Pa ceļam ar Klasiku

Festivāls "Rimbenieks" kļuvis par vienu no augusta gaidītākajiem notikumiem Dienvidkurzemes novadā. Jau sesto gadu klausītājus un festivāla viesus no 2. līdz 16. augustam priecēs vairākas programmas, ko Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu ansambļi piedāvās baudīt gan baznīcās, gan arī kultūras namos. Īpaši gaidīts būs koncerts Ziemupē, jo par tā norises vietu izvēlēts Neredzīgo biedrības nams. Festivāla izskaņa šogad gaidāma Kazdangas muižā, savukārt atklāšana - 2. augustā Grobiņas baznīcā, kur baroka mūzikas lappuses piedāvās dziedātāja Gunta Gelgote un ansamblis, kura kodolu veido ceturtā daļa orķestra pirmo vijoļu, - "Sonore Antiqua". Vairāk par programmu, harmonijas meklējumiem mūzikā stāsta ansambļa dalībniece, vijolniece un LSO koncertmeistare Līga Baltābola. Viņa atzīst, ka gadu gaitā festivālam izveidojies uzticīgs klausītāju loks, turklāt arvien pieaug arī pašu mūziķu interese piedalīties. Viņasprāt, "Rimbenieks" ir nozīmīgs ne tikai publikai, bet arī orķestrim, jo ļauj mūziķiem vēl pirms sezonas pilnveidot ansambļa saspēli un īstenot pašu iecerētas kamermūzikas programmas. "Festivāls ir ļoti izglītojošs, ļoti plašu publiku aptverošs, un cilvēki to tiešām gaida," saka vijolniece. Šogad festivāla koncerti notiks Grobiņā, Aizputē, Ziemupē, Medzē, Gaviezē, Vaiņodē, Kazdangā un Bārtā, programmā aptverot mūziku no baroka līdz pat jaundarbiem. Līga Baltābola pati muzicēs gan festivāla atklāšanas, gan noslēguma koncertā. Atklāšanā skanēs baroka mūzika, bet noslēguma koncertā Kazdangā Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā atskaņos Ludviga van Bēthovena Piekto simfoniju, Volfganga Amadeja Mocarta Koncertu obojai un orķestrim un Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi". Vijolniece atzīst, ka tieši baroka mūzika ir repertuārs, kuram viņa jūtas vistuvāk: "Es ļoti meklēju harmoniju mūzikā, tādēļ acīmredzami mani tik ļoti saista baroks."

Opermūzikas svētki Siguldā jau vairāk nekā trīs desmitgades ir viens no nozīmīgākajiem vasaras klasiskās mūzikas notikumiem Latvijā, pulcējot gan uzticīgus operas cienītājus, gan klausītājus, kuri opermūziku izvēlas iepazīt brīvdabas atmosfērā. Gaidot šī gada festivālu, kas notiks no 31. jūlija līdz 2. augustam, diriģenti Jānis Liepiņš un Atvars Lakstīgala stāstīja par gaidāmajiem koncertiem un Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" iestudējumu, festivāla tradīcijām un to, kas Opermūzikas svētkus padara īpašus. Abi diriģenti atzīst, ka festivāls kļuvis par nozīmīgu vasaras kultūras dzīves sastāvdaļu, vienlaikus saglabājot uzticību klasiskai operas interpretācijai. Šī gada programma veidota ciešā sadarbībā ar festivāla dibinātāju Daini Kalnu, kura ierosinājumiem joprojām ir nozīmīga loma repertuāra un solistu izvēlē. Jānis Liepiņš uzskata, ka viena no festivāla lielākajām vērtībām ir iespēja uzrunāt arī tos klausītājus, kuri operu ikdienā neapmeklē: "Tā ir brīnišķīga iespēja cilvēkiem, kuri varbūt ne tik bieži iet uz operu, nepiespiestā atmosfērā paklausīties skaistu mūziku labā izpildījumā." Runājot par Pučīni operas brīvdabas iestudējumu, Jānis Liepiņš pauž pārliecību, ka operas emocionālais spēks nezaudē savu iedarbību arī zem klajas debess, īpaši izceļot Jūlijas Vasiļjevas sniegumu titullomā. Diriģenti arī uzsver, ka Opermūzikas svētku neatņemama vērtība ir īpašā vide Siguldas pilsdrupu estrādē un publikas atsaucība, kas gadu gaitā veidojusi festivāla raksturu. Atvars Lakstīgala aicina apmeklētājus pilnvērtīgi izbaudīt šo pieredzi: "Tā ir atmosfēra, kuru aicinu klausītājus noteikti izbaudīt."

Senās mūzikas ansamblis "Ældmusic" 31. jūlijā pulksten 20 Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā atklās jaunu koncertciklu "Baroka antoloģija: konfesijas", kas klausītājus iepazīstinās ar dažādu kristīgo tradīciju muzikālo mantojumu. Kā "Klasikai" stāsta ansambļa dalībnieks Ansis Bētiņš, ideja par šādu ciklu radusies jau pirms gada, veidojot koncertu, kurā vienuviet satikās dažādu konfesiju mūzika. Pirmais koncerts būs veltīts katoļu tradīcijai, un tajā skanēs 17. un 18. gadsimta itāļu, franču, spāņu un poļu baroka komponistu darbi. Klausītājus gaida arī īpašs notikums – pirmoreiz publiski izskanēs klavesīnistes Gertrūdes Kraukstas jaunais klavesīns, ko darinājis meistars Kaspars Putriņš. Dziedātāja un diriģente Anastasija Kildiša atzīst, ka programma ļaus no jauna atklāt katoļu mūzikas daudzveidību: "Tik dažādās krāsās var atvērties katolicisms!" Savukārt Ansis Bētiņš uzsver, ka senajā mūzikā notis ir tikai sākumpunkts: "Tās vienmēr ir tikai skelets." Cikla turpinājumā iecerēti arī protestantisma, anglikāņu un pareizticīgās mūzikas koncerti.

No 29. jūlija līdz 1. augustam Rīga pirmo reizi vēsturē kļūs par pasaules trombonu galvaspilsētu, uzņemot Starptautisko Trombonu festivālu 2026 (International Trombone Festival – ITF 2026), pasaulē nozīmīgāko profesionālo forumu, kas veltīts trombonam. Festivāla norisi Latvijā virza starptautiski novērtētais latviešu trombonists, multiinstrumentālists un Starptautiskā Trombonu festivāla 2026 namatēvs Vairis Nartišs, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies pirmdienas "Neatliekamajā sarunā". Vaira Nartiša iniciatīva un sadarbība ar International Trombone Association ļāvusi Rīgai kļūt par vietu, kur šovasar satiksies pasaules trombonu elite, jaunā mūziķu paaudze un Latvijas profesionālie kolektīvi. Vairis Nartišs: Festivāls notiek regulāri, katru gadu kādā citā valstī. Izņēmums bija 2020. gads, kad Osakā plānotais festivāls pandēmijas dēļ tika atcelts. Inta Pīrāga: Vai Rīga uz šo statusu – kļūt par trombonistu galvaspilsētu – tiecas jau sen? Un kas nostrādāja par labu tam, ka tas notiek mūsu valstī?  Tas darbiņš man sākās 2016. vai 2017. gadā: tad bija pirmās idejas un pirmā saziņa ar Starptautisko trombona asociāciju. Bija plāns, ka es braucu uz Osakas festivālu skatīties, pētīt, iepazīties, izzināt, uzzināt un pārliecināt visus kungus. Taču viss nobruka, un mūs nolika mājsēdē. Bet vienalga – bija ļoti aktīvs un padziļināts darbs, diezgan daudz asociācijas pārstāvju brauca uz Latviju, lai izpētītu un saprastu Latvijas situāciju. 2025. gada sākumā oficiāli tika parakstīts līgums ar Pasaules starptautisko trombonu asociāciju, un es oficiāli varēju nākt klajā ar paziņojumu, ka Rīgā – pirmoreiz Austrumeiropā – un vairāk nekā pēc desmit gadu pauzes vispār Eiropā notiks Starptautiskais Trombonu festivāls. Lai piedalītos šajā festivālā, svarīgs noteikums ir būt par asociācijas biedru. Cik sen jūs pats tāds esat? Vairāk nekā desmit gadus. Kad vēl strādāju Latvijas Nacionālās operas orķestrī, saņēmu jau pirmos žurnālus no Trombonu asociācijas ar nosaukumu "Trombone":   kolēģiem to rādīju, lasījām šīs intervijas, priecājāmies, cik labi būtu, ja arī Latvijā kaut kas tāds notiktu. Te nu mēs 2026. gadā esam nonākuši. Rīgas lidosta šajās dienās sagaida ļoti daudzus trombonistus. Preses relīzē rakstīts, ka Latvijā būs vismaz pieci simti viesu! Tas nav pārspīlēti? Apmēram tā arī būs. No visas pasaules. Vienīgi no Antarktīdas nav, arī Āfrika ir mazāk pārstāvēta. Bet visi pārējie kontinenti ir aptverti.  Trombons nav no tiem mazākajiem un vieglākajiem instrumentiem, turklāt tam ir dažādi paveidi. Jūs pats arī spēlējat tādus instrumentus, kuru garums ir četri, pieci metri. Kā ir ar ceļošanu? Kā ietiekat lidmašīnā? Kādreiz biju ļoti nekaunīgs. Kad vēl ceļoju kopā ar Operas orķestri, sagaidīju brīdi, kad pasažierus lidostā izsauca jau personīgi, un ar trombonu salonā gāju ar tādu teikumu: vai nu jūs izdomājat, kur šo trombonu likt, vai arī es kāpju ārā. Un parasti šī lieta tika atrisināta. Šobrīd tas kļūst aizvien sarežģītāk. Beidzamos gadus savu trombonu esmu uztaisījis ar noņemamu zvana daļu, un man ir ļoti, ļoti viltīgs futrālis, kas izskatās pēc vijoles futrāļa. Aizpagājušogad lidoju uz festivālu Amerikā. Lidojums no Rīgas uz Helsinkiem bija ar ļoti mazu lidmašīnu, kurā bija ļoti maz vietas. Tur to stratēģiju nospraudu tādu, ka pirmais ieeju salonā it kā ar vijoli, viltīgi ieslēpos savā vietā un uzreiz sāku tēlot, ka guļu. Ka manis nav. Viens no pēdējiem pasažieriem salonā ienāca viegli iereibis un apaļīgs somu kungs, kurš, redzot, ka viņam un viņa bagāžai vietas nav, diezgan skaļi sāka jautāt, kam, pie velna, pieder šī vijole! Tēloju, ka guļu un neko nezinu, līdz ar to kungs diezgan rupji nolamājās pa visu salonu un viņam vienkārši bija tālāk, jo neviens jau viņam neatbildēja... Līdz ar to ļoti bieži lidmašīnās jāpielieto viltības, bet trombonisti ir diezgan lielas personības, kuri spēj atrast šādus kreatīvus risinājumus tādās situācijās. (Smejas.) Sarunas turpinājumā par to, kāpēc trombonisti kļūst par plašas jomas speciālistiem, kuri nepazīst robežas un kālab tas vajadzīgs; par to, ko atšķirīgu šajā dienās ienesīs Latvija; par komandas darbu un koncerta dalībniekiem. *** Starptautiskais Trombonu festivāls jau vairāk nekā piecdesmit gadus ir nozīmīgākais ikgadējais notikums trombonu pasaulē. Katru gadu tas notiek citā valstī, pulcējot pasaules izcilākos trombonistus, pedagogus, komponistus, studentus un instrumentu ražotājus. Festivāls ir vieta, kur dzimst jaunas muzikālās idejas, profesionālas sadarbības un nākotnes projekti, bet 2026. gadā pirmo reizi tā mājvieta būs Rīga. "Pirms vairākiem gadiem ideja par Starptautisko Trombonu festivālu Rīgā šķita tikai sapnis. Tagad līdz tā sākumam atlikušas vien dažas dienas. Man ir patiess prieks, ka varēsim pasaulei parādīt ne tikai Latvijas mūziķus, bet arī mūsu kultūru, vēsturi un viesmīlību. Ceru, ka šis festivāls kļūs par notikumu, kuru atcerēsimies vēl daudzus gadus," saka festivāla namatēvs Vairis Nartišs. Līdzās pasaules līmeņa koncertiem festivāls piedāvās plašu profesionālo programmu – meistarklases, lekcijas, komponistu darbnīcas, starptautiskas diskusijas, studentu ansambļu koncertus, instrumentu un nošu izdevēju izstādi, kā arī daudzus citus pasākumus. Tā būs unikāla iespēja jaunajiem mūziķiem mācīties no pasaules vadošajiem trombonistiem, bet Latvijas klausītājiem – vienuviet dzirdēt māksliniekus, kuru koncerti ikdienā izskan pasaules prestižākajās koncertzālēs.    

