Pa ceļam ar Klasiku

20. maija vakarā Rīgas Domā gaidāms ērģeļmūzikas koncerts, kurā uzstāsies dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns), bet pie ērģelēm būs Larisa Bulava. Programmā: J. S. Bahs, V. A. Mocarts, M. Rēgers, J. Ivanovs,  R. Jermaks. Vairāk stāsta dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine: "Man jāsaka liels paldies brīnišķīgajai ērģelniecei Larisai [Bulavai], kura uzaicināja mani kopā ar viņu šo programmu atskaņot. Idejas galvenokārt nāca no viņas puses, bet niansēs mēs saskaņojām, ko no attiecīgajiem komponistiem varētu atskaņot. Šī programma ir slēptajiem tiltiem veidota, un skanēs trīs šī gada jubilāru opusi. Viens no tiem ir Mocarts, kuram šogad 270 gadi, un mēs izvēlējāmies atskaņot divus populārus viņa darbus, kas pēc rakstura ir pilnīgi pretstati. Tie ir Laudate dominum jeb "Slavējiet kungu" ērģelēm un solobalsij, kā arī skanīgais un priekpilnais "Aleluja" no motetes Exultate jubilate. Otrs jubilārs mūsu programmā ir latviešu komponists Romualds Jermaks, un caur skaistu mūziku mēs sūtīsim 90. jubilejas sveicienus komponistam par viņa radošo, apjomīgo un skaisto devumu latviešu profesionālajā mūzikā. Un mūsu abu sveicienā skanēs viņa slavenā dziesma "Ir tikai nakts", kas ir komponista veltījums dižgaram Johanam Sebastianam Baham. Lai veidotos šādi zināmi tilti programmā, tad ērģelniece Larisa Bulava koncertu atklās ar Baha Prelūdiju un fūgu mi minorā. Un trešais jubilārs būs Romualda Jermaka skolotājs no Latgales – izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs, un mēs šoreiz esam izvēlējušās izpildīt pavisam nelielu, bet ļoti skaistu un sirsnīgu dziesmu "Ir mīļa Māras zeme". 

Dienas pirmajā pusē uzzinājām 72. starptautiskā komponistu foruma "Rostrum" uzvarētāju, un tas ir serbu komponists Jugs Markovičs ar skaņdarbu "Stabat mater". Jāatgādina, ka forumu rīkoja Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) sadarbībā ar UNESCO un Latvijas Sabiedrisko mediju, proti, pateicoties "Klasikas" kolēģes Annas Veismanes aktīvam darbam, tas pirmo reizi notika Latvijā.  Laiks atskatīties pār plecu un izvērtēt padarīto, tāpēc studijā šā gada "Rostrum" vērtētāja Signe Lagzdiņa, Gregors Piršs (Gregor Pirš, "Rostrum"), Saimons Vebs (Simon Webb, BBC) un Johanna Mengela (Johanna Mängel, Igaunija, Klassikaraadio / ERR). Runājam par šī gada foruma atmosfēru, ko komponistam nozīmē iekļūt “Rostrum" apritē, kā notiek skaņdarbu klausīšanās un vērtēšana un kādas ir aktuālās tendences laikmetīgajā mūzikā.  

Dienas pirmajā pusē uzzinājām 72. starptautiskā komponistu foruma "Rostrum" uzvarētāju, un tas ir serbu komponists Jugs Markovičs ar skaņdarbu "Stabat mater". Jāatgādina, ka forumu rīkoja Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) sadarbībā ar UNESCO un Latvijas Sabiedrisko mediju, proti, pateicoties "Klasikas" kolēģes Annas Veismanes aktīvam darbam, tas pirmo reizi notika Latvijā.  Laiks nedaudz atskatīties pār plecu, tāpēc studijā šā gada "Rostrum" vērtētāja Signe Lagzdiņa, Gregors Piršs (Gregor Pirš, "Rostrum" priekšsēdētājs), Saimons Vebs (Simon Webb, BBC) un Johanna Mengela (Johanna Mängel, Igaunijas "Klassikaraadio" / ERR producente). Sarunā gan par "Rostrum" norisi Rīgā, gan par to, kā dažādu valstu radio strādā ar laikmetīgo mūziku, kā piesaistīt klausītājus sarežģītai, filozofiskai un eksperimentālai mūzikai, kādas tendences šogad bija dzirdamas "Rostrum" piedāvājumā un to, kā mūzikā ienāk dabas, cilvēka iekšējās pasaules un garīguma tēmas.    

Atklājam leģendārā čellista Māra Villeruša deviņdesmitās jubilejas dienā (18. maijā) Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē gaidāmā koncerta "Dvēsele čellam" tapšanas ideju un būtību. Uz skatuves būs izcili mūziķi – Māra Villeruša radi, draugi un studenti, ar kuriem leģendārais čellists savas dzīves laikā bijis kopā un kurus iedvesmojis, kā arī lielāki un mazāki čellistu ansambļi. Koncertprogrammā skanēs mūzika, ko atskaņoja pats meistars un kas bija viņam īpaši tuva: Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena, Pētera Čaikovska, Franča Šūberta, Johannesa Brāmsa un citu komponistu darbi. Sarunas dalībnieki – Māra Villeruša meita, pianiste Sana Villeruša, Māra ilggadēja kolēģe, arī pianiste Ilze Dzērve, čelliste, Māra Villeruša skolniece Dace Zālīte-Zilberte un jaunās paaudzes čellists Tomass Ančs – atmiņās portretē Māra Villeruša personību – viņu kā mūziķi, pedagogu, cilvēku, un atklāj, ko katrs no viņa paņēmis sev līdzi mūziķa dzīves bagāžā.

Trešdien, 13. maijā, koncertzālē ”Latvija” Ventspils kamerorķestris diriģenta Aigara Meri vadībā godinās trīs 2026. gada lieljubilārus - spāni Manuelu de Falju, kuram aprit 150. gadskārta, 90. dzimšanas dienā pieminēs izcilo simfoniķi Romualdu Kalsonu un suminās Pēteri Vasku, kuram šopavasar svinam 80. Koncerta solisti – vijolniece Elīna Bukša, klarnetists, Igaunijas Nacionālās operas orķestra mūziķis Edmunds Altmanis un soprāns Katrīna Paula Felsberga. Intervijā ar Aigaru Meri uzzinām par gaidāmā koncerta ideju un sadarbību ar solistiem, koncertdzīvi Ventspilī un publikas izglītošanu, tuvākajiem radošajiem plāniem ar Ventspils kamerorķestri, jaukto kori "Ventspils", un, atklājot sava darba aktualitātes Jelgavā, Aigars atcerējas arī savus soļus, uzsākot ceļu diriģenta profesijā. Aigars Meri: Veidojot koncertprogrammas, skatos kopsakarības, kurā gadā ir vai nav apaļa jubileja, lai būtu šī saistība, bet tas noteikti nav noteicošais un vienīgais faktors. Manuels de Falja. Kā nonācu līdz Septiņām spāņu dziesmām? Pirms dažiem gadiem bija brīnišķīgs koncerts Jelgavā, kur mēs šīs dziesmas atskaņojām kopā ar Ilonu Bageli. Pēc neilga laika man bija tas gods atskaņot Osvaldo Golihova dziesmu ciklu ar Katrīnu Paulu Felsbergu. Mēs ar Katrīnu uzreiz vienojāmies, ka skatāmies tālāk nākotnē. Tad, neatceros gadalaiku, neatceros mēnesi, no manas puses bija piedāvājums: “Varbūt tu vēlies nodziedāt “Septiņas spāņu dziesmas”?” Katrīna bija ļoti atsaucīga un teica “jā, mana skolotāja Berlīnē tieši man kādreiz ieteica un atsūtīja vienu no šī cikla dziesmām”. Tā mēs nonācām pie šī cikla atskaņojuma. Ar Edmundu Altmani esam klasesbiedri jau no Emīla Dārziņa skolas, pēc tam esam mācījušies un muzicējuši kopā. Man ir igauņu izcelsme, Edmunds tīrs latvietis, Zemgales dēls, kuram bija iespēja doties studēt uz Igauniju. Pēc tam viņš tur iesakņojās un šobrīd tur strādā un dzīvo.  Sadarbība iecerēta jau ilgāku laiku, ar Operu arī salīdzinoši bieži ir viesizrādes Igaunijā. Atceros sarunu, kad Edmundam zvanīju un teicu: “Edmund, nākamgad mums ir šād jubilāri. Varbūt Romualds Kalsons?”. Viņš atbildēja: “Jā, jau vairākas reizes esmu piedāvājis Arvo Volmeram viņa Klarnetes koncertu nospēlēt Igaunijā, bet diriģents vienmēr sliecies par labu Mocartam". Tā mēs nonācām pie Romualda Kalsona. Šī gada jubilārs - Pēteris Vasks. Pie šī Vijoļkoncerta mēs nonācām netradicionāli, jo sazināties ar Elīnu Bukšu ieteica Ventspils koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Guntis Cimiņš. Tā sākās mūsu komunikācija. Sākumā ideja bija par Filipu Glāsu, pēc tam par Antonio Vivaldi un beigās mēs nonācām pie šī brīnišķīgā vijoļkoncerta. Šī būs mūsu pirmā sadarbība, tāpēc ar nepacietību gaidu un ceru uz brīnišķīgu kopdarbu."

8. maijā Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē atklāts Latvijas paviljons “Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises”, kuru sadarbībā modes dizaineri Bruno Birmani veidojis mākslinieku duets “Mareunrol's” (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops). Mākslinieku veidotā instalācija ir šodienas skatījums uz eksperimentālās modes, mākslas un performances notikumu ciklu "Nepieradinātās modes asamblejas", kas norisinājās Rīgā deviņdesmitajos gados. Notikumā klāt bija un ar māksliniekiem tikās Inta Zēgnere. Bruno Birmanis: "Ar “Nepieradinātās modes asambleju” 90. gados izveidojām tādu vidi, teritoriju vai platformu, kurā brīvi un bez ierobežojumiem varēja izpausties radošie cilvēki, kas saistīti ar modi. Būtībā tā bija utopija, jo bijām starp divām sistēmām - padomju ideoloģiskais presings bija beidzies un kapitālisma presings vēl nebija sācies. Jutāmies kā no būra izlaisti putni. Viss ātri kļuva par apjomā un kvalitātē par profesionālu pasākumu, un tagad viss NMA gars ir pārnests uz paviljonu. Jau no sākuma sapratām, ka tā nebūs muzejisku priekšmetu ekspozīcija, gribējām, lai jauni cilvēki redz, ka iespējamas arī neiespējamas lietas, ko ar tām var izdarīt. Domāt brīvi, domāt plaši. Bieži citēju Žanu Kokto, kurš pirms 100 gadiem teicis, ka mode rada skaistas lietas, kas ar laiku sāk izskatīties dīvaini, savukārt māksla rada dīvainas lietas, kas ar laiku sāk izskatīties skaistas. Un šeit ne tikai video par tos stāsta, bet arī viss, ko MAREUNROL'S ir radījuši, kā šo garu ir transformējuši savā skatījumā instalācijās. (,,) Vadošais dzinējspēks ir viņu balss, kurai jāskan. Manuprāt, tas ir izdevies lieliski. Turklāt Rolands ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks un viss skaniskais noformējums ir viņa un Iļjas Krūmiņa radīts. Tas ir vienkārši lieliski." Rolands Pēterkops paviljona atklāšanā: “Ir forša sajūta, mēģinot saprast, kā kurš ko nolasa, kā šī informācija rezonē, jo ir vairāki informācijas slāņojumi, emociju slāņojumi. Sākot ar arhīvu izpēti, kopkonceptu par telpu, par cilvēkiem, par to, par ko vēlējāmies šajā paviljonā runāt. Materiāls, skaņa, gaisma. Instalāciju veidojām tā, lai tas nav uzmācīgi, bet gan vienkārši, viegli, poētiski, lai sniegtu emocijas. Darbs ir emocionāls, jo reflektējam par modes notikumu 90. gados. Mēs esam 2000. gadu paaudze, kas arī esam centušies starptautiski izrauties. Šis NMA stāsts no vienas puses mums bija jautājums, ko ar to varam darīt, vai mūs tas iedvesmo. Nebija šī pasākuma pēctecības, tas bija un pazuda. Mēs vairāk skatījāmies uz to laiku, enerģiju un cilvēkiem, kas to iniciēja, kas tur darbojās. Attiecības, emocijas režģis. Kādu 90. gados neatkarību un brīvību atguvušu valsti caur Henrija Stīna filmētajiem videomateriāliem redzēja Rietumu valstīs. Mums bija būtiski, lai vēstījums ir tagadnīgs. Kā brīvības manifests. Ir būtiski runāt par to šobrīd, jo brīžiem šķiet, ka dzīvojam trauslākos laikos nekā 90. gados. Šīs izpratnes reizēm no Rietumiem pat pietrūkst, tāpēc ir jāatrod skaisti veidi, kā viņus skaisti uzrunāt caur empātiju un izprotošu iedvesmu. Galvenais ir ļauties pieredzei. Mūsdienu laikmetīgajai mākslai ir būtiska šī vieglā pieeja un atvērtība." Inta Zēgnere arī stāsta par redzēto Ukrainai veltītajā izstādē STILL JOY from Ukraine in the world, kur sastapta Ukrainas māksliniece Žanna Kadirova.  

Četri jaunieši – Sofija Berga, Kārlis Šadris, Jānis Edgars Štrauss un Gustavs Šķenders - izdevuši jaunu digitālo laikrakstu "Krējums", kas piedāvā savas paaudzes perspektīvu uz Latvijas attīstību un izredzēm. Lai gan Sofija Berlīnē studē grafisko dizainu un Gustavs apgūst reklāmu Nīderlandē, savukārt Kārlis un Jānis dzīvo Latvijā un nesen absolvējuši Rīgas Ekonomikas augstskolu, visus četrus vieno vēlme "sapurināt" latviešus un atgādināt, ka sabiedrības "krējumu" veidojam mēs paši – galvenais ir "nenolikt karoti". Tādēļ pirmā izdevuma nosaukums ir "Nenoliec karoti", un tajā apkopoti trīs raksti: Gustavs dalās pieredzē par to, kā studenta dzīve Nīderlandē stiprinājusi viņa latvisko pašapziņu; laikraksta finanšu vadītājs Jānis analizē Latvijas kapitāla tirgu un skaidro, kāpēc valsts uzņēmumi tajā joprojām ir maz pārstāvēti; savukārt Kārlis apgalvo, ka Latvijas patiesais skaistums meklējams tās nepilnībās. Par to, kāpēc laikrakstu sauc tieši šādi, laikraksta redaktors Kārlis Šadris stāsta: “Krējuma” nosaukuma vēsture ir tāda, ka pavadīju pirmo šī mācību gada semestri Valensijā, un ceturtā mūsu kolektīva biedre Sofija [Berga] bija pie manis ciemos. Es viņai vēl nebiju izstāstījis ideju par laikrakstu, jo tā vēl bija ļoti līdz galam neizdomāta ideja. Mēs gājām cauri skaistai vietai, ko sauc Rusafa - tas ir rajons, kas būtu kaut kas starp Kluso centru un Grīziņkalnu, ja tas būtu Rīgā. Tur bija veikals, kurā bija diezgan liela ballīte. Sofija paskatījās un teica: “Viss sabiedrības krējums atnācis.” Man nepatīk ideja par to, ka sabiedrības krējums ir sabiedrībā nozīmīgie vai stilīgie vai kaut kādi tādi cilvēki. Tad pārvirzījos uz otru vārdu, kas ir “krējums”, un sapratu, ka krējums īstenībā ir ļoti svarīga daļa no Latvijas - es redaktora slejā mēģināju to pielīdzināt saspēles vadītājam. Ja redzi vārdu “krējums”, uzreiz to asociē ar kaut ko, vai tā būtu mājās gatavota biešu zupa vai kas tamlīdzīgs, bet mums bija doma ne tikai par to, ka tas ir kaut kas ļoti latvisks, bet arī kaut kas mūsu identitāti veidojošs, ka mēs varam paši noteikt, kas ir tas sabiedrības krējums, un tā arī mēs rakstām, ka sabiedrības krējums esam mēs visi. Kā dzima ideja par to, ka ir nepieciešams izdevums, kurā jūs gribat dalīties ar savu viedokli un zināšanām? Gustavs Šķenders: Es jau ilgi vēlējos rakstīt. Mēs ar Kārli iepazināmies 2024. gada beigās, 2025. gada sākumā. Pagājušā gada rudenī, kad Kārlis bija Valensijā, viņš man uzrakstīja un teica, ka grib veidot kaut ko kopīgu. Tajā brīdī tas vēl nebija īsti laikraksts vai žurnāls, tas vienkārši bija kaut kas kopīgs, caur ko mēs varētu pasniegt latviešu jauniešu kopābūšanas sajūtu. Sākumā tas bija vairāk par sajūtām un kā to noķert, un kā to pasniegt tālāk, un tad vēlāk tas viss izveidojās, un patiesībā ļoti veidojās. No sākuma tas tiešām bija “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet beigās tas pārtapa par visu to krējuma būšanu, ka tas vairs nav tikai “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet “ko tas nozīmē - būt latvietim” - jaunam, vecam, kaut kur pasaulē, bet tiešām vairāk latvietim. Par kopības sajūtu ir patīkami dzirdēt, jo jums noteikti ir zināms vidējās un vecākās paaudzes stereotips, ka “tie jaunie, tie jau tikai ekrānos un cits ar citu vispār nemaz neko”. Ko jūs atbildat uz šādiem stereotipiem? Jānis Edgars Štrauss: Tas patiesībā atgādina Gustava minēto. Gribēju piebalsot, kā es pievienojos - mēs ar Kārli bijām izgājuši pusdienās, abi bijām praksē, viņš tieši lidoja prom uz Valensiju un stāstīja par ideju veidot laikrakstu, kas parādīs, ka foršas un jaudīgas lietas notiek tieši no jauniešu puses. Kaut kādā mērā es piekritu piedalīties, jo jutu diezgan spēcīgas emocijas tieši par vecuma diskrimināciju no abām pusēm - jaunieši domā, ka vecākās paaudzes pārstāvji nesaprot viņus, un tas strādā arī uz otru pusi, bet man kaut kā nešķiet, ka tā ir realitāte. Mēs visi esam cilvēki, mēs visi esam latvieši, un tāpēc es gribēju tieši par to parunāt. Tā būtu platforma, kurā es varētu izteikt arī savu balsi un parādīt citām paaudzēm - hei, jaunieši nāk ar sparu, mums ir, ko teikt, ieklausāmies, sadarbojamies, jo tikai sadarbojoties kopā mēs varēsim uzbūvēt kaut ko lielāku par mums pašiem.  

Piektdien, 8. maijā, Rīgas Domā pirmo reizi Latvijā skanēs vērienīgais amerikāņu komponista Maikla Džona Trotas “Rekviēms”. Šis skaņdarbs tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem jaunākās paaudzes garīgās mūzikas opusiem, kur tradicionālā rekviēma forma savienojas ar mūsdienīgu, emocionāli dziļu muzikālo valodu. Koncertā piedalīsies soprāni Viktorija Majore un Inese Romancāne, bass Jānis Almanis-Palmbahs, kā arī ērģelnieks Aigars Reinis, VEF Kultūras pils jauktais koris “Jasmīnas koris” un Jelgavas kultūras nama jauktais koris “Mītava”. Pie diriģenta pults stāsies Raimonds Gulbis.  Sarunā ar diriģentu Raimondu Gulbi pārrunājām to, kā viņš atklājis Maikla Džona Trotas mūziku, par Trotas "Rekviēmā" pausto ideju un paša žanra uztveri, arī par Raimonda Gulbja un diriģentes Agitas Rimšēvičas satikšanos mūzikā, par kolēģu augstas kvalitātes profesionālismu, muzicēšanu kopā ar brāli Jāni Almani-Palmbahu, kā arī citām šobrīd aktuālajām nodarbēm. 8. maija koncertā līdzās Trotam izskanēs arī latviešu komponistu – Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska – darbi, veidojot daudzslāņainu un emocionāli bagātu koncertprogrammu. Pirms Rīgas Doma Trota mūzika jau skanējusi prestižākajās koncertvietās visā pasaulē – no Kārnegī zāle līdz katedrālēm un koncertzālēm Eiropā. Kritiķi, tostarp žurnāls Gramophone, izcēluši komponista spēju radīt “maigas harmonijas un bagātīgu vokālo un instrumentālo krāsu paleti”, kas klausītājiem sniedz gan estētisku baudījumu, gan garīgu piepildījumu.

Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi aprīļa pēdējā dienā piedzīvojis režisores Ināras Sluckas iestudējums "Intīmās dzīves", kura pamatā ir britu dramaturga sera Noela Kovarda luga ar šādu pašu nosaukumu. Teātrī norāda, ka britu kultūrā Kovarda nozīme ir tik būtiska, ka tūkstošgades mijā viņš atzīts par nozīmīgāko teātra cilvēku aiz dramaturga Viljama Šekspīra.  Jaundarba centrā ir Eliots un Amanda, kuri reiz bijuši precējušies un tagad pavada medusmēnesi ar jaunajiem dzīvesbiedriem. Sagadīšanās rezultātā viņi nonāk vienā un tajā pašā viesnīcā Franču Rivjērā. Abi nejauši satiekas un izvēlas aizbēgt, bet jaunā apņemšanās visu sākt no vietas, kurā laulība reiz bija beigusies, sagādā ne vienu vien pārbaudījumu. "Klasikas" studijā tiekamies ar iestudējuma režisori Ināru Slucku. Sarunas sākumā par ekstrēmo situāciju, kas režisori aizvedusi pie Kovarda lugas, turpinām par angļu humoru un aktieru attieksmi pret tekstu, askētismu scenogrāfijā un trāpīgo mūzikas izvēli. Izrunājam, kā prāts uztver izrādi un darbu, kas jebkurai izrādei dzimst tikai pie publikas. Savukārt sarunas otra puse veltīta Ināras Sluckas darbam operstudijā " Figaro", kur darbs ar jauniešiem sagādā patiesu gandarījumu, jo īpaši tad, kad izdodas solistos atklāt jaunas šķautnes. Iestudējuma "Intīmās dzīves" radošo komandu veido arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, tulkotājs Jānis Elsbergs, muzikālā noformējuma autors Indriķis Veitners un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomas izrādē atveido Evija Krūze, Līga Zeļģe, Ivars Kļavinskis un Ainārs Ančevskis.

Vēl tikai līdz 3. maijam Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Sniegs kūst. Japānas māksla”, ko mākslas mīļotājiem bija iespēja aplūkot kopš februāra beigām. Izstādē iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas atšķirīgos redzējumos ilustrē šo Japānai tik svarīgo gadalaiku. Pa ceļam ar "Klasiku" tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Mileri.  "Diendienā, strādājot muzejā, mēs redzam to, cik ātri cilvēki izstādi apskatās. Un arī paši pēc sevis mēs redzam, cik strauji rit mūsu dzīve. Mums ir viena stunda tam, varbūt divas stundas, lai apskatītu kaut ko citu. Un tad tu izskrien visam cauri. Bet es gribēju izstādē radīt vietu, lai mēs tomēr varam apstāties un reāli nodoties šim lēnajam vērošanas procesam. Tas, kas ir arī būtisks pavasarī. Ka mēs dzīvojam kopā ar dabas mošanos, kas arī nenotiek ātri, bet lēnām." Japāņiem ir svarīgs šis dabas vērojums, esot kopā, taču šajā ziņā saskatāmas līdzības arī ar latviešiem, Kristīne norāda. "Mums arī ir hanami, tikai mēs to tā nesaucam. Kā mēs to saucam, tas ir jāizdomā, bet, piemēram, sākas rododendru ziedēšanas laiks – mēs ejam uz parkiem skatīties rododendrus. Sāk ziedēt ceriņi – kur mēs dodamies? Uz Dobeli! Rapši, rudzupuķes... Tad mēs esam laukos un baudām ziedēšanu un to, ko mums sniedz daba."

Ceturtdien, 30. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) kopā ar solistēm – altisti Santu Vižini un čellisti Kristīni Blaumani – piedāvās ieskatīties Migela de Servantesa slavenā varoņa neparastajos piedzīvojumos caur Riharda Štrausa partitūru. Koncertā, ko varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, skanēs arī Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena simfoniskie opusi. Bet muzikālā vadība šoreiz diriģenta Aivja Gretera rokās. Sarunā ar Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini izzinām, vai viņa LNSO pēc krietna pārtraukuma jūtas kā savējā, kāda izvērtusies viņas pirmā sastapšanās mūzikā ar diriģentu Aivi Greteru, runājam arī par Variācijām kā žanru un to, cik svarīgi pirms tam iepazīties ar literāro pirmavotu. Vai Štrausa mūzikā, viņasprāt, drīzāk brauc ar zirgu un ēzeļiem vai modernu Toyota? Tāpat Santa stāsta par atrašanās vietu orķestrī, visu koncerta programmu kopumā, arī par latviešu mūzikas vēsmām Amsterdamā un savu sapni nākotnē nospēlēt Pētera Vaska Alta koncertu. Sarunas noslēgumā uzzinām mākslinieces domas par Amsterdamas "Concertgebouw" jauno māksliniecisko vadītāju Klausu Mekeli: "Mēs esam tādā kā rozā briļļu posmā, kad orķestris un diriģents fano viens par otru. Klauss Mekele, mūsu topošais galvenais diriģents, kad viņš ir pie pults, ir tāda sajūta, ka tu esi mājās un ka arī viņš ir mājās. Mums pagaidām ir ļoti laba sadarbība. Protams, tu nevari izpatikt pilnīgi visiem katrā programmā un katrā žanrā un stilā, bet pagaidām pretenziju nav, visi priecīgi. Atceros arī laiku, kad te bija Mariss [Jansons], tolaik biju orķestra akadēmijā. Un orķestris par viņu runā joprojām, Mariss Jansons daudziem pietrūkst kā personība, kā viņš attiecās pret orķestri personīgi. Piemēram, kad diriģents uznāk uz skatuves – ko dara mūziķi, kad viņi pieceļas, kad viņi pagriežas pret publiku – skatuves etiķete. Viņš tiešām rūpējās par cilvēkiem aiz instrumentiem, ne tikai par orķestra skanējumu, tāpēc viņa orķestrim ļoti pietrūkst." Iepriekš tikāmies arī ar ceturtdienas vakara koncerta otru solisti – Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līderi Kristīni Blaumani.  

4. maijā VEF Kultūras pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā izskanēs Orķestra "Rīga" koncerts "Pūt, vējiņi", ar kuru 85. dzimšanas dienā tiks godināts komponists Imants Kalniņš. Diriģenta Valda Butāna vadībā muzicēs arī Rīgas kamerkoris Ave Sol un dziedātāji Ieva Parša un Gundars Dziļums. Programmas centrā – svīta no Imanta Kalniņa  mūzikas 1973. gada spēlfilmai "Pūt, vējiņi" Orķestra "Rīga" flautu grupas koncertmeistara Anda Klučnieka jaunā pārlikumā pūšaminstrumentu orķestrim, korim un solistiem. Koncertā izskanēs arī vokālais cikls "Kārais lauks" Viļņa Šmīdberga instrumentācijā un daļa "Varoni gaidot" no oratorijas "Rīta cēliens".  Valdis Butāns: Šis gads mums ir bagāts ar Latvijas mūzikas saimē ļoti nozīmīgiem vārdiem kā Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Pēteris Vasks - mūsu trīs lielie dižmeistari. Katrs ir pelnījis, lai viņa mūzika skanētu, arī šādās apaļās vai pusapaļās jubilejās, kā tas ir Imanta Kalniņa gadījumā, atkal tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība viņa daiļradei. Šis ir mūsu žests Imanta Kalniņa virzienā un pateicība par to, ka viņš ir piekritis manai iniciatīvai ne tikai atskaņot kaut ko jau līdz šim radītu un mūsu orķestrim pārliktu, bet arī jaunumam - tas ir pilns mūzikas filmai “Pūt, vējiņi!” cikls. Līdz šim mums ir nācies atskaņot tikai slaveno finālu, bet arī mūzika, kas ir dažādās filmas epizodēs, ir pelnījusi uzmanību. Tā pirmo reizi izskanēs pūtēju orķestra versijā. Šo versiju mums ir palīdzējis izveidot mūšu pašu mūziķis, lielisks flautists un arī aranžiju un pārlikumu meistars, kurš zina drēbi no iekšpuses - Andis Klučnieks. Tā ir liela dāvana gan mums, gan Imantam Kalniņam šajā nozīmīgajā gadadienā. Ieva arī tev varētu būt grūti nodalīt attieksmi pret Kalniņa dziesmām, kopš tu esi profesionāla mūziķe, no tās Ievas, kura ar šīm dziesmām ir izaugusi un klausījusies tās mājas viesībās un vēl kur citur, vai ne? Ieva Parša: Jā. Mans Imanta Kalniņa fenomens sākās Rīgas 64. vidusskolā, jo tur bija kaislīgi Imanta Kalniņa fani, Imants Kalniņš tika spēlēts starpbrīžos un dziedāts pasākumos, teātra izrādēs. Kad es komponēju savu pirmo dziesmiņu, mana skolotāja Paeglīte teica: “O, gandrīz kā Imants Kalniņš!” (smejas) Es tiku VEF Kultūras pilī uz “Menueta'' mēģinājumiem un pie Jāņa Blūma ierakstu pults televīzijā. Tas bija sākums manam ceļojumam uz Imantu Kalniņu. Šis ceļojums palīdz vai tomēr mazliet traucē tagad, gatavojoties šim koncertam? Ieva Parša: Protams, ka palīdz. Es domāju par Imanta Kalniņa fenomenu, kā viņš ir tāds tapis. Viņš kolosāli izbalansē starp tautu un akadēmismu, un ir atradis tādu zelta stīgu, ka visiem uzplēš dvēselītes, un visi ir kopā ar viņu. Ieva Parša šajā koncertā piedalīsies cikla “Kārais lauks” atskaņojumā, bet programma kopumā balstīsies uz trim kājām, nezinu, kura no tām stabilāka, kura vieglāka - viena ir jau pieminētais pūtēju orķestra variants kinofilmas “Pūt, vējiņi!” mūzikai, tad ir cikls “Kārais lauks”, un vēl mazliet ieskanēsies kaut kas no slavenās Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” - tie ir Kalniņa 70. un 80. gadu darbi. Vai, Valdi, tavuprāt, tas ir laika nogrieznis, kad Kalniņa būtība atklājas visspilgtāk? Valdis Butāns: Neapšaubāmi. Katram, kurš mīl Imanta Kalniņa mūziku, ir savs visspožākais dārgakmens tajā kolekcijā, bet kopumā šis ir tas produktīvais laiks. Arī viņa Ceturtā simfonija, kas pieskaitāma pie klasikas, neapšaubāmām vērtībām, ir mūzika, kas sevī iekļauj to esenci, kāpēc mēs mīlam, cienām un ik pa laikam atgriežamies pie Imanta Kalniņa mūzikas. Man pašam, gatavojoties šim koncertam, liekot kopā, klausoties šo mūziku, atkal no jauna bija apliecinājums, kāpēc Imants Kalniņš ir tur, kur viņš ir, kāpēc mēs viņa mūziku mīlam. Klausoties vēlreiz un jau ar partitūru gatavojoties šiem cikliem, tu saproti - no tāda maza, maza motīviņa var uztaisīt veselu ciklu, un, ar to motīvu strādājot, var panākt tik dažādus emocionālos vēstījumus, tik smalkjūtīgus un tik latviski kodolīgus. Manuprāt, to visu apvienot ir milzīga meistarības un Dieva dāvanas pazīme. Tas tiešām ir ļoti patīkami - atkal no jauna atklāt un iepazīt kādas detaļas. Vēl gribēju pateikt, ka Ieva būs ne tikai ciklā “Kārais lauks”, bet viņa būs arī neliela daļa no “Pūt, vējiņi!” cikla atskaņojuma kopā ar otru solistu, kas mums šajā koncertā piebiedrosies - Gundaru Dziļumu, līdz ar to Ieva būs klātesoša arī “Pūt, vējiņi!”.

Rīgas Kongresu namā un tiešraidē LR3 "Klasika" 30. aprīlī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Aivis Greters atskaņos Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena opusus, kā arī Riharda Štrausa simfonisko poēmu "Dons Kihots". Solistes šajā darbā būs Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare Santa Vižine un Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līdere Kristīne Blaumane. Abām māksliniecēm mūzikā šī būs pirmā tikšanās. Kristīne Blaumane šosezon ir LNSO rezidences māksliniece, iepriekšējo reizi R. Štrausa "Donu Kihotu" Latvijā spēlējusi pirms desmit gadiem kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu un priecājas par iespēju to atkal atskaņot:  “Šajā skaņdarbā sastopas un savienojas vienā veselumā ģeniāla mūzika, literatūra, teātris un zināmā mērā arī vizuālā māksla, jo Rihards Štrauss ar savu izcilo orķestrācijas prasmi ir uzbūris veselu gleznu. Reti kad čellistam uz skatuves iznāk tā izdzīvot veselu dzīvi un arī “nomirt”, atainojot Dona Kihota pēdējo elpas vilcienu.” Sarunā - par Riharda Štrausa meistardarbu un Johannesa Brāmsa Dubulkoncerta atskaņojumiem Lielbritānijā, kā arī gaidāmo Pētera Vaska mūzikas koncertu Mežotnes pilī 28. jūnijā kopā ar Trio Palladio.

27. aprīlī plkst. 19.00 Ziemeļrīgas Kultūras apvienības VEF Kultūras pilī notiks Bērnu un jauniešu centra "Rīgas Skolēnu pils" 85 gadu jubilejai veltīts koncerts "Mīlestības klaips", par kuru "Klasikai" plašāk vēsta koncerta mākslinieciskā vadītāja Inga Cimiņa un koklētāju ansambļa "Austriņa" mākslinieciskā vadītāja Iveta Tauriņa. Koncertā piedalīsies Tautas deju ansamblis "Uguntiņa", teātris "Zīļuks", meiteņu kamerkoris "Tonika", meiteņu koris "Rīga", koris "Accolada", folkloras kopa "Kokle", koklētāju ansamblis "Austriņa", akordeonistu ansamblis "Opuss", Uģa Rozes vokālā studija, ģitārspēles pulciņš, mūsdienu deju grupa "Karkadē", sporta deju studija "Dzintarjūra", kā arī pūtēju orķestris un kamerorķestris. Uz skatuves kopā ar audzēkņiem koncertstāstu veidos arī viņu skolotāji. Koncerta īpašie viesi – bijusī folkloras kopas "Kokle" dalībniece Katrīna Dimanta un dziedātājs, teātra "Zīļuks" bijušais vokālais pedagogs Mārtiņš Zvīgulis. "Mīlestības klaips" ir veltījums sirds darbam un ceļam, ko ejam kopā ar audzēkņiem, mantojumam, ko cauri paaudzēm nododam tālāk, veidojot savdabīgu tiltu starp tradīciju un laikmetīgu elpu. Tas ir veltījums radošumam, draudzībai un kopā būšanai, kas caur skatuvisko mākslu atklās bērnu un jauniešu talantu, izaugsmi un prieku par paveikto. Koncerta mākslinieciskā vadītāja ir Inga Cimiņa, režisors – Edgars Niklasons, scenogrāfe – Signija Joce, producente – Zane Breidaka.

25. aprīlī Ventas krastā, Ventspils ielas galā iepretim Kuldīgas skatu tornim, notiks iniciatīvas “Lašu dziesma” pirmā aktivitāte – publiska diskusija “Nārsts nav bufete”, kas veltīta lašu nārsta laikam un upes ekosistēmas ilgtspējai. Pasākuma noslēgumā ugunskura koncertā uzstāsies “Trio Tresensus” – Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons) un Uģis Upenieks (perkusijas). Diskusijā varēs piedalīties vietējie iedzīvotāji, vides eksperti, mākslinieki un jebkurš interesents, lai veidotu atklātu sarunu par līdzsvaru starp tradīcijām, cilvēka interesēm un dabas aizsardzību, vienlaikus rosinot konkrētas iniciatīvas lašu saudzēšanai. Projekta organizators un biedrības “Sansusī” vadītājs Armands Siliņš-Bergmanis: “Ar iniciatīvu “Lašu dziesma” turpinām festivāla “Sansusī” pieredzi, apvienojot mūziku ar dabas vidi. Jo vairāk sarunājamies ar vides nozares speciālistiem, jo skaidrāk redzam, ka šie jautājumi ir kompleksi un globāli. Šobrīd, piemēram, sadarbojamies ar komponistu Matīsu Čudaru, radot jaunu skaņdarbu, kas būs veltīts Ūdens mātei.” Sarunā plašāk - par vides un dabas aizsargāšanu ikdienā, par Armanda ceļu sociāli aktīvā mākslā, par iekļaušanos dabā pēc dabas, ne cilvēka likumiem un no sarunām uz rīcību. “Iniciatīva “Lašu dziesma” Kuldīgā aizsāk jaunu kultūras un vides notikumu ciklu, kas apvieno sabiedrības dialogu, mākslinieciskas norises un praktiskas aktivitātes dabas saudzēšanai un norisināsies programmā “Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”.  

"Klasikā" uz sarunu aicinām komponisti, aranžētāju, dziedātāju, mūzikas skolotāju, diriģenti un vokālās grupas Latvian Voices māksliniecisko vadītāju Lauru Jēkabsoni: viņas kora teika "Radīšana", kas pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos 18. aprīlī pulksten 18 Zirgu ielas koncertzālē, ir kompozīcija pašas izveidotajam jauktajam korim "Korīga" un perkusiju instrumentiem udu, bodhràn un cajón. Jaundarba tematika ir par pasaules radīšanu, balstoties latviešu mitoloģiskajos tēlos, teikās, pasakās, tautasdziesmās un fabulās. Opuss ir tautisks, ar vairākiem folkloras elementiem, ritmisks, bet tajā pašā laikā ar liriskām un melodiskām epizodēm. Jaundarbā ir uzsvars uz dažādu vokālo krāsu meklējumiem, to mijiedarbību ar perkusiju instrumentiem, telpas akustiku un kustību. Kora teiku "Radīšana” veido astoņas daļas: I Gaisma; II Zeme; III Ezeri; IV Saule; V Mēness; VI Radībiņa; VII Cilvēks; VIII Uguns. "Korīga" ir jauns projektu formāta koris Lauras Jēkabsones vadībā. Tajā apvienojušies pieredzējuši dziedātāji, kuri kopā vēlas radīt jaunu kormūzikas piedāvājumu. Kora pirmajā projektā "Radīšana" apzināti izveidota unikāla situācija, kad Laura sevis komponēto jaundarbu ar jaunizveidoto kori spēj pilnvērtīgi interpretēt, pilnveidojot skaņdarba skanējumu līdz sīkākajai niansei, mēģinājumu procesā pievienojot arvien jaunas skaņas un detaļas. Sarunā ar Lauru Jēkabsoni vispirms noskaidrojam, kas radās vispirms: jaundarbs vai jauns projekta formāta koris un arī to, vai korim ir vienreizējs uzdevums, vai arī tam būs nākotnes plāni. Laura arī atklāj, cik liels ir kora sastāvs un kādi dziedātāji tajā pulcējas. Runājam arī par kora teiku un tās saturisko būtību, eksotisko perkusiju instrumentu iesaisti, kā arī vārdu, kuram šajā teikā, līdzīgi kā citos Lauras darbos, ir krāsas un ritma elementu nozīme. 

Ceturtdien, 16. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ciklā "Simfoniskais hits ar Goran Gora" piedāvā programmu "Mana iekšējā pasaule", aicinot uz sarunu par mentālās veselības izaicinājumiem. Uz skatuves stāstniekam pievienosies bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā skanēs Sergeja Rahmaņinova, Kamila Sensānsa, Roberta Šūmaņa un LNSO šīs sezonas rezidējošā komponista Pētera Vaska mūzika. Solo Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta 1. daļā atskaņos Georgs Kjurdians. Par gaidāmo notikumu stāsta koncertcikla producente Elīna Zeltiņa un diriģents, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, atklājot, vai gadu no gada atlasīt jauniešu auditorijai piemērotus simfoniskos hitus ir vienkārši un jauniešu paradumu rūpēties un runāt par savu mentālo veselību un psihiatra līdzdalību. Uzzinām par komponistu-romantiķu sakāpināto emociju atspoguļojumu mūzikā un LNSO daudzveidīgajām un gados jaunākajai auditorijai paredzētajām iniciatīvām. Vilhelms Vācietis: Domāju, ka šī tēma - mana iekšējā pasaule - šobrīd ir ļoti aktuāls temats. Šķiet, ka cilvēka mentālais stāvoklis ilgāku laiku bija tabu tēma. Tev kaut kādas problēmas - apsēdies, nomierinies un dzīvo tālāk, viss būs kārtībā. Tad nāca periods, kad par šo tematu sāka runāt pieaugušu, nobriedušu cilvēku kontekstā, kuri saskaras ar kaut kādām dzīves problēmām, bet aizvien vairāk arī skolās var izjust, ka mentālās cīņas un savu iekšējo sajūtu un mentālo stāvokļu izzināšana ir ļoti aktuāli jau stipri agrākā vecumā kā pieaugušo dzīvē. Jau vidusskolēni, īpaši profesionālā mūzikas vidusskolā, saskaras ar salīdzinoši lielām dzīves izvēlēm un lielu slodzi, un darbiem. Tā ir aktuāla lieta, par kuru viņi paši daudz runā. Patiesībā man ļoti daudz nodarbību notiek ne tikai mācot diriģēšanu, bet runājot par jebko - to, kā psiholoģiski tikt galā ar diriģenta pienākumiem, atbildību, kādas ir sajūtas pie kolektīva un tā tālāk. Tas ir liels psiholoģiskais darbs, ne tikai profesionālais amats. Vai vienmēr ir atbildes uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem? Vilhelms Vācietis: Nē. Tā lielākoties pārtop par diskusiju. Tas nav jautājumu un atbilžu vakars, tas vairāk ir par saprašanu, kas ir tā aktuālā lieta, sāpe, problēma, mēģināt iekāpt viņu kurpēs un saprast, kā tas varētu būt tajā vecumā, kā man pašam tas bija tajā vecumā, jo es jau to pašu ceļu esmu gājis - vai es par to domāju, vai man tas bija aktuāli. Tā ir diskusija, un bieži vien tie ir jautājumi bez atbildēm, bet pati diskusija ir svarīga, lai liktu domāt, un caur domāšanu kaut kad tā gala atbilde atnāks. Elīna, kāds no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra puses bija galvenais aicinājums veidot koncertprogrammu, kuras priekšplānā ir iekšējā pasaule? Elīna Zeltiņa: Pagājušgad, kad domājām par šo sezonu un to, uz kādām tēmām fokusēties, mēs uzreiz nonācām pie tā, ka varētu runāt par vidi - par pilsētvidi tapa pirmais koncerts “Urbānā simfonija”. Tad mēs domājām: zaļā domāšana, vides problēmas un daba - tas būtu otrs, par ko domāt. Tad doma aizvirzījās pie cilvēka - nonācām pie idejas, ka būtu svarīgi arī ielūkoties pašiem sevī, ne tikai sev apkārt, un kas gan labāk var mums palīdzēt atklāt tās sajūtas un emocijas, kuras varbūt gribas apslāpēt vai ar kurām neizdodas tikt galā, kā mūzika, šī universālā valoda.

