Pa ceļam ar Klasiku

Līdz 21. septembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta un arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika zīmējumu izstāde “Dirveiks. Rekonstrukcijas un hipotēzes”. Vēstures iepazīšana notiek ar dažādu maņu palīdzību. Modernās tehnoloģijas ļauj ievērojami paplašināt vēstures popularizēšanas veidus, sākot no skārienjūtīgiem ekrāniem līdz ierīcēm, kas rada mākslīgo realitāti. Blakus jaunajām iespējam joprojām pastāv vienkāršākais veids, kad zīmējums jeb grafiska rekonstrukcija top manuāli. Rekonstrukciju zīmējumi ir radīti, lai saprotamā formā veicinātu plašas sabiedrības interesi par vēsturi.  Izstādē piedāvātās grafiskās rekonstrukcijas ir pamatotas rūpīgā vēstures izpētē, ko lielākai daļai objektu veicis zīmējumu autors, kompilējot starpdisciplināru pētījumu rezultātus. Ja objekta vēsturē ir kāds būtisks notikums, kas radījis arhitektūrā radikālas izmaiņas, rekonstrukcija ir īpaši nepieciešama, nereti ejot tālāk par zināmo un iekļaujot fantāzijas elementus. Izstādē tāds piemērs ir 1577. gadā uzspridzinātais Cēsu ordeņpils rietumu korpuss un Rundāles pils sākotnējo staļļu būve. Cēsu ordeņpils akmens detaļu skices ir hipotēzes – versijas, kur un kā detaļa iebūvēta sākotnēji. Komplektā ar akmens detaļām šīs skices ir redzamas Cēsu ordeņpils ekspozīcijā.  Vēstures popularizēšanas un izglītošanas nolūkos dažreiz jāizgatavo gandrīz pilnīgas fantāzijas. Arī šeit tiek meklēti jebkādi kaut fragmentāri avoti. Tāda ir Ropažu pils, kuras rekonstrukcija ir fantāzijas skice. Šādu zīmējumu galvenais mērķis un attaisnojums ir sabiedrības ieinteresēšana un kultūras mantojuma popularizēšana. Vēstures izzināšana ir nepārtraukts process, arī rekonstrukcija ir bezgalīgs ceļš pretī nesasniedzamajam – pilnīgas patiesības noskaidrošanai. Katrs nākamais pētnieks, kam ir kas jauns sakāms, savā pārliecībā un rekonstrukcijas idejās virzīsies tālāk.     

"Neatliekamās sarunas" viešņa - Mazās Mežotnes pils saimniece, tēlniece Regīna Deičmane. Uzzinām, kā sākusies Mazās Mežotnes pils vasaras sezona un kādas solās būt Pētera Vaska 80. dzimšanas dienai veltītās "Svinības" 6. jūnijā, kurās piedalīsies krietns mūziķu pulks, un kurām sagatavoti  sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas. Kas tie būs, paliks noslēpums līdz pat koncerta sākumam... Sarunā - arī par pārējiem Mazajā Mežotnes pilī plānotajiem vasaras koncertiem, par Pētera Vaska fonda darbību un vēl citām ārpusmuzikālām norisēm šajā kultūrvietā. Regīna stāsta arī par rosību darbību atjaunojušajā Mežotnes pilī, kur 6. jūnijā tiks atvērta vēsturiska izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās". Regīna Deičmane: Pētera Vaska jubilejai veltītā koncerta "Svinības" ideja radās pusotru gadu atpakaļ, tiekoties ar Juri Vaivodu. Viņam bija nodoms iet un skatīt, kādas un kur vēl varētu būt saglabājušās Pētera Vaska radītas notis, kuras nav lietā liktas ļoti sen. Mani šī ideja ārkārtīgi uzrunāja, jo sapratu - jā, jubilejas koncertu būs ļoti daudz, ļoti skaisti, īpaši, visi veltīti Pēterim Vaskam viņa jubilejā, bet mums ir jāveido kaut kas atšķirīgs. Pirmkārt, mums ir kamerzāle, mēs nevaram aicināt lielu sastāvu. Mums ir daudz un interesanti kamermūzikas koncerti bijuši, bet šis, ar tik lielu un daudzveidīgu sastāvu, būs arī mums liels izaicinājums. Taču tieši tas man šķita interesanti un uzrunājoši. Gribējās, lai arī pats Pēteris var dzirdēt kaut ko citādu un lai tās arī viņam būtu svētku sajūtas un svinības. Tā kā piedalās tik daudz mūziķu un aktieru, dzima nosaukums “Svinības”. Rūta Paula: Koncertam ir apakšvirsraksts vai moto “Sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas”, tātad notiks gan spēlēšana, gan dziedāšana. Kas būs šajā kuplajā mūziķu pulkā? Regīna Deičmane: Es, protams, vienmēr vēlos, lai piedalītos tie, kas pie mums jau ir bijuši, kam ir bijusi iespēja daudz spēlēt Pētera Vaska mūziku. Tie ir Magdalēna Geka, Daniils Bulajevs, Guna Šnē, Jevgēnija Frolova, Mikus Bāliņš, Amanda Tauriņa, Matīss Eisaks, Guntis Kuzma, Agnese Egliņa, Jenss Emīls Holms un Artūrs Noviks. Tā kā sadarbojamies ar Juri Vaivodu, dabiska doma bija, ka noteikti ir vajadzīgs arī jaunais, brīnišķīgais Dailes 10. studijas vokālistu sastāvs. Aicināti ir Agate Grīnhofa, Katrīna Altenberga, Ralfs Puzāns un nu jau Lielo mūzikas balvu guvušais Eduards Rediko. Taču zvaizgnes vēl saslēdzās tā, ka mums būs arī divi ļoti slaveni aktieri, un tie ir Agnese Budovska un Kārlis Arnolds Avots. Kad iecere radās, vēl nezinājām par lielajiem panākumiem Kannu kinofestivālā un Agneses apbalvojumiem, bet mēs ļoti priecājamies, ka būs mūzika, kas Pēterim Vaskam tapusi jaunībā, un to atskaņos šie jaunie aktieri. Man liekas, tas varētu būt pavisam cits skatījums, citas sajūtas, kā viņi to uztver. Domāju, ka būs ļoti interesanti. Rūta Paula: Paredzu, ka klausītāju interese ir liela! Regīna Deičmane: Man jau nākas domāt, kur lai visus ietilpina (smejas)! Mums ir svarīgi, lai šeit ir cilvēki, kas ir gan Pēterim Vaskam, gan Mežotnei tuvi. Domāju, ka būs jauki pēc tam arī satikties un aprunāties. Liels pārsteigums tas būs arī pašam komponistam. Mēs turam dziļā slepenībā, kuri skaņdarbi izskanēs, kuras notis ir atrastas un digitalizētas. Domāju, ka viņam būs liels, liels pārsteigums. Tāds arī ir mūsu mērķis, tāpēc mēs vairāk par programmu šobrīd neko nevaram teikt, bet paldies “Klasikai”, kuri ierakstīs šo koncertu, un priecājos, ka arī visiem citiem būs pieejams šis koncerts.  

Nacionālā Kino centra rīkotais Dokumentālo filmu forums "Baltic Sea Docs" šogad atzīmē 30. jubileju, un tas norisināsies no 6. līdz 13. septembrim. Forumā tiks prezentēti 26 projekti, no kuriem septiņi top Latvijas studijās vai ar to līdzdalību, savukārt filmu programma būs skatāma kino izrādīšanas vietās Rīgā un reģionos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Jubilejas ietvaros notiks diskusijas un prezentācijas, kā arī ukraiņu režisora Romana Bondarčuka fotogrāfiju skate un filmām veltīta izstāde. Reportāžu no forumam veltītās preses konferences piedāvā Ieva Zeidmane. Viss par forumu šeit!

4. jūnija vakarā koncertzāles ";Ave Sol" velvēs skanēs ne tikai izcila laikmetīgā kora mūzika, bet arī personīgs radošās izziņas apliecinājums – koncertcikla "Kora laboratorija" jaunākajā programmā pie kamerkora "Ave Sol" diriģenta pults stāsies jaunā diriģente un komponiste Anastasija Kildiša. Šis koncerts, simboliski nosaukts "Lūgšana, kas skan", iezīmē nozīmīgu brīdi pašas mākslinieces radošajā un pētnieciskajā ceļā – viņa ne vien vada kolektīvu, bet pirmo reizi publiski atskaņos arī pašas sacerētu jaundarbu. Diriģents kā starpnieks un pētnieks Anastasija Kildiša, kura šobrīd beidz profesionālās doktorantūras studijas, atzīst, ka diriģenta darbs ir nemitīgu pārmaiņu un iekšējas attīstības ceļš: "Diriģents mainās katru minūti. Nevar būt tā, ka esi viens vienā dienā, cits otrā – visu laiku kaut kas notiek." Šī atklātība un vēlme mācīties no katra sastapta kolektīva vai kolēģa ir viens no iemesliem, kāpēc viņas sadarbība ar "Ave Sol" kļuvusi par īpašu draudzības un cieņas caurvītu māksliniecisko platformu. Diriģente uzsver arī koncertprogrammas veidošanas izaicinājumus: "Koncertprogrammas sastādīšana ir viena no sarežģītākajām diriģenta profesijas disciplīnām." Šoreiz programma tapusi kā daļa no doktorantūras projekta, taču tās idejiskie pamati likti jau sen – kā sapnis, kas caur mūziku ļauj savienot laikmetīgo ar arhaisko. Bizantija kā atslēga jauniem atklājumiem Programmas kodols ir Bizantijas muzikālā tradīcija – to Anastasija atklājusi, pateicoties Andreja Selicka darbiem un iegrimstot kristīgās pasaules muzikālajos arhetipos. "Lai atklātu ko jaunu, jāatgriežas pie kaut kā ļoti arhaiska, pie kaut kā senatnīga," viņa uzsver, atgādinot, ka Bizantijas mūzika bijusi iedvesmas avots arī gregoriskajiem korāļiem un vēlākai Eiropas kormūzikai. Šī interese kļuvusi par pamatu arī jaunradītajam skaņdarbam "Svētā saruna" – Anastasijas pirmajam nopietnajam kompozīcijas mēģinājumam. Piecu daļu ciklā, kas balstīts pareizticīgo Dievmātes pasludināšanas kanonā latviešu un grieķu valodā, dzirdamas autentiskas Bizantijas melodijas, kas izskan mūsdienīgā skatījumā. "Es mēģināju iekāpt komponista biksēs un sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli," atzīst Anastasija, raksturojot radošo procesu kā smagu, bet dziļi pašizziņas pilnu laiku. Mūzikas vienojošais spēks Diriģentes daiļradē garīgā mūzika nav tikai skaņu māksla, bet arī vienotības un kopā būšanas pieredze: "Nosaukums runā pats par sevi – lūgšana, kas skan, un, ja tā skan, tad tā lūgšana vieno." Šī vienotības izjūta, kas īpaši aktuāla šodienas sašķeltajā pasaulē, caurstrāvo gan izvēlēto repertuāru, gan pašu koncertu kā rituālu, kurā klausītājs kļūst par procesa dalībnieku. Starp citiem skaņdarbiem koncertā izskanēs arī britu un poļu komponistu darbi, kā arī Anastasijas īpaši izceltais Andreja Selicka opuss, kura dziļums un garīgums diriģentei ir īpaši tuvs. "Tiešām visi komponisti, kas skanēs, ir vienkārši pērles," viņa ar aizrautību dalās, uzsverot radošā dialoga nozīmi starp komponistu, diriģentu un izpildītājiem. Tradīcijas dzīvība un pēctecība Anastasijas Kildišas ceļš spilgti iezīmē mūsdienu latviešu kordiriģēšanas un kormūzikas attīstību, kur tradīcijas pētniecība un radošums iet roku rokā. Kā pati atzīst: "Diriģents ir pētnieks. Mums jākļūst par staigājošām enciklopēdijām." Izziņas alkas viņa nodod arī saviem audzēkņiem Cēsu un Jūrmalas mūzikas vidusskolās, kur kora literatūras un diriģēšanas studijas kļūst par radošas domāšanas un muzikālās inteliģences kalvi. Koncerts "Lūgšana, kas skan" kļūst par zīmi – brīdi, kurā seno Bizantijas tradīciju gaisma satiek laikmetīgo latviešu kormūzikas meklējumus, apliecinot, ka patiesi nozīmīga māksla dzimst dialogā starp pagātni, tagadni un personīgo pieredzi. Tā ir lūgšana, kas ar skaņas spēku vieno, stiprina un atver ceļu jaunām muzikālām atklāsmēm.

23. maijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Arkādes zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora, dramaturga un aktiera Artūra Dīča izrāde "Tūrists" – darbs, kas tikpat daudz runā par patiesību kara laika Ukrainā, cik par cilvēka iekšējo pasauli, kas saskaras ar pārmaiņu, nedrošības un vainas izjūtu laikmetu. Šī monoizrāde, kurā piedalās arī ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina, kļuvusi par zīmīgu notikumu teātra sezonā, piedāvājot skatītājam ne vien dokumentālu vērojumu, bet arī emocionālu un filozofisku pārdomu telpu. "Es braucu nelaimīgs, bet Kijivā kļuvu laimīgs"  Artūrs Dīcis "Tūristu" radījis, balstoties uz savu braucienu uz Kijivu – ceļojumu, kas sākotnēji bija iecerēts kā materiāla meklējumi izrādei, taču izrādījās arī personiskās krīzes un cerību meklējumu laiks. "Es braucu nelaimīgs," atzīst Dīcis. "Tas brauciens jau bija ieplānots, un tajā brīdī, kad es iebraucu Kijivā, es pēkšņi kļuvu laimīgs. Tad man likās, ka tas ir pētniecības objekts – kas ar mani notiek tieši šajā situācijā." Šīs izrādes īpašais spēks slēpjas drosmē reflektēt par savu iekšējo konfliktu laikā, kad ziņu lentes piepilda kara šausmas, bet pats šķietami "nedrīksti just, jo salīdzinājumā ar citiem tev ir labi". Izrāde balansē starp dokumentālo un intīmo, piedāvājot skatītājam domāt par to, kā indivīda izjūtas un ikdienas rūpes kļūst relatīvas kara un globālu satricinājumu fonā. Dīcis atklāj: "Galvenā mana atklāsme – ieraudzīt daudz enerģijas un atrast pozitīvās lietas. Tur nav tā, ka tas ir viegli, bet cilvēki arī visdrūmākajā situācijā meklē dzīvīgumu un optimismu." Tūrists kā laikmeta metafora Izrādes nosaukums "Tūrists" nav nejaušs – tas apzīmē gan paša Dīča pozīciju Kijivā, gan tādu kā iekšēju distanci, ar kādu cilvēks nereti raugās uz "svešu" ciešanu pieredzi. "Viņi mani sauca par tūristu," ar ironiju saka Dīcis, taču šī distance tiek nojaukta, izrādei kļūstot par empātijas tiltu. Tajā pašā laikā nosaukums uzsver arī vieglumu, ar kādu dzīve turpina ritēt arī kara apstākļos – šis vieglums kļūst par pretsvaru smagumam, kas nenovēršami ir klātesošs. Dīcis uzsver, ka izrāde nav tikai par Ukrainu. Tā ir arī par mums pašiem, par Latvijas sabiedrību laikā, kad "demogrāfiskā situācija ir katastrofāla", un par to, kā globāli satricinājumi ietekmē mūs visus. Fona scenogrāfijā Hugo Bērziņa minimālistiskā estētika un skaitlis, kas izrādes gaitā pieaug, kļūst par daudzslāņainu simbolu – vienlaikus atgādinot par kara upuriem, bet arī par mūsu pašu nākotnes skaitļiem. No Mocarta līdz Latgalei – cerības un rīcības aicinājums Muzikālais noformējums (Evilena Protektore) un Mocarta "Rekviēma" klātbūtne izrādei piešķir universālas skumju un cerību dimensiju. "Cilvēka prāts ir ģeniāls un brīnišķīgs," prāto Artūrs Dīcis, "bet reizēm tas sāk ražot kaut ko, kas ved mūs greizi." Taču izrādes galvenais vēstījums ir aicinājums vairot labo, pat ja tas šķiet naivi. "Ja dzīvē izdari vairāk laba nekā slikta, jau esi nodzīvojis vērtīgi, jo tad kopsummā tas labais vairojas." Interesanta ir arī Dīča iniciatīva "Vasarā uz Latgali" – simbolisks atbalsta žests reģionam, kas šobrīd īpaši izjūt kara tuvošanos un ar to saistīto nedrošību. "Mums nav bail, mēs jūs atbalstām – turpiniet būt tik viesmīlīgi, kādi esat, un mēs brauksim pie jums un ciemosimies daudz," aicina Dīcis. Teātris kā dzīves atspīdums "Tūrists" ir izrāde, kurā mākslinieka personiskā pieredze saplūst ar kolektīvo pārdzīvojumu, un šī saplūšana atgādina, ka māksla – īpaši teātris – joprojām ir spējīga uzdot neērtus jautājumus un radīt telpu sarunai par to, "kā mums dzīvot". Kā secina pats autors: "Tā ir laba, vērtīga izrāde. Tā nav domāta visiem, bet tiem, kas atnāks, tā dos daudz." Nākamās izrādes gaidāmas 28. maijā, 6. jūnijā un 27. augustā – iespēja ikvienam kļūt par "tūristu" cilvēka iekšējo un ārējo pārmaiņu ceļā. Artūru Dīci uz sarunu aicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente, topošā muzikoloģe Anželika Levičeva. 

