Podcasts about otraj

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

2025. gada pašvaldību vēlēšanas noslēgušās un sākusies balsu skaitīšana. Tiekamies Krustpunktā speciālizladumā, kurā kopā ar ekspertiem, politiķiem un klausītājiem vērtējam tikko aizvadītās pašvaldības un gaidām ziņas no Centrālās vēlēšanu komisijas. Stundā no plkst. 20 studijā socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode. Uzklausām partijas "Progresīvie" pārstāvi Mārtiņu Kossoviču, Apvienotā saraksta pārstāvi Edvardu Smiltēnu, Olafu Pulku no "Jaunās vienotības", Edvardu Ratnieku no Nacionālās apvienības, Aināru Šleseru no "Latvija pirmajā vietā". Vēlētāju aktivitāte pašvaldības vēlēšanās sasniegusi 47,18%, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas dati, kas gan vēl nav par visiem iecirkņiem.  Lielākā aktivitāte bijusi Ādažu novadā, kur kopumā nobalsojuši 53,74% balsstiesīgo iedzīvotāju. Vidzeme kopumā 48,03% balsstiesīgo iedzīvotāju, tai seko Zemgale ar 43,59%, Kurzeme ar 42,3% un Latgale, kur nobalsojuši kopumā 41,35% balsstiesīgo iedzīvotāju. Pirmie rezultāti varētu būt gaidāmi pēc pusnakts, sākotnēji no mazākiem iecirkņiem, norāda Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte. Provizoriskie rezultāti, visticamāk, būs pieejami 8. jūnijā no rīta. Pašvaldību vēlēšanās Rīgā ar 19,9 procentiem balsu ir uzvarējuši „Progresīvie”, liecina exitpoll jeb vēlētāju aptauja pie iecirkņiem, kuru veica Latvijas Sabiedriskais medijs, ziņu aģentūra LETA un Rīgas Stradiņa universitāte ar socioloģisko pētījumu centra SKDS metodoloģisko atbalstu. Otrajā vietā Rīgā ar 17,3 procentiem balsu ir Latvija pirmajā vietā, bet pirmo trijnieku ar 15 procentu vēlētāju atbalstu noslēdz Nacionālā apvienība. Aptauja liecina, ka Jūrmalā visvairāk vēlētāju, kuri atklāja savu izvēli, atbalstīja Latvijas Zaļo partiju – 27% respondentu sacīja, ka balsoja par to. 19,1% sacīja, ka balsoja par Zaļo un Zemnieku savienību, 16,1% - par Nacionālo apvienību. Vēlētāju aptaujā Daugavpilī  pārliecinošs pārsvars ir līdzšinējā mēra Andreja Elksniņa partijai "Sarauj, Latgale!" – 69,4% respondentu pagalvoja, ka balsojuši par to. Saskaņā ar aptaujas datiem Rēzeknē lielākais atbalsts bija sarakstam "Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai" – 49,3%. Liepājā, saskaņā ar vēlētāju aptauju, līderos ir Liepājas partija, par atbalstu kurai paziņoja 49.4% respondentu. Ventspilī vēlētāju aptauja liecina, ka pārliecinošu pārsvaru ieguva partija "Latvijai un Ventspilij" – par atbalstu tai paziņojuši 50,5%, atbalstu Nacionālajai apvienībai pauduši 15,2%. Stundā no plkst. 21 tudijā Latvijas Universitātes profesors politologs Jānis Ikstens. Sazināmies ar Vidzemes augstskolās vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. Uzklausām Jūliju Stepaņenko no partiju apvienības "Suverēnā vara"/ "Jaunlatvieši", ar Regīnu Ločmeli no "Saskaņas", līdzšinējo Valmieras novada mēru Jāni Baiku ("Valmierai un Vidzemei"), Ventu Armandu Kraukli Valkā (Vidzemes partija). Stundā no plkst. 22 studijā laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls. Sazināmies ar projekta vadītāju, biedrības "Eiropas Kustība Latvijā" ģenerālsekretāri Lieni Valdmani. Liepājā sazināmies ar Dzintaru Hmieļevski, uzklausām Agitu Puķīti no "Neatkarīgajām Tukuma Ziņām", zemkopības ministru Armandu Krauzi (Zaļo un zemnieku savienība). Stundā no plkst. 23 studijā laikraksta "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Sazināmies ar sabiedriskās līdzdalības aktīvisti, daugavpilieti Anželiku Litvinoviču. Uzklausām Vjačeslavu Dombrovski no "Latvijas attīstībai". Katras stundas noslēgumā Brīvais mikrofons, aicinām klausītājus izteikt savu viedokli.

Latvija pret Somiju 17. maijā aizvadīja savu piekto pasaules čempionāta spēli, bet diemžēl palika bez punktiem - zaudējums 1:2. Nākamā spēle jau šovakar pulksten 21.20 ar Slovākiju. Uzvara ļau saglabāt cerību par iekļūšanu ceturdaļfinālā. Latvijas izlase labi sāka spēli, pirmajā trešadaļā iniciatīva bija mūsu komandas rokās, tomēr vārtus gūt neizdevās. Otrajā periodā somi atklāja rezultātu un turpmāk jau spēles iniciatīva vairāk bija somu pusē. Metienu vakar bija daudz, bet lielāko daļu no tiem somu vārtsargs Jūse Sāross redzēja. Kārtējais mačs, kurā Latvijas izlasei labs sniegums, bet nav iegūti punkti turnīra tabulā. Tiesnešu lēmumi Latvijas - Somijas spēlē raisīja asas diskusijas un arī emocijas. Latvijai pašlaik pasaules hokeja čempionātā ir divas uzvaras un trīs zaudējumi, šodienas pretiniekiem slovākiem arī ir divas uzvaras un trīs zaudējumi, bet par punktu vairāk turnīra tabulā. Slovākijas izlase ir abi pazīstama komanda, bet šajā čempionātā tā piedalās ar krietni atjauninātu sastāvu un līdz šim nav rādījusi sevišķi labu sniegumu. Cerams, ka tas palīdzēs latviešiem gūt uzvaru šovakar.  

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne Vēstures avotos bieži pieminētais 1677. gada ugunsgrēks nopostīja lielu daļu iekšpilsētas – nodega Sv. Jāņa un Sv. Pētera baznīca, gandrīz visas Grēcinieku, Peldu un Audēju ielas ēkas, arī puse Mārstaļu ielas māju. Līdzās atradās 17. gs. otrajā pusē celtas, taču 18. gs. gaitā pārveidotas ēkas – Reiterna nams Mārstaļu ielā 2, ēka Mārstaļu ielā 4, kuru pēc Paula Kampes leksikona datiem pilsētas mūrniekmeistars Heinrihs Henike 1686. gadā bija uzcēlis birģermeistaram Hermanim Samsonam, kā arī ēka Mārstaļu ielā 6, kur vērojamas stilistiskas transformācijas vēlāku pārveidojumu rezultātā.  1823. gada Vecrīgas fasāžu notikumos fiksēti atsevišķi ielu posmi, kuros jaunā tipa nami bijuši lielākā koncentrācijā: Svērtuves ielā pie Rātslaukuma, Mārstaļu, Grēcinieku, Audēju, Tirgoņu un Lielajā Mūku ielā (Doma laukumā) pretī Rīgas Doma baznīcai. Senākās ziņas par ēku Mārstaļu ielā 6, kur šobrīd mājvietu guvis Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs, attiecināmas uz 16. gadsimtu. No senākajiem būvvēstures periodiem saglabājušies atsevišķu sienu un ēku fragmenti, kas ir redzami pagrabā, bēniņu stāvā un pagalma korpusā. Poļu restauratoru darbības laikā 20. gs. 80. gados ēkas pagrabā tika atklāta senāka struktūra – gotikas laika apbūves daļas: 15. un 16. gs. gaismas nišas, dažādu 17.–19. gs. pārsegumu liecības, kā arī pašreizējais pārsegums – ar 1905./1906. gadu datētas mūrētas ķieģeļu segmentveida velves. Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega. Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi. Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi. Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē.    

Raidījumā Piespēle lielā saruna par biatlonu, bet ne par tā sportisko pusi. Intervijā par savu neseno publisko soli stāsta Latvijas izlases biatloniste Annija Keita Sabule. Viņa Otrajās Lieldienās publiski dalījās ar savdabīgu sludinājumu - sportiste meklē pusslodzes darbu, bet turpinās trenēties, lai startētu nākamajā sezonā un mēģinātu tikt uz Milānas-Kortīnas ziemas olimpiskajām spēlēm. Savukārt Gunārs Jākobsons šonedēļ ciemos aicināja orientēšanās sporta pārstāvjus Rodrigo Slaviņu un Gunāru Dukšti. Nedēļas topā: Latvijas vīriešu hokeja izlasei pārbaudes spēles pret Šveici, Rūdolfs Balcers kļūst par Šveices čempionu, Filipam Buncim Dānijas tituls, Miks Indrašis turpina cīnīties par Zviedrijas zeltu; Latvijas jauniešu vecumā līdz 18 gadiem hokeja izlase pasaules čempionātu sāk ar uzvaru pret norvēģiem, turpinājumā pamatīgi zaudē gan Kanādai, gan Somijai; Tenisiste Aļona Ostapenko triumfē Štutgartes 500 punktu turnīrā, nākamajā mačā Madrides 1000 punktu sacensībās zaudē Anastasijai Sevastovai pašmāju spēlētāju duelī; Sieviešu basketbola izlasei jauns galvenais treneris - Matīss Rožlapa; Notiek Latvijas Jātnieku federācijas kongress, kurā beidzot ievēl jaunu prezidentu, bet joprojām nav atbildēts jautājums - vai kongress tika sasaukts pēc noteikumiem un jaunais vadītājs ievēlēts leģitīmi.

Raidījuma pirmajā daļā aplūkojam gatavojoties laulībām, kādus “sarkanos karogus” pamanot, tos neignorēt. Otrajā daļā par to, cik svarīgi vecākiem ir ļaut jauni nodobinātai ģimenei dzīvot savu dzīvi.

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Skaista apskates vieta, kur, neceļojot ārpus valsts robežām, notvert sajūtu, ka esi kādā eksotiskā vietā - tā nereti tiek uztverti botāniskie dārzi. Taču ne tikai estētiskais baudījums ir svarīgs botānisko dārzu pienesums. Kāda ir šo vietu vēsture un funkcija? Un kāpēc botāniskais dārzs nav īstā vieta, kur nest sev apnikušu istabas augu? Stāsta Kristaps Kunrads, Latvijas Universitātes (LU) Botāniskā dārza direktora p.i., un Uldis Kondratovičs, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas asociētais profesors, ilgus gadus bijis LU Botāniskā dārza direktors. Botāniskais dārzs daudziem saistās ar skaisti ziedošu, pat eksotisku oāzi, kur pat aukstākajās ziemas dienās var notvert tropu sajūtu. Taču šīs nav vietas, kur patverties no netīkamā klimata laukā vai nodrošināt labu vietu tūristu grupai vai fotosesijai. Botāniskie dārzi savulaik radīti pavisam citu mērķu vārdā. Ar ko botāniskais dārzs atšķiras no privātas augu kolekcijas un kādi izpētes un sugu aizsardzības darbi notiek stundās, kad dārzs apmeklētājiem slēgts? "Mūsu galvenā misija ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, un mēs esam tie cilvēki, kas rūpējas, lai augi neizmirst, lai kaut kur viņi glabātos, esam tāda kā glabātuve, dalāmies ar šiem augiem, dalāmies ar ģenētisko materiālu ar citām valstīm un sadarbojamies. Protams, pētām augus, pētām, kā varam sabiedrībai arī izstāstīt vairāk par augiem. Sabiedrība paliek aizvien tuvāk un tuvāk mums, mēs arī darbojamies ar to aktīvāk," skaidro Kristaps Kunrads. "Bieži vien esmu teicis ekskursijās, ja grūtāk saprast botānisko dārzu nozīmi, tad tas ir līdzīgi kā zooloģiskais dārzs, kas visiem ir vieglāk saprotams. Jā, mums ir dažādas sugas, ko mēs arī rādām un sargājam." "Botāniskā dārza misija ir cīņa par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kolekciju uzturēšana, kā pētnieki saka - ex situ - ārpus to dabīgajām augšanas vietām, un, protams, no tā izriet kolekcijas uzturēšana, tās pētīšana, studēšana vienlaicīgi," papildina Uldis Kondratovičs. Viss pārējais ir otršķirīgs.   Pirms sarunas par botānisko dārzu nozīmi savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties vēsturnieks Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Viņš stāsta par vēl topošu grāmatu „Es, karā aiziedams, atstāj māsu šūpulī”, kuru veido kopā ar Oskaru Treimani un Jūliju Dibovsku. Tās ir divu brāļu – Kārļa un Jāņa Jungas atmiņas par kara laiku Latvijā. Grāmatas nosaukums nav izvēlēts nejauši, jo Kārlis un Jānis no Drabešiem Cēsu pusē tiek iesaistīti Otrajā pasaules karā, viens Sarkanajā, otrs  - Vācijas armijā. Pēdējo reizi viņi visi trīs tikās 1941. gadā. „Šis darbs vēlreiz mums parāda, cik briesmīgs ir karš un cik briesmīgi karš attiecas pret cilvēku likteņiem, cik lielā mērā mēs kara pēdas izjūtam vēl joprojām un cik lielā mērā mēs dzīvojam ar šīm kara traumām. Tāpat arī to, cik lielā mērā šīs kara traumas mums aktualizējas šodien. Jautājums, kā mēs izmantojam šīs traumas, vai mēs tās izmantojam, lai kļūtu labāki, vai tās kļūst mums traucējošas, jo ar tām atļaujas ar mums kāds manipulēt," atzīst Kaspars Zellis.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) skatāma izstāde “Tiesības uz bibliotēku”. Izstāde atklāj notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas gadu. Tā rosinās domāt par bibliotēku un lasīšanu kā demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem. Izstādi iepazīstam tās veidotāju Maijas Treiles, Paula Daijas, Kriša Salmaņa un grāmatzinātnieka Jāņa Krēsliņa sabiedrībā.  “Tiesības uz bibliotēku” ir vienlaikus tēlaina, intelektuāli reflektējoša un politiska izstāde, kas jāredz ikvienam, kurš mīl grāmatas, bet vēl vairāk – tiem, kuri pagaidām vēl nemīl. Tās centrā ir Rīgas pilsētas bibliotēka (1524) – pirmā publiskā bibliotēka Rīgā, kas radās pirms pieciem gadsimtiem svētbilžu grautiņu laikā un kuras krājuma lielākā daļa gāja bojā Otrajā pasaules karā. Rīgas pilsētas bibliotēkas stāsts ir dramatisma un spilgtu, pārsteidzošu detaļu pilns. Izstādē tas izmantots kā piemērs, lai aicinātu domāt un diskutēt par pārmaiņām sabiedrības un domāšanas procesos šodien, uzsverot, ka bibliotēka kā pasaules modelis atspoguļo daudz plašākas likumsakarības gan individuālos, gan kolektīvos centienos sakārtot, apjēgt un saprast pasauli mums apkārt. Lasītprasme, grāmatas un bibliotēkas ir nozīmīgi elementi, arī modelējot nākotnes vīziju, un izstāde izmanto bibliotēku vēsturi, lai no jauna uzdotu jautājumu: vai mēs gribētu, lai nākotne ir nelasošas un nekritiski domājošas sabiedrības rokās? Izstādes saturu veidojuši kuratori LNB Pētniecības un interpretācijas centra vadītāja Maija Treile un LNB pētniecības vadītājs Pauls Daija. Tās vēstījumā savijas pētījumi par Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi un šodienas lasīšanas paradumiem – abus šos līmeņus vieno izstādes veidotāju vēlme runāt par vispārcilvēciskiem jautājumiem. Izstādē nozīmīga loma ir Rīgas rātskunga, intelektuāļa un Rīgas pilsētas bibliotēkas inspektora Johana Kristofa Bērensa darbam Bonhomien (Bonomijas, 1792) – pirmajam bibliotēku filozofijas darbam mūsu reģionā. Tajā Bērenss negaidīti mūsdienīgi aicina raudzīties uz bibliotēku kā daudzfunkcionālu intelektuālo un kultūras centru. Izstādes “Tiesības uz bibliotēku” veidošanas procesā veikti vairāki 21. gadsimta lasīšanas paradumu pētījumi, no reprezentatīvas aptaujas, kas sniedz datus par Latvijas sabiedrību šķērsgriezumā, līdz padziļinātām intervijām ar jauniešiem.

