Podcasts about CIK

Katram no mums ir tiesības justies pieņemtam un saprastam, tas attiecas arī uz darba vidi. Cik tā ir iekļaujoša un vai varam būt atklāti par savu identitāti, neriskējot tikt diskriminēti, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Latvijas Dažādības hartas vadītājs un cilvēktiesību aktīvists Kaspars Zālītis un SIA "Reitan Convenience Latvia" personāldaļas vadītāja Ineta Vēze. "Diskriminācija vienmēr ir pastāvējusi, un diemžēl jāatzīst, ka mēs nekad nebūsim perfekta sabiedrība un mēs to nevarēsim izskaust," norāda Kaspars Zālītis. "Diskriminācija nav nav tāda vi viegli pamanāma lieta. Mēs varam kādreiz pamanīt vardarbību, jo tai ir sekas, bet diskriminācija reizēm ir sistemātiska darbība. Līdz brīdim, kad var pierādīt diskrimināciju, ir jau pagājis ārkārtīgi ilgs laiks. Protams, ir gadījumi, kad nepieņem darbā cilvēku viņa identitātes dēļ vai mēs viņu vienkārši izslēdzam." Viņš norāda, ka Latvijā ir apgrieztās diskriminācijas princips. Ja cilvēks uzskata, ka viņš ir diskriminēts darbavietā, viņš var sūdzēties. Izvērtējot to, diskriminētājam var nākties pierādīt, ka viņš to nav darījis, nevis upurim būtu jāpierāda, ka viņš ir ticis diskriminēts. Ineta Vēze Vēze norāda, ka darba vidē lielā mērā diskriminētais ir tas, kurš informē par situāciju, par kādu no diskriminācijas veidiem, bet arī darba devējs var izglītot savus darbiniekus, kā ziņot un informēt, ja tiek pamanīta kāda no diskriminācijas situācijām.

Pētījumi liecina, ka 50% Latvijas iedzīvotāju gandrīz katru mēnesi izjūt trauksmi par naudu. Tikai 18% regulāri krāj pensijai. Un 60% uzskata, ka jāpelna vismaz 2000 eiro, lai vispār varētu sākt krāt.Šajā sarunā pievēršamies tam, kā šī domāšana cilvēku ierobežo un kas ir vajadzīgs, lai nauda sagādātu brīvību, nevis stresu.Lai iegūtu finansiālu brīvību, naudu ir jāmāk nopelnīt, saglabāt un pavairot. Mana sarunbiedre stāsta par iespējām, kā to saglabāt (lai pēc tam varētu pavairot).Līva Vēliņa-Pētersone ir personīgo finanšu mentors, SEB Life and Pension klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, pārdošanas komandu vadītāja, SEB skolu vēstnešu programmas jauniešu mentors, supervizors.Viņa vada finanšu pratības seminārus uzņēmumiem un finanšu mentoringu jauniešiem. Līvas aicinājums ir palīdzēt pārdošanas organizācijām sasniegt biznesa plānu, atbalstot darbiniekus viņu mērķu sasniegšanā, un iedvesmot cilvēkus finansiāli stabilai dzīvei.Ja šī vai kāda cita Cilvēkjaudas saruna tev noderēja vai bija interesanta, uzsauc Cilvēkjaudai virtuālo “kafiju”. Tā tu mums palīdzēsi segt gabaliņu no podkāsta izdevumiem, lai varam to turpināt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE studijā Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Vairāk informācijas ir 264.sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads: "Tev ir jāzina, kā naudu nopelnīt, saglabāt un pavairot"3:12 Pētījumu dati: latvieši kā kredītu maksātāji un kā krājēji?4:53 "Tikai katrs piektais regulāri krāj pensijai. Katrs otrais par to vispār nedomā."5:56 Trīs krāšanas kabatas7:01 Cik lielam jābūt drošības spilvenam?13:28 Mīts: "Man vajag 2000 EUR algu, lai sāktu krāt"15:10 Trīs uzdevumi, lai tev ir nauda: nopelnīt, saglabāt, pavairot17:06 "50% cilvēku izjūt trauksmi par naudu gandrīz katru mēnesi"18:27 Lauras pieredze: kā izdevumu uzskaitīšana izglāba finanses grūtā laikā25:35 Ko praksē dod 10% krāšanas likums28:45 Labākais laiks sākt krāt, ja vēl nedari to29:00 Bez diskusijām: "Samaksā sev pirmajam"32:34 Automātiskie maksājumi kā finanšu sistēmas pamats37:51 Atsevišķi konti dažādiem mērķiem, kas maina visu39:10 Bērnu uzkrājumi un IIN atmaksa: ja noliec 100 EUR, tu faktiski noliec 7543:39 "Galvenais, ka tev būs brīvība, tev būs izvēle"45:15 Kur patiešām var ietaupīt: pārtikas izdevumi un impulsīvie pirkumi59:48 "Vai es tērēju naudu saskaņā ar savām vērtībām?"1:04:31 Naudas sarunas ģimenē: tikai 9% vecāku ar bērniem par naudu runā regulāri1:06:07 Kabatas nauda bērniem: kā mācīt rīkoties ar naudu1:13:31 Grāmatu ieteikumi1:20:26 Power-Up SPACE — epizodes filmēšanas vieta Rīgas centrā. Piesakies: powerupspace.eu1:25:16 Latvijas pensiju sistēma: 1., 2. un 3. līmenis1:29:03 Demogrāfijas izaicinājums, kas notiks ar pensijām nākotnē1:35:35 Pirmie soļi, kā praktiski sākt krāt pensijai1:43:01 "Neviens brīdis nav par vēlu, lai darītu"1:46:51 Vizualizēt nākotnes sevi kā motīvu rīkoties šodien1:49:23 Kā sazināties ar Līvu

Ikvienu cilvēku veido triljoni šūnu, kas dzīvo diezgan intensīvu dzīvi. Izrādās, ne visas šūnas iet bojā pēc tam, kad vairs nespēj dalīties. Dažas paliek mūsu organismā un sāk pastiprināti ražot vielas, kas veicina iekaisumu. Kā tas notiek un kā ietekmē mūsu orgānu veselību, un kā šīs šūnas iznīcināt? Ir kāds process mūsu organismā, kas norit klusi nemanot, radot mums gan dažādas slimības, gan paātrinot novecošanu. Ne visas šūnas, pārstājot dalīties, iet bojā. Dažas paliek aktīvas un rada mūsu organismā nevēlamas sekas - ne reti tās dēvē par zombiju šūnām. Raidījumā plašāk skaidro medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā Una Riekstiņa un Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadošā pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes profesore Maija Dambrova. Uzklausām arī sertificētu uztura speciālisti Gunu Bīlandi. Cik ilgs laiks nepieciešams, lai limfas šķidrums apceļotu visu mūsu organismu? Aplūkojot cilvēka ķermeņa orgānu sistēmu shematiskus zīmējumus, līdzās asinsrites orgānu sistēmai ir vēl kāda tikpat svarīga, kas caurauž mūsu organismu, bet par kuru ikdienā, iespējams, runājam mazāk. Tā ir limfātiskā sistēma. Līdzīgi kā asinsritē arī limfātiskā sistēma sastāv no caurulītēm - dažāda lieluma limfas vadiem, pa kuriem plūst limfa. Ar limfātiskās sistēmas nozīmi plašāk iepazīstina Līga Ozoliņa-Molla, Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Sabiedrības veselības un veselības aprūpes nodaļas asociētā profesore. Kas tad limfa īsti ir, kā tā mūsu organismā veidojas un vai tas notiek pastāvīgi?

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Intu Teterovski, un šoreiz sarunas tēmas ir divas. Pirmkārt, 23. maijā Alojā gaidāmie VI Virsdiriģentu svētki, kas veltīti pirmo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles 185. dzimšanas dienai. Svētkos piedalīsies Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenti, viņu vadītie kori un Limbažu novada kori, un Ints Teterovskis ir šo svētku mākslinieciskais vadītājs. Sarunājamies par šo svētku tradīciju un šī gada koncertu, kura veidošanā iesaistījušies visi virsdiriģenti, kuri izvēlējušies savas mīļākās dziesmas; par notikumiem bagāto dienu, ozolu stādīšanu un Indriķa Zīles kuplo ģimeni, kura arī būšot klāt. Vairāk par Virsdiriģentu svētkiem šeit! Bet interviju turpinām par Īles baznīcas koncertdzīvi un sadarbību ar Amerikas koriem, vietas atdzīvināšanu un īpašo auru, kas šeit valda, piesaistot vietējo publiku.  22. maijā plkst. 20.00 Īles luterāņu baznīcā risināsies starptautisks koru koncerts Voces Unitatis. Tajā piedalīsies Nevadas Universitātes sieviešu koris "Argenta" (Lasvegasa, ASV), diriģentes Stefānija Kounsila (Stephanie Council) un Sāra Norda (Sarah Noorda), kā arī jauniešu koris "Balsis" un diriģents Ints Teterovskis vadībā. Voces Unitatis ir tradicionāls starptautisks koru koncerts, kas ik gadu apvieno dziedātājus no dažādām valstīm kopīgā mākslinieciskā dialogā. Programma piedāvā daudzveidīgu muzikālo pieredzi, savijot dažādu tautu mūzikas tradīcijas ar sakrālo kormūziku, izceļot katrā kultūrā nozīmīgāko. Koncertā skanēs Palestrīnas, Lasso renesanses mūzikas paraugi, kā arī mūsdienu igauņu, latviešu un Ziemeļamerikas komponistu mūzika - Tormis, Ūsbergs, Kalniņš, Pauls, Vasks, Tiguls, Hogans, Smailija, Remzija, Betina, Kartela un Ezmeila. Atzīmējot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 80 gadu jubileju, kori apvienosies, lai atskaņotu “Fruit of Silence” ar Mātes Terēzes lūgšanas vārdiem. Tikām 30. maijā plkst. 20.00 kamermūzikas koncerts "Itālijas baroks Īlē", kurā skanēs krāšņa 17. un 18. gadsimta itāļu komponistu mūzikas programma. Zināmākais no programmā iekļautajiem komponistiem ir venēcietis Antonio Vivaldi, par kura kompozīciju "Nakts" un tās iespējamo saistību ar šausmu žanru, kā arī citiem skaņražiem, viņu opusiem un dažādiem interesantiem faktiem vēsta sagatavotie stāstījumi. Radoši un emocionāli jaudīgi šo baroka mūzikas partitūru lasījumi ir viens no aspektiem, ko vērts dzirdēt. Kā īpašs pārsteigums jeb bonuss – patiešām unikāls skanējums, ko veido meistarīga, šķiet, ar baroka mūziku nesavienojama mūzikas instrumentu saspēle. Cik kaislīgi skan bandoneons un akordeons, izpildot, piemēram, tango, vai kokle tautas un mūsdienu mūzikas kompozīcijās, tik pat spilgti un emocionāli sakāpināti šie instrumenti izdzied mīlas pārdzīvojumus, smieklus un asaras baroka mūzikas ietvarā. Pārsteigumiem un arī skaistas mūzikas baudījumam būs būt! Koncertā uzstāsies mūziķu apvienība: akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks, koklētājas Anda Eglīte un Dace Priedīte, un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova.

