Pa ceļam ar Klasiku

26. februārī plkst. 19.00 koncertzālē “Ave Sol” izskanēs jaunākais koncertcikla “Kora laboratorija” koncerts, kurā pie profesionālā Rīgas kamerkora “Ave Sol” diriģenta pults jau atkal stāsies jaunie talanti – Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) esošie un arī absolvējušie Andra Veismaņa klases studenti. Tie būs Jānis Almanis-Palmbahs, Matīss Circenis, Kamila Siliņa, Andreass Johanness Teobalds (Andreas Johannes Theobald), Kristaps Solovjovs un Laura Ozoliņa. Ar Kamilu Siliņu, Lauru Ozoliņu un Jāni Almani-Palmbahu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā! Koncertā skanēs mazāk zināmas laikmetīgās kormūzikas pērles, latviešu tautasdziesmu apdares, skandināvu garīgās mūzikas lirika, kā arī jauno komponistu pirmatskaņojumi. Jaundarbus īpaši šim koncertam raksta Andreass Johanness Teobalds no Ķelnes, kurš pats stāsies kora priekšā, lai diriģētu savu skaņdarbu “Scattered Pieces of Advice” un “Lūgšana” pirmatskaņojumus. Pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos arī Frederika Ginta Rutka kompozīcija “Rise, My Soul”, kas ieguva skatītāju simpātiju balvu 4. Eduardas Balsys starptautiskajā komponistu konkursā Viļņā, Lietuvā, kur tā piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Rīgas kamerkora “Ave Sol” izpildījumā Matīsa Circeņa vadībā. Līdzās jaundarbiem skanēs Evijas Skuķes, Pētera Plakiža un Jana Sandstrēma latviešu tautasdziesmu apdares no korim “Kamēr…” veltītajām “Dzintara dziesmām”, kuras diriģēs Jānis Almanis-Palmbahs un Laura Ozoliņa. Tostarp tiks izpildīti arī Georga Pelēča, Artura Maskata, Svena Dāvida Sandstrēma un Henrika Gurecka skaņdarbi, kurus diriģēs Kamila Siliņa un Kristaps Solovjovs. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” tā dibinātāja Imanta Kokara laikā bija fenomens, kāds Latvijā līdz tam nebija pieredzēts. Kokars nebaidījās eksperimentēt un meklēt jaunas krāsas, ievērojami paplašinot gan kordziedāšanas tehniskās iespējas, gan repertuāru. Sadarbojoties ar spilgtākajiem 20. gadsimta latviešu komponistiem, tika radīti neskaitāmi kora opusi, kurus pazīstam arī šodien. Tā bija īsta laboratorija — koris un komponisti sadarbojās pat tiktāl, ka skaņdarbi tapa mēģinājumu laikā, un Imantu Kokaru var dēvēt par to līdzautoru. Šodien šī tradīcija dzīvo tālāk jaunajās paaudzēs, caur jaunajiem, talantīgajiem diriģentiem un komponistiem, kuri drosmīgi meklē, eksperimentē un ļauj kora tradīcijai dzīvot jaunā skanējumā. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” joprojām ir telpa, kur jaunrade, drosme un talants turpina veikt jaunus eksperimentus kora laboratorijā.  

No 28. februāra līdz 8. martam norisināsies sestais Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest / Riga", kura laikā notiks arī daudzveidīgi kino industrijas pasākumi: publiskas diskusijas, dokumentālā kino simpozijs, projektu konkurss, sarunas ar filmu autoriem. Ar festivāla producenti Vaivu Bauzi runājām par nosaukumu "Artdocfest", kas līdz ar festivāla direktoru Vitāliju Manski pārceļojies uz Rīgu no Maskavā atpazīstamā festivāla, taču Rīgas festviālam ir pavisam atšķirīga koncepcija - divas filmu konkursa skates, viena atvērta pasaules filmām, otrā - Baltijas jūras valstīm, izņemot Krieviju. Runājām arī par divām jaunām latviešu filmām, kas pieteiktas konkursa skatē un ir visai atšķirīgas no līdz šim atpazīstamā latviešu dokumentālā kino, kā arī īpaši akcentējām festivāla tēmu un noslēgumu, kad līdz ar H. Franka kinokadriem, teātrī "Splendid Palace" koncertēs Gidons Krēmers, "Kremerata Baltica" un Andrejs Osokins, Krēmera īpaši atlasītā un veidotā programmā.   

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

14. februārī Ventspils Livonijas ordeņa pilī notiks viduslaiku lasījumi par tēmu “Svētie un grēcīgie”, kuros piedalīsies vēsturnieks Armands Vijups, dabas zinātnieks un liturģijas vēstures pētnieks Andris Amoliņš, teologs Andris Priede un filozofs Ilmārs Šlāpins. Pils ātrijā notiks arī  viduslaiku sadzīves būšanas - varēs mērīt bruņas, iepazīties ar vairoga darināšanas gaitu un uzspēlēt īstas viduslaiku galda spēles.  Andra Amoliņa tēma ir "Ventspils misāles fragments – senākais mūzikas pieraksts Latvijas teritorijā", par kuru vairāk uzzinām sarunā ar Orestu Silabriedi. Kas ir Ventspils misāle, par kuras muzikālo daļu runāsiet? Tās īstenībā ir tikai divas pergamenta lapas. Tajās bija iesiets Ventspils rātes dokumentu krājums, tāda kā zemesgrāmata. Piešūti klāt bija, kā mēs tagad teiktu, pašvaldības saistošie noteikumi - 16. gadsimts, 17. gadsimta sākums. Tajā laikā jau bija iespiestās grāmatas, tāpēc bija izveidojusies pergamenta makulatūra - lapas no grāmatām, kuras vairs netika lietotas, izmantoja kā iesienamo materiālu. Izrādās, tā ir bijusi diezgan plaši sastopama parādība Eiropā. Tagad ir pat vesela zinātnes nozare, kas pēta šādi saglābtus pergamentus. Tātad tas ir nevis barbariski, bet ekonomiski? Tas bija ekonomiski, jā. Tāds aprakstīts pergaments, sevišķi, ja tur vēl bija notis virsū, arī dekoratīvi izskatās, ja tas ir ārējais vāks. Divas šādas lapas bija, un Pēteris Vaickovskis man to attēlus atsūtīja. Uzreiz varēja pateikt - jā, tās ir divas secīgas lapas no viduslaiku misāles. Tad arī tapa projekts. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas pētniecībai atvēlēja zināmus līdzekļus. Kaut kas par to tika izpētīts, un radās secinājums, sēžot ar lupu un ultravioletās gaismas lampu pie tām lapām, jo tās bija daudz cietušas, nosmērētas, ar pelējumu un bojātas, ka tās, visticamāk, ir no misāles, kas bijusi vācu ordeņa liturģiskā grāmata. Ventspils ir vācu ordeņa pils uz visu Kurzemi, Kurzemes bīskapija bija inkorporēta vācu ordenī, tā kā viņi šo liturģiju tur lietoja. Ar lielu intrigu varētu jautāt, vai šī misāle būtu vecāka par Rīgas misāli, ko Guntars Prānis ar kolēģiem plaši prezentēja? Profesors, vēsturnieks Andris Levāns ir mēģinājis datēt. Viņam iznāk, ka šīs lapas pēc, es pieņemu, rakstības stila, varētu drīzāk būt 14. gadsimts. Salīdzinot ar vēl virkni dokumentu, kas ir kaut kādā veidā datēti, tas tā varētu būt. Par Rīgas misāli tad laikam ir vecāka. Plašāk - audioierakstā.

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Februārī Igaunijas Republika atzīmē savu 108. gadadienu, un jau 14 gadus februāris ir Igaunijas mēnesis arī Rīgas Latviešu biedrībā. Sadarbībā ar biedrību „Estonia” tapusi un līdz 8. martam apskatāma igauņu tekstilmākslas izstāde “Paralēlās pasaules” ar divu tekstilmākslinieču - Kadi Pajupū (Kadi Pajupuu) un Marilinas Pīrsalu (Marilyn Piirsalu) - darbiem.  Savukārt 8. februārī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē izskanēs Igaunijas un Latvijas jauno mūziķu draudzības svētki - koncerts Accordare, kur uzstāsies Tallinas Mūzikas un baleta skolas un PIKC NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi  Par gaidāmajiem notikumiem uzzinām sarunā ar RLB biroja vadītāju Stellu Līpīti un RLB Mūzikas komisijas priekšsēdētāju Venti Zilbertu. Stella Lipīte: Pasākumi, kuri pie mums norit jau 14 gadus februārī, ir veltīti Igaunijai. Rīgas Latviešu biedrība draudzējas ar biedrību “Estonia”, kura ir trīs gadus vecāka par Rīgas Latviešu biedrību, dibināta 1865. gadā. Mūs jau 20 gadus vieno ciešas draudzības saiknes, un, pateicoties šai draudzībai, ir arī kultūras saiknes un kultūras apmaiņa. Jau 14. gadu februāris ir veltīts Igaunijai un Igaunijas kultūrai, tiek rīkotas gan izstādes, gan muzikāli notikumi. Februāris ir zīmīgs mēnesis, jo Rīgas Latviešu biedrības priekštece, Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem, tika dibināta 1868. gada februārī, tā kā Igaunijas tēma mums jau vairāk kā 150 gadus ir līdzās. Arī draudzība un savstarpējie kontakti, savstarpējā palīdzība, savstarpējā domu apmaiņa noritēja gan pirms simts un vairāk gadiem, gan arī tagad, mūsdienās. Sadarbība un draudzība ir abpusēja, arī Latvija Igaunijas pusē tiek parādīta?  Jā. 14 gadus pie mums tiek rīkotas igauņu izstādes. Ir bijušas pāris vizuālās mākslas izstādes, gleznu izstādes, bet lielākoties tā ir igauņu tekstilmāksla, kas tiek izstādīta mūsu Baltajā zālē. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Igauņu tekstilmākslas asociāciju un izstāžu kuratori, mākslinieci Kairi Tali, kura atrod brīnišķīgus igauņu māksliniekus, brīnišķīgas pērles, un katru gadu ļoti apzināti un apdomāti izvēlas un atved uz Rīgu. Mūsu Rīgas Latviešu biedrībā ir vizuālās mākslas komisija, kurā darbojas Rīgas Latviešu biedrības biedri, mākslinieki - gan tēlnieki, gan gleznotāji. Mums arī ir bijusi izstāde Igaunijā, Tallinā. Esam bijuši Igaunijā, bet vairāk igauņu mākslinieki ir bijuši pie mums. Šoreiz tieši tekstilmāksla skatāma? Jā. Izstādē “Paralēlās pasaules” piedalās divas izcilas igauņu tekstilmākslinieces Kadi Pajupu un Marija Linna Pīrsalu ar saviem darbiem ļoti unikālās tehnikās. Vienai māksliniecei būs tradicionālāki darbi, otras mākslinieces darbi varbūt pat būs pārsteigums, jo tie ir vairāk nevis tradicionāli gobelēni, bet telpiskas tekstīlijas. Abas mākslinieces strādā kopīgā studijā, daudz kopīgu projektu ir bijis, un arī Rīgā šī izstāde ir abām māksliniecēm kopā. Abas mākslinieces ir izstrādājušas unikālas tehnikas, kas būs redzamas darbos. 

8. februārī Dzintaru koncertzālē izskanēs koncerts “Kaspars Zemītis un draugi. Argentīnietis Eiropā”, kurā ģitārists Kaspars Zemītis, akordeonists Artūrs Noviks un LNSO stīgu kvintets piedāvās tango veltītu programmu no Astora Pjacollas skaņdarbiem līdz mūsdienu autoru un latviešu komponistu mūzikai. Pirmoreiz tā Lielajā ģildē izskanēja pirms diviem gadiem, nu atjauninātā veidolā atgriežas, papildināts arī ar ģitārista kompozīciju “Tango mēness gaismā”. Sarunā ar Kasparu Zemīti - par darbīgo jaunā gada iesākumu un peldēšanos āliņģī; par koncertprogrammā "Argentīnietis Eiropā" iesaistīto mūziķu plejādi un Kaspara papildinājumiem repertuārā; par tango krāsu dažādību, ko itin viegli salīdzināt ar mīlestības jūtu šķautnēm; par īpašo Astora Pjacollas dubultkoncertā ģitārai, bandoneonam un ansamblim; par aktuālo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā jauno ģitāristu audzināšanā; par sadarbību ar vijolnieci Ilzi Kirsanovu un Kaspara Zemīša Mesas multimediālo uzvedumu. Kaspars Zemītis atklāj, ka šonedēļ ir ļoti karstasinīgs koncertprogrammas “Argentīnietis Eiropā” mēģinājumu process: "Ģitāra ar Latīņameriku un tās karstasinīgo mūziku vienmēr ir bijusi ļoti cieši saistīta. Mums ir kolosāla kompānija! Šajā reizē es esmu tas, kas ir ar draugiem, bet īstenībā Artūrs Noviks ar akordeonu un bandoneonu ir lielisks centrālais mūziķis šajā programmā, un lieliski Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi, es teiktu, zvaigžņu plejāde - Sandis Šteinbergs, Raimonds Melderis, Arigo Štāls, Ainārs Paukšēņs un Raivo Ozols. Ar Raivo, starp citu, mēs bērnībā Cēsīs kopā trenējāmies vieglatlētikā." Vaicāts par tango žanru, Kaspars stāsta, ka tas ir netverams, jo ļoti dažāds: "Tango ir mīlestības mūzika, kur ir gan lirika, gan maigums, gan vājprātīga greizsirdība. Visas krāsas padara šo mūziku dzīvu, elpojošu, jūtošu. Tas mums patīk, mēs to gribam izbaudīt vēl. Cilvēki iet un dejo tango, tur esmu baigi švaks, bet skatos un priecājos. Mēs izbaudām, un domāju, ka arī klausītājiem tas būs baudījums."

5. februārī plkst. 12.00 Rīgas Kongresu namā gaidāms koncerts "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Vide un es". To veido stāstnieks Jānis Holšteins-Upmanis jeb Goran Gora, režisors Roberts Rubīns, rakstnieks un dramaturgs Jānis Joņevs, mākslinieks Krišs Salmanis, animators Pauls Pikāns; koncertā piedalīsies saksofonists Aigars Raumanis, īpašā viešņa būs pētniece Solvita Strāķe, bet pie LNSO diriģenta pults pirmo reizi stāsies jaunais portugāļu diriģents Ruī Migels Markešs. Gaisa piesārņojums un klimata pārmaiņas, ātrā mode un plastmasas kalni, bioloģiskās daudzveidības strauja samazināšanās. Tam visam pa vidu – cilvēks. Šo apgalvojumu varam apskatīt no abām pusēm – jā, cilvēks to veicinājis, bet cilvēkam arī to iespējams labot. Kā būt klātesošam samilzušo ekoloģisko problēmu risināšanā, palīdzēs uzzināt Goran Gora un zinātniece Solvita Strāķe. Taču koncertā, kā allaž, skanēs arī simfoniskie hiti – gan Kloda Debisī gleznainās "Viļņu rotaļas" no cikla "Jūra", "Skats laukos" no Hektora Berlioza iztēli rosinošās "Fantastiskās simfonijas", Platona Buravicka koncerts saksofonam un orķestrim "Plastmasas temperatūra" ar spožu Aigara Raumaņa solo, kā arī čehu komponista Bedržiha Smetanas simfoniskā poēma "Vltava" no cikla "Mana dzimtene".  Sarunā ar Jāni Holšteinu-Upmani un Jāni Joņevu – par to, kā runāt par vides tēmu, lai tas nekļūtu moralizējoši; par to, vai mākslā ir pienākums runāt par "lielajām, nopietnajām" tēmām; par uzveduma komandas vēlmi nebūt lekcijai vai mācību grāmatai, bet gan procesam, kas liek uzdot jautājumus; par to, kā viena un tā pati mūzika vienā laikā var izklausīties idilliski, bet citā – ironiski..

