Podcasts about ziemassv

Gada pēdējās dienās, kas aizvien tumšas, parunāsim par elektrību. Bez tās šodien nav iedomājama dzīve, jo īpaši ziemā un svētku laikā, kad bez mākslīgā apgaismojuma un svētku gaismiņām grūti būtu pārciest gada tumšākos mēnešus. Elektrība mūsdienās ir kļuvusi par absolūtu ikdienas nepieciešamību un tāpēc raidījumā lūkojam, kurā brīdī tā ienāca pasaulē un Latvijā un kā mainīja sabiedrību. No Bendžamina Frenklina pūķa atgadījuma negaisa laikā līdz pirmajām Volta baterijām un Edisona spuldzītēm. Cilvēce ir pieradinājusi šo neprognozējamo dabas spēku, ielikusi to slēdžos un vados, iemācījusies saražot un naski patērēt - elektrības atklājumi ir viens no lielākajiem stāstiem civilizācijas vēsturē. Bez tās nebūtu iespējams teju nekas no tā, ko baudām šodien. Kā elektrība aizsāka savu ceļu līdz mūsu mājām? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs un Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. -- Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanu ir brīdis gadā, kad daudz tiek runāts un domāts par to, kas no visa, kas nonāk mūsu rīcībā un apkārtējā vidē, ir bīstams vai traucējošs. Jaungada tradīcija ir ne tikai svētku uguņošana un dažādi gaismu šovi. Arī laimīšu liešana ir kas tāds, kas vismaz vidējai un vecākajai paaudzei labi palicis atmiņā. Taču pēdējos gados izskan ziņas, ka veikalos nopērkamās alvas “laimītes” patiesībā ir bīstami svina sakausējumi. Vai tiesa un kāpēc svina kausēšana un pārnēšana nav droša cilvēkam? Par to stāsta RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Savukārt Patērētāju Tiesību aizsardzības centrs atgādina, ka r aizliegts piedāvāt tirgū preces, kur svina koncentrācija ir 0,05% no masas vai vairāk; vismaz pagājušajā gadā pircēji bija atraduši tādu laimīšu liešanas komplektus, kur svina sastāvs bija gandrīz visi 100%.  -- Arī cilvēka organismā mājo elektrība Elektrības atklāšana ir radījusi revolūciju cilvēku sadzīvē - tā atvieglojusi ikdienas soli, pavērusi ceļu tālākiem zinātnes sasniegumiem un arī izklaides industrijai. Bet līdztekus centieniem saprast elektrības rašanos, ir notikuši cilvēka ķermeņa pētījumi, un vienā brīdī tapis skaidrs - elektrība rodama arī mūsu organismā. Tieši kā un kur tā veidojas, stāsta Tukuma valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. Apjausma, ka arī cilvēka organismā mājo elektrība, atklājusies pamazām.

Šogad mana “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDA“ RADIO MARIJA LATVIJA programmā skan Ziemassvētku vakara ieskaņā. RADIO MARIJA LATVIJA studijā viesojas leģendārais ansambļa “Menuets” solists, komponists, mūzikas pedagogs un vairāku mūzikai veltītu grāmatu autors Adrians Kukuvass, kurš tagad dzied arī Dievkalpojumos Jaunās Ģertrūdes baznīcā . Dzirdēsiet arī Adriana Kukuvasa muzikālo velti Ziemassvētkos.

Šogad mana “RAKSTNIEKA PĀRRUNU STUNDA“ RADIO MARIJA LATVIJA programmā skan Ziemassvētku vakara ieskaņā. RADIO MARIJA LATVIJA studijā viesojas leģendārais ansambļa “Menuets” solists, komponists, mūzikas pedagogs un vairāku mūzikai veltītu grāmatu autors Adrians Kukuvass, kurš tagad dzied arī Dievkalpojumos Jaunās Ģertrūdes baznīcā . Dzirdēsiet arī Adriana Kukuvasa muzikālo velti Ziemassvētkos.

Raidījumā Augstāk par zemi sasveicinos ar jums pēdējo reizi. Nākamgad raidījums vairs Latvijas Radio ēterā neskanēs, un tā ir mana izvēle. Turpināšu ar jums sasveicināties Starpbrīža kultūras afišā un arī raidījumā Kultūras rondo.  Noslēguma raidījumā, par dažiem, raidījuma Augstāk par zemi 15 gadus ilgajā ceļā satiktajiem.  -- Vilks ķer kazu. Tumsa ķer gaismu. Šis stāsts jo īpaši svarīgs ir Ziemassvētku laikā. Un mēs jau zinām kā tas beigsies. Vilks kazu saplosīs. Nav zināms kā, bet gaisma tomēr atgriezīsies. Tas ir mūžības rits. Kuram līdzās cilvēks savas izvēles izdara ik dienas. Un nekas jau nebeidzas. Beidzas tikai šis projekts: mēģinājums 15 gadus ik nedēļas pabūt kaut pusstundu Augstāk par zemi. Paldies Latvijas Radio 1 direktorei Inesei Matjušonokai, kura nenoraidīja autorraidījuma ideju, paldies Ģirtam Bišam par joprojām neapnikušo raidījuma džinglu, paldies Ingvildai Strautmanei par viņas balsi džinglā. Paldies šī raidījuma skaņu operatoriem – brāļiem Jānim un Valdim Raitumiem, vienmēr ir bijis prieks strādāt ar Aleksi Šaicanovu, arī šī raidījuma skaņu operatoram Rūdolfam Ozolam. Jo īpaši paldies visiem satiktajiem, un visiem klausītājiem. Atvados, līdz no jauna satiksimies!

Raidījumā Piespēle runājam par Latvijas U-20 hokeja izlases startu pasaules čempionātā ASV. Lielā saruna ar vienu no junioru valstsvienības līderiem Oliveru Mūrnieku, kuram paredz spožu nākotni profesionālajā hokejā. Savukārt Gunārs Jākobsons šoreiz sarunājas ar vienu no slavenākajiem Ziemassvētku vecīšiem Latvijā - Kasparu Pūci. Nedēļas topā: Latvijas U-20 puišu hokeja izlase pirmajā pasaules čempionāta spēlē tikai ar 1:2 papildlaikā zaudē Kanādai, otrajā spēlē ar 0:8 piekāpjas somiem; Martins Laviņš un Mārtiņš Dzierkals piedalās pasaulē senākajā hokeja turnīrā - Špenglera kausā, divi ilgstošie hokeja bezdarbnieki Rihards Bukarts un Miks Indrašis beidzot atrod darbu, turklāt vienā klubā; Kristaps Porziņģis ilgstoši nespēlē pagaidām nezināmu veselības problēmu dēļ; Zināms Latvijas biatlona izlases olimpiskais sastāvs - četras dāmas un četri kungi.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (2:22-40)

Mācītāja Ilāra Plūmes sprediķis par Lūkas evaņģēliju (2:8-14)

Cilvēks un ēdiens - unikālas, ciešas un ik uz soļa klātesošas attiecības. Kas gan ir svētki bez klāta galda! Tā ir noskaņa, atmiņas un kaut kas ārpus ikdieniškā. Viens ēd, lai izdzīvotu, cits dzīvo, lai ēstu, bet visām civilizācijas sabiedrībām jau kopš senseniem laikiem ir bijis paradums pulcēties uz maltīti un ēdienu likt īpašā godā kā svētkos, tā ikdienā. Kā mēs uztveram ēdienu? Kā veidojušies mūsu ēšanas paradumi? Ko par sabiedrību un laikmetu, kurā dzīvojam, stāsta mūsu ikdienas un svētku uzturs un kā maltīte savulaik vienojusi un šķēlusi tautas?  Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Jurģis Šķilters, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna un vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube. Bet ar kādiem ēdieniem un garšām pašiem raidījuma viesiem saistās Ziemassvētki? "Piparkūkas un piparkūku smarža gada nogales svētkus ieved manā mājā," atzīst Astra Spalvēna.  Jurģis Šķilters atzīst, ka galvenais ir smarža. "Iedomājoties Ziemassvētkus, uzreiz jādomā par piparkūkām, droši vien arī par mandarīniem," bilst Jurģis Šķilters. "Droši vien arī attiecības ar ģimeni - miers. Ēdiens ir tāds nedaudz pakārtots smaržas un noskaņas salikumam." "Jāņem vērā, ka Ziemassvētki ir ārkārtējs pasākums, kur smaržas ir krietni bagātākās nekā ikdienā. Tas ir kaut kas sevišķs," papildina Gvido Straube. "Varbūt arī tas, ka tur ir gan piparkūkas, gan cepeši un... Tas rada to kopējo noskaņojumu. Vēl eglīte un dāvanas. Ir lielāka cilvēku pulka sanākšana kopa. Tas ir pasākums, ko cilvēki lielākoties ir ļoti gaidījuši, bērni vairāk, jo ir dāvanas, pieaugušiem vairāk kā problēmas. Bet tas ir gada viens no svarīgākajiem notikumiem."

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Vikāra Jura Matveja sprediķis par Lūkas evaņģēlju (2:1-7)

Mājās Ziemassvētku rosība, pilsētā – garas rindas pie veikalu kasēm un sastrēgumu pirmssvētku drudzī. Tā vien šķiet, ka gada skrejošākais laiks cilvēkiem ir ap Ziemassvētkiem. Taču, kā šīs gada tumšās naktis aizvada dzīvnieki Latvijas dabā? Kuri zvēri guļ, kuri snauž un kuri ir nomodā? Kā savas dienas gaitas plāno tie, kuriem ziemā nav lāča miegs? Sarunājas Latvijas Nacionālā Dabas muzeja pārstāve, zooloģe Inta Lange un zoologs Vilnis Skuja.

Vai Eiropa janvārī beidzot būs gatava parakstīt vērienīgu brīvās tirdzniecības līgumu ar Latīņamerikas valstīm, kas ir pazīstamas kā "Mercosur" bloks? Ziemassvētku tirdziņos Eiropā pastiprināti drošības pasākumi, lai novērstu iespējamus terora aktus. Uz Ukrainu dosies labdarības biedrības "Tavi draugi" kora kocertos savāktie ziedojumi.  Somijā pieaug vilku nokosto ziemeļbriežu skaits; somi vaino karu Ukrainā. Krievijas sportisti Pasaules kausa posmā kamaniņu sportā Siguldā nestartēs.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere Pirms vairākiem gadiem, pētot par vācbaltiešu māksliniecēm savāktos materiālus Karla Širrena biedrības arhīvā Līneburgā (Vācijā), uzdūros trim 20. gadsimta sākumā izdotām, manuprāt, diezgan netipiskām ziemas tematikas atklātnēm, uz kurām atrodamie iniciāļi "S. P." norādīja, ka to autore ir rīdziniece Zelma Pļavniece (Selma Plawneek, prec. Des Coudres, 1883–1966). Vienā no atklātnēm redzami trīs jaunieši slidojot, bet abas pārējās veltītas Ziemassvētkiem. Tomēr tajās nav attēlotas skaisti pušķotas eglītes vai krāšņas svētku svinēšanas ainas, bet gan brīdis pirms tam – laiks, kad tiek gādāta svētku eglīte. Turklāt atklātnēs tēlotie cilvēki nepārprotami ir vienkāršu ļaužu: vienā redzama siltā plecu lakatā ietinusies sieviete, kas velk lielu egli, bet otrā – sieviete ar diviem bērniem, kas brien pār apsnigušu lauku, puikam nesot nelielu eglīti. Pati Zelma, 1951. gada janvārī vēstulē arhitektūras pētniekam Paulam Kampem raksturojot savu radošo biogrāfiju, norādījusi: "Pirms Ziemassvētkiem es Groseta spiestuvē litografēju uz akmens Ziemassvētku kartītes divās un trīs krāsās ar ainavām un rīdzinieku tipiem." Tomēr par rīdzinieku tipiem jeb pilsētniekiem varētu nosaukt tikai vienā atklātnē tēlotos slidotājus, kamēr abās pārējās un vēl atsevišķās citās pēc reprodukcijām zināmajās atklātnēs redzamas sievietes un bērni laukos. Turklāt mazajai meitenei ar lietussargu, kas kopā ar eglīti nesošo puiku un sievieti brien pār apsnigušo tīrumu, mugurā nepārprotami ir sarkani svītraini latviešu tautastērpa brunči, un arī vairāku citu attēloto sieviešu apģērbā ir manāmas tautiskas iezīmes. Un tas 20. gadsimta sākumā noteikti nebija tipisks rīdzinieku tērps. Šeit jāatzīmē, ka 1882. gada 21. decembrī (1883. gada 2. janvārī) dzimusī Zelma Pļavniece, par spīti savam latviskajam uzvārdam, nebūtu uzskatāma par vienu no pirmajām latviešu izcelsmes sievietēm māksliniecēm. Viņas vecāki – kokmateriālu tirgotājs Tomass Pļavnieks un viņa sieva Olga (dzim. Brunovska) – meitu kristīja Rīgas Doma baznīcas vācu draudzē, kas tāpat kā Zelmas izglītības iegūšanas vietas, vēlākās darba vietas, sabiedriskās aktivitātes un regulārā dalība Baltijas mākslinieku savienības izstādēs liecina par viņas piederību vācbaltiešu sabiedrībai. Nav gluži skaidrs, kas varētu būt tā auditorija, kuras iepriecināšanai tipogrāfs un ilustrēto grāmatu izdevējs Aleksandrs Grosets izvēlējās izgatavot Ziemassvētku atklātnes ar ainām no vienkāršo ļaužu dzīves, tomēr Zelmas agrīnajai mākslinieciskajai darbībai tie bija tipiski motīvi. Kā 1908. gadā izdotajā Baltijas mākslinieku leksikonā rakstījis mākslas vēsturnieks un Rīgas pilsētas mākslas muzeja pirmais direktors Vilhelms Neimanis, Zelma Pļavniece bija “kļuvusi pazīstama ar raksturīgiem tautas dzīves tēlojumiem un graciozi atveidotām pasaku ilustrācijām”, un vairākas no tām muzeja kolekcijai tika iegādātas jau leksikona iznākšanas gadā. Šajā laikā Zelma vēl bija pavisam jauna māksliniece, kas pirms dažiem gadiem bija absolvējusi Elīzes fon Jungas-Štilingas vadīto zīmēšanas skolu Rīgā un ieguvusi zīmēšanas skolotājas tiesības. Vēlāk viņa saņēma Georga Vilhelma Timma stipendiju, kas trīs vasaras pēc kārtas ļāva papildināt māksliniecisko izglītību ārzemēs un attīstīt gleznošanas prasmes pie atzītiem vācu māksliniekiem Minhenē, Dahavā un Feldvīzē. Izstādēs Zelma piedalījās kopš 1904. gada, eksponējot gan eļļā un temperā gleznotas dabas studijas, gan dažādās grafikas tehnikās darinātas fragmentāras ainavas, gan arī vietējo sadzīvi raksturojošus kolorētus spalvas zīmējumus. Un tieši šīs ainas no vienkāršo ļaužu dzīves ar sieviņām ceļā uz tirgu, bērniem pie veikala un citām nereti humoristiskām situācijām izpelnījās kritiķu uzslavas, kas visticamāk arī rosināja izdevēju uzaicināt Zelmu radīt šādas stilistiskas atklātnes par Ziemassvētku tēmu. Ikdienā Zelma strādāja par zīmēšanas skolotāju un piepelnījās ar grāmatu ilustrēšanu. 1906. gadā Rīgā iznāca dzejas krājums "Priedes sniegā" (Kiefern im Schnee) ar viņas veidotu vāka noformējumu un dekoratīvajām vinjetēm. Tajā apkopoti vietējo vācu autoru un atsevišķu latviešu, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, dzejoļi un tēlojumi, kam māksliniece jūgendstilam tuvā izteiksmē radījusi 14 dažādu noskaņu spalvas zīmējumus, pamatā fragmentārus dabas motīvus un plašākas lauku un pilsētu ainavas. Sešus gadus vēlāk Rīgā tika publicēts vēls viens Zelmas ilustrēts izdevums – vācu valodas lasāmgrāmata skolēniem "Jaunības dārgums" (Jugendschatz). Tai viņa darinājusi astoņus zīmējumus – gan konkrētu pasaku, dzejoļu un tēlojumu ilustrācijas ar cilvēku figūrām, gan ainaviskus motīvus, kas kompozicionāli sasaucas ar Zelmas darbiem litogrāfijas un kokgriezumu tehnikās. Manis pirms vairākiem gadiem atrastās ziemas tematikas atklātnes kādreiz piederējušas rīdziniecei Olgai jeb Ollijai Zommerei (dzim. Olga (Olly) Sommer, prec. Wendt, 1896–1991) un viņas ģimenei, un, kā liecina uzraksti, divas no tām dāvājusi cita Rīgas māksliniece – grafiķe Alise Dmitrijeva (Alice Dmitrijew, 1876–1945). Uz tām norādītā adrese ļauj noprast, ka atklātnes nevarētu būt izdotas vēlāk par 1912. gada Ziemassvētkiem, jo jau nākamajā vasarā Zommeru ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur Ollija vēlāk studēja lietišķās mākslas un ilgus gadus strādāja par dizaineri apgleznotu koka figūriņu un mūzikas lādīšu manufaktūrā "Wendt & Kühn". Arī Zelma pēc sarežģītajiem Pirmā pasaules kara gadiem izvēlējās pārcelties uz dzīvi Vācijā, bet viņas radītās ziemas tematikas atklātnes, kurās redzam gan laimīgus slidotājus, gan vienkāršus ļaudis, gādājot Ziemassvētku eglīti, mūs turpina iepriecināt viņas dzimtenē.

