Podcasts about tiekamies

Tiekamies ar astronomu Ilgoni Vilku, lai iepazītu viņa Latvijas astronomijas vēsturei veltītās grāmatas otro daļu. Tā stāsta par astronomijas zinātnes attīstībai Latvijā 20. gadsimtā otrajā pusē un ietver stāstus gan par dažādu observatoriju un teleskopu izbūvi 20. gadsimtā, gan to, kā astronomija no šauras zinātnes jomas kļuva par populārās zinātnes flagmani. Kkā astronomija no sadzīves tik atrautas un specifiskas nozares nonāca līdz ikdienas cilvēkam Latvijā, stāta Latvijas Universitātes  Eksakto un tehnoloģijas fakultātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Kā interneta signāls veic ceļu līdz lietotājiem?​ Pa gaisu, pa zemi un pa ūdeni tā ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt ceļus, kā internets nonāk pie lietotājiem. Sīkāk par katru no šiem ceļiem un kāpēc optiskie kabeļi šobrīd ir drošākais veids, kur plūst interneta sakariem, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes pētieki Andis Supe un Jurģis Poriņš. RTU asociētais profesors un vadošais pētnieks Andis Supe Šķiedru optikas pārraides sistēmu laboratorijā rāda uz galda saliktās ierīces, ko vienkāršoti varētu saukt par vienu ceļa posmu un veidu, kā internets nāk līdz lietotājiem. Viens klikšķis un tā ir tikai sekundes daļa, kad datorā monitorā vai tālruņa ekrānā ielādējas video, attēls vai teksts. Bet vai esat domājuši, kādu ceļu šajā mirklī pieveic informācija? Tie ir vadi okeānu dzelmē, kur informācija tiek pārvērsta gaismas impulsos un pa optiskajiem kabeļiem nonāk mūsu ierīcēs. Tas ir sazarots tīkls kosmosā. Kopā ar Andi Supi mēģinām izsekot interneta gaitai no  zemes un debesīm līdz mājas datoram. Sarunai arī pievienojas inženierzinātņu doktors telekomunikācijās RTU profesors Jurģis Poriņš. Ja reiz runa ir par optiskajiem kabeļiem, tad profesors skaidro, kāpēc, salīdzinot ar kosmosa tehnoloģijām, šie mata izmēra vadiņi ir drošāks interneta ceļš. -- Erickiņš - kustīgs putniņš, kas labprāt dzīvo cilvēka tuvumā. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

Tiekamies ar dzīvnieku patversmes "Mežvairogi" saimnieci Danutu Priedi, kura jau 20 gadus rūpējas par divām laču meitenēm un var par lāčiem pastāstīt ļoti daudz - par sugu, par uzvedību, par riskiem, par lielākajām problēmām. Pieskaramies arī citām tēmām - klaiņojošiem suņiem, dzīvnieku glābšanu, situācijas, kad dzīvnieks cietis. Epizodi atbalsta Medību saimniecības attīstības fonds.

Jaunais baritons Daniils Pogoriless šovasar dosies uz Zalcburgas festivālu, kur izraudzīts prestižajai Jauno dziedātāju programmai. Sarunā ar Annu Martu Burvi viņš stāsta par darbu Pučīni operas "Bohēma" jauniestudējumā, balss attīstību, operdziedātāja ikdienu un izaicinājumiem, ko sagādā gan agrie rīti, gan laikmetīgās operas partitūras. Latvijas Nacionālajā operā nesen piedzīvota Džakomo Pučīni operas "Bohēma" pirmizrāde, kurā Daniils Pogoriless atveido Šonāru. Dziedātājs atzīmē, ka šis tēls ir viens no četriem draugiem, kura uzdevums lielā mērā ir noteikt pārējo varoņu noskaņojumu. "Ja paskatāmies libretā, Šonārs ir mūziķis. Viņa pirmā parādīšanās ir ar ārkārtīgi absurdu stāstu par to, kā viņam izdevies iegūt naudu, pārtiku un visu pārējo, kas draugiem tik ļoti nepieciešams. Viņš ir tas, kurš maina atmosfēru un izjauc drūmās noskaņas," stāsta Daniils Pogoriless. Darbs pie iestudējuma gan nav bijis vienkāršs. Jaunajam māksliniekam tā bijusi pirmā pieredze, strādājot kopā ar tik pieredzējušiem kolēģiem kā Jānis Apeinis un Rihards Mačanovskis. "Pučīni radītā partitūra ir ārkārtīgi sarežģīta. Jāpagūst apgūt gan intonācija, gan ritms, gan jāspēj precīzi iedziedāties vajadzīgajā brīdī. Ļoti daudz palīdzēja kolēģu pieredze. Tas viss nāk tikai ar laiku un mēģinājumiem." Bumba orķestra bedrē Viens no spilgtākajiem "Bohēmas" brīžiem ir aina, kurā draugi uz skatuves rotaļājas ar bumbu. Daniils ar smaidu atceras ģenerālmēģinājumu, kurā viss nenotika gluži pēc plāna. "Nevienā mēģinājumā nebija nekādu problēmu. Bet ģenerālmēģinājumā bumba aizlidoja pārāk augstu. Es tai vēl paspēju pieskarties, bet nākamajā brīdī redzēju, kā tā ielido orķestra bedrē – trompešu pusē… Par laimi, mūziķi bumbu atmeta mums atpakaļ. Skatītājiem tas ļoti patika, bet tas noteikti nebija iestudēts!" Tuvākais ir "bel canto" Lai gan dziedātājs savā repertuārā sastapies gan ar Hendeļa, gan Pučīni, gan Doniceti mūziku, šobrīd viņš par sev tuvāko uzskata tieši "bel canto" stilu. "Doniceti mūzika ļoti pieprasa balss kontroli. Orķestris ir smalks un vairāk ļauj dziedātājam izdziedāties, nevis viņu nes. Man patīk dziedāt, un tāpēc arī mana dvēsele šobrīd velk pie Verdi mūzikas, lai gan nopietnām Verdi lomām vēl esmu pārāk jauns." Viņš atzīst, ka īpašu vietu ieņem arī franču komponistu – Žila Masnē un Žorža Bizē – mūzika. "Tā ir fenomenāli skaista mūzika. Tur ir mazliet no Verdi, mazliet no Pučīni un vienlaikus franču smalkums." Balss mainās visu laiku Runājot par profesionālo attīstību, Daniils Pogoriless uzsver, ka balss nav nemainīgs instruments. "Man šķiet, ka mana balss mainās katru mēnesi. Kaut ko jaunu atklāju, kaut ko vecu mēģinu atmest. Ir periodi, kad šķiet, ka skan sliktāk nekā pirms gada. Tas ir nemitīgs meklēšanas process." Viņš ir pārliecināts, ka dziedātājs nevar apstāties pie reiz apgūtā: "Nevar iemācīties dziedāt un pēc tam visu mūžu dziedāt vienādi. Kaut kas visu laiku mainās. Tu vari attapties 35 gados un saprast, ka nemāki elpot. Tad jāmācās no jauna. Ja vēlies dziedāt ilgi, tev jāmācās visu mūžu." Kā piemēru viņš min leģendāro tenoru un vēlāk baritonu Plasido Domingo, kurš joprojām turpina uzstāties. "Ja sirds dzied, tad dzied arī balss." Zupa brokastīs un piesardzība ar kafiju Operdziedātāja ikdiena saistīta ne tikai ar mēģinājumiem, bet arī rūpēm par ķermeni. Daniils atzīst, ka viņa brokastu paradumi daudziem varētu šķist neparasti. "Man ļoti patīk zupa no rīta! Tā man dod enerģiju. Savukārt vakariņas ir vieglas. Reizēm pirmdienas brokastīs ēdu no svētdienas pāri palikušo šašliku un jūtos fenomenāli." Dziedātājs uzskata, ka nav iespējams nošķirt sevi no savas balss: "Pēdējos gados es neatdalu sevi, savu balsi un savu profesiju. Mēs esam savstarpēji saistīti. Ja ķermenis ir noguris, ir stress vai bezmiegs, tas uzreiz atspoguļojas balsī." Īpašas attiecības viņam ir arī ar kafiju: "Tā izmaina iekšējo sajūtu muskuļos. Operdziedātājam visas kustības ir ļoti precīzas un kontrolētas. Kafija reizēm šo kontroli izjauc. Vari iedot balsij vairāk, nekā vajadzētu, un pēc tam par to samaksāt." Ceļā uz Zalcburgas festivālu Šovasar Daniilu Pogorilesu gaida iesaistīšanās Zalcburgas festivāla Jauno dziedātāju programmā. Tur viņš piedalīsies vācu komponista Gordona Kampes darbā "King Arthur Junior" ("Mazais Karalis Arturs"), kas tapis, iedvesmojoties no Henrija Pērsela operas "Karalis Arturs". "No Pērsela tur palikuši vien daži citāti, nosaukums un tēlu attiecības. Tas ir pilnīgi jauns darbs." Festivāla programma paredz ne tikai mēģinājumus un izrādes, bet arī meistarklases, lekcijas un citas profesionālās aktivitātes. "Katru dienu ir kaut kas – meistarklases, lekcijas, nodarbības. Programmas noslēgumā visi izvēlētie jaunie dziedātāji uzstāsies lielā koncertā kopā ar orķestri. Tas ir ļoti svarīgs solis karjerā." Īpaši spilgti Daniils Pogoriless atceras noklausīšanos Zalcburgā, kas notikusi dienu pēc viņa dzimšanas dienas. "Atvadoties no komisijas, pateicu: "Tiekamies vasarā!' Pēc tam domāju – kāpēc es to teicu? Tagad viņi noteikti uzskatīs mani par augstprātīgu... Bet, braucot vilcienā uz Vīni, saņēmu ziņu, ka esmu uzņemts programmā!" ***  

Latvijas politisko teātri papildinās Dailes teātra iestudējums "Rīkojums Nr.2". Aktieri, kuri tikušies ar saviem prototipiem garās sarunās, un aktieri, kuri savus tēlus apzināti veidojuši, ar prototipiem netiekoties. Kā arī tēli, kuru prototipi ir jau miruši. Pirmizrāde šovakar, 12. jūnijā, un, iespējams, viena izrāde būs uz skatuves , otra – zālē. Gaidot pirmizrādi, Kultūras rondo tiekamies ar dramaturgu Matīsu Gricmani un režisoru Valteru Sīli.

