Pa ceļam ar Klasiku

Atklājot jauno Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, svinīgi pasniegta LNSO fonda Izcilības balva, kas tikusi klarnetistam Mārtiņam Circenim, savukārt speciālbalva piešķirta arfistei Ievai Šablovskai. Balva 5000 eiro apmērā pasniegta kā atzinība mūziķiem par teicamu profesionālo sniegumu, inovatīvām un radošām idejām repertuāra izstrādē kamermūzikas ciklos un izglītojošajos koncertos, kā arī par aktivitātēm, kas stiprina LNSO tēlu Latvijas un pasaules kultūras vidē. LNSO 100. sezonas rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks, savukārt rezidējošā māksliniece – čelliste Kristīne Blaumane. Šos jaunumus šodien preses konferencē pavēstīja LNSO direktore Indra Lūkina. Tajā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, LNSO fonda pārstāvis Jānis Jenzis un diriģents Tarmo Peltokoski. Sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 13. un 14. septembrī skanēs austriešu komponista Gustava Mālera Astotā jeb "Tūkstošu simfonija". LNOB, LNSO un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un solistu ansambli – soprāniem Silju Ālto, Čenu Reisu un Anniju Kristiānu Ādamsoni, mecosoprāniem Justīnu Gringīti un Zandu Švēdi, tenoru Tuomasu Katajalu, baritonu Rinaldu Kandalincevu un igauņu basu Ainu Angeru – atskaņos šo vērienīgo Mālera skaņdarbu. Atskaņojuma muzikālā vadība būs somu diriģenta Tarmo Peltokoski rokās. Indra Lūkina atzīmē, ka ar Mālera simfoniju orķestris atklāj 100. jubilejas sezonu, vienlaikus šis ir pēdējais koncerts mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Peltokoski vadībā šādā statusā. Peltokoski pauda pateicību par sadarbību ar LNSO. "Esmu ārkārtīgi pateicīgs par aizvadītajiem trijiem gadiem, kas manā dzīvē bijuši tik nozīmīgi. Man būs vislabākās atmiņas par Rīgu. Es mīlu šo valsti, šo orķestri un jūs visus – gan klausītājus, gan orķestra ļaudis. Esmu pateicīgs, ka man tika dota iespēja te strādāt, pateicos arī par jauno titulu – tā, ka varēsim turpināt mūsu draudzību. Tiešām nevēlos doties projām, esmu ļoti skumjš. Teiksim tā – pagātnē esmu pieļāvis dažas kļūdas. Dzīve tiek plānota vairākus gadus uz priekšu. Un tur, kur esmu savu vārdu ierakstījis, ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Labprāt būtu šeit vairāk, bet tas nebūs viegli, taču es centīšos. Šonedēļ, kad iezīmējas manas pagaidu atvadas, atskaņosim izcilāko, plašāko un skaļāko no visām simfonijām – Mālera astoto. Kāpēc gan nedoties projām ar blīkšķi! Šī tiek saukta par tūkstoš mūziķu simfoniju, mums gan tik daudz mūziķu nebūs, būs aptuveni 250 – ar to pietiks, jo mums pagaidām vēl nav atbilstošas koncertzāles, bet centīšos rūpēties arī par to. Būs aizkustinoša nedēļa, būs divi koncerti.  Mālera Astotā simfonija ir viens no izcilākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Simfonija ir divdaļīga, tas ir netipiski, turklāt tā rakstīta divās valodās. Tā tapusi 1906.tajā gadā – īsā laika periodā, vienas vasaras laikā. Komponists teicis: „Klausieties, kā skan visums! Tās vairs nav cilvēku balsis, bet saules un planētas, kas riņķo orbītā.” (Aptuveni tā, tas bija vāciski). Pirmā daļa ir latīņu valodā, veidota uz himnas „Nāc, radošais gars” bāzes, un, lai gan tā ir simfoniski veidota, tomēr vairāk atgādina kantāti vai moteti. Daļa nav ļoti  gara, aptuveni 20 minūtes, bet ir ārkārtīgi skaļa. Ir vajadzīgi 3 kori, 7 solisti, ērģeles un lielisks orķestris. Otrā daļa – aptuveni stundu gara, tās pamatā – vācu literatūras dižākā darba - Gētes „Fausta” aina, kurā Fausta dvēsele dodas uz debesīm, viņu pavada agrākās mīļotās gars un sagaida Jaunava Marija. Viss noslēdzas ar izcilo kori  – nezināmu cilvēku un eņģeļu balsis slavina mūžīgo sievišķo, lai kas tā arī nebūtu. Šī daļa tā skaisti pieliek – negribētu teikt punktu, bet drīzāk gan komatu kaut kam, kas iesākās 2022. gada janvārī man ar šo brīnišķīgo orķestri. Nākamvasar atgriezīšos Cēsu mākslas festivālā ar Vāgnera operu. Aizvadīto triju gadu laikā man bijusi tā laime atskaņot 3 Vāgnera operas – trīs pēdējos viņa pabeigtos darbus: „Zigfrīds”, „Dievu mijkrēslis” un „Parsifāls”. Tā kā „Parsifāls” ir viņa pēdējais darbs, mums nāksies hronoloģiski pakāpties atpakaļ, un būs ļoti loģiski izstāstīt Parsifāla dēla Loengrīna stāstu. Tas būs nākamgad augustā, gaidu ar nepacietību. Pēc tam tiksimies biežāk, jo man jāparūpējas par šo orķestri, koncertzāle man ir ļoti svarīgs projekts, jo gan šī valsts, gan šis orķestris ir pelnījis jaunu koncertzāli. Es arī vēlos iesaistīties jaunā mākslinieciskā vadītāja meklējumos. Orķestrim ir vajadzīgs labs mākslinieciskais vadītājs. Labāk, lai nav neviena, nekā ir slikts. Tāpēc vēlos būt klātesošs vismaz garīgi. Man šī nedēļa ir ļoti skumja, tāpēc nevēlos vairāk neko teikt – tiksimies divos koncertos šajā nedēļas nogalē." Peltokoski 2026./2027. gada sezonā kļūs par Tulūzas Nacionālā Kapitolijas orķestra un Honkongas filharmoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, iepriekš strādājot kā šo amatu pienākumu izpildītājam. Turklāt 2025./2026. gada sezonā viņš sāk trīs gadu rezidenci kā Dortmundes koncertzāles ekskluzīvais mākslinieks.

Dzintaru koncertzālē no 12. līdz 14. septembrim trijos koncertos izskanēs 22. starptautiskais kamerorķestra “Kremerata Baltica” festivāls. Vairāk izzinām sarunā ar "Kremerata Baltica" izpilddirektori un valdes locekli Ingrīdu Zemzari. "Festivāla rīkošana ir gan pārbaudījums, gan liels prieks. Šī festivālam ir jau trešā mājvieta, un mēs esam ļoti priecīgi par visām mājvietām un mūsu draugiem, kas mūs šajā festivālā ir uzņēmuši. Protams, ka Dzintaru koncertzāle ir ļoti īpaša un mēs priecājamies tur būt," viņa stāsta. Atskatoties pagātnē, Ingrīda Zemzare stāsta, ka festivāla veidošanā gadu gaitā bijušas dažādas producentu pieejas. "Viņi ir dažādi, līdz ar to arī mūsu festivāla veidols ir mazliet mainījies. Pirmie festivāli Siguldā bija absolūti radošs domas lidojums un visi festivāla koncerti bija kā vienots veselums. Parasti bija arī kāda viena doma, no nosaukumiem vien var saprast. (..) Tas mazliet turpinājās arī Cēsīs. Iedvesmotājs bija Gidons Krēmers un viss orķestris, bet mums labs partneris bija Inese Zagorska, un tad mēs to tā pārcēlām uz Cēsīm, tas bija ļoti skaisti. Dzintaru koncertzālē ir cits koncepts. Mēs sākumā spurojāmies, bet tad pieņēmām. Katrs koncerts ir atsevišķa pērle un tas, kas visus vieno, ir Gidons Krēmers. Viņš ir tas, kurš nosaka festivāla virzību, programmu un gaisotni. Mēs vairāk skatāmies uz katru koncertu, tajā pašā laikā, protams, mums pašiem ir iekšēji skaidri virsuzdevumi." Festivāla solisti: Paulīne van der Resta (Pauline van der Rest, vijole) Gidons Krēmers (vijole) Kremerata Baltica Reinuts Teps (Reinut Tepp, sagatavotās klavieres) Programmā: A. Perts, F. Meldelsons, D. Šostakovičs, O. Mustonens.  

Sestdien, 6. septembrī, “eS14” kopienas centra pagalmā, Sīmaņa iela 14, festivālā "Baltā nakts" ar programmu "Pie horizonta" uzstāsies jauna mūziķu apvienība Trio Loufoque. Tajā apvienojušies klarnetiste Laima Ratniece-Miltiņa, čellists Kristaps Grīnbergs un pianiste Anna Ivanova. Koncertā piedalīsies arī flautiste Elza Ratniece-Miltiņa. Koncerta laikā būs baudāma ne tikai mūzika, bet arī Mairitas Coņevas krāsu pasaule - uz skatuves taps gleznas. Inta Pīrāga sarunā lūdz paskaidrojošu komentāru par trio franču nosaukumu un izrunu, tad runāts tiek par vilkmi uz kamermuzicēšanu un eksperimentiem. Laima atklāj, ka tiem pamatā ir Alises Bērziņas-Rozenbahas jaundarbs "Waterfall" un iepazīšanās ar komponistu Ernestu Valtu Circeni, kā arī brauciens uz Lionu. Programmā būs arī P. Plakida, G. Konesona un R. Mučinska darbi.  

Sarkanajā grāmatā ierakstītajai Dortmana lobēlijai ir nepieciešami ļoti tīri augšanas apstākļi. Par savu dzīves tā vietu izvēlējusies piejūras mežu apjozto Ummja ezeru, visdzidrāko Latvijas ūdens krātuvi. Eksperimentālā mūzikas teātra izrāde “Ummis un lobēlija” ir poētisks veltījums nevienlīdzīgajai pretstāvei starp dabas autonomiju un civilizācijas spiedienu. Par izrādi "Ummis un Lobēlija" teātra festivālā "Homo Novus" saruna ar izrādes veidotāju, komponistu Ernestu Valtu Circeni. "Izrādes kontekstā metaforiskā līmenī mīlasstāsts noteikti ir, jo lobēlijai ir nepieciešams Ummis, un tur veidojas sava veida līdzatkarība. Bet izrādes tēmu līmenī vai izrādes sižetiskajā līknē mēs to tik ļoti neakcentējam," atklāj komponists. "Mēs vairāk skatāmies uz Ummi plašāk – uz Ummja pasauli, ko līdzapdzīvo arī lobēlija. Pievēršamies dažādām Ummja perspektīvām – gan par ezeriem kā nozīmīgu parādību latviešu mitoloģijā, pieskaramies latviešu teikām, gan aplūkojam Ummja augu pasauli. Ir ļoti daudz dažādu augu nosaukumi, kas ir ap Ummi un Ummī iekšā. Mēs apspēlējam tos, līdz ar to mums ir samērā svarīgs bioloģiskais aspekts. Tāpat arī cilvēciskais, jo mēs šo trauslās lobēlijas un Ummja saikni attiecinām arī uz cilvēku, uz cilvēku un dabu, uz cilvēka darbības ietekmi attiecībā pret dabu. Piemēram, tādēļ, ka lobēlija šeit aug, vasarā nedrīkst peldēties Ummī, ir aizliegums pat bradāt. Tas mums vienmēr ir licies ļoti interesanti, kā tāda maza, trausla ziediņa dēļ var būt tik liels aizliegums. Un tajā ir kaut kas ļoti skaists un daudz pasakošs par cilvēka ietekmi uz dabu un cilvēku–dabas attiecībām."    

Līdz 28. septembrim Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Tas pieteikts ar nosaukumu "Simurga nams" un tā mākslinieciskā vadība uzticēta Eiropā bāzētai kuratoru apvienībai "Slavs and Tatars" un Mihalam Gžegožekam. Pasākuma rīkotāji skaidro, ka, izmantojot mītisko putnu Simurgu kā simbolu, šīgada festivāls pievērsīsies transnacionālo saišu un brīvības kritiskajam stāvoklim pasaulē, kur cilvēka identitāte bieži tiek uztverta vienkāršoti. Par festivālu stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore, "Survival Kit" dibinātāja un radošā direktore Solvita Krese, mākslas kolektīva "Slavs and Tatars" dalībnieks, viens no "Survival Kit 16" izstādes kuratoriem Pajams Šarifi (Payam Sharifi), "Survival Kit 16" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis un arhitektu biroja OAD dizainere un ainavu arhitekte, “Grīziņdārza” vīzijas un attīstības attīstītāja Zane Legzdiņa. Solvita Krese: "Festivālu iedibinājām 2009. gadā. Patiesībā nedomājām, ka tas būs festivāls, vienkārši reaģējām uz ekonomisko krīzi, kas Latviju smagi skāra. Bija daudz tukšu veikalu, tukšu telpu un šķita, ka tās vajag apdzīvot, ievācāmies kopā ar māksliniekiem, mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi, paši visu darījām, veidojām savām rokām, lai ar radošo enerģiju piepildītu šo tukšumu. Un tā tas festivālam iegājies, ka vienmēr izmantojam tukšas telpas, dodamies no vienas vietas uz nākamo. Kopš 2009. gada festivāls ir izaudzis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Baltijas reģionā, festivāls ir apjomīgs, ar starptautisku izstādi tā centrā un ļoti dinamisku publisko programmu. Sākumā vairākus gadus spriedām, vai ir jēga veidot festivālu ar nosaukumu "Survival Kit", bet pēdējos desmit gados, īpaši pēdējā laikā ir arvien vairāk iemeslu domāt par “izdzīvošanas komplektu”. Ģeopolitiskās krīzes, karš Ukrainā un Gazā, pandēmija, ekoloģiskās katastrofas – tas viss liek domāt par nākotnes scenārijiem un to, kā izdzīvosim. Šogad festivālu kūrēt esam aicinājuši mākslinieku kolektīvu "Slāvs and Tatars", kura intereses sniedzas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim. Un šī nav nejaušība. Pēdējos trijos gados, kopš Krievija Ukrainā izvērsusi plaša mēroga iebrukumu, esam vairāk uzmanību pievērsuši Centrālajai Āzijai un Kaukāzam. Ceram veidot horizontālu tīklu starp Postpadomju teritorijām un Austrumu Eiropu. To nediktē ne Rietumeiropa, ne Maskava, bet mēs cenšamies rast jaunu solidaritātes formu. Šogad izstādes nosaukums ir “Simurga nams”.  Simurgs ir mītisks putns, labi zināms austrumu kultūrās. Bet es vēlējos atrast arī kādas līdzības latviešu kultūrā. Un sapratu, ka daudzās latviešu tautas pasakās figurē Brīnumputns. Viņš ir tāds kā glābējs. Ir pasaka, kurā aklā karaļa trešais dēls ar laipnību un gudrību pārvar dažādus šķēršļus, atrodo Brīnumputnu un aizvedot to atpakaļ pie tēva – Karalis, dzirdot Brīnumputnu dziedam, atgūst acu gaismu. Domāju, ka mūsdienās, šajā trakajā pasaulē, mums tādi Simurgi vai Brīnumputni ir ļoti nepieciešami, lai tie izdziedinātu mūsu laika aklos karaļus." Pajams Šarifi: "Aizvadītajos trīsdesmit gados pēc padomju savienības sabrukuma, katra valsts ir centusies spodrināt savu nacionālo identitāti, kopt savu valodu, un tas ir brīnišķīgi. Bet tas noved pie identitātes sašaurināšanas, nacionalitāšu norobežošanās un aktivitāšu limitēšanas. Un mūs, ne tikai kā māksliniekus, bet vienkārši kā cilvēkus, interesē, ko kopīgu varam atrast, kas mūs vieno. Tās nav politiskas saites, bet piemēram, šāds mītisks putns. Tādu zina Irānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā un vēl citās zemēs līdz pat Ukrainai. Simurgs mūsu pasaules daļā ir tikpat zināms kā ērglis jūsu pusē. Un kad es saku „ērglis”, uzreiz prātā nāk konkrēts attēls. Ērglis vairākām valstīm ir nacionālais simbols, to redzam Vācijas, Polijas, Albānijas karogos. Ērglis vienmēr ir mačo, ļoti maskulīns, tas simbolizē impēriju un nacionālismu. Nekad neesmu redzējis ērgli attēlotu kā sievišķu būtni. Tas vienmēr ir tāds slinks toksiskās maskulinitātes paveids. Savukārt Simurgs ir pavisam citādāks. Tas ir mistisks putns, ko vari sasniegt tikai tad, ja atsakies no sava ego, tādā budisma izpratnē. Simurgs ir nebinārs, reizēm ar sievietes seju, reizēm ar suņa seju, vienmēr liesmo un pieder nevis šai, bet jau nākamajai pasaulei. Patiesa atklāsme bieži pieprasa simbolisku nāvi – atteikšanos no sevis tādā formā, kādā esi sevi līdz šim pazinis. Šī ekspozīcija ir par transformāciju, par idendtitātes pārtapšanu, par dažādām identitātēm, par transnacionālismu. Nevis tikai: ka esi latvietis, lietuvietis, polis, pat  ne caur defisi – britu-pakistānis, bet par to, ka domājam ārpus nacionalitātes robežām, meklējot to, kas mūs vieno. Vai nu tās būtu valodu grupas, līdzīgas rituāla prakses, tradīcijas – tāds ir šīs ekspozīcijas pamats. 

No 6. septembra līdz 11. oktobrim dažādās Rīgas kultūrvietās notiks Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivāls 2025, kas arī piedāvās bagātīgu programmu ar senās mūzikas koncertiem, koncertlekcijām un garīgās mūzikas notikumiem, pulcējot augsta līmeņa māksliniekus no Latvijas un ārzemēm – viņu vidū Ēriks Bosgrāfs, Elīna Šimkus, Mauro Pinciaroli u. c., kā arī ansambļi "Collegium Musicum Riga", "Neymann Ensemble", "Régence Sonore", "Coloquio 6" un citi.  Par festivāla mērķiem, katra koncerta tēmu un viesu izvēli izvaicājām Rīgas Senās mūzikas centra vadītāju un festivāla producenti Aiju Dimzu un pūšaminstrumentālisti Elīnu Vidriķi. „Man programmā vai festivālā nav viena mīļākā mākslinieka, bet akcents varētu būt uz to, ka te satiekas latviešu klausītājiem zināmi un iemīļoti mākslinieki ar tiem, kurus mēs vēl nezinām, bet gribam iepazīt,” stāsta Aija Dimza. „Vienmēr vajag kaut ko mazliet zināmu, lai sirds ielīksmo un gribas padziedāt līdzi kādu āriju vai dziesmu, un arī izglītojošo faktoru, ko mēs kopīgi ar klausītājiem varētu atklāt.” Programmas pieteikumā redzams, ka festivālā būs gan Itālijas valdzinājums, gan stāsti par mīlestību, gan saulrieta krāsas un sarunas. Likumsakarīgs ir Intas Pīrāgas jautājums, vai festivāla tēmai tomēr nav lielas nozīmes, lai senā mūzika piesaistītu mūsdienu klausītāju. Aija Dimza smej, ka tas savā ziņā vairāk esot mārketinga jautājums. „Mēs kultūras piedāvājumu bieži vien ļoti lielā mērā izvēlamies ar acīm. Vai uzrunā tēma vai mākslinieks – tas bieži ir otršķirīgi.” Otra studijas viešņa Elīna Vidriķe festivālā uzstāsies kopā ar "Neumann Ensemble", un koncertā skanēs itāļu, venēciešu mūzika. "Cilvēkiem patīk Itālija, īpaši Venēcija, un viens no mūsu dalībniekiem ir īstens itālis no Milānas. Tad nu izlēmām, ka šoreiz vajadzētu kaut ko itālisku. (..) Es spēlēšu blokflautas un baroka fagotu." Sarunā arī par “Sustainable Eeemerging” rezidenci un Eiropas Savienības programmas "Radošā Eiropa" atbalstu, atbilstošām koncertvietām Rīgā un pārsteigumiem.

