Podcasts about pirmk

"Neatliekamās sarunas" viešņa - Mazās Mežotnes pils saimniece, tēlniece Regīna Deičmane. Uzzinām, kā sākusies Mazās Mežotnes pils vasaras sezona un kādas solās būt Pētera Vaska 80. dzimšanas dienai veltītās "Svinības" 6. jūnijā, kurās piedalīsies krietns mūziķu pulks, un kurām sagatavoti  sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas. Kas tie būs, paliks noslēpums līdz pat koncerta sākumam... Sarunā - arī par pārējiem Mazajā Mežotnes pilī plānotajiem vasaras koncertiem, par Pētera Vaska fonda darbību un vēl citām ārpusmuzikālām norisēm šajā kultūrvietā. Regīna stāsta arī par rosību darbību atjaunojušajā Mežotnes pilī, kur 6. jūnijā tiks atvērta vēsturiska izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās". Regīna Deičmane: Pētera Vaska jubilejai veltītā koncerta "Svinības" ideja radās pusotru gadu atpakaļ, tiekoties ar Juri Vaivodu. Viņam bija nodoms iet un skatīt, kādas un kur vēl varētu būt saglabājušās Pētera Vaska radītas notis, kuras nav lietā liktas ļoti sen. Mani šī ideja ārkārtīgi uzrunāja, jo sapratu - jā, jubilejas koncertu būs ļoti daudz, ļoti skaisti, īpaši, visi veltīti Pēterim Vaskam viņa jubilejā, bet mums ir jāveido kaut kas atšķirīgs. Pirmkārt, mums ir kamerzāle, mēs nevaram aicināt lielu sastāvu. Mums ir daudz un interesanti kamermūzikas koncerti bijuši, bet šis, ar tik lielu un daudzveidīgu sastāvu, būs arī mums liels izaicinājums. Taču tieši tas man šķita interesanti un uzrunājoši. Gribējās, lai arī pats Pēteris var dzirdēt kaut ko citādu un lai tās arī viņam būtu svētku sajūtas un svinības. Tā kā piedalās tik daudz mūziķu un aktieru, dzima nosaukums “Svinības”. Rūta Paula: Koncertam ir apakšvirsraksts vai moto “Sen nedzirdēti un nedaudz piemirsti instrumentālie skaņdarbi un dziesmas”, tātad notiks gan spēlēšana, gan dziedāšana. Kas būs šajā kuplajā mūziķu pulkā? Regīna Deičmane: Es, protams, vienmēr vēlos, lai piedalītos tie, kas pie mums jau ir bijuši, kam ir bijusi iespēja daudz spēlēt Pētera Vaska mūziku. Tie ir Magdalēna Geka, Daniils Bulajevs, Guna Šnē, Jevgēnija Frolova, Mikus Bāliņš, Amanda Tauriņa, Matīss Eisaks, Guntis Kuzma, Agnese Egliņa, Jenss Emīls Holms un Artūrs Noviks. Tā kā sadarbojamies ar Juri Vaivodu, dabiska doma bija, ka noteikti ir vajadzīgs arī jaunais, brīnišķīgais Dailes 10. studijas vokālistu sastāvs. Aicināti ir Agate Grīnhofa, Katrīna Altenberga, Ralfs Puzāns un nu jau Lielo mūzikas balvu guvušais Eduards Rediko. Taču zvaizgnes vēl saslēdzās tā, ka mums būs arī divi ļoti slaveni aktieri, un tie ir Agnese Budovska un Kārlis Arnolds Avots. Kad iecere radās, vēl nezinājām par lielajiem panākumiem Kannu kinofestivālā un Agneses apbalvojumiem, bet mēs ļoti priecājamies, ka būs mūzika, kas Pēterim Vaskam tapusi jaunībā, un to atskaņos šie jaunie aktieri. Man liekas, tas varētu būt pavisam cits skatījums, citas sajūtas, kā viņi to uztver. Domāju, ka būs ļoti interesanti. Rūta Paula: Paredzu, ka klausītāju interese ir liela! Regīna Deičmane: Man jau nākas domāt, kur lai visus ietilpina (smejas)! Mums ir svarīgi, lai šeit ir cilvēki, kas ir gan Pēterim Vaskam, gan Mežotnei tuvi. Domāju, ka būs jauki pēc tam arī satikties un aprunāties. Liels pārsteigums tas būs arī pašam komponistam. Mēs turam dziļā slepenībā, kuri skaņdarbi izskanēs, kuras notis ir atrastas un digitalizētas. Domāju, ka viņam būs liels, liels pārsteigums. Tāds arī ir mūsu mērķis, tāpēc mēs vairāk par programmu šobrīd neko nevaram teikt, bet paldies “Klasikai”, kuri ierakstīs šo koncertu, un priecājos, ka arī visiem citiem būs pieejams šis koncerts.  

"Klasikā" tiekamies ar diriģentu Intu Teterovski, un šoreiz sarunas tēmas ir divas. Pirmkārt, 23. maijā Alojā gaidāmie VI Virsdiriģentu svētki, kas veltīti pirmo trīs Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenta Indriķa Zīles 185. dzimšanas dienai. Svētkos piedalīsies Dziesmu un Deju svētku virsdiriģenti, viņu vadītie kori un Limbažu novada kori, un Ints Teterovskis ir šo svētku mākslinieciskais vadītājs. Sarunājamies par šo svētku tradīciju un šī gada koncertu, kura veidošanā iesaistījušies visi virsdiriģenti, kuri izvēlējušies savas mīļākās dziesmas; par notikumiem bagāto dienu, ozolu stādīšanu un Indriķa Zīles kuplo ģimeni, kura arī būšot klāt. Vairāk par Virsdiriģentu svētkiem šeit! Bet interviju turpinām par Īles baznīcas koncertdzīvi un sadarbību ar Amerikas koriem, vietas atdzīvināšanu un īpašo auru, kas šeit valda, piesaistot vietējo publiku.  22. maijā plkst. 20.00 Īles luterāņu baznīcā risināsies starptautisks koru koncerts Voces Unitatis. Tajā piedalīsies Nevadas Universitātes sieviešu koris "Argenta" (Lasvegasa, ASV), diriģentes Stefānija Kounsila (Stephanie Council) un Sāra Norda (Sarah Noorda), kā arī jauniešu koris "Balsis" un diriģents Ints Teterovskis vadībā. Voces Unitatis ir tradicionāls starptautisks koru koncerts, kas ik gadu apvieno dziedātājus no dažādām valstīm kopīgā mākslinieciskā dialogā. Programma piedāvā daudzveidīgu muzikālo pieredzi, savijot dažādu tautu mūzikas tradīcijas ar sakrālo kormūziku, izceļot katrā kultūrā nozīmīgāko. Koncertā skanēs Palestrīnas, Lasso renesanses mūzikas paraugi, kā arī mūsdienu igauņu, latviešu un Ziemeļamerikas komponistu mūzika - Tormis, Ūsbergs, Kalniņš, Pauls, Vasks, Tiguls, Hogans, Smailija, Remzija, Betina, Kartela un Ezmeila. Atzīmējot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 80 gadu jubileju, kori apvienosies, lai atskaņotu “Fruit of Silence” ar Mātes Terēzes lūgšanas vārdiem. Tikām 30. maijā plkst. 20.00 kamermūzikas koncerts "Itālijas baroks Īlē", kurā skanēs krāšņa 17. un 18. gadsimta itāļu komponistu mūzikas programma. Zināmākais no programmā iekļautajiem komponistiem ir venēcietis Antonio Vivaldi, par kura kompozīciju "Nakts" un tās iespējamo saistību ar šausmu žanru, kā arī citiem skaņražiem, viņu opusiem un dažādiem interesantiem faktiem vēsta sagatavotie stāstījumi. Radoši un emocionāli jaudīgi šo baroka mūzikas partitūru lasījumi ir viens no aspektiem, ko vērts dzirdēt. Kā īpašs pārsteigums jeb bonuss – patiešām unikāls skanējums, ko veido meistarīga, šķiet, ar baroka mūziku nesavienojama mūzikas instrumentu saspēle. Cik kaislīgi skan bandoneons un akordeons, izpildot, piemēram, tango, vai kokle tautas un mūsdienu mūzikas kompozīcijās, tik pat spilgti un emocionāli sakāpināti šie instrumenti izdzied mīlas pārdzīvojumus, smieklus un asaras baroka mūzikas ietvarā. Pārsteigumiem un arī skaistas mūzikas baudījumam būs būt! Koncertā uzstāsies mūziķu apvienība: akordeonists un bandoneonists Artūrs Noviks, koklētājas Anda Eglīte un Dace Priedīte, un baroka vijolniece Lāsma Meldere-Šestakova.

Stāsta Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta (LaSER) pētnieks Roberts Kits. Producente Liene Jakovļeva. Valsts aizsardzība ir gan valsts institūciju, gan iedzīvotāju kopīga atbildība. To paredz visaptverošas valsts aizsardzības pamatprincipi, kurus Latvija ievieš kopš 2019. gada. Būtiska loma šajā sistēmā ir sabiedrības noturībai – gatavībai pielāgoties iekšējiem un ārējiem satricinājumiem, spējai funkcionēt krīzes situācijās un pārvarēt tās. Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidē Baltijas valstis ir mācījušās no Ziemeļvalstīm, kuras lepojas ar plašu pieredzi totālās aizsardzības īstenošanā jau kopš Aukstā kara laika. Ziemeļvalstu totālās aizsardzības sistēmas raksturo vispārēja karaklausība, kas veido pamatu bruņoto spēku personālsastāva rezervei, plaši materiālie krājumi, kas ļauj sabiedrībām funkcionēt piegādes ķēžu satricinājumu gadījumos, kā arī cieši integrētas militārās un civilās aizsardzības komponentes. Īpaši izceļams ir Somijas piemērs. Helsinku civilās aizsardzības patvertņu ietilpība pārsniedz pilsētas iedzīvotāju skaitu, un civilās aizsardzības plāni paredz, ka apdraudējuma gadījumā daļa valsts iedzīvotāju varētu tikt evakuēta uz Helsinkiem, kur tiem būtu pieejamas pazemes patvertnes. Tāpat Somija lepojas ar vienu no lielākajām bruņoto spēku personālsastāva rezervēm Eiropā. Neraugoties uz salīdzinoši nelielo valsts iedzīvotāju skaitu – aptuveni 5,6 miljoni –, bruņoto spēku rezervi veido gandrīz miljons cilvēku ar skaidri noteiktām lomām kara laika struktūrā. Lielā mērā tas ir pateicoties mērķtiecīgam obligātajam militārajam dienestam. Ja, piemēram, Zviedrija laika posmā no 2010. līdz 2017. gadam iedzīvotājus neiesauca, tad Somija šo sistēmu saglabāja bez pārtraukumiem. Kā skaidrot Somijas veiksmes stāstu? Paši somi nereti runā par sisu. Vārda etimoloģiskā nozīme ir saistāma ar iekšķīgumu, iekšējiem orgāniem, tomēr biežāk ar to saprot psiholoģisku raksturiezīmi. Terminu labprāt izmanto arī Somijas politiķi. Piemēram, prezidents Aleksanders Stubs (Alexander Stubb) pagājušā gada novembrī aicināja Eiropas valstis bruņoties ar sisu, lai stātos pretī Krievijas hibrīduzbrukumiem un informatīvajai kara darbībai, un, protams, turpinātu atbalstīt Ukrainu. Neraugoties uz plašo termina lietojumu, vispārpieņemtas sisu definīcijas nav. Tāpēc Alto Universitātes pētniece Emīlija Lahti (Emilia Lahti) 1208 Somijas iedzīvotājiem uzdeva jautājumu, ko viņiem nozīmē sisu. Analizējot respondentu atbildes, pētniece izvirzīja trīs galvenos tematiskos blokus. Pirmkārt, sisu ir sevišķi izteikta neatlaidība – nepadošanās un mērķu sasniegšana par spīti šķietami nepārvaramiem šķēršļiem. Otrkārt, tas ir domāšanas veids, kas vērsts uz drosmīgu, apņēmīgu un aktīvu rīcību. Tā ir arī uzticēšanās sev, ka izdosies paveikt iecerēto, pat ja pastāv acīmredzami ierobežojumi. Treškārt, somi ar sisu saprot iekšējo latentā spēka rezervju izmantošanu brīžos, kad enerģija šķietami jau ir izsmelta. Visbiežāk, tas tiek saistīts tieši ar ķermenisku spēku turpināt virzīties uz mērķa sasniegšanu. Līdzīgi kā sportisti, kas pirms finiša spurta iegūst otro elpu. Tas nozīmē, ka sisu ietver gan psiholoģiskas kvalitātes, gan fiziskas enerģijas rezerves cilvēka iekšienē.[1] Sisu nav tikai mūsdienu fenomens.Piemēram, "New York Times" 1940. gadā raksta: “Somiem ir viens mīļākais vārds. Viņi teiks, ka tas ir visbrīnišķīgākais no visiem vārdiem. Šis vārds ir sisu.”[2] Plašāku atpazīstamību sisu ieguva Ziemas kara laikā 1939.–1940. gadā, pateicoties Somijas varonīgajai pretestībai ievērojami daudzskaitlīgākajam Padomju karaspēkam. Tieši šajā laikā ar degmaisījumu piepildītas pudeles jeb Molotova kokteiļi ieguva savu nosaukumu. Tā bija ironiska atbilde PSRS Ārlietu ministra Vjačeslava Molotova paziņojumam, ka Somiju bombardējošās Padomju lidmašīnas patiesībā piegādā humānās palīdzības kravas. Nodēvējot PSRS aviācijas bumbas par “Molotova maizes groziem”, somi laipni papildināja ēdienreizi ar dzērienu – “Molotova kokteili”[3]. Somijas iedzīvotāju drosme un neatlaidība Ziemas karā ir sisu izpausme, taču šīs kvalitātes attīstījušās krietni senākā vēsturē. Kā savā grāmatā “Baltija – Eiropas nākotne” uzsver Olivers Mūdijs (Oliver Moody), Somijas nacionālais kults sisu ir veidojies, gadu simtiem cīnoties ar skarbajiem Ziemeļu klimatiskajiem apstākļiem, badu un slimībām.  Piemēram, 17. gadsimtā, kad ilgstoša sala dēļ Baltijas jūra bija aizsalusi un graudu piegādes nebija iespējamas, somi pārvarēja grūtības, cepot maizi no maltiem zivju kauliem, bērza tāss un ķērpjiem. [4] Lai arī cik ekstrēmi būtu apstākļi, padoties nav sisu garā. Sisu koncepts noderēs arī Latvijas iedzīvotājiem. Laikā, kad pasaule kļūst arvien dinamiskāka un nereti – draudīgāka, drosme, mērķtiecība un neatlaidība ir būtiskas personības iezīmes. Arī domājot par sabiedrības noturību un visaptverošu aizsardzību kā iedzīvotāju un valsts institūciju kopīgu atbildību, sisu nāks talkā. Tas var nebūt viegli, bet citādi nevar. [1] Lahti, E. E. (2019). Embodied fortitude: An introduction to the Finnish construct of sisu. International Journal of Wellbeing, 9(1). [2] Strode, H., (1940). Sisu: A Word That Explains Finland [3] Stout, J. (2022). The history of the Molotov cocktail, an iconic weapon of underdogs.  [4] Moody, O. (2025). Baltic: The Future of Europe. John Murray.

"Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Tāpēc es tur esmu," – tik skaisti par savu darbu teic Mūzikas nama "Daile" direktore Anda Zadovska, kura 4. maijā kļūs par Atzinības krusta komandieri.  Par bērnību pilī un brīvdienām pie jūras, par radošu prieku un izaicinājumiem, vadot privātu koncertzāli, uzzinām šajā skaistajā sarunā, uz kuru Andu aicinājusi "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.  Gunda Vaivode: Anda, 4. maijā Rīgas pilī Valsts prezidents tev pasniegs Atzinības krustu, un tu kļūsi par tā komandieri. Šo apbalvojumu pasniedz godaprāta ļaudīm par izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Kopš izziņošanas brīža "Latvijas Vēstnesī" pagājis jau labs laiciņš. Kas tevi apsveica pirmais?  Anda Zadovska: Pirmā īsziņa atnāca neilgi pirms pusnakts, un to man atsūtīja Valmieras teātra direktore Evita Sniedze [Ašeradena]. Paskatījos, bet nereaģēju, jo, ņemot vērā, ka ceļos piecos un eju gulēt deviņos vai desmitos vakarā, nodomāju, ka tas nav nekas svarīgs. Pēc tam atnāca otra īsziņa – to atsūtīja Rafaels Ciekurs no Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta. Domāju – nē, kaut kas tur riktīgi nav! Viņš rakstīja, ka sveic mani kā Atzinības krusta komandieri. Tas laikam bija 1. aprīlis, un man likās, ka varbūt kāds joko. Bet rezultātā, protams, visu nakti nevarēju gulēt… Vai esi jau apdomājusi, ko teiksi savā atbildes runā?  Apdomājusi esmu, bet līdz galam vēl nē. Tas noteikti nebūs kaut kas garš. Tas ir ļoti nopietns pasākums, un man vēl ir laiks. Bet izlasot šī apbalvojuma devīzi – "Godaprāta ļaudīm" – es, protams, ļoti cenšos. Jūtos ārkārtīgi pagodināta...  "Godaprāta ļaudis – pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem" Formulējums tiešām ir ļoti skaists – godaprāta ļaudis. Vai šajā kontekstā esi iedomājusies par saviem senčiem?  Jā, pirmkārt iedomājos par saviem vecvecākiem. Lielu daļu bērnības pavadīju pie viņiem Ezerē, tas ir tieši pie Lietuvas robežas. Tie bija mammas vecāki, kurus, kā jau daudzus latviešus, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Arī mammu, trīsgadīgu bērnu… Viņi bija saimnieki?  Nē! Tur tas interesantākais, ka tieši no tēta puses vecvecāki bija lielsaimnieki ar simt hektāriem Sēlijā. Tētis staigāja jūrnieka kostīmiņā, kalpi apkārt. Arī viņi bija sarakstos, bet viņiem kāds to bija pateicis, un viņi no izsūtīšanas paglābās, aizbēgot mežā. Bet izsūtīja tieši manas mammas vecvecākus Frici un Emmu no Ezeres, jo Fricis negribēja stāties kolhozā. Kaimiņš viņu nodeva, un viņiem nācās gandrīz desmit gadus pavadīt Sibīrijā. Tie ir lielākie godaprāta ļaudis, kas man pirmie nāk prātā. Jo šiem cilvēkiem divas reizes nācās savu dzīvi sākt no pilnīgas nulles. Vecvecāki paguva atgriezties? Jā, viņi paguva atgriezties, un vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem bija klātesoši mūsu dzīvē. Kad es šodien iedomājos... Viņi savu dzīvi sāka Embūtē, Dienvidkurzemē, kur bija tieši Kurzemes katls. Kā viņi stāstīja – tikko bijis bērniņš piedzimis, nāk kāds zaldāts un saka – ātri bēdziet projām, jo tūlīt fronte nāks pāri. Viņi tikko jaunu māju bija uzcēluši… Un vēl pat līdz mežam nebija tikuši, kad tā uzgāja gaisā... Tad vecvecāki aizbrauca uz Ezeri, no kurienes 1949. gadā viņus aizveda uz Sibīriju. Tā ka viņi dabūja pilnīgi no nulles visu dzīvi sākt divas reizes. Bet tas interesantākais un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi nekad par to nesūdzējās! Nekad. Viņi bija ļoti gaiši cilvēki, un ļoti daudzi – arī mēs ar māsu Kristīni (Andas māsa ir dziedātāja Kristīne Zadovska – red.) Še ir cilvēki, kas man laikam ir vissvarīgākie.  Bet tu saviem vecākiem piedzimi Dobelē?  Mani vecāki bija skolotāji Zebrenes skolā, kas bija Dobeles rajonā. Dobeles pilsētā mēs nedzīvojām, taču tieši tur abas ar Kristīni esam dzimušas.  Tātad ceriņi ir tavs laiks?  Jā, tieši tā. Esmu arī beigusi Dobeles mūzikas skolu, kas tagad skaisti atjaunota – šķiet, tā šobrīd ir viena no skaistākajām mūzikas skolām Latvijā! Tā ka esam uz Zemgales un Kurzemes robežas. Man liekas – ļoti labs komplekts.  "Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi pilī" Bet tavas bērnības lielākais laiks ir pagājis pilī!  Tieši tāda bija mūsu adrese: Jaunpils, un pēdiņās – "Pils". Savas dzīves pirmos astoņpadsmit gadus esmu dzīvojusi tieši pilī. Tas iznāca tā: manu tēti uzaicināja par orķestra vadītāju Jaunpilī, un tā mēs tur nokļuvām. Tur iedeva dzīvokli, un mēs dzīvojām pilī. Nu, tad tu vari iedomāties! Un mamma savukārt kūrēja kultūras dzīvi. Mamma bija Kultūras nama vadītāja, kas atradās tieši zem mūsu dzīvokļa. Čībās uz turieni varējām noiet. Tātad tas laikam gēnu līmenī mani ir ietekmējis… Mamma jūs lika arī pie darba Kultūras nama pasākumos?  Biju apkopēja, un vēl kopā ar tagadējo politiķi Uldi Auguli vadījām pensionāru vakarus. Ļoti aktīvi iesaistījos! Mana sirdslieta gan ir tautas deju kolektīvu vadīšana, jo mana pirmā izglītība ir tieši tautas deju kolektīva vadītāja! Toreiz izdomāju, ka būšu tikai tautas deju kolektīva vadītāja un atgriezīšos Jaunpilī. Mana mamma, protams, bija pilnīgā ārprātā, ka neeju uz augstskolu, un ir tikai deju kolektīvs un Dziesmu svētki. Bet nu – kad apgrozījos Rīgā, sapratu, ka tomēr vajag arī kaut ko citu.  Mammīte ir darbīga joprojām! Jā, mammīte ir darbīga un dzīvo Jaunpilī. Šogad viņai apaļa 80 gadu jubileja, ko svinēsim Jaunpils pilī, Kultūras namā.  "Skolā matemātika man bija stiprākā puse" Tu esi privātas koncertzāles vadītāja. Vai tad, kad gāji studēt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tev jau bija kāda nojauta par to, ko gribi darīt? Pilnīgi noteikti tajā brīdī nojauta par privātas koncertzāles izveidošanu nebija. Bet dzīve cilvēku aizved tur, kur viņam jābūt. Man kādreiz likās – ja izlasa manu CV, ir sajūta, ka tas cilvēks tiešām nav zinājis, ko viņš dzīvē grib darīt. Jo tur ir gan flauta, gan tautas deju kolektīvu vadīšana, pa vidu – pedagoģija, un tad ir LU Ekonomikas un vadības fakultāte, kas ir nopietnāka izglītība. Tagad viss komplekts man ļoti labi noder: ja man būtu tikai humanitāra izglītība, nekad dzīvē privātkoncertzāli vadīt nevarētu! Jo galvenā sadaļa šeit ir tā, kā tu to lielo bildi finansiāli vari savilkt kopā. Ikdienā strādājam tūkstoš kvadrātmetru lielā zālē ar nulles dotācijām – viss jānopelna mums pašiem. Lai to varētu izdomāt, ekonomikas zināšanas ir vajadzīgas. Bet matemātika man arī bija stiprākā puse skolā, nevis, piemēram, valodas.  Ko no tevis ikdienā paģēr koncertzāles vadīšana? Tā ir milzīga atbildība. Pirmkārt par cilvēkiem, kuri ir mani darbinieki. Cik tev ir darbinieku? Pamata komandā esam pieci cilvēki: divi tehniskie – Kristers un Artūrs, mana vietniece Ieva, mārketinga vadītāja Betija un cilvēks-orķestris – aizskatuves administrators Kaspars. Vēl ir publiku apkalpojošais personāls. Jā, neesam daudz, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti liels skatītāju skaits un notiek daudzi pasākumi. Mēs paši visu darām.  Un kā jūs mērāt savus izmērāmos rezultātus? Tas ir pasākumu skaits, tas ir skatītāju skaits, un tas ir apgrozījums: varam ar to lepoties. jo Latvijas koncertu vietu vidū pēc "Biļešu paradīzes" datiem esam diezgan augstās pozīcijās, augšgalā. Manī bija spīts – pierādīšu, ka to var izdarīt! Pieņemu, ka ne vienmēr esat eiforijā, ka viss sanāk. Eiforijas nav vispār, jo mums taču bija pandēmija, kas likās pilnīgs izmisums. Principā tajā laikā vajadzēja aiztaisīt tās durvis ciet, bet tobrīd manī bija spīts – es tik un tā to noturēšu un pierādīšu, ka to var izdarīt! Kaut patiesībā tas bija diezgan neiespējami ar visiem atceltajiem pasākumiem. Atceros pa datumiem, kā tas viss notika: 11. martā toreiz visu aizvēra, mēs kvalificējāmies visiem atbalstiem, bet saņēmām tos decembrī. Visu laiku ar privātiem aizņēmumiem – kaut kā tā. Arī darbinieki taču bija jānotur – viņi  nebija vainīgi. Tas bija diezgan liels izaicinājums, un arī tagad nevaram rēķināties ne ar ko uz priekšu. Tā ir laime dotētajām iestādēm – ka tās var saplānot vismaz vienu sezonu uz priekšu! Bet es to nevaru, jo nezinu, kādi būs ieņēmumi. Tas atkarīgs tikai no tā. Tagad apkure par janvāri, februāri, martu – komunālo pakalpojumu rēķins ir septiņi tūkstoši! Tagad domājam, ko darīt.  Bet zāles lielākoties vienmēr ir pilnas, biļetes pārdotas ilgu laiku uz priekšu, un tas piedāvājums ir apskaužami daudzveidīgs: tie nav tikai dažādžanru koncerti – tie ir dažādi vakari, un man šķiet, ka tev pašai īpaši mīļi ir dzejnieku vakari.  Man sevišķi tuvi pagājušo gadsimtu mijas dzejnieki – Plūdons, Skalbe, Fricis Bārda. Sen neesam uztaisījuši nevienu jaunu programmu, bet vajadzētu. Pandēmija visus nolika uz pauzes. Bet pirms tam taču mums bija programmas ar Vili Daudziņu – viņš mums ir tāds kā dzejas teātra patrons. Pirmā programma bija ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa vēstulēm – kopā ar Kasparu Znotiņu un Vili Daudziņu: tas mums bija absolūtais bestsellers! Bet tas bija jau pirms desmit gadiem – nospēlējām gandrīz simt reižu. Tā bija izrāde, par kuru teicu – var to likt pirmdien no rīta, arī tad būs izpārdota! Un tad bija iestudējums, kuru centrā bija brāļi Veidenbaumi. Tā bija Viļa Daudziņa ideja, jo daudzi nezināja, ka Veidenbaumam Eduardam bija brālis Kārlis, kurš arī rakstīja dzeju, bet viņš bija tas, kurš saimniekoja Kalāču mājās: kādam jau tur bija jāstrādā, lai Eduards varētu dzīvoties pa Tērbatu... Stāsts bija ļoti interesants, un mēs to piedāvājām arī "Skolas somai". Jo man likās – ja bērns atnāk un noskatās Viļa pētījumu par laiku, kurā Veidenbaumi dzīvoja, par cara laika Latviju – tā uzreiz ir mācību stunda! Tādi izglītojoši pasākumi, kuros arī pati daudz uzzinu. Daumants Kalniņš sarakstīja mūziku ar Friča Bārdas dzeju – izveidojās programma "Sirds prieks". Sekoja programma ar Knuta Skujenieka vārdiem, par ko Daumants saņēma "Zelta mikrofonu". Man pašai tas viss ir tik tuvs – tāpēc arī tik aizrautīgi par to stāstu! Protams, visi Vecpiebalgas dižgari: pirms kāda laika sarīkojām latviešu kultūras nedēļu "Vecpiebalga atver durvis", kas turpinās vēl šobrīd; Kārļa Skalbes mājās bija ikgadējie koncerti. Mums pašiem patīk un citiem arī.  "Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā"  Ar senajiem meistariem iznāk vairs tikai virtuāla tikšanās, bet ar dzejniekiem, kuri vēl pavisam nesen bija mūsu vidū, tev droši vien veidojusies skaista, pavisam tuva draudzība.  Draudzība – tā varbūt neteiktu. Bet tādi cilvēki patiesi bijuši pie manis "Dailes" namā – piemēram, Knuts Skujenieks savu 85 gadu jubileju – savu pēdējo jubileju – sagaidīja uz "Dailes" nama skatuves un bija klāt arī Daumanta programmas "Drošinājums" pirmatskaņojumā. Protams, ka tā ir ļoti liela vērtība – ka esi šos cilvēkus saticis un saproti, kādai ellei viņi izgājuši cauri – te domāju Knutu Skujenieku.  Un tas, ka viņš – tāds Baltais tētiņš – spējis palikt tik gaišs cilvēks – tas ir apbrīnojami! Un vēl mums bija Imanta Kalniņa iepriekšējās jubilejas ballīte, kurā bija Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un pats Imants Kalniņš. Tā ir Dieva dāvana – būt tādu cilvēku tuvumā.  Arī Latvijas Radio koris ir tavs lielais draugs – vairākas programmas rīkotas tieši ar to. Piemēram, Artura Maskata mūzikas programma. Tā laikam ir tava īpašā mīlestība. Jā, Latvijas Radio koris ir mani draugi visu "Dailes" nama gadu garumā. Pirmajai programmai, kurai Sigvards Kļava bija mākslinieciskais vadītājs, veidojām speciālas aranžijas – Andris Sējāns pirmajai daļai un Valts Pūce – otrajai daļai. Imanta Kalniņa oratorijā "Dzejnieks un Nāra" pirmoreiz satikos ar Daumantu Kalniņu kā solistu, un tad arī sākās mūsu draudzība – tas bija jau pirms vienpadsmit gadiem. Tagad mums ir plāns "Dzejnieku un Nāru" rudenī kopā ar Sigvardu jauniestudēt, jo toreiz "Dailes" nams bija knapi atvērts, un šī programma bija pelnījusi skanēt ilgāk. Tāpēc tā atkal jāiestudē no jauna! Vēl ar Latvijas Radio kori bija Artura Maskata jubilejas programma, Broņislavas Martuževas programma ar Daci Everss un Daumantu.  Veidojot šīs programmas, tev iznāk brīnišķīga sadarbība arī ar vadošajiem režisoriem un dramaturgiem! Protams! Diezgan daudz esam sadarbojušies ar Māru Ķimeli. Tagad jubilārs Artūrs Dīcis mums ir dramaturgs Mārča Auziņa un Daiņa Grūbes izrādē. Reinis Suhanovs bija atklāšanas izrādes režisors. Laikam jau patiesībā esam sadarbojušies ar visiem, kas ir mūsu vidū.  Sava publika – tā ir puse no uzvaras! Līdzās koncertiem, muzikālajiem uzvedumiem un džeza koncertiem Mūzikas namā "Daile" ir arī sarunu vakari. Izskatās, ka cilvēkiem ir nepieciešamība pēc klusinātām sarunām, kur divas personības sarunājas par šodien būtiskām tēmām.  Mums bija divi cikla darbi – un droši vien būs arī trešais – ar abiem Mārčiem Auziņiem: ģitāristu Mārci Auziņu un zinātnieku Mārci Auziņu, ar kuru mums izveidojusies cieša draudzība – viņš ir vienkārši brīnišķīgs cilvēks! Cilvēkiem tas interesē, un tēmas ir dažādas: pirmā bija par mākslīgo intelektu, kur bija gan mūzika, gan profesora skatījums, bet saruna "Flirts ar Budu" bija kā meditācija, kurā skanēja mūzika. Tādi starpžanru projekti. Un vēl ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas koncerti, kur skan gan klasika, gan arī laikmetīgā mūzika! Vai uz tiem nāk "Dailes" namam uzticīgā publika, vai tomēr līdz ar žanru un stila maiņu mainās arī cilvēki? Kādi astoņdesmit procenti ir uzticamā publika. Es jau šos cilvēkus atpazīstu vaigā. Taču LNSO kamermūzikas koncerti publikā ienesuši arī jaunas sejas. Ļoti ceru, ka viņi vēlāk atrod arī kaut ko sev piemērotu no mūsu repertuāra.  Kad atvēru "Dailes" namu, mans galvenais mērķis un sapnis bija, ka mums izveidotos sava publika – jo tā jau ir puse no uzvaras! Un es atļaušos domāt, ka trīspadsmit gadu laikā tas tiešām noticis. Bet septembrī apritēs astoņpadsmit gadi, kopš sarīkoju savu pirmo koncertu... Tev ir liela privilēģija – strādāt kopā ar Maestro Raimondu Paulu, turklāt uzņemties tādu lielu un atbildīgu pienākumu kā lielā draugu lokā nosvinēt viņa 90. dzimšanas dienu, kas patiešām bija fantastisks vakars. Bet sadarbība rit arī ikdienā. Cik reižu jau nospēlēta izrāde "Vīrieši labākos gados"?  Ap 120. Tieši uz Maestro jubileju apkopojām kopīgo programmu skaitu, un patiesi: kopā ar Maestro veidotas 15 programmas ar dažādiem solistiem. Pirmā bija ar Zigfrīdu Muktupāvelu, tad ar Agnesi Rakovsku, Dināru Rudāni un Andri Keišu, tad bija Zigfrīda Muktupāvela programma ar Jāņa Petera dzeju, jau pieminētā Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa programma… Ļoti daudzas programmas bijušas ar Maestro. Un ne tikai ar Maestro – pie mums bijis arī Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas koncerts. Un arī Jāņa Lūsēna un Imanta Kalniņa jubileja tikusi svinēta. Atļaušos teikt, ka ļoti popularizējam latviešu autoru dzeju un mūziku. Tas ir mūsu galvenais mērķis, un mēs solāmies to darīt arī turpmāk.  Un Frenka Sinatras visgarākā dzimšanas diena! Jā, Frenka Sinatras dzimšanas diena tika svinēta desmit gadu garumā. "Tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums" Anda, tu visos koncertos pati esi klāt. Šķiet, ka pilnīgi katru vakaru! Pieņemu, ka tas ir ne tikai tavs darba pienākums, bet tev ir arī patīkami redzēt [sava darba] augļus.  Tieši tā. Zinu visas programmas no galvas, bet… Ņemot vērā to, ka esam privāta koncertzāle, mums darba roku nav tik daudz, bet skatītāju vietu skaits ir vairāk nekā četri simti. Tāpēc visu darām paši – arī tērpus sakārtojam māksliniekiem, uzklājam kafijas galdu. Mēs reāli strādājam kā publiku un mākslinieku apkalpojošais personāls. Tāpēc arī tur esmu. Un tā ir mana sirdslieta – ne tikai pienākums. Mūzikas nams "Daile" atrodas Lāčplēša un Barona ielas stūrī – tāda ļoti laba kultūras vietu saliņa! Blakus – restorāns "Osiris", netālu – Jaunais Rīgas teātris, virs jums ir "Arhis Arhitekti", un turpat ir arī galerija "Istaba". Jā, tāds radošais kvartāls.  Bet jūs arī kaut kā sadarbojaties?  Mēs vienkārši draudzējamies. Jaunā Rīgas teātra aktieri pie mums uzstājas, publika iet uz "Osiris" – lai gan arī mums ir pašiem sava kafejnīca –, un "Osiris" publika nāk pie mums. Pagalmiņš ir viens – visi Jāņos satiekamies.  Man bija pārsteigums, ka savulaik esi strādājusi pie Andreja Žagara.  Andrejam tolaik bija, manuprāt, septiņi restorāni: tas bija augstākais punkts, kad viņš atvēra "Žagara jauno restorānu". Berga bazārā bija "Simpozijs", vīnu veikals, Vecrīgā bija grieķu restorāns, vēl "Dizzi" klubs, "Osiris"... Biju šo restorānu izpilddirektore. Ar Andreju iepazināmies kādā ballītē Operā, un viņš saprata: šitā meitene, kaut arī no laukiem, ir baigi ašā. Kaut kāds materiāls tur ir! Andrejam esmu ļoti pateicīga – viņš man ļoti daudz ko iemācīja. Vienbrīd viņš saka: tagad braucam uz Londonu un Parīzi, uz restorāniem! Es domāju – man pat nav nekā, ko mugurā vilkt... Ar Andreju vienu laiku ļoti cieši strādājām.  Viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis Tu esi ne tikai šīs koncertzāles turētāja un saimniece, bet arī mūzikas izdevniecības "Ars Nova" vadītāja. Tagad tas vairāk "Spotify" platformai. Apvienība tika nodibināta, kad sākām strādāt kopā ar Jāni Lūsēnu – tas bija 2008. gadā, un septembrī kopš tā laika būs apritējuši jau astoņpadsmit gadi. Tas viss sākās kā joks, bet izrādījās liktenis. Jo pirms tam strādāju pilnīgi citā sfērā un reiz vedu Kristīni uz koncertu, kurā viņai bija jāpiedalās kopā ar Māru Zālīti, Jāni Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu. To koncertu atcēla. Kaut kā sākām runāt, un Lūsēns saka – man nākošgad piecdesmit gadu jubileja, bet nav, kas uztaisa. Saku – es taču varu uztaisīt! Bet tad tikai Operā, jo tikai tajā kaut ko zinu. Tā tas sākās – kā joks. Pa vidu Jānis uzrakstīja ciklu "Mazu brīdi pirms". Tas bija 2008. gadā – mans pirmais rīkotais koncerts. Pilnīgs liktenis! Tad bija laiks, kad iestudējām dažādus mūziklus – Valmieras teātrī bija "Kaupēn, mans mīļais" un "Agrā rūsa". Bet ciešāka sadarbība raisījās  tikai ar Lūsēnu. Bet tā mūžīgā telpu problēma... Un tad es iedomājos, vai Rīgā nav kāds bijušais kinoteātris… Ierakstīju tīmekļa meklētājā – un tiešām! Sludinājums, ka izīrē bijušā kinoteātra telpas. Taču sludinājuma termiņš jau bija beidzies. Nodomāju: tā ir tieši "Osiris" māja, kurā visus pazīstu. Jānoskaidro. Viņi saka – tur ir izīrēts, bet varbūt viens procents, ka [mans sapnis] varētu piepildīties. Un tas viens procents arī piepildījās! Liktenis!  Vai to, ko rādāt uz skatuves, mēdzat arī izdot ciešripās un platēs? Tagad aktuāla analogā mode. Tagad tās vinilplates, jā, un ļoti gribētu izdot dažas no mūsu programmām.  Kuras tās būtu? Piemēram, programmu "Suni ārā nedzenama nakts" – tā ir ļoti, ļoti, ļoti īpaša. Tā man ļoti, ļoti patīk. Arī Knuta Skujenieka un Daumanta Kalniņa "Drošinājums", kas izpelnījās "Zelta mikrofonu". Mēs paši veidojam arī televīzijas ierakstus un dodam Latvijas Televīzijai – šie ieraksti bieži tiek parādīti televīzijā. "Pats Artūrs Banga sēdējis pie manas priedes!" Dzirdēju, ka tev bijusi doma savas mājas Lapmžciemā izveidot kā brīvdabas koncertzāli.  Tās mājas tieši ar tādu domu vispār tika iekārtotas. Tas bija pandēmijas laiks. Man bija saikne ar Lapmežciemu, un biju izdomājusi, ka tā varētu būt "Dailes" nama vasaras rezidence, un doma nav atmesta – tādi brīvdabas koncerti, jo sēta ir ļoti skaista – pie jūras un ar vēsturi: šajā sētā filmēts "Ilgais ceļš kāpās"... Diezgan daudz tur esmu savedusi kārtībā, tā ka – kas zina. Pandēmijas laikā taisījām visādas fotosesijas; esam filmējuši arī raidījumu "Daudz laimes, jubilār!" Vajadzētu sākt ar "Ilgā ceļa kāpās" vakara kino seansu, lai redz, kur ir Artūra priede! Jā, pats Artūrs Banga (viens no filmas galvenajiem varoņiem – red.) sēdējis pie manas priedes! Tas uzreiz ir stāsts! (Smejas.) Vēl tikai mājai jāuzliek šindeļu jumts. Vai maz vēl ir meistari, kas māk tādu uzlikt? Mani meistari brauc no Alūksnes, jo daudz tādu vairs nav. Tas ir tāds ļoti labais gadījums, kas man liek noticēt, ka ar Latviju viss ir kārtībā, jo šindeļu jumta licējam – galvenajam meistaram – ir pieci dēli, un visi pieci ir apmācīti šindeļu jumta likšanā! Jā, viņi mācās dažādās universitātēs, bet viņi prot to amatu. Un tad nu visi pieci dēli brauc un liek manai mājai jumtu. Tā ir vērtība! Ko vēl dari savā brīvajā laikā, ja tev tāds ir? Brīvā laika man ir ļoti maz. Bet, cik nu ir, to cenšos pavadīt dabā. Jo ikdienā, kā jau tu arī teici, katru vakaru esmu "Dailes" namā, apkārt četrsimt cilvēki, un tas, kas pēcāk visvairāk nepieciešams, ir klusums, līdzsvars, miers, kuru var atrast tikai un vienīgi dabā: mežā, pie jūras, arī tomātus stādot, arī rozēm lapas griežot un kaut ko tādu darot. Tad tomēr dārza darbi tev maķenīt patīk? Tagad patīk, jā! Kad mamma savulaik Jaunpilī lika divus hektārus biešu izkaplēt – citādi uz balli netikšu, likās – nemūžam man nekā tāda nebūs! Bet tagad patīk.  Gribas savu tomātu noplūkt!  To tomātu nav tik daudz, drīzāk tā sajūta, ka no rīta ieej siltumnīcā – tas ir pilnīgi kaut kas cits. Un tā ir vienīgā atslodze, kas iespējama, savādāk nevar – daba!  Daba, un tūlīt arī maijs, tūlīt svētki. Man vienkārši gribas novēlēt tev, lai vari izbaudīt šo pavasari un kopā ar savējiem nosvinēt gan savu atzinību, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus. Lai mums visiem skaistas aprīļa beigas un maija sākums, kad daba plaukst!  Sirsnīgs paldies tev, Gunda! Baltā galdauta svētki 4. maijā man vienmēr ir patikuši – man vispār patīk galdu klāt. Tagad būs īpašs iemesls. Paldies! 

