Podcasts about Klasik

#herkesesanat Füg, kadans, modalite, tonalite... Geçmişten günümüze çok sesli müzik terminolojisi türkçeye nasıl yerleşti, hangi yollarla çevrildi ve bu terimler bugün nasıl kullanılıyor? Prof.Dr. İlke Boran'la çok sesli Batı müziği ve klasik müzik terminolojisini öğreniyoruz. NEDEN İLKE BORAN? 1972 yılında Roma'da doğdu, 1978'de Paris'te ilkokula başladı. 1991'de Ankara'daki Lycée Charles de Gaulle'den mezun oldu. 1996'da Mimar Sinan Üniversitesi Devlet Konservatuvarı Müzikoloji Bölümü'nden lisans, 1999'da yüksek lisans derecesini aldı. 2000 yılında başladığı doktora programını, “Elektronik Müzik'te Analog Dönem ve Bülent Arel'in Stereo Electronic Music No.1” başlıklı teziyle tamamladı. 1995–2004 arasında Açık Radyo'da, 2017–2018'de Elif Damla Yavuz ile birlikte Müzik Pazarı programını hazırladı ve sundu. Radikal, Milliyet Sanat, Andante ve Sanat Dünyamız gibi yayınlarda yazıları yayımlandı. Çok sayıda sempozyum, panel, tiyatro, sergi ve kısa filmde müzik ve ses tasarımı yaptı. 1998–2013 arasında Prof. Filiz Ali ile Ayvalık Uluslararası Müzik Akademisi'nin kuruluşunda ve etkinliklerinde yer aldı. 1998'den beri Mimar Sinan Güzel Sanatlar Üniversitesi İstanbul Devlet Konservatuvarı'nda öğretim üyesi olarak görev yapıyor. 2011'de Yardımcı Doçent, 2017'de Doçent, 2025'te Profesör unvanını aldı. Ayrıca Sabancı ve Marmara üniversitelerinde ders verdi. NEDEN HERKESE SANAT? Uzak durduğumuz sanat dallarıyla, sanatçı, akademisyen, eleştirmen, sanat tarihçi, kültür-sanat yazarı, küratör ve kıdemli seyirci rehberliğinde tanışıyor, o sanat dalının seyircisi olmayı öğreniyoruz. Çünkü anlamak için tanışmak gerekir. Tanışırsak, anlayabiliriz, sevebiliriz. Nacide Berber her sanat dalını, bilenlere soruyor, prodüktör Cengiz Saral yayına hazırlıyor. Herkese Sanat cumartesi günü saat 12.30'da, tekrarı pazar günü 18.30'da NTVRadyo'da. Programın ses kayıtlarını, radyoda yayınlandıktan sonra, kaçıranlar ve tekrar dinlemek isteyenler için ntvradyo.com.tr adresine ve podcast platformlarına yüklüyoruz. İstediğiniz zaman istediğiniz yerde dinlemeniz için.

“Bu Fikir Tutar!”da yeni bölüm zamanı… Bu bölümümüzde şirketlerin dijital sinir sistemi haline gelen API'leri ve bu güvenliği sağlamak için geliştirilen yapay zekâ tabanlı çözümleri konuşuyoruz. Peki, artık şirketlerin dijital işleyişinin kalbinde yer alan API nedir? API'ler üzerinden gerçekleşen veri ihlallerinin artışı ne anlatıyor? Klasik güvenlik duvarları API saldırılarına karşı yeterli mi? Kurumlar siber güvenlik eksikliklerinden kaynaklanan yeni risk alanlarını ne kadar ciddiye alıyor? Yerli bir siber güvenlik çözümüne sahip olmak neden kritik? İyi bir güvenlik mimarisi nasıl kurulmalı? Hepsi ve daha fazlası için Kafein Teknoloji Direktörü Ersin Bitirgen ile sohbetimize bekleriz. Keyifli dinlemeler… Sunucu: Begüm Nur Alkış

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi. Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā. Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt? Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs… Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem? Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida) Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums? Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam. Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ.  Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks? Jā, lielā mērā. Manuprāt, katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu; šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti. Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša. Jā, tieši tā. Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu? Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju.  Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā. Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti! Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi. Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas. Vairāk – ierakstā. 

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Orķestris "Rīga" Lielās piektdienas koncerta programmā 18. aprīlī izvēlējies pašmāju un ārvalstu komponistu mūziku, kas estētiski un tematiski atbilstoša Lielās piektdienas kristīgajai tradīcijai. Programmas centrā – Uģa Prauliņa Stabat Mater pirmatskaņojums pārlikumā korim un pūšaminstrumentu orķestrim – skaņdarbs, kas 2019. gadā pasaules pirmaskaņojumu piedzīvoja tieši Lielajā Piektdienā Vinspīras centrā Edmontonā, Kanādā, bet Latvijā vēl nekad nav skanējis. Līdzās pirmatskaņojumam koncertā arī Viļņa Šmīdbera "Elēģija", Jēkaba Mediņa "Golgātas krusts", Johana Sebastiāna Baha un Antonio Lotti opusi. Koncertā, kuru tiešraidē piedāvās "Klasika", piedalīsies ar Rīgas kamerkoris Ave Sol, un pie diriģenta pults stāsies tā mākslinieciskais vadītājs un šīgada jubilārs Andris Veismanis, ar kuru "Klasikā" tiekamies jau šobrīd. Diriģents atklāj, cik daudz viņam savā laikā nācies pievērsties Stabat Mater un atbild uz jautājumu, vai šī forma pieprasa kādas kanoniskas likumsakarības, kas jāievēro. Viņš arī tuvāk raksturo Uģa Prauliņa Stabat Mater, kurā jūtamas folkmūzikas ietekmes, atzīmējot, cik svarīgi atskaņojumā domāt par balansu starp kora, solistu balsu un orķestra skanējumu. "Uģa Prauliņa darbā var just arī folkmūzikas iespaidu – interesants pavērsiens!" uzsver Andris Veismanis. "Zinot, kā Uģis vispār raksta – viņš folkmūziku nekad nepamet! Atceros viņa sākotnējo sadarbību ar grupu "Iļģi", darbojoties kā producentam un skaņu operatoram – šie ieraksti man ir neaizmirstams piedzīvojums! Šīs tēmas Uģī joprojām ir dzīvas un darbojas. Nedaudz viņa mūzikā vienmēr jūtu arī popmūzikas ietekmi, bet ne šī vārda sliktākajā nozīmē, bet gan formas ziņā, kur ir gan džezs, gan rokmūzika. Jo Uģis savulaik darbojies ar rokmūziku, un tas ir jūtams. Šis veids ir aktuāls arī paņēmienā, kādā "Stabat Mater" uzrakstīts pūtēju orķestrim. Un tas mani uzrunā." Sarunas turpinājumā diriģents raksturo Jēkaba Mediņa darbu "Golgātas krusts" un Antonio Lotti Crucifixus, ko koris dziedās a cappella, kā arī runā par Viļņa Šmīdberga "Elēģijas" un Sabīnes Ķezberes/Baha korāļprelūdijas iekļāvumu šajā Lielās piektdienas programmā. 

