Podcasts about ziemassv

"Klasikā" tiekamies ar mūsu pasaulslaveno operdīvu, "Ineses Galantes fonda" vadītāju Inesi Galanti: runājam gan par talantīgajiem jauniešiem Jauno izpildītāju konkursā "Ineses Galantes talanti", kas Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē finišēja 30. novembrī, gan par emocijām, ko nodot klausītājiem koncertos "Ziemassvētku prelūdija".    

Ukrainas korupcijas apkarotāji Kijivā veikuši kratīšanu prezidenta kancelejas vadītāja Andrija Jermaka birojā. 28. novembrī norisinās Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības astotais kongress. Gadu pēc Gruzijas eirointegrācijas iesaldēšanas valdība spējusi mazināt sabiedrības neapmierinātību. Latvijas Universitātes pētnieki izstrādājuši mūsu valsts attīstības vīziju līdz pat 2050. gadam. Pētnieki jaunajā valsts stratēģiskajā plānā aicina centrā likt cilvēku. Vecrīgā, Doma laukumā, sācis darboties tradicionālais Ziemassvētku tirdziņš. Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra spēle basketbolā pret Nīderlandi būs pēdējā spēle izlases rindās kapteinim Dairim Bertānam, kurš iepriekš paziņoja, ka noslēdz karjeru valstsvienībā.

Iespējams, ka katrai saimniecei vai saimniekam ir sava bukstiņputras, gaļas sautējuma, pupu un zirņu zupas,  aukstās gaļas, aknu pastētes un karpas pagatavošanas recepte. Bet ja nav vai ir vēlme klasisko recepti dažādot, tad raidījumā Kā labāk dzīvot "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs atklāj nestandarta receptes labi zināmiem ēdieniem. Silts un gards ziemas ēdiens ir cepta karpa. Ingmārs Ladigs skaidro, ka karpu pārgriež no muguras puses, jo galvas pusē ir biezāka nekā pie astes, tā pārgriežot var vienmērīgi izklāt. Kārtīgi iztīra, izmazgā un var marinēt.  Marinēšanai viņš iesaka izmantot sildošās garšvielas - muskatriekstu, ingveru. Tā zivs iegūs ambiciozāku garšu. Protams, var izmantot arī dilles, kadiķogas, ķiplokus, etiķi vai citrona sulu. "Marinētai zivij ir kulinārā vērtība," atzīst Ingmārs Ladigs. Pirms cepšanas marinādi ar salveti nosusina. Karpai patīk cepties lielā tauku daudzumā. Tad būs garšīgāka garoziņa. Fileju pietiek cept uz parastās pannas, veselu zivi - jāliek cepeškrāsnī. Ja veselu zivi liek cpeškrāsnī, pildījumam var izmanto arī cukgaļas cauraudzi. Karpu var pagatavot arī tumšā alus mērcē. Karpas fileju apvārta miltos un apcep. Tad sagatavo mērci: apcep pannā sīpolus ar sviestu, ielej glāzi tumšā alus, pieliek karoti medus, citrona sulu, mazliet sinepes. Kad alus novārās, var arī pāris karotes saldo krējumu pievienot. Apcepto zivi liek mērcē un pasutina 5-10 minūtes. Domājot par Ziemassvētku laiku, un arī siltiem ziemas ēdieniem, aktuāli ir vārītie pelēki zirņi. Ingmārs Ladigs iesaka atstāt vārītos zirņus šķidrumā, kurā vārīja, jo bez šķidruma paliek daudz sausāki. Ja nejauši pārvāra zirņus, var taisīt kroketes vai kotletes. Mērcēšanai labāk izvēlēties aukstu ūdeni, pirms vārīšanas to nomazgāt, jo zirņiem patīk rūgt. Vārot var pievienot kādu garšsakni (seleriju, pastinaku, burkānu vai sīpolu), tas bagātinās garšu. Sāli šefpavārs iesaka likt beigās. Klasiski zirņiem pievieno apceptu cauraudzīti ar sīpoliem, ja uzturā nelieto gaļu, var sīpolu ievārījumu uzlikt.

Latvijā fiksēti vairāki cigarešu kontrabandistu baloni no Baltkrievijas. Miera plānu kara izbeigšanai Ukrainā apspriež Eiropas valstu līderi, ASV valsts sekretārs līdz šim panākto raksturojis kā milzīgu progresu. Jūrmalas domi turpmāk vadīs līdzšinējais vicemērs Jānis Lediņš no Latvijas Zaļās partijas. Līdzšinējais Jūrmalas mērs Gatis Truknis kļūst par jaunizveidotās Stratēģiskās plānošanas komitejas priekšsēdētāju. Liela daļa komersantu maldina pircējus atlaižu laikā, secinājis PTAC pērnā gada “Melnās piektdienas” un Ziemassvētku atlaižu monitoringā.

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Septembra beigās Latvijā risinājās sociālā akcija cilvēku ar invaliditāti atbalstam „Dažādo kurpju diena”. Par akcijas mērķiem un vai tos izdevies sasniegt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Interesējamies, kādas ir darba iespējas cilvēkiem ar kādiem autiskā spektra traucējumiem, kāds ir valsts sniegtais atbalsts, cik ļoti pašmāju uzņēmumi ir iekļaujoši un kas būtu uzlabojams?  Sarunājas invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, "Reitan Conveniece Latvia" personāla departamenta direktore Ineta Vēze un SEB Bankas personāldaļas vadītāja Anita Segliņa. Pieredzē dalās Santa Beitāne. Viņa izveidojusi sociālo uzņēmumu "Mobilizing", kurā gan māca nedzirdīgus cilvēkus braukt ar automašīnu, gan cilvēkiem ar invaliditāti organizē ekskursijas. Viņa savu darbu raksturo īsi - tas ir mans sirdsdarbs. "Dažādo kurpju diena ir aicinājums ikvienam pievērst uzmanību cilvēku invaliditāti izaicinājumiem dzīvē un uzvilkt savādākas kurpes, iekāpt otra kurpēs, pastaigāties un mēģināt saprast, kā tas ir - būt savādākam, redzēt savādāk, sajust to, kā tas ir, kad uz tevi skatās," atklāj Ivars Balodis. "Droši vien slepenais mērķis ir tāds, ka mēs ne tikai mēģinām tās kurpes uzvilkt, bet mēģinām arī saprast kaut ko, izmainīt kaut ko un ar savu attieksmi parādīt to, ja mēs ļoti daudzus procesus nevaram izmainīt un ietekmēt, tad savu attieksmi mēs varam mainīt. Pamainot savu attieksmi, mēs varam izdarīt tā, lai cilvēki ar invaliditāti Latvijā justos labāk, piedāvāt kādas darba iespējas, piedāvāt viņiem būt kopā ar mums un pašiem būt neatkarīgiem, patstāvīgiem, brīviem." Viņš arī atzīst, ka šogad Dažādo kurpju dienā gājis interesanti un bijuši dažādi vērojumi. Jā, cilvēki bijuši atsaucīgi, apāvuši dažādas kurpes un publicējuši bildes sociālajos medijos, bet uz ielas cilvēki dažādās kurpēs nebija īpaši redzami.  "Mani kolēģi kolēģi devās ielās un ar šādām kurpēm brauca vilcienos, tramvajos un saņēma ļoti daudz nosodošu skatienu," atklāt Ivars Balodis. Tajā pašā laikā viņš uzteic kādu ēdināšanas uzņēmumu, kura reklāmu pamanījis, kas piedāvājis atlaidi tieši 27. septembrī, ja apmeklētājs būs dažādās kurpēs. "Latvijā ļoti pietrūkst pozitīvas kampaņas, kur mēs stāstām par cilvēkiem savādākā griezumā, savādākā skatījumā. Mums ir brīnišķīgas kampaņas, kur mēs vācam naudu pirms Ziemassvētkiem, Lieldienām, bet tās nevar būt vienīgās. Ja tās ir vienīgās, tad pamazām nosēžas zemapziņā, ka ģimenes ir bēdīgas, nabadzīgas, nevar nopirkt neko. Jābūt arī kampaņām, kur mēs redzam, ka cilvēki dzīvo brīnišķīgu dzīvi - viņi lasa, viņi priecājas, viņi dzer kafiju, viņi iet uz banku un tērē naudu kaut kur, viņi pērk drēbes, viņi ir sabiedrībā. Ja mēs pamainām savu domāšanu, arī ar saviem darbiem pastiprinām to visu, tad mēs tos cilvēkus ieraugām. Cik dažāda, krāsaina dzīve paliek!" analizē Ivars Balodis.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2014. gadā Latvija dāvināja Latvijas Ziemassvētku egli Briseles pilsētai. Tā tika uzstādīta Briseles Lielajā laukumā jeb Grand place, kas tiek uzskatīts par vienu no visskaistākajiem Eiropas rātslaukumiem. Jāatceras, ka 2014. gadā Rīga vērienīgi sevi pieteica kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, savukārt 2015. gada pirmais pusgads bija pirmās Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Savienības Padomē. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Latvijas prezidentūras notikumu un pasākumu risinājās Briselē, Rīgas egle bija izcila iespēja iezīmēt Latvijas prezidentūras sākumu. Rīgas pilsētas dāvinātā egle tika izvēlēta Babītē, tur tā tika nocirsta mediju klātbūtnē un tad, sekojot medijiem, ar lielu auto vesta uz Briseli. Tā bija 22 metrus augsta un tiek aprakstīta kā augstākā egle, kas jebkad tikusi uzstādīta Briseles Lielajā laukumā. Toreiz Inga Barisa, Rīgas pārstāve Briselē, stāstīja par eglītes rotājumiem: "Tas būs tradīciju un tēla sajaukums. Eglīte mirdzēs, pateicoties 17 000 gaismas diodēm, 10 000 sarkanām gaismiņām un 7000 mirgojošām spuldzītēm. Tā tiks rotāta ar Māras krustu un Rīgas atslēgām, kā arī Rīgas nosaukums būs spoguļu dekoros.” Protams, mēs visi zinām, ka Rīga sevi reklamē kā Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcijas ir aizsākuma vietu. To gan īsti neviens dokuments neapstiprina, bet kā labu faktoloģisko atsauci var minēt Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā aplūkojamo, iespējams, senāko eglīšu rotājumu mantiņu. Kāpēc Briselē? Tāpēc, ka Briseles pilsēta jau no 2002. gada organizē Ziemassvētku festivālu. Šis ir pasākums, kas apvieno Ziemassvētku tirdziņus, atrakcijas un slidotavu. Visi pasākumi mājīgi iekārtojis Briseles centrā – tas ir Lielajā laukumā (Grand place),  Biržas laukumā (Place de la Bourse) un Svētās Katrīnas laukumā (Place Sainte-Catherine). Parasti festivāla atklāšana notiek novembra beigās un festivāls ilgst līdz janvāra sākumam. Šis pasākums ir kļuvis par vienu no galvenajiem Briseles simboliem, un to apmeklē milzīgs cilvēku daudzums. 2014. gadā tika atzīmēta festivāla trīspadsmitā gadadiena, to apciemoja pusotrs miljons apmeklētāju. Divas nedēļas Rīgas egle Briselē pilsētas Lielajā laukumā bija visvairāk fotografētais un atsaucēs minētais objekts Briselē. Medijos pat parādījās iebildumi, ka tā tiekot reklamēta nevis Brisele, bet Rīga. Tomēr tas no mūsu skatupunkta bija labākais Latvijas vēstniecības Beļģijā, Rīgas domes un arī Briseles pašvaldības sadarbības sasniegums. Paralēli Rīgas eglei Lielajā laukumā Rīgas un Latvijas ražotāju un amatnieku stendi bija pieejami arī Ziemassvētku tirdziņā Svētās Katrīnas laukumā. Pelēkie zirņi ar speķi, Latvijas skābētie kāposti ar Latvijas desiņām, kā arī Rīgas balzama un upeņu sulas karstais dzēriens bija ļoti pieprasīti un atzinīgi vērtēti. Starp citu, liels noiets bija zupu pusfabrikātiem, kas pēc dalības degustācijā tika momentāni „izķerti”. Droši vien jāatceras, ka Brisele ir Eiropas institūciju citadele, ierēdņi bieži šeit dzīvo pagaidu stāvokli, kas veido nozīmīgu atbalstu dažādu pārtikas pusfabrikātu biznesam. Rīgas egles dāvinājumu Briseles pilsētai noteikti var uzskatīt par izdevušos publiskās diplomātijas projektu – kultūras mantojums un Ziemassvētku egles 500 gadu stāsts kalpoja par labu pamatu Rīgas pilsētas un Briseles pilsētas sadarbības veidošanai arī nākotnē, savukārt Latvijas diplomātiskais dienests Latvijas vēstniecības personā bija labākais savedējs. Un svarīgi atcerēties, ka starptautiska, valstiska līmeņa pasākumu organizēšana paņem lielu laiku – egles dāvinājums no idejas līdz realizācijai prasīja laiku un sinerģisku, atvērtu sadarbību.

Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs.  Latvijas pastmarkas nav tikai pasta apmaksas zīmes, tās ir arī kultūras, vēstures un dabas vēstneši. Tajās atspoguļota valsts daudzveidība un bagātība. Latvijas Pasts katru gadu izdod aptuveni 20 pastmarkas. Tematu klāsts ir bagātīgs. Laikā no 1991.gada līdz šai dienai ir izdotas vairāk nekā 500 dažādas tematikas pastmarku un to kopējais skaits pārsniedz 1000 marku. Pastmarku tirāžas gadu laikā ir mainījušās no vairākiem miljoniem līdz dažiem desmitiem tūkstošu.  Dažas pastmarku sērijas ir ilgdzīvotājas, citas uzmirdz tikai vienu reizi. Tā, piemēram, “Tautastērpu” sērija. Šī sērija tiek izdota kopš 1993. gada, un līdz šim ir izdotas vairāk nekā 12 pastmarkas, kas attēlo dažādu Latvijas novadu tautastērpus. Sērija ir nozīmīga, jo palīdz saglabāt un popularizēt Latvijas kultūras mantojumu. Sērijas autore ir māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja. “Ziemassvētku” pastmarku sērija tiek izdota katru gadu sākot no 1994.gada. Šī sērija ir kļuvusi par tradīciju un tiek gaidīta gan sūtītāju, gan kolekcionāru vidū. Šī sērija top sadarbībā ar dažādiem māksliniekiem un bieži ir sākums produktīvai sadarbībai starp mākslinieku un Latvijas Pastu. Arī pastmarku sērija “Latvijas Republikai 100” bija viena no visilgāk izdotajām un nozīmīgākajām Latvijas filatēlijas vēsturē. Tā tika uzsākta 2008.gadā un noslēgta 2018.gadā. Tā bija tematiski visaptveroša un kalpoja kā vizuāla Latvijas simtgades hronika. Pastmarku sērijā desmit gadu laikā pa posmiem atspoguļoja dažādus Latvijas valstiskuma aspektus – Valsts simboliku (valsts ģerboni, karogu), Latvijas Republikas prezidentus, Saeimu un Satversmes sapulci, nozīmīgas tautsaimniecības nozares, kultūras, sporta un politikas pārstāvjus. Tās noslēguma posms 2018. gadā sakrita ar valsts simtgades svinību kulmināciju, tādējādi piešķirot sērijai īpašu simbolisku vērtību. Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gadā tika izdota īpaša pastmarka ar nosaukumu “Latvijas karogs – karte”. Šī pastmarka bija unikāla ar savu dizainu un formu. Tā bija pirmā Latvijā izdotā neregulāras formas pastmarka, veidota kā Latvijas kartes kontūra ar valsts karoga motīvu. Pastmarkas tirāža bija miljons eksemplāru, un šobrīd tā faktiski ir izpārdota. Šī pastmarka tika atzīta par gada pastmarku Latvijas Pasta un Delfi rīkotajā konkursā, saņemot visvairāk balsu no sabiedrības. Mākslinieks: Ģirts Grīva.  Īpaši pieprasītas un interesantas ir Atmodai veltītās pastmarkas un filatēlijas izdevumi. Tā piemēram pagājušajā gadā tika izdota īpaša aploksne veltīta Baltijas ceļa 35 gadu jubilejai. Arī pastmarkas veltītas sportistu sasniegumiem parasti kļūst par filatēlijas retumiem.  Īpaši gribas izcelt šī gada februārī izdoto pastmarku, kas veltīta Ginta Zilbaloža animācijas filmai "Straume". Šī pastmarka kļuva par vienu no visātrāk izpārdotajiem filatēlijas izdevumiem Latvijas vēsturē. Tās tirāža bija 10 000 eksemplāru. Viss izdevums tika izpārdots nepilnas nedēļas laikā pēc izdošanas. Reaģējot uz sabiedrības pieprasījumu, Latvijas Pasts izdeva papildu 15 000 eksemplāru, un arī tās šobrīd faktiski ir izpārdotas. Šogad sadarbībā ar Latvijas Radio izdosim tā simtgadei veltītu pastmarku. Pastmarkas dizains tiks izstrādāts, ņemot par pamatu dizaina konkursa uzvarētāja darbu. Ceru, ka šī pastmarka iekaros gan pasta sūtītāju, gan kolekcionāru atzinību un būs īpašs kolekcijas papildinājums.

Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju vismaz reizi gadā atvēl kādu lielāku vai mazāku naudas summu labdarībai.  Vai Latvijā varam runāt par zināmu ziedošanas kultūru? Varbūt visu nosaka labs mārketings? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē platformas "Time to Wish" pārstāvis Edgars Zaharovs, "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. "Latvijā ir ziedošanas kultūra," apstiprina Ilze Ilze Ošāne. "Ziedod.lv" novērots, ka Latvijas sabiedrība ziedo visu gadu, neatkarīgi no sezonas. Ziemassvētku laikā ir vairāk labdarības akciju un tās ir pamanāmākas, bet cilvēki ziedo visa gada laikā. "Ir cilvēki, kas katru mēnesi veic ziedojumus. J ja izskan kādi aicinājumi palīdzēt, cilvēki labprāt atsaucas un ziedojumu apjoms pieaug. Ziedošanas kultūra ir izveidojusies stabila un katru mēnesi cilvēki izvēlas ziedot līdzekļus," gandarīta Ilze Ošāne. Amerikāņu meteorologs un matemātiķis Edvards Lorencs, aprakstot Haosa teoriju, ietvēra tajā koncepciju "Taureņa efekts". Tā būtība - pat niecīgākās izmaiņas sistēmā var izraisīt milzīgas pārmaiņas kādā citā vietā. Šī ideja iedvesmoja Olgu Kazaku pirms 16 gadiem izveidot labdarības biedrību "Taureņa efekts", lai palīdzētu bērniem, kas dzīvo bērnunamos. Laika gaitā organizācijai radušies arī citi darbības. Ierakstā uzklausā biedrības dibinātāju Olgu Kazaku. Savukārt "Time to Wish" ir jauna platforma, kas veidota, lai satiktos tie, kas vēlas ziedot, un tie, kam ir vajadzības. Organizācija ievieto informāciju par lietām, kas ir vajadzīga, un pat norādes, kur to var iegādāties, ja vajadzīga lieta ir specifiska. Naudas sadalījums labdarībai šobrīd veidojas šādi - lielākais apjoms ir ziedojumi Ukrainai, tad palīdzība dzīvniekiem, slimiem bērniem un palīdzība senioriem.  "Ja skatāmies labdarībā top trīs jomas - tie ir smagi slimi bērni, seniori un dzīvnieki," norāda Ilze Ošāne. "Attiecīgi cilvēki, kas izvēlēsies ziedot dzīvnieku aizsardzība, patversmēm un dzīvniekiem, viņi visdrīzāk neziedos bērniem un senioriem, kā arī otrādi. Ja tev ģimenē ienāk bērns, tu noskaņoties, ka vairāk vēlies palīdzēt šai sociāli jutīgai grupai - smagi slimiem bērniem, jo tu no savas perspektīvas skati, ka man ir mans mazulītis un es zinu, cik grūti ir, ja viņš saslimst, apstājas visa dzīve. Tāpat mums visiem ir mammas, tēti, kas nonāk vecumā, un tad uzreiz empātiski jūti, kā tas ir, kad manam tuviniekam vai kaimiņu vecmāmiņai nav savi bērni un mazbērni, kas var palīdzēt viņai trūkumā. Savukārt jaunie cilvēki, kuriem vēl nav bērnu, tie ir ārkārtīgi izteikti dzīvnieku cilvēki, vai arī, ja tev ģimenē ir suns, kaķis, tad tuvojas absolūts arī dzīvnieku patversmes ziedotājs, jo tu zini, kā tas ir, tu izlaid caur savu ģimeni, caur savu perspektīvu." Edgars Zaharovs stāsta par kādu sadarbības veidu, kas palīdz piesaistīt atbalstu labdarbības organizācijā. "Ir vēl viens interesants veids, kas pie mums tiek mazāk izmantots, bet Amerikā ļoti izplatīts, ka sabiedrībā plaši pazīstamas personas, īpaši iInfluenceri kļūst par kādas organizācijas vēstnieku. Viņi uzņemas atbildību par kādu organizāciju. Kāds influenceris kļūst par kādas organizācijas vēstnieku, uzrunā savus sekotājus, saka: dārgie draugi, es draudzējos ar suņu patversmi, ar bērnu organizāciju, palīdzēsim viņiem kopīgiem spēkiem!" stāsta Edgars Zaharovs. "Viņš aizbrauc, palīdz uztaisīt bildes vai vēl kaut ko. Jo bieži vien ir brīnišķīga organizācija, rūpējas par dzīvniekiem, bet viņiem nav viegli izveidot saturu sociāliem medijiem. Viņi nav profesionāļi tajā jomā, viņi ļoti labi rūpējas par dzīvniekiem, bet viņi nemāk veidot interneta kontentu tik labi, ka to māk darīt influenceri."