24. janvārī Ventspils koncertzālē "Latvija" gaidāma jau trešā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. "Ir aizdomas, ka šī varētu kļūt par tradīciju un turpināties," priecīgi stāsta diriģents Ints Teterovskis – Dziesmu svētku biedrības valdes priekšsēdētājs un viens no Kormūzikas balvas ierosinātājiem un veidotājiem. Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija būs skatāma arī tiešraidē portālā LSM.lv.  Šogad Kormūzikas balva tiek rīkota jau trešo reizi – kaut arī notikums vēl šķiet jauns, organizatoriskās iestrādes ir skaidras. "Ir ļoti liels prieks par visiem, kas ir saņēmušies nominēt balvai. To, kā ierasts, var darīt jebkurš klausītājs, kurš kādreiz ir bijis koncertā. Ja viņam šķiet, ka tas ir viņa šī gada koncerts, to var pieteikt, un var pieteikt arī pašas organizācijas un mūziķus," Ints Teterovskis iedrošina klausītājus apdomāt un piefiksēt koncertus, ko šogad jau paspējuši dzirdēt. Kormūzikas balva iegūst nozīmi arī ārpus Rīgas Viņaprāt, plašais pieteikumu skaits, kas katru gadu kļūst arvien lielāks, liecina par to, ka balvai ir nozīme ne tikai pašu kormūziķu, bet arī klausītāju vidū. "Šāda balva ir nozīmīga, jo tas spektrs un pieteikumu dažādība vairojas. Varbūt pirmajā gadā dominēja Rīga, bet tagad ļoti daudzi ir arī no reģioniem, īpaši no Kurzemes un Vidzemes. Protams, visvairāk atkal ir Rīga, jo tā ir kormūzikas ziņā bagātākā Latvijas pašvaldība," stāsta Ints Teterovskis. Šogad Kormūzikas balvas nominācijām tika saņemti 107 pieteikumi, no kuriem 13 ir diriģenti, un pirmo reizi nācās veidot pat tā saukto "īso sarakstu". "Tas ir jaunums – pirmo reizi mēs esam nosaukuši pretendentus. Katrā nominācijā ir trīs, un vienā ir pat četri, jo tas pieteikumu daudzums koncertam Rīgā bija tik liels un plašs, ka žūrija nolēma – var laist arī četrus," atklāj diriģents. Viņš novērojis – pēdējo gadu laikā kormūzikas koncerti tiek uztverti kā lieli notikumi. "Tiem bieži vien klāt nāk režija, kas varbūt agrāk nebija tik izteikti. Un kormūzikas piedāvājums Latvijā ir audzis. Arī informācija par piedāvājumu ir augusi. Iespējams, pateicoties tieši šai balvai, jo cilvēki vairāk domā par kormūziku un vairāk dalās ar savām pieredzēm," spriež Ints Teterovskis. Balvu pasniegšanas ceremonijā dzimst jaunas idejas Kormūzikas balva izceļ ne tikai diriģentus, korus un koncertus, bet arī komponistus, kuru mūzikas dēļ koncerti vispār ir iespējami. "Ir prieks par to, ka katru gadu arvien vairāk parādās tieši jaunie komponisti. Un šī balva ir veids, kā citiem diriģentiem uzzināt, ka arī tādiem diriģentiem var prasīt, lai viņi uzraksta kādu skaņdarbu," Ints Teterovskis priecājas, ka Kormūzikas balva ir kļuvusi ne tikai par platformu, kas piedāvā atskatīties uz aizvadītajā gadā paveikto, bet arī par vietu, kur satikties, iepazīties un veidot jaunas sadarbības. "Mēs sazināmies ar visiem nominantiem, un lielākā daļa no viņiem būs Ventspilī! Tā būs iespēja diriģentiem satikties ar komponistiem un citiem kolēģiem, kaut ko izveidot nākamajai reizei. Varbūt tie plāni, kas dzims Ventspilī, tiks nominēti Kormūzikas balvai nākamajā gadā," diriģents cerīgi saka un ir pateicīgs ikvienam savam kolēģim, kurš uzrunā komponistus radīt ko jaunu un skaistu, kā arī visiem komponistiem, kas raksta kormūziku. "Mums ir kori, kas var un grib to visu nodziedāt! Un paldies visiem komponistiem, jo bez jums mums nebūtu, ko dziedāt, un klausītājiem nebūtu, ko klausīties!" smej Ints Teterovskis. Katru gadu arvien jaunas tradīcijas Šogad Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts norisināsies Ventspils koncertzālē "Latvija". Ints Teterovskis saka – vietas izvēle nav nejauša. "Pagājušogad Ventspils koncertzāle Kormūzikas balvā tika nominēta kā gada kultūrvieta. Mums ir tāda kategorija "Gada kultūras, izglītības iestāde vai kultūrvieta Latvijā", kas lielu akcentu ir likusi uz kormūziku. Pagājušogad koncertzāle "Latvija" arī ieguva šo balvu, un man uzreiz likās, ka tā varētu būt laba tradīcija nākotnei – nākamās ceremonijas norisi organizēt tajā vietā, kas iepriekšējā gadā tikusi atzīta par kormūzikas Meku, ja tā var teikt," diriģents atklāj. Šogad nominācijai izvirzītas trīs visai tradicionālas koncertvietas – Latvijas Universitātes Lielā aula, Rīgas 6. vidusskola un Cēsu kultūras pārvalde. "Aulā pagājušogad notikuši tiešām daudzi koncerti, un 6. vidusskola… Viņu pūtēju orķestris "Auseklītis" ir Haralda Bārzdiņa mūža darbs – tas ir fenomenāli. Lielākā daļa orķestru pēc tam arī "barojas" no šīs skolas, un liela daļa spēlētāju izvēlas iet studēt [Jāzepa Vītola Latvijas] Mūzikas akadēmijā, tā kā es domāju, ka liela daļa profesionālu mūziķu ir izauguši no šīs skolas. Un šogad arī Cēsis bija īpaši aktīvas – tur bija jauns vokālo ansambļu konkurss, un ne tikai. Cēsis ne tikai savā Cēsu festivālā, bet arī citkārt ir ārkārtīgi aktīvas. Kāpēc? Jo tur ir aktīvi un jauni kultūras dzīves organizētāji," Ints Teterovskis raksturo balvai izvirzītos nominantus. Jau pēc dažām dienām, uzzinot balvas ieguvēju, noskaidrosim, kur, pavisam iespējams, varētu notikt jau nākamā Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Mūža balvas ieguvējs Jānis Erenštreits – mūsdienu Jānis Cimze Balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems diriģents Jānis Erenštreits. Ints Teterovskis neslēpj – Jānis Erenštreits ir lielā mērā atbildīgs gan par Inta Teterovska profesijas izvēli, gan par citu izcilu diriģentu paaudžu lološanu. "Zēnu koru renesanse sākās ar Jāni Erenštreitu. Tie jau vienmēr ir bijuši, bet sadarbība ar šī gada lielo jubilāru Maestro – tas bija grūdiens, kad radās jaunie zēnu kora cikli, un es viņus visus kā puika arī esmu dziedājis. Manu balsi var dzirdēt multfilmās, "Pērļu zvejniekā" un visur citur. Jāņa Erenštreita fenomens… To jau tagad ir grūti aptvert, bet ir tik daudz, kas no viņa iesētās sēklas vēl tikai augs, jo nekas jau nav beidzies! Tas vienkārši plaukst, un lielākā daļa diriģentu taču ir viņa skolēni. Rīgas Doma kora skola ir vesela kustība. Kulturālu cilvēku kalve. To, ko Erenštreits tev ir iemācījis, tu visu laiku lieto arī tad, ja to neapzinies. Es katrā ziņā esmu ārkārtīgi priecīgs, ka Jānis Erenštreits, mans skolotājs, saņems šo balvu, jo viņš ir kormūzika un viņš ir zēnu kori. Tas ir kaut kas unikāls," teic Ints Teterovskis. Jāpiemin, ka Jānis Erenštreits pēc aiziešanas pensijā no savas mīļās Rīgas Doma kora skolas turpināja saistību ar kormūziku pētniecības virzienā – viņš raksta grāmatas un pēta Jāņa Cimzes gaitas, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, Vispārējos Dziesmu un deju svētkus. "Man liekas, ka viņā pašā tas Cimzes gars ir dzīvs. Lai arī citos veidos, bet tieši to viņš dara – gan individuāli, gan visiem apkārt viņš ļoti daudz ko dod un palīdz uzzināt vairāk," piebilst diriģents. Ceremonija, kas negarlaiko ar garām runām Jau ierasts, ka Kormūzikas balvas pasniegšanas ceremonija neizceļas ar garām runām, formāliem brīžiem un garlaicību to skatītāju vidū, uz kuriem nominācijas neattiecas. Kormūzikas balva ir arī koncerts, tāpēc to vērts skatīties ne tikai cilvēkiem, kuru koris atrodas kādā nomināciju sarakstā vai kuriem ir īpaši mīļš kāds diriģents. "Šoreiz mēs izvēlējāmies akcentu likt uz Ventspils koriem – tie ir divi bērnu kori, kas piedalījās arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar godalgām. Tas ir gan "Nošu planētas" no Ventspils mūzikas skolas, gan zēnu koris "Vivo". Un arī koris "Ventspils", kas ir nominēts kā gada koris. Tad, kad es viņus uzrunāju, es gan vēl nezināju, ka viņi būs izvirzīti. Bet tagad viņi ir nominantu sarakstā, un diriģents ir Aigars Meri, kas saņēma pirmo Kormūzikas balvu kā gada diriģents," stāsta Ints Teterovskis. Koncertā tiks atskaņota šī gada jubilāra Pētera Vaska mūzika. "Viņš ir jāsvin! Kormūzikā viņam ir ļoti daudz darbu, un arī starptautiskos konkursos Latvijas kori bieži vien izvēlas viņa mūziku, ja grib citiem pazīmēties. Bet būs arī aizvadītā gada ārzemēs visvairāk atskaņotā latviešu kormūzikas komponista Raimonda Tigula mūzika īpašā pārlikumā no cikla, ko viņš pirms 10 gadiem rakstīja koncertzāles "Latvija" atklāšanai. Viņš pats spēlēs arī ērģeles, un tas būs ar Noras Ikstenas vārdiem," diriģents sniedz ieskatu ceremonijā. Koncertā dziedās arī Inta Teterovska paša koris "Balsis" – tāda izvēle veikta gluži vienkārši tāpēc, ka pagājušā gada Kormūzikas balvā šis koris ieguva balvu kā gada koris. "Mēs ieviesām ne tikai jaunu tradīciju par ceremonijas vietas izvēli, bet arī par kori, kas uzstāsies. Ceram, ka arī šī gada uzvarētājs neatteiks un uzstāsies jau nākamajā Kormūzikas balvā," Ints Teterovskis lūkojas nākotnes virzienā. *** Jau no 5. janvāra Latvijas Sabiedriskā medija portālā LSM.lv norit Kormūzikas balvas publikas balsojums, ikvienam aicinot izvēlēties Gada diriģentu.

Sestdien, 17. janvārī, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un lelle LeNeSons jaunākajiem mūzikas draugiem par godu gaidāmajām 25. ziemas olimpiskajām spēlēm divkārt piedāvās koncertprogrammu "LeNeSons sporto", kurā piedzīvojums tiks aizvadīts sporta tēmā Kopā ar LeNeSonu (Artūrs Putniņš) un viņa draugiem Peli (Anastasija Džordževiča) un Loko (Agris Nātre) uz skatuves darbosies arī vijolniece, Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne Nora Gauja, bet pie diriģenta pults – Jēkabs Krists Kalniņš, kurš pašlaik turpina studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studiju programmas orķestra diriģēšanas noslēdzošajā semestrī.  Līdzās Žana Sibēliusa un Arama Hačaturjana skaņdarbiem LNSO atskaņos vairākus latviešu komponistu skaņdarbus, kas veltīti dažādām sporta spēlēm un fiziskām aktivitātēm. Būs arī trīs īpaši šim koncertam tapuši jaundarbi: Lindas Dambergas "Basketbola ritmi", Almas Kalniņas "Hokejs" un Eļzanas Šaripovas "Uz viļņa". Tiks atskaņots arī Edgara Mākena skaņdarbs "Sacīkstes" no izrādes "Loranga" Ernesta Mediņa aranžijā orķestrim.  Jēkabu Kristu Kalniņu uz sarunu aicināja Rūta Paula. Rūta Paula: Šajā programmā skanēs gan klasika, gan pavisam jauna mūzika.Tā bija jūsu izvēle vai arī orķestris jau bija kaut ko izdomājis? Jēkabs Krists Kalniņš: Biju ļoti priecīgs, ka pēc tam, kad LNSO un Andris Vecumnieks mani uzrunāja doties šajā avantūrā, viņi man deva brīvu iespēju veidot programmu pašam, kas ir liels solis jebkuram jaunam māksliniekam, tāpēc jau nākamajā nedēļā pēc uzrunāšanas ķēros pie darba un klausījos mūziku. Klausījos, pētīju, atklāju. Žans Sibēliuss varētu būt atpazīstamākais no programmas komponistiem, bet skaņdarbu, kurš tika izvēlēts, nekad nebiju dzirdējis. Bet var atpazīt, ka tas ir Sibēliuss, un tas ir visskaistākais. Kas no visnotaļ nopietnā Sibēliusa varētu būt sportisks? Vārdam 'sports' sākumā pievērsos ļoti tieši un konkrēti. Skatījos, vai nav kāds skaņdarbs par futbolu, par basketbolu un tā tālāk, bet tad sapratu, ka viss kas var būt sports. Viens no vienojošajiem elementiem, kas ir šajā “LeNeSonā” - mēs runājam par to, ka dejošana ir sports. Es apbrīnoju, cik fiziski sagatavotam jābūt cilvēkam, lai dejotu daudzas stundas un kur nu vēl tam gatavotos. Tāpēc no Sibēliusa skanēs “Dance Intermezzo”, kas ir ļoti kompakti ietērpts Sibēliusa šedevrs. Un viņam līdzās Arams Hačaturjans. Jā, es ļoti priecājos, ka atcerējos par šādu darbu - “Zobenu deju”, kas ir izskanējusi neskaitāmos seriālos, izrādēs un filmās. Pat šo darbu nezinot, cilvēki to dzirdot saprot, ka tas ir kaut kur dzirdēts. Par mūsdienu latviešu komponistu opusiem - Linda Damberga, Alma Kalniņa, Eļzana Šaripova. Domāju, ka daudzi klausītāji šos vārdus dzirdēs pirmo reizi. Jā, iespējams, bet noteikti ne pēdējo. Visas trīs Mūzikas akadēmijas studentes ir kārtīgi pastrādājušas un veikušas milzīgu darbu - komponējušas skaņdarbu pilnam simfoniskajam orķestrim.  Viņas tika uzrunātas pēc profesora Andra Vecumnieka iniciatīvas. Es viņas tiešām neapskaužu - tas ir milzonīgs, milzonīgs, milzonīgs darbs. Tātad trīs pasaules pirmatskaņojumi! Vai raksturosiet, kā katrai veicies? Tieši tā. Eļzanas kompozīciju, kas sākotnēji bija nosaukta par “Viļņiem”, pēc tam par “Vindsērfingu” un tagad “Uz viļņa”, es varētu raksturot kā sākotnēji satraucošu, bet viļņi tomēr lēnām norimstas un parādās saulīte. Varbūt vairs neatrodamies pie Baltijas jūras, bet tālu Havaju salās. Ļoti krāsaina kompozīcija. Lindas Dambergas skaņdarbā “Basketbola ritmi” dzirdami basketbola ritmi, spēlētāju pārdomas pirms svarīga metiena. Tas ir filozofiskais basketbols, tāds, kas notiek pārdomās. Almai Kalniņai ir “Hokejs”. Kad tikāmies akadēmijā pirms pirmā mēģinājuma, viņa stāstīja, ka būtu tik skaisti redzēt to, kā LeNeSons vēl mācās slidot. Šodien, kad pirmo reizi iepazinām šo skaņdarbu kopā ar orķestri, es tiešām redzēju Almas vīzijas par to, ka varbūt LeNeSons kādā brīdī paslīd, tad atkal viņam labāk veicas, tad viņš atkal paslīd (smejas). Šie darbi ir ar humoru, bet vēlreiz jāsaka, ka milzīgs darbs ir izdarīts un visas trīs komponistes ir lieli, lieli malači.

24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte. Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”. Dziedoni uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. 2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā? Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku. Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu. Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus. Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk.  Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē.  Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus. Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz. Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija. Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu?  Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants! Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas! Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti.  Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot? Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij. Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra.  Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot.  Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās. Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka. Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs.  Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri. Jā, bet reti. Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks.  La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas? Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam.  Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības? Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību. Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas. Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti. Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta... Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs. Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu. Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli? Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi. Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas.  Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa - dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam. Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas.  Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās? Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.  Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums? Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt. Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari. Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm? Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt. Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila. Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku? Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.  Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat? Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna. Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis. Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus! Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt? Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs! Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs. Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku? Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru. Un esat šo iedvesmu atradusi? Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet! Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību? Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību. Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku.  Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli? Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos. Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja? Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī. Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja. Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās!    

Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji. Gada jaunais mākslinieks: diriģente Anastasija Kildiša; dziedātājs Eduards Rediko; trompetists Mārtiņš Zujs. Gada koncerts: "Dzīvības elpa" – Evilena Protektore, Krišjānis Bremšs, Toms Timofejevs, Artjoms Sarvi, Volha Zaharova 30. janvārī "VEF Jazz Club", rīkotājs VEF Kultūras pils; "Nakts vēstules dejotājai" – Elza Leimane, Matīss Čudars, Arve Henriksens (Arve Henriksen), Anderss Jormins (Anders Jormin), Ivars Arutjunjans, Latvijas Radio koris, diriģents Kaspars Putniņš 18. jūnijā Rīgas cirkā, rīkotājs "Latvijas Koncerti"; Taņs Duņs, "Budas pasija", 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts – Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Doma zēnu kora grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Majore, Ieva Parša, Jolanta Strikaite, Mārtiņš Zvīgulis, Yiran Jia, Hasibagen, diriģents Māris Sirmais 5. septembrī Rīgas Kongresu namā, rīkotājs "VAK Latvija"; "Apkalna. Fausts. Znotiņš." Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Organismi" atklāšanas nakts koncerts – Iveta Apkalna, Kaspars Znotiņš 10. oktobrī Latgales vēstniecībā "Gors", rīkotājs Latgales vēstniecība "Gors"; "Marina Rebeka. Solokoncerts. Draugi – Andrejam Žagaram" – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Mikēle Gamba, 18. oktobrī koncertzālē "Cēsis" un 21. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, rīkotājs – nodibinājums "Andreja Žagara kultūras attīstības fonds". Par izcilu interpretāciju:  čelliste Magdalēna Ceple – Mečislava Veinberga "Concertino čellam un stīgām" (kopā ar "Kremerata Baltica") 14. septembrī Dzintaru koncertzālē un 17. oktobrī Ventspils koncertzālē "Latvija"; diriģents Tarmo Peltokoski – Riharda Štrausa "Alpu simfonija" (ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Latgales vēstniecībā "Gors" 4. aprīlī un Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 5. aprīlī; dziedātāja Inna Kločko – titulloma Riharda Štrausa operā "Salome"; Latvijas Nacionālā opera un balets, operas pirmizrāde 21. februārī, diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Par izcilu sniegumu gada garumā:  dziedātāja Zanda Švēde; pianists Reinis Zariņš; valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga"; dziedātāja Katrīna Paula Felsberga; orķestris "Rīga". Par izcilu darbu ansamblī:  vijolniece Magdalēna Geka; trompetists Kristians Kalva; "Trio Tresensus": Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons), Uģis Upenieks (perkusijas). Gada jaundarbs:  Jāņa Petraškeviča koncerts diviem sitaminstrumentiem un ansamblim "Tas, kas šeit bija pirms", pirmatskaņojums Latvijā 8. februārī koncertzālē "Cēsis" – Guntars Freibergs, Juris Āzers, ansamblis "ensemble unitedberlin", diriģents Vladimirs Jurovskis; Jēkaba Jančevska Pirmā simfonija (Ērģeļsimfonija), pirmatskaņojums 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Iveta Apkalna, Sniedze Kaņepe, Kaspars Vēvers, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma; Annas Veismanes "Četras dziesmas ar Kārļa Skalbes vārdiem", pirmatskaņojums 11. oktobrī Latvijas Nacionālās operas un baleta Beletāžas zālē – Mārtiņš Šmaukstelis, Ilze Ozoliņa. Par izcilu sniegumu džezā:  sitaminstrumentālists Kaspars Kurdeko; saksofonists Toms Rudzinskis; vibrofonists un taustiņinstrumentālists Miķelis Dzenuška. Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs. LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Rīgas cirka 2026. gada sezonā uzsvars likts uz laikmetīgo deju, izglītību un bērnu auditoriju – paredzētas laikmetīgās dejas izrādes, Bērnu rīti mazākajiem skatītājiem un jaunas izglītības iespējas Rīgas cirka skolā. Plānots, ka cirkā atgriezīsies arī lielformāta izrādes. Rīgas cirka direktore Māra Pāvula uzsver, ka cirks tiek veidots kā dialoga telpa, kurā satiekas mākslinieki, skatītāji un kritika. Savukārt Rīgas cirka programmas veidotājs Mārtiņš Ķibers norādīja, ka sezona veidota kā vienots process, nevis atsevišķu notikumu virkne. Arī "Klasikai" bija iespēja iepazīties ar radošās apvienības "Based on Kimberly" topošo izrādi "Yes Person", kuras pirmizrāde paredzēta janvāra beigās Helsinkos, bet Rīgā izrāde būs skatāma 2027. gada martā. Rīgas cirks ir izrādes līdzproducents Baltijas valstīs. Sezonas ass ir Dejas mājas iniciatīvas paplašināšana, 2026. gadā sākot Dejas māju Rīgas cirkā. Kultūras ministre Agnese Lāce norādīja, ka laikmetīgā deja 2026. gada sezonā būs pilntiesīga Rīgas cirka programmas daļa. Un sezonā īpašs fokuss būs vērsts arī uz bērnu auditoriju, piedāvājot Bērnu rītus ar cirka disciplīnu iepazīšanu un iesaistošām aktivitātēm. 

19. decembrī pulksten 19  Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi Latvijā koncertu sniegs  izcilā baroka vijolniece Alfija Bakijeva, kura festivālā "Eiropas Ziemassvētki" muzicēs kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" gan kā soliste, gan vienlaikus kā orķestra vadītāja. No Roskildes festivāla decibeliem, ekspresīviem tango ritmiem un tatāru tautas melodijām līdz baroka mūzikas zeltītajai spozmei un alegorijām. Tāds ir vijolnieces Alfijas Bakijevas radošais lidojums, kas šķērso žanru un kultūru robežas. Baroka vijoles spēli viņa slīpējusi pie Enriko Onofri – leģendārā "Il Giardino Armonico" dibinātāja un ilggadēja šī ansambļa koncertmeistara. Kā soliste, koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja viņa muzicē kopā ar senās mūzikas grandiem – Žordi Savalu un viņa "Le Concert des Nations" vai izcilo itāļu ansambli "Il Pomo d'Oro". Šim laikam pirms Ziemassvētkiem māksliniece izvēlējusies spožākās Georga Fīlipa Tēlemaņa, Jana Dīsmasa Zelenkas un Johana Sebastiāna Baha partitūras. Koncerta norisei ikviens varēs sekot "Klasikas" tiešraidē. Alfija Bakijeva spēlē Frančesko Rudžēri vijoli, kas izgatavota 1680. gadā Itālijas pilsētā Kremonā, un kuru viņai uztic Jumpstart Jr. fonds. Inta Zēgnere: Prieks jūs satikt Rīgā: esat šeit pirmo reizi, un šī ir arī jūsu pirmā sadarbība ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Kādi ir jūsu iespaidi par mūsu mūziķiem? Alfija Bakijeva: Man ir liels prieks būt šeit! Patiešām, esmu Rīgā pirmo reizi. Biju ļoti laimīga, kad orķestris ar mani sazinājās, un esmu sajūsmā, ierodoties šeit. Patiešām – ar prieku gaidīju šo sadarbību! Strādāt ar šo orķestri ir liels prieks. Viņi ārkārtīgi dziļi jūt mūziku. Ļoti bieži man pat nav nekas jāsaka, jo viņi tik uzmanīgi un precīzi visu uztver… Ir liels prieks sadarboties un veidot šo skaisto programmu kopā. Mēs nākam no dažādām vidēm: es spēlēju vijoli, kura ir zarnu  stīgas, orķestra mūziķu rīcībā savukārt ir instrumenti ar metāla stīgām, bet skaņas saplūsme man šķiet pārsteidzoši skaista! Tāpat frāzēšanas izjūta dažādos stilos ir lieliska. Es patiešām apbrīnoju viņu meistarību. Kā jūs varētu izskaidrot to, ka skaņas saplūsme ir tik veiksmīga, ja Sinfonietta spēlē modernos instrumentus, bet jūs – baroka vijoli? Domāju, tas ir tāpēc, ka mūzikai nav robežu un mūziķiem piemīt liels jūtīgums, radot  skaņu, kā arī spēja pielāgoties un sekot. Tas liecina par orķestra augsto profesionalitāti. Jūs minējāt, ka spēlējat baroka laika instrumentu ar zarnu stīgām. Pastāstiet, lūdzu, par savu vijoli! Man ir ļoti īpašs instruments. Man bija gods parakstīt līgumu ar "Jumpstart Junior Foundation" Amsterdamā. Fondam ir privāta kolekcija, tika rīkots  konkurss , kurā mani uzaicināja uz noklausīšanos. Kopumā bija uzaicināti 14 vijolnieki no visas pasaules. Tajā brīdī kolekcijā bija divi instrumenti, un man bija gods parakstīt līgumu par vienu no tiem – Frančesko Rudžēri instrumentu. Viņš  tiek uzskatīts par Nikolo Amati skolnieku. Mana vijole izgatavota ap 1680. gadu Kremonā. Instruments ir īsts šedevrs ar skaistu toni, un ir liels gods to spēlēt. Katrs instruments ir mākslas darbs,  tāpat kā glezna. Katram instrumentam ir unikāla skaņa un īpašības. Kādus komplimentus jūs varētu veltīt savai ļoti retajai vijolei? Neesmu skaitījusi, cik pasaulē ir šī meistara būvēto instrumentu, bet, cik saprotu, šāda vijole pieejama tikai fondiem, un to piešķir īpašiem mūziķiem. Konkrēti šim fondam pieder divas Rudžēri vijoles: otru spēlē mans kolēģis un draugs Emanuels Rečs (Emmanuel Resch), kurš dzīvo Parīzē un ir viens no "Les Arts Florissants" koncertmeistariem. Mana vijole reaģē uz visu, ko vēlos izteikt  frāzējot — tā ne tikai reaģē, bet bieži padara to vēl labāku, nekā biju iedomājusies. Dažreiz man jāsaka: “Ak, Dievs, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik skaisti!” Tas ir neticams partneris mūzikā. Notiek  savstarpējs mijiedarbības process frāzēšanā. Tas ir ļoti interesanti, kā senie instrumenti māca mums interpretēt baroka laikmeta mūziku. Atceros, kā Kristians Bezeidenhauts stāstīja, ka vecie Mocarta laika instrumenti viņam iemācīja saprast , ko pats Mocarts bija domājis, rakstot savu mūziku. Tieši tā. Man bija gods spēlēt Mocarta vijoli pirms gada — itāļu vijoli no fonda “Mozart Stiftung della Costa”. Tā bija viena no visdziedošākajām  itāļu balsīm, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Bija satriecoši skaisti. Iemācījos tik daudz no šīs nelielās iespējas spēlēt šo instrumentu — tās bija tikai dažas stundas, mēģinājumā un koncertā. Tā kā tas ir valsts dārgums, protams, nevarēju to ņemt līdzi. Kad Rīgā satiku Enriko Onofri, viņš izstāstīja, kā vijole ienāca viņa dzīvē. Tas bija ļoti neparasts stāsts: Enriko jau bija 14 gadi, kad tēvs atnesa mājās instrumentu. Viņš bija gleznotājs un vēlējās to uzgleznot. Un Enriko iemīlējās šajā vijolē. Enriko Onofri ir jūsu skolotājs, bet kāds ir jūsu piedzīvojums  ar vijoli? Kā jūs sākat spēlēt šo instrumentu? Mani vecāki nav mūziķi. Ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākā. Brālis spēlē vijoli, māsa – čellu, un viņa ir arī folkloras, popmūzikas un džeza dziedātāja. Kad biju bērns, vecāki vēlējās, lai es studēju mūziku, un jautāja, vai gribu to darīt. Es atbildēju – jā, jo neuztvēru to kā jautājumu, bet drīzāk kā pavēli… Vecāki nolēma, ka mācīšos klavieres, bet skolā nebija brīvu vietu, tāpēc sāku ar vijoli. Tādējādi tā kļuva par manu instrumentu un manu likteni. Bet starp baroka vijoli un mūsdienu vijoli ir atšķirība. Kā jūs nonācāt pie baroka instrumenta un sapratāt, ka vēlaties veltīt dzīvi baroka mūzikai? Es pat atceros precīzu dienu, kad tas notika! Strādāju operā, kurā pirms daudziem, daudziem gadiem galvenais diriģents bija Teodors Kurencis. Biju pavisam jauna, 17–18 gadi, un skolotājs man teica, ka ir kāds jauns grieķu diriģents un ir brīva vieta orķestrī – lai eju uz noklausīšanos. Aizgāju ar moderno  vijoli. Izturēju konkursu un kļuvu par koncertmeistara asistenti operā, Novosibirskā... Diriģents bija liels baroka mūzikas cienītājs, viņš iegādājās mums baroka vijoles, zarnu stīgas un baroka lociņus. Tad viņš mums iedeva kompaktdiskus, DVD un sacīja: “Es nevaru jums iemācīt spēlēt – vienkārši klausieties un mēģiniet atdarināt.” Es patiesi iemīlējos tajā mūzikā… Kad sāku mājās klausīties pirmo albumu, raudāju no pašas pirmās nots – tas bija tik apbrīnojami un skāra mani tik dziļi, ka sapratu: tas ir tas, ko vēlos darīt visu mūžu. Un tad es atvēru šī albuma bukletu, lai uzzinātu, kas spēlē, un tur bija rakstīts – Enriko Onofri. Tūlīt pat gūglē sameklēju viņa vārdu, un tur bija rakstīts, ka 2006. gadā viņš rīko meistarklases. Sapratu: lai tur vai kas – es braukšu! Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No tās dienas es atradu savu spēles veidu, kas ir ļoti tuvs manai  sirdij un dvēselei, ko vēlējos īstenot savā dzīvē. Es vēlējos kļūt par šī visuma daļu un izzināt to. Un man palīdzēja Enriko Onofri. Tad jūs kļuvāt par Onofri studentu Palermo? Jā. Tad sekoja lidojums no Novosibirskas uz Palermo, un es kļuvu par viņa studenti. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Viss bija jauns – krāsas, garšas, jūra, draudzīgums, Vidusjūras mentalitāte, jauna valoda, klase, spēles veids. Vesela odiseja – tik daudz atklājumu! Palermo studēju sešus gadus, bet nodzīvoju tur astoņus. Savukārt pēc tam devos uz  Austriju, kur studēju Vīnes klasiku – klasisku, vēsturiski pamatotu interpretāciju, kā arī romantisko mūziku. Studēju "Mozarteum" Universitātē Zalcburgā, kur mācījos pie Hiro Kurosaki un spēlēju klasisko uz romantisko repertuāru, izmantojot zarnu stīgas. Bet tagad noteikti esat laimīga par savu Kremonas dārgumu. Jā, ļoti laimīga, bet līgums ir ierobežots: vēl trīs gadi, un pēc tam vijole tiks piešķirta citam mūziķim, kurš to varēs lietot nākamos septiņus gadus. Tomēr ar šo vijoli ir jau daudz paveikts: ierakstīta Vivaldi mūzika kopā ar Žordi Savaļu un viņa ansambli "Les Musiciens de Concert de Nation". (..) Gribu pavaicāt arī par tatāru mūziku – jūs esat izveidojusi  savu ansambli Jā, ar māsu un sicīliešu perkusionistu. Manā ģimenē mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija amatierdejotājas un dziedātājas, un viņas saglabāja ģimenes mūzikas tradīciju. Es nolēmu to turpināt. Lūdzu mammai filmēt vecmāmiņu dziedam un fiksēt viņas uzkrāto tautas mantojumu. Viņa to izdarīja, savukārt es pierakstīju visus tekstus un melodijas un mēs ar māsu izveidojām aranžējumus, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsu mākslu un mantojumu. Jūsu māsa dzied. Jā, gan dzied, gan spēlē dažādus instrumentus. Kad uzstājamies, vienlaikus piedzīvojam arī skaistu un siltu ģimenes sajūtu. Mēs svinam mūziku un dejojam! Un uzstājaties savos tautastērpos. Jā, tos izgatavoja mana mamma, kas ir tērpu darinātāja. Tā ir ģimenes sadarbība. Vairāk - ierakstā.   