Başkan Trump'ın başlattığı ticaret savaşları, bir haftadan az bir süre içerisinde dünya ekonomisini küresel bir finansal krizin eşiğine getirdi. Açıklanan gümrük tarifesi oranlarını, Amerika'nın dış ticaret açığını kapatma ve uluslararası ticaret rejimini kendi lehine yeniden şekillendirme çabası olarak izah etmek hiç de kolay değildi. Amerika'nın ticaret fazlası olan ülkelerle birlikte kendi müttefiklerini de hedef alması, piyasaları endişelendirmekle kalmayıp panik havası yarattı.

Tadej Pogačar, Mathieu van der Poel, Filippo Ganna, Mads Pedersen, Wout Van Aert a další nachystali fantastickou podívanou na belgických kostkách! Jejich souboj bavil a ještě více nás navnadil na finále příští neěli na kostkách Roubaix!Miniatura: VeloMotionDejte nám odběr na Youtube: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠http://www.youtube.com/dojeto/noodlemx?sub_confirmation=1⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Jsme i na Facebooku: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.facebook.com/DOJETOcz⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Twitteru/X: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://twitter.com/DOJETOcz⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Instagramu: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://www.instagram.com/dojetocz/⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠

Šįkart „Kitame laike“ – sudėtinga Airijos klasikinės muzikos istorija, jos santykiai su tradicine muzika ir politinėmis peripetijomis. Kodėl galima teigti, kad akademinės muzikos tradicija šioje saloje dar tik formuojasi?Ved. Domantas Razauskas

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

"Klasikā" tiekamies ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesoru Andri Vecumnieku, kurš ir pieredzes bagāts komponists, diriģents un muzikologs, kā arī jauno komponisti un pianisti Eļzanu Šaripovu, lai runātu par "Pētera Plakida vokālās kamermūzikas balvas 2024" pasniegšanu un nominantu koncertu, kas risināsies 5. martā pulksten 16 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Andris Vecumnieks stāsta par Pētera Plakida vokālās kamermūzikas balvas nominantēm un nozīmīgiem balvas ieguvējiem šīs balvas pastāvēšanas vēsturē, vokālās kamermūzikas nozīmi šodien un iezīmē 5. martā gaidāmo koncerta programmu. Tikām šī gada balvas nominante, komponiste un pianiste Eļzana Šaripova dalās, cik nozīmīgs ir teksts skaņdarba tapšanā, atklāj, kā viņas radošajā darbībā saspēlējas kompozīcija un izpildītājmāksla.  

