POPULARITY
"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem". Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta. Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas. Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.
Stāsta Saulkrastu novada Kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane Tā bija Karlīne Damroze, dzimusi Krauklis, kuru viņš satika Rīgā, bet kura bija viņa novadniece. Karlīne dzimusi pavisam netālu no Kalna Kaibēniem, kur Reinis Kaudzīte strādāja par skolotāja palīgu un vēlāk par skolotāju, un arī pavisam netālu no Mādariem, kur Reinis bija dzimis. Karlīnes dzīve nebija vienkārša. 20. gs. sākumā, kad Reinis Kaudzīte viņu sastop Rīgā, Karlīne ir šķīrusies, ieguvusi izglītību un strādā par vecmāti. Reinis nerunā par mīlestību. Sastopot Karlīni, viņš saka: "Karlīnīt, uzadi man zeķes, pirktas negribu… Karlīnīt, uzšuj man kreklu, pirktu negribu..." Galu galā Reinis lūdz: "Nāc mani apkopt!" Viņi dzīvo Mežaparkā, Kaizervaldē, īrē tur vairākas istabas. Pēc tam dodas uz Siguldu, tad – uz Cēsīm, kur nolemj celt māju, bet galu galā sastrīdas un Karlīne dodas uz Skujeni pie savas māsas. Reinis ir gatavs pavadītājs! Sēžas ratos, nodzīvo gandrīz nedēļu pie Karlīnes māsas. Kopā dzied, uzspēlē kārtis un atvadās. Karlīne Skujenē iekopj mazu dārziņu. Kādu dienu viņa redz – Reinis nāk pār lauku, mētelis pār elkoni… Garām nācis… Kad pienācis jau rudens un Reinis savus apciemojumus atkārtojis vairākkārt, viņš Karlīnei saka: "Es redzu, ka tev liels prieks uz tavu dārziņu. Nu tad gādāsim sev mājiņu un dārziņu!" Reinis Kaudzīte kopā ar Karlīni Damrozi dodas uz Neibādi un ar ko gan citu, ja ne tvaikoni "Neibāde"... Viņi ierodas Pēterupē Bīriņu krogā (kas tagad pārtapis par kristīgo patversmi "Betānija") un no balkona Reinis ierauga kādu māju. Viņš saka: "Ja tāda māja būtu pārdodama, es to pirktu noteikti!” Galu galā viņi nopērk māju turpat līdzās noskatītajai un Karlīne drīz vien kļūst par šīs mājas īpašnieci. 1914. gada novembra apdrošināšanas polisē, kur māja ir apdrošināta par 3000 rubļu, kā īpašniece tiek jau norādīta Karlīne Damroze. Apdrošināšanas polise nav nejaušība, jo Reinis Kaudzīte ir apdrošināšanas idejas īstenotājs Vidzemē. Kopā ar Stērstu Andreju viņi sagatavo pirmos apdrošināšanas noteikumus, kurus uzraksta Reinis, bet Stērstu Andrejs, kurš studējis Tērbatā, pārraksta šos noteikumus juridiskā valodā. Karlīnes dzīve nav vienkārša arī kopā ar Reini, lai gan Reinis saka: "Ar mani tev būs viegli: brokastis es ēdu tikos, pusdienas – tikos un vakariņas tikos…" Rakstīdams viņš parasti sēž zeķēs un tad, aizdomājies, izskrien dārzā vairākas reizes. Un tad Reinis Kaudzīte Karlīnei saka: "Tu visādi citādi laba, tikai pārāk tīrīga: uz to tīrīšanos vien stāvi." Kad, pastaigājoties pa Neibādi un Pēterupi, Karlīne ieskatās skatlogos, vēloties nopirkt kādu grāmatu vai laikrakstu, Reinis saka: "Ko niekus! Citi tikai pārgremo citu domas, paši nekā uzrakstīt nevar. Tur nekā nav! Nav ko lasīt…" Kad Reinis Kaudzīte sajūt, ka viņa mūžs tuvojas noslēgumam, viņš dodas savā pēdējā ceļojumā. Ir apceļota Eiropa, ir apceļota Krievija, ir apceļoti dienvidi, bet šajā pēdējā ceļojumā Reinis Kaudzīte dodas uz Kalna Kaibēniem. Un Karlīne gan kā Pirmā pasaules kara laikā, gan arī Reiņa ciemošanās laikā, paliek Pēterupē. Viņa gan parasti raksta tā smalki – "Neibāde", jo tā skan labāk. Šeit jāpiebilst, ka Bīriņmuižai piederošā Pēterupe un Neibāde šodien ir Saulkrastu pilsētas daļas. Reinis Kaudzīte aiziet mūžībā Kalna Kaibēnos 1920. gadā. Karlīne saņem ziņu, steidzas uz bērēm, bet nepaspēj. Kad viņa ierodas Vecpiebalgā, viņas atmiņās skan: "Kamēr sameklēju zirgu, vedēju, kamēr aizbraucu, mans Kaudzīte jau zem zemes. Parunāju gan ar Matīsu (Matīss Kaudzīte, Reiņa Kaudzītes brālis, rakstnieks I.A.), tas tāds žēlīgs bija." Taču šī nožēla Karlīnei iet līdzi tāpat kā runas Vecpiebalgā un Pēterupē, ka Karlīne esot likusi vien Reinim kazu ganīt un neko labu viņš no viņas nav sagaidījis. Tas viņai rūgti sāp. Pēc Reiņa nāves Karlīne atsāk savu vecmātes arodu. No 1921. līdz 1922. gadam, kā tas ir redzams viņas bērnu saņēmējas dienasgrāmatā un vēl arvien ir saglabājusies, Karlīne visā Pēterupes apkārtnē – Bīriņos, Sējā, Pēterupē, Skultē – ir pieņēmusi gandrīz 100 bērnus. Tas nozīmē, ka gada laikā viņa ir devusies uz dzemdībām katru trešo, ceturto dienu. Karlīne Damroze bija arī ļoti aktīva Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībniece. Viņa sniedza padomus sievietēm gaidībās, stāstīja par bērnu apkopšanu, veselību, rīkoja Ziemassvētku bazārus, cepa piparkūkas, ziedoja naudu un – galu galā – pat norunāja tautasdziesmas kādā sarīkojumā. Karlīnes savāktās tautasdziesmas arī šobrīd ir atrodamas Latviešu folkloras krātuves vietnē garamantas.lv. Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībnieces nesaņēma apsveikumus 8. martā un nesvinēja šo dienu, bet viņu darbība Pēterupē un tās apkārtnē bija īstena sieviešu kopdarbība, apvienošanās un solidaritāte. Un par to pateicība arī Karlīnei Damrozei – Reiņa Kaudzītes dzīvesbiedrei.
Kad pirms trim gadiem sākās Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā, iespēju jelkā palīdzēt ukraiņiem meklēja daudzi. Krišjāņa Barona muzejs Rīgā kļuva par vienu no vietām, kur dzimteni pametušie ukraiņi varēja satikties, neformālā gaisotnē spert pirmos soļus latviešu valodā un iepazīt Latviju caur kultūru un tradīcijām. Šo misiju muzejs turpina arī pašlaik, pulcējot ukraiņus uz sarunvalodas klubu un rīkojot kopīgas ekskursijas, kuru kulminācija būs kopīga Jāņu svinēšana Piebalgā. „Tā ir abpusēji bagātinoša pieredze,” saka muzeja direktors Andris Ērglis. Krišjāņa Barona muzejs otrdienas vakarā dūc kā bišu spiets. Vairāk nekā divdesmit ukraiņu mazās grupiņās diskutē par latviešu tradīcijām. Un dara to latviešu valodā. Šādā sarunu formā, caur smiekliem, muzeja direktoram Andrim Ērglim un vienam otru iedrošinot, Barona muzejs īsteno jau ceturto projektu ar mērķi palīdzēt ukraiņu bēgļiem Latvijā justies mājīgāk. Reizēm viņi kopā pat uzdzied. Krišjāņa Barona muzeja direktors Andris Ērglis atceras, ka pirmie pasākumi ukraiņu atbalstam notika jau tūlīt pēc kara sākuma, kad visi meklēja, kā palīdzēt. Trīs gadu laikā Krišjāņa Barona muzejs īstenojis jau četrus pašvaldības un Eiropas Savienības atbalstītus projektus – „Dārtas skola” aicināja ciemos ukraiņu ģimenes, „Krišjāņa skola” uzrunāja tieši ukraiņu jauniešus, pēc tam sekoja projekts „No Jāņiem līdz Ziemassvētkiem”, kas iepazīstināja ar gadskārtu tradīcijām, stāsta Andris Ērglis.
26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā. Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo, ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles. Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.
Annas Brigaderes pasaku luga "Sprīdītis" Valmieras teātra interpretācijā piedāvā aizrautīgu aktieru izspēlēšanos kā enerģijas bumbu. Tēlu pētniecība un etīdes ir bijis veids, kā iedzīvoties Annas Brigaderes radītajā tēlu telpā. Pēc pirmizrādes saruna ar aktieriem Rūdi Bīviņu (Sprīdītis) un Rihardu Jakovelu (Lutausis), kā arī ar kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un kustību mākslinieci Lindu Mīļo, studijā tiekamies ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu. ""Sprīdītis" - jo mani interesē pieaugšanas stāsti," lugas izvēli atklāj Reinis Suhanovs. "Arī "Pazudušajā dēlā" - vecāku un bērnu attiecības un bērnu palaišana dzīvē. Ja "Pazudušajā dēlā" tās jau ir sekas kaut kādai noteiktai audzināšanai, "Sprīdītis" lieliski parāda, cik Brigadere šo darbu veidoja pēc iniciācijas pasakām. Mēs nezinām īsti, kādi bijuši iniciācijas rituāli, bet skaidrs ir tas, ka bērniem bija jāizdzīvo diezgan nežēlīga, iespējams, tā bija maskarāde un jāsastopas ar to diezgan agrā vecumā, ka pasaule mēdz būt nežēlīga un ka katram ir jāspēj arī agrā vecumā uzņemties atbildību. Man pašam kā tēvam, kas audzina divus bērnus, tie ir lieli jautājumi - kā palaist bērnu pirmoreiz, piemēram, ar tramvaju uz skolu. Tā šķiet maza izvēle, bet, ja mēs šīs lietas saviem bērniem nepiedāvājam, viņiem arī pēc tam vēlāk ir ļoti grūti izdarīt izvēles un sarežģītās situācijās adekvāti reaģēt." 1903. gadā Rīgas Latviešu teātris vērsās ar aicinājumu pie Annas Brigaderes (1861-1933) tulkot kādu lugu, kas būtu noderīga Ziemassvētku iestudējumam, kas domāts visai ģimenei. Rakstniece tomēr izšķīrās par oriģināldarba rakstīšanu, un tapa pirmā no viņas populārajām pasaku lugām Sprīdītis, kas izpelnījās lielu ievērību. Jau vairāk kā simt gadus Brigaderes radītais stāsts par ņipro, zinātkāro, nesavtīgo puiku ar lielo dūšu piedzīvo aizvien jaunas interpretācijas. Bet vai sirds ir kā dimanta oliņa? Lai pamodinātu nedaudz iemigušo sirdi un aplauztu lepnības radziņus, Sprīdītim ir jāpārvar visvisādi šķēršļi, sargājot Vēja mātes dēlus, atbrīvojot mežā apmaldījušos bērnus no Lutauša, uzveicot atjautībā Sīkstuli un visbeidzot – pieveicot pašu velnu. Tikai tad nāk atalgojums – saprašana, ka laime nebij' jāmeklē nemaz tik tālu. "Sprīdītis" režisoram Reinim Suhanovam ir personīgs darbs par atgriešanos. Vērīgākie varēs pamanīt, ka Suhanova Sprīdītis labi sader pārī ar viņa iepriekšējo iestudējumu Valmieras teātrī – Blaumaņa "Pazudušo dēlu", taču šis būs stāsts ar laimīgām beigām. Sprīdītis atšķirībā no Krustiņa atradīsies!
Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm. Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību. Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”. Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.
Gada pirmajā raidījumā kā allaž iepazīstam šī gada putnu! Kur tas sastopams, kāds ir tā dzīvesveids un ar ko īpašs un neparasts putnu pētniecībā tieši šis putns? Stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Oskars Keišs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības Cēsu grupas organizatoriskā vadītāja Agnese Gaile. Mājas strazds ir 2025. gada putns Latvijā. Parasts putns, taču jau 50 gadus to skaits Eiropā sarūk. Šie putni mīt arī Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē, kur jūtas labi, bet tur tā ir invazīva suga. Pie mums šo putnu skaits samazinās. Tāpat ir Ornitoloģijas biedrībai ir projekts par šo putnu, tāpēc arī ierosināts šo putnu izraudzīt par gada putnu. Un ierosinājums guvis atsaucību. Mājas strazds ligzdo koku dobumos un arī cilvēka veidotos putnu būros. Latvijas Ornitoloģijas biedrība šogad piedāvās izglītojošu lekciju un padomus būru izgatavošanā un izlikšanā. Materiāls būriem jāsagādā pašiem. Vēl būs arī Gada putna zīmējumu konkurss, kuru izsludinās janvārī. Mājas strazds ir pirmais putns, ar kuru jau 1899. gadā Dānijā aizsākās putnu gredzenošana, lai noskaidrotu mājas strazda gaitas ziemā. Kopš 2020. gada LU MDZF Bioloģijas institūtā ornitologa Oskara Keiša vadībā notiek mājas strazdu ligzdošanas un migrāciju padziļināta izpēte, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Šīs izpētes laikā mājas strazdi tiek aprīkoti ar ģeolokatoriem un gredzenoti ar krāsainiem gredzeniem. Ja izdodas novērot putnu ar krāsainu gredzenu, ikviens ir aicināts ziņot pētniekam, rakstot uz e-pastu oskars.keiss@lu.lv. -- Zinātnes ziņas Gada iesākumā zinātnes tīmekļa vietnēs pieejamas dažādas prognozes par to, kādās jomās šogad virzīsimies uz priekšu. Tā noteikti nebūs medicīna vien, bet arī astronomija, mākslīgā intelekta iespējas un daudz kas cits. Ja runājam par mākslīgo intelektu, vietnē “Nature” pieejama publikācija par to, ka mākslīgā intelekta revolūcijai sāk pietrūkt datu. Vietnē “Nature” arī kāds pavisam nesens stāsts par mākslīgā intelekta iespējām. Mākslīgais intelekts, ko precīzāk būtu jādēvē par mākslīgajiem neironu tīkliem, varētu atšifrēt senos tekstus, kas ietverti gan apdegušos seno romiešu tīstokļos, gan drūpošās plāksnītēs ar ķīļrakstu, un tas neapšaubāmi sniegtu pētniekiem datus vairāk, nekā viņiem jebkad bijis. Vietnē “LiveScience” lasāms raksts par to, ka zinātnieki joprojām pilnībā nesaprot, kāpēc dažām planētām ir simtiem pavadoņu, bet citām nav neviena. Ir lietas, kas ir zināmas labi, taču par tām stāstīt ir un būs nepieciešams vienmēr. 2024. gada nogale iezīmējusies ar to, ka apritējuši 80 gadi kopš traģiskākajām epizodēm Latvijas vēsturē - tās bija Ziemassvētku kaujas Lestenes un Džūkstes apkārtnē jeb Trešā Kurzemes lielkauja. Līdz 5. janvārim un tad vēl no 9. līdz 11. janvārim iespējams apmeklēt “Ziemas naktis” Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā.
Mācītāja Egona Muduļa sprediķis par Lūkas evaņģēliju (2:15-20)
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Donald Macleod visits the city of Riga to experience the seasonal music and Christmas traditions of Latvia – a country overflowing with choral excellence. Music Featured:trad.: Kaladô (arr. J. Vaivods) Dubra: Duo Seraphim Dubra: In Nativitate Domini (excerpts) anon.: Res est admirabilis Dubra: Te Deum Pēteris Butāns: In the Beginning was the Word Praulinš: Missa Rigensis: Credo Dubra: Mystery of His Birth Vasks: The Fruits Of Silence anon.: Gaude Maria Dubra: Hail, Queen of Heaven Dubra: Hodie Christus natus est Vasks: Missa for Mixed Choir and String Orchestra, II. Gloria Trad. Budēlīša Ziemassvētki / A Mummer's Christmas (excerpts) Praulinš: Cantate Domino Praulinš: Ziemsvetki Jaunaja Pasaule / Latvian Solstice in the New World Ešenvalds: In the bleak midwinter Ešenvalds: Stars Ešenvalds: Northern Lights Ešenvalds: Rivers of Light Vitols: The Dwarves and the Old Man of the Forest Vasks: Plainscapes (extract) Vasks: Piedzimšana / Birth Trad. Pūtiet guni Praulinš: Mass and Interludes “L'homme armé”: Hosanna in excelsis Ešenvalds: O Emmanuel Vitols: Gaismas Pils / Castle of Light Praulinš: Mass and Interludes “L'homme armé”: Pater sanctificetur Vasks: String Quartet No. 3: I. Moderato Ešenvalds A Christmas Legend / Ziemassvētku leģendaPresented by Donald Macleod Produced by Chris Taylor for BBC Audio Wales & WestFor full track listings, including artist and recording details, and to listen to the pieces featured in full (for 30 days after broadcast) head to the series page for Christmas in Latvia https://www.bbc.co.uk/programmes/m002611kAnd you can delve into the A-Z of all the composers we've featured on Composer of the Week here: http://www.bbc.co.uk/programmes/articles/3cjHdZlXwL7W41XGB77X3S0/composers-a-to-z
Šī nedēļa ar daudzajām brīvdienām aizvadīta Ziemassvētku zīmē un Latvijā laimīgā kārtā tā ir bijusi visnotaļ mierīga un priecīga. Krievija gan atbilstoši saviem ļaunuma standartiem Ziemassvētkos atkal plaši uzbruka Ukrainai, mērķējot pa enerģētikas infrastruktūru. Un skaidrs, ka tā izvērš savu darbību plašāk, jo Baltijas jūrā atkal pārrauti gan elektrības, gan sakaru kabeļi. Svētku nedēļas notikumus Latvijā un pasaulē vērtē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.
No 1. janvāra bezmaksas zemes televīzijas apraidē sešu programmu vietā būs vien četras. Aizvadītajās svētku dienās pie stūres reibumā pieķerti 86 transportlīdzekļu vadītāji, bet Ziemassvētku dienās braukt dzērumā vai citu apreibinošu vielu ietekmē nolēmuši vismaz 53 šoferi. 25. decembrī Baltijas jūrā tika sabojāts elektrības kabelis "EstLink 2". Pastāv aizdomas, ka vainīgais iespējams ir viens no Krievijas "ēnu flotes" tankkuģiem, kas turpat kuģojis uz Ēģipti. Futbola federācija decembrī maina virslīgas noteiktumus par leģionāriem, klubi sašutuši, jo nav uzrunāti.
29. decembrī Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē izskanēs Rīgas Gospelkora un tā vadītājas Kristīnes Prauliņas koncerts, kurā piedalīsies arī pianists Toms Mikāls, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Valters Sprūdžs un sitaminstrumentālists Miķelis Vīte. Kristīne Prauliņa: "Es ļoti vēlējos, lai šajā programmā ir tā Ziemassvētku noskaņa, kas cilvēkam jau ir pazīstama, kāds luterāņu korālis, ietērpts jaunā gospela tērpā. Protams, gospelmūzikas Ziemassvēku klasika, kas varbūt visiem nav tik zināma, bet stāsta Ziemassvētku stāstu un tajā ir Ziemassvētku sajūta. Manuprāt, gospelmūzika ļoti iederas Ziemassvētkos, jo gospel tulkojumā no angļu valodas ir “labā vēsts” - Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus dzimšanu, nākšanu šai pasaulē, un tas būtībā ir tas, ko mēs svinam jebkurā gospeļmūzikas koncertā, tas tur vienmēr ir. Būs dziesmas, kas gan rada svētku noskaņu, gan ļauj apdomāt dažādus ar ticību saistītus jautājumus, liek mums vērst skatu uz iekšpusi un arī uz Dievu celt acis, lūgšanas vai kādas pārdomas. Savā kodolā par to ir jebkurš gospelkoncerts, un to mēs, protams, saglabājam arī Ziemassvētkos. Skanēs arī Jūsu aranžētas melodijas? Tādas laikam ir trīs. Ir mana dziesma, kurai esmu radījusi aranžējumu korim, ir luterāņu korālis, ko saucu par savu mīļāko Ziemassvētku dziesmu, kā arī “Vēsā ziemas naktī”, kurai esmu izveidojusi salikumu tieši gospeļkorim. Un ir man ļoti mīļš mākslinieks PJ Morton, kas ir gospela un soulmūzikas mūslaiku zvaigzne. Viņam Ziemassvētku albumā ir brīnišķīga dziesma “Do You Believe”. Ļoti vēlējos to nospēlēt, un mēs ar kori esam radījuši aranžējumu šai dziesmai, tā kā ir nedaudz iezīmēta arī jaunrade. Veidot aranžējumus šim sastāvam savā ziņā droši vien ir nepieciešamība, bet vai Jūs šo procesu arī izbaudāt? Absolūti. Pēdējos gados, kopš man ir meitiņa, un viss pirmais laiks ar [viņu] - tie, kam ir bērni, tie zina (smejas). Jauna pasaule, viss mainās, laiks kļūst pilnīgi citādāks. Grūti pat to izskaidrot. Laiks ir vislielākā vērtība, kas mums ir. Man būtībā jau kopš grūtniecības sirdī visu laiku ir tāda degsme, gribas radīt, gribas šos aranžējumus, rakstīt dziesmas, tas manī iekšā pilnīgi burbuļo. Un laiks ir tik limitēts… Es ļoti labprāt to darītu daudz vairāk un augtu tajā. Es apzinos, ka esmu absolūti zaļš gurķītis šajā jomā, bet noteikti gribu mācīties un augt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir tā iespēja to darīt ar šādu kori, kura potenciāls ir, manuprāt, vēl neapzināts. Potenciāls ir ļoti liels. Nevis tāpēc, ka mēs visi būtu augstas klases profesionāļi, bet tāpēc, ka cilvēkiem deg acis un sirdis par šo mūziku, un tas ir vēl daudz svarīgāk par kādām tehniskajām spējām. Tehniskās spējas vienmēr var piedzīt, es tā uzskatu, bet mīlestība pret to, ko tu dari - vai nu tev ir tā degsme, vai nav. Šim korim ir, līdz ar to man ir liels prieks un gandarījums par jebko, ko jaunu varu iedot šim sastāvam, un dzirdēt to - tas elpo un dzīvo, tas ir brīnišķīgi." Rīgas Gospelkoris izveidots 2003. gadā un koncertējis gan daudzviet Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī piedalījies dažādos pašmāju un ārzemju projektos kopā ar populāriem izpildītājiem.