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Intu Teterovski, un šoreiz sarunas tēmas ir divas. Pirmkārt, 23. maijā Alojā gaidāmie VI Virsdiriģentu svētki, kas veltīti pirmo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles 185. dzimšanas dienai. Svētkos piedalīsies Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenti, viņu vadītie kori un Limbažu novada kori, un Ints Teterovskis ir šo svētku mākslinieciskais vadītājs. Sarunājamies par šo svētku tradīciju un šī gada koncertu, kura veidošanā iesaistījušies visi virsdiriģenti, kuri izvēlējušies savas mīļākās dziesmas; par notikumiem bagāto dienu, ozolu stādīšanu un Indriķa Zīles kuplo ģimeni, kura arī būšot klāt. Vairāk par Virsdiriģentu svētkiem šeit! Bet interviju turpinām par Īles baznīcas koncertdzīvi un sadarbību ar Amerikas koriem, vietas atdzīvināšanu un īpašo auru, kas šeit valda, piesaistot vietējo publiku.  22. maijā plkst. 20.00 Īles luterāņu baznīcā risināsies starptautisks koru koncerts Voces Unitatis. Tajā piedalīsies Nevadas Universitātes sieviešu koris "Argenta" (Lasvegasa, ASV), diriģentes Stefānija Kounsila (Stephanie Council) un Sāra Norda (Sarah Noorda), kā arī jauniešu koris "Balsis" un diriģents Ints Teterovskis vadībā. Voces Unitatis ir tradicionāls starptautisks koru koncerts, kas ik gadu apvieno dziedātājus no dažādām valstīm kopīgā mākslinieciskā dialogā. Programma piedāvā daudzveidīgu muzikālo pieredzi, savijot dažādu tautu mūzikas tradīcijas ar sakrālo kormūziku, izceļot katrā kultūrā nozīmīgāko. Koncertā skanēs Palestrīnas, Lasso renesanses mūzikas paraugi, kā arī mūsdienu igauņu, latviešu un Ziemeļamerikas komponistu mūzika - Tormis, Ūsbergs, Kalniņš, Pauls, Vasks, Tiguls, Hogans, Smailija, Remzija, Betina, Kartela un Ezmeila. Atzīmējot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 80 gadu jubileju, kori apvienosies, lai atskaņotu “Fruit of Silence” ar Mātes Terēzes lūgšanas vārdiem. Tikām 30. maijā plkst. 20.00 kamermūzikas koncerts "Itālijas baroks Īlē", kurā skanēs krāšņa 17. un 18. gadsimta itāļu komponistu mūzikas programma. Zināmākais no programmā iekļautajiem komponistiem ir venēcietis Antonio Vivaldi, par kura kompozīciju "Nakts" un tās iespējamo saistību ar šausmu žanru, kā arī citiem skaņražiem, viņu opusiem un dažādiem interesantiem faktiem vēsta sagatavotie stāstījumi. Radoši un emocionāli jaudīgi šo baroka mūzikas partitūru lasījumi ir viens no aspektiem, ko vērts dzirdēt. Kā īpašs pārsteigums jeb bonuss – patiešām unikāls skanējums, ko veido meistarīga, šķiet, ar baroka mūziku nesavienojama mūzikas instrumentu saspēle. Cik kaislīgi skan bandoneons un akordeons, izpildot, piemēram, tango, vai kokle tautas un mūsdienu mūzikas kompozīcijās, tik pat spilgti un emocionāli sakāpināti šie instrumenti izdzied mīlas pārdzīvojumus, smieklus un asaras baroka mūzikas ietvarā. Pārsteigumiem un arī skaistas mūzikas baudījumam būs būt! Koncertā uzstāsies mūziķu apvienība: akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks, koklētājas Anda Eglīte un Dace Priedīte, un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova.

20. maija vakarā Rīgas Domā gaidāms ērģeļmūzikas koncerts, kurā uzstāsies dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns), bet pie ērģelēm būs Larisa Bulava. Programmā: J. S. Bahs, V. A. Mocarts, M. Rēgers, J. Ivanovs,  R. Jermaks. Vairāk stāsta dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine: "Man jāsaka liels paldies brīnišķīgajai ērģelniecei Larisai [Bulavai], kura uzaicināja mani kopā ar viņu šo programmu atskaņot. Idejas galvenokārt nāca no viņas puses, bet niansēs mēs saskaņojām, ko no attiecīgajiem komponistiem varētu atskaņot. Šī programma ir slēptajiem tiltiem veidota, un skanēs trīs šī gada jubilāru opusi. Viens no tiem ir Mocarts, kuram šogad 270 gadi, un mēs izvēlējāmies atskaņot divus populārus viņa darbus, kas pēc rakstura ir pilnīgi pretstati. Tie ir Laudate dominum jeb "Slavējiet kungu" ērģelēm un solobalsij, kā arī skanīgais un priekpilnais "Aleluja" no motetes Exultate jubilate. Otrs jubilārs mūsu programmā ir latviešu komponists Romualds Jermaks, un caur skaistu mūziku mēs sūtīsim 90. jubilejas sveicienus komponistam par viņa radošo, apjomīgo un skaisto devumu latviešu profesionālajā mūzikā. Un mūsu abu sveicienā skanēs viņa slavenā dziesma "Ir tikai nakts", kas ir komponista veltījums dižgaram Johanam Sebastianam Baham. Lai veidotos šādi zināmi tilti programmā, tad ērģelniece Larisa Bulava koncertu atklās ar Baha Prelūdiju un fūgu mi minorā. Un trešais jubilārs būs Romualda Jermaka skolotājs no Latgales – izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs, un mēs šoreiz esam izvēlējušās izpildīt pavisam nelielu, bet ļoti skaistu un sirsnīgu dziesmu "Ir mīļa Māras zeme". 

Dienas pirmajā pusē uzzinājām 72. starptautiskā komponistu foruma "Rostrum" uzvarētāju, un tas ir serbu komponists Jugs Markovičs ar skaņdarbu "Stabat mater". Jāatgādina, ka forumu rīkoja Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) sadarbībā ar UNESCO un Latvijas Sabiedrisko mediju, proti, pateicoties "Klasikas" kolēģes Annas Veismanes aktīvam darbam, tas pirmo reizi notika Latvijā.  Laiks atskatīties pār plecu un izvērtēt padarīto, tāpēc studijā šā gada "Rostrum" vērtētāja Signe Lagzdiņa, Gregors Piršs (Gregor Pirš, "Rostrum"), Saimons Vebs (Simon Webb, BBC) un Johanna Mengela (Johanna Mängel, Igaunija, Klassikaraadio / ERR). Runājam par šī gada foruma atmosfēru, ko komponistam nozīmē iekļūt “Rostrum" apritē, kā notiek skaņdarbu klausīšanās un vērtēšana un kādas ir aktuālās tendences laikmetīgajā mūzikā.  

Dienas pirmajā pusē uzzinājām 72. starptautiskā komponistu foruma "Rostrum" uzvarētāju, un tas ir serbu komponists Jugs Markovičs ar skaņdarbu "Stabat mater". Jāatgādina, ka forumu rīkoja Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) sadarbībā ar UNESCO un Latvijas Sabiedrisko mediju, proti, pateicoties "Klasikas" kolēģes Annas Veismanes aktīvam darbam, tas pirmo reizi notika Latvijā.  Laiks nedaudz atskatīties pār plecu, tāpēc studijā šā gada "Rostrum" vērtētāja Signe Lagzdiņa, Gregors Piršs (Gregor Pirš, "Rostrum" priekšsēdētājs), Saimons Vebs (Simon Webb, BBC) un Johanna Mengela (Johanna Mängel, Igaunijas "Klassikaraadio" / ERR producente). Sarunā gan par "Rostrum" norisi Rīgā, gan par to, kā dažādu valstu radio strādā ar laikmetīgo mūziku, kā piesaistīt klausītājus sarežģītai, filozofiskai un eksperimentālai mūzikai, kādas tendences šogad bija dzirdamas "Rostrum" piedāvājumā un to, kā mūzikā ienāk dabas, cilvēka iekšējās pasaules un garīguma tēmas.    

Atklājam leģendārā čellista Māra Villeruša deviņdesmitās jubilejas dienā (18. maijā) Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē gaidāmā koncerta "Dvēsele čellam" tapšanas ideju un būtību. Uz skatuves būs izcili mūziķi – Māra Villeruša radi, draugi un studenti, ar kuriem leģendārais čellists savas dzīves laikā bijis kopā un kurus iedvesmojis, kā arī lielāki un mazāki čellistu ansambļi. Koncertprogrammā skanēs mūzika, ko atskaņoja pats meistars un kas bija viņam īpaši tuva: Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena, Pētera Čaikovska, Franča Šūberta, Johannesa Brāmsa un citu komponistu darbi. Sarunas dalībnieki – Māra Villeruša meita, pianiste Sana Villeruša, Māra ilggadēja kolēģe, arī pianiste Ilze Dzērve, čelliste, Māra Villeruša skolniece Dace Zālīte-Zilberte un jaunās paaudzes čellists Tomass Ančs – atmiņās portretē Māra Villeruša personību – viņu kā mūziķi, pedagogu, cilvēku, un atklāj, ko katrs no viņa paņēmis sev līdzi mūziķa dzīves bagāžā.

Trešdien, 13. maijā, koncertzālē ”Latvija” Ventspils kamerorķestris diriģenta Aigara Meri vadībā godinās trīs 2026. gada lieljubilārus - spāni Manuelu de Falju, kuram aprit 150. gadskārta, 90. dzimšanas dienā pieminēs izcilo simfoniķi Romualdu Kalsonu un suminās Pēteri Vasku, kuram šopavasar svinam 80. Koncerta solisti – vijolniece Elīna Bukša, klarnetists, Igaunijas Nacionālās operas orķestra mūziķis Edmunds Altmanis un soprāns Katrīna Paula Felsberga. Intervijā ar Aigaru Meri uzzinām par gaidāmā koncerta ideju un sadarbību ar solistiem, koncertdzīvi Ventspilī un publikas izglītošanu, tuvākajiem radošajiem plāniem ar Ventspils kamerorķestri, jaukto kori "Ventspils", un, atklājot sava darba aktualitātes Jelgavā, Aigars atcerējas arī savus soļus, uzsākot ceļu diriģenta profesijā. Aigars Meri: Veidojot koncertprogrammas, skatos kopsakarības, kurā gadā ir vai nav apaļa jubileja, lai būtu šī saistība, bet tas noteikti nav noteicošais un vienīgais faktors. Manuels de Falja. Kā nonācu līdz Septiņām spāņu dziesmām? Pirms dažiem gadiem bija brīnišķīgs koncerts Jelgavā, kur mēs šīs dziesmas atskaņojām kopā ar Ilonu Bageli. Pēc neilga laika man bija tas gods atskaņot Osvaldo Golihova dziesmu ciklu ar Katrīnu Paulu Felsbergu. Mēs ar Katrīnu uzreiz vienojāmies, ka skatāmies tālāk nākotnē. Tad, neatceros gadalaiku, neatceros mēnesi, no manas puses bija piedāvājums: “Varbūt tu vēlies nodziedāt “Septiņas spāņu dziesmas”?” Katrīna bija ļoti atsaucīga un teica “jā, mana skolotāja Berlīnē tieši man kādreiz ieteica un atsūtīja vienu no šī cikla dziesmām”. Tā mēs nonācām pie šī cikla atskaņojuma. Ar Edmundu Altmani esam klasesbiedri jau no Emīla Dārziņa skolas, pēc tam esam mācījušies un muzicējuši kopā. Man ir igauņu izcelsme, Edmunds tīrs latvietis, Zemgales dēls, kuram bija iespēja doties studēt uz Igauniju. Pēc tam viņš tur iesakņojās un šobrīd tur strādā un dzīvo.  Sadarbība iecerēta jau ilgāku laiku, ar Operu arī salīdzinoši bieži ir viesizrādes Igaunijā. Atceros sarunu, kad Edmundam zvanīju un teicu: “Edmund, nākamgad mums ir šād jubilāri. Varbūt Romualds Kalsons?”. Viņš atbildēja: “Jā, jau vairākas reizes esmu piedāvājis Arvo Volmeram viņa Klarnetes koncertu nospēlēt Igaunijā, bet diriģents vienmēr sliecies par labu Mocartam". Tā mēs nonācām pie Romualda Kalsona. Šī gada jubilārs - Pēteris Vasks. Pie šī Vijoļkoncerta mēs nonācām netradicionāli, jo sazināties ar Elīnu Bukšu ieteica Ventspils koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Guntis Cimiņš. Tā sākās mūsu komunikācija. Sākumā ideja bija par Filipu Glāsu, pēc tam par Antonio Vivaldi un beigās mēs nonācām pie šī brīnišķīgā vijoļkoncerta. Šī būs mūsu pirmā sadarbība, tāpēc ar nepacietību gaidu un ceru uz brīnišķīgu kopdarbu."