"Man liekas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir ļoti īpašs statuss, un to nevajadzētu jaukt ar publisko bibliotēku. Protams, mēs daudzas lietas varam mācīties no publiskās bibliotēkas, tomēr esam vilcējspēks, milzīgā standarta noteicošā institūcija. Esam ne tikai nacionālā bibliotēka – esam nacionālā kultūras institūcija. Līdz to esam jaudīgs spēks attiecībā pret to, kā nacionālās kultūras institūcijas sevi pozicionē, kādu vietu ieņemam pie galda attiecībā par jebkuriem attīstības jautājumiem," uzsver Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa. Ar viņu tiekamies, lai plašāk runātu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas aktualitātēm tuvākā un tālākā nākotnē.    Anete Ašmane-Vilsone: Bibliotēka ir tik liela institūcija, ka tur nemitīgi ir kaut kas jauns, kaut kas aktuāls un kaut kas svarīgs. Tomēr šonedēļ šeit atklāta izstāde ar ļoti intriģējošu nosaukumu – "Tiesības uz bibliotēku". Vēl liela aktualitāte, kas skar gana daudzus un par ko daudzi priecājas, ir bibliotēkas darba laika pagarināšana. Taču sāksim ar izstādi, kas iekļaujas projekta "Latviešu grāmatai – 500" notikumu ciklā. Dagnija Baltiņa: Sākšu ar projektu "Latviešu grāmatai – 500", jo man šķiet, ka tas ir viens no patiešām monumentāliem šīgada notikumiem – pagājuši pieci simti gadi, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā! Un mēs nenoliedzami runājam par grāmatu latviešu valodā kā to stūrakmeni, kas veidojis gan Latvijas valstiskumu, gan stiprinājis mūsu pašapziņu, gan vispār savu valodas novērtējumu un valodas garu. Tas, ka mums bijušas grāmatas latviešu valodā, ir bijis mūsu pretstāves elements un balsts gan pret daudzām rusifikācijas politikām, kam esam gājuši cauri, gan palīdzējušas noturēt savu identitāti vēlāk – trimdā vai arī Latvijā. Līdz ar to grāmatas piecsimtgade ir ļoti spēcīgs vēstījums par mūsu pašu saknēm, par grāmatu kā fenomenu mūsu sakņu uzturēšanā un par to, kādas izvēles veiksim nākamajos piecsimt gados. Un tāpēc arī pirmā izstāde – mums gan ir ļoti daudz izstāžu, šogad ir arī Gunāra Birkerta simtgades izstāde, kas arī ir daļa no šīs programmas –, bet kulminācijas gadu atklājošā izstāde "Tiesības uz bibliotēku" ir vienlaikus gan modinātājzvans, gan atgādinājums par to klinti, uz kuras mēs stāvam, lai ietu tālāk. Un tās ir mūsu tiesības – ieraudzīt šo klinti, lauzt kādus priekšstatus pašiem par sevi,  atgādināt, veidot labus paradumus, kas balstās lasīšanā un kritiskā domāšanā, kas ceļ mūsu pašapziņu, un, protams, palīdz cīnīties pret mītiem, aizspriedumiem.  Tas arī iet kopā ar jautājumu par darba laika pagarināšanu; par to, kāda ir mūsdienu bibliotēka. Mēs arvien vairāk un vairāk pasaulē redzam, ka mūsdienu bibliotēka ir dzīva, atvērta, silta, mutuļojoša vieta. Bet kas ir mūsu galvenā valūta un kas ir tiesības uz bibliotēku? Mūs interesē, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam izdodas. Un bibliotēka iedod to sajūtu, ka mums tas rūp. Tāpēc arī darbalaika pagarināšana, kas nav tikai nosacīts sabiedrības spiediens, kas noteikti ir bijis, bet drīzāk filozofiskā un ļoti stingrā pārliecība, ka mums ir svarīgi, lai Latvijas iedzīvotāji ir kritiski domājoši, lai viņiem veidojas paradums pašiem veidot savu viedokli un kritiski domāt. Un bibliotēka ir šī atvērtā, visiem pieejamā vieta, kur to darīt. Un tad jau arī es domāju, ka mūsu pašapziņa aug un ceļas. Kā nonācāt pie šādas koncepcijas? Un vēl: mani kolēģi, uzzinot, ka jūs intervēšu, lūdza, lai noteikti jums pajautāju, kālab tomēr svētdienās bibliotēka ir slēgta? Vai arī to nevajadzētu mainīt? Domāju, ka ļoti gudri ir iet pakāpeniski ar lietām uz priekšu. Ja redzēsim, ka sabiedrībā būs pieprasījums, mēs par to domāsim. Šobrīd redzam, un arī izvērtējot tos laikus, kad visvairāk iedzīvotāji nāk uz bibliotēku, nolēmām sākt agrāk un turpināt strādāt ilgāk. Mainījām arī darbalaiku sestdienās – tagad bibliotēka būs atvērta no 11 līdz 18, jo redzējām, ka tieši pēcpusdienā ir ļoti daudz cilvēku, tāpēc pielāgojām savas iespējas un piedāvājumu tieši apmeklētāju plūsmai. Ja redzēsim, ka arī svētdienas ir ļoti, ļoti, pieprasītas, varēsim par to domāt. Bet uzskatu, ka ir gudri iet soli pa solim un sākt šos labos paradumus sabiedrībā veidot, audzināt un mudināt – kādu darbdienas vakaru nākt uz bibliotēku ar savām domām, ar savām idejām, tās rakstīt, pierakstīt, lasīt, lai saprastu labāk lietas pasaulē. Kādu redzat Nacionālās bibliotēkas lomu ne tikai bibliotēku un grāmatniecības nozarē, bet varbūt plašāk? Pirms pāris nedēļām, 15. februārī, "Klasikā" bija raidījums par bibliotēku dizainu, vēsturi un nākotni. Kāds ir jūsu skatījums? Vai Latvijas Nacionālā bibliotēka kaut kādā ziņā rāda piemēru pārējām bibliotēkām? Jo, saprotams, ka tā nav gluži parasta pilsētas bibliotēka, kāda mēdz būt jebkurā Latvijas pilsētā – tā ir Nacionālā bibliotēka ar savu statusu, saviem plusiem un mīnusiem. Man liekas, ka Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir ļoti īpašs statuss, un to nevajadzētu jaukt ar publisko bibliotēku. Protams, mēs daudzas lietas varam aizņemties no publiskās bibliotēkas, tomēr esam vilcējspēks, milzīgā standarta noteicošā institūcija. Esam ne tikai nacionālā bibliotēka – esam nacionālā kultūras institūcija. Līdz to esam jaudīgs spēks attiecībā pret to, kā nacionālās kultūras institūcijas sevi pozicionē, kādu vietu ieņemam pie galda attiecībā par jebkuriem attīstības jautājumiem. Šobrīd Nacionālā bibliotēka sevi ļoti spēcīgi pieteikusi arī digitālajos jautājumos, un domāju, ka esam viens no nozīmīgākajiem sabiedrības balstiem, pieņemot lēmumus, kas ir sabiedrības interesēs. Un tas ir būtiskais atslēgas vārds, ka nacionālās bibliotēkas loma ir ieraudzīt lietas ļoti kompleksi, bet – izejot no tā, kāds ir sabiedrības labums un ieguve no cilvēka skatupunkta, un nepārtraukti būt tam atgādinošajam elementam, kas aizstāv šo vajadzību, cilvēcisko skatu un valstisko domāšanu. Un šī loma mums kā nacionālajai kultūras institūcijai ir neaizvietojama. Tas nenoliedzami gan ir par digitālajiem jautājumiem – gan  kultūra, gan īpaši bibliotēku darbs īpaši šobrīd digitalizējas –, gan par visu bibliotēku lomu sabiedrībā kopumā. Tā ir mūsu ļoti spēcīgā loma – būt par aizstāvi un kompetenču centru attīstības virzītāju visām bibliotēkām Latvijā. Vairāk – ierakstā.  

Klasika kaip investicija, arba ką žino klasikinę muziką remiantis milijardierius, ir ko nežino „Eurovizijos“ gerbėjas? „Muzikos einšteinai“, arba mažai žinomas airis, noktiurnų pradininkas. Rekordas muzikos istorijoje, arba debiutinį albumą išleidžiantis džiazmenas Marshallas Allenas, pernai pavasarį atšventęs 100-ąjį gimtadienį. Visa tai – „Kito laiko“ temos.Ved. Domantas Razauskas

27. februārī pulksten 19 VEF Kultūras pils Kamerzālē koncertcikla "Uztakts. Latvijas jaunie talanti" ietvaros latviešu un ārzemju autoru skaņdarbus atskaņos jaunie mūziķi - saksofoniste Patrīcija Bloma, vijolniece Elza Siliņa, obojists Rinalds Rozenlauks un čellists Reinis Rudzītis, bet koncertmeistare un koncerta vadītāja būs Agnese Egliņa. Plašākā sarunā par šo koncertu "Klasikā" tiekamies ar Agnesi Egliņu, Reini Rudzīti, Elzu Siliņu, Patrīciju Blomu un Rinaldu Rozenlauku. Sarunājamies par impulsiem šī koncerta tapšanā, par dalībnieku izvēli, kas bijusi Agneses Egliņas ziņā. Jaunieši stāsta par  izvēlēto programmu, par sevi, par skolotāju un konkursu lomu sāktajā mūziķa ceļā, par prieku sadarbībā ar Agnesi Egliņu, arī par savstarpējo sapratni, cieņu, viens otra iepazīšanu un draudzību, kas, iespējams, pavērs ceļus tālākām idejām un satikšanās reizēm mūzikā...