Mēs dzīvojam laikā, kurā dažāda veida slodze gan fiziska, gan prāta, gan emocionāla mēdz kļūt nepanesama ne tikai darba apjoma dēļ. Tā kļūst nepanesama tāpēc, ka, iespējams, nav pauzes, nav telpas apstāties un ieraudzīt, kas ar mums patiesībā notiek. Apzinātība ir prasme apstāties un bez vērtējuma ieraudzīt kas manā dzīvē šobrīd notiek - ar ziņkāri vērot. Šajā Ziemassvētku laikā vēlos jums dot iespēja noklausīties manu sarunu ar Klusuma skolas dibinātājiem - Inesi un Ivo Strantēm. Ja mēs paskatāmies uz sava telefona "screen time", ja paraugāmies, ka paaulē viens no 6 cilvēkiem jūtas vientuļš, ja redzam ka miljoniem cilvēku pasaulē cieš no psihiskās veselības traucējumiem, ja redzam, ka jaunieši sarunu vietā izvēlas saraksti. Varētu teikt, ka tā ir ši laikmeta nodeva un tā tas vienkārši ir. Man gribētos ticēt, ka šī laikmeta nodeva būtu tā, ka mēs atkal no jauna varētu paskatīties uz to kas ir cilvēcība, kas ir cilvēka prasmes un kā tās var palīdzēt mums justies labāka r to visu kas ir. Viena no prasmēm ir apzinātība, klusums kā vērtība.Klausies šo sarunu par:to kā Inese un Ivo nonāca līdz Klusuma skolas idejai un apzinātības prakseikas ir apzinātība un ko tā nozīmē ikdienā skolā, organizācijākāpēc apzinātība nav panaceja, bet kā sākt par to domāt veselīgā veidāvai apzinātības treniņi var glābt neveselīgu organizācijas kultūruŠī saruna man pašai vēlreiz atgādināja:Apzinātība nav kārtējā metode, bet visaptveroša prasme un skatījums uz dzīvi. Paldies Inese un Ivo par šo iedvesmojošo sarunu!Priecīgus Ziemassvētkus!  HR PODCAST ir sarunas par tēmām, kas aktuālas personāla vadības ekspertiem, CEO, vadītājiem organizācijās, ikvienam, kam svarīga darba vide. Raidieraksts, kurā tiekamies ar cilvēkresursu vadības ekspertiem, profesionāļiem, praktiķiem. Uzklausām viedokļus un pieredzes, kā arī uzdodam jautājumus par jaunākajiem rīkiem, kādus lietot, lai vēl labāk sniegtu stratēģisku atbalstu biznesam. Sarunas vada Ilze Medne.Rubrika CEO dienasgrāmata: Sarunas ar vadītājiem un uzņēmumu CEO, par viņu ikdienas pieredzi esot vadītāja amatā. Par līderību, organizācijas attīstību un sadarbību ar HR.

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Pagājušā gadā centāmies izvairīties Ziemassvētkos Krustpunktā ielaist kristietības un baznīcas tematiku, jo raidījuma primārais uzdevums ir runāt par politiku, ekonomiku, sociāliem jautājumiem. Bet nevar noliegt, ka arī reliģijai ir sava vieta Latvijas sabiedrībā, un, šķiet, šogad tai ir bijusi arī itin pamanāma ietekme ne tikai uz sabiedriskajiem, bet arī politiskajiem procesiem. Daudzajos strīdos par vērtībām un politiskajām izvēlēm ir iesaistījušies arī mācītāji. Kristīgās vērtības piesauc ne viens vien Saeimas deputāts, un interesanti ir tas, ka šajā daudzbalsībā nav tā, ka visi kristieši dziedātu vienas un tās pašas notis. Ne tikai sabiedrība, arī baznīca ir kļuvusi politizētāka. Krustpunktā ir ciemojušies katoļu un luterāņu mācītāji. Taču Latvijā ir vairākas lielās tradicionālās baznīcas, un baptisti noteikti ir vieni no tiem. Turklāt kādi no viņiem ir arī politiski ļoti aktīvi. Tāpēc šoreiz mūsu izvēle bija Ziemassvētku nedēļā aicināt uz interviju baptistu mācītāju. 

Vai ziņu ar speķi Ziemassvētkis ir ir kanoniska recepte? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot, kad runājam par tradicionālām un mazāk zināmām gada nogales svētku ēdienu receptēm. Receptes piedāvā "Mullbery" šefkonditore Ina Poliščenko un "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs. Zirņiem jābūt svētku galdā! "Pelēkos zirņus iepriekšējā dienā jāaplej ar karstu ūdeni, nedaudz piespiež citrona sulu vai pieliek sodu. Tad vāroties būs nedaudz mīkstāki. Mērcējamo ūdeni pirms vārīšanas noliet un uzliet citu," iesaka Ingmārs Ladigs. Ja gribas pie zirņiem sacept speķi ar sīpoliem, vispirms taukos apcep sīpolus, tos noņem no pannas, tad liek gaļu cepties un saliek kopā. Tad būs kraukšķīgāki. Cepot kopā sīpolus ar gaļu, var vairāk sasust. Garšai var pielikt melnos piparus un arī var ķimenes pielikt. Ar sāli jābūt uzmanīgam, to labāk pievienot beigās, lai nebūtu pārāk sāļi, jo žāvēai gaļai parasti ir jau pievienota sāls. Neatņemams svētku ēdiens ir rasols. Ina Poliščenko uzskata, ka tas ir svētku ēdiens, ko saprot katrs latvietis un parasti ceļ galdā. Tradicionāli gatavo ar desu, bet var gatavot ar liellopa gaļu vai vistu. Klasiskās sastāvdaļas - marinēts gurķis, konservēti zaļie zirnīšu, vārīti kartupeļi, vārīta ola, arī vārīti burkāni. Var likt skābu krējumu un majonēzi, mazliet vieglākai versijai var likt grieķu jogurtu bez piedevām. Pievieno sinepes, mārrutkus. Ina Poliščenko savam rasolam izvēlas vistas fileju vai cūkgaļu. To iemarinē iepriekš ar medu, sāli un pipariem, pagatavo kā cepeti, sagriež un iemaisa rasolā. Mazliet rotaļīgi un garšīgi. Citu salātu versija jeb "restorāna rasols". Uz šķīvja izklāj salātlapas. Uz tām liek nelielus kartupelīšus, kas novārīti un apcepti. Nedaudz rozmarīns vai timiāns. Pa virsu vēl liek saule kaltētu tomātus vai mazos tomātiņus, sarkano sīpolu. "Dārgo" garšu piešķirs pievienotais cepetis vai rostbifs. Var pievienot arī grauzdētus riekstus vai sēklās. Ina Poliščenko  bilst, ka dažādi rieksti un sēklas ir tas, kas Ziemassvētku ēdienus ar viegliem paņēmieniem padara īpašus. Ingmārs Ladigs papildina, ka arī granātābolu sēkliņas Ziemassvētku salātiem piešķir īpašu garšu. Vēl pavāri stāsta, kā marinēt un krāsnī pagatavot pīli vai citu putnu. Tāpat klausītāji vēlas zināt veģetāru un vegānu svētku ēdienu receptes. Ina P iesaka izmantot sojas granulas. Viņa arī piedāvā pildītas portaballo sēnes, kā arī ceptus baklažānus un cukīni. Protams, Ziemassvētkos dažādos veidos var gatavot ķirbi. Ingmārs Ladigs arī stāsta un rāda, kā pagatavot piparkūku mīklas recepti.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; pārraides producente – Maruta Rubeze Ziemeļlatgalē, precīzāk, Medņevas, Viļakas, Rekovas, Upītes, Baltinavas un Briežuciema apkārtnē par kaladošanu sauc dziesmas, ko dzied ap Ziemassvētkiem. Tām raksturīgo refrēnvārdu "kalado", no kura atvasināts šis apzīmējums vietējā tautas terminoloģijā, dziedātājas nereti saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Tā, piemēram, šīs tradīcijas mantiniece un nesēja, dziedāšanas meistare un ilggadējā Medņevas etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Natālija Smuška man savulaik stāstīja: "Ziemassvētku priekšvakarā taču ēd kaladas. Mums vienmēr tēvs atnesa. Māte uzsedz uz galda galdautiņu un virsū uzliek kaladas. Apēd kaladas, tad jau vakariņas ēd. Tad dziedam Dieva dziesmas, visādas, Ziemassvētku." Uz jautājumu, ko parasti dara Ziemassvētkos, Natālija atbild: "Visu ko. "Čigānos" ejam uz klubu, čigankas zīlē un ko tik nedara!" Viņa atceras, ka agrākos laikos gājušas "čigānos" arī "pa mājām": "Kādreiz staigājām, vai, kā staigājām! Mēs bijām jaunas vēl, nebijām pie vīra gājušas. Vienos kaimiņos iegājām, a tur maizīti no cepļa velk. Tūlīt "čigāniem" pa gabalam atlauza. Cik tā maize garda bija! Sasēdušas pa grīdu, ēdām. Smējāmies: savās mājās nekad tā neēstu sausu maizi. Gājām visur kur. Vienā vietā nelaida iekšā. Ko tagad darīsim? Dēļ kā šie nelaiž, ne tiem mazu bērnu, nekā. Aizspiedām durvis – lai guļ pa dienu, ja viņiem miegs nāk." Medņevā "čigānos" gāja no 25. decembra līdz 6. janvārim – Triju kungu dienai. Natālija Smuška stāsta arī par to, ko "čigāni" vilka mugurā viņas bērnībā un jaunībā: "Kādas nu lupatas bija, ka tik interesantāk – visas mugurā savilktas. Un kažoki – toreiz bij' aitādu kažoki. To jau uz kreiso pusi izgriež, par lāci sataisās, par dzērvi. Manam tēvam vienmēr patika taisīt "čigānus". Agrāk bija tādi lieli grozi, ar ko sienu nesa uz kūti govīm. A te kaimiņos bija viena tāda vecene. Viņa ielīda tajā grozā. Tāda sīka vecene bija, un apsēja to grozu apkārt ar deķi, ietaisīja rokturi, un lūk – šarmanka , proti, leijerkaste. A viņa – tur iekšā dzied." Kaladošana sastopama arī Medņevas kaimiņpagastos. Taču medņevietes to dzied garākā versijā nekā citur. Natālija Smuška to skaidro šādi: "To var pārveidot īsāku un garāku. Tā garā kaladošana, lai ir ko klausīties. Es reiz dzirdēju – Baltinavas ansamblis dziedāja, kaut kas līdzīgs bija. Atbraukusi mājās, domāju, paga, paga, vajag saštukot." Te vietā neliela atkāpe par dziesmu saštukošanu jeb pārmantošanu no kaimiņiem. Kā stāsta Natālija, "kur nobraucam, kaut vienu jaunu dziesmu vedam uz dvoru". Par dvoru Medņevā sauc māju un sētu. Uz manu piebildi, ka nevaru saprast, vai drīkstu visai pasaulei par to stāstīt, viņa atbild: "Bet tā ir. Es nezinu, ko tur sacīt. Tautasdziesmu nevar noslēpt. Tautasdziesma jau iet no mutes mutē – kā sadzird, tā arī dzied." Arī Briežuciema dziedātājas vārda "kalado" nozīmi saista ar katoļu dievmaizītēm kaladām. Broņislava Platniece stāsta, ka "tā bij pieņemts, tās kaladas. Kaladas Ziemassvētkos ēda un tagad ēd, un dziesmas dzied." Interesants ir Broņislavas stāstījums par pašām kaladām: "Mums, katoļu cilvēkiem, baznīcā deva. Svētības zīme bija. Tā arī tagad viņas ir. Nu, ar to tā kaladošana ir. Nu, svētība, maizīte tāda." Taču vēl interesantāka šajā kontekstā ir Felicijas Loginas piebilde, ka kaladas jāēd un kaladošanu jādzied arī tāpēc, ka "zini, kādam lopiņam, kad grūti, vai kad viņš slimo", kas norāda uz saistību ar senākiem maģijas slāņiem. Dziedātājas arī atgādina, ka kaladas jāglabā visu gadu – līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Nu ko, priecīgus Ziemassvētkus! Avoti: Beitāne, Anda. 2018. Notes from Latvia. Multipart Music in the Field. European Voices: Audiovisuals 1. Vienna: Department for Folk Music Research and Ethnomusicology of the University of Music and Performing Arts Vienna / Riga: Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music, 212, 2 CD, ISBN 978-9934-547-02-7. Beitāne, Anda. 2009. "Vēlīnās izcelsmes vokālā daudzbalsība latviešu tradicionālajā mūzikā". Rīga: LULFMI. Beitāne, Anda. (sast.) 2008. "Medņevas dziedātājas". Rīga: LULFMI.

Krustpunktā Lielā intervija: Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Pagājušā gadā centāmies izvairīties Ziemassvētkos Krustpunktā ielaist kristietības un baznīcas tematiku, jo raidījuma primārais uzdevums ir runāt par politiku, ekonomiku, sociāliem jautājumiem. Bet nevar noliegt, ka arī reliģijai ir sava vieta Latvijas sabiedrībā, un, šķiet, šogad tai ir bijusi arī itin pamanāma ietekme ne tikai uz sabiedriskajiem, bet arī politiskajiem procesiem. Daudzajos strīdos par vērtībām un politiskajām izvēlēm ir iesaistījušies arī mācītāji. Kristīgās vērtības piesauc ne viens vien Saeimas deputāts, un interesanti ir tas, ka šajā daudzbalsībā nav tā, ka visi kristieši dziedātu vienas un tās pašas notis. Ne tikai sabiedrība, arī baznīca ir kļuvusi politizētāka. Krustpunktā ir ciemojušies katoļu un luterāņu mācītāji. Taču Latvijā ir vairākas lielās tradicionālās baznīcas, un baptisti noteikti ir vieni no tiem. Turklāt kādi no viņiem ir arī politiski ļoti aktīvi. Tāpēc šoreiz mūsu izvēle bija Ziemassvētku nedēļā aicināt uz interviju baptistu mācītāju. 