11. aprīlī Mārupes Mūzikas un mākslas skolā koncertā "Pārmaiņu pastaiga" būs iespēja iepazīt ansambli "Ornamentium", kura sastāvā ir piecas mūziķes: Ella Elīze Viļumsone (soprāns), Darja Baranova (flauta), Varvara Steķe (oboja), Anete Dane (klavieres) un Karīna Mazūra (sitaminstrumenti). Koncertā tiks pirmatskaņots skaņdarbu cikls "Gadalaiki", kuru veido Almas Kalniņas "Saules atspulgs", Pola Bernota "Vasariņa", Tabitas Balodes "Rest is as good as sleep - nepieradināts. Rudens", Gitas Rebekas Adleres "Ziema - variācijas ledus hallē" un Laumas Kazākas "Gadalaiki Emīlijas Dikinsones dzejā". Koncerta programmā iekļauti arī norvēģu komponista Stoles Kleiberga un vācu baroka meistara G. F. Tēlemaņa skaņdarbi. Koncertu papildinās arī mākslinieku Maijas Arvenas, Pētera Jansena, Ilzes Pavāres un Augusta Zariņa gleznu izstāde, kurā skatāmie darbi ir gadalaiku noskaņās. Sarunā ar ansambļa dalībniecēm Darju, Aneti un Karīnu - par ansambļa dzimšanu pirms gada un līdzšinējo radošo veikumu, nosaukuma atšifrējumu, interesesi par laikabiedru radītajiem sacerējumiem, jauno komponistu sagādātajiem pārsteigumiem un izaicinājumiem, mūzikas un mākslas mijiedarbi.

Šīs nedēļas beigās norisināsies festivāls "Pink Noise Riga". Tā galvenā viešņa būs britu saksofoniste Nubaija Garsija, kas uzstāsies sestdienas vakarā. Bet koncerti būs arī piektdien un svētdien, un tajos būs iespēja dzirdēt latviešu mūziķus – gan virkni dziedātāju, gan konkursa "Guoyu pa JAZZ" laureātus. Plašāk par programmu pirms nedēļas mūzikas namā "Daile" stāstīja rīkotāji, un Anete Ašmane-Vilsone vispirms tikās ar festivāla organizētāju Dāvi Jurku un M/Džeza mājas saimnieci Maiju Moiru Mazanovu, lai uzzinātu ko vairāk par atklāšanas vakara kārtību. Dziedātājas Julianna, Marija Valmiera un Gerda Timrota stāsta par savu uzstāšanos piektdienas vakarā M/Džeza mājā. Bet, kad būs izskanējis britu saksofonistes Nubaijas Garsijas koncerts sestdien, festivāla "Pink Noise Riga" pavasara sesija izskanēs ar kvinteta "Lush Life" koncertu. Tajā kopā uzstāsies Intars Busulis, Matīss Žilinskis, Gints Pabērzs, Toms Poišs un Rūdolfs Dankfelds, un par tur gaidāmo Anete sarunājas ar Intaru Busuli.

10. aprīlī pulksten 19 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un "Klasikas" tiešraidē festivāla "Baltijas mūzikas dienas 2026" koncertā "Kairos / Chronos. Liepājas Simfoniskais orķestris" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Ilonas Breģes jaundarbs "Up-Time", kā arī Jāņa Petraškeviča opuss "Candela", bet jau šobrīd abus komponistus uz sarunu aicinājusi Anna Veismane, lai uzzinātu par laika jēdziena aktualitāti un radošajiem impulsiem viņu dzīvē. "Laiks ir liela vērtība un viena no visdārgākajām lietām uz zemes," uzskata Ilona Breģe, kura atzīst, ka komponēšana lielākoties viņai saistīta ar iegrimšanu sevī. Simfoniskās tokātas "Up-Time" iedvesma atnākusi brīdī, kad 2023. gadā Latvijas hokejistu izlase izcīnījusi bronzu, tāpēc skaņdarbs piesātināts ar pozitīvu enerģiju. Tikām Jānis Petraškēvičs atklāj, ka opusā "Candela" radošais impulss nācis no rakstnieka Haruki Murakami izteiksmes skaidrības, ar kuru jūt spēcīgu saikni. Arī dualitāte laika jēdzienā viņam tuva, jo patīk vērot un analizēt, tāpat kā to dara Murakami. Sarunas noslēgumā Jānis atzīst, ka esot prieks šajā koncertā būt daļai no Baltijas mūzikas, ar kuriem kopīga pieredze un draudzīgas attiecības.  *** Mēs dzīvojam citos laikos. Vienā brīdī viss skrien – ziņas, darbi, termiņi, satiksme, attēli ekrānos. Un tad pēkšņi pienāk mirklis, kad laiks it kā apstājas: skaņā, klusumā, atklāsmē. Senie grieķi šos divus laika veidus sauca par "Chronos" un "Kairos". Šis koncerts dzīvo starp abiem šiem stāvokļiem – laiku, kas mūs nes uz priekšu, un apstādinātu mirkli, kuram Fausts lūdz: "Tu esi tik skaists! Jel kavējies!" Programma "Kairos / Chronos" aicina klausītāju ceļojumā starp šiem stāvokļiem – kaut kur pa vidu rītausmas gaismai un transam, fragmentācijai un nepārtrauktai pulsējošai kustībai, iekšējam satricinājumam un ceļu rādošai rīta zvaigznei. Visi trīs jaundarbi, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu - gan Jāņa Petraškeviča "Candela", gan Ilonas Breģes "Up-Time", gan arī Dominika Digima "Per Sense", dzimuši tieši šim laikam un vietai, ļaujot mums būt lieciniekiem laikmetīgās mūzikas rašanas mirklim. Pirmais stāsta par laternu, kas izgaismo pazemes tumsu, otrajā dzirdēsim daudzu laiku klātesamību vienkopus, tiem nerimstoši traucoties nākotnē, bet trešais ir Kairos paraugstunda. "Kairos / Chronos" nav koncerts, kurā laiku mēra minūtēs. Tas ir koncerts, kurā laiku piedzīvo – kā plūsmu, kā uzplaiksnījumu, kā gaismu un ēnu. Un varbūt tieši tā mēs šodien varam nonākt tuvāk tam, ko nozīmē dzīvot citos laikos.  

3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā izskanēs pavasara festivāla "Windstream" notikums - "Lielās piektdienas koncerts". Orķestris “Rīga” sava galvenā diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos programmu, kuras centrā būs Viļņa Šmīdberga darba “Tēvam” pirmatskaņojums ar Guntara Freiberga solo un Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas (Ella Macens) skaņdarba “Mākoņu maģija” pirmatskaņojums Eiropā. Tas 2024. gadā pirmatskaņots Sidnejā, tapis pēc Sidnejas Mūzikas konservatorijas simfoniskā pūšaminstrumentu orķestra pasūtījuma, vēlāk izskanējis arī orķestra turnejā Tokijā un Seulā, taču pēdējā redakcija, veltīta Orķestrim “Rīga”, izskanēs Rīgā. Komponiste atklāj: “Šis mans pirmais darbs pūšaminstrumentu orķestrim. Mani iedvesmoja rīti, vērojot saullēktus Sidnejas piepilsētā, kā arī mūža garumā lolotā apbrīna pret mākoņiem. Skaņdarbs pēta gaismas un mākoņu mijiedarbību – enerģiju un pārmaiņu maģiju, kas rodas brīdī, kad satiekas gaisma un mākonis. Reizēm tā ir askētiska, majestātiska un maigi izkliedēta; citkārt — drosmīga, skaļa un visaptveroša. Esmu bezgalīgi pateicīga dabai, kas mani ieskauj – tā ir nemitīgs iedvesmas un līdzsvara avots.” Sarunā ar komponisti - par Ellas ikdienu Sidnejā, kas norit starp komponēšanu, dabu un mūzikas konservatoriju, par pieeju kompozīcijai un sajūtām, krāsām, ko tā rada un detalizētāks skats arī Ellas skaņdarbā "Mākoņu maģija" - kā komponiste to radījusi gan no muzikālās, emocionālās, gan tehniskās puses.

Lielās Piektdienas koncertā 3. aprīlī Rīgas Doma mūzikas direktors un katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis piedāvā programmu, kuras centrā būs izvērstais Pētera Vaska Cantus ad pacem, Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdijas, Fantāzija un fūga solminorā BWV 542, Imanta Zemzara darbs “Mežezers” un Aivara Kalēja dramatiskais Krustaceļa vēstījums “Via dolorosa”. Sarunā ar Aigaru Reini - par šī gada jubilāriem - Vaskam, Zemzarim un Kalējam - veltīto koncertciklu Rīgas Domā, par ceļu pie viņu mūzikas, Rīgas Doma ērģeļu simtgadi un reiz veiktajām pārbūvēm, par 3. aprīļa koncerta programmā iekļautajiem vēstījumiem un kompozīciju rašanās vēsturi un vēsturisko fonu.  Aigars Reinis: Aprīlis ir bagātīgs mēnesis latviešu mūzikā, jo trīs tiešām izcili komponisti ir dzimuši tieši aprīlī, un ik pēc pieciem gadiem mēs svinam viņu jubilejas. Tie ir Pēteris Vasks, kura mūzika jau skan visur pasaulē saistībā ar jubileju, Imants Zemzaris un Aivars Kalējs. Domājot par šīm jubilejām, likās, ka negribas kādu vienu atsevišķi izcelt, vajadzētu apvienot, tāpēc radās doma izveidot veselu jubileju festivālu ar septiņiem koncertim. Divi jau ir notikuši, vēl pieci priekšā. Kurā brīdī latviešu meistariem piepulcējās Johans Sebastiāns Bahs? Vai tā ir tā pārbaudītā vērtība, ka ar Baha mūziku var līdzsvarot jebkuru komponistu un viņš ir lielisks sasaistes materiāls? Es domāju, šie trīs komponisti nav necik mazākā mērā ievērojami kā Bahs. Mūzika ir tikpat dziļa, un gribētos novēlēt arī viņiem skanēt mūžīgi. Bet jāsaka, tepat drīz ir arī Baha dzimšanas diena. Tradicionāli mums tas ir Baha mēnesis, šobrīd ir arī ciešanu laiks, Baha mūzikā to droši vien var izstāstīt vislabāk. Ko paši jubilāri teica par to, ka viņu mūzika izskanēs ne tikai vienā koncertā, bet veselā koncertu ciklā? Reakcijas bija atšķirīgas vai tomēr bija kas vienojošs? Varbūt tā nespēju izvērtēt, katram atšķirīgi, sevišķi Pēterim Vaskam, kursm vienā citā jubilejas koncertā teicu, ka tā būs. Viņam šobrīd mūzikas dzīve ir ļoti pārsātināta - vienu dienu ir vienā valstī, otru dienu otrā, tad dodas uz Liepāju, tad atkal atpakaļ. Viņam šobrīd ļoti intensīvi jāklausās sava mūzika. Bet domāju, ka tā ir lielākā velte komponistiem, ka viņu mūzika skan. Varbūt jubilejas gads, bet tā ir reize atkal akcentēt šo komponistu devumu. Mēs izspēlējam visu šo komponistu ērģeļmūzikā sarakstīto, jo gan Pēterim Vaskam, gan Imantam Zemzarim šie skaņdarbi skaitās seši. Aivaram Kalējam, protams, ir stipri vairāk, pašam ērģelniekam esot. Es domāju, reta izdevība, ka viss šis klāsts izskan šī pusotra mēneša laikā. Bahs, protams, ir katra topoša ērģelnieka ēdienkartē, bet kurā brīdī parādās Zemzara, Vaska un Kalēja mūzika? Pedagoģijā, protams, Bahs ir tā maizīte, ar ko sāk, un pamats. Ne tikai tāpēc - tā mūzika tiešām ir vērtīga un ārkārtīgi dziļa, bet droši vien arī didaktiska un izglītojoša ar fūgas mākslu koordinācijai ērģelniekam. Tā ir tāda ikdienas maizīte. Ne tikai, ka publika interesējas un Bahu vienkārši zina. (..) Kādreiz mēs aizmaldāmies citos laukos, spēlējam mūsdienu mūziku vai ko, bet vienmēr ir prieks atgriezties pie Johana Sebastiāna Baha. Šie latviešu opusi noteikti tiek cilāti arī jau studiju laikā, bet varbūt ne visi sarežģītības un domas sarežģītības dēļ, kā lai šo mūziku iznes. Bet jaunie studenti mācās un caur šo mūziku iepazīst latviešu dvēseli un latviešu komponistu rakstības stilu un emocijas, kas droši vien atšķiras no citu zemju komponistiem.  

Saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu notiek uz komponista Pētera Vaska 80. jubilejas mēneša sliekšņa, kas tiks pārkāpts 1. aprīlī ar koncertu Pater Noster Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, bet turpināsies 16. aprīlī, komponista dzimšanas dienā, Aizputes Sv. Jāņa baznīcā un 23. aprīlī Rīgas Domā. Sigvards Kļava atklāj, kā gadu gaitā caur mūziku ir sadraudzējušās abu dvēseles un kāda laime ir dzīvot vienā laikā ar Pēteri Vasku. Viņš uzskata, lai iekļūtu šajā mūzikas brīnumā, ir vajadzīgs laiks, tāpēc atšķirīgs ir Pētera Vaska kora darbu iestudēšanas process ar Latvijas un ārzemju koriem. Uzzinām arī par dialogiem koncertprogrammās, par lūgšanām, kas kopīgas Pēterim Vaskam un Džeimsam Makmilanam, par eksistences formu un kalpību mūzikai un jauno tvartu, ko izdevniecība Ondine izdos aprīlī ar dažādos gados rakstītiem Pētera Vaska kordarbiem. Sigvards Kļava: Tas ir tiesa, ka nevaru novilkt robežu, kur beidzas mana personiskā dzīve un kur sākas darbs vai vispār došanās pie mūzikas lieluma - to nemaz tik viegli nevar nosaukt par darbu. Katrā ziņā man tā ir dzīve, un, esmu pilnīgi pārliecināts, arī Pēterim mūzika un mūzikas brīnums, un mūzikas gars - tā ir visa viņa dzīve. Tas gaišums un piepildījums, ko viņš atnes gan kā cilvēks, gan ar savas jaunrades klātbūtni - viņš mūs visus padara gaišākus, mierīgākus un godīgākus. Es pašlaik nevis kā radiointervijas formātā to saku, man tiešām tā liekas - ir kaut kāds ārkārtīgi skaists mirklis. Vēl šodien pieķēru sevi pie domas: cik jauki, ka mēs kopīgi dzīvojam šajā laika nogrieznī un varam viens otram uzticēt gan savas asaras, gan priekus, gan cilvēciskas likstas, ja tādas ir. Caur mūziku un muzikālo sadraudzēšanos noteikti ir sadraudzējušās arī dvēseles. Man ir tā laime un privilēģija, ka Pēteris bieži man atklāj muzikālās ieceres un nospēlē priekšā savu jaunradīto darbu. Un viņam interesē tavas domas. Vairāk kaut kādas manas sajūtas. Zinu, cik ļoti trausls, vienreizējs un piepildīts ir tas mirklis, kad kādam rāda priekšā savu jaunāko radošo devumu. Kaut vai tās ir druskas vai fragmenti, tās vienmēr ir kaut kas tik nozīmīgs, un Pētera gadījumā tas vienmēr ir pārdzīvojumu un degsmes pārpilns brīdis. Ļoti personiski katrā ziņā. Vai kā izpildītājmākslinieks jūti īpašu gaisotni, kad klausītāju vidē ir Pēteris Vasks? Redzi, mēs kopā, es negribu teikt, ka attīstamies, bet izauklējamies, izaugamies. Bija pilnīgi citādas sajūtas pirms 30 gadiem, kad mēģināju interpretēt kādu viņa opusu, kāda tad bija šī ļoti lielā bijības un uztraukuma sajūta, kas bieži vien traucēja muzikālajai sajūtai. Šodien, kad satikāmies mēģinājumā, bija pilnīgi atgriezenisks efekts vai afekts, ka Pētera klātbūtne ar savu iekšējo un izjūtamo gaišumu ārkārtīgi palīdz gan strādāt, gan būt kopā un izpildīt mūziku. Es teiktu, ka tas ir tāds eņģelisks gaišums, ka tas palīdz un piepilda, nevis ir uztraukums “ko Pēteris tagad teiks”, kaut gan skaidri un gaiši mēs visi zinām, ka Pēteris ir ārkārtīgi godīgs savās izjūtās un savā pārliecībā - viņš kopīgi priecāsies par visām veiksmēm un būs atklāts arī par kādām neveiksmēm vai kļūdām. Tāda ir mūsu ikdiena. Pieskaršanās un dzīvošana viņa mūzikā pierāda seno patiesību, ka pie mūzikas un vispār mākslinieciskām patiesām dzīlēm tu nonāc tikai laikā, un ka mūzika, kur salīdzini, kāds bija pirmatskaņojuma brīdis, kad tev liekas “uh, ah, cik tas viss bija kolosāli, skaisti, pārliecinoši”, kā, ejot cauri atskaņojumiem un atskaņojot opusus 10. un 50. reizi, pēc tam var atšķirt tās milzīgās atšķirības, kādas bija pirmreizēji un kādas ir, paģērot pārdzīvojumu un pieredzi, kas ir bijusi, interpretējot to visu daudzkārt.

Teātra dienai par godu šogad Latvijas Nacionālais teātris sagatavojis koncertu "Ar mani atkal runā... Ilze!", kas notiks 27. un 29. martā, savukārt 30. martā gaidāms labdarības koncerts "Ja skatuves dēļi sāktu runāt" – veltīts aktieru veccmeistaru atbalstam. "Klasikas" studijā tiekamies ar fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāju, aktrisi Daigu Gaismiņu un aktrisi Zani Dombrovsku, lai runātu par teātra dienas koncertu tradīciju Nacionālajā teātrī, par nepieciešamību pēc pozitīvā tēla, ko koncertā "Ar mani atkal runā... Ilze!" iemiesos Ilze un Smuidris, par kritiskās domāšanas attīstīšanu caur humoru un veidiem, kā teātra valodā risināt problēmas. Koncertā satiksies gan latviešu tautasdziesmas un angļu hiti latviešu mēlē, gan kora dziedājums un trīs tenoru opera. Sarunas gaitā arī par teātra galveno uzdevumu – aicināt skatītājus domāt – un emociju atmodināšanu, arī dzīvās mākslas tēlu, fonda "Rampa" darbību un sadarbību ar visu teātru aktieriem, lai sniegtu atbalstu teātra vecmeistariem, kā arī labdarības izsoli, kurā ikvienam būs iespēja iegādāties aktieru un režisoru darinātus meistardarbus.

2026. gada aprīlī aprit 90 gadi kopš komponista Agra Engelmaņa dzimšanas, un, godinot komponista, pedagoga, mākslinieka un kultūras darbinieka veikumu, šonedēļ īpašā koncertā Liepājas "Lielajā dzintarā" skanēs Engelmaņa Rekviēms – darbs, kas pirmatskaņots 1995. gadā Lielajā Ģildē, taču palicis nepabeigts. Pēc orķestra iniciatīvas rekviēma noslēdzošo daļu “In Paradisum” radījis Ēriks Ešenvalds, kas šajā koncertā piedzīvos pirmatskaņojumu. Ar komponistu un diriģentu Andri Vecumnieku "Klasikas" studijā pārrunājam 28. martā gaidāmo koncertu kopumā, kā arī abus pirmatskaņojumus – gan Ešenvalda "In Paradisum", gan viņa paša jaunāko simfonisko darbu Sinfonia G jeb simfoniju Solmažorā. Šī simfonija ir īpaša ar to, ka tā satur vokālus elementus, kuros izmantota Agra Engelmaņa dzeja, tādējādi veidojot ciešu saikni starp abiem komponistiem. Runājam arī par sadarbību un uzdevumiem mūziķiem – Liepās Simfoniskajam orķestrim un Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" un dziedātājai Annijai Kristiānai Ādamsonei. Savukārt sarunā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu kavējamies viņa atmiņās par tikšanos ar komponistu Agri Engelmani, par viņa mūzikas iedvesmoto "In Paradisum", kura pamatā izmantots citāts no Engelmaņa Rekviēma, par darbu pie šī opusa un paralēli tapušajiem un topošajiem darbiem gan korim no Amerikas, gan jaunajam baletam, kas pirmizrādi piedzīvos pēc gada.

