Pa ceļam ar Klasiku

Karostas ūdenstornī Liepājā nedēļas nogalē norisināsies laikmetīgās kamermūzikas koncertu cikls “Ūdenstornī san”. Cikla mākslinieciskais vadītājs, komponists Ernests Vilsons izveidojis koncertu programmu, kas izcels gan jauno latviešu komponistu oriģināldarbus, gan šīs unikālās vēsturiskās celtnes akustiskās nianses. „Patiesībā to ir grūti salīdzināt. Iespējams, līdzīga sajūta varētu būt baznīcā. Šī būtu tāda ne-baznīcas vieta ar līdzīgu akustiku. Bet vizuāli, arhitektoniski tā ir pavisam citāda struktūra,” stāsta Vilsons, īpaši izceļot arī ūdenstorņa vēsturi. „Karostas ūdenstornis būvēts 20. gadsimta pašā sākumā – laikposmā no 1903. līdz 1905. gadam – militārās pilsētas Karostas vajadzībām un lielāko daļu pagājušā gadsimta kalpojis kā ūdenstornis. (..) Tas beidza funkcionēt kā ūdenstornis tikai 1989. gadā. Kopš tā laika tas ir tādā nenoteiktā stāvoklī, to uztur "Liepājas ūdens". Viņi ir atbildīgi un rūpējas, lai tur viss būtu kārtībā, lai šī vide reizēm būtu pieejama arī apmeklētājiem, un ir brīži, kad tas ir apmeklēts. Pats esmu bijis ūdenstornī arī agrāk – gan kā viesis, gan pirms astoņiem gadiem piedaloties mākslinieku Karostas ūdenstorņa projektā. Toreiz man bija iespēja veidot un sarakstīt šim ūdenstornim skaņdarbu četrām balsīm. Tā bija unikāla iespēja – rakstīt darbu tajā pašā telpā, kurā tas vēlāk koncertā tika atskaņots. Akustika ir ļoti spēcīga ūdenstorņa daļa. Protams, baltās sienas un milzu apjoms ir pirmais, ko mēs, ūdenstornī ieejot, uzreiz pamanām. Bet arī tas, kā tas skan! Kāda ir atbalss, cik plaši skaņa izskan un cik ilgi tā kavējas!” Ernests Vilsons stāsta, ka koncertos piedalīsies ar Liepāju saistīti mūziķi: perkusionisti Marta Kauliņa-Pelnēna, Reinis Tomiņš, Matīss Skarēvičs, Berči stīgu kvartets. Sarunā vairāk arī par Karostas koncertu programmām un pirmatskaņojumiem, gan mūzikas autoriem, kuri arī cieši saistīti ar Liepāju, par telpu, kurā skanēs mūzika, klausītāju interesi un meistarklasēm.

Jau rīt sāksies XVI Starptautiskie jauno mūziķu meistarkursi Siguldas Mākslu skolā „Baltais flīģelis”, kuros no 16. līdz 25. jūlijam piedalīsies 78 jauni instrumentālisti, vokālisti, kordiriģenti, komponisti, muzikologi un mūzikas skolotāji no Latvijas un septiņi no ārvalstīm – ASV, Beļģijas, Norvēģijas, Šveices, Vācijas, Zviedrijas un Kanādas mūzikas skolām, vidusskolām, akadēmijām un konservatorijām. Par šā gada meistarkursu vadmotīvu izvēlēta „Personības partitūra”. Stāsta meistarkusu mākslinieciskā vadītāja, komponiste Dace Aperāne. „Ideja nāca no meistarkursu administratores Jolantas Bimberes puses. Viņa ieteica, man tas ļoti patika, un mēs lekcijās un paneļdiskusijās šo tēmu apskatīsim. Būs meistarkursu vadītāji, kas runās par savu „partitūras ceļu”, savu karjeru, kā viņi to ir veidojuši, kas ir bijuši augstākie punkti. Viņi stāstīs jauniešiem par dažādiem veidiem, kā savu „personības partitūru” var veidot." Meistarkursu direktors, pianists Ventis Zilberts stāsta, ka viņa pirmie meistarkursi kā pedagogam bijuši Ogrē. „Ogrē ar kolēģiem esam strādājuši vairākas reizes. Tad pārcēlāmies uz Siguldu, uz "Balto flīģeli". Un tā, ieskaitot kovida laiku, kad mazliet varēja darboties virtuāli. Bet tagad nāk atkal jauna spirāle, jauns spirāles pinums, ja tā var teikt. (..) Meistarkursu 10 dienu laikā jaunie mūziķi varēs ne tikai slīpēt meistarību, bet arī meklēt savu unikālo balsi – personības partitūru, kas dzīvo gan katrā skaņā, gan klusumā.” Meistarkursu galvenais mērķis ir latviešu jauno mūziķu profesionālās meistarības pilnveide. Neformālā, draudzīgā un radošā meistarkursu darbības vide veicinās tās dalībnieku savstarpējo kontaktu veidošanos iespējamai kopējai profesionālai muzicēšanai nākotnē. Kopumā šo meistarkursu pirmsākumi meklējami trīs Starptautiskajās latviešu jauno mūziķu radošajās nometnēs Kanādā. Un nometnes vēsturē šis ir īpašs jubilejas gads – 40 gadu kopš pirmās nometnes, kas laika gaitā ar savu augsto profesionālo līmeni ieguvušas meistarkursu statusu. Un tāpat kā visos iepriekšējos meistarkursos, arī šovasar lekcijās un koncertos skanēs ievērojams skaits visu paaudžu latviešu komponistu darbu.

​No 15. līdz 20. jūlijam Dzintaru koncertzālē norisināsies ikgadējais Jūrmalas festivāls, vērienīgā programmā piedāvājot jauno talantu parādi ciklā "Dzimuši Latvijā", simfoniskos koncertus, operbalsis, flamenko dejas un saullēkta koncertu pludmalē. Festivālu otrdienas vakarā atklās Liepājas Simfoniskais orķestris un tā galvenais diriģents Guntis Kuzma, sadarbojoties ar pianistiem Sergeju Osokinu, Andreju Osokinu un Georgiju Osokinu. Koncertā skanēs daļas no Roberta Šūmaņa un Edvarda Grīga  klavierkoncertiem, Morisa Ravela "Bolero" versijā trim klavierēm, Volfganga Amadeja Mocarta Koncerts trim klavierēm un orķestrim,un Johana Sebastiāna Baha Koncerts četrām klavierēm reminorā, kas ir Antonio Vivaldi koncerta četrām vijolēm pārlikums – šajā reizē tas izskanēs Georgija Osokina versijā trim klavierēm un orķestrim. Plašāk par gaidāmo koncertu stāsta Sergejs un Andrejs Osokini. Andrejs Osokins: Pirms desmit gadiem ideja nospēlēt lielu koncertu ar orķestri Dzintaru koncertzālē mums visiem trim likās mazdrusciņ traka un pārāk ambicioza, bet, kad bijām uz skatuves un ļoti labi mēģinājām, tad sapratām, ka varbūt tomēr mēs būsim ļoti laimīgi pēc šī koncerta. Tad, kad vairāk nekā 2000 cilvēku atnāca uz klasiskās mūzikas koncertu, man bija lepnuma un pagodinājuma sajūta. Tieši klausītāju dēļ, jo viņi bija ārkārtīgi ieinteresēti un viņiem ļoti patika ideja, ka trīs paaudžu pianisti, trīs tik dažādi pianisti, spēlē klaviermūziku, spēlē arī kopā. Klausītājiem šī ideja ļoti patika, un tieši viņu dēļ mēs šos desmit gadus turpinājām gatavot jaunas programmas, spēlēt, vingrināties, veidot jaunas aranžijas. Repertuārs trīs klavierēm nav tik plašs, un mēs to paplašinājām, tādējādi varējām desmit gadus spēlēt ļoti daudzveidīgu mūziku. Arī šoreiz mēs nospēlēsim ļoti jaudīgu programmu. Būs divi skaņdarbi, kas klausītājiem ārkārtīgi patika, var teikt, ka pēc klausītāju pieprasījuma tos atkārtosim, bet viss pārējais būs jauns, tāpēc būs ļoti spilgta programma. Es vēlētos uzdot jautājumu Sergejam Osokinam, kurš noteikti licis pamatakmeņus šo abu mūziķu dzīvēs - vai ir kādi komponisti, skaņdarbi, kas tika atskaņoti Georgija un Andreja bērnībā, kas joprojām ietekmē viņu muzikālās izvēles un gaumi? Kas ir būtiskākie komponisti, kas iet laikam līdzi un joprojām paliek aktuāli? Sergejs Osokins: Nav vienkāršs jautājums. No pedagoga puses, kad tu ar kādu talantīgu bērnu strādā ar kāda komponista skaņdarbu, tas ir mīļākais skaņdarbs, mīļākais komponists (smejas). Ir bijis dažādi. Man vienmēr patīk strādāt ar Bēthovena mūziku, gan ar Andreju, gan ar Georgiju, ar Šopēna mūziku un Lista mūziku. Trīs komponisti. Kā tika veidota šī programma, cik ilgs laiks tas ir bijis? Vai katram tiek dots vārds izvēlēties kādu skaņdarbu, tā ir kopīga ideja? Sergejs Osokins: Protams, idejas ir no katra, bet pēc tam seko nelielas diskusijas. 2015. gadā tā bija ideja par vienreizēju notikumu. Mums bija prieks, un tikai pēc tam, bet uzreiz pēc tam, mēs sapratām, ka publikai patīk ideja un ir jāturpina. Es domāju, ka tagad diskusiju laiks ir mazāks. Tagad mēs daudz ko starp mums saprotam bez vārdiem.

Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti. Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā. Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē. Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

3. jūlijā Dzintaru koncertzālē notiks jau trešais starptautiskais jauno operdziedātāju galā koncerts, kurā Lihtenšteinā dibinātā labdarības fonda „Sic itur ad astra” (“SIAA foundation”) stipendiāti muzicēs Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā, otrais - pirms diviem gadiem izskanēja Dzintaru koncertzālē. Trešajā ar Festivāla orķestri uzstāsies: mecosoprāns Eglė Wyss (Lietuva), baritons Romanas Kudriašovas (Lietuva), soprāns Fan Zhou (Ķīna), tenors Lian Wang (Ķīna), soprāns Sandra Sarikovaite (Lietuva), mecosoprāns Léontine Maridat-Zimmerlin (Francija) un bass Msimelelo Mbali (Dienvidāfrika). Par gaidāmo notikumu stāsta diriģents Mārtiņš Ozoliņš un Baltijas koncertu aģentūras menedžere Marija Graudiņa. Mārtiņš Ozoliņš: Vasaras pasākumi vienmēr ir ar īpašu garšu. Organizācija, kas veicina jauno solistu attīstību - starptautiskais Luksemburgas labdarības fonds - izvēlējusies perspektīvus jaunos dziedātājus no dažādām valstīm un ved viņus pie mums. Ir liels prieks redzēt, dzirdēt jaunas balsis un iepazīt jaunus cilvēkus. Šī attīstība no gada uz gadu dod daudz ko gan pašiem dziedātājiem, gan mūsu publikai, kas var iepazīt jaunus vārdus, ko agrāk vai vēlāk mēs varbūt redzēsim arī uz lielo opernamu skatuvēm. Kāda būs programma, kā vakars kopumā muzikāli veidosies? Dzintaru koncertzāle ir brīnišķīga vieta, arī laikapstākļus sola skaistus. Opermūzika brīvā dabā - tam ir īpaša garša un publikai tas patīk. Mūsu opernamā bieži vien vasaras laikā mēs cīnāmies ar bezgaisu, krēslu ērtumu vai neērtumu, bet tur ir akustiskās priekšrocības, savukārt Dzintaru koncertzālē ir dabas klātbūtne. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Par programmu - šādos koncertos, kur ir daudz solistu, tā ir raiba, krāšņa un daudzveidīga, sākot no Mocarta un Verdi un beidzot ar Štrausu, Ofenbahu un Kālmānu. Bet gribētu akcentēt, ka arī šeit ir interesanti darbi, kas Latvijā tik bieži neskan - šis tas no Rosīni operas “Bruskino kungs”, Masnē “Herodiāde” - tie ir nosaukumi, kas varbūt ir svešāki ikdienas lietošanā, tā kā tas arī mums ir interesants un izziņas process. Tur droši vien balsis var īpaši parādīties. Jā, domāju, tāds arī ir uzdevums, ka jaunie dziedātāji meklē un atved kaut ko tādu, kas varbūt ir ārpus ierastā un klasiskā. Vai būs īpašs Festivāla orķestris? Jā, tas būs vasaras festivāla orķestris, kur liela daļa, protams, ir Operas mūziķi, kas līdzīgi šādos opermūzikas festivālos piedalās visā Latvijā, un šis ir pirmais koncerts kopš atvaļinājuma sākuma. Tas palīdz mūziķiem uzturēt formu. To varbūt neizmanto visi mākslinieki, bet tie, kam ir interese, piedalās šādos koncertos.