24. jūlija vakarā Vilsonu verandā jeb Talsu novada Upesgrīvas "Rūķos" gaidāma skaista radošā satikšanās: koncertā "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" pirmo reizi kopā improvizēs pianists Reinis Zariņš un multiinstrumentāliste Ieva Krolle. Kā rodas mūzika bez iepriekš zināma stāsta? Kur tā sākas, kā veidojas un kurp ved? Atbildes uz šiem jautājumiem klausītāji varēs piedzīvot mirkļa improvizācijās, kurās līdzvērtīgi dalībnieki būs gan mākslinieki, gan vide, gan telpa un klausītāji. Par šo koncertu, kā arī citiem šovasar rīkotajiem koncertiem Vilsonu verandā ceturtdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta Vilsonu verandas saimniece Zane Vilsone un pianists Reinis Zariņš. Inta Pīrāga: Zane, tas, ka Upesgrīvā, kur atrodas jūsu māja, vasarās virmo kultūras dzīve, klausītāji un skatītāji ir pamanījuši. Bet šķiet, ka šajā vasarā jums ir ļoti, ļoti daudz pasākumu: jūlijā saskaitīju septiņus, augustā – deviņus. Kā jūs izskaidrotu lielo intensitāti, kādā to koncertratu esat iegriezuši? Zane Vilsone: Man jau šķiet, ka pagājušovasar bija vēl vairāk. Šovasar bremzējam. (Smejas.) Vai māksliniekus ir viegli pierunāt pie jums braukt? Zane Vilsone: Viņi nav jāpierunā! Mēs aicinām, un viņi atsaucas. Sākām ar draugiem un paziņām. Pirmie viesi mūsu Verandā bija Jānis Lūsēns un Evija Mundeciema-Lūsēna, pēc tam brauca bērnu draugi un tuvākie. Un tad atkal mūziķiem ir draugi. Un tad mēs uzdrīkstamies kādu mūziķi uzrunāt. Un viņi atsaucas. Ko jūs teiktu par Reini? Vai viņš jau ir kļuvis par jūsu draugu, vai par tādu kļūs pēc 24. jūlija koncerta?  Zane Vilsone: Reinis ar Ievu bija pirmie mākslinieki, kuri atbrauca jau nedēļu pirms koncerta – uz mēģinājumu. Man gribas teikt, ka jau pēc mēģinājuma esam kļuvuši gandrīz draugi. Draudzībai ir, kur augt, bet ir labi aizmetņi. (Smaida.) Programma "Mirkļa improvizācija klavierēm un elpas instrumentiem" ir mazliet neparasta – patiesi, vispirms jāapskatās, kāda izskatās vieta, lai varētu uz vietas radīt. Tā ir, Reini? Un kā vispār dzima šī ideja – uzstāties kopā ar Ievu Krolli? Reinis Zariņš: Ieva mani īstenībā iedrošināja uz šādu soli, jo es savā nodabā esmu visu mūžu šā un tā improvizējis, bet Ieva to darījusi publiski un jau daudzus gadus, dažādos sastāvos, stilos un kontekstos. Jau kopš Dārziņskolas laikiem ar Ievu Krolli esam labi draugi. Vairākas reizes esam tikušies un kopā improvizējuši, un vienā brīdī tu vienkārši saproti, ka to jau vari arī citiem parādīt – tā vairs nav privāta lieta, tas ir kaut kas, ko vajag parādīt. Pārsteigums klausītājiem būs tas, ka neviens jau nezina, ko mēs parādīsim, ieskaitot mūs pašus, jo mūsu mērķis ir brīvā improvizācija – tai nav nosacījumu. Tikai tas, ka mums ir noteikts laika sprīdis, kas kopumā mums šķiet normāls tajā vietā, tajā dienā, tajā sajūtā. Un ne mēs paši sev varam apsolīt, ka mums iznāks tās visskaistākās melodijas konkrētajā brīdī, ne arī klausītājiem. Bet varam apsolīt tikai to, ka vēlamies un tiecamies pēc kaut kā skaista.  Reini, mana kolēģe nesen atcerējās, ka viena no improvizācijas pirmajām reizēm tev esot bijusi mūsu rīkotajā bērnu konkursā "Nošu domino". Tu pats to atceries?  Reinis Zariņš: Atceros, ka bija tāds notikums un ka bija ļoti bail. (Smejas.) Nesen muzicējām kopā ar ilggadējo improvizētāju un reizē klasisko mūziķi, čellistu Metjū Bārliju, kurš daudzkārt uzstājies Latvijā. Kad kopā sagatavojām ļoti klasisku programmu, viņš mudināja, ka katru klasisko skaņdarbu mēs varētu iesākt ar brīvo improvizāciju, iepriekš nesarunājot un nezinot, kas tas būs. Tas bija mans pirmais piegājiens, mani tas ļoti sajūsmināja un es laikam gribēju vairāk. Bet vai no rītdienas koncerta ir bail? Reinis Zariņš: Tās nav bailes, bet tā ir neziņa. Bez šaubām. Un vienlaikus iekšējā sajūta – ka var uzdrīkstēties! Ir arī tas pluss, ka varam ļoti labi uzticēties viens otram, ka mēs viens otru neiegāzīsim un mums ļoti patīk klausīties, ko mūzika konkrētajā brīdī pati prasa. Protams, visu laiku ir ļoti uzmanīgi jāklausās, tas ir arī nogurdinoši, bet tas ir tā vērts – klausīties, kā mūzika kā dzīvs organisms tajā brīdī dzimst un pati pieprasa, ko tai arī cenšamies dot. (..) Ievai viens no pamatinstrumentiem, ko viņa apguvusi arī Dārziņskolā un pēcāk mācījusies Londonā, ir flauta.  Reinis Zariņš: Jā, bet šajā stāstā Ievai Krollei ir daudz bagātīgākas iespējas nekā tikai flauta. Viņa spēlē ne tikai dažādas flautas un arī blokflautas, bet arī perkusiju instrumentus un dara to ļoti prasmīgi. Un viņa savam instrumentārijam pievienojusi arī pedāļus: mikrofonā tiek ieskaņots jebkas, un skaņas var pārveidot par to, ko vēlies, padarot tās par noteiktu fonu, uz kura viss pārējais būvējas vairākos līmeņos. Man tas ir diezgan svešs, nekad neesmu ar pedāļiem spēlējies. Bet mums kopā spēlēšanas lieta ar to tiek ļoti bagātināta. Domāju, tas strādās labi. Zane Vilsone: Un mūsu Verandā jau ir arī tā, ka mākslinieki turpat telpā vien ir – var  piedalīties viesu sagaidīšanā, ja ir vēlēšanās, var aprunāties. Mums nav tādas mākslinieku zonas un publikas zonas – viss ir kopā. Verandā ir tikai trīsdesmit vietu. Ar māksliniekiem elpojam vienā elpā. Un mums nav smalka koncertflīģeļa – Reinis  spēlēs uz simtgadīgajām Kļaviņa klavierēm. Un pēckoncerta brīži pie jums – vai tie notiek vienmēr? Vai publika patiešām nesteidzas tūlīt kāpt mašīnās un doties savās gaitās? Zane Vilsone: Tas atkarīgs no cilvēka: tie, kuri vēlas pakavēties un aprunāties, tie arī pakavējas un runājas. Ir cilvēki, kuri ir tik saviļņoti… Un mēs, latvieši, ļoti bieži esam tādi – ka gribam paklusēt. Un doties uz jūru vai iekāpt savā mašīnā. Kāda ir muzikālā ēdienkarte jūsu Verandā? Vai ņemat pretī visu, ko mūziķi piedāvā? Un vai improvizācijas vakaru esat savstarpēji saskaņojuši? Zane Vilsone: Reini sākotnēji uzrunājām uz vienu citu projektu, bet tā bija Reiņa iniciatīva –  piedāvāt improvizāciju, kas mums likās ļoti skaisti un iederīgi. Jo mēs Verandā māksliniekiem dodam ļoti brīvu izvēli un iespēju spēlēt to, kur sirds nes. (..)  Vairāk un plašāk – audioierakstā.

Čelliste Gunta Ābele, kura ikdienā dzīvo Šveicē, šovasar atgriezusies Latvijā, lai debitētu kamermūzikas koncertā Rīgas Domā kopā ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu. Franču komponistu mūzikas programma 39. Starptautiskajā ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms" 22. jūlijā mūziķei ir īpašs notikums – tajā savienojas bērnības atmiņas, ilggadēja muzikāla draudzība un iespēja muzicēt kopā ar leģendārajām Doma ērģelēm. Lai gan Gunta Ābele jau daudzus gadus dzīvo Bernē, viņa atzīst, ka katra atgriešanās Latvijā aizvien ir emocionāla. “Vienmēr, no lidmašīnas ieraugot Latvijas mežus un jūru, ir īpaša sajūta sirdī.” Rīgā laiks rit citādi nekā ikdienā Šveicē – jāpagūst satikt ģimeni, draugus un piedzīvot pilsētu. Ar Vitu Kalnciemu čellisti vieno sena pazīšanās, kas sākās Jēzus baznīcā, kur bērnībā viņa kā Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne regulāri muzicēja dievkalpojumos. Tieši tur radās apbrīna par ērģelnieces improvizācijas prasmi. “Kad pirmo reizi spēlēju Šveicē baznīcā, man bija pilnīgs kultūršoks. Man likās – tā, kā spēlē Vita, tā spēlē visi. Izrādījās, ka tā nemaz nav.” Rīgas Doma koncerts būs Guntas debija kamermūzikā šajā dievnamā. Viņa uzsver, ka muzicēšana līdzās varenajām ērģelēm rada pavisam citu skanējumu: “Ar tādu varenu instrumentu kā ērģeles čellam vienkārši jāskan – tur nav citu iespēju.” Programmā skanēs Kamila Sensānsa, Gabriela Forē, Sezāra Franka un Olivjē Mesiāna darbi. Pēc mūziķes teiktā, katrs koncerts ar ērģelēm ir unikāls, jo katrā baznīcā ir cits instruments un katrs ērģelnieks izvēlas savas skaņu krāsas: “Katru reizi veidojas pilnīgi cita skaņu pasaule.” Īpaša vieta programmā atvēlēta Mesiāna darbam "Slavinājums Jēzus mūžībai". “Ja nu Rīgas Doms un franču mūzika, tad noteikti gribēju šo skaņdarbu. Tas ir ārpus realitātes, savā pasaulē,” stāsta Gunta Ābele. Savukārt franču mūziku kopumā viņa raksturo kā īpaši niansētu, plūstošu un harmoniski smalku. Lai arī vasara citiem ir atpūtas laiks, mūziķes kalendārs joprojām ir piepildīts. Drīz pēc koncerta Rīgā viņa muzicēs kopā ar dzīvesbiedru Dolomītu kalnos Itālijā, bet rudenī turpinās koncertus kopā ar “Latvian Piano Trio” un citiem latviešu mūziķiem Šveicē. “Jo vairāk un dažādākos sastāvos spēlē kopā, jo vairāk saproti otru pat bez teikšanas.” Šogad čelliste nosvinējusi arī apaļu jubileju. Viņa atzīst, ka gadi devuši lielāku pieredzi, īpaši pedagoģiskajā darbā, taču nav mazinājuši aizrautību. “Varbūt esmu kļuvusi drusciņ gudrāka, bet dzīvi un mūziku joprojām mīlu.”  

Filoloģijas zinātņu doktore un biogrāfiskās publicitikas autore Linda Apse sarakstījusi jaunu grāmatu par Imantu Kalniņu “Zvaigžņu ielas simfonija”. Sarunā uzzinām plašāku stāstu par grāmatas tapšanas laiku, ilgajām sarunām ar komponistu un tik nozīmīgajām atklāsmēm, kas radušās darba procesā. Grāmatā tiek atklāti gan daži iepriekš radušies mīti (gan par kādu darba vietu, gan dziesmu nosaukumiem), tajā izstāstīts komponista dzīves ceļš un galvenais aicinājums – mūzikas radīšana. Grāmata tapusi divarpus gadu laikā, papildināta ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu un detalizētu skaņdarbu sarakstu, kāds līdz šim nav bijis pieejams. “Man personīgi Imanta Kalniņa skaņdarbi ir spilgtākais mūsdienu latviskās izjūtas etalons mūzikā. Šis priekštats ir bijis reizē gan svarīgs, gan audzinošs, gan aizkustinošs, turklāt arī patriotisks. Savulaik tas palīdzēja iederēties brīvajā, hipijiskajā pasaulē, šodien – izkopt sevī smalkumu. Līdztekus literatūrai un pārējām mākslām mūzikai piemīt spēja aizkustināt, mierināt, iedvesmot un citādi emocionāli saviļņot. Tā ļauj atkāpties no brutālās ikdienas realitātes un apzināties sevi kā garīgu būtni, kas pieder kam lielākam par ikdienību. Komponists teic, ka viņa pasaule organizējas, rakstot mūziku. Gribētos apgalvot, ka, klausoties mūziku, atklājas pasaule,” Linda Apse raksta grāmatas ievadā.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā atklāta izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kurā 28 Latvijas mākslinieku darbi aicina pievērsties emociju pasaulei. Izstādes kuratores Daiga Rudzāte un Una Meistere uzsver – māksla var palīdzēt atpazīt sajūtas, kuras ikdienā bieži paliek nepamanītas vai neizteiktas. Izstādes ideja dzimusi sarunās par emociju pratību Izstādes pirmsākumi meklējami pirms aptuveni septiņiem gadiem, kad sadarbībā ar ģimenes ārsti un toreizējo Latvijas Ārstu biedrības prezidenti Ilzi Aizsilnieci tika aizsākts diskusiju cikls par emociju pratību. "Mūsdienu zinātne jau sen ir pierādījusi, ka emocijām ir ārkārtīga nozīme ne tikai mūsu garīgajā, bet arī fiziskajā veselībā," stāsta Una Meistere. Viņa uzsver, ka māksla ir viena no valodām, kas palīdz cilvēkam pietuvoties savai emocionālajai pasaulei un ieraudzīt to, ko ikdienā ne vienmēr iespējams izteikt vārdos. Pēc Aizsilnieces aiziešanas mūžībā projekta veidotāji nolēmuši iesākto turpināt plašākā formātā. Tā radusies izstāde "Kā tu šodien jūties? Emociju pratība", kuru papildina arī četras grāmatas sērijā "Veselīga Latvija". Sešas emocijas kā ceļvedis izstādes telpā Izstādes pamatā ir amerikāņu psihologa Pola Ekmana (Paul Ekman) teorija par sešām universālām emocijām: prieku, bailēm, skumjām, pārsteigumu, riebumu un dusmām. "Zālē esam izveidojuši sava veida režģi, kur emocijas savstarpēji pārklājas, bet reprezentēts tiek prieks, bailes, skumjas, pārsteigums, riebums un dusmas," skaidro izstādes kuratores. Viņas tomēr uzsver, ka šis dalījums nav uztverams burtiski. "Neviens no šiem darbiem nav absolūti kristāltīra konkrētā emocija. Tur atrodas visu emociju sajaukums, tās klejo, saplūst un pārklājas savā starpā." Katrs skatītājs emocijas piedzīvos citādi Darbu izvietojums izstādē tapis ilgās diskusijās, taču kuratores atzīst, ka mākslas uztvere vienmēr ir subjektīva. "Mēs ļoti daudz par to savstarpēji sarunājāmies. Šīs zonas ir ārkārtīgi nosacītas, jo tās tiešām viena ar otru saplūst un pārklājas." Izstādes centrā izvietoti spoguļi ar jautājumiem, kas mudina apmeklētājus ieskatīties sevī un pārdomāt savas emocijas. "Mēs katrs pasauli uztveram pilnīgi savādāk – atkarībā no savas pieredzes, jūtīguma un tā, ko esam redzējuši." Latvijas laikmetīgās mākslas minivārdnīca Izstādē pārstāvēti 28 dažādu paaudžu autori – no atzītiem mākslas klasiķiem līdz pavisam jauniem māksliniekiem. "Tā savā veidā ir Latvijas šodienas mākslas minivārdnīciņa," saka Una Meistere. Lielākā daļa darbu atlasīti mākslinieku darbnīcās vai no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma. Speciāli izstādei radīti vien daži darbi. Ekspozīcijā sastopami šādi autori: Kristaps Ancāns, Ēriks Apaļais, Ilmārs Blumbergs, Kristians Brekte, Andris Breže, Aleksandrs Breže, Anna Ceipe, Kristiāna Dimitere, Reinis Dzudzilo, Miķelis Fišers, Indriķis Ģelzis, Helēna Heinrihsone, Brenda Jansone, Marks Halsons, Frančeska Kirke, Maija Kurševa, Katrīna Lipšāne, Laimdota Malle, Sarmīte Māliņa, MAREUNROL'S, Ģirts Muižnieks, Pauls Rietums, Ilze Rukšāne, Līga Spunde, Krista Vindberga-Auzniece, Artūrs Virtmanis, Amanda Ziemele, Otto Zitmanis, Paula Zvane. Visvairāk darbu atrasts skumju sadaļai Veidojot ekspozīciju, izrādījies, ka visvieglāk bijis atrast darbus, kas sasaucas ar skumju tēmu. "Ar skumjām mēs varētu aizpildīt vēl vienu zāli," atzīst kuratores. Kā iespējamo skaidrojumu viņas min ziemeļnieku mentalitāti, saules trūkumu un garās ziemas. Savukārt sarežģītāk bijis atrast darbus, kas saistās ar riebumu: "Ar to riebumu katram ir ļoti individuālas attiecības." Izstāde – daļa no Jeila Universitātes pētījuma Izstāde nav tikai mākslas notikums. Tā iekļauta arī Jeila Universitātes pētījumā par mākslas ietekmi uz cilvēku. Katram apmeklētājam būs iespēja iesaistīties pētījumā, izvēloties vienu darbu, kas raisa visspēcīgākās emocijas, atbildot uz jautājumiem par savu pieredzi. "Tā pamatideja ir saprast, kā mūs ietekmē māksla, ko mēs sajūtam un par ko tā liek aizdomāties." Kuratores uzskata, ka māksla ir viens no retajiem instrumentiem, kas mūsdienu sadrumstalotajā pasaulē palīdz cilvēkam apstāties un pievērsties sev. Izstādi papildinās lekcijas un diskusijas Izstādes laikā notiks plaša publiskā programma, kurā piedalīsies filozofi, psihologi, ārsti, mākslinieki un mūziķi. Viens no gaidītākajiem notikumiem būs britu neirozinātnieka Daniela Glasera (Daniel Glaser) vieslekcija septembrī. Savukārt jau jūlijā par emociju uztveri Austrumu kultūrās stāstīs filozofs Kaspars Eihmanis. Nav labu un sliktu emociju Sarunas noslēgumā izstādes veidotājas uzsver, ka emocijas nevajadzētu dalīt pozitīvās un negatīvās. "Nav jau labu un sliktu emociju. Viņas visas eksistē kā viens kopums, un mēs nedrīkstam tās sevī noliegt, bet izmantot tā, lai tās mums patiešām palīdzētu." Savukārt uz jautājumu, kādas emocijas viņas pašas ikdienā izjūt visbiežāk, atbilde ir vienkārša – prieks, interese un pārsteigums. "Kamēr mēs saglabājam sevī vēlmi uzzināt un zinātkāri, mēs esam dzīvi un turpinām attīstīties."