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā... Ruku Valdis (jeb Voldemārs Ruks) savās atmiņās raksta: "Mācīties Jēkabskolā uzsāku 1921. gadā, kad kara trokšņi bija apklusuši un uzsākusies Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošana. Rudenī jau savlaicīgi uz skolu aizveda gultiņu, lai guļamistabas brīvā rūmē aizņemtu labāko vietu – mācības taču notika sešas dienas nedēļā un visi dzīvoja skolā. Ķīpu, kas cieti piebāzta ar rudzu salmiem, atveda tikai skolas pirmajā dienā. Tā bija matrača vietā. Cik salds un patīkams bija miegs, uz tās guļot, un vienmēr tajā palika silta, pēc auguma iespiesta bedrīte... Pirmdienās mani aizveda ar zirgu vai arī kāds no lielajiem palīdzēja aiznest nedēļai pielikto maizes kuli un sestdien mājās atnestās grāmatas. Kara laikā šī skola nedarbojās, un viens otrs no bērniem bija stipri pāraudzis. Pēdējo – ceturto – klasi apmeklēja jau pieauguši puiši un meitas, kuri zem gultas maisa slēpa tabaku un vakaros gāja ārā uzpīpot. Mācības notika divās atsevišķās telpās, kur darbojās četras klases. Zēnu guļamistaba bija nomaļus, bet meiteņu telpā bija pastāvīga kustība. Meiteņu gultiņas bija izvietotas pie pretējām sienām. Starp tām gluži kā pa lielceļu plūda skolnieku bars – gan uz ēdamtelpām, gan starpbrīžos uz pagalmu un arī uz zēnu guļamistabu. Meiteņu istabā, pašā koridora malā, bija Annas mātes gulta. Viņa bija guļamtelpu sargs, pusdienu vārītāja un apkopēja. Durvis uz zēnu guļamistabu viņa vakaros aizvēra, bet platās krāsns augša palika vaļēja. Puikām bija varonība pa krāsns augšu pārlīst no vienas telpas otrā. Ja šī pārdrošība notika, kad gaismas bija nodzēstas, pietika Annasmātei iesaukties: "Kur man tās špickas!", lai palaidnis ātri ielīstu atpakaļ savā gultā. Mīļa un tuva ritēja mācību gada dzīve mazajā skoliņā, kurā kopā bija sanākuši visi tuvējās apkārtnes lauku bērni. Tā bija kā liela, kopīga ģimene, kuru audzināja Drulles tēvs un jaunais, mūsu draiskulībām līdzi dzīvojošais skolotājs Miesnieks. Ziemās pirms gulētiešanas viņš mums atļāva ar basām kājām skriet pa sniega kupenām līdz attālajam mežiņam, bet mērenā salā arī pārsimt metrus līdz strautiņam. Pavasaros viņš mūs veda skatīties, kā šnepes velk un stāstīja medniekstāstus. Produktus kopgaldam vecāki veda noteiktās dienās. Rītos bija tēja vai cigoriņu kafija. Vakaros piena zupas un pusdienu pārpalikumi, kam katrs no savas cibiņas piekoda biezpienu, sviestu vai ievārījumu, ja tāds bija. Pirmajā skolas ziemā vairākums tēju saldināja ar saharīnu, jo cukura nepietika vai tas bija pārāk dārgs. Pusdienās visbiežāk bija zupa. Katram skolēnam bija no mājām līdzpaņemti gaļas gabaliņi. Katrs savējo pēc saraksta uzvēra uz apaļas drāts, ko Annasmāte lika vārīties kopējā katlā. Pie pusdienu galda viņa katram pēc tā paša saraksta izdalīja – katrs dabūja savējo. Sestdienās Annasmāte ļāva virtuvē uz pannas pašiem izcept neapēsto biezpienu. Tas bija nedēļu vecs, jau sapelējis, bet, klāt pieliekot rupjmaizi, taukus vai sviestu, tas cepot un maisot gardi staipījās. Lēcām uz soliņa un ar maisāmo dakšiņu stiepām to gandrīz līdz pašiem griestiem. Nekad mūžā vairs neesmu ēdis tik garšīgu cepto biezpienu kā Jēkabskolā. Mācību stundās rakstījām un rēķinājām ar gripeli katrs uz savas līstiņās ierāmētās tāfeles. Pēc atrādīšanas skolotājam uzrakstīto varēja viegli nodzēst un rakstīt atkal. Skolnieku rakstāmpapīra krājumi strauji palielinājās pēc Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Katram vēlētājam izsniedza apmēram simts kandidātu sarakstus. Urnā iemeta vienu, bet parējos, rūpīgi saglabātus, bērni nesa uz skolu, lai aprakstītu vai aprēķinātu kandidātu listes balto pusi. Pēc šīm sarakstu pakām rakstīšana ar grifeli strauji samazinājās. Iepazīšanās ar šīm daudzajām kandidātu listēm bija mūsu pirmā demokrātijas mācību stunda." Tā Ruku Valdis, kurš beidzamajos Jēkabskolas Ziemassvētkos uz mazās skatuvītes tēlojis Sprīdīti. Ar lāpstu rokā, kāju uzlicis uz zemā, imitētā celma, paceltā, skaļā balsī viņš teicis Lienītei: "Un tevi par sievu neņemšu, neņemšu nu!", tomēr tieši šī meitene viņam patikusi visvairāk. Skatītāju solos sēdējusi arī pirmās klases skolniece Nadīna, Ķenča prototipa Brandera mazmeita, un ar aizrautību esot skatījusies savas kaimiņsētas zēnā. Tieši no šī brīža viņa esot iemīlējusi drosmīgo laimes meklētāju Sprīdīti. Pagāja vien 12 vasaras, kad Nadīna kļuva par Voldemāra sievu un laimi nu meklēja abi kopā.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Karlīne Damroze, dzimusi Krauklis, kuru viņš satika Rīgā, bet kura bija viņa novadniece. Karlīne dzimusi pavisam netālu no Kalna Kaibēniem, kur Reinis Kaudzīte strādāja par skolotāja palīgu un vēlāk par skolotāju, un arī pavisam netālu no Mādariem, kur Reinis bija dzimis. Karlīnes dzīve nebija vienkārša. 20. gs. sākumā, kad Reinis Kaudzīte viņu sastop Rīgā, Karlīne ir šķīrusies, ieguvusi izglītību un strādā par vecmāti. Reinis nerunā par mīlestību. Sastopot Karlīni, viņš saka: "Karlīnīt, uzadi man zeķes, pirktas negribu… Karlīnīt, uzšuj man kreklu, pirktu negribu..." Galu galā Reinis lūdz: "Nāc mani apkopt!" Viņi dzīvo Mežaparkā, Kaizervaldē, īrē tur vairākas istabas. Pēc tam dodas uz Siguldu, tad – uz Cēsīm, kur nolemj celt māju, bet galu galā sastrīdas un Karlīne dodas uz Skujeni pie savas māsas. Reinis ir gatavs pavadītājs! Sēžas ratos, nodzīvo gandrīz nedēļu pie Karlīnes māsas. Kopā dzied, uzspēlē kārtis un atvadās. Karlīne Skujenē iekopj mazu dārziņu. Kādu dienu viņa redz – Reinis nāk pār lauku, mētelis pār elkoni… Garām nācis… Kad pienācis jau rudens un Reinis savus apciemojumus atkārtojis vairākkārt, viņš Karlīnei saka: "Es redzu, ka tev liels prieks uz tavu dārziņu. Nu tad gādāsim sev mājiņu un dārziņu!" Reinis Kaudzīte kopā ar Karlīni Damrozi dodas uz Neibādi un ar ko gan citu, ja ne tvaikoni "Neibāde"... Viņi ierodas Pēterupē Bīriņu krogā (kas tagad pārtapis par kristīgo patversmi "Betānija") un no balkona Reinis ierauga kādu māju. Viņš saka: "Ja tāda māja būtu pārdodama, es to pirktu noteikti!” Galu galā viņi nopērk māju turpat līdzās noskatītajai un Karlīne drīz vien kļūst par šīs mājas īpašnieci. 1914. gada novembra apdrošināšanas polisē, kur māja ir apdrošināta par 3000 rubļu, kā īpašniece tiek jau norādīta Karlīne Damroze. Apdrošināšanas polise nav nejaušība, jo Reinis Kaudzīte ir apdrošināšanas idejas īstenotājs Vidzemē. Kopā ar Stērstu Andreju viņi sagatavo pirmos apdrošināšanas noteikumus, kurus uzraksta Reinis, bet Stērstu Andrejs, kurš studējis Tērbatā, pārraksta šos noteikumus juridiskā valodā. Karlīnes dzīve nav vienkārša arī kopā ar Reini, lai gan Reinis saka: "Ar mani tev būs viegli: brokastis es ēdu tikos, pusdienas – tikos un vakariņas tikos…" Rakstīdams viņš parasti sēž zeķēs un tad, aizdomājies, izskrien dārzā vairākas reizes. Un tad Reinis Kaudzīte Karlīnei saka: "Tu visādi citādi laba, tikai pārāk tīrīga: uz to tīrīšanos vien stāvi." Kad, pastaigājoties pa Neibādi un Pēterupi, Karlīne ieskatās skatlogos, vēloties nopirkt kādu grāmatu vai laikrakstu, Reinis saka: "Ko niekus! Citi tikai pārgremo citu domas, paši nekā uzrakstīt nevar. Tur nekā nav! Nav ko lasīt…" Kad Reinis Kaudzīte sajūt, ka viņa mūžs tuvojas noslēgumam, viņš dodas savā pēdējā ceļojumā. Ir apceļota Eiropa, ir apceļota Krievija, ir apceļoti dienvidi, bet šajā pēdējā ceļojumā Reinis Kaudzīte dodas uz Kalna Kaibēniem. Un Karlīne gan kā Pirmā pasaules kara laikā, gan arī Reiņa ciemošanās laikā, paliek Pēterupē. Viņa gan parasti raksta tā smalki – "Neibāde", jo tā skan labāk. Šeit jāpiebilst, ka Bīriņmuižai piederošā Pēterupe un Neibāde šodien ir Saulkrastu pilsētas daļas. Reinis Kaudzīte aiziet mūžībā Kalna Kaibēnos 1920. gadā. Karlīne saņem ziņu, steidzas uz bērēm, bet nepaspēj. Kad viņa ierodas Vecpiebalgā, viņas atmiņās skan: "Kamēr sameklēju zirgu, vedēju, kamēr aizbraucu, mans Kaudzīte jau zem zemes. Parunāju gan ar Matīsu (Matīss Kaudzīte, Reiņa Kaudzītes brālis, rakstnieks I.A.), tas tāds žēlīgs bija." Taču šī nožēla Karlīnei iet līdzi tāpat kā runas Vecpiebalgā un Pēterupē, ka Karlīne esot likusi vien Reinim kazu ganīt un neko labu viņš no viņas nav sagaidījis. Tas viņai rūgti sāp. Pēc Reiņa nāves Karlīne atsāk savu vecmātes arodu. No 1921. līdz 1922. gadam, kā tas ir redzams viņas bērnu saņēmējas dienasgrāmatā un vēl arvien ir saglabājusies, Karlīne visā Pēterupes apkārtnē – Bīriņos, Sējā, Pēterupē, Skultē – ir pieņēmusi gandrīz 100 bērnus. Tas nozīmē, ka gada laikā viņa ir devusies uz dzemdībām katru trešo, ceturto dienu. Karlīne Damroze bija arī ļoti aktīva Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībniece. Viņa sniedza padomus sievietēm gaidībās, stāstīja par bērnu apkopšanu, veselību, rīkoja Ziemassvētku bazārus, cepa piparkūkas, ziedoja naudu un – galu galā – pat norunāja tautasdziesmas kādā sarīkojumā. Karlīnes savāktās tautasdziesmas arī šobrīd ir atrodamas Latviešu folkloras krātuves vietnē garamantas.lv. Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībnieces nesaņēma apsveikumus 8. martā un nesvinēja šo dienu, bet viņu darbība Pēterupē un tās apkārtnē bija īstena sieviešu kopdarbība, apvienošanās un solidaritāte. Un par to pateicība arī Karlīnei Damrozei – Reiņa Kaudzītes dzīvesbiedrei.