"Klasikā" tiekamies ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu, kuras darbi ir pazīstami gan Latvijā, gan Eiropā, gan Amerikā, bet pirms nedēļas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērusi Baltijas mūsdienu stikla izstāde "Slāņi", kurā skatāms arī Andas darbs "Iztaisno muguru!" ("Spine"). Inta Zēgnere: Tāds neparasts nosaukums šim darbam. Ko īsti ar to vēlējies pateikt? Par ko ir šis darbs? Anda Munkevica: Tā ir šodiena. Katrā no mums tam vajadzētu būt kā bauslim... Darbu veidoju, domājot un veltot to ukraiņu gara stiprumam un pasaules notikumiem šodienas kontekstā. Vienmēr esmu domājusi par to, kā ir tiem cilvēkiem, kuri atrodas mājās, kad viņus bombardē. Kā viņi jūtas, kā viņi saslēdzas. Un, neskatoties ne uz ko, nākamajā rītā noslauka pelnus un putekļus, iztaisno muguru un iet tālāk. Dzīvo tālāk. Tā patiesībā ir arī mūsu atbildība par to, ko darām ikdienā, kāpēc esam piedzimuši. Šie mūžīgie jautājumi: kādus darbus savā dzīvē darām? Kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējiem – arī ar dabu. Tas arī ir šis te "Iztaisno muguru!" jeb dvēseles mugurkauls, kas patiesībā ir tas svarīgākais mūsu dzīvē. Šo mugurkaulu esmu veidojusi no dažādu paaudžu kopā saliktām rociņām… Tās veido mugurkaulu un faktiski arī ribāju. Mēs, cilvēki, esam savienoti vienotā asinsrites sistēmā, vienotā nervu sistēmā. Un kaut kur, kaut kādā ziņā mēs esam brāļi. To, starp citu, arī Arvo Perts saka savos darbos. Brāļi. Un tad ir jautājums: kāpēc viens brālis nosveras agresijas, varas, naudaskāras pusē, bet otrs – mīlestības, ģimenes, harmonijas un sirdsapziņas pusē? Kur ir tā robeža, kas viņus nošķir? Par tām rokām. Tās nav tādas abstraktas rokas, bet gan konkrētu cilvēku rokas, kas šo mugurkaulu satur kopā. Vai tu atšifrēsi nedaudz?  Rokas es izvēlējos, jo tās aug no sirds. Ja skatāmies uz to anatomiski, tās ir kā mūsu dvēseles antenas, un visus darbus, ko darām, mēs darām ar rokām. Cilvēki, kuru rokas es izvēlējos, ir ļoti konkrēti. Apakšā šo skulptūru satur kopā tāds kā kodols, saknes. Apakšā ir vecajie, gudrajie, kas ir mana mammīte un augstskolas profesors. Tālāk seko mūsu aizstāvji, sarga ukraiņu karavīru rokas, un tālāk uz augšu: vīrs un es, un mani dēli, jaunas sievietes rokas ar cerību uz nākotni pie jaunākiem bērniem, un pašā augšgalā – desmitgadīga puikas rokas, kas ir skats uz nākotni, vērsts uz visu jauno. Ar cerību.  Vairāk – ierakstā. ***  

"Klasikā" tiekamies ar stikla mākslinieci Andu Munkevicu, kuras darbi ir pazīstami gan Latvijā, gan Eiropā, gan Amerikā, bet pirms nedēļas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā durvis vērusi Baltijas mūsdienu stikla izstāde "Slāņi", kurā skatāms arī Andas darbs "Iztaisno muguru!" ("Spine"). Inta Zēgnere: Tāds neparasts nosaukums šim darbam. Ko īsti ar to vēlējies pateikt? Par ko ir šis darbs? Anda Munkevica: Tā ir šodiena. Katrā no mums tam vajadzētu būt kā bauslim... Darbu veidoju, domājot un veltot to ukraiņu gara stiprumam un pasaules notikumiem šodienas kontekstā. Vienmēr esmu domājusi par to, kā ir tiem cilvēkiem, kuri atrodas mājās, kad viņus bombardē. Kā viņi jūtas, kā viņi saslēdzas. Un, neskatoties ne uz ko, nākamajā rītā noslauka pelnus un putekļus, iztaisno muguru un iet tālāk. Dzīvo tālāk. Tā patiesībā ir arī mūsu atbildība par to, ko darām ikdienā, kāpēc esam piedzimuši. Šie mūžīgie jautājumi: kādus darbus savā dzīvē darām? Kādas ir mūsu attiecības ar apkārtējiem – arī ar dabu. Tas arī ir šis te "Iztaisno muguru!" jeb dvēseles mugurkauls, kas patiesībā ir tas svarīgākais mūsu dzīvē. Šo mugurkaulu esmu veidojusi no dažādu paaudžu kopā saliktām rociņām… Tās veido mugurkaulu un faktiski arī ribāju. Mēs, cilvēki, esam savienoti vienotā asinsrites sistēmā, vienotā nervu sistēmā. Un kaut kur, kaut kādā ziņā mēs esam brāļi. To, starp citu, arī Arvo Perts saka savos darbos. Brāļi. Un tad ir jautājums: kāpēc viens brālis nosveras agresijas, varas, naudaskāras pusē, bet otrs – mīlestības, ģimenes, harmonijas un sirdsapziņas pusē? Kur ir tā robeža, kas viņus nošķir? Par tām rokām. Tās nav tādas abstraktas rokas, bet gan konkrētu cilvēku rokas, kas šo mugurkaulu satur kopā. Vai tu atšifrēsi nedaudz?  Rokas es izvēlējos, jo tās aug no sirds. Ja skatāmies uz to anatomiski, tās ir kā mūsu dvēseles antenas, un visus darbus, ko darām, mēs darām ar rokām. Cilvēki, kuru rokas es izvēlējos, ir ļoti konkrēti. Apakšā šo skulptūru satur kopā tāds kā kodols, saknes. Apakšā ir vecajie, gudrajie, kas ir mana mammīte un augstskolas profesors. Tālāk seko mūsu aizstāvji, sarga ukraiņu karavīru rokas, un tālāk uz augšu: vīrs un es, un mani dēli, jaunas sievietes rokas ar cerību uz nākotni pie jaunākiem bērniem, un pašā augšgalā – desmitgadīga puikas rokas, kas ir skats uz nākotni, vērsts uz visu jauno. Ar cerību.  Vairāk – ierakstā. ***  

