvenais secinājums – mākslīgais intelekts ir tehnoloģija, kura mainīs mūsu dzīvi, ekonomiku, gluži kā lauksaimniecība, tvaika lokomotīves, elektrība, rūpniecība, datori, mobilie telefoni. Visi uzņēmumi, kuri sevi uzskata par inovatīviem, lūko savos procesos, pakalpojumos, produktos kādā veidā ievietot mākslīgo intelektu, bet reti kura pielietojums sniedzas tālāk par primitīvu sarunāšanos ar dokumentiem, video vai mūzikas radīšanu. Vairāk ir tāda meklēšana un spēlēšanās. Daudzi uzskata, īstā vērtība mākslīgajam intelektam parādīsies brīdī, kad ar tā palīdzību tiks atrisinātas būtiskas problēmas, kuras bez tā cilvēkam nebūtu risināmas. Kādas tieši? To rādīs laiks un inovatori. Runājot par inovatoriem, saruna ar ar diviem, kuri darbojas robotu ražošanā un mākslīgais intelekts tiem pavēris jaunas iespējas dot robotiem smadzenes un spēju „domāt”. Norvēģijas un ASV uzņēmums „1X” strādā pie humanoīdu jeb cilvēkveidīgu robota izveides, kuri palīdz tikt galā ar mājsaimniecības darbiem. Par nākotni kopā ar šādiem robotiem stāsta uzņēmuma dibinātājs Bernts Borničs. Cilvēkam līdzīgu robotu izveidei uzņēmums „1X” ir piesaistījis vairāk nekā 150 miljonus eiro investoru naudas un tā pirmie roboti NEO varētu nonākt pārdošanā jau tuvākā gada laikā. Līdzīgi par nākotni, kurā grūtos un prasmju ietilpīgos darbus dara mašīnas, domā arī metināšanas robotu veidotāju uzņēmuma „Path Robotics” līdzdibinātājs un vadītājs Andrjū Lonsberijs. Viņa tehnoloģija piesaistījusi vairāk nekā 300 miljonus eiro investoru naudas. „Path Robotics” veido iekārtas, kuras spēj, redzēt, domāt, just, pielāgoties katram metināšanas darbam un pašas mācās darot, līdz ar to kļūst aizvien labākas. Viņš gan ir skeptisks par cilvēkam līdzīgiem robotiem, tā, viņaprāt, ir lieka un nevajadzīga greznība.

Arvien nesātīgāk, izmantojot cilvēka vēlmi iederēties un tikt pieņemtam, apģērbu industrija līdz absurdam pārvērtusi ideju par sezonām jeb gadalaikiem. Ātrās modes veikalos vairs nav rudens, ziemas, pavasara un vasaras sezonu, bet vairāk nekā 50 „mikrosezonu”, piedāvājot jaunu apģērbu „kolekciju” katru nedēļu. Domājot par to, kā – arī apzinoties apģērbu industrijas lielo ietekmi uz dabu – cilvēki turpina iet ātrās modes pavadā un atstāt aiz sevis arvien augošus izmesto apģērbu kalnus, Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā tapusi neparasta kustību teātra izrāde „Gadalaiki. Faux Pas”, kurā runās tikai paši apģērbi un aktieru ķermeņi tajos. Tās autori ir režisors Andrejs Jarovojs, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un māksliniece Justīne Jasjukeviča.

Diētu kouči un mentori - reāli vai pseido speciālisti? Analizē un skaidro sertificētas uztura speciālistes Guna Bīlande, Olga Ļubina un Juta Pomeranceva. Guna Bīlande norāda, ka diētas un svara nomešana kļūst aktuāla, jo tuvojas Ziemassvētki. Divreiz gadā tiek aktualizēts svara nomešanas jautājums, uz Ziemassvētku laiku, lai tiktu kleitā, uz vasaras sākumu, lai labi izskatītos peldkostīmā, viņa piebilst. "Arvien vairāk parādās sociālajos tīklos dažādi speciālisti, kas īstenībā ir pseidospeciālisti. Viņiem nav atbilstošas izglītības, kas secīgi noved pie tā, ka tad, kad tu zini mazāk, tev nav bail. Bieži tas, ko sola, var būt arī veselībai bīstami un kaitīgi, attiecīgi ļoti kritiski jāizvērtē, kas ir tas speciālists, pie kura vēršamies, lai viņš palīdzētu uzlabot veselību un dzīvi," analizē Guna Bīlande. Viņa arī norāda, ka visbiežāk šiem cilvēkiem nav arī atbilstošas izglītības, parasti tie ir mēneša kursi kaut kur, kas iedod kaut kādu diplomu, ko pats mājās varētu uzzīmēt. Tā nav medicīniska izglītība, nav arī sapratnes par bioķīmiskiem procesiem, pataloģijām, slimībām. Cilvēks nesaprot, "uz kurieni braucam". Juta Pomeranceva aicina paskatīties cilvēku, kas piedāvā kādus pakalpojumus, izglītību.  "Cilvēkiem, kuri uzņemas strādāt ar tavu veselību, ir jābūt medicīniskai izglītībai. Ir attiecīgi reģistri, kur var pārbaudīt konkrēto speciālistu, vai tādu izglītību ieguvis," norāda Juta Pomeranceva. "Bieži šie kouči, treneri, viņiem ir  Parasti  1-2 mēnešu kursi un viņi balstās uz savu pieredzi. Tas mums ļoti patīk, jā, man agrāk bija liekais svars, es aizgāju pie desmit ārstiem, man neviens nevarēja palīdzēt, tagad man ir sava metode. Tas mani ļoti uzrunā, tur jūtos sadzirdēts, viņš varbūt būs empātiskāks, ieklausīsies manī un palīdzēs. Ja  kaut kas noies greizi kādā brīdī, tas cilvēks neuzņemsies atbildību."  Latvija par uzturu var konsultēt uztura speciālisti un ārsti-dietologi. Tās ir ārstniecības personas, kas ieguvušas medicīnisko izglītību, reģistrētas Veselības inspekcijā un tās mājas lapā var pārbaudīt, vai cilvēki var šo praktizēt.

"Manas vakardienas šodienās" ir Ērika Hānberga, kā viņš pats teic "īsinātie kopotie raksti": Ēriks žurnālistos, Ēriks rakstniekos, Ēriks lauku sētā, Ēriks Latvijas bērzos, Ēriks omulībās un pārsteigumos. Tāda noskaņā arī pie viņa mājās šķiram vaļā jauno grāmatu. Viņš aicina uz tēju pie sevis mājās un jau iztālēm māj no sava loga, lai nepaeju garām. "Uzrunājums laikabiedriem un mēģinājums sarunāties ar nākamām paaudzēm un pastāstīt, kā mēs dzīvojām un kā tas viss bija," par savu grāmatu saka Ēriks Hānbergs. Omulīga saruna ar 91 gadu vērtu vīru. Tieši tā – vērtu nevis vecu, jo tā par sevi saka grāmatas jeb kopotu rakstu vienā sējumā „Manas vakardienas šodienās” autors Ēriks Hānbergs. Kas ir Ēriks Hānbergs - dzejnieks, rakstnieks, publicists, žurnālists? Arvien katru rītu pulksten 6 Ēriks Hānbergs ieslēdz radio un seko līdzi notikumiem Ukrainā. Grāmatā ir iekļauta fotogrāfija, kurā viņš redzams Krimā. Jautāts, vai kādreiz mums vēl būs iespēja aizbraukt uz brīvu Krimu, viņš atzīst: "Es par to neesmu domājis, es domāju par to ārprātu, kad tas beigsies. Kur nu vēl par to, ka varētu uz Krimu aizdoties. Tu man impulsēji šo sapņojumu, ka tāds varētu notikt." "Katru rītu klausos jaunākās ziņas. Kā tas viss beigsies? Tas manī rada nebeidzamās pārdomās, ka cilvēce paliek aizvien gudrāka un mākslīgais intelekts, un kas viss tik nav, bet paliek joprojām cilvēce tik trula, ka visu kārto tikai savstarpēji nogalinot. Vai nav ārprāts! Kā to izskaidrot?" jautā Ēriks Hānbergs. "Acīmredzot cilvēciski mēs nekļūstam cilvēciskāki. Tiklīdz rodas kāds konflikts - šauj nost. Tā ir tāda pati neizskaudrojamība kā Visuma rašanās. Mēs zinām, ka no nekā nevar rasties nekas, bet tajā pašā laikā ir radies. Tiklīdz es par to vairāk sāku domāt, es saprotu, ka Ēriks jūk prātā un labāk par to es nedomāju." Ilgus gadus Ēriks Hānbergs ir strādājis žurnālistikā. Runājot par mūsdienu žurnālistiku, viņš retoriski jautā, vai var nosaukt kādu mediju, kas nemitīgi vispusīgu lasītājiem sniedz? Bieži vien lasītājs, klausītājs ir nostādīts neveiklā situācijā, ka viņam ir faktoloģiski jāmēģina domāt līdzi, nevis izvērtējoši. "Žurnālistikas vislielākais mīnus, ka bieži vien žurnālisti medijos apgalvo, iekams nav pārbaudīts līdz galam. Mans princips vienmēr ir bijis un arī tagad - vienmēr otro pusi uzklausīt, pretējo pusi uzklausīt, lai varētu patiesi būt neatkarīgs un izvērtēts. Tagad bieži - fakts vēl nav noticis, ir tikai pusiecerējumā, pusdarīts, bet mēs jau paužam. Līdz ar to bieži rodas neprecīza informācija un maldīgums. Tāpēc bieži žurnālistus kritizē gan drukātajā presē, gan elektroniskajā presē, pietrūkst šī abpusējība, izvērtējums un faktu pārbaude pirms drukāšanas," uzskata Ēriks Hānbergs. Ērika Hānberga "Manas vakardienas šodienās" izdevis apgāds "Dienas Grāmata"

Jau pavisam drīz nevienu nepārsteigs tas, ka arvien biežāk svaru zālē trenējas arī senioru vecuma sportisti. Kāpēc muskuļus trenēt arī pēc 60, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Sporta laboratorijas - FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko. "Gribot negribot pēc 30 - 40 gadu vecuma maksimālais muskuļu spēks un līdz ar to arī muskuļu masa pamazām diemžēl krītas. Tā robeža, kad mums vajadzētu par to aizdomāties arvien vairāk un un pievērst tam uzmanību ikdienā, tie būtu apmēram jau 40 gadi. Sasniedzot šo 60 gadu slieksni, šīs lietas notiek ātrāk. Un muskuļu masa krītas, tai skaitā arī spēks, apmēram par vienu līdz 2% katru gadu. Tas ir diezgan daudz. Un līdz ar to tas mums liek saprast to, ka ir laiks par muskuļiem, tai skaitā muskuļu spēku un masu, parūpēties. Un organisms to arī grib," skaidro Rūdolfs Cešeiko "Ja nav pietiekošs kustību apjoms un kustību integrēšana iknedēļā, savā dzīvesveidā, diemžēl tās sekas ir, ir daudz, un viņas nav īpaši labas. Katrā ziņā mūsu ikdienas funkcionēšana un dzīves kvalitāte izteikti no tā cieš. Mums ir mazāk enerģijas, ir mazāk spēka, ir ir grūtāk veikt ikdienas aktivitātes. Tas ietekmē mūsu sirdi, kaulus, elpošanas sistēmu, vielmaiņu un prāta funkcijas un tādu kopējo skatu uz dzīvi. Tās lietas, kas pasliktinās un negatīvi ietekmē mūsu ikdienu, ir ļoti, ļoti daudz, ja neesam pietiekoši fiziski aktīvi," turpina Rūdolfs Cešeiko. Viņš atzīst, ka cilvēku dzīves veids mainās, un laiks, ko cilvēks var veltīt fiziskajām aktivitātēm, samazinās, bet tieši otrādi, vajadzētu atvēlēt zināmu laiku nedēļā konkrētām un mērķtiecīgām fiziskām aktivitātēm.  "Svarīgā lieta, kas mainās, ir tā, ja cilvēks iesēžas darbā un kļūst pasīvāks, tad sanāk, ka tā muskuļu masa, muskuļu šūnas kļūst smalkākas, tievākas un audi līdz ar gadiem vienkārši nespēj veikt to funkciju, ko varēja veikt. Tāpēc svarīga ir tā uzturēšana," atzīst Sandra Rozenštoka. Ja ir bijis pārtraukums fiziskām aktivitātām, noteikti jāatceras atjaunot slodzi pakāpeniski. Pasaules veselības organizācijas norādēs ir teikts, ka spēka vingrojumi jāveic divas reizes nedēļā. Ja nav iespējas doties pie speciālista uz konsultāciju vai tā jāgaida ilgi, vingrojumu kompleksus var meklēt arī Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā un mājaslapā "Veselīgs rīdzinieks".    