Stāsta dziedātāja un vokālā pedagoģe Una Stade Esam aizvadījuši ziemas saulgriežus un Ziemassvētku dziesmas jau lēnām pošas gadu ilgā miegā. Tomēr ir arī skaņdarbi, kas raksturīgi tieši gadu mijai. Viena no pasaulē populārākajām dziesmām, ko gadu mijā izpilda angliski runājošajās valstīs, ir skotu dziesma Auld Lang Syne, jeb "Veco laiku vārdā". Dziesmas vārdi balstīti skotu tautas dziesmā, taču tiek piedēvēti dzejniekam Robertam Burnsam ( Robert Burns ), kurš šo poēmu izdevis 1788. gadā. Viņš gan izdevējam raksta, ka dzejolis ir sens un viņš to ir pierakstījis no kāda veca vīra. Dziesma ir nostalģiska un runā par aizgājušajiem laikiem un senām draudzībām, kuras nevajadzētu aizmirst. Japāņi šajai dziesmai ir izveidojuši paši savu versiju "Hotaru no Hikari" jeb "Jāņtārpiņu gaisma" un tā dzirdama ne tikai gadu mijā, bet arī ikdienā veikalos, tieši pirms to darba laika beigām, lai vēstītu pircējiem, ka laiks doties projām no veikala. Dziesmas versija vēsta par studentiem, kas studē jāņtārpiņu gaismā, tāpēc nereti tiek izpildīta arī izlaidumos. Kanādiešu/amerikāņu mūziķis Gajs Lombardo (Guy Lombardo), pateicoties šai dziesmai, ieguva iesauku "misters Jaunais gads" (Mr. New Year's Eve). 1929. gadā Rūzvelta hoteļa gadu mijas koncertu no Ņujorkas pārraidīja visā Amerikā, un, kad pulkstenis sita divpadsmit, Lombardo grupa pirmo reizi atskaņoja tieši Auld Lang Syne. Tradīcija bija dzimusi. Grupa šo dziesmu izpildīja katru gadu, līdz pat Lombardo nāvei 1977. gada novembrī. Skotijā ir tradīcija šo dziesmu izpildīt aplī, krusteniski sadodoties rokām ar blakus stāvošajiem, lai, ieskrienot apļa centrā un apgriežoties otrādāk, visi būtu ar mugurām. 1999. gadu mijas pasākumā šo tradīciju izpildīja arī Karaliene Elizabete II ar karalisko ģimeni un Toniju Blēru (Tony Blair). Šis mirklis vērsa plašas diskusijas – daudzi uzskatīja, ka karalienes entuziasma trūkums bija nepieklājīgs, citi teica, ka viņai neesot bijis ne jausmas, kas jādara, taču daudzi to attaisnoja, teikdami, ka karalienei ir skotu asinis, viņa zinājusi, ka rokās jāsadodas tikai otrajā pantiņā, un ne visi skoti, dziedot šo dziesmu, krusto rokas. 1989. gada filmā "Kad Harijs satika Salliju" (When Harry Met Sally) par šo dziesmu norisinās saruna starp galvenajiem varoņiem. Harijs prasa: "Ko šī dziesma nozīmē? Visu savu dzīvi es nezinu, ko šī dziesma nozīmē. Vai tā nozīmē, ka mums jāaizmirst veci paziņas? Vai arī – ka tad, ja mēs viņus aizmirstam, mums viņi būtu jāatceras, kas nav iespējams, jo viņus esam aizmirsuši?" Uz to Sallija atbild: "Iespējams, ka tā tikai nozīmē to, ka mums jāatceras, ka esam kādu aizmirsuši. Jebkurā gadījumā tā ir par veciem draugiem." Un tā tas arī ir: dziesma ir par to, ka atceramies cilvēkus, ar kuriem krustojušies mūsu ceļi, un par notikumiem, kas mūs visus saistījuši aizgājušajos gados. To arī novēlu visiem šajā gadu mijas laikā – brīdi atpūtai, atskatam uz padarīto un apkārt vienmēr cilvēkus, ar kuriem piedzīvot skaistus notikumus!
Šī nedēļa ar daudzajām brīvdienām aizvadīta Ziemassvētku zīmē un Latvijā laimīgā kārtā tā ir bijusi visnotaļ mierīga un priecīga. Krievija gan atbilstoši saviem ļaunuma standartiem Ziemassvētkos atkal plaši uzbruka Ukrainai, mērķējot pa enerģētikas infrastruktūru. Un skaidrs, ka tā izvērš savu darbību plašāk, jo Baltijas jūrā atkal pārrauti gan elektrības, gan sakaru kabeļi. Svētku nedēļas notikumus Latvijā un pasaulē vērtē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Pāvila vēstuli galatiešiem (4:1-7)
Laikā, kad mājās cep piparkūkas, rotā eglītes un gatavo svētku galdu, arī mēs, raidījuma Zināmais nezināmajā komanda, esam nolēmuši runāt par Ziemassvētkiem un ar smaidu palūkoties uz šiem svētkiem zinātnes acīm. Kādi fizikas likumi būtu jāpārvar Ziemassvētku vecītim, lai paspētu vienā naktī izvadāt dāvanas visiem pasaules bērniem? Un cik smagas būtu ragavas? Kādas superspējas piemīt īstajiem ziemeļbriežiem un kāpēc viņiem patiešām ir sārti deguni? Kāda Ziemassvētku zvaigznei saistība ar īstajām zvaigznēm un, vai īstais brīnums Ziemassvētkos patiesībā nav sniegs? Sarunājas Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Mēs varam censties ar dažādām sarežģītām metotdēm aprēķināt, kā Ziemassvētku vecītim izdodas vienas svētku laikā paviešoties pie visiem bērniem, kas viņu gaida, un kā pa debesjumu viņa nenogurstoši kamanas spēj vilkt ziemeļbriežu pajūgs, bet, iespējams, arvien lielāks brīnums Ziemassvētkos arī Latvijā turpmākajos gados būs balts sniegs. Diemžēl klimata pārmaiņas un globālā sasilšana ievieš savas korekcijas arī Ziemassvētku laika laikapstākļos.
Sludinātājs: Ģirts Ašnevics / Sērija: Bez sērijas / Rakstvieta: Dažādas rakstvietas
Pirmo reizi raidījuma Kā labāk dzīvot pastāvēšanas vēsturē pie mums ciemojas Ziemassvētku vecītis! Sarunā veram vaļā viņa dāvanas, jo šis ir īpašs svētku viesis, kuru sarunā satikt vēlējās vairāki klausītāji. Mierpilna svētku laika saruna ar profesoru gastroenterologu Anatoliju Danilānu. Klausītājiem dāvinām profesora komentārus par savām kādreiz raidījumos izteiktām atziņām. Viena no tām - speķītim nav ne vainas! Arī šajā raidījumā Anatolijs Danilāns norāda, ka ne jau speķītis ir lielākais vaininieks aptaukošanās gadījumā, bet gan saldumi un mazkustīgums. "Lai uzturētu labu veselību, labu garastāvokli un ķermeņa svaru, ir vajadzīgs vesels komplekss," atzīst Anatolijs Danilāns. Pirmā vietā mazāk jau pieminētie saldumi. Otrā vietā - svarīgas ir fiziskās aktivitātes, trešā - labi izgulēties. Tāpat profesors atzīst, lai būtu slaidāks, ir vajadzīgs labs garastāvoklis. Es gribu palīdzēt savam līdzcilvēkam, cilvēki to jūt un atceras. Ja vienkārši kaut ko pieraksta, variet iet, dzeriet tabletes. Bet ja tu parunā kaut neilgi, lai maz, ja cilvēks jūt, ka parādi, ka no sirds gribu lai jūs kļūtu vesels, cilvēki to jūt. Ir bijis Ziemassvētku vecītis bērniem un mazbērniem. Dēls skatījies aizdomīgi un ar apbrīnu vienlaicīgi. Pēc acīm sapratis, ka aizdomas ir bijušas, bet bijis arī prieks, kas ir svarīgākais. Kādreiz bijis arī Ziemassvētku vecītis kolēģiem. Anatolijs Danilāns atzīst, ka viņam patīk tradīcijas un tās ir jāuztur. Viena no tām arī - citam citu sveikt svētkos.
Šoreiz gada noslēguma raidījums. Tajā rezumējam 2024.gada notikumus Latvijas un pasaules sportā. Savukārt Gunārs Jākobsons pie sevis ciemos aicinās divus sportiskus Ziemassvētku vecīšus - aktierus Jāni Skani un Egilu Melbārdi. Gada atskata nominācijas: “Gada riņķadejotāji” - Izglītības un zinātnes ministrija līdz pat pavasara beigām nepiesķir naudu sporta federācijām, gada beigās par īstu traģikomēdiju izvēršas stāsts par Rīgas Olimpiskā sporta centra zemes nomas maksu; “Gada vēsturnieki” - Kristaps Porziņģis un Uvis Balinskis. Pirmo reizi Latvijas sporta vēsturē viena gadā kāds pašmāju sportists kļūst par Nacionālās basketbola asociācijas čempionu, bet cits - izcīna Stenlija kausu; “Gada prieks” - Tomam Skujiņam izcila sezona pasaules šosejas riteņbraukšanas elitē - piektā vieta Parīzes olimpisko spēļu grupas braucienā un nominācija Latvijas gada sportista balvai; “Gada vilšanās” - Latvijas basketbola izlases olimpiskās cerības izšķirošajā mačā aizskalo Brazīlijas tālmetienu lietus. "Godājama nominācija" - 3x3 basketbola izlases ceturtā vieta Parīzē, sekojošā parāde; “Gada cirks” - IZM un naudas piešķīrumi sporta sacensībām Latvijā - kamēr basketbols olimpiskajai kvalifikācijai saņēma naudu, tikmēr hokejs, pludmales volejbols u.c sporta veidi cīnījās ar zobiem un nagiem; “Gada nelaimes putns” - motosportists Pauls Jonass: teicami sācis sezonu un beidzot izcīnījis pirmo uzvaru MXGP klasē, guva smagu pleca traumu un izlaida vairāk nekā pusi sezonas. Ļoti iespējams, ka traumu smagāku padarīja ārsta nepareiza rīcība; “Gada sensācija” - Mārtiņš Sesks/Renārs Francis demonstrē izcilu sniegumu Polijas un Latvijas pasaules rallija čempionāta posmos; “Gada sporta pasākums Latvijā” - vēsturiskais pirmais Latvijas pasaules rallija čempionata posms; “Gada šoks” - vēls pieteikums šajā nominācijā Kasparam Daugaviņam, kurš sezonas vidu negaidīti paziņoja par karjeras beigām; “Gada šāviens mērķī” - Andrejs Rastorgujevs beidzot izcīna medaļu pasaules čempionātā biatlonā; “Gada komanda” - RFS futbolisti; “Gada slaloms” - vai visa Latvija uzzina, kas ir kalnu slēpotāja Dženifera Ģērmane; “Gada sālsmaize” - beidzot atklāj jauno vieglatlētikas manēžu pie Daugavas stadiona; “Gada barters - par Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu ievēl Raimondu Lazdiņu.