Svinot leģendārā amerikāņu trompetista Mailza Deivisa (Miles Davis, 1926–1991) simtgadi, Latvijas Radio bigbends 26. martā koncertā Spīķeru koncertzālē piedāvās klausītājiem viņa interpretāciju par Džordža Gēršvina (George Gershwin) operas “Porgijs un Besa” tēmām, kas gadu gaitā kļuvušas par džeza standartiem. Ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu saruna par Mailza Deivisa un Gila Evansa radošo sadarbību, par Deivisa spēju adaptēties arvien jauniem un citādiem stiliem, par to, cik svarīgi ir interpretēt ne tikai mūziku, bet arī sevi un to, vai maz pastāv robeža starp veclaiku atmosfēras atspoguļošanu un mūsdienu interpretāciju. Mailzs bija gan trompetists, gan komponists, gan dažādu sastāvu vadītājs un bezbailīgs novators. Nepilnas piecas desmitgades ilgās radošās darbības laikā Mailzs sniedzis būtisku ieguldījumu gandrīz visu nozīmīgāko džeza novirzienu attīstībā, veicinot dažādu stilistisku rašanos un popularitāti, tostarp fusion, cool jazz un modal jazz.   

Cikla "LNSO kamermūzika" jaunākā koncerta dalībnieku rokās ieskanēsies lielākie orķestrī izmantotie mūzikas instrumenti — te klavieres, te marimba, vibrofons vai zvaniņi. Un visiem — sava veida taustiņi! Vienotā kameransamblī mūziķi 26. martā Rīgas Kongresu namā sniegs priekšstatu par šī neparastā sastāva skanisko potenciālu un izcels katra instrumenta individuālo tembru un tehnisko iespēju burvību caur īpaši izraudzītiem kamermūzikas opusiem. Līdzās Stīva Reiha, Pētera Vaska un Bēlas Bartoka mūzikai koncertā skanēs arī Emanuela Sežurnē un Fazila Saja skaņdarbi. Par gaidāmo notikumu iztaujājam sitaminstrumentālistu Edgaru Vaivodu un pianisti Evelīnu Jēkabsoni. Runājam par dažādajām krāsām, ko katrs no programmā esošajiem komponistiem radījis taustiņu ansamblim, par klavieru perkusivitāti un sitaminstrumentu melodismu, kā arī tuvāks skats katrā no skaņdarbiem. Koncertā piedalīsies arī Elīna Endzele (sitaminstrumenti) un Rihards Plešanovs (klavieres).

20. martā VEF Kultūras pilī ar Raimondam Paulam veltītu programmu “Maestro un mažorminors” tiks atklāts Orķestra "Rīga" festivāls “Windstream”, kas tiek rīkots jau kopš 2010. gada un šogad piedāvās piecus dažādus notikumus. Par diviem - Lielās piektdienas programmu 3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un atklāšanas programmu - stāsta orķestra mākslinieciskais vadītājs Valdis Butāns.  Uzzinām par orķestra ciešo un seno sadarbību ar šī gada jubilāru Raimondu Paulu, par to, ka dažus maestro skaņdarbus šim koncertam aranžējis arī pats Valdis Butāns, par festivālu "Windstream" kā pirmās pavasara dienas vēstnesi, par šī gada jauninājumu - iespēju iegādāties abonementu. Sarunas otrajā pusē - arī par Lielās piektdienas koncertu, kurā gaidāms pirmatskaņojums Viļņa Šmīdberga kompozīcijai "Tēvs". Tās tapšanas iniciators - sitaminstrumentālists Guntars Freibergs. Un vēl par Valda Butāna satikšanos ar Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas opusu "Mākoņu maģija".   Valdis Butāns: Maestro ir lielā jubileja - 90 gadi - ir nozīmīga arī Orķestrim "Rīga" un vēlamies viņam pateikties un godināt mūsu sadarbību garo gadu laikā, ko esam kopā sastrādājuši, un tas tiešām nav maz. Arī mēs, kā jebkurš sevi cienošs profesionāls kolektīvs Latvijā, šogad to darām, un tā ir mūsu pateicība un pienesums šim dialogam par maestro mūziku. Nosaukums “Maestro un mažorminors” ir iekodēts mūsu vēstījums gan par šo mūziku, gan par noskaņu, kas koncertā sagaidāma, gan par maestro daiļradi un dzīvi kopumā. Tur būs apcerīgais, skumīgais, varbūt dramatiskais, un tam iepretim, kas ļoti raksturīgi gan Maestro pašam, gan viņa mūzikai, dzīvespriecīgais, vitālais, humora pilnais, gaišais un arī romantiskais. Mūsu šīpavasara “Windstream” pirmais starta šāviens.       Kāda ir Raimonda Paula un Orķestra “Rīga” sadarbības vēsture? Tā sākusies teju no pašiem pirmsākumiem? Jā, tieši tā, tā ir sākusies krietni vēl pirms es kļuvu par šī orķestra sastāvdaļu. Ja nemaldos, kad bija mans pirmais gads kā šī orķestra galvenajam diriģentam un mākslinieciskajam vadītājam, tā bija viena no pirmajām programmām, ko izveidojām un atskaņojām Lielās ģildes zālē, un tas man ļoti spilgti palicis atmiņā. Runājot par paaudžu maiņām un ka katra nākamā paaudze iemīl un atklāj maestro mūziku, drīz jau varēs teikt - kā iemīl Raiņa dzeju, tā iemīl maestro mūziku. Tā patiešām ir. Man ģimenē aug dēls pusaudzis, vienu dienu braucam kopā mašīnā, viņš atskaņo mašīnā savu pleilisti, un kas tur ir - ļoti forša mūzika, tostarp arī vecie labie maestro Paula skaņdarbi ar Viktoru Lapčenoku un Noru Bumbieri. Arī šī paaudze pa jaunam novērtē un iepazīst, un atzīst par labu esam. Tas vien liecina par šīs mūzikas universālo vērtību mums kā Latvijas nācijai. Priecājos, ka šajā koncertprogrammā mums līdzās būs tādi labi un pārbaudīti sadarbības partneri kā Ilona Bagele, Oskars Petrauskis, kurš savulaik bija saksofonu grupas koncertmeistars, bet viņiem līdzās nāks arī jaunākās paaudzes solisti - Paula Saija, Raimonds Celms, kurš ir brīnišķīgi speciāli šai programmai iemācījies dažus smagsvarus, klasiskas dziesmas no Maestro repertuāra, bet viņš to dara ļoti vitāli, ļoti organiski un viņam ļoti labi piestāv. Viens no mūsu šībrīža spicākajiem, labākajiem, talantīgākajiem džeza pianistiem - Romāns Vendiņš - iznesīs visu klavieru partijas smagumu un būs solists maestro Rapsodijā. Es pats ļoti priecājos par šo koncertu un gaidu to. Bez labi zināmiem skaņdarbiem būs arī publikai mazāk zināmi Maestro skaņdarbi, kas nemaz tik bieži neskan, un varbūt daži no tiem skan tikai mūsu koncertos un mūsu versijās. Solistu vidū būs arī Virdžīnija Laube-Vītiņa, kurai būs ļoti spilgts ksilofona solo. Kā ar aranžējumiem - būs tādi, kas jau klasiski ir jūsu repertuārā, un arī aranžējumi, kas piedzīvos pirmatskaņojumu? Kā jau teicu, šī ir vairāk kā retrospekcija par to, kas gadu gaitā paveikts - būs labāko skaņdarbu un aranžiju izlase. Lielākā daļa aranžiju ir Viļņa Šmīdberga un Aivara Krūmiņa veikums, bet šoreiz ir arī akcenti no manas puses, es arī esmu pieķēries - tad, kad tas ir nepieciešams un jūtu, ka to vajag. Maestro būs klāt? Cerēju, ka viņš mums pievienosies, sen esam saziņā par šo koncertu, bet viņš saka, ka diemžēl šoreiz nevarēs pievienoties mums. Bet, no otras puses, viņa mūzika dzīvos, un tas ir pats galvenais. Mēs viņu godināsim, un viņš mūs neklātienē atbalsta. Toties mums ir tīšām vai netīšām tā sakritis, ka pats Raimonds Pauls pie klavierēm nebūs, bet mums būs gan Raimonds, gan Paula (smejas). Būs ļoti spilgta palete - no mažora līdz minoram un viss kopā.

20. martā pulksten 19 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā klausītājiem piedāvās piecu Eiropas jauno komponistu pasaules pirmatskaņojumus korim un elektronikai. Par koncertu, kas iekļauts JVLMA Mūsdienu mūzikas festivālā "deciBels", intervijā Intai Pīrāgai plašāk stāsta kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Kaspars Putniņš.  Latvijas Radio koris ir viens no vadošajiem profesionālajiem koriem Eiropā, kas sava mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa vadībā regulāri koncertē visā pasaulē, ieraksta godalgotus albumus (tostarp iegūstot prestižo Grammy balvu) un veicina laikmetīgās kordziedāšanas attīstību ar savu novatorismu, dziļumu un izcilu vokālo meistarību. Koncerts būs noslēdzošais posms starptautiskajām kompozīcijas meistarklasēm, kuru laikā Latvijas Radio kora oktets diriģenta Kaspara Putniņa vadībā iestudēja atlases kārtā izvēlētu astoņu Eiropas jauno komponistu skaņdarbu skices. Pieci no astoņiem komponistiem vēlāk tika aicināti savus darbus izvērst, tos komponējot pilnam kora sastāvam un elektronikai, un nu piedzīvosim šīs radošās sadarbības rezultātus. Jaunie komponisti ir Īdens Lonsdeils (Eden Lonsdale, Anglija/Vācija), Mateo Gvalandi (Matteo Gualandi, Itālija), Gilerms de Almeida (Guilherme de Almeida, Portugāle/Brazīlija), Filipo Skaramuči (Filippo Scaramucci, Itālija) un Frančesko Trevisans (Francesco Trevisan, Itālija). Koncerta vadītājs – komponists Ernests Valts Circenis.

No 18. līdz 21. martam jau divpadsmito reizi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Mūsdienu mūzikas festivāls "deciBels" aicina klausītājus piedzīvot pavasarīgas Eiropas laikmetīgās mūzikas vēsmas ar daudzveidīgu koncertprogrammu pašā Rīgas sirdī, turpinot veiksmīgi uzsākto sadarbību ar Rīgas cirku un festivāla starptautiskajiem partneriem, kā arī piedāvājot pārsteigumus virtuālajā vidē, par kuriem uzzināsim, sekojot festivāla jaunumiem sociālajos medijos. Sarunā ar festivāla "deciBels" māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Fišeri un JVLMA kompozīcijas klases studentiem – Dāvidu Kristu Balodi un Laumu Kazaku – par komponistu sadarbību ar atskaņotājiem, festivāla jauninājumiem un apkārtējo notikumu nospiedumiem jaunradē.  *** Piedaloties māksliniekiem no vairāk nekā desmit valstīm, četros vērienīgos koncertos piedzīvosim priekšnesumus, kuru repertuārs sniedzas no 20. gs. akadēmiskās mūzikas klasikas līdz fankam un pavisam neseniem eksperimentāliem meklējumiem multimediju jomā. Dzirdēsim deviņus pasaules pirmatskaņojumus, sastapsim izcilus mūziķus – Latvijas Radio kori, beļģu laikmetīgās mūzikas ansambli Fractales, apburošos klasiskās mūzikas dumpiniekus SMASH.duo un zviedru ērģelnieku Andreasu Hellkvistu (Andreas Hellkvist) kopā ar starptautisku bigbendu Rīgas cirka arēnā – un, protams, kā ik gadu, ar festivāla viesiem tiksimies aizraujošās bezmaksas lekcijās un meistarklasēs. "deciBels" Latvijas mūzikas dzīvē ieņem īpašu vietu ar to, ka tiecas uzlūkot laikmetīgo mūziku kā dzīvu, dinamisku mākslas formu, kas iesaistās sarunā, ir atvērta inovācijām un spēj uzrunāt plašu auditoriju. Pievēršot uzmanību potenciālam, kas rodams mijiedarbē un starpdisciplinārā mākslas radīšanas pieejā, “deciBels” aicina paplašināt priekšstatus par laikmetīgās mūzikas koncerta formātu un piedzīvot tās daudzveidību Festivālu 18. martā JVLMA Lielajā zālē atklās ekstravagantā mūziķu apvienība SMASH.duo (Vācija), kas savos koncertos savieno klasiskās, elektroniskās, džeza un popmūzikas elementus, tiecoties pārkāpt robežas un izaicināt iesakņojušos stereotipus. Šī dueta priekšnesumos gaisma, attēls, kustība un skaņa kļūst par līdzvērtīgiem elementiem vienota mākslas notikuma tapšanā, lai klausītājiem radītu atmiņā paliekošu koncertpieredzi. Programmā skanēs skaņdarbi no dueta ierastā repertuāra, kā arī divu JVLMA kompozīcijas studentu – Dāvja Krista Baloža un Dāvja Vilka – īpaši SMASH.duo sacerēti jaundarbi. Savukārt jau nākamajā vakarā, 19. martā, koncertā Hammond, Big Band & Jazz Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās Hammond ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa. Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra. Jau pavisam citās noskaņās 20. martā JVLMA Lielajā zālē uzstāsies Latvijas Radio koris ar Kasparu Putniņu pie diriģenta pults. Šoreiz kora balss skanējumu neikdienišķākā formātā paplašinās arī elektronikas klātbūtne, ko dzirdēsim piecu Eiropas jauno komponistu pasaules  pirmatskaņojumos. Apveltīti katrs ar spilgti individuālu māksliniecisko rokrakstu, šie komponisti ir izturējuši sīvu konkurenci un kā labākie no labākajiem tika aicināti rakstīt izvērstus skaņdarbus Latvijas Radio kora sastāvam ar elektroniku. Tagad piedzīvosim šīs sadarbības rezultātus! Festivāla noslēgumā 21. martā JVLMA Lielajā zālē baudīsim Latvijas mūzikas dzīvē retu un svarīgu notikumu – beļģu laikmetīgās mūzikas ansambļa Fractales sniegumā līdzās poļu komponistes Martas Šņadi (Marta Śniady) multimediju darbam How Can I Help You? un JVLMA kompozīcijas studentu Laumas Kazakas un Jēkaba Bernāta jaundarbu pirmatskaņojumiem izskanēs ievērojamā 20. gadsimta mūzikas skaņraža Žerāra Grizē (Gérard Grisey) hrestomātiskais opuss Vortex Temporum. Festivāla mākslinieciskā vadītāja Anna Fišere. Scenogrāfe Aija Ķibere. Gaismu mākslinieks Ivars Vācers. Grafiskā dizaina autors Kirils Kirasirovs. Skaņu režisori Guntars Poplavskis un Dimitris Maronidis. Tekstu autors Ansels Kaugers. Festivāls notiek, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Ulysses Platform, Erasmus+ un Nordplus atbalstam.

19. martā festivāla "deciBels" koncertā "Hammond, Big Band & Jazz" Rīgas cirka arēnā izskanēs unikāla džeza mūzikas programma, kuras centrā – leģendārās "Hammond" ērģeles un starptautiska bigbenda monumentālā skaņa. Koncerta solists – zviedru ērģelnieks Andreass Hellkvists, savukārt JVLMA bigbendam diriģenta Dāvja Jurkas vadībā pievienosies studenti no Baltijas, Skandināvijas un Itālijas mūzikas augstskolām. Programmā skaņdarbi no Reja Čārlza, Djūka Elingtona, Džako Pastoriusa, Džo Zavinula un citu džeza mūzikas leģendu repertuāra. Par šo koncertu plašāk stāsta saksofonists, JVLMA un Rīgas Doma kora skolas (RDKS) bigbenda mākslinieciskais vadītājs Dāvis Jurka. Inga Žilinska: Vai vari atklāt, kā īsti šis notikums top?  Dāvis Jurka: Kādu laiciņu likām galvas kopā un domājām, kas būtu tas īpašais, ko mēs, Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza nodaļas pārstāvji, varētu piedāvāt festivālam "deciBels" šogad – kas būtu nebijis un īpašs. Nonācām līdz tīri praktiskai lietai, ka mums džeza klasē stāv Hamonda ērģeles, kuras tiek kustinātas ļoti, ļoti reti. Tad nu domājām par un ap Hamonda ērģeļu spēlētājiem un nonācām līdz Andreasam Helkvistam, kurš ir absolūti brīnišķīgs un izcils šī instrumenta virtuozs! Runājot un gatavojoties festivālam vēl visādās citādās formācijās, nonācām līdz atziņai, ka mūsu platuma grādos – un kur nu vēl Rīgas cirka arēnā! – ērģeles kopā ar bigbendu vispār nekad nav skanējušas. Tā ka esam ārkārtīgi lepni par to, ka šo visu esam spējuši sarīkot un liels prieks, ka šāds koncerts izskanēs tieši "deciBelā", kas ir ļoti laba platforma – jaunrades un svaigas enerģijas pilns festivāls. [Festivāla mākslinieciskā vadītāja] Anna Fišere to visu ļoti labi ir salikusi kopā, un ceru, ka mēs ar savu pienesumu spēsim to visu paspilgtināt! Mūzikas akadēmijas bigbendu šoreiz papildinās ārvalstu mūziķi. Un man par to vienmēr ir īpašs prieks. Protams, absolūti priecājos ikdienā strādāt ar mūsu studentiem, bet "Erasmus" intensīvās programmas ietvaros šī nebūs pirmā reize, kad sadarbojamies ar ārvalstu studentiem: arī iepriekšējo gadu festivālā "deciBels" strādājām šādā pat formā. Īpašais brīdis vienmēr ir pirmreizējā satikšanās. Jo viena lieta ir tā, ka studenti ir pieteikušies, iesūtījuši savus vārdus, uzvārdus un to, kur nu kuru instrumentu spēlē. Bet īstā satikšanās notiek brīdī, kad visi sabrauc un kad mēs visi tiekamies Akmens zālē uz mēģinājumu. Arī šoreiz studenti, kā vienmēr, ir enerģijas pilni un ļoti ieinteresēti, motivēti darboties. Notikums tiešām ir īpašs. Ar studentiem runājām arī par to, cik bieži katram iznācis uzspēlēt kopā ar Hamonda ērģelēm: protams, ka nevienam! Tā ka patiesi: aicinu visus 19. martā uz Rīgas cirka arēnu, lai novērtētu, kā skan bigbends kopā ar ērģelēm! Kā izraudzījāties starptautiskos studentus? Jā noritēja pieteikšanās, un kādi bija atlases kritēriji? Studenti būs gan no Itālijas, gan Skandināvijas valstīm, gan arī no Baltijas – Lietuvas un Igaunijas. Tiek uzrunātas sadarbības skolas, kuras būtu gatavas un ieinteresētas nedēļas garumā iesaistīties šajā intensīvajā projektā. Tās ir arī skolas, kurām ir resursi – jo resursi mācību gada griezumā ir limitēti. Mēs šīm skolām paužam savas vēlmes: ja ansamblis, kas mums jāizveido, ir bigbends, tad mums ir specifiskas instrumentu prasības – fokusējamies uz to, lai atbrauc trombonisti, trompetisti, saksofonisti un kāds no ritma sekcijas. Ja būtu jāizveido jebkādas instrumentācijas ansamblis, būtu vienkāršāk. Bet mēs fokusu liekam tieši uz bigbendu.  Un ko bigbends spēlēs kopā ar Hamonda ērģelēm? Šoreiz tiešām spēlēsim tādu kā vēstures grāmatu. Sāksim ar Djūku Elingtonu un beigsim ar mūsdienīgākajiem skaņdarbiem un ar paša Andreasa komponētu mūziku. Ja būtu jāraksturo pāris vārdos… Ja vien esat dzirdējuši Hamonda ērģeļu skanējumu vai ja kādreiz esat bijuši kādā baznīcā Amerikā, kur notiek koncerts... Domāju, arī mēs dabūsim visu zīmīgo spektru – ārkārtīgi lielo, silto skaņu, ko šis instruments spēj radīt. Ņemot vērā enerģiju un aizrautību, ar kādu Andreass šo instrumentu spēlē – man pat grūti ko piebilst… Vairāk – audioierakstā.

