Podcasts about Vec

Stāsta Latvijas Radio bijušais skaņu režisors Vilnis Kundrāts Es ienācu Latvijas Radio 1987. gadā, kad skaņu režisoru grupā vecākais un grupas vadītājs bija Jāzeps Kulbergs. Tālāk es nosaukšu savu kolēģu vārdus, uzvārdus, un tas būs kā tāds vēstures apskats par cilvēkiem, kas veidoja mūzikas skaņu ierakstus toreiz. Vecākā paaudze bija Kārlis Pinnis un Kārlis Rūtentāls, arī komponists Jānis Porietis. Šie cilvēki jau bija pietiekami ilgi strādājuši Latvijas Radio. Kārlis Rūtentāls pārsvarā bija strādājis ar daudzceliņu ierakstiem – te var minēt, piemēram, ansambļa "Modo" ierakstus, arī Latvijas vieglās un estrādes mūzikas orķestra un vēlāk bigbenda ierakstus. Viņa darbu papildināja Kārlis Pinnis, kurš ir ierakstījis, piemēram, Gunāra Rozenberga slaveno džeza plati "Laura". Jānis Porietis un Jāzeps Kulbergs pārsvarā strādāja klasiskās mūzikas žanros. Tad šajā laikā ienāca skaņu režisoru jaunā paaudze: Andris Grīnbergs pārsvarā strādāja ar grupu "Remix" un arī citiem popmūzikas māksliniekiem, Normunds Slava, kas vēlāk rakstīja daudzas popmūzikas grupas, kā, piemēram, Jāņa Lūsēna vadīto "Zodiaku" un daudzas citas, Einārs Jaunbrālis, kurš ierakstīja savu grupu "Jumis" un, šķiet, arī "Turaidas rozes" ierakstus, Jānis Rubenis rakstīja "Prāta vētras" pirmos ierakstus, Guntis Veisbergs rakstīja grupu "Elpa". Nelielu laiku kā skaņu režisors strādāja arī komponists Uģis Prauliņš, kurš, manuprāt, kaut ko ierakstīja no grupas "Vecās mājas". Klasiskās mūzikas lauciņā tolaik strādāja Jāzeps Kulbergs, Normunds Slava un Modris Bērziņš. Man daudz nācās rakstīt kora mūziku, kamermūziku, simfoniskā orķestra translācijas, arī, piemēram, Jāņa Bulava kamermūzikas ansambli – viņa trio. Modris Bērziņš, pats būdams pianists, rakstīja daudz klaviermūzikas, tai skaitā Jautrītes Putniņas un arī ērģeļmūzikas ierakstus. Tad parādījās vēl jaunāki kolēģi – kā Andis Salenieks, kurš rakstīja bērnu vokālo ansambli "Dzeguzīte", kas tolaik veica pietiekami daudzus ierakstus, un Jānis Lācis, kas pēdējā laikā, deviņdesmitajos gados, daudz rakstīja bigbendu. Būtībā 80. gadu beigās un 90. gados radio Latvijas Radio 1. studija bija labākā un arī ar vienīgo skaņu tehniku daudzceliņu ierakstiem. Te bija 16 kanālu Telefunken magnetofons. Tajā pašā laikā "Melodijā" Reformātu baznīcas studijā bija tikai 8 celiņi. Toreiz studiju restaurēja un vēlāk tā atsāka ierakstus ar jau citu tehniku. Tāpēc viss, kas notika radio, kā arī ap "Mikrofona aptauju" un tā tālāk – domāju, kādi 80-90% bija ierakstīti radio. Mēs veicām skaņu ierakstus Mūzikas raidījumu redakcijai. Tajā laikā bija radio štata mūzikas kolektīvi, kuri arī veica regulārus ierakstus. Tas bija Latvijas Radio bigbends, Latvijas Radio koris, jau minētā "Dzeguzīte"; tad mums bija tā saucamie koncertieraksti vai translācijas ieraksti. Daudz rakstījām arī citām redakcijām,  jo pārsvarā grupu ierakstus pasūtīja populārie raidījumi – piemēram, "Mikrofons", "Dzirkstele", tapa ieraksti arī Bērnu mūzikas raidījumu redakcijai. Atceros, ka tad jau Vidvuds Medenis un Gita Lancere veica pirmos folkloras ansambļu ierakstus, kas varbūt līdz tam nebija bijuši. Atminos, piemēram, "Skandinieku" vai "Grodu" ierakstus. Bija interesanti ieraksti arī Lielajā ģildē, kur pietiekami aktīvi vēl darbojās Latvijas Filharmonija. Regulāri rakstījām simfonisko orķestri, tai skaitā pasaulslavenus māksliniekus. Man nācies ieskaņot tādus diriģentus kā Klaudio Abado vai Karlu Rihteru, kas viesojās Rīgā, un tas bija ļoti interesanti! Ļoti svarīga bija sadarbība ar skaņu inženieriem. Pirmajā studijā toreiz strādāja Augustīns Delle, Māris Dravnieks, Andis Plakans, uz izbraukuma ierakstiem – Jānis Finkenfūss, Andris Burmistris, Gunārs Silnieks, Aivars Štengelis, Andris Ūze. Tas bija ļoti svarīgi – sadarboties ar inženieriem. Mums bija divējāda pakļautība un sadarbība: no vienas puses – ar Mūzikas redakciju, kam mēs nodevām ierakstus, bet no otras puses – ar Radio tehniskajiem direktoriem, kas toreiz bija, piemēram, Aivars Ginters, vēlāk – Aigars Semēvics, jo mums bija ļoti svarīgi, ar ko mēs rakstīsim, kādi būs mikrofoni, pultis, monitori, būtiski bija kvalitatīvi autobusi vai darbs studijā, jo tas viss veidoja kvalitāti gan ierakstiem, gan darba apstākļiem.

Stāsta diriģents Andris Veismanis Šis būs stāsts par maniem vecākiem. Rakstnieks Marsels Prusts un komponists Jāzeps Vītols savos autobiogrāfiskajos darbos apraksta savas bailes pazaudēt vecākus. Laikā, kad mani piemeklēja šī liga, nevarēju būt izlasījis nevienu no minētajiem autoriem, bet vienmēr, kad mamma Liene un tētis Jānis bija izbraukuši ar motociklu vai citiem transporta veidiem no mūsu nelielā dzīvoklīša Hruščova laika skolotāju mājā Skolas ielā Saulkrastos, mēs ar manu māsu Stellu tūlīt sākām uztraukties un nervozēt. Mūsu vecāki bija iepazinušies Saulkrastu mācītājmuižā jeb tolaik sauktajā internātā, kur nelielās istabās mitinājās no Saulkrastiem tālāk dzīvojoši skolēni un atsevišķā galā – pedagogi. Tolaik vēl nebija sākts celt skolotājiem paredzētus dzīvokļus. Mamma – ļoti īpaša, vēl pēdējās klases skolniece, un tētis – daudzsološs dziedāšanas un mūzikas skolotājs. Pilnīgi pretēji raksturi, kuri, šķiet, pievilkās, sāka dzīvot kopā, un Stella bija pirmā, es – otrais... Dzīve sešdesmitajos – pēc Otrā pasaules kara – sāka normalizēties, bet paaudze, kas bija dzimusi pirms kara – kā tēvs – latviešu Marsa ciemā Krievijā 1934. gadā, bet māte – tūdaļ pēc kara Ādažos 1946. gadā, nebija lutināta it nemaz. Abi vecāki bija ganos gājuši. Mamma, piemēram, ganījusi daudzus desmitus Gaujas un Ādažu iedzīvotāju zosis – šķiet, ne tā vieglākā nodarbe mazam bērnam visos laika apstākļos. Tētis ganos gatavojis taures un svilpes, niedru stabules… Tēvs strādāja Saulkrastu vidusskolā par dziedāšanas skolotāju, vadīja skolas orķestri, kurā mēs ar māsu spēlējām klarnetes, bet pats tēvs citreiz – trompeti. Un vadīja arī vidusskolas kori. Vēlāk Saulkrastos viņš nodibināja arī jaukto kori "Bangotne", vēlāk arī jaukto kori "Sēja", kur pirmās iemaņas kora vadīšanā ieguvu arī es. Mammai bija dzidrs un skanīgs soprāns. Tēvs izveidoja vokālo duetu, kurā dziedāja mamma un ģimenes draudzene Vera Iesalniece. Arī mēs ar māsu iemācījāmies vairākas skaistas dziesmas vokālajam duetam. Mana sirds īpaši gavilēja, ja atskaņojām Baha-Guno "Ave Maria". Tēvs abus ģimenes duetus pavadīja pie klavierēm, bet dažreiz arī spēlēdams akordeonu. Tēva sapnis bija kļūt par gleznotāju, taču materiāli gleznošanai bija gana dārgi, un trūcīgais stāvoklis neļāva šo vēlmi piepildīt. Tikām mācīties mūziķu Jelgavas mūzikas vidusskolā nekādu šķēršļu nebija, un turpinājums studijām Latvijas Konservatorijā bija likumsakarīgs. Mamma un tētis sāka dziedāt tēta pedagoga Gido Kokara vadītajā korī "Daile". Sekoja brīnišķīgi koncerti un arī braucieni uz Rumāniju un Ungāriju. Mēs ļoti gaidījām vecākus mājās un bijām bezgala laimīgi, kad viņi atgriezās un dalījās ar savu ceļojumu iespaidiem un rūpēm par mums. Mamma iemācīja lasīt sēnes, tās atšķirt un iemīlēt šo nodarbi. Mēs bieži ar vilcienu braucām Skultes virzienā, kur bija skaisti sēņu meži. Ar vecmammu braucām ogot uz Stieni avenēs, dažreiz lācenēs. Visbrīnišķīgākie bija Jāņi Saulkrastos. Tēvs Jānis bija dzimis 23. jūnijā. Dziesmas visu nakti līdz rītam, tēva nemainīgā akordeona spēle, nemitīgie ciemiņi… Visi jāņotāji no abiem koriem, kaimiņi. Gatavošanās svētkiem – jāņuzāļu, meiju vākšana. Vecmamma jau nedēļas sākumā ieraudzējusi alu, kas gāž no kājām jau pēc pirmās glāzes. Žāvētas vistiņas, luči, plātsmaizes, pirmās pašaudzētās zemenes un nemitīgs lietus – līst kā pa Jāņiem arī 24. jūnijā. Jāņu ugunskuri pie jūras… Un citkārt arī izlasītu grāmatu kalni: tas man no mammas… 1973. gada Dziesmu svētki Mežaparkā – simtgade. Arī brīži, kad līst. Vecāki abi tur pašā pasaules centrā. Ome, māsa un es – pielipuši pie televizora: ja nu viņus ieraugām… Es nez kāpēc cerēju, ka tēvs dzīvos vismaz 100 gadu. Viņš taču bitenieks, un tos jau bitītes sargā. Tēvs aizgāja mūžībā piektajā dienā pēc "Astra Zeneca" potes, kas viņam – vecam, slimam cilvēkam – bija "obligāti" jāsaņem. Slimnīcā. Viens pats. Apmeklētāji netika pieņemti – neviens no mums. Mēs – viņa bērni Stella, Andris, Jānis, Alvis, Mārtiņš – gaidījām kaut ko. Ar Dievu…

VOV1 - Hội chợ Mùa Thu lần thứ nhất — năm 2025, diễn ra tại Trung tâm Triển lãm Quốc gia (VEC) được tổ chức với quy mô quốc gia, quy tụ hàng trăm doanh nghiệp, các tỉnh, thành phố, hiệp hội ngành hàng và nhiều đối tác quốc tế.