Nav labāka un ērtāka laika evaņģelizācijai, kā Ziemassvētki! Pat tie, kas ikdienā neinteresējas par ticību, piepeši jūt vēlmi doties uz dievnamu. Kā būtu, ja mēs izmantotu šo iespēju, lai pastāstītu par Jēzu citiem? Kā evaņģelizēt savus pusticīgos tuviniekus pie Ziemassvētku galda? Raidījumu veido Māris un Olga Veliki Raidījums skan Radio Marija Latvija ēterā piektdienās plkst. 16:00 ar atkārtojumu svētdienās plkst. 18:00.
Stāsta dziedātāja, vokālā pedagoģe Una Stade Vārds gospel tulkojumā nozīmē "labā vēsts" – gospelis ir Jaunās Derības evaņģēlijs, kurā stāstīts par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Anglosakšu protestantu liturģiskajai tradīcijai saplūstot ar afrikāņu mutvārdu mantojumu, izveidojās afroamerikāņu reliģiskā mūzika. 19. gadsimtā afroamerikāņu baznīcās sāk dziedāt spričuelus – garīgos dziedājumus, kuros, līdzīgi kā protestantu korāļos, tika izmantoti Bībeles stāsti un tematika. Gospelis, kādu to pazīstam mūsdienās, radies 20. gadsimta sākumā, pateicoties komponistiem Čārlzam Tindlijam (Charles Albert Tindley) un Tomasam Dorsijam (Thomas A. Dorsey). Dorsijs strādāja Čikāgas svētceļnieku baptistu baznīcā un uzsvēra, ka neredz lielu atšķirību starp blūzu un baznīcas mūziku. Viņš komponēja un aranžēja tūkstošiem reliģisku dziesmu un iedrošināja draudzus iesaistīties dziesmās ar plaudēšanu, roku celšanu un gospeļa žanram raksturīgajiem izsaucieniem. Arī par pirmo gospeļdziedātāju paaudzi sauktie žanra pamatlicēji – Sallija Martina (Sallie Martin), Mahālija Džeksone (Mahalia Jackson), Džeimss Klīvlends (James Cleveland) – mācījušies tieši pie Dorsija. Gospeļmūzikai ir bijusi arī nozīmīga politiska loma afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustībā. Dažādi gospeļmūzikas izpildītāji ceļoja kopā ar Martinu Luteru Kingu (Martin Luther King), dziedot gospeļa dziesmas. Savukārt par gospeļa karalieni sauktā Mahālija Džeksone ne tikai iedrošināja Luteru Kingu vājuma brīžos, telefona klausulē dziedot dziesmas, bet arī jūtot viņa satraukumu pirms leģendārās runas I have a dream jeb "Man ir sapnis". Viņa uzsaukusi: "Pastāsti viņiem par sapni!" Gospeļmūzika ir iedvesmojusi ne vienu vien populārās mūzikas superzvaigzni – Elviss Preslijs skrējis uz baznīcu jau kopš bērnu dienām un atdarinājis gospeļkora balsis un kustības, Bejonse (Beyonce) šo mūziku nosaukusi par pašu spēcīgāko mūziku, savukārt Kanje Vests (Kanye West) izveidojis gospeļkori Sunday Service Choir. Latvijā gospeļmūzika attīstījusies salīdzinoši nesen. Jaunākais gospeļkoru saimē ir Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris, kurš radies 2018. gadā Unas Stades vadībā. Korī dzied un muzicē gan džeza, gan mūziklu nodaļas audzēkņi, kurus vieno mīlestība uz mūziku un kā svarīga sastāvdaļa šajā korī ir garīgo jautājumu apskatīšana caur dziesmu. Koris par savu misiju uzskata dalīšanos ar dzīvesprieku un gaišumu, ko sniedz gospeļmūzika. 20 gadu jubileju šogad svinēja GG Choir, kurš radās, pateicoties dziedātājam Gunāram Kalniņam, kurš ar mūziku tieši Ziemassvētku laikā vēlējās priecēt ļaudis bērnu namos, pansionātos un sociālās aprūpes namos. Kora dibinātājs uzsver, ka tieši šie ir bijuši sirdi sildošākie un patiesākie koncerti. Koris uzstājies arī ar dažādiem Latvijā pazīstamiem māksliniekiem: "Prāta vētru", Intaru Busuli, Reini Sējānu, Donu, Aiju Andrejevu un joprojām aktīvi darbojas Elīnas Zāģeres vadībā. Rīgas gospeļkoris savu pirmo koncertu nodziedāja 2003. gadā un jau no tā pirmsākumiem par savu pamatu uzskata tieši ticību un kristīgo tradīciju. Koris aktīvi attīsta žanru koncertējot, piedaloties festivālos, organizējot meistarklases un arī festivālu Sing Gospel, Latvia! Gospeļkora vadītāja Kristīne Prauliņa stāsta: "Šī mūzika ir ļoti garīgi spēcīga un pirmkārt šis koris ir kā draudze, kā komūna, kas nāk kopā, lai stiprinātu viens otru un klausītāju ticībā. Šis koris ir mana dzīves lielākā svētība ārpus manas ģimenes un mājām. Tā ir otrā ģimene! Katrs mēģinājums ir atgādinājums par Dieva spēku un žēlastību, un katrs koncerts ir svētki!" Kori varēs dzirdēt Ziemassvētku tūres noslēguma koncertā 29. decembrī Mežaparka estrādes Kokaru zālē.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam? Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone. Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu? Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās. Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos. Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt! Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam. Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver! Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi. Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam. Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē.
Kā pateikt paldies darba vidē – gan darbiniekam, gan šefam? Kā nosvinēt individuālus un kopīgus panākumus, sniedzot arī saturīgu atgriezenisko saiti un uzmundrinot vienam otru? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Ziemassvētki ir vairāk ģimenes svētki, bet šis ir arī laiks, kad uzņēmumā pateikt paldies darbiniekiem par paveikto. "Tradīcijas katrā uzņēmumā ir atšķirīgas, bet jāņem vērā, kā cilvēki tajās jūtas. (..) Uzspiest svētkus tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, nebūtu prātīgi," norāda Eva Selga. Agnese Orupe vērtē, ka arī lielākā daļa cilvēku gaida, lai arī uzņēmumā būtu kāds pasākums Ziemassvētku laikā, vēlme svinēt. Cilvēkiem ir atšķirīgas vajadzības pēc svinībām un svētkiem. "Pat ja mēs katram darbiniekam uzdāvināsim "Ferrari", būs kāds kurš teiks, kāpēc tik dārgu, tik dārgs benzīns būs, kur es tagad to turēšu un man to nozags. Mēs kā cilvēki vienmēr protam atrast kādu vainu ikvienā lietā. Bet ne jau dāvanas rada svētkus. Svētku sajūta nāk no mums pašiem," atzīst Agnese Orupe.
"Klasikā" uz sarunu aicinām vokālās grupas "Latvian Voices" dalībnieces: tās vadītāju un komponisti Lauru Jēkabsoni, kā arī Unu Stadi un Beāti Krūmiņu. Runājam gan par aizvadītajiem koncertiem Vācijā, kuru laikā grupas dalībnieces tradicionāli piedalījās arī Lūcijas dienas svinībās, gan par nepieciešamajiem izaicinājumiem, jauno albumu "SNIEGums", kas "Klasikas" ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos 24. decembrī, gan arī par gaidāmo tikšanos ar Latvijas klausītājiem.
19. decembrī Rīgas cirkā pirmizrāde Ziemassvētku uzvedumam „Sniega dzirksteles”. Muzikālus priekšnesumus, iespaidīgas video projekcijas un cirka mākslinieku pārsteidzošās prasmes apvienojis režisors Reinis Boters. Izrādē piedalās Rīgas cirka un teātra trupas "Kvadrifrons" dalībnieki. Kad lielais baigais pamodināts, aiz priekškara iesākumā redzama vien viņa lielā acs, skatītāji var sekot līdzi cirka brīnumam. Uz sarkanā paklāja mākslinieki žonglē, brauc ar vienriteni un demonstrē akrobātikas numurus, dažbrīd iesaistot arī skatītājus. Režisors Reinis Boters atklāj, ka jau pirms gada nolemts "Kvadrifronam" sadarbībā ar Rīgas cirku veidot Ziemassvētku izrādi. Kā zināms abi kolektīvi mīt zem viena jumta. Izrādē dominē cirka mākslinieku numuri, tomēr arī senā cirka stāsts ir svarīgs, to skatītājiem nodod divi mītiski tēli gan aktrises Antas Aizupes varone, gan Lielais Baigais, ko iemieso aktieris Jānis Kronis. Anta Aizupe kļuvusi par "Kvadrifrona" aktrisi un šīs izrādes vajadzībām nedaudz apguvusi arī gaisa akrobātiku.
Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).