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi vēl tic Ziemassvētku vecītim. Raidījuma tēmas: - ️Džošuā nokautē Polu; - Zeļļi uzvar VEF; - ️FIBA slavas zāle uzņemts Novickis; - NHL; - ️Eirolīga; - NBA kauss; - Eurobasket2025; - Meilulite atsakās no balvas; - Martins Dukurs; - Hokejists pret basketbolistu; - Mairis Briedis un Aleksandra Karusova;

Ko dāvināt Ziemassvētkos? Protams, grāmatu! Tāpēc jūsu uzmanībai – labāko grāmatdāvanu ieteikumi kaimiņienei, kura nelasa, skolotājai, kura ļoti mīl Raini, un draudzenei, kura katru pirmdienu sāk ar jaunu apņemšanos notievēt.Bonusā – vēl trīs tikpat alternatīvas kategorijas un pilnīgi nefiltrēts trīs grāmatu blogeru viedoklis, ko meklējiet raidieraksta Patreon lapā šeit https://www.patreon.com/PiedzivotBučas! -Kristīne, Zane, Aija-

19. decembrī pulksten 19  Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmo reizi Latvijā koncertu sniegs  izcilā baroka vijolniece Alfija Bakijeva, kura festivālā "Eiropas Ziemassvētki" muzicēs kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" gan kā soliste, gan vienlaikus kā orķestra vadītāja. No Roskildes festivāla decibeliem, ekspresīviem tango ritmiem un tatāru tautas melodijām līdz baroka mūzikas zeltītajai spozmei un alegorijām. Tāds ir vijolnieces Alfijas Bakijevas radošais lidojums, kas šķērso žanru un kultūru robežas. Baroka vijoles spēli viņa slīpējusi pie Enriko Onofri – leģendārā "Il Giardino Armonico" dibinātāja un ilggadēja šī ansambļa koncertmeistara. Kā soliste, koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja viņa muzicē kopā ar senās mūzikas grandiem – Žordi Savalu un viņa "Le Concert des Nations" vai izcilo itāļu ansambli "Il Pomo d'Oro". Šim laikam pirms Ziemassvētkiem māksliniece izvēlējusies spožākās Georga Fīlipa Tēlemaņa, Jana Dīsmasa Zelenkas un Johana Sebastiāna Baha partitūras. Koncerta norisei ikviens varēs sekot "Klasikas" tiešraidē. Alfija Bakijeva spēlē Frančesko Rudžēri vijoli, kas izgatavota 1680. gadā Itālijas pilsētā Kremonā, un kuru viņai uztic Jumpstart Jr. fonds. Inta Zēgnere: Prieks jūs satikt Rīgā: esat šeit pirmo reizi, un šī ir arī jūsu pirmā sadarbība ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Kādi ir jūsu iespaidi par mūsu mūziķiem? Alfija Bakijeva: Man ir liels prieks būt šeit! Patiešām, esmu Rīgā pirmo reizi. Biju ļoti laimīga, kad orķestris ar mani sazinājās, un esmu sajūsmā, ierodoties šeit. Patiešām – ar prieku gaidīju šo sadarbību! Strādāt ar šo orķestri ir liels prieks. Viņi ārkārtīgi dziļi jūt mūziku. Ļoti bieži man pat nav nekas jāsaka, jo viņi tik uzmanīgi un precīzi visu uztver… Ir liels prieks sadarboties un veidot šo skaisto programmu kopā. Mēs nākam no dažādām vidēm: es spēlēju vijoli, kura ir zarnu  stīgas, orķestra mūziķu rīcībā savukārt ir instrumenti ar metāla stīgām, bet skaņas saplūsme man šķiet pārsteidzoši skaista! Tāpat frāzēšanas izjūta dažādos stilos ir lieliska. Es patiešām apbrīnoju viņu meistarību. Kā jūs varētu izskaidrot to, ka skaņas saplūsme ir tik veiksmīga, ja Sinfonietta spēlē modernos instrumentus, bet jūs – baroka vijoli? Domāju, tas ir tāpēc, ka mūzikai nav robežu un mūziķiem piemīt liels jūtīgums, radot  skaņu, kā arī spēja pielāgoties un sekot. Tas liecina par orķestra augsto profesionalitāti. Jūs minējāt, ka spēlējat baroka laika instrumentu ar zarnu stīgām. Pastāstiet, lūdzu, par savu vijoli! Man ir ļoti īpašs instruments. Man bija gods parakstīt līgumu ar "Jumpstart Junior Foundation" Amsterdamā. Fondam ir privāta kolekcija, tika rīkots  konkurss , kurā mani uzaicināja uz noklausīšanos. Kopumā bija uzaicināti 14 vijolnieki no visas pasaules. Tajā brīdī kolekcijā bija divi instrumenti, un man bija gods parakstīt līgumu par vienu no tiem – Frančesko Rudžēri instrumentu. Viņš  tiek uzskatīts par Nikolo Amati skolnieku. Mana vijole izgatavota ap 1680. gadu Kremonā. Instruments ir īsts šedevrs ar skaistu toni, un ir liels gods to spēlēt. Katrs instruments ir mākslas darbs,  tāpat kā glezna. Katram instrumentam ir unikāla skaņa un īpašības. Kādus komplimentus jūs varētu veltīt savai ļoti retajai vijolei? Neesmu skaitījusi, cik pasaulē ir šī meistara būvēto instrumentu, bet, cik saprotu, šāda vijole pieejama tikai fondiem, un to piešķir īpašiem mūziķiem. Konkrēti šim fondam pieder divas Rudžēri vijoles: otru spēlē mans kolēģis un draugs Emanuels Rečs (Emmanuel Resch), kurš dzīvo Parīzē un ir viens no "Les Arts Florissants" koncertmeistariem. Mana vijole reaģē uz visu, ko vēlos izteikt  frāzējot — tā ne tikai reaģē, bet bieži padara to vēl labāku, nekā biju iedomājusies. Dažreiz man jāsaka: “Ak, Dievs, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik skaisti!” Tas ir neticams partneris mūzikā. Notiek  savstarpējs mijiedarbības process frāzēšanā. Tas ir ļoti interesanti, kā senie instrumenti māca mums interpretēt baroka laikmeta mūziku. Atceros, kā Kristians Bezeidenhauts stāstīja, ka vecie Mocarta laika instrumenti viņam iemācīja saprast , ko pats Mocarts bija domājis, rakstot savu mūziku. Tieši tā. Man bija gods spēlēt Mocarta vijoli pirms gada — itāļu vijoli no fonda “Mozart Stiftung della Costa”. Tā bija viena no visdziedošākajām  itāļu balsīm, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Bija satriecoši skaisti. Iemācījos tik daudz no šīs nelielās iespējas spēlēt šo instrumentu — tās bija tikai dažas stundas, mēģinājumā un koncertā. Tā kā tas ir valsts dārgums, protams, nevarēju to ņemt līdzi. Kad Rīgā satiku Enriko Onofri, viņš izstāstīja, kā vijole ienāca viņa dzīvē. Tas bija ļoti neparasts stāsts: Enriko jau bija 14 gadi, kad tēvs atnesa mājās instrumentu. Viņš bija gleznotājs un vēlējās to uzgleznot. Un Enriko iemīlējās šajā vijolē. Enriko Onofri ir jūsu skolotājs, bet kāds ir jūsu piedzīvojums  ar vijoli? Kā jūs sākat spēlēt šo instrumentu? Mani vecāki nav mūziķi. Ģimenē esam trīs bērni, es esmu vecākā. Brālis spēlē vijoli, māsa – čellu, un viņa ir arī folkloras, popmūzikas un džeza dziedātāja. Kad biju bērns, vecāki vēlējās, lai es studēju mūziku, un jautāja, vai gribu to darīt. Es atbildēju – jā, jo neuztvēru to kā jautājumu, bet drīzāk kā pavēli… Vecāki nolēma, ka mācīšos klavieres, bet skolā nebija brīvu vietu, tāpēc sāku ar vijoli. Tādējādi tā kļuva par manu instrumentu un manu likteni. Bet starp baroka vijoli un mūsdienu vijoli ir atšķirība. Kā jūs nonācāt pie baroka instrumenta un sapratāt, ka vēlaties veltīt dzīvi baroka mūzikai? Es pat atceros precīzu dienu, kad tas notika! Strādāju operā, kurā pirms daudziem, daudziem gadiem galvenais diriģents bija Teodors Kurencis. Biju pavisam jauna, 17–18 gadi, un skolotājs man teica, ka ir kāds jauns grieķu diriģents un ir brīva vieta orķestrī – lai eju uz noklausīšanos. Aizgāju ar moderno  vijoli. Izturēju konkursu un kļuvu par koncertmeistara asistenti operā, Novosibirskā... Diriģents bija liels baroka mūzikas cienītājs, viņš iegādājās mums baroka vijoles, zarnu stīgas un baroka lociņus. Tad viņš mums iedeva kompaktdiskus, DVD un sacīja: “Es nevaru jums iemācīt spēlēt – vienkārši klausieties un mēģiniet atdarināt.” Es patiesi iemīlējos tajā mūzikā… Kad sāku mājās klausīties pirmo albumu, raudāju no pašas pirmās nots – tas bija tik apbrīnojami un skāra mani tik dziļi, ka sapratu: tas ir tas, ko vēlos darīt visu mūžu. Un tad es atvēru šī albuma bukletu, lai uzzinātu, kas spēlē, un tur bija rakstīts – Enriko Onofri. Tūlīt pat gūglē sameklēju viņa vārdu, un tur bija rakstīts, ka 2006. gadā viņš rīko meistarklases. Sapratu: lai tur vai kas – es braukšu! Tas pilnībā mainīja manu dzīvi. No tās dienas es atradu savu spēles veidu, kas ir ļoti tuvs manai  sirdij un dvēselei, ko vēlējos īstenot savā dzīvē. Es vēlējos kļūt par šī visuma daļu un izzināt to. Un man palīdzēja Enriko Onofri. Tad jūs kļuvāt par Onofri studentu Palermo? Jā. Tad sekoja lidojums no Novosibirskas uz Palermo, un es kļuvu par viņa studenti. Tās bija ļoti lielas pārmaiņas. Viss bija jauns – krāsas, garšas, jūra, draudzīgums, Vidusjūras mentalitāte, jauna valoda, klase, spēles veids. Vesela odiseja – tik daudz atklājumu! Palermo studēju sešus gadus, bet nodzīvoju tur astoņus. Savukārt pēc tam devos uz  Austriju, kur studēju Vīnes klasiku – klasisku, vēsturiski pamatotu interpretāciju, kā arī romantisko mūziku. Studēju "Mozarteum" Universitātē Zalcburgā, kur mācījos pie Hiro Kurosaki un spēlēju klasisko uz romantisko repertuāru, izmantojot zarnu stīgas. Bet tagad noteikti esat laimīga par savu Kremonas dārgumu. Jā, ļoti laimīga, bet līgums ir ierobežots: vēl trīs gadi, un pēc tam vijole tiks piešķirta citam mūziķim, kurš to varēs lietot nākamos septiņus gadus. Tomēr ar šo vijoli ir jau daudz paveikts: ierakstīta Vivaldi mūzika kopā ar Žordi Savaļu un viņa ansambli "Les Musiciens de Concert de Nation". (..) Gribu pavaicāt arī par tatāru mūziku – jūs esat izveidojusi  savu ansambli Jā, ar māsu un sicīliešu perkusionistu. Manā ģimenē mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa bija amatierdejotājas un dziedātājas, un viņas saglabāja ģimenes mūzikas tradīciju. Es nolēmu to turpināt. Lūdzu mammai filmēt vecmāmiņu dziedam un fiksēt viņas uzkrāto tautas mantojumu. Viņa to izdarīja, savukārt es pierakstīju visus tekstus un melodijas un mēs ar māsu izveidojām aranžējumus, lai iepazīstinātu cilvēkus ar mūsu mākslu un mantojumu. Jūsu māsa dzied. Jā, gan dzied, gan spēlē dažādus instrumentus. Kad uzstājamies, vienlaikus piedzīvojam arī skaistu un siltu ģimenes sajūtu. Mēs svinam mūziku un dejojam! Un uzstājaties savos tautastērpos. Jā, tos izgatavoja mana mamma, kas ir tērpu darinātāja. Tā ir ģimenes sadarbība. Vairāk - ierakstā.   

11. decembra radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Ciemos Gvido no Bite Latvija ar sakāmo par operatora Ziemassvētku ierīču kampaņām un labajiem darbiem.

Kristaps šoreiz sarūpējis īpašu Ziemassvētku pārsteigumu – teju kontrabandas spēle ceļo uz Argentīnu kā dāvana. Izrādās, to izdarīt ir sarežģītāk kā ievest viesstrādniekus tepat Latvijā!

Jau šonedēļ, 12. decembrī, sāksies labdarības maratons "Dod pieci!", bet arī kopumā Ziemassvētku laikā daudz vairāk uzmanības pievēršam labdarībai, palīdzībai citiem. Tuvojoties svētkiem, mēs ikviens gribam atvērt savu sirdi un palīdzēt tiem, kuriem dzīvē  klājas grūtāk. Dažādu labdarības projektu atbalstītāju vidū redzam arī diasporas organizācijas. Nule kā Londonas latviešu biedrība "Giving for Latvia" ir uzsākusi ziedojumu vākšanu, lai palīdzētu sarīkot jau sesto bērnu mentālās veselības nedēļu "Runā ar mani". Tā notiek Latvijā, bet pieejama latviešiem visā pasaulē. Šādi projekti, protams, ir daudz un dažādi. Neatsverams ir arī Amerikā dzīvojošo latviešu ieguldījums, visdažādākos projektus atbalstot, kas ir saistīti ar laba darīšana un ziedošanu, un par labdarību diasporā ar skatu, kas vērsts uz Latviju, šodien Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21 gadsimts lūkojam izzināt, kāda ir diasporas organizāciju motivācija vākt ziedojumus dažādu projektu atbalstam Latvijā? Un kas ir būtiskākās tēmas, ko latviešiem ir vēlme atbalstīt, dzīvojot ārpus Latvijas? Par labdarību, palīdzību un atbalstu sarunājas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, biedrības "Debesmanna" vadītāja Iveta Parravani un biedrības "Giving for Latvia" valdes locekle Aija Bruno, kuras ir no Lielbritānijas, kā arī Amerikas latviešu apvienības (ALA) Labdarība Latvijā nozares vadītāja Diāna Kārkliņš un Ņujorkas latviešu organizāciju padomes priekšsēdētāja Anita Batarags.

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā Andris ar Valdi būs jau Ziemassvētku noskaņojumā. Raidījuma tēmas: - ️Fokerots/Pļaviņš; - Noriss čempions; - ️Šmits stāda rekordus; - Sabaļenka pret Kirgiosu; - ️Hamiltona stils; - Telpu futbolā kautiņš; - Čemberlens trenējas; - KP nav vesels; - Argentīnau būs jaunas naudaszīmes; - Messi 48 tituls; - Mazurs trenēs Dienvidkorejas izlasi; - Lamine Yamal jaunā draudzene;

"Klasikā" tiekamies ar mūsu pasaulslaveno operdīvu, "Ineses Galantes fonda" vadītāju Inesi Galanti: runājam gan par talantīgajiem jauniešiem Jauno izpildītāju konkursā "Ineses Galantes talanti", kas Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē finišēja 30. novembrī, gan par emocijām, ko nodot klausītājiem koncertos "Ziemassvētku prelūdija".    