ASV kopā ar Krieviju nobalso pret ANO rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā. Bundestāga vēlēšanās uzvar kristīgie demokrāti. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Bundestāga vēlēšanu spožums un posts Nav piepildījušās bažas, ka Īlona Maska un viceprezidenta Vensa klajais atbalsts Vācijas labējiem radikāļiem būs nesis tiem negaidītus panākumus, un ka 23. februārī notikušo Bundestāga vēlēšanu rezultāti šai ziņā varētu būtiski atšķirties no aptauju datiem, ciktāl partijas „Alternatīva Vācijai” vēlētāji varētu slēpt savu patieso izvēli. Aptaujas izrādījušās tuvas patiesībai, un labēji radikālie ieguvuši apmēram tik, cik tika lēsts – nepilnu 21% vēlētāju balsu, kas gan arī ir spožs rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējo, un dos Alises Veidelas vadītajam spēkam otru lielāko Bundestāga frakciju. Tomēr vēlēšanu īstenie uzvarētāji, protams, ir mēreni labējie – Vācijas Kristīgi demokrātiskā partija līdz ar tās pastāvīgo satelītu Bavārijas Kristīgi sociālo partiju. Pat bez īpaši liela vietu skaita pieauguma, kristīgie demokrāti atguvuši Bundestāga lielākās frakcijas statusu. Smagākos zaudējumus vēlēšanas nesušas līdzšinējās valdošās koalīcijas partijām. Sociāldemokrāti zaudējuši vairāk nekā divas piektdaļas mandātu, zaļie – apmēram ceturtdaļu, bet liberālā Brīvo demokrātu partija vispār nav tikusi pāri piecu procentu barjerai un palikusi ārpus parlamenta. Tāpat dažu procenta simtdaļu tikšanai Bundestāgā pietrūcis kreisi populistiskajai Zāras Vāgenknehtas savienībai, kurai balsis atņēmusi tai ideoloģiski tuvā bet daudz vecākā un iesakņotākā Kreisā partija. Rezultātā ir radīti visi priekšnoteikumi t.s. Lielās koalīcijas – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu tandēma – izveidei, ciktāl kopā šīm partijām ir trīssimt divdesmit astoņas no sešsimt trīsdesmit Bundestāga vietām. Atkrīt bažas par to, kā klātos, ja vajadzētu piepulcināt koalīcijai vēl trešo partneri, kas, visdrīzāk, būtu zaļie, kam ar kristīgajiem demokrātiem ir krietni daudz nesaskaņu. Pēc visa spriežot, vācieši atkal tiks pie valdības, kāda tiem bija lielāko daļu kancleres Merkeles valdīšanas laika. Tomēr centriskajiem spēkiem nav iemesla ļauties politiskam apmieram. Visa kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorija, ar teju ģeogrāfisku precizitāti, ir kļuvusi par radikālo partiju dominances zonu. Tikai kādreizējā Rietumberlīnē un Potsdamas apkārtnē vēlētāji balso par kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem, savukārt kādreizējā Berlīnes mūra rajonā – par zaļajiem. Tikām lielākā daļa Austrumberlīnes, Erfurte un Leipcigas dienviddaļa ir par Kreiso partiju, bet visa pārējā Austrumvācija – par „Alternatīvu Vācijai”. Var piebilst, ka šajās zemēs ir arī manāmi zemāka vēlētāju aktivitāte. Vai „Amerikas laikmeta” beigas? 24. februārī Apvienoto Nāciju organizācijā notikušais vēl pirms pāris mēnešiem būtu neiedomājams – Savienotās Valstis balsojumā nostājās pret saviem gadu desmitiem uzticamajiem partneriem Rietumos un ieņēma klaji prokremlisku pozīciju. Sakarā ar trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja balsoja par Eiropas valstu izstrādātu rezolūciju, kas nosodīja Krieviju kā agresorvalsti un pieprasīja Ukrainas teritoriālā veseluma atjaunošanu. Savienoto Valstu vēstniece Dorotija Šeia, savā uzrunā deklarējusi nepieciešamību izbeigt asinsizliešanu, balsoja kopā ar Krieviju un tās satelītiem un sabiedrotajiem. Rezolūcija gan ar balsu vairākumu tika apstiprināta, taču vēlāk savu, Kremlim labvēlīgo variantu, Vašingtona izdabūja cauri Apvienoto Nāciju Drošības padomes balsojumā. Pēdējo dienu fundamentālo pavērsienu Savienoto Valstu līdzšinējās politikas kontekstā ļoti izsmeļoši un precīzi raksturojis raidsabiedrības MSNBC komentētājs Lorenss O'Donels. Savā 24. februārā komentārā viņš pauda: „Donalds Tramps šodien iegāja vēsturē. Un šodiena kļuva par dienu, kas paliks ar neslavu prezidentūras vēsturē, jo šodien Donalds Tramps formāli atmeta nostāju, ko katrs Amerikas prezidents ir ieņēmis, kopš Franklins Delano Rūzvelts kaldināja amerikāņu uzvaru Otrajā pasaules karā, – Brīvās pasaules līdera nostāju. Katrs nākamais prezidents līdz Donaldam Trampam pildīja šo lomu, īpaši jau Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ik dienu visā Apvienoto Nāciju vēsturē Amerikas prezidenta vēstnieks Apvienotajās Nācijās vienmēr nostājās brīvības pusē. Amerikas Savienotās Valstis ANO balsoja kopā ar pasaules brīvajām nācijām pret pasaules visnežēlīgākajām diktatūrām, kas gandrīz vienmēr nozīmēja balsošanu pret Padomju Savienību. 21. gadsimtā, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins atkal sāka pārvērst Krievijas valdību par diktatūru, Amerikas Savienoto Valstu līderība Brīvajā pasaulē nozīmēja ANO nostāties pret Krievijas agresiju. Kad Krievija tieši pirms trim gadiem iebruka Ukrainā, ANO pieņēma sešas rezolūcijas pret Krievijas agresiju. Un ASV līdz pat šodienai ikreiz balsoja kopā ar Brīvo pasauli pret Krievijas karu pret Ukrainu. Šodien ANO kārtējo reizi apstiprināja rezolūciju, kas nosoda Krievijas karu pret Ukrainu. Un pirmo reizi vēsturē ASV nestāvēja brīvības pusē. Pirmo reizi vēsturē ASV Apvienotajās Nācijās balsoja kopā ar diktatoru pret Brīvo pasauli. Donalds Tramps Apvienoto Nāciju Organizācijā balsoja kopā ar Vladimiru Putinu. No šodienas, ja ir kāds Brīvās pasaules līderis, tad tas nav Amerikas Savienoto Valstu prezidents.” Sagatavoja Eduards Liniņš.

Latvijas Universitātes  jauktais koris “Dziesmuvara” svin savu 100. jubileju. Skaņu ainava “Uz Rietumiem” ir kora veltījums tiem dziesmuvariešiem, kam Otrajā pasaules karā nācās pamest Latviju. Kultūras rondo tiekamies ar uzveduma radošo komandu, kas skaņu ainavu aicinās pieredzēt aizvērtām acīm.  Stāsta kora “Dziesmuvara”, diriģente Laura Ozoliņa, komponiste Evija Skuķe, režisore Liena Šmukste un dramaturgs Didzis Ruicēns. Iespaidos dalās “Dziesmuvaras” dziedātāji. Skaņu ainavas “Uz Rietumiem” pirmizrāde notiks svētdien, 9. februārī, pulksten 14 un 18 Ģertūdes ielas teātrī. Putna dzīve sākas ar skaņu. Tā kļūst par pirmo orientieri pasaulē, kamēr redze vēl nav atmodusies. Skaņu ainava "Uz rietumiem" ir stāsts par gājputna dzīves sākumu, savas dziesmas iemācīšanos un gatavošanos lidojumam nezināmajā. Klausītāji skaņu ainavu piedzīvos aizsegtām acīm. Līdzīgi kā maziem putnēniem, arī izrādes apmeklētāju vienīgais orientieris telpā būs skaņa. Izrādes koncepcija tapusi, iedvesmojoties no sajūtu teātra principiem, kas piedāvā piedzīvot izrādi caur visām maņām, izņemot redzi.  

Brīvu un saulainu gaisotni Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas ciklā ceturtdienas, 6. februāra, vakarā koncertā mūzikas namā "Daile" radīs orķestra mežragu grupas mūziķu kvartets un viņu draugi mūzikā, atskaņojot leģendārā amerikāņu komponista Kvinsija Džounsa, Latvijā dzīvojošā brazīļa Rodrigo Manfrinati un citu komponistu darbus, kā arī piedāvājot klausītājiem Ernesta Mediņa jaundarba pirmatskaņojumu.  "Pa ceļam ar Klasiku" tiekamies ar Ernestu Mediņu un Rodrigo Manfrinati. "Kādu laiku es pat guļu sambas ritmos," smejas Ernests Mediņš. "Šī programma bija uz maniem pleciem, mana atbildība. Katru noti pārklausījos desmit reižu, vai tiešām tā rakstīta tā, kā mežrags to var izpildīt – visi augstumi, kad ir laiks ieelpot, kad tam nebūs laika. Šis aranžēšanas darbs mežragiem un ritma grupai bija tiešām interesants.”  „Vai ziemas laikā tas ienes tādu kā siltumu?” jautā Anete. „Es domāju, ka viennozīmīgi. Otrajā daļā visu laiku ir karsti (smejas), bet pirmā daļa ir tāda pa pusei akadēmiska, vairāk džeza kluba atmosfēras. Aranžijas ir gan aktīvas, gan liriskas, jo Brazīlijā samba ir ne tikai ātras dejas, bet ir arī karstasinīgas, lēnas un skumjas ar cigāru rokās un tamlīdzīgi.” Bet kā šajā sambas mūzikā iederas četri mežragi? „Man šķiet, ka tas ir tiešām unikāli,” saka Ernests Mediņš. „Piekritīšu Čaikovskim, ka mežragi ir tāds zelta vidusceļš, samtains instruments, un tam var iedot arī kārtīgu fortissimo, tajā pašā laikā diapazons ir ļoti liels un plašs. Aranžēšana tiek plānota arī no cilvēciskā viedokļa – mežragi nevar visu laiku spēlēt skaļi un augstu. Ir aranžijas, kuras ir veltītas tieši zemā reģistra skanējumam, tā ka par visu ir padomāts!” Kā šai programmai pievienojās Latvijā dzīvojošais Rodrigo Manfrinati? „Kādu brīdi jau pazīstu [mežradznieku] Māri Evelonu, esam draugi, un pēc kāda koncerta Māris piedāvāja izveidot kopā šādu programmu ar orķestra mežragu grupas mūziķiem un brazīļu sitaminstrumentālistu. Protams, piekritu! Tā ir liela privilēģija – uzstāties šādā programmā un apvienot divas lietas – klasiski skolotus mūziķus un brazīļu mūziķus, latviešu un brazīļu mūziķus. Un tā tas viss šobrīd ir nonācis līdz programmai "Mežragi sambas ritmos".” Lai arī latvieši varbūt esot kautrīgāki un viņiem vajadzīgs ilgāks laiks, bet arī viņi šajos sambas ritmos atveras: „Tā ir tā ritma burvība, ka tas spēj atvērt jebkuru cilvēku," teic Rodrigo Manfrinati.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Debesu grāmata ir neliela apjoma pašdarināta grāmata, burtnīca vai atsevišķa papīra lapa, kuras saturā ir vēstīts par šā teksta dievišķu izcelsmi, t. i. – nonākšanu uz zemes no debesīm. Grāmata latviešu valodā senāk nozīmēja vēstuli, tad precīzāk tās būtu saucamas par debesu vēstulēm. Ir izdalāmi vairāki debesu grāmatu tipi – Miķeļa, Londonas, Ķeizara Kārļa, Grāfa Filipa grāmata u. c., ko nosaka saturs. Šīm grāmatām var būt vairākas daļas – 1) tiek uzskaitītas 42 gada nelaimīgās dienas, kurās neko jaunu nedrīkst uzsākt, piemēram, stādīt, laulāties, jo tad nesekmēsies. Šīs dienas tiek saistītas ar kādiem nelaimīgiem notikumiem, kas minēti Bībelē, tostarp no Jēzus dzīves; 2) tiek izstāstīts kāds no debesu grāmatu tipiem. Piemēram, Miķeļa grāmatā ir vēstīts, ka šī grāmata atrasta Osteinkā Triju ķēniņu dienā un to no debesīm nonesis eņģelis Miķelis, tā esot drukāta 1704. gadā. Citās iesūtītajās buramvārdu grāmatiņās Osteinkas vietā minēta Olterna, Osti klosteris, Osteina, Olšteina u. c. varianti, arī Londonas pilsēta jeb Londone. Tādēļ to nereti sauc arī par Londonas grāmatu. Otrs visai izplatīts tips ir Ķeizara Kārļa grāmata. Tās saturā vēstīts, ka 185. gadā šī grāmata atrasta uz Pestītāja kapa, un, kad ķeizars Kārlis „uzņēmis” franču zemi, to viņam dāvinājuši jeb šķiņķojuši. To ķeizars licis nodrukāt ar zelta burtiem. Šī grāmata pasargā no nāves, ievainojumiem, kā arī turama klāt, lai atvieglotu dzemdības un pasargātu bērnu. Gandrīz visās debesu grāmatās ir teikts, ka jāievēro svētās dienās nestrādāt, bet gan iet baznīcā, nebūt lepniem, dalīties ar nabagiem, nekrāt zeltu un sudrabu. Kas neievēros šos noteikumus, tie nekādu svētību nedabūs, bet tie, kuriem šī grāmata ir mājās, būs pasargāti no pērkona, uguns un ūdens briesmām, kā arī tie, kas to nēsās līdz, būs pasargāti no dažādiem ieročiem un netiks ievainoti. Debesu grāmatas latviešu vidū bija izplatītas jau 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz ar rakstītprasmes apguvi plašākā sabiedrībā buramvārdu grāmatiņas kļuva teju par modes lietu, ļaudis tās pārrakstīja cits no cita. Debesu grāmatu saturā minētie aizrādījumi, paredzamie sodi, kā arī glābšana no dažām briesmām un ieročiem padarīja tās par aizsardzības līdzekli no ugunsgrēka, zibens, ievainojumiem un citām nelaimēm. No Latvijas Kara muzeja krājuma zināms, ka arī Otrajā pasaules karā latviešu karavīriem bijušas līdzi Debesu grāmatas, sauktas arī par „Dieva vārdiem”, taču daļa no tām nākusi no kritušo karavīru personīgajām mantām.