Klajā nācis žurnāla «Teātra Vēstnesis» vasaras numurs, par kura saturu stāsta teātra zinātniece, «Teātra Vēstneša» redaktore Edīte Tišheizere. Uz žurnāla vāka - Mārtiņš Kalita, kurš atveido Mārtiņu Elmāra Seņkova iestudējumā «Baltijas teļš». Šī Liepājas teātra izrāde ir viens no iestudējumiem par padomju laiku, ko rubrikā «Process» vērtē Valda Čakare. Numura tēma «Starp mazo un lielo zāli» pēta telpas mēroga nozīmi teātra mākslinieku darbā. Jaunajā žurnāla numurā portretēts režisors Mārtiņš Eihe, publicētas intervijas ar Jāni Kroni un Māru Ķimeli, kā arī Ingas Siliņas saruna ar Kristīni Krūzi. Rubrikā «Jaunie teātrī» Edīte Tišheizere publisko savas piezīmes uz programmiņu un citu lapiņu malām, reflektējot par Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomandu pirmajiem soļiem uz skatuves. Atsaucoties uz ziņu, ka šobrīd Dailes teātris atrodas viesizrādēs Holandē, Inta Pīrāga vaicā arī par teātra kritiķu kultūrceļojumiem pasaulē. Runāts tiek par Latvijas brīvdabas izrādēm un publiku. Uzzinām, no kā atkarīgs žurnāla tēmu loks, interviju un portretu klāsts, kāda ir ārzemju teātra kritiķu un mūsu studentu iesaiste rakstu veidošanā. Edīte Tišheizere: Ja žurnāls iznāk četras reizes gadā, mums ir tiešām liels darbs periods, tāpēc cenšamies rakstīt nevis recenziju kā recenziju - tās jau ir bijušas “Kultūras Dienā” un “Latvijas Avīzē”, bet tēmu skatīt kompleksi kompleksi vai rakstīt par problēmām, jo dienas prese nekad nerakstīs par teātri kā par problēmu. Mēs vai “Kroders”, kas kaut kādā ziņā ir mūsu brālis, varam rakstīt par problēmām, un tas, domāju, ir mūsu spēks un mūsu uzdevums. Inta Pīrāga: Studenti ir kaut kā jāiesilda teātra pasaulē? Vai jāgādā, lai rakstošajiem žurnālistiem būtu pēctecība? Signija Joce jau krietnu laiku raksta, un raksta labi “Kroderā”. Mēs viņu zināmā mērā pārvilinājām. Ar citiem jaunajiem mēs vienkārši strādājam, sēžam blakus un ķidājam teikumu pēc teikuma. Es ļoti vēlētos, lai jaunie vairāk uzturētos tieši teātrī, otrā pusē. Viena lieta ir skatīties kā skatītājam, bet otra lieta ir jebkādā veidā iesaistīties teātra darbībā un redzēt, kā tas top. Un varbūt mazināt zināmu viszinību un kategorismu. Kas teātra kritiķim ir laba vasara un kāda ir labākā atpūta, kā uzkrāt spēkus nākamajai sezonai? Labākā atpūta ir dzīvot bez teātra kādu brīdi (smejas).  

No 30. maija līdz 7. jūnijam Portugālē (Porto un Lisabonā) notika festivāls “Pasaules jaunās mūzikas dienas” (World New Music Days), kuras rīko Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība ISCM jeb International Society of Contemporary Music. Tā ir senākā (dibināta 1922. gadā) organizācija, kas rūpējas par jaunas mūzikas tapšanu un popularizēšanu visā pasaulē. Latvija ISCM sastāvā ir darbojusies 1930.–1940. gadā un kopš 2004. gada, kad organizācijā iesaistījās Latvijas Komponistu savienība ar tālaika valdes priekšsēdētāju Uģi Prauliņu priekšgalā. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā mūsu ISCM nodaļas vadītāji ir bijuši gan pats Uģis Prauliņš, gan arī komponistes Indra Riše, Santa Bušs un Anna Veismane, aktīvi darbojoties šajā organizācijā, nodrošinot informācijas apmaiņu un radot iespējas latviešu mūzikai tikt atskaņotai ikgadējā ISCM organizētajā festivālā “Pasaules jaunās mūzikas dienas”. Pašlaik nodaļas vadītājs ir komponists Rolands Kronlaks. Šogad festivāla tēma bija “Slāpes pēc pārmaiņām”, aicinot māksliniekus un publiku uz pārdomām par jaunrades lomu mainīgajā pasaulē, uz pārmaiņām, kurās mūzika rada jaunas perspektīvas izaicinājumiem, ar kuriem mūsu planētai jāsaskaras. Uz šo pārmaiņu tēmu tādā vai citādā veidā atsaucās daudzi festivāla programmās iekļautie darbi. Kopumā festivāla ietvaros izskanēja 27 koncerti visdažādākajos žanros, sākot ar vairākiem solokoncertiem un mazajiem ansambļiem līdz pat trim simfoniskā orķestra koncertiem, tāds bija gan Porto, kurā muzicēja Porto simfoniskais orķestris, gan Lisabonā — Gulbenkjana orķestra un Lisabonas Metropoles orķestra sniegumā. Latviju festivālā pārstāvēja Krista Auznieka skaņdarbs septiņiem instrumentiem Turning The Wheel. Komponistam pašam klātesot Porto arhitektoniski un akustiski izcilajā koncertzālē Casa da Música, tas izskanēja portugāļu ansambļa Sond'Ar-te Electric izpildījumā. Ieva Zeidmane: “Pasaules jaunās mūzikas dienas” ir maratons, kas ļauj izdarīt secinājumus un gūt pārskatu par to, kas šobrīd notiek mūzikas ainā? Rolands Kronlaks: Šajā ziņā jāsaka, ka neko ļoti pārsteidzošu vai tādu, kas līdz pamatiem satricinātu manu uztveri par to, kas notiek pasaules mūzikā, jaunajā mūzikā - tāds šis piedzīvojums noteikti nebija. Vairāk dzirdēju kaut ko, kas ir ļoti kvalitatīvi izdarīts. Dzirdēju arī kaut kādas lietas, kas man likās ne tik interesantas, un varbūt pabrīnījos, kā tās festivālā nokļuvušas. Lai gan tas nav konkurss, bet festivāls, par to, kā šie skaņdarbi tur ir nokļuvuši, tomēr rūpējas žūrija, kuras atlasi visi atskaņotie skaņdarbi ir izgājuši. Patiesībā ir pat divas žūrijas. Ir dalīborganizāciju žūrija, un ISCM biedri var būt arī vairāki no vienas valsts. No Ķīnas ir divi, kopā ar Taivānu un Honkongu no šī reģiona ir veseli četri. Bet, ja mēs skatāmies uz Latvijas situāciju, kāda tā ir lielākajā daļā valstu, tad ir nacionālā atlase, kur izvēlas sešus skaņdarbus, un pēc tam starptautiskajā  - vienu vai divus. Bija valstis, kas bija pārstāvētas vairāk, daļēji arī tāpēc, ka var pieteikties arī individuāli, nevis caur dalīborganizāciju. No Latvijas vēsturiski vienmēr ir paņemts viens darbs, un šoreiz tas bija Krista Auznieka “Turning the Wheel” lielam ansamblim - sešiem instrumentiem. Tas izskanēja Porto. Es diemžēl to nedzirdēju, bet no paša Krista dzirdēju ļoti jūsmīgas atsauksmes. Viņš bija ļoti apmierināts gan ar sadarbību ar mūziķiem, gan šo notikumu kā tādu. Atgriežoties no šāda festivāla, kādi ir secinājumi? Vai ir ieguvumi vai pieredze, ko varam pārnest uz Latvijas situāciju? Kā pieredzējušam festivālu organizatoram man bija ļoti interesanti redzēt, kā festivāls ir organizēts. Savā ziņā tas bija organizēts līdzīgi kā mēs organizējam “[Latvijas Jaunās] mūzikas dienas” - sākumā notiek sarunas ar kolektīviem, kas varētu spēlēt šajā festivālā, sarunas ar koncertzālēm, un tad jau lielu daļu no šī sloga paņem sadarbības partneri. Es apbrīnoju, ar cik mazu komandu šis festivāls tiek veidots, jo pamatkomandā bija četri cilvēki. Tas nozīmē, ka viņiem pretī ir koncertzāles un mūziķu kolektīvi, kas uzņemas lielu atbildību šos koncertus sarīkot. Protams, ka nevaram salīdzināt, kas ir “Mūzikas dienas” un ko nozīmē noorganizēt šādu festivālu. Interesanti arī, ka lietuvieši un igauņi to jau ir paveikuši - 2008. gadā bija festivāls Viļņā un 2019. gadā - Tallinā. Kā mēs pārrunājām ar kolēģiem, ar ļoti, ļoti lieliem budžetiem. Ja runājam par apmeklētību, man pārsteigums bija, ka šajā ziņā bija “no-līdz” - no nelielas apmeklētības līdz ļoti lielai. Piemēram, “Gulbenkian Orchestra” koncerts, kurš gan bija bezmaksas - zāle bija piepildīta, un tie bija, es teiktu, 1000 vai mazliet vairāk cilvēki. Un programma bija tikai ar laikmetīgo mūziku, tā kā tas bija tiešām pārsteidzoši. Bet, protams, bija arī koncerti, kur delegāti bija apmēram puse no publikas - kopā 100 cilvēki zālē, no kuriem 50 ir kaut kādā veidā saistīti. Tā būtu tā ierastākā situācija, kāda vispār ir ar laikmetīgo mūziku. Plašāk - audioierakstā.  

Vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, Kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā ģilde” un tautas deju ansamblis “Līgo” sadarbībā ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju ar siera siešanu, folkloras kopu priekšnesumiem un koncertiem visas dienas garumā vērienīgi svinēs TDA “Līgo” 80 gadu un VPDK “Līgo” 50 gadu jubilejas. Diždienas noslēgumā pirmizrādi piedzīvos horeogrāfa un tautas deju ansambļa "Līgo" mākslinieciskā vadītāja Jāņa Purviņa skatuviskās tautas dejas mistērija “Mēs deviņi bāleliņi”, kuru izdejos visi “Līgo” sastāvu dejotāji. Iestudējums tapis, iedvesmojoties no 2021. gadā izdotā latviešu postfolkloras un folkroka grupas “Iļģi” opusa, latviešu folklorā garākās dziesmas “Mēs deviņi bāleliņi” ieraksta. Šī tautasdziesma latviešu folklorā ir unikāla dziesma – tai ir ļoti daudz dziesmas tekstu un mūzikas variantu, tās izcelsme attiecas uz vissenākajiem vedību dziesmu slāņiem, taču galvenais – tā ir garākā dziesma latviešu folklorā – 65 pantus gara. Sarunā ar Jāni Purviņu - par to, cik svarīga ir koncerta norises vieta, par sakņu spēku ģimenē un ansamblī "Līgo", par ilggadējo sadarbību ar "Iļģiem" un savstarpējo uzticēšanos, par dejotāju paaudzēm, idejas iznēsā­šanu un nobriešanas laiku, par "Mēs deviņi bāleliņi" ieslēpto vēstījumu un gaidāmajiem Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem. Jānis Purviņš: Jau 30 gadus vadu deju ansambli “Līgo”. Interesanti ir tas, ka savus pirmos aptuveni 30 gadus deju ansamblis bija bez nosaukuma, tas bija Arodbiedrību padomes jauniešu deju kolektīvs. Pirmais koncerts notika vasaras saulgriežu laikā Viesturdārzā 1945. gadā, un tad šī ķēdīte veidojās - pirmais koncerts vasaras saulgriežos, pēc kāda laika nosaukums “Līgo”. Man nav informācijas, vai tas ir savstarpēji saistīts vai tāds vārds vienkārši nāca tā laika cilvēkiem. Nu jau 30 gadus arī vadītājs Jānis. Mēs savas skaistās jubilejas arī svinam tieši vasaras saulgriežu laikā, līdz ar to svinēšana sanāk kopīga. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Šogad skaista jubileja - 80 gadi. Jau esat izbraukājuši visu Latviju, un centrālais notikums būs 21. jūnijā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Vai arī šai vietai ir kāda nozīme? Tikpat labi varējāt visus sapulcināt kādā arēnā, koncertzālē vai citā brīvdabas estrādē. Mums vienmēr ir bijusi būtiska vide, kurā dejojam. Manuprāt, gan mūsu nosaukums, gan tas, kā mēs to darām, kā dejojam, ir ļoti iederīgs dabiskā vidē. Mums ir bijuši koncerti un īpaši notikumi gan Valātas pilskalnā Kazdangā, gan Piejūras parkā Liepājā. Šajā reizē, manuprāt, jubileja ir gana nozīmīga, lai mēs katram latvietim nozīmīgā vietā varētu šo koncertu dejot, un šoreiz tas ir Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Mēs visu savu jubilejas sezonu svinam caur deju, un pavasara posmā tie bija četri ieskaņu koncerti Latvijas novados. Katram arī dots ļoti simbolisks nosaukums saistībā ar mūsu kulminācijas punktu - no tapšanas uz sēšanu, caur augšanu un plaukšanu līdz ziedēšanai. Kāpēc tieši ziedēšanai? Jo mēs esam kā Līgo pļava - katrs savādāks, katrs no savas Latvijas puses, visi sanākam kopā un esam šī ziedošā pļava, kas uzzied tieši vasaras saulgriežos. Ideja vispirms tapa par vietu un vienu koncertu, un tad, vairākkārt viesojoties Brīvdabas muzejā, nāca atklāsme - kāpēc viens koncerts, ja mēs varam šo dienu izvērst plašumā? Tas nozīmē, ka mēs, “Līgo” dejotāji, šajā dienā dejojam deviņus koncertus dažādos laikos, vakara izskaņā horeogrāfiskā mistērija “Iļģu” opusam “Mēs, deviņi bāleliņi”. Tas ir jau 10. koncerts. Manuprāt, šai dienai ļoti iederīga un piederīga ir arī skaniskā vērtība un iesākšana, iešūpošanās, ielīgošana šajā vasaras saulgriežu dienā ar folkloras kopām jau no plkst. 11:00. Paralēli tam notiks arī interesantas meistarklases - saprotams, ka vainagu pīšana un siera siešana, bet līdzās tam arī pirtsslotu siešana, zāļu paklāju veidošana, pīrāgu cepšana un tamlīdzīgi. Man liekas, ka katrs varēs pēc sajūtām izvēlēties sev piemērotāko veidu, kā pavadīt šo dienu Brīvdabas muzejā.  

Siltajā vasaras laikā Vecrīgas ielās, kā ierasts, redzams vairāk cilvēku nekā ziemā, tostarp arī tūristi – gan lielākās grupās, gan pa diviem, trim, – un daudz biežāk tiek pavērtas arī lielās, smagnējās Rīgas Doma baznīcas durvis. "Prieks redzēt, ka attaisnojies mūsu iesāktais ceļš ar mazajiem "Piccolo" koncertiem, kas notiek Rīgas Domā pulksten divpadsmitos," saka Rīgas Doma mūzikas direktors, ērģelnieks Aigars Reinis. "Varbūt ne visi ir pazīstami ar ērģelēm un ar ērģeļmūziku, bet tā ir iespēja iepazīstināt, un arī ekrānos var redzēt, kas notiek balkonā." Jūnijā Rīgas Domā iecerēti arī dažādi vakarkoncerti, piemēram, gaidāms veltījums Pēterim Vaskam, ar koncertu viesosies "Grammy" balvas ieguvējs Hjūstonas kamerkoris, notiks arī dažādi jubilejas koncerti, tostarp pašam Aigaram Reinim, kuram jūnija beigās apritēs 50. Jubilejai par godu 29. jūnija vakarā koncertā Rīgas Domā uzstāsies Aigars Raumanis (saksofons), Džezbaroka ansamblis (Jānis Strazdiņš, Lāsma Meldere-Šestakova, Jānis Rubiks un pats Aigars Reinis), programmā: J. S. Bahs, M. Diriflē, J. Karlsons (pirmatskaņojums), Anna Veismane (pirmatskaņojums), M. Pētersone un F. H. Erlebahs džezbaroka noskaņās. Ieva Zeidmane: Vai jums uzreiz bija skaidrs, kā gribat savu jubileju svinēt? Aigars Reinis: Pirmajā brīdī bija doma – ko lai tagad dara? (pasmaida) Varbūt nezināju uzreiz, bet ar laiku nāca gan padoms, gan programmā iekļaujamie skaņdarbi, arī kolēģi, kas koncertā piedalīsies. [Komponists] Diriflē, jaundarbi, Džezbaroka apvienības spēle ar mūziku tādā džezīgā virzienā – tas nebūs ne džezs, ne baroks, bet tāds starpžanrs, kurā mēs šobrīd vienkārši atrodamies. Tā ka improvizācijas elements tur ir dzīvs? Nenoliedzami, jo nav pierakstītu nošu. Noteiktu risinājumu mēs veicam, bet ir ļoti daudz brīvības, kas var notikt arī spontāni. Pagājušajā gadā jūs atzīmējat desmit gadu jubileju, kopš spēlējat kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani! Jā, laiks skrien, gadi dažādiem ansambļiem nāk klāt, pašam ar'! Bet tas ir tāds brīdis, kad nedaudz atskatīties, kas darīts, un desmit gadi ar Aigaru Raumani ir bijuši ļoti, ļoti bagātīgi. Bijušas ļoti daudzas programmas – gan klasika, gan dažādi meklējumi citos virzienos, piemēram, Astora Piacollas "Tango" vai austrumnieku noskaņas, turku komponistu mūzika. Vienmēr ir prieks muzicēt kopā ar radošiem cilvēkiem, īpaši jaundarbu atskaņošanā, darbā ar komponistiem – tas ir radošs process, kas neļauj mums iesīkstēt.

Laiva okeānā un tālumā skanoši zvani, mirguļojoši naktstautiņi un karātavu baisums, naksnīgi rēgi un mīlas pilna sirds, skumji putni un valdzinoša ūdens nimfa... Šie ir vien daži no tēliem, ko iztēlē uzbur franču komponista Morisa Ravēla gleznainā klaviermāksla. Svinot komponista 150. jubileju, Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu vienojusies sabalsot viņa klaviermūzikas šedevrus ar tiem tik radniecīgo franču dzejnieka Šarla Bodlēra dumpiecisko dzeju programmā "Bodlērs un Ravēls", kas skanēs 9. jūnijā Rīgā, Melngalvju namā. Vairāk par gaidāmo notikumu "Pa ceļam ar Klasiku" sarunājamies ar pianisti Artu Arnicāni. Vispirms viņa mums atklāj, cik garš bijis programmas sagatavošanas ceļš, kad un kā radās doma to papildināt ar dzejas lasījumiem, kāda ir viņas pieredze šāda dzejkoncerta veidošanā. Runājam par to, kas Artu sajūsmina Ravēla mūzikā, kas palīdzējis ar to satuvināties, tāpat par Ravēla mūzikas programmām pasaulē, kā ar to iepazīstināt audzēkņus. Un visbeidzot – kas Rīgas klausītājus dzejkoncertā sagaida emocionālā un intelektuālā ziņā. "Man ir vēlēšanās nospēlēt visus Ravēla skaņdarbus, bet tas, protams, vienā koncertā nav iespējams, būtu pārāk garš vakars," smaidot stāsta Arta Arnicāne. "Savienot mūziku ar dzeju ir ļoti īpaši, jo viss šis 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma noskaņojums – dzeja, mūzika, māksla, ļoti intensīva attīstība un mākslinieku vēlēšanās kaut ko mainīt, izteikt jaunas, dažbrīd radikālas domas – tas viss papildina viens otru. Ar literatūru esmu spēlējusi jau diezgan daudzus koncertus Šveicē – gan saistībā ar vienu konkrētu romānu, gan saistībā ar kādu tēmu, piemēram, bērnību, kad bija dažādu autoru darbu lasījumi. Bet ar dzeju vēl ne, tā ka tagad es gatavojos šim koncertam ļoti īpaši, un man ir pašai interesanti, kā gan tas reāli beigās izskanēs. Gatavošanās ir viena lieta, bet aizrautība un sadarbība, un klausītāju enerģija zālē – tas ir kas pavisam unikāls, ko nevar paredzēt. Pārsteiguma moments ir tas, kas satrauc un kas saviļņo un dod iedvesmu."  

Sarunā ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu - par aizvadīto sezonu, kas bijusi notikumiem bagāta, šajā nedēļas nogalē gaidāmajiem koncertiem kopā ar britu džeza dziedātāju Entoniju Strongu, dalību Latvijas Radio 2 30 gadu jubilejas koncertā "Radio cauri laikiem" un iecerēm jaunajai sezonai. “Entonijs Strongs ar savu perfekti izkopto džeza vokālu, apbrīnojamo klavierspēli un izsmalcinātajiem aranžējumiem ir to tradīciju turpinātājs, ko aizsāka tādi mūziķi kā Frenks Sinatra, Dīns Martins, Semijs Deiviss Juniors un Nats Kings Kouls. Entonijs Strongs ir viens no retajiem šo tradīciju turpinātājiem, kas cenšas atrast jaunas krāsas un oriģinālu pieeju šim tradicionālajam svinga skanējumam un džeza orķestra burvībai,” par Entoniju Strongu stāsta Kārlis Vanags. Kopā gaidāmas trīs uzstāšanās - 5. jūnijā Spīķeru koncertzālē,Radio SWH džeza klubā, 6. jūnijā Šauļu džeza festivālā un 7. jūnijā Rīgas festivāla atklāšanā Dzintaru koncertzālē. Latvijas Radio 2 jubilejas koncertā 8. jūnijā Dzintaru koncertzālē skanēs melodijas no "Bellacord" laikiem, "Mikrofona aptaujas" zelta fonda un "Muzikālās bankas" hiti, kuriem jaunus aranžējumus bigbenda sastāvam veidojuši Kārlis Vanags un Māris Jēkabsons. Solisti būs Ance Krauze, Aija Andrejeva, Zigfrīds Muktupāvels, Daumants Kalniņš u. c.  

30. maija vakarā Zviedrijas karaliskajā Mūzikas Koledžā norisinājās Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens. Vienlaikus Jānis piedāvāja iepazīties ar jaunām radošām idejām un sadarbībām. Uz skatuves šajā vakarā muzicēja arfiste un džeza dziedātāja Anna Jelkius, Kristīne Botros ar elektroniku un balsi, basists Joels Henrisons un bundzinieks Jēkabs Rēders. Jēkabs Rēders jau jūnijā vidū Kopenhāgenā, Dānijas Ritmiskās Mūzikas konservatorija sniegs savu eksāmenkoncertu ar savu solo projektu. Taču par to, kāds ir Jēkaba muzikālais ceļš, kā viņš nonāca Dānijā, kādiem šķēršļiem gājis cauri un kādas muzikālās ieceres plāno turpmāk, uzzinām sarunā ar Jēkabu Rēderu.