"Psihiskā veselība" – ne mentālā, ne garīgā. Vārdi, ko lietojam, rada aizspriedumus, kas kavē cilvēkus vērsties pēc palīdzības. Un tas var maksāt dzīvības – Latvijā katru gadu apmēram 250 cilvēki aiziet no dzīves pašnāvībā, un lielākā daļa no viņiem pirms tam ir bijuši depresīvā stāvoklī, bet nav saņēmuši palīdzību. Rīgas Stradiņa universitātes profesors, psihiatrs Elmārs Rancāns šajā sarunā parāda, kāpēc mums ir tik daudz nepamatotu aizspriedumu pret psihisko veselību un ko tas mums maksā. Viņš izskaidro atšķirību starp psihiatru, psihoterapeitu un psihologu un palīdz saprast, kad ikdienas stress pārvēršas par klīniski nozīmīgu trauksmi vai depresiju, un kur ir tā robeža, kad nepieciešama profesionāla palīdzība. Profesors atklāti runā par neērtām tēmām – pašnāvībām, vainas sajūtu, kas dara pāri, un kāpēc vecāki NAV vainīgi pie visām bērnu problēmām. Profesors skaidro, kā atpazīt bipolāros traucējumus un robežstāvokļa personību. Šī saruna palīdzēs atpazīt brīdi, kad tev vai tuvam cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, un kur to meklēt bez kauna un bailēm. Dalies ar šo sarunu ar citiem – tā var glābt kāda dzīvību vai vienkārši palīdzēt dzīvot pilnvērtīgāk, ne tikai eksistēt. Šo epizodi filmējām Power-Up SPACE Rīgas centrā. Te ir viss, kas nepieciešams – moderni aprīkotas studijas un arī daudzpusīgas telpas pasākumiem, kur rīkot apmācības, prezentācijas, filmu vakarus un pat konferences ar skaistu skatu uz Rīgu. Piesakies iepazīšanās tūrei!Profesora ieteiktos informācijas avotus atradīsi 238. intervijas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:36 Kas ir psihiskā veselība, nevis "mentālā" vai "garīgā"4:06 Tvaika iela – aizspriedumi, kas mainās7:04 Kas ir psihiatrs, psihoterapeits un psihologs – būtiskākās atšķirības12:00 Darba instruments – cilvēka smadzenes15:00 Neirozinātne un psihiatrija17:31 Par trauksmi – kad tā kļūst par klīniski nozīmīgu25:40 Trauksmes novērtēšanas tests depresija.lv27:29 "Psihiatri grib mūs nozāļot" – aizspriedums, kas kavē meklēt palīdzību30:27 Kā atpazīt labu psihiatru34:00 Placebo efekts un medikamentu efektivitāte38:30 Ģenētiskā nosliece – vai varam uzzināt savus riskus?39:38 Power-Up SPACE ir vieta, kur īstenot savus radošos projektus. Te ierakstījām šo Cilvēkjaudas epizodi. Piesakies iepazīšanās tūrei: powerupspace.eu42:35 Vecāki NAV vainīgi pie visām bērnu problēmām44:23 Psihoterapija nav vainīgā meklēšana47:40 Par pašnāvībām – realitāte Latvijā53:28 "Kāpēc mēs dzīvojam?"57:39 Ko darīt apkārtējiem, kad otrs grib izdarīt pašnāvību60:31 Emocionālā šantāža, draudot ar pašnāvību1:03:00 Maksimāli iespējamais konkrētos apstākļos1:07:31 Par dzīvi pēc bērna zaudēšanas1:10:01 Patoloģiskas vai ieilgušas sēras – kad ar 6 mēnešiem nepietiek1:11:52 Par atkarībām – ķīmiskām un uzvedības1:13:47 Dopamīns un atalgojuma sistēma smadzenēs1:15:35 Internets, telefoni, bērni – jaunā atkarība1:22:51 Bipolārie traucējumi – dzīve šūpolēs1:26:28 Robežstāvokļa personība1:29:10 Pusaudži, kas sevi graiza – signāls par emocionālām ciešanām1:32:17 Noslēguma vārdi – izglītība, kas mazina aizspriedumus

Do štúdia Trnavského rádia zavítali dve výrazné mená slovenskej hip-hopovej scény – legendárny Vec a Zverina. Ako priznali, ich návšteva v trnavskom rádiu bola premiérová. V rozhovore s naším kolegom Tomášom chalani prebrali vtipné aj vážne momenty zo svojich kariér, vrátane toho, prečo sa oplatí prísť už túto sobotu na ich veľkolepú šou do trnavského klubu OOZI. Ak chcete vedieť, ako sa tvorila slovenská rapová scéna a aké boli ich začiatky, tento podcast musíte počuť!

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Kinorežisors Jānis Streičs raksta. Šī ziņa no Lietuvas lauku mājām, kur tagad dzīvo Jānis Streičs ar sievu Vidu, sasniedz Rīgu, un Radio mazā lasītava ceļo, dodas parunāties un iegūt unikālu iespēju palasīt topošo darbu. Gundars Āboliņš to meistarīgi dara no Jāņa Streiča datorekrāna. Viņš lasa par kalēju Kazimiru un viņa zirgu Balkānu, par Bondaru Zosju un Vecās naudas ozolu, par "zababoniem", kā Latgalē sauca māņticīgus aizspriedumus, arī par divvaldībām, par Perpu, kurai bija bail no "vardivēm" (vardēm) un kādu strīdu - kad Ulmanis liek mājas būvēt pa čivļu modei, kamēr čangaļi grib pa savai - sentēvu. "Un uz mani no kurpju kastes raugās romāns," - arī tā saka Jānis Streičs, citējot rakstnieku Vladimiru Dudincevu, kura romāns "Ne no dienišķākās maizes vien" padomju Maskavas literārajās aprindās savulaik tika atzīts par kaitīgu. Jānim Streičam tas romāns sāka skatīties no kādas kurpju kastes gluži negaidītā veidā. Raidījuma laikā jūs arī uzzināsit, kas ir Kazimira mazdēls, bet galu galā - varbūt tas nemaz nebūs kultūrvēsturisks romāns ar daudzām retrospekcijām, bet gan atsevišķi stāsti - tas paliek autora ziņā, bet mums ir unikāla iespēja būt klāt literāra darba tapšanas procesā. Raidījumu atbalsta:

26. septembris ir kinorežisora un scenārista Jāņa Streiča dzimšanas diena. Šodien viņš svin 89. dzimšanas dienu. Jānis Streičs ar sievu Vidu tagad dzīvo skaistās lauku mājās Lietuvā, tikai apmēram sešu stundu braucienā no Rīgas. Tā kā Rīgu bija sasniegušas ziņas, ka Jānis Streičs raksta grāmatu, Radio mazā lasītava ziņkārīgi brauca ciemos pie Jāņa un viņa viesmīlīgās Vidas, kura klāja galdu, palīdzēja visur, kur jāpalīdz Jānim, un īstā brīdī pārtrauca mūsu sarunas, piedāvājot tēju. Sarunai fonā –parasti mājas trokšņi. Jānis Streičs raksta, meklē interneta dziļumos un grāmatās. Iespējams, ka dienas gaismu ieraudzīs kultūrvēsturisks romāns ar retrospektīvām ainām, bet varbūt atsevišķi stāsti par kalēju Kazimiru un viņa zirgu Balkanu, par Vecās naudas ozolu un Bondaru Zosju, par māņticībām, ko Latgalē sauca par „zababoniem”, par sastrēgumiem, kas rodas pie divvaldībām, kad pavēles nāk no divām dažādām pusēm. Jānis Streičs raksta, glezno un stāsta. Un viņa stāsti klejo no krievu - turku un japāņu kariem līdz mūsdienām, no Pirmā un Otrā pasaules kara līdz leģendām, jo, kad  notikuma aculiecinieki ir miruši, rodas leģenda. Bet uz manu hipotētisko jautājumu – par ko būtu filma, ja Jānim Streičam būtu vēl iespējams filmēt – viņš saka – par 1949. gadu. Kultūras rondo sveicina Jāni Streiču dzimšanas dienā un piedāvā jums noklausīties nelielu sarunas fragmentu, kurā jautā Ingvilda Strautmane un Gundars Āboliņš. Sarunas turpinājums un topošās grāmatas fragmenti Radio mazajā lasītavā.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij. Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā. Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī. Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.). Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

In this episode of the World Extreme Medicine Podcast, host Eoin Walker speaks with Mardi Steere, Executive General Manager of Medical and Retrieval Services at the Royal Flying Doctor Service, about a groundbreaking innovation in rural healthcare delivery, the Virtual Emergency Centre (VEC).Operating in one of the most remote regions of Australia, the VEC integrates telehealth, remote diagnostics, and trained layperson intervention to deliver hospital-grade care in areas where no medical staff are physically present. Mardi shares the origins of the project, the role of technology like Starlink and wearables, and how the model is saving lives and reducing retrieval costs.We discuss the governance and logistics behind delivering high-risk medications remotely, the scalability of the model, and how learnings from Africa, India, and Rwanda are being adapted to suit Australia's unique geographical challenges. Mardi also reflects on the future of healthcare innovation, from drone-delivered AEDs to virtual ultrasonography and beyond.Learn more about the VEC and the work of the Royal Flying Doctor Service: https://www.flyingdoctor.org.au