28. jūnijā Mazajā Mežotnes pilī ar īpašu Pētera Vaska jubilejai radītu koncertprogrammu viesosies “Trio Palladio” - vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš. Katrs no viņiem ir Lielās mūzikas balvas laureāts, un 2024. gadā šī balva viņiem tika piešķirta kā "Gada ansamblim". “Spēlēsim tikai Pētera Vaska skaņdarbus,” saka pianists Reinis Zariņš. “Un vai gan pašā Pēterdienas priekšvakarā Mazajā Mežotnes pilī varētu citādi? Trio Palladio koncerts ir vēl viena dāvana - vēl viens pārsteigums komponistam 80 gadu jubilejā. Turklāt vienam no programmā iekļautajiem skaņdarbiem – ciklam “Trīs skumji skaņdarbi” vijolei un klavierēm – gaidāms Latvijas pirmatskaņojums." Ar ansambļa mūziķiem tiekas Ieva Zeidmane. Vai Pēteris Vasks ir komponists, pie kura mūzikas jums katram ir vēlme atgriezties laiku pa laikam? Reinis Zariņš: Man šķiet, ka Pētera Vaska mūzika ir vajadzīga visiem. Tā nav izklaides mūzika, cik nu to zinu, nekad nav bijusi, bet tā ir mūzika, kas mums rāda cilvēka stāvokli, kāds tas ir šajā pasaulē. Varbūt, ja senāk bija arī ar neapšaubāmu tiekšanos radīt mistērijas pieskaņu tam visam un transcendentālismu, tad tagad ir vieda vīra skaidrība, kur nav liekvārdības, bet kas mums rāda, kādi esam. Jo īpaši latviešiem, kādi mēs patiešām esam, kāds ir mūsu DNS. Pēteris arī vienmēr ir devis cerību, gan jaunībā, gan arī šodien, un, manuprāt, tas arī parāda, kāpēc vispār vajag atgriezties pie viņa mūzikas mūziķiem un klausītājiem. Visiem tas ir vajadzīgs.  Kristīne Blaumane: Pilnībā piekrītu. Pasaulē šobrīd ir tik ļoti daudz negatīvā, un diemžēl tas ir arvien vairāk un vairāk, un šī cerība un tiekšanās pēc garīguma, pēc savas dvēseles izmeklēšanas ir ļoti nepieciešama. Un tas, ka gandrīz visi viņa skaņdarbi beidzas ar cerīgu noti - tas nav lieks optimisms, tas ir skats augšup, skats uz gaismu. Tiekšanās pēc gaismas ir svarīgākais, kāpēc viņa mūzika ir vajadzīga. Pavisam nesen, saistībā ar Pētera jubilejas gadu, tik daudz viņa mūzikas bija dzirdams radio - ne vienmēr Latvijā viņu klātienē klausījos, bet arī radio. Tā tiešām ir garīga sevis nomazgāšana, ja var tā izteikties. Tas ir mums pilnīgi visiem nepieciešams šobrīd.  Eva Bindere: Man, ārzemēs dzīvojot, Pētera mūzika liek atcerēties to, kas es esmu, ļoti skaidrā veidā. Pēteris Vasks vienmēr ir ļoti godīgs mūzikā, un man šķiet, ka arī interpretam ir ļoti svarīgi būt tieši tādam pašam, šo mūziku spēlējot, un nākt ar ļoti tīru iekšējo sajūtu. Domāju, ja to izdodas iekšēji sasniegt, tad arī šo mūziku izdodas atainot tās īstajā rakursā. Vēl šajās dienās domāju par to, ka mums, latviešiem, tomēr ir vieglāk saprast šo mūziku. Vieglāk varbūt nav īstais vārds, mēs nokļūstam dziļāk šajā mūzikā, jo uzreiz ieslēdzas asociācijas gan ar Latvijas dabu, gan arī tautas mūziku. Tas viss tur ir - visi kultūrslāņi, kas ir mūsu identitāte. Protams, tas jau daudzreiz teikts, bet domāju, ka Vaska mūzikā tā tiešām ir visvairāk. Man vienmēr ir asociācijas ar Līgas Purmales gleznām, kad spēlēju Vasku. Vai līdz šī viedā vīra skaidrībai, ko Reinis minēja, arī mūziķiem ir jāizaug? Eva Bindere: Noteikti. Reinis Zariņš: Vienkāršība ir visgrūtākā lieta. Dzīvē - es nezinu, bet kā mūziķim. Tas pats stāsts ar Šūbertu, kuram vienkārši uzrakstīts semplice - ir visgrūtākā lieta, ko izdarīt, uz ko tiekties gadu gadiem, un, ja esi godīgs, tāpat nekad nejūties, ka tur tā īsti var nokļūt. Līdzīgi arī tagad, jo īpaši ar to, ko Pēteris pēdējos gados raksta, kur ir maz nošu un katrs žests ir ļoti tīrs. 

No 19. līdz 21. jūnijam Rīgā notiks XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”, pulcējot 4000 studentus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Dalību pieteikuši 64 kori, 38 tautas deju ansambļi un deviņi pūtēju orķestri no dažādām Baltijas valstu augstākās izglītības iestādēm. Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē skanēs svētku atklāšanas koncerts LU Lielajā aulā 19. jūnijā, kā arī ierakstīts tiks svētku Garīgās mūzikas koncerts 20. jūnijā Rīgas Doma (ēterā būs dzirdams 21. jūnijā plkst.12.00). Svētku lielkoncertu “Līdz Bezgalībai… ” 21. jūlijā plkst. 17.00 varēs klausīties Latvijas Radio 1 un vērot tiešraidē LTV1. Svētku režisors Juris Jonelis uzsver, ka šī gada “Gaudeamus” programmā īpaši izcelta Baltijas studentu kopības sajūta, tradicionālo repertuāru apvienojot ar mūsdienīgām mākslinieciskām interpretācijām, bet sarunā Ingai Žilinskai viņš atklāj šo svētku ieceres tapšanu: "Man bija ļoti interesanta ekskursija vairākās mūsu universitātēs un augstskolās. Es pētīju, kas tagad ir aktuāls jauniešiem, studentiem, kāda ir vecuma kategorija, kas ir tie, kas mācās klātienē, neklātienē, tālākizglītībā. Visus šos aspektus ietver svētku dalībnieki, kas paralēli studijām kopj tradīciju un izpaužas vai dziesmā, vai dejā, vai kāda instrumenta spēlē, vai vēl ko citu dara. Tas ir nebeidzams apjoms, plašs, milzīgs. Nokļuvu arī līdz pētnieku grupai, kas pēta kosmosa zinātni, Visuma parādības, universa nebeidzamo, mūžīgo atklāšanas virzienu. “Gaudeamus” laikā redzot, kā mūžīgais prieks valda studentu dzīvē, gribējās to pašu, tikai mazliet citādāk, un pētnieciski nokļūt līdz tam, kā noformulēt to, ko dziesmusvētkos mēs saņemam koncentrētā devā. Pēc dziesmusvētkiem cilvēki ilgi dzīvo šajā sajūtā - kas tas ir par spēku, kā to izmērīt? Varbūt ir kāda formula? Devos pētniecības virzienā un nonācu līdz Einšteina formulai par spēku - gaismas ātrums sadarbojas ar masu. Tad - pie tēmas, ka jauda nekad nebeigsies, ja mēs to ražosim. Tad nonācu līdz tēmai par bezgalību, jo katrs cilvēks ir ticis līdz meklējumiem studiju posmā, līdz bezgalībai tajā, kas katram ir svarīgs. Tur ir tradīcija, ir personiskais, ir arī kopums, ja svētkiem jau 20. reize. Vēl jo vairāk - tas ir kopums, kas veido Baltijas stāstu.Tas ir kopums, kas mēģina nekad neapstāties un vēstīt par savu vērtību sistēmu, kas mums kopīgi ir svarīga, īpaši šobrīd, pasaulē kā tādā visumā, kas nekad neapstāsies. Svētku tēma tādēļ ir “Līdz Bezgalībai”. Mūžīgais dzinulis. 70 gadu ir svētkiem - 1956. gadā bija pirmā reize, kad tie izskanēja, tā bija Igaunija. Kāds ir dalībnieku skaits šogad? Kura no Baltijas valstīm ir dalībniekiem bagātākā? Latvieši, protams, šogad būs vairākumā, jo svētki notiek Rīgā, bet nav maz arī no kaimiņvalstīm - apmēram 600 koristi abās valstīs, bet kopējais dalībnieku skaits jau ir pie 4000. Nebūs tā, ka noslēguma koncertā pilnīgi visi būs - kaut kādās dienās kādi atbrauc, kādi aizbrauc, pēc savām iespējām. Bet pārsvarā visi grib būt klāt, jo tas tomēr ir kārtīgs studentu notikums, svētki, ar ko viņi rēķinās. Esmu iesaistīts šajos svētkos jau no 2011. gada, un tad, kad tajos nokļūstu, jūtu, ka viņiem to vajag.   

Līdz 21. septembrim Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma arhitekta un arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika zīmējumu izstāde “Dirveiks. Rekonstrukcijas un hipotēzes”. Vēstures iepazīšana notiek ar dažādu maņu palīdzību. Modernās tehnoloģijas ļauj ievērojami paplašināt vēstures popularizēšanas veidus, sākot no skārienjūtīgiem ekrāniem līdz ierīcēm, kas rada mākslīgo realitāti. Blakus jaunajām iespējam joprojām pastāv vienkāršākais veids, kad zīmējums jeb grafiska rekonstrukcija top manuāli. Rekonstrukciju zīmējumi ir radīti, lai saprotamā formā veicinātu plašas sabiedrības interesi par vēsturi.  Izstādē piedāvātās grafiskās rekonstrukcijas ir pamatotas rūpīgā vēstures izpētē, ko lielākai daļai objektu veicis zīmējumu autors, kompilējot starpdisciplināru pētījumu rezultātus. Ja objekta vēsturē ir kāds būtisks notikums, kas radījis arhitektūrā radikālas izmaiņas, rekonstrukcija ir īpaši nepieciešama, nereti ejot tālāk par zināmo un iekļaujot fantāzijas elementus. Izstādē tāds piemērs ir 1577. gadā uzspridzinātais Cēsu ordeņpils rietumu korpuss un Rundāles pils sākotnējo staļļu būve. Cēsu ordeņpils akmens detaļu skices ir hipotēzes – versijas, kur un kā detaļa iebūvēta sākotnēji. Komplektā ar akmens detaļām šīs skices ir redzamas Cēsu ordeņpils ekspozīcijā.  Vēstures popularizēšanas un izglītošanas nolūkos dažreiz jāizgatavo gandrīz pilnīgas fantāzijas. Arī šeit tiek meklēti jebkādi kaut fragmentāri avoti. Tāda ir Ropažu pils, kuras rekonstrukcija ir fantāzijas skice. Šādu zīmējumu galvenais mērķis un attaisnojums ir sabiedrības ieinteresēšana un kultūras mantojuma popularizēšana. Vēstures izzināšana ir nepārtraukts process, arī rekonstrukcija ir bezgalīgs ceļš pretī nesasniedzamajam – pilnīgas patiesības noskaidrošanai. Katrs nākamais pētnieks, kam ir kas jauns sakāms, savā pārliecībā un rekonstrukcijas idejās virzīsies tālāk.     

"Neatliekamās sarunas" viešņa - Mazās Mežotnes pils saimniece, tēlniece Regīna Deičmane. Uzzinām, kā sākusies Mazās Mežotnes pils vasaras sezona un kādas solās būt Pētera Vaska 80. dzimšanas dienai veltītās "Svinības" 6. jūnijā, kurās piedalīsies krietns mūziķu pulks, un kurām sagatavoti  sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas. Kas tie būs, paliks noslēpums līdz pat koncerta sākumam... Sarunā - arī par pārējiem Mazajā Mežotnes pilī plānotajiem vasaras koncertiem, par Pētera Vaska fonda darbību un vēl citām ārpusmuzikālām norisēm šajā kultūrvietā. Regīna stāsta arī par rosību darbību atjaunojušajā Mežotnes pilī, kur 6. jūnijā tiks atvērta vēsturiska izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās". Regīna Deičmane: Pētera Vaska jubilejai veltītā koncerta "Svinības" ideja radās pusotru gadu atpakaļ, tiekoties ar Juri Vaivodu. Viņam bija nodoms iet un skatīt, kādas un kur vēl varētu būt saglabājušās Pētera Vaska radītas notis, kuras nav lietā liktas ļoti sen. Mani šī ideja ārkārtīgi uzrunāja, jo sapratu - jā, jubilejas koncertu būs ļoti daudz, ļoti skaisti, īpaši, visi veltīti Pēterim Vaskam viņa jubilejā, bet mums ir jāveido kaut kas atšķirīgs. Pirmkārt, mums ir kamerzāle, mēs nevaram aicināt lielu sastāvu. Mums ir daudz un interesanti kamermūzikas koncerti bijuši, bet šis, ar tik lielu un daudzveidīgu sastāvu, būs arī mums liels izaicinājums. Taču tieši tas man šķita interesanti un uzrunājoši. Gribējās, lai arī pats Pēteris var dzirdēt kaut ko citādu un lai tās arī viņam būtu svētku sajūtas un svinības. Tā kā piedalās tik daudz mūziķu un aktieru, dzima nosaukums “Svinības”. Rūta Paula: Koncertam ir apakšvirsraksts vai moto “Sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas”, tātad notiks gan spēlēšana, gan dziedāšana. Kas būs šajā kuplajā mūziķu pulkā? Regīna Deičmane: Es, protams, vienmēr vēlos, lai piedalītos tie, kas pie mums jau ir bijuši, kam ir bijusi iespēja daudz spēlēt Pētera Vaska mūziku. Tie ir Magdalēna Geka, Daniils Bulajevs, Guna Šnē, Jevgēnija Frolova, Mikus Bāliņš, Amanda Tauriņa, Matīss Eisaks, Guntis Kuzma, Agnese Egliņa, Jenss Emīls Holms un Artūrs Noviks. Tā kā sadarbojamies ar Juri Vaivodu, dabiska doma bija, ka noteikti ir vajadzīgs arī jaunais, brīnišķīgais Dailes 10. studijas vokālistu sastāvs. Aicināti ir Agate Grīnhofa, Katrīna Altenberga, Ralfs Puzāns un nu jau Lielo mūzikas balvu guvušais Eduards Rediko. Taču zvaizgnes vēl saslēdzās tā, ka mums būs arī divi ļoti slaveni aktieri, un tie ir Agnese Budovska un Kārlis Arnolds Avots. Kad iecere radās, vēl nezinājām par lielajiem panākumiem Kannu kinofestivālā un Agneses apbalvojumiem, bet mēs ļoti priecājamies, ka būs mūzika, kas Pēterim Vaskam tapusi jaunībā, un to atskaņos šie jaunie aktieri. Man liekas, tas varētu būt pavisam cits skatījums, citas sajūtas, kā viņi to uztver. Domāju, ka būs ļoti interesanti. Rūta Paula: Paredzu, ka klausītāju interese ir liela! Regīna Deičmane: Man jau nākas domāt, kur lai visus ietilpina (smejas)! Mums ir svarīgi, lai šeit ir cilvēki, kas ir gan Pēterim Vaskam, gan Mežotnei tuvi. Domāju, ka būs jauki pēc tam arī satikties un aprunāties. Liels pārsteigums tas būs arī pašam komponistam. Mēs turam dziļā slepenībā, kuri skaņdarbi izskanēs, kuras notis ir atrastas un digitalizētas. Domāju, ka viņam būs liels, liels pārsteigums. Tāds arī ir mūsu mērķis, tāpēc mēs vairāk par programmu šobrīd neko nevaram teikt, bet paldies “Klasikai”, kuri ierakstīs šo koncertu, un priecājos, ka arī visiem citiem būs pieejams šis koncerts.  