Ukrainas korupcijas apkarotāji Kijivā veikuši kratīšanu prezidenta kancelejas vadītāja Andrija Jermaka birojā. 28. novembrī norisinās Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības astotais kongress. Gadu pēc Gruzijas eirointegrācijas iesaldēšanas valdība spējusi mazināt sabiedrības neapmierinātību. Latvijas Universitātes pētnieki izstrādājuši mūsu valsts attīstības vīziju līdz pat 2050. gadam. Pētnieki jaunajā valsts stratēģiskajā plānā aicina centrā likt cilvēku. Vecrīgā, Doma laukumā, sācis darboties tradicionālais Ziemassvētku tirdziņš. Pasaules kausa kvalifikācijas turnīra spēle basketbolā pret Nīderlandi būs pēdējā spēle izlases rindās kapteinim Dairim Bertānam, kurš iepriekš paziņoja, ka noslēdz karjeru valstsvienībā.

Iespējams, ka katrai saimniecei vai saimniekam ir sava bukstiņputras, gaļas sautējuma, pupu un zirņu zupas,  aukstās gaļas, aknu pastētes un karpas pagatavošanas recepte. Bet ja nav vai ir vēlme klasisko recepti dažādot, tad raidījumā Kā labāk dzīvot "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs atklāj nestandarta receptes labi zināmiem ēdieniem. Silts un gards ziemas ēdiens ir cepta karpa. Ingmārs Ladigs skaidro, ka karpu pārgriež no muguras puses, jo galvas pusē ir biezāka nekā pie astes, tā pārgriežot var vienmērīgi izklāt. Kārtīgi iztīra, izmazgā un var marinēt.  Marinēšanai viņš iesaka izmantot sildošās garšvielas - muskatriekstu, ingveru. Tā zivs iegūs ambiciozāku garšu. Protams, var izmantot arī dilles, kadiķogas, ķiplokus, etiķi vai citrona sulu. "Marinētai zivij ir kulinārā vērtība," atzīst Ingmārs Ladigs. Pirms cepšanas marinādi ar salveti nosusina. Karpai patīk cepties lielā tauku daudzumā. Tad būs garšīgāka garoziņa. Fileju pietiek cept uz parastās pannas, veselu zivi - jāliek cepeškrāsnī. Ja veselu zivi liek cpeškrāsnī, pildījumam var izmanto arī cukgaļas cauraudzi. Karpu var pagatavot arī tumšā alus mērcē. Karpas fileju apvārta miltos un apcep. Tad sagatavo mērci: apcep pannā sīpolus ar sviestu, ielej glāzi tumšā alus, pieliek karoti medus, citrona sulu, mazliet sinepes. Kad alus novārās, var arī pāris karotes saldo krējumu pievienot. Apcepto zivi liek mērcē un pasutina 5-10 minūtes. Domājot par Ziemassvētku laiku, un arī siltiem ziemas ēdieniem, aktuāli ir vārītie pelēki zirņi. Ingmārs Ladigs iesaka atstāt vārītos zirņus šķidrumā, kurā vārīja, jo bez šķidruma paliek daudz sausāki. Ja nejauši pārvāra zirņus, var taisīt kroketes vai kotletes. Mērcēšanai labāk izvēlēties aukstu ūdeni, pirms vārīšanas to nomazgāt, jo zirņiem patīk rūgt. Vārot var pievienot kādu garšsakni (seleriju, pastinaku, burkānu vai sīpolu), tas bagātinās garšu. Sāli šefpavārs iesaka likt beigās. Klasiski zirņiem pievieno apceptu cauraudzīti ar sīpoliem, ja uzturā nelieto gaļu, var sīpolu ievārījumu uzlikt.

Latvijā fiksēti vairāki cigarešu kontrabandistu baloni no Baltkrievijas. Miera plānu kara izbeigšanai Ukrainā apspriež Eiropas valstu līderi, ASV valsts sekretārs līdz šim panākto raksturojis kā milzīgu progresu. Jūrmalas domi turpmāk vadīs līdzšinējais vicemērs Jānis Lediņš no Latvijas Zaļās partijas. Līdzšinējais Jūrmalas mērs Gatis Truknis kļūst par jaunizveidotās Stratēģiskās plānošanas komitejas priekšsēdētāju. Liela daļa komersantu maldina pircējus atlaižu laikā, secinājis PTAC pērnā gada “Melnās piektdienas” un Ziemassvētku atlaižu monitoringā.

Arvien tuvāk nāk laiks, kad Sabiedriskā medija labdarības maratons "Dod pieci!" Doma laukumā stikla studijā aicinās palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem. Monopolā aprunājamies ar rehabilitācijas centra "Poga" vadītāju Ilzi Ošāni. Rīgā, Doma laukumā, pamazām iekārtojas Ziemassvētku tirdziņš, un nu jau arī tradicionāli blakus tirdziņam savas aprises ieguvusi Sabiedriskā medija labdarības maratona "Dod pieci!" šī gada stiklus. Gada izskaņa vienmēr saistās ar došanu un palīdzēšanu, bet ir cilvēki un organizācijas, kuri negaida, bet meklē iespējas palīdzēt visa gada garumā. Viena no atpazīstamākajām un lielākajām labdarības organizācijām Latvijā ir "Ziedot.lv", kas spējusi kļūt par tiltu starp tiem, kuriem nepieciešama palīdzība, un sabiedrību.  Šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" uzmanības lokā būs sabiedrības mazkustīgums, bet līdzekļi tiks vākti bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Šādiem bērniem un jauniešiem jau 10 gadus ir iespēja vērsties arī rehabilitācijas centrā "Poga", kas kā bezpeļņas fonds ik dienu cenšas gādāt par iespēju bērniem stiprināt savu varēšanu un apgūt jaunas iemaņas, lai nodrošinātu pēc iespējas pilnvērtīgāku iekļaušanos sabiedrībā.  Ilze Ošāne ir rehabilitācijas centra "Poga" vadītāja un "Ziedot.lv" komunikācijas vadītāja. Sarunājamies par to, kā Latvijas sabiedrība mainās un vai ziedošana var atrisināt to, ko nespējam paveikt ikdienas darbu kārtībā.  Ir kādas vērtības, kuras, strādājot gan "Ziedod.lv", gan "Pogā" un redzot Latviju tomēr plašākā tvērumā, kas mums kā sabiedrībai vēl ir jāmācās? Ilze Ošāne: Mani pašu ikdienā strādājot pavada zemapziņā sajūta, ka es gribu pret citiem attiekties tā, kā es gribētu, lai pret mani attiecas. Tas varbūt arī liek katru darbību izvēlēties, ko tu gribi veikt.  Tāpat attiecībā par kolēģiem "Ziedot.lv", kur esam tikai dāmas, atļaujamies gan humoru, gan viena otru kritizēt, zinot, cik katra spēj turēt. Ar "Pogas" kolēģiem, kas ir jau lielāks kolektīvs, kur ir abu dzimumu un tomēr tie ir ārsti, speciālisti, tur tā distance mazdrusciņ ir lielāka. Bet ikdienas darbs kopā ar kolēģiem ir tāds, ka mēs cenšamies būt kā viena liela ģimene.  Un cik bieži tomēr gribas nomest visu: mūsdienās datoru aizver ciet un pateikt - es šito vairs negribu? Ilze Ošāne: Tādi mirkļi uznāk. Tas pēdējos gados sasaucas ar veselību. Tajā mirklī nodomāju, ka visa ir par daudz, veselība uzliek uz pauzes, tu saaukstējies vai saslimsti. Tas arī iedod to pauzi, lai atjaunotos, un tad jau var atkal. Vai kādreiz ir izdevies Latvijas sabiedrības ziedošanas spēju un apjomus salīdzināt ar citām valstīm? Vai to vispār var izdarīt?  Ilze Ošāne: Noteikti. Pret iekšzemes kopproduktu mēs esam mērījuši gan Ukrainas ziedojumus, un mēs ilgus gadus bijām pirmajā vietā iepretim Polijai, Vācijai un Rietumeiropas valstīm. Ja skatāmies no "Ziedot.lv" puses, kas ir ikgadējais gada pārskats, es teiktu, ka mēs esam ārkārtīgi dāsni un dodoša sabiedrība, kura nāk palīgā līdzcilvēkiem, kuri grūtībās nonākuši. Vai ziedošanai ir sezonāls raksturs? Ilze Ošāne: Pēdējā laikā mēs no "Ziedot.lv" puses tik ļoti to neizjūtam, jo ziedo visu cauru gadu un atsaucās līdzcilvēki tām problēmām, kas ir aktuālas sabiedrībā. Ja kāds onkoloģijas pacients lūdz palīdzību dzīvību glābjošām zālēm pavasarī, tad līdzcilvēki ziedo, nevis gaida gada nogali. Bet gada nogale ir īpašāka varbūt uzņēmumiem, kuri pārskata savas peļņu un tad izvēlās daļu no tās ziedot labdarībai. Es teiktu tā, ka visu gadu ziedo un gada beigās pienāk papildus ziedojumi klāt. Vai tu tici, ka kādreiz varētu būt tāda situācija, ka paliek pāri? Ilze Ošāne: "Ziedot.lv" vadītājai Rūtai Dimantai ir teiciens: ja būs visas problēmas atrisinātas, tad labdarības organizācijām būs pašlikvidācija. Tas ir mērķis, uz ko iet, lai vairs nebūtu jāpalīdz un mēs būtu atrisinājuši problēmas. Šobrīd mēs vēl neesam tādā stadijā, bet varam uz kaut ko tiekties. Kas ir tava Ziemassvētku sajūta? Pēdējos gadus, kopš esi saistīta ar "Ziedot.lv", tas nav tikai pasēdēt mājās pie eglītes. Ilze Ošāne: Droši vien, ka decembris ar savu labestību, ko mēs ikdienā redzam un dzirdam no telefona zvaniem un e-pastiem, kur cilvēki un uzņēmumi interesējās par ziedošanas iespējām, tas rada tādu ļoti izteiktu Ziemassvētku sajūtu.  Pirms kādiem diviem gadiem no vienas skolas vedu Ziemassvētku dāvanas. Mašīnā biju salikusi Ziemassvētku dāvanas tik daudz, ceru, ka ceļu policija neklausīsies, ka es knapi spoguļus redzēju. Tad man bija sajūta, ka tā laikam jūtas Ziemassvētku vecīši vai tie īstie, kuri spēj to to prieku radīt. Tās nebija manis radītas dāvanas, bet man sajūta kā  kurjeram bija ļoti izteikta. Tik forši! Labo darbu dīleris varētu būt apzīmējums tavai pozīcijai šādā situācijā. Bet ko tu pati gribētu saņemt Ziemassvētkos? Ilze Ošāne: Ja mēs no tādām vērtībām skatāmies, tad es šobrīd uztraucos par drošības sajūtu. Es negribētu, ka manas dzīve dzīves laikā un manu bērnu dzīves laikā ienāktu karš un tā nedrošības sajūta. Es teiktu, ka droši vien, drošība ir tā, ko man gribētos. Raidījumā skan: Mesa – „Laika pēdas” Shchedryk – „Carol of the Bells” Ralfs Eilands, Lauris Reiniks – „Dod pieci! 2025” himna    