Stāsta dizaina pētniece Jeļena Solovjova; pārraides producente — Inga Saksone Vai zini, ka viens no iedarbīgākajiem un vēsturiski noturīgākajiem politiskā protesta atribūtiem  ir pats vienkāršākais virtuves katls? Pieejams rokas stiepiena attālumā ikkatram, kurš vēlas paust savu nostāju, metāla kastrolis kopā ar pannām, karotēm un citiem skanīgiem virtuves atribūtiem gadsimtiem ilgi bijis plaši lietots instruments tautas skaņu frontē. Tik plaša un pārliecinoša bijusi katlu un pannu līdzdalība protestos, ka šī aktīvisma forma laika gaitā ir guvusi arī nosaukumu — franču valodā "casserolade", kas cēlies no vārda "katliņš", un plašāk pazīstamais "cacerolazo", ko izmanto spāniski runājošajās zemēs. Kolektīva virtuves rīku skandināšanas prakse sākās jau viduslaikos. Tās agrīnā forma bija "charivari" paraža, ko praktizēja Centrāleiropas iedzīvotāji situācijās, kad bija svarīgi paust kopīgu nosodījumu vai dusmas. Nosodītāji pulcējās pie nosodāmā mājas un ar dažādiem priekšmetiem sparīgi radīja trokšņus ar mērķi izsmiet un kaunināt. Šāda trokšņu serenāde visbiežāk tika adresēta kādam, kurš bija pārkāpis sabiedrības tikumiskās normas — piemēram, atraitnim, kurš apprecējās ar ļoti jaunu sievieti. Politisku nozīmi šis kaunināšanas rituāls ieguva 1830. gadā Francijā protestos pret karali Luiju Filipu I. Tajā laikā Francijā bija 30 miljoni iedzīvotāju, no kuriem balsot drīkstēja vien 200 000 vīriešu. Protestētāji pulcējās pie amatpersonu mājām, kuri atbalstīja karali, un sparīgi sita katlus un pannas, lai paustu neapmierinātību ar režīmu. Ikdienišķie priekšmeti kļuva par izteiksmes līdzekli tiem, kuriem pastāvošajā iekārtā politiskā balss bija liegta. Interesanti, ka šajā norisē sagrīļojās arī privātā un publiskā robeža. Tā kā kastroļu koncerti notika zem politiķu logiem, ar sadzīves priekšmetiem publiskajā telpā tika pārkāpta amatpersonu privātā telpa. Politiķi tika pazemoti sev piederošajā teritorijā, bet cilvēki, kuri formāli bija izslēgti no politiskās telpas, to savukārt ieņēma. Francijā trokšņainā protesta paražas nav pagaisušas arī mūsdienās. Kad 2023. gadā pilsoņi devās ielās, lai protestētu pret pensiju reformu, viņi rokās atkal ņēma labi pārbaudītus pretošanās instrumentus — katlus un pannas. Būtiska nodaļa katlu un pannu politiskajā vēsturē ir arī Dienvidamerikai, kur katli ir skandināti gan ielu protestos, gan brīžos, kad publiski protestēt bija bīstami, mājās uz balkoniem vai pie logiem. Turklāt kastroļi un pannas ir skanējuši kā kreiso, tā labējo aktīvistu rokās. 1971. gadā tukšo pannu maršus organizēja konservatīvas sievietes pret prezidenta Salvadora Aljendes valdību, savukārt astoņdesmitajos gados šī pati forma kļuva par kreiso pretošanās simbolu pret Pinočeta diktatūru. Argentīnā 2001. gada ekonomiskās krīzes laikā katlu skaņa bija vērsta pret visu politisko eliti bez šķirošanas. Rezumējot: kastroļi un pannas ir fenomenāli lietderīgi protesta rīki. Pirmkārt, tie ir skaļi un spēj pievērst uzmanību brīdī, kad konstruktīvs dialogs vairs nešķiet iespējams. Plašākā nozīmē tā ir arī atteikšanās klausīties to, kurš ir pie varas. Virtuves priekšmeti ir arī simbolisks, tiešs atgādinājums, ka sociālā cīņa nereti ir par šķietami vienkāršu jautājumu — par iespēju dienas beigās pabarot savu ģimeni. Kaserolaso, aizstājot vardarbīgākas protesta formas, nereti pasargā dalībniekus arī no kritikas par pārmērīgu agresiju. Turklāt skats, kurā bruņoti likumsargi protesta laikā cenšas pilsoņiem konfiscēt virtuves piederumus,  atzīsim, ir nedaudz absurds.  Konfiskāciju gadījumiem gan mūsdienās rasts arī laikmetīgs risinājums, piemēram, lietotne Cacerolapp imitē pannu dauzīšanas skaņu arī tad, ja katliņš nav pa rokai.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem. Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija. Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām? Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!" Ideja, kas briedusi vairākus gadus Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien? Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās. Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika. Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu.  Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves. Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk. Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām. Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves. Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve.  Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek. Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta? Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves. Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt. Iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās. Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva. Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..)  Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus. "Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē.  Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu. Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons?  Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu. Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.) Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak', es te atbraucu! Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi. Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru? Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.) Toties tev ir traktorista tiesības!  Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības.  Pareizi, tu taču esi lauku puika! Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?"  Trīsdesmit gadi teātrī: kas mainījies? Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies? Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir. Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā. Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo? Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit". Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane. Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..." Vienam uz skatuves cīnīties grūtāk "Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts.  Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties. Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem. Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās? Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba. Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt. Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt! Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir? Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs. Balss, filmēšanās kā svētki un čūska sieviešu dzimtē Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā. Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus. Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.) Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris? Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par. Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma? Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos. Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu. Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī? Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais. Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.) Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska?  Tas katram pašam jāizdomā.  Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē. Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Klajā nākusi jaunākājā Latvijas Sarkanā grāmata – tā vairs nav viena neliela izmēra grāmatiņa, bet seši lieli sējumi ar 1069 Latvijā reti sastopamām vai izzūdošām sugām. Vai Sarkanā grāmata palikusi biezāka un ja tā ir, ko tas stāsta par Latvijas dabas daudzveidību? Kam izdevies izsprukt no Sarkanās grāmatas lappusēm un kas diemžēl tur ir nonācis? Kā tapis šis izdevums un kas ir neparastākie šīs grāmatas varoņi? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta dabas aizsardzības pārvaldes speciālists, viens no Sarkanās grāmatas veidotājiem Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pētniece, bioloģe Līga Strazdiņa, entomologs, Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja speciālists un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs un biologs Andris Andrušaitis. Jēkabs Dzenis norāda, ka objektīvi pateikt vienu konkrētu iemeslu, kāpēc šajā Sarkanās grāmatas izdevumā ir salīdzinoši tik liels sugu skaits iekļauts, nav iespējams. Laikiem mainoties, ir mainījušās iespējas ekspertu piesaistei vērtēšanai, arī metodika mainās un atšķiras no iepriekšējo sējumu veidošanas laikā izmantotās. Gatavojot šo izdevumu vērtētas 1600 sugas, iepriekšējā reizē - 1000. "Noteikti arī pārmaiņas dabā, politikā un saimnieciskajā darbībā. Ir daudz noticis, un mēs nevaram sagaidīt, ka sugu skaits, kas ir apdraudēts, samazināsies," atzīst Jēkabs Dzenis.   Latvijas dabas dārgumi - viens no tiem mīt mežā un mirdz kā koši violēts ametists; otrs ir bieži sastopams pilsētnieks. Gada ķērpis un gada sēne - divi varoņi, par kuriem loģiskā kārtā šodien vienots stāsts. Pirmkārt, tāpēc ka ķērpja organismu kopdzīvē ar aļģi veido arī sēne. Otrkārt, gan gada ķērpi, gan gada sēni izraugās Latvijas Mikologu biedrība. Varoņi tiek noskaidroti demokrātiskā ceļā, biedriem iesūtot kandidātu vārdus, un pēc tam notiek balsošana. Visvairāk balsis ieguvušais kandidāts saņem titulu.  Vispirms par gada ķērpi, un šogad šo titulu ieguvis dzeltenais sienasķērpis. Kas interesanti - gada ķērpis nosaukts pēc 15 gadu pauzes. Saruna ar Latvijas Mikologu biedrības pārstāvi Renāti Kaupužu, un, protams, pirmais jautājums, kāpēc bijis tik ilgs pārtraukums? Savukārt tuvāk iepazīt gada sēni dodos uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Tur tiekos ar muzeja mikoloģi Initu Dānieli. Viņa stāsta, ka līdz šim par gada sēni izraudzītas gan ēdamās, gan indīgās, gan aizsargājamās sēnes, cepurīšu, piepju sēnes, pūpēžsēnes - tātad plašs spektrs. Gada sēnes titulu šogad ieguvusi ametista bērzlapene. Nosaukums jau liek domāt, ka sēne ir violetā ametista krāsā. Par gada ķērpi un gada sēni aicinām klausītājus ziņot dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kā arī starptautiskā platformā “iNaturalist”. Tas svarīgi, lai iegūtu reprezentatīvus datus par Latviju un lai neveidotos ačgārna situācija, ka par retām un apdraudētām sugām ir ziņots vairāk nekā par bieži sastopamām, tostarp dzelteno sienasķērpi. Savukārt iepazīt Latvijas sēnes, tostarp ametista bērzlapeni kvalitatīvu foto veidā iespējams vietnē senes.lv.

Februārī lasījām biogrāfijas. Kas no tā sanāca? Vēl viena emocionāli piesātināta saruna, kurā mēs ne tikai šausminājāmies par visu, kas notiek cilvēkos, bet arī nedaudz pasmējāmies. Pirmkārt, pašas par sevi, protams.Tālāk lasi, kad esi noklausījies sarunu.Februāra lasāmliste: *Ēvī Upeniece "No Sarkandaugavas līdz Havanai"; Kristiāne F. "Mēs, Zoostacijas bērni"; Armands Puče "Ozo – cilvēks uz ledus", Linda Apse "De Profundis Mārtiņš Rītiņš".Atbalsti raidieraksta tapšanu https://www.patreon.com/Piedzivot

Stāsta žurnālists un ceļotājs Ingus Bērziņš; pārraides producente – Rūta Paula Bali ir vienīgā hinduistu apdzīvotā sala musulmaniskajā Indonēzijā. Starp citu, tas arī izskaidro, kāpēc Bali palēnām kļuvusi par pasaulē pazīstamu tūristu paradīzi. Pirmkārt, Bali ir tāda kā "Indija ārpus Indijas": te jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem mākslinieciski noskaņoti talanti – un arī dīkdieņi – brauca gūt eksotiskus iespaidus, vērojot hinduismu, tā teikt, darbībā – sadzīves rituālos un mākslā. Otrkārt, kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad jau sākās masu tūrisma vilnis, liela nozīme ir arī alkohola un narkotiku pieejamībai, kas pārējā Indonēzijā saprotamā kārtā ir tuvu nullei. Balinieši patiešām dzīvo no reliģiskās prakses pilnībā atkarīgu dzīvi. Ir skaidrs, ka grāmatveža kalendāru izveidot šajā salā nebūtu iespējams. Jebkurā dienā, jebkurā stundā ir ļoti reāla iespēja, ka darbinieks neieradīsies darbā, jo viņa ciematā sākusies kāda ceremonija. Vidējais balinietis trešdaļu, ja ne pusi no gada darbdienām nepavada strādājot, bet piedaloties ceremonijās. Kāzas, bēres, īpaša diena, kas veltīta kādai vietējai dievībai, īpašas dienas vairākas reizes gadā, kas veltītas Višnu, Šivam, un vēl citi dažāda rakstura svētki. Sešu nedēļu laikā, ko mūsu ģimene 2023. gada pavasarī pavadīja uz salas, mums sanāca piedalīties vismaz četrās ceremonijās, un vēl labu duci pavērot no malas. Īpašākā pieredze bija tuvējā ciemata braminu ģimenes rīkotajai ceremonijai. Tā bija tik īpaša ceremonija, ka to, kā mums paskaidroja, pēdējo reizi bija sarīkojuši pirms 50 gadiem. Pie priesteru jeb braminu kastas pieder tikai aptuveni 4% no vairāk nekā četriem miljoniem Bali iedzīvotāju. Visi ciemata ļaudis savācās augstās personas sētā un gandrīz katram bija atvēlēta sava loma – vai nu spēlēt kādu instrumentu vietējā gamelāna orķestrī, vai šmorēt, tai skaitā veidojot no cūkgaļas gabaliņiem un ziediem krāšņas milzīgas mozaīkas, kas novietotas altārī. Jaunietēm un jauniešiem jādejo, puišiem ar ieročiem rokās, tēlojot ainas no Rāmajānas. Vecākie un augstdzimušie vīri ar papīra leļļu palīdzību rāda fragmentus no hindu eposiem, pārejot no stāstījuma melodijā un atpakaļ. Neviens tobrīd netirgo benzīnu, neiznēsā pastu, neatrodas tur, kur viņam normāli darba dienā būtu jābūt. Kad izlēmām apmeklēt dižāko templi Bali – varenā salas lielākā vulkāna Aguna nogāzē esošo Besakihu jeb Visu tempļu māti, turpceļā iekļuvām sastrēgumā, jo… templī tieši tobrīd notika vairāku dienu ceremonija, uz kuru saradās dalībnieki no visas salas. Kad vakaros braucām ar motorolleriem mājup no vietējās pilsētas Ubudas centra, nācās šad tad nogriezties ceļmalā un palaist garām kādu no ceremonijām. Bet tas viss nav nekas īpašs iepretim Ņepi. Svētkiem, kuros pār hinduismu pārākas izrādās salas vietējās mūžsenās mitoloģiskās tradīcijas. Nedēļām ilgi skolēni, un citi entuziasti, sadalījušies grupās, veido savu ogo-ogo: papjēmašē briesmoņus, kurus Ņepi dienā nes parādē pa vietējās pilsētiņas ielām. Ogo-ogo ir lieli un smagi, katrai to būvētāju komandai nākas pasvīst – gan apmēram 10 nesējiem, kas uz bomīšiem nes smago konstrukciju, gan ar garām kārtīm pa priekšu un aizmugurē skraidošajiem elektrības vadu pacēlājiem, lai briesmonis aiz tiem neaizķertos. Pēc tam ogo-ogo tiek ceremoniāli sadedzināti. Teorētiski tad nākamo gadu visādi dēmoni šo vietu vairs neapdraudēs. Ja vien… Ja vien tu pratīsies un visu nākamo dienu klusēsi. Jo ja tu ierunāsies, dēmons – tas nekas, ka sadedzināts – no džungļiem tomēr sadzirdēs, kur tie cilvēki dzīvo, un zinās, kā atrast ceļu atpakaļ. Dienā pēc Ņepi klusēt un nepamest telpas ir tik svarīgi, ka tiek slēgta Denpasaras lidosta un dažs labs Bali eksotikas valdzinātais tūrists ar necilām priekšzināšanām var arī sabojāt savu ceļojumu. Lai pieskatītu, vai neviens – tai skaitā ārzemnieki, kuru, kā zināms, Bali ir pa pilnam – nerunā, pa ciematu un pilsētu ielām no mājas uz māju staigā īpašās klusuma policijas patruļas, un sodi ir bargi.

Līdz 24. maijam Mākslas stacijā Dubulti skatāma mākslinieka Jāņa Mitrēvica personālizstāde “L ELLE”, kur gleznās un porcelānu skulptūrās redzams ir rūpnieciski ražotas lelles tēls.  “L elle. Lelle. Leļļu elle. Ar lellēm parasti spēlējas. Spēles var būt dažādas, bet lelle ir ļoti pateicīgs modelis,” saka mākslinieks Jānis Mitrēvics, kurš piektdienas pēcpusdienā bija arī LR3 "Klasika" viesis. Tikšanās ar mākslinieku un izstādes kuratori Ingu Šteimani mākslas stacijā notiks 1., 14., 15. martā un 19. aprīlī. Jānis Mitrēvics: Lelle faktiski ir izteiksmes līdzeklis, darbojošā persona. Man ir prasīts par šo lelles definīciju, kāpēc tā ir radusies. Mēs esam mūsu ēters, visa mūsu apkārtējā pasaule ir pilna ar informāciju - reālu, konkrētu, gan labu, gan sliktu. Ir ļoti daudz attēlu, un tas noved pie tā, ka tu vairāk nereaģē uz kaut kādu… Ar mākslīgo intelektu tiek radītas visādas bildes, un tu saproti, ka vairāk netici nekam. Ņemot to mākslīgo modeli, nevis cilvēku, man liekas, kaut kā var noformulēt un kaut kādā veidā uztaisīt to stāstu tādu, kas kaut kādā mērā var pievērst uzmanību vai būt nolasāmāks. Viena versija tam, kāpēc lelle. Kas jums pašam palīdz filtrēt visu informāciju, kas mūs pārpludina? Man liekas, ka vienīgais, kas var līdzēt, ir domāšana. Pirmkārt, ir tava pirmā reakcija, ka tu netici par lietām, kas varbūt ir reālas. Pasaule ir sajaukta, un par to faktiski ir izstāde. Ne par velti esmu piesaucis Bābeli - Bābeles stāstā ir tas, ka cilvēki ir augstprātīgi, un daudzas sliktas lietas, kuru dēļ Dievs nolēma viņiem sajaukt valodas, lai viņi nevarētu saprasties un nepretendētu uz Dieva statusu. Es domāju, šobrīd mēs sākam izjust Dieva dusmas. Viņš atkal kaut ko ir sajaucis, un cilvēki vairs nevar saprasties.   Veidojas tie mazie burbulīši, par ko sakām, ka katrs dzīvojam kaut kādā burbulī, un to burbulīšu ir arvien vairāk un vairāk. Droši vien tāpēc ne velti izstādes nosaukumā ir “L ELLE”, un lellēm Jūsu izstādē ir vairākas sejas, lauzti, nelauzti ķermenīši, veseli un arī fragmentāri. Draugs vasarā bija atbraucis uz darbnīcu, un mēs runājām - lelle un elle. Zināmā mērā tas haoss ir elle, jo cilvēka viena no laimes formulām ir visu lietu kārtība. Šobrīd, man liekas, kārtība ir sajaukta, tāpēc elle. Ja nosauc “elle” un tu neredzi to bildi, liktos, ka tur būtu jābūt melnam un pazemei, piķim, uguņiem. Es domāju, ka mūsdienu elle ir ļoti labi iepakota, smuki noformēta, viņa tā nemaz neatklājas. Īstenībā arī māksla šobrīd - mākslas loma ir nosegt tās briesmas, kas  apakšā, ar kaut ko rozā un skaistu. Radot savus darbus, protams, ir jājūtas komfortabli. Vai komfortu Jums kā māksliniekam palīdz radīt tas, ka izmantojat materiālus, kas ir tuvi un kuros vislabāk jūtaties? Kā lai saka, man ir profesionāla mākslas izglītība, esmu beidzis gleznotājus, bet es faktiski vienmēr savā darbā esmu izmantojis tos līdzekļus, kas ir pieejami. Inga Šteimane bija tā, kas teica, ka ir divas ļoti atšķirīgas zāles - apakšējā lielā un augšējā, un vienmēr ir labi, ja tur ir kaut kas savādāks. Man bija uzdevums izdomāt kaut ko tā. Šobrīd pat neatceros, kā pie tā nonācu, bet Zosēnos, kur man ir darbnīca, vienkārši blakām ir Piebalgas porcelāna fabrika. Tas kaut kādā veidā saslēdzās un tās lelles sāka tapt porcelānā. Jūs radījāt skices un viņi pēc šīm skicēm tās izgatavoja? Tas process ir diezgan sarežģīts. Faktiski pamatā ir lellītes, ko man mazbērni un radu bērni sadeva, man ir liela kaste ar tiem modelīšiem. Tad tiek atsevišķi noņemtas formas no šīm lellītēm, rokas, kājas un tā tālāk, un tad viņas tiek izlietas. Tad nāk mans darbs, ka es uztaisu to kustību un nodarbojos ar tēlniecību. Tālāk tas atkal tiek savienots un augstās temperatūrās apdedzināts, kamēr mēs iegūstam porcelānu - vienreiz apdedzina, tad liek virsū glazūru, tad otrreiz, kas ir liels izaicinājums. Man vislielākais pārsteigums bija, ka porcelāns, to apdedzinot, saraujas par 20%, kas ir ļoti daudz. Tāpēc bija visādi sākumā, kamēr saprata, kādā veidā to darīt. Viens ir vienkārši forma, bet tās lellītes jau ir ļoti dažādas. Lai dabūtu vēlamo rezultātu, pagāja faktiski kāds pusgads. Plašāk - audioierakstā.