8. maijā Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē atklāts Latvijas paviljons “Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises”, kuru sadarbībā modes dizaineri Bruno Birmani veidojis mākslinieku duets “Mareunrol's” (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops). Mākslinieku veidotā instalācija ir šodienas skatījums uz eksperimentālās modes, mākslas un performances notikumu ciklu "Nepieradinātās modes asamblejas", kas norisinājās Rīgā deviņdesmitajos gados. Notikumā klāt bija un ar māksliniekiem tikās Inta Zēgnere. Bruno Birmanis: "Ar “Nepieradinātās modes asambleju” 90. gados izveidojām tādu vidi, teritoriju vai platformu, kurā brīvi un bez ierobežojumiem varēja izpausties radošie cilvēki, kas saistīti ar modi. Būtībā tā bija utopija, jo bijām starp divām sistēmām - padomju ideoloģiskais presings bija beidzies un kapitālisma presings vēl nebija sācies. Jutāmies kā no būra izlaisti putni. Viss ātri kļuva par apjomā un kvalitātē par profesionālu pasākumu, un tagad viss NMA gars ir pārnests uz paviljonu. Jau no sākuma sapratām, ka tā nebūs muzejisku priekšmetu ekspozīcija, gribējām, lai jauni cilvēki redz, ka iespējamas arī neiespējamas lietas, ko ar tām var izdarīt. Domāt brīvi, domāt plaši. Bieži citēju Žanu Kokto, kurš pirms 100 gadiem teicis, ka mode rada skaistas lietas, kas ar laiku sāk izskatīties dīvaini, savukārt māksla rada dīvainas lietas, kas ar laiku sāk izskatīties skaistas. Un šeit ne tikai video par tos stāsta, bet arī viss, ko MAREUNROL'S ir radījuši, kā šo garu ir transformējuši savā skatījumā instalācijās. (,,) Vadošais dzinējspēks ir viņu balss, kurai jāskan. Manuprāt, tas ir izdevies lieliski. Turklāt Rolands ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks un viss skaniskais noformējums ir viņa un Iļjas Krūmiņa radīts. Tas ir vienkārši lieliski." Rolands Pēterkops paviljona atklāšanā: “Ir forša sajūta, mēģinot saprast, kā kurš ko nolasa, kā šī informācija rezonē, jo ir vairāki informācijas slāņojumi, emociju slāņojumi. Sākot ar arhīvu izpēti, kopkonceptu par telpu, par cilvēkiem, par to, par ko vēlējāmies šajā paviljonā runāt. Materiāls, skaņa, gaisma. Instalāciju veidojām tā, lai tas nav uzmācīgi, bet gan vienkārši, viegli, poētiski, lai sniegtu emocijas. Darbs ir emocionāls, jo reflektējam par modes notikumu 90. gados. Mēs esam 2000. gadu paaudze, kas arī esam centušies starptautiski izrauties. Šis NMA stāsts no vienas puses mums bija jautājums, ko ar to varam darīt, vai mūs tas iedvesmo. Nebija šī pasākuma pēctecības, tas bija un pazuda. Mēs vairāk skatījāmies uz to laiku, enerģiju un cilvēkiem, kas to iniciēja, kas tur darbojās. Attiecības, emocijas režģis. Kādu 90. gados neatkarību un brīvību atguvušu valsti caur Henrija Stīna filmētajiem videomateriāliem redzēja Rietumu valstīs. Mums bija būtiski, lai vēstījums ir tagadnīgs. Kā brīvības manifests. Ir būtiski runāt par to šobrīd, jo brīžiem šķiet, ka dzīvojam trauslākos laikos nekā 90. gados. Šīs izpratnes reizēm no Rietumiem pat pietrūkst, tāpēc ir jāatrod skaisti veidi, kā viņus skaisti uzrunāt caur empātiju un izprotošu iedvesmu. Galvenais ir ļauties pieredzei. Mūsdienu laikmetīgajai mākslai ir būtiska šī vieglā pieeja un atvērtība." Inta Zēgnere arī stāsta par redzēto Ukrainai veltītajā izstādē STILL JOY from Ukraine in the world, kur sastapta Ukrainas māksliniece Žanna Kadirova.  

Četri jaunieši – Sofija Berga, Kārlis Šadris, Jānis Edgars Štrauss un Gustavs Šķenders - izdevuši jaunu digitālo laikrakstu "Krējums", kas piedāvā savas paaudzes perspektīvu uz Latvijas attīstību un izredzēm. Lai gan Sofija Berlīnē studē grafisko dizainu un Gustavs apgūst reklāmu Nīderlandē, savukārt Kārlis un Jānis dzīvo Latvijā un nesen absolvējuši Rīgas Ekonomikas augstskolu, visus četrus vieno vēlme "sapurināt" latviešus un atgādināt, ka sabiedrības "krējumu" veidojam mēs paši – galvenais ir "nenolikt karoti". Tādēļ pirmā izdevuma nosaukums ir "Nenoliec karoti", un tajā apkopoti trīs raksti: Gustavs dalās pieredzē par to, kā studenta dzīve Nīderlandē stiprinājusi viņa latvisko pašapziņu; laikraksta finanšu vadītājs Jānis analizē Latvijas kapitāla tirgu un skaidro, kāpēc valsts uzņēmumi tajā joprojām ir maz pārstāvēti; savukārt Kārlis apgalvo, ka Latvijas patiesais skaistums meklējams tās nepilnībās. Par to, kāpēc laikrakstu sauc tieši šādi, laikraksta redaktors Kārlis Šadris stāsta: “Krējuma” nosaukuma vēsture ir tāda, ka pavadīju pirmo šī mācību gada semestri Valensijā, un ceturtā mūsu kolektīva biedre Sofija [Berga] bija pie manis ciemos. Es viņai vēl nebiju izstāstījis ideju par laikrakstu, jo tā vēl bija ļoti līdz galam neizdomāta ideja. Mēs gājām cauri skaistai vietai, ko sauc Rusafa - tas ir rajons, kas būtu kaut kas starp Kluso centru un Grīziņkalnu, ja tas būtu Rīgā. Tur bija veikals, kurā bija diezgan liela ballīte. Sofija paskatījās un teica: “Viss sabiedrības krējums atnācis.” Man nepatīk ideja par to, ka sabiedrības krējums ir sabiedrībā nozīmīgie vai stilīgie vai kaut kādi tādi cilvēki. Tad pārvirzījos uz otru vārdu, kas ir “krējums”, un sapratu, ka krējums īstenībā ir ļoti svarīga daļa no Latvijas - es redaktora slejā mēģināju to pielīdzināt saspēles vadītājam. Ja redzi vārdu “krējums”, uzreiz to asociē ar kaut ko, vai tā būtu mājās gatavota biešu zupa vai kas tamlīdzīgs, bet mums bija doma ne tikai par to, ka tas ir kaut kas ļoti latvisks, bet arī kaut kas mūsu identitāti veidojošs, ka mēs varam paši noteikt, kas ir tas sabiedrības krējums, un tā arī mēs rakstām, ka sabiedrības krējums esam mēs visi. Kā dzima ideja par to, ka ir nepieciešams izdevums, kurā jūs gribat dalīties ar savu viedokli un zināšanām? Gustavs Šķenders: Es jau ilgi vēlējos rakstīt. Mēs ar Kārli iepazināmies 2024. gada beigās, 2025. gada sākumā. Pagājušā gada rudenī, kad Kārlis bija Valensijā, viņš man uzrakstīja un teica, ka grib veidot kaut ko kopīgu. Tajā brīdī tas vēl nebija īsti laikraksts vai žurnāls, tas vienkārši bija kaut kas kopīgs, caur ko mēs varētu pasniegt latviešu jauniešu kopābūšanas sajūtu. Sākumā tas bija vairāk par sajūtām un kā to noķert, un kā to pasniegt tālāk, un tad vēlāk tas viss izveidojās, un patiesībā ļoti veidojās. No sākuma tas tiešām bija “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet beigās tas pārtapa par visu to krējuma būšanu, ka tas vairs nav tikai “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet “ko tas nozīmē - būt latvietim” - jaunam, vecam, kaut kur pasaulē, bet tiešām vairāk latvietim. Par kopības sajūtu ir patīkami dzirdēt, jo jums noteikti ir zināms vidējās un vecākās paaudzes stereotips, ka “tie jaunie, tie jau tikai ekrānos un cits ar citu vispār nemaz neko”. Ko jūs atbildat uz šādiem stereotipiem? Jānis Edgars Štrauss: Tas patiesībā atgādina Gustava minēto. Gribēju piebalsot, kā es pievienojos - mēs ar Kārli bijām izgājuši pusdienās, abi bijām praksē, viņš tieši lidoja prom uz Valensiju un stāstīja par ideju veidot laikrakstu, kas parādīs, ka foršas un jaudīgas lietas notiek tieši no jauniešu puses. Kaut kādā mērā es piekritu piedalīties, jo jutu diezgan spēcīgas emocijas tieši par vecuma diskrimināciju no abām pusēm - jaunieši domā, ka vecākās paaudzes pārstāvji nesaprot viņus, un tas strādā arī uz otru pusi, bet man kaut kā nešķiet, ka tā ir realitāte. Mēs visi esam cilvēki, mēs visi esam latvieši, un tāpēc es gribēju tieši par to parunāt. Tā būtu platforma, kurā es varētu izteikt arī savu balsi un parādīt citām paaudzēm - hei, jaunieši nāk ar sparu, mums ir, ko teikt, ieklausāmies, sadarbojamies, jo tikai sadarbojoties kopā mēs varēsim uzbūvēt kaut ko lielāku par mums pašiem.  

Piektdien, 8. maijā, Rīgas Domā pirmo reizi Latvijā skanēs vērienīgais amerikāņu komponista Maikla Džona Trotas “Rekviēms”. Šis skaņdarbs tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem jaunākās paaudzes garīgās mūzikas opusiem, kur tradicionālā rekviēma forma savienojas ar mūsdienīgu, emocionāli dziļu muzikālo valodu. Koncertā piedalīsies soprāni Viktorija Majore un Inese Romancāne, bass Jānis Almanis-Palmbahs, kā arī ērģelnieks Aigars Reinis, VEF Kultūras pils jauktais koris “Jasmīnas koris” un Jelgavas kultūras nama jauktais koris “Mītava”. Pie diriģenta pults stāsies Raimonds Gulbis.  Sarunā ar diriģentu Raimondu Gulbi pārrunājām to, kā viņš atklājis Maikla Džona Trotas mūziku, par Trotas "Rekviēmā" pausto ideju un paša žanra uztveri, arī par Raimonda Gulbja un diriģentes Agitas Rimšēvičas satikšanos mūzikā, par kolēģu augstas kvalitātes profesionālismu, muzicēšanu kopā ar brāli Jāni Almani-Palmbahu, kā arī citām šobrīd aktuālajām nodarbēm. 8. maija koncertā līdzās Trotam izskanēs arī latviešu komponistu – Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska – darbi, veidojot daudzslāņainu un emocionāli bagātu koncertprogrammu. Pirms Rīgas Doma Trota mūzika jau skanējusi prestižākajās koncertvietās visā pasaulē – no Kārnegī zāle līdz katedrālēm un koncertzālēm Eiropā. Kritiķi, tostarp žurnāls Gramophone, izcēluši komponista spēju radīt “maigas harmonijas un bagātīgu vokālo un instrumentālo krāsu paleti”, kas klausītājiem sniedz gan estētisku baudījumu, gan garīgu piepildījumu.

Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi aprīļa pēdējā dienā piedzīvojis režisores Ināras Sluckas iestudējums "Intīmās dzīves", kura pamatā ir britu dramaturga sera Noela Kovarda luga ar šādu pašu nosaukumu. Teātrī norāda, ka britu kultūrā Kovarda nozīme ir tik būtiska, ka tūkstošgades mijā viņš atzīts par nozīmīgāko teātra cilvēku aiz dramaturga Viljama Šekspīra.  Jaundarba centrā ir Eliots un Amanda, kuri reiz bijuši precējušies un tagad pavada medusmēnesi ar jaunajiem dzīvesbiedriem. Sagadīšanās rezultātā viņi nonāk vienā un tajā pašā viesnīcā Franču Rivjērā. Abi nejauši satiekas un izvēlas aizbēgt, bet jaunā apņemšanās visu sākt no vietas, kurā laulība reiz bija beigusies, sagādā ne vienu vien pārbaudījumu. "Klasikas" studijā tiekamies ar iestudējuma režisori Ināru Slucku. Sarunas sākumā par ekstrēmo situāciju, kas režisori aizvedusi pie Kovarda lugas, turpinām par angļu humoru un aktieru attieksmi pret tekstu, askētismu scenogrāfijā un trāpīgo mūzikas izvēli. Izrunājam, kā prāts uztver izrādi un darbu, kas jebkurai izrādei dzimst tikai pie publikas. Savukārt sarunas otra puse veltīta Ināras Sluckas darbam operstudijā " Figaro", kur darbs ar jauniešiem sagādā patiesu gandarījumu, jo īpaši tad, kad izdodas solistos atklāt jaunas šķautnes. Iestudējuma "Intīmās dzīves" radošo komandu veido arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, tulkotājs Jānis Elsbergs, muzikālā noformējuma autors Indriķis Veitners un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomas izrādē atveido Evija Krūze, Līga Zeļģe, Ivars Kļavinskis un Ainārs Ančevskis.

Vēl tikai līdz 3. maijam Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Sniegs kūst. Japānas māksla”, ko mākslas mīļotājiem bija iespēja aplūkot kopš februāra beigām. Izstādē iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas atšķirīgos redzējumos ilustrē šo Japānai tik svarīgo gadalaiku. Pa ceļam ar "Klasiku" tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Mileri.  "Diendienā, strādājot muzejā, mēs redzam to, cik ātri cilvēki izstādi apskatās. Un arī paši pēc sevis mēs redzam, cik strauji rit mūsu dzīve. Mums ir viena stunda tam, varbūt divas stundas, lai apskatītu kaut ko citu. Un tad tu izskrien visam cauri. Bet es gribēju izstādē radīt vietu, lai mēs tomēr varam apstāties un reāli nodoties šim lēnajam vērošanas procesam. Tas, kas ir arī būtisks pavasarī. Ka mēs dzīvojam kopā ar dabas mošanos, kas arī nenotiek ātri, bet lēnām." Japāņiem ir svarīgs šis dabas vērojums, esot kopā, taču šajā ziņā saskatāmas līdzības arī ar latviešiem, Kristīne norāda. "Mums arī ir hanami, tikai mēs to tā nesaucam. Kā mēs to saucam, tas ir jāizdomā, bet, piemēram, sākas rododendru ziedēšanas laiks – mēs ejam uz parkiem skatīties rododendrus. Sāk ziedēt ceriņi – kur mēs dodamies? Uz Dobeli! Rapši, rudzupuķes... Tad mēs esam laukos un baudām ziedēšanu un to, ko mums sniedz daba."

Ceturtdien, 30. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) kopā ar solistēm – altisti Santu Vižini un čellisti Kristīni Blaumani – piedāvās ieskatīties Migela de Servantesa slavenā varoņa neparastajos piedzīvojumos caur Riharda Štrausa partitūru. Koncertā, ko varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, skanēs arī Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena simfoniskie opusi. Bet muzikālā vadība šoreiz diriģenta Aivja Gretera rokās. Sarunā ar Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini izzinām, vai viņa LNSO pēc krietna pārtraukuma jūtas kā savējā, kāda izvērtusies viņas pirmā sastapšanās mūzikā ar diriģentu Aivi Greteru, runājam arī par Variācijām kā žanru un to, cik svarīgi pirms tam iepazīties ar literāro pirmavotu. Vai Štrausa mūzikā, viņasprāt, drīzāk brauc ar zirgu un ēzeļiem vai modernu Toyota? Tāpat Santa stāsta par atrašanās vietu orķestrī, visu koncerta programmu kopumā, arī par latviešu mūzikas vēsmām Amsterdamā un savu sapni nākotnē nospēlēt Pētera Vaska Alta koncertu. Sarunas noslēgumā uzzinām mākslinieces domas par Amsterdamas "Concertgebouw" jauno māksliniecisko vadītāju Klausu Mekeli: "Mēs esam tādā kā rozā briļļu posmā, kad orķestris un diriģents fano viens par otru. Klauss Mekele, mūsu topošais galvenais diriģents, kad viņš ir pie pults, ir tāda sajūta, ka tu esi mājās un ka arī viņš ir mājās. Mums pagaidām ir ļoti laba sadarbība. Protams, tu nevari izpatikt pilnīgi visiem katrā programmā un katrā žanrā un stilā, bet pagaidām pretenziju nav, visi priecīgi. Atceros arī laiku, kad te bija Mariss [Jansons], tolaik biju orķestra akadēmijā. Un orķestris par viņu runā joprojām, Mariss Jansons daudziem pietrūkst kā personība, kā viņš attiecās pret orķestri personīgi. Piemēram, kad diriģents uznāk uz skatuves – ko dara mūziķi, kad viņi pieceļas, kad viņi pagriežas pret publiku – skatuves etiķete. Viņš tiešām rūpējās par cilvēkiem aiz instrumentiem, ne tikai par orķestra skanējumu, tāpēc viņa orķestrim ļoti pietrūkst." Iepriekš tikāmies arī ar ceturtdienas vakara koncerta otru solisti – Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līderi Kristīni Blaumani.  