Ar režisoru Tomu Treini sarunājamies par 2022. gadā uzrakstītās Mariusa fon Maienburga lugas "Nachtland" iestudējumu Dailes teātrī.  Lugas intrigas pamatā ir glezna, kas atrasta un bēniņos un kuras autors, iespējams, ir viens no visu laiku iznīcinošākajiem diktatoriem, bet galu galā izrādās, ka izrāde ir par mūsu pašu attiecībām ar pārdodamām vai nepārdodamām vērtībām, materiālā un ētiskā aspekta konfliktu, attieksmi pret pagātni un senčiem, cilvēces lielākajām traģēdijām agrāk un tagad. Mākslasdarbs kļūst par testa priekšmetu, un vērtību tam piešķir nevis mākslinieka talants, bet stāsts par mākslinieku.  Sarunā ar Tomu Treini gan par šo visu, gan arī par radošās grupas cilvēkiem, kas veido izrādi, un kuru vidū ir augstu talantīgais komponists Aleksandrs Avramecs.  Toms Treinis: Sarežģītākais uzdevums bija, ka šis ir tāds materiāls, kurš no aktieriem pieprasa psiholoģiski precīzi izveidotus raksturus, kuri darbojas mijiedarbībā viens ar otru, un ar to mēs nodarbojāmies visu pavasari, kad sākām šo izrādi veidot. Maienburgs ir uzrakstījis atpazīstamus, arhetipiskus tēlus konkrētā situācijā, un šī situācija kļūst arvien sarežģītāka un komplicētāka, lugai attīstoties. Šis teksts pieprasīja to, ka man kā režisoram šajā reizē ir citādāka pieeja - man nebija jāaizraujas ar režisoristiskiem trikiem vai gājieniem, jo šeit bija nepieciešams panākt tādu sajūtu kā karstā dienā padzeroties koliņu - kaut kas burbuļojošs, atspirdzinošs, spraigs, tāds, kas nedaudz "iesit" pa galvu, un tajā pašā laikā tu jau esi iemests nākamajā notikumā. Sarežģītākais uzdevums ir izveidot šīs attiecības, lai tās būtu detalizētas, smalkas, dinamiskas, jo ļoti daudz vietas apdomāšanai vai refleksijai šī luga nepiedāvā. Tā vairāk piedāvā fantāziju skatītājiem, bet personāžiem ir ļoti būtiski būt situācijā klātesošiem. Ik pa brīdim lugā ir epizodes, kur liekas, ka notiek frontāla mijiedarbība ar skatītāju, un tad atkal citam ar citu, kas ir lugas pamatā un pārsvarā. Tev arī tā būs? Jā, mēs šo nepazaudējam. Maienburgs jau ir piedāvājis brīnišķīgu režisoristisku gājienu - ik pa laikam personāži runā ar publiku, uzrunā auditoriju, un šis gājiens attaisnojas, jo katram no personāžiem ir savs uzdevums attiecībā pret publiku, ko viņi mēģina apliecināt vai cenšas vērst skatītāju uzmanību uz savu patiesību, nevis kādu citu patiesību. Bieži vien viņi publiku izmanto kā vietu, kur dalīties ar kaut ko, kas viņiem šajā brīdī sāp attiecībā pret situāciju, kurā viņi spēlē kā aktieri. Mēs esam paturējuši šo principu un tas ir ļoti būtisks, jo tas jauc ceturto sienu. Mēs neskatāmies uz kaut ko, kas ir attāls no mums, bet tas tomēr ir stāsts par šodienas cilvēkiem, kas staigā mums apkārt. Šī situācija var piemeklēt jebkuru, kuram ir kāds mantojums gaidāms (smejas).

31. augustā Lēdurgā un 1. septembrī Rīgā saksofonists un komponists Toms Rudzinskis ar domubiedriem aicina uz projekta “Abyss” koncertiem. Taps arī otrais studijas albums, kas iecerēts kā turpinājums 2023. gadā izdotajam debijas ierakstam. Tajā piedalīsies dziedātāja Kristīne Cīrule, ģitārists Igors Osipovs (Ukraina/Vācija), taustiņinstrumentālists Povels Vīdestrands (Zviedrija/Vācija), kā arī dāņu mūziķi - Kenets Dāls Knudsens (basģitāra) un Matiass Fišers (bungas), ar kuriem Toms sadarbojies vairākkārt – tostarp arī Latvijā plašāk izskanējušajā albumā “Space Big Band” (2021). Sarunā ar saksonfonistu un komponistu Tomu Rudzinski - par projekta "ABYSS" trīs koncertiem Lēdurgā un Rīgā, par topošo albumu un tuvo mācību gadu, kas arī Tomam nesīs jaunus izaicinājumus.  Liene Jakovļeva: Vai šī vasara tev ir aizņemtāka nekā citas? Toms Rudzinskis: Jā, ir tā, ka es jau trīs gadus esmu arī pasniedzējs un vasarā man ir brīvdienas. Tā ir arī laba iespēja rakstīt jaunu mūziku, un šī vasara bijusi patiešām piesātināta ar jaunas mūzikas radīšanu. Projekts "ABYSS" man ir ļoti nozīmīgs, daudz esam spēlējuši Vācijā, Berlīnē, kur dzīvoju līdz 2022. gadam. Esam daudz muzicējuši un arī ierakstījuši albumu, kurš pirms diviem gadiem saņēma "Zelta mikrofonu". Liels prieks turpināt šo projektu, ir radīta jauna mūzika, manuprāt, dziļāka, interesantāka. Albums tiks ierakstīts, un man būs prieks šo mūziku pirmoreiz prezentēt gan Rīgā, gan ārpus tās. Albums būs arī rokās turams. Jā, man tomēr patīk fiziskais formāts, tad to uztver ne tikai audiāli, bet arī pataustot un palasot. Albuma izdošanu plānojam nākamgad rudenī, un pašreiz strādājam ar manu nelielo komandu pie tā, plānojam dalību festivālos un dažādus koncertus Eiropā. Būs arī pamatīga albuma prezentācija jārīko Latvijā, jo šeit vienmēr ir prieks spēlēt un vienmēr ir prieks satikt atbalstītājus un draugus. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Saruna ar saksonfonistu un komponistu Tomu Rudzinski par projekta "ABYSS" koncertiem Lēdurgā un Rīgā, par topošo albumu un tuvo mācību gadu, kas arī Tomam nesīs jaunus izaicinājumus.  Liene Jakovļeva: Ar prieku Klasikas studijā sveicinu ciemiņu – džeza mūziķis, saksofonistu Tomu Rudzinski. Ar lielāmgrūtībām esam atraduši laiciņu arī sarunai. Lasu, ka arī mūziķiem ir izdevies rast iespēju trim koncertiem, bet runāsim gan par to, han par augusta beigu un septembra sākuma koncertiem. Vai šī vasara tev ir tāda aizņemtāka nekā citas? Jā, ir tā, ka es jau kādu laiku, pēdējos trīs gadus, esmu arī pasniedzējs, tā kā vasara man brīvdienas nozīmē ļoti nosacīti. Tajā pašā laikā bija laba iespēja rakstīt jaunu mūziku, tā ka šī vasara bijusi patiešām piesātināta ar jaunas mūzikas radīšanu. Pau pavisam, pavisam drīz plānojam projektu, kurš man ir ļoti dārgs, kuru daudz esam spēlējuši gan Vācijā, un šoreiz spēlējuši gan Berlīnē, kur es dzīvoju līdz 2022. gadam. Esam daudz muzicējuši, esam daudz spēlējuši un esam arī ierakstījuši albumu, kurš tika godināts kā viens no tik labiem, ka par to dabūjām "Zelta mikrofonu" pirms diviem gadiem. Tā ka būs prieks turpināt ar to pašu projektu un ir radīta jauna mūzika, man liekas pat dziļāka, interesantāka un dzīvajā izpildījumā mēs beigās dzirdēsim, kā tas skan, bet man liekas, ka būs patiešām ļoti smuks albums, kuru ierakstīsim un man būs prieks šo mūziku pirmo reizi prezentēt gan Rīgā, gan ārpus tās. Albums būs arī rokās turams. Jā, man tomēr patīk tās fiziskās kopijas, tāpēc ka tajā brīdī, kad tu skaties albumu, tev viņš vislabāk paliek prātā, tu viņu uzver ne tikai audiāli, bet arī tā, ka to patausti un palasi, varbūt tur iekšā ir kaut kas pierakstīts un arī kaut kādas pārdomas. Tā ka man patīk tie fiziskie formāti. Vismaz vinilu noteikti gribētos diska formāts – jāskatās, kāds būs pieprasījums, jo mūsdienās daudzi teic, ka viss kaut kas vēl var mainīties. Tā kā faktiski plānojam fiziskas kopijas un plānojam albuma izdošanu nākamgad ap rudeni, un mēs arī pašreiz strādājam ar manu komandu. ir ir neliela komanda: strādājam pie nākamā gada un plānojam festivālus un dažādus koncertus Eiropā, un tad jau ka arī tāda pamatīga albuma prezentācija būs jātaisa Latvijā, tāpēc ka Latvijā jau vienmēr ir prieks spēlēt un vienmēr ir prieks satikt atbalstītājus un draugus. Bet vispār mums jāpasaka, ka šis ir tas projekts ar nosaukumu "Abbys". Vai tu vari arī mazliet poētiski iezīmēt nosaukuma rašanās cēloni? Un arī galu galā turpinājumu, ja jau ir šis turpinājums? "Abbys" tieši tulkojot no angļu valodas, nozīmē – bezdibenis, un bezdibenis – tieši tā iemesla dēļ, ka tam nav robežu. Šī projekta sakarā mēģinu izpētīt dažādus emocionālos slāņus visā tā pilnajā spektrā un saprast arī kaut kādas tās iespējamās gradācijas, kas mums ir pieejamas. Mēģinu izpētīt dažādus prāta stāvokļus, kādos mēs varam būt, arī dažādu emociju gammu, teiksim tā. Jau pie pirmā projekta sāku pētīt šo tēmu, kas man likās interesanta. Un kā tas varonis tiek veidots? kas ir tie labie paradumi un loģiskās izvēles labu stāstu izveidē, un tad, pētot šo, arī loģiski, ka tam varonim ir dažādas emocijas un dažādi notikumi, kuriem viņš iet cauri, un katrs varonis kā tēls rodas, un tur arī ir tas bezdibenis vienā brīdī, kur tam varonim šķiet, ka sabrūk, un viņš sāk meklēt sevi no jauna. Tas kaut kādā ziņā ir Abesas projekts kā tāds. Viņš patiešām ir par to sevis meklēšanu. It īpaši tāpēc, ka sākumā man šis lauks bija jāizpēta un tur ir daudz dažādi slāņi. Tā kā es arī kaut kādā ziņā esmu varonis šajā projektā, un es mēģinu izpētīt, kādas ir tās iespējamās emocionālās gammas.  Bet vai šīs gammas ir ļoti mainījušās kopš iepriekšējās reizes līdz šim? Ļoti! Ļoti. Cilvēks jau vispār var būt tā, kardināli nemaina, bet laiku pa laikam mainās apstākļi, kuros viņš dzīvo. Ir lietas, kas likušas pamanīīt. Tā ka transformācija tomēr notiek, bet kaut kādas traumas jau, protams, ir arī tādas, kādvs visi piedzīvojam – lielākus un mazākus pārdzīvojumus. Un tad tā transformācija noteikti ir notikusi. Un ir lietas, kuras pamainīt ir ļoti grūti.  Albumam ir arī nosaukums, kas redzams publiski. Nēē, nosaukuma gan mums pagaidām. Bet tam vajadzētu tapt. Tā pagaidām vienkārši saucam šo albumu. Bet programmatiskā daļa ir diezgan skaidra veidota. Pētu mazliet par to, ka būs civilizācijas noriets, un ziedu laikus drīzāk nepiedzīvosim.  Šis kolektīvs ir jūsu pulsiņš un kolektīvais ceļojums. Mani interesē, kā cilvēki, kā kolektīvs, kā viņi ceļo, kā transformējās, un kādas ir iezīmes šādā kopīgā ceļojumā. Šoreiz kolektīvs būs citādāks. Mazliet padomāju par civilizācijām, par to, kur mēs tagad esam, kā mums iet kā kolektīvam, un tur es mazliet papētu iespējamo krāsu gammu tieši šādā aspektā. Nu jā, kolektīvs var būt visa pasaule, viss milzīgais cilvēku kopums. Un kolektīvs var būt jūsu pulciņš un jūsu kodoliņš. Vai tas ir mainījies? Jā, tas ir gan mazliet mainījies, tāpēc ka arī dzīve ievieš kaut kādas savas korekcijas. Taču dzīvē ar laiku, spēlējot, sadarbojoties ar dažādiem mūziķiem, atrodam savus cilvēkus. Un es neticu, ka tie cilvēki, ar kuriem spēlēju Berlīnē, nebija mani cilvēki. Viņi noteikti bija mani cilvēki. No visādām pusēm braukuši! Starptautiski ar Kristi, kura ir vokāliste, neesam uzstājušies. Bet par pārējiem milzīgs prieks, ka mēs varam spēlēt un ierakstīties tieši šādā sastāvā. Kenedalu Kirtenu no Dānijas tie visi ir primāri mani draugi, viņi ir katrs par sevi izcili mūziķi, bet primāri viņi ir mani draugi, un man ir vienkārši prieks tikties ar draugiem un spēlēt kopā mūziku. Tas ir īstenībā liels, liels prieks, kad tā var būt, kad nodarbojamies ar mūziku ne tikai kā darbu, bet tam arī ir sociālais aspekts, kur mēs arī patiešām priecājamies. Spēlēsim ar Matiasu Matiasu Fišeru, dāņu bundzinieku, kurš ir kopā Ar Kenedālu. Matiass ir audzēknis Kenetam, kurš ir psniedzējs šajā universitātē. Matīss pats pasniedz Alburgas Universtiātē, bet viņi kā komada ir tik labi saspēljušies, ka tā ir viena no tādām lietā, par kuru man vairs nav jāutrucas... Vairāk un plašāk - ierakstā

Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga rīkotā koncertcikla "Vasaras vakara kamermūzika" ietvaros 29. augustā plkst. 20.00 skanēs Arnolda Šēnberga Trīsreiz septiņi dzejoļi no Albēra Žiro poēmas "Mēness Pjero". Klātienes sastapšanās ar 20. gadsimta austriešu skaņumākslas vizionāra Arnolda Šēnberga ikonisko melodrāmu "Mēness Pjero" ir allaž ļoti gaidīts un īpašs notikums ne tikai Latvijas koncertdzīvē vien. Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem to izdzīvos pasaules slavas priekšvakarā esošais soprāns Katrīna Paula Felsberga. Rīgā uzaugušais talants meistarību spodrinājis arīdzan Berlīnē. Tieši šīs metropoles izsmalcināto klausītāju uzmanībai Jaunās Vīnes skolas aizsācējs 1912. gadā pirmoreiz nodevis savu meistardarbu. Tajā ieaustās beļģu dzejdara Albēra Žiro vārsmas ir pārpilnas aforismu un simbolu, laikmetu satricinošu vērojumu un komentāru, spēcīgi rezonējot arīdzan ar laiku un apstākļiem, kādos šobrīd dzīvojam mēs. Šo daudzšķautņaino simbolista vārdos un pusvārdos formulēto tēlainību Šēnbergs uztvēris līdz smalkākajām niansēm. Kā gan citādi lai skaidrojam partitūrā iemiesoto emocionālās amplitūdas grandiozo vērienu, kuras atklāsmē sava loma gan čukstiem un dziedrunai, gan brīnumkrāšņām tembrkrāsu spēlēm, gan galvu reibinošiem ritma paterniem un aizrautīgi izskaitļotiem skaņurindu veidoliem.  Koncertā piedalās: Katrīna Paula Felsberga /vokāls/ Vita Rozēna- Gaļicka /flauta/ Mārtiņš Circenis /klarnete/ Ivars Brīnums /vijole/ Dārta Trasune /čells/ Rihards Plešanovs /klavieres/ Diriģents Artūrs Oskars Mitrevics Par visu plašāk stāsta Artūrs Oskars Mitrevics, Dārta Trasune un Rihards Plešanovs, atklājot, kāpēc Šēnberga "Mēness Pjero" reti tiek atskaņots Latvijā, kas katram no mūziķiem ir viņa Pjero, vai šis ir tik pašpietiekams opuss, ka tam koncertā citu līdzās negribas likt...   Daži cilvēki, kuri jau kādu laiciņu dzīvo Šēnberga mūzikas pasaulē, varbūt un vispār viņa filozofijas un noskaņu pasaulē, lai gatavotos vienam no vasaras vakara kamermūzikas notikumiem - Arnolda Šēnberga "Mēness Pjero" atskaņojumam. Vai es maldījos, teikdama, ka jūs dzīvojat tieši šajā pasaulē? Varbūt ne tikai tajos mēģinājumu laikos, bet varbūt kādreiz kādā nakts stundā kaut kas parādās kā vīzija? ARTŪRS OSKARS MITREVICS: Jā, no savas puses runājot, es šajā pasaulē sāku dzīvot jau kopš vasaras sākuma, ja ne pat vēlā pavasara. Bet tagad, pēdējās nedēļās, kopš sākušies aktīvi mēģinājumi, jāsaka, "Mēness Pjero" neizkāpj no galvas nevienu brīdi. Ir smieklīgi pamosties dažkārt no rītiem vai iet arī gulēt ar melodrāmām galvā. (Smejas.) Tu esi uzaicināta persona, tad tu saproti, ka, no vienas puses, viss ir kārtībā. Bet varbūt ne viss ir kārtībā? ARTŪRS OSKARS MITRĒVICS: Viss kārtībā būs tad, kad būs izskanējis šis darbs ar nosaukumu "Trīsreiz septiņ dzejoļi" no Albēra Žiro poēmas. Es nemaz īsti nebiju zinājusi, ka arī tā šis skaņdarbs tiek apzīmēts. Dārta, vai tajā, ka skanēs "Mēness Pjero" ir tava "vaina"? DĀRTA TRASUNE: Nedaudz ir "mana vaina". No sākuma, kad bija jāiesniedz projekti, es uzrunāju flautisti Ditu Rozēnu-Gaļicku, jo vienkārši domāju, ka vajadzētu spēlēt kopā. Man gribējās tieši kameransamblī ar pūtējiem vairāk paspēlēt kopā, sākām mēs kopīgi meklēt dažādus variantus, meklējām, meklējām, un tieši Vita bija tā, kura kā vienu no variantiem ierosināja šo Šēnberga darbu. Tad mēs jau iesniedzām projektu, un tad jau attiecīgi meklējām. Rihard, cik nojaušu, klavierēm šajā opusā ir milzīga un ļoti grūta loma. Vai tu jūties kā savā ziņā tāds pamats?  RIHARDS PLEŠANOVS: Es negribētu tam piekrist. Tur jau ir daļas, kas ir bez klavierēm, un katram tur ir ļoti būtiska loma. Un starp citu, nav arī tā, ka mēs pavadam dziedātāju, jo dziedātājs arī ir kā instrumentālists. Man ļoti patika šī opusa apzīmējums, ka tas ir kabatas izmēra orķestris, kur ir divi pūtēji, divi stīdzinieki un klavieres. Tā kā neesmu absolūti galvenais, lai gan mans materiāls ar polifoniju varbūt visbiezākais, bet Artūrs ir tas, kas mums arī daudz ko iesaka un norāda, un tas ir brīnišķīgi, ja kāds ir cilvēks no malas, kas kontrolē visu formu. Un tad, protams, es arī no Artūra saņemu kaut kādu komentāru. Jā, tas ir uzdevums, bet katram ir ļoti būtiskas replikas, un tas ļoti smalks šis materiāls  Bet laikam jau dziedāšana arī nav īstais vārds, ko lietot. ARTŪRS OSKARS MITRĒCIVS: Jā, šī ir tā sauktā dziedruna, kas notēta ar konkrētiem nošu augstumiem, bet tā iecere vairāk ik runa, kas notēta ar konkrētiem augstumiem, bet uz šiem nošu augstumiem un izpildītājs nedrīkst kavēties, viņam visu laiku jāslīd no šiem augstumiem nost. Ir arī brīži, kur Šēnbergs ļoti skaidri norāda, ka, teiksim, šīs divas notis ir jādzied vai šīs vai zilbes ir jāčukst. Vairāk - ierakstā.

Ceturtdien, 28. augustā, Rīgas Sv. Pētera baznīcā un tiešraidē LR3 "Klasika" izskanēs Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla koncerts “Pertam 90”, kas veltīts komponista Arvo Perta 90. dzimšanas dienai. Koncerta mākslinieciskais vadītājs - igauņu diriģents Risto Josts, Tartu Vanemuines teātra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs, Igaunijas Nacionālās operas diriģents un Virtembergas kamerorķestra galvenais diriģents. Ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” vairākkārt sadarbojies jau iepriekš, arī pirms gada Tartu un Pērnavā atskaņojot Gustava Mālera Astoto simfoniju Šajā koncertā izskanēs 40 gadu periodā tapuši darbi - gan opusi jauktajam korim a cappella, gan ērģeļskaņdarbi, kā arī kompozīcija vīru korim, ērģelēm un sitaminstrumentiem, kurā korim “Latvija” pievienosies perkusionists Reinis Tomiņš un ērģelniece Kristīne Adamaite. Sarunā ar Risto Jostu atcerējāmies viņa iepriekšējo viesošanos pie kora 2009. gadā, kā arī pirmo sastapšanos ar Arvo Perta mūziku, jo Risto Josta kā profesionāla dziedātāja pirmais solo bija tieši Arvo Perta rakstīts darbs. Pieskārāmies arī mūzikas valodai, kas ir tehniski izkārtota, matemātiskos principos balstīta, bet nebūt ne bezemocionāla, kā nereti to tulko daži diriģenti, kā arī runājām par Arvo Perta muzikālās idejas turpinātāju, jauno igauņu komonistu Pertu Ūsbergu, kurš ir viens no nedaudzajiem tā dēvētās jaunās vienkāršības pārstāvjiem Igaunijā.  