Eiropas līderi kara ceturtajā gadadienā pulcējas Kijivā un apliecina atbalstu Ukrainai. Karš turpinās kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Ukrainas ekonomika turas. Aktualitātes analizē Austrumeiropas pilitikas paētījumu centra vecākais pētnieks Armands Astukevičs un Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs. Sazināmies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānu Jāni Priedi. Ar muti Kijivā, ar darbiem…? Vakar, 24. fbruārī, apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas agresijas kara eskalācijas Ukrainā, Kijivā ieradās vairāki Eiropas Savienības un tās dalībvalstu līderi. Klāt bija Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes prezidents Antoniu Košta, Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas, Horvātijas, Igaunijas, Latvijas, Islandes premjerministri, Lietuvas aizsardzības ministrs, arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Tas bija nepārprotams solidaritātes žests, kam jāapliecina savienības apņēmība turpināt atbalstīt Ukrainu visos iespējamos veidos. Līdz šim ir darīts daudz: savienības palīdzības kopapjoms tuvojas divsimt miljardu robežai. Tai skaitā, runājot par šobrīd īpaši aktuālo enerģētikas jautājumu, pārvietotas veselas elektrostacijas un piegādāti apmēram vienpadsmit tūkstoši ģeneratoru. Vairumam Eiropas valstu netrūkst vēlmes un gatavības, taču nupat palīdzības vezuma ceļā kā kupls cinis jau atkal aptupies Ungārijas premjers Viktors Orbans. Vispirms pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu dienestu vadītāju sanāksmē Briselē Ungārijas ārlietu ministrs Peters Sijarto paziņoja, ka Ungārija neatbalstīs kārtējo Krievijai noteikto sankciju paketi, savukārt vakar, tieši pilna mēroga iebrukuma gadadienā, izpaudās pats Orbans, paziņojot, ka bloķēs arī jau nolemto Eiropas Savienības 90 miljardu atbalsta piešķīrumu Ukrainai. Par šo atbalstu agrāk tika panākta vienošanās, kas paredz, ka „negribošo koalīcija” – Ungārija, Slovākija un Čehija – tiek atbrīvotas no saistībām aizdevuma sakarā. Taču nu Budapeštas pusdiktators izdomājis, ka neatbalstīšot vispār nevienu Ukrainai labvēlīgu lēmumu, jo Kijiva, raugi, esot pārtraukusi krievu jēlnaftas piegādes Ungārijai un Slovākijai pa cauruļvadu „Draudzība”. Ukrainas valdība apgalvo, ka piegādes apstājušās, jo cauruļvads bojāts krievu lidrobotu triecienā. Duetā ar savu kaimiņu velk arī Slovākijas premjers Roberts Fico, kura dzimtenei arī Kremļa „melno zeltu” vajagot kā ēst. Viņš piedraudējis, ka ja piegādes neatsāksies, Slovākija pārtrauks elektroenerģijas piegādi Ukrainai. Bet kamēr Eiropas līderi neskopojas nīgriem izteicieniem par „Draudzības” trubai piezīsties kāro Viktoru, Vašingtonā Ukrainas jautājums šķiet nobīdīts otrajā plānā aiz iespējamās Irānas militārās pārmācīšanas, Epstīna failu blāķiem un, protams, prezidenta ķīviņa ar augstāko tiesu par tarifiem. Tiesa, pirms dažām dienām, kad bez nozīmīgiem rezultātiem bija noslēgušās trīspusējās ASV, Krievijas un Ukrainas sarunas Ženēvā, Baltā nama saimnieks pagarināja Krievijai noteikto sankciju termiņu. Baisi gausais karš Apritot ceturtajai gadskārtai kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, karadarbība tiek raksturota kā novājināšanas karš ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Par to, cik dzīvību ziedots Kremļa diktatora iegribu un iedomu vārdā, ir visai aptuvens priekšstats, bet dažādi avoti lēš, ka Ukrainas pusē kritušo skaits varētu pārsniegt 60000, savukārt Krievijas pusē šīs aplēses svārstās no apmēram 180000 līdz 350000 un vairāk tūkstošiem. Kopējie zaudējumi, saprotams, ir vairākas reizes lielāki, un, kā domā NATO analītiķi, pērnajā gadā vien Krievijai tie varētu būt apmēram 400000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. Kā zināms, šī cena maksāta par pieticīgiem ieguvumiem – pērngad agresoram izdevies papildus iegūt mazāk par procentu no Ukrainas teritorijas, un tagad tā okupēta ir apmēram piektā daļa no kaimiņvalsts. Tomēr daudzi eksperti spriež, ka Krievijai esot vēl diezgan resursu, lai šādi turpinātu vismaz kādu gadu. Izskan gan arī viedokļi, ka rekrutēšanas apjomi atpaliek no dzīvā spēka zaudējumiem un tuvojas brīdis, kad var nākties izšķirties par piespiedu mobilizāciju. Pie tam frontē pēdējā mēneša laikā Krievijas spēki piedzīvojuši nopietnas komunikācijas problēmas. Īlona Maska kompānija beidzot atslēgusi no „Starlink” tīkla nelegāli iegūtos termināļus, kurus krievi izmantoja okupētajā Ukrainas teritorijā, savukārt Maskavas pati bloķējusi „Telegram” tīklu, un daudzas krievu vienības tādējādi palikušas bez ierastajiem saziņas līdzekļiem. Daļēji ar to tiek skaidroti Ukrainas spēku nesenie panākumi, atgūstot ap 200 kvadrātkilometru teritorijas Zaporižjes un Dņipro apgabalos. Vēl pirms tam decembrī krievu vienības izdevās izspiest no Harkivas apgabala Kupjanskas, kuru Krievijas armijas vadība jau bija pasludinājusi par pilnībā ieņemtu. No vienas puses, tie ir nenozīmīgi taktiski ieguvumi, kas, cita starpā, nav mazinājuši Krievijas spēku spiedienu Doņeckas apgabalā, no otras, tas ir apliecinājums, ka Ukrainas armija saglabā uzbrukuma potenciālu. Tiek gan atzīmēts, ka arī Ukraina saskaras ar nopietnām militārā personāla problēmām – apmēram divsimt tūkstoši karavīru, nespējot izturēt frontes apstākļus, esot patvaļīgi pametuši savas vienības. Vēl viens ļoti nepatīkams pārsteigums Krievijai bija sestdien notikušais Ukrainas raķešu trieciens militāro raķešu rūpnīcai Votkisnkā, Udmurtijas autonomajā republikā, aptuveni 1400 kilometru attālumā no Ukrainas robežas. Šajā rūpnīcā top mazā rādiusa raķetes „Iskander”, kas tiek izmantotas triecieniem pa Ukrainas teritoriju, un starpkontinentālās raķetes „Topoļ-M”.  Kā apgalvo Kijiva, trieciens veikts ar ukraiņu ražojuma spārnoto raķeti „Flamingo”. Ukrainas ekonomika turas Krievijas agresijas eskalācija 2022. gadā saprotami traumēja arī Ukrainas ekonomiku. Vairākkārt palielinājās Krievijas okupētās teritorijas apmēri, agresorvalsts uzsāka mērķtiecīgu infrastruktūras graušanu, miljoniem iedzīvotāju pameta valsti. Tiek lēsts, ka pagājušajos kara gados agresors pret Ukrainas teritoriju raidījis apmēram 13000 raķešu un vairāk nekā 140000 lidrobotu. Lielu daļu no tiem notriekusi ukraiņu pretgaisa aizsardzība, taču daļa savu mērķi sasnieguši. Tomēr Ukrainas iekšzemes kopprodukts, kas 2022. gadā saruka par gandrīz trešdaļu, nākamajos gados piedzīvoja zināmu atlabšanu, 2023. gadā pieaugot par vairāk nekā pieciem procentiem, 2024. gadā – par vairāk nekā trīs ar pusi, 2025. gadā – par aptuveni diviem procentiem. Kāpums prognozēts arī šogad, tiesa, šais prognozēs nebija ņemti vērā Krievijas nežēlīgi mērķtiecīgie triecieni enerģētikas infrastruktūrai. Resursa „Project Syndicate” autori, ekonomisti Tatjana Derjugina, Anastasija Fedika un Jurijs Gorodņičenko piesauc trīs galvenos faktorus, kas ļāvuši Ukrainas ekonomikai līdz šim saglabāt kondīciju, kas šobrīd pārspēj cerības pilna mēroga kara sākumā. Pirmkārt, tās ir ukraiņu militārās spējas, saglabājot kontroli pār savu gaisa telpu un lielā mērā neitralizējot Krievijas Melnās jūras floti. Attiecīgi Krievijai nav izdevies pilnībā apturēt Ukrainas eksporta plūsmu pa jūras ceļiem. Otrs faktors ir apjomīgā starptautiskā palīdzība, kas aizvadītajos četros gados bijusi vidēji ap 40 miljardiem dolāru gadā. Tā palīdzējusi kompensēt budžeta deficītu, kas ir aptuveni 25% no iekšzemes kopprodukta, segt lielu daļu izdevumu ieroču un energoresursu importam. Savukārt grandiozais militāro izdevumu kāpums – no sešiem miljardiem dolāru 2021. gadā līdz septiņdesmit miljardiem pērngad – ir jaudīgs ekonomikas stimuls. Pēc amerikāņu domnīcas „Jamestown” sniegtajiem datiem lidrobotu ražošanas apjomi Ukrainā pagājušogad sasnieguši četrus miljonus vienību, bet šogad varētu sasniegt septiņus miljonus. Kā trešais faktors tiek minēta Ukrainas Nacionālās bankas sekmīgā darbība, nodrošinot likviditāti un novēršot banku sistēmas sabrukumu. Un, kā atzīmē trīs minētie „Project Syndicate” autori, salīdzinoši stabilais ekonomikas stāvoklis nebūtu iespējams bez ukraiņu uzņēmēju un visas sabiedrības gatavības pielāgoties un paciest grūtības, un radoši meklēt risinājumus. Protams, Krievijas agresijas karš rada Ukrainai milzu zaudējumus un arī milzīgas problēmas, no kurām akūtākās šobrīd ir teju trīs ceturtdaļu elektroģenerējošo jaudu iznīcināšana un jūtams kvalificēta darbaspēka trūkums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktieris un režisors Valdis Lūriņš nupat ģimenes un arī kursabiedru vidū nosvinēja savu 75. jubileju. Krasnojarskā dzimušajam puikam i prātā nenāca, ka atgriežoties Rīgā viņš nokļūs vidē, kas saistīta ar no ikdienas tik atšķirīgo teātra pasauli.  Pat savam pirmdzimtajam viņš bija iecerējis teatrālus vārdus – ja puika, tad Proscēnijs, ja meita, tad Kulise. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas no Sibīrijas, kādas nejaušības aizveda uz Pionieru pils un Dailes teātri, kāpēc aizliedza izrādi “Žanna d`Arka”, kā sākās Teātra dienu fenomens un kāda ir šodienas kultūras vide - par to sarunā ar Gundu Vaivodi. Kā nonāci līdz aktiera būšanai? Kas tevi pamudināja? Pilnīgi nejauši. Man bija klasesbiedrs, kurš darbojās Rīgas pionieru pils skolēnu teātrī. To vadīja brīnišķīga sieviete - Astrīda Savisko. Viņas laikabiedri, kuri vēl dzīvi, droši vien Astrīdu atceras ar labu vārdu. Nokļuvu tur pilnīgi nejauši, jo Juris teica - atnāc, tur kaut kāds konkurss. Teicu - kāds konkurss, ko es tur darīšu? Viņš saka - pēc tam būs balle. Aizgāju, norunāju, kas jānorunā, pēc tam bija balle, un atradu pilnīgi citu pasauli. Pēc atgriešanās no Sibīrijas, kur kā Miškins esi nonācis no Šveices kalniem un sastapies ar realitāti, kura tev ir ne visai pazīstama. Īpaši, ja esi dzīvojis sieviešu sabiedrībā, kuras tev ir iemācījušas, ka pasaule pamatā ir skaista, kaut gan ir ļoti daudz visādu cūcību. Mani savaldzināja šī citādā pasaule. Domāju, ja es nebūtu uz turieni aizgājis, mans ceļš būtu izvērties pilnīgi neparedzami un droši vien ne visai pozitīvi. Man bija pārsteigums, ka esi sācis spēlēt Dailes teātrī, izrādē “Motocikls”. Jā. Skolēnu teātrī darbojās arī Kārina Pētersone, un Dailes teātrī pēkšņi bija tāda situācija, ka vienam aktierim, kuram bija bezteksta loma Mazdēliņš, pēkšņi bija jāoperē aklā zarna. Izrādei ir jānotiek, un Pēteris Pētersons bija vaicājis Kārinai, vai viņa nezina kādu apsviedīgu zēnu. Viņa bija ieteikusi mani. Tā bija viena no manām brīnišķīgākajām tikšanās reizēm ar Pēteri Pētersonu, kura ilga vairāku gadu garumā. Es kā brīvklausītājs pabeidzu Dailes teātra 4. studiju, kurā bija Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Haralds Ulmanis, Nauris Klētnieks Tur droši vien tevī dzima arī režijas gēns? Jā. Režijas gēns varbūt vairāk dzima, mācoties Teātra fakultātē, Alfrēda Jaunušana kursā, jo es intuitīvi sapratu, ka neesmu no Jaunušana TOP aktieriem. Man gribējās kaut ko darīt pašam, pierādīt pašam. Dīvainība bija tāda, ka savam kursam, būdams students, es pasniedzu skatuves kustību. Gala rezultātā, kad beidzām akadēmiju, mēs kopā uztaisījām manis izdomātu (tas ir vājprāts!) horeogrāfiju 15 muzikāliem darbiem. Mēs iestudējām Bernstaina “Vestsaidas stāstu”. Bet ir vēl viens stāsts ar tavām kustībām un tavu izcilu režiju, kas ir “Spartaks” 1977. gadā. Starp citu, visu Upīša traģēdiju triloģiju tu vienīgais esi iestudējis, un tas bija kaut kas īpašs. Izrādās, tas bija ārpusplāna darbs - tu biji gan režisors, gan kustību konsultants. Toreiz vēl sākās skaistā sadarbība ar Zigmaru Liepiņu. Mums radās vēlme pēc lielākas dinamikas teātrī, un tā tas darbiņš mums radās. Tas bija ļoti stilīgi, man jāsaka. Jā. Man bija labi domubiedri - Zigmars Liepiņš un Imants Vanzovičs, ar kuru kopā dienēju “Zvaigznītē” tepat Rīgā. Tā tas viss tapa. Ar skaistu mūziku, kas nu jau ir leģendāra. Jā. Kaut kādā veidā ik pa brīdi mums ar Zigmaru ir izdevies kaut ko uzminēt, vai Zigmaram ir izdevies uzminēt to virzienu, kādu tas darbiņš prasa. Otra Upīša triloģijas daļa bija “Žanna d'Arka”, 1982. gads. Kāpēc šo izrādi aizliedza?  Pirmkārt, tā tapa kā viena no kursa diplomizrādēm, kurā es šim kursam biju arī skatuves kustības pasniedzējs. Te ir vesela priekšvēsture, kas saistās ar Zigmara Liepiņa dziesmām, jo “Žannas dziesmas” kaut kādā veidā tika atskaņotas Zigmara teātra koncertprogrammā, un likās, ka tās ir mazliet par "stipru". Viņš visu laiku mēģināja to neievērot, nobāzt malā. Tas pats notika arī ar mūsu izrādi. Uz skatuves, arī Zigmara koncertizrādē, bija manekeni ar nekonkrētām sejām, bet visi varēja saprast, kas par sejām ir domātas. Tā bija sava veida cīņa par varu, brīvību un nepieciešamību pēc varoņa. Ko jūs toreiz meklējāt šajās izrādēs un stāstos? Tā drīzāk ir vēlme atrast savējos, ja arī tu viņus nepazīsti. Tā ir pilnīgi ģeniāla formula, kas ir iegājusi arī mūzikas vēsturē - savējie sapratīs. Tavā kontā ir arī kaut kas tāds, ko mums šodien vispār ir grūti aptvert - tās ir Teātra dienas, kuru aizsākums lielā mērā ir saistīts ar tevi un kas ir priekšvēstnesis visam, kas sekoja pēc tam - šīm izrādēm. Tās ir 70. gadu beigas. Mēs šodien pat nevaram iedomāties, kā tas ir, kad teātra cilvēki sapulcējas kopā, ir pilns Doma laukums. Atgādini mums par to laiku mazliet! Tas bija laiks, kad notika arī Mākslas dienas Vecrīgā. Kā reiz teica viens no maniem laikabiedriem, kurš aizgājis mūžībā, Viktors Jansons, teātrī ir divas iespējamības - viens, ka tu ar rampu norobežojies no skatītāja, vai otrs, ka teātris nojauc to rampu un iet pie skatītāja. Tas bija tas laiks, kad mums vajadzēja iet pie skatītāja, un tā tas viss radās. Tajā laikā radās arī burvīgas, augstvērtīgas mini programmas, kuras vienu gadu rādījām Dailes teātrī, vienu gadu Anglikāņos, kuri bija pilni, protams. Tā bija tāda vajadzība. Daļa aktieru, protams, burķšēja, kāpēc tas ir vajadzīgs, svētku diena ir tā, kas ir domāta mums. Tas ir 27. marts. Aktierim jau lielākie svētki ir tad, kad viņš ir kopā ar skatītāju. Plašāk - audioierakstā.    

Galīsiešu režisora Olivera Lašes tuksneša odiseja "Sirāts" – viena no radikālākajām pērnā gada Eiropas filmām, transam līdzīga kino pieredze, kas meistarīgi savij ģimenes un pasaules gala tēmas. Saruna ar režisoru Oliveru Laši (Oliver Laxe) un galveno aktieri Serdži Lopesu (Sergi López) Eiropas Kino akadēmijā Berlīnē. Vai kino var kļūt par rituālu pieredzi un novest skatītāju līdz katarsei? Par to saruna ar diviem spožiem Eiropas māksliniekiem, kuru balsis šais platuma grādos daudz nav skanējušas. Divas personības, kas savās mājās komentārus neprasīja agrāk, bet līdz ar filmu „Sirāts” ir kļuvušas pazīstamas drosmīga kino mīļiem daudzviet pasaulē. Kino apskatnieki to mēdz dēvēt par vienu no pērnā gada radikālākajām filmām. Par katarses ceremoniju. Par nāves deju tuksnesī. Galīsiešu režisora Olivera Lašes filma „Sirāts” vienaldzīgu neatstāj, tomēr to skatīties – vai drīzāk just – nav viegli. Tā caururbj skatītāju ne vien ar skaudriem sižeta pavērsieniem, bet visupirms – ar pulsējošiem tehno ritmiem un elpu aizraujošiem Marokas tuksneša skatiem. Filma „Sirāts” pērn ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu un tagad pretendē uz diviem Oskariem – par labāko ārzemju filmu un labāko skaņu. „Sirāts” saņēma arī virkni balvu Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā šā gada janvārī, galvenajās kategorijās gan piekāpjotie, kinokritiķes Ditas Rietumas vārdiem, „gaumīgajai mērenībai” – norvēģu filmai „Sentimentālā vērtība”. Bet „Sirāts” turpina likt par sevi runāt un no 20. februāra filmu varēs skatīties arī Latvijas kinoteātros. Slava režisoram Oliveram Lašem seko jau kopš viņa pirmās pilnmetrāžas filmas „Jūs visi esat kapteiņi”, kas 2010. gadā tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un saņēma Starptautiskās Kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu. Kannās Laše ir atgriezies arī ar savām nākamajām filmām un nekad nav aizbraucis mājās tukšām rokām. Viņa ceturtā filma „Sirāts” ieguva Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu.  Olivers Laše ir dzimis Francijā, bet viņa vecāki ir no Galīsijas. Režisors arī atgriezies uz dzīvi Galīsijā Spānijas ziemeļrietumos un arī mūsu sarunā uzsver, ka galīsiešu mantojums viņam ir ļoti svarīgs. Mēs tiekamies nelielā žurnālistu lokā īsi pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas Berlīnē. Laše ir neparasta personība ar spēcīgu vizuālo tēlu: viņš ir divus metrus garš (savulaik nopietni trenējies basketbolā), ar gariem, tumšiem pāri mugurai viļņojošiem matiem un fotomodeļa skatienu. Viņš studē geštaltterapiju, ir mistiķis un savā domu pasaulē harizmātiski ievelk arī apkārtējos.  Kad Lašem jautā par sadarbību ar dīdžejiem filmas „Sirāt” tapšanā, 43 gadus vecais režisors rāmi atlaižas krēslā, un ir sajūta, ka interviju telpā ienāk kaut kas no reiva noskaņas. „Pirmkārt, jums jāsaprot, ka es filmas kadrus vispirms izdejoju. Es pats devos uz reiviem tuksnesī. Starp citu, pats piecus gadus dzīvoju Marokā. Un filmas scenārijs pamazām tapa manā galvā, kamēr es dejoju,” sarunu uzsāk Olivers Laše. „Arī reālais scenārija rakstīšanas process ir ļoti atmosfērisks. Un mūzika ir atmosfēra. Domāju, ka mans jūtīgums kā māksliniekam ir ļoti saistīts ar skaņu, ar šo slāņaino attēla un skaņas struktūru. Manos scenārijos vienmēr ir saites uz mūziku. Šajā filmā es negribēju strādāt ar komponistu, bet gan ar aktīvu mūziķi. Veicu atlasi, un Kangdings Rejs (Kangding Ray) izrādījās labākais. Man vajadzēja kādu, kurš spēj veidot dialogu ar šo katartisko tehno mūziku, kas ir cieši saistīta ar tautas mūziku, bet kurš vienlaikus spētu radīt arī ēteriskāku, ambientāku mūziku.”     Par savu gada filmu „Sirātu” nosauca arī kino kritiķe Dārta Ceriņa, kad mūsu raidījumā „Kur kritiķiem nav vietas” kopsavilka pērnā gada kino ražu.

Turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru darbs un ikdiena jau daudzu desmitu gadu garumā ir cieši saistīta ar laikapstākļiem. Šoreiz uzklausām mežzini Jāni Kleinbergu, kuram vairāk nekā 20 gadu darba pieredze. Pirmkārt, bija prieks dzirdēt no mežziņa, ka lai arī klimata pārmaiņām ir negatīva ietekme uz Latvijas mežiem, tomēr ne tāda, lai runātu, ka tās mūsu mežus apdraudētu ļoti būtiski un vajadzētu satraukties, ka tuvākā vai tālākā nākotnē klimata dēļ Latvijas meži mainītos līdz nepazīšanai. Otrkārt, viņš kā bīstamākos laikapstākļus mežiem nosauca nevis vētras, vējus, lielus sniegus un puteņus, kas lauž kokus, bet gan sausumu. Arī karstumu, bet pats būtiskākais ir sausums. -- Aizvadītajās brīvdienās ziemu varēja baudīt gan mežos un laukos, gan pie jūras. Sals, sniegs un ledus ir it visur un beidzot arī uz atsevišķām ūdenstilpēm ļauts kāpt uz ledus.  Ziemu kopumā, protams, vēl ir pāragri vērtēt, turklāt decembris bija ļoti silts, tā ka nekāda bargā tā nesanāks, bet dati par janvāri no 1. līdz 19. janvārim liecina, ka 60 gadu šī gada attiecīgais laika posms neiekļūst pat aukstāko desmitniekā, jo šobrīd vidējā temperatūra valstī bijusi mazliet zem -7 grādiem, bet aukstākajos gados, piemēram 1987. gadā tie bija -17,5 grādi, 1968. gadā -14,5, bet 1985. gadā -12,2 grādi.

Pirmā un pagaidām vienīgā iestaigātā taciņa kosmosa dzīlēs šobrīd ir Mēness. Plāni atgriezties uz mūsu pavadoņa, veidot cilvēku apmetnes, iegūt derīgos izrakteņus un daudz ko citu ir vareni, taču kā ar iekļaušanos termiņos un daudzo sarežģīto sagatavošanas darbu izpildi? Vai varam cerēt tuvākajos gados vēlreiz uzkāpt uz Mēness? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. "Šis datums [kad doties misijā uz Mēnesi] ir pārbīdīts jau daudzas reizes. Ilgu laiku tas bija 2019. gads, tad bija 2024. gads. Šobrīd ir 2027. gads. Grūti pateikt," skaidro Ints Kešāns. "Es domāju "Artemis 2" misija, kas plānota pēc diviem mēnešiem, kas aplidos Mēnesi, nevis nolaidīsies. Es domāju, ka tas ir ļoti reāli. Viņi ir tam gatavi. Bet nolaišanās uz Mēness 2027. gadā. Tur ļoti daudz iesaistīto. Galvenais, tur ir citi partneri un, pirmkārt, "Space X" ar savu nolaižamo aparātu, kas ir diezgan sarežģīts koncepts. It kā viss iet pēc plāna, bet es teiktu, ka diezgan ambiciozi domāt, ka tas būs 2027. gads." "Ja to neizdarīs Rietumu apvienība, ķīnieši 2030. gadā noteikti to izdarīs. Jo viņiem viss notiek pēc plāna. Cik es zinu, nav nekādu paredzamu šķēršļu. Viņi ļoti metodiski, lēnām, bet tajā pašā laikā pēc plāna visu dara. Viss līdz šim ir izdevies un viņi nekādas milzīgas izmaiņas savā grafikā nav veikuši," papildina Raitis Misa. Iemesli misijas laika pārcelšanai ir dažādi. "Ilgu laiku kā galvenais iemesls tika minēti jaunie Mēness skafandri, kurus nevar un nevar dabūt gatavus, jo ļoti sarežģītas iekārtas, ļoti dārgas iekārtas," norāda Ints Ķešāns. Doma par atgriešanos uz Mēness ir aktuāla jau kopš 2000. gada, laika gaitā vairākas lietas mainījušās, lielākās izmaiņas - tagad vairāk piesaistīti privātie partneri.  "Pirmām kārtām "Space X", kas būvē nolaišanās sistēmu, bet ir apmēram 10 citi, kas taisa arī nolaižamos aparātus visdažādākos, kas piegādās uz Mēnesi dažādas kravas. Tas ne visiem iet gludi, tāpēc daudz kas iekavējas. Tas ir arī ārkārtīgi dārgi, budžeti aug un naudas visam nepietiek. Tie nav 60. gadi, kad NASAi bija neierobežots budžets, ka tik mēs būtu pirmie," turpina Ints Ķešāns. Bet kāpēc tieši tagad cilvēkam jāatgriežas uz Mēness? Pirmkārt, tie ir pētījumi fundamentālajā zinātnē, kur darba pietiks vairākām paaudzēm.  "Otrs - tik milzīga programma pati par sevi ir progress. Lai realizētu tāda izmēra lietas, būs tūkstošiem atklājumu, būs jaunas tehnoloģijas, jauni materiāli, jaunas metodes, jauna juridiskā bāze varbūt. Tas pats par sevi ir kaut kas, kas dzen cilvēci uz priekšu," atzīst Ints Ķešāns. Vēl viņš min, ka "Artemis" programmas ietvaros top jaunas metodoloģijas, kuras pēc tam varēs lietot dažādas nozares gan kosmosā, gan uz zemes. Tas varētu būt arī svarīgākais visā programmā. Tāpat tiks pilnveidota vai izstrādāta juridiskā bāze.  Vai varēsim izaudzēt pārtiku arī citviet Visumā? Bet, ja reiz par kosmosu runājam, tad visnotaļ svarīgs jautājums ir - vai Visumā hipotētiski mēs varētu audzēt pārtiku? Ja reiz cilvēce veidos apmetnes uz tālākiem Visuma objektiem, tas noteikti būtu svarīgs faktors, lai varētu šīs cilvēku kolonijas nodrošināt ar pārtikas resursiem ārpus Zemes. Par iespējām audzēt pārtiku kosmosā stāsta astrofiziķis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Dārzkopības institūta vadošo pētnieci Līga Lepse. Skaidrs ir tas, ka pēc dažiem miljardiem gadu, pat ja tā prātā šobrīd šķiet kā neaptverama nākotne, uz Zemes dzīve vairs nebūs iespējama. Vienlaikus cilvēks jau pakāpeniski sācis iekarot kosmosu, un tas, cik tālu iesim, ir tikai laika jautājums. Kā iespējamās vietas nākotnes cilvēces mājvietai varētu būt ne vien Marss, bet arī Jupitera pavadoņi un pat tālais Plutons. Zvaigzne Saule savā evolūcijā izpletīsies un kļūs par sarkano milzi, kas, tā teikt, apēdīs sev tuvākās planētas - Merkuru, Venēru un arī Zemi, tāpēc mums, meklējumos pēc jaunas mājvietas un iespējas audzēt tur pārtiku, būs jālūkojas ārējā kosmosa virzienā. Tā skaidro Kārlis Bērziņš. Pagaidām vēl varam teikt, ka uz Zemes patiešām ir īpaši fizikālie apstākļi, kas ļauj mums šeit audzēt pārtiku. Par tiem stāsta Līga Lepse. Pētniece norāda, ka pašlaik būtiskais jautājums uz Zemes ir aizvien straujāk pieaugošās izmaiņas klimatā. Ar to saskaras arī augu selekcionāri, īpaši attiecībā uz ilggadīgu augu - koku, krūmu - selekcijas procesu. Jaunajām šķirnēm ir jātiek līdzi klimata pārmaiņām. Viņa arī vērtē situāciju uz citām planētām.