Tiekamies ar mednieku Jāni Brambatu, kurš dalās savā stāstā par tiesvedību, kas nu jau četrus gadus neļauj viņam iet medībās ar saviem šaujamieročiem. Pamatoti, nepamatoti - par to spriediet paši. Bet šeit stāsts par Ieroču aprites likumu, ārkārtīgi lēno tiesu sistēmu un daudzām citām problēmām! Konkursa jautājums no OUTDOOREXPERTS.LV: https://outdoorexperts.lv/lv/Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Tiekamies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš veicis interesantu māksliniecisku pētījumu par vizuālajiem arhetipiem, kas ir ģeneratīvā mākslīgā intelekta modeļu pamatā un kas ir arī viņa izstādes centrā. No visiem mūsu estētiskajiem un kulturālajiem aizspriedumiem, ko gadu gaitā esam uzkrājuši interneta dzīlēs, barojas mākslīgā intelekta modeļi un spoguļo mūs, pēc tam turpinot barot mūs atpakaļ ar tiem pašiem stereotipiem un arhetipiem. Šo mijiedarbi savā praksē pēta Jurģis Peters.  Mākslinieks ir doktorantūras pētnieks Tamperes universitātē, bet vispirms ieguvis maģistra grādu gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan datorzinātnē Birmingemas universitātē.  RIXC galerijā Rīgā ir skatāma jūsu izstāde "Uzmācīgās domas" ar pavadteikumu - par ko nespēj pārstāt domāt mākslīgais intelekts? Par ko tas nespēj pārstāt domāt? Jurģis Peters: Strādājot pie šīs izstādes un eksperimentējot ar to, kā mēs varam salauzt mākslīgā intelekta sistēmas, tā ir mana kiberdrošības ievirze, man šķiet ļoti interesanti pamēģināt sistēmu salauzt vai atrast kaut kādu veidu, kā tajās iekļūt citādāk. Mēģinot lauzt šo sistēmu, izmēģinot daudzas dažādas pieejas, lielākā daļa nestrādāja, bet viena, kas strādāja, bija pieeja, ja mēs mākslīgajam intelektam dodam viņa pašradīto saturu, tad laika gaitā sistēma "apēd sevi". Interesanti ir tas, ka saturs, kas tiek radīts, sāk atkārtoties kaut kādā mērā. Lai gan tas nav vienmēr vienāds, bet sāk atkārtoties dominējošās formas, kompozīcijas, krāsas. Šīs ir lietas, pie kurām mākslīgā intelekta sistēma vienmēr atgriežas. (..) Viena lieta ir tas, ko mēs nododam kaut kādas savas prasmes un to autorību [mākslīgajam intelektam], un vēl ir vides jautājums, par ko, man liekas, vispār mākslīgā intelekta kontekstā ļoti maz runāt. Ka tas ir vidi ļoti piesārņojošs pasākums, jo patērē ārprātīgi lielus resursus. Tikai mēs to neredzam. Vai jūs arī par to savā ikdienā, strādājot ar tehnoloģijām, domājat? Jurģis Peters: Par šīs tēmas aktualitāti, cik esmu saskāries Somijā, ļoti daudz runā, un tā ir viena no pusēm, ja tu tiešām izvēlies strādāt ar mākslīgo intelektu, tam ir jābūt ļoti lielam pamatojumam. Citādi tas kaitējums videi un tas, cik resursu ir nepieciešami, neatspēko to, ka varbūt vienkārši gribas uztaisīt kādu attēlu.  Par to, man šķiet, ir ļoti polarizējoša attieksme, ir kritiskā perspektīva, kur ir ļoti daudz mākslinieku, bet es varu vairāk par Somiju runāt, kuriem šķiet, ka mākslīgo intelektu nevajag izmantot vides problemātikas dēļ. Bet ir otra daļa, kas vairāk ir saistīta ar pētniecību, kur joprojām šķiet, ka mākslīgais intelekts ir atrisinājums visām problēmām un ka tikai mākslīgo intelektu varam tikt tālāk. Ir ļoti grūti balansēt pa vidu. Es piekrītu tam, ka izmantošana ir leģitīma tad, ja tam ir tiešām iemesls. No otras puses, šie rīki ir brīnišķīgi, tiem ir tiešām ļoti lielas iespējas, ir situācijas, kad ir svarīgi, ka mēs tos izmantojam. Savā mākslinieciskajā praksē es šim aspektam tik ļoti nepievēršos, jo šķiet, ka par to jau ārkārtīgi daudz runā. Bet varbūt es esmu kādā burbulī.

Kas būs mūsu pretinieki, ja tie būs? Tiekamies tiešraidē un VEF kvartālā! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

6-0, vai šādas sajūtas ir Somiem katru spēli? To tikai uzzināsim VEF Kvartālā! Tiekamies tiešraidē un VEF kvartālā! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Hokeja pavasaris turpinās, un vai Masaļskis atvainosies? To tikai uzzināsim VEF Kvartālā! Tiekamies tiešraidē un VEF kvartālā! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Aiziet, turpinam hokeja pavasari, šoreiz Dvinskis ir atpakaļ! Tiekamies tiešraidē un VEF kvartālā! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Aiziet, turpinam hokeja pavasari! Tiekamies tiešraidē un VEF kvartālā! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Aiziet, turpinam hokeja pavasari! Tiekamies tiešraidē un VEF kvartālā! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Tad aiziet, sākam hokeja pavasari! Tiekamies tiešraidē un VEF kvartālā! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Muzejs “Latvieši pasaulē” (LAPA) meklē pastāvīgu mājvietu Rīgā, lai rastu plašākas iespējas  ikvienu iepazīstināt ar pasaules latviešu mantojumu. Kultūras rondo tiekamies ar jauno muzeja vadību - jauno valdes priekšsēdētāju Annu Muhku, kuratori Mariannu Auliciemu un izpilddirektoru Uldi Dimiševski. Pirms 29 gadiem viņi sanāca kopā un dibināja biedrību ar mērķi apkopot liecības, priekšmetus, fotogrāfijas un stāstus par latviešu izceļošanu no Latvijas un dzīvi diasporā. Šodien “Latvieši pasaulē” ir akreditēts privātais muzejs un pētniecības centrs ar pamatīgu krājumu, digitālo arhīvu, regulārām izstādēm, pētniecības projektiem un lielu mērķi: atrast muzejam pastāvīgas mājas un radīt ekspozīciju, kas stāstītu par latviešu ceļiem pasaulē divsimt gadu garumā. 

Kultūras rondo tiekamies ar vijolnieku, kamerorķestra "Davinspiro Camerata" dibinātāju Daniilu Bulajevu. 16. maijā kamerorķestris "Davinspiro Camerata" Melngalvju namā atskaņos programmu "Bach was born in South America!". Tas būs Daniila Bulajeva un Andreja Puškareva autorprogrammas pirmatskaņojums. Daniils arī  kopā ar kolēģiem 11. maijā muzicēs Latvijas Radio 1. studijā, kur tiks atklāts 72. starptautiskais komponistu forums "Rostrum". Latvijā tas notiks pirmoreiz. Stāstīt par gaidāmo mūzikas notikumu sarunā pievienojas LR3 „Klasika” kolēģe un projekta vadītāja Anna Veismane.

Tiekamies tiešraidē un izrunājam par to, kas tikko notika uz ledus! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

„Lielais sprādziens”. Ivara Šteinberga interpretācija dzejas valodā jaunākajā krājumā. Žurnāla “Punctum” apgāds laidis klajā dzejnieka Ivara Šteinberga piekto dzejoļu krājumu pieaugušajiem “Lielais sprādziens”. Šajā dzejas krājumā satiekas divas vēsturiski nesaistītas lidojuma līnijas – amerikāņu astronoma Edvīna Habla biogrāfija un grāmatas autora atmiņas par vecākiem, viņu šķiršanos un viņu vecākiem. Vecmāmiņa, kura viņam uzdāvina pirmo dzejas grāmatu. Traumas, kuras mūs vajā un neļauj noticēt, ka var būt arī labi. Trajektorijas, kurās mūs virza, Ņūtona bumbiņas un iespējas novirzīties … Tiekamies ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu, viņš arī lasa dzeju – par Hablu, par vecmāmiņu un  par teleskopiem, kuri zīlē zvaigžņu biezumos. Krājuma dizainu un ilustrācijas veidojis Aigars Opincāns, redaktors – Henriks Eliass Zēgners. 