27.⁠ ⁠augustā kultūrtelpā "ConTakts" Tallinas ielas kvartālā pirmoreiz Latvijā izskanēs zviedru komponista Stellana Sagvika (1952) monoopera "Lūpas un mēle..." ("Läppar och tunga..."). Ar Kamillas Ringkvistas veidoto libretu tā tapusi 1995. gadā un vēsta par piedzīvoto Grieķijas salās. Mecosoprāns Tīna Gelnere un diriģenta Jēkaba Krista Kalniņa vadīts astoņu mūziķu instrumentālais ansamblis veidojuši darba koncertatskaņojumu un pirms katras operas daļas sola tekstus nolasīt arī latviešu valodā. Sarunā ar Tīnu un Jēkabu - par Stellana Sagvika mūzikas valodu, viņa mīļāko intervālu tritonu un darba nerātno vēstījumu, ausīs kodošām intonācijām un meistarīgi uzrakstītu instrumentāciju. Tīna Gellere pastāsta par operas koncertuzvedumu profesionālās doktorantūras studiju kontekstā, runāts tiek arī par improvizācijām un elektronisko mūziku, kas arī gaida klausītājus, un ieceri runāt ar latviešu komponistiem par jaunu monooperu radīšanu. Jēkabs atklāj, ka "gan no satura, gan mūzikas valodas, tā nav vienkāršākā mūzika, kuru klausīties, nekustinot smadzenes, bet, ja iedziļinās un seko visiem vadmotīviem, kas vijas cauri visām trim daļām, veidojas ļoti skaista kompozīcija". Neparastu astoņu mūziķu ansambli ansambli dara tā sastāvā iekļautā kokle, kas varētu būt attāli radniecīga grieķu buzuki. Tā skanējumu atveidos pat divas kokles - koncertkokle un basa kokle, kuras atskaņos Elīna Agneta Lamberte. Tīna uzteic visu mūziķu ansambli, kurā darbojas arī Demija Nate Ozoliņa (flauta), Arnita Lipska (saksofons), Aleksejs Bahirs un Arvīds Zvagulis (vijole), Sofja Trofimova (alts), Elīza Čaša (čells) un Karīna Mazūra (sitaminstrumenti).

Pirmdienas "Neatliekamās sarunas" viesi ir flautiste, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga direktore Anete Toča, obojists Māris Kuģis un čellists Kārlis Klotiņš, un runājam par gaidītu tradīciju kļuvušo Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertciklu "Vasaras vakara kamermūzika", kas Mākslas centrā "Zuzeum" šogad norisināsies augusta pilnbriedā – 27., 28., 29. un 30. augustā, kad vasaras krāšņums vēl piepilda dienas, bet vakaros gaisā jau virmo rudenīgu noskaņu vēsmas. Šīs nostalģijas pilnās gadalaiku metamorfozes tik atbilstīgas kamermuzicēšanas būtībai! Īpašu noskaņu šīgada ciklam piešķirs arī iespēja klātienē skatīt "Zuzeum" sarūpēto ietekmīgā austriešu tēlnieka Ervīna Vurma iespaidīgo personālizstādi.  Šogad orķestra spilgtās personības kamermūziķu ampluā atklāsies četros atšķirīgos koncertvakaros, kurus kuplinās arīdzan saistošie Oresta Silabrieža ievadvārdi. Baroka skaņumākslas pārlaicīgā dzīvesgudrība tajos sabalsosies ar mūsdienu jaunrades nevaldāmo enerģiju, un emocionāli nospriegota delartiska melodrāma – ar vien klasicismam piemītoša spožuma niansēto spēku. Sarunā ar Ingu Žilinsku orķestra direktore Anete Toča akcentē pirmo – orķestra ikdienas repertuāram netipiskāko koncertu Passacaglia della Vita, kas risināsies 27. augustā un būs veltīts baroka laikam: tajā skanēs baroka laika darbi balsīm un baroka instrumentiem, ko atskaņos flautiste Vita Rozēna-Gaļicka, vijolniece Agnese Kanniņa, čelliste Māra Botmane, klavesīniste Ieva Saliete un divi dziedātāji – Dārta Liepiņa un Ansis Bētiņš. Tikām par programmu "Rītausmas vilki", kas risināsies festivāla otrajā vakarā – 28. augustā, vairāk stāsta Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta čellists Kārlis Klotiņš. Tā būs mūzika, kas tapusi pēdējo sešu gadu laikā, pie tam trīs no koncerta četriem skaņdarbiem būs latviešu komponistu darbu pirmatskaņojumi! Proti, līdzās šoruden prestižajā Jeila universitātē ASV studijas uzsākušā talanta Aleksandara Avrameca opusam, kurā īpaša uzmanība veltīta vēja fenomena radošai izpētei, skanēs arī teātra pasaules smalkākās nianses pārzinošā Edgara Mākena jaundarbs, kam iedvesma smelta mūsu pašu lepnuma Pētera Vaska žanra virsotnēs. Ritmiskas enerģijas caurstrāvots savukārt solās būt citkārt ar sitaminstrumentu spēli asociētā Ernesta Mediņa jaunākais veikums.   Trešajā vakarā jeb 29. augustā līdzās mūzikai skanēs diskusija: tā papildinās Arnolda Šēnberga leģendāro melodrāmu "Mēness Pjero". Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem to izdzīvos pasaules slavas priekšvakarā esošais soprāns Katrīna Paula Felsberga. Bet festivāla izskaņā – 30. augustā – neparastāki kvineti un seksteti pūšaminstumentiem un klavierēm. Programmā "Mūžzaļais akācijas koks" līdzās Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta koncertiskuma caurstrāvotajam Klavieru kvintetam, kuru pats ģēnijs uzskatījis par vienu no saviem labākajiem skaņdarbiem, skanēs ceturtdaļgadsimtu pēc tā tapušais vācu romantisma lielmeistara Kārļa Marijas Vēbera virtuoza azartiskuma un saistoša melodiskuma pilnais Klarnetes kvintets. Savukārt pirms apaļa gadsimta komponētais čehu meistara Leoša Janāčeka pūšaminstrumetu sekstets "Jaunība" uzmanību saista ar tautiskiem ritmiem un gaišu nostalģiju, gaumīgu humora dzirskti un atmiņā iegulstošiem melodiskiem motīviem. 

16. augustā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un 17. augustā Liepupes muižā kopā ar pianistu Edgaru Tomševicu uz kamermūzikas vakariem ar moto "Stīgu burvība" aicinā Šveicē un Itālijā dzīvojošais čellists Maksims Beitāns - mūziķis ar saknēm Jelgavā un tur gūtu pamatizglītību, ievērojamu starptautisku konkursu un koncertpieredzi, kurš šobrīd dzīvo Šveicē un Dienvidfrancijā un ir priecīgs atgriezties ar diviem koncertiem Latvijā. Sarunā - par ikdienu ceļā un skaistuma mīlestību, interesi par arhitektūru un vēsturi, čella skanējuma līdzību ar cilvēka balsi, pirmo sadarbību ar Edgaru Tomševicu, patiku pret pārlikumiem un iespēju spēlēt Stradivāri darinātu instrumentu. Esat brīvmākslinieks un spēlējat dažnedažādās vietās? Tieši tā. Esmu ļoti brīvs savā izvēlē, kur spēlēšu, ar ko spēlēšu un ko darīšu. Tāpēc, ka mūzika nav vienīgais, ko daru, es varu atļauties izvēlēties. Un ko Jūs izvēlaties? Brīvību. Ko izvēlaties muzikālās sadarbības ziņā? Kam par labu parasti kāds fakts nospēlē - tā ir kamermūzika, lielie solo projekti? Pārsvarā solo projekti un manis paša organizēti pasākumi. Kā veidojat savas programmas? Jums patīk likt kopā dažādas krāsainas miniatūras vai pārsvarā tie ir lielie opusi? Pieredze rāda, ka miniatūras un skaņdarbus, kurus cilvēki atpazīst, jo tos tagad vairāk klausās. Nevajag būt kategoriskiem un sekot tikai savām vēlmēm, bet arī skatīties, kas publikai patīk, kāds formāts. Tas arī atšķiras. Ja spēlē, piemēram, Vigmora zālē, tur nāk cilvēki, kuriem ir muzikālā izglītība, un viņi izvēlas lielākas formas, akadēmisko repertuāru. Bet, ja tie ir privāti pasākumi, kur es aicinu cilvēkus, daži no viņiem nav tik izglītoti muzikāli, viņiem gribas atpūsties, labi pavadīt laiku un dzirdēt kaut ko, ko viņi atpazīst. Jūs esat teicis, ka čellu nevis spēlējat, bet liekat tam dziedāt. Vai tas nozīmē, ka liriskas un melodiskas lappuses Jums vairāk iet pie sirds? Man viss iet pie sirds, to vienkārši vajag dinamiski dažādos veidos atskaņot. Man ļoti patīk mācīties dziedāt un runāt uz čella, es ļoti daudz laika veltu tam un zinu, ka cilvēki to atcerēsies, jo es ne tikai radu skaņu mūzikā, es radu arī tekstu, kuru pats izdomāju. Nevis verbāli, bet caur čella skaņām? Gan emocionāli, gan verbāli. Es iedomājos, ko gribētu teikt, kādu emociju un ar kādiem vārdiem, un tad to pārlieku čellam. Mūzika vispār ir cita līmeņa komunikācijas veids. Cilvēki, kas vienkārši spēlē instrumentu, ir instrumentālisti, bet man liekas, ka ir svarīgi saprast, ka instruments ir daļa no tevis. Tas ir kaut kas tāds, kur tu vari pateikt vairāk ar savām emocijām nekā ar vārdiem. Kad spēlēju, es vienmēr komunicēju ar publiku enerģētiskā līmenī. Tas ir ļoti svarīgi. Plašāk - audioierakstā.

17. augustā Dzintaru koncertzālē kā daļa no vērienīgās iniciatīvas “Baltijas balva / Baltic Awards” izskanēs divi koncerti: Mazajā zālē programmā “Jaunie un spožie” uzstāsies konkursa “Ineses Galantes talanti” uzvarētāji, bet Lielajā zālē - svētku vakars “Gala Galante. Trīs tenori & draugi”. Programmā Una fiesta de la musica dziedās trīs tenori - Edgars Montvids (Lietuva), Liparits Avetisjans (Armēnija) un Raimonds Bramanis (Latvija) -, uzstāsies arī grupa Dagamba, pianists Andrejs Osokins, dziedātāja no Igaunijas Elīna Nečajeva, orķestri vadīs Ekharts Viciks (Vācija). Ar "Baltijas Balvas" atlases komitejas priekšsēdētāju un konkursa "Ineses Galantes talanti" patronesi Inesi Galanti tikās Inta Pīrāga, noskaidrojot, kādēļ ir svarīgi rīkot šādus koncertus vasarā, kad un kāpēc radās "Baltijas balva", par mākslinieku degsmi, nirvānas sajūtu, labu vārdu teikšanu,  laimes un ģimenes sajūtu radīšanu. Inese Galante: Koncerti vasarās notiek jau 20 gadus, tos gaida gan klausītāji, gan es pati. Man to vajag. Vēlos pārsteigt mūsu draugus, skatītājus, klausītājus, radīt atmosfēru, kura paceļ cilvēkus virs zemes, dod laimes šprici, pozitīvas emocijas. Mums visiem tā trūkst. Kā bijušais mediķis saprotu, ka zāles ārstē un skādē, bet mūzika un māksla nāk tikai par labu, tāpēc es aicinu savus kolēģus un draugus no visas pasaules. Viņi brīnās, kas tā par zemi, kur tā atrodas, un pēc tam - “kad tu mūs atkal sauksi?”. Tas pierāda, ka te ir fantastiski cilvēki, zinoši, inteliģenti, ir skaisti pie jūras, jūra šalc, priedes, ļoti garšīgs ēdiens un tik tīrs! Viņi vienmēr ir sajūsmā. Šogad mums ir jauns projekts - “Baltic Awards” jeb “Baltijas balva”, kas saistīta ar trim Baltijas valstīm - Latviju, Igauniju un Lietuvu. Dzīvojot ārzemēs, jau sen sapratu, ka pārāk maz zinām par notiekošo Baltijas zemēs. Brāļi, māsas, bet katram ir savs raksturs. Gribas iepazīstināt mūsu un viņu publiku ar mūsu spožākajiem un talantīgākajiem cilvēkiem. Manai meitai radās šī ideja, to izrunājām, un tā bija ļoti laba, pareiza lieta. Mēs vēlamies apvienot visas 3 republikas, parādīt, kas notiek. Šogad mēs pārstāvējām mūziku un mākslu, Lietuva - zinātni, Igaunija - arhitektūru. Pēc tam būs rotācija, mēs mainīsimies, bet pasākums vienmēr notiks Rīgā. Abi koncerti ir veltīti tieši “Baltijas Balvai”. Būs ļoti daudz fantastiskas, pievilcīgas mūzikas, kura atver sirdi un dod nirvānas sajūtu, retro, atmiņas vai atskatu. Būs Andrejs Osokins, būs simfoniskais orķestris ar Ekhartu Viciku no Vācijas. Viņš sens draugs un ļoti labs diriģents, kurš prot vadīt tieši tādus pasākumus. Būs Dagamba un igauņu dziedātāja Elīna Nečajeva, kura pārsteigs ne tikai ar klasiku, bet arī ar savu māku citās nozarēs. Edgaru Montvidu pazīstu jau ļoti sen, no J. Vītola Vokālistu konkursa, kur biju žūrijas priekšsēdētāja un viņš veiksmīgi piedalījās. Būs mūsu Raimonds Bramanis, ar kuru jau ļoti ilgus gadus sadarbojos, būs armēņu tenors Liparits Avetisjans, kurš dzied visā pasaulē. Būs visādi salikumi, pārsteigumi, kuri nesīs cilvēkiem laimes un ģimenes sajūtu. Kad visiem kopā ir labi un patīkami, tad visi jūtas kā viena milzīga ģimene, un to arī mēs gribam panākt.  

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

"Klasikā" ciemojas dziedātāja Vizma Zvaigzne un pianists Rihards Plešanovs. Runājam gan par "Šūbertiādi", kas 9. augustā no pulksten 18 risināsies Jaunauces pilī un tajā līdz ar Vizmu un Rihardu piedalīsies arī tenors Jānis Kurševs, čelliste Guna Šnē, pianiste Linda Leine un soprāns Evita Zālīte; gan brīvdabas festivālu "Kā nenogurt no tā, ka esi dzīvs" un kamermūzikas koncertciklu "Tuvāk zvaigznēm", kas pulcēs apmeklētājus triju dienu garumā - 15. līdz 17. augustam kultūrtelpā "Dabā", Siguldas novada Nurmižos. Apmeklētāji tiks aicināti baudīt augstvērtīgus koncertus, apmeklēt pavārmākslas meistarklases, klausīties sarunas par latviešu vīriešiem un smelties iedvesmu senajās receptēs... Festivāla rīkotāji šogad par savu virsuzdevumu izvirzījuši latvieša spēka un izturības aktualizēšanu. Festivāla moto ir "Stiprini latvietību, gūsti prieku no dzīves un esības tajā". Lai to īstenotu, apmeklētāji aicināti apmeklēt festivāla pasākumus dabas ielokā, lauku viensētā Siguldas novada Nurmižos, kur varēs smelties spēku un izturību mūsu senču dzīvesziņā, klausoties vēsturnieka Edgara Ceskes stāstos un piedaloties šefpavāra Jāņa Siliņa meistarklasē. Savukārt mūzikas mīļotājiem tiks piedāvāti koncerti, izceļot talantīgus, starptautiski atzītus latviešu māksliniekus. Pasākumu programma būs daudzveidīga, aicinot apmeklētājus gūt īpašu pieredzi katrā notikumā visa festivāla garumā.  

Ērģelniecei Ilzei Reinei augusts ir darbīgs - gan pašai piedaloties koncertos dažādos dievnamos, gan rīkojot koncertciklu "Ērģeļu vasara" Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Te Ilze ir baznīcas ērģelniece, kora diriģente un mūzikas dzīves vadītāja kopš 1996. gada. 23. augustā gaidāms īpašs viesis - ērģelnieks no ASV Džeimss D. Hiks, kurš koncertā "Baltijas ceļš" atskaņos Baltijas komponistu darbu programmu. Kā sarunā atklāj Ilze Reine: "Ne tikai Baltijas valstis, bet viss Baltijas jūras reģions ārkārtīgi interesē Džeimsu D. Hiku jau gadu desmitiem, viņš ir ieskaņojis neskaitāmus albumus arī ar somu un zviedru mūziku, daudziem komponistiem veicis pasūtījumus jauniem skaņdarbiem, arī Rihardam Dubram ir tapis viņa rosināts darbs. Tā kā šis amerikāņu ērģelnieks jau vairākas vasaras interesējās par iespēju uzstāties Sv. Jāņa baznīcā, tad tas notiks 23. augustā - Baltijas ceļa dienā." Divos koncertos turpināsies 2024. gada vasarā aizsākusies veiksmīgā sadarbība ar jauno dziedātāju, LR3 "Klasika" rezidējošo mūziķi Anniju Kristiānu Ādamsoni. 6. augustā Rīgas Domā un 10. augustā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcā izskanēs, A. Vivaldi, J. S. Baha, F. Lista un V. A. Mocarta mūzika, arī ārija Vorrei spiegarvi, oh Dio KV 418. Kā atzīst Ilze Reine: "Annija un Mocarts - tas ir kaut kas ļoti fascinējošs". Neparasts notikums gaidāms arī 8. augustā Dubultu Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kad simts sveču gaismā koncertam sākoties plkst. 22.00, tiks svinēta dievnama ērģeļu 100. gadskārta. Te tiks muzicēts ērģeļu duetā kopā ar Aigaru Reini, atskaņojot arī Romualda Jermaka kompozīcijas.

"Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi – Vāgners un Mocarts – ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš," saka Tarmo Peltokoski - šosezon vēl Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. 9. augustā Cēsu Mākslas festivālā viņa vadībā atkal skanēs Riharda Vāgnera mūzika, un Cēsu koncertzāle atkal kļūs par "Ziemeļu Baireitu", kā to dēvē diriģents Peltokoski, kuram "Parsifāls" būs jau trešais Vāgnera operas koncertiestudējums Cēsīs pēc "Zīgfrīda" un "Dievu mijkrēšļa", savukārt simfonisko koncertu programmās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri viņš vēris arī citu Vāgnera operu – "Valkīras", "Tanheizera", "Tristana un Izoldes lappuses". "Parsifāla" koncertuzvedumā piedalīsies daudz mūsu lielisko opersolistu: Edgars Ošleja, Marlēna Keine, Ilze Grēvele-Skaraine, Gunta Gelgote, Tatjana Trenogina, Inna Kločko, Irma Pavāre, Artjoms Safronovs, Edgars Auniņš un Viesturs Vītols, kā arī Valsts Akadēmiskais koris "Latvija". Notiks arī ieraksts, ko "Klasikas" vilnī paredzēts raidīt 30. augustā. Ar Tarmo Peltokoski tiekamies nelielā, bet svarīgā sarunā, kas notika spraigā mēģinājumu gaisotnē, īsi pirms mēģinājuma 1. augusta pēcpusdienā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šībrīža mājvietā Kongresu namā, diriģenta darbistabā. "Parsifāls" ir visaptverošs  Maruta Rubeze: Sveicot jūs Rīgā un Cēsīs jeb vietā, sauktā Wenden, kā to, ziņojot par sava mākslinieka aktivitātēm, raksta ierakstu kompānija Deutsche Grammophon, lūdzu, raksturojiet Vāgnera operas "Parsifāls" īpašo vietu jūsu personīgajā "apsēstībā" gan ar Vāgneru, gan operas žanru kopumā, zinot arī to, ka iestudēt "Parsifālu" ir viens no jūsu sapņu piepildījumiem. Tarmo Peltokoski: Diezgan objektīvi raugoties, tā ir viena no divām smagnējām Vāgnera partitūrām - "Parsifāls" un "Tristans UN Izolde. Tās abas savā ziņā paceļas augstu pāri virs "Nībelunga gredzena" savas hromatiskās rakstības un filozofiskās sarežģītības ziņā, kas arī padara tās ļoti īpašas. Protams, tas ir viņa pēdējais un savā ziņā sarežģītākais darbs, īpaši otrais cēliens, un Kundri tēls ir dīvainākā lieta, ko viņš jelkad ir izdomājis, un kurā viņam bija jāapvieno dažādas mitoloģijas un tēlus. "Parsifāls" savā veidā ir visaptverošs – reliģiju, filozofiju, tradīciju un dažādu leģendu apkopojums, un viss šeit saplūst kopā, dažkārt pat nedaudz šizofrēniskā veidā. Arī muzikālo stilu daudzveidība šeit ir satriecoša. Mums ir pilnībā diatoniskā Grālu raksturojošā mūzika ar pasaulē maģiskāko orķestrāciju, un tad mums ir Amfortasa ciešanu hromatismi, un Kundri un Klingzora šausminošās disonanses, un naivās fanfaras, kas raksturo jauno Parsifālu, kurš pēc tam, veicot garu līdzjūtības un apgaismības ceļojumu, kļūst par Grāla karali. Šī opera patiešām ir bijusi viena no manām lielākajām mīlestībām jau kopš 11, 12 gadu vecuma... No Vāgnera pirmās idejas par "Parsifālu" līdz pirmuzvedumam pagāja veseli 25 gadi, akurāt jūsu šībrīža vecums, vai varat raksturot šo ceļu, kas nebūt nebija vienkāršs? Jā, tas tā ir, kaut kā viņam visu savu darbu idejas radušās krietni iepriekš. Savā autobiogrāfijā, kuru patiesībā rakstīja viņa sieva Kozima,  Vāgners atsaucas uz kādu Lielo Piektdienu, - der Karfreitag - Šveicē. Bet ir pierādījumi, ka šis stāsts patiesībā ir izdomājums, kā tas ir ar daudziem stāstiem Vāgnera autobiogrāfijā Mein Leben. Bet šī ideja tiešām viņu pavadīja vairākus gadu desmitus. Viņš lasīja Volframa fon Ešenbaha Parsifālu un citas tā paša virziena leģendas. Bet vispirms viņš, protams, 40. gadu beigās komponēja "Loengrīnu", un "Parsifāls" prasīja diezgan ilgu laiku. Visbeidzot, pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes un pārcelšanās uz Baireitu 1876. gadā  viņš varēja veltīt visu savu laiku "Parsifālam", un tas ir vienīgais darbs, kas rakstīts tieši Baireitas Svētku namam jo, līdz tam viņš joprojām īsti nezināja, kā tas darbosies. Pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes beidzot tas tapa skaidrs, kāds patiesībā ir šis uzceltais nams, un tad tika uzrakstīts "Parsifāls", paturot prātā šī nama specifisko akustiku. Sākotnēji "Parsifālu" drīkstēja atskaņot tikai Baireitā  Parsifāla pirmajā un trešajā cēlienā ir tikpat kā vienīgi lēna mūzika, kas sarakstīta tā, lai perfekti atbilstu Baireitas akustikai.  Un mēs zinām, ka sākotnēji bija aizliegts to atskaņot jebkur citur, tikai Baireitā. Diemžēl pēc Vāgnera nāves šis aizliegums tika atcelts. Metropolitēna opera vēlējās to atskaņot, un, protams, ikviens vēlas to atskaņot. Un ar prieku mūsdienās mēs varam teikt, ka Cēsis ir mūsu "Ziemeļu Baireita", par ko esmu ļoti laimīgs. Tas ir Vāgnera pēdējais darbs. Pirmizrāde notika 1882. gada jūlijā, tikai pusgadu pirms viņa nāves Venēcijā. Vai šajā partitūrā  ir kas tāds, kas apliecina to, ka Vāgners apzinājās šo sava pēdējā darba vēstījumu, to, ka tas ir tāds kā viņa testaments? Domāju, viņš zināja, ka mirs… Bet pēdējās lappuses mani aizkustina jo īpaši, paturot prātā, ka tas bija viņa pēdējais darbs. Un mēs zinām, kā viņa, tā teikt, audžudēls tajā laikā, Frīdrihs Nīče, ļoti agresīvi vērsās pret darbu, sakot, ka pat Vāgners paklanījies krusta priekšā, un sāka aktīvi Vāgneru par to ienīst. Bet pat Nīče atzina, ka šī skaņdarba Prelūdija, stingri muzikāli runājot, bija kaut kas tik skaists, ka viņš nevarēja atrast neko līdzvērtīgu nekur citur nevienā citā mākslā, kam  es pilnībā piekrītu. To nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai Kāda nozīme šajā darbā ir Vāgneram tik raksturīgajiem vadmotīviem, vai tie kaut kādā veidā īpaši izcelti arī partitūrā? Vāgners, protams,  izmanto savas tehnikas, bet ne tik acīmredzamā veidā kā "Gredzenā". Jo "Gredzenā" ir neticami sarežģīta vadmotīvu sistēma. Un gan "Tristanā", gan "Parsifālā" motīvu nav tik daudz, un viņam nav tik daudz vietas, lai tos attīstītu. Tomēr mēs varam skaidri redzēt, kā viņš attīsta Parsifāla motīvu, kas pirmajā un otrajā cēlienā savā formā ir ļoti vienkāršs, fanfarveidīgs, un kā III cēlienā tas kļūst klīstošāks, un rodas sajūta, ka viņš ir apmaldījies. Un tad pavisam drīz pēc tam, kad viņš ir svaidījis karali, tad tas beidzot kļūst tikpat triumfāls, kādam tam vienmēr bijis lemts būt. Un, piemēram, pats sākums: šī garā, lidojošā melodija Labemol mažorā, tā sastāv no daudziem dažādiem motīviem, kas pēc tam atsevišķi parādās visu laiku. Un man īsti nepatīk dot tiem nosaukumus, jo arī pats Vāgners nebija mierā, ka cilvēki viņa tēmām mēģina dot nosaukumus, tieši to viņš nevēlējās, jo tas kaut kā viņa mūziku trivializē un padara to pārāk vienkāršu, un kaut kā liek tai izskatīties pēc mūsdienu filmu mūzikas, kā tas patiesībā nav. Tā ir daudz sarežģītāka un pārdomātāka, un to nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai. Baireitā jūtos kā debesīs Vai esat bijis Baireitā? Jā, es nupat tur atkal biju, pagājušajā mēnesī pat divas reizes, "Parsifālu" tur skatījos gan pagājušajā gadā, gan gadu iepriekš, un tā patiešām ir mana iecienītākā vieta, kur atrasties, Baireitā es jūtos kā debesīs. Un ir interesanti, ka pirmos Grāla zvanus būvēja vietējais klavieru fabrikas uzņēmums Steingraeber & Söhne, un man ir ļoti paveicies apmesties Šteingrēberu mājā, kad vien esmu Baireitā. Pazīstu šo ģimeni un šo Šteingrēberu klavieru fabriku, ko 1852. gadā dibināja Eduards Šteingrēbers un par kuru tagad rūpējas jau septītā paaudze. Viņiem ir milzīga, 18. gadsimtā celta māja, un es tur apmetos katru reizi, kad esmu Baireitā. Tur ir daudz oriģinālo Grāla zvanu kopiju, kuras Vāgners personīgi pasūtīja Eduardam Šteingrēbera kungam "Parsifāla" pirmatskaņojumam 1882. gadā. Un ir patiešām jautri šos zvanus spēlēt, tā kā šī saikne ar Baireitu tiešām ir ļoti īpaša. Ir zināms, ka Tarmo Peltokoski vadībā Somijā Eurajoki festivālā "Bel Canto" ir iestudēts Riharda Vāgnera "Nībelunga gredzena" cikls, kā arī "Tristans un Izolde". Vai Somijā Vāgners ir mīlēts komponists? Domāju, nepietiekami. "Parsifāls" Somijā pēdējo reizi tika spēlēts Nacionālajā operā 2018. gadā, un es, protams, biju tur klāt. Betto varētu darīt daudz biežāk.  Vāgners un Mocarts ir mani mīļākie komponisti Lūkojot ierakstu kompānijas Deutsche Grammphon mājaslapā, kur atrodamas ziņas par Tarmo Peltokoski aktualitātēm, līdzās Vāgneram izceļas arī Mocarta vārds: tuvākā laikā uz vairākām skatuvēm Tarmo Peltokoski vadībā tiks uzvestas operas "Burvju flauta" un "Dons Žuans". Vai tā ir sagadīšanās vai apzināta vēlme? Jā. Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš. Protams, jums labi pazīstams ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet šogad mēs iepazīsim arī virkni jaunu dziedātāju, no kuriem vairākiem tās būs arī šo lomu debijas?  Jā, šeit ir daži debitanti:  Martina Dike dzied savu pirmo Kundri lomu, arī Klingzors to dara pirmo reizi. Bet mums ir ļoti paveicies, ka galvenajās lomās ir Stefens Millings un Mihaels Veiniuss, kuri to ir darījuši daudzas, daudzas reizes. Stefens ir dziedājis Gurnemancu simtiem reižu. Amfortass ir Nikolass Braunlijs -  jauna superzvaigzne uz Vāgnera skatuves, kurš jau ir Baireitā un nākamajās sezonās dziedās savu pirmo Votānu Bavārijas Valsts operā. Tāpēc mums ir ļoti paveicies ar šo jauno, superlielo vārdu. Ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam Tuvākajā laikā mēs piedzīvosim vēl vienu ar Jums saistītu lielo notikumu – Rīgā ar somu mūzikas programmu atkal atgriezīsies jūsu skolotājs Jorma Panula… Vai arī viņš savulaik ko ieteicis, ko mācījis par Vāgneru? Nē, ne gluži. Vāgners nekad nav bijusi Jormam tuva  lieta. Viņš nekad nav bijis īsts operas diriģents un nekad īsts Vāgnera cienītājs, mēs gan kopā uztaisījām vairākus iestudējumus "Zīgfrīdam",  kas Jormam ļoti patīk. Man laikam vēl nebija pat 15 gadu, kad darīju to pirmoreiz kopā ar viņu. Bet es vienmēr esmu zinājis, ka Vāgners ir man tuvs, un arī Jorma to ir zinājis, un vienmēr par to uzjautrinājies. Bet ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam, un, galvenais, es ļoti priecājos, ka Jorma atkal būs Rīgā. Es tur parādīšos pavisam nedaudz, tas būs Jormas koncerts.

 Ar bagātīgu un daudzveidīgu programmu no 1. līdz 23. augustam Latvijas novadu baznīcās jau devīto reizi norisinās Vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme”. Seši koncerti izskanēs Āraišos, Viļakā, Nautrēnos, Skultē, Kalupē un Valmierā, kuros muzicēs ērģelnieki Kristīne Adamaite, Ilona Birģele, Aivars Kalējs, Aigars Reinis un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kuru aicinājām uz sarunu. Cik baznīcās festivāls viesojies šo deviņu gadu laikā? Esat skaitījuši? Ja godīgi, skaitījuši neesam, bet, ja parēķina - ir devītais gads, katru gadu ir vidēji 7-8 koncerti, tātad kādas 50 vietas jau ir bijušas. Mēs cenšamies katru gadu ietvert arvien jaunus dievnamus, apzināt arvien jaunas ērģeles, bet ir arī baznīcas, kuras tiek atkal un atkal iekļautas mūsu svētkos. Bet vairāk par pussimtu šo gadu laikā būs. Tātad svētku nosaukums “Latvija - ērģeļu zeme” attaisnojas? Jā, mēs ar lielu lepnumu likām šo nosaukumu, jo Latvija tiešām ir ērģeļu zeme! Kā zināms, ērģeļu skaits Latvijā ir ap 300, tā ka svētki notiks vēl daudzus gadus! Kā jūs nonākat pie instrumentiem, kurus katru gadu ieskandināt? Ir ekspedīcijas, meklējot novārtā pamestus instrumentus? Ceļi ir ļoti dažādi. Mēs ar Ilonu [Birģeli, festivāla producenti] runājam, ka ir braukts garām kādam dievnamam, un domājam - kas tur ir par instrumentu? Tad veram vaļā Latvijas ērģeļu kataloga internetvietni un skatāmies, kas ir ar to instrumentu. Tā ir jauka vietne, kur var apskatīties instrumenta būvētāju, kā instruments izskatās, kādā stāvoklī tas šobrīd ir. Tad izlemjam, ka šo dievnamu ar šīm ērģelēm iekļaujam. Vēl mums nāk ziņas no ērģeļmeistariem, kuri ir bijuši pie kādiem instrumentiem arī diezgan tālu no galvaspilsētas, un viņi ir teikuši, ka šis instruments ir nupat restaurēts un tur var spēlēt. Tad mēs arī to iekļaujam. Ir arī ērģeles, par kurām jau zinām, ka tās ir labā stāvoklī. Reizēm koncertvietas jeb dievnami paši piedāvā, vai šogad vēlreiz ērģeļsvētki nevarētu notikt pie viņiem. Tā koncertvietas un ērģeles jau ziemas sezonā parasti tiek nokomplektētas. Vai jūtat šo svētku patīkamās, labās sekas, ka kādas iepriekš novārtā palikušas ērģeles ir izceltas dienasgaismā un tiek spēlētas vai atjaunotas? Tieši tā - mēs dodam starta punktu draudzei, jo tad viņi dzird, ka ērģeles skan un skan tik krāšņi, jo parasti dievkalpojuma laikā instruments netiek tik pilnasinīgi izmantots. Pēc tam jau dzirdam, ka pēc vēsturisko ērģeļu svētku koncerta tur tiek rīkots cits koncerts ar citiem māksliniekiem, un tas ļoti priecē. Šajā festivālā par instrumentiem arī mazliet pastāstāt, iepazīstināt ar ērģeļu būvētājiem? Jā. Tā ir tradīcija, kas nemainīga visus deviņus gadus kopš pirmā vēsturisko ērģeļu svētku notikuma. Pirms koncerta ērģelnieks vai, ja mums ir paveicies, pats ērģeļu meistars, kas ērģeles uztur kārtībā vai ir skaņojis, sniedz nelielu ievadlekciju par tieši šo instrumentu. Ir gadījies, ka puse klausītāju to visu jau zina. Viņi tā viegli smaida, jo instrumentu visi pazīst, bet atkārtot nekad nenāk par ļaunu. Otra puse ir tādi, kas klausās vaļā mutēm un labprāt uztver šo informāciju. Tad viņi koncertu klausās jau ar mazliet citām ausīm. Man šķiet, tas ir jauki, izglītojoši un pēc tam klausītājiem prātā paliekoši. Pēc koncerta ļaujat arī tuvplānā iepazīties ar instrumentu? Arī tā ir vēl viena jauka tradīcija, jāsaka, klausītāju visiecienītākā. Vienmēr kāds pulciņš uzkāpj pie mums augšā, ērģeļu luktā. Tās bieži vien ir ģimenes ar bērniem, kuri ir izturējuši koncertu līdz galam, jo vecāki ir teikuši, ka drīkstēs uzkāpt augšā. Mēs ļaujam, protams, mūsu uzraudzībā, pie instrumenta piesēsties, mazliet pataustīt, kaut vai vienu notiņu, bet nospēlēt, un tad, protams, rodas jautājumi, uz kuriem mēs labprāt atbildam. Izstāstām, kas tajā "skapī" jeb ērģeļu "vēderā" notiek un kā tas viss strādā. Ir tiešām liela interese. Reizēm pat stundu pēc koncerta mēs vēl to visu stāstām, priecājamies un labprāt dalāmies ar savām ērģeļu pasaules zināšanām. Tā ir mūsu ērģeļsvētku pievienotā vērtība, jo tikai koncerts sausā akadēmiskā vidē - tas ir jauki, bet cilvēkiem ļoti patīk kontakts ar pašu ērģelnieku, kas ir tikko spēlējis. Mums ir bijuši koncerti ar videoprojekcijām, un tad ir simtiem jautājumu - kā var kaut ko tādu iemācīties, kaut ko tādu nospēlēt, tā pat esot profesija?

Aizsācies 2021. gadā, arī šogad augustā Dienvidkurzemes novadu apceļos Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotais mūzikas festivāls "Rimbenieks", piedāvājot vairākus izsmalcinātus muzikālus notikumus. Liepājas Simfoniskā orķestra mākslinieki kopā ar saviem draugiem un domubiedriem dosies ceļojumā pa Dienvidkurzemes novadu, lai dažādos koncertos no 1. līdz 17. augustam ar mūzikas skaņām piepildītu kultūras namus, baznīcas, seno muižu ēkas un citas vietas. Šoreiz koncerti skanēs Kazdangā, Gramzdā, Aizputē, Dunalkā, Rucavā, Jūrmalciemā, Durbē, Pāvilostā un Grobiņā. Arī šogad festivāls "Rimbenieks" sāksies Kazdangas Kultūras centrā. 1. augustā pulksten 19 Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā aicina klausītājus doties muzikālā ceļojumā no Edvarda Grīga rotaļīgas baroka stilizācijas līdz Fēliksa Mendelsona skotu ainavām, bet īsto intrigu šim vakaram piešķirs Heinriha Hīblera reti atskaņotais Koncertskaņdarbs četriem mežragiem un orķestrim. Solistu lomā būs vienīgais profesionālais mežragu kvartets Latvijā - Liepājas Mežragu kvartets: Ingus Novicāns, Aivars Vadonis, Mārcis Auziņš un Ilmārs Bērziņš. Ar brašajiem mežradzniekiem un LSO galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Gunti Kuzmu tiekamies plašākā sarunā.  Noskaidrojam, kāds ir Heinriha Hiblera koncertskaņdarbs mežragu kvartetam, ar ko Liepājas Mežragu kvartetam ir iespēja svinēt savu 10 dzimšanas dienu, pirmo reizi muzicējot kopā ar orķestri - saviem kolēģiem - Liepājas Simfonisko orķestri. Šis koncerts 2. augustā izskanēs gan Rundāles pils Baltajā zālē, bet dienu iepriekš - 1. augustā - Kazdangas kultūras namā, atklājot Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks". Guntis Kuzma tuvāk atklāj šī gada festivāla programmu, ko ievadīs un noslēgs izvērstāki opusi, savukārt vairākās līdz šim vēl neapgūtās koncertvietās Dienvidkurzemes novadā gaidāmi vairāki kamermūzikas koncerti, toskait Liepājas Laivu mājā, kas omulības dēļ ir klausītāju ļoti iemīļota. 

24. jūlijā, Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā ziedu smaržu un vasaras zaļuma ieskauta, kārtējo reizi tika pasniegtas Jāņa Baltvilka balvas. Tas ir kļuvis par ikgadēju bērnu un jauniešu literatūras un grāmatu mākslas svētku kulmināciju Latvijā, un šogad tika godināts dzejnieks Krišjānis Zeļģis par dzejoļu grāmatu "Patīk!", ilustratore Dace Krēsliņa par grāmatām "Kas par smaku" un "Postaža parkā". Savukārt mākslinieks Zahars Ze par ilustrācijām Helgas Tormanes grāmatām "Juki muzejā" un "Juki satiek draugus" saņēma "Latvijas Valsts mežu" balvu "Jaunaudze". Lasītāju sirdis iekarojusi Sanita Reinsone, saņemot īpašo lasītāju simpātiju balvu par grāmatu "Draugi un kaimiņi". Trešdienas rītā "Klasikā" varēsit dzirdēt sarunu ar vācu rakstnieci Ditu Cifeli un viņas grāmatas "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli" tulkotāju Signi Višku. Viņas atzītas par Jāņa Baltvilka balvas šī gada starptautiskajām laureātēm. Pasākums, kas dibināts 2004. gadā, ar katru gadu apliecina savu neatsveramo lomu bērnu literatūras attīstībā un lasīšanas tradīciju stiprināšanā visā mūsu sabiedrībā. Šoreiz uz sarunu aicinām dzejnieku KRIŠJĀNI ZEĻĢI. Liega Piešiņa: Vai tu pats bieži dzīvē saki – patīk? Krišjānis Zeļģis: Pārāk bieži nē. Es laikam esmu piesardzīgāks ar to "patīk". Kā tad izveidojās tā, ka tapa dzejoļu krājums bērniem tieši ar tādu nosaukumu? Grāmatas galvenais varonis ir bērns, un tad nu es iztēlojos šo bērnu, kurš ir spējīgs priecāties un brīnīties par visu vairāk nekā pieaugušie. Vai tu gribētu būt tāds varonis kā tavas grāmatas "Patīk" varonis? Jā un nē. Protams, bērns es negribētu būt... Bet to spēju vairāk priecāties un brīnīties gan gribētu – tā spēja, laikam ejot, kaut kā lēnām zūd, un to noteikti gribētos atgūt. 2010. gadā iznāca tavs pirmais dzejoļu krājums "Visas tās lietas", un kopskaitā tev iznākuši pieci dzejoļu krājumi pieaugušajiem. Vai to, ka tagad izdevniecībā "Liels un mazs" iznācis šis bērniem domātais dzejoļu krājums "Patīk", varētu uzskatīt par sava veida debiju? Jā, kaut kādā mērā tā ir cita darbības zona, kur ir citi noteikumi, cits lasītājs. Un tas ir arī mazliet bailīgi. Bet kaut kādā ziņā tā ir arī zināma attīstības stadija: domāju, ka ātrāk šo grāmatu nevarēju uzrakstīt.  Jo tev pašam vēl bērniņa nebija. Vispār grāmatu lielākoties uzrakstīju vēl pirms bērns bija piedzimis. Drīzāk domāju, ka tas ir tekstuālas pieredzes jautājums. Tev pašam bija interesanti? Jā, jā! Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc to darīju. Jo dzejniekiem jau tā brīvība ir diezgan liela. Mums jau neviens izdevējs neklauvē pie loga un neprasa, kad būs manuskripts. Tas ir mūsu pašu interesēs – darīt vai nedarīt. Tā ka grāmata noteikti izauga no manis paša intereses par šo tēmu. Kā tāds izaicinājums varbūt. Vai tu savam bērnam lasi dzejoļus? Savam dēlam nē. Viņam ir divi gadi un šobrīd ir mazliet citas intereses. Bet bildes viņam patīk skatīties. Viņš šobrīd ir apsēsts ar automašīnām un vilcieniem, kas nav temati, kas apskatīti grāmatā. Varbūt vēlāk...  Kādas tev bijušas tikšanās par šo dzejoļu krājumu? Jo tev ir veiksmīgs liktenis, jo arī Latvijas Literatūras gada balvai tu biji nominēts. Veiksmīgs liktenis... Jā, bijušas pāris tikšanās ar bērniem. Un tās bijušas patīkamas un interesantas – tās vairāk ir tādas sarunas ar bērniem par lietām, kas viņus interesē. Bērniem jau bremžu nav, līdz ar to sarunas ir daudz vieglākas, nepiespiestākas. Izbaudu šīs tikšanās, jo tā ir tāda jautra parunāšana, nav nekā smagnēja. Vai arī dzejniekam nedrīkst būt bremzes? Nezinu... Tās neizbēgami izstrādājas laika gaitā. Tas ir plašāks jautājums – par  valodas lietojuma bremzēm vai tematisko loku. Var dažādi uz to skatīties. Ideāli būtu, ja tās bremzes vajadzīgajos brīžos varētu atslēgt: tas ir svarīgāk.  Kā tev tas izdodas? Droši vien varētu labāk. Reizēm izdodas. Ja runājam vēl par krājumu "Patīk": tajā ļoti skaidri izpaužas puiku domāšana. Vai ir jābūt grāmatām, kas domātas meitenēm un puikām atsevišķi? Nedomāju, ka grāmatām jābūt sadalītām. Tas var mierīgi pārklāties. Viens no šīs grāmatas uzdevumiem bija uzrunāt zēnus, jo zēni vienkārši mazāk lasa. Tas tā ir, un  jāmeklē veidi, kā sarunāties ar puikām, kurus kaut kādu iemeslu pēc literatūra neuzrunā. Atceroties sevi bērnībā – es daudz lasīju, bet nelasīju to, kas bija jālasa skolā, jo man tas likās ļoti garlaicīgi. Lasīju Žilu Vernu, zinātnisko fantastiku – tādas lietas, kas bija aizraujošas un interesantas. Tāpēc lasīt "Staburaga bērnus", kas nav sliktākais variants, ko lasīt puikam, kaut kā nebija interesanti. "Baltā grāmata" arī man likās ļoti garlaicīga tajā vecumā. Tā ka obligāto literatūru es visbiežāk vispār nelasīju, un man liekas, ka mana literatūras skolotāja pamatskolā nebija augstās domās par mani, jo viņai likās, ka es neko nelasu. Bet patiesībā es lasīju ļoti daudz! Tikai tās nebija grāmatas, kas bija jālasa skolā. Vairāk – ierakstā.