Sestdien, 14. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm sarūpējis muzikālu izrādi “LeNeSOns apmeklē teātri”, kurā kopā ar diriģentu Māri Kuģi un Dailes teātra 10. studijas aktieriem – Eduardu Rediko, Agati Grīnhofu, Katrīnu Altenburgu un Ralfu Puzānu - atskaņos pazīstamas melodijas no dažādām teātra izrādēm un operām. Sarunā ar diriģentu Māri Kuģi - par izaicinājumiem, gatavojot un diriģējot koncertu jaunajiem klausītājiem, un arī metot tiltu uz 25. martu, kad Māris Kuģis stāsies pie Orķestra "Rīga" diriģenta pults koncertā "Aizturētā elpa". Koncerta nosaukums aizgūts no programmā iekļautā Indras Rišes 2000. gada opusa klarnešu kvartetam. Izskanēs arī J. S. Baha Fantāzija un fūga dominorā, D. Šostakoviča Kamersimfonija pārlikumā pūšaminstrumentu sastāvam, kā arī Ē. Vitekra un K. Nīsteda darbi. Māris Kuģis par 14. martā gaidāmajiem notikumiem atklāj: "Sastādot programmu šādam koncertam, nāk klāt daudz papildus faktoru, par kuriem ir jādomā - lai skaņdarbi nav par garu, lai tie nav tādi, kas pieaugušajiem būtu vieglāk uztverami, piemēram, lēna, klusa mūzika. Bērniem tas ir daudz lielāks izaicinājums, un par to ir jādomā. Pirms diviem gadiem, diriģējot LeNeSOnu, bija brīži, kad bērnu čalas un sajūsmas izsaucieni bija dzirdami. Jāatzīst gan, ka toreiz tas notika Hanzas peronā, tur bija mazliet citādāks izkārtojums. Kongresu namā tomēr ir atbilstošāks koncertzāles izvietojums. Būs ļoti dažāda mūzika, tāda, kas, man šķiet, ļoti uzrunās gan jaunos, gan pieaugušos. Vairāki mūziķi arī man nāca klāt un teica, cik viņi ir priecīgi tieši par šo programmu, saaicinājuši visus iespējamos radu bērnus (smejas). Man tiešām liels prieks, un es ar nepacietību gaidu rītdienu."

13. martā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē un 14. martā Daugavpils Vienības namā izskanēs Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolas un Emīla Dārziņa mūzikas skolas apvienotā simfoniskā orķestra koncerts “PA-CEĻAM”. Abu skolu audzēkņi kopā veido simfonisko orķestri ar paplašinātu instrumentu sastāvu, kas sniedz iespēju atskaņot koncertrepertuāru, kas nebūtu pa spēkam katras skolas simfoniskajam orķestrim atsevišķi. Programmas vainagojums būs Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija, bet koncerta pirmajā daļā - divi koncertžanra darbi. Toms Augusts Goba no Emīla Dārziņa mūzikas skolas spēlēs solo Jāņa Ivanova Čellkoncertā, bet Jānis Deniņš no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas - Aleksandra Arutjunjana Koncertā trompetei un orķestrim. Apvienoto orķestri diriģēs JMRMV simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, kurš kopā Emīla Dārziņa mūzikas skolas simfoniskā orķestra vadītāju Andri Vecumnieku viesojās "Klasikas" studijā. Vilhelms Vācietis: Abiem orķestriem ir daudz kopīga, tie ir tik līdzīgi savos darbības principos un šobrīd arī sastāvos un sastāvu lielumā. Mēs esam nedaudz mazāki, jo mums ir tikai četri vidusskolas kursi, Dārziņskolai nāk talkā arī pamatskolas bērni, bet sastāva ziņā esam līdzvērtīgi. Tad šķita: ja saliekam šo a ar b kopā, tad varam pacelt kaut ko vairāk, kā varam ikdienā, tāpēc arī radās profesora brīnišķīgais nosaukums - “Pa ceļam un paceļam”. Andris Vecumnieks: Te ir jāsaprot sekojošais: abi mūsu orķestri paši, suverēnā veidā, ir ar pietiekami intensīvu darbību, un, ja nu mēs esam apvienojušies, tad katrā ziņā ne tāpēc, lai spēlētu ko tādu, ko mēs katrs atsevišķi varētu nospēlēt gan sastāva, gan apjoma ziņā, bet, pats galvenais, kvantitatīvā pienesuma kontekstā. Tik lielu stīgu skaitu, kāds šobrīd ir Dārziņskolas zālē, es, godīgi sakot, neatceros, kad pēdējā laikā būtu redzējis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī vai Liepājas Simfoniskajā orķestrī - ir 14 pirmās vijoles un tikpat daudz otro vijoļu. Mēs esam drusku bažīgi par to, vai spēsim sarūmēties Mūzikas akadēmijas zālē, bet katrā ziņā šobrīd visi esam absolūti apņēmības pilni. Par programmas izvēli: kā jau teicu, mēs vēlas apgūt to, ko fiziski, sastāva ziņā, viena skola nevarētu izdarīt. Programmas izvēle pilnā mērā ir Vilhelma koncepts. Programma ir pamatīga: divi instrumentālie koncerti un Brāmsa Ceturtā simfonija. Vilhelms Vācietis: Man šķiet, ka visi skaņdarbi koncertā varētu būt centrālie skaņdarbi jebkurā citā programmā. Beigās mums sanāk divdaļīgs koncerts, kura pirmajā daļā skanēs abi koncerti - Ivanova Čellkoncerts, kurā solists būs Toms Augusts Goba, Dārziņskolas audzēknis, un Arutjunjana Trompetes koncerts, kur solists ir no “lielajiem” Mediņiem. Katram koncertam solists tika piemeklēts, bet, man šķiet, ļoti dabīgi, nebija daudz diskusiju, bija jau prātā personāži, un ļoti organiski programma izveidojās. Un ļoti godīgi - solists no vienas skolas un no otras skolas. Vilhelms Vācietis: Jā, mēs bijām absolūti brālīgi. Andris Vecumnieks: Bija opcijas, kur mums varbūt nebija mūziķu, tad attiecīgi tajā grupā ir vairāk Vilhelma mūziķu, un bija arī opcijas, kur ir otrādi, bet arī koncertmeistarus esam sadalījuši plus mīnus pa paritātēm. Tas nav tas gadījums, kad katrs vilks deķīti uz savu pusi un teiks: nē, tas būs manējais! Es domāju, ka šajā gadījumā vārds “godīgi” varbūt ir gan īstais, gan ne gluži precīzais, jo mēs godīgi viens otram pateicām un izvērtējām arī profesionālo varēšanu, kāda ir mūziķiem. Visi saka, ka tā ir pirmā sadarbība, bet tā nav gluži pirmā sadarbība abiem orķestriem. Neatceros gadu, bet mūs Māra Sirmā vadībā apvienoja Latvijas svētkos, viens no skaņdarbiem bija "Melanholiskais valsis" un otrs - Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai”. Tā bija pirmā sadarbība. Māris Sirmais darīja, ko varēja, bet tas kaut kā palika lokāli. Bet Vilhelms būtībā pazīst Dārziņskolas audzēkņus, un viņi pazīst Vilhelmu. Kad Vilhelms vēl mācījās un covid-19 neļāva pulcēties vairāk kā cik tur cilvēkiem vienā telpā, tad orķestri es sadalīju divās daļās un pats strādāju ar stīgām, savukārt Vilhelms strādāja ar pūtējiem. Vilhelms Vācietis: Jā, bet mums koncerts nesanāca, jo tieši dienu pirms koncerta - Andris Vecumnieks: - sākās masveida slimošana - oficiāli vēl nebija mājsēde Covid dēļ, bet vienkārši konstatējām, ka jau pussastāvs ir slims. Bet Vilhelms jau bija tuvu koncertam, arī, starp citu, ar ļoti nopietnu repertuāru - Štrausa Serenādi pūtējiem, kas arī ir ciets rieksts. Kamēr Vilhelms mācījās, es ik pa brīdim gāju paskatīties, kā viņam iet ar Mediņskolu. Toreiz bija Bēthovena Pirmā simfonija un Sensānsa Klavierkoncerts. Tā kā kaut kāda veida integrācija caur Vilhelmu un mani abiem orķestiem pastāv jau diezgan ilgi. Man šķiet, ka šī ir tā reize, kad pazūd vārds “konkurence”. Nav nekāds noslēpums, zinām, ka profesionāļu starpā tāda ir, sevišķi starp divām ļoti labām skolām, un šī ir tā reize, kad var saprasties, sadraudzēties, viens otru respektēt, atbalstīt un viens par otru priecāties. Andris Vecumnieks: Ja orķestrī, sēžot pie vienas pults, būs konkurence, kurš ātrāk un kurš skaļāk nospēlēs, tad tas nav orķestris. Noslēgsim mūsu sarunu ar jautājumu un varbūt vēlējumu, Vilhelm, Jums pašam: kā Jūs vēlētos justies un ko sev vēlēt, stājoties šī lielā orķestra priekšā? Vilhelms Vācietis: Es secinājis, ka koncertu baudīt ierodas klausītājs. Diriģents gan arī bauda, bet vienalga prāts visu laiku strādā, un simtdivdesmit procentīgi nevar atgāzties krēslā un vienkārši izbaudīt procesu. Novēlējums būtu izbaudīt, ka mēs varam izdarīt tādas lietas, ka mēs varam nospēlēt Brāmsa Ceturto simfoniju, pie tam izdarīt to nevis kaut kā, bet tā, ka mēs visi 80, kas esam uz skatuves, esam vienā idejā un izveidojam apvienotā simfoniskā orķestra interpretāciju - vienkārši izbaudīt to momentu, ka mums ir iespēja kaut ko tādu izdarīt.

Līdz 24. maijam Mākslas stacijā Dubulti skatāma mākslinieka Jāņa Mitrēvica personālizstāde “L ELLE”, kur gleznās un porcelānu skulptūrās redzams ir rūpnieciski ražotas lelles tēls.  “L elle. Lelle. Leļļu elle. Ar lellēm parasti spēlējas. Spēles var būt dažādas, bet lelle ir ļoti pateicīgs modelis,” saka mākslinieks Jānis Mitrēvics, kurš piektdienas pēcpusdienā bija arī LR3 "Klasika" viesis. Tikšanās ar mākslinieku un izstādes kuratori Ingu Šteimani mākslas stacijā notiks 1., 14., 15. martā un 19. aprīlī. Jānis Mitrēvics: Lelle faktiski ir izteiksmes līdzeklis, darbojošā persona. Man ir prasīts par šo lelles definīciju, kāpēc tā ir radusies. Mēs esam mūsu ēters, visa mūsu apkārtējā pasaule ir pilna ar informāciju - reālu, konkrētu, gan labu, gan sliktu. Ir ļoti daudz attēlu, un tas noved pie tā, ka tu vairāk nereaģē uz kaut kādu… Ar mākslīgo intelektu tiek radītas visādas bildes, un tu saproti, ka vairāk netici nekam. Ņemot to mākslīgo modeli, nevis cilvēku, man liekas, kaut kā var noformulēt un kaut kādā veidā uztaisīt to stāstu tādu, kas kaut kādā mērā var pievērst uzmanību vai būt nolasāmāks. Viena versija tam, kāpēc lelle. Kas jums pašam palīdz filtrēt visu informāciju, kas mūs pārpludina? Man liekas, ka vienīgais, kas var līdzēt, ir domāšana. Pirmkārt, ir tava pirmā reakcija, ka tu netici par lietām, kas varbūt ir reālas. Pasaule ir sajaukta, un par to faktiski ir izstāde. Ne par velti esmu piesaucis Bābeli - Bābeles stāstā ir tas, ka cilvēki ir augstprātīgi, un daudzas sliktas lietas, kuru dēļ Dievs nolēma viņiem sajaukt valodas, lai viņi nevarētu saprasties un nepretendētu uz Dieva statusu. Es domāju, šobrīd mēs sākam izjust Dieva dusmas. Viņš atkal kaut ko ir sajaucis, un cilvēki vairs nevar saprasties.   Veidojas tie mazie burbulīši, par ko sakām, ka katrs dzīvojam kaut kādā burbulī, un to burbulīšu ir arvien vairāk un vairāk. Droši vien tāpēc ne velti izstādes nosaukumā ir “L ELLE”, un lellēm Jūsu izstādē ir vairākas sejas, lauzti, nelauzti ķermenīši, veseli un arī fragmentāri. Draugs vasarā bija atbraucis uz darbnīcu, un mēs runājām - lelle un elle. Zināmā mērā tas haoss ir elle, jo cilvēka viena no laimes formulām ir visu lietu kārtība. Šobrīd, man liekas, kārtība ir sajaukta, tāpēc elle. Ja nosauc “elle” un tu neredzi to bildi, liktos, ka tur būtu jābūt melnam un pazemei, piķim, uguņiem. Es domāju, ka mūsdienu elle ir ļoti labi iepakota, smuki noformēta, viņa tā nemaz neatklājas. Īstenībā arī māksla šobrīd - mākslas loma ir nosegt tās briesmas, kas  apakšā, ar kaut ko rozā un skaistu. Radot savus darbus, protams, ir jājūtas komfortabli. Vai komfortu Jums kā māksliniekam palīdz radīt tas, ka izmantojat materiālus, kas ir tuvi un kuros vislabāk jūtaties? Kā lai saka, man ir profesionāla mākslas izglītība, esmu beidzis gleznotājus, bet es faktiski vienmēr savā darbā esmu izmantojis tos līdzekļus, kas ir pieejami. Inga Šteimane bija tā, kas teica, ka ir divas ļoti atšķirīgas zāles - apakšējā lielā un augšējā, un vienmēr ir labi, ja tur ir kaut kas savādāks. Man bija uzdevums izdomāt kaut ko tā. Šobrīd pat neatceros, kā pie tā nonācu, bet Zosēnos, kur man ir darbnīca, vienkārši blakām ir Piebalgas porcelāna fabrika. Tas kaut kādā veidā saslēdzās un tās lelles sāka tapt porcelānā. Jūs radījāt skices un viņi pēc šīm skicēm tās izgatavoja? Tas process ir diezgan sarežģīts. Faktiski pamatā ir lellītes, ko man mazbērni un radu bērni sadeva, man ir liela kaste ar tiem modelīšiem. Tad tiek atsevišķi noņemtas formas no šīm lellītēm, rokas, kājas un tā tālāk, un tad viņas tiek izlietas. Tad nāk mans darbs, ka es uztaisu to kustību un nodarbojos ar tēlniecību. Tālāk tas atkal tiek savienots un augstās temperatūrās apdedzināts, kamēr mēs iegūstam porcelānu - vienreiz apdedzina, tad liek virsū glazūru, tad otrreiz, kas ir liels izaicinājums. Man vislielākais pārsteigums bija, ka porcelāns, to apdedzinot, saraujas par 20%, kas ir ļoti daudz. Tāpēc bija visādi sākumā, kamēr saprata, kādā veidā to darīt. Viens ir vienkārši forma, bet tās lellītes jau ir ļoti dažādas. Lai dabūtu vēlamo rezultātu, pagāja faktiski kāds pusgads. Plašāk - audioierakstā.

Arnolda Skrides izveidots, kopš 1991. gada Rīgas Latviešu biedrības namā notiek sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu rīkotais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem "Talants Latvijai". Kopš 2018. gada konkursa mākslinieciskais vadītājs ir Normunds Dreģis. Trijās marta svētdienās turpināsies konkursa 34. sezonas 1. kārta un par to uzzinām sarunā ar Normundu Dreģi. Viņš ieskicē konkursa vēsturi un akcentē tā tradīcijas, principus un noteikumus, stāsta par tā doto iespēju jaunajiem mūziķiem turpmākiem muzikāliem startiem. Sarunā - arī par mūzikas skolu atsaucību, žūriju un komandu, kas rūpējas, lai konkurss notiktu, par iepriekšējo konkursu radošo bilanci, par gaidāmo II kārtu un Finālu. Uzzinām arī par jauniešu simfonisko orķestru darbību, gaidāmo festivālu Kurzemē, par Normunda Dreģa paša vadīto Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas orķestri "Armonico" un prieku darbā ar jauniešiem. Normunds Dreģis: "Talants Latvijai" ir vissenākais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem. Šeit piedalās praktiski visu instrumentu specialitāšu audzēkņi, un tās ir apmēram 20 instrumentu spēles specialitātes. Domāju, ka ļoti daudziem bērniem un jauniešiem šis konkurss ir pirmais impulss uz turpmāko izglītību un mūzikas aicinājumu, un, iespējams, viņi arī izvēlas mūziku kā savu nākamo profesiju. Konkurss notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, un tas tur ir arī dibināts. Tā ir ļoti laba iespēja jaunajiem talantiem uzstāties Rīgas Latviešu biedrības nama vēsturiskajās zālēs. Šīs sezonas pirmo kārtu mēs sākām jau 1. februārī, tā kā patlaban viss notiek pilnā sparā. Pavisam kopā piedalās bērni un jaunieši no 16 Latvijas mūzikas skolām. 8. martā uzstāsies Rīgas Juglas mūzikas skolas, Ķekavas mūzikas skolas un Jūrmalas mūzikas vidusskolas audzēkņi, pēc tam būs 22. marts un 29. marts. Vai variet uzburt to “ņigu ņegu”, kas šajās dienās notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, jo šis konkurss ir arī koncerts? Jā, tas tā ir bijis vēsturiski. Konkursa pirmā kārta notiek koncertu cikla formātā, kur katra skola uzstājas ar savu sagatavoto programmu un prezentē savus labākos audzēkņus. Vienā koncertā parasti uzstājas divas vai trīs mūzikas skolas, katra prezentē 10 līdz 12 audzēkņus. Ir liela rosība, jaunie talanti gatavojas, cītīgi iesildās. Ir tiešām jauka atmosfēra konkursam. Kas šim konkursam ir īpašs? Kādi ir noteikumi, gadu gaitā šie noteikumi vai prinipi papildinās? Tiek izdarīti secinājumi vai tas diezgan stabili notiek no reizes uz reizi? Ir vērtības, kuras mēs saglabājam. Tas ir konkursa mērķis - mēs veicinām un atbalstām Latvijas jaunos talantus, meklējam tos akadēmisko žanru mūzikā un dodam viņiem iespēju uzstāties un apliecināt savu talantu Rīgas Latviešu biedrības namā. Mainīgais ir tas, ka tad, kad es pārņēmu šo konkursu, mēs runājām ar kolēģiem un žūrijas ekspertiem un secinājām, ka šim konkursam būtu vērtīgi, ka būtu arī fināla kārta. Iepriekš bija tikai divas kārtas - pirmā, kur uzstājas skolas atsevišķi, un otrā, kur uzstājās pa instrumentu grupām, un tad arī viņi tika vērtēti un apbalvoti. Tā kā konkurss aptver mūzikas skolas no visas Latvijas, spriedām, ka būtu vērtīgi, ja būtu arī fināla kārta. Jā, varbūt tas ir grūtāk un vajag vairāk sagatavoties, un arī tas periods ir garāks, bet domāju, ka tas ir ļoti vērtīgi. Finālā visiem ir viens obligātais latviešu komponista skaņdarbs.

26. februārī plkst. 19.00 koncertzālē “Ave Sol” izskanēs jaunākais koncertcikla “Kora laboratorija” koncerts, kurā pie profesionālā Rīgas kamerkora “Ave Sol” diriģenta pults jau atkal stāsies jaunie talanti – Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas (JVLMA) esošie un arī absolvējušie Andra Veismaņa klases studenti. Tie būs Jānis Almanis-Palmbahs, Matīss Circenis, Kamila Siliņa, Andreass Johanness Teobalds (Andreas Johannes Theobald), Kristaps Solovjovs un Laura Ozoliņa. Ar Kamilu Siliņu, Lauru Ozoliņu un Jāni Almani-Palmbahu jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā! Koncertā skanēs mazāk zināmas laikmetīgās kormūzikas pērles, latviešu tautasdziesmu apdares, skandināvu garīgās mūzikas lirika, kā arī jauno komponistu pirmatskaņojumi. Jaundarbus īpaši šim koncertam raksta Andreass Johanness Teobalds no Ķelnes, kurš pats stāsies kora priekšā, lai diriģētu savu skaņdarbu “Scattered Pieces of Advice” un “Lūgšana” pirmatskaņojumus. Pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos arī Frederika Ginta Rutka kompozīcija “Rise, My Soul”, kas ieguva skatītāju simpātiju balvu 4. Eduardas Balsys starptautiskajā komponistu konkursā Viļņā, Lietuvā, kur tā piedzīvoja savu pirmatskaņojumu Rīgas kamerkora “Ave Sol” izpildījumā Matīsa Circeņa vadībā. Līdzās jaundarbiem skanēs Evijas Skuķes, Pētera Plakiža un Jana Sandstrēma latviešu tautasdziesmu apdares no korim “Kamēr…” veltītajām “Dzintara dziesmām”, kuras diriģēs Jānis Almanis-Palmbahs un Laura Ozoliņa. Tostarp tiks izpildīti arī Georga Pelēča, Artura Maskata, Svena Dāvida Sandstrēma un Henrika Gurecka skaņdarbi, kurus diriģēs Kamila Siliņa un Kristaps Solovjovs. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” tā dibinātāja Imanta Kokara laikā bija fenomens, kāds Latvijā līdz tam nebija pieredzēts. Kokars nebaidījās eksperimentēt un meklēt jaunas krāsas, ievērojami paplašinot gan kordziedāšanas tehniskās iespējas, gan repertuāru. Sadarbojoties ar spilgtākajiem 20. gadsimta latviešu komponistiem, tika radīti neskaitāmi kora opusi, kurus pazīstam arī šodien. Tā bija īsta laboratorija — koris un komponisti sadarbojās pat tiktāl, ka skaņdarbi tapa mēģinājumu laikā, un Imantu Kokaru var dēvēt par to līdzautoru. Šodien šī tradīcija dzīvo tālāk jaunajās paaudzēs, caur jaunajiem, talantīgajiem diriģentiem un komponistiem, kuri drosmīgi meklē, eksperimentē un ļauj kora tradīcijai dzīvot jaunā skanējumā. Rīgas kamerkoris “Ave Sol” joprojām ir telpa, kur jaunrade, drosme un talants turpina veikt jaunus eksperimentus kora laboratorijā.  