Nacionālā Kino centra rīkotais Dokumentālo filmu forums "Baltic Sea Docs" šogad atzīmē 30. jubileju, un tas norisināsies no 6. līdz 13. septembrim. Forumā tiks prezentēti 26 projekti, no kuriem septiņi top Latvijas studijās vai ar to līdzdalību, savukārt filmu programma būs skatāma kino izrādīšanas vietās Rīgā un reģionos, kā arī tiešsaistē www.filmas.lv. Jubilejas ietvaros notiks diskusijas un prezentācijas, kā arī ukraiņu režisora Romana Bondarčuka fotogrāfiju skate un filmām veltīta izstāde. Reportāžu no forumam veltītās preses konferences piedāvā Ieva Zeidmane. Viss par forumu šeit!

4. jūnija vakarā koncertzāles ";Ave Sol" velvēs skanēs ne tikai izcila laikmetīgā kora mūzika, bet arī personīgs radošās izziņas apliecinājums – koncertcikla "Kora laboratorija" jaunākajā programmā pie kamerkora "Ave Sol" diriģenta pults stāsies jaunā diriģente un komponiste Anastasija Kildiša. Šis koncerts, simboliski nosaukts "Lūgšana, kas skan", iezīmē nozīmīgu brīdi pašas mākslinieces radošajā un pētnieciskajā ceļā – viņa ne vien vada kolektīvu, bet pirmo reizi publiski atskaņos arī pašas sacerētu jaundarbu. Diriģents kā starpnieks un pētnieks Anastasija Kildiša, kura šobrīd beidz profesionālās doktorantūras studijas, atzīst, ka diriģenta darbs ir nemitīgu pārmaiņu un iekšējas attīstības ceļš: "Diriģents mainās katru minūti. Nevar būt tā, ka esi viens vienā dienā, cits otrā – visu laiku kaut kas notiek." Šī atklātība un vēlme mācīties no katra sastapta kolektīva vai kolēģa ir viens no iemesliem, kāpēc viņas sadarbība ar "Ave Sol" kļuvusi par īpašu draudzības un cieņas caurvītu māksliniecisko platformu. Diriģente uzsver arī koncertprogrammas veidošanas izaicinājumus: "Koncertprogrammas sastādīšana ir viena no sarežģītākajām diriģenta profesijas disciplīnām." Šoreiz programma tapusi kā daļa no doktorantūras projekta, taču tās idejiskie pamati likti jau sen – kā sapnis, kas caur mūziku ļauj savienot laikmetīgo ar arhaisko. Bizantija kā atslēga jauniem atklājumiem Programmas kodols ir Bizantijas muzikālā tradīcija – to Anastasija atklājusi, pateicoties Andreja Selicka darbiem un iegrimstot kristīgās pasaules muzikālajos arhetipos. "Lai atklātu ko jaunu, jāatgriežas pie kaut kā ļoti arhaiska, pie kaut kā senatnīga," viņa uzsver, atgādinot, ka Bizantijas mūzika bijusi iedvesmas avots arī gregoriskajiem korāļiem un vēlākai Eiropas kormūzikai. Šī interese kļuvusi par pamatu arī jaunradītajam skaņdarbam "Svētā saruna" – Anastasijas pirmajam nopietnajam kompozīcijas mēģinājumam. Piecu daļu ciklā, kas balstīts pareizticīgo Dievmātes pasludināšanas kanonā latviešu un grieķu valodā, dzirdamas autentiskas Bizantijas melodijas, kas izskan mūsdienīgā skatījumā. "Es mēģināju iekāpt komponista biksēs un sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli," atzīst Anastasija, raksturojot radošo procesu kā smagu, bet dziļi pašizziņas pilnu laiku. Mūzikas vienojošais spēks Diriģentes daiļradē garīgā mūzika nav tikai skaņu māksla, bet arī vienotības un kopā būšanas pieredze: "Nosaukums runā pats par sevi – lūgšana, kas skan, un, ja tā skan, tad tā lūgšana vieno." Šī vienotības izjūta, kas īpaši aktuāla šodienas sašķeltajā pasaulē, caurstrāvo gan izvēlēto repertuāru, gan pašu koncertu kā rituālu, kurā klausītājs kļūst par procesa dalībnieku. Starp citiem skaņdarbiem koncertā izskanēs arī britu un poļu komponistu darbi, kā arī Anastasijas īpaši izceltais Andreja Selicka opuss, kura dziļums un garīgums diriģentei ir īpaši tuvs. "Tiešām visi komponisti, kas skanēs, ir vienkārši pērles," viņa ar aizrautību dalās, uzsverot radošā dialoga nozīmi starp komponistu, diriģentu un izpildītājiem. Tradīcijas dzīvība un pēctecība Anastasijas Kildišas ceļš spilgti iezīmē mūsdienu latviešu kordiriģēšanas un kormūzikas attīstību, kur tradīcijas pētniecība un radošums iet roku rokā. Kā pati atzīst: "Diriģents ir pētnieks. Mums jākļūst par staigājošām enciklopēdijām." Izziņas alkas viņa nodod arī saviem audzēkņiem Cēsu un Jūrmalas mūzikas vidusskolās, kur kora literatūras un diriģēšanas studijas kļūst par radošas domāšanas un muzikālās inteliģences kalvi. Koncerts "Lūgšana, kas skan" kļūst par zīmi – brīdi, kurā seno Bizantijas tradīciju gaisma satiek laikmetīgo latviešu kormūzikas meklējumus, apliecinot, ka patiesi nozīmīga māksla dzimst dialogā starp pagātni, tagadni un personīgo pieredzi. Tā ir lūgšana, kas ar skaņas spēku vieno, stiprina un atver ceļu jaunām muzikālām atklāsmēm.

23. maijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Arkādes zālē pirmizrādi piedzīvoja režisora, dramaturga un aktiera Artūra Dīča izrāde "Tūrists" – darbs, kas tikpat daudz runā par patiesību kara laika Ukrainā, cik par cilvēka iekšējo pasauli, kas saskaras ar pārmaiņu, nedrošības un vainas izjūtu laikmetu. Šī monoizrāde, kurā piedalās arī ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina, kļuvusi par zīmīgu notikumu teātra sezonā, piedāvājot skatītājam ne vien dokumentālu vērojumu, bet arī emocionālu un filozofisku pārdomu telpu. "Es braucu nelaimīgs, bet Kijivā kļuvu laimīgs"  Artūrs Dīcis "Tūristu" radījis, balstoties uz savu braucienu uz Kijivu – ceļojumu, kas sākotnēji bija iecerēts kā materiāla meklējumi izrādei, taču izrādījās arī personiskās krīzes un cerību meklējumu laiks. "Es braucu nelaimīgs," atzīst Dīcis. "Tas brauciens jau bija ieplānots, un tajā brīdī, kad es iebraucu Kijivā, es pēkšņi kļuvu laimīgs. Tad man likās, ka tas ir pētniecības objekts – kas ar mani notiek tieši šajā situācijā." Šīs izrādes īpašais spēks slēpjas drosmē reflektēt par savu iekšējo konfliktu laikā, kad ziņu lentes piepilda kara šausmas, bet pats šķietami "nedrīksti just, jo salīdzinājumā ar citiem tev ir labi". Izrāde balansē starp dokumentālo un intīmo, piedāvājot skatītājam domāt par to, kā indivīda izjūtas un ikdienas rūpes kļūst relatīvas kara un globālu satricinājumu fonā. Dīcis atklāj: "Galvenā mana atklāsme – ieraudzīt daudz enerģijas un atrast pozitīvās lietas. Tur nav tā, ka tas ir viegli, bet cilvēki arī visdrūmākajā situācijā meklē dzīvīgumu un optimismu." Tūrists kā laikmeta metafora Izrādes nosaukums "Tūrists" nav nejaušs – tas apzīmē gan paša Dīča pozīciju Kijivā, gan tādu kā iekšēju distanci, ar kādu cilvēks nereti raugās uz "svešu" ciešanu pieredzi. "Viņi mani sauca par tūristu," ar ironiju saka Dīcis, taču šī distance tiek nojaukta, izrādei kļūstot par empātijas tiltu. Tajā pašā laikā nosaukums uzsver arī vieglumu, ar kādu dzīve turpina ritēt arī kara apstākļos – šis vieglums kļūst par pretsvaru smagumam, kas nenovēršami ir klātesošs. Dīcis uzsver, ka izrāde nav tikai par Ukrainu. Tā ir arī par mums pašiem, par Latvijas sabiedrību laikā, kad "demogrāfiskā situācija ir katastrofāla", un par to, kā globāli satricinājumi ietekmē mūs visus. Fona scenogrāfijā Hugo Bērziņa minimālistiskā estētika un skaitlis, kas izrādes gaitā pieaug, kļūst par daudzslāņainu simbolu – vienlaikus atgādinot par kara upuriem, bet arī par mūsu pašu nākotnes skaitļiem. No Mocarta līdz Latgalei – cerības un rīcības aicinājums Muzikālais noformējums (Evilena Protektore) un Mocarta "Rekviēma" klātbūtne izrādei piešķir universālas skumju un cerību dimensiju. "Cilvēka prāts ir ģeniāls un brīnišķīgs," prāto Artūrs Dīcis, "bet reizēm tas sāk ražot kaut ko, kas ved mūs greizi." Taču izrādes galvenais vēstījums ir aicinājums vairot labo, pat ja tas šķiet naivi. "Ja dzīvē izdari vairāk laba nekā slikta, jau esi nodzīvojis vērtīgi, jo tad kopsummā tas labais vairojas." Interesanta ir arī Dīča iniciatīva "Vasarā uz Latgali" – simbolisks atbalsta žests reģionam, kas šobrīd īpaši izjūt kara tuvošanos un ar to saistīto nedrošību. "Mums nav bail, mēs jūs atbalstām – turpiniet būt tik viesmīlīgi, kādi esat, un mēs brauksim pie jums un ciemosimies daudz," aicina Dīcis. Teātris kā dzīves atspīdums "Tūrists" ir izrāde, kurā mākslinieka personiskā pieredze saplūst ar kolektīvo pārdzīvojumu, un šī saplūšana atgādina, ka māksla – īpaši teātris – joprojām ir spējīga uzdot neērtus jautājumus un radīt telpu sarunai par to, "kā mums dzīvot". Kā secina pats autors: "Tā ir laba, vērtīga izrāde. Tā nav domāta visiem, bet tiem, kas atnāks, tā dos daudz." Nākamās izrādes gaidāmas 28. maijā, 6. jūnijā un 27. augustā – iespēja ikvienam kļūt par "tūristu" cilvēka iekšējo un ārējo pārmaiņu ceļā. Artūru Dīci uz sarunu aicinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studente, topošā muzikoloģe Anželika Levičeva. 

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Intu Teterovski, un šoreiz sarunas tēmas ir divas. Pirmkārt, 23. maijā Alojā gaidāmie VI Virsdiriģentu svētki, kas veltīti pirmo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles 185. dzimšanas dienai. Svētkos piedalīsies Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenti, viņu vadītie kori un Limbažu novada kori, un Ints Teterovskis ir šo svētku mākslinieciskais vadītājs. Sarunājamies par šo svētku tradīciju un šī gada koncertu, kura veidošanā iesaistījušies visi virsdiriģenti, kuri izvēlējušies savas mīļākās dziesmas; par notikumiem bagāto dienu, ozolu stādīšanu un Indriķa Zīles kuplo ģimeni, kura arī būšot klāt. Vairāk par Virsdiriģentu svētkiem šeit! Bet interviju turpinām par Īles baznīcas koncertdzīvi un sadarbību ar Amerikas koriem, vietas atdzīvināšanu un īpašo auru, kas šeit valda, piesaistot vietējo publiku.  22. maijā plkst. 20.00 Īles luterāņu baznīcā risināsies starptautisks koru koncerts Voces Unitatis. Tajā piedalīsies Nevadas Universitātes sieviešu koris "Argenta" (Lasvegasa, ASV), diriģentes Stefānija Kounsila (Stephanie Council) un Sāra Norda (Sarah Noorda), kā arī jauniešu koris "Balsis" un diriģents Ints Teterovskis vadībā. Voces Unitatis ir tradicionāls starptautisks koru koncerts, kas ik gadu apvieno dziedātājus no dažādām valstīm kopīgā mākslinieciskā dialogā. Programma piedāvā daudzveidīgu muzikālo pieredzi, savijot dažādu tautu mūzikas tradīcijas ar sakrālo kormūziku, izceļot katrā kultūrā nozīmīgāko. Koncertā skanēs Palestrīnas, Lasso renesanses mūzikas paraugi, kā arī mūsdienu igauņu, latviešu un Ziemeļamerikas komponistu mūzika - Tormis, Ūsbergs, Kalniņš, Pauls, Vasks, Tiguls, Hogans, Smailija, Remzija, Betina, Kartela un Ezmeila. Atzīmējot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 80 gadu jubileju, kori apvienosies, lai atskaņotu “Fruit of Silence” ar Mātes Terēzes lūgšanas vārdiem. Tikām 30. maijā plkst. 20.00 kamermūzikas koncerts "Itālijas baroks Īlē", kurā skanēs krāšņa 17. un 18. gadsimta itāļu komponistu mūzikas programma. Zināmākais no programmā iekļautajiem komponistiem ir venēcietis Antonio Vivaldi, par kura kompozīciju "Nakts" un tās iespējamo saistību ar šausmu žanru, kā arī citiem skaņražiem, viņu opusiem un dažādiem interesantiem faktiem vēsta sagatavotie stāstījumi. Radoši un emocionāli jaudīgi šo baroka mūzikas partitūru lasījumi ir viens no aspektiem, ko vērts dzirdēt. Kā īpašs pārsteigums jeb bonuss – patiešām unikāls skanējums, ko veido meistarīga, šķiet, ar baroka mūziku nesavienojama mūzikas instrumentu saspēle. Cik kaislīgi skan bandoneons un akordeons, izpildot, piemēram, tango, vai kokle tautas un mūsdienu mūzikas kompozīcijās, tik pat spilgti un emocionāli sakāpināti šie instrumenti izdzied mīlas pārdzīvojumus, smieklus un asaras baroka mūzikas ietvarā. Pārsteigumiem un arī skaistas mūzikas baudījumam būs būt! Koncertā uzstāsies mūziķu apvienība: akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks, koklētājas Anda Eglīte un Dace Priedīte, un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova.

20. maija vakarā Rīgas Domā gaidāms ērģeļmūzikas koncerts, kurā uzstāsies dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine (soprāns), bet pie ērģelēm būs Larisa Bulava. Programmā: J. S. Bahs, V. A. Mocarts, M. Rēgers, J. Ivanovs,  R. Jermaks. Vairāk stāsta dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine: "Man jāsaka liels paldies brīnišķīgajai ērģelniecei Larisai [Bulavai], kura uzaicināja mani kopā ar viņu šo programmu atskaņot. Idejas galvenokārt nāca no viņas puses, bet niansēs mēs saskaņojām, ko no attiecīgajiem komponistiem varētu atskaņot. Šī programma ir slēptajiem tiltiem veidota, un skanēs trīs šī gada jubilāru opusi. Viens no tiem ir Mocarts, kuram šogad 270 gadi, un mēs izvēlējāmies atskaņot divus populārus viņa darbus, kas pēc rakstura ir pilnīgi pretstati. Tie ir Laudate dominum jeb "Slavējiet kungu" ērģelēm un solobalsij, kā arī skanīgais un priekpilnais "Aleluja" no motetes Exultate jubilate. Otrs jubilārs mūsu programmā ir latviešu komponists Romualds Jermaks, un caur skaistu mūziku mēs sūtīsim 90. jubilejas sveicienus komponistam par viņa radošo, apjomīgo un skaisto devumu latviešu profesionālajā mūzikā. Un mūsu abu sveicienā skanēs viņa slavenā dziesma "Ir tikai nakts", kas ir komponista veltījums dižgaram Johanam Sebastianam Baham. Lai veidotos šādi zināmi tilti programmā, tad ērģelniece Larisa Bulava koncertu atklās ar Baha Prelūdiju un fūgu mi minorā. Un trešais jubilārs būs Romualda Jermaka skolotājs no Latgales – izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs, un mēs šoreiz esam izvēlējušās izpildīt pavisam nelielu, bet ļoti skaistu un sirsnīgu dziesmu "Ir mīļa Māras zeme". 