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Šis būs stāsts par to, kā 1992. gada pavasarī ar "Latvijas kuģniecības" kravas kuģi no Roterdamas uz Rīgu kuģoja divas Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktores – Gita Lancere un Ināra Jakubone. Visa iesākums bija kāda vēstule, kas 1991. gada rudenī uzradās uz mana darbagalda un kurā Eiroradio Mūzikas nodaļas vadītājs Pjērs Īvs Tribolē aicināja Latvijas Radio piedalīties Eiroradio stendā mūzikas izstādē jeb gadatirgū "Musicora" Parīzē nākamā gada pavasarī. Nedz es tolaik zināju, kas tā tāda "Musicora", nedz to, kas tas tāds - mūzikas gadatirgus. Bet mūzikas redakcijā jau bijām baudījuši Eiroradio sūtītos fantastiskos ierakstus, un vēlme popularizēt latviešu mūziku arī bija liela, tāpēc tika nolemts – jāmēģina uz Parīzi tikt. Devos pie Televīzijas un Radio šefa Rišarda Labanovska izklāstīt ieceri. Jā, morāls atbalsts būšot, uz Parīzi ar radio svētību mūs palaidīšot, bet finansiāli nodrošināt šo braucienu radio diemžēl nekādi nevarēšot. Tolaik jau zinājām, kas tas tāds – "sponsors". Neatceros, kāpēc, bet šķita – jāmēģina uzrunāt "Latvijas kuģniecība". Varbūt tāpēc, ka tā tolaik bija viena no retajām Latvijas valsts organizācijām, kas ne tikai pelnīja valūtu, bet arī ik pa brīdim atbalstīja labdarības un sporta pasākumus. Tā nu zvanīju, šķiet, "Latvijas kuģniecības" mārketinga daļai, un pēc pavisam īsas tikšanās ar kādu jaunu, laipnu cilvēku "Latvijas kuģniecības" mājā pretī Nacionālajam teātrim, gluži neticamā kārtā bijām tikuši ne tikai pie dolāriem turpceļam, bet arī pie apsolījuma, ka atpakaļceļu kuģniecība sponsorēs, tā teikt, graudā – atgādājot mūs mājās ar kādu no saviem kuģiem. Ja vien mēs jaudātu tikt līdz kādai tuvākai vai tālākai ostai. Pēc gadatirgus beigām mūs no Parīzes nogādāt Roterdamā piesolījās pirms pāris gadiem iepazītais visu baltiešu draugs, holandiešu komponists Pauls de Būrs. Atlika vien nopirkt aviobiļetes no Pēterburgas uz Parīzi un vēl vilciena biļetes līdz Pēterburgai, un loģistikas rēbusi šķita atrisināti! Gadatirgum gatavojāmies ne pa jokam. Pirmkārt, tapa tāds kā reklāmas lapiņa par Latvijas Radio mūzikas kolektīviem un ierakstu studijām. Atceros, pati to "maketēju" – šo vārdiņu gan liekot pēdiņās, jo tā maketēšana izpaudās kā A4 formāta lapu līmēšana un locīšana 3 daļās, uz katra no atlokiem iemērot vietu Radio kora, simfoniskā orķestra, estrādes orķestra, radio studiju un paša Radio bildēm, un sacerot īsus aprakstus "pēc mēra". Diemžēl esmu aizmirsusi tās drukātavas nosaukumu – un tā bija viena no pašām pirmajām privātajām drukātavām Rīgā – kas par pliku paldies laipni piekrita manus "maketus" pārvērst kārtīgi dizainētos un uz bieza krītpapīra nodrukātos bukletiņos. Ar "Latvijas kuģniecības" logo uz vāciņa, skaidra lieta! Tapa arī buklets angļu valodā ar mūsu komponistu biogrāfijām un darbu sarakstiem. Lai to sarakstītu drukāšanai piemērotā formā, bija jābrauc uz Televīziju, jo tur atradās tolaik vienīgie Televīzijas un radio datori. Šķita, ka uz Parīzi jāaizgādā pēc iespējas vairāk latviešu mūzikas ierakstu un aprakstu, tāpēc līdzņemšanai tika sakrāmēta ne tikai iespaidīga skaņuplašu kolekcija, bet arī krietna kaudzīte grāmatu – no "Jauno mūzikas" līdz pat "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē"... Tā teikt – skatiet nu, cik daudz mums tās latviešu mūzikas un kas tik viss par to nav sarakstīts! Arī katra grāmata tika anotēta gan angliski, gan franciski, pie tam ar tulkojumu franču valodā līdzēja Parīzē dzīvojoša latviešu jauniete – Jāzepa Vītola radu bērnu bērns, joprojām uzvārdā Vītols! Kad nu ar Gitu bijām tikušas līdz Parīzei, devāmies meklēt gadatirgus norises vietu – Lielo pili jeb "Grand Palais", kas, tāpat kā Eifeļa tornis, tika uzbūvēta, gatavojoties 1900. gada Parīzes Pasaules izstādei. Satriecoši apjomi, ļoti daudz tērauda un ļoti daudz stikla – tāds bija pirmais iespaids, ieejot šajā grandiozajā celtnē. Te nu bija mūsu "Musicora" – klasiskās mūzikas gadatirgus jeb salons, kā to dēvēja paši franči – tik raibs un iedvesmojošs! Tikpat iedvesmojošs šķita Eiroradio šefs Pjērs Īvs Tribolē, kuru drīz vien satikām, pie tam itin pārsteidzošā paskatā un ampluā – pabružātā sarkanā džemperītī ar uzrotītām piedurknēm, sparīgi stumjot kaut kādus mēbelēm vai citiem krāmiem piekrautus ratiņus Eiroradio stenda virzienā. Nu jā, līdz tam Latvijā sastaptos priekšniekus būtu grūti iedomāties nodarbojamies ar kaut ko tik praktiski necilu, piezemētu, triviālu... Pjērs Īvs gan tā kā pabrīnījās, kad jautājām, vai viņš nevarētu piebraukt pie mūsu viesnīcas, lai savāktu koferus ar izstādes materiāliem, un vēl vairāk viņš brīnījās, ieraudzījis koferu saturu. Jo citu valstu kolēģi Eiroradio stendā bija ieradušies ar kādu bukletiņu vai pāris kompaktdiskiem. Nu, ko lai te saka – diski mums tolaik i ne sapņos nerādījās, un vispār - bijām tiešām ļoti pacentušās. Latvijai atvēlētais plauktiņš Eiroradio stendā bija košs. Visredzamākajā vietā nolikām folkloras plati ar Birutas Baumanes "Vecās čigānietes" portretu uz vāka, un tas bija īstais āķis, lai piesaistītu ne viena vien interesenta skatu, un tad jau varēja ritināt latviešu mūzikas stāstu tālāk vien. Bet nu vēl par kuģošanu. No Parīzes Roterdamā nokļuvušas, uz kuģa klāja tikušas un kapteiņa eleganti – ar tostu – sveiktas, iekārtojāmies pie sāniem stūrmanim un lepni slīdējām pa varenās Reinas grīvu, pēc tam jau pa Ziemeļjūru. Baltijas jūrā visātrāk varētu nokļūt  pa Ķīles kanālu, bet tas maksāja bargu naudu un Latvijas kuģi to nevarēja atļauties – bija jāpeld apkārt Dānijai, Jitlandes pussalai. Kā par nelaimi, jau Ziemeļjūrā sākās baisa vētra, kas mūsu mazajam kravas kuģim lika trīs dienas nostāvēt Dānijas aizvējā, gaidot, kad norims tikpat traka vētra Baltijas jūrā. Mājupceļš ieilga, un, kad apnika apcerēt Hamleta likteni – jo bijām apstājušies tieši iepretī Kronborgas pilij –, varējām īsināt laiku, izpalīdzot kuģa kokam, piemēram, ar kartupeļu tīrīšanu. Pēc nedēļu ilgas dzīvošanās pa jūrām beidzot laimīgi iekuģojām Daugavā. Pa cietzemi vēl kādu laiciņu gan pārvietojāmies stipri zvalstīgā jūrnieku gaitā.

Krustpunktā Lielā intervija Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece Ieva Bērziņa. Katram noteikti ir savas sajūtas, sekojot līdzi ziņām pasaulē, bet nav šaubu, ka mierpilns gaidāmais adventes laiks šogad nebūs. Pirmkārt, Krievijas agresijas dēļ, bet arī tāpēc, ka Ukrainai kļūst arvien grūtāk. Diemžēl arī ASV jaunā politika raisa pastāvīgas bažas. Tagad uzmanības centrā ir kārtējie Trampa miera centieni. Netaisnīgs miers, kā rāda vēsture, arī var būt bumba ar laika degli. Pēc mūsu sabiedrības viļņošanās ap pretvardarbības konvenciju, šķiet, 18. novembris atkal visus vairāk vienoja. Bet cik šī vienotība ir dziļa vai virspusēja? Ko mēs vispār domājam par savu valsti, par savu neatkarību, par mums kā sabiedrību?  Arī par šo domājot, saruna ar pētnieci Ievu Bērziņu. Bet sākotnēji satikties un aicināt uz sarunu mudināja ziņas pētījumu, kur aplūkots, ko jaunieši domā par patriotismu un Latviju, kura veidošanā arī Ieva Bērziņa bija iesaistīta.

Pēdējos rītos sals ir bijis tikpat kā visā Latvijā un noslēdzas pat pašu vēlāko lauksaimniecības kultūru ražas novākšana, tāpēc atskats uz to, kā laikapstākļi ietekmēja šī gada ražu. Kopumā var teikt, ka šis ir bijis neražas gads, bet ne visiem. Pat šajā slapjajā un vēsajā vasarā ir bijuši zemnieki, kam raža bijusi lieliska. Centrālajā statistikas pārvaldē jau ir zināmi vairāku nozaru ražas dati un tie ir pārsteidzoši. Piemēram, agronomijas speciālisti atklāj, ka ziemas kviešu raža Latvijā šogad ir rekordliela. Un tas īsti nesader ar vasarā piedzīvoto un redzēto, kas notika laukos. Ziemas kvieši, kas visvairāk audzētā labība Latvijā, šogad ievākti rekordlielā daudzumā -nepilni 2,3 miljoni tonnu. Pēdējo piecu gadu laikā tā bijusi pārsvara 2 - 2,2 miljonu tonnu, bet pirms 2019. gada Latvijā labas ražas bija ap 1,5-1,7 miljoni tonnu. It kā šķiet, ka tas nesaskan ar realitāti - vasarā lauki bija ūdenī, zemnieki izmisumā, bet raža 2,3 miljoni tonnu. Izrādās, svarīgi ir vairāki apstākļi. Pirmkārt, lai arī ražas apjoms ir liels, tas nenozīmē zemniekiem arī labus ieņēmumus, jo graudus nevarēs pārdot kā pārtikas kvalitātes graudus, jo tos nācās novākt ļoti slapjus un graudu kaltēšana prasa milzīgas izmaksas. Rezultātā rekordraža nensīs lielu peļņu, bet atsevišķām saimniecībām, īpaši Latvijas austrumu daļā, ko lietavas skāra visvairāk, ir gājis pavisam švaki. Tāpēc precīzāk laikam būtu teikt, ka šogad bijusi nevis laba, bet liela raža. Plašāk stāsta Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts Andris Skudra. Izrādās, ka lielās ražas galvenais iemesls ir izcilai apstākļi pērn rudenī, kad ziemājus sēj un tie dīgst.  Un ziemāji nav vienīgie, kam ražas apjomu lielā mērā nosaka iepriekšējais rudens. Bet graudu stāstā skumjākais ir tas, ka pagājušais rudens bija tik izcils un ziema tik piemērota, ka zemnieki vēl pavasarī gatavojās, ka šis varētu būt ne vien rekordražas gads, ar vēl būtiskāk lielāku kopražu un ievērojami labāku kvalitāti pat tad, ja vasara nebūtu izcila. Pietiktu, ja tā būtu bijusi kaut viduvēja, bet ne šāda - viena no gadsimta slapjākajām.    

No empātijas līdz apātijai ir viens solis, tā varētu teikt par kādu interesantu fenomenu, ko dažkārt redzam sabiedrībā. Kad kāds garāmgājējs nonāk nelaimē, mēs steidzamies palīgā, ja apkārt nav citu cilvēku. Kolīdz šāda situācija notiek pūlī, reakcija palīdzēt kavējas. Psiholoģijā to dēvē par garāmgājēja efektu. Kāpēc tā rīkojamies? Kas noteiks to, vai būsim empātiski vai apātiski? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Univerisitātes profesors, sociālās psiholoģijas un politikas psiholoģijas pētnieks Ģirts Dimdiņš. Par to, cik atsaucīgi esam vai neesam, ziņojot par kādiem notikumiem, aicinot palīgā, ja kāds nonācis nelaimē, vaicājam Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 2. nodaļas priekšnieka vietnieci Nadeždu Griņeviču. "Protams, mūsu personībai ir nozīme, un daži cilvēki pēc dabas ir palīdzošāki, altruistiskāki, empātiskāki, bet noteikti būtu liela kļūda reducēt to, vai cilvēki palīdz ārkārtas situācijās, uz rakstura īpašībām, vēl jo vairāk tikai uz empātiju vai altruismu," norāda Ģirts Dimdiņš. Pētnieks skaidro, palīdzēšana - nepalīdzēšana ir pētīta sistemātiski un daudz jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, un pētījumi kopumā ir izkristalizējuši piecus galvenos soļus, lai cilvēki palīdzētu ārkārtas situācijās citiem. Liela loma ir situācijai un dažādām apstākļu sakritībām. "Pirmkārt, mums ir jāpamana ārkārtas situācija, lai rastos interese vai vajadzība palīdzēt vai mēs par domātu par to, vai mums kādam ir jāpalīdz. Otrkārt, mums ir jāinterpretē tā ārkārtas situācija kā ārkārtas situācija. (..) Treškārt, mums ir jāuzņemas atbildība. Un šeit parādās klasiskais saucamais pasīvā novērotāja efekts, jo vairāk ir vēl citu liecinieku bez mums, jo mazāka varbūtība, ka mēs būsim tie, kuri pieslēgsies, mēģinās kaut ko darīt," skaidro Ģirts Dimdiņš. "(..) Mums ir arī jābūt spējīgiem, kompetentiem palīdzēt pat tad, ja mēs saprotam, jā, man būtu jāpalīdz šajā situācijā, bet jautājums, vai es to varu? Paņemt telefonu un piezvanīt mēs varbūt visi varam, bet ja ir jālec ūdenī un kāds jāvelk ārā, vai jāskrien degošā mājā, vai jāiesaistās fiziskā konfliktā, tur jau ir pilnīgi cits jautājums un citi apsvērumi. Ar to viss vēl nebeidzas, jo ir piektais solis, kas ir mūsu racionālā analīze. Vai, ja es iesaistīšos, tās izmaksas nebūs pārāk augstas, salīdzinot ar iespējamiem ieguvumiem neiesaistoties vai arī izmaksām, kas notiks tad, ja neiesaistīšos tajā situācijā. Tātad vienmēr pēdējais solis vēl ir tāda tīri ekonomiski racionāla analīze." "Ir jābūt noteiktām personības iezīmju kombinācijām, lai cilvēks izvēlētos aizturēt likumpārkāpēju ar kaut kādu risku sev. To biežāk dara vīrieši," analizē Ģirts Dimdiņš. "Kur ir vajadzīgā drosmes, fiziskā spēka demonstrēšana, tur biežāk iesaistās iesaistās tieši vīrieši. Tur atkal parādās tas aspekts, ja ir, piemēram, pēc dzimuma homogēna novērotāju grupa, piemēram, ārkārtas situācijai ir pieci liecinieki vīrieši, tad ir lielāka varbūtība, ka viens no viņiem iesaistīsies ārkārtas situācijā, nekā tad, ja tā ir miksēta grupa. Atkal varētu būt tāpēc, ka gribās nodemonstrēt, kurš ir spēcīgāks barā, vai arī ir paļaušanās, ka citi nāks palīgā, ja vajadzēs." -- Bet par grāmatām savā grāmatplauktā, kas saistītas ar šī raidījuma sarunas tēmu, stāsta raidījuma autores Sandra Kropa un Paula Gulbinska. Viņu izvēle - Dexter Dias "10 types of human" (Desmit cilvēku tipi) un Cathy O'Neil "Weapons of Math Destruction" (Matemātikas iznīcināšanas ieroči).

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā. Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu. Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā. Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska. Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā." Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim." Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas." Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā. Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja." Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit! Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes. Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti. Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā. Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas. Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.” Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls. Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā. Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts. Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs.  Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

Ne pārāk karsta vasara ir teju ideāla, lai nodarbotos ar veselību uzlabojošām fiziskām aktivitātēm. Fiziskās formas uzturēšanai lieliski var izmantot ūdenstilpes, kuru Latvijā ir cik uziet. Peldēšana kā fiziskā aktivitāte veselības uzlabošanai un drošība uz ūdens – par to runājam raidījumā Kā labāk dzīvot ar biedrības "Peldēt droši" dibinātāju Zani Gemzi un biedrību "Peldēt droši" un "Droša uzvedība uz ūdens" peldēšanas treneri Pāvelu Murānu. "Peldēšanās atklātos ūdeņos un peldēšana baseinā ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Pirmkārt, atšķiras ūdens temperatūra, baseinā ir kontrolēti, droši apstākļi, kur nav straumes, vējš. Cilvēki iet uz baseinu peldēt kā uz treniņu, iet uz nodarbībām. Atklātie ūdeņi būtu plunčāšanās, izpeldēšanās," atzīst Pāvels Murāns. "Atklātos ūdeņos ir tik daudz riska faktoru, kuri nav baseinā. Parastiem iedzīvotājiem būtu jāatceras, ka atklātos ūdeņos ir plunčāšanās, peldēšanās, ūdens izbaudīšana, bet ne peldēšana klasiskajā izpratnē, garu gabalu peldēšana, peldēšana pāri Daugavai vai pāri ezeram. Tas nav domāts cilvēkiem, kuri nav sportisti, nav sagatavoti, nav viņiem apziņas par visiem riska faktoriem." Peldbaseins ir droša vide, kur peldēt. Peldot garākus gabalus atklātā ūdenī, ir jābūt pārliecinātam, ka cilvēks spēs tikt galā ar dažādām situācijām. Cilvēki parasti izvēlas peldēt prom no krasta, kas ir liela kļūda.

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā. Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas... Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu. Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā.  Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku? Jā, jā.  Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties? Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav. Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu – es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi. Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu. Bet, lūdzu, nelieciet otas malā! Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas.  Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri... Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina. Un dubļi, un grimstošie zābaki.  Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts! Kā jums toreiz rokas nenolaidās? Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski. Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.) Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā. "Tikai" 50 gadi… Jā... Soli pa solim. Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts? Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim. Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam. Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā? Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus. Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība. Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties.  Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta. Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos? Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt. Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas. Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu? Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā. Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.) Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis. Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.   

"Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu," intervijā gleznotājam Kasparam Zariņam LR3 "Klasika" raidījumā "Mākslas vingrošana" atzīst gleznotājs Ritums Ivanovs. stāstot par savu personālizstādi "Templis", kas šobrīd aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Pēc vairākus gadus ilgas radošas izpētes un sadarbības ar Rotko muzeju Ritums Ivanovs transformē kādreizējā militārā arsenāla telpas par Templi ar četrām kapelām. Gleznu sērijas, sadalītas un kārtotas, pielāgojoties arsenāla ēkas struktūrai, turpina mākslinieka padziļināto interesi par portreta glezniecības valodas analīzi. Izstāde ir ieskats mākslas vēstures lappusēs caur Rituma Ivanova meistarību un Marka Rotko intelektuālo mantojumu. Monumentālie portretējumi šeit kļūst par izziņas avotu, kurā atklājam īsto, patieso, klātesošo mākslinieku – Rotko, Rembrantu un arī Ritumu. Ivanova daiļradē portrets attiecināms uz virzienu, nevis galamērķi, norādot uz pašrefleksijas daudzslāņainību un netveramību. Portrets ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai – spogulis, kurā ieraudzīt to, kas ir ārpus vārdiem un skaidrojumiem. Pirms vērt durvis uz Templi ar četrām kapelām, Kaspars Zariņš noskaidro Rituma Ivanova ceļu uz mākslas pasauli, lūdz atklāt veidu, kā nonācis pie sev raksturīgās mākslas valodas un izteiksmes līdzekļiem, un kāpēc viņam ir svarīgs portrets un reālisma precizitāte tajā. Sarunā arī par darba ritmu; ideju, kas atnāk laika gaitā, intuīciju, netveramo mirkli, svaru kausiem, dialogu ar Rotko, Rembrantu un sevi… "Nebija viegli, toties saistoši un interesanti" Kaspars Zariņš: Kā tu nokļuvi līdz mākslas pasaulei? Ritums Ivanovs: Mākslas pasaulē nonācu ļoti aizraujoši, interesanti un saistoši, jo piedzīvoju "saulaino padomju bērnību". Nāku no Cēsīm, kur apkārt bija spēcīga mākslinieku kultūra ar vairākām mākslinieku dzimtām, kas Cēsīs radīja mākslu, kas radīja virzienus, kustības, plenērus, vides objektus, mākslinieku darbnīcas, kas jau padomju laikā piesaistīja daudz interesentu no visurienes, ko es tikai vēlāk, esot šajā vidē, sapratu. No tā visa daudz ieguvu. Mani pirmie skolotāji tieši Cēsīs bija ļoti profesionāli: gan Vilhelma Purvīša skolnieki, gan Ilmāra Blumberga laikabiedri – piemēram, Pēteris Rozenbergs, kurš bija gan teātra, gan kino mākslinieks – strādāja vairākos teātros un kinostudijā. Un tieši viņš bija viens no tiem, kas ieteica, lai turpinu savu izglītošanās ceļu Rīgā, Rozentāla mākslas skolā. Tā ka viens solis aiz otra soļa, un nonācu Rīgā – mācījos Rozīša mākslas skolā, kā mēs to saucām, un Mākslas akadēmija bija tālākais loģiskais solis – kaut arī nebija viegli, toties bija ļoti saistoši un interesanti. Es pat paspēju piedalīties kādā mākslas programmā, kas bija viena no pirmajām, kas vienu gadu man ļāva pamācīties Amerikā. Un kā tev radās interese par izteikti reālistisku glezniecības valodu? Tas bija kopējs process, jo mana mākslas valoda veidojās tieši tajā posmā, kad sabruka Padomju Savienība un sākās brīvā ekonomika: tad jau arī Mākslas akadēmijas beigās bija iespējas izstādīties, radīt darbus sev un brīvajam tirgum. Taču savu mākslas valodu man nācās veidot pašam saskarē ar pasauli, ne gluži akadēmijā. Daudzas lietas bija pret akadēmijas piedāvāto virzienu, kaut arī tehnoloģiski ļoti daudz mācījos arī no skolotājiem un pasniedzējiem.  Atceros, ka trešajā kursā tu uzgleznoji meiteni uz motocikla. Kuru Kozins (Vladimirs Kozins – ilggadējs LMA pasniedzējs – red.) lika apgriezt otrādi (smejas). "Precizitāte man vienmēr bijusi svarīga" Domājot par tavu autortehniku un profesionalitāti, prātā nāk kāda bērnības pasaka: tajā virtuozitātē sacentās bārddzinis un, ja nemaldos, kareivis ar zobenu. Bārddzinis spēja nodzīt ūsas skrejošam zaķim, bet kareivis lietus laikā varēja griezt zobenu virs savas galvas tik ātri, ka lietus tam nelija virsū. Arī tava meistarība ir apbrīnojama. Tu ne tikai glezno, bet arī zīmē ļoti skaistus zīmējumus ar ogli. Kas ir tavi paņēmieni un ieroči, ko tu lieto?  Tu ļoti pareizi saki – ieroči, valoda. Tu minēji arī tādu virzienu kā reālisms. Tie visi ir mūsu profesionālajā vidē saprotami termini, bet katrs mākslinieks iet savu ceļu, un izvēlas tos vārdus vai instrumentus, kas vislabāk darbojas. Man laikam visvairāk bija vajadzīga reālisma precizitāte, lai tuvāk nokļūtu cilvēka atveidei, kurā savukārt varu meklēt kādu dziļumu, tēmu. Protams, krāsas uzlikšana un triepienu veidošana – tas mums, visiem profesionāļiem, ir ļoti saistoši, un mēs vienmēr ar interesi sekojam cits cita darbībai un atklājumiem. Noteikti esmu mācījies no visiem, kas man bijuši blakus Latvijā un pasaulē. Piemēram, fotoreālisms Padomju Savienībā nebija iespējams – tas bija tāds kontrrevolucionārs virziens. Kādu laiku stipri ietekmējos no Amerikas virzieniem. Iespējams, ka tieši mācības Amerikā tev sekmēja šo virzienu, ne? Nē, interese man radās jau iepriekš. Amerikā drīzāk sapratu, ka jāveido sava valoda. Izmanto līdzekļus, iespējas. Tikai krietni pēc tām izstādēm, kas man bija 90. gadu beigās, man izveidojās tāda valoda, ar ko mani sāka atpazīt vai raksturot.  Tu esi izteikts portretists-figurālists. Esi veidojis arī valdības pasūtījumus. Ir Valsts prezidenta portrets. Ir Latvijas Universitātes bijušā rektora Indriķa Muižnieka portrets, kuram ir ļoti viltīga izteiksme, jo tu caur fotogrāfijām proti noķert un atspoguļot netveramo mirkli. Jā, tā precizitāte man vienmēr bijusi svarīga. Taču izstāde neveidojas tikai no gleznām, kas saliktas kopā. Ir svarīgi, kā to visu izveidot. "Tas ir stāsts par satikšanos" Kas slēpjas aiz nosaukuma "Templis", kā esi nosaucis savu izstādi, kas pašlaik aplūkojama Rotko muzejā? Kas slēpjas aiz tā tempļa, kas ir rosinošs un pasludinošs vārds? Pirmkārt jau pati vieta – Rotko muzejs – ar savu vārdu parāda to, ka tā ir nozīmīga vieta Latvijai un pasaulei. Šī izstāde ir gan mans veltījums Rotko, gan arī sevis pētīšana. Pēdējo gadu izstādēs vairāk esmu koncentrējies uz portreta koncepta attīstīšanu, un esmu sapratis, ka arī ar portretu var izstāstīt interesantu stāstu. Pasaules kontekstā Rotko kā personība nav zināms, viņš kaut kādā mērā ticis nesaprasts, ar ko viņš pats savas depresijas laikā cīnījās, taču kā personība… Man likās interesanti to parādīt, lai, zinot viņa darbus, mēs kaut kādā mērā tiktos ar pašu Rotko – ar viņa vizuālo tēlu. Tas ir stāsts par satikšanos. Šajā izstādē es veidoju tādas kā portretu sērijas, ko nosaucu par kapelām. Tur ir četras telpas: viena kapela ir Rembranta kapela, viena – Rituma kapela, viena – Rotko kapela, un viena ir Mākslinieka realitātes kapela. Un tas viss kopā veido stāstu par templi. Tieši tāpēc arī uzliku šādu izaicinošu nosaukumu, lai telpā, kas ir pietiekami nopietna, muzejiski lieliska, veiksmīga, kurā var izstādīt mākslu, cilvēks ienāktu un koncentrētos tieši uz pašu skatīšanās procesu. Satikšanās procesu.  Rembrantu izvēlējos kā vienu no konceptuāliem portretistiem, kas tieši runā par sevi. Jo tie uzdevumi, arī pasūtījuma portretos, ir saruna ar sabiedrību par kādu citu cilvēku, par to uzdevumu, kas tiek uzdots, vai ne? Bet skatījums uz sevi ir tad, kad tu pats sev uzdod uzdevumu. Un Rembrants savā pašportretu sērijā uzdod sev uzdevumu – sekot savai dzīvei, un to viņš darījis visas dzīves garumā. Tas man likās interesanti – kā pakāpeniski radīt intrigu, lai lēnām satiktos arī ar Rotko. Tur ir arī manu pašportretu sērija ar ogles zīmējumiem un ar vienu monumentālu portretu. Tāds skarbs vīrs tu tur izskaties!  Nu jā, un tur var savilkt tās analoģijas, kurā posmā mēs esam. Rembrantā redzu viņu gan jaunībā, gan arī briedumā. Saprotu, ka arī es esmu tādā pašā posmā kā tie mākslinieki, un tad tas veidojas kā dialogs. Nevienu no šiem māksliniekiem, izņemot sevi, es nesatieku, bet saruna jau notiek tāpat, un es ceru, ka šāda dialoga veidošana rada izstādes saturu un ideju. Tad tas templis tur tā kā uzburas, jo tempļa jau kā tāda tur nav – tā ir bijusī militārā arsenāla ēka, ko man gribējās pārvērst par mākslas templi. Tagad tas funkcionē kā mākslas templis, jo tur ir ļoti veiksmīgas, interesantas un profesionālas izstādes. Sarunas teksts pilnā apjomā drīzumā būs publicēts portālā LSM.LV.

Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare Par pirmo ekoloģiskā teātra jeb ekoteātra izrādi Latvijā varam uzskatīt režisora Valtera Sīļa, dramaturga Jāņa Baloža, komponista Edgara Raginska, scenogrāfa Uģa Bērziņa 2012. gadā veidoto muzikālo izrādi-pārgājienu “Mārupīte”. Tā vēsta par ķīmisku vielu noplūdi Mārupītes ūdeņos pēc ugunsgrēka sadzīves ķīmijas noliktavā Pārdaugavā. Izrādes veidotāji to piesaka kā otro nopietnāko ekoloģisko katastrofu neatkarīgas Latvijas laikā. Samilstot ekoloģiskajai krīzei un pastiprinoties klimata pārmaiņu ietekmēm, 21. gadsimtā arī teātra pasaulē aizvien biežāk ienāk ar ekoloģiju saistīti jauni jēdzieni. Jēdziens “ekoteātris” var tik skaidrots divējādi. Pirmkārt, par ekoteātri varam uzskatīt izrādi, kuras pamatā ir vēstījumi par cilvēka un dabas attiecībām un kurā videi – gan iedomātai, gan esošai – ir aktīva loma. Izrāde “Mārupīte” balstās dokumentālos faktos un vērš uzmanību uz vides piesārņojuma problemātiku. Izrādes performanti, kuru vidū ir ne tikai aktrise Daiga Kažociņa vai Inga Tropa, bet arī paši izrādes veidotāji, kopā ar skatītājiem dodas pārgājienā gar Mārupīti. Vienlaikus viņi visi kopā šķetina dokumentālos notikumus par ķīmisku vielu noplūdi upē un meklē atbildes un atbildīgos par noziedzīgo rīcību pret dabu. Līdz ar šo dokumentālā teātra valodā veikto izmeklēšanu performanti dalās arī savos personīgajos stāstos par attiecībām ar dabu. Otrkārt, par ekoteātri varam dēvēt tādu iestudējumu, kura tapšanas procesā, tā izrādīšanas laikā un arī pēc izrādes ir ņemti vērā ilgtspējas aspekti. Tā ir izrādes radošās komandas apzināta attieksme par tās radīto ekoloģisko pēdu jeb darba procesā atstāto kaitīgo ietekmi uz vidi, tiecoties to mazināt apritīgā veidā. Trīs stundas garā izrāde “Mārupīte” noris pilsētvidē bez papildu scenogrāfijas risinājumiem un ar samazinātu resursu patēriņu, kas, visticamāk, būtu tikuši izmantoti tad, ja izrāde norisinātos ierastā teātra zālē uz skatuves vai kādā citā iekštelpu spēles laukumā. Turklāt izrādes veidotāji paši arī ir aplēsuši savu ietekmi uz vidi. Izrādes programmiņā ir uzskaitīti patērētie resursi tās radīšanas un rādīšanas laikā, tostarp astoņpadsmit D lieluma baterijas, trīs litri degvielas, ievērojams papīra daudzums, vairākas laminētas fotogrāfijas un pat viena upes dūņās nogrimusi gumijas čība. Par ekoteātri ir dēvējams teātra virziens, kas pievēršas cilvēka un ārpus cilvēka esošās pasaules attiecībām, kurās klātesoši ir vides problēmjautājumi, un kas ņem vērā ilgtspējas aspektus visā izrādes dzīves ciklā, tiecoties uz apritīgumu tajā. Pārdaugavas ainava izrādē “Mārupīte” ir klātesoša ne tikai scenogrāfiskā izpratnē, bet arī materiālā izpausmē, kas ir svarīga ekoteātra iezīme. Izvēlētais norises maršruts kāpina darba dokumentālo raksturu un liek arī izrādes apmeklētājiem pieredzēt vidi pašiem. Turklāt ekoteātri varam uzskatīt arī par vienu no vides aktīvisma formām, caur kuru teātra jomas profesionāļi pavērš uzmanības starmeti uz vides problēmjautājumiem un rosina skatītājus dziļāk apzināties savu ekoloģisko identitāti mijiedarbē ar pasauli sev apkārt.

Stāsta mākslas zinātniece Ramona Umblija Herolds (angļu, vācu – herold) bija amats pie valdnieku galmiem vai pavadonis bruņiniekiem, cilvēks, kas pārzināja ģerboņu simboliku un skaidroja to. Franču valodā līdzās vārdam heraldique lieto vārdu blason – pūst, ar to domājot pūšanu ragā, kad herolds izziņoja bruņinieku turnīra sākumu, izsauca bruņinieka vārdu un skaidroja tā ģerboņa nozīmi. Turpmākajā gadu gaitā uz šī vārda blason bāzes izveidojas vārds blasoneer - blazonēt – izklāstīt, aprakstīt. Šim terminam līdzās latviešu valodā  šodien lietojam vārdu „aprakstīt”. Tas ir ģerboņa heraldiskais apraksts, kura terminoloģija un gramatika ir īpaša, tā atšķiras no ikdienā lietojamās. Mūsu priekšstatos ģerbonis primāri ir attēls, taču heraldikas teorijā un praksē galvenais ir tieši ģerboņa apraksts jeb blazonējums. Kāpēc? Tāpēc, ka gan kara gaitās, gan bruņinieku turnīros, gan citās kataklizmās ģerbonis tika sabojāts vai gāja bojā. Lai attēlu, ģerboni varētu atjaunot, vadījās pēc tā apraksta. Tāpēc tieši apraksts ir būtiskākais un tikai tam seko attēls. Uz Valsts Heraldikas komisijas atzinuma pamata pašvaldību ģerboņa heraldisko aprakstu un attēlu paraksta Valsts prezidents, dzimtu ģerboņu aprakstu un attēlu  – Kultūras ministrs. Par dzimtu heraldiku Eiropā pirmās liecības ir apmēram no 12. gadsimta  vidus. Kāpēc tieši tolaik? Atbilde meklējama saistībā ar praktiskām vajadzībām. Pirmkārt, 12. gadsimta sākumā karotāju apbruņojums būtiski mainījās: kaskas veida galvas sargs, kas daļēji seju atsedza, nomainījās uz tā saucamo poda ķiveri. Karavīrs kļuva pilnīgi anonīms, neatpazīstams. Bija vajadzīgas kādas atpazīšanas zīmes. Otrkārt – Eiropā sākās krusta kari, kuros iesaistījās  ļoti lielas ļaužu masas, arī šajā situācijā auga prasība pēc zīmēm, kuras ļautu atpazīt savējos. Nemitīgo militāro, nāvi nesošo darbību ietvarā dzima it kā to pretmets – bruņinieks – uz augstiem morāles principiem balstīts ideāls, kas aizvien vairāk saistās ar galma dzīvi, sevis pašapliecināšanos. Viņš iesaistās dažādos rituālos, top tradīcija, kura līdz mūsu dienām saglabājusies literatūrā kā bruņnieciskuma izpausmes – romantiska cildenuma un pašaizliedzības stājas demonstrētājas. Kontrastā bada un iznīcības pārņemtajai krusta karu realitātei, necaurredzamās bruņās tērpies karavīrs ar savu krāšņo vairogu, uz kura ieraugāms tā ģerbonis, iemanto tādu kā mistisku tēlu, aiz kura  paslēpies cilvēks – veikls, augstsirdīgs, kristīgās vērtības iemiesojošs. No šiem laikiem  ģerbonis daudzu apziņā arī mūsdienās asociējas tieši ar šīm vērtībām. Latvijas teritorijā tradīcija lietot ģerboņus aizsākas līdz ar krusta kariem 13. gadsimtā. Tolaik līdzās mazajām Livonijas valstiņām veidojas arī pirmās pilsētas un sākas pilsētu heraldikas attīstība. Pirmo pilsētu ģerboņu paraugi atrodami tikai zīmogu attēlos. Livonijā pirmā pilsētas tiesības ieguva Rīga. Tās ģerboņa attēls skatāms Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā, tas ieraugāms arī uz Latvijas Bankas izdotās 13. gadsimta monētas.

Tagad viss mums ir jaudīgs - jaudīgs priekšnesums, vēstījums un pat izaicinājums ir jaudīgs. Par modes vārdiem spriežam februāra latviešu valodas stundā raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu. "Tas ir modes vārds. Modes vārdiem atrast lielu loģiku ne vienmēr ir iespējams. Vienīgais, kas mūs var mierināt - modes vārdi ir pārejoši. Pēc pieciem gadiem būs cits," mierina Andrejs Veisbergs, runājot par vārda jaudīgs popularitāti. "Pirms kāda laika, piemēram, jestrs bija. Latvijas Bankas jestrā darbība p arī mazliet dīvaini. Jestrs bija ļoti izplatīts." Savulaik modē bija arī vārdi jēgpilns, integritāte. "Pirmkārt, modes vārdi rodas saistībā ar to, ka kaut kas jauns ir izdomāts vai kaut kas jauns notiek. Covid laikā bija ļoti daudz visdažādāko Covid veidojumu. Otra lieta ir, ka vienkārši tiek ņemts kāds valodā esošs vārds un tas kļūst moderns jeb modīgs, un visiem tas kaut kādu iemeslu dēļ patīk," turpina Andrejs Veisbergs. "Bieži vien nozīme tiek pamainīta, vārds tiek lietots vietā un nevietā. Es pēdējā laikā dzirdu, ka tiek runāts par Trampa kadenci. Es es saprotu, kas tiek domāts, - Trampa otrais termiņš jeb prezidentūra." Valodnieks skaidro, ka vārdam kadence ir kādas piecas nozīmes latviešu valodā, un mēģināt uzminēt, kura īsti ir domāta, ir ļoti sarežģīti.  "Kadence, pirmkārt, ir mūzikas termins - tas ir nobeigums, Turklāt atvasināts no latīņu valodas vārda, kas nozīmē krist , varētu saprast, ka drīz būs krišana," komentē Andrejs Veisbergs. Kadence ir arī sporta termins, vēl ir otra nozīme mūzikā - instrumenta solo orķestra pavadījumā.  "Varētu domāt, ka te viens spēlē solo, katru dienu nāk ar citām idejām. Nezinu, kāpēc tā cilvēkiem patīk, un tas pēkšņi kļūst ļoti populārs," atzīst Andrejs Veisbergs.  "Manuprāt, ir arī ļoti liela mediju loma, jo ir bijis arī tā, ka, piemēram, iepriekšējā vakarā ir kāda preses konference vai kāds raksts publicēts, un tad nākamajā dienā, piemēram, par to runā, ir atskaņas, un tas tā ļoti pielīp arī," vērtē Dite Liepa. "Tā savulaik notika arī ar ne visai pareizo dižķibeli, kura tieši tāpat tika izplatīta pēc kādas preses konferences ar tādu ļoti lielu ātrumu." Andrejs Veisbergs vēl piebilst, ka šobrīd modes vārdi var ieviesties ar mākslīgā intelekta starpniecību, kas apstrādā dažādus tekstus un pārnes tos latviešu valodā.

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka. Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā. 1932. gadā ar filmu “Doktors Džekils un Misters Haids” tika atklāts Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmais no regulāri, ik gadu notiekošajiem plašiem starptautiskajiem festivāliem. 1939. gadā Parīzē tika izziņots, ka septembra sākumā gaidāms pirmais Kannu kinofestivāls, bet Otrā pasaules kara norises ieviesa drūmas izmaiņas arīdzan festivālu vēsturē, un pirmoreiz Kannas pulcēja kino zvaigznes no visas pasaules vien 1946. gada oktobrī. Tajā piedalījās delegācijas no 19. valstīm, tika izrādītas pēdējos sešos gados tapušas Amerikas filmas, notika dažādas pieņemšanas un svinības. Uz Kannu iedvesmas viļņa pirmajos pēckara gados tika izveidota virkne joprojām pastāvošu, ievērojamu festivālu Lokarno, Karlovivaros, Edinburgā, Briselē, un 1951. gadā arīdzan Berlīnē. Berlīnes starptautiskais kino festivāls jeb Berlināle tās dibināšanas brīdī pildīja divas funkcijas. Pirmkārt, vācu kino industrija, īpaši Berlīnē bāzētās producentu kompānijas, piedzīvoja dziļu krīzi, tādēļ festivālu redzēja kā kino tradīciju atjauninātāju un Berlīnes kā kino metropoles popularizētāju. Otrkārt, tā bija stratēģiska amerikāņu investīcija Vācijas pēckara kultūras dzīvē – festivāla organizētājiem nācās cieši sadarboties ar Berlīnē esošajām amerikāņu institūcijām, notikumam bija jākļūst par Rietumvācijas un Berlīnes atdzimšanas simbolu, par nozīmīgu Eiropas kultūras centru. 1971. gadā Berlināles programma tika papildināta ar sadaļu Forum des Jungen Films, kas mūsdienās ieguvis saīsinātu nosaukuma versiju – Forum. Tam tiek atlasīti avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Tieši Forumā pagājušogad tika izrādīta un INTERFILM žūrijas balvu saņēma Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”. Sākotnējais festivāla izveides mērķis ir piepildīts ar uzviju – kopš 1951. gada Berlināle ir transformējusies no Aukstā kara instrumenta par vienu no trim Eiropas nozīmīgākajiem kino festivāliem, līdztekus Kannām un Venēcijai. Ik gadu tajā tiek izrādītas ap 200 filmu, kuras noskatās ap 500 000 skatītāju. Nemierīgā pēckara perioda un sadalītās pilsētas unikālās situācijas radītā Berlināle ir kļuvusi par starpkultūru apmaiņas vietu un platformu sociālo problēmu kritiskai kinematogrāfiskai izpētei. Līdz šai dienai Berlināle tiek uzskatīta par vispolitiskāko no visiem lielākajiem kino festivāliem. Tas nereti atspoguļojas arī žūrijas lēmumos – pagājušogad festivāla galveno balvu – Zelta lāci saņēma Francijas un Senegālas dokumentālā filma “Dahomejas republika” par kolonizācijas mantojumu.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par drīz gaidāmajām fundamentālajām pārmaiņām elektrības tirgū – pārslēgšanos no Krievijas kontrolētā tīkla, lai pievienotos Eiropas kopējam tīklam.  Mazāk kā divas nedēļas atlikušas līdz vēsturiskam brīdim, kad Baltijas valstis atslēgsies no Krievijas kontrolētā BRELL elektroenerģijas tīkla un pieslēgsies Eiropas vienotajam elektroenerģijas tīklam. Pirmkārt un nepārprotami, tas ir drošības un neatkarības jautājums, kam klāt nāk arī Eiropas vienotais elektrības tirgus, skaidro AS "Augstsprieguma tīkls" valdes priekšsēdētājs Rolands Irklis. Darbs pie šīm pārmaiņām uzsākts jau pirms gadiem piecpadsmit, bet lielākoties ekonomisku iemeslu, dārgo izmaksu un tehnoloģiju dēļ atlikts un atlikts, konkrētu lēmumu pieņemot tikai 2019. gadā. Galu galā, Krievijas iebrukuma Ukrainā motivēti un skubināti – Eiropas vienotajam elektrotīklam pieslēgsimies gadu ātrāk nekā plānots – 2025. gada februāra sākumā. Kopējās projekta izmaksas ieguldījumos Baltijas valstīs un Polijā tuvojas diviem miljardiem eiro, no kurām lielāko daļu sedz Eiropas Savienības fondu finansējums un tikai neliela – aptuveni 15% - daļa izmaksu gulstas uz Baltijas valstu sadales tīkliem, attiecīgi šīs, gan projekta īstenošanas, gan arī vēlāk uzturēšanas izmaksas, vienā vai otrā veidā nonāks patērētāju rēķinos. Aizvadītajā nedēļā Latvijā tikās visu trīs valstu par enerģētikas jomu atbildīgie ministri. Aprēķini liecina, ka Latvijas uzņēmumiem pārmaiņu dēļ rēķini varētu pieaugt par aptuveni 2%, privātpersonām ap 1%, šogad tarifu nav plānots mainīt, tāds spēkā stāsies 2026. gadā, skaidro Rolands Irklis.     Ielūkojamies arī norisēs Baltijas biržā un tajā, kā aizvadītā nedēļa ietekmējusi mūsu personīgos ieguldījumu portfeļus.