Šajā podkāsta epizodē kopā ar Jāni Gredzenu, Organizācijas attīstības centra Spring Valley vadītāju, un Lilitu Beķeri, valdes locekli un līdzīpašnieci SIA Numeri, mēs dziļāk ielūkojamies pārmaiņu vadībā, kas šodien ir kritiska katrai organizācijai. Arvien biežāk vadītāji sastopas ar situāciju, kurā ikdienas operatīvās prasības aizēno stratēģisko plānošanu. Neskaidrība un pārmaiņu ātrums, kas saistīti ar digitalizāciju, ģeopolitiku un ekonomiku, liek uzņēmumiem pielāgoties ātrāk nekā jebkad agrāk. Šajā sarunā mēs pievēršamies jautājumam, kā vadītāji var izstrādāt efektīvu stratēģiju, vienlaikus balansējot tehnoloģiju un cilvēka faktoru, lai gūtu panākumus ilgtermiņā.Šajā epizodē analizējam:Digitālās transformācijas būtību un izaicinājumus: Kāpēc uzņēmumiem ir nepieciešams iziet ārpus tikai tehnoloģiju ieviešanas un iekļaut pārmaiņu vadību, kas veicina kultūras izmaiņas un darbinieku iesaisti?Stratēģijas veidošanu nenoteiktības apstākļos: Kādu rīku un modeļu izmantošana var palīdzēt vadītājiem veidot elastīgu stratēģiju, kas adaptējas nenoteiktības apstākļos un ļauj virzīties uz mērķiem ilgtermiņā?Pārmaiņu vadības modeļus: Kā tādi modeļi kā Prosci ADKAR un Survive, Reset, Thrive modeļinpalīdz strukturēt un vadīt pārmaiņas, apzinoties cilvēciskā faktora nozīmi.Vecās un jaunās pieejas vadības procesā: Kāpēc organizācijās joprojām pastāv pretestība pret jauninājumiem un kā efektīvi apvienot jaunās pieejas ar jau esošajām, lai radītu pievienoto vērtību? Šī epizode piedāvā būtiskus ieskatus un konkrētus soļus, lai vadītājiem palīdzētu pieņemt stratēģiskus lēmumus, kas apvieno tehnoloģiju inovācijas ar cilvēkfaktoru.Lasāmviela: Lai dziļāk izprastu, kā pārmaiņu vadībā izmantot Survive, Reset, Thrive modeli, aplūkojiet Rebekas Homkes grāmatu, kas sniedz ieskatu, kā pielāgoties un izdzīvot krīzēs, vienlaikus radot iespējas attīstībai un ilgtermiņa izaugsmei. Rebekas Homkes grāmatu "Reset, Survive, Thrive" vari atrast šeit. Ieskaties pētījumā:https://www.vadiparmainas.lv/ izpēti mūsu pieminēto Prosci ADKAR modeli https://www.prosci.com/methodology/adkar. HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika HR PODCAST PLUS: Šajās epizodēs, kopā ar personāla vadības eksperti un organizāciju psiholoģi Elīnu Bulāni, diskutējam par dažādiem jautājumiem, par kuriem vairums gribētu runāt, taču tomēr izvēlas paklusēt.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Ikviens ir pamanījis, ka pārtika pēdējos gados kļuvusi dārgāka. Tas vēl jo vairāk mudina domāt gan ražotājus, gan tirgotājus un arī pašus pircējus - kā samazināt pārtikas atkritumus. Vai vienmēr pie vainas pircējs, vai arī ražotājiem nepieciešamas jaunas inovācijas, kā savu produkciju ilgāk uzturēt svaigu? Un, kā izvairīties no pārtikas atkritumiem jau pašā tīrumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pārstāvji: Ilze Laukalēja-Broka, pārtikas zinātnes doktore, uzturzinātniece un Eiropas inovāciju tehnoloģiju institūta pārstāvniecības Latvijā vadītāja, Liene Ozola, Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes prodekāne, un Raimonds Kasparinskis, Augsnes un augu zinātņu institūta - asociētais tenūrprofesors. Lielie vaininieku atkritumu radīšanā ir mājsaimniecības, bet nevajag aizmirst, ka trešdaļa pārtikas produktu nesasniedz veikalu un līdz ar to mājsaimniecības. Jaunā paaudze arvien vairāk mudina domāt, ko lieka m ledusskapī un ko pērkam. Kas ir tie produkti, kuri nemaz nenonāk līdz veikalu plauktiem? Ilze Laukalēja-Broka kā piemēru min zivs fileju, ko daudzi labprāt iegādājas, bet pārējās zivs daļas nonāk atkritumos. Bet lielais atkritumu daudzums nav saistīts tikai ar zivsaimniecību, arī dārzeņu apstrādē, ja gatavo sulas vai biezeņus, ir daudz atlikumu, papildina Liene Ozola. Tāpat daudz atkritumu rodas, ražojot piena produktus. Mājsaimniecībās daudz atkritumos nonāk atlaidināti sasaldētie dārzeņi, kurus uzreiz neizmanto. Vai kārtīga šķipsniņa čili pulvera pasargā ēdinu no bojāšanās? Ne tikai čili pipari, bet daudz citu garšvielu, piemēram, krustnagliņas, ķimenes, kanēlis, baziliks, rozmarīns, timiāns un vēl virkne citu aromātisku  augu  darbojas kā antibakteriālas vielas un, jā –, pievienojot ēdienam, tās darbojas kā konservanti. Tiesa, viss ir atkarīgs no pievienoto garšvielu daudzuma.  Minētās garšvielas jau kopš seniem laikiem cilvēki ir izmantojuši gan kā ēdiena aromatizētājus, gan  arī medicīnā, balstoties uz novērojumiem, ka tas vai cits garšaugs palīdz pret infekcijām vai citām kaitēm, kā arī novērojot, ka šie augi, tā teikt, pagarināja ēdiena mūžu tajos laikos, kad  cilvēce vēl neko nezināja par konservēšanu, pasterizāciju, vai vienkārši ēdienu nebija iespējams ilgstoši uzglabāt aukstumā. Kā konkrētas garšvielas var pasargāt ēdienu no bojāšanās, stāsta mikrobioloģe, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" direktore Olga Valciņa.

Mākslīgais intelekts ir pieejams kā maksas, tā bezmaksas versijās un šobrīd ar to kaut nedaudz paspēlējušies ir daudzi. Ir laba ziņa! Arvien plašāk mākslīgo intelektu var izmantot arī latviešu valodā. Ko latviski varam paveikt jau šodien? Un kādi ierobežojumi vēl ir pastāv? Sarunājamies ar "Microsoft" tehnoloģiju vadītāju Centrāleiropā un Centrālāzijā Renāti Strazdiņu un "Tilde" biznesa attīstības vadītāju Kasparu Kauliņu.   Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Eiropas Savienības finansējumu ceļu sakārtošanai varēs izmantot arvien mazāk, tādēļ jādomā, kā Latvijai pašai to apmaksāt. Vai autoīpašniekiem jārēķinās ar jauniem maksājumiem, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns, uzņēmuma "Latvijas valsts ceļi" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lazdovskis, ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, uzņēmuma "Latvijas autoceļu uzturētājs" valdes priekšsēdētājs Vilnis Vitkovskis, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāts Kristaps Krištopāns un Saeimas tautsaimniecības agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Jānis Patmalnieks.  

Eiropas Savienības finansējumu ceļu sakārtošanai varēs izmantot arvien mazāk, tādēļ jādomā, kā Latvijai pašai to apmaksāt. Vai autoīpašniekiem jārēķinās ar jauniem maksājumiem, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns, uzņēmuma "Latvijas valsts ceļi" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lazdovskis, ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, uzņēmuma "Latvijas autoceļu uzturētājs" valdes priekšsēdētājs Vilnis Vitkovskis, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāts Kristaps Krištopāns un Saeimas tautsaimniecības agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Jānis Patmalnieks.  

Gaļas, zivs un piena produktu aizvietošana ar augu valsts produktiem kļūst par ikdienu, ne veltī pērn Latvijas tirgū parādījuši vairāk nekā 120 jaunu augu valsts produktu. Kādēļ arvien vairāk cilvēku maltītēs iekļauj augu produktus un kā garšo augu valsts lasis vai krējums, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Cik daudz un dažādas pārsteidzošas augu produktu alternatīvas jau pieejamas Latvijā, vērtē uztura speciāliste Liene Sondore un "Augi & Draugi" un "Neapēd zemeslodi" vadītāja Lilita Kenta. Arvien vairāk cilvēku uzturā iekļauj alternatīvus augu valsts produktus. Lilitas Kentas vadītās organizācijas veic aptauju par to, kādus augu valsts produktus cilvēki iekļauj un vēlas iekļaut uzturā. Lai arī produktu klāsts pieaug, aptauja rāda, ka cilvēki vēlas vēl vairāk augu valsts produktu. Tikai pusi apmierināta ar piedāvāto produktu klāstu. "Katru reizi produkti, kas cilvēkiem pietrūkst, ir vieni un tie paši. Joprojām mums trūkst skābpiena produktu alternatīvas. Latvijā cilvēkiem ļoti garšo biezpiens, kefīrs, tādi produkti. Šim pagaidām augu valsts alternatīvas lielajos veikalos nav. Ir tikai atsevišķi mazie ražotāji," norāda Lilita Kenta. Aptauju veic jau trešo gadu. Lilita Kenta vērtē, ka sabiedrība Latvijā nav tik atvērta augu valsts produktu patēriņam kā tas Rietumvalstīs. Aptaujas rāda, ka tur vairāk nekā puse sabiedrības apzināti samazina gaļas daudzumu savā uzturā. Tie ir tā saucamie fleksitārieši. Šis virziens ir arvien populārāks. "Tas nozīmē, ka tu pamazām veido savu uzturu uz augu valsts produktiem - graudaugi, pākšaugi, dārzeņi, augļi, rieksti. Visādi gardumi. Bet nav tā, ka pilnībā izslēdz piena produktus vai gaļu. Tu vienkārši samazini. Tas ir labākais, ko darīt. Tā ir alternatīva pieeja visu vai neko domāšanai, kas ir graujošs veids, kā skatīties uz lietām, jo cilvēks domā, ja nevar būt perfekts, nedarīs neko. Patiesībā vajag spert mazos solīšus un pamazām samazināt, aizstāt vienu produktu, otru. Kaut vienā maltītē. Tas ir šis fleksitārisms. Rietumvalstīs tas ir ļoti populāri, pie mums - augoši, aptuveni trešdaļa to dara vai vēlas, jaunieši - apmēram puse, vērtē Lilita Kenta. Liene Sondore atzīst, ka ir gandarīta, ka šī izvēle par labu augu valsts produktiem ir apzināta un vairs nav modes lieta. Viņa pievērš uzmanību, ka Latvijā cilvēki daudz patērē tieši dažādus gaļas produktus - desas, cīsiņus. "Ja desu maizes ir pusdienas, brokastīs, vakariņās, nebrīnāmies, ka pēc kāda laika var būt problēmas," norāda Liene Sondore. Viņa arī norāda, ka jāpievērš uzmanība pārstrādātiem augu valsts produktiem. "Nav nekādas problēmas neēst gaļu, jautājums, ko mēs ikdienā gatavojam. Es vairāk esmu pret rūpnieciski pārstrādātiem produktiem arī no augu valsts," atzīst Liene Sondore. "Arī Pasaules veselības organizācija jau 2021. gadā izdeva materiālu, kur bija uzsvērti gan plusi, ka uzturā vairāk nāk dārzeņi, augi, rieksti, sēklas, bet bija šajā ziņojumā vērsta uzmanība uz to, ka nelietot ikdienā pārāk daudz vai nelietot nemaz šos pārstrādātos produktus. Līdzīgi kā teicu par desām, arī šeit ir jāskatās sastāvs. Es savus pacientus vienmēr mudinu, ka pupas, zirņus, lēcas vai kādus riekstu dzērienus varam labi mājās paši pagatavot. Mūsdienu cilvēces vēl viena liela problēma - mēs esam slinki, vai noveļam vainu uz laika trūkumu. Bet tad arī skatāmies sastāvā. Ja sastāvā 90% ir kokosa tauki, mazliet kaut kāda garšiņa klāt un vēl kokoss, es to par sieru nevērtēju. Tas ir vienkārši kaut kāds piesātināto tauku produkts, kuru varbūt nevajadzētu pirkt. Ja kaut ko tādu gribi, gatavo pats. Meklē receptes!"

Arvien aktuālāks paliek jautājums par informatīvās telpas stiprināšanu Latgalē, bet kā tad ir ar žurnālistu darbu, kvalitāti un pieejamību, par to runājam ar žurnālistikas studenti un Latvijas Radio Latgales multimediju studijas praktikanti Int Savicku un sabiedrisko attiecību speciālisti, kura strāda reklāmā un marketingā Brigitu Birkovu. Vēl sarunā dzirdēsi, kādas ir studijas šajā nozarē, kā analizēt publiskajā telpā pieejamo informāciju un vai žurnālisti konkurē savā starpā. Sarunu vada Adrians Zelčs un Arnis Malakovs. Breinojamīs kūpā!