Muzikāli teatrālais uzvedums “Stabules sapnis. Emīlam Dārziņam – 150” ir veltījums komponistam, kura zvaigzne neizdzēšami mirdz pie Latvijas mūzikas debesīm. Kaut līdz mūsdienām saglabājušies vien daži desmiti no klasiķa radītajiem skaņdarbiem, katrs no tiem ir īpaša vērtība, skaista un savdabīga pērle. Par šo notikumu izvaicājam diriģentu Sigvardu Kļavu. Sarunā par Uģa Brikmaņa reiz izloloto ideju savienot Dārziņa un Heses daiļraides un Sigvarda Kļavas sākotnējo skepsi. Par Skalbes dzejas piepulcēšanos un Dārziņa mūzikā ieslēpto kodu, kas saprotams ne tikai viņa tautiešiem.  Jautāts, cik sena ir viņa mīlestība pret Emīla Dārziņa mūziku, Sigvards Kļava teic: "Pirmais, kas man iešaujas prātā, ir tas, ka es iestājos Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas skolā, kora nodaļā. Tas vārds nesa ne tikai skolas vārdu, bet bija visa muzikālā vide. Protams, Dārziņš ir mūsu. Kaut kādā veidā tā viņa romantiskā un bieži vien ideālistiskā un ļoti intravertā, bet ārkārtīgi patiesā sāpe un romantiskā izjūta latvieša emociju pasaulē ir ļoti tuva. Tāpēc Dārziņš ir viens no tiem komponistiem, kurš neprasa lielus paskaidrojumus par mūzikas konstrukcijām, par mūzikas saprotamību. Es pieņemu, ka katram klausītājam un mūziķim ir savs Dārziņš, katrs mēģina pieslieties un saņemt savu impulsu no šīs mūzikas. Bieži vien mūzika ir tik ļoti personiska un emocionāli trausla, ka grūtība varētu būt tajā, ka tu vēl mēģini kaut ko ar savu sāpi vai savu trauslumu, vai savu talantu "uzprišināt", līdzīgi kā ar daudziem romantiķiem, kas ir atklāti emocionāli." Iecerēts, ka jaunajā uzvedumā vienuviet savīsies vācu rakstnieka pasaka aktiera Mārtiņa Vilsona lasījumā, Emīla Dārziņa romantiskās solodziesmas pianista Riharda Plešanova un solistu atskaņojumā un, protams, kordziesmas. Emīla Dārziņa mistiskajai, fascinējošajai un valdzinošajai mūzikas valodai nav līdzīgas. Dokumentālā uzveduma sākotnējās idejas autori Sigvards Kļava un režisors Uģis Brikmanis skaidrojuši Dārziņa mūziku ar kādu paralēlu līdzību, kuru idejas iniciatoriem izdevies atrast Nobela prēmijas laureāta Hermaņa Heses pasakā “Stabules sapnis”.

Kad jaunie komponisti satiekas ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), rodas nākotne – tā īsumā skaidrojams koncerta “Future” nosaukums. 23. maijā koncertā Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā (JVLMA) skanēs studentu Diānas Gritānes, Marinas Annas Timofejevas, Renāra Veličko, Andra Sējāna un Ansela Kaugera jaundarbu pirmatskaņojumi un Romualda Kalsona Koncerta čellam ar orķestri atskaņojums. Līdz ar šo koncertu tiek aizsākta ļoti vērtīga sadarbība – tuvāko pāris gadu laikā ik pavasari notiks koncerts, kurā LNSO pirmatskaņos JVLMA Kompozīcijas katedras 4–5 studējošo simfoniskās mūzikas jaundarbus, kā arī pēc katedras docētāju ieteikuma iekļaus koncertprogrammā iepriekš atskaņotu mūziku. Pie diriģenta pults šīs nedēļas koncertā stāsies – Jānis Stafeckis, ar kuru tiekamies uz sarunu "Pa ceļam ar Klasiku". Runājam par šāda koncerta ieceres rašanos un tās nozīmīgumu jauno komponistu tālākajā izaugsmē. Izzinām kompozīcijās ietvertos autoru vēstījumus un unikālo iespēju uzklausīt orķestra mūziķu ieteikumus. Un to, kāpēc Romualda Kalsona Čellkoncerts tiek atskaņots nepamatoti reti.  Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir gatavs vairākkārt doties uz Mūzikas akadēmiju, skatīt pēc jaunajiem komponistiem. Četriem, pieciem veiksminiekiem tiks dāvāta iespēja atskaņot droši vien pat pirmos viņu simfoniskos opusus, un jaunie autori varēs dzirdēt, kā tas skan realitātē. No kuras puses nāk sadarbības iecere? Jānis Stafeckis: Ja pareizi atceros, ieinteresētas bija abas puses. Saruna, šķiet, sākās ar Līgu Pētersoni un Andri Vecumnieku, un es turpat tuvumā biju. Pagājušajā gadā jau viens šāds pilotprojekts bija, un mums šķita – jā, tam ir nākotne. Tas ir liels ieguldījums mūsu jauno skaņražu izaugsmē – viņiem saprast orķestra drēbi, kā tas strādā, kā tā vai cita ideja dabā realizējas. Un arī orķestris var iepazīt jaunos, iespējams, mūsu nākamās Maijas Einfeldes un Pēterus Plakidus un citus izcilus komponistus. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai tev ir zināms, kā norit atlase Mūzikas akadēmijā? Vai tas ir Kompozīcijas katedras vadītājs Ēriks Ešenvalds kopā ar saviem kolēģiem nolemj, kuri tad būs šie studenti, kuru opusus Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iestudēs un atskaņos koncertā? Vai tur ir jāiztur kāds konkurss, un studenti izrāda paši savu aktivitiāti, iesūtot darbus? Jānis Stafeckis: Cik man zināms, studentiem tika piedāvāts, un beigās atlasīja partitūras. Arī šobrīd šie pieci skaņdarbi un pieci autori ir dažādās studiju fāzēs. Vieni ir tikko iekāpuši komponistu kurpēs, citi tajās jau jūtas ļoti ērti un jau daudz ko var tajās nodejot. Atlase notika ļoti organiski, un darbi, kas tiks prezentēti, visi ir pelnījuši, lai klausītāji tos dzirdētu.  

No 21. līdz 25. maijam jau sesto reizi Rīgā risināsies eksperimentālā un paplašinātā kino festivāls "Process", piedāvājot gan kino klasiku, gan jaunumus no visas pasaules. Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Studijā „Pa ceļam ar Klasiku” uz sarunu aicinājām festivāla „Process” vadītāju un kuratori Ievu Balodi un programmas vadītāju, kuratori Lāsmu Bērtuli. Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un paplašināts – ko tas īsti nozīmē? Ieva Balode: Eksperimentālais kino ir žanrs, kas pasaulē ir jau ilgāku laiku, Latvijā mazliet mazāk, bet nu jau sesto gadu rit šis festivāls, tāpēc pieļauju, ka mūsu auditorija jau saprot, ka "eksperimentāls" nozīmē "citādāks" kino. Savukārt paplašināts kino ir tāds, kas iet pāri kino robežām. Bieži vien tās ir kino performances, bet arī instalācijas, kurās tiek izmantoti analogie kino projektori. Mākslinieks, kas darbu veidojis, pats ir klātesošs un mijiedarbojas ar projekciju. Bieži izmantotie projektori ir modificēti mākslinieka vajadzībām, tā ka principā – tas ir kino telpā un laikā, ar performatīvu ievirzi. Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un citāds – tomēr tas ir samērā plaši. Vai šajā gadījumā tas nozīmē analogo kino?  Ieva Balode: Jā, mūsu gadījumā tas nozīmē analogo kino. Mēs pievēršamies analogajām praksēm, festivālā tās ir arī analogās skaņas prakses, bet pārsvarā – fotoķīmiskā filma. Mēs kā biedrība kopš 2016. gada nodarbojamies ar šāda tipa kino medija rādīšanu, izplatīšanu un arī radīšanu. Paši kā biedrības dalībnieki un arī izglītības iestāde, kas piedāvā šī medija apgūšanu starptautiskā līmenī. Lāsma Bērtule: Droši vien jāpiebilst – ja kāda filma ir filmēta uz kinolentes, tas, protams, nenozīmē, ka mēs to uzreiz rādām festivālā, bet tas eksperimentālais aspekts ienāk caur to, ka priekšplānā izvirzās medijs vai paša kino pētniecība, ne tik daudz stāsts. * Kopumā šogad festivāls piedāvā iepazīties ar eksperimentālā kino procesiem mūsu reģionā Baltijas filmu programmā, kā arī sniedz iespēju baudīt starptautiski atzītu kuratoru veidotas filmu izlases.  Plašāku ieskatu eksperimentālā kino aizkulisēs būs iespējams gūt publiskā diskusijā ar starptautisku sastāvu, savukārt iejusties festivāla atmosfērā ļaus festivāla ballītes. Un viena no šīm ballītēm pārtaps performancē, "Baltic Analog Lab" biedriem mijiedarbojoties ar grupu "Grab", kuras iniciators ir grupas "Tesa" dalībnieks Kārlis Tone. Kopā ar Kārli Toni projektā piedalās Artis Avotiņš-Lācis (bungas), Jānis Emīls Katinskis (ģitāra, sintezatori) un Sarma Gabrēna (bass, basa sintezators, vokāls). Eksperimentālā kino tagadne ir tieši saistīta ar pagātnes pionieriem. Šī iemesla dēļ festivālā būs skatāma hrestomātiskā britu autora Entonija Makola (Anthony McCall) instalācija "Line Descibing a Cone". Tāpat gaidāma Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa kūrēta amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekcija. Šo autoru kā vienu no iedvesmas avotiem saviem darbiem ir citējuši tādi režisori kā Deivids Linčs un Mārtins Skorsēze. Ar tām festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīties pavisam tuvu – festivāla programmā gaidāma ASV fimdares Melisas Ferrari vadīta bezmaksas meistarklase, kurā interesentiem būs iespēja pašiem pieskarties kino mākslas pirmsākumam. Māksliniece arī demonstrēs savu kopdarbu ar Latvijas–Gruzijas autoriem Darju Kazimiru un Zuru Makharadzi "Beneath the Spectral Tree" festivāla sadaļā "Process Expanded", kas pievēršas paplašinātā kino darbiem. Festivāla pārstāvji atzīmē, ka arī šogad sadarbībā ar sešu Eiropas mākslinieku vadītu kino laboratoriju kopprojektu "SPECTRAL" īpaši tiek izceltas paplašinātā kino performances, kuras būs skatāmas divās programmās un atklāšanas pasākumā 21. maijā. Gaidāmi darbi un mākslinieki no Korejas līdz Francijai.

10. maijā koncertzālē „Cēsis” Cēsu Pils koris ar koncertu „Treju laiku lokos” svinēs savu trīsdesmito jubileju. Iecerēts muzikāls ceļojums no pagātnes uz nākotni, akcentējot latviešu tautasdziesmu nozīmi tautas pašapziņas modināšanā un kormūzikas tradīcijā. Diriģentu Marikas Austrumas un Evitas Konušas vadībā koris koncertā izpildīs gan par klasisku vērtību kļuvušas tautas dziesmu apdares jauktajam korim, gan mūsdienu komponistu skaņdarbus, gan džeza mūziķa Ritvara Garozas īpaši šim notikumam radītu dziesmu ciklu “Šaipus kalnam”, kur jauktais koris skanēs līdz šim neraksturīgās džeza toņkārtās kopā ar džeza grupu “Lupa”. Diriģente Marika Austruma atklāj, ka Andris Veismanis ar piedāvājumu tikt pie sava kora viņu pārsteidzis vēl kā pirmā kursa studenti. Kopš tā laika, par spīti koristu sākotnējai skepsei, viņa ik nedēļu mēro teju divu stundu ilgo ceļu, lai būtu kopā ar saviem dziedātājiem. Sarunā - par gaidāmo pirmatskaņojumu, pabāršanos un paslavēšanu, vērtībām un pārsteigumiem. Marika Austruma: Kori 1995. gadā dibināja brīnišķīgais diriģents Andris Veismanis, klāt bija arī spīdošas personības Cēsu kultūras dzīvē - Nata Livonska un Lelde Krastiņa. Jauni, dziedātgriboši cilvēki skaitā ap 30 apvienojās un gribēja īpašāk dziedāt, un meklēja sev īpašu diriģentu, un to viņi toreiz atrada Andrī Veismanī. Koris sāka dziedāt, muzicēt, rīkot koncertus, tomēr Andris sāka aktīvāk darboties Latvijas profesionālās mūzikas dzīvē un Cēsis Rīgai nav tuvu, tamdēļ pēc pusotra gada man, savai pirmā kursa studentei, pasniedza brīnišķīgu dāvanu - pašai savu kori, kuru vadu joprojām - 28 ar pusi gadus. Domājams, viena no ilgtspējīgākajām dāvanām, kas saņemta! Jā, kuru var turpināt lietot, un tas ir brīnišķīgi! Savā jubilejas koncertā “Treju laiku lokos” sestdien koncertzālē "Cēsis"goda vietā celsiet tautasdziesmu? Šoreiz jā. Laikam ritot, ir darīts daudz kas, bet šajā reizē vēlamies godināt latviskumu tā pamatos un saknēs, nacionālismu, kora dziedāšanas tradīciju, izglītību, kas ir ārkārtīgi svarīga, arī pārmantojamību. Es pati un mūsu otra brīnišķīgā diriģente Evita Konuša kopā jūtam, ka esam nonākuši līdz tādai personības attīstības fāzei, kad vēlamies daudz nodot nākamajiem, kas paliks aiz mums, - gan jaunajiem diriģentiem, kas arī mūsu korī ir, gan pedagogiem un dalībniekiem, viņu bērniem, mazbērniem, ģimenēm. Un tā šūnojamies tālāk un tālāk un augam par kulturāliem, inteliģentiem latviešiem.