Gruzijā valdošā partija "Gruzijas sapnis" pamazām izrēķinās ar saviem opozicionāriem, tos aizturot un liekot aiz restēm. Lai gan protesti Gruzijas ielās notikuši praktiski katru dienu mēnešiem ilgi, situāciju tie nespēj mainīt. Eiropas Savienība tikmēr piedraud atcelt Gruzijai piešķirto bezvīzu režīmu. Eiropā lielākā uzmanība ir pievērsta tirdzniecības vienošanās noslēgšanai ar ASV. Par ekonomiskajiem aspektie runājam Krustpunktā, bet šajā raidījumā mazliet par politiskajām blaknēm. Par ASV runājot, jāpiemin arī tā saucamie Epstīna faili, kas būtiski iespaido politisko noskaņojumu ASV. Vēl lūkojam saprast, kāpēc Šveice uz parlamentu vadītāju konferenci Ženēvā ir ļāvusi ierasties Krievijas domes vadībai? Ir izsniegtas vīzas, lai gan delegācijas dalībnieki, ieskaitot domes priekšsēdētāju, ir iekļauti sankciju sarakstos un Šveice ir pievienojusies Eiropas Savienības sankcijām. Aktualitātes komentē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un portāla LSM.lv žurnālists Ģirts Kasparāns. Runājot par Krievijas delegācijas ierašanos konferencē Šveicē, sazināmies ar Saeimas priekšsēdētājas biedri Antoņinu Nenaševu ("Progresīvie"), kura piedalās šajā konferencē.  Jaunumi no globālā golfa laukuma Pagājušās nedēļas otrajā pusē Donalds Tramps pavadīja četras dienas Skotijā, apraudzīdams savus turienes golfa kūrortus un pie reizes šo to nokārtodams ar „Vecās pasaules” līderiem. Vispirms bija tikšanās ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu Tērberijā, Skotijas rietumu piekrastē, tās finālā paziņojot par noslēgto tirdzniecības vienošanos starp Briseli un Vašingtonu. Daži iztēlo notikušo kā Eiropas kapitulāciju, kas gan ir krietni izkāpināts vērtējums. Eiropai nāksies samierināties ar 15% ievedmuitas tarifu, pie tam nepiemērojot nekādu bāzes tarifu amerikāņu importam, taču nav piepildījušās drūmākās prognozes, kas saistījās ar krietni lielākiem tarifiem Eiropas automobiļu, lidmašīnu un pusvadītāju eksportam. Tāpat Eiropa apņēmusies līdz Trampa prezidentūras termiņa beigām importēt amerikāņu naftu, sašķidrināto gāzi un citus energoresursus 750 miljardu eiro vērtībā, kā arī papildus investēt Savienotājās Valstīs 600 miljardus. Ja par pirmo apņemšanos tiek teikts, ka tā nav reālistiska, ciktāl tas nozīmētu, ka amerikāņiem būtu jānovirza praktiski viss savs pašreizējais attiecīgo energoresursu eksports tikai uz Eiropas Savienību, tad otrās apjomi neko daudz nepārsniedzot domājamo investīciju summu, kādu Eiropas uzņēmumi arī bez īpašas vienošanās varētu ieguldīt Savienotajās Valstīs. Vispārējais secinājums ir, ka vienošanās, protams, nav vienlīdzīga, tomēr tā no Eiropas puses esot pieņemama cena par izvairīšanos no tirdzniecības kara ar amerikāņiem. No Tērberijas prezidents un golferis, britu premjera Kīra Stārmera pavadīts, pārcēlās uz Aberdīnas apkārtni Lielbritānijas pretējā krastā, kur atklāja jaunu golfa laukumu savā Balmedī klubā. Pirmdien, 28. jūlijā, pirms doties pāri okeānam, viņš pārsteidza žurnālistus ar jaunu pavērsienu Krievijas sakarā, pasludinot, ka atceļ iepriekš līdz septembra sākumam noteikto termiņu, kurā Putinam vajadzēja vienoties ar Ukrainu par karadarbības pārtraukšanu. Tagad viņš dodot Krievijas vadonim vēl desmit līdz divpadsmit dienas, pirms ieviesīšot smagus sekundāros tarifus Krievijas energoresursu patērētājiem. Atgriezušos no šī brauciena, Baltā nama saimnieku sagaida pašmāju aktualitātes, kurās pēdējās nedēļās dominē t.s. „Epstīna faili”. Uzņēmējs Džefrijs Epstīns 2019. gada jūlijā izdarīja pašnāvību cietuma kamerā, kur bija nonācis kā aizdomās turētais par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Versijas, ka Epstīna lietas izmeklēšanas materiālos atrodamas ziņas par pedofilu tīklu, kuram pieder ne viens vien nīstās politiskās elites pārstāvis, ieņem svarīgu vietu MAGA kustības folklorā. Tramps, priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzturējis spēkā priekšstatu, ka ievēlēšanas gadījumā raus priekškaru šiem derdzīgajiem noslēpumiem, nesen lika daudziem no attiecīgās publikas vilties, kad paziņoja, ka „failos” neesot ko redzēt un visa šī lieta esot viņa ienaidnieku demokrātu sagudrojums. Tikām presē ir nonākušas ziņas, ka izmeklēšanas materiālos figurējot arī paša prezidenta vārds. Ziedi noziedzniecei Šobrīd Ženēvā notiek starptautiskās nevalstiskās organizācijas Starpparlamentu savienība rīkotā 6. Vispasaules parlamentu priekšsēžu konference un ar to saistītais 15. Parlamentu priekšsēžu – sieviešu samits. Daudzi no pasākuma dalībniekiem, jādomā, bija šokēti, kad tajā uzradās arī visai respektabla Krievijas Federācijas delegācija ar Federālās Sapulces priekšsēdētāju Valentīnu Matvijenko priekšgalā. Kā liecina reportāžas, ierodoties Ženēvā, Matvijenko kundze sagaidīta ar ziediem. Gan pati agresorvalsts parlamenta spīkere, gan divi citi delegācijas locekļi – Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Valsts Domes (parlamenta apakšpalātas) priekšsēža vietnieks Pjotrs Tolstojs – ir pakļauti personālām sankcijām, tai skaitā iebraukšanas liegumam Šengenas zonā, par lomu, kāda viņiem bijusi Krievijas agresijas atbalstīšanā un politiskajā nodrošināšanā. Matvijenko paraksts ir uz attiecīgā Federālās Sapulces lēmuma par Krimas aneksiju 2014. gadā un balsojuma protokola, ar kuru Putinam tika dota „zaļā gaisma” iebrukumam Ukrainā. Ja Šveices valdībai kā pasākuma uzņemošajai pusei teorētiski bija tiesības pieļaut izņēmumu sankciju piemērošanā, tad Itālijas valdībai, kura ļāvusi Krievijas valdības lidmašīnai šķērsot savu gaisa telpu, šādi rīkoties nebija pat formāla pamata. Tikusi pie vārda konferencē, Matvijenko lika klātesošajiem uzklausīt kārtējās pasāžas par tēmu „astoņus gadus bumboja Donbasu” un citus Krievijas propagandas pekstiņus. Daudzi delegāti vairījušies nonākt ar skandalozo viešņu kopīgās oficiālās fotogrāfijās, kā arī pagodināt ar savu klātbūtni viņas uzstāšanās. Ka izteicies Ukrainas Ārlietu ministrijas oficiālais pārstāvis Heorhijs Tihijs, viņa valsts nenogurstoši strādāšot, lai organizētu šai dāmai vēl vienu braucienu – uz Hāgu, kur drīz sāks darbu Īpašais Tribunāls agresijas noziegumam pret Ukrainu. Gruzija puspagriezienā pret Rietumiem  Raksturojot pašreizējā Gruzijas režīma ģeopolitisko orientāciju, nebūtu gluži pareizi sacīt, ka oficiālā Tbilisi ir pagriezusi Rietumiem muguru. Šobrīd Gruzijā norit militārās mācības ar divu tūkstošu NATO dalībvalstu un partnervalstu karavīru, tai skaitā apvienotās Lietuvas-Polijas-Ukrainas brigādes, tāpat Vācijas, Rumānijas, Moldovas u.c. vienību līdzdalību. Apņemšanās virzīties uz iestāšanos Ziemeļatlantijas aliansē joprojām nav svītrota no Gruzijas konstitūcijas. Tajā pat laikā vēl šomēnes Eiropas Parlamentam nācās pieņemt skarbi nosodošu rezolūciju par Gruzijas pašreizējās varas rīcību. Jūnija nogale iezīmēja juridisku izrēķināšanos ar redzamākajiem Gruzijas opozīcijas līderiem. Bijušais partijas Apvienotā nacionālā kustība vadītājs Nika Melija saņēmis astoņus mēnešus cietumā, viņa partijas biedrs Givi Targamadze – septiņus mēnešus, vēl četri citi opozīcijas spēku līderi – līdzīga apjoma cietumsodus. Apsūdzības saturs visiem vienāds: atteikšanās liecināt t.s. Culukiani komisijai – Gruzijas parlamentā izveidotai pagaidu izmeklēšanas komisijai deputātes Tejas Culukiani vadībā, kurai jāizvērtē nelikumības, kuras it kā notikušas prezidenta Miheila Saakašvili varas periodā. Vēl viens opozīcijas līderis Nika Gvaramija, kā arī kādreizējais iekšlietu ministrs Iraklijs Okruašvili atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Pašam eksprezidentam Saakašvili šī gada martā tiesa par it kā veiktu valsts līdzekļu izšķērdēšanu piesprieda deviņus gadus cietumā, tādējādi par trīs gadiem pagarinot jau agrāk piespriesto cietumsodu, kā arī gandrīz simt tūkstošu eiro naudas sodu. Aiz restēm atrodas arī daudzi pagājušā gada nogalē notikušo protestu dalībnieki – daži vēl pirmstiesas izmeklēšanā, citi jau notiesāti, tai skaitā ar vairāku gadu ieslodzījuma termiņiem. Eiropas Savienības institūcijas piedraudējušas Tbilisi, ka varētu tikt pārskatīts līdzšinējais bezvīzu režīms ieceļošanai savienībā. Šādu lēmumu Eiropadome var pieņemt ar kvalificēto balsu vairākumu, kamēr kādas skarbākas sankcijas, kā aktīvu iesaldēšana, visdrīzāk bloķētu Eiropas kvazidemokrātu duets Viktors Orbans un Roberts Fico. Tiesa, ir pazīmes, kas liecina, ka Gruzija nav gluži kurla pret Briseles toņa maiņu. Pēdējās dienās atlikta lēmumu pasludināšana pāris protestu dalībnieku prāvās, tāpat vairākiem notiesātajiem opozīcijas līderiem doti mājieni, ka prezidents Miheils Kavelašvili varētu viņus apžēlot, ja viņi apņemtos neboikotēt oktobrī paredzētās pašvaldību vēlēšanas.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Kad mazs bērns savā likstā vaino kādu citu, pārlieku asi reaģē stresa situācijā vai ir centrēts uz sevi un savām vēlmēm - to mēs itin viegli saprotam un skaidrojam ar vecuma īpatnībām, bet, ko darīt, ja šādas reakcijas rada pieaugušais? Pasē pilngadību sasniedzam līdz ar 18. dzimšanas dienu, bet, kad par pieaugušo ir uzskatāms cilvēks no bioloģijas skatu punkta? Vai cilvēka smadzenēs emocionālais briedums tiek sasniegts līdz ar kādu gada skaitli, bioķīmisku procesu vai smagu iekšēju darbu ar savām domām un darbiem un kāpēc daži to nesasniedz nekad? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Anika Miltuze, attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore. Sazināmies ar neirologu Jāni Mednieku. Ir kāds brīdis cilvēka dzīvē, kad mēs varam teikt no attīstības psiholoģijas viedokļa - viss, mēs esam izauguši, pieauguši, nobrieduši, adekvāti cilvēki? Annika Miltuze: Tas būtu baigi forši, ja varētu prognozēt, ka ir 18. dzimšanas dienas rīts un es pamostos pieaudzis, nobriedis. Parasti tas nenotiek vienā dienā, un arī tā ļoti skaidri novilkt robežu, kurā brīdī tas notiek, ir grūti. Pirmām kārtām tāpēc, ka katrs cilvēks attīstās individuāli. Bet, ja mēs gribam kaut kādas kopīgās likumsakarības, tad mūsdienās no fizioloģiskās attīstības viedokļa, no smadzeņu attīstības viedokļa tiek runāts par 25 gadu vecumu. Psiholoģiskās teorijās bieži vien tiek runāts pat par 30 gadu vecumu. Bet, kā jau es teicu, tas ir diezgan individuāls process. (..) Laika gaitā brieduma kritēriji ir mainījuši. Piemēram, pirms gadiem 30 bija diezgan skaidrs, ka pieaudzis cilvēks, nobriedis cilvēks ir tas, kurš ir pabeidzis izglītību, kuram ir darbs, kuram ir piedzimuši bērni, viņš veido ģimeni. Un apmēram bija diezgan skaidrs, kurā vecumā tas notiek. Ir pagājuši 30 gadi, sociālā situācija, konteksts, kurā mēs dzīvojam, ir mainījies, līdz ar to mēs nevaram vairs skatīties, piemēram, pēc izglītības jo mūsdienās mācās gan divdesmitgadnieki, gan sešdesmitgadnieki. Tātad - kurā brīdī tu esi pabeidzis izglītību? Tas nav saprotams.  Bērni dzimst arī ļoti dažādos vecumos, dzimst 20 gados, dzimst 40 gados, pat 45 gados. Darbs arī nav vairs kritērijs. Cilvēki reizē mācās, strādā. Dzīve pie vecākiem, padzīvoju pie vecākiem, dzīvoju patstāvīgi, atkal padzīvoju pie vecākiem. Šobrīd ir daudz grūtāk atrast skaidrus, taustāmus kritērijus, tāpēc pētnieki vairāk pievēršas tieši psiholoģiskajiem kritērijiem. Bet tur arī nav tik viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no kultūras, kurā mēs dzīvojam. Piemēram, Rietumu kultūrā biežāk kā brieduma kritēriji tiek uzskatīti spēja uzņemties atbildību, finansiālā neatkarība un autonomija, respektīvi, ka tu esi patstāvīgs indivīds, kas nedzīvo nevienam uz kakla.  Austrumu kultūrās, pētījumi, kas nāk no Ķīnas, no Indijas rāda, tur bieži vien centrā izvirzās rēķināšanās ar citiem, jo tās ir vairāk kolektīvās kultūras, savu emociju paškontrole, ka tu spēj citu labā varbūt apvaldīt sevi. Bet visam cauri tomēr vijas tā spēja uzņemties atbildību, kas, man liekas, ir tāds viens no tādiem fundamentālākajiem kritērijiem.   Paaudžu attiecības un savstarpējās rūpēm senāk. Sarunas 1. daļa Mūsu tautas folklorā varam atrast teicienu “ar ragaviņām uz mežu”, kas nozīmētu - aizvest no savām acīm prom it kā traucējošos vecos cilvēkus. Ko šāds teiciens pasaka par paaudžu attiecībām un savstarpējām rūpēm senāk? Kā šīs attiecības un vajadzība pēc aprūpes iestādēm senioriem mainījusies mūsdienās? “Ar ragaviņām uz mežu”, nabagmāja, pansionāts - tie ir jēdzieni, kas tapuši dažādos laikos un sniedz informāciju par attiecībām ar vecāka gadājuma, nabadzīgiem vai smagi slimiem cilvēkiem un attieksmi pret viņiem. Interesanti gan ir tas, ka mūsdienās savā domāšanā un valodā mēs lietojam visus pieminētos apzīmējumus, kaut nabagmāju vietā ir sociālās aprūpes centri, ikdienā dēvēti par pansionātiem, un ar ragaviņām uz mežu, kas pieminētas tautas pasakās, neviens savus vecākus vai vecvecākus neved. Vērojumu līmenī šķiet, ka paaudžu attiecības mūsdienās tomēr ir citādas nekā pirms 100 vai 200 gadiem. Vecākā paaudze tagad ilgi ir aktīva, strādā arī pensijas vecumā, un vēl jūtama liela individualizācija. Ja agrāk paaudzes bieži dzīvoja kopā, tad tagad ģimenes vēlas nošķirties. Vai tas ietekmējis arī pietāti pret senioriem? Šim meklējam atbildes sarunā ar Annu Žabicku - sociālantropoloģi, kā arī pētnieci Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Rīgas Stradiņa universitātē un arī Latvijas Universitātē. Ko tad rāda dati par paaudžu kopādzīvošanu un savstarpējām rūpēm?