Raidījumā Pievienotā vērtība par nekustamo īpašumu - esam pārdzīvojuši procentlikmju kāpuma izbīli un šķiet, situācija pamazām sāk izkustēties no sastinguma punkta. Un arī par mākslīgo intelektu. Mājokļu piedāvājums palielinājies un pircēju interese ir liela, darījumos tas rezultējas reti, turklāt cenu korekcija tirgū notiek kūtri - tā par Rīgas mājokļu tirgu saka "Latio" savā tirgus apskatā. Un lai gan šobrīd, pēc "Latio" datiem, tikai pusē darījumu piesaista hipotēku, bankas jūt līdzīgu tendenci - ja ne reāli darījumi, tad interese augot.Stāsta Artis Zeiļa, bankas "Citadele" sadarbības partneru darījumu vadītājs. Pieaugusi arī iedzīvotāju ticība stabilai nākotnei. Bet vēl lielākoties tomēr notiek skatīšanās, nevis pirkšana, piekrīt arī "Swedbank" Hipotekārās kreditēšanas jomas vadītājs Normunds Dūcis. Bet ko šāda situācija, kādu raksturo banku pārstāvji, ka tie, kas interesējas par hipotēkām, lielākoties tās varētu atļauties, tomēr izvēlas vēl nepirkt, nozīmē nākotnei? Vai tas nozīmē, ka veidojas sava veida uzkrātā interese, kura, pircējiem noticot, ka ir īstais brīdis, tad arī ienāks tirgū un pirks? "Citadelē" saka - visticamāk, jā, bet cik liela, grūti pateikt.

Pirms trīs gadiem kosmosā devās miljardieris Ričards Brensons, kur viņu kā pirmo kosmosa tūristu nogādāja paša kompānijas "Virgin" radītais kosmosa aparāts. Ja šobrīd tā ir reta un dārga izprieca, viss liecina, ka tuvākajā laikā raķetes šādiem īsiem pārlidojumiem ārpus Zemes atmosfēras kļūst pieejamākas un kosmosa tūrisms attīstīsies. Vai to varam teikt ar pilnu pārliecību, un vai šis fakts būtu jāuztver ar zināmu skepsi? Par to šodien saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar informācijas tehnoloģiju speciālistu, amatierastronomu Raiti Misu un "Starspace" observatorijas saimnieci un portāla "starspace.lv" redaktori, amatierastronomi Annu Ginteri. Pat ja neesat iedziļinājušies visos smalkumos, ticam, ka pēdējo gadu laikā jums nav paslīdējušas garām ziņas par to, kā viens vai otrs miljardieris sācis piedāvāt tūrisma braucienus kosmosā, un šādos izbraucienos, protams, devusies ļoti izmeklēta un noteikta publika. Ričards Brensons, Īlons Masks, Džefs Bezoss - šie un noteikti vēl citi miljardieri, visticamāk, arī nākotnē būs gatavi solīt kaut ko vēl jaudīgāku, krāšņāku, unikālāku, lai ierakstītu savu vārdu kosmosa vēsturē un īpaši tajā, kā kosmosu var apgūt komerciālos nolūkos. "Kosmiskais tūrisms dalās vairākos etapos, varētu teikt, pakāpēs - ir suborbitālie lidojumi, kad raķete tikai nedaudz paceļas virs saucamās Karmona līnijas, tiem simts kilometriem izbāž degunu galiņu kosmosā. Tie tūristi ir dažas minūtes bezsvara stāvoklī. Tad jau ir nākamā pakāpe, kad ir orbitālie lidojumi, kad ir vismaz viena orbīta apkārt vai arī atrodas kosmiskajā stacijā vai kādā citā kosmosa kuģī ilgāku laiku. Protams, teorētiski kaut kad nākotnē droši vien būs arī starpplanētu lidojumi. Kad uz Marsu vai uz Mēnesi notiks lidojumi," skaidro Anna Gintere. "Tie cilvēki, kas iedomājas, ka tagad ir kosmiskais tūrisms, tagad es lidošu ļoti tālu un dziļi kosmosā un visu redzēšu, šobrīd tas, kas ir reāli vispieejamākais, ir šie suborbitālie lidojumi. Arī teorētiski tādam standarta cilvēkam, ja viņš rūpīgi visu mūžu krāj, varbūt, ka viņam izdodas. Vai arī laime loterijā." "Arī šādam nosacīti nelielam lidojumam cena ir simtos tūkstoši, sākot no 250 300 tūkstošiem. Turpmāk cena būšot krietni augstāka, runā, pat pusmiljonu. Līdz ar to tie, kas sākumā ielēca tajā vilcienā, tiem varbūt, varētu teikt, savā ziņā ir paveicies pat pa lēto dabūt to lidojumu," papildina Raitis Misa. Tiek arī spriests par šo kompāniju finansiālo pamatotību un viņu spēju vispār pelnīt un gūt kādus ienākumus.  Bez jau iepriekš nosauktajiem suborbitālajiem un orbitālajiem lidojumiem Raitis Misa min arī lidojumu ar balonu, kas viņam šķiet pievilcīgākais. Bet arī tā ir kapsula, ne gaisa balons tradicionālā formā. Lidojums ilgošot sešas stundas un zemes izliekumu varēs redzēt divas stundas. Tas arī būs lētāk. Raitis Misa atzīst, ka tas ir pamēģināšanas vērts. "Vienīgais izbaudīt to pašu startu, paātrinājumu. Gaisa balonā to neizdosies izbaudīt. Ja gribās izbaudīt tiešām, kā tas ir, kad raķetē lido, tad jau jāpērk dārgākas biļetes," turpina Anna Gintere. "Tie, kas piedāvā lidojumus ar balonu, saka, ka tu uzlidosi 30 kilometrus un arī biji kosmosā. Tas jau ir tīrais mārketings. Tur laikam nav jautājumu. Bet jebkurā gadījumā tas efekts, ka tu esi redzējis zemi no augšas, redzējis tās izliekumu, esi bijis virs atmosfēras, tas jau ir tas, kas ir tā vērts," uzskata Raitis Misa. "Pārliecinājies, ka zeme ir apaļa," piebilst Anna Gintere. Parastam cilvēkam iespēja doties kosmosā, protams, ir ārkārtīgi niecīga. Var mēģināt pirkt loterijas biļetes un cerēt, ka paveiksies. Vai arī jāizdara kaut kas labs šajā pasaulē. Tāds, ko pamana. Bet lidojumam ar balonu var mēģinat sakrāt. Bet lidojumi kosmosā ir ne tikai dārgi, bet arī bīstami. "Protams, ka tas ir bīstami, kā jebkura tāda lieta, kur ir iesaistītas tehnoloģijas ar lielām enerģijām. Ja kaut kas noiet greizi, tad ir lielas ziepes," tā Raitis Misa. "Jo tas lidojums ir ilgāks un sarežģītāks, jo arī tīri no cilvēka fiziskās formas, veselības stāvokļa ir daudz augstākas prasības. Viena lieta ir, ka mēs lidojam ar gaisa balonu, kur vispār nav paātrinājuma. Tas ir aptuveni kā iekāpt lidmašīnā un aizlidot kaut kur," norāda Anna Gintere. "Otrs - tas ir tie suborbitālie lidojumi, kur tomēr ir kaut kāds paātrinājums, un tad pavisam jau nopietni, lai tur atrasties kosmiskajā stacijā vai lidot Zemes orbītā vairākas dienas īpašos apstākļos. Arī tur, skatoties no kosmiskā tūrisma viedokļa, šī bīstamības pakāpe palielinās, jo tālāk mēs dodamies no Zemes, jo uz ilgāku laiku mēs dodamies prom. Mēs nevaram - jebkuru cilvēku tagad paņemt no ielas un iesēdināt raķetē un sūtīt prom." Zinātnes ziņas Pasaulē garākais genoms pieder sīkai papardei Sīka papardīte, kas sastopama Klusā okeāna salās, kļuvusi par rekordisti - tā ir organisms ar vislielāko genomu. Tas ir piecdesmit reižu garāks par cilvēka genomu. Tātad katra mūsu šūna satur DNS. Šo ķēdi izstiepjot, mēs iegūtu ap divi metri garu rindu, principā mūsu DNS ir garāks par mums pašiem. Taču šūnās šī garā spirāle ir saritināta līdzīgi kā veco telefonu vadi - skruļļu skruļļiem. Cilvēka organisms principā spēj saspiest 40 kilometrus garu lenti vienā tenisa bumiņā. Tad nu viena maza papardīte spēj saturēt sevī teju 100 metru garu ģenētisko ķēdīti - lūk, tā ir apjomīga ģenētiskā instrukcija. Šis atklājums apgāž iepriekšējo rekordisti - Japānas ziedu Paris japonica. Ķīniešu misija uz Mēness Aizvadītajā svētdienā Ķīnas kosmosa izpētes aparāts "Change 6" veiksmīgi piezemējās uz Mēness attālās puses - tās, kuru mēs nekad neredzam debesīs. Aparāts dažu dienu laikā ieguva Mēness virsmas paraugus, tostarp, akmeņus un šobrīd jau ir ceļā uz mājām, lai ap Jāņiem nogādātu 2 kg vērtīgā materiāla uz Zemes tālākai izpētei. Aparāts piezemējās Mēness Dienvidpolā - Aitkina baseinā, kas ir viens no senākajiem krāteriem Saules sistēmā. Iegūtie paraugi pārsvarā būs bazalts - tātad tumšas krāsas vulkānisks iezis, un to vecums varētu būt aptuveni 2,4 miljardi gadu. Neskatoties uz ievērojamo senumu, planetārie ģeologi min, ka pats krāteris ir vēl senāks, tas varētu būt veidojies 4 miljardu gadu senā pagātnē, kad Mēnesī ietriecies masīvs asteroīds. To, cik šī sadursme bija iespaidīga, apliecina arī krātera diametrs - tie ir divi ar pusi tūksotši kilometru. Atvestais materiāls būšot īsta dārgumu lāde, to izpēte ļaus labāk saprast Saules sistēmas vēsturi un arī paša Mēness rašanās vēsturi, kas ir viens no lielajiem Saules sistēmas noslēpumiem. Vulkāna izvirdums Aļaskā pirms 112 gadiem Šis gads ir iesācies karsti ne tikai islandiešiem, arī Havaju salās un Indonēzijā piedzīvoti jauni izvirdumi, bet 6. jūnijs ir tiešām īpašs ar kādu rekordu - 20. gadsimta vēsturē spēcīgāko vulkāna izvirdumu. 1912. gada 6. jūnijā Aļaskas pussalā netālu no Katmai kalna notika milzu izvirdums, kas radīja Novarupta vulkānu. Izvirdums ilga 60 stundas, radot teju 17 kubikkilometrus pelnu un izspļāva teju tik pat daudz magmas un kūstošu akmeņu. Gandrīz trīs diennaktis tuvējā reģionā iestājās absolūta tumsa un pelni vairākkārtīgi apceļoja Zemeslodi. Izvirdums mainīja vietējo ainavu pilnībā, tuvējā upe tika aizbērta ar akmeņiem un pelniem, tā vietā vairākas desmitgades zemes virspusē bija novērojami neskaitāmi tvaiku un gāzu skursteņus. Zem pelniem teju pilnībā tika aprakts tuvējais Katmai ciemats, bet brīnumainā kārtā neviens cilvēks negāja bojā. Tā kā Aļaska nav blīvi apdzīvota un vietējie pamatiedzīvotāji laikus reaģēja uz zemestrīču brīdinājumiem, evakuācija bija ātra un operatīva. Daba gan pārmainījās, bojā gāja visa dzīvā radība, bet vietējā lašu zveja nespēja atgūties vēl septiņus gadus pēc vulkāna izvirduma.    

Aiz loga karsts un arī hokeja laukumos kļūst arvien karstāk - pasaules čempionātā hokejā palikušas vairs tikai četras spēcīgākās valstis. Vakar, 23. maijā, izspēlēti visi ceturtdaļfināli, noskaidrojot komandas, kas turpinās cīņu par medaļām. No Latvijas izlases septiņām pretiniecēm grupu turnīrā cīņu par medaļām turpina vairs tikai Zviedrija, kas jau pirms turnīra tika saukta par galveno favorīti. Zināms, ka pusfinālā tiksies Kanāda ar Šveici un Zviedrija ar Čehiju. Interesējamies arī, kā 9. vietu pasaules čempionātā vērtē Latvijas hokeja federācijas vadība. Bet jārunā arī par kādu nepatīkamu starpgadījumu Ostravā - Latvijas izlases spēletāju numuriņi apzagti pēdējās spēles laikā.

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.