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs. Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota. Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels  ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu. Kas vainas Telegram? Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Kādi ir kukaiņu kodumi un to sekas? Un kā no tiem visveiksmīgāk izvairīties? Ar ko atšķiras kukaiņu kodumi un dzēlieni? Kāda ir normāla ādas reakcija uz kukaiņu dzēlienu? Kad jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība? Ko darīt kukaiņu kodumu vai dzēlienu gadījumā? Par to interesēsimies raidījumā, kad studijā viesos būs farmaceite Ieva Virza un ģimenes ārste Linda Šauriņa. Sazināmies ar dermatologu Raimondu Karlu, kurš stāsta, kā rīkoties, ja iekodusi lapsene un ir sākusies kāda alerģiska reakcija. Bieži cilvēki kukaiņu atbaidīšanai iegādājas repelentus (dabīgas vai ķīmiski sintezētas vielas, ko izmanto galvenokārt asinssūcēju divspārņu un ērču atbaidīšanai). Ieva Virza norāda, ka repelenti ar ķīmisku sastāvu pēc savas formulas ir atļautie pesticīdi, tā darbības ilgums ir atkarīgs no konkrētā līdzekļa koncentrācijas. Jāpievērš uzmanība, cik ilgi katrs konkrētais līdzeklis darbojas un vai drīkst lietot maziem bērniem, grūtniecēm un pusaudžiem. "Bieži bērniem domātus repelentus drīkst lietot 1 - 2 reizes dienā, tātad salīdzinoši reti, norāda Ieva Virza. "Dabiskā vēlme ir atjaunot vēl un vēl, jo gan odi, gan citi kukaiņi atkal lido riņķī arvien uzmācīgāk. Tajos brīžos noteikti jāatceras, ka tas ir pesticīds. Pirmkārt, daļēji var uzsūkties, īpaši caur bērna ādu. Tāpēc jāievēro ražotāja instrukcija. Ja ražotājs ir norādījis reizi dienā, pie tā jāpieturas, nevis ik pa stundai papūst un appūst pusi ķermeņa bērnam. Repelents ir atbaidītājs. Nebūs tā, ka uzpūš repelentu un odu 3 - 4 metru attālumā vairs nav. Nē, viņi būs dezorientēti, neatpazīs mūs kā iekārojamu objektu, bet būs visu laiku apkārt. Nevēlēsies iekost." Dabiskie repelenti pārsvarā satur citronzāli, tos arī atkarībā no koncentrācijas var lietot arī bērniem jau zīdaiņa vecumā, kā arī grūtnieces. Tāpat Ieva Virza norāda, ka nedrīkst nopūst ķermeni ar repelentu un uzvilkt apģērbu.  "Ja dodamies staigāt pa mežu vai sēņot, zem apģērba pūst nevajadzētu. Vai nu pūšam uz apģērba vai atklātas ādas, lai āda varētu elpot," atzīst Ieva Virza. "Otrais noteikums, īpaši, ja vēlamies arī seju appūst, izvairoties no acīm un mutes tuvuma, kad atnākam no garākas pastaigas, kur esam vienu, divas, pieaugušie pat vairākas reizes pūtuši šo repelentu, būtu ieteicams nomazgāties, noskaloties, ieiet dušā, jo repelnets nekur nepazūd."  

Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

Pirmkārt! Milzīgs šautauts Jānim Celmiņam par to, ka salabojis mūsu podkāstu neveiklos ievadus ar jaunu, spīdīgu un profesionālu pieteikumu!

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ja mēs vēlamies, lai organizācija darbojas labi, mums jārūpējas arī par darbinieku mentālo veselību. Kā pamanīt un noteikt, vai organizācija ir veselīga vai nav, un ko darīt, ja pazīmes liecina, ka radušās problēmas, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. "Labbūtība ir šī brīža top tēma, gan ārējo notikumu sakarā, gan arī saistībā ar to, kas notiek Latvijā," atzīst Eva Selga. Kā var izvērtēt, vai cilvēki jūtas labi uzņēmumā? "Pirmkārt, skatāmies, cik daudz darbinieku slimo. Cik daudz darba nespējas lapu ir gadā. Tas ir viens no objektīviem kritērijiem. Kā arī visas lietas, ko darba devējs nodrošina, lai darbinieks justos uzņēmumā labi, - attālinātais darbs, elastīgais darbs. Daudz runājam par emocionāli drošu darba vidu. Varam paskatīties, cik daudz darbinieki smaida un kuri ir nomākti," norāda Eva Selga. Darba devējam svarīgi par problēmām runāt, nevis teikt, ka viss ir labi, bet tajā pašā laikā algas neizmaksā laikā. "Skatīties patiesībai acīs un meklēt risinājumus," iesaka Eva Selga. Par to, ka klimats organizācijā nav labs, liecina arī darbinieku mainība.  "Ja veicam apmierinātības mērījumu un nekas nenotiek, tad nākamajā, aiznākamajā gadā nesaņemsiet neko no darbiniekiem. Ir svarīgi, ja jautājam, tad arī sniedzam atbildes, kad to un to izdarīsim. Ja nevaram, tad arī godīgi pasākām, ka šogad mēs to nevaram tāpēc, ka... Bet ir jābūt reakcijai un atgriezeniskai saitei, ja cilvēkam jautājam un cienām viņa viedokli," norāda Eva Selga. Agnese Orupe atzīst, ka brīnišķīgs instruments, kas parāda diezgan daudz patiesas informācijas, ir tā saucamās intervijas, kad darbinieks dodas prom. Tad vairs nav jābaidās pateikt, ko domā. Jā, tas ir laikietilpīgs process, bet ļauj arī daudz uzzināt, ja vien uzņēmējam ir vēlme ieklausīties. "Vēl viena interesanta vieta, kur var labi redzēt no psiholoģijas viedokļa, kāds organizācijas veselīguma rādītājs, ir tas, kā cilvēki uzvedas sapulču laikā un pēc sapulcēm. Ja sapulcē ir klusums un tad, kad sapulce beidzas un vadītājs iziet, visi sāk "vārīties", nav ļoti laba pazīme," norāda Agnese Orupe. "Cilvēkiem būtu jārunā sapulces laikā, jāsaka, ko viņi domā, kā jūtas, un pēc tam jāiet pildīt uzdevumi, par ko sapulcē esam vienojušies. Ja pēc tam sākas „cepiņš”, un virtuves ir laba vieta, kur kaut ko novērot, tad ir vērts paskatīties uz klimatu." Mentālās veselības problēmas, kas var būt cilvēkiem, kuri strādā organizācijā, kur nav labs klimats, ir izdegšana, ļoti daudz depresijas un ļoti daudz trauksmes.  

Daudz strīdu un diskusiju valda par biodegvielas ietekmi uz vidi - no vienas puses, tā ļauj attālināties no fosilā kurināmā, no otras puses - prasa milzīgas monokultūru audzes. Taču kāda ir pati bioetanola un biodīzeļa tehnoloģija? Kā šo degvielu ražo, kā tā darbojas auto sistēmā un uz ko šajā jomā virzās pētniecība? Skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģiju institūta vadošā pētniece docente Kristīne Lazdoviča. No dažādiem lauksaimniecības atlikumiem iegūst biomasu, kas pēc tam noder biodegvielas radīšanai. Tiesa, biodegvielas gadījumā runa nav tikai par lauksaimniecības atlikumiem, bet arī augu eļļām, sadzīves, rūpniecības, meža atlikumiem, pat notekūdeņu dūņām - tik dažādi materiāli noder biodegvielas ieguvē. Kādu labumu sniedz biodegviela un kā iegūst konkrētus tās veidus - bioetanolu, biodīzeļdegvielu, biogāzi? Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām Vai gan savulaik, kad tika atklāts lāzers, kāds uzreiz iedomājās, ka tas reiz varētu noderēt arī nezāļu ravēšanai? Šobrīd tas vairs nav pārsteigums, un nu varam teikt, ka Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām. Uzņēmuma “Weedbot” vadītājs Jānis Jaško stāsta gan par savu un kolēģu paveikto, gan kopumā iepazīstina ar iekārtas priekšrocībām lauka darbos. Izrādās, par iespēju ar lāzera palīdzību atbrīvoties no nezālēm, zinātnieki domā jau vairākas desmitgades, bet tikai tagad tas pamazām sāk īstenoties. Lāzerravēšanas priekšrocības un ieguvumi? Pirmkārt, nav jāizmanto roku darbs laikā, kad atrast cilvēkus, kas gribētu šādu darbu veikt [ravēt uz lauka], nav viegli. Arī roku darba izmaksas ar katru gadu pieaug. Otrkārt, nezāļu likvidēšanai nav jāizmanto ķīmiskie aizsardzības līdzekļi, kas būtiski kaitē augsnei. Noslēgumā Jānim Jaško jautāju, vai, turpinot izstrādāt savu Latvijas lāzerravēšanas iekārtu, viņš ar kolēģiem plāno sekot arī citu valstu, piemēram, ASV radītajiem iekārtu paraugiem. Jānis norāda, ka viņi noteikti vērtē to, ko dara citas zinātniskās institūcijas un uzņēmumi, mēģinot saprast labāko ceļu. Latvijā radītā iekārta uzņēmusi ekonomisko un ekoloģisko kursu - tā ir maza iekārta ar mazu enerģijas patēriņu, un šīs īpašības arī tiks saglabātas kā Latvijas unikalitāte. Neapšaubāmi paredzēts izmantot arī daudzās iespējas, ko izsaucis lēciens mākslīgā intelekta attīstībā, un tas, protams, ļauj arī lāzerravēšanas iekārtu padarīt pēc iespējas plašāk lietojamu.

Apkopojot Latvijas iedzīvotāju genoma informāciju, pētnieki atklājuši interesantus faktus par latviešiem un lietuviešiem, piemēram, mednieku-vācēju gēna klātbūtni, kas ir retums mūsdienu Eiropas iedzīvotāju kopienā. Kāpēc nepieciešams apzināt iedzīvotāju genomu un ko tas dos medicīnai un pētniecībai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Jānis Kloviņš. Ģenētika lielā mērā regulē mūsu dzīvi, proti, nosaka, cik stipra būs mūsu veselība, kā arī - vai un ko pārmantosim no iepriekšējām paaudzēm. Taču svarīga ir ne vien mūsu individuālā ģenētika, bet arī tas, kāds ir lielākas populācijas genoms. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji ir aicināti iesaistīties pētniecības projektā, kas zinātniekiem Eiropas mērogā ļautu iegūt datus par vairāku valstu iedzīvotāju genomu, tā saistību ar kādām saslimšanām, un tas savukārt palīdzētu attīstīt veselības aprūpi un plānot profilaktiskus pasākumus slimībām. Kas vēl interesanti - līdz šim jau iegūtie dati no Latvijas iedzīvotājiem ļāvuši noskaidrot kādu interesantu atklāsmi par latviešiem un lietuviešiem un to, kā gadu tūkstošu laikā mūsu genoms joprojām glabā pēdas no senās mednieku-vācēju kultūras. "Jau tagad, ja ir ārsta ģenētiķis, kuram par viņa pacientu ir atnākusi kaut kāda informācija, pieņemsim, no diagnostikas laboratorijas ārzemēs, tad, visticamāk, tā ir informācija: "Pēc mūsu informācijas, izskatās, ka šim pacientam ir mutācija "x", kas varētu izraisīt šo slimību. Bet mēs neesam pilnīgi pārliecināti, jo mēs nezinām, kāda ir šāda genoma variācijas sastopamība Latvijas populācijā". Tātad mēs nevaram izskaidrot, mums pietrūkst datu. Ja šai kompānijai vai pašam ārstam būtu piekļuve šādām Latvijas genoma references projektam, tad jau daudzas no atbildēm tiktu diezgan lielā mērā uzreiz precizētas," skaidro Jānis Kloviņš. "Ja šī genoma izmaiņa, tātad mutācija nav atrasta nekur citur pasaulē vai Eiropā, vai atrasta tikai vienas slimības slimniekiem, tad skaidrs, ka viņa ir šīs slimības izraisītāja. Savukārt, ja mēs redzam, varbūt, ka mums ir tā īpatnība, ka tieši šāds variants mums ir vienkārši visiem cilvēkiem, kas pilnībā veseli. Un tad mēs viņu varam izsvītrot no šī sarakstiņa. Tieši šādas lietas ir tās, kuras tagad ārstiem ģenētiķiem pietrūkst tajā lietošanā.  Protams, tas ir tikai viens mazs piemērs, un tādu ir ļoti daudz, ko mēs varam izmantot, lai gan šeit, Latvijā, specifiski, gan lai visa Eiropa arī kaut ko iemācītos no katras valsts genoma." Kā šis genoms varētu palīdzēt medicīnas nozarei, proti, kontrolēt vai ārstēt kādas specifiskas saslimšanas, izvēlēties medikamentus. Ja, mēs, piemēram, iedomājamies tādas saslimšanas kā cukura diabēts, astma, artrīts , vai izpratne par populācijas genomu palīdzēs izprast dažādu slimību attīstību. Jānis Kloviņš: Patiesībā, pēc jau pašreiz uzkrātās informācijas, mēs varam, ja vien cilvēkiem ir pieejams genoms, uzbūvēt viņam šādu potenciālo risku saslimt ar katru no nosauktajām slimībām. Mēs paņemam datus no literatūras, ir algoritmi, ir speciāls katalogs, kurā mēs to uzbūvējam. Kur ir problēma? Pirmkārt, viņš būs neprecīzs, tāpēc ka šie dati ir nākuši no citām populācijām, nevis no Latvijas. Un, kā jau minēju, tur var būt tādas nelielas atšķirības. Otrkārt, viņš ir neprecīzs uz doto brīdi pēc būtības, tāpēc ka mums nav vēl tik daudz zināšanu par visiem genomu variantiem un viņu saistību ar slimībām. Tas ir process, kur pētījumi vēl joprojām turpinās. Trešais, šāds ģenētiskais risks uz tādām bieži sastopamajām slimībām nenozīmē, ka tas ir pagalam un viss cilvēkam, ka vairs nav izejas. Mūsu slimība veidojas, kombinējoties ģenētiskiem riskam un apkārtējās vides faktoriem, respektīvi, tam, ko mēs liekam sevī iekšā vai nu pārtikas veidā, vai varbūt dzērienu, vai smēķēšana, pieņemsim, un citi nelāgi paradumi. Tas viss kombinējas mums slimības veidošanā. (..) Viens piemērs, kaut vai visiem labi zināmais krūts vēzis. Ja mēs zinām, ka ir palielināts risks un uz doto brīdi mēs varētu aprēķināt, ka lielai daļai populācijas varētu būt šāds ļoti paaugstināts risks, ja mēs būtu visus Latvijas cilvēkus izanalizējuši. Tad var piedāvāt ātrāk skrīningu uzsākt šiem cilvēkiem. Šie cilvēki noteikti būs arī motivētāki to darīt, iet un regulāri pārbaudīt. Pēc būtības agrīni atklājot šo audzēju, viņu var arī daudz veiksmīgāk izārstēt, nekā tad, ja visai populācijai piemēro šo skrīningu vienā veidā, un arī mēs kā nemotivējamu cilvēks to darīt.   

Vai matemātika, arhitektūra, mūzika, māksla būtu saistāmas savā starpā? Šaubu nav, it īpaši, ja tam visam pāri ir dievišķais spēks. Daudzās Eiropas pilsētās, veroties uz viduslaiku katedrālēm, apbrīnojam to majestātiskumu un spēju izturēt laika pārbaudi. Kā šādas būves varēja tapt un kā jau tolaik bija iespējams paredzēt, lai katedrālē vienreizēji skanētu dziedājumi un lai cilvēki spētu tuvoties dievišķajam? Skaidrs ir tas, ka tā nebija māksla tikai mākslas pēc. Jā, apbrīnojama, bet vienlaikus ļoti racionāla, lai kalpotu liturģiskiem mērķiem. Visā vēstures laika līnijā viduslaiki kā periods izceļas. Pirmkārt, jau tas ir laika posms, par kuru visai skaidri varam pateikt, kad tas sākas un kad tas noslēdzas. Salīdzinājumam - kad tieši sākas aizvēsture un kad noslēdzas jaunie laiki pateikt būtu grūtāk. Otrkārt, šķiet, vairums būs dzirdējis apzīmējumu “tumšie viduslaiki” vai arī “viduslaiku tumsonība”, ar to varbūt domājot kādu slimību izplatību vai sodu izpildes sistēmas, lai gan - par tumsonīgiem viduslaiki kļūs tikai uz nākamā perioda - renesanses - fona, un, kā zināms, slimības pamatīgi izplatījās arī nākamajos gadsimtos. Līdzās visam pieminētajam viduslaiki allaž izcelsies ar mantojumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām, kura dēļ viduslaikos samanām kaut ko valdzinošu, patiesi skaistu un neatkārtojamu. Tās ir viduslaikos tapušās katedrāles, kuras joprojām apbrīnojam to grandiozitātes dēļ, to pamatīguma dēļ, spējot izturēt tik daudzus gadsimtus. Karstās vasaras dienās tajās meklējam pēc patvēruma, pēc vēsuma un apjaušam, cik vienreizēji šādās vietās skan viduslaiku dziedājumi. Kā šādas būves vispār varēja tapt un vai cilvēki jau viduslaikos veica smalkus aprēķinus, lai katedrālē izcili skanētu mūzika un lai tādā veidā cilvēki pēc iespējas vairāk tuvotos dievišķajam, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis. 

Kēnigsberga vai Karaļauči, Tilzītes vai Skalavas siers - kā būs pareizāk? Arī par to spriedīsim maija latviešu valodas stundā. Studijā Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulkotājs Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa. Karaļauči vai Kēnigsberga? Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija iesaka Krievijas Federācijas pilsētai Kaļiņingradai latviešu valodā atjaunot kādu no vēsturiskajiem nosaukumiem. "Vispār Karaļauči ir aizguvums no lietuviešu valodas latviešu valodā. Kad gribēja atrast kādu labāku atveidojumu Kēnigsbergai, paņēma lietuviešu vārdu. Līdzīgs vārds ir arī poļu valodā," norāda Andrejs Veisbergs. "Poļi bija arī tie, kas sāka šo procesu par Kaļiņingradas pārdēvēšanu. Lēmums ir diezgan interesants, ka ir lietojams gan viens, gan otrs. Bija diskusija arī par to, vai iejaucam gadus, līdz kuram gana viens, līdz kuram otrs nosaukums. Skatīsimies. Pirmkārt, tas ir politisks lēmums, to nepieņems valodnieki. Skatīsimies, kā mediji reaģēs, kas aizies lietojumā. Bija vēl citādi ieteikumi, dažādi senprūšu vārdi."  

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu. Bīstamais balons Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma. Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes. Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Turbulenti laiki prasa steidzīgus risinājumus, taču konservatīvajam cilvēkam nav viegli pārkārtot savus paradumus, pat ja nepatikšanas jau min uz papēžiem. Tā varētu dēvēt arī šobrīd notiekošo klimata un dabas jomā. Enerģētikas krīze pasaulē lika iepauzēt vienu otru klimata mērķi un pats klimata samits šogad tiek dēvēts par fiasko. Arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšana palikusi novārtā ekonomiskās krīzes, politiskā saspīlējuma un steidzīgi pieņemtu lēmumu dēļ. Kas paveikts un kas iekavēts nospraustajos mērķos vides aizsardzībā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis, Latvijas dabas fonda priekšsēdētājs Andrejs Briedis un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. "Šis karš, kas ir 24. februārī sācies, un tam ir ne tikai milzīga negatīvā ietekme uz cilvēkiem, bet tam ir ļoti liela mēroga ietekme uz dabu un klimatu, un tas noteikti ir notikums numur viens," aizvadīto gadu vērtē Jānis Rozītis. " Šīs ietekmes, es noteikti domāju, ka izjutīsim mēs un Ukrainas iedzīvotāji vēl desmitgades - es domāju no piesārņojuma viedokļa cilvēki, kas dzīvo Ukrainā, un tai pat laikā, es domāju, arī mēs kā nosacīti tirdzniecības partneri. Tam ir liela ietekme uz klimata jautājumiem, arī tas ir, gribētu teikt, mērāms vairākās desmitgadēs, jo gan lēmumos Eiropas Savienībā, gan globāli ir kaut kas palielinājies un skatīsimies, kā tas attīstīsies tālāk.  Šis tiešām ir tas skumjais notikums 2022. gadā, bet ir arī globāli bijuši divi ļoti nozīmīgi jautājumi starptautiski. Pirmkārt, tā ir Monreālas vienošanās, bioloģiskās daudzveidības samits, kur pirmoreiz vēsturē valstis vienojās par to, ka 30% no sauszemes jāvirza ar mērķi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai. (..) Un otrā lieta, kas, man liekas, starptautiski ir liels notikums ir vasara ar dabas atjaunošanas regulu Eiropas Savienībā, kas atkal ir pirmoreiz vēsturē, kur savā starpā vairākas valstis tiek aicinātas stingri mainīt likumdošanu, pievērsties bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai jau ar konkrētiem virzieniem, konkrētiem mērķiem." Andrejs Briedis vērtē, ka  gads bijis : diezgan drūmi mākoņains ar atsevišķām tādām sudraba vai zelta mākoņu maliņām", gan Latvijā, gan globāli. "Par Latviju runājot, vēl joprojām sabiedrībā un politiķu vidū šķiet, nav izpratnes par dabas daudzveidības krīzi, ka tas notiek kaut kur tur ārā, ka tas mūs neskar, kā mēs varēsim tā mierīgi turpināt dzīvot tāpat, kā līdz šim," atzīst Andrejs Briedis. Gada augs Latvijā 2023 - parastā purvpaparde Latvijas Botāniķu biedrība par 2023. gada augu izvēlējusies parasto purvpapardi, tādējādi aicinot iepazīt slapjos mežus, purvus un citas pastāvīgi mitras vietas, kur atrodama šī suga. Tā ir paparde, kura no visām paparžu sugām aug vismitrākajās slapjās vietās - tur, kur pavasarī ūdens var būt līdz pat ceļiem un tāda situācija mēdz būt arī vasarās. Var teikt,  tā burtiski aug ārā no ūdens, un ne katram augam tas ir pa spēkam un arī ne katrai papardei – tā  par izraudzīto šī gada augu saka biotopu eksperte un Latvijas botāniķu biedrības pārstāve Anete Pošiva-Bunkovska. Latvijā ir zināmas 25 paparžu sugas un nezinātājam, skatoties uz parasto purvpapardi, šķiet, ka tā neatšķiras no citām dabā izplatītām papardēm – tādām pašam eglīšu formas gludām lapām uz tieva kāta, taču, kā skaidro Anete Pošiva-Bunkovska, šī paparde veido audzes. Ja dārzos vai sausās vietās augošās papardes veido rozetes, tad purvpaparde veido audzes, vasarā minētajās slapjās vietās tās zemi nosedz kā zaļš paklājs. Tuvākā radiniece tai ir plūkspaparde, taču tā aug sausās vietās.  Parastās purvpapardes sevišķums ir tās dzīvotnē un arī, kā teikts Latvijas botāniķu biedrības izplatītajā paziņojumā par gada augu, tad purvpapardei piemīt spējas uzsūkt smagos metālus, tāpēc pasaulē notiek eksperimenti ar tās pielietojumu notekūdeņu attīrīšanā. Par to stāsta Anete Pošiva-Bunkovska. Kā allaž, izziņojot gada nominantu dabā, cilvēki tiek aicināti ziņot par konkrētā titula ieguvēja datiem. Arī šogad portālā dabasdati.lv ļaudis var ziņot par parastās purvpapardes novērojumiem. Lai arī augs ir parasts un izplatīts, tomēr dati var noderēt, skatot sugu izplatību, un īpaši tiek gaidīta informācija par parastās purvpapardes izmantošanu pārtikā un ārstniecībā. Tātad, ja jums ir zināmas senas vai arī ne tik senas receptes par šī auga lietošanu šādiem praktiskiem nolūkiem, tad rakstiet uz botāniķu biedrības e-pastu: botaniku-biedriba@hotmail.com.