Katra ziema nāk ar jauniem izaicinājumiem ceļu uzturētājiem, jo dažkārt līdz ar sniegu nokūst arī asfalta gludais klājums. Kā uzlabot ceļu segumu izturību un no kā Latvijā un pasaulē top ceļi? No plastmasas atkritumiem un vecām riepām, līdz lignīnam un pelniem asfaltā - pie kādiem materiāliem šobrīd strādā inženieri, domājot par nākotnes ceļu segumu? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes (RTU)  Būvniecības un mašīnzinību fakultātes asociētais profesors Viktors Haritonovs un RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes pētnieks, SIA "Vianova" ražošanas daļas vadītājs Rolands Īzaks.   -- Vispirms reportāža no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, kurā nesen atklāta jauna ekspozīcija “Straumējot laiku” par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Šoreiz stāsts par pilskalnu dzīvi senatnē. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja jaunajā ekspozīcijā “Straumējot laiku” pirms nedēļas uzsākām audiālu pastaigu, un, pārvarot lielu laika nogriezni par senākajiem laikiem, šodien esam nonākuši pie ekspozīcijas otrās sadaļas “Pilskalnu ļaudis”. Tā aptver laiku no 1. līdz 12. gadsimtam, rādot pilskalnus un to iedzīvotājus kā dzelzs laikmeta kopienas dzīves centru. Šai vēstures straumei gatava vest cauri muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse. Tiekamies mirklī, kad ekspozīcija vēl tikai top, tāpēc zālē valda rosība - tieši tāpat, kā tā savulaik valdījusi pilskalnos. Pētniece saka - Latvija ir īsta pilskalnu zeme, šeit reģistrēts ap 700 pilskalnu. Protams, ne visi bijuši vienlaicīgi un ilglaicīgi apdzīvoti, tomēr senākie attiecināmi jau uz bronzas laikmetu, kas ir pirmais gadu tūkstotis pirms Kristus, un pilskalnu tradīcija saglabājās līdz pat 13.-14. gadsimtam, tātad viduslaikiem. Sarunu ar Ingrīdu Līgu Virsi sākam pie kartes, kur Baltijas valstu teritorijās iezīmētas bronzas priekšmetu atradumu vietas un ievērojamākie vēlā bronzas laikmeta pilskalni, un turpina pētniece.

Par muzikālo izrādi bērniem „Runcis zābakos” Dailes teātrī un mūzikas rakstīšanu izrādēm Kultūras rondo pārrunājam ar komponistu Jāni Lūsēnu. Ar komponistu runājam arī par gan dzejkoncertu, gan par īpaši pārinterpretēto "Zodiaka" albuma "Disko Alianse" koncertu, kas norisināsies 21. martā "Hanzas peronā", kur gan komponists būšot klausītāju rindās. Tiekamies arī ar izrādes „Runcis zābakos” radošo komandu.  Mārtiņa Meiera režijā Dailes teātrī top muzikāla izrāde bērniem „Runcis zābakos”. Reiz kādā omulīgā vakarā kopā sanāk bariņš draugu. Svinību iemesls? Kaķa dzimšanas diena! Un kā gan labāk svinēt manierīgo pūkaini, ja ne stāstot pasaku, kurā tas spēlē galveno lomu?  Šis būs stāsts ne tikai par mīlestību pret kaķiem, drosmi un slaveno Runci zābakos, bet arī par mūsdienās šķietami apdraudētu aktivitāti – dziedošu, rotaļīgu un radoši brīvu kopābūšanu. Kā no nekā uzburt kaut ko? Kā kopā stāstīt pasaku? Kurš vairs atceras, kā tur bija? Pirmizrāde 20. martā.

Ikgadējā Pasaules ūdens dienā Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina runāt ne tikai par ūdens pieejamību un resursiem, bet par kādu ar ūdeni ļoti cieši saistītu jautājumu – tualetēm kā nepieciešamību un vienlaikus arī izaicinājumu daudzviet pasaulē. Kā ar to sokas mums Latvijā? Raidījumā, kas veltīts Pasaules ūdens dienai, runājam par kādu ar ūdeni cieši saistītu jautājumu - tualešu pieejamību. Šo jautājumu šogad Pasaules ūdens dienas ietveros izcēlusi arī Rīgas Tehniskā universitāte un tualešu jautājums daudzviet pasaulē ir ne tikai akūtu vajadzību apmierināšana, bet arī nevienlīdzības un pat dzīvības apdraudējuma jautājums. Kāda ir situācija ar kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanu un publisko tualešu pieejamību Latvijā un kā ar to sokas pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Līga Lapiņa. "Katru gadu Pasaules ūdens dienā, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem ar ūdeni saistītiem jautājumiem, tiek izziņotas arī dažādas tēmas. Šogad viena no tēmām bija vienlīdzība. Līdz ar to mēs arī centāmies pieskaņot mūsu tematiku pie ūdens pieejamības, tai skaitā tualešu pieejamības. Tas ir arī Latvijas sabiedrībai aktuāls jautājums, par ko mēs ne pārāk bieži runājam, jo tas ir tāds varbūt aiz slēgtām durvīm pārrunājams jautājums. Šoreiz centīsimies par to parunāt nedaudz plašāk, iezīmējot varbūt pāris "nacionālās īpatnības" un pāris izaicinājumus, ar ko kopumā jāsaskaras, lai  biežāk paši var runāt un arī visos sabiedrībā veicinātu tādu kopīgu izpratni un kultūru par šo jautājumu," norāda Sandis Dejus. "Bez kanalizācijas nav civilizācijas un kanalizācija rada iespēju cilvēkiem dzīvot apdzīvotās vietās, un centralizētas kanalizācijas sistēmas to ļauj vēl vairāk tādēļ, ka viss nelāgais materiāls tiek aizvākts projām no cilvēku ne tikai acīm, bet arī no tās vietas, kur viņi ikdienā uzturas, un arī kvalitatīvi attīrīts. Un šeit mēs varam teikt, ka Latvija ir gana labās pozīcijās. Mēs aptuveni 75 procentus no Latvijas iedzīvotāju radītajiem notekūdeņiem novadam centralizētas kanalizācijas sistēmās un secīgi arī attīrām, lai aizsargātu vidi pret mūsu radīto piesārņojumu," vērtē Sandis Dejus. "Tajā pašā laikā vēl ir mums 25% apmēram, kas dzīvo mazāk apdzīvotās vietās vai nomaļākās vietās, kas Eiropas kontekstā ir ekskluzīvs skaitlis, jo Eiropā tik daudz iedzīvotāju nedzīvo ārpus pilsētām kā Latvijā, kam ir savas kanalizācijas sistēmas, saucamās decentralizētās kanalizācijas sistēmas.  Runājot par tualešu publisko pieejamību, noteikti mums būtu vēl daudz ko darīt, ja mēs salīdzinām ar Eiropu. Protams, nav pieejama statistika, cik ir publisko tualešu uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, bet ikdienas sajūta ir tāda, ka noteikti, no vienas puses, mums vajadzētu strādāt pie pieejamības veicināšanas un, no otras puses, kā es jau minēju, arī pie mūsu kopējās sabiedrības attieksmes veicināšanas un kultūras uzturēšanas šādos objektos, kur tādi vispār ir ierīkoti." Kā tualešu un citu atkritumu problemātiku risināja Rīgā senatnē? Mūsdienu kanalizācijas sistēmas aizmetņi veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, taču arī agrākos gadsimtos pilnīgi noteikti tika domāts par mehānismiem, lai uzturētu sanitāros apstākļus, proti, lai atbrīvotos no atkritumiem un savāktu lietusūdeņus. Protams, 13.-18. gadsimtā šīs sistēmas bija patālu no tā, ko lietojam pašlaik. Par šo tematu plašāk stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde. Tiekamies muzejā, Ilze pa gaiteņiem ved uz muzeja krājuma telpu, kur uz galda izkārtojusi sarunas tematam atbilstošus priekšmetus – naktspodus, keramikas traukus un ne to vien.

Ar krāšņu ceremoniju Itālijas pilsētā Veronā ir noslēdzies noslēgušās ziemas olimpiskās spēles. Nākamās pēc četriem gadiem Francijā. Vērtējumu tikko aizvadītajām spēlē izsaka sporta žurnālists Ingmārs Jurisons, „Delfi” sporta ziņu nodaļas vadītājs, un arī Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš. Lai jūs nepārsteidz, ka viedokli par spēlēm izsaka aktieris. Olimpiskās spēles vienmēr pavada arī kultūras programma. Un tajā oficiāli bija iekļauta arī Liepājas teātra izrāde ar izrādi “Latviešu raķetes”, kas ielūkojās Latvijas bobsleja vēsturē.

Tiekamies tiešraidē un izrunājam pēdējās 2025.gada lietas un par U20! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

Raidījumā Kultūras rondo dodamies uz Valmieru, lai tiktos ar gleznotāju Māri Čačku un runātu gan par viņa jauno un personisko izstādi "Satelīti" Valmieras muzejā, gan par Čačkas vadītā Daugavpils Marka Rotko muzeja jauno izstāžu sezonu un pārmaiņām, savā paspārnē ņemot arī pilsētas novadpētniecības muzeju. Krāsu prieku un siltumu, ko pašlaik nevaram baudīt Latvijas dabā, šai gadalaikā krietni varam sasmelties vizuālajā mākslā. Gleznotājs Māris Čačka ar krāsām spēlējas lielos laukumos un uz audekla raksta savu dienasgrāmatu. „Mums katram ir savs “visums” – to veido cilvēki, atmiņas, notikumi un sajūtas,” – tā par savu jaunāko personālizstādi „Satelīti” Valmieras muzejā saka mākslinieks Māris Čačka. „Satelīti” ir tie redzamie un neredzamie pavadoņi, kas piepilda mūsu dzīves orbītas, un sajūtas par viņiem Čačka iegleznojis arī savos jaunākajos darbos. Šī izstāde Mārim Čačkam ir ļoti personiska – lai gan pats dzimis Varakļānos un strādā Daugavpilī, kur vada Rotko muzeju, ar Valmieru viņu vieno īpašas saites. Gleznotāja Māra Čačkas izstāde „Satelīti” līdz 12.februārim būs skatāma Valmieras muzejā. Bet Māris Čačka ir ne vien gleznotājs, bet arī starptautisku mākslas projektu un simpoziju kurators un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra – tagad Rotko muzeja – vadītājs. No decembra sākuma līdz 8.februārim Rotko muzejā skatāmas piecas jaunas ziemas sezonas izstādes. Četras no tām šogad mērķtiecīgi atvēlētas kaimiņzemes Lietuvas māksliniekiem – Medai Norbutaitei, Solveigai Gutautei, Diānai Rudokienei un Rokam Dovidēnam, bet piektā tapusi sadarbībā ar Hamburgā bāzēto mākslas konsorciju “Pashmin Art” un pulcē dažādu valstu māksliniekus. 