22. februārī Rīgas Doma Kapitula zālē plkst. 18:00 notiks mūzikas un dzejas vakars ‘"3 meistari un 4 skaņraži"', kurā uzstāsies Rīgas Doma ērģelnieks Aigars Reinis, baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova un viens no savas paaudzes spilgtākajiem aktieriem Gerds Lapoška, kurš ir arī šīs koncertprogrammas režisors. Koncertā skanēs austriešu baroka laikmeta komponistu Johana Baptista Peijera, Ferdrinanda Tobiasa Rihtera, Heinriha Ignaca Franča fon Bībera un Johana Jozefa Vilsmaijera mūzika. Bet jau šobrīd plašākā sarunā par šo koncertu "Klasikā" tiekamies ar vijolnieci Lāsmu Melderi-Šestakovu. 

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Jāni Puriņu, lai plašāk runātu par 15. februārī plkst. 16.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA)Lielajā zālē gaidāmo koncertu "Elpojam kopā!". Tajā muzicēs divi izcili pūtēju orķestri: Vilnius Tech koncertorķestris no Lietuvas un Latvijas Universitātes (LU) pūtēju orķestris. Šis pasākums ir veltīts Lietuvas Republikas Neatkarības proklamēšanas 107. gadadienai, svinot abu valstu bagātīgās kultūras un muzikālās tradīcijas. Koncertā piedalīsies arī viesdiriģents Džošua Kērnijs (Joshua Kearney) no Nebraskas Universitātes Omahā (ASV), kurš ir plaši pazīstams ar savu izcilo talantu un bagāto pieredzi starptautiskā līmenī. Maestro Kērnijs ir strādājis ar dažādiem orķestriem un mūziķiem visā pasaulē, iegūstot atzinību par savu radošo pieeju un spēcīgo muzikālo izpratni. Viņa viesošanās Latvijā būs īpaši nozīmīga, jo tas būs viņa pirmais brauciens uz šo valsti, ļaujot viņam iepazīties ar Latvijas bagātīgajām muzikālajām tradīcijām un kultūru. Džošua Kērnijs ne tikai vadīs orķestri koncertā, bet arī strādās ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Pūtēju orķestra diriģēšanas klases studentiem. Šī sadarbība sniegs studentiem unikālu iespēju mācīties no pieredzējuša mākslinieka, apgūstot jaunas diriģēšanas tehnikas un muzikālo izteiksmi. Maestro Kērnija vadībā studenti iegūs nenovērtējamu pieredzi, kas palīdzēs viņiem attīstīt savas prasmes un paplašināt muzikālo redzesloku, kā arī veidot starptautiskus sakarus, kas var būt nozīmīgi viņu nākotnes karjerā.  Diriģents Jānis Puriņš stāsta par LU pūtēju orķestra un Viļņas Ģedimina Tehniskās universitātes orķestra sadarbības vēsturi, koncerta nosaukuma rašanos un tā nozīmi; par koncerta repertuāru un solistiem – dziedātāju Paulu Osemļjaku, trompetistiem Vladimiru Školniju, Danielu Hugo Petkeviču, Linu Mečkovski (koncertā spēlēs birbīni – lietuviešu nacionālo instrumentu); par sadarbību ar diriģentu Džošua Kērniju no Nebraskas, ASV; par JVLMA Pūtēju orķestra diriģēšanas klasi un šīs jomas nākotni; par LU pūtēju orķestra dalībniekiem un līdzšinējiem orķestra sasniegumiem, kā arī turpmākajiem plāniem un mūziku, kas ir LU pūtēju orķestra repertuārā.

7. februāris ir saksofonista un pedagoga Renāra Lāča dzimšanas diena, un jau pirms vairākiem gadiem viņš iesācis to svinēt ar Saksofonmūzikas svētkiem. Tādi būs arī šogad, kad sestdien, 8. februārī, koncertzāli "Latvija" pieskandinās virkne saksofonistu, kas uzstāsies kopā ar Ventspils bigbendu. "Klasikā" par notikumu stāsta Gints Pabērzs un Renārs Lācis. "Pēdējā laikā biju neredzamāks, varbūt mazāk pamanāms, bet šad tad ar draugiem tāpat esmu uzspēlējis – mūzika nav galīgi nolikta malā. Bet tā sajūta auga, auga, ka vajadzētu atgriezties vairāk pie spēlēšanas, un pašreiz esmu uz tā ceļa," teic Gints Pabērzs. "Nu jau kādus 13 gadus nodarbojos ar saksofonu remontu, līdz ar to arī ikdienā satieku lielāko daļu saksofonistu, ar kuriem esmu kopā audzis un spēlējis. Līdz ar to saksofonu šī brīža dzīvi zinu – kādas kuram problēmas. Šādā sastāvā, kā būsim uz skatuves Ventspilī, mums nesanāk tik bieži tikties, bet, protams, viena liela daļa saksofonistu strādā kopā bigbendā, kur es arī šad tad piedalos, tā ka – tā vai šā – kaut kādā veidā mums sanāk satikties. Bet šādā koncertā – tā tas bieži nenotiek!" Renārs Lācis, taujāts, kādu mūziku plānots spēlēt Saksofonmūzikas svētkos, stāsta: "Ideja ir tāda, ka kādreiz mēs sākām vairāk vai mazāk spēlēt populāru bigbendu mūziku, bet tad sapratām, ka mums ir daudz cilvēku, kas mūziku raksta un studē nu jau ārzemēs. Un tā mūzika ir skaista un kvalitatīva, tā ka pārgājām vairāk uz oriģinālmūziku. Ventspils saksofonmūzikas svētku ideja ir – vairāk oriģinalitātes, mūzikas, ko raksta paši dalībnieki, studenti un viesi. Faktiski mums visa programma sastāvēs no oriģinālmūzikas."  * Ventspils bigbends Viens no spilgtākajiem Latvijas džeza kolektīviem — Ventspils bigbends, kuru vada saksofonists Renārs Lācis, — piedāvā koncertus, kuros klasiskā bigbenda skanējums satiekas ar svaigām un radošām aranžijām. Bigbends regulāri uzstājas un piedalās projektos, demonstrējot gan džeza tradīciju pārzināšanu, gan spēju tās pielāgot mūsdienu auditorijai. Saksofonistu zvaigžņu plejāde Koncertā uz skatuves kāps arī Gints Pabērzs, Kārlis Vanags, Dāvis Jurka, Toms Rudzinskis, Kristers Lauriņš un Jānis Puķītis — katrs no viņiem ir savas jomas meistars ar bagātu pieredzi gan Latvijas, gan starptautiskajā džeza mūzikas ainā. Viņu dažādās muzikālās pieejas pierādīs, cik daudzveidīgs un neizsmeļams var būt saksofona skanējums. Grupa “Lupa” Džeza grupa “Lupa” izceļas ar eksperimentālo pieeju, savienojot džeza improvizācijas ar popa un elektroniskās mūzikas elementiem. Mūziķi apliecina ne vien kompozīcijas un ierakstu meistarību, bet arī inovatīvu pieeju pēcapstrādei, radot dinamisku un piedzīvojumiem bagātu muzikālu ceļojumu. Paula Saija Talantīgā dziedātāja Paula Saija ir izcila interpretācijas meistare, kas savā daiļradē apvieno džeza tradīcijas ar moderniem mūzikas žanriem. Saksofonmūzikas svētki Ventspilī solās būt enerģisks un daudzveidīgs muzikāls piedzīvojums, kur saksofona skaņas skanēs gan tradicionālās, gan mūsdienīgās interpretācijās. Skanēs arī jauna oriģinālmūzika, kuru raksturo melodisms, skaista harmoniskā un interesanta ritmiskā valoda.  