Dienas pirmajā pusē uzzinājām 72. starptautiskā komponistu foruma "Rostrum" uzvarētāju, un tas ir serbu komponists Jugs Markovičs ar skaņdarbu "Stabat mater". Jāatgādina, ka forumu rīkoja Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) sadarbībā ar UNESCO un Latvijas Sabiedrisko mediju, proti, pateicoties "Klasikas" kolēģes Annas Veismanes aktīvam darbam, tas pirmo reizi notika Latvijā.  Laiks atskatīties pār plecu un izvērtēt padarīto, tāpēc studijā šā gada "Rostrum" vērtētāja Signe Lagzdiņa, Gregors Piršs (Gregor Pirš, "Rostrum"), Saimons Vebs (Simon Webb, BBC) un Johanna Mengela (Johanna Mängel, Igaunija, Klassikaraadio / ERR). Runājam par šī gada foruma atmosfēru, ko komponistam nozīmē iekļūt “Rostrum" apritē, kā notiek skaņdarbu klausīšanās un vērtēšana un kādas ir aktuālās tendences laikmetīgajā mūzikā.  

Dienas pirmajā pusē uzzinājām 72. starptautiskā komponistu foruma "Rostrum" uzvarētāju, un tas ir serbu komponists Jugs Markovičs ar skaņdarbu "Stabat mater". Jāatgādina, ka forumu rīkoja Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) sadarbībā ar UNESCO un Latvijas Sabiedrisko mediju, proti, pateicoties "Klasikas" kolēģes Annas Veismanes aktīvam darbam, tas pirmo reizi notika Latvijā.  Laiks nedaudz atskatīties pār plecu, tāpēc studijā šā gada "Rostrum" vērtētāja Signe Lagzdiņa, Gregors Piršs (Gregor Pirš, "Rostrum" priekšsēdētājs), Saimons Vebs (Simon Webb, BBC) un Johanna Mengela (Johanna Mängel, Igaunijas "Klassikaraadio" / ERR producente). Sarunā gan par "Rostrum" norisi Rīgā, gan par to, kā dažādu valstu radio strādā ar laikmetīgo mūziku, kā piesaistīt klausītājus sarežģītai, filozofiskai un eksperimentālai mūzikai, kādas tendences šogad bija dzirdamas "Rostrum" piedāvājumā un to, kā mūzikā ienāk dabas, cilvēka iekšējās pasaules un garīguma tēmas.    

Atklājam leģendārā čellista Māra Villeruša deviņdesmitās jubilejas dienā (18. maijā) Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē gaidāmā koncerta "Dvēsele čellam" tapšanas ideju un būtību. Uz skatuves būs izcili mūziķi – Māra Villeruša radi, draugi un studenti, ar kuriem leģendārais čellists savas dzīves laikā bijis kopā un kurus iedvesmojis, kā arī lielāki un mazāki čellistu ansambļi. Koncertprogrammā skanēs mūzika, ko atskaņoja pats meistars un kas bija viņam īpaši tuva: Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena, Pētera Čaikovska, Franča Šūberta, Johannesa Brāmsa un citu komponistu darbi. Sarunas dalībnieki – Māra Villeruša meita, pianiste Sana Villeruša, Māra ilggadēja kolēģe, arī pianiste Ilze Dzērve, čelliste, Māra Villeruša skolniece Dace Zālīte-Zilberte un jaunās paaudzes čellists Tomass Ančs – atmiņās portretē Māra Villeruša personību – viņu kā mūziķi, pedagogu, cilvēku, un atklāj, ko katrs no viņa paņēmis sev līdzi mūziķa dzīves bagāžā.

Trešdien, 13. maijā, koncertzālē ”Latvija” Ventspils kamerorķestris diriģenta Aigara Meri vadībā godinās trīs 2026. gada lieljubilārus - spāni Manuelu de Falju, kuram aprit 150. gadskārta, 90. dzimšanas dienā pieminēs izcilo simfoniķi Romualdu Kalsonu un suminās Pēteri Vasku, kuram šopavasar svinam 80. Koncerta solisti – vijolniece Elīna Bukša, klarnetists, Igaunijas Nacionālās operas orķestra mūziķis Edmunds Altmanis un soprāns Katrīna Paula Felsberga. Intervijā ar Aigaru Meri uzzinām par gaidāmā koncerta ideju un sadarbību ar solistiem, koncertdzīvi Ventspilī un publikas izglītošanu, tuvākajiem radošajiem plāniem ar Ventspils kamerorķestri, jaukto kori "Ventspils", un, atklājot sava darba aktualitātes Jelgavā, Aigars atcerējas arī savus soļus, uzsākot ceļu diriģenta profesijā. Aigars Meri: Veidojot koncertprogrammas, skatos kopsakarības, kurā gadā ir vai nav apaļa jubileja, lai būtu šī saistība, bet tas noteikti nav noteicošais un vienīgais faktors. Manuels de Falja. Kā nonācu līdz Septiņām spāņu dziesmām? Pirms dažiem gadiem bija brīnišķīgs koncerts Jelgavā, kur mēs šīs dziesmas atskaņojām kopā ar Ilonu Bageli. Pēc neilga laika man bija tas gods atskaņot Osvaldo Golihova dziesmu ciklu ar Katrīnu Paulu Felsbergu. Mēs ar Katrīnu uzreiz vienojāmies, ka skatāmies tālāk nākotnē. Tad, neatceros gadalaiku, neatceros mēnesi, no manas puses bija piedāvājums: “Varbūt tu vēlies nodziedāt “Septiņas spāņu dziesmas”?” Katrīna bija ļoti atsaucīga un teica “jā, mana skolotāja Berlīnē tieši man kādreiz ieteica un atsūtīja vienu no šī cikla dziesmām”. Tā mēs nonācām pie šī cikla atskaņojuma. Ar Edmundu Altmani esam klasesbiedri jau no Emīla Dārziņa skolas, pēc tam esam mācījušies un muzicējuši kopā. Man ir igauņu izcelsme, Edmunds tīrs latvietis, Zemgales dēls, kuram bija iespēja doties studēt uz Igauniju. Pēc tam viņš tur iesakņojās un šobrīd tur strādā un dzīvo.  Sadarbība iecerēta jau ilgāku laiku, ar Operu arī salīdzinoši bieži ir viesizrādes Igaunijā. Atceros sarunu, kad Edmundam zvanīju un teicu: “Edmund, nākamgad mums ir šād jubilāri. Varbūt Romualds Kalsons?”. Viņš atbildēja: “Jā, jau vairākas reizes esmu piedāvājis Arvo Volmeram viņa Klarnetes koncertu nospēlēt Igaunijā, bet diriģents vienmēr sliecies par labu Mocartam". Tā mēs nonācām pie Romualda Kalsona. Šī gada jubilārs - Pēteris Vasks. Pie šī Vijoļkoncerta mēs nonācām netradicionāli, jo sazināties ar Elīnu Bukšu ieteica Ventspils koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Guntis Cimiņš. Tā sākās mūsu komunikācija. Sākumā ideja bija par Filipu Glāsu, pēc tam par Antonio Vivaldi un beigās mēs nonācām pie šī brīnišķīgā vijoļkoncerta. Šī būs mūsu pirmā sadarbība, tāpēc ar nepacietību gaidu un ceru uz brīnišķīgu kopdarbu."

8. maijā Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē atklāts Latvijas paviljons “Nepieradinātā asambleja: utopijas aizkulises”, kuru sadarbībā modes dizaineri Bruno Birmani veidojis mākslinieku duets “Mareunrol's” (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops). Mākslinieku veidotā instalācija ir šodienas skatījums uz eksperimentālās modes, mākslas un performances notikumu ciklu "Nepieradinātās modes asamblejas", kas norisinājās Rīgā deviņdesmitajos gados. Notikumā klāt bija un ar māksliniekiem tikās Inta Zēgnere. Bruno Birmanis: "Ar “Nepieradinātās modes asambleju” 90. gados izveidojām tādu vidi, teritoriju vai platformu, kurā brīvi un bez ierobežojumiem varēja izpausties radošie cilvēki, kas saistīti ar modi. Būtībā tā bija utopija, jo bijām starp divām sistēmām - padomju ideoloģiskais presings bija beidzies un kapitālisma presings vēl nebija sācies. Jutāmies kā no būra izlaisti putni. Viss ātri kļuva par apjomā un kvalitātē par profesionālu pasākumu, un tagad viss NMA gars ir pārnests uz paviljonu. Jau no sākuma sapratām, ka tā nebūs muzejisku priekšmetu ekspozīcija, gribējām, lai jauni cilvēki redz, ka iespējamas arī neiespējamas lietas, ko ar tām var izdarīt. Domāt brīvi, domāt plaši. Bieži citēju Žanu Kokto, kurš pirms 100 gadiem teicis, ka mode rada skaistas lietas, kas ar laiku sāk izskatīties dīvaini, savukārt māksla rada dīvainas lietas, kas ar laiku sāk izskatīties skaistas. Un šeit ne tikai video par tos stāsta, bet arī viss, ko MAREUNROL'S ir radījuši, kā šo garu ir transformējuši savā skatījumā instalācijās. (,,) Vadošais dzinējspēks ir viņu balss, kurai jāskan. Manuprāt, tas ir izdevies lieliski. Turklāt Rolands ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks un viss skaniskais noformējums ir viņa un Iļjas Krūmiņa radīts. Tas ir vienkārši lieliski." Rolands Pēterkops paviljona atklāšanā: “Ir forša sajūta, mēģinot saprast, kā kurš ko nolasa, kā šī informācija rezonē, jo ir vairāki informācijas slāņojumi, emociju slāņojumi. Sākot ar arhīvu izpēti, kopkonceptu par telpu, par cilvēkiem, par to, par ko vēlējāmies šajā paviljonā runāt. Materiāls, skaņa, gaisma. Instalāciju veidojām tā, lai tas nav uzmācīgi, bet gan vienkārši, viegli, poētiski, lai sniegtu emocijas. Darbs ir emocionāls, jo reflektējam par modes notikumu 90. gados. Mēs esam 2000. gadu paaudze, kas arī esam centušies starptautiski izrauties. Šis NMA stāsts no vienas puses mums bija jautājums, ko ar to varam darīt, vai mūs tas iedvesmo. Nebija šī pasākuma pēctecības, tas bija un pazuda. Mēs vairāk skatījāmies uz to laiku, enerģiju un cilvēkiem, kas to iniciēja, kas tur darbojās. Attiecības, emocijas režģis. Kādu 90. gados neatkarību un brīvību atguvušu valsti caur Henrija Stīna filmētajiem videomateriāliem redzēja Rietumu valstīs. Mums bija būtiski, lai vēstījums ir tagadnīgs. Kā brīvības manifests. Ir būtiski runāt par to šobrīd, jo brīžiem šķiet, ka dzīvojam trauslākos laikos nekā 90. gados. Šīs izpratnes reizēm no Rietumiem pat pietrūkst, tāpēc ir jāatrod skaisti veidi, kā viņus skaisti uzrunāt caur empātiju un izprotošu iedvesmu. Galvenais ir ļauties pieredzei. Mūsdienu laikmetīgajai mākslai ir būtiska šī vieglā pieeja un atvērtība." Inta Zēgnere arī stāsta par redzēto Ukrainai veltītajā izstādē STILL JOY from Ukraine in the world, kur sastapta Ukrainas māksliniece Žanna Kadirova.  

Četri jaunieši – Sofija Berga, Kārlis Šadris, Jānis Edgars Štrauss un Gustavs Šķenders - izdevuši jaunu digitālo laikrakstu "Krējums", kas piedāvā savas paaudzes perspektīvu uz Latvijas attīstību un izredzēm. Lai gan Sofija Berlīnē studē grafisko dizainu un Gustavs apgūst reklāmu Nīderlandē, savukārt Kārlis un Jānis dzīvo Latvijā un nesen absolvējuši Rīgas Ekonomikas augstskolu, visus četrus vieno vēlme "sapurināt" latviešus un atgādināt, ka sabiedrības "krējumu" veidojam mēs paši – galvenais ir "nenolikt karoti". Tādēļ pirmā izdevuma nosaukums ir "Nenoliec karoti", un tajā apkopoti trīs raksti: Gustavs dalās pieredzē par to, kā studenta dzīve Nīderlandē stiprinājusi viņa latvisko pašapziņu; laikraksta finanšu vadītājs Jānis analizē Latvijas kapitāla tirgu un skaidro, kāpēc valsts uzņēmumi tajā joprojām ir maz pārstāvēti; savukārt Kārlis apgalvo, ka Latvijas patiesais skaistums meklējams tās nepilnībās. Par to, kāpēc laikrakstu sauc tieši šādi, laikraksta redaktors Kārlis Šadris stāsta: “Krējuma” nosaukuma vēsture ir tāda, ka pavadīju pirmo šī mācību gada semestri Valensijā, un ceturtā mūsu kolektīva biedre Sofija [Berga] bija pie manis ciemos. Es viņai vēl nebiju izstāstījis ideju par laikrakstu, jo tā vēl bija ļoti līdz galam neizdomāta ideja. Mēs gājām cauri skaistai vietai, ko sauc Rusafa - tas ir rajons, kas būtu kaut kas starp Kluso centru un Grīziņkalnu, ja tas būtu Rīgā. Tur bija veikals, kurā bija diezgan liela ballīte. Sofija paskatījās un teica: “Viss sabiedrības krējums atnācis.” Man nepatīk ideja par to, ka sabiedrības krējums ir sabiedrībā nozīmīgie vai stilīgie vai kaut kādi tādi cilvēki. Tad pārvirzījos uz otru vārdu, kas ir “krējums”, un sapratu, ka krējums īstenībā ir ļoti svarīga daļa no Latvijas - es redaktora slejā mēģināju to pielīdzināt saspēles vadītājam. Ja redzi vārdu “krējums”, uzreiz to asociē ar kaut ko, vai tā būtu mājās gatavota biešu zupa vai kas tamlīdzīgs, bet mums bija doma ne tikai par to, ka tas ir kaut kas ļoti latvisks, bet arī kaut kas mūsu identitāti veidojošs, ka mēs varam paši noteikt, kas ir tas sabiedrības krējums, un tā arī mēs rakstām, ka sabiedrības krējums esam mēs visi. Kā dzima ideja par to, ka ir nepieciešams izdevums, kurā jūs gribat dalīties ar savu viedokli un zināšanām? Gustavs Šķenders: Es jau ilgi vēlējos rakstīt. Mēs ar Kārli iepazināmies 2024. gada beigās, 2025. gada sākumā. Pagājušā gada rudenī, kad Kārlis bija Valensijā, viņš man uzrakstīja un teica, ka grib veidot kaut ko kopīgu. Tajā brīdī tas vēl nebija īsti laikraksts vai žurnāls, tas vienkārši bija kaut kas kopīgs, caur ko mēs varētu pasniegt latviešu jauniešu kopābūšanas sajūtu. Sākumā tas bija vairāk par sajūtām un kā to noķert, un kā to pasniegt tālāk, un tad vēlāk tas viss izveidojās, un patiesībā ļoti veidojās. No sākuma tas tiešām bija “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet beigās tas pārtapa par visu to krējuma būšanu, ka tas vairs nav tikai “ko tas nozīmē - būt jaunietim”, bet “ko tas nozīmē - būt latvietim” - jaunam, vecam, kaut kur pasaulē, bet tiešām vairāk latvietim. Par kopības sajūtu ir patīkami dzirdēt, jo jums noteikti ir zināms vidējās un vecākās paaudzes stereotips, ka “tie jaunie, tie jau tikai ekrānos un cits ar citu vispār nemaz neko”. Ko jūs atbildat uz šādiem stereotipiem? Jānis Edgars Štrauss: Tas patiesībā atgādina Gustava minēto. Gribēju piebalsot, kā es pievienojos - mēs ar Kārli bijām izgājuši pusdienās, abi bijām praksē, viņš tieši lidoja prom uz Valensiju un stāstīja par ideju veidot laikrakstu, kas parādīs, ka foršas un jaudīgas lietas notiek tieši no jauniešu puses. Kaut kādā mērā es piekritu piedalīties, jo jutu diezgan spēcīgas emocijas tieši par vecuma diskrimināciju no abām pusēm - jaunieši domā, ka vecākās paaudzes pārstāvji nesaprot viņus, un tas strādā arī uz otru pusi, bet man kaut kā nešķiet, ka tā ir realitāte. Mēs visi esam cilvēki, mēs visi esam latvieši, un tāpēc es gribēju tieši par to parunāt. Tā būtu platforma, kurā es varētu izteikt arī savu balsi un parādīt citām paaudzēm - hei, jaunieši nāk ar sparu, mums ir, ko teikt, ieklausāmies, sadarbojamies, jo tikai sadarbojoties kopā mēs varēsim uzbūvēt kaut ko lielāku par mums pašiem.  