28. jūlijā 100. gadskārta aprit Lidijai Doroņinai-Lasmanei, un pateicībā par viņas mūžu, kas kalpo kā iedvesma, viņas domubiedru grupa šovasar rīko vairākus pasākumus ciklā "Lidijas vasara". Svētku kulminācija notiks 26. jūlijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā -  izstādes atklāšana un notikums mūzikā un dzejā “Lidija 100” Ziedoņa zālē. Tā režisors ir Viesturs Kairišs, māksliniece – Ieva Jurjāne, producents – Arnis Šablovskis. Koncertuzvedumā piedalīsies pianists Vestards Šimkus, Latvijas Radio kora grupa, dziedātājas Iveta Apine un Marta Ozoliņa, Mateja draudzes koris Māra Dravnieka vadībā, kā arī aktieri Guna Zariņa un Vilis Daudziņš. Ar notikuma scenārija autori, dzejnieci Ivetu Šimkus tikās Ieva Zeidmane. Iveta Šimkus: Man vienmēr šķitis, ka ir svarīgi atcerēties un godināt cilvēkus, kas ir mūsu tautai ļoti nozīmīgi, un tāda patiešām ir Lidija, jo viņas mūžs un dzīvesstāsts ir ne tikai īpaši notikumi, kuri saistās ar okupācijas laiku, ļoti tumšu Latvijas vēstures brīdi, bet, izejot cauri visiem šiem notikumiem, Lidijai ir radusies īpaša garīga pieredze, un tieši šīs pieredzes dēļ, ne tik daudz atskatoties uz pagātni, bet vairāk domājot par mūsu šodienu un Latvijas nākotni, ir svarīgi atcerēties šos cilvēkus un uzklausīt un dalīties ar viņu pieredzi. Cik tieša saskarsme Jums pašai ir bijusi ar Lidiju Doroņinu-Lasmani? Lidija man ir ļoti tuvs un dārgs cilvēks. Mēs esam kopā gan bijušas, gan veidojušas, gan piedalījušās dažādos pasākumos. Mums abām rūp Latvija. Lidija vienmēr ir bijusi liela mūzikas un dzejas cienītāja, un arī šādā kontekstā mums ir bijusi saskare - gan koncertos, gan caur dzeju. Lidija ir tāds… Es negribētu teikt “tuvs draugs”, bet garīgi tuvs cilvēks. Nē, tomēr es teikšu, ka ļoti tuvs un mīļš draugs. Māksliniece Ieva Jurjāne, kura līdzdarbojusies izstādes veidošanā, ir atzinusi, ka viņai ar Lidiju satiekoties ir tādas pusaudžu attiecības. Kāda Jums ir sajūta? Kaut kas līdzīgs. Protams, vienmēr ir bažas, ka varētu traucēt kādā atpūtas brīdī, nav tā, ka iedomājos un piezvanu, bet tad, kad esmu zvanījusi, ir ļoti sirsnīga saruna, un tā nav ar iepriekš paredzamiem formulējumiem, kas ir sen izdomāti, pareizi un jauki - Lidija vienmēr var pateikt kaut ko negaidītu un pat aušīgu. Es piekrītu Ievai, ka tas raksturo cilvēka dzīvi un īstu attieksmi pret pasauli, nekādā veidā neko neuzspiežot vai nedeklarējot, bet pārrunājot un ļoti dziļi izprotot notikumus un situācijas, un cilvēkus. Par ko Jūs esat domājusi, veidojot scenāriju šai muzikālajai pēcpusdienai, muzikālajam uzvedumam? Protams, esmu ļoti domājusi, jo no vienas puses tie ir tie labie vārdi, kurus mēs varam Lidijai veltīt un teikt dzimšanas dienā. Starp citu, atklāšu vienu aušību - Lidija pavisam nesen sarunā ir teikusi, ka izturēt labos vārdus, kas varbūt reizēm ir nepelnīti, ir daudz grūtāk nekā sēdēt lēģerī, tā kā varbūt tie vārdi nav nekāds pašmērķis. Protams, Lidijai ir ļoti svarīgi, ka mēs ne jau izsakām tos vārdus, bet - es pāriešu uz arī savu redzējumu - man šķiet, ka mums ir jāveic inventarizācija vai sirdsapziņas izmeklēšana, godinot Lidiju vai svinot viņas dzimšanas dienu. Gan katram cilvēkam, domājot par savu dzīvi, par savu likteni, par savām izvēlēm, gan arī tautai kā kopumam. Mēs esam garīga kopība, kā teica Rainis - tauta nav cilvēku bars, kuri tikai kaut ko ražo un producē, bet tauta ir garīga kopība. Šādā nozīmē - kā mēs esam izdzīvojuši 20. gadsimtā to vēsturi, tos ļoti smagos brīžus, kad mēs esam zaudējuši brīvību, un kā mēs redzam savas attiecības ar varu? Un, ja Lidija ir spējusi nostāties pret varu, tad kādēļ viņa to ir darījusi? Tādēļ, ka tā vara ir bijusi pret Dievu, pret cilvēku, un tā vara ir demonstrējusi milzīgu brutalitāti, melus, propagandu. Es domāju, ka arī šodien mēs redzam, cik trausla ir demokrātija, cik trausla ir cilvēcība pasaulē. Šodien to smalki sauc par dehumanizāciju, Lidija dzīvoja totalitārisma laikā, bet tas pats vien ir - mēs otrā cilvēkā redzam politisko uzskatu pretinieku vai cīnāmies par savām šaurām interesēm, kas ir mūsu  partija, mūsu vide, un mēs neredzam to kopumu, mēs sevī nokaujam cilvēcību. Lidija ir gribējusi uzturēt spēkā šīs vērtības un apliecināt Dievu, Latviju un brīvību - tie būtu tie trīs jēdzieni, kas ir viņas lielās vērtības. Vēl man šķiet būtiski, ka viņa ir runājusi par izvēlēm. Grūtajos brīžos viņai vienmēr ir bijusi izvēle - nostāties gaismas vai tumsas pusē, vai iet kompromisu ceļu, it kā sevi attaisnojot un aizbildinoties ar grūtiem laikiem. Tad jautājums: kāpēc Latvija šodien ir krīzes situācijā pat bez visas starptautiskās situācijas, ka mēs neuzticamies viens otram? Varbūt tiešām mēs esam pazaudējuši garīgos orientierus un izdarījuši nepareizas izvēles, bet, izvēloties kaut ko, mēs izvēlamies savu nākotni, mēs paši sevi izvēlamies, un Lidija to ir ļoti labi sapratusi, ka nav iespējams sevi nodot. Tās ir pārāk augstas likmes.  

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns un divi tenori "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Ingūna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 20.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violets Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingūnas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes - ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē. "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties. Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Ingūna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām," smaida Kalns. Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus." To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncertā "Ielūdz Jānis Apeinis" 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni - Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Ingūna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Ingūna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet man ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"."  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku. "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, kas skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Ingūna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās. Arī pārējie. Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties."

Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam. Par visu plašāk "Klasikai" stāsta svētku organizētājs Dainis Kalns, dziedātāja Jūlija Vasiļjeva un pianiste Inguna Puriņa. 25. jūlijā pulksten 19.00 gaidāma Svētku uvertīra jeb atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā. Pie klavierēm šajā koncertā būs Inguna Puriņa, muzicējot kopā ar vairākiem dziedoņiem, kas jau iemirdzējušies uz operas skatuves, bet bijuši uz tās vēl salīdzinoši neilgu laiku. Soprāns, divi tenori un skaisti dueti "Man šogad liels prieks organizēt un vadīt šo māksliniecisko pusi pirmajam koncertam – atklāšanas uvertīrai, un būšu kopā ar trim brīnišķīgiem solistiem – Latvijas Nacionālās operas solistiem Daini Kalnaču, Lauru Kancāni un Artjomu Safronovu, stāsta Inguna. "Laura Kancāne piedalās arī mūsu "Burvju flautas" iestudējumā, kurā viņa būs Pamina. Tas tāds ļoti netipisks gadījums, ka vienā koncertā ir soprāns un divi tenori,  bet – ja ir soprāns un tenors, tas nozīmē, ka būs brīnišķīgi dueti: viens – no Doniceti, un viens būs no veriskās pasaules – Maskanji. Pārējais salikts ļoti krāšņā secībā, ietverot gan Emīla Dārziņa "Teici to stundu", gan Alfrēda Kalniņa "Brīnos es", bet būs arī lielās ārijas: Mizetes valsis, Arlekīna romance un Kavaradosi ārija. Būs krāšņs, skaists, bagāts koncerts. Dziedātāji taču brīnišķīgi: Laura Kancāne ir jauns, spožs soprāns, tikko kā sākusi mirdzēt uz mūsu Nacionālās operas skatuves, bet Siguldā pirmo reizi piedalās ar vienu no galvenajām lomām – kā jau sacīju, viņa  būs Pamina "Burvju flautā", Dainis Kalnačs ir liriskais tenors, bet ar ļoti spilgtu artistisko pusi visur, kur jābūt mazliet ar humora pieskaņu un nepieciešama mākslinieciskā atbrīvotība, kas viņam ļoti labi padodas. Bet Artjoms Safronovs jau ir premjers – mūsu Nacionālajā operā viņam ir galvenās lomas. Skaists tenors ar brīnišķīgu tembru. Un muzicēt ar viņiem visiem trijiem kopā – tā tiešām ir bauda un prieks!" "Traviata" Siguldā – labāka, nekā Metropolē, labāk, nekā Milānas "La Scala" 26. jūlijā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē tiks izrādīta Džuzepes Verdi opera "Traviata". Šis iestudējums jau pagājušajā gadā izskanēja brīnišķīgi. "Cilvēki saka, ka to operu nedrīkst neatkārtot.  Ļaudis, kas redzējuši šo operu Ņujorkas "Metropolē" vai Milānas "La Scala", atzīst, ka Siguldas "Traviata" ir labāka par citām," ar gandarījumu atzīst opersvētku rīkotājs Kalns. "Kā pie manis tā atnāca? 2023. gadā uz ielas mani uzrunāja mana vienaudze, kura teicās Barselonas operā redzējusi ļoti skaistu "Traviatu", ko noskatījusies  vienā elpas vilcienā. Ļoti paticis. Skaidrs, ka jābūt "Traviatai". Bet laime man uzsmaidīja, ka pēc nedēļas redzēju šo operu Montekarlo opernamā, un tur nu bija pavisam cita lieta: citi tempi, citi ritmi, izcils balets, un mēs šo variantu pārnesām uz Siguldu. Diriģentam Jānim Liepiņam teicu – noskaties šo izrādi pats, vai varēsi paņemt to tempu? Un viņš ar lielāko prieku piekrita. Tur arī pēc libreta trešajā cēlienā Floras ballē dejo grandopera primadonna, un mums arī tagad būs balets šajā vietā. Baletdejotāji šo izrādi padara ļoti krāšņu un tik iespaidīgu, nerunājot par mūsu izcilajiem solistiem. Dmitro Popovs ir dzimis Alfredo gan izskata, gan balss ziņā. Par mūsu Maiju Violetas Valetrī lomā jau ir daudz kas teikts. Varēs pārliecināties, kā viņa, Austrālijā dzīvojot, savu balsi uzlabojusi siltā klimata dēļ. Pēc Ingunas ieteikuma būs arī Rinalds Kandalincevs dzied, kurš dzied jau kādus 25 gadus, bet opera viņu pamanīja tikai pirms pieciem gadiem kā izcilu dziedātāju. Mūsu vērtība aug. Un mums vēl ir koris! Man bija 15 gadu sadarbība ar Marijas teātra galvenajiem māksliniekiem, un viņi teica: nekur tik labas izrādes – ne Metropolē, ne Veronas arēnā nevar iestudēt tādas izrādes kā Siguldā, jo nekur nav tik labi kori. Un, otrkārt, nekur nav tik labas šuvējas, kuras var tērpus uzšūt. "Traviatas" trešajā cēlienā koris tur tādu virtuozitāti parāda, diriģents diriģē, un viņi tiek ar to galā. Tāpēc šādu izrādi nospēlēt tikai vienreiz – tas ir tāpat kā ar dārgi pirktu jaunu mašīnu nākošajā dienā uztaisīt smagu avāriju. Tai ir jābūt repertuārā. Cilvēkiem, kas nav redzējuši, šī izdevība jāizmanto!" Mīlestība nav nekādas miegazāles Dainis Kalns arī uzsver, ka "Traviata" ir kaislību opera. "Tā nav tikai sērīga – tur viss notiek ar kaisli, kā jau mīlestībā. Mīlestība nav nekādas miega zāles, tā ir aktivitāte ārpus veselā saprāta, un tā tas notiek šajā izrādē." "Man bija tā laime padziedāt Traviatu arī uz mūsu Latvijas Nacionālās operas skatuves divas sezonas. Šī ir viena no manām mīļākajām operām, un tā bija mana sapņu loma vēl studiju laikos, tāpēc man tā ir ļoti mīļa. Ļoti tajā gribētu atgriezties," neslēpj Jūlija Vasiļjeva. "Opera ir arī viena no visvairāk iestudētajām pasaulē. Melodijas ir tik pazīstamas, ka droši vien katrs cilvēks dzirdējis vismaz Brindisi vai dueta tēmu. Šuvējas pie mums tiešām ir ļoti labas un kostīmu cehi mums strādā ļoti profesionāli. Man bija pieredze, kā tas notiek ārzemēs. Bet "Turandotas” iestudējumā Maincā biju absolūtā šokā par to, kā strādā tieši grima departaments: tas, kā viņi izgatavo parūkas, kādā kvalitātē un kādā līmenī – tas bija tiešām pārsteidzoši." Labus vārdus mūsu korim vēl velta arī Inguna Puriņa, sacīdama, ka mūsu koris vienkārši izceļas absolūti uz vispārējā teātra fona, jo tas visu laiku ir aktīvs darbībā – ne tikai dziedot: "Mūsu koris vienmēr Nacionālajā operā tiek arī izmantots arī kā ļoti spilgts raksturtēls visai kopējai darbībai. Visi dziedātāji ir personības, un tas ir brīnišķīgi. Viņi tiešām var dziedāt un darīt jebko." Opermūzikas svētku komandā lieliski iekļāvies diriģents Jānis Liepiņš, un šajā reizē viņš četros vakaros būs pie diriģenta pults. "Jā, pateicoties Aleksandram Viļumanim!" uzsver Kalns. "Opermūzikas svētku komandā man bija ilgāka sadarbība ar profesoru Kiradžijevu no Vīnes operas, bet mūsu sadarbība pārtrūka, un tad es konsultējos ar maestro Aleksandru Viļumani, un viņš minēja Jāni Liepiņu kurš kādu gadu nebija Latvijā diriģējis – tikai Vācijā kārtīgi pastrādājis. Tikai labu par viņu var teikt: muzikāls, labs žests, simpātisks, viņš visu dara ar tādu labestību, viņa muzikalitāte un temperaments arī latviešiem ir simpātisks. Domāju pat, ka viņš savā vecumā jau paveicis pat vairāk nekā Mariss Jansons tajā pašā vecumā. Viņš kāps uz augšu, mīs Nelsonam uz pēdām!" Dziedās arī malā pastumtā Sonora Vaice 27. jūlijā pulksten 15.00 Siguldas luterāņu baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts. "Tajā piedalīsies mazliet no operas dzīves nevajadzīgi malā atstumtā Sonora Vaice, bet viņa ar lielāko prieku dzied arī garīgo mūziku – ļoti efektīgi! Un tad ir mūsu izcilais vijolnieks Dainis Medjaņiks, tik fenomenāls – viņam ir tādas apakšējās notis, kādas neviens latviešu vijolnieks nevar nospēlēt. Temperamentīgs, izskatīgs, virtuozs, labestīgs. Viņi visu tur darīs brīnumus," stasta opersvētku rīkotājs Kalns. To pašu var teikt arī par Jāni Apeini, kura jubilejas koncerts "Ielūdz Jānis Apeinis" notiks 27. jūlijā pulksten 18.00 Siguldas pilsdrupu estrādē. Jūlija Vasiļjeva ir viena no ielūgtajām viešņām uz skatuves: "Man tiešām prieks būt šajā koncertā, būt kopā ar Jāni, jo viņš ir viens no tiem kolēģiem, no kura es ļoti daudz mācos. Pēdējos gados mēs daudz dziedam kopā, un mums tas duets izstrādājies draudzīgi un personiski. Ļoti simpātisks un foršs kolēģis! Sveiksim viņu šogad ar lielisko mūziklu: pārsvarā būs Verdi mūzika, kā arī šis tas no Pučīni." Dainis Kalns: "Jānis ir pasaules visaugstākā līmeņa baritons, viņam līdzīgs kāds ir, bet labāka nav. Jānis spēj paņemt augsto sibemol, ko ne visi tenori pat var izdarīt! Vīrišķīgs, īsts mūsu Lāčplēsis.  Tas būs fenomenāls koncerts: divi pasaules augstākā mēroga soprāni – Jūlija, kurai pakaļ skrien diriģenti un aģenti, un viņa nevar vien atkauties no piedāvājumiem, un Maija Kovaļevska, kura 60 reizes dziedājusi Metropoles operā Ņujorkā un ir vienīgā dziedātāja no Latvijas, kas uzvarējusi "Operalia" konkursā. Un labs koncerts nevar būt bez laba tenora. Dmitro Popovs ir pasaulē vadošais liriskais tenors, dzied Metropolē, Koventgārdenā, Vīnes operā. Un tur nu būs tā odziņa - uz skatuves šajā koncertā satiksies labākā Mimī pasaulē un labākais Rūdolfs! Viņi to jau pierādīja leģendārajā izrādē Koventgārdenā, kur dziedāja Maija un Dmitro. Un viņi dziedās skaisto duetu no "Bohēmas".  Un tad vēl Rihards Mačanovskis, kurš ar savu Mefistofeli pierādīja, ka viņš var izkonkurēt visus ārzemju viesus – viņi kopā ar Jāni dziedās. Tur būs tādas pērles! Un būs vienkārši viena superīga odziņa, kad cilvēki uzrausies kājās – jūs droši vien ierakstījāt Daugavpils mūzikas svētkus, kā Ilona [Bagele] dziedāja "Šeit ir Latvija" soprāna balsī, un 7000 skatītāju uzlēca kājās. Jēkabs Ozoliņš veica instrumentāciju. Tas koncerts būs iegājis Latvijas vēsturē, mana 81 gada mūžā tāda  nav bijis." "Burvju fauta" atgriezīsies pie saknēm: tajā ienāks Ēģipte Opermūzikas svētki turpināsies arī 2. un 3. augustā. 2. augusta vakarā pulksten 21.00 Siguldas pilsdrupu estrādē – Volfganga Amadeja Mocarta operas "Burvju flauta" oriģināliestudējums. Bet 31. jūlijā pulksten 21.00 publikai būs iespēja ielūkoties arī tā ģenerālmēģinājumā. Šī iestudējuma režisors – Guntis Gailītis. "Šajā izrādē galvenie noteicēji bija Jānis Liepiņš un Inguna – viņa izvēlējās solistus, man bija jāpiemeklē tērpu mākslinieki un scenogrāfs. "Burvju flautā" mums ir tāda laime, ka atkal ir tik daudz jaunas balsis - Annija Ādamsone, Brigita Reinsone, Laura Kancāne. Esmu ļoti pārliecināts, ka Papageno lomā Rihards Mačanovskis būs tikpat lielisks kā Mefistofelis," – tā Dainis  Kalns. "Mums ar Jāni Liepiņu tās domas ļoti saskanēja, ka šajā iestudējumā vajadzētu dot tādu jaunības virzienu un ņemt cilvēkus no jaunā gala, kuri jau ir profesionāļi uz lielās skatuves, solistu izvēli pamato Inguna Puriņa. "Laura Kancāne, Brigita Reisone, Annija Ādamsone, Edgars Ošleja, Rihards Mačanovskis Papageno lomā, Andris Kipļuks kā Monostatoss, varbūt mazāk dzirdēts vārds, bet arī brīnišķīga debija – soprāns, pirmā dāma – Klinta Āboliņa. Pārējie jau ir zināmi – Laura Grecka un Ilona Bagele, un  domāju, tas viss būs kopā radījis pilnīgi jaunas enerģijas pieplūdumu un pavērs arī skatījumu visai operas izrādei. Arī scenogrāfs mums ir jauns – tas ir Valters Kristbergs. Režija būs jauna šķautne "Burvju flautas" izrādei, jo Guntis Gailītis tieši grib parādīt, ka tā ir Senā Ēģipte, kas ir ļoti svarīgi, jo parasti "Burvju flautu" traktē kā pasaku kaut kur Eiropā, bet lielie simboli un lielās lomas, labais un ļaunais – tas nāk no ļoti, ļoti dziļiem seniem arhetipiem, tāpēc Ēģiptes moments būs jūtams." "Valters Kristbergs daudz strādā televīzijā un jau ir pieredzējis, bet ne opermākslā, viņš varēs izpausties, un būs ļoti interesanti momenti. Bet mani ļoti, ļoti piemeklēja tā providence, ka ienāca prātā uzaicināt Madaru Botmani kā kostīmu mākslinieci. Kad redzu tos tērpus, domāju – kā tas cilvēks var tik daudz dāvanas saņemt no Dieva? Aktrise, dziedātāja, kostīmu māksliniece… Es 32 gadu laikā tik efektīgus kostīmus nebūšu redzējis kā "Burvju flautā"," prāto Dainis Kalns.  Tikām 3. augustā pulksten 18.00 Galā koncertā "Skaistākās melodijas no Opermūzikas svētkiem Siguldā" mākslinieku vidū būs arī Jūlija Vasiļjeva, kura tajā piedalīsies ar lielu prieku: "Tāpēc, ka uz galā koncertiem vienmēr ir tāda svētku atmosfēra. Un tiešām – arī repertuāra izvēle ir tāda, ka skan vispopulārākās, visskaistākās melodijas un tādas pērles izpildīt ir tiešām bauda. Uz 3. augustu es gan gatavoju divas jaunas lomas, pie kurām strādāšu arī uz nākošo gadu, jo man gaidāma debija Eiropas teātros – Santucas lomā un arī Čo-čo-sanas lomā." Interesanti, ka Solveigas dziesmu šajā koncertā dziedās Aija Andrejeva! Kā iet šajā gatavošanās procesā? "Ļoti jauki, cilvēki ir atbildīgi un iedvesmoti," teic Inguna Puriņa. "Ar Aiju Andrejevu mēs satiekamies diezgan bieži. Nebiju līdz šim viņu personīgi pazinusi, tā ka mums bija ļoti interesanta mākslinieciska iepazīšanās.Domāju, ka šis koncerts būs ļoti krāsains, ļoti dažāds. Rinalds Kandalincevs to atklās ar Leonkavallo "Pajaci" prologu, kas ir ārkārtīgi spēcīgs gan muzikāli, gan visādi emocionāli, un tas ir tiešām atklāšanas skaņdarbs. Pēc tam skaistā kontrastā nāks Aija, dziedot savu Solveigas dziesmu. Bet vairāk par programmu es nestāstīšu, jānāk skatīties." Izcili opermūzikas priekšnesumi un neaizmirstama atmosfēra – to visu būs iespēja baudīt Siguldā nākamā gada vasarā Starptautisko opermūzikas svētku laikā. Dainis Kalns, opermūzikas svētku patrons un organizators, 27. novembrī tiekoties Rīgas Latviešu biedrības namā ar žurnālistiem un ārvalstu vēstniekiem Latvijā, atklāja, ka nākamvasar XXXII Starptautiskie Siguldas opermūzikas svētki sola apmeklētājus pārsteigt ar divām muzikāli jaudīgām nedēļas nogalēm gleznainajās Siguldas pilsdrupās – tie notiks no 25. līdz 27. jūlijam un no 2. līdz 3. augustam.  Uz tikšanos par gaidāmo opermūzikas svētku norisi bija ieradusies arī Somijas vēstniece Latvijā Anni Solorantu, Igaunijas vēstnieks Ēriks Marmei un Igaunijas konsule Marika Keiva-Urma, kā arī Dantes Aligjēri biedrības Latvijā prezidente Hella Milbreta Holma. Svētku organizators Dainis Kalns iepazīstināja klātesošos ar nākamās vasaras svētku programmu, apliecinot, ka arī 2025. gada vasarā opermūzikas svētku cienītājiem būs iespēja baudīt operas “Traviata” brīvdabas iestudējumu. Viņš atklāja, ka šogad operas iestudējums saņēmis lielu atzinību no apmeklētājiem, un, salīdzinot operas “Traviata” izrādes citviet pasaulē slavenos opernamos, brīvdabas iestudējums Siguldas pilsdrupās novērtēts kā viens no spilgtākajiem iestudējumiem, kas redzēts. “Traviatas” operu Siguldas pilsdrupu estrādē būs lieliska iespēja baudīt arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja to redzēt šovasar. XXXII Starptautisko Siguldas opermūzikas svētku gaidāmā programma: 25. jūlijā plkst. 19.00 Svētku uvertīra – atklāšanas koncerts Siguldas Jaunās pils dārzā; 26. jūlijā plkst. 21.00 Džuzepes Verdi operas “Traviata” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 27. jūlijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālās operas solista Jāņa Apeiņa jubilejas koncerts “Ielūdz Jānis Apeinis”; 2. augustā plkst. 21.00 Volfganga Amadeja Mocarta operas “Burvju flauta” oriģināliestudējums Siguldas pilsdrupu estrādē; 3. augustā plkst. 18.00 Galā koncerts “Visu laiku skaistākās operas melodijas” (skaistāko āriju izlase no opermūzikas svētkiem Siguldā).

38. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Rīgas Doms 2025" koncertam 20. jūlijā Rīgas Domā dots moto "Piebalgas balss", tajā godinot piebaldzēnu Emīlu Dārziņu 150. jubilejā, ērģeļu krāsās atklājot viņa dēla Volfganga Dārziņa darbus, kā arī pievēršoties Jaunpiebalgā dzimušā Marģera Zariņa ērģeļu daiļraidei. Koncerta programmu veidojusi un pie Rīgas Doma varenā instrumenta būs ērģelniece Vita Kalnciema, sadarbībai aicinot savu kādreizējo studenti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, nu kolēģi jau ilgākus gadus, dziedātāju Lauru Kancāni. Koncerta izskaņā Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi" ērģeļu duetā kopā ar Vitu Kalnciemu atskaņos arī viņas meita Liene Andreta Kalnciema, kuru dzīves ceļi aizveduši uz Vāciju. Par gaidāmo notikumu un saikni ar Piebalgu stāsta Vita Kalnciema un Laura Kancāne. Vita Kalnciema: Es pati esmu dzimusi Rīgā, bet manu sakņu daļa ir Piebalgā, mammītes puse. Ja ļoti tālu šķetinātu, tad aiz vecvecmāmiņām varētu sašķetināt kādus pavedienus ar Dārziņu dzimtu, bet tas ir tik ļoti tālu, ka to nemaz nešķetina. Piebalgā esmu pavadījusi lielu daļu bērnības. Kamēr vēl skolā negāju, tad no maija līdz novembrim vienmēr. Bērnības atmiņas jau ir ļoti skaistas. "Piebalgas balss" tādēļ mazliet ir arī mana balss, mazliet tā ir Marģera Zariņa balss, kas dzimis jaunpiebaldzēns, un, protams, vislielākais faktors bija Emīla Dārziņa 150. gadu atcere šogad. Volfgangs Dārziņš arī ir dzimis Rīgā, tāpāt kā es, bet viņā rit Piebalgas asinis, tas nu ir skaidrs. Tā šie trīs komponisti tika izvēlēti. Ar Lauru pie Jaunpiebalgas ērģelēm jau rakstījām dažas dziesmas. Vēl gan ieraksts nav pabeigts. Koncerta ideja bija caur Piebalgas komponistiem un caur mani pastāstīt par latviešu mūziku arī tālāk. Man gan šķita, ka tā būs pavisam vienkārša programma. Visi festivālos tiecas uz nez ko dižu, man likās, ka es tā latviski, tā mierīgi. Tāda arī ir iecere. Laura, vai Jums ir kāds Piebalgas stāsts? Te jau iezīmējās būšana Piebalgas baznīcā, ieraksts tur. Laura Kancāne: Es gan nāku no Sēlijas, tur ir manas bērnības mājas, bet esmu dzimusi Ērgļos, tātad vidzemniece. Mana mamma nāk no Ērgļu puses. Es braucu ciemos uz Piebalgu, un tur ierakstījām vairākas no šīm dziesmām. Brīnišķīga vieta! Tiku arī ekskursijā uz mūzikas skolu. Tas gan bija diezgan sen. Runājot par dziesmu “Mātes gars”, tad vēl biju meitene, tagad jau pati esmu mamma. Tagad uz dziesmu citāds skatījums. Vai Piebalgā dabas ainava ir atšķirīga? Vai, tur ierodoties, jūti - jā, šeit ir kaut kas īpašs? Laura Kancāne: Es domāju, ka noteikti. Vidzemei ir pilnīgi cita garša. Sēlijā arī ir pakalni, bet Vidzemē uzreiz jūti kaut ko pavisam citu. Kādas ir jūsu bērnības atmiņas par pakalniem, ezeriem, ceļu līkumiem? Vita Kalnciema: Liels lauku miers, jo dzīvojām attālā vietā. Vispār pakalni ir brīnišķīgi, kaut Viņķu kalns vien, no tās puses arī nāk Kārlis Miesnieks, mana vectētiņa brālēns. Viņš ir gleznojis skaistus darbus tieši no šiem augstajiem punktiem. Tā ir ļoti skaista vieta.

18. jūlijā Jūrmalas festivālā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu uzstāsies akordeoniste Ksenija Sidorova. Programmā izskanēs Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija, Otorīni Respīgi "Romas strūklakas", kā arī bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas Akordeona koncerta pirmatskaņojums Latvijā. Koncerts akordeonam un orķestrim, kas veltīts Ksenijai Sidorovai, pirmatskaņojumu piedzīvoja 2025. gada maijā Štutgartes Liederhalle ar Štutgartes Filharmonijas orķestri un diriģentu Mihalu Nesteroviču, jūnijā tas izskanēja arī Sofijas filharmoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā. Sarunā ar komponisti Dobrinku Tabakovu uzzinām, ka akordeonam viņa rakstījusi visu mūžu, bet šis ir pirmais akordeona skaņdarbs viņas daiļradē. Komponiste atzīst, ka akordeona mehāniskajā dabā viņa atrod arī cilvēcisko, jo instruments skan tā, it kā elpotu. Vai Koncerta izstrādes procesā atklājāt ko tādu par akordeonu, ko iepriekš nezinājāt? Varbūt nebijāt iedomājusies, ka uz akordeona var nospēlēt konkrētu paņēmienu, ka tam ir kāda noteikta īpatnība… Vai varat pastāstīt par saviem iespaidiem, šo Koncertu komponējot? Akordeons ir ļoti daudzpusīgs, un es vēl joprojām to apgūstu. Šī Koncerta radīšana bija kā atvērtas durvis, un jūtu, ka tas ir atvēris vēl vairāk durvju. Akordeons ir arī ļoti sarežģīts instruments – kā pārnēsājamas ērģeles ar visiem reģistriem, krāsām un iespējām. Es arī nezināju, ka akordeona dažādiem reģistriem katram ir savas īpatnības, kas atšķiras dažādiem instrumenta modeļiem. Piemēram, ja gribat veikt nelielu glissando, tas uz viena instrumenta var būt daudz vienkāršāk nekā uz cita. Ja vēlaties radīt darbu, ko varētu spēlēt visi akordeonisti, neatkarīgi no viņu instrumenta modeļa, jums jāņem vērā šīs īpatnības. Ievēroju, ka runājot jūs veicāt kustību ar roku tā, it kā spēlētu akordeonu – vai pati šo instrumentu arī izmēģinājāt? Man ir draugs Londonā, kuram ir akordeons, un tas ir tik smags! Vairāk kā 20 kilogramu. Ksenija man teica, ka viņai vienmēr ir jāceļo ar šo instrumentu, līdz ar to viņai ir jābūt labā fiziskā sagatavotībā. Es savā Koncertā iekļāvu ļoti daudz “bellow shakes” jeb plēšu kustināšanu, kad rokas kustas ļoti ātri un plēšu vidus vibrē. Būtībā šis paņēmiens ir kā treniņš sporta zālē, un viņai bija jāsagatavojas, lai izturētu šo tehnisko darbu. Jā, tas tiešām ir sarežģīts instruments. Šo Koncertu radījāt īpaši Ksenija Sidorovai. Cik daudz sadarbojāties ar viņu vai citiem akordeonistiem šī darba tapšanas laikā? Vai “dzirdējāt” šo instrumentu savā prātā? Kāds bija process? Jā, tas pārsvarā bija instruments pats par sevi, kā arī iztēlojoties Kseniju uz skatuves. Arī tāpēc, ka viņa ir trīs bērnu mamma, vienmēr ceļā… Viņai ir tik daudz darāmā. Mūsu sadarbība lielākoties notika pēc tam, kad Koncerts jau bija uzrakstīts. Tad viņai bija materiāls, un viņa ieteica dažas izmaiņas – piemēram, šī frāze labāk skanētu citā reģistrā uz viņas instrumenta, vai šī krāsa būtu labs papildinājums. Tātad bija daži viņas ierosinājumi, bet tikai pēc tam, kad darbs jau bija sarakstīts. Pirms tam pārsvarā bija vienkārši viņas klausīšanās. Es Kseniju pazīstu jau 15 gadus, tāpēc zinu viņas skanējumu, viņas klātbūtni uz skatuves. Un vispār, tas ir brīnišķīgi – vienkārši ienirt akordeona pasaulē, atklāt tādus darbus kā Berio "Sekvenci" akordeonam un visu pārējo, pilnībā iegremdēties šajā mūzikā, un tad aizvērt durvis un iztēloties pašai sava skaņdarba tēlu. Kāda jums ir bjusi pieredze ar akordeonu līdz šim? Vai jau bijāt tam komponējusi? Jā, jā. Viens no maniem agrākajiem studiju laika darbiem bija ar nosaukumu “Akordeons”, bet tajā vispār nebija akordeona. Tas bija rakstīts tādam pašam sastāvam kā Edgara Varēzes Oktets. Ideja bija radīt skaņdarbu par kaut ko, kas līdzinātos dzīvai mašīnai. Tātad instrumenti veido tādu kā salauztas mašīnas efektu – tā, it kā kaut kas ir saplīsis, ieklemmējies un tad tas atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas… un tad turpinās. Pēc tam ir ļoti liriska daļa. Man kaut kā vienmēr prātā bija akordeons, par dzīvu mašīnu domājot. Tad man ir Stīgu trio “Insight”, kurā piedalās čelliste Kristīne Blaumane, viņa bija arī Trio pirmatskaņotāja. Te ideja bija radīt akordeona skanējumu ar stīgu instrumentiem. Tātad jau agrīnie darbi kaut kā atspoguļo manu fascināciju ar šo instrumentu. Bet es nekad nebiju rakstījusi akordeonam tiešā veidā. Pirmo reizi to izmantoju aranžijā, ko veidoju ar nosaukumu “Frozen River Flows”, kas sākotnēji bija rakstīts vibrofonam, krotālēm un obojai. Pēc tam to aranžēju kontrabasam, akordeonam un vijolei. Tātad tā bija pirmā reize, kad es faktiski izmantoju akordeonu skaņdarbā, bet tā vēl nebija īsta rakstīšana tieši šim instrumentam – neiedziļinoties tā tehniskajās īpatnībās. Šis Akordeona koncerts ir pirmais īstais skaņdarbs, ko esmu rakstījusi, veicot patiešām dziļu instrumenta izpēti. Interesanti, ka jums ir tik plaša vēsture ar akordeonu. No kurienes, jūsuprāt, tas nāk? Tā vien šķiet, ka zemapziņā šis instruments jūs ir pavadījis visus šos gadus. Man ļoti patīk rakstīt stīgu instrumentiem. Galvenā priekšrocība, rakstot stīgām, ir tā, ka nav jādomā, kur viņi elpo. Arī ar akordeonu ir kaut kas līdzīgs – skaņa ir līdzīga pūšaminstrumentiem, bet nav jādomā par to, kurās vietās mūziķim jāieelpo. Esmu dzimusi Bulgārijā, kur akordeons ir daļa no mūsu tautas tradīcijas. To var dzirdēt uz ielas, televīzijā – tas vienmēr man bija kaut kur fonā. Atceros, ka man vienmēr likās, ka akordeons izskatās pēc rakstāmmašīnas. Pēc ļoti dīvainas mašīnas. Tāpēc mašīnas un akordeona jēdzieni man vienmēr ir bijuši kaut kā saistīti. Plašāk - audioierakstā.  

Karostas ūdenstornī Liepājā nedēļas nogalē norisināsies laikmetīgās kamermūzikas koncertu cikls “Ūdenstornī san”. Cikla mākslinieciskais vadītājs, komponists Ernests Vilsons izveidojis koncertu programmu, kas izcels gan jauno latviešu komponistu oriģināldarbus, gan šīs unikālās vēsturiskās celtnes akustiskās nianses. „Patiesībā to ir grūti salīdzināt. Iespējams, līdzīga sajūta varētu būt baznīcā. Šī būtu tāda ne-baznīcas vieta ar līdzīgu akustiku. Bet vizuāli, arhitektoniski tā ir pavisam citāda struktūra,” stāsta Vilsons, īpaši izceļot arī ūdenstorņa vēsturi. „Karostas ūdenstornis būvēts 20. gadsimta pašā sākumā – laikposmā no 1903. līdz 1905. gadam – militārās pilsētas Karostas vajadzībām un lielāko daļu pagājušā gadsimta kalpojis kā ūdenstornis. (..) Tas beidza funkcionēt kā ūdenstornis tikai 1989. gadā. Kopš tā laika tas ir tādā nenoteiktā stāvoklī, to uztur "Liepājas ūdens". Viņi ir atbildīgi un rūpējas, lai tur viss būtu kārtībā, lai šī vide reizēm būtu pieejama arī apmeklētājiem, un ir brīži, kad tas ir apmeklēts. Pats esmu bijis ūdenstornī arī agrāk – gan kā viesis, gan pirms astoņiem gadiem piedaloties mākslinieku Karostas ūdenstorņa projektā. Toreiz man bija iespēja veidot un sarakstīt šim ūdenstornim skaņdarbu četrām balsīm. Tā bija unikāla iespēja – rakstīt darbu tajā pašā telpā, kurā tas vēlāk koncertā tika atskaņots. Akustika ir ļoti spēcīga ūdenstorņa daļa. Protams, baltās sienas un milzu apjoms ir pirmais, ko mēs, ūdenstornī ieejot, uzreiz pamanām. Bet arī tas, kā tas skan! Kāda ir atbalss, cik plaši skaņa izskan un cik ilgi tā kavējas!” Ernests Vilsons stāsta, ka koncertos piedalīsies ar Liepāju saistīti mūziķi: perkusionisti Marta Kauliņa-Pelnēna, Reinis Tomiņš, Matīss Skarēvičs, Berči stīgu kvartets. Sarunā vairāk arī par Karostas koncertu programmām un pirmatskaņojumiem, gan mūzikas autoriem, kuri arī cieši saistīti ar Liepāju, par telpu, kurā skanēs mūzika, klausītāju interesi un meistarklasēm.