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par šā gada Eiropas labāko filmu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā atzīta franču režisora Žaka Odijāra kinolente “Emīlija Peresa”. Kannās pirmizrādītā filma ir savdabīgs mūzikla, trillera un komēdijas sajaukums, kura satura pārstāsts izklausās gandrīz absurdi – filmas centrā ir meksikāņu narkobarons, kurš vēlas kļūt par sievieti, falsificē savu nāvi un nonāk identitātes meklējumos starp savu veco un jauno dzīvi, pagātnes grēkiem un šodienas jūtām. Kad par franču “dzīvo klasiķi” dēvētais režisors Žaks Odijārs uz Eiropas Kinoakadēmijas skatuves kāpa pirmoreiz, saņemot balvu par labāko režiju, viņš jokoja, ka ir sagatavojis nevis vienu, bet divas un varbūt pat trīs runas, jo ir optimists. Otrajā runā kā nu jau arī labākais scenārists viņš lūdza sevi vairs nesaukt par “Jacques Audiard”, bet gan par “Jacques Award” jeb “Balvu Žaku”. Bet trešoreiz uz skatuves kāpa visa filmas komanda, jo “Emīlija Peresa” uzvarēja vairāku tūkstošu Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā par Eiropas labāko filmu. Filma “Emīlija Peresa” ir neparasta. “Pilnīgi traka,” vēlāk saka kinokritiķe Dita Rietuma. Odijāra radītais stāsts par meksikāņu narkobarona pārvērtībām un identitātes meklējumiem ietekmīgo narkotiku karteļu un to karos nogalināto cilvēku tūkstošu kontekstā šķiet tik dīvains, ka to pat nav vērts mēģināt paskaidrot ārpus kopējās filmas estētikas. Filmā piedalās un arī dzied un dejo spožs spāņu un amerikāņu aktrišu ansamblis – Zoja Saldana (Zoë Saldaña), Selēna Gomesa (Selena Gomez) un Karla Sofija Gaskona (Karla Sofía Gascón) – viņa ir pirmā transpersona, kas saņēmusi labākās aktrises balvu gan Kannās, gan tagad arī Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā. Saņemot balvu, Gaskona teica, ka speciāli uzvilkusi zilu kleitu, lai izrādītu cieņu Eiropas vērtībām – taisnīgumam, demokrātijai un likumu ievērošanai. Aktrise Karla Sofija Gaskona, kura savulaik bija pazīstama kā aktieris Huans Karloss Gaskons (Juan Carlos Gascón), ir no Spānijas, bet jau ilgus gadus dzīvo un strādā Meksikā. Tieši tur norisinās arī filmas “Emīlija Peresa” darbība. Kritiķu atsauksmes par filmu “Emīlija Peresa” ir ļoti pretrunīgas. Angļu valodā vien varat izlasīt visu no sajūsmas līdz nopēlumam. Kinokritiķe Dita Rietuma, kura šo filmu redzēja pirmizrādē Kannu kinofestivālā, pieder pie sajūsminātajiem. Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas viņa sarunā atzinusi, ka “Emīlija Peresa” ir viņas šī gada mīļākā filma. Un to apstiprina arī intervijā pēc ceremonijas, kurā “Emīlija Peresa” ieguva visas galvenās balvas. Žaka Odijāra filma “Emīlija Peresa” ir Francijas pieteikums “Oskariem”. Vai tā iekļūs starp nominantiem, uzzināsim janvāra vidū. Jaunajā gadā filma varētu nonākt arī Latvijas kinoteātros.

Latviešu valodas aģentūras skolēnu radošo darbu konkursa „Kas ir tavs varonis šodien?” uzvarētāju labāko darbu fragmenti. 2. raidījums. Konkursā piedalījās skolēni no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī no Latviešu skolām pasaulē un Latviešu valodas aģentūras tālmācību nodarbību audzēkņi. Otrajā raidījumā skan fragmenti no domrakstiem, kuru autori ir:   Elīza Kurcalte, Pļaviņu vidusskolas 8.b klase Juris Zeiza, Cēsu 1. pamatskolas 9. klase Ance Siliņa, Ventspils 1. pamatskolas 9. klase Eduards Gasūns, Codes pamatskolas 6. klase Elza Kristsone, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 8. klase Alans Ļaudups, Briseles 1. Eiropas skola Uklē, 15 gadi Agnete Esmeralda Lauce, Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas 8. klase Oskars Kasendra, Rīgas 45. vidusskolas 6.a klase Marta Bruzgule, Viļānu vidusskolas 9.a klase Tomass Gustavs Celenbergs, Dāvja Ozoliņa Apes pamatskolas 7. klase Agate Kolna, Barkavas pamatskolas 6. klase Skolēnu darbus lasa Katrīna Griga un Jānis Āmanis. Skan Raimonda Tiguļa mūzika. Raidījumu ierakstīja un muzikāli noformēja Valdis Zilveris. Režisors Valdis Lūriņš, redaktore Dzintra Matuzāle, producentes Māra Eglīte un Velga Līcīte-Meldere. 2024. gada ieraksts. Elīza Kurcalte, Pļaviņu vidusskolas  8.b klase: „Varonis katra izpratnē un sabiedrībā kopumā dažādos laikos ir nozīmējis ko citu. Kādam tas ir radinieks, draugs, slavenība vai, mūslaiku ģeopolitiskās situācijas kontekstā, neatkarības un demokrātijas aizstāvis. Šis jēdziens var būt ļoti plašs un laika gaitā kā kolektīvajā, tā individuālajā uztverē mainīties. Par saviem varoņiem nolēmu izvirzīt savus vecvecākus no tēva puses – Vizmu un Kārli Kurcaltus. Savas dzimtas kamoliņu esmu atritinājusi līdz 19. gadsimta vidum, un ir daudz cilvēku, kuri varētu pretendēt uz šo titulu, bet vecmamma un vectēvs ir pirmie, par kuriem iedomājos, dzirdot šādu jautājumu.”  

Studijā tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne.

Šīs nedēļas otrajā pusē tiks atklāta jau 99. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezona. Atklāšanas koncertos 20. septembrī Viļņā un 21. septembrī Latgales vēstniecībā GORS skanēs LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata “Tango” un divu angļu komponistu opusi – Gustava Holsta svīta “Planētas” un Ralfa Vona-Viljamsa “Sinfonia antartica” jeb “Antarktikas simfonija”. Pie diriģenta pults stāsies Tarmo Peltokoski, kas ar šo koncertu aizsāks savu noslēdzošo sezonu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā. Ar viņu tiekamies uz sarunu Klasikā. Ieva Zeidmane: Tikko ir beidzies mēģinājums un tā noslēgumā orķestris spēlēja Artura Maskata "Tango". Arī pats komponists bija klāt. Vai viņam bija kādi padomi, ieteikumi? Tarmo Peltokoski: Komponistam bija tikai dažas sīkas piezīmes, viņš atstāj lielu brīvību, un tas vienmēr ir patīkami. Vai šis skaņdarbs Jums šķiet iedvesmojošs? Cik noprotu, šis tango Latvijā ir modernā klasika. Piemēram, Andris Nelsons ir to atskaņojis ar pasaules klases orķestriem, ir ieraksts ar Vīnes Filharmoniķiem, viņš to atskaņojis arī Bostonā. Šis tiešām ir skaņdarbs, ar kuru Latvija ir pazīstama pasaulē. Parunāsim par Ralfu Vonu-Viljamsu. Pirms aptuveni diviem gadiem ar LNSO atskaņojāt viņa piekto simfoniju, drīz arī "Jūras simfoniju" un tagad programmā septītā. Kas jūs saista šī komponista mūzikā? Vona-Viljamsa mūziku apbrīnoju kopš 18 gadu vecuma. Šis darbs vienmēr ir bijusi mana kaislība, esmu vēlējies atskaņot šo Sinfonia Antartica. Tas ir programmatiskās mūzikas meistardarbs, kas sākotnēji tapis kā mūzika filmai "Antarktikas Skots". Vēlāk šo mūziku komponists pārstrādāja, izveidojot simfoniju. Tā šeit nekad nav atskaņota un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir īstens meistardarbs. Mūzika ir fantastiska un nelīdzinās nevienam citam darbam. Vai esat redzējis arī filmu? Jā, tā ir ļoti interesanta filma par Roberta Falkona Skota neveiksmīgo ekspedīciju uz Dienvidpolu 1912. gadā. Diemžēl viņš gāja bojā, un par to arī ir šī filma. Mūzika atspoguļo šausmas. Vai, skatoties filmu, arī saklausījāt, kuri mūzikas fragmenti pārnesti uz šo simfoniju? Jā, protams, šīs saiknes var dzirdēt. Tomēr simfonija ir patstāvīgs darbs, lai to izbaudītu, nav obligāti jānoskatās filma. Mūzika ir ļoti atmosfēriska, var sajust aukstumu pat neskatoties filmu. Mūzika ir ārkārtīgi ilustratīva, vai ne? Tā ir. Komponists izmanto apjomīgu sitaminstrumentu plejādi, tostarp arī vēja mašīnu. Šī mūzika ir priekštecis lielai daļai kinomūzikas, piemēram, Džona Viljamsa radītajam. Brīžiem izklausās pēc "Harija Potera". Vēju, vientulību un Antarktikas tuksneša plašumus attēlo sieviešu kora balsis no aizskatuves. Skan tiešām baisi un biedējoši. Vēl ir arī solo soprāna balss? Jā, arī soprāna solo balss aizskatuvē dzied bez vārdiem. Un vēl ir ērģeles, tās trešajā daļā rada patiešām šausminošas izjūtas. Mūzika ļauj redzēt ainavas, arī neskatoties filmu... Es tā domāju. Lielākā daļa cilvēku šo mūziku nekad agrāk nav dzirdējuši, bet vēl mazāks skaits ir to, kuri ir redzējuši filmu. Tāpēc ir ļoti interesanti, ko šāda programmatiska mūzika var panākt, kā tā rosina iztēli. Lielāko daļu šīs filmas mūzikas Vons-Viljamss radījis, neskatoties uzfilmēto. Viņu ļoti iedvesmojusi iespēja mūzikā attēlot sniegu, puteni, aukstumu. Tieši tā! Otrajā daļā arī pingvīnus un vaļus, trešajā daļā – milzīgo ledāju, jūtam dabas varenību un šausmas. Savukārt ceturtajā daļā ir vairāk personīgu lietu. Un fināls izvēršas par traģisku maršu. Pirms katras daļas partitūrā ir arī dažas teksta rindas, citāti no dažādiem avotiem. Tur ir angļu dzeja, psalma rindas, fragmentiņš no Vecās Derības. Un pirms pēdējās daļas ir citāts no Roberta Skota paša rakstītās dienasgrāmatas, no ieraksta, kas veikts neilgi pirms nāves. Un šoreiz koncertā arī skanēs ierakstīta balss, pirms katras daļas šīs rindas tiks nolasītas. Domāju, ka tas ir svarīgi. Ne vienmēr šīs rindas tiek iekļautas atskaņojumos. Jā, komponists nav norādījis, ka tās noteikti ir jāiekļauj. Bet, manuprāt, ir interesanti klausīties arī tekstu. Sieviešu kora balsis un ērģeles ieskanas arī Gustava Holsta svītā "Planētas", kas arī ietverta šajā programmā. Vai ir kāda saikne ar Vona-Viljamsa simfoniju? Manuprāt, šī ir lieliska, ārkārtīgi interesanta programma, jo abu šo lielo darbu noslēgumā aiz skatuves dzied sieviešu koris, jo abi komponisti – Vons-Viljamss un Holsts bija angļi, turklāt labākie draugi. Pirms diviem gadiem manos pirmajos koncertos LNSO galvenā diriģenta statusā piekto un pirmo simfoniju atskaņojām, atzīmējot Vona-Viljamsa 150. dzimšanas dienas gadskārtu. Savukārt šo sestdien, kad sniegsim koncertu Rēzeknē, apritēs 150 gadi kopš dzimis Gustavs Holsts. Un mēs atskaņosim vienu no iecienītākajiem viņa darbiem svītu "Planētas". Tātad viss labi sader. Turklāt Holsta vecvectēvs bija dzimis Rīgā. Daudzi šo faktu nemaz nezina. Holsts ir teicis, ka "Planētas" ir noskaņu gleznu virkne. Katrā daļā viena noskaņa? Jā, daļām ir arī nosaukumi. Marss ir kara vēstnesis, Venēra – miera vēstnese, Merkurs  -  spārnotais ziņnesis un tā tālāk... Un svītai turpinoties, viss kļūst aizvien mistiskāks. Ļoti raksturīgi, bet ne īpaši izteiksmīgi, jo šī ir tāda kosmiskā mūzika. No tās arī Džons Viljamss iedvesmojies, rakstot mūziku filmai "Zvaigžņu kari". Īpaši no pirmās daļas "Marss" un vēl no citām lappusēm. Vai Jūs interesē astroloģija? Nē. Bet Holstu interesēja. Iedvesma rakstīt svītu "Planētas" nākusi no kādas sarunas par astroloģiju. Vēlāk viņš teicis: "Es mācos tikai to, kas mani iedvesmo mūzikai. Un astroloģiju esmu mācījis visai pamatīgi." Jūtat Holsta mūzikā šo viņa interesi? Mani interesē citas lietas. Pirmkārt, šī mūzika ir ļoti angliska. Un man patīk britu mūzika un britu kultūra. Svarīgs ir arī fakts, ka abi komponisti bija draugi. Jā, protams, planētas, astronomija – tas ir interesanti. Bet mitoloģija ir vēl interesantāka! Šīs planētas sasaucas ar mitoloģiskām dievībām, dažādu kultūru dieviem un dievietēm. Un man ir pašam sava teorija. Diez vai kāds jebkad par to ir aizdomājies: Vons-Viljamss un Holsts bija divi briti, labākie draugi mūzikā. Savukārt 20.gadsimta angļu literatūrā ir līdzīgs labāko draugu pāris: Džons Ronalds Rūels Tolkīns un Klaivs Steiplzs Lūiss. Protams, pazīstamākais Lūisa darbs ir "Nārnijas hronikas" – septiņas grāmatas tāpat kā septiņas planētas. Un nesen Oksfordas zinātnieks Maikls Vords publicēja grāmatu ar nosaukumu "Planēta Nārnija", izsakot versiju, ka katra no septiņām Nārnijas grāmatām atbilst vienam no septiņiem debesu līmeņiem senajā mitoloģijā. Man šī doma liekas ļoti interesanta. Un patiesībā, diriģējot Holsta "Planētas", es domāju par Nārnijas grāmatām. Diez vai kāds tā ir darījis, bet man tas šķiet aizraujoši. Protams, tādas tiešas saiknes ar Nārniju jau šeit nav, tā eksistē manā galvā. Nezinu, cik populāras šīs fantastiskās bērnu grāmatas ir Latvijā. Bet, piemēram, es, klausoties "Planētu" pirmo daļu "Marss", domāju par Nārniju grāmatu "Princis Kaspians". Venēra būtu grāmata "Burvja māsasdēls", Merkurs – grāmata "Zirgs un viņa zēns", "Jupiters" – grāmata "Lauva, Ragana un drēbju skapis", šajā daļā parādās Ziemassvētku vecītis jeb Santaklauss. Tiek teikts, ka viņš ir dzīvespriecīgs. Savukārt Holsta "Planētās" Jupiters ir prieka vēstnesis. Tas ir ļoti aizraujoši, turklāt tur tiešām ir daudz tādas "Santaklausa mūzikas". Un "Jupitera" vidusdaļas lappuses droši vien ir vispazīstamākās no visa tā, ko Holsts rakstījis. Jo tai vēlāk pievienots Sera Sesila Springa Raisa teksts un tā kļuvusi par patriotisku himnu I Vow to Thee, My Country, ko briti dzied visos svinīgajos pasākumos: kronēšanas ceremonijās, bērēs, atceres dienās. Tā ir visangliskākā mūzika, kādu vien var iedomāties, man tā ļoti patīk.           

Raidījuma "Mākslas vingrošana" jauno sezonu uzsāk gleznotājs Kaspars Zariņš kopā ar tēlniekiem, dažādu formu meistariem Daini Punduru un Ivaru Drulli. Vai māksla ir izskaidrojama, un kā tajā iemiesot laikmeta sajūtu? Kā nekļūdīties formas izmērā un materiāla izvēlē? Vēl arī par izvēli dzīvot un strādāt Latvijā, attiecībām ar dabu, tuvāku un tālāku vēsturi, mākslas kukaini, kurš iekož jau bērnībā, atklātnīšu komplektiem, sirdi un nerviem… Mākslinieku vizītkartes: DAINIS PUNDURS dzimis 1965. gadā Ezerniekos. Beidzis Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu (1986) un Latvijas Mākslas akadēmijas Lietišķi dekoratīvās mākslas nodaļu keramikas specialitātē (1992). Ieguvis mākslas maģistra grādu (1997). Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs. Strādā ar porcelānu, mālu, akmens masu, šamotu, darina traukus, interjera objektus un to grupas. Veidojis monumentālas smilšu skulptūras Mazirbē, darbojas arī dizaingrafikā un monētu dizainā.   Piedalījies starptautiskos keramikas un porcelāna simpozijos Dzintaros (1992), Kauņā (1993), Ķīlē ((1998), Volbžihā (1998), starptautiskos podniecības festivālos Aberistvitā (Lielbritānija, 1999), Helsinkos (2000), Mongyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2008, 2009, 2010) u.c. Latvijas mākslu pārstāvējis mākslas biennālē ArtGENDA Kopenhāgenā (1996), izstādē Art Letton Strasbūrā (1997), izstādēs ANO mītnē Briselē (2000), European Ceramic Context 2006 Dānijā, Utopijas uz ikdienības sliekšņa Čehijā (2011), Baltijas keramikas izstādē Mineapolisā ASV (2018) u.c. Sarīkojis ap 15 personālizstāžu Latvijā un ārvalstīs. Ieguvis Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu par labāko radošo sniegumu (2004), atzinības diplomu keramikas izstādē Mungyeong Traditional Tea Bowl Festival Dienvidkorejā (2009), 1. vietu 12. starptautiskajās Olustveres māla virpošanas sacensībās Igaunijā (2011), "Dienas" Gada balvu 2012 kultūrā (2013), Martinsona balvu 1. Latvijas starptautiskajā keramikas biennālē (2016), Martinsona zelta balvu – 3. biennālē (2021). Nominēts Purvīša balvai 2019. gadā par personālizstādi "Porcelāns un apzinātie sapņi" galerijā "Daugava" (2017/2018). IVARS DRULLE dzimis 1975. gadā Rīgā. Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1996) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (2000), papildinājies Humbolta Universitātē Kalifornijā (ASV, 1998–1999), ieguvis mākslas maģistra grādu Montanas Universitātē (ASV, 2003). Strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēja. Ir formas dizaina pedagogs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Raksta pārdomu slejas "Kultūras Dienā", publicē esejas par mākslu interneta kultūras žurnālā "Satori" un "Rīgas Laikā". Autors piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām. Viens no retajiem, kas veiksmīgi īsteno arī savu monētu plastiskā veidojuma modeļus. Izstādēs piedalās kopš 2002. Sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā un citās Latvijas pilsētās (2005– 2019), arī ASV (2003), Zviedrijā (2012), Krievijā (2012). Piedalījies Venēcijas biennālē (2009), Jaunās mākslas biennālē Krievijā (2010), grupu izstādēs Vācijā (2010), Beļģijā (2012) u. c. Saņēmis 1. balvu Latvijas Mākslinieku savienības akmens tēlniecības konkursā (2003), 2. balvu konkursā par piemiņas zīmi ebreju glābējiem Otrajā pasaules karā (2005), Civitella Ranieri fonda balvu (Ņujorka, 2012), "Dienas" Gada balvu kultūrā (2012). Vairākkārt nominēts Purvīša balvai (2011, 2014, 2017).