Rīgas Domā 8. maijā izskanēs XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena "Kara rekviēms", kura atskaņojumā, kas veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, Hermaņa Brauna fonda aicināti, piedalīsies 170 dalībnieki. Poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā muzicēs Valsts akadēmiskais koris "Latvija", zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un izcili solisti: soprāns Inga Kalna, Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds un britu tenors Alans Kleitons, kurš 2024. gadā piedalījās "Kara rekviēma" atskaņojumā festivālā BBC Proms Londonā ar diriģentu Antonio Papano. Sarunā ar Dāvi Eņģeli Alans Kleitons stāsta par savu iepazīšanos ar Britena "Kara rekviēmu", šī darba aktualitāti un vēstījuma spēku. Runājam par operiskumu Britena rekviēmā, ietekmēm no Britena agrākiem skaņdarbiem. Sarunas noslēgumā - arī par Alana Kleitona sezonas plāniem: Stravinskis Zalcburgā, Britens Frankfurtē un Londonā. Alans Kleitons: Tas ir apjomīgs, bet brīnišķīgs skaņdarbs. Kā zēns visai daudz dziedāju Britena garīgo mūziku, tā iepazinu viņu kā komponistu. Ar šo skaņdarbu iepazinos, to atskaņojot Austrālijā pirms apmēram 20 gadiem. Šis ir ļoti operisks skaņdarbs - mūzika ir masīva. Man šķiet, komponists šajā skaņdarbā izjūt tādu brīvību, kādu varbūt nevar sasniegt operās. Britens vairāk rakstījis maza apjoma skaņdarbus pēckara iespaidā 40.-50. gadu Lielbritānijā. Daudzas no viņa operām ir kameroperas, tās nebija tik apjomīgas kā šis skaņdarbs. Šī bija iespēja viņam eksplodēt. "Kara rekviēms" ir emocionāli intensīvs skaņdarbs, kurš dod iespēju parādīt daudz vokālo krāsu, daudz psiholoģisku aspektu, par kuriem domāt.

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem. Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas. Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu. Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā. Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu. Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis. Hammond svinēšana Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju! Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais! Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā. Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos. Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta. Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai? Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi. Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts? Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās. Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi? Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti. Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts? Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk. Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa? Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā. "Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet? Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies.  Vairāk – ierakstā.

Ar literatūrfilozofi Ievu Kolmani sarunājamies par Baltijas Asamblejas balvu. Ievadam pieskaramies balvu situācijai Latvijā vispār, paraugāmies, ar ko BA balva īpaša, kādas ir žūrijas darba īpatnības, kādus jaunus cilvēkus tur satiekam un ko žūrijas darbā jaunu uzzinām.  Mēģinām arī uzminēt, kāpēc BA balva nav sabiedrībā zināma, parunājamies par taustāmo ieguvumu literatūras jomā (BA balvas ieguvēju darbi tiek tulkoti abās citās Baltijas valstu valodās), diskutējam par dalījumu: literatūra, māksla un zinātne.  Visubeidzot aicinām pievērst uzmanību paziņojumam: līdz 2. jūnijam iespējams (un vēlams!) pieteikt darbus ikgadējai Baltijas Asamblejas balvai literatūrā, mākslā un zinātnē. Katras balvas apjoms ir 5000 eiro. Balvu literatūrā piešķir latviski, igauniski vai lietuviski uzrakstīta romāna, lugas, dzejoļu, stāstu un apcerējumu krājuma vai tamlīdzīga sacerējuma autoram. Darba pirmpublicējumam jābūt izdotam pēdējo piecu gadu laikā. Balvu mākslā piešķir autoram vai izpildītājam par pēdējo trīs gadu laikā radītu mākslas darbu vai darbu ciklu tēlotājmākslā, lietišķajā mākslā, mūzikā, arhitektūrā, teātra mākslā vai kinomākslā. To var piešķirt arī režisoram, solistam, aktierim, baleta māksliniekam vai izpildītājmākslinieku grupai par izcilu māksliniecisku sniegumu pēdējo trīs gadu laikā. Savukārt balvu zinātnē piešķir izcila zinātniska darba vai pētījumu sērijas autoram humanitārajās, sociālajās vai dabas zinātnēs, ja darbam ir starptautiska nozīme, tas rada nopietnu stimulu Baltijas reģionā un ir publicēts pēdējo piecu gadu laikā.  

Orķestris "Rīga" Lielās piektdienas koncerta programmā 18. aprīlī izvēlējies pašmāju un ārvalstu komponistu mūziku, kas estētiski un tematiski atbilstoša Lielās piektdienas kristīgajai tradīcijai. Programmas centrā – Uģa Prauliņa Stabat Mater pirmatskaņojums pārlikumā korim un pūšaminstrumentu orķestrim – skaņdarbs, kas 2019. gadā pasaules pirmaskaņojumu piedzīvoja tieši Lielajā Piektdienā Vinspīras centrā Edmontonā, Kanādā, bet Latvijā vēl nekad nav skanējis. Līdzās pirmatskaņojumam koncertā arī Viļņa Šmīdbera "Elēģija", Jēkaba Mediņa "Golgātas krusts", Johana Sebastiāna Baha un Antonio Lotti opusi. Koncertā, kuru tiešraidē piedāvās "Klasika", piedalīsies ar Rīgas kamerkoris Ave Sol, un pie diriģenta pults stāsies tā mākslinieciskais vadītājs un šīgada jubilārs Andris Veismanis, ar kuru "Klasikā" tiekamies jau šobrīd. Diriģents atklāj, cik daudz viņam savā laikā nācies pievērsties Stabat Mater un atbild uz jautājumu, vai šī forma pieprasa kādas kanoniskas likumsakarības, kas jāievēro. Viņš arī tuvāk raksturo Uģa Prauliņa Stabat Mater, kurā jūtamas folkmūzikas ietekmes, atzīmējot, cik svarīgi atskaņojumā domāt par balansu starp kora, solistu balsu un orķestra skanējumu. "Uģa Prauliņa darbā var just arī folkmūzikas iespaidu – interesants pavērsiens!" uzsver Andris Veismanis. "Zinot, kā Uģis vispār raksta – viņš folkmūziku nekad nepamet! Atceros viņa sākotnējo sadarbību ar grupu "Iļģi", darbojoties kā producentam un skaņu operatoram – šie ieraksti man ir neaizmirstams piedzīvojums! Šīs tēmas Uģī joprojām ir dzīvas un darbojas. Nedaudz viņa mūzikā vienmēr jūtu arī popmūzikas ietekmi, bet ne šī vārda sliktākajā nozīmē, bet gan formas ziņā, kur ir gan džezs, gan rokmūzika. Jo Uģis savulaik darbojies ar rokmūziku, un tas ir jūtams. Šis veids ir aktuāls arī paņēmienā, kādā "Stabat Mater" uzrakstīts pūtēju orķestrim. Un tas mani uzrunā." Sarunas turpinājumā diriģents raksturo Jēkaba Mediņa darbu "Golgātas krusts" un Antonio Lotti Crucifixus, ko koris dziedās a cappella, kā arī runā par Viļņa Šmīdberga "Elēģijas" un Sabīnes Ķezberes/Baha korāļprelūdijas iekļāvumu šajā Lielās piektdienas programmā. 

No 16. līdz 20.aprīlim Rīgas Domā izskanēs trīs Lieldienu laika garīgās mūzikas koncerti, kuros uzstāsies dziedātāji Viktorija Majore un Rūdis Cebulis, čelliste Guna Šnē, ērģelnieki Ilze Reine un Aigars Reinis, trompetists Jānis Porietis, jauktais koris "Sōla" un citi mūziķi. Būs iespēja dzirdēt Džovanni Batistas Pergolēzi kantāti "Stabat mater", Pētera Vaska un Maijas Einfeldes darbus čellam un ērģelēm, mijoties ar J.S. Baha Piektās čellsvītas daļām, kā arī daudzveidīgu kormūzikas programmu. Plašāk par gaidāmo - Anetes Ašmanes-Vilsones sarunā ar Rīgas Doma mūzikas direktoru, ērģelnieku Aigaru Reini. Aigars Reinis: Šis laiks tiešām garīgi uzrunā cilvēkus, jo tās ir ne tikai Lieldienas, tas ir ciešanu laiks. Arī programmas un dievkalpojumi tematiski ļoti spēcīgi atšķiras, sākot ar Pūpolsvētdienu. Tā ir īpaša diena, kas sākas priecīgi un drīz vien iet uz skumīgu noti. Šis laiks liek izdzīvot pilnu emociju gammu gan mūzikā, gan dzīvē.  Ar kādu sajūtu šogad esat veidojis Lieldienu laika muzikālo programmu Rīgas Domā? Vai tai ir kopīga noskaņa? Noskaņa ir ceļš uz Lieldienām, kas ir galvenā kristiešu vēsts. Šie notikumi kaut kādā mērā veidojas arī neatkarīgi no manis, nav tā, ka es viens visu izdomāju, daudz kas notiek caur sadarbību ar dažādiem sadarbības partneriem. Šīs programmas ir ļoti daudzveidīgas.  Jau trīs gadus Lieldienu laiks un mūzika ar vēstījumiem, kas tajā izskan, arī šonedēļ pēc kārtējās traģēdijas Ukrainā liek domāt par pašlaik notiekošo, sajust un, cerams, arī rast mierinājumu un veldzi mūzikā.  Mūzika šo ļaunumu pasaulē dziedina, kaut kādā veidā mazina, un galu galā arī mēs, izvēloties skaņdarbus, nevienu negribam ievest bēdās, bet noteikti ir līdzās mūzika par gaismu un cerību.

Svētdien, 13. aprīlī, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uz kamermūzikas vakaru "Skandināvijas skaņas" aicina divi jauni Latvijas mūziķi - vijolnieks Ankits Tripathi un pianiste Ērika Jākobsone, piedāvājot soma Žana Sibēliusa un norvēģu Edvarda Grīga un Bjārnes Brūstada skaņdarbus.  ​Ankits studē Lielbritānijā Karaliskajā Mūzikas koledžā pie Sašas Roždestvenska, bet Ērika meistarību apgūst Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesoriem Sergeja Osokina un Hertas Hansenas, kā arī Folkwang Mākslas Universitātē Vācijā pie Jevgēnija Sinaiska. Ar abiem mūziķiem tikās Ieva Zeidmane, izvaicājot par gaidāmā koncerta programmu, satikšanos mūzikā, studijām un šī brīža aktualitātēm. Ērika Jākobsone: Pašlaik ļoti daudz nodarbojos ar kamermūziku, visvairāk sadarbojos ar vijolniekiem. Man šobrīd Vācijā ir iedoti četri vijolnieki un divi kameransambļi. Iesāku jaunu posmu savā dzīvē. Pirms daudz ļoti daudz spēlēts solo, piedalījos J. Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā, arī meistarklasēs, kur iepazinos ar daudziem mūziķiem no Vācijas un Nīderlandes. Ankits Tripathi: Daudz spēlēju koledžā, koncertos, arī kamermūziku ar draugiem - trio, kvartetus. Man ir arī oktets, ar kuru plānojam spēlēt Mendelszona oktetu. Kā jūs abi satikāties? ĒJ: Mūs sapazīstināja pedagoģe. Mēs viens par otru bijām tikai dzirdējuši, bet pazīstami nebijām. Viņa piedāvāja saspēlēties kopā, un mēs piekritām. Vakar pirmo reizi satikāmies mēģinājumā un mums veidojas ļoti laba sadarbība. Tā ir lielajā mūzikas dzīvē - jums ir viena tikšanās un jāspēj uzreiz būt ļoti, ļoti uzmanīgiem vienam pret otru. AT: Un jāklausās. Kamermūzikā vienam otru jāklausās, neatkarīgi no mūziķu skaita. Kas ir laba kameransambļa pamatā? Kādas kvalitātes gaidāt no saviem saspēles partneriem? ĒJ: Svarīga ir kopējā elpošana, kā mēs kopā diriģējam, kā mēs kopā dziedam, kā muzicējam. Un idejas. Ja sakrīt idejas, tas ir ļoti forši, un mums ar Ankitu ļoti daudz kas sakrīt. Mēs ļoti daudz ko jūtam līdzīgi. AT: Jā, piekrītu Ērikai. Klausīšanās ir vissvarīgākā pazīme kamermūzikā. ĒJ: Un man ļoti patīk sadarboties ar citiem mūziķiem. Ar vijolniekiem kaut kā dzīve ļoti bieži saved kopā (smejas).  