In the case of Shante Kelly v. Sean Combs, et al., the plaintiff, Shante Kelly, has filed an amended complaint against several defendants, including Sean Combs and his associated companies, such as Daddy's House Recordings Inc., CE Opco, LLC, and Bad Boy Entertainment Holdings, Inc. The complaint involves allegations against the various corporate entities under Combs' control, including Bad Boy Productions Holdings, Inc., and Bad Boy Books Holdings, Inc. The suit also includes unnamed organizational and individual defendants, identified as "Does 1-10," who may be revealed during the discovery process. Kelly's legal action seeks damages for the grievances outlined in the complaint and demands a jury trial for resolution.The case is filed under the civil docket number 1:24-cv-08024-VEC, and the complaint has been amended to reflect updates or changes in the claims or defendants. The plaintiff seeks redress for the issues outlined, and the legal proceedings will move forward as a jury trial, allowing a more detailed examination of the allegations, the roles of each defendant, and the damages sought by Kelly. This case is being handled in the Southern District of New York.to contact  me:bobbycapucci@protonmail.comsource:gov.uscourts.nysd.630375.71.0.pdfBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-epstein-chronicles--5003294/support.

In the case of Shante Kelly v. Sean Combs, et al., the plaintiff, Shante Kelly, has filed an amended complaint against several defendants, including Sean Combs and his associated companies, such as Daddy's House Recordings Inc., CE Opco, LLC, and Bad Boy Entertainment Holdings, Inc. The complaint involves allegations against the various corporate entities under Combs' control, including Bad Boy Productions Holdings, Inc., and Bad Boy Books Holdings, Inc. The suit also includes unnamed organizational and individual defendants, identified as "Does 1-10," who may be revealed during the discovery process. Kelly's legal action seeks damages for the grievances outlined in the complaint and demands a jury trial for resolution.The case is filed under the civil docket number 1:24-cv-08024-VEC, and the complaint has been amended to reflect updates or changes in the claims or defendants. The plaintiff seeks redress for the issues outlined, and the legal proceedings will move forward as a jury trial, allowing a more detailed examination of the allegations, the roles of each defendant, and the damages sought by Kelly. This case is being handled in the Southern District of New York.to contact  me:bobbycapucci@protonmail.comsource:gov.uscourts.nysd.630375.71.0.pdfBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-epstein-chronicles--5003294/support.

In the case of Shante Kelly v. Sean Combs, et al., the plaintiff, Shante Kelly, has filed an amended complaint against several defendants, including Sean Combs and his associated companies, such as Daddy's House Recordings Inc., CE Opco, LLC, and Bad Boy Entertainment Holdings, Inc. The complaint involves allegations against the various corporate entities under Combs' control, including Bad Boy Productions Holdings, Inc., and Bad Boy Books Holdings, Inc. The suit also includes unnamed organizational and individual defendants, identified as "Does 1-10," who may be revealed during the discovery process. Kelly's legal action seeks damages for the grievances outlined in the complaint and demands a jury trial for resolution.The case is filed under the civil docket number 1:24-cv-08024-VEC, and the complaint has been amended to reflect updates or changes in the claims or defendants. The plaintiff seeks redress for the issues outlined, and the legal proceedings will move forward as a jury trial, allowing a more detailed examination of the allegations, the roles of each defendant, and the damages sought by Kelly. This case is being handled in the Southern District of New York.to contact  me:bobbycapucci@protonmail.comsource:gov.uscourts.nysd.630375.71.0.pdfBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-moscow-murders-and-more--5852883/support.

In the case of Shante Kelly v. Sean Combs, et al., the plaintiff, Shante Kelly, has filed an amended complaint against several defendants, including Sean Combs and his associated companies, such as Daddy's House Recordings Inc., CE Opco, LLC, and Bad Boy Entertainment Holdings, Inc. The complaint involves allegations against the various corporate entities under Combs' control, including Bad Boy Productions Holdings, Inc., and Bad Boy Books Holdings, Inc. The suit also includes unnamed organizational and individual defendants, identified as "Does 1-10," who may be revealed during the discovery process. Kelly's legal action seeks damages for the grievances outlined in the complaint and demands a jury trial for resolution.The case is filed under the civil docket number 1:24-cv-08024-VEC, and the complaint has been amended to reflect updates or changes in the claims or defendants. The plaintiff seeks redress for the issues outlined, and the legal proceedings will move forward as a jury trial, allowing a more detailed examination of the allegations, the roles of each defendant, and the damages sought by Kelly. This case is being handled in the Southern District of New York.to contact  me:bobbycapucci@protonmail.comsource:gov.uscourts.nysd.630375.71.0.pdfBecome a supporter of this podcast: https://www.spreaker.com/podcast/the-moscow-murders-and-more--5852883/support.

„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā. * Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz. Graudiņa 2008. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle. „Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.” Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece. Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju. „Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece. „Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.” Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas. „Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.” Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu. „Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.” Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus. „Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.” Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi: „Viņa arī filmē dabu. Bet tas otrs, abstraktais video ir veidots, attīstot fotofilmu kafijas biezumos, un no tā veidojas tās gaismu spēles. Viņa visu ir veidojusi analogā tehnikā, un arī šajā video brīžam parādās dabas kadri, bet brīžam analogās tehnikas dēļ tie paliek arī ļoti abstrakti. Un viņa pati veido arī skaņu, kas, manuprāt, brīnišķīgi saskan ar izstādes atmosfēru.” Ekskursijas beigās Līva Graudiņa ieved mūs vēl vienā telpā, kurā koncentrēta mākslinieces šī brīža izjūta un arī darbu tapšanas aizkulises. „Es gleznoju tikai uz pašas vilktiem un gruntētiem audekliem. Pati gatavoju krīta grunti, tāpēc šeit ir redzams krīts un audekls, kas sākumā nogruntēts ar želatīnu un tad ar krīta grunti. Tā es to varu dabūt ļoti gludu, nevis ar tekstūru kā gatavajiem audekliem. Tas man ir svarīgi tāpēc, ka patiesībā gleznoju nevis ar krāsu, bet ar caurspīdīgumu. Es slauku un mazgāju krāsu ārā, un tas ir veids, kā es panāku to gaismu. Krīta grunts silti baltais tonis ir tas, kas veido gaismu.” Pie šīs tehnikas Līva Graudiņa nonākusi eksperimentu ceļā: jau kopš Mākslas akadēmijas viņai gleznās esot svarīgi atteikties no visa liekā. Tāpēc savā ziņā katrs darbs, mākslinieces vārdiem, top caur „kontrolētu nejaušību”. Telpas galā ir kāda glezna, ko iedvesmojusi itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eseja „Spirāle”. „Tur it kā ir par molusku, kurš gadu tūkstošu gaitā attīstās un sāk veidot gliemežvāku, bet pats nemaz nesaprot un neredz, ko dara. To redz citas radības, kas pasaulē rodas un kuriem ir acis. Un tās redz to skaisto spirāli, ko viņš ir radījis, tikai savu instinktu vadīts. Man tas likās ļoti par to, kā es bieži vien jūtos par savu radīšanas procesu. Jā, es nezinu, vai es līdz galam pat varu to kontrolēt… Es nevarētu dzīvot bez gleznošanas. Man ir bijuši atsevišķi periodi, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ ir dzīvoti bez gleznošanas, bet man vienkārši ir jāglezno. Un pēc „Spirāles” izlasīšanas man visās gleznās sāka parādīties spirāles formas, turklāt tas nebija apzināti. Tas vienkārši nāca ārā,” „…un šī čaula bija it kā sveša no manis, bet vienlaikus arī vispatiesākā daļa manis – skaidrojums tam, kas es biju,” savā esejā raksta Italo Kalvīno. Līva Graudiņa atzīst, ka darbs pie izstādes, kuras komandā līdzās māksliniecei Katrīnai Martai Riņķei ir arī jaunās scenogrāfes Anna Meldera un Paula Graudaka, tekstu autore Estere Artmane, grafiskā dizainere Anna Priede un instalācijas autors Kārlis Kanderovskis, bijis arī bagātinošs ceļš sevis izziņā. „Iepriekš pārsvarā lietas esmu darījusi pati, un šī man bija fantastiska pieredze, ko tas nozīmē – sadarboties un būt komandā. Tā jauda! Brīžam tas bija arī ļoti sarežģīti. Man arī ļoti daudz nozīmē paskatīties uz lietām no Katrīnas paaudzes skatupunkta, jo mans process ir bijis ar „caurumiem” pa ceļam – bērni, „Mala” un vēl dažādi apstākļi, kas ir uzlikuši ilgākas pauzes. Līdz ar to man ir gandrīz vai jāiepazīst no jauna tā mākslas pasaule, kāda tā ir izveidojusies. Un man to bija ļoti interesanti darīt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tagad sāk to mākslas pasauli iepazīt, bet jau caur pavisam citu prizmu. Viņu spriestspēja un skatījums uz pasauli ir citādāks nekā manai paaudzei, bet ir pamatvērtības, kas tomēr vieno. Un tas ir bagātinoši.” Līvas Graudiņas un Katrīnas Martas Riņķes multimediālā izstāde „Gaismas atmiņa” Cēsu Vecajā alus brūzī būs skatāma līdz 6. jūlijam. Bet tūlīt pēc tam šajās telpās vietu ieņems Cēsu mākslas festivāla centrālais vizuālās mākslas notikums – izstāde „Kailā dzīvība”. 