Kad pirms trim gadiem sākās Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā, iespēju jelkā palīdzēt ukraiņiem meklēja daudzi. Krišjāņa Barona muzejs Rīgā kļuva par vienu no vietām, kur dzimteni pametušie ukraiņi varēja satikties, neformālā gaisotnē spert pirmos soļus latviešu valodā un iepazīt Latviju caur kultūru un tradīcijām. Šo misiju muzejs turpina arī pašlaik, pulcējot ukraiņus uz sarunvalodas klubu un rīkojot kopīgas ekskursijas, kuru kulminācija būs kopīga Jāņu svinēšana Piebalgā. „Tā ir abpusēji bagātinoša pieredze,” saka muzeja direktors Andris Ērglis. Krišjāņa Barona muzejs otrdienas vakarā dūc kā bišu spiets. Vairāk nekā divdesmit ukraiņu mazās grupiņās diskutē par latviešu tradīcijām. Un dara to latviešu valodā. Šādā sarunu formā, caur smiekliem, muzeja direktoram Andrim Ērglim un vienam otru iedrošinot, Barona muzejs īsteno jau ceturto projektu ar mērķi palīdzēt ukraiņu bēgļiem Latvijā justies mājīgāk. Reizēm viņi kopā pat uzdzied. Krišjāņa Barona muzeja direktors Andris Ērglis atceras, ka pirmie pasākumi ukraiņu atbalstam notika jau tūlīt pēc kara sākuma, kad visi meklēja, kā palīdzēt. Trīs gadu laikā Krišjāņa Barona muzejs īstenojis jau četrus pašvaldības un Eiropas Savienības atbalstītus projektus – „Dārtas skola” aicināja ciemos ukraiņu ģimenes, „Krišjāņa skola” uzrunāja tieši ukraiņu jauniešus, pēc tam sekoja projekts „No Jāņiem līdz Ziemassvētkiem”, kas iepazīstināja ar gadskārtu tradīcijām, stāsta Andris Ērglis.

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.   Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.   

Annas Brigaderes pasaku  luga "Sprīdītis" Valmieras teātra interpretācijā piedāvā aizrautīgu aktieru izspēlēšanos kā enerģijas bumbu. Tēlu pētniecība un etīdes ir bijis veids, kā iedzīvoties Annas Brigaderes radītajā tēlu telpā. Pēc pirmizrādes saruna ar aktieriem Rūdi Bīviņu (Sprīdītis) un Rihardu Jakovelu (Lutausis), kā arī ar kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un kustību mākslinieci Lindu Mīļo, studijā tiekamies ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu. ""Sprīdītis" - jo mani interesē pieaugšanas stāsti," lugas izvēli atklāj Reinis Suhanovs. "Arī "Pazudušajā dēlā" - vecāku un bērnu attiecības un bērnu palaišana dzīvē. Ja "Pazudušajā dēlā" tās jau ir sekas kaut kādai noteiktai audzināšanai, "Sprīdītis" lieliski parāda, cik Brigadere šo darbu veidoja pēc iniciācijas pasakām. Mēs nezinām īsti, kādi bijuši iniciācijas rituāli, bet skaidrs ir tas, ka bērniem bija jāizdzīvo diezgan nežēlīga, iespējams, tā bija maskarāde un jāsastopas ar to diezgan agrā vecumā, ka pasaule mēdz būt nežēlīga un ka katram ir jāspēj arī agrā vecumā uzņemties atbildību.  Man pašam kā tēvam, kas audzina divus bērnus, tie ir lieli jautājumi - kā palaist bērnu pirmoreiz, piemēram, ar tramvaju uz skolu. Tā šķiet maza izvēle, bet, ja mēs šīs lietas saviem bērniem nepiedāvājam, viņiem arī pēc tam vēlāk ir ļoti grūti izdarīt izvēles un sarežģītās situācijās adekvāti reaģēt." 1903. gadā Rīgas Latviešu teātris vērsās ar aicinājumu pie Annas Brigaderes (1861-1933) tulkot kādu lugu, kas būtu noderīga Ziemassvētku iestudējumam, kas domāts visai ģimenei. Rakstniece tomēr izšķīrās par oriģināldarba rakstīšanu, un tapa pirmā no viņas populārajām pasaku lugām Sprīdītis, kas izpelnījās lielu ievērību. Jau vairāk kā simt gadus Brigaderes radītais stāsts par ņipro, zinātkāro, nesavtīgo puiku ar lielo dūšu piedzīvo aizvien jaunas interpretācijas. Bet vai sirds ir kā dimanta oliņa? Lai pamodinātu nedaudz iemigušo sirdi un aplauztu lepnības radziņus, Sprīdītim ir jāpārvar visvisādi šķēršļi, sargājot Vēja mātes dēlus, atbrīvojot mežā apmaldījušos bērnus no Lutauša, uzveicot atjautībā Sīkstuli un visbeidzot – pieveicot pašu velnu. Tikai tad nāk atalgojums – saprašana, ka laime nebij' jāmeklē nemaz tik tālu. "Sprīdītis" režisoram Reinim Suhanovam ir personīgs darbs par atgriešanos. Vērīgākie varēs pamanīt, ka Suhanova Sprīdītis labi sader pārī ar viņa iepriekšējo iestudējumu Valmieras teātrī – Blaumaņa "Pazudušo dēlu", taču šis būs stāsts ar laimīgām beigām. Sprīdītis atšķirībā no Krustiņa atradīsies!

Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm.  Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību.  Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”.  Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.  

Gada pirmajā raidījumā kā allaž iepazīstam šī gada putnu! Kur tas sastopams, kāds ir tā dzīvesveids un ar ko īpašs un neparasts putnu pētniecībā tieši šis putns? Stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Oskars Keišs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības Cēsu grupas organizatoriskā vadītāja Agnese Gaile. Mājas strazds ir 2025. gada putns Latvijā. Parasts putns, taču jau 50 gadus to skaits Eiropā sarūk. Šie putni mīt arī Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē, kur jūtas labi, bet tur tā ir invazīva suga. Pie mums šo putnu skaits samazinās. Tāpat ir Ornitoloģijas biedrībai ir projekts par šo putnu, tāpēc arī ierosināts šo putnu izraudzīt par gada putnu. Un ierosinājums guvis atsaucību. Mājas strazds ligzdo koku dobumos un arī cilvēka veidotos putnu būros. Latvijas Ornitoloģijas biedrība šogad piedāvās izglītojošu lekciju un padomus būru izgatavošanā un izlikšanā. Materiāls būriem jāsagādā pašiem. Vēl būs arī Gada putna zīmējumu konkurss, kuru izsludinās janvārī. Mājas strazds ir pirmais putns, ar kuru jau 1899. gadā Dānijā aizsākās putnu gredzenošana, lai noskaidrotu mājas strazda gaitas ziemā. Kopš 2020. gada LU MDZF Bioloģijas institūtā ornitologa Oskara Keiša vadībā notiek mājas strazdu ligzdošanas un migrāciju padziļināta izpēte, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Šīs izpētes laikā mājas strazdi tiek aprīkoti ar ģeolokatoriem un gredzenoti ar krāsainiem gredzeniem. Ja izdodas novērot putnu ar krāsainu gredzenu, ikviens ir aicināts ziņot pētniekam, rakstot uz e-pastu oskars.keiss@lu.lv.  -- Zinātnes ziņas Gada iesākumā zinātnes tīmekļa vietnēs pieejamas dažādas prognozes par to, kādās jomās šogad virzīsimies uz priekšu. Tā noteikti nebūs medicīna vien, bet arī astronomija, mākslīgā intelekta iespējas un daudz kas cits. Ja runājam par mākslīgo intelektu, vietnē “Nature” pieejama publikācija par to, ka mākslīgā intelekta revolūcijai sāk pietrūkt datu. Vietnē “Nature” arī kāds pavisam nesens stāsts par mākslīgā intelekta iespējām. Mākslīgais intelekts, ko precīzāk būtu jādēvē par mākslīgajiem neironu tīkliem, varētu atšifrēt senos tekstus, kas ietverti gan apdegušos seno romiešu tīstokļos, gan drūpošās plāksnītēs ar ķīļrakstu, un tas neapšaubāmi sniegtu pētniekiem datus vairāk, nekā viņiem jebkad bijis.  Vietnē “LiveScience” lasāms raksts par to, ka zinātnieki joprojām pilnībā nesaprot, kāpēc dažām planētām ir simtiem pavadoņu, bet citām nav neviena. Ir lietas, kas ir zināmas labi, taču par tām stāstīt ir un būs nepieciešams vienmēr. 2024. gada nogale iezīmējusies ar to, ka apritējuši 80 gadi kopš traģiskākajām epizodēm Latvijas vēsturē - tās bija Ziemassvētku kaujas Lestenes un Džūkstes apkārtnē jeb Trešā Kurzemes lielkauja. Līdz 5. janvārim un tad vēl no 9. līdz 11. janvārim iespējams apmeklēt “Ziemas naktis” Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā.

Mācītāja Egona Muduļa sprediķis par Lūkas evaņģēliju (2:15-20)

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Donald Macleod visits the city of Riga to experience the seasonal music and Christmas traditions of Latvia – a country overflowing with choral excellence. Music Featured:trad.: Kaladô (arr. J. Vaivods) Dubra: Duo Seraphim Dubra: In Nativitate Domini (excerpts) anon.: Res est admirabilis Dubra: Te Deum Pēteris Butāns: In the Beginning was the Word Praulinš: Missa Rigensis: Credo Dubra: Mystery of His Birth Vasks: The Fruits Of Silence anon.: Gaude Maria Dubra: Hail, Queen of Heaven Dubra: Hodie Christus natus est Vasks: Missa for Mixed Choir and String Orchestra, II. Gloria Trad. Budēlīša Ziemassvētki / A Mummer's Christmas (excerpts) Praulinš: Cantate Domino Praulinš: Ziemsvetki Jaunaja Pasaule / Latvian Solstice in the New World Ešenvalds: In the bleak midwinter Ešenvalds: Stars Ešenvalds: Northern Lights Ešenvalds: Rivers of Light Vitols: The Dwarves and the Old Man of the Forest Vasks: Plainscapes (extract) Vasks: Piedzimšana / Birth Trad. Pūtiet guni Praulinš: Mass and Interludes “L'homme armé”: Hosanna in excelsis Ešenvalds: O Emmanuel Vitols: Gaismas Pils / Castle of Light Praulinš: Mass and Interludes “L'homme armé”: Pater sanctificetur Vasks: String Quartet No. 3: I. Moderato Ešenvalds A Christmas Legend / Ziemassvētku leģendaPresented by Donald Macleod Produced by Chris Taylor for BBC Audio Wales & WestFor full track listings, including artist and recording details, and to listen to the pieces featured in full (for 30 days after broadcast) head to the series page for Christmas in Latvia https://www.bbc.co.uk/programmes/m002611kAnd you can delve into the A-Z of all the composers we've featured on Composer of the Week here: http://www.bbc.co.uk/programmes/articles/3cjHdZlXwL7W41XGB77X3S0/composers-a-to-z

Šī nedēļa ar daudzajām brīvdienām aizvadīta Ziemassvētku zīmē un Latvijā laimīgā kārtā tā ir bijusi visnotaļ mierīga un priecīga. Krievija gan atbilstoši saviem ļaunuma standartiem Ziemassvētkos atkal plaši uzbruka Ukrainai, mērķējot pa enerģētikas infrastruktūru. Un skaidrs, ka tā izvērš savu darbību plašāk, jo Baltijas jūrā atkal pārrauti gan elektrības, gan sakaru kabeļi. Svētku nedēļas notikumus Latvijā un pasaulē vērtē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

No 1. janvāra bezmaksas zemes televīzijas apraidē sešu programmu vietā būs vien četras. Aizvadītajās svētku dienās pie stūres reibumā pieķerti 86 transportlīdzekļu vadītāji, bet Ziemassvētku dienās braukt dzērumā vai citu apreibinošu vielu ietekmē nolēmuši vismaz 53 šoferi. 25. decembrī Baltijas jūrā tika sabojāts elektrības kabelis "EstLink 2". Pastāv aizdomas, ka vainīgais iespējams ir viens no Krievijas "ēnu flotes" tankkuģiem, kas turpat kuģojis uz Ēģipti. Futbola federācija decembrī maina virslīgas noteiktumus par leģionāriem, klubi sašutuši, jo nav uzrunāti.