Jau rīt sāksies XVI Starptautiskie jauno mūziķu meistarkursi Siguldas Mākslu skolā „Baltais flīģelis”, kuros no 16. līdz 25. jūlijam piedalīsies 78 jauni instrumentālisti, vokālisti, kordiriģenti, komponisti, muzikologi un mūzikas skolotāji no Latvijas un septiņi no ārvalstīm – ASV, Beļģijas, Norvēģijas, Šveices, Vācijas, Zviedrijas un Kanādas mūzikas skolām, vidusskolām, akadēmijām un konservatorijām. Par šā gada meistarkursu vadmotīvu izvēlēta „Personības partitūra”. Stāsta meistarkusu mākslinieciskā vadītāja, komponiste Dace Aperāne. „Ideja nāca no meistarkursu administratores Jolantas Bimberes puses. Viņa ieteica, man tas ļoti patika, un mēs lekcijās un paneļdiskusijās šo tēmu apskatīsim. Būs meistarkursu vadītāji, kas runās par savu „partitūras ceļu”, savu karjeru, kā viņi to ir veidojuši, kas ir bijuši augstākie punkti. Viņi stāstīs jauniešiem par dažādiem veidiem, kā savu „personības partitūru” var veidot." Meistarkursu direktors, pianists Ventis Zilberts stāsta, ka viņa pirmie meistarkursi kā pedagogam bijuši Ogrē. „Ogrē ar kolēģiem esam strādājuši vairākas reizes. Tad pārcēlāmies uz Siguldu, uz "Balto flīģeli". Un tā, ieskaitot kovida laiku, kad mazliet varēja darboties virtuāli. Bet tagad nāk atkal jauna spirāle, jauns spirāles pinums, ja tā var teikt. (..) Meistarkursu 10 dienu laikā jaunie mūziķi varēs ne tikai slīpēt meistarību, bet arī meklēt savu unikālo balsi – personības partitūru, kas dzīvo gan katrā skaņā, gan klusumā.” Meistarkursu galvenais mērķis ir latviešu jauno mūziķu profesionālās meistarības pilnveide. Neformālā, draudzīgā un radošā meistarkursu darbības vide veicinās tās dalībnieku savstarpējo kontaktu veidošanos iespējamai kopējai profesionālai muzicēšanai nākotnē. Kopumā šo meistarkursu pirmsākumi meklējami trīs Starptautiskajās latviešu jauno mūziķu radošajās nometnēs Kanādā. Un nometnes vēsturē šis ir īpašs jubilejas gads – 40 gadu kopš pirmās nometnes, kas laika gaitā ar savu augsto profesionālo līmeni ieguvušas meistarkursu statusu. Un tāpat kā visos iepriekšējos meistarkursos, arī šovasar lekcijās un koncertos skanēs ievērojams skaits visu paaudžu latviešu komponistu darbu.

​No 15. līdz 20. jūlijam Dzintaru koncertzālē norisināsies ikgadējais Jūrmalas festivāls, vērienīgā programmā piedāvājot jauno talantu parādi ciklā "Dzimuši Latvijā", simfoniskos koncertus, operbalsis, flamenko dejas un saullēkta koncertu pludmalē. Festivālu otrdienas vakarā atklās Liepājas Simfoniskais orķestris un tā galvenais diriģents Guntis Kuzma, sadarbojoties ar pianistiem Sergeju Osokinu, Andreju Osokinu un Georgiju Osokinu. Koncertā skanēs daļas no Roberta Šūmaņa un Edvarda Grīga  klavierkoncertiem, Morisa Ravela "Bolero" versijā trim klavierēm, Volfganga Amadeja Mocarta Koncerts trim klavierēm un orķestrim,un Johana Sebastiāna Baha Koncerts četrām klavierēm reminorā, kas ir Antonio Vivaldi koncerta četrām vijolēm pārlikums – šajā reizē tas izskanēs Georgija Osokina versijā trim klavierēm un orķestrim. Plašāk par gaidāmo koncertu stāsta Sergejs un Andrejs Osokini. Andrejs Osokins: Pirms desmit gadiem ideja nospēlēt lielu koncertu ar orķestri Dzintaru koncertzālē mums visiem trim likās mazdrusciņ traka un pārāk ambicioza, bet, kad bijām uz skatuves un ļoti labi mēģinājām, tad sapratām, ka varbūt tomēr mēs būsim ļoti laimīgi pēc šī koncerta. Tad, kad vairāk nekā 2000 cilvēku atnāca uz klasiskās mūzikas koncertu, man bija lepnuma un pagodinājuma sajūta. Tieši klausītāju dēļ, jo viņi bija ārkārtīgi ieinteresēti un viņiem ļoti patika ideja, ka trīs paaudžu pianisti, trīs tik dažādi pianisti, spēlē klaviermūziku, spēlē arī kopā. Klausītājiem šī ideja ļoti patika, un tieši viņu dēļ mēs šos desmit gadus turpinājām gatavot jaunas programmas, spēlēt, vingrināties, veidot jaunas aranžijas. Repertuārs trīs klavierēm nav tik plašs, un mēs to paplašinājām, tādējādi varējām desmit gadus spēlēt ļoti daudzveidīgu mūziku. Arī šoreiz mēs nospēlēsim ļoti jaudīgu programmu. Būs divi skaņdarbi, kas klausītājiem ārkārtīgi patika, var teikt, ka pēc klausītāju pieprasījuma tos atkārtosim, bet viss pārējais būs jauns, tāpēc būs ļoti spilgta programma. Es vēlētos uzdot jautājumu Sergejam Osokinam, kurš noteikti licis pamatakmeņus šo abu mūziķu dzīvēs - vai ir kādi komponisti, skaņdarbi, kas tika atskaņoti Georgija un Andreja bērnībā, kas joprojām ietekmē viņu muzikālās izvēles un gaumi? Kas ir būtiskākie komponisti, kas iet laikam līdzi un joprojām paliek aktuāli? Sergejs Osokins: Nav vienkāršs jautājums. No pedagoga puses, kad tu ar kādu talantīgu bērnu strādā ar kāda komponista skaņdarbu, tas ir mīļākais skaņdarbs, mīļākais komponists (smejas). Ir bijis dažādi. Man vienmēr patīk strādāt ar Bēthovena mūziku, gan ar Andreju, gan ar Georgiju, ar Šopēna mūziku un Lista mūziku. Trīs komponisti. Kā tika veidota šī programma, cik ilgs laiks tas ir bijis? Vai katram tiek dots vārds izvēlēties kādu skaņdarbu, tā ir kopīga ideja? Sergejs Osokins: Protams, idejas ir no katra, bet pēc tam seko nelielas diskusijas. 2015. gadā tā bija ideja par vienreizēju notikumu. Mums bija prieks, un tikai pēc tam, bet uzreiz pēc tam, mēs sapratām, ka publikai patīk ideja un ir jāturpina. Es domāju, ka tagad diskusiju laiks ir mazāks. Tagad mēs daudz ko starp mums saprotam bez vārdiem.

Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti. Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā. Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā. Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē. Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka. Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

3. jūlijā Dzintaru koncertzālē notiks jau trešais starptautiskais jauno operdziedātāju galā koncerts, kurā Lihtenšteinā dibinātā labdarības fonda „Sic itur ad astra” (“SIAA foundation”) stipendiāti muzicēs Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā. Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā, otrais - pirms diviem gadiem izskanēja Dzintaru koncertzālē. Trešajā ar Festivāla orķestri uzstāsies: mecosoprāns Eglė Wyss (Lietuva), baritons Romanas Kudriašovas (Lietuva), soprāns Fan Zhou (Ķīna), tenors Lian Wang (Ķīna), soprāns Sandra Sarikovaite (Lietuva), mecosoprāns Léontine Maridat-Zimmerlin (Francija) un bass Msimelelo Mbali (Dienvidāfrika). Par gaidāmo notikumu stāsta diriģents Mārtiņš Ozoliņš un Baltijas koncertu aģentūras menedžere Marija Graudiņa. Mārtiņš Ozoliņš: Vasaras pasākumi vienmēr ir ar īpašu garšu. Organizācija, kas veicina jauno solistu attīstību - starptautiskais Luksemburgas labdarības fonds - izvēlējusies perspektīvus jaunos dziedātājus no dažādām valstīm un ved viņus pie mums. Ir liels prieks redzēt, dzirdēt jaunas balsis un iepazīt jaunus cilvēkus. Šī attīstība no gada uz gadu dod daudz ko gan pašiem dziedātājiem, gan mūsu publikai, kas var iepazīt jaunus vārdus, ko agrāk vai vēlāk mēs varbūt redzēsim arī uz lielo opernamu skatuvēm. Kāda būs programma, kā vakars kopumā muzikāli veidosies? Dzintaru koncertzāle ir brīnišķīga vieta, arī laikapstākļus sola skaistus. Opermūzika brīvā dabā - tam ir īpaša garša un publikai tas patīk. Mūsu opernamā bieži vien vasaras laikā mēs cīnāmies ar bezgaisu, krēslu ērtumu vai neērtumu, bet tur ir akustiskās priekšrocības, savukārt Dzintaru koncertzālē ir dabas klātbūtne. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Par programmu - šādos koncertos, kur ir daudz solistu, tā ir raiba, krāšņa un daudzveidīga, sākot no Mocarta un Verdi un beidzot ar Štrausu, Ofenbahu un Kālmānu. Bet gribētu akcentēt, ka arī šeit ir interesanti darbi, kas Latvijā tik bieži neskan - šis tas no Rosīni operas “Bruskino kungs”, Masnē “Herodiāde” - tie ir nosaukumi, kas varbūt ir svešāki ikdienas lietošanā, tā kā tas arī mums ir interesants un izziņas process. Tur droši vien balsis var īpaši parādīties. Jā, domāju, tāds arī ir uzdevums, ka jaunie dziedātāji meklē un atved kaut ko tādu, kas varbūt ir ārpus ierastā un klasiskā. Vai būs īpašs Festivāla orķestris? Jā, tas būs vasaras festivāla orķestris, kur liela daļa, protams, ir Operas mūziķi, kas līdzīgi šādos opermūzikas festivālos piedalās visā Latvijā, un šis ir pirmais koncerts kopš atvaļinājuma sākuma. Tas palīdz mūziķiem uzturēt formu. To varbūt neizmanto visi mākslinieki, bet tie, kam ir interese, piedalās šādos koncertos.

Klajā nācis žurnāla «Teātra Vēstnesis» vasaras numurs, par kura saturu stāsta teātra zinātniece, «Teātra Vēstneša» redaktore Edīte Tišheizere. Uz žurnāla vāka - Mārtiņš Kalita, kurš atveido Mārtiņu Elmāra Seņkova iestudējumā «Baltijas teļš». Šī Liepājas teātra izrāde ir viens no iestudējumiem par padomju laiku, ko rubrikā «Process» vērtē Valda Čakare. Numura tēma «Starp mazo un lielo zāli» pēta telpas mēroga nozīmi teātra mākslinieku darbā. Jaunajā žurnāla numurā portretēts režisors Mārtiņš Eihe, publicētas intervijas ar Jāni Kroni un Māru Ķimeli, kā arī Ingas Siliņas saruna ar Kristīni Krūzi. Rubrikā «Jaunie teātrī» Edīte Tišheizere publisko savas piezīmes uz programmiņu un citu lapiņu malām, reflektējot par Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomandu pirmajiem soļiem uz skatuves. Atsaucoties uz ziņu, ka šobrīd Dailes teātris atrodas viesizrādēs Holandē, Inta Pīrāga vaicā arī par teātra kritiķu kultūrceļojumiem pasaulē. Runāts tiek par Latvijas brīvdabas izrādēm un publiku. Uzzinām, no kā atkarīgs žurnāla tēmu loks, interviju un portretu klāsts, kāda ir ārzemju teātra kritiķu un mūsu studentu iesaiste rakstu veidošanā. Edīte Tišheizere: Ja žurnāls iznāk četras reizes gadā, mums ir tiešām liels darbs periods, tāpēc cenšamies rakstīt nevis recenziju kā recenziju - tās jau ir bijušas “Kultūras Dienā” un “Latvijas Avīzē”, bet tēmu skatīt kompleksi kompleksi vai rakstīt par problēmām, jo dienas prese nekad nerakstīs par teātri kā par problēmu. Mēs vai “Kroders”, kas kaut kādā ziņā ir mūsu brālis, varam rakstīt par problēmām, un tas, domāju, ir mūsu spēks un mūsu uzdevums. Inta Pīrāga: Studenti ir kaut kā jāiesilda teātra pasaulē? Vai jāgādā, lai rakstošajiem žurnālistiem būtu pēctecība? Signija Joce jau krietnu laiku raksta, un raksta labi “Kroderā”. Mēs viņu zināmā mērā pārvilinājām. Ar citiem jaunajiem mēs vienkārši strādājam, sēžam blakus un ķidājam teikumu pēc teikuma. Es ļoti vēlētos, lai jaunie vairāk uzturētos tieši teātrī, otrā pusē. Viena lieta ir skatīties kā skatītājam, bet otra lieta ir jebkādā veidā iesaistīties teātra darbībā un redzēt, kā tas top. Un varbūt mazināt zināmu viszinību un kategorismu. Kas teātra kritiķim ir laba vasara un kāda ir labākā atpūta, kā uzkrāt spēkus nākamajai sezonai? Labākā atpūta ir dzīvot bez teātra kādu brīdi (smejas).  

No 30. maija līdz 7. jūnijam Portugālē (Porto un Lisabonā) notika festivāls “Pasaules jaunās mūzikas dienas” (World New Music Days), kuras rīko Starptautiskā laikmetīgās mūzikas biedrība ISCM jeb International Society of Contemporary Music. Tā ir senākā (dibināta 1922. gadā) organizācija, kas rūpējas par jaunas mūzikas tapšanu un popularizēšanu visā pasaulē. Latvija ISCM sastāvā ir darbojusies 1930.–1940. gadā un kopš 2004. gada, kad organizācijā iesaistījās Latvijas Komponistu savienība ar tālaika valdes priekšsēdētāju Uģi Prauliņu priekšgalā. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā mūsu ISCM nodaļas vadītāji ir bijuši gan pats Uģis Prauliņš, gan arī komponistes Indra Riše, Santa Bušs un Anna Veismane, aktīvi darbojoties šajā organizācijā, nodrošinot informācijas apmaiņu un radot iespējas latviešu mūzikai tikt atskaņotai ikgadējā ISCM organizētajā festivālā “Pasaules jaunās mūzikas dienas”. Pašlaik nodaļas vadītājs ir komponists Rolands Kronlaks. Šogad festivāla tēma bija “Slāpes pēc pārmaiņām”, aicinot māksliniekus un publiku uz pārdomām par jaunrades lomu mainīgajā pasaulē, uz pārmaiņām, kurās mūzika rada jaunas perspektīvas izaicinājumiem, ar kuriem mūsu planētai jāsaskaras. Uz šo pārmaiņu tēmu tādā vai citādā veidā atsaucās daudzi festivāla programmās iekļautie darbi. Kopumā festivāla ietvaros izskanēja 27 koncerti visdažādākajos žanros, sākot ar vairākiem solokoncertiem un mazajiem ansambļiem līdz pat trim simfoniskā orķestra koncertiem, tāds bija gan Porto, kurā muzicēja Porto simfoniskais orķestris, gan Lisabonā — Gulbenkjana orķestra un Lisabonas Metropoles orķestra sniegumā. Latviju festivālā pārstāvēja Krista Auznieka skaņdarbs septiņiem instrumentiem Turning The Wheel. Komponistam pašam klātesot Porto arhitektoniski un akustiski izcilajā koncertzālē Casa da Música, tas izskanēja portugāļu ansambļa Sond'Ar-te Electric izpildījumā. Ieva Zeidmane: “Pasaules jaunās mūzikas dienas” ir maratons, kas ļauj izdarīt secinājumus un gūt pārskatu par to, kas šobrīd notiek mūzikas ainā? Rolands Kronlaks: Šajā ziņā jāsaka, ka neko ļoti pārsteidzošu vai tādu, kas līdz pamatiem satricinātu manu uztveri par to, kas notiek pasaules mūzikā, jaunajā mūzikā - tāds šis piedzīvojums noteikti nebija. Vairāk dzirdēju kaut ko, kas ir ļoti kvalitatīvi izdarīts. Dzirdēju arī kaut kādas lietas, kas man likās ne tik interesantas, un varbūt pabrīnījos, kā tās festivālā nokļuvušas. Lai gan tas nav konkurss, bet festivāls, par to, kā šie skaņdarbi tur ir nokļuvuši, tomēr rūpējas žūrija, kuras atlasi visi atskaņotie skaņdarbi ir izgājuši. Patiesībā ir pat divas žūrijas. Ir dalīborganizāciju žūrija, un ISCM biedri var būt arī vairāki no vienas valsts. No Ķīnas ir divi, kopā ar Taivānu un Honkongu no šī reģiona ir veseli četri. Bet, ja mēs skatāmies uz Latvijas situāciju, kāda tā ir lielākajā daļā valstu, tad ir nacionālā atlase, kur izvēlas sešus skaņdarbus, un pēc tam starptautiskajā  - vienu vai divus. Bija valstis, kas bija pārstāvētas vairāk, daļēji arī tāpēc, ka var pieteikties arī individuāli, nevis caur dalīborganizāciju. No Latvijas vēsturiski vienmēr ir paņemts viens darbs, un šoreiz tas bija Krista Auznieka “Turning the Wheel” lielam ansamblim - sešiem instrumentiem. Tas izskanēja Porto. Es diemžēl to nedzirdēju, bet no paša Krista dzirdēju ļoti jūsmīgas atsauksmes. Viņš bija ļoti apmierināts gan ar sadarbību ar mūziķiem, gan šo notikumu kā tādu. Atgriežoties no šāda festivāla, kādi ir secinājumi? Vai ir ieguvumi vai pieredze, ko varam pārnest uz Latvijas situāciju? Kā pieredzējušam festivālu organizatoram man bija ļoti interesanti redzēt, kā festivāls ir organizēts. Savā ziņā tas bija organizēts līdzīgi kā mēs organizējam “[Latvijas Jaunās] mūzikas dienas” - sākumā notiek sarunas ar kolektīviem, kas varētu spēlēt šajā festivālā, sarunas ar koncertzālēm, un tad jau lielu daļu no šī sloga paņem sadarbības partneri. Es apbrīnoju, ar cik mazu komandu šis festivāls tiek veidots, jo pamatkomandā bija četri cilvēki. Tas nozīmē, ka viņiem pretī ir koncertzāles un mūziķu kolektīvi, kas uzņemas lielu atbildību šos koncertus sarīkot. Protams, ka nevaram salīdzināt, kas ir “Mūzikas dienas” un ko nozīmē noorganizēt šādu festivālu. Interesanti arī, ka lietuvieši un igauņi to jau ir paveikuši - 2008. gadā bija festivāls Viļņā un 2019. gadā - Tallinā. Kā mēs pārrunājām ar kolēģiem, ar ļoti, ļoti lieliem budžetiem. Ja runājam par apmeklētību, man pārsteigums bija, ka šajā ziņā bija “no-līdz” - no nelielas apmeklētības līdz ļoti lielai. Piemēram, “Gulbenkian Orchestra” koncerts, kurš gan bija bezmaksas - zāle bija piepildīta, un tie bija, es teiktu, 1000 vai mazliet vairāk cilvēki. Un programma bija tikai ar laikmetīgo mūziku, tā kā tas bija tiešām pārsteidzoši. Bet, protams, bija arī koncerti, kur delegāti bija apmēram puse no publikas - kopā 100 cilvēki zālē, no kuriem 50 ir kaut kādā veidā saistīti. Tā būtu tā ierastākā situācija, kāda vispār ir ar laikmetīgo mūziku. Plašāk - audioierakstā.  

Vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, Kultūras un tautas mākslas centrs “Mazā ģilde” un tautas deju ansamblis “Līgo” sadarbībā ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju ar siera siešanu, folkloras kopu priekšnesumiem un koncertiem visas dienas garumā vērienīgi svinēs TDA “Līgo” 80 gadu un VPDK “Līgo” 50 gadu jubilejas. Diždienas noslēgumā pirmizrādi piedzīvos horeogrāfa un tautas deju ansambļa "Līgo" mākslinieciskā vadītāja Jāņa Purviņa skatuviskās tautas dejas mistērija “Mēs deviņi bāleliņi”, kuru izdejos visi “Līgo” sastāvu dejotāji. Iestudējums tapis, iedvesmojoties no 2021. gadā izdotā latviešu postfolkloras un folkroka grupas “Iļģi” opusa, latviešu folklorā garākās dziesmas “Mēs deviņi bāleliņi” ieraksta. Šī tautasdziesma latviešu folklorā ir unikāla dziesma – tai ir ļoti daudz dziesmas tekstu un mūzikas variantu, tās izcelsme attiecas uz vissenākajiem vedību dziesmu slāņiem, taču galvenais – tā ir garākā dziesma latviešu folklorā – 65 pantus gara. Sarunā ar Jāni Purviņu - par to, cik svarīga ir koncerta norises vieta, par sakņu spēku ģimenē un ansamblī "Līgo", par ilggadējo sadarbību ar "Iļģiem" un savstarpējo uzticēšanos, par dejotāju paaudzēm, idejas iznēsā­šanu un nobriešanas laiku, par "Mēs deviņi bāleliņi" ieslēpto vēstījumu un gaidāmajiem Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem. Jānis Purviņš: Jau 30 gadus vadu deju ansambli “Līgo”. Interesanti ir tas, ka savus pirmos aptuveni 30 gadus deju ansamblis bija bez nosaukuma, tas bija Arodbiedrību padomes jauniešu deju kolektīvs. Pirmais koncerts notika vasaras saulgriežu laikā Viesturdārzā 1945. gadā, un tad šī ķēdīte veidojās - pirmais koncerts vasaras saulgriežos, pēc kāda laika nosaukums “Līgo”. Man nav informācijas, vai tas ir savstarpēji saistīts vai tāds vārds vienkārši nāca tā laika cilvēkiem. Nu jau 30 gadus arī vadītājs Jānis. Mēs savas skaistās jubilejas arī svinam tieši vasaras saulgriežu laikā, līdz ar to svinēšana sanāk kopīga. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Šogad skaista jubileja - 80 gadi. Jau esat izbraukājuši visu Latviju, un centrālais notikums būs 21. jūnijā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Vai arī šai vietai ir kāda nozīme? Tikpat labi varējāt visus sapulcināt kādā arēnā, koncertzālē vai citā brīvdabas estrādē. Mums vienmēr ir bijusi būtiska vide, kurā dejojam. Manuprāt, gan mūsu nosaukums, gan tas, kā mēs to darām, kā dejojam, ir ļoti iederīgs dabiskā vidē. Mums ir bijuši koncerti un īpaši notikumi gan Valātas pilskalnā Kazdangā, gan Piejūras parkā Liepājā. Šajā reizē, manuprāt, jubileja ir gana nozīmīga, lai mēs katram latvietim nozīmīgā vietā varētu šo koncertu dejot, un šoreiz tas ir Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Mēs visu savu jubilejas sezonu svinam caur deju, un pavasara posmā tie bija četri ieskaņu koncerti Latvijas novados. Katram arī dots ļoti simbolisks nosaukums saistībā ar mūsu kulminācijas punktu - no tapšanas uz sēšanu, caur augšanu un plaukšanu līdz ziedēšanai. Kāpēc tieši ziedēšanai? Jo mēs esam kā Līgo pļava - katrs savādāks, katrs no savas Latvijas puses, visi sanākam kopā un esam šī ziedošā pļava, kas uzzied tieši vasaras saulgriežos. Ideja vispirms tapa par vietu un vienu koncertu, un tad, vairākkārt viesojoties Brīvdabas muzejā, nāca atklāsme - kāpēc viens koncerts, ja mēs varam šo dienu izvērst plašumā? Tas nozīmē, ka mēs, “Līgo” dejotāji, šajā dienā dejojam deviņus koncertus dažādos laikos, vakara izskaņā horeogrāfiskā mistērija “Iļģu” opusam “Mēs, deviņi bāleliņi”. Tas ir jau 10. koncerts. Manuprāt, šai dienai ļoti iederīga un piederīga ir arī skaniskā vērtība un iesākšana, iešūpošanās, ielīgošana šajā vasaras saulgriežu dienā ar folkloras kopām jau no plkst. 11:00. Paralēli tam notiks arī interesantas meistarklases - saprotams, ka vainagu pīšana un siera siešana, bet līdzās tam arī pirtsslotu siešana, zāļu paklāju veidošana, pīrāgu cepšana un tamlīdzīgi. Man liekas, ka katrs varēs pēc sajūtām izvēlēties sev piemērotāko veidu, kā pavadīt šo dienu Brīvdabas muzejā.  