ASV cilvēki jau ikdienā brauc taksometros bez šofera, kamēr Eiropā un Latvijā pašbraucošie auto vēl izklausās pēc nākotnes scenārija. Cik tālu patiesībā esam no brīža, kad auto paši brauks pa mūsu ceļiem, un kas šobrīd ir lielākais šķērslis — tehnoloģijas, likumi vai infrastruktūra? Par autonomo braukšanu sarunājamies ar Elektronikas un datorzinātņu institūta direktora vietnieku attīstības jautājumos Kasparu Ozolu, kā arī par likumisko pusi uzklausām Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamenta direktora vietnieku un Autotransporta un satiksmes drošības nodaļas vadītāju Jāni Kalniņu. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Klimata pārmaiņas Latvijā galvenokārt saistītas ar ilgstošiem sausuma periodiem, stiprām vētrām un, protams, plūdiem. Tieši par intensīviem nokrišņiem dzirdam vislielākās bažas, jo ar tiem grūti tikt galā gan lauku reģionos, gan pilsētās. Klimatam mainoties, Latvijā biežāk novērojam ekstrēmus nokrišņus - dažkārt dažu dienu laikā var nolīt vairāku mēnešu norma. Daba prasmīgi prot šo ūdeni uzņemt, bet, kā ir ar pilsētām? Cik gatavi esam plūdu riskam un kā šobrīd tiek pieskatīta ir šī klimata pārmaiņu joma Latvijā? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Pilsētsaimniecība" vadītāja vietniece Sandra Liepiņa. Bet vispirms stāsts par to, kā Rīgā pārcieta vienu no smagākajām applūšanas epizodēm. Cik sena ir mūsu galvaspilsēta, tik arī te Daugavas un tās daudzo atteku ūdeņi ir vairakkārt nodarījuši postu pilsētai un tās apkaimei. Šajā sižetā lūkojam uz 18. gadsimtu, kad upe "ienāca" pilsētā un apkārtnes laukos. Ņemot vērā, ka tolaik Rīga atradās krietni zemāk nekā šodien, Daugavas krastmala pilsētā nav uzbērta pietiekami augstu un ziemas bija daudz bargākas, kas savukārt pavasarī radīja milzīgus ledus sablīvējumus Daugavā. Šie priekšnoteikumi arī kalpoja par iemeslu tam, ka mājas pa upi peldēja un ielās zivis tika ķertas. Plūdi ir daudzas reizes postījuši Rīgu, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vēstures nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča stāsta par plūdiem Rīgā 1709. gadā, par kuriem saglabājušās liecības par to, kā rīdzeniekiem klājies, gan kādas bijušas sekas. Vairāk par pilsētniekiem cieš apkārtņu iedzīvotāji, jo tur nebija, kur patverties. No tiem laikiem ir arī saglabājusies Rīgas mērnieka un kartogrāfa Eberharda Tolksa dienasgrāmata, kur viņš raksta: "1709. gada pavasara plūdos 6. aprīlī vēlu vakarā, pēc tam, kad jau 11 dienas laiks bija tapis siltāks un kusa sniegs, pie Rīgas sāk iet ledus. Daugavā sākas plūdi, kas aizskaloja mājas, gan salās, gan Pārdaugavā."  Gan  šie, gan arī  citi  17. un 18. gadsimta. plūdi atstāja postošas sekas  gan pašā pilsētā, gan apkaimes laukos. -- Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece stāsta par tītiņu – savdabīgo galvas grozītāju.

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 8. epizodes tēma: nauda Latvijas basketbola klubos. Publiskajā telpā un kuluāros nereti klejo dažādas summas un arī spekulācijas par Latvijas basketbola klubu rocību. Cik pelna treneri, kādi ir spēlētāju atalgojumi, cik nepieciešams dalībai Latvijas Basketbola līgā un Apvienotajā Latvijas – Igaunijas līgā, lai cīnītos par godalgām? Veidosim jaunu basketbola klubu. Kāds budžets tam nepieciešams? Studijā: raidījuma vadītājs Jānis Celmiņš, portāla Sportacentrs.com žurnālists Kristiāns Dilāns, Basketbola kluba “VEF Rīga” prezidents Gatis Jahovičs un Ramirent līgas komandas “Kandava/Turība” menedžeris Kristaps Gotfrīds. Viedokļus raidījumā pauž arī bijušais “ASK Rīga” kluba ģenerālmenedžeris Ģirts Kalniņš, “Valmiera Glass/ViA” ģenerālmenedžeris Roberts Zeile un Latvijas Basketbola līgu direktors Salvis Mētra. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

Pacientu pieredzes dati atklāj būtisku problēmu — daļa pacientu nav pietiekami informēti par viņiem nozīmētajiem medikamentiem un to iespējamām blaknēm. Tāpēc pacientu pieredzes asociācija sadarbībā ar Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu šodien, 27. aprīlī, rīko tiešsaistes diskusiju "Zāles bez skaidrojuma. Blaknes bez brīdinājuma". Cik tā ir nopietna problēma, spriežam arī raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Stradiņa slimnīcas pacientu pieredzes eksperte un Latvijas Pacientu pieredzes asociācijas vadītāja Vita Šteina, klīniskā farmaceite Austra Bula un Eiropas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle Anna Klesmite-Blūma.   "Es gribētu mazlietiņ izaicināt šo jautājumu," par zālēm un to raisītām blaknēm bilst Anna Klesmite-Blūma. "Ticu, ka katram mājās ir arī uztura bagātinātāji, vai tagad tuvojas maratons, arī visādi pulverīši. Tur citreiz mēs nemaz pat neinteresējāmies, kas varētu būt blakusparādība, ja mēs daudz dzeram, vai kā tas ietekmē mūsu orgānus. Tiklīdz mēs runājam par zālēm, kas varētu kaut ko izdarīt, tiešām ir šīs bailes par to, ka būs blakusparādības. Cilvēki salasās visu, kas ir. Ir ļoti labi, ka viņi lasa, bet viņi tiešām nobīstas no tā. Tas nenozīmē, ka viņiem būs tās blakus parādības, bet viņi var nobīties un nelietot. Bet, kamēr mēs skatāmies uz citām lietām, kur nav tāda likumisko normatīvo aktu pamata, tur mēs neredzam tādas bailes dzert kaut ko, kas tiek pārdots."

-Kāpēc Saeimas priekšsēdētājas biedre jeb vicespīkere Zanda Kalnina-Lukašēvica par savu pirmo augstskolu vēlējās Kristīgo Akadēmiju? -Cik grūta bija jaunās zinātnieces izšķiršanās iesaistīties politikā? -Kāda ir kristīgās morāles nozīme politiķes darbībā? -Kāda ir Zandas Kalniņas–Lukašēvicas mīļākā mūzika?... Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem dziedēsiet Jāņa Ūdra “Rakstnieka pārrunu stundā” ”Pasaules tulkošana”” trešdien, 22. aprīlī plkst. 16.00 Radio Marija Latvija frekvencēs Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

-Kāpēc Saeimas priekšsēdētājas biedre jeb vicespīkere Zanda Kalnina-Lukašēvica par savu pirmo augstskolu vēlējās Kristīgo Akadēmiju? -Cik grūta bija jaunās zinātnieces izšķiršanās iesaistīties politikā? -Kāda ir kristīgās morāles nozīme politiķes darbībā? -Kāda ir Zandas Kalniņas–Lukašēvicas mīļākā mūzika?... Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem dziedēsiet Jāņa Ūdra “Rakstnieka pārrunu stundā” ”Pasaules tulkošana”” trešdien, 22. aprīlī plkst. 16.00 Radio Marija Latvija frekvencēs Rīgā FM 97,3 Cēsīs FM 106 Valkā FM 93,2 Krāslavā FM 97 Liepājā FM 97,1 Rēzeknē FM 95,9 Tukumā FM 97,1, Saldū FM 97,2 megaHercu frekvencēs, kā arī internetā.

27. aprelī svietejam Latgolys kongresa dīnu, kod pīvieršam viereibu, cik svareigs beja 1917. godā Rēzeknē nūtykušais Pyrmais Latgolys latvīšu kongress, kam beja nūteicūša lūma Latvejis vaļsts izveidē. Tūreiz vīns nu vaicuojumu beja latgalīšu volūdys, kulturys i ideņtitatis saglobuošona. Cik tys ir svareigs niu, par latgaliskuo nūzeimi myusdīnu publiskajā telpā, kulturā, muzykā, literaturā, medejūs i sabīdreibā saruna ar kolegim, cylvākim, kuri struodoj latgaliskajā kulturā i veidoj Latvejis Radio raidejumu „Kolnasāta”. Latgolys stuņdē gastej „Kolnasātys” produceņte i vadeituoja Guna Zvīdre, literaturzynuotnīks i „Kolnasātys” rubrikys „Vuordineica” veiduotuojs Valentins Lukaševičs, muzikis i rubrikys „Muzykys žvyrs” veiduotuojs Ingars Gusāns aba Sovvaļnīks.  

Par ko parunāsim pie Digitālo brokastu galda? “ChatGPT Images 2.0” uzlabo attēlu ģenerēšanu un teksta atveidi. “Apple” vadību pārņems Džons Ternuss. “Meta” plāno izmantot darbinieku datoru datus MI trenēšanai. Runājam arī par pašatjaunojošu materiālu ar potenciāli kalpot simtiem gadu un par robotu pusmaratonu Pekinā, kur rezultāti strauji tuvojas cilvēku līmenim. Cik daudz no tā ir reāls progress un cik vēl mārketinga sapņi? Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Aktualizējam dubultpilsonības jautājumu diasporā. Cik svarīgi bērnam ir izvēlēties ne tikai mītnes zemes, bet arī Latvijas pilsonību, kas motivē izvēlēties dubultpilsonību, kādi no tās ieguvumi un vai ir kādi apgrūtinājumi? Saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Personu statusa kontroles nodaļas vadītājas vietniece Ilze Kalniņa, PMLP Metodiskās vadības nodaļas vadītāja Dace Kupče, Frankfurtes latviešu biedrības vadītāja Mārīte Kļaviņa, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības vadītāja Renāte de Karvaļo-Albrehta, Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē Konsulārās nodaļas vadītāja Ilvija Birkhāne. Ierakstā uzklausām Laumu Vlasovu, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēdi.