Piektdien, 8. maijā, Rīgas Domā pirmo reizi Latvijā skanēs vērienīgais amerikāņu komponista Maikla Džona Trotas “Rekviēms”. Šis skaņdarbs tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem jaunākās paaudzes garīgās mūzikas opusiem, kur tradicionālā rekviēma forma savienojas ar mūsdienīgu, emocionāli dziļu muzikālo valodu. Koncertā piedalīsies soprāni Viktorija Majore un Inese Romancāne, bass Jānis Almanis-Palmbahs, kā arī ērģelnieks Aigars Reinis, VEF Kultūras pils jauktais koris “Jasmīnas koris” un Jelgavas kultūras nama jauktais koris “Mītava”. Pie diriģenta pults stāsies Raimonds Gulbis.  Sarunā ar diriģentu Raimondu Gulbi pārrunājām to, kā viņš atklājis Maikla Džona Trotas mūziku, par Trotas "Rekviēmā" pausto ideju un paša žanra uztveri, arī par Raimonda Gulbja un diriģentes Agitas Rimšēvičas satikšanos mūzikā, par kolēģu augstas kvalitātes profesionālismu, muzicēšanu kopā ar brāli Jāni Almani-Palmbahu, kā arī citām šobrīd aktuālajām nodarbēm. 8. maija koncertā līdzās Trotam izskanēs arī latviešu komponistu – Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska – darbi, veidojot daudzslāņainu un emocionāli bagātu koncertprogrammu. Pirms Rīgas Doma Trota mūzika jau skanējusi prestižākajās koncertvietās visā pasaulē – no Kārnegī zāle līdz katedrālēm un koncertzālēm Eiropā. Kritiķi, tostarp žurnāls Gramophone, izcēluši komponista spēju radīt “maigas harmonijas un bagātīgu vokālo un instrumentālo krāsu paleti”, kas klausītājiem sniedz gan estētisku baudījumu, gan garīgu piepildījumu.

Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi aprīļa pēdējā dienā piedzīvojis režisores Ināras Sluckas iestudējums "Intīmās dzīves", kura pamatā ir britu dramaturga sera Noela Kovarda luga ar šādu pašu nosaukumu. Teātrī norāda, ka britu kultūrā Kovarda nozīme ir tik būtiska, ka tūkstošgades mijā viņš atzīts par nozīmīgāko teātra cilvēku aiz dramaturga Viljama Šekspīra.  Jaundarba centrā ir Eliots un Amanda, kuri reiz bijuši precējušies un tagad pavada medusmēnesi ar jaunajiem dzīvesbiedriem. Sagadīšanās rezultātā viņi nonāk vienā un tajā pašā viesnīcā Franču Rivjērā. Abi nejauši satiekas un izvēlas aizbēgt, bet jaunā apņemšanās visu sākt no vietas, kurā laulība reiz bija beigusies, sagādā ne vienu vien pārbaudījumu. "Klasikas" studijā tiekamies ar iestudējuma režisori Ināru Slucku. Sarunas sākumā par ekstrēmo situāciju, kas režisori aizvedusi pie Kovarda lugas, turpinām par angļu humoru un aktieru attieksmi pret tekstu, askētismu scenogrāfijā un trāpīgo mūzikas izvēli. Izrunājam, kā prāts uztver izrādi un darbu, kas jebkurai izrādei dzimst tikai pie publikas. Savukārt sarunas otra puse veltīta Ināras Sluckas darbam operstudijā " Figaro", kur darbs ar jauniešiem sagādā patiesu gandarījumu, jo īpaši tad, kad izdodas solistos atklāt jaunas šķautnes. Iestudējuma "Intīmās dzīves" radošo komandu veido arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, tulkotājs Jānis Elsbergs, muzikālā noformējuma autors Indriķis Veitners un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomas izrādē atveido Evija Krūze, Līga Zeļģe, Ivars Kļavinskis un Ainārs Ančevskis.

Vēl tikai līdz 3. maijam Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA skatāma izstāde “Sniegs kūst. Japānas māksla”, ko mākslas mīļotājiem bija iespēja aplūkot kopš februāra beigām. Izstādē iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas atšķirīgos redzējumos ilustrē šo Japānai tik svarīgo gadalaiku. Pa ceļam ar "Klasiku" tiekamies ar izstādes kuratori Kristīni Mileri.  "Diendienā, strādājot muzejā, mēs redzam to, cik ātri cilvēki izstādi apskatās. Un arī paši pēc sevis mēs redzam, cik strauji rit mūsu dzīve. Mums ir viena stunda tam, varbūt divas stundas, lai apskatītu kaut ko citu. Un tad tu izskrien visam cauri. Bet es gribēju izstādē radīt vietu, lai mēs tomēr varam apstāties un reāli nodoties šim lēnajam vērošanas procesam. Tas, kas ir arī būtisks pavasarī. Ka mēs dzīvojam kopā ar dabas mošanos, kas arī nenotiek ātri, bet lēnām." Japāņiem ir svarīgs šis dabas vērojums, esot kopā, taču šajā ziņā saskatāmas līdzības arī ar latviešiem, Kristīne norāda. "Mums arī ir hanami, tikai mēs to tā nesaucam. Kā mēs to saucam, tas ir jāizdomā, bet, piemēram, sākas rododendru ziedēšanas laiks – mēs ejam uz parkiem skatīties rododendrus. Sāk ziedēt ceriņi – kur mēs dodamies? Uz Dobeli! Rapši, rudzupuķes... Tad mēs esam laukos un baudām ziedēšanu un to, ko mums sniedz daba."

Ceturtdien, 30. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) kopā ar solistēm – altisti Santu Vižini un čellisti Kristīni Blaumani – piedāvās ieskatīties Migela de Servantesa slavenā varoņa neparastajos piedzīvojumos caur Riharda Štrausa partitūru. Koncertā, ko varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, skanēs arī Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena simfoniskie opusi. Bet muzikālā vadība šoreiz diriģenta Aivja Gretera rokās. Sarunā ar Amsterdamas Karaliskā "Concertgebouw" orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini izzinām, vai viņa LNSO pēc krietna pārtraukuma jūtas kā savējā, kāda izvērtusies viņas pirmā sastapšanās mūzikā ar diriģentu Aivi Greteru, runājam arī par Variācijām kā žanru un to, cik svarīgi pirms tam iepazīties ar literāro pirmavotu. Vai Štrausa mūzikā, viņasprāt, drīzāk brauc ar zirgu un ēzeļiem vai modernu Toyota? Tāpat Santa stāsta par atrašanās vietu orķestrī, visu koncerta programmu kopumā, arī par latviešu mūzikas vēsmām Amsterdamā un savu sapni nākotnē nospēlēt Pētera Vaska Alta koncertu. Sarunas noslēgumā uzzinām mākslinieces domas par Amsterdamas "Concertgebouw" jauno māksliniecisko vadītāju Klausu Mekeli: "Mēs esam tādā kā rozā briļļu posmā, kad orķestris un diriģents fano viens par otru. Klauss Mekele, mūsu topošais galvenais diriģents, kad viņš ir pie pults, ir tāda sajūta, ka tu esi mājās un ka arī viņš ir mājās. Mums pagaidām ir ļoti laba sadarbība. Protams, tu nevari izpatikt pilnīgi visiem katrā programmā un katrā žanrā un stilā, bet pagaidām pretenziju nav, visi priecīgi. Atceros arī laiku, kad te bija Mariss [Jansons], tolaik biju orķestra akadēmijā. Un orķestris par viņu runā joprojām, Mariss Jansons daudziem pietrūkst kā personība, kā viņš attiecās pret orķestri personīgi. Piemēram, kad diriģents uznāk uz skatuves – ko dara mūziķi, kad viņi pieceļas, kad viņi pagriežas pret publiku – skatuves etiķete. Viņš tiešām rūpējās par cilvēkiem aiz instrumentiem, ne tikai par orķestra skanējumu, tāpēc viņa orķestrim ļoti pietrūkst." Iepriekš tikāmies arī ar ceturtdienas vakara koncerta otru solisti – Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līderi Kristīni Blaumani.  

4. maijā VEF Kultūras pilī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā izskanēs Orķestra "Rīga" koncerts "Pūt, vējiņi", ar kuru 85. dzimšanas dienā tiks godināts komponists Imants Kalniņš. Diriģenta Valda Butāna vadībā muzicēs arī Rīgas kamerkoris Ave Sol un dziedātāji Ieva Parša un Gundars Dziļums. Programmas centrā – svīta no Imanta Kalniņa  mūzikas 1973. gada spēlfilmai "Pūt, vējiņi" Orķestra "Rīga" flautu grupas koncertmeistara Anda Klučnieka jaunā pārlikumā pūšaminstrumentu orķestrim, korim un solistiem. Koncertā izskanēs arī vokālais cikls "Kārais lauks" Viļņa Šmīdberga instrumentācijā un daļa "Varoni gaidot" no oratorijas "Rīta cēliens".  Valdis Butāns: Šis gads mums ir bagāts ar Latvijas mūzikas saimē ļoti nozīmīgiem vārdiem kā Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Pēteris Vasks - mūsu trīs lielie dižmeistari. Katrs ir pelnījis, lai viņa mūzika skanētu, arī šādās apaļās vai pusapaļās jubilejās, kā tas ir Imanta Kalniņa gadījumā, atkal tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība viņa daiļradei. Šis ir mūsu žests Imanta Kalniņa virzienā un pateicība par to, ka viņš ir piekritis manai iniciatīvai ne tikai atskaņot kaut ko jau līdz šim radītu un mūsu orķestrim pārliktu, bet arī jaunumam - tas ir pilns mūzikas filmai “Pūt, vējiņi!” cikls. Līdz šim mums ir nācies atskaņot tikai slaveno finālu, bet arī mūzika, kas ir dažādās filmas epizodēs, ir pelnījusi uzmanību. Tā pirmo reizi izskanēs pūtēju orķestra versijā. Šo versiju mums ir palīdzējis izveidot mūšu pašu mūziķis, lielisks flautists un arī aranžiju un pārlikumu meistars, kurš zina drēbi no iekšpuses - Andis Klučnieks. Tā ir liela dāvana gan mums, gan Imantam Kalniņam šajā nozīmīgajā gadadienā. Ieva arī tev varētu būt grūti nodalīt attieksmi pret Kalniņa dziesmām, kopš tu esi profesionāla mūziķe, no tās Ievas, kura ar šīm dziesmām ir izaugusi un klausījusies tās mājas viesībās un vēl kur citur, vai ne? Ieva Parša: Jā. Mans Imanta Kalniņa fenomens sākās Rīgas 64. vidusskolā, jo tur bija kaislīgi Imanta Kalniņa fani, Imants Kalniņš tika spēlēts starpbrīžos un dziedāts pasākumos, teātra izrādēs. Kad es komponēju savu pirmo dziesmiņu, mana skolotāja Paeglīte teica: “O, gandrīz kā Imants Kalniņš!” (smejas) Es tiku VEF Kultūras pilī uz “Menueta'' mēģinājumiem un pie Jāņa Blūma ierakstu pults televīzijā. Tas bija sākums manam ceļojumam uz Imantu Kalniņu. Šis ceļojums palīdz vai tomēr mazliet traucē tagad, gatavojoties šim koncertam? Ieva Parša: Protams, ka palīdz. Es domāju par Imanta Kalniņa fenomenu, kā viņš ir tāds tapis. Viņš kolosāli izbalansē starp tautu un akadēmismu, un ir atradis tādu zelta stīgu, ka visiem uzplēš dvēselītes, un visi ir kopā ar viņu. Ieva Parša šajā koncertā piedalīsies cikla “Kārais lauks” atskaņojumā, bet programma kopumā balstīsies uz trim kājām, nezinu, kura no tām stabilāka, kura vieglāka - viena ir jau pieminētais pūtēju orķestra variants kinofilmas “Pūt, vējiņi!” mūzikai, tad ir cikls “Kārais lauks”, un vēl mazliet ieskanēsies kaut kas no slavenās Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” - tie ir Kalniņa 70. un 80. gadu darbi. Vai, Valdi, tavuprāt, tas ir laika nogrieznis, kad Kalniņa būtība atklājas visspilgtāk? Valdis Butāns: Neapšaubāmi. Katram, kurš mīl Imanta Kalniņa mūziku, ir savs visspožākais dārgakmens tajā kolekcijā, bet kopumā šis ir tas produktīvais laiks. Arī viņa Ceturtā simfonija, kas pieskaitāma pie klasikas, neapšaubāmām vērtībām, ir mūzika, kas sevī iekļauj to esenci, kāpēc mēs mīlam, cienām un ik pa laikam atgriežamies pie Imanta Kalniņa mūzikas. Man pašam, gatavojoties šim koncertam, liekot kopā, klausoties šo mūziku, atkal no jauna bija apliecinājums, kāpēc Imants Kalniņš ir tur, kur viņš ir, kāpēc mēs viņa mūziku mīlam. Klausoties vēlreiz un jau ar partitūru gatavojoties šiem cikliem, tu saproti - no tāda maza, maza motīviņa var uztaisīt veselu ciklu, un, ar to motīvu strādājot, var panākt tik dažādus emocionālos vēstījumus, tik smalkjūtīgus un tik latviski kodolīgus. Manuprāt, to visu apvienot ir milzīga meistarības un Dieva dāvanas pazīme. Tas tiešām ir ļoti patīkami - atkal no jauna atklāt un iepazīt kādas detaļas. Vēl gribēju pateikt, ka Ieva būs ne tikai ciklā “Kārais lauks”, bet viņa būs arī neliela daļa no “Pūt, vējiņi!” cikla atskaņojuma kopā ar otru solistu, kas mums šajā koncertā piebiedrosies - Gundaru Dziļumu, līdz ar to Ieva būs klātesoša arī “Pūt, vējiņi!”.

Rīgas Kongresu namā un tiešraidē LR3 "Klasika" 30. aprīlī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Aivis Greters atskaņos Maijas Einfeldes, Antona Vēberna un Bendžamina Britena opusus, kā arī Riharda Štrausa simfonisko poēmu "Dons Kihots". Solistes šajā darbā būs Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistare Santa Vižine un Londonas Filharmoniskā orķestra čellu grupas līdere Kristīne Blaumane. Abām māksliniecēm mūzikā šī būs pirmā tikšanās. Kristīne Blaumane šosezon ir LNSO rezidences māksliniece, iepriekšējo reizi R. Štrausa "Donu Kihotu" Latvijā spēlējusi pirms desmit gadiem kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu un priecājas par iespēju to atkal atskaņot:  “Šajā skaņdarbā sastopas un savienojas vienā veselumā ģeniāla mūzika, literatūra, teātris un zināmā mērā arī vizuālā māksla, jo Rihards Štrauss ar savu izcilo orķestrācijas prasmi ir uzbūris veselu gleznu. Reti kad čellistam uz skatuves iznāk tā izdzīvot veselu dzīvi un arī “nomirt”, atainojot Dona Kihota pēdējo elpas vilcienu.” Sarunā - par Riharda Štrausa meistardarbu un Johannesa Brāmsa Dubulkoncerta atskaņojumiem Lielbritānijā, kā arī gaidāmo Pētera Vaska mūzikas koncertu Mežotnes pilī 28. jūnijā kopā ar Trio Palladio.