9. aprīlī pulksten 19:30 VEF Kultūras pils Kamerzālē cikla Come prima ietvaros uzstāsies vijolniece Elīna Bukša un pianiste Aurēlija Šimkus.  Programmā skanēs Pētera Vaska, Ludviga van Bēthovena, Arvo Perta un Morisa Ravela mūzika, bet koncertu vadīs muzikologs, "Klasikas" programmu vadītājs Dāvis Eņģelis. Bet jau šobrīd ar vijolnieci Elīnu Bukšu tiekamies "Klasikas" studijā: runājam gan par abu mākslinieču satikšanos uz vienas skatuves un pavasarīgā kamermūzikas koncerta ideju, gan par turpmākajiem radošajiem plāniem.

Lielo pasaules apceļošanas ekspedīciju Lenesons noslēgs, dodoties jūrasbraucienā pāri okeānam uz Ziemeļameriku, lai izzinātu tās aizraujošākos noslēpumus un ar tiem iepazīstinātu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestram mazākos klausītājus.  Par koncertuzvedumu, kas 12. aprīlī plkst. 11.00 risināsies "Hanzas peronā", pirmdienas "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta fagotists, cilvēks-orķestris un diriģents Raimonds Gulbis. Uzveduma radošā komanda: Aktieri Anastasija Rekuta-Džordževiča, Agris Krapivņickis un Artūrs Putniņš, režisore Paula Pļavniece, dramaturgs Klāvs Mellis, māksliniece Austra Sniķere, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un trombonists Kristaps Malahovskis solista lomā.  Programmā: Leonarda Bernsteina, Džordža Gēršvina un Ārona Koplenda mūzika.

10. aprīlī Latvijas Nacionālajā baletā būs skatāms balets "Esmeralda" – vienkāršs un spēcīgs stāsts par mīlestību un nāvi. Dinas Dūdiņas-Kurmiņas reportāžā no baleta jauniestudējumam veltītās preses konferences – Aivars Leimanis par to, ka pievērsties Igo leģendārajam darbam viņu rosināja mamma Baiba Indriksone; Elza Leimane par savu skatījumu uz Esmeraldas tēlu un sadarbības tandēmu ar Aivaru Leimani; Ilze Vītoliņa par lielākajiem izaicinājumiem, radot tērpus dejotājiem, un mazliet sevis atveidoto varoņu raksturos ļauj ielūkoties arī Alise Prudāne-Spridzāne un Kārlis Cīrulis. Balets "Esmeralda" ir vienkāršs un spēcīgs stāsts par mīlestību un nāvi. Parīzes Dievmātes katedrāles arhidiakons Klods Frolo iekāro skaisto Esmeraldu, taču meitenes uzmanību saista nevis priesteris, bet gan iznesīgais kapteinis Fēbs. Īpašas jūtas pret Esmeraldu ir arī baznīcas zvaniķim Kvazimodo. Kad greizsirdības mākts, Frolo ievaino Fēbu, notikušajā tiek vainota Esmeralda, kurai draud nāvessods. Vienīgais, kurš līdz savas dzīves beigām turpinās patiesi mīlēt Esmeraldu, būs nelaimīgais Kvazimodo. Viktora Igo slavenais romāns "Parīzes Dievmātes katedrāle" kalpojis par iedvesmu spilgtiem mākslas darbiem dažādos žanros. Kā baletu publika to pirmoreiz iepazina Žila Pero horeogrāfijā – 1844. gada uzvedumā "Esmeralda" Karaliskajā teātrī Londonā. Latvijas Nacionālajā baletā tas pirmoreiz izrādīts 1939. gadā baletmeistara Osvalda Lēmaņa veidotajā versijā. Aivara Leimaņa radītā "Esmeralda" būs jau ceturtais šī romantiskā stāsta iestudējums latviešu baleta vēsturē, kurā viduslaiku gaisotni uzburt palīdzēs Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Ilzes Vītoliņas radītie kostīmi.  

4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada. Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi. Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi. Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas. Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība. Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums. Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)." Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā. Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks. Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi. Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.

Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS šogad norisinās jau 29. reizi un, kā ierasts, piedāvās skatītājiem oriģinālas, inovatīvas, izaicinošas, kā arī sociāli aktīvas īsfilmas un vidēja garuma filmas. 2ANNAS eksistē kontekstā, kurā īsfilmas formāts ir nevis tikai pakāpiens uz pirmo pilnmetrāžas darbu, bet gan apzināta, konsekventa izvēle, kuras rezultāts ir augstvērtīgs mākslas fakts. Tāpat festivāls pazīstams ar trakām ballītēm neierastās vietās, brīvu atmosfēru un radošām izpausmēm ne tikai kino formā. 2ANNAS ik gadus piedāvā četras konkursa programmas: Starptautisko īsfilmu konkursu, Baltijas īsfilmu konkursu, Starptautisko vidēja garuma filmu konkursu, kā arī konkursu bērniem un jauniešiem paredzētām filmām. 2024.gadā festivāls norisināsies gan klātienē, gan arī tiešsaistē. Ar festivāla programmas direktori Laimu Graždanoviču un Industrijas dienu vadītāju Diānu Tropi runājam par īsfilmu žanra specifiskaajām iezīmēm, īsfilmu pieejamību, Industrijas programmas notikumiem, iziešanu ārpus kino teātra, kā arī bērnu un jauniešu programmu.

1. aprīlī plkst. 19:00 JVLMA Lielajā zālē 11. JVLMA mūsdienu mūzikas festivāla ''deciBels'' ietvaros skanēs koncerts "Melanholija", kurā piedalīsies pianiste Herta Hansena, čellists Ēriks Kiršfelds un vijolnieks Sandis Šteinbergs. Programmā būs Eiropas un Amerikas avangarda lielmeistaru Jaņņa Ksenaka, Džonatana Hārvija un Salvatores Šarīno opusi čellam un klavierēm, kā arī mūsu pašu modernie klasiķi – Maija Einfelde un Pauls Dambis. Paaudžu tilts tiks mests uz visjaunāko komponistu paaudzi – jaundarbu trio sastāvam radījis kāds JVLMA kompozīcijas students. Bet savu īpašu krāsu koncertā ienesīs Ērika Ešenvalda un Dimitra Maronida elektroakustiskās kompozīcijas, apcerot matērijas kristālu dalīšanās procesā un cilvēka dzīves pavērsienus. Par šo intriģējošo koncertu "Klasikai" plašāk stāsta Herta Hansena un Ēriks Kiršfelds. Viņi atklāj savu viedokli par festivāla "deciBels" nozīmi laikmetīgās mūzikas attīstībā un tās lomu mūzikas izglītībā, pastāsta par trio sadarbības vēsturi un ieskicē koncerta "Melanholija" koncepciju, mūzikas programmu un īpašo katrā programmas skaņdarbā.

29. martā OLA Foundation kultūrtelpā notiks gleznotāja Johana (Jāņa) Valtera izstādi “Gleznojama esība” noslēdzošā programma, kurā centrālais notikums būs ekskursija ar mākslas zinātnieci Dr. art. Kristiānu Ābeli, šīs izstādes kuratori un apgādā "Neputns" klajā nākušās monogrāfijas “Johans Valters” (2009; īsvariants sērijā “Latvijas mākslas klasika” – 2014) autori. Izstādē no 26. septembra bija iespēja skatīt viņa Berlīnes un Drēzdenes periodā tapušos vairāk nekā 90 darbus no  Šmidru ģimenes kolekcijas, kas ļāva izsekot Valtera glezniecības uzdevumu variācijām, sākot no 1910. gada postimpresionistiskā dekoratīvisma līdz 1930. gadu sākuma eksistenciālisma iespaidiem, kā arī ar dažus agrīnos darbus, kas radīti Latvijā. Ar Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadītāju Kristiānu Ābeli tikās Orests Silabriedis, aicinot atklāt arī to, kas vienojošais agrīnajam Valteram, kuru zinām daudz labāk, ar vēlīno Valteru ar atšķirīgu rokrakstu. Kristiāna Ābele: Valtera glezniecību no pirmsākumiem līdz šim noslēgumam pavada ritmiskais caurstrāvojums un asociatīvā muzikalitāte. Varētu citēt vārdus, kurus par viņa piemiņas izstādi 1933. gadā rakstīja Kurts Kūzenbergs: "Domājošs un neatlaidīgs gleznotājs soli pa solim radījis skaidru un pabeigtu priekšstatu pasauli, kuras izteiksmība saviļņo katru redzīgu aci. (..) Viņa centienu galvenais objekts bija krāsa kā izteiksmes līdzeklis; viņa ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība vācu glezniecībā ir neierasta." Jā, ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība - melodiskums, kas caurvij viņa mākslinieciskos meklējumus. Viņš neatkārto sevi. Varbūt reizēm viņš atgriežas pie tiem pašiem motīviem, piemēram, varam izsekot ritmizētiem koku stāviem kopš viņa 90. gadu darbiem līdz pat mūža noslēgumam, viņš dažādi interpretē peldētāju zēnu tēmu un vēl citas, bet viņš gleznieciski tiešā veidā neimitē savas jaunības paņēmienus, bet meklē ritmisku izteiksmību. Viņa ideāls paša formulējumā bija tālejošas abstrakcijas meklējumi stingrākajās dabas studijās. Varbūt izklausās paradoksāli, bet tā nemaz nav. Daba ir viņa partitūra, kuru viņš katrā sava ceļa posmā lasa citādi, un tas mūs rosina, iedvesmo un saviļņo, vērojot viņa darbus.

Svētdien, 30. martā, Mazajā ģildē izskanēs koncerts “Zemei ir cilvēka sirds", kas uzskatāms par dziedātājas Terēzes Greteres atgriešanos uz Latvijas mūzikas skatuves. Līdzās obojistam Egilam Upatniekam, pianistam Rihardam Plešanovam, perkusionistam Edgaram Vaivodam un gaismu māksliniecei Līvai Kalniņai, caur latviešu un britu komponistu un dzejnieku darbiem tiks aplūkotas uz iekšu vērstas vienpatības, trausla līdzpārdzīvojuma un cilvēka spēka tēmas. Koncerta programmā - Bendžamina Britena vokālais cikls "On This Island", Ralfa Vona-Viljamsa cikls balsij un obojai 10 Blake songs un Jēkaba Jančevska darbs ar Ingas Gailes dzeju "Ar kristāla pērlēm". Anete Ašmane-Vilsone: Koncertam ir ļoti poētisks nosaukums “Zemei ir cilvēka sirds”. Kā tas nāca? Terēze Gretere: Tas nāca no visām pusēm - gan no sajūtām, gan izejot no mūzikas un teksta, gan no brutālākām teksta notīm - viena daļa Vona-Viljamsa ciklā ar Viljama Bleika dzeju ir “Ļaunumam ir cilvēka sirds”. Tas drusciņ dominē manās sajūtās pēdējos gados, ar visu to, kas notiek pasaulē, un tas diemžēl vai par laimi pārņem manu dzīvi un, es pieļauju, visu mūsu dzīves. Pie “Zemei ir cilvēka sirds” nonācām arī personīgā ziņā - es kādu laiku dzīvoju ārzemēs, un tu ilgojies, nenormāli ilgojies pēc savas zemes, pēc sava cilvēka, kurš tevi zina un saprot pa visām vīlītēm, arī pēc valodas. Tam visam ir cilvēka sirds. Latvijas nebūtu bez latviešiem. Pieskarties savai zemei, varbūt pat parušināties, bet būt starp savējiem, savā kultūrā, savā zemē. Šis tiek pieteikts kā sava veida atgriešanās koncerts - ārzemes, bērniņa nākšana pasaulē, un tagad laiks atpakaļ uz skatuves. Jā, jo tā vilkme nebeidzas. Man likās, ka būšu gatava, ja tā izbeigsies. Studiju laika naivums ir garām, tas ir gan salūzis, gan izgaisis. Ir jādara vairāk, nekā pašam varbūt gribētos, lai atgrieztos, vai vismaz, lai parādītos. Šis ir pirmais lielais koncerts pēc studijām, pēc visa. Vai tu gribētu, lai pirmais lielais debijas koncerts un virkne ar nākamajiem jau būtu bijuši? Tagad esi citā dzīves posmā un, iespējams, to vairāk novērtē? Es gribētu, lai tas būtu noticis iepriekš, sen atpakaļ, bet šobrīd absolūti apzinos, kāpēc tas tā nebija. Ļoti novērtēju un gribu pati sev pateikt paldies par to, ka braucu uz meistarklasēm, eju pie vokālajiem pedagogiem un koučiem, meklēju to ceļu. Klikšķis notika pirms pusotra gada, kad sapratu, kas tas solis ir jāsper. Es gribētu iedrošināt citus, ļoti lepojos un priecājos par tām māksliniecēm un māksliniekiem, kas atļaujas arī tad, kad ir mazliet nobriedušāki, spert soļus uz priekšu un neatmest tam visam ar roku.     ​