Napovedujemo: koncert mešanega pevskega zbora Prosavus v Trabovljah, 2. koncert abonmaja LA' KLASIK v Kulturnem domu Laško.

This week the guys kick the pod off discussing classic movies they never watched (0:17). Hollywood Nicky goes on a mini rant on the significant and cultural impact of the TMI podcast and still being underrated (9:05). Big FS1 scandal breaking involving Skip Bayless, Joy Taylor, and Emmanuel Acho (10:53) which leads to the question, How much you would pay for sex?(11:42). This week in Trump news (20:04). Things we leaving in 2024 (27:49) LSU standout and NFL hopeful Kyren Lacy involved in a tragic accident (32:37). Bronny James vs Caitlin Clark (35:20) devastating wildfires in California (38:31) bring the silhouette challenge back and TikTok ban (41:37). Calling sex hotline as a kid (47:38). Women change their preferences in men once they have surgery (49:53). Which tv characters you absolutely hate (59:18) and much more with special guest DJ Klasik so tune in...... follow the instagram @toxicmasculinityissues_podcast @imhollywoodnicky @mike_fresh4hunnid @djklasik504

#HerkeseSanat

"Klasikā" uz sarunu aicinām Hammond ērģeļu virtuozu un pedagogu Ati Andersonu, kurš intervijas ievadā atceras, kā sākusies viņa paša mīlestība uz Hammond ērģelēm un pauž gandarījumu par Liepājas Lutera baznīcas vēsturisko instrumentu, kura atjaunošanas process noslēdzies 2024. gadā. Tāpat Atis priecājas par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas jauno instrumentu pilnā komplektācijā. Runājam arī par instrumenta īpašo skaņu, par iespējām, ko tas sniedz, par savādāku koordināciju, domāšanu un piesitienu, salīdzinot ar klavierspēli. Un vēl arī to, kādas zināšanas nepieciešamas, lai iegūtu kontaktu ar instrumentu, par Leslie skaļruņa iedarbību, vibrācijām, dvēseli. Visbeidzot - arī par Hammond ērģeļspēles apguves iespējām, par dažāda žanra mūziku un instrumentiem, kuri vislabāk draudzējas ar to.

Daugiau diskusijų https://www.instagram.com/osportas/ Daugiau diskusijų https://www.facebook.com/Osportas.lt Dėl reklamos: reklama@odangau.lt   00:00 – Įžanga 01:35 – Klasik ralio komentaras 08:25 – Didžiulė konkurencija motociklų klasėje 22:20 – Bendra motociklų įskaita 24:53 – Vlado Jurkevičiaus avarija 31:31 – Rokas Baciuška atidarinėjo trasą 35:58 – Vanago ir šturmano darbas 39:15 – Palinkėjimas Rokui 41:28 – Maratoninio greičio ruožo niuansai 43:40 – Automobilių įskaitos rezultatai 47:10 – Dacia problemos 48:51 – Puikus Žalos rezultatas 54:00 – Ketvirtas etapas 56:10 – Tech pagalbos kaina už 50k eurų   #Dakar #Odangau #dakarrally #Vanagas #Baciuska #Zala #Gelazninkas #Autorally #Dakar2025

Daugiau diskusijų https://www.instagram.com/osportas/ Daugiau diskusijų https://www.facebook.com/Osportas.lt Dėl reklamos: reklama@odangau.lt   00:00:00 – Įžanga 00:04:40 – Gediminas Šatkus out 00:06:20 – Likę 4 Lietuvos motociklininkai 00:18:10 – Taktiniai žaidimai 00:22:00 – Baciuškos ir Vanago konfliktas 00:26:25 – Baciuškos komentaras 00:27:45 – Kopos pykino vairuotojus 00:33:35 – Vanago ir Baciuškos gera diena 00:38:36 – Vlado rezultatas nuvylė 00:40:40 – Konkurencija automobiliuose 00:42:00 – Sainzo apsivertimas 00:45:55 – Žalos važiavimas į kopą 00:50:30 – Bagiai ir poliaris 00:52:27 – Klasik ekipažas 00:54:35 – Crono maratonas 00:58:25 – Antano artimiausi planai 00:59:10 – Žiūrovų klausimai   #Dakar #Odangau #dakarrally #Vanagas #Baciuska #Zala #Gelazninkas #Autorally #Dakar2025

Kasım başında seçim yapıyorlar, kazanan kişiye Ocak ayı sonunda koltuğu teslim ediyorlar. Saçma sapan bir usul.