29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir.  Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.     

Šī nedēļa ar daudzajām brīvdienām aizvadīta Ziemassvētku zīmē un Latvijā laimīgā kārtā tā ir bijusi visnotaļ mierīga un priecīga. Krievija gan atbilstoši saviem ļaunuma standartiem Ziemassvētkos atkal plaši uzbruka Ukrainai, mērķējot pa enerģētikas infrastruktūru. Un skaidrs, ka tā izvērš savu darbību plašāk, jo Baltijas jūrā atkal pārrauti gan elektrības, gan sakaru kabeļi. Svētku nedēļas notikumus Latvijā un pasaulē vērtē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Stāsta dziedātāja un vokālā pedagoģe Una Stade Esam aizvadījuši ziemas saulgriežus un Ziemassvētku dziesmas jau lēnām pošas gadu ilgā miegā. Tomēr ir arī skaņdarbi, kas raksturīgi tieši gadu mijai. Viena no pasaulē populārākajām dziesmām, ko gadu mijā izpilda angliski runājošajās valstīs, ir skotu dziesma Auld Lang Syne, jeb "Veco laiku vārdā". Dziesmas vārdi balstīti skotu tautas dziesmā, taču tiek piedēvēti dzejniekam Robertam Burnsam ( Robert Burns ), kurš šo poēmu izdevis 1788. gadā. Viņš gan izdevējam raksta, ka dzejolis ir sens un viņš to ir pierakstījis no kāda veca vīra. Dziesma ir nostalģiska un runā par aizgājušajiem laikiem un senām draudzībām, kuras nevajadzētu aizmirst. Japāņi šajai dziesmai ir izveidojuši paši savu versiju "Hotaru no Hikari" jeb "Jāņtārpiņu gaisma" un tā dzirdama ne tikai gadu mijā, bet arī ikdienā veikalos, tieši pirms to darba laika beigām, lai vēstītu pircējiem, ka laiks doties projām no veikala. Dziesmas versija vēsta par studentiem, kas studē jāņtārpiņu gaismā, tāpēc nereti tiek izpildīta arī izlaidumos. Kanādiešu/amerikāņu mūziķis Gajs Lombardo (Guy Lombardo), pateicoties šai dziesmai, ieguva iesauku "misters Jaunais gads" (Mr. New Year's Eve). 1929. gadā Rūzvelta hoteļa gadu mijas koncertu no Ņujorkas pārraidīja visā Amerikā, un, kad pulkstenis sita divpadsmit, Lombardo grupa pirmo reizi atskaņoja tieši Auld Lang Syne. Tradīcija bija dzimusi. Grupa šo dziesmu izpildīja katru gadu, līdz pat Lombardo nāvei 1977. gada novembrī. Skotijā ir tradīcija šo dziesmu izpildīt aplī, krusteniski sadodoties rokām ar blakus stāvošajiem, lai, ieskrienot apļa centrā un apgriežoties otrādāk, visi būtu ar mugurām. 1999. gadu mijas pasākumā šo tradīciju izpildīja arī Karaliene Elizabete II ar karalisko ģimeni un Toniju Blēru (Tony Blair). Šis mirklis vērsa plašas diskusijas – daudzi uzskatīja, ka karalienes entuziasma trūkums bija nepieklājīgs, citi teica, ka viņai neesot bijis ne jausmas, kas jādara, taču daudzi to attaisnoja, teikdami, ka karalienei ir skotu asinis, viņa zinājusi, ka rokās jāsadodas tikai otrajā pantiņā, un ne visi skoti, dziedot šo dziesmu, krusto rokas. 1989. gada filmā "Kad Harijs satika Salliju" (When Harry Met Sally) par šo dziesmu norisinās saruna starp galvenajiem varoņiem. Harijs prasa: "Ko šī dziesma nozīmē? Visu savu dzīvi es nezinu, ko šī dziesma nozīmē. Vai tā nozīmē, ka mums jāaizmirst veci paziņas? Vai arī – ka tad, ja mēs viņus aizmirstam, mums viņi būtu jāatceras, kas nav iespējams, jo viņus esam aizmirsuši?" Uz to Sallija atbild: "Iespējams, ka tā tikai nozīmē to, ka mums jāatceras, ka esam kādu aizmirsuši. Jebkurā gadījumā tā ir par veciem draugiem." Un tā tas arī ir: dziesma ir par to, ka atceramies cilvēkus, ar kuriem krustojušies mūsu ceļi, un par notikumiem, kas mūs visus saistījuši aizgājušajos gados. To arī novēlu visiem šajā gadu mijas laikā – brīdi atpūtai, atskatam uz padarīto un apkārt vienmēr cilvēkus, ar kuriem piedzīvot skaistus notikumus!

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Pāvila vēstuli galatiešiem (4:1-7)

Laikā, kad mājās cep piparkūkas, rotā eglītes un gatavo svētku galdu, arī mēs, raidījuma Zināmais nezināmajā komanda, esam nolēmuši runāt par Ziemassvētkiem un ar smaidu palūkoties uz šiem svētkiem zinātnes acīm. Kādi fizikas likumi būtu jāpārvar Ziemassvētku vecītim, lai paspētu vienā naktī izvadāt dāvanas visiem pasaules bērniem? Un cik smagas būtu ragavas? Kādas superspējas piemīt īstajiem ziemeļbriežiem un kāpēc viņiem patiešām ir sārti deguni? Kāda Ziemassvētku zvaigznei saistība ar īstajām zvaigznēm un, vai īstais brīnums Ziemassvētkos patiesībā nav sniegs? Sarunājas Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Mēs varam censties ar dažādām sarežģītām metotdēm aprēķināt, kā Ziemassvētku vecītim izdodas vienas svētku laikā paviešoties pie visiem bērniem, kas viņu gaida, un kā pa debesjumu viņa nenogurstoši kamanas spēj vilkt ziemeļbriežu pajūgs, bet, iespējams, arvien lielāks brīnums Ziemassvētkos arī Latvijā turpmākajos gados būs balts sniegs. Diemžēl klimata pārmaiņas un globālā sasilšana ievieš savas korekcijas arī Ziemassvētku laika laikapstākļos.

Sludinātājs: Ģirts Ašnevics / Sērija: Bez sērijas / Rakstvieta: Dažādas rakstvietas

Pirmo reizi raidījuma Kā labāk dzīvot pastāvēšanas vēsturē pie mums ciemojas Ziemassvētku vecītis! Sarunā veram vaļā viņa dāvanas, jo šis ir īpašs svētku viesis, kuru sarunā satikt vēlējās vairāki klausītāji. Mierpilna svētku laika saruna ar profesoru gastroenterologu Anatoliju Danilānu. Klausītājiem dāvinām profesora komentārus par savām kādreiz raidījumos izteiktām atziņām. Viena no tām - speķītim nav ne vainas! Arī šajā raidījumā Anatolijs Danilāns norāda, ka ne jau speķītis ir lielākais vaininieks aptaukošanās gadījumā, bet gan saldumi un mazkustīgums. "Lai uzturētu labu veselību, labu garastāvokli un ķermeņa svaru, ir vajadzīgs vesels komplekss," atzīst Anatolijs Danilāns. Pirmā vietā mazāk jau pieminētie saldumi. Otrā vietā - svarīgas ir fiziskās aktivitātes, trešā - labi izgulēties. Tāpat profesors atzīst, lai būtu slaidāks, ir vajadzīgs labs garastāvoklis. Es gribu palīdzēt savam līdzcilvēkam, cilvēki to jūt un atceras. Ja vienkārši kaut ko pieraksta, variet iet, dzeriet tabletes. Bet ja tu parunā kaut neilgi, lai maz, ja cilvēks jūt, ka parādi, ka no sirds gribu lai jūs kļūtu vesels, cilvēki to jūt. Ir bijis Ziemassvētku vecītis bērniem un mazbērniem. Dēls skatījies aizdomīgi un ar apbrīnu vienlaicīgi. Pēc acīm sapratis, ka aizdomas ir bijušas, bet bijis arī prieks, kas ir svarīgākais.  Kādreiz bijis arī Ziemassvētku vecītis kolēģiem. Anatolijs Danilāns atzīst, ka viņam patīk tradīcijas un tās ir jāuztur. Viena no tām arī - citam citu sveikt svētkos.

Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam? Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone. Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu? Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās. Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos. Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt! Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam. Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver! Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi. Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam.   Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē.

Kā pateikt paldies darba vidē – gan darbiniekam, gan šefam?  Kā nosvinēt individuālus un kopīgus panākumus, sniedzot arī saturīgu atgriezenisko saiti un uzmundrinot vienam otru? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Ziemassvētki ir vairāk ģimenes svētki, bet šis ir arī laiks, kad uzņēmumā pateikt paldies darbiniekiem par paveikto.  "Tradīcijas katrā uzņēmumā ir atšķirīgas, bet jāņem vērā, kā cilvēki tajās jūtas. (..) Uzspiest svētkus tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, nebūtu prātīgi," norāda Eva Selga. Agnese Orupe vērtē, ka arī lielākā daļa cilvēku gaida, lai arī uzņēmumā būtu kāds pasākums Ziemassvētku laikā, vēlme svinēt. Cilvēkiem ir atšķirīgas vajadzības pēc svinībām un svētkiem. "Pat ja mēs katram darbiniekam uzdāvināsim "Ferrari", būs kāds kurš teiks, kāpēc tik dārgu, tik dārgs benzīns būs, kur es tagad to turēšu un man to nozags. Mēs kā cilvēki vienmēr protam atrast kādu vainu ikvienā lietā. Bet ne jau dāvanas rada svētkus. Svētku sajūta nāk no mums pašiem," atzīst Agnese Orupe.