No 28. februāra līdz 8. martam norisināsies sestais Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest / Riga", kura laikā notiks arī daudzveidīgi kino industrijas pasākumi: publiskas diskusijas, dokumentālā kino simpozijs, projektu konkurss, sarunas ar filmu autoriem. Ar festivāla producenti Vaivu Bauzi runājām par nosaukumu "Artdocfest", kas līdz ar festivāla direktoru Vitāliju Manski pārceļojies uz Rīgu no Maskavā atpazīstamā festivāla, taču Rīgas festviālam ir pavisam atšķirīga koncepcija - divas filmu konkursa skates, viena atvērta pasaules filmām, otrā - Baltijas jūras valstīm, izņemot Krieviju. Runājām arī par divām jaunām latviešu filmām, kas pieteiktas konkursa skatē un ir visai atšķirīgas no līdz šim atpazīstamā latviešu dokumentālā kino, kā arī īpaši akcentējām festivāla tēmu un noslēgumu, kad līdz ar H. Franka kinokadriem, teātrī "Splendid Palace" koncertēs Gidons Krēmers, "Kremerata Baltica" un Andrejs Osokins, Krēmera īpaši atlasītā un veidotā programmā.   

"Esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt, bet to šobrīd nevēlos nemaz... To, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu šeit var dzirdēt," neslēpj pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei stāstot par savu jaunāko albumu, kurā sastopas Pētera Vaska un Arvo Perta mūzika. Tas ir klusināta miera un iekšējās gaismas muzikāls apliecinājums – ceļojums klusumā, ticībā un bezgalībā. Jaunais albums ierakstīts Ventspils koncertzālē "Latvija", bet izdots prestižajā izdevniecībā "Berlin Classics". Tas iezīmē vēsturisku notikumu Latvijas muzikālajā ainavā – pirmo Ventspils koncertzāles majestātisko ērģeļu ierakstu!  Albuma oficiālās atvēršanas svētki notika 13. februārī Vācijā, bet Latvijā tā vaļā vēršanu ieskandinās Ivetas Apkalnas solokoncerts 21. februārī. Protams, Ventspils koncertzālē "Latvija". Spoguļattēls tam, kā šobrīd jūtas Gunda Vaivode: "Viatore" ir viens no skaņdarbiem, kas iekļauts tavā jaunajā albumā. Ceļinieks. Iveta, tu arī esi ceļiniece? Un no kurienes tu tagad esi atceļojusi?  Jā, es esmu ceļiniece gan tiešā, fiziskā nozīmē, gan arī savā prātā, domās, dvēselē. Īpaši pēdējo gadu laikā ārkārtīgi daudz ceļoju savā iekšējā pasaulē – un ļoti daudz meklēju. Fiziski šobrīd esmu atceļojusi no Berlīnes. Interesanti, ka Pētera Vaska "Viatore" bija mana paša pirmā albuma centrālais skaņdarbs! Un nejauši, patiešām par to neaizdomājoties un neplānojot, es to esmu iekļāvusi savā jaunākajā albumā, neapzinoties šī nosaukuma un skaņdarba "Ceļinieks" patieso, īsto būtību un jēgu šībrīža kontekstā: proti, tas ir spoguļattēls tam, kā es šobrīd jūtos... Tad secīgi bija Perta "Spiegel am Spiegel", kas ir otrs centrālais skaņdarbs šajā diskā. Tieši šie divi darbi ar savām trauslajām, bet emocionāli spēcīgi uzrunājošajām notīm iezīmē augšupeju un spoguļattēlā – mazu lejupslīdi: un visu laiku, šiem mazajiem motīviem mijoties, notiek maģija… Tā nu es ceļoju. Un to, kā šobrīd jūtos, ko sev jautāju, kādas atbildes rodu vai vēl neesmu radusi – to visu var dzirdēt šajā albumā… Abi jubilāri – Arvo Perts, kam jubileju svinējām pērn, un Pēteris Vasks, kuram 80. dzimšanas dienu svinēsim 16. aprīlī – ir tā sauktās jaunās vienkāršības pārstāvji. Tu pēc dabas esi ļoti temperamentīga. Ir sajūta, ka tev, ieskaņojot šo albumu, bijis jānorimst…  Jā, jā! Domāju arī, ka lielākais vairums manu sekotāju – koncertu līdzbraucēji un klausītāji – uzdos sev šo jautājumu: kāpēc pēkšņi šāda izvēle? Jo kādam tas tiešām varētu šķist arī pārsteidzoši. Tu ļoti precīzi pajautāji! Visi Arvo Perta skaņdarbi, kas iekļauti šajā albumā, patiesībā ir komponēti tieši tajā laikā, kad es piedzimu – tas ir 1976. gads. Arī 1978., 1980. gads. Tam, iespējams, ir kāda dziļāka nozīme jeb tas ir spoguļattēls, kāpēc es šobrīd, tuvojoties savai dzīves jubilejai, raugos iekšēja miera virzienā, sevis un sava ego malā nolikšanas virzienā, un tik ļoti nealkstu pēc tām vizuļojošajām, burbuļojošajām pasāžu kaskādēm un galvu reibinošajām, žilbinošajām, skrejošajām un virtuozajām notīm un treļļiem, kuru, protams, neiztrūkst manos koncertos joprojām. Bet tas, kas mani uzrunā visvairāk, ir, lūk, šis te trauslums un spēks vienlaicīgi. Šajos skaņdarbos, kurus komponējuši lielie meistari Arvo Perts un Pēteris Vasks, tikai noliekot malā savu ego, varam atrast patieso un dzidro šīs mūzikas kristālu un izprast, interpretēt un aiznest līdz klausītājam šīs mūzikas būtību. Jo šādā mūzikā ērģelnieks ļoti maz reprezentē sevi – ko bieži vien sagaidām Lista virtuozajos opusos, arī žilbinošajās Baha fūgās. Bet patiešām: lai saprastu šo skaņdarbu patieso būtību un vēstījumu, man ir jāpakāpjas malā. Ar manu temperamentu tieši tas jau ir tas grūtākais! Jo pēc savas dabas, pēc būtības esmu tāda, kurai patīk nākt pie cilvēkiem, kurai patīk runāt, kurai patīk burbuļot un vidžināt. Bet to šobrīd nevēlos nemaz... Man šķiet, šī mūzika atnāca pie manis īstajā laikā. Es to nemeklēju. Bet tad, lūkojot šīs mūzikas un katra skaņdarba stāstu – un katram no šiem skaņdarbiem ir savs stāsts –, es tajos saredzēju tik daudz paralēļu, ka man šķita – nu, tiešām nav nejaušību šai dzīvē un mākslā!  Ar ērģelēm, tāpat kā puķēm, ir jāsarunājas Uz kurām ērģelēm tu esi šo albumu ierakstījusi? Ak jā – tas arī ir ļoti, ļoti būtisks aspekts un lielums ērģelnieka ierakstos! Šajā gadījumā tas ir instruments, kas sen jau bija pelnījis tikt ierakstīts albumā un iemūžināts taustāmā un netaustāmā formātā, un tās ir Filipa Klaisa radītās ērģeles Ventspils koncertzālē "Latvija". Šī koncertzāle, kura tūdaļ svinēs sesto dzimšanas dienu, iemantojusi ļoti stabilu vietu koncertzāļu ģeogrāfijā šeit, Latvijā. Tā ērģeles, kuras man bijušas sava veida krustbērns to tapšanas brīdī, ilgi gaidīja ērģeļu solo programmas ieskaņojumu kompaktdiskā. Turklāt iznācis ne tikai kompaktdisks, bet arī skaņu plate! Albuma un plates oficiālie atklāšanas svētki notika manā laimīgajā 13. datumā – 13. februārī, bet ieskaņot to sākām pagājušā gada 13. jūlijā. Un arī pats pirmais mans albums tika ieskaņots 2003. gada 13. jūlijā.  Varbūt kādam būs interesanti salīdzināt Pētera Vaska "Ceļinieka" interpretācijas – kā tas skanēja tolaik, un kā tas skan tagad, pie Ventspils koncertzāles ērģelēm – varenajām, bet tanī pat laikā pārsteidzoši siltajām, ieskaujošajām ērģeļu skaņām. Pat ne skaņām – tie ir mirkļi, kurus šīs ērģeles dāvā caur savu skanējumu. Arī pārsteiguma mirkļi, kurus pati sev joprojām tur rodu un pārsteidzu sevi. Līdz pat šim brīdim, spēlējot uz šī instrumenta, nevienā brīdī man nav ne reizi bijis jautājuma, kā radīt šo vai citu krāsu.  Tieši gribēju vaicāt – vai reģistrus uz tām ir viegli piemeklēt? Un vai ir kāda īpaša krāsa tieši Ventspils ērģelēm? Šīm ērģelēm mīļākie tembri, mīļākā noskaņa, mīļākās krāsas ir tās klusinātākās un arī dziļais bass, kurš varbūt daudziem šķistu par dziļu, par vibrējošu, par pārāk tālskanīgu, bet man tieši šī amplitūda no dziļuma līdz pašām spicajām augšām šķiet kā īsta emociju jūra, kurā, atkarībā no gadalaika, atkarībā no diennakts laika, atkarībā no tā, vai ir saullēkts vai saulriets, spēju atrast nepieciešamo krāsu. Un burvīgā kārtā jāsaka, ka šīs ērģeles tiek ļoti labi apkoptas un uzturētas! Kas to dara?  Tas ir grūts jautājums, jo nav jau tik daudz meistaru, kuri Latvijā to dara ikdienā, un Ventspils nav galvaspilsēta Rīga... Taču mani ļoti nomierina fakts, ka vismaz reizi gadā uz Ventspili – arī šoreiz – atbrauc kāds no Bonnas, no ērģeļbūves firmas "Philipp Klais Klais Orgelbau GmbH & Co KG", un šo instrumentu uzrauga un aprūpē. Tā ir lielā nepieciešamā tehniskā apkope, kā mēs to sauktu automašīnas gadījumā. Taču arī ikdienā atrasts risinājums – ir cilvēki, kuri liek lietā gan savu ausi, gan savas rokas. Un pats galvenais un svarīgākais ir tas, ka ērģeles tiek regulāri spēlētas – tie ir Ventspils Mūzikas vidusskolas audzēkņi, kuri tās tiešām darbina, jo ar ērģelēm, tāpat kā ar puķēm mājās, ir jāsarunājas – tās nedrīkst vienkārši ieslēgt ik pa laikam! Un Ventspilī tas tiek arī darīts. Albuma ieraksta skaņu režisors bija tavs dzīvesbiedrs Jenss Šūnemanis, ar ko saprotaties bez vārdiem. Tas taču ir atvieglojoši, ja varat būt kopā arī šādā radošā procesā? Jā, tas ir atvieglojums, bet vienlaikus, strādājot kopā ar Jensu, vienmēr jūtos kā pie stingra, prasīga pedagoga… Jo zinu: ja reiz ir viens cilvēks uz šīs pasaules, kurš tiešām vislabāk zina mani kā mūziķi – ne tikai kā cilvēku, pazīst manas spējas un izturību, tad tas ir Jenss! Un es nevaru noblefot, teikdama, ka man vairs nav spēka un šis man varētu būt par daudz… Jo Jenss zina, cik daudz es varu! (Smejas.) No vienas puses tā ir laba provokācija, ko, ar viņu strādājot, varu sagaidīt. Es zinu, ka viņš gan tiešā, gan pārnestā nozīmē saliks visu pa plauktiņiem. Bet tas, protams, ir liels, liels atvieglojums – strādāt abiem kopā. Jo tieši tas jau ir tas, ko ieraksta procesā vēlas katrs mūziķis – lai ir kāds, kurš ne tikai ieskaņo ierakstu, bet pazīst arī tevi kā mākslinieku, indivīdu un spēj aizvest līdz maksimāli labam rezultātam; kurš tevi atver tā, lai tu spēj noticēt saviem spēkiem un saproti, ka tā nav tikai viņa vēlme jeb ārēju spēku radīta nepieciešamība – šo vai to izdarīt savādāk –, bet tā ir TAVA pārliecība. Un tas bieži vien ir lielākais deficīts, sadarbojoties ar skaņu režisoriem: jo nepietiek tikai ar norādēm "ātri", "lēni", "klusu", "skaļi", "par augstu", "par zemu"… Mums patiešām ir vajadzīgs personiskais, individuālais stāsts un ticība – visvairāk jau sev. Ja ticam sev, tad arī ierakstā to sapratīs un sajutīs klausītājs. Klausītāju apskauti Filmā, ko veidojuši mūsu Latvijas Sabiedriskā medija kolēģi, redzam, cik trauksmaina ir tava dzīve, bieži vien pavadīta vilcienos un lidostās. Tev bijuši skaisti koncertbraucieni kopā arī ar mūsējiem, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Mazliet ieskicē, kur tie bija un kur tas vēl būs? Patiešām ir tā, ka amplitūda, ģeogrāfija un temps nesamazinās, arī dzīves gadu skaitam pieaugot… Bet intensitāte, ar kādu vienu vai otru koncertu es personīgi izdzīvoju un gaidu – tā nu gan pieaug! Mūsu sadarbība un skaistā Eiropas tūre ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo vēl turpināsies – šos koncertus esmu visvairāk gaidījusi, jo zināju – tajos būs ne tikai muzikāls pārsteigums un dažkārt pat emocionāla katarse, kādu piedzīvojam uz skatuves: šajos koncertos tu jūti, ka satiecies ar skanisko organismu, kas nāk ne tikai no tavas valsts, kuram ne tikai ir tava mentalitāte, ne tikai tavi sirdspuksti, bet arī muzikāli ar to raugies vienā virzienā un spēj radīt – ne tikai rādīt vai parādīt. Tas mani visvairāk fascinē, sadarbojoties ar kori "Latvija" un Māri Sirmo. Skaistajos koncertos janvārī, kādus piedzīvojām Dortmundē, Luksemburgā, Frankfurtē, jutāmies klausītāju apskauti, apmīļoti un ļoti, ļoti gaidīti. Tie bija ļoti apmeklēti.  Kādu mūziku klausītājiem piedāvājāt? Gan franču, gan angļu, arī Bahs neizpalika. Un Pēteris Vasks. Daļa no šīs programmas būs dzirdama 26. aprīlī koncertzālē "Cēsis", kur smagsvars un galvenā harmoniskā krāsa būs Pētera Vaska mūzika un viņa jubileja. Tas bija ļoti skaists muzikāls ceļojums, kurā koris un ērģeles sastapās kā divi orķestri, kā divi solisti. Visi koncerti notika tikai koncertzālēs. Tas man personīgi ir gan izaicinājums, gan prieks, jo ar kori fiziski esmu kopā uz skatuves – blakus diriģentam, priekšā dziedātājiem. Redzu katru acu pāri, katru muti, skaisti safrizētos dāmu matus, kas mūzikai viļņojas līdzi un arī dzied… Un tik ārkārtīgi saviļņojoši, kā reaģē publika! To visu koncertzālē var izjust daudz, daudz intensīvāk. Turpinājumā dosimies arī uz Zagrebu, Vīni un Londonu, gaidāmi arī koncerti Budapeštā un nākamgad – Prāgā. Tas ir tik skaists ceļojums un iespēja skanēt Latvijai – kā korim "Latvija" un Latvijai kā valstij. Tas man ir pagodinoši. Olimpiāde satuvina Zinot tavu sportisko ģimeni: vai jums iznāk arī sekot Olimpiskajām spēlēm un latviešu panākumiem tajās? O jā, protams, mēs sekojam un joprojām sekojam, un ne tikai latviešu panākumiem! Bērnus ļoti aizkustināja Latvijas hokeja komanda, kura vinnēja Vāciju. Par šo jau bija lielais prieks. Tas bija ļoti, ļoti saviļņojoši. Ļoti patīk viss, kas saistīts ar slalomu. Arī kamaniņu sports. Bet man joprojām lielais bērnības sapnis un aizraušanās ir daiļslidošana: esmu pilnīgi tajā visā iekšā un gribētu būt vēl vairāk. Tajā pašā 13. februārī, kas bija viens no nervus kutinošākajiem daiļslidošanas vakariem – vīriešu  sacensības, man bija jābūt uz skatuves. Un es patiešām paralēli Baham un Glāsam domāju, kas notiek slidotavā. (Smejas.) Vakarā to visu paspēju noskatīties atkārtojumā. Joprojām sekojam Olimpiādei, un mums ir žēl, ka tā ir tik reti. Mēs jau gribētu katru gadu, jo tā arī mūs apvieno uz viena dīvāna ne tikai vakarā, kad ir pāris minūtes brīva laika, bet visu cauru dienu, jo Olimpiādi var skatīties gan no rīta, gan vakarā, gan naktī – tā ir kā magnēts. Tas ir skaisti, ka sports un māksla – tās ir lietas, kas daudzus vieno, jo bieži vien, atrodoties pat vienā telpā, nepietiek laika, lai parunātos vai par kopā kaut ko pārdzīvotu. Tad nu šī ir tā lieta, ko mēs kopā pārdzīvojam! Vai tava meitiņa joprojām trenējas futbolā? Mana meitiņa joprojām trenējas futbolā, un vēl aizvakar skatījāmies arī UEFA Čempionu līgas spēli, kurā bija daudz pārdzīvojumu, bet uzvarēja pareizā komanda. (Sirsnīgi smejas.)  Uzbrukums "Goram" kā uzbrukums ģimenei Iveta, lai arī attālumā, tad noteikti seko līdzi notikumiem "Gorā" un Rēzeknē. Vai tev ir kāds savs sakāmais par šo situāciju? Ļoti sekoju. Un biju patīkami pārsteigta par to, cik ļoti mani tas ne tikai satrauca, bet sāpināja... Patīkami – tas varbūt nebūtu pareizais vārds šajā kontekstā – bet man tomēr tas ir jāsaka, jo "Goru" vienmēr esmu jutusi kā savu ģimeni; gan savu māksliniecisko, gan cilvēcisko ikdienu nespēju iedomāties bez "Gora"! Un ne tikai tamdēļ, ka "Gors" ir Rēzekne, ne tikai tamdēļ, ka man ir tas gods būt Rēzeknes Goda pilsonei, ieskandināt "Gora" koncertzāli un radīt savu festivālu, bet arī tamdēļ, ka, objektīvi raugoties, "Gors" visā Eiropas un pasaules koncertzāļu paletē ir ar ārkārtīgi daudzām plusa zīmēm! Šajā situācijā tas patīkamais bija, ka redzēju, cik ļoti man tas sāp – bija sajūta, ka iegriezts pirkstā un vai ka visu laiku kāds kāpj uz varžacīm. Jutos tā, ka jāaizstāv kāds no manas ģimenes – šo situāciju izjutu gandrīz fiziski sāpīgi. Tas viss iespaidoja gan manu Ziemassvētku prieku, gan Jaunā gada gaidīšanas sajūsmu. Nespēju būt mierā ar to, cik cilvēki var būt nepastāvīgi savos spriedumos, savos solījumos un arī savā nostājā. Mani pārsteidza, ka cilvēki, kas šo visu vētru iesāka, ir tie paši, kas radījuši kopā ar "Goru", kas priecājušies par "Gora" panākumiem un nupat, svinot festivāla "Organismi" 10. jubileju, solījuši, ka tā tam vienmēr būs būt! Un nepaiet ne pāris mēnešu, un tu sev uzdod jautājumu: vai tiešām mēs runājam par šiem pašiem cilvēkiem? Vai mēs tiešām runājam par šo situāciju, par šo pašu koncertzāli? Tas manī radīja apjukumu un šoku. Rakstīju vēstuli nu jau atstādinātajam Rēzekne mēram, parakstoties kā pilsētas Goda pilsone, nevis tikai kā mūziķe Iveta Apkalna, jo to sajutu kā savu pienākumu – paust savu viedokli. Atbildi neesmu saņēmusi līdz šim brīdim, bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vēstulē atgādināju gan mūsu sarunas, gan arī to, ka objektīvi nav pamata visiem šiem izteikumiem. Nespēju raudzīties cilvēkiem acīs, kad viņi melo un katru dienu stāstīta jaunus stāstus. Tas aizvainojums un nepamatoto pārmetumu gūzma, kas bija jāpārdzīvo Diānai Zirniņai – kā kaut kas tāds spēj rasties! Šobrīd uzdodu sev jautājumu – vai festivālam "Organismi" būtu arī turpmāk; vai tam būt tādam, kāds tas bijis līdz šim; vai kaut kādā veidā nav jāpārstrukturējas. Bet man ir liels prieks, ka šobrīd darbs turpinās, un redzu kaut kādu cerību. Neteiktu, ka tā ir uzvara – tā ir tikai iespēja paiet solīti uz priekšu cerībā, ka mēs nepašļuksim. Bet tas, kā tas ir ieviļņojies un ko tas atstāj aiz sevis – tas man ir ļoti biedējoši: kā būs tālāk? Es to jūtu kā uzbrukumu savai ģimenei. Cerēsim, ka risinājums tiks rasts – iesaistoties Kultūras ministrijai, atbildīgajām institūcijām un arī sabiedrībai, kas bija ļoti patīkami... Tas bija ārkārtīgi patīkami – īpaši runājot par sabiedrību, kas dzīvo Rēzeknē. Tas bija saviļņojoši – dzirdēt un redzēt, kas tur notika! Patiešām cerams, ka visiem prātiem klātesot, tiks rasts vislabākais risinājums, kāds šobrīd vajadzīgs Rēzeknei, "Goram" un visiem, kuri tajā mīl klausīties labu mūziku, skatīties teātri un kino.  Tieši tā. Jo "Gors" ir tas magnēts, vilinātājs un rosinātājs, kāpēc daudzi vispār pirmo reizi savā dzīvē aizbraukuši uz Rēzekni. Un tādu bijis ļoti daudz. Varbūt tieši šis fakts ir tas pamata grauds, rosinātājs un motivētājs!