Šonedēļ "Atsperē" tiekamies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci: dzerot rīta kafiju, pievēršamies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 120. gadskārtas pasākumiem un arī citām aktualitātēm. Inta Zēgnere: Mums jāsvin dubulta jubileja, jo Latvijas Radio atzīmē simtgadi, "Klasikai" tūlīt būs trīsdesmit, savukārt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkai šogad apritēja 120.  Māra Lāce: Jā gan! Taču runājot par pašu muzeju, varam runāt par daudz senākiem laikiem, jo muzeja krājums jau eksistēja, bet tad pienāca brīdis, kad bija jātiek līdz ēkai. Un tas brīdis pienāca 20. gadsimta pašā, pašā sākumā, kad pēc Rīgas 700. jubilejas svinībām pilsētas tēvi saprata, ka jārealizē ideja par atsevišķas mākslas muzeja ēkas būvniecību, un tas arī tika realizēts ļoti straujā tempā, pamatakmeni ieliekot 1903. gada maijā un muzeju atklājot 1905. gada septembrī. Tas bija Džordža Armitsteda laiks, kad Rīgas pilsētā risinājās ļoti daudzi būvniecības darbi, daudz kas tika izveidots, turklāt tika veidotas arī tādas lietas kā, piemēram, slimnīca un muzejs – būves, kas nepieciešamas plašākai sabiedrības daļai, kas nodrošina cilvēka labbūtību. Un tā tapa jaunais mākslas templis, kurš kļuva par lielāko un tajā laikā vienīgo speciāli mākslai būvēto ēku Baltijā… Tā tas tiek uzskatīts, lai gan principā tā nav pirmā tieši muzejam būvētā ēka, bet vienīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Jo pirmā būve bija Jelgavā – Kurzemes provinces muzejs, kurš diemžēl nav saglabājies: pēc Jelgavas bombardēšanas viss tika iznīcināts. Bet lielākā un nozīmīgākā ēka "Baltijas provincēs", kā toreiz mūs dēvēja, diezgan ilgstoši bija tieši mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ēka, kas raisīja ļoti daudzus un dažādus viedokļus un kuras sakarā sadūrās tā laika valdošās elites un topošās aktīvās latviešu sabiedrības domas, viedokļi un darbi. Muzeja darbība jau pirmajos tā pastāvēšanas gados tika izvērsta visā Baltijas mērogā, un to uzsvēra jau pats arhitekts, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēkas autors un tā pirmais direktors  pat Vilhelms Neimanis – ka darbībai jābūt plašākai. Pavisam savādāka situācija veidojas kopš 1919. gada, kad par muzeja direktoru tiek iecelts Vilhelms Purvītis. Tieši viņš ir tas, kurš veido muzeju ar nacionālu kolekciju, liekot uzsvaru tieši uz Latvijas mākslas krājuma veidošanu, vairošanu un attīstību, uz ļoti, ļoti aktīvu izstāžu darbību. Arī uz tādu izstāžu darbību, kas tai laikā skaitījās ļoti avangardiskas, modernas un tādas, kas izraisīja ne vienu vien šūmēšanos un skandālu vietējā Rīgas sabiedrībā. Atceroties neseno izstādi, kas bija veltīta jaunajam mākslas templim – Rīgas pilsētas mākslas muzejam, bija ļoti interesanti uzzināt, kā tolaik muzejs izskatījās: jau vestibilā bija antīkās skulptūras, bet direktora kabinets atradās blakus bibliotēkai – no ieejas pa labi. Arī tagad direktora kabinets no centrālās ieejas atrodas pa labi. Tas nozīmē, ka jūs, Māra, sēžat turpat, kur Purvītis? (Smejas.) Nē, nesēžu gan, pavisam noteikti nē! Tagad viss ir pavisam savādāk. Toreiz, jaunās muzeja ēkas sākuma gados un arī visus divdesmitos, trīsdesmitos gadus darbinieku skaits bija ārkārtīgi mazs. Izstādes iekārtoja paši mākslinieki vai dažādās apvienības un biedrības. Bija ļoti intensīva dzīve! Jāatceras vēl tas, ka Vilhelms Purvītis bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas veidotājs un arī pirmais tās rektors, līdz ar to man ir diezgan grūti pat iedomāties, kā viņš varēja apvienot visus šos darbus plus vēl būdams latviešu mākslas izstāžu veidotājs ārzemēs, kā tagad teiktu – kurators, toreiz teica – komisārs. Viņa darbība bija ļoti, ļoti plaša un daudzpusīga. Mūsu arhīvā saglabājusies ļoti interesanta sarakste, kur Vilhelms Purvītis ik pa brīdim raksta Rīgas domei – jo tā ir viņa tiešā priekšniecība – par to, ka muzeja telpas ir par šauru, par šauru, par šauru… Kaut ēka ir nesen kā būvēta! Kā viņš raksta, "agrākos laikos jau nedomāja par racionāli, nedomāja par telpu plašumu – ir liela kubatūra, bet maz sienu plakņu". Un – jā, ar to mēs vēl joprojām saskaramies! Šobrīd, protams, ir plašākas iespējas, bet mākslas krājums un daudzveidība ir tik ļoti vairojusies, un nepieciešamība pēc izstāžu telpām Rīgā kā ir, tā ir – visu laiku tā ir turpinājusies. Šajā izstādē bija interesanti uzzināt, ko Jānis Jaunsudrabiņš par Purvīti rakstījis rakstu krājumā "Vārds par Purvīti". Ka "visievērojamākais notikums mūsu pelēkajā mākslas pasaulē bija Vilhelma Purvīša gleznu izstāde "Ziemassvētku laikā" Rīgas pilsētas muzejā. Tā bija lieliska izstāde, kura mākslinieku pacēla augstu visu vietējo tautību acīs, pie tam dodama necerētus materiālus panākumus, jo tika pārdotas gleznas par kādiem 20 000 rubļu". Un tas bija 1912. gads. Tas bija 1912. gads, tiešām! Izstāde izpelnījās ārkārtīgi lielu atzinību. Vilhelms Purvītis bija mākslinieks, kura darbus pirka ļoti daudzas un dažādas tautības. Viņš tiešām bija ļoti populārs, un katrā smalkā mājā, ja varam atļauties tā teikt, vajadzēja atrasties arī kādai Purvīša gleznai... Tātad vēl paralēli visiem administratīvajiem darbiem viņam bija jāatrod laiks arī gleznošanai! Starp citu, tolaik muzeja krājumā bija salīdzinoši ļoti maz paša Purvīša darbu. Viņš bija muzeja direktors, un sava veida interešu konflikts varēja pastāvēt... Bet arī toreiz, nerunājot nemaz par mūsdienām, viņa darbi nemaksāja maz… Protams, ka viņa darbus nevarēja lēti nopirkt, jo viņš zināja savu cenu. Viņš tolaik skaitījās ļoti labs gleznotājs visā Eiropas mērogā: viņam pat bija savs tituls – labākais sniega gleznotājs. Purvītis bija ļoti racionāls, ļoti prātīgs, arī ļoti labs stratēģis – viņš zināja, kas viņš ir, ko viņš var un kā vajag pret savu mākslu izturēties.  Izstādē, kas septembrī tika atklāta par godu muzeja ēkas 120. gadskārtai, bija fascinējoši skatīties tā laika fotogrāfijas – kā muzejs izskatījās: patiešām monumentāla ēka, monumentāla būve. Bet es tomēr gribu pavaicāt: vai jūs savai ēkai tos 120 nosvinējāt kārtīgi? Ko darījāt zīmīgajā 14. septembrī? 14. septembrī pavisam noteikti mēs strādājām. Par izstādi parūpējās mana kolēģe Baiba Vanaga. Vienā no tās dienām rīkojām arī diskusiju par muzeju, par muzeja jautājumiem un arī šo laiku. Bet tādas skaļas svinēšanas nebija, jo tad jau katru gadu kaut ko varētu svinēt. Tomēr Radio simtgadi gan mēs svinējām! Man liekas, ka Radio simtnieks – tas tomēr daudz ko nozīmē. Arī mēs pirms divdesmit gadiem ļoti nopietni atzīmējām ēkas simtgadi: tā bija vesela programma, ļoti izvērsta. Šogad drīzāk pievērsām uzmanību šim faktam, jo tiešām – šī vieta ir ļoti šobrīd apmeklēta, ļoti pieprasīta gan mūsu pašu sabiedrībai, gan tūristiem; pēc rekonstrukcijas tā ir labi kalpojusi, bet jāsaka jau, kā ir – apmeklētāju ir tik daudz, ka tas atstāj savu nospiedumu:  parādās bojājumi. Ēka visu laiku prasa nepārtrauktu uzmanību. Vai atceraties pirmo reizi, kad vērāt šīs mājas durvis? Ļoti interesanti, bet es neatceros to brīdi, kad vēru šī muzeja durvis kā ierindas skatītājs… Tas tiešām man nav palicis atmiņā. Esmu lauku bērns, no Dundagas vidusskolas nākusi, un mūsu brīnišķīgā klases audzinātāja Inārija Siliņa mūs ļoti daudz veda uz dažādiem muzejiem: pamatā tie bija literātu muzeji, taču mēs noteikti bijām arī Mākslas muzejā. Bet es labi atceros, kad vēru šīs durvis vaļā citā sakarībā: kad tikko biju iestājusies Mākslas akadēmijas mākslas teorijas nodaļā, mācījos neklātienē, un man bija jāsāk domāt par darba iespējām. Pirmā vieta, kurp devos meklēt darbu, bija Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Bet tikpat strauji, cik iegāju, tikpat strauji mani toreiz izmeta laukā. (Smejas.) Toreiz darbā pieņemta netiku. Savukārt pēc gada startēju vēlreiz, un tas vainagojās ar darba līgumu: astoņus gadus diendienā vadīju ekskursijas. Es biju gide.  Tas ir nopietni! Tas bija ļoti nopietni… Man pat likās – ja nakts vidū mani pieceltu, mierīgi varētu norunāt ekskursijas tekstu. Mums bija jāvada ļoti daudz ekskursiju! Pamazām nāca klāt daudzi un dažādi citi darbi, tā ka ik pa kādam noteiktam laika periodam  manas prasmes muzeja darbos pilnveidojušās. Vienīgais, ko neesmu darījusi – nekad neesmu neko restaurējusi. Visu pārējo laikam muzejā esmu darījusi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi. Kas ir lielākais gandarījums, ko jūs visvairāk atceraties, par ko tiešām prieks visā šajā kontekstā? Uz šo jautājumu ir diezgan grūti atbildēt… Gribētu teikt tā, ka visu šo laiku man nekad nav bijis garlaicīgi, nekad nav šķitis, ka man ir apnicis. Jā, bijuši ļoti dažādi periodi, un bijuši arī tie ļoti labie brīži, kad notiek un ienāk kaut kas jauns, ar kaut ko jaunu ir jānodarbojas. Bet brīžiem ir bijusi arī tāda sajūta, ka stāvi uz vietas un nekas nenotiks. Muzejā ienācu vēl tā sauktajā okupācijas laikā – 1973. gadā, un kopš tā laika esmu izdzīvojusi cauri līdz pat Atmodai… Toreiz, okupācijas gados, gan vienā brīdī bija sajūta, ka nekas dzīvē nemainīsies. Process bija absolūti stagnatīvs: tu te esi un savas dienas vadi ārprātīgā garlaicībā. Un tad pamazām, pamazām sabiedrībā sākās pārmaiņas, kas ienesa ārkārtīgi daudz jauna arī muzeja dzīvē. Nākamie gadi jau bija milzīga dinamisma pilni, pie tam ļoti dažādos virzienos. Mums bija ļoti daudz dažādu izaicinājumu. Kā es smējos: ja saka, ka ik pa septiņiem gadiem jāmaina darbavieta vai nodarbošanās, man apmēram ik pa septiņiem gadiem nāca klāt kādi jauni uzdevumi un jauni darba pienākumi. Un katru reizi bija tā, itin kā es sāktu strādāt citā vietā! Tas bija saistīts gan ar politiskajiem, gan tīri organizatoriskajiem lēmumiem, kas tika pieņemti. (..) Bija tāda eksperimentēšana, un katru reizi tas bija komplicēti un arī emocionāli pietiekami sarežģīti reizē. Man likās, ka jūs noteikti sacīsiet, ka viens no lielākajiem gandarījumiem ir atjaunotais muzejs, muzeja pārbūve.  Tas bija brīnišķīgi! Tas bija arī ļoti grūts process, bet ļoti aktīvs un ļoti, ļoti feins: mums bija brīnišķīga sadarbība ar Lietuvas jauno arhitektu grupu. Tas bija ļoti jaudīgi. Programma "Klasika" vēl pirms muzeja atklāšanas gāja ekskursijā, un jūs mums to vadījāt: vēlreiz paldies par to! Vai to vēl atceraties? Jūs es atceros pavisam noteikti, jo mums vienmēr bijusi brīnišķīga sadarbība "Klasiku" – programmu, ko es arī personīgi ārkārtīgi augstu vērtēju! Tāpat kā jūsu ieguldījumu: Klasika ir tāda programma, kas rada prieku un gandarījumu. Tā ir brīnišķīga programma – to varu teikt no sirds. Tiešām no sirds. Paldies jums, Māra, par labajiem vārdiem! Tomēr mūsu sarunas noslēgumā – vēl viens akcents: skaists laiks tuvojas "Arsenālam" – notiek kustība uz tā atdzimšanu.  Ceru, ka mani kolēģi nonāks pie tā un tas viss realizēsies: 2027. gadā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem. Protams, tas ir skaists, bet reizē arī grūts un sarežģīts brīdis, jo tas ir programmas jautājums, tas ir darbības uzsākšanas jautājums. Šobrīd mūsu finanšu un arī visa ģeopolitiskā situācija ir tāda, kas liek justies ļoti nemierīgiem. Ir daudz jaunu uzdevumu un prasību arī muzejiem – viss, kas saistīts ar drošības jautājumiem: dokumentu izstrāde, riska situāciju izvērtējums – kā mēs rīkosimies un darbosimies riska situācijās. Šie jautājumi liek justies nemierīgiem, tāpēc es nevarētu teikt, ka šis laiks būtu viegls.

Ne tikai pie mums Latvijā un Baltijā, bet arī citviet Eiropā turpinās ļoti silts rudens. Latvijā pagājušajā nedēļā – 7. novembrī – tika reģistrēts +15 grādu siltums. Un tas ir viens no vēlākajiem datumiem rudenī, kad bijusi tik augsta gaisa temperatūra. Zināmi vēl tikai daži gadījumi vēsturē. Nesenākais no tiem 2022. gadā, kad gan Rīgā, gan Mērsragā bija +15 grādi, un tas notika 12. novembrī, kas ir visvēlākais datums ar +15 grādiem. Šonedēļ siltuma rekordi birs Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Ceturtdien un piektdien daudzviet Francijā prognzēti +20, +25 grādi, kas pat Francijā novembra vidū nav ierasti. Bet līdz +15, +20 grādiem silts būs Vācijā un pat daļā Polijas, Čehijā, Austrijā un Ungārijā. Tikmēr Atlantijas okeāna otrā krastā – Amerikā – daudzviet atnākusi ļoti agra ziema. Gan Kanādas, gan ASV austrumu štatos iestājies sals, snieg un puteņo. Īpaši stipru snigšanu piedzīvojuši reģioni Lielo ezeru tuvumā, kur veidojās ezera efekta sniega mākoņi. Līdzīgi kā pie mums Rīgas līcis mēdz burtiski ražot intensīvus nokrišņu mākoņus, kad pie mums ieplūst auksts gaiss, tas pats notiek virs Lielajiem ezeriem starp ASV un Kanādu. Vsivairāk uzsnidzis uz dienvidiem no Mičiganas ezera – Indianas štatā – ap 30 cm sniega. Aukstā gaisa masa aizplūdusi pat tik tālu uz dienvidiem, ka Floridā uzstādīti aukstuma rekordi. Štata ziemeļos temperatūra pat noslīdējusi mazliet zem nulles, līdz -2…-3 grādiem, kas saulainajai un siltajai Floridai nav bieža parādība pat ziemas mēnesis, kur nu vēl novembra vidū. ASV Nacionālās Okeāna un atmosfēras pārvalde lēš, ka šis ir lielākais aukstuma vilnis pēdējo gandrīz 30 gadu laikā, bet atsevišķās vietās var tikt uzstādīti lokālas nozīmes rekordi ar lielāko aukstumu pēdējo 60 gadu laikā.  * Latvijā, patriotu nedēļā, laiks pie mums vienmēr ir pelēcīgs, vēss un drūms un noteikti gribētos vairāk svētku brīvdienu labā laikā, vienlaikus, manuprāt, lieliski ir arī tas, ka novembra valsts svētku laikapstākļi ir radījuši spēcīgas asociācijas un tikai papildina svētku sajūtu. Paliekot pie pamata 15 svētku dienām gadā, ir viena lieta no statistikas, ko gribas pateikt uzreiz – vienīgā no visām svētku dienām, kad vēsturiski Latvijas teritorijā nekad nav bijis sals, ir Jāņi – 24. jūnijs. Pat ne Līgo diena, jo 23. jūnijā ir bijuši gadījumi, kad temperatūra ir mīnusos. Rekords ir 1977. gada Līgo dienas rīts Stendē ar -1,5 grādiem. Un te cilvēki noteikti atcerēsies, ka arī Jāņu rītā, 24. jūnijā ir bijusi salna un tā ir tiesa, ir bijuši gadi un pēdējais visspilgtākais bija 1992. gads, kad salna zāles augstumā bija daudzviet Latvijā. Jāņu rītā nebija rasas, zāle bija sasalusi kraukšķīga, bet 2 metru augstumā, kur mēra gaisa temperatūru, minimums bija Zosēnos: +0,7 grādi. Vēsturiskajā bezslanu periodā, kas ir no jūlija pirmās puses līdz augusta vidum, kad Latvijā tiešām nav pat salnu, svētku mums nav. Kurus no svētkiem statistiski var saukt par saulainiem, siltiem un kurus pavisam noteikti ne? Uz šo jautājumu pat bez klimatisko datu analīzes mēs katrs vairāk vai mazāk varam atbildēt. Tātad Līgo diena, Jāņi, protams, vairumā gadījumu ir vairāk vai mazāk vasarīgi un tad ir svētki, kuros var būt gan vasarīgs siltums, gan sniegs un tādi ir gan 1. un 4. maijs, gan, protams, Lielā Piektdiena un Pirmās un Otrās Lieldienas, kas var iekrist datumos no marta beigām līdz aprīļa beigu daļai. Bet ir vēl divas svētku dienas, ko cilvēki piemirst, ka vispār tie ir, tā sauktie, sarkanie datumi. un tā ir Mātes diena – maija otrā svētdiena. Jo, tā kā tā ir svētdienā, tad lielākā daļa cilvēku nebauda īpašās svētku dienas privilēģijas darbā. Un vēl Vasarsvētki, kas arī ir mainīgos datumos no 10. maija līdz 13. jūnijam, bet arī vienmēr svētdienā. Šos un Pirmās Lieldienas, kas ir svētdienā es tomēr no statistikas celtu ārā, jo tās tomēr nav klasiskas svētku brīvdienas, kad cilvēkiem tiek dots vairāk brīva laika svinēšanai un atpūtai. Noņemot šīs trīs dienas nost mums ir 12 svētku brīvdienas, no kurām stabili divas ir vasarīgas. Ja paveicas, tad maija svētki un Lieldienas, tad var iekrist līdz 6 svētku brīvdienā ar labu laiku. Pārājās – 18. novembris, trīs Ziemassvētku brīvdienas, Vecgada diena un Jaungada diena labākajā gadījumā ir ar sauli, bet biežāk tomēr tumšas un pat Ziemassvētku laiks arvien biežāk ir bez sniega. Klimatiskie dati rāda, ka 1. un 4. maijā iespējamība, ka diena ir saulaina, ir 70 procenti, savukārt novembrī vai decembrī 20-30 procenti. Turklāt, ja maijā diena ir saulaina, tad saule var spīdēt līdz 16 stundas, tad novembrī un decembrī, pat ja visa diena ir ar skaidrām debesīm, tās ir tikai 6–7 stundas. Bet šajā diskusijā par svētku brīvdienas statusa atņemšanu 1. maijam, bieži dzird argumentu, ka Darba svētki ir Padomju laika mantojums un to vajag atmest. Šis komentārs no manis ne par kllimatu vai laikapstākļiem, bet tomēr aicinu atcerēties, ka 1. maijā ne visi svin Darba svētkus un arī es personīgi šo dienu vispār nesaistu ar darba svētkiem, bet kā ierakstīts arī likumā – Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Tā ir diena, kad Latvijā sāka strādāt pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments. Un, manuprāt, tas ir gana nozīmīgs notikums demokrātiskai valstij. Protams, var diskutēt, vai tam vajag svētku brīvdienu, bet to Darba svētku argumentu gan var mierīgi atmest.  Mēs pavisam noteikti neeam rekordisti Eiropā un pat Lietuvā ir par vienu brīvdienu vairāk, nekā mums, bet viņiem arī ir tās brīvdienas, kas vienmēr iekrīt svētdienā – Mātes diena un viņiem arī jūnija pirmā svētdiena – Tēva diena. Vēl, starp citu, mīts, ka lietuviešiem kā katoļiem Jāņi nav brīvdiena. Nav tiesa. Viņiem Līgo diena nav brīva, bet 24. jūnijs ir gan. Un atšķirībā no mums, lietuviešiem ir divas brīvidneas kārtīgā vasarā – 6. jūlijs – Karaļa Mindauga kronēšanas diena un 15. augusts – VIssvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena, vienlaikus tie, kas nav katoļi to svin kā Zemes mātes dienu pēc pagānu tradīcijām kā viduspunktu starp vasaru un rudeni. Un vēl interesanti, ka lietuvišiem novembrī ir divas brīvdienas pēc kārtas – 1. novembrī Visu svēto diena un 2. novembris – Mirušo piemiņas diena, ko mēs saucam par svecīšu vakaru. Igauņiem savukārt ir tikai 12 svētku dienas. Bez 23. un 24, jūnija Igaunijā vēl ir Neatkarības atjaunošanas diena 20. augustā. Bet, kas interesanti, ka 23. jūnijs nav Saistīts ar vasaras saulgriežiem un Līgo pagānu tradīcijām. Tā ir Uzvaras diena. Un uzvaras diena, kas ir svinama arī Latvijā. Igauņiem 23. jūnijs ir brīvs par godu uzvarai Cēsu kaujā 1919. gadā, kad iaguņu un latviešu karavīri plecu pie pleca cīnījās pret Vācu karspēku. Un uzvarēja. Rekordisti svētku brīvdienu skaitā Eiropā ir Austrija. Bet ne visa Austrija. Tur atkarībā no federālās zemes ir 13–18 svētku brīvdienas. Intersanta šķiet Malta. 14 brīvdienas. Ļoti vidēji uz pārējo Eiropas valstu fona, bet liekot kopā ar klimatiskajiem un meteoroloģiskajiem datiem kaut kā likās, ka viņiem daudz brīvdienu vasarīgā laikā, bet skaidrs, ka Maltā vienkārši laiks ir vasarīgāks. Viņiem 8 no svētku brīvdienām sanāk tādā laikā, kas mums saucams par vasarīgu. Brīvības diena 31. martā, kad Maltu pameta britu karspēks1979. gadā, Lieldienu brīvdienas, darba svētki 1. maijā, sacelšanās pret britu koloniālistiem 7. jūnijā, tad viņiem brīva ir Pēterdiena 29. jūnijā, Marijas debesīs uzņemšanas diena 15. augustā, vēl ir vairāku vēsturisku uzvaru svinības 8. septembrī, tad galvenā Natkarības diena 21. septembrī, kad arī Maltā vēl valda vasara. Ja runājam par ziemeļniekiem, viņi tiešām ir strādīgāki un viņiem ir vismazāk svētku brīvdienu – Islandē tikai 10, Zviedrijā un Norvēģija 12, Somijā 13. Un vasaras brīvdienu ziņā Norvēģijā ir visbēdīgāk. VIņiem nav Jāņu vai cita veida Vasaras saulgriežu brīvdienu. Kaut cik siltajā gada daļā ir 1. maijs, 17. maijs – Konstitūcijas diena un tad ir trīs kristiešu brīvdienas, no kurām viena vienmēr ir svētdienā un tās ir, es nebiju pārliecināts par precīziem nosaukumiem latviešu valodā, bet tās ir 39. diena pēc Lieldienām, tātad arī kaut kad aprīļa beigās vai maijā un vēl 49. un 50. diena pēc Lieldienām, kas sanāk ne vēlāk kā jūnija vidus, kad daļā Norvēģijas vēl mēdz pa reizi snigt. Rezumējot var teikt, ka mūsu svētku brīvdienu komplekts ir tuvs Ziemeļvalstīm, bet tomēr mums ir mazliet vairāk brīvdienu. Gribētu mums brīvu 21. augustu, jo tie 1991. gada notikumi šķiet svarīgi mūsu vēsturē. 11. novembris ir ar ļoti jaukām tradīcijām un tad noteikti patritisku noskaņu ir vairāk, bet labums ir tas, ka – tā kā 11. novembris nekad nav bijis brīvdiena, mēs esam iemācījušies to svinēt bez papildu bīvā laika. Un 11. novembris, manuprāt, ir tādi ļoti latviski svētki, jo ja mēs te Rīgā vēl pulcējamies pie Prezidenta pils un kopīgi dedzam sveces, daudzi jo daudzi, arī rīdzinieki, kas nenāk uz Krastmalu, iededz sveci logā un svarīgākais ir pārdomas, ko dod šī diena un vakars. Un tādā ziņā man šīet, ka 11. novembris ir pašpietiekams, bet 21. augustu varētu iedzīvināt, ka ļoti jaukus, brīvības svinēšanas svētkus ārā, ar plašākām dažādu aktivitāšu iespējām. Bet katram noteikti savas domas un argumentu jau ir daudz un dažādi.  Teiktu, ka nav slikts mūsu svētku brīvdienu komplekts. Nav kā maltiešiem, kas var rīkot festivālus visu cauru vasaru, bet tam jau mēs ņemam atvaļinājumus.