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Otrajās cikla #IzvēliesNākotni debatēs piedalās deviņu politisko spēku pārstāvji.

Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže Viļa Plūdoņa pirmie divi dēli – Tālivaldis un Emīls – piedzima dzejnieka pirmajā laulībā ar skolotāju Otīliju Kuču. Plūdons izšķīrās no sievas dažus mēnešus pēc jaunākā dēla piedzimšanas. Turpmāk dzīvē ar saviem pirmajiem bērniem nesatikās un radniecības saites neuzturēja. Otrajā laulībā ar Elfrīdu Melbārdi Vilim Plūdonim piedzima astoņi bērni, kuriem viņš deva interesantus vārdus: Vaida, Antra, Ināra, Vilmārs, Druvenaldis, Dainuvīte, Ilizāna un Varimants. Kamēr māmiņa Elfrīda bija aizņemta ar ikdienas rūpēm par bērniem, Plūdons centās sevi parādīt kā mīlošu tēti. Kad Plūdons strādāja ārpus ģimenes dzīvesvietas, viņš sievai vēstulēs centās dot norādījumus par bērna kopšanu. Piemēram, zinot, ka sievai un bērniem jābrauc zirga pajūgā uz staciju, viņš piekodināja sievai, lai bērnus ietin cieši segās un pieskata, lai neizkrīt no ratiem. Pirmā pasaules kara laikā Plūdons ļoti uztraucās par bērnu veselību, jo apkārt plosījās dažādas lipīgas slimības. Viņš vēstulē Elfrīdai norādīja, lai bērni, braucot vilcienā, mazāk pieskartos ar rokām dažādām virsmām, un ieteica bieži mazgāt rokas. Plūdons piekodināja sievai, lai nepērk augļus un ogas no svešiem cilvēkiem, lai tādējādi nesaskartos ar baciļiem. Viļa Plūdoņa ģimene dzīvoja Torņakalnā vienā mājā ar brāļa Jāņa Lejnieka ģimeni, kurā auga trīs bērni. Plūdoņa bērnu atmiņās teikts, ka viņu bērnība tika pavadīta jautrās spēlēs radu un draugu bērnu pulkā. Siltā laikā jaunieši pagalmā spēlēja volejbolu, bet ziemās paši uzlēja pagalmā ledu un slidoja. Vasaras Plūdoņa bērni pavadīja Lejeniekos. Viņu pienākums bija padarīt arī vienkāršus saimniecības darbus: ravēt sakņu dārzus, lasīt ogas un pabarot cūkas. Plūdoņa ģimenē lielu vērību pievērsa bērnu izglītošanai. Bērni no mazām dienām daudz lasīja. Plūdons pirka bērniem īpaši domātas grāmatas. Kad bērni paaugās, viņi tika iesaistīti Plūdoņa radošo darbu pārrakstīšanā. Daļa no daudzajiem Plūdoņa manuskriptiem pārrakstīti vienkāršā, skolnieciski glītā rokrakstā: to veikuši viņa bērni. Kad dzejnieka mājās Torņakalnā viesojās ciemiņi, Plūdons viņš iepazīstināja ar kuplu bērnu pulciņu, par katru nedaudz pastāstot, kā sauc, kādas intereses, kādus pulciņus apmeklē, ko iemācījies. Šādās reizēs bērni deklamēja tēta dzejoļus. Šo prasmi viņi bija labi apguvuši. Un kā uzcītīgi sava tēta skolēni iepriecināja ciemiņus ar paraugpriekšnesumu dzejas deklamēšanā. Plūdons katram no saviem bērniem bija veltījis kādu dzejolīti. Plūdoņa bērnu atmiņās spilgti palikuši mirkļi tēva dzimtajās mājās Lejeniekos. "Lejeniekos tēvam bija sirds. Par to nav divu domu. Tur viņš bija dzimis, tur uzaudzis. Arī bērniem viņš lika iemīļot ne tikai Lejiniekus. Tēvs mums, bērniem, iemācīja mīļot Latviju un Latvijas dabu. Katru pavasari, kad pakojāmies, lai brauktu uz Lejniekiem, tēvs vienmēr bija pacilātākā garastāvoklī," atmiņās par Plūdoni rakstījis viņa dēls Varimants. Arī Plūdoņa meita Antra atcerējusies vasaras Lejeniekos: "Vasarā, kad dzīvojām Lejeniekos, tētis katru dienu aizstaigāja strautu. Tur viņš piekalnē mēdza sēdēt, domāt un sapņot. Tētis vēlējās, lai viņa kapakmens tiktu ņemts no lielā akmens strauta malā. Šī viņa vēlēšanās ir daļēji izpildīta: lielais akmens pāršķelts uz pusēm un ir kapa zīmes pamatakmens viņam un meitai Inārai. Svētdienās mēs, visa ģimene, bieži gājām staigāt. Kādreiz pārcēlāmies ar laivu pāri upei un staigājām pa Vecsaules silu. Bet visbiežāk gājām uz strautu un pa upes krastu nācām atpakaļ. Tētim vienmēr kabatā bija kabatas nazis, un, atpakaļ nākot, viņš mums nogrieza garus lazdas zarus, un tad mēs, bērni, rikšojām uz mājām. Tāpat atceros, ka kādreiz tālās pastaigās, kad labība jau sāka dzeltēt, viņš no rudzu vai kviešu salmiem mums nopina gredzentiņus, kas mūsu acīs spīdēja kā zelts. Parasti tādās ģimenes pastaigās viņš gāja visiem aizmugurē, ar savu mazo, melno kladīti rokās, pa reizei apstādamies un tur kaut ko ierakstīdams. Tētis mīlēja dzejot, staigājot un dungojot kādu melodiju, bieži tā bija minora toņkārtā. Savas dzejas viņš ļoti laboja, slīpēja. Dažreiz bija vairāk variantu. Tētis lasīja mūsu mātei priekšā un prasīja viņas padomu variantu izvēlē."  

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.

Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperte Daiga Bondare Šodien atkal dzīvojam laikā, kad karš kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. Pēteris Barisons piedzīvoja divus pasaules karus un jaunībā, miera laikā, dienēja Latvijas Bruņotajos spēkos. Viņa daiļrade neasociējas ne ar kara norišu, ne ar traģisku ciešanu attēlojumu, tomēr arī Barisons ir pievērsies kara tēmai. Otrā pasaules kara gados top viņa kantāte jeb balāde ar Jāņa Akuratera vārdiem "Nāves sala" soprānam, baritonam, jauktajam korim, simfoniskajam orķestrim un ērģelēm, kas stāsta par Pirmā pasaules kara notikumiem Nāves salā pie Ikšķiles. Tās atskaņojumu Barisons nepiedzīvo. Kantātē Barisons kara tēmu risina sev raksturīgajā dzimtenes mīlestības vērsumā, tāpēc mūzikas valodā te vairāk varonības atklāsmes nekā šausmu attēlojuma, ar bagātīgiem, dramatiskiem, un tomēr līdzsvarotiem, izsvērtiem mūzikas izteiksmes paņēmieniem. Taču pilnīgi noteikti karš ir atstājis pēdas jaunā Barisona pasaules uztverē. 1915. gada 27. augustā Barisonu ģimenei nācās doties bēgļu gaitās. Barisona dzimtajā Sēlpils pagastā Daugavas kreisajā krastā vairāk nekā divus gadus bija frontes līnija, smago kauju rezultātā tika nopostītas gandrīz visas pagasta saimniecības. Bērnība, kuru Barisons vienmēr atcerējies un arī mūzikā tēlo kā idillisku, mīlestības un sirsnības piepildītu laiku, patiesībā tomēr ir arī traumatisku atmiņu piepildīta. Tās ir bēdas un arī tīri fiziskas ciešanas, kas jāpārdzīvo bērnam kara apstākļos. Kad pašiem jānoposta visi tīrumi, bet bagātā rudzu raža jāsaber ar zemi un jāsalej ar petroleju neizkulta, kad nedēļām jādzīvo zem klajas debess… Arī skolas gaitas 11 gadus vecajam Pēterim tādēļ ir pavisam saraustītas – būtībā tikai viena ziema otrā klasē pagastskolā, un tā visa Barisona skološanās, jo nākamajā rudenī Pēterim jāiet ganos, lai palīdzētu ģimenei sagādāt iztiku bēgļu gaitās. Atgriežoties dzimtajās Skudrēs 1918. gada maijā, grūti saprast, kuras jūtas stiprākas – prieks būt mājās vai bēdas par izpostīto sētu. Dienasgrāmatā: "Pirmais skats uz dzimto sētu: šausmīgi, sirds sažņaudzas… Viss liekas kā briesmīgs sapnis, negribas pat acīm ticēt, viss liekas sarāvies, palicis maziņš; atlikušie mūri apauguši ar lielu zāli, apvilkti ar drāšu žogiem, tranšejas visapkārt, šausmīga aina. (..) " Visur gaidīja nebeidzams un smags lauku darbs, kādā paiet Pētera Barisona jaunība. 1925. gadā Pēteri Barisonu iesauc armijā. Dienasgrāmatas daļa, kurā Barisons apraksta dienesta gaitas, nosaukta visai daiļrunīgi – "Trulā gara verdzībā. Atmiņas no karavīra dzīves." Jaunībā Barisons jau tā mocījās ar saasinātu pasaules uztveri un vientulības sajūtu, un armijā valdošā atmosfēra to vēl tikai saasina. "Visa šī nejaukā dzīve nokauj un nomoka garu līdz pēdējam; kā smags, milzīgs lietuvēns guļ uz krūtīm un neļauj brīvi elpot. Tukšums, riebjums, skepticisms un apātija pret visu pavada ik uz soļa, un, ja veselu garu beigšu šo gaitu, tad vēl dzīvošu ilgi." Tomēr Kara muzeja apmeklējums karavīru Barisonu ir dziļi saviļņojis: "Briesmas, šausmas un bezgalīgas mokas raugās visapkārt, bet tomēr, tomēr… redzu saulainās tāles un gaismas kalnu galotnes, kuru dēļ ciestas visas šīs mokas. – Izeju uz ielas kā noreibis, ieelpoju kāri dzidro gaisu un sirds nodrebas, kā šausmīgu sapni redzējusi, visu to drīzāk nokratīt un aizmirst tikās – lai dus šausmu pilnā pagātne un nemostas vairs nekad, nekad…" (Barisons dienasgrāmatā reti piemin grāmatas, kuras lasījis, tomēr kāds ieraksts liecina, ka Ēriha Marijas Remarka romāns "Rietumu frontē bez pārmaiņām"viņā izraisījis daudz sāpīgu atmiņu: "Lasot to, nāk atmiņā piecpadsmitā gada vasara, kad dobja dunoņa no rietumiem vēlās kā smaga nakts virsū, un nāk atmiņā arī astoņpadsmitā gada pavasaris, kad acīm pavērās šausmu pilnais dzimtenes tuksnesis. Liekas tik sen pārdzīvots un aizšalcis uz neatgriešanos, un tomēr arī tā reiz bija dzīve…" Uz neatgriešanos… cik daudzi no mums vēl nesen bija pārliecināti, ka karš pieder pagātnei. Otrajā pasaules karā dzimtā Sēlpils netiek tik smagi nopostīta, taču 1944. gadā vācu armija militāru vajadzību dēļ izposta Vīgantes parku un Staburaga estrādi, vietas, kurās it viss saistās ar Barisona mūzikas gaitām, kur viņš dziedājis pats,  kur atskaņotas viņa dziesmas, kur viņš vadījis Staburaga dziesmusvētkus... Šis ir viens no emocionālākajiem un traģiskākajiem ierakstiem Barisona dienasgrāmatā, kur viņš izpostīto Daugavas krastu salīdzina ar visas Latvijas postu: “Vai šī kapsēta nav kā likteņa mājiens tautai: šis skaistums, kas bij' – ir beidzies." … un varbūt labi vien ir, ka liktenis Pēteri Barisonu pasargāja no okupācijas tālākajām sekām un brīža, kad it kā miera laikos viņam tik mīļos Daugavas krastus pazudināja pavisam…

Vidzemes koncertzālē „Cēsis” nedēļas nogalē notiks jau septītais komponista Pētera Vaska mūzikas festivāls, kura centrā šogad īpašs notikums – pasaules pirmizrāde diviem baleta viencēlieniem ar Vaska mūziku, ko radījis Ukrainas horeogrāfs Radu Poklitaru, bet uz skatuves izdejos Kijivas Modernā baleta solisti. Kā veidojusies Ukrainas mākslinieku draudzība ar Pēteri Vasku un kādas sajūtas viņi izdejo caur Vaska „Vientuļo eņģeli” un Otro čellkoncertu? Pēc gara ceļa no Kijivas ar vilcienu līdz Varšavai un tad lidmašīnu līdz Rīgai jau nākamajā rītā Radu Poklitaru un pieci dejotāji intensīvi mēģina uz skatuves koncertzālē „Cēsis”. Sākumā bez mūzikas, pēc tam jau – ar. Horeogrāfu Radu Poklitaru ar komponistu Pēteri Vasku saista sena draudzība. Viņi iepazinās Rīgā pirms gandrīz 20 gadiem, kad Poklitaru iestudēja baletu Latvijas Nacionālajā operā un apmeklēja Vaska mūzikas koncertu Lielajā ģildē. Pirmajā no diviem viencēlieniem, kas sestdien, 13. aprīlī, Cēsīs piedzīvos pasaules pirmizrādi, Radu Poklitaru izvēlējies Vaska 13 minūtes garo skaņdarbu „Vientuļais eņģelis”, kas savulaik dzimis no Vaska ceturtā stīgu kvarteta, ko komponists veltīja savai mātei. Radu Poklitaru „Vientuļo eņģeli” iestudējis kopā ar dejotāju Artemu Šošinu (Artem Shoshyn), kurš kopš kara sākuma dzīvo ārpus Ukrainas un dejo baleta projektos dažādās valstīs. Artems dejojis arī Poklitaru baletā „Underground” ar Vaska mūziku un sauc to par „emocionālāko, kāda vien var būt”. Nupat tapusī nelielā monoizrāde ar „Vientuļā eņģeļa” mūziku dejotājam ir ļoti personiska. Otrajā baleta viencēlienā, ko Radu Poklitaru radījis ar Vaska otrā čellkoncerta mūziku, uz skatuves ir četri dejotāji. Horeogrāfs tam devis nosaukumu „Draugi”. Bet komponists atceras, ka skaņdarbs savulaik tapis pēc slavenās argentīniešu čellistes Solas Gabetas īpaša lūguma.