Radioteātrī ierakstīts koncertuzvedums "Ziemassvētki manā ielā". Raimonda Paula mūzika, Ineses Zanderes dzeja. Par jauno ierakstu stāsta Radioteātra direktore Māra Eglīte. "Šoreiz galveno lomu spēlēja Gundars Grasbergs, kurš arī sarindoja tos dzejoļus, kā nu vajadzētu," stāsta Māra Eglīte. "Man likās, ka šis ir stāsts, es teiktu, maza bērna, Ziemassvētku redzējums, kas reizē ir ļoti mīļš, ļoti viegls, ļoti patīkams, reizēm draisks, reizēm mazliet skumjš, bet, lūk, caur šiem dzīvniekiem, caur šiem visiem tēliem, mēs nonākam līdz tam galvenajam līdz cilvēkam, līdz viņu izjūtām. Tā man likās." Bet vēl pirms dzejoļu rindošanas bija saruna ar maestro Raimondu Paulu, kurš jau gadiem Ziemassvētku laikam gatavo jaunu programmu Radioteātrī. Sākumā viņš atteicis, ka šogad nebūs, jo viss jau uzrakstīts. Tomēr domājot par svētku laika jauniestudējumu, aktieris Gundars Grasbergs piedāvājis Ineses Zanderes krājumu "Sapnis par Ziemassvētkiem". Māra Eglīte lūgusi Raimnodam Paulam uzrakstīt vienu dziesmu. Nepagāja ne divas nedēļas, kad bija uzrakstītas 12 jaunas dziesmas! Koncertuzvedumā piedalās: Gundars Grasbergs - vokāls un dzeja, Ērika Eglija-Grāvele - vokāls, dzeja, Raimonds Pauls - klavieres, Raimonds Macats - taustiņinstrumenti, Jānis Kalniņš - ģitāra, Andris Grunte - bass, Māris Briežkalns - sitaminstrumenti, vokālais trio "Limonāde". Skaņu režisors Gustavs Ērenpreiss.
Stāsta vēsturniece Inga Sarma Lorna Hola, Latvijas futbola tēva Harolda Trevenena Hola vecākā meita, dzimusi Rīgas Jūrmalā, Bulduros 1912. gadā. Lorna bija izcila skaistule, ļoti sportiska un lieliski pārvaldīja astoņas valodas. Viņa aizrāvās ar peldēšanu un tenisu. Lorna ieguva izglītību prestižā meiteņu skolā Anglijā un bija stādīta priekšā karalim Džordžam V. No 1935. līdz 1936. gadam viņa strādāja Rīgas radiofonā, piedaloties angļu valodas mācību raidījumos. 1939. gadā viņa kopā ar vīru Kventinu Višovu devās projām no Latvijas. Otrā pasaules kara laikā Kventins Višovs bija Karalisko gaisa spēku lidotājs, bet Lorna Dienvidāfrikā pildīja britu izlūkdienesta aģentes misiju. Uzaugusi vāciskā vidē Bulduros, Lorna, kas bez akcenta runāja vāciski, viegli varēja uzdoties par vācbaltieti. Pēc kara Lorna ceļoja ar vīru – kalnrūpniecības inženieri – uz dažādām vietām Kanādā un Meksikā. Viņa uzrakstījusi divas grāmatas – par piedzīvojumiem, vienai stopējot uz Aļasku, un grāmatu "Nezināmā Meksika", kas vēsta par vietējo ļaužu dzīvi tālā Meksikas nekurienē. Reiz, kad Lorna ciemojās pie radiem Dienvidfrancijā, mājā ielauzās vīrietis, vicinot nazi. "Viņa aprunājās ar to puisi un pagatavoja viņam jaukas vakariņas," pēc tam stāstījusi Lornas meita. Citu reizi, Meksikā, Lornu nolaupīja divi autobusa vadītāji. Kaut kā viņai izdevās abus apvārdot un pārliecināt, lai aizved viņu mājās, kur paēdinājusi un izvadījusi nolaupītājus pa durvīm. Tādi gandrīz neticami atgadījumi Lornas dzīvē atkārtojušies vēl un vēl. Jāsecina, ka viņa nezaudēja galvu pat visbīstamākajās situācijās un britu slepenais dienests, savulaik savervējot viņu, nebija nošāvis greizi. 60 gadu vecumā Lornas kontā bija trīs maģistra grādi – angļu un franču valodā, kā arī filozofijā, bet 83 gadu vecumā viņa ieguva skolotājas sertifikātu un vidusskolā mācīja franču valodu. Tikai gadu pirms savas došanās mūžībā 1999. gadā, Lorna izstāstīja meitai par savām slepenās aģentes gaitām kara gados. Iona Višova, Lornas meita, pazīstama Kanādas rakstniece, mātes pieredzēto izmantojusi piedzīvojumu romānu sērijā par slepeno aģenti Leinu Vinslovu. Lorna un Kventins Višovi daudz stāstīja saviem bērniem par Latviju – savu bērnības zemi, īpaši par Jūrmalu, vietu, kas bija vasaras burvības pilna, bet vēl īpašāka kļuva ziemā, kad jūra aizsala un bērni, ievīstīti segās, kamanās vesti uz Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā. Lornas vecākais dēls Iens Višovs ir pasaulē pazīstams zinātnieks, Letbridžas Universitātes neirozinātnes un psiholoģijas profesors un vairāk nekā 460 zinātnisku rakstu un piecu grāmatu autors par neirozinātnes tēmām. Saņēmis vairāk nekā 20 Kanādas un starptautiskus apbalvojumus un goda nosaukumus par darbu zinātniskajā pētniecībā. Bet meita Iona Višova ir pazīstama pedagoģe, Balkānu folkloras mūzikas grupas dalībniece un rakstniece. Lornas Višovas bērni un mazbērni joprojām uztur saikni ar Latviju.
„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.
Svētku uguņošana, gaisa baloni un pat konfeti, ja tie pēc izlietošanas netiek savākti, atstāj negatīvu iespaidu uz apkārtējo vidi. Kā svinēt droši un atbildīgi, nepazaudējot svētku noskaņojumu? Par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāja Madara Merle, pavārs Renārs Purmalis un biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa. Lai mazinātu atkritumu daudzumu, kas rodas svētku laikā, raidījuma viesi aicina padomāt par sirsnīgām, vienkāršām un jēgpilnām dāvanām. Mudinājums ir izvēlēties vairāk nemateriālas dāvanas, kuras neprasa daudz iesaiņojamo materiālu, piemēram, uzdāvināt teātra, kino vai kāda cita pasākuma apmeklējumu; rūpīgāk pārdomāt arī pārtikas iegādi, lai pēc tam nebūtu daudz jāmet laukā. Savukārt ierakstā atgādinām par drošību šajā svētku laikā. Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir gada tumšākais laiks un šai laikā dedzinām sveces gan Adventes vainagā, gan eglītē. Uzņēmuma "FN serviss" pārstāvis Dzintars Ludženieks aicina neaizmirst par ugunsdrošības noteikumiem.
Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Valdis ar Andris priecāsies par Ziemassvētku tuvošanos! Raidījuma tēmas: - ️Latvijas izlasei florbolā 4.vieta pasaulē; - Messi MLS MVP; - ️NBA kausa fināls; - KP trauma; - ️Bobslejs Siguldā; - Paraolimpietis Bergs noķerts; - Pļaviņš/Fokerots 2025; - PK 2034 Saudu Arābija; - Kāpēc Gražulis spēlē pie cita trenera?Eurolīga/Žagars traumēts; - Tautas nagla; - Hanna un Haley Cavinder.
Mēs sakām - indīga sēne, bet ja ar to saindējas, tad pacientu slimnīcā nosūta uz toksikoloģijas nodaļu. Kādos gadījumos mēs sakām indīgs, bet kad toksisks? Arī to izzinām decembra latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.
Stāsta vokālā pedagoģe, dziedātāja Una Stade Svētā Lūcija ir viena no viszināmākajām kristiešu jaunavām – moceklēm, kas savu dzīvi atdeva par savu ticību. Dzimusi 283. gadā Sirakūzās, Sicīlijā, Lūcija, kas bija dzimusi turīgā ģimenē, savu bagātību atdeva trūcīgajiem, solījās palikt par jaunavu un savu dzīvību atdeva kristietībai. Pēc Jūlija kalendāra (calendarium Iulianum) tieši 13. decembris bija gada īsākā diena. Folklora vēsta, ka šajā – gada garākajā naktī pa zemi staigāja ļaunie gari, tādēļ bija jāpaliek nomodā – to varēja īstenot svinot svētkus. Tiek uzskatīts, ka Lūcija esot nesusi pārtiku vajātiem kristiešiem katakombās, un, lai varētu izmantot abas rokas pārtikas nešanai, sveces viņa likusi kronī uz galvas, lai tas apspīdētu tumšo ceļu – tā arī ēdiens un sveču kronis ir kļuvuši par Lūcijas dienas simboliem. Savukārt Mārtiņš Luters esot praktizējis ceturkšņa gavēni, kurš ziemas periodā ir sācies tieši nedēļā pēc martires Lūcijas dienas svētkiem. Tā šī svinamā diena ir palikusi daudzu Luterisko baznīcu kalendāros – Vācijā, Itālijā, Skandināvijā un arī Amerikā. Skandināvijā Svētās Lūcijas diena kopā ar Adventi joprojām iesāk Ziemassvētku gaidīšanas laiku un Lūcijas uzdevums ir nest gaismu un cerību gada tumšākajā laikā. Daudzas pilsētas ievēl galveno Lūciju – pašu gaišāko un labsirdīgāko meiteni. Savukārt, ģimenēs Lūcijas dienas rītā māte vai vecākie ģimenes bērni ceļas agrāk, lai pagatavotu kafiju un uzceptu saldumus.Svētās Lūcijas dienas kulminācijā cauri pilsētai vai baznīcai dodas īpaša procesija. Tās priekšgalā iet galvenā Lūcija - baltā, garā kleitā, kas raksturo viņas šķīstību, ar sarkanu jostu, kas raksturo mocekles izlietās asinis, brūklenāju vainagu, kas simbolizē mūžīgo dzīvošanu un kroni, kurā iedegtas īstas sveces, kā mūžīgās gaismas simbols. Lai gan Latvijā nav populāra šīs dienas svinēšana, tomēr jāmin, ka tā ir iedvesmojusi vairāku tradicionālu pasākumu norisi, kā arī ir bijusi par iemeslu vairāku muzikālu apvienību tapšanai. 13. decembrī jau daudzu gadu garumā notiek speciāli šai dienai veltīts koncerts Doma baznīcā, ko rīko Zviedrijas vēstniecība. Jau ceturto gadu Lūcijas procesijas priekšgalā atradīsies Elizabete Laura Porgante un viņai sekos Lūcijas māsas - Rīgas Skolēnu pils meiteņu koris "Rīga". Savukārt Kuldīgā radusies vokālā grupa septiņu meiteņu sastāvā “Lucia voices”, jeb “Lūcijas” ilgadēji devusies uz Vāciju tieši Adventes laikā, lai priecētu ne vien koncertzāļu apmeklētājus, bet arī kopā ar bērnu kori “Cantus” priecētu ļaudis gan pansionātos, gan skolās. Arī a cappella grupa “Latvian voices” savu dzimšanas dienu svin tieši Svētās Lūcijas dienā un tika izveidota tieši tam, lai veiktu šo procesiju. Lai arī grupai ir pievienojies bass Jānis Strazdiņš, joprojām reizi gadā tikai meitenes dodas uz Hamburgas Svētā Miķeļa baznīcu, lai, kā ik katru gadu, baltās kleitās, sarkanās jostās, ar brūklenāju un sveču vainagiem galvā iesāktu savu gājienu cauri baznīcai dziedot Svētās Lūcijas dienai neatņemamo neapoliešu tradicionālo dziesmu “Sancta Lucia”.