Septembra beigās Latvijā risinājās sociālā akcija cilvēku ar invaliditāti atbalstam „Dažādo kurpju diena”. Par akcijas mērķiem un vai tos izdevies sasniegt, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot.  Interesējamies, kādas ir darba iespējas cilvēkiem ar kādiem autiskā spektra traucējumiem, kāds ir valsts sniegtais atbalsts, cik ļoti pašmāju uzņēmumi ir iekļaujoši un kas būtu uzlabojams?  Sarunājas invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, "Reitan Conveniece Latvia" personāla departamenta direktore Ineta Vēze un SEB Bankas personāldaļas vadītāja Anita Segliņa. Pieredzē dalās Santa Beitāne. Viņa izveidojusi sociālo uzņēmumu "Mobilizing", kurā gan māca nedzirdīgus cilvēkus braukt ar automašīnu, gan cilvēkiem ar invaliditāti organizē ekskursijas. Viņa savu darbu raksturo īsi - tas ir mans sirdsdarbs. "Dažādo kurpju diena ir aicinājums ikvienam pievērst uzmanību cilvēku invaliditāti izaicinājumiem dzīvē un uzvilkt savādākas kurpes, iekāpt otra kurpēs, pastaigāties un mēģināt saprast, kā tas ir - būt savādākam, redzēt savādāk, sajust to, kā tas ir, kad uz tevi skatās," atklāj Ivars Balodis. "Droši vien slepenais mērķis ir tāds, ka mēs ne tikai mēģinām tās kurpes uzvilkt, bet mēģinām arī saprast kaut ko, izmainīt kaut ko un ar savu attieksmi parādīt to, ja mēs ļoti daudzus procesus nevaram izmainīt un ietekmēt, tad savu attieksmi mēs varam mainīt. Pamainot savu attieksmi, mēs varam izdarīt tā, lai cilvēki ar invaliditāti Latvijā justos labāk, piedāvāt kādas darba iespējas, piedāvāt viņiem būt kopā ar mums un pašiem būt neatkarīgiem, patstāvīgiem, brīviem." Viņš arī atzīst, ka šogad Dažādo kurpju dienā gājis interesanti un bijuši dažādi vērojumi. Jā, cilvēki bijuši atsaucīgi, apāvuši dažādas kurpes un publicējuši bildes sociālajos medijos, bet uz ielas cilvēki dažādās kurpēs nebija īpaši redzami.  "Mani kolēģi kolēģi devās ielās un ar šādām kurpēm brauca vilcienos, tramvajos un saņēma ļoti daudz nosodošu skatienu," atklāt Ivars Balodis. Tajā pašā laikā viņš uzteic kādu ēdināšanas uzņēmumu, kura reklāmu pamanījis, kas piedāvājis atlaidi tieši 27. septembrī, ja apmeklētājs būs dažādās kurpēs. "Latvijā ļoti pietrūkst pozitīvas kampaņas, kur mēs stāstām par cilvēkiem savādākā griezumā, savādākā skatījumā. Mums ir brīnišķīgas kampaņas, kur mēs vācam naudu pirms Ziemassvētkiem, Lieldienām, bet tās nevar būt vienīgās. Ja tās ir vienīgās, tad pamazām nosēžas zemapziņā, ka ģimenes ir bēdīgas, nabadzīgas, nevar nopirkt neko. Jābūt arī kampaņām, kur mēs redzam, ka cilvēki dzīvo brīnišķīgu dzīvi - viņi lasa, viņi priecājas, viņi dzer kafiju, viņi iet uz banku un tērē naudu kaut kur, viņi pērk drēbes, viņi ir sabiedrībā. Ja mēs pamainām savu domāšanu, arī ar saviem darbiem pastiprinām to visu, tad mēs tos cilvēkus ieraugām. Cik dažāda, krāsaina dzīve paliek!" analizē Ivars Balodis.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2014. gadā Latvija dāvināja Latvijas Ziemassvētku egli Briseles pilsētai. Tā tika uzstādīta Briseles Lielajā laukumā jeb Grand place, kas tiek uzskatīts par vienu no visskaistākajiem Eiropas rātslaukumiem. Jāatceras, ka 2014. gadā Rīga vērienīgi sevi pieteica kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, savukārt 2015. gada pirmais pusgads bija pirmās Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Savienības Padomē. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Latvijas prezidentūras notikumu un pasākumu risinājās Briselē, Rīgas egle bija izcila iespēja iezīmēt Latvijas prezidentūras sākumu. Rīgas pilsētas dāvinātā egle tika izvēlēta Babītē, tur tā tika nocirsta mediju klātbūtnē un tad, sekojot medijiem, ar lielu auto vesta uz Briseli. Tā bija 22 metrus augsta un tiek aprakstīta kā augstākā egle, kas jebkad tikusi uzstādīta Briseles Lielajā laukumā. Toreiz Inga Barisa, Rīgas pārstāve Briselē, stāstīja par eglītes rotājumiem: "Tas būs tradīciju un tēla sajaukums. Eglīte mirdzēs, pateicoties 17 000 gaismas diodēm, 10 000 sarkanām gaismiņām un 7000 mirgojošām spuldzītēm. Tā tiks rotāta ar Māras krustu un Rīgas atslēgām, kā arī Rīgas nosaukums būs spoguļu dekoros.” Protams, mēs visi zinām, ka Rīga sevi reklamē kā Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcijas ir aizsākuma vietu. To gan īsti neviens dokuments neapstiprina, bet kā labu faktoloģisko atsauci var minēt Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā aplūkojamo, iespējams, senāko eglīšu rotājumu mantiņu. Kāpēc Briselē? Tāpēc, ka Briseles pilsēta jau no 2002. gada organizē Ziemassvētku festivālu. Šis ir pasākums, kas apvieno Ziemassvētku tirdziņus, atrakcijas un slidotavu. Visi pasākumi mājīgi iekārtojis Briseles centrā – tas ir Lielajā laukumā (Grand place),  Biržas laukumā (Place de la Bourse) un Svētās Katrīnas laukumā (Place Sainte-Catherine). Parasti festivāla atklāšana notiek novembra beigās un festivāls ilgst līdz janvāra sākumam. Šis pasākums ir kļuvis par vienu no galvenajiem Briseles simboliem, un to apmeklē milzīgs cilvēku daudzums. 2014. gadā tika atzīmēta festivāla trīspadsmitā gadadiena, to apciemoja pusotrs miljons apmeklētāju. Divas nedēļas Rīgas egle Briselē pilsētas Lielajā laukumā bija visvairāk fotografētais un atsaucēs minētais objekts Briselē. Medijos pat parādījās iebildumi, ka tā tiekot reklamēta nevis Brisele, bet Rīga. Tomēr tas no mūsu skatupunkta bija labākais Latvijas vēstniecības Beļģijā, Rīgas domes un arī Briseles pašvaldības sadarbības sasniegums. Paralēli Rīgas eglei Lielajā laukumā Rīgas un Latvijas ražotāju un amatnieku stendi bija pieejami arī Ziemassvētku tirdziņā Svētās Katrīnas laukumā. Pelēkie zirņi ar speķi, Latvijas skābētie kāposti ar Latvijas desiņām, kā arī Rīgas balzama un upeņu sulas karstais dzēriens bija ļoti pieprasīti un atzinīgi vērtēti. Starp citu, liels noiets bija zupu pusfabrikātiem, kas pēc dalības degustācijā tika momentāni „izķerti”. Droši vien jāatceras, ka Brisele ir Eiropas institūciju citadele, ierēdņi bieži šeit dzīvo pagaidu stāvokli, kas veido nozīmīgu atbalstu dažādu pārtikas pusfabrikātu biznesam. Rīgas egles dāvinājumu Briseles pilsētai noteikti var uzskatīt par izdevušos publiskās diplomātijas projektu – kultūras mantojums un Ziemassvētku egles 500 gadu stāsts kalpoja par labu pamatu Rīgas pilsētas un Briseles pilsētas sadarbības veidošanai arī nākotnē, savukārt Latvijas diplomātiskais dienests Latvijas vēstniecības personā bija labākais savedējs. Un svarīgi atcerēties, ka starptautiska, valstiska līmeņa pasākumu organizēšana paņem lielu laiku – egles dāvinājums no idejas līdz realizācijai prasīja laiku un sinerģisku, atvērtu sadarbību.