Verleger, Schriftsteller und Übersetzer Ondřej Cikán stellt sein Verlagshaus Kētos vor, Tschechischkurs, Jesuit Karel Přikryl im portugiesischen Gefängnis

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Verleger, Schriftsteller und Übersetzer Ondřej Cikán stellt sein Verlagshaus Kētos vor, Tschechischkurs, Jesuit Karel Přikryl im portugiesischen Gefängnis

Runājam par "Artemis II" misiju — pirmo pilotējamo lidojumu apkārt Mēnesim kopš Apollo laikiem. Kādas tehnoloģijas ļauj cilvēkam atkal doties tik tālu no Zemes? Cik ļoti kosmosa kuģi, sakari un drošības sistēmas ir attīstījušās pēdējo 50 gadu laikā? Un kā tas viss maina astronautu pieredzi? Kopā ar Rīgas tehniskās universitātes zinātnieku Kasparu Kalniņu analizējam misijas nozīmi, tehnoloģisko pusi un to, kas sekos tālāk. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Testējam “Skyworth Ultrasonic” fēnu — 120'000 apgriezienu minūtē motors, 57 °C temperatūras kontrole un jonizācijas funkcijas. Vai tas tiešām žāvē ātrāk un saudzē matus? Cik praktisks ir klusais režīms? Kuram šis pūš pa vējam, noskaidrojam Digitālo brokastu apskatā! * Fēnu neatmaksātam un neatkarīgam apskatam mums sagādāja Metz pārstāvji reģionā — International PR aģentūra. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Vai airBaltic dēļ kritīs valdība? Premjere Siliņa ir paziņojusi, ka ir gatava koalīcijas izjukšanai, lai nodrošinātu nacionālajai aviokompānijai 30 miljonu aizdevumu.  Latvijā šodien uz visiem autoceļiem vairāk policijas - 24 stundu akcijā pastiprināti kontrolē atļautā ātruma ievērošanu. Cik apzinīgi līdz šim bijuši autovadītāji Latgalē - reportāža no reida. Eiropa ir gatava ieviest jaunu lietotni, kas ļaus pārbaudīt lietotāja vecumu pirms sociālās saziņas vietņu apmeklēšanas.

Svētdienas, 12. aprīļa, raidījumā #defacto: Mežu politika jau sešus gadus ir bez nozares attīstības dokumenta. Bet tas netraucē mēģināt atkal un atkal panākt jaunāku koku ciršanu; Briseles nauda Latvijas partiju azotē. Cik eiroparlamentārieši tērē birojiem Rīgā? ; Ventspilī fondu nauda mediju digitalizācijai tiek ar vietējo varu saistītai avīzei ; Par dedzināšanu Krievijas interesēs apsūdzētie mudināti veikt diversiju pie Ukrainas vēstniecības Latvijā.

Kādai jābūt migrācijas politikai, lai tā būtu mūsu nācijas interesēs? Ko Latvijā varam ietekmēt un mainīt šai politikā, bet kādā gadījumā būtu jāmaina pašu attieksme? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu kultūru pētnieks Leons Taivāns, LU Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs Dr. phil. Raivis Bičevskis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Rīgas Ekonomikas Augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa. Marta nogalē sociālos medijus pārņēma neslēpts satraukums - ļaudis masveidā dalījās ar fotogrāfijām un video, kas bija uzņemti Rīgas pievārtē. Tur bija ap 200 vīru sapulcējušies privātmājas pagalmā, arī  ārpusē uz ielas, lai lūgtos Allāhu, svinot islāma lielā svētku mēneša Ramadana noslēgumu. Ļoti neparasta aina Latvijai, lai gan līdzīgi skati un arī krietni iespaidīgāki bija citur pasaulē. Latvijā nav uzcelta neviena mošeja, tāpēc vienīgais, kur musulmaņi var sapulcēties vienkopus, ir kāds privātīpašums. Izdzīt, aizliegt, neļaut - tas bija galvenais vēstījums, ko cilvēki gribēja pateikt.  Lai arī kādas emocijas tas visiem mums raisa, ir skaidrs, ka pamazām Latvijā iebraucēju kļūst arvien vairāk. Mēs izmirstam, latviešu skaits samazinās. Nebūs arī tā, ka kāds izslēgs pēdējo lampiņu un Latvija paliks tukša. Nepaliks. Jautājums tikai - kāda būs nākotnes Latvija? Cik daudz mēs spējam ietekmēt situāciju, cik daudz to vajag ietekmēt, ar ko ir jāsamierinās, kam jāpielāgojas? 

Smaga galva, loģiskās domāšanas trūkums, slinkums, nereti pārmetumi skolotājiem vai mācību materiāliem - dzirdēti dažādi skaidrojumi, kāpēc kā lieliem, tā maziem novērojam grūtības mācīties matemātiku. Stenfordas universitātes pētījumā meklēti iemesli, kāpēc dažkārt pat ar lielu centību sekmes matemātikā nav tik labas. Izrādās, pie vainas nav ne "smaga galva", ne abstraktās domāšanas trūkums, bet gan spēja mācīties no savām kļūdām un pielāgt savu uzvedību. Kā uztveram matemātiskus terminus, likumus un abstraktus skaitļus? Kāpēc vienam matemātika padodas, citam - nē? Raidījumā Zināmais nezināmajā par matemātiku un tās apguvi sarunājas matemātiķis pēcdoktorantūras pētniecībā Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško.   Matemātiķiem arvien ir interesanti veikt gigantiskus aprēķinus   Ir tādi skaitļi, kurus iztēloties cilvēka prātam nav iespējams. Cik daudz smilšu graudu pludmalē, cik daudz sniegpārslu uz pasaules, kur sākas bezgalība un kāds skaitlis ir īsi pirms tās. Uz šiem jautājumiem matemātiķi atbildes ir meklējuši jau izsenis. Domājot  par šo tematu, nāk prātā tautasdziesmas rindas: „…kas var zvaigznes izskaitīt, jūrā zvirgzdus izlasīt…” Izrādās, ka tas ir iespējams, un matemātiķi ir aprēķinājuši pat vēl sīkākas frakcijas Visumā. Zinām, ka pagājušā gadsimta 30. gados ebreju izcelsmes matemātiķis Edvards Kāzners 10 simtajā pakāpē nosauca par „gugol” skaitli. Saskaņā ar  daudzviet publicētu informāciju terminu „gugol” Kāzneram ieteicis viņa deviņgadīgais brāļadēls. Gugolam seko „gogolplekss”, kas ir „gugols” 10 pakāpē. Bet, kā saka fiziķis, Latvijas Universitāts profesors Mārcis Auziņš, tad  daudz  valdzinošāks viņam šķiet Greiema skaitlis.  Kāds ir šis milzu skaitlis, kāpēc matemātiķiem ir interesanti veikt šādus gigantiskus aprēķinus un vai vispār šādus skaitļus var pierakstīt, par to saruna ar Mārci Auziņu. Ronalds Luiss Greiems amerikāņu matemātiķis, kurš aizrāvās ar žonglēšanu un burvju trikiem. Pagājušā gadsimta 70. gados viņš publicēja zinātnisku rakstu par daudzdimensionāliem kubiem, kuros krāsu musturus var atrisināt ar milzīgu skaitli. Vēlāk šo skaitli  nodēvēja par Greiema skaitli. Mācis Auziņš skaidro, kā amerikāņu matemātiķis veica šos aprēķinus. -- Putnu pasaules arhitekts – dižraibais dzenis. Bez viņa izkaltajiem dobumiem grūti klātos ļoti daudzām putnu sugām Latvijā. Iepazīstna Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Madars Bergmanis.

Kādai jābūt migrācijas politikai, lai tā būtu mūsu nācijas interesēs? Ko Latvijā varam ietekmēt un mainīt šai politikā, bet kādā gadījumā būtu jāmaina pašu attieksme? Par to diskusija Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu kultūru pētnieks Leons Taivāns, LU Filozofijas un ētikas nodaļas vadītājs Dr. phil. Raivis Bičevskis, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un Rīgas Ekonomikas Augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa. Marta nogalē sociālos medijus pārņēma neslēpts satraukums - ļaudis masveidā dalījās ar fotogrāfijām un video, kas bija uzņemti Rīgas pievārtē. Tur bija ap 200 vīru sapulcējušies privātmājas pagalmā, arī  ārpusē uz ielas, lai lūgtos Allāhu, svinot islāma lielā svētku mēneša Ramadana noslēgumu. Ļoti neparasta aina Latvijai, lai gan līdzīgi skati un arī krietni iespaidīgāki bija citur pasaulē. Latvijā nav uzcelta neviena mošeja, tāpēc vienīgais, kur musulmaņi var sapulcēties vienkopus, ir kāds privātīpašums. Izdzīt, aizliegt, neļaut - tas bija galvenais vēstījums, ko cilvēki gribēja pateikt.  Lai arī kādas emocijas tas visiem mums raisa, ir skaidrs, ka pamazām Latvijā iebraucēju kļūst arvien vairāk. Mēs izmirstam, latviešu skaits samazinās. Nebūs arī tā, ka kāds izslēgs pēdējo lampiņu un Latvija paliks tukša. Nepaliks. Jautājums tikai - kāda būs nākotnes Latvija? Cik daudz mēs spējam ietekmēt situāciju, cik daudz to vajag ietekmēt, ar ko ir jāsamierinās, kam jāpielāgojas? 