Par interpretāciju smalkumu un precizitāti slavētais britu diriģents Dankans Vords, ar kuru tiekamies "Klasikas" studijā, savās programmās tiecas būvēt tiltus starp dažādiem laikmetiem un muzikālajiem stiliem. Minēto var attiecināt arī uz orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu 21. februārī pulksten 19 LU Lielajā aulā, kurā jauneklīgais talants aicinās viesoties gan kameriskas svečugaismas ieskautajā 18. gadsimta Vīnē, gan tās pēcākajā versijā ar greznu lustru apspīdētām ballēm un spožu laternu izgaismotām ielām. Līdzās romantiķa Franča Šūberta Sešām vācu dejām, kas jaunu elpu ieguvušas, pateicoties Antona Vēberna stilistiski iejūtīgajai instrumentācijai, viņš licis klasiķa Jozefa Haidna koķeti ironiskā humora caurstrāvoto 83. simfoniju "Vista", kas gan tapusi pēc Parīzes pasūtinājuma. Simfonijas žanrs nodarbinājis arī Jaunās Vīnes skolas aizsācēja Arnolda Šēnberga prātu, ko aplieciena arīdzan viņa Pirmā kamersimfonija, kas pilna melodiska vijīguma, nospriegotu harmoniju un veldzējošas apskaidrības. Savu jaunrades ceļu šis 20. gadsimta mūzikas reformators aizsāka kā vēlīnā romantisma ideju turpinātājs un tieši šis opuss uzskatāms par pagrieziena punktu komponista radošajos meklējumos. Pārmaiņu vējos tapušas arī Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijas, kurās ieaustos liesmojošos mīlas pilnos tēlus atklās par emocionālu dziļumu un žilbinošu tehnisko varēšanu slavētais poļu soprāns Monika Bučkovska-Vorda.  Ieva Zeidmane: Savās programmās jūs nereti līdzās liekat dažādu stilus, dažādu laikmetu skaņdarbus. Vai vienmēr nepieciešama kāda saikne, kas programmu vieno? Dankans Vords: Manuprāt, ir ļoti aizraujoši, ja ir kontrastējoši elementi. Ir jauki, ja pastāv kāda saikne, iemesls, kāpēc skaņdarbi sader kopā un kāpēc tie izceļ noteiktas īpašības. Un vai šoreiz tāda saikne ir? Protams! Šoreiz programma saistīta ar Vīni un abām Vīnes skolām. Un ļoti skaisti abas saista šis Šūberta mazo vācu deju cikls, ko orķestrējis Antons Veberns, kad deju partitūra laimīgā kārtā tika atrasta tikai 1930. gadā. Notis ilgu laiku bija zudušas, un Vēberns tās savā miniatūru perfekcionista manierē ļoti rūpīgi orķestrēja. Tas, ko viņš darīja, nav radikāli, bet tas ir ļoti perfekcionistiski. Izmantojot ļoti klasisku orķestri, viņš šīm dejām izveidojis skaistu 20. gadsimta orķestrāciju. Manuprāt, Vēberns šo darbu veicis brīnišķīgi. Lai gan, acīmredzot, tas viņam sagādājis zināmas grūtības.Viņš rakstījis Šēnbergam, ka viņam patiešām nācies ieguldīt laiku, lai visu paveiktu pareizi un sajustu, ka ir notvēris īsto noskaņu. Šēnberga Pirmā kamersimfonija ir viendaļīgs darbs, tomēr tajā var saskatīt piecdaļības iezīmes. Komponists arī tās iezīmējis ar mēģinājumu cipariem. Šī piecdaļība ir svarīga? Jā, es domāju, ka šī struktūra ir diezgan skaidra, kopējais viendaļīga darba plūdums šķiet ļoti organisks. Jūs vienmēr tiekat aizvests nākamajā ceļojuma posmā. Ir daudz tēmu, kuras jūs iemācāties atpazīt, tās vienmēr savijas savā starpā, izvijas starp ārkārtīgi virtuozajām līnijām 15 solo instrumentos. Jā, es domāju, ka šis kompaktais formāts, kāds izmantots jau arī agrāk tapušos darbos, piemēram, Šūberta “Ceļinieka fantāzijā”, spēj ietvert plašāku formu mūzikas nepārtrauktajā plūdumā. Mani pārsteidz emociju un intensitātes amplitūda, ko Šēnbergs panāk. Es domāju, tā līdzinās, piemēram, Mālera Septītajai simfonijai, kas komponēta ap to pašu laiku, pabeigta šķiet, gadu iepriekš. Vienīgi Šēnberga darbs ir 20 nevis 90 minūšu garš. Emociju ziņā kamersimfonija ir īsti amerikāņu kalniņi. Sarežģīts skaņdarbs? Grūtāks orķestra mūziķiem vai diriģentam?  Visiem šis skaņdarbs ir liels izaicinājums. Katra partija ir ārkārtīgi virtuoza, daudzviet uz robežas ar neiespējamo. Liela daļa jāspēlē galvu reibinošā ātrumā, ar neticamiem tempiem un plūdumu. Tomēr katrai līnijai, gluži kā atskaņojot kādu no Riharda Štrausa lielajām operām, ir jābūt ārkārtīgi skaistai. Šī nav nekāda agresīva divpadsmittoņu mūzika. (4:05) Tās ir patiesi dziļi romantiskas līnijas, kurām jābūt ne tikai perfekti intonētām un ar fantastisku ritmu, bet arī ļoti izteiksmīgām. Un, protams, viens no izaicinājumiem man ir ļoti pārliecinoši izveidot tempu formu un struktūru, lai viss būtu ļoti plūstoši un organiski. Nereti varam dzirdēt, ka šī darba atskaņojumi ir pārāk saraustīti, bet ir arī tādi diriģenti, kas vienkārši izbrāžas darbam cauri, un jūs neko nejūtat. Tāpēc ir tik svarīgi atrast īsto līdzsvaru starp šīm pasaulēm. Un vēl viena ļoti būtiska lieta, ko prasa instrumentācija: ir jāatrod īstais balanss. Protams, komponists sniedz ļoti konkrētas norādes, bet ir tikai pieci stīdzinieki, pret ievērojami lielāku koka pūšaminstrumentu un mežragu skaitu, tāpēc vienmēr nākas mazliet pacīnīties. Un nav brīnums, ka nereti atskaņojumos stīgu instrumentu skaits tiek palielināts. Vēlāk, protams, kompnists šo kamersimfoniju to pārorkestrēja, lai varētu baudītu šo brīnišķīgo mūziku episkā orķestra mērogā. Un līdzās šai mūzikai jūs programmā iekļaujat arī Haidnu un Mocartu. Jā, tie ir iepriekšējo gadsimtu Vīnes ideāli. Brīnišķīgi programmā iekļaut vienu no Haidna Parīzes simfonijām – tā ir 83.simfonija, pazīstama arī ar nosaukumu "Vista". Man patīk izcelt humoru un pārsteiguma elementus Haidna mūzikā. Manuprāt, viņš ir absolūts "gaidiet negaidīto" meistars. No sešām Parīzes simfonijām, šī ir vienīgā, kas rakstīta minorā, tā sākas "Sturm und Drang" garā kā dramatisks vigoroso. Bet pavisam drīz nonākam jau pie otrās tēmas, kad oboju partijā un stīgās dzirdam klukstošas vistas, kas knābā. Šī simfonija ir īsts meistardarbs, katrs posms ir kā dārgakmens. Man tiešām prieks pēc vairāku gadu pārtraukuma atgriezties pie šī darba. Un, tad protams, Mocarta mūzika – koncertārijas. Esmu priecīgs šoreiz būt Rīgā kopā ar savu sievu Moniku. Mēs iepazināmies, tieši atskaņojot Mocartu. Es diriģēju "Così fan tutte" Strasbūrā, kādu vakaru saslima Fjordilidži lomas atveidotāja un Monika ieradās no Polijas, lai viņu aizvietotu. Tā mēs iepazināmies, un viņai, tāpat kā man, ir ļoti plašs repertuārs. Bet – jā, Mocarts joprojām ir svarīgs. Nesen viņa Frankfurtē dziedāja galveno lomu Mocarta pirmajā operā "Mitridats – Pontas karalis": jau šajā operā Mocarts ir ceļā uz to virtuozitāti, kas dzirdama koncertārijās. Koncertārijas Mocarts parasti rakstīja vai nu kādam soprānam, ko uzskatīja par ārkārtīgi talantīgu, vai arī otrādi – dziedātājas viņu pierunāja un dīca, lai Mocarts uzraksta ko tādu, kas atklātu visu, ko viņu balsis spēj. Un īpaši pēdējā no ārijām, ko atskaņosim, ir neprātīgi virtuoza – koloratūras, ātrums, tesitūra, vienmēr augšup un augšup, mūzika ir enerģijas un krāsu pārpilna. Tie ir brīnišķīgi skaņdarbi, un ir patiess prieks tos iekļaut programmā. Kā tas ir – atrasties uz vienas koncertskatuves ar sievu? Jūs vieno īpaša saikne un saprotaties bez vārdiem? Vai arī uz skatuves esat vienkārši profesionāli mūziķi? Mēs esam profesionāļi, bet, protams, pastāv īpaša saikne. Mums gan ne pārāk bieži iznāk muzicēt kopā, bet, kad tāda iespēja rodas, vienmēr priecājamies. Protams, starp mums valda ļoti instinktīva saprašanās arī mūzikā. Mēs precīzi zinām, kurp otrs dosies, ko nozīmē elpa, emocijas, temps, un mums ir ļoti atklāts dialogs. Tā ir ļoti laba darba sadarbība. Šī nav pirmā reize, kad esat Rīgā – esat pie mums jau viesojies. Jā, diemžēl tikai vienu reizi esmu bijis šajā skaistajā pilsētā, un tas bija krietni sen, pirms gadiem 18, tad es aktīvāk darbojos kā komponists. Man lūdza uzrakstīt solo skaņdarbu akordeonam manai senajai, mīļajai draudzenei Ksenijai Sidorovai, un manu darbu atskaņoja festivāla ietvaros vienā no jūsu skaistajām baznīcām. Šķiet, kopš tā laika pilsēta ir ļoti mainījusies, ir lieliski to no jauna atklāt. Jūs jau pieminējāt repertuāra daudzveidību, jūs atskaņojat laikmetīgos opusus, baroku, iesaistāties džeza un tautas mūzikas projektos, pievēršaties mūzikai no Indijas un Kubas. Pasaulē ir tik daudz mūzikas! Kā jūs atrodat tieši sev tuvo?  Var taču viegli apmaldīties visā daudzveidībā! Tas ir labs jautājums! Patiesībā – jo vairāk iedziļinies kādā mūzikas virzienā, jo vairāk saproti, cik daudz vēl neesi atklājis un iepazinis. Man dažreiz tā naivi jautā – jūs droši vien esat diriģējis gandrīz visus lielos skaņdarbus? Nu, protams, nē. Katras atvērtās durvis paver vēl vienu koridoru – gluži kā grāmatā "Alise Brīnumzemē" – ar miljoniem citu durvju. Šī iespēju bagātība nozīmē, ka šajos ceļos katra komponista daiļradei pievēršos ar lielāku atlasi. Es nejūtu īpašu vajadzību diriģēt pilnīgi visas kāda skaņraža simfonijas. Lai gan tas ir bijis visai klasisks modelis ierakstu industrijā, kur valda noteikti programmu veidošanas stereotipi. Bet patiesībā – jā, protams, katram komponistam ir virsotnes un arī dažādība viņa rakstītajā. Ir skaņdarbi, kas jūs uzrunās vairāk, ne vienmēr tie ir visslavenākie, bet es parasti meklēju novārtā atstātus darbus, kas būtu pelnījuši lielāku atzinību, nekā saņem. Tas ir viens no maniem mērķiem, izvēloties no šī neskaitāmo iespēju klāsta. Un tad, kā jau sākumā minēju, cenšos atrast darbus, kas, manuprāt, ļoti labi sader kopā, bet varbūt nav tā acīmredzamā izvēle, liekot kopā dažādu tautu, dažādu laikmetu un stilu kompozīcijas. Un nav arī tā, ka diriģents vienkārši sēž, sapņo un var darīt, ko vēlas. Mēs nedzīvojam vakuumā, un katrs lēmums par programmu rodas diskusijās ar orķestra vai opernama vadību, konkrēta festivāla vai radio kompānijas pārstāvjiem vai pašiem mūziķiem. Un jāatzīst, ka tas ne vienmēr ir ierobežojums. Dažkārt labākās idejas rodas tieši šādās diskusijās un mijiedarbībā. Jūs pats esat rakstījis mūziku, spēlējis mežragu arī orķestrī. Vai, stājoties orķestra priekšā, diriģentam šī pieredze palīdz? Noteikti – tā ir ļoti svarīga! Pirms mēģināju spēlēt mežragu – es saku – mēģināju, jo šo instrument spēlēt nav viegli –, es spēlēju arī klavieres un sākumā daudz ko apguvu pašmācības ceļā. Es klausījos ierakstus un izspēlēju melodijas, un komponēju pats savas. Vai klavieres spēlēt ir vieglāk, nekā mežragu? Citādāk. Ja nospiežat fadiēza taustiņu, tad arī skanēs fadiēzs, un jums nav jācer, ka lūpas nostrādās pareizi un elpa balstīsies īstajā vietā. Bet, protams, sēdēt kameransamblī vai orķestrī kopā ar kolēģiem un zināt, ko nozīmē kopā elpot, precīzi intonēt, radīt vienotu skaņu, brīnišķīgu ansambļa skanējumu un bagātīgu tembru sajaukumu – tas ir ļoti vērtīgi. Un, protams, vadot dziedātājus vai kori kādā operā vai oratorijā, vokālisti ir pateicīgi, ka es kā diriģents arī elpoju kopā ar žestu un palīdzu viņiem justies ērti, viņi jūt atbalstu un sapratni. Tāpēc mana pieredze noteikti ir bijis liels ieguvums. Un es domāju, ka komponēšana, ar ko visai aktīvi nodarbojos no apmēram septiņu līdz 25 gadu vecumam, arī bija ārkārtīgi noderīga un būtiska vēlāk man kā diriģentam. Tas palīdz laikmetīgajā mūzikā, lai saprastu tehnikas un domāšanas procesus, un noder arī citu laiku repertuārā, lai palūkotos uz notiekošo ar komponista acīm. Tas var būt ļoti vērtīgi. Jūs pats sacerējāt savu mūziklu vienpadsmit gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā to iestudējāt savā skolā. Vai šī pieredze kaut kā noderēja vēlāk, kad pats jau diriģējāt citu komponistu operas? Pieredze vēlāk bija ļoti līdzīga un ļoti, ļoti noderīga. Toreiz, kad radīju savu mūziklu, es nekad iepriekš nebiju diriģējis... Mans skolotājs apskatīja manis atnesto partitūru manam mūziklam "Alise Brīnumzemē" – šo divu stundu garo darbu biju sarakstījis vasaras brīvlaikā – un teica: "Izskatās ļoti labi, Dankan. Man žēl, jo ir mācību gada sākums, tāpēc esmu ļoti aizņemts, bet, ja vēlies to atskaņot, tev pašam jāķeras pie darba." Tā nu es sapulcēju kori, saaicināju skolotājus solistu lomās, izveidoju orķestri jeb bigbendu un sāku mēģinājumus. Tobrīd no diriģēšanas neko nesapratu, man nebija diriģēšanas stundu, un es pat īsti nebiju redzējis daudz diriģentu, bet domāju — es šo mūziku zinu, es to esmu sarakstījis un vēlos, lai šie cilvēki to atskaņo. Un skolēni labprāt nāca uz mēģinājumiem! Viņi visi bija vecāki par mani, un mēs iestudējām šo izrādi. Es pat nesen satiku cilvēkus, kas to joprojām atceras ar prieku. Šodien droši vien par šo mūziku nejustos pārāk lepns, bet toreiz es tik daudz iemācījos – rakstot, atskaņojot, vadot mēģinājumus. Tas bija patiešām svarīgi un vērtīgi, un es sapratu – man tas ļoti patīk, tā arī kopš tā laika esmu mūzikas pasaulē. Vai varat teikt, ka diriģenta galvenais uzdevums ir iedvesmot mūziķus? Jo jūs pats neradāt skaņu, jums jāpanāk, lai mūziķi rada skaņu, kādu vēlaties jūs. Iedvesmošana – tas ir ļoti svarīgs vārds un būtiska īpašība diriģentam. Tas nozīmē – izcelt vislabāko, atraisīt maksimumu, ko spēj mūziķi, ar kuriem sadarbojaties. Katram mūziķim ir savs stāsts, savas īpašības, savs talants savā specialitātē, bet diriģenta māksla ir apvienot visus šos talantus vienas idejas vārdā un pulcēt cilvēkus kopīgā redzējumā par to, kas ir šis konkrētais skaņdarbs. Tādā ziņā šī ir ļoti socioloģiska profesija, spēlēšanās ar telpā esošo cilvēku enerģiju. Ir jāatrod veids, kā izcelt mūziķos visu to labāko un caur viņu sniegumu ļoti spilgti nodot mūzikā pausto jau tālāk klausītājiem. Kā jūs izceļat labāko no mūziķiem? Nav taču tāda slēdža, ko ieslēgt, tas jāpanāk kaut kā maģiski. Jā, dažreiz gribētos, lai būtu slēdzis. Viens no profesionāla diriģenta priekiem ir iespēja ceļot un strādāt ar ļoti dažādiem orķestriem, jo katram ir savs raksturs. Mēs sakām, un zināmā mērā tā ir taisnība, ka ierakstu industrijas un multikulturālisma dēļ daži orķestri skan starptautiskāk, bet cilvēku un darba kultūras ziņā atšķirības joprojām ir lielas. Un jums ir ļoti maz laika, ienākot jaunā telpā, tiekoties ar jaunu cilvēku grupu, lai saprastu, kā strādāt šajā nedēļā. Protams, ir dažas dienas līdz koncertam, bet, lai sajustu grupas garu un pielāgotu savu darba veidu un izteiksmi konkrētajam skaņdarbam, lai mūziķi būtu jūsu pusē, jābūt ļoti elastīgam un ātri jāatrod ceļš. Diriģēšana ir fiziska māksla. Lielākā daļa diriģenta darba notiek caur klātbūtni un žestiem, un arī sejas izteiksmi, bet neatkarīgi no valodas barjeras būs arī sarunas. Un tas katrā orķestrī tās būs citādākas. Vai tas ir tikai diriģenta talants – vai nu tas ir, vai nav, vai arī to var iemācīties? Es domāju, daudz ko var iemācīties ar pareizu iedrošinājumu un īsto skolotāju, bet galvenokārt ar pieredzi. Diriģēšanu nevar iemācīties no grāmatas vai savā istabā vienatnē. Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iegūt pieredzi ar cilvēkiem. Jaunie diriģenti man bieži jautā padomu, un es vienmēr saku: “Nav svarīgi, ko jūs diriģējat – bērnu grupu, amatieru kori, jebkuru stilu, jebkuru laikmetu – svarīgs ir fiziskais kontakts ar cilvēkiem un spēja viņus apvienot savas idejas vārdā. Atvērti, elastīgi un ieinteresēti -  tā jūs raksturojat savu orķestri – "Dienvidnīderlandes filharmoniķus". Jūs esat šī orķestra galvenais diriģents. Vai šīs ir īpašības, ko visvairāk novērtējat orķestrantos? Jā, tās ļoti palīdz, neatkarīgi no tā, cik izcils ir orķestris. Ja nedēļas sākumā visi sanāk kopā ar attieksmi – mēs atskaņojam šo meistardarbu, varbūt jau simto reizi, bet kā tas būs šoreiz; ja ir atvērtība un sajūsmas enerģija, tad mēs varam sasniegt augstākās virsotnes. Ja cilvēki vēlas spēlēt kopā, būt iedvesmoti un iedvesmoties, paskatīties uz mūziku ar svaigu skatījumu, tas ir ļoti aizraujoši. Šī ir mana pirmā reize, strādājot ar orķestri "Sinfonietta Rīga". Es biju dzirdējis labas atsauksmes un šorīt bija aizraujoši sākt ar Haidna simfoniju un uzreiz sajust šo garu: kā Dankans to vēlas? Kurp mēs ejam? Ak, krāsa, tas bija negaidīti! Lieliski – atvērts prāts un gatavība pieņemt jaunas idejas. Brīnišķīgi mūziķi un lieliskas viņu spēlētās solo partijas! Jūtama izcila kameransambļa sajūta, vēlme satikt jaunu draugu, jaunu iedvesmotāju, kolēģi un radīt aizraujošu koncertu. Dažos ļoti slavenos orķestros var būt sajūta: mēs šo mūziku spēlējam tā, un tā to atskaņojam jau 200 gadus. Kāpēc kaut ko mainīt? Dažreiz var izveidot brīnišķīgu dialogu ar šo vēsturi, jo bieži tā ir izcila vēsture. Bet reizēm tas ir grūtāk. Es ļoti novērtēju, ja pat visizcilākie orķestri saglabā degsmi un atvērtību, vēlmi attīstīties jaunā virzienā. Un vēl viena lieta, ko iemācījos kā jauns diriģents, ir – nekad neuztvert personīgi tās izpausmes, ko, iespējams, redzat cilvēku sejās. Es agrāk naktīs modos, domādams – tas vijolnieks uz mani skatījās dīvaini: varbūt es kaut ko daru nepareizi? Un bieži tieši šis cilvēks pēc koncerta pienāca klāt un teica, ka tas bijis iedvesmojošākais concerts! Un tu domā – ko?! Lūdzu, saved kārtībā savas grimases! (Smejas.) Tas var būt pārsteidzoši. Protams, stereotipi par jauniem mūziķiem pastāv, bet mūzika ir universāla un bez vecuma ierobežojumiem. Kad es savos divdesmit gados biju Saimona Retla asistents Berlīnes filharmoniķos, bija jauni akadēmijas mūziķi, kas 19 gadu vecumā ieguva vietu orķestrī un uzreiz iemantoja pārējo kolēģu cieņu, jo viņi bija lieliski mūziķi. Tas pats attiecas arī uz diriģēšanu. Nevienam nebūs iebildumu, ja vien jūs patiesi dziļi pazīstat un mīlat šo mūziku un skaidri parādāt, ko vēlaties, un jums ir talants. Tad, neatkarīgi no vecuma, cilvēki parasti būs jūsu pusē.  