Eposa meklējumi 19. gadsimta otrajā pusē - no Mālberģa un Dinsberga poēmām līdz Jēkaba Lautenbaha "Niedrīšu Vidvudam" un Andreja Pumpura eposam "Lāčplēsis". Pavērsim priekškaru arī Ineses Tālmanes lugas "Pumpurs. Ceļš uz Lāčplēši" iestudējamam Lielvārdes tautas teātrī. Ieskicējam eposa tapšanu priekšnoteikumus un idejas realizētājus latviešu literārajā vidē. Kāpēc 19. gadsimta otrajā pusē latviešiem bija vēlme radīt pašiem savu tautas eposu, kas bija tie literāti, kuri izmēģināja spēkus eposa žanrā? To noskaidrot palīdz literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, viņš savos pētījumos pievērsies arī eposa tapšanas un pastāvēšanas variantiem. 2008. gadā apgādā „Zinātne” klajā nāca Ojāra Lāma pētījums „Lāčplēša zvaigznājs. Latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā”. Vēl raidījumā tiksimies ar dramaturģi Inesi Tālmani, skaidrojam, kā 2021. gadā tapa luga par Andreju Pumpuru, kurā dzejnieks daudzkārt pauž vēlmi un solījumu sacerēt eposu.   Ja Andreja Pumpura eposs „Lāčplēsis” urda arī 21. gadsimta radošos ļaudis, tad pārējiem autoriem ir kultūrvēsturiska vērtība. Caur viņiem ieraugām laikmeta dinamiku, arī daudzveidību. Taču ļoti iespējams, ka Lautenbaha „Niedrīšu Vidvuds” vai Dinsberga „Maijas Roze” piedzīvos transformācijas, ja to ierauga citu jomu mākslinieki, - spriež Ojārs Lāms.

Terorakts Maskavā. Vjetnamā no amata atkāpies jau otrais prezidents gada laikā. Prezidenta vēlēšanas Slovākijā. Aktualitātes analizē ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Asinskārie pret asinskārajiem Pašreiz pieejamie dati liecina, ka 22. marta teroristu uzbrukumā koncertzālei „Crocus City Hall” Piemaskavas pilsētā Krasnogorskā nogalināti 139 cilvēki, no kuriem lielum lielais vairums ir Krievijas pilsoņi, daži – Baltkrievijas, Kirgizstānas, Armēnijas, Azerbaidžānas un Moldovas pilsoņi. Upuri miruši vai nu no teroristu lodēm, vai gājuši bojā iebrucēju izraisītajā ugunsgrēkā. Vairāk nekā 180 cilvēki ievainoti. Atbildību par teroraktu jau nākamajā dienā uzņēmās grupējuma Islāma valsts teritoriālais atzars – „Islāma valsts – Horasānas province”. Horasāna ir reģions Irānas ziemeļaustrumos, taču vēsturiski šis apzīmējums attiecināts uz daudz plašāku reģionu, kas aptver mūsdienu Afganistānu, Tadžikistānu, daļu Uzbekistānas un Turkmenistānas. Minētais Islāma valsts atzars bāzējas pamatā Afganistānā, pie tam ir nedraudzīgās attiecībās gan ar tur valdošo talibu režīmu, gan ar Irānas varu. Atbalsta struktūras grupējumam ir arī Tadžikistānā, no kurienes, pēc visa spriežot, nāk četri terorakta īstenotāji. Visai pārsteidzošā kārtā šai četrotnei, pastrādājušai masu slepkavību Piemsakavā, izdevās pamest nozieguma vietu. Viņus aizturēja gandrīz 350 kilometrus uz dienvidrietumiem no Maskavas, Brjanskas apgabalā. Jādomā, ka teroristu mērķis bija Baltkrievijas robeža, taču Kremļa rupori, ieskaitot pašu vadoni Putinu, nekavējās apgalvot, ka notikušajā ir iesaistīta Ukraina. Svētdien četri aizdomās turamie tika nogādāti Maskavas tiesā, un viņu fiziskais stāvoklis liecināja par notikušu fizisku izrēķināšanos, par ko varēja spriest no iepriekš sociālajos tīklos cirkulējušajiem videoierakstiem. Viss notikušais liek uzdot daudz neglaimojošu jautājumu par Krievijas drošības dienestu darba efektivitāti, sevišķi ņemot vērā to, ka rietumu izlūkdienesti jau kādu laiku iepriekš brīdināja par iespējamu teroraktu Krievijā. Taču, kā norāda eksperti, agresorvalsts attiecīgās struktūras savā darbībā šobrīd orientējas uz režīma pretinieku vajāšanu un iebiedēšanu, līdz ar to īstu terora draudu novēršanai kaut kā nepietiek kapacitātes. Sociālisms ar cilvēciskām vājībām Vjetnama ar tās simts miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Indoķīnas pussalā un savulaik Padomju Savienības galvenais sabiedrotais Dienvidaustrumāzijā. Līdz ar padomju totalitārisma sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gados pārmaiņu periods iestājās arī Vjetnamā, tomēr, atšķirībā no vairuma kādreizējo padomju bloka locekļu, šī valsts izvēlējās Ķīnai līdzīgu ceļu, liberalizējot tautsaimniecību, taču saglabājot kompartijas stingru kontroli politikā. Tā nu šobrīd oficiāli Vjetnama joprojām ir sociālistiska republika, kura Vjetnamas Komunistiskās partijas vadībā attīsta sociālistiski orientētu tirgus ekonomiku. Visumā šī pieeja izrādījusies produktīva, un valsts, par spīti negatīvai reputācijai politisko brīvību un cilvēktiesību ziņā, ir veiksmīgi piesaistījusi ārvalstu investīcijas un, salīdzinot ar gadsimta sākumu, vairāk nekā desmitkāršojusi iekšzemes kopproduktu gan absolūtos skaitļos, gan uz vienu iedzīvotāju. Tomēr arī Vjetnamu visnotaļ skārusi šīs attīstības teju neizbēgamā blakne – augsts korupcijas līmenis, ar ko bijusi saistīta jau otrā Vjetnamas prezidenta demisija pēdējo pāris gadu laikā. Prezidents Nguens Suans Fuks 2023. gada janvārī atkāpās no amata un pārtrauca politisko darbību pēc tam, kad bija atklājušās krāpnieciskas shēmas valsts Covid analīžu iepirkumos. Savukārt šī gada 21. martā demisionēja viņa sekotājs Vo Vans Thuongs. Amata pamešana saistīta ar eksprezidenta darbību Kvangngajas provinces kompartijas sekretāra amatā no 2011. līdz 2014. gadam. Pāris nedēļas iepriekš tika arestēts kā esošais provinces administrācijas vadītājs, tā viņa priekšgājējs šai amatā. Kā domā daudzi analītiķi, desmit gadus senā pagātne varētu būt „uzpeldējusi” Vjetnamas varas cīņu kontekstā. Nākamgad gaidāms Vjetnamas Komunistiskās parijas 14. kongress, kurā, visdrīzāk, tiks izraudzīts jauns faktiskais valsts vadītājs – kompartijas ģenerālsekretārs, ciktāl pašreizējam līderim Nguenam Fu Čongam aprīlī apritēs astoņdesmit. Eksprezidents tika uzskatīts par vienu no galvenajiem pretendentiem uz šo amatu, savukārt kā vēl viens nopietns pretendents tiek minēts sabiedriskās drošības ministrs To Lams, kura pakļautībā atrodas visas iekšlietu un iekšējās drošības struktūras. Vēl viena nopietna pretendente esot kompartijas centrālkomitejas Organizatoriskās komisijas vadītāja Čonga Ti Māja. Kā jau ierasts līdzīgās totalitārās sistēmās, arī šī varas cīņa, paredzams, risināsies aizkulisēs, un pārējai pasaulei tiks paziņots tikai oficiāli formulēts rezultāts. Slovākija izvēlas prezidentu Sestdien, 23. martā, notika Slovākijas Republikas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, vēlētājiem balsojot par vienu no deviņiem kandidātiem. Slovākija ir parlamentāra republika, un prezidentam tajā ir lielākoties reprezentatīvas funkcijas, ja neskaita īpašas pilnvaras valdības demisijas gadījumā, kad valsts galvam ir tiesības iecelt valdību bez parlamenta akcepta. Tieši tā rīkojās prezidente Zuzana Čaputova pagājušā gada maijā, kad izjuka iepriekšējā labēji centriskā koalīcijas valdība. Septembrī notikušās vēlēšanas nozīmīgi mainīja spēku samēru parlamentā, kur ietekmi palielināja vairākkārtējā premjerministra Roberta Fico kreisi populistiskais spēks „Virziens – sociāldemokrātija”, parasti dēvēts vienkārši „Virziens”. Viens no pamatelementiem partijas priekšvēlēšanu kampaņā bija atbalsta pārtraukšana Ukrainai, tā spiežot Kijivas valdību piekrist miera sarunām ar Kremļa režīmu. Līdzās „Virzienam” parlamentā nonāca vēl otra kreisa frakcija – ekspremjera un savulaik no Fico partijas aizgājušā Petera Pellegrini dibinātā „Balss – Sociāldemokrātija”. Pēc vēlēšanām šīs kreisās partijas iesaistīja koalīcijā vislabējāko parlamenta spēku – ultranacionālistisko Slovāku tautas partiju, par to samaksājot ar izslēgšanu no Eiropas Sociālistu partijas dalīborganizāciju rindām. Uz šī fona prezidente Čaputova, liberālās partijas „Progresīvā Slovākija” pārstāve, paziņoja, ka nekandidēs uz otro prezidentūras termiņu. Pēc sestdienas balsojuma prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai kvalificējās divi: partijas „Balss” līderis Pellegrini, kurš pašreiz ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu, un neatkarīgais kandidāts, labēji centriskās partijas „Brīvība un Solidaritāte” nominētais Ivans Korčoks. Pretēji aptauju rezultātos balstītājām prognozēm, Korčoka rezultāti pirmajā kārtā izrādījās vislabākie, apsteidzot Pellegrini par vairāk nekā pieciem procentiem. Pellegrini sevi pozicionē kā kandidātu, kurš neļaušot ievilkt Slovākiju karā ar Krieviju, bet gan veicināšot mieru, savukārt Korčoks ir izteikti proeiropeisks un Ukrainu atbalstošs kandidāts. Otrajā kārtā Pelegrini izredzes uzlabotos, ja viņam izdotos pievērst sev Slovāku tautas partijas elektorātu, kuram viņš šķiet pārlieku mērens. Ja 6. aprīlī uzvaru svinēs Ivans Korčoks, tas varētu mazināt Slovākijas pašreizējo tendenci kļūt par „otro Ungāriju” Ukrainas kara kontekstā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā DigitālāsBrokastis turpinām jauno interviju sēriju "Latvija var!", kurā izzinām Latvijas uzņēmumus, kuri savu darbību saista ar modernajām tehnoloģijām. Otrajā sērijā pie Digitālo brokastu galda Latvijas uzņēmums "Exonicus RD", kuri ar virtuālās (VR) un papildinātās (AR) realitātes programmatūru palīdz simulētā vidē apgūtu iemaņas militārajā medicīnā. Uz šķīvja tehnoloģiju iespējas un jaunuzņēmumu attīstība. Ciemos Līga Ellere, "Exonicus RD" direktore, un Dāvis Ābols, vecākais programmēšanas inženieris. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz stāsts par kolportieru jeb ceļojošo grāmatu tirgotāju aroda ziedu laikiem 19. gadsimta otrajā pusē. Izzinām vēl citus veidus, kā grāmatas nokļuva līdz latviski lasošajiem lasītājiem laikā, ko šodien apskatām kā latvisko grāmatu tirdzniecības izrāvienu.  Izzinām, kāda literatūra bija kolportieru ratos un kā to dažādos laikos vērtēja latviski rakstošā prese; kas bija komandīti un atkalpārdevēji, kā veidojās stacionāro grāmatnīcu tīkls Rīgā, pieskaņojoties zemnieku ceļiem; runājam par pirmajiem profesionālajiem latviešu grāmatu tirgotājiem un to, kāpēc stāstos par latviskajām grāmatām un lasīšanu 19.gadsimta vidū tik bieži izskan Rūjienas un Mazsalacas vārds. Raidījuma viesi – Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors un grāmatu vēstures pētnieks Andris Vilks un LNB vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks Pauls Daija.   Plašāk par tematu šeit:

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (13:31-35)

Pavērsiens grāmatniecībā - 19. gadsimta otrajā pusē vienlaikus sevi piesaka trīs latviešu izdevēji - Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā. Izzinām, kādas grāmatas viņi izdeva un kādi bija grāmatveikali ar lasāmbibliotēku. Novadpētniece Andra Poota uzbur atmosfēru, kāda Jelgavas Pilsētas bibliotēkā valdījusi  2023.gada maijā, kad tā bija pārvērsta par „Tējnīcu pie Alunān Indriķ”, lai kaut nedaudz restaurētu laiku pirms 150 gadiem. Jo 1873.gadā Jelgavā grāmatveikalu ar lasāmbibliotēku, kur esot bijušas gandrīz visas latviešu grāmatas, atvēra latviešu tautības izdevējs Heinrihs (jeb Indriķis) Alunāns. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekosim trīs grāmatu izdevēju darbībai 19.gadsimta nogalē, kad gandrīz vienlaikus grāmatniecībā sevi piesaka izdevēji Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā.    Izdevējus palīdzēs iepazīt Jelgavas Pilsētas bibliotēkas novadpētniece Andra Poota un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Pirms aplūkot konkrēto grāmatizdevēju darbību,  Viesturs Zanders sāk ar svarīgu atgādinājumu, proti, 19. gadsimta 50. – 60.gados latvieši pakāpeniski un arvien noteiktāk apzinājās ne tikai savas intereses, bet arī pašu spējas un reālos apstākļus savu intelektuālo vajadzību nodrošināšanā. Grāmatniecībā teju vienlaicīgi ienāk Kārlis Stālbergs, Heinrihs Alunāns un Klāvs Ukstiņš. Viņiem ir daudz kas kopīgs dzīvesceļā, līdzšinējā pieredzē, tai pašā  laikā – netrūkst arī atšķirīgā. Viesturs Zanders sarindojis uz galda grāmatas no triju izdevēju  apgādiem. Vispirms par Kārli Stālbergu – tulkotāju, izdevēju un tautas atmodas laikmeta rosīgu dalībnieku. Šoreiz mūs interesē viņa izdevējdarbība un kā var spriest, izdevēja amatu apguvis pakāpeniski. Kārļa Stālberga izdevējdarbība ilgst vien piecus gadus; viņam ir tipogrāfija, bet grāmatveikala un bibliotēkas nav. Tādas ir abiem pārējiem izdevējiem. Dodos uz Jelgavu, kur Jelgavas Pilsētas bibliotēkā tiekos ar novadpētnieci Andru Pootu. Andra vispirms stāsta par to, kā 150 gadus pēc Alunāna uzbūruši viņa laika atmosfēru. Heinrihs Alunāns Jelgavā nebija pirmais grāmatu izdevējs. Viņa grāmatveikals atradās Lielā ielā 21, taču mūsdienās to velti meklēt. Jelgava un tās ielu raksts stipri mainījies. Viesturs Zanders sniedz svarīgus faktus par Heinriha izglītību un interesēm. Jelgavas pilsētas bibliotēkas krājumā glabājas daudzi Heinriha Alunāna izdevumi, dažus no tiem pašķirstām. Trešais izdevējs Klāvs Ukstiņš savulaik  beidzis Irlavas skolotāju semināru, strādājis Kurzemes pusē dažādās vietās par skolotāju, sarakstījis arī vairākas mācību grāmatas. Lai arī pirmo latviešu grāmatnieku adreses pilsētu kartēs vairs nevaram precīzi iezīmēt, tomēr viņu veikums nav zudis un grāmatniecības vēsturniekiem tas labi zināms.   Plašāk par projektu šeit:

Tiesa, pētījumos „laime” reti ir viena no galvenajām sociologu interesēm. Biežāk to noreducē uz apmierinātību ar dzīvi, jo grūti atrast pētījuma marķierus tik gaistošai parādībai kā laime. Par laimi sarežģīti ir ne tikai pētīt, bet vispārinoši aptvert jebkādus parametrus vai izpausmes, jo laime ir individuāla izpratne, piedzīvojums, arī pārdzīvojums. Laimīgi cilvēki nav interesanti literatūrai, mūzikai, nevienai no mākslām. Te vietā atcerēties Ļeva Tolstoja izteikumu, ka visas laimīgās ģimenes ir vienādas, bet nelaimīgās – katra citādāka. Tad paveras iespējas drāmai, melodrāmai utt., kas rada līdzpārdzīvojumu, jo sirdī esam ar tiem, kuri risina savas dzīves samilzušās problēmas. Bet ko darīt ar laimīgajiem? Laime ir subjektīva nevis objektīva, un par to, kas to nosaka, var strīdēties līdz bezgalībai. Citējot Zigmundu Freidu: „Laime ir īslaicīgs stāvoklis, sprādzienbīstams stāvoklis, netverams, īslaicīgs, ārkārtīgi nestabils...”. Tātad tas, ko mēs saucam par laimi tiešākajā nozīmē (vēlams, pēkšņi), ir tādu vajadzību apmierināšana, kuras tikušas aizsprostotas. Tas rada iespaidu, ka laime pēc savas būtības ir iespējama tikai kā epizodiska parādība, tāpēc laimes izpēti vairāk atstāj psiholoģijas jomai. Vēl viens iemesls varētu būt tas, ka socioloģija iegūst savu jēgu tieši sociālā fakta dēļ, ka cilvēki (vismaz tā tiek pieņemts) nonāk kaut kādā nelaimē (t. i., ir apspiesti, atsvešināti, nomākti, nebrīvi, bezspēcīgi). Tad nelaimē nonākušos varētu pētīt kā sociālus faktus, bet laimi? Tomēr apzinīgām būtnēm ir dabiski tiekties pēc laimes, jo, dzīvojot savu atvēlēto laiku uz zemes, saskaramies ar sāpēm, ciešanām, trūkumu, atsvešinātību, atstumtību, īsāk sakot, esam nelaimīgi. Sociologs Zigmunds Baumans piekrīt, ka, tiecoties pēc laimes, šis apstāklis vienlaikus liek mums būt sistemātiski neapmierinātiem. Un te ir lielas iespējas mums, latviešiem, jo „viss ir slikti” sajūta mums  ir labi pazīstama. Esam gatavi būt neapmierināti un nelaimīgi par jebko, jebkad un daudz. Vai to nosaka D vitamīna trūkums, nepietiek saulainu dienu, kad ķermenis reaģē daudz savādāk nekā apmākušās dienās? Katrā ziņā nelaimīgas izjūtas ir kā enerģijas lādiņš, kas liek tiekties pēc laimes! Zigmunds  Baumans ir viens no retajiem, kurš skaidro laimes izpētes socioloģisko nozīmi, jo ir analizējis un aprakstījis t. s. “laimes postu” mūsdienu individualizētajā un patērniecības diktētajā “plūstošajā modernitātē”. Varam jautāt arī, vai laikmets ir deformējis laimes izpratni? Vai laimi var definēt tikai negatīvi, kā nelaimes stāvokļa pārvarēšanu, izaicināšanu, sakaušanu vai noliegšanu? No sengrieķu un romiešu filozofiem esam mantojuši izpratni, ka laimi rada tikums, ka laime ir dzīves virzītājspēks. Cilvēciskā, respektīvi, arī sociālā nozīmē, laime ir pilnībā saistīta ar tās meklēšanas stimulēšanu un ilgstošo meklējumu ietekmi. Lielāko tiesu Eiropas valodās termins laime ir veiksmes sinonīms, līdzīgi kā laimi saprata arī „dainu latvieši” – laime bija veiksme, kas nāk pie tikliem ļaudīm. Ja laime ir kaut kas saistīts ar indivīda iekšējo pasauli, tad, sekojot konsekvencei, mēs iegūstam noteiktu paplašinājumu – indivīdi veido grupas un grupas veido sabiedrību. Tātad sabiedrībām ir spēja izjust un referēt par sevi kā laimīgām vai nelaimīgām. Ja spēja apzināties savu iekšējo patības kodolu un atpazīt  savu laimi ir stabilas, veiksmīgas, uz attīstību vērtas sabiedrības svarīgs noteikums, tad laimes izpratne kļūst arī par valstisku uzdevumu – kā veidot politiku, lai pavalstnieki identificētu savu dzīvi ar apmierinājumu un pat laimi.  Pasaulē ir zināmi valstu laimes indeksi.  Ir arī Laimīgās planētas indekss (Happy Planet Index – HPI) , cilvēka labklājības un ietekmes uz vidi indekss, ko 2006. gada jūlijā ieviesa Jaunās ekonomikas fonds (New Economics Foundation – NEF). Indekss piešķirt pakāpeniski augstākus punktus valstīm ar zemāku ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Indekss ir izveidots, lai apstrīdētu vispāratzītus valstu attīstības indeksus, piemēram, iekšzemes kopproduktu (IKP) un tautas attīstības indeksu (Human Development Index – HDI). Socioloģiskie pētījumi secina, ka lielākajai daļai cilvēku galvenais mērķis parasti nav būt bagātam, bet gan laimīgam un veselam. Vai labklājība ir vienāda ar laimi? Ne vienmēr, bet tas noteikti palīdz. Vai esat apmierināts ar savu dzīvi? Iespējams, ka esat apsvēris šo jautājumu, atrodoties sastrēgumā savā automašīnā. Tad laimes indekss piedāvā atrast darba vietu tuvāk dzīvesvietai (vai otrādi). Tas palielina laimes sajūtu. Laimes pētījumi rāda, ka sociāli ekonomiskās attīstības līmenis Rietumos un Ziemeļos ir augstāks nekā Rietumos, tāpat attiecīgi Austrumi un Dienvidi. Rietumeiropai un jo īpaši tās ziemeļu un centrālajai daļai ir ilgāka stabilas demokrātijas vēsturiskā pieredze, salīdzinot ar dienvidiem (Spāniju un Portugāli) un Austrumi (īpaši Krievija un Ukraina). Otrajā demokrātisko pārmaiņu desmitgadē Austrumeiropā bija vērojams apmierinātības ar dzīvi pieaugums – Polijā vairāk nekā citur. Viens no interesantākajiem šī pētījuma rezultātiem ir augstā korelācija starp ziņojumiem par apmierinātību ar dzīvi un ziņojumiem par māku “kontrolēt savu dzīvi”, kā arī “starppersonu uzticēšanās”. Māka kontrolēt nozīmē spēju atpazīt un pašam arī harmonizēt. Savstarpēja uzticēšanās ir arī ģeogrāfiski diferencēta, un tā ir visaugstākā Rietumeiropas ziemeļu zemēs – parādība izskaidrojama ar lielāku demokrātijas stabilitāti un protestantu kultūras ietekmi; pārējās rietumvalstīs savstarpējā  uzticēšanās ir tikai nedaudz augstāka nekā Austrumeiropā, kur apmierinātība ar dzīvi pieaugusi pēdējā desmitgadē. Spēcīgāku apstiprinājumu pētījumos ir saņēmušas hipotēzes, kas izriet no psiholoģiskajām teorijām, kas izceļ pārliecības ietekmi uz spēju kontrolēt savu dzīvi. Tomēr modernai informatīvo tehnoloģiju laikmets padara cilvēku savstarpējo saiknes  trauslākas, notiek šo saikņu tāda kā „pulverizācija”. Individualizēšanās process nes līdzi sociālās solidaritātes mazināšanos. Šai entropijai mēs Latvijā pretdarbojamies, palīdzot viens otram, ziedojam gan te, gan Ukrainai. Tas stiprina individuālo laimi un “polisas” laimi kopumā. Pētnieki secina, ka mūsdienās demokrātiskā sabiedrībā katram indivīdam ir jāatrod veids, kā individuāli risināt sociāli radītas problēmas. Te jāatgādina, ka kultūra ļauj mums īsajā mūsu dzīves laikā spēt tajā ievietot mērķi, bezjēdzīgo padarīt jēgpilnu, lai laimīgu mirkļu plūdumā izšķīdinātu cilvēka eksistenciālo nelaimes sajūtu. Varbūt palīdz klasika: kad Johanam Volfgangam Gētem tika vaicāts, vai viņam ir “laimīga dzīve”? Gēte atbildēja, ka viņam ir laimīga dzīve, lai gan viņš nevarēja atcerēties nevienu laimīgu nedēļu savā mūžā.

Apgādā "Neputns" izdots 1990. gada izstādes "Maigās svārstības" albums, kurā apkopoti grupas - Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas, darbi. "Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības," Latvijas Radio 3 raidījumā "Pa ceļam ar klasiku" stāsta albuma sastādītāja Sandra Krastiņa. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā veidots katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, aplūkojot katra mākslinieka individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē. "Mēs sākām strādāt un lauzties tajā mākslas dzīvē jau būdami studenti. Bet vārdus "Maigās svārstības" katram no mums pieliek, šo izstādi-akciju, kas radās 90. gadā, kad mēs jau desmit gadus veidojām grupas izstādes, dzīvojām kopā, ballējāmies. Tad uztaisījām šo fundamentālo izstādi un, kā grupa izjukām. [..] Laiks mainījās, mēs pieaugām," skaidro Sandra Krastiņa. Grupas biedriem arī studiju laikā katram bijušas savas domas un katrs domāja ar savu galvu, uzsver māksliniece, bet vienmēr bijušas kopīgas intereses un vilkme darboties kopā. "Grāmata nav tāds akadēmisks, nostabilizējies kanons, kas varētu būt par sešiem māksliniekiem. Mēs visi aizvien strādājam, mēs esam dzīvi, mums katram ir sava versija, līdz ar to grāmata arī ir tāda dinamiska un dzīva," uzsver māksliniece un grāmatas sastādītāja. "Mēs visu laiku esam tādā sazobē, pat, ja neesam kopā, mēs visu laiku ar pakausi viens par otru domājam," atklāj Krastiņa. 1990. gada izstādē autori mākslas darbus radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija", un akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, ko vienas dienas laikā atklāja un arī slēdza. Kā skaidro māksliniece, izstādes būtiska daļa bija tieši tā brīža laikmets, 20. gadsimta 80. un 90. gadi. Šodien publiska gleznošana nav nekas jauns, to dara daudzi mākslinieki, bet toreiz ieiet tukšā izstāžu zālē, kurā ieradies arī tā brīža Kultūras ministrs Raimonds Pauls, bija kaut kas jauns, stāsta Krastiņa. "Tas laiks bija ļoti radošs ne tikai mums, māksliniekiem, bet arī funkcionāriem. [..] Padomju laikā cilvēki nemaz neko tik daudz pasaulē nebija redzējuši, bet uzticēšanās un vēlēšanās darīt kaut ko ārpus padomiskā bija ne tikai mums," uzsver grāmatas idejas autore. Izstādes kuratora Ivara Runkovska ideja bijusi tā, ka mākslas darba radīšana, process pats par sevi ir kustība un notikums. Daļa izstādes ietvaros tapušo darbu ir pazuduši vai mākslinieks darbu audekliem pāri radījis jaunus darbus, taču lielākā daļa no notikuma rezultāta ir apkopoti un fiksēti grāmatā "Maigās svārstības". "Toreiz un arī tagad mākslinieks dzīvo faktiski nākamajos darbos. Viņš to ir realizējis, tas kaut kādā veidā ir izdarīts, un galvā jau virmo nākamās idejas, tā mēs dzīvojam," skaidro Sandra Krastiņa, kura uzsver, ka izstādes kontekstā būtiska loma bijusi fotogrāfiem, kuru fiksējuši šo notikumu un mākslas darbus, kuri šobrīd vairs nav atrodami. Māksliniece akutalizē arī Laikmetīgā Mākslas muzeja neesamību, un to, ka cilvēki nevar ieraudzīt to, kas mākslā notika padomju laikā – 60., 70., 80. gados. "Manā draugu grupā, kad vajadzēja savākt to materiālus, tas nebija tika vienkārši. Jāsaka liels paldies, ka tomēr mums ir Mākslas muzejs un Mākslinieku savienības kolekcija, gan "Zuzeum" kolekcija, kur krājās darbi, dokumenti, un var precizēt [liecības]. Cerēt tikai uz pašu autoru nevar," uzsver Sandra Krastiņa. 2023. gada vasarā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika grupas izstāde "Svārstības", kuras centrālais temats bija laiks. "Šīs izstādes kopā sanākšanas iemesls bija tas mūsu kopā nodzīvotais laiks, jo tik cieši draugi vai domubiedri mēs vairs neesam. Var teikt, ka mūsu grupa ir tāds kā sabiedrības modelis, mēs šobrīd esam ļoti dažādi pēc savas pārliecības. Viens ir liberāls, viens ļoti konservatīvs, vai mitoloģijā balstīti ideālisti, vai tādi, kam īstenībā drusku vienalga. Tā [grupa] ir tieši tāda, kāda tā sabiedrība šobrīd ir," skaidro māksliniece.

Apgāds "Neputns" tikko klajā laidis albumu "Maigās svārstības", kas apkopo grupas — Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas — veikumu plašākā 80. un 90. gadu mijas un jau mūsdienu perspektīvā. Ar albuma sastādītāju Sandru Krastiņu "Klasikā" tiekamies plašākā sarunā.  Izstāde-akcija "Maigās svārstības" 1990. gadā izraisīja lielu rezonansi Latvijas kultūras vidē un to kā būtisku mākslas notikumu vērtē arī šodien. Tolaik sabiedrība to uztvēra kā lielo pārmaiņu vizualizāciju. Mākslas darbus autori radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē "Latvija". Pats tapšanas process tika pieteikts kā mākslas notikums. Akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, vienas dienas laikā to atklāja un arī slēdza. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā "Maigās svārstības". Otrajā daļā sniegts katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, fokusējoties uz individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē. Lai parādītu akcijas "Maigās svārstības" performatīvo rakstu un iezīmētu laika vizuālos kodus, albumu papildina Ulda Brieža, Gunāra Janaiša, Jāņa Deinata, Gvido Kajona, Jāņa Krūmiņa, Aivara Liepiņa un citu fotogrāfu dokumentālās fotogrāfijas, kā arī izstādes-akcijas "Maigās svārstības" kataloga-avīzes pilns faksimils un presē publicētās izstāžu recenzijas. Sandra Krastiņa: "Mans stāsts būs par mākslinieku grupu, kas radošo darbību uzsāka, vēl būdami Mākslas akadēmijas studenti. 80. gados PSRS robežas nebija vājinājušās, īpaši desmitgades sākumā Latvijas neatkarība vēl šķita kā utopija. Bet jau pēc 1985. gada – tā sauktās pārbūves un vēlāk atmodas laikā – brīvību sākām apzināties kā sasniedzamu mērķi. Izsekojot tikai mūsu mākslas darbu tēmām, manuprāt, var nolasīt to gribas kāpinājumu, kāds modās sabiedrībā un kam arī katrs no mums aizvien vairāk bijām gatavi."