15. decembrī Emīla Dārziņa koncertzālē notika atvēršanas svētki grāmatai, kas veltīta Rīgas Doma kora skolas 30 darbības gadiem.  Grāmatas sastādītāja un kuratore Ilze Jākobsone apkopojusi vēsturiskos dokumentus, preses izdevumus, fotogrāfijas, atspoguļojot skolas sarežģītos dibināšanas apstākļus, attīstību un izaugsmi.  “Tikai cerību un grūtību pilnajā Latvijas atdzimšanā varēja notikt mūsu skolas dzimšana. Atjaunotās Latvijas laikā sākās arī Rīgas Doma kora skolas laiks. Iecere bija veidot jaunu skolu ar citādu, pavisam atšķirīgu redzējumu, kā audzēkņus ievadīt mūzikas pasaulē, kā veidot attiecības, kas balstītos patiesā cieņā un sadraudzībā, kā panākt uzticēšanos, atrast īsto veidu, kā “piespiest mīlēt Raini”, zināšanas un mūziku. Taču piespiešana te nederēja, bet vadība ar stingru roku maigā pacietības un mīlestības samta cimdā,” tā grāmatas ievadā par skolas aizsākumiem stāsta latviešu valodas un literatūras skolotāja, dzejniece Iveta Šimkus. Par grāmatas tapšanas komandu un to, ko nozīmē pārbagātu 30 gadu vēsturi ietvert vienā grāmatā, par Rīgas Doma kora skolas vērtībām, kur nozīmīga loma - ne tikai audzēkņiem, bet arī viņu ģimenēm, par grāmatas nozīmi kopējā Latvijas vēstures kontekstā, par sajūtām šajā - skolas ēkas rekonstrukcijas - laikā un apņēmību skolas saimi uzturēt vienotu, saglabājot tradīcijas, - sarunā ar RDKS direktoru Gintu Ceplenieku un grāmatas sastādītāju un kuratoru Ilzi Jākobsoni.

Sestdien, 6. decembrī, Ventspils koncertzālē "Latvija" viesosies pasaulē atzīti mūziķi, kurus saista ilgstoša radoša sadarbība, - akordeoniste Ksenija Sidorova un mandolīnas spēles virtuozs Avi Avitals - balvas Opus Klassik laureāts un ierakstu nama Deutche Grammophon mākslinieks.  Ksenijas iepriekšējā uzstāšanās Ventspilī notika 2023. gadā koncertzāles "Latvija" ceturtās dzimšanas dienas koncertā, un, gaidot atgriešanos viņa atklāj, ka spēlēt Latvijas klausītājiem vienmēr ir notikums: Mums ir publika, kura ļoti labi visu spēj saklausīt, zina klasisko mūziku un visu, ko spēlēsim." Sadarbība ar Avi Avitalu ilgst jau vairāk nekā desmit gadus: "Laiks skrien. Nesen mums bija kopīga jubileja, ko krāšņi atzīmējām Londonas Vigmora zālē. Domāju, ka mums abiem ļoti patīk spēlēt vienam ar otru. Pirmā programma bija balstīta folklorā un klasiskajā mūzikā, kas kaut ko aizguvusi no folkloras. Tā mēs sākām, tad pakāpeniski nonācām līdz Mocartam un daudz kam sarežģītākam. Atskaņojam arī laikmetīgo mūziku. Tagad mūsu programma ir tik daudzpusīga, ka plānojam iekļaut visu mūsu koncertā, jo katrs koncerts mums ir kā ceļojums, kur ceļojam ne tikai pa valstīm, bet arī laikmetiem. (..) Ja cilvēki turpina spēlēt kopā tik daudz gadu kā mēs, tad tur ir kaut kas kopīgs - kopīga attieksme pret skaņdarbu vai vispār mūziku, vai pret dzīvi. Kaut kam tur jāsakrīt. Mēs esam ļoti labi draugi gan dzīvē, gan uz skatuves, tā kā kaut kas kopīgs mums ir.

NBS Štāba orķestra klarnešu kvartets ''Quattro Differente'' turpina 25. jubilejas koncertu sēriju, 3. decembrī plkst.18.00 uzstājoties Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" kamerzālē, bet 5. decembrī plkst. 19.00 - Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Par visu plašāk trešdienas "Neatliekamajā sarunā" vēsta kvarteta dalībnieki Marina Vidmonte un Guntars Gedroics.

"Klasikā" tiekamies ar mūsu pasaulslaveno operdīvu, "Ineses Galantes fonda" vadītāju Inesi Galanti: runājam gan par talantīgajiem jauniešiem Jauno izpildītāju konkursā "Ineses Galantes talanti", kas Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē finišēja 30. novembrī, gan par emocijām, ko nodot klausītājiem koncertos "Ziemassvētku prelūdija".    

27. novembrī pulksten 18 JVLMA Jaunajā zālē skanēs vokālās kamermūzikas koncerts ''Mikelandželo dzeja mūzikā. Veltījums renesanses ģēnija 550. jubilejas gadam'', kurā piedalīsies tenors Artjoms Sofronovs, bass Krišjānis Norvelis un pianiste Lelde Tīrele. Programmā iekļautas Hugo Volfa Trīs dziesmas ar Mikelandželo dzeju, Bendžamina Britena Septiņi Mikelandželo soneti op. 22, Dmitrija Šostakoviča Četras daļas no Mikelandželo vārsmu svītas op. 145 un Ērika Žaka Volfa Divas dziesmas ar Mikelandželo dzeju Nr. 6 un Nr. 33. Par programmas ieceri un īstenošanas procesu otrdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta dziedātājs Krišjānis Norvelis un pianiste Lelde Tīrele.  

"Ir svarīgi domāt par Latviju kopumā, par lielajiem novadiem, bet mīlestība un piesaiste vietai nāk no tā, kur mēs esam dzimuši, kur mūs saista reliģiskās vai kultūras saiknes, vai arī kur mūsu vecvecāki dzīvojuši, un tas mūs dara daudz stiprākus: sākot no mazā, no apakšas, iet uz galotni – uz Latviju, uz Eiropu. Mēs esam Eiropa, bet mēs esam arī mazi, kultūrbagāti novadiņi," intervijā Intai Zēgnerei uzsver literatūrzinātniece, folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte. Tikko klajā nākusi viņas jaunākā grāmata "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi", kuru pati Janīna sirsnīgi dēvē par vienu no saviem lielajiem mīlestības darbiem.  Šajā grāmatā Janīna Kursīte atklājusi Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību: viņa ir pārliecināta, ka tieši mazajās lokālajās vienībās sākas Latvijas ideja un spēks: "Ir tik svarīgi, lai valsts vara saprot, ka pierobeža bez skolām būs tukša, pamesta telpa; ir svarīgi, lai tur būtu skolas, bibliotēkas, tautas nami, kur sanākt arī uzņēmējiem. Galu galā uzņēmējs nav tikai tas, kas no rīta līdz vakaram domā, kā vēl iegūt naudu un kur to ieguldīt: īsts uzņēmējs ar savu iegūto naudu palīdz arī kultūras attīstībai," sarunas gaitā atzīmē Janīna Kursīte.

13. novembrī Mūzikas namā "Daile" pirmoreiz tika parādīta koncertizrāde “Disko roze”, kas veltīta komponistam un trompetistam Gunāram Rozenbergam. “Oriģināls un izteikti individuāls skanējums iezīmējas katrā Rozenberga kompozīcijā un aranžējumā. Šajā koncertizrādē katrs skaņdarbs ir kā stāsts, kas raksturo šī izcilā trompetista, komponista un aranžētāja spilgto personību visā tās būtībā,” stāsta Dailes Big Band mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags. Ar koncertizrādes  idejas autoru, aktieri Andri Keišu runājam par dzīves apliecinājumu, ceļojumu laikā un Gunāra Rozenberga personības atklāsmi mūzikā. Arī aktrise Agnese Budovska atzīst, ka Gunāra Rozenberga mūzikā ir raksturs, kas lien ārā kā īlens no maisa. Uzzinām, cik būtisku lomu spēlē Lienes Gravas veidotā kustību partitūra, bet Kārlis Vanags ieskicē Rozenberga rokrakstu un personību dažādos laika posmos, akcentējot,ka Gunārs rakstīja gana vienkārši, bet labskanīgi.  Andris Keišs: Kompozīcija “Disko roze” bija iedvesma šai programmai, jo parasti es šo Rozenberga skaņdarbu klausījos, kad biju filmēšanas laukumos ārpus Latvijas. Parasti ir tā - aizbrauc, neesi gulējis, nofilmē un tad naktī brauc uz lidostu, lai lidotu uz mēģinājumu Rīgā. Tās lidostas stundas vienmēr bija drausmīga pārguruma un sanīkuma stundas. Man atlika tikai uzlikt “Disko rozi”, un tā trompete, tā dziedāšana, tā trompetes dzīves svinēšana manī uzreiz pamodināja laimes sajūtu. Likās, ka vajag to laimes sajūtu izcelt, izakcentēt, īpaši disko mūzikā, jo disko ir tik bezrūpīgs, tik skaists, visi tie soļi - it kā vienkārši, bet kaut kas tur ir tik smeldzīgi skaists. Arī kino - brīnišķīgā filma “Sestdienas vakara drudzis”, kur Džons Travolta dejo - skaties, atpūties un priecājies, bet tam visam klāt ir maiga smeldzes nots. Ideja sākotnēji bija, ka programma varētu būt biogrāfiska, bet biogrāfija ir tik subjektīva lieta - katrs cilvēku redz no dažādiem rakursiem. Piemēram, es savu tēvu redzēju kā nelaimīgu un skumju cilvēku, bet pārējiem viņš bija jautrības iemiesojums un sabiedrības dvēsele. Mēs nezinām, kāds Gunārs bija. Tas īstais Gunārs ir viņa mūzika, tāpēc lai tā te ir. Piemēram, “Krēslas dziesmiņa”, ko komponējis Rozenbergs un ierakstā izpilda Viktors Lapčenoks - vienkārši satriecoši izpilda. Tā kaut kā nav iegājusi tautā, bet mēs to tagad dziedāsim, un varbūt vismaz cilvēki uzzinās, ka Gunāram ir ne tikai brīnišķīgas aranžijas un džeza kompozīcijas, bet arī dziesmas. Vai mūzika arī virza izrādes dramaturģisko darbību? Andris Keišs: Es vienmēr mulstu. Uz Mūzikas nama “Daile” skatuves esmu bijis četras reizes, un vienu varētu nosaukt par izrādi -  manas 50 gadu dzimšanas dienas izrādi “Starpbrīdis”. “Suni ārā nedzenama nakts”, “Vīrieši labākajos gados” un tagad “Disko roze” - es nezinu, vai tā ir izrāde. Tas ir koncerts, tā ir kopā būšana. Protams, pirmkārt un galvenokārt, pamatā ir mūzika. Kad sākām strādāt pie “Disko rozes”, likās, ka būs daudz vairāk teksta, bet tas teksts izrādījās tik bezspēcīgs mūzikas priekšā, ka tas arvien vairāk atkrita un atkrita, un ir tikai mūzika pāri visam. Saistībā ar filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” uzzināju, ka mācījāties spēlēt basketbolu. Šai izrādei topot, nācās iemācīties kādu jaunu disko kustību? Agnese Budovska: Liene pie mūsu kustībām strādā ļoti. Man liekas, viņa pie visa strādā daudz atbildīgāk nekā es (smejas) - iedziļinās katrā kustībā, norādot uz asumu un specifiku, kāda ir tam laikam. Šis tas bija jāpamācās, bet šis tas laikam bija kaut kur paslēpts vai noglabāts no hiphopa laikiem. Man liekas, mūzika pati aicina dejot konkrētā veidā. Tai ir savs raksturs, un tas lien laukā kā īlens no maisa. To nevar noslēpt. Vai līdzšinējā pieredze, piedaloties filmās par padomju laikiem, vai tie būtu “Padomju džinsi” vai kas cits - ir daudz kas spēlēts līdz pat 70. gadiem - tas palīdz arī topot šai koncertizrādei? Agnese Budovska: Nē, jo mēs īstenībā, cik vien varam, cenšamies no tā aizbēgt. Gunāram Rozenbergam dzīvesstāsts bija tāds, ka viņš, tāpat kā Stabulnieks, varēja pat iegūt starptautiskus apbalvojumus, bet pats tos nekad nesaņēma, jo vienkārši netika pāri robežai. Tas, ko mēs šeit darām, ir pieminam un godinām to ārkārtīgi skaisto bagāžu, ko Gunārs Rozenbergs ir atstājis. Tā ir pasaules klases džeza mūzika, un ir liels gods un prieks, ka mums ir bijis tāds mūziķis, un ir superīgi, ka mēs varam izpildīt viņa dziesmas un skaņdarbus arī šeit.  

8. novembrī Kaņepes Kultūras centrā tika atvērts grupas "Haika" albums ar nosaukumu "Ledāji". Latvijas mūzikas un kultūrtelpā ienāk jauna grupa, kas savos skaņdarbos rada instrumentāli ambientu mūziku ar elektroniskās mūzikas elementiem, divām koncertkoklēm un ģitārai. "Haikā" spēlē profesionāli mūziķi: Justīne Nora Žilde (koncertkokle, basa kokle, elektronika), Katrīna Mačuka (koncertkokle, elektronika) un Kaspars Niklasons (ģitāra, elektronika). Ar viņiem tad arī tiekamies trešdienas "Neatliekamajā sarunā". Klausoties mūziku no jaunā tvarta, ar mūziķiem runājam par profesionālajām gaitām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, albuma tapšanu Lejasciema lauku mājas šķūnītī, atklāšanas svētkiem un par grupas ģitāras meistara Kaspara Niklasona ciešo saikni ar kokļu pasauli. *** Grupa "Haika" rada mūsdienīgas un laikmetīgas kompozīcijas divām koncertkoklēm un ģitārai, kuras paši mūziķi uzskata par sava laikmeta spoguli. Mūzikā tiek meklēts stāsts, noskaņa un instrumenta pilnas amplitūdas skanējums, ko klausītāji var dzirdēt albumā "Ledāji" visās mūzikas straumēšanas platformās. "Haika" radās 2023. gadā, kad pasaules kultūrtelpa Tukku Magi veidoja "Rīgas Laikam" veltītu izstādi: žurnāls kopš 1993. gada par savu mājvietu sauca "Muļķu māju", kas 2023. gada novembra naktī atdzīvojās dažādās mākslas performancēs. "Satiekoties Tukku Magi projektā, sapratām, ka ar vienu koncertu neapstāsimies. Mēs sākām braukt uz maniem laukiem Lejasciemā. Muzicējām vecā siena šķūnī un sākām sapņot par savu albumu. Mūsu uzstāšanās no "Muļķu mājas" ir izaugusi par radošu stāstu albumu, kas pārtapis skaņu ainavās, kur tradicionālais saspēlējas ar laikmetīgo un kur senatnīgie instrumenti  iegūst jaunu elpu mūsdienīgā kontekstā. Esam uzstājušies vairākos privātos pasākumos un izstādēs, kas deva pārliecību, ka grupas filozofija cilvēkiem patīk. Esam spēka pilni, lai ietu savu ceļu," stāsta koklētāja Katrīna Mačuka. Grupas nosaukums veltīts japāņu kultūrā pazīstamajai bezatskaņu dzejas formai – haikai. Ar savu debijas albumu "Ledāji" grupa sevi piesaka, radot skaņdarbus, kas nebalstās uz tik pierastajiem atkārtojumiem, bet dod haikas brīvību, ievērojot jaunradē ievītu dabas filozofiju. Albums ļauj doties iekšējā ceļojumā – piedzīvot mierpilnu, bet spēcīgu muzikālu plūdumu starp akustisko un elektronisko pasauli. Albuma "Ledāji" noskaņu veido dabas un cilvēku emocionālās ainavas – no ledāju lēnās kustības līdz sirds pulsējošajam ritmam. Grupas dalībnieki: Justīne Nora Žilde ir koncertkokles māksliniece, kas aktīvi iesaistās dažādos mūzikas projektos un performancēs, uzstājoties gan Latvijā, gan ārpus tās. Profesionālo izglītību viņa ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī studējusi Erasmus apmaiņas programmā Sibeliusa Mūzikas akadēmijā Somijā, Helsinkos. Sadarbībā ar A/S Latvijas Finieris pēc īpaša pasūtījuma Justīnei tika izgatavota pirmā īpaša dizaina koncertkokle Latvijā un pasaulē. Katrīna Mačuka ir koncertkokles māksliniece un etnogrāfiskās kokles improvizācijas meistare, kas uzstājas gan solokoncertos brīvā dabā, gan alternatīvās mūzikas festivālos un skaņu meditācijās. Viņa studē koncertkokles spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, papildinājusi zināšanas arī Zviedrijā, Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un ir daudzu starptautisku konkursu laureāte. Šī gada vasarā kopā ar multimākslinieku Ricku Fedu un Suitu sievām radīja skaņdarbu Rāmi, Rāmi, kas guva klausītāju atsaucību Līgo svētku pasākumos. Kaspars Niklasons ir daudzpusīgs un plaša spektra mūziķis, kurš attīsta sevi gan izpildītājmākslā, koncertējot un uzstājoties kā solo ģitārists, gan arī kompozīcijā un mūzikas producēšanā. Mūziķis kā komponists aktīvi darbojas dejas un teātra izrāžu jomās (Silueta burti, Katliņpauris (Latvijas Leļļu teātris) u.c.). Kaspars ir izdevis divus pilnmetrāžas albumus (T e l p a s_01, Kaspars Niklasons), kas nominēti mūzikas gada balvai Zelta Mikrofons.  Atbalsts: Grupas HAIKA albums Ledāji tapis sadarbībā ar AKKA/LA.  Foto: Veronika Geida Mijkrēslī video (kamera, montāža): Anastasija Griņuka Albuma Ledāji mikss/producēšana: Kaspars Niklasons Albuma Ledāji māsterēšana: Vadims Znamenskis Skaņdarba video:

"Klasikā" uz sarunu aicinām Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas Akordeona spēles izglītības programmas un vidusskolas Akordeona nodaļas vadītāju, Daugavpils akordeonistu orķestra māksliniecisko vadītāju un diriģenti Tatjanu Saratovu: runājam par XIX Starptautiskais Akordeona mūzikas festivālu "Daugavpils 2025", kas no 31. oktobra līdz 2. novembrim norisināsies Daugavpilī. Trīs dažādos koncertos festivāla apmeklētajiem būs iespēja dzirdēt karalisko akordeonu gan kā solo instrumentu, gan kamersastāva dalībnieku, gan arī sajust tā varenumu akordeonistu orķestru kopskaņā. Festivālu atklās Kamermūzikas koncerts Vienības nama koncertzālē (Rīgas ielā 22a) 31. oktobrī plkst. 18.00. Tajā uzstāsies divi enerģiski dueti no Lietuvas. Viens no tiem būs Dalia Simaška (vijole), Laimonas Salijus (akordeons), kuru izpildījumā varēs dzirdēt gan klasisko mūziku, gan mūsdienīgu un novatorisku mūziku, savukārt otrs duets, kurā apvienojušies džeza akordeonists Nerijus Bakula (akordeons) un jaunākās paaudzes čigānu džeza ģitārists Aidas Tamulevičius (ģitāra) atklās čigānu džeza, svinga, tango un parīziešu šansonu skaņu burvību. Festivāla koncertu virkni sestdien, 1. novembrī, Kultūras pils koncertzālē (Smilšu ielā 92) turpinās jaudīgs Akordeonistu orķestru koncerts. Tajā piedalīsies Kauņas apvienotais akordeonistu orķestris (Lietuva) ar mūziķiem no Varēnas, Marijampoles, Vilkavišķiem, Kauņas (diriģenti Renata Bakuliene, Irina Šerpytiene) un Latvijas apvienotais akordeonistu orķestris, kurā piedalīsies jaunie talanti no Daugavpils, Līvāniem, Jēkabpils, Pļaviņām, Rēzeknes, Zilupes, Kārsavas, Balviem, Špoģiem, Naujenes, Viļāniem, Jūrmalas, Lielvārdes (diriģenti Vija Poikāne, Tatjana Jukuma, Artūrs Savickis, Zane Vancāne, Tatjana Saratova). Koncerta solists – lietuviešu akordeonists Nerijus Bakula.  Noslēgs festivāla aktivitātes Kamermūzikas koncerts Mārtiņa Lutera katedrālē (18. novembra iela 66) 2. novembrī plkst. 12.00. Skanīgajā katedrāles akustikā akordeona skaņas aicinās baudīt instrumentālais ansamblis “Exelsus” (vadītāja Zane Vancāne) un akordeonistu kvartets “Quattro Venti”- Kristīna Rusakoviča, Anna Grebeža, Antons Pizāns un Tatjana Saratova. Ieeja koncertā ir bez maksas. Intervijā ar Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas Akordeona nodaļas vadītāju un pedagoģi, akordeonistu orķestra māksliniecisko vadītāju Tatjanu Saratovu sarunājāmies par gaidāmā Starptautiskā Akordeona mūzikas festivāla "Daugavpils 2025" ieceri, programmu, atskaņotājmāksliniekiem; par Daugavpils akordeona mūzikas ilgaddējām tradīcijām; par šābrīža akordeona spēles izglītības aktualitātēm un redzamiem Daugavpils Mūzikas vidusskolas audzēkņiem; par akordeona kā instrumenta pievilcību un īpašajām iezīmēm.

Pasaules mūzikas festivāla "Porta" šogad svin 25 gadu jubileju, un 1. novembrī festivāla jubilejas gads tiks noslēgts ar krāšņu un enerģijas pilnu koncertu Dailes teātrī. Tas būs īpašs mūzikas un citu kultūru mijiedarbības notikums, kurā piedalīsies gan Latvijā iecienītas pasaules mūzikas grupas, gan īpašais viesis no Gruzijas – Niazs Diasamidze ar grupu "33a". Gaidot 25. jubilejas noslēguma koncertu, Marta Paula Pauliņa "Klasikā" uz sarunu aicinājusi festivāla "Porta" direktori Ilzi Apsiņu, lai kopīgi atskatītos uz festivāla jubilejas gadā izskanējušo programmu, kā arī ieskicētu gaidāmos sadarbības projektus, tīrradņu meklēšanu tradicionālajā mūzikā un mūzikas gadatirgus WOMEX atklājumus.

23. oktobrī Jelgavas Kultūras namā jauno koncertsezonu atklāj Jelgavas kamerorķestris. Sadarbībā ar dziedātājām Katrīnu Paulu Felsbergu (soprāns) un Irmu Pavāri (mecosoprāns) orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Aigars Meri izveidojis krāsainu koncertprogrammu, kurā izskanēs uvertīra Johana Štrauss operetei “Sikspārnis”, Marģera Zariņa "Partita baroka stilā", Bakhanālija no Kamila Sensānsa operas “Samsons un Dalila” un argentīniešu komponista Osvaldo Golihovsa Trīs dziesmas soprānam un stīgu orķestrim. Par to, kā pirms 20 gadiem orķestris tapa, kas šajā laikā paveikts un kas turpmākajam iecerēts, stāsta diriģents Aigars Meri. Vai vari izcelt svarīgākos brīžus šo 20 gadu gaitā? Droši vien orķestris līdz ar tevi ir audzis un attīstījies. Man svarīgākie brīži ir noteiktu ideju atrises fakts, kad jauns mūziķis, kurš kādreiz sācis pie manis spēlēt Jelgavas Mūzikas vidusskolas stīgu orķestrī kā 1. kursa audzēknis un devies studēt uz JVLMA, pēc tam atgriežas orķestrī kā grupas koncertmeistars vai solists. Man tie ir ļoti silti un mīļi mirkļi. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka to, ko esam 20 gadus darījuši, ir vērts darīt, un tas ir jādara. Jūti to nozīmīgumu, kāpēc šis kamerorķestris ir svarīgs? Tā ir iespēja jelgavniekiem nebraukt meklēt laimi citur, bet palikt savā pilsētā un spēlēt orķestrī? Laimi jābrauc un jāmeklē, jāiegūst izglītība un visdažādākie iespaidi, bet ir lieliski, ja, atgriežoties dzimtenē, tev ir darba iespēja - iespēja spēlēt Jelgavā. Es to uzskatu par pievienoto vērtību. Mēs nespēlējam tikai algas dēļ, bet tās ir saknes, un man liekas, ka tas ir ļoti būtiski. Orķestrantu kontingents mainās? Nē, es principā esmu par stabilitāti un to, lai mūsu sadarbība turpinātos. Vienmēr mēģināšu būt iejūtīgs un saprotošs, jo saprotu mūsdienu laikmeta ātrumu un to, ka šis nav vienīgais darbs. Es vienmēr esmu vērsts uz kompromisu. Ir cilvēki, kuriem orķestra stāžs ir ļoti apjomīgs. Ir arī cilvēki, kuri mainās, bet uzskatu, ka mākslinieciskā kolektīvā tā ir normāla parādība. Orķestra kodols - esmu priecīgs, ka man tas ir stabils, tas nav nemainīgs, bet ir stabils. Esi Jelgavas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs kopš pašiem pirmsākumiem. Tev noteikti ir bijuši kādi principi vai uzstādījumi, par ko esi domājis, šo orķestri veidojot un vadot. Kas ir bijis svarīgi? Esmu gribējis, lai mūzikas vidusskolas audzēknis, kurš spēlē Jelgavas kamerorķestrī, saprot, ka tā saucamā elitārā Rīgas mūzika, kas skan Operā, ko atskaņot mūsu profesionālie kori un orķestri - tas viss ir iespējams, ieguldot darbu un sadarbībā ar tiem pašiem mūziķiem, kuri spēlē Latvijas profesionālajos orķestros un koros - orķestra koncertmeistari ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi. Vienmēr esmu cīnījies par principu, lai vienmēr būtu klāt kāds profesionāls koncertmeistars. Kā jau tas mēdz būt, visiem orķestriem ir savi grafiki un savas darba slodzes, bet man ir būtiski, lai jaunais mūziķis sēž blakus pieredzes bagātajiem mūziķiem un gūst šo pieredzi. Protams, ir jābrauc uz Operu, uz koncertiem, jāskatās mēģinājumi, bet ir ļoti būtiski, ka viņš to redz arī orķestra ikdienas procesā. Tāpēc vienmēr esmu mēģinājis atrast un arī atradis lieliskus mūziķus, ar kuriem ir bijusi sadarbība kā ar koncertmeistariem. Man šķiet, ka tev vienmēr ir bijis ļoti svarīgi arī meklēt muzikālus atradumus, rokrakstus, partitūras, piedāvāt klausītājiem kaut ko nedzirdētu. Jā, bet man šķiet, ka tā ir jebkura diriģenta dabiska nepieciešamība (smejas). Es patiešām meklēju, un prieks, ka izdevies atrast brīnišķīgu mūziku. Vēl lielāks prieks, ka šis spars nemazinās. Varbūt tas ir dīvaini, bet nemazinās. Un prieks par atklājumiem vienmēr ir liels un pirmatnējs. 

20. oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) tika paziņots Vijas Celmiņas fonda stipendijas pirmais saņēmējs. Mākslinieces Vijas Celmiņas klātbūtnē stipendija piešķirta Ievai Putniņai. Inta Zēgnere piedāvā reportāžu no šī svinīgā notikuma!  Vijas Celmiņas fonda stipendijai 30 000 ASV dolāru (aptuveni 25 800 eiro) apmērā pieteicās pavisam 85 mākslinieki vai mākslinieku apvienības. Lai nodrošinātu stipendijas pretendentu pieteikumu izvērtēšanu un nominantu atlasi, izveidota žūrija piecu ekspertu sastāvā. Žūrijas locekļu vidū ir viens LNMM pārstāvis un četri pieaicinātie Latvijas laikmetīgās mākslas procesu jomas eksperti. Pēc diviem gadiem tiks veidots jauns, LNMM direktora apstiprināts ekspertu grupas sastāvs.  Šī gada žūrija darbojās mākslas zinātniece Elita Ansone, "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra dibinātāja Zane Čulkstēna, mākslinieki un kuratori Kaspars Groševs, Maija Kurševa un Inga Meldere. Žūrijas locekļi izvēlējās 11 no 85 pieteikumiem, kurus nosūtīja vērtēšanai uz ASV. Jāatzīmē, ka sākotnējā paziņojumā tika vēstīts, ka žūrija izvēlēsies un Vijas Celmiņas fonda pārstāvjiem nosūtīs piecus stipendijas pretendentus.  No 11 mākslinieku vai mākslinieku apvienību pieteikumiem Vijas Celmiņas fonda pārstāvji izvēlējās vienu stipendijas saņēmēju – Ievu Putniņu.  Skatīties video Vijas Celmiņas fonda stipendija, ko ASV dibinātais Vijas Celmiņas fonds (Vija Celmins Foundation Inc.) izveidojis sadarbībā ar LNMM un Latvijā dzimušo amerikāņu mākslinieci Viju Celmiņu, paredz ik gadu piešķirt 30 000 ASV dolāru vienam Latvijas māksliniekam vai mākslinieku apvienībai, kas apliecinājusi augstu māksliniecisko kvalitāti un aktīvi darbojas vizuālās mākslas jomā.  Stipendijas mērķis ir sniegt būtisku atbalstu radošai darbībai un veicināt mākslas mecenātismu Latvijā. Vijas Celmiņas fonds apņēmies nodrošināt šo atbalstu desmit gadu garumā – no 2025. gada oktobra līdz 2034. gada oktobrim.  "Seko savai mākslai un dodies tur, kur tā tevi ved. Radīt mākslu nozīmē tiekties pēc tā, ko nespēj pateikt vārdos," topošos pretendentus ar stipendijas izziņošanu iedvesmoja Vija Celmiņa, uzsverot vēlmi atbalstīt Latvijas māksliniekus un stiprināt viņu iespējas būt radoši brīviem arī ierobežotos apstākļos.  Par Viju Celmiņu Vija Celmiņa ir latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece. Celmiņa dzimusi 1938. gadā Rīgā, 1944. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās, 1948. gadā ieceļoja ASV un 1949. gadā apmetās Indianapolisā. Kad 1962. gadā Vija Celmiņa uzsāka mācības Kalifornijas Universitātē (Tēlotājas mākslas maģistra grāds, 1965), viņa pārcēlās uz Losandželosu, kur dzīvoja un strādāja līdz 1981. gadam. Tad devās uz Ņujorku, pārliecinoši nostiprināja savu vārdu Rietumu mākslas apritē un kļuva par vienu no ievērojamākajām mūsdienu māksliniecēm. Viņas zīmējumi, gleznas un grafikas darbi pazīstami ar okeāna virsmām, zvaigžņotām debesīm, zirnekļu tīkliem un tuksneša akmeņu attēlojumu.  Vijas Celmiņas darbi atrodas nozīmīgajās laikmetīgās mākslas kolekcijās pasaulē: Mūsdienu mākslas muzejā (MoMA), Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā, Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā, Losandželosas Valsts mākslas muzejā, Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā, Pompidū mākslas centrā Parīzē, Teita galerijā Londonā u. c. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā glabājas 11 autores darbi. 