4. maijā VEF Kultūras pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā izskanēs Orķestra "Rīga" koncerts "Pūt, vējiņi", ar kuru 85. dzimšanas dienā tiks godināts komponists Imants Kalniņš. Diriģenta Valda Butāna vadībā muzicēs arī Rīgas kamerkoris Ave Sol un dziedātāji Ieva Parša un Gundars Dziļums. Programmas centrā – svīta no Imanta Kalniņa  mūzikas 1973. gada spēlfilmai "Pūt, vējiņi" Orķestra "Rīga" flautu grupas koncertmeistara Anda Klučnieka jaunā pārlikumā pūšaminstrumentu orķestrim, korim un solistiem. Koncertā izskanēs arī vokālais cikls "Kārais lauks" Viļņa Šmīdberga instrumentācijā un daļa "Varoni gaidot" no oratorijas "Rīta cēliens".  Valdis Butāns: Šis gads mums ir bagāts ar Latvijas mūzikas saimē ļoti nozīmīgiem vārdiem kā Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Pēteris Vasks - mūsu trīs lielie dižmeistari. Katrs ir pelnījis, lai viņa mūzika skanētu, arī šādās apaļās vai pusapaļās jubilejās, kā tas ir Imanta Kalniņa gadījumā, atkal tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība viņa daiļradei. Šis ir mūsu žests Imanta Kalniņa virzienā un pateicība par to, ka viņš ir piekritis manai iniciatīvai ne tikai atskaņot kaut ko jau līdz šim radītu un mūsu orķestrim pārliktu, bet arī jaunumam - tas ir pilns mūzikas filmai “Pūt, vējiņi!” cikls. Līdz šim mums ir nācies atskaņot tikai slaveno finālu, bet arī mūzika, kas ir dažādās filmas epizodēs, ir pelnījusi uzmanību. Tā pirmo reizi izskanēs pūtēju orķestra versijā. Šo versiju mums ir palīdzējis izveidot mūšu pašu mūziķis, lielisks flautists un arī aranžiju un pārlikumu meistars, kurš zina drēbi no iekšpuses - Andis Klučnieks. Tā ir liela dāvana gan mums, gan Imantam Kalniņam šajā nozīmīgajā gadadienā. Ieva arī tev varētu būt grūti nodalīt attieksmi pret Kalniņa dziesmām, kopš tu esi profesionāla mūziķe, no tās Ievas, kura ar šīm dziesmām ir izaugusi un klausījusies tās mājas viesībās un vēl kur citur, vai ne? Ieva Parša: Jā. Mans Imanta Kalniņa fenomens sākās Rīgas 64. vidusskolā, jo tur bija kaislīgi Imanta Kalniņa fani, Imants Kalniņš tika spēlēts starpbrīžos un dziedāts pasākumos, teātra izrādēs. Kad es komponēju savu pirmo dziesmiņu, mana skolotāja Paeglīte teica: “O, gandrīz kā Imants Kalniņš!” (smejas) Es tiku VEF Kultūras pilī uz “Menueta'' mēģinājumiem un pie Jāņa Blūma ierakstu pults televīzijā. Tas bija sākums manam ceļojumam uz Imantu Kalniņu. Šis ceļojums palīdz vai tomēr mazliet traucē tagad, gatavojoties šim koncertam? Ieva Parša: Protams, ka palīdz. Es domāju par Imanta Kalniņa fenomenu, kā viņš ir tāds tapis. Viņš kolosāli izbalansē starp tautu un akadēmismu, un ir atradis tādu zelta stīgu, ka visiem uzplēš dvēselītes, un visi ir kopā ar viņu. Ieva Parša šajā koncertā piedalīsies cikla “Kārais lauks” atskaņojumā, bet programma kopumā balstīsies uz trim kājām, nezinu, kura no tām stabilāka, kura vieglāka - viena ir jau pieminētais pūtēju orķestra variants kinofilmas “Pūt, vējiņi!” mūzikai, tad ir cikls “Kārais lauks”, un vēl mazliet ieskanēsies kaut kas no slavenās Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” - tie ir Kalniņa 70. un 80. gadu darbi. Vai, Valdi, tavuprāt, tas ir laika nogrieznis, kad Kalniņa būtība atklājas visspilgtāk? Valdis Butāns: Neapšaubāmi. Katram, kurš mīl Imanta Kalniņa mūziku, ir savs visspožākais dārgakmens tajā kolekcijā, bet kopumā šis ir tas produktīvais laiks. Arī viņa Ceturtā simfonija, kas pieskaitāma pie klasikas, neapšaubāmām vērtībām, ir mūzika, kas sevī iekļauj to esenci, kāpēc mēs mīlam, cienām un ik pa laikam atgriežamies pie Imanta Kalniņa mūzikas. Man pašam, gatavojoties šim koncertam, liekot kopā, klausoties šo mūziku, atkal no jauna bija apliecinājums, kāpēc Imants Kalniņš ir tur, kur viņš ir, kāpēc mēs viņa mūziku mīlam. Klausoties vēlreiz un jau ar partitūru gatavojoties šiem cikliem, tu saproti - no tāda maza, maza motīviņa var uztaisīt veselu ciklu, un, ar to motīvu strādājot, var panākt tik dažādus emocionālos vēstījumus, tik smalkjūtīgus un tik latviski kodolīgus. Manuprāt, to visu apvienot ir milzīga meistarības un Dieva dāvanas pazīme. Tas tiešām ir ļoti patīkami - atkal no jauna atklāt un iepazīt kādas detaļas. Vēl gribēju pateikt, ka Ieva būs ne tikai ciklā “Kārais lauks”, bet viņa būs arī neliela daļa no “Pūt, vējiņi!” cikla atskaņojuma kopā ar otru solistu, kas mums šajā koncertā piebiedrosies - Gundaru Dziļumu, līdz ar to Ieva būs klātesoša arī “Pūt, vējiņi!”.

Rīgas Kongresu namā un tiešraidē LR3 "Klasika" 30. aprīlī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Aivis Greters atskaņos Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena opusus, kā arī Riharda Štrausa simfonisko poēmu "Dons Kihots". Solistes šajā darbā būs Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare Santa Vižine un Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līdere Kristīne Blaumane. Abām māksliniecēm mūzikā šī būs pirmā tikšanās. Kristīne Blaumane šosezon ir LNSO rezidences māksliniece, iepriekšējo reizi R. Štrausa "Donu Kihotu" Latvijā spēlējusi pirms desmit gadiem kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu un priecājas par iespēju to atkal atskaņot:  “Šajā skaņdarbā sastopas un savienojas vienā veselumā ģeniāla mūzika, literatūra, teātris un zināmā mērā arī vizuālā māksla, jo Rihards Štrauss ar savu izcilo orķestrācijas prasmi ir uzbūris veselu gleznu. Reti kad čellistam uz skatuves iznāk tā izdzīvot veselu dzīvi un arī “nomirt”, atainojot Dona Kihota pēdējo elpas vilcienu.” Sarunā - par Riharda Štrausa meistardarbu un Johannesa Brāmsa Dubulkoncerta atskaņojumiem Lielbritānijā, kā arī gaidāmo Pētera Vaska mūzikas koncertu Mežotnes pilī 28. jūnijā kopā ar Trio Palladio.

27. aprīlī plkst. 19.00 Ziemeļrīgas Kultūras apvienības VEF Kultūras pilī notiks Bērnu un jauniešu centra "Rīgas Skolēnu pils" 85 gadu jubilejai veltīts koncerts "Mīlestības klaips", par kuru "Klasikai" plašāk vēsta koncerta mākslinieciskā vadītāja Inga Cimiņa un koklētāju ansambļa "Austriņa" mākslinieciskā vadītāja Iveta Tauriņa. Koncertā piedalīsies Tautas deju ansamblis "Uguntiņa", teātris "Zīļuks", meiteņu kamerkoris "Tonika", meiteņu koris "Rīga", koris "Accolada", folkloras kopa "Kokle", koklētāju ansamblis "Austriņa", akordeonistu ansamblis "Opuss", Uģa Rozes vokālā studija, ģitārspēles pulciņš, mūsdienu deju grupa "Karkadē", sporta deju studija "Dzintarjūra", kā arī pūtēju orķestris un kamerorķestris. Uz skatuves kopā ar audzēkņiem koncertstāstu veidos arī viņu skolotāji. Koncerta īpašie viesi – bijusī folkloras kopas "Kokle" dalībniece Katrīna Dimanta un dziedātājs, teātra "Zīļuks" bijušais vokālais pedagogs Mārtiņš Zvīgulis. "Mīlestības klaips" ir veltījums sirds darbam un ceļam, ko ejam kopā ar audzēkņiem, mantojumam, ko cauri paaudzēm nododam tālāk, veidojot savdabīgu tiltu starp tradīciju un laikmetīgu elpu. Tas ir veltījums radošumam, draudzībai un kopā būšanai, kas caur skatuvisko mākslu atklās bērnu un jauniešu talantu, izaugsmi un prieku par paveikto. Koncerta mākslinieciskā vadītāja ir Inga Cimiņa, režisors – Edgars Niklasons, scenogrāfe – Signija Joce, producente – Zane Breidaka.

25. aprīlī Ventas krastā, Ventspils ielas galā iepretim Kuldīgas skatu tornim, notiks iniciatīvas “Lašu dziesma” pirmā aktivitāte – publiska diskusija “Nārsts nav bufete”, kas veltīta lašu nārsta laikam un upes ekosistēmas ilgtspējai. Pasākuma noslēgumā ugunskura koncertā uzstāsies “Trio Tresensus” – Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons) un Uģis Upenieks (perkusijas). Diskusijā varēs piedalīties vietējie iedzīvotāji, vides eksperti, mākslinieki un jebkurš interesents, lai veidotu atklātu sarunu par līdzsvaru starp tradīcijām, cilvēka interesēm un dabas aizsardzību, vienlaikus rosinot konkrētas iniciatīvas lašu saudzēšanai. Projekta organizators un biedrības “Sansusī” vadītājs Armands Siliņš-Bergmanis: “Ar iniciatīvu “Lašu dziesma” turpinām festivāla “Sansusī” pieredzi, apvienojot mūziku ar dabas vidi. Jo vairāk sarunājamies ar vides nozares speciālistiem, jo skaidrāk redzam, ka šie jautājumi ir kompleksi un globāli. Šobrīd, piemēram, sadarbojamies ar komponistu Matīsu Čudaru, radot jaunu skaņdarbu, kas būs veltīts Ūdens mātei.” Sarunā plašāk - par vides un dabas aizsargāšanu ikdienā, par Armanda ceļu sociāli aktīvā mākslā, par iekļaušanos dabā pēc dabas, ne cilvēka likumiem un no sarunām uz rīcību. “Iniciatīva “Lašu dziesma” Kuldīgā aizsāk jaunu kultūras un vides notikumu ciklu, kas apvieno sabiedrības dialogu, mākslinieciskas norises un praktiskas aktivitātes dabas saudzēšanai un norisināsies programmā “Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”.  

"Klasikā" uz sarunu aicinām komponisti, aranžētāju, dziedātāju, mūzikas skolotāju, diriģenti un vokālās grupas Latvian Voices māksliniecisko vadītāju Lauru Jēkabsoni: viņas kora teika "Radīšana", kas pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos 18. aprīlī pulksten 18 Zirgu ielas koncertzālē, ir kompozīcija pašas izveidotajam jauktajam korim "Korīga" un perkusiju instrumentiem udu, bodhràn un cajón. Jaundarba tematika ir par pasaules radīšanu, balstoties latviešu mitoloģiskajos tēlos, teikās, pasakās, tautasdziesmās un fabulās. Opuss ir tautisks, ar vairākiem folkloras elementiem, ritmisks, bet tajā pašā laikā ar liriskām un melodiskām epizodēm. Jaundarbā ir uzsvars uz dažādu vokālo krāsu meklējumiem, to mijiedarbību ar perkusiju instrumentiem, telpas akustiku un kustību. Kora teiku "Radīšana” veido astoņas daļas: I Gaisma; II Zeme; III Ezeri; IV Saule; V Mēness; VI Radībiņa; VII Cilvēks; VIII Uguns. "Korīga" ir jauns projektu formāta koris Lauras Jēkabsones vadībā. Tajā apvienojušies pieredzējuši dziedātāji, kuri kopā vēlas radīt jaunu kormūzikas piedāvājumu. Kora pirmajā projektā "Radīšana" apzināti izveidota unikāla situācija, kad Laura sevis komponēto jaundarbu ar jaunizveidoto kori spēj pilnvērtīgi interpretēt, pilnveidojot skaņdarba skanējumu līdz sīkākajai niansei, mēģinājumu procesā pievienojot arvien jaunas skaņas un detaļas. Sarunā ar Lauru Jēkabsoni vispirms noskaidrojam, kas radās vispirms: jaundarbs vai jauns projekta formāta koris un arī to, vai korim ir vienreizējs uzdevums, vai arī tam būs nākotnes plāni. Laura arī atklāj, cik liels ir kora sastāvs un kādi dziedātāji tajā pulcējas. Runājam arī par kora teiku un tās saturisko būtību, eksotisko perkusiju instrumentu iesaisti, kā arī vārdu, kuram šajā teikā, līdzīgi kā citos Lauras darbos, ir krāsas un ritma elementu nozīme. 

Ceturtdien, 16. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ciklā "Simfoniskais hits ar Goran Gora" piedāvā programmu "Mana iekšējā pasaule", aicinot uz sarunu par mentālās veselības izaicinājumiem. Uz skatuves stāstniekam pievienosies bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā skanēs Sergeja Rahmaņinova, Kamila Sensānsa, Roberta Šūmaņa un LNSO šīs sezonas rezidējošā komponista Pētera Vaska mūzika. Solo Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta 1. daļā atskaņos Georgs Kjurdians. Par gaidāmo notikumu stāsta koncertcikla producente Elīna Zeltiņa un diriģents, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, atklājot, vai gadu no gada atlasīt jauniešu auditorijai piemērotus simfoniskos hitus ir vienkārši un jauniešu paradumu rūpēties un runāt par savu mentālo veselību un psihiatra līdzdalību. Uzzinām par komponistu-romantiķu sakāpināto emociju atspoguļojumu mūzikā un LNSO daudzveidīgajām un gados jaunākajai auditorijai paredzētajām iniciatīvām. Vilhelms Vācietis: Domāju, ka šī tēma - mana iekšējā pasaule - šobrīd ir ļoti aktuāls temats. Šķiet, ka cilvēka mentālais stāvoklis ilgāku laiku bija tabu tēma. Tev kaut kādas problēmas - apsēdies, nomierinies un dzīvo tālāk, viss būs kārtībā. Tad nāca periods, kad par šo tematu sāka runāt pieaugušu, nobriedušu cilvēku kontekstā, kuri saskaras ar kaut kādām dzīves problēmām, bet aizvien vairāk arī skolās var izjust, ka mentālās cīņas un savu iekšējo sajūtu un mentālo stāvokļu izzināšana ir ļoti aktuāli jau stipri agrākā vecumā kā pieaugušo dzīvē. Jau vidusskolēni, īpaši profesionālā mūzikas vidusskolā, saskaras ar salīdzinoši lielām dzīves izvēlēm un lielu slodzi, un darbiem. Tā ir aktuāla lieta, par kuru viņi paši daudz runā. Patiesībā man ļoti daudz nodarbību notiek ne tikai mācot diriģēšanu, bet runājot par jebko - to, kā psiholoģiski tikt galā ar diriģenta pienākumiem, atbildību, kādas ir sajūtas pie kolektīva un tā tālāk. Tas ir liels psiholoģiskais darbs, ne tikai profesionālais amats. Vai vienmēr ir atbildes uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem? Vilhelms Vācietis: Nē. Tā lielākoties pārtop par diskusiju. Tas nav jautājumu un atbilžu vakars, tas vairāk ir par saprašanu, kas ir tā aktuālā lieta, sāpe, problēma, mēģināt iekāpt viņu kurpēs un saprast, kā tas varētu būt tajā vecumā, kā man pašam tas bija tajā vecumā, jo es jau to pašu ceļu esmu gājis - vai es par to domāju, vai man tas bija aktuāli. Tā ir diskusija, un bieži vien tie ir jautājumi bez atbildēm, bet pati diskusija ir svarīga, lai liktu domāt, un caur domāšanu kaut kad tā gala atbilde atnāks. Elīna, kāds no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra puses bija galvenais aicinājums veidot koncertprogrammu, kuras priekšplānā ir iekšējā pasaule? Elīna Zeltiņa: Pagājušgad, kad domājām par šo sezonu un to, uz kādām tēmām fokusēties, mēs uzreiz nonācām pie tā, ka varētu runāt par vidi - par pilsētvidi tapa pirmais koncerts “Urbānā simfonija”. Tad mēs domājām: zaļā domāšana, vides problēmas un daba - tas būtu otrs, par ko domāt. Tad doma aizvirzījās pie cilvēka - nonācām pie idejas, ka būtu svarīgi arī ielūkoties pašiem sevī, ne tikai sev apkārt, un kas gan labāk var mums palīdzēt atklāt tās sajūtas un emocijas, kuras varbūt gribas apslāpēt vai ar kurām neizdodas tikt galā, kā mūzika, šī universālā valoda.