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Mateja evaņģēliju (3:13-17)

Izstāde-akcija “Maigās svārstības” 1990. gadā izraisīja lielu rezonansi Latvijas kultūras vidē un to kā būtisku mākslas notikumu vērtē arī šodien. Tolaik sabiedrība to uztvēra kā lielo pārmaiņu vizualizāciju. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas albuma "Maigās svārstības" sastādītāju, mākslinieci un, protams, šīs grupas dalībnieci Sandru Krastiņu. Ierakstos uzklausām vēl citus grupas “Maigās svārstības” dalībniekus — māksliniekus Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu un Edgaru Vērpi. Albums “Maigās svārstības” apkopo grupas — Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas — veikumu plašākā 80. un 90. gadu mijas un jau mūsdienu perspektīvā. 1990. gadā mākslas darbus autori radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē “Latvija”. Pats tapšanas process tika pieteikts kā mākslas notikums. Akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, vienas dienas laikā to atklāja un arī slēdza. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā “Maigās svārstības”. Otrajā daļā sniegts katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, fokusējoties uz individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkosim kādu teritoriāli mazu, bet vienlaikus lielu Klusā okeāna salu valsti, par kuras vismaz vienu daļu būs dzirdējis gandrīz katrs. Dodamies uz Māršala salām, kas, uz kartes skatoties, atrodas kaut kur pa vidu starp Havaju salām un Austrāliju. Šis ģeogrāfiskais novietojums ir patiesi interesants. Havaju salām ar kontinentālo ASV ir divu vai trīs stundu laika starpība, bet ar Māršala salām tās būs jau 22 stundas. Protams, izskaidrojums ir tajā, ka būs nepieciešams šķērsot datuma maiņas līniju. Lai arī par daļu Māršala salām būs dzirdējis vai ikkatrs, nebūs pārsteidzoši, ja būs ļoti maz mūsu valsts iedzīvotāju, kas tur varētu būt bijuši. Viens no iemesliem ir tāds, ka šī valsts ir viena no vismazāk apmeklētākajām valstīm pasaulē. Salas ik gadu apmeklē vien aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Bet katrā gadījumā, ja jums ir laimējies apmeklēt kādu no gleznainajām Māršala salām vai atoliem, būsim priecīgi, ja padalīsities ar saviem iespaidiem arī ar mums. Kā jau daudzām Okeānijas valstīm, arī Māršala salu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta. Tiek uzskatīts, ka pirmie polinēziešu izcelsmes iedzīvotāji  Māršala salās ieradās ap mūsu ēras sākumu. Lai arī spāņu jūrasbraucēji Māršala salās ieradās ap 16. gadsimtu, lielas intereses par šo reģionu viņiem nebija trūcīgo resursu dēļ. Turpmākos reģiona pētījumus veica britu kapteiņi Džons Māršals un Tomass Gilberts jau 18. gadsimta beigās, no kurienes arī radies salu nosaukums. 19. gadsimta vidū salās savu darbību sāka izvērst amerikāņu un Havaju salu protestantu misionāri, bet vēlāk pēc vienošanās ar Lielbritāniju, protektorātu pār salām nodibināja Vācija. 1914. gadā salas jau sagrāba Japāna un pārvaldīja tās ar Nāciju līgas mandātu. Otrajā pasaules karā Māršala salas nonāca Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā un tās kļuva par Apvienoto Nāciju Klusā okeāna salu trasta teritorijām, kas atradās ASV jurisdikcijā. Bet ko īsti nozīmē iepriekš teiktais: Maza, bet tomēr liela valsts? Māršala salas veido 29 koraļļu atoli un piecas salas, kaut gan patiesībā varam runāt par aptuveni 1200 dažāda izmēra salām un saliņām. Tas izklausās ļoti daudz, taču patiesībā Māršala salas ir pasaulē septītā mazākā valsts, jo tās sauszemes teritorija aizņem vien 181 kvadrātkilometru. Vienlaikus, tā ir valsts ar proporcionāli lielāko ūdens teritoriju pasaulē. Proti, gandrīz 97,9% valsts teritorijas ir ūdens. Atrākie matemātiķi var izrēķināt, ka kopējā Māršala salu platība ir nieka 1,9 miljoni kvadrātkilometru! Un šo teritoriju – lielu vai mazu, tas jāizlemj katram pašam – apdzīvo aptuveni 42 tūkstoši cilvēku. Taču tas ir tikai pagaidām, jo klimata aizstāvji norāda, ka jau ap 2030. gadu Māršala salas var kļūt neapdzīvojamas.  Tas tāpēc, ka salu augstākais punkts ir aptuveni 10 metri virs jūras līmeņa, bet šo salu tuvumā jau gandrīz 30 gadus ūdens līmenis ceļas par aptuveni 7 milimetriem gadā, un tas ir aptuveni divreiz vairāk, nekā vidēji citur pasaulē.   Situāciju sarežģī arī biežie paisuma radītie plūdi, kas no vienas puses gan applūdina teritoriju un iznīcina stādījumus, gan arī pēc tam veicina sausuma periodus un piesārņo dzeramo ūdeni. Taču ja runājam par piesārņojumu, ir vēl kāds cilvēka radīts piesārņojums, kas ir atstājis neizdzēšamu ietekmi uz Māršala salām. Un te nonākam pie Amerikas Savienotajām Valstīm. Noteikti būsiet dzirdējuši par tādu Bikini atolu, kas arī atrodas Māršala salās un laika posmā no 1946. līdz 1958. gadam ASV izmantoja gan šo, gan citus salām piederošos atolus, lai veiktu kodolizmēģinājumus. Vietējie iedzīvotāji tika aicināti pamest savas dzīvesvietas, jo šie izmēģinājumi “esot visas cilvēces labā un palīdzēšot izvairīties no kariem nākotnē”. Kopumā šajā reģionā tika sarīkoti 67 sprādzieni, kuri jaudas ziņā ir pielīdzināmi aptuveni septiņiem tūkstošiem Hirosimā uzspridzināto atombumbu. Par kodolizmēģinājumiem vairāk jautājumām Indrekam Kanikam (Indrek Kannik), Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (ICDS) direktoram.

Mācītāja Egona Muduļa sprediķis par Lukas evaņģēliju (21:25-36)

Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula  Viena no spilgtākajām laikmeta personībām, kuras izpratne par pieminekļu aizsardzību apvienojumā ar spēcīgu intuīciju pārsniedza tā laika  ierastās robežas, bija Cēsu Vēstures un mākslas muzeja zonas kultūras pieminekļu aizsardzības sektora vadītāja (vēlāk muzeja kultūras pieminekļu nodaļas vadītāja) Dace Puķīte (1942–2001). Viņas atstātās dokumentārās liecības atklāj mantojuma saglabāšanas izpratni, objektu atjaunošanas praksi un procesus, ikdienas cīņu ar padomju ideoloģijas skartiem varas pārstāvjiem un radošus paņēmienus, kā likumīgi apiet sistēmu. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krātuves plaukti piepildīti  ar mapēm, kurās inspektore cītīgi vākusi arhīva informāciju, veikusi fotofiksācijas, dokumentējusi tā brīža esošo situāciju, nepieciešamības gadījumā arī zīmējot plānus. Tāpat savāktas arī arhitektoniski mākslinieciskās izpētes. Tomēr viena no vērtīgākajām liecībām ir Puķītes dienasgrāmatas, ko viņa rakstījusi no savas pirmās darba dienas līdz pat 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Pirmo piecu gadu dienasgrāmatas rakstītas literāri saistošā valodā, vēlāk tās pārtop par tādu kā darba atskaites melnrakstu, tik sīki neizrakstot un neizstāstot brīžam traģikomiskās ikdienas darba situācijas. Tikko uzsākot darbu muzejā, Dacei Puķītei bija jāpiedalās un jānodrošina Cēsu viduslaiku pils atjaunošanas procesu vadīšana. Cēsu viduslaiku pils restaurācijā 1973. gadā galvenokārt iesaistījās vietējie speciālisti un entuziasti. Dace Puķīte 1973. gadā savā dienasgrāmatā rakstīja: "Jo vairāk skatu Cēsu pili, jo vairāk mani satriec tā lielā jūtība pret apkārtējo dabu, kurā iekausēta, no kuras izaug celtne, jūtība pret formu un formu kopu. Tas viss savukārt pakļauts loģiskai konstrukcijai, jūtība pret detaļu. Ja runājam par arhitektūras un tēlotājas mākslas sintēzi – te tā ir, pie kam savā augstākajā izpausmē, kad mēs jau vairs neapjaušam, kur beidzas arhitektūra un sākas tēlniecība: masu un proporciju kopums tverams no dažādiem skatu punktiem aizvien jaunā atklāsmē, pārsteidzot ar savu emocionalitāti. Jebšu, smalki izsakoties, masu un proporciju kopums ieguvis nevien tehnisku un ideoloģisku, bet arī emocionālu attaisnojumu. Tas neattiecas tikai uz lielām masām un proporcijām, bet arī uz detaļām – līdz vissīkākai. Un tad nu pienāk tas brīdis, kad mums šajā filigrānajā kopumā kaut kas ir jāpieliek jeb jāatņem, jebšu, kā mēs šodien sakām – jāpārveido, jāpiemēro mūsdienu prasībām… Gandrīz lielāko tiesu ar to pašu pietiek, lai celtne būtu mirusi: Valmieras baznīca – koncertzāle, Gaujienas parks – izķidātā kapliča, Alūksnes palmu māja... Smukas lelles, bet dvēselīte nokauta… rakņājāmies ar mēslu dakšām. Katrs jaunievedums vai nu lielāks vai mazāks ir tikai butaforija, kuru iesēdināt mūsdienu aprēķinātājam, bet ne "jutējam" ir grūti. Balansējot starp vietējās varas ideoloģiskajiem uzstādījumiem un materiālā mantojuma saglabāšanas tradīcijām, Dace Puķīte centās īstenot kaut nedaudz no tās kultūras pieminekļu teorijas un prakses, ko bija dzirdējusi un lasījusi.

Tokijā, Ikebukuro, B-Gallery atklāta jau otrā Japānas–Latvijas miniatūrgrafikas izstāde. Tā tapusi kā nākamais solis Latvijas un Japānas sadarbības veicināšanā starp abu valstu māksliniekiem, kuru radošās izteiksmes valoda ir grafika. Par izstādi iztaujājam vienu no izstādes kuratoriem Jāni Murovski. Sadarbībai starp Latvijas un Japānas grafiķiem ir ielikts liels pamats. Jānis Murovskis to sauc par 15 gadu projektu, un viņa ieguldījums tajā ir vērā ņemams. 2009. gadā radies pirmais kontakts ar dažiem japāņu māksliniekiem, kas turpinājies arī vēlāk. Japāņu mākslinieku darbu izstāde ar nosaukumu „Japānas stāsti” notika Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Paši mākslinieki neatbrauca, jo sākās Covid-19 pandēmija, bet izstāde bija. Pēc tam japāņi paaicināja Latvijas māksliniekus pie sevis, un tā 2021.gadā notika pirmā miniatūrgrafikas izstāde Tokijā. Latvijas dalībnieku atlasi uzticēja veikt Jānim Murovskim, un tie bija piecu, galvenokārt, pedagogu darbi no grafikas katedras. Otrajā miniatūrgrafikas izstādē, kas pašlaik skatāma  Tokijā, Latviju pārstāv septiņi mākslinieki. Tagad kārta Japānas grafiķu izstādei Latvijā, un tāda ļoti iespējams arī notiks, vēl tikai jāizdomā, spriež Jānis Murovskis, vai tā būs 3. Japānas–Latvijas vai varbūt Rīgas miniatūrgrafikas izstāde. Starp citu, pēdējā Japānas grafikas izstāde pie mums notikusi pagājušā gadsimta 80. gados, toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā. Tikmēr Otrā Japānas–Latvijas miniatūrgrafikas izstāde B-galerijā, Tokijā, būs skatāma līdz 13. augustam.

Otrajā "Saules un vēja stāsti" sērijā piedalās alpīnisma instruktori Kristīne un Kristaps Liepiņi un kaitbordiste, bērnu un jauniešu sporta skolas “Water2Snow” vadītāja Aija Ambrasa, spriež par to, kā viens un tas pats vējš vieniem var būt sabiedrotais un otriem traucēklis? Aktīvā sporta cienītāji dalās stāstos par vēja neprognozējamo dabu, kāpjot 4810m augstajā Monblānā un savaldot pūķi vēja brāzmās okeāna viļņos. Sērija tapusi sarunu festivālā LAMPA 2023. Podkāsta “Jauna enerģija” 2.sezona veltīta saules un vēja uzlādētiem piedzīvojuma stāstiem. Aizraujošās sarunās tiksimies ar piedzīvojuma meklētājiem, kuru ikdienu pozitīvi mainījusi un ietekmējusi vēja un saules enerģija - ceļotāji, avantūristi, sportisti – kaitotāji, burātāji, motobraucēji un citi dēkaiņi. Šīs podkāsta sezonas vadītāja ir Radio Pieci DJ un piedzīvojumu meklētāja Elīna Baltskara.

Pasaules mūzikas festivāls “Porta” šogad notiks no 27.-29. jūlijam trīs dažādās norises vietās, un pēdējā festivāla dienā Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā uz skatuves kāps Krimas tatāru dziedātāja no Ukrainas Jamala, kuru vieno muzikāla draudzība ar brīvās Ukrainas vēstnešiem – grupu “DakhaBrakha”, kas vairākkārt uzstājušies festivālā “Porta”.  Par festivāla norisēm Kultūras rondo stāsta rīkotāju pārstāve Laura Leontjeva un grupas „Rafu The Fool” mūziķe Lauma Bērza. Festivāls kā vienmēr ir uzticīgs pasaules mūzikas skaņām un turpina klausītājus iepazīstināt ar šī virziena daudzveidību. Papildus mūzikas dažādībai koncertu apmeklētājiem būs iespēja arī iepazīt un baudīt dalībvalstu nacionālo virtuvju tradicionālās garšas. Pirmo reizi festivāls viesosies Kuldīgā, kur 27. jūlija vakarā Pils parkā gaidāms atklāšanas koncerts, kurā ar Āfrikas bungu ritmiem vakaru ieskandinās ritma apvienība "Slatucada" no Marokas, savukārt koncerta turpinājumā ar jaudu dalīsies elektrofolka apvienība “Okra Playground” no Somijas.  Otrajā festivāla dienā 28. jūlijā vakarā Fon Stricka villā varēs ļauties priekšnesumiem, ko sniegs spēcīgas un dziļas balss īpašniece, maģiskas loka liras vārdotāja Päivi Hirvonen no Somijas, pašmāju pasaules mūzikas un visneiedomājamāko mūzikas instrumentu daudzinātāji “Rahu The Fool” un enerģiskie multiinstrumentālisti “Le Diable à Cinq” no Kanādas.  Savukārt 29.jūlijā "Portas" jaunajā mājvietā, Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, uz divām skatuvēm piedzīvosim krāšņu kulmināciju. Vakara gaitā uz Ambient skatuves būs iespējams baudīt jaunu skaņu radītājas uz vienas cītaras - “Duo Ruut” no Igaunijas un mūziķi, kurš pārkāpj sava instrumenta – tubas – izpildījuma robežas – Daniel Herskedal no Norvēģijas.  Uz festivāla otrās skatuves, līdzās “Okra Playground” un “Slatucada” aicināsim ukraiņu dziedātāju un dziesmu autori Jamala, kuras mūzikā apvienojas souls, džezs, elektronika un pasaules mūzikas žanri.