“Rudens Kamermūzikas festivālā” 17. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēs koncertprogramma “Nakts sarunas”, kurā uz vienas skatuves atkal tiksies seni draugi mūzikā -  pianiste Agnese Egliņa un klarnetists, diriģents Guntis Kuzma. Šai reizei mūziķi sarūpējuši Andra Dzenīša klarnetes sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojumu, kurai līdzās būs Marinas Gribinčikas un Mečislava Veinberga klarnetes sonātes, Pētera Plakida „Nakts sarunas”, kā arī Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierminiatūras. Guntis Kuzma: Ar Agnesi jau ilggadēji veidojam sonāšu vakarus, šķiet, gadus 15. Diezgan daudzi cikli ir bijuši, esam pat latviešu klarnetes sonātes ierakstījuši albumā, un gribējām turpināt šo ieceri. Izvēloties repertuāru, nonācām pie idejas, ka koncertā jāiekļauj  Pētera Plakida “Nakts sarunas”. Tas arī bija impulss, veidojot koncerta nosaukumu. Protams, jūs ar šo darbu savā pieredzē esat sastapušies ne vienu reizi vien. Vai pirmoreiz kopā pie šī opusa? Guntis Kuzma: Man liekas, ka esam spēlējuši, bet šis skaņdarbs ir interesants ar to, ka tas veidots kā dialogs. Visos mēģinājumos un uzstāšanās reizēs mums šī saruna ir sanākusi pilnīgi citādāka. Tā ir neprognozējama - tā sākas no domas, čuksta, un izvēršas par brīžiem vētrainu konfliktu. Katru reizi ir piedzīvojums ar Agnesi spēlēt šo skaņdarbu. Agnese Egliņa: Es piekrītu. Kā jebkura saruna, arī šī ir neprognozējama. Brīnišķīgs šis darbs Pēterim ir veidojies. Viņš to rakstījis klarnetistam Ērikam Mandatam, kurš šajā vasarā bija Rīgā un Liepājā, mēs veidojām koncertus un runājām arī par šo darbu. Viņš atcerējās, cik spontāni tas katrreiz tika atskaņots - tas atkarīgs mazliet no noskaņojuma, atmosfēras, kurā darbs tiek spēlēts. Lielisks darbs, kuru ir skaisti spēlēt un būt šajā mūzikā.  Ir gaidāms arī Andra Dzenīša sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojums. Guntis Kuzma: Andra mūzikai raksturīga procesuāla virzība, milzu kontrasti starp statiku un procesu, mikrovariācijas, emocionālie stāvokļi - viņam ir raksturīgi meklēt mazās nianses. Ļoti daudz ir ritmizētu posmu - angļu termins draivs droši vien būtu pareizais, ko varētu par šo darbu, protams, brīžiem teikt. Otrā daļa it kā ir pilnīgs pretpols, lai gan domāju, ka viņš runā par līdzīgu emocionālo stāvokli, tikai no cita skatupunkta. Agnese Egliņa: Tā noteikti ir arī romantiska mūzika. Otrajā daļā būs kadence, kas ir tiešām ļoti izvērsta. Guntis Kuzma: Stāsts ir tāds - pirms pāris gadiem es spēlēju Andra Klarnetes koncertu, un pēc tā atskaņojuma viņam teicu: “Bet kur ir klarnetes kadence?” (smejas) Nu tad, lūk, šeit var izvērsties. Tā ir klasiska sonātes forma? Guntis Kuzma: Ja mēs šeit meklētu galveno un blakus partiju, mēs aizietu maldu ceļos. Es nedomāju, ka šādā veidā viņš pieiet sonātei, viņš drīzāk to risina kā pretpolu sadursmes mirkļa meklējumus. Agnese Egliņa: Andra valoda man ir tuva un saprotama, daudz viņa darbu atskaņots. Man ļoti patīk šis darbs. Man patīk tā līdzvērtība ansamblī, tas draivs. Mūzika ir saprotama, tajā pašā laikā ar laikmetīgu elpu un Andra rokrakstu. Viss kopā saslēdzies ļoti labi. Viņam ir arī brīnišķīga formas izjūta. Nezinu, Andris atstāj daudz jautājumu, to noklausoties. Man šķiet, ka tur ir gan jautājumi, gan atbildes, vajag tikai ieklausīties.

Rīgas Doms gatavojas nozīmīgam notikumam Latvijas un Eiropas kultūras dzīvē – pirmo reizi tiks būvēts jauns baroka ērģeļu instruments, kas papildinās pasaulslavenās romantiskās ērģeles. Šobrīd interesentiem jau apskatei pieejams pilna izmēra krāsains jaunās ērģeļu fasādes attēls. Vērienīgo instrumentu radīs Drēzdenes ērģeļu būvētava, kas specializējas vēsturisko baroka ērģeļu atjaunošanā un būvēšanā. Ērģeļu būvniecības projektu plānots pabeigt līdz 2027. gada vasarai, kad būs noslēgušies arī Rīgas Doma pamatu nostiprināšanas darbi. Jaunais instruments solās kļūt par nozīmīgu kultūras notikumu ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.   Baroka ērģeles nav tikai instruments — tās ir arī vēsturisks mākslas un amatniecības paraugs. Plānots, ka pēc diviem gadiem jaunās ērģeles Rīgas Domā skanēs gan svētku, gan ikdienas dievkalpojumos, gan koncertos.  Par līdzekļu vākšanu jaunajam baroka instrumentam, par šo ērģeļu būvēšanu un to, kā tas skanēs, stāsta Wegscheider Orgelbau ērģeļu darbnīcas meistars Kristiāns Vegšaiders, Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis un ērģelnieks Aigars Reinis. "Mana personīgā motivācija ir tāda, ka mans vecvecvecvecvectēvs no mātes puses Ādams Heinrihs Švarcs bijis Rīgas birģermeistars. Kad uzzināju, ka Latvijas ērģelnieku ģildei šeit, Rīgā, līdzās slavenajām romantisma ērģelēm Rīgas Domā būtu nepieciešams arī baroka instruments jeb Baha ērģeles, nolēmu iesaistīties, lai savāktu nepieciešamos līdzekļus," stāsta Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis. "Ērģelēm vajadzētu būt gatavām pēc diviem gadiem. Ērģeļu darbnīcā darbs jau ir sācies. Šis lielā mērā ir vācu-latviešu sadarbības projekts, kas aizsācies jau 2007. gadā, kad ar latviešu atbalstu tika izstrādāts projekts, iesaistījās latviešu ērģeļmeistari un eksperti. Būvniecības līgumā esam ietvēruši punktu, ka finansējums tiek meklēts gan Vācijā, gan Latvijā. Šobrīd lielākā daļa nepieciešamās naudas jau ir, pateicoties Karla Behšteina fonda dāsnajam ziedojumam (vienam miljonam eiro!). Nepieciešami vēl 400 tūkstoši, ko 12 mēnešu laikā ceram savākt ziedojumos šeit, Latvijā un arī Vācijā." Kristians Vegšeiders: "Piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica — jā, jūs drīkstat tā darīt! Kristians Vegšeiders: Wegscheider Orgelbau ir ērģeļu darbnīca Drēzdenē, Vācijā. Nodarbojamies galvenokārt ar baroka ērģeļu restaurāciju, cenšamies saglabāt baroka ērģeļu tradīcijas Vācijā. Un domājām, vai mēs varētu kaut ko no šīs baroka ērģeļkultūras atvest arī  uz Rīgu, jo vācu ērģeļbūvnieks Heinrihs Andreass Konciuss 18. gadsimtā ar savām ērģelēm ļoti spēcīgi ietekmēja Latvijas reģionu. Tagad pēc Konciusa instrumentu paraugiem radīsim šīs jaunās ērģeles, tādējādi bagātinot ne tikai  Rīgas, bet arī visas Latvijas ērģeļu ainavu ar jaunu baroka stila instrumentu.  Uzbūvēt baroka ērģeles nav sarežģīti, ja zini, kā tas darāms. Tā kā nodarbojamies ar ērģeļu restaurāciju, mēs zinām, kā šādi instrumenti ir veidoti. Vissvarīgākā, protams, ir skaņa. Un to nosaka ērģeļu stabules, kuru mutes tiek veidotas dažādi: platākas, šaurākas, slīpākas... Jāskan tā, kā skanēja vislabākie 18. gadsimta instrumenti. Ja lielajām romantiskajām ērģelēm skaņas veidošanā svarīgāka ir dinamika, tad baroka ērģelēs būtiskas ir tieši skaņu nokrāsas, tembri. To varam iztēloties līdzīgi kā baroka ornamentu ar dažādām krāsām, tikai šeit krāsojam ar skaņām. Būvējot Vācijā, mēs daudz esam trenējušies un tagad varam šajās ērģelēs iebūvēt savus labākos sasniegumus. Ieva Zeidmane: Rīgas Domā ir ļoti īpaša akustika, vai par to domājat, būvējot jauno instrumentu? Mēs ļoti daudz domājām par akustiku. Bijām šeit atbraukuši jau maijā, augšā pārbaudījām stabules, bijām arī Liepājā un redzējām Konciusa stabules, savukārt šeit, Rīgā, klausījāmies kora dziedājumu. Ņemot vērā iespaidus, ko guvām, kori klausoties, nedaudz pamainījām ērģeļu dispozīciju. Šajā telpā basiem ir grūtāk. Augstais reģistrs skan labi, bet basa flautām mazliet ir problēmas. Tāpēc mēs mazliet paplašinājām sākotnējo ieceri un pievienojām vēl papildus dažas basa flautas. Turklāt šeit īpaši skaists ir Lamento, tas nozīmē — "peldoša balss": tās ir divas stabules, kas noskaņotas tā, ka rada vijoles vibrato līdzīgu skaņu. Tādas mums būs, jo šajā telpā tāds skanējums labi iederas. Varu teikt, ka, plānojot ērģeļu būvniecību, mēs tiešām ņēmām vērā šīs katedrāles akustiku. Šis jaunais instruments labi skanēs baroka mūzikā. Vai tas labi saderēs arī ar kora dziedājumu? Jā! Kad mūsdienās tiek atskaņots kāds Baha, Bukstehūdes, Hendeļa, Pretoriusa, Šeida vai Šeidemaņa darbs, mēs gaidām konkrētu tembru, un ir ansambļi, kas tieši tajā specializējas. Protams, var jau šo mūziku spēlēt arī ar modernu orķestri, bet skanējums tad būs citādāks. Tad priekšplānā izvirzīsies dinamika, bet nebūs tik detalizetu skaņu nokrāsu. Līdzīgi arī kori, kas dzied, piemēram, Baha kantāti, dzied citādi nekā, atskaņojot Rēgera, Bruknera vai mūsdienu mūziku. Arī ar šīm ērģelēm varēs atgriezties pie tiem senajiem priekšstatiem, kādai jābūt skaņai: ka korim jāskan krāsaini, tembrs ir svarīgāks par dinamiku. Ar jaunajām ērģelēm tas labi saderēs kopā. Un labi skanēs arī kamermūzika: varēs skaisti saspēlēties ar citiem instrumentiem, lieliski varēs atskaņot, piemēram, Baha kantātes, ērģeles izmantojot kā lielu continuo, kā lielu pavadošo instrumentu. Tas ir tas, ko vēlamies panākt. Varēs atskaņot arī dultkoncertus kopā ar lielajām ērģelēm? Ja mēs būtu konsekventi turējušies pie sākotnējās ieceres, tad topošo baroka ērģeļu skaņojums būtu mazliet cits, proti, vēsturiski pareizs. Bet Aigars Reinis un citi šejienes mūziķi vēlējās, lai abi instrumenti tomēr skan vienā augstumā. Tā būs neliela vēsturiska neprecizitāte, bet es varu to labi saprast, mēs šo vēlmi respektēsim, un tas sniegs šai katedrālei jaunas iespējas. Tā, it kā pie lielajām ērģelēm sēdošais 19. gadsimta ērģelnieks būtu "sazvanījies" ar lejā sēdošo 18. gadsimta ērģelnieku un starp viņiem veidotos tāds jauks dialogs. Es jau priecājos, ka vienus un tos pašus skaņdarbus varēs spēlēt uz vienām un tad uz otrām ērģelēm. Vai arī mazākās izmantot kā atbalsi. Pavērsies pavisam jaunas iespējas. Tāpēc esam nolēmuši mazliet atkāpties no vēsturiski pareizā. Un salīdzinājumā ar vēsturisku instrumentu, būs vēl citas nelielas izmaiņas: mazliet paplašināsim diapazonu. Sākotnēji tas bija tikai līdz trešās oktāvas Re, bet pēc draudzes un katedrāles ērģelnieka lūguma mēs to palašinājām līdz Fa. Baroka laikā tā nebija. Bet es "piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica: "Jā, jūs drīkstat tā darīt!" (Smejas.)

Ar "Mūzikas Saules" galveno redaktoru Orestu Silabriedi runājam par žurnāla dzimšanu pirms gadsmita ceturkšņa, par jaunākā numura īpašo instrumentu — akordeonu — un tā renesansi Latvijā, par nepieciešamību nopietni izvētīt Ivara Vīgnera bagātīgo muzikālo mantojumu un tīmekļa vietnes periodika.lv dzīlēs apslēptajiem dārgumiem. Žurnāla "Mūzikas Saule" tēma nesen notikušo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki iespaidā — akordeons: * Ernests Valts Circenis klausās latviešu komponistu mūziku akordeonam; * Liene Jakovļeva sarunājas ar Artūru Noviku; * Anete Ašmane-Vilsone satiekas ar pedagoģēm Tatjanu Saratovu no Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskola, Anitu Riekstu no Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolai 25 un Natāliju Meļņikoviču no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola un Limbažu mūzikas un mākslas skolas Mūzikas nodaļa; * Baiba Santa Vanaga uzdod jautājumus Jurijam Rižovam un Initai Āboliņai; * Artūrs Kupjanskis Liepājā intervē Samantu Čipinsku un viņas audzēkni Tomu Rolavu Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola; * Gunda Miķelsone sazvana Lietuvas zvaigzni Martynas Levickis; * Mārtiņš Viļums un Arturs Maskats dod ieskatu savās personiskajās attiecībās ar akordeonu. Vēl laidienā: * Armands Znotiņš nosauc virkni Ivara Vīgnera kompozīciju, par kurām ne jausmas, kā tās skan; * Aleksandra Line tikusies ar divām spilgtām dāmām — Rosanu Korbačo un Lauru Farrē Rosadu —, kas daudz domājušas ne tikai par mūziku, bet arī par psihoterapiju un matemātiku; * Ernestam Vilsonam bijusi laime sarunāties ar leģendāru balsi — Džoanu La Barbaru, kas viesojās šīgada SKAŅU MEŽS; * Juris Griņevičs ciklā “Harisma” piemin divus ievērojamus vāgneristus: Kirstenu Flagstadi un Lauricu Melhioru; * Mārtiņš Mārcis Beitiņš piedāvā ieskatīties mūzikas dievību pasaulē; * Dace Volfa sarunājas ar Kieronu Taileru, kuram dažs prātīgs padoms attiecībā uz mūzikas aprakstniecību; * Vilim Bendorfam pateicība par hipotētisku līdzību atrašanu folklorā un autormūzikā, turpinot atzīmēt Mikaloja Konstantina Čurļoņa 150. dzimšanas dienu; * par godu “Mūzikas Saules” 25 gadu jubilejai Velga Kince dod ieskatu latviešu mūzikas periodikā vairāk nekā gadsimta garumā. Jaunus CD vērtē Dāvis Eņģelis, Uldis Rudaks, Orests Silabriedis, Toms Treibergs, Dace Volfa, Armands Znotiņš.  

3. oktobrī Spīķeru koncertzālē ar ilgi gaidītu koncertu gospeļkoris "GG Choir" atzīmēs 21. dzimšanas dienu. Programmā izskanēs gan klasiskie gospeļmūzikas skaņdarbi, tostarp "Oh, Happy Day", ''Jesus is the Answer'' un ''Praise Him in Advance'', gan pasaulē un Latvijā zināmas melodijas, kas iegūs jaunu skanējumu gospeļritmos. Koncerta īpašo atmosfēru bagātinās ne tikai pavadošais sastāvs –  Mārtiņš Miļevskis, Aigars Pauls, Jānis Pastars un Nils Valkiainens, kuri ļaus izcelt kora daudzbalsību un enerģiju, bet arī kora ģimene un tuvi draugi. Atgādināsim, ka gospeļkori "GG Choir" 2004. gadā dibināja mūziķis Gunārs Kalniņš. Plašāk par dzimšanas dienas koncertu sarunājamies ar kora vadītāju Beāti Keinu Balodi un dziedātāju Lieni Bodnieci. Iesākumā uzzinām, ka Beāte Keina Balode ir "GG Choir" vadītāja tikai no šī gada sākuma, bet Liene Bodniece šajā kolektīvā dzied jau 11 gadus. Abas viešņas atklāj, kādēļ bija svarīgi atzīmēt šo jubileju, apstāties un paskatīties atpakaļ uz piedzīvoto un arī to, kādam jābūt ideālam gospeļkora dziedātājam. Sarunas gaitā – arī par stingrajiem pamatiem, ko korī ielikuši iepriekšējie vadītāji Gunārs Kalniņš un Elīna Zāģere, par mūzikas prasmēm, sirdi un balsi, draudzīgumu un atvērtību, dziedāšanu kā sportu un gospeļkora zelta repertuāru. 