11. aprīlī Mārupes Mūzikas un mākslas skolā koncertā "Pārmaiņu pastaiga" būs iespēja iepazīt ansambli "Ornamentium", kura sastāvā ir piecas mūziķes: Ella Elīze Viļumsone (soprāns), Darja Baranova (flauta), Varvara Steķe (oboja), Anete Dane (klavieres) un Karīna Mazūra (sitaminstrumenti). Koncertā tiks pirmatskaņots skaņdarbu cikls "Gadalaiki", kuru veido Almas Kalniņas "Saules atspulgs", Pola Bernota "Vasariņa", Tabitas Balodes "Rest is as good as sleep - nepieradināts. Rudens", Gitas Rebekas Adleres "Ziema - variācijas ledus hallē" un Laumas Kazākas "Gadalaiki Emīlijas Dikinsones dzejā". Koncerta programmā iekļauti arī norvēģu komponista Stoles Kleiberga un vācu baroka meistara G. F. Tēlemaņa skaņdarbi. Koncertu papildinās arī mākslinieku Maijas Arvenas, Pētera Jansena, Ilzes Pavāres un Augusta Zariņa gleznu izstāde, kurā skatāmie darbi ir gadalaiku noskaņās. Sarunā ar ansambļa dalībniecēm Darju, Aneti un Karīnu - par ansambļa dzimšanu pirms gada un līdzšinējo radošo veikumu, nosaukuma atšifrējumu, interesesi par laikabiedru radītajiem sacerējumiem, jauno komponistu sagādātajiem pārsteigumiem un izaicinājumiem, mūzikas un mākslas mijiedarbi.

Šīs nedēļas beigās norisināsies festivāls "Pink Noise Riga". Tā galvenā viešņa būs britu saksofoniste Nubaija Garsija, kas uzstāsies sestdienas vakarā. Bet koncerti būs arī piektdien un svētdien, un tajos būs iespēja dzirdēt latviešu mūziķus – gan virkni dziedātāju, gan konkursa "Guoyu pa JAZZ" laureātus. Plašāk par programmu pirms nedēļas mūzikas namā "Daile" stāstīja rīkotāji, un Anete Ašmane-Vilsone vispirms tikās ar festivāla organizētāju Dāvi Jurku un M/Džeza mājas saimnieci Maiju Moiru Mazanovu, lai uzzinātu ko vairāk par atklāšanas vakara kārtību. Dziedātājas Julianna, Marija Valmiera un Gerda Timrota stāsta par savu uzstāšanos piektdienas vakarā M/Džeza mājā. Bet, kad būs izskanējis britu saksofonistes Nubaijas Garsijas koncerts sestdien, festivāla "Pink Noise Riga" pavasara sesija izskanēs ar kvinteta "Lush Life" koncertu. Tajā kopā uzstāsies Intars Busulis, Matīss Žilinskis, Gints Pabērzs, Toms Poišs un Rūdolfs Dankfelds, un par tur gaidāmo Anete sarunājas ar Intaru Busuli.

10. aprīlī pulksten 19 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un "Klasikas" tiešraidē festivāla "Baltijas mūzikas dienas 2026" koncertā "Kairos / Chronos. Liepājas Simfoniskais orķestris" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Ilonas Breģes jaundarbs "Up-Time", kā arī Jāņa Petraškeviča opuss "Candela", bet jau šobrīd abus komponistus uz sarunu aicinājusi Anna Veismane, lai uzzinātu par laika jēdziena aktualitāti un radošajiem impulsiem viņu dzīvē. "Laiks ir liela vērtība un viena no visdārgākajām lietām uz zemes," uzskata Ilona Breģe, kura atzīst, ka komponēšana lielākoties viņai saistīta ar iegrimšanu sevī. Simfoniskās tokātas "Up-Time" iedvesma atnākusi brīdī, kad 2023. gadā Latvijas hokejistu izlase izcīnījusi bronzu, tāpēc skaņdarbs piesātināts ar pozitīvu enerģiju. Tikām Jānis Petraškēvičs atklāj, ka opusā "Candela" radošais impulss nācis no rakstnieka Haruki Murakami izteiksmes skaidrības, ar kuru jūt spēcīgu saikni. Arī dualitāte laika jēdzienā viņam tuva, jo patīk vērot un analizēt, tāpat kā to dara Murakami. Sarunas noslēgumā Jānis atzīst, ka esot prieks šajā koncertā būt daļai no Baltijas mūzikas, ar kuriem kopīga pieredze un draudzīgas attiecības.  *** Mēs dzīvojam citos laikos. Vienā brīdī viss skrien – ziņas, darbi, termiņi, satiksme, attēli ekrānos. Un tad pēkšņi pienāk mirklis, kad laiks it kā apstājas: skaņā, klusumā, atklāsmē. Senie grieķi šos divus laika veidus sauca par "Chronos" un "Kairos". Šis koncerts dzīvo starp abiem šiem stāvokļiem – laiku, kas mūs nes uz priekšu, un apstādinātu mirkli, kuram Fausts lūdz: "Tu esi tik skaists! Jel kavējies!" Programma "Kairos / Chronos" aicina klausītāju ceļojumā starp šiem stāvokļiem – kaut kur pa vidu rītausmas gaismai un transam, fragmentācijai un nepārtrauktai pulsējošai kustībai, iekšējam satricinājumam un ceļu rādošai rīta zvaigznei. Visi trīs jaundarbi, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu - gan Jāņa Petraškeviča "Candela", gan Ilonas Breģes "Up-Time", gan arī Dominika Digima "Per Sense", dzimuši tieši šim laikam un vietai, ļaujot mums būt lieciniekiem laikmetīgās mūzikas rašanas mirklim. Pirmais stāsta par laternu, kas izgaismo pazemes tumsu, otrajā dzirdēsim daudzu laiku klātesamību vienkopus, tiem nerimstoši traucoties nākotnē, bet trešais ir Kairos paraugstunda. "Kairos / Chronos" nav koncerts, kurā laiku mēra minūtēs. Tas ir koncerts, kurā laiku piedzīvo – kā plūsmu, kā uzplaiksnījumu, kā gaismu un ēnu. Un varbūt tieši tā mēs šodien varam nonākt tuvāk tam, ko nozīmē dzīvot citos laikos.  

3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā izskanēs pavasara festivāla "Windstream" notikums - "Lielās piektdienas koncerts". Orķestris “Rīga” sava galvenā diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos programmu, kuras centrā būs Viļņa Šmīdberga darba “Tēvam” pirmatskaņojums ar Guntara Freiberga solo un Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas (Ella Macens) skaņdarba “Mākoņu maģija” pirmatskaņojums Eiropā. Tas 2024. gadā pirmatskaņots Sidnejā, tapis pēc Sidnejas Mūzikas konservatorijas simfoniskā pūšaminstrumentu orķestra pasūtījuma, vēlāk izskanējis arī orķestra turnejā Tokijā un Seulā, taču pēdējā redakcija, veltīta Orķestrim “Rīga”, izskanēs Rīgā. Komponiste atklāj: “Šis mans pirmais darbs pūšaminstrumentu orķestrim. Mani iedvesmoja rīti, vērojot saullēktus Sidnejas piepilsētā, kā arī mūža garumā lolotā apbrīna pret mākoņiem. Skaņdarbs pēta gaismas un mākoņu mijiedarbību – enerģiju un pārmaiņu maģiju, kas rodas brīdī, kad satiekas gaisma un mākonis. Reizēm tā ir askētiska, majestātiska un maigi izkliedēta; citkārt — drosmīga, skaļa un visaptveroša. Esmu bezgalīgi pateicīga dabai, kas mani ieskauj – tā ir nemitīgs iedvesmas un līdzsvara avots.” Sarunā ar komponisti - par Ellas ikdienu Sidnejā, kas norit starp komponēšanu, dabu un mūzikas konservatoriju, par pieeju kompozīcijai un sajūtām, krāsām, ko tā rada un detalizētāks skats arī Ellas skaņdarbā "Mākoņu maģija" - kā komponiste to radījusi gan no muzikālās, emocionālās, gan tehniskās puses.

Lielās Piektdienas koncertā 3. aprīlī Rīgas Doma mūzikas direktors un katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis piedāvā programmu, kuras centrā būs izvērstais Pētera Vaska Cantus ad pacem, Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdijas, Fantāzija un fūga solminorā BWV 542, Imanta Zemzara darbs “Mežezers” un Aivara Kalēja dramatiskais Krustaceļa vēstījums “Via dolorosa”. Sarunā ar Aigaru Reini - par šī gada jubilāriem - Vaskam, Zemzarim un Kalējam - veltīto koncertciklu Rīgas Domā, par ceļu pie viņu mūzikas, Rīgas Doma ērģeļu simtgadi un reiz veiktajām pārbūvēm, par 3. aprīļa koncerta programmā iekļautajiem vēstījumiem un kompozīciju rašanās vēsturi un vēsturisko fonu.  Aigars Reinis: Aprīlis ir bagātīgs mēnesis latviešu mūzikā, jo trīs tiešām izcili komponisti ir dzimuši tieši aprīlī, un ik pēc pieciem gadiem mēs svinam viņu jubilejas. Tie ir Pēteris Vasks, kura mūzika jau skan visur pasaulē saistībā ar jubileju, Imants Zemzaris un Aivars Kalējs. Domājot par šīm jubilejām, likās, ka negribas kādu vienu atsevišķi izcelt, vajadzētu apvienot, tāpēc radās doma izveidot veselu jubileju festivālu ar septiņiem koncertim. Divi jau ir notikuši, vēl pieci priekšā. Kurā brīdī latviešu meistariem piepulcējās Johans Sebastiāns Bahs? Vai tā ir tā pārbaudītā vērtība, ka ar Baha mūziku var līdzsvarot jebkuru komponistu un viņš ir lielisks sasaistes materiāls? Es domāju, šie trīs komponisti nav necik mazākā mērā ievērojami kā Bahs. Mūzika ir tikpat dziļa, un gribētos novēlēt arī viņiem skanēt mūžīgi. Bet jāsaka, tepat drīz ir arī Baha dzimšanas diena. Tradicionāli mums tas ir Baha mēnesis, šobrīd ir arī ciešanu laiks, Baha mūzikā to droši vien var izstāstīt vislabāk. Ko paši jubilāri teica par to, ka viņu mūzika izskanēs ne tikai vienā koncertā, bet veselā koncertu ciklā? Reakcijas bija atšķirīgas vai tomēr bija kas vienojošs? Varbūt tā nespēju izvērtēt, katram atšķirīgi, sevišķi Pēterim Vaskam, kursm vienā citā jubilejas koncertā teicu, ka tā būs. Viņam šobrīd mūzikas dzīve ir ļoti pārsātināta - vienu dienu ir vienā valstī, otru dienu otrā, tad dodas uz Liepāju, tad atkal atpakaļ. Viņam šobrīd ļoti intensīvi jāklausās sava mūzika. Bet domāju, ka tā ir lielākā velte komponistiem, ka viņu mūzika skan. Varbūt jubilejas gads, bet tā ir reize atkal akcentēt šo komponistu devumu. Mēs izspēlējam visu šo komponistu ērģeļmūzikā sarakstīto, jo gan Pēterim Vaskam, gan Imantam Zemzarim šie skaņdarbi skaitās seši. Aivaram Kalējam, protams, ir stipri vairāk, pašam ērģelniekam esot. Es domāju, reta izdevība, ka viss šis klāsts izskan šī pusotra mēneša laikā. Bahs, protams, ir katra topoša ērģelnieka ēdienkartē, bet kurā brīdī parādās Zemzara, Vaska un Kalēja mūzika? Pedagoģijā, protams, Bahs ir tā maizīte, ar ko sāk, un pamats. Ne tikai tāpēc - tā mūzika tiešām ir vērtīga un ārkārtīgi dziļa, bet droši vien arī didaktiska un izglītojoša ar fūgas mākslu koordinācijai ērģelniekam. Tā ir tāda ikdienas maizīte. Ne tikai, ka publika interesējas un Bahu vienkārši zina. (..) Kādreiz mēs aizmaldāmies citos laukos, spēlējam mūsdienu mūziku vai ko, bet vienmēr ir prieks atgriezties pie Johana Sebastiāna Baha. Šie latviešu opusi noteikti tiek cilāti arī jau studiju laikā, bet varbūt ne visi sarežģītības un domas sarežģītības dēļ, kā lai šo mūziku iznes. Bet jaunie studenti mācās un caur šo mūziku iepazīst latviešu dvēseli un latviešu komponistu rakstības stilu un emocijas, kas droši vien atšķiras no citu zemju komponistiem.  

Saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu notiek uz komponista Pētera Vaska 80. jubilejas mēneša sliekšņa, kas tiks pārkāpts 1. aprīlī ar koncertu Pater Noster Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, bet turpināsies 16. aprīlī, komponista dzimšanas dienā, Aizputes Sv. Jāņa baznīcā un 23. aprīlī Rīgas Domā. Sigvards Kļava atklāj, kā gadu gaitā caur mūziku ir sadraudzējušās abu dvēseles un kāda laime ir dzīvot vienā laikā ar Pēteri Vasku. Viņš uzskata, lai iekļūtu šajā mūzikas brīnumā, ir vajadzīgs laiks, tāpēc atšķirīgs ir Pētera Vaska kora darbu iestudēšanas process ar Latvijas un ārzemju koriem. Uzzinām arī par dialogiem koncertprogrammās, par lūgšanām, kas kopīgas Pēterim Vaskam un Džeimsam Makmilanam, par eksistences formu un kalpību mūzikai un jauno tvartu, ko izdevniecība Ondine izdos aprīlī ar dažādos gados rakstītiem Pētera Vaska kordarbiem. Sigvards Kļava: Tas ir tiesa, ka nevaru novilkt robežu, kur beidzas mana personiskā dzīve un kur sākas darbs vai vispār došanās pie mūzikas lieluma - to nemaz tik viegli nevar nosaukt par darbu. Katrā ziņā man tā ir dzīve, un, esmu pilnīgi pārliecināts, arī Pēterim mūzika un mūzikas brīnums, un mūzikas gars - tā ir visa viņa dzīve. Tas gaišums un piepildījums, ko viņš atnes gan kā cilvēks, gan ar savas jaunrades klātbūtni - viņš mūs visus padara gaišākus, mierīgākus un godīgākus. Es pašlaik nevis kā radiointervijas formātā to saku, man tiešām tā liekas - ir kaut kāds ārkārtīgi skaists mirklis. Vēl šodien pieķēru sevi pie domas: cik jauki, ka mēs kopīgi dzīvojam šajā laika nogrieznī un varam viens otram uzticēt gan savas asaras, gan priekus, gan cilvēciskas likstas, ja tādas ir. Caur mūziku un muzikālo sadraudzēšanos noteikti ir sadraudzējušās arī dvēseles. Man ir tā laime un privilēģija, ka Pēteris bieži man atklāj muzikālās ieceres un nospēlē priekšā savu jaunradīto darbu. Un viņam interesē tavas domas. Vairāk kaut kādas manas sajūtas. Zinu, cik ļoti trausls, vienreizējs un piepildīts ir tas mirklis, kad kādam rāda priekšā savu jaunāko radošo devumu. Kaut vai tās ir druskas vai fragmenti, tās vienmēr ir kaut kas tik nozīmīgs, un Pētera gadījumā tas vienmēr ir pārdzīvojumu un degsmes pārpilns brīdis. Ļoti personiski katrā ziņā. Vai kā izpildītājmākslinieks jūti īpašu gaisotni, kad klausītāju vidē ir Pēteris Vasks? Redzi, mēs kopā, es negribu teikt, ka attīstamies, bet izauklējamies, izaugamies. Bija pilnīgi citādas sajūtas pirms 30 gadiem, kad mēģināju interpretēt kādu viņa opusu, kāda tad bija šī ļoti lielā bijības un uztraukuma sajūta, kas bieži vien traucēja muzikālajai sajūtai. Šodien, kad satikāmies mēģinājumā, bija pilnīgi atgriezenisks efekts vai afekts, ka Pētera klātbūtne ar savu iekšējo un izjūtamo gaišumu ārkārtīgi palīdz gan strādāt, gan būt kopā un izpildīt mūziku. Es teiktu, ka tas ir tāds eņģelisks gaišums, ka tas palīdz un piepilda, nevis ir uztraukums “ko Pēteris tagad teiks”, kaut gan skaidri un gaiši mēs visi zinām, ka Pēteris ir ārkārtīgi godīgs savās izjūtās un savā pārliecībā - viņš kopīgi priecāsies par visām veiksmēm un būs atklāts arī par kādām neveiksmēm vai kļūdām. Tāda ir mūsu ikdiena. Pieskaršanās un dzīvošana viņa mūzikā pierāda seno patiesību, ka pie mūzikas un vispār mākslinieciskām patiesām dzīlēm tu nonāc tikai laikā, un ka mūzika, kur salīdzini, kāds bija pirmatskaņojuma brīdis, kad tev liekas “uh, ah, cik tas viss bija kolosāli, skaisti, pārliecinoši”, kā, ejot cauri atskaņojumiem un atskaņojot opusus 10. un 50. reizi, pēc tam var atšķirt tās milzīgās atšķirības, kādas bija pirmreizēji un kādas ir, paģērot pārdzīvojumu un pieredzi, kas ir bijusi, interpretējot to visu daudzkārt.

Teātra dienai par godu šogad Latvijas Nacionālais teātris sagatavojis koncertu "Ar mani atkal runā... Ilze!", kas notiks 27. un 29. martā, savukārt 30. martā gaidāms labdarības koncerts "Ja skatuves dēļi sāktu runāt" – veltīts aktieru veccmeistaru atbalstam. "Klasikas" studijā tiekamies ar fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāju, aktrisi Daigu Gaismiņu un aktrisi Zani Dombrovsku, lai runātu par teātra dienas koncertu tradīciju Nacionālajā teātrī, par nepieciešamību pēc pozitīvā tēla, ko koncertā "Ar mani atkal runā... Ilze!" iemiesos Ilze un Smuidris, par kritiskās domāšanas attīstīšanu caur humoru un veidiem, kā teātra valodā risināt problēmas. Koncertā satiksies gan latviešu tautasdziesmas un angļu hiti latviešu mēlē, gan kora dziedājums un trīs tenoru opera. Sarunas gaitā arī par teātra galveno uzdevumu – aicināt skatītājus domāt – un emociju atmodināšanu, arī dzīvās mākslas tēlu, fonda "Rampa" darbību un sadarbību ar visu teātru aktieriem, lai sniegtu atbalstu teātra vecmeistariem, kā arī labdarības izsoli, kurā ikvienam būs iespēja iegādāties aktieru un režisoru darinātus meistardarbus.

2026. gada aprīlī aprit 90 gadi kopš komponista Agra Engelmaņa dzimšanas, un, godinot komponista, pedagoga, mākslinieka un kultūras darbinieka veikumu, šonedēļ īpašā koncertā Liepājas "Lielajā dzintarā" skanēs Engelmaņa Rekviēms – darbs, kas pirmatskaņots 1995. gadā Lielajā Ģildē, taču palicis nepabeigts. Pēc orķestra iniciatīvas rekviēma noslēdzošo daļu “In Paradisum” radījis Ēriks Ešenvalds, kas šajā koncertā piedzīvos pirmatskaņojumu. Ar komponistu un diriģentu Andri Vecumnieku "Klasikas" studijā pārrunājam 28. martā gaidāmo koncertu kopumā, kā arī abus pirmatskaņojumus – gan Ešenvalda "In Paradisum", gan viņa paša jaunāko simfonisko darbu Sinfonia G jeb simfoniju Solmažorā. Šī simfonija ir īpaša ar to, ka tā satur vokālus elementus, kuros izmantota Agra Engelmaņa dzeja, tādējādi veidojot ciešu saikni starp abiem komponistiem. Runājam arī par sadarbību un uzdevumiem mūziķiem – Liepās Simfoniskajam orķestrim un Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" un dziedātājai Annijai Kristiānai Ādamsonei. Savukārt sarunā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu kavējamies viņa atmiņās par tikšanos ar komponistu Agri Engelmani, par viņa mūzikas iedvesmoto "In Paradisum", kura pamatā izmantots citāts no Engelmaņa Rekviēma, par darbu pie šī opusa un paralēli tapušajiem un topošajiem darbiem gan korim no Amerikas, gan jaunajam baletam, kas pirmizrādi piedzīvos pēc gada.

Svinot leģendārā amerikāņu trompetista Mailza Deivisa (Miles Davis, 1926–1991) simtgadi, Latvijas Radio bigbends 26. martā koncertā Spīķeru koncertzālē piedāvās klausītājiem viņa interpretāciju par Džordža Gēršvina (George Gershwin) operas “Porgijs un Besa” tēmām, kas gadu gaitā kļuvušas par džeza standartiem. Ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu saruna par Mailza Deivisa un Gila Evansa radošo sadarbību, par Deivisa spēju adaptēties arvien jauniem un citādiem stiliem, par to, cik svarīgi ir interpretēt ne tikai mūziku, bet arī sevi un to, vai maz pastāv robeža starp veclaiku atmosfēras atspoguļošanu un mūsdienu interpretāciju. Mailzs bija gan trompetists, gan komponists, gan dažādu sastāvu vadītājs un bezbailīgs novators. Nepilnas piecas desmitgades ilgās radošās darbības laikā Mailzs sniedzis būtisku ieguldījumu gandrīz visu nozīmīgāko džeza novirzienu attīstībā, veicinot dažādu stilistisku rašanos un popularitāti, tostarp fusion, cool jazz un modal jazz.   

Cikla "LNSO kamermūzika" jaunākā koncerta dalībnieku rokās ieskanēsies lielākie orķestrī izmantotie mūzikas instrumenti — te klavieres, te marimba, vibrofons vai zvaniņi. Un visiem — sava veida taustiņi! Vienotā kameransamblī mūziķi 26. martā Rīgas Kongresu namā sniegs priekšstatu par šī neparastā sastāva skanisko potenciālu un izcels katra instrumenta individuālo tembru un tehnisko iespēju burvību caur īpaši izraudzītiem kamermūzikas opusiem. Līdzās Stīva Reiha, Pētera Vaska un Bēlas Bartoka mūzikai koncertā skanēs arī Emanuela Sežurnē un Fazila Saja skaņdarbi. Par gaidāmo notikumu iztaujājam sitaminstrumentālistu Edgaru Vaivodu un pianisti Evelīnu Jēkabsoni. Runājam par dažādajām krāsām, ko katrs no programmā esošajiem komponistiem radījis taustiņu ansamblim, par klavieru perkusivitāti un sitaminstrumentu melodismu, kā arī tuvāks skats katrā no skaņdarbiem. Koncertā piedalīsies arī Elīna Endzele (sitaminstrumenti) un Rihards Plešanovs (klavieres).

20. martā VEF Kultūras pilī ar Raimondam Paulam veltītu programmu “Maestro un mažorminors” tiks atklāts Orķestra "Rīga" festivāls “Windstream”, kas tiek rīkots jau kopš 2010. gada un šogad piedāvās piecus dažādus notikumus. Par diviem - Lielās piektdienas programmu 3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un atklāšanas programmu - stāsta orķestra mākslinieciskais vadītājs Valdis Butāns.  Uzzinām par orķestra ciešo un seno sadarbību ar šī gada jubilāru Raimondu Paulu, par to, ka dažus maestro skaņdarbus šim koncertam aranžējis arī pats Valdis Butāns, par festivālu "Windstream" kā pirmās pavasara dienas vēstnesi, par šī gada jauninājumu - iespēju iegādāties abonementu. Sarunas otrajā pusē - arī par Lielās piektdienas koncertu, kurā gaidāms pirmatskaņojums Viļņa Šmīdberga kompozīcijai "Tēvs". Tās tapšanas iniciators - sitaminstrumentālists Guntars Freibergs. Un vēl par Valda Butāna satikšanos ar Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas opusu "Mākoņu maģija".   Valdis Butāns: Maestro ir lielā jubileja - 90 gadi - ir nozīmīga arī Orķestrim "Rīga" un vēlamies viņam pateikties un godināt mūsu sadarbību garo gadu laikā, ko esam kopā sastrādājuši, un tas tiešām nav maz. Arī mēs, kā jebkurš sevi cienošs profesionāls kolektīvs Latvijā, šogad to darām, un tā ir mūsu pateicība un pienesums šim dialogam par maestro mūziku. Nosaukums “Maestro un mažorminors” ir iekodēts mūsu vēstījums gan par šo mūziku, gan par noskaņu, kas koncertā sagaidāma, gan par maestro daiļradi un dzīvi kopumā. Tur būs apcerīgais, skumīgais, varbūt dramatiskais, un tam iepretim, kas ļoti raksturīgi gan Maestro pašam, gan viņa mūzikai, dzīvespriecīgais, vitālais, humora pilnais, gaišais un arī romantiskais. Mūsu šīpavasara “Windstream” pirmais starta šāviens.       Kāda ir Raimonda Paula un Orķestra “Rīga” sadarbības vēsture? Tā sākusies teju no pašiem pirmsākumiem? Jā, tieši tā, tā ir sākusies krietni vēl pirms es kļuvu par šī orķestra sastāvdaļu. Ja nemaldos, kad bija mans pirmais gads kā šī orķestra galvenajam diriģentam un mākslinieciskajam vadītājam, tā bija viena no pirmajām programmām, ko izveidojām un atskaņojām Lielās ģildes zālē, un tas man ļoti spilgti palicis atmiņā. Runājot par paaudžu maiņām un ka katra nākamā paaudze iemīl un atklāj maestro mūziku, drīz jau varēs teikt - kā iemīl Raiņa dzeju, tā iemīl maestro mūziku. Tā patiešām ir. Man ģimenē aug dēls pusaudzis, vienu dienu braucam kopā mašīnā, viņš atskaņo mašīnā savu pleilisti, un kas tur ir - ļoti forša mūzika, tostarp arī vecie labie maestro Paula skaņdarbi ar Viktoru Lapčenoku un Noru Bumbieri. Arī šī paaudze pa jaunam novērtē un iepazīst, un atzīst par labu esam. Tas vien liecina par šīs mūzikas universālo vērtību mums kā Latvijas nācijai. Priecājos, ka šajā koncertprogrammā mums līdzās būs tādi labi un pārbaudīti sadarbības partneri kā Ilona Bagele, Oskars Petrauskis, kurš savulaik bija saksofonu grupas koncertmeistars, bet viņiem līdzās nāks arī jaunākās paaudzes solisti - Paula Saija, Raimonds Celms, kurš ir brīnišķīgi speciāli šai programmai iemācījies dažus smagsvarus, klasiskas dziesmas no Maestro repertuāra, bet viņš to dara ļoti vitāli, ļoti organiski un viņam ļoti labi piestāv. Viens no mūsu šībrīža spicākajiem, labākajiem, talantīgākajiem džeza pianistiem - Romāns Vendiņš - iznesīs visu klavieru partijas smagumu un būs solists maestro Rapsodijā. Es pats ļoti priecājos par šo koncertu un gaidu to. Bez labi zināmiem skaņdarbiem būs arī publikai mazāk zināmi Maestro skaņdarbi, kas nemaz tik bieži neskan, un varbūt daži no tiem skan tikai mūsu koncertos un mūsu versijās. Solistu vidū būs arī Virdžīnija Laube-Vītiņa, kurai būs ļoti spilgts ksilofona solo. Kā ar aranžējumiem - būs tādi, kas jau klasiski ir jūsu repertuārā, un arī aranžējumi, kas piedzīvos pirmatskaņojumu? Kā jau teicu, šī ir vairāk kā retrospekcija par to, kas gadu gaitā paveikts - būs labāko skaņdarbu un aranžiju izlase. Lielākā daļa aranžiju ir Viļņa Šmīdberga un Aivara Krūmiņa veikums, bet šoreiz ir arī akcenti no manas puses, es arī esmu pieķēries - tad, kad tas ir nepieciešams un jūtu, ka to vajag. Maestro būs klāt? Cerēju, ka viņš mums pievienosies, sen esam saziņā par šo koncertu, bet viņš saka, ka diemžēl šoreiz nevarēs pievienoties mums. Bet, no otras puses, viņa mūzika dzīvos, un tas ir pats galvenais. Mēs viņu godināsim, un viņš mūs neklātienē atbalsta. Toties mums ir tīšām vai netīšām tā sakritis, ka pats Raimonds Pauls pie klavierēm nebūs, bet mums būs gan Raimonds, gan Paula (smejas). Būs ļoti spilgta palete - no mažora līdz minoram un viss kopā.

20. martā pulksten 19 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā klausītājiem piedāvās piecu Eiropas jauno komponistu pasaules pirmatskaņojumus korim un elektronikai. Par koncertu, kas iekļauts JVLMA Mūsdienu mūzikas festivālā "deciBels", intervijā Intai Pīrāgai plašāk stāsta kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Kaspars Putniņš.  Latvijas Radio koris ir viens no vadošajiem profesionālajiem koriem Eiropā, kas sava mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa vadībā regulāri koncertē visā pasaulē, ieraksta godalgotus albumus (tostarp iegūstot prestižo Grammy balvu) un veicina laikmetīgās kordziedāšanas attīstību ar savu novatorismu, dziļumu un izcilu vokālo meistarību. Koncerts būs noslēdzošais posms starptautiskajām kompozīcijas meistarklasēm, kuru laikā Latvijas Radio kora oktets diriģenta Kaspara Putniņa vadībā iestudēja atlases kārtā izvēlētu astoņu Eiropas jauno komponistu skaņdarbu skices. Pieci no astoņiem komponistiem vēlāk tika aicināti savus darbus izvērst, tos komponējot pilnam kora sastāvam un elektronikai, un nu piedzīvosim šīs radošās sadarbības rezultātus. Jaunie komponisti ir Īdens Lonsdeils (Eden Lonsdale, Anglija/Vācija), Mateo Gvalandi (Matteo Gualandi, Itālija), Gilerms de Almeida (Guilherme de Almeida, Portugāle/Brazīlija), Filipo Skaramuči (Filippo Scaramucci, Itālija) un Frančesko Trevisans (Francesco Trevisan, Itālija). Koncerta vadītājs – komponists Ernests Valts Circenis.