Pēc ilgāka pārtraukuma Kuldīgā šobrīd norisinās 11. Starptautiskais Kārļa Davidova konkurss, kas vairāk nekā 20 gadu laikā guvis plašu atpazīstamību gan Latvijas jauno čellistu vidū, gan starptautiskā mērogā. Ar čellisti, konkursa māksliniecisko producenti Gunu Šnē runājam par konkursa vēsturi un viņas pašas piedalīšnos tajā; par konkursa atdzimšanu pēc ilgāka pārtraukuma, jaunām līnijām Elionoras Testeļecas izveidotā konkursa norisē, gaidāmajiem koncertiem un noslēguma koncertu, kas 22. martā pulksten 16 risināsies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un arī Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē. Tajā konkursa laureātiem būs iespēja uzstāties kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā.  Konkurss, kuru organizē Kuldīgas novada pašvaldība, Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skola un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, pulcē jaunos čella talantus no visas pasaules, kā arī dod iespēju klausītājiem baudīt daudzveidīgu čellmūzikas programmu – gan koncertos, gan konkursa kārtās, kas ir atvērtas klausītājiem. Konkursa žūriju veido starptautiska profesionāļu komanda piecu cilvēku sastāvā. To vada Londonas filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistare, viena no izcilākajām latviešu čellistēm Kristīne Blaumane.  

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

Latvijas Nacionālās operas ātrijā līdz sezonas beigām skatāma fotogrāfes un kontrabasistes Gintas Garūtas izstāde “Orķestris. Pirms” - subjektīvs vizuāls pētījums par orķestra ikdienu - skatītājiem un klausītājiem neredzamo dzīvi mēģinājumu procesos orķestra bedrē, zālē, uz skatuves. Ginta Garūta kopš 2006. gada ir Latvijas Nacionālās operas orķestra kontrabasiste un viņas pirmā izstāde “Balets. Pirms” atspoguļoja baleta jauniestudējuma tapšanu un bija skatāma Operas Jaunās zāles foajē 2019. gadā. Par izstādes tapšanu, fiksējot mākslas darba tapšanas aizkulises, paralēlēm fotogrāfēšanā un kontrabasa spēlē un mūzikas radīšanas fiksēšanas specifiku - sarunā ar Gintu Garūtu. Kas ir tas punkts vai ceļu krustojums, kurā saprati, ka vēlies sevi izpaust ne tikai mūzikā, bet arī foto mākslā? Varbūt nevarētu izstāstīt skaistu, noapaļotu stāstu par šo, bet, ja tinu filmiņu atpakaļ, tad atceros momentus bērnībā, kas mani tajā ievilināja, sākot ar bērnudārza vecumā brālēna plauktā atrastu vecu, salauztu filmiņkameru, ar kuru rotaļāties. Eksperimentiem varēju no vecākiem paņemt Smenu vai Zenītu, bet tas epizodiski. 2017. gada sākumā tā nopietnāk izlēmu, ka iedziļināšos šajā lietā un gribu izkopt prasmes. Tad pieņēmu šo lēmumu. Lēmumu hobiju pārvērst profesionālā darbībā? Grūti pateikt, vai profesionālā darbībā. Lēmumu apgūt to instrumentāriju, kas man ļautu izpaust kaut kāda veida saturu, jo bez tehniskām prasmēm nu nekādi. Var būt vislabākās idejas un koncepti, bet nepieciešams instrumentārijs, kā jebkurā lietā. Es neko nesaprotu no fotografēšanas, bet redzu un novērtēju rezultātu. Mazliet apjautājos apkārt stāvošajiem un sapratu, ka šajā izstādē izmantotā tehnika ir dubultekspozīcija, jo efekts un rezultāts ir daudzslāņainība. Piemēram, Mārtiņš Ozoliņš daudzās bildēs parādās vairākkārt, tā kā spoguļojas sevī. Jā, dubultekspozīcijas un garās ekspozīcijas tehnika man ir ļoti mīļa jau kādu laiku, kopš fotogrāfēju. Sākumā es tam varbūt nepiešķīru īpašu nozīmi, bet kādā brīdī sapratu, ka nevaru apgūt visu, visā nevaru būt laba, ne viss man var radīt gandarījumu un ka vajag turēties pie tā, kas patīk, sanāk un rada patiesu gandarījumu. Garā ekspozīcija kā tehnisks līdzeklis un eksperimenti ar dubulto ekspozīciju, trīskāršo un tā tālāk, bija viena no lietām, kas mani visvairāk iepriecinājusi fotografēšanas studiju laikā. Tas, kas mani tajā piesaista, ir laika un kustības dimensija, kas līdz ar to parādās. Kā izstādē varēja redzēt, tas dod iespēju pievienot attēliem ironisko, komisko dimensiju, kas man ir tuva lieta. Tajā pašā laikā, tas padara bildes mazliet abstraktas vai gleznieciskas. Bet tas nelika atkāpties no man tuvākās lietas, kas ir reportāža fotogrāfijā. Es neesmu portretists, es neesmu ainavists, bet domāju, ka sirdī noteikti esmu reportāžas cilvēks. Par reportāžām arī esmu saņēmusi visvairāk gandarījuma un komplimentu. Es esmu vērotājs, man nepatīk iejaukties uzstādījumā. Man patīk vērot, interpretēt to, ko redzu. Kaut kādā ziņā - dokumentālists. Bet šajā izstādē apvienojas reportāža un māksla? Jā, un esmu priecīga par to, ka izdevās to apvienot.

Jau 14. martā ar krāšņu Galā koncertu Emīla Dārziņa koncertzālē Dārziņskola noslēgs 80 gadu jubilejas sezonu. "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. Kopā ar skolas simfonisko orķestri diriģenta Andra Vecumnieka vadībā uzstāsies skolas audzēkņi Lūkass Ančs, Eduards Baldiņš, Annija Iļjenko, Tīna Sloģe, Lueta Žagare, kā arī absolventi Daniils Bulajevs koncertmeistara lomā, Tomass Ančs, Artūrs Perts un "Lielās mūzikas balvas 2023" ieguvēji Trio Palladio – Eva Bindere, Kristīne Blaumane, Reinis Zariņš. Bet jau šobrīd skolas jubilejas jūtīs sarunājamies ar Emīla Dārziņa mūzikas skolas vadītāju Ivetu Lāci un vietnieci mūzikas izglītības jomā Ievu Sarju. Studijas viešņas pastāsta par intervijas brīdī vēl notiekošo, bet nu jau nule aizvadīto Pirmo Starptautisko Ilzes Graubiņas pianistu konkursu. Skolas pārstāves pauž pārdomas par Dārziņskolas izglītības būtību, uzskaita dārziņiešu galvenās īpašības un skolas pamatvērtības. Tāpat Iveta Lāce un Ieva Sarja vēsta arī par Emīla Dārziņa mūzikas skolas sadarbību ar pārējām trim Nacionālās Mākslu vidusskolas sastāvā esošajām izglītības iestādēm: Jaņa Rozentāla Mākslas skolu, Rīgas Doma kora skolu un Rīgas Baleta skolu. Tomēr sarunas galvenais temats – skolas jubilejas pasākumi un 14. martā gaidāmais Galā koncerts. Studijas viešņas atklāj, kā tika īstenots sarežģītais uzdevums – izvēlēties jubilejas koncerta atskaņotāju sastāvu un arī par to, kādu mūziku 14. marta koncertprogrammā dzirdēsim.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

2025. gadā Liepāja ar daudzveidīgiem pasākumiem, kas apvieno kultūru, sportu, mākslu, uzņēmējdarbību un citas nozares, svin savu 400 gadu jubileju. Svinību centrālais notikums būs koncertuzvedums “Personas kods: Liepāja” 18. martā, bet pēc tā uzmirdzēs gaismas pastaiga "Izgaismotā Liepāja". Šajā nedēļas nogalē sāksies apstādījumu akcija “Liepāja plaukst”, bet 1. martā svētku maratons iesākās Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē ar garīgās mūzikas "Caur gaismu nāk un sudrabs top", kas izskanēja arī LR3 "Klasika" tiešraidē.   Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē glabājas unikāla Liepājas kantorāta (“Libauer Cantorat”) nošu kolekcija ar 170 mūzikas rokrakstiem un iespieddarbiem, kurus apņēmies digitalizēt Latvijas Nacionālais arhīvs. Par Liepājas 400. dzimšanas dienu un svinību kulmināciju 18. martā, svētku pasākumiem visa gada garumā un Liepājas Svētās Trīsvienības draudzes arhīva digitalizāciju stāsta Liepājas valstspilsētas pašvadības un "Liepāja 2027" sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja Zita Lazdāne. Kulminācijas punkts gaidāms 18. martā. Esat gatavi kārtīgi svinēt? Šis tiešām ir ļoti, ļoti svarīgs un nopietns gads - Liepājai 400 gadu ir vienreiz mūžā. Man ļoti patīk, kā Orests Silabriedis, atklājot jubilejas mēnesi 1. marta koncertā teica - mums jābūt ļoti gandarītiem un lepniem par to, ka mums ir iespēja piedzīvot šo četrsimtgadi. Mēs esam gatavi, jo esam sākuši gatavoties jau pagājušā gada sākumā. Programma ir ļoti plaša un daudzveidīga, esam iesaistījuši gan profesionāļus, gan amatierus, gan iedzīvotājus ļoti dažādās sfērās. Kulminācijas brīdis būs marta vidū, sākot no 18. marta. Vai varat teikt, ka šo svētku gaisotni jūt ikviens liepājnieks un Liepājas viesis? Jā. Liepājnieks ir īpašs ar to, ka ir ļoti liels lokālpatriots un ar ļoti lielu lepnumu nes Liepājas vārdu. To mēs novērojam ne tikai iedzīvotājos, kas šobrīd tur dzīvo, bet arī bijušajos liepājniekos, kuri šobrīd atrodas gan citās Latvijas pilsētās, gan citās valstīs. Tie ir svētki ne tikai šobrīd Liepājā dzīvojošajiem, bet ikvienam, kurš bijis saistīts ar Liepāju. To mēs ļoti izjūtam. Kas notiks 18. martā? Sākot ar 18. martu, Liepājas četrsimtgades jubilejas svinības notiks veselas nedēļas garumā. 18. marts ir īstā Liepājas dzimšanas diena. Ļoti sen mums nav bijis āra koncerts, jo 18. marts parasti ir lietains un vējiens, ļoti liels izaicinājums. Tagad tā nebūs? Varbūt, bet mēs esam gatavi. Esam sagatavojuši ļoti lielu un daudzveidīgu āra koncertu, kur iesaistīti ļoti daudzi mūziķi, zināmi un mazāk zināmi, vecāka un jaunāka paaudze. Uldis Marhilēvičs komponē jaundarbu, būs īpašs koncertuzvedums. Koncerta nosaukums ir “Personas kods - Liepāja”, kur mēģinās apvienot dažādākos Liepājas kodus un laikmetus. Pusotras stundas garumā centīsimies parādīt labāko, jaudīgāko un zīmīgāko, kas Liepāju raksturo. Par jubilejas sajūtu runājot, cik lielas iespējas katram liepājniekam ir bijušas šo sajūtu radīt, pielikt savu roku? Sabiedrības līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga ne tikai pilsētas kontekstā kā pašvaldībai, bet arī saistībā ar "Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027" titulu. Jau pagājušā gada vidū veicām aptauju iedzīvotājiem, pajautājām, kā viņi vēlētos svinēt šo notikumu. Interesanti, ka pirmajā vietā bija lieli bezmaksas pasākumi, bet otrajā vietā - sabiedrība izteica vēlmi pašiem līdzdarboties vides apzaļumošanā. 8. martā uzsāksim akciju “Liepāja plaukst”, kur iedzīvotājiem būs iespēja pieteikties sēklām, pašiem diedzēt, pašiem audzēt, tad kopā ar Liepājas dārzniecēm veikt apstādījumus gan publiskajā vidē, gan pie savām organizācijām, skolām, ģimenēm. Būs arī lekcijas par dārzkopību un vides tēmām, kā arī mēs ceram iestādīt jaunu un skaistu ābeļdārzu par godu četrsimtgadei. Kas Liepājā vislabāk aug? Liepas, bet ābeles arī. Liepāja ir pateicīga vieta dažādām apzaļumošanas aktivitātēm. Mums ļoti liels prieks, ka iedzīvotāji paši izrādīja vēlmi un pateica, kā gribētu iesaistīties. Bet neatkarīgi no tā, ir ļoti daudz dažādu kultūras notikumu, kur visdažādāko paaudžu un nozaru pārstāvji paši aktīvi piepilda programmu ar dažādām aktivitātēm - gan uzņēmēji, gan skolēni, gan amatierkustības. Gads mums iesākās ar uzņēmējdarbības izstādi “Ražots Liepājā”, kur parādījām labāko, ko šobrīd Liepājā ražo. Tas aizvirpinājās tālāk ar dažādiem koncertiem, izstādēm, amatierfotogrāfi ir atklājuši un plāno atklāt savas izstādes, bibliotekāri ir sarosījušies, bērni izdos savu īpašo zīmējumu, stāstu un pasaku grāmatu. Nav vairs tā, ka programmu nodrošina tikai 3 vai 4 organizatori - lielākais spēks un jauda ir pašos liepājniekos, kuri ar ļoti lielu atbildību un patiesu vēlmi grib parādīt, kas ir tas, ko viņi var parādīt, kā viņi grib iesaistīties. Šī programma ir ļoti daudzveidīga, no uzņēmējdarbības līdz mūzikai, kas ir Liepājas lielākais smagsvars, bet būs arī dažādi sporta notikumi.    