27. aprīlī plkst. 19.00 Ziemeļrīgas Kultūras apvienības VEF Kultūras pilī notiks Bērnu un jauniešu centra "Rīgas Skolēnu pils" 85 gadu jubilejai veltīts koncerts "Mīlestības klaips", par kuru "Klasikai" plašāk vēsta koncerta mākslinieciskā vadītāja Inga Cimiņa un koklētāju ansambļa "Austriņa" mākslinieciskā vadītāja Iveta Tauriņa. Koncertā piedalīsies Tautas deju ansamblis "Uguntiņa", teātris "Zīļuks", meiteņu kamerkoris "Tonika", meiteņu koris "Rīga", koris "Accolada", folkloras kopa "Kokle", koklētāju ansamblis "Austriņa", akordeonistu ansamblis "Opuss", Uģa Rozes vokālā studija, ģitārspēles pulciņš, mūsdienu deju grupa "Karkadē", sporta deju studija "Dzintarjūra", kā arī pūtēju orķestris un kamerorķestris. Uz skatuves kopā ar audzēkņiem koncertstāstu veidos arī viņu skolotāji. Koncerta īpašie viesi – bijusī folkloras kopas "Kokle" dalībniece Katrīna Dimanta un dziedātājs, teātra "Zīļuks" bijušais vokālais pedagogs Mārtiņš Zvīgulis. "Mīlestības klaips" ir veltījums sirds darbam un ceļam, ko ejam kopā ar audzēkņiem, mantojumam, ko cauri paaudzēm nododam tālāk, veidojot savdabīgu tiltu starp tradīciju un laikmetīgu elpu. Tas ir veltījums radošumam, draudzībai un kopā būšanai, kas caur skatuvisko mākslu atklās bērnu un jauniešu talantu, izaugsmi un prieku par paveikto. Koncerta mākslinieciskā vadītāja ir Inga Cimiņa, režisors – Edgars Niklasons, scenogrāfe – Signija Joce, producente – Zane Breidaka.

25. aprīlī Ventas krastā, Ventspils ielas galā iepretim Kuldīgas skatu tornim, notiks iniciatīvas “Lašu dziesma” pirmā aktivitāte – publiska diskusija “Nārsts nav bufete”, kas veltīta lašu nārsta laikam un upes ekosistēmas ilgtspējai. Pasākuma noslēgumā ugunskura koncertā uzstāsies “Trio Tresensus” – Līga Griķe (kokle), Aigars Raumanis (saksofons) un Uģis Upenieks (perkusijas). Diskusijā varēs piedalīties vietējie iedzīvotāji, vides eksperti, mākslinieki un jebkurš interesents, lai veidotu atklātu sarunu par līdzsvaru starp tradīcijām, cilvēka interesēm un dabas aizsardzību, vienlaikus rosinot konkrētas iniciatīvas lašu saudzēšanai. Projekta organizators un biedrības “Sansusī” vadītājs Armands Siliņš-Bergmanis: “Ar iniciatīvu “Lašu dziesma” turpinām festivāla “Sansusī” pieredzi, apvienojot mūziku ar dabas vidi. Jo vairāk sarunājamies ar vides nozares speciālistiem, jo skaidrāk redzam, ka šie jautājumi ir kompleksi un globāli. Šobrīd, piemēram, sadarbojamies ar komponistu Matīsu Čudaru, radot jaunu skaņdarbu, kas būs veltīts Ūdens mātei.” Sarunā plašāk - par vides un dabas aizsargāšanu ikdienā, par Armanda ceļu sociāli aktīvā mākslā, par iekļaušanos dabā pēc dabas, ne cilvēka likumiem un no sarunām uz rīcību. “Iniciatīva “Lašu dziesma” Kuldīgā aizsāk jaunu kultūras un vides notikumu ciklu, kas apvieno sabiedrības dialogu, mākslinieciskas norises un praktiskas aktivitātes dabas saudzēšanai un norisināsies programmā “Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”.  

"Klasikā" uz sarunu aicinām komponisti, aranžētāju, dziedātāju, mūzikas skolotāju, diriģenti un vokālās grupas Latvian Voices māksliniecisko vadītāju Lauru Jēkabsoni: viņas kora teika "Radīšana", kas pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos 18. aprīlī pulksten 18 Zirgu ielas koncertzālē, ir kompozīcija pašas izveidotajam jauktajam korim "Korīga" un perkusiju instrumentiem udu, bodhràn un cajón. Jaundarba tematika ir par pasaules radīšanu, balstoties latviešu mitoloģiskajos tēlos, teikās, pasakās, tautasdziesmās un fabulās. Opuss ir tautisks, ar vairākiem folkloras elementiem, ritmisks, bet tajā pašā laikā ar liriskām un melodiskām epizodēm. Jaundarbā ir uzsvars uz dažādu vokālo krāsu meklējumiem, to mijiedarbību ar perkusiju instrumentiem, telpas akustiku un kustību. Kora teiku "Radīšana” veido astoņas daļas: I Gaisma; II Zeme; III Ezeri; IV Saule; V Mēness; VI Radībiņa; VII Cilvēks; VIII Uguns. "Korīga" ir jauns projektu formāta koris Lauras Jēkabsones vadībā. Tajā apvienojušies pieredzējuši dziedātāji, kuri kopā vēlas radīt jaunu kormūzikas piedāvājumu. Kora pirmajā projektā "Radīšana" apzināti izveidota unikāla situācija, kad Laura sevis komponēto jaundarbu ar jaunizveidoto kori spēj pilnvērtīgi interpretēt, pilnveidojot skaņdarba skanējumu līdz sīkākajai niansei, mēģinājumu procesā pievienojot arvien jaunas skaņas un detaļas. Sarunā ar Lauru Jēkabsoni vispirms noskaidrojam, kas radās vispirms: jaundarbs vai jauns projekta formāta koris un arī to, vai korim ir vienreizējs uzdevums, vai arī tam būs nākotnes plāni. Laura arī atklāj, cik liels ir kora sastāvs un kādi dziedātāji tajā pulcējas. Runājam arī par kora teiku un tās saturisko būtību, eksotisko perkusiju instrumentu iesaisti, kā arī vārdu, kuram šajā teikā, līdzīgi kā citos Lauras darbos, ir krāsas un ritma elementu nozīme. 

Ceturtdien, 16. aprīlī, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ciklā "Simfoniskais hits ar Goran Gora" piedāvā programmu "Mana iekšējā pasaule", aicinot uz sarunu par mentālās veselības izaicinājumiem. Uz skatuves stāstniekam pievienosies bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Diriģenta Vilhelma Vācieša vadībā skanēs Sergeja Rahmaņinova, Kamila Sensānsa, Roberta Šūmaņa un LNSO šīs sezonas rezidējošā komponista Pētera Vaska mūzika. Solo Sergeja Rahmaņinova Otrā klavierkoncerta 1. daļā atskaņos Georgs Kjurdians. Par gaidāmo notikumu stāsta koncertcikla producente Elīna Zeltiņa un diriģents, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Vilhelms Vācietis, atklājot, vai gadu no gada atlasīt jauniešu auditorijai piemērotus simfoniskos hitus ir vienkārši un jauniešu paradumu rūpēties un runāt par savu mentālo veselību un psihiatra līdzdalību. Uzzinām par komponistu-romantiķu sakāpināto emociju atspoguļojumu mūzikā un LNSO daudzveidīgajām un gados jaunākajai auditorijai paredzētajām iniciatīvām. Vilhelms Vācietis: Domāju, ka šī tēma - mana iekšējā pasaule - šobrīd ir ļoti aktuāls temats. Šķiet, ka cilvēka mentālais stāvoklis ilgāku laiku bija tabu tēma. Tev kaut kādas problēmas - apsēdies, nomierinies un dzīvo tālāk, viss būs kārtībā. Tad nāca periods, kad par šo tematu sāka runāt pieaugušu, nobriedušu cilvēku kontekstā, kuri saskaras ar kaut kādām dzīves problēmām, bet aizvien vairāk arī skolās var izjust, ka mentālās cīņas un savu iekšējo sajūtu un mentālo stāvokļu izzināšana ir ļoti aktuāli jau stipri agrākā vecumā kā pieaugušo dzīvē. Jau vidusskolēni, īpaši profesionālā mūzikas vidusskolā, saskaras ar salīdzinoši lielām dzīves izvēlēm un lielu slodzi, un darbiem. Tā ir aktuāla lieta, par kuru viņi paši daudz runā. Patiesībā man ļoti daudz nodarbību notiek ne tikai mācot diriģēšanu, bet runājot par jebko - to, kā psiholoģiski tikt galā ar diriģenta pienākumiem, atbildību, kādas ir sajūtas pie kolektīva un tā tālāk. Tas ir liels psiholoģiskais darbs, ne tikai profesionālais amats. Vai vienmēr ir atbildes uz jauniešu uzdotajiem jautājumiem? Vilhelms Vācietis: Nē. Tā lielākoties pārtop par diskusiju. Tas nav jautājumu un atbilžu vakars, tas vairāk ir par saprašanu, kas ir tā aktuālā lieta, sāpe, problēma, mēģināt iekāpt viņu kurpēs un saprast, kā tas varētu būt tajā vecumā, kā man pašam tas bija tajā vecumā, jo es jau to pašu ceļu esmu gājis - vai es par to domāju, vai man tas bija aktuāli. Tā ir diskusija, un bieži vien tie ir jautājumi bez atbildēm, bet pati diskusija ir svarīga, lai liktu domāt, un caur domāšanu kaut kad tā gala atbilde atnāks. Elīna, kāds no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra puses bija galvenais aicinājums veidot koncertprogrammu, kuras priekšplānā ir iekšējā pasaule? Elīna Zeltiņa: Pagājušgad, kad domājām par šo sezonu un to, uz kādām tēmām fokusēties, mēs uzreiz nonācām pie tā, ka varētu runāt par vidi - par pilsētvidi tapa pirmais koncerts “Urbānā simfonija”. Tad mēs domājām: zaļā domāšana, vides problēmas un daba - tas būtu otrs, par ko domāt. Tad doma aizvirzījās pie cilvēka - nonācām pie idejas, ka būtu svarīgi arī ielūkoties pašiem sevī, ne tikai sev apkārt, un kas gan labāk var mums palīdzēt atklāt tās sajūtas un emocijas, kuras varbūt gribas apslāpēt vai ar kurām neizdodas tikt galā, kā mūzika, šī universālā valoda.

11. aprīlī Mārupes Mūzikas un mākslas skolā koncertā "Pārmaiņu pastaiga" būs iespēja iepazīt ansambli "Ornamentium", kura sastāvā ir piecas mūziķes: Ella Elīze Viļumsone (soprāns), Darja Baranova (flauta), Varvara Steķe (oboja), Anete Dane (klavieres) un Karīna Mazūra (sitaminstrumenti). Koncertā tiks pirmatskaņots skaņdarbu cikls "Gadalaiki", kuru veido Almas Kalniņas "Saules atspulgs", Pola Bernota "Vasariņa", Tabitas Balodes "Rest is as good as sleep - nepieradināts. Rudens", Gitas Rebekas Adleres "Ziema - variācijas ledus hallē" un Laumas Kazākas "Gadalaiki Emīlijas Dikinsones dzejā". Koncerta programmā iekļauti arī norvēģu komponista Stoles Kleiberga un vācu baroka meistara G. F. Tēlemaņa skaņdarbi. Koncertu papildinās arī mākslinieku Maijas Arvenas, Pētera Jansena, Ilzes Pavāres un Augusta Zariņa gleznu izstāde, kurā skatāmie darbi ir gadalaiku noskaņās. Sarunā ar ansambļa dalībniecēm Darju, Aneti un Karīnu - par ansambļa dzimšanu pirms gada un līdzšinējo radošo veikumu, nosaukuma atšifrējumu, interesesi par laikabiedru radītajiem sacerējumiem, jauno komponistu sagādātajiem pārsteigumiem un izaicinājumiem, mūzikas un mākslas mijiedarbi.

Šīs nedēļas beigās norisināsies festivāls "Pink Noise Riga". Tā galvenā viešņa būs britu saksofoniste Nubaija Garsija, kas uzstāsies sestdienas vakarā. Bet koncerti būs arī piektdien un svētdien, un tajos būs iespēja dzirdēt latviešu mūziķus – gan virkni dziedātāju, gan konkursa "Guoyu pa JAZZ" laureātus. Plašāk par programmu pirms nedēļas mūzikas namā "Daile" stāstīja rīkotāji, un Anete Ašmane-Vilsone vispirms tikās ar festivāla organizētāju Dāvi Jurku un M/Džeza mājas saimnieci Maiju Moiru Mazanovu, lai uzzinātu ko vairāk par atklāšanas vakara kārtību. Dziedātājas Julianna, Marija Valmiera un Gerda Timrota stāsta par savu uzstāšanos piektdienas vakarā M/Džeza mājā. Bet, kad būs izskanējis britu saksofonistes Nubaijas Garsijas koncerts sestdien, festivāla "Pink Noise Riga" pavasara sesija izskanēs ar kvinteta "Lush Life" koncertu. Tajā kopā uzstāsies Intars Busulis, Matīss Žilinskis, Gints Pabērzs, Toms Poišs un Rūdolfs Dankfelds, un par tur gaidāmo Anete sarunājas ar Intaru Busuli.

10. aprīlī pulksten 19 Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un "Klasikas" tiešraidē festivāla "Baltijas mūzikas dienas 2026" koncertā "Kairos / Chronos. Liepājas Simfoniskais orķestris" pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Ilonas Breģes jaundarbs "Up-Time", kā arī Jāņa Petraškeviča opuss "Candela", bet jau šobrīd abus komponistus uz sarunu aicinājusi Anna Veismane, lai uzzinātu par laika jēdziena aktualitāti un radošajiem impulsiem viņu dzīvē. "Laiks ir liela vērtība un viena no visdārgākajām lietām uz zemes," uzskata Ilona Breģe, kura atzīst, ka komponēšana lielākoties viņai saistīta ar iegrimšanu sevī. Simfoniskās tokātas "Up-Time" iedvesma atnākusi brīdī, kad 2023. gadā Latvijas hokejistu izlase izcīnījusi bronzu, tāpēc skaņdarbs piesātināts ar pozitīvu enerģiju. Tikām Jānis Petraškēvičs atklāj, ka opusā "Candela" radošais impulss nācis no rakstnieka Haruki Murakami izteiksmes skaidrības, ar kuru jūt spēcīgu saikni. Arī dualitāte laika jēdzienā viņam tuva, jo patīk vērot un analizēt, tāpat kā to dara Murakami. Sarunas noslēgumā Jānis atzīst, ka esot prieks šajā koncertā būt daļai no Baltijas mūzikas, ar kuriem kopīga pieredze un draudzīgas attiecības.  *** Mēs dzīvojam citos laikos. Vienā brīdī viss skrien – ziņas, darbi, termiņi, satiksme, attēli ekrānos. Un tad pēkšņi pienāk mirklis, kad laiks it kā apstājas: skaņā, klusumā, atklāsmē. Senie grieķi šos divus laika veidus sauca par "Chronos" un "Kairos". Šis koncerts dzīvo starp abiem šiem stāvokļiem – laiku, kas mūs nes uz priekšu, un apstādinātu mirkli, kuram Fausts lūdz: "Tu esi tik skaists! Jel kavējies!" Programma "Kairos / Chronos" aicina klausītāju ceļojumā starp šiem stāvokļiem – kaut kur pa vidu rītausmas gaismai un transam, fragmentācijai un nepārtrauktai pulsējošai kustībai, iekšējam satricinājumam un ceļu rādošai rīta zvaigznei. Visi trīs jaundarbi, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu - gan Jāņa Petraškeviča "Candela", gan Ilonas Breģes "Up-Time", gan arī Dominika Digima "Per Sense", dzimuši tieši šim laikam un vietai, ļaujot mums būt lieciniekiem laikmetīgās mūzikas rašanas mirklim. Pirmais stāsta par laternu, kas izgaismo pazemes tumsu, otrajā dzirdēsim daudzu laiku klātesamību vienkopus, tiem nerimstoši traucoties nākotnē, bet trešais ir Kairos paraugstunda. "Kairos / Chronos" nav koncerts, kurā laiku mēra minūtēs. Tas ir koncerts, kurā laiku piedzīvo – kā plūsmu, kā uzplaiksnījumu, kā gaismu un ēnu. Un varbūt tieši tā mēs šodien varam nonākt tuvāk tam, ko nozīmē dzīvot citos laikos.  