Divas trešdaļas valsts iedzīvotāju vismaz reizi gadā atvēl kādu lielāku vai mazāku naudas summu labdarībai.  Vai Latvijā varam runāt par zināmu ziedošanas kultūru? Varbūt visu nosaka labs mārketings? Par to interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē platformas "Time to Wish" pārstāvis Edgars Zaharovs, "Ziedot.lv" pārstāve Ilze Ošāne un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. "Latvijā ir ziedošanas kultūra," apstiprina Ilze Ilze Ošāne. "Ziedod.lv" novērots, ka Latvijas sabiedrība ziedo visu gadu, neatkarīgi no sezonas. Ziemassvētku laikā ir vairāk labdarības akciju un tās ir pamanāmākas, bet cilvēki ziedo visa gada laikā. "Ir cilvēki, kas katru mēnesi veic ziedojumus. J ja izskan kādi aicinājumi palīdzēt, cilvēki labprāt atsaucas un ziedojumu apjoms pieaug. Ziedošanas kultūra ir izveidojusies stabila un katru mēnesi cilvēki izvēlas ziedot līdzekļus," gandarīta Ilze Ošāne. Amerikāņu meteorologs un matemātiķis Edvards Lorencs, aprakstot Haosa teoriju, ietvēra tajā koncepciju "Taureņa efekts". Tā būtība - pat niecīgākās izmaiņas sistēmā var izraisīt milzīgas pārmaiņas kādā citā vietā. Šī ideja iedvesmoja Olgu Kazaku pirms 16 gadiem izveidot labdarības biedrību "Taureņa efekts", lai palīdzētu bērniem, kas dzīvo bērnunamos. Laika gaitā organizācijai radušies arī citi darbības. Ierakstā uzklausā biedrības dibinātāju Olgu Kazaku. Savukārt "Time to Wish" ir jauna platforma, kas veidota, lai satiktos tie, kas vēlas ziedot, un tie, kam ir vajadzības. Organizācija ievieto informāciju par lietām, kas ir vajadzīga, un pat norādes, kur to var iegādāties, ja vajadzīga lieta ir specifiska. Naudas sadalījums labdarībai šobrīd veidojas šādi - lielākais apjoms ir ziedojumi Ukrainai, tad palīdzība dzīvniekiem, slimiem bērniem un palīdzība senioriem.  "Ja skatāmies labdarībā top trīs jomas - tie ir smagi slimi bērni, seniori un dzīvnieki," norāda Ilze Ošāne. "Attiecīgi cilvēki, kas izvēlēsies ziedot dzīvnieku aizsardzība, patversmēm un dzīvniekiem, viņi visdrīzāk neziedos bērniem un senioriem, kā arī otrādi. Ja tev ģimenē ienāk bērns, tu noskaņoties, ka vairāk vēlies palīdzēt šai sociāli jutīgai grupai - smagi slimiem bērniem, jo tu no savas perspektīvas skati, ka man ir mans mazulītis un es zinu, cik grūti ir, ja viņš saslimst, apstājas visa dzīve. Tāpat mums visiem ir mammas, tēti, kas nonāk vecumā, un tad uzreiz empātiski jūti, kā tas ir, kad manam tuviniekam vai kaimiņu vecmāmiņai nav savi bērni un mazbērni, kas var palīdzēt viņai trūkumā. Savukārt jaunie cilvēki, kuriem vēl nav bērnu, tie ir ārkārtīgi izteikti dzīvnieku cilvēki, vai arī, ja tev ģimenē ir suns, kaķis, tad tuvojas absolūts arī dzīvnieku patversmes ziedotājs, jo tu zini, kā tas ir, tu izlaid caur savu ģimeni, caur savu perspektīvu." Edgars Zaharovs stāsta par kādu sadarbības veidu, kas palīdz piesaistīt atbalstu labdarbības organizācijā. "Ir vēl viens interesants veids, kas pie mums tiek mazāk izmantots, bet Amerikā ļoti izplatīts, ka sabiedrībā plaši pazīstamas personas, īpaši iInfluenceri kļūst par kādas organizācijas vēstnieku. Viņi uzņemas atbildību par kādu organizāciju. Kāds influenceris kļūst par kādas organizācijas vēstnieku, uzrunā savus sekotājus, saka: dārgie draugi, es draudzējos ar suņu patversmi, ar bērnu organizāciju, palīdzēsim viņiem kopīgiem spēkiem!" stāsta Edgars Zaharovs. "Viņš aizbrauc, palīdz uztaisīt bildes vai vēl kaut ko. Jo bieži vien ir brīnišķīga organizācija, rūpējas par dzīvniekiem, bet viņiem nav viegli izveidot saturu sociāliem medijiem. Viņi nav profesionāļi tajā jomā, viņi ļoti labi rūpējas par dzīvniekiem, bet viņi nemāk veidot interneta kontentu tik labi, ka to māk darīt influenceri."

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Atkala kas ir kārtīga ziemas parādība. Tiesa, arī mēdz būt saistīta ar atkušņiem, kas ziemā arī ir ierasta parādība. Tā ir arī viena no retajām meteoroloģiskajām parādībām, ap kuru ir bijis daudz diskusiju no valodnieku puses. Tās sākās 90. gados, bet turpinās vēl joprojām. Šī gadsimta lielākā ledus stihija, ko izraisīja atkala, sākās 2010. gada Ziemassvētkos, tūkstošiem mājsaimniecību atstājot bez elektrības un daudzviet pat nedēļām ilgi vajadzēja dzīvot tumsā.  Latgalē ilgstoši bija atkala, lija lietus, temperatūra bija zem nulles, tam sekoja arī kārtīgs sniegs, un šo stihiju sniegs padarīja daudz skarbāku jo tad, kad koki apledo,  ap katru mazo zariņu izveidojās, arhīva kadri rāda, vismaz centimetru bieza ledus kārta. Tas nozīmē, ka koka laukums ar visiem apledojušiem zariem krietni palielinās. Pēc tam sniga slapjš sniegs, sniga sauss sniegs, bet ar lēnu vēju, un bija daudz lielāks laukums, kur sakrāties sniegam, un koki lūza kā sērkociņi Latgales mežos, atstājot Latgali bez elektrības uz ilgu laiku. Atkala rodas, kad līst lietus un tas sasalst, bet viss pārējais apledojums - kušana un pēc tam sasalšana, īsti nav atkala. Un par to ir diskusija valodnieku vidū, jo šībrīža latviešu literārās valodas vārdnīcā ir pieminēts, ka atkala ir arī no atkušanas un sasalšanas. Izrādās, ka tajās vārdnīcās, kas bija vēl pirms padomju laikiem, bija tikai šī viena versija - līst lietus un sasalst. Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķis Kristiāns Pāps skaidro, kā viņi lieto vārdu atkala. Un arī to, kā iespejams, ka līst lietus, ja gaisa temperatūra ir zem nulles.   Vēl arī stāsts par vētru, kas pagājušajā nedēļā skāra Īriju Pieredzēta šī gada ievērojamākā stihija Eiropā - Īrija ir piedzīvojusi savā vēsturē lielāko vētru. Tas notika 24. janvāri, kad spēcīgs Atlantijas ciklons brāzās pāri Britu salām, un tas bija, kā meteoroloģijā to sauc, ekskluzīvas cikloģenēzes ciklons. Tas ir tāds, kas ārkārtīgi strauji pastiprinās, un par eksplozīvu šo cikloģenēzi jeb ciklonu attīstību sauc tad, ja vienā diennaktī atmosfēras spiediens tajā pazeminās par 24 hektopaskāliem. Šajā ciklonā tas notika pat par 50 hektopaskāliem, tātad divkārt straujāk nekā šis kritērijs paredz. Ciklona centrā trūka 6% no atmosfēras normālā biezuma, tātad 6% tika izstumdīti. Šī ciklona laikā Īrijas rietumos vēja brāzmas bija 50,8 metru sekundē, bet skaidri nevar pateikt, ka šis ciklons bijis tieši klimata pārmaiņu pastiprināts, nevar. Latvijā stiprākā vētra ir bijusi ar 47 metriem sekundē.   

Kā personīgie apsvērumi un individuālā pieredze konfliktē ar vispārpieņemto un zinātniski pierādīto? Viens no skaidriem piemēriem šādai divu pasauļu sadursmei un sabiedrības polarizācijai bija Covid vakcinācija, kad ne viens vien Latvijas iedzīvotājs atturējās vai vilcinājās sekot ārstu un institūciju norādēm. Arī šobrīd ik pa laikam ziņās dzirdam stāstus par cilvēkiem, kas atteikušies vakcinēties paši vai arī vakcinēt savas atvases, un tas liek lauzīt galvu dažādām nozarēm.  Latvijas Universitātes pētnieki ir padziļināti skaidrojuši argumentus un motivāciju nevakcinēties un sniedz savus priekšlikumus, kā nākotnē uzlabot saskarsmi starp sabiedrību un valdību.  Kā sabiedrība var vienoties par tādiem pasākumiem kā kolektīvā imunizācija, ja katram pieredze un viedokļi atšķiras? Ko par to saka psihologi, sabiedrības veselības pētnieki un filozofi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore un Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Andrejs Balodis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un pētnieks Uldis Veigners un Latvijas Universitātes profesors un vadošais pētnieks sociālajā psiholoģijā un politikas psiholoģijā Ģirts Dimdiņš. Iesākumā par kosmosu, Sauli, tostarp pavadoņiem, jaunumi šīs nedēļas zinātnes ziņās. NASA zonde aizlidojusi Saulei tuvāk nekā jebkurš cits kosmosa kuģis. Šīs nedēļas sākumā zinātnes tīmekļa vietnē “Nature” nonākusi vēsts par sasniegumiem kosmosa industrijā, kas realitātē notikuši jau gada beigās, Ziemassvētku laikā, bet publikācija tapusi mazliet vēlāk. Proti, 24. decembrī Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas jeb NASA zonde “Parker Solar Probe” jeb Pārkera Saules zonde izspraukusies cauri Saules atmosfērai, nonākot zvaigznei Saulei tuvāk , nekā jebkad ir bijis kāds cits kosmosa kuģis. Nedēļas kosmosa foto: aprit 10 gadu, kopš Habla kosmiskais teleskops novērojis kosmosa milžus - Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Saistībā ar otru kosmosa stāstu jāmin, ka viena tā daļa saistīta ar faktiem, ko gadu gaitā pētniekiem par lielajām planētām izdevies noskaidrot, bet otra puse ir arī tas, ka planētas ir… skaistas. Un, ja vēl teleskopa novērotas un atsevišķos brīžos attēlu veidā iemūžinātas planētas saliek kopā, tad izveidojas brīnišķīga fotomontāža, kas varētu kalpot pat kā apsveikuma kartīte svētkos. Taču svarīgāka ir attēlu zinātniskā nozīme, jo ne jau tikai prieka pēc Habla teleskops fiksējis planētas projekta OPAL ietvaros. Plutons, iespējams, ir notvēris savu pavadoni Haronu ar īsu kosmisku “skūpstu”.  Kosmosa stāsts Nr. 3 - par to, kā pundurplanēta Plutons ticis pie sava pavadoņa. Pagājušajā nedēļā, skaidrojot dažādās teorijas, kā planētas tikušas pie pavadoņiem, pieminēju to, ka saskaņā ar vienu no teorijām nozīme ir Hilla sfēras jeb gravitācijas ietekmes rādiusam, citiem vārdiem - minimālajam attālumam, lai planēta pavadoni noturētu orbītā. Vienkāršoti sakot - planēta “notver” pavadoni savā ietekmes zonā.  

Gada pirmajā raidījumā kā allaž iepazīstam šī gada putnu! Kur tas sastopams, kāds ir tā dzīvesveids un ar ko īpašs un neparasts putnu pētniecībā tieši šis putns? Stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Oskars Keišs un Latvijas Ornitoloģijas biedrības Cēsu grupas organizatoriskā vadītāja Agnese Gaile. Mājas strazds ir 2025. gada putns Latvijā. Parasts putns, taču jau 50 gadus to skaits Eiropā sarūk. Šie putni mīt arī Ziemeļamerikā un Jaunzēlandē, kur jūtas labi, bet tur tā ir invazīva suga. Pie mums šo putnu skaits samazinās. Tāpat ir Ornitoloģijas biedrībai ir projekts par šo putnu, tāpēc arī ierosināts šo putnu izraudzīt par gada putnu. Un ierosinājums guvis atsaucību. Mājas strazds ligzdo koku dobumos un arī cilvēka veidotos putnu būros. Latvijas Ornitoloģijas biedrība šogad piedāvās izglītojošu lekciju un padomus būru izgatavošanā un izlikšanā. Materiāls būriem jāsagādā pašiem. Vēl būs arī Gada putna zīmējumu konkurss, kuru izsludinās janvārī. Mājas strazds ir pirmais putns, ar kuru jau 1899. gadā Dānijā aizsākās putnu gredzenošana, lai noskaidrotu mājas strazda gaitas ziemā. Kopš 2020. gada LU MDZF Bioloģijas institūtā ornitologa Oskara Keiša vadībā notiek mājas strazdu ligzdošanas un migrāciju padziļināta izpēte, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Šīs izpētes laikā mājas strazdi tiek aprīkoti ar ģeolokatoriem un gredzenoti ar krāsainiem gredzeniem. Ja izdodas novērot putnu ar krāsainu gredzenu, ikviens ir aicināts ziņot pētniekam, rakstot uz e-pastu oskars.keiss@lu.lv.  -- Zinātnes ziņas Gada iesākumā zinātnes tīmekļa vietnēs pieejamas dažādas prognozes par to, kādās jomās šogad virzīsimies uz priekšu. Tā noteikti nebūs medicīna vien, bet arī astronomija, mākslīgā intelekta iespējas un daudz kas cits. Ja runājam par mākslīgo intelektu, vietnē “Nature” pieejama publikācija par to, ka mākslīgā intelekta revolūcijai sāk pietrūkt datu. Vietnē “Nature” arī kāds pavisam nesens stāsts par mākslīgā intelekta iespējām. Mākslīgais intelekts, ko precīzāk būtu jādēvē par mākslīgajiem neironu tīkliem, varētu atšifrēt senos tekstus, kas ietverti gan apdegušos seno romiešu tīstokļos, gan drūpošās plāksnītēs ar ķīļrakstu, un tas neapšaubāmi sniegtu pētniekiem datus vairāk, nekā viņiem jebkad bijis.  Vietnē “LiveScience” lasāms raksts par to, ka zinātnieki joprojām pilnībā nesaprot, kāpēc dažām planētām ir simtiem pavadoņu, bet citām nav neviena. Ir lietas, kas ir zināmas labi, taču par tām stāstīt ir un būs nepieciešams vienmēr. 2024. gada nogale iezīmējusies ar to, ka apritējuši 80 gadi kopš traģiskākajām epizodēm Latvijas vēsturē - tās bija Ziemassvētku kaujas Lestenes un Džūkstes apkārtnē jeb Trešā Kurzemes lielkauja. Līdz 5. janvārim un tad vēl no 9. līdz 11. janvārim iespējams apmeklēt “Ziemas naktis” Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā.

Donald Macleod visits the city of Riga to experience the seasonal music and Christmas traditions of Latvia – a country overflowing with choral excellence. Music Featured:trad.: Kaladô (arr. J. Vaivods) Dubra: Duo Seraphim Dubra: In Nativitate Domini (excerpts) anon.: Res est admirabilis Dubra: Te Deum Pēteris Butāns: In the Beginning was the Word Praulinš: Missa Rigensis: Credo Dubra: Mystery of His Birth Vasks: The Fruits Of Silence anon.: Gaude Maria Dubra: Hail, Queen of Heaven Dubra: Hodie Christus natus est Vasks: Missa for Mixed Choir and String Orchestra, II. Gloria Trad. Budēlīša Ziemassvētki / A Mummer's Christmas (excerpts) Praulinš: Cantate Domino Praulinš: Ziemsvetki Jaunaja Pasaule / Latvian Solstice in the New World Ešenvalds: In the bleak midwinter Ešenvalds: Stars Ešenvalds: Northern Lights Ešenvalds: Rivers of Light Vitols: The Dwarves and the Old Man of the Forest Vasks: Plainscapes (extract) Vasks: Piedzimšana / Birth Trad. Pūtiet guni Praulinš: Mass and Interludes “L'homme armé”: Hosanna in excelsis Ešenvalds: O Emmanuel Vitols: Gaismas Pils / Castle of Light Praulinš: Mass and Interludes “L'homme armé”: Pater sanctificetur Vasks: String Quartet No. 3: I. Moderato Ešenvalds A Christmas Legend / Ziemassvētku leģendaPresented by Donald Macleod Produced by Chris Taylor for BBC Audio Wales & WestFor full track listings, including artist and recording details, and to listen to the pieces featured in full (for 30 days after broadcast) head to the series page for Christmas in Latvia https://www.bbc.co.uk/programmes/m002611kAnd you can delve into the A-Z of all the composers we've featured on Composer of the Week here: http://www.bbc.co.uk/programmes/articles/3cjHdZlXwL7W41XGB77X3S0/composers-a-to-z

Šī nedēļa ar daudzajām brīvdienām aizvadīta Ziemassvētku zīmē un Latvijā laimīgā kārtā tā ir bijusi visnotaļ mierīga un priecīga. Krievija gan atbilstoši saviem ļaunuma standartiem Ziemassvētkos atkal plaši uzbruka Ukrainai, mērķējot pa enerģētikas infrastruktūru. Un skaidrs, ka tā izvērš savu darbību plašāk, jo Baltijas jūrā atkal pārrauti gan elektrības, gan sakaru kabeļi. Svētku nedēļas notikumus Latvijā un pasaulē vērtē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV žurnālists Ivo Leitāns un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Laikā, kad mājās cep piparkūkas, rotā eglītes un gatavo svētku galdu, arī mēs, raidījuma Zināmais nezināmajā komanda, esam nolēmuši runāt par Ziemassvētkiem un ar smaidu palūkoties uz šiem svētkiem zinātnes acīm. Kādi fizikas likumi būtu jāpārvar Ziemassvētku vecītim, lai paspētu vienā naktī izvadāt dāvanas visiem pasaules bērniem? Un cik smagas būtu ragavas? Kādas superspējas piemīt īstajiem ziemeļbriežiem un kāpēc viņiem patiešām ir sārti deguni? Kāda Ziemassvētku zvaigznei saistība ar īstajām zvaigznēm un, vai īstais brīnums Ziemassvētkos patiesībā nav sniegs? Sarunājas Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns, Latvijas TV laika ziņu redaktors Toms Bricis un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Mēs varam censties ar dažādām sarežģītām metotdēm aprēķināt, kā Ziemassvētku vecītim izdodas vienas svētku laikā paviešoties pie visiem bērniem, kas viņu gaida, un kā pa debesjumu viņa nenogurstoši kamanas spēj vilkt ziemeļbriežu pajūgs, bet, iespējams, arvien lielāks brīnums Ziemassvētkos arī Latvijā turpmākajos gados būs balts sniegs. Diemžēl klimata pārmaiņas un globālā sasilšana ievieš savas korekcijas arī Ziemassvētku laika laikapstākļos.