Tiekamies tiešraidē un izrunājam pēdējās 2025.gada lietas! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

"Straumes" zāles atklāšana kinoteātrī "Splendid Palace" rosināja Kultūras rondo satikties ar anmācijas filmas "Straume" aizkadra māksliniekiem, lai pārrunātu, kāds viņiem ir bijis oskarotais gads – kas mainījies viņu dzīvē un darbā? Kad pērnvasar uz kinoekrāniem nonāca animācijas filma „Straume”, diez vai kāds varēja iedomāties, cik ilgspēlējoši būs tās panākumi pasaulē un ka „Straumes” vārdu turpināsim locīt arī 2025. gada beigās. Latvijas Banka tikko izlaida „Straumei” veltītu monētu, ko tūlīt izpirka, bet kinoteātra „Splendid Palace” mazā zāle pirms nedēļas ieguva „Straumes” vārdu. Bet kā šajā laikā ir klājies pašiem „Straumes” veidotājiem? Gints Zilbalodis ir nodevies nākamās filmas veidošanai un intervijas nesniedz, par producenta Matīsa Kažas un komponista Riharda Zaļupes darbiem ziņās dzirdam it bieži, bet cik daudz zinām par pārējo Latvijas komandu, kas strādāja pie filmas un ko daudz redzējām bildēs no Kannām un Losandželosas? Kā „Straumes” panākumu virpulis ietekmējis viņu dzīvi? Ar „Straumes” „aizkadra” komandu tiekamies raidījumā Kultūras rondo klātienē un neklātienē. Par dzīvi pēc „Straumes” studijā stāsta filmas 3D animācijas mākslinieks Konstantīns Višņevskis, 3D vizuālo efektu mākslinieks Mārtiņš Upītis, vadošais vides konceptmākslinieks un 3D mākslinieks Artūrs Gore, kā arī Dārta Krāsone, kura strādāja pie filmas ražošanas menedžmenta. Kā arī ierakstos uzklausām filmas 3D māksliniekus Pēteri Tenisonu un Kristapu Blumbergu, kā arī tēlu mākslinieci Paulu Bobrovu. -- Kinoteātris "Splendid Palace" no šī gada 12. decembra piektdienās rīko īpašu filmu seansu ciklu "Visas filmas par kaķiem. "Straumes" komandas izlase", kurā apmeklētājiem piedāvā atlasītus kino darbus no pasaules kinematogrāfijas klāsta, informē kinoteātra pārstāvji. Izvēlētās filmas sniedz ieskatu gan kino klasiķu meistardarbu stāstos, gan mūsdienu režisoru asprātīgajā vai maģiskajā pasaulē. "Svinot "Straumes" zāles atklāšanu, mēs vienojāmies veidot kaķu filmu izlasi. Ne obligāti filmas, kuru galvenie varoņi ir kaķi, taču kaķi tajās ir būtiski elementi, turklāt pilnībā atšķirīgos veidos. No franču poētiskā kino klasiķa Žana Vigo līdz brāļu Koenu urbānajai odisejai – visas programmā iekļautās filmas piedāvā mākslinieciski augstvērtīgu kino pieredzi un ir teicams kino pats par sevi," uzsver godalgotās animācijas filmas "Straume" komanda. "Straumes" komandas izlase: 19. decembrī "Stāsts par Lūinu Deivisu" (režisori Džoels Koens un Ītans Koens, 2013. gads) 26. decembrī "Sirds čuksti" (režisors Jošefumi Kondi, 1995. gads) 2. janvārī "Spoku kaķis Anzu" (režisori Joko Kuno un Nobuhiro Jamašita, 2024. gads)

Latvijas Norvēģijas pārbaudes spēle šodien! Tiekamies pēcspēles tiešraidē! Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/

"Ak, Dievs, cik skaisti!" Vai šajā nosaukumā ietverta ironija? Vai rozes ir ironija? Kultūras rondo to vaicājam gleznotājai Helēnai Heinrihsonei un galerijas "Māksla XO" vadītājai Ilzei Žeivatei. Galerijā „Māksla XO” 11. decembrī atklās jaunu mākslinieces izstādi, kurā nozīmīga loma ir rozēm. Bet kāpēc Kāpēc ir bīstami gleznot puķes, kur nu vēl rozes? Helēna Heinrihsone atgriežas ar ekspozīciju, kurā galvenā loma ir rozēm. Taču šī roze nav tikai skaistuma simbols. Tā ir attiecību, ironijas un brīvības metafora — krāsas un formas pārspīlētā intensitāte, kas, kā saka pati autore, “glābj no tā, ka tu uzbrūc ar krāsu”. Māksliniece atklāj, ka atceras pirmās rozes, ko uzgleznojusi, jo pirms tam nosodījusi visus, kas glezno rozes.  "Man likās, ka tas ir banāli, pēdējais, ko varētu sieviete darīt, gleznot rozes," bilst Helēna Heinrihsone. Bet pēc kādas izstādes atklāšanas pirms daudziem gadiem darbnīca bijusi piepildīta ar ziediem un viņa sākusi pētīt ziedus, zīmēt studijās. "Tā bieži gadās, ko tu nosodi un domā - nekad, tieši to sāc darīt," tā par rožu gleznošanu atzīst Helēna Heinrihsone. Bet pāris gleznotas rozes bijis arī kā noslēgums iepriekšējai mākslinieces izstādei "Klejotāji", kurā bija aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu.  Lai arī šķitis, ka gleznojot rozes vajadzēs tikai priecāties, nav bijis viegli strādāt. Lielākoties rozes ir sarkanā un violetā krāsā. "Iezagās viena dzeltena, un bija problēmas. Neesmu vēl sapratusi, kā lai izceļ dzelteno tikpat skaisti kā sarkano," atzīst Helēna Heinrihsone. Arī pašai māksliniecei ir rožu dobe, grāmatas par rozēm, ko skata jau gadiem, skicē ziedus, bet tieši šogad nolēmusi arī gleznot rozes. Bet mirdzums darbos panākts, balstoties uz Rembranta tehniku. "Viņš lazēja daudzas kārtas - viena, otra, trešā, pat desmit reizes. Agrāk to darīja ar laku, kas ilgi žuva. Tagad ir tāds brīnumains materiāls, tāda kā želeja, dienas laikā ir nožuvis un var klāt jaunu kārtu. Sevišķi sarkanie [toņi], nevari paņemt no tūbiņas, ieklāt vienu reizi un viss. Ja grib to mirzumu un dziļumu, ir jālazē. Tā ir liela bauda," gandarīta Helēna Heinrihsone. Jaunajās gleznās rozes figūra tiek izcelta no neitrāla, gandrīz bezkrāsaina fona. Attiecības starp figūru un fonu kļūst stingrākas, koncentrētākas. Helēna tās dēvē par savu “atbrīvošanās ceļu”. Izstāde būs apskatāma līdz 2026. gada 24. janvārim.

Vai vēlme būt dabā var kļūt par dzīves vienu no piepildījumiem? Monopolā saruna ar puisi, kurš jau 23. dienu turpina krāt miljons soļus pirmajam solim – ar Edgaru Žagariņu. Projektā "1000000 soļi pirmajam solim!" Edgars Žagariņš mēneša garumā ik dienu mēro 25–30 km, veltot savus soļus bērniem un jauniešiem ar kustību traucējumiem.  Droši vien, ka ir kaut viens klausītājs, kurš šo monopola sarunu klausās austiņās pastaigas vai kādas citas fiziskas aktivitātes laikā, kaut gan ierasti jau radio skan automašīnās vai virtuvēs. Lai kur arī jūs klausāties, runājam par kustību - gan tāpēc, ka  jau piektdien, 12. decembrī, tā pa īstam sāksies Sabiedriskā medija šīgada labdarības maratons "Dod pieci!", gan tādēļ, ka šīs sarunas viesis savā ikdienā kustas gan pats, gan aicina izkustēties ikvienu caur savu zīmolu "Abi divi pārgājieni". Jau 23 dienas viņš katru dienu reizēm viens, bet biežāk kopā ar kādiem līdzgājējiem mēro 33000 soļus, lai līdz labdarības maratona "Dod pieci!" finišam 18. decembrī sakrātu miljons soļu pirmajam solim. Edgars Žagariņš realizē savu ideju, ar kuru aicina kustēties un atbalstīt tos bērnus un jauniešus, kuriem kustību liedz vai apgrūtina neiroloģiskas izcelsmes kustību traucējumi. Jau šobrīd Edgara mirs devies bērnu un jauniešu rehabilitācijai savākt vairākus tūkstošus lielu ziedojumu, kuru 18. decembrī, sakrājot noteikti vēl kādu krietnu čupiņu, Edgars pats atnesīs uz Stikla studiju Doma laukumā un simboliski pievienos kopējai "Dod pieci!" kasei. Intervijas dienā 5000 soļu enerģiju Edgara projektam pievienoja ar Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. 33000 soļu katru dienu - tie ir aptuveni 24 līdz 27 kilometri, atkarībā no reljefa un iešanas tempa kopā ar katras dienas līdzgājējiem. Daudzi droši vien teiktu, ka decembris nav piemērotākais mēnesis, kurā laikapstākļu dēļ prognozēt savas pastaigas un pārgājienus. Un tam piekrīt arī Edgars, bet viņš arī atzīst, ka ir rēķinājies, ka laiks varētu būt lietains un slapjš visu dienu. Bet ir paveicies, jo šajās 23 dienās ir bijis arī nedaudz sniega, mazliet piesalis un mīnus grādi, bijusi arī atkala.  "Ir jauki, ja nedaudz sagatavojas, var iet un baudīt arī jebkādos laikos," pārliecināts Edgars Žagariņš. Raidījumā skan: Marika Svīķe, Jānis Žagariņš – "Tik vienkārši kā noaut basas kājas"  Bet bet – "Pieklauvē" Saime – "Mans zēns / Piebaldzēns"