Arvien biežāk veikalu plauktos mēs redzēsim pārtikas produktus, kas gatavoti no kaltētiem sienāžiem, aļģēm un citām mums neierastām ēdiena sastāvdaļām. Zivju zirņi, vegantatu, faba, griksi, nutriboom. Pirmoreiz dzirdat šādus vārdus vai salikumus? Tā ir tikai neliela daļa no inovatīvajiem pārtikas produktiem, ko ražo Latvijā.. Kas ir inovatīvā pārtika - objektīva nepieciešamība vai modes kliedziens, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Tehnoloģiskais centra projektu vadītāja Dzintra Švarcbaha, Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes zinātniece, "Food HUB" vadītāja Ilze Laukalēja-Broka un "Rimi Baltic Agile" pārmaiņu un inovāciju vadītājs Andris Vedigs. Dzintra Švarcbaha norāda, ka uz jēdzienu inovatīvs var dažādi paraudzīties. "Mums ir inovatīvi ir kukaiņu maize, bet pajautājiet cilvēkiem Ķīnā vai Taizemē, viņi tādu ēd visu laiku un neuzskata, ka tas ir kaut inovatīvs. Vai bio noārdāmie trauki pie mums ir inovatīvi, bet cilvēki mazāk turīgās valstīs ir spiesti ēst no palmu lapām," skaidro Dzintra Švarcbaha. "Aug gan pieprasījums, gan piedāvājums pēc vegāniem un veģetāriem produktiem. Reizēm ir mīnuss - produkts ir dārgs un cilvēki ne vienmēr to var pirkt regulāri, otrs - cik dārgi izmaksā ražotājiem un no ražošanas viedokļa. Lai saražotu veselīgo produktu CO2 nospiedums ir ārkārtīgi liels. Cilvēks, kurš domā, ka ka ēd veselīgi, viņš nemaz tik veselīgi neēd. Varbūt planētai veselīgāk būtu, ja viņš tomēr ēstu vietējās izejvielas," atzīst Dzintra Švarcbaha. Inovatīvs - tas nozīmē, kas nav ierasts un ir jauns. Ilze Laukalēja-Broka piebilst, ka inovācija var būt arī klasisku tradicionālu ēdienu citāda pasniegšana. Piemēram, maina detaļu un tas būs inovatīvs produkts. Var ražot sieru un domāt, kā samazināt atlikumus un uzlabot tehnoloģisko procesu.  ASV skābēti kāposti liekas brīnums un kāpēc tas vajadzīgs. Viņa dalās pieredzē, ka Amerikā, ja liek skābētus produktus ēst, tas ir kā mums liek kukaiņus ēst. Atkarīgs, kur esam un kā uztveram produktus.   Andris Vedigs uzskata, ka jau tagad veikalu plauktos daudz inovatīvu produktu.  

Valsts kontrole bijušā premjerministra, „Jaunās Vienotības” politiķa Krišjāņa Kariņa speciālo avioreisu revīzijā konstatējusi gan nelikumīgu, gan neekonomisku rīcību. Rīgā sākas civilās aizsardzības mācības iedzīvotājiem. Arvien vairāk valstu apsver atzīt neatkarīgu Palestīnas valsti.

Šoreiz analizējam aktualitātes nedēļu laikā, jo Lieldienu brīvdienās žurnālistu diskusija izpalika. Runājam gan par ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa atkāpšanos, gan nedaudz ieilgušo nākamā ārlietu ministra kandidāta meklēšanu. Kārtējo reizi jārunā par uzņēmumiem, kas nevēlas saraut saites ar Krieviju. Kolēģi no "Re: Baltica" ir apkopojuši lielāko eksportētāju sarakstu uz agresorvalsti. Aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Šoreiz analizējam aktualitātes nedēļu laikā, jo Lieldienu brīvdienās žurnālistu diskusija izpalika. Runājam gan par ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa atkāpšanos, gan nedaudz ieilgušo nākamā ārlietu ministra kandidāta meklēšanu. Kārtējo reizi jārunā par uzņēmumiem, kas nevēlas saraut saites ar Krieviju. Kolēģi no "Re: Baltica" ir apkopojuši lielāko eksportētāju sarakstu uz agresorvalsti. Aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Krustpunktā lielā intervija ar atvaļināto diplomātu, Latvijas Universitātes vieslektoru Gintu Jegermani. Viņš daudzus gadus ir veltījis Latvijas diplomātijai un starptautiskajām attiecībām, ir bijis vēstnieks vairākās valstīs. Vēl pirms desmit gadiem pasaules notikumi Latvijas mediju telpā bija krietni otršķirīgi. Dažām lietām, protams, sekojām līdzi, bet daudz vairāk mūs interesēja pašu pensijas, ekonomika un politika. Situācija pēdējo gadu laikā pamatīgi ir mainījusies. Arvien vairāk mūsu izvēles nosaka tas, kas notiek citviet pasaulē. Krievijas uzsāktais karš to ir atklājis īpaši spilgti. Bet ne tikai tas. Pasaulē kopumā, īpaši Rietumu pasaule, šķiet, piedzīvo lielas pārmaiņas. Un kas notiks tālāk?   

Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?

Ikdienas maksājumi aizvien biežāk ir digitāli. Nopīkstinām telefonus pie kases, veicam zibmaksājumus un naudas pieprasījumus saziņas tīklos. Ne velti jau aizvadītajā gadā Latvijas Banka ziņoja par vienu un divu centu monētu ierobežošanu. Kas notiks ar skaidru naudu nākotnē? Vai pienāks diena, kad visi norēķini būs tikai digitāli? Vai tiešām varam teikt ardievas makiem, vaicājam Latvijas Bankas padomes loceklei Zitai Zariņai. Vēstures lappuses mums atklāj, ka senākos laikos norēķiniem izmantota preču apmaiņa. Piemēram, es tev dodu jēru, un tu man ko citu pretim. Bet kādā brīdī šādas lietas samērot kļuvis sarežģīti, un tā nu laika gaitā nostiprinājusies ideja par citu maksāšanas līdzekli - monētām, vēlāk arī banknotēm, un mūsdienās šajā uzskaitījumā vēl varētu klāt nākt arī kriptovalūta. Ir mainījies mūsu dzīvesveids un paradumi, kā vēlamies norēķināties. Vai monētas un kopumā skaidru naudu nākotnē izmantosim maksājumiem, vai tomēr maksājumu kartes un kriptovalūta pārņems mūsu ikdienu? "Ar makiem ir kā ar skaidro naudu, tai jābūt katra brīvai izvēlei, vai to lietojam norēķinos vai uzkrājumos," atzīst Zita Zariņa. "Varbūt daļai no mums joprojām ir ieradums katram gadījumam kādus 10 eiro skaidrā naudā līdzi nēsāt." Norēķināties par daudz ko var bezskaidrā naudā, elektroniski. Šobrīd proporcija norēķiniem Latvijā ir virs 70% bezskaidrā naudā un mazliet zem 30% - skaidrā. Arvien vairāk cilvēku izvēlas norēķināties bezskaidrā naudā, tas nenozīmē, ka skaidra nauda izzudīs. "Skaidrai naudai loma ir ne tikai to lietot maksājumos, bet to var lietot arī uzkrājumos. Dati eiro sistēmā rāda, ka apmēram 37% cilvēku atzīst, ka veido lielākus vai mazākus uzkrājumus skaidrā naudā, tā sadalot riskus. Kaut ko turot, iespējams, makā, ko nenēsā līdz, bet noliekam plauktā," bilst Zita Zariņa. Paradumi valstīs, kur maksājumiem izmanto eiro, ir atšķirīgi. "Mēs ar saviem paradumiem mazliet mazāk mīlam skaidru naudu, nekā eiro sistēma vidēji. Tas nozīmē, ka lielāka daļa ir valstu, kur skaidrā nauda tiek izmantota vairāk, nekā to izmanto Latvijā," atzīst Zita Zariņa. "Diapazons valstīm, kas preferē bezskaidrās naudas norēķinus, un valstīm, kas tomēr mīl skaidro naudu, ir diez gan plašs. Tam ir dažādi skaidrojumi – reģionālais, cilvēkiem dažādās valstīs ir dažādi ieradumi, kas atšķiras vecuma grupām un cilvēkiem ar dažādu izglītības līmeni un ar dažādu ienākumu līmeni. Ir diezgan daudz kritēriju, kas nosaka, kā izturamies pret skaidru naudu. Tā var būt personiska izvēle. Skaidrā nauda atšķirībā no bezskaidriem norēķiniem dod zināmu privātumu. Cilvēki privātumu vērtē ļoti augstu, Tas nenozīmē, ka viņi grib noslēpt savus darījumus un nemaksāt nodokļus." Visās aptaujās cilvēki atzīst, ka arvien vairāk izmanto bezskaidras naudas norēķinus, bet lielais vairākums arī atzīst, jā, skaidrai naudai jāpaliek. Skaidrā naudā apjomos, iespējams, samazināsies līdz kādam kritiskam līmenim, bet neizzudīs. Speciāliste arī iesaka turēt makā nelielus skaidras naudas uzkrājumus drošības apsvērumu dēļ, ja krīze ir valstī un uz kādu laiku nav pieejama elektrība, kā arī internets.   Pirms sarunas par naudu un maksāšanas paradumiem zinātnes žurnālu apskats.  

Arvien biežāk uzņēmumi izmanto iespēju pārbaudīt savu darbinieku kompetenci ar mērķi celt tās līmeni, piedāvājot uzņēmumā speciālistu konsultācijas un kursus. Par kompetencēm darba vietā un pieaugušo izglītību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta vecākā eksperte Jeļena Muhina, BDA (Baltijas datoru akadēmijas) pētnieks Uldis Zandbergs un uzņēmuma "CLT Profi" vadītājs Andris Dlohi.

Otavas konvencija, kas aizliedz nevadāmas kājnieku mīnas, pēdējās nedēļās ir viens no daudz apspriestajiem jautājumiem. Nacionālo bruņoto spēku vadība jau pateikusi argumentus, kādēļ šobrīd izstāšanās nebūtu lietderīga. Pievienošanās vai atteikšanās no šādām saistībām ir Saeimas jautājums, tādēļ kopā ar deputātiem diskutējam par to lietderību. Jāpiemin, ka arī portālā manabalss.lv tiek vākti vēlētāju paraksti par izstāšanos no Otavas konvencijas. Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti Uģis Rotbergs (Jaunā Vienotība), Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība) un Andrejs Vilks (Zaļo un zemnieku savienība).  

Arvien vairāk parādās dažādi zinātniski pētījumi, ka fiziskās formas uzturēšanai, pilnīgi pietiks ar ikdienas spēka vingrinājumiem un enerģiskām pastaigām. Hanteles šoreiz liksim mierā, bet par veselību uzlabojošām pastaigām un pārgājieniem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kustēties aicina sporta ārste, Sporta laboratorijas vadītāja, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka un soļotājs Modris Liepiņš. Staigāšana kā jebkura fiziska aktivitāte ir labākās zāles pret mazkustību un visām no tās izrietošajām veselības kaitēm. To neviens neapstrīd. Bet kā ir ar visur daudzināto mērķi 10 tūkstoši soļu dienā? Vai tam ir jelkāds zinātnisks izskaidrojums, vai tomēr veselības uzlabošanai pietiek arī ar krietni pieticīgāku soļu skaitu? Sandra Rozenštoka atzīst, kā jāsāk ar laika veltīšanu sev. "Sākumā varbūt pat nevajag sporta tērpu, vienkārši jāspēj iziet ārā un jāspēj sākt iet, kad rodas sajūta - es varu piecas minūtes, varu 10 minūtes, varu 30 minūtes, tad parādās vēlme uzvilkt ērtākus apavus, vai ērtāku apģērbu, vai sportisku apģērbu," norāda Sandra Rozenštoka. "Cilvēkiem, kas pasīvi bijuši, pat 2000 soļi ir pierādījums, ka viņi ir daudz labāki, nekā nedarīt neko." Sirds un elpošanas sistēma, ja to nenoslogojam, neuztur augstu funkcionalitāti. Tā kā dzīves ilgums pieaug, ir svarīgi veidot bāzi un uzturēt sirds veselību. Modris Liepiņš atklāj, ka viņš šobrīd atsācis trenēties katru dienu un nedēļā kopumā veic ap 100 kilometru. Bet cilvēks, kas nav gājis, var sākt ar 2000 soļiem dienā. Tas ir apmēram 1,5 kilometri. Palielinājums soļu daudzumam ieteicams pakāpenisks, ja bijis pasīvs, nāk klāt 250 soļi nedēļa, ja aktīvāks, - 500 soļi. Tā audzējot soļus, vēlams nonākt līdz 7000 - 7500 soļiem dienā. Tas nav daudz. "Man jau gribētos, lai ikdienas biroja darba cilvēks celtos kājās un aizietu uz blakus kabinetu, ne zvanītu, ka soļus savāc ikdienas aktivitātes. Ja ikdienā birojā noiet 2000 - 3000 soļu, tas jau ir labi ķermenim," uzskata Sandra Rozenštoka.