No 18. līdz 21. martam jau divpadsmito reizi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels" aicina klausītājus piedzīvot pavasarīgas Eiropas laikmetīgās mūzikas vēsmas ar daudzveidīgu koncertprogrammu pašā Rīgas sirdī, turpinot veiksmīgi uzsākto sadarbību ar Rīgas cirku un festivāla starptautiskajiem partneriem, kā arī piedāvājot pārsteigumus virtuālajā vidē, par kuriem uzzināsim, sekojot festivāla jaunumiem sociālajos medijos. Sarunā ar festivāla "deciBels" māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Fišeri un JVLMA kompozīcijas klases studentiem – Dāvidu Kristu Balodi un Laumu Kazaku – par komponistu sadarbību ar atskaņotājiem, festivāla jauninājumiem un apkārtējo notikumu nospiedumiem jaunradē.  *** Piedaloties māksliniekiem no vairāk nekā desmit valstīm, četros vērienīgos koncertos piedzīvosim priekšnesumus, kuru repertuārs sniedzas no 20. gs. akadēmiskās mūzikas klasikas līdz fankam un pavisam neseniem eksperimentāliem meklējumiem multimediju jomā. Dzirdēsim deviņus pasaules pirmatskaņojumus, sastapsim izcilus mūziķus – Latvijas Radio kori, beļģu laikmetīgās mūzikas ansambli Fractales, apburošos klasiskās mūzikas dumpiniekus SMASH.duo un zviedru ērģelnieku Andreasu Hellkvistu (Andreas Hellkvist) kopā ar starptautisku bigbendu Rīgas cirka arēnā – un, protams, kā ik gadu, ar festivāla viesiem tiksimies aizraujošās bezmaksas lekcijās un meistarklasēs. "deciBels" Latvijas mūzikas dzīvē ieņem īpašu vietu ar to, ka tiecas uzlūkot laikmetīgo mūziku kā dzīvu, dinamisku mākslas formu, kas iesaistās sarunā, ir atvērta inovācijām un spēj uzrunāt plašu auditoriju. Pievēršot uzmanību potenciālam, kas rodams mijiedarbē un starpdisciplinārā mākslas radīšanas pieejā, “deciBels” aicina paplašināt priekšstatus par laikmetīgās mūzikas koncerta formātu un piedzīvot tās daudzveidību Festivālu 18. martā JVLMA Lielajā zālē atklās ekstravagantā mūziķu apvienība SMASH.duo (Vācija), kas savos koncertos savieno klasiskās, elektroniskās, džeza un popmūzikas elementus, tiecoties pārkāpt robežas un izaicināt iesakņojušos stereotipus. Šī dueta priekšnesumos gaisma, attēls, kustība un skaņa kļūst par līdzvērtīgiem elementiem vienota mākslas notikuma tapšanā, lai klausītājiem radītu atmiņā paliekošu koncertpieredzi. Programmā skanēs skaņdarbi no dueta ierastā repertuāra, kā arī divu JVLMA kompozīcijas studentu – Dāvja Krista Baloža un Dāvja Vilka – īpaši SMASH.duo sacerēti jaundarbi. Savukārt jau nākamajā vakarā, 19. martā, koncertā Hammond, Big Band & Jazz Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās Hammond ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa. Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra. Jau pavisam citās noskaņās 20. martā JVLMA Lielajā zālē uzstāsies Latvijas Radio koris ar Kasparu Putniņu pie diriģenta pults. Šoreiz kora balss skanējumu neikdienišķākā formātā paplašinās arī elektronikas klātbūtne, ko dzirdēsim piecu Eiropas jauno komponistu pasaules  pirmatskaņojumos. Apveltīti katrs ar spilgti individuālu māksliniecisko rokrakstu, šie komponisti ir izturējuši sīvu konkurenci un kā labākie no labākajiem tika aicināti rakstīt izvērstus skaņdarbus Latvijas Radio kora sastāvam ar elektroniku. Tagad piedzīvosim šīs sadarbības rezultātus! Festivāla noslēgumā 21. martā JVLMA Lielajā zālē baudīsim Latvijas mūzikas dzīvē retu un svarīgu notikumu – beļģu laikmetīgās mūzikas ansambļa Fractales sniegumā līdzās poļu komponistes Martas Šņadi (Marta Śniady) multimediju darbam How Can I Help You? un JVLMA kompozīcijas studentu Laumas Kazakas un Jēkaba Bernāta jaundarbu pirmatskaņojumiem izskanēs ievērojamā 20. gadsimta mūzikas skaņraža Žerāra Grizē (Gérard Grisey) hrestomātiskais opuss Vortex Temporum. Festivāla mākslinieciskā vadītāja Anna Fišere. Scenogrāfe Aija Ķibere. Gaismu mākslinieks Ivars Vācers. Grafiskā dizaina autors Kirils Kirasirovs. Skaņu režisori Guntars Poplavskis un Dimitris Maronidis. Tekstu autors Ansels Kaugers. Festivāls notiek, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Ulysses Platform, Erasmus+ un Nordplus atbalstam.

19. martā festivāla "deciBels" koncertā "Hammond, Big Band & Jazz" Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās "Hammond" ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa. Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra. Par šo koncertu plašāk stāsta saksofonists, JVLMA un Rīgas Doma kora skolas (RDKS) bigbenda mākslinieciskais vadītājs Dāvis Jurka. Inga Žilinska: Vai vari atklāt, kā īsti šis notikums top?  Dāvis Jurka: Kādu laiciņu likām galvas kopā un domājām, kas būtu tas īpašais, ko mēs, Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļas pārstāvji, varētu piedāvāt festivālam "deciBels" šogad – kas būtu nebijis un īpašs. Nonācām līdz tīri praktiskai lietai, ka mums džeza klasē stāv Hamonda ērģeles, kuras tiek kustinātas ļoti, ļoti reti. Tad nu domājām par un ap Hamonda ērģeļu spēlētājiem un nonācām līdz Andreasam Helkvistam, kurš ir absolūti brīnišķīgs un izcils šī instrumenta virtuozs! Runājot un gatavojoties festivālam vēl visādās citādās formācijās, nonācām līdz atziņai, ka mūsu platuma grādos – un kur nu vēl Rīgas cirka arēnā! – ērģeles kopā ar bigbendu vispār nekad nav skanējušas. Tā ka esam ārkārtīgi lepni par to, ka šo visu esam spējuši sarīkot un liels prieks, ka šāds koncerts izskanēs tieši "deciBelā", kas ir ļoti laba platforma – jaunrades un svaigas enerģijas pilns festivāls. [Festivāla mākslinieciskā vadītāja] Anna Fišere to visu ļoti labi ir salikusi kopā, un ceru, ka mēs ar savu pienesumu spēsim to visu paspilgtināt! Mūzikas akadēmijas bigbendu šoreiz papildinās ārvalstu mūziķi. Un man par to vienmēr ir īpašs prieks. Protams, absolūti priecājos ikdienā strādāt ar mūsu studentiem, bet "Erasmus" intensīvās programmas ietvaros šī nebūs pirmā reize, kad sadarbojamies ar ārvalstu studentiem: arī iepriekšējo gadu festivālā "deciBels" strādājām šādā pat formā. Īpašais brīdis vienmēr ir pirmreizējā satikšanās. Jo viena lieta ir tā, ka studenti ir pieteikušies, iesūtījuši savus vārdus, uzvārdus un to, kur nu kuru instrumentu spēlē. Bet īstā satikšanās notiek brīdī, kad visi sabrauc un kad mēs visi tiekamies Akmens zālē uz mēģinājumu. Arī šoreiz studenti, kā vienmēr, ir enerģijas pilni un ļoti ieinteresēti, motivēti darboties. Notikums tiešām ir īpašs. Ar studentiem runājām arī par to, cik bieži katram iznācis uzspēlēt kopā ar Hamonda ērģelēm: protams, ka nevienam! Tā ka patiesi: aicinu visus 19. martā uz Rīgas cirka arēnu, lai novērtētu, kā skan bigbends kopā ar ērģelēm! Kā izraudzījāties starptautiskos studentus? Jā noritēja pieteikšanās, un kādi bija atlases kritēriji? Studenti būs gan no Itālijas, gan Skandināvijas valstīm, gan arī no Baltijas – Lietuvas un Igaunijas. Tiek uzrunātas sadarbības skolas, kuras būtu gatavas un ieinteresētas nedēļas garumā iesaistīties šajā intensīvajā projektā. Tās ir arī skolas, kurām ir resursi – jo resursi mācību gada griezumā ir limitēti. Mēs šīm skolām paužam savas vēlmes: ja ansamblis, kas mums jāizveido, ir bigbends, tad mums ir specifiskas instrumentu prasības – fokusējamies uz to, lai atbrauc trombonisti, trompetisti, saksofonisti un kāds no ritma sekcijas. Ja būtu jāizveido jebkādas instrumentācijas ansamblis, būtu vienkāršāk. Bet mēs fokusu liekam tieši uz bigbendu.  Un ko bigbends spēlēs kopā ar Hamonda ērģelēm? Šoreiz tiešām spēlēsim tādu kā vēstures grāmatu. Sāksim ar Djūku Elingtonu un beigsim ar mūsdienīgākajiem skaņdarbiem un ar paša Andreasa komponētu mūziku. Ja būtu jāraksturo pāris vārdos… Ja vien esat dzirdējuši Hamonda ērģeļu skanējumu vai ja kādreiz esat bijuši kādā baznīcā Amerikā, kur notiek koncerts... Domāju, arī mēs dabūsim visu zīmīgo spektru – ārkārtīgi lielo, silto skaņu, ko šis instruments spēj radīt. Ņemot vērā enerģiju un aizrautību, ar kādu Andreass šo instrumentu spēlē – man pat grūti ko piebilst… Vairāk – audioierakstā.

Sestdien, 14. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm sarūpējis muzikālu izrādi “LeNeSOns apmeklē teātri”, kurā kopā ar diriģentu Māri Kuģi un Dailes teātra 10. studijas aktieriem – Eduardu Rediko, Agati Grīnhofu, Katrīnu Altenburgu un Ralfu Puzānu - atskaņos pazīstamas melodijas no dažādām teātra izrādēm un operām. Sarunā ar diriģentu Māri Kuģi - par izaicinājumiem, gatavojot un diriģējot koncertu jaunajiem klausītājiem, un arī metot tiltu uz 25. martu, kad Māris Kuģis stāsies pie Orķestra "Rīga" diriģenta pults koncertā "Aizturētā elpa". Koncerta nosaukums aizgūts no programmā iekļautā Indras Rišes 2000. gada opusa klarnešu kvartetam. Izskanēs arī J. S. Baha Fantāzija un fūga dominorā, D. Šostakoviča Kamersimfonija pārlikumā pūšaminstrumentu sastāvam, kā arī Ē. Vitekra un K. Nīsteda darbi. Māris Kuģis par 14. martā gaidāmajiem notikumiem atklāj: "Sastādot programmu šādam koncertam, nāk klāt daudz papildus faktoru, par kuriem ir jādomā - lai skaņdarbi nav par garu, lai tie nav tādi, kas pieaugušajiem būtu vieglāk uztverami, piemēram, lēna, klusa mūzika. Bērniem tas ir daudz lielāks izaicinājums, un par to ir jādomā. Pirms diviem gadiem, diriģējot LeNeSOnu, bija brīži, kad bērnu čalas un sajūsmas izsaucieni bija dzirdami. Jāatzīst gan, ka toreiz tas notika Hanzas peronā, tur bija mazliet citādāks izkārtojums. Kongresu namā tomēr ir atbilstošāks koncertzāles izvietojums. Būs ļoti dažāda mūzika, tāda, kas, man šķiet, ļoti uzrunās gan jaunos, gan pieaugušos. Vairāki mūziķi arī man nāca klāt un teica, cik viņi ir priecīgi tieši par šo programmu, saaicinājuši visus iespējamos radu bērnus (smejas). Man tiešām liels prieks, un es ar nepacietību gaidu rītdienu."

13. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē un 14. martā Daugavpils Vienības namā izskanēs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas apvienotā simfoniskā orķestra koncerts “PA-CEĻAM”. Abu skolu audzēkņi kopā veido simfonisko orķestri ar paplašinātu instrumentu sastāvu, kas sniedz iespēju atskaņot koncertrepertuāru, kas nebūtu pa spēkam katras skolas simfoniskajam orķestrim atsevišķi. Programmas vainagojums būs Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija, bet koncerta pirmajā daļā - divi koncertžanra darbi. Toms Augusts Goba no Emīla Dārziņa mūzikas skolas spēlēs solo Jāņa Ivanova Čellkoncertā, bet Jānis Deniņš no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas - Aleksandra Arutjunjana Koncertā trompetei un orķestrim. Apvienoto orķestri diriģēs JMRMV simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, kurš kopā Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku viesojās "Klasikas" studijā. Vilhelms Vācietis: Abiem orķestriem ir daudz kopīga, tie ir tik līdzīgi savos darbības principos un šobrīd arī sastāvos un sastāvu lielumā. Mēs esam nedaudz mazāki, jo mums ir tikai četri vidusskolas kursi, Dārziņskolai nāk talkā arī pamatskolas bērni, bet sastāva ziņā esam līdzvērtīgi. Tad šķita: ja saliekam šo a ar b kopā, tad varam pacelt kaut ko vairāk, kā varam ikdienā, tāpēc arī radās profesora brīnišķīgais nosaukums - “Pa ceļam un paceļam”. Andris Vecumnieks: Te ir jāsaprot sekojošais: abi mūsu orķestri paši, suverēnā veidā, ir ar pietiekami intensīvu darbību, un, ja nu mēs esam apvienojušies, tad katrā ziņā ne tāpēc, lai spēlētu ko tādu, ko mēs katrs atsevišķi varētu nospēlēt gan sastāva, gan apjoma ziņā, bet, pats galvenais, kvantitatīvā pienesuma kontekstā. Tik lielu stīgu skaitu, kāds šobrīd ir Dārziņskolas zālē, es, godīgi sakot, neatceros, kad pēdējā laikā būtu redzējis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī vai Liepājas Simfoniskajā orķestrī - ir 14 pirmās vijoles un tikpat daudz otro vijoļu. Mēs esam drusku bažīgi par to, vai spēsim sarūmēties Mūzikas akadēmijas zālē, bet katrā ziņā šobrīd visi esam absolūti apņēmības pilni. Par programmas izvēli: kā jau teicu, mēs vēlas apgūt to, ko fiziski, sastāva ziņā, viena skola nevarētu izdarīt. Programmas izvēle pilnā mērā ir Vilhelma koncepts. Programma ir pamatīga: divi instrumentālie koncerti un Brāmsa Ceturtā simfonija. Vilhelms Vācietis: Man šķiet, ka visi skaņdarbi koncertā varētu būt centrālie skaņdarbi jebkurā citā programmā. Beigās mums sanāk divdaļīgs koncerts, kura pirmajā daļā skanēs abi koncerti - Ivanova Čellkoncerts, kurā solists būs Toms Augusts Goba, Dārziņskolas audzēknis, un Arutjunjana Trompetes koncerts, kur solists ir no “lielajiem” Mediņiem. Katram koncertam solists tika piemeklēts, bet, man šķiet, ļoti dabīgi, nebija daudz diskusiju, bija jau prātā personāži, un ļoti organiski programma izveidojās. Un ļoti godīgi - solists no vienas skolas un no otras skolas. Vilhelms Vācietis: Jā, mēs bijām absolūti brālīgi. Andris Vecumnieks: Bija opcijas, kur mums varbūt nebija mūziķu, tad attiecīgi tajā grupā ir vairāk Vilhelma mūziķu, un bija arī opcijas, kur ir otrādi, bet arī koncertmeistarus esam sadalījuši plus mīnus pa paritātēm. Tas nav tas gadījums, kad katrs vilks deķīti uz savu pusi un teiks: nē, tas būs manējais! Es domāju, ka šajā gadījumā vārds “godīgi” varbūt ir gan īstais, gan ne gluži precīzais, jo mēs godīgi viens otram pateicām un izvērtējām arī profesionālo varēšanu, kāda ir mūziķiem. Visi saka, ka tā ir pirmā sadarbība, bet tā nav gluži pirmā sadarbība abiem orķestriem. Neatceros gadu, bet mūs Māra Sirmā vadībā apvienoja Latvijas svētkos, viens no skaņdarbiem bija "Melanholiskais valsis" un otrs - Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai”. Tā bija pirmā sadarbība. Māris Sirmais darīja, ko varēja, bet tas kaut kā palika lokāli. Bet Vilhelms būtībā pazīst Dārziņskolas audzēkņus, un viņi pazīst Vilhelmu. Kad Vilhelms vēl mācījās un covid-19 neļāva pulcēties vairāk kā cik tur cilvēkiem vienā telpā, tad orķestri es sadalīju divās daļās un pats strādāju ar stīgām, savukārt Vilhelms strādāja ar pūtējiem. Vilhelms Vācietis: Jā, bet mums koncerts nesanāca, jo tieši dienu pirms koncerta - Andris Vecumnieks: - sākās masveida slimošana - oficiāli vēl nebija mājsēde Covid dēļ, bet vienkārši konstatējām, ka jau pussastāvs ir slims. Bet Vilhelms jau bija tuvu koncertam, arī, starp citu, ar ļoti nopietnu repertuāru - Štrausa Serenādi pūtējiem, kas arī ir ciets rieksts. Kamēr Vilhelms mācījās, es ik pa brīdim gāju paskatīties, kā viņam iet ar Mediņskolu. Toreiz bija Bēthovena Pirmā simfonija un Sensānsa Klavierkoncerts. Tā kā kaut kāda veida integrācija caur Vilhelmu un mani abiem orķestiem pastāv jau diezgan ilgi. Man šķiet, ka šī ir tā reize, kad pazūd vārds “konkurence”. Nav nekāds noslēpums, zinām, ka profesionāļu starpā tāda ir, sevišķi starp divām ļoti labām skolām, un šī ir tā reize, kad var saprasties, sadraudzēties, viens otru respektēt, atbalstīt un viens par otru priecāties. Andris Vecumnieks: Ja orķestrī, sēžot pie vienas pults, būs konkurence, kurš ātrāk un kurš skaļāk nospēlēs, tad tas nav orķestris. Noslēgsim mūsu sarunu ar jautājumu un varbūt vēlējumu, Vilhelm, Jums pašam: kā Jūs vēlētos justies un ko sev vēlēt, stājoties šī lielā orķestra priekšā? Vilhelms Vācietis: Es secinājis, ka koncertu baudīt ierodas klausītājs. Diriģents gan arī bauda, bet vienalga prāts visu laiku strādā, un simtdivdesmit procentīgi nevar atgāzties krēslā un vienkārši izbaudīt procesu. Novēlējums būtu izbaudīt, ka mēs varam izdarīt tādas lietas, ka mēs varam nospēlēt Brāmsa Ceturto simfoniju, pie tam izdarīt to nevis kaut kā, bet tā, ka mēs visi 80, kas esam uz skatuves, esam vienā idejā un izveidojam apvienotā simfoniskā orķestra interpretāciju - vienkārši izbaudīt to momentu, ka mums ir iespēja kaut ko tādu izdarīt.