Tiekamies šoreiz ar Latvijas Mednieku asociācijas vadītāju Haraldu Barviku, lai pārrunātu aktuālās tēmas - nelikumīgas medības, suņu problēmu, lāča nošaušanu, tāpat diskusija par grozījumiem Medību likumā, kas tiek virzīti Saeimā. Tēmas ir sakāpinātas, daudz par tām runāts, viedokļi ir dažādi. Epizodes konkurss sadarbībā ar Outdoorexperts.lv: https://outdoorexperts.lv/lv/

Raidījumā Kultūras rondo saruna par kultūras un mākslīgā intelekta krustpunktiem, kam šonedēļ veltīta konference konference „Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva” Kultūras akadēmijā. Tiekamies ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieci Zani Šimi un sazināmies ar Elīnu Vikmani, kura pašlaik strādā pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā – Smitsona institūtā. Sarunas ievadā skan „kordziesma”, kas ir viens no miljoniem „šļurmākslas” mākslīgās daudzveidības piemēreim, ko dažās sekundēs var radīt ar pašlaik internetā pieejamajiem mākslīgā intelekta rīkiem. Un „šļurmāksla”, kā mēs latviski nolēmām tulkot anglisko terminu „slop art” jeb „slort”, ir arī viena no tēmām, kas pašlaik ir Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieces Zanes Šimes uzmanības centrā. "Mākslīgais intelekts, piemēram, chatgpt un daudzi lielo valodu modeļi, kas tiek lietoti dažādas informācijas radīšanai,  ir pierādījuši savas aplamības. Ļaudis, kas maldīgi uzticas informācijai, ko sniedz šie pakalpojumi, var nonākt lielākās aplamībās. Par to runā ne tikai akadēmiski eksperti," sarunā norāda Zane Šime.  Viņa arī min, ka aizvadītās UNESCO digitālās un informatīvās nedēļas vadmotīvs bija - mākslīgais intelekts var pieļaut kļūdas, kur ar piemēram skaidrots, kā šādas aplamības notiek. "Viena no lielākajām problēmām ir ar informācijas drošticamību, kad cilvēks palūdz, piemēram, chat GPT pateikt, kāda ir Latvijas valsts iekārta? Angļu valodā iedos konkrētus formulējumus kā atbildi. Ja uzdevumā nav norādīts piemērs atsaucēm, informācija nav izsekojama. Tas atšķir mākslīgā intelekta sniegto informāciju no tās, ko tradicionāli esam meklējuši dažādos avotos," norāda Zane Šime. "Pirmais, cilvēks pārbauda, cik drošticams vai aplams ir konkrētais resurss, pirms vēl skatās tekstu. Es uzticos šai ziņu platformai vai nē?"  Savukārt Elīna Vikmane min, kad Eiropa muzeju vidē ir jauna tendence - antropomorfie mākslīgā intelekta čatboti, kuri ir nevis tikai teksta lodziņi, bet tie ir tēli ar līdzību cilvēkiem un ļoti bieži balstīti uz vēsturiskām personām, īstām, reālām, dzīvojošām personām, kas tagad tiek pārradītas.  "Līdz ar to veidojas jaunas ētiskās dilemmas. Ir interesanti lūkoties, kā šīs pilnīgi jaunās inovācijas, ko muzeji ievieš tāpēc, lai veiksmīgāk komunicētu ar sabiedrību, nonāk pretrunā ar ētikas kodeksu, kurā tiem pēc iespējas precīzi, faktos balstīti, ir jāinterpretē mantojums," norāda Elīna Vikmane. "Mākslīgā intelekta čatbots paredz, ka muzeja darbinieks nevar kontrolēt, ko šis čatbots saka. Tādēļ, ka tas ir reāla vēsturiska persona, mēs faktiski nezinām, vai šī vēsturiskā persona tā domātu vai tā teiktu. Tad dilemma ir par to, vai muzejiem būtu vispār jāiet šajā virzienā, pēc iespējas akurātāk un arī vizuāli līdzīgāk šīs personas atainojot? Vai mums ir drīzāk ļoti pastiprināti jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, skaidrojot, kas ir ticams un kas nav ticams. Un, jo līdzīgāki šie čatboti kļūst cilvēkiem, jo plašāk un izvērstāk viņi varēs runāt, jo cilvēki vairāk ticēs, ka tiešām tā ir bijis, tiešām tā viņi ir izskatījušies un tiešām bija, tā varētu būt domājuši un teikuši." "Te es saskatu zināmus riskus. Nupat Berlīnē redzēju vienas mākslinieces čatbotu, kas ir "sabarots" ar viņas dienasgrāmatām, un viņa faktiski ir programmēta tā, lai stāstītu tikai par saviem darbiem. Un vienlaikus es viņai uzdevu jautājumu par viena muzeja esamību, kas viņas dzīves laikā nebija, un viņa man atbildēja. Viņa nevarēja to zināt, jo viņas dzīves laikā šis muzejs nebija," turpina Elīna Vikmane. "Līdz ar to tās programmēšanas robežas tomēr mēs nevaram kontrolēt.  Otra iespēja, ko muzeji īsteno, viņi šobrīd no dzīviem cilvēkiem, kas tam ir piekrituši, vāc liecības. Piemēram, Ilinoisas holokausta muzejā holokausta liecinieki un izdzīvojušie zina, ka viņi pēc nāves kļūst par hologrammām. Viņi atbild uz neskaitāmiem jautājumiem, tūkstošiem jautājumu. Viņi tiek filmēti no visiem rakursiem, lai noķertu visas mīmikas nianses, kustības, žestus, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo cilvēku. Un viņi apzinās, ka viņi kļūst par hologrammām. Šobrīd mēs varam sākt diskutēt, ka medicīniski mēs varbūt varam nodot savu ķermeni pētniecībai, bet savu balsi, savas idejas, savas atmiņas varbūt mēs varam nodot atmiņas institūcijai. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd tās ētiskās robežas vai tas veids, kā mēs domājam, vienkārši mainās. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Bet mākslīgais intelekts radīs pilnīgi jaunu lauku, kurā mēs tikai tagad mācamies saprast, kas mums šķiet ētiski pieņemami un kas nē. Tas attiecas arī uz muzejiem. Šķiet, ka liela atbildība ir pašam muzejam nodrošināt, ka apmeklētājs spēj atšķirt māksliniecisku izpausmi no fakta. Bet muzejs nevar viens pats uzņemties atbildību. Muzejs var izdarīt visu, lai paskaidrotu, ka šī ir mākslinieciska izpausme vai tas ir mākslīgā intelekta radīts atbilžu apkopojums. Apmeklētājiem arī būs jāuzņemas aizvien vairāk atbildība izvērtēt, kam tad mēs ticam, kam nē." -- No 4. līdz 7. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) norisināsies starptautiska konferenču sērija "Kultūras krustpunkti XIX", kas tradicionāli pulcēs pētniekus, studentus, politikas veidotājus, kultūras profesionāļus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aktuālākajiem kultūras un mākslas procesiem. Četru dienu konferenču sērija atklās plašu tematisko un formātu daudzveidību – no kultūras lomas sabiedrības attīstībā un jauniešu pilsoniskās līdzdalības līdz mākslīgā intelekta ietekmei uz kultūras saturu un jaunākajiem pētījumiem kultūras un radošo industriju jomā. 6. novembrī LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā (Miera iela 58a) pulksten 10.00–16.30  sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju norisināsies starptautiskā konference "Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva" (Artificial Intelligence as a Source and Threat to the Diversity of Cultural Content: Perspectives of Artists, Audiences, and Policymakers).   Konferencē Latvijas un ārvalstu pētnieki sniegs daudzpusīgu ieskatu par mākslīgā intelekta ietekmi uz kultūras procesiem un māksliniecisko jaunradi – no tehnoloģiskajām un ētiskajām dimensijām līdz politikas plānošanai un kultūras mantojuma pieejamībai digitālajā vidē. Konferencē tiks aplūkotas arī radošās industrijas iespējas un izaicinājumi, ko rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošana, savukārt konferences noslēgumā pētnieki pievērsīsies digitālās atmiņas un kultūras mantojuma resursu pieejamībai. Darba valoda – angļu. 