#7 "eXi": Ziemassvētku pārēšanās, sporta uzturs, dopings un īpašas balvas by Sportacentrs.com
14. decembrī Rundāles pils Baltajā zālē viesosies ievērojamā Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči vārdā nosauktais stīgu kvartets, kurā muzicē četri Liepājas Simfonskā orķestra mūziķi - Gunārs Mūrnieks un Diāna Reimane (vijole), Elīna Čipāne (alts) un Klāvs Jankevics (čells). Četrotne šoreiz apvienosies ar klarnetistu Egīlu Šēferu, kopā atskaņoto Volfganga Amadeja Mocarta Kvartetu klarnetei un stīgu trio KV378 un Maijas Einfeldes “Skumjajām serenādēm”. Kvarteta priekšnesumā izskanēs arī Jozefa Haidna stīgu kvartetiem op. 76 nr. 4 “Saullēkts” un Pētera Vaska Trešais stīgu kvartets, kam dots nosaukums “Ziemassvētku kvartets”. Sarunā ar Klāvu Jankevicu - stāsti par stīgu kvarteta rašanos un Rundālē atskaņoto mūziku, tās vēstījumu un izpratni, kā arī par sadarbību ar klarnetistu Egīlu Šēferu. Uzzinām par čellista attiecībām ar kamermūziku, par muzicēšanu Rundālas pils Baltajā zālē un Ziemassvētku sajūtām.
13. decembrī Torņkalna baznīcā festivālā “Eiropas Ziemassvētki” izskanēs koncertprogramma “Ravels, Debisī. Ziemassvētki Francijā” ar Kloda Debisī, Morisa Ravela, Olivjē Mesiāna un dažādu citu laikmentu franču komponistu mūziku. Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā šoreiz aicinājis sadarbībai saksofonistu Aigaru Raumani un ērģelnieku Aigaru Reini, kuri atskaņos arī Kloda Debesī Rapsodiju un Ežēna Bocas “Āriju”. Latvijas Radio kora priekšnesumā - Fransisa Pulenka “Ziemassvētku laika motetes”, Olivjē Mesiāna “Jēzus mūžības slavinājums” Klitus Gotvalda pārlikumā korim un motete ‘‘O sacrum convivium'', kā arī Morisa Diruflē kordarbi Sarunā ar diriģentu Sigvardu Kļavu uzzinām par franču vokālās mūzikas krāsām un kā korim rakstījis Fransiss Pulenks, kā Olivjē Mesiāna instrumentālam sastāvam komponētai mūzikai piestāv vēlāk pievienots teksts, kā gregoriskais korālis ieskanas Morisa Diruflē mūzikā.
Stāsta vēsturniece Inga Sarma Angļu diriģents un komponists Alberts Koutss (Albert Coates), viens no sava laika ievērojamiem Vāgnera interpretiem, ciemojās Rīgas Jūrmalā, Dzintaru prospektā 55, pie saviem draugiem – Višovu ģimenes. Višovi līdz lielinieku apvērsumam bija dzīvojuši Pēterburgā, kur viņiem bija uzņēmums. Koutss bija dzimis Pēterburgā, viņa tēvs Čārlzs Tomas Koutss vadīja liela britu uzņēmuma atzaru Krievijā. Višovu un Koutsu draudzība pastāvēja jau vairākās paaudzēs. Alberts Koutss bija mācījies mūziku Anglijā, Vācijā un arī kompozīciju Peterburgas koservatorijā pie Nikolaja Rimska-Korsakova. Ar Jūrmalu viņu saistīja ne vien tēva uzņēmuma partneru Višovu ģimene, bet arī Harolds Trevenens Hols – Iļģuciema manufaktūras direktors, kurš bija arī britu slepenā dienesta aģents, kas piedalījies Koutsa labākā drauga Pola Henrija Djūka glābšanas misijā 1919. gadā, kad viņu bija arestējuši lielinieki. Alberts Koutss bija tālaika slavenākā britu spiega Djūka galvenā kontaktpersona Petrogradā (Djūks, dēvēts arī par “cilvēku ar tūkstoš sejām” savu profesionālo darbību bija uzsācis Rīgā kā angļu valodas skolotājs, vēlāk Pēterburgā bija pianists Koutsa vadītā orķestrī, bija arī iefiltrējies gan Kominternē, gan lielinieku administrācijā). Viņa galvenais uzdevums bija informācijas gūšana un apdraudētu, vajātu cilvēku glābšana no boļševikiem. Karalis Džordžs V, kas viņu iecēla bruņinieku kārtā, nosauca Djūku par “visu laiku dižāko britu kareivi”. Kad Dzintaros ciemojās Koutss, Višovi vēlējās iekārtot puķu dobes ap māju, tāpēc bija jānocērt vairāki koki. Krītošo koku iespaidīgais skats tik ļoti aizrāva mūziķi, ka viņš bija gatavs tvert cirvi un iesaistīties, bet draugi pēdējā brīdī viņu atturēja, norādot, ka jāsaudzē rokas, kas ir viņa darbarīks. Višovi bija turīgi britu uzņēmēji, kas ilgu laiku dzīvoja Rīgā un vasaras pavadīja Rīgas Jūrmalā. Īpaši viņus valdzināja Latvijas ziema – ar sniega kupenām, ledus kalniem jūras malā un īpašu izpriecu, ko viņi dēvēja par skioringu: apāvuši slidas un , turēdamies pie segliem piesietā cilpā, laida zirgu galopā gar jūras malu. Bērnus sajūsmināja braucieni ar kamanām, zvārgulīšiem šķindot, pikošanās un sniegavīru velšana. Kā jau visiem bērniem, Višovu atvasēm īpaši bija Ziemassvētki: Rīgas dzīvoklī (tagad tur Francijas vēstniecības telpas) vienmēr bija ļoti liela izrotāta egle, zem kuras zariem paslēptas dāvanas. Kad bija nobaudītas svētku pusdienas, bērni drīkstēja sameklēt savas dāvanu pakas un tās atvērt. Viņi bieži vien ziemas laikā devās uz Jūrmalu, palūdzot kaimiņiem, lai iekurina krāsni vasarnīcā. “Kad bridām pa piesnigušo, kluso un tumšo ielu ziemas vakarā, māja mūs sagaidīja gaiša un silta, kā vecs draugs”, atcerējās viena no Višovu bērniem.
Ziemassvētki ir iespēja – gaidīt un sagaidīt, piedzīvot un būt – apģērbā, rotājumos un dāvanu jūklī. Tomēr – kā tajā visā neapjukt un neļaut Ziemassvētkiem pārvērsties par emocionāli grūtāko laiku gadā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas stiliste un vizuālā tēla eksperte Gita Šildere un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē, Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa. Vai Ziemassvētki ir ģimenes svētki un ko darīt, ja piecas Ziemassvētku brīvdienas jāpavada vienam? To vaicājām sociālajam un organizāciju psihologam Reinim Lazdam. "Svētki ir zināmi visās kultūrās un ja mēs skatāmies tādā augstā pietuvinājuma, tad svētki mums palīdz sadalīt laiku mazākās vienībās, lai mēs varētu laikam iedot zināmu jēgu. Un svētki arī veido cilvēku kopību, proti, tas ir kaut kas tāds kas iedibina mūsu normas, attiecības un nevis tādā formālā nozīmē, bet caur svētkiem mēs to piedzīvojām un saistām to ar realitāti. Tāpēc tā ir tāda nepastarpināta pieredze, kā mēs izdzīvojam attiecības, bet arī zināmas tādas sabiedrības nostājas un ideoloģijas. Tie mums arī dod zināmu prieku un jēgu dzīvei," no sociālantropoloģiskā viedokļa skaidro Aivita Putniņa. Runājot par Ziemassvētku komerciālo raksturu, Aivita Putniņa norāda, ka tirgus ekonomikas un tirgus apmaiņas mehānismi mums rada svētkus, ko mēs saucam par komercializētiem. Cilvēki ļoti labprāt piedalās un to izmanto, no otras puses tas morāli nešķiet gluži pareizi. Tur ir tas paradokss, ka mēs gluži apmierināti neesam, bet lielveikali parasti šajā pirmssvētku periodā ir pilni ar cilvēkiem. Un nav jau noslēpums, ka pārdošanas apjomi palielinās un tad ir iespējams tirgotājiem arī varbūt kaut kā līdzsvarot visa gada peļņu un cilvēki atkal tērē, kas ir labi ekonomikai. Bet tā ir viena tāda loģika, ko mēs mēs nevaram teikt, ka labi vai slikti, bet vienkārši mēs tā darām," vērtē Aivita Putniņa. "Mēs jau ļoti daudzus gadus ar dāvanām neaizraujamies ģimenē," sarunā iesaistās Gita Šildere. "Tiek apdāvināti varbūt minimāli bērni un neskatāmies uz Ziemassvētkiem kā uz tādu dāvanu laiku. Es domāju, tas ir katra cilvēka ziņā, kā tu šos svētkus patērē. Piekrītu, ka veikali ir vienkārši pārbāzti šajā laikā, un skaidrs, ka cilvēki varbūt arī grib pateikties ar tām dāvanām. Daļēji piekrītu, ka tas nav tikai tāds naudas jautājums, cilvēki tiešām grib pateikties par to, kas varbūt ir pa gadu sadarīts un kādas ir tās sajūtas. Bet ja es skatos no sava darba puses, tad, protams. ka sievietes arī šajā laikā, tuvojas balles, pasākumi, viņas grib pucēties, viņas arī kaut kādā ziņā pasakās sev par iepriekšējo gadu, kas ir sadarīts vai kas nav sadarīts. Viņas droši vien patērē vairāk, nopērkot jaunu kleitu vai kurpes, kā nu kura. Te man liekas cilvēka sajūtas vairāk, kā viņam liekas, viņš varbūt tiešām jūtas pelnījis sevi palutināt vai palutināt savu vīru, bērnus vai draugu. Varbūt arī nav nekas slikts, ja mēs varbūt uz šo svētku rēķina arī patērējāmies vairāk." Ko darīt, ja nepatīk svinēt svētkus un arī dzimšanas dienas nē? "Es tik ļoti labi to saprotu, man arī tā ir, bet tā kā man ir ģimene, man ir kolēģi un bērni ir gājuši cauri izglītības sistēmai, es esmu sapratusi, ka tā ir tāda nepieciešamība," atzīst Aivita Putniņa. "Ja es gribu dzīvot ar citiem cilvēkiem kopā, man ir jāpiedalās. Ja mēs saliekam kaut kādas prioritātes un paņemam to, kas mums ir svarīgi un pieņemami no tā visa, mēs varam izveidot kaut cik pieņemamu pieredzi." Pētniece atzīst, ka viņai pašai svētki asociējas ar to brīnumu, bet gribas, lai gatavošanās ir klusa. "Man ir četri bērni bijuši un ka tev pa četriem dažādiem Ziemassvētkiem skolās... un tur visiem jāatrod ir kaut kāda apmaiņas mantiņa laimes akai vai loterijai, tās ir mokas. Ja tu esi nolēmis neiet uz to veikalu, tad tev tur ir jādodas un tad tavs apcerīgais laiks, kur tu gribētu ir sabojāts. Bet no otras puses arī saprotu, ka tas veido šo gatavošanos svētkiem un tās manas varbūt ciešanas skraidot un darot to, ko es varbūt arī negribu, tā ir tā svētku sastāvdaļa. Tad arī tiem īgnajiem cilvēkiem ir kaut kādā veidā jāpadodas, līdzīgi kā varbūt arī tie, kas ir pārāk lielie aktīvisti, viņiem jāmēģina nolasīt ir pārējo ģimenes locekļu vēlmes un jāvienojas," atzīst Aivita Putniņa.