Siltajā vasaras laikā Vecrīgas ielās, kā ierasts, redzams vairāk cilvēku nekā ziemā, tostarp arī tūristi – gan lielākās grupās, gan pa diviem, trim, – un daudz biežāk tiek pavērtas arī lielās, smagnējās Rīgas Doma baznīcas durvis. "Prieks redzēt, ka attaisnojies mūsu iesāktais ceļš ar mazajiem "Piccolo" koncertiem, kas notiek Rīgas Domā pulksten divpadsmitos," saka Rīgas Doma mūzikas direktors, ērģelnieks Aigars Reinis. "Varbūt ne visi ir pazīstami ar ērģelēm un ar ērģeļmūziku, bet tā ir iespēja iepazīstināt, un arī ekrānos var redzēt, kas notiek balkonā." Jūnijā Rīgas Domā iecerēti arī dažādi vakarkoncerti, piemēram, gaidāms veltījums Pēterim Vaskam, ar koncertu viesosies "Grammy" balvas ieguvējs Hjūstonas kamerkoris, notiks arī dažādi jubilejas koncerti, tostarp pašam Aigaram Reinim, kuram jūnija beigās apritēs 50. Jubilejai par godu 29. jūnija vakarā koncertā Rīgas Domā uzstāsies Aigars Raumanis (saksofons), Džezbaroka ansamblis (Jānis Strazdiņš, Lāsma Meldere-Šestakova, Jānis Rubiks un pats Aigars Reinis), programmā: J. S. Bahs, M. Diriflē, J. Karlsons (pirmatskaņojums), Anna Veismane (pirmatskaņojums), M. Pētersone un F. H. Erlebahs džezbaroka noskaņās. Ieva Zeidmane: Vai jums uzreiz bija skaidrs, kā gribat savu jubileju svinēt? Aigars Reinis: Pirmajā brīdī bija doma – ko lai tagad dara? (pasmaida) Varbūt nezināju uzreiz, bet ar laiku nāca gan padoms, gan programmā iekļaujamie skaņdarbi, arī kolēģi, kas koncertā piedalīsies. [Komponists] Diriflē, jaundarbi, Džezbaroka apvienības spēle ar mūziku tādā džezīgā virzienā – tas nebūs ne džezs, ne baroks, bet tāds starpžanrs, kurā mēs šobrīd vienkārši atrodamies. Tā ka improvizācijas elements tur ir dzīvs? Nenoliedzami, jo nav pierakstītu nošu. Noteiktu risinājumu mēs veicam, bet ir ļoti daudz brīvības, kas var notikt arī spontāni. Pagājušajā gadā jūs atzīmējat desmit gadu jubileju, kopš spēlējat kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani! Jā, laiks skrien, gadi dažādiem ansambļiem nāk klāt, pašam ar'! Bet tas ir tāds brīdis, kad nedaudz atskatīties, kas darīts, un desmit gadi ar Aigaru Raumani ir bijuši ļoti, ļoti bagātīgi. Bijušas ļoti daudzas programmas – gan klasika, gan dažādi meklējumi citos virzienos, piemēram, Astora Piacollas "Tango" vai austrumnieku noskaņas, turku komponistu mūzika. Vienmēr ir prieks muzicēt kopā ar radošiem cilvēkiem, īpaši jaundarbu atskaņošanā, darbā ar komponistiem – tas ir radošs process, kas neļauj mums iesīkstēt.

Laiva okeānā un tālumā skanoši zvani, mirguļojoši naktstautiņi un karātavu baisums, naksnīgi rēgi un mīlas pilna sirds, skumji putni un valdzinoša ūdens nimfa... Šie ir vien daži no tēliem, ko iztēlē uzbur franču komponista Morisa Ravēla gleznainā klaviermāksla. Svinot komponista 150. jubileju, Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu vienojusies sabalsot viņa klaviermūzikas šedevrus ar tiem tik radniecīgo franču dzejnieka Šarla Bodlēra dumpiecisko dzeju programmā "Bodlērs un Ravēls", kas skanēs 9. jūnijā Rīgā, Melngalvju namā. Vairāk par gaidāmo notikumu "Pa ceļam ar Klasiku" sarunājamies ar pianisti Artu Arnicāni. Vispirms viņa mums atklāj, cik garš bijis programmas sagatavošanas ceļš, kad un kā radās doma to papildināt ar dzejas lasījumiem, kāda ir viņas pieredze šāda dzejkoncerta veidošanā. Runājam par to, kas Artu sajūsmina Ravēla mūzikā, kas palīdzējis ar to satuvināties, tāpat par Ravēla mūzikas programmām pasaulē, kā ar to iepazīstināt audzēkņus. Un visbeidzot – kas Rīgas klausītājus dzejkoncertā sagaida emocionālā un intelektuālā ziņā. "Man ir vēlēšanās nospēlēt visus Ravēla skaņdarbus, bet tas, protams, vienā koncertā nav iespējams, būtu pārāk garš vakars," smaidot stāsta Arta Arnicāne. "Savienot mūziku ar dzeju ir ļoti īpaši, jo viss šis 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma noskaņojums – dzeja, mūzika, māksla, ļoti intensīva attīstība un mākslinieku vēlēšanās kaut ko mainīt, izteikt jaunas, dažbrīd radikālas domas – tas viss papildina viens otru. Ar literatūru esmu spēlējusi jau diezgan daudzus koncertus Šveicē – gan saistībā ar vienu konkrētu romānu, gan saistībā ar kādu tēmu, piemēram, bērnību, kad bija dažādu autoru darbu lasījumi. Bet ar dzeju vēl ne, tā ka tagad es gatavojos šim koncertam ļoti īpaši, un man ir pašai interesanti, kā gan tas reāli beigās izskanēs. Gatavošanās ir viena lieta, bet aizrautība un sadarbība, un klausītāju enerģija zālē – tas ir kas pavisam unikāls, ko nevar paredzēt. Pārsteiguma moments ir tas, kas satrauc un kas saviļņo un dod iedvesmu."  

Sarunā ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu - par aizvadīto sezonu, kas bijusi notikumiem bagāta, šajā nedēļas nogalē gaidāmajiem koncertiem kopā ar britu džeza dziedātāju Entoniju Strongu, dalību Latvijas Radio 2 30 gadu jubilejas koncertā "Radio cauri laikiem" un iecerēm jaunajai sezonai. “Entonijs Strongs ar savu perfekti izkopto džeza vokālu, apbrīnojamo klavierspēli un izsmalcinātajiem aranžējumiem ir to tradīciju turpinātājs, ko aizsāka tādi mūziķi kā Frenks Sinatra, Dīns Martins, Semijs Deiviss Juniors un Nats Kings Kouls. Entonijs Strongs ir viens no retajiem šo tradīciju turpinātājiem, kas cenšas atrast jaunas krāsas un oriģinālu pieeju šim tradicionālajam svinga skanējumam un džeza orķestra burvībai,” par Entoniju Strongu stāsta Kārlis Vanags. Kopā gaidāmas trīs uzstāšanās - 5. jūnijā Spīķeru koncertzālē,Radio SWH džeza klubā, 6. jūnijā Šauļu džeza festivālā un 7. jūnijā Rīgas festivāla atklāšanā Dzintaru koncertzālē. Latvijas Radio 2 jubilejas koncertā 8. jūnijā Dzintaru koncertzālē skanēs melodijas no "Bellacord" laikiem, "Mikrofona aptaujas" zelta fonda un "Muzikālās bankas" hiti, kuriem jaunus aranžējumus bigbenda sastāvam veidojuši Kārlis Vanags un Māris Jēkabsons. Solisti būs Ance Krauze, Aija Andrejeva, Zigfrīds Muktupāvels, Daumants Kalniņš u. c.  

30. maija vakarā Zviedrijas karaliskajā Mūzikas Koledžā norisinājās Jāņa Šipkēvica koncerteksāmens. Vienlaikus Jānis piedāvāja iepazīties ar jaunām radošām idejām un sadarbībām. Uz skatuves šajā vakarā muzicēja arfiste un džeza dziedātāja Anna Jelkius, Kristīne Botros ar elektroniku un balsi, basists Joels Henrisons un bundzinieks Jēkabs Rēders. Jēkabs Rēders jau jūnijā vidū Kopenhāgenā, Dānijas Ritmiskās Mūzikas konservatorija sniegs savu eksāmenkoncertu ar savu solo projektu. Taču par to, kāds ir Jēkaba muzikālais ceļš, kā viņš nonāca Dānijā, kādiem šķēršļiem gājis cauri un kādas muzikālās ieceres plāno turpmāk, uzzinām sarunā ar Jēkabu Rēderu.

Muzikāli teatrālais uzvedums “Stabules sapnis. Emīlam Dārziņam – 150” ir veltījums komponistam, kura zvaigzne neizdzēšami mirdz pie Latvijas mūzikas debesīm. Kaut līdz mūsdienām saglabājušies vien daži desmiti no klasiķa radītajiem skaņdarbiem, katrs no tiem ir īpaša vērtība, skaista un savdabīga pērle. Par šo notikumu izvaicājam diriģentu Sigvardu Kļavu. Sarunā par Uģa Brikmaņa reiz izloloto ideju savienot Dārziņa un Heses daiļraides un Sigvarda Kļavas sākotnējo skepsi. Par Skalbes dzejas piepulcēšanos un Dārziņa mūzikā ieslēpto kodu, kas saprotams ne tikai viņa tautiešiem.  Jautāts, cik sena ir viņa mīlestība pret Emīla Dārziņa mūziku, Sigvards Kļava teic: "Pirmais, kas man iešaujas prātā, ir tas, ka es iestājos Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas skolā, kora nodaļā. Tas vārds nesa ne tikai skolas vārdu, bet bija visa muzikālā vide. Protams, Dārziņš ir mūsu. Kaut kādā veidā tā viņa romantiskā un bieži vien ideālistiskā un ļoti intravertā, bet ārkārtīgi patiesā sāpe un romantiskā izjūta latvieša emociju pasaulē ir ļoti tuva. Tāpēc Dārziņš ir viens no tiem komponistiem, kurš neprasa lielus paskaidrojumus par mūzikas konstrukcijām, par mūzikas saprotamību. Es pieņemu, ka katram klausītājam un mūziķim ir savs Dārziņš, katrs mēģina pieslieties un saņemt savu impulsu no šīs mūzikas. Bieži vien mūzika ir tik ļoti personiska un emocionāli trausla, ka grūtība varētu būt tajā, ka tu vēl mēģini kaut ko ar savu sāpi vai savu trauslumu, vai savu talantu "uzprišināt", līdzīgi kā ar daudziem romantiķiem, kas ir atklāti emocionāli." Iecerēts, ka jaunajā uzvedumā vienuviet savīsies vācu rakstnieka pasaka aktiera Mārtiņa Vilsona lasījumā, Emīla Dārziņa romantiskās solodziesmas pianista Riharda Plešanova un solistu atskaņojumā un, protams, kordziesmas. Emīla Dārziņa mistiskajai, fascinējošajai un valdzinošajai mūzikas valodai nav līdzīgas. Dokumentālā uzveduma sākotnējās idejas autori Sigvards Kļava un režisors Uģis Brikmanis skaidrojuši Dārziņa mūziku ar kādu paralēlu līdzību, kuru idejas iniciatoriem izdevies atrast Nobela prēmijas laureāta Hermaņa Heses pasakā “Stabules sapnis”.

Kad jaunie komponisti satiekas ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), rodas nākotne – tā īsumā skaidrojams koncerta “Future” nosaukums. 23. maijā koncertā Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā (JVLMA) skanēs studentu Diānas Gritānes, Marinas Annas Timofejevas, Renāra Veličko, Andra Sējāna un Ansela Kaugera jaundarbu pirmatskaņojumi un Romualda Kalsona Koncerta čellam ar orķestri atskaņojums. Līdz ar šo koncertu tiek aizsākta ļoti vērtīga sadarbība – tuvāko pāris gadu laikā ik pavasari notiks koncerts, kurā LNSO pirmatskaņos JVLMA Kompozīcijas katedras 4–5 studējošo simfoniskās mūzikas jaundarbus, kā arī pēc katedras docētāju ieteikuma iekļaus koncertprogrammā iepriekš atskaņotu mūziku. Pie diriģenta pults šīs nedēļas koncertā stāsies – Jānis Stafeckis, ar kuru tiekamies uz sarunu "Pa ceļam ar Klasiku". Runājam par šāda koncerta ieceres rašanos un tās nozīmīgumu jauno komponistu tālākajā izaugsmē. Izzinām kompozīcijās ietvertos autoru vēstījumus un unikālo iespēju uzklausīt orķestra mūziķu ieteikumus. Un to, kāpēc Romualda Kalsona Čellkoncerts tiek atskaņots nepamatoti reti.  Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir gatavs vairākkārt doties uz Mūzikas akadēmiju, skatīt pēc jaunajiem komponistiem. Četriem, pieciem veiksminiekiem tiks dāvāta iespēja atskaņot droši vien pat pirmos viņu simfoniskos opusus, un jaunie autori varēs dzirdēt, kā tas skan realitātē. No kuras puses nāk sadarbības iecere? Jānis Stafeckis: Ja pareizi atceros, ieinteresētas bija abas puses. Saruna, šķiet, sākās ar Līgu Pētersoni un Andri Vecumnieku, un es turpat tuvumā biju. Pagājušajā gadā jau viens šāds pilotprojekts bija, un mums šķita – jā, tam ir nākotne. Tas ir liels ieguldījums mūsu jauno skaņražu izaugsmē – viņiem saprast orķestra drēbi, kā tas strādā, kā tā vai cita ideja dabā realizējas. Un arī orķestris var iepazīt jaunos, iespējams, mūsu nākamās Maijas Einfeldes un Pēterus Plakidus un citus izcilus komponistus. Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai tev ir zināms, kā norit atlase Mūzikas akadēmijā? Vai tas ir Kompozīcijas katedras vadītājs Ēriks Ešenvalds kopā ar saviem kolēģiem nolemj, kuri tad būs šie studenti, kuru opusus Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iestudēs un atskaņos koncertā? Vai tur ir jāiztur kāds konkurss, un studenti izrāda paši savu aktivitiāti, iesūtot darbus? Jānis Stafeckis: Cik man zināms, studentiem tika piedāvāts, un beigās atlasīja partitūras. Arī šobrīd šie pieci skaņdarbi un pieci autori ir dažādās studiju fāzēs. Vieni ir tikko iekāpuši komponistu kurpēs, citi tajās jau jūtas ļoti ērti un jau daudz ko var tajās nodejot. Atlase notika ļoti organiski, un darbi, kas tiks prezentēti, visi ir pelnījuši, lai klausītāji tos dzirdētu.  

No 21. līdz 25. maijam jau sesto reizi Rīgā risināsies eksperimentālā un paplašinātā kino festivāls "Process", piedāvājot gan kino klasiku, gan jaunumus no visas pasaules. Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Studijā „Pa ceļam ar Klasiku” uz sarunu aicinājām festivāla „Process” vadītāju un kuratori Ievu Balodi un programmas vadītāju, kuratori Lāsmu Bērtuli. Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un paplašināts – ko tas īsti nozīmē? Ieva Balode: Eksperimentālais kino ir žanrs, kas pasaulē ir jau ilgāku laiku, Latvijā mazliet mazāk, bet nu jau sesto gadu rit šis festivāls, tāpēc pieļauju, ka mūsu auditorija jau saprot, ka "eksperimentāls" nozīmē "citādāks" kino. Savukārt paplašināts kino ir tāds, kas iet pāri kino robežām. Bieži vien tās ir kino performances, bet arī instalācijas, kurās tiek izmantoti analogie kino projektori. Mākslinieks, kas darbu veidojis, pats ir klātesošs un mijiedarbojas ar projekciju. Bieži izmantotie projektori ir modificēti mākslinieka vajadzībām, tā ka principā – tas ir kino telpā un laikā, ar performatīvu ievirzi. Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un citāds – tomēr tas ir samērā plaši. Vai šajā gadījumā tas nozīmē analogo kino?  Ieva Balode: Jā, mūsu gadījumā tas nozīmē analogo kino. Mēs pievēršamies analogajām praksēm, festivālā tās ir arī analogās skaņas prakses, bet pārsvarā – fotoķīmiskā filma. Mēs kā biedrība kopš 2016. gada nodarbojamies ar šāda tipa kino medija rādīšanu, izplatīšanu un arī radīšanu. Paši kā biedrības dalībnieki un arī izglītības iestāde, kas piedāvā šī medija apgūšanu starptautiskā līmenī. Lāsma Bērtule: Droši vien jāpiebilst – ja kāda filma ir filmēta uz kinolentes, tas, protams, nenozīmē, ka mēs to uzreiz rādām festivālā, bet tas eksperimentālais aspekts ienāk caur to, ka priekšplānā izvirzās medijs vai paša kino pētniecība, ne tik daudz stāsts. * Kopumā šogad festivāls piedāvā iepazīties ar eksperimentālā kino procesiem mūsu reģionā Baltijas filmu programmā, kā arī sniedz iespēju baudīt starptautiski atzītu kuratoru veidotas filmu izlases.  Plašāku ieskatu eksperimentālā kino aizkulisēs būs iespējams gūt publiskā diskusijā ar starptautisku sastāvu, savukārt iejusties festivāla atmosfērā ļaus festivāla ballītes. Un viena no šīm ballītēm pārtaps performancē, "Baltic Analog Lab" biedriem mijiedarbojoties ar grupu "Grab", kuras iniciators ir grupas "Tesa" dalībnieks Kārlis Tone. Kopā ar Kārli Toni projektā piedalās Artis Avotiņš-Lācis (bungas), Jānis Emīls Katinskis (ģitāra, sintezatori) un Sarma Gabrēna (bass, basa sintezators, vokāls). Eksperimentālā kino tagadne ir tieši saistīta ar pagātnes pionieriem. Šī iemesla dēļ festivālā būs skatāma hrestomātiskā britu autora Entonija Makola (Anthony McCall) instalācija "Line Descibing a Cone". Tāpat gaidāma Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa kūrēta amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekcija. Šo autoru kā vienu no iedvesmas avotiem saviem darbiem ir citējuši tādi režisori kā Deivids Linčs un Mārtins Skorsēze. Ar tām festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīties pavisam tuvu – festivāla programmā gaidāma ASV fimdares Melisas Ferrari vadīta bezmaksas meistarklase, kurā interesentiem būs iespēja pašiem pieskarties kino mākslas pirmsākumam. Māksliniece arī demonstrēs savu kopdarbu ar Latvijas–Gruzijas autoriem Darju Kazimiru un Zuru Makharadzi "Beneath the Spectral Tree" festivāla sadaļā "Process Expanded", kas pievēršas paplašinātā kino darbiem. Festivāla pārstāvji atzīmē, ka arī šogad sadarbībā ar sešu Eiropas mākslinieku vadītu kino laboratoriju kopprojektu "SPECTRAL" īpaši tiek izceltas paplašinātā kino performances, kuras būs skatāmas divās programmās un atklāšanas pasākumā 21. maijā. Gaidāmi darbi un mākslinieki no Korejas līdz Francijai.