3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā izskanēs pavasara festivāla "Windstream" notikums - "Lielās piektdienas koncerts". Orķestris “Rīga” sava galvenā diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos programmu, kuras centrā būs Viļņa Šmīdberga darba “Tēvam” pirmatskaņojums ar Guntara Freiberga solo un Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas (Ella Macens) skaņdarba “Mākoņu maģija” pirmatskaņojums Eiropā. Tas 2024. gadā pirmatskaņots Sidnejā, tapis pēc Sidnejas Mūzikas konservatorijas simfoniskā pūšaminstrumentu orķestra pasūtījuma, vēlāk izskanējis arī orķestra turnejā Tokijā un Seulā, taču pēdējā redakcija, veltīta Orķestrim “Rīga”, izskanēs Rīgā. Komponiste atklāj: “Šis mans pirmais darbs pūšaminstrumentu orķestrim. Mani iedvesmoja rīti, vērojot saullēktus Sidnejas piepilsētā, kā arī mūža garumā lolotā apbrīna pret mākoņiem. Skaņdarbs pēta gaismas un mākoņu mijiedarbību – enerģiju un pārmaiņu maģiju, kas rodas brīdī, kad satiekas gaisma un mākonis. Reizēm tā ir askētiska, majestātiska un maigi izkliedēta; citkārt — drosmīga, skaļa un visaptveroša. Esmu bezgalīgi pateicīga dabai, kas mani ieskauj – tā ir nemitīgs iedvesmas un līdzsvara avots.” Sarunā ar komponisti - par Ellas ikdienu Sidnejā, kas norit starp komponēšanu, dabu un mūzikas konservatoriju, par pieeju kompozīcijai un sajūtām, krāsām, ko tā rada un detalizētāks skats arī Ellas skaņdarbā "Mākoņu maģija" - kā komponiste to radījusi gan no muzikālās, emocionālās, gan tehniskās puses.

Lielās Piektdienas koncertā 3. aprīlī Rīgas Doma mūzikas direktors un katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis piedāvā programmu, kuras centrā būs izvērstais Pētera Vaska Cantus ad pacem, Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdijas, Fantāzija un fūga solminorā BWV 542, Imanta Zemzara darbs “Mežezers” un Aivara Kalēja dramatiskais Krustaceļa vēstījums “Via dolorosa”. Sarunā ar Aigaru Reini - par šī gada jubilāriem - Vaskam, Zemzarim un Kalējam - veltīto koncertciklu Rīgas Domā, par ceļu pie viņu mūzikas, Rīgas Doma ērģeļu simtgadi un reiz veiktajām pārbūvēm, par 3. aprīļa koncerta programmā iekļautajiem vēstījumiem un kompozīciju rašanās vēsturi un vēsturisko fonu.  Aigars Reinis: Aprīlis ir bagātīgs mēnesis latviešu mūzikā, jo trīs tiešām izcili komponisti ir dzimuši tieši aprīlī, un ik pēc pieciem gadiem mēs svinam viņu jubilejas. Tie ir Pēteris Vasks, kura mūzika jau skan visur pasaulē saistībā ar jubileju, Imants Zemzaris un Aivars Kalējs. Domājot par šīm jubilejām, likās, ka negribas kādu vienu atsevišķi izcelt, vajadzētu apvienot, tāpēc radās doma izveidot veselu jubileju festivālu ar septiņiem koncertim. Divi jau ir notikuši, vēl pieci priekšā. Kurā brīdī latviešu meistariem piepulcējās Johans Sebastiāns Bahs? Vai tā ir tā pārbaudītā vērtība, ka ar Baha mūziku var līdzsvarot jebkuru komponistu un viņš ir lielisks sasaistes materiāls? Es domāju, šie trīs komponisti nav necik mazākā mērā ievērojami kā Bahs. Mūzika ir tikpat dziļa, un gribētos novēlēt arī viņiem skanēt mūžīgi. Bet jāsaka, tepat drīz ir arī Baha dzimšanas diena. Tradicionāli mums tas ir Baha mēnesis, šobrīd ir arī ciešanu laiks, Baha mūzikā to droši vien var izstāstīt vislabāk. Ko paši jubilāri teica par to, ka viņu mūzika izskanēs ne tikai vienā koncertā, bet veselā koncertu ciklā? Reakcijas bija atšķirīgas vai tomēr bija kas vienojošs? Varbūt tā nespēju izvērtēt, katram atšķirīgi, sevišķi Pēterim Vaskam, kursm vienā citā jubilejas koncertā teicu, ka tā būs. Viņam šobrīd mūzikas dzīve ir ļoti pārsātināta - vienu dienu ir vienā valstī, otru dienu otrā, tad dodas uz Liepāju, tad atkal atpakaļ. Viņam šobrīd ļoti intensīvi jāklausās sava mūzika. Bet domāju, ka tā ir lielākā velte komponistiem, ka viņu mūzika skan. Varbūt jubilejas gads, bet tā ir reize atkal akcentēt šo komponistu devumu. Mēs izspēlējam visu šo komponistu ērģeļmūzikā sarakstīto, jo gan Pēterim Vaskam, gan Imantam Zemzarim šie skaņdarbi skaitās seši. Aivaram Kalējam, protams, ir stipri vairāk, pašam ērģelniekam esot. Es domāju, reta izdevība, ka viss šis klāsts izskan šī pusotra mēneša laikā. Bahs, protams, ir katra topoša ērģelnieka ēdienkartē, bet kurā brīdī parādās Zemzara, Vaska un Kalēja mūzika? Pedagoģijā, protams, Bahs ir tā maizīte, ar ko sāk, un pamats. Ne tikai tāpēc - tā mūzika tiešām ir vērtīga un ārkārtīgi dziļa, bet droši vien arī didaktiska un izglītojoša ar fūgas mākslu koordinācijai ērģelniekam. Tā ir tāda ikdienas maizīte. Ne tikai, ka publika interesējas un Bahu vienkārši zina. (..) Kādreiz mēs aizmaldāmies citos laukos, spēlējam mūsdienu mūziku vai ko, bet vienmēr ir prieks atgriezties pie Johana Sebastiāna Baha. Šie latviešu opusi noteikti tiek cilāti arī jau studiju laikā, bet varbūt ne visi sarežģītības un domas sarežģītības dēļ, kā lai šo mūziku iznes. Bet jaunie studenti mācās un caur šo mūziku iepazīst latviešu dvēseli un latviešu komponistu rakstības stilu un emocijas, kas droši vien atšķiras no citu zemju komponistiem.  

Saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu notiek uz komponista Pētera Vaska 80. jubilejas mēneša sliekšņa, kas tiks pārkāpts 1. aprīlī ar koncertu Pater Noster Rīgas Sv. Jāņa baznīcā, bet turpināsies 16. aprīlī, komponista dzimšanas dienā, Aizputes Sv. Jāņa baznīcā un 23. aprīlī Rīgas Domā. Sigvards Kļava atklāj, kā gadu gaitā caur mūziku ir sadraudzējušās abu dvēseles un kāda laime ir dzīvot vienā laikā ar Pēteri Vasku. Viņš uzskata, lai iekļūtu šajā mūzikas brīnumā, ir vajadzīgs laiks, tāpēc atšķirīgs ir Pētera Vaska kora darbu iestudēšanas process ar Latvijas un ārzemju koriem. Uzzinām arī par dialogiem koncertprogrammās, par lūgšanām, kas kopīgas Pēterim Vaskam un Džeimsam Makmilanam, par eksistences formu un kalpību mūzikai un jauno tvartu, ko izdevniecība Ondine izdos aprīlī ar dažādos gados rakstītiem Pētera Vaska kordarbiem. Sigvards Kļava: Tas ir tiesa, ka nevaru novilkt robežu, kur beidzas mana personiskā dzīve un kur sākas darbs vai vispār došanās pie mūzikas lieluma - to nemaz tik viegli nevar nosaukt par darbu. Katrā ziņā man tā ir dzīve, un, esmu pilnīgi pārliecināts, arī Pēterim mūzika un mūzikas brīnums, un mūzikas gars - tā ir visa viņa dzīve. Tas gaišums un piepildījums, ko viņš atnes gan kā cilvēks, gan ar savas jaunrades klātbūtni - viņš mūs visus padara gaišākus, mierīgākus un godīgākus. Es pašlaik nevis kā radiointervijas formātā to saku, man tiešām tā liekas - ir kaut kāds ārkārtīgi skaists mirklis. Vēl šodien pieķēru sevi pie domas: cik jauki, ka mēs kopīgi dzīvojam šajā laika nogrieznī un varam viens otram uzticēt gan savas asaras, gan priekus, gan cilvēciskas likstas, ja tādas ir. Caur mūziku un muzikālo sadraudzēšanos noteikti ir sadraudzējušās arī dvēseles. Man ir tā laime un privilēģija, ka Pēteris bieži man atklāj muzikālās ieceres un nospēlē priekšā savu jaunradīto darbu. Un viņam interesē tavas domas. Vairāk kaut kādas manas sajūtas. Zinu, cik ļoti trausls, vienreizējs un piepildīts ir tas mirklis, kad kādam rāda priekšā savu jaunāko radošo devumu. Kaut vai tās ir druskas vai fragmenti, tās vienmēr ir kaut kas tik nozīmīgs, un Pētera gadījumā tas vienmēr ir pārdzīvojumu un degsmes pārpilns brīdis. Ļoti personiski katrā ziņā. Vai kā izpildītājmākslinieks jūti īpašu gaisotni, kad klausītāju vidē ir Pēteris Vasks? Redzi, mēs kopā, es negribu teikt, ka attīstamies, bet izauklējamies, izaugamies. Bija pilnīgi citādas sajūtas pirms 30 gadiem, kad mēģināju interpretēt kādu viņa opusu, kāda tad bija šī ļoti lielā bijības un uztraukuma sajūta, kas bieži vien traucēja muzikālajai sajūtai. Šodien, kad satikāmies mēģinājumā, bija pilnīgi atgriezenisks efekts vai afekts, ka Pētera klātbūtne ar savu iekšējo un izjūtamo gaišumu ārkārtīgi palīdz gan strādāt, gan būt kopā un izpildīt mūziku. Es teiktu, ka tas ir tāds eņģelisks gaišums, ka tas palīdz un piepilda, nevis ir uztraukums “ko Pēteris tagad teiks”, kaut gan skaidri un gaiši mēs visi zinām, ka Pēteris ir ārkārtīgi godīgs savās izjūtās un savā pārliecībā - viņš kopīgi priecāsies par visām veiksmēm un būs atklāts arī par kādām neveiksmēm vai kļūdām. Tāda ir mūsu ikdiena. Pieskaršanās un dzīvošana viņa mūzikā pierāda seno patiesību, ka pie mūzikas un vispār mākslinieciskām patiesām dzīlēm tu nonāc tikai laikā, un ka mūzika, kur salīdzini, kāds bija pirmatskaņojuma brīdis, kad tev liekas “uh, ah, cik tas viss bija kolosāli, skaisti, pārliecinoši”, kā, ejot cauri atskaņojumiem un atskaņojot opusus 10. un 50. reizi, pēc tam var atšķirt tās milzīgās atšķirības, kādas bija pirmreizēji un kādas ir, paģērot pārdzīvojumu un pieredzi, kas ir bijusi, interpretējot to visu daudzkārt.

Teātra dienai par godu šogad Latvijas Nacionālais teātris sagatavojis koncertu "Ar mani atkal runā... Ilze!", kas notiks 27. un 29. martā, savukārt 30. martā gaidāms labdarības koncerts "Ja skatuves dēļi sāktu runāt" – veltīts aktieru veccmeistaru atbalstam. "Klasikas" studijā tiekamies ar fonda “Rampa” valdes priekšsēdētāju, aktrisi Daigu Gaismiņu un aktrisi Zani Dombrovsku, lai runātu par teātra dienas koncertu tradīciju Nacionālajā teātrī, par nepieciešamību pēc pozitīvā tēla, ko koncertā "Ar mani atkal runā... Ilze!" iemiesos Ilze un Smuidris, par kritiskās domāšanas attīstīšanu caur humoru un veidiem, kā teātra valodā risināt problēmas. Koncertā satiksies gan latviešu tautasdziesmas un angļu hiti latviešu mēlē, gan kora dziedājums un trīs tenoru opera. Sarunas gaitā arī par teātra galveno uzdevumu – aicināt skatītājus domāt – un emociju atmodināšanu, arī dzīvās mākslas tēlu, fonda "Rampa" darbību un sadarbību ar visu teātru aktieriem, lai sniegtu atbalstu teātra vecmeistariem, kā arī labdarības izsoli, kurā ikvienam būs iespēja iegādāties aktieru un režisoru darinātus meistardarbus.

2026. gada aprīlī aprit 90 gadi kopš komponista Agra Engelmaņa dzimšanas, un, godinot komponista, pedagoga, mākslinieka un kultūras darbinieka veikumu, šonedēļ īpašā koncertā Liepājas "Lielajā dzintarā" skanēs Engelmaņa Rekviēms – darbs, kas pirmatskaņots 1995. gadā Lielajā Ģildē, taču palicis nepabeigts. Pēc orķestra iniciatīvas rekviēma noslēdzošo daļu “In Paradisum” radījis Ēriks Ešenvalds, kas šajā koncertā piedzīvos pirmatskaņojumu. Ar komponistu un diriģentu Andri Vecumnieku "Klasikas" studijā pārrunājam 28. martā gaidāmo koncertu kopumā, kā arī abus pirmatskaņojumus – gan Ešenvalda "In Paradisum", gan viņa paša jaunāko simfonisko darbu Sinfonia G jeb simfoniju Solmažorā. Šī simfonija ir īpaša ar to, ka tā satur vokālus elementus, kuros izmantota Agra Engelmaņa dzeja, tādējādi veidojot ciešu saikni starp abiem komponistiem. Runājam arī par sadarbību un uzdevumiem mūziķiem – Liepās Simfoniskajam orķestrim un Valsts Akadēmiskajam korim "Latvija" un dziedātājai Annijai Kristiānai Ādamsonei. Savukārt sarunā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu kavējamies viņa atmiņās par tikšanos ar komponistu Agri Engelmani, par viņa mūzikas iedvesmoto "In Paradisum", kura pamatā izmantots citāts no Engelmaņa Rekviēma, par darbu pie šī opusa un paralēli tapušajiem un topošajiem darbiem gan korim no Amerikas, gan jaunajam baletam, kas pirmizrādi piedzīvos pēc gada.

Svinot leģendārā amerikāņu trompetista Mailza Deivisa (Miles Davis, 1926–1991) simtgadi, Latvijas Radio bigbends 26. martā koncertā Spīķeru koncertzālē piedāvās klausītājiem viņa interpretāciju par Džordža Gēršvina (George Gershwin) operas “Porgijs un Besa” tēmām, kas gadu gaitā kļuvušas par džeza standartiem. Ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu saruna par Mailza Deivisa un Gila Evansa radošo sadarbību, par Deivisa spēju adaptēties arvien jauniem un citādiem stiliem, par to, cik svarīgi ir interpretēt ne tikai mūziku, bet arī sevi un to, vai maz pastāv robeža starp veclaiku atmosfēras atspoguļošanu un mūsdienu interpretāciju. Mailzs bija gan trompetists, gan komponists, gan dažādu sastāvu vadītājs un bezbailīgs novators. Nepilnas piecas desmitgades ilgās radošās darbības laikā Mailzs sniedzis būtisku ieguldījumu gandrīz visu nozīmīgāko džeza novirzienu attīstībā, veicinot dažādu stilistisku rašanos un popularitāti, tostarp fusion, cool jazz un modal jazz.