Ülkelerine geri dönmeye başlayan Suriye vatandaşları, Hatay Reyhanlı'daki sınır kapısında kuyruk oluşturdu. Güney Kore Devlet Başkanı Yoon Suk Yeol'a yurt dışına çıkış yasağı getirildi. Bu bölüm Tissot hakkında reklam içermektedir. Tissot'nun yeni T-Touch Connect Sport modeli, spor ve sağlık yolculuğunuzun ayrılmaz bir parçası olacak. Gücünü güneşten alan saat, İsviçre saatçiliğini Tissot'nun özgün çizgisinde gösteriyor. Klasik ve şık tasarımla fonksiyonu bir araya getiren, aktif yaşam tarzının tamamlayıcısı Tissot T-Touch Connect Sport ile buradan tanışabilirsiniz.

#CinayetMasası

Geri Dönüyoruz'un 78. bölümünde Mahir Ünsal Eriş ve Töre Sivrioğlu'nun konuğu müzisyen Cengiz Onural. Klasik Türk müziğini ele aldığımız bu bölümde öncelikle türün doğru adlandırılması üzerine kafa yoran üçlü, makamın tanımına, makamların kategorizasyonuna, taşıdığı duygulara, karşılık geldiği ruh hallerine ve farklı makamların birbirleriyle uyumuna dair sohbetlerinde birçok soruya da cevap arıyor. Klasik Türk müziği bitti mi? Makam üreticiyi kısıtlar mı? Hâlâ özgün biçimleriyle yeni besteler yapılıyor mu? Bugün yapılan besteler de klasikler arasında yer bulabilir mi? Hepsi ve fazlası bu bölümde...

Geri Dönüyoruz'un 78. bölümünde Mahir Ünsal Eriş ve Töre Sivrioğlu'nun konuğu müzisyen Cengiz Onural. Klasik Türk müziğini ele aldığımız bu bölümde öncelikle türün doğru adlandırılması üzerine kafa yoran üçlü, makamın tanımına, makamların kategorizasyonuna, taşıdığı duygulara, karşılık geldiği ruh hallerine ve farklı makamların birbirleriyle uyumuna dair sohbetlerinde birçok soruya da cevap arıyor. Klasik Türk müziği bitti mi? Makam üreticiyi kısıtlar mı? Hâlâ özgün biçimleriyle yeni besteler yapılıyor mu? Bugün yapılan besteler de klasikler arasında yer bulabilir mi? Hepsi ve fazlası bu bölümde...

Greta Thunberg, tüm dünyadaki Türkiye ve Azerbaycan elçilikleri önünde eylem düzenlenmesi için çağrıda bulundu. CHP'nin 81 il başkanı, kurultay iddialarını reddederek erken seçim çağrısı yaptı. Bu bölüm Tissot hakkında reklam içermektedir. Tissot'nun yeni T-Touch Connect Sport modeli, spor ve sağlık yolculuğunuzun ayrılmaz bir parçası olacak. Gücünü güneşten alan saat, İsviçre saatçiliğini Tissot'nun özgün çizgisinde gösteriyor. Klasik ve şık tasarımla fonksiyonu bir araya getiren, aktif yaşam tarzının tamamlayıcısı Tissot T-Touch Connect Sport ile buradan tanışabilirsiniz.  Aposto Gündem'e buradan ulaşabilirsiniz

Hayal kırıklığı yaşayan pek çok takımın arasında bile kendini ayrı bir yere koyan Dallas Cowboys'taki sorunlar bu haftanın açılış bölümünü oluşturuyor (0:44) Beklentilerin altında kalan Indianapolis Colts ve mevcut Anthony Richardson çıkmazı (26:59) Klasik bir Mike Tomlin sezonu daha geçiren Pittsburgh Steelers için AFC'deki zirve iddiası ne kadar gerçekçi? (42:54) Host: Görkem Şahinoğlu, Çağrı Turhan

#HerkeseSanat #KlasikBale Herkese Sanat'ta bu hafta, dünyanın en iyi başbalerinleri arasında sayılan Ayşem Sunal Savaşkurt eşliğinde klasik baleyle tanışıyoruz. Klasik bale nasıl izlenir? Neye dikkat edebilirsiniz? Modern baleden farkı ne? O meşhur harekete nasıl çalışıyorlar? Bedenlerini nasıl koruyorlar? Giselle, Kuğu Gölü, Romeo ve Jüliet neden bu kadar çok seviliyor? Ayşem Sunal Savaşkurt: Ankara Devlet Konservatuvarı'nda bale eğitiminden sonra 1990 yılında Belçika Kraliyet Balesi'nde kariyerine başladı. İlk temsili 'Giselle'de dünya çapında övgüler aldı ve başdansçı olarak dünyaca ünlü bale topluluklarında, dünyanın dört bir yanındaki önemli sanat merkezlerinde dans etti, önemli koreograflarla birebir çalıştı. Dünyanın en iyi balerinleri arasında sayılan, pekçok ödüle layık görülen Savaşkurt, 2006 yılından itibaren Ankara ve İstanbul Devlet Opera ve Balesi'nde başdansçı olarak görev aldı. Halen İstanbul Devlet Opera ve Balesi'nde bale eğitmenliği ve repetitörlüğü yapıyor, ayrıca Bale Başkoreografı görevini sürdürüyor. https://www.operabale.gov.tr/tr-tr/Sayfalar/artistdetail.aspx?ArtistId=465 NEDEN HERKESE SANAT? Uzak durduğunuz, anlamayacağınızı, sevmeyeceğinizi düşündüğünüz sanat dalları var mı? Bu program, bu sanat dalıyla sizi tanıştırıyor. İyi bilen ve iyi anlatan bir rehber eşliğinde, ilk gösteriye davetlisiniz. Çünkü anlamak, sevmek için önce tanışmak gerekir. Herkese Sanat cumartesi 12.30'da, pazar 18.30'da NTVRadyo'da. Radyoda kaçıranlar ve tekrar dinlemek isteyenler için tüm bölümler https://www.ntvradyo.com.tr/ adresinde, ayrıca Spotify, Apple, Soundcloud gibi podcast platformlarında. İstediğiniz zaman, istediğiniz yerde dinleyebilmeniz için.