In the case of Shante Kelly v. Sean Combs, et al., the plaintiff, Shante Kelly, has filed an amended complaint against several defendants, including Sean Combs and his associated companies, such as Daddy's House Recordings Inc., CE Opco, LLC, and Bad Boy Entertainment Holdings, Inc. The complaint involves allegations against the various corporate entities under Combs' control, including Bad Boy Productions Holdings, Inc., and Bad Boy Books Holdings, Inc. The suit also includes unnamed organizational and individual defendants, identified as "Does 1-10," who may be revealed during the discovery process. Kelly's legal action seeks damages for the grievances outlined in the complaint and demands a jury trial for resolution.The case is filed under the civil docket number 1:24-cv-08024-VEC, and the complaint has been amended to reflect updates or changes in the claims or defendants. The plaintiff seeks redress for the issues outlined, and the legal proceedings will move forward as a jury trial, allowing a more detailed examination of the allegations, the roles of each defendant, and the damages sought by Kelly. This case is being handled in the Southern District of New York.to contact  me:bobbycapucci@protonmail.comsource:gov.uscourts.nysd.630375.71.0.pdf

In the case of Shante Kelly v. Sean Combs, et al., the plaintiff, Shante Kelly, has filed an amended complaint against several defendants, including Sean Combs and his associated companies, such as Daddy's House Recordings Inc., CE Opco, LLC, and Bad Boy Entertainment Holdings, Inc. The complaint involves allegations against the various corporate entities under Combs' control, including Bad Boy Productions Holdings, Inc., and Bad Boy Books Holdings, Inc. The suit also includes unnamed organizational and individual defendants, identified as "Does 1-10," who may be revealed during the discovery process. Kelly's legal action seeks damages for the grievances outlined in the complaint and demands a jury trial for resolution.The case is filed under the civil docket number 1:24-cv-08024-VEC, and the complaint has been amended to reflect updates or changes in the claims or defendants. The plaintiff seeks redress for the issues outlined, and the legal proceedings will move forward as a jury trial, allowing a more detailed examination of the allegations, the roles of each defendant, and the damages sought by Kelly. This case is being handled in the Southern District of New York.to contact  me:bobbycapucci@protonmail.comsource:gov.uscourts.nysd.630375.71.0.pdf

Send us a textIn this episode we interview Kharlo Barcenas, Head of Sales and Marketing at VEC, a construction technology company. With a rare dual role straddling sales and marketing, Kharlo shares how he drives alignment across departments to deliver high-impact results.What you'll learn in this episode:How Kharlo discovered credibility was the true gateway to customer trustThe critical role of content in pre-sales, business development, and closing dealsWhy startups must rethink their leadership page before their services pageThe tiered event strategy that determines whether a networking spend is $2K or $200KHow to balance quantitative metrics with real-world sales insightsKharlo's approach to building follow-up tools that actually convert

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde. Lai gan mākslīgais intelekts spēj uzrādīt tikai ap simt dažādu papīra veidu, patiesībā to ir vairāki simti – gan informācijas pārnesei un tehniskiem risinājumiem, gan mākslai, sociālajai sfērai un higiēnai. Variējot šķiedru izejvielas, pildvielas, līmvielas un apstrādes veidus, iespējams iegūt no plāna, zirnekļtīklam līdzīga līdz biezam, jau par kartonu sauktam papīram. Piemēram, drukai paredzēto papīru ražo no dažāda garuma šķiedrām, lai, iespiežot tekstu, palielinātu krāsas saķeri ar virsmu, bet rakstāmpapīru pārklāj ar līmes slāni, kas neļauj tintei izplūst. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos senajā Ķīnā papīru izgatavoja dažādiem nolūkiem – dokumentiem, mākslai, naudai, un – tika ražots pat tualetes papīrs! Tas, pretēji maldīgajam priekšstatam par zemu ilgmūžību, veco ļoti lēni, jo ražots no tīrām šķiedrām, bez piedevām. Bet vēl krietni pirms tam, 2. gadsimtā p. m. ē.  Pergamas pilsēta Mazāzijā jau sacentās ar Aleksandriju Ēģiptē par varenākās bibliotēkas statusu. Ja Ēģiptē rakstīja uz niedru papirusa, kura eksportu aizliedza, lai kavētu citu valstu rakstniecības attīstību, tad Pergamas meistari, savukārt, pilnveidoja līdz tam Persijā pazīstamo diftēru – rakstīšanai sagatavotu ādu. Teļu, kazu vai aitu ādas mērcēja kaļķu šķīdumā, vilka uz rāmja, attīrīja no abām pusēm ar speciālu diskveida nazi, žāvēja, grieza loksnēs, pārklāja ar krītu un tad – lietoja rakstīšanai un zīmēšanai. Rakstīto, turklāt, varēja nodzēst, jeb noskrāpēt, kas pieļāva vairākkārtēju izmantojumu. Par godu Pergamas pilsētai šo materiālu nosauca par pergamentu.  Dažādos Eiropas reģionos pergamenta izgatavošanai izmantoja atšķirīgas ādas: Itālijā – tās bija kazas, Spānijā un Anglijā – aitas, bet Francijā – teļādas. Pergamenta biezums variēja no bieza līdz ultraplānam, sasniedzot vien milimetra desmito daļu. Šādu materiālu izgatavoja no nedzimušu dzīvnieku ādām. Vēlākajos gadsimtos pergaments, pārspējot papirusu, bija galvenais  rakstāmmateriāls, līdz to nomainīja papīrs, bet dokumentus uz pergamenta rakstīja līdz pat 19. gadsimtam, jo materiāla izvēle norādīja arī uz dižciltību un varu. Jāpiebilst, ka mūsu dienās par pergamentu dēvē ne tikai apstrādātu ādu, bet arī taukizturīgu, ar silikona kārtu pārklātu papīru, ko pielieto gan kā iepakojuma, gan kā cepampapīru. Pergamentu atdarina arī citas papīra šķirnes, ko lieto mākslas darbu reprodukcijām, grāmatzīmēm un suvenīriem. Latvijas Valsts vēstures arhīvā pergamentu kolekcija ietver ap trīs tūkstošiem vienību. Pergaments ticis lietots gan atsevišķu dokumentu veidošanai, gan iesējumu lapām, gan vāku apvilkšanai, piemēram, Rīgas Rātes 17.–18. gadsimta protokolu grāmatām. Vecākais pergamenta dokuments – bīskapa Alberta rīkojums  par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu Rīgā – datēts ar 1220. gadu. Ir pieņemts, ka Rīgas pilsēta dibināta, bīskapam Albertam pārceļoties no Ikšķiles, 1201. gadā. Tomēr skaidrs, ka tai laikā pilsēta vēl tikai veidojās un par pilsētnieku kopienas un pašpārvaldes noformēšanās brīdi var uzskatīt 1226. gadu, kad tapis pirmais dokuments ar senāko Rīgas pilsētas zīmogu. Viduslaiku pergamenti izceļas ar izsmalcinātiem rokrakstiem un kaligrāfiskiem zīmējumiem – dokumentu saturu rotā  eņģeļi, vienradži, putni un pat kaķis ar peli. Interesanti, ka skaistākie – ar zeltu un krāsām iluminētie pergamenti, bieži vien nav tie vēsturiski nozīmīgākie. Viens no pašiem greznākajiem ir kāds 15. gadsimta beigās no Romas sūtīts salīdzinoši maznozīmīgs dokuments. Tā kā Latvijas teritorija gadsimtu gaitā ir atradusies vairāku varu krustcelēs, tad pergamentu kolekcijā ir gan 13.–14. gadsimta pāvestu bullas par teritoriju sadali Eiropā, gan Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa 1621. gada apstiprinājums Rīgas pilsētas privilēģijām. Iespējams, dzirdot vārdus “pāvesta bulla”, iedomājamies kādu ļoti iespaidīgu dokumentu. Tomēr bullas var būt arī visai necilas. Tas, kas dokumentu padara par bullu, ir pievienotais svina zīmogs. Tieši pergamenta dokumentos pirmoreiz nosaukti senākie pilsētu, muižu un apdzīvoto teritoriju vietvārdi, piemēram, Viļņas senākais pieminējums atrodams 1323. gada dižkunigaiša Ģedimina vēstulē, kuru ik pa laikam Lietuvas kolēģi deponē izstādēm. 2020. gadā Latvijas Nacionālajā arhīvā tika izveidots pergamentu reģistrs, kolekcija digitalizēta un šobrīd pieejama arī arhīva lasītavā.

Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa. Zelta grāmata, zelta vārdi – tā ne vienmēr ir bijusi tikai skaista metafora. Šie izteicieni bija jāuztver burtiski. Vai zini, ka grāmatas savulaik greznoja arī ar īstu  zeltu? Ka zelta grāmatas “Codex Aureus” (piemēram, Codex Aureus de St Emmeran, Francija, ap 870. gadu, Bavārijas Zemes bibliotēka) vākus klāj zelta plāksnes ar filigrāniem kaltiem attēliem un zeltā iestrādātiem dārgakmeņiem? Ka evaņģēlija vārdi tika rakstīti ar zelta tinti uz purpurā krāsota pergamenta lapām? Zeltā mirdz miniatūras un iniciāļi viduslaiku manuskriptu lapās. Foliantu vāki ar filigrānos zelta kalumos iestrādātiem dārgakmeņiem un ziloņkaulu apliecina kā  laicīgo, tā garīgo valdnieku dievbijību, bet arī bagātību un varu. Zelta simbolika ir bagāta un daudzveidīga. Zelts metafiziski saistāms ar to, kam ir vislielākā vērtība, tas ir gudrības, apskaidrības, nemirstības, nemainības, slavas, bagātības, pārpilnības, skaistuma, greznības simbols. Kristīgajā teoloģijā tīrs zelts ir dievišķā un svētā zīme, debesu atspīdums, patiesības saule.  Zelts ir visvērtīgākā ticīgo upurdāvana. Vecās Derības Dieva balss runā noteiktus vārdus: “Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts,” – saka tas Kungs Cebaots” (VD, Hagaja grāmata 2:8). Bībele apraksta ķēniņa Sālamana uzcelto Jeruzālemes templi, kura durvis, sienas, griesti  bija pārklāti ar tīru zeltu, visas lietas bija darinātas no zelta (VD, Otrā Laiku 3). Zelts klāja altāri, un divu heruvimu spārnus, kas sargāja vissvētāko – Derības šķirstu ar Mozus bauslības  vārdiem, iekaltiem venkāršās akmens plātnēs. Jāņa Atklāsmes grāmatas vīzija tēlo ideālo pasauli, kurā zelts ir jaunās debesu Jeruzālemes jeb Dieva garīgās valstības uz zemes manifestācija. Jaunā Jeruzāleme ir žilbinoši grezna, mirdzoša: “pilsēta bija no tīra zelta, līdzīga skaidram stiklam. Pilsētas mūra pamati bija rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem. (..) Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs” (Jāņa Atklāsmes 21: 18,19, 23). Vērts atcerēties, ka kristīgajā teoloģijā skaistums ir transcendentāla vērtība: tas ir ārpus laika un telpas; pārpasaulīgs, tāpat kā labais un patiesais. Akvīnas Toms (1225 -1274), turpinot Aristoteļa pausto, runājis par trim estētikas kategorijām, kas piemīt labai, skaistai lietai: “pirmkārt, nevainojamība jeb pilnība, jo lietas, kas ir izjukušas, tieši tāpēc ir neglītas. Un pienācīga proporcija jeb saskaņa. Un, visbeidzot, skaidrība, no kā izriet, ka lietas, kurām ir spilgta krāsa, tiek sauktas par skaistām”. Perfekcija, harmonija, krāsu spožums, tātad arī greznība, cildeni (un dārgi) materiāli dara lietu (mākslas darbu, celtni, arī manuskriptu) skaistu. Vecās Derības vārdi un Akvīnas Toma uzskats palīdz skaidrot dilemmu, kā sakrālajā mākslā var savienoties kristīgās askēzes princips un īpaša, izaicinoša greznība. Tīra zelta klātbūtne kā Bizantijas svētnīcās, tā viduslaiku rokrastu lapās izprotama visdziļāk, ja fascinējošo greznību uzlūko un skaidro kā hierotopijas (sengrieķu ἱερός – svēts un sengrieķu τόπος – vieta, telpa) elementu un izpausmi. Hierotopija ir  apzināts jaunrades process, kurā ar arhitektūras, attēlu, rituālu, gaismēnu, krāsu, skaņu, arī ar kūpinātā vīraka smaržu un dūmu palīdzību tiek veidota svēttelpa. Sakrālajā telpā zelts ir Dieva klātbūtnes apliecinājums. Ikonas un pergamenta rokraksti muzeju vidē skatītājam raisa pētniecisku interesi un rada cieņpilnas jūtas. Atgriezties laiktelpā, lai sastaptos ar seno manuskriptu tapšanas pieredzēm ir gandrīz neiespējami. Grūti atdzīvināt emocijas, ko izjuta tālo gadsimtu garīdznieki svēto grāmatu priekšā. Tagad tikai retajam ļauts pārliekties pergamenta manuskripta lapām pie sveces gaismas, lai bijībā un pārsteigumā pieredzētu, kā  pustumšajā, klusajā baznīcas vai klostera telpā dzīvajā sveces liesmā pēkšņi silti iemirdzas  grāmatas zelta sākumburti vai veseli zelta vārdi, kā, lapas šķirot, klusi noknikšķ pergaments, atklājot arvien jaunas nodaļas ar grezniem iniciāļiem. Hierotopijas pieredze ļauj domāt, ka grāmata un tempļa svēttelpa tika veidotas pēc līdzīgiem principiem. Grezna grāmatas sākumlapa ir kā tempļa ieejas vārti, kas pārklāti ar zeltu un greznoti krāsām; liels, ar zeltu rotāts iniciālis ievada jaunu nodaļu un izceļ kādu būtisku vārdu, gluži tāpat, kā  templī zeltītas durvis ved arvien tuvāk svētvietai. Misālē tas ir liels attēls ar Golgātas ainu, lūgšanu grāmatā – krāšņu, izsmalcinātu  miniatūru virkne, kas ved cauri baznīcas gadam un reizē – Kristus dzīvesstāstam. Sena kodeksa veidols stāsta par laiktelpā izvērsta teksta dramaturģiju, iezīmē akcentus un norāda uz svarīgāko. Tomēr zeltā mirdzošas grāmatas dziļākā, simboliskā  būtība manifestējas sakrālo rituālu un ceremoniju norisēs. Šādas grāmatas tapa, tika lietotas un glabātas arī Rīgā, daudzas joprojām glabājas mūsu bibliotēkās. Gan ikonu glezniecībā, gan viduslaiku grāmatu miniatūrā zelta klātbūtne apliecina dievišķās gaismas klātbūtni. Latīņu valoda pasaka priekšā: ‘lumen', ‘illuminare' – gaisma, izgaismot, apgaismot, zeltīt, ‘illuminator' – iluminators, zeltītājs. Zelts dara redzamu neredzamo, proti, dievišķo, svēto. Zelta klātbūtni jeb asistiku (assisto, latīņu val.) iluminators realizēja, ar plānu zelta foliju izklājot sagatavotu miniatūras fonu, uzliekot zelta akcentus filigrānā vinjetē vai ar zelta krāsu izgaismojot iniciāli, drapēriju. Zelta pieskāriens izceļ jebkuru toni. Lai zelta folija mirdzētu, to pulēja ar kaula instrumentu. Lai gan zelts ir dekora pabeigtības zīme, miniatūrists pirmo ieklāja zeltu, tad strādāja ar pārējām krāsām. Par laicīgu bagātību un aizrautīgu greznoties prieku vēsta zeltījums, kas dekorē grāmatu ādas iesējumus, griezumu, muguriņu visos laikos, no Renesanses līdz mūsdienām. Zeltīšana tehnoloģijas prasa no miniatūrista, kaligrāfa un grāmatsējēja augstu profesionalitāti. Zelta klātbūtne padara rokrakstu vai iespieddarbu par elitāru, estētiski augstvērtīgu   bibliofīlas intereses un apbrīnas objektu.

Stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja, vadošā pētniece Aija Taimiņa. Siļķes, šaujampulveris, medus, skābēti kāposti, vīns, alus, eļļa, labība, tauki, ogles, degvīns un viskijs, un apelsīni, un grāmatas… Vai varat atminēt, kas vieno visu  uzskaitīto (un vēl arī nepieminēto)? Ja tirgus precei ilgi jāglabājas un jādodas tālā ceļā, bez piemērota un droša iepakojuma neiztikt. Ozola muca gadsimtiem ilgi ir kalpojusi kravu transportam – pa ūdensceļiem pārvietojās mucām piekrautas liellaivas un kuģi, pa zemesceļiem preci mucās veda smago ormaņu pajūgi. Muca ir sen zināms, standartizēts svara un tilpuma mērs, tās lielumu un formu noteica uzglabājamā produkta veids. Dažādas mucas apraksta seni vēstures avoti. Mucā varēja pārlaist naktis, pat dzīvot, kā vēsta leģenda par antīko grieķu filosofu kiniķi Diogenu un imperatoru Aleksandru Lielo. Tiesa, Diogēna muca (dolia), visdrīzāk, bija darināta no māla. Jūlijs Cēzars licis ar katapultām mest degošas mucas aplenktajās pilsētas, lai izraisītu ugunsgrēkus, savukārt Marseļas aizstāvji laiduši virsū degošas mucas aplencējiem. Alpos, gallu ciemos redzētās triju veidu koka dēlīšu mucas pirmais aprakstījis romiešu dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais. Viduslaikos mucenieku amata meistari prata izgatavot dažāda veida mucas lielā skaitā, turklāt katru mucu meistars marķēja ar savu zīmi, tā garantējot sava darba kvalitāti. Rīgā mucu meistaru pienākumus un mucinieku amata jeb kompānijas (cumpanye van deme bodekwerke) kārtību jau kopš 1375. gada noteica šrāga (der bodeker schra). Rīgas meistariem bija jāprot izgatavot triju lielumu mucas. Mucu izmantošana grāmatu, pergamenta rokrakstu un dokumentu ruļļu transportam ir mazāk zināms, mūsdienās pat mulsinošs grāmattirdzniecības vēstures jautājums. Līdz ar grāmatu iespiešanas sākotni (Mainca, 1450) Eiropā spēji palielinājās iespiesto grāmatu kopskaits, tika dibinātas jaunas tipogrāfijas un atvērti jauni grāmatu veikali un  izdevniecību pārstāvniecības. Pirmajos 50 grāmatiespiešanas gados Eiropā tika  izveidotas 282 tipogrāfijas, kurās iespieda aptuveni 29 000 izdevumus, katru no tiem iespieda daudzos (100–300) eksemplāros. Eiropu pārpludināja aptuveni pusmiljons  (550 000) iespiestu grāmatu; tās pirka un pārdeva, grāmatu tirdzniecības apgrozījums pieauga daudzkārt. Grāmatas tirgoja veikalos, grāmatsietuvēs un pilsētu gadatirgos. Frankfurtes grāmatu gadatirgus (Buchmesse) ir visvecākais un slavenākais grāmatu gadatirgus jau 500 gadus. Dažāda lieluma, bieži samērā smagu grāmatu pārvietošana bija visai nopietns jautājums. Grāmatu papīrs vai pergaments ceļojuma laikā nedrīkstēja ciest – aizvākota, noblīvēta muca labi sargāja no mitruma un cita veida bojājumiem.   Ar grāmatu pārdošanu un transportēšanu no un uz gadatirgiem nodarbojās īpaši specializējušies pārvadātāji–grāmatu tirgotāji jeb ceļojošie grāmatu vedēji (Buchführer). No drukas kungiem (proti, tipogrāfiem) saņemtās grāmatas varēja pārvietot saiņos (Ballen), kastēs un mucās, iepakoto preci nodeva pārvadātāju (smago ormaņu vai kuģinieku) rīcībā, turklāt pēc saņemšanas iztukšotā grāmatu muca bija jāatgriež tirgotājam. Grāmatu tirgotāji redzami vien pāris 16. un 17. gs. attēlos. Zīmējums Nirnbergas amatnieku brālības piemiņas grāmatā (att.) rāda vietējo grāmatu vedēju Hansu Kepneru (Keppner, +1543), kas septiņus gadus darbojies amatā. Kepners liek vidēja lieluma grāmatas visai augstā, stīpotā mucā. Cits attēls liecina, ka grāmatu muca varēja būt zema un plata. Tādu mucu grāmatu tirgotāju veikala noliktavā 1698. gadā redzējis vācu gravieris Kristofs Veigels (Weigel), kurš attēloto ainu pavadījis ar pamācošu, pārdomu pilnu dzejolīti: "Grāmatu tirgotājs ved jums gudrības dārgumus, atrodiet  vietu labām grāmatām. Kas gan še ir cilvēka miesa? / Ceļinieka manta zūdīga, visos laikos, / blīvi apdrukāts papīrs, / grāmata, rūpestos iesieta; ar to tirgojas nāve un laiks, / līdz beidzot mūžība izpako." Abi attēli liecina, ka mucās blīvi pakotas jau iesietas grāmatas. Nirnbergas grāmatu vedējs kārto mucā atbilstoši vācu renesanses gaumei iesietas grāmatas ar melnu un sarkanu ādu pārvilktos koka vākos ar slēdžiem un apkalumiem. Tomēr jāzina, ka grāmatu vedēji un tirgotāji parasti transportēja neiesietas grāmatas, pircējs pats pēc savas gaumes un rocības pasūtīja un apmaksāja iesiešanu. Tāpēc mūsu bibliotēku krājumos atrodamas daudzas 15.–16. gs. Venēcijā vai Nirnbergā drukātas grāmatas, kuru iesējumi visdrīzāk darināti Rīgā. Tas arī saprotams, jo smagie koka vāki grāmatu mucas svaru stipri palielināja, bet muitas un tirgus nodevas bija atkarīgas no preces svara. Nav šaubu, ka ārzemju grāmatu tirgotāji 15.–17. gs. pārdeva savu preci Rīgas gadatirgos, bet Rīgas pirmais grāmatiespiedējs Nikolauss Mollīns 1599. gadā veda savus izdevumus uz Frankfurtes gadatirgu. Lai gan droši tas nav zināms, var pieņemt, ka pa laikam šīs grāmatas tika pārvietotas mucās. Laba, liela muca ir visādi noderīga. Muca glābj nelaikā pārsteigtus mīlniekus: Džovanni Bokačo “Dekamerona” (1348) 7. dienas novele stāsta, kā liela muca ļāva izmanīgai neapolietei apmānīt savu vīru un ļauties mīlas priekiem ar mīļāko. Mucā var paslēpties kopā ar savu “klarineti”, lai noklausītos citu runas. Uz mucas var pakāpties, lai dziedātu vakara dziesmu iemīļotajai, kā to gribēja  precēties kārais Dundurnieks Ādolfa Alunāna dziesmu spēlē “Mucenieks un muceniece” (1872). Un tā vien šķiet, ka asprātīgais latviešu teātra tēvs Alunāns vēlējies parādīt, ka viņam viduslaiku erotiskais stāsts par mucu ir zināms. No amatniekiem visiem ir Tas jautrāks mucenieks, Pie darba citi sten un pūš, Bet mūsu darbs ir prieks.                 (Ādolfs Alunāns. Mucenieks un muceniece)