14. februārī Ventspils Livonijas ordeņa pilī notiks viduslaiku lasījumi par tēmu “Svētie un grēcīgie”, kuros piedalīsies vēsturnieks Armands Vijups, dabas zinātnieks un liturģijas vēstures pētnieks Andris Amoliņš, teologs Andris Priede un filozofs Ilmārs Šlāpins. Pils ātrijā notiks arī  viduslaiku sadzīves būšanas - varēs mērīt bruņas, iepazīties ar vairoga darināšanas gaitu un uzspēlēt īstas viduslaiku galda spēles.  Andra Amoliņa tēma ir "Ventspils misāles fragments – senākais mūzikas pieraksts Latvijas teritorijā", par kuru vairāk uzzinām sarunā ar Orestu Silabriedi. Kas ir Ventspils misāle, par kuras muzikālo daļu runāsiet? Tās īstenībā ir tikai divas pergamenta lapas. Tajās bija iesiets Ventspils rātes dokumentu krājums, tāda kā zemesgrāmata. Piešūti klāt bija, kā mēs tagad teiktu, pašvaldības saistošie noteikumi - 16. gadsimts, 17. gadsimta sākums. Tajā laikā jau bija iespiestās grāmatas, tāpēc bija izveidojusies pergamenta makulatūra - lapas no grāmatām, kuras vairs netika lietotas, izmantoja kā iesienamo materiālu. Izrādās, tā ir bijusi diezgan plaši sastopama parādība Eiropā. Tagad ir pat vesela zinātnes nozare, kas pēta šādi saglābtus pergamentus. Tātad tas ir nevis barbariski, bet ekonomiski? Tas bija ekonomiski, jā. Tāds aprakstīts pergaments, sevišķi, ja tur vēl bija notis virsū, arī dekoratīvi izskatās, ja tas ir ārējais vāks. Divas šādas lapas bija, un Pēteris Vaickovskis man to attēlus atsūtīja. Uzreiz varēja pateikt - jā, tās ir divas secīgas lapas no viduslaiku misāles. Tad arī tapa projekts. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas pētniecībai atvēlēja zināmus līdzekļus. Kaut kas par to tika izpētīts, un radās secinājums, sēžot ar lupu un ultravioletās gaismas lampu pie tām lapām, jo tās bija daudz cietušas, nosmērētas, ar pelējumu un bojātas, ka tās, visticamāk, ir no misāles, kas bijusi vācu ordeņa liturģiskā grāmata. Ventspils ir vācu ordeņa pils uz visu Kurzemi, Kurzemes bīskapija bija inkorporēta vācu ordenī, tā kā viņi šo liturģiju tur lietoja. Ar lielu intrigu varētu jautāt, vai šī misāle būtu vecāka par Rīgas misāli, ko Guntars Prānis ar kolēģiem plaši prezentēja? Profesors, vēsturnieks Andris Levāns ir mēģinājis datēt. Viņam iznāk, ka šīs lapas pēc, es pieņemu, rakstības stila, varētu drīzāk būt 14. gadsimts. Salīdzinot ar vēl virkni dokumentu, kas ir kaut kādā veidā datēti, tas tā varētu būt. Par Rīgas misāli tad laikam ir vecāka. Plašāk - audioierakstā.

14. februāri Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskais orķestris programmā "Bēthovens un Bartoks. Dialogi orķestrim" tiksies ar igauņu diriģentu Risto Jostu un Londonā dzīvojošo ukraiņu pianistu Nikitu Burzaņicu, kurš 2023. gadā Jāzepa Vītola VIII Starptautiskajā pianistu konkursā ieguva 3. vietu un Liepājas Simfoniskā orķestra simpātiju balvu. 2022. gadā mūziķis saņēma Bēthovena medaļu par izcilu Bēthovena mūzikas interpretāciju. Koncertā Nikitas lasījumā skanēs Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts, un Bēthovenam bija veltīta arī saruna ar LR3 "Klasika". Nikita Burzaņica: Bēthovens ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Runājot par klasisko repertuāru, dodu priekšroku Bēthovenam, nevis, piemēram, Mocartam vai Haidnam, jo, spēlējot Bēthovenu, jūtos pārliecinātāks, man šķiet, ka spēlēju mūziku, ko patiešām saprotu. Bēthovens var būt arī Dusmīgais Bēthovens, piemēram, Piektajā simfonijā vai vairākās sonātēs, piemēram, op. 111, bet Ceturtajā klavierkoncertā viņš ir Priecīgais Bēthovens. Viņš nedomā ne par ko - tā ir vienkārši priecīga mūzika. Domāju, ka saprotu Bēthovenu, tāpēc man tik ļoti patīk viņu spēlēt. Orests Silabriedis: Liekas gan, ka Ceturtais klavierkoncerts ir viens no sarežģītākajiem Bēthovena darbiem fantāzijai līdzīgā rakstura dēļ. Pilnīgi piekrītu - man Bēthovena Ceturtais koncerts ir visgrūtākais saprašanai, jo, izņemot otro un trešo daļu, tam īsti nav tipiskas struktūras. Pirmajā daļā ir milzīgs daudzums nošu, un tā ilgst apmēram 20 minūtes, kas Bēthovenam ir diezgan neparasti. Nedomāju, ka tas ir tehniski visgrūtākais koncerts, bet psiholoģiski šo mūziku saprast ir sarežģīti. Un kā ar otrās daļas noslēgumu? Kā jūs to atrisināsiet? Ir ļoti interesanti salīdzināt, cik atšķirīgi pianisti interpretē pēdējās trīs skaņas. Es turu fadiēzu, jo man tā ir šīs daļas sāpīgākā vieta. Tas atrisinās uz mi, šis mi pakāpeniski izzūd un tad pāriet uz trešo daļu attacca. Vai varat mūsu klausītājiem pastāstīt par Bēthovena medaļu, ko saņēmāt pirms četriem gadiem? Tolaik studēju Karaliskajā Mūzikas koledžā, un mums bija koledžas iekšējais Bēthovena konkurss. Es to uzvarēju, un pēc tam mani uzaicināja piedalīties starpkoledžu konkursā, kur piedalījās visu koledžu Bēthovena konkursu uzvarētāji. Arī šajā konkursā uzvarēju. Spēlēju op. 111, un obligātais skaņdarbs bija kāda no bagatellēm, ja nemaldos. Ar sonāti es ļoti smagi strādāju. Kur jūs glabājat šo medaļu? Kopš tā laika esmu četras reizes pārcēlies. Bet zinu, kur medaļa atrodas. Tā nav plauktā, bet koferī kopā ar pārējām medaļām. Dzīvoju Londonā, daudz ceļoju un bieži mainu dzīvesvietu, tāpēc man vēl nav tai pastāvīgas vietas. Vai vēl studējat? Esmu beidzis studijas, bet joprojām apmeklēju nodarbības pie sava profesora. Pastāstiet par savu profesoru. Es studēju pie Dmitrija Aleksejeva, un arī tagad apmeklēju nodarbības pie viņa. Man viņš ir labākais pedagogs Anglijā vai pat pasaulē. Sākumā Aleksejevs nebija pārliecināts, vai mani uzņemt savā klasē. Bakalaura studiju laikā es nespēlēju tik labi, biju jauns un, kā saka, vairāk slaistījos nekā spēlēju. Bet viņš tomēr piekrita mani uzņemt, un tad sāku daudz vairāk strādāt, progresēju, un viņš bija ļoti apmierināts. Viņš pat teica Vanesai Lataršai, Karaliskās Mūzikas koledžas Taustiņinstrumentu nodaļas vadītājai, ka ir ar mani ļoti apmierināts un ka man iet ļoti labi. Esmu par to priecīgs. Pirms dažām dienām Londonā spēlējāt šo klavierkoncertu. Vai tā bija pirmā reize? Jā, tā bija pirmā reize ar orķestri. Laba pieredze. Ansambļa ziņā tas ir daudz vieglāks nekā Trešais klavierkoncerts: ir tikai četras vai piecas vietas, kur diriģentam un man tiešām jāskatās vienam uz otru. Jaunas mūzikas apgūšanu sāku ar lasīšanu no lapas un īpaši Bēthovena gadījumā cenšos uzreiz iemācīties no galvas, jo tas nav kā Rahmaņinovs vai Prokofjevs, kur vajag vairāk laika iegaumēšanai. Bēthovenam ir sistēma un, lai gan iegaumēt nav viegli, harmonisko plānu saprast nav sarežģīti. Tāpēc vispirms iegaumēju notis, un tikai tad sāku eksperimentēt ar mūziku. Kad droši zinu, ko spēlēju, tad sāku pētīt muzikālo saturu. Vai vienmēr spēlējat no galvas? Jā, tas man ir noteikums. Studējot pie Dmitrija Aleksejeva, nekad negāju uz nodarbību ar notīm. Man vienmēr bija jāspēlē no galvas. Ja nebiju iegaumējis, negāju uz nodarbību. Citi studenti varbūt gāja un spēlēja no notīm, bet man vispirms bija jāiemācās no galvas, un tad mēs ar profesoru varējām strādāt dziļāk. Ko atceraties par Liepāju? Liepāja ir ļoti jauka. Man gan īsti nesanāca to izpētīt, jo bija konkurss un mēģinājumi. Bet man patika. Pilsētas centrs ir mazs, bet ļoti mājīgs, īpaši āra bāri. Jā, varbūt ne šajā gadalaikā. Konkurss notika oktobrī. Bija silts. Atceros, ka arī ļoti vējains. Jā, Liepājā vienmēr ir vējains. Kā vērtējat sadarbību ar orķestri? Brīnišķīgi. Man ļoti patika orķestris un arī koncertzāle, tā ir iespaidīga. Liela, bet uz skatuves nejūties saspringti. Un īpaši tas dzintars - ēka tik skaisti veidota, tādā kā apļa formā. Es domāju - kā viņi to dabūja gatavu? Kāda ir jūsu ikdiena Londonā? Daudz staigāju, mācu klavierspēli, vingrinos un kopumā esmu ļoti apmierināts. Strādāju mūzikas studijā par klavieru pedagogu ar bērniem un pieaugušajiem. Ar tiem, kas negrib kļūt par profesionāļiem? Ceru, ka atradīsies arī kāds, kurš grib kļūt par profesionālu pianistu. Bet jā, vairāk tas ir amatieru līmenis, lai gan man ir arī ļoti attīstīti audzēkņi. Studijā, kur strādāju, man parasti uztic tieši spēcīgākos skolēnus. Pastāstiet par ģimeni. Vai visi ir mūziķi? Jā, visi. Pat mana vecmāmiņa bija pianiste. Tā ir ģimenes tradīcija. Mana mamma ir pianiste, un Ukrainā es mācījos pie tās pašas profesores, pie kuras mācījās mamma. Skolotāja pazina mani kopš viena gada vecuma. Tēvs ir trompetists, brālis pianists, vecmāmiņa pianiste, tēvocis saksofonists: mums ir mazs orķestris. Nespēlēt neko nebija iespēju. Vai bērnībā jums patika mūzika? Sākumā nē. Kad esi mazs, gribas spēlēt futbolu. Es gribēju kļūt par futbolistu un spēlēju futbolu starp klavierstundām. Bet, kad 2015. vai 2016. gadā pārcēlos uz Lielbritāniju mācīties Velzas katedrāles skolā, sapratu, ka tā jau ir mana profesija. Biju tur viens un neko citu bez mūzikas nepratu. Man bija jāspēlē labi, citādi nevarētu izdzīvot. Un tad manā galvā kaut kas noklikšķēja. Vai jūsu ģimene arī pameta Ukrainu? Jā, 2023. gadā es viņus uzaicināju uz šejieni. Viņi dzīvo Lielbritānijā, bet ne Londonā. Vai jums ir kas svarīgs sakāms Latvijas auditorijai par Ukrainā notiekošo? Ļoti ceru, ka šis muļķīgais, absurdi bezjēdzīgais karš drīz beigsies un mēs visi varēsim atgriezties vai vismaz apciemot Ukrainu. Varbūt ne dzīvot, jo esmu šeit iekārtojies un, visticamāk, neatgriezīšos Ukrainā pastāvīgi, bet ļoti vēlos atkal apmeklēt Ukrainu. Mani vecvecāki joprojām ir Doneckā, tāpēc ceru, ka karš beigsies un cilvēce spēs turēties kopā. Jūs nākat no ļoti sarežģīta Ukrainas reģiona. Līdz kādam vecumam dzīvojāt Doneckā? Līdz 14–15 gadu vecumam. 2015. gadā pārcēlos, jo uzvarēju konkursā Kijivā, pēc kura bija vasaras skola Velzā. Man piedāvāja pievienoties skolai ar pilnu stipendiju no septembra, un es piekritu. Aizbraucu 15 gadu vecumā. Vai Londonā ir kas īpašs, kas jums patīk? Patlaban esmu pieradis pie Anglijas un Londonas. Man patīk iespējas, kas pieejamas Londonā, to ir vairāk nekā Ukrainā, bet, no otras puses, tās ir grūtāk iegūt. Tev jābūt jau pazīstamam vai arī tevi vajag pamanīt kādam ietekmīgam cilvēkam, kurš šīs iespējas piedāvā. Pianistu līmenis ir ļoti augsts, tāpēc jāpieliek lielas pūles, lai būtu starp labākajiem. Redzēju jūsu mājaslapā koncertus Itālijā un Spānijā. Kā jūs iegūstat šīs iespējas? Anglijā mani atbalsta vietējā pianistu biedrība. Nesen spēlēju Florencē - tieši savā dzimšanas dienā, 22. janvārī. Viņi vienkārši uzrakstīja vēstuli, šeit mani jau mazliet pazīst. Vai ir kāds mūzikas laikmets, kas jums patīk vairāk nekā citi? Agrīnais 20. gadsimts: Rahmaņinovs, Prokofjevs. No agrākiem - Bēthovens. Man patīk arī Ravels - nesen pirmo reizi spēlēju Gaspard de la nuit un uzvarēju Ravela konkursā. Tagad spēlēju Rahmaņinova Trešo koncertu: tas nav tehniski grūts, bet tur vajag lielu izturību, jo gandrīz 45 minūtes jāspēlē bez apstājas. Man patīk šāds stils. Vai domājat arī par ukraiņu komponistiem? Agrāk man nebija iespējas tos iepazīt. Mūsu reģionā ukraiņu mūziku īpaši nemācīja. Tāpat arī Kijivā un Ukrainas rietumos par mūsu gala komponistiem īsti nezina. Tikai pēc pārcelšanās uz Lielbritāniju, īpaši pēc 2022. gada, sāku to vairāk iepazīt, jo visi mani draugi ir ukraiņi un viņiem patīk spēlēt un klausīties ukraiņu komponistu mūziku. Jaunībā zināju tikai Skoriku, jo uzvarēju Skorika konkursā. Tagad zinu Ļatošinski un citus. Varbūt arī Silvestrovu? Jā, bet patlaban koncentrējos uz konkursiem, un tur vajag augstu spēles līmeni. Koncertiem Silvestrovs būtu lieliska programma, bet konkursiem diez vai. Vai jums patīk konkursi vai tie ir tikai solis nākotnei? Man patīk, jo esmu azartisks cilvēks, patīk sacensties. Pat ja neuzvaru vai netieku finālā, tā ir pieredze. Izdaru labāko, ko varu, un eju tālāk. Vai jūsu nervi ir pietiekami stipri? Jā. Ja bieži uzstājies, konkurss vairs nešķiet kā konkurss. Ja pusgadu neesi spēlējis un tad ej uz skatuves, jūties satraukts, grūti koncentrēties. Tas tāpēc, ka esi zaudējis skatuves izjūtu. Ja to dari regulāri, viss ir kārtībā. Tad nav jādomā par sacensību, tas ir vienkārši mazs koncerts.

Februārī Igaunijas Republika atzīmē savu 108. gadadienu, un jau 14 gadus februāris ir Igaunijas mēnesis arī Rīgas Latviešu biedrībā. Sadarbībā ar biedrību „Estonia” tapusi un līdz 8. martam apskatāma igauņu tekstilmākslas izstāde “Paralēlās pasaules” ar divu tekstilmākslinieču - Kadi Pajupū (Kadi Pajupuu) un Marilinas Pīrsalu (Marilyn Piirsalu) - darbiem.  Savukārt 8. februārī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē izskanēs Igaunijas un Latvijas jauno mūziķu draudzības svētki - koncerts Accordare, kur uzstāsies Tallinas Mūzikas un baleta skolas un PIKC NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi  Par gaidāmajiem notikumiem uzzinām sarunā ar RLB biroja vadītāju Stellu Līpīti un RLB Mūzikas komisijas priekšsēdētāju Venti Zilbertu. Stella Lipīte: Pasākumi, kuri pie mums norit jau 14 gadus februārī, ir veltīti Igaunijai. Rīgas Latviešu biedrība draudzējas ar biedrību “Estonia”, kura ir trīs gadus vecāka par Rīgas Latviešu biedrību, dibināta 1865. gadā. Mūs jau 20 gadus vieno ciešas draudzības saiknes, un, pateicoties šai draudzībai, ir arī kultūras saiknes un kultūras apmaiņa. Jau 14. gadu februāris ir veltīts Igaunijai un Igaunijas kultūrai, tiek rīkotas gan izstādes, gan muzikāli notikumi. Februāris ir zīmīgs mēnesis, jo Rīgas Latviešu biedrības priekštece, Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem, tika dibināta 1868. gada februārī, tā kā Igaunijas tēma mums jau vairāk kā 150 gadus ir līdzās. Arī draudzība un savstarpējie kontakti, savstarpējā palīdzība, savstarpējā domu apmaiņa noritēja gan pirms simts un vairāk gadiem, gan arī tagad, mūsdienās. Sadarbība un draudzība ir abpusēja, arī Latvija Igaunijas pusē tiek parādīta?  Jā. 14 gadus pie mums tiek rīkotas igauņu izstādes. Ir bijušas pāris vizuālās mākslas izstādes, gleznu izstādes, bet lielākoties tā ir igauņu tekstilmāksla, kas tiek izstādīta mūsu Baltajā zālē. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Igauņu tekstilmākslas asociāciju un izstāžu kuratori, mākslinieci Kairi Tali, kura atrod brīnišķīgus igauņu māksliniekus, brīnišķīgas pērles, un katru gadu ļoti apzināti un apdomāti izvēlas un atved uz Rīgu. Mūsu Rīgas Latviešu biedrībā ir vizuālās mākslas komisija, kurā darbojas Rīgas Latviešu biedrības biedri, mākslinieki - gan tēlnieki, gan gleznotāji. Mums arī ir bijusi izstāde Igaunijā, Tallinā. Esam bijuši Igaunijā, bet vairāk igauņu mākslinieki ir bijuši pie mums. Šoreiz tieši tekstilmāksla skatāma? Jā. Izstādē “Paralēlās pasaules” piedalās divas izcilas igauņu tekstilmākslinieces Kadi Pajupu un Marija Linna Pīrsalu ar saviem darbiem ļoti unikālās tehnikās. Vienai māksliniecei būs tradicionālāki darbi, otras mākslinieces darbi varbūt pat būs pārsteigums, jo tie ir vairāk nevis tradicionāli gobelēni, bet telpiskas tekstīlijas. Abas mākslinieces strādā kopīgā studijā, daudz kopīgu projektu ir bijis, un arī Rīgā šī izstāde ir abām māksliniecēm kopā. Abas mākslinieces ir izstrādājušas unikālas tehnikas, kas būs redzamas darbos.