Par latvietības stiprināšanu, rūpēm par diasporu un Latvijas popularizēšanu Dienvidamerikā viņa saņēmusi Ārlietu ministrijas atzinību. Raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts tiekamies ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu. Ko nozīmē dzīvot Brazīlijā, vadīt Dienvidamerikas un Karību latviešu kopienu un audzināt trīs meitas latvietes?  Ārlietu ministre Baiba Braže par raidījuma viešņu ir sacījusi, ka ir patiess prieks pasniegt Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu Renātei de Karvaļo-Albrehtai, Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēdei. Latvietības stiprināšana, diasporas rūpes, Latvijas popularizēšana Dienvidamerikā - viss godam veikts. Par dzīvi tik tālu no Latvijas un būšana caur un cauri latvietei saruna ar Renāti de Karvaļo-Albrehtu, kura ir Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības priekšsēde.  Renāte stāsta, ka jau 12 gadus dzīvo pilsētā Novaodesa, kas ir tuvu Sanpaulu, Brazīlijā, tās dibināšanā savulaik piedalījušies ir arī latviešu ieceļotāji. Iepazīstinot ar ģimeni, Renāte stāsta, ka viņas vīrs Brazīlijā dzimis latvietis, kura senču ģimene nāk no Pāvilostas. Kādu laiku viņš dzīvojis Latvijā, lai iepazītu kultūru un apgūtu valodu, te arī abi satikušies un apprecējušies, bet pēc kāda laika ceļi veduši uz Brazīliju. Ikdiena aizrit kā parastai ģimenei, kurā aug trīs meitas astoņu, piecu un trīs gadu vecumā - Laura, Anna un Elza.  "Mūsu ikdiena joprojām ir tāda, kurā ir mazi bērni, izvadāt pa skolām, izvadāt pa pulciņiem, brīvajā laikā pastrādāt un vēl brīvākā laikā kalpot latviešu kopienai. Dažreiz tas ir apgrieztā veidā kalpot latviešu kopienai, un tad, ja paliek laiks pāri, tad arī maizes darbu pastrādāt," bilst Renāte. Renāte atklāj, ka grafiskā dizainere, Latvijā kādreiz strādājusi Statistikas pārvaldē, kad pārcēlusies uz Brazīliju, sākusi meklēt nelielus darbus savā profesijā, pielāgojities jaunajai dzīves videi.

"Vecajo kults" – iestudējums "Dirty Deal teatro", kura pamatā ir stāsts par kopienu, kas pievērsusies novecošanai un mirstībai nevis kā netaisnībai, bet kā ceļam uz atmošanos un mieru. Kultūras rondo tiekamies ar divām no izrādes autorēm - Katrīnu Neiburgu un Ivetu Poli.

13. septembrī Kuldīgā jau ceturto reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls Kuldīga Piano. Festivāla centrālais uzstādījums ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Ar piesātinātu pilnas dienas programmu festivāla viesus priecēs gan latviešu, gan ārvalstu pianisti. Tiekamies uz sarunu ar festivāla ieceres autoru un radošo direktoru Daini Teni. "Katru gadu festivālam ir jauni izaicinājumi, katru gadu pienāk klāt kāda ideja, ko varētu vēl labāk, vēl interesantāk, kā vēl krāšņāk parādīt klavieru neizsmeļamās iespējas, par kurām mēs kā mūziķi, protams, zinām, bet klausītājs bieži vien ir šokā, cik ļoti dažādi klavieres var skanēt. Tas ir festivāla galvenais uzdevums – parādīt klavieru daudzpusību, daudzveidību, iespējamās stilu, žanru maiņas, parādīt tehniku maiņas. Līdz šim ir bijis tā, ka ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēki ierodas tieši festivāla dienās. Šogad gan tā ir tikai viena diena. Mēs gribējām pamēģināt šādu izmaiņu, bet maksimāli piepildītu dienu un ceram uz to labāko līdz šim. Labāko rezultātu cilvēku apmeklējuma ziņā, Protams, ceram, ka arī laikapstākļi būs tādi, kā katru gadu - vislabākie, vissaulainākie un vissiltākie." Sarunā ar Daini Teni arī par klavieru entuziastiem, par festivāla ieskandēšanu Rīgas lidostā, par mūsdienu spēlēšanas tehnikām, arī Romana Vrobļevska dabas iedvesmotajām kompozīcijām un iespēju brokastot kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Par multimākslinieces Aijas Alsiņas viesošanos Kuldīgā un igauņa Reina Rannapa klaviermūzikas pārāk mazo atpazīstamību Latvijā.  * Pāris vārdos par programmu: Festivālu ar bezmaksas koncertu pilsētas pils dārzā atklās poļu pianists Romans Vrobļevskis. Viņš komponē mūziku savam solo izpildījumam, arī trio sastāvam, kā arī mūziku kinofilmām. Romans uzstājies dažādos festivālos Eiropā un Āzijā. Mūzikas kritiķi par Romana mūziku ir izteikušies: "Ja jums patīk tādi dižgari kā Debisī, Einaudi un Frāms, jūs viņa mūzikas materiālā pamanīsiet impresionistisku melodiju pieskaņu ar skaidrību, vīziju un mērķtiecību." Unikālā formātā koncertā-brančā restorānā "Bangerts" uzstāsies pianiste Agnese Egliņa ar programmu “Pastkartes no Kurzemes”. Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāte īpaši festivālam ir sagatavojusi latviešu klaviermūzikas izlasi ar komponistu kurzemnieku radītu mūziku.  Dienas turpinājumā Kuldīgas Svētās Annas baznīcā savu personisko muzikālo stāstu klausītājiem nodos Aija Alsiņa. Koncertā skanēs mākslinieces instrumentālie skaņdarbi klavierēm, kas aizkustinājuši daudzu klausītāju sirdis visā pasaulē. Aijas mūzika ir izteikta sajūtu mūzika. Viņa ieguvusi maģistra grādu komponēšanā filmām un medijiem Lielbritānijā, un platformā Spotify vien viņas mūzika klausīta 10 miljonus reižu. Koncerta apmeklējums ir bez maksas. Un pirmo reizi festivāla vēsturē ciemosies arī leģendārais igauņu pianists Reins Rannaps. Kā norāda festivāla rīkotāji, viņš ir visvairāk atskaņotais komponists Igaunijā: viņa skaņdarbus dzied visu paaudžu dziedātāji, kā arī kori, tostarp lielajos Igaunijas Vispārīgajos Dziesmu svētkos. Rannaps ir uzstājies visā pasaulē. Viņa mūzika ir ierakstīta desmitiem vinila platēs un kompaktdiskos. Kā komponists un mākslinieks viņš ir attēlots vairākās dokumentālajās filmās.  Festivāla ietvaros notiks arī pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā. 

Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr arī te notiek pazemes kustību pētījumi un arī mūs ietekmē procesi, kas klusām ris zem mūsu kājām? Kas īsti ir seismologa pētījumu lauks? Kā vulkānus un zemestrīces pēta pasaulē un Latvijā? Tiekamies sarunā ar Latvijas pirmo un pagaidām vienīgo seismologu - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieku Viesturu Zandersonu. Seismoloģija ir  fascinējoša ģeoloģijas apakšnozare, kas pēta mūsu planētas plātņu kustības un to radītās izpausmes. Par vulkāniem un zemestrīcēm tuvu un tālu no Latvijas; par to, kādi riski mums varētu draudēt, ja izvirstu kāds vulkāns tuvu Eiropā un kā vispār pēta šādus procesus, saruna raidījumā. Uzklausām arī Gunu Kalnu-Kjartansoni, gidi, kura komentē civilo aizsardzību seismiski aktīvās zonās.

Viņu mēdz saukt par "metāla veci", bet viņai neoficiāli piedēvē diasporas kultūras ministres titulu - tie ir Gints un Valda Grinbergi no Bostonas, ar kuriem tiekamies Ojāra Vācieša muzejā Rīgā. Vietas izvēlē nav nejauša, jo jau vairāk nekā mēnesi šajā muzejā ir aplūkojama tēlnieka Ginta Grinberga personālizstādē ”Pārdzimšana”. Bet kāpēc šādi tituli abiem diasporas aktīvistiem, skaidrojam sarunā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Sarunā piedalās arī jaunākā no trim Grinbergu meitām - Anika. Par Ginta Grinberga izstādi plašāks stāsts ziņu sižetā.

Pūtēju orķestri koncertā "Tā radās skaņa..." un svētku noslēguma koncertā. Tiekamies ar orķestriem no Balviem un Liepājas. Klausāmies kokļu mūziku Dailes teātrī un svētkos sveicam Parīzes latviešu bērnu fokloras kopu “Guntiņas”.

Jau 18 gadu vecumā Baiba Šteina uzsākusi darbu ar bērniem, vadot Skolotāju nama bērnu deju ansambli, kurš 1975. gadā turpināja savu darbību VEF kultūras pilī ar nosaukumu „Zelta sietiņš". Kolektīvs mākslinieces vadībā pusgadsimta garumā sasniedzis lielus panākumus, aktīvi koncertējot Latvijā un ārzemēs, un gūstot uzvaras augsta līmeņa konkursos. Baiba Šteina ir vairāk nekā 50 jaundeju horeogrāfe, 30 oriģināluzvedumu scenāriju autore, tostarp bijusi svētku „Rīgai–800" bērnu programmas „Dāvana manai Rīgai" autore un producente, 9. Deju svētku virsvadītāja, 6.–9. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, 7. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mākslinieciskā vadītāja, kā arī neskaitāmu deju lielkoncertu virsvadītāja. Raidījumā skan: Latviešu tautasdziesma "Stāvēju dziedāju" (Ē. Ešenvalda apdarē); Latviešu tautasdziesma "Novij man, māmuliņa" (Z. Liepiņa apdarē); Sīpoli "Dziesma par spēli" (Dvēselīte); Rihards Vāgners. Valkīru lidojums no operas “Valkīra”.   