What does the future of construction technology hold for industry and investors? Through more than a decade of work in construction tech and AEC-focused venture capital, Alice Leung has seen much of the technology being developed for construction in recent years, as well as the challenges forward-thinking tech startups face as they pursue adoption and implementation of their software within this hard-to-crack industry. Navigating Major Programmes delves into the past, present, and future of construction technology as Riccardo speaks with Alice about the sector's opportunities and limitations. They discuss the importance of sector expertise in venture capital, the evolution of AEC technology, and the impact of delivery models on technology adoption. Their conversation explores the significance of collaboration and the impact technology can have on this approach, as well as incentive alignment and the potential of robotics in addressing labour shortages. Alice's take on cultural shifts that could lead to tech adoption and improve the safety and efficiency of building projects is both realistic and optimistic, emphasizing the rewarding nature of building long-lasting infrastructure.Takeaways:The productivity and efficiency challenges inherent in traditional construction projects.The history of AEC investment and how venture capitalists and experienced industry professionals can work together.The importance of pursuing innovation in construction technology.How incentive alignment could help drive collaboration in construction.Why robotics might be the answer to some of the industry's biggest challenges.Quote:“I ​think, ​you ​know, ​when ​you, there's ​a ​lot ​of, ​kind ​of ​different ​angles ​and ​different problems ​where ​you ​can ​really ​see ​this, right? ​One ​of ​​my ​favourite ​examples ​is ​obviously ​around ​BIM ​and VEC, ​right? ​Like, ​BIM ​has ​been ​around ​for ​a ​long ​time. ​Why ​hasn't ​it ​truly ​been ​adopted, right? ​And ​in ​theory you ​should ​have ​this ​federated ​model ​that ​everyone ​can ​leverage, right? ​That's ​the ​goal, ​right? ​Is ​like, ​you ​have ​this ​one ​single ​source ​of ​truth ​with ​everything ​that ​you ​need ​obviously ​to ​different ​complexities ​across ​the ​supply ​chain. ​But ​let's ​just ​pretend ​that ​we're ​in ​this ​perfect ​world ​right ​now ​where ​we ​have ​that ​fully ​coordinated ​model, ​everything ​makes ​sense. ​If ​we ​build ​off ​of ​it, ​we ​won't ​have ​any ​rework. ​We ​shouldn't ​have ​that ​many ​issues ​in ​the ​field. ​But ​if ​you ​think ​about ​just ​pure, ​if ​this ​was ​fixed ​price, ​contract, design, ​bid ​build ​with ​BIM, why ​does ​that ​fail? ​Because everyone ​needs ​a ​different ​level ​of ​detail. ​Everyone ​wants ​to ​maybe ​add ​or ​use ​different ​data ​in ​those ​models and ​to ​get ​to ​a ​model ​that ​is accurate ​enough ​for ​construction, ​you're ​really ​asking ​the ​design ​teams ​to ​put ​in ​so ​much ​more ​effort ​than ​really ​what ​they ​normally ​do. I ​think ​this ​is ​all ​about ​incentive ​alignment. ​And ​with ​the ​traditional ​contracting ​methods ​it's ​like, ​oh, ​why ​would ​I ​add ​more ​detail ​in ​my ​goodwill ​to ​help ​this ​other ​company ​who ​may ​​mess ​me ​up ​in ​the ​future, ​right?” - Alice LeungThe conversation doesn't stop here—connect and converse with our community via LinkedIn:Follow Navigating Major ProgrammesFollow Riccardo CosentinoRead Riccardo's latest at www.riccardocosentino.comFollow Alice Leung Music: "A New Tomorrow" by Chordial Music. Licensed through PremiumBeat.

Jon and Ben discuss the highlights of the 1.79 and 1.80 releases of Rust. Contributing to Rustacean Station Rustacean Station is a community project; get in touch with us if you'd like to suggest an idea for an episode or offer your services as a host or audio editor! Twitter: @rustaceanfm Discord: Rustacean Station Github: @rustacean-station Email: hello@rustacean-station.org Timestamps & referenced resources [@01:02] - Rust 1.79 [@01:02] - Inline const expressions [@08:33] - Bounds in associated type position [@14:11] - Extending automatic temporary lifetime extension Mara's blog post on temporary lifetimes [@21:55] - Frame pointers enabled in standard library builds Does omitting the frame pointer really affect performance? [@25:37] - Stabilized APIs [@25:37] - {integer}::unchecked_add [@27:39] - ::len [@29:21] - ::utf8_chunks [@31:21] - CStr::count_bytes [@32:41] - num::NonZero [@36:30] - io::Error::downcast [@36:50] - path::absolute [@38:18] - Changelog deep-dive [@38:31] - Stabilize WASM target features that are in phase 4 and 5 [@39:15] - Document overrides of clone_from() in core/std [@41:46] - Switch to using gitoxide by default for listing files in cargo [@43:03] - Stabilize lint unnameable_types [@44:46] - manual_clamp lint [@45:46] - Rust 1.80 [@46:09] - LazyCell and LazyLock [@53:42] - Checked cfg names and values Detailed blog post on checked cfg [@56:41] - Exclusive ranges in patterns [@58:52] - Stabilized APIs [@59:05] - Vec::::into_flattened ::as_flattened [@1:00:31] - ::trim_ascii [@1:02:06] - NonNull::add and other ptr-like methods [@1:03:41] - impl IntoIterator for Box [@1:05:46] - Option::take_if [@1:07:30] - Ipv4Addr::to_bits [@1:09:10] - Changelog deep-dive [@1:09:25] - x86_64-unknown-linux-none [@1:11:07] - Add size_of and align_of to the prelude [@1:12:34] - Never type fallback flowing into unsafe [@1:17:29] - New panics and aborts in the standard library Abort when OwnedFd is violated Panic if set_extension adds / [@1:20:28] - Restore enum variants in rustdoc for type aliases [@1:21:12] - Change assigning_clones lint to pedantic [@1:22:15] - Turn lints into hard errors [@1:22:49] - env::set_var regression [@1:24:34] - StdoutLock regression [@1:26:00] - Rust 1.80.1 Fixes miscompilation when comparing floats and false positives in the dead_code lint. Credits Intro Theme: Aerocity Audio Editing: Jon Gjengset Hosting Infrastructure: Jon Gjengset Show Notes: Jon Gjengset Hosts: Jon Gjengset and Ben Striegel

Šajā sezonā Latvijā vēl nav bijis pirmais pavasarīgais negaiss, lai arī pēdējos gados tie ir bijuši gan marta beigās, gan aprīļa sākumā. Bet negaisu sezona nav aiz kalniem, tāpēc raidījumā stāsts par rīku, ko ikdienā jau vismaz 10-15 gadus izmanto daudzi cilvēki - tie ir zibens sensoru dati, kartes dažādās lietotnēs un interneta vietnēs, kur reālā laikā varam redzēt, kur ir bijusi zibens izlāde. Kā šādi rīki darbojas un uzticami ir šie dati?  Viens no veidiem, kā negaisa dienā uzzināt, vai zibeņošana tuvojas, ir skatīties zibens izlāžu kartes. Tās ir brīvi pieejamas dažādās lietotnēs un interneta vietnēs, un dati par katru zibens izlādi tur parādās burtiski dažas sekundes pēc tam, kad zibens ir uzplaiksnījis. Kā tiek noteikts, ka zibens ir bijis un kur tas ir bijis, skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu analītiķis Raitis Sondors. Princips no vienas puses nav sarežģīts. Vecākas paaudzes cilvēki noteikti atminas, ka tad, kad radio raidīja AM viļņos, negaisa laikā, kad nozibeņo, radio radīja troksni, nošarkstēja vai uz mirkli apklusa.Šie zibens sensori darbojas līdzīgi, tie fiksē elektromaknētiskos viļņus, ko izstaro zibens, tālāk jau ir aprēķini un matemātika. Bet pirms runāt par vasarīgiem negaisiem un zibeņošanu, stāsts par aktualitāti, ko piedāvā laikapstākļi - tas ir aukstums, sals, sniegs un pat putenis, ko vairāki Latvijas reģioni piedzīvoja brīvdienās, un kā tas ietekmē dzīvo dabu. Bet jau Lieldienu nedēļā Latvijā atgriezīsies siltums un līdz ar to arī apstākļi, lai veidotos negaiss, būs arvien labāki.

Crime and the cost of living have dealt Victorian Labor a potentially devastating political blow in the heartland seat of Werribee. Find out more about The Front podcast here. You can read about this story and more on The Australian's website or on The Australian’s app. This episode of The Front is presented and produced by Kristen Amiet, and edited by Tiffany Dimmack. Our regular host is Claire Harvey and original music is composed by Jasper Leak.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Veteran Employment Committee of San Diego CountySDVec.orgLinkedInMy name is Charlene Autolino and I'm the chair of the board of the Veterans Employment Committee of San Diego (VEC). The VEC is an all-volunteer organization comprised of:VeteransActive-duty military personnelCalifornia Employment Development Department (EDD) representativesVeteran organizationsEmployersGovernment agenciesCommunity membersWe are dedicated to serving disadvantaged veterans and transitioning military members of all branches of service by helping remove barriers that may prevent them from obtaining life-sustaining employment.As we celebrate and acknowledge Veterans Day, there is an important question that must be asked: Do you hire veterans?The SDVEC membership is comprised of many governmental and non-governmental agencies. Visit the Affiliation page for details.Provide a “clearinghouse” for questions, complaints and recommendations concerning effectiveness of employment services available to veterans and eligible persons at the local level.Encourage employers from the public and private sectors to list job openings with local EDD offices and participate in employment programs.Publicize the importance and advantages of hiring, training and retraining qualified veteran and emphasize EDD's priority services to veterans.Encourage organized veterans' groups and individuals to report all job openings to EDD field offices.Form action committees to review local veterans employment issues and submit recommendations and comments on position papers to appropriate entities.Assist individuals or organizations who may have questions, complaints, suggestions or recommendations on the employment services being provided to veterans by EDD.Prepare grant requests to veterans' organizations and public and private sector organizations for funding and in-kind donations to use for transportation, tools licenses, job interviews, job fairs, “Veteran Appreciation Month” activities, etc. as appropriate.Confer regularly with field office managers and/or staff on policy matters.Review departmental operating procedures as they apply to veteran and notify field office mangers of infringements or violations.Assist field offices in developing jobs by encouraging employers (through PICs, EACs, etc.) to use EDD.Initiate and prepare solutions which will promote legislative action to augment and support needed services to veterans.