Svētku uguņošana, gaisa baloni un pat konfeti, ja tie pēc izlietošanas netiek savākti, atstāj negatīvu iespaidu uz apkārtējo vidi. Kā svinēt droši un atbildīgi, nepazaudējot svētku noskaņojumu? Par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāja Madara Merle, pavārs Renārs Purmalis un biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa. Lai mazinātu atkritumu daudzumu, kas rodas svētku laikā, raidījuma viesi aicina padomāt par sirsnīgām, vienkāršām un jēgpilnām dāvanām. Mudinājums ir izvēlēties vairāk nemateriālas dāvanas, kuras neprasa daudz iesaiņojamo materiālu, piemēram, uzdāvināt teātra, kino vai kāda cita pasākuma apmeklējumu; rūpīgāk pārdomāt arī pārtikas iegādi, lai pēc tam nebūtu daudz jāmet laukā. Savukārt ierakstā atgādinām par drošību šajā svētku laikā. Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir gada tumšākais laiks un šai laikā dedzinām sveces gan Adventes vainagā, gan eglītē. Uzņēmuma "FN serviss" pārstāvis Dzintars Ludženieks aicina neaizmirst par ugunsdrošības noteikumiem.

Mēs sakām - indīga sēne, bet ja ar to saindējas, tad pacientu slimnīcā nosūta uz toksikoloģijas nodaļu. Kādos gadījumos mēs sakām indīgs, bet kad toksisks? Arī to izzinām decembra latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

#7 "eXi": Ziemassvētku pārēšanās, sporta uzturs, dopings un īpašas balvas by Sportacentrs.com

Ziemassvētki ir iespēja – gaidīt un sagaidīt, piedzīvot un būt – apģērbā, rotājumos un dāvanu jūklī. Tomēr – kā tajā visā neapjukt un neļaut Ziemassvētkiem pārvērsties par emocionāli grūtāko laiku gadā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas stiliste un vizuālā tēla eksperte Gita Šildere un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē, Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa. Vai Ziemassvētki ir ģimenes svētki un ko darīt, ja piecas Ziemassvētku brīvdienas jāpavada vienam? To vaicājām sociālajam un organizāciju psihologam Reinim Lazdam. "Svētki ir zināmi visās kultūrās un ja mēs skatāmies tādā augstā pietuvinājuma, tad svētki mums palīdz sadalīt laiku mazākās vienībās, lai mēs varētu laikam iedot zināmu jēgu. Un svētki arī veido cilvēku kopību, proti, tas ir kaut kas tāds kas iedibina mūsu normas, attiecības un nevis tādā formālā nozīmē, bet caur svētkiem mēs to piedzīvojām un saistām to ar realitāti. Tāpēc tā ir tāda nepastarpināta pieredze, kā mēs izdzīvojam attiecības, bet arī zināmas tādas sabiedrības nostājas un ideoloģijas. Tie mums arī dod zināmu prieku un jēgu dzīvei," no sociālantropoloģiskā viedokļa skaidro Aivita Putniņa. Runājot par Ziemassvētku komerciālo raksturu, Aivita Putniņa norāda, ka tirgus ekonomikas un tirgus apmaiņas mehānismi mums rada svētkus, ko mēs saucam par komercializētiem. Cilvēki ļoti labprāt piedalās un to izmanto, no otras puses tas morāli nešķiet gluži pareizi. Tur ir tas paradokss, ka mēs gluži apmierināti neesam, bet lielveikali parasti šajā pirmssvētku periodā ir pilni ar cilvēkiem. Un nav jau noslēpums, ka pārdošanas apjomi palielinās un tad ir iespējams tirgotājiem arī varbūt kaut kā līdzsvarot visa gada peļņu un cilvēki atkal tērē, kas ir labi ekonomikai. Bet tā ir viena tāda loģika, ko mēs mēs nevaram teikt, ka labi vai slikti, bet vienkārši mēs tā darām," vērtē Aivita Putniņa. "Mēs jau ļoti daudzus gadus ar dāvanām neaizraujamies ģimenē," sarunā iesaistās Gita Šildere.  "Tiek apdāvināti varbūt minimāli bērni un neskatāmies uz Ziemassvētkiem kā uz tādu dāvanu laiku. Es domāju, tas ir katra cilvēka ziņā, kā tu šos svētkus patērē. Piekrītu, ka veikali ir vienkārši pārbāzti šajā laikā, un skaidrs, ka cilvēki varbūt arī grib pateikties ar tām dāvanām. Daļēji piekrītu, ka tas nav tikai tāds naudas jautājums, cilvēki tiešām grib pateikties par to, kas varbūt ir pa gadu sadarīts un kādas ir tās sajūtas. Bet ja es skatos no sava darba puses, tad, protams. ka sievietes arī šajā laikā, tuvojas balles, pasākumi, viņas grib pucēties, viņas arī kaut kādā ziņā pasakās sev par iepriekšējo gadu, kas ir sadarīts vai kas nav sadarīts. Viņas droši vien patērē vairāk, nopērkot jaunu kleitu vai kurpes, kā nu kura. Te man liekas cilvēka sajūtas vairāk, kā viņam liekas, viņš varbūt tiešām jūtas pelnījis sevi palutināt vai palutināt savu vīru, bērnus vai draugu. Varbūt arī nav nekas slikts, ja mēs varbūt uz šo svētku rēķina arī patērējāmies vairāk." Ko darīt, ja nepatīk svinēt svētkus un arī dzimšanas dienas nē? "Es tik ļoti labi to saprotu, man arī tā ir, bet tā kā man ir ģimene, man ir kolēģi un bērni ir gājuši cauri izglītības sistēmai, es esmu sapratusi, ka tā ir tāda nepieciešamība," atzīst Aivita Putniņa. "Ja es gribu dzīvot ar citiem cilvēkiem kopā, man ir jāpiedalās. Ja mēs saliekam kaut kādas prioritātes un paņemam to, kas mums ir svarīgi un pieņemami no tā visa, mēs varam izveidot kaut cik pieņemamu pieredzi."  Pētniece atzīst, ka viņai pašai svētki asociējas ar to brīnumu, bet gribas, lai gatavošanās ir klusa. "Man ir četri bērni bijuši un ka tev pa četriem dažādiem Ziemassvētkiem skolās... un tur visiem jāatrod ir kaut kāda apmaiņas mantiņa laimes akai vai loterijai, tās ir mokas. Ja tu esi nolēmis neiet uz to veikalu, tad tev tur ir jādodas un tad tavs apcerīgais laiks, kur tu gribētu ir sabojāts. Bet no otras puses arī saprotu, ka tas veido šo gatavošanos svētkiem un tās manas varbūt ciešanas skraidot un darot to, ko es varbūt arī negribu, tā ir tā svētku sastāvdaļa. Tad arī tiem īgnajiem cilvēkiem ir kaut kādā veidā jāpadodas, līdzīgi kā varbūt arī tie, kas ir pārāk lielie aktīvisti, viņiem jāmēģina nolasīt ir pārējo ģimenes locekļu vēlmes un jāvienojas," atzīst Aivita Putniņa.    

Ja vēlaties redzēt pilnīgi nevadāmu un pārbijušos suni, izšaujiet viņa tuvumā pirotehniku. Bet ne tikai sprāgstošas raķetes apdraud mīļdzīvniekus. Kādi ir visbiežāk sastopamie negadījumi un kā no tiem izvairīties, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un vetārste, vadošā ķirurģe klīnikā "24/7" Jekaterina Plaksina. "Īsti pieradināt pie salūta trokšņa dzīvnieku ir ļoti grūti. Jāpatur prātā, ja parādās kāda no trauksmes pazīmēm, vai braucot mašīnā, vai uz skaņam, vai vēl kaut ko, nevajag neko gaidīt, jo šīm uzvedības problēmām ir tieksme tikai apaugt kā sniega bumbai ar sniegu, nevis pāriet pašām par sevi. Ja ir trauksme uz petardēm, tad varētu parādīties arī atšķiršanas trauksme, kad saimnieks iet prom," norāda Lita Konopore. Risinājumi ir gan medikamentu lietošana, gan darbs ar zoopsihologiem, bet tas prasa investīcijas laika un finanšu ziņā. Tāpēc labāk izsargāties un ievērot metodes, kā dzīvnieku pieskatīt. "Dzīvnieks pats tajā [salūta] laikā meklē patvērumu. Nedrīkst vilkt laukā no tām vietām. Kāds meklē saimnieka tuvumu, tāpēc saimniekam nedalīti jāvelta dzīvniekam laiks, jāsēž ar viņu vannas istabā blakus, jāmīļo, jāmierina. Vislabāk ir savlaicīgi sagatavoties un izrunāt ar veterinārārstu medikamentu lietošanu, kā konkrētam sunim darbosies konkrēts medikaments," turpina Lita Konopore. Var censties pieradināt suni pie salūta. Var ierakstīt salūtu un laika gaitā to atskaņot, sākot no ļoti klusinātas skaņas, pakāpeniski to pieaudzējot, spēlējoties ar dzīvnieku. Labāk darīt uzvedības speciālista klātbūtnē.  Vēl tieši gada nogales svētkiem arī dzīvniekiem ir raksturīga pārēšanās un tad ir klasiskais pēcsvētku sindroms – vemšana, caureja, aizcietējumi. Pašiem doties, piemēram, uz Jaungada svinībām un mīļdzīvnieku atstāt mājās nav ieteicams. Ir jāziedojas viņam. "Dzīvnieks - tā ir atbildība," atgādina Lita Konopore. "Tāpēc viens no galvenajiem jautājumiem, pirms ņemt dzīvnieku, ir, kā tu plāno ar viņu dzīvot. Kā tu plāno braukt atvaļinājumos? Vai tu esi gatavs atteikties no saviem atvaļinājumiem, ņemot lielu dzīvnieku? Vai tev ir pietiekama finansiāla rocība vajadzības gadījumā samaksāt visus veterināros izdevumus? Vai tev ir pietiekami liela rocība samaksāt par viesnīcu vai ņemt līdzi uz savu viesnīcu, zinot, ka dažbrīd maksa par suni viesnīcā ir tikpat dārga kā par cilvēku? Dzīvnieks ierobežo. Tāpēc veterinārārsti vispirms cenšas potenciālos dzīvnieku ņēmējus atrunāt no šī soļa." Ņemot dzīvnieku, nevar tikai domāt, ka būs jāiegādājas tikai pārtika. Jārēķinās, ka būs nepieciešami veterinārsta pakalpojumi, un tie ar katru gadu kļūst arvien dārgāki. Tāpēc arvien populārāka ir apdrošināšana dzīvniekiem. 