Pirmo reizi raidījuma Kā labāk dzīvot pastāvēšanas vēsturē pie mums ciemojas Ziemassvētku vecītis! Sarunā veram vaļā viņa dāvanas, jo šis ir īpašs svētku viesis, kuru sarunā satikt vēlējās vairāki klausītāji. Mierpilna svētku laika saruna ar profesoru gastroenterologu Anatoliju Danilānu. Klausītājiem dāvinām profesora komentārus par savām kādreiz raidījumos izteiktām atziņām. Viena no tām - speķītim nav ne vainas! Arī šajā raidījumā Anatolijs Danilāns norāda, ka ne jau speķītis ir lielākais vaininieks aptaukošanās gadījumā, bet gan saldumi un mazkustīgums. "Lai uzturētu labu veselību, labu garastāvokli un ķermeņa svaru, ir vajadzīgs vesels komplekss," atzīst Anatolijs Danilāns. Pirmā vietā mazāk jau pieminētie saldumi. Otrā vietā - svarīgas ir fiziskās aktivitātes, trešā - labi izgulēties. Tāpat profesors atzīst, lai būtu slaidāks, ir vajadzīgs labs garastāvoklis. Es gribu palīdzēt savam līdzcilvēkam, cilvēki to jūt un atceras. Ja vienkārši kaut ko pieraksta, variet iet, dzeriet tabletes. Bet ja tu parunā kaut neilgi, lai maz, ja cilvēks jūt, ka parādi, ka no sirds gribu lai jūs kļūtu vesels, cilvēki to jūt. Ir bijis Ziemassvētku vecītis bērniem un mazbērniem. Dēls skatījies aizdomīgi un ar apbrīnu vienlaicīgi. Pēc acīm sapratis, ka aizdomas ir bijušas, bet bijis arī prieks, kas ir svarīgākais.  Kādreiz bijis arī Ziemassvētku vecītis kolēģiem. Anatolijs Danilāns atzīst, ka viņam patīk tradīcijas un tās ir jāuztur. Viena no tām arī - citam citu sveikt svētkos.

Vai brīnumi pastāv un brīnums beidzas brīdī, kad atklāts brīnuma skaidrojums? Tas ir jautājums, kas cilvēku prātus nodarbinājis jau izsenis. Nereti dzirdām sakām, ka izskaidrojot brīnumaino mums apkārt, šis brīnums zūd. Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt negaidīti brīnumi pastāv mums līdzās, un mēs tos ikdienā nemanām, tiem paejam garām un tos patiesībā iepazīt ļauj tieši zinātne un mūsu zināšanas? Vai zinātnieki brīnās? Vai viņi tic brīnumiem? Un vai pasaules izpēte ļauj labāk novērtēt sarežģīto pasauli, kurā dzīvojam? Ziemassvētku laikā par šādiem jautājumiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Sarunājas trīs pētnieki, kuri katrs savā veidā ikdienā redz brīnumaino: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes tenūrprofesore precīzijas medicīnā, medicīnas zinātņu doktore Una Riekstiņa un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece, hidrobioloģe Ingrīda Andersone. Mums brīnumu kļūst vairāk vai gluži otrādi mazāk? Šķiet, jo vairāk zinām, jo vairāk ir nezināmā un arī brīnumu? Vjačeslavs Kaščejevs: Jo vairāk tu zināmo esi izstaigājis, jo lielāks tev saskarsmes lauks ar to nezināmo. Saproti, cik patiesībā maz mēs zinām, cik daudz to nostūrīšu un īpatnību, un fantastiski skaistu veidu, kā nebeidzamajos, bezgalīgajos musturos tie likumi un parādības, un radības savienojas un iemiesojas. Noteikti brīnuma sajūta tikai pastiprinās. Ingrīda Andersone: Jo vairāk es skatos, jo vairāk es atrodu viskautko un daudz kas man liekas vēl izpētāms un skatāms, un vēl pētāms, un vēl atkal nākamgad jābrauc. Diez vai mana mūža pietiks, lai es to visu izbrauktu un apskatītos. Una Riekstiņa: Tas ir kā ceļš, ko tu ej, un katrs jauns jautājums, ko tu atbildi, rada atkal jaunu jautājumu, un tu atkal meties pētīt to, un tas ved un ved. Tas prāts, kas meklē vai kas ierauga un grib uzzināt, kā šis brīnums... Ieraudzīt, man liekas, jāspēj ieraudzīt to, kas ir tas interesantais, un mēs jau uz to ļoti trenējamies. Mēs cik gadus studējam un ko citi pētnieki ir darījuši un kas jau ir zināms, lai spētu ieraudzīt to - tas nav vēl zināms un to vajag izpētīt! Ir dzirdēts, ka cilvēks paliek vecs tad, kad viņš ir zaudējis spēju brīnīties. Jāvēl nezaudēt spēju brīnīties par pasauli, kurā dzīvojam. Vjačeslavs Kaščejevs: Noteikti var novēlēt nezaudēt spēju brīnumu ieraudzīt un pieņemt. Lai mums visiem ir spēja saglabāt, piedzīvot brīnumus un turpināt tos uztver! Una Riekstiņa: Gribētu novēlēt, lai mums ir katram tāda droša radoša vide, jo arī ir jābūt pietiekami apkārt sakārtotai videi, lai tev rastos iespēja atbrīvot prātu mazliet un pavērot, kas notiek apkārt. Ieteiktu varbūt pavērot, kā snieg sniegpārsliņa, kā iedegas egle, kā smaržo piparkūka šogad un kas brīnumains ir izdevies tāds šajos Ziemassvētkos, kas nav bijis citu reizi. Ingrīda Andersone: Nebaidīties arī doties pēc jauniem brīnumiem, bet skatīties apkārt, kas ir jauns vēl apkārt bez tā, ko mēs jau pazīstam.   Brīnumi ir, brīnumi ir arī zinātnē un zinātnieku prātos. Pateicoties varbūt tieši tiem brīnumu ķērājiem mums ir, par ko runāt un par ko brīnīties arī mūsu ikdienas dzīvē.

Kā pateikt paldies darba vidē – gan darbiniekam, gan šefam?  Kā nosvinēt individuālus un kopīgus panākumus, sniedzot arī saturīgu atgriezenisko saiti un uzmundrinot vienam otru? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Ziemassvētki ir vairāk ģimenes svētki, bet šis ir arī laiks, kad uzņēmumā pateikt paldies darbiniekiem par paveikto.  "Tradīcijas katrā uzņēmumā ir atšķirīgas, bet jāņem vērā, kā cilvēki tajās jūtas. (..) Uzspiest svētkus tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, nebūtu prātīgi," norāda Eva Selga. Agnese Orupe vērtē, ka arī lielākā daļa cilvēku gaida, lai arī uzņēmumā būtu kāds pasākums Ziemassvētku laikā, vēlme svinēt. Cilvēkiem ir atšķirīgas vajadzības pēc svinībām un svētkiem. "Pat ja mēs katram darbiniekam uzdāvināsim "Ferrari", būs kāds kurš teiks, kāpēc tik dārgu, tik dārgs benzīns būs, kur es tagad to turēšu un man to nozags. Mēs kā cilvēki vienmēr protam atrast kādu vainu ikvienā lietā. Bet ne jau dāvanas rada svētkus. Svētku sajūta nāk no mums pašiem," atzīst Agnese Orupe.

Svētku uguņošana, gaisa baloni un pat konfeti, ja tie pēc izlietošanas netiek savākti, atstāj negatīvu iespaidu uz apkārtējo vidi. Kā svinēt droši un atbildīgi, nepazaudējot svētku noskaņojumu? Par to spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāja Madara Merle, pavārs Renārs Purmalis un biedrības "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa. Lai mazinātu atkritumu daudzumu, kas rodas svētku laikā, raidījuma viesi aicina padomāt par sirsnīgām, vienkāršām un jēgpilnām dāvanām. Mudinājums ir izvēlēties vairāk nemateriālas dāvanas, kuras neprasa daudz iesaiņojamo materiālu, piemēram, uzdāvināt teātra, kino vai kāda cita pasākuma apmeklējumu; rūpīgāk pārdomāt arī pārtikas iegādi, lai pēc tam nebūtu daudz jāmet laukā. Savukārt ierakstā atgādinām par drošību šajā svētku laikā. Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir gada tumšākais laiks un šai laikā dedzinām sveces gan Adventes vainagā, gan eglītē. Uzņēmuma "FN serviss" pārstāvis Dzintars Ludženieks aicina neaizmirst par ugunsdrošības noteikumiem.

Mēs sakām - indīga sēne, bet ja ar to saindējas, tad pacientu slimnīcā nosūta uz toksikoloģijas nodaļu. Kādos gadījumos mēs sakām indīgs, bet kad toksisks? Arī to izzinām decembra latviešu valodas stundā. Skaidro Latvijas Universitātes profesors, valodnieks un tulks Andrejs Veisbergs un filoloģijas doktore, valodniece Dite Liepa.

#7 "eXi": Ziemassvētku pārēšanās, sporta uzturs, dopings un īpašas balvas by Sportacentrs.com

Ziemassvētki ir iespēja – gaidīt un sagaidīt, piedzīvot un būt – apģērbā, rotājumos un dāvanu jūklī. Tomēr – kā tajā visā neapjukt un neļaut Ziemassvētkiem pārvērsties par emocionāli grūtāko laiku gadā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas stiliste un vizuālā tēla eksperte Gita Šildere un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē, Antropoloģijas studiju nodaļas vadītāja Aivita Putniņa. Vai Ziemassvētki ir ģimenes svētki un ko darīt, ja piecas Ziemassvētku brīvdienas jāpavada vienam? To vaicājām sociālajam un organizāciju psihologam Reinim Lazdam. "Svētki ir zināmi visās kultūrās un ja mēs skatāmies tādā augstā pietuvinājuma, tad svētki mums palīdz sadalīt laiku mazākās vienībās, lai mēs varētu laikam iedot zināmu jēgu. Un svētki arī veido cilvēku kopību, proti, tas ir kaut kas tāds kas iedibina mūsu normas, attiecības un nevis tādā formālā nozīmē, bet caur svētkiem mēs to piedzīvojām un saistām to ar realitāti. Tāpēc tā ir tāda nepastarpināta pieredze, kā mēs izdzīvojam attiecības, bet arī zināmas tādas sabiedrības nostājas un ideoloģijas. Tie mums arī dod zināmu prieku un jēgu dzīvei," no sociālantropoloģiskā viedokļa skaidro Aivita Putniņa. Runājot par Ziemassvētku komerciālo raksturu, Aivita Putniņa norāda, ka tirgus ekonomikas un tirgus apmaiņas mehānismi mums rada svētkus, ko mēs saucam par komercializētiem. Cilvēki ļoti labprāt piedalās un to izmanto, no otras puses tas morāli nešķiet gluži pareizi. Tur ir tas paradokss, ka mēs gluži apmierināti neesam, bet lielveikali parasti šajā pirmssvētku periodā ir pilni ar cilvēkiem. Un nav jau noslēpums, ka pārdošanas apjomi palielinās un tad ir iespējams tirgotājiem arī varbūt kaut kā līdzsvarot visa gada peļņu un cilvēki atkal tērē, kas ir labi ekonomikai. Bet tā ir viena tāda loģika, ko mēs mēs nevaram teikt, ka labi vai slikti, bet vienkārši mēs tā darām," vērtē Aivita Putniņa. "Mēs jau ļoti daudzus gadus ar dāvanām neaizraujamies ģimenē," sarunā iesaistās Gita Šildere.  "Tiek apdāvināti varbūt minimāli bērni un neskatāmies uz Ziemassvētkiem kā uz tādu dāvanu laiku. Es domāju, tas ir katra cilvēka ziņā, kā tu šos svētkus patērē. Piekrītu, ka veikali ir vienkārši pārbāzti šajā laikā, un skaidrs, ka cilvēki varbūt arī grib pateikties ar tām dāvanām. Daļēji piekrītu, ka tas nav tikai tāds naudas jautājums, cilvēki tiešām grib pateikties par to, kas varbūt ir pa gadu sadarīts un kādas ir tās sajūtas. Bet ja es skatos no sava darba puses, tad, protams. ka sievietes arī šajā laikā, tuvojas balles, pasākumi, viņas grib pucēties, viņas arī kaut kādā ziņā pasakās sev par iepriekšējo gadu, kas ir sadarīts vai kas nav sadarīts. Viņas droši vien patērē vairāk, nopērkot jaunu kleitu vai kurpes, kā nu kura. Te man liekas cilvēka sajūtas vairāk, kā viņam liekas, viņš varbūt tiešām jūtas pelnījis sevi palutināt vai palutināt savu vīru, bērnus vai draugu. Varbūt arī nav nekas slikts, ja mēs varbūt uz šo svētku rēķina arī patērējāmies vairāk." Ko darīt, ja nepatīk svinēt svētkus un arī dzimšanas dienas nē? "Es tik ļoti labi to saprotu, man arī tā ir, bet tā kā man ir ģimene, man ir kolēģi un bērni ir gājuši cauri izglītības sistēmai, es esmu sapratusi, ka tā ir tāda nepieciešamība," atzīst Aivita Putniņa. "Ja es gribu dzīvot ar citiem cilvēkiem kopā, man ir jāpiedalās. Ja mēs saliekam kaut kādas prioritātes un paņemam to, kas mums ir svarīgi un pieņemami no tā visa, mēs varam izveidot kaut cik pieņemamu pieredzi."  Pētniece atzīst, ka viņai pašai svētki asociējas ar to brīnumu, bet gribas, lai gatavošanās ir klusa. "Man ir četri bērni bijuši un ka tev pa četriem dažādiem Ziemassvētkiem skolās... un tur visiem jāatrod ir kaut kāda apmaiņas mantiņa laimes akai vai loterijai, tās ir mokas. Ja tu esi nolēmis neiet uz to veikalu, tad tev tur ir jādodas un tad tavs apcerīgais laiks, kur tu gribētu ir sabojāts. Bet no otras puses arī saprotu, ka tas veido šo gatavošanos svētkiem un tās manas varbūt ciešanas skraidot un darot to, ko es varbūt arī negribu, tā ir tā svētku sastāvdaļa. Tad arī tiem īgnajiem cilvēkiem ir kaut kādā veidā jāpadodas, līdzīgi kā varbūt arī tie, kas ir pārāk lielie aktīvisti, viņiem jāmēģina nolasīt ir pārējo ģimenes locekļu vēlmes un jāvienojas," atzīst Aivita Putniņa.