„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā. * Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz. Graudiņa 2008. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle. „Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.” Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece. Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju. „Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece. „Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.” Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas. „Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.” Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu. „Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.” Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus. „Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.” Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi: „Viņa arī filmē dabu. Bet tas otrs, abstraktais video ir veidots, attīstot fotofilmu kafijas biezumos, un no tā veidojas tās gaismu spēles. Viņa visu ir veidojusi analogā tehnikā, un arī šajā video brīžam parādās dabas kadri, bet brīžam analogās tehnikas dēļ tie paliek arī ļoti abstrakti. Un viņa pati veido arī skaņu, kas, manuprāt, brīnišķīgi saskan ar izstādes atmosfēru.” Ekskursijas beigās Līva Graudiņa ieved mūs vēl vienā telpā, kurā koncentrēta mākslinieces šī brīža izjūta un arī darbu tapšanas aizkulises. „Es gleznoju tikai uz pašas vilktiem un gruntētiem audekliem. Pati gatavoju krīta grunti, tāpēc šeit ir redzams krīts un audekls, kas sākumā nogruntēts ar želatīnu un tad ar krīta grunti. Tā es to varu dabūt ļoti gludu, nevis ar tekstūru kā gatavajiem audekliem. Tas man ir svarīgi tāpēc, ka patiesībā gleznoju nevis ar krāsu, bet ar caurspīdīgumu. Es slauku un mazgāju krāsu ārā, un tas ir veids, kā es panāku to gaismu. Krīta grunts silti baltais tonis ir tas, kas veido gaismu.” Pie šīs tehnikas Līva Graudiņa nonākusi eksperimentu ceļā: jau kopš Mākslas akadēmijas viņai gleznās esot svarīgi atteikties no visa liekā. Tāpēc savā ziņā katrs darbs, mākslinieces vārdiem, top caur „kontrolētu nejaušību”. Telpas galā ir kāda glezna, ko iedvesmojusi itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eseja „Spirāle”. „Tur it kā ir par molusku, kurš gadu tūkstošu gaitā attīstās un sāk veidot gliemežvāku, bet pats nemaz nesaprot un neredz, ko dara. To redz citas radības, kas pasaulē rodas un kuriem ir acis. Un tās redz to skaisto spirāli, ko viņš ir radījis, tikai savu instinktu vadīts. Man tas likās ļoti par to, kā es bieži vien jūtos par savu radīšanas procesu. Jā, es nezinu, vai es līdz galam pat varu to kontrolēt… Es nevarētu dzīvot bez gleznošanas. Man ir bijuši atsevišķi periodi, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ ir dzīvoti bez gleznošanas, bet man vienkārši ir jāglezno. Un pēc „Spirāles” izlasīšanas man visās gleznās sāka parādīties spirāles formas, turklāt tas nebija apzināti. Tas vienkārši nāca ārā,” „…un šī čaula bija it kā sveša no manis, bet vienlaikus arī vispatiesākā daļa manis – skaidrojums tam, kas es biju,” savā esejā raksta Italo Kalvīno. Līva Graudiņa atzīst, ka darbs pie izstādes, kuras komandā līdzās māksliniecei Katrīnai Martai Riņķei ir arī jaunās scenogrāfes Anna Meldera un Paula Graudaka, tekstu autore Estere Artmane, grafiskā dizainere Anna Priede un instalācijas autors Kārlis Kanderovskis, bijis arī bagātinošs ceļš sevis izziņā. „Iepriekš pārsvarā lietas esmu darījusi pati, un šī man bija fantastiska pieredze, ko tas nozīmē – sadarboties un būt komandā. Tā jauda! Brīžam tas bija arī ļoti sarežģīti. Man arī ļoti daudz nozīmē paskatīties uz lietām no Katrīnas paaudzes skatupunkta, jo mans process ir bijis ar „caurumiem” pa ceļam – bērni, „Mala” un vēl dažādi apstākļi, kas ir uzlikuši ilgākas pauzes. Līdz ar to man ir gandrīz vai jāiepazīst no jauna tā mākslas pasaule, kāda tā ir izveidojusies. Un man to bija ļoti interesanti darīt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tagad sāk to mākslas pasauli iepazīt, bet jau caur pavisam citu prizmu. Viņu spriestspēja un skatījums uz pasauli ir citādāks nekā manai paaudzei, bet ir pamatvērtības, kas tomēr vieno. Un tas ir bagātinoši.” Līvas Graudiņas un Katrīnas Martas Riņķes multimediālā izstāde „Gaismas atmiņa” Cēsu Vecajā alus brūzī būs skatāma līdz 6. jūlijam. Bet tūlīt pēc tam šajās telpās vietu ieņems Cēsu mākslas festivāla centrālais vizuālās mākslas notikums – izstāde „Kailā dzīvība”. 

Starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" viesu vidū ir folkloras kopa „Siidisõsarõ” no Igaunijas. Tā dibināta 1994.gadā, pulcējot cilvēkus, kuru saknes meklējamas Setomā – kultūrvēsturiskajā novadā Igaunijas dienvidos un Krievijas pierobežā. Kopa uztur senas dziedāšanas tradīcijas, kas pierakstītas vai nodotas no paaudzes paaudzē. Setu daudzbalsīgais „leelo” dziedājums 2009. gadā ierakstīts UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Folkloras kopas dalībnieces satiekam dienas vidū, kad mūzikas namā „Daile” rit koncerta „Vēja vārdi” mēģinājums. Uzrunājam folkloras kopas vadītāju Piretu Tillo, dziedātājas Eriku Sūri un Janu Kallasu. Vispirms Piretai lūdzam izrunāt grupas nosaukumu, kā tas skan setu valodā. Pireta Tillo: Mūsu grupu sauc „Siidi-Susara”, setu valodā tas nozīmē ‘ļoti tuvi draugi'. „Susara” nozīmē ‘māsas', bet „Siidi” ir kā ‘zīda māsas', ja tulkojam angļu valodā. Jā, ļoti tuvi draugi. Pašlaik mēs visas esam no Tallinas vai dzīvojam tās tuvumā, bet mūsu saknes ir Setomā, kas ir Igaunijas dienvidaustrumu daļa, ļoti tuvu Latvijai. Latgalei. Jā, arī Alūksnei. Laima Slava: Cik ilgi jūs jau dziedat kopā? Mums nupat bija jubileja. Mūsu folkloras grupa uz skatuves ir apmēram 30 gadus. Tiekamies divas reizes mēnesī. Mēs neesam profesionāla grupa, esam amatieri. Satiekamies vienkārši tāpēc, lai izklaidētos, lai labi pavadītu laiku. Un tas ir labi, ka cilvēki visā pasaulē mūs var atrast. Jā, mēs darām labāko, ko spējam. Dziesmas, ko dziedam, ir ļoti senas. Mēs dziedam autentisku mūziku, tas nozīmē, ka šīs dziesmas jeb vārdi un melodijas ir vāktas no vecmāmiņu un vecvecmāmiņu pūra, tāpēc mēs vienkārši mācāmies klausoties. Dažas no mums var dziedāt ļoti labi un pat pazīst notis, bet ne visas. Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies operā Igaunijā. Tā bija daļēji iestudēta opera, un mūsu koris tur piedalījās. Setu valoda ir līdzīga igauņu vai tomēr cita? Teiksim, tā ir dienvidaustrumu igauņu. Jums Latgalē, Latvijā ir lutci – Ludzas igauņi. Lutcu valoda un setu valoda ir ļoti ļoti līdzīgas. Bet es dzirdēju, ka Latvijā vairs nav lutcu valodas pratēju, taču setu valodu pie mums prot  daudzi. Jā, mēs runājam, kad mums ir mēģinājumi, tad mēs cenšamies runāt setu valodā. Piemēram, es ar mammu runāju setu valodā. Kad es biju bērns, mana vecmāmiņa un vectēvs, mēs pavadījām visas vasaras pie viņiem, un viņi runāja tikai setu valodā, no turienes tad šī valodas prasme. Mēģinājumā dzirdēju divas setu dziesmas – par ko tajās dziedat? Jā, pirmā dziesma bija par dāmām, kuras pamanīja, ka viens soliņš ir salūzis, un viņas gatavojas vākt naudu, lai to salabotu, un tas ir jautri. Tā bija pirmā dziesma, bet otrā, šķiet, ir vienkārši jautrības pēc, lai dejotu. Lai dejotu un parādītu savus skaistos tērpus un sudrabu, lielu sudraba brošu. Lielā sudraba broša liecina, cik turīga esi.  Kopumā ir ne tikai jautras dziesmas, ir arī dažas skumjas un pat stāsti. Piemēram, dziesmas par kāzām, arī, ja kāds ir nomiris, tātad visiem dzīves gadījumiem. Ir daudz darba dziesmu, jo darbs ir garlaicīgs un, to darot, sievas dzied, ir arī dziesmas par dabu. Ja Setu sievietēm gribas kaut ko teikt, viņas parasti izdzied to, ko vēlas sacīt. Vai  jūs dodaties arī uz festivāliem, es domāju ne tikai „Balticu”, bet arī citviet pasaulē? Jā, mēs esam bijušas, es domāju, ka pēdējais bija Baškortostānā, tur notika liels festivāls, bija folkloras grupas no visas pasaules. Esam bijušas Ņujorkā. Ukrainā. Arī Francija. Sibīrijā. Jā, Sibīrijā mēs apmeklējām setus, kas tur dzīvo. Tie ir nesenākie braucieni.

Piepildīt sapni par dzīvi uz kuģa mūziķei Annai Petraškevičai izdevies, pateicoties mīlestībai, kas viņu atvedusi uz Stokholmu, kur viņa dzīvo uz baržas ar nosaukumu "Petra". Tur tiekamies Līgo dienas pēcpusdienas sarunā par mūziku, pūdētu siļķi un Latviju Zviedrijā.