6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija. Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos. Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā. Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu. Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.
"Klasikā" tiekamies ar dziedātāju Etīnu Emīliju Saulīti: runājam par Ralfa Vona-Viljamsa mūziku, kas skanēs koncertā 6. decembrī Rīgas Domā, muzicējot kopā ar ērģelnieci Līgu Īvāni un sitaminstrumentālistu Reini Tomiņu, par gaidāmajiem notikumiem, kas saistīti ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas absolvēšanu un sava ceļa meklējumiem vokālajā mākslā. *** 6. decembrī pulkste, 19 Rīgs Doma kbūs iespēja dzirdēt jauno un daudzsološo soprānu Etīnu Emīliju Saulīti, kura, vēl tikai būdama Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne, šī gada jūnijā pārstāvēja Latviju 42. Hansa Gabora jauno operas solistu konkursā un iekļuva finālā. Par izcilu sniegumu Etīna saņēma trīs īpašās balvas: Dzintaru koncertzāles balvu, Džeinas Kārtijas memoriāla balvu un Nīderlandes Nacionālās operas balvu. Šajā programmā satiksies divas mūzikas pasaules – Johana Sebastiāna Baha pārlaicīgums un monumentalitāte ar 20. gadsimta britu komponista Ralfa Vona Viljamsa spilgto tēlainību, pastorālajām noskaņām un īpaši skaisto melodismu. Ralfs Vons Viljamss bija angļu nacionālais simfoniķis, kā arī kaislīgs folklorists. Viņu iedvesmoja rakstnieki un dzejnieki Šekspīrs, Viljams Bleiks un Volts Vitmens. Viljamsa mūzikas kvalitātes brīnišķīgi atklāj cikls “Piecas mistiskas dziesmas”, ko caurstrāvo apcerīgums, dialogs ar Mīlestību, Dieva slavinājums un krāšņa muzikālā valoda. Bet īpašs virtuozitātes izaicinājums vokālistiem ir Trīs vokalīzes, komponista ‘‘Gulbja dziesma''. Soprāns Etīna Emīlija Saulīte teic: ‘‘Ar Ralfa Vona Viljamsa mūziku esmu pazīstama jau sen, un man tā ir ļoti tuva. Šī komponista daiļradei piemīt neparasta spēja uzburt spilgtas ainavas un emocijas, kas, manuprāt, Ziemassvētku gaidīšanas laikam ļoti piestāv. Viljamsa opusi šajā reizē izskanēs nestandarta pārlikumos, sabalsojoties soprāna, ērģeļu un marimbas tembriem.'' Baha mūzikas cēlsvinīgo prieku sastapsim viņa ērģeļkompozīcijās, bet Baha liriskā intimitāte izskanēs komponista skaņdarbu pārlikumos marimbai. Džona Ebenīzera Vesta “Fantāzija par divām Ziemassvētku dziesmām” ieskandinās klasisko un tautas melodiju mijiedarbi, savukārt Viljamsa “Fantāzija par angļu tautas dziesmu ‘“Greensleeves'' būs kā klusa refleksija par ziemas laika mūžīgo burvību. Baha diženums šajā koncertā satiksies ar Viljamsa smalko liriku, veidojot mākslas pasauli, kas atvērs klausītāju sirdis mierpilnai pārdomu svētku gaidīšanai.
Ja vēlaties redzēt pilnīgi nevadāmu un pārbijušos suni, izšaujiet viņa tuvumā pirotehniku. Bet ne tikai sprāgstošas raķetes apdraud mīļdzīvniekus. Kādi ir visbiežāk sastopamie negadījumi un kā no tiem izvairīties, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un vetārste, vadošā ķirurģe klīnikā "24/7" Jekaterina Plaksina. "Īsti pieradināt pie salūta trokšņa dzīvnieku ir ļoti grūti. Jāpatur prātā, ja parādās kāda no trauksmes pazīmēm, vai braucot mašīnā, vai uz skaņam, vai vēl kaut ko, nevajag neko gaidīt, jo šīm uzvedības problēmām ir tieksme tikai apaugt kā sniega bumbai ar sniegu, nevis pāriet pašām par sevi. Ja ir trauksme uz petardēm, tad varētu parādīties arī atšķiršanas trauksme, kad saimnieks iet prom," norāda Lita Konopore. Risinājumi ir gan medikamentu lietošana, gan darbs ar zoopsihologiem, bet tas prasa investīcijas laika un finanšu ziņā. Tāpēc labāk izsargāties un ievērot metodes, kā dzīvnieku pieskatīt. "Dzīvnieks pats tajā [salūta] laikā meklē patvērumu. Nedrīkst vilkt laukā no tām vietām. Kāds meklē saimnieka tuvumu, tāpēc saimniekam nedalīti jāvelta dzīvniekam laiks, jāsēž ar viņu vannas istabā blakus, jāmīļo, jāmierina. Vislabāk ir savlaicīgi sagatavoties un izrunāt ar veterinārārstu medikamentu lietošanu, kā konkrētam sunim darbosies konkrēts medikaments," turpina Lita Konopore. Var censties pieradināt suni pie salūta. Var ierakstīt salūtu un laika gaitā to atskaņot, sākot no ļoti klusinātas skaņas, pakāpeniski to pieaudzējot, spēlējoties ar dzīvnieku. Labāk darīt uzvedības speciālista klātbūtnē. Vēl tieši gada nogales svētkiem arī dzīvniekiem ir raksturīga pārēšanās un tad ir klasiskais pēcsvētku sindroms – vemšana, caureja, aizcietējumi. Pašiem doties, piemēram, uz Jaungada svinībām un mīļdzīvnieku atstāt mājās nav ieteicams. Ir jāziedojas viņam. "Dzīvnieks - tā ir atbildība," atgādina Lita Konopore. "Tāpēc viens no galvenajiem jautājumiem, pirms ņemt dzīvnieku, ir, kā tu plāno ar viņu dzīvot. Kā tu plāno braukt atvaļinājumos? Vai tu esi gatavs atteikties no saviem atvaļinājumiem, ņemot lielu dzīvnieku? Vai tev ir pietiekama finansiāla rocība vajadzības gadījumā samaksāt visus veterināros izdevumus? Vai tev ir pietiekami liela rocība samaksāt par viesnīcu vai ņemt līdzi uz savu viesnīcu, zinot, ka dažbrīd maksa par suni viesnīcā ir tikpat dārga kā par cilvēku? Dzīvnieks ierobežo. Tāpēc veterinārārsti vispirms cenšas potenciālos dzīvnieku ņēmējus atrunāt no šī soļa." Ņemot dzīvnieku, nevar tikai domāt, ka būs jāiegādājas tikai pārtika. Jārēķinās, ka būs nepieciešami veterinārsta pakalpojumi, un tie ar katru gadu kļūst arvien dārgāki. Tāpēc arvien populārāka ir apdrošināšana dzīvniekiem.
Diētu kouči un mentori - reāli vai pseido speciālisti? Analizē un skaidro sertificētas uztura speciālistes Guna Bīlande, Olga Ļubina un Juta Pomeranceva. Guna Bīlande norāda, ka diētas un svara nomešana kļūst aktuāla, jo tuvojas Ziemassvētki. Divreiz gadā tiek aktualizēts svara nomešanas jautājums, uz Ziemassvētku laiku, lai tiktu kleitā, uz vasaras sākumu, lai labi izskatītos peldkostīmā, viņa piebilst. "Arvien vairāk parādās sociālajos tīklos dažādi speciālisti, kas īstenībā ir pseidospeciālisti. Viņiem nav atbilstošas izglītības, kas secīgi noved pie tā, ka tad, kad tu zini mazāk, tev nav bail. Bieži tas, ko sola, var būt arī veselībai bīstami un kaitīgi, attiecīgi ļoti kritiski jāizvērtē, kas ir tas speciālists, pie kura vēršamies, lai viņš palīdzētu uzlabot veselību un dzīvi," analizē Guna Bīlande. Viņa arī norāda, ka visbiežāk šiem cilvēkiem nav arī atbilstošas izglītības, parasti tie ir mēneša kursi kaut kur, kas iedod kaut kādu diplomu, ko pats mājās varētu uzzīmēt. Tā nav medicīniska izglītība, nav arī sapratnes par bioķīmiskiem procesiem, pataloģijām, slimībām. Cilvēks nesaprot, "uz kurieni braucam". Juta Pomeranceva aicina paskatīties cilvēku, kas piedāvā kādus pakalpojumus, izglītību. "Cilvēkiem, kuri uzņemas strādāt ar tavu veselību, ir jābūt medicīniskai izglītībai. Ir attiecīgi reģistri, kur var pārbaudīt konkrēto speciālistu, vai tādu izglītību ieguvis," norāda Juta Pomeranceva. "Bieži šie kouči, treneri, viņiem ir Parasti 1-2 mēnešu kursi un viņi balstās uz savu pieredzi. Tas mums ļoti patīk, jā, man agrāk bija liekais svars, es aizgāju pie desmit ārstiem, man neviens nevarēja palīdzēt, tagad man ir sava metode. Tas mani ļoti uzrunā, tur jūtos sadzirdēts, viņš varbūt būs empātiskāks, ieklausīsies manī un palīdzēs. Ja kaut kas noies greizi kādā brīdī, tas cilvēks neuzņemsies atbildību." Latvija par uzturu var konsultēt uztura speciālisti un ārsti-dietologi. Tās ir ārstniecības personas, kas ieguvušas medicīnisko izglītību, reģistrētas Veselības inspekcijā un tās mājas lapā var pārbaudīt, vai cilvēki var šo praktizēt.