Marta Zvejsalniece ir permakulturys saimineica, ainovu planavuotuoja i saimis uzjāmuma „Dainas dārznieku skola” leidzveiduotuoja, dzeivoj Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogostā i veidoj pošpīteikamu lauku vidi, kas nūdrūšynoj mīru, dorbu i leidzekļus. Pyrma četru godu Marta Zvejsalniece atsagrīze sovā dzymtajā sātā i suoce ite saimnīkuot. „Kod es atguoju iz laukim, maņ ruodīs, ka stuosts byus par naatkareibu. Piec četru godu dzeivis laukūs es saprotu, ka tys nav par naatkareibu, tys ir par breiveibu. Tu navari vysu laiku tikai slynkuot, saprūtams, tev vajag dareit. Vysu dzeivi es pakuortoju sev, i tei ir tei breineiba, kod lauku dzeive suoc palikt par terapeju. Bet es tū doru absoluti munā tempā, kaids munai mīsai i munam pruotam ir ārts. Tys fenomens, kas nūteik, ka caur dareišonu sovā tempā, es daboju daudz īškejuo mīra, maņ ir laiks pasēdēt i ari dabuot kaidu īškejū atkluosmi.” Marta saiminīkoj ekologiski i biologiski, dobai i cylvākam draudzegai, kai patīseibā saiminīkoj leluokuo daļa vītejūs ļaužu: „Permakultura izmontoj daudz dabiskuo, organiskuo materiala. Muna niša ir sātys saimisteiba, tī ari dorbojūs. Permakulturys saiminīkuošonys veids pi myusu Latgolā ir cīši populars, tikai jis nateik saukts taidā vuordā. Cik asu braukuojuse apleik pa vītejom sātom, asu redziejuse, ka jī reali dora vysu, kas ītylpst permakulturys saiminīkuošonys stilā.” Dzeivojūt laukūs, vajag dūmuot ilgtermiņā, „kū tuoļuok nu centra tu esi, tū patstuoveiguokam tev vajag byut, i tys ir naizbāgami, ka tu praktizej permakulturys metodis.” Martys mama Daina jau vaira nakai 35 godus struodoj duorzkūpeibys nišā i juos obejis kūpā struodoj „Dainys duorznīku školā”, kur Marta veidoj digitalūs materialus, „tys vyss ir baļsteits iz Dainys zynuošonu 35 godu laikā, kas tyka puorveiduotys par vuiceibu materialu. Niu jau ir 240 akademiskūs stuņžu materials par duorzkūpeibu, i niu teik radeits materials ari par floristiku.” Marta veidoj stabilu dzeivis vidi, struodoj duorzā, audzej cuoļus, kab byutu biologiskys karbonadis, i poša nūsoka sovu ritmu. „Dzeive laukūs, ka tu jū mierktīceigi veidoj, nūdrūšynoj tev cīši lobu psihologiskū stuovūkli. Īdūd tev dorbu, īdūd tev naudu, tī ari veidojās, tei taida mozuo laimis formuleņa.” Marta zyna ari, kū nūzeimej izdegšona, tok lauku vidē jei ir atroduse spāku: „Maņ navajag vaira īt atsapyust koč kur tuoli, iz tuolejū parku. Es vīnkuorši attaisu durovys, i pasiežu iz slīksneiša. Tī es varu atsajaunuot, tī es varu atsagrīzt poša pi seve, i saprast, deļ kam es tū vysu doru, kab nūdzeivuotu jāgpylnu dzeivi, kab pamastu koč kū pie seve.” Kab atsateisteitu, svareiga sovys vierteibys apsazynuošona: „Latgalīšim vajag apsazynuot vēļ vaira i vēļ pamateiguok tū, cik mes asam vierteigi ar sovu īškejū raksturu. Mes asam unikali cylvāki. Es cīši izbaudu cylvākus ite. Cylvāki veidoj tū kulturtelpu, kas ite ir unikala.”

Raidījums “(Bez)maksas sports” - informatīvi analītisku un izglītojošu stāstu un diskusiju raidījums sērijās par mūsdienu lielajiem jautājumiem sportā. 3. sezonas 7. epizodes tēma: Valsts prēmijas Latvijas sportistiem – tēma, kas kā karsts kartupelis atkārtojas gadu pēc gada. Kurš saņēmis? Cik saņēmis? Un vai pareizi saņēmis? Tie ir jautājumi, kuri sporta sabiedrībā tiek vētīti regulāri. Šoreiz par to, kādi kritēriji par prēmiju piešķiršanu noteikti likumā un kā tie tiek piemēroti praksē? Vai esošie noteikumi ir uzlabojami? Studijā: raidījuma vadītājs Jānis Celmiņš, portāla Sportacentrs.com žurnālists Rolands Eliņš, LBSF valdes loceklis, bijušais bobslejists Sandis Prūsis, LHF ģenerālsekretārs Uldis Strautmanis, BK VEF Rīga līdzdibinātājs, politiķis Edgars Jaunups. Raidījumā viedokļus pauž LSFP prezidents Vladimirs Šteinbergs, LPK prezidente Daiga Dadzīte. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports

Katru gadu sākot, "Samsung" uzstāda latiņu viedtālruņu tirgum Latvijā, parādot uz ko vēl tie ir spējīgi. Cik labi ir šī gada versijas uzlabojumi? Vai cena atsver ieguvumu? Un vai privātuma ekrāns izmaina spēli? Noskaidrosim "Samsung" Galaxy S26 un S26 Ultra apskatā! * Telefonus neatkarīgam un neapmaksātam apskatam mums sagādāja "Samsung Electronics Baltics".

Cilvēks ir elastīga būtne, bet, vai tādi ir arī citi dzīvnieki? Cik ātri dzīvnieku pasaulē putni, zīdītāji un zivis spēj pielāgoties mainīgai videi - gan paradumos un dzīvesveidā, gan bioloģiski? Vai tas var notikt vienas paaudzes ietvaros? Vai ir arī izmaiņas, kurām nepieciešamas daudzas desmitgades, lai pielāgotos? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, biologs, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Indriķis Krams un ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis. Šampinjoni zinātnieku uzraudzībā pārtop par brūces dziedējošu gelu Šī īpaši vieglā sēņu pagale, ko rāda pētnieks, ir tikai viens no etapiem šampinjonu ceļā pārtapšanai par brūces dziedējošu gelu. Recepte ir sekojoša: ņem ne pārāk izskatīgus šampinjonus, tādus, kurus nevar likt veikalā pārdošanai, un arī šo sēņu atliekvielas, to visu ievieto aparātā, kur sēnes tiek žāvētas, turētas vakuumā un vēl visādi apstrādātas līdz beigās no tām iegūst  vielu, kas palīdz ātrāk un efektīvāk sadzīt brūcēm. Šo tehnoloģiju ir izstrādājuši Rīgas tehniskās universitātes zinātnieki. Sīkāk par sēņu ceļu līdz  ārstējošam plāksterim stāsta RTU Fizikas un materiālzinātnes institūta vadošais pētnieks Jānis Baroniņš. Lai arī pie šī projekta strādā Latvijas zinātnieki, aizsākums ir meklējams Igaunijā, kur mūsu ziemeļu kaimiņš - uzņēmējs uzrunāja RTU pētniekus, savukārt sēnes nāk no Lietuvas. Nākotnē tas varētu būt nišas produkts, kas radīts no sastāvdaļām, kas pieejamas Baltijas valstīs. -- Peļu klijānu dēvē arī par manīgo novērotāju. Iepazīstina Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis Imants Jakovļevs.

Kultūras rondo aicinām klausīties un domāt par vienu no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem – Pēteri Vasku un viņa mūziku. Aprīļa vidū Pēterim Vaskam apritēs 80, un to koncertos atzīmēs daudzi Latvijas profesionālie mūziķi un kolektīvi. Raidījumā saruna ar diviem Vaska domubiedriem un dziļiem viņa mūzikas pazinējiem – diriģentu Sigvardu Kļavu un mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi. "Nav nekas daudz jādomā, aprīlī ir jādzied Pētera Vaska mūzika. It sevišķi šogad, it sevišķi Ciešanu nedēļā, kur Pēterim ir tik daudz godīgas pārdzīvojumu pilnas lūgšanas," atzīst Sigvards Kļava. Aprīļa vidū savu 80 gadu jubileju svinēs komponists Pēteris Vasks Aprīlis jau allaž ir bijis Pētera Vaska mūzikas mēnesis, bet komponista apaļās jubilejas gadā tas izskanēs vēl jo spilgtāk. Līdzās šajā nedēļas nogalē gaidāmajai Mūzikai divām klavierēm gan Rīgā, gan Liepājā un aprīļa beigās gaidāmajam Pētera Vaska mūzikas festivālam Cēsu koncertzālē būs arī trīs koncerti, kur Vaska mūziku īpašā godā cels Latvijas Radio koris, un pirmais no šiem koncertiem jau pēc nedēļas - 1. aprīlī. Pārrunājam komponistam raksturīgo skaņu valodu, kas jau kļuvusi par latviešu kultūras kanonu, un dažādajām dzīves metamorfozēm. Kas ir viņa mūzikas kodols, kas raksturo Pētera Vaska mūziku un padara to tik nesajaucamu ar kādu citu? Orests Silabriedis: Es teikšu pavisam vienkārši - tā ir tikai šim konkrētajam komponistam raksturīgā harmoniskā domāšana, harmoniju līdzās nostatījumi, akordu secības. Tas padara šo mūziku visatpazīstamāko. (..) Jau no pirmajām kora dziesmām un jau no pirmajiem darbiem stīgu instrumentu orķestrim mēs jūtam, ka šis komponists harmoniski vēlas iet tieši šādu ceļu. Tieši šādas ir viņa izvēlētās akordu attiecības. Man liekas, ka tas vispirms padara Pēteri mūzikā atpazīstamu. Sigvards Kļava: Nevaru nepieminēt to, ka Pētera mūzikā visu laiku klātesamībā ir pārdzīvojuma moments. Pēteris rāda skaņu rakstu pārdzīvojot. Pēteris lasa Knuta Skujenieka dzeju pārdzīvojot vai jebkuru citu dzeju, kuru viņš pēc tam ietver mūzikā vai lūgšanā. Kad jau pirms daudziem gadiem pirmoreiz Pēteris nāca pie kolektīva, viņš vienmēr bija emocionāli sakāpināts par to, vai tiešām mēs to visu darām ar sirdi un dvēseli, vai mēs kā profesionāļi neatdziedam kaut kādas notis. Pēteris ir pirmais, kas dod to impulsu, ka mūzika jau nav notis, mūzika ir dvēseles pārdzīvojums.  Iestudējot, brīžam visgrūtākais ir panākt skanējumu tādu, kur lielā māksla vai lielais piepildījums ir pašās skaņās, skaņas iekšienē. Vienalga, vai darbs ir garš vai īss. Tādā ziņā Pētera mūzika atplaukst pārsvarā ne pirmatskaņojumā, bet atplaukst tad, kad tu jau vari salīdzināt, kā tas ir, kad tu jau 10. reizi vai 50. reizi to atskaņo. Cik ārkārtīgi visu laiku paveras tā telpa, kā mūzika ielaiž Pētera lielajā pārdzīvojuma dziļumā. 