Līdz 24. maijam Mākslas stacijā Dubulti skatāma mākslinieka Jāņa Mitrēvica personālizstāde “L ELLE”, kur gleznās un porcelānu skulptūrās redzams ir rūpnieciski ražotas lelles tēls.  “L elle. Lelle. Leļļu elle. Ar lellēm parasti spēlējas. Spēles var būt dažādas, bet lelle ir ļoti pateicīgs modelis,” saka mākslinieks Jānis Mitrēvics, kurš piektdienas pēcpusdienā bija arī LR3 "Klasika" viesis. Tikšanās ar mākslinieku un izstādes kuratori Ingu Šteimani mākslas stacijā notiks 1., 14., 15. martā un 19. aprīlī. Jānis Mitrēvics: Lelle faktiski ir izteiksmes līdzeklis, darbojošā persona. Man ir prasīts par šo lelles definīciju, kāpēc tā ir radusies. Mēs esam mūsu ēters, visa mūsu apkārtējā pasaule ir pilna ar informāciju - reālu, konkrētu, gan labu, gan sliktu. Ir ļoti daudz attēlu, un tas noved pie tā, ka tu vairāk nereaģē uz kaut kādu… Ar mākslīgo intelektu tiek radītas visādas bildes, un tu saproti, ka vairāk netici nekam. Ņemot to mākslīgo modeli, nevis cilvēku, man liekas, kaut kā var noformulēt un kaut kādā veidā uztaisīt to stāstu tādu, kas kaut kādā mērā var pievērst uzmanību vai būt nolasāmāks. Viena versija tam, kāpēc lelle. Kas jums pašam palīdz filtrēt visu informāciju, kas mūs pārpludina? Man liekas, ka vienīgais, kas var līdzēt, ir domāšana. Pirmkārt, ir tava pirmā reakcija, ka tu netici par lietām, kas varbūt ir reālas. Pasaule ir sajaukta, un par to faktiski ir izstāde. Ne par velti esmu piesaucis Bābeli - Bābeles stāstā ir tas, ka cilvēki ir augstprātīgi, un daudzas sliktas lietas, kuru dēļ Dievs nolēma viņiem sajaukt valodas, lai viņi nevarētu saprasties un nepretendētu uz Dieva statusu. Es domāju, šobrīd mēs sākam izjust Dieva dusmas. Viņš atkal kaut ko ir sajaucis, un cilvēki vairs nevar saprasties.   Veidojas tie mazie burbulīši, par ko sakām, ka katrs dzīvojam kaut kādā burbulī, un to burbulīšu ir arvien vairāk un vairāk. Droši vien tāpēc ne velti izstādes nosaukumā ir “L ELLE”, un lellēm Jūsu izstādē ir vairākas sejas, lauzti, nelauzti ķermenīši, veseli un arī fragmentāri. Draugs vasarā bija atbraucis uz darbnīcu, un mēs runājām - lelle un elle. Zināmā mērā tas haoss ir elle, jo cilvēka viena no laimes formulām ir visu lietu kārtība. Šobrīd, man liekas, kārtība ir sajaukta, tāpēc elle. Ja nosauc “elle” un tu neredzi to bildi, liktos, ka tur būtu jābūt melnam un pazemei, piķim, uguņiem. Es domāju, ka mūsdienu elle ir ļoti labi iepakota, smuki noformēta, viņa tā nemaz neatklājas. Īstenībā arī māksla šobrīd - mākslas loma ir nosegt tās briesmas, kas  apakšā, ar kaut ko rozā un skaistu. Radot savus darbus, protams, ir jājūtas komfortabli. Vai komfortu Jums kā māksliniekam palīdz radīt tas, ka izmantojat materiālus, kas ir tuvi un kuros vislabāk jūtaties? Kā lai saka, man ir profesionāla mākslas izglītība, esmu beidzis gleznotājus, bet es faktiski vienmēr savā darbā esmu izmantojis tos līdzekļus, kas ir pieejami. Inga Šteimane bija tā, kas teica, ka ir divas ļoti atšķirīgas zāles - apakšējā lielā un augšējā, un vienmēr ir labi, ja tur ir kaut kas savādāks. Man bija uzdevums izdomāt kaut ko tā. Šobrīd pat neatceros, kā pie tā nonācu, bet Zosēnos, kur man ir darbnīca, vienkārši blakām ir Piebalgas porcelāna fabrika. Tas kaut kādā veidā saslēdzās un tās lelles sāka tapt porcelānā. Jūs radījāt skices un viņi pēc šīm skicēm tās izgatavoja? Tas process ir diezgan sarežģīts. Faktiski pamatā ir lellītes, ko man mazbērni un radu bērni sadeva, man ir liela kaste ar tiem modelīšiem. Tad tiek atsevišķi noņemtas formas no šīm lellītēm, rokas, kājas un tā tālāk, un tad viņas tiek izlietas. Tad nāk mans darbs, ka es uztaisu to kustību un nodarbojos ar tēlniecību. Tālāk tas atkal tiek savienots un augstās temperatūrās apdedzināts, kamēr mēs iegūstam porcelānu - vienreiz apdedzina, tad liek virsū glazūru, tad otrreiz, kas ir liels izaicinājums. Man vislielākais pārsteigums bija, ka porcelāns, to apdedzinot, saraujas par 20%, kas ir ļoti daudz. Tāpēc bija visādi sākumā, kamēr saprata, kādā veidā to darīt. Viens ir vienkārši forma, bet tās lellītes jau ir ļoti dažādas. Lai dabūtu vēlamo rezultātu, pagāja faktiski kāds pusgads. Plašāk - audioierakstā.

Arnolda Skrides izveidots, kopš 1991. gada Rīgas Latviešu biedrības namā notiek sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu rīkotais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem "Talants Latvijai". Kopš 2018. gada konkursa mākslinieciskais vadītājs ir Normunds Dreģis. Trijās marta svētdienās turpināsies konkursa 34. sezonas 1. kārta un par to uzzinām sarunā ar Normundu Dreģi. Viņš ieskicē konkursa vēsturi un akcentē tā tradīcijas, principus un noteikumus, stāsta par tā doto iespēju jaunajiem mūziķiem turpmākiem muzikāliem startiem. Sarunā - arī par mūzikas skolu atsaucību, žūriju un komandu, kas rūpējas, lai konkurss notiktu, par iepriekšējo konkursu radošo bilanci, par gaidāmo II kārtu un Finālu. Uzzinām arī par jauniešu simfonisko orķestru darbību, gaidāmo festivālu Kurzemē, par Normunda Dreģa paša vadīto Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas orķestri "Armonico" un prieku darbā ar jauniešiem. Normunds Dreģis: "Talants Latvijai" ir vissenākais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem. Šeit piedalās praktiski visu instrumentu specialitāšu audzēkņi, un tās ir apmēram 20 instrumentu spēles specialitātes. Domāju, ka ļoti daudziem bērniem un jauniešiem šis konkurss ir pirmais impulss uz turpmāko izglītību un mūzikas aicinājumu, un, iespējams, viņi arī izvēlas mūziku kā savu nākamo profesiju. Konkurss notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, un tas tur ir arī dibināts. Tā ir ļoti laba iespēja jaunajiem talantiem uzstāties Rīgas Latviešu biedrības nama vēsturiskajās zālēs. Šīs sezonas pirmo kārtu mēs sākām jau 1. februārī, tā kā patlaban viss notiek pilnā sparā. Pavisam kopā piedalās bērni un jaunieši no 16 Latvijas mūzikas skolām. 8. martā uzstāsies Rīgas Juglas mūzikas skolas, Ķekavas mūzikas skolas un Jūrmalas mūzikas vidusskolas audzēkņi, pēc tam būs 22. marts un 29. marts. Vai variet uzburt to “ņigu ņegu”, kas šajās dienās notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, jo šis konkurss ir arī koncerts? Jā, tas tā ir bijis vēsturiski. Konkursa pirmā kārta notiek koncertu cikla formātā, kur katra skola uzstājas ar savu sagatavoto programmu un prezentē savus labākos audzēkņus. Vienā koncertā parasti uzstājas divas vai trīs mūzikas skolas, katra prezentē 10 līdz 12 audzēkņus. Ir liela rosība, jaunie talanti gatavojas, cītīgi iesildās. Ir tiešām jauka atmosfēra konkursam. Kas šim konkursam ir īpašs? Kādi ir noteikumi, gadu gaitā šie noteikumi vai prinipi papildinās? Tiek izdarīti secinājumi vai tas diezgan stabili notiek no reizes uz reizi? Ir vērtības, kuras mēs saglabājam. Tas ir konkursa mērķis - mēs veicinām un atbalstām Latvijas jaunos talantus, meklējam tos akadēmisko žanru mūzikā un dodam viņiem iespēju uzstāties un apliecināt savu talantu Rīgas Latviešu biedrības namā. Mainīgais ir tas, ka tad, kad es pārņēmu šo konkursu, mēs runājām ar kolēģiem un žūrijas ekspertiem un secinājām, ka šim konkursam būtu vērtīgi, ka būtu arī fināla kārta. Iepriekš bija tikai divas kārtas - pirmā, kur uzstājas skolas atsevišķi, un otrā, kur uzstājās pa instrumentu grupām, un tad arī viņi tika vērtēti un apbalvoti. Tā kā konkurss aptver mūzikas skolas no visas Latvijas, spriedām, ka būtu vērtīgi, ja būtu arī fināla kārta. Jā, varbūt tas ir grūtāk un vajag vairāk sagatavoties, un arī tas periods ir garāks, bet domāju, ka tas ir ļoti vērtīgi. Finālā visiem ir viens obligātais latviešu komponista skaņdarbs.

26. februārī plkst. 19.00 koncertzālē “Ave Sol” izskanēs jaunākais koncertcikla “Kora laboratorija” koncerts, kurā pie profesionālā Rīgas kamerkora “Ave Sol” diriģenta pults jau atkal stāsies jaunie talanti – Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) esošie un arī absolvējušie Andra Veismaņa klases studenti. Tie būs Jānis Almanis-Palmbahs, Matīss Circenis, Kamila Siliņa, Andreass Johanness Teobalds (Andreas Johannes Theobald), Kristaps Solovjovs un Laura Ozoliņa. Ar Kamilu Siliņu, Lauru Ozoliņu un Jāni Almani-Palmbahu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā! Koncertā skanēs mazāk zināmas laikmetīgās kormūzikas pērles, latviešu tautasdziesmu apdares, skandināvu garīgās mūzikas lirika, kā arī jauno komponistu pirmatskaņojumi. Jaundarbus īpaši šim koncertam raksta Andreass Johanness Teobalds no Ķelnes, kurš pats stāsies kora priekšā, lai diriģētu savu skaņdarbu “Scattered Pieces of Advice” un “Lūgšana” pirmatskaņojumus. Pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos arī Frederika Ginta Rutka kompozīcija “Rise, My Soul”, kas ieguva skatītāju simpātiju balvu 4. Eduardas Balsys starptautiskajā komponistu konkursā Viļņā, Lietuvā, kur tā piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Rīgas kamerkora “Ave Sol” izpildījumā Matīsa Circeņa vadībā. Līdzās jaundarbiem skanēs Evijas Skuķes, Pētera Plakiža un Jana Sandstrēma latviešu tautasdziesmu apdares no korim “Kamēr…” veltītajām “Dzintara dziesmām”, kuras diriģēs Jānis Almanis-Palmbahs un Laura Ozoliņa. Tostarp tiks izpildīti arī Georga Pelēča, Artura Maskata, Svena Dāvida Sandstrēma un Henrika Gurecka skaņdarbi, kurus diriģēs Kamila Siliņa un Kristaps Solovjovs. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” tā dibinātāja Imanta Kokara laikā bija fenomens, kāds Latvijā līdz tam nebija pieredzēts. Kokars nebaidījās eksperimentēt un meklēt jaunas krāsas, ievērojami paplašinot gan kordziedāšanas tehniskās iespējas, gan repertuāru. Sadarbojoties ar spilgtākajiem 20. gadsimta latviešu komponistiem, tika radīti neskaitāmi kora opusi, kurus pazīstam arī šodien. Tā bija īsta laboratorija — koris un komponisti sadarbojās pat tiktāl, ka skaņdarbi tapa mēģinājumu laikā, un Imantu Kokaru var dēvēt par to līdzautoru. Šodien šī tradīcija dzīvo tālāk jaunajās paaudzēs, caur jaunajiem, talantīgajiem diriģentiem un komponistiem, kuri drosmīgi meklē, eksperimentē un ļauj kora tradīcijai dzīvot jaunā skanējumā. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” joprojām ir telpa, kur jaunrade, drosme un talants turpina veikt jaunus eksperimentus kora laboratorijā.