Pēc ikgadējās Walcker ērģeļu apkopes ziemā Rīgas Doms atsāk savu ērģeļkoncertu pavasara sezonu, no 7. marta līdz 11. aprīlim Rīgas Domā aicinot uz sešu koncertu ciklu "BACH", kurā muzicēs latviešu un citzemju ērģelnieki.  7. martā koncertciklu atklās Rīgas Doma mūzikas direktors, katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis, kuru uz sarunu aicināja Ieva Zeidmane. Runāts tiek par J. S. Baha mūziku, tās nozīmi un to, cik bieži tiek veidoti koncerti, kuros skan tikai Bahs. Aigars Reinis atskatās arī uz Ziemas kamermūzikas koncertu ciklu, kas divu mēnešu garumā pieskandinājis Doma Kapitula zāli un noslēgsies ar Lietuvas džeza mūziķu koncertu 8. martā. 14. martā koncertā "BACH un Ungārija" pirmo reizi pie Rīgas Doma ērģelēm sēdīsies vadošais ungāru ērģelnieks, Ferenca Lista Mūzikas akadēmijas profesors Jānošs Pālūrs. Īpašs notikums gaidāms 21. martā, kad  uzstāsies ērģelnieki Jānis Pēlmanis un Klāvs Liepiņš, kuri izglītību ieguvuši Eiropas mūzikas augstskolās Vīnē un Berlīnē, pašlaik aktīvi piedaloties Eiropas ērģeļmūzikas koncertdzīvē. 28. martā uzstāsies ērģelniece Larisa Bulava – ilggadēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļu klases profesore un ievērojama koncertērģelniece. 4. aprīlī pie Rīgas Doma ērģelēm muzicēs Ruta Kaprāne, bet ikla noslēgumā 11. aprīlī būs iespēja dzirdēt Unu Cintiņu, kura šobrīd dzīvo un aktīvi darbojas Nīderlandē. Viņa ir Sv. Mateja-Laurencija draudzes mūzikas direktore Alkmārā, kā arī vada vairākus korus.

"Klasikā" tiekamies ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesoru Andri Vecumnieku, kurš ir pieredzes bagāts komponists, diriģents un muzikologs, kā arī jauno komponisti un pianisti Eļzanu Šaripovu, lai runātu par "Pētera Plakida vokālās kamermūzikas balvas 2024" pasniegšanu un nominantu koncertu, kas risināsies 5. martā pulksten 16 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Andris Vecumnieks stāsta par Pētera Plakida vokālās kamermūzikas balvas nominantēm un nozīmīgiem balvas ieguvējiem šīs balvas pastāvēšanas vēsturē, vokālās kamermūzikas nozīmi šodien un iezīmē 5. martā gaidāmo koncerta programmu. Tikām šī gada balvas nominante, komponiste un pianiste Eļzana Šaripova dalās, cik nozīmīgs ir teksts skaņdarba tapšanā, atklāj, kā viņas radošajā darbībā saspēlējas kompozīcija un izpildītājmāksla.  

No 1. līdz 8. martam norisināsies piektais Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls ArtDocFest/Riga, kas piedāvā ne tikai augstvērtīgu kino, bet arī vietu sarunām, diskusijām un radošai sadarbībai starp skatītājiem un nozares profesionāļiem. Galvenās festivāla norises ir divas konkursa programmas, kas visas ir pirmizrādes Latvijā. Konkurss Baltic Focus tiek demonstrētas Baltijas jūras reģiona valstu spilgtākās filmas. Labākajai filmai tiek piešķirta galvenā balva "HERCS", kas veltīta izcilajam Latvijas dokumentālistam Hercam Frankam. ArtdocFest Open – Konkurss, kas paplašina ģeogrāfisko spektru, fokusējoties uz filmām no Austrumeiropas un Eirāzijas valstīm. Šis konkurss ir atvērts arī filmām no jebkuras pasaules vietas, ja tās risina mūsu reģionam aktuālas problēmas un vērtības. Abas konkursa programmas filmas vērtē divas starptautiskas žūrijas. Festivālā tiek piedāvātas tematiskas programmas, piemēram, ArtDoc & ProArt, kas veltītas mākslai, vai programmas, kas pievēršas nozīmīgiem globāliem notikumiem, kā, piemēram, Krievijas iebrukuma Ukrainā atspoguļojums. Kopš 2024. gada festivāls piedāvā arī Kino nakti, kur skatītājiem tiek piedāvāta iespēja vienā naktī noskatīties īpaši atlasītas filmas. Plašāk par festivāla programmu - "Artdocfest/Riga" producente Vaiva Bauze: Mūsu festivāls ar apzinātu atbildību turpina izrādīt filmas, kas ne tikai dokumentē notikumus, bet arī paplašina sabiedrības izpratni par demokrātiju un tās trauslumu. Demokrātija nevar pastāvēt bez brīvas informācijas aprites, bez iespējas uzdot neērtus jautājumus un runāt par to, kas tiek noklusēts. Tāpēc festivāls mērķtiecīgi pievēršas tām pasaules vietām, kur demokrātija tiek ierobežota vai vispār nepastāv, kur autoritārie režīmi mēģina kontrolēt sabiedrības domas, un kur kino kļūst par vienu no pēdējiem brīvas izteiksmes bastioniem. Šajā festivālā mēs neklusēsim par kara sekām, lai kur tās izpaustos. Karš vienmēr izposta dzīvības, ģimenes un nākotnes iespējas, un tā upuri bieži vien ir tie, kas paši šo karu nav gribējuši – cilvēki, kas vēlas dzīvot, mīlēt, audzināt bērnus, ceļot un priecāties. Mūsu uzdevums ir neļaut šiem stāstiem pazust, neļaut tām balsīm apklust. Dokumentālais kino dod iespēju runāt par sarežģītiem jautājumiem bez aizspriedumiem, un festivālu atbildība ir ne tikai atspoguļot realitāti, bet arī veidot platformu diskusijām, kas stiprina demokrātisko sabiedrību. Valstīm, kas apgalvo, ka demokrātija ir viņu pamatvērtība, ir jāatbalsta šādi festivāli, jo tie veicina kritisko domāšanu, vārda brīvību un sabiedrības izglītošanu. Šis festivāls ir ierocis pret klusumu, un tā misija ir atklāt patiesību pat tur, kur tā tiek slēpta. Skatītājiem tiek dota iespēja piedzīvot un saprast pasauli reālās dzīves liecībās, lai veidotu empātiskāku, informētāku un atbildīgāku sabiedrību."

Latvijas Nacionālās operas solisti Jūlija Vasiļjeva un Artjoms Safronovs aicina uz kamermūzikas koncertu, kurā kopā ar pianisti Ilzi Ozoliņu atskaņos britu komponista Bendžamina Britena vokālo mūziku. Bet jau šobrīd "Klasikai" par visu plašāk stāsta Jūlija Vasiļjeva un Ilze Ozoliņa. Leģendārā komponista radītās Kabarē dziesmas ir kā mīlestības mācībstunda, kurā meklē tās jēgu un formu par spīti šaubām un zaudējumiem. Gan asprātīgie, gan rūgti saldie un aizkustinošie teksti lieliski saskan ar Britena mūziku – viņš ļāvis tajā ieplūst džeza, blūza un citu mūzikas stilu noskaņām. Paplašinot savu radošo horizontu, komponists mūzikā ietērpis mākslinieka un dzejnieka Mikelandželo sonetus – septiņas mīlas dziesmas itāļu valodā. Tās sarakstītas ļoti augstā tesitūrā, un pieprasa īpašu izpildītāja vokālo meistarību. Savukārt savās īru un skotu tautasdziesmu apdarēs Bendžamins Britens ir eksperimentējis ar tematisko materiālu, piešķirot tām netradicionālu un pat īpatnēju skanējumu. Bet apdziedāto notikumu pamatā, protams, ir mīlestība. Koncertā Šekspīra dzeju lasīs aktieris Gerds Lapoška.

Šoreiz "Neatliekamās sarunas laikā" dodamies uz Dzintaru koncertzāli, lai satiktu vijolnieci, LNSO rezidējošo mākslinieci Vinetu Sareiku un plašāk runātu par koncertprogrammu "Vineta Sareika un LNSO stīgas", kas 28. februārī pulksten 19 skanēs Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, bet 1. martā pulksten 17 - Ventspils koncertzālē "Latvija". Koncertprogramma rosinās klausītājus uz pārdomām par dzīvi un mūžību caur Bārbera, Šūberta un Hartmaņa filozofiskākajiem opusiem. Tā kā saruna notiek tūlīt pēc mēģinājuma, runājam par vibrācijām un mūzikas emocionālo lauku, cik ilgi tas jau dzīvo vijolniecē, un noskaidrojam, vai Vinetai kā LNSO rezidējošai māksliniecei bija brīvība programmas izvēlē. Runājam arī par mūzikas tumšajām krāsām un kontekstu ar šī brīža sajūtām, par to, kur atrast un ieraudzīt cerību staru, un arī par mākslinieka uzdevumiem šobrīd... Pieskaramies arī 13. marta programmai, kad LNSO kamermūzikas cikla koncertā notiks jauna trio debija: ansamblī apvienojušās Vineta Sareika, Lauma Skride un beļģu klarmnetiste Annelīne van Vauve. Tajā daudz spilgtu raksturskaņdarbu un ugunīgu ritmu!  

27. februārī pulksten 19 VEF Kultūras pils Kamerzālē koncertcikla "Uztakts. Latvijas jaunie talanti" ietvaros latviešu un ārzemju autoru skaņdarbus atskaņos jaunie mūziķi - saksofoniste Patrīcija Bloma, vijolniece Elza Siliņa, obojists Rinalds Rozenlauks un čellists Reinis Rudzītis, bet koncertmeistare un koncerta vadītāja būs Agnese Egliņa. Plašākā sarunā par šo koncertu "Klasikā" tiekamies ar Agnesi Egliņu, Reini Rudzīti, Elzu Siliņu, Patrīciju Blomu un Rinaldu Rozenlauku. Sarunājamies par impulsiem šī koncerta tapšanā, par dalībnieku izvēli, kas bijusi Agneses Egliņas ziņā. Jaunieši stāsta par  izvēlēto programmu, par sevi, par skolotāju un konkursu lomu sāktajā mūziķa ceļā, par prieku sadarbībā ar Agnesi Egliņu, arī par savstarpējo sapratni, cieņu, viens otra iepazīšanu un draudzību, kas, iespējams, pavērs ceļus tālākām idejām un satikšanās reizēm mūzikā...