Cik izzināti ir leģionāru dzīvesstāsti, kas saulaik bija pieejami tikai trimdas pētniekiem, un vai trimdā dzīvojošo leģionāru likteņiem bija kādas kopīgas iezīmes? Par šo tematu saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Vai šodien diasporā ir interese par leģionāriem un vai godina viņu piemiņu? Diskutē vēsturnieki Kārlis Kangeris un Uldis Neiburgs, "Daugavas vanagu" Londonas nodaļas bijušais vadītājs, šobrīd biedrs, reemigrants, kurš jau divus gadus dzīvo Latvijā pēc dzīves Lielbritānijā, Dāvis Viļums, kā arī Andris Kursietis, Amerikas Savienoto Valstu "Daugavas vanagu" vadītājs līdz pat 2024. gadam, viņš arī 30 grāmatu par militāro vēsturi autors, un Inese Avena, "Daugavas vanagu" Vācijā kultūras dzīves vadītāja no Freiburgas Bērzainē.  Leģionāru stāsts nav izstāstīts, un šī vēstures lappuse joprojām ir apvīta mītiem. Tā sacīja intervijā Latvijas Radio intervijā "Daugavas vanagu" priekšsēdis Aivars Sinka.  Mūsu ģimenē tas prātā ir palicis ar manām personīgajām pusaudžu gadu atmiņām, kad es pusaudzes gados pēkšņi uzzināju, ka vectētiņam ir brālis Vācijas Federatīvajā Republikā. Tas gan notika laikā, kad jau atmoda gaisā virmoja. Daudz par to nerunāja un arī neienāca prātā par to interesēties. Tik vien ģimenē pieminēja - leģionāros bijis. Pieļauju domu, ka līdzīgi stāsti un piemēri varētu būt vēl virknei ģimeņu, kur par to gari un plaši, iespējams, neviens savulaik zināmu iemeslu dēļ, kamēr Latvija nebija brīva, nerunāja. Bet šodien mēs varam par to runāt. Mēs pievēršamies tam, cik ir izzināti leģionāru dzīvesstāsti? Vai tiesa, ka līdz neatkarības atjaunošanai tie stāsti interesēja un bija pieejami lielākoties trimdas pētniekiem un pašmāju vēsturnieki tikai brīvajā Latvijā tam pievērsās? Kādas ir kopīgās iezīmes leģionāru dzīvesstāstiem trimdā? Vienlaikus arī mēģinām saprast, vai diasporā leģionāru piemiņa arī šobrīd ir dzīva.     

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Vai citu cilvēku “perfektā dzīve” soctīklos reizēm liek justies mazāk vērtīgam, pat ja saproti, ka tā nav pilnīgi īsta? Aiz skaistiem kadriem nereti slēpjas realitāte, kas netiek parādīta. Cik godīgi esam pret sevi un citiem digitālajā vidē, un kādu cenu par to maksā mūsu mentālā veselība - šoreiz raidījuma vadītāja Nansija Garkalne studijā aicinājusi sociālo tīklu satura veidotāju Aneti Gludīti un topošo psiholoģi Ketiju Ungailo. #SIF_MAF2025

Cik zaļai jābūt Rīgai? Karstā vasaras dienā noteikti atbilde būtu – pēc iespējas zaļākai un ēnainākai. Bieži dzirdam sūdzības, ka pilsētās trūkst parku un zaļo zonu, vienlaikus kultūrvēstures speciālisti min, ka Rīgas centrā kā UNESCO mantojuma vietā nebūt nevajag intensīvu apzaļumošanu un arī vēsturiski Rīgas centrs nemaz nav bijis viscaur kokiem apstādīts. Ko par to saka ainavu arhitekti un ko – kultūrvēsturisko pieminekļu sargātāji? Kā saglabāt Rīgas vēsturisko seju un vienlaikus padarīt pilsētu klimatam un videi draudzīgāku? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula un  ainavu arhitekte Indra Purs.

Kur glabājas visi mūsu saražotie dati un, vai tiesa, ka nākotnē šie datu centri varētu atrasties vairākus simtus kilometru virs mūsu galvām? Jautājums par datu uzglabāšanu laikmetā, kad mākslīgais intelekts jau ik minūti saražo ap 20 tūkstošiem attēlu, kļuvis akūts. Viens ambiciozs risinājums, ko piedāvā industrija, ir datus uzglabāt Visumā. Vai tas nozīmē, ka virs mūsu galvām Zemes orbītā atradīsies milzīgi datu dzelži? Cik tālu esam līdz šādas idejas realizēšanai? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadītāja Līna Marta Sarma. „Microsoft” jaunā tehnoloģija ļauj ar jaudīga lāzera palīdzību ierakstīt informāciju stiklā un uzglabāt datus Cilvēki rada un uzglabā arvien vairāk digitālo datu. Fotogrāfijas, video, teksti – ik dienu šādi ieraksti tiek ievietoti mūsdienu viedierīcēs, un strauji attīstoties tehnoloģijām, redzam, ka datu nesēju mūžs nav ilgs, vai nu tās ir magnetofona lentes vai kompaktdiski, vai datora diski. Tie ātri noveco un to ietilpība ir visai ierobežota. Tāpēc lūkojot, kā efektīvāk saglabāt datus, kompānija „Microsoft” ir izstrādājusi jaunu datu uzglabāšanas tehnoloģiju „Project Silica”, kas ļauj ar jaudīga lāzera palīdzību ierakstīt informāciju stiklā. Tehnoloģiju jaunumu portālā „kursors.lv” rakstīts: „Nelielā aptuveni plaukstas lieluma stikla plāksnītē „Microsoft” pētnieki ir iespieduši aptuveni 4,8 terabaitus datu jeb divus miljonus grāmatu. Un kas svarīgākais, šie dati tur var mierīgi glabāties 10 000 gadu bez jebkādas īpašas dzesēšanas vai uzturēšanas.” Ko eksperti saka par jauno datu glabāšanas veidu? To vaicājam Elektronikas un datorzinātņu institūta direktoram un vadošajam pētniekam Modrim Greitānam, bet vispirms kopā ar datorzinātnieku īsumā pārskatīsim datu nesēju evolūciju, sākot no aizvēstures līdz mūsdienām.

Nesen Latvijas debesīs novērojām spožu bolīdu. Bija cerība, ka varbūt arī atradīsim nokritušo meteorītu. Cik biežas šādas parādības ir mūsu Zemes atmosfērā un kā aprēķina, kur šāds meteorīts vai kosmosa atlūza nonāks uz Zemes? Kā mēs vērojam tuvo un tālo pasauli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Kaminskis un Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš. Nesen raidījumā viesojāmies Ķīpsalā, kur uz RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija. Novērot to, kas notiek Visuma dzīlēs no Zemes, ir visnotaļ aizraujoši un īpaši meteoru gadījumā - visai svarīgi arī cilvēku dzīvei uz Zemes, bet ne mazāk aktuāli ir "uzlikt aci" uz mūsu planētu no kosmosa.  Rīgā gaisa kvalitāti uzlabo ar mākslīgi audzētām sūnām Tīrāks gaiss un arī otrā dzīve nolietotiem saules paneļiem – tā var saukt Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieku izstrādāto projektu, kad Viesturdārzā, Rīgā, pagājušajā rudenī tika uzstādīti sūnu displeji. Pie lietotiem saules paneļiem piestiprinātas sūnas uzsūc apkārtnes piesārņoto gaisu un tādejādi samazina sīkās putekļu daļiņas, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Sīkāk par šo projektu iztaujāju tā autorus, stāsta šī projektā vadītājs, RTU profesors Mārtiņš Vilnītis un viena no projekta dalībniecēm RTU zinātniskā asistente Juta Kārkliņa. Lai pēc sižeta noklausīšanās cilvēki nesāktu mežā plēst sūnu un izvietot, piemēram, uz palodzēm, balkona vai kur citur savā mājoklī vai darbavietā, tādejādi uzlabojot gaisu, atgādinām RTU zinātnieku teikto, ka efektīvākas ir mākslīgi audzētas sūnas. Arī ne visas sūnu sugas spēj absorbēt putekļus gaisā. Jāņem vērā, ka arī dabas inspektori nesnaudīs, ja redzēs kādu vandāli šādi nekontrolēti postām mežu. Bet runājot par pētījumu, zinātnieki nākotnē arī skatīs, kā sūnas spēj mazināt trokšņu līmeni pilsētā, tātad sūnas darbojas ne tikai putekļu kā sūcējs, bet arī kā skaņas barjera.

Latvijas iedzīvotājiem izkrāptās naudas summas ik gadu ir mērāmas daudzos miljonos eiro. Ko atbildīgās institūcijas var darīt, lai mazinātu krāpniecību digitālajā vidē. Par to diskusija raidījumā Krustpunktā. Analizē Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs, "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, SEB bankas Drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis un LMT Privātpersonu apkalpošanas dienesta direktore Ilze Saulīte. Apmēram pāris miljonu mēnesī - tik daudz pagājušā gadā noziedzniekiem izdevās izkrāpt naudu no Latvijas iedzīvotājiem. Bizness rullē, jo vēl pirms gada summa bija par trešdaļu mazāka. Arvien lielāka izdoma, arvien lielāks ieguvums un arvien lielākas sirdssāpes cilvēkiem, jo nav joka lieta pazaudēt visus savus iekrājumus, reizēm īpašumus, iedzīvoties parādos. Protams, visi pēc tam mēģina analizēt, kā viņi tā iekrita, bet ir arī jāuzdod jautājums, ko valsts dara, lai sekmīgāk cīnītos pret pieaugušo noziedzību šajā jomā. Ir zināms, ka Iekšlietu ministrija arī rosina šādas jaunas iniciatīvas. Strīdīgākā no tām ir aizliegt nereģistrētu priekšapmaksas telekaršu pārdošana Latvijā. Cik efektīvi ir pašreizējie piedāvājumi cīņā ar krāpniecību? Ko vēl vajadzētu darīt, lai kaut kā šo riebīgo rūpalu bremzētu?

Pirmais gads apvienotajā sabiedriskajā medijā ir aiz muguras. Apvienošana pagaidām ir juridiska, praktiskās lietas notiek pakāpeniski. Cik ātri un veiksmīgi viss norit?  Savukārt Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) pēc zināma neskaidrības perioda šogad strādā pilnā sastāvā. Par sabiedriskā medija darbu un nākotni Krustpunktā lielā intervijā ar SEPLP priekšsēdētāju Sanitu Upleju-Jegermani.  

To, ka "Rail Baltica" nepabeigs plānotajā laikā, atzīst gan Eiropas revīzijas iestāde, gan projekta būvētāji. Cik laika šim darbam vēl vajadzēs un vai ir skaidrs plāns un pārskatāms darbu apjoms projekta 1. kārtas pabeigšanai? Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Pudiste, Eiropas Dzelzceļa līnijas valdes loceklis Jānis Naglis, Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" priekšsēdētājs Andris Kulbergs un Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Jānis Patmalnieks.