3. oktobrī VEF Kultūras pilī gaidāma pirmizrāde Franča Lehāra operetei "Džudita", kas pilnība Latvijā tiek iestudēta pirmoreiz. Iestudējumu veido starptautiska komanda -  režisors Gernots Kranners un scenogrāfs Hervigs Libovickis no audrijas, kostīmu māksliniece Aleksandra Brandnere no Vācijas, bet muzikālā vadība būs diriģenta Atvara Lakstīgalas ziņā.  Titullomā - Itālijā dzīvojošā Anta Jankovska un Pirmā Starptautiskā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa laureāte Anastasija Dogoņenko, Oktavio - Dainis Skutelis vai Andrejs Krutojs. Pār­ējās lomās: Jolanta Strikaite, Patrīcija Kozlovska, Emīls Kivlenieks, Nauris Indzeris, Inmārs Sikle, Henrijs Kozlovskis u. c. Sarunā Operetes teātra valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku un dziedātājiem Antu Jankovsku un Daini Skuteli vispirms noskaidrojam, kad radās ideja šo opereti uzvest Latvijā un doma par starptautiskas komandas iesaisti.  Abiem solistiem lūdzām raksturot savas lomas un savu pirmo sadarbību ar režisoru Gernotu Kranneru. Pievēršamies arī Lehāra mūzikas valodai, kas šajā darbā  ir stipri atšķirīga no citām viņa operetēm, runājam par 2. un 3. plāna varoņiem un VEF Kultūras pils Lielās zāles piemērotību. Noslēgumā - vēlējums klausītājiem, kam jāgatavojas. Agija Ozoliņa-Kozlovska: “Operetes “Džudita” Latvijas pirmiestudējums ir unikāls gan dēļ šī skatuves darba pasakaini skaistās muzikālās vērtības, gan dramatikā dziļuma, mākslinieciskās un vizuālās interpretācijas. Tas ir patiess stāsts par izvēlēm, kas maina dzīvi, stāsts ne tikai par mīlestību, nenovēršamām alkām pēc dzīves, brīvības un tuvības, pat mirklī, kad viss var momentā sabrukt. Operete ietver Lehāra spalvai raksturīgās brīnišķīgas, atmiņā paliekošas melodijas, kuras neiztrūkstoši ir pasaulslavenāko solistu koncertrepertuārā, kā piemēram, slavenā Džuditas ārija „Manas lūpas skurbina kā vīns” vai Oktavio ārija “Draugi, Šī dzīve ir bauda!”, kuras mūsu klausītāji varēja baudīt arī šī gada Starptautiskajā operetes festivālā. Operete “Džudita”to klausoties, pārņem tevi un piepilda dvēseli ar siltumu, gaismu, mīlestību”.

Jau gandrīz 70 gadus festivāls "Varšavas rudens" veido laikmetīgās mūzikas ainavu Eiropā. No Varšavas pirms pāris dienām atgriezusies mūsu kolēģe Anna Veismane, kuras iespaidus par šī gada festivālu izzinām sarunā "Pa ceļam ar Klasiku".  

Orķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķi diriģenta Normunda Šnē vadībā sākusi gatavošanos franču 20. gadsimta komponista un diriģenta Pjēra Bulēza simtgadei, kas sadarbībā ar Parīzē bāzēto "IRCAM" centru koncertzālē "Lielais Dzintars" norisināsies 27. septembrī. Koncerts iecerēts kā viens no vērienīgākajiem Liepājas kā 2027. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas ieskaņas notikumiem. Sarunā "Klasikas" studijā Normunds Šnē akcentē Pjēra Bulēza personības šķautnes un viņa radošo centienu virzienus, no komponista izaugot par izcilu diriģentu. Pieskaramies viņa veidotajam "IRCAM" mūzikas izpētes centram Parīzē un laikmetīgās mūzikas ansamblim Ensemble Intercontemporain, kā arī novitātēm, kas pilnā spektrā būs sadzirdamas abos izvēlētajos opusos, ko klausītāji varēs baudīt Bulēza simtgadei veltītajā koncertā Liepājas "Lielajā dzintarā".  "Reizēm man liekas, ka par Bulēzu mums ir mazliet nepareizs priekšstats," teic Normunds Šnē. "Daudziem liekas, ka viņš ir stingrs, akadēmisks, ar nenormāli augstām prasībām, kas dzird partitūrā katru noti. Tā ir, protams, bet īstenībā viņa lielākā stihija varētu būt izaicinājums, kaut kādā ziņā protests. Neaizmirsīsim, ka viņš savā jaunībā rīkoja koncertzālēs skaņas akcijas pret koncertiem un to programmām, ja tie viņam šķita pārāk akadēmiski. Vienā no intervijām, kurā viņam ļoti patika stāstīt par sevi, par savu mūziku, par saviem estētiskajiem uzskatiem, Bulēzs saka, ka mūzika ir jāattīra no uzfrizētības, no pārliecīgās kārtības, kaut gan var teikt, ka visas viņa interpretācijas ir ārkārtīgi pārdomātas un sakārtotas, tajā pašā laikā viņš kā komponists savā ziņā iet tam pretī. Viņam tiešām ir izaicinošs raksturs – parādiet, vai jūs to varat! Parādiet, cik ātri jūs to varat nospēlēt! Bieži tempi ir uz izpildāmības robežas un no mūziķiem tiek prasīt mazliet spēja pārkāpt sev pāri un sasniegt jaunus apvāršņus." * Pjērs Bulēzs ir 20. gadsimta laikmetīgās mūzikas revolucionārs, kurš satricināja tradīcijas un līdz ar domubiedriem ieviesa jaunus skaniskās domāšanas veidus. Kā komponists, diriģents un domātājs Bulēzs atvēra durvis sonorikai, elektroniskajai mūzikai un radīja nākotnes mūzikas institūciju IRCAM (Parīze), kas kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem mūzikas izpētes institūtiem pasaulē. Spožs radītājs, nesaudzīgs diktators, varbūt ģēnijs.   Koncerta pirmajā daļā latviešu vijolniece Magdalēna Geka atskaņos Pjēra Bulēza skaņdarbu vijolei “Anthèmes II” (1997). Šajā darbā notiek nemitīga transformācija un jutīgs dialogs starp cilvēku un tehnoloģiju. Vijole savijas ar dzīvo elektroniku, kas reāllaikā transformē un atspoguļo instrumenta skaņu telpiski daudzdimensionālā ainavā. Programmas kulminācijā starptautiska solistu un skaņu meistaru komanda sadarbībā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” diriģenta Normundu Šnē vadībā atskaņos vienu no Bulēza iespaidīgākākajiem un skaistākajiem skaņdarbiem “Répons” (1980–1984), kurā izmantoti dažnedažādi IRCAM ieroči – elektroniski instrumenti, skaņu sintēze, datorprogrammas, kas ļauj atskaņošanas laikā elektroniski strādāt ar skaņu.  Atskaņojums prasa īpašu telpas iekārtojumu un skaņu aparatūru, ko nodrošinās IRCAM speciālisti sadarbībā ar “Lielā dzintara” kolēģiem. Visiespaidīgākā klausīšanās pieredze būšot sēdvietās partera zonā, kurā klausītājus ieskaus gan mūziķi, gan skaņu aparatūra.  

Jau otro gadu desmitu Liepājas Simfoniskais orķestris tā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā septembra izskaņā dosies rudens koncertturnejā pa Latviju, uzstājoties Madonā, Valmierā, Daugavpilī un Jelgavā. Koncertprogrammas īpašā viesa lomā būs jaunais pianists Daniils Mickevičs. Ar Daniilu Mickeviču tiekamies "Pa ceļam ar Klasiku", runājam par Edvarda Grīga klavierkoncertu, prātā palikušu Norvēģijas ainavu, koncertiem, kas spēlēti vasarā, un koncertu, kas novembrī vēl tikai plānots Zviedrijā, Malmē. "Man šķiet ļoti svarīgi pirms mūzikas spēlēšanas kārtīgi iepazīt to kā klausītājam. Līdz šim man pārsvarā bijusi tāda pieredze," stāsta Daniils. "Kopumā man patīk klausīties ļoti dažādu mūziku, un tā nebūt nav tikai romantiska. Bet tā dzīvē ir sanācis, ka spēlēju vairāk romantiskus skaņdarbus. Vēlos dažādot savu repertuāru, spēlēt vairāk arī Baha, vairāk impresionisma, 20. gadsimts, Prokofjevs, Šostakovičs – tie ir komponisti, kuriem esmu pieskāries vismazāk, bet arī tos vēlos spēlēt. Jā, palieku romantiķis, bet ir interese un mīlestība arī pret citu mūziku." 2025. gada rudens koncertturnejas programmā norvēģu komponista Edvarda Grīga klavierkoncerts aizkustinās ar savu atturīgo skaistumu un ziemeļniecisko kolorītu, savukārt Ludviga van Bēthovena Septītā simfonija mirdzēs Vīnes klasiskās skolas skaidrībā un komponista ģēnija spēkā un melodiskumā. Īpašu vērtību koncertprogrammai piešķirs leģendārā trimdas latviešu komponista Gundara Pones uvertīra “Skaistā venēciete”. Koncertus varēs baudīt: 26. septembrī pulksten 19 – Madonas novada Kultūras centrā; 27. septembrī pulksten 18 – Valmieras Kultūras centrā; 28. septembrī pulksten 16 – Daugavpils Vienības namā; 1. oktobrī pulksten 19 – Jelgavas Kultūras namā.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 13. septembra ir skatāma  jauna izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju. Ekspozīcijā pirmo reizi skatāmi  unikāli materiāli, kas glabājas Roche arhīvā Bāzelē, bet tās centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Par Aleksandru Klinklāvu joprojām zinām maz, kaut arī viņa projektētās vēsturiskās celtnes – tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija  un Rīgas pašvaldību darbinieku slimokases ēka Skolas ielā 5, kur tagad atrodas Medicīnas centrs ARS, protams, ir labi pazīstamas. Celtne ar īpašu vēsturi ir atrodama Miera ielā 25, un daudzi, kas ikdienā izmanto 11. tramvaja pakalpojumus, noteikti to būs ievērojuši. Tieši Klinklāvs ir projektējis Roche uzņēmumam šo pirmo funkcionālisma stila ēku ārpus Šveices, kur pēc vēsturiskās celtnes vērienīgas un prasmīgas renovācijas atrodas uzņēmuma Roche birojs un Inovāciju laboratorija. Par arhitektu Aleksandru Klinklāvu, sākotnēji baletdejotāju mūsu Latvijas Nacionālās operas trupā, bet pēc tam arhitektu, protams, ir nepieciešams atsevišķs stāsts. Savukārt šodien mums ir iespēja tikties ar Šveices uzņēmuma Roche vēstures kolekcijas un arhīva kuratoru Aleksandru L. Bieri, kurš pagājušajā sestdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sniedza lekciju "Roche un māksla – mantojums nākotnei", kā arī vadīja ekskursiju pa ekspozīciju. Bez daudziem citiem interesantiem vēsturiskiem faktiem bija iespēja uzzināt, cik auglīgu un radošu vidi Roche ir veidojusi ne vien inovācijām farmācijas nozarē, bet arī mākslā, dizainā, arhitektūrā un mūzikā. Projekta vadītāja un izstādes kuratore ir Inese Baranovska, grafikas dizainers un kurators Aleksejs Muraško, izstādes arhitekts Dāvis Gasuls, bet zinātniskais konsultants Aleksandrs L. Bieri, Roche vēstures kolekcijas un arhīva kurators, ar kuru tiekamies sarunā.

Eiropas Folkloras dienas ietvaros Ulbrokā kultūras centrā "Ulbrokas pērle" 20. septembrī notiks starptautisks muzikālā mantojuma koncerts “Upes Pērles”, jau trešo reizi aicinot iepazīt un izbaudīt Latvijas un citu zemju folkloras grupu priekšnesumus.  Stāsta etnomuzikologs un tautas mūzikas biedrības "Skaņumāja" aktīvists Ilmārs Pumpurs: "Mēs ļoti uz to ceram, ka etnomūzikas diena kļūs par ilgstošu un pastāvīgu tradīciju. Droši vien jāpakāpjas solīti atpakaļ un jāpiemin Eiropas Folkloras tīklojums – organizācija, kas arī ir jauna, izveidojās tikai 2019. gadā ar tieši tādu mērķi – pievērst lielāku sabiedrības uzmanību mūsu tradicionālās kultūras vai folkloras mantojumam un pievērsties autentiskajām, nearanžētajām formām, sakņu vērtībām, ko slēpj mūsu mantojums. Ja mēs Latvijā esam ļoti pieraduši pie folkloras festivāla "Baltica" un daudzo folkloras kopu darbības, tad Eiropā situācija dažās zemēs nemaz nav tik vienkārša. Tāpēc tika nolemts izveidot šādu organizāciju. Eiropas folkloras diena ir šīs organizācijas iniciatīva, kas sakrīt ar rudens saulgriežu laiku. Mēs mēģinām šo festivālu padarīt pieejamāku visiem interesentiem."

Vai kormūzika būtu tāda, kādu to pazīstam šodien, ja nebūtu renesanses mūzikas meistara Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas sacerētās "Mesas pāvestam Marčello" (Missa Papae Marcelli)? Svinot viņa 500. dzimšanas dienu, Rīgas Svētā Pētera baznīcā 20. septembrī skanēs koncerts, kura programmas centrā būs šis komponista slavenākais darbs. Programmā būs arī īpaši šim notikumam pasūtīti mūsdienu komponistu jaundarbi, veltīti meistaram – Krista Auznieka, Lindas Leimanes un Aleksandra Avrameca kompozīcijas.  "Klasikas" studijā tikāmies ar diriģentu Kasparu Putniņu un komponistiem Aleksandru Avramecu un Lindu Leimani. Kaspars Putniņš stāsta, ka Palestrīnas darbs viņam bijis klātesošs jau ilgāku laiku: „Kā gan tas nevarētu nebūt klātesošs, jo tas noteikti ir viens no vissvarīgākajiem, slavenākajiem, pazīstamākajiem 16. gadsimta mūzikas darbiem, kas vislielākajā mērā ietekmējis Rietumu mūzikas vēsturi. Vēl tagad ir valstis, kur bērniem skolās māca, ka Palestrīna ir izglābis polifoniju, daudzbalsību Rietumu mūzikā. Tas varbūt ir mazliet pārspīlējums. (Smaida) Šķiet, leģenda, ka Tridentas koncilā visi jau bija pacēluši rokas, lai balsotu par to, ka polifonija ir kļuvusi pašmērķīga, pašpietiekama un komponisti sacenšas meistarībā, izmanto visādas dzērāju dziesmas kā cantus firmus, ka mums šo visu nevajag! Un tad ienācis Palestrīna un nolicis visus vietā. Tas ir tāds vienkāršots priekšstats, bet jautājumi par mūzikas kvalitāti tolaik noteikti bija saasināti.” Komponiste Linda Leimane atklāj sava skaņdarba rašanos: „Pirms tam man bija sapnis – vēl pirms es ķēros pie nošu rakstīšanas. Bijām satikušies ar Kasparu [Putniņu], un viņš bija izstāstījis savu vīziju. Un sapnī es redzēju Itāliju, iespējams, tā bija Venēcija, kanāls, un kanāla malā ļoti harizmātiski itāļu vīrieši un sievietes – ļoti skaisti, ar tumšiem, čirkainiem, viņi skatās man virsū un visi kopā dzied, sinhroni vienotā frāzē. No rīta pamodos, un viņu sapnī dziedātais bija tāda kā renesanses laika tēma, kaut kas sens. Neanalizēju, kas tas bija, bet steidzos pierakstīt gan notis, gan to, ko redzēju, kādi šie cilvēki izskatījās, kāda bija viņu attieksme, un tā attieksme patiešām bija – tāds acu skatiens, ka es esmu vienkāršs, bet profesionāls, kā [Latvijas] Radio koris. Es esmu sirsnīgs, es esmu patiess un es dziedu vienā elpā. Mēs visi dziedam pārdabiski vienā elpā, bet dažādos skaņu augstumos. Tajā brīdī es sapratu, ka tas ir riskanti – vai nu taisu visu skaņdarbu šādā neparastā skanējumā vai arī to skaņdarbā iekļauju. Izvēlējos uzmanīgāko ceļu un iekļāvu to tikai mazā epizodē.” Aleksandrs Avramecs savukārt atklāj, ka ar Palestrīnas mūziku viņam esot „interesantas attiecības”: „Interesantas tādā ziņā, ka man viņa mūzika ir tuva un ļoti, ļoti patīk, bet es to nespēju klausīties pārāk bieži. Tā no manis prasa zināmu garastāvokli, zināmu uzmanību un tajos brīžos, kad es to klausos, man tā liekas visskaistākā mūzika, bet tas nevar būt pārāk bieži. Tas man konkrēti ir pārāk specifiski. Kad sāku komponēt savu skaņdarbu, visai drīz sapratu, ka nevēlos iet ceļu, kurā es ievietotu sevi apzinātā dialogā ar Palestrīnas mūziku. Man dažreiz šķiet, ka šādi dialogi mēdz būt mazliet forsēti vai mazliet acīmredzami. Likās, ka auglīgāk būtu vienkārši rakstīt skaņdarbu tā, kā es to parasti rakstu. Jau zināju, ka mans skaņdarbs skanēs līdzās Palestrīnas skaņdarbam un viņa mūzika neapzināti ietekmēs to, ko es rakstīšu. Un zināmā mērā tā arī bija." * Džovanni Pjerluidži da Palestrīna visu savu muzikālo dzīvi aizvadīja Romā un bija cieši saistīts ar pāvesta galmu, Sv. Pētera baziliku. Viņš kļuvis par sava laikmeta muzikālās domas simbolu tieši šī īpašā darba dēļ: sacerēta ap 1560. gadu, Mesa pāvestam Marčello kļuvusi par vienu no visietekmīgākajiem un simboliskākajiem darbiem mūzikas vēsturē. Tā tapusi laikā, kad Romas katoļu baznīca piedzīvoja būtiskus reformu laikus – Tridentes koncila (1545–1563) ietvaros notika aktīvas diskusijas par to, kādai jābūt liturģiskajai mūzikai. Daudzbalsīgās polifonijas sarežģītība un bieži vien nesaprotamais teksta izklāsts raisīja bažas, ka dievkalpojumu garīgais saturs tiek aizēnots ar mūzikas krāšņumu un pašmērķību, bija izteikti priekšlikumi aizliegt sarežģītu polifoniju dievkalpojumos pilnībā. Šajā saspringtajā brīdī Palestrīnas mesa spēja pierādīt to, ka tajā daudzbalsība nav tikai skaņu greznojums, bet gan instruments, kas kalpo tekstam un atklāsmei, nevis to apslēpj. Leģenda vēsta, ka šis darbs tika nodemonstrēts koncila pārstāvjiem kā paraugmodelis tam, kā daudzbalsīga dziedāšana var harmonēt ar garīgo vēstījumu. Lai arī šī leģenda nav pilnībā vēsturiski pierādīta, tās simboliskā nozīme ir milzīga – tā iezīmē brīdi, kad mūzika tika “izglābta” no iespējama vienkāršības diktāta un tika ļauts turpināt attīstīt sarežģītu, estētiski bagātu, daudzslāņainu sakrālo mūziku. Ar Palestrīnas mesas piemēru tika ielikti pamati vēlāko dižgaru veikumam – Baham, Mocartam, Brāmsam un neskaitāmiem citiem, kuri turpināja veidot mūziku kā garīgas pieredzes nesēju. Palestrīnas darbs ir harmonijas, līdzsvara un garīga dziļuma iemiesojums - rietumu pasaules kultūras stūrakmens, kas turpina iedvesmot komponistus un klausītājus vēl piecus gadsimtus vēlāk pēc sava pirmatskaņojuma.