#HerkeseSanat #OrkestraŞefi Nisan Ak. Orkestra şefi, müzik direktörü. ABD'de yaşıyor, dünyanın dört bir yanında konser yönetiyor. Nisan Ak, "müzisyenlikten çok daha fazlası, müziğin elçisi" dediği orkestra şefinin neyi, nasıl yaptığını anlattı. Notaları okuyan ve hayal gücüyle canlandırıp, orkestraya çaldıran şefle tanışıyoruz. İyi dinlemeler: ... Orkestra şefinin görevi, müziği notalardan anlamak, orkestrayı ona göre koordine etmek, provalarda ve konserde efektif çalmasını sağlamak. ... Bazı müzikler, çok derin. Ama notalar somut değil, aralarında boşluklar var. Hayal gücünüzle canlandırmanız gerekiyor. ... Mesela "andante" yazar. Yani yürüme temposu. Ama sen yürürsün nasıl, ben yürürüm nasıl? Ne kadar farklı olabilir ki, dersin. Bugünkü yürüyüş hızı başka, 200 - 300 sene önce yaşayıp bunu yazanın yürüyüş hızı başka. Ama orada "andante" yazıyorsa, orkestra şefi kendi yürüme temposuna göre çaldıracak. Bazen, bütün karakteri değiştirir. ... Klasik müzikle ilgili en büyük derdim, belli bir zümreye ait olduğunu sanmak. Bazı müzikler bazı kesimlerde daha çok tutuluyor. Bir klasik müzik konserine gitmek bile pahalı bir deneyim. En son ne zaman 1000 kişiyle beraber bir konser dinlediniz? 21. yüzyılda bulunamaz bir deneyim! Ama şöyle düşünün müzik müziktir, sınıfı yoktur. İstediğimiz şeyi, istediğimiz yerde dinleriz. İstersek internetten açıp dinleriz. ... BÖLÜMDE KULLANILAN MÜZİK: Mozart'ın 40. Senfonisi - Antalya Devlet Senfoni Orkestrası - Şef: Nisan Ak NİSAN AK 1991 İstanbul doğumlu. Amerika Birleşik Devletleri'nde yaşıyor. Richmond Oratoryo Topluluğu ve Bruch Oda Orkestrası'nın kurucusu ve Müzik Direktörü. Viyana'dan Bursa'ya, Antalya'dan New York'a, 4 kıtada birçok şehirde, misafir şef olarak konser yönetti. Şeflik kariyeri sürerken, akademik kariyerini de sürdürüyor. Halen College of Charleston'da öğretim üyesi olarak görev yapıyor.

#HerkeseSanat #KlasikTürkMüziği

Sokak hayvanlarının uyutulmasını öngören yasa tasarısı tepki çekti. Peki sorunun çözümü nasıl mümkün olabilir? Çin, Tayvan'ın yeni başkanının yemin etmesi sonrası gözdağı tatbikatlarına başladı. Bu bölüm Dardanel hakkında reklam içermektedir. Gün içinde açlık anlarında lezzetli bir çözüm, keyifli anlarda eşlikçi ve besleyici bir ara öğün olarak öne çıkan Mr. NO Humus, Mr. NO ailesine katıldı. “Klasik” ve “köz biberli” çeşitleriyle kalbimizi çalan bu yeni lezzetleri seçili Migros mağazaları ve Opet istasyonlarında bulabilirsiniz. Aposto Gündem'e buradan ulaşabilirsiniz.

Geri Dönüyoruz'un 61. bölümünde Mahir Ünsal Eriş ve Töre Sivrioğlu, klasik müzik bahsini açmak üzere Memet Ali Alabora'yı konuk ediyor. Klasik müziğe neden klasik diyoruz? Klasik müzik nerede başlıyor? Hâlâ devam ediyor mu? Klasik müzik normlarını takip eden yeni besteler de bu türe dahil edilebilir mi? Klasik müziğe dair aklımıza gelen temel sorulara cevap ararken, tampere sistemini, Memet Ali Alabora'nın hayatını değiştiren filmi ve klasik müzik blöfçülüğünün esaslarını da bu bölümde öğreniyoruz.

Geri Dönüyoruz'un 61. bölümünde Mahir Ünsal Eriş ve Töre Sivrioğlu, klasik müzik bahsini açmak üzere Memet Ali Alabora'yı konuk ediyor. Klasik müziğe neden klasik diyoruz? Klasik müzik nerede başlıyor? Hâlâ devam ediyor mu? Klasik müzik normlarını takip eden yeni besteler de bu türe dahil edilebilir mi? Klasik müziğe dair aklımıza gelen temel sorulara cevap ararken, tampere sistemini, Memet Ali Alabora'nın hayatını değiştiren filmi ve klasik müzik blöfçülüğünün esaslarını da bu bölümde öğreniyoruz.

VEREMEDİK DİYE AĞLIYORLARDI! - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

O DEVİRDE DUYULAN SESLERİ SİZ DE DUYARSINIZ - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

BÜTÜN GÖK EHLİ SİZE BAKIYORDU ! - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

GELECEKTE VAR OLMANIN ŞARTI NEDİR? - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

Geri Dönüyoruz'un 57. bölümünde Mahir Ünsal Eriş ve Töre Sivrioğlu, önceden planladıkları programdan vaz geçip bir anda Karagöz oyunlarından Mesnevi'ye, Nasreddin Hoca'dan Mehmed Rauf'a uzanan bir edebiyat yolculuğuna çıkıyorlar. Laf lafı açtıkça edebiyatımızda Lut Kavmi meselesini konuşuyorlar, yolculukları Osmanlı'da şeriat tartışmalarından modernleşme cereyanına doğru spontane olarak uzuyor.

SİZLERLE YENİ BİR DESTAN YAZMAK İSTİYOR - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

ALLAH İSMİMİZİ ÇİZMESİN! - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

GELECEKTE VAR OLMANIN ŞARTI NEDİR? - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

BÜTÜN GÖK EHLİ SİZE BAKIYORDU ! - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

İNSAN TABİATININ BOŞLUKLARI NASIL ANLAŞILMALIDIR? - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by

SİZ ÖYLE BİR HİZMET ORTAYA KOYDUNUZ Kİ ! - Mizan Klasik - M. Fethullah Gülen Hocaefendi by