Iepirkšanās internetā būtu ērta un viegla, ja vien nebūtu krāpnieku izliktie āķi un tīkli, uz kuriem, īpaši pirmssvētku laikā, var viegli uzrauties un iekrist. Par to, kā izvairīties no naudas zaudēšanas, pērkot Ziemassvētku dāvanas internetā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Drošības jautājumus atgādina CERT.LV kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un sertificēts datu aizsardzības speciālists Deniss Čalovskis. Pirms atgādināt, kadroši gādāt dāvanas, Elviss Strazdiņš skaidro aktuālo telefonkrāpniecības gadījumu. "Zvana telefona operators, saka, ka tūlīt numurs tiks bloķēts telefons. Tālāk jau cilvēkam tiek prasīts personas kods, ja gadījumā krāpnieks to nezina, bet dažreiz krāpnieks zina un nemaz neprasa," stāsta Elviss Strazdiņš. "Krāpnieks noskaidro operatoru, kurš ir šim te upurim, kuram viņš zvana, un tad ievada viņa personas kodu zvana laikā attiecīgā operatora mājaslapā. Attiecīgi šim cilvēkam uz Smart ID atnāk pieprasījums no tā operatora. Cilvēks domā, ka tiešām viņš šobrīd runā ar operatoru. Un ja viņš apstiprina Smart ID pieprasījumu, krāpnieks iekļūst šī cilvēka profilā operatora lapā un tur tālāk jau viņš var nomainīt SIM karti, tātad atslēgt esošo SIM un pieslēgt savu eSIM. Un tajā brīdī pēc kaut kāda laiciņa tiešām šim upurim pazūd sakari telefonā, kas to visu padara super ticamāku. Bet tā ir tikai tāda mazā sākuma daļa tai visai krāpšanai, jo pēc tam parādās vēl policists, kurš sāk stāstīt kaut kādu bezsakarīgu stāstu par aizdevuma paņemšanu uz viņa vārda, pieslēdzas bankas darbinieks, pieslēdzas vēl arī, iespējams Smart ID, tie scenāriji variē. Bet kāpēc ir tik daudz cilvēku un kāpēc ir tik daudz informācijas, dažādi iesniegumi, vēl kaut kas? Tā ir klasiska sociālās inženierijas taktika, ko pielieto krāpnieki, lai vienkārši uzgrūstu cilvēkam tik daudz informācijas, ka viņš vairs nespēj orientēties tajā visā. Un lai ātrāk tas viss beigtos, viņš vienkārši saka: ņemiet, dariet visu, dod visus savus datus, apstiprini visas pieejas, jo viņš grib ātrāk tikt no tā visa laukā. Bet ar katru jauno informācijas devu, ko viņš atdod krāpniekam, viņš visu situāciju padara vēl sliktāku." Elviss Strazdiņš ir neapmierināts, ka publiski ir iespēja uzzināt, kurš operators ir kuram tālruņa numuram, tāpat krāpnieki var salīdzinoši vienkārši noskaidrot cilvēka personas kodu. Ja cilvēku ir apsēduši krāpnieki, Elvisa Strazdiņa ieteikums ir mainīt tālruņa numuru. Gints Mālkalnietis mudina vienkārši nerunāt. "Viņi piefiksē. Ja jūs esat gatavs sākt runāt un izejat uz kontaktu, viņi atzīmē jūs kā potenciālo upuri un jums zvanīs tikai vairāk. Tāpēc, jo ātrāk jūs metīsiet nost jā, OK, teiksim, Elvis pēta tās shēmas, viņš parakstās uz to. Bet jums kā lietotājam - nē vienkārši pārtrauciet. Jo ātrāk, jo mazāk runāsiet, jo mazāk interesantas jūs būsiet," atzīst Gints Mālkalnietis. Ja tiešām cilvēks uzķēries uz krāpniecisko zvanu un sakari tomēr pazūd, Elviss Strazdiņš iesaka: jāsazinās ir ar savu tiešo pakalpojumu sniedzēju: ja tas ir izkrāpts "Facebook" profils vai "Instagram", tad sazinieties ar viņu, ja tā ir izkrāpta nauda, sazinieties ar banku, ja tas ir izkrāpts telefons, tad ar operatoru; tad uzreiz uz policiju. Un pēc tam, protams, ziņojiet arī CERT.LV.; ja jums paliek vēl bišķiņ laika, tad atsūtiet sociālajos tīklos Elvisam Strazdiņam.
Raidījumu esam veltījuši kosmosam, konkrētāk ķibelēm, likstām un ikdienas sadzīves grūtībām, kas sagaida cilvēkus, dodoties planētas Zeme orbītā. Varbūt esat dzirdējuši, ka kosmosa aparāta "Starliner" tehnisko problēmu dēļ Starptautiskajā kosmosa stacijā uz krietni ilgu laiku atstāti divi astronauti. Misija, kurai bija jāilgst vien nedēļu, izvērtusies daudzos garos mēnešos un šogad Ziemassvētkus astronauti svinēs ar skatu uz Zemi no orbītas. Vai šādi gadījumi ir bieži cilvēka vadītās misijās un kādas nedienas vēl skārušas astronautus mums tuvajā izplatījumā? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti, IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Pirms tam meklējam atbildes uz jautājumu, kas rodas daudziem, iedomājoties sevi slēgtā šaurā telpā mēnešiem ilgi - kā tikt galā ar klaustrofobiju? Bailes no slēgtām telpām jeb klaustrofobija piemīt aptuveni 12 % pasaules iedzīvotāju. Nereti šī kaite nāk roku rokā ar citām fobijām. Kā noteikt to, vai nepatika iekāpt liftā vai ieiet pagrabā ir tikai bailes vai tomēr nopietnāka diagnoze, kā klaustrofobija izpaužas un kā to ārstē, skaidro psihiatrijas profesors Māris Taube. Klaustrofobijas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda „claustrum” – aizvērt, aiztaisīt un grieķu valodas vārda „phóbos” – bailes. Šī kaite ir klasificēta kā psihiska saslimšana, tā ir neirotisko traucējumu grupa, kura ietilpst trauksmes stāvokļi, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra „Veldre” vadītājs Māris Taube. Cilvēku pārņem panika, ja viņš atrodas liftā, pagrabā, tunelī, šaurās slēgtas telpās bez logiem, alās arī vilcienā un lidmašīnā. Tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju, šādās situācijās paātrinās sirdsdarbība, var būt reibonis, slikta dūša, apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, drebuļi, kustību koordinācijas traucējumi. Vai tiešām tas, ka bērnībā kāds no mums ir iesprūdis liftā, vai pārpratuma pēc vai tīši ticis ieslēgts skapī vai vannasistabā, var radīt iepriekšminētos traucējumus?
Latvijas Dabas fonds šajos mēnešos vairākās pašvaldības rīko diskusijas par to, kas dabā vērtīgs un kā mēs to izsakām naudā un dažādos labumos. Formulējums sarunai par dabas kapitālu un ekosistēmas pakalpojumiem iespējams skan atsvešināti, bet aicinām diskutēt un aizdomāties par dabas vērtību. Kas ir dabas kapitāls un ekosistēmu pakalpojumi? Kā tos aprēķina un vai dabas vērtību izsakot naudā, mēs vairāk iegūstam vai zaudējam? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidra Latvijas Bankas Ilgtspējas vadītājs Edvards Kušners un Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka. Klinta Kārkliņa izstrādā enerģijas dzērienu no egļu pumpuriem Domājams, ka daudzi ir dzirdējuši par priežu, bērzu, egļu, upeņu un vēl vairāku augu pumpuriem, kas pavasarī ir jaudīga vitamīnu deva ikvienam. Neformālā gaisotnē radusies ideja un ērta pieeja vajadzīgajiem kokiem realizējās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes studentes Klintas Kārkliņas maģistra darbā „Egļu pumpuru un auksti pagatavotas kafijas enerģijas dzērienu izvērtējums”. Iztaujājam Klintu par darbu pie šī dzēriena izveides, kā arī interesējamies par tām vērtīgajām uzturvielām un vitamīniem, kas rodamas egļu pumpuros. Jaunā pētniece skaidro, ka egļu pumpuros ir daudz C vitamīna, kā arī E vitamīns, dažādi minerāli, ir arī vairākas īpašības, kas jāpēta daudz dziļāk. Taču viņas ideja ir par egļu pumpuru izmantošanu pārtikā, konkrēti dzēriena izstrādi. "Gribējās sākt ar vienkāršāko, kas būtu pumpuru, kuru tu pats vari iemaisīt krūzītē, uzliet karstu ūdeni, pienu, samaisīt, izdzert. Beigās aizgāja pavisam citā virzienā. Es izdomāju, es no viņiem varētu izspiest sulu, es viņus varētu izmantot enerģijas dzērienos vai sulu dzērienos, protams, ievērojot ieteicamās devas, balstoties uz viņu un ķīmisko sastāvu, tas primārais, ka tie simts grami ir puse no C vitamīna devas. Ņemot vērā, ka nedzer tikai tos dzērienus, ēd arī kaut ko citu un to C vitamīnu uzņem arī kaut kur citur, nevis tikai no turienes. Tāpēc viss kaut kā aizgāja pie enerģijas dzēriena. "Sajaucu nedaudz egļu sulas, kas būtu vitamīns, nedaudz parasto sulu, kas būtu vairāk dabiskais saldinātājs, plus krāsa nedaudz uzlabojas. Ja es vēl pievienotu kafiju, būtu kofeīns un enerģijas lādiņš," atklāj Klinta Kārkliņa. Šajā dzērienā nav cukura, bet tie, kas ikdienā lieto enerģijas dzērienu un garšojuši šo, atzinuši, ka ir "ir baigi labi". "Egles nedaudz Ziemassvētku noskaņu karstā vasaras dienā," atklāt Klinta Kārliņa. Kā tad garšo šis dzēriens? Pētniece stāsta, ka egļu pumpuram ir nedaudz citrusa atspirdzinoša garša, gluži kā sajūta, ka ēstu citrona šķēli. Dzērienā ir līdzīgi, varbūt nedaudz maigāks. Maija sākumā vāc egļu pumpurus, tikai jāatceras ievākt no kokiem, kas aug vismaz 100 metrus no ceļa, un nevākt vairāk par 6% no koka, lai netraucētu viņa augšanu. Sulu var spiest uzreiz vai pumpurus uzglabāt saldētavā. "Sākumā tiek sajaukta kafija ar parasto sulu. Enerģijas dzērieniem tika izmantota auksti pagatavota kafija, tajā salīdzinoši vairāk kofeīna nekā karsti pagatavotā kafijā. Plus viņa arī nav tik skāba. Tad tiek pievienota augļu sula, kas manā gadījumā bija apelsīnu sula un ābolu un aroniju sula, kas gan krāsas ziņā, gan garšas ziņā diezgan labi sagāja kopā kafiju. Tad tika iemērīti trīs grami no kopējā daudzuma egļu pumpuru sulas. Tad viņš tiek atšķīdināts, uzkarsētas, sapildīts un viss," stāsta Klinta Kārkliņa. Grūti pateikt, kad šāds enerģijas dzēriens parādīsies ražošanā, bet jau tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes studente Klinta Kārkliņa ir apņēmības pilna turpināt egļu pumpuru pētījumus.