Turpinam ar hokeja svētkiem! Tiekamies šeit un VEF kvartālā! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Tuvojoties festivāla „Kamēr… 35” kulminācijai, Kultūras rondo studijā esam aicinājuši visu paaudžu kora dziedātājus – Sandi Voldiņu, Janu Krievu, Lauru Ozoliņu un Andreju Stupinu-Jēgeru. Uzklausām viņu stāstu par tiekšanos pēc izcilības mūzikā un profesionālajā darbā.     Jana Krieva strādā ar finansēm Rīgas Cirkā un arī dažās nevalstiskās organizācijās, "Kamēr..." bija otrais alts no 1993. gada līdz 2002. gadam. Sandis Voldiņš šobrīd ir Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis, korī "Kamēr..." viņš iesaistījās sezonas vidū 2003. gada ziemā un dziedāja līdz 2008. gadam. Sākumā bija otrais tenors, vēlāk - pirmais.  Andrejs Stupins-Jēgers ir Satversmes tiesas priekšsēdētājas padomnieks, korī "Kamēr..." dziedāja no 2006. gada, kad pievienojās pirmo tenoru grupai. Dziedājis pie trim diriģentiem līdz 2019. gadam un tagad producē kori pie ceturtā diriģenta, ir arī kora direktors. Laura Ozoliņa ir kora mūzikas nozares pārstāve, gan diriģē, gan dzied, gan ir pedagoģe. Korī "Kamēr..." kā pirmais alts dziedāja no 2014. līdz 2023. gadam.  Un Sandis Voldiņš jau atklāja savā pieteikumā, ka kora "Kamēr..." dziedātāja ir bijusi arī raidījuma vadītāja Māra Rozenberga, viņa bija pirmais soprāns no 2002. līdz 2007. gadam. Kora „Kamēr…” 35. dzimšanas dienas festivāla noslēgumā gaidāmi vēl divi muzikāli notikumi - 24. maijā festivālu turpinās Jozefa Haidna oratorijas "Pasaules radīšana" atskaņojums Rīgas Domā. Savukārt festivāla izskaņā, galā koncertā 31. maijā Nacionālās mākslu vidusskolas koncertzālē, koris kopā ar visiem četriem mākslinieciskajiem vadītājiem, izcilajiem diriģentiem Māri Sirmo, Jāni Liepiņu, Aivi Greteru un Jurģi Cābuli, pāršķirs vēl vienu jaunu savas vēstures lapaspusi – prezentēs par godu jubilejai tapušo pirmo vinila plati.  

Turpinam ar hokeja svētkiem! Tiekamies šeit un VEF kvartālā! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Turpinam ar hokeja svētkiem! Tiekamies šeit un VEF kvartālā! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Turpinam ar hokeja svētkiem! Tiekamies šeit un VEF kvartālā! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Turpinam ar hokeja svētkiem! Tiekamies šeit un VEF kvartālā! Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Hokeja pavasaris tikai mēneša attālumā! Tiekamies šovakar tiešraidē. Vēlies piedalīties – “Nu, Tu Metīsi?”: https://docs.google.com/spreadsheets/d/1EIf4bIN0H7bJJFMledh24KD7AEXHBYRxVZPwEZO-xh4/edit?gid=911010114#gid=911010114 Fenikss – Tagad arī Online https://fenikss.lu/ Izmanto, kodiņu FREEBET-50 un saņem īpašu piedāvājumu no Fenikss visur!

Kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz pat novembra vidum skatāma Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstāde “Saulstāves”. Tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Inga Meldere ir gleznotāja, mākslas restauratore, viņa apvieno laikmetus, liekot attēlu uz attēla savos darbos. Inga Meldere dzīvo Somijā, Luīze Nežberte vada mākslas telpu Vīnē. Kāda ir mākslinieku dzīve globālajā laikmetā? Gleznotāja Inga Meldere dzīvo un strādā Helsinkos. Studējusi Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mākslu universitātē Helsinkos, zināšanas papildinot arī Jana van Eika Akadēmijā Māstrihtā. Par nesen atvērto izstādi “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā viņa sarunā teiks, ka tā aptver visas viņas interešu jomas mākslā, tā ir attēlu miksēšana, glezniecība uz drukas, glezniecība uz papīra, glezniecība uz audekla. Viena no mākslinieces interešu jomām ir ar dabīgo krāsu ieguves metodēm saistītu darbnīcu vadīšana. Savukārt tēlniece Luīze Nežberte pētījusi latviešu arhitekta un etnogrāfa Paula Kundziņa rakstus, atrodot tajos ziņas par kādu būvdetaļu brāļu draudžu kustības ietvaros celto saiešanas namu arhitektūrā – sauļoto stabu. Luīze Nežberte dzīvo un strādā Vīnē, Austrijā. Pašlaik studē tēlotājmākslu Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un vada mākslinieku izstāžu vietu "Pech". Abas mākslinieces par būtisko savos meklējumos mākslā uzsver saikņu veidošanu un sakarību pamanīšanu. Bet abu biogrāfijā var pamanīt, ka mākslinieces šai izstādē izvēlējušās uzsvērt savu sakņotību Latvijas kultūrvēsturē, tomēr viņu dzīve norit aiz valsts robežām. Abas mākslinieces vecuma ziņā šķir apmēram 20 gadi - vesela paaudze. Inga Meldere šobrīd jau ir starptautiski atzīta māksliniece, Latvijā pirms gada viņas darbs bija skatāms Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, izstādē “Tikai Neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”, taču viņas mākslinieces dzīve ir ļoti rosīga – Tallinnā, Helsinkos, jau pieminētajā Pech galerijā Vīnē. Luīze Nežberte Kim? Laikmetīgās mākslas centrā rāda sauļoto stabu, kolonnas jau ieņēmušas savu vietu, pārveidojot izstāžu telpu. Sarunā Luīze saka, ka augstu vērtē sadarbības momentu. Gan šīs izstādes tapšanā, sadarbībā ar Ingu Melderi, taču arī kādā plašākā mākslas kontekstā. Līdzās darbiem, viņa izstādei radījusi arī zīnu, izdevumu, kurā izlasāmi latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa, mūsdienu lietuviešu mākslinieka  Antana Gerlika, amerikāņu performanču mākslinieka Andrea Freizera citāti. Uz vāka Raimonda Ķirķa sacerēts “Rokraksts par satikšanos ar laiku”, kurā dzejnieks iejuties kāda 18. gadsimta brāļu draudžu kustības dalībnieka pasaules uzskatā, viņa acīm skatot 21. gadsimta Rīgu. Luīze Nežberte ir jauna māksliniece, Rīgā viņas darbi bija skatāmi pirms gada galerijā “427”. Internetā saglabātās izstādes “Clump Spirit” fotogrāfijas rāda uz visām pusēm izspūrušas konstrukcijas, izstādes aprakstā pieminēta vernikulārā arhitektūra.

Kad skanējumu sāks raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts, pāri okeānam - Toronto - būs izskanējušas noslēdzošās notis un izdejoti pēdējie deju soļi XVI Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā. Ar svaigākajām emocijām par svētku notikumiem dalīsies svētku rīkotāji un dalībnieki. Tie ir svētki, kam pamatā ir darbs ne tikai pie nošu apguves un deju soļu izstrādes, bet tas arī darbs pie tā, lai būtu latvieši, rūpes par latvietību ikdienā, dzīvojot tālu prom no Latvijas. Nule izskanējuši XVI Latviešu dziesmu un deju svētki Toronto, Kanādā. Tur ir agrs rīts un iespējams, kā kāds no svētku dalībniekiem vēl nemaz nav gājis gulēt. Mazliet atpūtušies ir raidījuma viesi. Kādi bijuši svētki, kas norisinājās no 4. - 7. jūlijam Toronto, stāsta Selga Apse, svētku Rīcības komitejas vadītāja, kura arī aktīvi darbojos deju nozarē, ir Toronto deju kopas “Daugaviņa” vadītāja, Mineapoles tautas deju kopa “Pērkonītis” dalībnieki Kira Birmane un Jūlēns Pone, Toronto Latviešu kora diriģents Jānis Beloglāzovs un Ludoviks Mouttet ir bijis brīvprātīgais koru koordinators svētkos, viņš studē doktorantūrā Makgila Universitātē Montreālā. Svētkos satikās 1800 dalībnieki no Kanādas, Amerikas, Latvijas, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas daudzām citām Eiropas valstīm, arī no Brazīlijas un Austrālijas. "XVI Latviešu Dziesmu un deju svētki Kanādā ir atklāti!" Tā pirms dažām dienām sacīja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kanādā Kaspars Ozoliņš un novēlēja  visiem nenogurstošu prieku un spēku visu svētku garumā, kā arī lai būtu paliekošs gandarījums par piedzīvoto svētku laikā un ir apņēmība turpināt šo brīnumskaisto svētku tradīciju Kanādā arī turpmāk. Piekusuši, noguruši, bet emocionāli pozitīvi uzlādēti ir gan rīkotāji, gan dalībnieki.

Jūnija sākumā jau sesto reizi notiks Liepājas Karostas festivāls. Raidījumā uzzināsiet arī citus Liepājas Karostas jaunumus: par jauno ekspozīciju Karostas cietumā, plāniem Muzeju naktij, un maija sākumā gaidāmo vienas dienas mūzikas, mākslas un laikmetīgā teātra festivālu "Ziedonis ūdenstornī". Tiekamies ar Karostas glābšanas biedrības pārstāvi Montu Kraftu un festivāla "Ziedonis ūdenstornī' organizatori Ivondu Vilsoni.