Diētu kouči un mentori - reāli vai pseido speciālisti? Analizē un skaidro sertificētas uztura speciālistes Guna Bīlande, Olga Ļubina un Juta Pomeranceva. Guna Bīlande norāda, ka diētas un svara nomešana kļūst aktuāla, jo tuvojas Ziemassvētki. Divreiz gadā tiek aktualizēts svara nomešanas jautājums, uz Ziemassvētku laiku, lai tiktu kleitā, uz vasaras sākumu, lai labi izskatītos peldkostīmā, viņa piebilst. "Arvien vairāk parādās sociālajos tīklos dažādi speciālisti, kas īstenībā ir pseidospeciālisti. Viņiem nav atbilstošas izglītības, kas secīgi noved pie tā, ka tad, kad tu zini mazāk, tev nav bail. Bieži tas, ko sola, var būt arī veselībai bīstami un kaitīgi, attiecīgi ļoti kritiski jāizvērtē, kas ir tas speciālists, pie kura vēršamies, lai viņš palīdzētu uzlabot veselību un dzīvi," analizē Guna Bīlande. Viņa arī norāda, ka visbiežāk šiem cilvēkiem nav arī atbilstošas izglītības, parasti tie ir mēneša kursi kaut kur, kas iedod kaut kādu diplomu, ko pats mājās varētu uzzīmēt. Tā nav medicīniska izglītība, nav arī sapratnes par bioķīmiskiem procesiem, pataloģijām, slimībām. Cilvēks nesaprot, "uz kurieni braucam". Juta Pomeranceva aicina paskatīties cilvēku, kas piedāvā kādus pakalpojumus, izglītību.  "Cilvēkiem, kuri uzņemas strādāt ar tavu veselību, ir jābūt medicīniskai izglītībai. Ir attiecīgi reģistri, kur var pārbaudīt konkrēto speciālistu, vai tādu izglītību ieguvis," norāda Juta Pomeranceva. "Bieži šie kouči, treneri, viņiem ir  Parasti  1-2 mēnešu kursi un viņi balstās uz savu pieredzi. Tas mums ļoti patīk, jā, man agrāk bija liekais svars, es aizgāju pie desmit ārstiem, man neviens nevarēja palīdzēt, tagad man ir sava metode. Tas mani ļoti uzrunā, tur jūtos sadzirdēts, viņš varbūt būs empātiskāks, ieklausīsies manī un palīdzēs. Ja  kaut kas noies greizi kādā brīdī, tas cilvēks neuzņemsies atbildību."  Latvija par uzturu var konsultēt uztura speciālisti un ārsti-dietologi. Tās ir ārstniecības personas, kas ieguvušas medicīnisko izglītību, reģistrētas Veselības inspekcijā un tās mājas lapā var pārbaudīt, vai cilvēki var šo praktizēt.

Iepirkšanās internetā būtu ērta un viegla, ja vien nebūtu krāpnieku izliktie āķi un tīkli, uz kuriem, īpaši pirmssvētku laikā, var viegli uzrauties un iekrist. Par to, kā izvairīties no naudas zaudēšanas, pērkot Ziemassvētku dāvanas internetā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Drošības jautājumus atgādina CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un sertificēts datu aizsardzības speciālists Deniss Čalovskis. Pirms atgādināt, kadroši gādāt dāvanas, Elviss Strazdiņš skaidro aktuālo telefonkrāpniecības gadījumu. "Zvana telefona operators, saka, ka tūlīt numurs tiks bloķēts telefons. Tālāk jau cilvēkam tiek prasīts personas kods, ja gadījumā krāpnieks to nezina, bet dažreiz krāpnieks zina un nemaz neprasa," stāsta Elviss Strazdiņš. "Krāpnieks noskaidro operatoru, kurš ir šim te upurim, kuram viņš zvana, un tad ievada viņa personas kodu zvana laikā attiecīgā operatora mājaslapā. Attiecīgi šim cilvēkam uz Smart ID atnāk pieprasījums no tā operatora. Cilvēks domā, ka tiešām viņš šobrīd runā ar operatoru. Un ja viņš apstiprina Smart ID pieprasījumu, krāpnieks iekļūst šī cilvēka profilā operatora lapā un tur tālāk jau viņš var nomainīt SIM karti, tātad atslēgt esošo SIM un pieslēgt savu eSIM. Un tajā brīdī pēc kaut kāda laiciņa tiešām šim upurim pazūd sakari telefonā, kas to visu padara super ticamāku.  Bet tā ir tikai tāda mazā sākuma daļa tai visai krāpšanai, jo pēc tam parādās vēl policists, kurš sāk stāstīt kaut kādu bezsakarīgu stāstu par aizdevuma paņemšanu uz viņa vārda, pieslēdzas bankas darbinieks, pieslēdzas vēl arī, iespējams Smart ID, tie scenāriji variē. Bet kāpēc ir tik daudz cilvēku un kāpēc ir tik daudz informācijas, dažādi iesniegumi, vēl kaut kas? Tā ir klasiska sociālās inženierijas taktika, ko pielieto krāpnieki, lai vienkārši uzgrūstu cilvēkam tik daudz informācijas, ka viņš vairs nespēj orientēties tajā visā. Un lai ātrāk tas viss beigtos, viņš vienkārši saka: ņemiet, dariet visu, dod visus savus datus, apstiprini visas pieejas, jo viņš grib ātrāk tikt no tā visa laukā. Bet ar katru jauno informācijas devu, ko viņš atdod krāpniekam, viņš visu situāciju padara vēl sliktāku." Elviss Strazdiņš ir neapmierināts, ka publiski ir iespēja uzzināt, kurš operators ir kuram tālruņa numuram, tāpat krāpnieki var salīdzinoši vienkārši noskaidrot cilvēka personas kodu. Ja cilvēku ir apsēduši krāpnieki, Elvisa Strazdiņa ieteikums ir mainīt tālruņa numuru. Gints Mālkalnietis mudina vienkārši nerunāt. "Viņi piefiksē. Ja jūs esat gatavs sākt runāt un izejat uz kontaktu, viņi atzīmē jūs kā potenciālo upuri un jums zvanīs tikai vairāk. Tāpēc, jo ātrāk jūs metīsiet nost jā, OK, teiksim, Elvis pēta tās shēmas, viņš parakstās uz to. Bet jums kā lietotājam - nē vienkārši pārtrauciet. Jo ātrāk, jo mazāk runāsiet, jo mazāk interesantas jūs būsiet," atzīst Gints Mālkalnietis. Ja tiešām cilvēks uzķēries uz krāpniecisko zvanu un sakari tomēr pazūd, Elviss Strazdiņš iesaka:  jāsazinās ir ar savu tiešo pakalpojumu sniedzēju: ja tas ir izkrāpts "Facebook" profils vai "Instagram", tad sazinieties ar viņu, ja tā ir izkrāpta nauda, sazinieties ar banku, ja tas ir izkrāpts telefons, tad ar operatoru; tad uzreiz uz policiju. Un pēc tam, protams, ziņojiet arī CERT.LV.; ja jums paliek vēl bišķiņ laika, tad atsūtiet sociālajos tīklos Elvisam Strazdiņam.

Raidījumu esam veltījuši kosmosam, konkrētāk ķibelēm, likstām un ikdienas sadzīves grūtībām, kas sagaida cilvēkus, dodoties planētas Zeme orbītā. Varbūt esat dzirdējuši, ka kosmosa aparāta "Starliner" tehnisko problēmu dēļ Starptautiskajā kosmosa stacijā uz krietni ilgu laiku atstāti divi astronauti. Misija, kurai bija jāilgst vien nedēļu, izvērtusies daudzos garos mēnešos un šogad Ziemassvētkus astronauti svinēs ar skatu uz Zemi no orbītas. Vai šādi gadījumi ir bieži cilvēka vadītās misijās un kādas nedienas vēl skārušas astronautus mums tuvajā izplatījumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti, IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Pirms tam meklējam atbildes uz jautājumu, kas rodas daudziem, iedomājoties sevi slēgtā šaurā telpā mēnešiem ilgi - kā tikt galā ar klaustrofobiju? Bailes no slēgtām telpām jeb klaustrofobija piemīt aptuveni 12 % pasaules iedzīvotāju. Nereti šī  kaite nāk roku rokā  ar citām fobijām. Kā noteikt to, vai nepatika iekāpt liftā vai ieiet pagrabā ir tikai bailes vai tomēr nopietnāka diagnoze, kā klaustrofobija izpaužas un kā to ārstē, skaidro psihiatrijas profesors Māris Taube. Klaustrofobijas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda „claustrum” – aizvērt, aiztaisīt un grieķu valodas vārda „phóbos” – bailes. Šī kaite ir klasificēta kā psihiska saslimšana, tā ir neirotisko traucējumu grupa, kura ietilpst trauksmes stāvokļi, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra „Veldre” vadītājs Māris Taube. Cilvēku pārņem panika, ja viņš atrodas liftā, pagrabā, tunelī, šaurās slēgtas telpās bez logiem, alās arī vilcienā un lidmašīnā. Tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju, šādās situācijās paātrinās sirdsdarbība, var būt reibonis, slikta dūša, apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, drebuļi, kustību koordinācijas traucējumi.  Vai tiešām tas, ka bērnībā kāds no mums  ir iesprūdis liftā, vai  pārpratuma pēc vai tīši ticis ieslēgts skapī vai vannasistabā, var radīt iepriekšminētos traucējumus?      

Latvijas Dabas fonds šajos mēnešos vairākās pašvaldības rīko diskusijas par to, kas dabā vērtīgs un kā mēs to izsakām naudā un dažādos labumos. Formulējums sarunai par dabas kapitālu un ekosistēmas pakalpojumiem iespējams skan atsvešināti, bet aicinām diskutēt un aizdomāties par dabas vērtību. Kas ir dabas kapitāls un ekosistēmu pakalpojumi? Kā tos aprēķina un vai dabas vērtību izsakot naudā, mēs vairāk iegūstam vai zaudējam? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidra Latvijas Bankas Ilgtspējas vadītājs Edvards Kušners un Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka. Klinta Kārkliņa izstrādā enerģijas dzērienu no egļu pumpuriem Domājams, ka daudzi ir dzirdējuši par priežu, bērzu, egļu, upeņu un vēl vairāku augu pumpuriem, kas pavasarī ir jaudīga vitamīnu deva ikvienam. Neformālā gaisotnē radusies ideja un ērta pieeja vajadzīgajiem kokiem realizējās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas  tehnoloģijas fakultātes studentes Klintas Kārkliņas maģistra darbā „Egļu pumpuru un auksti pagatavotas kafijas enerģijas dzērienu izvērtējums”. Iztaujājam Klintu par darbu pie šī dzēriena izveides,  kā arī interesējamies par tām vērtīgajām uzturvielām un vitamīniem, kas rodamas egļu pumpuros. Jaunā pētniece skaidro, ka egļu pumpuros ir daudz C vitamīna, kā arī E vitamīns, dažādi minerāli, ir arī vairākas īpašības, kas jāpēta daudz dziļāk. Taču viņas ideja ir par egļu pumpuru izmantošanu pārtikā, konkrēti dzēriena izstrādi. "Gribējās sākt ar vienkāršāko, kas būtu pumpuru, kuru tu pats vari iemaisīt krūzītē, uzliet karstu ūdeni, pienu, samaisīt, izdzert. Beigās aizgāja pavisam citā virzienā. Es izdomāju, es no viņiem varētu izspiest sulu, es viņus varētu izmantot enerģijas dzērienos vai sulu dzērienos, protams, ievērojot ieteicamās devas, balstoties uz viņu un ķīmisko sastāvu, tas primārais, ka tie simts grami ir puse no C vitamīna devas. Ņemot vērā, ka nedzer tikai tos dzērienus, ēd arī kaut ko citu un to C vitamīnu uzņem arī kaut kur citur, nevis tikai no turienes. Tāpēc viss kaut kā aizgāja pie enerģijas dzēriena. "Sajaucu nedaudz egļu sulas, kas būtu vitamīns, nedaudz parasto sulu, kas būtu vairāk dabiskais saldinātājs, plus krāsa nedaudz uzlabojas. Ja es vēl pievienotu kafiju, būtu kofeīns un enerģijas lādiņš," atklāj Klinta Kārkliņa. Šajā dzērienā nav cukura, bet tie, kas ikdienā lieto enerģijas dzērienu un garšojuši šo, atzinuši, ka ir "ir baigi labi". "Egles nedaudz Ziemassvētku noskaņu karstā vasaras dienā," atklāt Klinta Kārliņa. Kā tad garšo šis dzēriens? Pētniece stāsta, ka egļu pumpuram ir nedaudz citrusa atspirdzinoša garša, gluži kā sajūta, ka ēstu citrona šķēli. Dzērienā ir līdzīgi, varbūt nedaudz maigāks. Maija sākumā vāc egļu pumpurus, tikai jāatceras ievākt no kokiem, kas aug vismaz 100 metrus no ceļa, un nevākt vairāk par 6% no koka, lai netraucētu viņa augšanu. Sulu var spiest uzreiz vai pumpurus uzglabāt saldētavā.  "Sākumā tiek sajaukta kafija ar parasto sulu. Enerģijas dzērieniem tika izmantota auksti pagatavota kafija, tajā salīdzinoši vairāk kofeīna nekā karsti pagatavotā kafijā. Plus viņa arī nav tik skāba. Tad tiek pievienota augļu sula, kas manā gadījumā bija apelsīnu sula un ābolu un aroniju sula, kas gan krāsas ziņā, gan garšas ziņā diezgan labi sagāja kopā kafiju. Tad tika iemērīti trīs grami no kopējā daudzuma egļu pumpuru sulas. Tad viņš tiek atšķīdināts, uzkarsētas, sapildīts un viss," stāsta Klinta Kārkliņa. Grūti pateikt, kad šāds enerģijas dzēriens parādīsies ražošanā, bet jau tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes  Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes studente Klinta Kārkliņa ir apņēmības pilna turpināt egļu pumpuru pētījumus.