13. septembrī Kuldīgā jau ceturto reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls Kuldīga Piano. Festivāla centrālais uzstādījums ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Ar piesātinātu pilnas dienas programmu festivāla viesus priecēs gan latviešu, gan ārvalstu pianisti. Tiekamies uz sarunu ar festivāla ieceres autoru un radošo direktoru Daini Teni. "Katru gadu festivālam ir jauni izaicinājumi, katru gadu pienāk klāt kāda ideja, ko varētu vēl labāk, vēl interesantāk, kā vēl krāšņāk parādīt klavieru neizsmeļamās iespējas, par kurām mēs kā mūziķi, protams, zinām, bet klausītājs bieži vien ir šokā, cik ļoti dažādi klavieres var skanēt. Tas ir festivāla galvenais uzdevums – parādīt klavieru daudzpusību, daudzveidību, iespējamās stilu, žanru maiņas, parādīt tehniku maiņas. Līdz šim ir bijis tā, ka ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēki ierodas tieši festivāla dienās. Šogad gan tā ir tikai viena diena. Mēs gribējām pamēģināt šādu izmaiņu, bet maksimāli piepildītu dienu un ceram uz to labāko līdz šim. Labāko rezultātu cilvēku apmeklējuma ziņā, Protams, ceram, ka arī laikapstākļi būs tādi, kā katru gadu - vislabākie, vissaulainākie un vissiltākie." Sarunā ar Daini Teni arī par klavieru entuziastiem, par festivāla ieskandēšanu Rīgas lidostā, par mūsdienu spēlēšanas tehnikām, arī Romana Vrobļevska dabas iedvesmotajām kompozīcijām un iespēju brokastot kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Par multimākslinieces Aijas Alsiņas viesošanos Kuldīgā un igauņa Reina Rannapa klaviermūzikas pārāk mazo atpazīstamību Latvijā.  * Pāris vārdos par programmu: Festivālu ar bezmaksas koncertu pilsētas pils dārzā atklās poļu pianists Romans Vrobļevskis. Viņš komponē mūziku savam solo izpildījumam, arī trio sastāvam, kā arī mūziku kinofilmām. Romans uzstājies dažādos festivālos Eiropā un Āzijā. Mūzikas kritiķi par Romana mūziku ir izteikušies: "Ja jums patīk tādi dižgari kā Debisī, Einaudi un Frāms, jūs viņa mūzikas materiālā pamanīsiet impresionistisku melodiju pieskaņu ar skaidrību, vīziju un mērķtiecību." Unikālā formātā koncertā-brančā restorānā "Bangerts" uzstāsies pianiste Agnese Egliņa ar programmu “Pastkartes no Kurzemes”. Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāte īpaši festivālam ir sagatavojusi latviešu klaviermūzikas izlasi ar komponistu kurzemnieku radītu mūziku.  Dienas turpinājumā Kuldīgas Svētās Annas baznīcā savu personisko muzikālo stāstu klausītājiem nodos Aija Alsiņa. Koncertā skanēs mākslinieces instrumentālie skaņdarbi klavierēm, kas aizkustinājuši daudzu klausītāju sirdis visā pasaulē. Aijas mūzika ir izteikta sajūtu mūzika. Viņa ieguvusi maģistra grādu komponēšanā filmām un medijiem Lielbritānijā, un platformā Spotify vien viņas mūzika klausīta 10 miljonus reižu. Koncerta apmeklējums ir bez maksas. Un pirmo reizi festivāla vēsturē ciemosies arī leģendārais igauņu pianists Reins Rannaps. Kā norāda festivāla rīkotāji, viņš ir visvairāk atskaņotais komponists Igaunijā: viņa skaņdarbus dzied visu paaudžu dziedātāji, kā arī kori, tostarp lielajos Igaunijas Vispārīgajos Dziesmu svētkos. Rannaps ir uzstājies visā pasaulē. Viņa mūzika ir ierakstīta desmitiem vinila platēs un kompaktdiskos. Kā komponists un mākslinieks viņš ir attēlots vairākās dokumentālajās filmās.  Festivāla ietvaros notiks arī pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā. 

Atklājot jauno Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, svinīgi pasniegta LNSO fonda Izcilības balva, kas tikusi klarnetistam Mārtiņam Circenim, savukārt speciālbalva piešķirta arfistei Ievai Šablovskai. Balva 5000 eiro apmērā pasniegta kā atzinība mūziķiem par teicamu profesionālo sniegumu, inovatīvām un radošām idejām repertuāra izstrādē kamermūzikas ciklos un izglītojošajos koncertos, kā arī par aktivitātēm, kas stiprina LNSO tēlu Latvijas un pasaules kultūras vidē. LNSO 100. sezonas rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks, savukārt rezidējošā māksliniece – čelliste Kristīne Blaumane. Šos jaunumus šodien preses konferencē pavēstīja LNSO direktore Indra Lūkina. Tajā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, LNSO fonda pārstāvis Jānis Jenzis un diriģents Tarmo Peltokoski. Sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 13. un 14. septembrī skanēs austriešu komponista Gustava Mālera Astotā jeb "Tūkstošu simfonija". LNOB, LNSO un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un solistu ansambli – soprāniem Silju Ālto, Čenu Reisu un Anniju Kristiānu Ādamsoni, mecosoprāniem Justīnu Gringīti un Zandu Švēdi, tenoru Tuomasu Katajalu, baritonu Rinaldu Kandalincevu un igauņu basu Ainu Angeru – atskaņos šo vērienīgo Mālera skaņdarbu. Atskaņojuma muzikālā vadība būs somu diriģenta Tarmo Peltokoski rokās. Indra Lūkina atzīmē, ka ar Mālera simfoniju orķestris atklāj 100. jubilejas sezonu, vienlaikus šis ir pēdējais koncerts mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Peltokoski vadībā šādā statusā. Peltokoski pauda pateicību par sadarbību ar LNSO. "Esmu ārkārtīgi pateicīgs par aizvadītajiem trijiem gadiem, kas manā dzīvē bijuši tik nozīmīgi. Man būs vislabākās atmiņas par Rīgu. Es mīlu šo valsti, šo orķestri un jūs visus – gan klausītājus, gan orķestra ļaudis. Esmu pateicīgs, ka man tika dota iespēja te strādāt, pateicos arī par jauno titulu – tā, ka varēsim turpināt mūsu draudzību. Tiešām nevēlos doties projām, esmu ļoti skumjš. Teiksim tā – pagātnē esmu pieļāvis dažas kļūdas. Dzīve tiek plānota vairākus gadus uz priekšu. Un tur, kur esmu savu vārdu ierakstījis, ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Labprāt būtu šeit vairāk, bet tas nebūs viegli, taču es centīšos. Šonedēļ, kad iezīmējas manas pagaidu atvadas, atskaņosim izcilāko, plašāko un skaļāko no visām simfonijām – Mālera astoto. Kāpēc gan nedoties projām ar blīkšķi! Šī tiek saukta par tūkstoš mūziķu simfoniju, mums gan tik daudz mūziķu nebūs, būs aptuveni 250 – ar to pietiks, jo mums pagaidām vēl nav atbilstošas koncertzāles, bet centīšos rūpēties arī par to. Būs aizkustinoša nedēļa, būs divi koncerti.  Mālera Astotā simfonija ir viens no izcilākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Simfonija ir divdaļīga, tas ir netipiski, turklāt tā rakstīta divās valodās. Tā tapusi 1906.tajā gadā – īsā laika periodā, vienas vasaras laikā. Komponists teicis: „Klausieties, kā skan visums! Tās vairs nav cilvēku balsis, bet saules un planētas, kas riņķo orbītā.” (Aptuveni tā, tas bija vāciski). Pirmā daļa ir latīņu valodā, veidota uz himnas „Nāc, radošais gars” bāzes, un, lai gan tā ir simfoniski veidota, tomēr vairāk atgādina kantāti vai moteti. Daļa nav ļoti  gara, aptuveni 20 minūtes, bet ir ārkārtīgi skaļa. Ir vajadzīgi 3 kori, 7 solisti, ērģeles un lielisks orķestris. Otrā daļa – aptuveni stundu gara, tās pamatā – vācu literatūras dižākā darba - Gētes „Fausta” aina, kurā Fausta dvēsele dodas uz debesīm, viņu pavada agrākās mīļotās gars un sagaida Jaunava Marija. Viss noslēdzas ar izcilo kori  – nezināmu cilvēku un eņģeļu balsis slavina mūžīgo sievišķo, lai kas tā arī nebūtu. Šī daļa tā skaisti pieliek – negribētu teikt punktu, bet drīzāk gan komatu kaut kam, kas iesākās 2022. gada janvārī man ar šo brīnišķīgo orķestri. Nākamvasar atgriezīšos Cēsu mākslas festivālā ar Vāgnera operu. Aizvadīto triju gadu laikā man bijusi tā laime atskaņot 3 Vāgnera operas – trīs pēdējos viņa pabeigtos darbus: „Zigfrīds”, „Dievu mijkrēslis” un „Parsifāls”. Tā kā „Parsifāls” ir viņa pēdējais darbs, mums nāksies hronoloģiski pakāpties atpakaļ, un būs ļoti loģiski izstāstīt Parsifāla dēla Loengrīna stāstu. Tas būs nākamgad augustā, gaidu ar nepacietību. Pēc tam tiksimies biežāk, jo man jāparūpējas par šo orķestri, koncertzāle man ir ļoti svarīgs projekts, jo gan šī valsts, gan šis orķestris ir pelnījis jaunu koncertzāli. Es arī vēlos iesaistīties jaunā mākslinieciskā vadītāja meklējumos. Orķestrim ir vajadzīgs labs mākslinieciskais vadītājs. Labāk, lai nav neviena, nekā ir slikts. Tāpēc vēlos būt klātesošs vismaz garīgi. Man šī nedēļa ir ļoti skumja, tāpēc nevēlos vairāk neko teikt – tiksimies divos koncertos šajā nedēļas nogalē." Peltokoski 2026./2027. gada sezonā kļūs par Tulūzas Nacionālā Kapitolijas orķestra un Honkongas filharmoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, iepriekš strādājot kā šo amatu pienākumu izpildītājam. Turklāt 2025./2026. gada sezonā viņš sāk trīs gadu rezidenci kā Dortmundes koncertzāles ekskluzīvais mākslinieks.

Dzintaru koncertzālē no 12. līdz 14. septembrim trijos koncertos izskanēs 22. starptautiskais kamerorķestra “Kremerata Baltica” festivāls. Vairāk izzinām sarunā ar "Kremerata Baltica" izpilddirektori un valdes locekli Ingrīdu Zemzari. "Festivāla rīkošana ir gan pārbaudījums, gan liels prieks. Šī festivālam ir jau trešā mājvieta, un mēs esam ļoti priecīgi par visām mājvietām un mūsu draugiem, kas mūs šajā festivālā ir uzņēmuši. Protams, ka Dzintaru koncertzāle ir ļoti īpaša un mēs priecājamies tur būt," viņa stāsta. Atskatoties pagātnē, Ingrīda Zemzare stāsta, ka festivāla veidošanā gadu gaitā bijušas dažādas producentu pieejas. "Viņi ir dažādi, līdz ar to arī mūsu festivāla veidols ir mazliet mainījies. Pirmie festivāli Siguldā bija absolūti radošs domas lidojums un visi festivāla koncerti bija kā vienots veselums. Parasti bija arī kāda viena doma, no nosaukumiem vien var saprast. (..) Tas mazliet turpinājās arī Cēsīs. Iedvesmotājs bija Gidons Krēmers un viss orķestris, bet mums labs partneris bija Inese Zagorska, un tad mēs to tā pārcēlām uz Cēsīm, tas bija ļoti skaisti. Dzintaru koncertzālē ir cits koncepts. Mēs sākumā spurojāmies, bet tad pieņēmām. Katrs koncerts ir atsevišķa pērle un tas, kas visus vieno, ir Gidons Krēmers. Viņš ir tas, kurš nosaka festivāla virzību, programmu un gaisotni. Mēs vairāk skatāmies uz katru koncertu, tajā pašā laikā, protams, mums pašiem ir iekšēji skaidri virsuzdevumi." Festivāla solisti: Paulīne van der Resta (Pauline van der Rest, vijole) Gidons Krēmers (vijole) Kremerata Baltica Reinuts Teps (Reinut Tepp, sagatavotās klavieres) Programmā: A. Perts, F. Meldelsons, D. Šostakovičs, O. Mustonens.  

Sestdien, 6. septembrī, “eS14” kopienas centra pagalmā, Sīmaņa iela 14, festivālā "Baltā nakts" ar programmu "Pie horizonta" uzstāsies jauna mūziķu apvienība Trio Loufoque. Tajā apvienojušies klarnetiste Laima Ratniece-Miltiņa, čellists Kristaps Grīnbergs un pianiste Anna Ivanova. Koncertā piedalīsies arī flautiste Elza Ratniece-Miltiņa. Koncerta laikā būs baudāma ne tikai mūzika, bet arī Mairitas Coņevas krāsu pasaule - uz skatuves taps gleznas. Inta Pīrāga sarunā lūdz paskaidrojošu komentāru par trio franču nosaukumu un izrunu, tad runāts tiek par vilkmi uz kamermuzicēšanu un eksperimentiem. Laima atklāj, ka tiem pamatā ir Alises Bērziņas-Rozenbahas jaundarbs "Waterfall" un iepazīšanās ar komponistu Ernestu Valtu Circeni, kā arī brauciens uz Lionu. Programmā būs arī P. Plakida, G. Konesona un R. Mučinska darbi.