Savienotajās Valstīs turpinās priekšvēlēšanas prezidenta kandidāta nominācijai, tai skaitā Republikāņu partijā. Jau pēc balsošanas pirmajā štatā uz sacensību trases palikuši tikai divi kandidāti - pārējie izstājušies. Arī vakar notikušajā balsošanā Ņūhempšīrā uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps.  Sarežģījušās attiecības starp Irānu un dažām kaimiņvalstīm pēc tam, kad Irānas bruņotie spēki veica gaisa uzbrukumus mērķiem Sīrijā, Irākā, Pakistānā. Pēdējās divas atbildēja ar vēstnieka atsaukšanu, bet Pakistāna arī ar militāru operāciju. Arvien biežāk kāda valsts atļaujas apšaudīt mērķus citu valstu teritorijā.  Un pievēršamies risinājuma meklējumiem karam Izraēlā un palestīniešu apdzīvotajās teritorijās. Savienotās Valstis un Eiropas Savienība arvien ciešāk uzstāj uz tā saukto divu valstu risinājumu, pret ko savulaik iebilduši gan palestīnieši, gan arī tagad Izraēla. Vai vispār ir kāds cits ilgtermiņa risinājums nebeidzamajai spriedzei reģionā?  Pasaules aktualitātes studijā analizē politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Netanjahu kārtējais „nē” divu valstu risinājumam Pēdējās dienās no jauna aktualizējušās debates par palestīniešu teritoriju likteni pēc Gazas kara beigām, respektīvi, par potenciālā Palestīnas valstiskuma īstenošanas iespējām. 19. janvārī telefonsarunā ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu šai problēmai pievērsās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, kurš pēc tam izteicās, ka Gazas joslā un Jordānas rietumkrastā varētu tikt radīta demilitarizēta palestīniešu valsts. Svētdien ar šīs idejas noliegumu nāca klajā premjerministrs Netanjahu. „Mana uzstājība ir tā, kas jau gadiem nav ļāvusi nodibināties Palestīnas valstij, kura radītu eksistenciālus draudus Izraēlai,” paziņoja Izraēlas valdības vadītājs, piebilzdams, ka nemainīs savu nostāju, kamēr vien paliks amatā. Kā atzīmē novērotāji, kas līdzīgs no Netanjahu puses bija sagaidāms, jo viņš nekad nav slēpis, ka neatbalsta pilnvērtīgas suverēnas Palestīnas valsts radīšanu, un šobrīd vada valdību, kurā ietilpstošās radikāli nacionālistiskās ebreju partijas ir kategoriskas palestīniešu valstiskuma pretinieces. Reaģējot uz Izraēlas premjera teikto, Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs paziņojis, ka liegt palestīniešu tautai tās valstiskumu ir nepieņemami. Savukārt Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šeps pirmdien pauda, ka Netanjahu teiktais esot sarūgtinošs un ka divu valstu risinājums ir labākais ceļš uz atrisinājumu. Kā zināms, 1947. gadā atzīstot ebreju valsts nodibināšanās tiesības, Apvienotās Nācijas paredzēja, ka toreizējā britu Palestīnas mandātteritorijā pastāvēs divas – ebreju un arābu – valstis. Sākotnēji Palestīnas arābu iedzīvotāji un Izraēlas arābu kaimiņvalstis bija tās, kas noliedza šo risinājumu, neatzīstot ebreju valsts pastāvēšanas tiesības un tiecoties to iznīcināt. Kvalitatīvi jauns stāvoklis iestājās pēc 1967. gada, kad t.s. Sešu dienu kara rezultātā visa potenciālās Palestīnas arābu valsts teritorija nonāca Izraēlas kontrolē. 1988. gadā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, tobrīd vadošais palestīniešu politiskais spēks, pieņēma Palestīnas Neatkarības deklarāciju, kurā atsaucās uz ANO 1947. gada teritoriālā sadalījuma plānu, respektīvi, netieši atzina Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu sākotnēji tai paredzētajās robežās. Līdzīgs saturs ir arī t.s. „„Hamās” hartai”, kas tika publiskota 2017. gadā. Pašreizējais karš, no vienas puses, aktualizējis palestīniešu valsts pastāvēšanas jautājumu, no otras, jādomā, attālinājis tās tapšanas iespējamību. Var piebilst, ka bez divu valstu risinājuma pastāv vēl arī citi teorētiski attīstības scenāriji. Tāds ir t.s. vienas valsts modelis, kas paredz vienotas federatīvas vai unitāras valsts izveidi visā kādreizējā Palestīnas mandātteritorijā ar izraēliešiem un Palestīnas arābiem kā pilsoņu kopumu, vai arī t.s. trīs valstu modelis, kad Gazas joslu un daļu Jordānas rietumkrasta anektētu, attiecīgi, Ēģipte un Jordānija. Irānas izārdīšanās, t.i. izrādīšanās Pagājušā nedēļa piešķīra jaunus motīvus biedējošajai tēmai par Tuvo Austrumu konflikta izvēršanos plašumā, kad divu dienu laikā Irāna īstenoja raķešu un lidrobotu triecienus trīs kaimiņvalstu teritorijām. 15. janvārī irāņu raķetes krita Irākas Kurdu autonomā reģiona administratīvajā centrā Erbīlā, nogalinot četrus un ievainojot sešus cilvēkus. Starp bojāgājušajiem ir uzņēmējs Pešro Dizaiji, daudznozaru uzņēmuma īpašnieks. Irānas puse apgalvojusi, ka trieciens dots Izraēlas izlūkdienesta atbalsta punktiem, ko par nepamatotu nodēvējusi kā Irākas valdība, tā kurdu autonomijas administrācija. Vēl vairākas Irānas raķetes tai pašā dienā piezemējās Sīrijas Idlibas provincē, kuru daļēji kontrolē pret valdošo režīmu karojošie nemiernieki. Kā apgalvo Teherāna, šeit mērķis esot bijušas tā dēvētās Islāma kalifāta kustības pozīcijas. Visbeidzot dienu vēlāk raķešu un lidrobotu trieciens tika vērsts pret Pandžguras rajonu Pakistānas Beludžistānas provincē. Šeit mērķis esot bijusi Irānas beludžu sunnītu bruņotās grupas „Džaīš ul-Adl” jeb „Taisnīguma armija” bāze. Vairākas valstis, tai skaitā ASV, atzīst šo grupējumu par teroristisku, un, kā pēc apšaudes paziņojis Irānas ārlietu ministrs Hosejns Amīrs Abdollahjans, mērķis esot bijuši tikai teroristi, bet nekādi ne „draudzīgās un brālīgās valsts pilsoņi”. Grūti spriest par trieciena sekmēm, jo, kā ziņo, vienīgie bojāgājušie esot divi bērni; četri pieaugušie ievainoti. Ja Irākas reakcija uz tās teritorijas apšaudīšanu bija tikai diplomātiska, proti, no Teherānas tika atsaukts Irākas vēstnieks, tad Pakistāna deva arī militāru atbildi. 18. janvārī Pakistānas bruņotie spēki apšaudīja ar raķetēm Saravanas pilsētu Irānas Sīstānas un Beludžistānas provincē, nogalinot deviņus cilvēkus, t.sk. trīs sievietes un četrus bērnus. Kā norādījusi oficiālā Islamabada, esot apšaudīti šeit bāzētie pakistāniešu beludžu separātisti. Šī Irānas mētāšanās ar raķetēm, izrādot savus militāros muskuļus, pievieno jaunus triepienus Tuvo Austrumu raķešu kara ainavai, kurā līdz šim bija redzama Izraēlas spēku un Libānā bāzētās grupas „Hezbollah” savstarpējā apšaudīšanās, uzbrukumi Savienoto Valstu bāzēm Irākā, Jemenas husītu nemiernieku uzbrukumi civilajiem kuģiem Sarkanajā jūrā, pretī saņemot ASV un to sabiedroto triecienus, un vēl citi elementi. DeSantiss pamet distanci Svētdien par savu izstāšanos no cīņas par Savienoto Valstu prezidenta krēslu paziņoja viens no Republikāņu partijas kandidātiem, vēl nesen par potenciālu favorītu uzskatītais Floridas gubernators Rons DeSantiss. „Man ir skaidrs, ka lielākā daļa republikāņu priekšvēlēšanu dalībnieku vēlas dot vēl vienu iespēju Donaldam Trampam. Es izsaku viņam savu atbalstu, jo mēs nevaram atgriezties pie pērnās vecās republikāņu gvardes, uzsildītā korporatīvsma jaunā iepakojumā, kuru pārstāv Nikija Heilija,” savā sociālā medija „X” kontā ierakstījis DeSantiss. Viņa lēmums sekoja pirmajām republikāņu priekšvēlēšanu sapulcēm Aiovas štatā, kurās viņš palika otrajā vietā aiz Donalda Trampa, kuru atbalstījuši vairāk nekā puse partijas pārstāvju. Floridas gubernators ir trešais republikāņu kandidāts, kurš izstājies no cīņas, sekojot uzņēmējam Vivekam Ramasvami un bijušajam Arkanzasas štata gubernatoram Eisai Hatčinsonam. Tagad republikāņu kandidātu sacīkstes distancē palikuši divi: eksprezidents Donalds Tramps un kādreizējā Savienoto Valstu pārstāve Apvienoto Nāciju organizācijā Nikija Heilija, lai gan priekšvēlēšanu biļetenos turpinās figurēt apmēram divi duči kandidātu vārdu, t.sk. visi tie, kas paziņojuši par savu kampaņu pārtraukšanu. 23. janvārī kā republikāņu, tā demokrātu partijas priekšvēlēšanas notika Ņūhempšīras štatā, un, saskaņā ar primārajiem rezultātiem, arī šeit republikāņu vēlētāju favorīts ir Donalds Tramps, kaut distance starp viņu un Nikiju Heiliju ir samērā neliela. Viņa pati paziņojusi, ka savu priekšvēlēšanu kampaņu nepārtraukšot arī tad, ja nepārprotami atpalikšot no eksprezidenta Trampa. Nākamais štats, kur republikāņi izvēlēsies savu prezidenta kandidātu, būs Nevada 8. februārī. Spriežot pēc aptaujām, arī te favorīts varētu būt Tramps. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Jaunie elektrovilcieni nekursē tik labi, kā iecerēts. Un sagaidāms, ka nedienas vēl turpināsies, līdz ar "bērnu slimībām" izslimos visi jau atvestie un vēl gaidāmie vilcieni. Vai valstij ir risinājums, kā vilcienu satiksmi padarīt prognozējamāku un kompensēt pasažieriem radītos zaudējumus, Krustpunktā analizē AS "Pasažieru vilciens" valdes priekšsēdētājs Rodžers Jānis Grigulis, Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Artūrs Caune, satiksmes ministrs Kaspars Briškens (Progresīvie) un Saeimas deputāts Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība).    

Arvien vairāk darba vietu tiek aprīkotas ar jauniem digitāliem rīkiem. Kā digitalizācija maina darba vidi un darba drošības kritērijus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras nacionālā kontaktpunkta vadītāja Linda Matisāne, Rīgas Stradiņa universitātes asocociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un uzņēmuma "SCHWENK Latvija" valdes locekle Personāla un administrācijas direktore Linda Šedlere. Ivars Vanadziņš norāda, ka ir daudz sīku lietu, kas turpina uzlaboties saistībā ar darba drošību, lielāko daļu pat nepamanām. "Milzīgu izmaiņu nav daudz, bet tas nenozīmē, ka digitalizācija neskars," atzīst Ivars Vanadziņš. Linda Šedlere pieblist, ka ražošanā tehnoloģijas ienāk daudz, bet jaunie risinājumi lielākoties attiecas uz individuālo aizsardzību. Uzlabojumi ražošanas iekārtās, tās ir gadu jautājums.  "Individuālās aizsardzības līdzekļi - spēj tik skriet līdz. Un darba organizācijas un vides monitoringa līdzekļi tiešām attīstās un var padarīt dzīvi vieglāku vai grūtāku," komentē Linda Šedlere. "Tās ir dažādas darba vides monitoringa iekārtas, dažādi analizatori. Dažādi sensori, kuri var palīdzēt darba vietai monitorēt, vai cilvēks atrodas darba stāvokli, vai viņš nav kaut kur nokritis un neguļ, vai viņam, iespējams, vajadzīga palīdzība." "Piemēram, sensors ķiverē, kas fiksē, vai cilvēks strauji nenokrīt un varbūt jāiet palīdzēt. Daudzas palīdzošas lietas," piebilst Ivars Vanadziņš. "Digitalizācijas ēnas puses ir šie mentālo veselību ietekmējošie faktori. Pie tā, kā iekārtot darba vietu, esam gadiem strādājuši, mums ir stāvgaldi un sēdgaldi, dažādi paliktņi datoriem. Ne vienmēr cilvēki atpazīst, ka tas rada nogurumu, rada pārgurumu, neļauj izgulēties," atzīst Linda Matisāne. "Šogad tika veikts pētījums "Darba apstākļi un riski Latvijā" un man viens no lielākajiem šī pētījuma pārsteigumiem bija, ka topa faktors, ko darbinieki paši atzinuši kā vissvarīgāko, ir grūtu un sarežģītu lēmumu pieņemšana," norāda Linda Matisāne. "Tas viennozīmīgi ir izaudzis pēdējo gadu laikā, kad mainās... Ja pirms 10 gadiem teicām, ka topā ir viss, kas saistīts ar ergonomiku - smagumu celšana, vienveidīgas kustības, darbs piespiedu pozās. Tagad top pieciniekā ir laika trūkums, darbs ar tehnoloģijām, darbs ar cilvēkiem - viss, kas ir vērsts uz psihisko veselību, mazāk ar ergonomiku." Ivars Vanadziņš atzīst, ka platformu darbos priekšnieks jau tagad bieži ir mākslīgais intelekts. Vai cilvēki tam ir gatavi, ka nav priekšnieka, bet viņus komandē robots. Daudzi nebūs aizdomājušies, ka viņus jau komandē robots. "Laika monitoringa sistēmas cilvēkiem, kas strādā attālināti. Liels stress psihiskai veselībai tādā vidē atrasties, tas ir tavs priekšnieks, kurš vēro, monitorē tavu darba laiku. Daudzi nav tam gatavi, atzīst, ka tas ir pamatiemesls trauksmainībai," bilst Linda Šedlere.  