16. jūlijā Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Viņš kopš 2019. gada septembra ir Manheimas Nacionālā teātra galvenais kapelmeistars, bet ar prieku allaž atsaucas aicinājumiem koncertēt Latvijā. Jūrmalas festvāla atklāšanas koncerta programmā - mūzika no Francijas un Amerikas Savienotajām Valstīm: Kamila Sensānsa Trešā simfonija (‘‘Ērģeļu'') un ‘‘Nāves deja'', kā arī Leonarda Bernsteina uvertīra operetei ‘‘Kandids'' un Džordža Gēršvina Klavierkoncerts ar Vestarda Šimkus solo. Plašāk sarunā - par koncertiem brīvdabā un tiem piemērotu repertuāru, patiku pret franču mūziku un jaunatklāto Džordža Gēršvina klavierkoncertu, piederības sajūtu Manheimas Nacionālajā teātrī, neparastu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" versiju vienam vakaram, sezonas noslēgumu un māju izjūtu. Jānis Liepiņš: Man tiešām liels prieks atkal būt Latvijā, noķert Dziesmusvētku sajūtas un just līdzi korim „Kamēr”. Tas bija fenomenāls notikums – viņi jau septīto reizi pēc kārtas ieguva Lielo balvu. Liels prieks un lepnums. Runājot par Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertu, man nav tik bieži nācies diriģēt Dzintaru koncertzālē. Ir bijuši daži koncerti, bet pasenāk. Protams, tur galvenais ir pārbaudīt skaņu un rēķināties ar brīvdabas faktoru – uzpūš vējš un notis aizlido (smiekli). Visādi brīnumi var notikt. Bet ir arī sava maģija tajā, ka dzirdi jūru, vēju, kādu putnu ieķērcamies. Tajā ir savs skaistums. Ņemot vērā vietu un to, kas šis ir par koncertu, programma ir ļoti būtiska. Manuprāt, šī programma ir ļoti skaista un piemērota notikumam un arī Dzintaru koncertzālei – kaut kas skanīgs, kaut kas svinīgs, arī kas drusku „vieglāks”. Otrajā daļā būs Džordžs Gēršvins - kaut kas starp akadēmisko un džeza mūziku. Būs skaista un kompakta programma. Jāsaka, ka ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tikāmies pavisam nesen – Dziesmusvētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā „Šūpulis”, kurā man bija uzticēts diriģēt tēva [Zigmara Liepiņa] vokāli simfonisko darbu „Dziedot dzimu, dziedot augu”. Tas, protams, gan bija tikai desmit minūtes garš skaņdarbs, tagad tā būs ir pilna programma. Man ļoti patīk šis process ar mūziķiem, orķestris ir ļoti augstas kvalitātes un aktīvs jau no pirmā mēģinājuma – viņi saprata šo mūziku, kaut gan to nav iepriekš spēlējuši. Programmā ir tādas lietas, kas it kā ir populāras, taču nez kāda iemesla dēļ orķestra repertuārā nav bijušas. Piemēram, Kamila Sensānsa Trešā simfonija pasaulē jau ir viena no standartrepertuāra sastāvdaļām, bet varbūt pie vainas tas, ka Rīgā nav tādas koncertzāles, kurā orķestrim likt klāt ērģeles. Šīs simfonijas fināls ir tik spēcīgs, jaudīgs un plašs, ka Lielā ģilde varbūt būtu par mazu. Man prieks, ka orķestris uzreiz uzķēra šīs mūzikas stīgu un sajūtu, viņiem tas izdevies brīnišķīgi. Otrajā daļā Gēršvina Klavierkoncertā pievienosies Vestards Šimkus – vakaru noslēgsim uz džezīgākas nots. Šajā skaņdarbā, manuprāt, ir lieliski notverta Amerikas 20. gs. sākuma sajūta – viss skaisti, brīnišķīga dzīve. Klausoties šo mūziku, var tiešām sajust tādu amerikāniskumu, kurš mūsdienu pasaulē vairs nav tāds, kādu esam redzējuši vecajās filmās. Amerikas zelta laiki, ja tā var teikt. Mūzika ir brīnišķīgi spoža, virtuoza un izklaidējoša, tajā ir arī skaistas melodiskās līnijas. Manuprāt, lielisks skaņdarbs. Salīdzinājumam atkal varētu likt pretī Sensānsu, jo viņš arī bija izcils pianists. Arī tas parādās viņa simfonijā. Simfonijām netipiski ir tas, ka izmantotas ērģeles un arī klavieres. Nepieciešami pat divi pianisti, jo brīžiem jāspēlē četrrocīgi. Komponists meklē dažādus inovatīvus risinājumus, lai attīstītu simfonisko žanru vēl tālāk. Daudzi varbūt nepārņēma viņa aizsāktās idejas, bet tā ir skaista krāsa, ka, klausoties simfoniju, tajā ienāk ērģeles. Tie ir maģiski, debešķīgi mirkļi. Arī instrumentācija ir absolūti izcila – vienkārši brīnišķīgi uzrakstīts orķestrim. Lai gan simfonijai ir divas daļas, var saskatīt zināmu četrdaļības struktūru. Ērģeles pusi simfonijas nemaz nespēlē, līdz ar to tās tiešām ir kā orķestra sastāvdaļa, nevis solo instruments. Bet, protams, tām ir ļoti nozīmīga loma.  Ļoti mazskaitlīgi Radio fonotēkā pārstāvēta Sensānsa „Nāves deja” – ir dažādi pārlikumi, bet orķestra versijā ierakstu nav, lai gan tā ir lieliska mūzika, efektīgs skaņdarbs, kurā spilgtas solo epizodes. Lielākā nozīme šajā gadījumā ir pirmajai vijolei, kas mums būs koncertmeistars Georgs Sarkisjans. Viņam ir šie velnišķīgie tritonu intervāli, kas iezīmē sākumu, kad skeleti nāk no kapiem ārā. Ļoti ilustratīvs darbs. Tas gan ir kompakts – 6 vai 7 minūtes garš, bet tur viss parādās – kā šī deja izaug no pusnakts zvaniem un skeletu lēkāšanas pa kapakmeņiem. Ksilofons, kas arī savā ziņā bija Sensānsa inovācija, jo tajā laikā to īsti orķestrī neizmantoja, ļauj vizuāli iztēloties skeletu grabēšanu. Beigās viss tiek pārtraukts – iekliedzas gailis vai, šajā gadījumā, oboja, un ir skaidrs, ka tuvojas rīts un skeleti aizmūk atpakaļ kapos. Tiešām ilustratīvs, melodisks skaņdarbs, iegriežas tādā kā virpulī. Tiešām nezinu, kāpēc tas nav bijis repertuārā. Varbūt nav rasts pie franču mūzikas. Latvijā kaut kā vairāk esam pieraduši pie Bēthovena vai Čaikovska – vācu, krievu mūzikas. Franču mūziku, šķiet, spēlē salīdzinoši reti. Man gan aprīlī bija koncerts ar Sinfonietta Rīga  - atskaņojām Ravela skaņdarbu „Kuperēna piemiņai”. Arī it kā standarta repertuārs, bet pēdējoreiz spēlēts pirms 20 gadiem. Manuprāt, franču mūzikai varam pievērsties vairāk un piešķirt tai lielāku nozīmi, jo tajā ir absolūti izcilas pērles, kuras ir vērts dzirdēt un spēlēt. Vēl neesam pieminējuši ceturto skaņdarbu šajā programmā, kas nu gan ir kas tāds, ko laikam spēlē visi. To spēlē visi – tā ir Leonarda Bernsteina „Kandida” uvertīra, ar ko iesāksim koncerta otru daļu – tieši pirms Gēršvina. Pirmajā daļā ir franču bloks – divi Sensānsa skaņdarbi, un otrajā daļā – Gēršvins un Bernsteins. Man ir bijis ļoti svarīgi skatīties, kā Bernsteins pats šo uvertīru diriģē, un ieraksti ir brīnišķīgi. Viņš ir fenomenāls gan kā mūziķis, gan kā komponists, gan kā diriģents. Un tik izcili uzrakstīts arī instrumentācijas ziņā, un tajā, cik mūzika spēj saglabāt vieglumu rakstura ziņā. Viņš ir radījis operetes sajūtu – nevis tādā Vīnes variantā, kā mēs to parasti zinām, bet tieši šo amerikānisko opereti, kas nav gluži mūzikls, bet kaut kas pa vidu. Efektīgs darbs, kurā orķestrim ir iespēja sevi parādīt virtuozi. Manuprāt, brīnišķīgs otrās daļas sākums.

Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu”  vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

8.maijs — Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, kad Eiropas un citas pasaules tautas ar sāpēm atceras aizgājušā gadsimta lielāko traģēdiju un miljonu upurus. Nu jau otro gadu karš ir tepat blakus, asiņains un upurus prasošs. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna par Latvijas tautas zaudējumiem Otrajā pasaules karā un to, kā karš Ukrainā mainījis starptautiskās sabiedrības izpratni par kara sekām Baltijas valstīs. Raidījuma viesi: vēstures doktors Gints Apals, Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, Pēteris Kalniņš, Latvijas Okupācijas Muzeja Publiskās vēstures nodaļas pētnieks un Aivars Sinka, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis.

Ivars Šteinbergs – dzejnieks, literatūrzinātnieks, 2020. gadā debitēja ar dzejas krājumu “Strops”, tagad iznācis viņa otrais dzejoļu krājums “Jaunība”. Kā anotācijā teikts – tas ir veltījums autora paaudzei, kas uzaugusi 21. gadsimta sākumā.  Krājumam ir trīs daļas: pirmā eposa veidā attēlo kādas rokgrupas ceļu uz koncerta vietu. Otrajā aprakstīta stopēšana pa Eiropu. Trešā sadaļa “Ar mēli” ir krājuma varoņa jutekliskuma un intimitātes pieredze. Vai jaunība, aprakstīta dzejā, var pārtapt pārlaicīgā un vairākām paaudzēm saprotamā pieredzē? Dzejoļu sižetos pavīd autobiogrāfiski motīvi: Ivars Šteinbergs patiešām ir spēlējis grupā, hipijpaaudzes literatūras iedvesmots ar draugu stopējis uz Parīzi. Un tomēr, pārradīts valodā, drīzāk tas ir stāsts par to, kādu autors vēlētos atcerēties savu jaunību. Lasot šo dzejas medu, tagad arī es varu apgalvot, ka tā tikpat labi ir mana jaunība. Triptiha “Jaunība” pirmā daļa sarakstīta daktilā, eposiem raksturīgajā pantmērā, un – lūk, varoņi jau ir tikuši līdz zālei, kur nupat bijusi skaņas pārbaude, arī kautiņš ģērbtuvēs ar otru grupu, kurai tovakar jāuzstājas, un tagad – pats koncerts. Fragmentu no “Jaunības” lasa Ivars Šteinbergs. Stopēšana – tas nozīmē, ka visu laiku notiek kustība. Šai kustībai var izsekot tīri ģeogrāfiski – sadaļu nosaukumi patiešām veido kartē izsekojamu trajektoriju telpā. Un vienlaikus dzejas ritms, plūstošas, klabošas vai aprautas rindas ļauj gandrīz fiziski sajūtami izsekot, kā notiek kustība – kad aiz mašīnas loga ņirb ainavas, kad ceļotāji iestrēgst bezizejā, kad ir atpūtas vai apskaidrības mirklis.  Katra no triptiha “Jaunība” daļām ir tēmas, valodas un noskaņas ziņā atšķirīga. Dzejas krājumam “Jaunība” ir pagājušā gadsimta sākumam piederīgs, romantiskām zelta vinjetēm rotāts vāks. Tad, lūk, šāds pārlaicīgs zelta rāmis dzejā tagad radīts Ivara Šteinberga jaunības pieredzei.

20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju. Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs.  Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs. Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi. Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Vai Krievija gatavojas „īstam” karam? 20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju. Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus. Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām. Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā. Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā. ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”. 2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis. Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejaukšanos to iekšējās lietās un draudu savai drošībai. Tomēr novērotāji atzīst, ka organizācijas dalībniekiem ir ļoti atšķirīgas nacionālās intereses un arī starptautiskā pozicionēšanās. Šanhajas Sadarbības organizācijas ikgadējais samits, kas 15. un 16. septembrī norisinājās Uzbekistānas pilsētā Samarkandā, daudziem šķiet iezīmīgs ar mājieniem par Krievijas un tās līdera Vladimira Putina rūkošo varenību. Agresorvalsts vadoņa tikšanās ar citiem Āzijas varenajiem, kā zināms, notika uz Ukrainā piedzīvoto militāro neveiksmju fona. Pasaules medijus un sociālos tīklus apceļo kadri, kuros Putins, kas ir slavens ar savu manieri ierasties ar novēlošanos, tagad redzams, mīņājoties kameru priekšā un gaidot, kad viņam pievienosies Turcijas prezidents Erdogans, Indijas premjerministrs Modi, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Kirgizstānas prezidents Džaparovs. Kā raksta britu izdevums „The Daily Telegraph”, Putins zaudējis savu ierasto pārākuma auru. Acīmredzot divpusējās sarunās Kremļa saimniekam nācies uzklausīt ne vienu vien netīkamu izteikumu par neveiksmīgo militāro avantūru Ukrainā, un šis un tas no tā izlauzās arī publiskajā telpā. Pēc sarunām ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu pats Putins presei atzina, ka Ķīnai esot „jautājumi un rūpes” Ukrainas sakarā. Indijas premjerministrs Narendra Modi bija daudz tiešāks, uzsverot, ka jau agrāk telefonsarunās esot aicinājis Kremļa saimnieku apzināties, ka „šis nav karu laikmets”. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts – gruzdēšana draud ar uzliesmojumu 13. septembra rīts atnesa ziņas par jaunu uzliesmojumu gruzdošajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uz abu Aizkaukāza valstu robežās sākās plašas militāras sadursmes, un artilērijas triecieni tika vērsti ne vien pret abu armiju pozīcijām, bet arī pret civilajiem objektiem, sevišķi no Azerbaidžānas puses pa Armēnijas teritoriju. Kā nereti šādos gadījumos, puses vaino viena otru sadursmju uzsākšanā. Otrajā konflikta dienā Armēnija vērsās ar militārās palīdzības lūgumu pie Krievijas, kurai šāds atbalsts būtu jāsniedz gan savstarpējo vienošanos, gan Kolektīvās drošības nolīguma ietvaros, taču Krievija uz Armēniju līdz šim nosūtījusi tikai novērotāju delegāciju. Galu galā 15. septembrī tika noslēgta vienošanās par pamieru, kas esot panākta, kā izteicās Armēnijas pārstāvis, ar starptautiskās sabiedrības iesaisti. Tiek ziņots, ka nepilnas trīs dienas ilgušo sadursmju rezultātā dzīvību zaudējuši 153 armēņu un 77 azerbaidžāņu karavīri, apmēram 7600 armēņu bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Daudzos armēņos šī situācija izraisījusi sarūgtinājumu un vilšanos Krievijā, kuru līdz šim uzskatīta par Armēnijas drošāko sabiedroto tās pretstāvē Azerbaidžānai, kuru, savukārt, atbalsta Turcija. Demonstranti Erevānas ielās pieprasījuši premjerministra Nikola Pašinjana demisiju, tomēr šīs demonstrācijas bijušas samērā mazskaitlīgas un mierīgas. Kā norāda komentētāji, vairums armēņu apzinās, ka valsts vadītājs personiski nav vainojams pie šīs situācijas un viņa iespējas ko vērst par labu ir visai ierobežotas. Tikmēr to, ka Armēnija nav pamesta viena šai konfliktā, apliecināja Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi, sestdien, 17. septembrī, ierazdamās Armēnijā vairāku dienu vizītē. Viņa ir augstākā līmeņa amerikāņu amatpersona, kas oficiālā vizītē apmeklējusi Armēniju. Uzstājoties Erevānā, Pelosi pēdējā konflikta eskalācijā vainoja Azerbaidžānu un nosodīja tās rīcību, ko oficiālā Baku nodēvējusi par „netaisnu” un „dziļu nožēlu raisošu” nostāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas. Šajā ģeopolitiski saspringtajā laikā ir īpaši svarīgi, lai vēlētāji izdarītu gudru un informētu izvēli. Kultūra ir viens no demokrātiskas Latvijas stūrakmeņiem, tāpēc īstenojam sēriju "Balso par kultūru!". Tajā ar rakstu, podkāstu un diskusiju sēriju palīdzību analizēsim to, cik veiksmīga bijusi Latvijas nesenā kultūrpolitika, un meklēsim veidus, kā to uzlabot. Otrajā no podkāstiem viesojas Kārlis Vērdiņš, kura raksts par kultūras izglītību jau publicēts "Satori". Šajā sarunā - par to, kāda ir augstākās izglītības jēga, kāpēc ar naudu izglītības sistēmas problēmas atrisināt nevar, kāpēc humanitārā izglītība tieši šobrīd ir svarīgākā nekā iepriekš. Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lielā rosība ir sākusies! Skaidrojam, kādi dārza darbi veicami marta otrajā pusē,sarunā ar dārzkopības ekspertēm Viju Rožukalni un Marutu Kaminsku. Daži padomi un ieteikumi: Aplauzti, aizlauzti zari skujeņiem jāapgriež un jāatsien, ja vajag. Sasiešanai labāk izmantot platāku lentīti, ne šauru, sintētisku šņori, kas ieaug stumbrā vēlāk. Labs laiks augļu kokus apgriezt, saulīte labi dezinficē brūces. Pakāpeniski visu sēj apkurināmā siltumnīcā. Tomātus, ja tagad iesēj, maijā būs labi stādiņi, ko stādīt ārā. Kurzemē jau var neapkurināmā siltumnīcā iesēt salātus un redīsus. Vidzemē gan vēl nē, jo tur sniegs visapkārt. Siltumnīcu var arī vēl izdezinficēt ar sēru. Var mazgāt ar sodas ūdeni. Sniega pelējumu, kas zālē izveidojies, vajag savākt. Pāriet pāri ar grābekli. Vēl neko nevajag mēslot, jo augi vēl guļ, nevajag barot. Var apgriez košumkrūmus, bet ne agri ziedošos krūmus. Prīmulas, kas bijušas podiņos, var jau stādīt āra, kur zeme atlaidusies. Ābelēm vainaga veidošana ir svarīga ne tikai ražai, bet arī pret kaitēkļiem un slimībām. Jāatceras, ka zari, kas aug vertikāli gaisā, ražu nedos, tos visus vajag izgriezt. Nevajag baidīties izgriezt. Ražos tie zari, kas 45 un vairāk grādu leņķī. Jaunākiem kokiem zaros var iekārt smagumu, lai tas noliec zaru uz leju.