Šīs nedēļas pasaules notikumu apskatā runājam par spriedzi, kas pēdējās dienās strauji ir pieaugusi ASV, un arī par notiekošo Ukrainā. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrubļevska un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Sazināmies ar Latvijas Sabiedriskā medija korespondenti ASV Inu Strazdiņu.  Mineapoles karstais janvāris Trīsdesmit septiņus gadus vecais amerikānis Alekss Preti, kuru 24. janvārī uz ielas Mineapolē nošāva Savienoto Valstu Robežpatruļdienesta darbinieki, ir jau otrais bojāgājušais, kopš Minesotas pavalsts galvaspilsētas ielās izrīkojas federālo dienestu bruņotie un maskotie aģenti. Pirms tam bija 7. janvārī līdzīgā situācijā nogalinātā Renē Guda, tāpat Savienoto Valstu pilsone. Tāda uz šodienu ir asiņainā bilance operācijai, kuru kopš decembra sākuma prezidenta Trampa administrācija īsteno Mineapolē. Līdzīgi kā iepriekšējos gadījumos, kad federālās valdības spēki masveidā tika iesūtīti Losandželosā, Vašingtonā, Memfisā, Čikāgā un Ņūorleānā, arī šoreiz akciju pavadīja skaļi prezidenta un viņa līdzgaitnieku izteikumi par cīņu pret nelikumīgu imigrāciju un ar to saistīto noziedzību. Jau no paša sākuma operācijā iesaistīto federālo dienestu – Imigrācijas un muitas policijas un Robežpatruļdienesta – aģentu rīcība izraisīja juridiskas un ētiskas dabas iebildes. Aresti nenotika pēc kādiem precīziem sarakstiem, bet bieži vienkārši „ķemmējot” pilsētas ielas un publiskās vietas un grābjot ciet katru, kurš no skata vai runas veida atgādināja ieceļotāju. Parādījās ziņas par to, ka aizturēti tiek arī Savienoto Valstu pilsoņi, tai skaitā pat tādi, kuriem līdzi ir personu apliecinoši dokumenti. Pilsoņi, pavadījuši ilgāku vai īsāku laiku kamerā, tika atbrīvoti, savukārt daudzi citi, tai skaitā ļaudis ar patvēruma pieprasītāja statusu vai uzturēšanās atļauju, nogādāti imigrācijas aizturēšanas centros Teksasā. Cik tieši imigrantu bez uzturēšanās statusa ir arestēti, nav īsti skaidrs, bet Savienoto Valstu iekšējās drošības sekretāres Kristi Noemas piesauktais skaitlis „desmit tūkstoši noziedzīgu ārvalstnieku” acīmredzami ir vairakkārt uzpūsts; runa varētu būt par pāris tūkstošiem. Visai paredzami varas kalpu izdarības Minesotā jau drīz izraisīja vietējo iedzīvotāju pretdarbību. Visur, kur parādījās maskotie aģenti, viņus drīz aplenca ūjinoši, filmējoši un viņiem citādi traucējoši ļaudis. Pretim protestētāji saņēma piparu aerosolu un asaru gāzi, un, spriedzei pieaugot, arī lodes. Pie tam federālās valdības pārstāvji, kā viceprezidents Venss un jau pieminētā sekretāre Noema, steidzās pasludināt nogalinātos par „pašmāju teroristiem”, kuri apdraudējuši federālo spēku darbiniekus. Pret pavalsts politiskajiem un tieslietu sistēmas vadītājiem, kuri kritizē operāciju un savu pilnvaru ietvaros pretdarbojas patvaļai, tai skaitā pret Minesotas gubernatoru Timu Volcu, Mineapolisas mēru Džeikobu Freju un pavalsts ģenerālprokuroru Keitu Elisonu Tieslietu departaments ierosinājis kriminālprocesus par iespējamu federālās imigrācijas likumdošanas īstenošanas kavēšanu. Aleksa Preti nāve gan izrādījusies lūzuma punkts. Pirmdien prezidents Tramps piesolīja deeskalāciju, centrālās varas aģentu skaits Mineapolisas ielās pamanāmi saruka. Tika paziņots, ka tiek atsaukts līdzšinējais operācijas vadītājs, odiozu slavu iemantojušais Gregorijs Bovino, viņa vietā ieceļot Baltā nama izpilddirektora vietnieku imigrācijas likumu izpildes un izraidīšanas operāciju jautājumos Tomu Homanu, kurš plašāk pazīstams kā „robežas cars”. Kijiva spītē salam un Putinam Pagājušās nedēļas nogalē Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā Abū Dabī notika pirmās trīspusējās sarunas ar Ukrainas, Krievijas un Savienoto Valstu delegāciju piedalīšanos. Kāds izšķirošs progress nav panākts un arī nebija sagaidāms, taču puses gatavojas nākamajam raundam, domājams, šīs nedēļas beigās. Katrs paliek pie sava – Kijiva nav gatava atdot Krievijas vēl neieņemto Donbasa daļu, Maskava netaisās atkāpties no šīs prasības. Vašingtona oficiāli apgalvo, ka nespiežot Ukrainu uz piekāpšanos, taču, kā 27. janvārī ziņoja izdevums „Financial Times”, faktiski spiežot gan, jo norādījusi, ka uz drošības garantijām Ukraina varot cerēt tikai tad, kad būs noslēgusi mieru ar Krieviju. Tikmēr Kremlis, kura izredzes gūt izšķirošus panākumus frontē šķiet apraktas zem janvāra kupenām, piekopj savu pārbaudīto taktiku un cenšas padarīt ukraiņu dzīvi pēc iespējas briesmīgu. Pret Ukrainas pilsētām, šobrīd visvairāk Kijivu, tiek raidīti lidrobotu spieti un raķešu kāši, ar ko ukraiņu pretgaisa aizsardzībai munīcijas deficīta apstākļos ir grūti cīnīties. Galvenais mērķis joprojām tas pats – enerģētikas infrastruktūra, lai pēc iespējas vairāk ukraiņu ziemas salā paliktu bez apkures, ūdensapgādes un elektrības. Kā 27. janvārī norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Kijivā bez apkures joprojām esot vairāk nekā deviņsimt ēku Dņepras upes kreisajā krastā. Taču vēl pirms dažām dienām šis skaitlis bija teju divreiz lielāks – Ukrainas institūcijas dara ko var, lai novērstu nodarīto postu. Triecieni pēdējā diennaktī vērsti arī pret Odesu, Hersonu, Slovjansku, Harkivu, Zaporižji, Krivijrihu un citām vietām. Teju katra kara diena prasa vairākas civiliedzīvotāju dzīvības, un arī vakardiena nebija izņēmums. Pie tam vismaz pieci cilvēki nogalināti, agresorvalsts lidrobotiem uzbrūkot pasažieru vilcienam netālu no Harkivas. Tas viss licis Ukrainas ārlietu ministram Andrijam Sibiham paust rūgtas šaubas par Krievijas vēlmi pēc miera. Viņaprāt Kremļa diplomātiskie manevri ir vien šovs, kas pirmām kārtām adresēts Savienoto Valstu prezidentam Trampam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pasaulē šobrīd ir trauksmains laiks, ģeopolitiskā situācija mainās. Kādas ir Latvijas ārpolitiskās nostādnes, īpaši attiecībā uz ASV līdera ambīcijām. Cik vienoti šai jautājumā ir Saeimas deputāti? Par to diskusija Krustpunktā. Diskutē Saiemas frakciju pārstāvji: frakcijas "Progresīvie" vadītājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Jaunā Vienotība" vadītājs Edmunds Jurēvics, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētājas vietnieks Kristaps Krištopans, Saeimas ārlietu komisijas deputāts no Apvienotā saraksta Edvards Smiltēns un Nacionālās apvienības frakcijas deputāts Edvīns Šņore. ka centrā būs strauji mainīgā ģeopolitiskā situācija. Gada sākums nesis lielu spriedzi arī NATO partneru vidū pēc tam, kad ASV prezidents atkārtoti pauda pretenzijas uz Grenlandi, neizslēdzot militāra spēka pielietošanu. Pasaules ekonomikas forumā Davosā šis bija viens no lielajiem jautājumiem, jo galu galā NATO ir visa mūsu reģiona drošības garants. Šajā forumā arī izskanēja, ka jābeidz pieglaimošanās politika Savienoto Valstu prezidentam. Kāda ir Saeimas  frakciju nostāja šajos jautājumos?

Canada, a business entity headquartered in Washington, DC, is at the center of intense, high-stakes allegations involving governance, crimes against humanity, national security, and election integrity.  It has grown into the world's largest terrorist hub with over 4,000 organizations operating there per CSIS' own report.  Their plans to execute 14.7 Million Canadians by lethal injection have been leaked, yet why have we not seen a turnover to peace and freedom while the corportocracy in Ottawa have been shown to both support and carry out international war crimes from experimental gene-editing WMDs, fund FTO's labelled by the USA, have no election integrity, have multiple lawsuits from Norman Traversy and others tossed out of a corrupt judiciary from RICO to the Freedom Convoy, Universal Ostrich Farms and more.  Sovereign Sensei Dan Oke connects the dots across Canada + the U.S., digging into interactions with JAG, the Law of War Manual's context, and the White Flag of Parley as sovereignty momentum accelerates in what's lauded to be the 51st State.   .

Vai tiesa, ka intelektu pārmantojam no mātes, un galu galā - vai to vispār saņemam "mantojumā" ģenētiski vai tomēr intelekts ir dāvana un prasmes, ko iegūstam un uztrenējam zdzīves laikā? Cik pamatots uzskats, ka gudriem vecākiem dzimst gudri bērni un vai gēnu rediģēšana paver iespēju nākotnē radīt cilvēkus-ģēnijus? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro bioloģijas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Edvīns Miklaševičs un Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece un veselības psiholoģe Kristīne Šneidere.   Zinātnieki aptaukošanos skaidro nevis ar gribasspēka trūkumu, bet bioloģiju Pētījumi liecina, ka svara zaudēšana nav saistīta ar gribasspēku vien, tai ir arī bioloģisks pamatojums - mūsu vielmaiņa, hormonālā darbība un citi faktori. Tā skaidrots nesenā publikācijā “Nacionālās ģeogrāfijas” tīmekļa vietnē. Lai palīdzētu cilvēkam koriģēt svaru, talkā var nākt dažādi speciālisti, un viens no risinājumiem var būt uztura speciālists, tāpēc saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes docētāju, sertificētu uztura speciālisti veselības centrā “Vivendi” un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Evu Šmiti. Pieminētajā rakstā sniegti dati par ASV iedzīvotājiem, proti, 80-95 procenti cilvēku, kuri zaudē svaru, atgūst to 3-5 gadu laikā, un arī Eva Šmite savā personīgajā pieredzē Latvijā novērojusi, ka cilvēki pie uztura speciālista vēršas atkārtoti, jo kaut kādu iemeslu dēļ svars ir atkal nācis klāt. Tātad - vai zaudēt svaru ir grūti?