Nevis tāpēc, ka pensija maza, bet gan nav, kas strādā. Arvien reālāka kļūst perspektīva, ka Latvijas iedzīvotājiem, sasniedzot pensijas vecumu, būs vien jāturpina strādāt, jo gados jaunāku darbinieku, kam stāties pensionāra vietā, vienkārši nebūs. Vai cilvēki tam būs gatavi metāli un arī fiziski, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas Ārstu biedrības prezidente, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, AS "Olainfarm" valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis un AS "AB City" grupas personāla vadības stratēģiskā vadītāja Ilze Ogle.

Netieši dati rāda, ka vegānu skaits Latvijā turpina palielināties. Vegāniska uztura piedāvājums arī. Tomēr bažas par to, ka šāds uzturs ir nepilnvērtīgs un ilgtermiņā var radīt problēmas cilvēka veselībai, nekur nav pazudušas. Vai bažām ir reāls pamats, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas vegāns, zvērināts dzīvnieku advokāts Sandris Ādminis un sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore. "Piemēram, šobrīd aizvien vairāk runā par gaļas patēriņa samazināšanu, un tas varbūt simtprocentīgi neierakstās tajā idejā kā tādā, bet tas neizbēgami arī ir daļa no tā aicinājuma," par iespējamo motivāciju pievērsties vegānismam bilst Sandris Ādminis. "Sāksim ar to, ka paskatāmies, vai tas, cik mēs daudz apēdam tos dzīvniekus, tiešām atbilst tam, ko mums iesaka ārsti, veselības speciālisti, vai tiešām tas ir ilgtspējīgi vides mijiedarbības sakarā. Tas ir viens piemērs. Aicinājums varbūt ir kļuvis iekļaujošāks ar laiku, plašāks." Lai uzturs būtu pilnvērtīgs, varbūt risinājums ir mākslīgi audzētas gaļas produkti pa reizei? "Tas jau ir ļoti atkarīgs no apsvērumiem, no motivācijas, kāpēc cilvēks ir izvēlējies piebremzēt ar dzīvnieku produktu patēriņu vai vilkšana mugurā, tai skaitā. Tas jau nav tikai par uzturu, vegānisms tādā ziņā ir kaut kas plašāks par uztura veidu," norāda Sandris Ādminis. "Ja cilvēkam kā apsvērums ir vairāk saistīts ar savu veselību, tad, piemēram, apēst reizi gadā vai reizi nedēļā kaut ko no dzīvniekiem kādu mazu zvēriņu - trusīti, vistiņu vai zaķīti - tas varbūt dramatiski nemainīs vides situāciju. Ja tā pārliecība ir saistībā ar morāliem apsvērumiem, ar sirdsapziņu, es gribu, lai manas izvēles dēļ nevienam netiek nogriezta galva, trusītim, piemēram, tad tas ir citādāk. Atkarīgs no cilvēka iekšējās motivācijas." "Ja es izvēlos būt par vegānu, gribu mainīt radikāli savu dzīvesveidu, savu ēšanu tādu vai šādu apsvērumu dēļ, tad, pirmkārt, noteikti būtu jāizdodas pie sava ģimenes ārsta, jānoskaidro savu veselības stāvokli, kāds tev ir šobrīd. Es esmu redzējusi ļoti gudrus, izglītotus, protams, vegānus, kuri seko līdzi savam veselības stāvoklim, asins, analīzēm, dzer papildus uztura bagātinātājus," analizē Liene Sondore. "Šis dzīvesveids neiet pretrunā... Priekšstats, ka vegāniem kaut kas trūkst, tas tā ne vienmēr ir. Es vienmēr saku, nu arī tiem, kas ēd tikai baltmaizi ar sardeli un pelmeni, arī nav pats labākais dzīvesveids.  Tāpēc, pirmkārt, tev ir jāzina savs veselības stāvoklis. Un tad jau tālāk ārsts pateiks konkrēti, kādus uztura bagātinātājus vajadzētu uzņemt papildus. Būsim reāli, mēs varam varbūt kādu vegānu bārt - nu, nu, nu tagad tev jāapēd reizi mēnesī gaļa! Tā nebūs, ja šim cilvēkam ir konkrēta pārliecība. Bet es domāju, nevajag tās lietas dramatizēt. Mūsdienās ir ļoti daudz pieejami forši produkti. Es esmu absolūti par mājās gatavotu ēdienu un papildus, kas ir jāuzņem, tad tas ir jāuzņem."  

Pa Latvijas koplietošanas ceļiem ikdienā pārvietojas ievērojams skaits automašīnu, kurām nav izieta tehniskā apskate un nav iegādāta  obligātās civiltiesiskās atbildības polise. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi par šādu problēmu, kas pastāv gadu desmitiem, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja pārstāvis Agris Daukšte, satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis un Valsts policija Satiksmes drošības vadības biroja priekšnieks Arturs Smilga. Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs, Ceļu satiksmes drošības dienests (CSDD) un Valsts policija oktobrī aktualizējusi tēmu par piedalīšanos ceļu satiksmē bez derīgas tehniskās apskates un OCTA. Tas aktualizēts, jo aizvien ir ļoti liels to satiksmes dalībnieku skaits, kas piedalās satiksmē bez derīgiem dokumentiem. 1-2% satiksmes negadījumu izraisa braucēji, kam nav izieta tehniskā apskate un arī iegādāta OCTA, skaidro Agris Daukšte. "Tas ir pietiekoši daudz, lai tās varētu radīt problēmas. It sevišķi problēmas tas radīs pašiem braucējiem," analizē Oskars Irbītis. "Ja mēs skatāmies, cik mums ir gada laikā negadījumu vispār, tie ir apmēram 40000 negadījumu katru gadu. Vidēji vismaz divi automobiļi katrā šajā negadījumā [ir iesaistīti], tātad ap 80000 automobiļu, kas iesaistīti negadījumos. Aktīvi transportlīdzekļi, kas piedalās satiksmē, mums ir apmēram 800000, tie, kas iziet apskati, kas reāli parādās uz ceļa, tie, kurus var nofiksēt. Tas nozīmē, ka katrs desmitais automobilis reāli iekļūst negadījumā. (..) Tātad ir darīšana ar apdrošinātājiem un tas nozīmē, ka risks, ka tomēr nāksies maksāt pašam no savas kabatas un tie cipari var būt diezgan lieli, ir ļoti reāls. Cilvēks vienkārši neapzinās to, ka faktiski vislielākās finansiālās problēmas ne jau sagādās policija vai kāds no šiem uzraugošajiem, bet tie varētu būt arī apdrošinātāji, piemēram, ar regresa prasību, ka cilvēkam pašam nāksies samaksāt par to, ko viņš apskādējis." Statistika rāda, ka negadījumos, kuros iesaistīts neapdrošināts transportlīdzeklis, ļoti bieži ir "džentelmeņa komplekts" - transportlīdzeklim nav arī tehniskā apskate un vadītājs vēl ir dzērumā. 2022. gadā no negadījumiem, kas izraisīti bez OCTA, 30% ir tie, kurus izraisījuši transportlīdzekļi, kuriem nav arī tehniskās apskates. Raidījuma viesi ir pārliecināti, ka nevar būt nekādi aizbildinājumi un attaisnojumi cilvēkam, kāpēc viņi izmanto auto bez tehniskās apskates un OCTA, respektīvi neievēro noteikumus. Tas rada apdraudējumu ne tikai pašam vadītājam gadījumā, kuru raksturoja Oskars Irbītis, bet tas ir arī tiešs apdraudējums visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem.  

Arvien vairāk ir nelaimes gadījumu, kuros iesaistīti bērni un jaunieši. Pēc ažiotāžas par papildu maksu preses abonēšanai "Latvijas pasts" to varētu pārskatīt; tarifus nākamgad nemainīs. Nigēras armijas vadība pieslējusies militārā apvērsuma īstenotājiem. Eiropas Centrālā banka kārtējo reizi ceļ procentu likmes. Ukrainā turpinās diskusijas par dalību Parīzes Olimpiskajās spēlēs, ja krievi un baltkrievi var startēt kā neitrālie sportisti.

Vasarā strauji pieaug dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas noslodze, bet daļa no tā, kam vajadzētu nonākt taras automātos, joprojām tiek izmests sadzīves atkritumu konteineros. Kāpēc tā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Depozīta iepakojuma operatora valdes priekšsēdētājs Miks Stūrītis, "Lidl" Korporatīvās atbildības vadītāja Antra Birzule, "Rimi Latvia" sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Bite. Sazināmies ar Latvijas alkohola nozares asociācijas izpilddirektoru Dāvi Vītolu un tirdzniecības tīkla "Citro"pārstāvi Imantu Kelmeru.  