*Podporte podcast Dobré ráno v aplikácii Toldo na ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠sme.sk/extradobrerano⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Irán zaútočil v noci z utorka na stredu desiatkami rakiet na Izrael. Jeho raketový útok je odpoveďou na kroky Izraela, bombardovanie Hamasu a Hizballáhu aj na začatie pozemnej operácie v Libanone. Čo sa to teda na Blízkom východe deje a prečo, aké to má dôsledky, ako sú rozložené sily a či to môže prerásť do ďalšej veľkej vojny? Tomáš Prokopčák sa v podcaste Dobré ráno pýta Daniela Hoťku. Zdroje zvukov: Česká televize, BBC Odporúčanie: Rád hovorievam, že Vec dnes robí rap pre ľudí, ktorí nepočúvajú rap. No jeho nový album spoločne so Supom - Námestie Slobody - je vynikajúci... a to bez ohľadu na to, či ste, alebo nie ste fanúšikom hip-hopu. Dokonca si trúfnem povedať, že toto je najlepší slovenský hiphopový album, aký som tento rok počul... a Supa sa na ňom ešte aj stal skutočným básnikom. – Všetky podcasty denníka SME nájdete na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ sme.sk/podcasty⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ – Odoberajte aj audio verziu denného newslettra ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ SME.sk⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ s najdôležitejšími správami na⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ sme.sk/brifing⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ – Odoberajte mesačný podcastový newsletter nielen o novinkách SME na ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠sme.sk/podcastovenovinky⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠  – Ďakujeme, že počúvate podcast Dobré ráno.

Hosťami štvrtej časti Letného podcastu Braňa Závodského sú hudobný producent, rapper a DJ Branči Kováč aka Vec a výtvarníčka Ivana Šáteková.

The U.S. Court of Appeals for the Federal Circuit has reversed a decision by the U.S. Court of Federal Claims, bringing new momentum to the Darby Development Company v. U.S. case. This pivotal ruling challenges the CDC's nationwide eviction moratorium as a potential violation of the Fifth Amendment's Taking Clause, demanding just compensation for property owners. Join Mark and Vec as they discuss this landmark decision with NCLA Senior Litigation Counsel Greg Dolin. Tune in to explore the implications of this ruling and what lies ahead for the case.See omnystudio.com/listener for privacy information.

NCLA, with its founder Professor Philip Hamburger, has filed a crucial amicus curiae brief in the case of New York v. Donald Trump. They are challenging a New York law used by Attorney General Letitia James to prosecute Trump for alleged fraud. Unlike typical fraud cases, New York Executive Law § 63.12 allows for penalties simply for making incorrect business statements, without needing to prove intent or harm. NCLA argues that this law infringes on First Amendment rights and is urging the court to overturn it to safeguard free speech for everyone. In this episode, Mark, Vec, and Senior Litigation Counsel Greg Dolin discuss the case and its broader implications.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Join Mark and Vec as they explore NCLA's latest legal challenge in Colt & Joe Trucking v. U.S. Department of Labor. NCLA is fighting to overturn DOL's new rule, which makes it harder for businesses to classify workers as independent contractors, potentially leading to increased FLSA liabilities for small businesses. This episode dives into issues with the rule, including its vague standards and the controversy surrounding Acting Labor Secretary Julie Su's authority to enforce it. Tune in to learn more about this crucial case.See omnystudio.com/listener for privacy information.

NCLA has filed for summary judgment in Flint Avenue v. Department of Labor, urging the Northern District of Texas to strike down a new DOL rule that exceeds its authority. The rule sets a $58,656 minimum salary for exempting “white collar” employees from FLSA's wage and overtime requirements, impacting millions of workers nationwide. The rule would force employers to raise salaries or reclassify employees as hourly, limiting flexible work options. Flint Avenue, LLC, a small software company, faces losing its ability to offer perks like unlimited vacation. Tune in to hear Mark and Vec dive into this critical case.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Join Jenin and Vec, along with NCLA's Casey Norman, as they unpack the explosive case of Nephtalí De León, a celebrated Chicano writer and activist wrongfully terminated from his position as San Antonio's poet laureate. NCLA has filed a Complaint against the City of San Antonio and city employee Krystal Jones, alleging De León's firing violated his First Amendment rights after he was defamed for a supposed "racial slur" in an elegy honoring a Chicano writer-activist. Discover how the City's actions not only tarnished De León's reputation but also undermined his lifelong fight against racial injustice. Tune in to explore the legal battle to restore his good name and what this case means for free speech in America.See omnystudio.com/listener for privacy information.

In its latest student loan legal challenge, NCLA has filed an amicus curiae brief in the case of Alaska, South Carolina, and Texas v. Department of Education before the U.S. Court of Appeals for the Tenth Circuit. NCLA is pushing for the Court to uphold and expand a preliminary injunction against the Department's "SAVE" plan, which unlawfully alters the 1993 Higher Education Act amendments to transform authorized student-loan-repayment plans into unauthorized loan-cancellation schemes—costing taxpayers $475 billion. With support from the Cato Institute and the Mackinac Center for Public Policy, NCLA argues for halting this overreach of Executive Branch power.Vec and Jenin discuss the case in this episode.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Governor Gavin Newsom recently announced his intention to sign new legislation targeting the use of artificial intelligence in campaign ads, following a viral altered ad of Vice President Kamala Harris reposted by Elon Musk. The proposed law would mandate social media companies to remove deepfake content featuring political candidates 120 days before an election, placing the responsibility on these platforms to monitor and enforce the rules. In this episode, Vec and Jenin delve into the potential First Amendment implications of such laws. See omnystudio.com/listener for privacy information.

NCLA has filed an amicus curiae brief urging the Supreme Court to hear Consumers' Research v. Consumer Product Safety Commission. This case presents a golden opportunity to overturn the 1935 Humphrey's Executor v. Federal Trade Commission decision and address the unconstitutional structure of the CPSC. Under current law, the President can only fire CPSC commissioners “for neglect of duty or malfeasance in office,” insulating them from removal and violating the “Take Care” clause of Article II of the Constitution. The Fifth Circuit upheld this structure by invoking Humphrey's Executor, which wrongly supported FTC Commissioners' similar protections. In this episode, Senior Litigation Counsel Greg Dolin joins Mark and Vec to dive into the details and implications of this case.See omnystudio.com/listener for privacy information.

NCLA is taking a stand in Bristol Myers Squibb Company v. Becerra! We've filed an amicus curiae brief with the U.S. Court of Appeals for the Third Circuit, challenging the Department of Health and Human Services' (HHS) attempt to hold a company's business hostage to force it to give up its constitutional property rights. Our brief argues that this violates the “unconstitutional conditions” doctrine, which protects against indirect violations of constitutional rights. Tune in as NCLA Senior Litigation Counsel joins Mark and Vec to break down this critical legal battle and its broader implications.See omnystudio.com/listener for privacy information.

NCLA is challenging the U.S. Consumer Product Safety Commission for its misleading and harmful claims about Dreamland Baby Co.'s weighted sleep products. Our formal demand for a retraction addresses Commissioner Richard Trumka's unfounded warnings and the CPSC's failure to follow proper procedures before making safety claims. Discover how we're pushing back against these unjust actions and ensuring that government agencies adhere to the law. Join Litigation Counsel Kara Rollins, Vec, and Mark as they explore this pivotal battle for legal integrity and consumer rights.See omnystudio.com/listener for privacy information.

In a recent ruling, a Delaware judge dismissed Nina Jankowicz's lawsuit against Fox News. The judge found that the alleged defamatory statements about Jankowicz—former head of the DHS disinformation board—were either focused on the board itself or were materially true. Jankowicz had claimed Fox falsely accused her of wanting to censor speech and edit tweets. This case has important implications for discussions on disinformation and social media censorship, touching on themes similar to the NCLA's Murthy v. Missouri case. Tune in as Mark and Vec break down the details and impact of this significant legal development.See omnystudio.com/listener for privacy information.

The U.S. Court of Appeals for the Tenth Circuit has overturned David Lesh's criminal conviction, declaring that the USFS regulation banning “work activity” on their lands was too vague. Lesh's crime? Posting photos on Instagram! In this episode, Jenin, Mark, and Vec delve into the case with NCLA's Kara Rollins, exploring the ruling's implications and debating whether the petty offense exception needs a constitutional overhaul. See omnystudio.com/listener for privacy information.

NCLA's amicus brief in Mohamud v. Weyker takes on a dangerous trend of courts shielding cross-deputized officers from accountability. This critical case argues that Americans should still have the right to pursue damages for constitutional violations, even when officers are operating under both state and federal authority. In this episode, Mark, Vec, and Jenin are joined by NCLA's Casey Norman to unpack the implications of this high-stakes legal battle and how this case is pivotal for holding law enforcement accountable.See omnystudio.com/listener for privacy information.

NCLA is taking on government censorship once more! In Dressen v. Flaherty, we're challenging the federal government's collusion with social media giants and the Stanford Internet Observatory's Virality Project to censor online support groups for COVID-19 vaccine injuries, echoing our fight in Murthy v. Missouri. Join NCLA's Casey Norman with Mark, Jenin, and Vec as they explore this critical case and the fight to restore the plaintiffs' civil liberties.See omnystudio.com/listener for privacy information.

NCLA is fighting back against the Department of Education's $475 billion “SAVE” plan, which illegally shifts student loan debt to taxpayers! The plan rewrites the Higher Education Act in ways Congress never approved. After a divided Tenth Circuit panel lifted a crucial injunction against this scheme, NCLA has teamed up with the Cato Institute, Mackinac Center, and Defense of Freedom Institute to challenge this unconstitutional overreach. Join Mark, Vec, and Jenin as they dive into this explosive case and the battle to stop executive overreach!See omnystudio.com/listener for privacy information.

The U.S. Supreme Court revived Corner Post's lawsuit challenging a Federal Reserve regulation, ruling 6-3 that the six-year limit for challenging the rule had not expired when the North Dakota convenience store filed suit in 2021. Agreeing with NCLA's amicus brief, the Court determined the statute of limitations should start when Corner Post began operating in 2018, despite the rule being issued in 2011. This decision allows for meaningful judicial review of regulations, even for new businesses. In this episode, Mark, Vec, and Jenin discuss the case and the win. See omnystudio.com/listener for privacy information.

The U.S. Supreme Court decided 6-3 to overturn the 1984 Chevron v. NRDC case, ending the unconstitutional Chevron doctrine. This landmark ruling came in NCLA's case, Relentless Inc. v. Dept. of Commerce, argued alongside Loper Bright Enterprises v. Raimondo. The Court vacated the First Circuit's decision upholding NOAA's rule requiring fishing companies to pay for at-sea government monitors. In this episode, Mark, Vec, and Jenin celebrate this monumental victory, which will curtail administrative power abuses for years to come!See omnystudio.com/listener for privacy information.

The U.S. Supreme Court has restored the right to a jury trial for Americans facing the Administrative State by affirming the Fifth Circuit's decision in SEC v. Jarkesy. This overturned the SEC's unconstitutional administrative prosecution regime, which targeted George R. Jarkesy, Jr. in a lengthy administrative proceeding without a jury. The Court, agreeing with NCLA's brief, ruled 6-3 that the SEC violated Jarkesy's Seventh Amendment rights. In this episode, Mark, Vec, and Jenin are joined by Senior Litigation Counsel Peggy Little to discuss and celebrate this historic victory vindicating Americans' civil liberties.See omnystudio.com/listener for privacy information.

The U.S. Supreme Court decided 6-3 to overturn the 1984 Chevron v. NRDC case, ending the unconstitutional Chevron doctrine. This landmark ruling came in NCLA's case, Relentless Inc. v. Dept. of Commerce, argued alongside Loper Bright Enterprises v. Raimondo. The Court vacated the First Circuit's decision upholding NOAA's rule requiring fishing companies to pay for at-sea government monitors. In this episode, Mark, Vec, and Jenin continue to discuss this case and celebrate this monumental victory that NCLA has been fighting since the beginning!See omnystudio.com/listener for privacy information.