Vai astoņzobu mizgrauža dēļ nākamajos Ziemassvētkos varam palikt bez eglītes? Noteikti nē, bet no šīs vaboles stipri cieš veco egļu meži. Lai ierobežotu tās izplatību, no 1. aprīļa meža nozarē izsludināta ārkārtas situācija.  Kā tas ietekmē mežu īpašniekus un citus sabiedrības locekļus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro uzņēmuma "Ziemeļlatvijas meži" valdes loceklis Kristaps Jēkabsons, Latvijas mežu īpašnieku biedrības padomes loceklis un AS "Latvijas finieris" padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Agnis Šmits. Ierakstā dodammies uz Tukuma novadu. Kopā ar Tukuma apgaitas mežzini staigājam pa mežu, kur astoņzobu mizgrauzis pamatīgi apskādējis simtgadīgu egļu audzi. No 1. aprīļa ir stājušies spēkā saimnieciskās darbības ierobežojumi egļu mežaudžu A, B un C aizsardzības zonās, lai ierobežotu egļu astoņzobu mizgrauža izplatību mežos. Valsts meža dienests informēja, ka ierobežojumi attiecībā uz egļu mežaudžēm noteikti laikā no 1. aprīļa līdz 31. augustam.

Pastaiga vai citas vieglas aktivitātes, iespējams, šādas varētu būt domas 26. decembra rītā. Bet var arī padomāt par pašu gatavotu maltīti. Kāds pārmetīs - atkal būs jāēd. Kāpēc ne - pāris stundu eksperimenti virtuvē un varbūt taps kaut kas, līdz šim vēl neizgaršots. Lai rosinātu kulinārās fantāzijas lidojumu, raidījums Kā labāk dzīvot viesos aicinājis pavārus. Padomus sniedz "Pavāru mājas" šefpavārs Ēriks Dreibants, "Gastronome" šefpavārs Ingmārs Ladigs un ceptuves "Čau" īpašnieks un pavārs Kaspars Alksnis. Un ja nenoderēs šajos svētkos, varēs izmēģināt citās brīvdienās. Ieteikumi no profesionāļiem arī par to, kādu pannu ņemt līdzi mežā.    

Ziemassvētki un Jaunais gads hokeja sabiedrībā tiek atzīmēti īpašā gaisotnē – ar pasaules čempionātu junioriem. Trešo gadu pēc kārtas elitē jeb desmit spēcīgāko komandu pulkā būs arī Latvijas U20 izlase. Kopā ar pavasarī pasaules čempionāta bronzu ieguvušo treneri Raimondu Vilkoitu šķetināsim mūsējo izredzes, izcelsim līderus un runāsim par junioru hokeja specifiku. Podkāstu Ārpus kadra atbalsta Aizdevums.lv

Čerkstošs radio aparāts, traucētas iespējas kādam piezvanīt, tad pēkšņi klausules otrā galā runātāju var slikti dzirdēt vai arī saruna pavisam pārtrūkst – ne viens vien būs saskāries ar to, ka rodas sakaru traucējumi. Ņemot vērā, cik plaši ir radio sakari, arī traucējumu klāsts ir visai plašs. Sava lomā tajā ir arī sliktas kvalitātes iekārtām, kuru dēļ speciālistiem nākas lauzīt galvas un atgādināt cilvēkiem, ka jāiegādājas labas kvalitātes prece. Par radio sakaru traucējumiem, radioiekārtu atbilstību un aicinājumu cilvēkiem apdomāt, kas tiek likts iepirkumu grozā, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro VAS “Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču uzraudzības departamenta Atbilstības novērtēšanas nodaļas vadītājs Māris Čamans un viņa kolēģis - Radiofrekvenču monitoringa un kontroles nodaļas vadītājs Lauris Labanovskis. Aizvien straujākiem soļiem tuvojas Ziemassvētki, un bieži vien gadās, ka dāvanu grozos nonāk arī kādas iekārtas - viedtālruņi, viedpulksteņi un pat televizori. Iekārtas darbinām mājās, darbā, skolā, un cilvēks ar telefonu un bezvadu austiņām pats ir teju kļuvis par staigājošu iekārtu. Bet, ja iekārtu daudz un kāds nezināšanas pēc vai tīšām, izpakojot ierīci vai uzstādot to, kaut ko izdarījis nepareizi, tad ierīce var sākt niķoties un pat radīt traucējumus citiem. Laibūtu pārliecināti, ka iegādātās preces ir drošas un ka sakari vienmēr būs labi, skaidrojam, kā par to pārliecināties un cik plaša kopumā ir radiosakaru pasaule.] VAS "Elektroniskie sakari" gada izskaņā īsteno kampaņu ''Lūdzu, netraucē!'', lai vērstu sabiedrības uzmanību uz nepieciešamību pārliecināties par radioiekārtu atbilstību pirms to iegādes, lai neradītu traucējumus.     

Svētki ne vienmēr ir tikai priecīgi notikumi. It īpaši Ziemassvētki un gadu mija. Problēmas var sagādāt dažādās gaumes, kā svinēt, vilšanās par notiekošo, pienākuma sajūta, kuras dēļ darām to, ko paši nemaz nevēlamies darīt, dāvanu tēriņi un klapatas to sagādē vai "kur tās likt". Kādam svētkos ir drīzāk skumīgi, nekā priecīgi. Citam svētkos apskrienas dūša no ģimenes kārtējās kasīšanās vai pat drāmas. Kad Cilvēkjaudas auditorijai jautāju, kas uztrauc vai sāp gaidāmo svētku sakarā, saņēmu daudz atbilžu.Ko darīt nevieglajās situācijās, lai svētki "neiznes smadzenes", bet ir patīkamāki, nekā līdz šim, es jautāju psiholoģijas zinātņu doktorei un kognitīvi biheiviorālajai terapeitei, supervizorei Diānai Zandei. Viņas skaidrojumi varētu ne tikai iedot idejas, kā risināt sarežģījumus, kas saistīti ar svētkiem, bet pat noslēgt mieru ar tiem. Tagad man ir vēl lielāks pamats visiem klausītājiem vēlēt: "Gaišus svētkus!"Šī ir jau trešā saruna ar Diānu Zandi. Pirmā bija par drošu piesaisti un tās ietekmi uz cilvēka dzīvi, bet otrā - kā veidot veselīgākas attiecības ar saviem vecākiem.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:2:58 “Svētki ir daļa no dzīves, uz tiem attiecas tieši tie paši principi”9:01 “Ģimene strādā pēc sistēmas principa” – kāpēc kopā sanākšana svētkos bieži vien beidzas ar konfliktiem21:47 Metodes, kā saglabāt mieru situācijās, kas draud beigties ar emocionālu sprādzienu37:43 “Neuzstādīt nevienam notikumam dzīvē obligātības pieskaņu”39:47 Sezonalitāte un grūtsirdība, kā to pastiprina uzsvērtais priecāšanās uzstādījums41:45 “Jūtas ir īstas, bet jūtas nav fakti” – risinājumi, ja svētku laikā jūties bēdīgi49:30 Kā nejusties vainīgam, ja vēlies priecāties53:11 “Bērni nav vecāki saviem vecākiem” – kā atrisināt vientuļo vecāku jautājumu svētkos58:54 Ieteikumi, kā neiekrist sevis žēlošanā, ja svētkos esi viens1:08:58 Mana māte, tava māte, vīra māte, sievas māte – saspringtu situāciju izrullēšanas varianti1:16:54 Jautājums, ko sev ir vērtīgi uzdot, par katriem svētkiem1:21:52 “... tie gudrie nāca un dāvināja. Vai mēs atceramies, kāpēc mēs vispār dāvinām dāvanas?”1:26:50  Idejas un risinājumi, lai dāvanu jautājums šajos Ziemassvētkos būtu vairāk priecīgs un mazāk mokošs1:31:12 Ieteikumi, kā praktiski un emocionāli atrisināt situācijas, kad tev uzdāvina lietas, kas galīgi neiet pie sirds1:40:42 Dāvanas kā mīlestības valoda – vai tā piemīt katram cilvēkam1:47:46 Svētki un alkohols. Kā risināt situācijas ar pārmēru iereibušiem tuviem un tālākiem radiniekiem1:55:41 Neiekrist ilūziju valgos par ideālajiem svētkiemBez Cilvēkjaudas fanu finansiālā atbalsta mēs nevaram turpināt podkāstu. Mēs to saņemsim, ja tu pieteiksies uz nodarbības ierakstu par to, kā izveidot savu jaudas rokasgrāmatu, lai uzturētu iekšējo spēku un dzīvesprieku. Piesakies: cilvekjauda.lv/izveido-rokasgramatu un esi atbalsts, lai Cilvēkjauda arī turpmāk visiem ir pieejama bez maksas. Bez Cilvēkjaudas fanu finansiālā atbalsta mēs nevaram turpināt podkāstu. Mēs to saņemsim, ja tu pieteiksies uz nodarbības ierakstu par to, kā izveidot savu jaudas rokasgrāmatu, lai uzturētu iekšējo spēku un dzīvesprieku. Piesakies: cilvekjauda.lv/izveido-rokasgramatu un esi atbalsts, lai Cilvēkjauda arī turpmāk visiem ir pieejama bez maksas.