Troksnis ir būtiska problēma ne tikai noteiktās darba vidēs, bet arī citur. Cik ļoti cilvēku var ietekmēt troksnis, kādu iespaidu tas var atstāt uz veselību un kā radušās problēmas risināt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par trokšņa ietekmi stāsta Dr.med, asociētais profesors, Rīgas Stradiņa univeristātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis. Ierakstā uzklausām Latvijas Akustiķu apvienības pārstāvi Jāni Ankipānu. Viņš skaidro, kā mūsu dzīvi ietekmē dažādi trokšņi, sākot ar pavisam maziem bērniem un skolēniem. "Jāatceras, ka arī skaņa, kura nav troksnis, patīkama skaņa, arī tā tomēr ietekmē veselību. Mūziķi, kuri spēlē pašu izpratnē skaistu mūziku, arī var sabojāt dzirdi, ja tās skaņas ir par daudz. Respektīvi, ja troksnis ir nevēlams, nepatīkams, nevajadzīgs un lieks tajā brīdī skaidrs, tas rada gan bojājumus dzirdes orgāniem, gan diskomforta sajūtu. Pat ja tā skaņa patīk, arī tad tā var būt kaitīga," norāda Ivars Vanadziņš. Ivars Vanadziņš arī atgādina, ka mūzikas klausīšanās austiņas arī var būt kaitīga, ja trokšņa intensitāte ir pārāk augsta. "Ja arī skaņa ir patīkama vai interesē, arī tad tā, protams, var dzirdi bojāt," atzīst Ivars Vanadziņš. Ilgtermiņā ir kaitīgs arī zems vides troksnis, tāpēc raidījuma viesi norāda, ka vides troksnis ir problēma, ko nevajadzētu ignorēt.  

Vides piekļūstamība nodrošina visiem cilvēkiem iespēju pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē. Tā ietver ne tikai fizisko piekļuvi ēkām un publiskajām vietām, bet arī piekļuvi informācijai un tehnoloģijā. Cik tālu esam pavirzījušies labas vides piekļūstamības izveidē? Cik iekļaujoši un pieejami ir uzņēmumu pakalpojumi, digitālā vide un klientu apkalpošana?  Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" projektu vadītājs un viens no A komandas Reinis Darkēvics, Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kino muzeja Izglītības programmas kuratore Daniela Zacmane un ratiņkrēsla kērlinga spēlētāja jaukto pāru komandā, vides pieejamības eksperte Poļina Rožkova. "Lielākā daļa sabiedrības jau ir pieradusi, ka ir nepieciešami kādi risinājumi, lai risinātu piekļūstamības problēmas cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai vecākiem ar maziem bērniem. Tomēr daudzi neaizdomājas, ka ir arī citi funkcionālie traucējumi – redzes un dzirdes, piemēram. Par to neaizdomājas arī projektu īstenotāji," norāda P oļina Rožkova.   Reinis Darkēvics iepazīstina ar A komandas darbu. Tie ir cilvēki, kuriem ir dažādas invaliditātes un viņi kopā dodas uz dažādām vietām kā lietotāji un pēta pieejamības iespējas. Pēc tam par to stāsta "Apeirona" kanālos. Viena vieta, kur A komanda viesojusies ir arī Kino muzejs.

Šī ir citādāka Cilvēkjaudas epizode – esmu bez sarunu biedra, un tā ir kā audio ziņu virkne draugiem.Par to, kāpēc atkārtoti nonākam vienās un tajās pašās situācijās, no kurām esam apņēmušies tikt ārā. Kāpēc, lai arī sev apsolām: "Šoreiz gan es to mainīšu!", pēc laika atkal esam turpat.Pārgurums, stress darbā, sarežģījumi attiecībās, problēmas ar naudu – teju vai katrs ar ko tādu esam saskārušies. Un sākam vainot sevi par slinkumu vai vāju gribasspēku.Bet ja nu problēma nav tevī kā cilvēkā? Ja nu tā ir tavā pieejā? Manuprāt, tās ir labas ziņas. Jo pieeju var mainīt, kad redzi, kas ir izdevīgāk.Šajā epizodē dalos ar to:kā smadzenes darbojas pēc budžetēšanas pieejas un kāpēc bloķē pārmaiņas;kā "spēlēt, lai nezaudētu" ilgtermiņā noved pie lielākiem zaudējumiem;kāpēc izeja ir reāli, droši soļi, nevis liela revolūcija.Epizode noderēs, ja zini, kā ir iestrēgt situācijā, kurā vairs negribi būt. Ja zini, kas jāmaina, bet nesanāk. Ja apriebies, ka "atkal nekas nav uzlabojies".Ja gribi mainīt uz labu savu profesionālo dzīvi, tad epizodes gaitā es pastāstu par iespēju no manis un Mišela saņemt vairākus bezmaksas materiālus, kas tajā var noderēt. Ja tas tevi interesē, tad piesakies šeit: cilvekjauda.lv/darbsGalvenais: pietiek sev pārmest neizdošanos. Izdevīgāk ir sākt sevi prasmīgāk atbalstīt.SARUNAS PIETURPUNKTI:00:00 – Citādāka epizode03:46 – Kāpēc draņķīgās situācijas atkārtojas?05:40 – Kārtējā nakts darbā un solījumi sev07:07 – Attiecības un nauda08:51 – Jaungada mērķi, kas atkārtojas gadiem10:29 – Kas slēpjas aiz “ko es nezinu” pret “ko es zinu un kas tā galīgi nav?”13:57 – Problēma nav cilvēkā, bet gan pieejā16:02 – Smadzenes kā budžetēšanas mašīna20:06 – Kā smadzenes prognozē, balstoties uz pagātni23:26 – Iekšējās sistēmas izvēle pārmaiņās: zaļā gaisma vai bloķēšana25:16 – Uzķeršanās uz mītu par "nākotnes ES"32:27 – Realitāte: nākotnes ES var nokļūt draņķīgākā kondīcijā un tas iegāzīs33:36 – Spēlēt, “lai nezaudētu” vai “dzīvot, lai justos labi”36:25 – Stāsts par pārslodzi darbā un mājās39:53 – Kad attiecības kļuvušas par pienākumiem, nevis patiesu saikni ar otru43:28 – Cik tev maksā ierastā spēle, lai nezaudētu?50:40 – Tev netrūkst gribasspēka – te pierādījums56:20 – Divi būtiski faktori, lai pārmaiņas izdotos: resursi un skaidrība58:16 – Kā tikt galā ar neziņu, kas bloķē pārmaiņas1:01:41 – Profesionālās brīvības pieredze01:03:32 – Risinājums ir droši eksperimenti, nevis liela revolūcija01:07:22 – Naudas problēmu risinājums: sāc ar mazāko parādu01:10:56 – Arī attiecībās lielāka izdošanās, vispirms pieķeroties mazām problēmām01:16:40 – Kā iekšējais stāsts par sevi ietekmē mūsu spēju uzlabot savu dzīvi01:20:17 – Grupas spēks, kas uzlabo drosmi pelnīt vairāk01:22:23 – Epikūra trīs laimīgas dzīves pīlāri, kas ietekmē dzīvi arī šodien01:26:00 – Kāpēc es un Mišels regulāri pārskatām savu dzīvi01:29:43 – Iespēja ielēkt rīcības cilvēku grupā: cilvekjauda.lv/darbs01:31:32 – Ieteikumi: terapeits, investīcijas, ienākumi01:33:50 – Pietiek sev uzbrukt ar pārmetumiem. Atbalsts sev darbojas jaudīgāk

Pirmā un pagaidām vienīgā iestaigātā taciņa kosmosa dzīlēs šobrīd ir Mēness. Plāni atgriezties uz mūsu pavadoņa, veidot cilvēku apmetnes, iegūt derīgos izrakteņus un daudz ko citu ir vareni, taču kā ar iekļaušanos termiņos un daudzo sarežģīto sagatavošanas darbu izpildi? Vai varam cerēt tuvākajos gados vēlreiz uzkāpt uz Mēness? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. "Šis datums [kad doties misijā uz Mēnesi] ir pārbīdīts jau daudzas reizes. Ilgu laiku tas bija 2019. gads, tad bija 2024. gads. Šobrīd ir 2027. gads. Grūti pateikt," skaidro Ints Kešāns. "Es domāju "Artemis 2" misija, kas plānota pēc diviem mēnešiem, kas aplidos Mēnesi, nevis nolaidīsies. Es domāju, ka tas ir ļoti reāli. Viņi ir tam gatavi. Bet nolaišanās uz Mēness 2027. gadā. Tur ļoti daudz iesaistīto. Galvenais, tur ir citi partneri un, pirmkārt, "Space X" ar savu nolaižamo aparātu, kas ir diezgan sarežģīts koncepts. It kā viss iet pēc plāna, bet es teiktu, ka diezgan ambiciozi domāt, ka tas būs 2027. gads." "Ja to neizdarīs Rietumu apvienība, ķīnieši 2030. gadā noteikti to izdarīs. Jo viņiem viss notiek pēc plāna. Cik es zinu, nav nekādu paredzamu šķēršļu. Viņi ļoti metodiski, lēnām, bet tajā pašā laikā pēc plāna visu dara. Viss līdz šim ir izdevies un viņi nekādas milzīgas izmaiņas savā grafikā nav veikuši," papildina Raitis Misa. Iemesli misijas laika pārcelšanai ir dažādi. "Ilgu laiku kā galvenais iemesls tika minēti jaunie Mēness skafandri, kurus nevar un nevar dabūt gatavus, jo ļoti sarežģītas iekārtas, ļoti dārgas iekārtas," norāda Ints Ķešāns. Doma par atgriešanos uz Mēness ir aktuāla jau kopš 2000. gada, laika gaitā vairākas lietas mainījušās, lielākās izmaiņas - tagad vairāk piesaistīti privātie partneri.  "Pirmām kārtām "Space X", kas būvē nolaišanās sistēmu, bet ir apmēram 10 citi, kas taisa arī nolaižamos aparātus visdažādākos, kas piegādās uz Mēnesi dažādas kravas. Tas ne visiem iet gludi, tāpēc daudz kas iekavējas. Tas ir arī ārkārtīgi dārgi, budžeti aug un naudas visam nepietiek. Tie nav 60. gadi, kad NASAi bija neierobežots budžets, ka tik mēs būtu pirmie," turpina Ints Ķešāns. Bet kāpēc tieši tagad cilvēkam jāatgriežas uz Mēness? Pirmkārt, tie ir pētījumi fundamentālajā zinātnē, kur darba pietiks vairākām paaudzēm.  "Otrs - tik milzīga programma pati par sevi ir progress. Lai realizētu tāda izmēra lietas, būs tūkstošiem atklājumu, būs jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli, jaunas metodes, jauna juridiskā bāze varbūt. Tas pats par sevi ir kaut kas, kas dzen cilvēci uz priekšu," atzīst Ints Ķešāns. Vēl viņš min, ka "Artemis" programmas ietvaros top jaunas metodoloģijas, kuras pēc tam varēs lietot dažādas nozares gan kosmosā, gan uz zemes. Tas varētu būt arī svarīgākais visā programmā. Tāpat tiks pilnveidota vai izstrādāta juridiskā bāze.  Vai varēsim izaudzēt pārtiku arī citviet Visumā? Bet, ja reiz par kosmosu runājam, tad visnotaļ svarīgs jautājums ir - vai Visumā hipotētiski mēs varētu audzēt pārtiku? Ja reiz cilvēce veidos apmetnes uz tālākiem Visuma objektiem, tas noteikti būtu svarīgs faktors, lai varētu šīs cilvēku kolonijas nodrošināt ar pārtikas resursiem ārpus Zemes. Par iespējām audzēt pārtiku kosmosā stāsta astrofiziķis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Dārzkopības institūta vadošo pētnieci Līga Lepse. Skaidrs ir tas, ka pēc dažiem miljardiem gadu, pat ja tā prātā šobrīd šķiet kā neaptverama nākotne, uz Zemes dzīve vairs nebūs iespējama. Vienlaikus cilvēks jau pakāpeniski sācis iekarot kosmosu, un tas, cik tālu iesim, ir tikai laika jautājums. Kā iespējamās vietas nākotnes cilvēces mājvietai varētu būt ne vien Marss, bet arī Jupitera pavadoņi un pat tālais Plutons. Zvaigzne Saule savā evolūcijā izpletīsies un kļūs par sarkano milzi, kas, tā teikt, apēdīs sev tuvākās planētas - Merkuru, Venēru un arī Zemi, tāpēc mums, meklējumos pēc jaunas mājvietas un iespējas audzēt tur pārtiku, būs jālūkojas ārējā kosmosa virzienā. Tā skaidro Kārlis Bērziņš. Pagaidām vēl varam teikt, ka uz Zemes patiešām ir īpaši fizikālie apstākļi, kas ļauj mums šeit audzēt pārtiku. Par tiem stāsta Līga Lepse. Pētniece norāda, ka pašlaik būtiskais jautājums uz Zemes ir aizvien straujāk pieaugošās izmaiņas klimatā. Ar to saskaras arī augu selekcionāri, īpaši attiecībā uz ilggadīgu augu - koku, krūmu - selekcijas procesu. Jaunajām šķirnēm ir jātiek līdzi klimata pārmaiņām. Viņa arī vērtē situāciju uz citām planētām.

Lai atbrīvotos no liekā svara, nav nepieciešamas speciālas diētas. Ir speciālisti, kas apgalvo, ka diēta nav izšķirošā. Ieteikumus uzklausām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uztura treneris Mārtiņš Bidiņš un uztura speciāliste Liene Sondore. Aptaukošanās nav vienkārši risināms jautājums, tā ir kompleksa problēma - ierakstā uzsver medicīnas zinātņu doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija.  Runājot par to, kā motivēt sevi dzīvot un ēst veselīgāk, Mārtiņš Bidiņš uzdod vairākus retoriskus jautājumus. "Par to, cik grūti ir ēst veselīgāk un sportot, visi čīkstētu vienā balsī. Pat bļautu. Ja pavēršam šo jautājumu uz otru pusi, kāpēc neviens nečīkst, cik grūti ir, ja ir liekais svars, cik grūti ir, ja ir grūti aizsiet kurpes," vaicā Mārtiņš Bidiņš. "Cik grūti ir, kad ir aizdusa; cik grūti ir, kad cilvēks sāk novecot un nevar normāli izkāpt no mašīnas? Kāpēc mēs par to nesūdzamies? Cik grūti ir, ka nevar izgulēties, jo ir neērti, vai ir miega apnoja. Grūti ir tā un grūti ir tā, bet viens grūti ir izdarāms un prasa dažas stundas dienā, bet tas grūti, ja neizdari, ir katru dienu un vēl visu gadu. Vēl tu ienīsti sevi, kad paskaties spogulī. Kāpēc mēs par to nerunājam?" "Sportu kā tievēšanas līdzekli daudzi izvēlas un domā, ka sports ir svarīgākais, lai sakārtotu svaru. Bet sportam ir cita nozīme - tā ir sirds veselība, muskuļi. Lai kvalitatīvi novecotu, sports ir neaizvietojams," norāda Mārtiņš Bidiņš. "Bet ir tik viegli apēst sportā iztērētās kalorijas, ja nav kaut vai nedaudz sabalansēts uzturs, beigās apēd pat vairāk." "Svara kontekstā uzturs tomēr ir svarīgākais," turpina Mārtiņš Bidiņš. Par kalorijām ikdienā nebūtu jādomā un tās nebūtu jāskaita.  "Ja grib svaru zaudēt bez diētas, vajag maksimāli sabalansēt uzturu. Tas nozīmē apēst pietiekami daudz dārzeņus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, nepārforsēt ar taukiem un citām lietām. Cilvēkam, šādi ēdot regulāri, būs ļoti grūti apēst par daudz kaloriju, lēni un mierīgi svars kritīsies un sakārtosies," skaidro Mārtiņš Bidiņš. Taču ne visi var tā lēni un mierīgi var un kad ir liekais svars, neviens negrib lēni un ilgtermiņā. "Ja grib nomest svaru ātri, talkā nāks ierobežojumi. Tiem jāpanāk kaloriju deficīts," norāda Mārtiņš Bidiņš. Lai sakārtotu svaru ilgtermiņā, vispirms ir tievēšana, kas ir īstermiņa process. Pēc tam ēd normāli, tikai jāiemācās, cik ikdienā jāēd un kā to uzturēt. Mārtiņš Bidiņš arī norāda, ka svarīgi, lai cilvēkam ir enerģija un dzīvesprieks.

Neskatoties uz to, ka naftas produkti, visticamāk, ir uz palikšanu pasaulē vēl daudz desmitgades, vairs nav pārsteigums, ka pat veselas pilsētas pasaulē pārtiek no saules vai vēja radītas enerģijas. Nozarē aizvien izskan apgalvojums, ka tehnoloģijas ir izstrādātas tādā līmenī, ka šodien planētu Zeme varētu nodrošināt ar elektrību, kas radīta bez emisijām. Cik pamatots ir šāds apgalvojums un ko par to saka pētnieki, kas strādā ar šīm tehnoloģijām? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūra (LU CFI) Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Gints Kučinskis un LU CFI vadošais pētnieks Raitis Gržibovskis.  

Latvija nav tā vieta, par kuru uzreiz iedomājamies, ja izdzirdam vārdu savienojumu derīgie izrakteņi, taču ļoti iespējams, līdz šim nemaz neesam skaidri zinājuši, kas slēpjas daudzu simtu metru dziļumā zem mūsu kājām. Ļoti iespējams, ka arī Latvijas teritorijā ir bagātīgas rūdas atradnes. Ko ģeologi atklājuši, pētot kristālisko pamatklintāju, un ko jau šobrīd zinām par derīgajiem izrakteņiem Latvijā? Par to saruna ar Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociēto profesoru, ģeologu Ģirtu Stinkuli.  Raidījumā arī ieklausāmies, ko par dimantiem stāsta ģeoloģe Vija Hodirova. Tāpat cenšamies skaidrot, kā veidojas karstie avoti un kādu labumu tie sniedz islandiešiem. Bet par savu lasāmvielu trešdienas grāmatu rubrikā stāsta arheologs Artūrs Tomsons. Un visbeidzot – šļakatas no zemes dzīlēm, kas izšaujas vairāku metru augstumā, lielāki un mazāki ezeriņi, kas mutuļo, burbuļo, izdala tvaiku, un visapkārt sēra smaka. Tāda varētu būt aina kādu karsto avotu, piemēram, geizera Strokkura jeb Sdrohgira tuvumā Islandē, bet geizeri ir tikai viens no karsto avotu veidiem. Cik dziļās zemes dzīlēs tie veidojas, kā un kur to pasaulē ir visvairāk? Atbildes uz to meklējam kopā ar ģeogrāfijas maģistri un gidi Islandē Gunu Kalnu Kjartansoni. Viņas dzīve aizrit uguns un ledus zemē, tāpēc Islandes neparastā daba un tās mainība ir labi pazīstama. Vairums karsto avotu veidošanos sasaistīs ar Zemes dzīļu aktivitāti un tektonisko plātņu kustību, bet realitātē varētu zīmēt gana sarežģītas ģeoloģiskas shēmas, lai detalizēti skaidrotu karsto avotu tapšanu.   

Vairāku Eiropas lidostu darbs pēdējā laikā bijis spēcīgi traucēts vai pat paralizēts dronu dēļ. Arī lidosta Rīgā ir saskārusies ar līdzīgām provokācijām. Tāpat Krievijas radītie satelītnavigācijas traucējumi rada problēmas gaisa pārvadājumiem. Cik droša ir civilā aviācija? Krustpunktā izvaicājam Civilās aviācijas aģentūras direktoru Māri Gorodcovu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnālists Dāvids Freidendelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

“This is Ground Zero for Agenda 2030 across the Globe. What is here Epitomizes what ALL Farmers are Facing, including the Highest Risk of Mankind's Food Security and Natural Solutions to Heal being Eradicated from God's Creation” Mere hours from the peaceful, 35-yr old multi-generational farm in British Columbia, a CHILD IS REPORTED MISSING and a community responds… Yet instead of mounting area-wide search efforts for the child… An estimated 140 RCMP vehicles, with an estimated 200+ armed RCMP agents, their Helicopters, Surveillance Units, Drones, a Mobile Command Unit including the RCMP Tactical Team (Emergency Response Unit deployed in acts of terrorism) convoyed 3 hours, descending upon Universal Ostrich Farms. What mission is more important than searching for a missing 5yr old boy? What warrants this over investigating and dismantling terrorist networks? Or stopping the flow of deadly fentanyl, drug trafficking or human smugglers?  Even investigating crimes against humanity, or... Hunting down sexual predators? (By their very actions, words and deeds, to these members of the RCMP, it's more important to support a W.H.O. proclamation pushed by Canada's deep state and kill these birds...)  Along a scenic highway inside the Rocky Mountain interior this week, dozens of law enforcement began terrorizing the Grandmother, her daughter Katie Pasitney, and co-owner David Belinski.   The government agents swarmed the farm, locking down airspace and planting themselves firmly on private property setting up to eviscerate 400 healthy ostriches with 230 healthy days of herd immunity.  The antibodies produced by the eggs of these very ostriches have been clinically proven across numerous studies from the USA to Kyoto University in Japan, to prevent or heal humans from various strains of flu, from COVID itself, plus provide a natural diet alternative to Big Pharma's Ozempic...and perhaps might potentially heal cancer.