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

#91 – šīs nedēļas podkāsts ir veltīts tikai un vienīgi divām, bet ļoti svarīgām tēmām. Pirmkārt, tā pamatīgi izķidājam šī gada aprunātāko un skandalozāko filmu "Don't Worry Darling", izdebatējot, kas filmā strādā, kas ne tik ļoti un vai tā galu galā bija visa lielā ļembasta vērta. Brīdinām laikus, ka saruna ir ar SPOILERIEM, tāpēc klausieties pēc filmas noskatīšanās (spoileri, starp citu, izskan arī tādām filmām kā "Fight Club", "Stepford Wives" un vēl dažām). Savukārt podkāsta otrajā daļā mums ir tas prieks, pateicoties straumēšanas platformai "Viaplay", jums piedāvāt vēl vienu interviju. Šoreiz podkāstā viesojas producents Ričards Brauns, lai parunātu par savu jauno seriālu "This England" par Lielbritānijas reakciju COVID-19 pandēmijā – tajā Borisa Džonsona lomā redzams pilnīgi neatpazīstams Kenets Brana! Šajā raidījumā: "Don't Worry Darling" ekrāna un ārpuskrāna drāma (00:06:48); Ievads sarunai ar "This England" producentu Ričardu Braunu (00:57:19); Pati saruna ar "This England" producentu Ričardu Braunu (01:00:44). Montāža – Toms Cielēns.

No amata atkāpies Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons. To prasīja viņa pārstāvētās Konservatīvās partijas deputāti. Iemesli ir saistīti arī ar karantīnas režīma pārkāpumiem Dauningstrītā,  izšķērdīgu savas oficiālās rezidences renovāciju un nepiedienīgā uzvedībā apsūdzēta kandidāta iecelšanu augstā amatā. Džonsons gan amatu pametīs tikai tad, kad tiks atrasts viņa pēctecis, kas varētu notikt septembra sākumā. Pretendentu amatam pietiek. No amata atkāpies arī Šrilankas prezidents Gotabaja Radžapaksa, bet šīs demisijas iemesli ir pavisam citi. Tie saistās ar plašajiem nemieriem, ko valstī izraisījusi smagā ekonomiskā krīze. Protestētāji bija ielauzušies prezidenta oficiālajā rezidencē un kancelejā, taču Radžapaksa paspēja aizbēgt pirms demonstrantu ierašanās. ASV nerimst diskusijas par Augstākās tiesas spriedumu, kas faktiski liedz sievietēm tiesības pašām izlemt par abortu. Jūnija nogalē Augstākā tiesa atcēla pusgadsimtu senu spriedumu, kas atzina, ka šādas tiesības sievietēm ir noteiktas konstitūcijā. Līdz ar to ASV štati ar savu likumdošanu drīkst būtiski ierobežot vai aizliegt abortus. Tiek lēsts, ka šādus ierobežojumus vai aizliegumus varētu ieviest puse no ASV štatiem, turklāt 13 no tiem šādi likumi jau ir pieņemti. Aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Džonsons aiziet Pagājusī ceturtdiena. 7. jūlijs, kļuva par pavērsiena punktu vienai no spilgtākajām personībām mūsdienu Eiropas un pasaules politikā – šai dienā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons paziņoja par atkāpšanos no amata. Šo soli praktiski neizbēgamu padarīja divu viņa kabineta ministru – kanclera jeb finanšu ministra Riši Sunaka un veselības  sekretāra Sedžida Dževida – demisija, kam sekoja apmēram 60 zemāka ranga valdības locekļu atkāpšanās. Konkrētais situācijas detonators bija konservatīvo partijas parlamenta darba organizētāja vietnieka Krisa Pinčera nepiedienīga uzvedība, kādā privātā ballītē uzmācoties dažiem vīriešu kārtas viesiem. Lai gan līdzīgas epizodes Pinčera sakarā bijušas zināmas arī iepriekš, tas nav kavējis Džonsonu iekļaut viņu savā administrācijā. Tomēr šis atgadījums nebūtu kļuvis izšķirošs, ja ne virkne citu skandālu, kuri pēdējā laikā satricinājuši toriju partijas frakciju. Skaļākais no tiem saistīts ar ballītēm, kuras notikušas vairākos valdības birojos laikā, kad valstī bija noteikti strikti pulcēšanās ierobežojumi pandēmijas dēļ. Vienā no šādiem saviesīgiem vakariem piedalījies arī pats premjerministrs, par ko bijis spiests samaksāt policijas noteikto naudassodu. Tāpat pēdējā gada laikā seksa skandālu dēļ no amata nācies atkāpties diviem toriju partijas deputātiem, un vēlēšanās uz viņu vietām jūnija beigās konservatīvie zaudēja. Džonsona kabineta reputāciju apēnoja arī pieķeršana lobēšanas normu pārkāpšanā un nekontrolētos partijas sponsora naudas tēriņos premjera rezidences remontam. Ievērojot Borisa Džonsona nozīmīgo atbalstu Ukrainai tās karā pret agresorvalsti Krieviju, viņa demisija izraisījusi teju sajūsminātas reakcijas no Kremļa pārstāvju puses, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paudis nožēlu. Vairāki Eiropas Savienības politiķi, t.sk. Īrijas premjerministrs Mihals Mārtins, pieminējuši Džonsonam viņa lomu „Breksita' procesā un pauduši cerības, ka viņa aiziešana nākšot par labu dialogam ar Lielbritāniju. Boriss Džonsons paliks premjera amatā līdz brīdim, kad Konservatīvā partija ievēlēs jaunu līderi. Balsojumam konservatīvo frakcijā jāsākas šodien, un tam nominēti astoņi kandidāti, starp kuriem ir demisionējušais kanclers Riši Sunaks un pašreizējais kanclers Nadims Zahavi, ārlietu ministre Liza Trasa, tirdzniecības ministre Penija Mordenta, bijušais ārlietu ministrs Džeremijs Hants. Klans zaudē varu Šrilankā Ietekmīgu ģimeņu jeb klanu loma Šrilankas politikā nav nekas jauns. Pagātnē valsts augstākos amatus ilgākā laika periodā ieņēmuši vīri no kalnrūpniekiem Senanajakēm vai Bandaranaikēm, kuri gadsimtiem ilgi bijuši eiropiešu koloniālo varu dienestā. Arī valsts dienviddaļas plantatori Radžapakšas ieņēma administratīvus un politiskus posteņus jau britu koloniālās administrācijas laikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, taču valsts politikas priekšplānā šis klans iznāca tikai 2005. gadā, kad par valsts prezidentu tika ievēlēts Mahinda Radžapakša. Ar prezidenta gādību viņa vairāki ģimenes locekļi drīz tika iecelti augstos valdības amatos. Tiek lēsts, ka atsevišķos laikposmos klana pārstāvji tieši vai netieši kontrolējuši apmēram 50%, pēc dažām aplēsēm – līdz pat 70% no valsts budžeta izlietojuma. Par politisko platformu ietekmīgajam klanam kalpo Šrilankas Tautas fronte, kas ietilpst apvienībā Šrilankas Tautas brīvības alianse. Lai gan šī apvienība tiek raksturota kā kreisi orientēta, pati Tautas fronte tiek dēvēta par konservatīvu. Radžapakšas sevi pozicionēja kā valsts lielākās etniskās grupas singāļu interešu aizstāvjus pretstatā tamilu u.c. minoritātēm, un šī nacionālistiskā ievirze līdz šim nodrošinājusi klanam nozīmīgu elektorāta atbalstu. 2019. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja Gotabaja Radžapakša, dažus mēnešus vēlāk ieceļot savu brāli Mahindu Radžapakšu par premjerministru. Klana varu vēl vairāk nostiprināja 2020. gada parlamenta vēlēšanas. Tomēr problēmas, kas uz pēdējo gadu globālo krīžu fona smagi skārušas nestabilo Šrilankas ekonomiku, izraisījušas plašu sabiedrības slāņu neapmierinātību ar varu. Nu jau vairāk nekā gadu šrilankieši izjūt akūtu pārtikas un degvielas trūkumu, kam pēdējā laikā pievienojušies arī strāvas padeves pārtraukumi. Jau kopš šī gada sākuma valstī vērsušās plašumā neapmierināto iedzīvotāju protesta akcijas, kuras vara mēģinājusi slāpēt ar policijas spēku, laižot darbā asaru gāzi un ūdensmetējus, kā arī organizējot savu atbalstītāju uzbrukumus demonstrantiem. Galu galā pēc asiņainām sadursmēm šī gada mijā no amata atkāpās premjerministrs Mahinda Radžapakša. Tomēr protesti nerimās, un nu kārta pienākusi viņa brālim prezidentam. 9. jūlijā saniknots pūlis ieņēma prezidenta rezidenci galvaspilsētā Kolombo, un drīz pēc tam prezidents paziņoja par savu gatavību atkāpties. Vairākas dienas par viņa atrašanās vietu nebija drošu ziņu, līdz šorīt kļuva zināms, ka bijušais prezidents kara lidmašīnā pametis valsti un devies uz kaimiņvalsti Maldīviju. Saskaņā ar Šrilankas likumdošanu vara valstī jāpārņem parlamenta priekšsēdētājam, kuram 30 dienu laikā jāsarīko jauna prezidenta vēlēšanas. Tomēr sabiedrības vispārējā neapmierinātība ar varu liek izteikt skeptiskas prognozes par iespējām stabilizēt politisko situāciju un bažas par valsts ieslīgšanu politiskā haosā. Abortu un ieroču problemātika ASV Pēdējās nedēļas saasinājušas uzmanību uz ilglaicīgām Savienoto Valstu iekšpolitikas problēmām, kas iezīmē nozīmīgas idejiskas šķirtnes amerikāņu sabiedrībā. Pirmkārt, jāmin Savienoto Valstu Augstākās tiesas 24. jūnija spriedums lietā Dobss pret Džeksonas Sieviešu veselības organizāciju, kas faktiski atļauj štatu likumdevējiem noteikt aizliegumus un ierobežojumus abortu veikšanai. Tas maina apmēram kopš pusgadsimta Savienotajās Valstīs iedibināto likumdošanas praksi, kas atzīst šādus aizliegumus par neatbilstošiem Savienoto Valstu Konstitūcijai. Izšķirošais notikums šai ziņā bija Augstākās tiesas 1973. gada spriedums lietā Rou pret Veidu, kā arī 1992. gada spriedums lietā Organizācija „Planned parenthood” pret Keisiju. 24. jūnija spriedums argumentēts ar apsvērumu, ka minētie agrākie spriedumi nodrošinot tiesības, kas gan izrietot no Konstitūcijas, taču neesot „dziļi iesakņotas nācijas vēsturē un tradīcijās”. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šāds spriedums atspoguļo pašreizējo tiesas idejisko ievirzi, kas mainījusies, Trampa administrācijas periodā ieceļot amatos vairākus konservatīvi noskaņotus tiesnešus. Spriedums nepārprotami ignorē lielākās daļas amerikāņu sabiedrības noskaņojumu, ciktāl, saskaņā ar aptaujām, pavalstu tiesības liegt izdarīt abortus atbalsta vien apmēram trešdaļa amerikāņu. Savukārt jau gadiem cilāto jautājumu par šaujamieroču brīvo pieejamību saasinājusi kārtējā asiņainā šaudīšanās. Šoreiz traģēdija izvērtās Hailendpārkas pilsētā Ilinoisas pavalstī, kur 21 gadu vecs vīrietis 4. jūlija Neatkarības dienas parādes laikā atklāja uguni uz svinību dalībniekiem no Smita un Vesona pusautomātiskās šautenes. Ieņēmis izdevīgu pozīciju uz stūra ēkas jumta, šāvējs nogalināja septiņus un ievainoja 25 cilvēkus, vēl vienpadsmit cilvēkiem gūstot traumas šaušanas radītajā panikā. Var piebilst, ka šis ir tikai asiņainākais no pēdējā laika publiskas šaudīšanās gadījumiem, kas Savienotajās Valstīs notiek teju ikdienas. Šomēnes vien, neskaitot Ilinoisas šāvēja upurus, publiskās vietās nošauti jau vairāk nekā 20 amerikāņi. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Kā pasaules ietekmīgākās lielvalstis un kolektīvās aizsardzības dalībnieces cenšas stāties pretī Krievijai, reaģējot uz tās uzsākto karu Ukrainā? Aktualitātes vērtē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Spānijas galvaspilsētā Madridē sācies NATO valstu samits, kurā tiek risināti divi galvenie uzdevumi: kā iespēju robežās atbalstīt karā pret Krieviju Ukrainu un kā stiprināt pašu dalībvalstu aizsardzības spējas. Paredzams, ka samitā tiks pieņemti ļoti būtiski lēmumi, kas svarīgi arī Latvijas drošības garantēšanai. Bet nedēļu mijā notika G7 jeb septiņu pasaules ietekmīgo valstu līderu tikšanās. Lai arī tur Ukraina bija uzmanības centrā, šo valstu vadītāji centās saskaņot savu rīcību, kā ietekmēt Krievijas spējas un vēlmi karot, ieviešot jaunas sankcijas. Viņi arī paziņojuši, ka darīs visu, lai sauktu Krieviju un personiski prezidentu Vladimiru Putinu pie atbildības par izdarītajiem noziegumiem. G7 samits Vācijā Sākot ar svētdienu, 26. jūniju, trīs dienu garumā Elmavas pilī Vācijā satikās septiņu ietekmīgāko valstu vadītāji, viņiem pievienojoties arī Eiropas komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropadomes prezidentam Šarlam Mišelam. Valstu septiņniekā ietilpst Savienotās valstis, Kanāda, Lielbritānija, Vācija, Francija, Itālija un Japāna. Savulaik klubiņā bija arī Krievija, taču jau pēc pirmā uzbrukuma Ukrainai 2014.gadā to no šī foruma izslēdza. Krievijas uzsāktais karš šoreiz bija visas uzmanības centrā. Lielvalstu vadītāji meklēja iespējas, kā ietekmēt Krieviju, lai liktu tai pārtraukt postošo karu Ukrainā. Pirmā ziņa, kas parādījās jau samita pašā sākumā, bija par vienošanos aizliegt iepirkt Krievijas zeltu. Zelts, kura vērtība Krievijas ekonomikai 2021.gadā bija 14,5 miljardi eiro, ir nozīmīgs valsts eksporta produkts. Pēc sankciju noteikšanas Krievijas bagātnieki ir steigušies pārvērst savus aktīvus zeltā, lai izvairītos no finanšu ierobežojumu ietekmes. Kā pavēstīja Baltais nams, 2020.gadā Krievijas daļa visā zelta eksportā bija 5%, un 90% no Krievijas zelta eksporta gāja uz G7 valstīm, galvenokārt uz Lielbritāniju. Tagad Krievijai būs jāmeklē citi pircēji, un visi atzīst, ka tas ietekmēs zelta tirgu visā pasaulē. Otra būtiska ziņa saistīta ar cenu griestu noteikšanu Krievijas naftai. Saskaņā ar šo plānu, lielvalstis apņemtos iepirkt Krievijas naftu par noteiktu summu, atsakoties maksāt vairāk. Tā kā Krievijai naftas eksports ir nozīmīgākais ieņēmumu avots, valstu vadītāji cer, ka Krievijai nāktos piekrist šiem noteikumiem, un tas samazinātu agresorvalsts spējas turpināt finansēt karu kā līdz šim. Šeit gan vēl pie konkrētiem mehānismiem tiek strādāts un gala lēmumi nav pieņemti. Šis būtu būtisks pavērsiens Eiropas lielo valstu īstenotajā politikā, jo tās ir vairāk atkarīgas no Krievijas naftas. ASV un Kanāda, kam tas ir mazāk sāpīgi, jau ir aizliegušas Krievijas naftas iegādi vispār. Starp vairākiem paziņojumiem, kas izplatīti samita laikā, vēl īpaši jāpiemin tas, kas pieņemts pēc Krievijas pirmdien īstenotā raķešu uzbrukuma tirdzniecības centram Ukrainas pilsētā Kremenčukā. Tajā tika ievainoti desmitiem cilvēku un vismaz 20 gāja bojā. "Neizvēlīgi uzbrukumi nevainīgiem civiliedzīvotājiem ir kara noziegums. Krievijas prezidents Putins un citi vainīgie tiks saukti pie atbildības," teikts paziņojuma tekstā. "Mēs nenomierināsimies, kamēr Krievija neizbeigs savu nežēlīgo un bezjēdzīgo karu ar Ukrainu." Sagatavoja Aidis Tomsons. NATO samits Madridē – Krievijas agresijas ēnā Ziemeļatlantijas līgumorganizācijas jeb NATO valstu vadītāju samits, kas sākās 28. jūnijā un noslēgsies rīt, 30. jūnijā, Spānijas galvaspilsētā Madridē, neizbēgami norit Krievijas agresijas zīmē. Kremļa spēku iebrukums Ukrainā nesis aizsardzības aliansei pārmaiņas, kādas nebija īsti domājamas pirms 24. februāra. Pirmkārt, tas ir divu tradicionāli neitrālo ziemeļvalstu – Somijas un Zviedrijas – pieteikums pievienoties NATO, kuru tās oficiāli iesniedza maijā. Otrkārt, gadu desmitiem nepieredzēts alianses militārās gatavības kāpinājums, jo sevišķi tās austrumu flangā – Baltijas valstīs un Polijā. Treškārt – jaunas vispārējas stratēģiskās koncepcijas pieņemšana, reaģējot uz jauno drošības situācijas realitāti. Jautājumā par Somijas un Zviedrijas uzņemšanu līdz pat pēdējam brīdim nebija drošas pārliecības, ciktāl ziemeļvalstu dalību draudēja bloķēt Turcija. Ankara norādīja, ka ziemeļvalstis ir pārāk atbalstošas kurdu pretestības organizācijām, kuras Turcija definē kā teroristiskas, kā arī Savienotajās Valstīs dzīvojošā turku opozicionāra, islāma sludinātāja Fetullas Gilena atbalstītājiem. Tomēr diplomātiskie pūliņi Madrides samita priekšvakarā acīmredzami vainagojušies panākumiem, vakar Somijas, Zviedrijas un Turcijas pārstāvji parakstīja attiecīgu saprašanās memorandu, un šodien abām ziemeļvalstīm jāsaņem oficiāls uzaicinājums pievienoties aliansei. Kas attiecas uz NATO militāro spēju kāpinājumu, tad jau samita priekšvakarā alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja par plānu krasi palielināt paaugstinātas kaujas gatavības režīmā esošo alianses spēku apjomu. Ja šobrīd tie ir 40 000 militārpersonu, tad jau drīzā nākotnē tiem jābūt apmēram 300 000; tātad – vairāk nekā septiņkārtīgs palielinājums. Tāpat plānots palielināt šo spēku klātbūtni Baltijas valstīs līdz brigādes līmenim, respektīvi – trīs līdz pieciem tūkstošiem personālsastāva, kas arī ir vairākkārtējs pieaugums. Iepriekšēja NATO stratēģiskā koncepcija tika pieņemta pirms divpadsmit gadiem alianses samitā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Tā definē Krieviju kā alianses partneri un postulē, ka konvencionāls militārs uzbrukums kādai no alianses dalībvalstīm ir maz ticams. Krievijas agresija pret Ukrainu, kas aizsākās 2014. gadā un šogad kulminējusi kā plaša mēroga iebrukums kaimiņvalstī, kā arī Kremļa amatpersonu un oficiozās propagandas pastāvīgi naidīgā un draudošā retorika, liek radikāli pārvērtēt šādas pieejas. Nenākas šaubīties, ka no jaunās stratēģijas, kura tiks pieņemta Madridē, būs pazuduši „mierlaiku” motīvi, un Krievija, visdrīzāk, tiks definēta kā ilglaicīgs stratēģisks drauds un pretinieks. Ja īstenosies Savienoto Valstu ievirze, tad sava daļa skarbu vērtējumu šai dokumentā tiks arī Ķīnai. Kopumā jākonstatē, ka Ziemeļatlantijas līgumorganizācija šobrīd piedzīvo nozīmīgāko spēku sasprindzinājumu kopš aukstā kara noslēguma. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.