Somijas valsts stūrētāju maiņa. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Andis Kudors. Somijas valsts stūrētāju maiņa Jo tuvāk nāca svētdien, 2. aprīlī, notikušās Somijas parlamenta vēlēšanas, jo mazāka saruka reitingu starpība starp trim ietekmīgākajiem pretendentiem: līdzšinējās premjerministres Sannas Marinas sociāldemokrātiem un diviem opozicionāriem – labēji centrisko Nacionālo koalīcijas partiju un labēji populistisko Somu partiju. Rezultātā visu trīs partiju rezultāti atšķiras vien par procenta desmitdaļām, tomēr ar šo starpību ir diezgan, lai valsts stūre nonāktu citās rokās. Par spīti tam, ka sociāldemokrāti pat nedaudz palielinājuši savu vietu skaitu parlamentā, viņi tomēr šoreiz palikuši trešajā vietā, jo abiem pārējiem konkurentiem pieaugums ir vēl ievērojamāks. Vēlēšanu kausos izrādījusies par vieglu svērta premjeres Marinas spilgtā harizma un vadītājas dotības, kuras viņa apliecinājusi šajos krīžu gados, tai skaitā konsekventā Somijas virzīšana uz NATO, kas vaiņagojās ar oficiālu pievienošanos vakar. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē 2019. gadā otro pozīciju ieņem Somu partija, savukārt uz pirmo no trešās izvirzījusies Nacionālā koalīcijas partija, tradicionāli dēvēta vienkārši par Koalīciju. Trīs smagsvari sadalījuši savā starpā balsis, kuras zaudējuši Marinas valdības koalīcijas partneri – sociālistiskā Kreisā alianse, Zaļo līga un tradicionāli Somijas laukus pārstāvošā Centra partija. Arvien tālāk pagātnē paliek trīsdesmit gadus ilgušais periods, kurā Somijas politikas pjedestālu savā starpā nemainīgi dalīja „lielais trijnieks” – sociāldemokrāti, centristi un Koalīcija. Kopš 2011. gada vēlēšanām viņiem piebiedrojies ceturtais konkurents – Somu partija. Tādējādi pie jaunās valdības veidošanas ķersies Nacionālās koalīcijas partijas līderis, politologs un karjeras politiķis Peteri Orpo, kuru Turku universitātes laikmetīgās vēstures profesors Vesa Varess raidsabiedrībai BBC raksturojis kā „ideālā znota tipu”. No vienas puses, Somijas politikā nepastāv tāda nošķirtība starp labējām un kreisajām partijām, kāda tā ir kaimiņvalstī Zviedrijā. Samērā nesenā pagātnē ir tikusi veidota valdība ar Nacionālās koalīcijas premjeru un sociāldemokrātu piedalīšanos. Arī Somu partija kādu laiku ir bijusi labējā valdībā, kas gan beidzās ar frakcijas sašķelšanos, partijai aizejot no valdības, bet daļai mērenāko deputātu turpinot to atbalstīt. Nākamajās vēlēšanās šķeltnieki gan cieta fiasko, savukārt stingrās līnijas piekritēji atguva zaudētās pozīcijas. Vairums no kreisajām un centriskajām partijām ir paziņojušas, ka ar Somu partiju vienā valdībā nestrādās. Tad nu potenciālajam premjeram Orpo jāizšķiras, uz kuru pusi vērst skatu – vai pa labi, vai pa kreisi. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša „Pagaidu tehnokrātu kabinets vai vēl vienas – sestās – ārkārtas vēlēšanas” – tā ticamāko politiskās situācijas attīstību Bulgārijā pēc svētdien notikušajām vēlēšanām aģentūrai „Reuters” raksturoja sabiedrisko attiecību un konsultāciju kompānijas „Teneo” politisko risku analītiķis Andrjuss Tursa. Tas nozīmē, ka Bulgārijā turpinās politiskas nestabilitātes periods, kas aizsākās pirms diviem gadiem. Jau piekto reizi šai periodā balsotāji devušies pie vēlēšanu urnām, un vēlētāju aktivitāte liecina par pagurumu – šoreiz tā ir vien nedaudz virs 40%. Krīze sekoja divpadsmit gadus ilgam posmam, kurā premjera krēslā ar nelieliem pārtraukumiem atradās partijas GERB līderis Boiko Borisovs. GERB ir bulgāru valodas abreviatūra no nosaukuma „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību”, un šī partija sevi pozicionē kā proeiropeisku un konservatīvu, lai gan tiek raksturota arī kā gana populistiska. Daudziem ekspremjers Borisovs joprojām ir cienījams politikas veterāns un iespējams stabilitātes garants, citiem – hroniskās korupcijas nelaimes iemiesotājs. Šī gada februārī viens no bijušajiem Borisova valdības ministriem tika pakļauts Savienoto Valstu sankcijām saskaņā ar Magņitska likumu. Uz protestu viļņa, kas iezīmēja Borisova valdības pēdējos mēnešus, izvirzījās t.s. „pārmaiņu partijas”. Tādām pieskaitāma dziedātāja Slavi Trifonova 2020. gadā izveidotā partija „Ir tāda tauta” un divu Hārvarda universitātes absolventu Kirila Petkova un Asena Vasiļeva 2021. otrajā pusē dibinātā partija „Mēs turpinām pārmaiņas”, kura izveidoja aliansi ar 2018. gadā dibināto bloku „Demokrātiskā Bulgārija”. Tomēr, atstūmušas  GERB no varas, „pārmaiņu partijas” aizvadītajos pāris gados ir spējušas izveidot tikai vienu ne sevišķi ilglaicīgu koalīcijas kabinetu. Pārējo laiku valsti vadīja prezidenta Rumena Radeva ieceltas tehnokrātu valdības; pēdējā no tām – neatkarīgā politiķa Giliba Doņeva vadībā kopš pagājušā gada augusta. Svētdienas vēlēšanās Borisova bloks savu situāciju nedaudz uzlabojis, Petkova un viņa sabiedroto bloks – pasliktinājis. Trešajā vietā izvirzījusies ultranacionālistiskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, tai uz pēdām seko „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kas pārstāv etnisko minoritāšu intereses. Bet kopumā spēku samērs ir tāds, ka jaunas ilglaicīgākas valdības izveide jau atkal šķiet maz ticama. Aģentūras Reuters [roiterz] apskatnieks Stojans Nenovs vēlēšanām veltītajā publikācijā izsakās, ka abi lielākie sāncenši varētu piekrist vēl vienai tehnokrātu valdībai, kas varētu virzīt apstiprināšanai valsts budžetu un vienoties ar Eiropas Savienības institūcijām par pandēmijas krīzes kompensāciju piešķiršanu. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti 1991. gada februārī par toreizējās Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sastāvā esošās Melnkalnes Sociālistiskās republikas premjerministru kļuva tobrīd 29 gadus vecais Milo Džukanovičs, Melnkalnes Komunistu savienības biedrs un partijas nomenklatūras pārstāvis otrajā paaudzē. Kopš tā brīža un līdz pat pagājušajai svētdienai viņš atradās šīs Balkānu valsts varas virsotnē. Vispirms Džukanovičš nepilnus septiņus gadus bija premjerministrs, tad nepilnus piecus gadus prezidents, tad četrpadsmit gadus, ar nelieliem pārtraukumiem, atkal premjerministrs, bet kopš 2018. gada maija – atkal prezidents. Pa šo laiku sabruka kādreizējā Dienvidslāvija, bet Melnkalne kopā ar Serbiju izveidoja vispirms Dienvidslāvijas Savienoto republiku, pēc tam konfederatīvo Serbijas un Melnkalnes valstu savienību, līdz, visbeidzot, 2006. gadā melnkalnieši referendumā nobalsoja par atdalīšanos no šī kādreizējās federācijas relikta. Kā zināms, reģionu satricināja asiņaini konflikti, kuri daļēji skāra arī Melnkalni. Pēc sakaru saraušanas ar Serbiju Melnkalne sāka tuvināties Eiropas Savienībai un NATO, pievienodamās Ziemeļatlantijas aliansei 2017. gadā. Džukanoviča vadītā partija pa to laiku pārtapa no Melnkalnes Komunistu savienības par Melnkalnes Demokrātisko sociālistu partiju. Tās ideoloģiskajā platformā laika gaitā komunismu nomainīja sociāldemokrātisms, tad kreisais nacionālisms, tad neoliberālisms, proeiropeiskums un eiroatlantisms ar populisma piedevu. Podgoricas varas gaiteņus pamazām pameta līdera kādreizējie līdzgaitnieki, taču viņš pats šais metamorfozēs palika nemainīgi valdošs. Milo Džukanoviča brālis Aleksandars nodibināja pirmo Melnkalnes privātbanku un aktīvi iesaistījās privatizācijas procesā, savukārt viņa māsa Ana Koraļeviča bija ietekmīga persona tiesu varas sfērā. Jo tuvāk šodienai, jo pamanāmāki kļuva signāli, ka ar Melnkalnes politisko varu viss nav kārtībā. Ilggadējo valsts līderi vainoja valsts nozagšanā un kleptokrātiskas sistēmas veidošanā, autoritārās vadības metodēs. 2020. gadā organizācija „Freedom House”savā demokrātijas reitingā mainīja Melnkalnes klasifikāciju no demokrātijas uz hibrīdrežīmu. Kopš 2019. gada valstī vairakkārt uzliesmojuši protesti, bet 2020. gada augustā Demokrātisko sociālistu partija pirmoreiz kopš savas tapšanas 1991. gadā zaudēja vēlēšanās opozīcijai. Milo Džukanoviča piekāpšanās trīsdesmit sešus gadus vecajam ekonomistam ar Oksfordas diplomu Jakovam Milatovičam prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā šķiet loģisks šī procesa noslēgums. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Populārzinātniskais izdevums “Lielā smaržu grāmata: smaržmīļiem visā pasaulē” izseko pa desmitgadēm, kā mūsdienu pasaulē mainījušās parfimēru radītās smaržas un to vēstījums. Saistību starp smaržu un stāstu pamanījusi rakstniece Dace Rukšāne, kura gan nesen iznākušajam romānam “Džikī”, gan triloģijas iepriekšējam romānam “Krieva āda” devusi smaržu nosaukumus. Attiecīgās smaržas rašanās stāsts ir būtiska romāna sižeta sastāvdaļa, saistība ar maņām arī rakstnieces valodu darījusi ļoti vielisku un juteklisku. Smaržas un stāsts! Saruna ar “Lielās smaržu grāmatas” tulkotāju un smaržzini Mariku Rozenbergu un rakstnieci Daci Rukšāni. Arvien biežāk grāmatu lappusēs slēpjas kvadrātkodi. Lasot kādu romānu, kvadrātkods var aizvest jūs uz „youtube” vietni. Un ja tā padomā, mērķis iesaistīt kādā stāstā iespējami daudz maņu literatūrā nav nekas jauns. Bērnu grāmatas papildina no lappusēm izkāpuši priekšmeti, fantāzijas romānos tiek zīmētas kartes. Grāmatu mākslas uzdevums ir lasītāju aizvest tekstam paralēlā ceļojumā. Dzirde, acis, tauste, un šķietami netveramākā no maņām – oža! Rakstniece Dace Rukšāne, gan nesen iznākušajam romānam “Džikī”, gan vēl nepabeigtās triloģijas iepriekšējam romānam “Krieva āda” nosaukumā likusi leģendāru smaržu nosaukumus. Vēl nepabeigtā romānu triloģija izstāsta 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Nosaukumā liktās smaržas rašanās stāsts ir romāna sižeta būtiska sastāvdaļa, saistība ar maņām arī rakstnieces valodu darījusi ļoti vielisku un juteklisku. Valoda! Interneta vidē ir neskaitāmi blogi, kuros, kā man šķiet, radīta vesela valoda, kā sarunāties par to, par ko sarunāties ir grūti, jo smaržu izjūta cilvēkiem ir atšķirīga. Vienu no atpazīstamākajiem latviski lasāmajiem smaržām veltītajiem blogiem – „Seko degunam” – radījusi Marika Rozenberga. Pēc viņas pamudinājuma nesen latviski tulkots iznāca Francijā, 2018. gadā autoru kolektīva radītais izdevums “Lielā smaržu grāmata: smaržmīļiem visā pasaulē”. “Lielā smaržu grāmata” domāta tiem, kam ir noturīga interese par smaržām, un kuri vēlas saprast pamatjautājumus. Kopumā 11 nodaļās skaidrots: kā darbojas oža, kādas izejvielas tiek izmantotas smaržu radīšanai, aprakstīti zīmoli un parfimēri. Un tas ļauj pa gadsimtiem, tuvāk mūsdienām – pa desmitgadēm saprast kā  mainījušās parfimēru radītās smaržas un to vēstījums. Tieši tā – vēstījums, jo katra smarža vienmēr ir arī stāsts. Vai tas būtu zīmola mērķtiecīgi radīts smaržas stāsts, vai mīti un leģendas ap smaržas izgudrošanu, vai arī stāsti par slavenībām, kas tās lietojuši. Likās interesanti sarunā apvienot smaržzines Marikas Rozenbergas un rakstnieces un smaržu kolekcionāres Daces Rukšānes pieredzi, lai kaut mazliet pietuvotos saprašanai, kādas sakarības pastāv starp smaržu un stāstu.  Kā var aizrauties ar smaržu izzināšanu? - arī tas parasti ir stāsts.

Vai tas ir godīgi, ka viens pircējs par preci maksā vienu cenu, bet otrs - krietni mazāku, jo viņam tiek piedāvāta personalizēta cena? Laikam jau nav! Bet personalizētas cenas ir teju visaptveroša prakse un no tās atteikties neviens netaisās. Drīzāk otrādi - personalizētu vilinošu piedāvājumu būs arvien vairāk. Vai personalizēta cenu noteikšana ir ētiska rīcība, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: "TRY Dig Latvia" projektu direktors Viesturs Kančs, Latvijas Universitātes Biznesa un ekonomikas fakultātes profesors Jānis Priede un biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns, personas datu aizsardzības speciālists Ivo Krievs. "Personalizācija ir jaudīga mārketinga stratēģija," vērtē Viesturs Kančs, ko pielāgo, balstoties uz dažādiem cilvēka paradumiem, varbūt uz viņa lokāciju, iepirkšanās vēsturi, ja runa ir par e-komerciju, ko var izmantot biznesa vajadzībām un arī atvieglot patērētājā dzīvi. Cena, visticamāk, ir pielāgojama. Jānis Priede atzīst, ka šādu cenu pielāgošanu patērētājs var uztvert kā diskrimināciju, uzņēmēja praksē tā ir cenu diferencēšana. "Ik pa brīdim uzvirmo jautājums, cik lielā mērā pārdevējs izmanto iespēju diferencēt cenu un kā sabiedrība to uztver. (..)  Diskriminēt cilvēkus pēc kādām pazīmēm nav sabiedrībā pieņemams, pēc reliģijas, vecuma, dzimuma. Diskriminēt pēc cenas esam diezgan toleranti," atzīst Jānis Priede. Viņš arī norāda, ka cenu diferencēšanas praksi var sadalīt trīs daļās: nelegālā joma – tie paši karteļi, vienošanās, patērētājam pat nav izvēles. Tirgus mehānisms pēc būtības nedarbojas un sabiedrība pārmaksā. (..) Izteikts konkurences trūkums. Cenu diferencēšanas prakses, kas ir gan legālas, gan sabiedrībā akceptētas, tās ir arī lojalitātes kartes. Vai atlaides senioriem, skolēniem vai studentiem. Mēs kā sabiedrība to pieņemam, jo ir sociālās pazīmes. Pa vidu ir nosacīti "pelēkā zona". Mūsdienās datu ievākšana gandrīz individuālā līmenī par katru patērētāju var izveidoties profils, par viņa uzvedības mehānismiem, par viņa apradumiem, par viņa pirktspēju, vēlmi maksāt. Tas nav ar likuma aizliegts, bet parādās jautājums par ētiku.  Raidījuma viesi vērtē, ka tāpat, kā apgūstam medijpratību un finanšu pratību, svarīgi apgūt arī tehnoloģiskās zināšanas e-komercijā. "Ja saproti, kas sīkdatne interneta pārlūkos iegūst par tevi informāciju un var pielāgot šo, tu jau esi uzvarētājs zināmā mērā. Ja par to neaizdomājies, nepārzini, gribas teikt, ka esi zaudētājs," uzskata Viesturs Kančs. "Mums visiem ir jāmācās digitālais tirgus, kas visiem liek jaunus apradumus saprast. Arī mēs tur noteikti daudz nezinām," vērtē Ivo Krievs. "Kaut kādā veidā ieguvējs ir tas, kurš tehnoloģiski zina, bet tas, ko mēs zinām, ir aisberga augšējā daļa tam, ko lielie tehnoloģiju giganti spēj apakšā saģenerēt un algoritmi izdarīt." "Bet lielāks risks ir tur, konkurence nav tik brīva, kaut vai lielie digitālie milži - sociālie tīkli, kur nevari kājām aiziet citur. Tur cenas manipulācija var būt gandrīz piespiedu rakstura. Ar to vajadzētu sākt cīnīties, kur cilvēks nevar nobalsot un aiziet no viena pakalpojumu sniedzēja pie otra," turpina Ivo Krievs. Pasaulē veiktie pētījumi liecina, ka patērētāji nevēlas maksāt dažādas cenas par vienu un to pašu produktu. Piemēram, 76 % norāda, ka viņus satrauc doma, ka citi lietotāji par to pašu preci vai pakalpojumu maksā mazāk, savukārt 86 % uzskata, ka šādi cenošanas principi nav ētiski. Runājot par sīkdatnēm un personalizētu datu vākšanu svarīgs aspekts ir datu uzglabāšana. Bieži vien paziņojumi par sīkdatnēm ir ķeksīša pēc, tie nedarbojas funkcionāli. "Ja cilvēks ienāk lapā un viņš nav atļāvis ievākt par sevi datus, tad arī nevajadzētu ievākt. Daudzi ievāc. Tā ir bumba ar laika degli, liela atbildība ir uzņēmumu pusē. Ir cilvēki, kas pieskata, lai viss juridiski korekti un legāli. Svarīgi ir arī, kā uzņēmumi uzglabā datus. Ja nemaldos, ka pēc likuma ir jābūt tā, ja es kā patērētājs saku, ka vairs nevēlos, ka konkrētais interneta veikals, konkrētais zīmols uztur par mani datus, ko ieguvuši pēdējo pirkumu gaitā, tie ir jādzēš. Jautājums, vai tas ir iespējams? Tas būtu interesants eksperiments arī ar pāris interneta veikaliem, ja palūgtu izdzēst par sevi visu informāciju, vai viņi vispār to varētu izdarīt," analizē Viesturs Kančs.

Arvien populārāks kļūst uzskats, ka jebkuru valsti pa īstam var iepazīt, nevis apmeklējot ierastās tūrisma vietas, bet gan satiekot vietējos cilvēkus. Kā piedāvājums "Lauku dzīvesveids" ļauj tūristiem iepazīt dzīvi un cilvēkus Latvijas laukos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar piedāvājumu "Lauku dzīvesveids" iepazīstina "Lauku ceļotāja" pārstāve Anna Palelione. Ko piedāvā tūristiem un kas interesē tūristiem no ārvalstīm, atklāj z/s "Ozoliņi" saimniece Evita Lūkina, "Lauku tēju" piedāvātāja, zirgu sētas "Klajumi" saimniece Ilze Stabulniece, viesu nams "Mauriņi" saimniece Māra Zemdega un viesnīca "Kārļamuiža" pārstāve Baiba Stepiņa.  

 Gada otrajā pusē strauji pieaudzis jau tā augstai pieprasījums pēc saules paneļiem un to uzstādīšanu vēl līdz gada beigām, bet pieprasījums ir tik liels, ka jau veidojas rezervācijas rinda līdz pavasarim. Savukārt tie, kas atliks izpildītāja nolīgšanu uz pavasari, visticamāk saņems saules paneļus uz mājas jumta vai piemājas teritorijā tikai nākamās vasaras otrā pusē. Bet ar to nepatikšanas nebeidzas. Izskan viedoklis, ja tiks apstiprināti AS „Sadales tīkls” jaunie tarifi par elektrības nodošanu tīklā, mikroģenerācijai Latvijā varēs likt treknu punktu. Vai joprojām saules paneļi būs izdevīgs risinājums patērētājiem, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Viedās un energoefektīvās pilsētvides tehnoloģiju asociācijas valdes loceklis, SIA "Baltijas Elektro sabiedrība" valdes priekšsēdētājs Edgars Bergholcs, enerģētikas eksperts, SIA "EVECON" valdes loceklis Gatis Lazda un AS "Sadales tīkls" valdes loceklis Jānis Kirkovalds. Edgars Bergholcs skaidro, ka šobrīd ziemā, kad ir sals un sniegs, būvniekiem kāpt uz juma nav sevišķi droši, tāpat plastmasas un gumijas savienojumus montēt, kad ārā ir mīnus grādi, nebūtu ieteicams. Viņš apstiprina, ka rindas ir garas, līdz pat vasaras vidus.  "Šis ir īstais brīdis, lai rezervētu sev nākamā gadā saules paneļu uzstādīšanu," uzskata Edgars Bergholcs. Viņš to saista ar produktu un materiālu pieejamību saistībā ar ģeopolitisko situāciju pasaulē un enerģijas krīzi Ukrainā, daudz materiālu būs nepieciešami tur. Viņš mudina tos, kas gatavi kaut ko darīt, tagad to veikt. Gatis Lazda norāda, ka privātmāju īpašniekiem saistībā ar gaidāmo tarifu pieaugumu ir vairāki jautājumi un saules paneļu uzstādīšana kļuvusi lēnākā, bet aktīvāki ir uzņēmēji, kas paneļus uzstāda uz zemes, ne ēku jumtiem. Tas saistīts arī ar pieejamo atbalstu.

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk? Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās? Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu. Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas.  Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”. Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus. Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos. Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā. Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis. Lai dzīvo karalis! 8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē. Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus. Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis par labu Čārlza III reputācijai, un vēl pirms pāris gadiem sociālās aptaujas liecināja, ka gandrīz puse britu pavalstnieku uzskata, ka Čārlzam tūdaļ pēc kāpšanas tronī būtu no tā jāatsakās par labu viņa vecākajam dēlam princim Viljamam. Tomēr salīdzinoši nesenākas aptaujas rāda, ka Čārlzu atbalsta apmēram 60% britu. Čārlzs kāpis tronī Lielbritānijai sarežģītā vēstures posmā, kad tā pametusi Eiropas Savienību un tiecas spēlēt patstāvīgāku lomu Eiropas un pasaules politikā. Šai ziņā nozīmīgākas kļuvušas Londonas globālās saites ar Britu sadraudzības valstīm un kroņa domīnijām, kurās monarhijas institūtam ir pamanāma vieta, ciktāl šo saišu pamatā ir attiecīgo valstu kādreizējā piederība Britu impērijai. Tāpat kopīgā monarhija, vismaz formāli, ir nozīmīgākais elements, kas vieno kopvalstī Angliju un Skotiju. Skotijā pastāvošās secesijas tendences līdz šim nav vaiņagojušās panākumiem, taču jaunu dinamiku tām devusi Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības. Pagājušā gada vēlēšanās Skotijas parlamentā pārsvaru ieguva partijas, kuras iestājas par atdalīšanos, un Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena jau deklarējusi plānu nākamā gada novembrī sarīkot atkārtotu neatkarības referendumu. Zviedrijas vēlēšanas. Vai gaidāmas pārmaiņas? Svētdien, 11. septembrī, notikušo Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultāti joprojām uzskatāmi par neoficiāliem, ciktāl nesaskaitīti ir nepilni 5% balsu. Līdz šim zināmais neļauj droši spriest par tālākajām valdības perspektīvām. Kā zināms, astoņus iepriekšējos gadus Zviedrijā pie varas bija sociāldemokrāti, pie kam tās bija mazākuma valdības, kurām atbalstu parlamentā sniedza kreisie un centriskie spēki. Pati sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās startējusi visumā labi un palielinās savu frakciju par vairākām deputātu vietām. Tāpat nelielu pieaugumu savai frakcijai var gaidīt sociāldemokrātu agrākie koalīcijas partneri – Zviedrijas Zaļā partija. Tomēr ne sociāldemokrātiem pašiem, ne kopā ar zaļajiem vai citiem potenciālajiem partneriem nepietiek balsu vairākuma koalīcijai. Pēc visa spriežot, arī nākamā Zviedrijas valdība būs mazākuma kabinets, kura varu noteiks koalīcijā neietilpstošu parlamenta frakciju atbalsts. Un šai ziņā nedaudz lielākas izredzes šķiet sociāldemokrātu tradicionālajiem konkurentiem – mēreno jeb moderātu partijai. Moderāti, pēc visa spriežot, var rēķināties ar kristīgo demokrātu, liberāļu un, kas sevišķi svarīgi, t.s. zviedru demokrātu atbalstu. Zviedru demokrāti, kuru partijas saknes meklējamas t.sk. ultralabējās kustībās, šais vēlēšanās sasnieguši jaunu rekordu, kļūstot par otro lielāko Riksdāga frakciju pēc sociāldemokrātiem. Partijas reputācija joprojām ir tāda, ka tās iesaistīšana valdībā nav reāla, taču moderāti ir gatavi izmantot zviedru demokrātu atbalstu nākšanai pie varas. Sociāldemokrāti, savukārt, var cerēt uz līdzšinējo atbalstu no Centra partijas, Kreisās partijas un Zaļās partijas. Pašreiz abus potenciālos pēcvēlēšanu blokus šķir mazāk nekā procents vēlētāju balsu, tāpēc līdz šim vēl nesaskaitītas balsis, kas lielākoties iesūtītas pa pastu vai nodotas ārzemēs, var izrādīties izšķirošas. Jāatgādina, ka valdības apstiprināšanai Zviedrijā nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums „par”; pietiek, ja vairākums nenobalso „pret”. Attiecīgi atbalstu valdības izveidei partijas var sniegt arī atturoties. Priekšvēlēšanu kampaņas asākā tēma bija migrācija, kur moderātu uzstādījumi par striktākiem ieceļošanas un patvēruma iegūšanas noteikumiem ir tuvinājusies tradicionāli pret migrāciju vērsto zviedru demokrātu pozīcijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Arvien vairāk pazīmju liecina, ka pretinieku spēki pašreizējā Ukrainas kara fāzē pietuvojušies izlīdzinājuma punktam. Krievija pēdējās nedēļās atvilkusi savas vienības no Harkivas pievārtes un lielākajā daļā frontes līnijas neveic aktīvus uzbrukumus. Izņēmums ir Severodoneckas pilsētas apkārtne, kur Krievija koncentrē pūliņus šīs pilsētas ieņemšanai. Ukrainas puses militārie eksperti raksturo ukraiņu situāciju šai rajonā kā smagu. Ja Severodonecka kritīs krievu rokās, tas varētu likt ukraiņiem atstāt praktiski visu Luhanskas apgabala teritoriju, un tas Kremļa režīmam būtu nozīmīgs politisks ieguvums, kuru varētu pat pasniegt pat kā zināmu uzvaru. Vispārējā situācija arvien vairāk saasina jautājumu par iespējamo Ukrainas spēku pretuzbrukumu, tā rezultātiem un prognozējamo pašreizējās karadarbības iznākumu. Šai kontekstā atsevišķi notikumi maija vidū atkal likuši uzdot jautājumus par Eiropas Savienības ietekmīgāko dalībvalstu gatavību konsekventi atbalstīt Ukrainu un neļaut Krievijai iegūt no pašreizējās militārās agresijas. Ar bažām tāpēc uztverti Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi. Tāpat zināmas samiernieciskas tendences tikušas saklausītas Itālijas premjerministra Mario Dragi izteikumos vizītes laikā Vašingtonā 11. maijā.  Vai Krievija ir fašistiska valsts? Daudzus, domājams, šokēja amerikāņu vēsturnieka, Centrālās un Austrumeiropas vēstures speciālista Timotija Snaidera viedokļraksts 19. maija izdevumā The New York Times „Mums tas būtu jāpasaka. Krievija ir fašistiska”. Citējot Snaideru: „Cilvēki mēdz strīdēties, bieži vien kaismīgi, par to, kas ir fašisms. Taču mūsdienu Krievija atbilst lielākajai daļai kritēriju, ko šim jēdzienam mēdz piemērot zinātnieki. Tai ir vadoņa kults ar Vladimiru Putinu centrā. Tai ir mirušo kults, kas izveidots ap Otro pasaules karu. Tai ir mīts par zelta laikmetu; pagātnes impērijas diženumu, kas jāatjauno ar jauna kara dziedinošo vardarbību – slepkavniecisko karu pret Ukrainu.” Turpinājumā vēsturnieks norāda: „Citu saukšana par fašistiem, pašiem tādiem esot, ir būtiska putinistu prakse. Amerikāņu filozofs Džeisons Stenlijs to sauc par „iznīcinošo propagandu”. Es to saucu par „šizofašismu”. Viselegantākais apzīmējums pieder ukraiņiem, kuri to dēvē par „rašismu”.   Parlamenta vēlēšanas Austrālijā – kreisāk, zaļāk   21. maijā austrālieši devās pie vēlēšanu urnām, lai pārvēlētu 151 Austrālijas Parlamenta apakšpalātas deputātu, kā arī 46 no 76 augšpalātas – Senāta – locekļiem. Lai gan šobrīd joprojām nav saskatīta gandrīz ceturtdaļa balsu, ir skaidrs, ka varu zaudējusi līdzšinējā premjerministra Skota Morisona centriski labējā valdība. Vēl gan nav skaidrs, vai Albanīzs varēs vadīt vairākuma valdību, vai arī viņam nāksies paļauties uz mazāko partiju un neatkarīgo deputātu atbalstu. Salīdzinoši lielākā no mazajām partijām – Austrālijas zaļie – tās līdera Ādama Benda personā jau paziņojusi par gatavību sadarboties ar leiboristiem. Salīdzinot ar iepriekšējo, Albanīza kabineta politika solās būt zaļāka un, protams, sociāli pretimnākošāka, palielinot valsts investīcijas veselības aprūpē, palielinot minimālo algu un uzlabojot sieviešu stāvokli darba tirgū.  Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš